Laime ir vienkāršās lietās

Pats gardākais ēdiens ir vienkāršs – nogatavojušies tomāti ar lociņiem un jūras sāli, novārīti jaunie kartupeļi ar dillēm, zivju zupa ar uguskura dūmu smaržu.

Visburvīgākās smaržas ir dabīgās. Koku lapas pēc lietus, pļavas ziedi no lauka aiz vecmāmiņas mājas, tikko no ābeles salasīti āboli, mīļotā cilvēka ādas smarža.

Visskaistākas krāsas ir dabīgās. Krāsu pāreja saulrieta debesīs no zilas uz sarkanu, saules dimanta atspīdums debeszilajā jūrā, visi dzeltenās un oranžās krāsas toņi rudens lapotnēs, dziļi zils krēslas samts.

Vismīļākās melodijas veidojas no banālās septiņu nošu kombinācijas. Tās viegli atcerēties un dziedāt. Tās ir kopā ar mums gan bēdās gan priekos, gan bailēs, tās atbalsta, uzmundrina un dod spēkus.

Vispatīkamākie cilvēki ir viegli, pieejami, neizlepuši. Viņi ir interesanti, ar dziļu Dvēseli un viņiem riņķī nav jādanco, jāizpatīk, lai Dievs nedod, nesamaitātu viņu smalko dabu.

Visbrīnišķīgākās attiecības ir vienkāršas un saprotamas, kā punktiņš-punktiņš-komatiņš. Bez trīsstāvu konstrukcijām, kariem un cīniņiem. Ar skaidriem noteikumiem, skaidrām robežām, atskaņotām un apmierinātām vajadzībām un netēlotām jūtām.

Velti mēs ne vienmēr protam atšķirt šo apbrīnojamo dzīves uzbūves īpatnību un mērām it visa vērtību pēc ieguldītā daudzuma, nevis saņemtā prieka.

Nika Nabokova
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ak, nabadzīte…

103131635_1483129888557838_321526151704649598_n

Visi domāja: ak, tu, nabadzīte! Vīrietis viņu pameta un aizgāja pie citas! Kā to pārciest? Bet viņa nopirka jaunas tapetes, brīnišķīgus aizkarus un uztaisīja dzīvoklī remontu. Tapetes bija ar tumši zaļu rakstu, bet aizkari nogatavojušos ķiršu krāsā. Un tas bija tik skaisti!

Kaut nu nepadarītu sev galu, sprieda viņas tantes. Bet viņa agri no rīta gāja uz tirgu un pirka smaržīgus ābolus, cepa maigu šarloti, gatavoja sev stipru kafiju ar putukrējumu, pusdienās lazanju ar sēnēm un baklažāniem, bet vakariņās dārzeņus ar provansas garšvielām.

Cik tagad viņai vientulīgi, uztraucās vecāki un aicināja ciemos uz vasarnīcu. Viņa nopirka suni un vakaros lasīja Sofijas de Vilnuazī grāmatas. Suns viņu izveda pastaigāties, sakot: paskaties, cik smuka vāverīte un ķerstīja vardes, ko tai uzdāvināt. Sofija piedāvāja mainīt plānus dzīvei un ticēt laimīgai nākotnei.

Viņai droši vien ir ļoti slikti, vienkārši izliekas, ka tā nav, nolēma viņas draudzenes. Bet viņa nopirka divus sarafānus, garu kleitu, salmu cepuri, pārīti baltas sandales un matus nokrāsoja rūgtās šokolādes krasā.

Droši vien pa naktīm raud spilvenā, nelaimīgā, tenkoja kaimiņi. Bet viņa uzvārīja sev zaļo tēju ar citronu, atvēra logus, ar tējas tasīti rokās apsēdās uz palodzes un priecājās par brīnumlielo pilnmēnesi. Bet pēc tam iemiga, klausoties naksnīgajās pilsētas skaņās. Viņa sapņoja par jūru, raibiem gliemežvākiem un draudzīgiem delfīniem.

Kāda neveiksminiece, sprieda kolēģi. Bet viņa pieteicās autovadīšanas kursos, teicami nokārtoja eksāmenus un nopirka maziņu, nedārgu auto un dārgu ceļojumu somu.

Tas taču ir tāds trieciens, kad vīrietis pamet, sačukstējās paziņas, kaut nu neiekristu depresijā.

Viņa iemeta jaunajā somā sarafānus, sandales un ar suni aizbrauca uz jūru atvaļinājumā. No kādas tantiņas noīrēja istabiņu, pirka vārītu kukurūzu un ceptu zivi, brokastīs ēda karstus plācenīšus, persikus un vīnogas, nira sāļajos un siltajos viļņos, un baudīja neticami skaistos saulrietus. Nosauļojās, notievēja.

Atvaļinājums beidzās, viņa atgriezās mājās, bet tur – viņš. Teica, ka ir kļūdījies, lūdzās sākt visu no jauna. Bet vina nomainīja telefona numuru, nopirka jaunu durvju slēdzeni un izsauca atslēdznieku.

Izrādījās, ka atslēdznieks arī mīl stipru kafiju, ābolu pīrāgu, mēnesi, dievina suņus un lasa grāmatas. Viņš nomainīja slēdzeni, nomainīja veco ūdens krānu virtuvē, iemācīja viņai gatavot gaļu franču gaumē, kafiju vīnes gaumē un bildināja viņu. Sunim nebija iebildumu. Viņai arī – ne.

Pēc gada izrādījās, ka viņa ļoti skaisti dzied šūpuļdziesmas, viegli un nepiespiesti vada divvietīgos bērnu ratiņus un brīnišķīgi prot pārmainīt autiņus mazmazītiņām meitenītēm. Turklāt – vienlaicīgi abām.

Un vēl pēc gada viņi, tā, kā bija sapņojuši, nopirka mājiņu ārpus pilsētas. Sakopa novārtā atstāto dārzu, dīķītī ielaida asarīšus, logiem piekāra skaistus aizkarus, nopirka skaistus traukus. Viņa gatavo dārzeņus un zivi, cep gaisīgas strūdeles un vāra plūmju ievārījumu. Pa atvērto logu ielido tauriņi, gaiss smaržo pec āboliem un kumelītēm, un dzirdami laimīgi bērnu smiekli un suņa rejas.

Vēlu vakarā, kad meitiņas saldi gulēs, bet suns saritinājies kamolā pie siltā kamīna, viņi, kā vienmēr, apskāvušies sēdēs uz sliekšņa, klausīsies naksnīgajās dārza skaņās un teiks viens otram “Mīlu”.

Bet mēness klusītiņām pasmaidīs, ietīsies mākoņu sedzinā un līdz rītam adīs siltas zeķītes un šallītes ziemai.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Tu taču viņam teici “jā”!

pateiciba viram

Mēs visi zinām, ka nedrīkst krāt negatīvu, ka tas noteikti atgriezīsies kādas nepatīkamas slimības veidā. Un tas ir neapstrīdams fakts. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast atbrīvošanās no negatīvajām emocijām mehānismu.
Taču vēl bez tā beidzot būtu jasāk cienīt savus vīrus.

Un ir lieliski veidi, kā to izdarīt:
– Ieviest dienasgrāmatu, kurā rakstīt pateicības savam vīram.
No sākuma pierakstīt visas viņa labās īpašības. Visus viņa nozīmīgos sasniegumus un rīcību, ko vien atceramies. Visas nodziedātas serenādes un atnestos ziedus. Visas viņa pastaigas ar suni un izmazgātas grīdas. Visas iesistās naglas un nopelnīto naudu. Un katru dienu šeit vēl kaut ko ierakstīt – vismaz 5-10 labās īpašības un darbus.

– Pārstāt kritizēt savu vīru viņam aiz muguras.
Neiesaistīties sarunās : “Manējais atkal…”. Un katru reizi, kad gribas kaut ko indīgu pateikt – iekost sev mēlē. Nesūdzēties draudzenēm, māsām, mammai. Un nekādā gadījumā saviem bērniem neteikt, ka viņu tētis ir slikts.

– Pārstāt viņu kritizēt cilvēkos.
Tas ir ārkartīgi svarīgi. Pārstāt strīdēties ar savu vīru citu klātbūtnē. Bakstīt viņu, “zāģēt” un vilkt uz zoba.

– Iemācīties pašai tikt galā ar savām negatīvajām emocijām.
Ir taču tik daudz dažādu vēra ņemamu grāmatu, dažādu skolu un kursu, kur to var lieliski iemācīties.

Ir laiks!
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par emocijām, par attiecībām ar saviem vīriem, draugiem, par to, kā kopdzīvi padarīt par svētkiem, mēs varam mācīties klātienes praktisko semināru ciklā “Viņš+Viņa”.
Rezultāti ir fantastiski.

Mīlestība – tas nozīmē darīt citu labā…

tetis mamma

Mans tētis, kad viņam bija 17 gadu, tirgū ieraudzīja meiteni. Četrpadsmitgadīgu meiteni zilā kleitā un ar zilu banti matos. Un iemīlējās. Gaidīja, kamēr viņai paliks astoņpadsmit, palūdza viņas roku un apņēma viņu par sievu. Viņš viņu dievināja…
Viņi bija diezgan nabadzīgi fermeri, mamma slauca govis, darīja visu, ko vajadzēja, taču viņi dzīvoja un priecājās par katru līdz galam nodzīvoto dienu. Un tas bija tik sirsnīgi, tik aizkustinoši un skaisti!
Es redzēju, kā labi ļaudis labās ģimenēs strīdās, kurš uzvarīs tējai ūdeni. Mums viss bija otrādi – katrs vēlējās uzvārīt tējai ūdeni. Kad tavs dzīvesbiedrs grib uzņemties vairāk darāmā, vairāk atbildības, tad tev arī gribās uzņemties vairāk… Tas ir ļoti interesants mehānisms, es to izpētīju. Jo mazāk pienākumus tavs dzīvesbiedrs vēlas uzņemties, jo mazāk gribas darīt tev. Un tā mani vecāki viens otram rāva no rokām ārā mājās darāmos darbus, grūtus uzdevumus, nepatīkamas lietas – visu katrs gribēja izdarīt otra labā…
Es vēl atceros, kā tētis no rīta, kad skuvās, dziedāja un mamma viņam teica: “Pārstāj dziedāt – es nevaru sakoncentrēties!”
Mamma tad strādāja kaut kādā pirmsskolas iestadē un no rītiem rakstīja atskaites. Bet tētis viņai atbildēja – jocīgi, kāpēc tieši tādas lietas paliek atmiņā – viņš teica:
“Es nedziedāšu, bet tu kaut kad nodomāsi: cik žēl, ka viņš vairs nedzied, cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”.
Lūk, šo frāzi es atceros: “Cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”. Viņu laulība izradījās laimīga un jautra – dvēseļu un centienu vienotība, tādu es vēl nekur citur neesmu sastapusi – ka tā būtu ne tikai dziļa un nopietna, bet arī priecīga un jautra katru mirkli…
Un katrs rīts sākās ar tēva lūgšanu – viņš pateicās Dievam par to, ka viņam ir atsūtīta tāda brīnumsieva, šī brīnummīlestība, šīs brīnumjūtas. Un tā mēs izaugām šīs lielās mīlestības aizvējā…
Pēc tam es jautāju:
— Un ko mamma?
— Mamma nomira pirms desmit gadiem.
Es saku:
— Ak, Dievs, bet tēvs?
— Tēvs vēl ir dzīvs.
— Kā gan viņš to pārdzīvoja? Droši vien, ka mātes nāve viņam bija kas briesmīgs?
— Ko, tu! Viņš svētīja katru Dieva dienu, ka šīs šķiršanās sāpes bija jācieš viņam, ne viņai…

Astrida Lindgrēna
Ilustrācija: Anžela Džeriha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viņš stāsta

virietis pukes

Vīrietim ir ļoti patīkami just, ka sieviete ir gatava izpildīt ikvienu viņa vēlmi, taču viņa interese par šo sievieti sāk zust – lūk kāda dīvaina lieta. Jā, mums ir patīkama jūsu uzmanība, jā, mums patīk, ka jūs panākaties mums pretī un piekrītat it visam, ko sakām utt. Taču, ja notiek pārmēru liela izdabāšana mūsu vēlmēm un pārmēru liela kalpošana, jūs pārstājat mūs interesēt. Kāpēc?

Tāpēc, ka vīrieša dabā ir piepildīt sievietes vēlmes, nevis, lai tiktu piepildītas viņējās.

Vīrietis ir laimīgs atdodot, sieviete – pieņemot.

Ja viņi samainās vietām, kā tas notiek mūsdienu sabiedrībā: viņa ir medniece, viņš – pieņemošā puse, tad tas ir pretdabiski. Protams, ir patīkami apzināties, ka sieviete ir gatava piepildīt jebkuru tavu vēlmi, taču neapzināti mēs – vīrieši jūtam, ka te kaut kas gluži nav kartībā.

Tāpēc mēs ne pārāk ilgi šeit aizkavēsimies, es, protams, atvainojos.
Normālam vīrietim no dabas ir dota vēlme priecēt sievieti. Un viņš priecē, kā māk – ved uz kino, teātri, dāvina ziedus, gredzenus, ved tūrisma pārgājienos kalnos un vislabākā balva viņam ir tā, ka sieviete ar prieku pieņem šos viņa uzmanības pierādījumus…. Ja sieviete uz visiem viņa centieniem iepriecināt atbild: “Fui, cik pretīga filma!”, “Fui, man riebjas slēpot!”, “Fui, man nepatīk teātris!”, “Priekš kam tu terē naudu puķēm, labāk ēdamo būtu nopircis!”, vai arī viņa atbild ar neapmierinātu sejas izteiksmi un tas ir sitiens pa vīrieša jūtīgo ego. Iespējams, vairāk viņam pat prātā neienāks viņu priecēt.

“Fui” – ir ļoti bīstams attiecībām, un sievietei ir svarīgi iemācīties kā pareizi atbildēt uz vīrieša uzmanības pierādījumiem un rūpēm. Ja ne gluži lecot gaisā no prieka un spiedzot (kaut gan vīrietim tas būtu tieši laikā), tad vismaz ar laimīgu smaidu un patiesu prieku. Ja jūs pratīsiet pareizi pieņemwt dāvanas, pareizi viņu slavēt, no sirds novērtēt viņa orģinalitāti, tad vīrietis būs gatavs pie jusu kājam nolikt visu pasauli.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Divi noslēpumi par sievietēm, kas jāzin katram vīrietim

paris6

Pirmais, ko man gribētos pateikt – ir jāmūk. Bet, ja nopietni, ir jākļūst par spēcīgu vīrieti. Jo sieviete vēlas izskatīties stipra tikai tāpēc, ka nejūt aizsardzību, viņa nejūt, ka pret viņu ir uzmanīgi, viņa nejūt, ka viņu vēlas aizsargāt un rūpēties par viņu.

Ja sieviete to nejūt, viņa sāk uzņemties iniciatīvu. Un tā ir kļūda, kuru viņa pieļauj. Mēs šobrīd runājam par VĪRIEŠA KĻŪDU.

Vīrieša kļūda ir tajā, ka viņš attiecībās ar sievieti nav neatkarīga personība. Sieviete zemapziņā vīrietī meklē tieši neatkarību, viņa ies viņam līdzi pat līdz pasaules malai, ja jutīs, ka viņš nav pilnībā koncentrējies tikai uz viņu, bet viņam ir kāda ĪPAŠA MISIJA dzīvē.

Sieviete panāk vīrieša uzmanību, viņa liek tam koncentrēt uzmanību uz sevi, un tā ir viņas kļūda, te arī viņas nepilnīgās zināšanas. Jo tad, kad viņa pilnībā ir panākusi to, ka vīrieša uzmanība ir koncentrēta tikai uz viņu, viņš viņai pašai kļūst neinteresants.
Viņai no vīrieša ir vajadzīgas divas lietas.

Dārgie vīrieši, lūdzu, izdzirdiet šo!
Sievietei ir vajadzīga sajūta, ka vīrietis ir pilnībā no viņas neatkarīgs, ka viņam šajā pasaulē ir kāda ļoti svarīga lieta, viņš tās dēļ dzīvo, viņam ir sava misija. Sieviete ļoti dziļi ciena tādu vīrieti, kuram ir kaut kas īsts, kāda īsta, liela lieta dzīvē.

Otrais, kas viņai ir svarīgi – ir svarīgi, lai viņš pret savu sievieti būtu jutīgs un uzmanīgs.

Dārgie vīrieši, ir ļoti svarīgi iemācīties šīs divas lietas attiecībās ar sievieti:
pirmā – saglabāt pašiem sevi (tas iespējams tikai tad, kad ir sava īsta lieta dzīvē, tātad ir jāatrod tas, dēļ ka dzīvoju).
Otrais – jutīgums un uzmanība pret sievieti (ir ļoti svarīgi, lai viņa to vienmēr justu, lai viņa zinātu, ka var pieiet, pajautāt, padalīties ar kaut ko, atvērties, pastāstīt par savām grūtībām).

Kad vīrietis veido attiecības ar sievieti caur šīm divām īpašībām, sieviete atslābinās, viņa saprot, ka tas ir pats labakais vīrietis un viņai nevajag tēlot stipro, viņa var būt vienkārši sievišķīgi vāja un īsta.

Dārgie vīrieši, no jums ir atkarīgs tas, kādas sievietes ir jums blakus.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Attiecības kā nepanesama nasta

attiecības3

Visi centieni aizbāzt savus iekšējos caurumus ar otru cilvēku, nozīmē novelt atbildību no sevis – tā šos jautājumus nerisina. Tā ir aizstāšana, bet ne patiesība. Un, kā likums, tā ir atkarība nevis mīlestība.

“Es dzīvoju tevis dēļ” – tā nav nekāda dāvana, bet gan nepanesama nasta, kurā ikviena brīvības izpausme tiek pieņemta kā pārkāpums un jebkuras atkāpes no noteikumiem ir aizliegtas. Tam, kura dēļ otrs dzīvo, ir ļoti sarežģīti. Tā ir atbildība no kuras ļoti gribās aizbēgt, jo pats to neesi izvēlējies, un tāpēc jūties tā, it kā tev būtu uzkrauts kaut kas milzīgs bez tavas piekrišanas.

Laimīgas var būt tikai veselīgas attiecības

Tā ir slēpta manipulācija, aiz kuras slēpjas nepateiktais: “Dari, kā es gribu, pretējā gadījumā man būs slikti, jo mana dzīve ir atkarīga no tevis.” Bet partnerim no kaut kā tāda ir sajūta, ka viņš visu laiku ir kaut ko parādā.

“Būt kopā līdz galam” – ir pārāk augsta prasība: jo neviens nezin, kā būs tālāk. Tā ir ilūzija, kas ar savu smagumu partneri piespiež pie zemes. Taču tas nebūt nenozīmē to, ka nevajag izlemt, uzņemties atbildību un precēties. To visu vajag darīt, baudot dzīvi un dabīgo laika tecējumu, notikumus, saglabājot savu brīvību un, dodot brīvību savam partnerim.

Katru dienu izvēlēties vienu un to pašu partneri, kurš izvēlas tevi ar visu tavu brīvību – tā ir vērtība. Tas ir iekšējais aicinājums nevis paradigma. Kad tu izvēlies būt attiecībās, nezinot to iznākumu – ar ko tās beigsies, tu ielaid attiecībās laimes sajūtu.

Laimei ir vajadzīga Brīvība, tai ir vajadzīgs gaiss, lai varētu elpot un attīstīties, laime nevar eksistēt stingros rāmjos “tev jādara”.

Viss iepriekš paredzētais ir bezgaršīgs un garlaicīgs. Attiecības ir telpa radošumam. Bet radošums var eksistēt tikai brīvībā. Es esmu kopā ar tevi nevis tevis deļ, bet sevis dēļ un nevis tāpec, ka man jābūt, bet tāpēc, ka izvēlos būt.

Nevienās attiecībās, lai cik brīnišķīgas tās arī nebūtu, nav iespējams paredzēt to iznākumu. Tās var izvēlēties, tās var prognozēt, bet zināt 100% nav iespējams. Tāpēc labāk jau uzreiz atrasties pozīcijā “iespējams, būs tā, bet, iespējams, pavisam savādāk”. Pieņemt jebkuru rezultātu un izbaudīt kopā ejamo ceļu.

Stingri rāmji “tā vajag”, nogalina spontanitāti un neļauj cilvēkiem gūt labsajūtu. Bet attiecības ir tā joma, kur spontanitāte ir ļoti nepieciešama. Sākumā iemācies dzīvot sevis deļ, lai ar tevi būtu tik komfortabli, ka nebūtu jāizvēlas dzīvot otra deļ.

Attiecībās var iesaistīties nepieciešamības dēļ – “es esmu tik nelaimīga, kad esmu viena, jūtos apdalīta un nepilnvertīga bez attiecībām/mīlestības/vīrieša”. Bet var attiecības iesaistīties dēļ iekšējas vajadzības attīstīties: esmu nobriedusi jaunam mijiedarbības veidam, vēlos ģimeni, bērnus, vēlos būt laimīga gan tad, kad esmu viena, gan tad, kad – pārī.
Tu dāvā vai nu kaut kā trūkumu vai pārpilnību. Prasme darīt sevi laimīgu nebūt nenozīmē, ka nebūs problēmu un partneris nepalīdzēs to risināšanā. Taču viņš to darīs ne tāpēc, ka viņam tas “jadara”, bet gan tāpēc, ka vēlas palīdzēt tās risināt.

Tas, kas tev tik ļoti ir vajadzīgs tiek atņemts ne jau tāpēc, ka tā darbojas Visuma metafiziskie likumi, bet gan tāpēc, ka neviens cits nevar aizbāzt tavus iekšējos caurumus – kaut vai tāpēc, ka tu ar sevi esi visu laiku, bet otrs cilvēks – nē. Kad viņš ir blakus – labi, kad nav – sajūtas saasinās un rodas bailes viņu pazaudēt.

Visi centieni aizbāzt savus iekšējos caurumus ar otru cilvēku nozīmē novelt atbildību no sevis – tā šos jautājumus nerisina. Tā ir aizstāšana, bet ne patiesība. Un, kā likums, tā ir pieķeršanas nevis mīlestība.

Kad izvēlies būt attiecībās nevis aiz bailēm, nepilnvērtības sajūtas vai nelaimīgas vientulības, tad pie apvāršņa paradās īstais, piemērotais partneris un veidojas veselīgas attiecības.
Autors: © Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS