Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, šai brīvībai jābūt tevī pašā. Un, ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev būs dabiska un nepieciešama kā gaiss.

Vai tad tu neesi ievērojis, ka ieslodzītais un cietuma uzraugs savu dzīvi pavada vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpēc, ka brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai tad ir iespējams ierobežot Dievu un uzraudzīt to cietumā kā parastu ieslodzīto? Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā pārvēršas par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.

Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat mirklī, kad tev radās tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un visās nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kur aiziet no tavas bezgalības.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņem Dieva dāvanas

– Visu, ko radījis Dievs, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas radījis esi tu pats. Un, lai saglabātu tās dzīvas un paildzinātu to eksistenci, tev nākas tās pašam barot ar savu enerģiju, savu uzmanību un savu laiku. Savādāk tās izplēnēs kā rīta migla.
Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā pazīme tam, ka cilvēks ir savās domās atdalīts no Visuma Radītāja un maldina sevi ar ilūzijām par to, ka ir atdalīts no visa dievišķā – ir hronisks nogurums, dzīvības enerģijas trūkums un mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…

Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem viņa dāvanas. Tev ir tiesības mīlēt un būt laimīgam. Neklausies tajos, kuri vaino tevi par to, jo tev apkārt ir nelaimīgi cilvēki. Tā nav tava, bet viņu vaina, ka viņi nezin un negrib iepazīt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku Viņa nesavtīgās dāvanas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava vientulība ir svētīta

Tava vientulība ir svētīta. Pat atrodoties cilvēku pūlī, tu īpaši asi to sajutīsi līdz brīdim, kamēr reiz atradīsi to cilvēku, ar kuru komunicējot tu uz visiem laikiem pēkšņi zaudēsi savu vientulības sajūtu.
Tā tev ir dota tieši tāpēc, lai tu spētu atrast to vienīgo, kurš vienīgais pasaulē spēj atbrīvot tevi tieši no tavas vientulības. Pateicoties šai sajūtai, tu neesi akls.

Kas viņš ir, tavs vienīgais cilvēks? Kā viņš izskatās? Kādus ceļus staigā? Es nezinu. Un neviens nezina. Taču tava vientulība tev nedos mieru un laimes sajūtu dvēselē, kamēr tu neatradīsi šo savu cilvēku, kamēr nedalīsi šo mieru un laimi kopā ar viņu.

Labāk necensties viņu aizstāt ar kādu citu. Jo nebūs ne iecietības ne Mīlestības. Jo nav lielākas vientulības par vientulību divatā. Divatā ne ar to. Divatā ne ar savējo.

Tāpēc nesalīdzini, nemeklē labāku, meklē savējo. Un lai tevi neuztrauc tas, kā tu viņu atradīsi, šeit savu otro pusīti. Pievilkšanās pievilks, Pavadīšana izvedīs jūs abus pa saviem ceļiem un taciņām līdz tām vienas vienīgās tikšanās krustcelēm, kas visu mainīs. To grib Visums. To vēlas pats Dievs, kurš mūs visus radījis Mīlestībai.

Tikai uzmanīgi skaties. Uzticies savam eņģelim. Tici savas sirds acīm un balsij. Nesteidzies. Viss, kas notiks, notiks īstajā laikā. Taču Dieva dēļ neatdod citam viņa vietu tavas brīnišķīgas dvēseles paradīzes dārzā.

Jo patiesa paradīze vienmēr ir vieta diviem. Jums diviem. Ādamam un Ievai. Grūti sevi iedomāties tur vienatnē. Un neiespējami – pūlī. Tik, cik Visumā ir mīlošu pāru, tik arī paradīzes dārzu diviem. 

Igor Nemoff “KĀJĀMGĀJĒJS”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Droši dodies pretī dzīvei

– Vai nu – vai arī… Kāpēc mums vienmēr jāizvēlas viens vai otrs? Kāpēc, piemēram, mums jābūt vai nu bēdīgiem, vai arī priecīgiem? Kāpēc mēs nevaram vienlaicīgi atrasties abos stāvokļos?

– Vai tad kas tāds ir iespējams?

– Lūk! Kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevaram! Taču pamēģini reiz, esot skumjās, vienlaicīgi atrast desmit iemeslus pateikties Dievam. Šeit un tagad, kad esi tik skumjš. Tu redzēsi, cik viegli tie atradīsies. Un vēl desmit. Kaut vai piecdesmit.

Par zilajām debesīm, par peldošiem mākoņiem, par vasaras sauli, par dāsno lietu, par tīro sniegu, par gaisu, ko elpo, par ūdeni, kuru dzer, par ēdienu un dienu, kas to atnesa reizē ar sevi… Par tuvajiem, par mīļajiem, par draugiem… Ik katrā dienā tu atradīsi tik daudz iemeslu pateicībai…

Tu vēl joprojām esi tik bēdīgs, pasakoties Dievam par to visu? Taču tu esi bēdīgs un priecīgs vienlaicīgi! Un viss labais un viss sliktais notiek vienlaicīgi, viegli pārejot viens otrā. Lūk, kur vizuļo patiesība.

Tā ir bezgalīgi plašāka par jebkuru situāciju. Atceries to brīžos, kad esi skumjās. Atceries to, kad dodies ceļā.

Katram, ko satiec: kokam, putnam koka zaros, cilvēkam, sunim vai kaķim, visiem domās novēli laimi un labestību. Pat nezinot tavu novēlējumu, tie atbildēs tev ar to pašu. Sajūti to, neļaujies trauksmei par nākotni, nerakņājies pagātnē. Vienkārši dodies pretī dzīvei. Sveic to it visā.

Tāds ceļš neatņems tev spēkus, bet pārpārēm dos tev svētlaimi. Noejot to, tu būsi daudz dzīvāks kā biji, pirms spēri pirmo soli. Pat tad, ja šis ceļš ir visa mūža garumā… 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš zin, tas nestrīdas

Tas, kurš zin, tas nestrīdas. Tas, kurš zin, neko nevienam nepierāda un pat nemāca citus.
Zināšanas uzturas tikai zinātāja līdzsvarā.

Vienīgā dzīves Meistara rūpe – jebkuros apstākļos saglabāt līdzsvaru un neizjaukt savu iekšējo mieru.

Piespiedu kārtā iesaistoties cīņā, zinātājs rūpējas nevis par pretinieka darbībām, bet par sava līdzsvara saglabāšanu. Lūk, kas nodarbina un notur Meistara uzmanību.

Un kamēr tas tā ir, nevienam nav iespējas viņu uzvarēt.

Pasaules uzbūve ir tāda, ka viss, kas viņā nemierīgs, vienmēr griežas ap paša miera dziļumu.

Un pat viesulis kā savu acuraugu sargā sirdsmieru tā kodolā. Ja tu esi sava pretinieka klusējošā būtība, kā gan viņš spēs tevi uzvarēt? Kā viņš spēs iekļūt tavā dziļumā, pats nekļuvis par klusuma dziļumu un pasaules mieru?

Līdzsvars ir tā pati sestā sajūta, kas līdzīgi eņģelim tevi sargā. Tāpēc tam arī ir spārni. Un tāpēc tā spārni abi ir vienādi. Bet tu esi tiem pa vidu. Eņģeļa balss ir klusa, bet viedoklis nekļūdīgs. Lai tev vienmēr izdotos to sadzirdēt, pašam jābūt diezgan klusam, mierīgam un maigam, plūstoši kustinot roku, lai neaizbaidītu putnus, kuri sēž uz tava pie sāniem gulošā zobena roktura.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāda ir Mīlestības daba

Mīlestība nesasien un nepiesien, neko neuzspiež, neuzliek pienākumus, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.
Mīlestība neko negaida, ne uz ko necer, neizdomā to, kā nav. Tā sajūsminās, tā audzē, tā baro un bauda visu, kas tās klātbūtnē atgūst savu patieso būtību.

Mīlestība nevis tic, bet uzticas. Mīlestība nevis jūt, bet līdzi jūt un tāpēc zina un nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.

Mīlestība nav pareiza, likumīga, tā nekad nav paredzama, taču tā vienmēr ir un paliek Mīlestība. Mīlestība ir dāvana. To vajag pieņemt labprātīgi. Ar prieku un pateicību, nebaidoties par sekām un pienākumiem. Jo dāvana vienmēr ir nesavtīga un nekad neko nepieprasa pretī, un nekad nenāk pēc samaksas.

Tas, kurš Mīlestību pieņēmis kā Dieva dāvanu, pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā tevi pārņem, tāpat kā tu pārņem viņu. Un no šī brīža nav pasaulē vietas, kur būtu novilktas Mīlestības robežas, robežas tev – patiesajam.

Svēta vieta tukša nepaliks. Kur Mīlestības nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir gaismas trūkums. Bailes ir noliegtā dāvana būt brīvam no maldiem un robežām.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģija un pievilcība

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst.
Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu.
To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.

Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.

Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.

Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ciešanām

– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!

Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.

Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm.
Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību.
Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.

Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu. 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā atpazīt patieso Skolotāju?

Tik daudz apkārt ir viedo, skolotāju un dažādu padomdevēju, bet kā atpazīt patieso?

Vai ir kādas pazīmes, pēc kurām varētu to atpazīt?

Nē, un būt nevar. Ne jau skolotājs māca. Māca laime. Katrs, kas ir laimīgs šeit un tagad, ir Dievā. Lūk, kurš zin patiesību! Lūk, kurš nevar nedalīties tajā ar citiem. Vai tu dzirdi to? Viņam tas nav svarīgi. Gribi? Mācies! Negribi? Nemācies!

Laimīga ir zīle zem tava loga, laimīgs koks zem šīs saules, laimīgs patiess viedais. Viņš ir vienkāršs kā putns. Brīvs, kā vējš koka vainagā. Silts kā saules stars. Viņš ir tik maigs kā mēness nakts. Rezonē ar otra laimi. Atceries par pašu smalkāko savu stīgu, kas tevī uzvilkta lai saskanētu ar Dievu.

Ieskrienies un ieduries viņā ar sirdi. Kad tu esi laimīgs, tu pats esi – Skolotājs.
Kad nelaimīgs, tu esi satraukts students, kurš pat nezin, ko vēl var iemācīties.

– Bet kā būt laimīgam?
– Mīli!Igor
Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVA LAIME

Laimei nav iemesla. Tāpēc jebkas var izrādīties laimes iemesls. Pat nelaime. Kāpēc gan ne?
Bet labāk vispār nemeklēt laimes iemeslus. Negaidīt rezultātus. Neizrādīt pacietību un mērķtiecību.

Uz laimi vispār nevajag tiekties. Pie tās nevajag doties, kā dodas no punkta A uz punktu B. Laime ir visur. Laime vienmēr ir tur, kur esi tu. Tā JAU ir tevī. Tā tikai jāizvelk no kabatas. Tai jāuzpūš elpa kā aukstam stikliņam. Jāsasilda ar rokām un sirdi. Un, lūk viņa – laime! Tā pati, kura mīl visus vieglprātīgos, lētticīgos, naivos un tīros Dvēselē.

Laimei nav formas, tāpēc tā var būt tāda, kādu tu to vēlies. Maziņa, liela un pat neaptverama. Lai arī kāda tā šķistu, laime vienmēr tevi piepilda pilnībā un līst pari malām pie visiem citiem.

Laime nezin, ka viņa ir laime. Lai viņu labāk iepazītu, ir labi kādreiz pabūt nelaimīgam. Bet labāk pavisam neilgi. Un tagad pasmaidi Nevienam. Un, lūk viņa – mūžīgā Laime 🙂

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis