Mīlestības daba

Mīlestība nesasien un nepiesien, tā neuzspiež un neuzliek, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.

Mīlestība neko negaida, Mīlestība uz neko necer, Mīlestība neizdomā to, kā nav. Tā apbrīno, aug, baro, pilnībā izbaudot to, kā viss ap viņu iegūst savu būtību.

Mīlestība netic, tā uzticās. Mīlestība nejūt, tā jūt līdzi un tāpēc zina, un tāpēc nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.

Mīlestība nav pareiza, Mīlestība nav likumīga, Mīlestība nav paredzama nekad un nekur, izņemot to, ka tā vienmēr ir un paliek Mīlestība.

Mīlestība ir dāvana. Tā jāpieņem labprātīgi. Ar prieku un godbijību, nebaidoties no sekām un savstarpējām saistībām. Jo dāvana ir nesavtīga un tas, kurš dod, nekad neko neprasa pretī un nekad pēc tam nenāk pēc samaksas.

Tas, kurš pieņēmis Mīlestību kā Dieva dāvanu, arī pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā pārņem tevi, tāpat, kā tu pārņem viņu. No šī brīža pasaulē vairs nav vietas, kur Mīlestībai būtu robežas, robežas tev esošajam..

Svēta vieta tukša nepaliek. Tur, kur Mīlestības vēl nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir Gaismas trūkums. 

Bailes ir atraidīta dāvana būt brīvam no važām un robežām.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ziemassvētkos

Tu esi ierobežots laikā, bet tevī plešas mūžība.
Tu esi ierobežots telpā, bet visa bezgalība mierpilni iemājo tavā sirdī.
Tu ej pa atšķirību lauku un katrs tevi redz savā pusē, saucot pie sevis, noliedzot citus, taču kaut kur dziļi sevī tu kā Dievu sevī nes nedalāmo.
Un tevi pašu no viņa atdalīt nav iespējams.
Tūkstošiem cilvēku balsu troksnī, pat paša kliedzienā par savu taisnību un tiesībām kliegt skaļāk par visiem, tu nes klusuma klusumu.
Starp vētrām tu esi miers, tu esi nekustīgs savā kustībā, kā jūras ieskauta klints.
Kādam taču ir jāklusē un jāienes šajā pasaulē bezgalība, dziļums un miers, sava klusuma nedalāmība, miera spēks un bezgalīgās Mīlestības gaisma, kas izdzenā tumsu pa kaktiem. Kādam taču tas ir jadara. Un kuram gan citam, ja ne tev?
Lūk, kāpēc ir Ziemassvētku Gaisma. Netverams Ziemassvētku Miers. Klusuma svētki, kuros tu dzirdi kā sniegā krīt sniegpārsliņas…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Burak Kebapci
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ķermenis, Ego un Dvēsele

Nevajag velti idealizēt garīgumu. Kāpēc gan viss ir iekārtots tā, ka Dvēsele dzīvo tavā ķermenī kaimiņos tavam Ego? Vai tas nav Dieva plāns, vai tā nav Dvēseles izvēle un vienīgais mums zināmais tās esības veids un veids, kā tā izpaužas caur ķermeni un pat caur Ego?
Jā, un vai ir iespējams pretstatīt mūžīgo un bezgalīgo Dvēseli ierobežotajām ķermeņa un ego formām?
Vai absolūto var pretstatīt kaut kam relatīvam?
Dvēsele nenoliedz ķermeni, necīnās pret Ego izpausmēm, tikai padara tos dvēseliskus, piešķirot mūžības jēgu pirmajā acu mirklī gluži ikdienišķām un ātri gaistošām lietām un notikumiem, dodot tiem plašumu un laiku…Ja tā nebūtu, viss esošais ieslīgtu pelēkā banalitātē, pilnībā zaudējot saikni ar Visaugstāko.

Sajust sevī Dvēseli, dzirdēt to, glabāt sevī mūžību un bezgalību, padarīt tās par katra sava esības mirkļa noslēpumaino jēgu, tā nav absolūta dzīves nepieciešamība, kuru mums Radītājs uzspiedis. Tā drīzāk ir Dieva dāvana. Dāvana, kas tiek piedāvāta visiem, taču kuru diemžēl ierauga un pieņem tikai retais.

Tu vari miglā doties uz ziemeļiem, maldoties un pazaudējot pareizo virzienu, katram pretimnācējam jautājot: kur ir ziemeļi? Bet tu vari sekot Polārzvaigznei un nekad nenoklīst no ceļa.

Ir ceļotājs vai ķermenis, ir ceļa mērķis vai Ego un ir vadošā zvaigzne vai Dvēsele. Ja klātesoši ir visi trīs un tie sadarbojas, tad viss notiek maksimāli vienkārši un veiksmīgi. Taču, ja sāksi ceļotājam teikt, ka zvaigzne ir viss, bet viņš nav nekas, ka viņa ceļa mērķis ir apšaubāms vai vēl ļaunāk – pretīgs un grēcīgs, tad neviens nekur neaizies… Vai arī ies, bet nonāks ne tur, kur vajadzēja…
Lūk, kāpēc jebkurā vecumā ir jāmācās: lai tavs ķermenis būtu drošas mājas tavai Dvēselei, lai Ego galvā ir karalis, pat iesaistoties konfliktos ar citiem, lai Tā Kunga ceļi viņu pievelk tāpat kā mīlestība ar visu savu neizdibināmību, jo tad viņam nebūtu skumji un garlaicīgi, taču vienmēr un visur varētu just vēja saviļņojošo smaržu un brīnišķīgo ūdens un dienišķās svaigās maizes garšu.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēsele neprot salīdzināt

– Neviens netaisa atslēgas bez slēdzenes un slēdzenes bez atslēgas. Tām abām vienai bez otras nav nekādas jēgas.
Tāpēc tas nav tavs nopelns, ka tev Dieva paredzētais cilvēks vispār ir, un, ka viņš reiz atradās tavā dzīvē. Kā jūs atklājāt viens otru un abi atradāt vēl līdz šim nezināmo patiesas mīlestības pasauli, patiesas saskarsmes un sapratnes pasauli.
Šis cilvēks tavā liktenī nav tavu centienu vai nopelnu rezultāts, un absolūti ne tavu lēmumu auglis, un arī ne tavu mēģinājumu un kļūdu un pat ne tavas ideālās izvēles auglis. Viņš vienkārši ir Dieva dāvana. Un viss!

Bet šeit ir kāds āķis: ikviena dāvana par tādu kļūst atkarībā no diviem apstākļiem.

Pirmkārt, to pasniedz dāvinātājs, bet, otrkārt, tam, ko viņš tev sniedz, jātiek tevis pieņemtam pateicībā un no visas sirds. Un ar šo otro apstākli ļoti bieži vien ir problēmas.

Mēs bieži vien neredzam, ka Dieva dāvana ir tieši tā dāvana, kuru patiesībā mēs gaidām, un neviena cita. Mēs to neredzam, jo esam sev radījuši citu, mūsu pašu nevis dievišķo paša labākā tēlu, apzeltītāko no visām zelta atslēgām pasaulē. To mums uzspiedušas grāmatas, filmas, draugi, mode, vienalga kas, tikai ne Dievs, kurš vienīgais ir visa iemesls.

Mēs salīdzinām, bet dvēsele neprot salīdzināt. Mēs mērām un salīdzinām, bet sirds nezin, kā izdomāt un kā uzzīmēt šīs neparastās attiecības.

Mēs sapņojam par to un šito, bet mīlestība nezin nākotnes, jo tā atrodas tikai šeit un tikai tagad, un, lūk, tikai tagad starp putnu dziesmām un vienaldzīgo ielu trokšņiem…

Vai prāts var risināt sirds lietas? Ja nu vienīgi paņemt svešas atslēgas un censties tās piemērot slēdzenei, varbūt izdosies, varbūt durvis atvērsies, un kas aiz tām? Aizvien tas pats tukšums!

Vienīgā tikšanās sākas nevis no tukšām fantāzijām, ne veltām cerībām, ne bezjēdzīgiem meklējumiem, bet no absolūti tīras lapas.

Izdzēs cerības. Esi gatavs patiesībai. Savai un nevienai citai patiesībai. Tā sākas ar mīlestību, lai būtu ko atvērt aiz durvīm, tā sākas ar tavu nesatricināmo pārliecību, ka tas vienīgais tavs cilvēks, kuru tu vēl nekur neredzi, jau ir. Protams, ka ir. Arī viņš gaida šo nenovēršamo tikšanos. Un tad, kad abi gatavi, tikšanās kļūst neizbēgama. Un tikai pēc tam tu sapratīsi, kāpēc tu patiesībā esi apbraucis pus valsti, pieklauvējis šeit, iegājis, ieraudzījis un atradis…

Viss ir tik ļoti vienkārši, ka te pat nav ar ko lepoties. Tikpat vienkārši, kā pati mīlestība pagaidām tikai nav zināms, pret ko.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā izkļūt no savu problēmu akas

– Ikviena tava problēma ir līdzīga akai. Tiesa, tajā nav ūdens, tajā atrodies tu pats!
Lai cik dziļa arī nebūtu aka, bet tava problēma ir tieši tā, ka tā vienmēr ir lielāka par tavu augumu, lielāka par tevi. Tik ļoti lielāka, ka tu sev apkārt neredzi neko citu, ka tikai akas sienas un gaismas laukumu virs galvas.

Tā arī problēmas būtība: tās iekšienē risinājuma nav, tas ir kaut kur ārpusē. Taču, lai ieraudzītu risinājumu ārpusē, iesākumā jāpārstāj uzskatīt problēma par problēmu. Patiesībā, atklāšu tev noslēpumu, problēmas rodas ne tāpēc, lai tās risinātu. Tās vēlas pēc iespējas ilgāk palikt priekš tevis par šādām nepārvaramām akām, no kurām it kā nav izejas.

Reiz nokļuvis tajā, tu staigāsi pa riņķi, ieciklējies tikai uz šo problēmu, atdodot tai pēdējo savu dzīves enerģiju.

Lai no šīs akas izrāptos, vajag kaut kādā veidā piepacelties virs tās, lai apgūtu jaunus horizontus un iepazītu jaunas iespējas. Tam vajadzīgs daudz enerģijas. Tikai enerģija dos tev iespēju levitēt. Dos iespēju pacelties virs problēmas. Tās nepietiekamība liks tev pieplakt akas dibenam.
Vai zini, ko? Galvenā tava problēma nav tajā, ka aka tev atņem enerģiju. Bet tieši tajā, ka tavs hroniskais enerģijas trūkums to vien dara, kā rada tev kārtējās problēmas, atņem tev telpu un spēju redzēt un atrast jaunas iespējas, lai izietu no problēmām.

Un te nu ir paradokss: Tev jau tā ir enerģijas trūkums, bet tavas problēmas apēdīs arī to pēdējo, kas pagaidām tevī palicis…. Tieši par to runāts Mateja Evaņģēlijā “…bagātie kļūst bagātāki, bet nabagajiem tiks atņemts pat tas, kas viņiem ir”

– Bet kur tad ņemt enerģiju?

– No Dieva! Dievs ir tagadnē un tu esi tagadnē. Nebēdz no Viņa greizsirdīgās atmiņās par pagātni, neslēpies nepamatotos sapņos par nākotni, un necīnies un nenoliedz tagadni, lai cik dziļa aka tā tev šobrīd šķistu. Apstājies. Apsēdies. Iesakņojies šajā šeit un tagad, pieņem visu tādu, kāds tas ir, bez ierunām padodies un iemīli to no visas sirds.

Cieši apskauj savu tagadni ar savām stiprajām saknēm, un jau pavisam drīz tu sajutīsi tajās ne ar ko nesalīdzināmu enerģijas un patiesas esības dzīvinošās sulas plūsmu. Krāj to sevī. Piepildies ar to līdz malām. Nekādā gadījumā neapstādini to sevī, un tālāk brīvi un bez nožēlas izstaro savu dievišķo enerģiju ārpasaulē. Jo vairāk laba tu atdosi, jo vairāk laba atpakaļ no Dieva tu saņemsi. Dabā enerģija padevīgi mīl savus enerģijas vadītājus, bet ne tos, kuri ir kā skopi un egoistiski trauki. Baudi šo enerģiju, baudi tāpat kā baudi ēdienu un dievišķu eliksīru. Ienirsti tās virpulī un tu pat nepamanīsi, kā tā tevi burtiski izgrūdīs no jebkuras tavu problēmu akas, lai cik dziļa tā arī tev nešķistu!
– Āmen!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: arthouse-studio
Tulkoja: GInta Filia Solis

ENERĢIJA IR PIEVILCĪGA

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst. Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu. To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.
Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.
Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.
Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, šai brīvībai jābūt tevī pašā. Un, ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev būs dabiska un nepieciešama kā gaiss.

Vai tad tu neesi ievērojis, ka ieslodzītais un cietuma uzraugs savu dzīvi pavada vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpēc, ka brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai tad ir iespējams ierobežot Dievu un uzraudzīt to cietumā kā parastu ieslodzīto? Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā pārvēršas par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.

Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat mirklī, kad tev radās tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un visās nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kur aiziet no tavas bezgalības.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņem Dieva dāvanas

– Visu, ko radījis Dievs, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas radījis esi tu pats. Un, lai saglabātu tās dzīvas un paildzinātu to eksistenci, tev nākas tās pašam barot ar savu enerģiju, savu uzmanību un savu laiku. Savādāk tās izplēnēs kā rīta migla.
Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā pazīme tam, ka cilvēks ir savās domās atdalīts no Visuma Radītāja un maldina sevi ar ilūzijām par to, ka ir atdalīts no visa dievišķā – ir hronisks nogurums, dzīvības enerģijas trūkums un mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…

Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem viņa dāvanas. Tev ir tiesības mīlēt un būt laimīgam. Neklausies tajos, kuri vaino tevi par to, jo tev apkārt ir nelaimīgi cilvēki. Tā nav tava, bet viņu vaina, ka viņi nezin un negrib iepazīt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku Viņa nesavtīgās dāvanas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava vientulība ir svētīta

Tava vientulība ir svētīta. Pat atrodoties cilvēku pūlī, tu īpaši asi to sajutīsi līdz brīdim, kamēr reiz atradīsi to cilvēku, ar kuru komunicējot tu uz visiem laikiem pēkšņi zaudēsi savu vientulības sajūtu.
Tā tev ir dota tieši tāpēc, lai tu spētu atrast to vienīgo, kurš vienīgais pasaulē spēj atbrīvot tevi tieši no tavas vientulības. Pateicoties šai sajūtai, tu neesi akls.

Kas viņš ir, tavs vienīgais cilvēks? Kā viņš izskatās? Kādus ceļus staigā? Es nezinu. Un neviens nezina. Taču tava vientulība tev nedos mieru un laimes sajūtu dvēselē, kamēr tu neatradīsi šo savu cilvēku, kamēr nedalīsi šo mieru un laimi kopā ar viņu.

Labāk necensties viņu aizstāt ar kādu citu. Jo nebūs ne iecietības ne Mīlestības. Jo nav lielākas vientulības par vientulību divatā. Divatā ne ar to. Divatā ne ar savējo.

Tāpēc nesalīdzini, nemeklē labāku, meklē savējo. Un lai tevi neuztrauc tas, kā tu viņu atradīsi, šeit savu otro pusīti. Pievilkšanās pievilks, Pavadīšana izvedīs jūs abus pa saviem ceļiem un taciņām līdz tām vienas vienīgās tikšanās krustcelēm, kas visu mainīs. To grib Visums. To vēlas pats Dievs, kurš mūs visus radījis Mīlestībai.

Tikai uzmanīgi skaties. Uzticies savam eņģelim. Tici savas sirds acīm un balsij. Nesteidzies. Viss, kas notiks, notiks īstajā laikā. Taču Dieva dēļ neatdod citam viņa vietu tavas brīnišķīgas dvēseles paradīzes dārzā.

Jo patiesa paradīze vienmēr ir vieta diviem. Jums diviem. Ādamam un Ievai. Grūti sevi iedomāties tur vienatnē. Un neiespējami – pūlī. Tik, cik Visumā ir mīlošu pāru, tik arī paradīzes dārzu diviem. 

Igor Nemoff “KĀJĀMGĀJĒJS”
Tulkoja: Ginta Filia Solis