Par attiecībām un kruķiem…

person-s-feet-2425664

Kad tu stāsti par to, ka mīli, bet tava mīlestība balstās tikai uz tā, kas nāk no otra cilvēka, tad tu esi eļļas lampa bez eļļas…

Tu neproti spīdēt pats par sevi, bet tava mīlestība patiesībā ir tikai “piegādātāja vervēšana”…
Visu to labumu piegādātāja, kurus tu vēlētos redzēt, dzirdēt un izbaudīt…
Tāpēc tu tik ļoti uzmanīgi seko katram vārdam, skatienam, emocijai, kas nāk no tava izvēlētā…
Tu ļoti uztraucies par to, vai tikai tavs “nākamais narkotiku sūtījums” tiks piegādāts…
Vēl vairāk tu šaubies par to, vai viņš tevi mīl un tāpēc visu laiku translē šīs šaubas, pieprasi pierādījumus un dažkārt to dari ļoti uzstājīgi…

Tu ļoti bieži apvainojies par to, ka tavas gaidas nesakrīt ar to, ko tu saņem un laika gaitā tavs aizvainojums kļūst par ļoti stabilu tavu stāvokli…

Nemiers un aizvainojums ir kā divas mokošas kājas kustībām attiecībās… Un tu klibo uz tām, otru cilvēku izmantojot kā kruķi…

Bet par pašu svarīgāko lietu dzīvē tev kļūst padarīt šo kruķi ērtu…
Un tu bezgalīgi to “drāz”…
cenšoties tam piestiprināt trūkstošās konstrukcijas…
slīpējot…
saīsinot…
pieaudzējot…
salīdzinot to ar daudz pilnīgākiem kruķiem un centies visādos veidos to vest pie prāta…

Un, ja tava gaita nav uzlabojusies, tad tu tajā vaino kruķi, kurš ir nepateicīgs par visiem taviem ieguldījumiem viņa izaugsmē, tomēr tavu klibošanu tas nav novērsis…
Tu neārstē savas “kājas”, bet gadiem ilgi “drāz” savu kruķi…
Taču tavas “kājas” nemaz nav bezcerīgas…
No tām pietiek vien notīrīt gaidu, nemiera un aizvainojuma varžacis, un tās pašas sāks iet…
Un kruķis vairs nebūs vajadzīgs…
Būs vajadzīgs vien tas, kurš ies ar tevi vienā solī…

Uzsākt attiecības tikai dēļ tā, lai kāds padarītu tevi laimīgu – tā tu uz mūžiem paliksi nelaimīgs, vai saproti?…

Tāpēc, ka tu pats neesi uzņēmies nekādu atbildību…
neesi pacenties piepildīt pats savu telpu…
neesi radis ar prieku sevi izklaidēt…
neesi guvis pārliecību par to, ka tu pats par sevi kaut ko nozīmē, uz kaut ko esi spējīgs…

Attiecības taču nerisina šos uzdevumus…. nekad nav risinājušas un nekad nerisinās…
Un katru, kurš līdzīgi kā pastnieks Pečkins domā, ka viņam viss ir slikti, kamēr viņš ir bez “velosipēda”, gaida neizbēgama vilšanās pat tad, kad “velosipēds” atradīsies…
Tāpēc, ka otrs cilvēks ir otrs cilvēks, nevis tu pats…
Un veidot ar viņu attiecības pēc principa: “Kļūsti tāds, kādu es tevi vēlos redzēt”, neizdosies…

Uzsākt attiecības var tikai, skaidri zinot, ka tuvība nedrīkst lauzt ne tevi ne to, kurš blakus…
Un vēl skaidrāk apzinoties – kāpēc tu tās uzsāc?…

Ja tikai tāpēc, lai ātrāk varētu atķeksēt sociālo ķeksīti, nomierinājies ar domu par to, ka tagad tev kaut kas ir un apkārtējie beigs domāt, ka tu nevienam neesi vajazīgs – tad tev vajadzētu pastrādāt ar savu atkarību no svešiem viedokļiem un stereotipiem, nevis meklēt partneri….

Ja tikai tāpēc, ka tu nevari būt tu pats un tev smagi būt pašam ar sevi – tad tev ļoti ļoti vajadzīgas attiecības… ļoti!… Taču tās ir attiecības pašam ar sevi, nevis ar to, kuru tu “nodrāzīsi” līdz kruķim……

Bet, ja dēļ neprasmes pašam apmierināt savas vajadzības, risināt problēmas un uzņemties atbildību par paša dzīvi – tad pieaudz taču beidzot, vai arī dodies pie mammas un tēta… tāpēc, ka tev nav vajadzīgas attiecības ar otru cilvēku, tev vajag palikt dievinātam luteklītim…

Iemācies būt ar sevi…
Iemācīes būt sev pašam….
Tas ir pats pievilcīgākais, ko varam piedāvāt citiem cilvēkiem…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nedejosi dzīvi, tā aizies pie tiem, kas to dejos…

deja

Novērtē dzīvi! Baudi to! Jo beigas mums visiem tāpat ir vienas. Padomā par to, kā tu dzīvo… Vēl ir laiks nodzīvot laimīgu dzīvi…

Mīļie, tas ir daudzveidīgs process ar vienu finālu. Tā neuzskata, ka labākie no mums ir tie, kas baidās no šī fināla… Kuri domā, ka sterilizējot tās procesus līdz ideālai tīrībai, var rēķināties ar lieliem bonusiem… Kuri ņemās ap sevi kā negudri, atsekojot katru savu nošķaudīsanos un elpas vilcienu…

Baudīt dzīvi PIRMS tā ir beigusies – ir brīnumains talants, kuru vajadzētu iemācīties katram no mums atbilstoši savām iespējām…

Bet, lai tas notiktu, vajag tik dzīvot, neprasot nekādas garantijas…

Mīlēt kamēr var mīlēt…
Darīt to, kas visvairāk patīk…
Un pasūtīt vienu māju tālāk visus, kuri it kā labāk par tevi zin, kas tev vajadzīgs…
Lūk, arī viss…

Vienkāršāk – tā nav spēlīte, kurš kuru pazeminās…

Vienkāršāk – tas ir tad, kad maksimāli godīgi un maksimāli laimīgi…

Labrīt, Mīļie!

Nevienam neļaujiet dzīvot savā vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par saiknes zaudēšanu ar sevi

pexels-ethan-jones-3222386

Ļoti bieži man prātā iešaujas doma, ka ir vērts rīkoties tā, kā dara visi. Vai arī, ka laiks steidzina un kaut kas taču jādara. Vai arī, ka visiem ir, bet tev nav. Vai arī, ka tu esi kaut kāds – ne tāds un galīgi nelīdzinies citiem. Un vēl domas par to, ka “vajag”, “ir laiks” un “pareizi”.
Tad nu, lūk, ļoti bieži tāda pāreja uz “sociālajām” programmām liecina par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar sevi. Par to, ka tu esi pazaudējis saikni ar savu paša personīgo laiku. Un pašam savu notikumu gaitu.
Ar savu kodolu un iekšpasauli.

Taču patiesībā katram cilvēkam ir savs dievišķais grafiks. Ir savi ceļi un tikai savas vēlmes. Un, ja visiem ir jau laiks, tad iespējams, tev vēl nav. Un, ja visiem ir, bet tev vēl nav, tad, iespējams, tam ir kaut kāds savs iemesls. Un šis iemesls var būt pavisam ne tas, ka esi sliktāks par citiem. Un vēl tas, ka tu vēl neesi nonācis līdz tam, un turpini risināt savus uzdevumus.
Un vēl patiesība ir tā, ka visi cilvēki, lai arī līdzīgi, tomēr nav vienādi. Un, ja tu saproti, ka esi ne tāds kā citi, tad tā arī ir. Tu neesi tāds, kā citi, bet kaut kāds nedaudz savādāks. Ar visām savām vēlmēm.

Viena no brīnišķīgākajām sievietēm, kuras esmu satikusi savos 38 gados, man teica, ka vēlas otro bērniņu. Un, kad es viņai vaicāju, kāpēc tad viņa nedzemdē šo otro, kad viņas pirmajai meitai ir jau 7 gadi, viņa man vienkārši pateica: vēl nav laiks. Tā vienkārši un nepiespiesti. Neskatoties uz to, ka viņai ir vīrs un ir vēlme radīt bērniņu, tajā mirklī viņai nebija īstais brīdis.
Iedomājieties?!

Es atceros, ka toreiz tas mani šokēja, jo manā realitātē viņa vienkārši palaida garām savu laiku.

Manas padomju laika medicīnas stereotipiem piebāztās smadzenes absolūti to nesaprata un uzreiz piekarināja viņai birku “vecdzemdētāja”.
Bet pēc tam es sapratu, ka viņa vienkārši ir ļoti spēcīgi vienota ar sevi un jūt, kad tieši viņai būs īstais laiks. Un tiešām, pēc gada es uzzināju, ka viņa ir stāvoklī. Un tieši uz saviem 40 gadiem viņa mierīgi piedzemdēja veselu puiku. Un šis stāsts man ļoti daudz ko iemācīja. Iemācīja to, ka mierīga savienošanās ar savām īstajām vēlmēm katru laika sprīdi aizvedīs tevi tur, kur vajadzīgs.

Tā kā, iespējams, katru reizi, kad skatoties sociumā tu sajutīsi, ka “laiks spiež” un “būtu laiks”, ir vērts sev pajautāt:
– Ko es šobrīd patiešām vēlos?
– Kas šobrīd man patiešām ir svarīgi?
– Kam domāts šis dzīves periods?
– Kādas ir manas personīgās prioritātes un uzdevumi?
– Es šo vēlos pa īstam, tas nāk no iekšienes, vai arī tā ir trauksme un bailes nepaspēt un nebūt tādai kā citi?

Un tad viss var nostāties savās vietās. Un kļūs daudz mierīgāk. Un no iekšienes tu spēsi spert soli turp, kur patiešām vēlies iet. Pēc tam vēl vienu. Un vēl vienu. Un tā, pamazītēm tu aiziesi līdz mirklim, kad ārējā realitāte pilnībā atspoguļos iekšējās vēlmes. Ne tāpec, ka “vajag”, vai “ir pieņemts”, bet tāpēc, ka tā ir tava patiesība.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es nelaužu, es pētu!

 

mantinas5Es nelaužu rotaļlietu, patiešām nelaužu!
Atdodiet man to!
Tā tikai jums šķiet, ka es to laužu, jo jūs mani nemaz nezināt!
Es to izpētu, lai ieskatītos tajā dziļāk, uzzinātu, kā tā ir uzbūvēta.
Es pētu šo spēļmantiņu un vēlos to izmantot tā kā es to saprotu.
Šo savu es esmu atnesis sev līdzi, tajā ir kaut kas jauns, tas, kas jums nav saprotams.
Man taču jāsasmeļas pieredze, lai pēc gadiem varētu sevi izpaust un nostiprināt savu es.
Mani neinteresē mantiņa un es negribu zināt, cik tā maksā.
Taču tas, kurp mani “velk” mana nākotne, māksās vēl daudz dārgāk, un tajā būs mana dāvana jums visiem.
Novērtējiet mani to, ka es “laužu” mantiņu un nespēlējos ar to pēc tās noteikumiem.
Man ir savi noteikumi un es neļaušu mantiņai mani vadīt.
Ja es pakļaušos visu mantiņu, kuras jūs man pērkat, visiem noteikumiem, es pats drīz jums kļūšu par spēļmantiņu – vai tad tas nav saprotams?
Šodien – “laužu”, bet rīt pateicoties šai pieredzei, es būvēšu savu dzīvi.
Mammu, nedusmojies!
Tēti, nerāj mani!
Atdodiet man mantiņu, kamēŗ tā var man kalpot!
Bet jums tā būs vieglāk redzēt, kurp mani virza Daba!

Šalva Amonašvili. Pedagoģijas viedie stāsti.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: pexel

P.S. Es esmu ļoti laimīga, ka mani vecāki ļāva man griezt lellēm matus, špricēt savus lāčus līdz tie sāka smakot, un lai arī es nekļuvu ne par ārstu, ne frizieri, tomēr savu saprašanu no šiem bērnības dienu eksperimentiem es guvu 🙂

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…

69496158_2036645996435213_6347257172887339008_n

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…
Un neizmanto viņu gatavību būt kopā ar tevi uz jebkādiem noteikumiem, upurēties, gaidīt, piekrist…
Arī viņus vada ne jau mīlestība pret tevi, taču viņiem vajadzīga tava palīdzība nevis līdzjūtība pret viņu atkarību…
Nepaliec kopā ar viņiem tikai tāpēc, ka ar tevi kāds nepalika…
Nepaliec kopā ar viņiem līdz labākiem laikiem, kuros viegli nomainīsi viņus pret citiem…
Nedomā, ka tu viņus svētī ar savu klātbūtni, ņemot vērā tavu dubultdzīvi realitātē vai sapņos, paliekot kopā tikai pieklājības dēļ…
Viņi ir atkarīgi, bet tu iedomīgs…
Tāpēc, ka viņi netic, ka varēs kaut ko saņemt nepazemojoties…
Bet tu tici tam, ka viņiem esi viss, un vari neko nedot pretī…

Mani vienmēr nomāc šīs viltotās konstrukcijas attiecībās, kurās ir drūmi un nestabili, tāpēc, ka tiltu nav, bet ir sienas, aiz kurām iziet ir bail gan tiem, kuri pazemībā gaida savas drupačas, gan tiem, kuri šīs drupačas pamet, vai arī aktīvi tēlo, ka viņiem tas ir interesanti, bet patiesībā – tik garlaicīgi…

Mani Mīļie, pateikt NEMĪLU un atteikties no jebkurām attiecībām nav cietsirdīgi…
Cietsirdīgi ir palikt un atsiet sev rokas, domājot, ka, ja tu nemīli, tad tu drīksti būt gan te, gan tur, un kur vēl kaut ko dod…
Ir cietsirdīgi pazemot cilvēku tikai tāpēc, ka tu viņu nemīli…
Ir cietsirdīgi, ja tev kopā ar otru cilvēku nav nekā cita, kā tikai skumja sadzīve un šķietama ģimene, īpaši, ar bērniem, kuriem šī šķietamība tikai uzdāvinās skumju divu svešu cilvēku kopdzīves pieredzi…
Vienkārši atceries, ka cilvēki, kurus tu neesi iemīlējis – ir to mīļotie cilvēki, kurus viņi nav atraduši tikai tava žēluma vai iedomības dēļ…
Un tu blakus viņiem – arī esi apdalīts, tāpēc, ka tev nav šī abpusējas mīlestības prieka…
Neeksistē nekāda bezatbildība… es nepiekusīšu to atkartot…
Eksistē romantiski iesaiņota neiroze, ar kuru slimot šķiet goda lieta, taču patiesībā ir graujoši gan psihei gan dzīvei… tā ir pārāk īsa, lai būtu nelaimīga…
Jā, protams, ne jau visas attiecības balstās uz mīlestības…
Vēl ir dziļa cieņa…
Bet vai šī cieņa ir tur, kur kādu nemīlamo patur ērtā cilvēka lomā?…
Es novēlu visiem būt godīgiem pret sevi…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves sērfings

serfings4

Un tomēr, to vajadzētu iemācīties…

Brīnišķīgo savu paša noturības sajūtu, psiholoģiskās noturības sajūtu…

Iemācīties pašam un jau no dzimšanas mācīt to saviem bērniem, jo tas ir svarīgākais…
Jā, Mīļie, nevis veiksme un prestižs…
Jo tur, kur tu esi nenoturīgs, ļoti daudz kas tavā dzīvē vienkārši nenotiek, tāpēc, ka tu sabrūc agrāk – vēl pirms saviem sasniegumiem…
Salūzti no katra šķība skatiena, kritiska vārda, noraidījuma un pirmās neveiksmes…

Es ļoti bieži strādāju ar bērniem…
Redzu, cik ļoti agri viņi zin un pārvalda valodas, ir uz “Tu” ar jebkuru datoru…
Un tas ir lieliski…
Taču vēl es redzu viņu absolūto emocionālo bezspēcību…
Viņi nespēj atrisināt visvienkāršāko konfliktu…
nezin, ko darīt ar aizvainojumu…
nezin, kā draudzēties vai gluži otrādi, nepadoties aizdomīgiem piedāvājumiem…
nezin, kā izrādīt simpātiju…
kā runāt ar skolotāju…
kā veidot attiecības kolektīvā…
kā pārciest pirmās neveiksmes mīlestībā…
un vēl ļoti daudz ko nezin…

Viņi to nezin, jo neviens viņiem to nav mācījis vai nemāca vispār, vai arī māca ļoti ļoti maz…
Bet, ja pavisam godīgi, tad arī mēs ar jums, mani Mīļie, ļoti bieži neesam nekur tālu aizgājuši savā psiholoģiskajā veselībā…
Katrs otrais no mums ir neirotiķis…

Kāpēc?

Tāpēc, ka visiem šķiet, ka tas nemaz nav tik svarīgi – būt psiholoģiski veselam… galvenais ir diplomi, uzvaras, sacensības…
Un tikai tad, kad aci pret aci sastopies ar šo pašu neirozi… ar šo pašu patoloģisko trauksmainību…. ar šo pašu depresiju, saproti, beidzot, ka nav par ko priecāties…
Ka nav spēka piecelties pēc zaudējuma…
Ka nav spēka tikt galā ar parastākajām sadzīves grūtībām…
Ka nav spēka pretoties izmantotājiem, manipulatoriem un grāvējiem…
Nav spēka pārciest zudušo mīlestību, šķiršanos, neatgriezeniskus zaudējumus…

Nav emocionālā spēka… un zināšanu par to, kā to darīt – arī nav…

Taču ir bailes… ārprātīgas iekšējās bailes…
Un tieši bailes liek mums palikt tur, no kurienes sen bija jāaizmūk…
Bailes nedod nekādas iespējas…
Bailes bremzē, nolaiž rokas un noved mūs verdziskā paša bezspēcības stāvoklī…

Un viss lido pie velna…. visa mūsu uzpūstā veiksme, kurai nav nekādas vērtības, ja tā tikusi uz piecām minūtēm psihloģiski nenoturīgam cilvēkam, kuram iemācīts kā pārvērsties par robotu, fiksi aizskriet līdz pirmajai uzvarai ar mākslīgi radītu motivāciju, bet neviens nav iemācījis, ko darīt dzīvam cilvēkam, ja uzvara nav notikusi…

Es atkārtošos, šī ir apbrīnojama sajūta…
Psiholoģiskās noturības sajūta…
Tāpēc, ka tā ir pašas dzīves sajūta, kurai tu nevis gatavojies, bet, kuru tu dzīvo tieši tagad, nebaidoties pat no vislielākajiem viļņiem…

Iemācieties, Mīļie, šo sērfingu…
Nenožēlosiet!

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsta tuvība

cienu

Daudziem cilvēkiem īsta tuvība izrādās daudz nopietnāks pārbaudījums nekā pārbaudījums ar attālumu vai grūtību pārvarēšanu.

Tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar mīļoto vīrieti vai sievieti, bet arī attiecībām ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un citiem cilvēkiem mūsu dzīvē.
Informācijas tehnoloģiju un pārmērīgas neatkarības cildināšanas laikmetā ir pietiekami vienkārši atrasties attālināti, saglabājot tuvuma ilūziju, un daudzi no mums tā arī dara.
Pavadām kopā vakarus, bet katrs pie sava datora, dzīvojam vienā teritorijā, bet mērķi un kustības trajektorija ne vienmēr sakrīt. Pēc formas, mēs esam ģimene, bet pēc satura – nav obligāti tādai būt. Dažkārt ir daudz vienkāršak ievērot formu, nekā pamatīgi iedziļināties saturā.

Būt pa īstam blakus otram cilvēkam vienmēr ir balansēšana starp atvērtību un savas telpas saglabāšanu. Būt pieejamam, taču saglabāt tiesības uz savu atsevišķu pasauli, atļaujot partnerim rīkoties analoģiski.

Ikdienas tuvībā nav iespējams noslēpt trūkumus, tāpēc nav vērts pietuvoties pārāk tuvu, lai nesagrautu viegli ievainojamo attiecību telpu.

Mūsdienu attālināšanās attiecībās līdzinās gleznas baudīšanai: lai ieraudzītu tās skaistumu, ir pāris soļu jāatkāpjas, pretējā gadījumā varēs redzēt vien krāsas triepienus, kas neļaus pilnībā uztvert autora ieceri.
Smalkām operācijām ir nepieciešama augsta meistarība, jo nevietā pateikti vārdi ievaino dziļāk kā skalpelis nemākulīga ķirurga rokās, bet rīcībai var būt ļoti nopietnas sekas. Jo tuvāk cilvēki ir viens otram, jo spēcīgāka ir rezonanse uz katru darbību.

Nonākot līdz noteiktai tuvības līnijai, ir ļoti liels vilšanās risks, un risks doties katram uz savu pusi lai citās attiecības meklētu ideālu vai vienkārši paietu tālāk no tās vietas, kur neizdevās atklāt siltumu un atbalstu. Tā notiek visapkārt: bērni aiziet no vecākiem, brāļi pārstāj sarunāties ar māsām, vieni un otri vairs nevēlas komunicēt, ar draugiem un biznesa partneriem situācija ir līdzīga.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs pārāk daudz sagaidām no tiem cilvēkiem, kuri mums blakus. Bet cilvēki ir tikai cilvēki. Jā, potenciāls ir milzīgs, taču “iespējams” nenozīmē to, ka “tas notiks”. Būt sevī nav īpaši ierasta nodarbe, un patiesa tuvība ar sevi pašu ļoti bieži izrādās ļoti mokoša padarīšana, bet daudziem cilvēkiem – vispār – gandrīz  vai neiespējama. Sastapšanās ar sevi – patieso, spēja pieņemt ne tikai savas “labās” puses, bet arī bezgalīgo trūkumu okeānu, – tā nav vienkarša lieta, un nav jēgas kādu vainot par to, ka tas nevēlas “iet dziļumā”, “sākt kustību sevī”? Nav vērts.

Vispār jau būtu labi “atšūties” no citiem cilvēkiem, apzinoties, ka ikviena mamma, ikviens tētis un jebkurš cits radinieks, ikviens vīrs vai sieva, ikviena māsa, ikviens zaldāts, mācītājs, prezidents – ir vienkaršs cilvēks. Neideāls cilvēks, kurš iet kaut kādu savu neideālu ceļu, iet kā prot, dzīvo kā prot un mīl kā prot. Vai – kā neprot.

Palīdzēt izdziedināties otram cilvēkam var tikai caur beznosacījuma pieņemšanu, caur līdzcietību, kas var tikt izpausta kā stingrība, protams, taču, lai tas notiktu, ir jākļūst otram cilvēkam par autoritāti un jāiegūst viņa cieņa.
Bet par autoritāti var kļūt tikai tad, ja vārdi neatšķiras no darbiem, kas iespējams tikai tad, ja izvēlies būt pats sev tuvāk. Un tadā gadījumā reiz tu noteikti saproti, ka šajā ideālajā pasaulē dzīvo miljardiem neideālu cilvēku, viens no kuriem esi tu pats. Un viss, ko tu vari izdarīt, ir turpināt iet savu neideālo ceļu. Un nepiesieties citiem cilvēkiem ar norādījumiem par viņu trūkumiem.
Tuvība ir neaizsargāta un maigu siržu šai pasaulē nemaz nav tik daudz. Visbiežāk mes sastopam tos, kuri sitas, ieplīst un sašķīst smalkās lauskās.

Pacensties ieraudzīt perfektu Dvēseli un radītāja ieceri katrā cilvēkā, kuru dzīve atsūta mūsu ceļā.

Pieej tuvāk, taču ļauj saglabāt nedaudz telpas arī sev.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tad, kad…

gundegas81

Būt stiprai. Upura ceļš

stipra

“Es visu daru pati. Varu, spēju, daru. Nevienam neko nelūdzu.”

Maksa par totālu patstāvību ir nogurums, spēku izsīkums, nespēja paļauties uz kādu citu, izņemot sevi.

“Es visu pati”.

Kam par godu?

No vienas puses, – tā ir neprasme un nespēja palūgt palīdzību.
Jā, arī tas ir.

Taču, no otras, – dziļa vajadzība attaisnot savu eksistenci uz šīs zemes. “Kad es pārvaru savu nogurumu, sāpes, pārkāpju sev pāri, daru vairāk kā cilvēka spēkos iespējams, ignorēju savas vēlmes un vajadzības, tātad es varu… es drīkstu dzīvot.”

Vari dzīvot tikai tad, ja esi varonis.
Lai attaisnotu savu dzīvi, vajag darīt ļoti daudz, uz cilvēcisko iespēju robežas, ir jābūt stiprākai, ātrākai, gudrākai. Un, protams, visu pašai. Savādāk neskaitās.

Šīs pārliecības saknes stiepjas dziļi bērnībā.

Tās var sakņoties zemā pašapziņā. “Tu esi nekas. Kļūsti lielāka par to, kas esi un tad tu nopelnīsi tiesības eksistēt. Tiesības, lai ar tevi rēķinātos”.
Neatzīšana no tēta puses. Mammas vienaldzīgā attieksme. Pastāvīga nepieciešamība “nopelnīt”” un “attaisnot”.

Bet, iespējams, ka šis vēstījums sākotnēji bija adresēts tavai mammai no viņas vecākiem. Bet meita, redzot kā mamma stiepj savu nastu: strādā līdz vēlai naktij, gatavo, tīra, naktīs mazgā veļu, “stutē” savus bērnus, neskatoties ne uz ko, atdod visu sevi darbam – izdara secinājumu, lūk, tāds ir sievietes liktenis. Meita ciena mammu, negrib būt “vājāka” par savu mammu.

Vai arī tā ir vecmāmiņas kara laika pieredze vai tās paaudzes “karā izdzīvojušo sindroms”. Vainas sajūta par to, ka tu izdzīvoji un tagad dzīvo, laikā, kad daudzi aizgāja bojā, liek maksāt par šo laimi. Neatslābināties, neievilkt elpu, lieku reizi nepriecāties – izdzīvojušajiem nav tādu tiesību.

Tā vai citādāk, bet sievietes prātā dzimst varonīgās sievietes likteņa tēls un mūsdienu variantā – tā ir aktīva sieviete-sasniedzēja, pašaizliedzīga-glābēja, izturīga sieviete-upuris. Bieži vien viena no šīm trim formām.

Ātrāk, augstāk, tālāk! Mērķis aiz mērķa! Viss kontrolēts – karjera, padotie, ģimene. Visu zināt, stingri turēt grožus savās rokās. “Es labāk zinu, kā vajag, un es šeit lemju, kā būs!”

Kontrolēt katru soli, sadalīt pienākumus, sastādīt attīstības programmu savam vīrietim un pacietīgi viņu pa to vest (un pēc tam brīnīties, kā gan viņš aizgāja pie cita “trenera”) . Pataisīt sevi par ģimenes galvu.

Kļūt par vecāku saviem vecākiem un mammu saviem brāļiem un māsām. Ieņemt visas savas dzimtas “vecākā” vietu. Apmaksāt un nodrošināt, kontrolēt un pieprasīt. Sagrābt savās rokās visu varu.

O, šī reibinošā nedalītas varas un spēka sajūta! Nu, lūk, beidzot es visu varu! Un viss atkarīgs tikai no manis!

Padarīt sevi svarīgu, neaizvietojamu, nepieciešamu. Otru cilvēku var padarīt pilnīgi atkarīgu, tādu, kurš bez tevis nespēs pat soli spert.
Taču, būt vajadzīgai nav mīlestības ekvivalents.

“Ja es esmu vajadzīga, nepieciešama un bez mani viņi netiks galā, viņi ir no manis atkarīgi, tātad esmu atzīta… vajadzīga. Mīlēta…”.
Tieši mīlestību un atzinību meklē spēcīgās meitas.

Visus izglābt – darba kolēģus, strādājot savā maiņā, strādāt par trijiem; savus mājiniekus, darot viņu vietā to, ko viņi mierīgi var paši izdarīt; savu tuvinieku vietā lemjot, kas viņiem būs labāk, smacējot ar savām rūpēm; labāko draudzeni, cenšoties nokārtot viņas likteni; vīru-alkoholiķi sargājot no viņa likteņa…

O, jā, tā patiesi ir reibinoša upurēšanās sajūta, labestīgas fejas vara un neatzītā ģēnija aizvainojums! Tas viss tur ir!!!

“Naktī jāizmazgā grīdas, kad ģimene guļ; jāstiepj somas no veikala, kad mājās vīrs un pieaugušais dēls skatās televizoru; jāuzsāk dzīvokļa remonts – vienai, nevienu klāt nepieaicinot… sākumā. Demonstratīvi naktī jāmazgā traukus vai klusītiņam jāapmaksā vīra kredīts”.

Saldā upura sajūta!

Kas berzē rokas, lai pēc tam piestādītu rēķinu.
Kā gan savādāk?

Katrai medaļai ir otra puse. Un upurēšanās pieprasa atmaksu. Tā smacē ar aizvainojumu par savu nopelnu neatzīšanu. “Mani neciena, nenovērtē. Neredz, cik daudz es viņu labā daru”. Nevis viņiem, bet viņu vietā. Nevajag cilvēkus pataisīt par invalīdiem un par tādiem uzskatīt. Arī bez tevis tiks galā.

“Taču, ja tiks galā bez manis, tad kam es vispār esmu vajadzīga? Vai es vispār kādam esmu vajadzīga?”

Bet vai tu pati sev esi vajadzīga?

Vai arī tu esi “nulle, kura tikai kopā ar kādu kļūst par pieklājīgu ciparu, bet pati par sevi – vienkārši nulle bez kociņa”? (V. Moskaļenko “Atkarība: ģimenes slimība”)

Lai atteiktos no upura un glābēja lomas, vajag atteikties no varas. Glābšana nozīmē tikai to, ka blakus cilvēki ir nevarīgi, bez tevis netiek galā un savu smadzeņu tiem nav.

Blakus glābējam ļoti viegli ir kļūt par invalīdu. Nav brīnums, ka šī ir sākotnējā alkoholiķu sievu un narkomānu mātes loma.

Atdodot atbildību paša cilvēka rokās, tu atzīsi, ka viņš ir līdzvērtīgs. Ne stulbāks un, ne vājāks par tevi.

Upura psiholoģija nemanāmi izpaužas ļoti daudz kur. Tas ir noteikts uzvedības stereotips, kurš dala apkārtējos divas grupās “glābēji” un “agresori”. “Labie labestīgie” un “sliktie ļaunie”. “Labie labestīgie” kļūst par “glābējiem”  un tos vadīt var ar vainas sajūtas palīdzību. Tadā veidā upuris apmierina savas vajadzības. Neprazdams savādāk, tieši tā saņemot to, kas viņam vajadzīgs.

Ir svarīgi iemācīties runāt skaidri. Skaidri pateikt savu vēstījumu. Godīgi un tieši runāt ar cilvēkiem – pieaugušo valodā.

“Upuri” visus dala sliktajos un labajos. “Labie” parasti viņus glābj, bet “sliktie” dara pāri, rada nepatikšanas. Lai izietu no upura lomas jāpārstāj dalīt pasaule labajos un sliktajos, jāiemācās skaidri pateikt, ko tev vajag.

Un palūgt. Vērsties pec palīdzības. Tieši. Nevis manipulatīvā ceļā, kā čigānam, bet godīgi. Tas ir sarežgīti, es saprotu. Un, lai to izdarītu, vispirms ir jānoņem nimbs no galvas un jākļūst vienkarši par cilvēku ar visām savām vajadzībām, savu iespēju robežām, savām ērtībām vai neērtībām kaut ko darīt.

Ko ir vērts darīt?

Biežāk uzdot sev jautājumus:

– Vai es neuzvedos kā upuris?

– Vai gadījumā es nepārcenšos darot, gaidot, ka kāds cits atnāks un parūpēsies par mani un “izglābs” mani?

– Vai es skaidri pasaku, kas man vajadzīgs?

– Vai esmu spējīga palūgt?

– Vai es cenšos invalidizēt savus tuvākos?

– Pavisam nemanāmi bērnu vietā darīt to, ko viņi paši var izdarīt? Nenovērtējot viņu pašu personīgās iespējas un neļaujot viņiem augt?

– Vai es savu partneri nepadaru par nespējīgu invalīdu, nespējīgu patstāvīgi lemt, kas viņam ir vajadzīgs un pašam atbildēt par savu dzīvi?

– Vai es nekļūstu par mammu saviem vecākiem?

– Vai neesmu uzņēmusies par daudz, iejūtoties savas vecmāmiņas lomā un uzveļot uz saviem pleciem atbildību par visu ģimeni?

– Vai tā ir mana vieta?

Ir jāmācās sadalīt savus spēkus, plānot savu laiku, deliģēt atbildību, kaut kur palūgt palīdzību, kaut kur noteikt savas robežas un maksāt par lēmumu no tām neatkāpties.

Ir jāmācās vienkārši būt cilvēkam.

Irina Dibova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Nostājies Viņam aiz muguras

aiz muguras

Nostājies Viņam aiz muguras, lai uzzinātu, kas tas ir – Īsta Sievišķība… Nostājies Viņam aiz muguras, lai ieraudzītu Viņā Īstu Vīrieti… Īstu nenozīmē ideālu, pareizu, atbilstošu kaut kādiem standartiem. Bet Īstu, kā cilvēku, ar kuru kopā tu Esi savā Tagadnē…

Nostājies Viņam aiz muguras… Atļauj Viņam būt Vīrietim, atļauj Viņam izplest stārnus un uzņemties atbildību… Viņš tiks galā. Viņš spēs. Viņš parādīs Tev vēl neizzinātas tāles un pa slepenām taciņām izvedīs tevi pie tavas aizmirstās, mežonīgās, patiesās, karstās un dabiskās Sievišķības…

Viņš sāpīgi ievainos Tavu Ego, patmīlu, visszināšanu, to tavu daļu, kura iedomājusies, ka zina visu un visu prot, kura ar visu tiks galā – “Es pati!”. Viņš liks tev padoties un pacelt balto Miera karogu ar Mīlestības Rozēm un Uzticēšanās ziediem. Tikai atļauj to Viņam –– nostājies Viņam aiz muguras.

Ieraugi viņa plecu platumu kā Viņa Mīlestības plašumu. Pieskaries Viņa krūtīm un tu izdzirdēsi Viņa Sirds pukstus kā pašas Dzīves un Avota pulsu. Paskaties uz Viņa Kājām – tās ir cietoksnis, tavs atbalsts, tavs virziens, Tavs Ceļa vektors, Pāra Ceļš… Sajūti, kas Viņā IR. Nevajag vārdu un izprašņāšanas – mācies sajust Viņu.

Mācies vadīt Viņa Vilni, jo tu taču arī esi Vilnis. Savienojieties vienotā dejā, Viļņa kustībā, Vēja elpā, Saules mirdzumā un Uguns Liesmā… Un Viņš atvērsies tev pavisam cits…. Viņš apbērs tevi brīnišķīgām Dāvanām, bagātībām, kas daudz reiz vertīgākas par zeltu un briljantiem… Viņš Tev uzdāvinās laimi Būt Sievietei, Mīlētai un Mīlošai…

Pārstāj zāģēt! Nostājies Viņam aiz muguras. Meklē Viņā Viedumu, meklē Viņā Skolotāju, meklē Viņā LĪDZRADĪTĀJU…

Autors nezināms
Avots: inpearls.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis