Kad tu ieraudzīsi savu patieso seju, tevi pārņems prieks

Debora Dansone

Katram no mums Dievs ir devis kādu sūtību, taču mēs pavisam esam aizmirsuši par savu misiju. Mēs esam aizmirsuši pat to, kāpēc esam šeit. Mēs dzīvojam dziļā aizmirstībā un saucam to par dzīvi. Un šie visu aizmirsušie ļaudis uzskata sevi par saprātīgām būtnēm! Ja tu par šiem ļaudīm pajautāsi jebkuram apgaismotajam, viņš to nodomus nosauks par “absolūtām muļķībām”.

Mums jāatmostas no savas muļķības. Mēs visi šeit esam ar noteiktu mērķi. Katrs no mums atrodas šeit lai dziedātu, dejotu, izstarotu gaismu. Taču tas iespējams tikai tad, kad tu sevi esi apzinājies, kad tu skaties uz pasauli ar savām, nevis citu cilvēku acīm.

Līdz šim viss, ko tu zini par sevi, ir nācis no citiem cilvēkiem. Kāds tev ir teicis to, ka tu esi patīkams cilvēks un tu tam tici. Kāds tev ir teicis, ka tu esi sapratīgs cilvēks un tu tam tici. Viens saka vienu, cits saka citu, un tu vāc visus šos izteicienus. Tu neko pats par sevi neesi uzzinājis. Tu skaties uz sevi spogulī, bet spogulis atspoguļo tikai masku. Savas patiesās sejas meklējumos tev jāieskatās dziļi sevī. Tu sevi vari ieraudzīt tikai savas būtnes visdziļākajā centrā.

Kā tikko tu ieraudzīsi savu patieso seju, tevi pārņems bezgalīgs prieks, tevi pārņems labsajūta. Tu apzināsies, ka tava esība nav nejauša, ka Dievs tev ir devis tavu sūtību, ka tu pasaulei nes ārkartīgi svarīgu ziņu, ka tu esi vajadzīgs, ka tu esi iesaistīts varenā plānā un pildi savu misiju. Un šī apziņa rada prieku, tā rada mieru tavā Dvēselē.

OŠO “Rīta meditācijas”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilvēka mīlestība, atdzīvojas

engelu universitate

Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilvēka mīlestība un kas sajūt otra mīlestību, atdzīvojas.

Vai tev ir nācies to novērot? Ja kāds ļoti maigi saņem tavu roku – silti, mīļi un maigi to saspiež, pēkšņi roka atdzīvojas. Tajā pulsē jauns prieks. Vēl tikai pirms mirkļa tu neapzinājies savu roku. Un, lūk, roka atdzīvojas, tā ir dzīvāka, kā jebkura cita tava ķermeņa daļa. Roka kļūst arvien siltāka un siltāka. Tā jūt otra cilvēka prieku, tā cilvēka, kurš tevi sveicina, tā jūt otra prieku, kas ielīst tevī; tā sāk atsaukties. Tā vibrē un pulsē.

Psihologi runā, ka bērns, kuru vecāki nekad nav apskāvuši, paliek kā pamiris. Viņa ķermenis nekad pa īstam neatdzīvojas. Bērnam ļoti vajag, lai viņu apskauj. Lai apskauj vēl un vēl, lai skūpsta, lai glāsta.

Savādāk viņš nekad neiepazīs dzīvību, kas pulsē viņa ķermenī. Viņš paliek auksts burtiskā vārda nozīmē, jo nekad nesajutīs siltumu, kas ielīst viņā. Ja viņš nekad nesajutīs siltumu, kas ielīst viņā, viņš nespēs uz siltumu atbildēt ar savu ķermeni. Viņa siltumam jābūt izprovocētam, ar kaut ko izsauktam.

Kad kāds tevi apskauj un šis apskāviens nav tukšs žests, kad apskāviens ir īsts un tas tevī ielej otra cilvēka mīlestību, aug tava mīlestības enerģija.

Tavs ķermenis kļūst dzīvāks, tu izjūti pavisam citu dzīves kvalitāti. Tu sāc kustēties optimālā virzienā. Parasti cilvēki dzīvo ar minimumu. Dzīvo monotonu dzīvi un šai dzīvei trūkst asuma – tas nevar būt bez mīlestības.

Es tev saku – vēro savu ķermeni, tajā brīdī, kad tu ar mīlestību kādu apskauj – kas notiek? Tā ķermeņa daļa, kuru skārusi otra cilveka mīlestība un kura sajūt otra mīlestību, atdzīvojas. Mīlestība dod tādu dzīvi, ko nevar dot nekas cits.

OŠO

Avots: sobiratelzvezd.ru

Tulkoja: Ginta FS

Tuvāk mīlestībai

milestiba Lafugue-Logos

Sabiedrība neatzīst mīlestību, jo, ja cilvēks patiešām dziļi mīl, ar viņu nevar manipulēt. Viņu nevar sūtīt karā, viņš teiks: “Es esmu tik ļoti laimīgs! Kur jūs mani sūtiet? Kāpēc gan man būtu jāiet un jānogalina svešus ļaudis, kuri var būt laimīgi savās mājās? Starp mums nav nekādu konfliktu, nekādu interešu sadursmes…”

Ja jaunā paaudze tieksies arvien dziļāk mīlestībā, kari izzudīs, jo nebūs iespējams atrast pietiekami daudz neprātīgu cilvēku, kurus sūtīt karā. Ja tu mīli, tātad kaut ko savā dzīvē esi sajutis un tev negribēsies nogalināt cilvēkus. Kad tu nemīli, neesi izmēģinājis dzīvi; tad tu mīli nāvi.

Bailes nogalina, vēlas nogalināt. Bailes ir graujošas, mīlestība, savukārt, ir radošā enerģija. Kad tu mīli, tu gribi radīt, tu gribi dziedāt un zīmēt vai dzeju rakstīt, bet tu neņemsi rokās durkli vai atombumbu un neskriesi neprātā nogalināt sev absolūti nepazīstamus cilvekus, kuri tev neko nav nodarījuši un kuriem tu esi tikpat nepazīstams, kā viņi tev.

Pasaulē kari beigsies tikai tad, kad mīlestība atkal ienāks pasaulē. Skaidrs, ka politiķi negrib, lai tu mīlētu, sabiedrība negrib lai tu mīlētu, pat ģimene neļauj tev mīlēt; viņi visi grib pārvaldīt tavu mīlestības enerģiju, jo tā ir vienīgā enerģija. Un tāpec ir bailes.

Ja tu pareizi mani saproti, atmet visas bailes un mīli vairāk, mīli bez noteikumiem, un nedomā par to, ka tu dari kaut ko kāda cita dēļ – kad tu mīli, tu dari kaut ko sev.

Kad tu mīli, tas tev ir izdevīgi. Tā kā negaidi un nesaki, ka tad, kad citi mīlēs, tu arī mīlēsi – tas nav arguments.
Esi egoistisks. Mīlestība ir egoistiska. Mīli cilvēkus un pateicoties tam tu piepildīsies, pateicoties tam tu būsi arvien laimīgāks. Un kad mīlestība iet arvien dziļāk, bailes pazūd; mīlestība ir gaisma, bet bailes – tumsa.
OŠO “Sarunas par Dao”
Foto: Lafuge Logos
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Mīlestība dod tev saknes

Marta-Bevacqua-Marta-Bevacqua

Tev var būt nauda, tev var būt māja, tev var būt sociālā aizsardzība, tev var būt rēķins bankā; nekas no tā nedos tev sakņu sajūtu. Tie ir tikai aizvietotāji, trūcīgi mīlestības aizvietotāji. Tie var atnest pat vairāk raižu un trauksmes, jo kā tikko tu atrodies fiziskā drošība – vai tas panākts ar naudas vai sociāla statusa palīdzību, tev rodas simtiem dažadu baiļu, jo šīs lietas tev var atņemt. Vai arī tu sāc uztraukties par to, ka vajadzētu lai tev pieder arvien vairāk un vairāk, tāpēc, ka prāta neapmierinātībai nav robežu….Jo patiesībā pašā pamatā visam bija vēlme pēc saknēm.

Mīlestība – lūk augsne, kas vajadzīga cilvēkam, lai laistu savas saknes. Tāpat kā koki iesakņojušies zemē, cilvēciskas būtnes sakņojas mīlestībā. Mūsu saknes ir neredzamas un nekas redzams tām nepalīdzēs…. Nauda ir redzama, māja redzama, sociālais statuss – redzams. Bet mums, kokiem ar neredzamām saknēm vajadzēs atrast kādu neredzamu augsni – sauciet to par mīlestību, sauciet par dievišķību, sauciet to par lūgsnu…. kaut kas līdzīgs: neredzams, netverams, nemateriāls, noslēpumains. Kaut kas tas, ko nevar noķert un paņemt rokās – gluži otrādi: vajadzēs tam ļaut noķert un paņemt rokās sevi.
OŠO – “365 meditācijas Šeit un tagad”
Foto: Marta Bevacqua
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Drošība nedrošībā

lotus-3112079_1920

Ja tu noslēpsi ziedu istabā, lai ne saule ne vējš nespētu to sasniegt, tu, iespējams, domāsi, ka esi to aizsargājis, taču tu to iznīcināsi, nogalināsi.

Protams, tu to visu dari ar vislabākajiem nodomiem, tāpēc, ka aiz mājas stūra ir pārāk daudz vēja, saules, lietus un tu vēlies aizsargāt maigo pumpuru. Un tā tu noslēpsi to savā istabā, aizvērsi logus un durvis un zieds nomirs.
Tas spēs atvērties tikai tad, kad to sasildīs saule, kad tas sāks dejot vējā, tas atvērsies tad, kad būs izpeldējies lietū un pēc tam, kad būs parunājies ar zvaigznēm. Zieds pieder vienotajam un atvērsies tad, kad tā saknes dziļi iesniegsies veselumā.
Cilvēks paliek pumpurā un viņa burvība paliek pumpurā tikai tāpēc, ka viņš pārāk rūpējas par savu drošību, baidās no briesmām, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktos rāmjos, tur ieslēgtu aiz biezām sienām. Un tā viņš arī paliek ieslēgts, ārpus dzīves.

Dzīve nevar būt droša, pretējā gadījumā tā nav dzīve. Baidoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ savām bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas padara dzīvi brīnumainu, baudāmu. Un tikai drosmīgas Dvēseles zin, ko nozīmē Dievs. Es jums mācu drosmi, prasmi riskēt. Es mācu jums būt pilniem dzīvīguma.
OŠO “Rīta meditācijas”
Avots: sobiratelzvezd. ru
Tulkoja: GInta FS

 

Cilvēka dzīve ir svēta vienošanās

svetums1

Cilvēka dzīve ir pieņemta svēta vienošanās.
Tā nav nejaušība vai negaidīts notikums. Katru reizi pēc kārtējas savas dzīves uz zemes tu satiki gaismu, tu biji gaismas apņemts. Tu tiki izpeldināts mīlestībā un tas notika bez jebkādiem nosacījumiem. No šīs mīlestības pilnās vietas tu varēji vērot savu dzīvi. Tevi neviens nenosodīja, taču tu darīji to pats. Tu sevi nosodīji pēc tiem standartiem, pēc kuriem tu nosodīji citus tikmēr, kamēr biji uz zemes.

Nespēdams piedot sev tas sāpes, ko biji nodarījis citiem, tu nožēloji savus grēkus.
Nespēdams piedot citiem sāpes, ko viņi bija nodarījuši tev, tu alki atriebības.
Nosacītības un neatrisināto emociju spēks noveda tevi pie tā, ka tu atkal atgriezies dzimšanas un nāves ciklā. Tu projektēji savu nākamo dzīvi pēc tām mācību stundām, kuras tev jāapgūst un vēlmēm, kas jāpiepilda. Dievišķais jebkurā brīdī ir gatavs izpildīt visas tavas lūgšanas.
Dzīve ir tava paša izvēle, nevis piespiedus solis.

Lai izietu caur dzīves un nāves cikliem, tev būs jāizpilda savas svētās vienošanās noteikumi. Tev nāksies atradināties nodarīt sāpes un neieredzēt, iemācīties piedot un mīlēt.
Sirds uzziedēšana un dievisķā atmošanās tevī ir milzīgas dāvanas, kuras dzīve tev ir sagatavojusi.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Viltus vērtības

briviba9

Ir kāda fundamentāla lieta, kas vienmēr jāatceras: cilvēks ir gana viltīgs, lai radītu sev viltus vērtības.
Patiesās vertības prasa totāli visu tavu būtību, viltus vērtības ir ļoti lētas. Tās izskatās reālas, taču neprasa tavu totalitāti – tā ir tikai virspusēja formalitāte.

Piemēram, mīlestības vietā mēs esam radījuši viltus vērtību “uzticību”. Uzticīgs cilvēks tikai šķiet mīlošs. Viņš izpilda visus mīlestības žestus, taču tajos nav viņa sirds.

Vergs ir uzticīgs – taču, vai tu patiešām domā, ka ikviens paverdzinātais, kam atņemta cilvēciskā pašcieņa un lepnums, var tik dziļi mīlēt cilvēku, kurš viņam nodarījis tik daudz ļauna?
Viņš to neieredz un, ja viņam būtu tāda iespēja, tad noteikti tas nogalinātu savu paverdzinātāju.
Taču, virspusēji skatoties, viņš ir uzticīgs – viņš ir spiests tāds būt.

Tas nav no prieka, tas ir no bailēm. Tas nav no mīlestības, tikai nosacītais prāts saka, ka tev jābūt uzticīgam savam saimniekam. Tā ir suņa uzticība savam saimniekam.

Mīlestībai ir nepieciešama totālāka atbalss. Tā neatnāk no pienākuma sajūtas, bet gan no tavas sirds pukstiem, no tavas paša prieka pieredzes, no vēlēšanās dalīties šajā priekā.

Uzticība ir kas cits – tas ir kas kroplīgs.

Tūkstošiem gadu garumā tā ir bijusi sabiedrībā repektējama vērtība, tāpēc, ka sabiedrība visdažādākajos veidos ir paverdzinājusi cilvēkus.

Sievai jābūt uzticīgai savam vīram – tādā mērā, ka Indijā miljoniem sieviešu mira reizē ar saviem vīriem, lecot tiem līdzi bēru ugunskurā – tā dzīvas sevi sadedzinot.
Tas bija tik respektabli, ka ikviena sieviete, kura to nedarīja, tika smagi sodīta. Viņu pat savā pašas ģimenē uzskatīja par atstumto, un pret viņu izturējās, kā pret kalponi. Jo uzskatīja, ka, ja tā nespēja mirt kopā ar vīru, viņa nebija tam uzticīga.

Vienkārši paskaties uz to no cita skatu punkta – neviens vīrs nekad nav ielecis savai sievai līdzi bēru ugunskurā. Un neviens nav uzdevis jautājumu: “Vai tas nozīmē, ka neviens vīrs nekad nav bijis uzticīgs savai sievai?” Tas ir sabiedrības dubultais standarts. Viens standarts saimniekam, īpašniekam, otrs – vergam.

Mīlestība ir bīstama pieredze, tāpēc, ka pār tevi valda kaut kas lielāks par tevi pašu. Un to nav iespējams kontrolēt. Tu nevari izsaukt mīlestību kad vien tev iegribās. Kā tikko tā aiziet, to nav iespējams atgriezt. Viss, ko tu vari, ir tēlot, būt liekulim.

Uzticība ir gluži kas cits. Tā ir tava paša prāta radīta, tā nenāk no ārpuses. Tā ir audzināšana noteiktā kultūrā, tāpat kā visa cita audzināšana. Tu sāc spēlēt un soli pa solim sāc ticēt savai paša spēlei.

Uzticība prasa, lai tu vienmēr – dzīvē vai nāvē, būtu uzticīgs cilvēkam – grib tava sirds to, vai negrib. Tas ir paverdzināšanas psiholoģiskais pamats.

Milestība dod brīvību. Uzticība nes verdzību. Tikai virspusēji tās izskatās līdzīgas; bet dziļi iekšienē tās ir absolūti pretējas, diametrāli pretējas. Uzticība ir spēle, kuru tev ir iemācījuši.

Mīlestība ir mežonīga; viss tās skaistums ir mežonīgumā. Tā atnāk kā vēja pūsma, ar vieglu aromātu, piepilda tavu sirdi un pēkšņi tur, kur agrāk bija tuksnesis, rodas dārzs pilns ziediem. Taču tu nezini, no kurienes tā atnāk un tu zini, ka nav iespēju to vienkārši pasaukt.

Tā atnāk pati un paliek tik ilgi, cik ilgi to vēlās esība. Un tieši tāpat, kā tā reiz atnāk, kā svešinieks, kā ciemiņš, reiz tā pēkšņi aiziet. Un nav iespēju tai pieķerties, nav iespēju to noturēt.

Sabiedrība nevar būt atkarīga no tādiem neparedzamiem un nedrošiem pārdzīvojumiem. Tā vēlas garantijas, drošību, tāpēc tā absolūti ir izdzēsusi no dzīves mīlestību un tās vietā ielikusi laulību. Tā zin tikai uzticību, uzticību vīram un, ņemot vērā to, ka tā ir formāla, tā ir tavās rokās…. taču tā ir nekas, salīdzinājumā ar mīlestību, tā pat nav piliens okeānā.

Taču sabiedrība ir apmierināta, jo tas ir droši. Vīrs var tev uzticēties un ticēt, ka rītdien tu būsi tikpat uzticīga, kā šodien.

Mīlestībai nevar uzticēties – un visdīvainākais ir tas, ka mīlestība pati ir visaugstākā uzticība, bet tai nevar uzticēties.

Vienā mirklī tā ir totāla, bet jau nākamajā – tas nav. Tā var tevī augt; tā var izgaist no tevis.

Vīrs vēlas, lai sieva būtu viņa vergs līdz mūža galam. Viņš nevar paļauties uz mīlestību; viņam ir jārada kaut kas, kas izskatās pēc mīlestības, bet kas ir cilveka prāta radīts.

Tas notiek ne tikai mīlas attiecībās, bet arī  citās dzīves sferās – padevība arī ir cienījama. taču tā sagrauj saprātu… zaldātam jābūt padevīgam savai nācijai.

Cilvēks, kurš nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki… nedrīkst viņu uzskatīt par atbildīgu, viņš vienkārši izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš bija padevīgs saviem vadoņiem: te arī visa armijas būtība.

Tevi trenē daudzus gadus un tu kļūsti absolūti padevīgs un nespējīgs sacelties. Pat tad, ja tu redzi, ka tas, ko tev saka ir absolūti aplam, treniņš, kuru gadiem ilgi esi veicis, un kas tevī iesakņojies tik dziļi, saka: “Tieši tā, es to izdarīšu!”

Es nedomāju, ka cilvēks, kurš nometa atombumbas bija mašīna. Viņam, tieši tāpat ka tev, bija sirds. Tieši tāpat kā tev, viņam bija sieva un bērni, mamma un tētis. Viņš bija tikpat dzīva būtne kā tu, tikai ar vienu atšķirību. Viņš bija apmācīts bez ierunām un šaubām izpildīt visas pavēles.

Es atkal un atkal domāju par viņa prātu. Vai var iedomāties, ka viņš nezināja, ka šī bumba iznīcinās gandrīz 200 000 cilvēkus? Vai tad viņš nevarēja pateikt: “Nē, labāk lai ģenerālis mani nošauj, bet es nenogalināšu šos cilvēkus?” Iespējams, šī ideja nekad tā arī neiešāvas viņam prātā.

Armija darbojas sekojošā veidā. Lai radītu padevību, viss sākas ar nelielam lietām. Nesaprotami, kāpēc katram karavīram daudzus gadus jāsoļo parādē un jāizpilda muļķigas pavēles – griezties pa labi, pa kreisi, soļot uz priekšu, soļot atpakaļ – stundām ilgi, bez kāda mērķa.

Taču te ir mērķis. Tas grauj viņa saprātu. Viņš pārvēršas par robotu. Un, kad tiek dota pavēle “pa kreisi”, viņa prāts nejautā, kāpēc?

Ja kāds cits tev teiks “pagriezies pa kreisi”, tu jautāsi “kas par muļķībām? Kāpēc man jāgriežas pa kreisi? Es griezīšos pa labi!” Bet karavīram nav jāšaubās, nav jājautā; viņam jāpilda pavēle. Tas ir galvenais nosacījums – padevība un paklausība.

Karaļiem un ģenerāļiem vajag, lai armija būtu padevīga – gluži ka roboti, ne kā cilvēki. Vecākiem ir izdevīgi, lai bērni būtu padevīgi, tāpēc, ka bērns – buntinieks rada problēmas. Vecākiem var nebūt taisnība, taču bērnam jābūt paklausīgam; tā ir daļa audzināšanas un tā vēljoprojām ir spēkā.

Es mācu tev jaunu cilvēcisku esību, kurā nav vietas padevībai un uzticībai, bet ir spēja un saprāts pateikt “nē”. Priekš manis, kamēr tu nespēj pateikt “nē”, tavs “jā” ir bezjēdzīgs.. Tavs “jā” ir tikai ieraksts gramafona lentā, tu neko nevari izdarīt, tev nākas sacīt “jā”, tāpēc, ka “nē”, tevī pat nerodas.

Dzīve un civilizācija būtu pavisam savādākas, ja vien mēs nebūtu pieradinājuši cilvēkus pie vairāk saprāta. Tik daudz karu nebūtu notikuši, ja cilvēki jautātu: “Kāds ir iemesls? Kāpēc mums jānogalina cilvēki, kuri ne pie ka nav vainīgi?” Taču tie ir uzticīgi vienai valstij, tu – kādai citai, un abu valstu politiķi cīnās un upurē šo ambīciju vārdā savus cilvēkus.

Ja politiķiem tā patīk cīnīties, lai noorganizē čempionātu cīņas sportā, un visi parējie varētu to vērot kā futbola maču.

Bet karaļi un politiķi, prezidenti un premjerministri neiet karā. Vienkārši cilvēki, kuriem nav nekā kopīga ar pavēli nogalināt, iet karā un nogalina. Viņus apbalvo par uzticību – viņiem dod ordeņus par necilvēcību, par nesaprātīgumu, par to, ka viņi ir ka mehānismi.

Uzticība nav nekas cits kā trīs slimību apkopojums: ticēšanas, pienākuma un respektabilitātes. Tās visas baro tavu ego. Tās visas ir pret tavu Dvēseles izaugsmi un izdevīgas noteiktam cilvēku lokam. Garīdznieki nevēlas, lai tu viņiem uzdotu jautājumus par viņu vērtību sistēmu, tāpēc, ka zin, ka nevarēs godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Visas šīs ticības ir viltotas un, ja tās tiks pakļautas šaubām, tās sabruks. Kad par tām nešaubās, tās rada milzīgas reliģijas ar miljoniem sekotāju.

Tagad Pāvesta rīcība ir miljoniem cilvēku un no šiem miljoniem neviens nejautā: “Kā jaunava var piedzemdēt bērnu?” Tā būtu svētuma zaimošana! “Kur ir pierādījumi tam, ka Jēzus ir vienīgais Dieva dēls?” – neviens nevar uz to pretendēt. “Kas apliecina to, ka Jēzus izglāba cilvēkus no ciešanām? – viņš nespēja glābt pats sevi?” Taču šādi jautājumi mulsina, tāpēc tos vienkārši neuzdod. Pat Dievs ir tikai hipotēze, kuru reliģiozi cilvēki ir centušies pierādīt tūkstošiem gadu garumā…. visdažādākie pierādījumi, taču visi tie ir melīgi…

No pirmās mūsu dzīves dienas mūs trenē būt padevīgiem un uzticīgiem ticības sistēmai, kurā esam dzimuši. Tas ir izdevīgi gan baznīcai, gan politiķiem, gan vīriem, gan vecākiem, gan skolotājiem – lai varētu ekspluatēt.

Visas šīs cilvēku radītās sistēmas nepieļauj nekādus liekus jautājumus, nekādas šaubas. Tās neļauj cilvēkiem būt saprātīgiem.

Bet cilvēks, kurš ir nespējīgs šaubīties, uzdot jautājumus un pateikt “nē”, kad jūt, ka kaut kas nav pareizi, – ir kritis zemāk par cilvēciskumu.

Ja mīlestību pieprasa, tā kļūst par padevību. Ja mīlestību dod tad, kad to neprasa, tā ir tava brīva dāvana. Tad tā rodas no tavas apziņas. Ja uzticību pieprasa, tevi paverdzina. Ja uzticība rodas tevī pašā, tavā sirdī aug kas parcilvēcisks.

Atšķirība ir maza, tomēr tai ir milzīga nozīme: ja mīlestību un uzticību prasa vai pieprasa, tās kļūst melīgas.

Kad tās rodas pašas no sevis, tajās ir ļoti liela iekšējā vērtība.
Tās nepadara tevi par vergu, tās padara tevi par saimnieku pašam sev. Tu seko savai sirdsbalsij. Tu neseko nekam citam un neviens tev nespiež sekot. Tava mīlestība nāk no brīvības un no cieņas nāk uzticība. Un kopā tās abas padarīs tevi par bagātāko cilvēcisko radību.

Dzīvot saskaņā ar savu sirdi, sekot tās pukstiem, iet nezināmajā, gluži tāpat kā ērglis seko saulei, brīvi, nepazīstot robežu…. to viņam neviens nepavēl. Tas dod ne ar ko nesalīdzināmu prieku. Tas ir garīguma apstiprinājums, kas cilvēkam dots no dabas.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS