Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tev ir pašam savi plāni savai dzīvei

Vai zini, kurus cilvēkus nevar aizvainot, apmulsināt, uzsēdināt uz atkarības no vērtējumiem, nogalināt ar indīgu kritiku, pazemot vai pakļaut?
Tos, kuriem ir CITI PLĀNI savai dzīvei…

Un šajos plānos noteikti neietilpst apmierināt svešu apvainotāju, vērtētāju, kritiķu, tirānu apetīti un visu to cilvēku apetīti, kuriem šķiet, ka tiem ir tiesības uz emocionālu un fizisku vardarbību, vai kuri pārlieku uzsver savu svarīgumu citu dzīvēs….
Lai vienmēr un visur tev ir savi plāni uz to laiku, kas tev atvēlēts…
Uz tiem resursiem, kuri tev ir.
Uz tām iespējām, kuras tev dotas.
Uz tām jūtām, kuras tu jūti…
Lai tev ir savi plāni pašam uz sevi, necenšoties iejaukties citu plānos…
Lai tev ir sava pašcieņa, ar kuru tu nekad nemaksāsi par kaut ko.

Un atceries reizi par visām reizēm, ka tu nekad nebūsi vērtība tiem, kuri vēlas, lai tu būtu ērts un viegli izmantojams maksāšanas līdzeklis…
Un lai tev pietiek pašcieņas, lai nelūgtos kaut ko, ko tev nevēlas dot un neiekarotu tos cietokšņus, aiz kuru sienām tu neesi vēlams.

Vienmēr ievēro labas mijiedarbības principu jebkurā attiecību formātā, atsakoties no vienvirziena kustības, kurā gala pietura vienmēr balstās uz neirozi…

Lai tev ir vēlme mīlēt abpusēji.
Lai tev ir vēlme sadarboties.
Komunicēt ar tiem, kuri vēlas tieši komunicēt, nevis izgāzt  savus emocionālo samazgu spaiņus.
Tev ir tiesības būt laimīgam, neatkarīgi no tā, vai kādam citam patīk vai nepatīk veids, kādā tu esi laimīgs.
Un lai tava sirdsapziņa neļauj tev izgāzt savus aizvainojumus un ambīcijas uz vājākajiem, kuriem nav nekāda sakara ar taviem pagātnes zaudējumiem.
Un pacenties neciest pats un nebūt iemesls citu ciešanām.
Tie nav likumi, kuriem tev obligāti jāpakļaujas.

Tie ir mani vērojumi daudzu gadu garumā, kas laika gaitā kļuvuši par vienkāršiem noteikumiem, kurus ievērojot, vari kļūt nesasniedzams jebkura veida ieroču nēsātājiem.

Tu pats vari izlemt, vai tev tie der vai neder.
Taču jebkurā gadījumā labāk lai tev ir savi plāni, nevis tie, kurus tev mēģina iesmērēt, kā sabojājušos preci tirgū par tavu paša naudu.

Liļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti.

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti. Dažkārt pat ļoti grūti. Ir taču tik vilinoši kļūt niknam, rūgtuma pārņemtam un cietam – tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Ir tik vilinoši pievienoties daudzbalsīgajam korim, kas kliedz, ka visapkārt ir vieni vienīgi meli, nodevība, krāpšana, netaisnība – un saņemt tā pūļa mierinājumu, kas gatavs saplosīt jebkuru, kurš tam nepiekrīt.
Tik labi iemīta pazīstamā vilšanās taciņa, pa kuru var soļot neskatoties uz kājām, un nonākt tur, kurp visi iet. Lai pilnībā varētu vilties.
Bez šaubām vienkārši. Taču tā nav gluži tā vienkāršība, kurā salikta no septiņām notīm skan ģeniāla mūzika. Tā ir bēru marša vienkāršība, kura pavadījumā mēs apglabājam savu maigumu, spēju mīlēt, vajadzību palikt cilvēkiem pat visskarbākajos laikos.
Ir grūti turēties pie dzīves gaišās joslas, tāpēc, ka tas ir gājiens pa bezceļiem. Tas ir spēks priekš sevis aizstāvēt to, ko citi apspļaudījuši, devalvējuši, izmetuši, jo tas šķitis nekam nevajadzīgs. Tas ir viedums spēt neiesist. Tas ir dāsnums, nelaist ļaunumu tālāk par sevi. Tā ir ironija nepārvērst šodien tik moderno “sevis mīlēšanu” par narcistiskiem personības traucējumiem. Un tā ir drosme apzināti nepiedalīties tajā, kas grauj un cenšas aizvest uz tumšo joslu.
Ir ļoti grūti. Bet brīnumskaisti. Cik liels ir prieks pat vismazākajā solī uz Gaismu. Tikai nevajag sajaukt gaismu ar idealitāti, pompozitāti ar uzspiestām dogmām, pie kurām turās tikai aiz bailēm.
Turēties pie gaišās joslas ir tikai personiska, labprātīga un nobriedusi izvēle. Tā ir dziedināšanās no ilgas vienaldzības pret pasauli, sevi, saviem tuvajiem un to skaisto, kas ir katrā no mums.
Un šis ir tas gadījums, kad nevajag vienkāršot.
Izvēlies to, kas tev tuvāks, – un sargi savu Gaismu.

Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komunikācijas Zelta likumi

1. Nekrāj aizvainojumus – tas tev pārāk dārgi maksās. Ir jāiemācās piedot un pieņemt. Un tas vajadzīgs, pirmkārt, tev, nevis otram. Bet tas nenozīmē, ka tev jāturpina komunicēt ar savu pāridarītāju.

2. Neapvainojies uz bērniem par to, ka viņi tevi nesaprot. Lai saprastu, ir jānoiet tāds pats dzīves ceļš. Starp jums ir ļoti liela laika distance. Tā ir, bija un būs. Un vecāku – bērnu “problēma” ir mūžīga.

3. Darot labu, negaidi labu. Negaidi, ka apkārtējie tevi mīlēs, cienīs. Iemācies būt laimīgs ar to, ka esi dodošs un dari labu, kad tas ir dvēseles aicinājums, nevis tad, kad tev to piespiež darīt.
“Svētīts tas, kurš neko negaida, jo viņš nekad nejutīsies vīlies” 
© Aleksandrs Poups

4. Nekritizē!
“Kritika ir bezjēdzīga, jo liek cilvēkam aizstāvēties un, kā likums, – censties sevi attaisnot. Kritika ir bīstama, jo tā sit pa cilvēka lepnību, aizskar pašlepnumu un izsauc aizvainojumu”
© Deils Kārnegī

5. Nestrīdies. Tu vienalga nevienam neko nepierādīsi. Katrs tāpat paliks pie sava. Un vienalga otrs tevi nesapratīs, jo viņam ir cita dzīves pieredze.
“Pasaulē ir tikai viens veids, kā uzvarēt strīdā – izvairīties no tā” 
© Deils Kārnegī

6. Necenties uzspiest savu pagāti citiem, ja viņi tev to nelūdz. Ikviena uzspiesta lieta, pat tad, ja tā ir mīlestība – ir agresija.

7. Vērtējot otra cilvēka rīcību, pacenties ņemt vērā situāciju un apstākļus. Mūsu pozitīvais “es” tēls lielā mērā ir saistīts ar to, ka mēs varam piedot sev neadekvātu uzvedību, atsaucoties uz nelabvēlīgu situāciju un apstākļiem, bet nepiedodam to citam.

8. Nepieprasi un negaidi, kad citi būs līdzīgi tev. Ir dažādi cilvēku “veidi”, kuriem ir atšķirīgi apziņas un pašapziņas līmeņi. Šīs atšķirības starp cilvēkiem ir tādas pašas, kā atšķirības starp dažādām dzīvnieku sugām (skudras, ziloņi, pērtiķi u.c.). Un pat starp viena veida cilvēkiem ir individuālas atšķirības. Tāpēc nav jābrīnās par to, ka ir atšķirīgas domas, rīcība, motīvi un vērtības.

Avots: Самоисцеление
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…

Reiz, kad es savai mammai stāstīju, cik man ļoti patīk palīdzēt cillvēkiem, viņa uzreiz man pajautāja, vai es PROTU VIŅIEM NETRAUCĒT…
Kopš tās reizes ir pagājis ilgs laiks, un tagad es skaidri zinu, ka viens no visefektīvākajiem palīdzības veidiem, ir atzīt cilvēka tiesības pašam izvēlēties, kas viņam ir labi un kas patiesi viņam ir vajadzīgs…

Viens no izsmalcinātākajiem emocionālās vardarbības veidiem, ko esmu novērojusi daudzu savas prakses gadu garumā, notiek zem lozunga “Ar vislabākajiem nodomiem!”… “Es tikai gribēju, kā labāk!”…. “Es taču tikai labu tev vēlu!”… “Es zinu, ko tev vajag!”…

Mēs pat mīlestībā neprotam vienkārši pieņemt šo mīlestību kā DAŽĀDU cilvēku brīnumainu mijiedarbību…
Mēs arī sevi ne vienmēr protam pieņemt un uztvert kā cilvēku, kurš pelnījisi vislabākās emocijas – mums noteikti vajag to pierādīt visdažādākajos veidos…
Dažkārt – pat ļoti vardarbīgos…

Mēs aktīvi sākam “nodarīt” to pašu labo, kas labs šķiet tieši mums…
Mums bieži vien patiešām šķiet, ka tad, ja jūtam pret cilvēku gaišas jūtas, mēs saņemam atļauju pilnīgai piekļuvei viņa domām, slēptajām vēlmēm un drīkstam tulkot viņa rīcību…
Turklāt uzreiz izsniedzam sev atļauju viņa vietā pieņemt lēmumus, uzspiežot savu…
Mēs nekavējoties izpētam visu viņa dzīves telpu, īpaši pretendējot uz vietām, kurās neesam aicināti…
Nekavējoties aktivizējam savu dalību tur, kur taktiskāk būtu bijis NEpiedalīties…

Mēs tik ļoti cenšamies sevi pārliecināt, ka darām pareizi, ka pārstājam JAUTĀT cilvēkam, vai viņam vajadzīga tāda mūsu aktivitāte viņa dzīvē…
Un pārnesam šīs pašas metodes uz ikvienām citām attiecībām – sākot no vecāku dzīvēm līdz draugiem…

Mēs neklātienē ikvienu pakļaujam amatieriskai spektrālajai analīzei, spriežam tiesu, uzstādām diagnozes, atstrādājam…
NEVIENA NELŪGTU PLĀNU SVEŠAS DZĪVES UZLABOŠANAI…

Un pēc tam…
Mēs ļoti apvainojamies, kad mūs noliek pie vietas…
Kad sajūsmā nemetas mums pie kajām, lai pateiktos…
Kad no mums attālinās un nosprauž objektīvas robežas…

NETRAUCĒT…Netraucēt, tas nenozīmē būt vienaldzīgam…
Tas vienkārši nozīmē nebūt otra cilvēka dzīvē aktīvākam par viņu pašu…
Tas nozīmē neuzskatīt sevi par gudrāku un aktīvāku nekā viņš…
Tas nozīmē pārstāt palīdzēt tur, kur mums nelūdz palīdzēt un nedot padomus, kad nejautā…
Un tā ir dziļa cieņa pret tuviem cilvēkiem, kas ļauj mums neuzvilkt galvā pašdarinātu Glābēja, Pravieša un “Dzīves skolotāja” kroni…
Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…
Mīlēt, nevis okupēt ar savu mīlestību…

Lūk, arī viss

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirmajā Adventē

Patiesus brīnumus neuzbur burvju nūjiņas un tie nedzīvo pasaku grāmatu lappusēs.
Brīnumi mīt maigumā, iespējā nevilties un nepievienoties rijīgajam ļaunumam.
Tie mīt izvēlē mīlēt.
Izpratnē par to, ka mēdz būt laiki, kuros nevajag paskaidrot, kāpēc uz tuvāko atkritumu izgāztuvi tiek aizsūtīts piekasīgums, sava stresa izgāšana pār saviem tuvajiem, mokoša ieciklēšanās uz savu personu un vēlme žonglēt ar aizvainojumu un boikotiem.

Un šobrīd ir tieši tādi laiki….

Un mums visiem pa spēkam ir vienkāršie cilvēcības brīnumi.
Atbalstīt vienam otru. Uzklausīt vienam otru. Un sasildīt.
Būt viens otram

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt, palīdzēt viņam, mēs tā arī sakām: “izvilkt”. Mēs nirstam drūmā dziļumā, kurā viņš grimst. Ja no sirds palīdzam, tad arī paši uz laiku ienirstam tumšajos ūdeņos, kur nav ko elpot, kur pilns ar briesmekļiem: ilgu astoņkājiem, izmisuma haizivīm, lipīgām depresijas aļģēm…

Un mēs palīdzam cilvēkam izpeldēt. Atbalstām, dalāmies, atdodam spēku, laiku un enerģiju…

Un arī slīktošais pats pēdējiem spēkiem cenšas izpeldēt. Bet dažkārt viņam nav spēka. Un mūsu pūles ir bezjēdzīgas.

Bet ir cilvēki-nāriņas. Mītos un leģendās nāriņas pievilināja naivo ceļinieku, bet pēc tam ievilka viņu dzīlēs. Tās vienkārši dzīvoja ūdeņu dzīlēs, tur bija viņu drūmās mājas, viņu miera osta. Un savai izklaidei un barībai viņi slīcināja tos, kuri atsaucās vaidiem un skumjajām dziesmām

Cilvēku-nāriņu nav iespējams izvilkt. Viņš dzīvo dziļumā un tumsā. Viņš žēlojas, vaid un dzied skumjas dziesmas ne jau tāpēc, lai tiktu izglābts, bet gan tāpēc, lai noslīcinātu to, kurš pastiepis savu palīdzīgo roku.

Uz visiem centieniem viņu izglābt viņš atbild ar jaunu žēlabu serenādi. Taču viņš nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu gaismā. Viņš saņem atbalstu, paņem uzmanību un laiku, atņem spēkus un enerģiju, bet pēc tam ienirst vēl dziļāk. Un bēdas būs tev, ja centīsies viņu noturēt uz ūdens. Arī Tu nogrimsi.

Ja cilvēks savā dzīvē neko nemaina, ja tava palīdzība ir bezjēdzīga, ja tavi ieguldījumi ir bezjēdzīgi un cilvēks nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu, tikai turpina dziedāt žēlabainās dziesmas, tad, iespējams, viņš ir nāriņa.

Un nāriņas mērķis nav izglābties. Tā dzīvo tumšajos ūdeņos un viņas mērķis ir ievilkt dzelmē pēc iespējas vairāk ceļinieku. Un iegūt viņu enerģiju.

Palīdzēt centīgam alkoholiķim, dažkārt nozīmē palīdzēt nāriņai. Pats nepamanīsi, kā attapsies pašā dziļākajā dzelmē.

Palīdzēt tam, kurš žēlojas un atkal un atkal nirst dziļumā – nozīmē palīdzēt nāriņai. Vienā dienā pats vari aizrīties šajā žēlabu straumē.

Viņi tur dzīvo – cilvēki nāriņas. Bet dažkārt tu to saproti par vēlu; kad sīkstās rokas tevi velk dzelmē. Un atskan klusie nāriņas smiekli…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svētīti cilvēki

Svētīti ir tie cilvēki, kuri dzīvi uztver ne kā līniju kladi ar striktu instrukciju, kas necieš nekādas novirzes.
Viena novirze – un tu jau esi salauzts, sacaurumots, vairs ne pirmajā rindā kopā ar visiem tiem, kuri nekad nekļūdās…. un kur tad tevi tādu nelaimīgu likt, ja nu vienīgi mūžīgo ciešanu kapsulā, kaunā par savu neveiksmi, nolemtam sava iluzori zaudētā liktens izdzīvošanai?

Un daudzi tieši tā arī domā…

Svētīti ir tie cilvēki, kuri ņem savās rokās savas dzīves neredzamo krāsu paleti.
Tas nenozīmē, ka viņi obligāti ir talantīgi, taču noteikti tie spēj radīt jaunas iespējas, aizstājot ar tām zaudētās vai ar realitāti nesavienojamās iespējas.

Cilvēki, kuri skaidri zin, ka ir lietas, kuras nesagaidīsi, neizlūgsies, neizraudāsi, taču tāpēc nekļūsi sliktāks.
“Nē” – vienkārši nozīmē “nē”, un tas nebūt neraksturo cilvēku, kuram kaut kas nesanāca.

Svētīti ir cilvēki, kuri negaida to, ko nevar saņemt, kuri spēj no tā neradīt traumu, bet kuriem ir interese par to, kas netika gaidīts, bet beigās  izrādījās pieejams.

Svētīti ir cilvēki, kuri spēj uzvārīt zupu brīdī, kad šķiet, ka brūk visa pasaule.
Kuri uzzin sliktas vēstis, taču spēj neuzspiesti smaidīt par kādu negaidītu prieku.
Atzīt savu bezspēcību un nepielīdzināt to totālai bezdarbībai.

Svētīti ir cilvēki, kuri zina, ka vienatne Jaunajā gadā vai Dzimšanas dienā ir laiks, kas pavadīts ar sevi nevis laiks, kas pavadīts vientulībā.
Kuri spēj laikā atvadīties, tā vietā, lai mocītos bēdīgās attiecībās un tēlotu interesi.
Kuri nav aizmirsuši to, cik forši ir sēdēt uz tilta un ar kājām kulstīt ūdeni vai ēst nemazgātus ābolus.

Svētīti ir cilvēki, kuri spēj neuzstādīt diagnozes tiem, kuri tos neiemīlēja, kuri spēj neapvainoties uz tiem, kuri neiemīlēja, nenovertēja un neizvēlējās.
Cilvēki, kuri spēja uzsākt kaut ko jaunu pēc tam, kad bija vīlušies un salauzti.
Līdz nāvei piekusuši, bet nekādu apstākļu nesalauzti.

Svētīti ir tie cilvēki, kuri palikuši vienkārši cilvēki.
Pat ar tiem, kuriem vārda “cilvēki” priekšā uzradušies divi nodevīgi burti N un E.

Un svētīti ir tie, kuri staigā pa saviem zelta mīlesības un cerību laukiem visgrūtākajās savas dzīves nedienās.

Es mīlu jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik ilgi sēdēsi?

Vai tu zini, kā Indijā medī pērtiķus?

To dara ļoti vienkārši.
Zemē ierok traukus ar šauru kaklu un iemet tajos riekstus.
Pērtiķis iet. Ierauga zemē caurumu. Caurumā ierauga riekstus.
Daudz riekstu.
Iebāž caurumā roku, sagrābj pilnu sauju riekstu. Un cenšas to izvilkt.
Bet nevar izvilkt, jo sauja pilna ar riekstiem, nevar izvilkt no šaurā trauka kala.

Sākumā pērtiķis trako, lēkā, cenšas izvilkt roku, bet pēc tam nomierinās un sēž.
Stundu.
Divas.
Trīs.
Taču atlaist pirkstus un izbērt riekstus pat neiedomājas.

Pēc tam atnāk mednieki un nogalina pērtiķus. Pat ne ar ieročiem. Vienkārši ar kokiem. Vienu aiz otra.

Tad, lūk, šis ir stāsts par mums – cilvēkiem.
Mēs esam tie pērtiķi. Ar riekstiem saujās.
Kādam šie rieksti ir izglītība, kuru žēl pamest. Kādam vīrs, ar kuru jādzīvo kopā, jo tā ērtāk. Kādam, ierastais darbs, lai arī par mazu naudu, bet labāk tā, nekā nekā…

Un tā mēs sēžam un nav mūsu spēkos izlaist no rokām riekstus.
Un sēžam.
Un sēžam.
Jautājums, kapēc sēžam? Ko gaidām?
Sevi un citus pierunājam.
Kurp tad vēl mēs iesim?
Kam mēs tādi esam vajadzīgi?
Bet šeit, kādi nekādi, tomēr rieksti…
Visu mūžu sēžam. Līdz pensijai. Līdz kapa malai…
​​​​​​​Skumji…

Fragments no Andreja Iļjičova grāmatas “Praktisks ceļvedis laimes medībām”
Avots: Счастливый психолог
Foto: Marlene Esquiús
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēka sūtība

Līdz ar ierašanos šajā Pasaulē, cilvēka sūtība jau ir ielikta Dvēselē.
Tas nozīmē, ka cilvēks lieliski zina savu sūtību.

Visa dzīve: ģimene, draugi, dzīves vietas izvēršas nepieciešamajā rakstā, kas vajadzīgs savu udevumu īzpildīšanai.
Cilvēks pats sevi var neredzēt, toties tuvākie cilvēki lieliski visu redz, jūt un noteikti ar savu uzvedību parādīs to, kas ar mums notiek. Un liels paldies viņiem par to.

Un te ir nepieciešams atvērties un pilnībā uzticēties sev un Pasaulei.

Lai saprastu to, kas patiesi cilvēkam ir vajadzīgs, ir svarīgi sākumā “aizvākt” šo “vajag” un ar visu savu būtību sajust savus patiesos nolūkus un stāvokļus.

Ko es vēlos? Tā, godīgi, bez jebkāda spiediena un ietekmes no ārpasaules.

Apzināties to, ka šeit es atrodos pēc savas paša gribas, es pats izvēlējos šeit būt.
Visa mana dzīve saliekas tā, kā es to radīju, pat tad, ja pagaidām tas ir neapzināti.
Mana dzīve nevar būt nepareiza, savādāk manis te nebūtu.
Es esmu tāds, kāds šobrīd esmu, pateicoties visam savam iepriekšējam ceļam.
Un tātad, viss notiek tieši tā, kā vajag man un es varu ietekmēt savu realitāti.
Es JAU dzīvoju atbilstoši savai būtībai un aicinājumam, bet tagad es atļauju sev saprast, pieņemt un apzināties, ko es sevī vēlos attīstīt, kādas īpašības un kādas prasmes.
Un to var izdarīt vien bezgalīgā cieņā un mīlestībā pret sevi. Ļoti akurāti un saudzīgi.

Atjaunot visu savu veselumu, ar pilnu sevis un visa, kas apkārt un attiecas uz mani, pieņemšanu.
Atjaunot sav iekšējo harmoniju, līdzsvaru un prieku par savu dzīvi.
Klausīties un dzirdēt sevi.
Atļaut sev pašrealizēties.

To var sajust kā dziļu iekšēju brīvību, apmierinātību ar sevi un savu dzīvi.

Man jau tagad ir labi, tieši tā, kā šobrīd ir, ar tiem, kas ir man blakus. Darbs, mājas, ģimene, draugi, sākumā visas savas dzīves jomas ir svarīgi harmonizēt un sabalansēt.
Labi ir šeit, kur es esmu.
Tas nozīmē pilnīgu gatavību doties uz priekšu.
Bet tālāk pakāpeniski paplašināties savā priekā, no šīs savas vērtības apzināšanās un tā, ko jau esmu sasniedzis.
Pakāpeniski uzaudzējot savus Enerģētiskos muskuļus.

Kur un kam es izvēlos dāvāt sevi, savu gaismu no pilnības un savas iekšējās bagātības?
Sākumā nedaudz, tik, cik man spēka, toties droši, pakāpeniski paplašinoties.
Un velreiz, sākumā ar cieņu, laimi un mīlestību piepildu sevi un sadarbojos ar visām savām daļām.
Tikai pilnībā atjaunojot savu enerģētisko starojumu, var kustēties tālāk.

Pēc tam es sadarbojos ar cilvēci, kā tās daļa, tāpat kā ar sevi, cieņā un beznosacījumu mīlestībā.
Un te es jau zinu un sevī jūtu savu Aicinājumu, to, kāpēc es atrodos uz šīs Zemes.
Tāda stingra pārliecība par saviem spēkiem un iespējām tiek audzēta no iekšpuses, pakāpeniski.
Savlaicīgi, tieši tik, cik cilvēks tam gatavs.

Nesanāks pārlēkt pār sevi un nesavtīgi kalpot citiem un mīlēt tos bez nosacījumiem.
Sākumā kalpojam sev, atjaunojam savu patieso Es, pēc tam kalpojam savam tuvāko lokam, pēc tam daļai cilvēces, cilvēcei, savas kompetences un starojuma līmeņa robežās.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis