Katram ir savs lidojuma augstums

79237656_2598542790223613_5807933963410341888_o

Katram ir savs lidojuma augstums. Zvirbuļi lido ar zvirbuļiem, baloži ar baložiem, gulbji ar gulbjiem, ērgļi ar ērgļiem.
Ja ērglis lidojumā ņems līdzi gulbi, pēdējam nāksies lidot viņam neierastā augstumā un ar viņam neierastu ātrumu. Agri vai vēlu, katrs atgriezīsies pie savas augstuma trajektorijas.
Cilvēkam piešķirtā daba nemainās. Mazākais ārkārtīgi reti pārvar savus ierobežojumus lielākā vārdā.
Ja tu esi aizkavējies attiecībās, kuru dēļ tev ir nācies pazemināt sev raksturīgo lidojuma augstumu un ātrumu, ja saproti, ka tev jālido tālāk, tad lido!
Vienīgais iespējamais Brīnums, kas spēj transformēt mazāko lielajā, pārvarēt atšķirības, sagraut stereotipus un ierastos uztveres filtrus, ir TIKŠANĀS.
Taču Tikšanās Brīnums nav realizējams bez gatavības zaudēt ierasto Neierastā vārdā, bez pilnīgas atklātības.
Gadās, kad pašā emocionālā pacēluma virsotnē mēs nolemjam atvērties un uzticēties Dzīvei, taču pēc tam ieslēdzas prāts un ļoti bieži mēs nožēlojam pieņemto lēmumu.
Bet tam, kurš nožēlo savu atvērtību un pieņemto izaicinājumu-risku Dzīvot, padara par nulli šīs izlēmības rezultatā sasniegto.
Tāpēc negaidi nevienu. Lido savā augstumā, ar savējiem pie savējiem.
Kā teica viens mans paziņa, kurš daudzus savas dzīves gadus ir ieguldījis citu cilvēku izaugsmē un attīstībā: “No mums neaiziet, no mums atpaliek”. Šajā paša tonalitāte varu piebilst: “Pie mums neatgriežas, mūs cenšas noķert”.
©Igumens Jevmenijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle

Katru rītu mēs izdarām izvēli.
Tu vari pamosties noskumis un bez prieka, bet vari pamosties ar pateicību Dievam par vēl vienu jaunu dienu.
Iziet no istabas dziedot un dancojot. Nevajag būt drūmam. Jāsaņemās. Jāizdomā sev mērķi, jēga, sapņi.
– Piecelties agri.
– Uzzīmēt savas dzīves bildi.
– Dāvāt labestību, uzmundrinošus vārdus tiem, kuri blakus.
– Dzīvot gaišajā pusē, ar pluss zīmīti un kustēties uz priekšu.
Kustība uz priekšu ir kustība uz Mīlestību un tās audzēšana sevī un savā pasaulē.
Domāt labestīgi, runāt un klusēt no Mīlestības, apskaut.
Mīlestība ir mūsu dzīves mērķis. Atdzīvināt, palielināt un uzdāvināt šo Gaismu saviem mīļajiem.
«Aplipināt» labā nozīmē, lai Gaisma iet tālāk.
Mīlestībai nav robežu un tā nekad «nepārstāj». Ir tikai jāatveras tai. Ar to pietiek, lai pieceltos agrāk.
Mīli!
Anna Bogatova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nekrāj!

vecmamina000

Tas notika pirms daudziem gadiem, kad mana viedā vecmāmiņa vēl bija dzīva.

Reiz, kad mēs ar mammu uz Lieldienām centāmies piekarināt jaunus, modernus aizkarus ar asimetriskiem rakstiem, un tie nekādīgi nebija piestiprināmi pie karnīzēm, krita mums uz galvas…. mēs dusmojāmies, rājāmies, smējāmies un atkal mēģinājām tos piestiprināt. Vecmāmiņa uz mums skatījās un teica:
– Vēl pavisam nesen es būtu lekusi līdz griestiem no prieka, ka man ir tādi aizkari, bet tagad manī nav ne mazākas vēlmes pēc tiem. Meitenes, tās aiziet…. vēlmes aiziet. Vēlmes pēc visa. Gan pēc lietām, gan cilvēkiem.
Dariet visu, kamēr jūs vēlaties. Tērējat naudu niekiem – nekrājiet! Nieki dažkārt priecē, bet uzkrājumi – nē. Kam tad krāt? Bērēm? Vēl neviens nav palicis neapglabāts. Priecājieties, kamēr ir prieks. Mīliet, kamēr gribās.
Pienāk laiks, kad arī svešu siltumu negribās. Neko vairs negribās. Droši vien daba tā speciāli dara, lai mēs mierīgāk varētu aiziet, neķeroties ne pie krāmiem, ne cilvēkiem. Lūk, arī es esmu gatava aiziet.

Bet, ja es varētu atgriezties jūsu gados, tad dzīvotu tikai šai dienai un priecātos par katru vēlmi.
Vecmāmiņas sen vairs nav, bet es dzīvoju tieši tā: šai dienai un priecājos par katru savu vēlmi.

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gatavība dzīvei

virpulis1

Gatavojies, negatavojies. Tu nekad nebūsi gatavs dzīvei. Neviens nekad nav gatavs. Tu mūžīgi gaidīsi savu gatavību dzīvei.

Sagatavotība ir meli.

Tu nebiji gatavs arī piedzimšanai. Pēkšņi ierauts ūdens virpulī tu glābi savu dzīvību. Tu izjuti bailes, šausmas, apgrūtinātu elpošanu, bailes no gaismas, bet ne gatavību.

Tu nekad nebiji gatavs pirmajai skolas dienai. Tev bija bail, tev palika slikta dūša jaunās pasaules priekšā brīdī, kad mira vecā pasaule, un tu nekad neizjuti gatavību tam.

Un tava tēva nāve, iespējams, bija gaidāma, taču tu tai nebiji gatavs. Velns parāvis, kā gan var būt gatavs bēdu, vainas, prieka viļņiem? Diagnoze vēzis, darba zaudējums, negaidīta ziņa. Tu nebiji gatavs. Taču tu biji atvērts un turpināji iet. Tevis nebija, bet tu biji dzīvs un tu elpoji tur, kur tēvs nevarēja un tu visu to ieliki savā senajā sirdī.

Tu paklupi, nokriti, sasities. Saņēmis sevi rokās. Noklīdi no ceļa.

Taču tev nekad nebija gatavības. Kam? Sāpēm? Atbildēm? Vai tu esi gatavs tam, ka tev būs dzīves gids vai autoritatīva vadība?

Tu vienmēr esi zinājis, ka šāda nav dzīve.

Iemīlies kritienos, kļūdās, savās šaubās, tajā, ka tu runā ne to, ko vajadzētu. Iemīlies savas dzīves nekārtībā. Smejies, kad tavi sapņi sašķīst kā ziepju burbuļi.

Vienkārši sāc dzīvot šodien, pat tad, ja nezini, kā to izdarīt. Izšļaksti krāsas pa visurieni. Lai dzīve apmirdz tavu audeklu. Saproti visu nepareizi, un sajūties tik labi!

Tu vari nebūt gatavs dzīvei. Taču tu esi gatavs dzīvot, kļūdīties un atdoties dzīves ūdens virpulim.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā gribās dzīvot!

ignite

Reiz dzīvoju es, kura vienā ne īpaši jaukā dienā zaudēja vēlmi dzīvot. Pavisam. Un es nolēmu satikties ar Dzīvi, lai pie viena no tās arī atvadītos. Un viņa ieradās: spilgta, koša, dzīvespriecīga, brīnumaina, brīva un laimīga. Es pat nedaudz apskaudu: kāpēc es tā nedzīvoju, ne reizi, ne vienu pašu dieniņu?

Bet Dzīve prot domas lasīt. Lūk arī atbildēja:

– Tu aizliedz sev dzīvot. Tu neatļauj sev būt šeit un tagad. Tu neatļauj sev būt laimīgai. Jā, var, protams, ilgi rakņāties tavā pagātnē un atrast tur tūkstošiem iemeslu aizliegumam dzīvot: gan mamma, kad tevi iznēsāja domāja, vai dzemdēt tevi vai tomēr nedzemdēt; un arī vainas sajūta tev ir no agras bērnības, kad mamma tev stāstīja, cik smagas bija dzemdības; un arī vecmāmiņas un vectētiņi, par tevi rūpējoties, bija sastāstījuši simtiem frāžu par to, cik briesmīgi ir dzīvot šai pasaulē (“te bīstami!”, “neskrien, nokritīsi un sasitīsies!”, “ja neklausīsi atnāks babajs un tevi nozags”). Un no tā laika tu redzi šo pasauli bīstamu, briesmīgu, pilnu dažādu slazdu un iemeslu ciešanām. Tā arī šķiet, ka laimīgās bērnības vispār nebija. Un, jo tālāk, jo šīs pārliecības kļuva arvien nelokāmākas: bail dzīvot. Tieši tā arī vairs negribas dzīvot. Un patiešām: kur tad ir tas prieks, miers, laime galu galā!?

Es apmulsusi klausījos un biju nesaprašanā. Kamēr Dzīve ieturēja nelielu pauzīti, lai atelpotos. Lūk, tad es arī uzdevu šo sakramentālo visu laiku un tautu jautājumu:

– Ko tagad darīt?

Dzīve pasmaidīja, pāris-trīs reizes apgriezās deju solī (izradās, viņa tāda viegla un gaisīga, galīgi ne resna un smagnēja) un teica:

– Mana mīļā, lūk, tev pildspalva un papīrs. Apsēdies un uzraksti sarakstu no lietām, kuras tu izdarītu, ja vien nebaidītos dzīvot. Kā tu gribētu pavadīt kaut vai vienu dienu Dzīvojot uz “pilnu klapi”?

Tikai, Dieva dēļ, tevi lūdzu, bez klišejām: tipa pamēģināt visu aizliegto un kaitīgo…. Man no šiem “dzīvespriecīgajiem” jau nelabi metas, ne prāta ne fantāzijas. Atver savu sirdi un uzraksti to, kas tajā slēpjas, ko tu patiesībā vēlētos.

Es palocīju galvu, dziļi ieelpoju, sajutu, kur atrodas mana viedā Dvēsele un uzrakstīju sekojošo.

– Es gribētu izdarīt daudz vairāk labus darbus (vēl labāk – slepenos) un vairāk pateikties. Vienmēr esmu jutusies neērti, kad izsaku šādas vēlmes un parasti tāpēc sevi apstādinu.

– Es gribētu pamēģināt kaut reizi palūgties. No sirds. Ar saviem vārdiem. Vienmēr esmu izjutusi kaunu un man šķita, ka par mani smiesies, tipa, ko tu tāda vecmodīga.

– Gribētos biežāk smaidīt un nebaidīties smieties. Parasti es cenšos sataisīt ļoti nopietnu seju vai, gluži otrādi – bēdīgu. Galvenais, neatšķirties no citiem un nespīdēt ar savu individualitāti.

– Ļoti gribētos piedot visiem, uz kuriem esmu apvainojusies. Pateikt viņiem to tieši acīs un apskaut.

– Man gribētos izskatīties tā, kā redzu sevi sapņos. Skaisti ģērbties, būt dabiski pievilcīgai un neuztraukties  par to, ko par mani padomās.

– Man vienmēr ir gribējies iemācīties braukt ar kalnu slēpēm un izšūt. Un vēl iemācīties spāņu valodu.

– Uzrāpties kalna virsotnē un nokliegties: “Ehei!”

– Nebaidīties elpot. Nesmejies par mani, Dzīve!

– Iztaisnot muguru un nesaliekties līkumā.

– Nopirkt sev suni. Lielu. Spalvainu. Labestīgu.

– Imācīties cept pīrāgus.

– Pamēģināt, kā ir dejot intuitīvās dejas.

– Tieši tagad izpeldēties upē. Neskatoties uz to, ka ir auksts un, nedomājot par to, ko cilvēki teiks.

– Pavadīt vairākas brīnumainas stundas grāmatu veikalā un nejust vainu par to, ka es esmu tik laimīga un neko tādu noderīgu šobrīd nedaru.

– Nodibināt Klubu “Tiem, Kuri Vēlas Dzīvot”.

Dzīve noklausījās manas “vēlmes” un skaļi aplaudēja, sakot: lieliski, tad kur problēma?

Un es sajutu, ka man nav nekādu problēmu sākt tā dzīvot. Burbuļojoša, verdoša enerģija pamazām sāka atbrīvoties no stingro aizliegumu gūsta.
Lai rezultātu nostiprinātu, mēs vēl kādu brīdi pastaigājāmies abas ar Dzīvi. Viņa man iemācīja skatīties uz dzīvi ar bērnu acīm – viņi vienmēr ir tikai šeit un tagad, priecājas par pasauli un visu, kas ar viņiem notiek. Mēs bijām tajās vietās, kur gulēja mirstošie un viņu skatienos es ieraudzīju vienu un to pašu nožēlu: Vai nu viņi bija DZĪVOJUŠI maz vai nemaz, visu laiku dzinušies pēc kaut kādiem rēgainiem sapņiem, pavadījuši savu laiku steigā un bailēs. Un vēl es redzēju milzīgu vēlmi dzīvot to cilvēku acīs, kuri bija saņēmuši otro iespēju, pēc reanimācijas vai izglābti avārijās.

Lūk, tā mēs abas ar Dzīvi roku rokā devāmies turp, kur sauca mani Jaunais, daudz laimīgākais Liktenis. Un tagad es droši un pārliecināti varu teikt: Ak, Dievs, kā gribas DZĪVOT!

Ņina Sumirē
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Atlaist visu

atlaist444

“Atlaid… Atlaid katru mirkli, kā tikko tas pagājis. Necenties to paildzināt, tas nav iespējams; šis mirklis ir pagaisis, tas neturpināsies un neatkārtosies vairs nekad. Atlaid situācijas, cilvēkus, emocijas…

Uz tavas plaukstas apsēdās skaists tauriņš, izbaudi mirkli, priecājies par to, kamēr tas ir ar tevi, necenties aizvērt plaukstu un paturēt tauriņu sev, ļauj tam lidot, kolīdz viņš to vēlēsies… Un tā katru mirkli. Un, lai cik ļoti tev arī gribētos kaut ko noturēt, atlaid. Sarežģīti, sāpīgi, skumji, bailīgi – vienalga, atlaid, visu, visus un vienmēr…
Atceroties, aizmirsti. Neatceries, neatgriezies. Turpini kustību uz priekšu. Tas ir Dzīves filosofijas pamats – šeit un tagad, vienmēr tagadnē, atlaižot. Tik vienkārši! Taču tik sarežģīti, tikai tāpēc, ka mēs esam raduši pieķerties. Un baidāmies pazaudēt.
Jauni mirkļi nes mums jaunu prieku, jaunu iespēju, jaunus atklājumus… Pagātne vienmēr ir mirusi, nākotne – iluzora un tikai tagadne ir Dzīve.
Pateicies situacijām, pateicies cilvēkiem, kuru dzīves pieskārušās tavējai. Un laikā ar vieglumu atlaid.
Kad es jautāju savam draugam: “Vai tu nebaidies zaudēt?”, viņš man atbild: “Man nekā nav, man nav ko zaudēt un es nebaidos”. Jā, mums nav ko zaudēt. Mums visiem nekā nav, neviena nav un tas ir nemainīgi; vienkārši apzinies to. To, kas mums tiek dots, tie, kurus satiekam – ir dzīves dāvana, sauc to kā vēlies, taču tas nav mūsu un tas ir laicīgs, tāpēc ar prieku un pateicību pieņem un viegli atlaid.
Pamēģini. Tas ir tik viegli!…”
vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurp ejam?

50183051_1246872668783812_3224657911078715392_n

… Ja mēs uz savu līdzšinējo dzīvi skatāmies vērtējoši, var atrast pietiekami daudz iemeslu neapmierinātībai ar sevi, nožēlai un vilšanās sajūtai. Taču, gadiem ejot, ir laiks apgūt šo nevienkāršo mākslu – neskatīties vērtējoši uz savu dzīvi. Mans mīļais, kārdinājums, protams, ir liels, vienmēr ir liela iespēja kļūdīties cenā.

Bet jebkuru pretenziju pret pasauli lietderība līdzinas nullei.
Galu galā, neesam jau tirgū.

Piemēram, par mūsu pagātni neviens nedos ne grasi. Tā vērtīga ir tikai mums pašiem. Un mēs to nevaram apmainīt ne pret nākotni, ne arī tagadni. Ir vienkārši jādara tas, kas jādara. Un jācenšas kļūt labākam.
Ir jākustas virzienā uz Gaismu.

Mans mīļais, nav tādas vietas uz Zemes, kur visi nākamie soļi ir paredzami, kur zinašanas brīnumainā kārtā atbrīvo no iekšējām pretrunām, kur visi ideāli ir mūžīgi un vērtības absolūtas, kur mīlestība un skaistums valda pār pasauli un visas attiecības ir harmoniskas, kur gaita kā deja, bet vārdi, kā dziesma.
Taču mēs ejam uz turieni….

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis