Apzinātības atslēga

atslega7

Cik daudzas reizes tu esi nolēmis, ka vairs nedusmosies, esi centies sekot šim lēmumam, taču tas vienalga turpina notikt. Tu centies nebūt skops, taču atkal un atkal iekrīti skopuma slazdā. Tu esi izmēģinājis visas iespējamās lietas, lai sevi mainītu, taču, šķiet, ka nekas nekad nemainīsies.
Tu paliec tāds pats, kā biji.
Taču es šeit apgalvoju, ka ir viena vienkārša atslēga – APZINĀTĪBA. Tu nevari tam noticēt. Kā var palīdzēt apzinātība, vienkārša apzinātība, ja nekas cits nav palīdzējis?

Atslēgas vienmēr ir ļoti mazas: atslēgas ir mazas lietiņas. Bet maza atslēga var atslēgt ļoti lielu slēdzeni.

Kad cilvēki jautāja Buddam: “Ko mums darīt, lai nesadusmotos, ko mums darīt, lai nebūtu skopi, ko mums darīt, lai mēs nebūtu tik apmāti ar ēdienu un seksu?”, viņa atbilde vienmēr bija viena un tā pati: “Apzināties. Ienesiet savā dzīvē apzinātību”
Viņa skolnieks Ananda, atkal un atkal, redzot to, ka pie Buddas nāk dažādi cilvēki ar dažādām problēmām, bet recepte vienmēr paliek viena un tā pati, bija apjucis. Viņš jautāja:

— Kā tad tā? Viņi nāk ar dažādām slimībām, viens atnes skopumu, otrs – skaudību, trešais seksu un ēdienu, ceturtais – vēl kaut ko, bet tava recepte vienmēr ir viena un tā pati!?

Un Budda teica:

— Dažādiem cilvēkiem ir dažādas slimības — tas ir tāpat kā dažādi cilvēki redz dažādus sapņus.
Ja divi tūkstoši cilvēku aizmigs, viņi sapņos divus tūkstošus sapņu. Bet, ja tu atnāksi pie manis un vaicāsi, kā tikt vaļā no šiem sapņiem, zāles būs vienas un tās pašas: “Atmosties!”
Zāles būs vienas un tās pašas, recepte būs viena. Tu vari to saukt par APZINĀTĪBU, tu vari saukt to par KLĀTESAMĪBU – taču tie vienalga būs dažādi nosaukumi vienām un tām pašām zālēm.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mīlestības mācības

mīlestības attiecības2

Pirmā mīlestības mācība: nevis pieprasīt mīlestību, bet vienkārši to dāvāt. Kļūsti dodošs. Taču cilvēki dara gluži otrādi. Pat tad, kad viņi dalās mīlestībā, viņi vienmēr gaida pretī ne mazāku atbildi uz savu mīlestību. Tas ir kas līdzīgs darījumam. Viņi nedāvā mīlestību, nedara to bez nosacījumiem. Ar acu kaktiņu tie vēro, vai atgriezīsies viņiem tik pat daudz mīlestības. Ļoti nelaimīgi cilvēki… viņi nezin mīlestības patieso būtību. Tā vienkārši ir jāizstaro un tā atgriezīsies.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Smejies un dejo

deja smiekli

Kad tu smejies no sirds, pēkšņi prāts pazūd.
Visa dzen metodoloģija balstās uz to, kā būt ne-prātā. Un smiekli ir viena no brīnišķīgākajām durvīm, kas ved uz turieni.

Cik es zinu, deja un smiekli ir labākās, dabiskākās un visvieglāk pieejamās durvis.
Ja tu no sirds dejo, domāšana apstājas. Tu dejo, dejo, virpuļo un kļūsti kā ūdens virpulis – visi aizspriedumi, ierobežojumi ir zuduši. Tu pat vairs nezini, kur beidzas tavs ķermenis un sākas esība.
Tu izšķīsti savā esībā un esība izšķīst tevī un robežas parklājas.
Ja tu patiešām dejo – nevadot, bet ļaujot dejai tevi vadīt, ļauj tai valdīt pār sevi, ja tu esi dejas pārņemts – domāšana apstājas.

Tas pats notiek ar smiekliem. Ja tu esi smieklu pārņemts, domāšana apstājas. Un, ja tu iepazīsti kaut dažus mirkļus ne-prāta stāvokļa, tie sola tev daudz vairāk kā tas, kas notiek.Tev jāiemācās vairāk un vairāk būt šajā ne-prāta stāvoklī, lai arvien vairāk un vairāk domāšanas tiktu atmesta. Smiekli var būt brīnišķīgs veids, kā nokļūt šajā ne-domāšanas stāvoklī.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt atklāti

milestiba oso

Mīlestībai vajadzētu būt daudz redzamākai cilvēkiem. Cilvēkiem jāzin, ka mīlestība ir – tā notiek. Maziem bērniem jāzin, kas ir mīlestība. Viņiem ir jāredz cilvēkus, kuri viens par otru rūpējas.

Bet doma par to, ka var publiski strīdēties un nevar publiski mīlēt, ir ļoti sena, ļoti, ļoti sena. Strīdēties ir pieņemami. Tu vari pat nogalināt, tas ir atļauts. Kad divi cilvēki strīdās, tiem apkārt savācas pūlis, lai redzētu, kas notiek, un visi ir ļoti ieinteresēti! Tieši tāpēc cilvēki turpina lasīt detektīvromānus, skatīties vardarbīgas filmas un sajūsmināties par asiņainiem skatiem. Slepkavības ir atļautas, bet – ne mīlestība.
Ja tu mīli, esot cilvēkos, tas skaitās nepiedienīgi. Tas ir absurdi – nepiedienīga mīlestība, bet vardarbība nav nepiedienīga? Mīlnieki nedrīkst būt mīloši cilvēkos, bet ģenerāļi drīkst publiski dižoties ar saviem ordeņiem? Viņi ir slepkavas, un medaļas viņiem ir piešķirtas par slepkavībām! Šīs medaļas parāda to, cik cilvēkus viņi ir nogalinājuši, cik dzīves salauzuši. Vai tas nav nepiedienīgi?

Tam būtu jāskaitās nepiedienīgi. Nedrīkst atļaut strīdēties publiski. Tas ir nepiedienīgi, vardarbība ir nepiedienīga. Kā mīlestība var būt nepiedienīga? Taču tāda tā skaitās. Mīlot, tev nāksies slēpties tumsā. Tev nāksies mīlēties tā, lai par to neviens neuzzinātu. Tev nāksies to darīt klusiņām, zaglīgi…. tā, lai tu nevarētu to izbaudīt. Cilvēki neapzinās, kas tas ir – mīlestība. Un bērniem nav iespēju uzzināt, kas tā ir patiesībā.

Labākā pasaulē, kurā būs vairāk sapratnes, mīlestība būs it visur. Bērni redzēs, kā tas ir – patiesi rūpēties par otru. Bērni redzēs, kadu prieku dod rūpēšanās par otru cilvēku. Mīlestībai ir jābūt vispārpieņemtai, vardarbībai jābūt nosodāmai. Mīlestībai jābūt pieejamai. Un diviem cilvēkiem, kuri mīl viens otru, nav jāslēpjas un jābaidās par to, ka kāds uzzinās, ka viņi mīlējas. Viņiem jāsmejas un jāgavilē skaļi no prieka, lai visa pasaule zinātu, ka kāds kādu mīl. Mīlestībai jābūt dāvanai. tai jābūt dievišķai un svētai.
Ošo
Foto: Robert Doisneau
Tulkoja: Ginta FS

Smejies biežāk!

10460360_337566213100514_1163795349380158792_n

Mums vienmēr ir teikuši, ka nopietnība ir nepieciešama respektabilitātei: un tieši tāpēc daudzi cilvēki ir kļuvuši tik nopietni. Ne gluži tā, ka nopietni kāda īpaša iemesla dēļ, taču tagad nopietnība ir kļuvusi par viņu otro dabu; viņi pavisam ir aizmirsuši, ka nopietnība ir slimība, jo tas nozīmē, ka humora izjūta jūsos ir mirusi. Pretējā gadījumā dzīve mums apkārt būtu prieka pilna.
Ja jums būtu humora izjūta, jūs būtu izbrīnīti par to, ka nav laika būt skumjam, jo ik brīdi notiek kaut kas smieklīgs.

Cilvēki visu uztver tik nopietni, ka šī nopietnība kļūst viņiem par smagu nastu.
Mācieties vairāk smieties!
Es uzskatu, ka smiekli ir tikpat svēti kā lūgšanas.
OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Viņš ir it visur

koka buda4

Es zinu vienu no skaistākajiem stāstiem par dzen meistaru, kurš kādā aukstā ziemas naktī palūdza atļauju pārnakšņot dievnamā. Nakts bija ļoti auksta, un viņš stāvēja pie dievnama durvīm un drebēja. Sniga sniegs. Protams, garīdznieks viņu pažēloja un ielaida dievnamā, piekodinot: “Tu vari šeit palikt uz vienu nakti – šis ir dievnams, nevis šķūnis. No rīta tev nāksies aiziet.”

Nakts vidū garīdznieku pamodināja briesmīgs troksnis. Viņš izskrēja no savas celles un nevarēja noticēt tam, ko ieraudzīja: mūks sēdēja pie ugunskura pašā dievnama vidū – un nekur nebija redzama viena no Budas statujām.

Japānā Budas statujas izgreba no koka.
Garīdznieks jautāja: “Kur statuja?”
Mūks norādīja uz ugunskuru un teica: “Ir ļot auksti, un es ļoti salu”.
Garīdznieks iekliedzās: “Tu taču esi traks! Tu pats nesajēdz, ko esi izdarījis! Tā taču bija Budas statuja! Tu sadedzināji Budu!”
Meistars paskatījās uz gruzdošo ugunskuru, un ar koku pabikstīja karstās ogles.
Garīdznieks jautāja: “Ko tu dari?”
Meistars atbildēja: “Es cenšos atrast Budas kaulus.”
Garīdznieks iepleta acis un iekliedzās: “Tu patiešām esi traks! Tas taču bija koka Buda, tam nav kaulu!”
Meistars atbildēja: “Priekšā vēl gara nakts, kļūst arvien aukstāks. Kāpēc neatnest vēl pāris Budas?”
Protams, viņu nācās izraidīt no dievnama, jo šis cilvēks šķita pavisam bīstams.
Kad viņu grūda ārā pa durvīm, viņš jautāja: “Ko tu dari? – izmet uz ielas dzīvu Budu koka Budas dēļ? Dzīvais Buda tik daudz bija cietis, ka man bija jāizrāda žēlsirdība. Ja Buda būtu dzīvs, vinš noteikti darītu to pašu, ko es. Viņš pats būtu man atdevis visas statujas ugunskuram. Es  to zinu. Mana sirds zin, ka viņš būtu izdarījis to pašu, ko es!”
Bet kurš gan viņā klausījās? Viņu izmeta sniegā, un durvis aiz viņa aizslēdza.
No rīta, kad garīdznieks iznāca no dievnama, viņš ieraudzīja meistaru, kurš tupēja iepretim ceļa stabam, kura priekšā bija nolikti svaigi pļavas ziedi, un skaitīja lūgšanas.
Garīdznieks piegāja tam klāt un nikni jautāja: “Ko atkal tu dari? Pielūdz stabu?”

Meistars atbildēja: “Kad pienāk lūgšanu laiks, es visur radu savu paša Budu, tāpēc, ka tas man vienmēr ir blakus. Šis ceļa stabs tam ir tikpat noderīgs, kā tavi koka Budas dievnamā”.
Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

 

Dzīvot nozīmē radīt

raditajs78

Dzīvē ir daudz muļķības. Cilvēks kaut kā dzīvo, bet vienalga nerealizē savus talantus. Mēs visu savu dzīvi pavadām gatavojoties. Gatavojamies dzīvot, bet tas mirklis nekad nepienāk. Mēs jūtam dvēselisko spriedzi, un dzīve izslīd no rokām. Tā plūst visu laiku, bet mēs tai tikai gatavojamies.
Mēs dzīvojam vien atsevišķas minūtes, kad nodarbojamies ar radošām lietām. Un nav svarīgi, kas tieši tiek radīts, galvenais ir tā sajūta, ka esi kaut ko radījis. Esi kļuvis par radītāju.
Tajā brīdī, kad tu jūti to, ka esi kļuvis radītājs (iespējams, tu vienkārši esi izdomājis kādu spēļmantiņu, uzzīmējis portretu), tu saproti, ka no šī brīža tu esi radītājs. Un tad tevī kaut kas sāk realizēties, kaut kas sāk ziedēt.

Slimības rodas no tā, ka mēs esam aizmirsuši, kā tas ir – radīt. Neviens neko nerada. Un, jo aktīvāk uz priekšu virzās tehniskais progress, jo augstāka mūsu civilizācijas pakāpe, jo mazāk ir iespēju radīt, jo mums jau tāpat visu dod gatavu. Un pasivitāte ir kļuvusi par likumu
Senatnē ļaudis dejoja, bēt mūsdienās mēs skatāmies, kā dejo citi. Mēs esam kļuvuši par pasīviem skatītājiem. Dzīve nevar dot gandarījumu, ja esi tikai skatītājs. Ir jāpiedalās tajā, ja vēlies būt laimīgs. Tās dēļ tev jādzīvo pilnu krūti un jāspēlē uz visu banku. Bet mēs esam vienkārši skatītāji. Viens cilvēks dzied, cits dejo, trešais glezno, bet mēs uz to visu skatāmies. Visa cilvēce ir pārvērtusies par skatītāju armiju, kuri ir pasīvi, kuri nekur nepiedalās. Pasivitāte nokauj Garu. Nav iespējams sajust savu vērtību, ja tu neko neradi.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS