Gatavība dzīvei

virpulis1

Gatavojies, negatavojies. Tu nekad nebūsi gatavs dzīvei. Neviens nekad nav gatavs. Tu mūžīgi gaidīsi savu gatavību dzīvei.

Sagatavotība ir meli.

Tu nebiji gatavs arī piedzimšanai. Pēkšņi ierauts ūdens virpulī tu glābi savu dzīvību. Tu izjuti bailes, šausmas, apgrūtinātu elpošanu, bailes no gaismas, bet ne gatavību.

Tu nekad nebiji gatavs pirmajai skolas dienai. Tev bija bail, tev palika slikta dūša jaunās pasaules priekšā brīdī, kad mira vecā pasaule, un tu nekad neizjuti gatavību tam.

Un tava tēva nāve, iespējams, bija gaidāma, taču tu tai nebiji gatavs. Velns parāvis, kā gan var būt gatavs bēdu, vainas, prieka viļņiem? Diagnoze vēzis, darba zaudējums, negaidīta ziņa. Tu nebiji gatavs. Taču tu biji atvērts un turpināji iet. Tevis nebija, bet tu biji dzīvs un tu elpoji tur, kur tēvs nevarēja un tu visu to ieliki savā senajā sirdī.

Tu paklupi, nokriti, sasities. Saņēmis sevi rokās. Noklīdi no ceļa.

Taču tev nekad nebija gatavības. Kam? Sāpēm? Atbildēm? Vai tu esi gatavs tam, ka tev būs dzīves gids vai autoritatīva vadība?

Tu vienmēr esi zinājis, ka šāda nav dzīve.

Iemīlies kritienos, kļūdās, savās šaubās, tajā, ka tu runā ne to, ko vajadzētu. Iemīlies savas dzīves nekārtībā. Smejies, kad tavi sapņi sašķīst kā ziepju burbuļi.

Vienkārši sāc dzīvot šodien, pat tad, ja nezini, kā to izdarīt. Izšļaksti krāsas pa visurieni. Lai dzīve apmirdz tavu audeklu. Saproti visu nepareizi, un sajūties tik labi!

Tu vari nebūt gatavs dzīvei. Taču tu esi gatavs dzīvot, kļūdīties un atdoties dzīves ūdens virpulim.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā gribās dzīvot!

ignite

Reiz dzīvoju es, kura vienā ne īpaši jaukā dienā zaudēja vēlmi dzīvot. Pavisam. Un es nolēmu satikties ar Dzīvi, lai pie viena no tās arī atvadītos. Un viņa ieradās: spilgta, koša, dzīvespriecīga, brīnumaina, brīva un laimīga. Es pat nedaudz apskaudu: kāpēc es tā nedzīvoju, ne reizi, ne vienu pašu dieniņu?

Bet Dzīve prot domas lasīt. Lūk arī atbildēja:

– Tu aizliedz sev dzīvot. Tu neatļauj sev būt šeit un tagad. Tu neatļauj sev būt laimīgai. Jā, var, protams, ilgi rakņāties tavā pagātnē un atrast tur tūkstošiem iemeslu aizliegumam dzīvot: gan mamma, kad tevi iznēsāja domāja, vai dzemdēt tevi vai tomēr nedzemdēt; un arī vainas sajūta tev ir no agras bērnības, kad mamma tev stāstīja, cik smagas bija dzemdības; un arī vecmāmiņas un vectētiņi, par tevi rūpējoties, bija sastāstījuši simtiem frāžu par to, cik briesmīgi ir dzīvot šai pasaulē (“te bīstami!”, “neskrien, nokritīsi un sasitīsies!”, “ja neklausīsi atnāks babajs un tevi nozags”). Un no tā laika tu redzi šo pasauli bīstamu, briesmīgu, pilnu dažādu slazdu un iemeslu ciešanām. Tā arī šķiet, ka laimīgās bērnības vispār nebija. Un, jo tālāk, jo šīs pārliecības kļuva arvien nelokāmākas: bail dzīvot. Tieši tā arī vairs negribas dzīvot. Un patiešām: kur tad ir tas prieks, miers, laime galu galā!?

Es apmulsusi klausījos un biju nesaprašanā. Kamēr Dzīve ieturēja nelielu pauzīti, lai atelpotos. Lūk, tad es arī uzdevu šo sakramentālo visu laiku un tautu jautājumu:

– Ko tagad darīt?

Dzīve pasmaidīja, pāris-trīs reizes apgriezās deju solī (izradās, viņa tāda viegla un gaisīga, galīgi ne resna un smagnēja) un teica:

– Mana mīļā, lūk, tev pildspalva un papīrs. Apsēdies un uzraksti sarakstu no lietām, kuras tu izdarītu, ja vien nebaidītos dzīvot. Kā tu gribētu pavadīt kaut vai vienu dienu Dzīvojot uz “pilnu klapi”?

Tikai, Dieva dēļ, tevi lūdzu, bez klišejām: tipa pamēģināt visu aizliegto un kaitīgo…. Man no šiem “dzīvespriecīgajiem” jau nelabi metas, ne prāta ne fantāzijas. Atver savu sirdi un uzraksti to, kas tajā slēpjas, ko tu patiesībā vēlētos.

Es palocīju galvu, dziļi ieelpoju, sajutu, kur atrodas mana viedā Dvēsele un uzrakstīju sekojošo.

– Es gribētu izdarīt daudz vairāk labus darbus (vēl labāk – slepenos) un vairāk pateikties. Vienmēr esmu jutusies neērti, kad izsaku šādas vēlmes un parasti tāpēc sevi apstādinu.

– Es gribētu pamēģināt kaut reizi palūgties. No sirds. Ar saviem vārdiem. Vienmēr esmu izjutusi kaunu un man šķita, ka par mani smiesies, tipa, ko tu tāda vecmodīga.

– Gribētos biežāk smaidīt un nebaidīties smieties. Parasti es cenšos sataisīt ļoti nopietnu seju vai, gluži otrādi – bēdīgu. Galvenais, neatšķirties no citiem un nespīdēt ar savu individualitāti.

– Ļoti gribētos piedot visiem, uz kuriem esmu apvainojusies. Pateikt viņiem to tieši acīs un apskaut.

– Man gribētos izskatīties tā, kā redzu sevi sapņos. Skaisti ģērbties, būt dabiski pievilcīgai un neuztraukties  par to, ko par mani padomās.

– Man vienmēr ir gribējies iemācīties braukt ar kalnu slēpēm un izšūt. Un vēl iemācīties spāņu valodu.

– Uzrāpties kalna virsotnē un nokliegties: “Ehei!”

– Nebaidīties elpot. Nesmejies par mani, Dzīve!

– Iztaisnot muguru un nesaliekties līkumā.

– Nopirkt sev suni. Lielu. Spalvainu. Labestīgu.

– Imācīties cept pīrāgus.

– Pamēģināt, kā ir dejot intuitīvās dejas.

– Tieši tagad izpeldēties upē. Neskatoties uz to, ka ir auksts un, nedomājot par to, ko cilvēki teiks.

– Pavadīt vairākas brīnumainas stundas grāmatu veikalā un nejust vainu par to, ka es esmu tik laimīga un neko tādu noderīgu šobrīd nedaru.

– Nodibināt Klubu “Tiem, Kuri Vēlas Dzīvot”.

Dzīve noklausījās manas “vēlmes” un skaļi aplaudēja, sakot: lieliski, tad kur problēma?

Un es sajutu, ka man nav nekādu problēmu sākt tā dzīvot. Burbuļojoša, verdoša enerģija pamazām sāka atbrīvoties no stingro aizliegumu gūsta.
Lai rezultātu nostiprinātu, mēs vēl kādu brīdi pastaigājāmies abas ar Dzīvi. Viņa man iemācīja skatīties uz dzīvi ar bērnu acīm – viņi vienmēr ir tikai šeit un tagad, priecājas par pasauli un visu, kas ar viņiem notiek. Mēs bijām tajās vietās, kur gulēja mirstošie un viņu skatienos es ieraudzīju vienu un to pašu nožēlu: Vai nu viņi bija DZĪVOJUŠI maz vai nemaz, visu laiku dzinušies pēc kaut kādiem rēgainiem sapņiem, pavadījuši savu laiku steigā un bailēs. Un vēl es redzēju milzīgu vēlmi dzīvot to cilvēku acīs, kuri bija saņēmuši otro iespēju, pēc reanimācijas vai izglābti avārijās.

Lūk, tā mēs abas ar Dzīvi roku rokā devāmies turp, kur sauca mani Jaunais, daudz laimīgākais Liktenis. Un tagad es droši un pārliecināti varu teikt: Ak, Dievs, kā gribas DZĪVOT!

Ņina Sumirē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Atlaist visu

atlaist444

“Atlaid… Atlaid katru mirkli, kā tikko tas pagājis. Necenties to paildzināt, tas nav iespējams; šis mirklis ir pagaisis, tas neturpināsies un neatkārtosies vairs nekad. Atlaid situācijas, cilvēkus, emocijas…

Uz tavas plaukstas apsēdās skaists tauriņš, izbaudi mirkli, priecājies par to, kamēr tas ir ar tevi, necenties aizvērt plaukstu un paturēt tauriņu sev, ļauj tam lidot, kolīdz viņš to vēlēsies… Un tā katru mirkli. Un, lai cik ļoti tev arī gribētos kaut ko noturēt, atlaid. Sarežģīti, sāpīgi, skumji, bailīgi – vienalga, atlaid, visu, visus un vienmēr…
Atceroties, aizmirsti. Neatceries, neatgriezies. Turpini kustību uz priekšu. Tas ir Dzīves filosofijas pamats – šeit un tagad, vienmēr tagadnē, atlaižot. Tik vienkārši! Taču tik sarežģīti, tikai tāpēc, ka mēs esam raduši pieķerties. Un baidāmies pazaudēt.
Jauni mirkļi nes mums jaunu prieku, jaunu iespēju, jaunus atklājumus… Pagātne vienmēr ir mirusi, nākotne – iluzora un tikai tagadne ir Dzīve.
Pateicies situacijām, pateicies cilvēkiem, kuru dzīves pieskārušās tavējai. Un laikā ar vieglumu atlaid.
Kad es jautāju savam draugam: “Vai tu nebaidies zaudēt?”, viņš man atbild: “Man nekā nav, man nav ko zaudēt un es nebaidos”. Jā, mums nav ko zaudēt. Mums visiem nekā nav, neviena nav un tas ir nemainīgi; vienkārši apzinies to. To, kas mums tiek dots, tie, kurus satiekam – ir dzīves dāvana, sauc to kā vēlies, taču tas nav mūsu un tas ir laicīgs, tāpēc ar prieku un pateicību pieņem un viegli atlaid.
Pamēģini. Tas ir tik viegli!…”
vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurp ejam?

50183051_1246872668783812_3224657911078715392_n

… Ja mēs uz savu līdzšinējo dzīvi skatāmies vērtējoši, var atrast pietiekami daudz iemeslu neapmierinātībai ar sevi, nožēlai un vilšanās sajūtai. Taču, gadiem ejot, ir laiks apgūt šo nevienkāršo mākslu – neskatīties vērtējoši uz savu dzīvi. Mans mīļais, kārdinājums, protams, ir liels, vienmēr ir liela iespēja kļūdīties cenā.

Bet jebkuru pretenziju pret pasauli lietderība līdzinas nullei.
Galu galā, neesam jau tirgū.

Piemēram, par mūsu pagātni neviens nedos ne grasi. Tā vērtīga ir tikai mums pašiem. Un mēs to nevaram apmainīt ne pret nākotni, ne arī tagadni. Ir vienkārši jādara tas, kas jādara. Un jācenšas kļūt labākam.
Ir jākustas virzienā uz Gaismu.

Mans mīļais, nav tādas vietas uz Zemes, kur visi nākamie soļi ir paredzami, kur zinašanas brīnumainā kārtā atbrīvo no iekšējām pretrunām, kur visi ideāli ir mūžīgi un vērtības absolūtas, kur mīlestība un skaistums valda pār pasauli un visas attiecības ir harmoniskas, kur gaita kā deja, bet vārdi, kā dziesma.
Taču mēs ejam uz turieni….

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Nepieklājīgi vienkāršās lietas

virietis sieviete6

Manā izpratnē uz briedumu norāda nepieklājīgi vienkāršas lietas.
Tā ir spēja parūpēties pašam par sevi.
Esi izsalcis? Paēd.
Tev ir auksti? Sasildies.
Caurvējš? Pārsēdies.
Sāp? Neciet.
Mīli? Pasaki.
Nemīli? Vēl jo vairāk, pasaki.
Slikti? Izdari tā, lai kļūtu labāk.
Labi? Nepaskrien garām.
Vienkārši apstājies un baudi.
Dara sāpīgi?
Pievērs tam viņu uzmanību.
Nedzird?
Pamēģini vēlreiz.
Atkal nedzird?
Zaudē.
Iemācies dot.
Un tas nav par naudu.
Pavisam, ne par naudu.
Puika kļūst par vīrieti, arī tad, kad pārstāj tikai patērēt.
Iemācies dot.
Meitene kļūst par sievieti, arī tad, kad pārstāj tikai atdot.
Iemācies ņemt.

Un beidzot iemācies atšķirt vajadzību un mīlestību.
Neaizsargātību un vājumu.
Rūpes un aizbildnību.
Laipnību un pakļautību.
Uzticību un muļķību.
Agresiju un vardarbību.

Es domāju, ka daudzi to jūt neapzināti.
“Sirdi neapmānīsi…” – atceries?
Tas ir tieši par to.
Taču daudzi neatrod sevī spēkus tajā atzīties.
Piemēram tajā, ka viņu stāsts nav par Mīlestību.
Bet, par vajadzību.
Briedumu tāpat kā muskuļus ir jātrenē.
To var uzaudzēt.
Ir tikai jāsaprot, kāpēc tev to vajag.

© Igors Larins
FOTO: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Dzīve, mani mīļie, ir tagad!

ziemas rīts2

Un dzīve turpinās… un sev pāri nelec… un neapstājas…
Saka mums priekšā, kā labāk…

Dzīvot tagad, atvadoties no pagātnes…
Un dzīvot šeit, nebūvējot nākotnes pilis, un nepametot tagadnes patvērumu…

Dzīve, viņa ir tagad, mīļie…
Tāpēc, ka atpakaļ un uz priekšu mēs drīkstam tikai skatīties, bet ar rokām aiztikt, tāpat kā muzejā, nedrīkstam…

Esiet tur, kur jūs varat apskaut mīļos, un dariet to…
Esiet tur, kur jūs dzird un jūs dzirdat…

Esiet tur, kur vēl var pārspēlēt, izlabot, sākt no jauna…
Nedzīvojiet pagātnes un nākotnes virtuālajās teritorijās…
Ieelpojiet šī novembra pedējo rītu… un sajūtiet savu kopējo ar dzīvi vēlmi – TURPINĀT…

Pamostieties laimīgi…
Pamostieties laimei…
Autors: Ļiļa Grad
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta FS

 

Saproti, ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums

durvis55

… tās būs gaidu beigas.
Saproti,ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums.
Neviens.
Neko.
Nav parādā.
Tik vienkārši…
Atlaist mirāžu par to, cik gan tu esi svarīgs to cilvēku acīs, kurus sastopi. Nevienam nav tevi jāmīl, jādāvina tev dāvanas, un nevienam ar tevi nav jādraudzējas un jāizturas pret tevi godīgi un nesavtīgi.

Nevienam nav jābūt tev uzticīgam tāpēc, ka tu esi kādam uzticīgs.
Nevienam nav tevi jāaizstāv un jādod savs plecs atbalstam grūtā brīdī.
Nevienam nav tev jājūt līdzi un nav tevi jāmierina.
Jāaizdod tev nauda.
Jāklausās tavi stāsti un jāsmejas par taviem jokiem.
Nevienam nav jāaizpilda tavs tukšums un neprasme dzīvot…
Jāatstāj tevi darbā tikai tāpēc, ka esi labs darbinieks.
Nevienam nav par tevi jārūpējas un vēl jo vairāk nevienam nav jāaorganizē tev laimīga un komfortabla dzīve.
Nevienam nav tev jāatbild
ar labu uz labu.
ar pateicību.
Tu saprati?
Neviens. Neko. Tev. Nav Parādā.
Nekad un nekur.
Vai tas dara tevi cietu un noslēgtu?
Vīlušos?
Nē. Nē. NĒ!
Ieskaties tajā…
Tas ir piedošanas vieglums.
Tā ir gaisma, kas laužas cauri tavas nelaimes durvīm…

Atlaid to, kā nav tavās rokās.
Pārstāj tēlot…

Tu vairs negaidi un neceri uz kaut ko.
Tagad tu mācies novērtēt sīkumus, kurus agrāk palaidi garām…
Labu vārdu.
Piedāvājumu palīdzēt.
Smaidu…
Izrādās, ka viss bija tikai tevī pašā…
Redzi, cik daudz labestības ir pasaulē, kad tu neapslāpē visu sev apkārt ar savu “gribu” un “parādā”? dzVisi cilvēki ir labestīgi. Vienkārši ļauj viņiem būt bez tavām gaidām un vērtējumiem un viss izrādīsies savās vietās.
“Ja mīli – atlaid”…
Lūk, tas…
Cieni otra izvēli.
Necenties paredzēt un kontrolēt.
Tev neviens neko nav parādā.
Tas ir pirmais solis.
Un vairs nav gaidu.
Netaisnīgums ir pazudis un palikusi pateicība.
Vieglums.
Un vienkāršība.
Tik daudz esi nometis.
Tagad tu esi brīvs.
Brīvs klausīties un būt mierīgs un kluss.
Brīvs vienkārši būt.
Tev neviens neko nav parādā.
Un tev ne no viena neko nevajag.
Dzīvo.
Dmitrijs Goreliks
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS