TAVA dzīve!

prieks30
Katrs var būt bagāts un laimīgs savā veidā. Taču ļoti bieži cilvēki domā, ka, lai būtu laimīgs, noteikti jābūt miljonāram, miljardierim, prezidentam vai apgaismotam.
Mums ir svarīgi būt laimīgiem un gūt baudu no it visa, ko mēs darām un ar ko nodarbojamies. Tad mums būs maksimāli realizēta programma, un mēs saņemsim to, kas pēc tās mums pienākas.. Un ne tuvu visiem pienākas būt miljardieriem. Bet būt laimīgam, jaunam, dzīvot ilgi un baudīt dzīvi ir paredzēts katram cilvēkam!
Neizejot savas programmas, mēs formējam sev nepatikšanas, konfliktus, novecošanu, konservatīvismu, vampīrismu, citu cilvēku iznīcināšanu, negatīvo domāšanu u.t.t.
Esiet mierā ar savu programmu un baudiet to, ko tā jums dod.
Lai programma maksimāli labi būtu redzama un izpildāma, mums vajag:
– būt godīgiem
– ievērot labo
– domāt radoši un pozitīvi
– rīkoties
– vienmēr palikt sievietēm vai vīriešiem
– nepārspīlēt un nepamazināt
– laikus apstāties
– par visu būt pateicīgiem
– baudīt procesu.
Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Migla izklīdīs

migla7

Atrasties blakus kaut kam skaistam un vērtīgam, un nebūt spējīgam to izdzīvot, tas ir pats briesmīgākais spīdzināšanas veids.
Roberts Džonsons

Katra no mums dzīvē mēdz būt mirkļi, kad roze, nesaprotamu iemeslu dēļ, bālē, mūzika vairs neiedvesmo, un maiga, labestīga dvēsele mums blakus vairs nav spējīga sasildīt sirdi.

Garastāvokļa maiņas ir tikpat dabīgas kā pāreja no gaismas uz ēnu, kad mākoņi aizsedz sauli un pēc brīža izklīst.

Tomēr tas kļūst par savdabīgu spīdzināšanas formu, kad mēs uzskatām, ka roze vairs mūs nepriecē ar savām krāsām, mūzika vairs neiedvesmo, vai briesmīgāk par visu, kad cilvēks, kurš mums ir bijis tuvs, vairs nešķiet ne mīļš, ne labestīgs, ne maigs

Taisnību sakot, briesmīgāka par to, ka mēs vispār nespējam redzēt, var būt tikai situācija, kad mums ir pilnīgi vienaldzīgs tas, ko mēs redzam.

Protams, lietas mainās un cilvēki mainās, tomēr mēs nekad nevarēsim atzīt pārmaiņu vai zaudējumu realitāti, ja nespēsim atzīt un pieņemt mūsu nespēju laiku pa laikam sajust to, ko mēs redzam.

Ļoti bieži emocionālās traģēdijas dzīvē sākas tad, kad mēs mainām savu dzīvi – mainām partnerus, reliģiju, darbu, lai no jauna sajustu iekšējo dzīves jēgu, kas apmulsusi guļ mūsos.

Es atceros cilvēku, kurš uzcēla māju pie jūras, uz pašas klints malas, lai ik pa brīdim varētu ietīties miglā, taču migla neizklīda veselu mēnesi. Cilvēks nolādēja šo vietu un pārbrauca uz citu, taču nedēļu vēlāk, pēc tam, kad viņš bija aizbraucis, migla izklīda.

Tāda ir cilvēka daba: katra no mums sirdi dažkārt apņem migla, un ļoti bieži mūsu dzīve ir atkarīga no klusās drosmes atļaut sev sagaidīt brīdi, kad migla izklīdīs.

Autors: Marks Nelo “Iedvesmas grāmata”
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā palikt sev pašam?

9185_1016139645123311_8116740024177852770_n

Pirms nedēļas es pieteicos par sekotāju vairāku sieviešu profiliem Instagramā.

Kāda no viņām ir kopiraiters, kāda ceļo, kāda stāsta par to, kā veidot dzīvi pēc saviem noteikumiem. Visi profili solījās būt interesanti. Un, lūk, visu nedēļu šķirstu jaunumu lentu, un katru reizi, kad to daru, pieķeru sevi pie domas, ka nevaru nevienu no šīm sievietēm atcerēties. Nav kādas spilgtas atsķirības, kas liktu atcerēties, ka tā ir Ļena – par ceļojumiem, bet tā Nataša – par tekstiem.

Visas ir vienādas. Vienādi apģērbtas, vienādi raksta, vienādas standartfotogrāfijas un vienāds humors.

Nav nekā unikāla, nav nekādu savu rozīnīšu, nav savas sejas, lai uzreiz pēc fotogrāfijas, vai uzmetot aci profilam, varētu atšķirt, kura ir kura.

Tas ir tāpat, kā šodien ieejot tirdzniecīības centrā. Lai kurā veikalā tu ieietu, visur viens un tas pats. Ja noņemtu veikalu nosaukumus, reāli neatšķirtu, kas tas par zīmolu. Tāda sajūta, ka veikali savu preci iepērk vienā un tajā pašā vietā. Viss kaut kāds – bezpersonisks.

Taču patiesībā, atļauties būt sev pašam, un parādīt savu unikalitāti nemaz nav tik vienkārši. Tāpēc ļoti bieži mēs pakļaujamies kaut kādiem vienotiem, vispārpieņemtiem standartiem, baidāmies izlekt, izcelties, parādīt sevi.

Es arī kādreiz baidījos, skatījos apkārt, kopēju apģērba stilu, skatījos kā ģērbjas citi. Kad sāku rakstīt savu blogu, skatījos, ko un kā dara citi, kā raksta citi un ko raksta.

Ja iet kopsolī ar modi, aiz kāda cita, tad pēc laika var izrādīties, ka esi palicis ar tukšām rokām, jo mode tik ātri pāriet.

Piemēram 2012.-13. gados ļoti populāras kļuva Vēdas un vēdiskās zināšanas par attiecībām. Daudzi autori iesaistījās šajā tēmā, un pēc laika, kad šis vilnis parskrēja, palika bešā. Daudziem nācās mainīt pat savu projektu nosaukumus. Bet kāds vispār tā arī nesaprata, kādā virzienā kustēties.

Kādu laiku modē bija garie svārki, visas tos valkāja, bet šodien atkal sāk propogandēt džinsus, jo, izrādās, ka ne jau svārkos ir laime.

Protams, ka ne jau svārkos. Bet tikai tajā, ko vēlas tava sirds.

Bet cik bieži mēs izvēlamies to, kas patiesībā mums nepatīk, tikai tāpēc, ka tā dara mūsu draugi. Cik bieži mēs “mīlam” to, kas patīk mūsu tuviniekiem. Vai arī sākam dzīvot tā, kā mums kāds rekomendē.

Mēs saglabājam mūsu tuvāko cilvēku lojalitāti, taču tajā pat laikā nododam sevi katru reizi, kad atsakāmies dzirdēt savu iekšējo balsi un sekot tai.

Sanāk, ka balstāmies uz citiem, nevis uz sevi. Jā, tā ir ĒRTĀK, var neuzņemties atbildību un atrasties kopejā plūsmā. Taču, cik tas ir noturīgi?

Cik ļoti uz to varam paļauties?

Un atkal mēs atgriežamies pie atbildības par savu paša dzīvi.

Jūs vienmēr varat ieklausīties padomos un rekomendācijās, taču, ja rodas kaut ,mazākas šaubas, pagaidām atlieciet tādu padomu pielietošanu. Uzticieties sev.

Ja jūs nejūtieties komfortabli garos svārkos, ja jums nepatīk ziņas Instagramā, neskatoties uz to, ka “visi” tā dara, NEDARIET!

Nekopējiet svešu dzīvi, meklējiet savējo un dzīvojiet savējo!

It viss, pats skaistākais, unikālākais, pievilcīgākais dzimst no jūsu Dvēseles balss. Taču, lai to sadzirdētu, ir jāattīsta sava intuīcija, sava jušana,

Atļaujiet sev kaut ko nemācēt. Un, galvenais, nekaunieties no tā, ka jūs to nemākiet.

Piemēram, neprotiet humorizēt, vai izteikt savas domas uz piecām A4 formāta lapām. Varbūt tas ir labi un to nemaz nevajag?

Un lai par jūsu orientieri kļūst jūsu personīgās vēlmes.

Tieši tās norādīs, kādā virzienā ved jūsu ceļš, palīdzēs jums iziet no komforta zonas un attīstīties.

Mums taču visiem patīk tie cilvēki, kuri ir uzticīgi sev, cilvēki, kuri zin, ko vēlas, kuri nekopē citus. Par tādiem runā, ka “Viņiem ir harizma”. Atļaujiet sev savu individualitāti un rokrakstu. Tas ir to vērts!

Autors: Tatjana Dzuceva
Tulkoja: Ginta FS

 

Mihails Labkovskis: Kā pārstāt baidīties tērēt naudu?

tērēt naudu3

Psihologs Mihails Labkovskis atbild uz “Metro” lasītāju jautājumiem. 

Manai sievai ir 40 gadu, bet viņa matus nokrāsoja rozā krāsā. Par ko tas liecina?

– Par to, ka 40 gadi ir brīnišķīgs vecums eksperimentiem. Kā jebkurš cits. Iespējams, jūsu sievai pusaudža gados aizliedza pašizpausties, iespējams, vecāki viņai neļāva nabā uztaisīt pīrsingu, izvēlēties kreatīvu matu griezumu, un nokrāsot matus tajā krāsā, kāda patika viņai 14 gados – zaļus, rozā, zilus. Un tagad viņa cenšas atgūt iekavēto. Starp citu, viņai ir tādas tiesības. Un tā nekādā gadījumā nav patoloģija.

Kā pārstāt baidīties tērēt naudu?
– Pirmkārt, sākt tērēt! Pie kam, nopirkt kaut ko sev. Vai dzirdiet??? Ne mammai, ne bērniem, ne priekšniecei dāvanu. Katru dienu tikai sev. Un ne tikai noderīgu, bet arī patīkamu. To, ko jau tik sen gribējās, to, kas pēkšņi kļuva pieejams (karstais ceļojums uz Taizemi), vai to, ko ieraudzījāt skatlogā uz manekena. Patīk? Pērciet!

Jebkurai taupībai ir divi iemesli. Pirmais: mantotas vai dzīves laikā iegūtas bailes no nabadzības. Otrs: zems pašvērtējums, kad cilvēks zemapziņā uzskata, ka nav pelnījis “tādus tēriņus!” un vispār – jebkurus tēriņus priekš sevis.

Es esmu pārliecināts, ka izmainīties ir iespējams TIKAI SEV NERAKSTURĪGĀ VEIDĀ. Veicot darbības. Un, ja jums nav raksturīgi tērēt naudu, tad laikam pienācis laiks sākt to darīt!

Vai var atgriezt normālas attiecības ģimenē pēc krāpšanas, kura it kā ir piedota? Kopā nedzīvojam, bet mīlam viens otru.
– Neesmu pārliecināts, ka piedota, ja reiz jautājat. Taču normālas attiecības var atgriezt, ja vien tas, kurš cietis, atgriezīs savu ticību partnerim, bet tas, kurš krāpis, izdzīvos problēmu, kas pamudinājusi uz šo krāpšanu. Labklājīgās attiecībās nav vajadzības “iet pa kreisi”. Tātad kaut kā trūka, tātad bija kādas nesaprašanās, kaut kas kaitināja, bija vajadzība kaut ko mainīt. Ja jūs visu to noskaidrosiet, izdarīsiet secinājumus un pārvarēsiet (mīlestība tajā jums palīdzēs), tad jūsu pārim ir iespēja.

Es izaugu ģimenē, kurā tētis ir autoritārs un mamma – pakļāvīga. Iespējams, tāpēc es neprotu ātri pieņemt lēmumus. Griba man ir, taču es visu laiku gaidu, ka risinājums atnāks pats. Kā man būt?
– Jūs jau esat pieaudzis cilvēks, uzņemieties atbildību par savu dzīvi. Pārstājiet domāt par to, kur te vainīga mamma, kur – tētis, un kāpēc esat izaudzis neizlēmīgs. Kas izauga, izauga, un jātiek galā ar to, kas ir. Ja ir nobriedusi situācija, kad ir vajadzīgas pārmaiņas, un lēmums ir jāpieņem, Just do it!
Metiet pie malas bērnības aizvainojumus un psihoanalīzi – vienkārši, rīkojieties!

Manai mammai, kurai jau ir padaudz gadu, viss ir kārtībā: vīrs, māja, nauda. Bet viņai gribās kaut ko vairāk – ceļot, jaunu mašīnu, spilgtus notikumus. Es nevaru viņai to visu nodrošināt un tāpēc pastavīgi jūtos vainīgs. Ko man darīt?
– Uzdāviniet viņai Puškina “Pasaku par zvejnieku un Zelta Zivtiņu”. Jokoju, tikai daļēji. Ja nopietni, dariet mammas labā tik daudz, cik variet. Ja pēkšņi variet vairāk – piemēram, nopirkt viņai mašīnu – nopērciet. Pārējais nav jūsu problēma un nav jūsu uzdevums. Tā kā pārtrauciet uzvilkties un sevi šaustīt. Vainas sajūta ir nemīlestības pret sevi gala produkts un slikta motivācija lielām un skaistām  lietām.

Pusgadu es satikos ar puisi, bet pirms diviem mēnešiem viņš man pateica, ka viņam ir depresija un neviens viņam nav vajadzīgs. Taču tajā pat laikā, viņš man raksta īsziņas, ka es viņam patīkot, taču depresija ņem virsroku. Kā jūs domājat, man ticēt viņam?
– Domāju, ka labāk pameklēt veselu vīrieti, bez depresijas, to, kuram jūs būsiet interesanta un vajadzīga. Kāda jums starpība, vai jūsu puisim ir depresija, vai kādas citas problēmas? Jūs neesat viņa mamma un viņa ģimenes ārsts. Ja jums nepatīk, ka viņa nav blakus, nepatīk, kā viņš uzvedas un nenovērtē jūsu attiecības, un pēc tam meklē nožēlojamus attaisnojumus, rakstot īsziņas? Manus noteikumus jūs zināt, ja nepatīk, tātad tādas attiecības jāizbeidz.

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc tas mani kaitina?

spogulis333

Mūsdienās cilvēki ļoti bieži izjūt stresu un aizkaitinājuma sajūtu. Daudziem šķiet, ka to iemesls ir slikts raksturs. Savukārt speciālisti paziņo, ka iemeslu tam ir ļoti daudz.

1. Gudri ļaudis runā, ka citos cilvēkos mūs kaitina tas, kas raksturīgs mums pašiem.
Precīzāk sakot, tas, ko mēs sevī nevēlamies ieraudzīt un atzīt.

Tās rakstura īpašības, kuras mūsos nav, mēs citos vienkārši neievērojam vai izturamies pret tām vienaldzīgi.

2. Cilvēki neattaisno mūsu cerības. 
Jo tuvāks mums cilvēks, jo vairāk mēs viņu uzskatām par “savējo”, jo vairāk no viņa mēs gaidām un pieprasām. Taču viņam ir savi mērķi un savas vēlmes, un viņam nav jācenšas padarīt mūs laimīgus. Viņš, pat gribēdams, nevar to izdarīt.

3. Mūs bieži kaitina citu cilvēku panākumi.
Tas notiek tāpēc, ka mēs salīdzinām savas vājās puses ar citu cilvēku stiprajām. To mums iemācīja vecāki, skolotāji, visa sabiedrība, kurā dzīvojam un kurā tiek kultivēta sacensība, kas ir neiecietīga pret kļūdām, kam vienaldzīga ir individualitāte un cilvēku personīgās vajadzības un noslieces.

4. Mēs esam ieslīguši materialitātē. 
Par vērtīgām mēs uzskatām materiālās lietas, par kurām maksājam naudu (kuru tik sūri un grūti nopelnām), un absolūti nenovērtējam patiesās vērtības – cilvēciskās attiecības, un to, kas mums ir dabas dots – bez maksas. Mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus.

Lielos vilcienos, mēs pret cilvēkiem izturamies kā pret lietām.

5. Mēs nedzīvojam tagadnē, bet šaustām sevi par pagātnē pieļautajām kļūdām un uztraucamies par nākotni.

Cik bieži tā vietā, lai baudītu mirkli, kas notiek tagad, dāvāt un pieņemt mīlestību, cieņu, atzinību, mēs visu bojājam ar savām atmiņām par mūsu negatīvo reakciju uz kāda cilvēka rīcību pagātnē, vai bailēm par nākotni, par to, ka mums šo mīlestību un cieņu neizdosies saglabāt.

6. Tāda ir mūsu pašu radītā sabiedrība.

Un, lai to izmainītu, ir jāsāk ar sevi Tas nozīmē, ka par sabiedrību atbildīgi esam mēs katrs atsevišķi un visi kopā. Protams, jūs teiksiet: ko gan var izdarīt viens cilvēks? Personīgi es vienmēr uzdodu sev tādu jautājumu: “Ja ne es, tad kurš?”.

ATBILDĪBA – ir vēl viens brīvības nosaukums.

Kas tad no tā sanāk?

1. Sevis nemīlēšana un nepieņemšana rada apkārtējo nemīlēšanu un nepieņemšanu, jo pasaule mums apkārt ir tikai mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums.

2. Negatīvās emocijas (kas arī ir pati dzīve) izkrāso mūsu realitāti atbilstošos toņos.

Mēs paši pievelkam tā saucamo “melno svītru”.

3. Ļaujot sev justies aizkaitinātam, mēs atdoidam savu spēku. Tas nozīmē, ka mēs paziņojam Visumam, ka šie cilvēki var ietekmēt mūsu dzīvi. Un Visums, protams, atbild vienmēr vienu un to pašu: “Klausos, tiks izpildīts!” (Filma “The Secret”)

Ko ar to iesākt?

1. Vienmēr atcerēties, kamēr sajutīsim to ar visu savu būtību, ka mēs esam viens, ka mēs esam vienoti. Ka nevar uzvarēt uz citu rēķina, bet var – visi kopā (Filma “Moiseja kods”).

Ka ikviena Dvēsele ir nākusi šai pasaulē, lai pildītu savus uzdevumus, un neviens jums neko nav parādā.

2. Pieņemt sevi pilnībā, iemīlēt, pārstāt salīdzināt ar citiem. Pieņemt gan savas stiprās puses, gan trūkumus, jo “katrā, pat tumšākajā Dvēseles nostūrī var būt paslēpti dārgumi” (Filma “Moiseja kods”).

Un tad, kad mēs pieņemsim un iemīlēsim sevi, mēs automātiski pieņemsim arī citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir.

3. Uzņemties atbildību par visiem cilvēkiem, kurus esam pievilkuši savā dzīvē. Katrs mūsu satiktais cilvēks parāda mums mūs pašus.

Cilvēki ir tikai mūsu attiecību ar pasauli spoguļi.

4. Mēs vienmēr paši varam izvēlēties, kā reaģēt uz otra cilvēka uzvedību. Mēs varam nereaģēt automātiski, reflektori (apvainoties vai priecāties par uzslavu), bet paši izvēlēties radīt savas sajūtas, būt kreatīviem šajā jautājumā (Dīpaks Čopra “Septiņi Garīgās Veiksmes likumi”)

Avots: http://psifactor.info
Tulkoja: Ginta FS

Valerio Albisetti: mīlestība tā vienkārši nenomirst

555

Šveicietis Valerio Albisetti ir viena no nozīmīgākajām figūrām mūsdienu psihoanalīzē.  Viņš vada seminārus un konferences lielākajās Eiropas un Amerikas pilsētās un ir daudzu grāmatu autors. Šeit viņa citāti par laulības dzīvi:

  •  Nedzīvosim ilūzijās: ;laulība, kas palaista pašplūsmā, neizdzīvos.
  • Ja mēs izvairāmies no grūtībām un slēpjam tās, tas saindē attiecības, un tā vai citadāk, falsificē laulību, tā padarot to bezjēdzīgu.
  • Laulība ir izejas, nevis ierašanās punkts, tāpēc partneriem ik dienu ir jāstrādā, lai kļūtu arvien atvērtāki viens otram.

Labi justies laulībā, nozīmē labi justies kopā ar partnera trūkumiem.

  • Mīlestību nevar uztvert kā kaut kādu brīnumainu notikumu. Miers un laime laulībā netiek dota tāpat vien un neatnāk kā dāvana – tie ir jāuzbūvē.
  • Laulība pēc savas būtības tiek radīta, lai mēs iemācītos cienīt raksturu un personību atšķirības. Kaut gan partnera pieņemšana nedrīkst pāriet sevis paša nepieņemšanā un iešanā pret sevi un savu būtību, nespējā paust savu viedokli, akli pakļauties un necieņā pret paša personību.
  • Nevar atbrīvoties no savas neirozes, noveļot to uz otra pleciem, tā cilvēka pleciem, kurš mūs mīl un dala ar mums savu ikdienu. Tā mēs ne tikai nesamazinām nepārliecinatību par sevi, bet arī padarām nelaimīgu otru.

Pieprasīt, lai otrs ir ideāls, ir labākais veids, kā sagraut laulību. Nedzīvot reālu dzīvi un atņemt sev iespēju augt kopā ar partneri.

  • Laulībā ir svarīgi runāt vienam ar otru, bet runāt patiesi, no sirds, dziļi pārdomājot savus uzskatus, darbības un cerības.
  • Pirmkārt, nevajag gaidīt, ka mūs sapratīs, ja mēs paši skaidri un saprotami neizsakām savas vēlmes. Ar savu laulāto draugu, vairāk kā ar jebkuru citu cilvēku, ir jārunā skaidra valoda.
  • Nevajag domāt, ka attiecības laulībā ir beigušās, ja partneris nepievērš pietiekami lielu uzmanību mūsu prasībām, mazāku kā iepriekš. Tas viss notiek tāpēc, ka tad, kad mēs precamies, mūsu galva ir pilna dažādām ilūzijām. Ilūzijas šajā gadījumā ir cerības, ka partneris musu dēļ mainīs savu, no dabas doto, raksturu tādā mērā, ka pilnībā mums piemērosies.

Laba laulība tiek būvēta uz abu partneru raksturu mijiedarbību. Spēja pieņemt atšķirības ir spēka, kultūras un, pirmkārt, inteliģences sinonīms, tātad atvērtības jaunai pieredzei, jaunām vērtībām un pašai dzīvei.

  • Neprasme cienīt un pieņemt savu partneri noved pie pastāvīgiem, nogurdinošiem strīdiem, kuru vienīgais mērķis ir pierādīt savu taisnību, uzspiest parnerim savu pārākumu un kontrolēt viņu.
  • Tas šķiet neticami, taču daudzās ģimenēs, kad viens no partneriem izrāda savu vēlmi nedaudz pabūt viens, vai nodarboties ar kaut ko, kas atbilst tikai viņa vajadzībām, otrs jūtas atstumts un pamests.
  •  Diemžēl vairums laulību pamatā ir viena no partneriem pretenzijas un rūpe par to, kā labāk kontrolēt attiecības, kā gūt varu pār partneri, vai arī gluži otrādi – neļaut otram sevi kontrolēt un valdīt pār sevi.
  • Daudzās, tā saucamajās laimīgās laulībās, viens no partneriem pakļaujas otram: runājot medicīnas valodā, attīstās zināma mazohisma forma – tas nozīmē, ka tas ļauj uzkundzēties sev, ļauj vadīt sevi, tā aizejot ēnā, un darot visu tikai otra labā.
  • Daudzi laulātie izmanto savas sistemātiskās dusmu lēkmes, lai ar tām spekulētu – tas ir veids, kā pastāvīgi turēt partneri savā kontrolē. Tas ir sava veida ierocis, ar kura palīdzību partnerim iedvest to, ka pats sadusmojies viņa dēļ.
  • Maldās tie, kuri domā, ka mīlestība divu cilvēku starpā var eksistēt bez katra paša savas personības iepazīšanas, bez katra individuālās atbildības.

Mīlestība tā vienkārši nemirst. Ļoti bieži cilvēki to vienkārši nesaprot, rīkojas ar to neprasmīgi, slēpj to un nenovērtē.

  • Patiesi mīlošs cilvēks redz, kad viņa partneris piedzīvo krīzi, nesaprašanu, nogurumu, parpūli. Tādos gadījumos ir jātic savam partnerim, pacietīgi jānogaida, kamēr viņš atjaunos savus dzīvības spēkus, jāpalīdz viņam virzīties iekšējās brīvības virzienā.
  • Laimīgu laulību nav, ir laulības, kurās ir iespējama problēmu atrisināšana. Ja tie viens otram pārmet, apvaino viens otru un vienmēr vēlas, lai viņiem būtu taisnība, nevēlas redzēt savas problēmas, neatveras, slēpjas, izmanotojot dažādus aizsardzības veidus, tādā gadījumā viņu problēmas nekad netiks atrisinātas.
  • Ja cilvēks nedzīvo reālu dzīvi, tad viņš ir tendēts uz pastāvīgu idealizāciju. Mēs meklējam partnerī pilnību, tādā veidā izkropļojam viņa cilvēcisko būtību.
  • Vēlme atrast ideālu partneri ir tipiska pusaudžiem – laikā, kad mēs kādā iemīlamies un bieži vien tas Kāds, to nemaz nezin. Iemīlamies drīzāk mīlestības idejā, nevis cilvēkā ar miesu un asinīm.

Kāda kaitīga ilūzija – uzskatīt, ka mīlestībā otrs cilvēks ir mūsu īpašums un mēs nedrīkstam tam ļaut būt viņam pašam!

  • Katram ir tiesības uz saviem noslēpumiem, ja vien viņš tādā veidā nekaitē attiecībām. Prasme labi justies vienatnē ir cienāma īpašība, tā nedrīkst tikt nosodīta un par to cilvēku nedrīkst vainot.

Piedot nozīmē just, ka pārciestais aizvainojums vairs nesagādā sāpes.

  • Neviens no mums, cilvēciskām būtnēm, nav ideāls. Un tas nozīmē, ka otrā cilvēkā nav jāmeklē ideāls, bet gan spēja iet psiholoģiskās un garīgās izaugsmes virzienā.
  • Nostājoties uz laulības dzīves ceļa, un sākot dzīvot kopā, ir labi, ja apzināmies ka mēs komunicēsim ar cilvēku, kurš ir pretējā dzimuma, kuram ir gluži citādāks domāšanas veids, citas vēlmes, cerības, sapņi un vēlmes.

Brīvība nozīmē spontānu un nesavtīgu dāvāšanu, kad mēs negaidām, ka saņemsim kaut ko vietā.

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ko par mani padomās?

bezpalīdzīga persona

“Ej savu ceļu un lai cilvēki runā, ko vien vēlas”
Dante

Atcerieties rindu no klasiķa teiktā: “Ak, Dievs! Ko teiks kņaze Marija Aleksandrovna?”

Kāpēc šādas un līdzīgas domas bieži vien mums nedod mieru?

Kāpēc gan mūs tik ļoti uztrauc svešs viedoklis?

Kas liek domāt, ka cilvēki to vien dara, kā domā par jums?

Droši vien šīs domas jūs ir apciemojušas ne reizi vien, un, visticamāk, tās ir apciemojušas ikvienu cilvēku. Un pats vienkāršākais padoms līdzīgās situācijās ir: “Izmet to visu no galvas!”

Tā vienkārši – ņem un izmet!

Izdevās?!

Neizdodas…. tās nāk atkal un atkal.

Un ignorēt tās neizdodas. Tāpat kā cilvēkus, kas mums apkārt… un nav jēgas to darīt! Izdzenāt visus, vai pašam noslēpties…. tā ir bēgšana. Ne pati labākā stratēģija.

Pamēģiniet adekvāti izvērtēt cilvēkus, kuru viedoklis jūs satrauc un rada trauksmi

Vai viņi jums ir svarīgi? Vai viņu viedoklis jums ir vērtīgs? Vai viņi nekad nekļūdās? Vai viņiem vienmēr ir taisnība?

Pat tad, ja tas ir tuvs un mīļš cilvēks. Vai tad viņš nevar kļūdīties? Jā, un arī jums var būt savs viedoklis – pavisam atšķirīgs no viņējā.

Iespējams, jūs bērnībā vecāki “šantažēja” vispārzināmā veidā: “Kaimiņiene izdzirdēs kā tu uzvedies un visiem izstāstīs!”. Izmantojot tādas un līdzīgas frāzes, vecāki izaudzina personību, kas dzīvos mūžīgi uztraucoties, par to, ko citi par viņu domā un ar pārliecību, ka ir jadzīvo tā, lai atbilstu apkārtējo gaidām. Kā rezultātā apkārtējo kritika tiks uztverta kā lielākās šausmas, kaut kas tāds, ko pārdzīvot nav iespējams.

Ieklausieties sevī, vai tās ir jūsu domas, vai arī jūs dzirdat savas mammas vārdus par kaimiņieni? Neaizmirstiet, ka arī jūsu tuvajiem cilvēkiem var rūpēt tas, ko par viņiem padomās citi un, visticamāk, arī viņu mamma viņus biedēja ar briesmu stāstiem par kaimiņieni vai ko tamlīdzīgu.

Un tas nozīmē, ka cilvēki katrs domā par sevi un to, kādu iespaidu atstās uz apkārtējiem.

Bet vienalga, nav patīkami, kad par jums tenko? Vai ne?

Labāk tajā visā atradīsim ko pozitīvu, labi? Kādus labos momentus?

Pirmkārt, cilvēki jūs aprunā, jo jūsu persona nodarbina viņu prātus, un viņi pret jums nav vienaldzīgi.

Otrkārt – ir vērts noskaidrot, ja nu pēkšņi viņi jūs apbrīno?

Treškārt, pārliecinieties, vai tikai gadījumā jūs nekļūdījāties? Varbūt jums vienkārši tā likās? Un nekādā gadījumā neizdariet secinājumus, balstoties uz “viena tante teica”. Ja gadījumā jums kāds nodeva nepatīkamu informāciju par jums, ko teikusi trešā persona, pārbaudiet to.

Nav iespējams izvairīties no citu cilvēku viedokļiem, tāpēc labāk nepiešķirt tiem pārāk lielu nozīmi un nebojāt sev dzīvi.

“Ja kāds tev padod ziņu, ka viens vai otrs par tevi runā ļaunu, tad nevajag uzreiz sākt taisnoties; atbildi: Viņš kā liekas, neko nav zinājis par citiem maniem trūkumiem, citādi viņš nebūtu minējis tikai šos.”
Epiktets

Autors: Lidija Šumina

Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS