Iemācīties mīlēt visu

ieksejais benrs9

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Ir jāmīl tas, kas JAU IR. “Nebriedums” vienmēr dzīvo domās “labi būtu, ja”, taču nekad domā “IR”, bet “Ir” – tā ir realitāte. Viss, kas “labi būtu, ja”, tev tikai sapņos rādās.

Lai kāda būtu realitāte,  tā ir laba. Mīli to, priecājies un atslābinies tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās, dzīve plūst un mainās. Neviens nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt atklājas plašumi, dažkārt nav uz kurieni doties. Gan viens gan otrs ir labi. Gan viens gan otrs ir esības dāvanas. Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiktu.

Vienkārši baudi notiekošo – tas un nekas cits, notiek tieši tagad. Rīt var būt, kaut kas mainīsies un būs kas cits; tad baudīsi citu. Parīt, iespējams, notiks vēl kaut kas cits. Baudi to. Nesalīdzini ar pagājušo, ar bezjēdzīgām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā mirklī. Dažkārt karsti, dažkārt – ļoti auksti, taču gan viens gan otrs mums ir nepieciešams; pretējā gadījumā dzīve izzudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Cieņa pret otru cilvēku

pienemt sevi10

Dažkārt šķiet, ka tu tik ļoti centies pārliecināt citus, pierādot, ka taisnība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni, jo šķiet, ka, ja esat pārņemti ar vienu ideju, tad būs daudz vieglāk sajust šo vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad cilvēki ir atšķirīgi, viedokļi atšķirīgi, ceļi atšķirīgi, taču, neskatoties uz to, ir cieņa vienam pret otru.
Cieņa, kas padara iespējamu dialogu.
Nevis formāla piekrišana, bet totāla pieņemšana. Ne muļķīga sekošana, bet vienkāršs pieļāvums, ka otra viedoklis nevar būt kļūdains, jo otra cilvēka realitātē tas balstās uz pieredzi, tātad tam ir tiesības eksistēt kā daļai no kopējās pasaules bildes. Kā daļai viņa personības, kas ar laiku var mainīties.

Tāpēc, ka personība ir PROCESS, kas atspoguļo kontaktu ar pasauli, tajā skaitā ar tevi.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Vēl ļoti daudz kas jāsaprot un jāiemācās 🙂

Nobriedusi sieviete

briedums67

Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa ļoti daudz ko pieņem tā, kā tas ir.  Vienkārši redz, dzird un pēc tam atlaiž. Necenšas ar to kaut ko darīt. Viņa netēlo, ka dzird, bet patiešam dzird, ļaujot sev būt aizkustinātai līdz pašiem dziļumiem un vienkārši izdzīvo šīs savas jūtas.
Viņa pārstāj pārtaisīt un regulēt citus. Savā ziņā padodas tur, kur ir bezjedzīgi cīnīties. Un padevusies atļauj vīram un bērniem un citiem līdzcilvēkiem sev blakus būt tādiem, kādi viņi ir.
Viņa netaisa mocekļa skatu “samierinoties” ar otra trūkumiem. Viņa patiešām, daudzas reizes atdūrusies ar pieri sienā, skaidri saprot, ka siena ir stiprāka par pieri. Un ir noteikts iemesls, kāpec siena stāv tieši šajā vietā un nekur citur….
Nobriedusi sieviete no nenobriedušas atšķiras ar to, ka viņa skumst par daudz ko. Skumst par to, ka pat ar pašu mīļāko un tuvāko cilvēku nav iespējams viss, ko viņa vēlas. Ne tāpēc, ka nav mīlestības, bet tāpēc, ka otrs cilvēks vienalga atšķiras no viņas un ir viņš pats. Viņa ir izgājusi caur noliegumu, niknumu, tirgošanos un bēdām, un samierinās ar šo kontakta ierobežojumu, kas ir starp viņu un viņas vīrieti.
Nobriedusi sieviete ļoti daudz ko ir spējīga parvērst priekā un labsajūtā. Atrast tos it visos stimulos, notikumos un parādībās. Ne tāpēc, ka viņa nevēlas izbaudīt neko citu, bet tāpēc, ka ir atradusi sevī pietiekami daudz radošo spēku transformācijai.
Viņa prot izdzīvot skumjas, taču nevairo tās un speciāli nemeklē. Viņa prot atrast prieku, taču nepastāv uz tā, ka šis prieks būtu vienmēr, vienkārši ļauj tam atnākt.

Viņa ciena savu ceļu un pieredzi, izgājusi caur kaunu, sevis noliegšanu un nonākusi pie dziļas sevis izpratnes un caur to arī pie dzīves.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Negaidīt, pieņemt…

svetibas36

Kad mācies dot sev to, ko tev vajag, tu šāc novērtēt to, ko dod citi.
Vai tavu mīļoto cilvēku uzdevums ir aizpildīt tavas nepilnības un trūkumus? Droši vien ir – tikai tajā gadījumā, ja viņi var un grib to izdarīt, nenodarot kaitējumu sev.
Taču cilvēki ir tikai cilvēki. Viņi nav spējīgi dot to, kā viņiem nav. Taču var dot to, kas viņiem ir.
Reiz es noklausījos divu sieviešu sarunu autobusā. Viena žēlojās par to, ka vīrs viņai dod pārāk maz naudas. Bet otra pajautāja, kāda ir viņas vīra alga un izrādījās, ka viņa alga ir tikai par 1000 rubļiem lielāka, par to, ko viņš dod savai sievai. Saproti? Vinš viņai atdeva praktiski visu, kas viņam bija.
Kādam nav daudz naudas, bet ir pietiekami daudz uzmanības un laika. Vai arī nav statusa, bet ir prasmīgas rokas. Bet kāds spēj nodrošināt materiāli. Un jautājums jau nav par to, ka traģiski ir izdarīt izvēli starp naudu un laiku. Starp aukstu baņķieri un siltu masieri. Vai arī sēdēt attiecībās kā cietumā, vaimanājot un alkaini veroties brīvē. Bet gan tajā, ka pārstāt vērst visus savus pieprasījumus vienam cilvēkam un beidzot ieraudzīt pasauli, kurā visa kā ir pietiekami. Un novērtēt attiecības un tā cilvēka pūliņus, kurš dalās ar tevi it visā, kas viņam ir.
Uzņemties atbildību par savām vajadzībām un par to, lai pats sev izdarītu labi. Atļaut pasaulei tevi mīlēt visos iespējamajos veidos un pieņemt šo mīlestību bez jebkādām gaidām. Ar to svaigo interesi, ar kādu bērni gaida pārsteigumus. Tad viss izdosies.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības sirds nesāp…

atlaist4

No Mīlestības sirds nesāp, sāp no emocionālās pieķeršanās.

Ja tu kaut kam esi emocionāli pieķēries, tava dzīves pieredze visu laiku tevi atgriezīs pie tā, kamēr tu šo pieķeršanos neizdzīvosi līdz galam. Kamēr tu neizsmelsi tās potenciālu. Tu atgriezīsies šeit tūkstošiem reižu un saskarsies ar vienu un to pašu mācību stundu.

Cilvēki skaļi runā par Mīlestību, taču no Mīlestības sirds nesāp un negribas nevienu nogalināt.
Kad tu izjūti Mīlestību, tev ir viegli un brīvi.

Tas, par ko runā, ir Emocionālā Pieķeršanās. Tieši tā liek cilvēkiem ciest.
Vai tu zini, kāpēc mēs emocionāli pieķeramies? Tāpēc, ka mums pastāvīgi ir vajadzīgs kāds, lai piepildītu savu nepietiekamību, un ne jau tāpēc, ka mēs vēlamies dāvāt Mīlestību. Bet gan tāpēc, ka mēs vēlamies MĪLESTĪBU SAŅEMT. Vēlme Mīlestību, uzmanību un cieņu tikai saņemt noved pie emocionālās pieķeršanās un ļoti lielām ciešanām. Tas ir tad, kad cilvēkam nav spēka būt patstāvīgam un pašpietiekamam un tāpēc viņš pieķeras it visam – cilvēkiem, situācijām, partnerim, bērniem, vecākiem, dzīvesvietai, naudai…. Viņš ir gatavs ciest pazemojumus, apvainojumus, iet situācijas pavadā lai tikai pieķeršanās nepārtrūktu.
Mīlēt nozīmē BEZ PRETENZIJĀM priecāties par otru cilvēku un, ja ir tāda iespēja, tad arī dalīties savā enerģijā ar viņu.

Būt jums kopā vai nebūt, tas ir Laika un Liktens jautājums, ja esi pelnījis, tātad būsiet kopā tieši tik ilgu laiku, cik pelnījis, ja nē – tad nē (cēloņi un sekas – ko sēsi, to pļausi).
Mīlēt nozīmē bez jebkādas NEAPMIERINĀTĪBAS, puņķiem un asarām, TICĒT tam, kuru mīli un neveidot tam apkārt manipulāciju būri.

Tev kāds ir vajadzīgs? Tad pajautā sev PRIEKŠ KAM? Lai dāvātu Mīlestību – tad dāvā to, kādas problēmas? Kāpēc ciest? Un spēlēt Santa-Barbaru savā dzīvē. Tev ir garlaicīgi? Izlec ar izpletni! Esi ar kaut ko neapmierināts? Nodarbojies ar sevi! Tev kāds ir vajadzīgs? Laiks pieaugt un izstrādāt pilnvērtīgu apziņu. NEATKARĪGU un MĪLOŠU.

Kamēr tu nesajutīsi brīvību, nesapratīsi Mīlestību. Kā ierasts turpināsi aplaupīt savas Mīlestības objektus. Uzspiest, pamācīt, ierobežot, apvainot, pārtaisīt. Un ciest… ciest… ciest.

Jau pietiek! Klausies, mēs taču nākam šeit, dzimstam un mirstam, lai atbrīvotos no jebkura veida pieķeršanās, vai ne tā? Vai tu esi aizdomājies, priekš kam mums Dzīve vai Nāve? Lai kļūtu brīvāki un mīlošāki, kā tu domā? Vai vienīgā šeit un tagad jēga nav MĪLĒT to, kas ir tieši tagad, MĪLĒT pēc iespējas stiprāk un dāvāt Mīlestību.

Uz Nāves fona, Mīlestība ir vienīgais, kam IR jēga un nozīme. Pajautā sev, KĀPĒC es esmu ŠEIT, šobrīd? Atlaid Visus un Visu un vienkārši ieklausies, kāda atbilde atnāk no iekšienes?

Dāvā Mīlestību. Nepieņem? Negrib tevi uztvert? Tad neuzbāzies! Jo, lai mīlētu, nav obligāti būt ar virvi piesietam otram cilvēkam un nav obligāti gulēt ar viņu vienā gultā.

Atlaid un dodies uz priekšu – visi tavējie vienmēr būs ar tevi, radniecība ir nevis asinis, bet Gars.
Es redzēju asinsbrāļus, kuri bija gatavi mantojuma dēļ viens otru nogalināt, un es redzēju cilvēkus, kuri nebija saistīti radniecīgām saitēm, bet viņi viens otru mīlēja un vienmēr bija gatavi viens otram palīdzēt it visā.

Neļauj cilvēkiem pret sevi necienīgi izturēties, pat tad, ja jūs kopā spēlējāties vienā smilšu kastē, labāk nesaejies ar tiem, kuri netic tev un grib ar tevi manipulēt – arī tā būs Mīlestības izpausme.

Nezemojies citu priekšā un neej viņu pavadā, pat tad, ja tev no viņiem kaut ko vajag – arī tā būs Mīlestības un Cieņas izpausme.

Autors: K. Pero
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paši galvenie vārdi

deja56

1. Pieņemt. Katram no mums ir lietas vai cilvēki, kuri tracina. Pacenties pieņemt viņus pilnībā un necenties viņus mainīt. Tad visas ciešanas paliks pagātnē.

2. Dot. Mazāk prasīt, vairāk atdot. Tās var būt rūpes, palīdzība, zināšanas, uzmanība un labi vārdi. Un negaidi apbalvojumu par to.

3. Pateikties. Dievam, Liktenim, cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Un tu uzreiz sajutīsi šīs pateicības iespaidu uz sevi.

4. Atbrīvoties. No aizvainojuma, dusmām, apvainojumiem un visa cita negatīva savās domās. Tieši tie var būt visu tavu nepatikšanu un ciešanu iemesls.

5. Piedot. Piedot visiem, pat pašiem briesmīgākajiem. Un pazudīs bailes.

6. Priecāties. Vienmēr smaidi pasaulei, lai cik gadu tev būtu. Dari visu ar smaidu un mūzikai skanot.

Avots: vk_ezo_news
Tulkoja: Ginta FS

Pirms nosodi kādu…

gimene suni

Mila stāvēja baznīcā un raudāja. Jau kādas piecpadsmit minūtes. Man tas šķita dīvaini. “Ko te dara tā fifa?”, es domāju. Lai nu ko, bet viņu šeit satikt es patiešām necerēju. Ar Milu mēs nebijām pazīstamas, taču es viņu bieži redzēju. Mēs dzīvojam vienā mājā un pastaigājāmies vienā parkā. Es – ar saviem četriem bērniem, bet viņa – ar saviem trīm suņiem.

Mēs visi viņu vienmēr nosodījām. Mēs – tas ir citas mazo bērnu mammas, tantes uz soliņiem, kaimiņi un, man ir aizdomas, ka pat garāmgājēji.

Mila ir ļoti izskatīga, vienmēr moderni ģērbusies, un izskatās, ka gana vieglprātīga un pašpārliecināta.
– Skat, atkal veci nomainījusi, – viņai aiz muguras pukstēja tante Ņina, sēžot uz soliņa pie ieejas durvīm.
– Jā, jau trešo.
– Var jau atļauties, naudas viņai ir pietiekoši, – piebalsoja otra tante Šura, skaudīgi skatoties, kā Mila kopā ar savu tagadējo vīrieti iesēžas glaunā ārzemju mašīnā.

Tantes Šuras 45 gadīgais dēls Vadiks vēl pagaidām nebija nopelnījis pat lietotam “Žigulim”.
– Labāk būtu bērnus dzemdējusi, pulkstentiņš ta tikšķ, – tantēm piebalsoja viņu mūžīgais oponents onkulis Toļa. Taču Milas nosodīšanas jautajumā visi viņi bija vienoti.

Vēl nedaudz velāk viss soliņš apsprieda jautājumu par to, ka arī šis Milas brūtgāns “ir notinies”. Un, protams, vienbalsīgi tika nolemts: “Tas tāpēc, ka viņa ir slampa un droši vien viņas mājas ož pēc kuces.”

Bet visvairāk par visiem Milu nemīlējām mēs – mammas ar bērniem.

Kamēr mēs pēdējiem spēkiem “nēsājāmies” ar saviem acuraugiem pa kalniņiem, šūpolēm, krūmiem un visur tur, kur bērniem acis rāda (bet radīt tās var it visur), viņa valšķīgi pastaigājās ar saviem “krančiem” un nepievērsa mums nekādu uzmanību, un iepūt tu viņai. Un dažkārt pat ar tādu kā smīnu noskatījās uz mums. Sak, sadzemdējušas, tagad pašām miera nav. Bet es te pastaigājos, dzīvoju savam priekam. Bet jūs drudžaini skaitļojat, vai pietiks nauda meitas jaciņai, zābaciņiem, vai arī zābaciņi var pagaidīt.

– Uzreiz var redzēt “čaildfrī”. Viņas visas tādas, – teica mana draudzene Nataša, trīs puiku mamma.

– Bagātajiem savas dīvainības – sunīši, kaķīši, kāmīši, – piekrītoši ar galvu māja Ļuda – grūtniece, kura gaidīja dvīņus, censdamies no koka noķeksēt vecāko meitu-bandītu.

– Jā, vienkārši egoiste, negrib uzņemties atbildību. Labāk braukāt pa ārzemēm. Es gan jau septīto gadu jūru neesmu redzējusi, – nopūtās piecu bērnu mamma Marina.

– Jā-jā-jā, – es piekritu uzreiz visām, ieskaitot tās tantes pagalmā. Un metos glābt zemē nokritušo un celi parsitušo meitu Toņu, kas auroja pa visu pagalmu.

– “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi!”, – pēkšņi pilnā balsī noaurojās kāda tante, kas pagalmā ganīja savu mazbērnu.

– Nav tava darīšana – Mila strauji pagriezās. Vēl kaut ko gribēja teikt, bet nocietās un devās tālāk ar saviem pretīgajiem suņiem.

– Rupekle, – viņai no muguras nobļāvās tā pati tante.

…. Es vēl kādas desmit sekundes skatījos uz raudošo Milu un tad izgāju no baznīcas.

– Pagaidiet, – pēkšņi es izdzirdēju. – Pagaidiet!

Mila nāca pie manis pāri visam baznīcas pagalmam.

– Tā taču esat jūs, kas vienmēr staigā parkā ar četrām meitenītēm?

– Jā, es… Un jūs, ar trim suņiem.

– Jā. Vai… Vai varu ar jums aprunāties?… Jūs ziniet, es vienmēr skatos uz jums un jūsu meitām, uz citam mammām, un gluži vai sajūsminos, – viņa teica… Un nosarka.

– Jūs?!? – es brīnījos. Un gandrīz vai piebildu: “Tu taču esi čaildfrī, egoiste un fifa!” Un atcerējos viņas indīgos skatienus mūsu virzienā…

Tā mēs iepazināmies. Apsēdamies uz soliņa. Un Mila runāja un runāja. Un raudāja. Un varēja redzēt, ka viņai vienkārši vajadzēja izrunāties, padalīties ar kādu…

… Ko toreiz burkšķēja tante Ņina? “Atkal veci nomainījusi, slampa.”

… Mila bija augusi labā, draudzīgā ģimenē. Un cik sevi atcerējās, pati bija gribējusi daudzus bērnus. Apprecējās aiz lielas mīlestības. Taču pēc divām neveiksmīgām grūtniecībām un ārstu sprieduma “neauglība” mīļotais vīrs izkūpēja gaisā kā nebijis.

Tā paša iemesla dēļ viņu pameta arī otrs vīrs. Taču līdz tam Mila ilgi ārstējās. Un rezultātā gandrīz nomira no ārpusdzemdes grūtniecības.

Pēc tam bija trešais “štuceris”. Un atkal ārpusdzemdes grūtniecība. Bet šis aizmuka, kad izdzirdēja par iespējamo grūtniecību. Viņam patika Milas mašīna, bet bērni viņa plānos neietilpa.

– Bet es biju gatava atdot visu uz pasaules, lai tikai man būtu bērniņš!

– Es domāju, ka jums vienkārši ļoti patīk suņi, – kaut kā muļķīgi man paspruka.

– Jā, es mīlu suņus, – pasmaidīja Mila. – Taču tas nenozīmē, ka es nemīlu bērnus.

Lai nebūtu tik vientuļi, Mila iegādājās sev Tepu. Bet pēc tam viņai palūdza pieskatīt Maiku, kamēr saimnieki remontēja dzīvokli. Tā arī sunītis palika pie viņas. Bet Feņu viņa savāca ziemā uz ielas.

Žēl palika.

Es atcerējos tanti ar mazbērnu: “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi”.

“Pulkstentiņš tikšķ…”, – teica onkulis Toļa.

Pulkstentiņš tikšķēja… Milai bija jau 41 gads. Kaut arī izskatījās, ka ne vairāk kā 30. Viņa bija nolēmusi adoptēt bērniņu no bērnu nama. Nav svarīgi – lielu vai mazu. Viņai ļoti iepatikās sešgadīgais Koļa. Precīzāk, sākumā viņa iepatikās viņam. Viņš pienāca pie Milas un jautāja: “Vai tu būsi mana mamma?” “Būšu!” – viņa atbildeja.

“Egoiste, vienkārsi negrib uzņemties atbildību”, – atcerējos Marinas vārdus.

Bet Koļu Milai neatdeva. Izrādījās, ka viņa mamma ir slima ar šizofrēniju, bet viņai nav atņemtas vecāku tiesības.

– Man tas bija trieciens, – Mila atcerējās. – Es nesapratu, kā tā var būt… bērns cieš, viņam ir vajadzīga ģimene, bet neko nevar izdarīt.

Un pēc tam parādījās četrgadīgā Ļena. Meitene jau divas reizes bija paņemta adopcijai, bet abas reizes atgriezta atpakaļ. Pārāk šerps reksturs viņai esot.

Kāds bērnu namā stāstīja, ka tad, kad otrā “mamma” viņu burtiski vilka atpakaļ, Ļena rāpoja viņai no muguras un kliedza: “Mammīt neatdod mani, lūdzu! Es vairs tā nedarīšu!”

Kad Mila ar viņu iepazinās, Ļena uzreiz pajautāja: “Vai tu arī mani dosi atpakaļ?” “Nē, nedošu!” – caur asarām izmocīja Mila.

Bet arī ar šo meiteni sanāca kādi tur sarežģījumi, Mila pat necentās noskaidrot. “Tā ir mana meita un es par viņu cīnīšos.”

Tajā dienā Mila pirmo reizi dzīvē atnāca uz baznīcu. “Man vienkārši vairs nav kur iet!” – viņa teica.

Parādījās mācītājs un Mila devās pie vina. Viņi ilgi kaut ko pārsprieda un viņa kaut ko pierakstīja.

– Viss būs labi! Ar Dievpalīgu! – es dzirdēju viņu sakām. Un Mila pasmaidīja.

Mājās mēs gājām kopā.

– Jūs droši vien visi domājāt, ka es esmu augstprātīga un lepna,  Mila teica. – Bet es vienkārši esmu piekususi visiem skaidrot un taisnoties. Es esmu tā piekususi un tik daudz ko par sevi dzirdējusi…

Es klusēju.

Mila uzaicināja mani ar meitām pie sevis ciemos. Es piekritu. Un noteikti aiziešu. Bet nedaudz velāk.

Bet pagaidām man ir ļoti kauns.

Es visu laiku domāju: “No kurienes mūsos ir tik daudz mēslu? No kurienes manī to ir tik daudz? Kāpēc mēs tik viegli domājam par cilvēku to pašu sliktāko?”

Es ļoti vēlos, lai Milai, šai pārsteidzošajai sievietei, kuru mēs visi nosodījām, viss galu galā būtu labi. Lai Ļenočka viņu varētu apskaut un saukt par Mammīti. Un zinātu, ka neviens viņu nekad atpakaļ neatgriezīs. Un, lai blakus priecīgi lēkātu šie brīniškīgie suņuki.

Tepa, Maiks un Feņa…

Bet varbūt notiks brīnums un Milai būs lielisks vīrs. Un Ļenočkai būs brālītis vai māsiņa. Tā taču notiek, vai ne?

Un lai nekad neviens viņiem neteiktu nevienu aizvainojošu vārdu.
Autors: Jeļena Kučerenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis