Sieviete, kura sevi mīl

apskaviens

Sieviete, kura iepazinusi sevi un iemācījusies sevi mīlēt, sāk pasaulē dzīvot pavisam savādāk. Tā kura pieņēmusi un iemīlējusi savu vientulību, pārvēršot to baudā, dzīvē izdara pavisam citas izvēles.

Viņa pārstāj skatīties uz dzīvi trauksmes pilnām mazas meitenes acīm, kura katrā pretimnācējā vīrietī meklē to, vienīgo, kurš atnāks, izglābs, iemīlēs, parūpēsies un beidzot atvieglos viņas ciešanas, tā aizvietojot viņai mammu. Viņa pārstās tēlot patstāvīgo. Pārstās spēlēt neatkarīgās un veiksmīgās lomu, gaidot to mirkli, kad emocionāli varēs kādam “uzkārties kaklā”. Viņas prieks ir neviltots un pārstāj būt maska, kuru uzvelk vīriešu pievilināšanai. Viņas prieks pavisam vienkārši kļūst par dzīves priekšnoteikumu.

Viņa vairs nemeklē vīrietī vecāku. Viņa pati kļūst sev par māti un māsu. Viņa daudz ko var un ar prieku pieņem iespēju būt vienai.

Viņa vispār pārstāj meklēt kādu ārpusē, jo ir atradusi pati sevi. Un arī daudziem pazīstamais “meklējošais” sievietes skatiens, kuru tik labi pazīst ikviens vīrietis, pazūd uz visiem laikiem, atbrīvojot vietu skatienam iekšup, sevī. Vai arī skatienam debesīs, meklējot Dievu. Nobriedusi sieviete sāk skatīties uz pasauli mierīgi, ar sapratni caur mīlestību pret sevi un ar savu dzīves izpratni.

Viņa vairs nepiekrīt apšaubāmām attiecībām ar vīrieti iluzorā cerībā, ka viņš mainīsies uz labo pusi un izaugs. Pieaugs un atradīs sevi un kļūs par to ideālu, kuru viņa vienmēr ir gribējusi redzēt sev blakus. Viņa atmetīs savus iluzoros centienus izmainīt un izaudzināt vīrieti.

Viņa ir gatava redzēt blakus tikai to, kuru spēs pieņemt tādu, kāds viņš ir, bez “apstrādes” un uzlabojumiem. Spēs iemīlēt tādu, kāds viņš ir, saprotot, ka dzīvos tieši ar to, nevis ar savām fantāzijām.

Viņa skaidri zin, uz ko ir gatava, bet uz ko – nav. Ko ir spējīga labot, un – ko nav. Viņa zin, ka mīlestība, pieņemšana un dzīves viedums darbojas labāk par centieniem “nodarīt labu”. Taču pat maigums, mīlestība un pieņemšana negarantē viņai neko, izņemot to, ka viņa pati varēs būt laimīga pati ar sevi sevī. Bet patiesā, iekšējā, neizrādītā laime, kurai ir ļoti stiprs pamats, vienmēr atradīs iespēju radīt laimi arī ārējā pasaulē. Tāpēc, ka ārējā laime ir tikai iekšējās atspoguļojums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tu pastāvīgi domā par to, kas tev NEpatīk…

svārsts

…tad tas arī tavā dzīvē noteikti notiks.

Tev nav nekādas tiesības kādu nosodīt vai mainīt. Ir svarīgi visu pieņemt kā eksponātus muzejā, patīk tev tas vai nepatīk. Muzejā arī ir daudz eksponātu, kuri tev nepatiks. Tomēr nezin kāpēc, tev neienāk prātā doma palūgt, lai tos aizvāc.

Pēc tam, kad esi pieņēmis to, ka svārsts eksistē, tev ir tiesības no tā aiziet, nepadodoties tā ietekmei. Bet, galvenais, ir necīnīties ar to, nenosodīt, nedusmoties, neuzvilkties, tāpēc, ka pretējā gadījumā tu būsi spiests piedalīties tā spēlē.

Gluži otrādi, vajag pieņemt to kā eksistējošu, kā neizbēgamu, bet pēc tam aiziet no tā. Tad, kad tu izrādi nepieņemšanu jebkurā formā, tu atdod svārstam savu enerģiju.

Pirms tikt skaidrībā ar to, ko nozīmē izvēlēties, būtu jāiemācās atsacīties. Kā likums, cilvēki ļoti miglaini var iedomāties, ko tad īsti vēlas. Taču visi ļoti labi zin, ko nevēlas. Un cenšoties atbrīvoties no nevēlamajām lietām vai notikumiem, daudzi rīkojas tā, ka beigās sanāk gluži otrādi.

Lai atteiktos, ir vajadzīgs pieņemt. Vārds “pieņemt” šeit nozīmē nevis to, ka tu ielaid to sevī, bet atzīsti tā tiesības uz eksistenci un vienaldzīgi paej tam garām. Pieņemt un atlaist nozīmē, izlaist caur sevi un tad palaist un pamāt ar rociņu. Pretēji tam – pieņemt un paturēt nozīmē ielaist sevī, bet pēc tam pieķerties vai pretoties.

Ja tevi visu laiku nomoka domas par to, kas tev nepatīk, tieši tas, kas tev nepatīk arī būs tavā dzīvē.

Iedomājies cilvēku, kurš ļoti nemīl ābolus. Viņš tos burtiski ienīst, viņam paliek nelaba dūša tos pat iedomājoties. Viņš varētu nepievērst āboliem nekādu uzmanību, taču viņu neapmierina fakts, ka pasaulē, kurā viņš dzīvo, eksistē kaut kas tik briesmīgs, kā āboli. Un katru reizi, kad tie nonāk viņa redzes lokā, viņš kļūst nikns un aktīvi izsaka savas pretenzijas. Tas ir materiālajā līmenī.

Tomēr enerģētiskajā līmenī tam analoģija ir tā, kā cilvēks alkatīgi metas pēc āboliem, stūķē tos mutē, skaļi čāpstina, tai pat laikā pilnu muti atzīmējot to, ka viņam tie riebjas, tomēr bāž tos kabatās, turpinot žēloties, cik ļoti viņam tie noriebušies. Viņam pat galvā neiešaujas doma, ka varētu vienkārši tos izmest no savas dzīves, ja reiz tos tik ļoti nevēlas.

Mīli vai nemīli tu kaut ko, tam nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka, ja tavas domas ir ieciklējušās uz šo domu objektu, domu enerģija fokusējas noteiktā frekvencē un tas ir iemesls, kāpēc svārsts tevi sagūstīja un nolika attiecīgajās dzīves līnijās, kur šī tavu domu objekta ir pārpārēm.

Ja tu kaut ko negribi, vienkārši nedomā par to, vienaldzīgi paej garām un tas pazudīs no tavas dzīves.

Izslēgt no dzīves nenozīmē izvairīties, bet gan ignorēt. Izvairīties nozīmē pieļaut savā dzīvē, bet aktīvi censties atbrīvoties no tā. Ignorēt nozīmē nekā nereaģēt, tātad arī tā vairs tavā dzīve nav.

Iedomājies, ka tu esi radioaparāts. Katru rītu tu pamosties un klausies mūziku, ko neieredzi – pasauli, kas ir ap tevi. Tad ņem un pārslēdz citu raidstaciju!

Tev dažkart šķiet, ka, ja tu starp sevi un pasauli noliksi dzelzs priekšskaru, tu sevi pasargāsi no nevēlamajiem svārstiem. Ta ir tikai ilūzija. Atrodoties dzelzs kupolā, tu sev saki: “Es esmu kurla un akla siena. Neko neredzu, neko nedzirdu, neko nezinu, nevienem neko neteikšu. Man nav piekļuves”. Lai uzturētu tādu aizsarglauku, ir vajadzīga milzīgi liela enerģija. Cilvēks, kurš cenšas norobežoties no pasaules, pastavīgi atrodas nenormālā spriedzē.

Un pie visa tā, aizsarglauka enerģija ir uzskaņota uz tās pašas svārsta frekvences, pret kuru izveidota aizsardzība. Bet svārstam tieši tas arī ir vajadzīgs. Un viņam ir pilnīgi vienalga, kā tu atdod šo enerģiju – ar vai bez vēlēšanās.

Kas tad patiesībā ir labākā aizsardzība no svārsta?

Tukšums. Ja es esmu tukšs, mani nav aiz kā aizķert. Es nepiedalos svārsta spēlē, bet necenšos no tā arī aizsargāties. Es vienkārši to ignorēju. Un svārsta enerģija aizlido man garām, mani pat neaizķerot, izšķīstot kaut kur telpā. Mani neuztrauc svārsta spēle, mani tā neietekmē. Attiecībā pret to es esmu tukšs.

Galvenais svārsta uzdevums ir piesaistīt pēc iespējas vairāk sekotāju un saņemt no tiem enerģiju. Ja mēs to ignorējam,tas liks mūs mierā un pārslēgsies citiem, tiem, kuri pieņem šo spēli, tas nozīmē – sāk izstarot tam atbilstošu frekvenci.

Pats muļķīgakais piemērs. Tev piesējies rejošs suns. Ja tu pagriezīsies pret viņu, viņš sāks riet vēl skaļāk. Ja tu to uztvēri nopietni vai nobijies, tad viņš vēl ilgi tev sekos, jo viņa mērķis ir atrast kādu ar ko paskandalēties. Bet, ja tu viņu ignorēsi, viņš paries, paries un aizskries meklēt kādu citu objektu.Turklāt, sunim pat prātā neienāks uz tevi apvainoties, par to, ka tu nepievērs viņam uzmanību. Viņš ir pilnībā pārņemts ar savu mērķi saņemt enerģiju, lai vispār domātu par kādu citu. Ja suni nomainīsim pret kašķīgu cilvēku, šis modelis strādās tieši tāpat.

Kādā skolā jaunākajā no klasēm mācījās puika, kurš ļoti mīlēja aizskart citus skolniekus. Viņam vienmēr atbildēja – kāds ar vārdiem, kāds – darbiem, bet viņš vienalga saņēma no tā baudu. Viņš vienkārši visiem bija “līdz kaklam”, taču neviens nezināja, ka tikt no viņa vaļā. Tajā paša klasē mācījās meitenīte, kuru vinš neaiztika. Nē, viņa vinam nebija simpātija, taču viņš viņu neaiztika. Skolotāja nesaprata, kāpēc. Izrādījās, ka šī meitenīte vienkārši šim puikam nepievērš uzmanību. Viņai viņš vienkārši neeksistēja. Citi bērni vienmēr adekvāti reaģēja uz viņa izlēcieniem, atbildēja provokacijām, citiem vārdiem sakot, izstaroja enerģiju svārsta frekvencē. Un svārstam ir pilnīgi vienalga, vai viņu mīl vai nemīl. Galvenais, ka viņam dod enerģiju.

Tev vienkarši nevajag atbildēt uz svārsta provokācijām – ignorē to, jo viņš neapstāsies, kamēr tu nepārstāsi dot viņam savu enerģiju – vienalga vai tā būs tava uzmanība vai naids.

Pārstāt atdot enerģiju nozīmē nedomāt par to vispār, izmest no galvas. Vienkarši sev pasaki: “Dievs ar viņu” un tas pazudīs no tavas dzīves.

Taču bieži gadās, ka tev neizdodas ignorēt svārstu.

Piemēram, priekšnieks jau kuro reizi tevi izsauc uz tepiķa. Atsacīties vai aizsargāties atkal nozīmēs zaudēt enerģiju, jo kā viens tā otrs atkal ir cīņa ar svārstu. Tādos gadījumos vari tēlot, ka iesaisties šajā spēlē, bet galvenais, lai tu apzinātos to.

Iedomājies, kā milzīgs tēvainis cenšas tev iesist ar bomi un sit no visa spēka. Tu neaizstāvies un nepretojies, vienkārši paej malā, un tad tēvainis ar visu bomi aizlido tukšumā. Tas nozīmē, ka svārsts nevar tevi aizķert.

Šis princips ir Aikido pamatā. Tu uzbrucēju paņem aiz rokas un ej kopā ar viņu, it kā pavadot, bet pēc tam viegli atlaid lidot uz to pusi, uz kuru tika virzīta viņa enerģija. Un viss noslēpums ir tajā, ka tam, kam uzbrūk, nav nekas pret uzbrukumu. Viņš piekrīt uzbrucēja līnijai un iet kopā ar viņu kādu laiku, un pēc tam atlaiž. Un uzbrucēja enerģija aizlido tukšumā.

Tātad, niknais priekšnieks grib uzkraut tev darbu, kas tev nav jāveic un enrģiski pieprasa, lai tas tiktu paveikts tieši tā, kā viņš to vēlas. Tu zini, ka jādara ir pavisam savādāk un, ka tas nav tavs pienākums.

Ja sāksi iebilst, strīdēties, aizstāvēties, viņš tevi sodīs. Jo viņš ir pieņēmis lēmumu, bet tu pretojies. Izdari savādāk. Uzmanīgi noklausies, piekrīti, ļauj izsīkt pirmajam impulsam. Bet pēc tam sāc apspriest darba detaļas. Šajā gadījumā tu esi pieņēmis priekšnieka enerģiju un izstaro to viņam atbilstošajā frekvencē.

Viņa impulss, nesastopot nekādu pretestību samazināsies. Tu viņam nesaki, ka zini labāk, kā darīt šo darbu, tu neatsakies un nestrīdies. Tu vienkarši pārspried ar viņu, kā varētu šo darbu izdarīt labāk vai ātrāk, vai varbūt kāds cits to var izdarīt labāk. Tu šūpjies līdz ar svārstu, bet dari to apzināti, nepiedaloties spēlē, bet, it kā vērojot no malas. Tas šūpojas, pilnībā ieslīdzis šai spēlē. Un tu ieraudzīsi, ka enerģija, kas sākotnēji bija vērsta uz tevi, aizgriezīsies no tevis un aizplūdīs cita lēmuma vai izpildītāja virzienā. Tādā veidā svārsts tieši priekš tevis būs zaudējis savu nozīmi.

Vienīgi ir svarīgi ievērot piesardzību, pielietojot šo paņēmienu pret atsevišķiem cilvēkiem, lai tā nekļūtu vienkārši par nelietību.

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par vērtību sistēmu

plusma1

Visam reiz pienāk beigas! Jebkura šīszemes vērtība tiek mums aizdota uz kādu laiku, un agri vai vēlu kļūst par mūsu pagātnes daļu. Mūsu jaunība nav ilglaicīga, mūsu darba spējas izsīkst, mūsu tuvie cilvēki mūs pamet un aiziet mūžībā, mūsu īpašumi nolietojas, mūsu tituli un ordeņi ir tukša skaņa…

Bēda tam, kurš pieķēries kādai vienai vērtībai un nav spējīgs no tās atvadīties. Kopā ar tās pazušanu, sabrūk viss šķietamās dvēseles stabilitātes kāršu namiņš. 

Cik ļoti labākā situacijā ir tie, kuri ir spējuši sev radīt daudzpusīgu vērtību sistēmu. Tie, kuri iemācījušies pārnest akcentus un savu uzmanību no vienas vērtības uz citu. Darba laikā viņi pievēršas savai profesijai, savas ģimenes lokā visu savu uzmanību velta saviem mīļajiem, kad dara kaut ko radošu, tad ar sirdi un dvēseli atdodas savam radošumam. Klausoties mūziku, ļaujas tās skanējumam un harmonijai.

Un, ja nu pēkšņi kāda no vērtībām kļūs neiespējama – piemēram, slimības gadījumā cilvēks zaudē darba spējas, vai arī kurluma dēļ vairs nespēj dzirdēt mūziku, – tad viņam vienalga paliks siltas attiecības ar saviem mīlajiem un iespēja nodarboties ar savām radošajām lietām. Tāda cilvēku Dvēseles mieru ir grūti sagraut. Tādiem cilvēkiem nav bail no dzīves ātrā ritējuma un tāpēc viņi nekad nekrīt depresijā.

Šeit vietā ir teiciens: “Cilvēku tur vērtības, pie kurām viņš turās”.

Es atceros kādu 40 gadīgu vīrieti, kuram ārsti bija nozīmējuši kājas amputāciju. Viņš bija šokā. Nekas viņu nespēja mierināt. Viņa māte man palūdza ar viņu aprunāties. Viņu uzmundrinot, es kā cilvēks no malas, centos iztikt bez lētiem argumentiem. Viņa sāpes spētu saprast vien tas, kurš pats bijis tādā situācijā. Es nolēmu, ka pieturēšos pie reālās situācijas, kaut arī reālā situācija ir tik daudzpusīga.

– Vai tiesa, ka amputācija glābs jūsu dzīvību? Ka bez šīs operācijas jūs nomirtu? – es jautāju.

– Jā, – viņš pamāja ar galvu. – Ārstiem nebija citas izvēles.

– Tas nozīmē, ka uz šo brīdi, jūsu dzīve praktiski ir beigusies. Ka, ja jūs dzīvotu citā gadsimtā, vai pat šodien citā valstī, jūs būtu nolemts nāvei. Tomēr apstākļi ir tādi, ka jūsu dzīvību var glābt un tā no jauna būs jums uzdāvāta. Kaut arī ne iepriekšējā formā. Jaunā, uzdāvinātā dzīve būs dzīve ar protēzi. Tas ir obligāts izdzīvošanas noteikums.

Pacients uzmanīgi sāka klausīties manos vārdos.

– Var teikt arī tā, – viņš nopūtās.

– Jā, – es turpināju. – Tagad padomāsim, ko jūsu jaunā dzīve vēl joprojām ir spējīga jums piedāvāt. Kas līdz šim jums ir bijis svarīgs un vērtīgs?

– Es esmu konstruktors, speciālists tiltu projektēšanā. Mani interesē tehnika un arhitektūra. Es nodarbojos ar grafisko programmu izstrādāšanu supersarežģītiem projektiem.

– Izklausās ļoti intriģējoši, – es teicu. – Un kas vēl bez tā jūs interesēja tajā dzīvē?

– Man ļoti patīk teātris, cenšos neizlaist nevienu teātra izradi un festivālu. Mana draudzene ir aktrise, viņa bieži dodas dažādās ārzemju viesizrādēs. Kad viņa atgriežas, gadās, ka mēs visu nakti apspriežam kādu jaunu izrādi. Neskatoties uz to, ka ne vienmēr mēs esam vienis prātis, šī kaislība mūs ļoti stipri vieno.

– Vieno vēl stiprāk? – es jautāju un viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.

– Es viņu ļoti mīlu.
– Un, tā, izdarīsim kopsavilkumu, – es pasmaidīju. – Rīt jums tiks uzdāvināta jauna dzīve. Šajā dzīvē jums būs grūti ierobežojumi, taču tie nekādā mērā neskars nevienu no jūsu galvenajām vērtībām. Konstruēt tiltus, izstrādāt grafiskās programmas, apmeklēt teātra izrādes un mīlēt savu draudzeni jūs varēsiet arī ar vienu kāju. Tā būs jauna dzīve, kuru piepildīs jau esošās, ierastās vērtības…

– Ziniet, šāds skats uz lietām man patiešam palīdz, – viņš mani pārtrauca. – Rīt, kad mani vedīs uz operāciju, es visu laiku domāšu par to, ka tiek glābta mana dzīvība. Paldies par padomu!

Un cilvēks tika galā ar briesmīgu šoku, pateicoties savai daudzpusīgajai vērtību sistēmai. Ja viņam svarīga būtu tikai viena vērtība, piedevām, tāda, kuru var uz mūžu pazaudēt – piemēram, braukšana ar sacīkšu velosipēdu, – tad šim stāstam būtu ļoti bēdīgas beigas. Tāpēc, ka bailes ļoti bieži rada izmisumu. Bet pārāk lielas bailes šķirties no kaut kā (kad cilvēks domā: “Bez tevis vai bez vēl kaut kā es nespēšu dzīvot”) noved pie tik liela izmisuma, kas, arvien pieaug tuvojoties zaudējuma brīdim (dažkārt, pat līdz suicīdam ar devīzi: “Tagad manai dzīvei vairs nav jēgas”).

Frankls šo domu formulēja ar ļoti vienkāršu frāzi: “Jebkurā vērtībā ir vieta Dievam”

Un sev atzīmēsim: ne vairāk. Bet arī – ne mazāk. Vērtība ir jāsaudzē, laiku pa laikam jāatjauno, taču to nekad nevajag pacelt līdz debesīm, tāpēc, ka Debesis ir mūsu atbalsts un drošība šeit, uz zemes.

Elizabete Lūkasa
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā sievietei izdzīvot savas emocijas

uzticeties

Šī saruna atkal būs par emocijām. Sieviete un emocijas ir saistītas nesaraujamām saitēm. Mēs esam daudz jūtīgākas par vīriešiem, mūsu ķermenī rodas daudz vairāk sajūtu, jūtu emociju, mēs esam daudz uzņēmīgākas pret emocijām, taču mēs pašas īsti nezinām, ko ar šīm emocijām darīt. Tādā veidā mēs sarežģījam dzīvi sev un saviem tuvajiem.

Bērnībā daudzas no mums dzirdēja kaut ko līdzīgu šiem vārdiem:
– Labas meitenes nedusmojas.
– Kāpēc gan tu esi tik ļoti bailīga?
– Pietiek ņaudēt! Kā kas, tā uzreiz asaras.
– Atradusies princese!
– Tev nemaz tik ļoti nesāp, ko tēlo!
– Tās nav nekādas problēmas…
Tagad es nerunāšu par vīriešiem, mūsu kultūrā ar viņu emocijām ir vēl sarežģītāk – viņiem “atļauts” tikai dusmoties, un arī tas atļauts ne visiem un tikai noteiktās formās.

Ļoti daudz secinājumu par savām emocijām mēs izdarījām jau bērnībā, pašas to neapzinoties. Un tagad tieši tā arī dzīvojam, patīk mums tas vai nepatīk:

– Mēs tās iedalījām labajās un sliktajās, pieļaujamajās un aizliegtajās.
– Mēs esam iemācījušās imitēt emocijas, kuru šobrīd nav un paslēpt tās, kuras ir aizliegtas.
– Mēs no saviem vecākiem esam pārņēmušas visdažādākos veidus, kā reaģēt uz dažādām problēmām, kaut arī šie scenāriji ir ļoti tālu no harmoniskiem.

Un tagad saņemam no šādas uzvedības veselu gūzmu dažādu blakņu:
– Pakāpeniski, ar gadiem mēs esam parvērtušās par tādiem kā palēninātas darbības spridzekļiem, kas pildīti ne ar tām pašām patīkamākajām emocijām, un nav skaidrs, kurā brīdī un kad tie uzsprāgs (bet pilnīgi skaidrs, ka uzsprāgs). Un nav zināms, cik daudz būs cietušo un kāds būs postījumu apmērs.
– Mēs vairs neprotam klausīties un dzirdēt sevi, esam sadalījušas savu iekšējo pasauli divās daļās – “pareizi” un “nepareizi”. Un tagad jautājums: “ko tu šobrīd jūti?” šķiet absolūti nesaprotams un dīvains.

Vienmēr gribas saprast, kas tad man jājūt tādā situācijā, pirms sniegt “pareizo” atbildi.

– Jūtam vienu, cilvēkiem translējam ko citu, runājam trešo, domājam ceturto… Un tas viss notiek vienlaicīgi. Mēs sūtām saviem tuvajiem nesaprotamus signālus, un pēc tam brīnāmies, ka viņi nespēj mūs pareizi saprast. Bet kā gan viņi var mūs saprast, ja mēs pašas sevi nesaprotam?
– Mēs nedodam sev atļauju būt pašai sev un just to, ko jūtam, un visu laiku gaidām kaut kādu atļauju no malas, apstiprinājumu, ka mums uz to ir tiesības, ka tas ir pareizi, pieļaujami un labi. Mēs pastāvīgi meklējam atbalstu un apstiprinājumu, un, ja tos neatrodam, tad noslēdzamies vēl vairāk.
– Apspiedušas sevī “sliktās” emocijas, pašas to pat neapzinoties, mēs esam samazinājušas “labo” emociju spilgtumu un pakāpeniski pārstājam tās just. Mums jau ir kļuvis grūti priecāties, mīlēt, smaidīt. Un, protams, tādos apstākļos nav iespējams justies kā pilnvērtīgai sievietei.

Sieviete taču ir radīta no emocijām, viņa caur tām elpo. Bet, ja viss ir nobloķēts? Ar ko elpot? Kā?

Vēl sieviete ir DZĪVE, bet kāda gan dzīve var būt pilnībā no visām pusēm nospiestā ķermenī?

Lūk, arī sanāk tādas emocionāli beigtas tantiņas, zombiji, kuras staigāt it kā staigā un pat bērnus dzemdē, taču nedzīvo. Kustas automātiski, kā roboti, kaut ko dara, bet ļoti maz ko jūt, un arī citi no viņām maz ko sajūt. Un tādu šobrīd ir ļoti daudz, lai neteiktu, ka vairums.

Vīrieši jūt, no kādām sievietēm nāk siltums, bet kuras ir “sasalušas”. Un ļoti bieži skaistās, veiksmīgās un “pareizās” paliek vienas, jo nevienam nav vajadzīgas. Tas šķiet dīvaini, taču tas ir pilnībā likumsakarīgi. Tāpēc, ka viņas, lai arī skaistas, bet ir pārāk “mākslīgas”. Bet vīrietim ir vajadzīga dzīva, lai arī nepilnīga, neideāla, bet dzīva sieviete, kura spēj gan priecāties, gan raudāt, gan dusmoties gan  būt nikna, baidīties un mīlēt. Jā, ar viņu dažkārt ir sajūta kā uz vulkāna, taču jūties dzīvs…

Caur savas sievietes emocijām vīrietis iepazīst šo pasauli un sevi. Tāpēc vīri tik bieži par katru cenu cenšas savās sievās uzkurināt emocijas – neapzināti, protams, tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viņa vel joprojām ir dzīva. Ja reiz prieks viņai tāds saskābis, mīlestība – auksta, smaids – uzspēlēts, tad vismaz dusmas un naidu ir iespējams izdabūt īstus, neviltotus. Kaut gan arī to ne vienmēr izdodas izdarīt.

Arī bērni visdažādākajos veidos cenšas mammu “atdzīvināt” – un arī tas ir no mīlestības un vēlmes sajust viņas siltumu. Iesaldētām mammām bērni biežāk kā parasti ir kaprīzi un cenšas tās “izvest”. Tā viņi palīdz savām mammām atbrīvoties no uzkratās spriedzes, kaut gan šādu emociju izdzīvošanas veidu grūti nosaukt par harmonisku. Taču bērni to dara mīlestībā, mūsu dēļ.

Iespējams, būt iesaldētai savā ziņā ir izdevīgi. Dzīvot ar galvu, stingri un nosvērti, bez kādiem gribu-negribu, izmantojot tikai “tā vajag”. Vienmēr sevi kontrolēt un izskatīties labai. Prognozēt savu nākotni, būt savas dzīves saimniecei. Bet vai var izvairīties no savām jūtām? Vai var tās neizdzīvot un nenēsāt sevī?

Es zinu tādas sievietes, par kurām visi parējie teiks, ka viņas ir gandrīz svētās – nekad nedusmojas un neraud. Taču šīs sievietes, pārnākot mājās, novelk savu supersievietes masku un “atraujas” uz bērniem, izgāž viņiem tonnām sava negatīva, izstaro uz visām pusēm naidu, izgāž to uz neaizsargātiem kaķiem un suņiem. Tā sagraujot mājas atmosfēru, mājinieku psihi un savas attiecības.

Emociju trauks

Iedomājies, ka tev sirdī ir kāds trauks, kurā tu glabā savas emocijas. Pašā tā apakšā vienmēr mājo mīlestība, tas ir mūsu bāzes jūtas. Taču bez tās tajā iekļūst arī visas tās emocijas, kuras izpaužas ķermenī, bet mēs tās atstumjam, neizdzīvojam. Tās traukā iekļūst no augšas, nospiežot mīlestību un piepildot mūsu trauku.

Pats vienkaršākais un harmoniskākais veids – kad emocija atnāk sirdī un tiek palaista brīvībā – izdzīvojas. Tad sirds paliek tīra un tev ir viegli dzīvot tālāk un mīlēt.

Bet parastais variants ir emociju “pļuškinisms”, savākšana, glabāšana, piestampāšana, lai vairāk varētu iebāzt, noslēpšana no sevis un citiem.

Bet tad, kad mēs tā darām, tad vairs neesam spējīgas, piemēram, pieņemt un pārstrādāt savu bērnu emocijas, un vēl pārstājam just mīlestību. Tā it kā kaut kur pazūd, kaut gan patiesībā nogulsnējas trauka dibenā un gaida, kad tiksi līdz tai. Bet, ja mēs nejūtam mīlestību, tad arī laimes nav un arī dzīves jēgas nav.

Mūsu ķermenis apaug ar blokiem – jo katrā vietā mēs kaut ko glabājam un krājam, tāpēc sāk sāpēt tur, tur un tur, mēs jūtam spriedzi un saspringumu.

Tāpēc tad, kad sieviete sāk strādāt ar sevi un savām attiecībām, no sākuma viņai ir ļoti grūti, jo uz āru lien visdažādākas emocijas, kas sarežģī dzīvi, traucē justies labi un būt kaut nedaudz normālai. Viņa var sākt slimot – ķermenis pēc ilgiem gadiem spriedzes “atslābina” tvērienu un problēmas parādās no visām pusēm.  Tāpēc attīstot savu sievišķību, mēs sākumā sastopamies ar vētru, kura kaut kā ir jānomierina, bet neviens nezin, kā.

Tāpēc šī satikšanās ar sevi ir tik sāpīga, ka dažkārt, ieraugot visu šī darba apjomu, mēs mūkam, cerot, ka tas viss kaut kur pazudīs. Un dažkārt šķiet, pie velna to sievišķību, ja ar to ir kļuvis tik grūti un daudz sliktāk kā bija. Un arī attiecības ir sabojājušās un esmu pārvērtusies sazin par ko. Kaut gan tas viss nav radies “sazin no kurienes” un ne jau “sievišķība” ir iemesls tam, ka mēs slimojam, ka mums ir problēmas, mēs visu laiku to esam nēsājušas sevī un tikai tagad, beidzot, esam ieraudzījušas un esam spējīgas to atzīt.

Dziedināšanas ceļs ir garš un ērkšķains. Dažkārt tas aizņem daudzus gadus, lai varētu attīrīties, kā kāpostgalva, lapu pa lapai, lai nokļūtu līdz būtībai. Kam uzkrājumu ir mazāk – tam vajadzīgs mazāk laika un spēka.

Bet, ja emociju trauks ir piestūķēts un iebetonēts no visām pusēm – nāksies pastrādāt nopietnāk. Darbu apjoms katram no mums ir atšķirīgs.

Daudzas no mums dzīvo, krāj, cerot, ka tas viss kaut kur pats no sevis izzudīs. Ka laiks dziedēs. Nu, ko, iespējams kaut kur paliks. Piemēram pārvērtīsies kādā nopietnā slimībā. Vai arī izvirdīs kā histērija pret saviem tuviniekiem. Iespējams, uz mirkli kļūs vieglāk, taču attiecības tas sabojās. Vai arī kļūs par pastāvīgu dzīves fonu, kā depresija. Tev to vajag?

Kādi ir tie kritēriji, pēc kuriem noteikt, ka ar emocijām kaut kas nav kārtībā:

  • Tu neproti raudāt. Galvenais sievietes orientieris. Iesaldētas sievietes, stipras un veiksmīgas atzīstas, ka jau 20 gadus nav raudājušas. Bet asaras nav tikai dabiska emociju izvadīšana, bet arī lieliska organisma attīrīšana no toksīniem.
  • Tu nekad nedusmojies. Tas ir ļoti nopietns signāls. Ja tu neesi svētā, tad pilnīgs dusmu, kā emociju trūkums – ir trauksmes zvaniņš. Es zinu tādas sievietes, kuras vīri krāpj, sit, pazemo, bet viņas tēlo, ka nesāp, ka nedusmojas. Tikai nezin kāpēc tieši viņas skar visbriesmīgākas slimības. Kad pret tevi izturas vardarbīgi – fiziski vai emocionāli – agresija ir normāla organisma reakcija. Tā palīdz aizsargāties un dod spēku iziet no grūtas situācijas.
  • Tu visu laiku raudi. Vai arī uzvelcies no pusvārda. Kad iekšā ir sakrāts ārkartīgi daudz emociju, mēs reaģējam neadekvāti. Nedaudz paverot konteinera vāku, mēs varam tajā noslīkt. Un saņemam vai nu “acis slapjā vietā”, vai mūždien uzvilktu fūriju, vai sievieti, kas mocās panikas lēkmēs.
  • Tu nespēj sevi kontrolēt attiecības ar tuviniekiem. Sieviete, kura atrod vīrieti, ar kuru ir droši, ļoti biezi atslābst tik ļoti, ka viss sakrātais tiek izgāzts viņam. Teiksi, kas gan tur slikts? Taču šis vīrietis negatavojās kļūt par tavu psihoterapeitu. Un ilgi viņš ko tādu neizturēs, lai arī cik ļoti tevi mīlētu. Ja attiecības tev ir svarīgas, labāk atrodi citu veidu, kā izdzīvot savas emocijas.
  • Tu izgāz savas emocijas uz jaunākiem un vājākiem. Piemēram, bērniem un dzīvniekiem. Tu nedari to speciāli, bet tā sanāk. Bija emocionālais aizsērējums, bet te pēkšņi kāds pagadījās pa rokai. Vai bērns izlēja ūdeni. Un pēkšņi no tevis sāk gāzties ārā nesaprotams, kas, par ko pēc tam tev ir kauns.
  • Tu “uzkaries” vienās un tajās pašās emocijās, it kā citu nebūtu. Piemēram, bailes par sava bērna dzīvību tu vienmēr izpaud kā naidu – pārbijies, uzkliedzi. Naidpilni paud arī savu aizvainojumu, skumjas un pat prieks tev vienmēr ir burkšķošs. Kāds uzdāvināja ziedus, bet par maz un nepareizos.

Tie visi ir simptomi, kas liecina par to, ka tev ir problēmas ar emociju izdzīvošanu. Te varam pievienot arī visdažādākās hroniskās slimības – kuras ļoti bieži arī ir kā bākas.

Paskaties uz pavisam maziem bērniem, kuriem vēl pagaidām neviens nav paskaidrojis, ka emocijas var būt nevēlamas. Vienas dienas laikā bērns izdzīvo visu emociju spektru. Un ļoti ātri, izdzīvojot vienu emociju, pariet pie nākamās. Lūk, tikko vēl viņš dusmojās un bļāva, bet pēkšņi sāka starot un priecīgs aizskrien pakaļ tauriņam, nenoķer to, nokrīt, sasitas un tagad raud no sāpēm. Bet tas nevelkas ilgi. Emocijas nomaina viena otru, bet bērniņš vienkarši dzīvo. Viņa sirds ir atvērta visam.

Pavēro dabu – kā viens otru nomaina gadalaiki un dabas parādības. Tikko vēl lija lietus, bet pēkšņi uzspīdēja saule. Tie nomaina viens otru un katrs no tiem ir svarīgs un vajadzīgs. Pateicoties lietum, uzplaukst ziedi. Pateicoties salam, zeme atpūšas. Sniegs palīdz nesasalt sēkliņam augsnē. Zemestrīces noņem spriedzi zemes garozai. Un tā tālāk. Visas dabas parādības ir svarīgas un katrai ir sava loma un sava vieta būt.

Un tāpat ir ar emocijām. Katra no tām ir svarīga, vajadzīga un vietā. Lai arī daudzas šķiet nepieņemamas.

Noteikumi, kā rīkoties ar emocijām:

  • Tas, ka mums ir dažāda spektra emocijas, ir normāli. Tās ir kā mūsu dzīves blakusprodukts. Tās rodas ķermenī, dažādi signalizē, vada utt.
  • Nav sliktu emociju. Naids, dusmas, bailes, skumjas – ir absolūti normālas emocijas tāpat kā prieks, iedvesma, mīlestība, tikai mēs paši esam raduši tās uzskatīt par sliktām un nospiežam tās. Nepieņemami var būt vienīgi to paušanas veidi, bet pašas emocijas vienmēr ir normālas.
  • Tu nevari nejust to, ko jūti. Ja tu ar nazi iegriezīsi pirkstā, tu jutīsi sāpes. Un ir muļķīgi tēlot, ka tas tev ir vienaldzīgi vai patīkami. Ķermeņa reakcija ir viennozīmīga. Ja tev uz galvas uzkrītīs ķieģelis, lai cik tu arī refleksētu – tas ir sāpīgi. Skatoties, kā smaida mazulis, tu pats sev neapzinoties, smaidi un kūsti. Ķermeņa reakcija vienmēr ir pareiza un situācijai piemērota.
  • Just naidu un dusmas vai būt naidpilnai un dusmīgai – ir ļoti liela atšķirība. Pirmajā gadījumā, ja ar emocijām viss ir kārtībā, konkrētajā situācijā, kur, piemēram kāds tev nodarījis sāpīgi, tu momentā jūti emociju, izdzīvo to un vairāk par to neatceries. Ja tu emocijas krāj un apspied, tad ar gadiem tu nonāc pie tā ka ienīsti citus cilvēkus, tevi viss kaitina un tracina.
  • Emocijām ir vajadzīga izeja un to izdzīvošana caur ķermeni. Tad ķermenis paliek vesels, bet sirds neuzkrāj sevī visu ko ļaunu. Ar galvu analizēt emocijas – ir tas pats, kas “domās ēst”. Tās rodas ķermenī, tātad arī izdzīvot tās vajag caur ķermeni un nekā savādāk.
  • Taču šai emociju izejai jābūt maksimāli ekoloģiskai. Piedod par analoģiju, bet taču arī tualeti mēs ejam tam atvēlētajās vietās, nepiesaistot šim procesam citus cilvēkus, pēc kaut kādiem sabiedrībā noteiktiem higiēnas standartiem, tiesa? Tad kāpēc savas emocijas mēs izgāžam pār citiem cilvēkiem, vienkārši atļaujamies izgāzt savas emocijas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vai arī nesājam sevī, cenšoties tēlot, ka “labas meitenes uz tualeti neiet”.
  •  Visbiežāk visas tavas emocijas ir saistītas ar cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Emocijas nāk no iekšienes un notiek notikumi, kurus tu izdzīvo tā, lai tev vajadzīgās emocijas rastos. To grūti izskaidrot, taču noteikti tu pati esi saskārusies ar to, ka  šad tad attiecībās ar kādu cilvēku tu uzvedies netipiski un pati nesaproti, kāpēc. Tā, it kā neredzams iekšējs spēks liek tev kaut ko darīt. Mēs viens otram kalpojam par spoguļiem un karmas instrumentiem. Tāpēc, ja mēs dziļi sajutīsim, ka cilvēkiem ar to nav nekāda sakara, ka tas vajadzīgs tieši man un tieši tagad, tad ar emocijām tikt galā būs daudz vienkāršāk.
  • Pirmais solis darbā ar emocijām ir iemācīties tās atšķirt un atzīt. Jā, es šobrīd dusmojos. Jā, es šobrīd esmu apvainojuises. Jā, man ir bail. Iemācīties diferencēt sajūtas ķermenī un pieņemt tā, kā ir. Tas jau ir pusceļš pie veiksmes. Savādāk dažkārt stāv sieviete, kulakus sažņaugusi, žokļus sakodusi un uzskata, ka ir tikai nedaudz sabēdājusies.
  • Lai izdzīvotu visu, kas 20-30-40 gadu laikā ir sakrāts, būs vajadzīgs laiks. Tas nav tik ātri un nav viegli. Ir ļoti daudz veidu, kā to izdarīt. ŠEIT vari izlasīt 41 veidu, kā izdzīvot negatīvās emocijas, var ņemt un mēģināt. Raksti vēstules, meditē, skaiti lūgšanas, raudi, kliedz spilvenā, elpo, pūt balonus. Instrumentu ir daudz, būtu vien vēlme. Un negaidi ātrus rezultātus, tam vajadzīgs laiks. Viss notiek pakāpeniski.
  • Izdzīvot veco un nekrāt jaunus. Vairs nelikt noliktavā, visu, kas nāk – izdzīvot un atlaist. Tā, soli pa solim tu attīrīsi savu sirdi un nokļūsi pie galvenā. Bet pats galvenais ikvienai sirdij ir mīlestība. Mūžīga un ne no kādiem apstākļiem neatkarīga.

Un, kur ir mīlestība, tur arī laime. Vēlies būt laimīga? Atmīnē šo spridzekli savā pašas sirdī!

Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Pārstāj taisnoties

taisnoties

Pārstāj taisnoties par savu paša dzīvi un pārstāj domāt, kā kādm citam būtu tavā priekšā jātaisnojas par to, kā viņš dzīvo…
Aizber ar aizmirstības pelniem šos kļūdainos ceļus, tāpēc, ka tie nevienu nekur nav aizveduši, izņemot pie attaisnošanās neirozes vai citu cilvēku vērtēšanas ligas…
Dzīvi novērtēt var tikai tas, kurš pats to dzīvo.
Ja viņam tajā labi – viss ir lieliski, pat tad, ja citiem, kas ārpusē, šķiet, ka tas nevar būt labi…. atslēgas vārds ir ŠĶIET.
Ja slikti dzīvo – cilvēks vai nu kaut ko maina vai pielāgojas.
Abi lēmumi viennozīmīgi ir viņa un abi viņam ir taisnīgi.
No malas vērotājiem neviens neko neprasa.
Pārstāj uzskatīt, ka jautājumi: kāpēc vēl neesi precējies…. kāpēc tev nav bērnu vai kāpēc esi sadzemdējis veselus četrus… kāpēc tu negribi notievēt vai gluži otrādi – pieņemties svarā… kāpēc tu nekur nebrauc vai kāpēc visu laiku vandies pa pasauli…. kāpēc tu vēl joprojām dzīvo īrētā dzīvoklī vai kāpēc ņēmi kredītu…. kāpēc tu dzīvo ar šo cilvēku vai kāpēc dzīvo viens ar kaķi? – tie ir jautājumi, uz kuriem nevienam nav jāsniedz atbildes, vai arī jāsniedz tās ar vainas pieskaņu balsī…
Vispar nav jāatbild.
Vai arī dari tā, kā dara ebreji: uz jautājumu smaidot atbild ar pretjautājumu:
KĀPĒC TU TO VĒLIES ZINĀT?
Un lai taisnojas, kāpēc devuši sev tādas tiesības apspriest šīs tēmas.
Atceries, ka tev nav vajadzīga atļauja lai darītu to, ko tu dari – īpaši no tiem, kuri nesponsorē tavu darbību.

Bet pavisam ideāli, ja it visā tu pats sevi sponsorē… tad dzīve kļūst vieglāka.
Un nevajag paļauties uz kāda cita palīdzību pat tad, ja šī iespēja šķiet ļoti vilinoša.
Tāpēc, ka nav bezmaksas palīdzības.
Mēs vienmēr maksājam – vai materiāli, vai emocionāli vai fiziski…
Tāpēc, tad, ja tu, piemēram, ņem naudu no vecākiem, pēc tam nečīksti, ka viņi lien tavās darīšanās un grib visu zināt…
Tāpēc, tad, ja esi nolēmis kļūt par mīļāko un dari to materiālu apsvērumu dēļ, tad negaidi, kad kādu interesēs, kas notiek tavā dvēselē… – tu esi prece…
Tāpēc tad, ja tu bieži žēlojies par savu dzīvi – tu būsi žēluma objekts un negaidi atbalstu…
Mums ir tiesības uz visu, kas nav uz sveša rēķina un no kā neviens necietīs…

Mums ir tiesības gan uz kļūdām, gan vilšanos, gan jauniem mēģinājumiem, gan radošumu, gan vientulību, gan seksuālo orientāciju un dzīves veidu un izvēli it visā…
Nav pareizas priekš visiem dzīves…
Un tās vienkārši nevar būt, kaut vai tikai tāpēc, ka esam tik dažādi un atšķirīgi.
Atceries, ko teica Ostrovskis? – “Kāds mīl arbūzu, bet kāds – cūkas šņukuru”?
Tāpēc, lai katrs izvēlas, Ko viņam mīlēt un KO darīt…
Un, lai katrs kļūst par komandieri savā paša dzīvē…

Ļiļa Grad
Tlkoja: Ginta Filia Solis

Pats svarīgākais vienmēr ir iekšā…

sieviete2

Kad es savā trīspadsmitajā kabinetā dzirdu bezgalīgus “meklēšanas pieprasījumus” par to, kā atrast vīrieti, kā atrast sievieti, tad vienmēr vaicāju, kur šie cilvēki tos pazaudēja…
vai patiešām precīzi atceras to vietu…
un vai patiešām labi pārmeklēja apkārtni…
Nē, es neņirgājos…

Es vienkārši zinu, ka meklē pazaudēto… un arī to – ne ilgi…

Bet to, kā nekad nav bijis, atrast nevar…

Meklēt to, kas jau bija, bet nekādu laimi neatnesa – nevajag…
Cilvēki uzrodas paši atbilstoši mūsu gatavībai viņiem…

Kāda gatavība – tadi cilvēki…
Tukšums – ir nulles gatavība…
Viss.

Jā, lūk, tik vienkārši…
Labākās attiecības, kuras esmu vērojusi no ārpuses, notika un notiek starp tiem cilvēkiem, kuriem – paradokss! – arī vieniem bija ne sliktāk, kā kopā ar kādu…

Tieši viņi pievelk tos, kas tikai palielina labsajūtu visdažādākajos dzīves procesos, tāpēc, ka divi psihiski veseli cilvēki viens otram neko citu kā mīlestību, rūpes, sapratni, atbalstu, kvalitatīvu seksu un lieliski kopā pavadītu laiku neatnesīs…
Bet, lūk visi toksiskie scenāriji notiek starp tiem, kuriem vajadzīgs nevis vienkārši tuvs cilvēks, bet skolotājs, vecāks, barotājs, visu problēmu risinātājs, mūžīgais parādnieks, tas, kurš pacietīs jebkādu attieksmi, jebkuru kļūdu piedevējs un atbildīgais par visu….

Citiem vārdiem sakot, attiecībās vienmēr nelaimīgi ir tie, kuri neko nespēj ar sevi padarīt, taču aktīvi ķeras pie otra cilvēka pārtaisīšanas…

Tie, kuri nedziedina savus caurumus, bet pieprasa “lāpītāju”…
Neprot sevi izklaidēt un pieprasa “animatoru”…
Neprot sevi apkalpot un uzturēt, bet pieprasa kalpotāju un sponsoru….
Neprot un negrib neko dot citiem, bet pieprasa no citiem pēc visaugstākās takses…
Neprot būt interesanti, bet apvaino citus par to, ka pievērš pārāk maz uzmanības…
Neprot to, šito, piekto un desmito….

Un, kas ļoti raksturīgi tādiem cilvēkiem, viņi nevēlas mācīties… taču attiecības grib…
Žēlo sevi…
Raksta vainīgo sarakstus…
Krīt izmisumā…
Gaida…
Raud…
Strīdās ar likteni…
Bet nekas nenotiek…

Vai arī notiek tas, ko negribās…
Atnāk vai nu spoguļattēli, vai tie skolotāji, kuru mācību stundas neizdziedināt līdz pat nāves stundai un ne ar vienu terapiju…
Vai arī vispār neviens neatnāk…

Tai pat laikā vīriešu apkārt daudz – pat meklēt nevajadzētu…
Sieviešu – vēl vairāk…

Bet meklējumi turpinās…
Ārpusē…

Bet pats svarīgākais vienmēr ir iekšā – vienmēr iekšā, mani mīļie…

Sāciet ar sevi…
Kā arī visu parējo, starp citu.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis