Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu?

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu? Dzīve ir neticami skaista – kāpēc gan nedzīvot to šeit un tagad?

Asaras ir dzīves izpausme. Arī smiekli ir tās izpausme.
Dažkārt tu skumsti. Tā ir dzīves izpausme, tavs garastāvoklis. Brīnišķīgi!
Citā reizē tu esi laimīgs, dzirksteļo no prieka, dejo. Arī tas ir lieliski.
Lai kas arī notiktu, pieņem to kā gaidītu viesi un paliec ar to, un pamazām tu ieraudzīsi, ka ir pazudis ieradums uzdot jautājumus un padarīt dzīvi par problēmu.
Un, kad tu pārstāsi uzpūst no mušas ziloni, dzīve tev atklās savus noslēpumus. Tā nekad tos neatklāj cilvēkam, kurš nemitīgi tai uzdod savus jautājumus.
Dzīve ir gatava tev atklāties, ja tu to nepārvērt par problēmu.
Ja tu visā redzi tikai grūtības, tavs redzējums notrulinās. Tu kļūsti agresīvs pret dzīvi.
Tu esi meistars problēmu radīšanā… vienkārši saproti to, un pēkšņi problēmas pazudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galva un Sirds

Jo viedāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš apzinās savu nezināšanu; un, jo dumjāks cilvēks, jo pārliecinātāks par savām zināšanām.
Par cilvēka muļķību var spriest pēc viņa pašpārliecinātības. Muļķi ir fanātiski, jo ir nonākuši pie beigu secinājumiem. Muļķis ne tikai zin gala atbildi uz jebkuru jautājumu, viņš arī cenšas mācīt citus! Viņš vēlas savus uzskatus uzspiest visai pasaulei. Viņš uzskata, ka tā ir viņa sūtība.

Sokrāts neilgi pirms nāves teica: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu”. To sakot, viņš kļuva par viedāko cilvēku Rietumos. Viņš izradījās vienā kompānijā ar apgaismotajiem, pārstāja būt filosofs, kļuva atmodies apgaismotais.
Galva vienmēr ir piebāzta ar zināšanām; sirds vienmēr ir nevainīga, vienmēr gatava iepazīt. Sirds ir mūžīgais bērns. Galva – mūžīgais vecais. Galva nekad nemēdz būt jauna, atceries to; sirds nekad nav veca.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru

Galvenā problēma pāra mīlestībā ir tā, ka viens no partneriem parasti nav pietiekami nobriedis.
Ja tu esi psiholoģiski un garīgi nobriedis cilvēks, tu nekad neiemīlēsies bērnā. Nobriedušam cilvēkam ir pietiekami sava veseluma lai būtu viens.

Kad nobriedis cilvēks atdod savu mīlestību – viņš vienkārši dod, viņš izjūt pateicību par to, ka tu to esi pieņēmis, nevis otrādi. Viņš negaida, kad tu būsi pateicīgs par to, viņam tava pateicība nav vajadzīga. Viņš pateicas tev par to, ka tu esi pieņēmis viņa mīlestību.

Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru, notiek viens no dzīves lielākajiem paradoksiem, viena no skaistākajām parādībām: viņi ir kopā, bet tajā pat laikā bezgalīgi vientuļi. Viņi ir tik ļoti kopā, ka gandrīz ir viens vesels, bet viņu vienotība nesagrauj viņu individualitāti – faktiski, tā to palielina, viņi kļūst vēl vairāk individuāli.

Divi nobrieduši cilveki viens otram palīdz kļūt brīvākiem. Nav nekādas politikas, nekādas diplomātijas, nekādu centienu vienam otru pakļaut. Kā gan tu vari censties pakļaut cilvēku, kuru mīli? Tikai padomā – pakļaušana ir naida, dusmu, ļaunuma suga. Kā vispār var iedomāties pakļaut cilvēku, kuru tu mīli?

Viņu individualitātes nesajaucas – tās pastiprinās.

OŠO “Briedums”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj strautiņam tecēt

Mēs nemīlam.
Lūk, vienīgā mūsu bēda: mēs esam nemīloši.

Sāc atmest visu, ko izjūti kā nemīlestību.
Jebkuru pieeju, jebkuru vārdu, kuru pateici dēļ ieraduma, bet tagad pēkšņi jūti, ka tas ir cietsirdīgs, – atmet to!

Vienmēr esi gatavs palūgt piedošanu. Tikai nedaudzi cilvēki ir uz to spējīgi. Pat tad, ja šķiet, ka tie lūdz piedošanu, tas ir tikai šķitums. Varbūt tikai sociāla formalitāte.

Lai pa īstam palūgtu piedošanu ir jābūt milzīgi lielai sapratnei. Tu saki, ka rīkojies nepareizi – un ne jau tikai pieklājības pēc. Tu kaut ko paņem atpakaļ: paņem atpakaļ kādu darbību, kura būtu bijusi jāizdara, paņem atpakaļ vārdu, kuru pateici.
Aizvāc visu nemīlošo, un laikā, kad tu to darīsi, tu ļoti daudz ko ieraudzīsi – jēga nav tajā lai iemācītos mīlēt. Jēga ir iemācīties NE nemīlēt.

Iedomājies strautiņu, kurā sagāzti akmeņi: tikai aizvāc akmeņus un strauts sāks tecēt straujāk – ir akmeņi vai nav, strauts vienmēr paliek savā vietā.

Katrā sirdī ir mīlestība, tāpēc, ka sirds bez mīlestības nevar eksistēt.
Mīlestība ir dzīves pulss.

Neviens nevar būt bez mīlestības – tas nav iespējams.
Lūk, viena no galvenajām patiesībām: mīlestība ir ikkatrā, katrā ir spēja mīlēt un būt mīlētam.
Taču tie vai citi akmeņi – nepareiza audzināšana,nepareiza sapratne, viltība, naidīgums un tūkstots un viena lieta nedod iespēju strautiņam tecēt.

Aizvāc nemīlošās darbības, nemīlošus vārdus, nemīlošus žestus – un pēkšņi tu sevi noķersi pie tā, ka esi ļoti mīlošā noskaņojumā.

Būs ļoti daudz brīžu, kad pēkšņi tu ieraudzīsi, kā kaut kas spēlē, dzirksteļo iekšienē – tā ir mīlestība, mīlestības dzirkstis, un ar laiku šādi mirkļi kļūs arvien biežāki un ilgāki.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Mīlestību

Tikai nedaudzi cilvēki pasaulē ir iepazinuši Mīlestību. Tie ir tie cilvēki, kuri kļuvuši tādi klusi un mierīgi… un šajā klusēšanā un mierā viņi nonākuši kontaktā ar savu dziļāko iekšējo būtību, ar savu Dvēseli.
Kad tu pieskaries savai Dvēselei, Mīlestība tev kļūst nevis par attiecībām, bet tā vienkārši tev seko kā ēna. Lai kur tu arī ietu, lai ar ko kopā tu būtu, tu mīli.

Tas, ko tu šobrīd un tagad sauc par Mīlestību, ir uz kaut ko, uz kādu virzīts, ar kaut ko ierobežots. Bet Mīlestība nav tā parādība, kuru varētu ierobežot. Tu vari to turēt atvērtās plaukstās, bet – ne kulakā. Mirklī, kad tavi pirksti sažņaugti kulakā, tie ir tukši. Mirklī, kad tavas plaukstas ir atvērtas, tev pieejams ir viss eksistējošais.
Sokrātam bija taisnība: tas, kurš pazīst Mīlestību, zin arī Patiesību, tāpēc, ka tie ir tikai vienas un tās pašas pieredzes divi nosaukumi. Un, ja tu neesi iepazinis Patiesību, atceries – tu neesi iepazinis arī Mīlestību. Lai iepazītu šo cilvēciskās dabas svētību, nav labāka palīga par Mīlestību.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīnišķīgs cilvēks

Nav ideālu cilvēku. Pilnība neeksistē. Dievs nepieļaus pilnību: pilnība ir tik vienveidīga.

Iedomājies: dzīvot ar ideālu… divdesmit četras stundas… un tu darīsi sev galu.

Dzīvot ar ideālu? Kā ar to vispār dzīvot? Tas taču ir miris, marmora statuja.  Kā tikko cilvēks kļūst par pilnību, viņš ir miris. Dzīvs cilvēks nemēdz būt ideāls un mana mācība neved pie pilnības, bet gan pie vienota veseluma.

Esiet holistiski (Holisms – no grieķu valodas: ὅλος (holos) – viss, vesels, veselums) un saredziet atšķirību.
Lūk, jums pilnības ideāls; nekāda niknuma, nekādas greizsirdības, nekāda privātīpašnieciskuma, nekādu melu, nekādas aprobežotības.

Bet veseluma ideāls ir pavisam cits: ja dusmojies, dusmojies ar visu savu būtību. Ja mīli, tad mīli ar visu savu būtību. Neko nenoliedz tikai neesi “daļēji”. Un tad cilvēks kļūst skaists.

Holistisks cilvēks ir skaists, ideāls – miris.
Pasaulei ir vajadzīgi dzīvi cilvēki – brīnišķīgi, ziedoši, kaislīgi, dzīvi. Jā, protams, dažkārt viņi skums, bet kas tur slikts? Dažkārt viņi būs dusmīgi, bet kas tur slikts? Tas tikai parāda to, ka esi dzīvs, ka neesi mironis un neesi baļķis. Dažkārt tu cīnies, dažkārt pieņem visu, kā tas ir: mainies, kā klimats: dažkārt mākoņains, dažkārt līst, dažkārt saulains laiks un mākoņi izklīst. Ir vajadzīgi gadalaiki: ziema, vasara, aukstums, karstums, bet īsts cilvēks sevī ietver visus gadalaikus, tikai ar vienotu apziņu: viss, ko viņš dara, nāk no tīras sirds un apzināti – un tas ir pilnīgi pietiekami: lūk, jums brīnišķīgs cilvēks.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja velies būt bagāts, esi dāsns

Dāsnums ir īsta bagātība. Un lai būtu dāsns, tev nav vajadzīgs daudz lietu, tev vienkārši jadalās tajā, kas tev ir. Un nav svarīgi, cik un kas tev ir. Tu vispār vari būt nabags. Tu vari būt klaidonis, tomēr vienalga būt dāsns.

Tu vari uzsmaidīt svešiniekam, tu vari uzdziedāt, kad kāds skumst, tu vari padalīties ar saviem iedvesmojošajiem vārdiem. Ja tev nekā nav, tu vari iedomāties ziedus, dārgakmeņus un pasniegt tos jebkuram cilvēkam.

Dalies ar savu esību, ja tev nekā nav. Tā ir lielākā bagātība un katrs piedzimst ar to. Pastiep rokas un ej pie otra cilvēka ar mīlestību sirdī. Ja tev nav nekā cita, izņemot sava ķermeņa siltuma, tu vari apsēsties otram tuvāk un dot viņam savu siltumu.

Iedvesmo, dziedi, dejo, smejies un dāsni dalies savā priekā. Un nedomā, ka lai būtu dāsns, tev jābūt bagātam. Tieši otrādi; ja velies būt bagāts, esi dāsns.

Un, jo vairāk tu dalies, jo tava esība kļūst par esības straumi. Atvēsinoša prieka un iedvesmas straumi.

Tikai dāsns cilvēks ir svaigi spirdzinošs. Skopulis līdzīgs purvam, tam nepieplūst svaigs dzīvinošs ūdens. Ielūdz cilvēkus dalīties ar sevi. Ielūdz cilvēkus padzerties no tevis.
Tāpēc Jēzus teica: “Dzeriet mani! Ēdiet mani!”. Jo vairāk tu viņu dzer, jo svaigāks ūdens izplūst. Bagātības, ar kurām tevi apveltījusi dzīve, nav izsmeļamas. Bet tikai dāsnums to zin. Aiz katra stāv Dievišķais. Un neviens to nespēj iztukšot.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties mīlēt visu

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Ir jāmīl tas, kas JAU IR. “Nebriedums” vienmēr dzīvo domās “labi būtu, ja”, taču nekad domā “IR”, bet “Ir” – tā ir realitāte. Viss, kas “labi būtu, ja”, tev tikai sapņos rādās.

Lai kāda būtu realitāte,  tā ir laba. Mīli to, priecājies un atslābinies tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās, dzīve plūst un mainās. Neviens nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt atklājas plašumi, dažkārt nav uz kurieni doties. Gan viens gan otrs ir labi. Gan viens gan otrs ir esības dāvanas. Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiktu.

Vienkārši baudi notiekošo – tas un nekas cits, notiek tieši tagad. Rīt var būt, kaut kas mainīsies un būs kas cits; tad baudīsi citu. Parīt, iespējams, notiks vēl kaut kas cits. Baudi to. Nesalīdzini ar pagājušo, ar bezjēdzīgām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā mirklī. Dažkārt karsti, dažkārt – ļoti auksti, taču gan viens gan otrs mums ir nepieciešams; pretējā gadījumā dzīve izzudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Kad tu ieraudzīsi savu patieso seju, tevi pārņems prieks

Katram no mums Dievs ir devis kādu sūtību, taču mēs pavisam esam aizmirsuši par savu misiju. Mēs esam aizmirsuši pat to, kāpēc esam šeit. Mēs dzīvojam dziļā aizmirstībā un saucam to par dzīvi. Un šie visu aizmirsušie ļaudis uzskata sevi par saprātīgām būtnēm! Ja tu par šiem ļaudīm pajautāsi jebkuram apgaismotajam, viņš to nodomus nosauks par “absolūtām muļķībām”.

Mums jāatmostas no savas muļķības. Mēs visi šeit esam ar noteiktu mērķi. Katrs no mums atrodas šeit lai dziedātu, dejotu, izstarotu gaismu. Taču tas iespējams tikai tad, kad tu sevi esi apzinājies, kad tu skaties uz pasauli ar savām, nevis citu cilvēku acīm.

Līdz šim viss, ko tu zini par sevi, ir nācis no citiem cilvēkiem. Kāds tev ir teicis to, ka tu esi patīkams cilvēks un tu tam tici. Kāds tev ir teicis, ka tu esi sapratīgs cilvēks un tu tam tici. Viens saka vienu, cits saka citu, un tu vāc visus šos izteicienus. Tu neko pats par sevi neesi uzzinājis. Tu skaties uz sevi spogulī, bet spogulis atspoguļo tikai masku. Savas patiesās sejas meklējumos tev jāieskatās dziļi sevī. Tu sevi vari ieraudzīt tikai savas būtnes visdziļākajā centrā.

Kā tikko tu ieraudzīsi savu patieso seju, tevi pārņems bezgalīgs prieks, tevi pārņems labsajūta. Tu apzināsies, ka tava esība nav nejauša, ka Dievs tev ir devis tavu sūtību, ka tu pasaulei nes ārkartīgi svarīgu ziņu, ka tu esi vajadzīgs, ka tu esi iesaistīts varenā plānā un pildi savu misiju. Un šī apziņa rada prieku, tā rada mieru tavā Dvēselē.

OŠO “Rīta meditācijas”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilvēka mīlestība, atdzīvojas

Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilvēka mīlestība un kas sajūt otra mīlestību, atdzīvojas.

Vai tev ir nācies to novērot? Ja kāds ļoti maigi saņem tavu roku – silti, mīļi un maigi to saspiež, pēkšņi roka atdzīvojas. Tajā pulsē jauns prieks. Vēl tikai pirms mirkļa tu neapzinājies savu roku. Un, lūk, roka atdzīvojas, tā ir dzīvāka, kā jebkura cita tava ķermeņa daļa. Roka kļūst arvien siltāka un siltāka. Tā jūt otra cilvēka prieku, tā cilvēka, kurš tevi sveicina, tā jūt otra prieku, kas ielīst tevī; tā sāk atsaukties. Tā vibrē un pulsē.

Psihologi runā, ka bērns, kuru vecāki nekad nav apskāvuši, paliek kā pamiris. Viņa ķermenis nekad pa īstam neatdzīvojas. Bērnam ļoti vajag, lai viņu apskauj. Lai apskauj vēl un vēl, lai skūpsta, lai glāsta.

Savādāk viņš nekad neiepazīs dzīvību, kas pulsē viņa ķermenī. Viņš paliek auksts burtiskā vārda nozīmē, jo nekad nesajutīs siltumu, kas ielīst viņā. Ja viņš nekad nesajutīs siltumu, kas ielīst viņā, viņš nespēs uz siltumu atbildēt ar savu ķermeni. Viņa siltumam jābūt izprovocētam, ar kaut ko izsauktam.

Kad kāds tevi apskauj un šis apskāviens nav tukšs žests, kad apskāviens ir īsts un tas tevī ielej otra cilvēka mīlestību, aug tava mīlestības enerģija.

Tavs ķermenis kļūst dzīvāks, tu izjūti pavisam citu dzīves kvalitāti. Tu sāc kustēties optimālā virzienā. Parasti cilvēki dzīvo ar minimumu. Dzīvo monotonu dzīvi un šai dzīvei trūkst asuma – tas nevar būt bez mīlestības.

Es tev saku – vēro savu ķermeni, tajā brīdī, kad tu ar mīlestību kādu apskauj – kas notiek? Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilveka mīlestība un kura sajūt otra mīlestību, atdzīvojas. Mīlestība dod tādu dzīvi, ko nevar dot nekas cits.

OŠO

Avots: sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta FS