Apātija kā restarta stāvoklis

Mēs jau neskaitāmas reizes esam runājuši par apātijas cēloņiem: tā ir ilgstoša vardarbība pret sevi (piespiešana rīkoties noteiktās sociālās robežās), nogurums no sociālo lomu pildīšanas un faktiskais ego šķīdināšanas process – pāreja uz sajušanu ar sirdi. 

Cilvēki, kuri iet mīlestības spēka atgūšanas ceļu, agri vai vēlu neizbēgami nonāk punktā, kad jāpārslēdzas no ārējā uz iekšējo. Šobrīd tādu cilvēku skaits ir pieaudzis, jo dvēseles masveidā mostas. Un tieši šo posmu raksturo apātija, pilnīga vienaldzība pret ārējo un absolūts vēlmes trūkums rīkoties un vispār sadarboties ar sociumu.

Un, protams, cilvēkus, kuri ir pieraduši visu panākt izmantojot ārējo spēku, kuri audzināti šādā garā, šis stāvoklis biedē. Un pat tad, ja viņi man tic, ka šis posms ir neizbēgams un tas vienkārši ir jāpārdzīvo (tas nozīmē jāļaujas pilnīgai bezdarbībai vismaz trīs vai četras nedēļas), viņi tik un tā krīt panikā prāta pretargumentu un uzgleznoto šausmīgo attēlu iespaidā (par nākotni: naudas trūkumu, slimībām, asocialitāti utt.) Īpaši grūti ir tiem, kam šādi simptomi ir pirmo reizi. 

Mīļie, nebaidieties, ka paliksiet šajā apātijas stāvoklī uz visu mūžu! Kā daži man raksta, tu “paliksi mājās, kļūsi vājš, novecojis un izstumts no dzīves”. Šis ir tikai pagaidu posms, kas paredzēts, lai tu labāk iepazītu savu Dvēseli, iemācītos sadzirdēt tās balsi.

Kad tu ar baudu dari sadzīves lietas, skaties labu filmu, pastaigājies pa parku, lēnām vēro dzīvi no sava balkona utt., tava dvēsele dara savu iekšējo darbu. Un, ja apstākļi attīstās tā, ka vari atļauties visu iepriekš minēto un nav vēlēšanās pēc ārējas aktivitātes, tad tev tagad nav jābūt aktīvam. Kad vajadzēs iziet ārā, dzīve sagriezīsies tā, ka nevarēsi palikt mājās. Bet pagaidām noliec malā visas satraucošās domas par to, kā tu dzīvosi, kāda ir tava sociālā loma utt. Tagad svarīgākā sociālā loma ir būt līdzsvarā, būt iekšēji mierīgam, uzturēt harmonisku stāvokli. Tas ir lielākais ieguldījums sabiedrībai un dzīvē, un tavai ģimenei un taviem bērniem …

Jebkuras pretenzijas pret sevi par ieilgušo nenoteiktību, nākotnes nesakārtotību ir iluzoras. Tas ir mūsu prāts, kas mūs maldina. Nākotni nevar sakārtot. Ja tev šķiet, ka tev ir garantijas nākotnei, tu dziļi maldies – tās ir dekorācijas, kas vienā mirklī var uzliesmot kā sērkociņš un viss sabruks: var bankrotēt jebkura banka, sabrukt jebkura ģimene, māja var nodegt, var sākties karš – jebkas. Nākotnes pārliecība ir absolūta prāta ilūzija.

Ir pagājis laiks konkrētiem plāniem un to īstenošanai secīgos soļos. Lineārā izvērsumā vairs nav vēstures attīstības, kā agrāk, tāpēc neko nav iespējams plānot. Var būt tikai vēlamās sajūtas, piemēram: “būtu jauki atpūsties pie jūras”, “būtu jauki dzīvot plašā trīsistabu dzīvoklī” vai “būtu jauki strādāt tādos un tādos apstākļos un par tādu un tādu naudu” utt.

Taču visām tavām pašreizējām aktivitātēm jābūt vērstām tikai uz to, lai tu šajā konkrētajā brīdī būtu laimīgs. Ja esi aizņemts ar mirkļa laimi – maksimālu ēdiena garšas sajūtu, komforta sajūtu, siltumu pret cilvēkiem, kurus tu redzi –, dzīve pati atnesīs tev vajadzīgos notikumus un parādības: īstā reklāma piesaistīs tavu uzmanību, tu satiksi īsto cilvēku, nāks negaidīts piedāvājums utt. Tā kā nav nākotnes, ir tikai tagadne, kurā tu vari izveidot sev resursu stāvokli, un tad tu varēsi saskatīt nākamo savu soli, kas tev nāks par labu.

Kamēr mēs vēlamies kaut kādus plānus veidot ar prātu, mēs nevaram iemācīties sajust dvēseli un dzīvot jaunā veidā! Ja tā vietā, lai iegrimtu sevī, mēs atkal un atkal steidzamies ārā, mēs tikai nodarbinām sevi ar ārējām aktivitātēm un iztukšojam sevi vēl vairāk.

Tāpēc, pirmkārt, mums ir jānoņem šī pretruna sevī – mums šķiet, ka, ja mēs sekojam sava iekšējā līdzsvara vadībai, tad mēs nekad vairs negribēsim aktīvi rīkoties. Tā nav taisnība – daudzi no mums jau ir pieredzējuši, ka, ļaujoties līdzsvaram, mēs spējam piedzīvot vēlmi izrādīt kādu aktivitāti. Un mūsu panika par mūsu pašu bezdarbību ir tikai stingrā iekšējā vecāka balss, kas mūs ieskāva bērnībā: “Neguli – tu nosalsi” utt.

Bet fakts ir tāds, ka visaktīvākā ārējā izpausme neizslēdz, bet, gluži pretēji, balstās uz dziļu iekšējo stabilitāti un harmoniju. Starp iekšējo mieru un ārējo darbību pastāv nesaraujama saikne, un, cīnoties ar tieksmi pēc iekšējā miera, tu vienlaikus nogriez ārējās aktivitātes sakni. Tas vispirms ir jāsakārto tavā galvā.

Tāpēc ir absolūti bezjēdzīgi mēģināt sevi piespiest, vajag tikai savienoties ar savu Dvēseli. Un tas ir iespējams tikai vienā veidā: pateikties sev un dzīvei par to, kas tev ir, mīlēt katru pašreizējo mirkli. Ļauj sev koncentrēties uz iekšējo un sajust dzīvības trīsošo iekšējo siltumu. Jo tik, cik daudz siltuma un dzīves pateicības tu izliksi no sevis, tikpat daudz tevī atgriezīsies vēlme darboties un dzīvot.

Un, ja tā nenotiek, iespējams, ka tu kaut kādā veidā sevi maldini? Jo ilgstošs (kādam visas dzīves garumā) sabrukuma stāvoklis ir rādītājs tam, ka tu, gluži pretēji, esi attālinājies no savas Dvēseles. Ieildzis vājums – ir absolūta savas Dvēseles nedzirdēšana.

Kad tu jau esi iemācījies mierīgi sadzīvot ar sarežģītiem apstākļiem, un tevi arvien vairāk pārņem melanholija un skumjas, tas norāda, ka tu ignorē savu dvēseli un krāj sevī melus. Nav jāgaida, kamēr šie meli sakrājas un rezultējas kaut kādā dzīvi satricinošā notikumā. Paņem papīru, pildspalvu un pieraksti: man ir apnicis tas, man ir apnicis tas, tas utt. – un tu redzēsi tieši to, par ko tu pats sev melo.

Tikt galā ar apātijas stāvokli ir ļoti vienkārši – ir jāpāriet no domām uz darbību. Vienkārši veic jebkuru darbību, kas šobrīd izraisa simpātijas un apbrīnu. 

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uguns vilnis un transformācijas

Šodien es vēlos pieskarties tēmai, kas atšķiras no ikdienišķajām tēmām, par kurām runāju parasti. Es vēršos pie tiem, kuri no personīgās pieredzes zina, par ko būs šis stasts, kuri manos vārdos atpazīs patiesību par sevi. Mūsu dzīves ceļi ir ļoti dažādi, katrs ejam savu, un tas ir svētīgi. Tāpēc, ja tev šķiet, ka tas tevi neskar un turklāt izraisa protestu, netērē savu laiku un noliec šo materiālu malā.

Un, tā, uguns vilnis, kas tagad ir nolaidies uz Zemes, ir transformācijas vilnis, kuru vairs nevar ignorēt. Visskaidrāk tas izpaužas četrās hipostāzēs (jomās), par kurām mēs šodien runāsim.

Pirmkārt, specifiskas fiziskas izdegšanas sajūtas, karstums dažādās ķermeņa daļās. Daļai no manas auditorijas, kas jau sen iet savu transformācijas ceļu, šīs sajūtas ir pazīstamas. Vienkārši pēkšņi dienas vai nakts vidū sāk “degt” un pulsēt uz čakrām projicētās zonas – rīkle, saules pinums, zona zem nabas… Šīs “ugunīgās” sāpes nav nekas vairāk kā to emocionālo bloku izdegšana, kas vairs nav savienojami ar mūsu dzīves ceļojuma turpinājumu.

Atzīmēšu, tas, ka kādam ir šīs sajūtas, bet kādam to nav, neliecina par vēlmi salīdzināt vai kāda progresu vai progresa trūkumu… Tas tikai parāda to, ka katrs no mums ir unikāls.

Ja tu esi “dedz”, tas nozīmē tikai to, ka notiek atbrīvošanās process, ka izzūd sāpju, vilšanās ieraksti, tie uzvedības paraugi, ko paņēmām sev līdzi no ļoti grūtas, notikumiem bagātas polārās spēles. Un tas, ka tie var izšķīst, norāda uz to, ka tevī ir pietiekami daudz Mīlestības, lai pieņemtu šo ārējo uguni, kas pārpludina visu pasauli.

Šos temperatūras degšanas stāvokļus ļoti bieži izjūt mūsu mīļie, ja patiešām esam viņiem tuvi. Pirmkārt, bērni, bet nereti tagad arī dzīvesbiedri un pat gados vecāki vecāki, ja ar viņiem ir sirdssaikne. Un mūsu mīļajiem šī ir lieliska dāvana – ka, pateicoties mūsu atvērtajai enerģijas plūsmu uzņemšanai, pateicoties mūsu sirsnīgajai gatavībai pieņemt šo plūsmu, tā apņem mūsu mīļos un tādējādi ļauj viņiem arī atbrīvoties no daudziem iesīkstējušiem uzskatiem, idejām un šķēršļiem, kas traucē vienkārši baudīt dzīvi un mīlēt ikdienu tādu, kāda tā ir.

Šobrīd ir iestājies nesatricināmas ticības laiks, kad vairs nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem. Ja tādos brīžos tu ļaujies trīsdimensiju cilvēka domām, kas uzskata, ka viņa bioloģija ir viņš pats, enerģijas plūsma, kas tevi apskauj, tiek tavas spriedzes, baiļu un šaubu bloķēta, kļūst nekontrolējama un ved uz daudz vairāk neērtiem stāvokļiem nekā tie, kurus tu sākotnēji varēji piedzīvot. Tāpēc uzticies un pateicībā vienkārši ļaujies dzīvei.

Otra ugunīgā viļņa izpausme ir tā, ka tas aizslauka novecojušās dzīves dekorācijas (attiecības, darbs, sociālās lomas …), izraisot nekontrolējamus iekšējus emociju uzplaiksnījumus. 

Taču šoreiz tā īpatnība ir tā, ka, pirmkārt, dusmu un niknuma uzplūdi var nebūt saistīti ar kādiem tavas dzīves notikumiem. Nav nekāda īpašā “palaišanas mehānisma”, bet pēkšņi tu jūties neapmierināts līdz pat tam, ka sākas drebuļi.

Otrkārt, ir iespējami tieši pretēji stāvokļi – sava veida ekstātiska eiforija, kad gribas lēkt, dziedāt, izplūst laimes asarās, labi zinot, ka tam pretējā pusē pavisam drīz būs pilnīgs spēku zudums un tukšuma sajūta. Tātad – milzīgas emocionālās svārstības.

Tas viss liecina par to, ka tagad tu atrodies tieši tur, kur tev jābūt. Mēs jau esam daudz iemācījušies par negatīvisma pieņemšanu citos. Mēs zinām to, ka, ja cilvēks mums uzbrūk, izvirza pretenzijas, viņš patiesībā stāsta par sevi, nevis par mums. Viņš jūtas slikti, tāpēc meklē, kur šo negatīvismu izliet. Un mēs spējam to saprast un pieņemt.

Bet šobrīd mums svarīgi ir pieņemt sevi. Pieņemt sevi dusmojošos, agresīvu, bailēs trīcošu. Kā ar to tikt galā, to daudzkārt esmu stāstījusi savās nodarbībās “Darbs ar dusmām”.

Vēl viena uz Zemi nolaidušos jauno enerģiju izpausme ir materializējošies brīnumi visapkārt. Tie ir pārsteidzoši skati debesīs, perlamutrā mirdzoša telpa, it kā pērļu putekļu piepildīts gaiss mums apkārt, un fantastiskas vienotības sajūta ar dabu… Nemaz nerunājot par to, ka uz miega un nomoda robežas mums parādās dažādi tēli: maģiski dzīvnieki, paradīzes putni, dievi utt. Daudzi to redz un neizpratnē man jautā: “Vai man brauc jumts?” un “Vai ar mani viss ir kārtībā?”

Neuztraucies, viss ir kārtībā. Pilnīgi viss, kas pastāv šajā pasaulē, ir mūsu pašu šķautnes, jo mēs visi esam viena Dieva daļiņas, kas izpaužas miljardos formu. Un, ja tu kaut ko tādu redzi no “parasta” cilvēka skatpunkta, to var uzskatīt par tavas iztēles augli. Bet no tā cilvēka redzesloka, kurš dzīvo  jaunās attiecībās ar realitāti un jūtas kā šīs fantāzijas pasaules vērtīga daļiņa, šī ir realitāte, kurā mēs šobrīd ieejam. Un tas ir lieliski.

Nav vērts dalīties ar tādiem stāvokļiem ar tiem, kas tevi nesaprot. Un justies sarūgtinātam par to, ka citi tos neuztver, arī nav vērts. Tas katram pašam atklāsies atbilstoši viņa mīlestības mēram un brīdī, kad cilvēks būs tam nobriedis.

Un, visbeidzot, visi manis aprakstītie simptomi var izpausties vienlaikus: dedzināšana ķermenī un pārsteidzošas parādības dabā un tas, ka entuziasma eiforija mijas ar dziļu vilšanos un bezvērtības vai bezmērķības sajūtu … Un tas bieži vien satrauc tos, kuri jau sen iet pa šo ceļu un jau diezgan harmoniski dzīvo. Un pēkšņi, no nekurienes, atkal tāda turbulence …

Taču tas viss ir normāli. Tikai tā vietā, lai cīnītos ar šiem uguns viļņiem, izmanto to kustību, lai sērfotu šajā realitātē, izmantojot uguns spēku, kas nāk un satiekas ar mūsu iekšējo uguni – sirds uguni.

Bet lai tas tev kļūtu iespējams, no sirds tevi lūdzu, sargā savu dzīves resursu un rūpējies par sevi.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Hernan Pauccara
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā, tas ārā…

Es saņemu jautājumus par to, kā parūpēties par sevi un savu resursu laikā, kad nepieciešams rūpēties par saviem mīļajiem un pildīt savus pienākumus darbā. Daudzi cilvēki jauc divus jēdzienus – sirdsapziņa un pienākums. Sirdsapziņa ir ziņa no tavas dvēseles, bet pienākums – kad dvēseles balss vietā tu dzirdi prāta balsi un tev jāveic kādas darbības, darbi, jāupurē sevi, savas vajadzības un intereses kaut kā vai kāda dēļ.

Sākotnēji vārds “upuris” nozīmēja pateicības dāvanu Dieviem, pateicību par dzīvību un labklājību. Pēc tam cilvēces vēsture attīstījās nāves baiļu draudos, un “upurēšana” dieviem (un ne tikai) kļuva par izpirkuma maksu, lai nenotiktu kaut kas slikts. Nav pārsteidzoši, ka mīlestības dāvanas vietā tas pārvērtās zaudējuma sāpēs, piemēram: “Es visu upurēju jūsu dēļ!”

Arī vārdiem “upurēt sevi” ir divējāda nozīme.
Ir godājami upurēt sevi: varoņi upurēja savu dzīvību citu cilvēku dēļ. Upurējot savas intereses, tu pacelies pāri egoismam, attīsties garīgi, atbrīvojies no pieķeršanās fiziskās pasaules iluzorajām vērtībām – baudām, kas viegli padara tevi no tām atkarīgu.
No otras puses, “es upurēju sevi” nozīmē vainot citus cilvēkus: tu esi vainīgs, ka nenovērtē manu upuri, kā arī pilnīgu brīvības/atbildības nodošanu citiem cilvēkiem: tev ir jādod man atļauja un jāapstiprina mana izvēle, tikai tad es beigšu ciest.

Es pati dzīvoju zem varonīgo upuru karoga vārda pirmajā nozīmē. Mana iekšējā izvēle pamudināja mani, pirmkārt, domāt par citu dzīves uzveduma dalībnieku interesēm, ignorējot savējās. Un šis lozungs pirms gandrīz trīsdesmit gadiem mani noveda līdz pilnīgam sabrukumam. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izrādās, ka “esam parādā” tikai savai dvēselei, un dvēsele priecājas par to, ko tā var dāvāt: gaismu, mīlestību, rūpes. Taču tie nav upuri, bet gan dāvanas no milzīgas pāri plūstošas laimes. Mums ir jāatklāj savas dvēseles Gaisma, un tad tā atklāj savu unikalitāti un skaistumu šai pasaulei.

Kamēr tu spēlē savas lomas “maksājot savus parādus” citiem, kamēr jūties apmierināts tā lomā, kas dzīvo kādu ārēju ideju vadīts un kurš saņem atzinību no ārpuses, tu uzkrāj parādus sev; bet pašas idejas, kurām tu sekoji pa to laiku jau ir nomainījušas savu jēgu; cienīga (no sociuma viedokļa) alga, cienījams darbs, cienījama ģimene, “bērnu plānveida ieviešana” noteiktā vecumā. Tu spēlējies ar visiem šiem atribūtiem, jo ne darbs, ne ģimene, ne alga paši par sevi nenes ne prieku ne bēdas. Jautājums, ar ko tu pats esi piepildīts šo scenāriju iekšienē.

Un, ja tu piedalies šajos scenārijos nevis vadoties pēc savas sirdsbalss, bet tāpēc, ka tavs pienākums ir attaisnot savas ģimenes un sociuma cerības un gaidas, tad pakāpeniski tavas dvēseles Gaisma dziest un aizveras, līdz brīdim, kad notiek atmošanās kataklizma. Dvēsele vēlas Dzīvot, bet tai tam nepietiek vietas, un te nu arī notiek “labklājības” sagrūšana.

Šobrīd pasaulē izvēršas situācija, kas stimulē ierasto ilūziju sagrūšanu, tomēr daudzi no mums šo sagrūšanu piedzīvojām daudz agrāk, daudzi jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados – arī es.

Un tajā brīdī, kad sabruka manu pārliecību ierastā sistēma, izrādījās, ka es pat nesapratu, ko vēlas mana Dvēsele. Es nepratu ne dzirdēt, ne just, un ķermenis vienkārši tika izmantots, lai sasniegtu prāta mērķus. “Domā ar galvu” – visu dzīvi teica mans tētis.

Tajā laikā dzīve cietsirdīgi nostādīja mani izvēles priekšā: vai nu tu mainīsies vai mirsi. Un tikai zem šī “damokla zobena” man izdevās pārskatīt savus ideālus, piemēram darba mīlestības vērtību. Kad jūties vainīgs, gandrīz vai noziedznieks, ja neesi paveicis to, ko saplānojis tavs prāts. Vēl jo vairāk, ja esi sieviete, jo tas nozīmē pastāvīgu spriedzi gan sadzīvē, gan visās iespējamajās lomās: kā mātei, kā meitai, kā vedeklai, kā profesionālim. Īsāk sakot, no visām pusēm tu esi vainīga, jo neesi tāda, kādai jābūt priekš programmas tavā galvā.

Un tikai tad, kad esi spiesta padoties, jo visi centieni “būt pareizam” tevi sagrauj, izrādās, ka var dzīvot pavisam citā kvalitātē, būvējot savu dzīvi uz pavisam citiem pamatiem.

Kad es to apzinājos smagas slimības rezultātā, es sapratu, ka nekam citam vairs nav nozīmes, kā tikai tam, ka esmu Dzīva. Un es sāku dzīvot bez spriedumiem, bez vērtēšanas, praktizēt ķermeņa sajūtas šeit un tagad, pirmkārt to uztrenējot savā sadzīvē un darbā. Ar laiku es pamanīju, ka, ja es kaut ko daru un man no tā paliek slikti, jūtu diskomfortu, smoku, jūtos šaurībā un ķermenis ir piekusis, es lieku pie malas šo darbību un sāku nodarboties ar to, lai jebkuros apstākļos sakārtotu savus resursus: pat tad, ja blakus ir bērns ar 40 grādu temperatūru, pat tad, ja darbā ir milzīgs stress, es steigšus atgriežos savas sirds centrā, lai veiktu 10 ieelpas-izelpas, relaksētu ķermeni, un vēl to, ko zinu un protu. Tas nozīmē, ka es piefiksēju, ka esmu aizspēlējusies tā rezultāta sasniegšanā, kuru sagaida mans prāts.

Un, kāds brīnums! Izrādās, tieši iekšējā līdzsvarošanās nolīdzina situācijas asumu un viss plūstoši sakārtojas.

Es jau daudzus gadus runāju par to, kā novirzīt uzmanību no problēmām uz resursa atjaunošanu, rūpējoties par sevi jebkurā dzīves situācijā. Blakus mirstošai mātei, ar smagi slimu bērnu, konflikta brīžos ar vīru, kautiņa laikā, skandālā darbavietā, jebkurā situācijā var “pamest Spēli”, un reaģēt momentā. Protams, labāk reaģēt agrāk, nevis tad, kad viss jau “iet pa gaisu”. Lai to pamanītu, ir nepieciešamas ikdienas prakses, tās pašas rīta un vakara. Ir jāsatiek sevi, ir jājūtas dzīvam, uztverošam, pateicīgam par to, ka tev ir šis apbrīnojamais instruments – ķermenis, kas ļauj dzirdēt, redzēt, kustēties.

Tad, lūk, atbilde momentā šeit un tagad arī ir ātra izeja no matricas programmu gūsta galvā: “vajag” to, “vajag” to.

Piemēram, kad tevi sanikno tavs paša bērns, ar kuru kopā tu apņēmies pildīt mājasdarbus. Tu jau sāc vārīties un ienīst viņu, spēlējot šo spēli “jādara”, tava seja kļūst sarkana, dusmas ar saviem stresa hormoniem salauž visas tavas ķermeņa sistēmas, un rezultātā cieš arī bērna ķermenis. Tieši tagad atsaucies momentam!

Vai tiešām tu vēlies blakus savam mīļajam un dārgajam bērnam būt šis uzvilktais nervu kamols?

Reāli? Patiesi? Tāpēc tu viņu dzemdēji? Pārstāj, noliec malā tās mācības! Pārslēdzies, paelpo, pielieto negatīvu transformējošās prakses, nevienas mācības nav tā vērtas, lai bojātu savas un bērna attiecības. Tās vispār nav salīdzināmas lietas! Un, kāds brīnums, ka mātei, kura mīl savu bērnu, izlīdzina savu iekšējo stāvokli, atzīmes vispār zaudē jebkādu nozīmi, un bērns saglabā veselu psihi.

Vai, piemēram, ir kādas sadzīves lietas: esmu nolēmusi šodien nomazgāt logus. Mazgāju trešo logu un saprotu, ka ļoti sāp mugura. Un ieslēdzas domu maļamā mašīna: “Nu, tā, es vairs pat logus nevaru nomazgāt, veca palieku, neviens man nepalīdz, jāņem talkā uzkopšanas serviss, bet naudas žēl, bāgāts to var atļauties, bet man nabadzei vienai jāmokās”. Un tu jau esi palikusi bez spēka savā upura lomā.

Un tostarp es zinu ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kuri pusi savas algas, ko nopelna 8 stundu darbā, tērē uzkopšanas un ēdienu piegādes servisiem, lai atlikušo brīvo laiku nodzīvotu ar prieku un labsajūtu.

It viss – vai esi upuris vai laimīgs cilvēks, notiek pēc mūsu pašu izvēles. Atsaucies momentā, ja tev ir slikti, atsaucies savam ķermenim, neļauj savam iekšējam stāvoklim nožņaugt tevi savos apskāvienos.

Visas tehnikas ātrai iziešanai no jebkura grūtuma ir brīvi pieejamas manā mājas lapā. Ir lieliska “klauvēšanas tehnika”. Iedarbojoties un konkrētiem punktiem ķermenī un izrunājot konkrētus vārdus, var ļoti ātri iztērēt emocionālo lādiņu un ieraudzīt, ka dusmu, aizkaitinājuma vai aizvainojuma iemesls ir kāds trigeris no pagātnes. Kā tikko to atpazīsti, un ieraugi savu Spēli, emocionālais lādiņš noplok un tu skaidri ieraugi patieso situāciju.

Visa mūsu realitāte šobrīd ir mūsu vibrāciju atspulgs. Ja tu dzīvo paradigmā “es esmu atbildīgs par savu iekšējo stāvokli”, tad visus ārējos apstākļus tu uztver kā a`priori labākos.

Taču, ja tu dzīvo paradigmā “man obligāti jāizdara tas, tas un tas”, tu sevi turi kā aizgaldā un absolūti bez rezultātiem cīnies ar dzīvi, lai censtos to paliekt zem sevis. Taču šobrīd tas vairs neizdosies, tāpēc, ka darbojas tiešais atspulgs: kas iekšā, tas ārā. Vai vēlies būt savas dzīves saimnieks? Vai esi gatavs ģenerēt tās vibrācijas, kas tev pievelk lieliskas iespējas?
Viss tavās rokās!

Es novēlu visiem saudzīgu attieksmi pret saviem avatariem un iespēju izvēlēties un atsaukties momentā šeit un tagad.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt laimīgai

Savulaik mēs visi esam nospēlējuši veselu lomu kaleidoskopu – kā vīriešu, tā arī sieviešu. Un šobrīd mēs, sievietes, varam atgriezties pilnīgas sievišķības stāvoklī… tieši tāpēc, ka mūsos ir stipra vīrišķā enerģija.

Galvenais ir to atzīt.

Atgriezies pie sava iekšējā vīrieša tēla: piedod viņam visas objektīvās īpašības un lomas, izdziedē viņa brūces, atpazīsti viņa varoņdarbus – piepildi viņu ar mīlestību… Tā tu spēsi līdzsvarot sevī vīrišķo un sievišķo, kas kļūs par drošu pamatu tam, ka sievišķība caur tevi izpaudīsies kā dabiska pilnība.

Tomēr pirmais posms ir prasme dzirdēt pašai savas vēlmes un vajadzības konkrētajā brīdī.

Tieši tā smagi slima bērniņa mamītei vajag izgulēties, lai būtu stiprs balsts savam bērnam. Un ir jāapzinās, ka rūpes par sevi vienmēr ir rūpes par saviem mīļajiem. No tukša trauka ūdeni neieliesi.

Sieviete, kura piepildīta ar savu pašpietiekamību un prieku, ir enerģijas avots visām pārmaiņām, jaunu dzīves plūsmu izveidei un brīnišķīgu iespēju iemiesošanai.

Un es patiešām esmu laimīga, ka arvien vairāk sievietes sevī atklāj šīs ārkārtīgi vērtīgās un varenās sievišķības enerģijas.

​​​​​​​Esiet laimīgas un saudzējiet sevi.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Ioana Motoc
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļās, Meitenes, lai šī diena mums katrai ir vēl viens atgādinājums par to, ka esam
pelnījušas Mīlestību, Prieku un Laimīgu Dzīvi 🙂

Sievietes enerģija

Sena ķīniešu gudrība vēsta:
“Sievietei ir tikai viens svarīgākais uzdevums dzīvē, kas jāmācās jau no bērnības – uzņemt, uzkrāt un saglabāt enerģiju. Tā ir viņas misija. Vīrietim sieviete ir dzīvā ūdens avots, pie kura viņš atkal un atkal atgriežas, lai piepildītos. Nogurusi sieviete nevar palīdzēt vīrietim atveseļoties, viņa ir kā sausa aka, kas nespēj veldzēt nomocītā slāpes.

Lietas, kas viņā izraisa iekšējo konfliktu un negatīvas emocijas, sievietei neder.

Jo visu, ko viņa dara, ir jādara ar mīlestību. Sevis dēļ, savas ģimenes dēļ, lai izpildītu savu galveno misiju. Derēs viss, kas sagādā viņai baudu un ļauj kļūt harmoniskākai – dziedāšana, zīmēšana, deja, mūzika, rokdarbi. Lai nodarbojas ar to, ko vēlas nodarboties. Sievietei ir vissvarīgākā misija pasaulē – būt neizsmeļamam enerģijas avotam, prieka, optimisma, skaistuma un gaismas avotam visai ģimenei. 
Ikvienai sievietei ir svarīgi zināt to, ka viņa ir brīnišķīga. Tas rada piepildījuma sajūtu. No maigiem vārdiem un atzinības par viņas skaistumu, sieviete kļūst maiga, rotaļīga un uzplaukst arvien vairāk.
Gudrs vīrietis zina, kā palīdzēt mīļotajai sievietei kļūt vēl brīnišķīgākai. Jo vairāk viņš par viņu rūpējas, jo krāšņāk viņa zied un piepilda vīrieti ar savu enerģiju.

Sieviete ir pavards, kam nepieciešama uguns. Pati lielākā vērtība pasaulē ir Enerģija. To nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tāpec arī vīrietis ir gatavs par šo uguni atdot visu vērtīgāko.”
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Anastasia Shuraeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Daļiņa no vienota vesela

Mīlestība nav attiecības, tas ir Dvēseles stāvoklis. Kad esam Mīlestībā, mēs jūtam pateicību par visu, ko redzam, mēs piedzīvojam iekšēju siltuma un mirdzuma stāvokli, viedumu un sapratni, un tas nekādā veidā nav saistīts ar kādiem prāta priekšstatiem.

Katram no mums ir mīloša sirds, taču bieži vien tā ir aizvērta, tāpēc, ka esam dzīvojuši pilnībā atrodoties savās maskās un lomās un mūs kontrolējis prāts un ķermeņa refleksijas.
Šobrīd mums ir unikāla iespēja (kuru, starp citu, mēs esam nopelnījuši) un spēks tam, lai kā sausām lapām atļautu nokrist tiem mokošajiem un nepatīkamajiem stāvokļiem, kuri vēl pavisam nesen mums bija tik ierasti.
Ja tu izšķīdini veco negatīvu un neuzkrāj jaunu, tad neizbēgami ar katru dienu kļūsti arvien brīvāks, starojošāks un mīlošāks. Un tā kā starp mums nav nekādas šķirtības, mūsu lauks ir vienots, katrs no mums ir milzīga Dieva organisma daļiņa, tad katra šūniņa, atbrīvojoties no šlakām, palīdz atbrīvoties no tām visam organismam.

Šobrīd notiekošā kolektīvā attīrīšanās, protams, nav vienkāršs process, taču no otras puses, tā ir burvju iespēja negaidīti ātri atbrīvoties no visa, kas nospiež.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaid NE savus cilvēkus

Atlaid NE savus cilvēkus. Tā ir adekvātuma nevis lepnības pozīcija.
Pārstāj risināt grūtas sarunas ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties.
Pārstāj uzturēties to cilvēku sabiedrībā, kuri ir vienaldzīgi pret tavu klātbūtni.
Pārstāj dāvāt mīlestību un enerģiju tiem, kuri nav gatavi tevi mīlēt.
Tas zog tavu laiku, enerģiju un veselo saprātu.

Kad tu sāc savu dzīvi dzīvot priecīgi un ar interesi, ne visi cilvēki, kas bija tev blakus, arī tur paliks.
Tas nenozīmē, ka tev jāizmainās.

Ja cilvēki, ar kuriem kopā tu pavadi daudz laika, tevi aizvaino, aizmirst par tevi vai ignorē, pārstāj tiem piedāvāt savu enerģiju.
Tu neesi domāts visiem, un ne visi ir domāti tev.

Dzīve kļūst par Dāvanu, kad tu atrodi tos nedaudzos, ar kuriem kopā iespējama patiesa draudzība, mīlestība vai attiecības.
Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem gribētu ar tevi satikties vienā līmenī, jo jums ir līdzīgas vibrācijas, vērtības un redzējums.
Jo ilgāk tu paliec kopā ar cilvēkiem, kuri izmanto tevi kā spilvenu, kā rezerves variantu vai terapeitu, jo tālāk tu esi no savējiem cilvēkiem.

Iespējams, ja tu pārstāsi ieguldīties un iniciēt, attiecības beigsies un daži cilvēki tevi vispār aizmirsīs.
Iespējams, ja tu pārstāsi sūtīt īsziņas, tavs telefons apklusīs uz dažām dienām vai pat nedēļām.
Varbūt, ja pārstāsi ieguldīties, pazudīs mīlestība.
Bet tas nenozīmē, ka tu sabojāji attiecības.
Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, bija tava enerģija.
Tad tā nav mīlestība, bet gan pieķeršanās.

Pats vērtīgākais un svarīgākais, kas ir tavā dzīvē, tā ir enerģija.
Nevis laiks ir ierobežots, bet enerģija.
Tas, kam tu velti savu laiku un uzmanību, nosaka tavu esību.

Padari savu dzīvi par dievnamu, kurā ielaisti tiek tikai tie cilvēki, kuri spēj rūpēties, klausīties un komunicēt.
Nevajag nevienu glābt.
Tas nav tavs darbs atdot citiem savu dzīvi, tāpēc, ka tev viņus žēl, tāpēc, ka kādam ir slikti, tāpēc, ka tu kādam kaut ko esi parādā.
Tavs darbs ir apzināties, ka tu esi savas dzīves saimnieks un sava liktens mīlnieks. Izlemt, ka esi pelnījis patiesu draudzību, patiesus pienākumus un pilnu mīlestību ar cilvēkiem, kuri ir veseli un plaukstoši.

Tāpēc pagaidi klusumā kaut minūti… Un paskaties, cik ātri viss sāks mainīties.

Sintija Sabina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir pienācis svētīto laiks… Miera punkts

Vēlos vēlreiz ar jums parunāt par to, ka nav cita ceļa, kā vien beigt spriest, vērtēt, apspriest un nosodīt. Ja mēs vēlamies turpināt savu apzināto eksistenci šeit – fiziskajā pasaulē, tad pamatnosacījums ir netiesāšana. Nekā jauna, visās reliģijās ir teikts: “Netiesā, un tu netiksi tiesāts.” Bet to kataklizmu apstākļos, kas šodien notiek, daudziem ir grūti atteikties no tāda garda kumosiņa, kā izgāzt sevī uzkrāto negatīvismu caur jebkura cita nosodījumu, paužot savas bailes un sāpes, kas uzkrātas gadu tūkstošiem.

Tomēr šajā pasaulē nav neviena cita tulka: katrs unikāls cilvēks pa savam tulko realitāti, kādā viņš atrodas. Ja tu nes sevī bailes, tu piesaistīsi biedējošus notikumus; ja naidu, uzradīsies kāds, kas attaisnos tavas vissliktākās cerības. Un otrādi, spēja koncentrēties uz pateicību rada arvien jaunas lietas, par kurām gribas būt pateicīgam uz mūžu, un no sirds plūstošā mīlestība pret dzīvi liek ieraudzīt arvien jaunus brīnišķīgus cilvēkus savā tuvumā!

Atceros, ka sen, 90. gados, kad Krievijā valdīja posts un nabadzība, un tas sakrita ar manu personīgo postu, cilvēkiem nebija laika sakopt mežus un zālājus, visi ceļi bija izdangāti, visur bija miskastes. Es pati, kā vien varēju savām rokām tīrīju visu apkārt, vizualizēju, kā vien varēju. Un kādu dienu es izdzirdēju kādu ļoti vienkāršu frāzi: “Padomā par to, ka pasaule ir tavs atspulgs. Un visi atkritumi, ko tu redzi, ir tavi garīgie atkritumi.

Galu galā, kas ir atkritumi? Tā ir lieta vai tās daļiņa, kas kādreiz kalpoja kam noderīgam, kas pārstājis pildīt savu funkciju un kļūst par atkritumiem. Vai tu saproti? Atkritumus no nekā neņem, tās kādreiz bija pieprasītas lietas. Tāpat kā dabā, sākumā ir dzīvs mežs, tad tas kļūst par atmirušu koksni, tad aizaug ar sūnām, un tad sāk pūt. Tas pats notiek cilvēku dzīvē: atkritumi ir atkritumi. Katrs priekšmets, kas ir atkritumu elements, tika kaut kam izmantots, kaut kā pielietots.

Toreiz mani šī frāze šokēja, ka tik vienkārša projekcija atspoguļo garīgo atkritumu daudzumu manā galvā – kādreiz tik noderīgus uzskatus un domas, kas tagad traucē manai dzīvei. Un, mainot saturu iekšpusē, mainījās arī mana fiziskā vide. Manā galvā taču var ienākt jebkas, jo esmu daļa no kopējā okeāna, bet es izvēlos tur atstāt to, kas manī ir radošs. Un, kā par brīnumu, es ārpasaulē sāku “satikt” arvien mazāk atkritumu. Un, vēl vairāk, man apkārt, lai kur es devos, šī vieta tika uzlabota.

Šobrīd mēs piedzīvojam kolektīvo atbrīvošanos no emocionālajiem atkritumiem, bet to ir vēl grūtāk pieņemt un atlaist kā vienkārši domas. Tāpēc, ka emociju saistība ar individuālo pārliecību filtru nav tik acīmredzama.

Šobrīd notikumi ir tik strauji, un stāvokļi, kas paceļas no mūsu dzīlēm, ir tik nekontrolējami, ka ir ļoti grūti izsekot šai saiknei, un atpazīt tos šķiet absurdi – kad esi grūtā situācijā, nav iespējams pat spriest. Tomēr, ja atceramies, ka nav nekā cita, kā tikai vibrācijas, kas atspoguļojas ārējā pasaulē, uzdevums kļūst vienkāršāks. Un jautājums nav par to, no kurienes nāk šie uzplaiksnījumi. Jautājums ir par to, ka tie laužas uz āru, lai dziedinātu. Kad mēs ieraugām savas uzkrātās sāpes, dusmas, izmisumu, melanholiju, visādus citus stāvokļus, mums ir iespēja pagriezties pretējā virzienā.

Ne velti saka: “Ļaunums ir tur, kur trūkst pateicības”. Visa dzīve ir viena vienīga skala; enerģija ir viena un tā ir neitrāla. Vienā skalas galā – mīlestība, otrā – bailes. Ja savā dzīvē palielini mīlestības klātesamību, baiļu klātesamība samazinās, ja palielini bailes, samazinās mīlestība. Mīlestība ir enerģija, kas no sirds atgādina mums to, ka esam daļa no vienota vesela un, ja tu atrodies vienota vesela iekšpusē, tad nekas slikts tev notikt nevar. Tad tu esi šī vienotā veselā  šūniņa, puzles gabaliņš, stariņš, ka vēlies, tā nosauc. Bet bailes tevi attālina no centra un rada ilūziju, ka pasaule ir nošķirta un tu esi kaut kas atsevišķs. Un protams, šī milzīgā pasaule, turklāt vēl haosa stāvoklī, vispār ir nepārvaldāma un tev uzglūn tūkstošiem dažadu briesmu, pat tad, ja tu tieši tagad esi mierīgā vietā un faktiski tev nekas nedraud.

Tāpēc stāsts nav par to, ka jāsaprot, kas notiek. Bet tas ir par to, ko es jūtu un vai izvēlos šo Sajūtu?

Taču mēs esam iegājuši tik pārsteidzošā laikā, kad vienlaikus ar ārējā haosa pieaugumu iekšienē aug neizskaidrojama miera un mīlestības sajūta, kas liek prātam apstulbt. Jo apkārt var notikt šausmas, bet tu izjūti laimes sajūtu, kas vēl pirms 5 gadiem tev nebija pieejama pat tavā pārtikušajā dzīvē. Tu jūti, kā daba apkārt smaržo, saule silda un putni dzied. 

Pirms kāda laika es rakstīju, ka šobrīd ļoti bieži no rītiem, kad saule lec, es jūtu dīvainu izkliedētu stāvoli galvā, kad it kā tu gribi gulēt, bet patiesībā negribi gulēt, un, ja apgulsies, aizmigt nevarēsi. Ir sajūta, ka esi zaudējis mentālo koordināciju: fiziski galva nereibst, taču jūti it kā reiboni, var teikt, ka izkliedējumu galvā. Tas ir process, kad notiek smadzeņu frekvenču maiņa. Ilgu laiku mēs esam dzīvojuši, vadoties no smadzeņu kreisās puslodes beta viļņiem. Tagad notiek parslēgšanās uz alfa frekvencēm, kas mūsu ierastajā dzīvē bija sasniedzamas tikai pirms aizmigšanas un pamošanās, starp miegu un nomodu. Tas ir mirklis, kad spēles apziņa, sevis kā personāža sajušana (cilvēka ar pasi, biografiju utt) vēl pilnībā tevi nav pārņēmusi, tu neesi koncentrējies un vienlaikus sajūti sevi kā kaut ko lielāku.

Tad, lūk, pārslēgšanās uz šīm alfa frekvencēm galvā nenotiek nejauši. Notiek tā miera punkta atmošanās, kurā kopā satek visi sižeti, visu mūsu dzīvju pieredzes un tā kļūst vienkārši par Gaismu.

Un nodzīvot šo laiku saskaņā ar savu Dvēseli, sazemējot šeit augstās frekvences, cauraugot ar jaunām iespējām šeit, var tikai tad, kad esi līdzsvarots, tas nozīmē vētras acī.

Vētra pieaug, bet tās vidū ir miera punkts. Ir pienācis laiks pilnībā pietuvoties šim miera punktam, kopā ar prātu, tāpēc, ka intuitīvi tas uzliesmo un sajūsminās no dabas skaistuma, no negaidītiem savā vienkāršībā mirkļiem. Kad prieks un pateicība mūs aizrauj un izpaužas šī iekšējā Mūžīgā Sevis sajūta Sevī. 

Tomēr nav iespējams šim miera punktam pietuvoties pilnībā, ja savā prātā neesi atzinis to kā aksiomu: ne man lemt, kas un kāpēc notiek. Ja es vēlos saprast to cilvēku motīvus, kuri man pretojas, vai vēl kaut ko dara, ja es gribu viņus pārliecināt, ja gribu tos kaut kādā veidā ietekmēt, tātad es atrodos tajā stāvā, kurā lido atkritumi, kur plosās vētra, un šīs manas domas palīdz ražot hormonus, kuri nogalina mani, nevis tos ienaidniekus, par kuriem domāju. Manu psihi nogalina mani hormoni, mans domāšanas ātrums, mana elpošana apstājas, mani muskuļi saspringst, tāpēc, ka es par tiem domāju, tā vietā, lai koncentrētos uz to, ko šobrīd radošu es varu izdarīt savā labā un tā labā, kas ir ap mani.

Šobrīd ir skaidrs, ka šis kolektīvā neapzinātā attīrīšanās posms var būt diezgan ilgs. Tas nav kaut kādu cilvēku lēmums. Tā ir attīrīšanās no visa, kas apspiests, un laužas uz āru, lai kļūtu redzams, apzināts un atlaists. Un tikai no mūsu izvēles ir atkarīgs, pēc kāda vektora attīstīsies mūsu dzīve. Kur uzmanība, tur enerģija.

Es necenšos nevienu pārliecināt par savu vārdu pareizību. Es varu tikai atgādināt tiem, kas sevī jūt šos miera impulsus. Saprotiet, ka jums tikai jāsaved līdzsvarā savs prāts ar sirdsmieru.

Un tas notiek padodoties: padoties Dievam, atdodot sevi liktenim, padodies izpratnei, jo daļiņai, puzles gabaliņam nav iespējams saprast kopainu. Tajā pašā laikā, tu kā cilvēks, esi kopaina, jo esi no sirds saistīts ar Avotu. Un šī miera sajūta ir izpratne, visa attēla atbilstības sajūta. Un prāts var analizēt puzlīti un tai blakus esošās puzlītes un izdarīt par to secinājumus.

Un no šejienes arī populāru psihologu ieteikums – nestrīdēties ne ar vienu. Tāpēc, ka mēs strīdāmies ar ziloni. Atceries? Kā aklie pētīja ziloni? Vieni taustīja ziloņa kājas un teica, ka zilonis ir kolonnas. Otri ķērās pie astes un teica, ka zilonis ir šņore. Trešie taustīja ausis un teica, ka zilonis ir vēdeklis. Viņiem visiem bija taisnība, taču viņi neredzēja kopainu.

Šobrīd uzdevums ir saglabāt šeit katram no mums pieejamo maksimumu, harmonijas un līdzsvara līmeni, brīvu no spriedumiem. Jo tikai tad mūsu dvēseles dāvanas šeit var izpausties caur konkrētu rīcību, talantiem, iespējām, enerģiju, tikai caur miera punktu.

Lai ieietu jaunajā pasaulē ar savu bioloģiju, ar savu apziņu, mums ir jāpieņem, ka visai dzīves dažādībai, jebkurai krāsai ir vieta būt. Tā ir! Es vēlreiz atkārtoju, pieņemšana nav apstiprināšana, pieņemšana nav izvēle, pieņemšana ir tikai atzīšana, tā ir, un es to ņemu vērā. Ja laukā ir krusa, es to pieņemu un atrodu, kur no tās paslēpties. Ja tas ir ugunsgrēks, es pieņemu, ka tas ir ugunsgrēks. Es nešausminos par to, kā kaut kas tāds var notikt.. Es pieņemu, ka šeit ir mana vieta: piepildu spaiņus, nesu ūdeni, vai pametu šo vietu, vai jau domāju par to, kā apsēšu izdegušo lauku. Respektīvi, es ņemu vērā notiekošo, bet nenosodu un nevērtēju.

Reiz dzīvoja Viktors Frankls, izcils cilvēks un psihologs, kurš vairākus gadus pavadīja koncentracijas nometnē un palika dzīvs, jo bija nolēmis izdzīvot un pēc tam aprakstīt piedzīvoto. Viņš teica: pirmie nomira tie, kuri cerēja, ka tas viss drīz beigsies. Pēc tam tie, kuri uzskatīja, ka nekad nebeigsies. Un tikai tie, kuri rīkojās dienu no dienas tā, kā vajag tieši tagad, nodzīvoja līdz atbrīvošanai. Protams, tā ir cietsirdīga sistēma, taču tā ir patiesība šajā polaritātes pasaulē.
Laime, ka mēs vairs neatrodamies XX gadsimta vidū, bet jau ir XXI gadsimta sākums un enerģija ir nesalīdzināmi vieglāka. Un tieši tāpēc šobrīd mēs varam sajust harmoniju un mieru, un tieši tagad mēs varam redzēt, kā mūsu iekšējais stāvoklis maina notiekošo mums apkārt.

Es vienā no saviem vēstījumiem rakstīju: “Ir pienācis svētīto laiks”. Vārdam “svētīts” ir divas nozīmes. No vienas puses, šī ir svēta persona, kas saistīta ar Dievu, jūt, pārraida kādu Radītāja informāciju. No otras puses, tas ir traks, svēts muļķis, kurš nerūpējas par savu fizisko ķermeni. Bet tagad mēs atrodamies laikmetā, kad tieši šis stāvoklis aizsargā mūsu klātbūtni fiziskajā ķermenī. Kad mēs neražojam nosodījuma, dusmu, baiļu spēles hormonus, bet kad atļaujamies būt spēkstacijas, kas izstaro augstfrekvences enerģiju.

Saudzē savu spēju būt mierīgam un nebaidies būt muļķis, nebaidies būt svētīts, nebaidies būt citu nesaprasts, esi laimīgs un labestīgs. Un tici man, tie, kuri tevi uzskata par dīvainu, vēlēsies būt tev tuvāk, lai vienkārši pasildītos. Šo ceļu nogājuši simtiem cilvēku manās skolās un savos individuālajos Armagedonos, savās personīgajās traģēdijās, piedzemdējot šo miera punktu un no tā atklājot pavisam jaunu sevi.

Bet šobrīd ir pienācis laiks, kad mēs kolektīvi to darām un mēs zinājām, ka mums būs tāda iespēja. Ja mēs nebūtu izgājuši šo cietsirdīgo pieredzi uz Zemes, mēs nespētu pārveidot šo haosu, lai arī no cik augstām tālēm nebūtu atnākuši. Eņģeļiem uz Zemes nav ko darīt, tās nav savienojamas enerģijas. Bet cilvēki, kuros ir Gars un kuri atklājuši savu Dvēseli, ir spēcīgāki par jebkuru eņģeli, tāpēc ka viņi šajā realitātē izpauž Radītāju.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa brīnišķīgā Dieva pieredzes bagāža

Iepriekš nebija tādu fizisko apstākļu, lai Dvēsele ar visu savu “bagāžu” varētu jums piekļūt. Taču šobrīd dažādu līmeņu, dažādas pieredzes un brieduma Dvēseles ir apvienotas vienotā “datu” bankā.
Un šie “dati” nav vis intelektuāli, bet jutekliski. No sērijas “es zinu citrona garšu”. Tu vari pats to neēst, bet tu zini, kāda ir tā garša. Tu vari pats nekļūt par varoni, bet tu zini, kas ir varonība. Tas nozīmē to, ka visa brīnišķīgā Dieva pieredzes bagāža  katrā daļiņā, katrā stariņā, kas esam katrs mēs, tagad pieejama ir visiem – ja vien ir atvērta sirds.
Tāpēc nevajag vērtēt savas iespējas, izejot no pagātnes pieredzes (es nekad…. es vienmēr….).
Tagad iespējams ir viss. Uz jebkuru savu lūgumu sevī iekšienē tu vari saņemt reālu atbildi – ne vārdos izteiktu, bet motivācijā, sajūtās, zināšanā. Taču, lai tas notiktu, ir jāiziet no “domu maisītāja” un pateicībā jāsajūt savs ķermenis – Radītāja Dabas brīnumainā daļa.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

LAIKS. Kā visu paspēt?

Laiks nemitīgi paātrinās. Jo mēs sākam dzīvot citā pasaulē, kur laiks nav lineārs, turklāt, kur tas pat neeksistē kā stingra spēles matrica. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka lielākā daļa no mums izjūt pastāvīgu darāmo darbu eskalāciju un sakrāšanos. “Man nekam nav laika”, “ir sajūta, ka pulkstenis skrien uz priekšu nenormālā ātrumā”, “man nav laika īstenot savus plānus” – tie ir tikai daži citāti no man adresētajām vēstulēm.

Es vēlos atgādināt dažus no šī laika likumiem, ar kuriem esmu dalījusies jau iepriekš un atzīmēt dažas šodien īpaši aktuālas lietas.

Un, tā, vēl reiz atgādinu, ka mēs visi JAU dzīvojam Šeit un Tagad. Tāpēc lineārajam laikam pār mums nav varas. Taču tad, kad mēs domājam ierastajā veidā – man jāpaspēj tas un jāpaspēj šis, kad pa vecam plānojam un cenšamies par katru cenu sasniegt sevis izdomāto rezultātu, mēs esam nolemti neko nepaspēt.

Apzināta paātrinājuma un maksimālās koncentrēšanās stratēģija, lai būtu laiks īstenot to, ko vēlējies, tā darbojās agrāk (līdz aptuveni 2010.-2012.gadam). Tagad ir otrādi: lai paspētu laikā (pat ja kavē lidmašīnu vai svarīgu tikšanos), iekšēji apzināti ir jāsamazina temps: jāsamierinās, ka vari nokavēt, apstājies, dziļi ieelpo un atjauno iekšējo mieru. To var uzskatīt par brīnumu – taču tu redzēsi, ka šajā gadījumā tavs laiks “izstiepjas”.
Es šo praksi pielietoju regulāri, varētu teikt – “dzīvības un nāves” situācijās. Tā, reiz 10 minūšu laikā pārvarēju attālumu, kuru nebija iespējams veikt pat 40 minūšu laikā, tikai tāpēc, ka saglabāju prieka un mierpilnu iekšējo stāvokli un palēninājos.
Tas šķiet fantastiski, bet tu izmēģini to! Sāc ar dažiem ne īpaši nozīmīgiem brīžiem. Piemēram, ja no rīta tu kavē darbu, neskatoties uz steigu un stresu, mierīgi izkāp no gultas, elpo, ievēro, kā putni dzied – kopumā apzināti palēnini iekšējo ritmu. Un tad tas mainīsies realitātē.

Ja ieradums steigties ir saistīts ar kādiem mirkļiem no bērnības (piemēram, tu pastāvīgi kavēji skolu, un vecāki tevi pastāvīgi steidzināja un rāja par to), tad tā vietā, lai pārrakstītu konkrētas situācijas, labāk ir pilnībā savā prātā atjaunot citu bērnību: kur tev bija nesteidzīga dzīve, kurā nevajadzēja kaut kur būt laikā un kaut ko paspēt. Kad sajutīsi to savā iztēlē, tad varēsi šo sajūtu atdzīvināt dzīvē.

Laiks šobrīd ir mūsu kontrolē: tas paātrinās, ja steidzamies, un izstiepjas, palēninās, ja spējam saglabāt lēnu iekšējo ritmu. Jo tikai mūsu iekšējais stāvoklis rada notikumu ārējo izvēršanos.

Es vēlos vēlreiz atgādināt afirmāciju, kuru izmantoju laikā, kad man bija ļoti smagi. Tā bija uzrakstīta uz lapas un karājās virtuvē virs izlietnes, lai visu laiku būtu man acu priekšā: “Es izvēlos izdarīt tik daudz lietas, cik varu”. Man tā ļoti palīdzēja.

Vēl viens veids, kas palīdz tikt galā ar nepaspēšanas stresu un lieliski darbojas šajā pārvērtību laikā: tā vietā, lai stādītu darāmo lietu sarakstus, sajust rezultātu, kuru vēlamies. Tas ir absolūti pretējs paņēmiens tam, kā esam pieraduši darīt (man jāpaspēj tas un jāpaspēj šis…). Vienkārši priekpilni piefiksē savu uzmanību tam, cik labi ir sajust, lūk, šādu rezultātu! Tā nav ne plānošana, ne pat vizualizācija, tā ir kā viegla fantāzija.

Pirmkārt, tev nevajadzēs daudzus rezultātus. Tu pats sajutīsi, ka tev pietiek ar diviem, trim. Un otrkārt, kas ir pats brīnišķīgākais, kad tu tā esi noskaņots, tu sevi nedzen, nesteidzini laiku, bet ļauj sev plūst pa straumi. Un brīnumainā veidā tu atklāj, ka šajā atļaušanā laiks paplašinās, tāpēc, ka laika nav, ir tikai bezgalīgs Šeit un Tagad. Bet Šeit un Tagad tu vari rīkoties, cik ilgi vien gribi, ir tikai nedaudz galvā jāpārkārto uztvere.

Vēl viens jautājums, attiecībā uz laiku ir lietu atlikšana uz vēlāku laiku.
Šis ieradums parasti mums blakus ir jau kopš bērnības un, pirmkārt, tas ir saistīts ar to, ka mums bieži vien lika darīt to, ko mēs patiesībā darīt negribējām (un daudzi cilvēki jau pieaugušā vecumā pēc sena ieraduma turpina liek sev to darīt). Otrkārt, tas saistīts ar to, ka mēs nebijām pārliecināti par to, ka mūs paslavēs par to, ka esam kaut ko izdarījuši vai paspējuši.

Īpaši šī nepārliecinatība un atlikšana uz vēlāku ir raksturīga perfekcionistiem – lai rezultātā nenāktos pārliecināties par savu neveiksmīgumu un izdarītā neideālumu. Šī atlikšana uz vēlāku ir sava veida spēle pašam ar sevi: ja es kaut ko neesmu uzsācis darīt, tad man ir iespēja nekļūdīties. Protams, mums iemācīja baidīties no kļūdām.

Un te padoms ir vienkāršs: vajag samazināt darāmo lietu skaitu līdz minimumam, atstājot tikai tās, kas reāli ir svarīgas, lai uzturētu dzīvību savā ķermenī. Atteikties no pārējā un pateikt “jā, es to nedarīšu”, – un padzīvot šajā stāvoklī tieši tik ilgu laiku, cik tas nepieciešams. Savā laikā es sev no obligātajām lietām atstāju tikai divas – elpošanu no debesīm un pirti reizi nedēļā, lai kaut kadā veidā atbalstītu savu ķermeni.

Nebaidies, tu šajā stāvoklī nebūsi mūžīgi! Un pilnīgi noteikti šajā tavas apzinātas bezdarbības laikā nenotiks nekas nelabojams ne ar tevi ne taviem tuvajiem. Gala rezultātā iekšējā emocija, kas saistīta ar piespiešanu un bailēm kļūdīties izdziedināsies, un tu atgriezīsies aktīvā darbībā. Taču nu jau ar prieku par savu paša izvēli.

Pamēģini pielietot kaut ko no tā, ko šeit aprakstīju un tu ieraudzīsi, kā darbojas šī jaunā pasaule, ja mēs pievienojam nedaudz vairāk viegluma un ļaujam sev būt saiknē ar sevi.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis