Mēs esam sava tuvākā draugu loka vidējais aritmētiskais

geranijas

Es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi daudz interesantāka un laimīgāka. Nē, man dzīvot nebija vieglāk. Gluži otrādāk,  nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja divi notikumi: jau kuro reizi izlasīju komentāru: “Jūs tikai rakstāt par ārzemju pensionāriem, pie mums tā nemēdz būt, pie mums viss ir slikti utt.”. Un otrs grūdiens bija tikšanās ar saviem kursa biedriem.

Radās kārtējais iemesls satikties pie tējas tases – 45 gadi kopš iestājāmies institūtā un iepazināmies. Visi jau pensijā. Vairākums aizņemti ar savām ģimenēm, mājas dzīvi un ir laimīgi.
Tieši puse aktīvi nodarbojas ar veselīgu dzīvesveidu, un šajā tikšanās reizē sarīkoja priekšnesumus, nodemonstrēja “plankas pozu”.
Kūku recepšu vietā dalījās ar saviem mīļākajiem vingrojumu kompleksiem. Mums visiem pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam pilni enerģijas un vēlmju.

Viena no mums beidzot ieguvusi autovadītāja apliecību. Otra pierakstījusies kursos “Pati sev stilists”. Trešā studē nodokļu lietas, lai varētu saviem bērniem palīdzēt biznesā. Man, savukārt, ir savs maziņš biznesiņš un draudzenes vasarā brauc pie manis ciemos uz laukiem, lai to baudītu.

Jā, ar biznesu es sāku nodarboties pensijā esot, un, godīgi sakot, ar to arī visus pārsteidzu. Jautāju draudzenēm: “Kāpēc? Kas jūs izbrīna? Vai tad es tāda nebiju jau agrāk?”. Izradās, nebiju! Izrādās, ka agrāk es esot radījusi priekšstatu, ka esmu “modes dāma” un sapņotāja.

Ko nu tur, es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi pilnīgāka, interesantāka un daudz laimīgāka! Nē, man nebija viegli. Gluži otrādi – nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Pārvācos dzīvot no lielpilsētas uz laukiem, vēl nepabeigtā mājā. Bija auksti, nebija ko ēst. Taču es dzīvoju pēc saviem noteikumiem un atbilstoši savām vēlmēm. Sāku nodarboties ar rokdarbiem un kopu savu dārzu. Un te nu man “paveicās” – nejauši sāku interesēties par ģerānijām. Vēlējos vasarā izpušķot savu māju. Un nemaz nepamanīju, kā kļuvu par aizrautīgu kolekcionāri. Savu pēdējo naudu (tad jau es saņēmu pensiju) tērēju jaunām šķirnēm. Taču ziedi manā dzīvē neienāca vieni. Tie atnāca ar jauniem kontaktiem. Manā paziņu lokā parādījās ārkartīgi daudz jaunu, aizrautīgu cilvēku!

Jūs ziniet, ka mēs esam sava tuvākā paziņu loka vidējais aritmētiskais? Paskatieties apkārt, un jūs paši visu  sapratīsiet!

Atzīšos, kolekcionēšana ir kā slimība, nav iespējams apstāties. Pat psihologi atzīmē, ka tas ir viens no atkarības veidiem. Taču es esmu mierā ar tādu atkarību.

Tas noteikti ir labāk kā dzert un pīpēt.

Tad, lūk, tieši ģerānijas kļuva par pirmo soli manā šodienas dzīvē.

Augiem, kā zināms, ir tendence vairoties. Jau pirmajā gadā man radās dažādu sķirņu ģerāniju pārpalikumi un es sāku tos tirgot. Sākumā devos uz vietējo dārzu ziedu izstādi, pēc tam jau uz pilsētas forumu, pēc tam uztaisīju sev mājas lapu. Pēc tam pie manis atbrauca vecākā meita un arī aizrāvās ar šiem ziediem. Viņa pēc izglītības ir agronoms, un jau otro gadu mēs vedam uz starptautiskajām izstādēm savas personīgās šķirnes.

Protams, ienākumi nav grandiozi. Taču mēs varam daudz vairāk ko atļauties, tajā skaitā arī ceļojumus. Taču es tā dīvaini esmu iekārtota – ar to man ir par maz! Nē, ne jau naudas par maz (kaut gan arī nauda nekad nav lieka), man trūkst savas noderīguma sajūtas!

Atcerieties mūsu seno filmu “Pelnrušķīte”? Viena no manām mīļākajām filmas epizodēm ir tā, kur Faina Raņevska sapņaini izdveš: «Жаль, королевство маловато — разгуляться негде!»

Lūk, tā arī man, jau ir par šauru savā ģimenes mikrobiznesā. Es daudz komunicēju sociālajos tīklos un mani sekotāji ļoti bieži uzdod jautājumus: “”Kā mums iemācīties pārdot to, kas paliek pāri?” Tas nenozīmē, ka tie noteikti ir augi. Kāds brīnišķīgi ada, kāds gatavo suvenīrus. Gribas cilvēkiem palīdzēt, un, lūk, es nolēmu – es dalīšos savā pieredzē un zināšanās. Sāku ar vienkāršiem stāstiem no savas dzīves, atbildēm uz jautājumiem. Ar laiku gribu atvērt savu on-line skolu. Taču sākumā man pašai vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Man ļoti patīk mācīties!

Autors: Tatjana Kaščejeva
Avots: theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Sievietes karma

karma1

Paši izplatītākie karmas veidi ir iemūžināti pasakās, mītos, literatūras darbos un plaši pazīstami cilvēces vēsturē. Lai nosacīti apzīmētu karmas tipus, psihosomatiķi izmanto šos personāžus. Šobrīd ir atzīmēti septiņi sievietes nobriedušas karmas veidi.
Tie ir galvenie, taču arvien biežāk sastopami ir jauktie, kuros apvienoti vairāki karmas tipi, kuros mēs katra varam sevī ieraudzīt.

✿ Ideāliste
Šī sieviete baidās no reālās dzīves. Viņa sapņo par kaut kādu īpašu, skaistu dzīvi un ignorē nepatīkamo realitāti, vienkārši nevēlas to ievērot. Viņai šķiet, ka realitāte ir viņas necienīga, ka viņai vajadzīga kaut kāda cita dzīve. Viņa visbiežāk dzīvo sapņos par nākotni, kurā, kā pēc burvju nūjiņas mājiena, viss brīnumainā kārtā sakārtosies un būs labi. Gadiem ejot, kad noskaidrojas, ka pats no sevis nekas nemainīsies, “Ideāliste” jūtas ļoti vīlusies un nožēlo pagātni un garām palaistās iespējas.

Tāda sieviete visbiežāk savu dzīvi palaiž garām, jo tagadnē viņas nav: sākumā dzīvo sapņos, pēc tam – nožēlā. Un dzīve tajā pat laikā paiet. Tādām sievietēm ir lielas grūtības izveidot ģimeni – viņas visu mūžu var sapņot par lielu mīlestību, taču tā arī neatrast pietiekami cienīgu šīs mīlestības “objektu”.

Kad “Ideāliste” pārvar savas negatīvās programmas un pārstāj baidīties no reālās dzīves, viņa ļoti veiksmīgi sasniedz Dvēseles un ķermeņa harmoniju, jo pateicoties tam, ka viņai ir pacilāta un smalki jūtoša Dvēsele, viņa ir spējīga mainīt pasauli sev apkārt un pietuvināt to pilnību par kuru sapņoja.

✿ Guļošā Skaistule
Viņa visu mūžu gaida savu skaisto princi. Iespējams, viņai jau ir 40 gadu, bet viņai vēl joprojām šķiet, ka 18. Un, lūk, viņš atjās savā baltajā zirgā, noskūpstīs viņu un tad sapnis beigsies un sāksies īstā dzīve. Viņa izjūt dzīves garšu, sapņo pilnībā to izbaudīt. Viņā dzīvo ārkārtīgi lielās alkās pēc mīlestības un viņai ir milzīga atdeves spēja mīlestībā. Taču viņa sapņo par “ne šīs zemes” mīlestību. No reāliem vīriešiem “Guļošā skaistule” izvairās, jo viņai šķiet, ka tie ir pārāk rupji, primitīvi un var sagraut viņas maigo Dvēseli.

Viņa izdomā sev elkus, iemīlas tajos un jau pirmajā tikšanās reizē, saskaroties ar realitāti, viļas.

Kā likums, viņai ir negatīva seksuālā pieredze, tāpēc, ka esot intīmās attiecības, viņa nesaņem šo “debešķīgi pasakaino sajūtu”, par ko sapņojusi.
Viņa nespēj saskatīt un pieņemt reālus, parastus cilvēkus, nemaz necenšas tos saprast un visu laiku salīdzina tos ar savu izdomāto ideālu. Patiesībā viņai vieglāk mīlēt no attāluma savu izdomāto tēlu.

Viņa baidās no reālas mīlestības ar tās reālajām problēmām.
Kad “Gulošā skaistule” pārvar negatīvās programmas, viņa pēkšņi sāk redzēt un novērtēt reālos cilvēkus. Viņa pārstāj baidīties no reālas mīlestības. Un viņai izdodas sastapt cienīgu cilvēku, kuru spēj iemīlēt. Un tad arī viņa nodzīvo savu pilnvērtīgo sievietes dzīvi un realizē patiesi izcilas savas Dvēseles spējas ģimenes dzīvē.

✿ Mīļotā
Viņa nespēj pārciest vientulību. Vina jūtas vāja un pazaudējusies, ja blakus nav vīrieša – stiprā pleca, uz kura atbalstīties. Viņa ir gatava iemīlēties visos pēc kārtas un apprecēties ar pirmo pretimnācēju – lai tikai nebūtu viena; un dažkārt viņa mēdz būt absolūti neizvēlīga.

“Mīļoto” burtiski ir jānes, jo viņa pati  it kā nespēj virzīties pa dzīvi. Viņa ļoti ātri nogurdina to cilvēku, kurš viņai ir blakus. Šī tipa sievietes ļoti bieži mīl pieprasīt no vīrieša pastāvīgu uzmanību, “izvilkt” naudu, izdīkt dāvanas un bieži vien rīko scēnas un histērijas, ja nesaņem kāroto.

Kad “Mīļotā” pārstāj cilvēkiem “piesieties” ar savām prasībām pēc maiguma un siltuma, tad šis siltums un maigums sāk nākt pie viņas pats. Izaugot no šī scenārija, viņa kļūst ļoti maiga, mīloša un rūpīga. Un viņas turpmākā dzīve ir pilna mīlestības.

✿ Žanna d`Arka
Viņas devīze ir: “Visi, kas mani mīl, aiz manis!”. Ievēro, nevis “pie manis”, bet “aiz manis”. Viņa baidās no reālas mīlestības un ar prieku ved vīriešus kaujā nevis atdodas tiem. Baidās izskatīties vāja un, kā likums, savu dzīvi velta cīņai par kādu augstāku mērķi. Tas ir sievietes-cīnītājas tips. Uz āru neizrādītais un neizpaustais maigums burtiski plēš viņu uz pusēm, taču viņa neļauj tam izpausties un savas neiztērētās emocijas “palaiž” uz āru kaujas laukā.

Arī šādas negatīvas programmas ir pārvaramas. Kad šāda sieviete atbrīvojas no tām, viņu vairs nevar pazīt. Viņa lieliski realizējas ģimenē un profesijā: drosmīga, izlēmīga, mērķtiecīga, šī sieviete ļoti daudz ko sasniedz. Taču viņai ir jāiemācās mīlēt un pieņemt mīlestību. Mīlēt sevi, pirmkārt.

✿ Matrjoška
“Matrjoška” ir diezgan neelastīga un mazkustīga figūra ar lielu inerci: ja reiz ripo, tad to grūti ir apstādināt, ja stāv uz vietas, tad grūti izkustināt. Tā arī sieviete–Matrjoška ilgi un nogurdinoši sūdzēsies par dzīvi, par vīru, par bērniem, par to, ka naudas mūžīgi trūkst, taču, neskatoties uz to, nepakustinās ne pirkstu, lai kaut ko mainītu.
Viņa neievēro, ka viņai iekšā (kā maziņa matrjoška lielajā) ir paslēpti ļoti daudzi nerealizēti talanti. Viņai ir slinkums tos atklāt un realizēt. Viņa uzskata, ka ir neveiksminiece un nesaprot to, ka viņas problēmas, tapat ka to risinājumi, ir viņā pašā; viņai sķiet, ka tikai apkārtējā pasaule ir netaisnīga.
Tāda sieviete ļoti bieži žēlojas, ka nespēj atrast pietiekami labu vīru – viņai mūžīgi gadās vieni vienīgi dzērāji un slaisti.
Kad viņa pārvar šīs programmas, tad beidzot atklāj savus talantus un spējas, pārstāj baidīties pieņemt lēmumus un darīt, viņa kļūst par harmonisku personību, kļūst patstavīga un brīva, iemācās būt saimniece savā dzīvē un viegli sakārto savu privāto dzīvi tā, kā pašai tas tīk. Un viņas labākās īpašības: labsirdība un Dvēseles tīrība izpaužas pilnībā un nes prieku gan pašai gan apkārtējiem.

✿ Mamma
Šī sieviete pēc savas būtības ir aizstāvis un palīgs, pat tad, ja pašai nav bērnu. Viņa ikvienu piesegs ar savu plato muguru. Protams, tādējadi viņa sev pievelk vājos, infantilos vīriešus – “mūžīgos bērnus”. Tāda sieviete visbiežāk cieš no tā, ka vīrietis pārstāj par viņu interesēties kā par sievieti. Bet viņš taču viņu uztver kā mammu, nevis sievu.

Darba kolektīvā “Mamma” arī uzņemas “vilkt” visu viena. Savus pašas bērnus viņa nelaiž klāt nevienam atbildīgam darbam, cenšas nosargāt un paslēpt no dzīves. Viņas bērni nereti  izaug infantili, vāji un nepatstāvīgi. Zem savas pārmēru lielās atbildības nastas šī sieviete parasti pavisam aizmirst sevi un tas noved pie nervu sabrukuma un izdegšanas. Tādu sieviešu lielākā problēma ir tā, ka viņas prot atdot, bet absolūti neprot saņemt, tajā skaitā – arī mīlestību.

Kad šī sieviete atbrīvojas no savām programmām, viņa beidzot var atslābināties, atbrīvoties no nepārtrauktās spriedzes. Viņa pārstāj baidīties no atkarības, un iemācās pieņemt mīlestību un būt mīlēta – un beidzot kļūst īsta sieviete, mierīga un līdzsvarota, tajā pat laikā, paliek lieliska vadītāja, līdere ģimenē un darbā.

✿ Pelnrušķīte
Tipiska labā meitene no nelabvēlīgas ģimenes. Lieliska darbiniece, ļoti cenšas visu darīt pareizi, visu paspēt un par visu atbildēt. Šai meitenītei būtībā nav bērnības, un viņa praktiski no mazām dienām kļūst pieaugusi. Viņa nesaprot bērnu spēles, izklaides un trakulības. Viņu vada viens vienīgs vārds “vajag”. Viņa izaug ļoti “pareiza” un nopietna.  Viņa nepieļauj ne mazāko flirtu un vieglprātību. Kā likums, viņa atrod vīrieti no labklājīgākas kā vinai ģimenes.

Strādīgā “Pelnrušķīte”, ieejot citā ģimenē ļoti ātri kļūst par mājkalpotāju un kalponi. Pie kam visi viņas vīra radi uzreiz saprot, ka viņai pa spēkam ir it viss, un tāpēc tie atdod viņas rokās visu saimniecību.

“Pelnrušķīte” nezin, ko nozīmē dzīvot sev, savai labsajūtai, mīlēt sevi, ko nozīmē atpūsties, atslābināties un ļaut kādam citam par sevi parūpēties. Rezultātā sakrājas milzīga nervu spriedze, kura rezultējas slimībās.

Pārvarot šīs negatīvās problēmas, viņa beidzot saprot, ka sevi ir jāmīl, ka nevar dzīvot tikai citiem. Kad viņa sāk cienīt un mīlēt sevi, tad arī apkārtējo mīlestība un cieņa atnāk pati, vienkārši kā dāvana… “Pelnrušķīte” beidzot pārstāj “rauties melnās miesās” un sāk beidzot dzīvot pilnvērtīgi un priecīgi. Un tajā pat laikā viņa turpina būt laba saimniece un brīnišķīgi, kā neviens, prot rūpēties par ģimenes pavardu.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu neesi atbildīgs par cita laimi

laime97979798

Saproti to tieši šobrīd. Tu neesi atbildīgs par kāda cita laimi. Tu neesi kāda cita nelaimes iemesls. Skarba mācību stunda, taču tā ir visatbrīvojošākā no visām.

Tu vēl joprojām vari rūpēties, uzklausīt, saprast citu sāpi, dziļi just līdzi. Tu vari uzņemties atbildību (un tas nav tas pats, kas vainas apziņa) par to, ko agrāk izdarīji vai pateici, kaut gan pagātni tu nevari izmainīt. Tu vari ciest, pārdzīvojot savas sajūtas un pārdomāt savas domas. Taču tu neesi citu cilvēku ciešanu iemesls, neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi raud, kliedz vai apvaino tevi. Spiež uz tevi, cenšoties tev uzkabināt “žēluma sajūtu”.

Ja tas ir vajadzīgs, tu vari piedāvāt viņiem savu taisnību, padomu, savas zāles. Taču tu neesi vainīgs. Tu nevari kādu papildināt, harmonizēt, tu nevari kādu padarīt nabagu, nepilnīgu vai neveiksmīgu. Cilvēki katrs iet savu ceļu un tu ej savu. Un viņu laime ir viņu piedzīvojums, bet tava laime – tavs piedzīvojums.

Tu taču redzi, ka īstu laimi nevar atdot vai atgriezt atpakaļ. Īsta un patiesa laime ir AVOTS. Tā ir klātesamība. Tā ir gatavība iegūt savu personīgo pieredzi, nepārliekot šo slogu uz citiem.

Tā ir gatavība nevis meklēt mīlestību kaut kur ārpusē, bet atrast to daudz tuvāk. Savā elpā. Katrā sava prieka, ciešanu, laimes vai garlaicības mirklī. Katrā sirdspukstā, katrā skaņā, katrā kaislīgā velmē un katrā svētajā dzīves mirklī.

Tu esi dzīvs!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apzinātības līmeņi

apzinatiba

1)UPURIS
Reakcija uz problēmu: atrast vainīgo, apvainot to.
Pakļauti slimībām, neveiksmēm, tos aktīvi iesūc negatīvo emociju egregorālās struktūras.

2) CĪNĪTĀJS
Reakcija uz problēmu: atrast vainīgo, apvainot to un aktīvi ar to cīnīties, pierādot savu taisnību.
Pakļauti slimībām, konfliktiem, nelaimes gadījumiem un ir īpaši gards kumosiņš struktūrām, kas barojas no negatīvām emocionālajām reakcijām.

3) MEKLĒTĀJS
Reakcija uz problēmu: meklēt atbildes, vēlme izprast, kāpēc tā ir noticis.
Mazāk pakļauti slimībām, cenšas atrast veidus, kā labot situāciju. Ļoti bieži tos provocē egregorālās parazitējošās struktūras. Ja viņi tām ļaujas, tad atkal atgriežas Upuru un Cīnītāju lomās.

4) SPĒLĒTĀJS
Reakcija uz problēmu: ātra lēmuma pieņemšana atrisināt situāciju, netērē enerģiju iemeslu meklēšanai.
Praktiski nemaz neslimo, veiksmīgi, priecīgi, ar egregoriem sadarbojas vai arī tiem ir savi veidi kā aizsargāt sevi. Dažkārt gadās, ka pavedas uz provokācijām, taču tas notiek reti, tad var uz mirkli atgriezties Upuru un Cīnītāju lomā. Bet tikai uz īsu brīdi.

5) RADĪTĀJI
Reakcija uz problēmu: interesanti. Pavērošu un ātri atrisināšu, bet varbūt, kamēr vēroju, situācija pati atrisināsies.
Veseli un laimīgi. Dažkārt mēdz “nolaisties” līdz Spēlētājam un zemāk, bet tikai piedzīvojuma dēļ, vai arī tad, ja tos ļoti izmeklētā veidā kāds izprovocējis.

6) AVOTI
Viņiem problēmu nav. Pilnīga harmonija. Šeit, uz Zemes to nav.
Kur esi Tu?

Avots: vk.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir vairāk kā viens notikums

58676615_2326729594015434_5637478483937460224_o

Ķermenis ir lielāks, kā sajūtas tajā esot. Tajā var satilpt gan neaprakstāma bauda un ellišķīgas sāpes. Tās var sajust, pārciest un transformēt. Ir svarīgi to atcerēties tad, kad tev ir ļoti labi un ļoti slikti. Īpaši tad, kad ir slikti.

Psihe ir lielāka kā sajūtas. Viļņi nāk un iet, bet jūra paliek.

Liktenis ir lielāks kā viens lēmums. Jā, tas sastāv no lēmumiem, taču tas ir lielāks. Var rīt vai tieši tagad izlemt pa jaunam. Labāk tieši tagad, lai veltītu rītdienu jauniem lēmumiem.

Dzīve ir lielāka kā viens notikums. Tik daudz kas svarīgs notiks tev atvēlētajā laika gabaliņā, ja būsi godīgs pret sevi.

Attiecības ir lielākas kā viena saruna. Pat pati graujošākā. Turpinājums ir iespējams, ja tev tas ir vajadzīgs.

Eksperiments ir lielāks, kā viens mēģinajums. Tu dzīvo eksperimentā.

Viens gājiens ir mazāks kā visa spēle. Viens solis mazāks, kā ceļš. Vienkārši sper soli, bet pēc tam vēl vienu. Mēģini. Spēlē.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc mēģinājumi. Vienkārši pārtrauc no neveiksmes taisīt traģēdiju. Apstājies. Vienu var mainīt tagad, citu pamēģināt rīt. Dzīve ir gara, ja katrs brīdis ir sirds izvēle.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpec tu baidies būt “ĻOTI”?

aiziet1

Vai tu mīli cilvēkus, ar kuriem nevari būt “ļoti”…?
“Ļoti” kaislīgs, “ļoti” kluss, “ļoti” atvērts, “ļoti” spilgts, “ļoti” īsts, “ļoti” dzīvs?

Tu mīli situācijas, kad tev vajag, jā, tieši vajag, aizmirst sevi, savaldīt savu spēku un gandrīz pārstāt elpot? Lai taisītu biznesu, pelnītu naudu, nepazaudētu seju, uzaudzētu reputāciju, izskatītos neievainojams. Protams, nemīli, taču radi tās katru dienu, vai pietiekoši bieži…

Kā tev tāda veiksmīga dzīve puselpā – izelpā? Dzīve ar hronisku pašizpausmes bronhītu, ar pastāvīgi klepojošu pašrealizāciju? Dzīve ar motivāciju, kura stingri ieķērusies racionālā prāta vēstījumos. Kā?

Vai tu vispār kādreiz esi bijis bērns. Atceries?

Bērns nezin, ka var sarunāties pusbalsī un ar zemtekstiem. Viņš vienkārši dzīvo, elpo, šķobās, smejās, priecājas. Viņš nezin, ko nozīmē komunikācija no prāta, bet dara to no sirds. Viņš savu dienu vada pēc sajūtām, nevis plāna. Un, ja viņam kopā ar kādu ir smacīgi, viņš nesastingst pie izejas, bet bēg, kaujas vai raud.
Kad tu biji bērns, tu nebaidījies iekļūt neērtā situacijā, nokrist, sasisties, kļūdīties un kalnā uzrāpies, sapņoji iekarot nākamo, vēl augstāku, pēc tam vēl un vēl. Bet tagad tu ekonomē spēkus un skrupulozi skaiti katru sajūtu kustību.
Bērns vienmēr ir “ļoti”. “Ļoti” patiess, “ļoti” skaļš, “ļoti” uzticīgs, “ļoti” rotaļīgs, “ļoti” DZĪVS… Bet šodien tu vairs neatceries, kā ir “ļoti”? Tu esi uzzinājis, kā ir pareizi, kā ir pieņemts, kā vajag. Tu atceries, cik ļoti bīstami ir būt “ļoti” dzīvam. Tāpēc, ka tad tevi neuztvers nopietni.
Neuztvers kā Savējo, tie, kuri jau sen nav “ļoti”, toties ir augstos amatos. Tu esi nošķirts no sava spēka. No savām jūtām. No dzīves garšas, kas dzīvu dara tieši tevi. Tu esi atteicies būt “ļoti” tu pats. Tu esi uztrenējis savu prātu, lai virtuozi varētu slēpt, nevis paust sevi. Kāpēc? Kā dēļ?
Kā dēļ ir vērts dzīvot no pusspēka, elpot ar vienu plaušu, smaidīt pussmaidu? Nesamazinot distanci, pastāvīgi būt apaugušam ar daudziem kontaktiem, bet maz dzīvām sarunām, no kurām tevī iekšā ir silti un plaši.
Vai tiešām komfortabls dīvāniņš patmīlai un prestižs kostīms drošībai ir viss, ko esi pelnījis, ko esi sev atļāvis, kad kļuvi pieaudzis? Kāpēc tu tu tik ļoti baidies būt “ĻOTI” ?

No Aleksandras Uspenskas grāmatas “Mūžības vitrāžas”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis