Kā dzīvot, ja neko negribi?

Tēma, par kuru vēlos runāt, nav jauna, bet joprojām aktuāla daudziem. Jo, lai gan mēs visi kopā virzāmies no cīņas un pretstāvēšanas pasaules uz uzticības, koprades un prieka pasauli, tomēr katrs iet savā tempā un kādā dzīves posmā sastopas ar garlaicības, bezjēdzības, vilšanās un nevēlēšanās neko darīt stāvokli. Dzīve kļūst neinteresanta, bezkrāsaina, vienmuļa, un vispār nav skaidrs, kāpēc tajā vajadzētu atrasties.

Es bieži to salīdzinu ar datorspēli. Iedomājies, ka mēs ilgu laiku kopā esam spēlējuši datorspēli, kurā visa uzmanība tika pievērsta mūsu varoņa kustībai no līmeņa uz līmeni šīs spēles ietvaros.

Taču ārpus spēles atrodas pats spēlētājs – Dvēsele, kas spēles varoņa dzīves laikā guva pieredzi: pacietību, izturību, brālību, simpātijas utt. Spēles uzvaras un pāriešanas uz nākamo līmeni koncepcija bija cieši saistīta ar spēles scenāriju un noteikumiem. Piemēram, mūsu dzīvē tā ir izglītība, karjera, pārtikusi ģimene, veselība, nauda, ​​cieņa un pateicīgi pēcnācēji. Bet tam visam nav nekāda sakara ar spēlētāju-dvēseli.

Kad sākās šīs Spēles aizstāšanas process ar jaunu, lai tas būtu iespējams, bija nepieciešams, lai ievērojama daļa spēlētāju vienlaikus justos kā varonis uz ekrāna, kuru ierobežo spēles apstākļi, un spēlētājs kurš atceras (vai vismaz neskaidri jūt), ka šī ir tikai spēle, un tās noteikumus var pārrakstīt.

Tāpēc cilvēki sāka mosties. Šis ir pirmais pārejas posms, kad cilvēka prātā pēkšņi iešaujas doma: Kāpēc es tā dzīvoju? Kam tas vajadzīgs? Vai ir iespējams dzīvot savādāk?.. Notiek sava veida atgriešanās pie patiesā Es.

Un šī fāze, lai arī ļoti sāpīga, tomēr ir ļoti iedvesmojoša. Tu it kā iznāc no tumša pagraba, kurā esi atradies visu mūžu, to pat neapzinoties, svaigā reibinošā gaisā. Tu atbrīvojies no ģimenes, klana, dzīvesvietas, kurā atradies, scenārijiem, un sāc saprast, ka tā nav tava izvēle – dzīvot šādā veidā. Šajā brīvībā tu kļūsti miesā un dvēselē stiprāks, un harmoniskas sevis sajūtas brīži, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, kļūst arvien biežāki un ilgāki. Un izskatās, ka labākais vēl tikai priekšā. Un tā arī ir, tikai pēc atmodas fāzes neizbēgami pienāk nākamā – iepriekšējās dzīves atmiršanas fāze – tās programmu, likumu, attieksmes atmiršana…

Un te vairs nav bangojošu jūtu un emociju, kas mūs moka pirms atmodas fāzes – cik tad var? Esmu slazdā! Ir jābūt kādai citai izejai!.. Šeit mums vienkārši ir grūti un tas tiešām tiek pārdzīvots līdzīgi nomiršanai – viss ir blāvs, neinteresants, viss nogurdina, nav skaidrs, kāpēc, viss izraisa apjukumu, noraidījumu un vienaldzību. Bieži vien šādā stāvoklī tu nespēj sajust emocijas un pat nevari priecāties par to, kas agrāk iedvesmoja, šķita vērtīgs, svarīgs, pat svēts.

Tas ir dabiski un saprotami. Vienkārši tie receptori, tie sinaptiskie savienojumi smadzenēs, kas pārraidīja noteiktu informāciju, apstrādāja to un radīja hormonālo uzplūdu un atbilstošas ​​emocijas, tagad mirst, izslēdzas, un tikai veidojas jauni sinaptiskie savienojumi. Šobrīd ir tukšums. Citiem vārdiem sakot, mēs esam atraušanās procesā no bijušās Spēles dzīves likumiem.

Daudzi cilvēki to nevar izturēt. Viņiem šķiet, ka tas viss ir saistīts ar to, ka viņi sāka visu mainīt, bet vajadzēja dzīvot tāpat, kā līdz šim… Taču arī tas ir pārbaudījums. Kāds atgriežas pie vecā, kāds staigā šurpu turpu daudzas reizes, līdz pārliecinās, ka viņš jau visu zina iepriekšējā pasaulē, un tas nozīmē, ka tomēr ir jāizvēlas cita – jauna.

Lai tev būtu vieglāk, teikšu, ka cilvēki, kuri šajā dzīvē ienāca ar pietiekami attīstītu garu, tā jūtas jau no paša dzīves sākuma. Viņi neko nevēlas, viņi nesaprot spēli, ko spēlē visi apkārtējie. Tas jo īpaši attiecas uz jauniešiem – bērniem un pusaudžiem – viņi vai nu piedzīvo vardarbīgu nepatiku pret šo spēli, vai arī ir neizpratnē – ko es daru starp šiem trakajiem, kuri tā vietā, lai priecātos par saules staru uz pienenes, psiho un nervozē par to, ka dēls skolā nav uzrakstījis kontroldarbu, un meita nevar saņemties piedzemdēt bērnus, kaut gan jau sen ir laiks?

Vēlmes trūkums mūsos ir tikai vēlmes trūkums spēlēt, jo jau sen esam gana izspēlējušies. Mūsu ego ir noguris spēlēt lomas, mainīt maskas, tiekties pēc kaut kā, kaut ko sasniegt, un tad vilties… Un tad sākas vairs neaktuālu spēles struktūru atmiršanas process. Jo labā ziņa ir tā, ka mēs varam novilkt maskas un vairs nebūt aktieri.

Es nepateikšu neko jaunu par to, kā izkļūt no šī vienaldzības stāvokļa pret visu, vienkārši atgādināšu visu, kas tev zināms jau sen. Jā, un tev nav jācenšas no tā ātrāk izkļūt, tev ir jāizdzīvo šis periods pēc iespējas maigāk pret sevi, dodot laiku iekšējai pārstrukturēšanai. Ārējā enerģija šajos brīžos parasti ir minimāla, jo notiek kolosāls iekšējais darbs, kas prasa klusumu un harmoniju.

Daudzi cilvēki, it īpaši tie, kas pēc dabas ir aktīvi, baidās ilgstoši uzkavēties šajā apātijas stāvoklī – un kā tad turpināt dzīvot ?! Taču es nomierināšu, tas tā nebūs mūžīgi. Izdzīvo to kvalitatīvi, ļauj sev nobriest, un tu atkal varēsi parādīt savu aktivitāti, tikai pavisam citādāk – nevis dzenoties pēc spēles artefaktiem, bet sekojot saviem iekšējiem impulsiem un paļaujoties uz izvēles brīvību.

Šajā periodā ir labi piedalīties tuvinieku dzīvēs, iepriecināt viņus. Jā, tev nav pārāk lielas vēlmes, iekšā vēl joprojām ir tukšums, tu esi īslaicīgi iestrēdzis, tāpēc vismaz velti šo laiku kaut ko radošu darot. Jo, kad tu kaut ko dod otram, enerģija plūst arī tevī, kad tu izrādi mīlestību pasaulei, mīlestība izplūst caur tevi, un tu ar to esi burtiski piesūcies.

Protams, šeit arī ir zemūdens akmeņi. Tu nedrīksti uzspiest cilvēkiem savu labestību, un patiešām ir vajadzīga dvēseļu saskaņa, lai saprastu, kas viņiem patiešām ir vajadzīgs. Un, protams, nevajag sevi izvarot, cenšoties kādam izpatikt, ja tu pats to kategoriski nevēlies.

Obligātas šajā periodā ir rūpes par ķermeni! Ķermenis ir mūsu sarežģīti veidotais enkurs šajā pasaulē, tas ļauj mums būt šeit un mainīties, ja tā nebūtu, mēs nepastāvētu un attiecīgi arī nebūtu attīstības. Ikdienas ķermeņa kopšanas prakses ir pamats, bez kura nevar iztikt.

Un, protams, pateicība – par to, kas tev šobrīd ir pieejams un kas šobrīd uzlabo garastāvokli – putnu dziesmas, skaisti ziedi, smaržīga tēja, laba komēdija, omulīga pidžama, tikšanās ar draugu… Jā, tas viss šobrīd neizraisa eiforiju un entuziasmu, bet tas var piepildīt mūs pilienu pa pilienam, atbrīvojot mūs no iekšējā noguruma.

Pārdzīvot apātijas fāzi, palīdz tikai viena lieta – pateicība par mirkli vienotībā ar savu ķermeni, apkārtējās dzīves skaistuma sajūtās – garša, krāsa, smaržas, kustība, tēli… Tāpēc, ka vitalitāte, kas atklājas mūsos šajos brīžos ārpus prāta ir reāla – īsta. Un caur mums tā pārraksta šīs dzīves audeklu, pat ja mēs īslaicīgi esam vīlušies.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev pašam jāizlemj, kas Tu esi!

Viena no galvenajām mācībām, ko dzīve man ir iemācījusi, ir tā, ka cilvēki, kuri no manis visvairāk kaut ko pieprasīja, vismazāk paši atbilda tam, ko pieprasīja…

Paskaties apkārt un es esmu pārliecināta par to, ka ļoti ātri tu ieraudzīsi šīs senās manipulācijas pierādījumus.
Tu izdzirdēsi motivējošas, aicinošas uzrunas no to cilvēku lūpām, kuriem pašiem tās nekad nebūs signāls personīgai rīcībai.
Tevi kauninās par to, par ko paši jau sen vairs nekaunās.
Tevi apvainos tajā, kurā paši iestiguši līdz ausīm.
Tevi mudinās uz darbībām, kurās paši garantēti nepiedalīsies.
Un tā it visā.

Mani mīļie, sīku nelietību neaptumšotais briedums vienmēr sāk ar sevi…
Tas neapgrūtina sevi ar misiju ielauzties citu cilvēku dzīvēs, lai augstprātīgi norādītu no saviem augstumiem to, ka kādam jāatbilst tam, kam pašam pietrūkst dūšas.
Vēl pagaidām dzīve ir tā iekārtota, ka ceļojumi uz paradīzi uz sveša kupra vienmēr būs pievilcīgāki par iešanu ar savām kājām tiem, kuri nav gatavi neko dot pretī un kuriem patīk tikai ņemt, tikai pieprasīt, tikai skaļi kliegt par to, kā tam vajadzētu būt …
Vai tiešām tu vēlies būt šis ērtais transporta līdzeklis?
Tas tev pašam jāizlemj.

Ļiļa Grad
Foto: Hrishikesh Deshkar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāds brīdis pienāk katram

Tagadne ir kā cilvēks, kurš vienmēr ir blakus, bet kurš zaudē tam, pēc kura alkst, sapņojot par skaisto un domājot, ka tieši tajā ir laime…

Un tikai tumšos laikos, kas kā ar necaurredzamu miglu nogriež gan pagātni gan nākotni, sākumā rodas vajadzība un pēc tam jau arī nepieciešamība beidzot saskatīt visu, kas ir tieši tagad….

Un tā ir tikšanās ar sevi, to, kas esi šodien.
Un ar savu paša dzīvi, kurā jau sen vairs nav tas, kas vēljoprojām sagādā fantomas sāpes.

Tagadne kļūst redzama un sajūtama.
Un tajā svarīgs izrādās viss, un visam pat sīkumu līmenī ir nozīme.

Cilvēki, kuri izrāpušies no ilgstošas slimības vai no vienā mirklī sabrukušas ikdienības gruvešiem, zina šo īpašo patiesa prieka sajūtu, kura var uzrasties jebkurā brīdī no jebkā….

Desmit minūtes uz soliņa aprīļa saulītē…. tase tējas neierastā laikā… tuva cilvēka telefona zvans… kaķis, kas maisās pa kājām…. iemīļotā mūzika dienas vidū…. smaids nepazīstama garāmgājēja sejā… nedaudzas talantīgi uzrakstītas grāmatas lappuses…. vispār ne ar ko neizskaidrojams iekšienē atvēries gaismas stāvoklis.

Un pēc tā visa nevajag kaut kā īpaši tiekties. Nevajag rakstīt savas vēlmes uz papīra. Nevajag uzskaņot savus lūgšanu kanālus Visumam. Vispār neko nevajag, izņemot to, ka tu esi un esi šeit.

Var paļauties uz tagadni, ja pastāvīgi neiemainām to pret sapņiem par nākotni, kura nekad tā arī nepienāk.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dzīvi un mums pašiem…

Nav tiesa, ka slikti notikumi notiek tikai ģimenēs, kur viss ir slikti. Tie notiek ar visiem. Un tāpēc svarīgi ir nevis nodrošināties pret tiem, bet atrast sevī spēku izdzīvot tos cieņpilni…

Mērķu cienītājiem ir vērts saprast, ka dzīves mērķis ir tikai viens – DZĪVOT.

Būt Mīlestībā nozīmē atrasties smalkā savstarpējās emocionālās dzirdamības zonā. Nekas tam nelīdzinās. Un nekas nespēs to atdarināt…

Pati laimīgākā dzīve ir vienkārša. Tā, kurā tu esi jau izaudzis no savas unikalitātes krīzes, pārstājis gaidīt no citiem kādu īpašu attieksmi pret sevi un piedevis pasaulei to, ka tā negriežas tikai ap tevi.

Nežēlība pret sevi vienmēr izraisa nežēlību pret citiem. Savukārt saudzīgums darbojas pēc šī paša principa.

Dzīve stabili neapmierina tos, kuri pārāk daudz no tās gaida un pārāk reti ieskatās savos dziļumos, atsakoties saprast, ka patiesībā spēj daudz vairāk. Lai radītu tikai savu pasauli – pilnīgi noteikti.

Šī pasaule ir daudz dziļāka.

Neviens nepiedzimst par īgnu goblinu. Taču ļoti daudzi ir noslēpušies tā drošajā ādā, zem kuras tik ļoti nevar just sāpes.

Mācīsimies viens otru saprast. Vai vismaz netiesāt. Kad vien iespējams, atbalstīsim viens otru un pasniegsim viens otram roku. Atcerēsimies, ka uz šīs planētas netika atvesti ne pārcilvēki, ne arī nemirstīgie. Un viss, kas mums ir, tā ir nepilnīga un ne bezgalīga dzīve, kuru ir tik žēl tērēt hroniskām nelaimēm. Tāpēc centies to līdzsvarot, nosvinēt pat vismazākās uzvaras un turpini dzīvot.

Saule ir pat tad, kad mēs to neredzam.

Nesalīdzini sevi ne ar vienu citu. Un nekad netaisnojies par savu laimi. Mēs dzīvojam tikai nedaudz. Tad, lai šī dzīve mums pārstāj būt nepanesama, briesmīga, nedroša. Dosim sev iespēju piedzīvot visu, ko mēs patiešām vēlamies.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā, tas ārā…

Es saņemu jautājumus par to, kā parūpēties par sevi un savu resursu laikā, kad nepieciešams rūpēties par saviem mīļajiem un pildīt savus pienākumus darbā. Daudzi cilvēki jauc divus jēdzienus – sirdsapziņa un pienākums. Sirdsapziņa ir ziņa no tavas dvēseles, bet pienākums – kad dvēseles balss vietā tu dzirdi prāta balsi un tev jāveic kādas darbības, darbi, jāupurē sevi, savas vajadzības un intereses kaut kā vai kāda dēļ.

Sākotnēji vārds “upuris” nozīmēja pateicības dāvanu Dieviem, pateicību par dzīvību un labklājību. Pēc tam cilvēces vēsture attīstījās nāves baiļu draudos, un “upurēšana” dieviem (un ne tikai) kļuva par izpirkuma maksu, lai nenotiktu kaut kas slikts. Nav pārsteidzoši, ka mīlestības dāvanas vietā tas pārvērtās zaudējuma sāpēs, piemēram: “Es visu upurēju jūsu dēļ!”

Arī vārdiem “upurēt sevi” ir divējāda nozīme.
Ir godājami upurēt sevi: varoņi upurēja savu dzīvību citu cilvēku dēļ. Upurējot savas intereses, tu pacelies pāri egoismam, attīsties garīgi, atbrīvojies no pieķeršanās fiziskās pasaules iluzorajām vērtībām – baudām, kas viegli padara tevi no tām atkarīgu.
No otras puses, “es upurēju sevi” nozīmē vainot citus cilvēkus: tu esi vainīgs, ka nenovērtē manu upuri, kā arī pilnīgu brīvības/atbildības nodošanu citiem cilvēkiem: tev ir jādod man atļauja un jāapstiprina mana izvēle, tikai tad es beigšu ciest.

Es pati dzīvoju zem varonīgo upuru karoga vārda pirmajā nozīmē. Mana iekšējā izvēle pamudināja mani, pirmkārt, domāt par citu dzīves uzveduma dalībnieku interesēm, ignorējot savējās. Un šis lozungs pirms gandrīz trīsdesmit gadiem mani noveda līdz pilnīgam sabrukumam. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izrādās, ka “esam parādā” tikai savai dvēselei, un dvēsele priecājas par to, ko tā var dāvāt: gaismu, mīlestību, rūpes. Taču tie nav upuri, bet gan dāvanas no milzīgas pāri plūstošas laimes. Mums ir jāatklāj savas dvēseles Gaisma, un tad tā atklāj savu unikalitāti un skaistumu šai pasaulei.

Kamēr tu spēlē savas lomas “maksājot savus parādus” citiem, kamēr jūties apmierināts tā lomā, kas dzīvo kādu ārēju ideju vadīts un kurš saņem atzinību no ārpuses, tu uzkrāj parādus sev; bet pašas idejas, kurām tu sekoji pa to laiku jau ir nomainījušas savu jēgu; cienīga (no sociuma viedokļa) alga, cienījams darbs, cienījama ģimene, “bērnu plānveida ieviešana” noteiktā vecumā. Tu spēlējies ar visiem šiem atribūtiem, jo ne darbs, ne ģimene, ne alga paši par sevi nenes ne prieku ne bēdas. Jautājums, ar ko tu pats esi piepildīts šo scenāriju iekšienē.

Un, ja tu piedalies šajos scenārijos nevis vadoties pēc savas sirdsbalss, bet tāpēc, ka tavs pienākums ir attaisnot savas ģimenes un sociuma cerības un gaidas, tad pakāpeniski tavas dvēseles Gaisma dziest un aizveras, līdz brīdim, kad notiek atmošanās kataklizma. Dvēsele vēlas Dzīvot, bet tai tam nepietiek vietas, un te nu arī notiek “labklājības” sagrūšana.

Šobrīd pasaulē izvēršas situācija, kas stimulē ierasto ilūziju sagrūšanu, tomēr daudzi no mums šo sagrūšanu piedzīvojām daudz agrāk, daudzi jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados – arī es.

Un tajā brīdī, kad sabruka manu pārliecību ierastā sistēma, izrādījās, ka es pat nesapratu, ko vēlas mana Dvēsele. Es nepratu ne dzirdēt, ne just, un ķermenis vienkārši tika izmantots, lai sasniegtu prāta mērķus. “Domā ar galvu” – visu dzīvi teica mans tētis.

Tajā laikā dzīve cietsirdīgi nostādīja mani izvēles priekšā: vai nu tu mainīsies vai mirsi. Un tikai zem šī “damokla zobena” man izdevās pārskatīt savus ideālus, piemēram darba mīlestības vērtību. Kad jūties vainīgs, gandrīz vai noziedznieks, ja neesi paveicis to, ko saplānojis tavs prāts. Vēl jo vairāk, ja esi sieviete, jo tas nozīmē pastāvīgu spriedzi gan sadzīvē, gan visās iespējamajās lomās: kā mātei, kā meitai, kā vedeklai, kā profesionālim. Īsāk sakot, no visām pusēm tu esi vainīga, jo neesi tāda, kādai jābūt priekš programmas tavā galvā.

Un tikai tad, kad esi spiesta padoties, jo visi centieni “būt pareizam” tevi sagrauj, izrādās, ka var dzīvot pavisam citā kvalitātē, būvējot savu dzīvi uz pavisam citiem pamatiem.

Kad es to apzinājos smagas slimības rezultātā, es sapratu, ka nekam citam vairs nav nozīmes, kā tikai tam, ka esmu Dzīva. Un es sāku dzīvot bez spriedumiem, bez vērtēšanas, praktizēt ķermeņa sajūtas šeit un tagad, pirmkārt to uztrenējot savā sadzīvē un darbā. Ar laiku es pamanīju, ka, ja es kaut ko daru un man no tā paliek slikti, jūtu diskomfortu, smoku, jūtos šaurībā un ķermenis ir piekusis, es lieku pie malas šo darbību un sāku nodarboties ar to, lai jebkuros apstākļos sakārtotu savus resursus: pat tad, ja blakus ir bērns ar 40 grādu temperatūru, pat tad, ja darbā ir milzīgs stress, es steigšus atgriežos savas sirds centrā, lai veiktu 10 ieelpas-izelpas, relaksētu ķermeni, un vēl to, ko zinu un protu. Tas nozīmē, ka es piefiksēju, ka esmu aizspēlējusies tā rezultāta sasniegšanā, kuru sagaida mans prāts.

Un, kāds brīnums! Izrādās, tieši iekšējā līdzsvarošanās nolīdzina situācijas asumu un viss plūstoši sakārtojas.

Es jau daudzus gadus runāju par to, kā novirzīt uzmanību no problēmām uz resursa atjaunošanu, rūpējoties par sevi jebkurā dzīves situācijā. Blakus mirstošai mātei, ar smagi slimu bērnu, konflikta brīžos ar vīru, kautiņa laikā, skandālā darbavietā, jebkurā situācijā var “pamest Spēli”, un reaģēt momentā. Protams, labāk reaģēt agrāk, nevis tad, kad viss jau “iet pa gaisu”. Lai to pamanītu, ir nepieciešamas ikdienas prakses, tās pašas rīta un vakara. Ir jāsatiek sevi, ir jājūtas dzīvam, uztverošam, pateicīgam par to, ka tev ir šis apbrīnojamais instruments – ķermenis, kas ļauj dzirdēt, redzēt, kustēties.

Tad, lūk, atbilde momentā šeit un tagad arī ir ātra izeja no matricas programmu gūsta galvā: “vajag” to, “vajag” to.

Piemēram, kad tevi sanikno tavs paša bērns, ar kuru kopā tu apņēmies pildīt mājasdarbus. Tu jau sāc vārīties un ienīst viņu, spēlējot šo spēli “jādara”, tava seja kļūst sarkana, dusmas ar saviem stresa hormoniem salauž visas tavas ķermeņa sistēmas, un rezultātā cieš arī bērna ķermenis. Tieši tagad atsaucies momentam!

Vai tiešām tu vēlies blakus savam mīļajam un dārgajam bērnam būt šis uzvilktais nervu kamols?

Reāli? Patiesi? Tāpēc tu viņu dzemdēji? Pārstāj, noliec malā tās mācības! Pārslēdzies, paelpo, pielieto negatīvu transformējošās prakses, nevienas mācības nav tā vērtas, lai bojātu savas un bērna attiecības. Tās vispār nav salīdzināmas lietas! Un, kāds brīnums, ka mātei, kura mīl savu bērnu, izlīdzina savu iekšējo stāvokli, atzīmes vispār zaudē jebkādu nozīmi, un bērns saglabā veselu psihi.

Vai, piemēram, ir kādas sadzīves lietas: esmu nolēmusi šodien nomazgāt logus. Mazgāju trešo logu un saprotu, ka ļoti sāp mugura. Un ieslēdzas domu maļamā mašīna: “Nu, tā, es vairs pat logus nevaru nomazgāt, veca palieku, neviens man nepalīdz, jāņem talkā uzkopšanas serviss, bet naudas žēl, bāgāts to var atļauties, bet man nabadzei vienai jāmokās”. Un tu jau esi palikusi bez spēka savā upura lomā.

Un tostarp es zinu ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kuri pusi savas algas, ko nopelna 8 stundu darbā, tērē uzkopšanas un ēdienu piegādes servisiem, lai atlikušo brīvo laiku nodzīvotu ar prieku un labsajūtu.

It viss – vai esi upuris vai laimīgs cilvēks, notiek pēc mūsu pašu izvēles. Atsaucies momentā, ja tev ir slikti, atsaucies savam ķermenim, neļauj savam iekšējam stāvoklim nožņaugt tevi savos apskāvienos.

Visas tehnikas ātrai iziešanai no jebkura grūtuma ir brīvi pieejamas manā mājas lapā. Ir lieliska “klauvēšanas tehnika”. Iedarbojoties un konkrētiem punktiem ķermenī un izrunājot konkrētus vārdus, var ļoti ātri iztērēt emocionālo lādiņu un ieraudzīt, ka dusmu, aizkaitinājuma vai aizvainojuma iemesls ir kāds trigeris no pagātnes. Kā tikko to atpazīsti, un ieraugi savu Spēli, emocionālais lādiņš noplok un tu skaidri ieraugi patieso situāciju.

Visa mūsu realitāte šobrīd ir mūsu vibrāciju atspulgs. Ja tu dzīvo paradigmā “es esmu atbildīgs par savu iekšējo stāvokli”, tad visus ārējos apstākļus tu uztver kā a`priori labākos.

Taču, ja tu dzīvo paradigmā “man obligāti jāizdara tas, tas un tas”, tu sevi turi kā aizgaldā un absolūti bez rezultātiem cīnies ar dzīvi, lai censtos to paliekt zem sevis. Taču šobrīd tas vairs neizdosies, tāpēc, ka darbojas tiešais atspulgs: kas iekšā, tas ārā. Vai vēlies būt savas dzīves saimnieks? Vai esi gatavs ģenerēt tās vibrācijas, kas tev pievelk lieliskas iespējas?
Viss tavās rokās!

Es novēlu visiem saudzīgu attieksmi pret saviem avatariem un iespēju izvēlēties un atsaukties momentā šeit un tagad.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ar tevi runā vienīgajā sev labi zināmajā valodā

Lai cik arī pretīgi būtu apstākļi, kuros atrodies, pacenties nevainot tajā ārējos spēkus: vēsturi, valsti, priekšniecību, rasi, vecākus, mēness fāzes, bērnību, novēlotu uzsēdināšanu uz podiņa – ēdienkarte ir ļoti plaša un garlaicīga.

Mirklī, kad tu vaino kaut ko vai kādu, tu nodod sevis paša izlēmību kaut ko mainīt, un palielini bezatbildības vakūmu, kuru tik ļoti mīl aizpildīt dēmoni un demagogi, jo paralizēta griba nav nekas priecīgs eņģeļiem.

Un vispār pacenties cienīt dzīvi ne tikai par tās priekiem, bet arī par grūtībām, ko tā tev sagādā.

Grūtības ir daļa no spēles, un labi, ka tās nav apmāns.

Tāpēc ik reizi, kad esi izmisis vai uz izmisuma robežas, kad tev ir grūtības vai nepatikšanas, atceries: tas ir veids, kādā dzīve ar tevi runā vienīgajā sev labi zināmajā valodā.

Josifs Brodskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs enerģētiskais sērfings

2007. gadā izdevniecībā “Sofija” tika izdota Solāras grāmata “Kā dzīvot lielu dzīvi uz mazās planētas”, kurā es pirmo reizi es sastapos ar jēdzienu “enerģētiskais sērfings”. Līdzīgi fiziskajam okeānam, arī enerģētiskais okeāns, kurā mēs atrodamies, ir neparedzams: no miera stāvokļa līdz pat vētrai.
Ir dienas, kad ir daudz enerģijas, un ķermeņi to uztver dažādi: kāds jūt milzīgu paplašināšanos, ķermeņa piepildījumu, domu palēnināšanos, kustību smagumu, jo ķermenis nespēj tikt galā ar šo plūsmu pāreju. Kādam lieli enerģijas uzplūdi izspiež apspiestās emocijas, un cilvēks ir ļoti nervozs, ātrs, ugunīgs, aizkaitināts vai negaidīti neadekvāti reaģē uz kādiem ārējiem notikumiem. Bet trešajiem ir iekšējas iztukšotības sajūta, sajūta, ka viss notiekošais ir bezjēdzīgs utt.

Pirms 17 gadiem ļoti neliela cilvēku grupa tika pakļauta transformācijas enerģiju ugunīgajai ietekmei, tad tas bija, teiksim tā, “pilotprojekts”. Tas nozīmē, ka enerģijas frekvences gāja cauri mūsu smalkajiem ķermeņiem, ietekmējot cilvēku fizisko un psiholoģisko labsajūtu, un tādu cilvēku kā Solāra pieredze bija vienīgais atbalsts mums, lai izprastu sevi un savu vietu dzīvē. Lielākā daļa apkārtējo cilvēku nezināja par šādām svārstībām.

Taču šobrīd Zeme ir pilnībā atvērta jaunām frekvencēm fizikas, smadzeņu, endokrīno dziedzeru līmenī, un visi cilvēki saņem starojumu, kas daudzveidīgi ietekmē viņu individuālos organismus. Un, ja iepriekšējos gados šādi asi brīži bija nelielai cilvēku grupai, tad šobrīd jaunās enerģijas plūsmas ir daudz intensīvākas un nesavienojamas ar iepriekšējām Zemes frekvencēm, un skar visus. Bet, tā kā katrs no mums atrodas uz sava pakāpiena ceļā uz savu patieso, nemirstīgo Es, tad aktivizēšanās brīži katram no mums rada atšķirīgus simptomus.

Dažkart ir ļoti grūti saprast, ka tās nav kaut kādas tavas šī brīža nepatikšanas, bet gan objektīvs process, kas tev ir jāspēj pieņemt, jo galvenais nosacījums ātrai līdzsvara atjaunošanai ir tas, ka tu necīnies ar sevi. Ja mēs cīnāmies ar sevi, ja vēlamies sevi salauzt, salabot, mēs dzīvojam pēc pagātnes standartiem. Jaunajās enerģijās pārmaiņas var notikt tikai tad, kad tu vispirms pieņēmi visu, kas ar tevi notiek, pieņēmi pieredzes pērli un tikai tad izvēlējies ko citu.

PIEŅEMŠANA nozīmē pieņemt faktu, ka jā, līst lietus. Tas nenozīmē realitātes apstiprināšanu un aizstāšanu: “Ak, cik labi man aukstajā lietū, man ir sauss un silts!” Nē. Tā ir situācijas atzīšana un saprātīgs jautājums sev: “Ko es varu darīt?” Varu paņemt lietussargu un uzvilkt zābakus, varu stāvēt zem nojumes un gaidīt, kamēr lietus pāriet, varu uzvilkt lietusmēteli, ja lietussarga nav pie rokas.

Diemžēl mēs visi esam izauguši ar ieradumu sevi vērtēt pēc rezultāta: ja vēlamais nav izdevies, tātad esam vainīgi, un labāk atzīties pašiem, nevis saņemt apvainojumus no malas.

Daudzi stāsta man par savām šī brīža problēmām: kāds nespēja savaldīt dusmas, aizkaitinājumu pret tuviniekiem; kāds ir noguris no cīņas ar bezcerības un bezjēdzības sajūtu un, neskatoties uz saviem radošajiem meklējumiem, kopumā uztver pasauli kā spēli, kas pašam vairs nav interesanta; kāds žēlojas, ka nevar būt laipns pret saviem gados vecākiem radiniekiem, pieaugušiem bērniem, kuri paši izdara savas izvēles. Komentāri ir ļoti dažādi, taču šo cilvēku sevis novērtējuma būtība ir saistīta ar vienu lietu – “Cik ļoti žēl, ka man neizdodas būt tādam, kādam man vajadzētu būt.”

Tad, lūk, ko es vēlos jums pateikt.
Šobrīd mēs dzīvojam ļoti nemierīgā enerģijas plūsmu jūrā. Tā pat nav vētra, tas ir cunami – liels okeāna vilnis, kas kustas, saduroties ar citiem mazākiem viļņiem. Un mums ir savs sērfošanas dēlis, uz kura mēs varam uzkāpt un sērfot uz šī viļņa – tā ir mūsu sirds, mūsu uzticēšanās notiekošajam, mūsu pieņemšana, teiksim, Dieva gribai. Taču nav iespējams lietot šo dēli, ja katru reizi, kad nokrīti no tā ūdenī, tu sāc žēloties un gausties.

Neviens sērfotājs pastāvīgi neatrodas uz viļņa. Turklāt ļoti daudzi sērfotāji mīl demonstrēt savus video, kuros viņi nemitīgi krīt no saviem sērfošanas dēļiem, taču nezaudē vēlmi atkal un atkal nostāties uz tiem, lai vismaz dažas minūtes pabūtu uz viļņa. Ja viņi gaudīsies par to, ka nokrituši, tad palaidīs garām nākamo iespēju atkal to izdarīt.

Gribu uzsvērt, mīļie, tas ir normāli, ka mēs, dzīvi cilvēki, šobrīd esam sarūgtināti, dusmīgi, jūtamies neapmierināti ar sevi, esam izmisuši un ir vēl daudz visādu citu stāvokļu. Tas būtu fantastiski visu laiku atrasties pilnīgā harmonijā vai priecīgā sajūsmā atrodoties tajā, kas šobrīd notiek pasaulē šī enerģētiskā cunami laikā, īpaši, ja dzīvojam un strādājam lielpilsētā.

Tad, lūk, ir normāli piedzīvot dažādus negatīvus stāvokļus, bet absolūti nav normāli kultivēt sevī pārmetumus, ka piedzīvojam šos stāvokļus. Vainojot sevi, mēs iekrītam vibrāciju slazdā: neapmierinātība ar sevi neļauj mums noskaņoties uz labāko situācijas attīstību, lai arī kā mēs to vēlētos. Neapmierinātības frekvenču līmenis ir nesalīdzināmi zemāks par frekvenču līmeni, kas pavada panākumus: prieks, pārliecība, pateicība (atrodi emociju vibrāciju skalu internetā). Protams, es tagad uzrunāju tos cilvēkus, kuri no pieredzes zina – nevis “viņi ir vainīgi”, bet – “man tas sāp.” Kāpēc sāp – iedziļināšos vēlāk, tagad ir jāatgriežas līdzsvarā.

Ja esi nokritis no sava sērfa dēļa, neiedziļinies, kāpēc un kā tu nokriti tieši tagad. Tavs uzdevums ir pēc iespējas ātrāk atkal notvert viļņa kustību un nostāties uz sērfa vētrainajā dzīves jūrā – atgriezties savā sirdī.

Es saņēmu jautājumu:

– Un kā tad pārdzīvot smagus un sāpīgus stāvokļus, ja tos visu laiku centies ignorēt un ar gribasspēka palīdzību pārslēdzies? Galu galā ir taču likums: kas tiek apspiests, tas aug!

Tur jau tā lieta, ka ne gribasspēks, ne negatīvisma ignorēšana neatgriezīs tevi tavā sirdī. To var izdarīt tikai tava izvēle, kas nāk no mīlestības pret sevi: atzīsti savu stāvokli, apskauj sevi un dari visu iespējamo, lai emocijas caur ķermeni izlaistu pēc iespējas ekoloģiskā veidā, necenšoties to aizkavēt ar domu “košļeni”.

Kad, pieņemot vētrainas situācijas, tev kļūs vērtīgs tava līdzsvara brīdis, tu apzināti leposies ar sevi: “Urā! Man izdevās!” Bet tajos brīžos, kad tev kaut kas sāp, un tu emocionāli nokrīti, tad vienkārši atnāk sapratne, ka esi nokritis no viļņa. Jā, tā notiek. Taču! Tev ir savs prakšu kopums, kas ir piemērots tieši tev. Tu zini, kā kontrolēt elpošanu, kā ātri kustībā iztērēt hormonus, kā nomierināt iekšējo satraukumu ar klauvēšanas un sālsūdeņa palīdzību. Galu galā tu zini, kā sevi sazemēt! (Noderīgas prakses ir ŠEIT) Jums katram ir savs rīku komplekts, kas palīdz atkal justies uz viļņa, uz sava drošā sērfa dēļa, proti, savas sirds telpā.

Taču, ja tā vietā, lai planētu virs trakojošās jūras, tu sāc pievērst uzmanību tam, kā tu paslīdēji, atkal sarijies ūdeni, tad tu kaitē pats sev! Pēc šī enerģijas uzliesmojuma, kas nogāž tevi no kājām, tu nokavē brīdi, lai ātri atgrieztos pie sevis. Tu nevari trenēt līdzsvaru, ja koncentrējies uz to, kas ir “nepareizs”, nevis izbaudi to, kas ir “pareizs”.

Un es vēlreiz atkārtoju, tu jau zini veidus, kā atgriezties uz viļņa. Galvenais ir sagribēt.

Otrs svarīgs moments, nav iespējams pārvietoties pa šo vētraino okeānu, ja neproti atšķirt stāvokļus: kad ir mierīgs, kad ir vējš, kad notiek haotiska sadursme.

Ja tu no rīta nespēj sevi nomotivēt un ir sajūta, ka šodien labāk nekustēties, tad pavadi šo dienu pēc iespējas mazāk tērējot spēkus.

Ja šodien pamosties un tev ir sajūta, ka enerģija burtiski liek tev skriet un kaut ko darīt, tad novirzi šo lādiņu uz to, kas šobrīd ir 100% konstruktīvi tavam ķermenim. Dari mājas darbus, labiekārto māju, roc dārzu, gudri sadali savu enerģiju ķermenī.
Ja tu piedzīvo notiekošā bezjēdzības depresīvo stāvokli, kas šobrīd ir ļoti izplatīts jaunam cilvēku vilnim, atcerieties: tikai prāts piedzīvo bezjēdzību. Ķermenim nav vajadzīga cita jēga kā pati dzīve, un dvēselei nav vajadzīga cita jēga, kā vien dzīvot šajā ķermenī harmonijā ar pasauli. Tikai prāts meklē jēgu, un, ja tu to saproti, dari tagad to, kas liks tev justies dzīvākam ķermenī, nevis turpini kustēties pa apli šajā iluzorajā prāta pasaulē: “kā, kas un kāpēc” Jebkura fiziska aktivitāte ar pilnu uzmanību ķermeņa stāvoklim, dabas apbrīnošana ar pilnu uzmanību skaņām, krāsām, gaismai palīdzēs izkļūt no šī garīgā labirinta, kuru nesam sevī kā atskaņas no pagātnes.
Tajā pašā laikā prāts ir vērtīgs instruments, tas ir tas, kas fokusē mūsu uzmanību. Pateicoties prātam, tu izlem: sazemēties vai izvēlies koncentrēties uz to, lai atcerētos savu pāridarītāju laimīgu (Ar nosacījumu, ka tu kontrolēt prātu, nevis seko savām stereotipiskajām reakcijām).
Tāpēc tagad, šajā milzīgā dzīvības viļņa kustībā, kas strauji maina visu apkārtējo, mēs paši izvēlamies, kā saglabāt līdzsvaru. To nevar saglabāt prātā. Prāta būtība ir kustība. Tev jāiziet ārā, jāatgriežas ķermenī un sajūtu līmenī jājūtas dzīvam: jāsajūt pēdas, mugura, gaita, rokas. Jebkura darbība, kas atgriež tevi ķermenī, atbrīvo tevi no bezjēdzības ilūzijas galvā.

Arī šis stāvoklis man ir ļoti pazīstams, jo man ir diezgan sens prāts, un viņam ir normāli izjust vilšanos nebeidzamajā dzīves ceļojumā. Bet es neesmu prāts, es esmu cilvēks, apziņa, kas ceļo no gadsimta uz gadsimtu dažādos personāžos. Un šī apziņa izmanto prātu, bet tā nav prāts, un to ir svarīgi atcerēties.

Kad mēs krītam, ir svarīgi atcerēties: uz viļņa krist ir normāli. Un nevajadzētu uzdot jautājumu: kāpēc es krītu un zaudēju līdzsvaru. Drīzāk, ko izdarīt, lai atkal atgrieztos uz sava sērfinga dēļa.

Es atkārtoju, mūsu darbarīku pamatā ir sirdsmiers, un, lai atgrieztos pie miera, vispirms ar savu ķermeni ir jāiztērē hormoni vai vienkārši jāpārtrauc koncentrēties uz sižetu un jāvērš uzmanība uz uztveri ar maņām: kādas skaņas, smaržas, krāsas ir tev apkārt.

Tātad, tas, ko ķermenis uztver tieši, dod lielāku centrēšanas efektu nekā tas, ko mēs uztveram ar izpratni ar prātu. Tāpēc netiesā sevi, tāpat kā netiesā citus, bet vienkārši priecājies par iespēju stāvot uz sava viļņa planēt pār šo okeānu. Un iestāsies tāds brīdis, kad šis spēcīgais vilnis mūs izskalos jaunā krastā, principiāli jaunā krastā, kuram pat visi šie mani vārdi un argumenti kļūs tikai par miglainām atmiņām.

Es novēlu jums visiem cieņu pret savu cilvēcisko dabu, par to, ka reiz izvēlējāties iziet cauri šai pieredzei dzīvot kā cilvēks, ierobežotā fiziskajā ķermenī, ar savu nemirstīgo dvēseli, lielu pārmaiņu laikmetā. Un, lūdzu, esiet laipni pret sevi un citiem.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Daniel Torobekov
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PIEŅEMT harmoniju

Nekāds līdzsvars, nekāda pašpietiekamība vai ārēja harmonija nevar ienākt mūsu dzīvē, kamēr harmonija nav nodibināta iekšienē. Tas sen visiem ir zināms. Bet kas mums traucē šo harmoniju sevī ieviest? Kāpēc ir tik grūti to pat ne saglabāt, bet vienkārši iesākumam pieņemt, ielaist sevī?

Nevis radīt, ne izaudzēt, ne organizēt, bet PIEŅEMT SEVĪ, tāpēc, ka tas notiek dabiskā veidā, kad tu to izvēlies un kad ir aizvākti visi šķēršļi ceļā uz to.
Kas tie ir par šķēršļiem un kā mēs tos varam neitralizēt?

Pirmais un pats nopietnākais šķērslis ir mūsu iluzorās domas, stereotipi un ierastās programmas kas padara mūs par iekšējā ķīlniekiem. Lai tos aizvāktu, pietiek ar to, ka mēs paplašinām savu pasaules redzējumu, atraujamies no ierastā un mums pietiek drosmes godīgi paskatīties uz situācijām sevī un sevi šajās situacijās: kāpēc es to daru, kāpec es vienmēr tā rīkojos, kas liek man tā domāt un runāt?
Tā var būt atklāsme, kas pārsteigs un pat nobiedēs, taču tas ir pats pirmais solis ceļā uz sevi, kas aizsāk milzīgas pārmaiņas.

Otrs šķērslis Harmonijas pieņemšanai ir nespēja saprast un atzīt savas jūtas. Es nerunāju par tām situācijām, kad esam negodīgi pret sevi un pat nespējam atzīt savas uzvedības patiesos iemeslus. Bet pat tad, kad kļūstam apzinātāki, mums ļoti patīk izvirzīt sev pretenzijas par pēkšņi uzliesmojušu agresiju un aizkaitinājumu, asi pateiktu vārdu, nespēju savaldīties vai, gluži otrādi, par vājumu un rakstura trūkumu… Mēs nepieņemam šīs jūtas sevī un vainojam sevi tajās. Bet, kamēr neesam sevi pilnībā pieņēmuši, diez vai mēs spēsim pieņemt kaut ko citu no šīs pasaules.

Tieši tāpēc mēs savos kursos atbrīvojamies no negatīvajām emocionālajām saitēm, kuras esam izveidojuši šajā un iepriekšējās dzīvēs, ar mīlestību un siltumu barojam savu iekšējo bērnu, līdz jūtam, ka esam Visuma mīļotais bērns, kuram ir tiesības uz visām dzīves svētībām. Ne par labu uzvedību, ne par atbilstību standartiem, bet vienkārši “pēc noklusējuma”. Mēs iegūstam un nostiprinām ieradumu saglabāt un uzturēt šo sajūtu sevī ar ikdienas ķermeniskajām praksēm.

Trešais šķērslis ir dzīves likumu nezināšana. No vienas puses, dzīve ir ļoti vienkārša: tas, ko tu izstaro, ir tas, ko tu saņem, no otras puses, tā ir daudzpakāpju un daudzslāņaina – lietas nav tādas, kā šķiet.

Piemēram, ir ļoti daudz mehānismu, kas kontrolē cilvēku uzvedību un reakcijas. Un neizprotot šos mehānismus un motivācijas saknes (nevis aukstu – prāta vadītu, bet sirsnīgu izpratni), nav iespējams iemācīties, ka ikvienam ir tiesības dzīvot tā, kā viņš izvēlas: gan apkārtējiem cilvēkiem, gan mums pašiem. Tikai tas cilvēks var mierīgi pieņemt jebkādus ārējus notikumus savā dzīves telpā – ģimenē, darbā, pilsētā, laukos – kurš dzīvo tā, kā viņš vēlas dzīvot, nespēlējot videi ērtas lomas un necenšoties iekļauties sociālajos stereotipos, bet paliekot sev pašam.

Mēs macāmies un praktiski trenējamies pielietot reaģēšanas mehānismus. Un mēs sākam saprast, ka ne jau ļaunu nolūku vadīti, cilvēki pret mums izturas traumatiski. Un mēs sapraotam, ka jebkurā gadījumā viņi ir pelnījuši līdzcietību. Kad mēs izejam ārā no upura lomas, kad atzīstam, ka ikvienam ir tiesības spēlēt savu spēli, mēs sevī atbrīvojam telpu kaut kam labākam, brīvi uzelpojam un organiski iekļaujamies dzīves plūsmā, nevis airējamies, kā visu iepriekšējo dzīvi pret straumi.

Un, visbeidzot, nekāda harmonija un pat tikai silts, mājīgs stāvoklis iekšējā pasaulē nav iespējams, ja neesi spēris soli tam pretī. Tev pašam jāizvēlas pievienoties tīrajai telpai, koncentrējoties uz labo sevī, cilvēkos, dzīvē. Tikai tad, ja mēs apzināti izvēlamies koncentrēties uz radīšanu, skaistumu, radošumu, pateicību, dzīve mums dāvā to pašu pretī caur reāliem notikumiem un reāliem cilvēkiem. Tas jau ir tik pašsaprotami, ka pat nav jāpierāda: ikvienu cilvēku ieskauj tā realitāte, ko viņš rada ar savu iekšējo stāvokli.

Es labi atceros, kā pagājušajā ziemā pēc pastaigas pa mežu savā priekšpilsētā, kur saelpojusies svaigu gaisu un apbrīnojusi dabas skaistumu, mājas pārnākot, liftā satiku kādu gados vecu kaimiņieni un mēģināju ar viņu dalīties savos priekos. Un pretī saņēmu atbildi: “Jā, protams, labi, ka dubļus klāj sniegs. Bet kopumā laiks drūms, mitrs, pelēks un nomācošs”. Tās ir divas realitātes.

Harmonija pasaulē, tāpat kā mīlestība, vienmēr ir klātesoša, tāpat kā saules gaisma aiz mākoņiem. Bet mēs, kā zem lietussarga noslēdzamies no tās ar saviem paradumiem dzīvot cīņas un izdzīvošanas polārajā spēlē. Patiesa harmoniskas ārējās un iekšējās telpas satikšanās notiek tad, kad pateicībā atbrīvojamies no visa tā, ko sen bija laiks atlaist.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tu gribētu kaut ko sev novēlēt

Ja es gribētu kaut ko novēlēt sev, tad tas būtu vēl lielāku cieņu pret garīgo darbu, ko es un mēs visi darām ikdienā. Ne tāpēc, ka esam forši, bet tāpēc, ka esam tikai cilvēki.

Mūsu pasaule kustās no nebūtības nebūtībā un mēs, kā tās neatņemama daļa, sajūtam to ar katru savu šūnu. Gravitācija darbojas, laiks iet, vējš pūš, vecākie mūs pamet, jaunie dzimst. Pat visstiprākais pakāpeniski sairst. Ko tad lai saka par cilvēka psihi? Ir tik viegli noslīkt, palikt, kļūdīties, pazaudēties, izšķīst, pazaudēt savu uzmanību, pārstāt būt, vēl pat īsti neuzsākot dzivot. Reiz tā tas arī būs, bet šobrīd…

Šobrīd, kamēr vēl tas iespējams, kā tikai iespējams, cik vien iespējams, ir jāvēro, jārada, jāmeklē un ar cieņu jārada sevī cilvēks. Un, ja radām pa īstam rūpīgi, tas ir milzīgs ikdienas darbs, pret kuru izturēties var ar nobrieduša cilvēka cieņu, kuras nekad nebūs pietiekami. ⠀

Aglaja Datešidze
Foto: Valeriia Miller
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā harmoniski dzīvot šajā laikā

Daudzi no tiem, kuri radikāli sāk mainīt savu dzīvi un atbrīvojas no iepriekšējiem apziņas ierobežojumiem, pēc kāda laika sāk just transformācijas simptomus. Tās var būt dažādas alerģiskas reakcijas uz ādas, tā var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassāpes, meteoatkarība… Bet nevajag baidīties un uztraukties, tas ir ļoti labs process, kas nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no diskomfortablām un ar sevi nesavienojamām enerģijām.

Galvenā šo simptomu īpašība ir tā, ka tie ir viļņveidīgi: brīžiem ļoti sāp, brīžiem “atlaiž”, brīžiem “gāž no kājām”, brīžiem jūties kā “gurķītis”. Ja tie noris bez pārtraukuma, tātad tā jau ir slimība, tātad dziļa ieslīgšana negatīvajās emocijās (maldīšanās, kas atspoguļojas ķermenī).

Transformācijas sarežģītības pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem:

– no iekšējās uzbūves (jūtīgiem cilvēkiem tas notiek sarežģītāk);
– no tā, cik ļoti esi apspiedis savu brīvību visas dzīves garumā (tas nozīmē, cik daudz ir uzkrāto emocionālo bloku);
– no procesa ātruma – cik liels ir izmaiņu ātrums;
– no kosmiskajiem procesiem.

Ko vajadzētu darīt, lai šos stāvokļus izdzīvotu pēc iespējas komfortablāk?

Ja diskomforts pēc kādām transformācijām ir ļoti liels, ir svarīgi saprast, ka tu neesi slims, bet ķermenis vienkārši cenšas panākt tavu apziņu un tāpēc nevajadzētu uzreiz skriet meklēt “burvju tableti”. Ir jāsāk regulāri nodarboties ar savu iekšējo resursu. Un ļoti svarīga tajā ir sazemēšanās un ticība tam, ka diskomforts pazudīs.

Regulāri pastaigājies, skaties debesīs. Ir vingrinājums “elpošana no debesīm”, arī tā palīdzēs.

Lielisks līdzeklis tam, lai atjaunotu ķermeņa elektromagnētisko līdzsvaru (tātad emocijas) ir sāls vanniņas kājām. Lai cik tas primitīvi neizklausītos, tas ir pats efektīvākais līdzeklis.

Noliec savā priekšā sveci, kājas iegremdē karstā ūdenī, kurā izšķīdināta sauja parastās akmens sāls un nedaudz eikalipta vai piparmētru ēteriskās eļļas. Blakus noliec trauku ar aukstu ūdeni un otru trauku ar karstu ūdeni, lai papildinātu vanniņas saturu.

Apsēdies taisnu muguru ar domu, ka viss saplūst kājās. Tu jūti, kā vienlaikus ar izelpu pa mugurkaulu plūst siltumstas plūst uz leju, sasildot gurnu apvidu, tā it kā tu sēdētu karstā traukā, pēc tam šī karstā enerģija aiztek caur ceļgaliem kājās. Un noteikti procedūras beigās aplej katru kāju ar aukstu ūdeni. Pēc tam uzvelc siltas zeķītes. Un tā vairākas dienas pec kārtas.

Ja tev ir pietiekami daudz fiziskā spēka, vari pilnībā iet siltā sāls vannā – tāpat ar parasto akmens sāli un nedaudz aromātiskās eļļas. Un, kad esi vannā, iedomājies, ka tu kā astoņkājis izlaid melnus dūmus. Zini, kad astoņkājim uzbrūk, viņš izlaiž melnu šķidruma mākoni. Tad, lūk, guļot vannā, iedomājies, kā viss nevajadzīgais, visa spriedze, viss, kas traucē mīlestībai, iziet kā melns mākonis. Paguli 10 minūtes, bet pēc tam dušā noskalojies. Un viss.

Šajā laikā uzturam jābūt pēc iespējas vieglam un porcijām ļoti nelielām. Ja jūti dedzināšanu, niezi, tātad par daudz ir uguns enerģijas un uzturā nevajadzētu būt pārāk kairinošiem ēdieniem – mazāk asu, skābu, sāļu.
Ja jūties “izšķīdis”, tad gluži otrādi, var palīdzēt tase karstas šokolādes vai kāda biezzupa ar asāklu garšu.

Ir jādzer padaudz tīra ūdens, labi, ja tas ir strukturēts (strukturēt var gan ar sudrabu, gan sasaldējot un atlaidinot ūdeni parastā ledus kamerā)

Kopumā šādos periodos ir vajadzīgs saudzējošs režīms. Šajā laikā nevajadzētu komunicēt ar cilvēkiem, kuri tracina. Sev apkārt jārada maksimāli mierīga un harmoniska vide.Galvenais necelt paniku.

Tātad, tavs galvenais glābiņš ir elpošana, svaigs gaiss, sazemējums, rūpes par sevi un maksimāla neviena nenosodīšana, pirmkārt jau sevis.

***

Paralēli personīgajām transformācijām, šobrīd notiek masveida pārvērtības, fiziskas parvērtības jaunā kvalitātē.

Šobrīd pirmoreiz vēsturē mēs it kā atgriežamies Dievišķajā stāvoklī, mūs caurauž dievišķā apziņa un mūsu fiziskos ķermeņus caurauž svētā gara uguns. Zinātniskā valodā tas nozīmē, ka no galaktikas centra caur Sauli uz zemi pirmo reizi translējas principiāli jaunas enerģijas un kvantu fizikas likumi iedarbojas ne tikai uz mikropasauli, bet arī parasto ikdienas dzīvi: “vērotājs” ar savu attieksmi veido notikumus, ir pieaudzis domu spēks un tieši no garastāvokļa ir atkarīga dzīva bioloģiskā objekta stāvoklis.

Tūkstošiem gadu krājušās graujošo programmu smagās enerģijas (vīriešu naids pret sievietēm, sievietēm pret vīriešiem, rasu, klasu konflikti, nāves bailes, bailes no sāpēm, ciešanām un bada), kas tukstošiem gadu laikā formējušās uz Zemes un bijušas ierakstītas Zemes elektromagnētiskajā laukā, tātad arī mūsu ķermeņos. Ar katru uzliesmojumu uz Saules šīs enerģijas kļūst nesavienojamas ar dzīvību mūsu ķermeņos un tās aktīvi transformējas caur mūsu ķermeņiem. Tāpēc tie, kuri ir līdzsvarojuši personīgās problēmas var ļoti spēcīgi sajust pašas Planētas transformācijas.

Tās izpaužas kā čiekurveida dziedzera aktivācija – galvas reiboņi, uzbudinātības viļņi, alerģiskas reakcijas – iesnas, acu asarošana, sāpes dažādās ķermeņa vietās.

Apbrīnojamais cilvēka radīšanas brīnums matērijā ir tas, ka viņa fiziskais ķermenis vienlaikus ir arī kosmisks ķermenis, un visi mūsu endokrīnie orgāni, visas mūsu sistēmas, kas ir tieši saistītas ar hormoniem, ir portāli uz citām dimensijām. Tāpēc laikā, kad ķermenī aktivizējas kosmiskās strāvas, lielākais triecienvilnis nonāk orgānos, kas ir atbildīgi par hormonālo apgādi, proti: galvas centros (hipotalamusā, hipofīzē), virsnieru dziedzeros, olnīcās, liesā, aizkuņģa dziedzerī, aknās, nierēs. Tāpēc fiziski mēs piedzīvojam visdažādākos nepatīkamos simptomus. Bet tie vairs nav saistīti ar kādām mūsu personīgajām mācībām vai kļūdām, bet ar spēcīgu enerģiju kustību, kas ķermenim ir nepierasti.

Notiekošo transformāciju atbalsta arī augstā Saules aktivitāte. Tās enerģijas, kas šobrīd nāk no Saules ir mīlestības un harmonizācijas eneģijas. Tas nav savienojamas ar iepriekšējām, un ķermenim ir ļoti grūti tajās adaptēties.

Tu jautāsi, kapēc neslimo lielākā daļa cilvēku? Slimo visi, tikai ļoti atšķirīgi. Tie, kuri vēl nav atmodušies, vēl nespēj uztvert augstās vibrācijas un viņu slimības ir daudz “parastākas”. Bet, ja esi sācis darbu ar sevi, esi sācis lietot veselīgāku uzturu, atbrīvot savu apziņu no stereotipiem, labestīgāk skatīties uz cilvēkiem, ja esi iemācījies piedot, tad tavas šūnas izstaro pavisam citu enerģiju nekā tam cilvēkam, kurš priecīgi bauda tenkas par kaimiņiem. Un tava bioloģija kā magnēts pievelk augstās vibrācijas. Taču, ņemot verā to, ka visos ķermeņos ir uzkrāts ļoti daudz iepriekšējo bloku un emocionālo ciešanu, tad tev ir fiziski smagi.

Bet labā ziņa ir tā, ka pašprogrammēšanas spēks pieaug proporcionāli jauno ienerģiju ienākšanai, tāpēc saglabājot mieru un uzticēšanos Dzīvei tu ļoti atvieglosi savus pārveides procesus un ķermeņa šūnu pārveidi.

Pieredzes rezultātā es atklāju, ka visvieglākais veids, kā pārdzīvot diskomfortablus stāvokļus, ir pēc iespējas vairāk atpūsties un pateikt: “Lai viss notiek visvieglākajā un mierīgākajā man veidā. Es mierīgi atļauju visiem procesiem notikt ar visausgtāko labumu priekš visiem”

Vēl gribu atgādināt, ka tu neesi viens. Katram no mums ir milzīga atbalsta komanda – nefizisko spēku komanda, kas ir ieinteresēta tajā, lai ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem nekas slikts nenotiktu, lai mēs būtu maksimālā līdzsvarā. Viņi nekad nepieļaus kaut ko graujošu tavam ķermenim.

Ja tu jūties ļoti slikti, palūdz palīdzību saviem Sargeģeļiem. Viņi ļoti gaida mūsu lūgumus, jo mēs visi esam vienoti. Ir ļoti daudz lūgšanu, vēlējumu. Kad mēs izmantojam izrunātu vārdu, mēs ietekmējam mūsu ķermeņa šūnas. Nevajag lūgt izdziedināšanos, bet gan mieru un ticību, jo mūsu emocionālais stāvoklis var krietni atvieglināt slimīgos simptomus.

Ir ļoti svarīgi šajā brīdī mīlēt savu ķermeni, pateikties tam. Un ir svarīgi saprast, ka arī ķermeņa šūnām ir stress tāpēc, ka tās pirmo reizi saņem tāda veida starojumu.

Līdz ar enerģijas plūsmas pastiprināšanos palielinās arī mūsu ķermeņa jutība ne tikai pret ārējām ietekmēm, bet arī mūsu domām. Ķermenis ir inteliģents, mazākās daļiņas ir inteliģentas, ar visu var sarunāties, arī ar ķermeņa šūnām. Šī informācija vēl nav pieejama masveidā, taču avangarda zinātnieki  to jau saprot. Tāpēc vienkārši tici tam un runā ar savu ķermeni. Ietekme ir milzīga, ja saki: “Dārgais ķermeni, nomierinies, mēs kopā ar tevi tiksim galā ar visu, elposim dziļi.”

Tu vari pārliecināt sava ķermeņa šūnas uztvert pašreizējo procesu nevis kā šoka terapiju, bet gan kā intensīvu fizisko audzināšanu, izskaidrot tām, ka nav nekādas katastrofas, ka tev tikai jāpielāgojas jaunajām dievišķajām enerģijām.

Un vairāk atpūties – neplāno šādos stāvokļos neko, nekur nebrauc, ļauj pēcpusdienā sev pagulēt.

Ir grūti sniegt vispārīgus ieteikumus, jo katrs mēs esam ļoti individuāli. Katram pašam sevi jāvēro: kā tu jūties šajā laikā, kas ar tevi notiek …

Taču esam iegājuši laikmetā, kad viss ir daudz vieglāk, tikai jāizdara izvēle un jāuzticas savai dabai.

Vissvarīgākais ir saglabāt sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, jo katra doma par satraukumu un bailēm rada nosprostojumu, kas neļauj jaunajai enerģijai viegli plūst cauri mums.

Svētī visu, kas ar tevi notiek, un zini, ka esi pasaules Radītāja vai Mātes maigajās rokās. Un tā kā katrs no mums sevī nes daļiņu Dieva, dziļi savā sirdī mēs to visu zinām.

Mīli sevi, mīli savus mīļos, mīliet viens otru, pasakies dzīvei, atrodi katru dienu mierīgas pieņemšanas sajūtu visam, kas notiek. Jo tikai mūsu virzītā uzmanība atvieglina jauno enerģiju plūšanu caur mums, tostarp visu veidu simptomu mazināšanu.

Un tici – tev jau ir tiesības dzīvot savādāk, vieglāk un maģiskāk, un dzīve tevi šajā noteikti atbalstīs!

Svetlana Dobrovoļska
Avots: https://obretenie-sily-lubvi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis