Meklēju radniecīgu dvēseli

Bērnībā es lasīju stāstu par to, kā viens mazs puisēns iemainīja savu jauno rotaļu mašīnīti pret jāņtārpiņu. Ielika to sērkociņu kastītē un atnesa mājās kā milzīgu dārgumu. Kad viņam jautāja: kā gan tu varēji jaunu rotaļlietu apmainīt pret tārpu? Viņš atbildēja: viņš taču ir dzīvs un spīd!

Un man bija žēl mazā zēna, jo es sapratu, ka viņš, runājot tautas valodā, ir “ieberzies”.
Arguments par to, ka jāņtārpiņš ir “dzīvs un spīd” man šķita muļķīgs. Un es padomāju, ka es negribētu dzīvē pieļaut tādu kļūdu. Tad es vēl nezināju, ka pieaugušo dzīve ir milzīgs apmaiņas punkts, kurā tiek iemainīts laiks pret naudu, personīgā dzīve pret karjeru un bezjēdzīgais pret vēl bezjēdzīgāko.

Cik gan viegli cilvēkam uzspiest svešas vērtības. Un mēs noticējām, ka sausais piens ir labāks par govs pienu, ka hot-dogs garšīgāks par sviestmaizi, ka laulību līgums ir drošāks par precībām, bet aborts ir tikai ģimenes plānošana.

Mēs apmainījām bērzlapes pret šampinjoniem, piknikus pret furšetiem, grāmatu lasīšanu pret šopingu, sarunas pret pārrunām. Un, lūk, jau draugu vietā mums ir partneri, mīļoto vietā boifrendi, bet laimes vietā kaifs.

Mēs vairs neraudam, skatoties sirsnīgas filmas un nedziedam galda dziesmas. Esam aizmirsuši no sirds parunāties un kopā sapņot. Esam kļuvuši ieturēti un aizvērti. Mācāmies spēlet golfu un vadīt jahtu. Pīpējam ūdenspīpes un cigārus, dēvējam viens otru par kungiem un kundzēm, un cenšamies viens otru pārliecināt par to, ka dzīve ir izdevusies.

Reiz man tika uzdots uzrakstīt rakstu par īpašajiem cigāru kūpinātāju aksesuāriem. Es devos uz veikalu, kas domāts VIP klientiem. Tas drīzāk atgādināja muzeju. Stikla vitrīnās gulēja dīvaini mirdzoši sudraba priekšmeti, līdzīgi spīdzināšanas instrumentiem gestapo pagrabos. Arī nosaukumi tiem bija atbilstoši: giljotīna, hjumidors (mitrinātājs). Šie “instrumenti” bija domāti tam, lai graciozi nocirstu galvu cigāram…

Es ilgi un uzmanīgi aplūkoju visus šos krāmus, pie kuru radīšanas cilvēki bija tā pūlējušies. Pēc tam ilgi klausījos pārdevējos, kuri pavisam nopietni man stāstīja par to, ka katram sevi cienošam cilvēkam nav iespējams iztikt bez šīm giljotīnām un hjumidoriem.

Pirms rakstīt pasūtījuma rakstu, es ļoti centos iemīlēt un atzīt mazo lietu nepieciešamību lielajā dzīvē. Man interesēja paskatīties uz cilvēkiem, kas šo visu pērk? Jāteic, ka ikviens no šiem niekiem maksāja daudz vairāk, kā vidusmēra iedzīvotāja mēneša alga.

Un reiz es noskatījos raidījumu par bijušo elku, bijušo raidījumu vadītāju, bijušo izskatīgo vīrieti. Rādīja viņa māju, kas atgādināja to pašu veikalu ar nevajadzīgiem suvenīriem. Mājas saimnieks ar giljotīnu prasmīgi nocirta kubas cigāram galvu, cienīgi apsēdās lielajā krēslā, uzlika kājas uz galda un aizkūpināja cigāru. Es neatceros, ko viņš stāstīja, patiesībā tas vispār nebija svarīgi. Kamera slīdēja pāri ieroču kolekcijām, fotogrāfijām ar slavenībām, ar kurām kungs lepojās, un pa milzīgo māju, kurā nekad nebija skanējušas bērnu balsis.

Reportieris kaut ko stāstīja par labklājību un varenību. Bet es redzēju tikai antikvāru lietu ieskautu vecumu un vientulību. Apkārt esošās lietas šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja. Un tie paši hjumidori man atgādināja bezjēdzības un nederīguma simbolus dzīvei, kas tik ātri paiet…

Un es, nezin kāpēc atcerējos to mazo zēnu no manas bērnības, kurš savu izvēli izdarīja par labu dzīvam spīdošam tārpiņam nevis plastmasas mašīnai.

Reiz es ieraudzīju kādu reklāmu: “Meklēju radniecīgu dvēseli” un apakšā telefona numuru. Un vērojot automašīnu plūsmu, es pēkšņi skaidri sapratu, ka ļoti daudzi vēlētos iemainīt savas īstās mašīnas pret radniecīgu dvēseli, kā tas puisēns no manas bērnības.

Jeļena Rog “Jāntārpiņš un hjumidors”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par plāniem

Ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, un tu jūties sarūgtināts, atceries, ka Dzīvei priekš tevis ir brīnišķīgs Plāns. Un tas savā skaistumā un lieliskumā pārspēj visu, ko esi spējīgs izsapņot pat savos pārdrošākajos sapņos.
Ļauj šim Plānam īstenoties, vienkārši aizvācot no sava prāta ekrāna savu vēlmju un priekšstatu attēlus.
Ļauj Dzīvei vienkārši notikt. Tā pati tevi piepildīs ar prieku un ar savu brīnumaino spēku plūsmu virzīs tevi uz Realitātes krastiem.

Lai būtu laimīgs, zini, ka nekas īpašs nav jāara un tev nav jābūt kaut kam īpašam.

Jau sākotnēji tu esi Dievišķā Saprāta radība.
Jau sākotnēji tu esi Dievišķās Mīlestības auglis. Zini to un sajūti… Tad tu ieraudzīsi un paudīsi savu Gaismu.

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kādā aprīļa rītā

Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…

Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam.
Tas ir pats par sevi.
Maigs, brīvs, godīgs un tīrs.
Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena.
Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.

Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.

Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.

Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi…
Un tā noteikti pamanīs jūs.

Ļiļa Grad
Foto: Jill Burrow
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par zināšanām un dzīvi

Kad mans pasniedzējs lika man piecinieku atzīmju grāmatiņā, viņš klusiņām teica, ka pagaidām tas ir tikai cipars: “Zināšanas kļūst izcilas tikai tad, kad cilvēks no tām izvelk prasmes.”

Mani mīļie, būdama nesatricināma reāliste, es šos vārdus vienmēr paturu galvā un esmu dziļi pārliecināta, ka mūs patiesi raksturo tikai dzīva praktiska dzīves pieredze…
Paši harmoniskākie cilvēki ir tie, kuri atbilst saviem vārdiem, saviem sapņiem, savai rīcībai, pielietojot realitātē visas tās zināšanas, kuras ieguvuši un uzskata par vērtīgām.
Un ir neatbilstības paradoksi, kuros cilvēki sevi piebāž ar nevajadzīgām zināšanām un ar realitātei neatbilstošām fantāzijām, bet nespēj ar tām sinhronizēties dzīvē un iegūt to priekšstatu par sevi, ko viņi tik bieži rada, ka jau uzskata par savējo.
Ļoti bieži tie sapņi, no kuriem netiek gūta reāla pieredze, kļūst par nelaimi…
Nelaimi, pie kuras turpina turēties, neievērojot citas savas iespējas.
Un, iespējams, viena no godīgākajām cilvēku darbībām ir lēmums veikt savu iekšējo auditu, lai saprastu, kas var būt realitāte un ko ir vērts atstāt “nepieprasītajā plauktiņā”…
Uz sauli var iet ļoti ilgi… tikai lai tā ir tava saule.

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateicība ir pirmais solis uz atveseļošanos

Lai kas arī notiktu cilvēka dzīvē, viņš vienmēr grib kaut ko citu, alkst pēc kaut kā lielāka, tiecas uz labāku, nepaspējot izbaudīt to, kas viņam ir. Mēs tik ļoti esam pieraduši dzīvot ilūzijās par to, ka laime atnāks tieši tad, kad mums dzīvē būs kaut kas cits, ka aizmirstam par galveno: būt pateicīgiem par to, kas mums JAU IR.

Taču tieši pateicībai ir milzīgs spēks. Pateicības sajūta izstaro augstas vibrācijas, kas pievelk pozitīvus notikumus mūsu dzīvē.
Padomā: tas, ko tu kaut kad sev “pasūtīji”, tas, pēc kā tu alki, tika “iedarbināts” un Visums ilgi meklēja veidus, kā to realizēt. Un, lūk, tu saņem to, ko vēlējies, bet pateicības un prieka vietā, tu vēlies jau kaut ko citu. Iedomājies, ka tu izpildīsi kāda cita vēlēšanos, bet cilvēks pat neiedomāsies pateikt tev “Paldies”. Vai tu  ļoti centīsies nākamreiz?

Esi pateicīgs Visumam, Dievam, Dzīvei vai Liktenim, sauc to kā vēlies, par to, kas tev JAU IR. Esi no sirds pateicīgs. Sajūti šo pateicību, jo tas viss darīts pēc tava lūguma. Iespējams, daudzi man nepiekritīs. Teiks: par ko gan man jābūt pateicīgam? Par nabadzību, slimībām, nodevību, vientulību? Par netaisnību visapkārt? Par tuvinieku nāvi vai zaudējuma sāpēm? Taču pievilkšanās likumu neviens nav atcēlis. Ja tu uzskati, ka pasaule ir netaisnīga, esi sašutis par visiem pārbaudījumiem un tajā pat laikā apskaud citus, tu izstaro ļoti zemas vibrācijas un pievelc sev negatīvus notikumus.

Noslēpums ir tāds, ka ir jāiemācās būt pateicīgam par to, kas tev JAU IR. Atceries, ka ir cilvēki, kuriem nav pat mazumiņš no tā, kas ir tev, ir daudz nelaimīgāki, slimāki un vientuļāki. Un tev nemaz neklājas tik slikti. Esi pateicīgs dzīvei par to, ka tev ir veselība, tieši tāda, kāda ir. Ka tu vari staigāt, redzēt, dzirdēt, un, galvenais, just. Ka tev ir ēdiens, ka tu nemirsti badā, ka tev ir ūdens un tu nemirsti no slāpēm. Ka tev ir kaut viens cilvēks dzīvē, kurš tevi mīl.

Ik dienas pateicies savam liktenim par to, kas tev JAU IR, kad no rīta pamosties un kad dodies pie miera. Tas nenozīmē, ka tev nevajag tiekties pēc kaut kā lielāka un labāka. Taču, ja būsi pateicīgs, Liktenis noteikti parūpēsies par to, lai tev būtu vēl lielāks prieks, veselība, labklājība un laime!

Jūlija Kravčenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez kontroliera

Es neko neplānoju, tikai jautāju sev, kam man noderēs šī diena un kam pietiks spēka tādai man, kādu es šodien sevi jūtu…

Man sen ir tuva intuitīva dzīve, kas nav saistīta ar mēģinājumiem no tās noslēpties. Varbūt tāpēc, ka bieži esmu redzējusi, kādās atkarībās cilvēki sevi iedzen, apkalpojot pat tos sapņus, kuri vairs nav svarīgi.
Tāda dzīve ir godīga.
Tā neieved autopilotā, jo nepaļaujas uz kaut ko gatavu.
Tā vienmēr uzvar ar dzīvu domu.
Tā necieš to iznīcību, kas ir neizbēgama tur, kur tu sev liec darīt to, uz ko vakar vēl biji spējīgs, bet šodien vairs nē.
Es ievēroju, ka arī citus cilvēkus nemanāmi sāc iznīcināt tikai tāpēc, ka esi sevi noslogojis ar pārāk daudz pienākumiem, kuri neatbilst realitātei, un tāpēc liec sev vilties un pēc tam vēl dodies vilties savos tuvākajos.
Mani mīļie, nav universālu matracīšu, kurus var palikt zem ikviena sitiena…
Rodas izpratne par mirkļa nenoteiktību, kur vienā brīdī viss var apgriezties kājām gaisā.
Un, lūk, paradokss: jo labāk to saproti, jo biežāk esi laimīgs.
Bet varbūt tas vispār nav paradokss, bet gan parasta pateicība dzīvei  par to, ka ir palicis par vienu kontrolieri mazāk, kurš dzīvo ilūzijā par to, ka kontrolē šo dzīvi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss pāries

Šodien redzēju tādu skatu: iet vecmāmiņa ar savu apmēram trīsgadīgo mazdēlu. Vecmāmiņa jautā:
– Dēliņ, vai tev kājiņas nesalst?
Puika, smagi nopūšoties atbild:
– Nē, vecomam, nesalst.
Vecmāmiņa neliekas mierā:
– Vai rociņas nesalst?
– Nē, nesalst, – vēl smagāk nopūšoties atbild puika.
– Bet, kas tad tev salst? Man audzinātāja teica, ka tu visu dienu esot salis, – brīnās vecmāmiņa.
Zēns, galvu noliecis skumju nomāktā balsī, klusiņām nomurmina:
– Manī iekšējā uguns nodzisa…
Viņi klusējot iet minūtes divas. Tad vecmāmiņa domīgā balsī saka:
– Nekas, dēliņ. Uzvārīsim kakao un viss pāries.

Dažkārt dzīvē mums katram gadās brīži, kad iekšējā uguns uz mirkli nodziest, bet, ja saglabājām ticību un mīlestību sirdī, pat kāds, it kā sīkums, atkal to spēj aizdedzināt.
Uzpasējam savu iekšējo gaismiņu.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SKUMJĀM

Es nekad neesmu baidījusies no skumjām un noteikti neesmu centusies tās nekavējoties aizstāt ar pozitīvismu, kura patiesībā šajā brīdī nav…

Skumjas nav tas pats, kas bezcerīgs izmisums vai eiforiska vēlme visu izkrāsot rozā krāsā.
Tās ir vienkāršas, godīgas, dabiskas un to labestīgais skats visvairāk tiecas redzēt dzīvi tieši tādu, kāda tā patiesībā ir… tātad apvieno sevī neapvienojamo.
Skumjas daudz domā, taču nekļūst naidīgas, kā to dara fanātiskā pārliecība, kas uzskata, ka uzspiest savu ir daudz svarīgāk kā sadzirdēt un saprast svešu.
Skumjas necenšas aizkrāsot acīmredzamos negludumus, taču ievēro acīmredzamo skaistumu.
Skumjas māca to labestīgo vientulību, kurā nav gļēvi jābaidās būt mazākumā un nav jābaidās atrast sevi, īsto, starp ārišķīgo un it kā drošo, kas inscenēts priekš svešo uzstājīgajiem skatieniem.
Skumjas aizved mūs tajā pieaugušajā pasaulē, kurā neviens no tevis neslēpj patiesību un necenšas nomierināt ar šokolādīti, lai tu neraudātu…
Un tu pēkšņi saproti, ka tavos spēkos ir zināt patiesību un raudāt ne tāpēc, ka tu meklē žēlumu, bet tāpēc, ka tev pietiek drosmes raudāt par savām sāpēm.
Šobrīd ir daudz skumju.
Ne to skaisto, kuras var nojaust romantiski iestudētajās fotosesijās, bet gan to viscilvēciskāko, kuras visu redz, taču neko nespēj palīdzēt… un tomēr censties dzīvot, mīlēt, ticēt un uzticēties.

Mīļie, runājiet ar savām skumjām…
Iepazīstiet tajās sevi, izjautājiet tās par sevi un saglabājiet sevī spēju izvēlēties tās jebkuras bezizejas vietā.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neiekrist lamatās un saglabāt gaismu

Jebkuri kari, lai arī cik ilgi tie būtu, kaut kad beidzas ar vienu – sarunām un mieru. Kamēr cilvēce neapzināsies, ka jebkurš karš ir civilizācijas garīgā nenobrieduma rādītājs, tā paliks evolūcijas strupceļā. Taču arvien vairāk ir cilvēku, kuri to saprot un vairs neiekrīt emociju lamatās.

Tomēr cilvēku, kuri to saprot un vairs neiekrīt emocionālajās lamatās kļūst arvien vairāk. 

Pret cilvēkiem uz šīs planētas tiek izmantota sveša programma: skaldi (sarīdi) un valdi.

Savstarpējie kari par teritorijām ir gadsimtiem ilgas sociālkultūras programmu rezultāts. Tik daudzi šīs programmēšanas slāņi ir uzlikti cilvēku prātos, ka daudzi vairs neatceras, kā un kāpēc tas viss sākās. Bet, lai atgrieztos pie saknēm, pietiek uzdot sev tikai dažus jautājumus:

Kāpec karot par zemi, ja var mierā dzīvot uz tās?

Kāpec karot par resursiem, ja var kopā tos sadalīt visu labā?
Kas neļauj to darīt? Vai tiešām cilveki tik ļoti grib karot un nogalināt viens otru dēļ zemes, dēļ resursiem, kurus vairums no tiem realitātē pat nepārvaldīs?

Protams, neviens nevēlas karu, izņemot tā arhitektus – kulta marionetes, tos pašus negatīvos spēkus, kuri uzspiež uz Zemes savas, mums svešās programmas.

“Ukrainis domās, ka cīnās pret iekarotāju Krieviju, cīnās par savu patstāvību, domās, ka beidzot būs ieguvis savu brīvību, tajā pat laikā pilnībā būs atkarīgs. Tā pat uzskatīs krievi, viņi domās, ka aizstāv savas nocionālās intereses, atgriež sev “nelikumīgi” atņemtās zemes un tā tālāk. 

Mēs to visu darīsim, aizbildinoties ar dažādām suverenitātēm, cīņu par mūsu nacionālajiem ideāliem” – tā domā tie cilvēki, kuri realizē negatīvo spēku programmas fiziskajā plānā – pasaules psihopātu kultu, kuram nav ne tautības, ne iejūtības, ne līdzjūtības. Viņi var slēpties aiz dažādām tautībām un spēlēt sentimentālismu, taču viņu mērķi vienmēr ir vieni: sadalīt, atspēlēties un valdīt, lai saņemtu meslus – zemas vibrācijas ciešanu un moku enerģiju, kā arī ģenētisko materiālu, vergus un derīgos izrakteņus. 

Viss saviem saimniekiem. Un nav vairs nekādas jēgas runāt aplinkus, laiks nosaukt lietas īstajos vārdos. Laiks godīgi runāt par to, kas notiek uz mūsu planētas.

Kastaņeda par viņiem rakstīja kā par zvēru, kurš iznācis no Kosmosa dzīlēm. Zvēru, kurš padara cilvēkus pašapmierinātus, vienveidīgus un egoisma pārņemtus. Tieši šis miega stāvoklis ilūzijās un neapzinātībā nomāc patieso cilvēka spēku – Radītāja enerģiju un saikni ar Saprātīgo Bezgalību.

Tagad, kad negatīvie spēki cenšas atkal uzkurināt konfliktu Ukrainā, lai pazeminātu cilvēku vibrācijas, novērstu uzmanību no tā, kas notiek Kanādā un visā pasaulē, un lai kārtējo reizi ievāktu meslus, ir jāapzinās, ka tas viss iespējams tikai līdz tam brīdim, kamēr cilvēki tam piekritīs.

Mums jāpamostas un jāatgriežas no prāta ilūzijām pie Sirds vadības. Jāpamet nenobrieduma smilškasti, kurā ieroču spēks un bailes dominē par vienotību un mīlestību.

Mirklī, kad cilvēks pārstāj sevi uzskatīt par “mazo cilvēku” un sāk pieņemt savus lēmumus, vadoties no sirds balss, nevis priekšnieka pavēles, viss sāk mainīties. Tad sākas garīgās pārveides un apzinātības ceļš. Un tikai tas atbrīvos cilvēku no zvēra varas uz šīs planētas. Un tieši šo ceļu šobrīd mēs ejam gan katrs individuāli, gan visi kopā.

Mīļie, mieru mums un labestību. Un lai iedvesmas spēks un gaisma ir ar mums. 

Vlad Freedom

Dzīvot savu dzīvi

Absolūti jebkuru cilvēku ir viegli satraumēt, augstprātīgi novērtējot viņa dzīvi kā nepareizu…Tieši tā rīkojas daudzi “guru”, pašpārliecināti un bez iespējām uz apelāciju uzstādot izdomātas un trauksmi un vainas apziņu vairojošas diagnozes viegli iespaidojamiem cilvēkiem, solot tiem pārdot mūžīgas laimes noslēpumu.
Bet noslēpums, ja arī tāds arī ir, slēpjas tikai tajā, ka nav nekādas pareizās vai nepareizās dzīves.

Ir cilvēka būtība, daļa no kuras gadiem ejot transformējas, pateicoties savai paša pieredzei, savu zināšanu kopumam un saviem subjektīvajiem secinājumiem…. bet daļa paliek nemainīga pat tad, ja tiek pieliktas milzīgas pūles, lai to mainītu.

Eksistē dažādi stāvokļi, katrs no kuriem var dot diametrāli pretēju rezultātu viena un tā paša notikuma sakarā.
Un eksistē ārējie apstākļi, no kuriem viens palīdz īstenot nolūku, citi – visdažādākajos veidos to bremzē, vēl citi – padara pilnībā neiespējamu, bet ir apstākļi, kas pilnībā liek mainīt savus plānus.

Dažkārt var skaidri saprast, ka notiekošais neatbilst tam, uz ko tu sevī balsties, bet tieši šobrīd nespēj nekādā veidā ietekmēt.

Dažkārt tu vari cīnīties, cik spēka, bet ne par kripatiņu nepavirzīsies uz priekšu, vai pat padarīsi situāciju daudz sāpīgāku.
Dažkārt tu vari nokļūt veiksmes vilnī, ātri sasniegt nebijušus augstumus, bet pašā virsotnē nesajust neko citu, kā vien izmisumu un pilnīgu nespēju priecāties par to, ka beidzot esi kaut ko sasniedzis.
Dažkārt tu skaidri zini, kas konkrēti ir jādara, bet sastopies ar pigu, ko tev nesaudzīgi parāda dzīve…

Un tas viss, mani mīļie, nebūs nepareizi…
Tas viss būs realitāte. Parasta realitāte.
Un šajā realitātē vislabāk cilvēku raksturo ne tas, ko viņš vēlas, bet tas, kā viņš tiek galā ar sev sāpīgo patiesību, un ko cenšas uzbūvēt tajā vietā, kur viss ir sabrucis.

Tikai maz pieredzējušie ideālisti mēra dzīvi ar skaļām uzvarām.

Viedums nemeklē uzvaras. Un nemeklē arī iluzoru pareizību.

Tas tikai cenšas noturēties uz mūžīgi dreifējošā dzīves ledus gabala un cenšas pēc iespējas labāk iepazīt sevi, neuzveļot šo atbildību kādam citam…

Ļiļa Grad
Foto: Tatiana Syrikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis