SAVA DZĪVE

Cik bieži mēs neprotam izdzīvot savu dzīvi.
Īpaši tad, kad tā neattaisno mūsu cerības.
Mums šķiet, ka mēs varam to kaut kā nebūt ignorēt,
novērst savu uzmanību, pabūt maliņā.
Mums pat šķiet, ka vienkāršāk būtu piedalīties kāda cita dzīvē,
kamēr savējā paiet ne pēc tā labākā scenārija.
Tā, it kā mēs varētu no tās izkāpt, kā no autobusa,
lai nedaudz pamīņātos pieturā un tad iekāptu nākamajā.

Bet, lūk, kāda nelaime, nākošā nebūs!

Nevar savu dzīvi nogaidīt kādā citā vietā,
ne arī citā laikā.

Tāpēc, saudzējiet sevi. Pieskatiet un turiet acis vaļā!

Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vilnis ir tikai TAVS!

Vecums – tas ir tad, kad sliktāk ar veselību, bet labāk ar brīvību….
Tas ir mammas izteiciens un galvenā devīze pēc došanās pensijā…
Kājas klausa sliktāk, toties tās dodas tikai turp, kur viņa grib…

Viņa ir iemācījusies nekur neiet aiz pieklājības vai tāpēc, ka viņu pasauca, bet viņu tas neinteresēja …
Un viņa netaisnojas.
Mierīgi pasaka “nē” un atver kārtējo grāmatu….

Viņa turpina mīlēt apdullinoši dārgas smaržas un jaunas kleitas…
Dažkārt viņai nav garastāvokļa.
Precīzāk, tas ir īpaši slikts.
Un arī to viņa sev atļauj. Agrāk tāpat kā mēs visi, viņa imitēja citu atbalstītu talantu mūžīgi būt “možumiņam”…
“Vectēvs atnāca”, – viņa saka, tomēr noveļot daļu atbildības uz sava vectēva smago raksturu, kuru es zinu tikai pēc vecmāmiņas nostāstiem…
Savādi, bet viņai tas labi padodas – godīgi atzīstot emocionālu lejupslīdi, izdzīvot to, nedzenājot putekļus, negatavojot ēst un pilnībā izslēdzot telefonu.
Bet pēc tam atkal atjaunoties jaunai atpūtušos emociju dejai.

Man šķiet, ka savos septiņdesmit gados viņa ir psiholoģiski daudz veselāka, kā bija piecdesmit…

Viņa ir brīva no jebkuriem aizspriedumiem, no jebkuriem sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem, no jebkurām tenkām citiem aiz muguras.
Viņai nosplauties uz tiem.

Viņa savu vientulību mīl tik ļoti, ka ne tikai par to nekad nežēlojas, bet arī ļoti reti ļauj sevi pierunāt kādiem tālākiem izbraucieniem.

Ar viņu runāt ir viena vienīga bauda…
Asa, ironiska un vienmēr lietas kursā…

Man patīk…

Skatoties uz viņu, es skaidri zinu to, KAS sevī jāieaudzina jau tagad, lai pēc tam nebūtu histēriski jālabo sava seja, cenšoties apstādināt jaunību….
Nav iespēju apstādināt to, kas vienalga aizies, lai kā arī tu viltīgi censtos.
Izkopt sevī brīvības sajūtu un prasmi būt ar sevi…
Kad tu proti būt ar sevi, ar tevi vēlas būt visi pārējie…

Un otrādi…

Mani mīļie, dzīvojiet uz sava viļņa un neklausieties, ko saka tie, kuri vēlas nolasīt jums lekciju par to, kā būt uz sveša…

Vilnis ir tikai TAVS!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi

Visgrūtāk ir sadzīvot ar sevi.
Ar savu autentiskumu, ar savu neatgriezenisko pagātni, ar saviem zaudējumiem, ar savu nespēju izpatikt saviem priekšstatiem par skaisto, ar savām kļūdām, ar savu kaunu, ar savām sāpēm, ar savām vilšanām, ar savu sabrukumu, ar saviem nepiepildītajiem sapņiem, ar savām sāpīgajām emocijām, ar savu pieaugošo vecumu…
Mani mīļie, tas ir nežēlīgi grūti…

Lūk, kāpēc daudzi pat necenšas to izdarīt, un uzreiz ķeras pie aktīvas citu meklēšanas.
To meklēšanas, uz kuriem var novelt šo nenormālo darbu, bet pēc tam prasīgi atsekot tā izpildi: “Hei, draudziņ, tu kaut kā pārāk maz centies, saņemies, iemācies pieņemt manī visu, ko es pats nespēju pieņemt, izdziedini visas manas brūces, parādi man savu beznosacījuma mīlestību, glāb mani no manām bailēm, nomierini un izturi visus manus izlēcienus… savadāk es vilšos tevī un visiem izstāstīšu, kā man atkal nepaveicās!”
Tieši tā tas arī izskanētu, ja vien modē būtu patiesība par sevi nevis citu izģērbšana…

Taču tā nav modē.

Un tieši tāpēc no vientulības cieš nevis tie cilvēki, kuri vienkārši tajā iekļuvuši, bet tie, kuri nespēj sadzīvot ar sevi.
Bet tie, kuri sadzīvo ar sevi, būtībā var sadzīvot ar jebkuru, ja vien paši to vēlēsies.
Nē, viņi nav kļuvuši ideāli. Taču viņi prot visu to, ko tie, kuri NEsadzīvo nespēj izspiest no citiem, pa ceļam nogalinot visu, uz ko balstās savstarpēja interese.

Laimīgām attiecībām nav deficīta.
Tas piemīt tikai nelaimīgām.

Ļiļa Grad
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR PĀRAUGŠANU ATTIECĪBĀS

Dažkārt, kad viens cilvēks zaudē interesi par otru: to, kurš vēl vakar bija tuvs, kad šķiet, ka ir to pāraudzis, aizgājis savā attīstībā daudz tālāk, tātad ir pelnījis kaut ko labāku…

Mēdz būt arī tā.
Bet mēdz būt arī savādāk. Gadās, ka cilvēks savu attīstību ir pārvērtis gluži vai par egocentrisku procesu, kurā savā uztveres laukā pārstāj uztvert vēl kādu, izņemot tikai pats sevi.
Viņš ir tik ļoti uzskaņojies uz saviem iekšējiem radariem, ka svešas jūtas, pārdzīvojumi, sāpes, šaubas un pat mīlestība pret viņu, ir kļuvuši par kaut ko pašsaprotamu, garlaicīgu, tādu, kam nav vajadzīga ne uzmanība ne dzīva atsaucība.
Tad viņš sāk rūpīgi atsekot modernās robežas, cītīgi saskatīt iespējamo toksiskumu pret sevi, uztrenēt sevi ar visām iespējamajām praksēm, geštaltēt sevi, lasīt visdažadākās trendā esošās grāmatas, censties uzrakt savas bērnības traumas visnevainīgākajās situācijās, turēt aizdomās savus vecākus par pret sevi izdarītajiem noziegumiem un ieslīgt narcistiskajās ilūzijās tā, it kā viss grieztos tikai ap viņu un visi par viņu vien runātu… taču tādā veidā nemanāmi pārstāj būt godīgs pret sevi un to cilvēku, kurš nesaprašanā cenšas sagaidīt viņa atgriešanos.

Bet tas otrs patiesībā nemaz nav atpalicis attīstībā, nav kļuvis sliktāks vai blāvāks, nav ne nodevis ne aizvainojis, ne arī pārstājis mīlēt…
Un, iespējams, izaudzis ir tieši viņš, nevis tas, kurš viņu augstprātīgi nostādījis zemāk par sevi.
Izaudzis līdz dziļakai tuvībai, kura spēj pieņemt mīļotā cilvēka mētāšanos, viņa sevis meklējumus, viņa īslaicīgo atslēgšanos no tās saderības, kura tika radīta pirms tam.
Izaudzis līdz tam, ka nevajag censties noturēt otru ar histērijām, manipulācijām un spiedienu, bet klusējot atlaist…. jo tad, kad mīl, tad novēl laimi – ne obligāti, laimi kopā ar sevi.

Doties uz priekšu, attīstīties, pāraugt pagātni – tā protams, ir lieliska pieredze. Neviens jau nestrīdās.
Taču es esmu cieši pārliecināta, ka veselīga attīstība neieslēdz cilvēku tikai sevī un nesteidzas mīdīt kājām vakardienu: īpaši to, kur neviens viņu iepriekš nepazemoja, neizmantoja un nesacentās ar viņu.

Atrast sevi – tas ir brīnišķīgi, taču vai nav pārāk banāli to izdarīt, vienpusēji pakāpjoties uz tā cilvēka pleciem, kurš pret tevi ir labestīgs un pilns mīlestības?

Es nekādā gadījumā nevēlos teikt, ka jāpaliek kopā aiz žēluma vai pret savu gribu… protams, ka nē.

Durvis vienmēr un visiem ir atvērtas, lai kāds arī ko teiktu.

Es runāju par to, mani mīļie, ka ir viegli sajaukt patiesu attīstību un dvēseles pieaugšanu ar modernām spēlēm labākajās sevis versijās, kurās viss, kas vajadzīgs, ir vien nozīmēt sevi par labāko un sarīkot pretendentu atlasi tiem, kuri būs gatavi kopā ar tevi meklēt tādu milzīgu dārgumu.
Vēl tik jautājums, vai tādi vispār būs un, vai kopā meklēs?

Ļiļā Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sadzirdēt sevi

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?
Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nedzird savas vajadzības un nespēj citu klātbūtnē atslābināties. Tāpēc viņi var izskatīties apmulsuši, kad tiem jautā: “Ka tev klājas? Kā tu jūties?”
Taču lietišķi viņi kļūst tad, kad nokļūst ierastajā palīga, mocekļa, barotāja vai aizstāvja lomā. Tas bieži notiek ar cilvēkiem ap gadiem 50.
Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē ar sevi, lai būtu iespēja tikt skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo, autentisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne kāda cita, bet sevis dēļ.
Atvienoties un iziet no ierastās lomas ir ļoti grūti. Attapties iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā veidā.
Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau pilnīgi. Pa īstam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaudzināt laimīgu bērnu

Ļoti daudzi vecāki smagi pārdzīvo to, ka šajā sarežģītajā un lielu pārmaiņu laikā viņu bērniem nebūs iespēja socializēties, ka bērni nomocīsies vientulībā, palaidīsies slinkumā un neattīstīsies.
Es atceros savu bērnību, mēs  ar labāko draudzeni “socializējāmies” pagalmā, vai istabā, spēlējoties ar lellēm – “slimnīcās”, “mājās”, “skolās”. Kad draudzenes tuvumā nebija, es ļoti daudz klausījos plates – pasakas, mūziku, man ļoti patika dzīvoties vienatnē, kad neviens nerausta, nebaksta. Daudz ko jaunu iemācījos, esot kopā ar auklīti, viņa bija ticīgs cilvēks, tāpēc daudz runājām par Dievu, par Dieva kārtību un Dieva likumiem. Es neesmu introverts, taču es ļoti novērtēju to, ka mani liek mierā un ļauj man būt tā, kā es to vēlos.
Kad četru gadu vecumā mani aizveda uz bērnu dārzu, es to atceros kā pirmās šausmas savā dzīvē. Dienas režīms, viss pēc pulksteņa, ēdiens, pie kura neesmu radusi, sveši bērni, audzinātājas. Jā, protams, pieradu, mēs jau pie visa pierodam, bet sapņu laiks un skaistākās atmiņas ir tieši no tā laika, kad varēju būt ar sevi, saviem vecākiem, savu labāko draudzeni un savu mīļo auklīti.
Arī saviem bērniem es gluži intuitīvi neesmu centusies kaut ko uzspiest, režīmu, pulciņus. Vienmēr jautāju: ko Tu gribi, vai Tu gribi, un viņi paši izvēlas.
Un šodien atnāca kāds raksts, kas ļāva pakavēties bērnības atmiņās.

“Viens no bērna lielākajiem ienaidniekiem ir mīts par to, ka viņam nepieciešama socializācija. Mīts par to, ka bērnam jau no agras bērnības vajag sākt komunicēt ar svešiem cilvēkiem.
Ļoti bieži vecāki uzskata, ka viņu bērnam būs par maz, ja astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā viņš komunicēs ar trīsdesmit nejauši piemeklētiem cilvēkiem. Un viņi sāk to vest uz dažādiem pulciņiem un kursiem, lai it kā nodrošinātu savam bērnam komunikācijas iemaņu apgūšanu.
Ja bēnam ir paveicies un viņu nav varējuši iekārtot silītes grupiņā, tad noteikti pacentīsies no pusotra gada aizvest uz kādu pulciņu. Lai mācās un socializējas.
Godīgi man pasakiet, kuram no jums ir tāda vajadzība pa astoņam stundām dienā atrasties 30 cilvēku kolektīvā? Vai kopā ar saviem draugiem kādam ir vēlme komunicēt katru dienu, astoņas stundas dienā? Lūk!
Jo mazāks bērns, jo mazāka viņam vajadzība komunicēt ar daudziem cilvēkiem, un jo svarīgāka viņam iespēja būt vienam savā pierastajā atmosfērā.
Tie, kuri atņem savam bērnam iespēju aizrauties ar savu spēli vienatnē, riskē izaudzināt ne tikai viduvējību, bet arī attīstībā atpalikušu bērnu.
Tas, ka bērnam nebūs gribas, patstāvības un intereses par dzīvi, tā vēl tikai ir puse no bēdas. Daudz briesmīgāk ir tas, ka pārāk liela npslogotība ar komunikāciju, režīms un stingri noteikumi var iedragāt bērna spēju domāt, pārdomāt un attīstīt savu iztēli.
Iespējams, viņš zinās no galvas visu pasaules valstu karogus un visus savannas dzīvniekus, bet nespēs saprast, ko darīt, ja nejauši apmaldīsies veikalā.
Ja vēlies izaudzināt gudru, radošu un laimīgu bērnu, viņam laiku brīvībai. Slinkošanai. Neko nedarīšanai. Kaut tikai līdz desmit gadiem. Ja gribi izaudzināt zaldātu, kuram galva pilna ar informāciju, gluži kā ar zāģa skaidām, tad ir īstākais laiks pierakstīt viņu kādā attīstības pulciņā”.
Anastasija Mironova
Tulkojums un ievadteksts: Ginta Filia Solis

Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu izvēlies ceļu, vai ceļš izvēlas tevi?

Starp simtiem tūkstošu iespēju ieraudzīt “to īsto”, savējo, pašu dārgāko. Tās durvis, pa kurām var ieiet un nonākt pavisam jaunā telpā.

Vai arī tās atslēgas, kas der kādām iekšējām durvīm. Ideāli. Un ļauj atvērt labākos no iespējamajiem likteņa variantiem. Kļūt par savas dzīves varoni, kurš nogājis šo ceļu un pārveidojies. Dzīvojis ar to, par ko dega sirds. Gājis tur, kur citi baidījās iet. Atklājis tos ceļus, kurus spēja atklāt tikai viņš viens.
Vai ceļa sākumā varonis zināja, kāds viņam izvērtīsies šis ceļojums? Kāds viņš atgriezīsies mājās? Kāds viņš kļūs? Kā ceļš viņu izmainīs? Nē, nezināja. Un pat iedomāties nevarēja. Viņš tikai juta dvēseles aicinājumu sevī un savas sirds karstumu. Sajuta un kāpa nezināmajā, vēl neizpētītajā. Lai neiespējamais kļūtu iespējams. Lai viņš kļūtu par to, par ko viņam jākļūst. Lai pa īstam satiktos ar sevi un apgūtu savu patieso spēku.

Mans ceļš ir mans turpinājums. Es esmu sava ceļa turpinājums. Mēs neesam viens no otra atdalāmi. Mans ceļš atver man mani. Mans ceļš atklāj manu patieso spēku. Mans ceļš man parāda to, kāda patiesībā esmu. Kas es esmu. Uz ko esmu spējīga. Viss, kas notiek manā ceļā nāk man par labu. Pat tad, ja dažkārt man var šķist, ka tā nav.

Viss ir par mani, viss ir domāts man.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis