No kā es baidos?

drosme10

Zini, es šorīt no rīta pamodos un, atskatījies uz savu dzīvi, padomāju: “Vai ir vērts man baidīties riskēt un darīt to, ko es patiešām vēlos darīt, nepievēršot uzmanību citu viedokļiem un kritikai? Nepievēršot uzmanību bailēm, kuras zīmē mans “gudrais prāts”, tā attālinot mani no manām vēlmēm?”
Nāve “notiek” ar simts cilvēkiem no simta – nevis ar deviņdesmit deviņiem no simta. Vai tās dēļ ir vērts pārdzīvot? Ja pienāks brīdis, kad tā pieklauvēs un teiks: “Nu, ko, ir laiks!”
Es domāju, ka briesmīgāk par to būs tad, ja tā pieklauvēs, bet es, atskatījies uz savu dzīvi, ļoti nožēlošu to, ka man bija dotas iespējas, bet es tās neizmantoju un neriskēju.
Ka es varēju pieiet meitenei un iepazīties, tomēr nobijos, ka viņa var mani “pasūtīt”. Ka es nepateicu saviem vecākiem, cik ļoti es viņus mīlu un negribu, ka viņi strīdās. Ka es nepametu darbu, kuru nemīlu un, kurš man nav interesants, un neuzsāku savu lietu.
Nožēlošu, ka maz ceļoju un nerūpējos par savu veselību. Un tā tālāk.
Tagad, kad man rodas jebkuras aizdomas, es uzdodu sev vienu jautājumu: “No kā es baidos?” un šaubu vairs nav.
Aleksejs Demidovs
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus…

2087905-R3L8T8D-650-368046

Vai zini, ka vairums cilvēku ir palaiduši garām visu savu dzīvi? Dzīve – tas nav tad, kad stāvi kalna galā un priecājies par saulrietu. Dzīve nav tas brīdis, kad stāvi pie altāra un gaidi savu mīļoto, vai arī kad piedzimst tavs bērns, vai arī, kad tu peldi dziļumā un satiecies ar delfīnu. Tie ir tikai fragmenti. Desmit-divpadsmit smilšu graudiņi, izkaisīti esības tuksnesī.
Šie smilšu graudiņi nav dzīve. Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus, taisi brokastu maizītes, skaties ziņas, gaidi pieturā autobusu. Katru dienu notiek tūkstošiem mazu notikumu un, ja tu tos neievēro un neskaties uzmanīgi, neatceries, un uzskati tos par niekiem, var palaist garām visu. Var palaist garām visu dzīvi.
Tonijs Džordans “Plus viens”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Brīnumdares Džoannas Roulingas domu graudi

Džoana Roulinga6

Džoanna Roulinga ir pasaulslavenās grāmatu sērijas par Hariju Poteru autore. Viņas grāmatas lasot, ir izaugusi vesela paaudze. Savus pirmos stāstus viņa sāka rakstīt piecu gadu vecumā:

«Vēl līdz šim brīdim es atceros, kā stāstīju savai māsai stāstu, kurā viņa iekrita trušu alā un trušu ģimene viņu baroja ar avenēm. Pirmais stāsts bija par trusi vārdā Trusis. Viņš bija saslimis ar masalām un viņu apciemot atnāca viņa draugi, starp kuriem arī gigantiskā bite miss Bite».

  • Vai būt resnam tiešām ir sliktākais, kas var notikt ar cilvēku? Vai tauki ir sliktāki par atriebību, dusmām, iedomību, garlaicību vai nežēlību? Man ne.
  • Pagātne ir pārāk smaga, lai visur nēsātu to līdz. Dažkārt nākotnes vārdā ir vērts par to aizmirst.
  • — Kā jūs vēlētos, lai cilvēki jūs atceras?
    — Kā to cilvēku, kurš izdarījis visu, ko varējis, ar to talantu, kas viņam ir.
  • Mums nav vajadzīga maģija un burvji, lai pārveidotu savu pasauli. Mums ir vajadzīgs tikai tas spēks, kas mīt mūsos pašos.
  • Mūsu izvēle parāda mūsu patieso dabu daudz labāk, kā mūsu spējas.
  • Patiesība ir skaista un vienlaicīgi arī briesmīga lieta, un tāpēc pret to ir jāizturas ar īpašu piesardzību.
  • Ir vienkārši būt dzīvam un skatīties, kā saule uzlec virs apsnigušajiem pakalniem – tas taču ir vislielākais pasaules dārgums.
  • Ir vajadzīga liela drosme, lai stātos pretī ienaidniekam. Bet ir vajadziga daudz lielāka drosme, lai nostātos pret saviem draugiem.
  • Nav svarīgi, par ko esi piedzimis, bet tas, par ko esi kļuvis.
  • Cilvēks nomirst tad, kad nomirst pēdējās atmiņas par viņu.
  • Vienaldzība un nevērība bieži vien nodara daudz lielāku kaitējumu kā atklāta nepatika.
  • Jaunie nevar zināt, ko jūt un domā veci cilvēki. Bet vecie cilvēki ir vainīgi, ja viņi ir aizmirsuši, kā tas bija – būt jauniem.
  • Skatoties uz nāvi un tumsu, mēs baidāmies vien no nezināmā.
  • Mūsu rīcības sekas vienmēr ir tik sarežģītas, tik daudzveidīgas, ka nākotnes paredzēšana patiešām ir neticami grūts uzdevums.
  • Cilvēki vieglāk piedod citu teikto nepatiesību kā patiesību.
  • Dažkārt manas smadzenes izbrīna mani pašu.
  • Ja tu vēlies uzzināt, kāds ir konkrētais cilvēks, paskatieties nevis uz to, kā viņš izturas pret sev līdzīgajiem, bet uz to, kā viņš izturas pret saviem padotajiem.
  • Pat vislabākie no mums dažkārt ir spiesti ņemt savus vārdus atpakaļ.
  • Realitāti ar fotošopu nepielabosi.
  • Ziņkārība nav grēks, taču tā ir jātur grožos.
  • Nav pareizi aizrauties ar sapņiem un aizmirst dzīvot.
  • Tu sāc domāt, ka patiesībā viss ir iespējams, ja vien tev ir stipra nervu sistēma.
  • Sāpes ir tikapat cilvēciska lieta kā elpošana.
  • Ir neiespējami dzīvot, kaut reizi nekļūdoties, ja vien Tu nedzīvo tik piesardzīgi, ka patiesībā tikpat labi varēji nedzīvot vispār – un tādā gadījumā Tu JAU esi kļūdījies.
  • Liktenis ir vārds, kas bieži tiek lietots, atskatoties uz izvēli, kurai bijušas dramatiskas sekas.
  • Grāmata ir kā spogulis – ja uz to skatās muļķis un nevar gaidīt, ka pretī ieraudzīsim ģēniju.
  • Mūsos visos ir gan labais, gan sliktais. Nozīme ir tikai tam, kurai daļai mēs ļaujam izpausties. Tas ir tas, kas mēs patiesībā esam.
  • Mums visiem priekšā ir grūti laiki, un reiz mums būs jāizdara izvēle starp to, kas ir pareizi, un kas ir vieglāk.
  • Es neticu maģijai manās grāmatās. Bet es ticu, ka kaut kas īpašs un maģisks var notikt, kad Tu lasi labu grāmatu.

Avoti: http://slovofraza.com un http://spoki.tvnet.lv
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgais Šīronai par ieteikumu

 

Dzīve ir DĀVANA

davinat5

Dziļi, dziļi vairumā no mums dzīvo ļoti stingra pārliecība par to, ka:

“Dzīve ir sarežģīta padarīšana. Tajā ir maz prieka. Un tas prieks, kas dīvainā kartā mums tiek dots, vēl ir jānopelna”.

Mēs esam pārliecināti, ka lielāko daļu savas dzīves laika mēs tērējam uz to, lai vienkārši pārciestu.

“Piedzemdēt uzreiz divus, lai pēc tam mocītos”
“Nodzīvot darbā līdz piektdienai”
“Tas ir tavs darbs” – saka mazam bērnam, ejot uz bērnu dārzu. “Pienāks brīvdienas, tad arī paspēlēsies.”
“Pabeigsi skolu, tad arī…”
“Pacietību!” – novēl sievietei, kura nupat apprecējusies.
“Pacietību!” – novēl vecākiem, kuri audzina bērnus.
“Dzīve ir tāda dīvaina lieta. Viss riek sasniegts grūtā darbā. Laime ir jānopelna.”

Šīm pārliecībām ir ļoti dziļas saknes. Un mūsu tauta gadsimtiem ilgi ir mācījusies paciest.

Dzimtbūšana, kulaku laiki, bads, revolūcijas, represijas, karš, padomju laiki, “perestroika”, totāls deficīts. Mēs tik labi esam iemācījušies paciest un izdzīvot, ka esam aizmirsuši dzīvot.

Laiks apzināties, ka dzīve nav sods…

Mēs tā esam iemācījušies ciest, ka esam aizmirsuši dzīvot. Dzīve ir DĀVANA. Un mums ir dota brīnisķīga iespēja – DZĪVOT!

Katrā mazā darbā, katrā mūsu dzīves mini-sižetā ir noslēpums, dāvana, brīnums. Un ir svarīgi sev atļaut redzēt un sajust to. Atļaut sev priecāties un just labsajūtu no visa, kas ir dzīvē.

“LAIME nav sasniegums. LAIME ir atļauja.”
Svetlana Roiza

Un ir ļoti svarīgi nomainīt paradigmu “dzīve kā ciešanas” uz apziņu, ka mums ir ļoti paveicies, ka esam šeit. Kāpēc gan nenoriskēt?

Autors: Irina Dibova
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Migla izklīdīs

migla7

Atrasties blakus kaut kam skaistam un vērtīgam, un nebūt spējīgam to izdzīvot, tas ir pats briesmīgākais spīdzināšanas veids.
Roberts Džonsons

Katra no mums dzīvē mēdz būt mirkļi, kad roze, nesaprotamu iemeslu dēļ, bālē, mūzika vairs neiedvesmo, un maiga, labestīga dvēsele mums blakus vairs nav spējīga sasildīt sirdi.

Garastāvokļa maiņas ir tikpat dabīgas kā pāreja no gaismas uz ēnu, kad mākoņi aizsedz sauli un pēc brīža izklīst.

Tomēr tas kļūst par savdabīgu spīdzināšanas formu, kad mēs uzskatām, ka roze vairs mūs nepriecē ar savām krāsām, mūzika vairs neiedvesmo, vai briesmīgāk par visu, kad cilvēks, kurš mums ir bijis tuvs, vairs nešķiet ne mīļš, ne labestīgs, ne maigs

Taisnību sakot, briesmīgāka par to, ka mēs vispār nespējam redzēt, var būt tikai situācija, kad mums ir pilnīgi vienaldzīgs tas, ko mēs redzam.

Protams, lietas mainās un cilvēki mainās, tomēr mēs nekad nevarēsim atzīt pārmaiņu vai zaudējumu realitāti, ja nespēsim atzīt un pieņemt mūsu nespēju laiku pa laikam sajust to, ko mēs redzam.

Ļoti bieži emocionālās traģēdijas dzīvē sākas tad, kad mēs mainām savu dzīvi – mainām partnerus, reliģiju, darbu, lai no jauna sajustu iekšējo dzīves jēgu, kas apmulsusi guļ mūsos.

Es atceros cilvēku, kurš uzcēla māju pie jūras, uz pašas klints malas, lai ik pa brīdim varētu ietīties miglā, taču migla neizklīda veselu mēnesi. Cilvēks nolādēja šo vietu un pārbrauca uz citu, taču nedēļu vēlāk, pēc tam, kad viņš bija aizbraucis, migla izklīda.

Tāda ir cilvēka daba: katra no mums sirdi dažkārt apņem migla, un ļoti bieži mūsu dzīve ir atkarīga no klusās drosmes atļaut sev sagaidīt brīdi, kad migla izklīdīs.

Autors: Marks Nelo “Iedvesmas grāmata”
Tulkoja: Ginta FS

 

Dzīvot!

romy3

Neatkarīgi no tā, kā norit mūsu dzīve, laiku pa laikam, mums visiem gribās dzirdēt kādus uzmundrinājuma vai mierinājuma vārdus, kas nāk no viedas dzīves pieredzes. Šīs ir frāzes, ko teikušas pasaulslavenas sievietes. Iespējams, tās palīdzēs jums aizgaiņāt bailes, piedos spēkus un paplašinās jūsu apvāršņus.

«Pakāpeniski es sāku saprast, ka viss mūsu dzīvē nav nekas cits, kā viens vienīgs treniņš: rakstīt grāmatas, vadīt mašīnu, doties pargājienos, tīrīt zobus, gatavot bērniem brokastis, saklāt gultu, mīlēties, izvest pastaigā suni, pat gulēt. Mēs visu laiku trenējamies.».

Dani Shapiro, rakstniece

«Interesanti, cik gan bieži mēs neesam spējīgi ieraudzīt sava spēka izpausmes — jo nav taču iespējams vienlaicīgi darīt kaut ko, kas prasa drosmi un koncentrēšanos, un apzināties to. Jo, tad, ja mēs zinātu, ka rīkojamies drosmīgi, mēs noteikti pārbītos».

— Lena Dunham, aktrise

«Pašas svarīgākās attiecības jebkura cilvēka dzīvē ir attiecības pašam ar sevi. Tā kā, lai kas arī notiktu, no sevis nekur neaizbēgsi»
Diane von Fürstenberg, tērpu diainere

“Domā par sevi kā par kuģa kapteini, kas vada mazu buru laivu. Gadās, ka laiks ir labs, un tu peldi mierīgi un rāmi, bet gadās, ka sākas vēja brāzmas un tavu laivu sāk mētāt. Kad saproti, ka atrodies bangojošā jūrā, vienkārši no visa spēka griez stūri un centies pārciest vētru. Tāpēc, ka dzīve ir tā vērta.”

— Patricia Lee «Patti» Smith, dziedātāja un dzejniece

«Kad man ir skumji un es dusmojos uz visu pasauli, un visa mana dzīve nedod man nekādu prieku, es iedomājos, kā būs, kad es vienā dienā atgriezīšos šajā pasaulē pēc nāves. Es iedomājos, cik daudz skaistu emociju manī izraisīs tās lietas, kuras agrāk man šķita muļķīgas, nepatīkamas vai garlaicīgas.

Tikai paskaties, pie sienas ir gaismas slēdzis! Es to neesmu redzējusi veselu mūžību! Pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man pietrūks šī slēdža! Ai, ai! Un paskaties – kāpnītes mūsu mājas verandā vēljoprojām ir salauztas. Sveicinātas, mīļās plaisas! Ļaujiet man par jums papriecāties. Un, lūk, mana kaimiņiene, stāv dzīva, sveika un vesela, vienkārši fantastika! Un vēljoprojām tāda pati, kā bija: katra teikuma galā “iesprauž” savu; “saproti, ja?” Kāpēc gan agrāk tas viss tik ļoti mani tracināja? Tas taču ir tik aizkustinoši”

— Amy Krouse Rosenthal, rakstniece

“Nevajag citēt to, ko es agrāk esmu teikusi. No tā laika es esmu kļuvusi daudz gudrāka.”
— Romy Schneider, kinoaktrise

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Romija Šneidere un Alēns Delons

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam

lugsanas5

Iznīcini manī to, kas jāiznīcina. Dari stipru to, kam jābūt stipram.

Izmanto mani. Radi ar mani, uzzīmē ar mani katru pilienu uz dzīves audekla. Palīdzi man dzīvot pilnu un unikālu dzīvi, pastaigāties mežā pa taku, kuru neviens pirms manis nav gājis.

Parādi man, kā mīlēt dziļāk – dziļāk, kā jebkad agrāk esmu uzskatījis par iespējamu.

Turi manu acu priekšā to, no kā agrāk es aizgriezos.

Palīdzi man kļūt maigākam, atslābt, pilnībā pieņemot to, ar ko es vēljoprojām atrodos kara stāvoklī.

Ja mana sirds vēljoprojām ir aizvērta, parādi man, kā to atvērt bez vardarbības.

Ja es vēljoprojām kaut ko turu, palīdzi man to atlaist.

Dod man problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie man atnesīs vēl dziļāku pazemību un uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Ļauj man atrast humoru tumsā.

Parādi man dziļo miera sajūtu vētras laikā. Neslēp no manis patiesību. Nekad!

Lai pateicība ir mans ceļvedis. Lai piedošana kļūst par manu lūgšanu. Lai šis brīdis ir mans pastāvīgais ceļabiedrs.

Ļauj man ieraudzīt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātbūtni manā paša klātbūtnē.

Atbalsti mani, kad es klūpu. Elpo caur mani, kad es nevarēšu elpot.

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam!

Autors: Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS