Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu izvēlies ceļu, vai ceļš izvēlas tevi?

Starp simtiem tūkstošu iespēju ieraudzīt “to īsto”, savējo, pašu dārgāko. Tās durvis, pa kurām var ieiet un nonākt pavisam jaunā telpā.

Vai arī tās atslēgas, kas der kādām iekšējām durvīm. Ideāli. Un ļauj atvērt labākos no iespējamajiem likteņa variantiem. Kļūt par savas dzīves varoni, kurš nogājis šo ceļu un pārveidojies. Dzīvojis ar to, par ko dega sirds. Gājis tur, kur citi baidījās iet. Atklājis tos ceļus, kurus spēja atklāt tikai viņš viens.
Vai ceļa sākumā varonis zināja, kāds viņam izvērtīsies šis ceļojums? Kāds viņš atgriezīsies mājās? Kāds viņš kļūs? Kā ceļš viņu izmainīs? Nē, nezināja. Un pat iedomāties nevarēja. Viņš tikai juta dvēseles aicinājumu sevī un savas sirds karstumu. Sajuta un kāpa nezināmajā, vēl neizpētītajā. Lai neiespējamais kļūtu iespējams. Lai viņš kļūtu par to, par ko viņam jākļūst. Lai pa īstam satiktos ar sevi un apgūtu savu patieso spēku.

Mans ceļš ir mans turpinājums. Es esmu sava ceļa turpinājums. Mēs neesam viens no otra atdalāmi. Mans ceļš atver man mani. Mans ceļš atklāj manu patieso spēku. Mans ceļš man parāda to, kāda patiesībā esmu. Kas es esmu. Uz ko esmu spējīga. Viss, kas notiek manā ceļā nāk man par labu. Pat tad, ja dažkārt man var šķist, ka tā nav.

Viss ir par mani, viss ir domāts man.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršā laime

Doties uz turieni, kur nedzird ikdienas steidzīgās dzīves troksni, aizvērt acis, uzskaņoties uz dziedējošajām dabas skaņām un ieslīgt svētlaimē – tas ir brīnišķīgi.

Taču, ja tu to proti tikai tādos apstākļos – tu neesi brīvs.
Un arī noskaņots tu esi nevis uz to, ko vari pats, bet gan uz ārējiem apstākļiem, citu cilvēku vēlēšanos-nevēlēšanos ieguldīties tavos plānos, vides atbilstību-neatbilstību tavām vajadzībām…

Taču saki, kur gan atrodas šis Eldorado, kurā nav neviena melnumiņa un kur visi priecīgi steidz tev pretī?
Tāda nav!

Toties ir katra diena, kurā viss nemēdz būt salikts pa plauktiņiem, kurā nav viennozīmīgi labo vai slikto, un nav pārlieku lielas atlaides mūsu pašu īpašajiem apstākļiem…
Un tātad nav vērts ārpusē meklēt to, kas tevi sasildīs. Ir vērts sākt meklēt sevī pašā spēku un atbalstu.

Var apbraukāt simtiem retrītu un ticēt, ka esi sasniedzis tajā meistarību un harmoniju, taču tas kļūs par patiesību tikai tad, kad būsi ticis skaidrībā ar savu realitāti, kad spēsi izturēt parastos sadzīvistiskos apstākļos, spēsi uzbūvēt kvalitatīvas attiecības ar citiem cilvēkiem, izveidosi kaut ko savu un parādīsi, ka spēj justies laimīgs ārpus pieķeršanās vispārpieņemtas laimes atribūtiem.

Mani mīļie, tas ir paradokss, bet parastā vidē justies dzīvam un pilnvērtīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, bet arī daudz foršāk, nekā fantazēt par sevi kā par apgaismotiem dieviem un dievietēm, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli sevi! Tas ir viss, kas tev ir!

Atļauj sev būt jebkādai… Dažkārt apaļīgākai – ar vēderiņu un mīlēt sevi tādu vēl stiprāk…
Atļauj sev būt nepārliecinātai un tā sajust vēl lielāku maigumu pret sevi.
Atļauj sev būt nepareizai un citu nepieņemtai, un tieši tadēļ dot sev vēl vairāk maiguma.
Sajust citu nodevību un tajā pat laikā atbalstīt sevi simts reizes vairāk…
Un mīlēt sevi, kad šķiet, ka visa Pasaule ir pret tevi…

Atļauj sev būt jebkādai… un lai ikviena tava īpašība tev ir svēta…
Tavs ķermenis ir Pasaules dāvana tev, un ir svarīgi to mīlēt un klausīties tajā, neskatoties ne uz ko…
Tavs ķermenis ir svētnīca, trauks, kurā mieru rod tava Sirds un Dvēsele, Gaisma, kura vienmēr ir tevī… Iededz to spožāk… un saproti, ka tu esi tikpat svēta… iededz Gaismu ar savām domām un sajūtām…
Atceries, tu esi dievišķa un brīnišķīga it visā…
Svarīgi ir tikai tas, lai tu pati tam noticētu un tad Pasaule, kā spogulis tev parādīs tavu patieso skaistumu un tavas sirds harmoniju.

Jeļena Petrova-Osiņņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet

Viena no svarīgākajām lietām, ļoti pieaugusi, ļoti godīga un saudzīga, tā, ko mēs mācāmies visas savas dzīves garumā, ir saprast jebkuru otru cilvēku tieši kā otru …

Ir kaut kas, kas mums sakrīt, bet pat šīs sakritības neliecina par to, ka mēs esam vienādi, – tikai par to, ka dažkārt mēs līdzīgi domājam.
Šobrīd neviena sistēma, neviena, pat vismūsdienīgākā testēšana un mēģinājums dalīt cilvēkus grupās un tipos, līdz galam nav sevi attaisnojusi un nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, jo “līdzīgs” nenozīmē “identisks”: pat vienā nosacītā grupā nevar atrast divus absolūti vienādus cilvēkus, tāpat, kā nav iespējams uzminēt, uz ko katrs no mums izrādīsies spējīgs noteiktos apstākļos un noteiktā psihiskajā stāvoklī.
Tāpēc ir smieklīgi, ja kāds domā, ka paspēlējies ar horoskopiem, socioniku, cilvēkdizainu vai vēl kādām spēlēm, vari pārliecināti piekarināt citiem birkas, pārliecinot sevi par to, ka tagad par viņiem visiem visu zini bez tieša kontakta, bez sarunām, bez dziļākiem viņu izpausmju novērojumiem.

Diemžēl…

Šī mānīgā sapratne ieslēdzas tad, kad runājam par tiem, kuri atrodas mūsu tuvākajā lokā. Un te nu mēs vairāk piedēvējam kā atrodam viņos.
Un piedēvējam ne tikai labās īpašības…
Mēs mirklī varam vilties cilvēkā, ja viņš nedara to, ko mēs no viņa sagaidām.
Mums šķiet, ka mūsu mīlotajiem jāielaiž mūs katrā savas iekšējās telpas centimetrā.
Mēs mērām viņu mīlestību pēc to upuru skaita, ko viņi mūsu vārdā nesuši.
Mēs zaudējam viens otru ne tāpēc, ka mums nekas kopā nevarēja sanākt, bet tāpēc, ka nepapūlējāmies pa īstam viens otru saprast…

Ilgas un laimīgas attiecības nebūt nav tās, kurās nav konfliktu un neviens nepieļauj kļūdas. Tās ir attiecības, kurās, pirmkārt, neviens nevienu necenšas pakļaut savām vēlmēm.

Mēs taču mīlestībā esam pavisam savādāki…
taisnība bija manam mīļajam Markesam, kurš reiz teica: …ja mūs nemīl tā, kā mums to gribētos, tas nebūt nenozīmē, ka mūs nemīl vispār.

Mums nav nekādu tiesību vienam uz otru. Un nebūs ar, pat tad, ja no ādas izlīdīsim, lai tās saņemtu, vai arī uzvedīsimies tā, it kā mums tās būtu.

Mums ir tikai vienas tiesības – pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet.

Bet lauzt, pāraudzināt, pieprasīt pārmaiņas, likt spēlēt cilvēkam svešas lomas un vajāt viņu ar pārmetumiem par to, ka viņš nav tāds, kāds mums vajadzīgs – tas ir ceļš uz sagrāvi, naidu un vairāk nekur citur….

Citiem vārdiem sakot, mēs labprātīgi varam izvēlēties to, kas mums der ar otru cilvēku un uz tā uzbūvēt ļoti daudz kā skaista, taču būsim pilnībā bankrotējuši tad, ja centīsimies aizspārdīt viens otru līdz tam, ko vēlas tikai viens no mums.

Būtu labi to vienmēr atcerēties…. un iepazīt, iepazīt, iepazīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete kaļ plānus

Miljardiera Īlona Maska māte modele Meja Maska, kurai šobrīd ir 73 gadi, izdevusi grāmatu ar nosaukumu “Sieviete kaļ plānus”. Tas ir stāsts par ilgmūžību un gara spēku.

“Kāpēc es nebaidos novecot?

Varbūt tāpēc, ka ikviena manas dzīves desmitgade ir bijusi labāka par iepriekšējām?!
Mani 20 bija briesmīgi, izņemot to, ka es piedzemdēju trīs brīnišķīgus bērnus. Vīrs mani apspieda gan emocionāli gan fiziski.
Mani 30 nebija vienkāršāki – es izšķīros un viena pati audzināju savus bērnus.
Mani 40 bija veltīti tikai vienam – izdzīvošanai.
Kad man bija 50, es pārvācos uz Ņujorku un centos uzbūvēt savu biznesu.
60 gados dzīve kļuva daudzmaz līdzsvarotāka: bērni, mazbērni, darbs.
Tagad savos 70, es esmu pieprasītāka kā jebkad agrāk.
Es pat nevarēju to iedomāties, taču tagad es patiešām esmu laimīga.
Un katru reizi, kad mana dzīve kardināli mainījās
– šķiršanās,
– savs bizness,
– pārvākšanās uz citu pilsētu, valsti, kontinentu, 
– man bija ļoti bail.

Bija laiki, kad mēs ar bērniem vakariņās ēdām tikai maizi ar riekstu sviestu.
Vistu es varēju nopirkt reizi nedēļā: to gatavoju ar kartupeļiem un dārzeņiem un  tās bija vislieliskākās dzīres. Un tieši tas mani un manus bērnus iemācīja novērtēt tādus brīžus un priecāties par visu labo.

Savā dzīvē tu vari saskarties ar daudzām sarežģītām situacijām un tava dzīve nerisināsies tā, kā tu to vēlies, taču tu vienmēr vari to izmainīt.
Nav nekādas vajadzības iestrēgt nelaimīgā personīgajā dzīvē vai nemīlamā darbā!

Nebaidies novecot un satiecies ar draugiem, kuri arī uz to nav ieciklējušies.

Komunicē un pavadi laiku kopā ar tiem, kuri tevi mīl, kuriem ar tevi ir interesanti, jo tu esi apburoša, gudra un par sevi pārliecināta”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Instagram: Maye Musk @mayemusk

Atbalsts sev pašam

Ir ļoti grūti kļūt sev par atbalstu, ja atzīsti sevī tikai savu parādes pusi: sasniegumus, labās īpašības, varonību…
Ja noliedz visu savu pilnīgo pieredzi, nespējot pieņemt tās gluži cilvēciskās izpausmes, kas it kā dara kaunu iekšējam perfekcionismam.
Tā rodas paaugstinātas prasības pret sevi, kuras nav iespējams izpildīt un pastavīgi tām atbilst, un kuras tikai papildina PAŠvilšanās krājkasīti.
Un tas, mani mīļie, ir tas pats, kas dzīvot zem pastāvīgi auksta lietus un nekad neredzēt sauli…
Un tieši tad mūsu cietsirdība pret sevi neizbēgami sāk atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas ir mums blakus.
Un cilvēkiem šķiet, ka mēs esam pārāk neobjektīvi, ciniski un pasīvi agresīvi… pret viņiem…. kaut gan patiesībā viņiem tiek tikai neliela daļa no tā, ko saņemam mēs paši.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi izveidot kvalitatīvas mīlošas attiecības ar sevi – vēl ilgi, pirms ielaižam kādu citu savā dzīvē.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi zināt un pieņemt visas savas puses.
Citā veidā nav iespējams līdzsvarot savu kroni…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā kļūt pieaugušam?

Dzīve nāk ar savām mācībām. Tikai tās izprotot un izstrādājot varam doties tālāk.

Pirmie cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam un caur kuriem ienākam pasaulē, ir vecāki. Mūsu radītāji. Tikai tad, kad attiecības ar vecākiem ir harmoniskas un līdzsvarotas, varam doties tālāk, un kļūt par jaunieti un tikai pēc tam par sievieti vai vīrieti.

Attiecībām ar vecākiem nav jābūt izdomāti rožainām, jo tad radām ilūziju ap sevi, bet gan cieņas un miera pilnām. Ja arī vecāki vairs nav šeit Zemes līmenī, attiecības turpinās tur, kur esam palikuši kopā ar viņiem enerģētiski.

Varbūt pat šķiet, ka attiecības ar vecākiem ir normālas un ir grūti saskatīt, ko varu tur uzlabot, tad ir jādodas iekšā sevī un jāsatiekas ar iekšējo bērnu.

Prāts grib aizmirst lietas, kuras ir sāpinājušas emocionāli un paslēpj tās dziļos zemapziņas kambaros. Bet iekšējais bērns atceras visu. Tikai izvedot viņu saulītē, varam dziedināt sevi un kļūt par vecākiem savam bērnam.

Patiesībā jau nav tāda cilvēka, kura emocionālā pasaulē bērnībā nebūtu ienākusi kāda sāpe. Pat it kā pie ideāliem vecakiem bērns var nesaņemt to uzmanības, maiguma un mīlestības porciju, ko viņam tieši kādā brīdī vajadzēja. Bērniņš var palikt iesprūdis šajā gaidīšanas režīmā un vēl tagad turpina to darīt, neapzināti lūdzot uzmanību no partnera, bērniem, draugiem, kolēģiem… Kamēr iekšienē dzīvo šis nedziedinātais bērns, noteiktās dzīves situācijas, kas ir enerģētiski līdzvērtīgas tām, kas bija bērnībā, jūtam un rīkojamies no šī bērna skatu punkta un pieredzes.

Tagad daudz raksta un runā par partnerattiecībām, par sieviešu un vīriešu sadarbību. Bet kamēr viens vai otrs partneris, vai abi kopā sēdēs sava nedziedinātā un neizprastā bērna enerģijās, harmonijas un miera nebūs. Būs kritumi un kāpumi, būs puņķi un asaras, būs arī prieks un smiekli, bet nebūs līdzsvara.

Emocionāli nobriedis cilvēks ir tad, kad ir atradis savu iekšējo līdzsvaru. Tad šūpoles ir norimušas, un viņš atrodas savā Centrā.

Visa emocionālā pasaule tiek veidota no šī punkta sevī. Tāpēc ir svarīgi paskatīties uz savu dzīvi ar godīgām un atvērtām acīm un piefiksēt šīs situācijas, kas rada emocionālu diskomfortu. Caur tām, ieejot sevī dziļāk, varam nonākt pie notikumiem bērnībā un tos izmainīt.

Tagad, kad esam pieauguši, kļūstam par vecākiem savam iekšējam bērniņam, sniedzot to, ko viņš nesaņēma toreiz. Kādam tā būs drošība un pieņemšana, citam uzmanība un uzklausīšana, bet visvairāk bērniņam vajag maiguma un mīlestības.

Te arī sākas sevis mīlēšana – no sava iekšējā bērna, kad, kļūstot viņam par vecākiem, varam dot sev to, kā ir pietrūcis bērnībā. Ja to nepaveicam, tad šie neredzamie enerģētiskie diegi mūs atkal rausta kā marionetes un atgriež pie enerģijām, kuras nesam sev līdzi no tiem laikiem.

Savienojoties ar Zemi, rodas sajūta, ka ir tautas, kuras vēl ir saglabājušas iniciāciju pieredzi. Tās ir vietas uz zemeslodes, kuras tik ļoti vēl nav skāruši civilizācijas un tehnoloģijas labumi. Esot pie Austrālijas aborigēniem un Peru indiāņiem, esmu sajutusi enerģētiski šo iekšējo struktūru, kas ir šajās ciltīs, kad bērns iziet savu ciklu un kļūst par jaunieti, bet jauniete un jaunietis tiek iniciēts par sievieti un vīrieti. Vecie gatavo jaunos. Ir šīs pārmantotās prakses, kur viedās sievas un vīri, izved cauri iekšējiem emociju un dabas cikliem, dodami noslēgumā savu svētību. Tikai tie, kas izgāja cauri iniciāciju sagatavotībai un pārbaudījumiem, varēja veidot ģimeni un kļūt par vecākiem.

Arī mūsu tautai ir bijusi šī iniciāciju pieredze. Diemžēl, ejot cauri laikam, esam to pazaudējuši. Tagad mums to ir jāpaveic katram pašam priekš sevis, lai varētu nosaukt sevi par Sievieti vai par Vīrieti.

Šis Ceļš iet divās plūsmās – veco enerģiju, priekšstatu, stereotipu atbrīvošana, un piepildīšanās ar augstākām vibrācijām – dievišķo mieru un līdzsvaru, kas aizved pie sevis pieņemšanas un mīlestības.

Varu padalīties ar savu pieredzi, kas man ir palīdzējusi iet šo Ceļu pie sevis.

Lai uzceltu enerģētiskos blokus uz augšu un atbrīvotu, nepietiek tikai ar miera stāvokli un meditāciju. Tas būtu kā pluņčāšanās pa sastāvējušu dīķi, kurā nav iespējas tikt pie svaiga ūdens malka. Šī vecā pieredze ,,sēž,, ne tikai emocijās, tā ir iekšā ķermenī, tāpēc ir no turienes jādabū ārā. Tā var būt kāda aktīva deja, brīvas kustības, kurās atļaujam sev visu, arī skaņas, kliedzienus, asaras un smieklus, tādā veidā ļaujot apspiestām emocijām nākt uz ārpusi un iekšēji emocionāli attīrīties.

Osho ir radījis ļoti spēcīgu praksi Dinamiskā meditācija, kurā, izejot cauri vairākiem posmiem, nonākam tuvāk savai patiesajai esībai. Meditācija ir jāveic no rīta un kādu ilgāku laiku, lai tā ienestu pārmaiņas dzīvē. Ir dažādas tehnikas, ar kuru palīdzību varam atbrīvot negatīvo emociju uzkrājumu – Džibarišs – attīrīšanās caur runāšanu un kustībām, smieklu un asaru meditācijas utt.

Brīnišķīgi atbrīvot un uzlādēt sevi varam pie dabas. Bet vienmēr ir jāatceras pateikt, ka atlaistā enerģija aiziet uz to vietu Visumā, kur tai ir jābūt pēc Augstākā Dieva plāna. Katrai enerģijai ir sava izcelsme un vieta. Radītājs zina, uz kurieni tai ir jāiet. Mums tikai ir jāuzticas un jāatdod to, kas kļuvis par smagumu. Vienlaicīgi, kad atbrīvojamies, sajūtam saikni ar dievišķām vibrācijām. Tās no Augstākā ES vietas, kas kā Gaismas lode atrodas virs galvas rokas stiepiena attālumā, kā plūsma ienāk caur vainaga čakru enerģētikā un savienojas ar Gaismas sirdi, tālāk jaunā enerģija plūst dabiski kā upe uz leju un ienāk tajās vietās, kuras pēc atlaišanas ir atbrīvojušās. Šo dievišķās gaismas plūsmas sajūtu ir svarīgi saglabāt visu laiku, tādā veidā ļaujot, lai aiziet vecais un ienāk jaunais.

Vadot seminārus un nometnes, esmu novērojusi, ka ļoti daudziem trūkst iekšējās vienotības. Savu dzīvi dzīvo ķermenis, citu dzīvi emocijas, bet vēl vienu prāts. Tas arī var būt saistīts ar bērnības pieredzi, kad tika uzlikti ierobežojumi emocijām un ķermenim, bet prātam piešķirtas papildus funkcijas, kas novedušas pie sevis kritizēšanas un nepieņemšanas.

Atgriešanās pie sevis ir atgriešanās pie sava ķermeņa, kurš spēj saņemt un izpaust visu savu iekšējo emociju gammu. Te atkal nonākam pie kustībām, kas var palīdzēt šajā darbā. Tās var būt dejas. Man pašai ļoti palīdzējusi ,savienot ķermeni ar emocijām un atlaist prāta važas, ir biodeja. Var Latvijā atrast biodejas grupas un tām pievienoties, tā sperot soli tuvāk savam iekšējam bērniņam un ejot šo Ceļu pie sevis. Pie savas Gaismas.

Ja gribam saprast, kas esam šajā bezgaldaudzās informācijas pasaulē, no sirds iesaku izlasīt tikai vienu grāmatu – Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”. Šī grāmata ir kā dzīves kompass un parāda virzienu, uz kurieni jādodas. Ieraudzīt savu Ceļu, tā jau ir puse no uzvaras.

Apzināta dzīve sākas tad, kad uzņemamies atbildību par to. Tikai paši par visu, kas ir noticis un notiek.

Atbildība atver durvis uz Brīvību.

Brīvība savieno ar Radīšanu.

Tad paši sākam radīt savu dzīvi.

LAI TOP!

Maija Kadiķe
Pārpublicēts no www.engelupasaule.lv

Es vēlos, lai neviens sevi nepazaudētu!

Katrā no mums slēpjas neatpazītas un līdz šim nepieprasītas teritorijas, kurās, iespējams, ir kaut kas tāds, kā nav mūsu realitātē…Šīs ir tās teritorijas, kuras dotas mums no dabas, taču tās apspiedusi mūsu audzināšana, laiks, traumētā sevis uztveršana, negatīvā pieredze, traumas, vilšanās, sveši vērtējumi un vēl ļoti daudz kas…
Neatpazītas tās ir tamdēļ, ka mēs sevī neko arī nemeklējām, pilnībā uzticoties tam, ko par mums teiks citi.
Vieglāk ir sev piedēvēt kādai no horoskopa zīmēm piemītošās īpašības (piemēram “tipisks mežāzis”), neka iemācīties dzirdēt un pa īstam saprast sevi.
Savukārt nepieprasītais nekad nepārvērtīsies savā pretmetā, kamēr eksistēs nespēja atzīt sevi…
Es ļoti bieži vēroju cilvēkus, un kādi vāji bet dziļi signāli vēsta par to, ka tas, ko viņš pauž ārpasaulē nesakrīt ar to, kas notiek viņa iekšienē.
Redzu to, ka viņš absolūti nav atbrīvots savās iespējās, savas spējās un resursos.
Iepējams, tas ir paradoksāli, taču ļoti bieži cilvēki ar lielu potenciālu šaubās par sevi daudz vairāk kā tie, kuriem šis potenciāls nav tik liels.
Starp viņiem tu neatradīsi divkājainu tanku, kurš lauztos jebkurās aizslēgtas durvīs, ietu pa galvām un nebaidītos par savām vēlmēm maksāt “jebkuru cenu”.
Tieši pretēji, tajos, kuru nepieprasītās teritorijas nav atradušas iespēju pārvērsties lekni apsētos laukos, gandrīz neizbēgami sākas nopietni postoši procesi, kurus es saucu par potenciāla spēlēm: ja tev kaut kas tiek dots, bet tu neatrodi tam pielietojumu, tu neglābjami zaudē sevi.

Tomēr tik ļoti gribas, lai neviens sevi nepazaudētu!
Lai katram būtu iespēja un vēlme izaudzēt un iekopt savu personīgo skaisto lauku, nemēģinot sevi piepacelt ar šodien modē nākušo mākslīgo sevis mīlēšanu, kura burtiski mūs piespiež mīlēt sevi tūliņ un tagad, bet gan ar to mīlestību, kurā tu redzi to, ko pats esi radījis, redzi rezultātus un saproti, ka tajā ir jēga un vērtība.

Lūk, tieši tad mīlestība kļūst noturīga…

Es esmu pārliecināta par to, ka pašas mūsu tumšākas puses izpužas tieši tad, kad mēs pārāk ilgi sevī neatzīstam tiesības uz pilnvērtību, tiesības uz pieņemšanu, tiesības realizēties… un stāsts nav par kaut kādiem milzīgiem sasniegumiem (kaut gan kāpēc ne tiem?), bet kaut vai par to, kas tik ļoti prasās izlauzties uz āru…
Es ticu, ka nav cilvēku bez talantiem, bez spējām, bez kaut kā vērtīga… ir tikai pret sevi kurlie, nospiestie un līdzatkarīgie.
Un es ticu, ka atbrīvoties var katrs, kuram radusies tāda vajadzība.

Mani mīļie, lai jums pietiek spēka atklāt un padarīt pieprasītas jūsu slēptās teritorijas… esiet paši sev, bet parējie jūs panāks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis