Tu esi mākslas darbs

zimejums dzīves plūsma56Anna Sokolova

Visi cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam arī ir MĒS.

Ja tavā ceļā bieži pagadās tenkotāji, tātad šī īpašība ir tavā raksturā. Visums tādā veidā pievērš tavu uzmanību tavām iekšējām problēmām.

Nesen es biju aizgājis pie sava ārsta, jo man bija stipras sāpes jostas vietā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu remdinu sāpes ar diklofenaku, bet vieglāk nekļūst. Ārsts smaidot mani uzklausīja un teica: “Elčin, ar sāpēm vajag draudzēties. Tās ir organisma signāls tev, par to, ka tevī ir kāda problēma. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks mums ir skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandalētājs vai prostitūta. Nejaušību nav – viss notiek pēc plāna. Un gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko mums māca, un mums jābūt viņiem pateicīgiem, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo āzi!”

Manā dzīvē bija cilvēki, kuri sagādāja man lielas sāpes. Taču tieši šīs sāpes pacēla mani jaunā līmenī – es kļuvu stiprāks, iemācījos novērtēt dzīvi, cilvēkus un ļoti mierīgi uztvert viņu netikumus.
Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir vārdi: “Visums ar tevi nodarbojas pastavīgi, pārvēršot iekšēji un ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzīgi, soli pa solim tuvojas pilnībai. Visi mēs esam skices, kas noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Būt sev mājām

sev majas

“Nav nekā ārpus mums, kas varētu mums pietiekoši ilgi palīdzēt. Ja, protams, tu negaidi rindā uz orgāna transplantāciju.

Nav iespējams nopirkt, nopelnīt vai pārņemt harmoniskas attiecības ar sevi un apkārtējo pasauli. Tā ir viena no pašām neērtākajām patiesībām pasaulē, un arī man to ir grūti atzīt.

Laimi var sasniegt tikai no iekšpuses un mēs nevaram to uzdāvināt saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Viņiem nāksies atrast savus veidus un savas atbildes. Bet, lai ļautu viņiem to izdarīt, nāksies viņus atlaist – ieskaitot savus izaugušos bērnus.

Ja problēma ir kādam citam, tātad tās risinājums noteikti nav tavās rokās.

Bet, ko darīt, ja izglābt un salabot citus nevar?

Pārliecināti, cītīgi un centīgi mācīties ar maigumu izturēties pret sevi.

Tā ir milzīga dāvana visai pasaulei ap mums. Kad kāds tev saka, ka tu esi pārāk pašpārliecināts, pasmaidi kā Mona Liza un uzvāri jums abiem garšīgu tēju.

Būt saudzīgam un rūpīgam draugam pašam sev (tādam dīvainam, muļķīgam, apnicīgam, egoistiskam sev) – tas nozīmē būt SEV MĀJĀM. Un no tā sākas miers visā pasaulē.”

Anne Lamott
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Plāni gadam

zimejums paklajins

Atver blociņu un lappusē, kur rakstīts “Jaunā gada plāni” pēkšņi vairs neraksti “pašrealizācija”, “celt pašapziņu” un visu pārējo, bet raksti (jautrā rokrakstā, ar violetu pildspalvu, ik pa brīžam uzbraucot līnijām):
– Smieties, kad gribās.
– Izdzīvot savas dusmas.
– Apraudāt visu, kas palicis neapraudāts.
– Aizbraukt pie vecākiem un vest viņus piknikā.
– Klaiņot pa parku un jūsmot par dabas skaistumu.
– Ēst garšīgas, bet nekaitīgas lietas.
– Teikt komplimentus sev spogulī (svarus pabāzt zem gultas, vai atdot kaķim – viņam ļoti patīk uz tiem gulēt).
– Izlasīt dažas grāmatas no tiem žanriem, kurus agrāk nekad nelasīji (kaut vai pamēģināt paeksperimentēt).
– Izbraukāties ar velosipēdu līdz pat stāvoklim “esmu saelpojusies vēju, varu visu”.
– Iepazīties ar dažiem cilvēkiem, kuri šķiet dīvaini un bez vērtēšanas paskatīties uz viņu pasauli un parādīt savējo.
– Aiziet pārgājienā, ko visu laiku gribējās, bet bija bail.
– Kad skumji, vienmēr iepriecināt sevi, un tikai tad ķerties pie citiem darbiem.
– Palīdzēt kādam.
– Pieņemt kāda palīdzību.
– Sastādīt mazo ikdienas prieku sarakstiņu un atkal sākt ievērot, cik to ir daudz.
– Nebārt sevi, ja kaut kas no šī saraksta nesanāk.
– Ļaut sev atpūsties, neizmantojot slimību par vienīgo pietiekamo iemeslu.
– Atteikties no tikšanās ar cilvēkiem, ja šīs tikšanās neko nedod.
– Teikt draugiem, cik viņi ir forši, talantīgi un skaisti – ne tikai svētku dienās. Un, vispār – cilvēkiem teikt labus vārdus.
– Ļaut sev ietīties sedziņā un pabūt vienam, kad tev tas vajadzīgs.
Un vienmēr atcerēties: ja tu dari visu labāko, ko uz doto brīdi vari izdarīt, tu dari pietiekami. Tu esi malacis, to uzraksti kaut sarakstā, kaut ar pirkstu uz stikla. Bet labāk – atkārto to sev biežāk, labi?
Alla Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es dzīvoju dienām, ne gadiem

laimigs5

Viens no labākajiem dzīves padomiem, ko es saņēmu gandrīz nejauši.

Tā bija mana astotā diena Šalvas Amonašvili mājās. Leģendārā gruzīnu pasniedzēja, kurš reiz apgrieza kājām gaisā visu padomju izglītības sistēmu. Manā diktafonā jau tā bija pāris desmiti audioierakstu, tāpēc es pajautāju to, kas man bija interesanti tieši šajā sekundē: kas ir tajā mazajā auduma maisiņā, kuru Šalva visu laiku neizlaiž no rokām?

Viņš pasmaidīja un izvilka no maisiņa mazu mazītiņu grāmatiņu – Šota Rustavelli “Bruņinieks tīģera ādā” – gruzīnu nacionālo poēmu, kuras lapas bija aprakstītas tūkstošiem mazu nesalasāmu rindiņu, kuras izlasīt varēja tikai ar lupas palīdzību. Tās bija atzīmes – pilsētas un datumi, kur Šalva bija pabijis vairāku desmitgažu laikā: “Mana dienasgrāmata, es to rakstu, lai kur arī atrastos”.
“Kāpēc?” – es vēl joprojām nevarēju rimties.

Šalva viltīgi pasmaidīja un smaids 86 gadus vecā vīra seju pārvērta par maza puikas seju, kurš izdomājis ko negantu sastrādāt: “Saproti, es dzīvoju dienām ne gadiem. Man ir ļoti svarīgi fiksēt, kur es atrodos, ko daru šeit un tagad. Lai dienas nepaskrietu pa tukšo”.

Pamanījis manu izbrīna pilno skatienu, viņš jautāja: “Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, cik dienas jau esi nodzīvojis? Es nesen nosvinēju apaļu jubileju – 31 000 dzimšanas dienu”. Tikai pie šiem vārdiem es pamanīju, ka viņa dienasgrāmatā ir atzīmētas nevis nedēļas dienas, bet cipari: 31513 diena. Sākot no vecākajām skolas klasēm, katra Šalvas diena viņam bija vesela maza dzīve, kuru viņš cītīgi plānoja un nodzīvoja no sākuma līdz beigām.
“Nepalaid garām dienas – to nemaz dzīvē nav tik daudz. Dzīvo dienām, Aleksandr. Dzīvo dienām”, – teica viņš man uz atvadām.

Tieši tagad, pirms nospiest pogu “publicēt”, es domāju par to, cik gan tas ir ģeniāli vienkārši – pārvērst savu gadu 365 mazos neatkarīgos stāstos. Kaut uz dažām minūtēm piefiksējot un sajūtot visu, kas ar tevi notiek – visus tos momentus, kuri tik ātri aizmirstas, kad gada beigās apsēdies, lai drudžaini apkopotu savus gada rezultātus.
Pat savos jaunā gada novēlējumos (“Lai šis gads tev būtu īpašs!”) es nejūtu nekādu praktisku padomu. Kā bērnībā, kad tev uzdāvināja milzīgu dzelzceļu, bet nejaušības dēļ aizmirsa pielikt klāt instrukciju. Un, lūk, sēdi ar šo metāla un plastmasas gabalu kaudzi, kurai paredzēts tevi darīt laimīgu, taču tev neviens nav pateicis, kā izdarīt, lai tas viss sāktu darboties.

Un es domāju, ka tas ir lielisks veids, kā padarīt savu gadu brīnišķīgu, piepildītu atklājumiem, atklasmēm, prieku, – vai gan tas nav tas, ko mēs parasti novēlam jaunajā gadā? – dzīvot dienām.

Ar tiem momentiem, ar kuriem vari lepoties un par kuriem dažkārt kaunēties, kurus atceries ar laimes sajūtu un kurus ar grūtībām pieņem. Tiem mirkļiem, kad esi eiforijā un laimē, un tiem, kuros saproti, ka varēji rīkoties savādāk. Ar visu, no kā sastāv dzīve. Dzīvot dienām, tāpēc, ka grozies kā gribi, tas ir vienīgais veids kā padarīt katru savu dienu īpašu.

Lai katra jūsu diena ir tāda.

Šodien ir mana 11904 diena.

© Aleksandrs Murašovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Viņi mums palīdz

zimejums milie

Mūsu mīļie cilvēki (vīrs, sieva, bērns, mamma, tētis, labākais draugs u.t.t.) mūsu dzīvē nav doti tāpēc, lai padarītu mūs laimīgus un apmierinātu mūsu vēlmes.

Ja tu domā savādāk – ka kādam ir jāmīl, jārūpējas, jābūt uzticīgam, uzmanīgam, saprotošam, tad ciešanas tev ir garantētas.

Pieņemsim, ka tu nemitīgi nokļūsti vienā un tajā pašā situācijā – tuvs cilvēks, kuram tu tā ticēji, pēkšņi sit (atkal!) pa to pašu sāpīgāko vietu. Taču patiesībā viņš palīdz saprast – laime nenāk no ārpuses. Tā nav kāda cita cilvēka rūpēs, sapratnē vai uzticībā.⠀

Citi cilvēki uzņemas šo “netīro darbu” – sagraut mūsu ilūzijas. Lai mēs beidzot pagrieztos ar seju pret Mīlestību, drošību un uzticību sev, to, kas paslēpts mūsos.⠀

Kad mēs beidzot atceramies par saviem talantiem un dāvanām, mūsu tuvie un mīļie cilvēki beidzot var uzelpot un kļūt tādi, par kādiem mēs sapņojām.

Lana Karlen
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Мonιca-Paola-Rodrιgυez
Tulkoja: Ginta FS

Katrs cilvēks ir svarīgs

dvēsele būrī3

“Ir varenie, kuriem blakus visi šķiet mazi. Taču patiesībā liels ir tas, kuram blakus ikviens cilvēks jūtas liels”.
Čārlzs Dikenss

Kas ļauj vienam cilvēkam uzskatīt sevi par “labāku” kā citi? Nauda, prestiža izglītība, augsts amats, sociālais statuss? Nacionalitāte, dzimšanas vieta, piederība vienai vai citai reliģiskajai konfesijai? Augums, svars, matu vai acu krāsa? Automašīnas marka? Intelektuālā apdāvinātība vai fiziskā pievilcība? Kāpēc dažkārt mums šķiet, ka salīdzinot divus cilvēkus pēc kaut kādiem, ar neapbruņotu aci redzamiem kritērijiem, mēs varēsim izdarīt pareizo secinājumu attiecībā uz katra no viņiem dzīves ceļa dziļumu un kvalitāti.

Vai tad var spriest par cilvēka “nozīmīgumu”, ja mums nav zināms viņa iemiesošanās uz šīs planētas augstākais nodoms? Ko varam teikt un runāt par otru, ja paši sevi lāgā nejūtam un nesaprotam.

Ja bērns nav īpaši sekmīgs skolā, tas nenozīmē, ka viņš dzīvē ir neveiksminieks. Skolnieka un studenta loma ir tikai viena no sfērām, bet vēl ne pavisam ne visa dzīve. Pie kam sekmību ietekmē ļoti daudzi faktori – sākot no psiholoģiskās atmosfēras un sadzīves apstākļiem ģimenē, līdz pat attiecībām ar klasesbiedriem un skolotājiem. Vēsturē ir zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad nesekmīgs skolnieks kļūst par ļoti veiksmīgu uzņēmēju vai savas lietas meistaru. Reiz vienkārši apņēmās, papildināja savas trūkstošās zināšanas un sasniedza to, par ko sapņoja.

Ir ļoti svarīgi bērnā saglabāt viņa dzīves svarīguma sajūtu – mēs tevi mīlam kā savu dēlu vai meitu, tu mums esi vērtība, gan kā mūsu radniecīgā Dvēsele, gan kā viens no mūsu ģimenes, gan kā labs draugs.

Ja cilvēks, piemēram, nokļūst avārijā, vai arī viņam ir kādi iedzimti fiziski defekti, tas nebūt nenozīmē, ka mēs drīkstam “izsvītrot viņu” vai uzskatīt par nelaimīgu un neveiksmīgu. No kurienes mēs varam zināt, kāpēc tā notika un kāpēc tas bija nepieciešams?

Katram no mums ir savs ceļa garums un savs ciešanu mērs, bet labākais, ko varam izdarīt attiecībā uz cilvēku, kuram ir kādi fiziskie ierobežojumi – redzēt viņā personību, redzēt Dvēseli, ne ķermeni. Novirzes no normas fiziskajā attīstībā, ārējā izskatā ir tikai atšķirīgs no ierastā fiziskā apvalka funkcionēšanas veids. “Invalīds – tas ir pārvietošanās nevis dzīves veids”. Taču mūsdienu sabiedrībā šīs domas ir ne īpaši apzinātas.

Reiz es iepazinos ar kādu ļoti dīvainu mākslinieku, kurš dzīvi uztvēra man absolūti nesaprotamā veidā, taču šī tikšanās ar viņu man uzdāvināja vienu ļoti skaistu ideju:

“Redzēt skaistumu ideālā – ir ļoti vienkārši, – viņš man teica.
– Tu pamēģini ieraudzīt skaisto ārēji nepievilcīgajā, tur, kur cilvēki parasti nav pieraduši to redzēt”.

Lūk, tā ir taisnība!

Par naudu, statusu, izglītību, ārējo pievilcību – viss tas pats – svarīgākais, kā mēs izmantojam to, kas mums ir. Naudā nav nekā slikta, bet nauda ir tikai instruments, mūsu iekšējās pasaules spogulis.

Skaistums – arī ir nosacīts lielums, tāpēc, ka no auksta un muļkīga skaistuma ļoti nogurst. Pašam par sevi tam nav nekādas vērtības.

Ārējā pievilcība ir dāvana, kas palīdz piesaistīt cilvēkus, taču bez labestīgas un atsaucīgas sirds, tā nekādu dižo laimi neatnesīs. Arī skaists ķermenis noveco un zaudē savu pievilcību, savukārt skaista Dvēsele pievilcību tikai pastiprina.

Talanti paši par sevi arī neko nenozīmē, tos vajag pielietot un attīstīt – jo apdāvinātāks cilvēks, jo vairāk dzīve no viņa prasa. Daudz deva, tātad tev uzticas un sagaida, ka tu  kaut ko nozīmīgu dosi pasaulei, neapstāsies pie sasniegtā. Apdāvinātība nav iemesls pacelt sevi virs citiem un kļūt lepnam.

Ikvienas prasmes nav absolūts “attīstītības” radītājs. Cilvēku ietekmē vide, kurā viņš ir audzis.  Ja, piemēram, bernībā ģimenē netika ievērots dienas režīms, tad bērnam būs grūti patstāvīgi iemācīties to ievērot un, ja vēl klāt tam nāks ne īpaši labas attiecības skolā ar skolotājiem un klasesbiedriem, tad varam uzskatīt, ka nesekmība ir garantēta.

Vai arī, piemēram, cilvēks izaudzis vidē, kur tiek lietoti lamu vārdi, un viņš nav dzirdējis pareizu runu, tad lai to labotu pieaugušā vecumā, ir ļoti jāpapūlas. Vecāku garīgās izaugsmes līmenis un izglītības līmenis ļoti ietekmē bērna attīstību, taču ir ārkartīgi svarīgi, lai mēs iemācītos nepazemināt cilvēka nozīmīgumu un necensties vērtēt viņu pēc starta nosacījumiem. Ir svarīgi atcerēties, ka cilvēks pats var izmainīties un vienīgais, ko mes varam darīt, palīdzēt iedvesmoties pozitīvām izmaiņām.

Ticiet man, pat divi-trīs gadi apzināta darba ar sevi var cilvēku izmainīt tā, ka neviens pat neatcerēsies, cik ļoti neizglītots viņš bija, cik neglīts vai nepārliecināts par sevi. Taču, ja arī atcerēsies, cienīs vēl vairāk, tāpēc, ka cilvēki ciena godīgu un kvalitatīvu darbu ar sevi.

Ne jau katram ir lemts būt slavenam zinātniekam vai talantīgam māksliniekam, ne katrs var nodarboties ar biznesu un pelnīt lielu naudu, un ne katram ir vajadzīgs ieņemt augstus amatus un grozīties varas gaiteņos. Daudzi no tiem, kuri cenšas uzrāpties pa karjeras kāpnēm, nespēj izturēt tās pārslodzes, ko šāda “rāpšanās” pieprasa.

Bet! Katrs cilveks ir nozīmīgs! Katrs cilvēks spēlē savu lomu, katrs cilvēks ir noderīgs tieši tur, kur viņš ir. Gan politiķi, gan biznesmeņi, gan zinātnieki un pārdevēji, gan pasta darbinieki un autoatslēdznieki, agronomi un mācītāji, mākslinieki un dziedātāji, maiznieki – visi ir svarīgi.

Svarīgs ir katrs cilvēks uz šīs zemes, nav labākas vai sliktākas profesijas, nav labākas vai sliktākas nacionalitātes, ir katra cilvēka individuālais ceļš – Dvēseles, kura atnākusi šeit mācīties.

Ir profesijas, kas der vienam, bet neder citam. Mūsu uzdevums ir izvelēties to nodarbošanos, kas palīdzēs mums maksimāli atklāt un realizēt mūsos ielikto potenciālu un savus Dvēseles uzdevumus. Būt maksimāli noderīgiem citiem cilvēkiem un izdarīt to vislabākajā veidā.

Fotogrāfam ir svarīgi prast ieraudzīt un iemūžināt to skaistumu, par kuru, iespējams, pats cilvēks vispar nenojauš. Skolotājam svarīgi ieraudzīt bērnā viņa potenciālu, iedvesmot un virzīt tur, kur viņš maksimāli realizēs savu potenciālu. Ārstam ir svarīgi palīdzēt pacientam atrast savu atveseļošanās ceļu – ne tikai ķermena, bet arī Dvēseles.

Savukārt pavāram ir ļoti svarīgi pagatavot ēdienu ar mīlestību, ieliekot tajā savu Dvēseles siltumu. Sekretāram svarīgi ir radīt draudzīgu atmosfēru ofisā, lai cilvēki justos labi un motivēti. Savukārt priekšniekam ir svarīgi būt tādam līderim, kuram apkārt viss aug.

Nav jau svarīgi, kādu amatu tu ieņem un ar ko nodarbojies, ir svarīgi saprast, ka no tavas darbības ir atkarīga arī citu cilvēku labklājība, komforts bet dažkārt arī dzīvība. Tāpēc ļoti svarīgi ir aiz katra biznesa redzēt cilvēkus ar viņu dzīves stāstiem un likteņiem.

Mums ofisā nāk nevis “klients”, uz pieņemšanu pie ārsta nevis “pacients”, universitātes auditorijā sēž nevis “students”, bet gan cilvēks, dzīvs un ļoti nozīmīgs cilvēks. Un viņa nozīmīgumu nenosaka mašīnas marka vai apģērtba zīmols, ne svars, ne augums, ne pat intelektuālā apdāvinātība, bet gan tas, ka viņš ir tāds pats, kā mes visi – radīts no miesas un asinīm, apdāvināts ar dvēseliskajām īpašībām, iespējams, viņš atrodas kādā citā attīstības pakāpē, katrs mēs mācamies kādā citā dzīves klasē.

Attieksme – tas ir tas, kā mēs izturamies viens pret otru, pret citiem cilvēkiem, tāpēc tā cilvēka, kuru mēs satiekam, intelektuālajai attīstībai un garīgajam līmenim nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, cik mēs paši tālu atrodamies savā ceļā un kā izturamies pret citiem cilvekiem.

“Cilvēki spriež par lietām un notikumiem atbilstoši tam, kas ir viņos pašos”.
Konstantinopoles pareizticīgo baznīcas mūks Paisijs Svjatogorecs

Ja reiz mēs sevi uzskatām par attīstītākiem kā citi, tas nozīmē, ka mūsos jabūt vairāk sirds, mīlestības, gudrības, pacietības, lai komunicētu ar tiem, kuri iet nedaudz citu ceļu. Un varbūt arī sapratnes, ka visi esam vienādi svarīgi.

Kas tad ķermenī ir svarīgākais – roka vai kāja? Aknas vai nieres? Acis vai ausis? Viss ir svarīgi, viss ir nozīmīgi. Un vēl atcerieties, kāds maziņš sērkociņš, bet bez tā nepagatavosi pusdienas. Tev var būt katls, produkti – zupu neizvārīsi bez šī mazā sērkociņa. Maza adatiņa šujmašīnai salūzīs – neko neuzšūsi, pat tad, ja būs gan diegi, gan šķēres, gan audums.

Katrs no mums ir svarīgs – kāds ir diegs, kāds – adata, kāds – nagla. Un nevajag sevi uzskatīt par parāk mazu lielai lietai un par parāk lielu mazām lietām. Katrs ir svarīgs, tikai jāatrod sava vieta dzīvē, nesalīdzinot sevi ar citiem.

Cilvēks ar lielu un labu sirdi – ir pats skaistākais un vērtīgākais šīs pasaules dārgums.
Es jums novēlu laimi!

©Dina Ričardsa
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Dvēseles ceļš – ceļš pie sevis

brinums2

Tā nu sanāca, ka mana tikšanās ar manu dvīņu Dvēseli izsauca manī veselu sēriju nopietnas transformācijas, kuras dažbrīd ar sāpēm un asarām, bet dažbrīd ar brīnišķīgām un gaišām atklāsmēm es šobrīd izeju. Un man ļoti gribās padalīties šajās atklāsmēs ar saviem mīļajiem lasītājiem.

Tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem šobrīd mana aktuālākā tēma ir sevis pieņemšana un mīlestība pret sevi. Varētu šķist, ka tas it kā ir diezgan vienkāršs jautājums, kurš viennozīmīgi pieprasa skaļu atbildi “Jā!” – protams, pieņemt un mīlēt sevi. Tur nav ko daudz runāt! To zin un saprot visi, jā, protams. Taču kāpēc dažkārt ir vajadzīgi 20, 30, 40 gadi, lai pilnībā to apzinātos un izdarītu?
Tātad nemaz tik vienkārši tas nav! Mēs taču lielāko daļu savas apzinātas dzīves dzīvojam tēlojot kaut ko, valkājot maskas, veidojot visdažādākas aizsardzības, noslēdzoties no pasaules un slēpjot savu patieso personību, lai neciestu un nerādītu pasaulei savas ciešanas. Tā ir ilga saruna un ilga dzīve.

Taču gala rezultātā mēs tik ļoti saaugam ar šiem mūsu uzveduma personāžiem, ka gandrīz neiespējami ir atšķirt, kur ir mūsu patiesais ES un kur maska, kuru paši uzvilkām kaut kad – sen, sen.
“Bet tā taču nemaz nav maska, – tu teiksi, – tas esmu es pats, tikai kaut kāds noguris ciniķis, kurš vīlies it visā, padzīvojis cilvēks ar pastāvīgi sliktu garastāvokli, kuram viss pie velna ir apnicis.” Tā arī dzīvojam.

Un tajā pat laikā psihologi no visām pusēm kliedz – mīli sevi, tu esi cienīgs, tu esi pelnījis, tu esi brīnišķīgs, pieņem sevi tādu, kāds esi. Pieņem visu, kas tev sevī nepatīk, saproti, ka tā ir daļa tevis, iemīli to! Ar visiem saviem tarakāniem.

Protams, mēs ticam un sākam samierināties ar visiem saviem personāžiem – nogurušiem, savecējušiem, sākam mīlēt savas ikdienas aizsargmaskas. Mēs sabučojam visus savus tarakānus ar visām viņu ūsiņām. Mēs izmisīgi cenšamies mīlēt sevi aizkaitināto, nepilnīgo, to, kurš nespēj pieņemt citu trūkumus, dusmīgo, aizvainoto uz visu pasauli. Mēs ar dievināšanas pilnām acīm  skatāmies  sejā saviem dēmoniem, uz savu ēnu, un redzam tajā galveno sava ES daļu un pieņemam to sevī. Mēs pieņemam sevi tādu, piešķiram sev diplomu par milzīgo kāpumu personības izaugsmes jomā un pirmās šķiras medaļu “Par mīlestību pret sevi”, uzskatot, ka mūsu misija ” mīlestība pret sevi”” ir veiksmīgi pabeigta.

Var cik vien gribi piedot sev savas dusmas un trūkumus un mīlēt visus savus dēmonus. Taču tas neglābs ne mūs ne mūsu dvēseles. Tas neatnesīs mums ne laimi, ne gaismu – tas dos vien indulgenci tālākajam drūmajam, aizkaitinātajam ES un dzīvei formātā “Es un mana ēna”. Mēs turpināsim dusmoties, cepties, nemīlēt pasauli uz ko mūsu brīnišķīgā un elastīgā pasaule vienmēŗ atbildēs spoguļa cienīgi.

Bet reti kurš māca, ka vispirms ir jāiemācās ieraudzīt sava pati gaišākā puse, jāpieņem un jāiemīl tieši tā. Mēs varam no galvas zināt visus savus trūkumus un redzēt to pēdas citu cilvēku attieksmē pret mums. Un berzēt rokas – jā, jā, es jau zināju, KĀ pret mani patiesībā izturās. Mani nemīl, tāpēc, ka es esmu tāds un tāds cilvēks. Vispār ne īpaši foršs cilvēks es esmu.

Taču reti kurš redz pasaules pateicību ikdienas zīmēs par to, kāds tu esi brīnišķīgs cilvēks. Siltā, priecīgā laikā, saules staros, putniem čivinot. Reti kurš pieņem kā savu katru labu vārdu, katru smaidu cilvēku sejās. Tā taču ir tava pasaule un tu to radīji un izkrāsoji šodien ar savu klātbūtni, ar savu garastāvokli, ar savu gaismu. Pasaule tev pateicas par katru dienu, par to, ka tu esi īpašs un ļoti gaišs cilvēks – un tā mīl tevi. Tavi tuvinieki, tavi vecāki, bērni, draugi mīl tevi. Tāpēc, ka viņi tevi redz patiesi. Viņi redz tevī to, ko tu pats neredzi un nepieņem. Viņi katru dienu redz tavu gaišo pusi, daudz biežāk kā tumšo. Daudz biežāk. 

Un tā arī ir tava īstā personība, tava tīrā un mīlošā Dvēsele. Lūk, tā arī Tev ir jāpieņem, jaiemīl sevi tādu – nevis tumšu īdošu vai sevi žēlojošu. Bet brīnišķīgu, laimes un mīlestības ceinīgu, to, kurš iet un pierāda sev un savai pasaulei.

Es jums teikšu, tas ir grūts darbs. Es mostos no rīta un mans pirmais jautājums: Kas es esmu šodien? Kāda ir mana pasaule šodien? Pasaule, kura mani mīl? Pasaule, kurā es esmu karaliene? Vai tas, kur es sevi žēloju un tā man pamet acīmredzamus iemeslus tam, lai turpinātu to darīt. Kurš rāda man, ka manai tumšajai pusei – ES ir taisnība: patiesībā mani neviens nemīl.

Patiesībā nav nekāda “patiesībā”. Nav vienotas realitātes. Realitāte, kuras nosaukums ir “es patiesībā”  sastāv no vairākiem dažādiem notikumu līmeņiem. Tās ir pasaules, kurās dzīvo dažādais tu ar dažādiem garastāvokļiem, ar dažādiem savu vibrāciju līmeņiem. Tu ar zemo vibrāciju līmeni – neglītais ES, un tu ar augsto vibrāciju līmeni – laimīgais ES.

Un no tā, uz kura pakāpiena tu uzkāp no paša rīta, ir atkarīga visa tava tālākā diena un tālākā dzīve. Var kāpt uz augšu, pie laimes, pie mīlestības, pie sava patiesā ES. Vai ripot lejup pie ēnas pie pasaules, kura mani nemīl, pie saviem tarakāniem un dziedāt korītī ar viņiem.

Arī tur ir jautri.
Taču tas ceļš, kas ved pa trepītem augšup – ir garīgais ceļš. Kāpēc es ta rakstu, jo ir taču pieņemts uzskatīt, ka garīgais ceļš ir saistīts ar Dievu  un Dvēseli. Jā, tā arī ir – tā personība uz kuru tu katru dienu tiecies: Es – īpašais, ES – laimīgais, ES – cienīgais, ES – pilnīgais savā šķietamajā nepilnībā, ES – uz visu spējīgais – tas arī ir Dievs. Jo spēcīgāk tu sevī pieņem šo savu daļu, jo spēcīgāk sevi ar to asociē un saplūsti ar to, jo lielāka ir tava mīlestība pret Dievu.

Garīgais ceļš ir Dieva meklēšanas un mīlestības pret Dievu ceļš. Tātad pie sevis paša –patiesā un īstā.
© Liza Veber
Tulkojums © Ginta Filia Solis