Migla izklīdīs

migla7

Atrasties blakus kaut kam skaistam un vērtīgam, un nebūt spējīgam to izdzīvot, tas ir pats briesmīgākais spīdzināšanas veids.
Roberts Džonsons

Katra no mums dzīvē mēdz būt mirkļi, kad roze, nesaprotamu iemeslu dēļ, bālē, mūzika vairs neiedvesmo, un maiga, labestīga dvēsele mums blakus vairs nav spējīga sasildīt sirdi.

Garastāvokļa maiņas ir tikpat dabīgas kā pāreja no gaismas uz ēnu, kad mākoņi aizsedz sauli un pēc brīža izklīst.

Tomēr tas kļūst par savdabīgu spīdzināšanas formu, kad mēs uzskatām, ka roze vairs mūs nepriecē ar savām krāsām, mūzika vairs neiedvesmo, vai briesmīgāk par visu, kad cilvēks, kurš mums ir bijis tuvs, vairs nešķiet ne mīļš, ne labestīgs, ne maigs

Taisnību sakot, briesmīgāka par to, ka mēs vispār nespējam redzēt, var būt tikai situācija, kad mums ir pilnīgi vienaldzīgs tas, ko mēs redzam.

Protams, lietas mainās un cilvēki mainās, tomēr mēs nekad nevarēsim atzīt pārmaiņu vai zaudējumu realitāti, ja nespēsim atzīt un pieņemt mūsu nespēju laiku pa laikam sajust to, ko mēs redzam.

Ļoti bieži emocionālās traģēdijas dzīvē sākas tad, kad mēs mainām savu dzīvi – mainām partnerus, reliģiju, darbu, lai no jauna sajustu iekšējo dzīves jēgu, kas apmulsusi guļ mūsos.

Es atceros cilvēku, kurš uzcēla māju pie jūras, uz pašas klints malas, lai ik pa brīdim varētu ietīties miglā, taču migla neizklīda veselu mēnesi. Cilvēks nolādēja šo vietu un pārbrauca uz citu, taču nedēļu vēlāk, pēc tam, kad viņš bija aizbraucis, migla izklīda.

Tāda ir cilvēka daba: katra no mums sirdi dažkārt apņem migla, un ļoti bieži mūsu dzīve ir atkarīga no klusās drosmes atļaut sev sagaidīt brīdi, kad migla izklīdīs.

Autors: Marks Nelo “Iedvesmas grāmata”
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Dzīvot!

romy3

Neatkarīgi no tā, kā norit mūsu dzīve, laiku pa laikam, mums visiem gribās dzirdēt kādus uzmundrinājuma vai mierinājuma vārdus, kas nāk no viedas dzīves pieredzes. Šīs ir frāzes, ko teikušas pasaulslavenas sievietes. Iespējams, tās palīdzēs jums aizgaiņāt bailes, piedos spēkus un paplašinās jūsu apvāršņus.

«Pakāpeniski es sāku saprast, ka viss mūsu dzīvē nav nekas cits, kā viens vienīgs treniņš: rakstīt grāmatas, vadīt mašīnu, doties pargājienos, tīrīt zobus, gatavot bērniem brokastis, saklāt gultu, mīlēties, izvest pastaigā suni, pat gulēt. Mēs visu laiku trenējamies.».

Dani Shapiro, rakstniece

«Interesanti, cik gan bieži mēs neesam spējīgi ieraudzīt sava spēka izpausmes — jo nav taču iespējams vienlaicīgi darīt kaut ko, kas prasa drosmi un koncentrēšanos, un apzināties to. Jo, tad, ja mēs zinātu, ka rīkojamies drosmīgi, mēs noteikti pārbītos».

— Lena Dunham, aktrise

«Pašas svarīgākās attiecības jebkura cilvēka dzīvē ir attiecības pašam ar sevi. Tā kā, lai kas arī notiktu, no sevis nekur neaizbēgsi»
Diane von Fürstenberg, tērpu diainere

“Domā par sevi kā par kuģa kapteini, kas vada mazu buru laivu. Gadās, ka laiks ir labs, un tu peldi mierīgi un rāmi, bet gadās, ka sākas vēja brāzmas un tavu laivu sāk mētāt. Kad saproti, ka atrodies bangojošā jūrā, vienkārši no visa spēka griez stūri un centies pārciest vētru. Tāpēc, ka dzīve ir tā vērta.”

— Patricia Lee «Patti» Smith, dziedātāja un dzejniece

«Kad man ir skumji un es dusmojos uz visu pasauli, un visa mana dzīve nedod man nekādu prieku, es iedomājos, kā būs, kad es vienā dienā atgriezīšos šajā pasaulē pēc nāves. Es iedomājos, cik daudz skaistu emociju manī izraisīs tās lietas, kuras agrāk man šķita muļķīgas, nepatīkamas vai garlaicīgas.

Tikai paskaties, pie sienas ir gaismas slēdzis! Es to neesmu redzējusi veselu mūžību! Pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man pietrūks šī slēdža! Ai, ai! Un paskaties – kāpnītes mūsu mājas verandā vēljoprojām ir salauztas. Sveicinātas, mīļās plaisas! Ļaujiet man par jums papriecāties. Un, lūk, mana kaimiņiene, stāv dzīva, sveika un vesela, vienkārši fantastika! Un vēljoprojām tāda pati, kā bija: katra teikuma galā “iesprauž” savu; “saproti, ja?” Kāpēc gan agrāk tas viss tik ļoti mani tracināja? Tas taču ir tik aizkustinoši”

— Amy Krouse Rosenthal, rakstniece

“Nevajag citēt to, ko es agrāk esmu teikusi. No tā laika es esmu kļuvusi daudz gudrāka.”
— Romy Schneider, kinoaktrise

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Romija Šneidere un Alēns Delons

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam

lugsanas5

Iznīcini manī to, kas jāiznīcina. Dari stipru to, kam jābūt stipram.

Izmanto mani. Radi ar mani, uzzīmē ar mani katru pilienu uz dzīves audekla. Palīdzi man dzīvot pilnu un unikālu dzīvi, pastaigāties mežā pa taku, kuru neviens pirms manis nav gājis.

Parādi man, kā mīlēt dziļāk – dziļāk, kā jebkad agrāk esmu uzskatījis par iespējamu.

Turi manu acu priekšā to, no kā agrāk es aizgriezos.

Palīdzi man kļūt maigākam, atslābt, pilnībā pieņemot to, ar ko es vēljoprojām atrodos kara stāvoklī.

Ja mana sirds vēljoprojām ir aizvērta, parādi man, kā to atvērt bez vardarbības.

Ja es vēljoprojām kaut ko turu, palīdzi man to atlaist.

Dod man problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie man atnesīs vēl dziļāku pazemību un uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Ļauj man atrast humoru tumsā.

Parādi man dziļo miera sajūtu vētras laikā. Neslēp no manis patiesību. Nekad!

Lai pateicība ir mans ceļvedis. Lai piedošana kļūst par manu lūgšanu. Lai šis brīdis ir mans pastāvīgais ceļabiedrs.

Ļauj man ieraudzīt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātbūtni manā paša klātbūtnē.

Atbalsti mani, kad es klūpu. Elpo caur mani, kad es nevarēšu elpot.

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam!

Autors: Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS

Vienkārši izlasi

434

“Mani ratiņkreslā veda pa rajona slimnīcas gaiteņiem.

– Uz kurieni? – jautāja viena medmāsa otrai. – Varbūt uz atsevisķo, varbūt – kopējo?

Es sāku uztraukties. – Kāpēc uz kopējo, ja ir iespēja uz atsevišķo?

Māsas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es izbrīnījos. Tikai pēc tam, vēlāk es sapratu, ka atsevišķajās palātās ievieto mirstošos, lai citi pacienti viņus neredzētu.

– Ārsts teica, uz atsevišķo, — atkārtoja medmāsa.

Taču tad es vēl nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Kad pamodos gultā, es sajutu pilnīgu mieru tikai no tā, ka nekur nevajag skriet, ka nevienam nekas nav jāpierada, ka visa mana atbildība par visu ir nulles līmenī.

Es sajutu dīvainu attālināšanos no apkārtējās pasaules un man bija pilnīgi vienalga, kas notiek. Mani nekas un neviens vairs neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija lieliski. Es paliku viena ar sevi, ar savu dvēseli un dzīvi. Tikai Es un Es. Visas problēmas bija aizgājušas, aizgājusi bija arī trauksme un visi svarīgie jautājumi. Visa tā skraidīšana likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas gaida otrā pusē…

Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izradījās, ka putnu dziesmas no rītiem un saules stari, kas rāpo pa sienu virs gultas, ir tik brīnišķīgi. Tik brīnišķīgas ir koku krāsainās lapas, kas māj man pa logu, dziļi zilās debesis, tiko pamodušās pilsētas trokšņi – mašīnu signāli, klaudzošu papēdīšu skaņa pa asfaltu, krītošo lapu čaboņa… Ak, Dievs, cik brīnisķīga ir Dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu…

– Nu, labi, lai arī tikai tagad, — es sev teicu, – taču sapratu. Un tev tagad ir pāris dienas, lai baudītu to… un iemīlētu no visas sirds!

Tā brīvības un laimes sajūta, kas mani bija apņēmusi, prasījās uz āru un es vērsos pie Dieva, jo viņš taču tagad bija man tuvāk par visiem.

– Dievs! – es priecājos. – Pateicos tev par to, ka tu devi man iespēju saprast, cik brīniškīga ir Dzīve un ļāvi man iemīlēt to. Lai arī tikai tagad, pirms nāves, tomēr es sapratu, cik brīnišķīgi ir dzīvot!

Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta, miers un brīvības skanošā elpa. Pasaule mirguļoja, skanēja un pildījās ar gaišu dievisķās Mīlestības gaismu. Es sajutu tās varenos enerģijas viļņus. Šķita, ka Mīlestība ir kļuvusi blīva un tajā pat laikā maiga, mīksta, caurspīdīga, kā silti okeāna viļņi.

Tā piepildīja visu telpu un pat gaiss bija kļuvis tik pilns un blīvs, ka to uzreiz nemaz nevarēja ieelpot. Man šķita, ka viss, ko es redzēju, pildījās ar šo zeltīto gaismu un enerģiju. Es mīlēju. Un tas bija kas līdzīgs ērģeļu skaņām, kad tās atskaņo Bahu un jutekliskajām vijoles skaņām, kas ceļas augšup, augšup…

***

Atsevišķai palātai un diagnozei «saasināta leikoze 4.stadijā», kā arī ārsta atzinumam, ka slimības sekas ir neatgriezeniskas, bija savas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida apmeklētājus – visus, kas vien vēlējās un jebkurā laikā.

Tuvinieki drīkstēja šeit pat arī uzaicināt radiniekus un draugus uz bērēm, un pie manas palātas stiepās rinda ar tiem, kuri vēlējās atvadīties no manis, kamēr vēl esmu dzīva. Es sapratu, ka viņi jūtas briesmīgi, jo, ko gan runāt ar cilvēku, kura stundas ir skaitītas, un kurš par to pats zina. No otras puses, man bija nedaudz smiekligi skatīties uz viņu samulsušajām sejām. Es priecājos, jo kad gan es viņus visus vēl redzēšu? Taču vairāk par visu tajā brīdī man gribējās ar viņiem padalīties savā mīlestībā pret Dzīvi – jo kā gan vari nebūt laimīgs vienkārši tāpēc, ka dzīvo? Es uzjautrināju tuviniekus un draugus, kā vien varēju, stāstīju anekdotes un piedzīvojumus no dzīves. Paldies Dievam, visiem pielipa šī jautrība, un atvadīšanās norisinājās prieka un labestības atmosfērā.

Pagāja apmēram trīs dienas un man apnika gulēt. Es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani sastapa ārste, un uzrīkoja histēriju, par to, ka es nedrīkstu celties. Es biju patiesi izbrīnīta.

– Tas kaut ko mainīs?
– Nu,… Nē, — tagad apjuka daktere. – Bet jūs nevarat staigāt!.
– Kāpēc?
– Jums ir līķa analīzes. Jūs pat dzīvot nevarat, bet staigājat!!!!

Pagāja man atvēlētais maksimums – četras dienas. Es nemiru, bet ar apetīti cītīgi štopēju banānus un desu. Man bija tik labi. Bet dakterei bija slikti, viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis bija knapi rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa gaiteņiem un skatīties televizoru. Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība prasīja apkārtējo cilvēku prieku.

– Dakter, kādas jūs vēlētos redzēt manas analīzes?
– Nu, kaut vai šādas!.

Viņa ātri man uz lapiņas uzrakstīja kaut kādus ciparus un burtus – kādiem tiem būtu jabūt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste līdzjūtīgi paskatījās,uz mani, kaut ko noburkšķēja un aizgāja.

9ņos no rīta vina, kliegdama, iebrāzās manā palātā:
– Kā jūs to darāt… Analīzes! Tās ir tādas, kādas es jums uzrakstīju.
– No kurienes lai es to zinu? Vai labas? Un kāda gan starpība?.

***..

Mans kaifs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu (tas ir tur, kur vēl nemirst). Par cik radinieki bija jau atvadījušies, tie vairs pie manis nenāca. Palātā bez manis vēl bija piecas sievietes. Tās gulēja klusēdamas, ar deguniem sienā un aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Mana mīlestība sāka smakt. Kaut kas bija jādara lietas labā.

Es izripināju no gultas apakšas arbūzu un uzcēlu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
– Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas.

Pāri palātai aizslīdēja svaigu smieklu smarža. Nepārliecināti pie galda sanāca pārējās sievietes.

– Vai tiešām noņem nelabumu?
– Aha, — ar svētu pārliecību un eksperta smīniņu sejā es apstiprināju, bet pati padomājuс: «Dievs viņu zin, vai noņem, bet sliktāk jau nepaliks…»

Arbūzs skraukšķēja.

– Un tiešām pārgāja! — teica tā, kura gulēja pie loga un staigāja ar kruķiem.
– Man arī! Un man arī!, — pārējas priecīgi apstiiprināja.
– Lūk, — es apmierināti klanīju galvu. – A man reiz bija tads gadījums….. Anekdoti par to zini?

Divos naktī palātā ieskatijās medmāsa un bija šokā:
– Kad beidzot jūs zvaigāt pārstāsiet? Jūs visam stāvam traucējat gulēt!

Pēc trim dienām viņa kautrīgi man pajautāja:
– Vai jūs varetu pāriet uz citu palātu?
– Kāpēc?
– Šajā palātā jau visām stāvoklis uzlabojies. Bet kaimiņu palātā ir ļoti daudz smagu slimnieku.
– Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim!

Un nelaida. Tikai mūsu palātā sāka nākt kaimiņi – tā – vienkārši pasēdēt, papļāpāt,pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Tā ietina katru savā gaismas tīmeklītī – mierīgi un silti. Īpaši man patika sešpadsmitgadīga baškīru meitenīte baltā lakatiņā,kas bija sasiets tā, ka lakatiņa gali, kas slējas gaisā, darīja viņu līdzīgu zaķim. Viņai bija limfmezglu vēzis, un man šķita, ka viņa vispār neprot smaidīt…

Bet pēc nedēļas es ieraudzīju, cik viņai skaists, kautrīgs smaids. Bet, kad viņa pateica, ka zāles sāk iedarboties un viņa pamazām atveseļojas, mēs sarīkojām svētkus, uzklājām šiku galdu, uz kura bija kumisa pudeles. Kumisu dzerot, mēs ātri sareibām, un sākām dejot.

Dežūrārsts,kurš ieradās, izdzirdējis troksni, pārbijies un izbrīnīts skatījās uz mums un teica:
– Es šeit strādāju 30 gadus, bet ko tādu redzu pirmo reizi. Pagriezās un aizgāja.

Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi. Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tik ļoti tā mīlēju to visu,ko redzēju: gan kaimiņieni, gan kompotu, gan mašīnu slimnīcas sētā un veco koku aiz loga.

Man špricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja špricēt. Ārste ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vien šķībi skatījās, garāmejot, un pēc trim nedēļām teica:

– Jums hemoglobīns par 20 iedaļām pāri vesela cilvēka normai. Vairāk to nevajag paaugstināt.

Likās, ka viņa uz mani dusmojas. Jo sanāk, ka viņa ir muļķe, ka kļūdījās diagnozē, bet tas taču nevarēja būt, un to viņa arī zināja.

Bet reiz viņa man pasūdzējās:

– Es nevaru apstiprināt jūsu diagnozi. Jo jūs taču atveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. bet tā taču navar būt!!!!!!!!!!!!
– Un kāda man tagad ir diagnoze?
– Es vēl neesmu izdomājusi, — viņa klusi atbildēja un aizgāja.

***

Kad mani izrakstīja, ārste atzinās:

– Tik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl tik daudz smagi slimo.

No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā mirstība tajā mēnesī samazinājās par 30%. Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis pavisam cits. Šķita, ka es skatos uz pasauli no augšas, jo bija mainījies skata uz notiekošo mērogs.

Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama:

Ir vienkārši jāiemācās mīlēt, un tad iespējas kļūs neierobežotas, vēlmes piepildīsies, ja vien būsi tās noformulējis ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevienam ļaunu nevēlēsi.

Viss ir tik vienkārši un tajā pat laikā – sarežģīti!

Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tik paspēt to atcerēties!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Tad, kad viss notiek ne tā, kā gribētos!

dvesele-buri6

Vienmēr skaties uz to, kas Tev ir, ne uz to, ko pazaudēji. Vienmēr ir kaut kas, par ko vari būt pateicīgs, neatkarīgi no tā, kā jūties. Katru rītu pamostoties, esi pateicīgs par dzīvi, jo kāds kaut kur par to šobrīd cīnās.

1. Sāpes ir daļa no izaugsmes.

Dažkārt dzīve aizver durvis, jo laiks kustēties uz priekšu un tas ir labi, jo mēs bieži neko neuzsākam, kamēr apstākļi mūs nespiež. Kad iestājas grūti laiki, atgādini sev, ka nevienas sāpes nav bezmērķīgas. Virzies prom no tā, kas dara Tev sāpes, taču nekad neaizmirsti mācību, ko tās Tev deva. Viss nokārtosies, visticamāk jau pēc mirkļa. Atceries, ir divu veidu sāpes: sāpes, kas ievaino un sāpes, kas Tevi maina. Tā vietā, lai tām pretotos, palīdzi tām sevi attīstīt.

2. Viss dzīvē ir īslaicīgs.

Vienmēr, kad līst, Tu zini, ka lietus reiz beigsies. Katru reizi, kad kāds Tevi ievaino, Tu zini, ka rēta sadzīs. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma. Nekas nevelkas mūžīgi. Tāpēc, ja šobrīd viss ir labi, baudi to. Ja viss ir slikti, nepārdzīvo – tas tā nebūs mūžīgi. Katrs mirklis dod Tev jaunu sākumu un beigas, katru sekundi Tu saņem jaunu iespēju. Vienkārši izmanto to.

3. Uztraukumi un žēlabas neko nemainīs.

Tie, kuri visvairāk žēlojas, vismazāk sasniedz. Vienmēr ir labāk pacensties izdarīt vairāk un kļūdīties, nekā nedarīt neko un cerēt uz veiksmi. Nekas nav beidzies, ja zaudēji. Viss ir beidzies, ja žēlojies. Ja Tu tici tam, ko dari, turpini censties! Un neatkarīgi no tā, kā viss beigsies, zini, ka īsta laime atnāk tikai tad, kad Tu pārstāj žēloties par visām problēmām, kas Tev ir, un sāc pateikties par tām, kuras Tev nav.

4. Tavas rētas ir Tava spēka simboli.

Nekad nekaunies par rētām, ko atstājusi Tev dzīve. Rēta nozīmē, ka sāpju vairs nav un ievainojums ir sadzijis. Tas nozīmē, ka esi uzveicis sāpi, saņēmis labu mācību, kļuvis spēcīgāks un pavirzījies uz priekšu. Neļauj rētām sevi turēt par ķīlnieku, neļauj tām sevi turēt gūstā un dzīvot bailēs. Sāc tās uztvert kā spēka pazīmi. Džalaladdins Rumi reiz teica: „Cauri rētām Tevī iespīd gaisma.”

5. Katrs mazākais cīniņš – ir solis uz priekšu.

Dzīvē starp „pacietību” un „cerībām” nevar likt vienādības zīmi. Ja gatavojies mēģināt, ej līdz galam, pretējā gadījumā startam nav jēgas. Tas var nozīmēt uz kādu laiku zaudēt savu stabilitāti un komfortu. Tas var nozīmēt: ēst ne to, ko esi radis, gulēt mazāk, kā esi radis – daudzu nedēļu, pat mēnešu garumā. Tas var nozīmēt: zaudēt attiecības, kuras Tev bijušas. Tas var nozīmēt izsmieklu un nievas – arī vientulību. Taču šī vientulība var izrādīties labākā dāvana, kas daudzas lietas darīs iespējamas, jo dos to dzīves telpu, kura Tev vajadzīga. Tas viss ir izturības TESTS – cik ļoti Tu vēlies sasniegt savu mērķi. Un, ja tas Tev patiešām būs svarīgi, Tu to izdarīsi, sasniegsi, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem. Un tad, ar katru soli Tu jutīsies arvien labāk un labāk, labāk, kā vari iedomāties.

6. Citu cilvēku negatīvā reakcija NAV Tava problēma.

Smaidi, kad Tevi cenšas uzvarēt – tas ir veids kā uzturēt sevī entuziasmu. Neskatoties uz to, ko par Tevi runā citi, paliec PATS. Neļauj citu runām sevi mainīt un neņem tās pārāk pie sirds, pat tad, ja jūties aizskarts. Visu, ko cilvēki dara, viņi dara sevis, ne Tevis dēļ. Tev nav jāmainās tāpēc, lai kādam izpatiktu, lai kādam pierādītu, ka esi pietiekami labs. Mainies, ja tas vajadzīgs Tavai izaugsmei, Taviem mērķiem, Tavai nākotnei. Ļaudis runās vienmēr, neatkarīgi no tā, vai Tu darīsi tā vai citādi. Domā par sevi, ne par citu viedokļiem.

7. Kam jānotiek, tas notiks.

Tu kļūsti spēcīgāks, kad atsakies no žēlabām un sāc smaidīt un novērtēt savu dzīvi. Svētības ir katrā Tavā cīniņā, taču Tev jābūt gatavam atvērt savu prātu un sirdi, lai tās ieraudzītu. Tu nevari piespiest visam notikt tā, kā to gribi, taču Tu vari „atlaist” situāciju un ļaut notikt tam, kam jānotiek.  Mīli savu dzīvi, uzticies savai intuīcijai – sirdsbalsij, riskē, zaudē un atrodi laimi, studē to ar pieredzes palīdzību. Tas ir ilgs brauciens, taču šaubīties un uztraukties nevajag. Smejies, priecājies, baudi katru savas dzīves mirkli. Tu nevari zināt visas nianses šajā ceļā, taču gala rezultātā, Tu nonāksi tur, kur Tev jānonāk.

8. Vienkārši turpini iet.

Nebaidies sadusmoties. Nebaidies iemīlēties no jauna. Saproti, ka Tavs spēks vairojas ar katru dienu un drošsirdība ir skaista. Atrodi savā sirdī to, kas liek smaidīt Tev un citiem cilvēkiem. Atceries to, ka Visums vienmēr zin, kas ir pareizi un kā Tev būs labāk. Lepojies ar sevi. Vienmēr atskatoties atpakaļ, priecājies par to, ko esi sasniedzis. Mainies sevis dēļ – dari vairāk, dzīvo vienkāršāk un nekad neapstājies kustēties!

Avots: kaut kur interneta dzīlēs
Tulkoja: Ginta FS

Labam garastāvoklim

suns_berni3

Vienkāršā maģija

Ofisā salūza dators. Izsauca speciālistu. Tas atbrauca un visu salaboja.

Stāsta aculiecinieks – ofisa darbinieks:

«Atnāca programmētājs, paskatījās uz datoru, pacēla rokas pret debesīm, kaut ko nobubināja, pagrieza manu krēslu 10 reizes pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, iespēra ar kāju datoram, vēl reizi nočukstēja kādus buramvārdus un aizgāja. Viss sāka darboties. Īsts mags!».

Stāsta programmētājs:

«Mani izsauca, jo bija salūzis dators. Darbinieks acīmredzot bija nervozs, visu laiku grozījies uz sava krēsla, rezultātā datora kabelis aptinies ap krēsla kāju un izrāvies no ligzdas. es atpiņķerēju vadu. Pēc tam pastūmu datoru nedaudz tālāk, iespraudu kabeli un aizgāju».

Kā strādā līdzsvarošana.

Ekonomikas profesors pastastīja, kā reiz “izgāzis” pārbaudījumā veselu grupu studentu.

Grupa pastavēja uz to, ka komunisms “strādā” labāk par visām citām iekārtām un, ka neviens tajā nebūs bagātāks vai nabagāks par citiem. Visi būs vienādi. Lieliska līdzsvarošana!

Profesors teica: labi, veiksim šajā grupā eksperimentu, spēlēsim komunismu. Visas atzīmes tiks līdzsvarotas, visi saņems vienādas atzīmes – tadā veidā neviens netiks izgāzts un neviens nesaņems teicamu atzīmi.

Pēc pirmā pārbaudes darba visas atzīmes tika novienādotas un visi saņēma atzīmi “labi”. Tie studenti, kuri mācījās cītīgi, bija noskumuši un dusmīgi. Tie, kuri maz mācījās un bija viduvējības – laimīgi. Uz otro pārbaudes darbu tie studenti, kuri tā jau mācījās maz, nemācījās vispār, bet tie, kuri visu laiku bija mācījušies cītīgi, šoreiz mācijās mazāk, jo arī viņiem negribējās piepūlēties un gribējās kaut maziņu “haļavu”. Otrā parbaudes darba beigu atzīmes visiem bija “apmierinoši”. Neviens vairs nepriecājās.

Kad pienāca laiks trešajam parbaudes darbam, gala atzīme visiem bija “neapmierinoši”.

Rezultāts tā arī neuzlabojās, jo pastavīgās ķildas un naidīgums attiecības grupā pasliktināja, jo neviens taču negrasījās macīties citu vietā. Komunisms bija zaudējis.

Reiz manā pagalmā ienāca suns…

Reiz mana pagalmā ienāca vecs, noguris suns. Spriežot pēc kakla siksnas un suņa apaļā, nobarotā vēdera, viņam bija mājas, kur par viņu rūpējās. Suns mierīgā solī pienāca pie manis, es to noglaudīju, tas man nolaizīja roku un ienāca man līdzi mājā. Pavisam lēni izgāja cauri priekšnamam, aizgāja līdz vieistabas stūrim, apgūlās un aizmiga. Pēc stundas. tāpat lēnām. piecēlās un devās uz durvīm. es to izlaidu un suns mierīgā solī aigāja.

Nākamajā dienā viņš atkal bija klāt, “saveicinājās”, atkal ienāca mājā, un atkal devās uz viesistabas stūri, un aizmiga, un atkal gulēja stundu. Tā turpinājās vairākas nedeļas. Man kļuva interesanti un es viņa kakla siksnai piespraudu zīmīti: «Gribētos zināt, kurš ir šī brīnišķīgā suņa saimnieks un vai viņš zin, ka viņa suns katru dienu nāk uz manu māju pagulēt?»

Nākamajā dienā suns atnāca un pie kakla siksnas tam bija atbildes zīmīte: «Suns dzīvo mājā, kur kopā ar viņu dzīvo sešu bērnu ģimene, diviem no kuriem nav vēl divi gadi. Suns vienkārši cenšas izgulēties. Drīkst, es arī rītdien kopā ar viņu atnākšu pagulēt?»

Katram ir iespēja

Sludinājumā bija rakstīts: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
— Murgs! — noburkšķēja bomzis un izmeta avīzi.
Staigājot pa sētām pārtikas meklējumos, viņš uz ielas ieraudzīja sludinājumu: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».

«Vai atkal pārrakstījušies?» — padomāja bomzis un burkšķot, devās tālāk.
Izgājis uz ielas, viņš ieraudzīja milzīgu reklāmas banneri: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».

Bomzis aizdomājās, interesanti, kas tas par trako, kurš varēja ko tādu uzrakstīt, un nolēma pārbaudīt. Zaudēt viņam nebija ko, izņemot pēdējo dolāru kabatā. Atnākot uzrakstītajā adresē, viņš patiešām ieraudzīja to pašu sludinājumā nofotografēto villu. Kautrīgi piezvanīja. Durvis atvēra skaista sieviete.

— Atvainojiet, es nāku pēc sludinājuma. Sakiet, vai tas ir joks?
— Ko, Jūs! Viss ir pareizi.
— Es par to cenu: 1 dolārs? Patiešām?
— Jā, 1 dolārs! Ja esat ieinteresējies, variet apskatīt māju!

Sajūsmā par redzēto, viņš atdeva savu vienīgo dolāru un kļuva par villas saimnieku. Tomēr nolēma sievietei pajautāt, kāpēc tik zema cena? Uz ko sieviete, smaidot atbildēja: «Mans vīrs pirms nāves savā testamentā noradīja, ka man jāpārdod mūsu villa, un visa nopelnītā nauda jāpārskaita uz viņa mīļākās kontu. Es taču nedrīkstu neizpildīt mirēja pēdējo vēlēšanos?! Šis sludinājums tur karājas jau pusgadu un jūs esat vienīgais, kas uz to atsaucās. Visu jums labu!». Un viņa izgāja.

Morāle: Iespējas tiek dotas visiem! Ir tikai jānotic, ka neiespējamais ir iespējams.:)

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Tavs vilciens

10678747_285634548293681_6534112538755482130_n

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā- ar pieturām, ar maršruta izmaiņām, ar dažādiem notikumiem, ar gadījumiem un negadījumiem.
Mēs iekāpjam dzīves vilcienā tajā brīdī, kad piedzimstam. Vecāki mums nopērk tam biļeti.
Mums šķiet, ka tie šajā vilcienā vienmēr brauks kopā ar mums. Tomēr, kādā stacijā tie izkāps un atstās mūs.
Laikam ejot, vilcienā iekāpj vēl citi pasažieri. Daudzi no tiem mums ir ļoti svarīgi, tuvi un mīļi cilvēki- radi, draugi, bērni, arī mūsu dzīves mīlestība.
Ceļojuma laikā daudzi arī izkāpj no mūsu dzīves vilciena, atstājot dzīvē paliekošu tukšumu.
Daudzi no tā izkāpj tik klusi, ka mēs pat nemanām, kad tie atbrīvojuši savas vietas, kad vilcienu atstājuši!
Brauciena laikā mēs pieredzam gan prieku, gan bēdas, gan sapņus, gan ieceres, gan jaunas iepazīšanās un sastapšanās, gan atvadas.
Labs ceļojums mums veidojas tad, ja paši esam izpalīdzīgi, mīloši, labās attiecībās ar citiem pasažieriem. Darot visu iespējamo, lai padarītu ērtu un patīkamu arī citu cilvēku ceļojumu.
Šī brīnumainā ceļojuma noslēpums ir: mēs nezinām, kurā pieturā izkāpsim paši. Tāpēc mums jādzīvo vislabākajā veidā- gan pielāgojoties, gan piedodot, gan dodot citiem labāko, kas mums ir pašiem.
Tas ir svarīgi tāpēc, lai brīdī, kad pienāks mūsu kārta izkāpt kādā no stacijām… mēs aiz sevis atstātu skaistas atmiņas tajos cilvēkos, kuri vēl turpina ceļot dzīves vilcienā.
Paldies, ka esi viens no manas dzīves vilciena svarīgajiem pasažieriem… mēs nezinām, kad pienāks mūsu izkāpšanas pietura, tāpēc nekavēšos teikt jau tagad: “Paldies”.

Autors: Māra Brante