Gaisma un siltums

svece543

Kāda sieviete žēlojās savai kaimiņienei par draudzeni, kura viņu bija aizvainojusi. Kaimiņiene viņu mierināja un pierunāja piedot draudzenei.

– Piedot? Kā to var? Pēc tā, ko viņa man nodarīja? Viņa taču ir tik ļauna! Nē, ļaunumu nevar piedot, – teica sieviete. – Un vispār, kāpēc man jāmīl cilvēki, kuri nemīl mani, kāpēc man jādara labu, kad apkārt visi viens otram dara ļaunu, apmāna un nodod?

– Es Tev izstāstīšu kādu stāstu, – teica viņai kaimiņiene.
– Dzīvoja reiz cilvēks. Viņš lūdza Mātei Dabai izdarīt tā, lai naktīs būtu gaišs, lai varētu nededzināt sveces un lai ziemā būtu silts – lai varētu nekurināt krāsni. Taču Mātei Dabai labāk redzams, kā jābūt, tāpēc tā neņēma vērā cilvēka lūgumu. Tas sadusmojās ne pa jokam un nolēma: ” Ak, Tu tā, ja? Nu tad es nededzināšu pa naktīm sveces un ar tām Tevi neizgaismošu. Un ziemā nekurināšu krāsni, lai ar tās siltumu Tevi nesildītu. Un pat ārdurvis atvēršu, lai mājā siltums nepaliktu, tad paskatīsimies, cik Tev auksti būs!”
– Galīgi stulbs, – pārtrauca kaimiņieni sieviete, – iedomājās, ka ar savu sveci izgaismo dabu un ar savu krāsni to silda! Augstprātīgs muļķis! Tas taču, pirmkārt, vajadzīgs viņam pašam – gaisma un siltums. Bet viņa – Māte Daba pati par sevi parūpēsies!
– Tad kāpēc Tu, – jautāja kaimiņiene, – dari to pašu?
– Es? – izbrīnījās sieviete.
– Jā, Tu! Kāpēc Tu izdzēs savas mīlestības gaismu, kad apkārt Tev savelkas tumsa un kāpēc Tu neiekur savas sirds krāsns siltumu, kad apkārt jūti ļaužu sirds saltumu?  Vai nav labāk pašai iedegt savas sirds gaismu un paspīdināt citiem, nevis sēdēt tumsā un gaidīt, kamēr kāds iedegs gaismu?  Tad Tu pati ieraudzīsi ceļu un, iespējams, arī citi to ieraudzīs un jūs kopā, roku rokā varēsiet doties pa to. Un vai nav labāk aizdedzināt savu sirds gaismu un tās siltumā sildīties pašai un sasildīt citus, nevis sēdēt aukstumā un gaidīt, kamēr kāds sasildīs Tevi.  Un tad arī no apkārtējo sirdīm staros siltums un gaisma un pasaule kļūs siltāka un gaišāka.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Parasta un Īsta sieviete

 

ista-sieviete1Kaimiņos dzīvoja divas sievietes. Viena bija darbīga un aktīva – visu laiku rosījās saimniecībā, aptekāja bērnus un vīru, mazgāja, šmorēja un kopa dārzu. Viņas kaimiņienei arī bija divi bērni un vīrs. To bieži varēja redzēt pastaigājoties vai šūpojoties dārza šūpolēs zem ābelēm.

“Kā tu vari būt tāda sliņķe?!!”- sašutusi jautāja pirmā.

“Kā var tā pārpūlēties?!!” – domāja otrā.

Un, lūk, reiz pirmajai kaimiņienei vīrs stipri sagrieza muguru un savas slimības dēļ nevarēja turpināt strādāt. Viss mājas darbu smagums un naudas pelnīšana tagad gūlās uz sievas pleciem.

Kādā vakarā, atgriežoties no darba, un nesot smagas somas pilnas ar produktiem, pirmā kaimiņiene paklupa tieši pie savas mājas un stipri izmežģīja roku. Otrā kaimiņiene ar savu vīru visu to redzēja. Viņi iesēdināja sievieti mašīnā un aizveda uz slimnīcu.

“Ko man tagad darīt!?” – sieviete uztraucās. “Tās ir kaut kādas šausmas! Kas tagad mājās visu darīs, un par ko mēs tagad dzīvosim?”. Bet otrā kaimiņiene mierīgi atbildēja: “Tu atpūties un paguli, bet visas savas raizes VIENKĀRŠI UZTICI VISUMAM”.

«Kas tas ir Visums?», – sieviete izbrīnīta vaicāja.

«Visums – tie esam mēs visi. Viss, kas tev apkārt. Tu esi daļa no šīs dzīves telpas un viss veselais vienmēr rūpējas par savu daļu.».

Sievietei nekas cits neatlika, kā noticēt savas kaimiņienes teiktajam un vienkārši vērot apkārt notiekošo.

Nākamajā dienā pie viņas atbrauca māsa no kaimiņu pagasta un pastāstīja par brīnumainu dziednieku, kas nesen bija pārcēlies uz viņu ciemu. Atstājot savus bērnus pie kaimiņiem, kopā ar savu slimo vīru, sieviete devās pie dziednieka. Dziednieks izrādījās arī labs “kaulu lauzējs” un varēja palīdzēt sievietei un viņas vīram.

“Steiga tevi salauza un tavu dzīvi sakropļoja” – teica dziednieks. “Tavus kaulus es salaboju, bet smadzenes salabot – tas nav mans lauciņš. Pati izdari secinājumus. Tā ir tava dzīve!”.

No tā brīža sieviete biežāk sāka ciemoties pie kaimiņiem, lai ar kaimiņieni kopā pasēdētu dārza šūpolēs zem ābelēm, paklausītos putnu dziesmās un klusumā. Tā viņa piepildījās ar iekšēju mieru un harmoniju. Piepildījās ar pašu Dzīvi, lai tā plūstu mierīgi un skaisti.

Pasaka – māņi, bet tajā vienmēr ir daļa patiesības …

Ar ko tad parasta sieviete atšķiras no Īstas Sievietes?

Parastas sievietes apziņā laime ir atkarīga no viņai apkārt esošo lietu stāvokļa – vai veseli viņas bērni, vai ģimenes dzīvē un attiecībās viss kartībā, vai viņa labi izskatās.

Ja kaut kur kaut kas notiek ne tā, kā ieplānots, viņa tiek izsista no sliedēm, sāk uztraukties, cenšoties visu sakārtot un noregulēt. Tādā veidā absolūti pazaudējot Pati Sevi – savus spēkus, savu iekšējo harmoniju, un ļoti bieži – arī mīlestību pret sevi. Un viss tikai tāpēc, ka parastas sievietes laime pilnībā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem – viņas dzīves “ārpuses”. 

Īsta Sieviete spēj radīt savu laimi no “iekšpuses” Viņa lieliski apzinās, ka, ja pati būs nogurusi un saīgusi, tad nekas labs nenotiks arī  ārpusē.

Viņa zin – Sieviete ar savu iekšējo stāvokli pati rada savu dzīves telpu un orientē savu vidi. Cenšoties, pirmkārt, saglabāt savu iekšējo mieru un harmoniju, viņa jebkurā situācijā ir spējīga ātri tikt galā ar visām grūtībām. Jo viņas iekšējais miera un harmonijas stāvoklis iespaido gan vidi ap viņu, gan cilvēkus, kas blakus.

IR LABI MAN – IR LABI ĀRPUS MANIS

Tas arī ir galvenais Īstas Sievietes radošā spēka noslēpums, ko viņai dāvājusi pati Māte-Daba.

Bet parasta sieviete no Īstas atšķiras vien ar to, ka neprot APZINĀTI izmantot savu vareno dabas dāvanu – spēju radīt harmonisku vidi sev apkārt – sev, saviem tuvajiem, kurā viss ir labi un mierīgi.

Taču, kā zināms, visu var iemācīties. Ka tik būtu vēlēšanās!

Te nu arī pasaciņa galā. Malacis, ka klausījies!

Autors: Viktorija Ņepomņaščaja

Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: Tas viss, kas mums ir šobrīd, ir pats labākais

1

Četri “JĀ” laimei

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.

 

Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

Kad Dievs radīja sievieti…

65
Kad Dievs radīja sievieti, viņš strādāja ilgi.
Vēlā sestdienas vakarā pie viņa atnāca Eņģelis un jautāja:
– Kāpēc Tu tērē tam tik daudz sava laika?
Dievs atbildēja:
– Paskaties uz visām specifikācijām, kuras man jāievēro, lai to radītu.
Viņai jābūt viegli nomazgājamai, bet nedrīkt būt no plastiska materiāla.Vairāk kā 200 kustīgas detaļas lai tai pat laikā graciozi kustētos. Viņai jāprot pašai sevi izdziedēt, kad sasirgusi. Jābūt spējīgai strādāt 18 stundas diennaktī. Viņai var būt tikai divas rokas, tai pat laikā, ar tām jāspēj apņemt vairākus bērnus uzreiz – un apņemt tā, lai pārietu jebkuras sāpes – vai tas būtu sasists ceļgals vai dvēsele.
Eņģelis bija izbrīnīts:
– Vai tas būs standarta modelis? Tas taču nav iespējams! Pārāk daudz darba vienai dienai. Atliec to uz kādu laiku!
– Nē – teica Dievs. Es pabeigšu to šovakar un viņa būs mana mīlule.
Eņģelis piegāja tuvāk, lai pieskartos sievietei.
– Dievs, viņa ir tik mīksta!
– Jā, viņa ir mīksta, taču es radīju viņu stipru. Tu pat iedomāties nevari, ko viņa var izturēt un pārvarēt. Viņa izskatās trausla, taču patiesībā viņā ir tāds dievišķais spēks.
– Vai domāt viņa spēj? – jautāja eņģelis.
Dievs atbildēja:
– Viņa var ne tikai domāt, bet arī pārliecināt.
Eņģelis pieskārās sievietes vaigam.
– Dievs, man šķiet, ka Tev viņa sanākusi brāķēta – no viņas tek ūdens.
– Nē, viņa nav brāķēta. Tās ir asaras.
– Kam tās?
– Tās pauž viņas skumjas, mīlestību, vientulību, ciešanas un lepnumu.
Eņģelis bija sajūsmā.
– Dievs, Tu esi ģēnijs! Tu par visu esi padomājis. Sieviete patiešām ir brīnumaina!.
– O, jā, viņai ir spēks, kas spēj izbrīnīt vīrieti. Viņa var smieties, kad gribas raudāt. Viņa var smaidīt, kad ļoti bail. Viņa palīdzēs citam, kad pašai vajadzīga palīdzība. Viens vienīgs viņas skatiens var izdarīt to, kas vīrietim nekad nebūs pa spēkam…
Eņģelis nespēja pateikt ne vārda, viņš bija šokā.
Dievs smagi nopūtās:
-Taču ir viena lieta, kas nav kārtībā. Viens trūkums, kuru novērst varēs tikai viņa pati, savādāk tas viņai sabojās visu dzīvi.
– Un kas tas ir?
– Viņa nezin sev cenu…
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāatmet pat ātrāk, kā kaitīgie ieradumi

aproce6
Nemitīgi tiek runāts par to, ka smēķēt ir kaitīgi, ka kaitīgi ir lietot alkoholu un nepareizi ēst, dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu u.t.t. Skaidrs, tas sen viss ir zināms, un neviens nestrīdās, ka tas viss ir jāatmet. Taču katra cilvēka dzīvē ir dažas lietas, kas ik dienu kaitē vēl vairāk par minētajām. Tās saindē mūsu dzīvi, un mēs pat to nepamanām. Mēs ejam uz sporta zāli, ēdam salātiņus un augļus, atsakāmies no alkohola un smēķēšanas, bet turpinām skaust, apvainoties un pastavīgi žēloties par savu dzīvi. Varbūt beidzot tas jāatmet?
Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis šīs sajūtas. Būtu jau labi, ja reizi dzīvē, jo bieži vien tās izjūtam pastāvīgi, bet nezin kāpēc. par to neuztraucamies, it kā tas neatstātu nekādu iespaidu uz mūsu dzīvi. Taču patiesībā tās iespaido – un, kā vēl! Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts, viens vienmēr ietekmēs otru un, ja tev ir kaitīgie ieradumi mentālajā plānā, tad dažādās formās tie parādīsies arī tavā ikdienas dzīvē, atstājot uz to neizdzēšamu iespaidu. Izmainot kaut ko vienu, mainīsies viss un arī pati tavas dzīves kvalitāte.
Praktiski viss, ko mēs darām, ir vērsts tikai uz vienu sasniegumu – laimi.
Bet, ja tevi indē šie kaitīgie ieradumi, tad, lai ko arī tu darītu, nekādas laimes nebūs, un ne jau tāpēc, ka maz naudas, nav mīļotā cilvēka vai mīļotās nodarbošanās, bet tāpēc, ka, lai cik labus apstākļus tev sagādātu dzīve, tu vienmēr būsi neapmierināts.
Lūk, šie 4 kaitīgie ieradumi, kas traucē tev sasniegt gaidīto balvu:

 

1. Skaudība

Tā ir tāda draņķība, kas neļauj priecāties ne par saviem, ne citu cilvēku sasniegumiem. Sociālie tīkli ir lielisks instruments šī netikuma kultivēšanai. Jūtas Universitātes sociologi aptaujāja 435 studentus un noskaidroja, ka no laika, kuru cilvēks pavada sociālajos tīklos, ir atkarīga viņa attieksme pret dzīvi. Jo vairāk cilvēki skatījās  to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs (precīzāk – to dzīvju rediģētajā atspoguļojumā), jo vairāk uzskatīja, ka citi dzīvo labāk par viņiem – laimīgāk, interesantāk, veiksmīgāk.
Reālajā dzīvē arī pietiek skaudības, kas liek skumt par savu neizdevušos dzīvi, domājot, ka tā patiešām arī ir.
Ko darīt?
Ja tu kaut uz vienu dienu samainītos vietām ar otru cilvēku (to, kuru tu skaud), tev ļoti nepatiktu tas, ko tu sajustu. Katram ir savas ciešanas un savas problēmas, tāpat kā savas balvas, un tās nav ne par matu labākas kā savējās.
Nedrīkst sevi salīdzinat ar citiem! Mums katram ir sava pagātne, savi talanti, iespējas, problēmas un likstas. Vienkārši NESALĪDZINI! Nav kritēriju, pēc kuriem būtu iespēja to izdarīt.

2. Aizvainojums

Ja analizējam pašu aizvainojuma sajūtu, sanāk, ka tā ir realitātes neatbilstība tavām gaidām.
Iedomājies, ka tu uz ielas paklupi, sasities un izbārstīji savu somu ar produktiem. Netālu no tevis stāvēja kāds akls ubags. Tu taču negaidīji, ka viņš metīsies tev palīgā, tātad nekāda aizvainojuma būt nevar. Bet, ja nu ubaga vietā stāvētu kolēģis, vai kāds paziņa un vienkārši noskatītos, kā tu rāpo pa asfaltu, vākdams savus izbirušos apelsīnus, aizvainojums būtu, un sazin, cik ilgi.
Ja mēs neņemam verā aizvainojuma iemeslus, tā pati par sevi nozīmē ļoti spēcīgu, negatīvu emociju, kas pavada mūs ilgu laiku. Katru reizi, kad kaut kas atgādinās par šo cilvēku, tevī atkal un atkal atgriezīsies šīs emocijas. Un vispār, seni aizvainojumi ir ļoti kaitīgi veselībai, tāpat kā neizdziedētas traumas.
Kā atbrīvoties no tā?
Lai nemocītu sevi, neko nevajag gaidīt no cilvēkiem. Viņi tev neko nav parādā. Viņiem nav jābūt laipniem, izpalīdzīgiem, patīkamiem, rūpīgiem, saprotošiem. Pieņem visu, kā ir.
Tas nenozīmē, ka tev jādraudzējas ar rupjiem, agresīviem, nepatīkamiem cilvēkiem, kuri tevi nenovērtē. Vienkārši izdari secinājumus, ar ko tu vēlies turpināt draudzību un ar ko – neturpināt. Un nekad neko negaidi! Mācies pieņemt cilvēkus un situācijas tādas, kādas tās ir. Bez aizvainojuma un dzīve kļūs daudz vienkāršāka.

 

3. Žēlošanās

Žēlošanas ļoti ātri kļūst par ieradumu un, ja cilvēks pierod žēloties, tad nav svarīgi, kas notiek viņa dzīvē, viņš vienalga atradīs, par ko pažēloties. Ja cilvēks to dara pastāvīgi, tas nozīmē, ka viņš savā dzīvē saskata tikai negatīvo, ievēro tikai problēmas, par ko steidz pastāstīt visiem apkārtējiem.
Nav iespējams objektīvs savas dzīves novertējums, ir tikai tas, kā tu to redzi. Ja redzi tikai negatīvo, tas arī ir un notiek. Un kamdēļ tas viss? Dēļ tā, ka tu vēlies redzēt līdzjūtīgus skatus no malas?

 

4. Nosodījums

Lūk, arī pēdējais briesmīgais ieradums – pie mājas uz soliņa sēdošu tantiņu dzīves kredo, pasaulē, kas pilna ar neliešiem, narkomāniem un prostitūtām. Mēs ar tādu labpatiku nosodām citus, gan personīgi gan kolektīvi. Tenko praktiski visi, neatkarīgi no dzimuma un vecuma.
Kas tajā ir interesants, nevar nosodīt citus cilvēkus, ja tevī pašā nav šīs sliktās īpašības. Cik reižu esmu ievērojusi, kā cilvēki, kuri uzvelkas un kliedz uz citiem, nosodot tos par kaut ko, tāpat lamā sevi par savām kļūdām un dara to vēl neiecietīgāk.
Nosodījumam ir divas puses. Viena no tām – citu nosodīšana, bet otra – sevis, mīļotā (šajā gadījumā noteikti ne – mīļotā) nosodīšana.
Ko darīt?
Šajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir tiesības kļūdīties un mēs visi esam tik ļoti atšķirīgi, ka te noteikti nevar būt nekādu objektīvu kritēriju. Tu nekad neesi bijis cita cilvēka ādā, tu nezini, kā šis cilvēks ir dzīvojis, nezini, kā dzīvo, kādas domas ir viņa galvā. Tas ir tāpat, kā komentēt futbola maču “uz aklo”, vadoties vien no līdzjutēju kliedzieniem tribīnēs.
Kas attiecas uz sevis nosodīšanu – tā cilvēka, kuru tu lieliski pazīsti – vienkārši atceries, ka tas nekad ne pie kā laba nenoved. Iespejams, šis ieradums palicis no vecākiem, kā nokopēts uzvedības modelis, taču skaidrs, ka tas absolūti nemotivē labākai dzīvei. Gluži otrādi – liek justies neveiksminiekam, samierināties ar to un, protams, ciest. Nu, un, iespējams – žēloties.
Visi kaitīgie ieradumi:
Ir tāda prakse, daudzi par to noteikti ir dzirdējuši, jo tā pirms kāda laika bija ļoti populāra sociālajos tīklos. Tās nosaukums ir “violetā aproce”. To es pieminu tāpēc, ka tā lieliski palīdz atbrīvoties no visiem kaitīgajiem ieradumiem un sliktajām domām..
To jau 2006. gadā piedāvāja pazīstamais garīdznieks Vils Bouens. Tās galvenā ideja; uzvilkt violetu aproci un 21 dienu jānodzīvo bez žēlošanās, kritizēšanas, tenkām, neapmierinātības izteikšanas. Domāt drīkst (kaut arī nav vēlams), bet galvenais, ir nerunāt. Ja cilvēks netiek ar to galā un “noraujas”, aproci uzliek uz otras rokas un 21 diena sākas no gala.
Kad izdzirdēju par šo praksi, nolēmu to izmēģināt. Šķita, ka tas nebūs grūti, jo es vispar nemīlu sūdzēties, aprunāt un tamlīdzīgi.
Izradījās, ka tas ir neticami grūti. Jau nakamajā dienā es pārmainīju aproci uz otras rokas, jo darbā izteicu neapmierinātību ar kaut ko. Pēc tam – vēlreiz un vēlreiz. Pārvilkt to nācās 2-3 reizes dienā, kaut arī nekad nebūtu iedomājusies sevi nosaukt par čīkstētāju, vai mūžigi neapmierinātu personu.
Šodien tādas aproces pārdod – ja vien ir ideja, atrodas cilvēki, kas to pārdos. Iespējams, domas par iztērēto naudu, neļauj tik vienkārši padoties, taču galvenā jēga nav tajā.
Tu pats vari uztaisīt sev aproci, uzsiet uz rokas vienkāršu diedziņu, vai pat izmantot šim nolūkam gredzenu, kuru tu pārvilksi no rokas uz roku.
Pats galvenais ir – beidzot atmest visas savas dzīvi bojājošās domas.

 

Tulkoja: Ginta FS

Sieviešu scenāriji: savas Mammas Mamma

mother-daughter
Šis ir reāls stāsts. Mainīti vien vārdi un daži fakti. Fragments no topošās grāmatas.
Svetai jau sen ir pāri 40 gadiem. Aiz muguras neizdevusies laulība. Bērnu nav. Un ir mamma. Vientuļa mamma, kurai arī dzīve nav izdevusies. Tā viņas dzīvo – abas kopā. Mamma un pieaugusi meita. Divas vientuļas sievietes.
Mēs sākam sarunu un es atkal redzu šo bildīti: mamma kļūst par maziņu meitenīti, bet meita ņem to uz rokām un mierina.
Es jautāju, kas ir ar mammas vecākiem un Sveta sāk raudāt. Viņas mammas vecāki gāja bojā blokādes laikā un viņa izauga bērnu namā. Attiecības ar vīru neizdevās, viņš viņu pameta uzreiz pēc Svetas piedzimšanas.
Un tagad Sveta nevar dzīvot savu dzīvi. Kad viņa kaut kur aizkavējas, noteikti ir jāpiezvana mammai, lai tā neuztrauktos. Lai mamma zinātu, kur viņa ir. Lai mamma neapvainotos. Sveta jau sen vairs necenšas sakārtot savu privāto dzīvi – viņas vīrs neizturēja kopdzīvi ar sievas māti. Un visus pārējos vīriešus viņas mamma sagaida kaujas gatavībā.
Mammai ir jau septiņdesmit gadu. Cerību, ka viņa mainīsies, vairs jau sen nav. Veselības kļūst arvien mazāk. Atstāt viņu vienu ir bail. Bet arī sava dzīve paiet.
Apburtais loks?
Es palūdzu Svetai, lai viņa paskatās uz mammu un saka viņai: “Mammīt, es nevaru aizpildīt tavu tukšumu”. Viņa pat to nevar pateikt, asaras līst straumēm. “Bet es taču varu!” – pēc brīža saka Sveta.
“Sveta, tu jau četrdesmit gadus centies, bet nekas nesanāk. Ne tev, ne mammai. Tu nevarēsi viņai aizstāt mammu. Tu vienkārši esi bērns!”
Viņa turpina raudāt, bet es redzu, ka seja kļūst gaišāka.
“Mammu, es nevaru aizpildīt tavu tukšumu. Es vienkārši esmu bērns” – saka Sveta. Un beidzot sāk elpot. Beidzot viņa varēja atrauties no mammas un ieraudzīt savu personīgo dzīvi. Un kas pats brīnumainākais – arī mammai pēc tam kļuva vieglāk. Gaidīt un prasīt mīlestību, nesaprotot, ka tas nav tas cilvēks – ir ļoti nogurdinoši un neiespējami. Bet redzēt savu bernu laimīgu – tas iedvesmo ikvienu vecāku. Pat tad, ja mamma tajā neatzīsies.
Var visu dzīvi nolikt, lai aizvietotu savai mammai mammu. Taču tas nav iespējams. Mēs varam par viņu rūpēties, palīdzēt viņai. Tikai tā ir cita pozīcija. Bērna pozīcija – maza bērna, kurš ar cieņu un mīlestību izturas pret savu mammu pozīcija. Bet ne visuvarošā Dieva, kas mierina un glābj nesapratīgo un nevarīgo pozīcija.
Tā ir milzīga starpība. Savas Mammas Mammas pozīcija uzpērk ar savu visuvarenību un lepnību. Taču par to vienmēr nāksies maksāt ar savu laimi. Savu dzīvi. Vai nav pārāk augsta cena tam, lai sajustos ļoti svarīga?

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Pasaka: kad atnāk Brīnums!

12003865_963293300409653_1261844082975450837_n
Reiz dzīvoja meitenīte, kura neticēja brīnumiem. Viņa ticēja veselajam Saprātam. Tā viņai bērnībā mācīja un viņa tam noticēja.
Taču brīnumi notiek neatkarīgi no tā, tici tu viņiem vai netici. Un katra no mums dzīvēs tie notiek ne vienu reizi vien: daudz dažādu brīnumu. Tikai tie, kuri brīnumiem tic, no sirds par tiem priecājas un saka: “Oooo, Brīnums!”, bet tie, kuri līdzīgi mūsu meitenītei, saka: – “sakritība”, “nejaušība”, “paveicās” un turpina neticēt.
Kā jūs domājat, kuram dzīve priecīgāka? Pareizi, protams, ka pirmajiem! Viņiem prieks un brīnumi dzīvo Dvēselē un tāpēc tie staigā rokrokā sadevušies. Bet Saprātam emocijas nav raksturīgas – labākajā gadījumā to piemeklē apmierinājuma sajūta.
Viņi ir ļoti atšķirīgi – mūsu Dvēsele un Saprāts. Dvēselei patīk dziedāt un smieties, Saprātam – plānot un analizēt. Mūsu, jau sen izaugusī meitene, draudzējas ar Saprātu, tāpēc dziedāja ļoti reti, bet pastāvīgi domāja un pārdomāja.
Protams, kamēr meitenīte auga, ar viņu bieži vien notika mazi brīnumi, kurus viņa par tādiem spītīgi neuzskatīja. Bet, kad izauga, pie viņas atnāca pirmais lielais Brīnums:

 

— Saimnieki! Atveriet! Es gribu tūlīt pat notikt!! – sauca Brīnums.
Klusums. Pēc brīža kāds aiz durvīm krekšķēdams sakustējās un neapmierinātā balsī jautāja:
— Kas tur, pie velna, dauzās?
— Te Brīnums! Es atnācu jūsu dzīvē, lai padarītu to krāšņāku un priecīgāku!
— Saimnieces nav mājās! Viņa man lika nevienam neatvērt!
— Un, kur tad viņa ir?
— Droši vien kaut kur – Pagātnē! Analizē un liek pa plauktiņiem pieredzi.
— Labi, es vēlāk atnākšu, — teica Brīnums.
… Drīzumā Brīnums atkārtoja savu vizīti, bet saimnieces atkal nebija.
— Atkal Pagātnē? – jautāja Brīnums.
— Nēēēēē… Nākotnē! Plāno un raksta.
— Aha! Nu, labi, tad citu reizi…
… Nākamajā reizē saimniece bija uz vietas, bet…
— Tu, Brīnum…. šoreiz esi nelaikā!
— Es, nelaikā? Kā to saprast?
— Saimniece nav īsti omā… viņai nepatikšanas. Pārdzīvo! Viņai tagad galīgi nav laika kaut kādiem brīnumiem.
— «Nav omā?»… Dīvaini! Un kad viņa būs omā?
— Tad, kad nepatikšanas kļūs par Pagātni.
— Viņa tad droši vien atkal dosies tām līdzi Pagatnē – analizēt Pieredzi?
— Nu, ja!
— Bet, kad tad man notikt?
— Pacenties viņu pārķert kaut kur starp Pagātni un Nākotni. Tur arī vienosieties!
— Tā gan nesanāks, — Brīnums skumji pašūpoja galvu. – Es notieku tikai “šeit un tagad” — tāds nu es esmu.
— Tad nu nezinu. «Šeit un tagad» — tas ir problemātiski. Viņa tādā stavoklī ir ļoti, ļoti reti. Parasti vai nu «tur», vai «tur».
— Traks var palikt! – brīnījās Brīnums. – Iedomājies, cilvēks pats no savas laimes mūk! Un kas tad noticis?
— Nekas īpašs. Vientulība viņu ēd. Nav personīgās dzīves, nav prieka, viena vienīga rutīna…
— Lūk, kā?! Tad jau īstākais laiks brīnumiem…tātad – man. Ver vaļā, Saprāt! Kam es saku!?
Tik uzstājīgai prasībai Saprātam nebija iespējams pretoties, un Brīnums mērķtiecīgi ielauzās tā teritorijā – jau izaugušās meitenes apziņā.
— Sveika, es esmu Brīnums! – viņš stādījās priekšā.
— Bet es taču neticu brīnumiem, — viņa izbrīnījās un notrauca asaras.
— Toties es tev gan ticu! Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Tikai tev te tā ļoti šauri, man īsti nav kur izvērsties… Bet mēs to varam izlabot! Kas tas?
Brīnums atvēra skapja durvis un no turienes ar blīkšķi izbira skeleti.
— Skeleti skapī? Un tev nebija slinkums tos tur slēpt? Tiem īstā vieta uzskates līdzekļu veikalā! Vācam prom?
— Labi, vācam prom… — pamāja apjukusī saimniece.
— Lieliski! Ja es pareizi saprotu, tad šīs ir izkaltētas jūtas un nepiepildītie sapņi? Nomazgāt un iztaisnot! Kamēr saimniece izpildīja rīkojumus, Brīnums, uzrotījis piedurknes, meta atkritumu spainī vecos aizvainojumus, nospiestās vēlmes, skumjās atmiņas un tamlīdzīgus krāmus.
— Vai tas ir prātīgi – atbrīvoties no daudzos gados uzkrātās pieredzes? – kautrīgi pajautāja saimniece.
— Varbūt nav prātīgi, toties ļoti vērtīgi! Jo, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas jauns, sākumā jāatbrīvojas no vecā un nevajadzīgā!
— Ai, cik tukšs viss! – iesaucās saimniece, ar skatienu pārskrienot tukšo istabu. – Man taču nekas vairs nav atlicis! Kā es dzīvošu? Ar ko?
— Ar mani!! – dzīvespriecīgi iesaucās Brīnums. – Es ienācu tavā dzīvē un vairs projām neiešu. Un mēs abi kopā radīsim daudz, daudz mazus brīnumus!
Tā saimnieces dzīvē ienāca Beznosacījuma Mīlestība – pats lielākais Brīnums, kas vien ir pasaulē. Tas neļauj dzīvot Pagātnē un Nākotnē, jo tas, kas notiek «šeit un tagad», vienmēr ir daudz aizraujošāk un interesantāk!
Tagad viņai ir viss: gan pielūdzēji, gan iedvesma, gan brīnumi un dzīvesprieks. «Kāda brīnišķīga sieviete!», — bieži par viņu saka apkārtējie un tā ir taisnība: Brīnumi taču izgaismo mūs no iekšienes un mēs paši kļūstam par Brīnumiem!

 

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta FS