Netērē velti laiku, esi tu pati! Izbaudi!

sieviete40c

Sēžu kafejnīcā un rakstu grāmatu. Cilvēku ir neierasti maz, un es iedomājos par šo galveno Visuma paradoksu – cilvēkiem.

Man ir paziņa. Viņa ir viens no tiem retajiem intelektuāles piemēriem, kuru palicis tik maz, un kurus šodien nomainījušas IT- girls. Pāris reižu viņa sociālajos tīklos ir publicējusi savas atsauksmes par kinofilmām, un es vienkārši biju sajūsmā par to, cik tās bija aspratīgas, smalkas un interesantas. Viņa ir tā, kas uzskata, ka sievietei nav jādemonstrē savs prāts, bet labāk jānodarbojas ar “sieviešu lietām”. Viņa kļuva par modes blogeri, tagad staigā pa dažādām modes skatēm, sarunājas to aprindu leksikonā: “tas taču ir mimimi!”, “uzaicinu tevi uz branču!”, “tā taču ir dievīga, tāda atmosfēriska vietiņa ar labākajiem braunijiem pilsētā”, “nopirku sev dievīgus loferus, tie lieliski piestāvēs maniem chinosiem“. Periodiski viņa aizmirst par savu blogu – pastavīgi kaut kas notiek.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa devās projām no sava ciema un, pateicoties savam prātam un darba spējām, galvaspilsētā sasniedza lielus panākumus karjerā. Ļoti dvēseliska meitene, liela dejotāja – viņa diskotēkās dejoja pat uz skrituļslidām. Kādā brīdī viņa nolēma, ka tadā veidā savu dzīvi nesakārtos. Tagad viņa tusē tikai pa pilsētas dārgākajiem klubiem, valkā tikai tērpus no slavenu dizaineru kolekcijām un draudzējas ar cilvēkiem, kuri var atļauties brīvdienas pavadīt Šveicē. Savu vīru viņa arī meklē tikai šajās aprindās. Tāpēc cītīgi apmeklē dārgus skaistumkopšanas salonus un fitnesa klubus, lai tuvinātu sava ķermeņa izskatu modeles parametriem, jo tiem vīriešiem, kas “ietilpst” viņas interešu lokā, ir vajadzīgi tieši tādi tipāži.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa ir traka smējēja. Jebkurā kompānijā viņas joki izsauc smieklu vētru, un viņa pastavīgi muļķojas. Par to es viņu dievinu. Visi viņu dievina. Taču pēdējos pāris gadus viņai nekādīgi neizdodas izveidot attiecības ar vīriešiem. Brīdi pirms jaunā gada svinībām, viņa asarām acīs man teica: “Zini, man laikam vairs nevajadzētu būt tādai kā klaunam. es vairs nejokošos es kļūšu citadāka!”
Un es aizdomājos.

Diez kurā mūsu dzīves brīdī iestājas tas mirklis, kad mēs pieņemam lēmumu atteikties no sava patiesā ES? Kāpēc mēs vispār pieņemam tādu lēmumu? Tāpēc, ka neatrodamies savā vidē? Tāpēc, ka mums ceļā pagadījušies ne mūsu cilvēki, bet cilvēki ar citām vērtībām un citiem noteikumiem? Tāpēc, ka mums trūkst mīlestības un mēs esam gatavas piemēroties visiem, cerībā, ka mūsu pūles tiks novērtētas un apmaksātas? Tapēc, ka citu viedokļi mums vienmēr ir svarīgāki par saviem paša uzskatiem? Tāpēc, ka svešu viedokli ar laiku mēs pieņemam par savējo?

Tagad man tas viss šķiet smieklīgi, taču arī es biju tāda. Gandrīz pirms desmit gadiem es atteicos no sava “ES”, jo mani pietiekami nemīlēja un apmānīja. Es metos eksperimentēt, naivā cerībā atrast kaut ko labāku, kā mans patiesais “Es”, kas dots man no dzimšanas. Es tēloju liktenīgo sievieti, biznesa sievieti, jogas dievieti, labdarības patronesi, ideālo sievieti, Keriju Bredšovu no “Sekss un lielpilsēta”, Samantu Džonsu, Odriju Hepbernu, Opru Vinfriju. Man blakus vienmēr bija daudz cilvēku. No viena romāna ar vīrieti es ātri metos nākamajā, un man nebija svarīgi, cik ilgas būs šīs attiecības. Es praktiski nekad nedzīvoju pati. Bet man bija bezgalīgi vientuļi. Jo ar mani nebija Manis.

Bija nepieciešamas trīs vannas asaru un neskaitāmas baiļu pilnas naktis, lai atļautu sev uzvesties tā, kā man vienmēr bija gribējies uzvesties, un, kā es jutos ērti un dabiski.

No pirmās sekundes bija sajūta, ka esmu atgriezusies mājās. Un sajūta, ka man nekad vairs nebūs vientuļi. Un tas ir pats labākais, kas ar mani dzīvē vispār ir noticis.

Mēs tērējam ārprātīgi daudz laika, enerģijas, spēka, lai kļūtu par kādu citu, kaut gan pats labākais variants mums ir bijis dots jau no bērnības.

Netērē velti savu laiku! Izbaudi to, kā ir būt sev pašai.

Es dzeru late ar ļoti daudz piena, ērtos zābakos, iemīļotajā kafejnīcā, platā baltā svīterī un rakstu grāmatu. Man nav nekā, kas šodien raksturo veiksmīgu, mūsdienīgu sievieti. taču man tik sen nav bijis tik labi un viegli.

Es izbaudu sevi!

Autors: Tamriko Šoļi
Tulkoja: Ginta FS

Pārmaiņas pēc 40

feja4

Savos 37 gados es nedomāju, ka 40 ir tas, kas ar mani var notikt. Dzīve aiz šīs robežas man šķita nereāla. Taču, kad tas notika, tā pārspēja visas manas gaidas. Tagad visām jaunajām meitenēm, kuras vēl nav sasniegušas šo robežu, es piedāvāju apbruņoties ar pacietību, jo līdz visam – pašam labākajam ir atlicis pavisam maz. Zinošs, tātad apbruņots,un es ar lielāko prieku atvēršu priekškaru uz to, kas tevi sagaida tālāk. Vienkārši – esi gatava! Raksta Jeļena Kļimenkova.

1. Tu atbrīvosies no ilūzijām, un pārstāst ticēt labajai fejai, kas atnāks un ar savu burvju nūjiņu izmainīs Tavu dzīvi. Tu pati  varēsi  kļūt par šo feju.

2. Gaisa pils var sabrukt. Taču tev būs laiks sev uzcelt jaunu. Uz drošiem pamatiem, ar visām ērtībām un mūsdienīgu komunikāciju sistēmu. Un skatu pa logu tu varēsi izvēlēties pati.

3. Tu varēsi atvadīties no vecās mīlas. Bet varēsi sastapt jaunu.

4. Tu riskē palikt bez darba. Taču tev parādīsies iespēja atrast to darbu, par kuru sapņoji.

5. Pēc 40 ir ļoti liela iespēja, ka tu vairs nebūsi “labā meitene”, bet kļūsi par sevi pašu – “īsto”, nebaidoties ar to aizvainot apkārtējos.

6. Pats bīstamākais pec 40, ir iespēja uzzināt savu patieso cenu. Un iemācīties ar to dzīvot.

7. Un beidzot briljanti, kašmirs un viss dabīgais – tagad ir leģitīms un tev svarīgs. Tāpat kā zīdainim pamperi un radioaukle.

8. Tas, ko tu atliki uz labākiem laikiem, noteikti tiks realizēts, jo tu iemācīsies dzīvot šeit un tagad.

9. Eksistē risks, ka tu sevī atklāsi talantus, par kuriem agrāk nebiji pat nojautusi. Nē, es nerunāju par meistarību seksā. Kaut arī tas nav izslēgts.

10. Daudzi sakari pārtrūks. Bet nav vērts raizēties. Tev radīsies jauni, ne mazāk interesanti. Pat mūžzaļie koki kādreiz nomet savas lapas, bet veco vietā vienmēr parādās jaunas.

11. Tu uzzināsi to, ko agrāk nezināji. Un, iespējams, tas nemaz nav kāds pasaulīgs noslēpums. Taču šīs zināšanas pārmainīs tavus iesīkstējušos uzskatus par dzīvi.

12. Iespējams, mainīsies tavas vērtības un vēlmes  Un tu nomainīsi diskotēku uz operu un hamburgerus uz salātiem. Vai otrādi – un tas ir normāli.

13. Tava atmiņa kļūs izvēlīgāka. Atcerēties jauno būs grūtāk, bet interesantāk. Taču, ja godīgi, arī jaunībā nemaz tik ļoti necentāmies iegaumēt visu, ko mums mācīja.

14. Tev būs daudz vairak iespēju izskatīties labāk, svaigāk, modernāk un veselākai. Tavās rokās taču ir tā pati burvju nūjiņa, kura ir katrai normālai fejai.

15. Tagad tev ir daudz vairāk iespēju kļūt par valsts prezidenti, kā jebkad agrāk. Tas taču ir lieliski, vai ne? Un frāze: “mana pieredze saka…” vairs neizsauks protesta vilni, lai ko arī tu neteiktu, ja vien tas nav dialogs ar vīramāti:)

Bet, ja nu gadījumā izradīsies, ka tava burvju nūjiņa ir pazudusi vai salauzta, neatmet cerības atrast jaunu….pēc 50. Brīnumi taču notiek – tiem, kuri brīnumiem tic!

Autors: Jeļena Kļimenkova

Tulkoja: Ginta FS

“Es esmu atbildīga par savu vīru, par savu dēlu … par visu!”

valdoniga1
«Par mammu, par tēti, par meitu, arī par nevērīgajiem padotajiem atbildu es. Viņi taču ir kā nesaprātīgi bērni. Visu ko var sadarīt?!» No kurienes “aug kājas” vēlmei vienmēŗ par visiem un visu būt atbildīgai? Krievijā (un arī Latvijā) ir sievietes, kuras var visu. Un cilvēki, kas viņām blakus, ir kā mazi bērni, kuriem vajadzīga šī uzpasēšana.
Pareizi uzminējāt – otra atbildības puse ir VARA.
«Kur gan tev muļķītim pašam…? Es esmu gudrāka, stiprāka, man ir divas augstākās izglītības, bet tev? Sēdi un klausies, ko “mammīte” saka». Sieva, priekšniece, mamma, gudra, stipra meita, bet būtībā – «māte, kurai viss labāk redzams».
Kas un kad ir uzspiedis šai sievietei atbildību par visu, un ar to pašu, uzdāvinājis viņai varu?

 

«Tev jāpaceļ, jāpabaro savi bērni un jāizvelk savs vīrs» – man pašai jau no agras bērnības teica mana mamma. Šo frāzi es it kā biju aizmirsusi. Bet nesen mana mamma to atcerējās un brīnījās, kāpēc viņa man centās to iedvest? Kā dēļ? Mana vecmāmiņa bija valdonīga. Viņa bija no tām, kura pārcieta visas kara šausmas – badu, aukstumu un nesalūza – bērnus izaudzināja un “nolika uz kājām”. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs nereāls spēks. Un, lai visi apkārt vienmēr klausītu.«Dzīvē viss var notikt, bet tev jānoliek bērni uz kājām un vīrs jāizvelk» – lūk tāds mātišķais uzstādījums. Nedomāju, ka mana mamma to izdomāja. Tas nāk no paaudžu paaudzēm senas vestures – manai vecmāmiņai to teica viņas māte, tai – atkal viņas māte.

Ir tāds zinātniskais termins «invalidizācija» – tas ir tad, kad normālu pusaudzi vai bērnu padara par invalīdu. Invalīdu tajā nozīmē, ka viņš nevar, nav spējīgs, nav pietiekami gudrs, bet, pats galvenais – viņš nevar atbildēt par sevi, nav spējīgs pieņemt lēmumus un to pastāvīgi ir jākontrolē.

Lūk, tādu kontrolējamo šīm sievietēm ir ļoti daudz. Vīrs, dēls, meita, padotie, mamma, kura pati ir kā nesaprātīgs bērns, tētis, kuram viņa vēlas būt laba meita, bet patiesībā – sieva «labāka kā mamma».
«Tad, ko man darīt, atbrīvot savus tuviniekus no savām rūpēm par viņiem?» – jautā kāda mana kliente. Laba doma!
Tikai tad nāksies atteikties no varas, no kontroles, no upura patosa – «Ak, es viena te visu velku! Es viena par visu atbildu!» Ja tas ir paaudžu paaudzēs “iesēdies” priekšstatos pašai par sevi, tad atbrīvoties no savas glābēja-upura lomas būs ļoti grūti. Un vēl grūtāk būs atzīt savu agresīvo ietekmi uz tuviniekiem, kolēģiem un padotajiem.
Visam ir sava cena. Un tas, kurš «atbild par visiem un visu», maksā pēc visaugstākā valūtas kursa.
Maksā ar spēku izsīkumu, laika trūkumu sev, laika trūkumu savām interesēm un realizācijai, maksā ar to, ka ir nodzinies un ar to, ka nepiedalās pats savā dzīvē
Un pēc tam – ja kaut kas notiks, kurš būs vainīgs? Tas, kurš atbild par visu!

 

Avots: © psy-practice.com
Publikācijas autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

 

P.S. Man ļoti patīk lasīt un tulkot krievu autoru publikācijas, jo mums ir ļoti daudz kā kopīga. Tas, par ko Irina Dibova runā šajā rakstā, ir attiecināms arī uz manu ģimeni, manu dzimtu – manas dzimtas sievietēm. Visas spēcīgas, valdonīgas, visas radušas kontrolēt – arī es. Un savā dzīvē es redzu, kādas tam ir sekas. Priecājos, ka vēl nav tie gadi, lai varētu teikt, ka viss ir nokavēts. Es varu to mainīt – bet lai mainītu, ir jaapzinās, kāda ir situācija, kurā atrodies. Bez meliem un viltus sev jāatzīst, kur pati pieļauj savas kļūdas. Bērnībā, skatoties uz savu valdonīgo vecmāmiņu, kura tāpat bija stipra, pieredzējusi kara šausmas, es domāju, es gan nekad tā nedarīšu. Lieki piebilst, ka scenārijs atkārtojās. Un, visticamāk, tieši tāpēc, ka es par to domāju, pie manis nāk tieši šie raksti. Ja vēl kadam tie noderēs, es priecāšos. Mēs taču visas vēlamies savu Sievietes Laimi!

Ērihs Fromms: nelaimīgs liktenis – NEizdarītas izvēles sekas

animal-children-photography-elena-shumilova-10

Izcilā vācu filosofa un psihologa Eriha Fromma citāti, kas atbild uz mūsu dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņa domas nevienu neatstāj vienaldzīgu.

  1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais katras viņa piepūles auglis ir viņa paša personība
  2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara kaitējumu vai sāpes citiem. Cik daudz dzīvju ir sabojātas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas bieži vien tiek darīts vien tāpēc, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu izdarītā un līdz ar to, arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro ir tikai pašam sev – savam prātam, sirdij un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
  3. Ja es mīlu, es rūpējos, tātad es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
  4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegšana, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi, ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES, lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
  5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu pats cilvēks piešķir tai, atverot savus spēkus, dzīvojot auglīgu dzīvi.
  6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
  7. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar sava iekšējā auglīguma palīdzību.
  8. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām, brīžos, kad notikusi kāda traģēdija dzīvē. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
  9. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu NEizdarītās izvēles sekas. Tie ir ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
  10. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti.
  11. Es esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, ko mēs varam izdarīt, lai palīdzētu otram, ir atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva, patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām.
  12. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses: realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universalitātes pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
  13. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu, tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
  14. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
  15. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
  16. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
  17. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
  18. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, skaidrs, ka to ietekme ir mokoša. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs, cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā, nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
  19. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, bet nevis jāzaudē viņā sevi.
  20. Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
  21. Mūsu galvenā morālā problēma ir vienaldzība pašiem pret sevi.
  22. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un sava ieksējā potenciāla realizācija, ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Nepārstāt vēlēties. Nekad!

laimiga4

Mums priekšā ir sarežģīts periods. Kā vīriešiem, tā sievietēm. Katram savā veidā. Katram no mums ir savi pārbaudījumi, savas receptes to parvarēšanā. Kas tad sievietei ir svarīgākais krīzes laikā? Jebkuras krīzes, ne tikai ekonomiskās, bet arī personīgās un profesionālās?

Nepārtraukt vēlēties. Nekadā gadījumā!

Lūk, ārā krīze… naudas nav… Un ko, pirmkārt, dara sieviete? “Savelk jostu”. Ne tikai savu vēlmju realizācijā, bet arī pašās vēlmēs kā tadās.

Viņa ne tikai vienkārši nepērk sev kleitas – viņa tēlo, ka kleitu viņai nemaz negribās. Un vispār uz laiku “izslēdz” savu spēju vēlēties, lai nenervozētu savu vīru un sevi pašu. Viņai tas sanāk ātri. Ir pieredze.

Mēs esam pārdzīvojuši tik daudz krīzes, ka esam iemācījušies instinktīvi “savilkt jostas”. Momentā. Viens un divi. Sarāvās maza mazītiņa, ielīda sava aliņā, plānu vairs nav, vēlmju nav, arī uz Jauno gadu dāvanas nevajag, viss ir tik sarežģīti, naudas maz… Labākā dāvana TV programma un olivjē salāti. Vīrs jautā: ko vēlies, atbilde: neko. Un pati sevi lieliski pārliecina, pati notic tam, ka neko arī nevajag. Ko gan tur vēl par vīru runāt!

Pat tad, ja krīze nav skārusi viņas ģimeni, viņa vienalga katram gadījumam “pārgribēs” tās dāvanas, par kurām sapņoja. Kam man gredzens, tagad galīgi negribas domāt par gredzeniem, tāpat uz Bali nebrauksim, dolārs tik strauji “izaudzis”. Sazin, kāds sakars dolāram ar mums, taču krīze ir visur un tas nozīmē, ka laiks savilkt jostu. Katram gadijumam. Viss var gadīties.

Tā, protams, ir vieglāk izdzīvot, kad nepievērs uzmanību visam “liekajam”, paliek tikai pats nepieciešamākais. Nevajag lemt, kā tērēt naudu un laiku – tikai to, kas prioritārs. Tas, kas neietilpst bāzes sarakstā, ir lieks. Un saraksts izskatās diezgan askētisks – elektrība, īre, griķi, pamperi un makaroni. Protams, ka tajā neiezagsies neviena kleita, neviens meiteņu saiets, neviens brauciens uz jūru. Tie visi pieder kategorijai “nevajadzīgie”. Tātad izmest bez nožēlas. Lai parāk stipri nepardzīvotu, sieviete nevis vienkārši aizstumj savu vēlmi uz “pēc tam”, bet vispār izsvītro to.

Lai nemocītu, lai neatgadinātu ne sev ne vīram. Ar pilnīgi tīriem nolūkiem.

To mēs iemācījāmies jau bērnībā – no savām mammām un vecmāmiņām. Gan to, ka mājās pazuda ēdiens, gan to, kā mamma ar asarām acīs lāpīja savas zeķes, kā pašas trešo gadu pēc kārtas uz skolas svinīgo līniju vilkām vienu un to pašu kleitu. Bet salatētis Jaunajā gadā lelles vietā atnesa kedas fizkultūrai. Tāpēc, ka lelle ir “liekais”. Mēs iemācījāmies dzīvot bez vēlmēm, iemācījāmies izdzīvot, iemācījāmies ekstremāli “sagrupēties”. Bet kaut ko mēs tomēr neiemācījāmies.
DZĪVOT!

Vēlme nozīmē tikai to, ka mēs esam dzīvi!

Sievietes vēlēšanās taču ir viņas “dzīvīguma” pazīme. Ja viņa ir dzīva, vēlmes ir. Ja vēlmju nav, viņa ir “zombijs”. Vēlmes var būt dažādas, tām nav obligāti jābūt tikai kleitām vai ceļojumiem, kaut kam stingri materiālam. Vēlme pastaigāties parkā, pabarot vāveres, pārbīdīt skapi, pārkārtot māju, aiziet ciemos….

Vēlmes – tā ir sievietes daba. Apspiežot savas vēlmes, sieviete apspiež savu sievišķo dabu.

Un pēc tam mēs ilgi brīnāmies, kur un kāpēc viss pazuda. Un ziniet, cik daudz ir sieviešu, kuras neko negrib un tā noliedz sevi un moka savus tuvākos?

Vēlēties – nebūt nenozīmē pieprasīt tagad un tūlīt. Tas nenozīmē, ka bez tā visa jūs esat nelaimīgas un skumjas.

 Vēlēties – tas nozīmē atzīt savas tiesības vēlēties. Atzīt savas tiesības būt dzīvai un īstai. Patiesai.

Vēlēties nenozīmē būt nelaimīgai grēciniecei, kas nekadīgi nevar atteikties no visa materiālā. Kādas šausmas, kauns un negods! Vajag domāt par cilvēces likteņiem, bet viņa doma tikai par jauniem auskariem!

Bet sieviete vispār nav spējīga un viņai nav jābūt vientuļniecei un askētam. Ja esi piedzimusi par sievieti, tas JAU nozīmē to, ka esi saistīta ar materiālo pasauli – stipri un uz ilgu laiku. Tad kāpēc censties atbrīvoties no tā, kas ir tava daba?

Ja sieviete uz jautājumu: «Ko tu gribi?» nevar atrast atbildi pāris minūšu laikā – ar viņu kaut kas ir ne tā.

Dzīva un īsta sieviete uzreiz pateiks, ko vēlas – ēst, gulēt, vannu, masāžu, pie friziera, aizbraukt pie mammas… vai kaut vai, padomājot, atradīs kaut vai kaut ko vienu. Bet laimīga var būt tikai dzīva sieviete. Zombijs varēs izdzīvot, bet ne – dzīvot.

Es zinu vienu meiteni, kura visiem stāstīja, cik ļoti vēlas apprecēties. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka precēties viņai galīgi negribās. Bet atradās viens ļoti kārtīgs vīrietis, kurš sāka viņu aplidot. Un kas notika? Jau piecus gadus viņa moca sevi un viņu. Tāpēc, ka viņš it kā ir ļoti labs un jauks, vajadzētu ¨”ņemt”, bet precēties tā kā nemaz negribās. Un ko viņa vēlas sajā situācijā, pati nemaz nezin. Jau piecus gadus. Šo vīrieti grūti apskaust.

Bet vai TU zini, ko vēlies? Vai TEV ir vēlmes? Vai arī jau paspēji tās izmest atkritumos, izliekoties, ka nekas nav bijis? Un vai neesi gadījumā kopā ar tām pazaudējusi savu sievišķo būtību?
Es ierosinu mainīt savas “krīzes programmas” un tāpēc piedāvāju, lūk šādu antikrīzes plānu:

1. Dzīva sieviete ir labāka nekā ērta.
No vienas puses sieviete, kurai neko nevajag, ir ērta. Viņai taču neko nevajag, tātad viņas labā neko darīt nevajag. Īsā distancē tā arī ir. Bet garā distancē “zombijs”, kuram neko nevajag izmaksā daudz dārgāk.

Zombijs nevar ne tikai vēlēties, bet arī izjust kādas jūtas. Jūtas ir nobloķētas kopā ar vēlmēm. It kā pa māju rosās, ēst gatavo, bet kaut kas ir ne tā. Viņa ir kā iekšēji paralizēta, tāda, kā sasalusi, atrodas tadā kā dvēseles anestēzijā vai letarģiskajā miegā. Tikai nav skaidrs, kas īsti nav tā. Tas tracina. Un tie, kas nāk pie viņas pēc siltuma, aiziet nosaluši. Bet ko dara tie, kas atrodas blakus ar tādu mūmiju?

Jā, un arī pašai sievietei būt beigtai ir smagi. Dzīvai arī sarežģīti – jo ir jāizdzīvo sajūtas, vēlmes, japieņem, japiedod, jāmīl. Atslēgt visu šo sistēmu arī var tikai īsā distancē. garā dzīves ceļojumā tāda situācija būs nepanesama – jo viņa nevares mīlēt un būt laimīga. Jo arī tam vispirms vajag ļoti sagribēt.. Bet kā ir – sagribēt, viņa jau sen vairs neatceras!

2. Mūsu vēlmes rada vīrietim iespējas.

Krīzē vienmēr atveras iespējas mūsu vīriešiem, daudz un dažādas. Attīstībai, izaugsmei. Jaunām lietām, jauniem biznesiem. Tā viņiem ir iespēja no jauna atvērties savā lietā, mainīties. daudz ko uzsākt no jauna. Taču, lai viņi varetu šīs iespējas izmantot, viņiem blakus ir jābūt laimīgām un iedvesmojošām sievietēm. Sievietēm, kas rūpējas par sevi, kurām ir vēlmes un, kuras nav sarāvušās bailēs. Un kuras tic šīm iespējām pat krīzes laikā. Sievietes, kurām ir vēlmes un prot ar šīm velmēm apieties. Būt laimīgām jebkurā situācijā.

Brauksim uz Bali – lieliski! Nebrauksim – arī te ir labi! Un es? Es gribu uz Bali. Apmēram tā arī izskatās laimīgas sievietes laimes formulējums. Lai ar ko tas arī būtu saistīts. Tad vīrietim pazūd bailes un viņš var darboties. Pretējā gadījumā viņam ir pārāk liela slodze – padarīt nelaimīgu savu mīļoto un nebūt īstam vīrietim paša acīs.

Ja nav iespēju tūliņ un tagad iegūt to, ko vēlies – tas nenozīmē, ka no tā vispār jāatsakās. Vienkārši atliec savu vēlmi kastītē  ar nosaukumu «pēc laika». Nevajag uzskatīt kādu no savām vēlmēm par sliktu, ja arī tā atnākusi pie jums sarežģītos laikos. Vēlmes vienmēr ir labas. Un arī savam vīrietim saki: es vēlos, varbūt ne tieši tagad un tūlīt, bet vēlos, kad būs tada iespēja. Man arī tagad ir labi, bet tad, būs vēl labāk! Taču viņš tev noticēs tikai tad, ja tu iekšēji to tā arī jutīsi.

3. Neviena vēlme pie mums nenāk bez iespējas to realizēt.


Tas nozīmē, ka vēlmes realizācijas iespēja jau ir ielikta pašā vēlmē. Vienkārši parasti nedaudz ir jāpagaida.

Cik ilgi gaidīt, atkarīgs no vēlmes lieluma. Ne vienmēr tā piepildīsies tādā veidā, kā tu to sagaidi. Mana paziņa sapņoja aizbraukt uz Bali, bet nekādīgi tas nesanāca. Un tomēr, reiz viņas vēlme piepildījās, viņa devās uz turieni uzņemt kino, bet ne gozēties pludmalē. Kaut gan gala rezultātā bija iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo.

Ja tu vēlies jaunu kleitu, tātad tavs vīrts tev to var nopirkt. Varbūt ne šomēnes, bet – nākamajā. Varbūt ne sarkanu, bet zaļu. Varbūt, ne šī brenda, bet cita. varbūt tā būs skaistāka par to, kuru tu vēlējies. Bet varbūt tā būs tieši tāda, kādu tu vēlējies un gaidīs tevi īstajā vietā un laikā. Neviens nezina, kā tieši tas notiks un būs.

Viss ir iespējams. Nesen visa pasaule apvienojās naudas ziedošanā kādam mazam puisītim. Eiro kurss auga ātrāk, kā spēja saziedot un summa tāpat bija ļoti liela. Pēdējā dienā vēl trūka 6 miljoni. Taču savāca gandrīz septiņus. Tā kā nešaubies! Viss ir iespējams! Un atslābinies!

4. Pieraksti savas vēlmes – tas palīdzēs tās atlaist.

Jo vairāk tu uz kaut ko ieciklējies, jo sarežģītāk to dabūt. Un jo grūtāk tev pašai ar to dzīvot. Pastāvīga kontrole – piepildījās, nepiepildījās, kad, kā, kāpēc…

Vēlmēm ir sievišķīga daba – tās ir elastīgas, tāpat kā mēs pašas un tikpat nespējīgas, kā mēs, izdzīvot totālas kontroles un spiediena apstākļos. Atlaid tvērienu. Atslābinies. Un raksti visas savas vēlmes uz papīra.

Kad mēs rakstām savu vēlmju sarakstu, kas sastāv, piemēram, no 100 vēlmēm, mēs ne tikai attīstām savu spēju velēties. Mēs tās atlaižam no savas galvas. Atbrīvojam savas dzīves telpu no simtiem mazu “gribu”, kas traucē mums mierīgi gulēt.

Uzraksti savu sarakstu. Tajā tu atradīsi sev mieru – ja reiz uzrakstītas, tad var nepārdzīvot – atradīsies. Ar tā palīdzību tu iepazīsi sevi. Piemēram, atradīsi tās vēlmes, kuras galīgi nav tavas, uz kurām tu tērē daudz spēka un nervus, bet tās vienalga nepiepildās.

Cenšanās aizvietot savas vēlmes ar svešām tāpat liecina par “paralizētību”. Tā ir vienkāršāk. Kāds pateica, ko vajag vēlēties, ievēlējos. Lai būtu mašīna – tada, kā tajā filmā, lai būtu māja kā Mašai, mazbērni manai mammai – viņa tik ļoti tos gaida. Lūk arī savācies visvisādas vēlmes. Savējās? Un vai tām ir kāds spēks un enerģija? Vai arī tās ir tādas pat paralizētas, mākslīgas un svešas?

Dzīves spēks ir tikai Tavās vēlmēs – tajās, kas nāk no Tavas sirds. Tās piepildās un dara tevi laimīgu un priecīgu. Un neviena sveša piepildījusies vēlme nepadarīs tevi ne par kapeiku laimīgāku.

5. Iedves dzīvību savām vēlmēm

Vēl viens bīstams slazds, attiecībā uz savām velmēm, ir kļūt par to verdzeni. Kad tās valda pār tevi un ne tu – pār viņām. Kad visa dzīve parvēršas skriešanā pēc savu vēlmju apmierināšanas.

Vēlmes – tas ir lieliski. Bet vēlmes mēdz būt dažādas.
Vēl bez vēlmes kaut ko saņemt savā īpašumā (что-то иметь), ir vērts iemācīties vēlēties vēl ko citu. Piemēram – kļūt par kaut ko. Ne vienkārši: lai man būtu bērni, bet kļūt par māti. Ne vienkārši – lai man būtu vīrs, bet kļūt par labu sievu. U.t.t..

Un vēl ir vēlmju kategorija “iemācīties”.Iemācīties izšūt, dejot, gatavot, dziedāt. Tās ir lieliskas vēlmes, jo bagātina un paplašina tavu iekšējo pasauli un paliek vienmēr ar tevi, nenoveco, nepaliek nevērtīgas.
Un vēl ir vēlmes – atdot.

Piemēram, palīdzēt kadam bērnam, pieņemt savā ģimenē bāreni, palīdzēt uzcelt baznīcu, izveidot palīdzības centru. u.t.t. Vai tev ir tadas vēlmes? Vēlmes, kas spējīgas mainīt tavu dzīvi un pacelt to jaunā, augstākā sajūtu līmenī?

Tikai nevajag pie tā visa izsvītrot no saraksta jaunu kleitu, es tevi ļoti lūdzu!
Palīdzēt slimiem bērniem, nenozīmē, ka ši vēlme konfliktē ar vēlmi pēc jaunas kleitas, vēlmes būt skaistai. Abas šīs vēlmes var piepildīt reizē un nekā briesmīga tur nav.

Ja neesi mūķene, tev nav jadzīvo tikai citiem.

Jā, un kam gan tu varēsi izgaismot ceļu, ja taupīsi naudu uz to, lai nopirktu sev jaunu lampiņu?

Atrodi savu līdzsvaru starp vēlmēm sev un vēlmēm citiem cilvēkiem

Lūk, šis arī ir mans antikrīzes plāns. Piekrīti? Tad sākam – palīdzam vīriem realizēt viņu poetnciālu, un panākt savu mazo un lielāko vēlmju piepildīšanos, sapņojam par pasaules uzlabošanu, sapņojam par sevis uzlabošanu, pierakstam, atlaižam….
Un atceramies, lai kas arī notiktu, paliekam laimīgas!.

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Visam savs laiks un īstā vieta

jaungada-pulkstens

Viens maziņš Zobratiņš bija daļa lielā pulsētas Pulksteņa. Tā ciparnīca un zelta rādītāji mirdzēja saulē – pulksteni varēja redzēt no visurienes, jo tas atradās uz paša centrālā pilsētas laukuma augstā tornī.

Tas rādīja ne tikai stundas, minūtes un sekundes, bet arī dienas, mēnešus un gadus!.

Zobratiņš bija priecīgs, ka dzīvoja tādā milzīgā un ļoti svarīgā mehānismā. Viņu sarūgtināja un skumdināja tikai viena lieta. Viss apkārt tikšķēja, kustējās, džinkstēja, bet viņš – mazais Zobratiņš, stāvēja nekustīgs. Pagāja stunda aiz stundas, pagāja gads aiz gada, bet Zobratiņš stāvēja šajā laika kustībā. Tas sāka domāt, ka šeit nokļuvis nejauši. Vienkārši pulksteņmeistars droši vien nejauši viņu tur aizmirsis. Vai arī tieši šī vieta visā pulksteņa mehānismā ir salūzusi? Taču pulkstenis precīzi sekundi aiz sekundes rādīja pareizu laiku.

Tuvojās Jaunais gads. Un, nevis vienkārši jaunais gads, bet jauns jadsimts. Visi pulksteņa iedzīvotāji gatavojās tam īpaši rūpīgi, iesmērējās, pucējās, tīrījās, lai pullkstenis spīdētu un laistītos. Mazais Zobratiņš skumji vēroja visu šo dzīvespriecīgo svētku noskaņas pilno burzmu un jutās tajā viens un lieks  Un Zobratiņš nolēma, ka tikko Jaungada naktī pulkstenis noskaitīs divpadsmit, un visi sāks viens otru apsveikt, viņš paklusām aizmuks no pulksteņa. Ripināsies pa pasauli, iespējams, kaut kur arī atradīs savu likteni.

Un, lūk, sāka skaitīt pēdējās sekundes pirms pulksteņa zvaniem tornī. Visi pulksteņa mehānisma iedzīvotāji sagatavojās svinīgi izpildīt savu ierasto darbu. Zobratiņš jau sagatavojās nolēkt no savas ass, lai izpildītu savu jauno plānu. Un pēkšņi…. ass, uz kuras tas sēdēja, noraustījās, neierasti nočirkstēja un sāka griezties! Zobratiņš domāja, ka sapņo un tāpēc ieknieba sev. taču, nē, ass kustējās un šī kustība bija īsta. Brīnums! Sāka skanēt divpadsmit pusnakts pulkstens sitieni – kolīdz tie bija atskanējuši, pulksteņa iemītnieki metās viens otru apsveikt. Un visvairāk tie apsveica mazo Zobratiņu par viņa nopietno un atbildīgo darbu. Un izrādījās, ka mazais Zobratiņš bija atbildīgs par to cipara nomaiņu Galvenajā pulksteņa ciparnīcā, kurš rādīja gadsimtu. Un, ja maziņā Zobratiņa nebūtu, tad mirklī, kad iestājas jaunais gads, pulkstenis nevarētu parādīt ciparu, ko ļaudis bija gaidījuši 100 gadus. Zobratiņš bija izdarījis savu darbu, kuru tam bija paredzējis pulksteņmeistars.

Priekšā bija nākamie simts gaidīšanas gadi. Bet Zobratiņš skaidri zināja – viņš ir savā vietā un arī viņam ir ikdienišķais darbs, neierūsēt, būt tīram un nepazust. Un noteiktajā laikā viņš atkal izpildīs to uzdevumu, kam bija radīts.
Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Lai Jums visiem brīnišķīgs Jaunais gads: lai izdodas būt tajā vietā, kura ir jūsējā, lai izdaodas atrast lietu, kuru darot variet justies laimīgi, piepildīti un noderīgi cilvēkiem! Lai beidzot sirds pasaka priekšā, to, ko tad jūs vēlaties no savas dzīves, jo piepildīsies tas, ko vēlas sirds – ne tas, ko diktē prāts. Un visiem novēlu harmoniju dvēselē un, protams, veselību.

Ginta

“Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad”, Pēteris Kļava

peteris-klava-una

Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā. (..) Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. (..)Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Intervija ar Pēteri Kļavu (Una Ulme, žurnāls “OK!”, pārpublicēts kasjauns.lv)

Jaunā gada sākums ir pārdomu laiks, kad esam apņēmības pilni sākt labāku, skaistāku, aktīvāku un veselīgāku dzīvi. Diemžēl pieredze liecina, ka liela daļa apņemšanos ātri izplēn. Kā mainīt dzīvi, jautājam bērnu ārstam, reanimatologam Pēterim Kļavam, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.

Cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi,” saka Pēteris Kļava.

Ar ko sākt, lai Jaunā gada apņemšanās būtu dziļākas un piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām iepriekš?

Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu. Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt. Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām, sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.

Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu uzdevumu?

Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā. Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā. Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta dimensijā – kas tu esi.

Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi meklē visu mūžu.

Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.

Tātad vainīgs slinkums?

Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80% harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte, kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar mazākām pretrunām un radošāk.

Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir nepieciešama?

Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā.

Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns, nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?

Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā. Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to, kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.

Kur iegūt šo izpratni?

Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu. Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai 1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:

1,01 365 pakāpē =37,8

0,99 365 pakāpē = 0,03.

Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi strādāt šodien?

Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās, grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15 procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas ir tava dziļākā struktūra.

Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas traucē pilnveidoties un attīstīties.

Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus! Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu, kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties. Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un noturēt.

Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu nozīmību.

Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu, ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl 20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas pārmaiņas.

Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.

Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās. Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām. Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.

Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?

Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un, kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.

Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?

Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma. Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam. Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām, bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Una Ulme, žurnāls “OK!” / Foto: http://www.diena.lv