Tava ģimene ir tava garīgā prakse

tetis_meita6

Reiz kāds cilvēks man rakstīja: “Man tik ļoti gribās vairāk laika veltīt garīgajai praksei, bet pats saprotiet, – sieva, darbs, bērni…”. Viņš droši vien neapzinājās, ka viņa ģimene un darbs arī ir viņa garīgā prakse, pie kam daudz grūtāka un svētīgāka rezultātu ziņā, kā meditācija sniegotajos Himalajos. Es zinu, par ko runāju, jo man aiz muguras ir kā viens, tā otrs.
Ikdienas dzīve ir labākā garīgā skola. Jo tavs atspulgs visskaidrāk ir redzams tieši ikdienas spogulī un tajā tu arvien dziļāk sevi iepazīsti un pieņem tādu, kāds esi. Mācoties no savu ikdienišķo darbību sekām, tu iegūsti viedumu, kas tik ļoti ir vajadzīgs tavai personības un garīgajai izaugsmei.
Garīgā prakse sākas uz zemes nevis debesīs.
Šī apziņa pie manis atnāca kādā rītā, pirms apmēram ceturtdaļgadsimta, kad es klusējot meditēju. Te pēkšņi pienāca mana trīsgadīgā meitiņa Hollija un paraustīja mani aiz bikšu staras, pieprasot manu uzmanību. Es dusmīgi atgaiņājos un nošņācu: “Neaiztiec mani, es meditēju”. Un tūliņ pat sapratu, ka palaidu garām pašu galveno visā garīgajā praksē: apskaut savu paša bērnu tajā brīdī bija daudz svarīgāk kā reizi aiz reizes atkārtot savas mantras.
Kad cilvēki uzdod abstraktus jautājumus par laiku, telpu vai reinkarnāciju, es nemainīgi viņiem jautāju, kas viņu dzīvē notiek ar rīta rosmi, ēšanu, miegu un labestību attiecībās ar cilvēkiem….

Dens Milmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ziemassvētki

ziemassvētki2

Dievs ir visur un visā. Viss ir Dievs. Viņa būtība ir līdzīga hologrammai. Viss ir nedalāms.

Ilgu laiku Viņa dzīvā klātbūtne manā galvā bija iemainīta pret visdažādākajām koncepcijām.

Dieva klātbūtne manā dzīvē nav ne zināšana un ne ticība, tā ir KLĀTBŪTNE.

Kā piemēram, tavi bērni ir klātesoši tavā dzīvē, tu vari apliecināt, ka viņi vienkārši ir.

Kāpēc es to saku?

Ir Ziemassvētku laiks.

Kas ir Ziemassvētki. Tā ir Dieva piedzimšana mūsu sirdīs. Un es no sirds novēlu tev to sevī atklāt.

Šī atklāšana nav saistīta ar reliģiju. Tas nozīmē atklāt to, kas vienmēr ir bijis un ir ar mums.

Kā gaiss, kuru elpojam. Kā debesis, kuras vienmēr ir virs galvas.
No bērnības es atceros teicienu: smiekli bez iemesla ir muļķības pazīme. Agrāk es baidījos nosodījuma un baidījos izskatīties muļķīgs.

Tagad vairs nē. Tāpēc, ka laime bez iemesla arī ir patiesa un nepārejoša Laime. Tai nav nekādu nosacījumu. Tā vienkārši ir. Un tai nevajag dzenāties pakaļ un kaut ko darīt, lai tā būtu. Jā, es zinu, cik ļoti grūti ir izrauties no koncepcijām un bailēm no Mīlestības pie dzīvas Dieva klātbūtnes.

Un pat tagad, kad rakstu šos vārdus, es arī dzirdu klusu iekšējo balstiņu, kas čukst: Kāpēc tu visu šo raksti? Par Dievu nav pieņemts rakstīt! Ko par tevi padomās? Sāks domāt, ka tu esi kaut kāds muļķis.

Jā, tas viss ir. Taču ir arī pats vienkāršākais veids, kā satikties ar Dievu – uzaicināt Viņu savā dzīvē.

Šodien ir Ziemassvētki. Un nav svarīgi, pēc kāda kalendāra. Ziemassvētki mūsu dzīvē var notikt jebkurā dienā.

Tā ir burvestība.

Un es no sirds novēlu ikkatram, kurš vēlas vēl šajā gadā, negaidot nākošo, sajust šo dzīvo Mīlestības klātbūtni, rūpes, aizsargātību, atvērtību, mieru, skaidru spēku, tīru apziņu, bezgalīgu Mīlestību un neparejošu Laimi.

Man gribas teikt jums: gaišus Ziemassvētkus!

Ne kā dienas dežūrfrāzi.
Bet ar šo frāzi paust savu patieso prieku, ka ar jums tas ir noticis. Ar tiem Ziemassvētkiem, kas notikuši jūsu sirdīs.
Bet kalendāra svētki ir tikai atgādinājums par to, ka tas ir iespējams.

Jeburā dienā.

Staņislavs Grinbergs
Ilustrācija: Virpi Pekkala
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par papardi un bambusu

paparde un bambuss5

Reiz kāds cilvēks nolēma, ka nu gan viņam ir gana ciest un devās uz mežu, lai pēdējo reizi runātu ar Dievu.
– Mīļais Dievs, lūdzu dod man iemeslu nepadoties! – viņš teica.
– Paskaties visapkārt – atbildēja Dievs, – Tu redzi bambusu un papardes?
– Jā, – vīrietis atbildēja.
– Kad es stādīju bambusu un papardes, es par tiem parūpējos. Es tiem devu saules gaismu un ūdeni. Es sargāju tos no vētrām. Paparde auga ātri, tās sēklas ļoti īsā laikā sāka dzīt asnus, taču no bambusa sēklām neauga nekas. Taču es nepadevos.
Otrajā augšanas gadā paparde kļuva vēl krāšņāka, taču no bambusa sēklām nekas neauga. Taču es nekritu izmisumā. Arī trešajā gadā bambuss mani neiepriecināja. Bet es gaidīju. Arī ceturtajā gadā no bambusa nebija ne asna. Es biju pacietīgs.
Piektajā gadā no zemes izlīda mazs mazītiņš asniņš. Tas bija daudz daudz mazāks par papardi, taču dienu no dienas tas auga un sešu mēnešu laikā sasniedza 100 metru augstumu.
Piecus gadus tas veltīja savas sakņu sistēmas veidošanai, kas padarīja to stipru un izturīgu un iedeva to, kas vajadzīgs izdzīvošanai. Es nekad sevis radītajiem neesmu devis lielāku izaicinājumu, kā tie spētu tikt galā.
Visu šo laiku tu augi un cīnījies. Tu audzēji savas saknes, kas nepieciešamas, lai izveidotos stumbrs, lapotne un vēlāk arī augļi. Nekad sevi nesalīdzini ar citiem, tāpēc, ka visam manis radītajam ir atšķirīgi laika rāmji, atšķirīgi nobriešanas tempi un atšķirīgi mērķi.
Kā paparde atšķiras no bambusa, tā cilvēki atsķiras viens no otra. Ja nepadoties, var pacelties ļoti ļoti augstu, – teica Dievs.
– Cik augstu es pacelšos? – jautāja vīrietis.
– Cik augstu aug bambuss? – jautāja Dievs.
– Cik vien var augstu? – atbildēja vīrietis.
– Jā! – teica Dievs.
Cilvēks pameta mežu, saprotot, ka Dievs nekad viņu nepametīs un no viņa neatteiksies.
Nav jābrīnās, ka tavā ceļā gadās gan pārbaudījumi gan nelaimes. Atceries, tās nepieciešamas tavai izaugsmei.
Dievs nekad nesūta tev pārbaudījumu, nedodot iespēju tikt ar ro galā.
Tas ir Tavas ticības jautājums!

Avots: Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par maksu un atmaksu

laimigs cilvēks

Es rakstīju par to kā cilvēks dzīvē maksā par dažādām lietām un sasniegumiem. Daudzi mani saprot nepareizi, uzskatot, ka es šeit domāju atmaksu. Bet es runāju tikai par maksu. Kāda ir atšķirība?

Atmaksa
Atmaksa par darbiem notiek tad, kad cilvēks ir nejūtīgs pret sevi un apkārtējiem, neseko Dieva, Visuma likumiem, ņem ko svešu vai to, kas viņam nav pa kabatai. Un dara to nekorektā veidā. Piemēram, kad varenais inkvizitors daudzus gadus bija sodījis un spīdzinājis cilvēkus un pēc tam satrakojies pūlis viņu sabradāja – tā ir atmaksa. Kad vīrietis piecdesmit gados cenšas dzīvot kā 17 (plosīties, skraidīt pa meitenēm, naktīs negulēt) un pēc tam saļimst ar miokarda infarktu – tā ir atmaksa. Kad sieviete, kura aizmirsusi sevi, pārsteidz savu vīru kopā ar mīļāko – tā ir atmaksa.

Atmaksa pienāk, kad cilvēki ir nejūtīgi pret sevi. Kad aizvieto jūtīgumu ar gribu un kontroli. Atmaksa vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Tā nepatīkami atver acis, apstulbina un liek pārskatīt savu pasaules redzējumu. Tā, iespējams, atrodas uz pašas izturības robežas.

Atmaksa, ja nenogalina, maina visu dzīvi. Tas ir tā, it kā tu neprātīgā  ātrumā skrien tumsā, neieslēdzot gaismu, un atduries betona sienā un tavā galvā viss apgriežas kājām gaisā. Tas ir tad, kad tu ignorē realitātes gabaliņus, bet pēc tam saņem visu vienā lielā gabalā.

Maksa
Maksa ir pavisam kas cits. Tā ir pieaugušu, apzinātu cilvēku prerogatīva, kuri līdzsvaro savus mērķus, laiku un iespējas. Viņi izvēlas korektu veidu, kā var sasniegt šos mērķus.

Piemēram, vīrietis vēlas atlikt miljons rubļu, pelnot divsimts tūkstošus mēnesī, uzbūvē savu finansu plānu uz gadu un sasniedz savu mērķi. Viņš zin, ko viņam maksā atlikt šadu naudas summu. Un zin, ko saņems rezultātā. Piemēram, sieviete vēlas notievēt un metodiski izstrādā fizisko nodarbību plānu pusgadam, tā vietā, lai mocītu sevi ar diētām, cenšoties nedēļas laikā “ielīst” fitnesa standartā.

Maksa vienmēr liek cilvēkam justies spēcīgakam, sajust savas robežas, sastapties ar veiksmi. Baudīt savas plānošanas augļus un virzīties tālāk uz priekšu.
Tāda ir atšķirība starp maksu un atmaksu. Atmaksa ir nejūtības pret sevi un pasauli rezultāts. Maksa – apzinātības un jūtīguma rezultāts.
Tāda, lūk, kustība dažādos virzienos. Kādā virzienā tu dodies?

Aglaja Datešidze
Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlreiz par atlaišanu

atlaist5

Atlaist – nenozīmē pārstāt rūpēties, taču tas nozīmē nedarīt jebko kāda cita vietā.
Atlaist – nenozīmē norobežoties no sava tuvā ar sienu, taču tas nozīmē atzīt otra cilvēka tiesības uz patstāvīgiem lēmumiem (lai arī kļūdainiem).
Atlaist – nozīmē nepiedalīties slikto ieradumu veidošanā. Taču tas nozīmē ļaut otram ieraudzīt un sajust savas nepareizās rīcības un lēmumu sekas.
Atlaist – nozīmē atzīt “Es neesmu visu varens”, un ļoti bieži rezultāts nav atkarīgs no manis.
Atlaist – nozīmē pārtraukt savus centienus mainīt otru cilvēku, pārstāt viņu bikstīt. Visu enerģiju veltīt savu ieradumu un atbildes reakciju pilnveidošanai.
Atlaist – nozīmē rūpēties par otru ne tāpēc, lai… bet vienkārši rūpēties.
Atlaist – nozīmē pārstāt veidot, mācīt, likt, piespiest… bet sākt atbalstīt.
Atlaist – nozīmē nebūt soģim, bet atļaut otram būt tādam, kāds viņš ir.
Atlaist – nozīmē necensties būt visu tuvā cilvēka dzīves notikumu centrā, atstāt viņam pašam vietu, kur strādāt ar savu paša dzīvi.
Atlaist – nozīmē neaizsargāt otru cilvēku no dzīves realitātes, lai viņš neaizmirstu, ko nozīmē grūtības.
Atlaist – nenozīmē atstumt, bet būt atvērtam.
Atlaist – nozīmē pārstāt strīdēties, piekasīties, dominēt, bet sākt pašam izzināt savus trūkumus un stiprās īpašības.
Atlaist – nozīmē necensties, lai viss atbilstu tavām vēlmēm, bet pieņemt katru dzīves dienu tādu, kāda tā ir, izrādot patiesu interesi un rūpes par savu personību.
Atlaist – nozīmē nebūt pagātnes notikumu un atmiņu gūstā, bet pielikt šodien pūles, lai uzlabotu rītdienu.
Atlaist – nozīmē mazāk baidīties, vairāk uzticēties saviem patiesajiem principiem un mīlēt…
Avots: vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par kaunu, par bailēm un identitāti

MhdUu32QHAM

Jo spilgtāk un atšķirīgāk no citiem cilvēks vēlas dzīvot sabiedrībā, jo ar lielāku apjomu kauna un baiļu sākumā viņam nākas samaksāt par savu godīgo izpausmi.

Pēc tam būs vieglāk. Būs vairāk sajūtas, ka tu drīksti. Un katrs solis sāņus no vispārpieņemtā būs atkal jaunas sarežģītas jūtas. Jaunas bailes. Jauns kauns.

Taču, ja kauns ir zīme tam, ka ir dzimusi jauna atšķirīga personība, tad cilvēki, kuri iet pie savas personīgās taisnības, nemainīgi kustās virzienā uz kaunu un iziet tam cauri.

Un, ja bailes ir tavas vēlmes zīme, tad viss – pats interesantākais atrodas otrpus bailēm.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Garīgā lepnība

lepniba45

Es vēlos ar jums parunāt par garīgo lepnību, kurā iekļūst praktiski katrs cilvēks, kurš meklē zināšanas un iet patiesības meklējumu ceļu.

Pēdējā laikā pašrealizācijas tēma garīguma, ezotērikas un maģijas jautājumos ir kļuvusi ļoti populāra ļoti daudzu cilvēku vidū. Un lai arī vēl nesen šie jautājumi bija vai nu aizvērti, vai banāli nebija informācijas, lai iegūtu šīs zinašānas, nebija arī liekas ažiotāžas. Taču līdz ar interneta paradīšanos visas šīs zināšanas tika sagāztas vienā “katlā” un kļuva pieejamas katram. Un te sākās “bums”, ko bieži vien piedēvē Ūdensvīra laikmetam, zelta – garīgas izaugsmes laikmetam utt. Viss ir iespējams.

Ne velti sakrālās un okultās zināšanas agrāk bija slepenas un tika slēptas no sabiedrības, jo nemākulīgās rokās šī informācija ir ne tikai kaitīga, bet pat bīstama – gan tam, kura rokās nonāk šīs zināšanas, gan šādu cilvēku tuvākajam lokam.

Sāksim ar jautājumu, kas īsti ir garīgā lepnība un kā tā skar cilvēka apziņu?

Cilvēks nepiedzimst ar garīgo lepnību, šī īpašība ir iegūta, turklāt sākotnējā motivācija un nolūki cilvēkam, kurš uzkāpis uz šī garīgās izaugsmes ceļa, pilnībā ir tīri un cēli.

Kas tad notiek? Notiek, lūk, kas: cilvēks sāk aizrauties ar ezotēriskām, filosofiskām un garīgām tēmām un, kā likums, viņu pievelk misticisms, kas rada prāta ilūziju par to, ka šī informācija atvērs vinam priekškaru uz agrāk nezināmiem noslēpumiem un tas kardināli izmainīs viņa dzīvi. Jaunizceptais adepts aizrautīgi lasa svētos rakstus, traktātus un, gribot negribot, uzsāk garīgo augšupeju, arvien vairāk aizraujoties ar garīgo macību postulātiem un principiem. Šī informācija tiek “ielādēta” apziņā, kas atstāj lielu iespaidu uz vērtību sistēmu un cilvēka pasaules redzējumu. Viss it kā ir lieliski un slavējami, Taču!

Pēkšņi cilvēks saprot, ka ir tik gudrs, un apgaismots garīguma jautājumos, turklāt bieži vien, lai tas notiktu, pietiek izlasīt pāris grāmatas vai noklausīties dažas lekcijas, lai automātiski sevi ierindotu svēto kartā. Viņš domā, ka mirklī, kad uzzinājis par garīguma īpašībām, kas raksturīgas cilvēkam, kurš meklē patiesību, viņam uzreiz automātiski tās ir, tikai no tā vien, ka akceptējis un pieņēmis šo informāciju.

Piemēram, viņš izlasījis, ka jāceļ savas vibrācijas un nedrīkst izjust negatīvas emocijas, nedrīkst nosodīt citus utt. Cilvēks iekšēji tam piekrīt un savā apziņā ieraksta jaunus dzīves noteikumus: ka viņš vairs nedusmosies, neizjutīs naidu, nelamāsies, nenosodīs citus utt un ar to pašu, ja agrāk viņam šīs īpašības bija, tad kā reiz, visvairāk rezonē tieši tās, kuras vinš ļaunpratīgi izmantoja, bet tagad tās tiek nostādītas noliedzošā pozīcijā.

Ko dara cilvēks? Viņš sāk noliegt daļu no sevis, sava ES, caur noslāpēšanu un sevis laušanu, savas zemapziņas laušanu.

Kas notiek tālāk? Tālāk, kad viņš ir pieņēmis melīgo priekšstatu par savu izaugušo morāli un tās īpašībām, pēkšņi sāk domāt, ka tās viņu padara augstāku, tīrāku un labāku par citiem cilvēkiem. Parādās pārākuma apziņa un savas ekskluzivitātes apziņa. Viņš saprot, ka viņam apkārt pasaule ir pilna materiāli atkarīgiem, morāli netīriem, guļošiem cilvēkiem, kuri neapzinās savu pašu nemainīgo dabu, tie pilni ar atkarībām un dzīvo necienīgu dzīvesveidu. Un gluži dabiski notiek nevis šī fakta pieņemšana, kā būtu pareizi saskaņā ar šīm garīgajām koncepcijām un mācībām, bet – gluži otrādi – notiek disonanse ar apkārtējo pasauli un apkārtējie cilvēki vienkārši sāk tracināt, izsaukt riebumu un nepieņemšanu.

Es taču esmu tāds tīrs un garīgs, – domā cilvēks, – es praktizēju, lasu augstus rakstus un šī smirdošā pasaule nav cienīga, ka es atrodos tai blakus, un tādā veidā saindējos ar viņu netīro enerģiju un zemajām vibrācijām. Un tad šis cilvēks ar svarīgu skatu sāk visus audzināt, bakstīt un nosodīt par viņu nepilnību. Skaidrs, ka apkārtejie nav gatavi viņu dzirdēt un sekot vina aicinājumiem. Dažkārt, tiesa, ja labestības, mīlestības un pacietības sēkla cilvēkā ir jau sākotnēji, tad viņam izdodas “aizklaudzināties”  līdz kādam, taču visbiežāk sociums viņu nepieņem un atstumj.

Daži to sauc par sociālo sindromu, daži savā apziņā “iedēsta” informāciju par to, ka sociums ir netīrs un tarucē izaugsmei, daudzi vispār vēlas no tā atbrīvoties un naivi uzskata, ka to izdarījuši – aizejot klosterī, aizbraucot uz ašramu vai ieslēdzoties mājās un dzīvojot noslēgtu dzīves veidu, spēs izaugt garīgi un kļūt tīrāki un apgaismotāki. Bieži vien tiek runāts par Visuma mīlestību, taču patiesībā tā ir garīgā liekulība. Tā ir ilūzija, kurā cilvēki paši sevi iedzen.

Tā arī ir garīgā lepnība, kas formē pārākuma kompleksu. Atceries, šo lepnību var pārbaudīt caur attieksmi pret citiem cilvēkiem: ja cilvēks izrāda atklātu nepatiku un nicinājumu, tad šiem garīgajiem centieniem nav nekādas vērtības, jo sākotnējā platforma ir vīrusu skarta.

Garīgā lepnība izpaužas sekojoši:

– Sociiuma nepieņemšana;
– Agresija uz kritiku;
– Sajūta, ka esi pārāks, īpašāks, tīrāks, garīgāks, unikālāks;
– Skolotāja maska un sindroms, vēlme mācīt/pamacīt (pēdējais balstās uz garīgas personas pieticības dogmu);
– Cita cilvēka pieredzes, viedokļa nepieņemšana: es pats visu zinu, es esmu augstāks un tīrāks, tā ir novecojusi informācija. Tādus cilvēkus ļoti bieži tracina citi skolotāji. Un tad šis cilvēks, kuru skārusi garīgā lepnība sāk meklēt citos skolotājos negatīvo;
– Pārliecība par to, ka paša zināšanas, prakses, metodes, tehnikas ir daudz progresīvākas, daudz pareizākas;
– Nosodījums un neuzticešanās paša skolotājiem, pie kuriem agrāk mācījās, to trūkumu meklēšana;
– Nepateicība, visu nopelnu pierakstīšana savai personai;
– Pārliecība par to, ka paša izvēle ir vispareizākā un dievišķās ietekmes noliegšana gan uz savu apziņu gan domāšanas procesiem. Sevis identificēšana ar sākotnējām personīgajām īpašībām, atrašanos vienā vai otrā vietā, personīgās maskas un lomas;
– Paaugstinātas prasības pret citiem, ignorējot pašam savus trūkumus;
– Garīgā ceļa un savas lomas tajā idealizācija;
– Paaugstināta morāles noteikumu dogmatizācija, kategoriskums;
– Paša lepnības noliegšana;
– Savu sasniegumu un spēju demonstrācija;

– Dažkārt cilvēks, kurš saņēmis savus pirmos rezultātus garīgajā izaugsmē, sāk stāstīt, ka viņam nav nekādu problēmu ar viņa ego, vai arī cenšas nodemonstrēt, cik ļoti lielas pūles pieliek, lai vājinātu ego tvērienu. Tā ir ego radīta iedomība. Visi cilvēki iziet šo pārbaudījumu ar savu svarīgumu;
– Sava pasaules redzējuma teoretizēšana. Prakses un izdzīvotās pieredzes trūkums liecina par to, ka tu savu ego nekontrolē;
– Atbildības trūkums. Atbildība nozīmē to, ka visiem taviem vārdiem jābūt izdzīvotiem burtiskā nozīmē. Atbildība par savām domām, vārdiem un darbiem citu cilvēku priekšā nozīmē to, ka tu esi izdzīvojis, izmēģinajis to, kas šobrīd ir derīgs un efektīvs līdzeklis tieši tev. Tu to vari rekomendēt saviem tuvākajiem, taču ar vienu piebildi, ka šis līdzeklis nav panaceja;
– Koncentrācija nevis kalpošanai, bet uz to, cik labi apmaksātas būs tavas pūles. Pirmais uzdevums un pakāpiens garīgumā ir nesavtīgums. Ja tu vēlies būt nesavtīgs, tad tavas pūles tiks atalgotas;
– Emocionāla reakcija uz Mācību stundu. Naids, aizvainojums, aizkaitinājums utt., kas rodas tā rezultātā, ka tiek uzspiests uz sāpīgā punkta, ir tikai katalizators tam, ka Mācību stunda ir sākusies. Tie, pār kuriem valda garīgā lepnība, cenšas neņemt verā šo Mācību stundu un nestrādāt ar sevi;
– Emocionāla un mentāla atkarība no sajūtas, ka esi citiem “vajadzīgs”. Cilvēkam, kuru pārņēmusi garīgā lepnība ir sveša mīlestība pret sevi. Un tieši tāpēc viņam tik svarīgi ir sajust to, ka ir noderīgs un svarīgs – lai caur citu atspoguļojumu pieņemtu pats sevi;
– Garīgais “nogurums”. Cilvēks domā, ka ir pietiekami daudz iepazinis un sapratis un viņu vairs nekas neizbrīna un neiedvesmo.

Tā ir tikai daļa no aspektiem, kuri raksturīgi cilvēkam, kuru skarusi garīgā lepnība. Es pat nepieskaros tam momentam un situācijai, kad cilvēks iekrīt absolūtā ilūzijā par savu dievišķīgumu un varenību. Tas vairāk raksturīgs melnās maģijas adeptiem, taču tādus var sastapt arī garīgā ceļa gājēju vidū.
Īpaši bieži šie “puiši” pasludina sevi par iemiesotiem lieliskiem skolotājiem, pasaules mātēm, tie ir Napoleoni, ķeizari un dižie priesteri pagātnes iemiesojumos utt., Kā arī jaunpienācēji no Plejādēm, Siriusa, Oriona un citām sistēmām un rasēm utt., Un tā tālāk. To visu jūs paši redzat internetā un TV.

Ja mēs neesam nodzēsuši veco programmju (tas ir tāpat kā datorā) un uzstādam jaunu, mēs paši radām problēmu sava sistēmā, kas izpaužas kā nepieņemšana un noliegšana. Piemēram, cilvēks iepazīstas ar jēdzieniem ego un lepnība, izlasa miljons rakstus par tiem, atceras pazīmes, atrod tās sevī un nolemj, ka tas ir slikti, apspiež sevī šos aspektus, uzskatot, ka tie dara ļaunu. Viņš necenšas sevī tos atstrādāt, viņš vienkārši “ielādē” jaunu noliegšanas programmu, kas izpaužas viņa attieksmē pret citiem cilvēkiem, viņš novirza uzmanību no sevis uz apkārtējo pasauli. Un viņš sāk it visos redzēt lepnības pazīmes, kaut redz sevi kā spogulī, un apkārtējā pasaule vien atspoguļo viņa paša būtību.

Un tā patiesībā cilvēks neatbrīvojas sevī no šīm īpašībām, bet arvien vairak tās kultivē. Ceļš nedrīkst balstīties uz dogmas. Tikai caur katra aspekta izpratni un apzināšanos var nonākt pie kaut kā, neapspiežot savu būtību. Tai jābūt maigai šo aspektu transformācijai un pakāpeniskai programmu dzēšanai no zemapziņas, un jau tikai pēc tam notiek to nomaiņa uz jaunām.

Kāpēc notiek inficēšanas ar šo lepnības vīrusu?
Sāksim ar to, ka tas nav kaut kāds ārpusē sagrābstīts vīruss, tā ir paša unikalitātes transformācijas programma, kas sākotnēji nebija atstrādāta pareizi.
– Sākotnēji neatstrādāta bāzes lepnība, paša nozīmīguma, individualitātes un svarīguma sajūta (lūk, kāpēc tam tik daudz uzmanības tiek pievērsts garīgajos traktātos, maģijas grāmatās, jo bez šo īpašību astrādāšanas, cilvēks nevar attīstīties, vien iekrist kārtējās ego-prāta lamatās);

– Nevēlēšanās strādāt ar sevi, pārvaret sevi, tikai attaisnot savas nepilnības; rakstura īpašības, negatīvos ieradumus, atkarības;

– Vēlme ātri sasniegt augstus stāvokļus, naivums un nespēja apzināties garīgo mācību būtību;
– Evolucionārā brieduma trūkums, vēlme uzlēkt no trešas klases desmitajā, izlaižot starpposmus, kas nevienam vēl nav izdevies. Kā likums, tādos gadījumos dzīve sāpīgi sit un saliek visu pa vietām.

Visam savs laiks.

Un noslēdzot, vēlos teikt, ka garīgo mācību principi nemaz nav tik bezjēdzīgi un nevajadzīgi, kā daži domā. Ne velti agrākos laikos garīgums bija pieejams vien šauram cilvēku lokam, kuri patiešām bija nonākuši pie pārejas garīgajā pārpilnībā. Jo kamēr nav realizētas cilvēka ķermeņa un prāta vajadzības, cilvēks nespēs atbilst tiem patiesajiem priekšrakstiem, kas prasīs no viņa tās vai citas īpašības un stāvokļus.

Jā, šobrīd tas ir kļuvis moderni un, ja runājam par augstāko jēgu, cilvēces evolūcija nonākusi paātrinātā attīstības režīmā, kas arī ļāvis pieskarties šīm zināšanām un daudzi cilvēki daudz ātrāk varēs sasniegt augstāku apziņas stāvokli un ātrāk pāriet jau jaunā neķermeniskās būtnes līmenī. Taču atkal jāatgādina, ka kamēr nav atstrādātas un apmierinātas bāzes vajadzības, garīgā pasaule tādiem cilvēkiem būs aizvērta, bet forsētas darbības, lai iegūtu savu vietu tajā, novedīs vien pie vilšanās, laika, enerģijas un spēku pārteriņa.

Es vēlu visiem laimi, apzināšanos un pakāpenisku garīgo un vērtīgo īpašību apgūšanu. Tikai atvērta sirds, pilna mīlestības un pieņemšanas ir spējīga izdziedināt cilvēku no šī vīrusa.

Ar cieņu: Irina Gosteva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

_______________________
— Pats skaidrākais ceļš ir labirintā.
— Kāpēc?
— Viss tiecas uz izeju.
© А. Satanels