Būt brīvam

atlaid

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, šai brīvībai jābūt tevī pašā. Un, ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev ir tikpat dabiska un nepieciešama kā gaiss. Vai tad neesi ievērojis, ka ieslodzītais un uzraugs atrodas vienā un tai pašā cietumā, vienkārši dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpēc, ka Brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai tad ir iespējams ierobežot Dievu un uzraudzīt viņu cietumā, kā parastu ieslodzīto? Dievs, kurš ir ierobežots laikā un telpā pārvēršas par mirušu elku, bet mīlestība pārvēršas par greizsirdību.
Gribi, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžīgiem laikiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat sekundē, kurā tev radās tāda vēlme. Atlaid no sirds un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un pat visās nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kur aiziet no tavas bezgalības.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”

Tulkoja: Ginta FS

Par Pašvērtējumu

15350498_1329776753761304_3346240906638957097_n

Tavs pašvērtējums nekad nebūs ne pazemināts ne paaugstināts, ja tu vispār sevi nevērtēsi.

Kam tev tas vajadzīgs? Kas tevī un tieši ko vērtē? Uz ko attiecas šis vērtējums? Uz ko tas balstās? Uz citu cilvēku radītajiem reitingiem? Ko tu patiesībā par tiem zini? Ko viņi par tevi zin? Šiem citiem cilvēkiem tava eksistence ir tik mazsvarīga, ka pat tavu vērtējumu par sevi viņi ir atstājuši tev pašam? Tev to vajag? Tu arī vērtē. Bet, galvenais, esi kā visi. Drusciņ augstāk vai zemāk. Nav jau tik būtiski, ko tu pats par sevi domā. Lepojies ar to vai ciet no tā. Galvenais, vērtējies, atbilsti, pieķeries, esi atkarīgs no citu vērtējuma. Esi atkarīgs no viedokļa, kura nav. Esi atkarīgs no ilūzijas.

Dvēsele nav relatīva. Mīlestība ir beznosacījumu. Kā un salīdzinājumā ar ko novērtēt tādu nenovērtējamu svētību? Ja patiesais TU tomēr ir Dvēsele, vai tiešām tu sāksi vērtēt savu paša Dvēseli? Vai tāds vērtējums būs paaugstināts vai pazemināts? Vai tiešam tu sāksi vērtēt citu nenovērtejamās Dvēseles? Dvēsele ir nesavtīga. To nevar iemainīt. Tā savā dāsnumā dāvā vien visu vērtīgo, kas tai ir.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skolotājs

saule

– Mums apkārt tik daudz gudro – skolotāju, dažādu padomdevēju, kā atšķirt īsto? Vai ir kādas īpašības, pēc kurām to atpazīt?
– Nē. Un būt nevar. Ne jau skolotājs māca. Māca laime. Viss, kas ir laimīgs šeit un tagad, atrodas Dievā. Lūk, kurš zin patiesību! Lūk, kurš nevar nedalīties tajā ar citiem. Vai tu to dzirdi? Viņam tas ir vienaldzīgi. Gribi? Mācies! Negribi? Nē! Laimīga ir zīlīte pie tava loga, laimīgs ir koks zem saules, laimīgs patiess gudrais. Viņš ir vienkāršs kā putns. Brīvs kā vējš koka lapotnē. Viņš ir silts kā saules stars. Viņš ir maigs, kā mēness nakts. Rezonē ar otra laimi. Atceries par savu trauslāko stīgu, kas nostiepta saskaņai ar Dievu. Ieklausies tajā ar Sirdi. Neminstinoties, uzreiz! Kad tu esi laimīgs, TU PATS ESI SKOLOTĀJS Kad nelaimīgs – vien satraukts skolnieks, kurš pat nezin, kas vēl viņam būtu jāiemācās.
– Bet kā būt laimīgam?
– Mīli!
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto:pixabay
Tulkojums © Ginta FS

Viss notiek šeit un tagad

saullekts1

– Saki, kāda jēga mūsu iepriekšējas dzīves saukt par mūsējām, ja šajā dzīvē mēs nevaram tās atcerēties?
– Sākumā ir jāsaprot, ko atcerēties? Tu nekad neatcerēsies to, kā nav. Tad, lūk, nav nekādu iepriekšējo dzīvju. Dzīve vienmēr ir viena un tā pati. Un tā ilgst mūžīgi. Tā vienmēr notiek šeit un tagad.
Tāpēc neatceries kaut kādas iepriekšējās dzīves, bet atceries notikumus no tās tavas vienīgās dzīves, kas notikuši ar tevi neskaitāmās tavās inkarnācijās. Un tad tev būs patiesa iespēja kaut ko atcerēties. Taču atbildi man, vai tu atceries visu to, kas ar tevi noticis šajā, kuru tu uzskati par savu patieso realitāti? Vai arī tu atceries tikai pašu spilgtāko, svarīgāko, īpašāko?

– Diemžēl, tieši tā arī ir.
– Tad cik ļoti spilgtiem, svarīgiem un īpašiem jābūt notikumiem no tavām ļoti senajām iepriekšējām iemiesošanās reizēm, lai tie paliktu tev atmiņā uz visiem laikiem?
– Es pat iedomāties nevaru, kas tas varētu būt. Kā tu domā?
– Neaizmirstas Dievs, neaizmirstas Mīlestība. Tāpēc, ka Mīlestība arī ir Dievs. Viņš var no atmiņas izdzēst visu. Un šī svētība ir izdomāta tāpēc, lai senās inkarnācijas netraucētu jaunajam, lai tu novērtētu to, kas tev ir šodien, savu tagadējo dzīvi līdz pēdējam tas brīdim, droši nezinot to, ka šī dzīve ir bezgalīga. Ka pašā tas dziļākajā būtībā tā ir un būs vienmēr.

Taču Dievs nevar izdzēst no tavas atmiņas pats sevi. Viņš nevar izdzēst Mīlestību. Un tāpēc tikai mīloši cilvēki, tie, kuri zin Dievu, zina arī to, ka viņu dzīve ir mūžīga. Tā taču ir viena un tā pati zināšana, mans draugs. Iepazīstot sevi – patiesos, viņi vairs nespēs to pazaudēt. Nekur un nekad.
Autors: Igors Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Kā var ciest no Mīlestības?

upe4

– Kā var ciest no Mīlestības? Cieš no atkarības. Cieš no tā, ka ar ieskrējienu metas sienā. Bet Mīlestības būtība ir bezgalība. Tajā nav un nevar būt nekādu sienu! Tajā nav pret ko sisties. Taču, ja tu pats esi sev sadomājis visādas sienas, ieslēdzis tajās sevi un to, kas tev kādreiz šķita tavs Mīlestības objekts, tad vai tikai nav tā, ka tu esi vienīgais savu izdomāto ciešanu autors?

Es tavu drāmu varētu nosaukt par visu kaut ko, tikai ne Mīlestību. Jo patiesa Mīlestība ir laime, brīvība, ne ar vienu un ne ar ko neierobežota, un tāpēc tā ir absolūti bezbailīgs lidojums.
Nevēlies vairs ciest no nelaimīgas Mīlestības? Tad necenties ierobežot bezgalīgo, nepadari absolūto relatīvu, necenties vadīt brīvību. Un, zini ko?

– Ko?
– Tādā gadījumā tava Mīlestība pilnīgi noteikti tevi atradīs un dāsni apdāvinās tevi ar tavu sajūsmu, svētlaimi un laimi, kuru būs neiespējami pazaudēt. Nekur un nekad. Tāda ir Mīlestības pateicība.

Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Viņš ir šeit…

spare

– Tikai nevajag pūlēties mīlēt Dievu. Nevajag vērsties pie tālajām debesīm, saspringti sūtot kaut ko, kas, kā tev šķiet, ir tava mīlestība pret Dievu. Esi patiess un godīgs, tu nevari mīlēt to, ko nezini, ko neesi vēl atradis.
– Kur tad man Viņu meklēt?
– Sākumā pateikšu, kur tev Viņu nevajag meklēt. Nemeklē Dievu debesīs. Nemeklē to pie ikonām sveču gaismā. Nemeklē to iekšējā meditāciju tukšumā. Nekur Viņu nemeklē. Pārstāj Viņu meklēt.

Tā vietā sajūti Mīlestību. Es zinu, ka tu to jūti. Kaut vai dažreiz. Pret pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Viņš ir tur. Pret saviem draugiem. Viņš ir arī tur. Pret to bezpalīdzīgo kucēnu. Dievs ir šeit. Pret savu mīļoto darbu. Viņš ir tur. Pret rīta vēju un vieglo pļavas ziedu smaržu. Pret tavas makšķeres pludiņu, uz kura, zaigojot rīta saulē, šūpojas spāre. Pret zvaigžņu mirdzumu debesīs vai svecēm baznīcā, pret meditācijas mieru… Viņš viss ir tavā Mīlestībā, kuru tu sajūti, darot to, ko tu dari.

Tu teiksi, ka tā taču ir pati parastākā Mīlestība un pajautāsi, kas tajā īpašs? Un es atbildēšu, ka tieši tajā arī ir viss tavs Dievs un visa tava zināšana par Viņu. Nav svarīgākas vai mazsvarīgākas Mīlestības. Mīlestība ir kā bezsvara stāvoklis kosmosā, visu padara vienādi vieglu. Visu vienādi mazsvarīgu. Mīlestībā tu pats zaudē savu svarīgumu, iegūstot spēju lidot no laimes un baudīt katru dzīves mirkli. Nevis kaut kur tur – debesīs, bet tieši šeit un tagad. Uz Zemes! Redzi, vējš aiznesa spāri…
Autors: Igors Nemoffs “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Šķēršļi tavā ceļā

problema8

– Šķēršļi tavā ceļā kļūs par atspēriena punktu tavam nākamajam solim uz priekšu.
Šķēršļi, kurus tu pārvarēsi ar mīlestību, uzladēs tevi ar savu enerģiju un atdos tev savu spēku.
Ne tāda ir problēma. Tās risināšana tikai atņems tavu enerģiju, atņems tavu laiku. Un, galvenais, katra problēma radīs jaunas problēmas. Nav svarīgi, vai tu tās risināsi vai nerisināsi. Problēmu nekad nekļūst mazāk, kā bija. Gluži otrādi – šo alkatīgo vārnu pie tevis salidos arvien vairāk un vairāk, kamēr tu būsi gatavs barot to alkatību ar visu savu uzmanību.

– Vai iespējams atsķirt šķērsli no problēmas?
– Ārēji tie ne ar ko neatšķiras. Viss atkarīgs no tavas iekšējās attieksmes pret to, kas stāv tavā ceļā.

Tas, ko tu uztver ar prieku un mīlestību, noteikti padalīsies ar tevi savā spēkā un atbalstīs tevi arī turpmāk. Tas, ko tu nīsti, paliks par problēmu līdz brīdim, kamēr rimsies tava neiecietība pret to.

Un, ja tu saproti, par ko es runāju, tātad tev ir vara pār savu likteni. Meklē to sevī, šo varu, jo nav pasaulē citas vietas, kur tai vēl būt, ja ne tieši tur.
Un atceries: ikviens cits – tavs draugs un ikviens, kurš uzstajīgāk par citiem liek šķēršļus tava ceļā, tieši ar to ļauj drošāk, kā citi, uz sevi tev balstīties. Ej ar mieru. Esi pateicīgs visiem un par visu. Un plauksti tur, kur tu esi. Šeit un tagad. Jo nav tevis nekur citur!
Autors: Igors Ņemoffs “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS