Dzīve var būt visāda…

close-up-photo-of-woman-s-face-3064717

Vai zini, dzīve var būt tāda, ka ieskrējiens no mirkļa, kad tu skaistām kājiņām kulsti ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kad nopietni apsver, vai varēsi patstāvīgi uz savām piepampušajām kājām tikt līdz virtuvei lai uzvārītu olu brokastīs, var būt tik satriecoši īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada sajūsmas pilniem skatieniem, bet rīt – atbrīvo vietu metro…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu savu acu krāsā, bet rīt, aci nemirkšķinot, ielien vecā “bītlenē”, jo tev vispār tas nav svarīgi…
Tāda, ka šodien tu jautri vītero draugu kompānijā, bet rīt čokurā sarāvies auro spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, apbrīno, bet rīt to pašu – kādai citai, skaidrs, ka ne tev….
Tāda, ka šodien visiem esi mīlulītis, bet rīt – pavisam aizmirsts, pamests vai atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā jūras dibenā….

Tu vari katru teikumu izlasīt no beigām – arī tā notiek….

Tu vari pievienot starpposmus brīžiem, kad tu migrē no sajūsmināta muļķa kanārijputniņa stāvokļa, līdz prātīgas vārnas stāvoklim, kura drūmi gaida, kad kāds pametīs kādu siera gabalu… pigu lapsai…

Dzīve, ir tāda…

Es jau sen sapratu, ka vienīgais veids kā neiekrist ar seju sevis paša izraktajā vilšanās bedrē – ir būt gatavam it visam…

Dzirdi, it visam?…

Saģērbos un gāju, kā teica mana vecmāmiņa, kura pārcietusi visas represijas, kara šausmas un garās padomju laika desmitgades ….

Dzīve, viņa ir tāda…

Un tajā slikti ir tam, kurš nolēmis, ka vienreiz mutē atradusies sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas….
Kurš mūždien gaida pret sevi kaut kādu īpašu attieksmi…
Kurš domā, ka visiem toksiskajiem cilvēkiem jāsāk nožēlot savus grēkus un jālūdz viņam piedošana…
Kurš tic tam, ka laimei, mīlestībai un veiksmei jabūt garantētām un nepārejošām…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un noskaņoti tikai uz neveiksmēm …

Normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien stūrītī nomirt pēc katra satricinājuma….

Dzīve, viņa ir tāda…

Brīnišķīga… pat tad, kad šķiet, ka brīnišķīga vispār nekā nav….

Tā taču ir…

Izvēlies to, lai kas arī nenotiktu…

Tāpēc, ka dzīve, atšķirībā no nāves ļauj izdarīt šo izvēli…

Dzīvo!
Ļiļa Grad
Bilde: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav nepārtraukts prieks

100609620_1457931064411054_1155582305566195712_n

Es agrāk domāju, ka vajag tik, cik vien spēka tiekties pec laimes, kas sastāv no nepārtraukta prieka…
Tagad es cenšos vienkārši just…
Neatteikt atnākušām sajūtām vienkārši būt…
Uzdot tām jautājumus, lai saprastu – no kurienes tieši tādas un tieši šodien…
Un necensties imitēt to, kā nav…

Ļoti daudz kas slikts ar mums notiek tad, kad cenšamies par katru cenu iegūt šablonisku laimi…
Mēs savu dzīvi pārvēršam muļķīgā sportā, kad domājam, ka tajā visam jābūt “ātrāk, augstāk, tālāk, spēcīgāk….”
Bet nevajag…

Ir vajadzīga apzināšanās, cilvēciska, individuāla…
Dzīvei nevajag lai mēs sacenstos viens ar otru, lielītos ar savām trofejām un uzskaitītu savus aktīvus…
Tai vispār no mums neko nevajag, tāpēc, ka tā notiks arī bez mums…. bet mēs bez tās nenotiksim…
Es skatos uz agri piekūstošo un ļoti reti uzspīdošo janvāra sauli…
Man patīk, ka tā šodien ir…
Man patīk, ka ir cilvēki, kurus es mīlu…
Man patīk, ka svētku laiks paiet, jo jau sen nevēlos neko mākslīgi paildzināt…
Man ļoti patīk, ka jau ļoti sen es dzīvoju bez vilšanās…. mani nav iespējams pievilt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nevienu nenomocu ar savām gaidām un ne ar vienu nekomunicēju tikai tāpēc, ka tā vajag…
Man vienkārši patīk dzīvot, nevis kontrolēt dzīvi laimes piegādē…
Jo tagad es skaidri zinu, ka laime nav nepārtraukts prieks…
Laime ir īss pārtraukums priekā…
Sajūtiet to tagad, tur, kur esat!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev ir dots

dots

Man ļoti iepatikās kāda frāze tīklā: «Mūsu dzīve ir tik īslaicīga, ka «rītdien» — ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas vērtīgās minūtes aizvainojumiem, strīdiem, sirdi ievainojošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam pateikt viens otram, ka mīlam. Vienkārši pateikt. No rīta pamosties un pateikties dzīvei par to, ka bēdas apgājušas ar līkumu.»

Domājiet par to, cik daudz jums ir dots, tas vienmēr dos jums spēkus. Sarežģījumi gadās, bet tie gadās tikai tādēļ lai mēs kļūtu laimīgāki.
Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda jēga cīnīties ar realitāti, ja to var pārvērst spēlē

deja berns

Reiz es pajautāju savai vecmāmiņai, vai ātri paskrēja viņas dzīves 70 gadi. Un viņa man atbildēja: kā viens mirklis…
Jocīgi sanāk, tātad starp dzimšanu un nāvi ir viens mirklis, kas aiztek kā ūdens starp pirkstiem un jau pēc mirkļa tu dejosi savu pēdējo deju. Sanāk, ka nekas nav svarīgi. Dari, ko vēlies, dzīvo kā vēlies, vienkārši esi laimīgs šai pēdējā mirklī.
Man nav saprotams tikai viens, ja nāve ir tik tuva un acīmredzama, tad, kā es, kā mēs visi pamanāmies piepildīt savu dzīvi ar tik daudz dažādiem krāmiem, šaubām, nožēlu, pagātni, kuras vairs nav un nākotni, kura vēl nav notikusi, bailēm, kas visticamāk nekad nepiepildīsies, ja viss ir tik acīmredzami vienkārši. Mēs visi esam nolemti, atliek vien pieņemt visu tā kā tas ir, spert soli nezināmajā un piepildīt katru ieelpu ar Mīlestību un izelpot Pateicību.
Kāda jēga cīnīties ar realitāti, pārvērst savu dzīvi par kaujas lauku, ja var šo spēli pārvērst par brīnumainu piedzīvojumu, kurā nav ne grama bailes, kurš piepildīts brīnumiem, mieru, labestību harmoniju un mīlestību. Dažkārt man rodas iespaids, ka visa realitāte ir kā spoguļistaba, kurā es visādi šķobos, no visa spēka cīnos ar sevi, pats sevi baidu, pats sevi smīdinu, pats apskauju, mīlu sevi… Dons Huans reiz teica: karavīra cīņas māksla sastāv no līdzsvara starp šausmām būt cilvēkam un brīnumam būt cilvēkam. Kāds gan brīnumdaris šis Dons Huans…
Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vērtību sistēmu

plusma1

Visam reiz pienāk beigas! Jebkura šīszemes vērtība tiek mums aizdota uz kādu laiku, un agri vai vēlu kļūst par mūsu pagātnes daļu. Mūsu jaunība nav ilglaicīga, mūsu darba spējas izsīkst, mūsu tuvie cilvēki mūs pamet un aiziet mūžībā, mūsu īpašumi nolietojas, mūsu tituli un ordeņi ir tukša skaņa…

Bēda tam, kurš pieķēries kādai vienai vērtībai un nav spējīgs no tās atvadīties. Kopā ar tās pazušanu, sabrūk viss šķietamās dvēseles stabilitātes kāršu namiņš. 

Cik ļoti labākā situacijā ir tie, kuri ir spējuši sev radīt daudzpusīgu vērtību sistēmu. Tie, kuri iemācījušies pārnest akcentus un savu uzmanību no vienas vērtības uz citu. Darba laikā viņi pievēršas savai profesijai, savas ģimenes lokā visu savu uzmanību velta saviem mīļajiem, kad dara kaut ko radošu, tad ar sirdi un dvēseli atdodas savam radošumam. Klausoties mūziku, ļaujas tās skanējumam un harmonijai.

Un, ja nu pēkšņi kāda no vērtībām kļūs neiespējama – piemēram, slimības gadījumā cilvēks zaudē darba spējas, vai arī kurluma dēļ vairs nespēj dzirdēt mūziku, – tad viņam vienalga paliks siltas attiecības ar saviem mīlajiem un iespēja nodarboties ar savām radošajām lietām. Tāda cilvēku Dvēseles mieru ir grūti sagraut. Tādiem cilvēkiem nav bail no dzīves ātrā ritējuma un tāpēc viņi nekad nekrīt depresijā.

Šeit vietā ir teiciens: “Cilvēku tur vērtības, pie kurām viņš turās”.

Es atceros kādu 40 gadīgu vīrieti, kuram ārsti bija nozīmējuši kājas amputāciju. Viņš bija šokā. Nekas viņu nespēja mierināt. Viņa māte man palūdza ar viņu aprunāties. Viņu uzmundrinot, es kā cilvēks no malas, centos iztikt bez lētiem argumentiem. Viņa sāpes spētu saprast vien tas, kurš pats bijis tādā situācijā. Es nolēmu, ka pieturēšos pie reālās situācijas, kaut arī reālā situācija ir tik daudzpusīga.

– Vai tiesa, ka amputācija glābs jūsu dzīvību? Ka bez šīs operācijas jūs nomirtu? – es jautāju.

– Jā, – viņš pamāja ar galvu. – Ārstiem nebija citas izvēles.

– Tas nozīmē, ka uz šo brīdi, jūsu dzīve praktiski ir beigusies. Ka, ja jūs dzīvotu citā gadsimtā, vai pat šodien citā valstī, jūs būtu nolemts nāvei. Tomēr apstākļi ir tādi, ka jūsu dzīvību var glābt un tā no jauna būs jums uzdāvāta. Kaut arī ne iepriekšējā formā. Jaunā, uzdāvinātā dzīve būs dzīve ar protēzi. Tas ir obligāts izdzīvošanas noteikums.

Pacients uzmanīgi sāka klausīties manos vārdos.

– Var teikt arī tā, – viņš nopūtās.

– Jā, – es turpināju. – Tagad padomāsim, ko jūsu jaunā dzīve vēl joprojām ir spējīga jums piedāvāt. Kas līdz šim jums ir bijis svarīgs un vērtīgs?

– Es esmu konstruktors, speciālists tiltu projektēšanā. Mani interesē tehnika un arhitektūra. Es nodarbojos ar grafisko programmu izstrādāšanu supersarežģītiem projektiem.

– Izklausās ļoti intriģējoši, – es teicu. – Un kas vēl bez tā jūs interesēja tajā dzīvē?

– Man ļoti patīk teātris, cenšos neizlaist nevienu teātra izradi un festivālu. Mana draudzene ir aktrise, viņa bieži dodas dažādās ārzemju viesizrādēs. Kad viņa atgriežas, gadās, ka mēs visu nakti apspriežam kādu jaunu izrādi. Neskatoties uz to, ka ne vienmēr mēs esam vienis prātis, šī kaislība mūs ļoti stipri vieno.

– Vieno vēl stiprāk? – es jautāju un viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.

– Es viņu ļoti mīlu.
– Un, tā, izdarīsim kopsavilkumu, – es pasmaidīju. – Rīt jums tiks uzdāvināta jauna dzīve. Šajā dzīvē jums būs grūti ierobežojumi, taču tie nekādā mērā neskars nevienu no jūsu galvenajām vērtībām. Konstruēt tiltus, izstrādāt grafiskās programmas, apmeklēt teātra izrādes un mīlēt savu draudzeni jūs varēsiet arī ar vienu kāju. Tā būs jauna dzīve, kuru piepildīs jau esošās, ierastās vērtības…

– Ziniet, šāds skats uz lietām man patiešam palīdz, – viņš mani pārtrauca. – Rīt, kad mani vedīs uz operāciju, es visu laiku domāšu par to, ka tiek glābta mana dzīvība. Paldies par padomu!

Un cilvēks tika galā ar briesmīgu šoku, pateicoties savai daudzpusīgajai vērtību sistēmai. Ja viņam svarīga būtu tikai viena vērtība, piedevām, tāda, kuru var uz mūžu pazaudēt – piemēram, braukšana ar sacīkšu velosipēdu, – tad šim stāstam būtu ļoti bēdīgas beigas. Tāpēc, ka bailes ļoti bieži rada izmisumu. Bet pārāk lielas bailes šķirties no kaut kā (kad cilvēks domā: “Bez tevis vai bez vēl kaut kā es nespēšu dzīvot”) noved pie tik liela izmisuma, kas, arvien pieaug tuvojoties zaudējuma brīdim (dažkārt, pat līdz suicīdam ar devīzi: “Tagad manai dzīvei vairs nav jēgas”).

Frankls šo domu formulēja ar ļoti vienkāršu frāzi: “Jebkurā vērtībā ir vieta Dievam”

Un sev atzīmēsim: ne vairāk. Bet arī – ne mazāk. Vērtība ir jāsaudzē, laiku pa laikam jāatjauno, taču to nekad nevajag pacelt līdz debesīm, tāpēc, ka Debesis ir mūsu atbalsts un drošība šeit, uz zemes.

Elizabete Lūkasa
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašam savs vilciens

vilciens7

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā. Ar daudzām pieturām, izmaiņām maršrutā un pat avārijām.

Bērnībā mēs kopā ar vecākiem iekāpjam šajā vilcienā un domājam, ka tā būs vienmēr. Taču pienāk brīdis, kad viņi kādā stacijā izkāpj un mēs turpinām ceļu bez viņiem

Laiks iet un vagonā blakus mums apsēžas citi cilvēki. Daži no tiem kļūst mums ļoti svarīgi, iespējams, tie paliks ar mums kopā līdz brauciena pašām beigām. Kāds izkāps uz mūžīgiem laikiem un mums blakus paliks tukšs sēdeklis. Bet kāds pazūd stacijās tik nemanāmi, ka mēs pat nepamanām to, ka viņa vietā jau sēž citi cilvēki.

Šis brauciens būs pilns prieka, gaidu, nodevību, piedošanas, satikšanos un atvadīšanos. Kādā brīdī mēs domāsim, ka ātri jānorauj stop-krāns vai jāpārsēžas kādā citā vagonā, bet brīžiem mēs laimē sēdēsim un skatīsimies pa logu, ar prieku gaidot iekāpjam jaunus un jaunus pasažierus.

Galvenais brauciena noslēpums: mēs nezinām, kurā stacijā mums būs jāizkāpj. Tāpēc vislabāk ir baudīt braucienu un pašiem padarīt to komfortablu sev un tiem, kuri sēž mums blakus.

Tas ir ļoti svarīgi. Jo tad, kad mēs sasniegsim savu gala staciju, ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kuri turpinās ceļu, sajustu, ka mūsu vieta ir tukša un viņiem būtu saglabājušās pašas labākās un siltākās atmiņas par to, kurš sēdēja blakus…

©Marks Entonijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs man jautās

valis

Dažkārt es domāju, ka tad, kad aiziesim Debesīs, Dievs noteikti mums jautās:
– Nu, kā bija?
– Kā bija? Grēkojusi esmu, Dievs,… apžēlo… – es sākšu…
Viņš mani pārtrauks un teiks:
– Es tāpat to zinu. Visu laiku tevi vēroju…. Kā tev patika Zeme?
– Khm, kā Tu to, Dievs, biji domājis?
– Es sešās dienās radīju Zemi un visu, kas uz tās. Ka Tev tā patika? Vai vispār patika?
Vai tu redzēji, kādas skaistas zivis Sarkanajā jūrā es izgudroju?
Un manus vulkānus? Skaisti, vai ne?
Un džungļus! Džungļus tu redzēji???
Un, ja vien tu zinātu, cik laika es patērēju, lai radītu ūdenskritumus!!!!
Un valis!!! Ak! Ja vien tu zinātu, kā es viņu tik varenu radīju!!! Tu taču esi redzējusi vaļus, vai ne?
Stāsti, stāsti… kas tev visvairāk patika?
Un es ļoti baidos no tā, ka stāvēšu, plikšķināšu acis un teikšu….
– Mmmman…. vienkarši nebija laika…. es… daudz strādāju…. pēc tam vēl ģimene…. bērni…. gada atskaites… kredīts mašīnai…. bet es patiešām, godīgi, Dievs gribēju!!!! Esmu grēcīga. Apžēlojies, Dievs!
– Nevis grēcīga, bet dumja! – Viņš teiks.
– Nebūs tev otras iespējas paskatīties uz to visu, nebūs!
Eh… labi, Pēter, paņem Dzīves Grāmatu…. kas viņai tur?
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padari Dvēseli skaistu

akmeņi upe

Kāds mūks, kurš sekojot savam aicinājumam daudzus gadus bija gājis, pārvarot dažādus šķēršļus, kārdinājumus, iekšējās pretrunas, beidzot bija zaudējis gara spēku un ticību sev. Cenšoties atrisināt šīs iekšējās pretrunas, viņš nolēma doties pie Skolotāja, kurš dzīvoja nabadzīgā mājiņā paša kalna galā.
Viņa ceļš bija ilgs, bet vakaram tuvojoties, pārguris un nomocījies, viņš beidzot sasniedza vecā vīra māju. Vīrs atvēra viņam durvis un mūks iesaucās:
– Skolotāj! Es nezinu, ko man darīt. Es atnācu pie tevis cerībā, ka tu man palīdzēsi ar padomu!
– Palīdzēšu, – atbildēja vecais vīrs. – Bet tagad es gribu, lai tu atpūstos. Laiks ir vēls, tu esi noguris un izbadējies.
– Tev taisnība, Skolotāj! – iesaucas mūks. Viņi apsēdās ieturēt pieticīgu maltīti un pēc tam devās pie miera. Mūks nepamanīja, kā aizmiga.
No rīta mazā gaismiņā viņi bija jau augšā un Skolotājs teica mūkam:
– Redzi to mazo taciņu, kas aizvijas aiz pakalna? Tā aizvedīs tevi pie upes. Ja būsi vērīgs, tu atradīsi to, ko meklēji. Skaties upē, skaties uz straumi, bet pēc tam atgriezies un pastāstīsi man, ko redzēji.
Mūks devās pa taciņu uz upi un drīz viņa acīm atklājās brīnumskaists skats. Upes varenība viņu pārsteidza. Tā bija strauja un dziļa, tās ūdens bija dzidrs un upes dibenā starp ūdenszālēm varēja redzēt daudzkrasainus oļus. Straumē šurpu turpu peldēja mazas zivteles, kas atgādināja aužamās stelles.
– Nekas to neapturēs, nekas nepadarīs drūmu, – padomāja mūks.
Kad viņš atgriezās būdiņā, satika saimnieku, kurš trenējās kaligrāfijā. Tas viegliem un gracioziem spalvas vēzieniem rakstīja hieroglifus.
– Stāsti, ko redzēji, – viņš jautāja mūkam.

– Skolotāj, man šķiet, ka es sapratu galveno. Upe ir lielāka par to, kas tajā atrodas. Viss, kas tajā atrodas, neaptur tās plūdumu.

– Pareizi, mans draugs! Upe ir visa tava pieredze, tā plūst no tavas pagātnes nebeidzamā straumē, caur tagadni nākotnē. Esi kā ūdens – apskalo, apmazgā, ienirsti, piepildi, ved sev līdzi. Un tu visu pārvarēsi, pieņemsies spēkā, kļūsi vieds.
Kopš tās dienas tā kļuva par viņa mantru: ūdens slīpē akmeni un padara tā formu gludu un skaistu.
Oļegs Putilins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ābols Tu esi?

abola divas puses6

– Būt kopā var dažādi. Lūk, āboli grozā. Lūk, āboli ābelē. Pēc skata vieni un tie paši āboli. Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču nav tiem vienotības grozā, izņemot pašu grozu. Un cik daudz kopīga tiem tad, kad tie visi aug savā kokā! Viena sula, viena dzīve uz visiem.

– Es tev vaicāju par mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.
– Tāpēc, ka mīlestība starp cilvēkiem ir tas pats, kas ābele starp āboliem, kuri nobriest tās zaros. Sajūti sevi mīlestības kokā kopā ar visiem dzīvojošajiem. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, jo vienotība arī ir dzīve. Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā vai tas, kurš groizā?
– Bet ābolam jau nav izvēles, kur būt.
– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis