Pārmaiņu trūkums

gaidit vilcienu

Kā tu domā, cik reālas ir tavas iespējas, ka tev paveiksies, ja atrodies Saratovas autoostā un gaidi, kad pienāks vilciens Helsinki-Pekina?
Es domāju, ka iespējas ir ļoti tuvas nullei. Lai nokļūtu Pekinā, tev, kā minimums jāizdara divas lietas: pirmkārt jāatzīst, ka esi autoostā, nevis dzelceļa stacijā, un, otrkārt – ka Tu esi Saratovā nevis Helsinkos.

Tas nozīmē, ka tev jāatzīst tas, kas ir patiesībā. Un tas būs sākuma punkts kustībai uz priekšu.

Šis stāsts ir tikai ilustrācija Arnolda Beissera paradoksālo pārmaiņu teorijai. Oriģinālā tā skan šādi: Pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks kļūst par to, kas patiesībā ir, nevis tad, kad cenšas kļūt par to, kas nav.

Pārmaiņas nenotiek caur apzinātu mēģinājumu mainīt sevi pašu vai arī kādu citu, taču tas notiek tad, kad cilvēks pūlas būt tas, kas viņš patiesībā ir – būt pilnībā iesaistīts tagadnē.

Tu vari, cik vien gribi tēlot, ka esi Helsinku stacijā un gaidi vilcienu, taču tas nenozīmē, ka tu nokļūsi Pekinā. Un realitāte apliecina tikai to, ka tu tēlo, atrodoties Saratovā. Realitātes atzīšana ir tas, pateicoties kam vispār notiek pārmaiņas.

Tu vari, cik vien tīk, domāt par to, ka tev ir apnicis būt ģimenes apgādniecei, bet realitāte ir tāda, ka tikai tā tu spēj justies vajadzīga un vērtīga. Tu vari, cik vien tīk, sūdzēties par to, ka tavs vīrs nepietiekami par tevi rūpējas, bet realitāte ir tāda, ka tu pati sevi uzskati par nepietiekami labu tam, lai par tevi rūpētos.
Tu vari, cik vien ilgi vēlies, censties kļūt labestīga un pareiza, bet realitāte ir tāda, ka tev jau sen viss ir apnicis. Tu vari, cik vien tīk, tēlot, ka esi pašpārliecināta sieviete, bet realitātē esi pārbijusies un neizlēmīga.

Ja atsakies pieņemt realitāti, tad cena tam ir pārmaiņu trūkums. Tā vienā punktā sastingusi dzīve. Tie ir bezgalīgi centieni mainīt esošo lietu kārtību. Tā ir vilšanās no tā, ka “visu jau esmu izmēģinājusi un nekas man nesanāk”.
Tā ir garlaicība un bezcerība. Tās ir dusmas uz sevi un citiem. Tās ir vēl skaudrākas motivācijas  metodikas, kas ļautu atrasties vēlamajā vietā. Tie ir stingri sodi sev par to, ka kārtējais mēģinājums nav izdevies.

Bet vajadzīgs ir TIKAI atzīt realitāti tādu, kāda tā ir. Atzīt un piekrist. Tāpēc, ka realitāte mums ne īpaši patīk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti vēlamies no tās aizbēgt.

Piekrist nozīmē atļaut būt.

Būt necilā Saratovas autoostā, būt varenai un kontrolējošai sievai, niknai maitai, izbiedētai mazai meitenītei.
Atzīšana dod mums atbalstu, bet piekrišana – spēku. Un tikai tad ir iespējamas pārmaiņas.

Jūlija Minakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīvībā

spalva76

Viena no pašām lielākajām dzīves macību stundām, kuras tu vari ielāgot, ir izpratne par to, ka visi katrā atsevišķā momentā cenšas, cik var. Cilvēki tik daudz var izdarīt ar savu izpratni, apzināšanos un zināšanām.

Jebkurā gadījumā tie cilvēki, kuri slikti izturas pret citiem, bērnībā ir pārcietuši sliktu izturēšanos. Jo augstāks vardarbības līmenis, jo lielākas iekšējās sāpes, un, jo ātrāk viņi var uzbrukt citiem.
Nevar teikt, ka viņu uzvedība ir pieņemama un piedodama. Taču tavai paša izaugsmei ir svarīgi, ka tu zini par viņu sāpēm.
Notikums, pie kura tu turies, iespējams, jau sen ir pagājis. Atlaid to. Atbrīvojies. Izej no sava personīgā cietuma, kuru esi uzbūvējis pats un sper soli pretī dzīves gaismai. Ja šis notikums vēl joprojām notiek, tad pajautā, kāpēc tu tik maz domā par sevi, ja vēl joprojām to paciet. Kāpēc tu uzturies šajā situācijā?
Tev ir izvēles iespēja: vai nu apstāties un izgaršot rūgtumu, vai izdarīt sev labu, no sirds piedodot pagātnei un to atlaižot, bet pēc tam dodoties tālāk, lai iegūtu piepildītu, priecīgu, laimīgu dzīvi. Tev ir tāda iespēja un brīvība padarīt savu dzīvi tādu, kādu vēlies, jo tev ir izvēles iespēja.
Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Novērtē to, kas tev ir

jurnieka sieva8

Čehovam ir stāsts par sievieti, kura nemīlēja savu vīru. Viņa ar to nestrīdējās, nerīkoja skandālus pat nepiekasījās viņam. Viņiem bija sava māja pie jūras, nauda, visa pārparēm, – ko gan tur strīdēties? Taču viņa vīru nemīlēja. Sapņoja par kaut ko citu. Nevis par kādu konkrētu citu vīrieti, bet vienkārši – par citu. To citu viņa gan spētu mīlēt. Pa īstam, no visas sirds. Bet dzīvot nācās ar šo, ar nemīlamo, kurā viss viņu kaitināja. Nekas nepatika. Pat tracināja.
Vīrs sākumā nesaprata, ka viņu nemīl. Un visu laiku centās kaut ko uzlabot, acīs skatījās, apskāva, aplidoja…. Un no tā kļuva vēl ļaunāk. Bet pēc tam viņš saprata. Momentā. Un vienkārši iesēdās laivā un aizbrauca jūrā – bija vētra. Bet viņš vienkarši iekāpa laivā un aizbrauca. Lai netraucētu. Jā un arī dzīvot viņam vairs nebija dēļ kā, – kāpēc gan dzīvot, ja tevi nemīl, tikai piecieš, bet dvēselē gaida, kad tu pazudīsi, izgaisīsi vai jūrā noslīksi?
Kad laiva no krasta vairs nebija redzama, un to skatam aizssedza trakojošie viļņi, sieva pēkšņi iesaucās: “Atgriezies!”, – un tikai tajā brīdī saprata, ka mīl! Ka viņš viņai ir vajadzīgs! Lai būtu blakus, dzīvs, silts, mīļš, mīlošs cilvēks, tādss labestīgs, uzticīgs, skaists… Ne fantāzija, ne ideāls, bet dzīvs cilvēks blakus.
Bet laiviņas vairs nebija, tā bija pazudusi. Kopā ar vīru. Un sieva sauca, sauca: “Atgriezies! Atgriezies! Es Tevi mīlu!”, – tikai vairs nebija neviena, kas to dzirdētu. Jūra bangoja, vētra trakoja. Viņa stāvēja krastā un sauca, kliedza….
Lūk, arī viss stāsts. Un tā dzīvē bieži vien notiek: tas, kuru nemīlēja, nenovērtēja, reiz aizpeld laiviņā. Un tu vari kliegt, cik spēka un lūgties, lai atgriežas. Diez kāpēc tikai tad, kad cilvēki zaudē, viņi saprot, cik ļoti mīlēja. Un labi, ja laiviņa atgriežas. Ja vēl ir iespēja to sasaukt un atgriezt.
Mēs dažkārt paši nesaprotam, cik stipri kādu mīlam. Neapzināmies to, kamēr nepazaudējam. Varbūt labāk vispirms tikt skaidrībā ar sevi, un tikai pēc tam dzīt projām, ignorēt vai tiranizēt? Lai tad negulētu, neēstu, neelpotu, tikai čukstētu: “Nāc atpakaļ. Atgriezies!”. Vismaz vēl kadu brīdi pabūsim kopā!

Labi, ja to dzird un atgriežas. Taču tā ne vienmēr notiek.

No Annas Kirjanovas grāmatām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieguldīt attiecībās nozīmē…

mamma_meita6

– Izpildīt savus solījumus.
– Atcerēties savu draugu un radu svarīgos datumus – apsveikt viņus.
– Pēc iespējas ātrāk atvainoties, ja esi aizvainojis un pieļāvis kādu netaisnību, pat tad, ja dažkārt nejūties vainīgs.
– Sekot savai runai, mīmikai, žestiem, no sirds smaidīt, būt labestīgam un labvēlīgam.
– Nekādā gadījumā nepaust savas pretenzijas, gluži otrādi, vairāk pateikties.
– Prast uzmanīgi uzklausīt. Spēt sadzirdēt otru cilvēku. Ir jāprot arī dzirdēt citu viedokli par sevi un būt atvērtam, lai saprastu un “sadzirdētu” šo viedokli.
– Dāvināt un pieņem dāvanas. Neiet ciemos tukšām rokām.
– Visādā ziņā būt uzticīgam saviem mīļajiem.
– Un viens no svarīgākajiem noteikumiem – nekad ne par vienu nerunāt sliktu aiz muguras. Precīzāk, mums jāaizsargā otra cilvēka reputācija brīdī, kad viņa nav klāt, vai arī jāklusē. Šādi mums ir jāuzvedas attiecībā pret jebkuru cilvēku un jo īpaši ar tiem, ar kuriem mums ir tuvas attiecības. Turklāt mēs graujam tā cilvēka uzticību, ar kuru mēs par to runājam. Lielākā daļa attiecību tika iznīcinātas tieši šī pēdējā punkta dēļ …
Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man pietiek nekaunības būt sev pašai

70832821_2036929599740186_5264704146170183680_n

Cenšoties būt mēs paši, mēs attālinamies no citiem, savukārt cenšoties iztapt citu vēlmēm, mēs attālinamies no sevis.

Klarisa Estes

Agrāk es sapņoju par to, ka patikšu visiem un dzīvoju, lai nopelnītu apkārtējo atzinību un mīlestību.
Tagad es to vairāk nevēlos.
Pirmkārt, es vēlos patikt pati sev, dzīvot mierā un harmonijā atbilstoši savām dziļākajām vērtībām. Jā, tas nav izdevīgi un ērti apkārtējiem, taču tā ir pamatota cena par tiesībām būt sev pašai.
Agrāk es vēlējos saņemt pateicību. Es darīju visiem visu un man bija kauns pateikt “nē”, man bija kauns ņemt samaksu par palīdzēšanu. Ka gan tā var!?

Tagad es stingri sekoju savām sajūtām un cienu savas robežas.
Jā, iespējams, tas izskatās egoistiski, taču es drīzāk aiziešu uz ieplānotu manikīru, nevis kāda cita vietā darīšu to, ko viņš var izdarīt pats, bet vienkārši nevēlas kustināt savu piekto punktu.
Te ir izņēmumi, taču arī tie ir apzināti. Ja es kādam kaut ko daru, tad tas nav no bailēm, bet gan no Mīlestības. Un tā ir mana izvēle.
Agrāk es uzskatīju, ka kauns ir dzīvot labāk par citiem un, ja tu dzīvo labāk un vieglāk, tātad tavs smagais krusts un tiešais pienākums ir padarīt laimīgus citus. Atdot visu savu naudu tāpēc, ka kādam ir grūtāk. Izdalīt savu apģērbu, kurš vēl pašai vajadzīgs. Atvadīties no lietas, kura man pašai patīk. Neko neprasīt. Atteikties no tā, ko man piedāvā. Tā laika manā vēlmju sarakstiņā droši vien 70% no lietām bija par “mieru visā pasaulē”. Kāpēc? Zemapziņā es gaidīju kompensāciju no apkārtējiem, no pasaules, Dieva….
Es taču esmu tik laba, es neko neprasu sev. Tātad man pienākas vairāk kā citiem, es taču to esmu pelnījusi.
Tagad man pietiek nekaunības pārstāt kaunēties par savām vēlmēm. Es skaļi izsaku savas patiesās vajadzības. Ja man kads kaut ko dod, es nejūtos neērti vai kaut ko parādā. Es pieņemu. Ar patiesu pateicību.
Man ir apnicis tēlot, pirmkārt jau sev, ka viss materiālais man ir mazsvarīgs. Tā tas nav. Es gribu dzīvot skaisti un ērti, vidē ar skaistām lietām, un nedomāt par to, ka šodien labāk pirkt tos produktus, kas nevis garšo, bet kam ir atlaide.
Man ir apnicis uzturēt šiku fasādi un tērēt milzu enerģiju tās uzturēšanai. Daudzi domā, ka man ir ideāla dzīve, bet tā tas nav. Esmu dzīvs cilvēks, ir lietas, kas mani aizskar, es mēdzu gan ciest, gan raudāt, gan naktīs negulēt…
Agrāk es taisnojos par visu, kas man ir, teicu, ka man vienkarši ir paveicies.
Tagad tā vairs nav. Es zinu, ka tas ir manas apzinātas izvēles rezultāts. Un tikai es viena zinu, cik daudz tas prasījis piepūles – gan iekšējas, gan ārējas, lai pie tā nonāktu… Es vairs nevienam neļauju pazemināt manis sasniegto rezultātu vērtību. Tā ir mana dzīve un man tā patīk tāda, kāda tā ir.
Agrāk es vēlejos visus glābt, “panākt un padarīt laimīgus”. Tagad saprotu, ka pārmaiņas ir pietiekoši diskomfortabls un sāpīgs process, un katrs priekš sevis nolemj, vai viņš tam ir gatavs vai nav. Un nevienam nav jāmainās tikai tāpēc, ka tas būtu komfortablāk man, lai man nebūtu kauns par savu laimi un labklājību. Ja viņu izvēle ir būt nelaimīgiem, es to pieņemu. Bet sev izvēlos citu.
Agrāk man bija ieradums paciest un pieciest.
Vēl drusciņ pacieties – piespied sevi, izdari tā, lai cik nepatīkami tas tev nebūtu. Visi taču tā dara, vai tad tu esi kas īpašāks? Tagad es saku: ar mani tā nevar! Pirmkārt jau man pašai ar sevi.
Agrāk es sev neļāvu kļūdīties, neļāvu attapties muļķīgā vai dikomforta situācijā, man bija bail kaut ko ne tā pateikt vai izdarīt. Tagad es sev mierīgi atļauju izdzīvot arī tādu pieredzi. Nekļūdās tikai tas, kurš guļ.
Agrāk es baidījos pārtraukt attiecības un uzskatīju, ka labāk lai tas saglabājas, lai vai kādas tās būtu. Tas bija tik nogurdinoši, tas prasīja ļoti daudz Dvēseles spēku un laiku.
Tagad zinu, ka tas tā nav. Es saprotu, ka laimīgu attiecību pamats ir savstarpējā cieņa un katra cilvēka iekšējā brīvība. Tikai sākumā tas ir bailīgi, toties ar katru brīdi arvien skaistāk, kā tikko tu atlaid dzelžaino tvērienu. Un ar izbrīnu ieraugi sava partnerī nevis vienkarši sava scenārija statistu, bet atsevišķu brīnišķīgu un brīvu Personību, kura ar katru dienu attīstās un uzzied tavas acīs un kļūst arvien skaistāka un dziļāka.
Agrāk es vēlējos būt pareiza.
Es uzskatīju, ka kāda noteikuma izpildīšana būs man kā apdrošināšanas polise no visiem kreņķiem šajā netaisnīgajā pasaulē, ka tad ar mani nekas slikts nenotiks, jo es ievēroju noteikumus. Tagad es saprotu, ka tā tas nav, un dzīvē vienmēr ir mācību stundas un pārbaudījumi, un, ja tos cieņpilni izeju, tie pārvēršas par maniem resursiem.
Agrāk man ļoti gribējās, lai mani labi novērtētu, pastāvīgi dotu pozitīvu atpakaļsaiti, slavētu, liktu labas atzīmes. Tagad es pati mācos sajust un apzināties savu iekšējo vērtību – neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un vērtējumiem.
Agrāk es uzskatīju, ka, lai būtu veiksmīga, man visu laiku kaut kas ir jāsasniedz. Tagad es dodu priekšroku būt laimīgai un visu laiku uzturēt noteiktu savu stāvokli.

Agrāk mani ļoti uztrauca tas, kā es izskatos citu acīs. Tagad es koncentrējos uz to, kā es pieņemu un mīlu pati sevi.
Agrāk es gribēju būt laba. Tagad es gribu būt dzīva, nedaudz histēriska, nedaudz “ar tarakāniem”, vietām – pārāk aktīva, vietām – slinka, nedaudz rupja, drusku skarba un asa, dažkārt spīdoša un spoža, dažkārt nomākta un pazaudējusies…
Es negribu izskatīties, es gribu BŪT.
Katru dienu būt DZĪVA, LAIMĪGA un ĪSTA!

Tamāra Arhipova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties mīlēt visu

ieksejais benrs9

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Ir jāmīl tas, kas JAU IR. “Nebriedums” vienmēr dzīvo domās “labi būtu, ja”, taču nekad domā “IR”, bet “Ir” – tā ir realitāte. Viss, kas “labi būtu, ja”, tev tikai sapņos rādās.

Lai kāda būtu realitāte,  tā ir laba. Mīli to, priecājies un atslābinies tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās, dzīve plūst un mainās. Neviens nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt atklājas plašumi, dažkārt nav uz kurieni doties. Gan viens gan otrs ir labi. Gan viens gan otrs ir esības dāvanas. Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiktu.

Vienkārši baudi notiekošo – tas un nekas cits, notiek tieši tagad. Rīt var būt, kaut kas mainīsies un būs kas cits; tad baudīsi citu. Parīt, iespējams, notiks vēl kaut kas cits. Baudi to. Nesalīdzini ar pagājušo, ar bezjēdzīgām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā mirklī. Dažkārt karsti, dažkārt – ļoti auksti, taču gan viens gan otrs mums ir nepieciešams; pretējā gadījumā dzīve izzudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Cieņa pret otru cilvēku

pienemt sevi10

Dažkārt šķiet, ka tu tik ļoti centies pārliecināt citus, pierādot, ka taisnība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni, jo šķiet, ka, ja esat pārņemti ar vienu ideju, tad būs daudz vieglāk sajust šo vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad cilvēki ir atšķirīgi, viedokļi atšķirīgi, ceļi atšķirīgi, taču, neskatoties uz to, ir cieņa vienam pret otru.
Cieņa, kas padara iespējamu dialogu.
Nevis formāla piekrišana, bet totāla pieņemšana. Ne muļķīga sekošana, bet vienkāršs pieļāvums, ka otra viedoklis nevar būt kļūdains, jo otra cilvēka realitātē tas balstās uz pieredzi, tātad tam ir tiesības eksistēt kā daļai no kopējās pasaules bildes. Kā daļai viņa personības, kas ar laiku var mainīties.

Tāpēc, ka personība ir PROCESS, kas atspoguļo kontaktu ar pasauli, tajā skaitā ar tevi.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Vēl ļoti daudz kas jāsaprot un jāiemācās 🙂

Nobriedusi sieviete

briedums67

Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa ļoti daudz ko pieņem tā, kā tas ir.  Vienkārši redz, dzird un pēc tam atlaiž. Necenšas ar to kaut ko darīt. Viņa netēlo, ka dzird, bet patiešam dzird, ļaujot sev būt aizkustinātai līdz pašiem dziļumiem un vienkārši izdzīvo šīs savas jūtas.
Viņa pārstāj pārtaisīt un regulēt citus. Savā ziņā padodas tur, kur ir bezjedzīgi cīnīties. Un padevusies atļauj vīram un bērniem un citiem līdzcilvēkiem sev blakus būt tādiem, kādi viņi ir.
Viņa netaisa mocekļa skatu “samierinoties” ar otra trūkumiem. Viņa patiešām, daudzas reizes atdūrusies ar pieri sienā, skaidri saprot, ka siena ir stiprāka par pieri. Un ir noteikts iemesls, kāpec siena stāv tieši šajā vietā un nekur citur….
Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa skumst par daudz ko. Skumst par to, ka pat ar pašu mīļāko un tuvāko cilvēku nav iespējams viss, ko viņa vēlas. Ne tāpēc, ka nav mīlestības, bet tāpēc, ka otrs cilvēks vienalga atšķiras no viņas un ir viņš pats. Viņa ir izgājusi caur noliegumu, niknumu, tirgošanos un bēdām, un samierinās ar šo kontakta ierobežojumu, kas ir starp viņu un viņas vīrieti.
Nobriedusi sieviete ļoti daudz ko ir spējīga parvērst priekā un labsajūtā. Atrast tos it visos stimulos, notikumos un parādībās. Ne tāpēc, ka viņa nevēlas izbaudīt neko citu, bet tāpēc, ka ir atradusi sevī pietiekami daudz radošo spēku transformācijai.
Viņa prot izdzīvot skumjas, taču nevairo tās un speciāli nemeklē. Viņa prot atrast prieku, taču nepastāv uz tā, ka šis prieks būtu vienmēr, vienkārši ļauj tam atnākt.

Viņa ciena savu ceļu un pieredzi, izgājusi caur kaunu, sevis noliegšanu un nonākusi pie dziļas sevis izpratnes un caur to arī pie dzīves.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negaidīt, pieņemt…

svetibas36

Kad mācies dot sev to, ko tev vajag, tu šāc novērtēt to, ko dod citi.
Vai tavu mīļoto cilvēku uzdevums ir aizpildīt tavas nepilnības un trūkumus? Droši vien ir – tikai tajā gadījumā, ja viņi var un grib to izdarīt, nenodarot kaitējumu sev.
Taču cilvēki ir tikai cilvēki. Viņi nav spējīgi dot to, kā viņiem nav. Taču var dot to, kas viņiem ir.
Reiz es noklausījos divu sieviešu sarunu autobusā. Viena žēlojās par to, ka vīrs viņai dod pārāk maz naudas. Bet otra pajautāja, kāda ir viņas vīra alga un izrādījās, ka viņa alga ir tikai par 1000 rubļiem lielāka, par to, ko viņš dod savai sievai. Saproti? Vinš viņai atdeva praktiski visu, kas viņam bija.
Kādam nav daudz naudas, bet ir pietiekami daudz uzmanības un laika. Vai arī nav statusa, bet ir prasmīgas rokas. Bet kāds spēj nodrošināt materiāli. Un jautājums jau nav par to, ka traģiski ir izdarīt izvēli starp naudu un laiku. Starp aukstu baņķieri un siltu masieri. Vai arī sēdēt attiecībās kā cietumā, vaimanājot un alkaini veroties brīvē. Bet gan tajā, ka pārstāt vērst visus savus pieprasījumus vienam cilvēkam un beidzot ieraudzīt pasauli, kurā visa kā ir pietiekami. Un novērtēt attiecības un tā cilvēka pūliņus, kurš dalās ar tevi it visā, kas viņam ir.
Uzņemties atbildību par savām vajadzībām un par to, lai pats sev izdarītu labi. Atļaut pasaulei tevi mīlēt visos iespējamajos veidos un pieņemt šo mīlestību bez jebkādām gaidām. Ar to svaigo interesi, ar kādu bērni gaida pārsteigumus. Tad viss izdosies.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības sirds nesāp…

atlaist4

No Mīlestības sirds nesāp, sāp no emocionālās pieķeršanās.

Ja tu kaut kam esi emocionāli pieķēries, tava dzīves pieredze visu laiku tevi atgriezīs pie tā, kamēr tu šo pieķeršanos neizdzīvosi līdz galam. Kamēr tu neizsmelsi tās potenciālu. Tu atgriezīsies šeit tūkstošiem reižu un saskarsies ar vienu un to pašu mācību stundu.

Cilvēki skaļi runā par Mīlestību, taču no Mīlestības sirds nesāp un negribas nevienu nogalināt.
Kad tu izjūti Mīlestību, tev ir viegli un brīvi.

Tas, par ko runā, ir Emocionālā Pieķeršanās. Tieši tā liek cilvēkiem ciest.
Vai tu zini, kāpēc mēs emocionāli pieķeramies? Tāpēc, ka mums pastāvīgi ir vajadzīgs kāds, lai piepildītu savu nepietiekamību, un ne jau tāpēc, ka mēs vēlamies dāvāt Mīlestību. Bet gan tāpēc, ka mēs vēlamies MĪLESTĪBU SAŅEMT. Vēlme Mīlestību, uzmanību un cieņu tikai saņemt noved pie emocionālās pieķeršanās un ļoti lielām ciešanām. Tas ir tad, kad cilvēkam nav spēka būt patstāvīgam un pašpietiekamam un tāpēc viņš pieķeras it visam – cilvēkiem, situācijām, partnerim, bērniem, vecākiem, dzīvesvietai, naudai…. Viņš ir gatavs ciest pazemojumus, apvainojumus, iet situācijas pavadā lai tikai pieķeršanās nepārtrūktu.
Mīlēt nozīmē BEZ PRETENZIJĀM priecāties par otru cilvēku un, ja ir tāda iespēja, tad arī dalīties savā enerģijā ar viņu.

Būt jums kopā vai nebūt, tas ir Laika un Liktens jautājums, ja esi pelnījis, tātad būsiet kopā tieši tik ilgu laiku, cik pelnījis, ja nē – tad nē (cēloņi un sekas – ko sēsi, to pļausi).
Mīlēt nozīmē bez jebkādas NEAPMIERINĀTĪBAS, puņķiem un asarām, TICĒT tam, kuru mīli un neveidot tam apkārt manipulāciju būri.

Tev kāds ir vajadzīgs? Tad pajautā sev PRIEKŠ KAM? Lai dāvātu Mīlestību – tad dāvā to, kādas problēmas? Kāpēc ciest? Un spēlēt Santa-Barbaru savā dzīvē. Tev ir garlaicīgi? Izlec ar izpletni! Esi ar kaut ko neapmierināts? Nodarbojies ar sevi! Tev kāds ir vajadzīgs? Laiks pieaugt un izstrādāt pilnvērtīgu apziņu. NEATKARĪGU un MĪLOŠU.

Kamēr tu nesajutīsi brīvību, nesapratīsi Mīlestību. Kā ierasts turpināsi aplaupīt savas Mīlestības objektus. Uzspiest, pamācīt, ierobežot, apvainot, pārtaisīt. Un ciest… ciest… ciest.

Jau pietiek! Klausies, mēs taču nākam šeit, dzimstam un mirstam, lai atbrīvotos no jebkura veida pieķeršanās, vai ne tā? Vai tu esi aizdomājies, priekš kam mums Dzīve vai Nāve? Lai kļūtu brīvāki un mīlošāki, kā tu domā? Vai vienīgā šeit un tagad jēga nav MĪLĒT to, kas ir tieši tagad, MĪLĒT pēc iespējas stiprāk un dāvāt Mīlestību.

Uz Nāves fona, Mīlestība ir vienīgais, kam IR jēga un nozīme. Pajautā sev, KĀPĒC es esmu ŠEIT, šobrīd? Atlaid Visus un Visu un vienkārši ieklausies, kāda atbilde atnāk no iekšienes?

Dāvā Mīlestību. Nepieņem? Negrib tevi uztvert? Tad neuzbāzies! Jo, lai mīlētu, nav obligāti būt ar virvi piesietam otram cilvēkam un nav obligāti gulēt ar viņu vienā gultā.

Atlaid un dodies uz priekšu – visi tavējie vienmēr būs ar tevi, radniecība ir nevis asinis, bet Gars.
Es redzēju asinsbrāļus, kuri bija gatavi mantojuma dēļ viens otru nogalināt, un es redzēju cilvēkus, kuri nebija saistīti radniecīgām saitēm, bet viņi viens otru mīlēja un vienmēr bija gatavi viens otram palīdzēt it visā.

Neļauj cilvēkiem pret sevi necienīgi izturēties, pat tad, ja jūs kopā spēlējāties vienā smilšu kastē, labāk nesaejies ar tiem, kuri netic tev un grib ar tevi manipulēt – arī tā būs Mīlestības izpausme.

Nezemojies citu priekšā un neej viņu pavadā, pat tad, ja tev no viņiem kaut ko vajag – arī tā būs Mīlestības un Cieņas izpausme.

Autors: K. Pero
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis