Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Vai ir vērts pamest komforta zonu?

pamest-komforta-zonu5

Vispirms tiksim skaidrībā ar formulējumu, ko tas nozīmē – komforta zona.

Tas nav tikai skaists, moderns vārdu salikums un siltais ūdens dzīvoklī, tā ir patīkama vide, dzīve drošībā, iekšējais miera un stabilitātes stāvoklis, – tie vērtīgie resursi, kas baro mūsu psihi un ķermeni. Kā jūs domājat, ko saņems cilvēks, ja atteiksies no sava ierastā miega režīma, ēdienreizēm, pastaigām, ierastās komunikācijas, patīkamām sarunām, savām vajadzībām u.t.t.?

Pareizi, liekas “galvassāpes” un vēl kādu laiku (visticamākais ilgu laiku) dabūs tērēt milzīgus spēka un enerģijas resursus, kamēr noformēs jaunu bāzi – fundamentu, kas izveidos pamatu, lai realizētu daudz sarežģītākus uzdevumus, tā vietā, lai nodarbotos ar pašu realizācijas procesu.

Tā arī neko dižu nesasniedzis, 30 gadīgs jauns vīrietis, atnāk mājās pēc spēcīga, motivējoša personības izaugsmes treniņa. Skatās uz savu īrēto istabu komunālajā dzīvoklī, uz savu nabadzīgo un jau novalkāto apģērbu, uz pieticīgajiem pārtikas krājumiem ledusskapī un domā: “Viss, man pietiek! Sāku jaunu dzīvi – eju ārā no komforta zonas, sāku darīt!” Viņš ņem savus ietaupījumus, dodas uz restorānu, pasūta visu, ko vēlās – sajūtas pavisam savādāk, kā gan citādi – viņš taču ir ārā no komforta zonas. Agrāk par šo summu viņš dzīvoja nedēļu, tagad tā pazuda stundas laikā!

Tālāk, kā mācīja treniņā, viņam jātiek vaļā no “nabadzības sindroma”, tātad jāuzvedas kā bagātam cilvēkam un neko sev nedrīkst aizliegt.

Viņš ieiet dārgā veikalā, kredītā nopērk sev jaunu uzvalku un kreklu, nedomā par to, kā nomaksās kredītu, jo viņam šķiet, ka bagāti cilvēki par tādiem sīkumiem nedomā. Uzlaikošanas kabīnē nomaina veco uzvalku pret jauno. Soļo pa ielu un jūtas miljonārs – tas ir tik brīnisķīgi, iziet ārpus rāmja un pamest komforta zonu. Saule spīd, meitenes uzsmaida, dzīve ir brīnišķīga! Tagad droši var iepazīties ar jebkuru meiteni, jo viņam taču ir milzīgi plāni sava biznesa attīstībā, un viņam ir ar ko padalīties ar saviem sarunu biedriem. Protams, ka viņš izstaro bagātības fluīdus.

Tomēr jau pēc nedēļas viņš pamana, ka grandiozie biznesa plāni nerealizējas, kā tas bija gaidīts, kredīts spiež, par istabu tūlīt jāmaksā, un ledusskapī vienīgais, kas palicis, ir vakardienas ceptie kartupeļi. Visas viņa domas pārslēdzas uz šiem banālajiem jautājumiem, un pašlaik viņam nav laika domāt par grandiozajiem plāniem, meitenēm un ārējo spožumu.

Vēl pēc pāris nedēļām viņam palūdz izvākties no īrētās istabas, lietoto mantu saitā viņš pārdod savu jauno uzvalku par puscenu, un nomaksā nelielu dalu no kredīta. Draugs palīdz viņam ar guļvietu virtuvē uz grīdas, kur pārnakšņot pāris dienas. Un, lūk, kadā naktī, guļot uz “raskladuškas”, jaunizceptais “miljonārs” domā: “Cik gan kardināli es izmainīju savu dzīvi – nekādas komforta zonas un nekur! Neguļu, badojos, vēl joprojām valkāju to pašu veco apģērbu, ar tādu garastāvokli drīzumā arī no darba izmetīs, jumts virs galvas īsterminā – un es nesaprotu, kāpēc dvēsele tā cieš, kāpēc galva nedomā, kādu ceļu iet, lai sasniegtu to, ko es tik skaidri redzēju tajā treniņā?”

Atbilde ir ļoti vienkārša: kad cilvēks nav apmierinājis savas elementārās vajadzības (pēc Maslova piramīdas), viņam nav iespējams tikt uz priekšu, lai apstiprinātu šīs bildītes autora vārdus.  Cilvēks nevar ne apmierināt, pat ne padomāt un sajust augstāka līmeņa vajadzības, kamēŗ nav apmierinātas pamatvajadzības.

Vai nebūtu bijis labāk, esot savā komforta zonā, sastadīt darbības plānu, dot sev laiku lai pašizglītotos, iegūtu jaunu profesiju, iemācītos jaunu valodu u.t.t.? Lai arī tas, iespējams, prasītu vairākus gadus, tas nav nekas briesmīgs, taču tā rodas stingrs pamats, lai pamatvajadzības būtu apmierinātas un neatgadinātu par sevi nepatīkamā veidā.

Taču šodien moderni ir gribēt visu ātri, daudz un uzreiz.

Es varu padalīties ar saviem eksperimentiem šajā jomā: pieredze iziešanā no komforta zonas, man ir nopietna. Jāteic gan, ka neviens no tiem nav bijis īpaši veiksmīgs, kaut gan, jāsaka, es ieguvu milzīgu pieredzi, sāku apzināties sevi un sapratu to, kas ir un kas nav mans. Un, esot budisma piekritēja, es sapratu, ka šajos pētījumos ļoti skaidri iezīmējas mans karmiskais ceļš, taču tas jau ir cits stāsts.

Un, tā, reiz es nolēmu kardināli un neatgriezeniski izmainīt savu dzīvi un doties priojām no Krievijas uz Losandželosu! Lēmumu es pieņēmu ātri, neatgriezeniski. Starp citu, kad biļetes bija nopirktas, un es gaidīju izlidošanas datumu, mana dvēsle mocījās sāpēs un skumjās. Es padomāju, ka tās ir elementāras bailes nezināmā priekšā, un uzmundrināju sevi ar to, ka es taču esmu ļoti izmanīga un nekas man nenotiks, es nepazudīšu, pie kam, šādas avantūras ar pārcelšanos un dzīvesvietas maiņu arī uz citām valstīm, man gadījās ne pirmo reizi.

Kopumā, neiedziļinoties sīkumos, pirmais, ko pēc pārcelšanās es sajutu bija kolosālais enerģijas apjoms, kas nepieciešams, lai vispār orientētos tajā, kas notiek, kā te viss ir (pavisam savadāk kā pie mums), man grūti bija orientēties uz ielas, staigāt ar kājām tur vispār nav pieņemts (tikai ar auto vai taxi), tam pievienojās vēl valodas barjera un tamlīdzīgi. Labi, ka man nebija jadomā par dzīvesvietu un ēdienu, ka manas bāzes vajadzības pēc Maslova bija apmierinātas, jo es nebraucu uz tukšu vietu.

Taču pat tādos siltumnīcas apstākļos, es nevarēju pat iedomāties par kaut kādu pašrealizāciju. Par to es sāku domāt pēc pāris mēnešiem. Kad mana ideja, kas saistīta ar darbu – pasākumu organizēšanu, psiholoģisko un intelektuālo spēļu organizēšanu realizējās, pēc kāda laika es apzinājos, ka tā ir vairāk piespiedus nodarbošanās, nevis mans sapnis.

Pēc šī atklājuma, pār mani pārvēlās manas tasinības pieradījumi, un smilšu pilis pamazām sagruva. Attiecības izjuka, konkurenti sāka presēt manu biznesu, manī iekšā izveidojās tads tukšums, kuru nespēja kliedēt pat pastaigas gar okeānu, kas agrāk strādāja brīnišķīgi un terapeitiski..Es nespēju pieķerties nevienai idejai vai darbam, man negribējās neko, izņemot vienu – atgriezties mājās.

Taču, lai jūs labāk saprastu, pirms aizbraukšanas uz Ameriku, es tā iznīcināju savu komforta zonu, nodedzināju visus tiltus, ka man dzimtenē vairs nebija ne dzīvokļa, ne lietu, nekā!

Un, lūk, kad es pieņēmu lēmumu atgriezties, un līdz aizlidošanai man atlika mēnesis, es vairs neko nedarīju, vienkārši tērēju agrāk nopelnīto naudu, un katru nodzīvoto šeit dienu, nosvītroju kalendarā. Atceros, kā guļot pie baseina ļoti skaistā vietā, maigos saules staros, es skatījos debesīs un domāju, kāpēc mana dvēsele cieš, kas to neapmierina? Es centos atcerēties katru nodzīvotās dienas sekundi, ķert katru domu, kas mani darīja nemierīgu. No zemapziņas dzīlēm, kas krasi kontrastēja ar ārējo harmonisko un brīnisķīgo pasauli, izpeldēja viens un tas pats jautājums:  «Ko es te daru? Tā nav mana dzīve un nav mana vieta!» Šis jautājums jau agrāk, kad šeit abraucu, klusiņām mani bija urdījis, tomēr visu laiku es biju to atgaiņājusi, mierinot sevi, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu izgājusi no komforta zonas. Pagājuši ir vairāki gadi, un es droši varu teikt, ka mēs ļoti bieži jaucam savus paša mērķus un sapņus, ar miljoniem citu cilvēku mērķiem un sapņiem. Daudzi vēlētos būt manā vietā, un būt pasakainajā Losandželosā, iekarot Holivudu, taču, katrs sajustu šeit kaut ko savu, personīgu.

Un tā, apkopojot visu augstāk minēto, ja reiz esat nolēmuši pamest savu komforta zonu:. 

  • Nav vērts sagraut visu, jau esošo, atstājiet kaut pirmo savu bāzes vajadzību stāvu;
  • Ir skaidri jāapzinās, kā dēļ jūs uzsākat jaunu ceļu, kāda mērķa labad jūs to darat, un cik šis mērķis ir jūsu;
  • Godīgi sev atzīties, vai būsiet laimīgi ne tikai tad, kad sasniegsiet savu mērķi, bet arī tā realizācijas laikā – ceļā uz to;
  • Ir jāparūpējas, lai būtu arī plāns “B”, gadījumā, ja viss notiks ne tā, kā ieplānots;
  • Būt gataviem zaudējumiem un upuriem, psiholoģiskām traumām, vilšanām un sāpēm – uzņemties pilnu atbildību par sevi, nepārlikt to uz treneri-kouču vai Lidas tanti, kurai kaut kad tas viss izdevās;
  • Nesalīdzināt sevi ar kādu citu, jo jums būs savs individuāls ceļš, iespējams – vieglāks, bet, iespējams – grūtāks;
  • Gadījumā, ja sapņi neralizēsies, mierīgi prast pieņemt visu notikušo kā dzīves skolu un jaunu pieredzi;
  • Paslavēt sevi par uzvarām un nevainot par zaudējumiem;

Un atcerieties, ka pārmaiņas mūsos, iekšpusē ir neizbēgamas, neskatoties uz to, vai pametam komforta zonu, vai paliekam tajā. Galvenais ir tas, ka katram no mums ir tikai viens mērķis un tikai viens ceļš – CEĻŠ PIE SEVIS. Un nav vērts padoties klonēšanai no ārpuses – šķietami, iluzorās SVEŠAS DZĪVES dzīvošanai. Taču attīstot sevī apzinātību un uztveres tīrību, ir vērts atrast savu unikalitāti un savu likteni.

Autors: ©Aļona Lumer – eksistenciālā psiholoģe, pozitīvās psiholoģijas konsultante, art un MAK-terapeite, psiholoģijas maģistsre (in progress)

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Kā mēs saņemam (vai nesaņemam) no dzīves tieši to, ko vēlamies

parpilniba1

Šajā momentā es atrodos ļoti interesantā dzīves posmā.
Pirmkārt, mēs ar visu ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvesvietu, un tas ir saistīts ar mantu pakošanu, lietu pārcilāšanu – kas vajadzīgs, kas vairs nav vajadzīgs, un to darot, uzpeld dažādi eksistenciāli jautājumi:

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?
Izmest vai neizmest?
Un, ja nu šodien es to izmetu, bet rīt man to vajadzēs?
Vai varēšu es vēl ko tādu kādreiz nopirkt?
Izmest vai uzdāvināt?
Doties uz miskastēm vai izsaukt lielāku kravas mašīnu?

Otrkārt, es esmu sākusi aktīvi rakstīt un nodarboties ar mākslu. Pabeidzu savu mājaslapu, plānoju un vadu deju treniņus. Un sakarā ar to, man rodas daudz jautājumu un arī baiļu:

Un, ja nu pēkšņi neviens manis uzrakstīto nelasīs?
Un, ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
Un, ja nu šī tēma jau ļoti daudzas reizes ir apcerēta?
Un, ja nu es neesmu pietiekami radoša personība, un man nepietiks potenciāla?
Un, ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
Un, ja nu es nepratīšu pietiekami labi reklamēt savu lapu?
Un, ja nu pēkšņi….?

Un, lūk, kas man palīdz tikt galā ar šiem jautājumiem un šaubām.
Tā ir PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA.

NABADZĪBAS FILOSOFIJA

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daudzi uzskata, ka resursi ir ierobežoti. Un, ja kāds ir paņēmis ko vairāk, kādam citam noteikti nepietiks. Un nav zināms, vai pēc laika mūsu dzīvē būs tas, kas ir šobrīd. Tā spriež daudzi. Tā ir nabadzības filosofija. Visbiežāk tāda filosofija ir raksturīga vecāka gadagājuma cilvēkiem. Arī tiem, kuri vēl varētu paspēt savā dzīvē kaut ko mainīt. Un ir skaidrs, no kurienes viņiem tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad pašas sliktākās prognozes piepildījās. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tas, kurš iemācījās sevi ierobežot un dzīvoja pieticīgi. Kaut gan tie, kuri ļoti vēlējās, dabūja visu ko gribēja pie jebkuras sistēmas. Un arī tagad vecākās paaudzes cilvēkiem galvās ir ierobežojumi, tiesa, varbūt ne tik stingri, kā tas bija agrāk.

Šodien pasaule ir mainījusies un ir pavisam cita dzīve, cits laikmets. Un man ir skumji, kad manas paaudzes cilvēki – ap gadiem 40 arī dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas aizsniedz arī mani, kad šķiros no savām lietām, vai domāju par savu radošo darbību. un tas ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Pie manis bieži nāk klienti, kuri vēlas mainīt savu dzīvi, tajā pat laikā, mokās ar jautājumiem:

Un, ja nu man nesanāks?
Un, ja nu kļūs arvien sliktāk?
Un, ja nu es aiziešu no pašreizējā darba un neatradīšu neko labāku?
Un, ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilveku, bet mīļoto nesatikšu?

Un, ja nu es neatradīšu klientus?
Un, ja nu es iztērēšu naudu un vairāk naudas man nebūs?
Un, ja nu viss paliks tikai sliktāk?

Varbūt man samierināties ar mazumiņu: labāk zīle rokā, nekā mednis kokā?

Arī šīe visi jautājumi ir nabadzības filosofijas atskaņas.

PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA

Ir vēl cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un sasniegt, neskatoties ne uz ko. Tā ir pārpilnības filosofija. Galvenā doma ir tā, ka Visums ir pārpilnība.
Šīs domas apstiprinājumu es regulāri rodu vienkāršu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:
“Nauda nāk tad, kad ir projekts”
“Ja kaut kur aizveras durvis, tad tajā pat brīdī noteikti atveras logs.”
“Kam tici, tas arī ir””
Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par 5 maizēm un 2 zivīm… Atcerieties?
(te ir šis stāsts: http://www.svetdienskola.lv/page.php?274)

Kopumā varu teikt tikai to, ka Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām un dod to, ko mēs vēlamies. TO, KO MĒS REĀLI VĒLAMIES!

Tā kā, ja vēlaties saprast, ko jūs reāli vēlaties no dzīves un kādas ir jūsu parliecības, paskatieties apkārt – uz savu dzīvi. Tas, ko redzat, ir tieši tas, ko esat pieprasījuši. Pat tad, ja jums šķiet, ka kaut kas te ir ne tā. Savādāk, no kurienes tad tas viss te cēlies?

Ir kāda smieklīga un ļoti patiesa anekdote:
Vīrietis, iespiests sabiedriskajā transportā starp cilvēkiem, brauc uz darbu un domā: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Aiz muguras viņam stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Un domā: “Nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”.

Tā kā pārpilnības filosofija ir tas, kas glābj un atver ceļu pie radošuma. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr mums dod to, ko mes vēlamies.
Personīgi man šī doma ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenotverams putns.

Kā tas palīdz man?

  • Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un esmu pārstājusi cepties par to, ka šīs nav nekādas jaunās tēmas. Un vienai seko līdzi nākamā un tas aizrauj.
  • Es fotogrāfēju un mani tas dara laimīgu. Un man nav svarīgi, cik vēl fotogrāfu ir man apkārt un kā viņiem tas sanāk – labāk vai sliktāk.
  • Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta par to, ka cilvēkiem tie patiks un noderēs.
  • Daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.
  • Es atbraucu ciemā un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. un katru dienu kaut ko krāsoju un zīmēju. Akmeņus, sienas, riepas (ar saimnieku atļauju, protams). Krāsoju, kā sanāk. Un krāsošanas gaitā man rodas jaunas idejas.

Katra cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati.

Un tas dod mums iespēju ieraudzīt sevi savā dzīvē kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti vēlamies, ir svarīgi uzdot sev jautājumu: “Kā es pamanos nesaņemt to, ko vēlos? Kā es pamanos lūgt tā, ka nesaņemu? Kāpēc man jālūdz tas, kas man nepatīk, un pēc tam jābēdājas?” Atbilde noteikti atnāks.

Un vēl doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt to, kas mums iepatiksies un pa īstam atļaus būt radošiem. bet jebkurš, pat mazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta FS

Kā pārvarēt pasivitāti un kļūt par savas dzīves saimnieci

slinkums5

“Es esmu tāda sliiiiiiiiinka… Mierīgi varētu uzvarēt slinkuma čempionātā. Visus pārspēšu apātijā. Uzstādīšu pasaules rekordu bezdarbībā”. Lielisks variants kā vājumu pārvērst par spēku. Var kļūt par visu sliņķu iedvesmotāju. Taču labāk rīkosimies savādāk. Vēl interesantāk, un iziesim no pasivitātes kā īstas uzvarētājas!

Slinkums, gribas trūkums, vai kas man traucē rīkoties?

Atbilde it kā atrodas pašā virspusē. Nedaru, tātad negribu. Bet kā gan var negribēt kustēties, strādāt, ar sevi, vingrināt ķermeni, sasniegt panākumus? Kā var dienām ilgi vāļāties gultā, tikai retu reizi aizdegoties ar kādu ģeniālu ideju?

Patiesībā tas ir reāli. Un daudzas no mums ir saskārušās ar slinķa dzīvesveidu. Tikai iemesli tam ir dažādi.

Pasivitāte var būt smagu pārdzīvojumu rezultāts. Šķiršanās, tuva cilvēka nāve, atlaišana no darba. Vai arī viss vienlaicīgi. Cilvēks salūzt apstākļu ietekmē un kļūst par dārzeni. Iespējams, zaudē dzīves jēgu, grimst skumjās un bēdās un negrib redzēt nākotni.

Apātija var pāriet pāris nedēļās vai mēnešos. Tā var pārvērsties par ieradumu. Tad apziņa uz daudziem gadiem ieslīgst miegā, sapņi pazūd un viss pamirst, draudzenes melnā mantijā ar izkapti rokā, gaidās.

Taču jebkuru ieradumu var izmainīt! Un, ja iekšā mīt stingra apņemšanās pārvarēt bezdarbību, tad pietiek vien uzzināt, kas tam tieši vajadzīgs un maigi ievilkt sevi atpakaļ dzīves bangās.

Plaša redzējuma trūkums kā pasivitātes iemesls

 “Kad nezini, kā dēļ tu dzīvo, tu dzīvo kā nebūt, dienu no dienas, priecājies par to, ka pienāk nakts un miegā varēsi iegremdēt garlaicīgo jautājumu par to, kāpēc dzīvoji šo dienu un kāpēc dzīvosi rīt”.
I.A.Gončarovs “Ablomovs”

Vēl viens totāla slinkuma iemesls – sava ceļa neizpratne. Nespēja noformulēt visas savas dzīves mērķi. Ja nezinu, kā dēļ es dzīvoju, tad kāpēc man vispār kaut ko darīt?

Ir tādi cilvēki, kuriem nepietiek vien ar to, ka vienkārši jānopelna nauda, jāizveido ģimene, jāizaudzina bērni un svētdienās jādodas uz kino vai baznīcu. Viņu dvēsele vēlas ko vairāk. Bet tad, kad tie nesaprot, ko tieši viņiem vajag laimei, tad var pārstāt dzīvot aktīvu dzīvi.

Sākumā okupēt dīvānu, ģeniālas idejas meklējumos, diendienā gremdēties sapņos, iedomājoties sevi visdažādākajos ampluā – aktieris, uzņēmējs, ģeniāls koučs, bestselleru autors… Varbūt arī mēģina kaut ko. Taču visbiežāk piekūst no šāda veida izklaidēm, ne no kā negūstot spēcīgu impulsu.

Te nu atnāk īsta apātija. Cilvēku aprij sajūta, ka nevari šai pasaulei neko dot. Dzīves misija nav atrasta, nav vēlēšanās atgriezties “vāveres ritenī”. Es te vēl nedaudz pagulēšu.

Pirmais likums, lai uzvarētu pasivitāti: atrast jēgu

Lai kāds iemesls būtu slinkumam un apātijai, izeja vienmēr ir. Un pirmais, kas palīdzēs to atrast – ir saprast savas dzīves jēgu. Kā dēļ es esmu? Kādai misijai es esmu dzimis?

Jā, šis ir ļoti sarežģīts jautājums, uz kuru atbilde neatnāks uzreiz. Taču, vai patiešām viss ir tik miglaini? Var izdomāt sev “pagaidu” mērķi, kura dēļ kaut vai nedaudz sagribētos kaut ko darīt. Vai arī atrast universālu, iespējams, pat nedaudz banālu tieksmi, kas iedvesmo kustībai uz priekšu.

Ko tu domā par tādu ideju: “Kļūt par savu labako versiju?” Tikai iedomājies, kas tu varētu būt ideālajā variantā. Tas taču ir vesels aizraujošs mūžu garš ceļš! Darbs ar savu ķermeni, pašizaugsme, apmācība, sevis izmēģināšana tajās jomās, kas jau sen tevi vilina… Un nekādu ierobežojumu, var darīt visu, ko gribās. Tādā kustībā pats no sevis atradīsies kāds lielāks, globālāks, individuāls mērķis.

Padomā par bērniem, par mīļoto ciilvēku, vecākiem, draugiem. Šie cilvēki var kļūt par spēcīgiem motivatoriem. Pirmajā laikā – par galvenajiem motivatoriem. Un tad, kad būsi atguvis spēkus un nostāsies uz kājām, viņi kļūs par atbalstu tavā dzīves misijā.

Kā vēl atbrīvoties no pasivitātes? Atgriezt savu gribasspēku

Ablomova sindroma gadījumā atrofējas gribas muskulis. Un lai arī esam maigas būtnes, nedaudz spēcīgā Atlanta mūsos nenāks par ļaunu.

Patiesībā nav nemaz tik grūti iemācīties pārvaldīt savas sajūtas, vēlmes un uzmanību. Ir sevi labi jāizzin un jāsaprot, kā tieši pazūd gribasspēks, kas ir cēlonis tam, ka notiek sabrukums un kā iemācīties sevi kontrolēt.

Par lielisku palīgu šeit var kļūt Keliijas Makgonigalas grāmata “Gribasspēks”

(To izlasīt var šeit krievu valodā: http://www.mann-ivanov-ferber.ru/books/mif/thewillpowerinstinct/)

gribasspeks

Autore vairākus savas dzīves gadus ir veltījusi gribasspēka pētījumiem, ir vadījusi papildizglītības kursus un pateicoties daudzu studentu pieredzei, sapratusi, kā darbojas kārdinājumu mehānisms.

Izlasot grāmatu, jūs sapratīsiet, ka paškontroles trūkums nav netikums, bet gan dabisks cilvēka stāvoklis, kuru var iemācīties pārvaldīt. Un tāpat saņemt daudz vertīgu padomu kā sadraudzēties ar gribasspēku.

Un vēl daži padomi, kas palīdzēs uzvarēt pasivitāti

Apātija jau ir gatava pacelt rokas un iesaukties: “Padodos!!” Taču, ja šajā brīdī tu apstāsies, tā atkal saņemsies spēkā un uzbruks. Neatstāsim tai šādas iespējas – arsenālā ir vēl daži ieroči.

Fokuss uz pozitīvu

Pasīvi cilvēki mīl sev pārmest. Viņi pastāvīgi domā par savu slinkumu, par neizdarītajiem darbiem un pie sevis skaita…. “Kas ar mani notiek? Kas ir ne tā? Kāpēc es esmu tāda muļķe? Tāda sliņķe?”

Viss ar tevi ir kārtībā un neesi tu muļke. Par to vari pārliecināties, ja ieslēdz pozitīvo domāšanu. Atceries un pieraksti savas uzvaras – jebkura lieluma. Atceries savus talantus, kas tev labi padodas. Un pat slinkajās dienās atradīsies labie darbi, kurus esi paveikusi, atklājumi, ko esi veikusi. Paslavē sevi, noglaudi sev galvu par to, ka apzinies to, par to, ka vēlies mainīties. Tā jau ir 50% uzvara!

Instrumentu apzināšana

Mēs jau pamēģinājām noskaidrot mērķi. Tagad padomā, kas tev ir nepieciešams tā sasniegšanai. Sāc ar lietām, kas ir šajā etapā. Piemēram – došanās uz sporta zāli – vēl pagaidām tas ir pārāk dārgi, taču šobrīd internetā ir video rullīši, kurus var izmantot, vingrojot mājās – pa 20, 30, 40 minūtēm dienā. Hanteļu vietā vari izmantot ūdens pudeles (tā mēs darām arī savos treniņos), bet paklājiņa vietā – parasts dvielis.

Te nu atkal strādā koncentrēšanās uz pozitīvo. Domā par to, kas tev jau ir, lai sāktu darboties. Un neiegrimsti ciešanās, domājot par to, ka tev nav naudas, nav inventāra vai piemērota apģērba. Izpildi pirmos soļus un tiem līdzi nāks viss pārējais.

Atrast domubiedrus, atbalstītājus un palīgus

  • Kopā sanāk labāk. Pat tad, ja blakus ir cilvēki, kuri tiešā veidā nevar palīdzēt, viņi var atbalstīt tevi ar vārdiem, apskaut tevi un patiesi ticēt tam, ka tev izdosies.
  • Esi kopā ar tiem cilvēkiem, kuri tevī redz spēcīgu personību. Tie pacels tavu pašapziņu un bez ironijas pados tev roku, ja kaut kas nesanāks.
  • Vēl labāk, ja tu atradīsi sev palīgu. Treneri, skolotāju, kouču, kurš dos tev zināšanas un kontrolēs, lai darbības tiek veiktas pareizi.
  • Var atrast cilvēku – domubiedru, kurš tāpat kā tu iet šo ceļu un negrib vairs būt pasīvs. Jūs varat kļūt atbalsts viens otram, dot viens otram uzdevumus, atskaitīties par to izpildi.

Un nekādā gadījumā nevajag ienīst savu pasivitāti. Katram ir savs unikāls gadījums. Varbūt tu esi lellīte, kas gaidīja savas burvju pārvērtības? Un šis pasivitātes laiks bija vajadzīgs lai uzkrātu spēkus, lai pietiekami atpūstos pirms savas īstas dzīves sākuma, kas pilna dzīvības, enerģijas un laimes.

Klausies sevī un izej no sava kokona mirklī, kad sirds to liek un šo briesmīgā slinkuma periodu uzskati par unikālu un lielisku pieredzi. Nekas nenotiek nejauši un nelaikā – visam ir savs īstais laiks. Un visam ir sava vieta. Un, ja jūti, ka pienācis laiks izplest spārnus, tad dari to un sasniedz tās virsotnes, kas tev ir svarīgas un ko jūt tava sirds.

slinkums22

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

 

Sievietei: nelauzt sevi

anna-razumovskaya
Atkal par sāpīgo! Par sievišķību. Par to, ko tik visu mēs darām, kad cenšamies kļūt sievišķīgākas. Gribās nedaudz pakliedēt mītus un salikt akcentus.
Bieži gadās, ka fanātisma un ideālisma dēļ, izdzirdot sievietes aprakstu “pēc Torsunova”, mēs krītam ģībonī – šausmas, es galīgi neesmu tāda! Es vispār neesmu sieviete! Dabas kļūda! Briesmas! Apmēram tādas emocijas man bija sākumā, kad noklausījos Torsunova lekcijas. Un, protams, tas bija īstākais laiks mesties cīņā ar sevi – pārkārtoties, pārtaisīt, lauzt!
Šajā vietā man paveicās. Fanātisma manī jau no paša sākuma bija maz. Mainīties gribējās, bet īpašas ticības nebija. Un par cik es esmu stūrgalvīga un nepaklausīga, tad uzreiz visu filtrēju, pielietoju pēc kārtas – dienas režīma maiņu atliku līdz pēdējam. Ļoti sāpīgas krīzes un atpakaļkritienu man nebija – paldies Dievam! Tajā laikā par sievišķību maz runāja. Kad es Meistarklasēs runāju par to, ka vēlos palīdzēt sievietēm kļūt par sievietēm – daudzi smaidīja. No divdesmit sievietēm smaidīja vairāk kā puse – kam gan to varētu vajadzēt?!
Bet tagad par sievišķību runā visi, kam nav slinkums, un runā visur. Tiek propogandēts etalons “vēdiskā sieviete” (personīgi man tāds vārdu salikums nepatīk un neiedvesmo, pat modina aizdomas). Un fanātisma ir vairāk kā piesardzības. Var izlasīt vienu rakstu un mesties to pielietot, pat nelasot neko vairāk. Tā arī meitenes ar paaugstinātu vēlmi ticēt visam, ko raksta, dara – metas praktizēt, neiedziļinoties un nepārbaudot. Pēc tam jūtas briesmīgi, jo sākas problēmas tur, kur agrāk viss bija kārtībā.
Problēma ir tajā, ka agrāk katrai meitenei bija savs skolotājs un meistars blakus – māte, vecmāmiņa, skolotāja. Pieaugusi, pieredzējusi sieviete, kura ne tikai varēja mācīt, bet arī pielabot kļūdas. Kā jogas instruktors, kuram no malas labāk redzamas jūsu asanas kļūdas, šī sieviete ar trenētu aci visu uzreiz ievēroja. Vēl bez tā visa, bija svarīgi, lai viņai būtu mīksta sirds, mīloša un labestīga, lai visu pateiktu tādā formā, lai meitene neapvainotos. Mūsu laikos šādas apmācību sistēmas nav.
Diemžēl. Mums nākas visu iemācīties pašām. Bieži es saņemu vēstules no sievietēm, kurām šīs zināšanas iedevušas viņu meitas. Tātad šobrīd ir mainījusies pat zināšanu nodošanas sistēmas kārtība. Un ir skaidrs, ka darot un kļūdoties šajā procesā, no kritieniem neizbēgt. Var aiziet pa nepareizo ceļu, var apmaldīties. Labi, ja blakus ir domubiedri. Mans vīrs šobrīd aktīvi domā par to, kā izveidot ģimeņu un sieviešu klubu tīklu, lai meitenēm būtu ne tikai kur saņemt zināšanas, bet arī vieta, kur griezties pēc palīdzības.
Bet pagaidām es varu jums atkal pastāstīt kādus drošības noteikumus, un salikt akcentus uz svarīgiem sievisķības attīstības postulātiem.
Šos postulātus man gribētos piekārt kaut kur – redzamā vietā, lai pēc iespējas mazāk meiteņu uzsistu sev punus:
  • Nemēdz būt ideāli. Tas ir pirmais punkts. Tu studē rakstus un redzi svētas sievietes. Tās ir ideālas. Un tu vari sanervozēties par to, ka ne tuvu neesi tāda. Nevajag! Svētas sievietes ir īpašas dvēseles, kas atnākušas šeit, lai parādītu mums piemēru, uz ko ir vērts tiekties. Taču to atkārtot mums neizdosies. Mums ir citi uzdevumi un citi apstākļi. Ideāls ir tikai Dievs. Bet mūsu uzdevums ir kļūt laimīgām.
  • Jebkuras attīstības mērķis, tajā skaitā sievietes – ir laime. Laime un mīlestība. Mērķi nosaka kritēriji. Ja tu nekļūsti laimīgāks (orientējošais ir tieši iekšējais stāvoklis ne ārējais), tad tu kaut ko dari nepareizi vai arī neīstajā vietā. Tavs mērķis nav kļūt par supersievieti vai otro Māti Terēzi. Bet būt laimīgai – un šajā laimē dalīties ar saviem mīļajiem.
  • Mēs visas JAU esam dzimušas sievietes. Tāpēc sievišķais mūsos JAU IR. Ar to pietiek. Un tas ir harmonisks. Tieši mums. Dažkārt tas guļ. Dažkārt mēs to neizmantojam. Taču tas ir. Mūsu dvēsele atrodas sievietes ķermenī, un tas nosaka tas vajdzības un īpatnības. Mēs zinām, kāds ir mūsu dzimums. bet ne vienmēr saprotam, ko tas nozīmē smalkākajā līmenī. To arī varam mācīties dažādās skolās un lekcijās.
  • Mēs dzīvojam pasaulē, kur vairāk tiek atbalstīta vīrišķā uzvedība. Un tā kā mēs piemērojamies sociumam, tad izstrādājam ieradumus, kas vairāk der vīriešiem kā sievietēm. Taču no tā sievišķīgais no mums nekur neaiziet. Tas paliek savā vietā un gaida, gaida, kad mēs atkal to ievērosim.
  • Ievērot savu sievišķo būtību mums nāksies agri vai vēlu. Dažkārt grutniecības laikā un pēc bērnu dzimšanas (palīdz hormoni). Dažkart pēc laulībām. Dažkārt metodes mēdz būt ne tās priecīgākās – piemēram, slimība vai konflikti.
Dzīve uz mums var iedarboties trijos veidos: ar mīlestības čukstiem, sirdsapziņas balsi un ciešanu ruporu. Labi būtu iemācīties dzirdēt čukstus, vai ne? Ja nepaspējām, nekas. Ciešanas attīra.

 

  • Kad mēs sākam apzināties, ka esam sievietes un mums ir jāiet nedaudz cits ceļš – ko tālāk? Mūsu ķermeņa tips nosaka mūsu vajadzības un uzdevumus. Tas nosaka kādos mācību priekšmetos mums būs jāliek eksāmeni. Ja vēlamies, varam paņemt klāt vēl kādus papildus, fakultatīvos priekšmetus. Jebkurā gadījumā, sākumā būs janokārto eksāmeni obligātajos priekšmetos. Pacenties noskaidrot, kādas īpašības tev izskatās obligātās un kādas – fakultatīvās. un pamazām apgūsti tās.
  • Sākumā vienkārši studē. Lasi grāmatas, runājies ar tiem, kuri praktizē to, ko tu mācies. Piemēri sev. Kaut ko tu varēsi atzīmēt kā jau apgūtu. Kaut kas būs pilnīgi jauns. Pirms mesties ar galvu visā tajā iekšā, pastudē. Pat Bhagavad-gītā Krišna dod Ardžunam izvēles iespēju. Viņš stāsta par pasaules uzbūvi un visiem likumiem. Un pēc tam piedāvā tam pašam pieņemt lēmumu. Mums vienmēr ir izvēles iespēja. No kaut kā atteiksies uzreiz – nekā briesmīga. Iespējams, atgriezīsies pie tā pēc gadiem, bet varbut arī nē. Katrai no mums ir savs ceļš uz laimi.
  • Kad jau vēlies kaut ko mēģināt, zini, ka uzreiz neizdosies pārkārtoties. Un to arī nevajag. dari visu pakāpeniski. Un virzies no vienkāršā uz sarežģīto. Atrodi tās rekomendācijas, kuras tev ir visvienkāršāk atkārtot un mēģini. Saņem savus rezultātus, iedvesmojies. Pēc tam studē tālāk. Sākumā aritmētika un tikai pēc tam augstākā matemātika.. ja, nezinot ciparus, tu centīsies saprast integrāļus, matemātiku nekad neiemīlēsi. Un, lai arī sākums tev var šķist pārāk vienkāršs, bez tā nebūs pamata tālākai attīstībai..
  • Necenties uzreiz izmainīt visus savus ieradumus. Ne visi ieradumi mums traucē dzīvot. Daži pat palīdz. Daži ar laiku atmirst paši no sevis. Ir tādi, kuri patiesi “jāizravē kopā ar visām saknēm”. Vēlme lamāties, smēķēšana, liderīgs dzīvesveids u.t.t. Te nu vietā būs stingrība un kategoriskums.. Pārējais – vadoties no apstākļiem.
 Vieta, laiks, apstākļi. Vienmēr ņem tos vērā, pirms sāc kaut ko mainīt savā dzīvē.
  • Sievietei, kurai ar vīru ir labas attiecības, frāze «Jā, mans mīļais!» var kļūt par burvju frāzi. Bet, ja attiecības ar vīru jau ir sabojātas, viņa ar šīs frāzes palīdzību var tikai pieliet elļu ugunij. Ņem vērā visus faktorus – kādā attīstības līmenī esi tu, kādā ir tavs vīrs, kādā vidē jūs dzīvojat. Piemēram, daudzas meitenes negrib strādāt. Bet ir hipotekārais kredīts un vīrs, kurš lūdz palīdzēt. Pamest vīru, lai pats kārpās, kā prot? Vai arī pakāpeniski pāriet pie kā cita – varbūt sava sirds darba?
  • Sievišķība sievišķības dēļ – tas nav mērķis. Tas ir tas pats, kas «gribu iemācīties lasīt, lai lasītu». Svarīgi ir ne tikai prast, bet arī pielietot. Tātad pamēģini saprast, kam tev sievišķība? Kas tavā dzīvē un pasaules uztverē mainīsies, ja kļūsi sievišķīgāka? Pats galvenais ir sajūtas. Kā tu gribi justies? Ko tu varēsi dot šai pasaulei, ja būsi sievišķīgāka?
  • Sievišķība – tas nav tas, kam kaut kas tev jādod – princi, bērnus, naudu u.t.t. Sievišķība patiesībā ir pavisam normāls un ikdienišķs sievietes stāvoklis, kurā viņa var atrasties pastavīgi. Vienkārši mēs to esam aizmirsušas. Tas ir domāšanas veids, dzīves veids, spēja just un mīlēt. Cits dzīves virziens, mērķa virziens… Negaidi konkrētus un ātrus rezultātus. Vispār negaidi nekādus rezultātus ārpusē, izņemot savu iekšējo sajūtu izmaiņas. Lai ir pārsteigums!
  • Sievišķība – tas ir tas, ar ko jādalās. Ar pasauli, ar tuvajiem cilvekiem. Tas ir tas, ko nevar attīstīt tikai sev, tad tā patiešām nebūs tāda, kādai tai jābūt. Sievišķība, ko attīsta tikai “priekš sevis” – ir kā piens, kuru glabā pudelē. Agri vai vēlu saskābs un nevienam no tā nebūs nekāda labuma. Tāpēc biežāk padomā, ko vari dot saviem mīļajiem un pasaulei, ja tevī sievišķības būs vairāk?
  • Jāsāk mācīties konkrētas lietas, Sākumā pielietot pašus praktiskākos un pieejamākos risinājumus. Piemēram, sākt var no kleitām. Biežāk nēsā sievišķīgu apģērbu. Vēro, kā mainās tavas sajūtas un veselība. Tālāk, ja tev patīk šis process, izvēlies atkal ko sev patīkamu un izdari to, kam tu jau esi gatava šobrīd un ar ko iekšēji esi mierā.
  •  Ķeries pie tā, kas pagaidām tev vēl ir grūti. Bet – ne paša grūtākā. Pie tā, kas grūti, bet šad un tad izdodas. Bet pēc tam pie tā, kas grūti un neizdodas. Esi pret sevi līdzcietīga. Kad tu atnāc pirmo reizi uz jogas nodarbību, pasniedzējs uzreiz tevi nenoliks stājā uz galvas vai nesēdinās špagatā. Viņš sāks ar vienkāršāko – un pakāpeniski palielinās grūtības pakāpi. Galvenais, lai šajā praksē tu sajustu garšu.
  • Kategoriskumam un fanātismam nav nekā kopīga ar zināšanām un labestīgumu. Tāpēc nevajag tā pret sevi un citiem izturēties. Bakstīt un pieprasīt maksimālo rezultātu. Pēkšņi pāriet tikai uz kleitām vai pat mūķenes apģērbu. Pēkšņi pārstāt ēst gaļu un to pieprasīt darīt arī tuviniekiem. Nedzen zirgus! Viss lai notiek pakāpeniski.
  • Visas zināšanas pirmkārt pielieto pati. Vari klausīties pat lekcijas par vīrieša pienākumiem un gūt no tām sev labumu, Par to, ko vīrs var tev dot, ja vien dosi viņam tādu iespēju. Pēc katras lekcijas uzdod sev jautājumu – kas te bija par mani? Un, kas ir pats interesantākais, ka pat, klausoties vienu un to pašu lekciju, tu uzzināsi kaut ko vairāk par sevi. Kā tikko atstrādāsies viena lieta, parādīsies nākamā un nākamā… Un pēc tam izrādīsies, ka tieši tā tu arī dzīvo. Bet, ja tikai bakstīsi citus – rezultāti būs gluži pretēji.
  • Mācies no tiem, kuru dzīve tev patīk. Kuru rezultāti tevi iedvesmo. Ir daudz vientuļu sieviešu, kuras māca, sievietes bez bērniem, sievietes, kurām vienlaicīgi ir vairāki vīrieši. Skaties uz cilvēku, uz to, kā viņš dzīvo un domā par to, kā vēlies dzīvot tu? Vai man tas patīk? Vai es tā gribu? Vai mani tāda dzīve iedvesmo?
  • Paies vairāki mēneši vai gadi – un tu varēsi salīdzināt. Sevi var salīdzināt tikai ar sevi. Pagātnē. Atceries, ka visiem ir atšķirīgas starta pozīcijas. Kādam jāpaveic lielāks darbs, kādam – mazāks. Ir svarīgi redzēt savas personīgās izmaiņas.
  • Lai kā tu viltos manī vai Torsunovā, vai Ruslanā Naruševičā, vai citos cilvēkos, kas nes kādas zināšanas, lūdzu, nevilies pašās zināšanās! Es izlasīju šo domu žurnālā «Благодарение», un man tā šķita ļoti pareiza. Mēs visi esam neideāli. Mēs visi esam cilvēki. Un, iespējams, iztēlojoties ideālu, tu vilsies cilvēkā. Taču, es tevi lūdzu, neatsakies kaut kā dēļ no zināšanām.

 

Un pats galvenais – nelauz sevi. Daži cilvēki, kuri praktizē personības izaugsmi, visā nopietnībā uzskata, ka vajag vispirms salauzt un pēc tam no jauna uzcelt. Tas ir labs izaugsmes veids vīrietim. Vīrišķīgi ir visu nolīdzināt līdz ar zemi un pēc tam uzcelt. taču tas pilnībā neder sievietei.
Mūsu enerģija ir kā ūdens. Mēs pašas esam elastīgas un plūstošas. Un mūsu uzdevums ir tādā pat veidā mainīties – ielejot mūsu ikdienas dzīvē vairāk labestības, zināšanu, vairāk sievišķīgo nodarbju, vairāk mīlestības. Un galarezultātā saņemt pavisam citu upi, citu jūru, citu okeānu.
Pamazām attīsties, salīdzini sevi tikai ar sevi, izzini. maini savu dzīves garšu, tad izmainīsies tavi ieradumi.

 

Atceries, galvenais ir laime. Kad sieviete ir laimīga, viņa var savā laimē dalīties. Bet, kad viņai viss ir pareizi, viņa visa ir tāda – vēdiska, bet tajā pat laikā iekšā ir izžuvis tuksnesis – ko gan viņa varēs piepildīt ar dzīvu ūdeni?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots:valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Labkovskis: Iemīli sevi bezdarbībā

neko-nedarit3
Man universitātē bija profesors, kurš par savu aspiranti (psihotips “teicamniece” ) teica:
— Es no viņas baidos, viņa ir tāda – neslinka! Nedod miera ne man, ne sev.
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, brīvdienās, atvaļinājumā un vispār, vienmēr atrodas nemitīgā kustīgā stavoklī. No viņiem ņirb acīs. Viņi neprot vienkārši pagulēt smiltiņās, vērties tālumā… Nē, viņi noīrē jahtu, lai no rīta mazā gaismiņā dotos jūrā un ķertu speciālās dziļūdens zivis, pēc tam tās ceptu viesnīcas virtuvē – par šausmām šefpavāram. Bet pusdienlaikā viņi jau dodas apskatīt kādu pili, kalnu vai pazīstama dzejnieka kapavietu. Vakarā – diskotēka. Kā gan savādāk?! Mēs taču te neatbraucām tāpat vien! “Laiks jāpavada pilnvērtīgi” – tā ir viņu devīze. Nav gan skaidrs, kā viņi izmēra šo labumu.
Teikt, ka viņi gūst baudu no savas pārmērīgās aktivitātes? Visticamāk, ka – nē. Vienkārši viņi neprot apstāties, un uzskata to par savu īpašo priekšrocību, sakot – nu, jā, tads es cilvēks esmu – vienmēr darbībā!
Klāt pie visa tādi cilvēki nedod mieru arī apkārtējiem. Īpaši to izjūt bērni (nav obligati – savējie). Fiksi nost no dīvāna, izgūlušies te bezdarbībā?
–       Vai mājas darbus jau izdarīji? Rakstiskos? Un mutiskos?
–       Somu sakrāmēji?
–       Istabu sakārtoji? Kāpēc zeķes mētājas?
–       Palasi kādu grāmatu!
–       Negribi? Tad ej ārā pastaigājies!
Bērns izbīlī skatās, un patiešām pieceļas un iet darīt to, kas viņam norādīts, un to, kas no vecāku redzes punkta šķiet viņam noderīgs. Pēc tam atkal cenšas apgulties un atpūsties. Šķiet, nu būs ilgi gaidītais miers! Nekā! Cilvēki ar darbīgu attieksmi pret dzīvi nemīl, ka bēni “neko nedara”. un atkal un atkal kaut kur dzen, vai ved, vai sāk stāstīt par sliņķu un sētnieku bēdīgo likteni.
Domājat, tā viņi ieradina bērnu darboties? Bērns klausās pārmetumos un pēkšņi saprot: kā gan es tā drīkstu gulšņāt, patiešām esmu sliņķis? Nē, viņš domā – kā man tas viss apriebies, līdz kaklam!.
Taču te nu ir jāsaprot, ka cilvēki tā uzvedas ne jau tāpēc, ka piedzimuši tādi kaitinoši, bet tāpēc, ka viņus pašus bērnībā tā dzenāja pašu vecāki. Un, kad vecāki bija bērni, viņiem teica:
— Brīvlaiku sagribējies? Mums nekad nebija brīva laika! Mēs strādājām no 11 gadiem. Rītausmā cēlāmies, govis ganījām, sienu pļāvām… Tā arī izaugām ļoti strādīgi….
Un vēl uzdeva retoriskus jautājumus: ” Kā tā var būt, ka cilvēkam nav ko darīt?” vai arī: “Kā tu domā, kurš tavā vietā to darīs?”
Nav jau nekāds brīnums, tā vēsturiski izveidojies, ka tāda krampjaina aktivitāte skaitās normāla, laba zīme un sociums to nemitīgi uztur pie dzīvības.
Bet dzīve šodien ir mainījusies, pārkārtojusies. Un tagad mēs nevaram runāt par to, ko mūsu senči darīja vai nedarīja, strādāja rokas nenolaiduši, lai būtu maizes gabals un mēs nevaram atpalikt.
Problēma ir tā, ka mūsos ir milzīga TRAUKSME. Milzīga un bieži vien neizskaidrojama. Cilvēki steidzas bez redzamas vajadzības un rezultāta, tikai tāpēc, lai pieklusinātu šo trauksmi. Viņiem šķiet, ka, ja viņi apstāsies, kaut kas notiks, kaut kas tiks palaists garām, katastrofa, pasaules gals.
Patiesībā – nekas tamlīdzīgs nenotiks – ar galvu viņi to saprot, taču galva tur palīdzēt nevar.
Netiekot galā ar dažāda veida nemieru, neprotot palikt aci pret aci ar sevi, šie “trauksmainie” cenšas piešķirt jēgu ikvienai savai darbībai. Un, ja viņi kaut ko dara, tad – tikai ar mērķi.
Staigāt vienkārši tāpat, pastaigāties savai labpatikai – nekad, ja nu vienīgi uz veikalu, kaut ko nopirkt, miskasti iznest, vai apmeklēt kadu svarīgu pasākumu. Un atkal rodas jautājums: vai sasniedzot savus mērķus, mazos un lielos, viņi kļūst laimīgāki? Un atkal – nē! Trauksme tāpat vien nevienu neatlaiž.- ir jāskrien tālāk uz nākamo mērķi.
Un aizbēgšana, kā reiz, arī ir tas simptoms un sekas nespējai būt apmierinātam ar dzīvi – gūt baudu no tās. Par to, ka pati bauda var būt mērķis, trauksmainie cilvēki pat dzirdet negrib.
Cilvēki, ļaujiet taču sev paslinkot! Tas nav nekāds grēks un kauns, tas nav kaitīgi un neviens jūs par to nebārs, par neizdarītu mājasdarbu, jūs taču esat pieauguši. Atradinaties no dzīves senajā stilā: “ķer maisus, vilciens aizbrauc!”. Slavē sevi nevis par triecientempā padarītu darbu, bet par harmoniju sevī.
Un, lūdzu, dodiet savam bērnam šīs divas stundas dienā, par kurām es runāju katrā savā lekcijā “par bērniem”.
Normālai psihes un smadzeņu attīstībai bērnam ir jābūt brīvajam laikam – pilnīgi brīvam laikam. Obligāti!
Kā psihologs teikšu vēl vienu reizi: uzvar ne tas, kurš visu laiku uztraucas un steidzas, bet tas, kurš ir mierīgs, pārliecināts par sevi un prot koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Iemācieties vienkārši sēdēt, gulēt un ne par ko neuztraukties, nedomāt, neciest, neplānot, nerisināt bezgalīgos dialogus un monologus ar tiem, kas aizvainojuši, neskatīties TV seriālus, nelasīt žurnālus.
Lai šajā dzīvē izdarītu daudzas lietas, iesākumā ir vajadzīga nekonedarīšana. Būt nekonedarīšanas stāvoklī, noķert to, paildzināt, paildzināt…. Ja netiekat galā ar savu trauksmi paši, meklējiet speciālista palīdzību – psihologa, psihoterapeita. Dzīve ir tā vērta.
Jūsu uzvārds taču nav Stahanovs, un jums nav vajadzīgs piecgadi paveikt trīs gados. Jums vienkārši jāiemācās dzīvot pēc iespējas labsajūtā.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Neatsakies no sapņa!

sapni4
Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi»
Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.
Kāds paziņa sapņoja pārcelties uz dzīvi Austrālijā, viņam bija pat plāns – sākumā turp aizbraukt uz pusgadu, iekārtot bērnus skolā. Bet pēc tam kaut kas notika. Rubļa kurss nokrita, tas kļuva ļoti dārgi un viņam palika bail. Viņš varēja ar to tikt galā, tomēr baidījās riskēt.. Un palika Pēterburgā. Acis pārstāja mirdzēt gan viņam gan viņa bērniem. Pats sevi pārliecina, ka viss ir kārtībā, tomēr…
Otrs ļoti mīlēja ceļot un katru ziemu pavadīja Taizemē. Pēc tam vecākajai meitai palika septiņi gadi un viņa sāka iet skolā. Neiet nevar, alternatīvas nav un tagad arī pārziemošanas iespējas nav. Tad dēls sāka iet skolā. Un atkal – apdzisis skatiens visiem ģimenē. Bērni stāsta, ka tas bija skaistākais laiks viņu dzīvē, vecāki atzīstas, ka tur ģimene saliedējās un kļuva stipra. Bet tagad maksimums divas nedēļas skolas brīvdienās – un viss. Vairāk viņi viens otru gandrīz nemaz neredz un kontakta nav. Ceļojumu un piedzīvojumu, kad visi kopā, arī vairs nav.
Trešā paziņa sapņoja par to, ka viņai būs vēl viens bērniņš. Divi jau ir, vīrs it kā atbalsta, un tomēr,, kaut kā īsti nesanāk, atliek, gaida. Bet pēc tam viss, un nu jau vairs nevarēs.
Atkārtot frāzi par apdzisušajām acīm? Vai kā vēl aprakstīt viņas vilšanos un nožēlu par to, ka pašu svarīgāko atlika uz “pēc tam”?
Vēl viena paziņa sapņoja kļūt par frizieri, bet skaidrs, ka vecāki viņai atgādināja par obligāto augstāko ekonomisko izglītību un nākotnes iespējām. Rezultātā viņa ir ekonomists no 9ņiem līdz 18tiem. Bet pa vakariem krāso un griež matus draudzenēm. Tādā veidā viņa iedvesmojas. Pamest ekonomista karjeru baidās. Bet kā mainās viņas skatiens, kad viņa ir ekonomiste un tad, kad nodarbojas ar frizēšanu! Labi, ka atstāja savam sapnim kaut nedaudz telpas un laika.
2014. gada novembrī mēs atgriezāmies Krievijā. Plānojām mēnesi padzīvot un izdarīt neatliekamās lietas, kas bija sakrājušās, un pēc tam, kā parasti, braukt “pārziemot”. Bet tikko bijām atgriezušies, eiro izauga vairāk kā divas reizes, dolārs – arī, un aviobiļetes kļuva kosmiski dārgas.
Decembris un janvāris pagāja panikā, katru dienu monitorējot valūtas kursus un cenas par biļetēm. Bija izvēle – atteikties no tā, kas mums ir tik ļoti svarīgi? Vai sekot sirdij? Mums tada “pārziemošana” ir ļoti svarīga, jo tikai tur labi un aktīvi rakstās grāmatas.
Rezultātā aizkavējāmies gandrīz divus mēnešus, kuri mums nebija tie jautrākie un produktīvākie, tomēr nospļāvāmies uz visu un tomēr aizlidojām. Jā, tas sanāca ļoti dārgi, no daudzām ierastām lietām nācās atteikties. Taču mēs ne reizi to nenožēlojām. Pirmajā mēnesī mēs sadarījām milzumdaudz svarīgu lietu, bija svarīgas tikšanās, tika pabeigta vēl viena grāmata. Un kas notiktu, ja būtu palikuši Pēterburgā? Nekas!
Pazīstot sevi, es zinu, ka daudz vienkāršāk ir pārbīties un paskaidrot sev, kāpēc tas nav izdarāms, ir nelaikā un nav vajadzīgs. Cik daudz reižu es tieši tā arī esmu darījusi! Un vēljoprojām daru – ir daudz sapņu, kurus es vēljoprojām atlieku uz “pēc tam” – nav skaidrs tikai kāpēc.
Daudzi no mums tieši tā ar sapņiem arī rīkojas – atrod tūkstošiem iemeslu, kāpēc tas vairs nav aktuāli, nav interesanti, nav svarīgi un pat ir bīstami un kaitīgi.
Tas attiecas gan uz lieliem, gan maziem sapņiem. Piemēram:
  • Kam man vajadzīga liela māja, to taču vajadzēs kopt no rīta līdz vakaram!
  • Es nevaru ceļot, jo man taču ir bērni!
  • Es nevaru mācīties tur, kur vēlos, jo tā profesija šodien nevienam nav vajadzīga!
  • Es nemaz negribu precēties, arī civillaulībā nemaz nav tik slikti. It kā.
  • Un arī iPhone man nav vajadzīgs, es zinu tik daudzus tā trūkumus!
  • Patiesībā es nemaz nevēlos aizbraukt no šīs pilsētas, te tomēr ir ērti.
  • Nemaz tik ļoti man to kleitu negribējās. Var taču atrast arī lētāku. Un vispār, es varu iztikt bez kleitas.
  • Es nemaz tik ļoti negribu ceļot. Labāk maksāšu kredītu par savu dzīvokli. Būs man privatīpašums.
  • Man nemaz tik ļoti nav vajadzīga mašīna, ar metro braukt sanāk pat ātrāk. Un, ja nu to nozog!
  • Kļūt par dziedātāju ir muļķīgs sapnis, tagad jādomā daudz racionālāk.
  • Vai tiešām es biju tada muļķe, kad sapņoju par sarkaniem zābakiem? Tie ir tik nemoderni!
  • Svētceļojumā doties nemaz nav obligāti, arī tepat var garīgi izglītoties.
  • Normālā ģimenē vairāk par trim bērniem nevajag būt, savādāk nezinu, kā tos pabarosim, tāpēc apstāsimies pie trijiem. Nē, pietiks ar diviem!
Var atlikt uz “pēc tam” visu – sapņus, plānus un visu pārējo. Taču šis “pēc tam” var nekad nenotikt. Saprotiet? Nekad!
Tāpēc, ka vienmēr atradīsies tūkstošiem iemeslu, kāpēc tagad nav pats labākais laiks, nav pati labākā vieta. Kāpēc naudu, kura atnākusi, labāk tērēt kam racionālam un vajadzīgam. Kāpēc nopirkt tik ļoti vajadzīgo virtuves kombainu, nevis kleitu. Visu dzīvi var sevi pierunāt, pārliecināt, meklēt tūkstošiem atrunu:
  • Man nekas nesanāca, jo vecāki mani nepietiekami mīlēja
  • Mani skolā pazemoja un apsmēja
  • Mani jau reiz mīļotais pameta
  • Man vienkārši šajā dzīvē neveicas
  • Man nepietiek izglītības un zināšanu, lai darītu to, kas man patīk
  • Man nav pietiekami daudz naudas, lai par to sapņotu
  • Es nevaru to atļauties
  • Ja es būtu oligarha meita, tad jau – protams
  • Es esmu pārāk jauna (veca)
  • Es esmu pārāk resna (tieva)
  • Vecāki man neiedeva to, ko vajadzēja
  • Vecāki negrib man palīdzēt
  • Es vairs nekad neapprecēšos, jo man jau ir bērni
  • Protams, var jau atļauties daudz bērnus, ja ir tik daudz auklīšu!
  • Man nav naudas, lai sāktu savu biznesu
  • Neviens nevēlas sēdēt ar maniem bērniem, kamēr es atpūšos
  • Man vienalga nekad nekas nesanāks
Mēs paši sev atņemam visu to, ko vēlamies. Ar savu pašu prātu, kas “noīsina” visu “nevajadzīgo”, pat tad, ja tas ir ļoti vajadzīgs. Tas izdomāja, tas nolēma un atrada atrunas. Un viss!
Milzīgs daudziums cilvēku ir uzsākuši savu lietu bez kapeikas kabatā. Un, neskatoties uz to, kļuvuši veiksmīgi. Milzīgs daudzums cilvēku, neskatoties uz to, ka vecāki pret viņiem izturējās cietsirdīgi, vai vispār viņus pameta, ir izveidojuši stipras un laimīgas ģimenes. Milzīgs daudzums sieviešu, neskatoties uz to, ka tām bijuši vairāki bērni, ir apprecējušās vēlreiz. Milzīgs daudzums cilvēku ir atraduši savu ceļu, neskatoties uz to, ka mācījušies ne tur un ne tik daudz laika, kā tas būtu bijis vajadzīgs.
Un vienīgā viņu atsķirība no citiem ir tā, ka viņi nav atteikušies no sava sapņa.
Dažkārt viņi nevarēja sava sapņa labā neko izdarīt, bet vienalga centās un ticēja, kā vien varēja. Tieši tāpēc viņi dzīvo to dzīvi, kāda patiktu daudziem, bet daudziem tā šķiet neaizsniedzama. Un kamēr pārējie izdomā atrunas, lai neceltos no dīvāna, un neriskētu, nemēģinātu, šie cilvēki iet un dara un piepilda savus sapņus.
Mūsu sapņi nav doti mums tāpat vien. Jā, protams, arī bez tiem mēs varam dzīvot, taču būt mums pašiem, īstiem, nesanāks. Katrs sapnis tā ir zīme, ceļa rādītājs mūsu dzīves ceļā, virziens, kurš mums ļoti daudz ko var pateikt priekšā.
Var atteikties no šiem ceļa rādītājiem un nodzīvot dzīvi – kā pagadās. Daudzi tā arī dzīvo. Darbs-mājas-darbs-pensija-kapi. Un viss. bet visi svarīgie sapņi kaut kur aprakti – kaut kur dziļi dziļi, tā arī nespēdami cilvēkam paradīt, ka laime ir tepat blakus, tikai jāpieliek nedaudz pūles pareizā virzienā, lai to ieraudzītu.
Es vienmēr esmu sapņojusi par ceļojumiem. Un vienalga mēs sākām ceļot tikai tad, kad mums bija piedzimuši jau divi dēli. Mums visu laiku šķita, ka vēl ir par agru, vēl nav laiks, ka mēs to vēl nevaram atļauties. Dzīve gāja, rutīna ievilka, pēc laimes pat nesmaržoja, arī ne pēc radošuma un pašrealizācijas. Un es esmu ļoti pateicīga savam vīram par to, ka tolaik viņš mums  abiem ļāva aizvest savu iedzīvi uz garāžu un doties uz nekurieni. Jā, tas bija dīvaini. Loģiski būtu bijis, ja mēs sāktu krāt naudu dzīvoklim, aktīvi nodarbotos ar dēla rehabilitāciju, bet mēs visu pametām uz aizbraucām.
Pateicoties ceļojumiem, mēs esam saņēmuši ļoti daudz. Tajos uzrakstīta lielākā daļa manu grāmatu, tajos no jauna mēs atguvām savu vecāko dēlu, un no tiem mēs atvedām savu jaunāko brīnumu. Bet galvenais, tajos mēs kļuvām tuvāki, ļoti daudz ko sākām apzināties, sapratām un izjutām. Un atradām to, ko tik ilgi bijām meklējuši. Mūsu vēlme ceļot bija zīme, orientieris ceļā. Un, ja tad mēs nebūtu noriskējuši, nekā no tā visa mums nebūtu. Pats galvenais vispār būtu varējis nenotikt.
Cilvēki, neatsakieties no saviem sapņiem! Jā, valūtas kurss mainās, krīze- šmīze, apstākļi, grūtības. Taču kāds tam sakars ar jūsu sapņiem?!
Kāpēc tie atkarīgi no kādas ārējas jezgas? Lai kas tur arī nenotiktu – turpiniet sapņot bez kādām atrunām! Un sekojiet saviem sapņiem, lai cik arī bailīgi tas būtu!
Var nopelnīt vairāk naudas, taču, lai tas notiktu, acīm ir jāmirdz.
Var pārkāpt visus likumus un iet savu ceļu, bet ar apdzisušu skatienu tas nav iespējams.
Var piepildīt savus sapņus pat tad, ja kāds groza pirkstu pie deniņiem.
Vispār, ļoti daudz ko var – galvenais, nepārstāt sapņot! Un viss sanāks – visam savs laiks, bet tas laiks pienāks un viss notiks.
Sapņi – tas ir svarīgākais, kas mums ir, tā ir mūsu uguns – sirdī un acīs, ar kuru viss ir iespējams!

 

 

Autors: Olga Vaļajeva
Avots: http://valyaeva.ru/
Tulkoja: Ginta FS