Tiekšanās pēc vientulības ir maldīgs jēdziens, tās nav. Ja tu šobrīd esi vientuļš – tā nav īsta vientulība… Pa īstam mēs vienmēr esam kopā ar kādu un, pirmkārt jau, paši ar sevi. Ir ļoti svarīgi kļūt interesantam un vajadzīgam sev – un šajā sajūtā vientulības nekad nebūs, tas ir tik aizraujoši un interesanti un tas sākas no visvienkāršākās pieņemšanas, sevis izzināšanas, sevis vērošanas.
Tāpēc, ja tu vēlies savā dzīvē pievilkt īstu partneri, tev iesākumā vajag pašam kļūt par īstu partneri sev. Protams, ceļš uz šo tuvināšanos vienmēr nav vienkāršs, lai arī izklausās vienkārši. Ir jāiepatīkas sev, ir jāaizvāc visas pretenzijas pret sevi, ir sevi jāiemīl, jāiemācās sev pieņemamā veidā gūt baudu un prieku, un šajā stāvoklī dalīties ar citiem, jāpadara laimīgu sevi pašu, jāiemācās izbaudīt dzīvi jebkuros apstākļos, ātri pārslēgties, bet pēc tam to visu pielietot attiecībās ar citiem cilvēkiem, bez svinīgām runām, vērtējumiem un bez nosodījuma – tad tiks “palaists” partnera pievilkšanas mehānisms – tas attiecas gan uz personīgajām attiecībām, gan darba…
Atbilstoši tam, cik mēs mīlam un pieņemam sevi, mēs atrodam to, kurš mums maksimāli labi der. Taču, kamēr tev būs pretenzijas, aizvainojumi, neapmierinātība ar sevi, kurus pats redzami vai neredzami centies apspiest – būs grūti satikt kādu vai arī vienkārši būt vienatnē ar sevi – jo pastavīgi būs vajadzīga burzma un liekas darbības, aiz kurām tu visu to centīsies paslēpt…
Tāpēc, kamēr mēs dažādos veidos sevi graujam – cilvēki no mums izvairās, un baidās, ka mēs arī viņus varētu iesaistīt šajā melīgajā programmā, lai arī iesākumā viņi mums padevās, pateicoties kādiem ārejiem momentiem – skaistumam, veiksmīgumam, bagātībai, kas vienalga pēc laika visdažādākajos veidos mūs arvien vairāk un vairāk graus….
Iemīli sevi, savu individualitāti un viss mainīsies…
Skatoties no greizsirdīgu svešu likteņu kontrolieru skatupunkta, es diezgan vēlu satiku savu īsto cilvēku, diezgan vēlu nonācu pie sapratnes par to, ar ko es patiešām vēlos nodarboties, diezgan vēlu atpazinu tikai savējo dzīves ritmu, tikai savu ceļu, tikai savu stilu, tikai savas vēlmes… Taču es skaidri zinu, ka tas viss ir tikai mana izvēle.
Arī pirms tam viss nebija tukšs, taču godīgi atzīstos, bija aizpildīts ne ar to, ko es droši varu nosaukt par savu apzinātu izvēli. Un, jā, man galīgi nepatika tā dzīve, kurā es biju atkarīga no salīdzinājumiem, no svešiem viedokļiem, no bailēm kaut kur nepaspēt, vai no kaut kā atšķirties.
Manām mīļākajām “Zvaigžņu karu” epizodēm nav nekāda sakara ar karu. Man patīk mierlaika dzīve, kur kādas pilsētas teritorijā sajaucas visdažādākie personāži – nesaprotamu rasu, formu, tipu, milži un punduri, apaļi un kvadrātveida, skaļi un klusi. Un visiem pietiek vietas un neviens nevienam netraucē.
Tas ir mans sapnis. Lai visiem pietiktu vietas. Lai mēs viens par otru spriestu ne pēc ārienes, nacionalitātes, dzimuma, bet tikai pēc tā, kādi cilvēki mēs esam.
Kā izpaužamies, kā cienām viens otru, kā realizējamies, kā mums nav svarīgi tas, ka esam dažādi un neviens mums neliek naidoties, karot vai censties uz sveša fona atstrādāt savas ambīcijas.
Nesalīdziniet sevi ar citiem. Un nevienam netaisnojieties par savu laimi. Mēs dzīvojam pavisam nedaudz. Tad, lai šī dzīve pārstāj mums būt neciešama, briesmīga, bez iespējas būt drošībā. Uzdāvināsim sev iespēju piedzīvot visu, ko no sirds vēlamies. Pat, ja neizdosies, mēs zināsim, ka centāmies, kā Makmērfijs filmā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Savās atšķirībās mēs neesam labāki vai sliktāki par citiem. Mēs vienkārši esam dažādi.
Katram dzīvē ir jābūt kādam cilvēkam, kuru nav kauns uzaicināt ciemos, kad tavās mājās ir nekārtība. Ja viņš piezvanīs un teiks, ka būs klāt pēc 10 minūtēm, tu varēsi necensties pamest zeķes zem gultas un necensties negludināto veļu iebāzt skapī. Tāpēc, ka tu esi pārliecināts, ka viņam pilnīgi vienaldzīga ir tava nekārtība. Viņam tā ir tik vienaldzīga, ka viņš pat aci nepamirkšķinās, kad priekšnamā uzkāps kādam lego klucim, vai nejauši ar kāju iekāps izlijušā kompota peļķē.
Viņš atvērs durvis aukstā vai lietainā, atkarībā no laikapstākļiem, dienā un pateiks ko muļķīgu: “Ku-kū, lūk arī es!”. Un viņam rokās būs cepumu paka no tuvējā veikaliņa.
Viņu nevajag sagaidīt uz sliekšņa, pa ceļam cenšoties savākt izsvaidītās mantas. Viņš lieliski zin, kur tev mājās ir vannas istaba un kā nokļūt virtuvē. Viņš paņems tevi aiz rokas, aizvilks no plīts un apsēdinās uz krēsla, vienā mierā ar roku noslaukot drupačas no galda.
Viņš pats pieies pie izlietnes, paņems no turienes divas tējas krūzes un karotītes, nomazgās un uzliks uz galda. Bet pēc tam jūs dzersiet tēju un ēdīsiet cepumus. Bet varbūt kaut kur skapjaugšā atradīsiet sacukurojušos plūmju ievārījumu un ēdīsiet to pa taisno no burkas.
Un, kad viņš aizies, tu pat neatcerēsies, par ko runājāt. Taču nekārtība mājās dīvainā kārtā būs kaut kur izkūpējusi.
Un tagad aizvieto vārdu “mājas” ar vārdu “dvēsele” un vēlreiz šo pārlasi!
No visiem iespējamajiem vecākiem, es izvēlējos tieši šos. Tad kāpēc gan es uzskatu, ka viņi ir nepareizi? No visiem iespējamajiem vīriešiem par dzīvesbiedru es izvēlējos tieši šo. Tad kāpēc es pastavīgi esmu ar viņu neapmierināta? No visiem iespējamajiem bērniem es piedzemdēju tieši šos. Tad kāpēc es visu laiku cenšos viņus izmainīt un uzlabot? No visām iespējamajām audzināšanas metodēm es izvēlējos tieši šīs. Tad kāpēc gan es žēlojos par to, ka mani bērni ir tik slikti audzināti? No visām iespējamajām attiecībām es izvēlējos tieši šīs. Tad kāpēc gan es dusmojos par to, ka manas draudzenes ir muļķes un tenkotājas? No visiem iespējamajiem apģērbu fasoniem es izvēlejos tieši šos. Tad kāpēc man skapis pilns ar apģērbiem, bet es sūdzos, ka nav ko uzģērbt? No visiem iespējamajiem laika pavadīšanas veidiem es izvēlējos tieši šādus. Tad kāpēc gan man nekad neatliek laika pilnvērtīgai atpūtai? No visiem iespējamajiem faktiem es izvēlos tos, kuri šķiet man pareizi. Tad kāpēc es skumstu par to, ka pasaule ir tik neinteresanta un vienveidīga? No visiem iespējamajiem variantiem es izvēlējos atbildību par savām neveiksmēm novelt uz kādu citu. Tad kāpēc es tik ļoti apvainojos uz visiem, kas cenšas mani pamācīt? No visiem iespējamajiem likteņa piedāvātajiem scenārijiem es izvēlējos to, kurš notiek. Tad kāpēc gan es esmu tik pārliecināta par to, ka dzīve pret mani ir netaisnīga?
Elfika Ilustrācija: Szegedy Tamara Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pazaudēt cilvēku ir tik viegli. Zvani, zvani – neatbild. Vai atslēgts telefons. Abonents izslēdzis telefonu vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Un internetā neienāk.
Sākumā tu uztraucies, pēc tam – dusmojies. Bet pēc tam sākas sliktas domas un bailes. Varbūt viņš drīz atradīsies! Un trauksme atstāsies. Bet varbūt nāksies viņu meklēt, skraidīt, iztaujāt paziņas, draugus…
Un tāda laime, kad pazudušais cilvēks atrodas, ir tāds prieks, un tu viņu apskauj un visu viņam piedod uzreiz. Protams, pēc tam būs sarunas, strīds, aizvainojums. Sods, ja tas ir bērns. Taču to neticamo laimi brīdī, kad viņš atrodas, to noteikti ir jāatceras. Tāpēc, ka laimi būt kopā – to aizmirst, to nomāc ikdiena un sadzīve. Visu laiku domā par naudu, remontu, nemazgātajiem traukiem vai darbu. Bet par laimi nedomā. Vēl jo vairāk, ja cilvēks guļ blakus, krāc, traucē gulēt. Vai arī uzbāžas ar padomiem vai sūdzās par slimību. Vai arī slikti mācās, un rotaļlietas izmētā… Vai dažkārt gadās, ka par maz pelna. Bet, kad pazūd, mēs atceramies visus tos nelaipnos vārdus, ko esam viņam teikuši. Un sodus. Vai arī to, kā mēs citiem cilvēkiem par viņu sūdzējāmies…. Kaut tikai atrastos!
Un, paldies Dievam, parasti jau atrodas. Vīrs, bērns, kāds no vecākiem. Un, lūk, šo brīdi vajag atcerēties uz mūžiem. Tā tad arī ir Laime! Kad kāds tev jautās, kas ir laime – tu zināsi, ko atbildēt.
Mēs esam laimīgie. Tie, kuriem atradušies un atgriezušies. Taču tā ir ne vienmēr. Ne vienmēr. Tāpēc stiprāk savējie jātur. Un ciešāk jāapskauj. Un mazāk jastrīdās un jādusmojas. Lai krāc, lai uzbāžas ar padomiem un žēlojas. Vai izmētā rotaļlietas un neklausa.
Laime ir būt kopā. Nepazaudēt savu tuvāko – lūk, kas ir laime…
Kad tevi nogurdinājušas tavu tuvo cilvēku mazās nejaucības un pat tad, kad tev šķiet, ka notikusi lielākā dzīves traģēdija, nesteidzies sisties ar galvu pret sienu, vai pat mēģināt izlēkt no balkona. Piebremzē un sev pasaki: BILDĪTE NESAKRITA! Nesakrita tavu gaidu un realitātē notiekošā bildīte.
Pajautā sev, kāpēc tev ir šādas gaidas, kas pasāavīgi liek tev vilties? Piemēram, tavs mīļotais cilvēks jau kuro reizi ir aizmirsis tev piezvanīt (atnākt uz tikšanos, apsveikt dzimšanas dienā utt), un tev tas sagādā loti lielas dvēseles sāpes. Kāpēc? Tāpēc, ka tu skaidri zini, kā viņam šajā situācijā bija jārīkojas. Bet viņš rīkojās kaut kā savādāk un tu viņu par to nosodīji. Jā, jā, nosodīji – un tieši tāpēc tu ciet, te arī galvenais iemesls.
Tu nevari pieņemt (tātad nosodi). Dzīvi tadā izpausmē, ka tavs mīļotais vienkārši aizmirst tev piezvanīt. Turklāt tajā brīdī tevi ne visai interesē iemesls, kāpēc tā notika. Svarīgākais ir tas, ka viņam tas bija jāizdara (!), bet viņš neizdarīja (!!!). Kāds maita! Bet tu tātad esi upuris. Nelaimīgs, bet cēls. Ja reiz tu nepieņem dzīvi tādā variantā, tātad tai nāksies tev iemācīt kārtējo savu mācību. Un kā savu “instrumentu” tā izmantos tavu mīļoto, kurš ik reizi tev pasniegs to, ko tu nosodi. Tātad, visticamākais, viņš arī turpmāk aizmirsīs tev piezvanīt, atnākt uz tikšanos utt. Ja šī iemesla dēļ tu arvien vēl turpināsi nervozēt (kā gan savādāk?), tad vienu reizi viņš vispār var aizmirst, kā tevi sauc, – neskatoties uz jūsu kopējo pagātni. Maita, vai ne? Bet patiesībā nevis maita, bet tikai “instruments”, kuru Dzīve izmanto lai tevi garīgi audzinātu. Turklāt viņš pat nesapratīs, kāpēc tā atkal ir sanācis.
Tādā veidā, daudzas sievietes specializējas uz: – alkoholiķiem (tai pat laikā ar visu savu dvēseli grib būt kopā ar atturībnieku); – alfonsiem (lai arī viņām pašām vajadzīgas rūpes un atbalsts); – donžuāniem (kaut gan sapņo par uzticamu vīrieti); – precētiem vīriešiem, kuri baro ar bezgalīgiem tukšiem solījumiem; – “karstajiem puišiem”, kuri emociju karstumā dažkārt var trāpīt pa aci. Tās ir tikai tādas kopējās pazīmes. Kamēr mēs neiemācīsimies mierīgi izturēties pret savām trauslajām gaidām, kuras tika mums iedvestas sazin kad, mums nāksies ciest ilgas dvēseles mokas. Ja tevi valdzina tāds scenārijs, tad tik uz priekšu, cīņā par saviem ideāliem! Bet, ja tu vēlies vienkārši priecāties un būt laimīga, tad iemācies filosofiski un ar humoru skatīties un uztvert to, ka pasaule un notikumi nesakrīt ar bildītēm tavā galvā.
“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.
Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem. Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas. Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?
Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?
Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.
“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?
Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi. Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.
Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino! Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.
Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.
PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.
Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk. Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.
Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.
Kā tu domā, cik reālas ir tavas iespējas, ka tev paveiksies, ja atrodies Saratovas autoostā un gaidi, kad pienāks vilciens Helsinki-Pekina?
Es domāju, ka iespējas ir ļoti tuvas nullei. Lai nokļūtu Pekinā, tev, kā minimums jāizdara divas lietas: pirmkārt jāatzīst, ka esi autoostā, nevis dzelceļa stacijā, un, otrkārt – ka Tu esi Saratovā nevis Helsinkos.
Tas nozīmē, ka tev jāatzīst tas, kas ir patiesībā. Un tas būs sākuma punkts kustībai uz priekšu.
Šis stāsts ir tikai ilustrācija Arnolda Beissera paradoksālo pārmaiņu teorijai. Oriģinālā tā skan šādi: Pārmaiņas notiek tad, kad cilvēks kļūst par to, kas patiesībā ir, nevis tad, kad cenšas kļūt par to, kas nav.
Pārmaiņas nenotiek caur apzinātu mēģinājumu mainīt sevi pašu vai arī kādu citu, taču tas notiek tad, kad cilvēks pūlas būt tas, kas viņš patiesībā ir – būt pilnībā iesaistīts tagadnē.
Tu vari, cik vien gribi tēlot, ka esi Helsinku stacijā un gaidi vilcienu, taču tas nenozīmē, ka tu nokļūsi Pekinā. Un realitāte apliecina tikai to, ka tu tēlo, atrodoties Saratovā. Realitātes atzīšana ir tas, pateicoties kam vispār notiek pārmaiņas.
Tu vari, cik vien tīk, domāt par to, ka tev ir apnicis būt ģimenes apgādniecei, bet realitāte ir tāda, ka tikai tā tu spēj justies vajadzīga un vērtīga. Tu vari, cik vien tīk, sūdzēties par to, ka tavs vīrs nepietiekami par tevi rūpējas, bet realitāte ir tāda, ka tu pati sevi uzskati par nepietiekami labu tam, lai par tevi rūpētos.
Tu vari, cik vien ilgi vēlies, censties kļūt labestīga un pareiza, bet realitāte ir tāda, ka tev jau sen viss ir apnicis. Tu vari, cik vien tīk, tēlot, ka esi pašpārliecināta sieviete, bet realitātē esi pārbijusies un neizlēmīga.
Ja atsakies pieņemt realitāti, tad cena tam ir pārmaiņu trūkums. Tā vienā punktā sastingusi dzīve. Tie ir bezgalīgi centieni mainīt esošo lietu kārtību. Tā ir vilšanās no tā, ka “visu jau esmu izmēģinājusi un nekas man nesanāk”.
Tā ir garlaicība un bezcerība. Tās ir dusmas uz sevi un citiem. Tās ir vēl skaudrākas motivācijas metodikas, kas ļautu atrasties vēlamajā vietā. Tie ir stingri sodi sev par to, ka kārtējais mēģinājums nav izdevies.
Bet vajadzīgs ir TIKAI atzīt realitāti tādu, kāda tā ir. Atzīt un piekrist. Tāpēc, ka realitāte mums ne īpaši patīk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti vēlamies no tās aizbēgt.
Piekrist nozīmē atļaut būt.
Būt necilā Saratovas autoostā, būt varenai un kontrolējošai sievai, niknai maitai, izbiedētai mazai meitenītei.
Atzīšana dod mums atbalstu, bet piekrišana – spēku. Un tikai tad ir iespējamas pārmaiņas.
Viena no pašām lielākajām dzīves macību stundām, kuras tu vari ielāgot, ir izpratne par to, ka visi katrā atsevišķā momentā cenšas, cik var. Cilvēki tik daudz var izdarīt ar savu izpratni, apzināšanos un zināšanām.
Jebkurā gadījumā tie cilvēki, kuri slikti izturas pret citiem, bērnībā ir pārcietuši sliktu izturēšanos. Jo augstāks vardarbības līmenis, jo lielākas iekšējās sāpes, un, jo ātrāk viņi var uzbrukt citiem.
Nevar teikt, ka viņu uzvedība ir pieņemama un piedodama. Taču tavai paša izaugsmei ir svarīgi, ka tu zini par viņu sāpēm.
Notikums, pie kura tu turies, iespējams, jau sen ir pagājis. Atlaid to. Atbrīvojies. Izej no sava personīgā cietuma, kuru esi uzbūvējis pats un sper soli pretī dzīves gaismai. Ja šis notikums vēl joprojām notiek, tad pajautā, kāpēc tu tik maz domā par sevi, ja vēl joprojām to paciet. Kāpēc tu uzturies šajā situācijā?
Tev ir izvēles iespēja: vai nu apstāties un izgaršot rūgtumu, vai izdarīt sev labu, no sirds piedodot pagātnei un to atlaižot, bet pēc tam dodoties tālāk, lai iegūtu piepildītu, priecīgu, laimīgu dzīvi. Tev ir tāda iespēja un brīvība padarīt savu dzīvi tādu, kādu vēlies, jo tev ir izvēles iespēja.
Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Čehovam ir stāsts par sievieti, kura nemīlēja savu vīru. Viņa ar to nestrīdējās, nerīkoja skandālus pat nepiekasījās viņam. Viņiem bija sava māja pie jūras, nauda, visa pārparēm, – ko gan tur strīdēties? Taču viņa vīru nemīlēja. Sapņoja par kaut ko citu. Nevis par kādu konkrētu citu vīrieti, bet vienkārši – par citu. To citu viņa gan spētu mīlēt. Pa īstam, no visas sirds. Bet dzīvot nācās ar šo, ar nemīlamo, kurā viss viņu kaitināja. Nekas nepatika. Pat tracināja.
Vīrs sākumā nesaprata, ka viņu nemīl. Un visu laiku centās kaut ko uzlabot, acīs skatījās, apskāva, aplidoja…. Un no tā kļuva vēl ļaunāk. Bet pēc tam viņš saprata. Momentā. Un vienkārši iesēdās laivā un aizbrauca jūrā – bija vētra. Bet viņš vienkarši iekāpa laivā un aizbrauca. Lai netraucētu. Jā un arī dzīvot viņam vairs nebija dēļ kā, – kāpēc gan dzīvot, ja tevi nemīl, tikai piecieš, bet dvēselē gaida, kad tu pazudīsi, izgaisīsi vai jūrā noslīksi?
Kad laiva no krasta vairs nebija redzama, un to skatam aizssedza trakojošie viļņi, sieva pēkšņi iesaucās: “Atgriezies!”, – un tikai tajā brīdī saprata, ka mīl! Ka viņš viņai ir vajadzīgs! Lai būtu blakus, dzīvs, silts, mīļš, mīlošs cilvēks, tādss labestīgs, uzticīgs, skaists… Ne fantāzija, ne ideāls, bet dzīvs cilvēks blakus.
Bet laiviņas vairs nebija, tā bija pazudusi. Kopā ar vīru. Un sieva sauca, sauca: “Atgriezies! Atgriezies! Es Tevi mīlu!”, – tikai vairs nebija neviena, kas to dzirdētu. Jūra bangoja, vētra trakoja. Viņa stāvēja krastā un sauca, kliedza….
Lūk, arī viss stāsts. Un tā dzīvē bieži vien notiek: tas, kuru nemīlēja, nenovērtēja, reiz aizpeld laiviņā. Un tu vari kliegt, cik spēka un lūgties, lai atgriežas. Diez kāpēc tikai tad, kad cilvēki zaudē, viņi saprot, cik ļoti mīlēja. Un labi, ja laiviņa atgriežas. Ja vēl ir iespēja to sasaukt un atgriezt.
Mēs dažkārt paši nesaprotam, cik stipri kādu mīlam. Neapzināmies to, kamēr nepazaudējam. Varbūt labāk vispirms tikt skaidrībā ar sevi, un tikai pēc tam dzīt projām, ignorēt vai tiranizēt? Lai tad negulētu, neēstu, neelpotu, tikai čukstētu: “Nāc atpakaļ. Atgriezies!”. Vismaz vēl kadu brīdi pabūsim kopā!
Labi, ja to dzird un atgriežas. Taču tā ne vienmēr notiek.
No Annas Kirjanovas grāmatām
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 