Kāda jēga cīnīties ar realitāti, ja to var pārvērst spēlē

deja berns

Reiz es pajautāju savai vecmāmiņai, vai ātri paskrēja viņas dzīves 70 gadi. Un viņa man atbildēja: kā viens mirklis…
Jocīgi sanāk, tātad starp dzimšanu un nāvi ir viens mirklis, kas aiztek kā ūdens starp pirkstiem un jau pēc mirkļa tu dejosi savu pēdējo deju. Sanāk, ka nekas nav svarīgi. Dari, ko vēlies, dzīvo kā vēlies, vienkārši esi laimīgs šai pēdējā mirklī.
Man nav saprotams tikai viens, ja nāve ir tik tuva un acīmredzama, tad, kā es, kā mēs visi pamanāmies piepildīt savu dzīvi ar tik daudz dažādiem krāmiem, šaubām, nožēlu, pagātni, kuras vairs nav un nākotni, kura vēl nav notikusi, bailēm, kas visticamāk nekad nepiepildīsies, ja viss ir tik acīmredzami vienkārši. Mēs visi esam nolemti, atliek vien pieņemt visu tā kā tas ir, spert soli nezināmajā un piepildīt katru ieelpu ar Mīlestību un izelpot Pateicību.
Kāda jēga cīnīties ar realitāti, pārvērst savu dzīvi par kaujas lauku, ja var šo spēli pārvērst par brīnumainu piedzīvojumu, kurā nav ne grama bailes, kurš piepildīts brīnumiem, mieru, labestību harmoniju un mīlestību. Dažkārt man rodas iespaids, ka visa realitāte ir kā spoguļistaba, kurā es visādi šķobos, no visa spēka cīnos ar sevi, pats sevi baidu, pats sevi smīdinu, pats apskauju, mīlu sevi… Dons Huans reiz teica: karavīra cīņas māksla sastāv no līdzsvara starp šausmām būt cilvēkam un brīnumam būt cilvēkam. Kāds gan brīnumdaris šis Dons Huans…
Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vērtību sistēmu

plusma1

Visam reiz pienāk beigas! Jebkura šīszemes vērtība tiek mums aizdota uz kādu laiku, un agri vai vēlu kļūst par mūsu pagātnes daļu. Mūsu jaunība nav ilglaicīga, mūsu darba spējas izsīkst, mūsu tuvie cilvēki mūs pamet un aiziet mūžībā, mūsu īpašumi nolietojas, mūsu tituli un ordeņi ir tukša skaņa…

Bēda tam, kurš pieķēries kādai vienai vērtībai un nav spējīgs no tās atvadīties. Kopā ar tās pazušanu, sabrūk viss šķietamās dvēseles stabilitātes kāršu namiņš. 

Cik ļoti labākā situacijā ir tie, kuri ir spējuši sev radīt daudzpusīgu vērtību sistēmu. Tie, kuri iemācījušies pārnest akcentus un savu uzmanību no vienas vērtības uz citu. Darba laikā viņi pievēršas savai profesijai, savas ģimenes lokā visu savu uzmanību velta saviem mīļajiem, kad dara kaut ko radošu, tad ar sirdi un dvēseli atdodas savam radošumam. Klausoties mūziku, ļaujas tās skanējumam un harmonijai.

Un, ja nu pēkšņi kāda no vērtībām kļūs neiespējama – piemēram, slimības gadījumā cilvēks zaudē darba spējas, vai arī kurluma dēļ vairs nespēj dzirdēt mūziku, – tad viņam vienalga paliks siltas attiecības ar saviem mīlajiem un iespēja nodarboties ar savām radošajām lietām. Tāda cilvēku Dvēseles mieru ir grūti sagraut. Tādiem cilvēkiem nav bail no dzīves ātrā ritējuma un tāpēc viņi nekad nekrīt depresijā.

Šeit vietā ir teiciens: “Cilvēku tur vērtības, pie kurām viņš turās”.

Es atceros kādu 40 gadīgu vīrieti, kuram ārsti bija nozīmējuši kājas amputāciju. Viņš bija šokā. Nekas viņu nespēja mierināt. Viņa māte man palūdza ar viņu aprunāties. Viņu uzmundrinot, es kā cilvēks no malas, centos iztikt bez lētiem argumentiem. Viņa sāpes spētu saprast vien tas, kurš pats bijis tādā situācijā. Es nolēmu, ka pieturēšos pie reālās situācijas, kaut arī reālā situācija ir tik daudzpusīga.

– Vai tiesa, ka amputācija glābs jūsu dzīvību? Ka bez šīs operācijas jūs nomirtu? – es jautāju.

– Jā, – viņš pamāja ar galvu. – Ārstiem nebija citas izvēles.

– Tas nozīmē, ka uz šo brīdi, jūsu dzīve praktiski ir beigusies. Ka, ja jūs dzīvotu citā gadsimtā, vai pat šodien citā valstī, jūs būtu nolemts nāvei. Tomēr apstākļi ir tādi, ka jūsu dzīvību var glābt un tā no jauna būs jums uzdāvāta. Kaut arī ne iepriekšējā formā. Jaunā, uzdāvinātā dzīve būs dzīve ar protēzi. Tas ir obligāts izdzīvošanas noteikums.

Pacients uzmanīgi sāka klausīties manos vārdos.

– Var teikt arī tā, – viņš nopūtās.

– Jā, – es turpināju. – Tagad padomāsim, ko jūsu jaunā dzīve vēl joprojām ir spējīga jums piedāvāt. Kas līdz šim jums ir bijis svarīgs un vērtīgs?

– Es esmu konstruktors, speciālists tiltu projektēšanā. Mani interesē tehnika un arhitektūra. Es nodarbojos ar grafisko programmu izstrādāšanu supersarežģītiem projektiem.

– Izklausās ļoti intriģējoši, – es teicu. – Un kas vēl bez tā jūs interesēja tajā dzīvē?

– Man ļoti patīk teātris, cenšos neizlaist nevienu teātra izradi un festivālu. Mana draudzene ir aktrise, viņa bieži dodas dažādās ārzemju viesizrādēs. Kad viņa atgriežas, gadās, ka mēs visu nakti apspriežam kādu jaunu izrādi. Neskatoties uz to, ka ne vienmēr mēs esam vienis prātis, šī kaislība mūs ļoti stipri vieno.

– Vieno vēl stiprāk? – es jautāju un viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.

– Es viņu ļoti mīlu.
– Un, tā, izdarīsim kopsavilkumu, – es pasmaidīju. – Rīt jums tiks uzdāvināta jauna dzīve. Šajā dzīvē jums būs grūti ierobežojumi, taču tie nekādā mērā neskars nevienu no jūsu galvenajām vērtībām. Konstruēt tiltus, izstrādāt grafiskās programmas, apmeklēt teātra izrādes un mīlēt savu draudzeni jūs varēsiet arī ar vienu kāju. Tā būs jauna dzīve, kuru piepildīs jau esošās, ierastās vērtības…

– Ziniet, šāds skats uz lietām man patiešam palīdz, – viņš mani pārtrauca. – Rīt, kad mani vedīs uz operāciju, es visu laiku domāšu par to, ka tiek glābta mana dzīvība. Paldies par padomu!

Un cilvēks tika galā ar briesmīgu šoku, pateicoties savai daudzpusīgajai vērtību sistēmai. Ja viņam svarīga būtu tikai viena vērtība, piedevām, tāda, kuru var uz mūžu pazaudēt – piemēram, braukšana ar sacīkšu velosipēdu, – tad šim stāstam būtu ļoti bēdīgas beigas. Tāpēc, ka bailes ļoti bieži rada izmisumu. Bet pārāk lielas bailes šķirties no kaut kā (kad cilvēks domā: “Bez tevis vai bez vēl kaut kā es nespēšu dzīvot”) noved pie tik liela izmisuma, kas, arvien pieaug tuvojoties zaudējuma brīdim (dažkārt, pat līdz suicīdam ar devīzi: “Tagad manai dzīvei vairs nav jēgas”).

Frankls šo domu formulēja ar ļoti vienkāršu frāzi: “Jebkurā vērtībā ir vieta Dievam”

Un sev atzīmēsim: ne vairāk. Bet arī – ne mazāk. Vērtība ir jāsaudzē, laiku pa laikam jāatjauno, taču to nekad nevajag pacelt līdz debesīm, tāpēc, ka Debesis ir mūsu atbalsts un drošība šeit, uz zemes.

Elizabete Lūkasa
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašam savs vilciens

vilciens7

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā. Ar daudzām pieturām, izmaiņām maršrutā un pat avārijām.

Bērnībā mēs kopā ar vecākiem iekāpjam šajā vilcienā un domājam, ka tā būs vienmēr. Taču pienāk brīdis, kad viņi kādā stacijā izkāpj un mēs turpinām ceļu bez viņiem

Laiks iet un vagonā blakus mums apsēžas citi cilvēki. Daži no tiem kļūst mums ļoti svarīgi, iespējams, tie paliks ar mums kopā līdz brauciena pašām beigām. Kāds izkāps uz mūžīgiem laikiem un mums blakus paliks tukšs sēdeklis. Bet kāds pazūd stacijās tik nemanāmi, ka mēs pat nepamanām to, ka viņa vietā jau sēž citi cilvēki.

Šis brauciens būs pilns prieka, gaidu, nodevību, piedošanas, satikšanos un atvadīšanos. Kādā brīdī mēs domāsim, ka ātri jānorauj stop-krāns vai jāpārsēžas kādā citā vagonā, bet brīžiem mēs laimē sēdēsim un skatīsimies pa logu, ar prieku gaidot iekāpjam jaunus un jaunus pasažierus.

Galvenais brauciena noslēpums: mēs nezinām, kurā stacijā mums būs jāizkāpj. Tāpēc vislabāk ir baudīt braucienu un pašiem padarīt to komfortablu sev un tiem, kuri sēž mums blakus.

Tas ir ļoti svarīgi. Jo tad, kad mēs sasniegsim savu gala staciju, ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kuri turpinās ceļu, sajustu, ka mūsu vieta ir tukša un viņiem būtu saglabājušās pašas labākās un siltākās atmiņas par to, kurš sēdēja blakus…

©Marks Entonijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs man jautās

valis

Dažkārt es domāju, ka tad, kad aiziesim Debesīs, Dievs noteikti mums jautās:
– Nu, kā bija?
– Kā bija? Grēkojusi esmu, Dievs,… apžēlo… – es sākšu…
Viņš mani pārtrauks un teiks:
– Es tāpat to zinu. Visu laiku tevi vēroju…. Kā tev patika Zeme?
– Khm, kā Tu to, Dievs, biji domājis?
– Es sešās dienās radīju Zemi un visu, kas uz tās. Ka Tev tā patika? Vai vispār patika?
Vai tu redzēji, kādas skaistas zivis Sarkanajā jūrā es izgudroju?
Un manus vulkānus? Skaisti, vai ne?
Un džungļus! Džungļus tu redzēji???
Un, ja vien tu zinātu, cik laika es patērēju, lai radītu ūdenskritumus!!!!
Un valis!!! Ak! Ja vien tu zinātu, kā es viņu tik varenu radīju!!! Tu taču esi redzējusi vaļus, vai ne?
Stāsti, stāsti… kas tev visvairāk patika?
Un es ļoti baidos no tā, ka stāvēšu, plikšķināšu acis un teikšu….
– Mmmman…. vienkarši nebija laika…. es… daudz strādāju…. pēc tam vēl ģimene…. bērni…. gada atskaites… kredīts mašīnai…. bet es patiešām, godīgi, Dievs gribēju!!!! Esmu grēcīga. Apžēlojies, Dievs!
– Nevis grēcīga, bet dumja! – Viņš teiks.
– Nebūs tev otras iespējas paskatīties uz to visu, nebūs!
Eh… labi, Pēter, paņem Dzīves Grāmatu…. kas viņai tur?
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padari Dvēseli skaistu

akmeņi upe

Kāds mūks, kurš sekojot savam aicinājumam daudzus gadus bija gājis, pārvarot dažādus šķēršļus, kārdinājumus, iekšējās pretrunas, beidzot bija zaudējis gara spēku un ticību sev. Cenšoties atrisināt šīs iekšējās pretrunas, viņš nolēma doties pie Skolotāja, kurš dzīvoja nabadzīgā mājiņā paša kalna galā.
Viņa ceļš bija ilgs, bet vakaram tuvojoties, pārguris un nomocījies, viņš beidzot sasniedza vecā vīra māju. Vīrs atvēra viņam durvis un mūks iesaucās:
– Skolotāj! Es nezinu, ko man darīt. Es atnācu pie tevis cerībā, ka tu man palīdzēsi ar padomu!
– Palīdzēšu, – atbildēja vecais vīrs. – Bet tagad es gribu, lai tu atpūstos. Laiks ir vēls, tu esi noguris un izbadējies.
– Tev taisnība, Skolotāj! – iesaucas mūks. Viņi apsēdās ieturēt pieticīgu maltīti un pēc tam devās pie miera. Mūks nepamanīja, kā aizmiga.
No rīta mazā gaismiņā viņi bija jau augšā un Skolotājs teica mūkam:
– Redzi to mazo taciņu, kas aizvijas aiz pakalna? Tā aizvedīs tevi pie upes. Ja būsi vērīgs, tu atradīsi to, ko meklēji. Skaties upē, skaties uz straumi, bet pēc tam atgriezies un pastāstīsi man, ko redzēji.
Mūks devās pa taciņu uz upi un drīz viņa acīm atklājās brīnumskaists skats. Upes varenība viņu pārsteidza. Tā bija strauja un dziļa, tās ūdens bija dzidrs un upes dibenā starp ūdenszālēm varēja redzēt daudzkrasainus oļus. Straumē šurpu turpu peldēja mazas zivteles, kas atgādināja aužamās stelles.
– Nekas to neapturēs, nekas nepadarīs drūmu, – padomāja mūks.
Kad viņš atgriezās būdiņā, satika saimnieku, kurš trenējās kaligrāfijā. Tas viegliem un gracioziem spalvas vēzieniem rakstīja hieroglifus.
– Stāsti, ko redzēji, – viņš jautāja mūkam.

– Skolotāj, man šķiet, ka es sapratu galveno. Upe ir lielāka par to, kas tajā atrodas. Viss, kas tajā atrodas, neaptur tās plūdumu.

– Pareizi, mans draugs! Upe ir visa tava pieredze, tā plūst no tavas pagātnes nebeidzamā straumē, caur tagadni nākotnē. Esi kā ūdens – apskalo, apmazgā, ienirsti, piepildi, ved sev līdzi. Un tu visu pārvarēsi, pieņemsies spēkā, kļūsi vieds.
Kopš tās dienas tā kļuva par viņa mantru: ūdens slīpē akmeni un padara tā formu gludu un skaistu.
Oļegs Putilins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ābols Tu esi?

abola divas puses6

– Būt kopā var dažādi. Lūk, āboli grozā. Lūk, āboli ābelē. Pēc skata vieni un tie paši āboli. Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču nav tiem vienotības grozā, izņemot pašu grozu. Un cik daudz kopīga tiem tad, kad tie visi aug savā kokā! Viena sula, viena dzīve uz visiem.

– Es tev vaicāju par mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.
– Tāpēc, ka mīlestība starp cilvēkiem ir tas pats, kas ābele starp āboliem, kuri nobriest tās zaros. Sajūti sevi mīlestības kokā kopā ar visiem dzīvojošajiem. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, jo vienotība arī ir dzīve. Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā vai tas, kurš groizā?
– Bet ābolam jau nav izvēles, kur būt.
– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram ir savs lidojuma augstums

79237656_2598542790223613_5807933963410341888_o

Katram ir savs lidojuma augstums. Zvirbuļi lido ar zvirbuļiem, baloži ar baložiem, gulbji ar gulbjiem, ērgļi ar ērgļiem.
Ja ērglis lidojumā ņems līdzi gulbi, pēdējam nāksies lidot viņam neierastā augstumā un ar viņam neierastu ātrumu. Agri vai vēlu, katrs atgriezīsies pie savas augstuma trajektorijas.
Cilvēkam piešķirtā daba nemainās. Mazākais ārkārtīgi reti pārvar savus ierobežojumus lielākā vārdā.
Ja tu esi aizkavējies attiecībās, kuru dēļ tev ir nācies pazemināt sev raksturīgo lidojuma augstumu un ātrumu, ja saproti, ka tev jālido tālāk, tad lido!
Vienīgais iespējamais Brīnums, kas spēj transformēt mazāko lielajā, pārvarēt atšķirības, sagraut stereotipus un ierastos uztveres filtrus, ir TIKŠANĀS.
Taču Tikšanās Brīnums nav realizējams bez gatavības zaudēt ierasto Neierastā vārdā, bez pilnīgas atklātības.
Gadās, kad pašā emocionālā pacēluma virsotnē mēs nolemjam atvērties un uzticēties Dzīvei, taču pēc tam ieslēdzas prāts un ļoti bieži mēs nožēlojam pieņemto lēmumu.
Bet tam, kurš nožēlo savu atvērtību un pieņemto izaicinājumu-risku Dzīvot, padara par nulli šīs izlēmības rezultatā sasniegto.
Tāpēc negaidi nevienu. Lido savā augstumā, ar savējiem pie savējiem.
Kā teica viens mans paziņa, kurš daudzus savas dzīves gadus ir ieguldījis citu cilvēku izaugsmē un attīstībā: “No mums neaiziet, no mums atpaliek”. Šajā paša tonalitāte varu piebilst: “Pie mums neatgriežas, mūs cenšas noķert”.
©Igumens Jevmenijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis