Sievietes ceļš 2

sievietes ceļš

Sievietes ceļš nav vienkārši fiziska ķermeņa ceļš, kurš ir gana skaidrs un iepriekš paredzams. Sākumā piedzims mazulīte, tad viņu ieģērbs rozā kleitiņā, iesies rozā bantītes un iedos lellītes.
Pēc tam viņa kļūs par meiteni, sāks krāsoties, pucēties. Pēc tam kļūs par sievieti, piedzemdēs bērnu, izaudzinās to, kļūs par vecmāmiņu. Lūk, arī viss. Ķermenis vienkārši iziet noteiktus augšanas etapus, pieaugšanas, brieduma, vecuma un novecošanās. Kādai krunkas nedaudz vairāk, kādai mazāk, kāda uztaisīs plastisko operāciju, kāda sašpricēs botoksu, taču būtība no tā nemainās.
Īsto dzīvi nevar izmērīt ne ar nodzīvotajiem gadiem, ne ieelpām un izelpām, bet ar tiem mirkļiem, kad elpa aizraujas.
Droši vien daudzi ir ievērojuši to, ka tad, kad dari savu mīļoto darbu, tad diena burtiski izstiepjas un laimes enerģijas kļūst arvien vairāk. Protams, ir bijušas dienas, kas pilnas pārbaudījumiem, taču, ja tie izdzīvoti cienīgi, tad paliek dziļa apmierinājuma sajūta.
Ir bijušas arī tukšas dienas, pelēkas, līdzīgas viena otrai, kad it kā nekas nenotiek. Kā nodzīvot katru dienu tā, lai tā nebūtu velta, lai tā būtu piepildīta ar prieku un laimes sajūtu? Saskaņā ar seno zinātni ājūrvēdu, kas tulkojumā nozīmē “dzīvības viedums”, ir trīs galvenie dzīves ceļi:
1.atvērtība un pieņemšana. To mēs apliecinām ar vārdiem JĀ, GRIBU
2.aizvērtība un atgrūšana. To mēs apliecinām ar vārdiem NĒ, NEGRIBU
3.neziņa, kuru no pirmajiem diviem variantiem izvēlēties. To mēs apliecinām ar vārdiem: NE JĀ, NE NĒ: NEZINU.
Šie ceļi ir piepildīti ar absolūti dažādām enerģijām, dažādu pasaules uzskatu un laiku. Katra no mums dažādos savas dzīves periodos ir gājusi visus trīs šos ceļus

Pār sievietēm, kuras iet neziņas ceļu, valda pagātnes enerģija. Pār aizvērtu un atgrūdošu sieviešu prātu valda nākotnes enerģija. Bet atvērtas un pieņemošas sievietes piepildās ar tagadnes enerģiju.

Kad esam iepazinušas visus trīs ceļus, mēs varam sevī atklāt gaišredzības spējas un paredzēt gan savu gan citu cilvēku tālāko likteni. Vajadzīgs ir tikai viens: pāriet no neapzinātā līmeņa apzinātības līmenī.

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Kad nav kam lūgt padomu

savs cels

Ja paveiksies, cilvēka dzīvē iestājas brīdis, kad nav kam palūgt padomu. Vispār nav kam palūgt.
Ne tāpēc, ka blakus nav neviena, vecāka cilvēka. Ir! Taču viņi nekad nav gājuši tavu ceļu. Viņi ir gājuši savu, bet ne tavu.

Bet tu esi aizgājis pietiekami tālu, lai jautātu citiem padomu. Un visi viņu vārdi tagad nav nekas vairāk kā vērotāju no malas viedokļi, uz kuriem neizdosies novelt atbildību par savām neveiksmēm.

Nākas meklēt sevī to punktu, kurš palīdzēs pieņemt lēmumu. Un nāksies to salīdzināt ar ziņām, kas nāk no ārpuses. Atbildēt par katru savu lēmumu un pašam mācīties izturēt savas iekšējās vētras.

Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta. Viņi  precas ar tiem, kas viņiem pateiks priekšā, ko darīt. Draudzējas ar tiem, kuri pareizi viņus novērtē. Strādā pie tiem, kuri uzņemas visu atbildību. Tā arī nodzīvo līdz pat vecumdienām. Un nekā briesmīga visā tajā nav.

Bet, kad tu ej viens, tad laiku pa laikam šķiet, ka tu visu dari aplam (un tie, kuri šaubās, noteikti tev to pārmetīs). Ne jau tāpēc, ka kaut kas reāli nav īsti labi, bet tāpēc, ka citi dara savādāk. Tāpēc, ka izņemot tevi, neviens cits nedara tā kā tu. Tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa absolūti nepazīstamu apvidu ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izgudrotu jēgu. Cerībā, ka pakāpeniski sāksi no tā visa gūt labsajūtu

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti

lacis

Dažkārt mums atgādina: turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti. Bet ko tas nozīmē – turpināt mīlēt? Īsta mīlestība ir visu aptveroša mīlestība, kura sevī ietver visu, kura pieņem, kura dod telpu un laiku visam vienādi. Tā ir netiesājošas Dvēseles klātbūtne.

Patiesa mīlestība ir visas dzīves mīlestība. Tā ir mūsu izaugsme ārpus mazajiem, stiprajiem diedziņiem, mūsu saiknei ar vecākiem, mīļotajiem un bērniem. Mēs nesaraujam šos diedziņus, tāpēc, ka tie ir daļa no milzīga audekla. Tie ierobežo telpu, kurā mēs pavadām savu dzīves laiku. Bet īsta mīlestība tiek cauri šīm tuvas mīlestības robežām un izplatās visapkārt un mēs vairs nejūtamies nošķirti no citiem, nepazīstamiem mums cilvēkiem, no dabas, no visas pasaules, kurā mēs visi līdzās pastāvam.

Patiesa mīlestība aptver visu dzīvo un dziļi maina mūsu dzīvi. Mēs pieņemam visu tādu, kāds tas ir. Tāpat mēs pieņemam arī dzīves grūtības, tās kontrastus un mums mesto izaicinājumu – atrast dzīvē savu vietu.

Mēs pieņemam veiksmju sēriju, kas mijas ar zaudējumiem. Visu, kas ir, lai tas paliek tāds, kāds tas ir un savienojas ar mūsu mīlestību: spēki, kuri rada un spēki, kuri grauj, laimīgs liktenis un smags liktenis, dzīve un nāve, tas, kas pagājis un tas, kas var atnākt, lai kā tas arī nebūtu.

Tāda mīlestība neielaužas un neiejaucas lietu kartībā. Tā paliek kontaktā ar savu likteni un ļauj notikt citu likteņiem. Tā paliek harmonijā ar realitāti un uzticas tai.

Un tajā pat laikā, šāda mīlestība ir aktīva, tā darbojas, palīdz un neatsaka, sastopas ar izaicinājumiem, kas vēršas pie tās. Tajā pat laikā, kad mana paša dzīve turpina savu gaitu, es ļauju citiem cilvēkiem piepildīt viņu pašu sūtību, vienmēr apstiprinot tagadni, tādu, kāda tā ir.

Tāda mīlestība paliek plaša, mierīga un tajā pat laikā iesaistīta. Tā ir draudzīga pret visu un, ja nepieciešams, var uzstāties kā ienaidnieks. Tā ir pilna. Īsta mīlestība ir reliģioza, tā veltīta visam dzīves audeklam, kāds tas ir. Tā uzticas savam avotam un mīl savu izcelsmi – kāda tā ir un kā izpaužas.

Ja tu paliec viens vesels, uzticīgs dzīvei kā vienam veselumam, tu iepazīsti mīlestības nepārtrauktību un iepazīsti mīlestību, kura ilgst.
Berts Hellingers “Domas par Dievu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Unisonā ar savu programmu

sapnis6

Dzīves procesu programma ir sekojoša:

– mēs saņemam enerģiju lai mijiedarbotos ar informāciju;
– pēc tam informācija aiziet zemapziņā un pēc laika atgriežas kā sajūtas, ko izjūtam attiecībā pret to;
– šīs sajūtas mēs ietērpjam domās un vārdos, izjūtot notikumus kā jau notikušu faktu;
– šajā mirklī mēs esam tajā stāvoklī, kurš, aizejot smalkajā plānā, sāk formēt notikumus un situācijas, kuras velāk realizēsies mūsu dzīvē.
Un mēs nedrīkstam “uzkārties” šajā stāvoklī. Mums ir jāpārslēdzas un jābūt vienalga kur, tikai, lai tas notiktu labsajūtā.

Ja nesanāk izjust labsajūtu, mums sev jāatzīst, ka:
«Es sevi grauju, kad nervozēju, kad pārdzīvoju, kad nosodu, kad esmu neapmierināts vai sarūgtināts. Es sevi grauju, kad baidos, ka manas vēlmes nepiepildīsies. Un es esmu pateicīgs, jo zinu, ka ir jāizturas mierīgi, taču šobrīd man tas neizdodas».
Pēc kāda laika tu izlīdzinies un vajadzīgie notikumi notiek.
Un reiz iestājas brīdis, kurā tu saproti: «Tad, kad es par to sapņoju, man šķita, ka tas nav iespējams, bet tagad, kad tas man ir jau vairākus mēnešus (gadus), es par to pat neatceros!».
Zini, kāpēc tā? Tu atrodies unisonā ar savu programmu! Kad tu esi unisonā ar programmu, tu neatceries, par ko sapņoji, tev vienkārši tas ir.
Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Mans ceļš nav tavs ceļš, tāpēc es nevaru tevi mācīt

celsh4444

Mans ceļš nav tavs ceļš, tāpēc es nevaru tevi mācīt. Ceļš ir mūsos, ne Dievos un – ne mācībās, un – ne likumos. Mūsos ir ceļš, un patiesība, un dzīve.

Nelaimīgs tas, kurš dzīvo ar piemēriem! Dzīvē to nav. Ja tu dzīvo, vadoties no piemēriem, tu dzīvo šo piemēru dzīvi, bet kurš gan dzīvos tavu dzīvi, ja ne tu pats? Dzīvo pats. Ceļa zīmes ir sagāzušās un mūsu priekšā guļ neiezīmēti ceļi. Neesi alkatīgs, aprijot augļus, ko dod svešas zemes. Vai zini, ka tu esi tas auglīgais akrs, kas rada visu vertīgāko pats sev?
Bet kas šodien to zin? Kurš zin ceļu uz mūžam auglīgajām Dvēseles ārēm? Tu meklē ceļu vien redzamajā, tu lasi grāmatas un ieklausies viedokļos. Un kas tajā ir labs? Ir tikai viens ceļš – un tas ir tavs ceļš.
Karls Gustavs Jungs “Sarkanā grāmata”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi uz pareizā ceļa

rits3

Apstiprinājums tam, ka esi uz pareizā ceļā ir ļoti vienkāršs: tava spriedze sāks izzust, un tu kļūsi arvien mierīgāks, arvien nesatricināmāks, tu ieraudzīsi skaistumu tur, kur to nekad agrāk nebiji saskatījis, kas nekad agrāk tev nebija šķitis skaists.
Pašas mazākās lietas tev kļūs nozīmīgas. Visa pasaule sāks šķist arvien noslēpumaināka, un ar katru dienu tu kļūsi arvien nevainīgāks – gluži kā bērns, kurš skrien pakaļ tauriņiem, vai lasa akmentiņus jūras krastā,
Tu sajutīsi, ka dzīve nav vis problēma, bet gan dāvana, svētlaime un svētība.
Ja esi uz pareizā ceļā, tu saņemsi tam arvien vairāk un vairāk pierādījumu.
Savukārt, ja tu atrodies uz nepareizā ceļa, viss notiks gluži pretēji.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS