Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Dzimtas spēks: radu raksti

dzimtas spēks

Ko dod dzimtas spēks un no kurienes tas rodas?

«Mūsu pagātne nosaka mūsu nākotni» – šo patiesību grūti apstrīdēt. Bet tagad iedomājies, ka mūsu pagātne – tā ir mūsu dzimta, un no tā, kāda tā ir, ir atkarīgs mūsu liktenis.
Šodien ir kļuvis ierasti dzīvot, neatskatoties pagātnē – uz iepriekšējām paaudzēm. Mēs esam kļuvuši patstāvīgi un neatkarīgi, iespējams, pat parāk. Mēs esam raduši paļauties uz saviem spēkiem, nedomājot, no kurienes šie spēki radušies? Paskaties atpakaļ – tieši tur, pagātnē, atrodas tavs spēka avots, visa tā, kas tev šobrīd ir (vai nav) avots.

Dzimtas spēks. Dzimtas enerģija

Dzimtas spēks – tā ir enerģija, kas mūs baro un uztur visas dzīves garumā. To var gan uzkrāt gan iztērēt, nolemt savu dzimtu izmiršanai.
Diemžēl, padomju varas gados savas dzimtas svarīguma izpratne tika daļēji zaudēta. Kaut gan vēl tagad dažkārt krievu valodā tiek lietoti izteicieni «без роду, без племени» vai «сирота казанская», paužot nožēlu par to, ka cilvēkam nav radinieku. Šīs frāzes nākušas no tiem laikiem, kad dzimtas jēdziens bija ļoti svarīgs, un noteica cilvēka sociālo identifikāciju. Piemēram, cilvēku, kurš nespēja nosaukt savus senčus līdz septītajai paaudzei, uzskatīja par cilvēku bez dzimtas. Un tas attiecās ne tikai uz augstdzimušajiem, bet arī vienkāršām zemnieku ģimenēm.

Mēs katrs esam maza, ļoti svarīga daļiņa, mazs gabaliņš no lielas mozaīkas, bez kuras šī mozaīka nebūtu pilnīga. Tātad mums jāatbilst savai dzimtai pēc savām vēlmēm un nolūkiem. Attiecīgi mūsu iekšējās attīstības vektoram jasakrīt ar dzimtas spēka vektoru. Tas nozīmē, ka mēs un mūsu Dvēsele ir kā mūsu dzimta.

Ko dod dzimta?

Tradicionāli un apzināti dzimta tiek attēlota kā koks. Ir saknes, ir stumbrs, zari, lapas – iepriekšējās paaudzes un patreizējās – tas ir viens vesels. Mūsu dzimtas koks mums nodrošina barošanu, atbalstu un aizsardzību.

1. Aizsardzība un barošana.
Dzimtas spēks – no vienas puses, aizsardzība, no otras – barošanas pamats, lai mēs varetu attīstīties. Mūsu dzīvē tad, kad viss mainās, dzimtas enerģija dod stabilitātes sajūtu, mums vienmēr ir kur atgriezties, ir uz ko atbalstīties. Dzimtas spēks mūs baro no pašas bērnības, taču pat tad, kad esam jau pieauguši, mēs vienmēŗ varam rēķināties ar to spēku, kas stāv aiz mums un ir gatavs sargāt un atbalstīt jebkurā sarežģītā brīdī.

2. Attīstības virziens. 
Tāpat ka jebkuram spēkam, dzimtas spēkam ir savs vektors – savs virziens. Mūsu dzimta nosaka, kur tam jāvirzās un jāattīstās caur mums. Mēs varam to nejust un nesaprast, taču bieži mēdz gadīties tā, ka mums it kā kaut ko ļoti gribās, kāds nezināms spēks kaut kur it kā ved. Tas ir mūsu dzimtas spēks, kas nosaka mūsu dzīvi. Un vienmēr ir vektors, kura virzienā attīstīties. Ja mūsu nolūki sakrīt ar šo vektoru – lieliski, ja nesakrīt, tas nozīmē, ka tiek zaudēta saikne ar sevi un savu dzimtu.

Galvenie dzimtas eksistēšanas principi

Ņemot vērā to, ka ikvienai dzimtai ir savs attīstības vektors, dzimtas spēks meklē sev piemērotos posmus, lai šo attīstību realizētu. Pie kam šajā dievišķajā potenciālā attīstība vienmēr ir pozitīva.
Tāpēc, ņemot vērā sinerģijas likumu, tad kad mēs ienākam dzimtā, mēs nākam ar kādu lielu nolūku, nevis savu personīgo vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Taču to šodien reti kurš zin.
Kā egregors (enerģētiskā izglītība), dzimta nolemj savā struktūrā iesaistīt tādu personību, kura palīdzēs tai ne tikai attīstīties, bet arī izlīdzināties, ja kaut kur ir notikušas kādas nobīdes no kursa.
Tas nozīmē, vai nu radīt kādu konkrētu bērnu, vai pieņemt no malas kādu cilvēku, kurš nesīs dzimtai labumu.

Dzimtā tiek pieņemts cilvēks, kurš dzimis citā dzimtā, caur savu vīru vai sievu. No šejienes smalkajā plānā rodas dzimtu saderība vai nesaderība.
Jau izsenis slāvu tradīcijā bija pieņemts pirms jaunas ģimenes radīšanas ļoti nopietni izmeklēt dzimtu, tāpēc, ka vienas dzimtas attīstības ideja var nesakrist ar otras ideju. Tā rodas dzimtu konflikti un jaunajai ģimenei tadā gadījumā var nebūt nākotnes.

Skaidrs, ka mūsdienās nav pieņemts ar šo faktu rēķināties. Taču, neskatoties uz to, dzimtas noteikumi darbojas, lai būtu izpildīta noteikta misija vai uzdevums. Tāpēc, tad, kad satiekas divi cilvēki, rodas vai nu pieņemšana vai nepieņemšana.

Piemēram, satikās, iemīlējās, ātri sarakstījās, visi apmierināti, laimīgi, piedzemdēja bērnus un viniem viss ir kārtībā. Bet gadās, ka cilvēki satiekas gadiem ilgi un tā arī viņiem neizdodas radīt ģimeni. Šajā gadījumā, iespējams, dzimtas attīstības idejas nav savietojamas.

Tāpēc ir vēlams izvēlēties sev pāri ne vadoties no ārējiem parametriem, ne sekojot kaisles varai, bet pēc kādiem dziļākiem uzdevumiem, kurā virzienā jums abiem kopā iet. Kā tautā saka, mīlestība nenozīmē skatīties vienam uz otru, bet skatīties viena virzienā. Dzimta kā reiz arī ir tas spēks, kas ļauj noteikt, vai tev blakus ir īstais cilvēks.

Kā veidojas dzimtas spēka vektors

Visas dzimtas programmas tiek ieliktas divos veidos:

1) Kad ir noticis ļoti spēcīgs jebkura notikuma emocionāls nostiprinājums. Tas tiek ierakstīts kā esoša patiesība. Piemēŗam: vīrietis ir ļoti stipri nodarījis pāri sievietei un sievietē aizvainojums ir iesēdies uz visu mūžu. Tas nozīmē, ka pietiek ar vienu tādu “zibsni”, lai rastos programma. Absolūti nezpzināti mēs tiražējam šo programmu tālāk paaudžu paaudzēs. Un visi mūsu pēcnācēji saņem šīs mūsu programmas, ar kurām mēs neesam tikuši skaidrībā, plus vēl arī iepriekšējo sešu paaudžu programmas pirms mums.

2) Atkārtošana. Ja vairākas paaudzes ir darījušas vienu un to pašu, dzimtā rodas ieradums. Un šis uzstādījums eksistē kā datorprogramma, to ir ļoti grūti pārkāpt vai apiet, neatkarīgi no tā, vai šī programma ir pozitīva vai negatīva. To var vai nu pastiprināt, vai pārrakstīt, ieejot tajā un to izdzīvojot.

Izejot no tā, dzimtā cilvēki neparādās vienkārši tāpat, nejauši, tie ienāk ar līdzīgām programnmām, lai tās izmainītu, modificētu vai kaut kādā veidā uzlabotu. Vai arī, ja ir kāds ļoti smags uzstādījums, tas jānojauc, lai izietu uz pozitīvu.
Gadās, ka dažiem dzimtas locekļiem rodas milzīga spriedze – tā, it kā būtu uzspiests kāds zīmogs. Un viņu uzdevums ir kaut ko reāli izmainīt. Un, kad cilvēks šo programmu ir pabeidzis, vai pārrakstījis, tiek dota atlauja jaunai pieredzei.

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi nostradājis par pavāru un kaut kādā brīdī sajutis, ka viss, dzīve paiet, esi nostrādājis par pavāru un pietiek. Tu pamet šo darbu un sāc meklēt ko citu, kaut ko tādu, kas patīk, piemēram, nodarboties ar gleznošanu. Un tas izdodas ļoti viegli. Un tas nozīmē, ka vecā programma ir aizvērta un ir iespēja rasties jaunai.

Taču, ja tu tagad domā, ka vari pagaidām atlikt savu kulināriju un sākt nodarboties ar kaut ko citu, vienkārši tāpec, ka tā gribās, tad tās vecās programmas, ja nav pabeigtas, dzenāsies tev pakaļ arī turpmāk. Ja dzimta ir ieinteresēta kādās programmās, tu nekā nespēsi no tām atteikties.

Ierakstās kā pozitīvās ta arī negatīvas programmas. Piemēram, ja tavi senči būvēja baznīcas, slimnīcas, patversmes, skolas, dzimta skaitās godājama un pēcteči dzimst labklājībā.

No kurienes šī labklājība radusies? Veselīgs prieka, mīlestības un labklājības spēks krājies daudzu paaudžu garumā un tagad tiek nodots pēcnācējiem. Tādiem pēcnācējiem ir milzīga izvēles brīvība, viņi var darīt visu, ko vien vēlas un viņi var mainīt dzimtas vēsturi.
Gadās, ka cilvēks paklūp un savu pozitīvo programmu pavērš pretēja virzienā. Viņam it kā nekas netraucē, jo ir uzkrāts dzimtas spēks, un, ko viņš dara? Viņš izšķērdē dzimtas spēka krājumus un dzimta sāk izsīkt.

Mūsu uzdevums ir saprast galvenās tendences:

1) Pozitīvo spēku vienmēr vajag vairot;

2) Ikvienu programmu, kura dzimtā ir uzsākta, ir svarīgi pabeigt, pat pozitīvo.
Ja programma ir negatīva, tā jāizdziedina. Tad tu saņemsi gan sev gan saviem pēcnācējiem izvēles brīvību, radošuma brīvību un veiksmīgu pašrealizāciju.
Un nobeigumā.
Vienās ģimenēs ciena ģimenes tradīcijas, ģimenes relikvijas, ģimenes leģndas un visi dzīvie radinieki komunicē savā starpā. Citās – ar grūtībām atceras savu vectētiņu un vecmāiņu tēva vārdus. Vienā dzimtā visi labklājībā veido ģimenes, sasniedz profesionālus panākumus un realizējas pilnā mērā. Bet ir dzimtas, kurās no paaudzes paaudzē tiek nodotas smagas slimības un salauzti likteņi.

Padomā par to, cik tevī ir spēka ietekmēt savas dzimtas attīstību. Vienam šis uzdevums ir vairot un uzkrāt dzimtas labklājību, citam – dzimtas dziedināšana un atveseļosana. Ieklausies sevī, ieskaties sava dzimtā uzmanīgi, un tu sapratīsi, ar kādu nolūku tu esi nācis šajā dzimats sistēmā. Un apzinājies savus uzdevumus – iedzīvini tos un tava dzimta būs tev simtkārt pateicīga!

Avots: © zhivoeslovo.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

25. janvārī iznāks žurnāla “Kā darītu Mīlestība” 3. numurs. Tā virstēma būs “Ceļš pie sevis” un apjomīgā intervijā Latvijā pazīstamais latviešu dzīvesziņas un holodinamikas skolotājs Jānis Vītols stāstīs par šīm dzimtas programmām, par to, kā tās atpazīt un ko ar tām darīt.

vaka lapina Nr2

Es ar tevi nerunāju!

apvainojies

Kad vairums no mums domā par verbālo vardarbību, tā mums saistās ar kliedzieniem, skaļu bļaustīšanos un lamām, taču patiesībā pati toksiskākā vardarbība ir klusa, bez vārdiem.

Kad mana māte dusmojās vai bija neapmierināta, viņa sāka uzvesties tā, it kā manis nebūtu. Tādos mirkļos es it kā kļuvu neredzama, kā spoks vai kā loga stikls. Kad es biju maziņa – droši vien man bija seši vai septiņi gadi – man iekšā viss burtiski dega no viņas nosodošā skatiena, es raudāju un lūdzos, lai viņa pasaka kaut vārdu, bet viņa klusēja. Protams, visu savu bērnību es ap viņu staigāju uz pirkstu galiem. Tas ir tā, kā būt nosodītam un ieslēgtam bēniņos, tikai daudz smalkāk un ne tik acīmredzami. Līdz apmēram 40 gadiem, es nesapratu, ka tas ir tāds vardarbības veids.

Šī sieviete nav vientuļa: bērni, kuri izauguši verbālās un emocionālās vardarbības apstākļos, bieži vien tādu uzvedību uzskata par normālu, domādami, ka tā notiek gandrīz visās ģimenēs.

Nav nekāds brīnums, ka sabiedrībā ir daudz pretrunīgu viedokļu, attiecībā uz to, ko uzskatīt par vardarbību ģimenē. Un, lai arī vairums cilvēku ir gatavi atzīt fizisko vardarbību – darbības, kas atstāj redzamas pēdas – zilumus, lūzumus – tomēr daudzi nesaprot, kur beidzas nespēja valdīt pār savām emocijām (piemēŗam, aizkaitinājumu) un sākas vardarbība pār otru cilvēku.

Tomēr, nav svarīgi  vai tāda uzvedība ir apzināta cenšanās manipulēt un kontrolēt otru, vai arī cilvēks vienkārši taisnojas, sakot, ka “viņš/viņa to izprovocēja” – abi šie varianti ir vardarbība.

Atšķirībā no sabiedrības viedokļa, zinātniskie pētījumi ļoti skaidri parāda to, ko emocionālā un verbālā vardarbība dara ar bērna smadzenēm: vārda tiešā nozīmē, tā maina smadzeņu struktūru.

Tādi bērni, kļūstot pieauguši, neuzticas savai uztverei un viņiem ir grūtības valdīt pār savām emocijām; viņiem attīstās bīstams pieķeršanās stils, kas nošķir viņus no personīgajām sajūtām (izvairīgs stils), vai padara viņus ļoti jūtīgus un ievainojamus pret atteikumiem (trauksmainais stils). Ņemot verā to, ka viņiem ir nosliece uzskatīt verbālo vardarbību par normu, pieauguši viņi var veidot attiecības ar cilvēku, kurš pret viņiem izturas rupji.

Kad vairums no mums domā par verbālo vardarbību, tā mums saistās ar kliedzieniem, skaļu bļaustīšanos un lamām, taču patiesībā pati toksiskākā vardarbība ir klusa, bez vārdiem. Pārlasi vēlreiz stāstu raksta sākumā, un atzīmē to, ka šajā situācijā galvenais vardarbības ierocis ir mātes klusēšana.

Vardarbība klusējot: kas tas ir un kā tā iespaido

Lea, 38 gadi, uzrakstīja man par savu pirmo laulību.
Es kļuvu par žēlabainu radījumu, lūdzos, lai viņš man pasaka kaut vārdu. Gribēju sajust, ka pēc šī strīda viņš vēl joprojām mani mīl. Bet viņš neatbildēja. Es lūdzos, raudāju, bet viņš sēdēja uz dīvāna ar akmenscietu seju. Tad es sāku atvainoties, pat tad, ja strīdu bija uzsācis viņš, bet es nebiju izdarījusi neko sliktu.
Es ļoti baidījos, ka viņš aizies. Es viņa uzvedību neuzskatīju par vardarbību, neuzskatīju par kontroli, kamēr savos 35 gados neatnācu uz terapiju. Tā es biju nodzīvojusi 12 gadus un pat neiedomājos, ka kaut kas ir ne tā.

Leas gadījums nav nekāds izņēmums, ne viņa viena uzskata līdzīgu partnera uzvedību par normālu. Vardarbību klusējot ļoti viegli var racionalizēt vai noliegt: ” viņš vienkārši nevēlas runāt”, ” viņa vienkārši cenšas sakoncentrēt savas domas”, ” viņš neapvainoja ar nolūku, tas sanāca netīšām” vai arī “iespējams, es patiešām esmu pārāk emocionāla un jūtīga, kā viņš arī saka”.

Bērni atceras ne tikai tos vēstījumus, kurus saņem verbālās vardarbības procesā (piemēŗam, “kāpēc es tevi vispār dzemdēju”, “tu esi briesmonis”, “no tevis vienas vienīgas problēmas” utt), bet arī formē savas gaidas no pasaules, un sapratni par to, kā cilvēki uzvedas attiecībās – tieši no šīs vecāku klusēšanas.

Bet vislabāk bērni emocionālā līmenī atceras to sajūtu, kāda bija tad, kad kāds no vecākiem vai vecvecākiem klusēja.
Ir vairāki vardarbīabs klusējot tipi: akla siena, ignorēšana, nicinājuma izrādīšana un atteikšanās no emocionālā kontakta. Tām visām ir viens mērķis – likt cilvēkam justies vainīgam, justies briesmīgi un nostiprināt savu kontroli par viņu.

Aklā siena vai noslēgšanās no otra vajadzībām
Šai uzvedības formai ir veltīti ļoti daudzi pētījumi, tai pat ir sava abreviatūra  DM/W (no angļu valodas Demand/Withdraw), tāpēc, ka tā ir atzīta par vienu no toksiskākajām attiecību shēmām.
Kļūt par aklu sienu – tās ir dialoga beigas, un tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš šo dialogu izraisīja, nolaižas rokas.
Kad tā rīkojas kāds no vecākiem attiecībā pret bērnu, viņš vai viņa ar to skaidri parāda, ka bērna domām un jūtām nav nekādas nozīmes un vērtības, un tās nevienu neuztrauc: bet, tā kā bērna galvenā vajadzība ir mīlestība un vecāku atbalsts, tad bērns ielāgo šo mācību stundu kā savdabīgu “patiesību” par sevi.
Kad tā rīkojas viens partneris ar otru, tā vienkārši ir varas demonstrācija, kas otram vēsta to, ka: tam, ko tu vēlies, tam, ko tu domā un ko jūti – mūsu attiecībās nav ne mazākas vērtības.

Ignorēšana vai boikots.
Izlikties, ka tu kādu neredzi vai nedzirdi, īpaši sāpīgi ir bērniem, īpaši tad, ja to izmanto kā sodu. Mazs bērns var justies pamests vai izslēgts no ģimenes, lielāks var sajust atstumtības sāpes, un tajā pat laikā – dziļu naidu. Lūk, ko par to stāsta Ella.
Mans tēvs momentā pārstāja ar mani runāt, kā tikko biju likusi viņam manī vilties.
Tas notika ļoti bieži. Par iemeslu varēja kalpot gan sliktas atzīmes skolā, gan ne pārāk labie sportiskie rezultāti, jebkas. Viņš vienmēr teica vienu un to pašu: “Tev jāsaņemas. Tu esi parāk jūtīga, šajā pasaulē izdzīvo spēcīgākie”. Mana māte turējās pie tiem pašiem principiem.
Kad biju pusaudze, es dusmojos uz viņiem abiem, taču tajā pat laikā domāju, ka viņu vilšanas sajūta ir mana vaina. Es biju vienīgais bērns un man nebija ar ko salīdzināt. Īsāk sakot, kad pienāca laiks koledžai, man kļuva pavisam slikti, bet par laimi lielisks terapeits mani izglāba.

Partneri arī bieži vien izmanto boikotu, lai pazemotu un padarītu nevērtīgu, vai arī iebiedētu otru pusi – vienkārši notriektu no kājām.
Tas ir veids, kā piespiest otram cilvekam sajusties ievainojamam, likt viņam doties emocionālā izsūtījumā, un tas tiek darīts tāpēc, lai padarītu partneri padevīgāku un kontrolējamāku. Protams, tas vēsta par paša varmākas zemo pašvērtējumu un citām psihoemocionālajām problēmām.

Nicinājums un izsmiekls.
Smieties par kādu, kaitināt viņu, izmantot dažādas grimases, pretīgumā aizgriežot acis, vai grozot tās – arī tie ir vardarbības instrumenti.
Šos žestus apvainotājs var neatzīt, tu vari tik apvainots pārlielku lielā jutīgumā – ar vārdiem “ai, kādi mēs pārjūtīgi”, vai arī apvainots par humora trūkumu : “tu nu gan jokus nesaproti”.
Arī tā ir vardarbība. Lai nosauktu otru par muļķi un pazemotu viņu, nav obligāti jāizmanto vārdi.

Atteikšanās no emocionālā kontakta.
Šī ir pati smalkākā vardarbības forma, īpaši tad, ja tas attiecas uz bērnu: apzināta atteikšanās atbalstīt, mīlēt un rūpēties – viss, kas tik ļoti nepieciešams bērna attīstībai. Protams, bērns to nesaprot. Viņš nesaprot, ko viņam atņem, taču sajūt vientulību un tukšumu sirdī.
Taču vieglāk neklājas arī pieaugušam cilvēkam, pret kuru partneris izturas šādi. Jo tad, kad cilvēkam atsaka viņa emocionālajās vajadzībās, tas liek vēl vairāk izjust vajadzību pēc maiguma un mīlestības, un padara vēl atkarīgāku no partnera.

Atteikšanās no emocionālā kontakta ir varens ierocis tiem cilvēkiem, kuri kāro varu un kontroli pār citiem.

Vardarbība ir vardarbība. Ja kāds izmanto vārdus vai klusēšanu, lai liktu tev justies nevērtīgam un pazemotam, tas ir cilvēks, kurs rīkojas vardarbīgi – tātad, varmāka. Atceries šo vienkāršo formulu.
Avots: lifedeeper.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Nebaidies no kritikas

15g4

Es pat teiktu, ka par kritiku ir jāpriecājas.
Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem: kritika ir NEvienaldzība. Ar to daudz kas ir pateikts.
Kad tevi idealizē, – Tu esi ērts. Tevi nevēlas iepazīt dziļi.
Ērts tiem, kuri uz brīdi Tevī redz to, kas šajā dzīves mirklī cilvēkam pašam ir vajadzīgs. Taču šis “ērtums” nav mūžīgs.
Ja Tevi kritizē, – Tu esi interesants, savādāk Tev vienkārši būtu pagājuši garām, nepievēršot nekādu uzmanību.
Kritizētājs vai nu pieņems Tevi, vai aizies no Tavas dzīves, atstājot Tev “špikeri” tālākai attīstībai.
© Amu Mom
Tulkoja © Ginta Filia Solis

Ļaut sev pabūt…

ziemassvetku depresija7

Svētki pagājuši, bet jautājumi paliek…

Ir lieliski, kad personīgais laiks sakrīt ar sociālo.
Apkārt – laiks priecāties – un arī iekšēji tas ir tāds pats. Vai laiks domāt. Vai skriet. Skumt. Svinēt. Uz kopējā viļņa savā ziņā ir vieglāk: caur citiem cilvēkiem atveras piekļuve pārdzīvojumiem, bet paša jūtas atspoguļojas un kļūst spēcīgākas, dziļākas, košākas.

Ja tagad tavs personīgais laiks – svētki, un tas brīnišķīgi sakrīt ar kalendāru, ir ok un ir iemesls priecāties. Bet, ja tavs laiks šobrīd ir cits, arī tas ir ok.

Normāli ir dzīvot savā ritmā. Normāli ir nejust kādu noteiktu garastāvokli, tikai tāpēc, ka kalendārs tā vēsta. Normāli ir izdzīvot pašam savus procesus – un tajā nav ne vainas ne arī kādas neparezības.

Un ir pilnīgi normāli decembrī atdot sevi tām vajadzībām, kas nekādā veidā nav saistītas ar dāvanām, eglītēm, mandarīniem un visu svētku fa-la-la-la-la.

Decembris ir tumšs laiks. Burtiskā nozīmē: pašas garākas naktis un īsākas dienas, maz saules. D vitamīna līmenis krītas un kopā ar to arī organisma spēja izstrādāt melatonīnu un, protams, D vitamīna trūkums provocē nogurumu un nospiestu garastāvokli.

Un šis ir laiks, kad apgriezieni kļūst lēnāki un aktivitāte pazeminās. Mūsu senči – ne tie, alu laikmetā, bet divas trīs paaudzes pirms mums, dzīvoja saskaņā ar šo sezonu maiņu. Un ziemā izdzīvot varēja, pateicoties rudenī iekrātajam. Ja krājumu nebija, tad ziema bija grūta.

21. gadsimtā, kad supermārkets ir blakus mājā, mēs vienalga sevī nesam šo ģenētisko atmiņu, kas  atgādina par to, ka resursus (kā materiālos, tā arī emocionālos) vajag ekonomēt.
Tas ir sociālā spiediena laiks. Svētki, kurus vajag atzīmēt noteiktā veidā: kā gan bez dāvanām, eglītes un ar ēdienu pārpildītiem galdiem? Un atkal: labi, ja tas sakrīt ar tavu personīgo dāvanu vēlmju laiku, ja tev ļoti gribās eglīti un milzīgus, bagatīgi klātus galdus.
Bet, ko tad, ja negribās? Bet visi apkārt priecājas!?
Pilsēta izpušķota, TV pārraida ideālo svētku bildītes. Un vēl piedevām sociālās salīdzināšanas faktors: instagramā un facebook profilos laimīgi cilvēki, fonā eglītes, svētku pidžamas ar kūpošām karstvīna krūzītēm – nu, protams! – tīru un izrotātu māju, harmonisku ģimeni un enerģijas strūklaku.
Iespējams, ka patiesības tur maz, taču mūsu smadzenes apmānīt ir viegli un ātri. Un tas viss palaiž simptomu ķēdīti, kas patiešām var novest pie īstas depresijas: neapmierinātības un domas, ka “ar mani patiešām kaut kas nav kārtībā”.

Protams, gada rezultāti – kur tad bez tiem. Decembris ir ļoti jūtīgs laiks, kurā tāpat kā dzimšanas dienā pienākas summēt pagājušo un plānot nākotni. Tikai dzimšanas dienā šo procesu neuzkarsē masas.
Un ir cilvēki, kuri ir īpaši jūtīgi pret šiem rezultātiem un plāniem: tajā skaitā tie, kuri apmeklē psihologu. Jo tu taču strādā ar sevi un ieliec sevi šajā procesā, lai dzīve kļūtu laimīgāka. Kāpēc gan nav svētku noskaņojuma? “Kas ar mani nav kārtībā?”

Taču viss ir kārtībā. Tev VISS drīkst atšķirties no priekšrakstiem.

Jutīgums un rūpes par sevi – lūk, kas man šķiet ļoti svarīgs lielo svētku atribūts. Sadzirdēt, ko man šobrīd vajag ( nevis ierastajā nozīmē “vajag”, bet “ir pareizi tieši man un tieši šobrīd”.)

Svinēt, ja gribās un svinās. Saudzēt sevi un taupīt resursus, ja to ir maz. Zināt (ne ar galvu, bet Dvēseli – kaut vai tikai ticēt) savai spējai rīkoties savas interesēs. Un sajust savas tiesības tā rīkoties, bez vainas sajūtas un vēlmes un vajadzības atvainoties.

Vai arī var savādāk uz to paskatīties. Likt sevi mierā – lūk, kas man šķiet lielo svētku ļoti svarīgs atribūts. Paldies par šo formulējumu Pirmā kanāla raidījuma «А оно мне надо?» vadītājai Jeļenai Truskovai, kura teica: likt sevi mierā ar gaidām, kas neatbilst tavām personīgajām vēlmēm, ar paššaustīšanu un atbildēm uz mūžīgo jautājumu “Kas ar mani nav kārtībā?” vai “Kā sevi salabot?”
Un ļaut sev vienkārši pabūt.

You are OK. You are enough.
Autors: Elizaveta Musatova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Ja vīrietis pazemo savu sievieti, viņš visu zaudēs

sieviete aiziet7

Ja vīrietis pazemo un apvaino savu sievieti, ar laiku viņš visu var pazaudēt. Un te nav nekādas “mistikas”. Parasta psiholoģija un dzīves filosofija.

Akadēmiķis Ļevs Landaus bija ģeniāls zinātnieks. Taču diemžēl viņš mēdza vērpt intrigas ar dāmām un veda tās mājās, pat tad, kad tur bija sieva.
Cars Aleksandrs Otrais ļoti daudz ko izdarīja Tēvijas labā. Taču savu mīļāko ar bērniem izmitināja savā pilī, istabās tieši virs savas sievas guļamistabas.
Puškins mīlēja savai sievai stāstīt par savām jautrajām nakts izklaidēm – par to, kur un ar ko pavadīja laiku.

Akadēmiķim pēc tam uzbrauca  mašīna un viņš kļuva par bezpalīdzīgu invalīdu. Protams, viņa sieva viņu kopa. Kas tad vēl to būtu darījis?
Aleksandru Otro nogalināja teroristi, viņam spridzeklis norāva kājas, un tā viņš no savas mīļākās pat nepaspēja atvadīties.
Puškins arī mira sievas rokās pēc sava nāvējošā dueļa… Un tādu piemēru ir daudz.

Šie varenie pasaules ļaudis darīja pari savām sievām un lika tām ciest. Bet sievas viņus mīlēja no visas sirds. Ne jau ļaunais liktenis vai Augstākie spēki tos sodīja. Viss noslēpums vien tajā, ka viņi savas sievas pazemoja, lika justies zemākām par zemi. Un sieviete pārstaja būt draugs, uzticams partneris un uzticības persona. Viņa kluva par kaut ko līdzīgu verdzenei Izaurai, kā suns, kuru saimnieks var iekaustīt vai paglaudīt. Jebkurā gadījumā, no viņas nekautrējās, no vergiem jau nemēdz kautrēties.

Sieva pārstāja būt draugs, kļuva par kalponi. Par zemākas kārtas būtni, kā agrāk teica. Savukārt pats vīrietis sevi nolēma vientulībai, jo bija pazemojis pašu tuvāko cilvēku.
Viņam vairs nebija tuvākā cilvēka ar kuru dalīties savās slēptākajās domās, kurš grūtā brīdī atbalstītu, dotu padomu, pierunātu atteikties no kļūmīga soļa… Bija draugs – kļuva vergs. Bija biedrs – kļuva mājdzīvnieks. Un vienmēŗ šajos apstākļos vīrietis pats sev atņem pašu galveno – atbalstu.
Tāpēc, ka tas, ko neciena, nav nekāds atbalsts. Vienkārši uzticams vergs, ne draugs.

It kā laulībā un tomēr – vientuļš. Vientuļš, tātad viegli ievainojams. Tātad viņam var uzbrukt, viņu var apmānīt, apzagt. Viņam jācīnās vienam. Bet varēja būt blakus draugs. Neviens neaizvietos īstu sievišķīgu atbalstu, viltību, intuīciju, spēju redzēt un saprast zīmes un just cilvēkus.

Tāpēc īsti veiksminieki saudzē un sargā savu sievieti. Tas ir viņu īstākais draugs, ne vienkārši sieva vai iemīļotā. Pazemojot otru, tu pazemo pats sevi un kļūsti vājš, par prieku ienaidniekiem. Un kļūsti vientuļš, neaizsargāts un vājš.

Cieņa pret sievieti ir veiksmes un ilgmūžības ķīla. Un nav grūti nodarīt pāri mīlošajam.
Ir viegli nesaudzēt. Tikai pēc tam vairs nebūs ko zaudēt…

Avots: https://wiolife.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kā sievietes uztver realitāti

deg

Klausos dažādās sievietēs. Vēroju situācijas. Ko es redzu. Lēmumu pieņemt traucē emocionālā brieduma trūkums.
Lūk, piemēram, viņš saka: “man attiecībā uz tevi nekādu nopietnu plānu nav”. Būs ļoti paveicies, ja vīrietis godīgi to pateiks. Dažkārt to var tikai nojaust, redzot to, kā viņš rīkojas.

Tad, lūk. Viņš teica vai izdarīja, tātad, ielaid sevī šo lēmumu!

Lai tas iziet tev visai cauri. Ja tu to proti izdarīt, ja esi pietiekami jutīga, lai neaizsargātos, tu esi spēcīga kā sieviete.

Tad nākamais solis būs tavs iekšējais darbs. Tu, balstoties uz savām sajūtām, pieņemsi lēmumu, būt tev kopā ar šo vīrieti, vai nebūt.

Cik daudz būs sieviešu, kuras pēc miglainām sarunām par kopēju nākotni, līdzīgi, “labāk nezīlēsim, es nemīlu plānot” utt., pagriezīsies un aizes? Patiesībā tādi ir tikai uz pirkstiem saskaitāmi gadījumi.
Vairums iekšēji apstrīdēs vīrieša lēmumu, cerēs viņu uzveikt nākotnē. Ar laiku. Viņš sapratīs, ka viņa ir lieliska un ir pelnījusi, lai viņš viņu izvēlētos. Un sāks plānot un vest aiz sevis.

Maziņš “bet”. Tu jau pašā sākumā viņam nepakļāvies. Nepieņēmi viņa lēmumu. Tādā pārī nav pieņemšanas. Tu viņa lēmumu noliki nevis sevī, bet kabatā.

Tu ļoti centīsies. Tu būsi lieliska it visā, izņemot vienā. Tajā, kas tu esi.
Jo tu taču sevi māni.

Tu to zināsi dziļi, dziļi. Diez vai pat apzināsies. Un tā kļūs par tavu fona nepārliecinātību. Un viņa šaubām par tevi.

Kontakta ar tevi nevar būt, kamēr tu pati sevi nedzirdi.
Un nav svarīgi, ka guļ tie vienā gultā 20 gadus. Starp viņiem ir simtiem kilometru.

Ja sieviete skaidri zin, ko vina vēlas, kam piekrīt, tad viņa ir mierīga. Viņa ir gatava maksāt ar savu vēlmju samierināšanu, ja redz, ka ar šo vīrieti būs sāpīgi.

Jūtoša sieviete nedalīs sevi divās daļās: vienu, kura ļoti vēlas apprecēties un otru, kura atbrauc reizi nedēļā uz vienu nakti tad, kad viņš pasauc.

Histērijas rodas mirklī, kad saproti, ka nesanāk tā, kā gribētos. Bet ir tas kas ir.
Sieviete redz, ka “māja deg”, bet pārliecina sevi par to, ka uguns silda. Ka tas nav bīstams. Un dodas turp. Pēc tam raud. Rāda man savus apdegumus. Un… Atkal burtiski lien tajā degošaja mājā.

Viņa nedzird, ko vīrietis viņai saka. Realitāte ir pārāk nepatīkama. Un tad viņa ar iedomu marķieri izlabo to, ko viņš teica, un pēc tam to ievieto sevī. Tāda veidā norobežojot sevi no nežēlīgās patiesības.

Tā sieviete atņem sev vienīgo dabisko aizsardzību – jutekliskumu. Viņa ir stipra. Viņa negrib ciest.
Un tā vietā, lai atļautu sevi izlaist no rokām vīrietim, viņa krīt un krīt pati.

Sieviete, kura pieņem sāpes, kā daļu dzīves un sabrukšanu, kā radīšanas jaunu etapu, ir psihiski vesela. Un tad mazāk sāpju ir attiecībās, ja jau sākotnēji ir dota atļauja tām būt.

Aprēķinātāja un nenobriedusi sieviete pārsvarā dzīvo “galvā”. Viņa vēlas kaut gabaliņu maiguma izraut tieši tagad, bet nesaprot, ka par visu nāksies maksāt. Un šis gabaliņš būs ārkartīgi dārgs. Viņa gribēja būt viltīga, taču apmānīja pati sevi.

Ko es daru sava darbā. Savienoju galvu ar sajūtām.
Viltīgajiem lieliski strādā prāts. “Es viņu “paņemšu” ar gudrām runām/padevību/labu ēst gatavošanu/ seksu.”

Aha. Tu saņemsi tieši tikpat. Piemēram, materiālo nodrošinājumu, kopīgus ceļojumus, vīrieša palīdzību mājas darbos un seksu.

Taču tas nebūt nenozīmē izvēlēties vienam otru.

Tās ir normālas darījuma attiecības, kur katrs saņems savu gabaliņu.

Kur katrs spēlē savu, jau laikus iestudētu lomu. Pagāji drusciņ malā, saslimi, sabojājās garastāvoklis. Viss. Un konstrukcija sabruka.

Jūti! Klausies vinā! Skaties, ko viņš dara! Klausies sevī!

Tās sievietes, kuras ir izvēlējušās sevi, atradušas sevi, mierīgi gaida vīrieti ar tādu pašu attieksmi.
Tās sievietes, kuras sevi nezin, nejūt, ļoti steidzas pasviest sevi kādam, izdarīt tā, lai tiktu izvēlētas. Lai pierādītu, ka vērtība ir ārpusē.

Bet viss dzimst mūsos – iekšpusē!

@arhisomatika
Tulkojums © Ginta Filia Solis