Mīlēt dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Ļoti daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, jo uzskata, ka viņus nemīl, nepieņem, neatbalsta un neciena.

Iekšēji tāds cilvēks neatbalsta pats sevi, neciena un nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un gaida, kad citi cilvēki viņu piepildīs un izdarīs to viņa vietā. Citu cilvēku darbībās un vārdos, gluži kā spogulī, viņi lasa necieņas un nepieņemšanas pazīmes.

Mēs nevaram redzēt to, kas nav mūsos pašos. Tas, ar ko mēs esam piepildīti, atspoguļojas ārējā pasaulē. Ja tu esi pilns ar indi – pasaule tev ir indīga. Tu staigā ērkšķu kleitā ar ērkšķiem uz iekšu un aizķeries aiz pasaules, lai cik maiga tā arī būtu.

Tu citiem cilvēkiem iebaz padusē termometru, lai uzzinātu sava ķermeņa temperatūru – kas tu esi, kāds tu esi, labs vai slikts, un agri vai vēlu tu pārliecinies par to, ka to neviens nezin.

Jautājums par sevis pieņemšanu nav par to, lai atļautu sev būt mēslam, kā daudzi domā, bet gan par to, lai pa īstam sevi iepazītu, uzzinātu visu sevi un atzītu to, ko daba tev devusi, ko no tā izveidojuši vecāki un ko tu pats esi izveidojis no tā, ko izveidojuši vecāki. Bez sevis pieņemšanas nav iespējama nekāda izaugsme un attīstība, ņemot vērā to, ka attīstīt var tikai to, ko zin, redz, sajūt un atzīst.

Patiesa sevis pieņemšana, kā atspulgs spogulī,  rāda  tev pasauli citādu – mīlošu, skaistu, labestīgu, dāsnu. Cilvēks, kurš pieņēmis sevi, ir spējīgs līdzi just. Nav ne mīlestības ne līdzcietības tajā, kurš noliedz sevi un cīnās ar sevi.

Sevis pieņemšana dod skaidru sajūtu par nedalāmu saikni ar apkārtējo pasauli, jūtot sevi kā daļu no tās, jūtot sevi “savā vietā” Un, esot savā vietā, tu atrodi visu savās vietās. Esot saistīts ar pasauli, nevis cīnoties ar to, tu viegli atrodi sev vajadzīgos cilvēkus, nepieciešamos resursus savai pašrealizācijai dzīvē. Cīņā ar sevi un pasauli tādas iespejas nav – jo cīņa aprij visu tavu uzmanību un enerģiju.

Jaunībā es sāku interesēties par psiholoģiju un ezotēriku, lai atbrīvotos no nelaimēm. Kļūstot par profesionāli es sapratu, ka no nelaimēm nevar atbrīvoties, tās ir mirstīgas, tās ir dzīves raksturā un vēlmē dzīvot. Katrs, kurš to apzinājies, nonāk strupceļā: tad kam šis viss? Un es atradu tikai vienu atbildi: lai ar milzīgu baudu redzētu, dzirdētu un apskautu savus mīļos cilvēkus, skatītos uz jūru, mēnesi un zvaigznēm, ieelpotu ziedu smaržu, sajustu vēju un saules siltumu, kas glāsta ķermeni. Mīlētu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Autors: Ņina Rubšteina
Tulkoja: GInta Filia Solis

Mīlēt sevi

Mīlestība pret sevi ir tad, kad tev interesantāk ir tas kā ir, nevis tas “kā varētu būt”.
Kad savs paša stāsts ir interesantāks par kāda cita. Sava dzīve un ceļš interesantāks par visu citu. Ar visiem saviem kāpumiem, kritumiem, šūpolēm, it visu.
Kad būt sev pašam ir interesantāk kā izlikties par kaut ko vai kādu.
Kad interesanti ir sevi izzināt, iepazīt, atklāt.
Kad interesanti. Ar sevi. Bez neviena cita.
Kad viegli par sevi pasmieties. No sirds.
Kad ir brīvība izpētīt un kļūdīties. Lai izdarītu secinājumus un mēģinātu darīt kaut kā savādāk.
Mīlestība pret sevi – tas ir dabiskums. Es esmu.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē klausīties un dzirdēt sevi.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē pārstāt cīnīties ar sevi un dot sev brīvību.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē būt savā pusē. Vienmēr un visur. Pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi (jo tas tikai tā šķiet).
Mīlestība pret sevi nozīmē izvēlēties sevi un mīlestību, Dievu sevī. Vienmēr. Jebkuros apstākļos. Tāpēc, ka savādāk vienkārši nav iespējams.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SARAKSTS AR DOMĀM, KURAS NES SPĒKU UN IZDZIEDINĀŠANOS.

Der palasīt pa gabaliņam katru dienu..

Viss, kas tajā aprakstīts noteikti pievilksies reālajā dzīvē. Jo domas, kuras mēs turam galvā un vārdi, kurus mēs lietojam, pastāvīgi formē, veido mūsu pasauli un pieredzes. Daudzos no mums ir iesakņojies negatīvās domāšanas ieradums un mēs neapzināmies ļaunumu, kuru tādā veidā paši sev nodarām.

Lasot jebkuras no šīm afirmācijām katru dienu, dzīvē noteikti kas pamainīsies.
Galvenais ir ticēt tam, ko izsaki un aizdomāties par to, ko Tu runā.

MANA IZDZIEDINĀŠANĀS JAU NOTIEK.
Mana gatavība Piedot uzsāk manu dziedināšanās procesu. Es atļauju savas sirds Mīlestībai nomazgāt, attīrīt un izdziedināt katru mana ķermeņa daļiņu. Es zinu, ka es esmu pelnījusi(pelnījis) tikt izdziedināts.

ES UZTICOS SAVAI IEKŠĒJAI GUDRĪBAI.
Kad es nodarbojas ar ikdienas lietām, es ieklausos savā iekšējā Balsī. Mana intuīcija vienmēr ir manā pusē. Es tai uzticos, tà vienmēr ir manī. Es esmu mierīga (mierīgs).

ES ESMU GATAVA (GATAVS) PIEDOT.
Piedošana citiem cilvēkiem un Piedošana pašam (pašai) sev atbrīvo mani no pagātnes. Piedošana – gandrīz visu problēmu risinājums. Piedošana ir mana dāvana sev. Es Piedodu un atbrīvojos.

ES ESMU DZIĻI APMIERINĀTA (APMIERINĀTS) AR TO, KO ES DARU.
Katrs mirklis priekš manis ir ideāls, jo es sekoju saviem Augstākiem instinktiem un ieklausos savā sirdī. Es esmu mierīga (mierīgs) savā pasaulē un savās lietās.

ES UZTICOS DZĪVES PLŪSMAI.
Dzīve tek plūstoši un ritmiski un es – tās daļa. Dzīve man ir atbalstoša un tā atnes man tikai labu un pozitīvu pieredzi. Es ticu tam, ka dzīves tecējums man atnesīs tikai Augstāko labumu.

SPĒKS VIENMĒRT IR SAKOPOTS TIKAI ŠAJĀ MIRKLĪ.
Pagātnei nav varas pār mani. Es varu būt brīva (brīvs) tieši šajā mirklī. Šodienas domas rada manu nākotni. Es visu kontrolēju un atgriežu sev savu spēku. Es esmu mierīga (mierīgs) un brīva (brīvs).

ES GRIBU IZMAINĪTIES.
Es gribu atvrīvoties no vecām, negatīvām pārliecībàm. Tas, kas kavē manu ceļu – ir tikai domas. Manas jaunās domas ir pozitīvas un radošuma pilnas.

KATRA MANA DOMA RADA MANU NĀKOTNI.
Visums pilnībā atbalsta katru domu, kuru es izvēlos un, kurai es ticu. Man pieder neierobežota savu domu izvēle. Es izvēlos līdzsvaru, harmoniju un mieru, un es tās paužu savā dzīvē.

NEKĀDU PĀRMETUMU.
Es atbrīvojos no centieniem kādu vainot, lai kas tas nebūtu, ieskaitot sevi. Mēs visi cenšamies pēc iespējas labāk izmantot savas zināšanas, ar sapratni un nojausmām.

ES ATBRĪVOJU SAVAS GAIDAS.
Es peldu pa dzīvi viegli un ar Mīlestību. Es mīlu sevi. Es zinu, ka aiz katra dzīves pagrieziena, mani gaida tikai kas labs un labāks.

MANA DZĪVE – SPOGULIS.
Cilvēki manā dzīvē patiesi ir mans atspulgs. Tas dod man iespēju augt un mainīties.

ES ESMU IEJŪTĪGS DRAUGS.
Es esmu noskaņota (noskaņots) uz cilvēku sajūtām un domām. Es sniedzu atbalstu draugiem, kad viņiem tas ir nepieciešams un klausos viņos ar mīlestību.

BRĪVĪBA – IR MANAS DIEVIŠĶĀS TIESĪBAS.
Es esmu brīva (brīvs) savā domāšanā un varu izvēlēties tikai labas man domas. Es paceļos pāri savām pagātnes pārliecībàm un iegūstu Brīvību. No šī mirkļa es kļūstu par to, kam es biju radīta (radīts) šeit, uz zemi, ierodoties.

ES ATMETU VISAS ŠAUBAS UN BAILES.
Tagad mana izvēle: atbrīvot sevi no visām graujošām bailēm un šaubām. Es pieņemu sevi un radu mieru savā Dvēselē un sirdī. Es esmu mīlēta (mīlēts) un aizsargāta (aizsargāts).

MANI VADA DIEVIŠĶAIS PRĀTS.
Visu šo dienu man palīdz izdarīt izvēli. Dievišķais prāts pastāvīgi vada mani uz augstāku mērķu sasniegšanu. Es esmu mierīga (mierīgs).

ES MĪLU DZĪVI.
Manas neatņemamās tiesības kopš dzimšanas – dzīvot pilnīgi un brīvi. Es dodu dzīvei tieši to, ko es gribu saņemt no dzīves. Es esmu laimīga (laimīgs), ka es dzīvoju! Es mīlu dzīvi!

ES MĪLU SAVU ĶERMENI.
Es radu mieru savā Dvēselē un mans ķermenis atspoguļo manu Dvēseles Mieru labas veselības veidā.

KATRU SAVAS PIEREDZES DAĻU ES PĀRVĒRŠU IESPĒJĀS.
Katrai problēmai ir risinājums. Visa mana pieredze sniedz man iespēju mācīties un augt. Es esmu mierīga (mierīgs).

ES ESMU MIERĪGA (MIERĪGS).
Dievišķais miers un harmonija ieskauj mani un iemājo manī. Es jūtu pacietību, līdzjūtību un mīlestību uz visiem cilvēkiem, ieskaitot sevi.

ES ESMU MĪLESTĪBAS CIENĪGA (CIENĪGS).
Man nevajag censties nopelnīt mīlestību. Es esmu mīlestības cienīga (cienīgs) tamdēļ, ka es esmu piedzimis. Apkārtējie cilvēki atspoguļo manu mīlestību pret sevi.

MANAS DOMAS IR LABVĒLĪGAS.
Es saku “PROM!” jebkurai negatīvai domai, kura ienāk manā prātā. Nevienam cilvēkam, nevienai vietai un nevienai lietai nav varas pār mani, par cik – es esmu vienīgais savu domu radītājs. Es pati (pats) radu savu realitāti un visu, kas tajā atrodas.

ES DZĪVOJU SASKAŅĀ AR SAVU VECUMU.
Katram vecumam piemīt noteikti prieku un piedzīvojumu fons. Mans vecums vienmēr ir ideāls katram dotajam mirklim.

MANA PAGĀTNE IR AIZGĀJUSI UZ PAVISAM.
Šī ir jauna diena. Diena, kurā es nekad agrāk neesmu dzīvojusi (dzīvojis). Es cienu, pateicos un izbaudu katru šīs dienas mirkli.

ES NEVIENU NECENŠOS NOTURĒT.
Es atļauju citiem izjust to, kas viņiem ir svarīgs un es esmu brīva (brīvs) radīt to, kas man ir svarīgs.

ES REDZU SAVOS VECĀKOS MAZUS BĒRNUS, KURIEM TRŪKST MĪLESTĪBAS.
Es izjūtu līdzjūtību uz savu vecāku bērnību. Tagad es zinu: es izvēlējos viņus, jo viņi bija perfekti priekš tā, kas mas man bija jāapgūst , jāiemācās atnākot uz zemi.
Es piedodu un atbrīvoju viņus un atbrīvojos pati (pats).

MANAS MĀJAS – MIERA OĀZE.
Es ar mīlestību Svētīju savu māju. Es ienesu mīlestību katrā stūrītī un un mana māja man atsaucas ar siltumu, mājīgumu un ērtumu. Man ir labi un mierīgi šeit dzīvot.

KAD ES SAKU DZĪVEI “JĀ”, DZĪVE ARĪ MAN SAKA “JĀ”.
Dzīve atspoguļo katru manu domu. Kamert es saglabāju pozitīvo domāšanu, dzīve dāvā man tikai labās pieredzes!

VISS VISIEM PIETIKS, MANI IESKAITOT.
Dzīves okeāns ir pārpilnības pilns un devīgs. Visas manas vajadzības un velmes tiek apmierinātas pirms es uzspēju ko palūgt. Pārpilnība viegli plūst pie manis no visurienes, no visiem un no visa.

MANS DARBS PILNĪBĀ APMIERINA MANI.
Šodien es atdodu visas savas prasmes tam, ko es daru, par cik saprotu: kad šī pieredze būs pabeigta, Visums mani vedīs uz vēl augstāku savu spēju realizāciju un jaunu, vērtīgu pieredzi.

MANA NĀKOTNE IR BRĪNIŠĶĪGA.
Es dzīvoju bezgalīgā Mīlestībā, Gaismā un Priekā. Manā pasaulē viss ir labi.

ES ATVERU JAUNAS DZĪVES DURVIS.
Es priecājos par to, kas man ir un es zinu, ka mani vienmēr priekšā gaida jauna pieredze. Es atvērti sagaidu visu jauno. Es ticu, ka DZĪVE IR BRĪNIŠĶĪGA!

ES PAZIŅOJU PAR SAVU SPĒKU UN AR MĪLESTĪBU RADU SAVU JAUNO REALITĀTI.
Es lūdzu, lai Dievs dod man vairāk izpratnes, lai es vēl apzinātāk un ar lielāku mīlestību būvētu savu pasauli un izietu savas pieredzes.

ES RADU SEV JAUNU UN BRĪNIŠĶĪGU DARBU.
Es esmu pilnībā atvērta (atvērts) jaunam amatam. Es varēšu izmantot savus talantus un savas radošās spèjas strādājot brīnišķīgā vietā, ar brīnišķīgiem cilvēkiem un priekš brīnišķīgiem cilvēkiem, kurus es mīlu. Es pelnīšu viegli naudu.

VISS, KAM ES PIESKAROS, NES VEIKSMI.
No šīs dienas es radu sev jaunu izpratni par veiksmi. Es zinu, ka es varu būt ļoti veiksmīga (veiksmīgs) un mans veiksmīgums ir atkarīgs no tā, kā es to stādīšos priekšā. Es ieeju UZVARĒTĀJU lokā. Spīdošas iespējas atveras man visapkārt. Es piesaistu sev PĀRTICĪBU visās savas dzīves sfērās.

DZĪVE IR VIENKĀRŠA UN VIEGLA.
Viss, ko man ir nepieciešams zināt dotajā mirklī, ir atvērts man. Es ticu sev un ticu dzīvei. Viss JAU ir labi.

ES AR MĪLESTĪBU IEKLAUSOS SAVA ĶERMEŅA VĒSTĪJUMOS.
Mans ķermenis vienmēr strādā uz optimālās veselības sasniegšanu. Mans ķermenis vēlas būt vesels un neievainojams. Es sadarbojos ar ķermeni un kļūstu vesela (vesels), stipra (stiprs) un pilnīga (pilnīgs).

ES PAUŽU SAVU RADOŠUMU UN TALANTUS.
Mani unikālie talanti un radošās spējas izpaužas visbrīnišķīgākos veidos. Manas radošās spējas vienmēr atrod pielietojumu.

ES ATRODOS POZITĪVO PĀRMAIŅU PROCESĀ.
Es atveros visbrīnumainàkos veidos. Tikai labais var viegli atnākt pie manis. Es izstaroju veselību, laimi, prieku, pārticību un dvēseles mieru.

ES PIEŅEMU SAVU UNIKALITĀTI.
Nav sacensību un nav salīdzināšanu, jo mēs visi esam unikāli un dažādi. Es esmu īpaša (īpašs) un neatkārtojama (neatkārtojams). Es mīlu sevi.

VISAS MANAS ATTIECĪBAS AR CITIEM CILVĒKIEM IR HARMONISKAS.
Es apkārt sev redzu tikai harmoniju.

ES NABAIDOS IESKATĪTIES SEVĪ.
Izejot cauri citu cilvēku viedokļiem un pārliecībām, es redzu sevī neatkārtojamu, brīnišķīgu un skaistu būtni. Es mīlu to, ko es redzu sevī.

ES IZJŪTU MĪLESTĪBU VISAPKĀRT.
Mīlestība ir visapkārt un es mīlu un esmu citu mīlēta. Mīloši cilvēki piepilda manu dzīvi un es atklāju, cik viegli ir paust savu mīlestību citiem.

MĪLĒT CILVĒKUS IR VIEGLI, KAD ES PIEŅEMU UN MĪLU SEVI.
Mana sirds ir atvērta. Es ļauju savai mīlestībai plūst viegli. Es mīlu sevi, es mīlu cilvēkus un cilvēki mīl mani.

ES PIEŅEMU SAVU PARTNERI.
Dievišķā Mīlestība ved mani pie pilnvērtīgām, dziļam un mīlestības pilnām attiecībām un palīdz saglabāt tās.

ES PIEDALOS PASAULES IZDZIEDINĀŠANAS PROCESĀ.
Katru dienu es redzu savu pasauli harmonisku, mierīgu un izdziedinātu. Es redzu pasaulē katru cilvēku paēdušu, apģērbtu un ar mājokli.

ES MĪLU SAVU ĢIMENI.
Man ir mīloša, harmoniska, laimīga, vesela ģimene un mēs visi viegli saprotamies savà starpā.

MANI BĒRNI ATRIDAS DIEVIŠĶĀ AIZSARDZĪBĀ.
Dievišķā gudrība mīt katrā no maniem bērniem. Mani bērni ir laimīgi un aizsargāti visur, kur tie atrodas.

ES ZINU, KĀ NOMIERINĀT SAVU PRĀTU.
Es esmu pelnījusi atpūtu un klusumu, kad man tas ir nepieciešams un es pati (pats) radu telpu savā dzīvē, kur es varu dabūt to, kas man ir vajazīgs. Es atrodos mierà un harmonijā vienatnē.

MANA ĀRIENE ATSPOGUĻO MANU MĪLESTĪBU PRET SEVI.
Es esmu brīnišķīga (brīnišķīgs) no iekšpuses un no ārpuses! ❤️

Autors: Jeļena Toršina
Tulkoja: OmShanti

#afermācijas #domformas #dziedināšana #pašrealizācija

pašrealizācija

Svarīga saruna

paslepes6

Viss notika tieši tā, kā viņš bija iedomājies.
Caururbjošu sāpi nomainīja atvieglojuma un miera sajūta. Garš tunelis ar gaismu tā galā… Tur viņu sagaidīja divi eņģeļi un nesa kaut kur augšup, vismaz tā viņš juta. Drīzumā viņi attapās ļoti skaistā troņa zālē un tronī sēdēja Viņš!

– Svētais Dievs, cik ļoti es priecājos tevi redzēt! – iesaucās ceļotājs un no acīm viņam sāka ritēt asaras.
– Es tik ļoti gaidīju šo mirkli, es tik ļoti biju noguris no Zemes dzīves un tik ļoti vēlējos ar tevi parunāties… Viņš bija gatavs krist uz ceļiem Dieva priekšā, taču Dievs, skaists un majestātisks sirmgalvis ar savu daiļrunīgo skatienu viņu apstādināja.

– Tagad tev vairs nav ne vajadzības ne arī jēgas locīt ceļus manā priekšā, gribu ar tevi runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ceļotāja acis iemirdzējās.

– Paldies! Svētais Dievs, ar nepacietību gaidu, ka tu mani pieņemsi savā paradīzē. Es savā dzīvē biju godīgs un taisnīgs cilvēks, izpildīju visu nepieciešamo, gāju baznīcā, lūdzos, gavēju, ziedoju baznīcai, veltīju sevi kalpošanai citiem… Es izdarīju visu, ko tu no manis prasīji. Un es parāk ilgi cietu. Un esmu ļoti noguris. Mana dvēsele ir iztukšota. Lūdzu, mierini mani, piepildi mani ar gaismu un siltumu. Atver man savus paradīzes vārtus.

Un lai arī ceļotājs ļoti gaidīja uzslavu, viņš to nesaņēma. Zālē iestājās klusums. Dievs domīgi skatījās uz savu kārtējo dēlu, viņš to bija darījis neskaitāmas reizes. Viņš sakopoja savus spēkus, lai ar iedvesmu un jūtām atkārtotu tos vārdus, tos svarīgos vārdus, kurus bija jādzird katram cilvēkam.

– Beidzot viņš vērsās pie ceļotāja, kurš jau bija kļuvis nemierīgs: – saki man, kāpēc esi tik pārliecināts par to, ka nokļūsi paradīzē? Nāc, kopā paskatīsimies uz dzīvi, kuru esi nodzīvojis. Un tajā pašā mirklī viņiem priekšā atvērās milzīgs ekrāns.

– Tas, ko tu atcerēsies, parādīsies šeit – uz ekrāna, un arī tas, ko es vēlēšos tev parādīt.
Skaties! – teica Dievs, – atceries to, kā tu atnāci pie manis.

– Dievs, es to izdarīju apzināti, kad man bija 20 gadu. Visi man apkārt bija ticīgie un es sapratu, ka tas ir arī mans ceļš. – Uz ekrāna momentā parādījās kristību aina.

– Piedod man, Dārgais cilvēk! Vai tu patiešām saprati, ka tas ir tavs ceļš, vai arī izdarīji to tāpēc, ka visi tev apkārt tā darīja?

Ceļotājs samulsa.

– Patiesību sakot, nezinu. Es jau sāku šaubīties par sevi.

– Šaubas ir labi, teica Dievs. Šaubas ir patiesības draugi. Katru reizi,  kad tu šaubies, pajautā savai sirdij. Viņa zin atbildi. Nekādā gadījumā neuzticies savam prātam. Problēma ir tā, ka vairums cilvēku dzīvo ar prātu un nekad neklausa tam, ko saka sirds.
Uz ekrāna ceļotājs ieraudzīja savus vecākus, vienu no parastajām ikdienas mājas scēnām.
– Redzi, viņi pat neiedomājas, ka sirds prot runāt. Zini, kāds pazīstams rakstnieks tā arī uzrakstīja “Gore ot Uma”. Tas ir par to.

– Es taču esmu lasījis to grāmatu, – priecīgi iesaucās ceļotājs, – taču droši vien nesapratu. Un viņa balss kļuva skumja. Un viņš domīgi teica:
– Vai tad klausīties sirdsbalsī nav bīstami? Sirds taču ir tik mainīga. Vai tad cilvēkam nav jābalstās uz savu izlēmību un gribu?

– Nē, mans draugs, sirds un sajūtas, kas nāk no tās, ir spēcīgākas un svarīgākas. Tu taču zini to, ka tavs prāts var 1000 reizes izskaidrot, kā ir pareizi, taču tu nespēsi to izdarīt, jo sajūtas būs spēcīgākas. Paskaties uz šo cilvēku, – ceļotājs uz ekrāna ieraudzīja alkoholiķi, kurš trīcošām rokām centās atvērt pudeli. – Viņš jau 1000 reizes bija sev teicis, ka dzert ir kaitīgi. Taču vienalga to dara, tāpēc, ka sajūtas viņam to liek darīt. Kādas tieši, tas, protams, ir jautājums. To viņam vēl nāksies noskaidrot, ja vien vēlēsies iziet no šī apburtā loka.

– Bet es iemācījos apspiest savas jūtas, uzskatot tas par grēcīgām. Tātad man nebija taisnība? – jautāja cilvēks. Dievs pasmaidīja. – tu taču mums iedevi Bībeli, kur rakstīts, kā jāuzvedas, ka jātiecas pēc dievbijības, jānomierina savs ego un miesa, jābūt pazemīgiem … Es taču dzīvoju tā, kā māca šī grāmata! – iesaucas ceļotājs. – Vai tad tā nav tava?! Un viņa balsī ieskanējās izmisums.

– Bībeli uzrakstīja cilvēki. Viņi izdarīja ļoti daudz ko labu un pareizu, taču arī ļoti daudz ko kļūdainu un apzināti melīgu. Uz ekrāna paradījās divi cilvēki un ceļotājs saprata, ka tie strīdas dēļ uzrakstītā Bībeles teksta. Un gala rezultātā viens otram iedūra ar nazi. Dievs vēroja ceļotāja reakciju – Tur pareizi ir uzrakstīts, ka es esmu Mīlestība. Bet vai tu zini, kas ir Mīlestība? – Dievs pasmaidīja, ceļotājs klusēja. – Tu atkal šaubies?

– Nē, es zinu, – iesaucās ceļotājs, – es tik daudzas reizes esmu jutis mīlestību, kad skaitīju lūgšanas. Es  biju kā apburts no šīs saldās ekstāzes un nevēlējos iziet no šī stāvokļa, tas bija tik brīnišķīgi! – un viņš ieraudzīja sevi baznīcā, lūgšanās, un atcerējās, kā ielika tajās visu savu kaisli.

– Nē, teica Dievs, – tas nav tas. Piedod manu rupjību, taču tas ir ne par ko. Cilvēki tā dara ļoti bieži pieņem iemīlēšanos par mīlestību, kad galva reibst un gribas griezties dejā kā tauriņam. Arī tas nav tas! Mīlestība ir daudz vienkāršāk un spēcīgāk. Tā ir vienotība. Zini, kas ir vienotība?

Vai esi kādreiz to jutis? Iekšēji savienoties ar kaut ko vai kādu ir mīlestība. Tas ir jasajūt. Bībelē tas nav rakstīts. Kad notiek tāda vienotība, no tās vienmēr kaut kas dzimst. Mīlestība pieaug. Piemēram no prāta un problēmas vienotības rodas risinājums, no mākslinieka un dzīves vienotības rodas mākslas darbs, no cilvēka vienotības ar savu ķermneni rodas veselība, no sievietes un vīrieša vienotības  rodas bērns. Lūk, kas ir mīlestība! Es esmu vienotība! Cilvēks pats kļūst par Dievu savienojoties ar visu esošo un tad viņš var radīt…

– Nē, bērns var piedzimt arī izvarošanas rezultātā. Kāds tam sakars ar mīlestību? – iebilda ceļotājs, viņš patiešām centās saprast.

– Jā, atbildēja Dievs, no ķermeņu savienošanās rodas viens bērns, no dvēseļu savienošanās – pavisam cits, tas tiesa. – Uz ekrāna visu šo laiku zibēja atbilstoši videokadri. – Jūs, visi cilvēki tiecaties pēc laimes. Jūs visi man to lūdzat! Jūs aizmirstat, ka laime ir sajūta. Bet sajūtas dzīvo sirdī. Kā jūs varat būt laimīgi, nekad neklausoties savā sirdī? Ja neklausies sirdī, bet dzīvo kā vajag, kā rakstīts vai kā māca citi cilvēki, var uz visiem laikiem pazaudēt gan mīlestību pret sevi gan mīlestību pret pasauli. Domā bez tā var dzīvot? Tu teici, ka esi noguris un iztukšots. Bet tu taču dzīvoji pēc Bībeles. Ko tu izdarīji nepareizi? Sekojot saviem uzskatiem par pareizu dzīvi, tu apspiedi savas vēlmes. Bet tieši caur tavām vēlmēm es tev sūtu tavas dzīves mācību stundas, kuras izejot un ar kurām savienojoties, cilvēki izjūt laimi.

Apspiežot savas vēlmes, cilvēki atņem sev savas attīstības iespējas. Bet es taču jūs sūtu uz Zemes, lai jūs attīstītos, lai jūs palielinātu mīlestību savā sirdī. Es redzu, ka tu šobrīd esi pavisam pazaudējies un sanīcis. Dievs pastiepa roku un kā gādīgs tēvs noglāstīja ceļotāja vaigu un tas uzreiz kļuva mundrāks.

– Ļauj es tev vienkāršos vārdos visu paskaidrošu, – silti un maigi Dievs teica. – Novāciet ekrānu, mums tas vairs nebūs vajadzīgs. Klausies mani. Cilvēks ir dzīves apstrādes mašīna. Es sūtu jūs uz Zemi, lai jūs mācītos, attīstītos un pārveidotu negatīvu savas sirds pozitīvajā spēkā. Tikai sirdij ir spēja uzņemt negatīvo enerģiju (visu slikto, nodevību, sāpes….), savienoties ar to, piedot un atlaist no sevis jau pavisam ko citu – labāku un gaišāku. Un šajā procesā prātā saglabāsies apziņa, atmiņa un pieredze. Tā ir tevis izietā apmācība. Savukārt sirdī pieaugs mīlestība. Un tad cilvēks būs laimīgs. Un līdz šīm situācijām tu nonāc ar savu vēlmju palīdzību.

Vai redzi, kas notiek, kad tu paud savas vēlmes?

Izbrīnītais ceļotājs nespēja bilst ne vārda. Viņš sāka saprast. Dievs kādu brīdi klusēja, ļaujot cilvēkam aptvert viņa teikto.

– Kad tu man pateici pedējos vārdus, – beidzot ceļinieks ar grūtībām sāka runāt, – es sajutos tā, it kā mani būtu ķērusi zibens šautra. Es pēkšņi ļoti daudz ko sapratu! Bet saki, kāpēc tu šo neatklāj uzreiz, kad mēs atnākam uz zemes? Cilvēks piedzimst un viņam uzreiz iedod šīs zināšanas, lai viņš uzreiz zinātu, kā pareizi dzīvot un ko pareizi darīt?

– Es vēlētos, lai jūs mani meklētu. Zini, ja tu būtu atnācis šajā pasaulē un uzreiz saņemtu visu, tu sāktu mani ienīst. Jo es tev būtu atņēmis iespēju spēlēt varenu spēli, kura nes tik daudz prieka. Atceries, kad tavi bērni bija maziņi, tu ar viņiem spēlēji paslēpes. Vai tad tu neatceries viņu smaidīgās sejiņas, kad viņi slēpās un tu viņus atradi? Lūk, bērni tajā vecumā vēl atcerās, kas ir kas, viņi zin šo spēli. Bet pieaugušie aizmirst. Es ļoti vēlējos, lai tu mani meklē, jo tas apmierinājums mirklī, kad esi atradis, nav ne ar ko salīdzināms. Tu neatradi. Bet atradīsi nākotnē.

– Mīļais Debesu Tēvs, es tikko tevi pa īstam atradu. Tu mani sūtīsi uz paradīzi?

– Tu būsi pārsteigts, bet nekādas paradīzes nav. Ir tikai nepārtraukts dzīves cikls. Es atkal tevi sūtīšu uz Zemi. Paradīze un elle abas ir uz Zemes. Un katrs pats izlemj, kur viņam būt.

– Bet es taču atkal atnākšu kā balta papīra lapa, – iebilda ceļotājs. Es visu aizmirsīšu! Aizmirsīšu to, ko Tu šobrīd man saki!

– Jā, kā balta papīra lapa. Un atkal sāksi meklēt. Taču šoreiz tev būs vieglāk. Tu sajutīsi šo zināšanu, kā draugu, kuru neesi sastapis daudzus simtus gadu. Tu atpazīsi. Un tu būsi ļoti  laimīgs. Tu esi gatavs atgriezties?

– Nē, nē! Es gribu vēl ar tevi aprunāties. Es vēl ne visu sapratu. Bet kā saprast, kurām vēlmēm sekot un kurām ne? Ja es sekošu visām savām velmēm, tad drīz vien nonākšu dzīvnieka līmenī. Es vienkārši sākšu ēst, dzert, gulēt, nodarboties ar seksu un viss. Kur manas vēlmes mani aizvedīs?

– Tieši tam tev ir sirds, lai sajustu, kurām vēlmēm sekot un kurām ne. Cilvēks ir līdzsvars. Gaismas un tumsas līdzsvars. Tu nevari dzīvot pavisam bez tumsas, jo tikai tā tev ļaus saprast, kas ir gaisma. Tu taču mācies. Kā var saprast, kas ir gaisma, nezinot, kas ir tumsa?! Kā var saprast, kas ir siltums, ja neesi izjutis aukstumu? Kā var nonākt pie īstas taisnības, ja neesi izjutis grēku?

– Ak, Dievs! – iesaucās ceļotājs. – Tātad cilvēki, kuri ienīst grēku, atņem sev ļoti svarīgu mācību stundu un tās apzināšanos, atņem sev savu galveno dzīves misiju uz Zemes?!

– Jā! Es zināju, ka tu to sapratīsi. Es radīju grēku, lai tu varētu mācīties, un lai jūs būtu spējīgi iepazīt manu žēlsirdību. Dzīve bez grēka nav iespējama. To var uz mirkli apspiest, taču tas vienalga sevi parādīs tā vai citādāk. Jūs visi esat grēcīgi un vienmēr tādi būsiet, un tas ir brīnišķīgi, tāpēc, ka pateicoties grēkam ir dzīvība. Tu zini, ka starp negatīvo un pozitīvo potenciālu rodas elektriskā strāva. Tad, lūk, tieši tāpat starp pozitīvo un negatīvo rodas dzīve. Novāc negatīvu un pazudīs pozitīvs, novāc velnu, nebūs arī manis – Dieva. Es esmu vienotība, velns – atšķirtība. Mēs abi esam vajadzīgi jums jūsu pasaulē uz Zemes.

– Tad kas ir labāk, būt taisnīgam vai godīgam? Vai vajadzīga ir baznīca, lai būtu tuvāk tev?

– Es redzu, ka tu pats sev esi atbildējis uz visiem šiem jautājumiem un atbildējis pareizi, tev laiks atgriezties.
– Eņģeļi!!!!

Ceļotājs uz sekundi sabijās, bet uzreiz pasmaidīja un šis smaids Dievam atgādināja mazu bērnu, kurš spēlē paslēpes. Eņģeļi viņu saķēra aiz padusēm un visi trijatā pazuda tikai Dievam vien zināmā virzienā. Vecais pasmaidīja un aizdomājās. Un pēc mirkļa pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras.

– Kāpēc gan man ar viņiem tas jādara? Kāpēc es nevaru savādāk? Ātrāk paradītos kāds, kurš man ar šo palīdzētu tikt skaidrībā, viņš noburkšķēja un iesaucās:
Nākamais!!!!

Autors: Anastasija Raja
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: econet.ru
Foto: pexel

Lielā Burvība

dargumi

Es uzskatu, ka galvenais jautājums, uz kuru cenšas atbildēt visas dzīvās būtnes: vai tev pietiks drosmes izvilkt dienas gaismā visus tos dārgumus, kas tevī apslēpti?
Redzi, es pat iedomāties nevaru, kas tevī apslēpts. No kurienes man to zināt? Iespējams, tu pats īsti labi to nezini, taču man ir aizdomas, ka esi pamanījis kādus mājienus.
Man nav zināmas tavas spējas, es nezinu, kas tevi iedvesmo, kādas ir tavas vēlmes un slēptie talanti.
Taču droši vien tur iekšā, tevī slēpjas kaut kas brīnišķīgs. Es to droši un pārliecināti paziņoju, tāpēc, ka (tāda nu es esmu radīta) ticu, ka mēs visi esam staigājošas dārgumu glabātuves.
Es ticu, ka tā ir ļoti sena un dāsna spēle, kuru daba spēlē ar cilvēkiem – par prieku mums un sev: daba slēpj katrā no mums brīnumainas bagātības, bet pēc tam paiet maliņā un skatās, vai mes tās pratīsim atrast.

Šo paslēpto dārgumu meklēšana – lūk, ko nozīmē radoša dzīve.
Izmisīga drosme, kas dzen mūs šajos meklējumos, – lūk, kas pārvērš pelēkās dienas daudz krāšņākā dzīvē.
Un šos meklējumu rezultātus, kas bieži vien mūs priecīgi pārsteidz, – lūk tos es arī saucu par Lielo Burvību.
Elizabete Gilberta “Lielā Burvība” Drosme dzīvot radoši

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve var būt visāda…

close-up-photo-of-woman-s-face-3064717

Vai zini, dzīve var būt tāda, ka ieskrējiens no mirkļa, kad tu skaistām kājiņām kulsti ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kad nopietni apsver, vai varēsi patstāvīgi uz savām piepampušajām kājām tikt līdz virtuvei lai uzvārītu olu brokastīs, var būt tik satriecoši īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada sajūsmas pilniem skatieniem, bet rīt – atbrīvo vietu metro…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu savu acu krāsā, bet rīt, aci nemirkšķinot, ielien vecā “bītlenē”, jo tev vispār tas nav svarīgi…
Tāda, ka šodien tu jautri vītero draugu kompānijā, bet rīt čokurā sarāvies auro spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, apbrīno, bet rīt to pašu – kādai citai, skaidrs, ka ne tev….
Tāda, ka šodien visiem esi mīlulītis, bet rīt – pavisam aizmirsts, pamests vai atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā jūras dibenā….

Tu vari katru teikumu izlasīt no beigām – arī tā notiek….

Tu vari pievienot starpposmus brīžiem, kad tu migrē no sajūsmināta muļķa kanārijputniņa stāvokļa, līdz prātīgas vārnas stāvoklim, kura drūmi gaida, kad kāds pametīs kādu siera gabalu… pigu lapsai…

Dzīve, ir tāda…

Es jau sen sapratu, ka vienīgais veids kā neiekrist ar seju sevis paša izraktajā vilšanās bedrē – ir būt gatavam it visam…

Dzirdi, it visam?…

Saģērbos un gāju, kā teica mana vecmāmiņa, kura pārcietusi visas represijas, kara šausmas un garās padomju laika desmitgades ….

Dzīve, viņa ir tāda…

Un tajā slikti ir tam, kurš nolēmis, ka vienreiz mutē atradusies sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas….
Kurš mūždien gaida pret sevi kaut kādu īpašu attieksmi…
Kurš domā, ka visiem toksiskajiem cilvēkiem jāsāk nožēlot savus grēkus un jālūdz viņam piedošana…
Kurš tic tam, ka laimei, mīlestībai un veiksmei jabūt garantētām un nepārejošām…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un noskaņoti tikai uz neveiksmēm …

Normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien stūrītī nomirt pēc katra satricinājuma….

Dzīve, viņa ir tāda…

Brīnišķīga… pat tad, kad šķiet, ka brīnišķīga vispār nekā nav….

Tā taču ir…

Izvēlies to, lai kas arī nenotiktu…

Tāpēc, ka dzīve, atšķirībā no nāves ļauj izdarīt šo izvēli…

Dzīvo!
Ļiļa Grad
Bilde: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava optika

smuki

Beidzot tu atļauj cilvēkiem būt jebkādiem, pat neapmierinātiem ar tevi; pat tādiem, kuri organiski tevi nepanes.
Katram sava optika; kāda mikroskopā tu esi tārps, kāda teleskopā – Dievs, bet kāda cita šautenes tēmeklī – galvenais ienaidnieks – tas neko nenozīmē, izņemot to, ka vienam patīk skatīties mikroskopos, citam – teleskopos, bet kādam tēmekļos; uz tevi tas nemazākā mērā neattiecas.
Man sāk patikt būt sev pašai un tikai sev. Es beidzot līdz galam esmu izlasījusi sevis pašas lietošanas instrukciju.

Vera Polozkova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgs cilvēks :)

laimigs cilveks32

Laimīgi cilvēki nevienam nav interesanti, pat psihoterapeitiem.

☀️ Pirmkārt, laimīgus cilvēkus nevar izsist no līdzsvara. Viņi prot nekaunēties par sevi. Ja viņiem saka: “Tev resns dibens, ar tādu ielās nevar rādīties, un vēl nemodernas bikses”, viņi mierīgi turpina staigāt nemodernās biksēs un vēl groza to pašu resno dibenu, tāpēc, ka zin: 99% cilvēku neuztrauc svešu cilvēku dibena izmērs. Bet tie, kurus uztrauc, cieš ne jau tāpēc, ka sveši dibeni, lūpu krāsas un briesmīgas bikses, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk ciest.

☀️Otrkārt, laimīgi cilvēki citiem neko neaizliedz. Un pat arī, ja kāds blakus ēd “pliku” sviestu, viņi tam novēl labu apetīti.

☀️ Treškārt, laimīgi cilvēki skaidri novērtē situāciju un saprot, ko viņi var un ko nevar ietekmēt. Piemēram ietekmēt siltā ūdens atslēgšanu vasarā nevar, taču var aizbraukt uz laukiem, uzstādīt vannas istabā boileri vai atrast simpātisku draugu, kuram ir boileris 🙂

☀️ Ceturtkārt, laimīgi cilvēki draudzējas ar gudriem, skaistiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Tāpēc, ka viņiem blakus visi ir tādi…

☀️ Piektkārt, laimīgiem cilvēkiem nevajag precēties 27 gados tikai tāpēc, ka visi precas… Bet vajag precēties mīlestībā…

☀️ Sestkārt, laimīgam cilvēkam maz vajag. Viņi ir mierā ar to, ka strādā par grāmatvedi parastā firmā, nevis par kinozvaigzni Holivudā… Viņi mācās zīmēt vai lekt no tramplīna. Viņi pārvar bailes un iziet publikas priekšā nolasīt savas miniatūras… un ļoti vēlas to darīt labi…

☀️ Septītkārt, laimīgi cilvēki citos cilvēkos neredz ienaidniekus. Viņi lieliski zin, ka pasaule ir plaša un tajā ir 8 miljardi cilvēku. Un nevar taču būt tā, ka visi 8 miljardi tevi neieredz. Un nemēdz būt arī tā, ka visi tevi mīl…

☀️ Astotkārt, laimīgi cilvēki tic sev. Viņiem gluži vienalga tas, ka kāds ir saņēmis prēmiju, kāds apprecējies, kāds savācis miljons sekotāju savam blogam… Viņi dara to, kas viņiem patīk un to, no kā gūst baudu.

☀️ Devītkārt, laimīgiem cilvēkiem viss vienmēr ir vienkārši. Vienkārši pelna naudu. Vienkārši apmeklē ārstu. Vienkārši taisa remontu… Un tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr esam dzīvi, mēs varam izgudrot paši savus noteikumus.

☀️ Desmitkārt, laimīgi cilvēki ir godīgi pret sevi. Viņi pazīst visus savus tarakānus galvā un zin tiem vārdus, zin to biogrāfiju un zin, ar ko šie tarakāni var būt noderīgi…

💕Laimīgi cilvēki katru dienu pasauli maina uz labo pusi un padara to labāku. Dara labāku savu viena cilvēka mazo pasauli, bet pēc tam viņiem pievienojas citi cilvēki, un kopā viņi maina visu vēsturi… Viņi neapzskauž stipros, vienkārši dzīvo laimīgi.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot sev

sieviete ritenis

Dzīvot sev var un vajag, tikai tas jādara godīgi.

Viens dziedātājs uz skatuves visu sevi atdod klausītājam, dzied no sirds, pastāvīgi trenējas, saudzē savu balsi.
Otrs dzied ar fonogrammu, iespējams, pat kāda cita ierakstītu, kāda, kurš talantīgāks, bet ārpus skatuves, dzīvo amorālu dzīvesveidu. Abi dziedātāji uzstājas sev – lai saņemtu uzmanību, klausītāju atzinību un naudu. Tikai viens to dara godīgi, bet otrs – nē.
Katrs no mums visu dzīvē dara sev.⠀
Ja manai sievai ir labi, viņa ir pozitīvā noskaņojumā, priecājas, tad arī man ir labi.
Tāpēc, ja es vēlos kaifot no tā stāvokļa, kuru jūtu blakus viņai, man vajag kaut ko viņas labā darīt, tas ir godīgi.
Ar draugu es spēlēju tenisu vai eju uz pirti, to daru sev, bet kopā jautrāk un interesantāk. Tad godīgi būs draugu uzklausīt, atbalstīt, ja viņam to vajag. Vai arī vienkārši kopā izsmieties, nevis ik minūti pārbaudīt ziņas instagramā vai wacapā.
Ar seksu nodarboties divatā ir daudz patīkamāk nekā censties pašam sevi iepriecināt. Ir godīgi domāt ne tikai par sevi, bet arī partneri, lai arī viņam būtu labi.⠀
Arī uz darbu es eju sev, lai pelnītu naudu, apmaksātu rēķinus, pirktu produktus un citas dzīvei nepieciešamas lietas. Darbs dod vietu sociumā, sava noderīguma sajūtu, jaunus kontaktus, draugus, iespēju attīstīties. Būs godīgi strādāt ar pilnu atdevi, nevis stiept gumiju un aprunāt priekšnieku un kolēģus vai spelēt datorspēles.
Ir normāli darīt sev. Vienkārši tas jādara godīgi – ne tikai ņemt, bet arī dot.⠀
Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis