Tas viss pāries…

Nevajag sevi uzskatīt par vientuļu,
ja tavu prombūtni ir pamanījis kaut viens cilvēks. Vai pat kaķis, vai suns. Vientulība – tas ir tad, kad neviens nepamana to, ka sen neesi redzēts. Un tava lapa sociālajos tīklos ir aizvērta, vai sen tajā nav ierakstu. Viss pārējais nav vientulība, bet gan īslaicīgas komunikācijas problēmas.

Nevajag sevi uzskatīt par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un mājoklim. Pat tad, ja nākas aizņemties – bet taču, ir kur aizņemties! Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un nav vērts sevi uzskatīt par slimu – slims bija Čehovs pēdējo savas dzīves mēnesi. Un arī viņš, neskatoties ne uz ko, devās uz Itāliju atpūsties. Negribēja sevi uzskatīt par slimu. Slims – tā sacīt, ir pastāvīgs stāvoklis. Padomju laikos bija pieņemts visus tos, kuri uzturējās sanatorijās un slimnīcās, saukt par cilvēkiem, kuri “atveseļojas”…

Un nevajag teikt “mani neviens nemīl!” – nevajag! Jo tas taču tā nav! Visticamākais, nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet pārējie, pat ļoti mī! Nav vērts krist izmisumā, kamēr vien kāds tevi mīl un skumst pec tevis. Un smaidīgs skrien tevi sagaidīt. Vai luncina asti. Vai glaužas pie kājām un murrā… Un ir kāds, ar ko kopā pavakariņot; bet viss pārējais lēnītēm sakārtosies. Īslaicīgās grūtības pāries – tāpēc tās arī ir īslaicīgās…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršās lietas

Dažkārt man šķiet, ka esmu saņēmusi labu izglītību un kaudzi dažādu sertifikātu tikai tāpēc, lai pamatoti cilvēkiem teiktu pašas vienkāršākās lietas.⠀

Piemēram, ka pārmaiņas ir iespējamas.
Ka vienkāršas lietas darbojas.
Ka visi cilvēki ir Mīlestības cienīgi.
Ka tad, ja tu jūties nelaimīgs, tas nav mūžīgi.
Ka ikvienam darbam ar sevi ir jēga.

Šīs vienkāršas patiesības mums ir dotas jau kopš bērnības, diemžēl daudzu paaudžu garumā tās ir aizmirstas un sviedros un asinīs tiek apgūtas no jauna.

Taču šis smagais darbs ir tā vērts, jo tas dod mūsu bērniem iespēju dzīvot vieglāk, ar mazāk problēmām, rūpēm un sarežģījumiem. Ar elementāru pārliecību par pasaules mīlestību un savas pašvērtības sajūtu, kuru mēs mācāmies cienīt sevī un viņos.⠀

© Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pajautā savai sirdij

Ir kāds ļoti interesants mehānisms, kuru mums piedāvā Visums, lai palīdzētu pieņemt spontāni pareizu lēmumu.
Šis mehānisms saistīts ar sava ķermeņa sajūtām: komforta un diskomforta sajūtām.

Mirklī, kad apzināti izdari savu izvēli, pievērs uzmanību savam ķermenim un uzdod tam jautājumu: “Kas būs, ja es pieņemšu šo lēmumu?”
Ja ķermenis sūta ziņojumu par komfortu, tātad lēmums ir pareizais.
Ja ķermenis ziņo par diskomfortu, tātad tas nav pareizais lēmums.
Daudzi cilvēki šo komforta un diskomforta sajūtu uztver kaut kur saules pinuma rajonā, bet vairums – sirds rajonā.

Apzināti novirzi savu uzmanību sirds rajonā un pajautā savai sirdij, kā tev rīkoties. 
Un gaidi atbildi – noteiktu fizisku reakciju, sajūtu. Tā var būt pavisam nemanāma, taču tā būs.

Tikai sirds zina pareizo atbildi.

Daudzi uzskata sirdi par vāju un sentimentālu. Tā tas nav.
Tai piemīt intuitīva jušana, tā ir holistiska un kontekstuāla, tā atbilst esošajam momentam.
Tā nav orientēta uz uzvaru vai zaudējumu.
Tā ir savienota ar kosmisko datoru – tīra potenciāla, tīru zināšanu un neierobežota organizatoriskā spēka lauku – un ņem vērā visu.

Reizēm tas var pat šķist neracionāli, taču sirdij ir skaitļošanas spējas, kas nodrošina daudz lielāku precizitāti nekā racionāla domāšana.

Dīpaks Čopra “Septiņi garīgās veiksmes likumi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meklējiet savējos, mīliet līdzīgos

Mīļie, nekādi pretstati nepievelkas. Varbūt uz trīs dienām eiforijas… Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, otram – par vēlu…

Vienam vajag, bet otram nevajag…
Vienam zaļo, bet otram oranžo…
Vienam pareizi, bet otram nepareizi…
Vienam pie mammas, bet otram – pie savas…
Vienam pa labi, otram pa kreisi…
Vienam slikti, bet otram labi…
Vienam tur, bet otram te….
Vienam gulēt, bet otram staigāt…
Vienam mīlēt, bet otram apnicis…
Un vēl tūkstots un viens neatbilstības sarakstiņš. Neviens kompromiss to neizturēs. Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr slēpjas tajā, ka mēs mīļā miera labad daram galīgi ne to, ko vēlētos darīt. Ja nu pa retam tas notiek, tad, labi, gan jau kaut kā pārcietīsim. Bet, ja tas notiek sistemātiski, tad agri vai vēlu tas izsauks dusmas un pretestību.

Labākās savienības, ko esmu redzējusi, ne tikai iztālēm, ir LĪDZĪGI DOMĀJOŠO savienības.

Kā teica mana vecmāmiņa: ar vienu Dvēseli…

Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām…
Kad ikvienā nesaprotamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies…
Tas ir tad, kad viena neidealitāte necenšas pārspēt otru un nepieprasa to, uz ko tā pati nav spējīga …
Tas ir tad, kad nožagojas…. un vienlaicīgi sāk smieties…
Kad prieks kopā pavadīt laiku…
Kad noilgojies sagaidi, pavadi, un atkal ilgojies…
Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne pierunāt, ne manipulēt un orientēt…
Kad vienkārši ir labi…
Un, kad blakus sev būtībā esi tu pats…
Tikai nedaudz citā ķermenī…
Bet ar tām pašām vienā fāzē nobīdītām smadzenēm… nobīdītām uz mīlestību…

Mēs taču sevi citos mīlam ar to pašu mīlestību, kas bez viņiem nesanāk.
CAUR PIEŅEMŠANU…
Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī. Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…
Bet pretstati atnāk, lai mēs sev vēlreiz iespertu turpat, kur paši sevi neieredzam un iedunkājam un atbildam ar atriebību…
Mīļie, meklējiet savējos! Mīliet līdzīgos!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusiņām aiziet

Vai esi ievērojis, ka cilvēki bieži nenovērtē labas attiecības? Un, jo tās labākas, jo nevērīgāka mēdz būt attieksme. Protams, cilvēks jau nekur nepazudīs. Bet tikai tad, kad viņš aiziet, noguris atdot visu savu mīlestību, rūpes un siltumu, nesaņemot pretī pat elementāru pateicību vai cieņu, tikai tad sākas zināma pārvērtēšana… Cilvēka sāk pietrūkt. Bez viņa ir kaut kā tukši un auksti. Bet dažkārt, pat grūti elpot. Viņš taču bija kā skābeklis, neredzams, bet tik ļoti vajadzīgs… 

Un tad, protams, sākas dažnedažādi mēģinājumi viņu atgriezt. Tiek pieliktas pūles. Un tad viņš par sevi beidzot uzzina tik daudz kā laba: gan to, ka viņš ir tik brīnišķīgs, labākais no visiem. Vienīgā bēda, ka ne vienmēr šis cilvēks atgriežas. Līdz mielēm “atēdies” nevērības, bieži vien pat pazemojumu, viņš klusiņām, nemanāmi aiziet, bez skandāliem, taču neatgriezeniski. Un es domāju: vai tiešām, lai tevi sāktu cienīt, ir jāizgaist?

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es esmu cita

Es esmu cita.
Ne labāka, ne sliktāka. Bet cita.
Es negribu kaut ko nepareizu. Es gribu citu.
Es neesmu vairāk vai mazāk veiksmīga, es eju savā virzienā.
Ne ātrāk un ne lēnāk. Es eju ar savu ātrumu.
Man nav jābūt līdzīgai. Man nav obligāti jāatšķiras. Es esmu cita.⠀

© Aglaja Datešidze

Reiz mēs satiekam cilvēku…

Cauri mūsu dzīvēm iziet daudzi cilvēki. Kāda priekšā mēs atkailinām savu ķermeni, kādam uzticam savas domas un sapņus… Bet maz ir to, kuriem mēs pilnībā atveram savu pagātni.

Visi noslēpumi un skeleti ir cieši ieslēgti mūsu skapjos. Tas viss, ko mēs paši vēlētos aizmirst, kas sāpīgi skrāpē sirdi. Mūsu bērnu dienu asaras, bailes, vilšanās, izgāšanās, neveiksmes, maldi un nepatikšanas. To visu mēs slēpjam no visas pasaules un pat no sevis.

Taču reiz mēs satiekam cilvēku, kuram pēkšņi gribas izstāstīt visu. Tāpēc, ka redzam un jūtam, ka viņam tas viss ir svarīgi. Katrs nieks, katra detaļa. Un tāpēc gribas viņa priekšā atklāties līdz pašiem dziļumiem, līdz katram savas sirds un dvēseles milimetram…

Cauri mūsu dzīvēm izies daudzi cilvēki, taču mēs nekad neaizmirsīsim to, kura priekšā mūsu dvēselei nebija kauns stāvēt kailai.

© Alīna Jermolajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ierakstītas debesīs

Mūsu dzīvē mēdz būt dažādas tikšanās, kuras pēc tam kļūst par mūsu dzīves grāmatas lappusēm…
Ir nozīmīgas tikšanās… tās pašos pamatos maina mūs pašus un atbilstoši – arī mūsu dzīvi… kā likums, šīs tikšanās ir ar mūsu skolotājiem, pavadoņiem, mentoriem, kuri lielu lomu spēlē mūsu profesionālajā izaugsmē… ar mīļotajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā ejam pa dzīvi… ar tiem, kuri kļuvuši par mūsu draugiem…

Ir priecīgas tikšanās, par tām mēs bieži atceramies ar siltumu sirdī, tāpēc, ka pēc tām mēs kļūstam gaismas piepildīti…. un tad gribas dzīvot pilnu jaudu, smieties, mīlēt, strādāt ar prieku, un mēs atkal ticam visam labajam…. un dvēselē iemājo miers un siltums…

Ir skumjas tikšanās, kuras mēs no savas dzīves vai nu izsvītrojam, vai cenšamies aizmirst, vai atceramies ar skumjām sirdī…

Un ir ĪPAŠĀS tikšanās… tās mēs atceramies vienmēr… tās ne tikai maina mūsu dzīvi, bet pievieno tai jaunas jūtas, jaunas emocijas, sajūtas, domas, rīcību… un tieši pēc tādām tikšanās reizēm, rodas sajūta, ka šis cilvēks būs ļoti svarīgs…. iespējams… pats svarīgākais mūsu dzīvē.

sajūta… bet ne pilnīga pārliecība… un ļoti bieži vārds BŪS pārvēršas par domu, ka BŪTU…

Es runāšu par pieaugušiem cilvēkiem… tiem, kuri jau nodzīvojuši lielu daļu dzīves un kuriem “tas” otrs krasts ir arvien tuvāk….
Cik bieži tieši šādā vecumā mēs satiekam to vienīgo, mums vajadzīgo cilvēku, bet tikšanās paliek tikai tikšanās… un pakāpeniski aiziet tieši šajā retrospektīvā… un rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Kas traucē diviem pieaugušiem cilvēkiem būt kopā… jo nemaz tik daudz laika priekšā vairs nav…

Un uzpeld iemesli… protams, katram tie ir savi… taču ir kopējie, par kuriem mēs nerunājam, bet vienmēr domājam…
BAIĻU SAJŪTA… mēs baidāmies no jaunā…. mēs baidāmies just, mīlēt…. mēs baidāmies no sabiedrības viedokļiem… mēs baidāmies būt patiesi…. baidāmies paši no sevis… un, tā vietā, lai aprunātos, mēs apklustam…. gaidam, ka varbūt tas otrs piezvanīs, uzrakstīs, pateiks… bet viņš arī to pašu gaida no tevis… tā arī gaida divi pieauguši cilvēki sazin ko…

MŪSU PAGĀTNE… mums visiem šajā vecumā ir sava iegūtā pieredze… esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas… pa šo laiku ir izveidojies mūsu pasaules uzskats… mums ir savi dzīves principi, pie kuriem mēs cenšamies pieturēties… un tieši šī pagātne tikšanās brīdī sāk vilkt mūs atpakaļ…. mēs sākam atskatīties… atcerēties…. analizēt….  un nesaprotam vienu – tas, kas bija agrāk, bija citā vecumā, citā laikā… un tās mūsu kļūdas tagad būs pavisam citas, bet varbūt vispār to nebūs, tāpēc, ka mēs jau esam citi….

MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR TIEM, KURUS PIERADINĀJĀM… mēs tik bieži sakām šo frāzi… taču, kur te ir mūsu atbildība? Tajā, ka dzīvojam ar nemīlamu cilvēku un mierinām sevi ar to, ka nevaram viņu pamest – jo viņam bez mums būs tik slikti…. bet varbūt mēs gluži otrādi – atbrīvosim viņu un padarīsim laimīgu ne tikai sevi, bet arī viņu… bieži var dzirdēt frāzi, “es dzīvoju ar viņu kopā tikai bērnu dēļ”… taču bērni (nav svarīgi, cik viņiem gadu – 3, 5,10, 15, 20) ļoti asi izjūt vecāku nemīlestību vienam pret otru.

MŪSU SPĒJA UZREIZ DOMĀT PAR TO – KAS BŪS…. diez kāpēc tieši tad, kad notiek šīs ĪPAŠĀS tikšanās, mēs sākam domāt par nākotni…. par to, ka nāksies mainīt savu dzīvi, savus ieradumus, mēs domājam par darba maiņu, par dzīvesvietas maiņu…. un momentā uzpeld slēdziens… NEKO IZMAINĪT NEVAR…  parāk daudz ko nāksies upurēt…

Tikai nez kāpēc mēs nedomājam par to, ka šāda ĪPAŠA tikšanās dzīvē var būt tikai vienu vienīgo reizi…. un par to, ka otras tādas iespējas nebūs. Un, ka vajag vienkārši pieņemt, nebaidīties, ļauties un dzīvot šodien…. tāpēc, ka tikai pati dzīve saliek visu pa savām vietām…. un tieši tā dod mums iespēju pieņemt lēmumu…

© Irina Makarenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Lasu šo un domāju par Tavu ceļu, Irčik  

Vai tiešām Mīlestība ir tikai darbības vārds?

Man ļoti patīk no citas puses paskatīties uz lietām, kas pieņemtas kā pašsaprotamas…. un nedaudz paburkšķēt. 

Piemēram, daudzi apgalvo, ka galvenais ir nevis vārdi, bet darbi.
Kad kārtējo reizi to dzirdu, man rodas sajūta, ka vairums cilvēku sapņo par mūžam klusējošiem robotiem, kuri viņu labā visu laiku kaut ko dara, dara, dara…. un nevar apstāties.

Un tajā pat mirklī uzpeld jautājums: kādi darbi jums vajadzīgi?

Kaut kas visu laiku pietrūkst, ja reiz nekad neesat apmierināti ar tiem cilvēkiem, kurus paši esat izvēlējušies?

Galu galā, ja neskaita visas šausmīgās galējības un pieņem, ka neizvēlējies neglābjami degradējušu personu, kurš uzreiz uzsēdās tev uz kakla, bet kārtīgu cilvēku, kuram ir priekšstats par to, kā sadarboties ar otru, kurš spēj uzņemties vismaz daļu ikdienas rūpju un nest savu dalu atbildības, tad taču ar viņu par daudz ko var vienoties.

Jā, un diez vai viņš atklāti atstās tevi nelaimē un neatsauksies lūgumam atbalstīt, nepratīs radīt brīnišķīgus svētkus un sistemātiski aizmirsīs par kopīgajām problēmām un atstās nelaimē, vienu ar visām tavām slimībām, likstām un pārējām personīgajām katastrofām…
Bet, ja tomēr atstās, tad jautājums jāuzdod sev pašam par savām izvēlēm, nevis ilūzijām, ka varēsi pāraudzināt pieaugušu cilvēku.

Vai arī tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr gribās kaut ko īpašu, kā zvaigznes no debesīm, upurēšanos tavā labā, spilgtus varoņdarbus un katru dienu kādus vārdos neizteiktus mīlestības apliecinājumus?

Tad man tev ir trīs jautājumi:

Pirmkārt: vai tevi vada tieksme pēc tuvības un mīlestības pret kādu konkrētu cilvēku, vai uz sevi vērsta bezpalīdzība, cenšoties iegūt personīgo problēmu risinātāju, glābēju, vecāku un happymaker, kas klusiņām dara tevi laimīgu?

Otrkārt: ja pieņemam, ka parādās brīvprātīgais, kas apmierina visas tavas vajadzības, vai tu esi gatavs atbilst viņam un nospoguļot viņu: klusiņām un nenogurstoši uzņemties atbildību par viņa laimi?

Un treškārt: vai tiešām tev šķiet, ka tikai rīcība nosaka attiecības?

Jā, protams, nevienam nepatīk nepamatotas tukšas runas, taču to nav tik daudz, kā šķiet pirmajā mirklī.

Daudz vairāk cilvēku nospiež uzpūsti pieprasījumi ar minimālu savstarpēju atdevi. Un mana pieredze pāru un ģimenes terapijā rāda, ka lielākie satricinājumi un pārpratumi notiek tieši traucēta un neesoša dialoga dēļ, nespējas izteikt savas jūtas un domas, nespējas jau sākotnēji vienoties par savām reālajām iespējām un iecerēm. ..

Un vēl arī tāpēc, ka pārmērīgi lielās cerības tiek uzkrautas dzīvam cilvēkam, kurš pat neskatoties uz savu lielo mīlestību nespēj piepildīt tā otra fantāzijas un narcistiskās vēlmes, kurš neko nedod pretī, izņemot kontroli, spriedzi, pretenzijas un apvainojumus. .

Mani mīļie, nekādas darbības netuvinās cilvēkus, ja kādam visa tuvības vērtība slēpjas rūpīgā aprēķinā…

Un otrādi, kaut ko darīt otra cilvēka labā ir pilnīgi dabiski, ja no viņa nāk neierobežots siltums, vieglums, prieks, pieņemšana un … daudz, daudz vēl dažādu vārdu, kas pat konflikta laikā nemēdz sāpīgi iedzelt.

Viss aug tikai abpusējībā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstu sieviešu vaļasprieki

Bērnībā es draudzējos ar puiku, kurš ar stāstiem par savu ģimeni uzjautrināja visu kvartālu. Viņam bija: mamma Oļa – bērnu ārste, tētis Roma – aspirants, vecmāmiņa Nadja – grāmatvede un vectēvs – slikts piemērs. Tikai tagad es saprotu, ka tas nemaz nav smieklīgi.

Bet šodien es biju slikts piemērs kādai apmēram sešgadīgai meitenītei. Braucu vilcienā, lasu planšetē grāmatu, netraucēju sabiedrisko kartību.

– Tante, – jautāja eņģelis rozā kleitiņā un kroni galvā, – kāpēc tev nav nolakoti nagi? Mamma saka, ka meitenēm vienmēr ir jālako nagi.

Bet es tos ne tikai nebiju nolakojusi, bet biju nogriezusi pavisam īsus.
– Man ir hobijs. Es nodarbojos ar paukošanu un nekāds manikīrs to ilgi neiztur. Un ko tev patīk darīt? Kādas spēles tu spēlē?
– Mēs ar mammu spēlējamies skaistumkopšanas salonos.
– Un par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi?
– Apprecēšos.
Kad man bija seši gadi, es ar draugiem skraidīju pa pagalmu un sapņoju, ka būšu piektais musketieris. Man bija plastmasas zobens ar uz tā uzmauktu plastmasas vāciņu, apmetnis no vecāsmātes lakata un salmu cepure ar spalvām. Pēc gada mani pierakstīja paukošanas pulciņā. Nekādus īpašos panākumus sportā es nesasniedzu, taču man ir laba stāja, ātra reakcija un kaujiniecisks gars un entuziasms.

Kas es vēlējos būt, kad izaugšu? Es gribēju būt akvalangiste, ceļotāja un kinoloģe, un vēl sapņoju uz māju sienām rakstīt ielu nosaukumus (vai kāds zin, kā saucas šī profesija?)

Ko man iemācīja pieaugušie? Neko īpašu. Pirka krāsas, zīmēšanas albumus, grāmatas. Maksāja par pulciņiem. Un ne parāk bargi rāja par sadedzināto paklāju un ķīmijas eksperimentu sekām vannas istabā. Slavēja par zīmējumiem un palīdzēja salikt konstruktoru. Un neaizliedza radīt pašai savu pasauli ar burvju fejām un pūķiem no visa, kas bija pa rokai.

Es nezinu, va mana bērnība bija laimīga vai nebija. Tā vienkārši bija. Laiks, kad pieaugušie vienkārši priecājās par to, ka es viņiem esmu, jautra, vesela un absolūti nebūvēja manus nākotnes plānus.

Es mazajai meitenītei gribēju pastāstīt, ka pasaulē  vēl bez apprecēšanās un skaistumkopšanas saloniem, ir bezgalīgi daudz interesantu nodarbju. Taču uztvēru viņas mammas skatienu un nolēmu labāk paklusēt.

Šobrīd aug jauna meiteņu paaudze. Un daudzām no viņām jau no bērnības iedveš domu, ka sievietei var būt tikai viens mērķis – veiksmīgi apprecēties. Ka āriene ir pats svarīgākais. Ja tev nebūs manikīra, tad tu paliksi viena. Ja uzvilksi džinsenes, neviens īsts vīrietis uz tevi pat nepaskatīsies. Ieraudzīs tevi bez kosmētikas – no pārdzīvotajām šausmām paliks akls. Čībās iziesi no mājas iznest atkritumu spaini, visiem garāmejošajiem potenciālajiem kavalieriem uz visiem laikiem pazudīs potence.

Izrādās, ka šie īstie vīrieši ir ļoti trausla tauta. Tāpēc viņus visādos veidos vajag pasargāt. Piecelties stundu agrāk, lai uzkrāsotos. Vienmēr staigāt augstpapēžu kurpēs, push-up veļā un zeķēs. Un visas savas darbības vērtēt tikai no vienas pozīcijas: “vai tas vīriešiem patīk vai nepatīk”.

Pie manis savulaik dzīvoja kāds eksotisks zvēriņš. Ar viņu nebija nekādu problēmu. Bet, kā saka: katrā būdiņā savi grabuļi.

Katra no mums pati var izvēlēties, kādas spēlītes spēlēt. Tikai es nesaprotu, kāpēc šīs spēles jāmāca bērniem. Izaugs un paši tiks skaidrībā.

Nekādas morāles pēc šī teksta nebūs. Man tikai šķiet, ka, ja mēs dosim saviem bērniem (nav svarīgi puika vai meitene) iespēju izlemt, ar ko viņi vēlas nodarboties, laimīgu ļaužu būs daudz vairāk.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis