Mana Dvēsele steidzas

dvesele1

Es paskaitīju savus gadus un atskārtu, ka man atlicis mazāk laika dzīvei, nekā esmu jau nodzīvojis.
Es jūtos kā bērns, kurš laimējis konfekšu kārbu: pirmās apēd milzīgā steigā, taču tad, kad saprot, ka palikušas tikai nedaudzas, sāk tās ēst ar patiesu baudu, izgaršojot katru kumosu.
Man nav laika bezgalīgām konferencēm, kurās tiek izskatīti noteikumi, likumi, procedūras un iekšējās kartības noteikumi, zinot, ka nekas no tā netiks sasniegts.
Man nav laika paciest absurdus cilvēkus, kuri uzvedas neatbilstoši savam vecumam.
Man nav laika cīņai ar viduvējībām. Es nevēlos būt sapulcēs, kurās tiek uzpumpēts ego.
Es neciešu manipulatorus un oportūnistus. Mani uztrauc skaudīgi cilvēki, kuri cenšas diskreditēt talantīgos un spējīgos, lai sagrābtu to pozīcijas, talantus un sasniegumus.
Man palicis pārāk maz laika, lai apspriestu virsrakstus. Es to nevēlos, jo mana Dvēsele steidzas. Pārāk maz palicis konfekšu manā kastē.
Es vēlos dzīvot ar cilvēkiem, kuri ir ļoti cilvēciski. Cilvēki, kuri spēj pasmieties par savām kļūdām, kuriem ir savi sasniegumi. Cilvēki, kuri saprot savu sūtību un neslēpjas no saviem pienākumiem. Tie, kuri aizstāv cilvēka pašcieņu un grib būt patiesības, taisnīguma un taisnības pusē. Tas ir tas, kas padara dzīvi cienīgu.
Es gribu būt starp cilvēkiem, kuri zin, kā pieskarties citu sirdīm. Cilvēki, kuri ir iemācījušies izaugt caur smagiem dzīves sitieniem un ir saglabājuši maigus Dvēseles pieskārienus.
Jā, es steidzos dzīvot ar intensitāti, kuru spēj dot tikai briedums.
Es cenšos netērēt velti nevienu no konfektēm, kuras man ir atstātas. Es esmu pārliecināts, ka tās būs vel garšīgākas par tām, ko esmu jau apēdis.
Mans mērķis ir sasniegt beigas, esot mierā pašam ar sevi, maniem mīļajiem un savu sirdsapziņu.
Jūs domājāt, ka jums ir divas dzīves, bet pēkšņi saprotat, ka jums bija un ir tikai viena.
Autors: Mario de Andrade, dzejnieks, rakstnieks, esejists, muzikologs, viens no brazīļu modernisma pamatlicējiem.

Paldies Svetlanai Dubrovai
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Viss patiesais

mīlestība16

Patiess spēks nebaidās izskatīties vājš. Tāpēc tas viegli piekāpjas tur, kur neatlaidība pārvēršas stūrgalvībā.

Patiess skaistums neprasa pilnību. Tāpēc to nepārsteigsi nesagatavotu tur, kur tam it kā nevajadzētu būt.

Patiess viedums nemeklē gudro atzinību un muļķu sapratni. Tāpēc tas nepriecājas, kad to slavē un nebēdā tad, kad to peļ.

Patiesa labestība nezin, ka ir labestība. Tāpēc tā ir tik viegla, vienkārša, kā bērns, un tāpāt kā bērns – nesavtīga.

Patiesai mīlestībai dažkārt ir rūgta garša. Tāpēc, ka nav pasauulē tādu noteikumu, kas nosaka, kādai tai būt un kādai nebūt.

Patiesas pārmaiņas vienmēr notiek nemanāmi. Tāpēc tās pieņem pat tie, kuri necieš nekādas pārmaiņas.

Patiesa kārtība necīnās ar haosu. Tāpēc, ka tad, kad tā atdod uzvaru haosam, tas pats sakārto lietu kārtību.

Viss patiesais ir tas, kas ir. Tāpēc patiesais nemeklē, kā būt kaut kam citam.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu vienmēr esi vajadzīgajā Dzīvei vietā

seit un tagad4

Tava sirds ir salauzta. Tu vairs neesi mājās. Pasaule, kuru tu pazini, brūk. Tu jūti, ka esi pazaudējis kaut ko sev ļoti svarīgu. Dzīve vairs nešķiet taisnīga, laba un pareiza.

Tu noslēdzies uz ilgu laiku. Gribi pārtīt Dzīves lentu atpakaļ “tā, kā viss bija agrāk”, vai arī uz priekšu “kā viss varētu būt”. Tu esi atslēgts no Pasaules, vientuļš un sauc pēc palīdzības…

Stop! Apstājies! Atelsies!

Viss notiek tieši tā, kā tam tieši šobrīd jābūt. Nav nekādas kļūdas!

Visumā nekas nevar “aiziet grīstē”. Dzīve “nepareizi” rit tikai mūsu domās. Izkāp no savas pagātnes un nākotnes  filmas, no laika un telpas, un pagriezies ar seju pret šo svēto mirkli, vienīgo, kas ir…

Atceries par savu klātrbūtni Šeit un Tagad

Sajūti, kā pulsē tavs ķermenis. Kā joņo tava Sirds, kā izplešas un saspiežas krūtis. Sajūti!

Sajūti nevaldāmo Spēku, kas tagad tevi piepilda, atdzīvina un kļūst par tevi.

Sajūti ar kājām Zemi. Zini, ka nākamais solis būs tieši no šejienes, šīs patiesās Zemes vietas.

Atslābsti nākamā soļa neziņā, pirms tas ir sācies. uzticies savai nespējai uzticēties – tieši tagad.

Esi šeit. Jā, šeit! Tava Sirds ir salauzta, tavi sapņi izplēnējuši, taču tu vienmēr atrodies savā vajadzīgajā Dzīvei vietā.

© Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

No kā es baidos?

drosme10

Zini, es šorīt no rīta pamodos un, atskatījies uz savu dzīvi, padomāju: “Vai ir vērts man baidīties riskēt un darīt to, ko es patiešām vēlos darīt, nepievēršot uzmanību citu viedokļiem un kritikai? Nepievēršot uzmanību bailēm, kuras zīmē mans “gudrais prāts”, tā attālinot mani no manām vēlmēm?”
Nāve “notiek” ar simts cilvēkiem no simta – nevis ar deviņdesmit deviņiem no simta. Vai tās dēļ ir vērts pārdzīvot? Ja pienāks brīdis, kad tā pieklauvēs un teiks: “Nu, ko, ir laiks!”
Es domāju, ka briesmīgāk par to būs tad, ja tā pieklauvēs, bet es, atskatījies uz savu dzīvi, ļoti nožēlošu to, ka man bija dotas iespējas, bet es tās neizmantoju un neriskēju.
Ka es varēju pieiet meitenei un iepazīties, tomēr nobijos, ka viņa var mani “pasūtīt”. Ka es nepateicu saviem vecākiem, cik ļoti es viņus mīlu un negribu, ka viņi strīdās. Ka es nepametu darbu, kuru nemīlu un, kurš man nav interesants, un neuzsāku savu lietu.
Nožēlošu, ka maz ceļoju un nerūpējos par savu veselību. Un tā tālāk.
Tagad, kad man rodas jebkuras aizdomas, es uzdodu sev vienu jautājumu: “No kā es baidos?” un šaubu vairs nav.
Aleksejs Demidovs
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus…

2087905-R3L8T8D-650-368046

Vai zini, ka vairums cilvēku ir palaiduši garām visu savu dzīvi? Dzīve – tas nav tad, kad stāvi kalna galā un priecājies par saulrietu. Dzīve nav tas brīdis, kad stāvi pie altāra un gaidi savu mīļoto, vai arī kad piedzimst tavs bērns, vai arī, kad tu peldi dziļumā un satiecies ar delfīnu. Tie ir tikai fragmenti. Desmit-divpadsmit smilšu graudiņi, izkaisīti esības tuksnesī.
Šie smilšu graudiņi nav dzīve. Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus, taisi brokastu maizītes, skaties ziņas, gaidi pieturā autobusu. Katru dienu notiek tūkstošiem mazu notikumu un, ja tu tos neievēro un neskaties uzmanīgi, neatceries, un uzskati tos par niekiem, var palaist garām visu. Var palaist garām visu dzīvi.
Tonijs Džordans “Plus viens”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Brīnumdares Džoannas Roulingas domu graudi

Džoana Roulinga6

Džoanna Roulinga ir pasaulslavenās grāmatu sērijas par Hariju Poteru autore. Viņas grāmatas lasot, ir izaugusi vesela paaudze. Savus pirmos stāstus viņa sāka rakstīt piecu gadu vecumā:

«Vēl līdz šim brīdim es atceros, kā stāstīju savai māsai stāstu, kurā viņa iekrita trušu alā un trušu ģimene viņu baroja ar avenēm. Pirmais stāsts bija par trusi vārdā Trusis. Viņš bija saslimis ar masalām un viņu apciemot atnāca viņa draugi, starp kuriem arī gigantiskā bite miss Bite».

  • Vai būt resnam tiešām ir sliktākais, kas var notikt ar cilvēku? Vai tauki ir sliktāki par atriebību, dusmām, iedomību, garlaicību vai nežēlību? Man ne.
  • Pagātne ir pārāk smaga, lai visur nēsātu to līdz. Dažkārt nākotnes vārdā ir vērts par to aizmirst.
  • — Kā jūs vēlētos, lai cilvēki jūs atceras?
    — Kā to cilvēku, kurš izdarījis visu, ko varējis, ar to talantu, kas viņam ir.
  • Mums nav vajadzīga maģija un burvji, lai pārveidotu savu pasauli. Mums ir vajadzīgs tikai tas spēks, kas mīt mūsos pašos.
  • Mūsu izvēle parāda mūsu patieso dabu daudz labāk, kā mūsu spējas.
  • Patiesība ir skaista un vienlaicīgi arī briesmīga lieta, un tāpēc pret to ir jāizturas ar īpašu piesardzību.
  • Ir vienkārši būt dzīvam un skatīties, kā saule uzlec virs apsnigušajiem pakalniem – tas taču ir vislielākais pasaules dārgums.
  • Ir vajadzīga liela drosme, lai stātos pretī ienaidniekam. Bet ir vajadziga daudz lielāka drosme, lai nostātos pret saviem draugiem.
  • Nav svarīgi, par ko esi piedzimis, bet tas, par ko esi kļuvis.
  • Cilvēks nomirst tad, kad nomirst pēdējās atmiņas par viņu.
  • Vienaldzība un nevērība bieži vien nodara daudz lielāku kaitējumu kā atklāta nepatika.
  • Jaunie nevar zināt, ko jūt un domā veci cilvēki. Bet vecie cilvēki ir vainīgi, ja viņi ir aizmirsuši, kā tas bija – būt jauniem.
  • Skatoties uz nāvi un tumsu, mēs baidāmies vien no nezināmā.
  • Mūsu rīcības sekas vienmēr ir tik sarežģītas, tik daudzveidīgas, ka nākotnes paredzēšana patiešām ir neticami grūts uzdevums.
  • Cilvēki vieglāk piedod citu teikto nepatiesību kā patiesību.
  • Dažkārt manas smadzenes izbrīna mani pašu.
  • Ja tu vēlies uzzināt, kāds ir konkrētais cilvēks, paskatieties nevis uz to, kā viņš izturas pret sev līdzīgajiem, bet uz to, kā viņš izturas pret saviem padotajiem.
  • Pat vislabākie no mums dažkārt ir spiesti ņemt savus vārdus atpakaļ.
  • Realitāti ar fotošopu nepielabosi.
  • Ziņkārība nav grēks, taču tā ir jātur grožos.
  • Nav pareizi aizrauties ar sapņiem un aizmirst dzīvot.
  • Tu sāc domāt, ka patiesībā viss ir iespējams, ja vien tev ir stipra nervu sistēma.
  • Sāpes ir tikapat cilvēciska lieta kā elpošana.
  • Ir neiespējami dzīvot, kaut reizi nekļūdoties, ja vien Tu nedzīvo tik piesardzīgi, ka patiesībā tikpat labi varēji nedzīvot vispār – un tādā gadījumā Tu JAU esi kļūdījies.
  • Liktenis ir vārds, kas bieži tiek lietots, atskatoties uz izvēli, kurai bijušas dramatiskas sekas.
  • Grāmata ir kā spogulis – ja uz to skatās muļķis un nevar gaidīt, ka pretī ieraudzīsim ģēniju.
  • Mūsos visos ir gan labais, gan sliktais. Nozīme ir tikai tam, kurai daļai mēs ļaujam izpausties. Tas ir tas, kas mēs patiesībā esam.
  • Mums visiem priekšā ir grūti laiki, un reiz mums būs jāizdara izvēle starp to, kas ir pareizi, un kas ir vieglāk.
  • Es neticu maģijai manās grāmatās. Bet es ticu, ka kaut kas īpašs un maģisks var notikt, kad Tu lasi labu grāmatu.

Avoti: http://slovofraza.com un http://spoki.tvnet.lv
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgais Šīronai par ieteikumu

 

Dzīve ir DĀVANA

davinat5

Dziļi, dziļi vairumā no mums dzīvo ļoti stingra pārliecība par to, ka:

“Dzīve ir sarežģīta padarīšana. Tajā ir maz prieka. Un tas prieks, kas dīvainā kartā mums tiek dots, vēl ir jānopelna”.

Mēs esam pārliecināti, ka lielāko daļu savas dzīves laika mēs tērējam uz to, lai vienkārši pārciestu.

“Piedzemdēt uzreiz divus, lai pēc tam mocītos”
“Nodzīvot darbā līdz piektdienai”
“Tas ir tavs darbs” – saka mazam bērnam, ejot uz bērnu dārzu. “Pienāks brīvdienas, tad arī paspēlēsies.”
“Pabeigsi skolu, tad arī…”
“Pacietību!” – novēl sievietei, kura nupat apprecējusies.
“Pacietību!” – novēl vecākiem, kuri audzina bērnus.
“Dzīve ir tāda dīvaina lieta. Viss riek sasniegts grūtā darbā. Laime ir jānopelna.”

Šīm pārliecībām ir ļoti dziļas saknes. Un mūsu tauta gadsimtiem ilgi ir mācījusies paciest.

Dzimtbūšana, kulaku laiki, bads, revolūcijas, represijas, karš, padomju laiki, “perestroika”, totāls deficīts. Mēs tik labi esam iemācījušies paciest un izdzīvot, ka esam aizmirsuši dzīvot.

Laiks apzināties, ka dzīve nav sods…

Mēs tā esam iemācījušies ciest, ka esam aizmirsuši dzīvot. Dzīve ir DĀVANA. Un mums ir dota brīnisķīga iespēja – DZĪVOT!

Katrā mazā darbā, katrā mūsu dzīves mini-sižetā ir noslēpums, dāvana, brīnums. Un ir svarīgi sev atļaut redzēt un sajust to. Atļaut sev priecāties un just labsajūtu no visa, kas ir dzīvē.

“LAIME nav sasniegums. LAIME ir atļauja.”
Svetlana Roiza

Un ir ļoti svarīgi nomainīt paradigmu “dzīve kā ciešanas” uz apziņu, ka mums ir ļoti paveicies, ka esam šeit. Kāpēc gan nenoriskēt?

Autors: Irina Dibova
Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS