Cilvēka dzīve ir svēta vienošanās

svetums1

Cilvēka dzīve ir pieņemta svēta vienošanās.
Tā nav nejaušība vai negaidīts notikums. Katru reizi pēc kārtējas savas dzīves uz zemes tu satiki gaismu, tu biji gaismas apņemts. Tu tiki izpeldināts mīlestībā un tas notika bez jebkādiem nosacījumiem. No šīs mīlestības pilnās vietas tu varēji vērot savu dzīvi. Tevi neviens nenosodīja, taču tu darīji to pats. Tu sevi nosodīji pēc tiem standartiem, pēc kuriem tu nosodīji citus tikmēr, kamēr biji uz zemes.

Nespēdams piedot sev tas sāpes, ko biji nodarījis citiem, tu nožēloji savus grēkus.
Nespēdams piedot citiem sāpes, ko viņi bija nodarījuši tev, tu alki atriebības.
Nosacītības un neatrisināto emociju spēks noveda tevi pie tā, ka tu atkal atgriezies dzimšanas un nāves ciklā. Tu projektēji savu nākamo dzīvi pēc tām mācību stundām, kuras tev jāapgūst un vēlmēm, kas jāpiepilda. Dievišķais jebkurā brīdī ir gatavs izpildīt visas tavas lūgšanas.
Dzīve ir tava paša izvēle, nevis piespiedus solis.

Lai izietu caur dzīves un nāves cikliem, tev būs jāizpilda savas svētās vienošanās noteikumi. Tev nāksies atradināties nodarīt sāpes un neieredzēt, iemācīties piedot un mīlēt.
Sirds uzziedēšana un dievisķā atmošanās tevī ir milzīgas dāvanas, kuras dzīve tev ir sagatavojusi.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Viltus vērtības

briviba9

Ir kāda fundamentāla lieta, kas vienmēr jāatceras: cilvēks ir gana viltīgs, lai radītu sev viltus vērtības.
Patiesās vertības prasa totāli visu tavu būtību, viltus vērtības ir ļoti lētas. Tās izskatās reālas, taču neprasa tavu totalitāti – tā ir tikai virspusēja formalitāte.

Piemēram, mīlestības vietā mēs esam radījuši viltus vērtību “uzticību”. Uzticīgs cilvēks tikai šķiet mīlošs. Viņš izpilda visus mīlestības žestus, taču tajos nav viņa sirds.

Vergs ir uzticīgs – taču, vai tu patiešām domā, ka ikviens paverdzinātais, kam atņemta cilvēciskā pašcieņa un lepnums, var tik dziļi mīlēt cilvēku, kurš viņam nodarījis tik daudz ļauna?
Viņš to neieredz un, ja viņam būtu tāda iespēja, tad noteikti tas nogalinātu savu paverdzinātāju.
Taču, virspusēji skatoties, viņš ir uzticīgs – viņš ir spiests tāds būt.

Tas nav no prieka, tas ir no bailēm. Tas nav no mīlestības, tikai nosacītais prāts saka, ka tev jābūt uzticīgam savam saimniekam. Tā ir suņa uzticība savam saimniekam.

Mīlestībai ir nepieciešama totālāka atbalss. Tā neatnāk no pienākuma sajūtas, bet gan no tavas sirds pukstiem, no tavas paša prieka pieredzes, no vēlēšanās dalīties šajā priekā.

Uzticība ir kas cits – tas ir kas kroplīgs.

Tūkstošiem gadu garumā tā ir bijusi sabiedrībā repektējama vērtība, tāpēc, ka sabiedrība visdažādākajos veidos ir paverdzinājusi cilvēkus.

Sievai jābūt uzticīgai savam vīram – tādā mērā, ka Indijā miljoniem sieviešu mira reizē ar saviem vīriem, lecot tiem līdzi bēru ugunskurā – tā dzīvas sevi sadedzinot.
Tas bija tik respektabli, ka ikviena sieviete, kura to nedarīja, tika smagi sodīta. Viņu pat savā pašas ģimenē uzskatīja par atstumto, un pret viņu izturējās, kā pret kalponi. Jo uzskatīja, ka, ja tā nespēja mirt kopā ar vīru, viņa nebija tam uzticīga.

Vienkārši paskaties uz to no cita skatu punkta – neviens vīrs nekad nav ielecis savai sievai līdzi bēru ugunskurā. Un neviens nav uzdevis jautājumu: “Vai tas nozīmē, ka neviens vīrs nekad nav bijis uzticīgs savai sievai?” Tas ir sabiedrības dubultais standarts. Viens standarts saimniekam, īpašniekam, otrs – vergam.

Mīlestība ir bīstama pieredze, tāpēc, ka pār tevi valda kaut kas lielāks par tevi pašu. Un to nav iespējams kontrolēt. Tu nevari izsaukt mīlestību kad vien tev iegribās. Kā tikko tā aiziet, to nav iespējams atgriezt. Viss, ko tu vari, ir tēlot, būt liekulim.

Uzticība ir gluži kas cits. Tā ir tava paša prāta radīta, tā nenāk no ārpuses. Tā ir audzināšana noteiktā kultūrā, tāpat kā visa cita audzināšana. Tu sāc spēlēt un soli pa solim sāc ticēt savai paša spēlei.

Uzticība prasa, lai tu vienmēr – dzīvē vai nāvē, būtu uzticīgs cilvēkam – grib tava sirds to, vai negrib. Tas ir paverdzināšanas psiholoģiskais pamats.

Milestība dod brīvību. Uzticība nes verdzību. Tikai virspusēji tās izskatās līdzīgas; bet dziļi iekšienē tās ir absolūti pretējas, diametrāli pretējas. Uzticība ir spēle, kuru tev ir iemācījuši.

Mīlestība ir mežonīga; viss tās skaistums ir mežonīgumā. Tā atnāk kā vēja pūsma, ar vieglu aromātu, piepilda tavu sirdi un pēkšņi tur, kur agrāk bija tuksnesis, rodas dārzs pilns ziediem. Taču tu nezini, no kurienes tā atnāk un tu zini, ka nav iespēju to vienkārši pasaukt.

Tā atnāk pati un paliek tik ilgi, cik ilgi to vēlās esība. Un tieši tāpat, kā tā reiz atnāk, kā svešinieks, kā ciemiņš, reiz tā pēkšņi aiziet. Un nav iespēju tai pieķerties, nav iespēju to noturēt.

Sabiedrība nevar būt atkarīga no tādiem neparedzamiem un nedrošiem pārdzīvojumiem. Tā vēlas garantijas, drošību, tāpēc tā absolūti ir izdzēsusi no dzīves mīlestību un tās vietā ielikusi laulību. Tā zin tikai uzticību, uzticību vīram un, ņemot vērā to, ka tā ir formāla, tā ir tavās rokās…. taču tā ir nekas, salīdzinājumā ar mīlestību, tā pat nav piliens okeānā.

Taču sabiedrība ir apmierināta, jo tas ir droši. Vīrs var tev uzticēties un ticēt, ka rītdien tu būsi tikpat uzticīga, kā šodien.

Mīlestībai nevar uzticēties – un visdīvainākais ir tas, ka mīlestība pati ir visaugstākā uzticība, bet tai nevar uzticēties.

Vienā mirklī tā ir totāla, bet jau nākamajā – tas nav. Tā var tevī augt; tā var izgaist no tevis.

Vīrs vēlas, lai sieva būtu viņa vergs līdz mūža galam. Viņš nevar paļauties uz mīlestību; viņam ir jārada kaut kas, kas izskatās pēc mīlestības, bet kas ir cilveka prāta radīts.

Tas notiek ne tikai mīlas attiecībās, bet arī  citās dzīves sferās – padevība arī ir cienījama. taču tā sagrauj saprātu… zaldātam jābūt padevīgam savai nācijai.

Cilvēks, kurš nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki… nedrīkst viņu uzskatīt par atbildīgu, viņš vienkārši izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš bija padevīgs saviem vadoņiem: te arī visa armijas būtība.

Tevi trenē daudzus gadus un tu kļūsti absolūti padevīgs un nespējīgs sacelties. Pat tad, ja tu redzi, ka tas, ko tev saka ir absolūti aplam, treniņš, kuru gadiem ilgi esi veicis, un kas tevī iesakņojies tik dziļi, saka: “Tieši tā, es to izdarīšu!”

Es nedomāju, ka cilvēks, kurš nometa atombumbas bija mašīna. Viņam, tieši tāpat ka tev, bija sirds. Tieši tāpat kā tev, viņam bija sieva un bērni, mamma un tētis. Viņš bija tikpat dzīva būtne kā tu, tikai ar vienu atšķirību. Viņš bija apmācīts bez ierunām un šaubām izpildīt visas pavēles.

Es atkal un atkal domāju par viņa prātu. Vai var iedomāties, ka viņš nezināja, ka šī bumba iznīcinās gandrīz 200 000 cilvēkus? Vai tad viņš nevarēja pateikt: “Nē, labāk lai ģenerālis mani nošauj, bet es nenogalināšu šos cilvēkus?” Iespējams, šī ideja nekad tā arī neiešāvas viņam prātā.

Armija darbojas sekojošā veidā. Lai radītu padevību, viss sākas ar nelielam lietām. Nesaprotami, kāpēc katram karavīram daudzus gadus jāsoļo parādē un jāizpilda muļķigas pavēles – griezties pa labi, pa kreisi, soļot uz priekšu, soļot atpakaļ – stundām ilgi, bez kāda mērķa.

Taču te ir mērķis. Tas grauj viņa saprātu. Viņš pārvēršas par robotu. Un, kad tiek dota pavēle “pa kreisi”, viņa prāts nejautā, kāpēc?

Ja kāds cits tev teiks “pagriezies pa kreisi”, tu jautāsi “kas par muļķībām? Kāpēc man jāgriežas pa kreisi? Es griezīšos pa labi!” Bet karavīram nav jāšaubās, nav jājautā; viņam jāpilda pavēle. Tas ir galvenais nosacījums – padevība un paklausība.

Karaļiem un ģenerāļiem vajag, lai armija būtu padevīga – gluži ka roboti, ne kā cilvēki. Vecākiem ir izdevīgi, lai bērni būtu padevīgi, tāpēc, ka bērns – buntinieks rada problēmas. Vecākiem var nebūt taisnība, taču bērnam jābūt paklausīgam; tā ir daļa audzināšanas un tā vēljoprojām ir spēkā.

Es mācu tev jaunu cilvēcisku esību, kurā nav vietas padevībai un uzticībai, bet ir spēja un saprāts pateikt “nē”. Priekš manis, kamēr tu nespēj pateikt “nē”, tavs “jā” ir bezjēdzīgs.. Tavs “jā” ir tikai ieraksts gramafona lentā, tu neko nevari izdarīt, tev nākas sacīt “jā”, tāpēc, ka “nē”, tevī pat nerodas.

Dzīve un civilizācija būtu pavisam savādākas, ja vien mēs nebūtu pieradinājuši cilvēkus pie vairāk saprāta. Tik daudz karu nebūtu notikuši, ja cilvēki jautātu: “Kāds ir iemesls? Kāpēc mums jānogalina cilvēki, kuri ne pie ka nav vainīgi?” Taču tie ir uzticīgi vienai valstij, tu – kādai citai, un abu valstu politiķi cīnās un upurē šo ambīciju vārdā savus cilvēkus.

Ja politiķiem tā patīk cīnīties, lai noorganizē čempionātu cīņas sportā, un visi parējie varētu to vērot kā futbola maču.

Bet karaļi un politiķi, prezidenti un premjerministri neiet karā. Vienkārši cilvēki, kuriem nav nekā kopīga ar pavēli nogalināt, iet karā un nogalina. Viņus apbalvo par uzticību – viņiem dod ordeņus par necilvēcību, par nesaprātīgumu, par to, ka viņi ir ka mehānismi.

Uzticība nav nekas cits kā trīs slimību apkopojums: ticēšanas, pienākuma un respektabilitātes. Tās visas baro tavu ego. Tās visas ir pret tavu Dvēseles izaugsmi un izdevīgas noteiktam cilvēku lokam. Garīdznieki nevēlas, lai tu viņiem uzdotu jautājumus par viņu vērtību sistēmu, tāpēc, ka zin, ka nevarēs godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Visas šīs ticības ir viltotas un, ja tās tiks pakļautas šaubām, tās sabruks. Kad par tām nešaubās, tās rada milzīgas reliģijas ar miljoniem sekotāju.

Tagad Pāvesta rīcība ir miljoniem cilvēku un no šiem miljoniem neviens nejautā: “Kā jaunava var piedzemdēt bērnu?” Tā būtu svētuma zaimošana! “Kur ir pierādījumi tam, ka Jēzus ir vienīgais Dieva dēls?” – neviens nevar uz to pretendēt. “Kas apliecina to, ka Jēzus izglāba cilvēkus no ciešanām? – viņš nespēja glābt pats sevi?” Taču šādi jautājumi mulsina, tāpēc tos vienkārši neuzdod. Pat Dievs ir tikai hipotēze, kuru reliģiozi cilvēki ir centušies pierādīt tūkstošiem gadu garumā…. visdažādākie pierādījumi, taču visi tie ir melīgi…

No pirmās mūsu dzīves dienas mūs trenē būt padevīgiem un uzticīgiem ticības sistēmai, kurā esam dzimuši. Tas ir izdevīgi gan baznīcai, gan politiķiem, gan vīriem, gan vecākiem, gan skolotājiem – lai varētu ekspluatēt.

Visas šīs cilvēku radītās sistēmas nepieļauj nekādus liekus jautājumus, nekādas šaubas. Tās neļauj cilvēkiem būt saprātīgiem.

Bet cilvēks, kurš ir nespējīgs šaubīties, uzdot jautājumus un pateikt “nē”, kad jūt, ka kaut kas nav pareizi, – ir kritis zemāk par cilvēciskumu.

Ja mīlestību pieprasa, tā kļūst par padevību. Ja mīlestību dod tad, kad to neprasa, tā ir tava brīva dāvana. Tad tā rodas no tavas apziņas. Ja uzticību pieprasa, tevi paverdzina. Ja uzticība rodas tevī pašā, tavā sirdī aug kas parcilvēcisks.

Atšķirība ir maza, tomēr tai ir milzīga nozīme: ja mīlestību un uzticību prasa vai pieprasa, tās kļūst melīgas.

Kad tās rodas pašas no sevis, tajās ir ļoti liela iekšējā vērtība.
Tās nepadara tevi par vergu, tās padara tevi par saimnieku pašam sev. Tu seko savai sirdsbalsij. Tu neseko nekam citam un neviens tev nespiež sekot. Tava mīlestība nāk no brīvības un no cieņas nāk uzticība. Un kopā tās abas padarīs tevi par bagātāko cilvēcisko radību.

Dzīvot saskaņā ar savu sirdi, sekot tās pukstiem, iet nezināmajā, gluži tāpat kā ērglis seko saulei, brīvi, nepazīstot robežu…. to viņam neviens nepavēl. Tas dod ne ar ko nesalīdzināmu prieku. Tas ir garīguma apstiprinājums, kas cilvēkam dots no dabas.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atļauj sev būt maigam

upe1

Laodzi saka:

Kad cilvēks piedzimst, viņš ir maigs un vājš; nāvē viņš ir ciets un stīvs. Kad lietas un augi ir dzīvi, viņi ir mīksti un lokani; kad miruši, tie ir sausi un trausli.
Atbilstoši, cietība un stingrums asociējas ar nāvi, bet maigums un elastība – ar dzīvi.

Kad koks ir ciets, to nocirtīs. Lielais un spēcīgais pieder zemākajam, maigais un elastīgais – virsotnei.

Dzīve ir upe, plūsma bez gala un sākuma. Tā nekur nekustās, tā vienmēr ir. Tā nekustās no vienas vietas uz citu, tā vienmēr kustās no šejienes uz šejieni.

Vienīgais laiks dzīvei ir TAGAD un vienīgā vieta – ŠEIT. Nav nekādas cīņas pēc sasniegumiem un sasniegt nav ko. Nav centienu aizstāvēties, nav no kā. Ir tikai dzīve, viena, absolūti viena, skaista savā vientulībā, karaliska savā vientulībā.

Tu vari dzīvot divējādi: tu vari plūst kopā ar to – tad arī tu esi karalisks, tad tevī ir grācija, nevardarbīga grācija, bez konfliktiem un cīņas. Tad tevī ir skaistums, līdzīgi bērnam, ziedam, maigs, delikāts, nevainīgs. Ja tu plūsti kopā ar dzīvi, tu esi reliģiozs. Lūk, tieši tā ir Laodzi reliģija, arī mana.

Parasti ar vārdu reliģija saprot cīņu ar dzīvi dēļ Dieva. Parasti tā nozīmē, ka Dievs ir mērķis, bet dzīve ir jāatstumj malā un jāpieveic cīņā. Dzīve ir jāupurē, lai sasniegtu Dievu. Parastā reliģija nav reliģija. – tā vienkārši ir daļa parastā vardarbīgā un agresīvā prāta.

Nav Dieva ārpus dzīves. dzīve ir Dievs.

Ja tu atraidi dzīvi, tu atraidi Dievu, ja tu upurē dzīvi, tu upurē Dievu. Visās upurēšānās upurēts tiek Dievs.

Georgijs Gurdžijevs teica: “Tas šķiet paradoksāli, taču tā ir taisnība – visas reliģijas ir pret Dievu. Ja dzīve ir Dievs, tad noliegt, atstumt, upurēt nozīmē iet pret Dievu.”

Būt patiesi reliģiozam nozīmē būt neparasti parastam dzīvē…. kad viena daļa nav pret veselo, un daļa plūst kopā ar veselo. Būt reliģiozam nozīmē nebūt nošķirtam no plūsmas.

Būt NEreliģiozam nozīmē būt ar savu viedokli, ar piepūli uzvarēt, iekarot, kaut kur skriet. Ja tev ir mērķis, tu neesi reliģiozs. Ja tu domā par rītdienu, tu jau esi palaidis garām reliģiju. Reliģijā nav nekāda “rīt”. Tieši tāpēc Jēzus saka: “Nedomā par rītdienu. Skaties uz lillijām laukos, tas zied tagad”. Viss, kas ir, ir tagad. Viss, kas ir dzīvs, dzīvs ir tagad. Tagad ir vienīgais laiks un vienīgā mūžība.

Ir divas iespējas. Tu vari cīnīties ar dzīvi, tev var būt personīgie mērķi, kas iet pret tavu dzīvi – bet visi mērķi ir personīgi. Tu centies uzspiest dzīvei tēlu, kaut ko savu. Tu centies dzīvi vilkt, lai tā tev sekotu – tu pats esi tikai niecīga daļiņa, tada maza mazītiņa, tomēŗ centies vilkt aiz sevis visu Visumu.

Protams, tu esi nolemts neveiksmei. Tu noteikti zaudēsi visu savu krāšņumu un tu noteikti kļūsi ciets.

Cīņa rada cietību.

Tikai padomā par cīņu, un tevī radīsies smalka cietība. Tikai padomā par pretestību, un tev apkārt radīsies garoza, kas pamazām apņems tevi kā kokons. Pati ideja par to, ka tev ir noteikts mērķis, padara tevi par salu un tu vairs neesi daļa no dzīves bezgalīgā kontinenta. Un tad, kad esi atdalījies no dzīves, tu jūties kā koks, kas atdalīts no zemes. Kādu laiku pie labas barošanas tas spēj dzīvot, taču patiesībā mirst. Kokam vajadzīgas saknes, kokam jābūt zemē, savienotam ar zemi, daļai no tās.

Tev jābūt savienotam ar dzīves kontinentu, jābūt daļai no tās, jābūt ar savām saknēm. Kad tu esi iesakņojies dzīvē, tu esi maigs un mīksts, jo nebaidies. Bailes rada cietību. Bailes rada drošības ilūziju, ideju par to, ka sevi ir jāaizstāv. Un nekas nenogalina vairāk kā bailes, tāpēc, ka pati baiļu ideja ir tajā, ka tu esi atdalīts no zemes, izrauts ar visām saknēm.

Un tad tu dzīvo pagātnē un tieši tāpēc tu tik daudz par pagātni domā. Tā nav vienkārša sakritība. Prāts pastavīgi domā vai nu par pagātni vai nākotni. Kāpec tik daudz jadomā par pagātni? Pagātne ir pagājusi! To nevar restaurēt. Pagātne ir mirusi!

Kāpec tu turpini domāt par pagātni, kuras vairs nav, un par nākotni, kurai tu neko nevari padarīt? Tu nevari to izdzīvot, tu nevari tur būt, tu nevari sagraut savu pašreizējo mirkli.

Taču tam jābūt kādam dziļam nopietnam iemeslam. Un šis dziļais iemesls slēpjas tajā, ka tu visu dzīvi cīnies. Cīnies ar veselumu, ar dzīves upi un tu zaudē savas saknes. Tu kļūsti mazs mazītiņš, līdzīgs kapsulai, ieslēgts pats sevī. tu kļūsti individuāls, tu vairs neesi daļa plašā Visuma. Un tev nākas dzīvot uz savas pagātnes barības; tieši tāpēc tu tik daudz domā par pagātni.

Un tā vai citādāk, tev nākas saņemties lai cīnītos, un tieši tāpēc tu pastāvīgi domā par nākotni. Nakotne dod tev cerību, pagātne dod tev barību, bet starp tām abām – mūžība, kuru tu palaid garām. Starp pagātni un nākotni tu mirsti, tu nedzīvo.

Ir vēl viens veids kā dzīvot – patiesībā ir tikai viens veids, kā dzīvot, tāpec, ka cīņas ceļš nevar būt veids, kā dzīvot. Cīņa nav veids, kā dzīvot. Vienīgais veids ir plūst ar upi, plūst kopā tādā mērā, lai tu nejustos atdalījies.

Tu esi tās daļa, tu kļūsti tās daļa – ne tikai daļa, bet tu pats kļūsti par upi.

Kad tu necīnies, tu kļūsti par dzīvi, tu uzticies tai. Tu neuzticies vis savam individuālajam prātam, bet uzticies visam pilnībā, uzticies esībai. Kapitulējot, pavisam nemanāmi tu kļūsti maigs, elastīgs un tev vairs nav jābūt cietam. Tu necīnies, nav nekāda naidīguma. Nav nekādas vajadzības aizstāvēties, nav vajadzibas pēc drošības, tu jau esi kopā ar dzīvi.

Un dzīve arī ir drošība!…

Pamēģini sajust to, ko es saku. Tas nav sapratnes jautājums, tas nav intelektuālo spēju jautājums. Sajūti, ko es saku. Uzsūc to. Lai tas ir ar tevi. Ļauj tam nostiprināties tevī, dzīvei nav neko jānozīmē, dzīvei vienkārši ir jābūt. Un tad pēkšņi tu kļūsti maigs. Viss cietais aiziet, pazūd, izkūst.
Bērns atveras no jauna, tu atkal esi kļuvis par bērnu, un atkal ir šīs caurspīdīgās bērnības acis. Tu vari redzēt un tagad zaļums ir pavisam savādāks. Putnu dziesmas pavisam citas. Tagad veselumam ir pavisam cita nozīme. Tam nav jēgas, tam ir nozīme. Jēga saistīta ar derīgumu, nozīme – ar prieku.

Priecājies par to un tu būsi maigs. Plūsti ar upi. Kļūsti par upi.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība nav īpašums, lai to krātu

313058_318683404815173_2135482403_n

Ikreiz, kad esi negatīvs, glabā šo negatīvu pie sevis. Ikreiz, kad esi pozitīvs, dalies savā pozitīvismā ar citiem. Parasti cilvēki dalās ar negatīvu; viņi nedalās ar pozitīvu. Cilvēce vienkārši ir stulba.
Kad viņi ir laimīgi, viņi nedalās, viņi vienkārši ir skopi. Kad cilvēki ir laimīgi, viņi smaida ļoti ekonomiski. Taču tad, kad ir dusmīgi, kļūst dāsni….
Mīlestība nav privātīpašums, lai to varetu uzkrāt. Tas ir starojums, aromāts un tas ir jāizdala.

Jo vairāk tu dalies, jo vairāk tev ir; jo mazāk tu dalies, jo mazāk tev ir. Jo vairāk tu dalies, jo lielāks tu izaugsi no sava iekšējā kodola…

Kad no akas izsmeļ ūdeni, tajā ieplūst vairāk tīra, svaiga ūdens. Nesmel ūdeni no akas, aizslēdz to, kļūsti skops un tu redzēsi, ka avotiņš pēc brīža vairs ūdeni nedos. Drīz šis avots būs miris, nobloķēts un arī ūdens akā būs nedzīvs, stavošs un netīrs…. Lai arī kāds skaistums tev būtu, nekad to nekrāj. Tava gudrība – dalies, tavas lūgšanas – dalies, tava mīlestība, tava laime, tavs prieks – dalies.
Pat tad, ja nevari atrast nevienu, ar ko dalīties, dalies ar suņiem, bet dalies. Dalies ar kalniem – bet dalies. Kad tev ir pērles – izdali tās – nebaidies par to, vai te apkārt ir cūkas vai svētie, vienkārši izber savas pērles. Jo tas ir tas, kas taps atdots.

Krāšana saindē sirdi. Visa veida krāšana ir inde. Ja tu dalies, tava sistēma būs brīva no indēm. Un tad, kad tu dod, negaidi pateicību. Esi pateicīgs cilvēkam, kurš tev atļāva dalīties ar viņu.
Nekā savadāk. Un dziļi sirdī nepieļauj domu, ka viņam būtu jābūt tev pateicīgam, jo tu esi padalījies. Nē, pats jūties pateicīgs par to, ka viņš bija gatavs tevi uzklausīt, dalīties ar tevi enerģijā, ka viņš bija gatavs klausīties tavu dziesmu, ka viņš bija gatavs skatīties tavu deju, ka tad, kad tu atnāci, lai dalītos, viņš tevi neatstūma…, jo viņš taču būtu varējis atteikties.

Vārdam “mīlestība” var būt divas pavisam atšķirīgas nozīmes. Ne tikai atšķirīgas, bet diametrāli pretējas. Viena ir mīlestība kā savstarpējās attiecības; otra – mīlestība kā stāvoklis.

Tajā mirklī, kad mīlestība kļūst par savstarpējām attiecībām, tā kļūst par jūgu, tāpēc, ka ir gaidas, cerības, prasības, cerību sabrukšana un abu pušu vēlme dominēt. Tā kļūst par cīņu pēc varas.

Savstarpējās attiecības ir kaut kas gluži nepareizs, katrā gadījumā tā tas ir maniem cilvēkiem. Taču mīlestība kā esības stāvoklis – ir pavisam kas cits. Tā nozīmē, ka tu vienkārši mīli; tu no tās nebūvē attiecības. Tava mīlestība ir vienkārši zieda aromāts. Tas neveido attiecības; nepieprasa, lai tu būtu kaut kas un lai uzvestos kaut kā īpaši. Zieds neko nepieprasa. tas vienkārši dalās. Un tam nav nekādas vēlmes pēc atzinības vai balvas. Šī dalīšanās arī ir balva.

OŠO – Dzīve. Mīlestība. Smiekli.
Tulkoja: Ginta FS

 

Nelūdz drošību

drosme1

Nekad nelūdz, lai tavā dzīvē nebūtu riska, nekad nelūdz drošību, tāpēc, ka, lūdzot to, tu lūdz nāvi.
Daudzi cilvēki ir nolēmuši dzīvot rāmi: drošībā, nekad neriskējot. Viņi nekad nekrīt grāvī un neuzrāpjas virsotnēs. Visa dzīve paiet pelēcībā bez krāsām, monotoni – bez virsotnēm un bezdibeņiem, bez naktīm un dienām. Viņi dzīvo blāvā pasaulē, kurā nav nekā spilgta – viņiem nekad nav varavīksnes. Viņi dzīvo pelēku dzīvi un pakāpeniski paši kļūst pelēki un viduvēji.
Visbīstamākais dzīvē ir uzrāpties dievišķā augstākajās virsotnēs un krist pašās tumšākajās elles dzīlēs: ceļo starp tām un ne no kā nebaidies. Pakāpeniski atnāks sapratne un pakāpeniski tu uzzināsi, ka tu neesi ne virotne ne dzelme, ne kalns un ne grava. Pakāpeniski tu uzzināsi, ka esi vērotājs, liecinieks.
Dažkārt tu uzrāpsies prāta virsotnē, dažkārt nolaidīsies aizā, bet vienmēr klātesošs būs kaut kas pārpasaulīgs – tikai vērojošs, kas apzinās notiekošo – un tas arī esi tu.

Tevī ir abas polaritātes, taču neviena no tām neesi tu – tu esi tornis, kas paceļas tām pāri. Virsotne vai aiza, paradīze vai elle, tu stāvi tālu no tām. Tu tikai vēro visu šo spēli – visu apziņas spēli.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Laime ir lipīga

laimigi

Nelaime ir lipīga, tāpat kā jebkura slimība. Arī svētlaime ir lipīga, tāpat kā jebkura slimība. Ja tu palīdzi citiem būt laimīgiem, tad neizbēgami, tu palīdzi kļūt laimīgam pašam sev. Cilvēks, kurš ir patiesi ieinteresēts savā laimē, vienmēr ir ieinteresēts citu laimē, un tieši tāpēc viņš citiem palīdz. Ja katram cilvēkam iemācītu parūpēties pašam par sevi, visa pasaule būtu laimīga. Un nelaimei nebūtu nekādas iespējas.

Ja vēlies būt vesels, tu nedrīksti dzīvot starp cilvēkiem, kuri ir slimi. Kā gan tu vari būt vesels? Tas nav iespējams, tas ir pret visiem dabas likumiem. Tev būs jāpalīdz citiem kļūt veseliem. Un šajā veselībā kļūst iespējama tava paša veselība.

Māci ikvienu rūpēties par sevi, no tā izaug rūpes par citiem. Rūpes par citiem, lielā merā, ir rūpes par sevi. Tikai sākumā tās var šķist kā rūpes par citiem, taču rezultātā tās realizē sevi.
Un tad laime vairosies, un pie tevis atnāks tik daudz laimes, cik daudz tev apkārt laimīgu cilvēku. Tu vari būt pārlaimīgs.

Un laimīgs cilvēks ir tik laimīgs, ka vēlas, lai viņu atstātu vienatnē ar viņa laimi. Viņš vēlas dzīvot starp ziediem, poēziju un mūziku. Kāpēc gan viņam jāraizējas par to, ka vajadzētu doties karā, tikt nogalinātam vai nogalināt citus? Kāpēc viņam jānogalina citus vai sevi? To var darīt tikai tie cilvēki, kuri nerūpējas par sevi, tāpēc, ka tie nekad nav zinājuši, cik lielu svētlaimi cilvēks var piedzīvot. Viņiem nav pieredzes, ko nozīmē būt, ko nozīmē svinēt. Viņi nekad nav pa īstam dejojuši un nekad nav ieelpojuši dzīvi. Viņiem nav nācies piedzīvot dievišķos zibšņus, jo visi šie zibšņi nāk no dziļas laimes sajūtas, no piepildītības un apmierinātības.

Kad tev ir laime, tu vari ar to dalīties: kad tev tās nav, kā gan tu vari dalīties? Lai ar kaut ko dalītos, vispirms tam jābūt pašā.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

 

Apzinātības atslēga

atslega7

Cik daudzas reizes tu esi nolēmis, ka vairs nedusmosies, esi centies sekot šim lēmumam, taču tas vienalga turpina notikt. Tu centies nebūt skops, taču atkal un atkal iekrīti skopuma slazdā. Tu esi izmēģinājis visas iespējamās lietas, lai sevi mainītu, taču, šķiet, ka nekas nekad nemainīsies.
Tu paliec tāds pats, kā biji.
Taču es šeit apgalvoju, ka ir viena vienkārša atslēga – APZINĀTĪBA. Tu nevari tam noticēt. Kā var palīdzēt apzinātība, vienkārša apzinātība, ja nekas cits nav palīdzējis?

Atslēgas vienmēr ir ļoti mazas: atslēgas ir mazas lietiņas. Bet maza atslēga var atslēgt ļoti lielu slēdzeni.

Kad cilvēki jautāja Buddam: “Ko mums darīt, lai nesadusmotos, ko mums darīt, lai nebūtu skopi, ko mums darīt, lai mēs nebūtu tik apmāti ar ēdienu un seksu?”, viņa atbilde vienmēr bija viena un tā pati: “Apzināties. Ienesiet savā dzīvē apzinātību”
Viņa skolnieks Ananda, atkal un atkal, redzot to, ka pie Buddas nāk dažādi cilvēki ar dažādām problēmām, bet recepte vienmēr paliek viena un tā pati, bija apjucis. Viņš jautāja:

— Kā tad tā? Viņi nāk ar dažādām slimībām, viens atnes skopumu, otrs – skaudību, trešais seksu un ēdienu, ceturtais – vēl kaut ko, bet tava recepte vienmēr ir viena un tā pati!?

Un Budda teica:

— Dažādiem cilvēkiem ir dažādas slimības — tas ir tāpat kā dažādi cilvēki redz dažādus sapņus.
Ja divi tūkstoši cilvēku aizmigs, viņi sapņos divus tūkstošus sapņu. Bet, ja tu atnāksi pie manis un vaicāsi, kā tikt vaļā no šiem sapņiem, zāles būs vienas un tās pašas: “Atmosties!”
Zāles būs vienas un tās pašas, recepte būs viena. Tu vari to saukt par APZINĀTĪBU, tu vari saukt to par KLĀTESAMĪBU – taču tie vienalga būs dažādi nosaukumi vienām un tām pašām zālēm.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS