Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Bairone Keitija: Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!

keitija bairona

1986. gadā bijusī nekustamo īpašumu brokere un trīs bērnu māte Bairone Keitija, izstrādāja metodi “Darbs”. Atrodoties dziļā depresijā, savu kaitīgo ieradumu gūstā un, būdama naida pārpilna, reiz, kādā rītā viņa pamodās un saprata: visas ciešanas rodas tāpēc, ka mēs pārāk stipri ticam savām pašu domām.
Ekharts Tolle reiz teica: “Bairones Keitijas “Darbs” ir milzīgs ieguvums visai mūsu planētai”, savukārt žurnāls Time Keitiju nosauca par “Jaunās tūkstošgades garīgo inovatoru”.
Lūk, daži citāti no viņas grāmatām:

  • Pētījumi atklāj mums pasauli, kas ir daudz labestīgāka par to, ko mēs spējam iedomāties.
  • Es esmu absolūti visu savu sāpju avots.
  • Pašrealizācijai nav nekāda spēka, ja tā netiek izdzīvota.
  • Saprāts iemīlas pats sevī un šis brīnišķīgais romāns ar sevi ir ne tikai kara beigas, bet arī sākums kam pilnīgi jaunam.
  • Kad tu apzinies, ka saņem visu, kas tev ir vajadzīgs, dzīve kļūst par paradīzi.
  • Tu ciet tikai dēļ parliecības, ka tev šajā dzīvē kaut kas pietrūkst. Realitātē mums ir viss, kas mums ir nepieciešams.
  • Dažkārt būt laimīgam nozīmē to, ka tev nav taisnība.
  • Ko viņi domā par mani? Neviens par mani nedomā! Cilvēki var redzēt tikai paši sevi – mani viņi nevar redzēt.
  • Domas ir mani bērni un es esmu laba māte. Esi savu domu māte! Esi to bērnu māte, kuri ir tavā galvā!
  • Nav tāda jēdziena: slikts liktenis. Pārbaudi to ar pētījumu palīdzību!
  • Elle: “Palīdzība būs klāt kuru katru brīdi”. Brīvība: “Neviens nenāks”.
  • Kad tu tici, ka tavu problēmu radījis kāds cits, tu pats sev kļūsti par upuri.
  • Kad mēs baidāmies par kaut ko nākotnē, mēs jau izdzīvojam to, ko nevēlamies tajā redzēt.
  • Cilvēku ķermeņi ir tikpat nevainīgi kā koki vai ziedi.
  • Bērni saka mums taisnību. Un tikai no mums ir atkarīgs tas, vai pašiem ir pietiekami daudz vīrišķības to izdzirdēt.
  • Jo lielāka apziņas tumsa, jo vairāk sāpju.
  • Tukšumā nav jautājumu.
  • Dzīve, mani mīļie, ir mīlestība. Viss pārējais ir iedomu maldi.
  • Ja tu zinātu, cik patiesībā esi skaists, tu nokristu pats pie savām kājām.
  • Katrs mirklis ir Dieva dāvana: un tu atver šo dāvanu tieši tagad, tagad, tagad…?
  • Nav nekā tāda, ko nevarētu piedot. Tava patiesā daba ir mīlestība. Un neko tu tam nepadarīsi.
  • Viss, ko tu domā par citiem cilvēkiem, esi tu pats.
  • Vienīgā aizsardzība, kas vispār var būt, ir skaidrs saprāts, kas pilnībā atrodas saiknē ar realitāti.
  • Ja tu kritiku neuztversi kā dāvanu, tā nekad nebeigsies.
  • Tas, kam tu šobrīd tici, rada vai nu tavas ciešanas vai tavu laimi.
  • Saprāts neapstājas. Tu tikai vairāk netici domām. Tu vari tās patiesi sveicināt. Domas nav nopietnas, tās ir nevainīgi bērni un tu smejies kopā ar tām un uzsmaidi tām. Prāts varēs nomierināties, iepazīstot sevi. Prāts atgriežas mājās.
  • Tas nav iespējams, ka veselais saprāts dzīvotu nelaimīgu dzīvi.
  • Ja es neatrodos tavā apziņā, kā es varu eksistēt tavā uztverē? Nē, “es” tevī neesmu es. Tad, kas “es” esmu?
  • Kad es meklēju tavu pieņemšanu, es pret sevi – to, kura meklē pieņemšanu, izturos nepieņemoši.
  • Stress ir modinātāja signāls, kas vēsta, ka esi kaut kam pārāk pieķēries – kaut kam, kas nav tavs patiesais.
  • Mēs baidāmies tikai no tā, ko nesaprotam.
  • Iepriekšējā pasaulē mēs aizsākām sarunu un ego dzīvoja!
  • Ikviens stāsts, ko tu stāsti par sevi ir barība tavam ego. Neeksistē patiesi stāsti.
  • Nav iespējams pārliecināt visus. Un nav neviena, ko vajadzētu pārliecināt.
  • Nauda ir brīnišķīga metafora. Nauda plūst no vienas vietas uz otru, cauri dažādām valstīm, telefonu sistēmām un vadiem. Nauda mums parāda, kādai jābūt mūsu domāšanai: kā tā var plūst, kā tā var neievērot robežas un, cik daudz tai var būt formu. Nauda parāda, cik tas ir viegli – visu laiku uzrasties un pazust. Tā ir liels skolotājs. Ja tu kustētos tāpat kā nauda, tu būtu iemīlējies tajā, kas ir.
  • Mūsu mīļotie cilvēki spiedīs uz visām mūsu pogām tik ilgi, kamēr mēs neapzināsimies, kas tieši mums par sevi jāuzzin.
  • Vilšanās, naids, skumjas – šīs sajūtas vēsta mums par to, ka pienācis laiks mosties. Tieši tāpēc arī eksistē sajūtas – tās ir dāvanas! Tās nav ienaidnieki. Tāpat kā domas, sajūtas ir dāvanas.
  • Pats galvenais: ja kāds man kaut ko saka un tas mani uztrauc, tātad tas, ko viņš man saka, ir taisnība.
  • Tajā brīdī, kad tu sāc aizstāvēties un taisnoties, tu aizdedzini sevī kara liesmas, savā mājā un savā ģimenē.
  • Mēs nekad neesam satikušies aci pret aci ar saviem vīriem, sievām, mātēm, tēviem un bērniem. Kamēr mēs pētām stāstus un vēsturi par viņiem, mums nav ne mazākās nojausmas par viņiem. Mēs iepazīstam viņus paši pēdējie.
  • Tikai ego piedzimst un tikai ego var nomirt.
  • Mēs neko citu nesastopam, kā tikai savas domas. Ārējā pasaule ir iekšējās dzīves projekcija.
  • Dzīve ir vienkārša. Tajā viss notiek tev, bet ne ar tevi. Viss notiek tieši vajadzīgajā brīdī – ne agrāk un ne vēlāk.
  • Zini, kas man patīk pašapziņā? Tas, ka mēs vienmēr esam pilnībā aizsargāti!
  • Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!
  • Tu nevari demonstrēt mīlestību – tu vari vienīgi izkust mīlestībā.
  • Patiesība biedē ego un patiesība ir tajā, ka ego neeksistē.
  • Realitātē man ļoti patīk tas, ka tā var iztikt bez manas palīdzības.
  • Tavs uzdevums nav mīlēt mani, tas ir mans uzdevums.
  • Lai nonāktu augstākas laimes stāvoklī, apšaubi to domu, kuru tu šobrīd aizstāvi, tieši šobrīd…
  • Pievērs uzmanību tam: vai tu domā vai arī caur tevi domā?
  • Domāt par to, ka tu zini, kā otram būs labāk, nozīmē nodarboties ne ar savām lietām.
  • Mēs citiem sakām tikai to, ko mums pašiem gribas dzirdēt.
  • Cietums eksistē tikai saprātā – nekāda cita cietuma nav.
  • Tēlosi Dievu – sajutīsi sāpes.
  • Mana reliģija – būt klātesošai šeit un tagad. Tik vien!
  • Vienīgās attiecības, kas patiešām ir svarīgas – tās ir tavas attiecības pašam ar sevi. Kad tu mīli sevi, tu mīli to, ar ko kopā esi vienmēr. Bet kamēr tu sevi nemīli, tu nejutīsies komfortabli, tāpēc cilvēki apdraud tavu pārliecību sistēmu. Un tikmēr, kamēr tu sevi neizpētīsi, tu atradīsies kara stāvoklī, lai aizsargātu savu pārliecību sistēmu. Tādas ir attiecības.
  • Man nav mērķa. Kapec mānīt sevi? Kāpēc man domāt tik šauri?
  • Mēs nepieaugam. Mūsu ķermeņi pieaug, ne mēs. Mēs tikai kļūstam nenotveramāki tajā, kā reaģējam, kad ticam šīm domām.
  • Mūsu ciešanas turpināsies tikai tik ilgi, kamēr mēs neapzinasimies, ka patiesībā mēs neko nezinām.
  • Vai vēlies uzzināt laimes noslēpumu? Labestība un Pateicība. Vairāk nekas nav vajadzīgs.
  • Kad viņi tev uzbruks un tu ievērosi, ka mīli tos no visas sirds, tavs darbs būs padarīts.
  • Pasaule, kas atrodas manī, ir tik brīnišķīga. Nekas nespēj ar to sacensties.
  • Nē, protams, es nemainīšu šo brīdi ne pret ko. Es nevaru.

@ Bairone Keitija
Avots: https://econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ievērot spēles noteikumus

11150411_368407403349728_8988122169066453252_n

Spēles “Dzīve uz Zemes” būtība ir mūsu pašu radītā konflikta atrisināšana.
Šī konflikta risināšanas gaitā rodas enerģija un spēle turpinās, izejot jau nākamajā līmenī.
Šī spēle ir netaisnīga, skatoties no cilvēka pozīcijas, bet ļoti taisnīga, skatoties no Dievišķās.
Ja mēs:
– spēlējam, ievērojot noteikumus;
– laicīgi pārslēdzamies un pārejam nākamajā klasē;
– izpildam mājas uzdevumus un neizejam ārpus sava budžeta robežām,
mūsu dzīve kļūst par svētkiem! Dzīvot dzīvi labsajūtā, svinēt to kā svētkus, mums ļauj mīlestības stāvoklis.
Mīlestība ir viss jaunais, attīstība, virzīšanās uz priekšu – nezināmajā, transformācija un prasme gūt baudu, visu laiku atrodoties pārmaiņu procesā.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Sieviete, kurai ir resursi?

sieviete-resursi

Ir parastas sievietes, kurām ir māja, fitness, vīrs vai vīra meklējumi. Ir darbs, bet nekā tāda īpaša, “kā jau visiem”. Daudz laika paņem bērni, ja tie ir, vai arī tas, kā tikt pie bērniem, ja to vēl nav.

Dažkārt kino bez īpaša entuziasma. Šad tad draudzenes – pa telefonu vai kafejnīcā, arī bez īpašas sajūsmas. Kaut kas no dzīves – teātris, grāmatas, taču arī par tiem nav īpašas intereses. Dažkārt pat kaitina, ka tādi nieki atņem laiku (ar ko gan tik globālu viņa ir aizņemta).

Attīstīts, intelektuāls un darbīgs vīrietis, kuram ir lieli un ambiciozi mērķi, ir liela mēroga domāšana, attiecībās ar tādu sievieti neiesaistīsies, vai arī centīsies aizbēgt no šādām attiecībām. Tāda sieviete viņu nepiepildīs. Viņai pašai ar sevi ir garlaicīgi, ko viņa var dot otram?

Vīrietis nemaz pat necentīsies analizēt, kas tieši viņai trūkst, viņš vienkārši jūt “ne to” un sāk meklēt “to” – sievieti, kurai IR resursi. Un par to viņu nevar nosodīt. Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un dara to tā, kā viņš prot.

Sievietei, kurai ir resursi, lai piedod man vīrieši, kura nav pārcietusi mātes kompleksu, ir savs stingrs mugurkauls. Viņai ir skaidra Es – koncepcija, skaidra sapratne par to, kas es esmu, kāda es esmu, ko es vēlos, kas man patīk, kas nepatīk, ko es mīlu, kas man ir svarīgs, kas mani pietur pie zemes, kā es vēlos, lai mani redzētu apkārtējie, uz kurieni es eju un ko vēlos sasniegt.

Un tas viss neaprobežojas ar pēcnācēju dzemdēšanu un audzināšanu. Vīrietis novērtē sievieti, kura dzemdējusi un izaudzinājusi viņa bērnus, taču diez vai šis fakts ir tas, kas noturēs viņu attiecībās. Notur kaut kas cits.

Sievišķīgais. Tas pats, ko daudzas aktīvas sievietes noliedz. Kļūstot sociāli realizētām, daudzas sievietes pazaudē savu maigumu, spēju dāvāt siltumu un glāstus. Ne visas ir spējīgas pieņemt otru un apdāvināt to ar mīlestību. Vīrietim saldākā sievišķiba ir dziļa, no sevis saprašanas nākoša harmonija. Viņam ir vēlme tajā iegrimt un rast mieru.

Turklāt pašrealizācija un sociālā aktivitāte nepazūd, drīzāk pieaug.
Nobriedis, pašpietiekams vīrietis vēlas lepoties ar savu sievieti. Viņš vēlas to cienīt – maigu ar viņu un neatlaidīgu savu mērķu īstenošanā. Viņai nav obligāti jābūt labākajai tajā, ko viņa dara, taču svarīgāk ir būt ļoti aizrautai ar to.

Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu sava lieta, aizraušanās, nodarbe. Būt piepildītai personībai ir vienkārši nepieciešams. Pastāvīgi pilnveidoties, uzzināt, iemācīties kaut ko jaunu. Būt lietas kursā par dažādiem dzīves aspektiem un mīlēt visdažādākās tās izpausmes. Mīlēt pasauli un cilvēkus. Būt ieinteresētai dzīvē un kaut ko ļoti mīlēt.

Vīrietis sievieti redz caur tā prizmu, ar ko viņa nodarbojas.

Viņas pašvērtējumam jābūt absolūtam. Sievietei skaidri jāzin, ka viņa ir pelnījusi mīlestību un cieņu. Viņas ES – koncepcija neļaus pašvērtējumam pazemināties. Iespējams, īslaicīgi sāpīgas attiecībās ar kādu, kura mācībstundas viņai ir vajadzīgas, lai sevi iepazītu, bet nekādā gadījumā līdz sava Es zaudēšanai.

Sieviete, kurai ir resursi, mīl sevi. Saudzē savu ķermeni un Dvēseli. Neielaiž tajā nejaušus garāmgājējus. Viņai sevī jāvar ietilpināt ļoti daudz kā svarīga, tāpēc viņa ļoti rūpējas par trauku, kas tai jāpiepilda. Tas neaprobežojas tikai ar sporta zāli un spa-salonu, tā ir dziļa savas vērtības apzināšanās un iekšēja nepieciešamība par sevi rūpēties. Viņā ir ieprogrammēta pašcieņa un pašapziņa.

Vēl sievietei, kurai ir resursi, ir lauks. Smalka matērija. Viņa ir spējīga savā laukā noturēt ļoti daudz cilvēku, jo viņai ir gana liela energoietilpība. To viņa dara ar sava intelekta un dvēselisko aspektu palīdzību. Viņa to var darīt, izmantojot savu intelektu, garīgās īpašības, savu dzīves darbu un aizraušanos u.t.t.. Viņai ir milzīga ietekme sabiedrībā un savā ģimenē

Šādas sievietes ir Galaktikas centrs: viņām apkārt pulcējas bērni, mazbērni, radu un draugu bērni, kaimiņi un darba biedri. Vīrieši jūt šo potenciālu un saprot, ka tāda sieviete var dot viņiem jaunu stimulu, jaunu pasaules redzējumu un pāreju jau augstākā līmenī.

Vai katram vīrietim ir spēja būt blakus tādai sievietei? Nē. Visiem arī nevajag.

Resursi tiek doti tiem, kuri ir gatavi tos paņemt un zin, ko ar tiem darīt.

Vai vajag to visu darīt vīrieša dēļ? Nē, nevajag. Sevi attīstīt vajag sevis dēļ. Tāpēc, ka dzīvo TU. Un TEV jābūt garšīgi, interesanti un daudzveidīgi. Saproti? Tev vēl ilgi jādzīvo! Ar viņu, vai bez viņa – ilgi. Un tāpēc tam, kā minimums, jabūt ļoti aizraujoši!
Autors: Lilija Ahremčika
Tulkoja: GInta FS

 

Sievietes neredzamais darbs

ieksejais darbs1

Sievietei vienmēr ļoti svarīga ir bijusi izvēle starp “darbu” un “ģimeni”. Pēc tam, kad viņa kļūst par māti, šis jautājums saasinās vēl vairāk. Daudzas jaunās māmiņas, saskārušās ar lielām izmaiņām pēc bērniņa piedzimšanas, cenšas aizdzīt prom domas par to, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk, un tāpēc cenšas pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā.

Rezultātā viņas pilnībā neapgūst visas tās mācībstundas, ko tām sagatavojusi mātes loma. Tajā pat laikā šī pieredze sievietei ir kā līmenis datorspēlē – tas ir jāiziet, lai nokļūtu nākamajā līmenī.

Personības izaugsme notiek TIKAI caur pieredzi un pārmaiņām.

Diemžēl sabiedrība mums uzspiež savas vērtības un mēs – gribam to, vai negribam, apzināmies vai neapzināmies, taču cenšamies tām atbilst. Sievietēm ir sarežģītāk kā vīriešiem. Mēs dzīvojam “mērīšanas kulta” laikā! Bet viss izmērāmais ir jāsalīdzina.

Mēs salīdzinām sevi un cilvēkus pēc ieņemamajiem amatiem, regālijām, algas, mašīnas, mājām, telefoniem u.t.t. Tāpēc mūsu vērtības tik ļoti balstās uz panākumiem, izaugsmi un attīstību. Tās ir vīriešu pasaules vērtības.

Taču, ja vīrietim pārliecības un pilnvērtības sajūta rodas tad, kad ir sava lieta (darbs, bizness), tad sievietei ir nepieciešams justies ne vienkārši veiksmīgai, bet mīlētai un laimīgai.

Bet tas ir ļoti grūti izmērāms, tāpēc, ka atrodas iekšienē, un nevienam citam, izņemot tevi pašu nav redzams un nav vajadzīgs.

Un tāpēc, lai iegūtu to, kas sievietei ir tik svarīgi, ir jāiemācās uzbūvēt pavisam citas attiecības un attīstīt sevī pavisam citas īpašības, bieži vien pat pilnīgi pretējas tām, kas nepieciešamas, lai ārēji būtu veiksmīga. Piedevām vēl sabiedrība pieprasa, lai sieviete būtu pievilcīga un kārdinoša.

Tāpēc veiksmīga sievietes realizācija atrodas it kā rāmī – no vienas puses veiksme karjerā, no otras – ārējā pievilcība.

Sanāk, ka sievietei ir tikai divi attīstības ceļi: vai nu vīrišķais ceļš ar spēka, stingrības, izlēmības, gribasspēka un citu vīriešu mehānismu kultivēšanu sevī. Vai arī neattīstītas mātītes ceļš, kura norūpējusies tikai par savu ārējo izskatu, tāpēc, gadiem ejot kļūst arvien nelaimīgāka

Jau izsenis par veiksmīgu uzskata to sievieti, kura ir iemācījusies “manevrēt” šajās robežās. Tāpēc mūsdienu sievietes devīze ir: “Paspēt visu!” Šķīrusies sieviete, viena pati izaudzinājusi bērnus no dažādiem tēviem, strādājoša, pelnoša tiek vertēta augstāk kā tā, kura izveidojusi ģimeni, labas attiecības, saglabājusi tās un kopā ar vīru izaudzinājusi savus bērnus.

Kam bijis vairāk spēka un gudrības – tas vēl ir jautājums, taču sabiedrība dod acīmredzamu atbildi: viena ir “gudriniece”, otra – “klukste”. Šī paradigma ļoti spēcīgi ietekmē sievietes izvēli par labu vienai vai otrai galējībai… Nav grūti iedomāties, kurai: tās, kuras ir spēcīgākas – iet “vīriešos”, tās, kuras vājākas – “mātītēs”.

Bailes apstāties savā “attīstībā”, kļūt par nevienam nevajadzīgu “kluksti”, kura nevar pretoties vecumam, piespiež daudzas jaunas sievietes, tajā skaitā jaunās māmiņas, pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā ofisā jau pirmajos mēnešos pec bērniņa piedzimšanas.

Daudzām šķiet, ka tur – ofisā ir viņu galvenais attīstības punkts un, jo ātrāk atgriezīsies darbā, jo labāk, jo par tādu sievieti visi teiks: “Re, viņa neapstājās savā attīstībā pat pēc bērna piedzimšanas”

Lai pierādītu citiem, ka viņa nav klukste, sievietei jāparāda, ka viņa pēc dzemdībām nemaz nav mainījusies. Ka viņa, jaunā māmiņa, kuras trīs mēnešus vecais bērniņš ir mājās ar vecmāmiņu vai auklīti, ne kripatiņas nav izmainījusies un vēljoprojām uzskata savu efektivitāti par savu galveno prasmi un ir spējīga “bīdīt” jaunus projektus.

Pats galvenais darbs

Bieži vien sievietei ir pat nedaudz kauns kaut kur skaļi paziņot, ka viņas prioritātes ir mainījušās un ģimene ir prioritāte nr.1 Kur tad ir šīs prioritātes rezultāts? Kā to salīdzināt? Ģimene vai nu ir, vai nav! Bērni aug paši par sevi, bet nauda pati par sevi nepelnās. Vai arī darbs sievietei ir drošība un garantē to, ka tevi nepametīs un tu vienmēr būsi vajadzīga un interesanta? Bet ja tu esi vienkārši mamma vai sieva, pat ar saviem talantiem un darīšanām, taču tu neesi tāda kā visas – tad tu esi “nekas”?
Tas ir nepateicīgs darbs, jo par to nemaksā, neslavē, nedod bonusus, par to nesajūsminās un bieži vien pat “paldies” nepasaka. Tas ir neizmērāms darbs, bez tūlītēja rezultāta. Un bieži vien tas beidzas ar to, ka sieviete mūk no sevis – jaunās, no savas jaunās lomas, janajām prioritatēm, savas attīstības un jaunās dzīves, pie kurām laiks to ir novedis.

Lai vadītu visas ārējas norises, sievietei ir jaiemācās sekot savam iekšējam līdzsvaram, savam prāta stāvoklim, savām emocijām, garastāvoklim.

Tas viss prasa milzīgu enerģiju un piepūli. Un tas ir milzīgs darbs. Lai arī neredzams. Tā ir pavisam cita pieredze. Un tā ir pieredze, kuru nevar iegūt, koncentrējoties tikai uz “veiksmi”. Taču pieņemot jaunu pieredzi, sieviete mācās balstīties uz iekšējo, kļūst mierīgāka un tikai tā viņa var izpildīt savu galveno lomu ģimenes dzīvē – mīlēt un sadalīt savu mīlestību vīram, bērniem, vecākiem, draugiem, darbiem un citām savām prioritatēm.

Ja sieviete pārstāj baidīties apstāties savā attīstībā, viņa noteikti atradīs savas attīstības punktus tajā pieredzē, ko viņai dzīve sniedz šajā brīdī. Un vispār viņa spēs jebko!!….. kā datorspēlē līmenis, kurš jaiziet, lai nokļūtu nākamajā līmenī. Un šis neredzamais darbs ir pats svarīgākais.

Autors: Inga Fokša
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: ELENA (© Aļona Terra)

 

Lielā ceļā sākumā. Kā sagribēt un sākt darīt.

kuģis8

Man ir pieredze. Es palīdzu cilvekiem izkustēties no sastinguma punkta, uzsākt sava dzīvē kaut ko svarīgu. Un katru dienu es pati eju šo ceļu. Ar saviem projektiem.

Neskatoties uz to, ka eksistē klasiskie viedokļi par to, kas apstādina cilvēkus ceļā uz mērķi (jēdziens no geštaltterapijas), starp visiem šiem “paskaidrojošajiem iemesliem” katrs cilvēks atrod savu unikālo āķi, kāds pat vairākus āķus, kas viņu stipri tur un, ja atlaiž uz brīdi, tad pēc laika noķer atkal. Tāpēc ceļš uz gaišzilo sapni nav viegls.

Tas ir ceļs caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Vēl šo ceļu apgrūtina tas, ka vairums šo ērķšķu dur un dedzina no iekšpuses.

Lai uzietu savu āķi, atraktu šo durošo ērķšķaino zariņu, ir ļoti jāpacenšas. Taču sākumā ir svarīgi noskaidrot, kurā sava ceļa posmā tu atrodies.

Tev piedzimst ideja, tu to izauklē, lai atrādītu pasaulei, kaut vai pastāstītu par to tuviniekiem.

Tu jau esi uzdrošinājies, atzinies pats sev, ko vēlies, bet vēl neesi saņēmies drosmi, pastāstīt par to vēl kādam?

Tu pastāstīji, saskāries ar nesapratni, šķēršļiem vai, gluži otrādi, sajuti atbalstu, taču tagad pēkšņi apsēdies un aizmirsi par to, kas vēl nesen sildīja tavu Dvēseli?

Tu spēri pirmos soļus, “iedarbināji pārmaiņu mašīnu”, taču kaut kas tevi nobiedēja?

ideja

Katrs ceļš sākas ar ideju. Jā, pati par sevi ideja nav nekas. Taču bez idejas tu neko neizdarīsi. Tā ir tava ceļa galvenā sēkla.

dažkārt pat sev ir bail atzīties, ka tu par kaut ko sapņo.

Kur nu vēl citiem!
Iekšējie vagari un cenzori ir krietni spēcīgāki kā reālie.

“Es gribu…” – tevī ieskanas klusa balstiņa. “Kas? Kas? Tev ir par maz ar to, kas jau ir? Kam tev tas? Un kur tu liksi visus tos pienākumus, kuri tev jau ir? Kur esi tu un kur tavs sapnis?” Un klasiskais – “Sapņot nav kaitīgi! Aizej labāk traukus nomazgā!”

Tāpat kā pieaugušie bieži nedzird bērnus, tā arī mēs bieži vien nepievēršam uzmanību šiem “muļķīgajiem, bērnišķīgajiem sapņiem”. Bet patiesībā var izrādīties, ka cilvēks jau sen zināja, ko vinš vēlas, taču baidījās sev atzīties. Slēpa pats no sevis, no šīm izsmējīgajām, neticīgajām balstiņām, to, ka bija un ir iemīļotas lietas, ko patīk darīt, vietas, kur gribas nokļūt, dzīves stils, kādu gribas dzīvot. Taču atļaut sev to ievērot, nozīmē atzīties pašam sev, ka es vēlos ko citu, nekā man ir šobrīd. Un, nevis vienkārši kaut ko citu, bet tieši ŠO.

 «mani sen vairs nepriecē mana dzīve, bet es nezinu, ko gribu».

Pie manis bieži nāk cilvēki pilnīgā iztukšotības stāvoklī, kuri saka: “Mani sen vairs nepriecē mana dzīve. Bet es nezinu, ko gribu”.

Tas bērnišķīgais “gribulītis”, kas klusā balstiņā čīkstēja: “Mammu, mammu, nopērc man saldējumu!” jau sen ir apklusis. “Tu nedrīksti ēst saldējumu, kakls sāpēs!”, “Mums nav naudas visādiem niekiem!”, “Normāli bērni uzvedas klusi un nedīc!”
Lai atļautu sev atkal gribēt, ir atkal jāsatiekas ar šiem bērnišķīgajiem, aizliedzošajiem uzstādījumiem, jāmetas ar tiem nevienlīdzīgā kaujā, un jāatkaro sev tiesības gribēt, vēlēties, sasniegt. Bet gadās, ka sākumā nākas atgriezt sev jutīgumu pret parastām lietām – man ir silti vai auksti, es gribu ēst vai gulēt, es gribu dzert vai uz tualeti? Kā man vispār šobrīd ir?… Ko es šobrīd jūtu? (skumjas, prieku, aizkaitinājumu, apjukumu, nepacietību, emocionālo uzbudinājumu, bailes, šaubas, vilšanos u.t.t.) Un ko man šobrīd gribētos? Vai  vēl tiešāk drosmīgajiem: “Ko es tieši tagad gribu?”. Un ko es vispār gribu?

Gadās, ka, pirms iet uz kaut ko – uz savu vēlmju realizāciju, saviem nospraustajiem mērķiem, ir jāpārbauda – vai es vispar esmu dzīva? Var izradīties, ka tam, ko tu šobrīd no sevis prasi, nav nekā kopīga ar tevi – dzīvo!

***

«es nezinu, ko gribu, bet es neko nedaru.»

«Es neko nedaru…

 Es esmu kā sasalusi…

Mani paralizē bailes, kā tikko par to iedomājos…

Es esmu gatava darīt visu, tikai ne to, ko es no sevis gaidu…»

«Apstājos, nekustos, nekur neeju, nedaru to, kas man ir svarīgi» –  tādi jautājumi izskan koučingā un terapijā.

«Es aizmirstu, ko gribēju. Es izlaižu svarīgas tikšanās, zvanus… Man pēkšņi zūd atmiņa. Es vienkārši palieku akla un stulba. Mulstu…. pārvēršos par mazu pārbiedētu bērnu….”

«Es baidos…»

No kā?

Un te nu sākas pats interesantākais.
Taču sāksim ar bailēm. Bailes bremzē smadzeņu darbību un bloķē to. Kamēr cilvēks baidās, ir trīs funkcijas – cīnīties, bēgt un izlikties par beigtu. Bailēs darīt sakarīgas lietas, domāt par projektiem, plānot, radīt nav iespējams. tas ir tas pats, kas braukt ar velosipēdu, visu laiku bremzējot. Pretestība būs milzīga.
Bailes ir jānomierina.

Sākumā ir jāsaprot, no kā es baidos.

Grūti tikt galā ar iracionālajām bailēm ” baidos, bet nezinu, no kā”. Kā var uzvarēt naidnieku, ja tu nezini, kas viņš ir? Tikai paslēpties un drebēt, vai arī nogalināt visus, kas pagadās pa rokai. Tā nevar. Ir jātiek ar to skaidrībā!

kad jau ir skaidrs, ko es gribu, nākamais jautājums – “paziņot par to pasaulei”

Pastāstīt par to kādam no tuvajiem cilvēkiem, kolēģiem, draugiem. Ļoti reti projekti tiek veikti vienatnē. Pat tad, ja esi nolēmis šķirties, tev nāksies par to paziņot savam partnerim.
Kad galvā iešaujas ģeniālas domas, tās vajag ar kādu apspriest.
Ha, un te uzreiz parādas bailes piedzīvot kaunu.

Tad vispirms ir jāizlien no savas aliņas un savu dārgumu kādam jāparāda….

Noskaudīs.
Apsmies.
Noskaitīs n-tos spēcīgos argumentus, kapēc man tas neizdosies.
Un, ja nu pēkšņi viņi man notic, bet es – gala rezultātā ciešu sakāvi?

Ārprāc, cik briesmīgi!

Un, ja nu tie cilvēki, no kuriem atkarīga mana veiksme, meni neatbalstīs? Un, ja nu es sākšu, bet viņi man atteiks? Un, ja nu es pati nepavilkšu, nevarēšu, nobīšos, man nepietieks spēka? Un, ko tad?

Kamēr projekts tiek sevī iznēsāts kā bērniņš, šķiet, ka tam nekas nedraud. Viņš ir paslēpts no ļaužu acīm, sliktiem vārdiem un domām. Par viņu neviens neko nezin.

***

Bet pēc kada laiciņa viņa dzīvība ir briesmās, jo arī parāk ieilgusi grūtneicība tam var kaitēt.

Ļoti bieži, atskatoties pagātnēļ, mes brīnāmies, kāpēc neizdarījām to agrāk? No ka baidījāmies? Un savas bailes atceramies tikai ar grūtībām.

***

Mūsu tuvinieki šos jaunumus, mūsu sapņus var uztvert dažādi. Var atbalstīt: “Malacis! Uz priekšu! Sen bija laiks!”

Viņi var nopietni šaubīties par mūsu spējām, var sadot miljoniem padomu no savas kanceles, kas atsitīs mūsos jebkuru vēlmi rīkoties.

Bet, ja projekta realizācija kaut kādā veidā skar viņus pašus (finansiāli, vai arī viņiem šķiet, ka tā var mūs pazaudēt), tad viņi var sākt mūs atrunāt, vai pat uzstādīt ultimātus. Un te nu, protams, ir izvēles jautājums. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atsakās no sava mērķa realizēšanas, jo vēlas saglabāt attiecības.

atrast domubiedrus, partnerus. savākt komandu.

Ir projekti, kurus var darīt viens. Piemēram, tu esi nolēmusi iestāties teātra skolā, jo tavs sapnis ir kļūt par aktrisi, vai arī tu esi grafiskais dizaineris, un tev ir svarīgi par sevi paziņot, atrast pasūtītājus un darīt savu darbu. Tas ir tas gadījums, kad arī viens ir karotājs.

Bet ir projekti, kuros bez komandas iztikt nevar. Piemēram, ja tu vēlies atvērt svešvalodu skolu vai palaist tirgū jaunu produktu, izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk neesi darījis.

Kad izvēlies savus komandas biedrus, ļoti svarīgs ir jutīgums, spēja vienoties, atļaut sev pamēģināt – pamēģināt strādāt kopā. Gadās, ka tas izdodas lieliski. Bet gadās, ka cilvēki ir brīnišķīgi un profesionāli, taču nevar sastrādāties.

***

Kad esi sev atzinies savā sapnī, paziņojis par to pasaulei, skaidri redzi, ko tu gribi un esi savācis komandu, laiks doties ceļā. Pirmie soļi ir sperti, kuģis nolaists ūdenī, un te nu ir svarīgi stingri turēt kuģa stūri un nepārstāt aizrēt (iedomāsimies, ka to var darīt vienlaicīgi).

Tu esi kapteinis.

Neviens peldējums neiztiks bez vētrām, bez kļūmēm, bez sarežģījumiem. Dažkārt nākas mainīt komandas biedrus, koriģēt kursu.

Kad atskatāmies atpakaļ, ir grūti iedomāties – kāds brīnums! Es jau tik daudz ko esmu paveikusi. Esmu atklātā jūrā un jau nogājusi tik lielu ceļu, es esmu aizpeldējusi tur, kur agrāk pat iedomaties nevarēju būt!

jēga.

Lai sāktu kaut ko darīt apzināti un ilglaicīgi, lai apzināti piliktu pūles, ir jāzin – kāpēc? Kāpēc, kā dēļ es to visu daru. Kāpēc man tas ir svarīgi?
Tieši jēgas izpratne dod cilvēkam spēku pārvarēt grūtības, kustēties uz priekšu, un darīt lielas lietas, tādas, ko agrāk nekad neesi darījis!
Autors: Irina Davidova
Avots: http://dybova.ru/blog/
Tilkoja: Ginta FS

Uzvaras cena mēdz būt pārāk augsta

uzvaras cena2

Veiksme par katru cenu! Uz priekšu un tikai uz priekšu!

Skrien, neapstājies! Kārpies, sasniedz!

Tu neesi pelnījis atpūtu! Tev nav tiesības kļūdīties!

Tu esi nekas! Tu neko nevari, neproti! Es tā arī zināju, ka no tevis nekas nesanāks!

“Zināji”…? Kurš zināja? Kurš tik ļoti neticēja, kurš sita ar pletni, kurš zināja un dzina uz priekšu?  Kurš tad to “zināja”? Kā balss tā ir?

Bet gadās, ka “zināja”. Tad šī balss ir draudīgi čukstoša un indes pilna.

“Es tā arī zināju, ka no tevis nekas jēdzīgs nesanāks”. Vīlusies, nogurusi, bieži vien naida pilna balss. “Nekas no tevis nesanāks”. “Tu esi nulle. Tu esi nekas!”

Un kas ir pats brīnumainākais – to teica tieši talantīgajiem, centīgajiem, tiem, kuri gāja, pārvarot sevi. To teica jau no pašas agras bērnības. Sākumā, radot elli ārpusē, bet pēc tam arī iekšpusē.

Izauga stipri zēni un meitenes. Un viņiem vairs tētis un mamma nenorādīja, ai, labāk “pasūtīt” visas tās balsis. Bet nesanāk, jo tās ir iekšpusē.

“Vai degunu mākoņos esi sacēlusi? Pārāk gudra kļuvusi? Saki, pieaugusi? Labi, labi, paskatīsimies…”

“Nu, ja! Vai tad tādas kā tu var mīlēt?”

Domāju, ka var.

Un vecāki mīlēja, kā spēja. Bet, ne visi. Daudzi vispār nespēja, bet tikai savas dusmas un vilšanās izgāza uz bērniem. Arī tā mēdz gadīties.

Taču mīlēt var. Var novērtēt. Var apbrīnot. Var saudzēt. Var priecāties par uzvarām un atbalstīt zaudējumos. Kopā skumt par kļūdām, noslaucīt degunu un iet tālāk.
Autors: Irina Dibova
​​​​​​​Avots: http://dybova.ru
Tulkoja: Ginta FS