Un tikai sirds nekad nekļūdās

gul

Agrāk es biju pārliecināta, ka cilvēks ir jāiepazīst, pirms uzsākt ar viņu attiecības: draudzības, mīlnieku, lietišķās. Ir jānoskaidro viņa vērtības, viņa tips, jānoskaidro pārliecības…

Tagad es domāju, ka cilvēku vienkārši ir jājūt.

Domāju, ka to nevar iemācīt. Tas kaut kā pats atnāk. Vai neatnāk. Iespējams, tas saistīts ar to, ka sāc just sevi. Jo dziļāk sevī, jo labāk sajūti citus.

Prāts māna. Nostrādā psiholoģiskā aizsardzība, uztveres filtri, nepietiekama informācija un subjektīvie kritēriji. Un tu vāc datus, analizē, izdari secinājumus… Un pazaudē būtību – intuitīvu zināšanu par to, kāds ir šis cilvēks.

Daudz virspusējā… Aiz parādes ironijas slēpjas jutīga Dvēsele. Aiz uzspēlētas pašpietiekamības – viegli ievainojama būtība. Aiz agresijas – sāpes un bailes.

Visu šo tu nesapratīsi, ja tikai klausīsies, ko saka pats cilvēks. Cilvēkus pa dzīvi vada rētas, ko tiem nodarījuši citi cilvēki. Tāpēc pat darbības ne vienmēr pastāstīs patiesību. Un tikai sirds nekad nekļūdās.
Lilija Ahremčik
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par princi

meitene un krupis73

Dažkārt neliela pasaka var aizstāt 10 psihologa konsultācijas. Iespējams, šis ir tas gadījums.

Pa saulainu meža pļaviņu skraidīja Meitenīte. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, matos rozā matu lentes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīklu. Viņa jutās priecīga un laimīga

Un pēkšņi uz lielas zaļas lapas viņa ieraudzīja sēžam milzīgu kraupainu Krupi.

– Fui, kāds pretīgs Krupis, – iesaucās Meitenīte.
– Khe,khe, – nokrekšķināja Krupis. – Bet vai tu zini, ka es esmu noburts princis?
– Nevar būt, – Meitenīte iesaucās.

– Var gan! – teica Krupis. – Ļaunā burve nobūra mani un manu milzīgo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu man palīdzēsi atbrīvoties no lāsta, es tevi apprecēšu un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu tev dāvināšu ziedus.

– Bet kā noņemt lāstu? – jautāja Mietenīte.

– Tas nav vienkārši, ļaunā burve uzlika man ļoti sarežģītu lāstu. Tev jāņem mani pie sevis uz mājām, lai es varētu gulēt tavā gultiņā un jāskūpsta mani katru dienu. Jābaro ar karotīti un jāiznes pastaigā. Un tad viss notiks. Un reiz kādā rītā tu sev blakus ieraudzīsi nevis pretīgu Krupi, bet skaistu Princi. Un Tava dzīve kļūs laimīga.

Meitenīte aizrautīgi klausījās Krupja teiktajā. Skatījās uz tā kārpu noklāto ādu, uz milzīgajām izvalbītajām acīm, šauro mutes spraugu un redzēja skaistu, liela auguma vīrieti ar tumšiem cirtainiem matiem un jautri piemiegtām valdzinošām acīm. Blakus viņam viņa redzēja sevi – skaistā baltā kleitā, brīnišķīgā pilī un dzirdēja mīlas vārdus.

Pārvarot pretīgumu, meitenīte noliecās, ielika Krupi kleitas ielocē un aiznesa uz mājām.

No tās dienas viņas dzīve pilnībā izmainījās. Viņa vairs neskraidīja pa saules pielieto pļaviņu un neķēra tauriņus, nedziedāja un nepriecājās. Viņa apkalpoja Krupi. Krupis izrādījās ļoti kaprīzs: viņš pieprasīja kruasānus, spagetti ar bešamela mērci, viņš gribēja gulēt Meitenītes gultā, un vēl visur, kur viņš rāpoja, tas atstāja lipīgas pēdas – uz grīdas, gultā un tāpēc Meitenītei nācās nemitīgi berzt grīdas un mazgāt veļu.

Viņa vairs nesēja matos lentas, nevalkāja skaisto balto mežģīņu kleitu. No biežās veļas mazgāšanas viņas rokas bija sarkanas un sāpēja. Bet Krupis turpināja būt liels un pretīgs un nemaz netaisījās pārvērsties par princi. Dažkārt Meitenīte uz viņu skatījās un ļoti ļoti gribēja izmest, taču ļoti baidījās kļūdīties. Ja nu pēkšņi atlicis ir tik maz? Un, ja nu pēkšņi viņa no rīta pamodīsies un blakus sev ieraudzīs nevis pretīgu abinieku, bet gan zilacainu skaistuli?

Tā pagāja daudzi mēneši. Maz kurš varēja pateikt, ka nomocītais radījums ir tā pati Meitenīte, kura agrāk priecīga skraidīja pa pļaviņu. Tagad visu noteica Krupis. Bet Meitenīte tikai apkalpoja to un darīja visus netīros darbus.

Reiz Krupis norāja Meitenīti par to, ka tā pārāk ilgi gatavoja tam pusdienas. Meitenīte izgāja no mājas rūgti raudādama un sastapa Putniņu, kurš sēdēja uz zara un skaisti dziedāja.

– Kāpec tu raudi? – Putniņš jautāja.
– Manā mājā dzīvo pretīgs Krupis, kurš lamā mani. Visu dienu es tīru, mazgāju un gatavoju tam ēst. Es esmu ļoti piekusususi un vairāk tā negribu dzīvot.

– Un kā māja tā ir? – jautāja Putniņš.
– Manējā, – atbildēja Meitenīte.
– Un kurš atnesa Krupi? – jautāja Putniņš.
– Es pati atnesu, – skumji teica Meitenīte.

– Priekš kam? – Putniņš brīnījās.
– Viņa man apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es par viņu rūpēšos. Bet ir pagājis jau ilgs laiks, bet nekas nav mainījies.

– Kāpēc gan tev Krupi neizmest no mājas?
– Bet, ja nu viņai izrādās taisnība? Un jau drīz tā pārvērtīsies par princi? Un es nesagaidīšu, pārsteigšos? Es jau tik ilgi esmu gaidījusi. Būs skumji, ja izrādīsies, ka atlicis vēl tikai nedaudz.

– Bet, ja nu tu pavadīsi visu dzīvi rūpējoties par Krupi, kurš nekad nepārvērtīsies par princi? – jautāja Putninš.

Meitenīte iegrima domās.

– Ja vien es skaidri zinātu…, – viņa skaitīja.

Te pēkšņi viņa pacēla galvu un iesaucās: – Es aiziešu pie vecās Raganas, kura dzīvo aiz meža. Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa varēs man ko labu pateikt – un es uzzināšu, vai Krupis kļūs par princi, vai nē.

Un viņa devās pie Raganas.

– Es gribētu uzzināt, – jautāja Meitenīte. – Vai gadījumā es nepalaidīšu garām iespēju apprecēties ar princi.

Ragana paņēma vistu ķidas, sikspārņu acis, purva zāli un sāka zīlēt. Viņa purināja sirmo galvu un skatījās savā podā ar virumu, no kura cēlās smirdīgi garaiņi.

– Tas vienkārši ir krupis, – viņa beidzot teica. – Neterē velti laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitenīte skumja izgāja no Raganas mājas. Kādu laiku viņa gāja, galvu nodūrusi, bet te pēkšņi viņai prātā iešāvās doma.

– Ragana var kļūdīties. Ko var zināt veca sieva par prinčiem? Varbūt man labāk aiziet pie labās Burves! Viņa man patiešām pateiks patiesību.

Labā Burve dzīvoja skaistā pilī ar grezniem logiem un skaistiem tornīšiem.

– Es esmu tik ļoti piekususi, – teica viņai Meitenīte.  Taču es baidos, ka, ja padzīšu Krupi, tad nekad neapprecēšos ar princi.

Burve pašūpoja galvu un paprasīja vēl vienu dienu. Viņa būrās, zīlēja pēc mēness gaismas, zvaigznēm, rakstīja sarežģītas formulas no mākoņu kamoliem un baltajām pīpenēm. Un nākamajā dienā teica:

– Tas vienkārši ir krupis, un viņš nekad nekļūs par princi. Tev labāk nest viņu atpakaļ uz pļavu.

Meitenīte klusējot noklausījas visu, ko teica Burve, pateicās un devās projām. Taču iekšā viņai viss sašutumā burtiski vārījās:

– Viņām taču skauž! – viņa iesaucās. – Protams, visiem gribas apprecēties ar princi. Es pati labāk zinu! Es jūtu, ka nedaru to veltīgi.

Un Meitenīte atgriezās mājās pie Krupja. Viņa saņēma daudz pārmetumu par to, ka uz ilgu laiku bija pametusi Krupi vienu un nebija par to rūpējusies. Viņa iztīrīja māju, pagatavoja pusdienas un nomazgāja Krupi. Krupis bija apmierināts. Liels, pelēki zaļš, viss vienās kārpās tas gulēja uz balti kruzuļota spilvena Meitenītes gultā. Pati Meitenīte nespēja gulēt blakus Krupim tāpēc sen bija savu vietu tam atdevusi. Viņa gulēja uz šauras kušetītes virtuvē. Pirms miega, kā parasti viņa domāja par to, cik skaista kļūs viņas dzīve, kad Krupis pārvērtīsies par Princi. Viņa domāja vārdus saviem bērniem, sapņoja par to, kādi ziedi ziedēs viņas dārzā. Un, domājot šīs saldās domas, viņa aizmiga.

Un sapnī viņa redzēja, ka iet pa taciņu uz savu māju un redz, ka tā visa ir noplukusi, veca, neglīta, sašķiebusies, logi tumši un putekļaini, bet uz lieveņa sēž veca vecene. Briesmīga, pinkainiem matiem, līku degunu, līdzīga raganai. Un vecene sauc viņu pie sevis. Viņa it kā mēģina bēgt, bet kājas nekustās. Viņa pieiet pie vecenes un tā skatās uz viņu ar savām blāvajām acīm un jautā:

– Tu mani pazīsti?

– Nē, – atbild pārbijusies Meitenīte. – Es nekad agrāk neesmu Tevi redzējusi.

– Khe, khe, – noklepojas vecene. – Es esmu tu. Es daudzus gadus kalpoju Krupim un gaidīju, kad tas pārvērtīsies par princi. Visi man teica, ka tas ir vienkārši krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai Krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka, ja es padzīšu Krupi, tad tas nekad nenotiks. Un pagāja daudzi gadi, līdz vakar Krupis nomira.

Vienkārši nomira – no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks. Par savu dzīvi, kuru iztērēju tam, lai kalpotu Krupim. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā senāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un par princi, ar kuru nekad neapprecēšos.

– Paskaties uz mani, paskaties taču! – sāka kliegt vecene.  Es esmu tava nākotne!

– Nē, nē, – iekliedzās Meitenīte. Vina gribēja aizbēgt, bet kājas bija kā iemietas zemē un viņa tikai aizspieda acis un kliedza: – Nē, nē!!!

– Tu man traucē gulēt, – viņa izdzirdēja čerkstošu balsi. Atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz kušetes, bet Krupis sēž pie viņas gultas un skatās uz viņu lielām izvalbītam acīm.

– Aiznes mani gultiņā un uzvedies klusu! – viņš pavēlēja.

Meitenīte skatījās uz Krupi un galvā viena aiz otras skanēja frāzes, ko teica Putniņš, Ragana, Burve un vecene sapnī:

– Tas vienkārši ir krupis!

Viņa piecēlās no kušetes, paņēma Krupi rokās, piegāja pie durvīm, atvēra tās.
Krupis sajuta kaut ko nelāgu:
– Eu! Kur tu mani nes?! – viņš brēca.

Meitenīte atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta Krupi tālu zālē, tik tālu, cik vien varēja.

– Ej prom! – viņa iekliedzās. – Un nekad vairs neatgriezies. Es nekad vairs tevi nebarošu un neguldināšu tevi savā gultā. Tā ir mana māja un es darīšu to, ko man patīk darīt. Es atkal priecāšos par dzīvi, es atkal skraidīšu pa pļavām un ķeršu tauriņus! Es neticu taviem solījumiem. Tu esi vienkārši krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas seju rotāja smaids.

Autors: Tatjana Semjonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies meitenei, kura šo atsūtīja. Meitenes, atsaucieties, kura?:)

 

“Kedas”

kedas2

Pirms kādiem četriem gadiem pie manis uz konsultāciju atnāca jauna dzīves izmocīta sieviete. Toreiz es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri šķīra laulību, un biju izdevusi grāmatu “Meitene un tuksnesis”, kurā aprakstīju savu personīgo laulības sķiršanas pieredzi. Pie manis vērsās ļoti daudzas sievietes, kurām vajadzēja rehabilitāciju pēc šī smagā procesa.

Darbs ar šķiršanos paredz ļoti uzmanīgu un pacietīgu virzību. Apraudāt savas bēdas, zaudējumu, atcerēties, atcerēties, atcerēties. Neparasti grūti, smagi, sāpīgi ir pardzīvot to, kā tevi mānīja un krāpa.

Saprast, ko darīt ar bērniem, kā tagad dzīvot un sarunāties ar viņiem. Uzmanīgi pieskarties naidīgumam. Niknumam. Bezspēcībai. Ieslīgt tajās. Pieņemt notikušo. Un beidzot šajās sāpēs atklāt sevi – izdzīvojušo, kaut arī smagi ievainoto.
Atklāt savu dzīvi. Negribīgi sākt ar to kaut ko darīt, vai beidzot sākt darīt to, ko gribējās jau sen. Tikt galā ar naidu, kurš atkal un atkal atgriežas, greizsirdību, niknumu, bailēm, vientulību, bezspēcību. Es ļoti daudz to visu esmu redzējusi.
Stāstot savu bēdu stāstu mana kliente runāja par to, cik skaista bija viņas dzīve kopā ar vīru. Kāds viņš kļuva veiksmīgs, realizējies, cik talantīgs izrādījās. Cik stingrs viņš bija attiecībā uz viņas ārieni, uz to, kā izskatās viņu māja, kāds bija skats, kurš pavērās pa viņu dzīvokļa logiem uz naksnīgo Maskavu.

Šīs laulības laikā arī viņa bija izveidojusi karjeru – viņa bija veiksmīga top-menedžere kādā no federālajām kompānijām. Cenšoties tikt galā ar šķiršanos viņa strādāja dienu un nakti, nopelnīja savam uzņēmumam pieklājīgu naudu un, mājas atnākusi, vienkārši krita ar seju spilvenā, lai no rīta pieceltois un  atkal dotos darbā kā karā.

Mēs runājām par viņas laulību un to, kā tajā viss bija noorganizēts. Cik patiesībā sarežgiīti viņai tajā bija. Kuru SEVI viņa apspieda un nevienam nerādīja. Cik ļoti jau no paša laulības sākuma viņas vajadzības bija nesvarīgas. Vienmēr sniegbaltās augstpapēdenēs, krašņā sniegbaltā automašīnā, viss pašas nopelnīts, – viņa runāja par to, ka bijušais vīrs šķiet laimīgs jaunajā laulībā, bet viņa – vientuļa, skumst un neredz nekam jēgu.

Kad pienāk tas brīdis terapijā, kad klients jau sāk elpot tagadnes, ne pagātnes gaisu, viņa atklāja sev blakus vīrieti. Viņš bija par viņu astoņus gadus jaunāks, ne lielisks, diezgan parasts, strādāja algotu darbu, taču bija diezgan uzstājīgs, kaut ko bubināja par “es neatkāpšos” un “ejam dzert kafiju”. Viņam pat nebija mašīnas.

Viņa rauca degunu, raustīja plecus un smaidīja, bet es viņai teicu – kafiju taču var iedzert? Viņa pamāja ar galvu un aizgāja, klabinot augstos papēžus.

Pēc tam viņa nāca vēl vairākas reizes, mēs runājām par visu kaut ko un šis NElieliskais neatkāpās. Vinš nedaudz bija pakāpies pa karjeras kāpnēm, solīja viņai zelta kalnus un mīlestību, bet tad, kad “bijušais” feisbukā izlika savas bildes par savu galvu reibinošo labklājību, viņa atkal sabruka.

Tad pēkšņi uz kārtējo seansu viņa atnāca pavisam cita – neuzkrāsojusies, smaidīga un viegla.

“Kas ar jums? Jūs smaidiet tā, it kā kaut kas būtu noticis?!” – es jautāju.
“Mēs pastaigājāmies, – viņa teica. – Vienkarši tāpat, Zvirbuļkalnos. Ar kājām. Bez mašīnas. Un mēs skūpstījamies. Un man kājas bija kedas!”

“Ziniet, ko? – viņa pieliecās tuvāk un teica. – Patiesībā man bija tik labi un viegli kedās. Un tajās var staigāt ātri un tik tālu, cik vien gribās. Un es jutos kā meitene. Un es tāda arī esmu. Sevī es vienmēr esmu kedās nevis uz papēžiem. Es vienkārši sen to biju aizmirsusi.”

Tā, ar citas gaitas palīdzību, ar kedām viņa uzmanīgi sāka tuvoties sev pašai, īstajai. Dēļ mīļotā skaistuļa vīra viņa reiz atteicās no “meitenes kedās”. Jo “krutas” sievietes vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs. Iespējams, viņas bijušais vīrs patiesībā jutās niecība un tāpēc viņam bija nepieciešami visi šie sava “krutuma” apliecinājumi: tajā skaitā arī sieviete augstpapēdenēs, visa baltā,  dārgā baltā automašīnā un nekā savādāk.

Slimojoša, grūtniece, vai vēl sliktāk, pēc spontānā aborta puņķos un asarās, zaudētāja, tāda viņam nebija vajadzīga. Viņa ļoti centās atbilst, vienmēr smaidīja, staroja, turēja taisnu muguru. Pats par sevi tas nav slikti, taču jautājums ir par cenu: ja svarīgā tava daļa – brīvā, mierīgā, laimīgā šajā laikā ir ieslēgta noliktavā, tad priekš kam gan tas viss? Dēļ kā?

Viņa mierīgi atzina, ka reiz viņš viņai bija dārgāks par visu un, jā, viņa to visu darīja viņa dēļ.

Šajā terapijas etapā vinai galvenais bija maksimāla atklātība pret sevi. Viņa atcerējas sevi īsto, jaunu, bezbailīgu, mīlošu, dažkārt nobijušos. Aizsargāja, atjaunoja, pastāvēja par sevi tagad jau no stipras, pieaugušas sievietes pozīcijām. Sievietes ar vieglu gaitu. Vīrietis, kurš šajā brīdī bija blakus, viņu bildināja. Viņi apprecējās un viņiem piedzima meitiņa. Izrādījās, ka viņš ir pietiekami ambiciozs, lai ātri kāptu pa karjeras kāpnēm, pārliecināts par sevi, lai nodrošinātu viņai iespēju elpot, apstāties, nesteigties, gulēt, cik vien tīk. No sava darba viņa aizgāja jau pirms tam, pirms bija apprecējušies un arī tas bija brīnumaini: viņa viņam vienkārši uzticējās, dzīvoja par viņa ne tik lielo algu.

Man, izrādās, nevajag ne tik daudz naudas, ne tik krutu automašīnu, nav vajadzīgs neviena cita vērtējums, pat paša mīļākā cilvēka, lai sajustu, kas tieši šobrīd tieši tev ir pats galvenais. Vieglums, prieks, viņa teica, kad jautāju nosaukt viņai pašu galveno.
“Es tāda biju vienmēŗ, agrāk, bērnībā – viņa teica, vienkārši biju to aizmirsusi”.

Autors: Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par atkal lielisko ieteikumu

 

Lūk, ko nozīmē “atlaist pa īstam”

atlaist visu

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.

Tas notika. Tava pasaule nokļuva zemestrīces epicentrā un sabruka. Neviens tevi par to nebrīdināja. Neviens neteica, ka var būt tik sāpīgi. Tas vienkārši notika un viss… Tomēr tu vēl joprojām esi šeit. Tu vēl joprojām centies savākt sevi pa gabaliņiem, vēl joprojām centies atjēgties pēc visa notikušā.

Cik laika pagājis kopš tā brīža? Mēneši? Gads? Varbūt pagājis jau tik ilgs laiks, ka tu jau esi aizmirsis, kurā brīdī pasaule tik ļoti izmainījās?

Zilumi un rētas pamazītiņām sadzīst. Un tagad tu gaidi to brīdi, kad atkal jutīsies kā vesela personība. Tu centies atlaist atkal un atkal… Tu centies atbrīvoties, lai dvēselē iestātos miers…

Kāpēc es jautāju tev: ko nozīmē atlaist?

Tu sēdi tumsā un ļauj atmiņai pakalpīgi piespēlēt tev atmiņas. Ļauj iekšējai balsij strīdēties ar tevi līdz aizsmakumam. Tu ļauj tai runāt līdz brīdim, līdz tā nesāk tevi mierināt.

To dienu atmiņu sīkas detaļas pielavās pastāvīgi un nemanāmi.

Sajūtot sāpes sirdī, tu krampjaini ievelc plaušās gaisu. Aizver acis. Nekas nepalīdz. Tu vel joprojām turi rokās sasistās sirds šķembas. Visu šo laiku tev nākas pielikt milzīgas pūles, lai kaut kur ietu, runātos ar kādu, turpinātu ēst, elpot un vienkārši dzīvot.

Tu esi salauzts un ļoti skaidri to jūti.

Paša dēmonu ēna izkropļo apkārtējo realitāti. Viņiem vajag apmierināt savas vajadzības un vēlmes. Kamēr tas viss notiek, tu vienkārši vēro. Tevi skauj neticība pasam sev, bailes un vainas sajūta. Atmiņa nepalīdz, drīzāk otrādi.

Turpini gaidīt. Gaidi līdz brīdim , kad visi šie dēmoni pārstās tev čukstēt. Pienāks diena, kad viņi piekusīs runāt. Viņi padosies un vienkarši skatīsies, kā no reizes uz reizi tu izdari izvēli turpināt dzīvot.

Gaidi, tāpēc, ka atlaist nenozīmē aizmirst. Atlaist nozīmē atcerēties, bet ar smaidu sejā.

Atlaist nozīmē atbrīvoties no vēcās ādas un zem tās ieraudzīt jaunu, atjaunojušos, tīru ādu.

Atlaist nozīmē mīlēt.

Mīlēt visus tos dēmonus un visas tās atmiņas. Mīlēt, līdz tie ieaijāti iemigs dziļā miegā.

Vajag mīlēt sevi kopā ar savu salauzto sirdi. Un nevajag gaidīt, kamēr tā sadzīs.

Atlaist nozīmē visām savām bailēm ļaut iznākt ārā gaismā. Izģērbt tās.
Uztvert tā, it kā tās būtu ievainoti dzīvnieki. Ļaut tām kārpīties un aurot, līdz tās neiznāks no savas noslēgtās telpas brīvībā. Tad tu spēsi tās ieraudzīt un stipri, stipri apskaut.

Atlaist nozīmē būt drosmīgam.

Būt tik ļoti drosmīgam, ka kļūt pašam sev par varoni. Tad tava pagātne pārstās ietekmēt tavu tagadni un gaišā nākotne pacietīgi gaidīs, kad tu to uzbūvēsi. Liec akmeni uz akmeņa, un soli aiz soļa.

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.​​​​​​​ 

Tad tu apzināsies, ka tavi iepriekšējie kritieni bija vajadzīgi tādēļ, lai tu atlkal spētu pacelties spārnos. Tikai šoreiz jau daudz augstāk. Lūk, ko nozīmē ATLAIST.

Lūk, ko nozīmē klauvēties pie durvīm, kas ved mīlestības pasaulē.
Klaudzināties atkal un atkal.
Avots: http://www.cluber.com.ua/lifestyle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepieļauj, ka tev nozog kaut vienu stundu tavas dzīves

nozagt dotol_l_21131

Viena sieviete žēlojās:
vīrs viņu absolūti nenovērtē. Neapsveica dzimšanas dienā, kā parasti aizvainoja, pazemoja. Pieaugušie bērni atsūtīja sms un viss. Un, lūk, viņa viena pati sēž mājās un raud. Viņai nupat palika piecdesmit gadu. Viņa saprot, ka žēloties nav labi. Vienkārši tā sanāca, piedodiet. Nav kam pastāstīt. Un šis stāsts būs tieši par to. Tāpēc arī uzrakstīju komentāru.

Bet kāda cita sieviete lietišķi pajautāja: kur Jūs dzīvojat? Ja gribat es atbraukšu, ja esat Maskavā. Pa ceļam nopirkšu garšīgus hamburgerus un picu, tādu treknu, ar sķiņķi, lai siers būtu tāds staipīgs un pa virsu smalki sagriezti pipariņi un sīpoliņi. Nopirkšu kādu dzirkstošo dzērienu. Un kraukšķīgos kartupelīšus. Un mēs to visu apēdīsim un pēc tam aiziesim uz kino. Vai arī, ja esat tālu vai nevēlaties manu vizīti, tad šo visu pati sev pasūtiet. Vai arī nopērciet sev kaut ko citu garšīgu. Bet pēc tam dodieties uz kino, skaisti saģērbieties, uzkrāsojieties. Un priecājieties! Priecājieties par dzīvi! Neļaujiet nozagt savu dzimšanas dienu
Katra diena ir dāvana, katra dzīves diena ir svētki. Es to zinu pēc savas darba pieredzes.
Un sieviete, kura bija pasūdzējusies jautāja: Jūs esat psihologs?
Otra atbildēja: nē, es esmu medmāsa reanimācijā.
Jā, tā ir pareiza rekomendācija no profesionāļa. Vienkārši lieliska. Praktiska un iedarbīga.
Es varu tikai pievienoties viņas vārdiem. Neļaujiet, lai jums nozog kaut vienu dienu, kaut vienu stundu!
Sliktam garastāvoklim, dusmīgiem, ļauniem cilvēkiem, vienaldzīgajiem un skandālistiem, – neļaujiet sevi apzagt. Nopērciet sev kaut ko labu, aizejiet uz kādu skaistu vietu, sapucējieties savā labākajā kleitā. Tā rekomendēja speciālists, kurš katru dienu redz to, cik trausla ir dzīvība un cik dārga tā ir….

Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis
Zīmējums: Doto

Būt ar tiem, kas pret mums ir labi

Guihuahuzi_4

Mazais ģimnāzists ļoti slikti mācījās. Neko nesaprata un nevarēja atcerēties. Nevarēja sakoncentrēties, savākties un pieļāva vienu kļūdu pec otras. Viņu stingri sodīja – toreiz bērnus sita turpat ģimnāzijā. Viņš bija mazs, neglīts, ar šaurām acīm un saplacinātu degunu. Smalka dāma – klases audzinātāja nevērīgi viņu pagrūda, kad vinš bija pavirzījies tuvāk, lai varētu labāk redzēt bildītes, kuras viņa bērniem rādīja. Viņa teica: “Pabīdies, no tevis smird pēc zvirbuļa!”, – tā pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Kuprins aprakstīja savu bērnību.

Kas lai to zin, kā smird zvirbulis. Taču droši vien ļoti pretīgi. Kā, lūk tas, nabaga nesmukais puika. Viņš spēc tam ļoti smagi saslima. Gribēja aizmukt no skolas, bet saaukstējās. Gulēja lazaretē un gandrīz nomira. Nevienam nevajadzīgs muļķis un neglītenis.

Un tad atnāca kāda cita dāma.
Skolā bija kaut kāda komisija. Viņa pienāca pie puikas un maigi sāka ar viņu runāties. Cieši apskāva, piespieda pie sirds un mīļi noglaudīja cieto matu ezīti. Un puika kļuva smuks. Un sāka smaržot pēc dāmas smaržām. Smaržoja pēc mīlestības. Viņš atveseļojās. Sāka labi mācīties. Un atgriezās arī atmiņa, uzmanība un disciplīna. Viņš kļuva par ļoti labu skolnieku, šis zēns. Tā viņu iespaidoja labestīgās dāmas maigums. Visa viņa dzīve mainījās uz labo pusi.
Ir jācenšas būt ar tiem, kuri pret mums labi izturas. Un bērnus jāuztic tiem, kuri pret viņiem labi izturas. Un viss būs labi: ar atmiņu, uzmanību un veselību un ārieni.
Laba attieksme visu nosaka. Tā glābj, ārstē un māca. Un mēs līdz mūža beigām atceramies mīloša cilvēka apskāvienu. Vai to, kā mums noglaudīja galvu. Un smaržu aromātu vai vēl kaut ko labu – kāda starpība? Tas ir mīlestības un laimes aromāts. Mēs novītīsim starp tiem, kuri mūs nemīl un mūsu klātbūtnē nevērīgi rauc degunu. Un uzplauksim tiem, ko mīlam un kam esam mīļi un dārgi. Tas ir tāds vienkāršs noslēpums. Bet to mēdz aizmirst, kad meklē slimību, neglītuma, nelaimju un bēgšanas iemeslus….

Autors: Anna Kirjanova
Ilustrācija: Guihuahuzi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tie, kurus mēs mīlam un tie, kurus ciest nevaram, ir mūsu spoguļi

spogulis53

Tie, kurus mēs mīlam un tie, kurus ciest nevaram ir mūsu spoguļi

Cilvēku savstarpējās attiecības ir viena no efektīvākajām metodēm ceļā uz apzinātību.

Pateicoties attiecību spogulim – visu attiecību, bez izņēmuma – mēs varam ieiet paplašinātā apzinātības stāvoklī. Mēs atspoguļojam viens otru un mums jāiemācās citos redzēt sevi. Tā nosaukums arī ir – attiecību spogulis. Tādā spogulī es varu atšķirt savu dvēseles būtību. Palūkojoties apkārt, es redzu sevi.

Attiecības ir garīgās attīstības instruments, bet vienota apziņa – to galamērķis.

Mēs visi esam vispārējās apziņas neatņemama sastāvdaļa, bet patiess izrāviens notiek tad, kad šo, starp mums eksistējošo saikni, mēs sākam ievērot ikdienas dzīvē.

Tie, ko mēs mīlam un tie, kurus mēs nevaram ciest, visi ir mūsu spoguļi.

Kuri mums patīk? Tie, kuru īpašības ir līdzīgas mūsējām. Mēs gribam būt tuvāk tādiem cilvēkiem, jo jūtam, ka viņu klātbūtnē šīs īpašības izpaužas vēl spilgtāk.
Bet, lūk, tos cilvēkus, kuru raksturs mums atgādina par tām rakstura īpašībām, kuras mēs cītīgi vēlamies apslēpt, mēs ne īpaši mīlam.

Tā kā, ja kāds tevī izsauc pastāvīgu riebumu un nepieņemšanu, zini: šim cilvēkam ir kaut kas kopīgs ar tevi, tikai tev šis “kaut kas” ļoti, ļoti nepatīk. Ja tu būtu gatavs pieņemt šīs grūti pieņemamās īpašības, tās beigtu tevi tracināt.

Kad noķer sevi pie domas, ka kāds tev ļoti simpatizē, nosaki, kas tieši šajā cilvēkā tev patīk. Skaistums, elegance, ietekmīgums, spēks, prāts?

Jebkurā gadījumā zini: nosauktā īpašība ir raksturīga arī tev. Neatgaiņājies no tā – un, iespējams, tava dzīve kļūs pilnīgāka.
Teiktais ir taisnīgi arī attiecībā uz tiem, kam tu nepatīc.

Veidojot kontaktu ar savu patieso būtību, tev jāsaprot un jāpieņem ne pašas savas labākās rakstura īpašības.

Pretrunu līdzāspastāvēšana ir Visuma pamats.

Ja kaut kur dziļi tevī neslēpjas gļēvulis, tev nekad nekļūt par drosminieku. Un tev nekad nebūt dāsnam, ja dziļi tevī nesēž skopulis. Cilvēks var būt labdaris tikai tad, ja kopā ar labdari viņā sadzīvo arī tā pretpols.

Kaut kur internetā
Tulkoja: Ginta Filia Solis