Lepnība

lepniba43

Lepnība paņem ļoti daudz cilvēka dzīvības enerģiju un spēkus, un ne velti to uzskata par vienu no smagākajiem grēkiem.

Lepnība ir daudzu graujošu emociju un domu pamats, bet negatīvās domas un emocijas noved pie slimībām un ciešanām.

Tam cilvēkam, kurš vēlas uzkrāt dzīvības spēku, tātad dzīvības enerģiju, kas vajadzīga lai dzīvotu, pārvarētu grūtības, realizētu savus nolūkus un strādātu ar sevi, noteikti vajadzētu atbrīvoties no lepnības.

Taču, lai to izdarītu, no sākuma tā ir jāatpazīst.

Apskatīsim pašas raksturīgākās lepnības pazīmes:

1. Lepnība izpaužas kā pārliecība par to, ka tev vienmēr ir taisnība, ka tu nekļūdies, bet kļūdās tikai citi un viņiem nav taisnība.

Tādi cilvēki vienmēr uzskata, ka viņim ir taisnība, viņi citus kritizē, apzspriež, tenko un vaino. “Pat tad, ja man nav taisnība, tad otrs ir vēl sliktāks. Bet, ja viņš ir sliktāks, tātad es esmu labāks.”

2. Žēlums pret sevi.

Paša svarīguma sajūta patiesībā ir slēpts žēlums pret sevi, cilvēks jūtas nelaimīgs, viņam ir bail no visas pasaules, un, lai sevi aizsargātu, viņš publiski izrāda savu svarīgumu, nozīmīgumu, pārticību. Tāds cilvēks koncentrējas tikai uz sevi un spēlē tirāna vai upura lomu, un no viņa dzīves pazūd savāktība, prāta skaidrība un līdzsvarotība.

Lai justos labāk un mierīgāk, viņs uzbūvē noteiktus aizsardzības vairogus – idejas par šo pasauli, kas palīdz viņam savu pasaulīti saglabāt nemainīgu. Tādas pasaules uzturēšanai tiek patērēts ļoti daudz enerģijas. Vēl vairāk, tāds cilvēks aizveras pret apkārtējo pasauli un tas nozīmē, ka arī pret dzīvības enerģiju, neļauj tai ienākt savā dzīvē. Zemapziņā viņš saprot, ka tādā veidā nāksies mainīt savu pasaules redzējumu, taču to tik ļoti negribās, jo šīs izmaiņas var būt kardinālas un tad nāksies atteikties no ļoti daudzām dzīves baudām.

Kad mēs esam koncentrējušies pārsvarā uz sevi, mēs nemanot audzējam savu ego un ciešanas.

3. Attieksme “no augšas”, augstprātība.

Cilvēks jūtas augstāks par citiem, attiecīgi citus uzskata par zemākiem. Savukārt augstprātība padara cilvēku mazu un niecīgu, kaut viņam pašam šķiet, ka ir liels un varens. Tā arī ir liktenīga kļūda, jo tā nedod mums iespēju darboties mums vajadzīgajā virzienā.

4. Aizbildnieciska attieksme pret kādu.

Tāda lepnības izpausme atrodas līdzās augstprātībai. Parasti tādi cilvēki, ja palīdz kādam, noteikti pieprasa pateicību un cieņu. Viņi saka: “Tev jābūt pateicīgam par to, ko es tavā labā izdarīju.”

5. Citu un sevis pazemošana.

Ir cilvēki, kuri sevi uzskata par neveiksminiekiem, kuri ne uz ko nav spējīgi, vāji garā un, ja ierauga kādu par sevi augstāku, gatavi tā priekšā rāpot uz ceļiem. Bet tajā pat laikā, ja viņi ierauga cilvēku zemāku par sevi, piespiež viņu rīkoties līdzīgi.

Tāds cilvēks ir ļoti bīstams, īpaši tad, ja viņš iegūst varu.

Cilvēks, kuram vairs nav lepnības, nepazemosies pats un neļaus to darīt citiem attiecībā pret sevi.

6. Uzskata, ka “pasaule bez manis nevar eksistēt”.

Tādi cilvēki domā, ka tikai uz viņiem viss turās un tikai pateicoties viņiem viss eksistē: pasaule, darbs, ģimene. Ir ļoti smalka robeža starp atbildības sajūtu un savu svarīgumu.

Rodas vēlme visu kontrolēt. Savukārt šī vēlme rada ļoti lielu spriedzi. Jā, protams, mēs ar savām domām un savu enerģiju radām savu pasauli. Taču mēs to darām kopā ar apkārtējo pasauli, sadarbojoties. Mēs un apkārtējā pasaule esam viens vesels. Dažkārt rodas uzmācīga vēlme glābt cilvēkus no viņu problēmām. Un cilvēks sajūtas kā supervaronis, kaut gan palīgā viņu neviens nav saucis.

7. Pārāk nopietna attieksme pret sevi.

Cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir ļoti svarīga persona. Un šī sajūta dod viņam iemeslu uzvilkties. Un, kad viņa dzīvē viss nenotiek tā, kā viņam gribās, viņš var piecelties un aiziet. Tādu situāciju ļoti bieži var redzēt ģimenēs šķiršanās laikā. Katrs no laulātajiem uzskata, ka tādā veidā pauž rakstura stingrību, taču tā tas nav. Tā izpaužas vājums.

Kad mūsos ir parak daudz egoisma, tas noved pie noguruma un rada ļoti daudzas problēmas. Paša svarīguma sajūta padara cilvēku smagu un neveiklu.

8. Savukārt pārāk liels svarīgums rada citu problēmu – cilvēks koncentrējas uz to, ko par viņu domā un runā citi.

Viņš ir ieciklējies savās problēmās, pastāvīgi par tām runā, kļūst narcistisks, patmīlīgs un mīl tīksmināties par sevi.

Viņš visdažādākajos veidos cenšas pievērst sev uzmanību un dižojas ar to, kas viņam pieder (apģērbs, mašīna, māja utt). Dažkārt mēdz izpausties arī otra galējība – nevērīga attieksme pret savu ārieni, savu ķermeni. Mērķis ir viens – pievērst sev uzmanību.

9. Lielība.

Sava pārākuma sajūta. Cilvēks slavina savas īpašības. Viņš to dara tāpēc, ka viņam ir mazvērtības kompleksi un viņam vienkārši ir vajadzīga citu cilveku atzinība, lai sajustu savu svarīgumu.

10. Atteikšanās no palīdzības.

“Es pati varu!” Lepns cilvēks neļauj citiem sev palīdzēt. Kapēc? Tāpēc, ka vēlas visus augļus sev un baidās, ka nāksies ar kādu dalīties.

Lepnība caur atteikšanos no palīdzības pievērš sev uzmanību un stingri tur tuvos cilvēkus saitītē, izsaucot viņiem vainas sajūtu un žēlumu.

11. Vēlme saņemt slavu, cieņu, godu un tādā veidā pacelties pāri citiem.

Cilvēks sev pieraksta citu nopelnus un viņam ir tieksme no citiem cilvēkiem radīt elkus.

12. Doma par to, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir svarīgāk par to, ar ko nodarbojas citi.

Tāda attieksme rada milzīgu spriedzi, jo tu taču nespēsi uzticēt kādam citam savu darāmo. Nākas visu darīt pašam.

13. Sāncensība.

Un vēlme nodarīt pāri sāncensim. Ikviena konkurence ved pie spriedzes, izsauc agresiju un neapzinātu vēlmi otru pazemot, kā rezultātā rodas problēmas un slimības.

14. Vēlme strīdēties un pierādīt savu taisnību.

Tieksme nosodīt cilvēkus par viņu kļūdām, rīcību un darbībām.

Tāds cilvēks apzināti cilvēkos meklē trūkumus, domās to soda, un tas viss tiek darīts ar naidu, dusmām un aizkaitinājumu. Dažkārt ir vēlēšanas otru pārmācīt.

Lepns cilvēks negrib pieņemt otra cilvēka viedokli, nav spējīgs iet uz kompromisu. Viņs bieži naidā un dusmās paaugstina balss toni. Viņam vienmēr ir vajadzīgs pēdējais vārds. Viņš nesaprot, ka strīdos nedzimst patiesība. Tur, kur ir patiesība, nav strīdu. Tāpēc, ka visiem tāpat ir skaidrs. Mēs taču nestrīdamies par to, ka saule uzlec rītos un noriet vakaros. Tas, kā zināms, ir fakts.

15. Tādu vārdu lietošana, kuru nozīme citiem nav saprotama.

Ļoti bieži ar šo slimo zinātnieki, juristi, ārsti.

16. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām.

Nav jēgas baidīties dalīties ar savām zināšanām un nesaņemt naudu. Ja dari to no sirds, atvērsies citi veidi, kā nopelnīt naudu. Visums ir dāsns un pārpilns labumu.

17. Nevēlēšanās pateikties un piedot. Viegla aizvainojamība.

Tas notiek tāpec, ka cilvēks nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi un nesaprot to, ka apkārtējā pasaule par mums rūpējas. Un mums ir jāiemācās pieņemt to, kas notiek ar mums mūsu dzīvē.

18. Negodīgums pret sevi un citiem cilvēkiem.

Tāds cilvēks nepilda savus solījumus, speciāli maldina cilvēkus un melo. Var jau gadīties, ka tā viņš iegūst kādus materiālos labumus, taču agri vai vēlu viņš tos zaudē.

19. Sarkasms.

Tieksme iedzelt, pajokot par cilvēku, izteikt aizvainojošas piezīmes vai rupjības.

20. Vēlme būt soģim.

Nosodīt cilvēkus par viņu rīcību un kļūdām. Tāds cilvēks citos meklē trūkumus un domās soda tos.

Parasti to dara pazemojošā tonī. Spriedumos bieži ir naids, aizkaitinātība un dusmas. Ir vēlme atriebties un pārmācīt otru. Parasti tas notiek attiecībā pret kalpotājiem, politiķiem, citām nacionalitātēm, kaimiņiem. Kā saka – būtu vien vēlme, vainīgie atradīsies.

21. Nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un trūkumus – garīgas problēmas un lepnību.

Ja atpazini šajā sevi un tas tevi neapmierina, nāksies ar to strādāt.

Kā atbrīvoties no lepnības?

Ir divi ceļi.

Pirmais – pastrādāt ar katru punktu atsevišķi.

Otrais – strādāt ar visiem uzreiz, nevērtējoši pieņemt sevi un apkārtējo pasauli. Un galvenais ir tavs nelokāmais nolūks.

Valērijs Siņeļņikovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad pāra attiecības piemeklē kārtējā krīze

57133828_1305046919633053_770180884207763456_n

Ikvienas attiecības pavada krīzes. Un tā ne vienmēr ir karadarbība, strīdi no rīta līdz vakaram un klusējoši protesti (kaut gan visbiežāk tieši tā arī ir). Dažkārt tas ir stāsts par klusumu pārī, kas padara kurlu, par šaubām, par garlaicību, ļoti pretrunīgas sajūtas attiecībā uz partneri, sevi un galu galā visu dzīvi kopumā.

Tādos brīžos mēs atrodamies krustcelēs: palikt vai aiziet, pamēģināt vēlreiz vai atlaist. Ir vēl trešais variants – griezties pēc palīdzības. Un arī šim ceļam ir daudz sīku atzarojumu: palasīt eksperta sarakstītu grāmatu, pierakstīties pie psihologa (jautājums – vienam vai ar partneri), apmeklēt semināru vai lekciju.

Vissmagākais ir tas, ka visi šie stāsti ir stāsti par izvēli. Nav pareizā ceļa. Tā nav ne loterija, ne spēle uz miljonu. Vienkārši, izvēloties vienu ceļu, tu viennozīmīgi atsakies no otra. Kaut ko noteikti iegūsti, bet kaut ko – zaudē.

Ir krustceles, kas nav katastrofiskas. Kas atļauj iepauzēt, paskatīties uz to no malas, it kā paceļoties virs aiznavas. Un saprast: no kurienes tas nāk, pie kā tas var novest, un kas rezultātā sanāca, un ko tagad ar visu šo dzīvē darīt.

Tāda pauze nepieciešama, lai apzinātos, lai atļautu rasties jaunai atbalsij – kuru no ceļiem izvēlēties.

Ja ir iespēja un spēks, nestrebt karstu, tad labāk to nedarīt. Ja ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot dzīvi, palīdzēt kaut ko apjaust, apdomāt, pārveidot, tad grēks tos neizmantot.

Kad mēs runājam par pāra attiecībām, mēs vienmēr runājam par laimes iespējamību. Un katram no mums tā ir savādāka. Kādam tā ir klusā miera osta dzīves vētrās, stiprais plecs, mājīgās mājas, spēka vieta. Kādam tas ir risks, draivs, liesmas un sajūsma, nedaudz šūpoles, bet tādas, kurās šūpojoties nepaliek nelabi. Kādam tā ir brīvība un neatkarība, bet vienlīdz arī kopīgas mājas un kopīgas vienošanās šajā kopīgajā ceļā.

Katrā pārī tas var būt atšķirīgi. Un tāda iespēja rodas jau satikšanās brīdī. Mirklī, kad sākas dialogs un uzmanība. Vai mēs varam arī tālāk būt kopā? Kā rīkoties ar šo situāciju uz “pārkāpuma robežas”?

Atbilde katram būs sava. Bet mēs skaidri zinām, ka tā būs piemērota tieši jums.

Un ļoti liela un svarīga atbilde par sevi un savu dzīvi ir dialogā ar Otru cilvēku.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī pie mums, Latvijā ir vieta, kur šo visu mācīties un pasniedzēja, kuru es iesaku un ieteikšu, kas man pašai lieti noderējusi. Jau trešdien 13. novembrī plkst. 18:00 turpinās Ineses Prisjolkovas semināru cikls “Viņš + Viņa” ar praktisko nodarbību “30 kļūdas, kas grauj mūsu sievišķību”. Patiesībā tas ir špikerītis sievietēm, ko sastādījis vīrietis, lai mēs neiebrauktu grāvī un krīzes situāciju ģimenēs būtu krietni mazāk.
Šajā semināru ciklā var apmeklēt visu ciklu kopumā vai atsevišķas nodarbības.

Ieplāno tam laiku un piesakies ŠEIT

Divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi

ģimene2

Visas reliģijas, visi viedie gudrie un arī vienkārši garīgie meklētāji runā par to, ka ir tikai divi Dvēseles izaugsmes un laimīgas dzīves materiālajā pasaulē ceļi: tie ir vai nu mūka ceļš vai ģimenes dzīve – trešā nav. Jebkurš cits ceļš ir egoisma ceļš, tātad ved pie degradācijas visos līmeņos.

Kas ir vīrieši, kuri nevēlas uzņemties atbildību par sievieti, par ģimeni, par bērniem? Tie ir egoisti, kuriem svarīgākas ir tikai savas intereses tā vietā, lai rūpētos par saviem vecākiem, sievām, bērniem, mazbērniem utt.

Pasaulē ir tik daudz kārdinājumu…
Bet emancipētās sievietes izraisa vienīgi līdzjūtību – jo lielākoties viņas nevienam nav vajadzīgas… Un lai cik arī sieviete būtu seksuāla un veiksmīga karjerā, laimi tas viņai neatnesīs.

Sieviete pirmkārt ir māte un sieva. Un visos laikos tas ir bijis galvenais patiesas sievietes veiksmes rādītājs. Tikai tagad “veiksmi” nosaka tas, cik bezkaunīga, cik izaicinoši seksuāla utt. viņa var būt.

Es esmu konsultējis tūkstošiem sieviešu, veiksmīgu karjerā, taču viņu galvenais dvēseles “kliedziens” ir: kā man izveidot laimīgu personīgo dzīvi.
Man savas darbības rakstura dēļ nākas zināt lietas, par kurām cilvēki skaļi un atklāti sabiedrībā nerunās.

Un es droši varu apgalvot, ka, ja sieviete ģērbjas ļoti seksuāli, izaicinoši un visi viņai pievērš uzmanību, viņa kalpo par masturbācijas objektu tūkstošiem cilvēku un viņai i bijis neskaitāmi daudz seksuālo partneru, viņa ar katru savas dzīves gadu kļūs arvien nelaimīgāka, ja nopietni nesāks pievērsties kādai garīgajai praksei. Paskatieties, kā beidzas visi šie pop-, seks- un porno stāsti. Sākot ar Merilinu Monro…
Vārds “māte” – ir svēts un pat pēdējais noziedznieks to zin.

Tad, lūk, vārdi “māte”, “sieva”, “meita” un vārds “padauza” nav sinonīmi. Kā jūs domājat, ko teiktu visi šie mūsdienu psihologi, kuri māca meitenēm agras dzimumdzīves iemaņas, bet sievietēm – krāpt savus vīrus, ja viņu dzīvē mīļotās un svarīgās sievietes, ieskaitot māti, meitu, sievu kļūtu par padauzām?
Bet kas ir īsts vīrietis? Tas ir aizstāvis, mednieks, tas kurš atbalsta savu ģimeni, kurš ir gatavs upurēties, izturēt un kalpot, un kurš nodarbojas ar patiesu garīgo praksi.

Un nevis tas, kurš dzer, skatās porno, atrodas “mūžīgos pagaidu seksuālās partneres meklējumos”  – vai arī kā šodien, atbilstoši sabiedrības degradācijai, daži vīrieši apgalvo, ka viņiem derēs arī partneris vīrietis, jo visu vajag pamēģināt…

Tie nav vīrieši – tie ir strauji degradējošies tēviņi.
Vai arī ir vīrieši, kuri ārēji izskatās garīgi: viņi līdz matu galiem aiziet garīgumā un dažkārt sāk to mācīt arī citiem, bet tajā pat laikā viņi nav mūki un viņiem nav ģimenes, kaut gan viņi  veido attiecības ar sievietēm. Arī tā ir kalpošana savam egoismam un ģenitālijām un arī tā ir degradācija, tikai daudz lēnāka.

Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā tas ir – LABI?

milestiba pret sevi

Ko nozīmē atbalstīt sevi?
Tā ir iespēja ikvienā situācijā, lai kāda arī tā nebūtu, palikt savā pusē, neatkarībā no tā, vai tev ir vai nav taisnība. Prasme apstādināt iekšējo kritiķi un pakāpeniski pārvērst to par iekšējo advokātu. Iespēja pāriet no sevis vainošanas un pašpārmetumiem uz brīvu elpošanu un vērošanu.

Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir iespēja paskatīties uz sevi acīm, kurās nav ne nosodījuma, ne baiļu, ne vēlmes sevi pārtaisīt. Tikai uzmanīga ieskatīšanās sevī kā gleznā, kā ziedā, kā audeklā, uz kura ar laiku parādās brīnumaini raksti.

Kas ir rūpes par sevi?
Tā ir apzināta piepūle, kas vērsta uz to, lai uzzinātu par sevi kaut ko vairāk. Noskaidrotu, cik, kā un kad tev ir vajadzīgs, lai justos labi. Un, ne tikai noskaidrotu, bet veltītu laiku tam, lai to izdarītu. Un regulāri veltītu laiku tam, lai nevis uzlabotu vai izvirzītu sevi (kaut arī kas tāds var notikt), bet tam, lai sevi vienkārši atbalstītu it visās dzīves peripētijās. Bet pēc tam, iespējams, pat sagādātu sev baudu…

Kas ir pašcieņa?
Tā ir iespēja savās darbībās redzēt labus nodomus. Atbalstīt savu cilvēciskumu un piešķirt sev tiesības lemt un domāt unikālā veidā. Tā ir iekšēja disciplīna redzēt savas personības neaizskaramību pret apvainojumiem un uzbrukumiem. Tā ir ticība sev un iespēja notikt iekšējām pārmaiņām. Ticība bez gaidām un piespiešanas.

Un šīs visas ir nobriedušas personības pazīmes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā viņa mīl…

milestiba7

Sieviete pastāvīgi pieprasa uzmanību. Tā nu normāla sieviete ir iekārtota. Viņai ir svarīgi, lai mīļotais vīrietis būtu blakus. Un viņa uzmācas ar jautājumiem, vai skaists viņai manikīrs, frizūra, lūpukrāsa, apģērbs… Un jautā: “Vai tu mani mīli?” Un uzstāj, lai kopā ietu uz kino vai ciemos, kaut gan varētu taču aiziet viena vai ar draudzeni. Un grib apskauties galīgi nepiemērotā brīdī, kā Mopasānam, kad grāfs stiepa malkas pagales kamīnam, bet sieva uzkārās viņam kaklā. Un gandrīz padarīja viņu kroplu… Grib visu laiku būt kopā – tas ir nogurdinoši un traucē strādāt. Labāk būtu sēdējusi kā Penelope un audusi vai izšuvusi. Pacietīgi gaidījusi krietnā attālumā, lai attiecības būtu psiholoģiski pareizas…
Tā jau tas ir. Tikai tieši tāpēc, ka mīlošai sievietei vajag būt blakus savam mīļotajam, viņa kopā ar viņu dodas katorgā. Kā dekabristu sievas. Un cietumā apciemo. Un slimnīcā sēž blakus un tur roku… Un nepamet nelaimē, slimībā un nabadzībā – tāpēc, ka tāda ir mīloša sieviete. Viņai vienmēr vajag būt blakus. Tāpēc, vīrieši, pārāk nedusmojaties, ka mēs jums zvanām, sūtam ziņas, velkam līdzi uz kino un uzmācamies brīdī, kad sēžot uz dīvāna spēlējat datorspēles. Vai malku stiepjat, un mēs ķeramies ap kaklu…
Šīs muļķības un neērtības nozīmē tikai vienu – mēs jums līdzi iesim visur. Nedusmojieties un neklausieties kritiķos – viņi nesaprot šo sievietes Dvēseles īpatnību. Mopasāns, starp citu, nomira vientulībā trakonamā. Varbūt tomēr vajag atļaut pakarāties sev kaklā un uzklausīt muļķīgus jautājumus? Un atbildēt: “Protams, ka mīlu!”
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Nepalīdzi vīrietim sevi iekarot!

bruņinieks un princese1

Nepalīdzi vīrietim sevi iekarot! Tas ir bezjēdzīgi. Tas vispār ir kaut kāds dīvains sieviešu gajiens – ja atradīsi mani, esmu tava, ja neatradīsi – esmu skapī. Kāpēc? Dēļ kā?

Lai noteikti “iekarotu”? Aiz bailēm palikt vienai? Vai aiz bailēm, ka otra tāda, tik lieliska nebūs? Bet pieklājības pēc viņam jāiekaro, tātad viņam jāpalīdz to izdarīt. Bet, ja nu pēkšņi sanāks tā, ka viņš aizies pie citas, pie tās, kura ir pieejamāka?

Sievietes, kuras jau ir iemīlējušās un pieķērušās, ir gatavas attaisnot vīrieti un palīdzēt viņam iekarot sevi. Es pati tāda biju, un nekas labs no tā nesanāca. Daudzviet šodien sievietēm māca, ka viņām jāizrāda iniciatīva, jāņem groži savās rokās un jasasien tas, kurš patīk.

Sievietes iekaro vīriešus un cīnās viņu dēļ. Drīz arī ziedus pašas dāvinās. Vai arī nesīs tos uz randiņu , lai viņš varētu viņai tos uzdāvināt, droši vien pats līdz kaut kam tādam neaizdomāsies.
Vai man vienai tas šķiet dīvaini?

Daudzi vīrieši vispār negrasās nevienu iekarot. Par viņiem JAU cīnās. Un sievietes izliekās, it kā kāds viņas būtu iekarojis. Kaut gan iekšā tārpiņš grauž.

Ja viņš nezvana, ir muļķīgi meklēt attaisnojumus, ka aizņemts, strādā, vai arī pašai meklēt tikšanos ar savu sapņu princi. Kad viņam tas vajadzīgs, kad sieviete viņam ir svarīga – viņš zvana. Atrod iespējas. Ja viņš nevar atrast laiku, lai satiktos – nevajag braukt pie viņa uz ofisu vai vaktēt pie mājām. Un atkal, ja viņš gribēs, viss notiks.

Ja viņš šaubās par to, vai tu esi viņa sapņu sieviete, nevajag rīkot viņam sevis superprezentāciju, testa periodu utt. Tu neesi prece, kura jāpārdod par jebkuru cenu un pēc iespējas ātrāk.
Ja viņš brīvi aplido arī citas sievietes, tātad tu viņu ne parāk stipri interesē un nevajag par viņu cīnīties.
Ja viņš nav gatavs nopietnām attiecībām, nav gatavs precēties – un īpaši tad, ja par to uzreiz pasaka – kāpēc gan lai tu turpinātu ar viņu satikties? Kāpēc? Cerībā, ka pārdomās un nobriedīs? Taču vīrieša vilkme pie sievietes, gadās, ka ar laiku mazinās. Un, ja viņš pašā spēcīgākajā šīs vilkmes fāzē nav gatavs, tad arī pēc tam nebūs.
Nevajag vīrieti turēt, atgriezt, iekarot.

Nevajag viņam palīdzēt. Aplidošana ir abiem svarīgs periods. Sieviete šajā laikā ieliek savas pašcieņas laulībā fundamentu, vīrietis – šo attiecību vērtības fundamentu. Tu nevari viņa vietā to izdarīt. Tas nav vajadzīgs.
Tavs uzdevums ir iedvesmot. Lai viņam tevis dēļ gribētos kalnus gāzt. Lai viņš meklētu iespēju tevi dzirdēt un redzēt. Lai viņš degtu vēlmē tevi apprecēt. Lai citas sievietes viņam pārstātu eksistēt. Lai blakus tev viņš kļūtu par īstu vīrieti, spēcīgu un pārliecinātu par sevi.

Met pie malas visas šīs domas – kā viņu iekarot, piesiet, noturēt, kā viņu atgriezt, atsist, savaldzināt un apprecināt ar sevi. Tās nav tās domas, kam jāpilda tādas brīnišķīgas sievietes galva. Tavs uzdevums kļūt tādai, kuru vīrietis vēlēsies apprecēt. Un šim vīrietim būs jāpierāda, ka viņš ir labākais. Un, ne savādāk!

Tas, kurš gribēs, vienmēr atradīs iespēju. Un tā ir viņa vīrieša lieta – izrādīt iniciatīvu. Bet mūsu, sieviešu – iedvesmot varoņdarbiem. Un atļaut sevi iekarot atkal un atkal. Lai būtu ar ko mīlēt.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kurienes rodas nemīlestība pret sevi?

nemilestiba pret sevi

Mēs visi zinām, cik ļoti svarīgi ir pieņemt un iemīlēt sevi, jo tikai pieņemot un iemīlot sevi, mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk – mīlēt un pieņemt citus cilvēkus.

Šodien eksistē liels daudzums dažādu tehniku, afirmāciju, meditāciju, kas attīsta cilvēkā šo mīlestību pret sevi. Ne vienmēr tās dod gaidīto rezultātu, bet efekts bieži vien saglabājas tikai uz neilgu laiku un pēc kada brīža viss jau atkal ir iegājies savās vecajās sliedēs. Kāpēc tā notiek?

Kā runā Atma Nadi – meistars, kurš vairāk kā 14 gadus pēta austrumu mācības un psiholoģiju, nemīlestība pret sevi dziļākajā līmenī rodas tāpēc, ka mēs apzināmies savas kļūdas, kuras esam pieļāvuši pagātnē, visbiežāk savos iepriekšējos iemiesojumos. Jo mēs taču visi esam mūžīgas Dvēseles un mūsu zemapziņa nenodala iepriekšējas dzīves no esošās – zemapziņai tās ir kā dienas, kas nomaina cita citu.

Tas, ka mēs neatceramies savas iepriekšējās dzīves, ir aizsargmehānisms, kas ieslēdzas mūsu piedzimšanas brīdī, jo, kā gan mēs varētu šodien dzīvot, ja atcerētos visu, ko esam izdarījuši kādreiz? Vai arī saglabātu savas iepriekšējās pieķeršanās un atkarības? Mēs nespētu attīstīties, iestrēguši pagātnē.

Taču tas, ka apziņas līmenī šo atmiņu nav, nenozīmē, ka arī zemapziņā mēs neko neatceramies.

Visdziļākajā līmenī mums ir visas zināšanas par to, kādas bija mūsu kļūdas, neharmoniskas izpausmes, rupjība, cietsirdība, īpaši attiecībā pret citiem cilvēkiem, kuri pret mums bija godīgi un atklāti un vēlēja mums labu.

Zemapziņā, saprotot to, ka esam bijuši netaisnīgi, mūsos šajā dzīvē rodas nožēla un sevis nepieņemšana, savu to īpašību nepieņemšana, kuras spilgti izpaudās mūsu iepriekšējās iemiesošanās reizēs. Rezultātā daudzus nomoka pastāvīga vainas sajūta, kurai nespējam rast loģisku izskaidrojumu. Un cilvēks realizē visdažādākās pašiznīcināšanās programmas, uzskata, ka nav laimes un mīlestības cienīgs, neieredz sevi…

Un šo dziļo zemapziņas sevis nepieņemšanas un nemīlēšanas programmu var izmainīt tikai tad, ja pieņemam sevi un piedodam sev visu, kas bijis iepriekšējos iemiesojumos.
Kā to izdarīt?

Vēlos piedāvāt kādu vienkāršu un efektīvu tehniku, kas palīdzēs strādāt ar zemapziņu un pakāpeniski mainīt dziļākos uzstādījumus un pārliecības.
41 dienas laikā (bez pārtraukumiem, neizlaižot nevienu dienu) ar kreiso roku (nav svarīgi, vai esi labrocis vai kreilis, jo kreisajai rokai ir saikne ar mūsu zemapziņu) uz papīra lapas ir jāuzraksta sekojošais:

“Es lūdzu piedošanu visām dzīvajām būtnēm un sev visos manos iemiesojumos par visām savām domām, emocijām, jūtām un rīcību… Es piedodu sev visas savas domas, emocijas, jūtas un rīcību attiecībā pret sevi un visām dzīvajām būtnēm visos savos iemiesojumos… Es piedodu un pieņemu sevi visos savos iemiesojumos”.
Tāpat, ja jūti tādu iekšēju nepieciešamību, palūdz piedošanu savai Dzimtai un palūdz piedot sev neharmonisku uzvedību attiecībā pret Dzimtu visos savos iemiesojumos un tāpat arī palūdz piedošanu par visu savu Dzimtu visām dzīvajām būtnēm visos iemiesojumos. Tāpēc, ka mēs ļoti cieši esam saistīti ar saviem radiniekiem, un, iespējams, mums ir vainas sajūta par viņu rīcību – no vienas puses, bet no otras – mums var būt pārrauta saikne ar savu Dzimtu sakarā ar mūsu agrāko rīcību un uzvedību, un tāpēc šajā dzīvē mēs nejūtam stingru pamatu zem kājām, pārliecību un aizsardzību…

Pēc tam, kad to esi uzrakstījis, papīra lapu sadedzini un pelnus vai nu izkaisi vējā, vai aizskalo ar ūdeni, vai atdod zemei.

41 ir viens no sakrālajiem cipariem, tieši tik ilgi iet vēlme līdz Augstākajiem spēkiem, kas vai nu atļauj vai neatļauj tai piepildīties.

Šo tehniku var izpildīt vairākas reizes, ar pārtraukumiem 1-2 mēneši, jo, ja tavai nemīlestībai pret sevi ir dziļas saknes, ir vajadzīgs laiks, lai tiktu līdz tās sākotnējam cēlonim.

Es no sirds novēlu patiesu mīlestību un sevis pieņemšanu!

Jekaterina Poļeščuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis