Kā un kāpēc pieņemt nepatīkamu situāciju?

pateiciba1

Nepieņemšana nozīmē nepiekrist tam, kas notiek.
Tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai tieši tagad atcerētos, kāda situācija tevi šodien nervozē visvairāk un tālāk ar to strādāt visa šī raksta lasīšanas gaitā. Pretoties šai situācijai nav izdevīgi un ir pat kaitīgi.

Tas nozīmē, ka mūsu galvā ir kāds noteikts tēls tam, kā būtu jābūt, taču patiesībā notiek savādāk un tas izsauc mūsu nepiekrišanu un aizkaitinājumu. Tā ir?

Saprātīgs jautājums – vai tu vari pieļaut domu, ka tavs priekšstats par to, kā būtu labi un pareizi, ir nepareizs? Ka Visums redz pavisam citu tavas dzīves scenāriju, teiksim tā, daudz apjomīgāku, saskaņā ar kuru, pats labākais šīs situācijas variants tieši šobrīd arī notiek.

Bet tu tai vietā, lai pateiktos par rūpēm, dusmojies un šausminies?

Pieļauj domu par to, ka tavs priekšstats ir kļūdains un, ņemot vērā to, ka tas ir šaurs, tu neredzi kopējo savas dzīves ainu, un līdz galam nesaproti savus uzdevumus uz šīs zemes.

Es saprotu, ka tūlītējai pieņemšanai šie argumenti neder. Tie nepieciešami, lai paplašinātu apziņu un izmainītu skatu uz situāciju un dzīvi kopumā.

Kas attiecas uz tūlītējo

Iesākumā ir ļoti svarīgi novērtēt – vai tu vari vai nevari ietekmēt šo situāciju? Ja vari, tad kā un ko konkrēti tu vari izdarīt tieši tagad? Ja viss, kas iespējams, ir izdarīts, bet situācija saglabājas tāda, kā bija – uzmanību! – ir jāsadala atbildība. Kad mēs sev uzveļam svešu atbildību, tad, pirmkārt, pārpūlamies un zaudējam spēkus, otrkārt, pārstājam nodarboties ar to, ko varētu izdarīt un tērējam savu spēku  uz to, ko izmainīt nespējam.

Un tā: tev ir konkrēta situācija. Tu esi izdarījis visu, kas bija tavos spēkos, tā, lai tā pārstātu būt tev tik nepatīkama. Taču izmaiņas pagaidām nav notikušas un tagad, kad esi bezspēcīgs kaut ko mainīt, tevī mostas protests. Nu, kā tad tā!? Par ko man tas!? Kāpēc tieši ar mani tas notiek!? utt. Un tieši tā arī ir nepieņemšana. Un tas ir tas, kas ne tikai bojā tavu dzīvi, bet arī nostiprina šo situāciju tavā realitātē.
Tālākā atbildība par notiekošā izmaiņām nav tavējā! Un šis fakts ir jāatzīst un jāļauj tam būt.

Kādēļ tas vajadzīgs. Ja mēs nezinām, konkrēti, kādēļ, tas nebūt nenozīmē, ka nav jēgas. Jēga ir vienmēr, un tu vari to ieraudzīt, paskatoties uz visiem savas dzīves notikumiem – pievērs uzmanību tam, kādas pozitīvas lietas sekoja nepatīkamiem notikumiem pagātnē.
Tu neiestājies institūtā, toties iestājies pagaidu darbā un atradi savu aicinājumu. Tu izšķīries ar vīrieti, toties satiki citu – savu “īsto”. Vecāki bernībā tevi ne parāk lutināja, toties tu izaugi patstavīga un viegli tiec galā ar grūtībām.

Nepieņemšanas situācijā ir ļoti svarīgi aizvākt emocijas. Ideāli, ja neaptīkama situācija neizsauc negatīvas emocijas. Man ļoti patīk Kryona (Lī Kerola) grāmata “Ceļojums mājup” («Путешествие домой»), ļoti svarīgas un dziļas idejas tajā tiek pasniegtas kā aizraujoši stāsti.
Bet pamatidejas ir divas:
– Viss vienkārši ir.
– Viss ir ne tā, kā šķiet.

Tas, ko tu novērtēji kā melnu, gala rezultātā izrādās balts, un tu to redzi, ņemot par piemēru savu dzīvi – tieši tā visbiežāk arī notiek.

Tāpēc ir ļoti svarīgi nevērtēt situāciju, izejot no savas saprašanas par to, kas ir pareizi un nepareizi, un atstāt tikai situācijas konstatāciju. Jā, redzu, notika tāda situācija. Ko es jūtu? Es tajā jūtos diskomfortā, sarežģīti, nākas saspringt, vēl kaut kas?

Kā pieņemt situāciju, ja tā NEpatīk

Tālāk – ko es varu izdarīt, lai būtu savādāk? Daru.
Situācija nav pilnībā izlabojusies, taču es ticu, ka rezultātā tā izlabosies vislabākajā veidā, tāpēc vienkārši uzticos pasaulei un pārslēdzos uz citu jautājumu risināšanu. Es netērēju enerģiju tam, lai apvainotos uz dzīvi, uz sūrošanos par netaisnību utt., es novirzu to uz radīšanu un kļūstu par savas dzīves saimnieku, nevis mūžīgo apstākļu upuri.
Viss vienkārši IR, un uz šodienu tas, lūk, ir tā, un es pieņemu šo situāciju, tāpēc, ka ticu, ka tā ir atnākusi tāpēc, ka ir man kaut kāda iemesla dēļ vajadzīga. Un es koncentrējos uz to, lai saprastu, kam man tā vajadzīga, nevis uz to, lai būtu neapmierināts.

Ir vēl kāds nepieņemšanas aspekts, par kuru vēlos pateikt.
Pieņemt nenozīmē pakļauties un bezcerībā salikt rokas. Nebūt, nē. Pieņemt nozīmē ļaut tam būt savā dzīvē, tajā pat laikā, darot kaut ko, lai situācija mainītos. Un, lūk, šī atļauja ir ārkārtīgi vērtīga.

Tu taču nedusmojies uz vēju, ka brīžam tas pieņemas spēkā un pārvēršas par vētru, vai uz sniegu, kurš pēkšņi aizputinājis ceļu. Kāpēc? Tāpēc, ka tu atzīsti to, ka tā vienkārši ir, un viss!
Bet viss, kas notiek tavā dzīvē arī vienkārši IR! Un ļoti bieži tas patiesībā ir pavisam kas cits, nekā tev šķiet. Radi klusumu un pavēro, kas notiks, ļauj tam būt, mācies uzticēties tam, kas notiek, un neredzēt tajā ļaunu nolūku. Tas ir jautājums par tavu uzticēšanos pasaulei, un, ja aizvāksi savu vērtējumu un padarīsi to objektīvu, tu sajutīsi mieru un pieņemšanu.

Pieņemt nozīmē pateikt beznosacījumu “jā” savai tagadnei un nākotnei. Pasaules pieņemšana sākas ar sevis pieņemšanu, ar to, ka pateikt “jā” tam, kas tev sevī šobrīd, iespējams, neapmierina. Dažkārt pateikt “jā” ir daudz sarežģītāk, kā “nē”, taču, cik dziedinoši tas ietekmē mūsu dzīvi!

Facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS

 

Advertisements

Liec sevi mierā!

liec sevi mierā7

Liec visus mierā, pat sevi, un tev viss būs labi…
Ļauj sev atelpoties…
Ļauj atskatīties savā dzīvē…
Un ļauj to dzīvot…

Mums nekas neizdodas tad, kad mēs cenšamies visus “piedzīt” kaut kādiem saviem noteikumiem un gaidām…
Un no visiem kaut ko mūžīgi vēlamies saņemt…
Visiem kaut ko vēlamies pierādīt…
Mēs steidzamies, salīdzinām, pārdzīvojam svešus sasniegumus, baidāmies atpalikt, sacenšamies…
Un mētājamies pa dzīvi kā nodzīti tarakāni, kuri visus biedē ar savu steigu, nespējot atrast sev vietu…

Bet patiesībā viss taču ir tik godīgi un vienkārši…
Mums dod tieši tik, cik var un grib… un nevajag strīdēties, jo arī mēs paši dodam tieši tik, cik varam un gribam…

Un ir muļķīgi domāt, ka, ja cilvēks var iedot vairāk, tad noteikti jāpiespiež viņam to izdarīt…
Nevajag.
Tāpēc, ka mākslīgi saņemtais tāds mākslīgs arī paliks…

Mums ir viena izvēle – piekrist vai nepiekrist…
Un arī visiem pārējiem ir tieši tāda pati izvēle, mani draugi…
Mēs protam gribēt no dzīves, bet neprotam baudīt praktiski neko no tā, kas mums ir…
Mūs pietiek vien īsam laikam, bet tālāk mēs kļūstam kā bērni, kuri gaida jaunas dāvanas un atrakcijas…

Mēs nevienu neatstājam mierā, un mīlestība saraujas, piekususi no mūžīgās attiecību skaidrošanas un aizvainojumiem…
Bērni attālinās, jo mēs jau sākotnēji viņiem mācām to, ko paši neprotam…
Mīļotie aizgriežas, jo mēs no viņiem gaidām brīnumus, ar kuriem paši skopojamies…
Mēs arī sevi nomocam, atsakoties no savas būtības, un tajā pat laikā, saprotot, cik ļoti tālu esam no komerciāli izveidotā veiksmīga cilvēka ideāla…

Vēlreiz:

Liec sevi mierā!
Liec visus mierā!

Tiecies pēc harmonijas ar sevi, nevis valdīšanas pār citiem…
Iemācies atmosties ar prieku…

Iemācies pamanīt cilvēkos labo, un noteikti runāt par to! Visi trūkumi viņiem tāpat arī bez tevis ir labi zināmi…
Iemācies mīlēt bez dievināšanas – brīvi un augstsirdīgi, nevis tā, lai paliek smacīgi un greizsirdīgi…
Iemācies dzīvot visa veida tīrībā – sākot no domām līdz pat tīriem logiem…
Iemācies domāt no jauna katru brīdi, kad kaut ko dari, nevis automātiski paņemt gatavus šablonus, kas domāti, lai valdītu pār masām, nevis risinātu katra atsevišķa cilvēka individuāli risināmos jautājumus…
Iemācies uzticēties tiem, kurus mīli, un tu uzzināsi, cik ļoti pateicīgs var būt cilvēks, kurš atbrīvots no pazemojošās kontroles…
Uzticies dabai – tas ir vienīgais augstākais spēks, kas eksistē uz šīs planētas…
Vēlies piedzīvot brīnumu – iedēsti zemē sēkliņu…
Gribi patiesu skaistumu – paskaties, kādām dekoracijām daba izrotā sevi katru sezonu…
Gribi spēku – saņem to, uzticies dabai un iemīli savu ķermeni tādu, kādu tā to radījusi…
Dabai ir vienkārši likumi…
Un nelaimīgi mēs kļūstam tieši tad, kad patmīlīgi cenšamies tos sarezģīt.

Autors: Ļiļa Grad
Foto: Pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Noturēt, atlaižot

briviba8

Pats lielākais atklājums ir tas, ka noturēt kaut ko vai kādu, var tikai to atlaižot.
Tāds, lūk, paradokss.

Galvenais to izdarīt savā galvā. Atlaist pa īstam. Ļaut kaut kam notikt, neatkarīgi no tavas stūrgalvīgās vēlmes. Ļaut kādam rīkoties tā, kā viņš vēlas un uzskata par vajadzīgu. Iekšēji to pieņemt un piekrist. Un turpināt dzīvot savu dzīvi.

Kastaņeda raksta: “Nepieķeries nekam un nevienam.”
Es nevarēju saprast, kā tas ir? Un kamdēļ? Tas taču ir tik forši, būt pieķērušamies. Kā dzīvot bez pieķeršanās?
Un tikai tagad es sapratu: tikai tā tu vari būt brīvs.
Ļoti bieži pieķeršanās kļūst par atkarību. Bet, līdz ar atkarību, tu pazaudē sevi. Tas ir stāsts par it visām atkarībām: no cigaretēm, no alkohola, no spēlēm, no cilvēkiem. Kad dzīvot un elpot bez tā nevari, tāpēc ir jāiemācās atlaist it visu, lai kļūtu par sevi, īsto.

Dot visam tiesības uz brīvo gribu. Nevis “ai, nu lai jau!” vai arī “par spīti visam”, bet mierīga, stingra pārliecība par to, ka ar to, vai bez tā, kas tev tik ļoti ļoti ir vajadzīgs, ar tevi vienalga viss būs kartībā.

Ir svarīgi nepieķerties rezultātam. Nevienam nav obligāti tev jāpiekrīt. Un lai arī cik slikta, nevietā un muļķīga tev nešķistu šī izvēle, tas ir tikai un vienīgi tavs vērtējums. Tā ir tava nevēlēšanās dot otram tiesības uz savām domām, savām sajūtām un savu rīcību.
Tev nav jābūt blakus šai rīcībai.Taču tu nedrīksti uzņemties atbildību mainīt šo domu vai paskaidrot, cik nepareiza ir šī sajūta.

Vienīgais, ko tu vari mainīt – ir turpināt dzīvot savu dzīvi. Tas tev ir obligāti jādara.

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

 

Dažkārt AIZIET ir labākais, ko vari izdarīt

aiziet4

«Ja tu kādreiz atklāsi, ka atrodies nepareizajā vietā, dodies prom.»
Mo Vilems

Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sevi neredzi. Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sev nepatīc.

Tu drīksti doties prom no pilsētas, kura apslāpē tavu gaismu un neļauj tev spīdēt spožāk. Tu drīksti sakrāmēt savus čemodānus un sākt visu no jauna citā vietā. Tu drīksti mainīt savu dzīvi.
Tu drīksti aiziet no darba, kurš tev nepatīk, pat tad, ja pasaule tev iesaka to nedarīt. Tu drīksti meklēt to, kas motivē tevi katru rītu celties no gultas līdz pat mūža galam.

Tu drīksti aiziet no tā, kuru mīli, bet kurš izturas pret tevi slikti. Tu drīksti nolikt sevi pirmajā vietā un aiziet, ja esi centies vēl un vēl, taču nekas nemainās.

Tu drīksti aiziet no sliktiem draugiem un veidot attiecības ar tiem, kuri tevi atbalsta un palīdz dzīvot. Tu drīksti ņemt to enerģiju, kas tev ir vajadzīga dzīvei.

Tu drīksti sev piedot mazās un lielās kļūdas, un tu drīksti būt labs pret sevi, skatīties spogulī un patikt sev.

Tu drīksti sevi atbrīvot no visām savām cerībām un gaidām.

Dažkārt mēs domājam, ka aiziet ir slikti, jo šķiet, ka tas nozīmē, ka esam nolaiduši rokas un padevušies. Bet dažkārt aiziet ir labākais, ko vari savā labā izdarīt.

Tas ļauj mums izmainīt savas dzīves vektoru, sākt visu no sākuma, atklāt sevi un pasauli. Dažkārt aiziet, nozīmē glābt sevi no tā, ka esi iestrēdzis nepareizajā vietā ar nepareizajiem cilvēkiem.

Aiziet nozīmē atvērt durvis pārmaiņām, izaugsmei, iespējām un brīvībai.

Tev vienmēr ir iespēja aiziet, kamēr atradīsi savu īsto vietu un to, kas dara tevi laimīgu.
Tu pat drīksti atstāt pagātnē sevi bijušo un radīt sevi no jauna.

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

25 pazīmes tam, ka Tu dzīvo lieliski un esi veiksmīgs, pat tad, ja Tu pats to nejūti

prieks12

Jau ilgāku laiku es domāju par to, kas tad īsti ir veiksmīgs cilvēks, jo bieži sabiedrībā valda uzskats, ka par veiksmīgu var uzskatīt to, kuram ir pietiekami daudz naudas un stāvoklis sabiedrībā. Ir jautājumi, vienmēr atnāk atbildes: Izlasīju un sajutos īstena veiksminiece!!!! Un tāds prieks par sevi!!!!!
Un es zinu, ka arī Tu sevī to visu ieraudzīsi!

Mums visiem ir bijušas dienas, mēneši, pat gadi, kuros esam jutušies nospiesti un depresīvi. Vai vēlamies krist ceļos no pašu slinkuma, vientulības vai nepašpārliecinātības? Centieni kļūt laimīgam, priecīgas dzīves alkas dažkārt liek mums justies briesmīgi.

Dažkārt cenšoties būt veiksmīgi, mēs nesaprotam, ka patiesībā jau esam sasnieguši ļoti daudz no tā, ko klusībā vēlējāmies. Daudzi no mums ir tik ļoti aizņemti, ka cenšoties izvairīties no dzīves lodēm, mēs aizmirstam apstāties, paskatīties un novērtēt savas dzīves mazās uzvaras.

Uz minūti aizdomājies par to, cik lielu darbu esi jau izdarījis. Dzīvot nav nemaz tik vienkārši, it sevišķi šajā laikā, kad viss notiek tik ātri, taču, ja sāksi redzēt visu labo, kas notiek un ir noticis un mazāk fokusēsies uz sliktajām lietām, Tu sajutīsies laimīgs.

Lūk saraksts ar pazīmēm, kuras liecina par to, ka Tu dzīvo lieliski!:

  1. Tavas attiecības ģimenē kļuvušas daudz mierīgākas un patīkamākas kā agrāk.
  2. Tev nav tik daudz naudas, cik gribētos, neskatoties uz to, Tu dzīvo piepildītu, aizraujošu dzīvi.
  3. Tu nebaidies griezties pēc atbalsta vai palīdzības.
  4. Tu atgriezies mājās ar lielu prieku un labpatiku.
  5. Tu regulāri paaugstini savu “latiņu”.
  6. Tu atbrīvojies no lietām, kas traucē Tev dzīvot.
  7. Gadās, ka Tev ļoti patīk tas, kuru redzi spogulī.
  8. Tu veiksmīgi tiec galā ar savu iekšējo kritiķi un dod priekšrroku pozitīvām domām.
  9. Tev ir tuvu cilvēku loks, kuri Tavā labā ir gatavi izdarīt jebko.
  10. Tu esi sapratis, ka neveiksmes un šķēršļi ir izaugsmes procesa neatņemama sastāvdaļa.
  11. Tev izdodas dzirdēt vārdus „es mīlu Tevi” – pie tam no dažādiem cilvēkiem.
  12. Tu pieņem to, ko nevari izmainīt un izmaini to, ko nevari pieņemt!!!!!
  13. Tu vairs nežēlojies, tā vietā fokusējies uz darbībām.
  14. Tu nevaino savus vecākus, vienkārši pieņem viņus tādus, kādi viņi ir.
  15. Tu vairs neuztraucies par to, ko citi par Tevi domā.
  16. Tu priecājies par saviem „bijušajiem”, ka viņi iet savu ceļu un ir laimīgi.
  17. Tu esi spējīgs atzīt citu cilvēku veiksmi un priecāties par to.
  18. Tu ļauj sev just un esi spējīgs savās jūtās padalīties ar citiem cilvēkiem.
  19. Tev ir aizraušanās, kurām Tu velti savu laiku un spēku.
  20. Tu esi spējīgs pareizi uztvert un pieņemt komplimentus.
  21.  Tev dzīvē ir lietas un notikumi, kurus Tu gaidi ar nepacietību.
  22. Tev ir mērķi, kurus Tu esi sasniedzis.
  23. Tu esi spējīgs uz līdzjūtību un līdzcietību.
  24. Tu jūti saikni ar savu darbu.
  25. Tu pats mīli un esi spējīgs pieņemt otra cilvēka mīlestību.

Avots: Kaut kur internetā
Tulkoja: Ginta FS

Mazo, skaisto mirkļu brīnumi

pavasaris

Kad dzīve dod simtiem iemeslu, lai raudātu, parādi dzīvei, ka ir simtiem iemeslu, lai smaidītu.

Ir pagājušas divas brīnišķīgas dienas, pilnas mazu un lielāku skaisto mirkļu. Tās nostiprināja manī pārliecību par to, ka ir ļoti svarīgi dzīvē iemācīties priecāties par mazajām lietām, par mirkļiem, kas pilni prieka un sajūsmas par to, ka vari būt šeit un tagad.

Otra, man svarīga doma ir par to, ka mēs katrs varam kļūt par šo mirkļu autoru.
Nav jāgaida, kad kāds no malas kaut ko iedos. Ir jāatmodina sevī tā gaismiņa, kas iedvesmo tevi pašu un “pavelk” līdzi citus. Šajā gadījumā autortiesības nav svarīgas, jo dalies nesavtīgi, sev par prieku.

Agrāk man šķita, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, ir jābūt kādam lielam, cēlam mērķim, kuru sasniedzot BŪS LAIME. Es ilgi uz to gāju….gāju, gāju,un katru reizi vīlos, jo tā laime kaut kur tālu nākotnē ar katru dienu kļuva arvien tālāka un nesaprotamāka. Sākumā šķita, ka, ja sasniegšu to, ko esmu izlēmusi sasniegt, es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē….. uz īsu brīdi tā tas arī bija, un tad tas izplēnēja, jo šķita, ka ir jāsteidzas izdomāt jauns mērķis, lai atkal būtu ko sasniegt. Un dzīve parvēršas skrējienā, kurā pazūd šīs skaistās sajūtas, ka tu baudi, izgaršo, priecājies. Neredzi, kā izaug Tavi bērni, nepamani, kā noveco tavi vecāki….tu skrien aizelsies.

Bet Dvēsele vēlas ko citu….

Patiesībā pagātnes nemaz nav, ir tikai atmiņas par to. Nomirkšķini acis, un pasaule ko tu tagad redzi neeksistēja, pirms tu tās aizvēri. Tamdēļ vienīgais atbilstošais prāta stāvoklis ir pārsteigums. Vienīgais atbilstošais sirds stāvoklis ir prieks. Debesis, ko tu tagad redzi, tu redzi pirmo reizi. Tieši tagad ir ideālais brīdis. Esi priecīgs par to.

Sestdien agri no rīta mūsu “mazais bariņš” devās sagādāt pārsteigumu ļoti svarīgam mums cilvēkam dzimšanas dienā. Lieki teikt, ka deviņos no rīta sagatavotais parsteigums izdevās – tas izvērtas par dzirksteļojošu jautrību, pilnu ar  milzīgu mīlestību un pateicību Dievam par to, ka mums ir šādi cilvēki un šādas sestdienas. Ka mēs gribam un protam pateikt cilvēkiem to, ka mēs viņus mīlam, ka viņi mums ir svarīgi.

4

Savukārt svētdienas rītā bijām sagādājušas sev vēl vienu prieku un četras stundas garu laimes mirkli Depkina muižā. Brokastis ar 100 dienu projektu un tā draugiem, precīzāk – draudzenēm. Mums, meitenēm taču ir tik ļoti svarīgi būt kopā ar tiem, kas mūs saprot, kas prot paslavēt, prot nomierināt, prot iedvesmot.

Mani iedvesmo tas, ka redzu, kā mainās cilvēki, kā mirdz viņiem acis – kā staro sieviete, kas atklājusi, ka atkal mīl savu vīru. Es zinu, kā jūtas sieviete, kura kļūst par iedvesmas avotu savam vīrietim un redzu, kā mainās vīrietis, kad sieviete viņu pārstāj “zāģēt” un sāk cienīt un mīlēt. Kā mainās attieksme un attiecības – ne tikai abu starpā, bet arī ģimenē, ar vecākiem, ar kolēģiem un draugiem. Un tas viss pateicoties tam, ka blakus ir cilvēki, kuri nav skopi sajūtās, kuriem patīk dalīties ne tikai ar savu pieredzi, bet arī sirds mīlestību, iedvesmu, prieku un labiem vārdiem.

Daudzi cilvēki saka: es to visu zinu, es esmu lasījis grāmatas, es esmu bijis kursos, es esmu gana gudrs. Taču man šķiet, ka bez mūsu pašu personīgās dalības šo mirkļu radīšanā, nekas nenotiek, nekas nemainās. Drīzāk otrādi: tu sasūcies zinības, tu krāj sevī bagāžu, bet uz āru to nelaid – un, ja nedalies, tad var gadīties, ka sakrātais pāraug smagā nastā, kuru vairs nav pa spēkam pašam stiept.

IMG_6638

Mēs gaidam pārmaiņas, mēs ceram, ka notiks kas tāds, kas mūs izvilks no vāveres riteņa – un tomēr, ja nav tajā mūsu pašu dalības, nekas nenotiks.

Reiz skolnieks vaicāja -vai ilgi man gaidīt labas pārmaiņas? Un Meistars atbildēja: ja gaidīt, tad ilgi….

Es esmu ļoti pateicīga pati sev par to, ka, esmu atvērta mirkļiem, esmu atvērta cilvēkiem, esmu gatava mainīties, mainos, kāpju uz saviem “grābekļiem” un tomēr pēc laika tos izmetu, ka esmu iemācījusies piedot sev, neko nenožēlot un palūgt piedošanu. Ka izjūtu pateicību un mācos pieņemt. Tas prasa laiku, tas nenotiek ātri, bet pa ceļam es arvien vairāk novērtēju šos mazos brīnumus, mazās lietiņas, mazos iekšējos sasniegumus sevī un citos. Es esmu bezgala pateicīga savai ģimenei – vīram, bērniem, vecākiem par pacietību, par atbalstu, par nesavtīgu mīlestību. Tiem cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā – kolēģiem, draugiem, Visionam, mūsu mīļajam 100dienniekam,- meitenēm, kuras tālumā un tuvumā vienmēŗ atrod veidu kā pārsteigt, vārdus, kā iedvesmot un brīžam vienkārši, no sirds klusumā pabūt kopā.

Tā ir mana laime, tā es to šodien jūtu.

Mīlestībā, Ginta.