– Mīlestība nemeklē un neatrod, tā tikai gaida to dienu, kad tu būsi gatavs tai atdot sevi visu.
Tu kļūsi kā pavasara dzīvības koks, kuru vakar vēl nevarēja pamanīt starp visiem pārējiem, bet šodien pēkšņi tas viscaur iemirdzējās krāšņu ziedu vainagā.
Jā, atmodusies Mīlestība pieprasa tevi visu pilnībā. Tu nespēsi savā Dvēselē atrast vietu, kurā nebūtu tavas Mīlestības. Bezgalībai vajag bezgalību.
Mīlestība nerada labo, bet labais vairāk par visu dievina uzplaukt tās auglīgajos zaros. Mīlestība nesagrauj ļaunumu, taču ļaunums pats zaudē sevi, kad satiekas aci pret aci ar tās nesagraujamo vienotību. Ļaunums mīt tajos posmos, kas paši sevi sadalījuši. Taču tieši tāpat, kā gaismā nav tumsas, tā arī absolūtā Mīlestības vienotībā nav ļaunuma. Var būt tikai ēna, pustonis, kas piedod mirdzumu tam, kam jābūt īpaši spilgtam.
Tāpēc arī tavai Mīlestībai nevar būt daudz vārdu. Kas vienotībai dod citus vārdus, izņemot vārdu “Mīlestība”, tas nezina, par ko runā.
Putni zina, ko runā.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Viss Dieva radītais ir dabiskā un neapzinātā vienotībā ar Viņu. Paskaties, kā šeit un tagad meditē ziedošs koks, kā svētlaimē burbuļo strautiņš, kā graciozi medī kaķis, kā putns ar saviem spārniem apskauj brīvā vēja pūsmu, kā viss šajā pasaulē bauda katru savas dzīves malku, padevībā pieņemot savu sākumu un beigas, kas iepīts bezgalības vainagā… Paskaties, cik laimīgs ir bērns. Katra viņa diena ir neizsmeļama visdažādāko iemeslu dēļ, iemeslu brīnīties par visu un visur. Dzīve ir trokšņaina, krāsaina, gaiša un smaržīga virpuļošana ap vienotību ar Dievu. Ap mieru. Ap klusumu, kas slēpjas katra pašā būtībā.
Un tikai cilvēkam, it kā jau pilnībā pieaugušam un nobriedušam, vienīgajam no visām Dieva radībām ir dota privilēģija atteikties no savas vienotības ar savu Radītāju.
Iedomājies, ka Viņa nav. Cilvēkam ir iespēja un brīvā griba domās priekš sevis pārradīt visu Dieva pasauli, kurā nav un nevar būt vairs nekādas vienotības ar patieso Radītāju. Pārradīt un apmaiņā saņemt dualitāti, daudzveidību, savu unikalitāti un tātad arī loģisku vajadzību pašapliecināties uz citu rēķina, vienmēr vēlēties vairāk, daudz vairāk kā nepieciešams, tādā veidā nodarot neizbēgamas un bieži vien nepanesamas ciešanas pašam sev un, protams, arī citiem.
Ikvienu personību nosaka tikai šīs ciešanas, tikai tās. Un ikviens, pat īsākais mirklis, kad tās pazūd, vienmēr tiek apbalvots ar saldu svētlaimi. Tieši šajā pašā mirklī.
Ak, cik dīvaina ir šī vienotības noliegšanas pasaule, kurā laime vienmēr ir nejauša, netverama un īslaicīga, kur valda un dominē ciešanas, kur bailes no sāpēm ir briesmīgākas un sāpīgākas par pašām sāpēm!
Acīmredzot, Dievs, kurš ir klātesošs it visā, reiz tieši caur cilvēku nolēma iepazīt sevi un vienotības ar sevi laimi, vedot ikvienu no mums, paradīzi zaudējušajiem, cauri visām mokām, kas piemīt atšķirtībai un bezdievībai. Daži no mums, to pilnībā izturējuši un, visbeidzot, sacēlušies pret to, pazemīgi atgriežas pie sava Tēva kā pazudušais dēls no Bībeles viedā stāsta. Kā Ādams un Ieva atgriežas savā zaudētajā paradīzē vienotībā. Tagad jau apzinātā. Tagad jau ar ciešanās uzkrātu zināšanu par to, ka dzīve iluzorā atšķirtībā no Dieva ir nepanesama.
Tā mēs iepazīstam Dievu caur savu neveiklu mēģinājumu dzīvot bez Viņa. Diemžēl cita zināšana mums nav pieejama. Toties tiem, kuri uzdrošinājās, kā atlīdzība ir nenovērtējama Mīlestība un laime.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
– “Strīdos dzimst patiesība”. Neskatoties uz to, ka šo plaši lietoto frāzi piedēvē Sokrātam, viedākajam no sengrieķu filosofiem, tā ir bezgalīgi tāla no patiesības.
Pirmkārt, patiesība nedzimst ne strīdā, ne arī kaut kur citur. Patiesība ir tas, kas IR. Vārdi “patiesība” un “ir” ir vienas izcelsmes vārdi, vienas nozīmes. Kas ir, tas ir patiess, kas patiess, tas ir. Patiesība ir bezgalīgi ilgstoša šeit un tagad, mūžīgā tagadne, kurai nav ne sākuma ne beigu. No kā gan tai ņemt un dzimt kaut kādā strīdā?
Otrkārt, vārds “strīds” ir tikai vārda “pretošanās” saīsinājums. Tāpēc strīdā uzvar tikai tā puse, kuras spēja un motivācija pretojas spēcīgāk. Strīdā dzimst nevis patiesība, bet stiprākā taisnība. Kurš stiprāks un stūrgalvīgāks, tam arī taisnība. Nestrīdies. Bet, ja reiz esi sācis strīdēties, tad nemeklē tajā patiesību. Vienkārši dari, kas jādara un apstiprini savu spēku.
Patiesība nedzimst strīdā, tā tajā tikai pazūd. Patiesība nepiedzimst vārdu troksnī, tā ir bezgalīgā klusumā. Poncijs Pilāts jautāja Kristum: “Kas ir patiesība?” un kā atbildi saņēma klusēšanu. Jūdejas prokurors pat nesaprata, ka visa atbilde pilnībā jau ietverta viņa jautājumā “Patiesība ir tas, kas ir”. Tai nekad nav vajadzīga tava aizstāvība, taču tev vienmēr ir vajadzība būt tās aizsardzībā. Lai apgalvotu patiesību, vienkārši esi tajā, vienkārši kļūsti par to, kļūsti par to, kas patiesi ir. Šeit un tagad. Pretojas meliem. Stiprākā bezkaunīgajai taisnībai. Līdz uzvarai. Taču neviens nepretosies patiesībai. Tā ir kā būtība, vienmēr visam pa vidu. Tā ir kā Dievs, kas uzvar laikā un telpā. Tā ir kā gaisma, kas izdzenā tumsas nezināšanu.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Es tev atklāšu lielāko elpošanas noslēpumu. Tu domā, kādi tur noslēpumi? Kas var būt vienkāršāk: ieelpa-izelpa? Vienkāršāks par elpošanu ir tikai Gars, Svētais Gars, vienkāršāks par elpošanu ir tikai Dievs, kura absolūtā vienotībā viss pasaulē zaudē savas iezīmes un atšķirības.
Jā, viss bez izņēmuma šajā pasaulē ir sarežģītāks par Dievu un pat sarežģītāks par elpošanu. Ieelpa-izelpa. “Sarežģītība” un meli ir vienas izcelsmes. Tad, lūk: jo sarežģītāk, jo tālāk no patiesības.
Tava elpošana ir tilts starp tevi un Dievu. Un noslēpums ir tājā, ka tavā ziņā ir izvēlēties, vai šis tilts tevi šķir no Viņa dažādos krastos vai, gluži otrādi, vieno vienā veselumā. Ieelpa-izelpa. Lūk viss, kas viedajam vajadzīgs laimei. Ne garas lūgšanas, ne dziļas domas, ne mokošas prakses, ne viltīgas koncepcijas, bet vienkārša mierīga elpošana, pie kuras tu šeit un tagad apstādini visu savu uzmanību.
Vēl viens noslēpums: tu izelpo ne tikai gaisu, bet arī pašu Svēto Garu, prānu, ci enerģiju…
Sauc to, kā vēlies, tikai vienkārši zini par to, kad sēdi un elpo. Tāpēc, ka tas, kurš to nezin un negrib zināt, izelpo tikai gaisu. Ielaid sevī Dievu, piesātini katru ķermeņa šūnu ar Viņu. Lūk, arī viss.
Ļauj sansārai plosīties, lai sprāgst kara šāviņi. Visi viesuļi un briesmas bezspēcībā ārdīsies ap to, kurš šeit un tagad ir viena vien mierīga elpošana.
Tie nespēs pat aizskart tavu dievišķo vienotību ar kluso mieru, par kuru tu esi kļuvis, pateicoties patiesības elpai. Un neviens mats nenokritīs no tavas galvas. Tā uzbūvēta pasaule: viss nemierīgais griežas ap mieru un pakļaujas tā varai. Pamēģini elpošanas maģiju. Izmēģini to. Un tu nekad to nenožēlosi. Esi vienkāršāks par vienkāršu un tu iepazīsi patiesību, kura vienmēr tevi izglābs un visur pasargās no nemiera un steigas.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Foto: Alexandra Bochkareva Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Dievs ir kā spogulis un atspoguļo savus sekotājus. Ja to sirdis ir pilnas naida, dusmu un atriebības alku, tad arī Dievs ir tāds. Ne dot, ne ņemt. Kaimiņu pērkons ir nevaldāms pērkongrāvējs. Bet nevaldāms nozīmē neīsts. Tik vien. Tātad tas vispār nav dievs. Man patīk dāsni, žēlsirdīgi un augstsirdīgi cilvēki. Viņu Dievs ir Mīlestība. Viņu tiesa – piedošana. Viņu dievnams ir viņu sirdīs. Viņiem katrs ir draugs. Katrs pretimnācējs ir viņu viesis un Dieva sūtnis, kaut tikai uz mirkli. Padomā dziļāk, tavs Dievs ir tas, kas patiesībā esi tu pats. Tu pats un neviens cits. Pasaki, kāds ir tavs Dievs un es pateikšu, kas esi Tu.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Foto: Luis Quintero Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Iemīli savu ienaidnieku, jo kurš gan vairāk par viņu rūpējas par tavu pilnveidošanu? Kurš nesnauž, meklējot tavus trūkumus un pašas ievainojamākās vietas, par kurām tev pašam nav pat nojausmas?
Tev atliek vien ar pateicību tos novērst līdz brīdim, kad ienaidnieks būs tevi padarījis perfektu un neuzvaramu savās paša acīs. Līdz tam brīdim viņš ir tavs pats labākais un gādīgākais skolotājs.
– Un, ko tālāk?
– Tālāk? Meklē sev citu, vēl izsmalcinātāku ienaidnieku, kurš turpinās iepriekšējā darbu.
– Un kas notiks, ja tāds neatradīsies?
– Tad tu atklāsi ienaidnieku sevī pašā. Lūk, kas tevi padarīs par varenāko dzīves meistaru! Taču neaizmirsti vienu vienīgo noteikumu visām tavām turpmākajām uzvarām: vienmēr esi pateicīgs savam ienaidniekam par to, ka viņš ir uzņēmies tava pilnveidotāja lomu. Ienīstot viņu, tu visu pazaudēsi. Tu pazaudēsi sevi – patieso.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Foto: Sachith Ravishka Kodikara Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Tas, kurš zina, nestrīdās. Tas, kurš zina, neko nevienam nepierāda un pat nemāca citus.
Zināšana atrodas tikai zinātāja līdzsvarā.
Vienīgā dzīves meistara rūpe ir jebkuros apstākļos saglabāt līdzsvaru un neiztraucēt savu iekšējo mieru. Piespiedu kārtā iesaistoties strīdā, zinošajam rūp nevis ienaidnieka rīcība, bet gan sava līdzsvara saglabāšana. Lūk, kas to nodarbina un notur meistara uzmanību. Un kamēr tas tā ir, nevienam nav iespēju viņu uzvarēt.
Pasaule ir tā uzbūvēta, ka viss nemierīgais tajā vienmēr griežas ap sava miera dziļumu. Un pat viesuļvētra kā savu acuraugu glabā rāmu mieru sava kodola pilnīgajā mierā.
Ja tu esi sava sīvākā pretinieka klusējošā būtība, kā gan viņš spēs tevi uzvarēt? Kā viņš var iekļūt tavā dziļumā, nekļūstot par pasaules miera un klusuma dziļumu? Līdzsvars ir tā pati sestā maņa, kura tevi sargā kā eņģelis. Tāpēc tā arī ir spārnota. Un tāpēc tās spārni ir vienādi. Un tu esi tiem pa vidu. Eņģeļa balss ir klusa, bet viņa viedoklis nekļūdīgs. Lai tev vienmēr izdotos viņu sadzirdēt, arī pašam ir jābūt diezgan klusam, nesatricināmam un maigam, plūstoši jākustina sava roka, lai ar savu piedurkni neaizbaidītu putnus uz sava zobena roktura pie sāniem.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Mīlestība nesasien un nepiesien, tā neuzspiež un neuzliek, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.
Mīlestība neko negaida, Mīlestība uz neko necer, Mīlestība neizdomā to, kā nav. Tā apbrīno, aug, baro, pilnībā izbaudot to, kā viss ap viņu iegūst savu būtību.
Mīlestība netic, tā uzticās. Mīlestība nejūt, tā jūt līdzi un tāpēc zina, un tāpēc nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.
Mīlestība nav pareiza, Mīlestība nav likumīga, Mīlestība nav paredzama nekad un nekur, izņemot to, ka tā vienmēr ir un paliek Mīlestība.
Mīlestība ir dāvana. Tā jāpieņem labprātīgi. Ar prieku un godbijību, nebaidoties no sekām un savstarpējām saistībām. Jo dāvana ir nesavtīga un tas, kurš dod, nekad neko neprasa pretī un nekad pēc tam nenāk pēc samaksas.
Tas, kurš pieņēmis Mīlestību kā Dieva dāvanu, arī pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā pārņem tevi, tāpat, kā tu pārņem viņu. No šī brīža pasaulē vairs nav vietas, kur Mīlestībai būtu robežas, robežas tev esošajam..
Svēta vieta tukša nepaliek. Tur, kur Mīlestības vēl nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir Gaismas trūkums.
Bailes ir atraidīta dāvana būt brīvam no važām un robežām.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tu esi ierobežots laikā, bet tevī plešas mūžība. Tu esi ierobežots telpā, bet visa bezgalība mierpilni iemājo tavā sirdī. Tu ej pa atšķirību lauku un katrs tevi redz savā pusē, saucot pie sevis, noliedzot citus, taču kaut kur dziļi sevī tu kā Dievu sevī nes nedalāmo. Un tevi pašu no viņa atdalīt nav iespējams. Tūkstošiem cilvēku balsu troksnī, pat paša kliedzienā par savu taisnību un tiesībām kliegt skaļāk par visiem, tu nes klusuma klusumu. Starp vētrām tu esi miers, tu esi nekustīgs savā kustībā, kā jūras ieskauta klints. Kādam taču ir jāklusē un jāienes šajā pasaulē bezgalība, dziļums un miers, sava klusuma nedalāmība, miera spēks un bezgalīgās Mīlestības gaisma, kas izdzenā tumsu pa kaktiem. Kādam taču tas ir jadara. Un kuram gan citam, ja ne tev? Lūk, kāpēc ir Ziemassvētku Gaisma. Netverams Ziemassvētku Miers. Klusuma svētki, kuros tu dzirdi kā sniegā krīt sniegpārsliņas…
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Foto: Burak Kebapci Tulkoja: Ginta Filia Solis
Nevajag velti idealizēt garīgumu. Kāpēc gan viss ir iekārtots tā, ka Dvēsele dzīvo tavā ķermenī kaimiņos tavam Ego? Vai tas nav Dieva plāns, vai tā nav Dvēseles izvēle un vienīgais mums zināmais tās esības veids un veids, kā tā izpaužas caur ķermeni un pat caur Ego? Jā, un vai ir iespējams pretstatīt mūžīgo un bezgalīgo Dvēseli ierobežotajām ķermeņa un ego formām? Vai absolūto var pretstatīt kaut kam relatīvam? Dvēsele nenoliedz ķermeni, necīnās pret Ego izpausmēm, tikai padara tos dvēseliskus, piešķirot mūžības jēgu pirmajā acu mirklī gluži ikdienišķām un ātri gaistošām lietām un notikumiem, dodot tiem plašumu un laiku…Ja tā nebūtu, viss esošais ieslīgtu pelēkā banalitātē, pilnībā zaudējot saikni ar Visaugstāko.
Sajust sevī Dvēseli, dzirdēt to, glabāt sevī mūžību un bezgalību, padarīt tās par katra sava esības mirkļa noslēpumaino jēgu, tā nav absolūta dzīves nepieciešamība, kuru mums Radītājs uzspiedis. Tā drīzāk ir Dieva dāvana. Dāvana, kas tiek piedāvāta visiem, taču kuru diemžēl ierauga un pieņem tikai retais.
Tu vari miglā doties uz ziemeļiem, maldoties un pazaudējot pareizo virzienu, katram pretimnācējam jautājot: kur ir ziemeļi? Bet tu vari sekot Polārzvaigznei un nekad nenoklīst no ceļa.
Ir ceļotājs vai ķermenis, ir ceļa mērķis vai Ego un ir vadošā zvaigzne vai Dvēsele. Ja klātesoši ir visi trīs un tie sadarbojas, tad viss notiek maksimāli vienkārši un veiksmīgi. Taču, ja sāksi ceļotājam teikt, ka zvaigzne ir viss, bet viņš nav nekas, ka viņa ceļa mērķis ir apšaubāms vai vēl ļaunāk – pretīgs un grēcīgs, tad neviens nekur neaizies… Vai arī ies, bet nonāks ne tur, kur vajadzēja… Lūk, kāpēc jebkurā vecumā ir jāmācās: lai tavs ķermenis būtu drošas mājas tavai Dvēselei, lai Ego galvā ir karalis, pat iesaistoties konfliktos ar citiem, lai Tā Kunga ceļi viņu pievelk tāpat kā mīlestība ar visu savu neizdibināmību, jo tad viņam nebūtu skumji un garlaicīgi, taču vienmēr un visur varētu just vēja saviļņojošo smaržu un brīnišķīgo ūdens un dienišķās svaigās maizes garšu.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Ilustrācija: Lisa Aisato Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 