Vēlreiz par atlaišanu

atlaist5

Atlaist – nenozīmē pārstāt rūpēties, taču tas nozīmē nedarīt jebko kāda cita vietā.
Atlaist – nenozīmē norobežoties no sava tuvā ar sienu, taču tas nozīmē atzīt otra cilvēka tiesības uz patstāvīgiem lēmumiem (lai arī kļūdainiem).
Atlaist – nozīmē nepiedalīties slikto ieradumu veidošanā. Taču tas nozīmē ļaut otram ieraudzīt un sajust savas nepareizās rīcības un lēmumu sekas.
Atlaist – nozīmē atzīt “Es neesmu visu varens”, un ļoti bieži rezultāts nav atkarīgs no manis.
Atlaist – nozīmē pārtraukt savus centienus mainīt otru cilvēku, pārstāt viņu bikstīt. Visu enerģiju veltīt savu ieradumu un atbildes reakciju pilnveidošanai.
Atlaist – nozīmē rūpēties par otru ne tāpēc, lai… bet vienkārši rūpēties.
Atlaist – nozīmē pārstāt veidot, mācīt, likt, piespiest… bet sākt atbalstīt.
Atlaist – nozīmē nebūt soģim, bet atļaut otram būt tādam, kāds viņš ir.
Atlaist – nozīmē necensties būt visu tuvā cilvēka dzīves notikumu centrā, atstāt viņam pašam vietu, kur strādāt ar savu paša dzīvi.
Atlaist – nozīmē neaizsargāt otru cilvēku no dzīves realitātes, lai viņš neaizmirstu, ko nozīmē grūtības.
Atlaist – nenozīmē atstumt, bet būt atvērtam.
Atlaist – nozīmē pārstāt strīdēties, piekasīties, dominēt, bet sākt pašam izzināt savus trūkumus un stiprās īpašības.
Atlaist – nozīmē necensties, lai viss atbilstu tavām vēlmēm, bet pieņemt katru dzīves dienu tādu, kāda tā ir, izrādot patiesu interesi un rūpes par savu personību.
Atlaist – nozīmē nebūt pagātnes notikumu un atmiņu gūstā, bet pielikt šodien pūles, lai uzlabotu rītdienu.
Atlaist – nozīmē mazāk baidīties, vairāk uzticēties saviem patiesajiem principiem un mīlēt…
Avots: vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par kaunu, par bailēm un identitāti

MhdUu32QHAM

Jo spilgtāk un atšķirīgāk no citiem cilvēks vēlas dzīvot sabiedrībā, jo ar lielāku apjomu kauna un baiļu sākumā viņam nākas samaksāt par savu godīgo izpausmi.

Pēc tam būs vieglāk. Būs vairāk sajūtas, ka tu drīksti. Un katrs solis sāņus no vispārpieņemtā būs atkal jaunas sarežģītas jūtas. Jaunas bailes. Jauns kauns.

Taču, ja kauns ir zīme tam, ka ir dzimusi jauna atšķirīga personība, tad cilvēki, kuri iet pie savas personīgās taisnības, nemainīgi kustās virzienā uz kaunu un iziet tam cauri.

Un, ja bailes ir tavas vēlmes zīme, tad viss – pats interesantākais atrodas otrpus bailēm.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Garīgā lepnība

lepniba45

Es vēlos ar jums parunāt par garīgo lepnību, kurā iekļūst praktiski katrs cilvēks, kurš meklē zināšanas un iet patiesības meklējumu ceļu.

Pēdējā laikā pašrealizācijas tēma garīguma, ezotērikas un maģijas jautājumos ir kļuvusi ļoti populāra ļoti daudzu cilvēku vidū. Un lai arī vēl nesen šie jautājumi bija vai nu aizvērti, vai banāli nebija informācijas, lai iegūtu šīs zinašānas, nebija arī liekas ažiotāžas. Taču līdz ar interneta paradīšanos visas šīs zināšanas tika sagāztas vienā “katlā” un kļuva pieejamas katram. Un te sākās “bums”, ko bieži vien piedēvē Ūdensvīra laikmetam, zelta – garīgas izaugsmes laikmetam utt. Viss ir iespējams.

Ne velti sakrālās un okultās zināšanas agrāk bija slepenas un tika slēptas no sabiedrības, jo nemākulīgās rokās šī informācija ir ne tikai kaitīga, bet pat bīstama – gan tam, kura rokās nonāk šīs zināšanas, gan šādu cilvēku tuvākajam lokam.

Sāksim ar jautājumu, kas īsti ir garīgā lepnība un kā tā skar cilvēka apziņu?

Cilvēks nepiedzimst ar garīgo lepnību, šī īpašība ir iegūta, turklāt sākotnējā motivācija un nolūki cilvēkam, kurš uzkāpis uz šī garīgās izaugsmes ceļa, pilnībā ir tīri un cēli.

Kas tad notiek? Notiek, lūk, kas: cilvēks sāk aizrauties ar ezotēriskām, filosofiskām un garīgām tēmām un, kā likums, viņu pievelk misticisms, kas rada prāta ilūziju par to, ka šī informācija atvērs vinam priekškaru uz agrāk nezināmiem noslēpumiem un tas kardināli izmainīs viņa dzīvi. Jaunizceptais adepts aizrautīgi lasa svētos rakstus, traktātus un, gribot negribot, uzsāk garīgo augšupeju, arvien vairāk aizraujoties ar garīgo macību postulātiem un principiem. Šī informācija tiek “ielādēta” apziņā, kas atstāj lielu iespaidu uz vērtību sistēmu un cilvēka pasaules redzējumu. Viss it kā ir lieliski un slavējami, Taču!

Pēkšņi cilvēks saprot, ka ir tik gudrs, un apgaismots garīguma jautājumos, turklāt bieži vien, lai tas notiktu, pietiek izlasīt pāris grāmatas vai noklausīties dažas lekcijas, lai automātiski sevi ierindotu svēto kartā. Viņš domā, ka mirklī, kad uzzinājis par garīguma īpašībām, kas raksturīgas cilvēkam, kurš meklē patiesību, viņam uzreiz automātiski tās ir, tikai no tā vien, ka akceptējis un pieņēmis šo informāciju.

Piemēram, viņš izlasījis, ka jāceļ savas vibrācijas un nedrīkst izjust negatīvas emocijas, nedrīkst nosodīt citus utt. Cilvēks iekšēji tam piekrīt un savā apziņā ieraksta jaunus dzīves noteikumus: ka viņš vairs nedusmosies, neizjutīs naidu, nelamāsies, nenosodīs citus utt un ar to pašu, ja agrāk viņam šīs īpašības bija, tad kā reiz, visvairāk rezonē tieši tās, kuras vinš ļaunpratīgi izmantoja, bet tagad tās tiek nostādītas noliedzošā pozīcijā.

Ko dara cilvēks? Viņš sāk noliegt daļu no sevis, sava ES, caur noslāpēšanu un sevis laušanu, savas zemapziņas laušanu.

Kas notiek tālāk? Tālāk, kad viņš ir pieņēmis melīgo priekšstatu par savu izaugušo morāli un tās īpašībām, pēkšņi sāk domāt, ka tās viņu padara augstāku, tīrāku un labāku par citiem cilvēkiem. Parādās pārākuma apziņa un savas ekskluzivitātes apziņa. Viņš saprot, ka viņam apkārt pasaule ir pilna materiāli atkarīgiem, morāli netīriem, guļošiem cilvēkiem, kuri neapzinās savu pašu nemainīgo dabu, tie pilni ar atkarībām un dzīvo necienīgu dzīvesveidu. Un gluži dabiski notiek nevis šī fakta pieņemšana, kā būtu pareizi saskaņā ar šīm garīgajām koncepcijām un mācībām, bet – gluži otrādi – notiek disonanse ar apkārtējo pasauli un apkārtējie cilvēki vienkārši sāk tracināt, izsaukt riebumu un nepieņemšanu.

Es taču esmu tāds tīrs un garīgs, – domā cilvēks, – es praktizēju, lasu augstus rakstus un šī smirdošā pasaule nav cienīga, ka es atrodos tai blakus, un tādā veidā saindējos ar viņu netīro enerģiju un zemajām vibrācijām. Un tad šis cilvēks ar svarīgu skatu sāk visus audzināt, bakstīt un nosodīt par viņu nepilnību. Skaidrs, ka apkārtejie nav gatavi viņu dzirdēt un sekot vina aicinājumiem. Dažkārt, tiesa, ja labestības, mīlestības un pacietības sēkla cilvēkā ir jau sākotnēji, tad viņam izdodas “aizklaudzināties”  līdz kādam, taču visbiežāk sociums viņu nepieņem un atstumj.

Daži to sauc par sociālo sindromu, daži savā apziņā “iedēsta” informāciju par to, ka sociums ir netīrs un tarucē izaugsmei, daudzi vispār vēlas no tā atbrīvoties un naivi uzskata, ka to izdarījuši – aizejot klosterī, aizbraucot uz ašramu vai ieslēdzoties mājās un dzīvojot noslēgtu dzīves veidu, spēs izaugt garīgi un kļūt tīrāki un apgaismotāki. Bieži vien tiek runāts par Visuma mīlestību, taču patiesībā tā ir garīgā liekulība. Tā ir ilūzija, kurā cilvēki paši sevi iedzen.

Tā arī ir garīgā lepnība, kas formē pārākuma kompleksu. Atceries, šo lepnību var pārbaudīt caur attieksmi pret citiem cilvēkiem: ja cilvēks izrāda atklātu nepatiku un nicinājumu, tad šiem garīgajiem centieniem nav nekādas vērtības, jo sākotnējā platforma ir vīrusu skarta.

Garīgā lepnība izpaužas sekojoši:

– Sociiuma nepieņemšana;
– Agresija uz kritiku;
– Sajūta, ka esi pārāks, īpašāks, tīrāks, garīgāks, unikālāks;
– Skolotāja maska un sindroms, vēlme mācīt/pamacīt (pēdējais balstās uz garīgas personas pieticības dogmu);
– Cita cilvēka pieredzes, viedokļa nepieņemšana: es pats visu zinu, es esmu augstāks un tīrāks, tā ir novecojusi informācija. Tādus cilvēkus ļoti bieži tracina citi skolotāji. Un tad šis cilvēks, kuru skārusi garīgā lepnība sāk meklēt citos skolotājos negatīvo;
– Pārliecība par to, ka paša zināšanas, prakses, metodes, tehnikas ir daudz progresīvākas, daudz pareizākas;
– Nosodījums un neuzticešanās paša skolotājiem, pie kuriem agrāk mācījās, to trūkumu meklēšana;
– Nepateicība, visu nopelnu pierakstīšana savai personai;
– Pārliecība par to, ka paša izvēle ir vispareizākā un dievišķās ietekmes noliegšana gan uz savu apziņu gan domāšanas procesiem. Sevis identificēšana ar sākotnējām personīgajām īpašībām, atrašanos vienā vai otrā vietā, personīgās maskas un lomas;
– Paaugstinātas prasības pret citiem, ignorējot pašam savus trūkumus;
– Garīgā ceļa un savas lomas tajā idealizācija;
– Paaugstināta morāles noteikumu dogmatizācija, kategoriskums;
– Paša lepnības noliegšana;
– Savu sasniegumu un spēju demonstrācija;

– Dažkārt cilvēks, kurš saņēmis savus pirmos rezultātus garīgajā izaugsmē, sāk stāstīt, ka viņam nav nekādu problēmu ar viņa ego, vai arī cenšas nodemonstrēt, cik ļoti lielas pūles pieliek, lai vājinātu ego tvērienu. Tā ir ego radīta iedomība. Visi cilvēki iziet šo pārbaudījumu ar savu svarīgumu;
– Sava pasaules redzējuma teoretizēšana. Prakses un izdzīvotās pieredzes trūkums liecina par to, ka tu savu ego nekontrolē;
– Atbildības trūkums. Atbildība nozīmē to, ka visiem taviem vārdiem jābūt izdzīvotiem burtiskā nozīmē. Atbildība par savām domām, vārdiem un darbiem citu cilvēku priekšā nozīmē to, ka tu esi izdzīvojis, izmēģinajis to, kas šobrīd ir derīgs un efektīvs līdzeklis tieši tev. Tu to vari rekomendēt saviem tuvākajiem, taču ar vienu piebildi, ka šis līdzeklis nav panaceja;
– Koncentrācija nevis kalpošanai, bet uz to, cik labi apmaksātas būs tavas pūles. Pirmais uzdevums un pakāpiens garīgumā ir nesavtīgums. Ja tu vēlies būt nesavtīgs, tad tavas pūles tiks atalgotas;
– Emocionāla reakcija uz Mācību stundu. Naids, aizvainojums, aizkaitinājums utt., kas rodas tā rezultātā, ka tiek uzspiests uz sāpīgā punkta, ir tikai katalizators tam, ka Mācību stunda ir sākusies. Tie, pār kuriem valda garīgā lepnība, cenšas neņemt verā šo Mācību stundu un nestrādāt ar sevi;
– Emocionāla un mentāla atkarība no sajūtas, ka esi citiem “vajadzīgs”. Cilvēkam, kuru pārņēmusi garīgā lepnība ir sveša mīlestība pret sevi. Un tieši tāpēc viņam tik svarīgi ir sajust to, ka ir noderīgs un svarīgs – lai caur citu atspoguļojumu pieņemtu pats sevi;
– Garīgais “nogurums”. Cilvēks domā, ka ir pietiekami daudz iepazinis un sapratis un viņu vairs nekas neizbrīna un neiedvesmo.

Tā ir tikai daļa no aspektiem, kuri raksturīgi cilvēkam, kuru skarusi garīgā lepnība. Es pat nepieskaros tam momentam un situācijai, kad cilvēks iekrīt absolūtā ilūzijā par savu dievišķīgumu un varenību. Tas vairāk raksturīgs melnās maģijas adeptiem, taču tādus var sastapt arī garīgā ceļa gājēju vidū.
Īpaši bieži šie “puiši” pasludina sevi par iemiesotiem lieliskiem skolotājiem, pasaules mātēm, tie ir Napoleoni, ķeizari un dižie priesteri pagātnes iemiesojumos utt., Kā arī jaunpienācēji no Plejādēm, Siriusa, Oriona un citām sistēmām un rasēm utt., Un tā tālāk. To visu jūs paši redzat internetā un TV.

Ja mēs neesam nodzēsuši veco programmju (tas ir tāpat kā datorā) un uzstādam jaunu, mēs paši radām problēmu sava sistēmā, kas izpaužas kā nepieņemšana un noliegšana. Piemēram, cilvēks iepazīstas ar jēdzieniem ego un lepnība, izlasa miljons rakstus par tiem, atceras pazīmes, atrod tās sevī un nolemj, ka tas ir slikti, apspiež sevī šos aspektus, uzskatot, ka tie dara ļaunu. Viņš necenšas sevī tos atstrādāt, viņš vienkārši “ielādē” jaunu noliegšanas programmu, kas izpaužas viņa attieksmē pret citiem cilvēkiem, viņš novirza uzmanību no sevis uz apkārtējo pasauli. Un viņš sāk it visos redzēt lepnības pazīmes, kaut redz sevi kā spogulī, un apkārtējā pasaule vien atspoguļo viņa paša būtību.

Un tā patiesībā cilvēks neatbrīvojas sevī no šīm īpašībām, bet arvien vairak tās kultivē. Ceļš nedrīkst balstīties uz dogmas. Tikai caur katra aspekta izpratni un apzināšanos var nonākt pie kaut kā, neapspiežot savu būtību. Tai jābūt maigai šo aspektu transformācijai un pakāpeniskai programmu dzēšanai no zemapziņas, un jau tikai pēc tam notiek to nomaiņa uz jaunām.

Kāpēc notiek inficēšanas ar šo lepnības vīrusu?
Sāksim ar to, ka tas nav kaut kāds ārpusē sagrābstīts vīruss, tā ir paša unikalitātes transformācijas programma, kas sākotnēji nebija atstrādāta pareizi.
– Sākotnēji neatstrādāta bāzes lepnība, paša nozīmīguma, individualitātes un svarīguma sajūta (lūk, kāpēc tam tik daudz uzmanības tiek pievērsts garīgajos traktātos, maģijas grāmatās, jo bez šo īpašību astrādāšanas, cilvēks nevar attīstīties, vien iekrist kārtējās ego-prāta lamatās);

– Nevēlēšanās strādāt ar sevi, pārvaret sevi, tikai attaisnot savas nepilnības; rakstura īpašības, negatīvos ieradumus, atkarības;

– Vēlme ātri sasniegt augstus stāvokļus, naivums un nespēja apzināties garīgo mācību būtību;
– Evolucionārā brieduma trūkums, vēlme uzlēkt no trešas klases desmitajā, izlaižot starpposmus, kas nevienam vēl nav izdevies. Kā likums, tādos gadījumos dzīve sāpīgi sit un saliek visu pa vietām.

Visam savs laiks.

Un noslēdzot, vēlos teikt, ka garīgo mācību principi nemaz nav tik bezjēdzīgi un nevajadzīgi, kā daži domā. Ne velti agrākos laikos garīgums bija pieejams vien šauram cilvēku lokam, kuri patiešām bija nonākuši pie pārejas garīgajā pārpilnībā. Jo kamēr nav realizētas cilvēka ķermeņa un prāta vajadzības, cilvēks nespēs atbilst tiem patiesajiem priekšrakstiem, kas prasīs no viņa tās vai citas īpašības un stāvokļus.

Jā, šobrīd tas ir kļuvis moderni un, ja runājam par augstāko jēgu, cilvēces evolūcija nonākusi paātrinātā attīstības režīmā, kas arī ļāvis pieskarties šīm zināšanām un daudzi cilvēki daudz ātrāk varēs sasniegt augstāku apziņas stāvokli un ātrāk pāriet jau jaunā neķermeniskās būtnes līmenī. Taču atkal jāatgādina, ka kamēr nav atstrādātas un apmierinātas bāzes vajadzības, garīgā pasaule tādiem cilvēkiem būs aizvērta, bet forsētas darbības, lai iegūtu savu vietu tajā, novedīs vien pie vilšanās, laika, enerģijas un spēku pārteriņa.

Es vēlu visiem laimi, apzināšanos un pakāpenisku garīgo un vērtīgo īpašību apgūšanu. Tikai atvērta sirds, pilna mīlestības un pieņemšanas ir spējīga izdziedināt cilvēku no šī vīrusa.

Ar cieņu: Irina Gosteva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

_______________________
— Pats skaidrākais ceļš ir labirintā.
— Kāpēc?
— Viss tiecas uz izeju.
© А. Satanels

Tu esi mākslas darbs

zimejums dzīves plūsma56Anna Sokolova

Visi cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam arī ir MĒS.

Ja tavā ceļā bieži pagadās tenkotāji, tātad šī īpašība ir tavā raksturā. Visums tādā veidā pievērš tavu uzmanību tavām iekšējām problēmām.

Nesen es biju aizgājis pie sava ārsta, jo man bija stipras sāpes jostas vietā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu remdinu sāpes ar diklofenaku, bet vieglāk nekļūst. Ārsts smaidot mani uzklausīja un teica: “Elčin, ar sāpēm vajag draudzēties. Tās ir organisma signāls tev, par to, ka tevī ir kāda problēma. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks mums ir skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandalētājs vai prostitūta. Nejaušību nav – viss notiek pēc plāna. Un gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko mums māca, un mums jābūt viņiem pateicīgiem, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo āzi!”

Manā dzīvē bija cilvēki, kuri sagādāja man lielas sāpes. Taču tieši šīs sāpes pacēla mani jaunā līmenī – es kļuvu stiprāks, iemācījos novērtēt dzīvi, cilvēkus un ļoti mierīgi uztvert viņu netikumus.
Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir vārdi: “Visums ar tevi nodarbojas pastavīgi, pārvēršot iekšēji un ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzīgi, soli pa solim tuvojas pilnībai. Visi mēs esam skices, kas noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Būt sev mājām

sev majas

“Nav nekā ārpus mums, kas varētu mums pietiekoši ilgi palīdzēt. Ja, protams, tu negaidi rindā uz orgāna transplantāciju.

Nav iespējams nopirkt, nopelnīt vai pārņemt harmoniskas attiecības ar sevi un apkārtējo pasauli. Tā ir viena no pašām neērtākajām patiesībām pasaulē, un arī man to ir grūti atzīt.

Laimi var sasniegt tikai no iekšpuses un mēs nevaram to uzdāvināt saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Viņiem nāksies atrast savus veidus un savas atbildes. Bet, lai ļautu viņiem to izdarīt, nāksies viņus atlaist – ieskaitot savus izaugušos bērnus.

Ja problēma ir kādam citam, tātad tās risinājums noteikti nav tavās rokās.

Bet, ko darīt, ja izglābt un salabot citus nevar?

Pārliecināti, cītīgi un centīgi mācīties ar maigumu izturēties pret sevi.

Tā ir milzīga dāvana visai pasaulei ap mums. Kad kāds tev saka, ka tu esi pārāk pašpārliecināts, pasmaidi kā Mona Liza un uzvāri jums abiem garšīgu tēju.

Būt saudzīgam un rūpīgam draugam pašam sev (tādam dīvainam, muļķīgam, apnicīgam, egoistiskam sev) – tas nozīmē būt SEV MĀJĀM. Un no tā sākas miers visā pasaulē.”

Anne Lamott
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Plāni gadam

zimejums paklajins

Atver blociņu un lappusē, kur rakstīts “Jaunā gada plāni” pēkšņi vairs neraksti “pašrealizācija”, “celt pašapziņu” un visu pārējo, bet raksti (jautrā rokrakstā, ar violetu pildspalvu, ik pa brīžam uzbraucot līnijām):
– Smieties, kad gribās.
– Izdzīvot savas dusmas.
– Apraudāt visu, kas palicis neapraudāts.
– Aizbraukt pie vecākiem un vest viņus piknikā.
– Klaiņot pa parku un jūsmot par dabas skaistumu.
– Ēst garšīgas, bet nekaitīgas lietas.
– Teikt komplimentus sev spogulī (svarus pabāzt zem gultas, vai atdot kaķim – viņam ļoti patīk uz tiem gulēt).
– Izlasīt dažas grāmatas no tiem žanriem, kurus agrāk nekad nelasīji (kaut vai pamēģināt paeksperimentēt).
– Izbraukāties ar velosipēdu līdz pat stāvoklim “esmu saelpojusies vēju, varu visu”.
– Iepazīties ar dažiem cilvēkiem, kuri šķiet dīvaini un bez vērtēšanas paskatīties uz viņu pasauli un parādīt savējo.
– Aiziet pārgājienā, ko visu laiku gribējās, bet bija bail.
– Kad skumji, vienmēr iepriecināt sevi, un tikai tad ķerties pie citiem darbiem.
– Palīdzēt kādam.
– Pieņemt kāda palīdzību.
– Sastādīt mazo ikdienas prieku sarakstiņu un atkal sākt ievērot, cik to ir daudz.
– Nebārt sevi, ja kaut kas no šī saraksta nesanāk.
– Ļaut sev atpūsties, neizmantojot slimību par vienīgo pietiekamo iemeslu.
– Atteikties no tikšanās ar cilvēkiem, ja šīs tikšanās neko nedod.
– Teikt draugiem, cik viņi ir forši, talantīgi un skaisti – ne tikai svētku dienās. Un, vispār – cilvēkiem teikt labus vārdus.
– Ļaut sev ietīties sedziņā un pabūt vienam, kad tev tas vajadzīgs.
Un vienmēr atcerēties: ja tu dari visu labāko, ko uz doto brīdi vari izdarīt, tu dari pietiekami. Tu esi malacis, to uzraksti kaut sarakstā, kaut ar pirkstu uz stikla. Bet labāk – atkārto to sev biežāk, labi?
Alla Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es dzīvoju dienām, ne gadiem

laimigs5

Viens no labākajiem dzīves padomiem, ko es saņēmu gandrīz nejauši.

Tā bija mana astotā diena Šalvas Amonašvili mājās. Leģendārā gruzīnu pasniedzēja, kurš reiz apgrieza kājām gaisā visu padomju izglītības sistēmu. Manā diktafonā jau tā bija pāris desmiti audioierakstu, tāpēc es pajautāju to, kas man bija interesanti tieši šajā sekundē: kas ir tajā mazajā auduma maisiņā, kuru Šalva visu laiku neizlaiž no rokām?

Viņš pasmaidīja un izvilka no maisiņa mazu mazītiņu grāmatiņu – Šota Rustavelli “Bruņinieks tīģera ādā” – gruzīnu nacionālo poēmu, kuras lapas bija aprakstītas tūkstošiem mazu nesalasāmu rindiņu, kuras izlasīt varēja tikai ar lupas palīdzību. Tās bija atzīmes – pilsētas un datumi, kur Šalva bija pabijis vairāku desmitgažu laikā: “Mana dienasgrāmata, es to rakstu, lai kur arī atrastos”.
“Kāpēc?” – es vēl joprojām nevarēju rimties.

Šalva viltīgi pasmaidīja un smaids 86 gadus vecā vīra seju pārvērta par maza puikas seju, kurš izdomājis ko negantu sastrādāt: “Saproti, es dzīvoju dienām ne gadiem. Man ir ļoti svarīgi fiksēt, kur es atrodos, ko daru šeit un tagad. Lai dienas nepaskrietu pa tukšo”.

Pamanījis manu izbrīna pilno skatienu, viņš jautāja: “Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, cik dienas jau esi nodzīvojis? Es nesen nosvinēju apaļu jubileju – 31 000 dzimšanas dienu”. Tikai pie šiem vārdiem es pamanīju, ka viņa dienasgrāmatā ir atzīmētas nevis nedēļas dienas, bet cipari: 31513 diena. Sākot no vecākajām skolas klasēm, katra Šalvas diena viņam bija vesela maza dzīve, kuru viņš cītīgi plānoja un nodzīvoja no sākuma līdz beigām.
“Nepalaid garām dienas – to nemaz dzīvē nav tik daudz. Dzīvo dienām, Aleksandr. Dzīvo dienām”, – teica viņš man uz atvadām.

Tieši tagad, pirms nospiest pogu “publicēt”, es domāju par to, cik gan tas ir ģeniāli vienkārši – pārvērst savu gadu 365 mazos neatkarīgos stāstos. Kaut uz dažām minūtēm piefiksējot un sajūtot visu, kas ar tevi notiek – visus tos momentus, kuri tik ātri aizmirstas, kad gada beigās apsēdies, lai drudžaini apkopotu savus gada rezultātus.
Pat savos jaunā gada novēlējumos (“Lai šis gads tev būtu īpašs!”) es nejūtu nekādu praktisku padomu. Kā bērnībā, kad tev uzdāvināja milzīgu dzelzceļu, bet nejaušības dēļ aizmirsa pielikt klāt instrukciju. Un, lūk, sēdi ar šo metāla un plastmasas gabalu kaudzi, kurai paredzēts tevi darīt laimīgu, taču tev neviens nav pateicis, kā izdarīt, lai tas viss sāktu darboties.

Un es domāju, ka tas ir lielisks veids, kā padarīt savu gadu brīnišķīgu, piepildītu atklājumiem, atklasmēm, prieku, – vai gan tas nav tas, ko mēs parasti novēlam jaunajā gadā? – dzīvot dienām.

Ar tiem momentiem, ar kuriem vari lepoties un par kuriem dažkārt kaunēties, kurus atceries ar laimes sajūtu un kurus ar grūtībām pieņem. Tiem mirkļiem, kad esi eiforijā un laimē, un tiem, kuros saproti, ka varēji rīkoties savādāk. Ar visu, no kā sastāv dzīve. Dzīvot dienām, tāpēc, ka grozies kā gribi, tas ir vienīgais veids kā padarīt katru savu dienu īpašu.

Lai katra jūsu diena ir tāda.

Šodien ir mana 11904 diena.

© Aleksandrs Murašovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis