Mīlestību nevar uzglabāt

ziedi4

Nekrājiet savu mīlestību, necentieties to saskaitīt, neesiet skopi. Jūs visu pazaudēsiet! Ļaujiet savai mīlestībai plaukt un ziedēt, dalieties ar to, lai tā vairojas.

Kādam karalim bija trīs dēli un viņam bija jaizvēlas troņmantinieku. Tas bija ļoti grūti, jo viņi bija trīņi, visi – gudri, drosmīgi. Gandrīz neiespējami izvēlēties. Karalis devās pie kāda Gudrā, kas iedeva viņam ideju.

Karalis atgriezās mājās un uzaicināja visus dēlus pie sevis, paskaidrojot, ka viņam jādodas svētceļojumā, tāpēc, pirms doties ceļā, viņš atstās tiem katram glabāšanā maisiņu ar puķu sēklām.

— Es būšu prom vairākus gadus – vienu, divus, trīs, varbūt vairāk. Un šis ir pārbaudījums katram no jums. Šīs sēklas jūs man atdosiet, kad atgriezīšos. Un tas, kurš tās būs vislabāk saglabājis, kļūs par troņmantinieku.

Un karalis devās svētceļojumā.

Pirmais dēls skatījās uz sēklām un domāja: “Ko man ar tām darīt?” Viņš paņēma tās un ieslēdza dzelzs seifā – “kad tēvs atgriezīsies, tās būs tādas pašas, kā bija”: viņš nodomāja.

Otrais dēls nodomāja: “Ja es sēklas glabāšu tāpat, kā brālis – dzelzs seifā, tās aizies bojā. Un beigtas sēklas nav nekādas sēklas.” Viņš devās uz veikalu, pārdeva sēklas, saņēma naudu un padomāja: “Kad tēvs atgriezīsies, es aiziešu uz veikalu un nopirkšu jaunas sēklas, atdošu labākas, kā tās bija sākumā.”.

Trešais dēls daudz nedomāja, viņš paņēma sēklas un devās uz dārzu un izsēja tās visur, kur vien bija vieta.

Pēc trīs gadiem karalis atgriezās. Pirmais dēls atvēra seifu. Sēklas bija sapuvušas. Tēvs teica:

— Kas tas? Vai tad šādas sēklas es Tev devu? Tām bija jābūt spējīgām uzdīgt un dot skaistus ziedus – bet šīs sēklas smird! Tās nav manas dotās!

Dēls strīdējās, ka tās ir tās pašas sēklas, bet tēvs teica:

— Tu esi materiālists.

Otrs dēls metās uz veikalu pirkt sēklas. Atgriezies mājās, devās pie tēva ar sēklu maisiņu.

Tēvs teica:

— Nē, tās nav tās sēklas, ko es Tev iedevu. Tava doma ir labāka kā brālim, taču tā nav tā īpašība, kuru es vēlētos redzēt savam troņmantiniekam. Tu esi psihologs.

Karalis devās pie trešā dēla – ar nelielām bailēm un cerību vienlaicīgi: “Ko gan viņš būs izdarījis?”

Trešais dēls atveda tēvu dārzā, kur ziedēja miljoniem skaistu, smaržīgu ziedu un teica:

— Šīs ir sēklas, ko Tu man iedevi. Kā tikko tās nogatavosies, es tās savākšu un Tev atdošu.

Tēvs teica:

— Tu esi mans mantinieks. Tieši tā ar sēklām ir jārīkojas!

Krājējs nesaprot dzīvi, prāts, kurš vienmēr skaita, arī to pazaudēs. Tikai radošs prāts spēj to saprast. Ziedu skaistums ir tajā, ka tie nevar tikt sakrāti. Tie sevī iemieso Dievu – arī Dievu nevar sakrāt. Tie simbolizē mīlestību un mīlestību nevar uzglabāt.

Tas nav nejauši, ka ziedi ir mīlestības simboli – visos laikos, visās zemēs, visām tautām. Mīlestība ir kā zieds – ja tas uzplaucis Tevī, Tev ar to jādalās, jāatdod tā. Un jo vairāk to atdosi, jo spēcīgāk tā Tevī plauks. Ja Tu turpināsi to atdot, tad pienāks diena, kad Tu kļūsi par bezgalīgu mīlestības avotu.

Autors: OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Divas dzīves

11216829_1252371208113050_4976758208426651196_n

Pats lielākais Visuma noslēpums

Ir divu veidu dzīves. Viena – dzīve, kas balstās uz BAILĒM, otra – dzīve, kas balstās uz MĪLESTĪBAS.

DZĪVE, kas balstās​​​​​​​ uz BAILĒM, nekad mūs neaizvedīs pie dziļām attiecībām. Jūs paliksiet bailēs un otram cilvēkam nebūs pieejas jums, viņš nevarēs piekļūt jūsu būtībai. Jūs ielaidīsiet cilvēku savā dzīvē līdz noteiktai robežai, bet pēc tam priekšā nostāsies siena un viss apstāsies.

Cilvēks, kurš orientēts uz MĪLESTĪBU ir dziļi ticīgs cilvēks. Tāds cilvēks nebaidās nākotnes, rezultātu un seku, tas ir cilvēks, kurš dzīvo šeit un tagad.

Kas ir BAILES? Kāpēc jūs tā baidāties? Ja par jums viss ir zināms, un jūs esat kā atvērta grāmata, kāpēc baidīties? Kā tas varēs jums kaitēt? Tie vienkārši ir melīgi noteikumi: nosacītības, ko jums uzspiež sabiedrība par to, ka jums kaut kas ir jāslēpj, jāaizsargā sevi, pastavīgi jābūt gatavam pretsitienam, it kā apkārt būtu vieni vienīgi ienaidnieki, it kā visi būtu pret jums!

Nav neviena, kurš ir pret jums! Pat tad, ja jūtiet, ka kāds ir pret jums, tas tā nav, jo visi ir nodarbināti ar sevi un ne jums. Nav no kā baidīties! Tas ir jāsaprot, ja vēlaties, lai jums būtu dziļas attiecības. Nav no kā baidīties!

Padomājiet par to. Bet pēc tam ļaujiet otram cilvēkam ieiet jūsos, uzaiciniet viņu. Nelieciet nekādus šķēršļus, kļūstiet par atvērtu ieeju bez aizslēgtām durvīm, bez atslēgām. Tad mīlestība būs iespējama.

Dzīve eksistē tagad: neticami piegružota ar tonnām stereotipu

Neīstas patiesības, novalkātas un sen novecojušas, tās ceļo no paaudzes paaudzē. Bet laiki mainās. Mīlestība šajā stereotipu ķēdē nav izņēmums.

Protams, mīlestību nevar iemācīt, jo tā dzimst kopā ar cilvēku “noslēgtā traukā”. Vēl mīlestību var salīdzināt ar ziedu pumpurā. Tikai iedomājieties, ir pienācis laiks un brīnišķīgais zieds uzplaukst! Kā to kopt? Kur novietot? Varbūt tikai pašam par to priecāties, bet varbūt sasaukt visus un parādīt viņiem tiko uzplaukušā zieda brīnumaino skaistumu?

Mēs tik daudz ko dzirdam, redzam un saprotam par mīlestību, ka patiesībā vispār neko nezinām. Tas ir vislielākais noslēpums, Neatminētais Visuma noslēpums.

Avots: http://www.econet.ru
Autors: © OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Nekas nav pareizi vai nepareizi

pareizi-nepareizi1

Viens un tas pats var būt pareizi vienam cilvēkam un nepareizi citam, jo viss lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka. Vienam un tam pašam cilvēkam viens un tas pats var būt pareizi vienā momentā un kļūt nepareizi citā, atkarībā no situācijas.

Jūs mācīja domāt aristoteliskās loģikas kategorijās. Viens pareizi, otrs – nepareizi. Lūk – balts, lūk – melns. Tur – Dievs, tur – Velns. Tāda klasifikācija ir kļūdaina. Dzīve nedalās melnajā un baltajā. Lielākā tās daļa ir tuvu pelēkajiem toņiem.

Ja skatieties dziļāk, baltais izskatās kā pelēkā gaišākā daļa, melnā – kā otra galējība, bet visi pustoņi, kas pa vidu, ir pelēkie.

Realitāte sastāv no pustoņiem – neizbēgami, jo nekur tajā nav nekāda dalījuma. Nekur nav hermētiski noslēgtu posmu. Tāda klasifikācija ir muļķīga, bet tā tika iepotēta jūsu prātiem.

Pareizais un nepareizais pastāvīgi mainās. Ko darīt? Ja kāds vēlēsies kategoriski to atrisināt, viņš kļūs paralizēts, viņš nespēs kustēties uz priekšu. Ja jūs vēlaties rīkoties tikai tad, kad jums ir absolūti skaidrs, ka tas ir pareizi, jūs tiksiet paralizēti, jūs nespēsiet rīkoties.

Cilvēkam ir jārīkojas relatīvā pasaulē, kur nav absolūtu risinājumu, tāpēc negaidiet tos, vienkārši vērojiet, skatieties un, ja jūtiet, ka darīt tā un ne citādi būs pareizi – dariet!

©OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties

313058_318683404815173_2135482403_n

Ja tu paslēpsi ziedu istabā, lai to nesasniegtu ne saules stari, ne vēja pūsma, tu, iespējams, nolemsi, ka esi to pasargājis. Bet tu iznīcini to, tu to nogalini. Protams, tu to dari vislabāko nodomu vadīts, jo ārpus mājas ir pārāk liels vējš, pārāk daudz saules un lietus, un tu vēlies pasargāt maigo ziedpumpuru. Un tā, tu to noslēp savā guļamistabā un zieds nomirst.

Tas atvērsies, kad to apspīdēs saule, kad vēlš tam liks locities kad tas būs izpeldējies lietū un kad nakti būs pavadījis sarunās ar zvaigznēm. Zieds pieder veselajam un atveras tad, kad tā saknes dziļi iestiepjas veselumā.

Cilvēks paliek tikai pumpurs, viņa burvīgums paliek slēpts pumpurā tāpēc, ka viņš pārāk uztraucas par savu drošību, baidās briesmu, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktās robežās, tur ieslēgtu aiz biezas aizsargsienas. Tā vinš kļūst par ieslodzīto.

Dzīve nevar būt droša, savādāk tā nav dzīve. Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam spēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas pārvērš dzīvi svētlaimē. Tikai drosmīgas dvēseles zin, kas ir Dievs. Es mācu jums būt drosmīgiem un spējīgiem riskēt. Es mācu jums vitalitāti.

OŠO – Rīta meditācijas

Tulkoja: Ginta FS

Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt VISU, kas notiek

meditacija

Pamēģini 24 stundu laikā pieņemt visu, kas notiek. Kāds tevi apvainoja – pieņem to, nekāda veidā  nereaģējot un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi enerģijas plūsmu, kuru nekad agrāk neesi jutis. Kad kāds tevi apvaino, parasti tu jūti nogurumu, vājumu, tu zaudē mieru un sāc domāt, kā atriebties. Šis cilvēks tevi uzķēra uz āķa, un tagad tu karājoties, zīmēsi apļus. Dienas, naktis, mēnešus, gadus, tu nespēsi gulēt, tev rādīsies slikti sapņi.

Cilvēki tērē savu dzīvi absolūtām muļķībām, tikai tāpēc, ka kāds viņus apvainojis.

Ieskaties pagātnē, un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji pavisam maziņš bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu, un tu vēljoprojām to atceries un turi ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…..tavi vecāki jau sen ir to aizmirsuši, un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nespēs atcerēties, par ko ir runa. Māte ne tā paskatījās un šī rēta ir saglabājusies vēl līdz šai dienai – atvērta, dzīva, ja kāds tai pieskarsies, tu eksplodēsi. Nepalīdzi šai rētai kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu dvēseli. Vērsies pie saknēm un esi viens vesels.

Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas – lai kas arī notiktu, pacenties nereaģēt, nepretoties.

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kādu nekad agrāk neesi sajutis, jaunu dzīves spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un vajag vien uzzināt un sajust šo garšu, lai tava dzīve izmainītos. Tu smiesies par visām muļķībām, ko esi sadarījis, par visiem aizvainojumiem, reakcijām, atriebību, ar kuriem tu ilgus gaduis esi sevi grāvis un ārdījis

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Autors: OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Treniņš mīlestības muskulim

13895519_1197457766942380_4545566804668665516_n
Mēs ejam uz trenažieru zāli, kad vēlamies savu ķermeni uzturēt labā fiziskā formā, taču arī mīlestības enerģijai ir vajadzīgs treniņš.
Sāc ar to, ka arvien vairāk un vairāk apzinies mīlestību. Tava sirds guļ dziļā miegā un tā jāatmodina. Un kad tā atmodīsies, tu sajutīsies pa īstam laimīgs. Laime ir mīlestības darbs; nekas cits tevi nevar darīt laimīgu, kā tikai mīlestība.
Gandrīz katra cilvēka sirds ir cieši aizmigusi. Mums nekad nav mācījuši Mīlestību. Mūs apmācīja naidam – iemācīja cīnīties. Tev iemācīja to, ka Pasaule ir naidīga un lai izcīnītu savu vietu šai Pasaulē, ir jācīnās. Gan tiešā gan pārnestā nozīmē – Tu dzīvo Pasaulē, kura ir naidīga un tev jācīnās, ja vēlies izdzīvot, izmantojot gan godīgus gan negodīgus līdzekļus. Ja necīnīsies, zaudēsi: labākais līdzeklis, lai aizstāvētu sevi, ir uzbrukums. Lūk, kur slēpjas lielākā cilvēces nelaime. Tapēc pavisam dabiski, ka Mīlestība ir pazudusi no cilvēku redzesloka.
Sirds turpina sisties kā fizisks mehānisms, taču vairs netiek uzskatīta par dvēselisku dzinējspēku, kāda ir tās galvenā funkcija. Tā NAV tikai fizisks mehānisms – ta patiešām IR dvēseles dzinējspēks. Tāpēc, tikai tad, kad sāksi pulsēt mīlestībā, tu sajutīsies un būsi pa īstam dzīvs. Sāc to apzināties. Jo apzinātāks tu kļūsi, jo vairāk mīlestības tu sajutīsi.

Metode

Kad turi savu draugu aiz rokas, esi ļoti uzmanīgs. Seko tam, vai tava roka izstaro siltumu. Ja tā nebūs, jūsu starpā nebūs harmonijas un enerģijas atdeves. Patiesībā Jūs varat būt sadevušies rokās, taču roka var būt auksta un nedzīva. Nav vibrāciju, nav pulsācijas, enerģija neplūst tava drauga virzienā. Tātad tas ir tukšs, neauglīgs žests. Tāpēc tad, kad esat sadevušies rokās, vēro, vai dziļi iekšienē plūst enerģija drauga virzienā, palīdzi to virzīt, virzi to pats. Sākumā tas būs vingrinājums tikai iztēlei.
Iztēle rada saknes… tā rada un vada enerģiju. Tāpēc tad, kad turi roku; turi to apzināti un iedomājaties, ka enerģija plūst īstajā virzienā un roka kļūst silta un draudzīga. Tu sajutīsi fantastiskas izmaiņas.
Kad skaties uz cilvēku, skaties ar mīlestības pilnām acīm, pretējā gadījumā fiziski acis ir kā akmeņi. Tās ir aukstas un tajās nav nekā dvēseliska.
Kad skaties uz cilvēkiem, “lej” mīlestību “caur acīm”. Kad ej, izstaro mīlestību visapkārt.
Sākumā tā atkal būs tikai iztēle, bet jau pēc mēneša, diviem, tu ieraudzīsi, kas notiek patiesībā. Cilvēki sajutīs , ka esi kļuvis savādāks, daudz siltāks cilvēks…. ar tevi blakus citi sajutīsies komfortabli, laimīgi, mierīgi un arī tev pašam būs lieliska pašsajūta..
Un tā – tai jābūt tavai apzinātai piepūlei – sākt apzināties vairāk mīlestības un izstarot to Pasaulei!”
Autors: OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Uztvert dzīvi kā vēja brāzmu…

veja-brazma4

… Tā aiziet tieši tāpat, kā atnākusi: to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Vēja brāzma atnāk kā čuksti. Tā nesaceļ troksni, nepaziņo par savu atnākšanu, tā atnāk nedzirdami, pēkšņi – tā ir te!

Un tieši tāpat atnāk Dievs… – atnāk patiesība… – atnāk svētlaime… – atnāk mīlestība, tās visas ir kā vēja čuksti, bez bungu un tauru skaņām.

Tās atnāk nemanot, nenorunājot tikšanos, pat nepaprasot mūsu atļauju ienākt. Tieši tāpat kā vēja brāzma: mirkli iepriekš tās nebija, un mirklī – tā ir šeit.

Un vēl kas: tā aiziet tieši tāpat kā atnākusi, to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Priecājieties, kamēr tā ir ar jums, bet, kad tā aizies, atlaidiet. Esiet pateicīgi, tā atnāca. Neskumstiet, nežēlojaties, neapvainojaties. Ja to vairāk nav – neko tur nevar padarīt.

Taču mēs visi cenšamies pieķerties.

Kad atnāk mīlestība, mēs esam laimīgi, bet, kad tā aiziet, mums ir ļoti sāpīgi. Tas ir ļoti neapzināti un ļoti nepateicīgi…. Nesapratne.

Atcerieties: mīlestība aizgāja tieši tāpat, kā atnāca. Tā neprasīja atļauju, pirms atnākt…tad kāpēc gan tagad tai jautāt atļauju pazust? Tā bija brīnumaina dāvana un tikpat noslēpumaini tai jāpazūd.

Ja pieņemam dzīvi kā vēja brāzmu, nebūs nekādas vēlmes pieķerties, nekādas apsēstības. Cilvēks vienkārši paliek atvērts un, lai kas arī notiktu, viss ir labi!

Avots: http://www.econet.ru

© OŠO

Tulkoja: Ginta FS