Par Mīlestību un bērnudārziem

dI2WT_MxSWc

Es ne uzreiz izlēmu rakstīt par šo tēmu, jo saprotu, cik ļoti mūsdienu cilvēku galvās ir iesakņojušies stereotipi šajā jautājumā. Šī pasaka par bērnu socializāciju sabiedriskajās iestādēs ir tik ļoti nodrillēta plate, ka ar faktu palīdzību esmu piekususi apgāzt šo tēzi, taču nevarēju mierīgi paiet garām histērijai attiecībā uz aicinājumu saglabāt un pavairot bērnudārzus. Es nerunāšu par to, kas jadara valstij, jo esmu speciālists pavisam cita jomā, vienkārši vēlos vēlreiz atgādināt divas mazas tēzes, pirms rakstīt to, ko vēlējos.

Pirmais. Iedvesmot pašas Vīru apzināties savu atbildību par ģimeni un finansiāli to nodrošināt, palīdzēt viņam formēt pārpilnības redzējumu ir daudz vienkāršāk, kā uz to pašu iedvesmot valsti vai ierēdņus.
Kāpēc sievietēm to ir tik grūti izdarīt? Tāpēc, ka viņām to nemācīja ne bērnudārzos, ne skolās. Viņa zin daudz ko, taču nezin, kā veidot attiecības ar cilvēkiem. No turienes tad arī tik naidpilnas sejas mātēm, kuras tiek intervētas. Bērns uz rokām un māte pilnā kaklā kliedz uz apkārtējiem cilvēkiem (viena tāda reportāža pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu. Tajā kāda māte dziļi un no sirds aizsargāja bērnu tiesības uz bērnudārziem, bet ne bērnu tiesības “uz mammu”…). Ko no šīs scēnas savai dzīvei paņems viņas bērns?

Otrais. Darbs un nauda ģimenē nekādā veidā nav saistīti viens ar otru. Ja tu izpildi savu sūtību, tātad esi sapratis, kāpēc dzīvo, un tad mājās vienmēr būs nauda, ja, nē, tad tu un tava ģimene visi rausieties melnās miesās, bet jēgas nebūs nekādas.

Naudu, kas Sievietei pienākas no dabas, vienmēr mājās atnesīs Vīrietis, ja tu viņam uzticēsies. Un, ja uzticēsies Dievam. Bet uzticēties Dievam var tikai garīgas personības, nevis reliģiozas. Tās ir divas absolūti atšķirīgas cilvēku kategorijas. Pirmie pateicas Dievam, otrie kaut ko visu laiku Viņam prasa.
Ja tu sevi pozicionē kā ticīgu cilvēku, tad uzticēšanās Dievam būs tavā apziņā tik ļoti spēcīga, ka tev nekad nebūs baiļu palikt bez maizes rieciena un nebūs šizoidālu noslieču biedēt bērnu ar dzīvi.

Tā, tagad pāriešu pie jautājuma par Mātēm.
Mēs jau noskaidrojām, ka bailes no trūkuma ir tikai bailes. Vai tās piespiež mātem iet stradāt un atstāt savus bērnus citām sievietēm (es vispar nevēlos runāt par beznosacījumu mīlestības kvalifikāciju bērnudārzu pedagogiem). Taču ir tik daudz mammu, kuras finansiāli ir labi nodrošinātas un tomēr atdod savus bērnus bērnudārzos un pieprasa to skaita palielināšanu. Tātad jautājums vispār nav par naudu? Ne arī par ekonomiku? Bet, kur tad ir atbilde? Ģimenē! Vienmēr atbilde ir Ģimenē. Tad kādi ir patiesie iemesli, kāpēc mammas atdod savus bērnus bērnudārzos?

✔ Sieviete tiešām uzskata, ka bērnudārzā viņas bērnam kaut ko iemācīs labāk, kā var iemācīt viņa pati. Viņai neviens nav mācījis, kā nodarboties ar bērnu, kā viņu attīstīt, kā atšķiras zēnu un meiteņu audzināšana. Un rezultātā viņai rodas ilūzija, ka viņa uz to nav spējīga, bet kāda tante bērnudārzā to ir gatava labprātīgi un ar prieku izdarīt! Man jūs jāapbēdina. Nav gatava. Mācību iestādēs audzē priekšmetu pasniedzējus – cilvēkus, kuri māca zināšanu nodošanas metodikas, taču ne jau audzināt jūsu bērnu. Zināšanas bez garīguma jau tika pielietotas praksē – tās bija briesmīgākas lappuses cilvēces vēsturē, kad cilvēki ar augstāko izglītību veica eksperimentus ar citiem cilvēkiem koncentrācijas nometnēs. Garīgs cilvēks uz kaut ko tādu nav spējīgs. Bet cilvēks bez garīguma, bet ar zināšanu bagāžu – vienkārši.

❤ Jūs esat mammas! Tas nozīmē VISAUGSTĀKĀS KLASES PROFESIONĀĻI. Ja Dievs jums uzdāvinājis tādu neticamu laimi kļūt mātei, tātad dos arī visas iespējas palīdzēt savam bērnam būt par Cilvēku. Šodien interneta dzīlēs mēs varam izlasīt miljoniem rakstu par to, kā rotaļāties ar bērnu, kā viņu attīstīt, bet, pats galvenais, kā bez nosacījumiem mīlēt savu bērnu. Bet tam vajadzīgs vispirms pašai piepildīties ar mīlestību.

✔ Sieviete ir iztukšota. Tikai ar Mīlestību piepildīta Sieviete ir spējīga Mīlestību dot bez nosacījumiem, vienkārši tā, kā vienā ļoti labā multfilmā. Bet “tukšs” cilvēks jau ir noguris pēc pirmā bērna piedzimšanas. Viņš savai mammai ir reāli smaga nasta. Emocionali, fiziski, garīgi. Viņa nezin, kā veidot attiecības ar vīru, radiniekiem, un te – vēl bērns. Bet no kā tad atbrīvojas, kad ģimenē ir grūtības? No paša vājakā. Šajā gadījumā – no bērna.

❤ Tāpec es pastāvīgi jaunajām meitenēm, kurām vēl nav ģimeņu, saku – iemācieties būt laimīgas tāpēc vien, ka esat piedzimušas, nevis gaidīt, kad šo laimi jums kāds atnesīs – vecāki, vīrs, radinieki, bērns. Apgūstiet pašcieņu. Tās šodienas meitenēm ir tik maz. Mani ļoti sarūgtina tas, ko redzu. Attiecības, kuras veido meitenes līdz ģimenes radīšanai – vairums no tām nolemtas šķiršanai nākotnē. Diemžēl, to es redzu jau tagad… Tātad – atkal būs pamesti bērni un atkal viņiem veidosies deficīts pasaules redzējums. Lai tas nenotiktu, sāciet jau tagad pašu galveno savas dzīves darbu, kurš saucas “Mīlēt bez nosacījumiem un pirmkārt, iemācīties mīlēt un cienīt sevi!” 

✔ Sieviete vienkārši NE zin (vai negrib zināt), NE redz (vai negrib redzēt) citus piemērus dzīvē. Viņa ir izaugusi tapat kā viņas vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi, tie, kuru laikā tika radīti bērnudārzi – ar vienu vienīgu mērķi – atņemt bērnam saikni ar vecākiem, lai viņš pilnībā savu dzīvi veltītu valstij. Cilvēki pazaudēja saikni ar savu dzimtu, ar savām saknēm. Viņi neredz savas mātes, tēvus, viņi kaut kur skrien uz melīgiem mērķiem, rezultātā – uz kapiem, un pat nesaprot, kāpēc un kur skrien. Viņiem pateica: skrien uz pensiju, un viņi noticēja. Bet, lai kaut vai vēlreiz parbaudītu – tas nozīmē pielikt pūles darbā ar sevi. Bet kurš gan to grib? Tās pūles pielikt? Ļoti maz cilvēku. Labāk aiziet uz izaugsmes treniņu, lai iemācītos manipulēt ar cilvēkiem, bet pašam attīstīties – Dievs pasarg!
Ko darīt?

❤ Meklēt literatūrā, filmās, dzīvē citus patiesas laimes un mīlestības piemērus. Atrodiet laimīgu mammu un viņu bērnu stāstus, lai viņu dzīve kļūst par jūsu orientieri, nevis tantes, kura māca tevi dzīvot, bet pati jau divdesmit gadus nekomunicē ar saviem bērniem, jo viņi vienkārši no viņas ir aizmukuši.

✔ Sieviete dzīvo iluzorā stereotipu pasaulē, kur visiem obligāti jāiet caur bērnudārziem, skolām ut.t. tālākai socializācijai. Vienkārši atbildiet uz vienu jautājumu, ja bērnudārzs un skola dod 100% socializācijas zināšanu (bet socializācija ir prasme komunicēt vienam ar otru), tad kāpēc mēs to daudzu gadu garumā neesam iemācījušies? Kāpēc daudzās postpadomju valstīs ir vairāk kā 70% šķirtu laulību un savu bērnu pamesti veci vecāki, tik daudz noziedznieku, dažādu sadzīves slepkavību un narkomānija? Tāpec, ka sievietes strādā, lai maksātu nodokļus par kuriem uzturēt cietumus, narkoloģiskās klīnikas, slimnīcas utt., tā vietā, lai savās mājās radītu mīlestības pilnu atmosfēru, labklājību un līdz ar to dāvātu saviem berniem laimīgu nākotni ĀRPUS augstāk minētajām iestadēm.
Ko darīt?

❤ Saprast vienkāršu patiesību. Tikai tu pats esi spējīgs savam bērnam uzdāvināt pašu vertīgāko. Nav labākas mammas pasaulē. Nav tēvu aizvietotāju. Ja tu neesi kvalificēts vecāks – bērnam nav iespēju iziet no šīs dzīves skolas bez iekšējiem un ārejiem zaudējumiem. Meklējiet variantus. Tie ir. Jūs vienkārši neesat to darījuši. Ja man tas izdevās, kad es viena audzināju bērnu, jums arī izdosies.

Ko var izdarīt Vīrietis, lai Sieviete ar mīlestību MĀJĀS izaudzinātu savus bērnus?

Uzņemties atbildību par savu Ģimeni. Pa īstam. Saprast, ka par šo Sievieti un šiem Bērniem tu esi atbildīgs Dieva priekšā.

Aizsargāt Sievieti. Jebkurā situācijā – Tu esi spēcīgāks. Kaut vai tikai tāpēc, ka Tu esi Vīrietis. Tu esi spējīgs izturēt viņas garastāvokļa maiņas, viņas histērijas, iedzimto nepārliecinātību par sevi un mīlestības trūkumu. Tu esi stiprs. Lūdzies un tu satiksi savu skolotāju, kas palīdzēs grūtības pārvarēt ar viedumu.

Dod viņai pamatu. Atkārto katru dienu viņai to, ka tu viņu mīli, un novērtē katru sekundi, kuru viņa iegulda ģimenē!

Dāvini viņai dāvanas. Jebkuras. Mazas vai lielas – nav svarīgi. Viņai galvenais ir tava uzmanība, atbalsts un sapratne, ka tu viņu mīli un novērtē. Jo vairāk tu “ieguldīsies” savā Sievietē, jo vairāk resursu tev dos Dievs.

Kļūsti par ģimenes LIKUMU! Dari visu, ko māci saviem bērniem!

Formē ģimenes telpu. Pārstāj gandēt savu ķermeni un Dvēseli! Uziacini savās mājās tikai labestīgus un gaišus ļaudis, kuri veicinās gan tavu, gan tavu bērnu un sievas attīstību.

Neļauj savai sievai visu laiku tevi apkalpot. Viņa ģimenē jau tā ļoti daudz dara. Uzdāvini viņai “māmiņdienu” kaut reizi nedēļā, bet pats nodarbojies ar bērniem.  Redzēsi, CIK PATEICĪGA viņa būs.

Saproti, tu esi tuvāk Dievam kā viņa. Palīdzi viņai. Kļūsti par gaismu, kas rādīs ceļu.

Apzinies, ka visu naudu, ko liktens ir lēmis tavai Sievai, mājās atnesīsi Tu, ja viņa būs laimīga ar tevi. Taču, lai tas notiktu, viņai jāiemācās būt laimīgai pašai par sevi! Palīdzi viņai. Palasi grāmatas, kurās ir uzrakstīts, kā to darīt.

Tici man, viss, ko tu dari, ir tavs ieguldījums nākotnē. Tavā. Un Tavas Ģimenes. Paskaties apkārt. KO tu dari un KĀ dari. Ekoloģiski, atbilstoši Dieva likumiem? Vai Tu esi piemērs savam dēlam un aizsargs savai meitai? Kas tu esi un kāds ir tavs mērķis dzīvē? Ja Tu iegūsi savas dzīves jēgu, tava ģimene būs laimīga! Atrodi savu sūtību! Savu Misiju!
Man ļoti daudz ko vēl gribētos pateikt… Sievietes pensijas gados man stāstīja par to, ka visvairāk nožēlo to, ka atdevušas savus bērnus bērnudārzos, pat tad, kad nebija tādas vajadzības. Viņas sevi vaino par to. Taču, ko vairs tur. Nevar atgriezties un visu pārspēlēt. Nevar uzdāvināt bērnam to, kas netika uzdāvināts.

Tāpēc “Mīliet savus bērnus, uzticieties Dievam un būs jums laime un harmonija” Visas izmaiņas pasaulē sākas ar tevi, tā saka gudrie. Ir laiks. Bērni mūs mīl bez nosacījumiem, pienācis laiks mums iemācīties arī viņus mīlēt bez nosacījumiem.
Apzinātu visiem mums dzīvi.
Mīliet un esiet mīlēti!
Nataļja Kovaļova
Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par ātrajām baudām

69656754_2008135169286296_8229471219640958976_n

Ja cilvēks vēlas notievēt, daba viņam stāsta par to, ka tam vajadzīgs laiks, apzinātība un piepūle.
Taču, ja viņš to grib izdarīt ātri un, vēlams, tieši tagad, tad mūsdienu civilizācija viņam piedāvā plastisko ķirurģiju un liposakciju. Un neviens viņam nepasaka to, ka šajā momentā viņš līdzinās trīsgadīgam bērnam, kurš vēlas konfekti, lai apmierinātu tūlītēju vēlmi un nedomā par sekām.

Ja cilvēks vēlas paplašināt apziņu, praktiķi tam piedāvā ļoti daudz dažādus ceļus. Meditāciju, lūgšanas un sevis apzināšanos. Taču, ja cilvēks vēlas to izdarīt ātri, vēlams tieši šobrīd, tad mūsdienu farmakoloģija tam piedāvā neskaitāmus ķīmiskus preparātus. Un neviens nesaka, ka šī apziņas paplašināšana, kas nav nopelnīta paša spēkiem, sākumā pacels tevi augstu, bet pēc tam nometīs dziļi, dziļi. Neviens nestāsta, ka tāda stimulācija daudz vairāk atņem, kā dod.

Ja cilvēks kaut kur vēlas nokļūt ātri, bioloģija viņam stāsta par to, ka pilnīga aklimatizācija notiek trīs nedēļu laikā. Taču mūsdienu civilizācija piedāvā automašīnu, lidmašīnu un vilcienu. Bet darba devēji – divu nedēļu atvaļinājumu. Un tas nozīmē, ka var kaut kur fiziski aizbraukt, bet nepaspēt tur sajust pilnīgu klātbūtni, tāpēc, ka vienkārši nepaspēsi.

Ja cilvēks vēlas tuvas attiecības, psiholoģija runā par to, cik ļoti svarīgs ir pirmskontakts un vienam otra iepazīšanas laiks. Ir vajadzīgs ļoti daudz drošības. Pakāpeniski veidojas intimitāte un cieņa, lai notiktu patiesa tuvība. Taču mūsdienu kultūra piedāvā sociālos tīklus bez intimitātes un aizsardzības, kur atsevišķam cilvēkam zūd vērtība. Ātrs sekss un attiecības bez saistībām. Un neviens nebrīdina, ka tas var dot tikai īslaicīgu labsajūtu, bet, ne laimi.

Visam ātrajam ir savas sekas. Gan ātrajiem ogļhidrātiem, ātrajiem stimulatoriem, ātrajām iepazīšanām un ātrajām pārmaiņām. Tie var dot ātrus rezultātus, taču atņem daudz vairāk kā dod.

Patiesa laime var atnākt maziņiem solīšiem, pārvēršot kvantitāti kvalitātē. Un vienā brīdī tu atklāj, ka dzīvo savā sapnī. Nākas kaut ko izdarīt. Uzņemties atbildību vai atlaist kontroli. Apzināties vai gluži otrādi – pārstāt domāt. Izdzīvot un izjust. Iziet ārpus savas komforta zonas. Tad tas būs tavs, nopelnīts un skaidrs. Tad nebūs baiļu, ka tava laime aizies no tevis nezināmu iemeslu dēļ, tāpēc, ka tu zināsi katru pakāpienu ceļā pie tās. Tad tā patiešām būs SAVA.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai kas arī notiktu, pieņemt visu

aizvainojums887

Pamēģini divdesmit četru stundu laikā pieņemt it visu, kas notiek. Kāds tevi aizvainoja – pieņem to, nereaģē un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi tādu enerģijas pieplūdumu, kadu nekad agrāk neesi jutis.

Parasti tad, kad kāds tevi apvaino, tu sajūti vājumu, zaudē miera sajūtu un sāc domāt, kā atriebties.

Šis cilvēks ir uzķēris tevi uz āķa un tagad tu zīmēsi apļus. Dienām, naktīm, mēnešiem,  gadiem tu nevarēsi gulēt, sapņosi sliktus sapņus. Cilvēki tērē visu savu dzīvi tikai tāpēc, ka kāds viņus ir apvainojis.

Ieskaties pagātnē un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu; un tu šos vārdus vēl joprojām atceries un turi uz šo skolotāju ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…. tavi vecāki jau sen to ir aizmirsuši un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nevarēs atcerēties, bet tu atceries. Mamma ne tā uz tevi paskatījās un šī brūce saglabājusies vēl joprojām, atvērta, dzīva; ja kāds aizskars, tu uzsprāgsi.

Nepalīdzi šai brūcei kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu Dvēseli. Vērsies pie saknēm, esi ar veselo. Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas, – lai kas arī notiktu, centies nereaģēt, nepretoties!

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kadu iepriekš neesi pat pazinis, jaunu dzīvības spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un pietiek vien iepazīt, sajust šo garšu, lai dzīve mainītos. Tu smiesies par visām tām muļķībām, kuras līdz šim aizņēma tavu prātu, par visiem aizvainojumiem, reakcijām un atriebības alkām, ar kurām Tu sevi mocīji.

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Avots: metodsilva.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja atlaidīsi pagātni, noteikti notiks kaut kas labs

pagatne222

Tā vietā, lai ar aizvainojumu atcerētos pagātnes notikumus, dari to ar pateicību, tāpēc, ka viss pagātnē pārdzīvotais, lai tas ir labs vai slikts, vairo mūsu viedumu. Labas lietas mūsu dzīvē ienāk tad, kad mēs pilnībā apzināmies, ka tiešām esam to pelnījuši.

Nav viegli atlaist pagātni. Tā vietā lai par to aizmirstu, vienkārši aizvērtu grāmatu, kuras lasīšana nodara sāpes un atnes asaras un nožēlu, mēs atkal un atkal pārlasām tās sāpīgās lappuses.

Katrs solis, katrs izdzīvotais notikums visas mūsu dzīves garumā, ir jauna pieredze, kas paliek mūsu atmiņā un atstāj savas pēdas mūsu dzīvē kā emocijas un veido mūsu personības izaugsmi. Taču “iestrēgt” pagātnē nevajag.

Ir jātiecas saprast to, tās mācības, pieņemt un pēc tam atlaist. Kā tikko mēs būsim atbrīvojušies no šīs nastas, musu sirds dziedināsies un mēs atkal jutīsimies brīvi un laimīgi. Ir pienācis laiks no dzīves gaidīt tikai labus jaunumus.

Pagātne mūs dara tādus, kādi esam, formē mūs kā personības. Taču, visticamākais, tu šobrīd atrodies tadā savas dzīves punktā, kad apkopojot rezultātus kļūst skaidrs, ka sāpes no šīm pagātnes brūcēm ir vairāk kā to atlaišanas pozitīvā pieredze.

Zaudējumi, vilšanās un neveiksmes, kā emocionālās, tā arī profesionālās, kā likums, ir tās atmiņas, kas neļauj mums kustēties uz priekšu.

Ko darīt ar šīm sajūtām? Kā tikt ar tām galā? Metožu ir daudz, piedāvāju jums dažas no tām.

1. Pieteik meklēt vainīgos, labāk pašam izdziedināties no aizvainojuma un naida!

Piedot nav nemaz tik viegli. Kā piedot, ja cilvēks izturējies egoistiski? Kā piedot tam, kurš nodarījis sāpes, lieliski to apzinoties? Dzīves gaitā mēs esam sastapušies ar cilvēkiem, kuri mūs ir ļoti dziļi ievainojuši un mēs pēc tam gadiem ilgi auklējam šo aizvainojumu….

Dusmoties ir normāli. Dusmas, naids pat vilšanās, visas šīs jūtas ir gluži normālas dzīva cilvēka reakcijas. Un dažkārt nav nekas briesmīgs, ja mēs kadu laiciņu tā jūtamies. Taču šis stāvoklis nedrīkst vilkties ilgāk par trim mēnešiem. Pēc tam tas ir jāiemācās atlaist un ar mīļumu pieņemt.

Atceries, ka tas, kurš nīst, kļūst par tā cilvēka ieslodzīto, kurš viņu aizvainojis. Aizvainojums mūs savieno kā nabas saite un padara mūs vēl ievainojamākus.

Piedošana ir veids kā atbrīvoties, lai pārvarētu pagātni un kustētos tālāk, nākotnē.

Piedošanai nav jābūt vērstai tikai uz otru cilvēku. Tev jāpiedod vispirms sev un jāpieņem pašam sevi. Daudzi cilvēki sevi vaino par to, ka pieļāvuši kādas kļūdas un par to, ka “iztērējuši savu dzīvi veltām gaidām un cerībām”. Nekad nevaino sevi! Pieņem to, kas noticis, dziļi ieelpo un dzīvo tālāk. Iekšējā atbrīvošanās sajūta, ko tādā veidā saņemsi, ātri izdziedēs tavas brūces.

2. Izvairies no nostaļģijas un savu ciešanu “izgaršošanas”

Tev būs interesanti uzzināt, ka vārdam “nostaļģija” ir grieķu izcelsme un tas sastāv no diviem vārdiem: “atgriešanās mājās” un “ciešanas”. Tāpēc var teikt, ka padodoties nostaļģijai, mēs atdzīvinām vakardienas ciešanas un izdzīvojam tās atkal un atkal. Pastavīgi dzīvojot nostaļģijā, mēs nekad nespēsim atbrīvoties no pagātnes sāpēm. Tas ir veids, kā vienmēr palikt vakardienā, neredzot to, kas notiek šeit un tagad.

Nav svarīgi, kāds bija tas moments, pēc kura tu izjūti nostaļģiju, laimīgs vai nelaimīgs, tev jābūt skaidrībai par to, ka jādzīvo šeit un tagad – šodien, un, ka dzīvot nostaļģijā nozīmē atkal pārvērst sevi par ieslodzīto.

Ir ļoti svarīgi vienmēr uz savu pagātni skatīties ar pateicību un mīlestību, jo tā ir mūsu dzīve un mūsu pārdzīvojumi. Tāpēc pasakām paldies un atlaižam.

Nostaļģija dažkārt noder tikai tam, lai atcerētos to, kādi mēs bijām, lai saprastu, kas esam šobrīd.

Atļauj laimei atgriezties tavā dzīvē

Kā panākt to, ka mūsu dzīvē atkal atgriežas prieks un laimes sajūta? Te nav nekādas maģijas, un ir muļķīgi domāt, ka tavs vilciens jau sen ir aizgājis.

Ja tomer gribi būt laimīgs, nāksies izmainīt savu uzvedību, attieksmi un domāšanu. Kad tu atļausi sev to, ko esi pelnījis, tad tavā dzīvē atnāks tas, kas tev patiešām ir vajadzīgs.

Tajā brīdī, kad tu spēsi ieraudzīt savu pagātni un nesajust sāpes, naidu vai aizvainojumu, tavs iekšējais Es būs izdziedināts un šī izdziedināšanās atvērs tev jaunas durvis, kuras pilnīgi noteikti būs uz pozitīvām pārmaiņām.

Neļauj pagātnei apcirst sev spārnus un uzdrošinies atkal dzīvot. Mēs visi esam pelnījuši būt laimīgi.

Avots: transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Kad pirmo reizi biju Ineses Prisjolkovas seminārā ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, biju pārsteigta par to, ka risinājums jautājumam ar pagātnes aizvainojumiem ir tik vienkāršs. Un, ka nav jāuzplēš vecās brūces un gadiem ilgi “jāceļ augšā” šīs atmiņas un “jārakņājas pagātnē”. Ir efektīvas metodes, kas atver šīs durvis uz skaistu un laimīgu dzīvi.

Jau 9. septembrī plkst. 18:00 atkal mums būs šī iespēja. Pieteikties uz semināru vari šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/27/seminars-ka-atlaist-pagatnes-aizvainojumus-un-piepildit-ar-milestibu-9-09/

Par sievietēm, kurām viss ir atļauts…

jutekliskums1

Par sievietēm, kurām viss ir atļauts… un nekas par to nebūs…

Manā padomju bērnībā bija pieņemts diezgan viennozīmīgi reaģēt uz skaistām, veiksmīgām un pavedinošām sievietēm.

Īpaši tad, ja viņām viss bija un par to nekas nebija. Ja viņas no vīriešiem saņēma dāvanas un uzmanību, tāpat arī amatus un augstu stāvokli sabiedrībā, tad visiem pēkšņi kļuva “skaidrs”, ar ko viņas to nopelnījušas. Skaidrs, ka ne jau ar galvu… Nu kā gan savādāk sieviete var nopelnīt lielu dzīvokli, māju, kažokādas un apkārtējo vīriešu mirdzošos, viņas virzienā vērstos acu skatienus?

Skaidrs, ka viņa ir nakts dzeguze, kura noteikti pārkūkos visas dienas, gudrās un kārtīgās.

Bet kārtīgām sievietēm ir jāstrādā nevis ar “to vietu”, bet ar smadzenēm! Jābūt centīgām, strādīgām un gudrām. Un, dod Dievs, viss notiks. Dod Dievs….

Jo vairāk es vadu seminārus, jo biežāk sastopu sievietes ar ārkārtīgi pārspriegotām galvām un ārkārtīgi spēcīgu bloku mazajā iegurnī. Tik ļoti spēcīgu, ka pat pie ļoti akurāta darba ar to, asaras līst straumēm un atgriežas visi pagātnes aizvainojumi, sāpes, nodevības un piemānītās gaidas.
Pat ne strādājot ar to, bet vien tikai pieminot. Un ļoti nopietni! Kad es lūdzu dalībniecēm vērst savu uzmanību uz iegurņa zonu, iesācēju sieviešu grupas dalībnieces visas kā viena attopas uz grīdas vienās asarās. Es par to vairs nebrīnos. Starp citu, pieļauju, ka vīriešu grupās sākumā būs tas pats.

Jā, tāds ir sabiedrības zīmogs. Un mēs visi ar to arī sākam, kad nolemjam atjaunot savu brīvību un dzīvesprieku.

Un, jo tālāk, jo vairāk cieņas manī izraisa sievietes, kuras ir spējušas saglabāt (un mūsu sabiedrībā tas nav viegli) vai arī no jauna iegūt savu labsajūtu un seksuālo vēlmi. Ne to neapzināto vēlmi, kas beidzas gultā, bet veselīgu, īstu pieaugušu vēlmi, kas sniedz interesi par dzīvi un īpaši izjustu labsajūtu.
Tāpēc, ka vēlme un uzbudinājums nav darbība.

Vēlme ir enerģija, kuru ir jāprot virzīt.

Un, ja sievietei neviens nav iemācījis rīkoties ar enerģiju, tad, lai nebūtu jālieto tas pats rupjais vārds, nāksies visu nobloķēt. Tā darīja mūsu vecmāmiņas. Vai arī būs jāstradā līdz krīti no kājām, vai arī pa naktīm jātaisa histērijas. Spēks ir. Tā darīja un dara mūsu mammas.

Taču ņemot verā to, ka enerģijas ir daudz, darbības var būt visdažādākās. Piemēram: māksla, flirts, dejas, sekss ar mīļoto cilvēku, palīdzība citiem cilvēkiem, prasme iedvesmot vīriešus, sarunas ar vīriešiem (starp citu, arī viņi ir tikai cilvēki un mīl vienkārši parunāties), smaidi, dziesmas, skaistuma radīšana. Un, protams, darbs. Taču tas viss, piedodiet, ne tikai caur galvu, kuras vērtība, protams, ir milzīga, bet arī caur “to pašu vietu”. Un vēl caur sirdi, atvērtu, brīvu, savu potenciālu apzinājušos un gatavu izdarīt izvēli.

Sirds agri vai vēlu atmostas, vai arī vēlme momentā nostāda mūs izvēles priekšā. Un te uzreiz uzpeld jēgas, robežu, vērtību, atkarību, attiecību, atbildības un citas tēmas. Viss, no kā var izvairīties, nepiesavinoties savu spēku.

Lūk, kura no jums var skaidri pateikt: “Es esmu pieaugusi, es gribu, es mīlu, es varu atļauties, man ir patīkami”? Ja, nē, tad, iespējams, tas ir iemesls aizdomaties? Vai arī tikai paskatīties šajā virzienā… Pretējā gadījumā tām, kurām viss ir atļauts un nekas par to nebūs, tiks viss garšīgākais…. Es brīdināju!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Un atkal viss atnāk īstajā laikā, kad esi tam gatavs. Es arī šovakar plkst. 18:00 došos uz Ineses semināru “Mīlēšanās un seksualitāte”. Paldies Dievam, šodien vairs nav jākaunās par to, ka mūs interesē tādas tēmas un es domāju, ka ikviena sieviete, lai ko viņa teiktu, vēlas būt iekārota, atvērta, mīlēta un mīloša.
Papildu informācija: pavasarastudija@gmail.com vai pa tālruni 29100714
Pieteiksanās šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/27/seminars-cikla-vinsvina-milesanas-un-seksualitate-4-09/

Kāpēc sieviete iesaistās necienīgās attiecībās?

Film and Television

Nedaudz gribu paanalizēt filmas “Pretty Woman” (“Jaukā sieviete” ar Džūliju Robertsu un Ričardu Gīru galvenajās lomās) varoņu dialogu.
Un, tā…
1. Pirmie filmas galvenās varones Vivianas vārdi: “Mamma man teica, ka es esmu magnēts neliešiem”
Mamma! Teica! Mamma! Cik daudz sievietes spēka bija ielikts šajā mātes frāzē. Kura pati uzrakstīja savas meitas likteni. Skumju, pilnu sāpju un bēdu!!!
Visās pasaules reliģijās un tradīcijās Mātes lūgšana tiek uzskatīta par pašu spēcīgāko. Kā arī viņas lāsti.
Varena enerģētika, no kuras bērnam nav nekādu iespēju aizsargāties. Ja Mamma atļaujas tā runāt ar meitu, viņa projicē tās neveiksmīgo un smago turpmāko dzīvi, un, visticamākais, notiks tieši tas, ko viņa apgalvoja. Kamēr pati meita nepagriezīs savu Dzīves kuģi pretī mātes vārdu straumei.

Mātēm un tēviem ir jāatcerās: to, kā jūs rīkojaties ar savu meitu – tas ir viņas tālākais scenārijs attiecībās ar cilvēkiem. Ja jūs kliedzat uz viņu, tātad viņa to pašu atļaus darīt savam vīrietim. Ja darat viņai pāri – tātad viņa savam vīrietim arī to atļaus, ja pielietojat fiziskus sodus – tātad viņa pacietīs rupjību un fiziskus pāridarījumus.

Aizsargājiet savus bērnus no sevis! No savām negatīvajām emocijām! Dodiet viņiem iespēju dzīvot laimīgu Dzīvi!

Filmas galvenā varone tieši tāpēc kļuva par prostitūtu, ka zināja, ka ir “magnēts neliešiem”. Zināja. Tāpēc, ka viņas pats tuvākais cilvēks – mamma tā teica.

2. Tālāk viņa saka: “Es šeit nokļuvu dēļ nelieša numur trīs”.
Palikusi bez tēva aizsardzības, bet ar mātes lāstu, viņa izmisīgi meklē kāda vīrieša atbalstu. Jebkura. Tā, kurš pirmais pievērsīs savu uzmanību. Aizmirsusi par savu tīrību, kas dota jau no dzimšanas, viņa ķeras pie jebkuras iespējas būt aizsargātai! Viņa izdomā dažādus attaisnojumus vīrietim, kurš ar viņu izrīkojas nekrietni, jo uzskata, ka tieši to viņa ir pelnījusi. Jo viņai taču to iegalvoja jau bērnībā. Viņa vīrietim dod neticami lielu uzticības kredītu un atkal un atkal iet līdzi “nelietim”, jau trešajam. Un te nu ticība savai tīrībai ir zudusi pilnībā. Tāpat kā pašcieņa.

3. “Es paliku bez naudas, bez draugiem, bez nelieša. Strādāju ēstuvēs un benzīntankos. Izdzīvošanai bija par maz, bet mājās braukt bija kauns!” – viņa saka.

Varat iedomāties? Kauns braukt mājās! Un viņa izvēlas prostitūtas “profesiju”, lai tikai nebūtu jābrauc pie mātes, kura viņu psiholoģiski iznīcinās viņas kļūdaino soļu dēļ.

Kura noteikti pateiks visģeniālāko visu nelaimīgo sieviešu frāzi: “Es taču teicu!” Kura jau miljono reizi pateiks, ka viņas meita ir niecība un “magnēts neliešiem”.

Ak, Dievs! Kad mūsu bērniem atradīsies droša vieta, kur izdzīvot savas emocijas. Cik ilgi vēl vecākie izgāzīs uz jaunākajiem savu pašu nerealizētību, sāpes un aizvainojumus?

Kad sapratīs, ka saviem vecākiem bērns arī 20, 30, 40 gados ir bērns. Un vecāki nedrīkst uz saviem bērniem izgāzt savas negatīvas emocijas! Cik paaudzēm un cik gadiem jāpaiet?

4. “Te arī uzradās Kita. Viņa teica, ka tas ir viegli un es nolēmu”.

Vienmēr mūsu ceļā būs šādas iekšējās tīrības mācību stundas. Neizprotot savu pašcieņu un savu vērtību, arvien ātrāk grimsti. Bezdibenī. Un, cik šajā brīdī tev blakus būs “neliešu numur trīs, četri, pieci, seši”, kuri ar putām uz lūpām apgalvos, ka netīrība cilvēku attiecībās ir dzīves norma. Ka var krāpt bez sirdsapziņas pārmetumiem, gulēt ar ko pagadās un tu ticēsi, jo apkārt visi tā runā. Izglābties var tikai mainot attieksmi pret sevi un mainot to vidi, kurā atrodies. Parasti tas notiek ātri. Bet kāds mocās gadu desmitiem. Man pietika ar gadu.

5. “Sākumā raudāju, tad pieradu”, – saka galvenā varone.
Sievietē vienmēr ir tīrības gaisma. Vienmēr! Un dziļi Dveselē viņa vienmēr zin par sevi visu. Par to, ka viņa ir brīnišķīga. Neatkārtojama! Dievišķa! Šī gaisma, ielaužoties tumsā, izplūst kā asaras, depresija, sirdsapziņas balss. Ja nepietiek spēka kaut ko mainīt, sākas pašsaindēšanās ar tabaku, alkoholu, narkotikām un necienīgām attiecībām.

Jo spilgtāka gaisma – jo ātrāk izrāpies no bedres. Tas ir iespējams! Tāpēc, ka ikviena sieviete ir neticami spēcīga.

6. “Iela nav domāta tev”, – saka Edvards Vivianai. Un viņa atbild. “Kādu laiciņu pabūsi maita, arī šim noticēsi”.
Meitenes, mūciet no tiem, kuri jūs nemīl. Kuri izgāž uz jums netīrumus! Pieļaujot tadu attieksmi pret sevi, jūs nekad nespēsiet būt laimīgas. Jo, kā uz Edvarda vārdiem par viņas labajām īpašībām atbildēja Džūlijas Robertsas varone:

7. “Noticēt sliktajam ir daudz vieglāk, tu neesi to ievērojis?”.
Tas tāpec, ka meiteni ļoti reti slavē vienkārši tāpat. No sirds. Nevis lutinot: “Tu esi labāka par visām”, bet atgādinot: “Tu esi dievišķa. Tu esi gaisma. Tu piepildi šo pasauli ar skaistumu, tīrību un mīlestību!”

Lūk, tāds sižets. Lūk, tāda pusotra minūte, un viss sievietes Liktenis.

Saudzējiet Sievieti! Saudzējiet sevī Meiteni, kura ir tīra un brīnišķīga! Katra no mums ir cienīga sieviete. Neskatoties ne uz ko! Mēs esam tīras pēc savas būtības, un atliek vien tam noticēt un atļaut sev šo domu!

Es lūdzos par mums visām! Par visām Pasaules Sievietēm! Dod, Dievs laimi mums visām! Padomāsim labas domas mēs katra par Visām Pasaules Sievietēm! Mēs varam! Mēs varam viena otrai palīdzēt!

Natālija Kovaļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Raksts tiem, kuriem ir daudz problēmu

Sņež

– Labdien-labdien, ejiet virtuvē. Es tūliņ. Tikai nagus nožāvēšu…

– Nagus? Kādus nagus? – apstulba psiholoģe.
Viņa strādā “Hospis” (aprūpes centrs smagi slimajiem un nedziedināmajiem pacientiem). Bērnu “Hospis”. Viņa strādā ar pieaugušajiem, kuriem mirst bērni. Tas nav darbs, bet drīzāk sods. Pastāvīgs kontakts ar nāvējošu izmisumu.

Viņas klienti nelako nagus. Nevalkā košas drēbes. Nesmejas. Nesmaida. Nesvin svētkus. Neiet uz kino.
Viņi nēsā melnus lakatiņus. Skatās vienā punktā. Atbild nevietā. Un ilgi neatver durvis.
Viņi dzīvo melnās dienas gaidās un dara melnu katru gaidīšanas dienu.
Psihologs vajadzīgs, lai no tādu vecāku galvām izdzītu domas par nāvi. Savu pašu nāvi. Tāpēc, ka tad, kad aizies bērns, dēļ kā gan dzīvot?
Psihologam jāprot paskaidrot, dēļ kā dzīvot. Jāpalīdz izdomāt jaunu “dēļ kā”. Un jāprot iemitināt šo jauno “dēļ kā” jau sen uz izmisuma robežas dzīvojošo mammu un tētu galvās.
– Kādi nagi? – pārjautāja psiholoģe. – Jūs esat Aņečkas mamma? Jūs esat Sņežana?

– Es esmu mamma, mamma. Lūk, šie nagi, – iesmējās Sņež. Parādīja skaistu manikīru ar spīdīgiem kā ledenes pirkstiņiem.
Sņežanai ir 30 gadi. Pirms diviem gadiem viņas četrgadīgajai meitiņai uzstādīja diagnozi. Onkoloģija. 4. stadija. Diagnozi, kas noteica viņas meitas dzīves beigas. Divi gadi. Divreiz pa 365 dienām. “Plus-mīnus 720 dienas, – izskaitīja Sņež un iekrita izmisuma akā.

Akai nebija dibena. Kad Sņež skatījās uz meitiņu, viņa visu laiku lidoja lejup, pārciešot necilvēciskas pārslodzes. Viņai šis kritiens rādījās sapņos. Miegā viņa izmisīgi ar nagiem ķērās akas sienās, nobrāžot pirkstus līdz asinīm, cenšoties nobremzēt, apstāties. Pamodās necilvēcīgās sāpēs. Pirksti sāpēja. Nagi dzeltēja. Droši vien sēnīte. Sņež slēpa dzeltenos nagus zem krāšņa manikīra.
Protams, viņas cīnījās.

Sņež izmisīgi kārpījās. Ķērās pie jebkura mazākā salmiņa. Tradicionāla medicīna. Netradicionālā. Vienu dienu pēc kārtējās rīta starošanas viņa varēja meitiņu aizvest pie lauku dziednieka. Un, ja nu pēkšņi? Staru terāpija un ārstniecības zālīšu uzlējumi. Ekstrasensi. Burvji. Labākie diagnosti un onkologi.
“Un, ja nu pēkšņi” izbeidzās, kad metastāzes atklāja meitiņas kaulu smadzenēs. Sņež saprata: lūk tagad – viss. Ceļa finiša posms. Lai cik dienas būtu palikušas, tās būs jau bez “ja nu pēkšņi”.
Sņež pēkšņi apzinājās: viņa vairs neko nevarēs mainīt. Izvēles: dzīvot vai mirt – vairs nav.
Viņai, Sņežanai, nāksies to pieņemt. Viņa momentā apledoja.

Paga, izvēle taču ir vienmēr! Pat notiesātajam uz nāvi cilvēkam, kuru ved uz nošaušanu, ir izvēle. Izvēle, ar kādu garastāvokli turp iet. Ar naidu, ar aizvainojumu, ar piedošanu, ar cerību…

Sņež saprata, ka šī izvēle ir viņas glābiņš. Un kļuva siltāk.
Viņa izvēlējās dzīvot tā “it kā nekas nebūtu noticis”. Viņa nesāks kultivēt slimību un pakļaut tai savas meitas dzīvi. Un arī savu dzīvi – ne. Viņa vairs neliks uz tuvojošās nāves altāra nevienu no dienām, ko Dievs novēlējis dzīvei.
IR JĀDZĪVO. NEVIS JĀGAIDA.
Jā, iespējams, ka slimnīcas palāta un ikdienas injekcijas jau tā sadurstītajās bērna vēnās pagarinās viņas dzīvi par dažām dienām. Bet vai tā ir dzīve piecgadīgai meitenei? Nē! Tās ir mokas.

Aņuta visu laiku slimnīcā lūdzās, lai mammīte ved viņu mājās. Mājās ir lelles, multenes, smieklīgi žurnāli, augļi. Mājās ir bērnība. Bet slimnīcā – cīņa. Taču cīņas rezultāts ir jau zināms, tad dēļ kā?
Sņež aizveda meitiņu mājās. Un sāka dzīvot.
– Viņa nav pie pilna prāta, – citas mammas, kuru bērni gulēja slimnīcā, drūmi skatījās uz Sņežanu un sprieda. – Viņa ir padevusies!

Un tajā pat brīdī Sņež izdarīja savu apzinātu izvēli. Viņa pārstāja krist akā.
Apstājās. Pacēla galvu. Un ieraudzīja debesis. Un saules starus, kas iesniedzās viņas akā.
Viņa stipri saspieda Aņutas plaukstu, kad abas kopā gāja projām no slimnīcas.

– Iesim mājās, mana mīļā….
– Mēs šeit vairs neatgriezīsimies? – cerīgi jautāja meitiņa.
– Nē, vairs neatgriezīsimies, – stingri noteica Sņež.
Aņuta kļuva par “Hospis” pacientu. Dzīvoja mājās, bet bija uzskaitē.

“Hospis” – tas nav par nāvi. Tas ir par dzīvi. Par to, ka nāve ir daļa dzīves. Ka nomirt nav bailīgi. Ka bailīgi ir nomirt dzīvam esot.
Sņež ļoti cienīja šīs iestādes darbiniekus. Viņi vienmēr bija blakus. Telefona zvana attālumā. Un vienmēr bija gatavi palīdzēt. Un viņi neuzdeva muļķīgus jautājumus. Tas ir ļoti svarīgi.
Bet citi – uzdeva.
– Kā tev? – jautāja citi.

Šajā jautājumā iešūtas dziļas šausmas no sveša cilvēka bēdas bezgalīguma apzināšanās un dziļš prieks no apzināšanās, ka šī bēda nav mana…
– Man – lieliski, – godīgi atzinās Sņež. – Šodien brauksim ar karuseļiem. Aņuta ļoti gribēja. Saēdīsimies saldējumu. Izdauzīsimies pa parku.
Cilvēki novērš skatienu. Šis teksts pieder vesela bērna mammai. Tā nedrīkst runāt nāvīgi slimas meitenītes mamma.
Cilvēki, kuri nevienu dienu nav nodzīvojuši akā, mīl uzdot eksperta līmeņa jautājumus par to, kā pareizi ciest. Viņiem ir asarās izmirkusi Izmisuma Hrestomātija.
Bet Sņež nav tādas hrestomātijas. Viņai ir albūms ar baltām lapām. Katra lapa ir jauna diena.
Šodien mēs to nodzīvosim uz pilnu klapi. Ar saldējumu un karuseļiem. Izkrāsosim ar košiem ziediem un bērnu smiekliem. Un pēc tam iestāsies nakts, Aņutka aizmigs, bet Sņež klausīsies viņas elpā. Viņas guļošās meitiņas elpa ir pati labākā mīlestības simfonija pasaulē. Paldies, Dievs par vēl vienu košu dzīves dienu. Rīt mūs gaida jauna tīra lapa. Kādās krāsās to labāk izkrāsot?

Kaut kādā mirklī Aņutas slimības vidū no Sņežanas aizgāja vīrs. Protams, briesmīgākais bija tas, ka no Aņutas aizgāja tētis.

Aizejot vīrs Sņežanai pateica ko aizvainojošu. Ka viņa ir resna. Un veca. Un vēl kaut ko. Sasita ar vārdiem. Sņežana neklausījās. Viņa saprata. Viņš vienkārši padodas. Viņš aizgāja no bailēm. Viņš negribēja katru dienu skatīties, kā izdziest viņa bērns. Tas bojā viņa dzīves kvalitāti. Viņam nākas vainīgi smaidīt. Tāpēc, ka sabiedrība nosoda smaidus tādās situācijās.
Priekšā vēl gads. Vīrs nevēlējās gadu savas dzīves izmest ciešanu caurulē. Jo šo gadu var nodzīvot jautri, braukt uz jūru, priecāties un kaislīgi skūpstīties. Bet alternatīva ir asaras, injekcijas, ārsti, diagnozes. Vīrs izvēlējās pirmo. Izgāja ārpus ģimenes. Un no turienes, no aizkulisēm dod vērtīgus padomus savai bijušajai sievai.
– Tāds aktīvs dzīvesveids piebeidz bērnu, – viņš autoritatīvi paziņo, aplūkodams fotogrāfijas sociālajos tīklos. Uz tām – laimīga mamma ar smejošu meitiņu. Sekotāji pat nenojauš, ka meitiņa ir slima, – Tu viņai saīsini dzīvi.
Sņež klusē. Un ko gan tur teikt? Teorētiski viņam ir taisnība. Ja Aņuta tagad gulētu adatu sadurstīta, viņai vēnās pumpētu ķīmiskos preparātus, iespējams, viņa nodzīvotu ilgāk. Bet… Vai tad tā ir piecgadīga bērna dzīve?
Sņež jau sen vairs nerefleksē šajā sakarā. Vienkārši dzīvo.

Nesen viņa aizveda meitiņu uz izklaižu parku. Tas tik bija piedzīvojums! Aņuta bija laimīga. Dzeltenīgie vaidziņi kļuva sārti. Viņa visu dienu bija izdzīvojusies Elzas kleitā, viņa bija īsta princese. Sņež priecājās kopā ar meitu un uzladējās no viņas sajūsmas.
Dzīvot, kad tev viss ir labi – tas ir viens stāsts. Bet dzīvot, kad tev viss ir slikti – pavisam cits. Kad tev viss ir labi, tad var domāt par pelmeņiem un jaunām tapetēm viesistabā. Bet, kad viss ir slikti, tad visas domas tiek noslēgtas ar apzināšanās barjerām, ka metastāzes jau pārgājušas uz bērna kaulu smadzenēm.

Sņež izgāja gan noliegšanas etapu. Gan naida. Gan histēriju. Viņa jau ir tur, otrā krastā. Viņa ir pieņemšanā.
Tāpēc viņa dzīvo tā, it kā viss ir labi. Viņa salauza visas barjeras un sakārtoja savu galvu. Viņa domā par pelmeņiem un tapetēm viesistabā. Varētu izlīmēt bēšas, tādas kafijas tonī.
Būs skaisti.
– Sņežana, jūs domājat par to, kā dzīvosiet…. pēc tam? – uzmanīgi jautā psiholoģe. Viņa ir gatava atbildei par suicidālām domām. Un zin, kāda atbilde jāsniedz.

– Pēc tam? Plāna man pagaidām nav, bet es zinu, ko es izdarīšu uzreiz pēc…
– Ko?
– Es aizbraukšu uz jūru. Daudz peldēšu. Un sauļošos. Un aizpeldēšu aiz bojām.
– Uz jūru? Interesanti, – psiholoģe ziņkārīgi pēta Sņežanu. Domā par šīs pārbaudījumu izmocītās, bet nesalauztās sievietes spēku.
Sņežana šo neatlaidīgo skatienu saprot pa savam. Viņa to traktē kā nosodījumu. Viņa pie tā ir jau pieradusi.
– Jūs domājat, ka tas ir kauns? Visi tā domā. Mamma. Bijušais vīrs. Kaimiņi. Draudzenes.
– Es tā nedomāju, Sņežana, godīgi. Gluži otrādi!
– Es aizslaucīšu jūrā visus šos nosodošos skatienus. Visus spriedumus. Man te teica, ka es… ka tas… “patētiski ciešu”…
Sņež pasmīnēja. Sagribēja uzsmēķēt.
– Sņežana, vai jūs no kaut kā baidāties? – jautāja psiholoģe.
– Es? – Sņež aizdomājās. – Droši vien, vairs nē. Es baidos no tā, ka Aņutai sāpēs. Bet ir morfijs. Bet, tā, ne no kā nebaidos…
– Aņutai ir sliktāk.
– Jā, es redzu. Neesmu akla. Bet tā jau ir bijis. Domāju, izcīnīsim.
– Un, ja nu ne?
– Ja ne, tad es nevēlos, ka viņai taisa sekciju. Un arī Elzas kleita ir jau gatava. Viņa šeit tajā bija ļoti laimīga. Un būs arī tur.
Psiholoģe grasās aiziet. Viņa šeit nav vajadzīga. Viņa šai mammai nepateiks neko jaunu. Drīzāk otrādi. Šī sieviete ir pats viedums un pieņemšana. Bet varbūt tā ir aizsargreakcija, kas bloķē sajūtas. Bet varbūt – dzīves alkas? Kāda starpība? Jūra… Viņa grib uz jūru.

No viņas nesmaržo pēc izmisuma. Smaržo pēc nagu lakas. Un nedaudz pēc šokolādes. Viņas abas ar meitiņu ēda šokolādi.
No istabas Sņežanas rokās izšaujas Aņuta.
– Mammu, ejam krāsot krāsojamās grāmatas ar jaunajiem flomasteriem!!!!!. – spiedz meitenīte.
– Eju, Aņuta. Mums viesi, redzi? Sasveicinies!
– Labdien, – sasveicinās meitenīte un ieskrien savā istabā. Ja nebūtu dzeltenīgās sejas krāsas un piepampušo limfmezglu – parasts bērnības uzlādēts bērns
Sņež kāpņu teplpā iziet pavadīt psiholoģi, bet patiesībā uzsmēķēt. Ļoti gribās.

– Jūs esat apbrīnojama, Sņežana, – atvadoties saka psiholoģe. – Jūs esat retums. Jums nav vajadzīgs psihologs. Jūs pati esat sev psihologs. Es jums pat neko ieteikt nevaru un neieteikšu. Novēlēšu spēku un izturību.
– Jā, paldies, patīkami, – Sņež labvēlīgi smaida un alkatīgi ievelk dūmu. – Jums arī izturību. Jums tāds neapskaužams darbs.
Lifta durvis aizveras un psiholoģe nepaspēj atbildēt ar laipnību.
Sņež izsmēķē savu cigareti un vēl mirkli caur netīro logu aplūko pavasara debesis. Debesis ir zilas, spilgtas, saules gaismas pielietas.
Tādas pašas tās būs pie jūras. Pēc tam. Sņež sildīsies saules staros. Viņa ātri iedegs un vakaros smērēs ar krējumu apdegušos plecus.
Bet, kad pienāks laiks, viņa atgriezīsies šeit.
Atgriezīsies atjaunojusies.
Un dosies strādāt uz “Hospis”. Par psihologu. Viņa tāpat  staigās pie tiem, kuri aizmirsuši smaidīt un mācīs. Mācīs, kā dzīvot par spīti diagnozēm. Mācīs salauzt barjeras. Mācīs domāt par jūru. Macīs redzēt sauli akā.
Viņa rādīs cilvēkiem savas fotogrāfijas. Un fotogrāfijās divu cilvēku laimi. Un nav slimības. Tās ir viņas abas ar Aņutu parkā. Te – viņas brauc ar karuseļiem. Te – jāj ar zirgiem. Te – uz kalna. Te grauž augļus. Bet te – šokolāde…
Redzat, var dzīvot. Var. Un vajag. Vienkārši nopērciet pelmeņus. Vienkārsi uzlīmējiet tapetes…

P.S. Un, lūk tagad, visi, kuri šo izlasīja, padomājiet: vai jums patiešām vēl joprojām ir problēmas?

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis