Laimīgs cilvēks :)

laimigs cilveks32

Laimīgi cilvēki nevienam nav interesanti, pat psihoterapeitiem.

☀️ Pirmkārt, laimīgus cilvēkus nevar izsist no līdzsvara. Viņi prot nekaunēties par sevi. Ja viņiem saka: “Tev resns dibens, ar tādu ielās nevar rādīties, un vēl nemodernas bikses”, viņi mierīgi turpina staigāt nemodernās biksēs un vēl groza to pašu resno dibenu, tāpēc, ka zin: 99% cilvēku neuztrauc svešu cilvēku dibena izmērs. Bet tie, kurus uztrauc, cieš ne jau tāpēc, ka sveši dibeni, lūpu krāsas un briesmīgas bikses, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk ciest.

☀️Otrkārt, laimīgi cilvēki citiem neko neaizliedz. Un pat arī, ja kāds blakus ēd “pliku” sviestu, viņi tam novēl labu apetīti.

☀️ Treškārt, laimīgi cilvēki skaidri novērtē situāciju un saprot, ko viņi var un ko nevar ietekmēt. Piemēram ietekmēt siltā ūdens atslēgšanu vasarā nevar, taču var aizbraukt uz laukiem, uzstādīt vannas istabā boileri vai atrast simpātisku draugu, kuram ir boileris 🙂

☀️ Ceturtkārt, laimīgi cilvēki draudzējas ar gudriem, skaistiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Tāpēc, ka viņiem blakus visi ir tādi…

☀️ Piektkārt, laimīgiem cilvēkiem nevajag precēties 27 gados tikai tāpēc, ka visi precas… Bet vajag precēties mīlestībā…

☀️ Sestkārt, laimīgam cilvēkam maz vajag. Viņi ir mierā ar to, ka strādā par grāmatvedi parastā firmā, nevis par kinozvaigzni Holivudā… Viņi mācās zīmēt vai lekt no tramplīna. Viņi pārvar bailes un iziet publikas priekšā nolasīt savas miniatūras… un ļoti vēlas to darīt labi…

☀️ Septītkārt, laimīgi cilvēki citos cilvēkos neredz ienaidniekus. Viņi lieliski zin, ka pasaule ir plaša un tajā ir 8 miljardi cilvēku. Un nevar taču būt tā, ka visi 8 miljardi tevi neieredz. Un nemēdz būt arī tā, ka visi tevi mīl…

☀️ Astotkārt, laimīgi cilvēki tic sev. Viņiem gluži vienalga tas, ka kāds ir saņēmis prēmiju, kāds apprecējies, kāds savācis miljons sekotāju savam blogam… Viņi dara to, kas viņiem patīk un to, no kā gūst baudu.

☀️ Devītkārt, laimīgiem cilvēkiem viss vienmēr ir vienkārši. Vienkārši pelna naudu. Vienkārši apmeklē ārstu. Vienkārši taisa remontu… Un tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr esam dzīvi, mēs varam izgudrot paši savus noteikumus.

☀️ Desmitkārt, laimīgi cilvēki ir godīgi pret sevi. Viņi pazīst visus savus tarakānus galvā un zin tiem vārdus, zin to biogrāfiju un zin, ar ko šie tarakāni var būt noderīgi…

💕Laimīgi cilvēki katru dienu pasauli maina uz labo pusi un padara to labāku. Dara labāku savu viena cilvēka mazo pasauli, bet pēc tam viņiem pievienojas citi cilvēki, un kopā viņi maina visu vēsturi… Viņi neapzskauž stipros, vienkārši dzīvo laimīgi.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot sev

sieviete ritenis

Dzīvot sev var un vajag, tikai tas jādara godīgi.

Viens dziedātājs uz skatuves visu sevi atdod klausītājam, dzied no sirds, pastāvīgi trenējas, saudzē savu balsi.
Otrs dzied ar fonogrammu, iespējams, pat kāda cita ierakstītu, kāda, kurš talantīgāks, bet ārpus skatuves, dzīvo amorālu dzīvesveidu. Abi dziedātāji uzstājas sev – lai saņemtu uzmanību, klausītāju atzinību un naudu. Tikai viens to dara godīgi, bet otrs – nē.
Katrs no mums visu dzīvē dara sev.⠀
Ja manai sievai ir labi, viņa ir pozitīvā noskaņojumā, priecājas, tad arī man ir labi.
Tāpēc, ja es vēlos kaifot no tā stāvokļa, kuru jūtu blakus viņai, man vajag kaut ko viņas labā darīt, tas ir godīgi.
Ar draugu es spēlēju tenisu vai eju uz pirti, to daru sev, bet kopā jautrāk un interesantāk. Tad godīgi būs draugu uzklausīt, atbalstīt, ja viņam to vajag. Vai arī vienkārši kopā izsmieties, nevis ik minūti pārbaudīt ziņas instagramā vai wacapā.
Ar seksu nodarboties divatā ir daudz patīkamāk nekā censties pašam sevi iepriecināt. Ir godīgi domāt ne tikai par sevi, bet arī partneri, lai arī viņam būtu labi.⠀
Arī uz darbu es eju sev, lai pelnītu naudu, apmaksātu rēķinus, pirktu produktus un citas dzīvei nepieciešamas lietas. Darbs dod vietu sociumā, sava noderīguma sajūtu, jaunus kontaktus, draugus, iespēju attīstīties. Būs godīgi strādāt ar pilnu atdevi, nevis stiept gumiju un aprunāt priekšnieku un kolēģus vai spelēt datorspēles.
Ir normāli darīt sev. Vienkārši tas jādara godīgi – ne tikai ņemt, bet arī dot.⠀
Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt “pareizi”

milestiba Irina Karkabi

Ir cilvēki, kurus es saucu “pareizības mīlētāji”…

Viņi uzsāk attiecības ar savu plānu…
Plānu, kurā viss ir paredzēts viņiem pašiem un tiem, kurus viņi izvēlējušies, un kurus jau no pirmās attiecību dienas visvisādos veidos sāk ievilkt tajā lomā, kuru otram paredzējuši…
Es nekļūdīgi viņus atpazīstu…
Viņi sēžas man pretī un pārliecinoši sāk stāstīt par to, kā visam jābūt…

Nestrīdos, labi stāsta…
Un biež vien nav pat kur piesieties viņu vārdiem, tāpēc, ka viss ir pareizi…
Viss ir pareizi tam paradīzes Eldorado, kas ir katrā otrajā sapnī un nevienā no esošajām realitātēm…
Viss ir pareizi Ideālo Vīriešu un Ideālo Sieviešu Planētai…. ja tā met lokus kādā galaktikā….
Viss ir pareizi no to teorētiķu viedokļa, kuri bez kautrēšanās sevi nosauc par “Guru Brīnumdariem”…

Taču mēs visi dzīvojam uz Parastu Vīriešu un Parastu Sieviešu Planētas. Un nav mūsu vidū ne Dievietes ne Supervaroņi…

Ir dzīvi cilvēki…. katrs ar savu pagātnes mugursomu uz pleciem…
Ievainojami un jau ievainoti…
Dažkārt jau ar trešas pakāpes apdegumiem…
Tādi, kuri baidās nosalt un jau nobaudījuši mūžīgo sasalumu…

Un katram no mums ir savs priekšstats par to, kā jāmīl un kā nav pareizi mīlēt…
Un patiesībā nav nepieciešama tikai viena lieta – pazemojuma, paverdzināšanas un atkarības pieredze…
Bet viss pārējais tiek lipināts pašu rokām, kā mājas pelmeņi, bez konveijera un pēc paša individuālas receptes…
Mīļie un neviens pelmenis neatbildīs standartiem, jūs arī bez manis ziniet, kāpēc mājas pelmeņi ir tik garšīgi – tāpēc, ka tos gatavo mīlošām rokām un no labiem produktiem….
Un dara to ar prieku…

Būt “pareizam mīlētājam” no zīmē uz visiem laikiem aizmirst par to, ka nav mīlestības tur, kur tu zīmē ideālu bildi, bet pēc tam “zāģē” to, kurš neatbilst šai bildei…
Tu pats tai neatbilsti, jo arī sevi tu tajā esi izdomājis, pakautrēdamies no tā, kas esi patiesībā…

Mīlestībai nav ideālu līniju…
Tā nemainīgi ir aptuvena, unikāla tāpēc, ka attiecības starp diviem cilvēkiem ir teksts bez melnrakstiem…
Es vienmēr rakstu bez melnraksta un tāpēc man nekad nav neviena iepriekš sagatavota vārda…. rakstu kā rakstās…
Lūk, arī mīl tāpat…

Un vēl pēdējais…
Mīlestība ir divi…
Viens, pat visnevainojamākais un pat visgatavākais “pareizai mīlestībai”, to “nepacels”…
“Ceļ” divi…
Krītot un ceļoties…
Ceļ labprātīgi, bez piespiešanas…

Lūk, arī viss noslēpums…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms dzīvot ar otru, iemācies dzīvot ar sevi…

jutekliskums

Pirms vainot savus tuvos cilvēkus par to, ka viņi tevi nenovērtē, vai kaitina, ir vērts sev atbildēt uz jautājumu par to, cik daudz vietas viņu dzīvēs tu esi atļāvies aizņemt…

Daudzu gadu garumā, vērojot cilvēku dzīves stāstus, ieskaitot savējo, es esmu secinājusi, ka visātrāk attiecības sabojājas tur, kur mums neizdodas atrast zelta vidusceļu savai klātbūtnei otra cilvēka dzīvē…
Mēs vai nu aizmirstam, ka citu cilvēku dzīve, pat mūsu mīlāko cilvēku dzīve, tomēr ir CITA dzīve. Mēs cenšamies iekļūt katrā tās daļā, aizpildot ar sevi visu tās telpu….
Un neizbēgami uzduramies šo cilvēku aizsargmehānismiem, kas sāk reaģēt uz mums ar aizkaitinājumu un atstumšanu….
Vai gluži otrādi, uzskatām savus tuvos par tik pašsaprotamiem, ka pārstājam segt viņu deficītus…
Mēs kļūstam vienaldzīgi pret viņu emocionālo un fizisko izsalkumu, nedzirdīgi pret lūgumiem un vienaldzīgi pret to, kas notiek viņu ikdienas dzīvē…
Mūsu gandrīz nemaz nav viņu teritorijā… mēs funkcionējam blakus, bet nesaskaramies ar dvēselēm…
Un, kad cilvēki nogurst gaidīt un sāk apzināties neiespējamību aizklaudzināties līdz mūsu aizslēgtajām durvīm, viņi vai nu attālinās vai saniknojas….
Mīļie, Zelta vidusceļš ir visa optimālais mērs, visa, kas var būt uz šīs zemes…
Taču, lai iemācītos nokļūt tā dimensijā, ir ļoti daudz stundu jāpavada vienatnē ar sevi…
– Jāiepazīst sevi…
– Jāiepazīst savas vajadzības…
– Jāpiepilda sava iekšējā telpa…
– Jāizaudzē tas, ko tu vari atdot otram apmaiņā pret to, ko vēlies no viņa saņemt…
– Jāatzīst visas savas stiprās un vājās puses…
Bet, galvenais,
Pirms dzīvot ar otru, jāiemācās dzīvot ar sevi…
Citi cilvēki mūs nemaina…
Salauzt var, bet izmainīt – nē…
Un tikt galā pašam ar sevi ir pa spēkam tikai mums pašiem, tāpēc, ka pat palīdzība no ārpuses ir aktuāla un darbojas tikai tad, kad ir apzināta vajadzība pēc tās…
Tieši PALĪDZĪBA, nevis SAVU PROBLĒMU RISINĀŠANA UZ CITU CILVĒKU RĒĶINA…
Un te mēs atkal atduramies pret vienu neapgāžamu patiesību –
Ikvienas citas attiecības sākas no attiecībām pašam ar sevi….
Nav pirmo, nebūs arī otro…
Vai arī – otrās būs, bet tieši tādas, kā pirmās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava ģimene ir tava garīgā prakse

tetis_meita6

Reiz kāds cilvēks man rakstīja: “Man tik ļoti gribās vairāk laika veltīt garīgajai praksei, bet pats saprotiet, – sieva, darbs, bērni…”. Viņš droši vien neapzinājās, ka viņa ģimene un darbs arī ir viņa garīgā prakse, pie kam daudz grūtāka un svētīgāka rezultātu ziņā, kā meditācija sniegotajos Himalajos. Es zinu, par ko runāju, jo man aiz muguras ir kā viens, tā otrs.
Ikdienas dzīve ir labākā garīgā skola. Jo tavs atspulgs visskaidrāk ir redzams tieši ikdienas spogulī un tajā tu arvien dziļāk sevi iepazīsti un pieņem tādu, kāds esi. Mācoties no savu ikdienišķo darbību sekām, tu iegūsti viedumu, kas tik ļoti ir vajadzīgs tavai personības un garīgajai izaugsmei.
Garīgā prakse sākas uz zemes nevis debesīs.
Šī apziņa pie manis atnāca kādā rītā, pirms apmēram ceturtdaļgadsimta, kad es klusējot meditēju. Te pēkšņi pienāca mana trīsgadīgā meitiņa Hollija un paraustīja mani aiz bikšu staras, pieprasot manu uzmanību. Es dusmīgi atgaiņājos un nošņācu: “Neaiztiec mani, es meditēju”. Un tūliņ pat sapratu, ka palaidu garām pašu galveno visā garīgajā praksē: apskaut savu paša bērnu tajā brīdī bija daudz svarīgāk kā reizi aiz reizes atkārtot savas mantras.
Kad cilvēki uzdod abstraktus jautājumus par laiku, telpu vai reinkarnāciju, es nemainīgi viņiem jautāju, kas viņu dzīvē notiek ar rīta rosmi, ēšanu, miegu un labestību attiecībās ar cilvēkiem….

Dens Milmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ziemassvētki

ziemassvētki2

Dievs ir visur un visā. Viss ir Dievs. Viņa būtība ir līdzīga hologrammai. Viss ir nedalāms.

Ilgu laiku Viņa dzīvā klātbūtne manā galvā bija iemainīta pret visdažādākajām koncepcijām.

Dieva klātbūtne manā dzīvē nav ne zināšana un ne ticība, tā ir KLĀTBŪTNE.

Kā piemēram, tavi bērni ir klātesoši tavā dzīvē, tu vari apliecināt, ka viņi vienkārši ir.

Kāpēc es to saku?

Ir Ziemassvētku laiks.

Kas ir Ziemassvētki. Tā ir Dieva piedzimšana mūsu sirdīs. Un es no sirds novēlu tev to sevī atklāt.

Šī atklāšana nav saistīta ar reliģiju. Tas nozīmē atklāt to, kas vienmēr ir bijis un ir ar mums.

Kā gaiss, kuru elpojam. Kā debesis, kuras vienmēr ir virs galvas.
No bērnības es atceros teicienu: smiekli bez iemesla ir muļķības pazīme. Agrāk es baidījos nosodījuma un baidījos izskatīties muļķīgs.

Tagad vairs nē. Tāpēc, ka laime bez iemesla arī ir patiesa un nepārejoša Laime. Tai nav nekādu nosacījumu. Tā vienkārši ir. Un tai nevajag dzenāties pakaļ un kaut ko darīt, lai tā būtu. Jā, es zinu, cik ļoti grūti ir izrauties no koncepcijām un bailēm no Mīlestības pie dzīvas Dieva klātbūtnes.

Un pat tagad, kad rakstu šos vārdus, es arī dzirdu klusu iekšējo balstiņu, kas čukst: Kāpēc tu visu šo raksti? Par Dievu nav pieņemts rakstīt! Ko par tevi padomās? Sāks domāt, ka tu esi kaut kāds muļķis.

Jā, tas viss ir. Taču ir arī pats vienkāršākais veids, kā satikties ar Dievu – uzaicināt Viņu savā dzīvē.

Šodien ir Ziemassvētki. Un nav svarīgi, pēc kāda kalendāra. Ziemassvētki mūsu dzīvē var notikt jebkurā dienā.

Tā ir burvestība.

Un es no sirds novēlu ikkatram, kurš vēlas vēl šajā gadā, negaidot nākošo, sajust šo dzīvo Mīlestības klātbūtni, rūpes, aizsargātību, atvērtību, mieru, skaidru spēku, tīru apziņu, bezgalīgu Mīlestību un neparejošu Laimi.

Man gribas teikt jums: gaišus Ziemassvētkus!

Ne kā dienas dežūrfrāzi.
Bet ar šo frāzi paust savu patieso prieku, ka ar jums tas ir noticis. Ar tiem Ziemassvētkiem, kas notikuši jūsu sirdīs.
Bet kalendāra svētki ir tikai atgādinājums par to, ka tas ir iespējams.

Jeburā dienā.

Staņislavs Grinbergs
Ilustrācija: Virpi Pekkala
Tulkoja: Ginta Filia Solis