Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubinšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Kā atbrīvoties no bailēm?

tārpiņš

– Kāda radioklausītāja Vera uzdod jautājumu par savu darbu: “Daudzus gadus esmu nostrādājusi firmā ar stabilu atalgojumu, visām sociālajām garantijām, taču tas nekad nav bijis mans aicinājums. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka man ir jāmaina mans darbs: gan sfēra gan profesija. Kā atbrīvoties no bailēm, pamest iesildītu vietu un atgriezties savā radošajā profesijā kā brīvmāksliniecei, zaudējot naudu un stabilitāti, bet darot to darbu, kas ir mans aicinājums? Man nav no kā gaidīt finansiālu atbalstu, ja gadījumā neizdosies noorganizēt savu lietu. Kā iemācīties dzīvot savu dzīvi uzticoties, neturēties pie ierastā, kuram esi kā pielipis. Šaubas un bailes no neveiksmes liedz iespēju spert pirmo soli. Un manu izvēli starp naudu un aicinājumu vada bailes. Vai iespējams tikt ar tām galā?”

Atbild Oļegs Gadeckis
– Vera, es turpināšu runāt par likteni un tā scenārijiem. Ikviena situācija, kas mūs uztrauc, kas rada mūsu dzīvē nepatikšanas, tiek dota mūsu attīstībai. Tās iekšējā jēga ir tieši šī. Un jums tiek dota šī situācija: no vienas puses jūs esat kā pielipusi darbam, kurā ir stabila alga un garantijas, drošības sajūta, bet no otras jūs jūtat, ka ir kādas radošās spējas, kuras neesat realizējusi, kuras vēlētos realizēt, taču nevarat to izdarīt šajā darba vietā un profesijā.

Bailes, kurās dzīvojam.
Šī situācija spiež arvien vairāk, pieaug neapmierinātība – tā ir dzīves mācību stunda, kas jāapgūst. Cik varu nojaust, tā norāda uz to, ka jūs neuzticaties savai dzīvei vispār un tā apzīmē jūsu iekšējās bailes. Šīs bailes nav saistītas ar pāreju uz citu darbu. Domāju, ka jums ir bailes, ar kurām jūs sadzīvojat visu laiku. Jūs neuzticaties dzīvei, tāpēc pārbaudat katru savu soli. Jūs netiecaties atvērties dzīvei, drīzāk turaties pie vecām ierastām lietām, jūs drīzāk izvēlēsieties stereotipus, nevis iespēju kaut ko jaunu mēģināt un mainīt.
Pamēģiniet šo situāciju apdomāt nedaudz plašāk, kā mācību, kura tiek dota, lai kaut ko saprastu. Tā parāda jūsu iekšējās bailes no dzīves, neuzticēšanos tai. Un norāda uz to, ka jums jāattīsta sava uzticēšanās, atvērtība tās vadībai. Tas ir tas, ar ko jāstrādā. Tāpēc pacentieties ar to strādāt ne tikai šajā situācijā, bet it visās – arvien plašāk.

Piemēram, es paskaidrošu. Ja jums pēc diviem mēnešiem būs jāpaceļ kāda ļoti smaga lieta, tad sapratīgi būtu sākt trenēties jau tagad: sākt celt smagumus pa drusciņai, arvien palielinot to svaru. Tā rīkojas saprātīgs cilvēks, kurš plāno savu dzīvi.
Iespējams, šobrīd jūs neesat gatava atteikties no sava darba un neesat gatava doties brīvā peldējumā, taču sāciet strādāt ar savu uzticēšanos dzīvei, jums šobrīd tā māca tieši šo – uzticēšanos jaunajam, prast mēģināt, prast meklēt, prast klausīties un izdzirdēt, ko dzīve saka, prast dzirdēt savu intuīciju – sāciet darīt visu šo. Ja pakāpeniski atstrādāsiet šo savu kvalifikāciju sevī – variet būt pārliecināta, ka pēc kāda laika jūs šo situāciju uztversiet pavisam savādāk. Tas ir pirmais, ko vēlos jums teikt.

Bailes un šaubas spert pirmo soli.
Otrais – saprotiet vienu lietu, kas ir ļoti parasta, bet kuru nezin vairums cilvēku. Laime ir iespējama tikai tad, kad cilvēks sevi realizē kā personība, kad realizējam savu aicinājumu, sūtību, savu dabu.
Ja jūs turaties pie kaut kā, kādas ērtas vietas, stabilitātes, tad, iespējams, stabilitāte būs, bet apmierinājuma nebūs nekad. Un tāpēc jums iekšēji ir jāizsver, ko jūs vēlaties – šo ārējo stabilitāti, vai tomēr vēlaties būt laimīgs cilvēks.
Ja otrais – tad jums ir jādara un jāmēģina. Taču ir jāatceras, ka saprātīgs cilvēks rīkojas piesardzīgi. Pavērojiet tārpiņu, kā tas rāpo – tam ir īpaša kvalifikācija – tas pārvietojas plūstoši: aizmugure vēl atrodas vecajā vietā, bet priekša jau apgūst jauno, un, kā tikko priekšējā daļa būs nostiprinājusies jaunajā vietā, tas pievilks klāt aizmugurējo. Ko šī analoģija nozīmē jums?
Sāciet ar to, ka izmēģiniet sevi kā mākslinieci kādās sfērās – paliekot vecajā vietā, izmēģiniet sevi jaunā ampluā. Tā jūs kļūsiet pārliecināta par sevi un vēlāk varēsiet pilnībā pāriet uz jauno vietu. Tas ir praktiskais padoms, ko es pievienotu pirmajam – filosofiskajam.

Oļega Gadecka intervija kanālam YogaRadio
Tulkoja: GInta FS

Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)

Kādu personāžu Tev iedalīja?

datorspele5

Es esmu ļaunatminīgs. Ja mani aizvainosi, es to atcerēšos uz mūžu.
Vai es varu pārstāt būt ļaunatminīgs? Nē, nevaru. Tāpēc, ka, lai to izdarītu, ir jāiemācas piedot. Bet es piedot neprotu. Protu tikai tēlot, ka esmu piedevis.
Vēl es esmu viegli aizkaitināms. Un egoistisks – vairāk domāju par sevi, nevis par citiem.

Man ir bagāta iekšējā pasaule, bet ierobežota – ārējā. Lielāko daļu sava laika es pavadu savā galvā.
Es neprotu draudzēties. Es baidos lidot ar lidmašīnām. Es desmit reizes dienā mainu savu viedokli. Es ļoti labi protu izdomāt, bet ļoti slikti realizēju savas idejas.
Tas ir milzīgs ierobežojums.
Katram no mums ir savs personāžs tīkla datorspēlē ar nosaukumu DZĪVE. Daudzās videospēlēs personāžu var izvēlēties pirms spēles, bet datorspēlē ar nosaukumu Dzīve, tādas iespējas nav.

Droši vien tas ir tāpēc, ka tā ir ļoti sena spēle.
Un jāspēlē ir ar to personāžu, kurš tev ir iedalīts.
Tikai es tā negribēju.
Man pagadījās labs, sarežģīts un interesants personāžs, taču es vienalga nebiju ar to apmierināts. Es apskaudu tos personāžus, kuri tika maniem draugiem un paziņām,  kuriem bija tādas brīnišķīgas funkcijas kā, piemēram, augstsirdība, pacietība, neatlaidība vai sabiedriskums.
Manam personāžam tādu funkciju nebija. Un tāpēc es ļoti daudzus gadus centos savu personāžu pārtaisīt, pāraudzināt, izmainīt tās īpašības, ko uzskatīju par sliktām uz tām, kuras man šķita labas.

Es mācījos turēt sevi rokās un centos nereaģēt emocionāli. Es mācījos piedot vai tēloju, ka piedodu. Es apmeklēju seminārus un treniņus, kur māca draudzēties un komunicēt.
Un, lūk, kas ir dīvaini – jo vairāk man izdevās sevis pārtaisīšana, jo sarežgītāk man kļuva dzīvot un sasniegt savus nospraustos mērķus.
Jo vairāk es centos pārtaisīt savu personāžu, jo zemāka bija ta efektivitāte dzīvē.
Mums ļoti bieži šķiet, ka tās īpašības, ko saucam par “sliktām” – ir audzināšanas kļūda, pedagoģiskie trūkumi, kuri noteikti jādiagnosticē un jālikvidē. Bet vai tā patiešām ir?
Nosacīti “sliktās” īpašības formē mūsu individualitāti ne mazākā mērā, bet iespējams pat lielākā, kā nosacīti “labās”. Un dzīvē ļoti bieži tieši “sliktās” īpašības izrādās krietni vien efektīvākas.
Pēc daudziem gadiem neauglīgu centienu pāraudzināt sevi, es to sapratu. Datorspēles ar nosaukumu Dzīve galvenā jēga NAV izmainīt to personāžu, kuru esi saņēmis, bet gan izpētīt to, saprast tā galvenos raksturlielumus un iemācīties tos izmantot maksimāli efektīvi.

Un nepastāv jautājums par to, kā atbrīvoties no tām rakstura īpašībām, kuras uzskatu par sliktām, bet gan jautājums par to, kā atrast tām pareizo pielietojumu.
Mans ļaunatminīgums izrādījās lieliska īpašība, kad es to sāku izmantot kā personīgo drošības sistēmu – desmit reizes padomāšu, pirms atsākšu komunicēt ar cilvēku, kurš mani jau reiz ir pievīlis. Un daudzas reizes esmu pārliecinājies par to, ka tas ir pareizi.

Mans egoisms izrādījās lielisks instruments palīdzībā citiem cilvēkiem. Es palīdzu citiem, jo man ļoti patīk tas, ka redzu, ka mana palīdzība kādam ir palīdzējusi.
Mana vieglā aizkaitināmība ir kļuvusi par atklātību un sirsnību.
Un pat manas bailes no lidojuma ir noderējušas. Kā izrādījās, es daudz labāk domāju un rakstu tad, kad necenšos pastāvīgi lēkāt no vienas pasaules malas uz otru. Un daudz labāk komunicēju ar cilvēkiem pa gabalu, nevis aci pret aci.
Ja jums šis raksts noder, es par to ļoti priecājos, jo man tieši šī komunikācijas forma ir pieejama un komfortabla. Un bija nepieciešami daudzi gadi, lai es saprastu pavisam acīmredzamu lietu – tam personāžam, kurš ir gadījies manā dzīvē, nav sliktu īpašību, ir tikai funkcijas, kuras es vēl neesmu iemācījies pareizi izmantot.
Personāžam, kurš gadījies katram no mums ir unikāls interfeiss, karnevāla kostīms, īpašību sistēma, kas nodrošina individuālu un unikālu formu mijiedarbībai ar apkārtējo pasauli, pateicoties kurai mēs izjūtam gan prieku un bēdas, gan veiksmi un vilšanos, tā, kuras dēļ ir vērts piedalīties šajā datorspēlē ar nosaukumu Dzīve.

Labestīgs, bet ļaunatminīgs. Spējīgs, bet nepraktisks. Viegli aizkaitināms, bet bailīgs. Tādu personāžu es esmu saņēmis savā dzīvē. Un jau daudzus gadus mācos ar to pareizi spēlēt.
Un kāds personāžs ir iedalīts jums?
Autors: Vladimirs Jakovļevs facebook
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Negribu atbildību. Gribu ticēt brīnumam.

gliemeznica3

Es ļoti bieži sastopos ar situāciju, kad gudri, skaisti un inteliģenti cilvēki ir ļoti nelaimīgi. Un viss tikai tāpēc, ka kāds ar viņiem manipulē, kāds indē viņu dzīvi u.t.t.

Attīstošas literatūras lasīšana un pašrealizācija dažkārt nospēlē diezgan šaubīgu lomu. No vienas puses paaugstinās informētības līmenis. Runas laikā skaisti, kā pērles, birst daudz psiholoģisku terminu un specifisku vārdu. No otras puses, cilvēks nokļūst tādā kā gliemežnīcā, no kuras reālo dzīvi neredz un arī dzirdamība ir slikta. Un vispār, ja nevēlaties mani pieņemt tādu, kāds es esmu, es paslēpšos savā aliņā un izdomāšu pats sev savu pasauli.

Visi šie brīnišķīgie padomi (bez sarkasma): “Iemīli sevi!”, “Aizej no toksiskām attiecībām!”, “Rūpes par sevi nav egoisms”, un tā tālāk, tiek pārprasti. Daudzi tos uztver kā aicinājumu tam, ka es esmu tāds brīnišķīgs, šaubu nav, un tāpēc visi man kaut ko ir parādā. Es nevienam pāri nedaru, bet man gan dara.

Ne jau es savu dzīvi padarīju nepanesamu. Mammas, tēti, vīri, bērni, kaimiņi, radinieki, mājdzīvnieki, prezidents, valsts, pasaule un vispār Visums. Ārējais un tikai ārējais faktors. Cilvēks taču strādā ar sevi, attīstās, lūk, pat grāmatas lasa un lekcijas apmeklē. Realizēties, pēc gliemežnīcā dzīvojoša cilvēka domām, viņš nevar, jo šī pasaule ir naidīgi noskaņota.

Un te nu sākas pats interesantākais. Katram, kurš nav gana labs, tiek uzspiesta kauna zīme. Viens – narciss, otra – histēriķe. Te man ir toksiskas attiecības, jo, redz, cilvēks nekrīt pie manām kājām, reaģējot uz manām kaprīzēm. Tas viss padara dzīvi neciešamu.

Es taču esmu labs, paciešu, un ciešu viņu dēļ.

Ja tu esi šajā situācijā, tātad tev pašam tā ir vajadzīga, tu to gribi.
Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tu neej prom, ja reiz tev ir tik slikti? Kāpēc nemeklē izeju? Kas tevi tur un, kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Pacenties būt godīgs pret sevi un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

ATBILDĪBA. Lūk, zelta vārds. Katram cilvēkam jāapzinās sava atbildība par katru savu lēmumu. Par katru savu soli. Tā ir tava un tikai tava izvēle.

Tu izvēlējies savu vīru, savu profesiju, darbu, draugus, u.t.t. Neapmierina? Pārtrauc attiecības, taču atceries, ka tā ir tava izvēle. Atceries, ka ikvienas attiecības nav spēle vienos vārtos.

Esi drosmīgs! Uzņemies atbildību par saviem vārdiem, uzvedību (pat tad ja tevi ignorē). Paskaties uz sevi un situāciju no malas!

Uzņemies atbildību par savu dzīvi. Realitātē nav labās fejas, kas noslaucīs asariņu no tavām acīm, novicinās burvju nūjiņu un, lūk, tev būs prestižs, interesants un labi apmaksāts darbs, vienmēr atbalstoši, pieņemoši un uzticami draugi, princis vai princese, kas uzrodas nez no kurienes un ir gatavs izraut savu sirdi no krūtīm kā Danko, lai apgaismotu tavu dzīves ceļu.

Sakārto savu kontroles lokusu. Nepiedēvē savas neveiksmes ārējiem faktoriem. Neuzvel atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem. Tā ir tavējā.

Un mīlēt sevi nozīmē būt atbildīgam par savu izvēli un savu dzīvi!

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Lāstu var pārvērst par svētību

 

brinumsvecites

Lāstu var pārvērst par svētību. Malediktu par benediktu, tā uzskatīja viduslaiku filosofi-mistiķi (Maledictus – nolādētais, benedictus – slavēts). Un tad apvainojumi un pazemojumi kļūs par varena ceļa un lielas laimes sākumu.

Krievu ķīmiķis Aleksandrs Butļerovs (1828 – 1886) piedzima nelaimē. Viņa māte nomira nedēļu pēc dzemdībām; pēc tam viņš saslima ar tīfu, arī viņa tēvs ar to inficējās un nomira. Bāreni atdeva ģimnāzijas pansijā, lai viņš mācītos. Bet tur notika, lūk, kas: puika meistaroja bengālijas ugunis un netīšām izraisīja ugunsgrēku. Gandrīz nodedzināja visu pansiju. Viņu bargi sodīja – tajā laikā tā darīja. Iesēdināja karcerī, baroja ar maizi un ūdeni, bet pusdienās izveda kopējā ēdnīcā ar kaklā uzkarinātu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “Saša Butļerovs – lielais ķīmiķis”. Pazemoja un apvainoja.
Pēc tam Aleksandrs Butļerovs kļuva par izcilu ķīmiķi. Veica daudzus atklājumus, kļuva pasaulslavens. Plāksnīte ar apvainojumu nostrādāja. Viņš bija lielisks ķīmiķis un fiziski ļoti spēcīgs, tik spēcīgs, ka reiz joka pēc no krāsns kruķa izlieca burtu B. Un viņa dzīve bija veiksmīga un laimīga. Cilvēki viņu mīlēja un cienīja.
Tā kā, lai raksta un runā, ko grib. Labam cilvēkam pats sliktākais pārvērtīsies tīrā zeltā un nesīs viņam laimi un veiksmi.
Kā reiz tas notika ar izcilo ķīmiķi Aleksandru Butļerovu, kurš draudzējās ar Mendeļejevu. Un viņiem bija nesaskaņas tikai vienā jautājumā – Mendeļejevam nepatika, ka Butļerovs tic mistikai. Taču viņam noteikti bija iemesls tai ticēt, ne tā? Mistika vai ne mistika, taču paradība noslēpumaina. Un šodien zinātnieki to apstiprina. Sliktais pārvēršas labajā, ja tici sev un pieliec pūles. Un bengālijas ugunis iemirdzas vēl spožāk par godu mūsu triumfam…

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Vecāki kā TESTS

mate tevs

Attieksme pret māti ir lielisks tests tavam pašvērtējumam. Bet attieksme pret tēvu – vienkāršs tests tavam kontroles lokusam (lokuss – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju).

Un te nav nekādas mistikas.
Lieta tā, ka infantīli gaida no mātes bezgalīgu pieņemšanu un ļoti slimīgi reaģē uz mātes kritiku. Šīs asās reakcijas dēļ konflikts saasinās, mātes viedoklis tiek degradēts, sarunas ar viņu pārvēršas par kaujas lauku, bet attiecības – par karu vai bēgšanu.

“Mans pašvērtējums ir zems tāpēc, ka māte mani par maz mīlēja”.
Gluži otrādi! Tieši zema un atkarīga pašvērtējuma dēļ tev šķiet, ka mātei tevi jāmīl vēl stiprāk.

Cilvēks, kuram ir normāls pašvērtējums, ļoti mierīgi izturas pret faktu, ka māte viņā redz daudz dažādu trūkumu. Viņš ir spējīgs nodalīt viņas vērtējumu no savējā pašvērtējuma, tādējādi, nepazeminot māti.
Tas ļauj izvairīties no konfliktiem, pieņemt viņu ar siltumu sirdī, un tas arī mātes attieksmi padara daudz pozitīvāku. Pat tad, ja mātei ir briesmīgs raksturs vai pat vecuma marazms, cilvēks ar normālu pašvērtējumu ir spējīgs ņemt verā šos faktorus un asi nereaģēt, pieņemt savu māti kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no sevis.
Savukārt infantils pašvērtējums vienmēr saistās ar saplūšanu, un tad māte ir tas cilvēks, kura obligāts uzdevums ir vienmēr piekrist, apbrīnot, sajūsmināties un mīlēt bez noteikumiem. Pretējā gadījumā ir tāāāādas sāpes un aizvainojums!!!

Kā attieksme pret tēvu stāsta par kontroles lokusu?
Pret tēviem mūzīgas pretenzijas ir tiem, kas sevi uzskata par nabaga putnēniem, priekš kuriem vecākiem noteikti ir jānovij ērta ligzdiņa un jābaro viņus, kamēr tie paši neiemācīsies lidot (tuvāk pensijas gadiem).

Infantilie vīrieši mūžīgi vaino savās problēmās tēvus, savus un svešus (savus par to, ka nenodrošināja ar kapitālu, svešus par to, ka tie nodrošināja citus). Dažkārt tēva vietā tiek vainots Staļins, Gorbačovs, taču visbiežāk pret savu tēvu tādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz pretenziju. Viņi ir vārgi, tātad spēcīgajam vecākam viņi ir jāaizstāv.

Tādas sievietes mūžīgi ir par maz mīlētās meitiņas, skopas mīlestībā, mūžīgos vīra-papiņa meklējumos
Viņām šķiet, ka viņas vīrietī meklē tēvu, tāpec, ka tēvs par maz mīlēja. Viss ir gluži otrādāk. Pretenziju pret savu tēvu dēļ, viņas kļūst par putnēniem līdz pat savām vecumdienām. Un sēž zem koka, žēli atkārušas knābīti. Dažas savācas grupās un vienā balsī kliedz: nost ar tēvu varu, nost ar patriarhātu, visu atņemt un sadalīt!!!

Cilvēkam ar normālu lokusu nav pretenziju pret tēvu, tāpēc viņš arī nemeklē stipro balstu kādā stiprajā, bet pats vēlas tāds būt, un balstās tikai uz sevi.

Kļuvis pieaudzis cilvēks, viņš vēlas tēvam palīdzēt, nevis izvilkt no tēva sev aprūpi. Ja viņam tēva nav vai arī tēvs ir alkoholiķis vai noziedznieks, viņš šo faktu uztver ar līdzjūtību, nevis nosodījumu, jo sevi neuzskata par bērnu. Viņš nemokās žēlumā pret sevi – maziņo. Par tēvu alkoholiķi viņš domā: “Mans nabaga tētis visu mūžu dzēra”.
Bet infantils teiktu: “Maita, viņš visu mūžu dzēra, tā vietā, lai manā labā izdarītu ko vairāk”.

Pieaudzis dēls teiktu: “Es neatkārtošu tādu skumju likteni”.
Bet infantils: “Viņa dēļ mans liktenis ir tik smags”.

Vai ievēroji lokusu atšķirību?
Autors: Marina Komissarova
Avots: econet.ru
Foto: ©Annie Leibovitz
Tulkoja: Ginta FS