Nebaidies, ka tevi nepieņems

nepienemt

— Kā tu jūties?
— Es domāju, man patīk satuvināties ar cilvēkiem, taču es vienmēr baidos, ka mani atstums. Un tomēr, neskatoties uz to, man izdodas satuvināties ar cilvēkiem labāk, kā tas bija agrāk.

Tu varēsi satuvināties vēl vairāk. Sākumā tev jāsaprot, ka tad, kad kāds tevi atstumj, patiesībā viņš neatstumj tevi, bet vienkārši saka, ka viņš tev neder. Iespējams, tu viņam pat patīc, taču enerģijas kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ nesader.

Tā kā nepieņemšana nav nekas personīgs – tāpat kā, starp citu, arī pieņemšana. Savā būtībā tās ir enerģētiskas parādības.

Ja tevī kāds iemīlas un pilnībā tevi pieņem, tas nenozīmē, ka viņš tevi pieņem vai tu pieņem viņu. Tas nozīmē tikai to, ka dziļākajā līmenī satiekas divas enerģijas un jūs tām kalpojat kā starpnieki.

Dažkārt enerģijas nesader un tur tu neko nepadarīsi. Tām nevar piespiest saderēt. Taču mums no bernības mācīja, ka nepieņemšana ir kaut kas personīgs, tāpat kā pieņemšana, taču tās ir tikai enerģētiskas paradības.

Tā kā nebaidies nepieņemšanas. Savādāk, kā gan tu varēsi satuvināties? Satuvinies, tas ir riska būt atstumtam vērts. Un ir labi, ja cilvēks var vienkārši pateikt, ka viņš negrib dziļākas attiecības ar tevi tāpēc, ka, ja viņš tevi pieņems, bet dziļi Dvēselē viņam nebūs tuvības sajūtas ar tevi, tas var izrādīties bīstami. Agri vai vēlu jūs sāksiet strīdēties un graut viens otru.

Tāpēc saki, ja tev negribas ar kādu satuvināties, taču nenodari viņam sāpes. Vienmēr esi godīgs, tāpec, ka daži cilveki, kuri nevar pateikt “nē”, kuri baidās citiem nodarīt sāpes, pārvērš savu dzīvi par haosu. Pakāpeniski viņi absolūti aizmirst to, kā noteikt, kas tiem der un, kas neder

Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Pajautā sev, vai tu mīli?

prieks16

Tava galvenā kļūda ir tā, ka tu vienmēr kādu esi mīlējis. Tie ir tavi galvenie maldi, kas raksturīgi visiem cilvēkiem: viņu mīlestība vienmēr ir vērsta uz kādu, adresēta kādam. Taču tad, kad mīlestība tiek paredzēta kādam, tā mirst. It kā tu teiktu: “Es elpošu tikai tev, un, ja tevis nebūs, kā gan es spēšu elpot bez tevis?” Mīlestību var salīdzināt ar elpošanu, Tā var būt tikai īpašība, kas piemīt cilvēkam: un, lai kur tu arī būtu, lai ar ko tu būtu, pat tad, ja esi viens, mīlestība pastāvīgi tevi piepilda. Un uzdevums nav mīlēt kādu. Galvenais uzdevums ir pašam kļūt par Mīlestību.

Cilvēki viļas savā mīlestības pieredzē ne tāpēc, ka kaut kas nav kartībā ar pašu mīlestību. Viņi samazina mīlestību līdz pat maziņai pilītei un tāpēc lielais paliek neapjausts. Nav iespējams sevī ietvert okeānu, tas nav mazs strautiņš. Mīlestība ir visa tava būtība, mīlestība ir visa tava Dievišķība.

Tev ir sev jāpajautā, vai tu pats mīli. Tad nerodas jautājums par mīlestības objektu. Kad esi ar sievu, tu mīli savu sievu, kad esi ar bērniem, tu mīli savus bērnus, kad esi ar kalpiem, tu mīli kalpus, kad esi ar draugiem, tu mīli draugus; kad ar kokiem, tu mīli kokus; kad esi ar okeānu, tu mīli okeānu.

TU ESI MĪLESTĪBA.

Mīlestībai nav vajadzīgs objekts – tā ir tavas būtības starojums, tavas Dvēseles starojums. Jo lielāks starojums, jo lielāka Dvēsele. Jo platāki tavas mīlestības spārni, jo lielākas tavas Dvēseles debesis.

Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Prieks ir pretinde bailēm

prieks10

Prieks ir pretinde it visām bailēm. Bailes rodas tad, kad tu nepriecājies par dzīvi. Kad priecājies – bailes pazūd.
Noskaņojies uz priecīgā viļņa un smejies vairāk, dejo vairāk, dziedi vairāk. Esi jautrāks un jautrāks, un, lai pat vismazākie sīkumi, nenozīmīgie sīkumi modina tevī entuziasmu. Dzīve sastāv no sīkumiem, bet, ja tev izdodas katram no tiem piešķirt prieka nozīmi, kopā salikti, tie rada brīnumus.
Un negaidi, kamēr notiks kaut kas īpašs. Tādas lietas notiek – es nesaku, ka to nav – taču nevajag speciāli tās gaidīt. Nozīmīgais notiek tikai tad, kad tu proti izdzīvot mazo, parasto, ikdienišķo ar jau citu, jaunu prātu, ar svaigumu, ar jauniem spēkiem un jaunu entuziasmu. Gabaliņu pa gabaliņam, sīkumi saliekas viens aiz otra un reiz piedzimst brīnišķīga prieka uzplaiksnījums.
Bet kad tas notiks, iepriekš nevar paredzēt. Vienkārši vāc piekrastē krāsainus akmentiņus – no tiem, kopā saliktiem izveidosies kas liels un nozīmīgs. Kad akmentiņš ir viens, tas ir parasts, ne ar ko neievērojams: bet, kad visi akmentiņi ir salikti kopā, pēkšņi tie kļūst par dimantiem. Te nu arī ir dzīves brīnums.
Ļoti bieži cilvēki daudz ko zaudē, jo vienmēr gaida kaut ko lielu un nozīmīgu, un nekas nenotiek. Lielais un varenais notiek tikai sīkumos: brokastis, pastaiga, duša, saruna ar draugu…. bet var arī vienkārši pasēdēt vienatnē, skatoties mākoņos, vai pagulēt gultā, neko nedarot, – lūk, sīkumi, no kuriem ir austs dzīves audekls.
“OŠO ikkatrai dienai. 365 meditācijas šeit un tagad”
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Tu esi atbildīgs savas sirds priekšā

Lukas Petik

… ja tu esi patiess savā priekā, savā dejā, savās asarās, agri vai vēlu atradīsies ļaudis, kuri sāks tevi saprast, kuri, iespējams, pievienosies karavānai. Es pats uzsāku ceļu viens, pēc tam sāka nākt cilvēki un tagad tā ir vispasaules karavāna! Es nevienu neaicināju, es vienkārši darīju to, ko jutu, to, kas nāca no sirds.

Es esmu atbildīgs savas sirds priekšā un ne pret vienu citu šajā pasaulē. Un tieši tāpat tu esi atbildīgs tikai un vienīgi savas būtības priekšā. Neej pret to, tāpēc, ka iet pret savu būtību nozīmē, izdarīt pašnāvību, sagraut sevi. Ko tu iegūsi?

Pat tad, ja ļaudis tevi cienīs un tevī klausīsies, uzskatīs par ļoti skaidri domājošu un respektablu cilvēku, nekas no tā nebaros Tavu esību. Nekas no tā nedos tev iespēju apjaust dzīvi un tās brīnumaino skaistumu.

Cik miljoni cilvēku pirms tevis ir dzīvojuši uz šīs Zemes? Tu pat nezini to vārdus. Ir viņi dzīvojuši, vai nav, nav svarīgi. Ir bijuši gan svētie gan grēcinieki, ir bijuši ļoti cienījami ļaudis, ir bijuši visdažādākie egocentriķi, trakie, bet visi viņi ir izgaisuši – un pat viņu pēdas uz šīs Zemes nav palikušas.

Vienīgajai tavai rūpei ir jābūt lolot un aizsargāt tās savas īpašības, kuras tu varēsi paņemt sev līdzi tad, kad nāve paņems tavu ķermeni, tavu prātu, tāpēc, ka tikai šīs īpašības būs tavi ceļa biedri. Un tikai tās ir patiesās vērtības, un tikai cilvēki, kuri sasnieguši tās, pa īstam dzīvo – viņi un tikai viņi, pārējie vien tēlo, ka dzīvo.

Pati par sevi dzīve ne vienmēr ir dzīve. Paskaties uz savu dzīvi. Vai tu vari to nosaukt par svētību? Vai tu vari to nosaukt par altāri un esības dāvanu? Vai tu vēlētos, lai tā tiktu tev dota vēl un vēl?

Neklausies svētajos rakstos – klausies savā sirdī. Lūk, vienīgais bauslis, kuru varu tev izrakstīt. Klausies uzmanīgi, ļoti apzināti un tu nekad nekļūdīsies. Un, klausoties sirdī, tu nekad nevilsies. Klausoties savā sirdī, tu sāksi kustēties pareizā virzienā. Nekad pat neaizdomājies par to, vai tas ir pareizs vai nav.

Jaunās cilvēces galvenā māksla būs savas sirds klausīšanās noslēpums: apzināti, uzmanīgi.

Un sekojot tai, ej tai līdzi, lai kur arī tevi tā vestu. Jā, dažkārt tā tevi atvedīs briesmās – taču tad atceries, ka briesmas ir vajadzīgas, lai padarītu tevi nobriedušu. Dažkārt tā liks tev apmaldīties – un atkal atceries, ka šie maldi ir daļa no izaugsmes. Daudzas reizes tu kritīsi un piecelsies no jauna, jo tieši tā cilvēks krāj spēkus: krītot un atkal ceļoties. Un tieši tā cilvēks kļūst par veselu un integrētu.

Autors: OŠO. Drosme. Prieks dzīvot riskējot.
Foto: Lukas Petiks
TUlkoja: Ginta FS

Par skaudību

by HUSSAM ELSAYED EISSA

Skaudība – tā ir salīdzināšana.

Mūs mācīja salīdzināt un ir iestrādājies nosacīts reflekss salīdzināt, vienmēr salīdzināt. Kādam ir labāk, kādam ir skaistāks ķermenis, kādam ir vairāk naudas, kāds ir simpātiskāks. Salīdziniet sevi, turpiniet salīdzināt ar katru pretimnācēju un jūsos modīsies milzu skaudība. Tā ir ieraduma salīdzināt neizbēgama blakne.

Kā tikko jūs pārstāsiet salīdzināt, skaudība pazudīs. Tad jūs vienkārši zināsiet, ka jūs esat jūs, un jūs neesat neviens cits un salīdzināt nebūs nekādas vajadzības.

Labi, ka jūs nesalīdzinājāt sevi ar kokiem, savādāk sajustu ļoti spēcīgu skaudību: kāpēc gan es neesmu zaļš? Un kāpēc radītājs ir bijis tik netaisnīgs un jums nav ziedu?

Vēl labāk, ka jūs sevi nesalīdzinājāt ar putniem, upēm, kalniem; tad gan jūs ciestu. Jūs salīdziniet sevi ar cilvēkiem, tāpēc, ka jums iemācīja salīdzināt sevi tikai ar cilvēkiem un tāpēc jūs sevi nesalīdziniet ar skaistajiem pāviem vai papagaiļiem…

Salīdzināšana ir ļoti mulķīga nodarbe, jo katrs cilvēks ir unikāls un nav neviena līdzīga. Kad šī sapratne jūsos nostiprinās un iesakņojās, skaudība pazūd. Un jums nav jābūt tādam kā citi. Radītājs rada tikai Oriģinālus: tas netic kopijām.

Kaimiņos notiek lielas lietas: zāle tur zaļāka, rozes – krāšņākas. Šķiet, ka visi tur laimīgi, visi – izņemot jūs. Jūs salīdziniet un to dara arī citi. Varbūt viņi domā, ka jūsu mauriņš arī ir zaļāks par viņējo? Vai arī jūsu sieva skaistāka par viņu sievu?

Un tieši šīs skaudības dēļ mēs paši radām savu elli un kļūstam nenovīdīgi.

Reiz kāds vecs fermeris vēroja, kādus briesmu darus nodara plūdi.
— Hiram! — kliedza viņam kaimiņš — Visas tavas cūkas ūdens aizskaloja upē!
— Un kas ar Tompsona cūkām? — jautāja fermeris.
— Arī Tompsona cūkas.
— Un Larsena?
— Arī!
— Fuu! — atviegloti uzelpoja fermeris. Tas viņu uzmundrināja. — Viss nemaz nav tik slikti, kā es domāju.

Ja visiem bēda, tas labi, ja visiem zaudējumi – tas mierina. Ja visi pārējie būtu laimīgi, tad gan būtu rūgti.

Bet kāpēc tieši doma par citiem ir pirmais, kas nāk prātā?

Ļaujiet man vēlreiz jums atgādināt: tas notiek tāpēc, ka neatļāvāt savai personīgajai sulai plūst, savai paša svētlaimei augt, neļāvāt sev pašam uzziedēt. Tieši tāpēc sajūtat iekšēju tukšumu un skatieties uz citiem, jo redziet tikai to, kas ārpusē…

Jūs ziniet, kas jums iekšā un redzat, kas otram – ārpusē: tas izsauc skaudību. Viņiem ir zināms, kas ārpusē jums un iekšā viņiem: tas, savkārt skaudību izsauc viņiem. Un neviens nezin, kas jums iekšā. Ja jums šķiet, ka jūsos ir “nekas”, ‘”niecība”, tad citi izskatās vēl skaistāki vēl priecīgāki – tas kaitina. Protams, viņu smaidi var būt viltoti, bet kā jūs uzzināsiet, kā ir patiesībā? Varbūt arī viņu sirdis tāpat smaida? Jūs taču ziniet, ka jūsu smaids ir viltots, tāpēc, ka jūsu sirds nesmaida; varbūt tā raud un elso?

Vai jūs labi pārzināt savu iekšējo pasauli?

Tikai jūs to varat zināt – neviens cits. Un jūs atkal ļoti labi redzat citu ārējo “fasādi”, kuru ļaudis padarījuši skaistu. Fasāde ir mānīga.

Ir kāds  sens  sufītu stāsts.

Kāds cilvēks bija ļoti nomocījies ar savām ciešanām. Katru dienu tas sauca Dievam:
— Kāpēc es? Visi šķiet tik ļoti laimīgi, kāpēc es viens ciešu?
Un reiz, esot dziļā izmisumā, viņš sāka lūgties:
— Dievs, vai vari man atdot kāda cita cilvēka ciešanas, es esmu gatavs tās pieņemt, tikai atņem man manējās, es vairs neesmu spējīgs tās nest.
Tajā naktī viņam rādījās burvīgs sapnis — skaists un ļoti zīmīgs. Viņš sapņoja, ka no debesīm parādījās Dievs un paziņoja cilvēkiem”Nesiet visas savas ciešanas Dievnamā!” Katrs ir noguris no savām ciešanām un katrs laiku pa laikam lūdza Dievu: «Es esmu gatavs uzņemties kāda cita ciešanas, tikai paņem manējās, tās ir pārlieku smagas un neciešamas.”
Un tāpēc visi savāca savas ciešanas maisos un nāca uz baznīcu un visi izskatījās ļoti laimīgi: viņu diena bija pienākusi un lūgšanas uzklausītas. Un arī šis cilvēks steidzās uz baznīcu.
Un tad Dievs teica:
— Salieciet savus maisus pie sienas. Tagad jūs varat izvēlēties jebkuru maisu un paņemt to sev.
Un, lūk, kas bija pats brīnumainākais: cilvēks, kurš vienmēr lūdza Dievu, metās pie sava maisa, kamēr to nav izvēlējies kāds cits un arī pārējie darīja tāpat – ķēra katrs savu maisu un katrs bija laimīgs izvēlēties to atkal. Kas tad notika? Pirmo reizi cilvēki ieraiudzīja svešas nelaimes, svešas ciešanas – svešie maisi bija pat lielāki par savējiem!
Un otra problēma bija tajā, ka katrs no viņiem bija pieradis pie savām ciešanām. Bet tagad izvēlēties vēl kādas citas – svešas!!!! Kas zin, ko ieraudzīs tajā svešajā maisā? Tajā brīdī savējās šķiet tik tuvas un mīļas.. Vai ir vērts izvēlēties nezināmo?

Un tā visi laimīgi devās katrs uz savām mājām, ar saviem maisiem rokās. Nekas neizmainījās – tās pašas ciešanas, taču atpakaļceļā visi bija laimīgi, smējās un priecājās, ka varēja dabūt atpaakļ savu maisu.
Un no rīta cilvēks pamodās un vērsās pie Dieva:
— Paldies Tev Dievs par sapni, es vairs to Tev nelūgšu. Viss, ko esi man devis, man ir labi, pilnīgi noteikti labi, ja reiz Tu man to esi devis.

Jūs pastāvīgi ciešat no savas skaudības; jūs kļūstat nenovīdīgi pret citiem. Tā jūs kļūstiet neīsti, sākat tēlot tos, kas jūs neesat. Jūs sākat tēlot tos, kas jūs neesat, kas nevarat būt, jo būt tādiem jums ir nedabīgi. Cenšoties līdzināties kādam, sacenšoties ar kādu jūs meklējat sevī kaut ko tādu, kas jūsos nemaz nav, bet ir citos un tad nākas to aizvietot ar lētu atdarinājumu.

Pārstājiet atdarināt citus un pārstājiet salīdzināt un tad skaudība pazudīs – pazudīs nenovīdība, pazudīs neīstums. Taču tas notiks tikai tad, kad jūs sāksiet audzēt savus iekšējos dārgumus; cita ceļa nav.

Audzējiet, kļūstiet arvien patiesākas, īstākas individualitātes. Mīliet sevi, cieniet sevi tādus, kādi esat, kādus jūs radījis Dievs un tad debesu vārti jums atvērsies. Tie vienmēr ir bijuši atvērti vien jūs uz tiem ne tā skatījāties.

Autors: © OŠO
Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pārstāj domāt par to, ko citi domā par tevi

cilveks puli

Par ko tu raizējies? Kādu iespaidu atstāj uz citiem cilvēkiem? Bet kāpēc tevi tik ļoti uztrauc citi cilvēki, ka tu vairs vispār nespēj dzīvot? Katru cilvēku interesē, ko par viņu domā apkārtējie.

Vienus uztrauc tu, citi uztrauc tevi…

Reiz Mulla Nasreddins kājām atgriezās mājās. Ceļš bija tukšs, neviena cilvēka, saule norietēja un iestājās tumsa. Un Mulla nobijās – viņam pretī nāca vairāki cilvēki

Viņs padomāja: “Droši vien tie ir laupītāji… Izņemot mani, te neviena cita nav”. Bailēs viņš pārlēca pāri sētai, kas atradās blakus, un nokļuva kapsētā. Tur viņš atrada svaigi izraktu kapu un paslēpās tajā. Viņš trīcēja un bailēs gaidīja, kad svešie paies garām.

Tomēr cilveki pamanīja, ka uz ceļa nupat kāds bija, un ieraudzīja, kā kāds pārlec pāri sētai. Arī viņi nobijās: “Kas tas bija? Kas slēpjas un uzglūn viņiem?” Un arī viņi pārlēca pāri sētai.

Tagad Mulla bija pārliecināts: “Man bija taisnība, šie cilvēki ir bīstami. Tagad vairs nav kur tverties, vienkārši jāguļ un jāizliekas par beigtu. Viņi taču neaplaupīs mirušu cilvēku”. Viņš aizturēja elpu, kaut sirds bailēs dauzījās kā traka.

Cilvēki atrada atrakto kapu un ieskatījās tajā: “Ko viņš tur dara?” Viņi noraizējušies jautāja: “Ko tas viss nozīmē? Kāpēc tu esi šeit?”

Mulla atvēra acis, paskatījās uz cilvēkiem, un saprata, ka nekādas briesmas nedraud. Viņš iesmējās un teica: “Jā, šis ir diezgan filosofisks jautājums! Jūs man jautājat, kāpēc es esmu šeit, bet es gribētu uzzināt, kāpēc jūs esat šeit? Es šeit esmu jūsu dēļ, bet jūs – manis dēļ.”

Tas ir apburtais loks: jūs baidāties no citiem cilvēkiem, viņi baidās no jums un visa jūsu dzīve bailēs kļūst haotiska.

Pārstāj piedalīties šajā bezjēdzīgajā spēlē, izej no šī apburtā loka un neuztraucies par apkārtējiem. Tavas dzīves būs tev pietiekami, neraizējies par citiem.

Es varu tev apsolīt, ka, ja tu dzīvosi neraizējoties, tava dzīve uzziedēs un tu varēsi tajā dalīties ar citiem cilvēkiem. Tu gribi dalīties un tu vari dot citiem ļoti daudz ko, taču iesākumā tev jāpārstaj domāt par to, ko viņi domā par tevi.

Autors: Ošo “Kad kurpes nespiež”
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

OŠO par to, kā mēs radām problēmas

problema7

Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

Vai esi sev uzdevis pašu galveno jautājumu: vai patiešām eksistē problēmas, vai arī tu pats tās radi un tik ļoti esi ar tām saradis, ka bez to kompānijas vienkārši nevari iztikt? Tev bez viņām būs skumji un vientuļi? Tu esi gatavs būt pat nelaimīgs – lai tikai nebūtu tukšs. Ļaudis ķeras pie savām nelaimēm, lai tikai nepieļautu tukšumu sevī.

Tu pats baro savas nelaimes. Skaties! Kad viena problēma pazūd, tūlīt atrodas cita, kurai atradīsies vieta. Situācija atgādina čūsku, kas, atbrīvojusies no savas vecas ādas, pati vienalga paliek.

Kā tikko viena problēma tiek atrisināta, tās vietā parādās cita. Un ja labi ieskatīsies, ievērosi, ka otrā problēma ir ar līdzīgām īpašībām, kā pirmā. Sāc risināt otro un aiz viņas jau nākamā un atkal – nākamā.

Lūdzu, paskaties, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. Iesākumā tu problēmu radi, pēc tam dodies meklēt tai risinājumu. Vienkārši vēro – kāpēc tu radi problēmu. Problēmas risinājums atrodas tās pašā sākumā, tajā mirklī, kad tu to radi – labāk neradi! Tev nav nekādu problēmu – svarīgi saprast vien to.

Ja jums ir par maz paša problēmu, jūs sākat domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem… – sociālisms, komunisms un tamlīdzīgas muļķības. Jūs sākat domāt par pasauli tā, it kā pasaule būtu atkarīga no jūsu padomiem.

Mani neuztrauc tavas problēmas. To ir miljoniem, un ir pilnīgi bezjēdzīgi tās risināt – jo to radītājs esi tu pats, bet pats centies palikt ēnā. Es atrisināšu tavu problēmu, bet tu radīsi desmitiem jaunu.

Es pastumšu malā tavas problēmas un tikšu līdz tevīm. Jāmaina ir to radītājs. Un kad tu izmainīsies, problēmas tuvākajā apkārtnē izzudīs.

Atceries labi: tev pašam sagādā baudu auklēties ar savām problēmām, tāpec tu tās radi. Ir daudz iemeslu, kāpēc tu no tām gūsti baudu.

Visa cilvēce ir slima. Tam ir daudz principiālu iemeslu, kurus mēs cenšamies neredzēt.

Kad bērns saslimst, viņš saņem uzmanību. Kad viņš ir vesels, nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Uzmanība – tā ir enerģija. Kad kāds tevi apbalvo ar mīlestības pilnu skatienu, viņš tev dod barību – ēterisku barību. Katram bērnam vajadzīga uzmanība, bet tu to dod tikai tad, kad viņš ir slims, kad ir kāda problēma. Un tāpēc, kad bērns sajūt uzmanības trūkumu, viņš izdomā problēmu, pats to rada.

Mīlestība – lūk, galvenā vajadzība.

Kā tavs ķermenis barojas ar ēdienu, tā arī tava dvēsele barojas ar mīlestību. Taču mīlestību tu vari saņemt tikai tad, kad esi slims, kad tev ir kāda problēma, savādāk neviens neiedomājas tev to dot.

Bērns mācās no tevis, rezultātā arī iemācās radīt problēmu. Viņš saprot, ka pietiek vien saslimt, kad visi metīsies viņu žēlot un lolot.

Autors: OŠO
Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS