Sveika, mana Dvēsele

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Tev grūti ar mani. Redzu, ka grūti. Tikai tagad beidzot es sāku kaut ko darīt tev. Sev. Ne mammai vai tētim. Ne vecmāmiņai un vectētiņam. Ne vīram. Ne bērniem. Tev.

Piedod, Dvēsele, mana meitenīte, ka tik ilgi neesmu tevi redzējusi, bet tu sauci. Tu lūdzies, kliedzi, čukstēji, dziedāji, raudāji, bet es neredzēju un nedzirdēju. Man nebija laika. Man gribējās būt labai un es centos. Vecākiem. Vīram. Bērniem. Skolotājiem. Draugiem. Es ļoti centos.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Vai tu man piedosi? Es tik loti vēlējos dzirdēt, kāda gan malacīte esmu, un centos. Cik spēka. Tērēju savu laiku, lai iepatiktos, lai kādam būtu laba. Tērēju spēkus. Tērēju savu dzīvi. Un neredzēju un nedzirdēju Tevi. Sevi nedzirdēju.

Skatījos spogulī un neko neredzēju.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Zini, droši vien tas notika kaut kad bērnībā. Kaut kad bērnībā es noskatījos kaut ko svešu, ieraudzīju, ka mēdz būt savādāk, ieraudzīju no ārpuses, mēs taču nekad nevaram zināt, kas tur iekšā citiem. Ieraudzīju un sagribēju to sev. Un dzīvoju šajā salīdzināšanā. Piemērīju svešu un nodevu Tevi, mana mīļā, dzīvoju, skatoties uz citiem.

Dvēsele mana, mana meitenīte, sveika! Tagad es tevi redzu un ar tevi runāju: Sveika, Dvēsele, mana meitenīte! Es esmu izaugusi un zinu, ikvienam no mums savas dzīves mācības. Reiz es nolēmu, ka esmu nepietiekami laba un ļoti sagribēju būt laba un pareiza. Vai tu man piedosi šo bērnišķīgo lēmumu?

Zini, es tik ļoti centos, tā centos, ka tad, kad man nesanāca, es ļoti dusmojos uz tiem, kuru dēļ centos. Redzi, cik patiesībā viss izrādās vienkarši. Un vienlaikus – tik sarežģīti, jo tagad jāmācās viss no jauna.

Es centos būt laba, bet vajadzēja būt sev pašai. Es gribēju būt laba, lai mani mīlētu, un neredzēju, ka es jau esmu mīļotā. Mīļotā meita, mazmeitiņa, māšele, draudzene, sieva, mamma. Un tikai tagad es redzu, ka man nevajadzēja censties būt labai, jo es jau biju mīlēta.

Es nebiju laba vai slikta, man bija kas daudz vairāk. Es biju mīlēta. Un esmu. Vecāku mīlēta – tieši ar tik lielu mīlestību, cik viņi man spēja dot. Vecvecāku mīlēta – tieši tik, cik viņi spēja mani mīlēt. Vīra mīlēta, tā, kā prot viņš. Un bērnu mīlēta, tā kā prot tikai mani bērni.

Dzīve atklājas tad, kad ir mīlestība. Un, ja ir mana dzīve – tātad, ir arī mīlestība. Mani mīl, jo man tika iedota pati lielākā balva, ko vispār kāds spēj dot – mana dzīve.. Ak, mana mīļā Dvēsele, cik daudz gadu bija vajadzīgs, lai es to saprastu. Dvēsele, mana meitenīte, cik labi, ka priekšā vēl daudz gadu, dod Dievs, lai ar to arī dzīvotu.

Sveika, Dvēsele mana meitenīte. Paldies, ka tu mani sagaidīji. Paldies, ka es varu skatīties un redzēt, spēju just un varu ar tevi sarunāties. Paldies, ka tu man esi. Es pieņemu visu, pateicoties, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Es atlaižu visas sāpes, aizvainojumus, dusmas un bailes un ielaižu sevī Mīlestību, pateicību un prieku.

Lai tavā sirdī ir tūkstošiem vārtu, kā Tēbās un katrus no tiem atver priekam. Sveika, Dvēsele mana!

Vera Varajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices

Kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, viņai bija jau daudz gadu. Kaut gan, kas tas ir “daudz” ņemot vērā to zibens ātrumu, kadā viss notiek, un tu nekad nespēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viss tik ātri pagāja? 
Viņa staigāja ar spieķīti, taču vēl joprojām strādāja par pasniedzēju.
Viņas istabā pie gultas, pārklātas ar skaistu pledu, grēdās sakrāmētas gulēja grāmatas.
Īru seters Dunja pacietīgi gaidīja, kad saimniece uzvilks savu smaragda krāsas jaciņu, kas pieskaņota platajām rūtainajām biksēm, ar roku noglaudīs savus ezītī grieztos sirmos matus, un nedaudz klibojot ar savu slimo kāju, būs gatava doties ikdienas obligātaja pastaigā, neskatoties uz to, kādi ārā laikapstākļi.
– Jautā, – viņa ironiski pasmaidīja. Viņai ļoti patika mani tiešie jautājumi un arī atbildēja viņa uz tiem tieši.
– Es domāju, vai ir iespējams šādā vecumā vēl par kaut ko brīnīties? – es biju bezkaunīga.
– Es arī par to domāju… un brīnos tikai par vienu: man nekas nav apnicis.
– No rītiem man sāp kājas, bet man ļoti patīk, ka varu tās nolikt uz grīdas.
Man ir maz spēka, bet man ļoti patīk būt tajā tīrībā, kuru es radu pati.
Man ir 22 sirdij ļoti dārgas kapu kopiņas, taču es nevienu patiesībā neesmu pazaudējusi – es runāju ar viņiem kā ar dzīviem.
Man nav bijis daudz vīriešu, taču neviens no tiem, kas bija, nevarētu pateikt, ka es esmu diedelējusi vai gaidījusi no viņiem mīlestību.
45 gadus es pasniedzu “mirušo” zinātni, kurā vairs nav ko atklāt, taču katrā lekcijā es pamanos to izdarīt.
Man ir diezgan nejauks raksturs, un es sevi esmu iepazinusi visdažādākajos stāvokļos, taču tas mani vēl ne reizi nav pievīlis: kad negaidi brīnumus un nebaidies nebūt laba visiem, dzīve kļūst diezgan patīkama.
Es nedzīvoju savu bērnu dzīves, jo man ir savējā, un man ir izdevies mīlēt viņus tādus, kādi viņi paši izvēlējās būt.
Un vēl es klausījos “Autumn in New York” paša Ņujorkā, un tātad dzīve ir izdevusies, kā vispār tā var apnikt?

Mani mīļie, ko vēr te piebilst?
Ko vēl piebilst, izņemot vienu: diez kāpēc kādam dzīve svin savus klusos un gaišos svētkus, bet kādam tā skumji sēž tālākajā kaktiņā, no kura to tā arī nekad neizlaidīs?

Ja godīgi, es nezinu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVS

Viegla ievainojamība nav vājums. Tas ir emocionāls risks, neaizsargātība, nenoteiktība un tā katru dienu piepilda mūsu dzīvi. Viegla ievainojamība ir DROSME BŪT GODĪGAM…

Nebaidies tikt saprasts līdz pašiem savas dvēseles dziļumiem, ar visām tavām vājībām;

Nebaidies mīlēt no visas sirds, pat tad, ja nav nekādu garantiju – un tas patiešām ir ļoti smagi, ļoti ļoti smagi;

Nebaidies paust pateicību un prieku tajos brīžos, kad ar šausmām domā: “Vai es varu tevi tik ļoti mīlēt? Vai es varu tik kaislīgi tam noticēt? Vai es varu uz to tik kaislīgi reaģēt?”

Tā vietā, lai juktu prātā no tā, kas varetu notikt, apstājies un saki: “Es esmu pateicīgs par to, ka varu justies tik ļoti ievainojams, tātad – DZĪVS”.

Brenē Brauna “Ievainojamības spēks”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ES TEVI MĪLU

“Es tevi mīlu”, – lūk, ko paspēja uzrakstīt cilvēki, kuri gāja bojā “dvīņu torņos” teroristu uzbrukuma laikā vai tie, kuri atradās avarējošās lidmašīnās. Grimstošās zemūdenēs un zem drupām zemestrīču laikā. Pēdējās savas dzīves sekundēs paspēja uzrakstīt šos vārdus tiem, kurus mīlēja. Tā vietā, lai žēlotos, lūgtu palīdzību vai nolādētu varmākas.

Lai arī projām no mājām viņi devās visdažādākos noskaņojumos – viņi taču nezināja, ka vairs nekad neatgriezīsies. Daži bija sastrīdējušies, kāds dusmojās par to, ka nevar atrast atslēgas; ka negaršīgas brokastis; atkal kāds maisās pa kājām; kur manas kurpes? … Kāda muļķe! Atgriezīšos un iesniegšu laulības šķiršanu! Vai arī: kā man tas kretīns ir apnicis! Spēka vairs nav! Jā-jā, tādas domas mēdz būt. Visiem.

Bet pēc tam notiek kas briesmīgs – un visi šie ļaudis rakstīja vienu: “es tevi mīlu!” It kā skaidri būtu sapratuši, ka tas ir pats galvenais. Un tieši šos vārdus ir jāpaspēj uzrakstīt vai pateikt. Bet visi ikdienas nieki: aizvainojumi, naids un dusmas – ir sīkums, muļķības. Un arī greizsirdība ir muļķības, un skopums, un arī viss pārējais.

Ir jāpaspēj uzrakstīt galvenais! Jo Mīlestība ir katrā sirdī; un ceļa beigās tā ir vienīgā, kas paliek un tikai tai ir nozīme. Tikai biežāk vajag sev to atgādināt: ne vienmēr ir iespēja uzrakstīt vai palūgt piedošanu – lai cik dīvaini tas nešķistu, visi šie cilvēki lūdza piedošanu. Ja paspēja.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību

Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību.

Redzēt “Radītāja plānu” nenozīmē sēdēt bezdarbībā un “ķert nirvanu”. Tas nozīmē atklāt sevī dievišķo enerģiju un dzīvot, vadoties no sirds un sirdsapziņas. Būt drosmīgam, godīgam un viedam.

Ja tava sirds tev saka – kalpo cilvēkiem, dodies mierpilnos gājienos, nepiedalies ļaunuma darbos, bet atmasko tos, tad dari to! Tā arī ir tava personīgā un garīgā izaugsme. Tas arī ir Radītāja nolūks, lai beidzot tu sevī atklātu dievišķo būtību.

Ja nebūtu visu šo grūtību – katalizatoru – nebūtu arī šīs izaugsmes.

Notiek lieli globālie Visuma procesi, kuri paātrina laiku mūsu realitātē. Tas ir neizbēgams process. Tāpēc arī katalizatori ir pastiprināti, lai katrs cilvēks varētu izdarīt savu izvēli. Vai nu tu izdari savu apzinātu izvēli Patiesības, Goda, Kalpošanas citiem, Mīlestības un Gaismas virzienā, vai arī atsakies no savas atbildības un peldi “pa straumi” tieši turp, kur tava brīvība un dzīve nebūs nekā vērta.

Šobrīd ikviens stāv šīs izvēles priekšā. Un tieši plandēmija ir kļuvusi visiem mums par fināla katalizatoru. Daudzi, ieraugot šos melus un zinot par parazītu plāniem, sāk rīkoties. Informēt cilvēkus un turpināt savu garīgo attīstību ar kalpošanas sabiedrībai un iekšējo potenciālu atvēršanas palīdzību.

Cilvēki Austrālijā un visā pasaulē izdara šo izvēli. Izvēle palikt brīvam piedāvā grūtības, caur kurām izejot, cilvēks kārto savas Dvēseles galaeksāmenu. Kurš nav gatavs šīm grūtībām un grib, lai visu izlemtu viņa vietā, lai citi dotu pavēles un saglabātu viņa komfortu, viltus tiesības un brīvības, nespēs šo eksāmenu nokārtot.

Cilvēks var smelties iedvesmu un motivāciju, taču kamēr viņš nekļūst pats sev līderis, varonis un glābējs, kamēr pats neatbrīvosies no manipulējošiem motīviem, savtīguma, vēlmes kontrolēt un vēlmes pēc varas, viņš nespēs apzināties notiekošo un saprast, kas ir viņa dzīves mērķis šeit un tagad.

Ko vērta ir visa viņa nodzīvotā dzīve, cik dienas no nodzīvotajām pa īstam ir bijusi dzīve nevis eksistence? Un bezdarbība ir kļūdaina saprašana par visu to, par ko runā cilvēki, kuri apzinās Radītāja plānu. Gluži otrādi, nepieciešamā darbība, kas nāk no sirds un izved tevi uz tavas Dvēseles evolūcijas ceļa.

Mums visiem tika dots pietiekoši daudz laika, lai izietu savas Dvēseles jaunību un sagatavotos pēdējam spēka un izturības eksāmenam.

Ir pienācis laiks pieaugt un ņemt atbildību savās rokās. Ar izlēmīgu rīcību, patiesību un vienotību.

Avots: vladfreedom
Paldies Māra Brante
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršā laime

Doties uz turieni, kur nedzird ikdienas steidzīgās dzīves troksni, aizvērt acis, uzskaņoties uz dziedējošajām dabas skaņām un ieslīgt svētlaimē – tas ir brīnišķīgi.

Taču, ja tu to proti tikai tādos apstākļos – tu neesi brīvs.
Un arī noskaņots tu esi nevis uz to, ko vari pats, bet gan uz ārējiem apstākļiem, citu cilvēku vēlēšanos-nevēlēšanos ieguldīties tavos plānos, vides atbilstību-neatbilstību tavām vajadzībām…

Taču saki, kur gan atrodas šis Eldorado, kurā nav neviena melnumiņa un kur visi priecīgi steidz tev pretī?
Tāda nav!

Toties ir katra diena, kurā viss nemēdz būt salikts pa plauktiņiem, kurā nav viennozīmīgi labo vai slikto, un nav pārlieku lielas atlaides mūsu pašu īpašajiem apstākļiem…
Un tātad nav vērts ārpusē meklēt to, kas tevi sasildīs. Ir vērts sākt meklēt sevī pašā spēku un atbalstu.

Var apbraukāt simtiem retrītu un ticēt, ka esi sasniedzis tajā meistarību un harmoniju, taču tas kļūs par patiesību tikai tad, kad būsi ticis skaidrībā ar savu realitāti, kad spēsi izturēt parastos sadzīvistiskos apstākļos, spēsi uzbūvēt kvalitatīvas attiecības ar citiem cilvēkiem, izveidosi kaut ko savu un parādīsi, ka spēj justies laimīgs ārpus pieķeršanās vispārpieņemtas laimes atribūtiem.

Mani mīļie, tas ir paradokss, bet parastā vidē justies dzīvam un pilnvērtīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, bet arī daudz foršāk, nekā fantazēt par sevi kā par apgaismotiem dieviem un dievietēm, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi mierīgs, nesteidzies…

Kad es biju alkoholiķis, mani labākie sarunu biedri bija nejauši, bāros satikti pudeles brāļi.
Iedomāti draugi. Bet ziniet, esot alkohola reibumā, ir patīkami uzklausīt dažādus bezgalīgi garus stāstus par svešām bēdām un rūpēm, kad pats sevī esi stīvs kā koks.

Tad ar mani bieži gadījās tā, ka izdzēru pudeli tekilas un pats sev teicu: “Viss, un tagad var arī nomirt”. Turklāt alkoholiķiem pieejams ir tas, ko garām palaiž nedzērāji – atklātība.
Jā-jā. Daudzi Holivudas producenti atdotu visu, lai tikai iegūtu šo ārkartīgi vērtīgo cilvēcisko materiālu. Dažkārt es dzirdēju tādas lietas, no kurām mati ceļas stāvus. Taču bija viens stāsts, kas mani burtiski “izskaloja”.

Neatceros, kā viņu sauca, no skata nopietns, smalki ģērbies, ar dārgu portfeli, visbiežāk tieši tādi sajūk prātā. Viņš apsēdās man blakus un teica: “Redzu, tu esi labs puisis, iedzersim?!”
Es nezinu, kāpēc dzērājus bieži sauc par “labajiem puišiem”. Glāzīte pēc glāzītes un jau pēc brīža es biju kļuvis par vesela krājuma viņa dzīvesstāstu īpašnieku. Viņš runāja par to, ka ir uz viļņa, ka sieva stāvoklī, ilgi kārotais kontrakts parakstīts, bet no pirmdienas viņš stājas amatā, par ko sapņojis pēdējos desmit gadus.
“Es paceļos” – toreiz teica man šis cilvēks. Tieši tā arī teica: “Es paceļos”… Un tad viņš paķēra vēl vienu glāzi un smīnot caur zobiem izspieda: “Tu neticēsi, man galvā ir tik vareni projekti”, – izdzēra to un metās uz ielas.

Kaut kas manī iekliedzās: aizturi viņu, lai viņš iedzer vēl! Bet, nē, viņš jau bija uz ielas. Un es aizgriezos no loga, pie kura sēdējām. Bet jau pēc mirkļa es izdzirdēju kā nokaucas bremzes, atskanēja kliedzieni un divu ielu krustojumā es ieraudzīju kaut ko bezformīgu-asiņainu, kas vēl pirms mirkļa bija cilvēks.

Ko tādu izdarīja šis puisis, ka Visaugstākais viņu tik cietsirdīgi apstādināja? Ar ko viņš bija sliktāks par mani, mūžīgo dzērāju, kuram iekšā tukšums? Kāpēc es paliku dzīvs, bet viņu nokasīja no asfalta?

O, nē, pēc šī notikuma es neatmetu dzeršanu, tas notika daudz vēlāk, taču es sapratu galveno: esi mierīgs, nekad nesteidzies, nesmīdini Dievu ar saviem plāniem, nesities ar putām uz lūpām, cenšoties ieborēt citu galvā savu patiesību.
“Atceries, tavs prieks un nāve atnāks pie tevis vajadzīgaja laikā. Tu ne vella nevari to ietekmēt”.

Entonijs Hopkinss
Paldies Artūram Okmanim

Sevi ir jāiepazīst

Dzīve, kura griežas ap savu “es”, ir velti iztērēta, niecīga dzīve.

Zinoši cilvēki ar dzīves pieredzi to var viegli sajust emocionālā līmenī, savā paša neapmierinātības karaļvalstī – ar visu, ko viņi ir iecerējuši darīt un joprojām plāno darīt nākotnē.

Šī karaļvalsts ir kā krūze ar caurumu apakšā – lai kā arī tu censtos to piepildīt ar ūdeni, nekad nejutīsies apmierināts. Un tad dzīve pārvēršas par nebeidzamu skrējienu, nemitīgu cīņu, cenšoties piepildīt savu krūzi – tas prasa nemitīgu aktivitāti un uztraukumu, tavam ego pastāvīgi vajag uzturēt visus tos rāmjus, kurus pats sev apkārt uzcēlis, pastāvīgi sasniegt vēlamo, uzturēt to, kas jau ir un bezgalīgi novērst visu to, ko tas uzskata par nevēlamu.

Tajā pat laikā prāts nemitīgi grib kaut ko vēl, vēl vairāk un vairāk. Tas nevēlas neko citu, kā mieru, apmierinājumu, taču, sasniedzot šo “mieru”, to atzīst par nosacītu, un tad vajadzīgs ir vēl lielāks miers, vēl vairāk labāki apstākļi, vēl laimīgāka dzīve un tā tālāk.

Tāda dzīve nav vienkārši niecīga un nenozīmīga, bet vēl piedevām piepildīta ar bezgalīgām problēmām savas personas un visu, kas ar to saistās, sakarā.

Laimīgs ir tas, kurš patiešām šo ir ievērojis.

Uzticība – tas ir dzīvesveids, kur “es” un visa, kas ar to saistīts (darbs, bērni, ģimene, hobiji) centrā atrodas augstākais, Dievišķā patiesība.
Ģimenei, bērniem un visam pārējam ir vieta būt, tā nav problēma, bet, ja pirmajā vietā ir Dievs, tad viņi nekļūs par verdzības objektiem un dzīve būs nevis lēts stikliņš, bet īsts dārgakmens.

To salīdzina ar nullēm un vieninieku. Visi priekšmeti ir kā nulles, kuriem nav nekādas vērtības.
Tev var piederēt neizmērojamas bagātības, augsts stāvoklis sabiedrībā, taču tam visam nebūs nekādas nozīmes, kamēr visām nullēm priekšā nestāvēs vieninieks. 

Sevi ir jāiepazīst.
“Nav jēgas zināt daudzas adreses, ja tu nezini savējo”.
Tāpēc zināšanas par sevi dēvē par “karaliskajām zināšanām”. Tu kļūsti par karali savā karaļvalstī. Tikai tad dzīve ir patiesi jēgpilna un nodzīvota ar jēgu, kad piepildīta ar šo dievišķo uzticēšanos.

Pretējā gadījumā tu vienkārši esi kalps, kurš pastāvīgi visu savu dzīvi bezjēdzīgi lej ūdeni krūzē, kura gala rezultātā vienalga paliks tukša. Tāpēc tādu dzīvi var dēvēt par tukšu, niecīgu un bezjēdzīgu.
Tā kā svētie uzstājīgi un pacietīgi atkārto: atsakies no sava “es”, pasaule nav reāla un tev nekas nav vajadzīgs.

Paldies: Artūram Okmanim
Foto: Alex Kozlov
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārmaiņas – tas ir normāli

Mani mīļie, Radītājs Dabu ir iecerējis tā, ka tā dzīvo un turpinās pateicoties likumsakarīgām pārmaiņām…
Mēs esam dabas daļa, tātad arī mums uz stabilitāti nav ko cerēt.
Nav vērts ticēt, ka mums ir pa spēkam noturēties vienā, mūs apmierinošā, konstantā stāvoklī.
Nav vērts bezgalīgi domāt par to, kas notiks… kaut kas patiešām notiks un mums jābūt tam gataviem.

Vasara jau sēž uz sliekšņa ar glāzi melleņu kompota.
Sēž apmierināta, lai arī drīz būs prom… kā gan lai nebūtu apmierināta – visus mūs ritīgi uzkarsēja!

Un mēs, gribējām to vai negribējām, pieņēmām šo karstumu. Nav jau svarīgi, kā: kāds ar prieku, kāds apcerīgā viedumā, kāds – pukstot, kas arī nav slikti: emocionāla patiesība vienmēr ir veselīgāka par optimistisku teātri…

Tā arī ar visu pārējo.

Mēs maināmies pat tad, kad domājam, ka viss beidzies reizi par visām reizēm.

Bet “vienmēr” nav tas vārds, kas piederas šai planētai.

Un ļoti daudzas lietas, kas mums šķita svarīgākās vakardien, šodien tādas vairs nešķiet.
Un tas ir stāsts nevis par kaut kādām neprātīgām lietām, bet par to pieredzi, kura mūs ietekmē un izārda mūsu aizsargkonstrukcijas, aiz kurām mēs slēpjamies no savas dzīvās dzīves…

Ko gan no tās slēpties?
Un, kur slēpties?

Rudens arī ir pārmaiņas.

Un es novēlu, lai jums ar to brīnišķīga draudzība… un, lūdzu, neatdodiet sevi izmisumam pat tad, ja šķiet, ka tas stiprāks par jums.

Šodien viņš, rītu – jūs.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienoti Mīlestībā

– Būt kopā var dažādi.
Lūk, āboli grozā. Un, lūk, āboli ābelē. Pirmajā mirklī šķiet, ka tie ir vieni un tie paši āboli.
Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču grozā tiem nav nekādas vienotības, izņemot pašu grozu.

Un cik daudz kopīga ir āboliem, kad tie aug viena koka zaros!
Viena sula, viena dzīve uz visiem!

– Es tev jautāju par Mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.

– Tāpēc, ka Mīlestība starp cilvēkiem ir kā ābele ar āboliem, kuri nogatavojas tās zaros – tur un tur.
Sajūties, ka kopā ar visiem dzīvojošiem esi Mīlestības kokā. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, tāpēc, ka vienotība arī ir dzīve.
Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā, vai tas, kurš grozā?

– Bet ābolam nav iespēju izvēlēties, kur viņam būt!

– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis