UZTICĒŠANĀS

“Iznīcini manī to, kas ir jāiznīcina.
Stiprini to, kas jāstiprina.
Izmanto mani. Radi caur mani, zīmē ar mani katru lāsi dzīves audeklā.
Palīdzi man dzīvot piepildītu un unikālu dzīvi. Staigāt pa agrāk neiepazītām meža taciņām.

Parādi man kā mīlēt dziļāk par to, kā jebkad agrāk esmu mīlējis.
Turi manā priekšā to, kam agrāk uzgriezu muguru.
Palīdzi man kļūt maigākam un atslābināties, pilnībā pieņemot to, ar ko vēl joprojām atrodos kara stāvoklī.

Tu vari man dot problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie atnesīs vēl lielāku uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību.
Palīdzi man atrast humoru tumsā.
Parādi man dziļu miera sajūtu bangojošā vētrā.

Neslēp no manis patiesību. Nekad.
Lai pateicība ir mans pavadonis.
Lai piedošana ir mana mantra.
Lai šis brīdis vienmēr ir mans ceļabiedrs.

Ļauj man redzēt tavu seju katrā sejā.
Ļauj man sajust tavu silto klātesamību manā klātesamībā.
Un atbalsti mani brīžos, kad gribēšu atkāpties.

Elpo caur mani, kad es nespēju elpot.
Dod man iespēju nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam.

Āmen”

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padzerties dzīvi

Iedomājies, ka tu gribi padzerties. Tev ļoti slāpst! Mute ir sausa un kakls kā smilšpapīrs.

Tu ieej virtuvē un redzi ūdens krūzi. Ieskaties, un redzi, ka ūdens ir sastāvējies, duļķains un nelabi ož. Bet tu ļoti vēlies padzerties.

Pirmais, ko gribas izdarīt, atgriezt ūdens krānu, nomazgāt krūzi, pieliet to ar tīru ūdeni un beidzot padzerties. Tu atgriez ūdens krānu, bet ūdens tajā nav. Ir tikai šī krūze ar sastāvējušow ūdeni. Tu pamēģini to, bet tas ir negaršīgs, pat pretīgs. Bet tik ļoti gribas dzert.

Un tagad iedomājies, ka tu ļoti gribi dzīvot. Ļoti stipri gribi dzīvot. Tu tik sen neesi dzīvojis, atslābinājies, juties laimīgs, ka iekšā viss ir burtiski izkaltis un sirdī – smilšpapīrs.

Tu ieskaties sevī. Bet tur guļ senas atmiņas, bailes atkal no jauna piedzīvot sāpes, aizvainojumus, neveiksmes un vientulību. Un tas viss ir tik sastāvējies, pārklājies putekļiem un slikti ož. Un nav nekādu iespēju un vēlēšanās ar to visu sadzīvot.

Pirmais, ko gribas izdarīt, visu nomazgāt un piepildīt ar kaut ko svaigu. Bet mēs sēžam. Vai guļam. Guļam un baidāmies, skumstam par to, ka vienmēr tā. Slēpjamies no tuvības, kas varētu mūs sāpināt, no sevis slēpjamies – tāpēc, ka bail atzīties sev šajā dzīvē.

Un, ja ūdens krānā nav ūdens, tad jāiet uz veikalu un jānopērk tīrs ūdens, vai jāiet uz avotu, vai jāaiziet pie kaimiņiem vai draugiem, kuriem ir ūdens, vai jāieiet kādā kafejnīcā padzerties. Atrast jebkuru avotu un padzerties.

Un tieši tāpat, ja mūsos nav dzīvas enerģijas, tad tā ir jāatrod. Jadodas ceļojumā (kaut uz tuvējo parku), jāpaklausās mūzika, jāaprunājas ar jauniem cilvēkiem, jāpaskatas uz kaut ko skaistu, jāpagaršo kaut kas garšīgs, jāpaklausās kaut kas dzirdei tīkams, jāsajūt savs ķermenis un japarūpējas par to. Un jāpiepildās līdz brīdim, kamēr tīrā ūdens šalts nenoskalos visus putekļus un duļķes. Līdz brīdim, kad atkal sagribēsies un varēsim dzīvot.

Un tas IR DARBS. Metodisks un pastāvīgs. Mazgāt savu krūzi un liet tajā tīru ūdeni. Un dzīvot.

© Jekaterina Kravec
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik ilgi sēdēsi?

Vai tu zini, kā Indijā medī pērtiķus?

To dara ļoti vienkārši.
Zemē ierok traukus ar šauru kaklu un iemet tajos riekstus.
Pērtiķis iet. Ierauga zemē caurumu. Caurumā ierauga riekstus.
Daudz riekstu.
Iebāž caurumā roku, sagrābj pilnu sauju riekstu. Un cenšas to izvilkt.
Bet nevar izvilkt, jo sauja pilna ar riekstiem, nevar izvilkt no šaurā trauka kala.

Sākumā pērtiķis trako, lēkā, cenšas izvilkt roku, bet pēc tam nomierinās un sēž.
Stundu.
Divas.
Trīs.
Taču atlaist pirkstus un izbērt riekstus pat neiedomājas.

Pēc tam atnāk mednieki un nogalina pērtiķus. Pat ne ar ieročiem. Vienkārši ar kokiem. Vienu aiz otra.

Tad, lūk, šis ir stāsts par mums – cilvēkiem.
Mēs esam tie pērtiķi. Ar riekstiem saujās.
Kādam šie rieksti ir izglītība, kuru žēl pamest. Kādam vīrs, ar kuru jādzīvo kopā, jo tā ērtāk. Kādam, ierastais darbs, lai arī par mazu naudu, bet labāk tā, nekā nekā…

Un tā mēs sēžam un nav mūsu spēkos izlaist no rokām riekstus.
Un sēžam.
Un sēžam.
Jautājums, kapēc sēžam? Ko gaidām?
Sevi un citus pierunājam.
Kurp tad vēl mēs iesim?
Kam mēs tādi esam vajadzīgi?
Bet šeit, kādi nekādi, tomēr rieksti…
Visu mūžu sēžam. Līdz pensijai. Līdz kapa malai…
​​​​​​​Skumji…

Fragments no Andreja Iļjičova grāmatas “Praktisks ceļvedis laimes medībām”
Avots: Счастливый психолог
Foto: Marlene Esquiús
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgādini sev

– Pacenties par cilvēkiem nerunāt sliktu, nosodot un kritizējot. Pacenties izvairīties no tukšām pļāpām, vēl jo vairāk, ja tās ir par slimībām, trūkumu un ierobežojumiem. Uzdod sev jautājumu: “kā es tieši šobrīd varu šim cilvēkam palīdzēt?”. Ja nevari, vienkārši paej malā.

Ir svarīgi saprast, ka ieradums neizrunāt negatīvus vārdus un nerunāt par negatīviem tematiem aizvedīs tevi pie tā, ka ikviena pēkšņi uzradusies negatīva doma, neatrodot ierasto ceļu, arvien retāk parādīsies tavā apziņā..

– Pacenties pamanīt katru negatīvu domu, kaut mehāniski un nomainīt to uz pozitīvu. Tad izstrādāsies ieradums izvēlēties pozitīvas domas. Vēlāk šī selekcija kļūs automātiska.

– Pacenties otram nenovēlēt to, ko nenovēli sev. Pacenties savās tiesībās un iespējās neierobežot ne sevi ne arī kādu citu. Zemapziņa izaudzē ražu tajā vietā, kur grauds tika iesēts – tātad it visu, ko iesēsi, tu arī nopļausi.

– Pacenties dzīvot tā, lai tev nav ne pretenziju, ne aizvainojumu ne kaprīžu. Jo visi apstākļi, kas tavā dzīvē ir šodien, ir iepriekšējās tavas domāšanas un attieksmes sekas. Ja tevi sit, tātad kaut kad iepriekš tu esi pieļāvis domu, ka ar tevi tā var rīkoties.

– Pacenties netaisnoties – vēlmes taisnoties pamatā ir doma, ka tu neko nespēj ietekmēt. Atceries: apstākļi vienmēr ir rezultāts, tie nevar būt iemesls.

– Pacenties apzināti ievērot labo – pasaulē, visās parādībās un cilvēkos: skaistumu, labestību – Dieva klātbūtni it visā.

– Pirms dodies pie miera un, kad esi pamodies, uzskaņojies uz to, ka šī diena tev nesīs un nesa prieku, veiksmi, interesantas un vērtīgas tikšanās. Vienkāršāk sakot, noskaiti rīta un vakara lūgšanas. Iemācies dzīvot priecīgā un pieņemošā noskaņojumā.

– Dzīvo tā, it kā tev jau ir viss, ko tu vēlies. Ieradums rada atbilstošu stāvokli, kas pēc tam realizējas dzīvē.

Atceries to, ka visi cilvēki uz šīs Zemes visu saņem no viena Avota, nav nekādas konkurences un trūkuma. “Dievam visa kā ir pietiekoši”. Tavu vietu neviens cits nevar ieņemt.

– Dzīvo savu dzīvi un necenties realizēt kāda cita gaidas un cerības – ne vecāku, ne draugu, ne dzīvesbiedra. Neviens cits nevar zināt, kā Tev būs labāk.

– Nomaini savas bailes pret vienotību ar Dievu. Tev nav ne no viena jāaizsargājas, uzbrūk tikai tam, kurš gaida uzbrukumu. Esi atvērts un labvēlīgs – atvērtās durvīs neviens nelaužas. Stiprais nevar būt agresīvs, jo agresija ir vājuma pazīme.

– Izstaro to, ko vēlies saņemt. Tas, ko tu sūti pasaulei, pie tevis noteikti atgriezīsies.

– Iedomājies un vizualizē notikumus, ne to realizāciju vai ceļus pie tiem, tādā veidā, kādā vēlies, lai tie realizētos. Ir skaidri jāredz un jāzina, kāpēc tu to vēlies saņemt vai izbaudīt. Ceļus atradīs Dievs. Meklē iespējas šķēršļos nevis šķēršļus iespējās.

– Apzinies to, ka tu esi pelnījis labāko. Tu esi Dievam svarīgs. Ne jau Dievs cilvēkiem uzgriež muguru, cilvēki uzgriež muguru Dievam. (Tieši tāpēc daudzus māc bezcerība)

– Ievēro pārpilnību it visā, ko redzi, ļauj sev sapņot par lieliem cipariem un skaidri zini, kam tu tos tērēsi. Ļoti daudz ko var iegūt arī bez naudas.

– Iemācies redzēt patieso t.i. garīgo realitāti caur visu, kas to aizēno, izkropļo, noliedz. Reāls ir neredzamais, pārējais ir tikai tā projekcija.

– Dzīvo tā, ir kā Dievs tevi vērotu visu laiku. Lūdzies, pateicies un Mīli.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pataloganatoma atklāsmes

Kāds paziņa žēlojās: klausies, man ir četrdesmit gadi. No rīta man ir migrēna, vakaros sāp mugura. Uz acīm brilles, uz zobiem kroņi, apavos ortopēdiskās zolītes. Kad ēdu sausu barību, man ir aizcietējumi, kad treknu – gastrīts, no vīna – dedzina. Bez tabletēm no mājas neiziesi, bez aizsargkrēma pludmalē apdegsi, bez miega, neesi dzīvotājs. Bet es taču it kā esmu vesels cilvēks!

Nu, jā, es saku. Tu arī esi vesels cilvēks. Ta izskatās veselība. Tāpēc, ka slimība izskatās pavisam savādāk.

Vai arī: tu bezgalīgi daudz strādā, naudu tērē pārsvarā tikai bērnu vajadzībām. Ēd mājās nevis restorānos, valkā tikai kokvilnas apģērbu, atpūties uz dīvāna. Pēc ienākuma līmeņa pārliecinoši esi kaut kur pa vidu un dažkārt pat augstāk par vidējo. Kāpēc gan rezultātā nav iespējams neko iekrāt – reizi gadā aizved ģimeni uz tuvāko jūru – turpceļš lidmašīnā, atpakaļ – kājām? Tu taču it kā esi bagāts cilvēks?

Nu, jā, es saku, tieši tā arī izksatās bagātība. Nabadzība izskatās pavisam savādāk.

Man taču ir brīnišķīgi viegli un gaiši bērni! Kāpēc gan viņi neklausa, ir skaļi, nav ģēniji matematikā un istabā regulāri viņiem “bardaks”?

Viss ir vienkārši: tā uzvedas brīnišķīgi viegli un gaiši bērni. Bērni ar smagu raksturu uzvedas savādāk.

Bet man ir bijusi ļoti laba audzināšana, ļoti labs garastāvoklis! Laba dzīve! Gaiša galva!

Tad kāpēc… Viss pareizi! Labs augums, laba vasara. Tas, kas mums ir – tas arī ir. Kad tas vairs nebūs labs? Kad tā mums vairs nebūs. 

Un, vēl: es taču it kā esmu ļoti ātrs! Kāpēc viss man aizņem tik daudz laika? Jebkuri procesi, visas pārmaiņas? Jā, un arī pati saprašana?

Viss ir vienkārši: “tik daudz laika” – tas arī ir “ātri”. Lēni – tas ir daudz ilgāk.

Bet kā tad dzīve? Sanāk, ka tā ir īsa?

Nē, tā ir gara. Ļoti gara: septiņdesmit, astņdesmit gadu. Un to laikā tu paspēsi to, ko paspēsi. Tā arī izskatās gara dzīve. Īsa dzīve – tas ir pavisam savādāk.

Vakarā pēc darba braucu garām parkam, tur cauri alejai katru vakaru steberē divi vecīši. Es viņus zinu kādus 20 gadus, viņi bija skaisti, tādi mēdz būt cilvēki gados ar labiem ciltsrakstiem. Viņi bija jautri, trakulīgi, braukāja pa ārzemēm, kolekcionēja gleznas, smējās par manām anekdotēm. Tagad viņi abi izskatās, tā, it kā būtu sarāvušies divreiz mazāki. Vecā sieviņa salīkusi, vecais vīrs staigā ar kruķiem. Mani pat nepazina. Knapi velk kājas, trīs soļi piecās minūtēs.

Tā izskatas laime. Nelaime izskatās savadāk.

Viktorija Raihere
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai tev pietiks drosmes atklāt savus dārgumus?

Šis, manuprāt, ir vissvarīgākais jautājums, uz kuru cenšas atbildēt visas dzīvās būtnes: vai tev pietiks drosmes izvilkt un parādīt pasaulei visus dārgumus, kas tevī apslēpti?

Redzi, man nav ne jausmas, kas tevī ir. Kā gan es varu to zināt? Iespējams, arī tu pats to nezini, kaut gan domāju, ka neliela nojausma tev par to ir.

Man nav zināmas tavas spējas, es nezinu, kas tevi iedvesmo, kādas ir tavas vēlmes un slēptie talanti.
Taču droši vien tevī ir paslēpts kaut kas izcili brīnišķīgs. Es pilnībā esmu par to pārliecināta, tāpēc, ka (tāda nu es esmu) ticu, ka mēs visi esam staigājošas apslēpto dārgumu glabātuves.

Es ticu tam, ka tas ir ļoti sens un ļoti dāsns triks, spēle, kuru daba spēlē ar cilvēkiem, savai un mūsu labsajūtai: daba katrā no mums slēpj neparastus dārgumus, bet pēc tam paiet maliņā un skatās, vai mēs spēsim tos atrast.
Medīt šos mūsos apslēptos dārgumus – lūk, ko nozīmē dzīvot radošu dzīvi.
Izmisīga drosme, kas mūs dzen šajās medībās, ir tā, kas pelēko ikdienu pārvērš daudz krāšņākā dzīvē.
Bet šo medību rezultātus, kas mums bieži vien ir pārsteigums, – lūk, ko es saucu par Lielo Burvību.

Elizabete Gilberta “Lielā Burvība”
Foto: RAFAEL PEREIRA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par godīgumu pret sevi

Izdarīt savu izvēli un atzīt to – arī tas ir godīgums.
Godīgums – pieņemt to dzīvi, kura tev ir tieši šobrīd.
Godīgums – zināt, ko tu patiesībā vēlies.
Godīgums – būt tikai ar tiem, ar kuriem tu nespēj dzīvot melos, imitējot to, kā nav, lielajā mazās dzīves traģēdiju teātrī, kurā neviens nevienam nav vajadzīgs un nav svarīgs, taču publika smaida un aplaudē.

Es nemīlu apkopot jelkādus rezultātus, taču mirklī, kad sākās mans godīgais briedums, man ļoti iepatikās vērot savas dzīvās dzīves reālo temperatūru.
Vai atceros, ko piedzīvoju? Vai apzinos savas domas un rīcību? Vai skaidri zinu, pa kādu ceļu eju un kurp dodos? Kā man ir ar citiem? Kā viņiem ar mani? Vai esmu iemācījusies saprast, ka robežas ir manī, nevis kaut kur ārpusē un, ka nevienam nevar piespiest tās ievērot, ja es pati neesmu spējīga atrast sevī spēju cienīt pašai sevi un citus?

Vai esmu gana drosmīga, lai nenosauktu par ienaidniekiem katru, kurš mani nav pieņēmis un iemīlējis? Un vai pati esmu iemācījusies vienkārši distancēties, necīnoties ar tiem, kurus pati neesmu spējusi pieņemt un iemīlēt?

Vai labā nozīmē esmu pārvērtusies par lepnu kaķi, atsakoties no suņa uzticības pat tiem, kas spārda un mērdē badā, piesietu atkarības ķēdē?
Iespējams dzīvās dzīves temperatūra var izrādīties pavisam niecīga, taču tā ir skaidra pazīme tam, ka cilvēks ir atmodies.

Labi, kad blakus nav salstošo, kuri baidās pateikt, baidās no savām rētām un nepilnībām.
Labi ir tad, kad tur, kur tu dzīvo un starp tiem, ar ko kopā esi, nav vērtējošo, kas tevi sūta kaut ko atstrādāt, kuri ir hroniski neapmierināti ar visu, ko tu dari. Ir labi tad, kad tevī nav mokošo baiļu izrādīties sliktam tad, kad kaut kam nepiekrīti, kad saki “nē”. Kad tev nav jātaisnojas par savu slikto garastāvokli, par to, ka šobrīd nesmaidi. Ir labi, kad nav jāaizstāvās – ne ar vārdiem, ne kulakiem.

Vislielākas skumjas mani pārņem tad, kad esmu blakus tiem, kuri saslēgti savā nekad neatslābstošajā gatavībā aizstāvēties un sist pretī.

Es to izjūtu ļoti spēcīgi un skumstu, jo zinu, no kurienes rodas tāda gatavība un pat bravūra, kas radusies no drošības ilūzijas, kuras patiesībā nav. Tā saistīta ar faktu, ka nebija drošības, pieņemšanas, un patiesas tuvības pieredzes, un nebija pieredzes, ka cilvēks panāk tev pretī, nebija uzticēšanās pieredzes un iespējas vienkārši atslābināties un pārstāt atsekot to, kā citi uz tevi reaģē.

Es uzskatu, ka drošība (emocionālā, fiziskā, seksuālā) ir viens no pašiem svarīgākajiem mūsu dzīves vaļiem, kas nodrošina mums līdzsvaru, iespēju būt laimīgiem, realizētiem, spējīgiem dzīvot mierā gan ar sevi gan citiem.

Mana ilggadējā pieredze darbā ar traumām liecina, ka kvalitatīva izeja no tām vienmēr ir saistīta ar iekšējās drošības iegūšanu un iepriekš nemitīgi darbojošos aizsardzības mehānismu apturēšanu.

Mīļie, atbruņojieties! Atcerieties, ka, ja jūs bezgalīgi ilgi slīpēsiet savu kaujas mākslu, tad līdz mūža beigām būsiet karā. Ja tas ir tas, uz ko jūs tiecaties, ok, turpiniet. Ja vairs neatceraties, kad vispār esat bijuši atslābināti, apstājieties! Laiks sevi dziedināt!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas manā izpratnē ir LAIME

Kas manā izpratnē ir LAIME…

Es uzskatu, ka laimes stāvoklis ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis.

Laimes indikators ir prieks, bet man prieks (tāpat kā mīlestība) ir viens elements no Visa Visumā eksistējošā kopuma. Sava veida ķīmiskais elements. Savienojuma elements.

Bet agrāk laime man, tāpat kā daudziem no jums, bija svētlaimes augstākais punkts, noteiktais augsta viļņa virsotnes punkts. Bet ir skaidri jāsaprot, ka, ja ir augstākais punkts, ir jābūt arī zemākajam. Tātad tās ir tās pašas šūpoles, kuras tik ļoti cilvēks mīl. Augšup – un es esmu svētlaimes virsotnē!!! Lejup – un es ciešu un mokos nelaimē! Šūpojos pa labi – un es esmu baudas virsotnē, enerģija bango un šļakstās, emocijas plosās!!! Šūpojos pa kreisi – enerģija sarūk, spēka nav, esmu depresijā un maksimāli mokos.

Ka jums šķiet, ka tas izskatas pēc laimes?

Daudziem no jums izskatās.

Es bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Laime ir tik mirklīga un īslaicīga. Tā nevar ilgi turpināties”.

Bet es jums teikšu: JUMS IR IZDEVĪGI TĀ UZSKATĪT, un jūs paši izgudrojat savas laimes noteikumus un apstākļus.

Tāpat es bieži dzirdu ļaudis sakām: ” Kad es kaut ko saņemšu, noteikti būšu laimīgs! Kļūšu bagāts…, apprecēšos…, atradīšu darbu…., nomaksāšu hipotekāro kredītu…” utt…  

Cilvēki paši sevi identificē ar priekšmetiem un apstākļiem, no kuriem it kā ir atkarīga viņu laime. Cilvēki paši izveido sev “laimīga cilvēka raideri” (Raideris ir dokuments, kuru grupa nosūta pasūtītājam. Tajā ietilpst grupas prasības, ar kurām grupa var justies ērti un netraucēti uzstāšanās brīdī).

Taču sociums un mārketings ar prieku uztver viņu noskaņojumu un prasmīgi un nemanāmi “uzsēdina” cilvēkus uz vēlmes pirkt, iegūt, paņemt, ar visiem pieejamajiem līdzekļiem ar mediju starpniecību atkārtojot pašu “laimīga cilvēka” apstākļu un priekšmetu sarakstu, ar viltus vērtībām.
Sakiet, nav tiesa?

Jā, es katru dienu dzirdu no cilvēkiem šo laimes nosacījumu sarakstu! Daudz naudas, finanšu spilvens, dzīvoklis šeit, dzīvoklis tur, vīrs, bērni, ceļojumi, jahtas, lidmašīnas, Gucci, iPhone, Bentley, …

Ticiet man, jūs nekļūsiet laimīgi, ja iegūsiet visu, ko vēlaties. Visticamākais, jūs iekritīsit depresijā un vispār atteiksieties no dzīves.

Tāpēc, ka, ja jūsu laime ir atkarīga no naudas, lietām, cilvēkiem un apstākliem – jūs ļoti viegli ir padarīt nelaimīgus, ja to visu jums atņem.

Es jūtu, kā es nonullējos…. Ja mani nosēdinātu manas mīļās jūras krastā ar miljonu eiro makā, uz augstas, skaistas mājas kāpnēm, un pēc tam visu to atņemtu – es nekļūsu ne par kapeiku nelaimīgāka. Es zinu, kā darbojas naudas enerģija, es zinu, kā labas lietas ienāk cilvēka dzīvē. Un pats galvenais – es zinu laimes noslēpumu 🙂 Un, jā, draugi-ateisti, te bez Dieva neiztikt)))
Tātad, laimes noslēpums ir paļāvībā uz Visuvareno. Nevis ticībā, bet paļāvībā! Es uzticos Dievam un atzīstos, ka neko nezinu; ka es kļūdos; ka es nekontrolēju pasauli; un ka ar mani VISS ir kārtībā!

Tā es pasaulei vēstu, ka es pieņemu visu, kas ar mani notiek, es nepretojos, un pasaulei nav nepieciešams pretoties man. Es neaizsprostoju Visuma resursu kanālus, un pa tiem nāk plūsma, jo es esmu pavadonis, plūsmas vadītājs.

Es jau sākotnēji esmu laimīga no tā, ka ES VIENKĀRŠI ESMU. Ka es varu aizmigt savā mīļotajā gultā (nevis slimnīcas gultā). Es varu ēst garšīgu ēdienu (nevis blokādes maizi no pelavām un tapešu līmes)…

Ka man ir tas, kas man ir, un ap mani ir tas, kas ir.


Izrādās, arī jūs varat kļūt laimīgi TIEŠI TAGAD. Tāpēc, ka laime ir šajā pašā acumirklī.

Taču pagaidām vairumam cilvēku ir izdevīgi domāt: “Vēl nedaudz piepūlēšos un kļūšu laimīgs. Vēl nedaudz. Vēl drusciņ. Jau drīz”… 

Un pēc tam cilvēks, ja vien viņš, protams, nesagraus savu veselību un psihi, sasniegs augstāko baudas virsotni, uz dažām minūtēm satiks savu iekāres objektu, un tad atkal sekos straujs kritiens lejup, nelaimes stāvoklī… Mīļākais šūpoles … Dualitātes spēles … Slikti-labi, melns-balts, augšā-lejā, laime-nelaime… Spēles, kurās, ja vēlies, vari mainīt noteikumus PATS.
Laime nav rezultāts, tas ir process.
Tas nav gala punkts, tas ir ceļš.

Tā nav konkrēta ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tas arī ir pats CEĻŠ.

Kāpēc ceļš? Tāpec, ka prieks par laimi rodas, veicot procesu! Ejot cauri šim procesam un jaunas pieredzes gūšanas laikā! Un tā kā spriedze procesā ir neizbēgama un nepieciešama, tad caur spriedzi tu iegūsti prieka īpašības. Laime rodas, pārvarot un gūstot jaunu pieredzi ceļā. Tieši tāpēc tik daudzi ārkārtīgi bagāti cilvēki, kuri ir sasnieguši visu, ko gribējuši, krīt smagā depresijā, jo vairs nejūt dzīves garšu.

PIEMĒRS; 

Jūs zināt, cik ļoti es mīlu kalnus, cik ļoti es mīlu skatus uz ledājiem. Daudzus gadus es uz tiem devos, pārvarot savas bailes un vājības, un, tos sasniedzot, es izbaudīju neaprakstāmu sajūsmu! Un, lūk, apmēram pirms 20 gadiem es devos uz Šveici pie sava līgavaiņa. Mēs iekāpām šikā sarkanā Šveices vilcienā un pēc brīža, izkāpjot no vilciena, gandrīz aiz perona es uzreiz nonācu uz ledāja. Es stāvu. Bolu acis. Skatos uz sevi. Uz ledāju. Uz sevi. Uz ledāju. Kas notiek?! Es sevi neatpazīstu! Kur laime?! Kur sajūsma?! Klapēju pa ķermeni un kabatām, meklējot laimi – bet nē!!! Nav laimes sajūtas!
Līgavainis saka: “Vai tu esi laimīga? Tie taču ir tavi mīļākie ledāji! Es saku: “Jā, kaut kā muļķīgi! Es neko nejūtu! Viņš saka: “Braucam augstāk!” Iekāpjam vilcienā un uzbraucam dažus simtus metrus augstāk un izejam ledāja virsotnē.

– Nu, – viņš saka, – Tu esi laimīga?

– Kaut kāds stulbums! – Es saku, – Es jūtos tukša! Man ir labi, bet es neesmu laimīga. Man ir vienalga. Mani pat nav interesanti.

Un es devos mājup, pie saviem mīļajiem kalniem – ar kājām pie savas Beluhas!!! 

Es atteicos no šādas dāvanas – laulības Šveicē. Īpaši pēc tam, kad līgavainis man pastāstīja, cik milzīgs ir pašnāvību skaits pasaules bagātākajā valstī. Salīdzinot ar manām nelaimēm, kas saistītas ar zemo dzīves līmeni Krievijā, mani paziņas nosodīja par atteikšanos no šādas “laimes”. Kā nu ne! Galu galā katram no viņiem bija noteikts “laimīga cilvēka raideris”, un es tajā ar saviem laimes jēdzieniem ne pa galam neierakstījos.

Tagad es droši varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks.

Un te nu bez uzticēšanās Dievam neiztikt.

Uzticies – pieņem – pateicies.

Vēlaties vēl vienu pašu noslēpumu noslēpumu?

Kā padarīt savu dzīvi daudz vieglāku?

Atzīstiet Dievu un viņa klātbūtni šajā pasaulē un savā dzīvē, un tajā pašā mirklī jūs padarīsit savu dzīvi daudz daudz vieglāku. Tāpēc, ka jums vairs nebūs jāpārvalda pasaule, jums vairs nebūs jātur debesis uz saviem pleciem. Ticiet man, bez jums ir kāds, kas ar to lieliski tiek galā.

Šodien es aizdomājos: kāpēc manā dzīvē pēdējā laikā ir tik daudz laimes stāvokļu? 

Daļēji tāpēc, ka savu dzīvi esmu veidojusi tā, ka ik dienu man ir videi draudzīgs stress ceļā uz nākamo laimi (lūdzu, nejaukt to ar darbaholismu).

– Esmu blogere un man katru dienu nākas saskarties ar nesapratni, nosodījumu un naidu. Caur stresu un piepūli es mācos iziet šos pārbaudījumus, pēc iespējas adekvāti atbildot uz jautājumiem.

– Es dzīvoju kalnu ciematā mājā bez sadzīves komforta. Un katru dienu nākas piepūlēties, lai apmierinātu savas ierastās sadzīves vajadzības, kas saistītas ar apkuri, ūdeni un labierīcībām.

– Man nav automašīnas un mans pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Cītīgi minoties kalnā ar velosipēdu, es ikdienā risinu jautājumus ar iepirkšanos, garšaugu lasīšanu un fotogrāfiju uzņemšanu.

– Katru dienu, piepūloties, es spītīgi stāvu uz naglām, lai iemācītos maksimāli ieklausīties savā ķermenī un dzirdēt to.

– Katru dienu, vīra prombūtnē, es pati pieņemu lēmumus un meklēju jaunus veidus, kā ar radošuma palīdzību piesaistīt naudu.

– Katru dienu, lai arī esmu sociopāte un vientuļniece, es piepūlos, mācoties komunicēt ar cilvēkiem, risinot kopīgus uzdevumus gan mājsaimniecībā, gan celtniecībā, kā arī saskarsmē ar cilvēkiem pēc viņu pieprasījuma (sesijas, nodarbības, apmācības, daudzas atbildes uz jautājumiem, utt.) Un tā tālāk…

– Pat tad, ja man atnes gatavas veltes tieši mājās uz paplātes, tas nozīmē, ka pirms tam es esmu piepūlējusies (tagad tikai nesmejaties:)))) lai būtu atslābināta un nepretotos Dievam.
Vai tad jūs domājāt, ka tas ir viegli uzticēties un nepretoties, necīnīties un nedzīties pēc vieglām atbildēm uz visiem jautājumiem: “Pasaule ir netaisnīga, es to neesmu pelnījusi!”?. Pamēģiniet!
Man nav bail nonullēties, tāpēc, ka es saprotu, ka manā priekšā ir tik daudz dažādu ceļu un uz katra no tiem rakstīts “laime”. Izvēlies, kuru vēlies.

Es izvēlos laimi – šeit un tagad 🙂

P.S. Cilvēki domā, ka laime – tas ir mūžīgi labs garastāvoklis. Cilvēki domā, ka laimīgs cilvēks, tas ir tas cilvēks, kurš visu laiku smaida. Tādā gadījumā laimīgs ir šizofrēniķis un oligofrēns.

Nez kāpēc vairumam cilvēku būt laimīgam nozīmē nejust nekādas negatīvas emocijas.

Cilvēkam, kurš pilns baiļu ir sarežģīti saprast, ka izdzīvojot visu emociju spektru, tu vari palikt laikmīgs.

Manuprāt, tas ir tāpēc, ka laimīgs stāvoklis sevī ir tik neparasts un neierasts vidusmēra cilvēkam, ka viņš nevar saglabāt šo stāvokli sevī ilgāk par dažām minūtēm.

Taču, ja tev ir paļāvība uz šo pasauli un Dievu; ja tu visu notiekošo pieņem ar pateicību un sapratni, ka tas ir TIEŠI tas, ko tagad esi pelnījis; ja tu apzinies, ka tas viss ir tavas personīgās matricas spēles noteikumu sekas attiecībā pret ārējo matricu, tad laimes stāvoklis tevi nepamet, pat ja tu sēdi pie tuvā cilvēka zārka, jo tu saproti notiekošā dziļo taisnīgumu.

Zinu, ka daudziem ir grūti par to domāt, jo tas aizķer un trigerē tā, ka smadzenes kūp. Taču tur neko nepadarīsi, ir pienācis apzinātības laiks.

Piena Ceļa galaktika turpina lidojumu ar ātrumu 500 km/h vai pat 2 miljoni km/h, mūsu planētas civilizācijas nomaina viena otru, mainās dimensijas, mēs transformējamies, mainās uztveres līmenis-apjoms, domāšanas ātrums, mūsu ietekmes uz ārējo vidi mērogs, spēja uztvert un pārraidīt informāciju no attāluma, … un te nu, mīļie, kā vēlaties, bet mums visiem nāksies atmosties, mainīties un augt.. Visuma likumus neviens nav atcēlis.

Nu, ko, lidojam tālāk?

© Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem blakus un vienvietīgo laivu

Arvien biežāk ar rūgtumu es vēroju, cik milzīgus apmērus ir sasniegusi cilvēku patoloģiskā apsēstība pašiem ar sevi. Tieši apsēstība, nevis veselīga sevis uztveršana un pašcieņa.

Kā rupji tiek apklusināts katrs, kurš uzdrošinājies ne tā paskatīties, ne to pateikt. Un pat neiedziļinoties tajā, ko cilvēks jūt, piekarina viņam cietsirdīgu birku, apvaino apzinātā toksiskumā un robežu pārkāpšanā, tajā pat laikā mierīgi ar tanku izbraukājot otra robežas.

Es vēroju, kā neiespējamas kļūst parastas cilvēciskas attiecības, tāpēc, ka katru nodarbina vēlme, lai sadzirdēts tiktu tikai viņš un lai citi ieguldītos viņa labsajūtā.

Nē, man nav vēlmes kādu vainot vai arī piesaukt vēlmi upurēties – tas viss jau sen vairs nedarbojas un tam vispār nav nekādas jēgas. Taču es vēlētos redzēt vairāk laimīgu cilvēku. Cilvēku, kuri tiecas uz savstarpējo sapratni, mīlestību, radošumu, attīstību. Cilvēku, kuri atmetuši aizspriedumus, taču nav tos nomainījuši pret vienšūņu visatļautību.

Cilvēku, kuri nav aizmirsuši to, ka viņiem blakus ir tādi paši cilvēki, kā viņi paši. Un neviens no viņiem nav radīts, lai apkalpotu mūsu patmīlību. Un neviens nav radīts tāpēc, lai viņu pazemotu. Un neviens nespēs iztikt bez neviena.

Mēs esam vajadzīgi viens otram.

Un, lai arī kādi mēs paši sev nešķistu, mēs vienalga sadarbojamies. Tāpēc, ka dzīvojam viens otrā.

Un, kad atkal kārtējo reizi aizvainojums sāks skrāpēt sirdi tikai tāpēc, ka neesi no tuvākajiem saņēmis to, ko vēlējies, ir vērts uzdot sev jautājumu un godīgi uz to atbildēt – vai ir cilvēki, kuri man blakus jūtas laimīgi?

Starp faktu, apzināšanos, pieņemšanu, risinājumu un izeju ir attālums. 

Šī nav secīga līnija, kurā viens vienmērīgi pāriet nākamajā bez jebkādiem traucējumiem. Tagad rakstu tiem, kam patīk skaļi spriedelēt par to, ka kāds sēž purvā, saprot to, bet neko nedara…

Ko tur daudz, mēs visi kādreiz esam pabijuši “apgaismoto” lomā, kuri no saviem augstumiem žēlo tos, uz kuru fona var sajusties daudz gudrāki, drosmīgāki, daudz laimīgāki un pilnīgi noteikti tie, kuri spēj tikt galā ar visām problēmām.

Pārvarēt jebkuru bēdu, īpaši svešu ir viegli – teorētiski. Ir viegli dot šķietami objektīvus un pareizus padomus. Ir viegli nosodīt par neizlēmīgumu. Ir viegli pieņemt, ka viss ir viegli, piedodiet par atkārtošanos.

Taču realitāte ir tāda, ka iekšējās sāpes, gandrīz vienmēr ir vienvietīga laiva, no kuras, iespējams, tu redzi saulaino krastu, un izmisīgi saproti, kā tev to vajag, un tikpat izmisīgi to vēlies … Lūk, tā.

Taču sāpju laivā katram ir savs laiks, savi iemesli, savi apstākļi.

Gadās, ka vienkārši nav spēka. Gadās, ka nav iespēju. Gadās, ka izeja drīzāk ir aizbēgšana un tāpēc kļūst ārkartīgi bīstama un tāpec nākas paciest un tikai ticēt, ka reiz varbūt izdosies.

Gadās, ka neiroze un depresija noķer tevi ātrāk, pirms esi ticis līdz izejai. Gadās, ka viss it kā ir, tikai “airu” nav. Un, kā tajā anekdotē, tu airējies ar karotītēm un pasūti piecas mājas tālāk visus, kas rekomendē nomainīt karotītes pret airiem.

Mani mīļie, visādi gadās. Un es nesaku, ka jāpārvēršas par mūžīgo cietēju, uz visiem laikiem samierinoties ar savām sāpēm. Nevajag. Bet ir vērts saprast, ka, ja pie esošajiem apstākļiem tu piedevēm vēl iedzīsi sevī nepaceļamā vainas sajūtā par savu nespēju izrādīties supervaronim, kurš atrisina jebkuru problēmu, tad labāk jau nepaliks.

Un nekļūs labāk arī no tā, ka blakus atradīsies kāds aktīvists, kurš tikai labu nolūku vadīts, izsniegs tev instrukcijas, līdzīgi: “Vienkarši aizej. Un viss. Vienkārši pasūti viņu un viss. Vienkārši uzraksti atlūgumu. Un viss.”

Nē, nav viss un nav vienkārši. Vienkārši ir piekarināt birkas, attālināti uzstādīt diagnozes un skaļi spriedelēt par “sekundārajiem ieguvumiem”

Bet sāpēs kaukt un raudāt pasaulei neredzamām asarām – nav vienkārši. Baidīties par savu dzīvību – nav vienkarši. Nezināt, kurp iet, un neredzēt nevienas durvis, pie kurām pieklauvēt – nav vienkārši. Un nav vienkārši apzināties savu bezpalīdzību.

Mēs esam tikai cilvēki. Un ir vajadzīgs laiks, vajadzīga palīdzība, dažkārt parasta – sadzīves, dažkārt – profesionāla.

Un viss izdosies. Un pienāks diena, kad krastu redzēsi ne tikai no tālienes, bet sajutīsi to zem savām kājām. Pat tad, ja šobrīd tā nav…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršās lietas

Dažkārt man šķiet, ka esmu saņēmusi labu izglītību un kaudzi dažādu sertifikātu tikai tāpēc, lai pamatoti cilvēkiem teiktu pašas vienkāršākās lietas.⠀

Piemēram, ka pārmaiņas ir iespējamas.
Ka vienkāršas lietas darbojas.
Ka visi cilvēki ir Mīlestības cienīgi.
Ka tad, ja tu jūties nelaimīgs, tas nav mūžīgi.
Ka ikvienam darbam ar sevi ir jēga.

Šīs vienkāršas patiesības mums ir dotas jau kopš bērnības, diemžēl daudzu paaudžu garumā tās ir aizmirstas un sviedros un asinīs tiek apgūtas no jauna.

Taču šis smagais darbs ir tā vērts, jo tas dod mūsu bērniem iespēju dzīvot vieglāk, ar mazāk problēmām, rūpēm un sarežģījumiem. Ar elementāru pārliecību par pasaules mīlestību un savas pašvērtības sajūtu, kuru mēs mācāmies cienīt sevī un viņos.⠀

© Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis