Lielā Burvība

dargumi

Es uzskatu, ka galvenais jautājums, uz kuru cenšas atbildēt visas dzīvās būtnes: vai tev pietiks drosmes izvilkt dienas gaismā visus tos dārgumus, kas tevī apslēpti?
Redzi, es pat iedomāties nevaru, kas tevī apslēpts. No kurienes man to zināt? Iespējams, tu pats īsti labi to nezini, taču man ir aizdomas, ka esi pamanījis kādus mājienus.
Man nav zināmas tavas spējas, es nezinu, kas tevi iedvesmo, kādas ir tavas vēlmes un slēptie talanti.
Taču droši vien tur iekšā, tevī slēpjas kaut kas brīnišķīgs. Es to droši un pārliecināti paziņoju, tāpēc, ka (tāda nu es esmu radīta) ticu, ka mēs visi esam staigājošas dārgumu glabātuves.
Es ticu, ka tā ir ļoti sena un dāsna spēle, kuru daba spēlē ar cilvēkiem – par prieku mums un sev: daba slēpj katrā no mums brīnumainas bagātības, bet pēc tam paiet maliņā un skatās, vai mes tās pratīsim atrast.

Šo paslēpto dārgumu meklēšana – lūk, ko nozīmē radoša dzīve.
Izmisīga drosme, kas dzen mūs šajos meklējumos, – lūk, kas pārvērš pelēkās dienas daudz krāšņākā dzīvē.
Un šos meklējumu rezultātus, kas bieži vien mūs priecīgi pārsteidz, – lūk tos es arī saucu par Lielo Burvību.
Elizabete Gilberta “Lielā Burvība” Drosme dzīvot radoši

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve var būt visāda…

close-up-photo-of-woman-s-face-3064717

Vai zini, dzīve var būt tāda, ka ieskrējiens no mirkļa, kad tu skaistām kājiņām kulsti ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kad nopietni apsver, vai varēsi patstāvīgi uz savām piepampušajām kājām tikt līdz virtuvei lai uzvārītu olu brokastīs, var būt tik satriecoši īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada sajūsmas pilniem skatieniem, bet rīt – atbrīvo vietu metro…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu savu acu krāsā, bet rīt, aci nemirkšķinot, ielien vecā “bītlenē”, jo tev vispār tas nav svarīgi…
Tāda, ka šodien tu jautri vītero draugu kompānijā, bet rīt čokurā sarāvies auro spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, apbrīno, bet rīt to pašu – kādai citai, skaidrs, ka ne tev….
Tāda, ka šodien visiem esi mīlulītis, bet rīt – pavisam aizmirsts, pamests vai atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā jūras dibenā….

Tu vari katru teikumu izlasīt no beigām – arī tā notiek….

Tu vari pievienot starpposmus brīžiem, kad tu migrē no sajūsmināta muļķa kanārijputniņa stāvokļa, līdz prātīgas vārnas stāvoklim, kura drūmi gaida, kad kāds pametīs kādu siera gabalu… pigu lapsai…

Dzīve, ir tāda…

Es jau sen sapratu, ka vienīgais veids kā neiekrist ar seju sevis paša izraktajā vilšanās bedrē – ir būt gatavam it visam…

Dzirdi, it visam?…

Saģērbos un gāju, kā teica mana vecmāmiņa, kura pārcietusi visas represijas, kara šausmas un garās padomju laika desmitgades ….

Dzīve, viņa ir tāda…

Un tajā slikti ir tam, kurš nolēmis, ka vienreiz mutē atradusies sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas….
Kurš mūždien gaida pret sevi kaut kādu īpašu attieksmi…
Kurš domā, ka visiem toksiskajiem cilvēkiem jāsāk nožēlot savus grēkus un jālūdz viņam piedošana…
Kurš tic tam, ka laimei, mīlestībai un veiksmei jabūt garantētām un nepārejošām…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un noskaņoti tikai uz neveiksmēm …

Normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien stūrītī nomirt pēc katra satricinājuma….

Dzīve, viņa ir tāda…

Brīnišķīga… pat tad, kad šķiet, ka brīnišķīga vispār nekā nav….

Tā taču ir…

Izvēlies to, lai kas arī nenotiktu…

Tāpēc, ka dzīve, atšķirībā no nāves ļauj izdarīt šo izvēli…

Dzīvo!
Ļiļa Grad
Bilde: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava optika

smuki

Beidzot tu atļauj cilvēkiem būt jebkādiem, pat neapmierinātiem ar tevi; pat tādiem, kuri organiski tevi nepanes.
Katram sava optika; kāda mikroskopā tu esi tārps, kāda teleskopā – Dievs, bet kāda cita šautenes tēmeklī – galvenais ienaidnieks – tas neko nenozīmē, izņemot to, ka vienam patīk skatīties mikroskopos, citam – teleskopos, bet kādam tēmekļos; uz tevi tas nemazākā mērā neattiecas.
Man sāk patikt būt sev pašai un tikai sev. Es beidzot līdz galam esmu izlasījusi sevis pašas lietošanas instrukciju.

Vera Polozkova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgs cilvēks :)

laimigs cilveks32

Laimīgi cilvēki nevienam nav interesanti, pat psihoterapeitiem.

☀️ Pirmkārt, laimīgus cilvēkus nevar izsist no līdzsvara. Viņi prot nekaunēties par sevi. Ja viņiem saka: “Tev resns dibens, ar tādu ielās nevar rādīties, un vēl nemodernas bikses”, viņi mierīgi turpina staigāt nemodernās biksēs un vēl groza to pašu resno dibenu, tāpēc, ka zin: 99% cilvēku neuztrauc svešu cilvēku dibena izmērs. Bet tie, kurus uztrauc, cieš ne jau tāpēc, ka sveši dibeni, lūpu krāsas un briesmīgas bikses, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk ciest.

☀️Otrkārt, laimīgi cilvēki citiem neko neaizliedz. Un pat arī, ja kāds blakus ēd “pliku” sviestu, viņi tam novēl labu apetīti.

☀️ Treškārt, laimīgi cilvēki skaidri novērtē situāciju un saprot, ko viņi var un ko nevar ietekmēt. Piemēram ietekmēt siltā ūdens atslēgšanu vasarā nevar, taču var aizbraukt uz laukiem, uzstādīt vannas istabā boileri vai atrast simpātisku draugu, kuram ir boileris 🙂

☀️ Ceturtkārt, laimīgi cilvēki draudzējas ar gudriem, skaistiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Tāpēc, ka viņiem blakus visi ir tādi…

☀️ Piektkārt, laimīgiem cilvēkiem nevajag precēties 27 gados tikai tāpēc, ka visi precas… Bet vajag precēties mīlestībā…

☀️ Sestkārt, laimīgam cilvēkam maz vajag. Viņi ir mierā ar to, ka strādā par grāmatvedi parastā firmā, nevis par kinozvaigzni Holivudā… Viņi mācās zīmēt vai lekt no tramplīna. Viņi pārvar bailes un iziet publikas priekšā nolasīt savas miniatūras… un ļoti vēlas to darīt labi…

☀️ Septītkārt, laimīgi cilvēki citos cilvēkos neredz ienaidniekus. Viņi lieliski zin, ka pasaule ir plaša un tajā ir 8 miljardi cilvēku. Un nevar taču būt tā, ka visi 8 miljardi tevi neieredz. Un nemēdz būt arī tā, ka visi tevi mīl…

☀️ Astotkārt, laimīgi cilvēki tic sev. Viņiem gluži vienalga tas, ka kāds ir saņēmis prēmiju, kāds apprecējies, kāds savācis miljons sekotāju savam blogam… Viņi dara to, kas viņiem patīk un to, no kā gūst baudu.

☀️ Devītkārt, laimīgiem cilvēkiem viss vienmēr ir vienkārši. Vienkārši pelna naudu. Vienkārši apmeklē ārstu. Vienkārši taisa remontu… Un tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr esam dzīvi, mēs varam izgudrot paši savus noteikumus.

☀️ Desmitkārt, laimīgi cilvēki ir godīgi pret sevi. Viņi pazīst visus savus tarakānus galvā un zin tiem vārdus, zin to biogrāfiju un zin, ar ko šie tarakāni var būt noderīgi…

💕Laimīgi cilvēki katru dienu pasauli maina uz labo pusi un padara to labāku. Dara labāku savu viena cilvēka mazo pasauli, bet pēc tam viņiem pievienojas citi cilvēki, un kopā viņi maina visu vēsturi… Viņi neapzskauž stipros, vienkārši dzīvo laimīgi.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot sev

sieviete ritenis

Dzīvot sev var un vajag, tikai tas jādara godīgi.

Viens dziedātājs uz skatuves visu sevi atdod klausītājam, dzied no sirds, pastāvīgi trenējas, saudzē savu balsi.
Otrs dzied ar fonogrammu, iespējams, pat kāda cita ierakstītu, kāda, kurš talantīgāks, bet ārpus skatuves, dzīvo amorālu dzīvesveidu. Abi dziedātāji uzstājas sev – lai saņemtu uzmanību, klausītāju atzinību un naudu. Tikai viens to dara godīgi, bet otrs – nē.
Katrs no mums visu dzīvē dara sev.⠀
Ja manai sievai ir labi, viņa ir pozitīvā noskaņojumā, priecājas, tad arī man ir labi.
Tāpēc, ja es vēlos kaifot no tā stāvokļa, kuru jūtu blakus viņai, man vajag kaut ko viņas labā darīt, tas ir godīgi.
Ar draugu es spēlēju tenisu vai eju uz pirti, to daru sev, bet kopā jautrāk un interesantāk. Tad godīgi būs draugu uzklausīt, atbalstīt, ja viņam to vajag. Vai arī vienkārši kopā izsmieties, nevis ik minūti pārbaudīt ziņas instagramā vai wacapā.
Ar seksu nodarboties divatā ir daudz patīkamāk nekā censties pašam sevi iepriecināt. Ir godīgi domāt ne tikai par sevi, bet arī partneri, lai arī viņam būtu labi.⠀
Arī uz darbu es eju sev, lai pelnītu naudu, apmaksātu rēķinus, pirktu produktus un citas dzīvei nepieciešamas lietas. Darbs dod vietu sociumā, sava noderīguma sajūtu, jaunus kontaktus, draugus, iespēju attīstīties. Būs godīgi strādāt ar pilnu atdevi, nevis stiept gumiju un aprunāt priekšnieku un kolēģus vai spelēt datorspēles.
Ir normāli darīt sev. Vienkārši tas jādara godīgi – ne tikai ņemt, bet arī dot.⠀
Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt “pareizi”

milestiba Irina Karkabi

Ir cilvēki, kurus es saucu “pareizības mīlētāji”…

Viņi uzsāk attiecības ar savu plānu…
Plānu, kurā viss ir paredzēts viņiem pašiem un tiem, kurus viņi izvēlējušies, un kurus jau no pirmās attiecību dienas visvisādos veidos sāk ievilkt tajā lomā, kuru otram paredzējuši…
Es nekļūdīgi viņus atpazīstu…
Viņi sēžas man pretī un pārliecinoši sāk stāstīt par to, kā visam jābūt…

Nestrīdos, labi stāsta…
Un biež vien nav pat kur piesieties viņu vārdiem, tāpēc, ka viss ir pareizi…
Viss ir pareizi tam paradīzes Eldorado, kas ir katrā otrajā sapnī un nevienā no esošajām realitātēm…
Viss ir pareizi Ideālo Vīriešu un Ideālo Sieviešu Planētai…. ja tā met lokus kādā galaktikā….
Viss ir pareizi no to teorētiķu viedokļa, kuri bez kautrēšanās sevi nosauc par “Guru Brīnumdariem”…

Taču mēs visi dzīvojam uz Parastu Vīriešu un Parastu Sieviešu Planētas. Un nav mūsu vidū ne Dievietes ne Supervaroņi…

Ir dzīvi cilvēki…. katrs ar savu pagātnes mugursomu uz pleciem…
Ievainojami un jau ievainoti…
Dažkārt jau ar trešas pakāpes apdegumiem…
Tādi, kuri baidās nosalt un jau nobaudījuši mūžīgo sasalumu…

Un katram no mums ir savs priekšstats par to, kā jāmīl un kā nav pareizi mīlēt…
Un patiesībā nav nepieciešama tikai viena lieta – pazemojuma, paverdzināšanas un atkarības pieredze…
Bet viss pārējais tiek lipināts pašu rokām, kā mājas pelmeņi, bez konveijera un pēc paša individuālas receptes…
Mīļie un neviens pelmenis neatbildīs standartiem, jūs arī bez manis ziniet, kāpēc mājas pelmeņi ir tik garšīgi – tāpēc, ka tos gatavo mīlošām rokām un no labiem produktiem….
Un dara to ar prieku…

Būt “pareizam mīlētājam” no zīmē uz visiem laikiem aizmirst par to, ka nav mīlestības tur, kur tu zīmē ideālu bildi, bet pēc tam “zāģē” to, kurš neatbilst šai bildei…
Tu pats tai neatbilsti, jo arī sevi tu tajā esi izdomājis, pakautrēdamies no tā, kas esi patiesībā…

Mīlestībai nav ideālu līniju…
Tā nemainīgi ir aptuvena, unikāla tāpēc, ka attiecības starp diviem cilvēkiem ir teksts bez melnrakstiem…
Es vienmēr rakstu bez melnraksta un tāpēc man nekad nav neviena iepriekš sagatavota vārda…. rakstu kā rakstās…
Lūk, arī mīl tāpat…

Un vēl pēdējais…
Mīlestība ir divi…
Viens, pat visnevainojamākais un pat visgatavākais “pareizai mīlestībai”, to “nepacels”…
“Ceļ” divi…
Krītot un ceļoties…
Ceļ labprātīgi, bez piespiešanas…

Lūk, arī viss noslēpums…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms dzīvot ar otru, iemācies dzīvot ar sevi…

jutekliskums

Pirms vainot savus tuvos cilvēkus par to, ka viņi tevi nenovērtē, vai kaitina, ir vērts sev atbildēt uz jautājumu par to, cik daudz vietas viņu dzīvēs tu esi atļāvies aizņemt…

Daudzu gadu garumā, vērojot cilvēku dzīves stāstus, ieskaitot savējo, es esmu secinājusi, ka visātrāk attiecības sabojājas tur, kur mums neizdodas atrast zelta vidusceļu savai klātbūtnei otra cilvēka dzīvē…
Mēs vai nu aizmirstam, ka citu cilvēku dzīve, pat mūsu mīlāko cilvēku dzīve, tomēr ir CITA dzīve. Mēs cenšamies iekļūt katrā tās daļā, aizpildot ar sevi visu tās telpu….
Un neizbēgami uzduramies šo cilvēku aizsargmehānismiem, kas sāk reaģēt uz mums ar aizkaitinājumu un atstumšanu….
Vai gluži otrādi, uzskatām savus tuvos par tik pašsaprotamiem, ka pārstājam segt viņu deficītus…
Mēs kļūstam vienaldzīgi pret viņu emocionālo un fizisko izsalkumu, nedzirdīgi pret lūgumiem un vienaldzīgi pret to, kas notiek viņu ikdienas dzīvē…
Mūsu gandrīz nemaz nav viņu teritorijā… mēs funkcionējam blakus, bet nesaskaramies ar dvēselēm…
Un, kad cilvēki nogurst gaidīt un sāk apzināties neiespējamību aizklaudzināties līdz mūsu aizslēgtajām durvīm, viņi vai nu attālinās vai saniknojas….
Mīļie, Zelta vidusceļš ir visa optimālais mērs, visa, kas var būt uz šīs zemes…
Taču, lai iemācītos nokļūt tā dimensijā, ir ļoti daudz stundu jāpavada vienatnē ar sevi…
– Jāiepazīst sevi…
– Jāiepazīst savas vajadzības…
– Jāpiepilda sava iekšējā telpa…
– Jāizaudzē tas, ko tu vari atdot otram apmaiņā pret to, ko vēlies no viņa saņemt…
– Jāatzīst visas savas stiprās un vājās puses…
Bet, galvenais,
Pirms dzīvot ar otru, jāiemācās dzīvot ar sevi…
Citi cilvēki mūs nemaina…
Salauzt var, bet izmainīt – nē…
Un tikt galā pašam ar sevi ir pa spēkam tikai mums pašiem, tāpēc, ka pat palīdzība no ārpuses ir aktuāla un darbojas tikai tad, kad ir apzināta vajadzība pēc tās…
Tieši PALĪDZĪBA, nevis SAVU PROBLĒMU RISINĀŠANA UZ CITU CILVĒKU RĒĶINA…
Un te mēs atkal atduramies pret vienu neapgāžamu patiesību –
Ikvienas citas attiecības sākas no attiecībām pašam ar sevi….
Nav pirmo, nebūs arī otro…
Vai arī – otrās būs, bet tieši tādas, kā pirmās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava ģimene ir tava garīgā prakse

tetis_meita6

Reiz kāds cilvēks man rakstīja: “Man tik ļoti gribās vairāk laika veltīt garīgajai praksei, bet pats saprotiet, – sieva, darbs, bērni…”. Viņš droši vien neapzinājās, ka viņa ģimene un darbs arī ir viņa garīgā prakse, pie kam daudz grūtāka un svētīgāka rezultātu ziņā, kā meditācija sniegotajos Himalajos. Es zinu, par ko runāju, jo man aiz muguras ir kā viens, tā otrs.
Ikdienas dzīve ir labākā garīgā skola. Jo tavs atspulgs visskaidrāk ir redzams tieši ikdienas spogulī un tajā tu arvien dziļāk sevi iepazīsti un pieņem tādu, kāds esi. Mācoties no savu ikdienišķo darbību sekām, tu iegūsti viedumu, kas tik ļoti ir vajadzīgs tavai personības un garīgajai izaugsmei.
Garīgā prakse sākas uz zemes nevis debesīs.
Šī apziņa pie manis atnāca kādā rītā, pirms apmēram ceturtdaļgadsimta, kad es klusējot meditēju. Te pēkšņi pienāca mana trīsgadīgā meitiņa Hollija un paraustīja mani aiz bikšu staras, pieprasot manu uzmanību. Es dusmīgi atgaiņājos un nošņācu: “Neaiztiec mani, es meditēju”. Un tūliņ pat sapratu, ka palaidu garām pašu galveno visā garīgajā praksē: apskaut savu paša bērnu tajā brīdī bija daudz svarīgāk kā reizi aiz reizes atkārtot savas mantras.
Kad cilvēki uzdod abstraktus jautājumus par laiku, telpu vai reinkarnāciju, es nemainīgi viņiem jautāju, kas viņu dzīvē notiek ar rīta rosmi, ēšanu, miegu un labestību attiecībās ar cilvēkiem….

Dens Milmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis