Kā harmoniski dzīvot šajā laikā

Daudzi no tiem, kuri radikāli sāk mainīt savu dzīvi un atbrīvojas no iepriekšējiem apziņas ierobežojumiem, pēc kāda laika sāk just transformācijas simptomus. Tās var būt dažādas alerģiskas reakcijas uz ādas, tā var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassāpes, meteoatkarība… Bet nevajag baidīties un uztraukties, tas ir ļoti labs process, kas nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no diskomfortablām un ar sevi nesavienojamām enerģijām.

Galvenā šo simptomu īpašība ir tā, ka tie ir viļņveidīgi: brīžiem ļoti sāp, brīžiem “atlaiž”, brīžiem “gāž no kājām”, brīžiem jūties kā “gurķītis”. Ja tie noris bez pārtraukuma, tātad tā jau ir slimība, tātad dziļa ieslīgšana negatīvajās emocijās (maldīšanās, kas atspoguļojas ķermenī).

Transformācijas sarežģītības pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem:

– no iekšējās uzbūves (jūtīgiem cilvēkiem tas notiek sarežģītāk);
– no tā, cik ļoti esi apspiedis savu brīvību visas dzīves garumā (tas nozīmē, cik daudz ir uzkrāto emocionālo bloku);
– no procesa ātruma – cik liels ir izmaiņu ātrums;
– no kosmiskajiem procesiem.

Ko vajadzētu darīt, lai šos stāvokļus izdzīvotu pēc iespējas komfortablāk?

Ja diskomforts pēc kādām transformācijām ir ļoti liels, ir svarīgi saprast, ka tu neesi slims, bet ķermenis vienkārši cenšas panākt tavu apziņu un tāpēc nevajadzētu uzreiz skriet meklēt “burvju tableti”. Ir jāsāk regulāri nodarboties ar savu iekšējo resursu. Un ļoti svarīga tajā ir sazemēšanās un ticība tam, ka diskomforts pazudīs.

Regulāri pastaigājies, skaties debesīs. Ir vingrinājums “elpošana no debesīm”, arī tā palīdzēs.

Lielisks līdzeklis tam, lai atjaunotu ķermeņa elektromagnētisko līdzsvaru (tātad emocijas) ir sāls vanniņas kājām. Lai cik tas primitīvi neizklausītos, tas ir pats efektīvākais līdzeklis.

Noliec savā priekšā sveci, kājas iegremdē karstā ūdenī, kurā izšķīdināta sauja parastās akmens sāls un nedaudz eikalipta vai piparmētru ēteriskās eļļas. Blakus noliec trauku ar aukstu ūdeni un otru trauku ar karstu ūdeni, lai papildinātu vanniņas saturu.

Apsēdies taisnu muguru ar domu, ka viss saplūst kājās. Tu jūti, kā vienlaikus ar izelpu pa mugurkaulu plūst siltumstas plūst uz leju, sasildot gurnu apvidu, tā it kā tu sēdētu karstā traukā, pēc tam šī karstā enerģija aiztek caur ceļgaliem kājās. Un noteikti procedūras beigās aplej katru kāju ar aukstu ūdeni. Pēc tam uzvelc siltas zeķītes. Un tā vairākas dienas pec kārtas.

Ja tev ir pietiekami daudz fiziskā spēka, vari pilnībā iet siltā sāls vannā – tāpat ar parasto akmens sāli un nedaudz aromātiskās eļļas. Un, kad esi vannā, iedomājies, ka tu kā astoņkājis izlaid melnus dūmus. Zini, kad astoņkājim uzbrūk, viņš izlaiž melnu šķidruma mākoni. Tad, lūk, guļot vannā, iedomājies, kā viss nevajadzīgais, visa spriedze, viss, kas traucē mīlestībai, iziet kā melns mākonis. Paguli 10 minūtes, bet pēc tam dušā noskalojies. Un viss.

Šajā laikā uzturam jābūt pēc iespējas vieglam un porcijām ļoti nelielām. Ja jūti dedzināšanu, niezi, tātad par daudz ir uguns enerģijas un uzturā nevajadzētu būt pārāk kairinošiem ēdieniem – mazāk asu, skābu, sāļu.
Ja jūties “izšķīdis”, tad gluži otrādi, var palīdzēt tase karstas šokolādes vai kāda biezzupa ar asāklu garšu.

Ir jādzer padaudz tīra ūdens, labi, ja tas ir strukturēts (strukturēt var gan ar sudrabu, gan sasaldējot un atlaidinot ūdeni parastā ledus kamerā)

Kopumā šādos periodos ir vajadzīgs saudzējošs režīms. Šajā laikā nevajadzētu komunicēt ar cilvēkiem, kuri tracina. Sev apkārt jārada maksimāli mierīga un harmoniska vide.Galvenais necelt paniku.

Tātad, tavs galvenais glābiņš ir elpošana, svaigs gaiss, sazemējums, rūpes par sevi un maksimāla neviena nenosodīšana, pirmkārt jau sevis.

***

Paralēli personīgajām transformācijām, šobrīd notiek masveida pārvērtības, fiziskas parvērtības jaunā kvalitātē.

Šobrīd pirmoreiz vēsturē mēs it kā atgriežamies Dievišķajā stāvoklī, mūs caurauž dievišķā apziņa un mūsu fiziskos ķermeņus caurauž svētā gara uguns. Zinātniskā valodā tas nozīmē, ka no galaktikas centra caur Sauli uz zemi pirmo reizi translējas principiāli jaunas enerģijas un kvantu fizikas likumi iedarbojas ne tikai uz mikropasauli, bet arī parasto ikdienas dzīvi: “vērotājs” ar savu attieksmi veido notikumus, ir pieaudzis domu spēks un tieši no garastāvokļa ir atkarīga dzīva bioloģiskā objekta stāvoklis.

Tūkstošiem gadu krājušās graujošo programmu smagās enerģijas (vīriešu naids pret sievietēm, sievietēm pret vīriešiem, rasu, klasu konflikti, nāves bailes, bailes no sāpēm, ciešanām un bada), kas tukstošiem gadu laikā formējušās uz Zemes un bijušas ierakstītas Zemes elektromagnētiskajā laukā, tātad arī mūsu ķermeņos. Ar katru uzliesmojumu uz Saules šīs enerģijas kļūst nesavienojamas ar dzīvību mūsu ķermeņos un tās aktīvi transformējas caur mūsu ķermeņiem. Tāpēc tie, kuri ir līdzsvarojuši personīgās problēmas var ļoti spēcīgi sajust pašas Planētas transformācijas.

Tās izpaužas kā čiekurveida dziedzera aktivācija – galvas reiboņi, uzbudinātības viļņi, alerģiskas reakcijas – iesnas, acu asarošana, sāpes dažādās ķermeņa vietās.

Apbrīnojamais cilvēka radīšanas brīnums matērijā ir tas, ka viņa fiziskais ķermenis vienlaikus ir arī kosmisks ķermenis, un visi mūsu endokrīnie orgāni, visas mūsu sistēmas, kas ir tieši saistītas ar hormoniem, ir portāli uz citām dimensijām. Tāpēc laikā, kad ķermenī aktivizējas kosmiskās strāvas, lielākais triecienvilnis nonāk orgānos, kas ir atbildīgi par hormonālo apgādi, proti: galvas centros (hipotalamusā, hipofīzē), virsnieru dziedzeros, olnīcās, liesā, aizkuņģa dziedzerī, aknās, nierēs. Tāpēc fiziski mēs piedzīvojam visdažādākos nepatīkamos simptomus. Bet tie vairs nav saistīti ar kādām mūsu personīgajām mācībām vai kļūdām, bet ar spēcīgu enerģiju kustību, kas ķermenim ir nepierasti.

Notiekošo transformāciju atbalsta arī augstā Saules aktivitāte. Tās enerģijas, kas šobrīd nāk no Saules ir mīlestības un harmonizācijas eneģijas. Tas nav savienojamas ar iepriekšējām, un ķermenim ir ļoti grūti tajās adaptēties.

Tu jautāsi, kapēc neslimo lielākā daļa cilvēku? Slimo visi, tikai ļoti atšķirīgi. Tie, kuri vēl nav atmodušies, vēl nespēj uztvert augstās vibrācijas un viņu slimības ir daudz “parastākas”. Bet, ja esi sācis darbu ar sevi, esi sācis lietot veselīgāku uzturu, atbrīvot savu apziņu no stereotipiem, labestīgāk skatīties uz cilvēkiem, ja esi iemācījies piedot, tad tavas šūnas izstaro pavisam citu enerģiju nekā tam cilvēkam, kurš priecīgi bauda tenkas par kaimiņiem. Un tava bioloģija kā magnēts pievelk augstās vibrācijas. Taču, ņemot verā to, ka visos ķermeņos ir uzkrāts ļoti daudz iepriekšējo bloku un emocionālo ciešanu, tad tev ir fiziski smagi.

Bet labā ziņa ir tā, ka pašprogrammēšanas spēks pieaug proporcionāli jauno ienerģiju ienākšanai, tāpēc saglabājot mieru un uzticēšanos Dzīvei tu ļoti atvieglosi savus pārveides procesus un ķermeņa šūnu pārveidi.

Pieredzes rezultātā es atklāju, ka visvieglākais veids, kā pārdzīvot diskomfortablus stāvokļus, ir pēc iespējas vairāk atpūsties un pateikt: “Lai viss notiek visvieglākajā un mierīgākajā man veidā. Es mierīgi atļauju visiem procesiem notikt ar visausgtāko labumu priekš visiem”

Vēl gribu atgādināt, ka tu neesi viens. Katram no mums ir milzīga atbalsta komanda – nefizisko spēku komanda, kas ir ieinteresēta tajā, lai ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem nekas slikts nenotiktu, lai mēs būtu maksimālā līdzsvarā. Viņi nekad nepieļaus kaut ko graujošu tavam ķermenim.

Ja tu jūties ļoti slikti, palūdz palīdzību saviem Sargeģeļiem. Viņi ļoti gaida mūsu lūgumus, jo mēs visi esam vienoti. Ir ļoti daudz lūgšanu, vēlējumu. Kad mēs izmantojam izrunātu vārdu, mēs ietekmējam mūsu ķermeņa šūnas. Nevajag lūgt izdziedināšanos, bet gan mieru un ticību, jo mūsu emocionālais stāvoklis var krietni atvieglināt slimīgos simptomus.

Ir ļoti svarīgi šajā brīdī mīlēt savu ķermeni, pateikties tam. Un ir svarīgi saprast, ka arī ķermeņa šūnām ir stress tāpēc, ka tās pirmo reizi saņem tāda veida starojumu.

Līdz ar enerģijas plūsmas pastiprināšanos palielinās arī mūsu ķermeņa jutība ne tikai pret ārējām ietekmēm, bet arī mūsu domām. Ķermenis ir inteliģents, mazākās daļiņas ir inteliģentas, ar visu var sarunāties, arī ar ķermeņa šūnām. Šī informācija vēl nav pieejama masveidā, taču avangarda zinātnieki  to jau saprot. Tāpēc vienkārši tici tam un runā ar savu ķermeni. Ietekme ir milzīga, ja saki: “Dārgais ķermeni, nomierinies, mēs kopā ar tevi tiksim galā ar visu, elposim dziļi.”

Tu vari pārliecināt sava ķermeņa šūnas uztvert pašreizējo procesu nevis kā šoka terapiju, bet gan kā intensīvu fizisko audzināšanu, izskaidrot tām, ka nav nekādas katastrofas, ka tev tikai jāpielāgojas jaunajām dievišķajām enerģijām.

Un vairāk atpūties – neplāno šādos stāvokļos neko, nekur nebrauc, ļauj pēcpusdienā sev pagulēt.

Ir grūti sniegt vispārīgus ieteikumus, jo katrs mēs esam ļoti individuāli. Katram pašam sevi jāvēro: kā tu jūties šajā laikā, kas ar tevi notiek …

Taču esam iegājuši laikmetā, kad viss ir daudz vieglāk, tikai jāizdara izvēle un jāuzticas savai dabai.

Vissvarīgākais ir saglabāt sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, jo katra doma par satraukumu un bailēm rada nosprostojumu, kas neļauj jaunajai enerģijai viegli plūst cauri mums.

Svētī visu, kas ar tevi notiek, un zini, ka esi pasaules Radītāja vai Mātes maigajās rokās. Un tā kā katrs no mums sevī nes daļiņu Dieva, dziļi savā sirdī mēs to visu zinām.

Mīli sevi, mīli savus mīļos, mīliet viens otru, pasakies dzīvei, atrodi katru dienu mierīgas pieņemšanas sajūtu visam, kas notiek. Jo tikai mūsu virzītā uzmanība atvieglina jauno enerģiju plūšanu caur mums, tostarp visu veidu simptomu mazināšanu.

Un tici – tev jau ir tiesības dzīvot savādāk, vieglāk un maģiskāk, un dzīve tevi šajā noteikti atbalstīs!

Svetlana Dobrovoļska
Avots: https://obretenie-sily-lubvi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…
Zini, dzīve ir tāda, ka skrējiens no mirkļa, kurā tu jautri skaistām kājiņām kul ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kurā nopietni pārdomā, vai ar savām piepampušajām kājām spēsi aiziet līdz virtuvei un uzvārīt brokastīs olu, var būt tik nežēlīgi īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada apbrīnas pilni skatieni, bet rīt tev dod vietu sabiedriskajā transportā…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu, kas piestāv tavai acu krāsai, bet rīt tev vairs nav svarīgi, ko šodien uzvilksi mugurā…
Tāda, ka šodien tu jautri čivini draugu kompānijā, bet rīt, sarāvies čokurā raudi spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, jūsmo par tevi, bet rīt tas viss notiek ar kādu citu, un, skaidrs, ka ne ar tevi…
Tāda, ka šodien esi visu mīlulis, bet rīt – visu aizmirsts vai pat vēl trakāk – atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā bedres dibenā…

Tu vari katru teikumu izlasīt no otra gala, jo notiek arī tā…

Vari pievienot vēl kādus momentus, kuros tu kusties no jūsmīga kanārijputniņa stāvokļa līdz viedumu sasniegušas vārnas stāvoklim, kura tik gaida, kad kāds pametīs gabalu siera… un “figu” lapsai…

Tāda ir dzīve…

Un es jau sen sapratu, ka vienīgais veids, kā neiekrist ar seju savu vilšanos izraktajā bedrē, ir būt gatavai uz visu….
Dzirdi? Uz visu!…

Pagriezies un ej, kā teica mana vecmāmiņa, kura bija izgājusi cauri visām represijām, kara šausmām un visām pārējām šūpojošajām desmitgadēm…
Dzīve ir tāda…

Un slikti tajā ir tiem, kuri domā, ka vienreiz mutē atrastā sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas…
Tiem, kuri vienmēr gaida pret sevi īpašu attieksmi…
Tiem, kuri domā, ka visiem toksiskajiem un mocītājiem ir jānožēlo savi grēki un jāizlūdzas piedošana…
Tiem, kuri tic, ka laimei un mīlestībai jābūt garantētai un nepārejošai…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un jau laikus ir sagatavojušies tikai neveiksmēm…

Bet normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien kaktiņā nomirt pēc katras neveiksmes…
Tāda ir dzīve…
Brīnišķiga… pat tad, kad nekā brīnišķīga, šķiet, tajā nav…
Patiesi!…

Izvēlies to, lai kas arī notiktu…
Tāpēc, ka tā, atšķirībā no nāves, ļauj izdarīt šo izvēli…
DZĪVO!

© Ļiļa Grad
Foto: Marina Ryazantseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

UN TAD IZRĀDĪJĀS…

UN TAD izrādījās…
Un tad izrādījās, ka mūsu patiesie garīgie skolotāji ir mūsu vecāki, radi, draugi, draudzenes, partneri, vīri, sievas, bērni, pārdevēja, autobusa šoferis, nejaušs garāmgājējs, ubags uz ielas, sašutis priekšnieks, rupjš kaimiņš.
Un tad izrādījās, ka mūsu garīguma slānis acumirklī pazūd un neiztur realitātes pārbaudi, pie mazākās mijiedarbības ar šiem skolotājiem.
Un tad izrādījās, ka ikdiena garīgumu māca labāk nekā to var iemācīties ašramos un nomaļās rekolekcijās.
Un tad izrādījās, ka Dievs neatrodas tempļos un svētvietās – Viņš ir mājās, virtuvē, vannas istabā, veikalā, darbā, saziņā ar ģimeni un draugiem.
Un tad izrādījās, ka Dievs ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām – ka Viņš ir vienmēr, visur, visā un ikvienā, katrā mirklī.
Un tad izrādījās, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķita, un ka, iespējams, tas ir augstākais garīgums – redzēt Dievišķo – parastajā un Dievu – visā (un ikvienā).
Ieraudzīt un paklanīties Viņam.
Un pasaulē? Vienkārši apskaut mirkli ar mīlestību.
~Edvards Taraščanskis~
Kopēts no Aleksandrs Agešins
Tulkojums: Kristine Devi

Par to, kas šobrīd rada realitāti

Būtībā mēs jau 10 gadus dzīvojam pasaulē, kurā tēze “doma ir materiāla” neizraisa ne mazākās šaubas. Te es domāju – lielu daļu cilvēces.

“Baidies no savām domām – tās mēdz materializēties…”, “Par ko domā, tas arī kļūsti…”, “Visumam ir pilnīgi vienalga – baidies tu, vai sapņo, tāpēc labāk sapņo!”… – šīs frāzes zina daudzi. Tomēr dzīve strauji iet uz priekšu un tikko kā atvērušās zināšanas, ļoti ātri kļūst par pagātni.

Ir labi, ja zini, ko gribi, taču nostrādā tikai tas, kas Sirdī. Un tas attiecas uz visu, ne tikai uz īpašiem vēlmju objektiem.

Ko tu jūti pret DZĪVI?
Kā tu sagaidi katru jaunu dienu – ar interesi vai bailēm?
Vai priecājies par Sauli, par Debesīm?
Par tuvajiem un gadījuma cilvēkiem savā dzīvē?
Vai aiz visām lomu spēlēm tu redzi cilvēku Dvēseles?
Vai tas viss tev liek smaidīt?…

Kad vēl tikai šī tēze “doma ir materiāla” sāka iedzīvoties masu apziņā, gudri cilvēki mēģināja mums pateikt, ka ar domāšanu vien nepietiek, tai klāt ir jābūt sajūtām, kas saskan ar to tēlu, uz kuru tu tiecies: gribi naudu – jūties kā bagāts cilvēks, gribi mīlestību – iemīli sevi, gribi dzīvokli – esi pateicīgs tai vietai, kur dzīvo šobrīd utt. Tomēr šobrīd, kad pagājuši daudzi vizualizācijas un pozitīva noskaņojuma radīšanas gadi, daudzi man raksta, ka tas vairs nedarbojas.

“Kad es beidzot iemācīšos nopelnīt?” “Kad beidzot man būs dzīvoklis, par kuru sapņoju, sapņu vīrietis, ceļojumi….?
Tāpēc, ka ir pagājis spēļu laiks.

Ir pienācis Patiesības laiks: cik ļoti tu sevi sajūti kā Dvēseli, nevis lomu, cik siltuma un prieka tu izstaro Pasaulē – tik arī labklājības tu saņemsi pretī. Katrā konkrētā brīdī. Prāta priekšstatiem un vēlmēm vispār nav nekādas nozīmes. Atspoguļosies tas, kas Dvēselei vajadzīgs mīlestības pilnīgai atklāsmei.

Ja tu vēlies aiziet no radiniekiem, ar kuriem kopā dzīvo, bet tev pret viņiem ir pretenzijas – tev nāksies vēl kādu laiku “paberzēties ar viņiem” lai atvērtu mīlestību savā sirdī, kamēr gandrīz piespiedu kārtā tu neiedziļināsies savā sirdī un nesapratīsi patieso situāciju…. Ja tu vēlies izmantot savus talantus un izglītību, lai realizētu vēlmi pēc statusa un pelnītu “ne sliktak kā citi” – tava Dvēsele visos iespējamajos veidos sabotēs tevis veicamās darbības un paralizēs tevi ar bailēm un šaubām, bet psihologu palīdzība tās vēl nostiprinās. Tāpēc, ka tu vēsti Visumam NE TO. Tu turpini izvēlēties spēles atribūtus, kad vienīgais mērķis šobrīd mums visiem ir atcerēties savu dievišķo dabu – Dvēseles Prieku no ceļojuma Ķermenī. Pateicību sev un Dievam par dzīvi unikālā laikā, kad beidzas viena spēle un sākas cita.

Mēs ar jums atrodamies astotnieka bezgalības krustpunktā un, ja iepriekšējā cilpā ļoti redzami darbojās ārējo sakaru likumi, tad jaunajā realitātē darbojas TIKAI MŪSU IEKŠĒJĀ GAISMA.
Tieši tā rada vēlmi un prasmi darboties redzamajā pasaulē.

Un dzīve momentā atspoguļo mums šīs pašpietiekamās Gaismas līmeni – esības prieku, kas nekādā veidā nav atkarīgs no ārējām dekorācijām. Kad mēs neesam norūpējušies par notikumiem, kas norisinās ārpasaulē, bet pateicībā izdzīvojam katru mirkli, lai kāds tas arī būtu – šie paši notikumi uzreiz uzlabojas. Bet tad, kad esam koncentrējušies uz to, lai uzlabotu notikumus, zaudējot saikni ar savu iekšējo uguntiņu – grūtības samilzt.
Kādi vēl pierādījumi ir vajadzīgi?

Es jau esmu minējusi piemēru par raftingu (plostošanu). Mūsu dzīve ir mūsu pašu pasūtīts raftings. Un diezgan ilgu laiku šajā ceļojumā mums palīdzēja tieši ārējās reaģēšanas prasmes – mūsu atjautība, veiklība, fiziskā izturība utt. Tomēr šobrīd šo peldlīdzekli mutuļojošā dzīves straumē vada Dvēsele.

Ja tavs prāts ir aizņemts ar apkārtējo viļņu un aprīkojuma analīzi, Dvēsele nespēj aizklauvēties līdz tavai sirdij, lai beidzot tevi ievirzītu mierīgos ūdeņos un pagrieztu tevi ar skatu pret burvīgām ainavām un piestātu tajās vietās, kur tu vēlies.

Avots: © «Obretenie-sily-Lubvi.ru»
Foto: Alex Zarco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot, lai redzētu sauli

Ziemā ir nedaudz vairāk klusuma, nedaudz vairāk iespēju pabūt vienatnē, nedaudz vairāk iespēju dzīvot lēnāk.
Un, lūk, šis palēninājums kļūst par gandrīz vienīgajām zālēm šobrīd.

Labprātīgi samazini ātrumu, dod iespēju atbrīvot savu nogurumu, novienkāršo savu “mazo” dzīvi līdz viedumam atbrīvoties no savām vēlmēm, kas tevi dzen…
Un līdz viedumam pārāk stipri neapgrūtināt ne sevi ne citus…
Līdz tam jau pavisam neikdienišķajam maigumam, kurā neviens nelec virsū otram, lai censtos kaut ko no ārpuses izmainīt, bet turpina mīlēt, turpina mierināt, turpina sildīt.

Negribēt pārāk daudz, nešūpoties līdzi steigai, kas tāpat neko nedod, nemētāties ar to, kas ir, dēļ tā, kā nav – lūk, vēl vienas zāles.
Zāles pret cinisko iekšējo aukstumu, pret nežēlību, pret bezspēcīgajām dusmām.

Palēnināties, lai nepazustu.

Un dzīvot, lai redzētu sauli… brīvo sauli.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komunikācijas Zelta likumi

1. Nekrāj aizvainojumus – tas tev pārāk dārgi maksās. Ir jāiemācās piedot un pieņemt. Un tas vajadzīgs, pirmkārt, tev, nevis otram. Bet tas nenozīmē, ka tev jāturpina komunicēt ar savu pāridarītāju.

2. Neapvainojies uz bērniem par to, ka viņi tevi nesaprot. Lai saprastu, ir jānoiet tāds pats dzīves ceļš. Starp jums ir ļoti liela laika distance. Tā ir, bija un būs. Un vecāku – bērnu “problēma” ir mūžīga.

3. Darot labu, negaidi labu. Negaidi, ka apkārtējie tevi mīlēs, cienīs. Iemācies būt laimīgs ar to, ka esi dodošs un dari labu, kad tas ir dvēseles aicinājums, nevis tad, kad tev to piespiež darīt.
“Svētīts tas, kurš neko negaida, jo viņš nekad nejutīsies vīlies” 
© Aleksandrs Poups

4. Nekritizē!
“Kritika ir bezjēdzīga, jo liek cilvēkam aizstāvēties un, kā likums, – censties sevi attaisnot. Kritika ir bīstama, jo tā sit pa cilvēka lepnību, aizskar pašlepnumu un izsauc aizvainojumu”
© Deils Kārnegī

5. Nestrīdies. Tu vienalga nevienam neko nepierādīsi. Katrs tāpat paliks pie sava. Un vienalga otrs tevi nesapratīs, jo viņam ir cita dzīves pieredze.
“Pasaulē ir tikai viens veids, kā uzvarēt strīdā – izvairīties no tā” 
© Deils Kārnegī

6. Necenties uzspiest savu pagāti citiem, ja viņi tev to nelūdz. Ikviena uzspiesta lieta, pat tad, ja tā ir mīlestība – ir agresija.

7. Vērtējot otra cilvēka rīcību, pacenties ņemt vērā situāciju un apstākļus. Mūsu pozitīvais “es” tēls lielā mērā ir saistīts ar to, ka mēs varam piedot sev neadekvātu uzvedību, atsaucoties uz nelabvēlīgu situāciju un apstākļiem, bet nepiedodam to citam.

8. Nepieprasi un negaidi, kad citi būs līdzīgi tev. Ir dažādi cilvēku “veidi”, kuriem ir atšķirīgi apziņas un pašapziņas līmeņi. Šīs atšķirības starp cilvēkiem ir tādas pašas, kā atšķirības starp dažādām dzīvnieku sugām (skudras, ziloņi, pērtiķi u.c.). Un pat starp viena veida cilvēkiem ir individuālas atšķirības. Tāpēc nav jābrīnās par to, ka ir atšķirīgas domas, rīcība, motīvi un vērtības.

Avots: Самоисцеление
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirmajā Adventē

Patiesus brīnumus neuzbur burvju nūjiņas un tie nedzīvo pasaku grāmatu lappusēs.
Brīnumi mīt maigumā, iespējā nevilties un nepievienoties rijīgajam ļaunumam.
Tie mīt izvēlē mīlēt.
Izpratnē par to, ka mēdz būt laiki, kuros nevajag paskaidrot, kāpēc uz tuvāko atkritumu izgāztuvi tiek aizsūtīts piekasīgums, sava stresa izgāšana pār saviem tuvajiem, mokoša ieciklēšanās uz savu personu un vēlme žonglēt ar aizvainojumu un boikotiem.

Un šobrīd ir tieši tādi laiki….

Un mums visiem pa spēkam ir vienkāršie cilvēcības brīnumi.
Atbalstīt vienam otru. Uzklausīt vienam otru. Un sasildīt.
Būt viens otram

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

LAIMĪGĀ

«Laimīgā, – nodomāja modernu kafejnīcu tīkla īpašniece, vērojot slavenu aktrisi, kas bija apsēdusies kafejnīcā pie galdiņa. – Skaistule, izskatās miljonu vērta. Vienīgās rūpes, kā izķert jauno juvelierizstrādājumu kolekciju, izvēleties, kurā kūrortā atpūsties, izdomāt kā izvairīties no lielā bagāto pielūdzēju bara un kā paslēpties no izmanīgajiem paparacci aiz savas krāšņās pils augstās sētas. Bet man te…. galva griežas no visiem nodokļiem, piegādēm, kredītiem par dzīvokli un jauno mašīnu. Bērns aug ar aukli, vīram sava dzīve. Un Maldivu salās sākas dārgā sezona».

«Laimīgā, – nodomāja viņas kaimiņiene, satiekot “kafejnīcu biznesa lēdiju” – Laimīgā, viņa dzīvo stāvu augstāk milzīgā dzīvoklī, vienu pēc otras maina automašīnas gluži kā cimdus. Bet es te… bez apstājas rakstu programmas. Knapi izdodas nopelnīt vienistabas dzīvoklim. Jāstrādā no agra rīta līdz naktij. Sēdi viena mājas kā ieslodzītā. Ne ģimenes, ne drauga. Ne izklaides, ne atvaļinājumu. Tikai sociālajos tīklos lasi: kur labāk Ibizā vai Tenerifē. Bet dzīve paskrien garām»…

«Laimīgā, – skatoties uz viņu, nodomāja friziere, kas vieglām roku kustībām ieveidoja matu cirtas. – Pati sev saimniece. Strādā no mājām, mierīgi, nesteidzoties dzer kafiju. Ar pirkstu pabaksta klaviatūru un nauda nāk, turklāt ļoti pieklājīga. Gribi, brauc uz Ēģipti, gribi – uz Turciju. Bet es te… cik galvas jāsafrizē, cik tonnas matus jāsaslauka, lai sastrādātu kaut nedaudz. Un katram klientam jāizpatīk, katrs no viņiem cenšas nervus pabojāt. Vakarā uz kājām vairs neturos, bet mājās vīramāte tik gaida, kad varēs vedeklu pazāģēt»…

«Laimīgā, – skatoties uz frizieri, nodomāja zivju tirgotāja kioskā, drebinoties novembra aukstumā un pūšot elpu uz no salā piepampušajām rokām. – Redz, viņa stāv siltumā, mazā halātiņā un čībiņās, pucē meitenes, “tējas naudu” bāž kabatā. Bet es visu dienu aukstumā un salā…. kājas ragā sasalušas, pirkstus saliekt nevar. Vienīgā iespēja kaut ko vairāk nopelnīt, ja kadai dāmītei pašai negribas rokas ķēpāt un tad tā palūdz notīrīt zivi. Vakarā ar mokām aizlien līdz savam īrētajam dzīvoklim, kopā ar kaimiņu iedzer šņabi, jo tikai tā var sasildīties»…

«Laimīgā, – skatoties uz zivju pārdevēju nodomāja smalciņa modele, ar acīm aizrautīgi sekojot tam, kā pārdevēja gardu muti apēd kūciņu, ko viņai no tirgus atnesis krāvējs. – Vienmēr paēdusi, ar baudu štopē saldumus. Bet es… mūžam badā, lai saglabātu savu slaidumu, mūžam kaut kādi gadījuma darbi, un nekad nezini – kad nākamo reizi ēdīsi, kur un ar ko pārnakšņosi. Izģērbies tā priekšā, kurš samaksās, un tā pierodi pie domas, ka esi mūžīgā lieta»…

«Laimīgā, – skatoties uz modeli, kura ar krāšņu rožu pušķi rokā pozēja jauniņam fotogrāfam, nodomāja balzaka vecuma dāma. – Tāda jauniņa ar smalciņu figūru, ar sapņainu skatienu. Viņai dzīvē vēl viss priekšā. Un viņa nezina, kā tas ir, kad skaistums novīst. Kā ir tad, kad tuvie aiziet. Kā tas ir, kad vīrs tevi pamet, bet bērni izaug un aiziet no mājām katrs savā dzīvē. Un viņa nezina rūgto vientuļo vakaru garšu»…

«Laimīgā, – skatoties uz eleganto sievieti, kura uz soliņa pēta reklāmas bukletu, nodomāja sirma sieviete, stumdama invalīda ratus, kuros sēž vecs, pusaizmidzis večuks. – Vēl tik jauna un skaista. Vēl vesela un spēka pilna. Vēl var atļauties terēt naudu skaistam apģērbam, garšīgam ēdienam un patīkamām nodarbēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, kad visa nožēlojamā pensija aiziet dārgām zālēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, ik nakti ar bažām ieklausīties, vai blakus istabā kāds elpo un just, ka beigas ir tuvu»…

«Laimīgā, – skatoties uz sievieti ar invalīdu ratiem, nodomā vientuļa večiņa, kas no samīcītas emaljas bļodiņas zem krūma liek ēdienu klaiņojošu kaķu bļodiņās. – Cik viņus redzu, vienmēr divatā. Viņa tam segu uz kājām sakārto, viņš noplūc pīlādža ogu un dod to viņai. Ir par ko rūpēties, ir kas pažēlos. Bet es nomiršu un neviens to pat nepamanīs. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad putru sev vāri ūdenī, lai atliktu piens, ar ko pabarot izsalkušos klaiņojošos kaķus. Lai tikai justos kādam vajadzīga»…

«Laimīgā, – skatoties un večiņu, kurai apkārt pinās vesels kaķu bars, nodomāja jauna klaidone, kas centās nomierināt savu raudošo divgadīgo meitiņu. – Redz, kā viņa var, izklaidējoties barot svešus kaķus, bet man bērnam nav ko dot ēst. Kaut kur taču viņa dzīvo, kaut kur vāra savu putru. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad tev nav nekā sava, kā tas ir uabgot, kā tas ir bēgt no policistiem un klaiņojošiem suņiem. Varbūt jau sen vajadzēja mesties upē, tikai bērna dēļ vēl šeit esmu»…Viņa paņēma samīcītu papīra turzu un izvilka no tās bulciņu, kuru šodien viņai iedeva veca kundzīte, un pasniedza to mazajai meitiņai.

Viņa neredzēja, ka viņas vēro slavenā aktrise, kura kafejnīcā dzēra savu kafiju un pēc tam iesēdās smalkā limuzīnā. Tā viņa tur klusējot sēdēja un skatījās uz meiteni, kura pilnu muti ēda bulciņu. Un gar acīm paskrēja visa dzīve: skaista pasaka, kas jaucās ar cinismu, nodevību, tukšiem solījumiem, agriem abortiem, falšām lomām, dārgām dāvanām, no kurām sirds sasalst, brīnišķīgu pili…. klusu un tukšu naktīs. Viņas acu skatiens sastapās ar mazās meitenes acīm un no ieplesto acu skata viņai aizrāvas elpa. Viņa asarām acīs sastingusi vēroja kā mazā meitene apķērās ap kaklu mammai, viņa iedomājās, cik siltas ir bērna rociņas, tikai nez kāpēc viņas māte to neievēro. Bet galva griezās tikai viena vienīga doma: “Ak, Dievs, Laimīgā»…

Tatjana Lonskaja
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo pieaugušāks tu emocionāli kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem…
Vai arī to vispār nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem… absolūti jebkādiem!

Mēs nevienam nevaram aizbāzt muti, nevaram atcelt svešus viedokļus, nevaram atņem kādam citam viņa vajadzības…
Un droši vien labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā savādāk, un uzskata, ka ir tiesības būt citu dzīvēs svarīgākiem par pašiem to īpašniekiem…

Muļķības!

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir…
Un mēs esam tādi, kādi esam…
Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt savas reakcijas…

Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino…
Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši…
Nepieņemt tos vērtējumus, kurus mums dod…
Nesekot tiem norādījumiem, kuri ir pretrunā ar mūsu lēmumiem…
Neatstāt tās birkas, kuras mums piekarina…
Neciest no tās nemīlestības, ar kuru mūs soda…
Necerēt uz to atbalstu, kuru mums nedod…
Neklauvēties pie tām durvīm, kuras mums neatver…
Nepaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest…
Un nepadoties tām manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…
Un tā tālāk…

Kamēr neesam to pieņēmuši, tas nav mūsu…
Un kamēr mums nav atņemts, neatdosim…
Jo agrāk to saproti, jo mazāk pēc tam problēmu jebkurās attiecībās…
Bez izņēmuma, pat ar pašiem tuvākajiem…
Tāpēc, ka, ja tuvākie grasās no mums vīt virves, un negrasās meklēt veselīgus problēmu risināšanas ceļus, viņi attālinās…
Un mēs nespēsim pārkāpt tos sliekšņus, aiz kuriem mēs uzskatām, ka varēsim iet ar savu “dziesmu grāmatu”….

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru mijiedarbības arsenālā nav nekā cita, kā vien primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumi, uzsēdināšanas uz mūzīgās vainas sajūtas, ilgu boikotu, uzmestu lūpu un visādu citu muļķību, kas piedien labi, ja līdz gadiem deviņiem, ne vairāk….
Bet iekšējais bērns, ar kuru gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ….
Un tas vajadzīgs apmēram 10 procentos pret 90 procentiem pieauguša cilvēka….

Pieaugsim!
Un gribēsim no otra veselā saprāta robežās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienmēr var atrast savējos

Droši vien katrs no mums kaut reizi dzīvē ir kļūdījies, cenšoties kādam izdabāt vai cenšoties iekļauties ne savā “barā”.
Turklāt, vēl pirms tā bija diskomforta sajūta un sajūta, ka to darīt nevajag, taču intuīcija tika apklusināta un tas tika izdarīts.
Tad nācās locīties un klanīties neērtās pozās, tā nodarot sev ļoti lielu kaitējumu.
Kad cenšamies izdabāt un izkalpoties, mēs vairs neesam mēs paši.
Un šī apzināšanās liek justies neērti un pretīgi, un ir sajūta, ka esi ne savā ādā.
Tā jau sākotnēji ir zaudēta spēle, jo gala rezultātā no tā nekas labs nesanāks.
Nav vērts nodarīt sev pāri, labāk pacensties palikt sev pašam.
Vienmēr var atrast savējos. Ar līdzīgiem uzskatiem un pasaules redzējumu. Un tad jau, vairs necenšoties izdabāt un nezaudējot savu individualitāti, brīvi izpausties un mijiedarboties ar citiem.
Tikai tad tu jutīsies pa īstam brīvs, laimīgs, atvērts un pārliecināts par sevi.
Un visiem būs labi. Tādā mijiedarbībā katrs piepildīsies ar enerģiju, nevis zaudēs to, cenšoties iekļauties tur, kur nevajag.
Kad tu atradīsies tādas izvēles priekšā, uzreiz izlem – nenodarīt sev pāri un tas būs vispareizākais lēmums…

Valentīna Vaļkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis