Pirms nosodi kādu…

gimene suni

Mila stāvēja baznīcā un raudāja. Jau kādas piecpadsmit minūtes. Man tas šķita dīvaini. “Ko te dara tā fifa?”, es domāju. Lai nu ko, bet viņu šeit satikt es patiešām necerēju. Ar Milu mēs nebijām pazīstamas, taču es viņu bieži redzēju. Mēs dzīvojam vienā mājā un pastaigājāmies vienā parkā. Es – ar saviem četriem bērniem, bet viņa – ar saviem trīm suņiem.

Mēs visi viņu vienmēr nosodījām. Mēs – tas ir citas mazo bērnu mammas, tantes uz soliņiem, kaimiņi un, man ir aizdomas, ka pat garāmgājēji.

Mila ir ļoti izskatīga, vienmēr moderni ģērbusies, un izskatās, ka gana vieglprātīga un pašpārliecināta.
– Skat, atkal veci nomainījusi, – viņai aiz muguras pukstēja tante Ņina, sēžot uz soliņa pie ieejas durvīm.
– Jā, jau trešo.
– Var jau atļauties, naudas viņai ir pietiekoši, – piebalsoja otra tante Šura, skaudīgi skatoties, kā Mila kopā ar savu tagadējo vīrieti iesēžas glaunā ārzemju mašīnā.

Tantes Šuras 45 gadīgais dēls Vadiks vēl pagaidām nebija nopelnījis pat lietotam “Žigulim”.
– Labāk būtu bērnus dzemdējusi, pulkstentiņš ta tikšķ, – tantēm piebalsoja viņu mūžīgais oponents onkulis Toļa. Taču Milas nosodīšanas jautajumā visi viņi bija vienoti.

Vēl nedaudz velāk viss soliņš apsprieda jautājumu par to, ka arī šis Milas brūtgāns “ir notinies”. Un, protams, vienbalsīgi tika nolemts: “Tas tāpēc, ka viņa ir slampa un droši vien viņas mājas ož pēc kuces.”

Bet visvairāk par visiem Milu nemīlējām mēs – mammas ar bērniem.

Kamēr mēs pēdējiem spēkiem “nēsājāmies” ar saviem acuraugiem pa kalniņiem, šūpolēm, krūmiem un visur tur, kur bērniem acis rāda (bet radīt tās var it visur), viņa valšķīgi pastaigājās ar saviem “krančiem” un nepievērsa mums nekādu uzmanību, un iepūt tu viņai. Un dažkārt pat ar tādu kā smīnu noskatījās uz mums. Sak, sadzemdējušas, tagad pašām miera nav. Bet es te pastaigājos, dzīvoju savam priekam. Bet jūs drudžaini skaitļojat, vai pietiks nauda meitas jaciņai, zābaciņiem, vai arī zābaciņi var pagaidīt.

– Uzreiz var redzēt “čaildfrī”. Viņas visas tādas, – teica mana draudzene Nataša, trīs puiku mamma.

– Bagātajiem savas dīvainības – sunīši, kaķīši, kāmīši, – piekrītoši ar galvu māja Ļuda – grūtniece, kura gaidīja dvīņus, censdamies no koka noķeksēt vecāko meitu-bandītu.

– Jā, vienkārši egoiste, negrib uzņemties atbildību. Labāk braukāt pa ārzemēm. Es gan jau septīto gadu jūru neesmu redzējusi, – nopūtās piecu bērnu mamma Marina.

– Jā-jā-jā, – es piekritu uzreiz visām, ieskaitot tās tantes pagalmā. Un metos glābt zemē nokritušo un celi parsitušo meitu Toņu, kas auroja pa visu pagalmu.

– “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi!”, – pēkšņi pilnā balsī noaurojās kāda tante, kas pagalmā ganīja savu mazbērnu.

– Nav tava darīšana – Mila strauji pagriezās. Vēl kaut ko gribēja teikt, bet nocietās un devās tālāk ar saviem pretīgajiem suņiem.

– Rupekle, – viņai no muguras nobļāvās tā pati tante.

…. Es vēl kādas desmit sekundes skatījos uz raudošo Milu un tad izgāju no baznīcas.

– Pagaidiet, – pēkšņi es izdzirdēju. – Pagaidiet!

Mila nāca pie manis pāri visam baznīcas pagalmam.

– Tā taču esat jūs, kas vienmēr staigā parkā ar četrām meitenītēm?

– Jā, es… Un jūs, ar trim suņiem.

– Jā. Vai… Vai varu ar jums aprunāties?… Jūs ziniet, es vienmēr skatos uz jums un jūsu meitām, uz citam mammām, un gluži vai sajūsminos, – viņa teica… Un nosarka.

– Jūs?!? – es brīnījos. Un gandrīz vai piebildu: “Tu taču esi čaildfrī, egoiste un fifa!” Un atcerējos viņas indīgos skatienus mūsu virzienā…

Tā mēs iepazināmies. Apsēdamies uz soliņa. Un Mila runāja un runāja. Un raudāja. Un varēja redzēt, ka viņai vienkārši vajadzēja izrunāties, padalīties ar kādu…

… Ko toreiz burkšķēja tante Ņina? “Atkal veci nomainījusi, slampa.”

… Mila bija augusi labā, draudzīgā ģimenē. Un cik sevi atcerējās, pati bija gribējusi daudzus bērnus. Apprecējās aiz lielas mīlestības. Taču pēc divām neveiksmīgām grūtniecībām un ārstu sprieduma “neauglība” mīļotais vīrs izkūpēja gaisā kā nebijis.

Tā paša iemesla dēļ viņu pameta arī otrs vīrs. Taču līdz tam Mila ilgi ārstējās. Un rezultātā gandrīz nomira no ārpusdzemdes grūtniecības.

Pēc tam bija trešais “štuceris”. Un atkal ārpusdzemdes grūtniecība. Bet šis aizmuka, kad izdzirdēja par iespējamo grūtniecību. Viņam patika Milas mašīna, bet bērni viņa plānos neietilpa.

– Bet es biju gatava atdot visu uz pasaules, lai tikai man būtu bērniņš!

– Es domāju, ka jums vienkārši ļoti patīk suņi, – kaut kā muļķīgi man paspruka.

– Jā, es mīlu suņus, – pasmaidīja Mila. – Taču tas nenozīmē, ka es nemīlu bērnus.

Lai nebūtu tik vientuļi, Mila iegādājās sev Tepu. Bet pēc tam viņai palūdza pieskatīt Maiku, kamēr saimnieki remontēja dzīvokli. Tā arī sunītis palika pie viņas. Bet Feņu viņa savāca ziemā uz ielas.

Žēl palika.

Es atcerējos tanti ar mazbērnu: “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi”.

“Pulkstentiņš tikšķ…”, – teica onkulis Toļa.

Pulkstentiņš tikšķēja… Milai bija jau 41 gads. Kaut arī izskatījās, ka ne vairāk kā 30. Viņa bija nolēmusi adoptēt bērniņu no bērnu nama. Nav svarīgi – lielu vai mazu. Viņai ļoti iepatikās sešgadīgais Koļa. Precīzāk, sākumā viņa iepatikās viņam. Viņš pienāca pie Milas un jautāja: “Vai tu būsi mana mamma?” “Būšu!” – viņa atbildeja.

“Egoiste, vienkārsi negrib uzņemties atbildību”, – atcerējos Marinas vārdus.

Bet Koļu Milai neatdeva. Izrādījās, ka viņa mamma ir slima ar šizofrēniju, bet viņai nav atņemtas vecāku tiesības.

– Man tas bija trieciens, – Mila atcerējās. – Es nesapratu, kā tā var būt… bērns cieš, viņam ir vajadzīga ģimene, bet neko nevar izdarīt.

Un pēc tam parādījās četrgadīgā Ļena. Meitene jau divas reizes bija paņemta adopcijai, bet abas reizes atgriezta atpakaļ. Pārāk šerps reksturs viņai esot.

Kāds bērnu namā stāstīja, ka tad, kad otrā “mamma” viņu burtiski vilka atpakaļ, Ļena rāpoja viņai no muguras un kliedza: “Mammīt neatdod mani, lūdzu! Es vairs tā nedarīšu!”

Kad Mila ar viņu iepazinās, Ļena uzreiz pajautāja: “Vai tu arī mani dosi atpakaļ?” “Nē, nedošu!” – caur asarām izmocīja Mila.

Bet arī ar šo meiteni sanāca kādi tur sarežģījumi, Mila pat necentās noskaidrot. “Tā ir mana meita un es par viņu cīnīšos.”

Tajā dienā Mila pirmo reizi dzīvē atnāca uz baznīcu. “Man vienkārši vairs nav kur iet!” – viņa teica.

Parādījās mācītājs un Mila devās pie vina. Viņi ilgi kaut ko pārsprieda un viņa kaut ko pierakstīja.

– Viss būs labi! Ar Dievpalīgu! – es dzirdēju viņu sakām. Un Mila pasmaidīja.

Mājās mēs gājām kopā.

– Jūs droši vien visi domājāt, ka es esmu augstprātīga un lepna,  Mila teica. – Bet es vienkārši esmu piekususi visiem skaidrot un taisnoties. Es esmu tā piekususi un tik daudz ko par sevi dzirdējusi…

Es klusēju.

Mila uzaicināja mani ar meitām pie sevis ciemos. Es piekritu. Un noteikti aiziešu. Bet nedaudz velāk.

Bet pagaidām man ir ļoti kauns.

Es visu laiku domāju: “No kurienes mūsos ir tik daudz mēslu? No kurienes manī to ir tik daudz? Kāpēc mēs tik viegli domājam par cilvēku to pašu sliktāko?”

Es ļoti vēlos, lai Milai, šai pārsteidzošajai sievietei, kuru mēs visi nosodījām, viss galu galā būtu labi. Lai Ļenočka viņu varētu apskaut un saukt par Mammīti. Un zinātu, ka neviens viņu nekad atpakaļ neatgriezīs. Un, lai blakus priecīgi lēkātu šie brīniškīgie suņuki.

Tepa, Maiks un Feņa…

Bet varbūt notiks brīnums un Milai būs lielisks vīrs. Un Ļenočkai būs brālītis vai māsiņa. Tā taču notiek, vai ne?

Un lai nekad neviens viņiem neteiktu nevienu aizvainojošu vārdu.
Autors: Jeļena Kučerenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Kad es pārstāju apvainoties, mani pārstāja apvainot

aizvainojums

Teiksiet: tā nemēdz būt. Kā var neapvainoties, kad aizskarts ir pats jūtīgākais tevī? Ja mēs tiksim skaidrībā ar aizvainojuma rašanās cēloņiem, visticamākais, apvainoties vairs nevajadzēs.

Un, tā, kas gan mūsos sēž tāds, kas neļauj mums piedot? Piedot nozīmē neatstāt Dvēselē nepatīkamas nogulsnes, turpināt brīvi komunicēt ar cilvēku. Vai arī nekomunicēt, ja nevēlies, tajā pat laikā izturēties pret viņu neitrāli, bez aizvainojuma.

— Aizskarta patmīla
Nenovērtēja tā, kā mēs to vēlējāmies, vai vienkārši nepelnīti apvainoja. Bet mēs taču zinām, ka nemaz neesam tik slikti. Lūk, mocām sevi ar domām par pāri darītāju. “Graužam” savu Dvēseli, cenšoties sevi pārliecināt par savu taisnību. Taču vai ir vērts sev pierādīt acīmredzamo? Domāju, ikviens piekritīs domai, ka tā ir bejēdzīga nodarbe. Katrs pats zina savu vērtību. Bet cilvēkam, kurš tevi apvainojis, vari pateikt: “Man žēl, ka tu par mani tā domā.”, “Man ir skumji, ka mēs viens otru nesapratām”. Un noteikti nevajag pazemināt savu pašvērtējumu.

— Lepnība
Pacenties, atmetot savu pārākuma sajūtu, nostāties partnera pusē. Atceries: ne jau lepnībā ir cilvēka spēks, bet viņa augstsirdībā. Apvainotājs, kā likums, pats zin, ka ir sastrēbis karstu.

— Neprasme adekvāti pieņemt faktus, kas attiecas uz tevi
Piemēram, tev saka: “Tu nokavēji darbu. Tu kļūdījies. Tev ir slikts garastāvoklis. Tu pārāk daudz ēd. Tu esi resns”. Tu dusmojies, nevēloties pieņemt to, kas ir. Iemācies pateikt “jā”. Tas pats “jā” attiecas arī uz visiem pārējiem tev adresētajiem pārmetumiem. Kā tu domā, vai dzēlējam būs interesanti turpināt tevi aizskart, ja tu uz visu sev adresēto atbildēsi piekrītoši?

— Neattaisnotas cerības
Nereti mēs no cilvēka gaidām noteiktu rīcību, darbus, vārdus, kas nav viņam raksturīgi – ne atbilstoši viņa audzināšanai, raksturam, takta izjūtai, izglītībai…., apvainojoties, uz to, ka viņš nav izpildījis kaut ko tā, kā mēs vēlējamies. Centies uz visu skatīties objektīvi, neizfantazējot to, kā nav.

— Nepareiza uztvere
Uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati situācija iedarbojas atšķirīgi. Un te nav nozīmes tam, ko kāds ir pateicis vai izdarījis, bet gan tam, kā mēs uz to reaģējām, kā uztveram informāciju. Mierīga uztvere bez aizkaitinājuma – tas ir tikai ikdienas treniņa rezultāts. Un, patiesībā, mēs paši pieņemam lēmumu būt apvainojušies. Cik bieži saka: “Apvainojies uz sevi…”. Grūtās situācijās sev atkārto: “Es sevi mīlu un neapvainošu.”
Un, kad kārtējo reizi tu vēlēsies apvainoties, padomā: vai patiešām ir tik patīkami sevi žēlot un justies upurim. Plēsoņa vienmēr sajūt upuri un uzbrūk tieši tam. Tu taču nevēlies tikt apēsts?! Varbūt tu tomēr esi uzvarētājs – kurš pacēlies pāri situācijai un ir neatkarīgs no apstākļiem!? Kāds gudrais teicis: «Aizvainojums izmaksā dārgi un nesniedz tev nekādu labumu. Piedošana nemaksā neko, bet dāvā brīvību.». Kas labāk?
Zināms, ka aizvainojums ir mūsu Dvēseles stāvoklis. Dvēsele ir aka, no kuras mēs dzeram.
Kādu slāpju veldzēšanas avotu mes izvēlēsimies sev un citiem?
Sargi savu dzīves avotu. Dzīvo ar smaidu un neapvainojies!

© Luīze Heija
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Kā un kāpēc pieņemt nepatīkamu situāciju?

pateiciba1

Nepieņemšana nozīmē nepiekrist tam, kas notiek.
Tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai tieši tagad atcerētos, kāda situācija tevi šodien nervozē visvairāk un tālāk ar to strādāt visa šī raksta lasīšanas gaitā. Pretoties šai situācijai nav izdevīgi un ir pat kaitīgi.

Tas nozīmē, ka mūsu galvā ir kāds noteikts tēls tam, kā būtu jābūt, taču patiesībā notiek savādāk un tas izsauc mūsu nepiekrišanu un aizkaitinājumu. Tā ir?

Saprātīgs jautājums – vai tu vari pieļaut domu, ka tavs priekšstats par to, kā būtu labi un pareizi, ir nepareizs? Ka Visums redz pavisam citu tavas dzīves scenāriju, teiksim tā, daudz apjomīgāku, saskaņā ar kuru, pats labākais šīs situācijas variants tieši šobrīd arī notiek.

Bet tu tai vietā, lai pateiktos par rūpēm, dusmojies un šausminies?

Pieļauj domu par to, ka tavs priekšstats ir kļūdains un, ņemot vērā to, ka tas ir šaurs, tu neredzi kopējo savas dzīves ainu, un līdz galam nesaproti savus uzdevumus uz šīs zemes.

Es saprotu, ka tūlītējai pieņemšanai šie argumenti neder. Tie nepieciešami, lai paplašinātu apziņu un izmainītu skatu uz situāciju un dzīvi kopumā.

Kas attiecas uz tūlītējo

Iesākumā ir ļoti svarīgi novērtēt – vai tu vari vai nevari ietekmēt šo situāciju? Ja vari, tad kā un ko konkrēti tu vari izdarīt tieši tagad? Ja viss, kas iespējams, ir izdarīts, bet situācija saglabājas tāda, kā bija – uzmanību! – ir jāsadala atbildība. Kad mēs sev uzveļam svešu atbildību, tad, pirmkārt, pārpūlamies un zaudējam spēkus, otrkārt, pārstājam nodarboties ar to, ko varētu izdarīt un tērējam savu spēku  uz to, ko izmainīt nespējam.

Un tā: tev ir konkrēta situācija. Tu esi izdarījis visu, kas bija tavos spēkos, tā, lai tā pārstātu būt tev tik nepatīkama. Taču izmaiņas pagaidām nav notikušas un tagad, kad esi bezspēcīgs kaut ko mainīt, tevī mostas protests. Nu, kā tad tā!? Par ko man tas!? Kāpēc tieši ar mani tas notiek!? utt. Un tieši tā arī ir nepieņemšana. Un tas ir tas, kas ne tikai bojā tavu dzīvi, bet arī nostiprina šo situāciju tavā realitātē.
Tālākā atbildība par notiekošā izmaiņām nav tavējā! Un šis fakts ir jāatzīst un jāļauj tam būt.

Kādēļ tas vajadzīgs. Ja mēs nezinām, konkrēti, kādēļ, tas nebūt nenozīmē, ka nav jēgas. Jēga ir vienmēr, un tu vari to ieraudzīt, paskatoties uz visiem savas dzīves notikumiem – pievērs uzmanību tam, kādas pozitīvas lietas sekoja nepatīkamiem notikumiem pagātnē.
Tu neiestājies institūtā, toties iestājies pagaidu darbā un atradi savu aicinājumu. Tu izšķīries ar vīrieti, toties satiki citu – savu “īsto”. Vecāki bernībā tevi ne parāk lutināja, toties tu izaugi patstavīga un viegli tiec galā ar grūtībām.

Nepieņemšanas situācijā ir ļoti svarīgi aizvākt emocijas. Ideāli, ja neaptīkama situācija neizsauc negatīvas emocijas. Man ļoti patīk Kryona (Lī Kerola) grāmata “Ceļojums mājup” («Путешествие домой»), ļoti svarīgas un dziļas idejas tajā tiek pasniegtas kā aizraujoši stāsti.
Bet pamatidejas ir divas:
– Viss vienkārši ir.
– Viss ir ne tā, kā šķiet.

Tas, ko tu novērtēji kā melnu, gala rezultātā izrādās balts, un tu to redzi, ņemot par piemēru savu dzīvi – tieši tā visbiežāk arī notiek.

Tāpēc ir ļoti svarīgi nevērtēt situāciju, izejot no savas saprašanas par to, kas ir pareizi un nepareizi, un atstāt tikai situācijas konstatāciju. Jā, redzu, notika tāda situācija. Ko es jūtu? Es tajā jūtos diskomfortā, sarežģīti, nākas saspringt, vēl kaut kas?

Kā pieņemt situāciju, ja tā NEpatīk

Tālāk – ko es varu izdarīt, lai būtu savādāk? Daru.
Situācija nav pilnībā izlabojusies, taču es ticu, ka rezultātā tā izlabosies vislabākajā veidā, tāpēc vienkārši uzticos pasaulei un pārslēdzos uz citu jautājumu risināšanu. Es netērēju enerģiju tam, lai apvainotos uz dzīvi, uz sūrošanos par netaisnību utt., es novirzu to uz radīšanu un kļūstu par savas dzīves saimnieku, nevis mūžīgo apstākļu upuri.
Viss vienkārši IR, un uz šodienu tas, lūk, ir tā, un es pieņemu šo situāciju, tāpēc, ka ticu, ka tā ir atnākusi tāpēc, ka ir man kaut kāda iemesla dēļ vajadzīga. Un es koncentrējos uz to, lai saprastu, kam man tā vajadzīga, nevis uz to, lai būtu neapmierināts.

Ir vēl kāds nepieņemšanas aspekts, par kuru vēlos pateikt.
Pieņemt nenozīmē pakļauties un bezcerībā salikt rokas. Nebūt, nē. Pieņemt nozīmē ļaut tam būt savā dzīvē, tajā pat laikā, darot kaut ko, lai situācija mainītos. Un, lūk, šī atļauja ir ārkārtīgi vērtīga.

Tu taču nedusmojies uz vēju, ka brīžam tas pieņemas spēkā un pārvēršas par vētru, vai uz sniegu, kurš pēkšņi aizputinājis ceļu. Kāpēc? Tāpēc, ka tu atzīsti to, ka tā vienkārši ir, un viss!
Bet viss, kas notiek tavā dzīvē arī vienkārši IR! Un ļoti bieži tas patiesībā ir pavisam kas cits, nekā tev šķiet. Radi klusumu un pavēro, kas notiks, ļauj tam būt, mācies uzticēties tam, kas notiek, un neredzēt tajā ļaunu nolūku. Tas ir jautājums par tavu uzticēšanos pasaulei, un, ja aizvāksi savu vērtējumu un padarīsi to objektīvu, tu sajutīsi mieru un pieņemšanu.

Pieņemt nozīmē pateikt beznosacījumu “jā” savai tagadnei un nākotnei. Pasaules pieņemšana sākas ar sevis pieņemšanu, ar to, ka pateikt “jā” tam, kas tev sevī šobrīd, iespējams, neapmierina. Dažkārt pateikt “jā” ir daudz sarežģītāk, kā “nē”, taču, cik dziedinoši tas ietekmē mūsu dzīvi!

Facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS

 

Liec sevi mierā!

liec sevi mierā7

Liec visus mierā, pat sevi, un tev viss būs labi…
Ļauj sev atelpoties…
Ļauj atskatīties savā dzīvē…
Un ļauj to dzīvot…

Mums nekas neizdodas tad, kad mēs cenšamies visus “piedzīt” kaut kādiem saviem noteikumiem un gaidām…
Un no visiem kaut ko mūžīgi vēlamies saņemt…
Visiem kaut ko vēlamies pierādīt…
Mēs steidzamies, salīdzinām, pārdzīvojam svešus sasniegumus, baidāmies atpalikt, sacenšamies…
Un mētājamies pa dzīvi kā nodzīti tarakāni, kuri visus biedē ar savu steigu, nespējot atrast sev vietu…

Bet patiesībā viss taču ir tik godīgi un vienkārši…
Mums dod tieši tik, cik var un grib… un nevajag strīdēties, jo arī mēs paši dodam tieši tik, cik varam un gribam…

Un ir muļķīgi domāt, ka, ja cilvēks var iedot vairāk, tad noteikti jāpiespiež viņam to izdarīt…
Nevajag.
Tāpēc, ka mākslīgi saņemtais tāds mākslīgs arī paliks…

Mums ir viena izvēle – piekrist vai nepiekrist…
Un arī visiem pārējiem ir tieši tāda pati izvēle, mani draugi…
Mēs protam gribēt no dzīves, bet neprotam baudīt praktiski neko no tā, kas mums ir…
Mūs pietiek vien īsam laikam, bet tālāk mēs kļūstam kā bērni, kuri gaida jaunas dāvanas un atrakcijas…

Mēs nevienu neatstājam mierā, un mīlestība saraujas, piekususi no mūžīgās attiecību skaidrošanas un aizvainojumiem…
Bērni attālinās, jo mēs jau sākotnēji viņiem mācām to, ko paši neprotam…
Mīļotie aizgriežas, jo mēs no viņiem gaidām brīnumus, ar kuriem paši skopojamies…
Mēs arī sevi nomocam, atsakoties no savas būtības, un tajā pat laikā, saprotot, cik ļoti tālu esam no komerciāli izveidotā veiksmīga cilvēka ideāla…

Vēlreiz:

Liec sevi mierā!
Liec visus mierā!

Tiecies pēc harmonijas ar sevi, nevis valdīšanas pār citiem…
Iemācies atmosties ar prieku…

Iemācies pamanīt cilvēkos labo, un noteikti runāt par to! Visi trūkumi viņiem tāpat arī bez tevis ir labi zināmi…
Iemācies mīlēt bez dievināšanas – brīvi un augstsirdīgi, nevis tā, lai paliek smacīgi un greizsirdīgi…
Iemācies dzīvot visa veida tīrībā – sākot no domām līdz pat tīriem logiem…
Iemācies domāt no jauna katru brīdi, kad kaut ko dari, nevis automātiski paņemt gatavus šablonus, kas domāti, lai valdītu pār masām, nevis risinātu katra atsevišķa cilvēka individuāli risināmos jautājumus…
Iemācies uzticēties tiem, kurus mīli, un tu uzzināsi, cik ļoti pateicīgs var būt cilvēks, kurš atbrīvots no pazemojošās kontroles…
Uzticies dabai – tas ir vienīgais augstākais spēks, kas eksistē uz šīs planētas…
Vēlies piedzīvot brīnumu – iedēsti zemē sēkliņu…
Gribi patiesu skaistumu – paskaties, kādām dekoracijām daba izrotā sevi katru sezonu…
Gribi spēku – saņem to, uzticies dabai un iemīli savu ķermeni tādu, kādu tā to radījusi…
Dabai ir vienkārši likumi…
Un nelaimīgi mēs kļūstam tieši tad, kad patmīlīgi cenšamies tos sarezģīt.

Autors: Ļiļa Grad
Foto: Pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Noturēt, atlaižot

briviba8

Pats lielākais atklājums ir tas, ka noturēt kaut ko vai kādu, var tikai to atlaižot.
Tāds, lūk, paradokss.

Galvenais to izdarīt savā galvā. Atlaist pa īstam. Ļaut kaut kam notikt, neatkarīgi no tavas stūrgalvīgās vēlmes. Ļaut kādam rīkoties tā, kā viņš vēlas un uzskata par vajadzīgu. Iekšēji to pieņemt un piekrist. Un turpināt dzīvot savu dzīvi.

Kastaņeda raksta: “Nepieķeries nekam un nevienam.”
Es nevarēju saprast, kā tas ir? Un kamdēļ? Tas taču ir tik forši, būt pieķērušamies. Kā dzīvot bez pieķeršanās?
Un tikai tagad es sapratu: tikai tā tu vari būt brīvs.
Ļoti bieži pieķeršanās kļūst par atkarību. Bet, līdz ar atkarību, tu pazaudē sevi. Tas ir stāsts par it visām atkarībām: no cigaretēm, no alkohola, no spēlēm, no cilvēkiem. Kad dzīvot un elpot bez tā nevari, tāpēc ir jāiemācās atlaist it visu, lai kļūtu par sevi, īsto.

Dot visam tiesības uz brīvo gribu. Nevis “ai, nu lai jau!” vai arī “par spīti visam”, bet mierīga, stingra pārliecība par to, ka ar to, vai bez tā, kas tev tik ļoti ļoti ir vajadzīgs, ar tevi vienalga viss būs kartībā.

Ir svarīgi nepieķerties rezultātam. Nevienam nav obligāti tev jāpiekrīt. Un lai arī cik slikta, nevietā un muļķīga tev nešķistu šī izvēle, tas ir tikai un vienīgi tavs vērtējums. Tā ir tava nevēlēšanās dot otram tiesības uz savām domām, savām sajūtām un savu rīcību.
Tev nav jābūt blakus šai rīcībai.Taču tu nedrīksti uzņemties atbildību mainīt šo domu vai paskaidrot, cik nepareiza ir šī sajūta.

Vienīgais, ko tu vari mainīt – ir turpināt dzīvot savu dzīvi. Tas tev ir obligāti jādara.

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

 

Dažkārt AIZIET ir labākais, ko vari izdarīt

aiziet4

«Ja tu kādreiz atklāsi, ka atrodies nepareizajā vietā, dodies prom.»
Mo Vilems

Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sevi neredzi. Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sev nepatīc.

Tu drīksti doties prom no pilsētas, kura apslāpē tavu gaismu un neļauj tev spīdēt spožāk. Tu drīksti sakrāmēt savus čemodānus un sākt visu no jauna citā vietā. Tu drīksti mainīt savu dzīvi.
Tu drīksti aiziet no darba, kurš tev nepatīk, pat tad, ja pasaule tev iesaka to nedarīt. Tu drīksti meklēt to, kas motivē tevi katru rītu celties no gultas līdz pat mūža galam.

Tu drīksti aiziet no tā, kuru mīli, bet kurš izturas pret tevi slikti. Tu drīksti nolikt sevi pirmajā vietā un aiziet, ja esi centies vēl un vēl, taču nekas nemainās.

Tu drīksti aiziet no sliktiem draugiem un veidot attiecības ar tiem, kuri tevi atbalsta un palīdz dzīvot. Tu drīksti ņemt to enerģiju, kas tev ir vajadzīga dzīvei.

Tu drīksti sev piedot mazās un lielās kļūdas, un tu drīksti būt labs pret sevi, skatīties spogulī un patikt sev.

Tu drīksti sevi atbrīvot no visām savām cerībām un gaidām.

Dažkārt mēs domājam, ka aiziet ir slikti, jo šķiet, ka tas nozīmē, ka esam nolaiduši rokas un padevušies. Bet dažkārt aiziet ir labākais, ko vari savā labā izdarīt.

Tas ļauj mums izmainīt savas dzīves vektoru, sākt visu no sākuma, atklāt sevi un pasauli. Dažkārt aiziet, nozīmē glābt sevi no tā, ka esi iestrēdzis nepareizajā vietā ar nepareizajiem cilvēkiem.

Aiziet nozīmē atvērt durvis pārmaiņām, izaugsmei, iespējām un brīvībai.

Tev vienmēr ir iespēja aiziet, kamēr atradīsi savu īsto vietu un to, kas dara tevi laimīgu.
Tu pat drīksti atstāt pagātnē sevi bijušo un radīt sevi no jauna.

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS