Tas, kurš zin, tas nestrīdas

Tas, kurš zin, tas nestrīdas. Tas, kurš zin, neko nevienam nepierāda un pat nemāca citus.
Zināšanas uzturas tikai zinātāja līdzsvarā.

Vienīgā dzīves Meistara rūpe – jebkuros apstākļos saglabāt līdzsvaru un neizjaukt savu iekšējo mieru.

Piespiedu kārtā iesaistoties cīņā, zinātājs rūpējas nevis par pretinieka darbībām, bet par sava līdzsvara saglabāšanu. Lūk, kas nodarbina un notur Meistara uzmanību.

Un kamēr tas tā ir, nevienam nav iespējas viņu uzvarēt.

Pasaules uzbūve ir tāda, ka viss, kas viņā nemierīgs, vienmēr griežas ap paša miera dziļumu.

Un pat viesulis kā savu acuraugu sargā sirdsmieru tā kodolā. Ja tu esi sava pretinieka klusējošā būtība, kā gan viņš spēs tevi uzvarēt? Kā viņš spēs iekļūt tavā dziļumā, pats nekļuvis par klusuma dziļumu un pasaules mieru?

Līdzsvars ir tā pati sestā sajūta, kas līdzīgi eņģelim tevi sargā. Tāpēc tam arī ir spārni. Un tāpēc tā spārni abi ir vienādi. Bet tu esi tiem pa vidu. Eņģeļa balss ir klusa, bet viedoklis nekļūdīgs. Lai tev vienmēr izdotos to sadzirdēt, pašam jābūt diezgan klusam, mierīgam un maigam, plūstoši kustinot roku, lai neaizbaidītu putnus, kuri sēž uz tava pie sāniem gulošā zobena roktura.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāda ir Mīlestības daba

Mīlestība nesasien un nepiesien, neko neuzspiež, neuzliek pienākumus, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.
Mīlestība neko negaida, ne uz ko necer, neizdomā to, kā nav. Tā sajūsminās, tā audzē, tā baro un bauda visu, kas tās klātbūtnē atgūst savu patieso būtību.

Mīlestība nevis tic, bet uzticas. Mīlestība nevis jūt, bet līdzi jūt un tāpēc zina un nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.

Mīlestība nav pareiza, likumīga, tā nekad nav paredzama, taču tā vienmēr ir un paliek Mīlestība. Mīlestība ir dāvana. To vajag pieņemt labprātīgi. Ar prieku un pateicību, nebaidoties par sekām un pienākumiem. Jo dāvana vienmēr ir nesavtīga un nekad neko nepieprasa pretī, un nekad nenāk pēc samaksas.

Tas, kurš Mīlestību pieņēmis kā Dieva dāvanu, pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā tevi pārņem, tāpat kā tu pārņem viņu. Un no šī brīža nav pasaulē vietas, kur būtu novilktas Mīlestības robežas, robežas tev – patiesajam.

Svēta vieta tukša nepaliks. Kur Mīlestības nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir gaismas trūkums. Bailes ir noliegtā dāvana būt brīvam no maldiem un robežām.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģija un pievilcība

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst.
Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu.
To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.

Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.

Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.

Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ciešanām

– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!

Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.

Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm.
Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību.
Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.

Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu. 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā atpazīt patieso Skolotāju?

Tik daudz apkārt ir viedo, skolotāju un dažādu padomdevēju, bet kā atpazīt patieso?

Vai ir kādas pazīmes, pēc kurām varētu to atpazīt?

Nē, un būt nevar. Ne jau skolotājs māca. Māca laime. Katrs, kas ir laimīgs šeit un tagad, ir Dievā. Lūk, kurš zin patiesību! Lūk, kurš nevar nedalīties tajā ar citiem. Vai tu dzirdi to? Viņam tas nav svarīgi. Gribi? Mācies! Negribi? Nemācies!

Laimīga ir zīle zem tava loga, laimīgs koks zem šīs saules, laimīgs patiess viedais. Viņš ir vienkāršs kā putns. Brīvs, kā vējš koka vainagā. Silts kā saules stars. Viņš ir tik maigs kā mēness nakts. Rezonē ar otra laimi. Atceries par pašu smalkāko savu stīgu, kas tevī uzvilkta lai saskanētu ar Dievu.

Ieskrienies un ieduries viņā ar sirdi. Kad tu esi laimīgs, tu pats esi – Skolotājs.
Kad nelaimīgs, tu esi satraukts students, kurš pat nezin, ko vēl var iemācīties.

– Bet kā būt laimīgam?
– Mīli!Igor
Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVA LAIME

Laimei nav iemesla. Tāpēc jebkas var izrādīties laimes iemesls. Pat nelaime. Kāpēc gan ne?
Bet labāk vispār nemeklēt laimes iemeslus. Negaidīt rezultātus. Neizrādīt pacietību un mērķtiecību.

Uz laimi vispār nevajag tiekties. Pie tās nevajag doties, kā dodas no punkta A uz punktu B. Laime ir visur. Laime vienmēr ir tur, kur esi tu. Tā JAU ir tevī. Tā tikai jāizvelk no kabatas. Tai jāuzpūš elpa kā aukstam stikliņam. Jāsasilda ar rokām un sirdi. Un, lūk viņa – laime! Tā pati, kura mīl visus vieglprātīgos, lētticīgos, naivos un tīros Dvēselē.

Laimei nav formas, tāpēc tā var būt tāda, kādu tu to vēlies. Maziņa, liela un pat neaptverama. Lai arī kāda tā šķistu, laime vienmēr tevi piepilda pilnībā un līst pari malām pie visiem citiem.

Laime nezin, ka viņa ir laime. Lai viņu labāk iepazītu, ir labi kādreiz pabūt nelaimīgam. Bet labāk pavisam neilgi. Un tagad pasmaidi Nevienam. Un, lūk viņa – mūžīgā Laime 🙂

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev nevajag neko izvēlēties

Ir kāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: stāvoklis, kad tava uzmanība ir pievērsta vienlaicīgi visam, kas ir ap tevi… Tavs skatiens ne uz ko nefokusējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz, nevērtē….

Kā strādā prāts? Viņam vienmēr vajag kaut kam pieķerties. No pūļa izraut kādu un pievērst tam savu uzmanību, kaut kā par to padomāt, ar kaut ko citu salīdzināt. Aizskriet pie kāda cita – nākamā. Ja apkārt neatradīsies nekā viņam interesanta, tavs prāts tevi ļoti viegli iegremdēs pagātnes atmiņās un notikumos, vai arī pakalpīgi tev pametīs kādas nākotnes ainiņas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu, vērtējumu, iespaidu pārdzīvojumiem. Citiem vārdiem sakot, ar visu to, kas tevi aizved no patiesās realitātes. No tagadnes, kas ir tieši šeit un tieši tagad, un vienmēr ir nedalāma savā veseluma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba stūrgalvīgi pretojas tam, lai neko neizvēloties koncentrācijai un pārdomām, tu ieslīgtu pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču, tulkojot no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un man jāatzīst, ka mums šim stāvoklim vēl līdz šim nav atrasts piemērots nosaukums. Tāpēc, ka “pārdomas” tam der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tu apdomā visu uzreiz, nekoncentrējoties uz neko konkrētu, tavu prātu neapciemo domas. Apciemo, taču tās kā kaijas jūras krastā lidinās tava prāta plašumos un brīvi arī aizlido no tā. Jo neviens tevī pat nemēģina viņas aizkavēt ar savām pārdomām par tēmu, ko radījis viens vai otrs ķērcošs putns.

Tad, lūk, tu vienkarši sēdi un skaties uz visu uzreiz un no tā neizrauj neko atsevišķu. Un tevi pilnībā pārņem ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nevajag neko izvēlēties, nevajag just pret nevienu atsevišķu piemērotu attieksmi, ko radījušas objektīvas pārdomas vai subjektīvā tava pieredze. Viss vienlaikus ir tik līdzsvarots, harmonisks un vienots, ka to var atspoguļot tava patiesā Es spogulī kā patiesu harmoniju, mieru, laimi un mīlestību. Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs kad ar skatienu dzenāties pakaļ katram pār tavu galvu lidojošam badīgam putnam. Tas arī patiesībā nozīmē būt šeit un tagad. Būt sev īstajam. Būt pat ne blakus Dievam, bet pa īstam būt Viņā…. Skatīties uz pasauli ar vienota un mīloša Dieva acīm….

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Rashika Singhal
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība nepievils

– Mīli dzīvi, mīli pasauli, mīli sevi, kļūsti par Mīlestību. Šīs jūtas tavā dzīvē neizbēgami atvedīs tādu pašu cilvēku kā tu. Mīlošu cilvēku, tāpat kā tu, tas viss ir Dieva radīts.Savs cilvēks nav jāmeklē. Tu viņu neatradīsi. Viņu atradīs tava Mīlestība. Mīlestība pati atradīs to, kurš tev patiesi ir vajadzīgs. Vitāli nepieciešams. Tas ir pievilkšanās likums. Līdzīgs pievelk līdzīgu.Tu vienkārši dzīvo. Priecājies par saullēktiem. Pavadi saulrietus. Apbrīno zvaigznes. Baudi putnu dziesmas agrā rītā, ziedu aromātu, lietus svaigumu, sniega baltumu, jauno zaļumu pavasarī un rudens skumjo zeltu. Apbrīno labestību, dāsnumu, cēlumu un laipnību. Smejies un priecājies. Dalies ar citiem it visā, kas tev ir labs…. Esi pateicīgs par visu, ko sastopi savā ceļā.Pārāk ilgi nepaliec skumjās un neļaujies izmisumam. Tam, kurš mīl dzīvi, parasti nav laika skumt. Un viņš atnāks. Tas pats. Tas vienīgais cilvēks. Viņš ir kā auglis, kas nobriest tev par prieku, tavas dzīves koka zaros. Vai tas var radīt tik nenovērtējamu augli?  Vai tas varētu to radīt smaržīgu visai pasaulei par prieku tavā dievišķajā Mīlestībā?
Mīlestība ir Dievs.
Mīlestība ir vienīgais visa iemesls.
Mīlestība var visu.
Uzticies tai.
Tā tevi nepievils.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pati atrod tos, kam tā patiesi ir vajadzīga

milestiba nemoff

– Mīlestība pati atrod tos, kam tā patiesi ir vajadzīga. Ir tūkstošiem ceļu kā viena mīloša sirds neizbēgami atrod otru. Visi ceļi ved pie Mīlestības to, kurš tai radīts. Mīlestības – vienīgās, īstās un patiesās… Tā ir vienādu vibrāciju rezonanse, likteņa kvantu sajaukums – nav zināms, kad radīts, bet vēl ilgi pirms visiem taviem ķermeniskajiem iemiesojumiem.

Nebaidies neatrast savu Mīlestību. Tā ir vienots tava šeit un tagad lauks, kuram nav svarīgs ne laiks ne attālums. Un tās likums ir viens: Ja tu meklē un gaidi, tad tevi meklē un gaida. Ja, nē, tad – nē. Mīlestība pati vēlas būt atrasta un tikt atklāta. Divi savā Mīlestībā iepazīst vienotību. Sākumā – savējo, bet pēc tam visa vienotību. Tikai divi, kļūstot kā viens Mīlestības viedumā ir cienīgi iepazīt Dievu. Nav un nevar būt cita Viņa iepazīšanas ceļa. Šī Dieva iepazīšana caur Mīlestību un caur vienotību neizbēgami kā šeit tā tur rada eņģeļus.

Vai tad tu nezināji, ka eņģeļus rada viens otru mīlošas divu pavisam parastu cilvēku sirdis?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

91484267_1407674819436679_920826119085621248_o

– Dvēsele ir maza daļiņa Dieva, mazs dievišķās uguns graudiņš, kas atrodas katrā no mums! Vai tad tā nav?
– Visur esošajam Dievam nav formas, nav robežu un tāpēc arī nevar būt nekādu daļu un graudiņu. Lai kas tev šķistu daļiņa no Bezgalīgā, Vienotā un Nedalāmā, tajā tu vienmēr atradīsi visu Dievu pilnībā.
Ja, protams, vēlēsies Viņu atrast. Atceries Jēzus teikto, ko atstāstīja mums apustulis Toms: “Pārcērt koka pagali — es tur esmu; pacel akmeni — un tu mani atradīsi tur.“ Viņš runāja par veselu Dievu nevis par kādu Viņa daļu. Radītājs cilvēkā iedvesa dvēseli un tādējādi pilnībā arī sevi.

Bezgalība nav milzīgi kosmiskie attālumi, tik milzīgi, ka tos nevar iedomāties. Bezgalība kā reiz ir jebkādu attālumu neesamība. Tie nav vajadzīgi un ir bezjēdzīgi tur, kur nav formas. Tāpēc bezgalība telpā tāpat kā mūžība laikā, vienkārši un dabiski ir visur, vienmēr un it visā bez izņēmuma.
Šeit un tagad. Tāpēc Dievs ļoti viegli pilnībā ietilpst pat tavā mazmazītiņajā sirdī, kas tajā pat laikā ir tik milzīga, kā arī viss neaptveramais Visums. Jo tajā taču ietilpst Dievs… Un zini, kas?
– Kas?
– Mīlestība ir Dievs, kurš iemājojis sirdī!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis