Savas paša jēgas

Kad dzīve ir daudzmaz mierīga, mēreni bezrūpīga un nav īpaši daudz objektīvu iemeslu pārāk pārdzīvot un uztraukties, tad tajā ir ļoti viegli balstīties baudās un labsajūtā.

Visos pārējos gadījumos, mani mīļie, nāksies meklēt jēgu…
Ne globālu. Ne to, kurā pietiek vien pieslieties kādam vairākumam un izšķīst tajā iluzoras drošības meklējumos, kad šķiet, ka nav bail, ja mēs te korī dziedāsim un viens otru pieturēsim.
Savu. Tikai savu personīgo jēgu. To, kas vērsta sevī, nevis kārtējā ienaidnieka vai vainīgā meklēšanā ārējā pasaulē.

Atceros, kā ļoti sen, pirms daudziem gadiem terapijas laikā es kādai sievietei, kurai bija dziļa narcistiska trauma, piedāvāju iedomāties, ka vairs nav ko vainot, vairs nav par ko žēloties, vairs nav uz ko novelt atbildību, vairs nav cietsirdīgo bērnu, kas tevi apņirdz, vairs nav vecāku, kuri atstumj, nav necienīgā bijušā vīra un indīgas vīra mātes, nav skaudīgo, nodevīgo draugu, nav tenkojošo darba kolēģu, nav netaisnīgo darba devēju, nav heiteru sociālajos tīklos, nav baumojošo kaimiņu, nav toksisko klientu, nav meitas, kura neļauj sevi kontrolēt, nav skopo mīļāko, nav pretīgo politiķu, nav to, kuri nenovērtē tavu talantu…. nav neviena, kam pieradīt to, cik varena tu esi, un nav neviena, kuru varētu iecelt par vainīgo visās savās bedās un nelaimēs, kuras tu nekādīgi nespēj aizmirst.

Viņa ilgi domāja, pēc tam pēkšņi iesmējās, sakot, ka tagad es burtiski esmu iznīcinājusi viņas dzīvi un likusi apjukt pie domas, tad, ko tagad darīt….

Saprotiet, ir ļoti viegli pašam izveidot viscaur mākslīgu un subjektīvu narcistisku traumu, kurā visi, izņemot mani pašu būs vainīgi, netaisnīgi un parādā. Tas ir ne tikai vienkārši, bet pat kārdinoši: jo tad taču man būs uz ko parādīt ar pirkstu un vainot it visā.

Tikai manā dzīvē nebūs vairs nekā, izņemot spriedzi, vilšanos, pastāvīgas svešu reakcijas atsekošanas un gatavības nežēlīgi nograuzt jebkuru.

Tātad man vajadzīgas ir MANAS jēgas.
Tās, par kurām tikai ES būšu atbildīga.
Tās, kas palīdzēs man noturēties pat visbriesmīgākajās dienās.
Tās, kas neļaus man mesties kārtējās apšaubāmās sensācijas meklējumos, lai pēc tam nodotu stafeti citiem tādiem pašiem meklētājiem.
Tās, kas neatbrīvos mani no maniem pienākumiem pret citiem cilvēkiem, neļaus man pārkāpt vienošanās un neļaus man, citiem neredzot, darīt kaut kādas cūcības.
Tikai apzināta jēgpilnība un patiess briedums neļauj sabrukt tur, kur iznīcība ir visaptveroša.
Un tikai savas pašcieņas saglabāšana veicina cieņu pret tieši tādu pašu ikviena cilvēka pašcieņu.

Bet baudas… ja labi ieskatās, arī šobrīd var atrast.
Bet pat tad, ja pagaidām tās neredzi, tad tas vienalga nav nāvējoši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt visas savas sajūtas

Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.

Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….

Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.

Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.

Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…

Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.

Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.

Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.

Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas. 

Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀

Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.

Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….

Aglaja Datešidze
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis