Vecuma plānprātība nekad nepienāk pēkšņi

the age of hapiness1

Akadēmiķis Vladimirs Behterevs, kurš savu dzīvi ziedojis smadzeņu pētniecībai, jau ļoti sen ievēroja, ka lielā laime nomirt, nepazaudējot saprātu, ir dota tikai 20% cilvēku. Pārējie savās vecumdienās pārvērtīsies par nikniem vai naiviem marazmātiķiem, un kļūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem

Lai tomēr iekļūtu starp šiem laimīgajiem 20%, pacensties nāksies jau šodien, savā rakstā raksta Sergejs Babičevs.

Kas tad ir galvenie plānprātības iemesli? Ar gadiem slinkāki kļūst visi. Mēs ļoti daudz strādājam jaunībā, lai vecumdienās atpūstos. Taču, jo vairāk mēs nomierināmies un atslābstam, jo lielāku kaitējumu sev nodarām. Vajadzību līmenis apstājas pie ļoti banāla komplekta: “garšīgi paēst un kārtīgi izgulēties”.

Intelektuālais darbs aprobežojas ar krustvārdu mīklu minēšanu. Pieaug prasību un pretenziju līmenis pret dzīvi un apkārtējiem, pagātnes nasta spiež. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, viņš kategoriski to noliedz. Cieš atmiņa un domāšanas spējas. Pakāpeniski cilvēks attālinās no reālās pasaules, radot savu, ļoti bieži nežēlīgu un naidīgu slimu fantāziju pasauli.

Pirmās bezdelīgas

Plānprātība nekad neatnāk pēkšņi. Plānprātība nav neprāts un pat ne psihiska novirze, un, vēl jo vairāk – ne slimība. Tāpēc to arī atsekot ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Tā progresē ar gadiem un pieņemas spēkā, valdot pār cilvēku. Tas, kas šobrīd vēl tikai ir vāji simptomi, nakotnē var kļūt par labvēlīgu augsni plānprātības asniem. Lūk, dažas netiešas pazīmes, kas norāda uz to, ka jums, iespējams, vajadzētu sākt nodarboties ar savu smadzeņu “apgreidu” (uzlabošanu).

1. Tu esi sācis slimīgi asi uztvert kritiku, tajā pat laikā pats mēdz kritizēt citus.

2. Tu nevēlies mācīties neko jaunu. Tu drīzāk piekritīsi salabot veco telefonu, nevis studēsi jaunā modeļa instrukciju.

3. Tu ļoti bieži saki: “bet agrāk…”, atceries un dzīvo nostaļģijā par vecajiem “labajiem” laikiem.

4. Tu esi gatavs, aizrīdamies stastīt par kaut ko, neskatoties uz to, ka sarunu biedra acīs redzi garlaicību. Nav svarīgi, ka viņš tūliņ aizmigs: galvenais ir tas, par ko tu šobrīd runā. un kas tev ir interesanti.

5. Tev ir grūti koncentrēties, kad sāc lasīt nopietnu vai zinātnisku literatūru. Slikti saproti un slikti atceries izlasīto. Šodien vari izlasīt pusi grāmatas, bet rīt jau esi aizmirsis, ko lasīji.

6. Tu esi sācis spriedelēt par jautājumiem, kurus nekad neesi pārzinājis un nepārzini. Turklāt tev šķiet, ka tu tik labi tos pārzini, ka rīt pat varētu sākt pārvaldīt valsti, kļūt par profesionālu literatūras kritiķi vai sporta tiesnesi.

7. Tu esi pārliecināts, ka visiem jāpakārtojas tavām vajadzībām un nevis otrādi.

9. Tavā dzīvē ir ļoti daudz rituālu. Piemēram: tu nevari izdzert savu rīta kafiju no svešas krūzes, tev vajadzīga tava mīļākā krūze, pirms tam tev jāpabaro kaķis un jāpāršķirsta rīta avīze. Ja no šī saraksta izkrīt kaut viens elements, tas izsit tevi no līdzsvara uz visu dienu.

10. Ik pa laikam tu pats ievēro, ka tiranizē apkārtējos ar kādu savu rīcību, taču dari to bez kāda ļauna nolūka, vienkārši tāpēc, ka uzskati, ka tā ir pareizāk.

Smadzeņu apgreids!

Kā likums, cilvēki, kuri ilgi saglabā skaidru savu veselo saprātu, ir cilvēki no zinātnes un mākslas pasaules, kuriem viņu darbs liek sasprindzināt atmiņu un katru dienu trenēt savu prātu. Viņiem nākas turēt roku uz dzīves pulsa un neatpalikt no šodienas dzīves attīstības tendencēm, dažkārt pat apsteigt tās. Tāda “ražošanas nepieciešamība” kļūst par ilga un saprātīga mūža garantiju.

1. Katrus divus-trīs gadus sāc mācīties kaut ko jaunu. Tu vari uzlabot savu esošo kvalifikāciju vai apgūt pilnīgi jaunu profesiju.

2. Esi starp jauniem cilvēkiem. No viņiem tu varēsi iemācīties daudz ko jaunu, kas palīdzēs tev būt dzīves plūsmā.

3. Ja tu sen jau neesi apguvis neko jaunu, iespējams, tu vienkārši neesi to meklējis?

4. Laiku pa laikam risini kādus intelektuālos uzdevumus un testus, šodien to ir pietiekami daudz.

5. Pastavīgi apgūsti jaunas svešvalodas. Pat tad, ja tu tajās nesarunāsies un neiemācīsies kā nākas, tomēr tev būs iespēja regulāri atcerēties jaunus vārdus, un tā tu trenēsi savu atmiņu.

6. Nodarbojies ar sportu! Regulāras fiziskas slodzes, pat tad, kad jau sirmi mati, patiešām glābj no plānprātības.

7. Trenē savu atmiņu regulāri, pacenties atcerēties dzejoļus, kurus agrāk zināji no galvas, programmas, kuras mācījies institūtā, draugu telefonu numurus un daudz ko citu – visu, ko varēsi atcerēties.

8. Maini savus ieradumus un rituālus. Jo vairāk nākamā diena atšķirsies no iepriekšējās, jo mazāk iespēju, ka iesūnosi un nonāksi līdz plānprātibai. Brauc uz darbu pa dažādiem ceļiem, atsakies no ieraduma vienmēr pasūtīt vienus un tos pašus ēdienus, dari to, ko nekad iepriekš neesi darījis.

9. Dod visiem apkārtējiem cilvēkiem vairāk brīvības, un pēc iespējas vairāk lietas dari pats. Jo vairāk spontanitātes, jo vairāk radošuma. Jo vairāk radošuma, jo ilgāk tu saglabāsi sava prāta skaidrību.

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Foto: “The Age of Hapiness” Elizabeth Cameron Dalman, kura savos 82 gados vēljoprojām dejo
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Vecāku mīlestība: pateicība aizvainojuma vietā

veci_cilveki30

Ja  tev šobrīd vai arī kādreiz ir bijusi aktuāla tēma par aizvainojumu uz vecākiem, vai arī tu domā “vecāki man iedeva pārāk maz materiālā un tāpēc man tagad ir tik grūti”, un arī vienkārši tad, ja tu viņus ļoti, ļoti mīli, tad šis raksts ir domāts tieši tev!

Aizvainojuma vietā pateicība vecākiem

Kā tu domā, vai viņi tev to visu iedotu, ja saprastu, kas tieši ir vajadzīgs un kā to iedot? Iedotu, noteikti iedotu, vecāki vienmēr saviem bērniem grib iedot visu labāko.

Tātad, neiedeva nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nevarēja un viņiem pašiem tas ļoti sāp – tas ir tas, kas attiecas uz mīlestību.

Bet pārējo nevarēja iedot tāpēc, ka viņiem uzradies tu. Viņi prata dzīvot bez tevis, bet neiemācījas ar tevi. Ta mēdz gadīties. Mēs visi esam dzīvi cilvēki.

Tā tikai šķiet, ka vecākiem noteikti jābūt stipriem un visu varošiem, bet viņi ir trausli – tādi paši kā tu.

Viņi rīkojās ne paši no sevis, bet ar tevi, tevis deļ, tu biji tajā iesaistīts.

Pat vairāk. Tu biji iemesls, kura dēļ viņi sev atteica to, par ko tu šobrīd esi uz viņiem aizvainots. Tu esi vienīgais iemesls, kuram tika atdots viss.

Tev šobrīd ir grūti? Jā. Tikpat grūti bija arī taviem vecākiem, kuri neprata to darīt tāpat, kā to neproti šobrīd darīt tu.

Vai tu vari viņus saprast, skatoties uz sevi?

Tikai tev šobrīd ir daudz vairāk iespēju, tu dzīvo citā laikā un pasaule tev apkārt ir cita.

Bet ar tām iespējām, kas bija viņiem, bija vēl drūmāk.

Viņiem arī bija grūti. Domā, viņi nevēlējās iedot tev vairāk? Domā, viņi neredzēja to, ka kāds cits var, bet viņi nevar?

Taču viņi tik un tā izdarīja visu, ko varēja. Viņi tev iedeva visu nepieciešamāko. Viņi sagatavoja tevi dzīvei, un nodrošināja ar visu nepieciešamo, kas pēc viņu saprašanas tev bija vajadzīgs, un kam viņi no sirds ticēja – tātad labāko, ko varēja.

Vai tagad tu jūti žēlumu pret viņiem? Jā, ir skumji redzēt, ka taviem mīļajiem nav visa tā labākā, kas varētu būt, kas varētu padarīt krāsaināku un patīkamāku viņu dzīvi.

Taču tev ir iespēja visu izmainīt. Ja tu spēsi atrast risinājumu sev, tu spēsi dot viņiem visu to, ko viņi ir pelnījuši.

Reiz viņi visu atdeva tev. Tagad tev ir iespēja pateikties viņiem – un padarīt viņu dzīvi laimīgāku.

Kā tikko tu iemācīsies nopelnīt, tu varēsi to izdarīt. Un tādēļ ir jāiemācās žēluma sajūtu pārvērst pateicībā.

Pateicība nodzēš aizvainojumu.

Tāpēc nebaidies mīlēt un pārdzīvot savu vecāku dēļ, nebaidies izjust sāpes, tas ir normāli, tu esi dzīvs, izlaid savu mīlestību no būra. Tev vēl ir laiks pateicībai, galvenais – paspēt.

Vai tava situācija var nozīmēt to, ka tev jau ir N gadu un tu pagaidām vēl neesi sasniedzis to dzīves līmeni, kuru vēlējies un tas nozīmē, ka neesi iemācījies nopelnīt pietiekoši?

Tu jau sen esi kļuvis pieaudzis un tad, kad tas notika, atbildība no vecākiem automātiski tika noņemta un pārgāja tavās paša rokās. Vai tu esi gatavs kaut ko darīt lietas labā un kaut ko iemācīties?

Vai vari katru reizi, kad aizvainojuma sajūta atgriežas, atcerēties to, ka jau sen tu pats, nevis tavi vecāki ir atbildīgi par tavu dzīvi?

Ja aizvainojums atgriezīsies, tas nozīmēs vien to, ka tu atkal esi atteicies no atbildības par savu tālāko dzīvi. Tad atkal atceries par to, ka atbildība ir tava un tātad arī tu pats vari visu izmainīt. Un dari to tikmēr, kamēr aizvainojums vairs neatgriežas.

Atbildība un Pateicība. Vecāki jau sen savu darbu ir izdarījuši un izdarījuši to tieši tik labi, cik varēja.

Tagad ir tava kārta sasniegt to dzīves līmeni, kuru tu vēlējies, pateikties saviem vecākiem un nodot jaunu, jau pavisam citu attiecību modeli saviem bērniem, lai arī viņi spētu sasniegt sev nepieciešamo līmeni tad, kad tas būs vajadzīgs.

Tu šeit un tagad vēlies labāko sev un saviem vecākiem, un kaut vai par šo vienu tu vari viņiem pateikt Paldies!

Lai garš un skaists mūžs mūsu vecākiem.
© Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Meitenes, mēs taču neesam zirgi!

image description

Jā, mēs ļoti daudz ko varam, īpaši tad, kad tas ir izdzīvošanas jautājums. Īpaši tad, ja izdzīvot vajag ne tikai pašām, bet arī bērniem. Un ekstremālās situācijās mēs varam pacelt pat kravas automašīnu, glābjot savu bērnu. Taču, kas notiks tad, ja mēs katru dienu celšim šo kravas automašīnu? Kāpēc nē, es taču varu!

Varu smagi strādāt 10 stundas pēc kārtas, pēc tam burtiski izlaizīt māju, kopā ar bērniem pildīt viņu mājas darbus, vīram matus pielīdzinat, visus pabarot. Varu! Varu strādāt bez atvaļinājumiem, no dekrēta jau pēc 3 mēnešiem varu atgriezties darbā, pati varu savu dzīvokli izremontēt, stiept smagumus un stumdīt mēbeles. Es varu! Tikai, kam tas vajadzīgs? Ir tāds vienlaikus smieklīgs un nesmieklīgs joks: “Ir labi pašai visu mācēt, bet, nedod Dievs, visu pašai arī darīt”.

Meitenes, mīļās, mēs neesam zirgi! Mēs neesam radītas, lai rautos visās frontēs, izspiežot sevi kā citronu. Mēs neesam radītas smagumu stiepšanai – pastudējiet sievietes anatomiju, mēs vispār nedrīkstam tādus smagumus celt, jo tam var būt ļoti smagas sekas, kas uz visiem laikiem iedragās musu veselību, galvenokārt – sievišķo veselību.

Sievieti nerotā viņas spēja būt fiziski spēcīgai un izturīgai, tas nav nekāds bonuss. Bet, galvenais, tas nedara viņu laimīgu!

Es zinu daudzas sievietes, kuras sev izvēlējušās “zirga ceļu” – apzināti vai nejauši. Neviena no viņām neizjūt laimes sajūtu, bet sapņo gluži par kaut ko citu. Sapņo, bet vairs nespēj apstādināt šo zirgu sevī.
Galvenais zirgs, kurš mums jāapstādina skrējienā, esam mēs pašas savā stāvoklī “ES PATI”. Galvenā degošā māja, kas jāapdzēš, ir mūsu pašu māja un mūsu pašu iekšējā pasaule!
Tās nevar pagaidīt. Viss pārējais nav domāts mums un nav par mums.

Reiz mēs sarunājāmies ar draudzeni un viņa man saka: “man apnicis būt zirgam, esmu piekususi!”
Es viņai piedāvāju kļūt par ziedu, uz ko viņa atbildēja: “Šis zieds manī ir jau sabradāts”.
“Mana dārgā, šo ziedu sabradāja tavs pašas zirgs!” – es teicu un mēs ilgi smējāmies. Taču tā ir balta patiesība.

Mūsu maigumu, tīrību, skaistumu mēs izbarojam šim pašam zirgam. Kāpec? Tāpec, ka ar mums, tadām, daudziem ir ļoti ērti. Taču ērti, ne vienmēr nozīmē labi. Varbūt arī mums pašām dažkārt tā ir vienkāršāk – nevajag nevienam neko lūgt, prasīt, veidot attiecības, vienoties un vispāŗ… Taču, kur tad ir laime? Idejā par to, ka pati visu vari nopelnīt un nopirkt? Prasmē visu izdarīt pašai, lai nebūtu jabūt no kada atkarīgai?

Vai arī tomēr izdarīt tā, lai blakus ir īsts vīrietis, kurš apskaus, nomierinās un atrisinās tavas problēmas?
Tad, lūk, īstam vīrietim – tam pašam princim – ir vajadzīga princese.
Bet zirgs viņam jau ir!
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Darja Čužaja “Лошади и другой мир”

Tukšās ligzdas sindroms: ko darīt, kad bērns izaudzis un devies pasaulē

ligzda17

Pārbaudīt dienasgrāmatu, izgludināt drēbes, pagatavot pirmo un otro ēdienu, saplānot brīvlaiku – noteikti pabūt pie jūras, jo tas nepieciešams bērna  veselībai. Gaidi un nevari sagaidīt, kad tas viss beigsies un varēsi dzīvot sev. Taču, izrādās, ka tad, kad bērni izaug un aiziet no mājām, tu vairs neatceries, kā tas ir – dzīvot sev. Psihologs Katerina Djomina izskaidro, kāpec ir ļoti svarīgi laikā atlaist no sevis bērnu un dot viņam kaut nedaudz brīvības.

Vēstule psihologam.

“Es neprotu gatavot tikai diviem. Mēs apprecējāmies, kad es biju grūtniecības sestajā mēnesī, pēc pāris gadiem piedzima otrais bērns, pēc septiņiem – trešais. Divdesmit piecus gadus es biju lielas ģimenes māte. Es ne reizi viena pati neizbaudīju atvaļinājumu, produktus pirku tikai lielos iepakojumos, katli man ir pieclitrīgie. Rudenī mūsu jaunākā meita dodas mācīties uz ārzemēm, vecākais dēls jau sen dzīvo atsevišķi un vidējā meita apprecējās pirms gada.
Es nezinu, kā man dzīvot tālāk. Es neprotu dzīvot sev. Sajūta ir tāda, it kā manai dvēselei atņemta visa dzīvošanas jēga. Palīdziet man, lūdzu, esmu izmisumā!”

Šim dramatiskajam periodam ģimenes dzīvē ir speciāls nosaukums, droši vien esat dzirdējuši – “tukšās ligzdas sindroms”. Pieaugušie bērni atstāj vecāku mājas, lai sāktu būvēt savu personīgo dzīvi. Un it kā skaitās, ka vecākiem ar prieku un atvieglojuma sajūtu jādod bērniem sava svētība, jāizdala gabaliņš kopīpašuma, lai pirmajā laikā tiem būtu vieglāk, jāpamāj ar lakatiņu un…

Ko tālāk?
Nevienā pasakā nestāsta par to, kā viņiem, palikušiem tukšā, mājā dzīvot tālāk. Ar ko aizpildīt savu dienu, kuras agrāk nepietika visam, kas jāizdara, bet tagad tu nezini, kā aizpildīt vakara stundas.

Kā plānot gadu, ja visu mūžu esi bijis “piesiets” brīvlaiku grafikam, bet tagad vari ņemt atvaļinājumu, kad vien vēlies un doties, uz kurieni vien vēlies. Tikai, uz kurieni un kāpec? Izrādās, senās pilsdrupas mūs interesēja tikai dēļ vēstures programmas skolā, jūra – tāpēc, ka bērniem tas ir veselīgi, bet ģimenes tēvs labprāt vispār neatietu no datora, ja būtu viņa griba.
Runājot par ģimenes tēviem. Sanāk, ka tagad mēs atkal paliksim divi vien? Kā jaunībā? Kā tas ir? Labi, ja attiecības ir saglabājušās, kā minimums, draudzīgas. Bet godīgi atzīsimies, ka visbiežāk notiek tā: 25 gadu laikā no kaislīga mīlētāju pāra mēs esam kļuvuši par “šo bērnu vecākiem”. Pat saucam viens otru “tētis” un “mamma”.

Un, ja no šīs mūsu mijiedarbības izraut visu šo milzīgo bērnu tēmu, kas atliks? Ne intereses, ne kaisles. Sadzīve, māja, kopīgi radinieki, varbūt mājdzīvnieki. Un, lūk, ar to visu jādzīvo tālāk visus nākamos 50 gadus? Ir no kā būt šokā.
Nodrebot no visām šīm, ne īpaši spožajām perspektīvām, gribas ātri kaut ko izdomāt, lai viss būtu kā agrāk. Mazie, no mums atkarīgie bērni, skaidrs un saprotams plāns (līdz augšai aizpildīts, toties nerodas jautājums “kam es esmu vajadzīga”), bet, galvenais – skaidri veiksmes kritēriji.
Lūk, bērna dienasgrāmata par 4. klasi: tajā ir gandrīz tikai teicamas atzīmes (“es esmu laba māte”).
Lūk, izgludināta veļa, kārtība mājās, pusdienas no pieciem ēdieniem (“es esmu lieliska saimniece”).
Bet tagad nav vairs nekādu kritēriju. Pēc kādiem parametriem sevi vērtēt – nav skaidrs. Izskatās, ka nāksies sākt visu no gala, bet gadi vairs nav tie.

Dažas mammas ļoti aktīvi ir gatavas iesaistīties savu, jau pieaugušo bērnu dzīvēs: pieprasa regulāras atskaites: kur tu biji, ko darīji, ar ko satikies. Kautrīgs vai kategorisks atteikums pakļauties kontrolei, izraisa niknumu: “Es tev veltīju visu savu dzīvi, no savējās atteicos, bet tu nevēlies man stāstīt, kā noritēja tavs randiņš ar meiteni?!” Vai arī, jau pieaugusi meita netīšām piemin, ka īrētajā dzīvoklī pil krāns un jau nākamajā rītā pie durvīm zvana māte kopā ar tēvu un santehniķi: “Mēs atrisināsim visas tavas problēmas!”

Taču meitene nemaz nevēlējās, lai viņas problemas kāds risinātu, vienkārši pateica. Lūk, arī pirmais uzdevums jaunajā plānā: “Kā pārdzīvot bērnu attālināšanos”. Uzmanīgi klausieties, ko jums saka un centieties reaģēt adekvāti.
Mūsu kultūrā jūtas, domas un darbības ir salipušas vienā neatšķetināmā kamolā. Mēs raujamies skriet un darīt tajos brīžos, kad vajadzētu vien vērot, līdzi pajust, dusmojamies un nosodām par domām, apbalvojam ar vārdiem par darbiem… Tajā pat laikā, reakcijai būtu jābūt adekvātai iemeslam. Bērns dalās ar saviem pārdzīvojumiem? Paspoguļo, pajūti līdzi (“Jā, tas patiešām bija sāpīgi!”, “Es ļoti priecājos par tevi!”, “Man arī būtu skumji, ja draudzene tā rīkotos!”), taču nemetieties mierināt vai dot padomus. Piemērā ar pilošo krānu varēja teikt: “Jā, tas patiešām tracina, ka visu laiku pil” un painteresēties, vai varu kaut kā palīdzēt. Ja varu, tad kā?

Vispār tā ir diezgan vērtīga māka: interesēties, kāda palīdzība no manis var būt vajadzīga, pirms mesties palīgā un izziņot trauksmi. Iespējams, tur vispār nekādas problēmas nav (un tieši tā parasti arī ir).

Ja vecāki pastāvīgi uzbāzīsies ar savu palīdzību un savu trauksmi, gluži dabiska būs pieaugušā bērna reakcija – vēlme attālināties vai vispār norobežoties.

Galu galā, ja mamma regulāri sarīko histēriju katru reizi, kad dēls nav nokārtojis ieskaiti, labāk vispār viņai par to neko neteikt. Tas būs sakarīgāk un vērtīgāk.
Otra galējība, kurā bieži krīt vecāki, ir kļūt par pieaugušo bernu “labākajiem draugiem”. Dalīties savas trakulīgās jaunības atmiņās, stundām ilgi sūdzēties par savu veselību. Jā, protams, dažkārt jau pieaugusī meita ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru var padalīties savas aizdomas par, piemēram, onkoloģiju. Taču, nedaudz velāk, lūdzu. Dodiet viņiem iespēju pabūt atklātā kosmosā bez jūsu problemām un trauksmes, viņiem jau tā nav viegli.

Bet draudzība ir iespējama tikai starp  līdzīgiem cilvēkiem, savādāk tā nav nekada draudzība, bet izmantošana.

Patiesībā šobrīd notiek trešais, pedējais un visizšķirošākais bērna atdalīšanās no jums etaps.

No pašas dzimšanas bērnībai ir tikai viens attīstības virziens: no ideālās komfortablās, ērtās, pieņemošās vecaku ģimenes – uz ārējo pasauli, kas ir diezgan skarba. Taču šī ir kustība no atkarības uz patstāvību. Un tā notiek trīs etapos.

1. Dzimšana. Dzemde, tiešā nozīmē, kļūst par šauru, nav vairs kur augt, nav ko elpot. Nākas pārvarēt nāves bailes un izspraukties cauri šaurajiem dzemdību ceļiem, kas šķiet neiespējami un mokoši. Mūs sagaida mīloši apskāvieni un dāsnās mātes krūtis – kā balva par varoņdarbu.

2. Divgadnieka krīze. Mazulis cenšas pierādīt savu gribu, skandalē un pieprasa, lai ar viņu rēķinās. Tā arī ir separācija, un caur  rūgtām asarām bērns saprot, ka nav visu varens, un vecāku aizliegumi ir spēcīgaki par viņa vēlmēm. Bet tad, kad veiksmīgi ir pārvarēts šis etaps, bērns mācās sevi apliecināt, radīt, sadarboties, mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

3. Pusaudža vecums. Pats vētrainākais, ilgākais un sarežgītākais etaps. Caur protestiem, izaicinājumiem, konfliktiem un visa noliegšanu (pirmkārt jau vecaku noliegšanu), jaunajam cilvēkam jāiemācas pamest vecāku mājas un doties plašajā pasaulē patstāvīgi – vienam. Atlaist drošās rokas, kuras dažkārt tomēr pietur, bet dažkārt attur no pardrošiem soļiem. “Es pats!” – galvenais jaunā cilvēka vēstījums tad, kad tas pārdzīvo separācijas krīzi. Ja šaja brīdī ļausiet ņemt virsorku savai vecāku trauksmei, visur un vienmēr centīsieties paklāt sedziņu, jūsu pusaudzis var tā arī nenostāties uz savām kājām.
Man ir klienti, kuriem ir 30+, 40+ gadi, un kuri vēl joprojām risina savas pusaudžu gadu problēmas: par ko es vēlos ķļūt, kāda ir mana seksuālā orientācija, kā atrast darbu, kas par mani parūpēsies. Dažkārt viņiem jau ir savi bērni, taču tas nemaina to, kā viņi jūtas.

“Es vēl neesmu izlēmis”. Dziļāk izanalizējot situāciju, es uzzinu, ka tad, kad vajadzēja izdarīt spēcīgu izrāvienu uz patstāvību, kāds nobremzēja šo procesu. Vecāki uzsāka šķiršanās procesu. Mamma saslima. Tēvs pazaudēja darbu vai biznesu. Jūs taču saprotiet, par ko es runāju?

Lai bērns augstu lidotu, viņam pret kaut ko ir jāatsperas. Jums, vecākiem, būtu jābūt šim atspēriena punktam un atbalstam.

Ja jūs savam bērnam visu laiku translēsiet: “es bez tevis būšu pagalam”, tad, visticamākais, viņš neko nesasniegs, jo ļoti stipri jūs mīl.

Tā kā, ja jūtiet, ka jūs pārņem panika un ir parādījušās psihosomatiskas depresijas pazīmes (sirdsklauves, pastāvīgs vājums, bezmiegs, un visu laiku gribās raudāt) – laipni aicināti pie psihoterapeita pēc kvalificētas palīdzības. Teikšu, ka tas nav tāpēc, ka “vecums” vai “klimakss tuvojas”. Tas lieliski var tikt izdziedināts pie eksistenciālā terapeita. Pats galvenais, tikt skaidrībā ar savu dveselisko diskomfortu un nenovelt atbildību uz saviem bērniem. Sakārtojiet savas attiecības ar savu partneri, jo tieši šobrīd tam ir īstais laiks. Bērnus esat izaudzinājuši.

Autors: Katerina Djomina
Avots: mel.fm
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Manuprāt, ļoti svarīgi ir  būt nodarbinātam, atrast to lietu, darbu, hobiju, kas tevi iedvesmo, pilnveido. Atrast cilvēkus, draugus, domubiedrus, ar kuriem ir līdzīgas intereses, ar kuriem ir interesanti. Šodien ir tik daudz interesantu piedāvājumu, pulciņu, semināru, nodarbību, prakšu. Un ļoti svarīgi ir “iet dziļumā”, lai saprastu sevi, izprastu savu Dvēseli un to, kāpec esam nākuši šajā pasaulē. Bērni ir tikai viens no mūsu uzdevumiem. (GFS)

Kas tevi tādu slinku precēs?

10629598_291250697732066_7561935940028664886_n

Jautājums: “Jūs sakāt, ka nevajag piespiest meitenei darīt saimniecības darbus. Kā tad viņa iemācīsies gatavot ēdienu, mazgāt traukus? Vai tad šī prasme nokritīs no zila gaisa?”

Atbilde: “Es jums apliecinu – nokritīs! Katrā gadījumā, manai meitai tā nokrita. Viņa trīs gados paņēma formīņas, sasēdināja ap galdu spēļu pelītes un sāka šajas forminās kaut ko gatavot no smiltīm, un pēc tam barot šīs pelītes. Neviens viņai to nemācīja.

Pārlieku liels atbildības slogs par “nomazgāt”, “iztīrīt”, frāzes “kas tevi tādu slinku precēs” noved pie tā, ka rodas divu tipu cilvēki. Tas attiecas kā uz meitenēm, tā arī zēniem.
Pirmais – bezatbildīgs baudas meklētājs. “Es nospļaujos uz jūsu pienākumiem, es nevienam neko neesmu parādā. Uzminiet, kas to saka – puika vai meitene? Protams, puika!

Otrais ir vēl briesmīgāks – neticība tam, ka darbs var sagādāt baudu. Tātad neticība tam, ka “kaut kad trauku mazgāšana spēs sagādāt man prieku”.

Jūs paši nogalinājāt šo ticību ar savām idejām par to, ka, ja nepieradināsim bērnu no bērnības darīt mājas darbus, šīs prasmes naparādīsies no zila gaisa. No zila gaisa uz meitas galvas nokritīs mamma ar visu savu depresiju. Un uz visu mūžu tur arī paliks – galvā, saprotiet? Un meitene ticēs tam, ka nevar būt laimīga sieviete, kura vienkārši rūpējas par saviem mīļajiem.

Tāpēc, ka viņa nav redzējusi tādu piemēru. “Kā gan mājas darbu veikšana varēja būt mammai patīkama, ja viņa visu laiku centās šos darbus novelt uz maniem pleciem”. Savukārt mamma saka: “no tā es neguvu nekādu prieku, tāpēc, ka vecāmiņa mani visu laiku centās piespiest darīt mājas darbus.”

Vairums meiteņu mammas audzina pēc principa: nav tāda vārda “gribu-negribu”, ir vārds “vajag”. Un jūs domājat, ka tādā veida meitene kļūs par lielisku saimnieci. Jā, kļūs – viņa būs tas otrais tips. Viņai būs slikta dūša no trauku mazgāšanas. Savukārt viņas vīram būs slikta dūša no viņas.

Tāpec, nebaidieties, visam, kam būs jānokrīt no zila gaisa, tas arī nokritīs Kad meitene ir mīlēta, viņa saprot, ka ir dzimusi priekam, vienkārši, lai priecētu.

Viņa skatās uz to, kā mamma to dara un pati sāk darīt. Tas ir pats vienkāršākāis audzināšanas princips. kopēšana, saprotiet?

Vienkārši kopēt. Tur nav nekāda piemēra. Jūs vispār nerādāt nekādu piemēru – “Ir jārāda piemēŗs! Ir jāaiziet nomazgāt traukus” Nē! Jūs vienkārši esat priecīga, kad to darāt! Jums ir liels prieks tādā veidā rūpēties par saviem tuviniekiem. Un tikai tad meitene uztvers saimniecības darbus kā pašu par sevi saprotamu nodarbi, rūpēšanos par saviem mīlajiem, nevis rutinētu un nepatīkamu darbu.
Autors: P.A.Naruševičs
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Pavisam nesen man dēls prasīja: “mammu, kā tev neapnīk visus apkalpot, barot, mazgāt traukus, gludināt”. Pirmajā mirklī es apmulsu no šī jautājuma, nebiju par to aizdomājusies. Man vienkārši patīk, ka visi ir paēduši un māja sakopta, drēbes izgludinātas. Man patīk, man ir prieks. Un mana meita pati gatavo, pati piedāvājas palīdzēt. Arī mani bērnībā neviens nespieda darīt mājas darbus – tā bija mana iniciatīva. Un es ļoti novērtēju to, ka mani vecāki bija pietiekami gudri, lai nenogalinātu manī šo vēlmi ar prieku darīt savu darāmo.

 

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS