Tikai četras dienas, lai kļūtu labāk

vestule4

Kad dzīvē viss jūk un brūk, ļoti gribās uzzināt kādu universālu metodi, kā ātri un bez īpašas piepūles atgriezt savā dzīvē harmoniju, dvēseles mieru un pārliecību par savu nākotni.

Ir kāda vienkārša un efektīva metode, kas ļaus tev justies labāk jau pec trim dienām.

Metodes priekšvēsture

Kādā Dallasas datorfirmā tika atlaisti simts vecākie inženieri. Vairumam no viņiem tā bija vienīgā darba vieta un vienīgais darbs, ko viņi prata darīt un mīlēja. Atlaistie bija panikā. Pagāja četri mēneši un neviens no viņiem nebija spējis atrast jaunu darbu.

Viņiem palīgā nāca profesors Pennbeikers, metodes “ekspresīvā vēstule” autors. Bez darba palikušie inženieri bija gatavi darīt jebko, lai tikai atbrīvotos no depresijas, kas bija pārņēmusi pēc darba zaudēšanas.

Metode “ekspresīvā vēstule”: raksti bez pieturzīmēm un bez apstājas.

Viņiem bija jāraksta par visu, ko viņi juta pēc atlaišanas: pazemojums, atstumtība, nenovērtēšana, naids. Kā viņiem sāpēja sirds, cik fiziski bija slikti. Kā šie nepatīkamie notikumi ietekmēja viņu ģimenes dzīvi, gan morāli, gan finansiāli.

Galvenie metodes noteikumi

Taimeri jāuzliek uz 15 minūtēm. Jāpaņem burtnīca vai jāatver fails datorā. Kad taimeris dos signālu, sāc rakstīt. Nedomājot par pieturzīmēm, nedomājot par taustiņiem klaviatūrā, nedomājot par gramatiku un to, kā tas izskatās. Nav svarīga aprakstīto notikumu secība. Vienkārši raksti savu domu plūdumu, visu, kas “izlec” pēc kārtas, pat tad, ja domas lēkā no vienas pie otras. Raksti tikai priekš sevis.

Kad nozvana taimeris, apstājies. Nākamajā dienā atver burtnīcu vai failu un atkal 15 minūtes raksti par tiem notikumiem, kurus piedzīvoji un par savām emocijām.

Šo vingrinājumu atkārto četras dienas. Ja tev šķiet, ka vēl visu neesi pateicis, turpini vēl vairākas dienas, kamēr viss ir pateikts.

Pēc tam izmet burtnīcu, vai aizver dokumentu un izdzēs to. Nav svarīgi, ko tu ar to izdarīsi. Šī vēstule ir lieliska iespēja “nolaist tvaiku” – tas nav priekšmets pašanalīzei.

Kā tas stradā?

Kamēr inženieri rakstīja, viņu dzīvēs nekas nemainījās. Mainījās motivācija. Pēc mēneša tā bija tik spēcīga, ka viņi atmeta visas šaubas un aktīvi sāka meklēt un atrast jaunu darbu.

Par to, ko bija pārdzīvojuši, viņi uzrakstīja visu taisnību. Un tas palīdzēja ne tikai atstat visas emocijas uz papīra. Viņi ieraudzīja šo situāciju no malas. Un tas deva jaunu perspektīvu, jaunu skatu uz dzīvi. Lapās parādījās vardi “iemesls bija”, “es tagad saprotu”, “mani izbrīnīja tas, ka”.

Piezīme. Tiem, kuri nemīl rakstīt, nav obligāti tas jādara. Var paņemt diktafonu un pateikt visu skaļi. Efekts būs tāds pats, ka rakstot.

Kā radās šī metode?

Tās autors Džeimss Pennbeikers šobrīd ir Teksasas universitātes goda profesors psiholoģijā. 70tajos gados, kad viņš pēc šķiršanās pārdzīvoja depresiju, viņš sāka mazāk ēst un vairāk dzert un arvien vairāk vēlējās no visiem noslēgties. Pēc mēneša viņš burtiski izrāpoja no gultas un apsēdās pie rakstāmmašīnas. Kādu mirkli uz to skatījās, bet pēc tam sāka rakstīt – brīvi, bez apstājas, visu, ko juta – par sevi, par savu laulību, par vecākiem, par savu seksualitāti, karjeru. Pat par savu nāvi.

Vairākas dienas pēc kārtas, viņš no rīta piecēlās un turpināja rakstīt. Pēc tam sāka notikt dīvainas lietas. Viņš sajuta, ka jūtas brīvāks, viņam kļūst vieglāk. Un pēkšņi viņš saprata, cik ļoti mīl savu sievu. Bet, kas ir pats brīnumainākais, viņš pirmo reizi skaidri saredz savu mērķi un iespējas savā paša dzīvē.

Autors saka:
Tā ir interesanta un vienkārša metode pašpalīdzībai. To var praktizēt katrs pats, lai profilaktētu emocionālo izdegšanu un vienkārši sevi attīstītu, to var rekomendēt klientiem kā papildinājumu psihoterapijai. Metode ir pārbaudīta neskaitāmas reizes gan laboratorijas apstākļos, gan dzīvē, tāpēc atzīta par absolūti drošu. To neiesaka izmantot veciem cilvēkiem, pirms demences periodā, tiem cilvēkiem, kuriem ir smagas depresijas pazīmes un posttraumatiskie traucējumi.

P.S. Ja vēlies detalizētāk izzināt šo jautājumu, lasi šeit, krievu valodā:
https://www.b17.ru/blog/66644/

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Es esmu cits cilvēks: es nevaru un negribu atgriezties pagātnē

kintsugi555

Tici vai netici, bet šodien tu jau vairs neesi tas cilvēks, kas biji vakar. Pagātne mūs māca ar saviem priekiem un bēdām, un padara mūs viedākus.
Pagātni nevar izrediģēt. Tu nekādā veidā nevari izmainīt to, kas jau izdarīts, pateikts vai noticis. Tomēr tas, kas noticis vakar, nosaka to, kas mēs esam šodien.

Daži cilvēki nespēj pieņemt savu pagātni. Kļūdas, kuras tie pieļāvuši, neveiksmes vai vilšanās tiem šķiet, kā neaidzijušas brūces. Un rezultātā, tās neļauj viņiem pilnvērtīgi piedalīties tajā, kas notiek šeit un tagad.

Neskatoties uz to, ka nav viegli samierināties ar pagātnes zaudējumiem un neveiksmēm, mums jāsaprot, ka turēties pie pagātnes ir viena no lielākajām kļūdām, ko varam pieļaut. Jo atceroties pagātni, kurai nav nākotnes, mēs sagraujam savu tagadni.

Padomā par to!

Pagātne nevar tev piedāvāt neko jaunu

Diemžēl pagātne bieži klaudzina pie mūsu durvīm. Tās var būt pēkšņi piezagušās atmiņas, vai arī bijušais vīrs, kurš gatavs izdauzīt visus mājas logus, lai tikai tu kļūtu tā, kas biji vakar.

Neļauj tam notikt. Katru reizi, kad pagātne atkal stāv uz sliekšņa, saproti, ka tā vairāk nespēj tev piedāvat neko jaunu un interesantu. Jo reālas iespējas laimei atveras tikai šajā brīdī, šeit un tagad.

Ir pienācis laiks doties uz priekšu

Dzīvē mums pastāvīgi nākas atlaist lietas un cilvēkus, un mēs darām to, lai virzītos uz priekšu.

Mēs saraujam draudzības saites, kas izrādījušās viltus, pārstājam komunicēt ar radiniekiem, kuri nezin, kas ir laime, pārvācamies, mainām darba vietas, ieradumus, lai ielektu jaunos vilcienos, kuri pilni iespēju.

Ir pienācis laiks atkal doties ceļā, aizcērtot aiz sevis durvis. Tas ir tas, ko darot, mēs izjūtam skumjas. Tomēr tās emocijas, no kurām mums jāizvairās ir aizvainojums, naids un vilšanās.

Saproti, ka tam, kurš patiešām vēlas pārvarēt savu pagātni, tas ir jāizdara brīvi. Naids neapšaubāmi ir viena no smagākajām nastām. Tas pārvērš mūs par gūstekņiem tiem, kuri nodarījuši mums sāpes un kuri nevēl mums labu.

Sper soli pretī dzīvei – brīvai no aizvainojumiem un tām negatīvajām emocijām, kas traucē būt laimīgam.

Mīli savu tagadni, savu dzīvi, jo tajā ir integrēta tava pagātne

Tu jau esi personība. Tava pagātnes un tagadnes pieredze veido kopumu, kas tev jāmīl, jāsaprot un jāciena.

Geštalta psiholoģijas speciālisti saka: tu esi vienots – vesels. Mēs esam spējīgi apzināties šeit un tagad jēdzienu un tajā apvienot pagātni un tagadni.

Tas, kurš dzīvo pagātnē, aizmirst par “Es tagadnē”. Tas nozīmē, ka viņš atslēdzas no realitātes un tā, kas viņam vajadzīgs tieši šobrīd.

Tici vai netici, bet šis viss var izsaukt gan fiziskās gan garīgās slimības. Tāpēc, ka ļoti bieži depresijas starta punkts ir tieši šī fiksēšanās uz vienu punktu “vakar”, sajūta, ka tev kaut kā trūkst. Un tas mūs pilnībā atrauj no tā, kas notiek šeit un tagad.

Mums sevi jāmīl par to, ka mēs esam, ieskaitot visas savas pagātnes ķļūdas. Jo tieši pateicoties tām, mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgu dzīves pieredzi, un esam tie, kas esam tagad.

Skatoties uz pagātni, kura vairs nekad neatgriezīsies, tu ieraudzīsi tūkstošiem ceļu, pa kuriem doties tālāk

Neskatoties uz to, ka mēs visi savā pagātnes bezgalīgajā okeānā ļoti daudz ko esam zaudējuši, vienīgais veids, kā situāciju labot un radīt jaunas iespējas nākotnei, ir koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad.

Padomāt par visiem ceļiem, kas mums atveras, pa kuriem varam iet, bruņojušies ar savu pieredzi un ticību.

Ir kāda interesanta japāņu tradīcija ar ļoti senām saknēm. Tas ir veids, kā japāņi atjauno saplīsušus porcelāna priekšmetus.

Piemēram, kad saplīst porcelāna krūzīte, japāņu kultūrā to pieņem par sākuma punktu, jo tiek uzskatīts, ka nekas nevar būt tāds pats, kā bija iepriekš. Piemēram tāds, kāds bija pirms saplīšanas gabalos. Pagātne paliek pagātnē un nosaka to, kādi esam tagad.

Tā atver iespējas mums kļūt labākiem, specīgākiem, skaistākiem. Lūk, kāpēc šīs lauskas sastiprina kopā, izmantojot kintsugi metodi. Ņem īpašu līmi, ar kuras palīdzību salīmē kopā lauskas. Pēc tam noklāj salaiduma vietas ar zelta vai sudraba pulveri. Rezultātā sudraba un zelta dzīparojums pārvērš krūzīti par ļoti interesantu dekoru un tā šī krūzīte vai šķīvis izskatās vēl skaistāki, kā bija. Un šiem traukiem vertība pieaug, jo tiem ir sava, īpaša vēsture.

kintsugi654

Mums arī var noderēt šī tehnika, un, tā vietā, lai nožēlotu savu pagātni, kaunētos par savām kļūdām, mēs to varam integrēt savā tagadnē. Jo tas dos mums papildus spēku un izturību.

Atrodi sevī drosmi “apzeltīt” savas brūces, neslēpjot tās un nekaunoties par tām…

Pieņem to, ka tu vairs neesi tas cilvēks, kurš biji vakar. Tu esi daudz drosmīgāks un spējīgs radīt un, protams dzīvot daudz skaistāku dzīvi.

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vecāki kā TESTS

mate tevs

Attieksme pret māti ir lielisks tests tavam pašvērtējumam. Bet attieksme pret tēvu – vienkāršs tests tavam kontroles lokusam (lokuss – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju).

Un te nav nekādas mistikas.
Lieta tā, ka infantīli gaida no mātes bezgalīgu pieņemšanu un ļoti slimīgi reaģē uz mātes kritiku. Šīs asās reakcijas dēļ konflikts saasinās, mātes viedoklis tiek degradēts, sarunas ar viņu pārvēršas par kaujas lauku, bet attiecības – par karu vai bēgšanu.

“Mans pašvērtējums ir zems tāpēc, ka māte mani par maz mīlēja”.
Gluži otrādi! Tieši zema un atkarīga pašvērtējuma dēļ tev šķiet, ka mātei tevi jāmīl vēl stiprāk.

Cilvēks, kuram ir normāls pašvērtējums, ļoti mierīgi izturas pret faktu, ka māte viņā redz daudz dažādu trūkumu. Viņš ir spējīgs nodalīt viņas vērtējumu no savējā pašvērtējuma, tādējādi, nepazeminot māti.
Tas ļauj izvairīties no konfliktiem, pieņemt viņu ar siltumu sirdī, un tas arī mātes attieksmi padara daudz pozitīvāku. Pat tad, ja mātei ir briesmīgs raksturs vai pat vecuma marazms, cilvēks ar normālu pašvērtējumu ir spējīgs ņemt verā šos faktorus un asi nereaģēt, pieņemt savu māti kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no sevis.
Savukārt infantils pašvērtējums vienmēr saistās ar saplūšanu, un tad māte ir tas cilvēks, kura obligāts uzdevums ir vienmēr piekrist, apbrīnot, sajūsmināties un mīlēt bez noteikumiem. Pretējā gadījumā ir tāāāādas sāpes un aizvainojums!!!

Kā attieksme pret tēvu stāsta par kontroles lokusu?
Pret tēviem mūzīgas pretenzijas ir tiem, kas sevi uzskata par nabaga putnēniem, priekš kuriem vecākiem noteikti ir jānovij ērta ligzdiņa un jābaro viņus, kamēr tie paši neiemācīsies lidot (tuvāk pensijas gadiem).

Infantilie vīrieši mūžīgi vaino savās problēmās tēvus, savus un svešus (savus par to, ka nenodrošināja ar kapitālu, svešus par to, ka tie nodrošināja citus). Dažkārt tēva vietā tiek vainots Staļins, Gorbačovs, taču visbiežāk pret savu tēvu tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz pretenziju. Viņi ir vārgi, tātad spēcīgajam vecākam viņi ir jāaizstāv.

Tādas sievietes mūžīgi ir par maz mīlētās meitiņas, skopas mīlestībā, mūžīgos vīra-papiņa meklējumos
Viņām šķiet, ka viņas vīrietī meklē tēvu, tāpec, ka tēvs par maz mīlēja. Viss ir gluži otrādāk. Pretenziju pret savu tēvu dēļ, viņas kļūst par putnēniem līdz pat savām vecumdienām. Un sēž zem koka, žēli atkārušas knābīti. Dažas savācas grupās un vienā balsī kliedz: nost ar tēvu varu, nost ar patriarhātu, visu atņemt un sadalīt!!!

Cilvēkam ar normālu lokusu nav pretenziju pret tēvu, tāpēc viņš arī nemeklē stipro balstu kādā stiprajā, bet pats vēlas tāds būt, un balstās tikai uz sevi.

Kļuvis pieaudzis cilvēks, viņš vēlas tēvam palīdzēt, nevis izvilkt no tēva sev aprūpi. Ja viņam tēva nav vai arī tēvs ir alkoholiķis vai noziedznieks, viņš šo faktu uztver ar līdzjūtību, nevis nosodījumu, jo sevi neuzskata par bērnu. Viņš nemokās žēlumā pret sevi – maziņo. Par tēvu alkoholiķi viņš domā: “Mans nabaga tētis visu mūžu dzēra”.
Bet infantils teiktu: “Maita, viņš visu mūžu dzēra, tā vietā, lai manā labā izdarītu ko vairāk”.

Pieaudzis dēls teiktu: “Es neatkārtošu tādu skumju likteni”.
Bet infantils: “Viņa dēļ mans liktenis ir tik smags”.

Vai ievēroji lokusu atšķirību?
Autors: Marina Komissarova
Avots: econet.ru
Foto: ©Annie Leibovitz
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

prats5

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)

Mans iekšējais kritiķis

bailes5

Kas viņš ir?

Iekšējais kritiķis – tas ir TAS tevī, kurš kritizē, vērtē un virza uz ideāliem. Tieši viņa acīs tev jābūt ideālai sievai, mātei, draudzenei, speciālistei: tāpat tev jābūt ideālai ārienei, jāmāk pareizi sastādīt ideālas atskaites, jāprot sagatavot ideālas prezentācijas.

Viņš nedod tev iespēju un tiesības kļūdīties. Visam jābūt izdarītam ātri, pareizi un nekļūdīgi. Ja tas tā nebūs, viņš uzsāks savu mīļāko dziesmu, kas tevi satrieks pīšļos kā personību un sagraus visas tavas vēlmes un darbības. Viņš ir nežēlīgs un bieži vien arī cietsirdīgs.

Iekšējā kritiķa “darba” rezultāts ir neapmierinātība ar sevi, tiekšanās pēc nesasniedzamiem ideāliem, perfekcionisms, skrējieni konkursā “es esmu labākā”, kas prasa nenormālu enerģijas patēriņu. Un vēl skumjas, spēku zudums, gadījumā, ja esi kļūdījusies un neesi sasniegusi ideālu. Cilvēki, kuriem ir spēcīgs iekšējais kritiķis, noniecina sevi un savus sasniegumus, tajā pat laikā, ceļot uz pjedestāla tos, kurus uzskata par gudrākiem, pareizākiem un labākiem.

Kā atpazīt iekšējo kritiķi?

«Pati esi vainīga», «Varēji izdarīt labāk», «Es esmu slikta māte», «Kāda gan stulbene!», «Kam es tāda esmu vajadzīga», «Es neesmu pelnījusi…», «Man jātiecas…», «Par agru atpūsties, vēl daudz kas jāizdara…», «Nedrīkst kļūdīties», «Man jābūt veiksmīgai», «Man vienalga nesanāks», «Nelien ārā no alas» – tās visas ir viņa balsis.
Viņu atpazīt ir gan viegli, gan grūti.
Viegli atpazīt pēc kritizējošiem vārdiem, kas veltīti tev.
Grūti, tāpēc, ka šie vārdi dzīvē ir kļuvuši tik ierasti, ka patstāvīgi tos ir gandrīz neiespējami saklausīt. Tie ir kā ātri skrienoši titri parasto darāmo lietu fonā.

Kritiķis var klusēt un paslēpties zem sajūtām: ja tu bieži vaino sevi, jūties slikta, nevajadzīga, pamesta – visticamākais, tās ir viņa blēdības. Ja tu kaut ko vairāk uzzini par šīm sajūtām, kritiķis kļūst daudz runīgāks.

Vēl iekšējais kritiķis mīl salīdzināt. Protams, ne jau par labu tev. Piemēram, tu uzzini, ka draudzene ir nopirkusi māju Spānijā un brauc tur atpūsties uz visu vasaru. Bet tu, savukārt, brauc uz mammas vasarnīcu piepilsētā. Un dvēselē paliek tik pretīgi. Un iekšējā balss uzsāk savu ierasto dziesmiņu:

«Tātad draudzene ir labāka par tevi. Viņa ir gudrāka, drosmīgāka un vispār…. Bet tu vari tikai vien…».
Un kā tad realitāte, darbības novertējums, atpakaļsaite? Kritika dažkārt ir ļoti vertīga?

«Bez tās es iekritīšu dīvānā, aizvēršu acis un vispār pārtraukšu kustēties», – saka kliente. Jā, jā, tas atkal ir viņš. Kritiķis mīl maskēties ar labiem nodomiem un atgādināt par savu nozīmīgumu.
Protams, veselīga paškritika ir vajadzīga – lai nepazaudētu saikni ar realitāti un lai orientētos vidē. Veselīga tā ir tad, kad kritizē darbības, ne personību, pie kam – to dara laikus un dozēti. Jā, iekšējais kritiķis ir nozīmīgs, taču ne jau tādā daudzumā un iznīcinošā formā.

No kurienes tas rodas?

Mēs visi nākam no bērnības. Un arī kritiķis nāk no turienes. Vērtējošās un kritiskās piezīmes par mums, kuras skanēja bērnībā, tagad vienkārši ir iesēdušās galvā. Kritika bernībā varēja būt atvērta: «Tu esi nekāds», «Līkas rokas» vai arī nedaudz pietušēts «Bet, lūk, Nataša no pirmā stāva iet mūzikas skolā, zīmē, dzied un dejo».
Interesanti, ka klienti mūsu sesijās spēj izrunāt un atpazīt dažādas frāzes ar visām intonācijām, ko un kā teikuši mammas, tēti, vecmāmiņas, vectētiņi, tantes. Un pat atcerēties situācijas, kurās šīs frāzes ir izskanējušas.

Ko darīt?

1. Ievērot iekšējo kritiķi.
Tas nemaz nav tik viegli. Īpaši tad, ja kopā ar to nodzīvota visa dzīve. Labāk to darīt kopā ar speciālistu. Caur palēnināšanos, apstāšanos, sajūtām. Un, kā tikko izdzirdēsi viņa balsi, sasveicinies: «Sveiks, es tevi jau zinu!».

2. Iepazīties ar viņu.
Paņem zīmuli un papīru. Uzzīmē savu iekšējo kritiķi. Kāds viņš izskatās? Kā runā? Kādā balsī? Iedod viņam vārdu.
Tu vari dzirdēt mammas balsi, atcerēties situāciju un saprast, kā tas bija tad – bērnībā. Bet tagad tam nav nekādas nozīmes. Šeit un tagad tu esi pieaudzis cilvēks. Dažkārt ar to arī pietiek, lai šī balss kļūtu klusāka un tās ietekme mazinātos.

3. Noskaidrot tā svarīgumu.
Kam viņš tev vajadzīgs? No kā viņš tevi sargā? Vai varbūt tadā veidā viņš rūpējas par tevi? Kāds labums tev no viņa? Pieraksti savas atbildes.

4. Apzināties, ka iekšējais kritiķis ir tikai daļa tevis.
Tur, iekšā, ir vieta arī kam citam: atbalstošam, līdzcietīgam, siltam. Iespējams, tam citam balstiņa ir vārgāka un klusāka. Protams, blakus tādam stipram un visu varošam kritiķim. Tavs uzdevums ir atbalstīt savas vājākās puses, nomierināt satrakoto kritiķi. Regulēt tā aktivitāti un ļaut labajam augt, lai tā tie viens otru papildinātu.
Kā to izdarīt? Paskatīties uz savām “kļūdām” no cita skatu punkta, atrast plusus. Piemēram, nokavēji darbu – toties izgulējies. Laikā nenodevi atskaiti – toties satikies ar mīļoto un lieliski pavadīji laiku.

5. Tehnika «Bet ko es teiktu draudzenei?»
Gadījās situācija, kad tu ne tā izskatījies, ne to izdarīji, kļūdījies u.t.t. Iekšējais kritiķis uznāk uz skatuves, paņem mikrofonu un no saviem augstumiem satriec tevi. Stop! To jau tu esi dzirdējusi daudzas reizes. Pamēģini savādāk. Iedomājies, ka šī pati situācija notiek tavai labākajai draudzenei un viņa atnāk pie tevis par to pastāstīt. Ko tu viņai atbildēsi? Pieraksti! Tu viņu tāpat kritizēsi vai atbalstīsi? Un sevi?Brīnumaini, cik ļoti saudzīgi un atbalstoši mēs esam pret citiem un cik noraidoši un stingri pret sevi!!!!!!

6. Strādāt ar savām bailēm.
Kas notiks, ja tu nepaklausīsi savam iekšējam kritiķim un izdarīsi savādāk? Nāksies sastapties ar savām bailēm. No kā tu baidies? Apbēdināt sevi, vecākus, vēl kādu? Tu baidies kļūt slikta sieva, māte, saimniece, nekompetenta speciāliste? Vai vēl kaut kas? Piemēram, tu nenomazgāsi traukus vai nesakārtosi māju. Kas gan tik briesmīgs notiks? Izņemot kritiķa uzstāšanos? Nekas nenotiks! Pasaule nesagriezīsies kājām gaisā. Zeme neizies no savas orbītas, visi paliks dzīvi, neskatoties uz nemazgātajiem traukiem un neizmazgātajām grīdām.

7. Apzināmies un nostiprinām savas stiprās puses, mācamies uzticēties sev, ne kritiķim (atceramies, ka kritiķis ir tikai daļa no mums).

Šajā ziņā mums palīdz SASNIEGUMU DIENASGRĀMATA. Iekārto sev grāmatu, kurā ik vakaru ierakstīsi savus dienas sasniegumus. Tajā rakstām visu, par ko varam sevi paslavēt. «No rīta piecēlos reizē ar modinātāja zvanu – es esmu malacis!». «Divreiz piepumpējos – lepojos ar sevi!». Sāc ar mazumiņu, ievēro nianses!

8. Negaidi ātrus rezultātus.
Iekšējais kritiķis ir tas, ar ko kopā tu dzīvo visu savu dzīvi. Lai novājinātu viņa pozīcijas un pieaudzētu savas labās īpašības, ir vajadzīgs laiks. Ievēro savu kritiķi, novērtē viņa konstruktīvismu (ja tā tas ir), un dari “pa savam”. Ne tā, kā diktē viņš, bet tā, kā gribi tu.
Un tici, tā piepūle, kuru tu pieliksi darbam ar savu iekšējo kritiķi, atgriezīsies tev kā labs garastāvoklis, vieglums, pārliecinātība par sevi un savām darbībām. Savādāk nevar būt, jo tad tu varēsi uzticēties sev, savām sajūtām, savām domām un pieredzei, būt sev lielisks atbalsts. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi un vērtīgi.
Arī darbā ar savu iekšējo kritiķi tev palīdzēs Mīlestība. Dari šo darbu ar mīlestību audzē to sevī un tev viss izdosies!

Autors: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Būt laimīgai ir izdevīgi

laime2

Būt laimīgai ir izdevīgi. Jo vairāk tevī ir enerģijas, jo vairāk naudas, jo vairāk laimes, jo vairāk enerģijas.
Plus pie tā visa, laime visu laiku ģenerē arvien priecīgākus un patīkamākus emocionālos stāvokļus.
Tā pievelk tādus pašus priecīgus un laimīgus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu interesanto dzīvi, kuri vēlas ar tevi padalīties savā laimē, tāpat kā tu – tad, kad esi laimīga.

Laimes stavoklī visas lietas un darbi notiek gaismas ātrumā, sapņi piepildās ātrāk un attiecības dzīvē kļūst daudz vieglākas.
Laimes stāvoklī cilvēkam paaugstinās gan pašvērtējums gan savas vērtības apziņa.
Laimīgi cilvēki grib radīt un rada, viņu iztēle darbojas ar visu tās spēku, un zemapziņa ir spējīga “noķert” no kopējā informatīvā lauka visdažādākās oriģinālas idejas un šīs idejas dzīvē realizējas viegli un nepiespiesti.

Kad sieviete ir laimīga, viņai nav vēlēšanās kontrolēt vīrieti vai attiecības, viņa mīl visu un visus ap sevi un tāpec uzlabojas gan attiecības ar vīrieti, gan ar visiem apkārt esošajiem cilvēkiem.

Laimes stāvoklī ir komfortabli dzīvot.

Tāpēc nākošreiz, pirms pievērsties negatīviem pārdzīvojumiem vai domām, padomā, ko tu atņem sev un pasaulei. Vai tas ir tā vērts? Izdzīvot emocijas, protams, ir svarīgi, taču mēdz būt ieciklēšanās situācijas un stratēģija, kad priekšroka tiek dota negatīvajam (ieradums domāt par slikto).
Un tā vietā, lai ieciklētos uz “kāpēc viņš nezvana” vai “kāpēc man tas neizdodas”, liec akcentu uz to, lai TIEŠI TAGAD kļūtu kaut nedaudz laimīgāka – jebkurā tev pieejamā un zināmajā veidā!
Avots: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Sievietes privātā dzīve pēc 40

sieviete40c

Sievietei dzīves periods pēc 40 ir ļoti labvēlīgs, lai beidzot kļūtu laimīga. Vai ir gadījies dzirdēt, ka pēc 40 ir jau par vēlu? Par vēlu meklēt mīlestību, par vēlu kārtot privāto dzīvi, kur nu vēl precēties. Ļoti daudz kam par vēlu.

Vai tu tici tam, ka tā ir? Diemžēl daudzas sievietes tic! Dažām šī ticība liek samierināties ar vientulību, citām – turēties pie attiecībām, kas nesagādā prieku. Velti, jo tām, kuras šim mītam ir noticējušas, tā var izradīties realitāte.

Šis ir tas vecums, kas IR labvēlīgs personīgajai laimei

Šo psiholoģisko fenomenu ir aprakstījis amerikāņu psihologs R. Rozentāls. Tā būtība: ja tu gaidi, ka realizēsies kāds pravietojums, tas noteikti pašrealizēsies tāpēc, ka mūsu gaidas nosaka mūsu darbības, un cilvēks, pats to neapzinoties, ar savām darbībām formē savu nākotni.

Tāpēc nolem, kam tu ticēsi. Varbūt manas domas par šo vecumu tev labāk patiks? Izvēloties tās, tu radīsi sev iespēju būt laimīgai privātajā dzīvē.

1. priekšrocība

Tavi bērni jau ir izauguši un tu esi kļuvusi mobilāka kā gados jaunākas sievietes. Tev nav vairs jadomā, kam uzticēt savu mazuli, lai aizietu uz kādu tikšanos. Nav jāskrien no darba mājās, lai palīdzētu bērniem sagatavot mājas darbus. Tu pati esi noteicēja par savu laiku.

2. priekšrocība

Droši vien tu esi atradusi savu nodarbošanos un esi kļuvusi materiāli patstāvīga. Varbūt jau izaugušie bērni nodrošina sevi paši, tāpēc arī tev vairāk naudas atliek sev un savām vajadzībām – izklaidēm, atpūtai, pašizglītībai un skaistumkopšanai.

3. priekšrocība

Tev ir pietiekami liela dzīves pieredze un tu esi kļuvusi viedāka. Tāpēc tev ir vieglāk kā jaunām sievietēm ieraudzīt un atpazīt īstās vīriešu jūtas un nolūkus. Tu viegli atpazīsti un atšķir patiesību no “makaroniem uz ausīm”, redzi, kas tev der un atpazīsti to, kurš tev ir vajadzīgs.

4. priekšrocība

Tu saproti, kādam jābūt tavam izredzētajam, un tu skaidri zini, kādas attiecības tev ir vajadzīgas. Un vēl tu apzinies laika vērtību un noteikti to netērēsi cilvēkam, kurš nav tevis cienīgs un attiecības ar kuru tev neko nedod.

5. priekšrocība

Iespējams, tavā dzīvē jau ir bijusi mīlestība un atmiņas par to tevi pasargās no saistībām, kurām nav nekā kopēja ar šīm gaišajām jūtām. Katrs, kuram ir bijis kas liels un svēts, “neparakstīsies” uz neko mazāku.
Man kā psihologam, ir nācies ļoti daudz konsultēt jaunas meitenes, kuras “ķeras” pie attiecībām, no kurām vajadzētu bēgt pa gabalu. Viņām vēl nav skaidrs, ko nozīmē ar mīlestību piepildītas attiecības. Tu noteikti šajā ziņā esi daudz piepildītāka kā viņas.

6. priekšrocība

Tu esi pievilcīga un pašā spēku briedumā, un tev ir laiks, ko vari veltīt sev.

7. priekšrocība

Daudzi tavi vienaudži ir kļuvuši brīvi. Jo tieši šajā vecumā daudzi laulātie pardzīvo savas laulības krīzi. Izjūk tās laulības, kurās attiecības balstās tikai uz kopīgiem bērniem un ļoti daudzi ir zaudējuši emocionālo tuvību ar savu partneri. Arī vērtības gadu gaitā ir mainījušās. Ļoti bieži vīrieši, kuri ilgus gadus ir dzīvojuši kopā ar sievu bērnu dēļ, pieņem lēmumu šķirties.

8. priekšrocība

Tu jau esi iemācījusies nebūt atkarīga no citu viedokļiem un padomiem. Esi ieguvusi iekšējo brīvību un sapratusi, ko nozīmē, būt svarīgai pašai sev. Tu esi sajutusi to, ko nozīmē “mīlēt sevi”. Ja vēl nebiji, tad esi ceļā uz to.
Un tāda sieviete vīrietim ir interesanta un iekārojama. Un šī sieviete esi TU!
Autors: Svetlana Curkan
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS