Būt uzticīgai sev

Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev.
Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi.
Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties.
Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…

Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.

Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.

Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.

Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.

Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.

Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.

Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.

Kā to sasniegt?
Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.

Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.

Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.

Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.

Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.

Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot  ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.

Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. 
Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.

Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties. 

Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.

Tatjana Bucovska
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sadzirdēt sevi

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?
Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nedzird savas vajadzības un nespēj citu klātbūtnē atslābināties. Tāpēc viņi var izskatīties apmulsuši, kad tiem jautā: “Ka tev klājas? Kā tu jūties?”
Taču lietišķi viņi kļūst tad, kad nokļūst ierastajā palīga, mocekļa, barotāja vai aizstāvja lomā. Tas bieži notiek ar cilvēkiem ap gadiem 50.
Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē ar sevi, lai būtu iespēja tikt skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo, autentisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne kāda cita, bet sevis dēļ.
Atvienoties un iziet no ierastās lomas ir ļoti grūti. Attapties iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā veidā.
Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau pilnīgi. Pa īstam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaudzināt laimīgu bērnu

Ļoti daudzi vecāki smagi pārdzīvo to, ka šajā sarežģītajā un lielu pārmaiņu laikā viņu bērniem nebūs iespēja socializēties, ka bērni nomocīsies vientulībā, palaidīsies slinkumā un neattīstīsies.
Es atceros savu bērnību, mēs  ar labāko draudzeni “socializējāmies” pagalmā, vai istabā, spēlējoties ar lellēm – “slimnīcās”, “mājās”, “skolās”. Kad draudzenes tuvumā nebija, es ļoti daudz klausījos plates – pasakas, mūziku, man ļoti patika dzīvoties vienatnē, kad neviens nerausta, nebaksta. Daudz ko jaunu iemācījos, esot kopā ar auklīti, viņa bija ticīgs cilvēks, tāpēc daudz runājām par Dievu, par Dieva kārtību un Dieva likumiem. Es neesmu introverts, taču es ļoti novērtēju to, ka mani liek mierā un ļauj man būt tā, kā es to vēlos.
Kad četru gadu vecumā mani aizveda uz bērnu dārzu, es to atceros kā pirmās šausmas savā dzīvē. Dienas režīms, viss pēc pulksteņa, ēdiens, pie kura neesmu radusi, sveši bērni, audzinātājas. Jā, protams, pieradu, mēs jau pie visa pierodam, bet sapņu laiks un skaistākās atmiņas ir tieši no tā laika, kad varēju būt ar sevi, saviem vecākiem, savu labāko draudzeni un savu mīļo auklīti.
Arī saviem bērniem es gluži intuitīvi neesmu centusies kaut ko uzspiest, režīmu, pulciņus. Vienmēr jautāju: ko Tu gribi, vai Tu gribi, un viņi paši izvēlas.
Un šodien atnāca kāds raksts, kas ļāva pakavēties bērnības atmiņās.

“Viens no bērna lielākajiem ienaidniekiem ir mīts par to, ka viņam nepieciešama socializācija. Mīts par to, ka bērnam jau no agras bērnības vajag sākt komunicēt ar svešiem cilvēkiem.
Ļoti bieži vecāki uzskata, ka viņu bērnam būs par maz, ja astoņas stundas dienā un piecas dienas nedēļā viņš komunicēs ar trīsdesmit nejauši piemeklētiem cilvēkiem. Un viņi sāk to vest uz dažādiem pulciņiem un kursiem, lai it kā nodrošinātu savam bērnam komunikācijas iemaņu apgūšanu.
Ja bēnam ir paveicies un viņu nav varējuši iekārtot silītes grupiņā, tad noteikti pacentīsies no pusotra gada aizvest uz kādu pulciņu. Lai mācās un socializējas.
Godīgi man pasakiet, kuram no jums ir tāda vajadzība pa astoņam stundām dienā atrasties 30 cilvēku kolektīvā? Vai kopā ar saviem draugiem kādam ir vēlme komunicēt katru dienu, astoņas stundas dienā? Lūk!
Jo mazāks bērns, jo mazāka viņam vajadzība komunicēt ar daudziem cilvēkiem, un jo svarīgāka viņam iespēja būt vienam savā pierastajā atmosfērā.
Tie, kuri atņem savam bērnam iespēju aizrauties ar savu spēli vienatnē, riskē izaudzināt ne tikai viduvējību, bet arī attīstībā atpalikušu bērnu.
Tas, ka bērnam nebūs gribas, patstāvības un intereses par dzīvi, tā vēl tikai ir puse no bēdas. Daudz briesmīgāk ir tas, ka pārāk liela npslogotība ar komunikāciju, režīms un stingri noteikumi var iedragāt bērna spēju domāt, pārdomāt un attīstīt savu iztēli.
Iespējams, viņš zinās no galvas visu pasaules valstu karogus un visus savannas dzīvniekus, bet nespēs saprast, ko darīt, ja nejauši apmaldīsies veikalā.
Ja vēlies izaudzināt gudru, radošu un laimīgu bērnu, viņam laiku brīvībai. Slinkošanai. Neko nedarīšanai. Kaut tikai līdz desmit gadiem. Ja gribi izaudzināt zaldātu, kuram galva pilna ar informāciju, gluži kā ar zāģa skaidām, tad ir īstākais laiks pierakstīt viņu kādā attīstības pulciņā”.
Anastasija Mironova
Tulkojums un ievadteksts: Ginta Filia Solis

Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu izvēlies ceļu, vai ceļš izvēlas tevi?

Starp simtiem tūkstošu iespēju ieraudzīt “to īsto”, savējo, pašu dārgāko. Tās durvis, pa kurām var ieiet un nonākt pavisam jaunā telpā.

Vai arī tās atslēgas, kas der kādām iekšējām durvīm. Ideāli. Un ļauj atvērt labākos no iespējamajiem likteņa variantiem. Kļūt par savas dzīves varoni, kurš nogājis šo ceļu un pārveidojies. Dzīvojis ar to, par ko dega sirds. Gājis tur, kur citi baidījās iet. Atklājis tos ceļus, kurus spēja atklāt tikai viņš viens.
Vai ceļa sākumā varonis zināja, kāds viņam izvērtīsies šis ceļojums? Kāds viņš atgriezīsies mājās? Kāds viņš kļūs? Kā ceļš viņu izmainīs? Nē, nezināja. Un pat iedomāties nevarēja. Viņš tikai juta dvēseles aicinājumu sevī un savas sirds karstumu. Sajuta un kāpa nezināmajā, vēl neizpētītajā. Lai neiespējamais kļūtu iespējams. Lai viņš kļūtu par to, par ko viņam jākļūst. Lai pa īstam satiktos ar sevi un apgūtu savu patieso spēku.

Mans ceļš ir mans turpinājums. Es esmu sava ceļa turpinājums. Mēs neesam viens no otra atdalāmi. Mans ceļš atver man mani. Mans ceļš atklāj manu patieso spēku. Mans ceļš man parāda to, kāda patiesībā esmu. Kas es esmu. Uz ko esmu spējīga. Viss, kas notiek manā ceļā nāk man par labu. Pat tad, ja dažkārt man var šķist, ka tā nav.

Viss ir par mani, viss ir domāts man.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršā laime

Doties uz turieni, kur nedzird ikdienas steidzīgās dzīves troksni, aizvērt acis, uzskaņoties uz dziedējošajām dabas skaņām un ieslīgt svētlaimē – tas ir brīnišķīgi.

Taču, ja tu to proti tikai tādos apstākļos – tu neesi brīvs.
Un arī noskaņots tu esi nevis uz to, ko vari pats, bet gan uz ārējiem apstākļiem, citu cilvēku vēlēšanos-nevēlēšanos ieguldīties tavos plānos, vides atbilstību-neatbilstību tavām vajadzībām…

Taču saki, kur gan atrodas šis Eldorado, kurā nav neviena melnumiņa un kur visi priecīgi steidz tev pretī?
Tāda nav!

Toties ir katra diena, kurā viss nemēdz būt salikts pa plauktiņiem, kurā nav viennozīmīgi labo vai slikto, un nav pārlieku lielas atlaides mūsu pašu īpašajiem apstākļiem…
Un tātad nav vērts ārpusē meklēt to, kas tevi sasildīs. Ir vērts sākt meklēt sevī pašā spēku un atbalstu.

Var apbraukāt simtiem retrītu un ticēt, ka esi sasniedzis tajā meistarību un harmoniju, taču tas kļūs par patiesību tikai tad, kad būsi ticis skaidrībā ar savu realitāti, kad spēsi izturēt parastos sadzīvistiskos apstākļos, spēsi uzbūvēt kvalitatīvas attiecības ar citiem cilvēkiem, izveidosi kaut ko savu un parādīsi, ka spēj justies laimīgs ārpus pieķeršanās vispārpieņemtas laimes atribūtiem.

Mani mīļie, tas ir paradokss, bet parastā vidē justies dzīvam un pilnvērtīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, bet arī daudz foršāk, nekā fantazēt par sevi kā par apgaismotiem dieviem un dievietēm, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli sevi! Tas ir viss, kas tev ir!

Atļauj sev būt jebkādai… Dažkārt apaļīgākai – ar vēderiņu un mīlēt sevi tādu vēl stiprāk…
Atļauj sev būt nepārliecinātai un tā sajust vēl lielāku maigumu pret sevi.
Atļauj sev būt nepareizai un citu nepieņemtai, un tieši tadēļ dot sev vēl vairāk maiguma.
Sajust citu nodevību un tajā pat laikā atbalstīt sevi simts reizes vairāk…
Un mīlēt sevi, kad šķiet, ka visa Pasaule ir pret tevi…

Atļauj sev būt jebkādai… un lai ikviena tava īpašība tev ir svēta…
Tavs ķermenis ir Pasaules dāvana tev, un ir svarīgi to mīlēt un klausīties tajā, neskatoties ne uz ko…
Tavs ķermenis ir svētnīca, trauks, kurā mieru rod tava Sirds un Dvēsele, Gaisma, kura vienmēr ir tevī… Iededz to spožāk… un saproti, ka tu esi tikpat svēta… iededz Gaismu ar savām domām un sajūtām…
Atceries, tu esi dievišķa un brīnišķīga it visā…
Svarīgi ir tikai tas, lai tu pati tam noticētu un tad Pasaule, kā spogulis tev parādīs tavu patieso skaistumu un tavas sirds harmoniju.

Jeļena Petrova-Osiņņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet

Viena no svarīgākajām lietām, ļoti pieaugusi, ļoti godīga un saudzīga, tā, ko mēs mācāmies visas savas dzīves garumā, ir saprast jebkuru otru cilvēku tieši kā otru …

Ir kaut kas, kas mums sakrīt, bet pat šīs sakritības neliecina par to, ka mēs esam vienādi, – tikai par to, ka dažkārt mēs līdzīgi domājam.
Šobrīd neviena sistēma, neviena, pat vismūsdienīgākā testēšana un mēģinājums dalīt cilvēkus grupās un tipos, līdz galam nav sevi attaisnojusi un nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, jo “līdzīgs” nenozīmē “identisks”: pat vienā nosacītā grupā nevar atrast divus absolūti vienādus cilvēkus, tāpat, kā nav iespējams uzminēt, uz ko katrs no mums izrādīsies spējīgs noteiktos apstākļos un noteiktā psihiskajā stāvoklī.
Tāpēc ir smieklīgi, ja kāds domā, ka paspēlējies ar horoskopiem, socioniku, cilvēkdizainu vai vēl kādām spēlēm, vari pārliecināti piekarināt citiem birkas, pārliecinot sevi par to, ka tagad par viņiem visiem visu zini bez tieša kontakta, bez sarunām, bez dziļākiem viņu izpausmju novērojumiem.

Diemžēl…

Šī mānīgā sapratne ieslēdzas tad, kad runājam par tiem, kuri atrodas mūsu tuvākajā lokā. Un te nu mēs vairāk piedēvējam kā atrodam viņos.
Un piedēvējam ne tikai labās īpašības…
Mēs mirklī varam vilties cilvēkā, ja viņš nedara to, ko mēs no viņa sagaidām.
Mums šķiet, ka mūsu mīlotajiem jāielaiž mūs katrā savas iekšējās telpas centimetrā.
Mēs mērām viņu mīlestību pēc to upuru skaita, ko viņi mūsu vārdā nesuši.
Mēs zaudējam viens otru ne tāpēc, ka mums nekas kopā nevarēja sanākt, bet tāpēc, ka nepapūlējāmies pa īstam viens otru saprast…

Ilgas un laimīgas attiecības nebūt nav tās, kurās nav konfliktu un neviens nepieļauj kļūdas. Tās ir attiecības, kurās, pirmkārt, neviens nevienu necenšas pakļaut savām vēlmēm.

Mēs taču mīlestībā esam pavisam savādāki…
taisnība bija manam mīļajam Markesam, kurš reiz teica: …ja mūs nemīl tā, kā mums to gribētos, tas nebūt nenozīmē, ka mūs nemīl vispār.

Mums nav nekādu tiesību vienam uz otru. Un nebūs ar, pat tad, ja no ādas izlīdīsim, lai tās saņemtu, vai arī uzvedīsimies tā, it kā mums tās būtu.

Mums ir tikai vienas tiesības – pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet.

Bet lauzt, pāraudzināt, pieprasīt pārmaiņas, likt spēlēt cilvēkam svešas lomas un vajāt viņu ar pārmetumiem par to, ka viņš nav tāds, kāds mums vajadzīgs – tas ir ceļš uz sagrāvi, naidu un vairāk nekur citur….

Citiem vārdiem sakot, mēs labprātīgi varam izvēlēties to, kas mums der ar otru cilvēku un uz tā uzbūvēt ļoti daudz kā skaista, taču būsim pilnībā bankrotējuši tad, ja centīsimies aizspārdīt viens otru līdz tam, ko vēlas tikai viens no mums.

Būtu labi to vienmēr atcerēties…. un iepazīt, iepazīt, iepazīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete kaļ plānus

Miljardiera Īlona Maska māte modele Meja Maska, kurai šobrīd ir 73 gadi, izdevusi grāmatu ar nosaukumu “Sieviete kaļ plānus”. Tas ir stāsts par ilgmūžību un gara spēku.

“Kāpēc es nebaidos novecot?

Varbūt tāpēc, ka ikviena manas dzīves desmitgade ir bijusi labāka par iepriekšējām?!
Mani 20 bija briesmīgi, izņemot to, ka es piedzemdēju trīs brīnišķīgus bērnus. Vīrs mani apspieda gan emocionāli gan fiziski.
Mani 30 nebija vienkāršāki – es izšķīros un viena pati audzināju savus bērnus.
Mani 40 bija veltīti tikai vienam – izdzīvošanai.
Kad man bija 50, es pārvācos uz Ņujorku un centos uzbūvēt savu biznesu.
60 gados dzīve kļuva daudzmaz līdzsvarotāka: bērni, mazbērni, darbs.
Tagad savos 70, es esmu pieprasītāka kā jebkad agrāk.
Es pat nevarēju to iedomāties, taču tagad es patiešām esmu laimīga.
Un katru reizi, kad mana dzīve kardināli mainījās
– šķiršanās,
– savs bizness,
– pārvākšanās uz citu pilsētu, valsti, kontinentu, 
– man bija ļoti bail.

Bija laiki, kad mēs ar bērniem vakariņās ēdām tikai maizi ar riekstu sviestu.
Vistu es varēju nopirkt reizi nedēļā: to gatavoju ar kartupeļiem un dārzeņiem un  tās bija vislieliskākās dzīres. Un tieši tas mani un manus bērnus iemācīja novērtēt tādus brīžus un priecāties par visu labo.

Savā dzīvē tu vari saskarties ar daudzām sarežģītām situacijām un tava dzīve nerisināsies tā, kā tu to vēlies, taču tu vienmēr vari to izmainīt.
Nav nekādas vajadzības iestrēgt nelaimīgā personīgajā dzīvē vai nemīlamā darbā!

Nebaidies novecot un satiecies ar draugiem, kuri arī uz to nav ieciklējušies.

Komunicē un pavadi laiku kopā ar tiem, kuri tevi mīl, kuriem ar tevi ir interesanti, jo tu esi apburoša, gudra un par sevi pārliecināta”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Instagram: Maye Musk @mayemusk