Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu

Pēdējos gados novērojama sekojoša tendence: cilvēki, kuri aizrāvušies ar savu attīstību, no ļoti daudz kā atsakās. Viņi aiziet pārāk smalkos plānos un tas ievelk, rada atkarību, jo tur tu satiec sev tik ļoti tuvo un mīļo. Tas mums ir vistuvāk, bet tā ir pseidoattīstība, jo šo smalko mēs jau zinām, taču šeit uz Zemes mūsu uzdevums ir iemācīties to visu realizēt blīvajā materiālajā pasaulē, nevis paslēpties “retrītos” un “alās”.

Dodies cilvēkos, tikai dari to bez garīgās un informatīvās lepnības par to, ka tu kaut ko vaiāk zini un it kā ar kaut ko jau esi ticis skaidrībā.

Mēģini un nodarbojies ar to vienkāršo, kas patīk tev pašam un ir nepieciešams arī citiem, neaizveries savā pseidogarīgumā un neattaisno savu dzīvi ar to, ka “viņi tevi nesaprot, nejūt, neklausa”

Nedzīvo ar attaisnojumiem par to, ka tev nekas nav vajadzīgs un nekopē citus, tāpēc, ka tas tāpat izskatās pēc skumjas parodijas.
Nemeklē skolotājus ārpusē – atklāj savu skolotāju sevī caur cilvēkiem, kuri apkārt, nevis kādiem autoritatīviem “guru”.

Izmēģini pats visu, ko jūti un esi dzirdējis tieši tā, kā vēlies un tikai tā tu kļūsi par sevis paša meistaru, nevis “informatīvo miskasti” un pastāvīgu padomdevēju tajā, kā citiem pareizi dzīvot. Tāpat neviens klausīties to negrib. Tātad tu pats tikai nozodz savu potenciālu, kļūsti naidīgs un sāc manipulēt ar sevi un visiem, nevis sevi attīsti, dalies un palīdzi citiem.

Kamēr jebkuras zināšanas tu neizlaidīsi caur sevi un savām reālajām darbībām praksē un realizāciju materiālajā pasaulē, kamēr pats nepieredzēsi, kamēr pats neizdarīsi secinājumus – tevi nedzirdēs ne tava būtība, ne citi cilvēki.
Neaizraujies ar savu skolotāja un mentora lomu, esi mūžīgais skolnieks

Ir tāds jēdziens kā viedums, kas kā reizi raksturo to, ka prāts tiek lietots pareizi un informācija pielietota realitātē.

Bagāts cilvēks nav ne nauda, ne zelts, pie kura pieķerties. Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu, kuru tas pielieto pēc nepieciešamības.

Materiālā nabadzība rāda to, ka notiek vienpusēja attīstība, notiek spēcīga šūpošanās un cilvēks neprot dzīvot pat sevis dēļ – savas paša dzīves dēļ.

Materiālā nabadzība rāda to, ka cilvēks aizgājis tikai Dvēseles vajadzībās, bet atteicies no Gara, atteicies no tā, ko kopā rada Dvēsele un Gars.

Gars ir Matērijas kustība un apaugļošanās, no kuras dzimst materiālie Labumi, un mēs kā Dieva daļiņas mācāmies materializēt telpu.

Bagātības noraidīšana ir savu tiešo pienākumu noraidīšana, kas ir sevis materializācija un izpausme materiālajā telpā, atteikšanās pilnībā nest sevī Dievu, mūsu būtību un visu to pilnībā izpaust materiālajā.

Mēs esam radīti, lai pāros mācītos vienoties, radītu sev līdzīgos un veselas Pasaules…

Bet to var izdarīt tikai tad, kad Ego nostājas uz ceļiem Dieva priekšā – mēs iemācīsimies to lietot korekti, nevis ļaut, lai tas lieto mūs…. katra sava tuvākā priekšā, kad mēs iemīlēsim savu Ego…, sevis radīto…. pilnībā to atzīsim, lai kāds arī tas būtu… bet nenoliedzot un neatsakoties…

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atcerēties, kāpēc…

Dievam nav reliģiju… Un vēl Dievam nav kanonu, piecu pīlāru un noteikumu, kas liktu valkāt krāsainu apģērbu. Viņam ir vienalga, vai mēs ēdam ābolus līdz Ābolu Pestītāja svētkiem, vai gatavojam atsevišķi pienu un gaļu, vai ieturam maltīti Ramadāna gaišajā diennakts laikā. Viņš nepieprasa mums ne lūgšanas, ne to, lai mēs veiktu apgraizīšanu un ticētu tam, ka pasaule balstīta ciešanās.
Viņam nav vajadzīgs mūsu gavēnis divu nedēļu garumā, svētsvinīga sejas izteiksme un drēbēs izgriezts caurums sirds rajonā, kā zīme tam, ka mēs sērojam par aizgājējiem.
To visu izdomājuši paši cilvēki: salipinājuši sev dievus, sazīmējuši ikonas un uz balta akments izgrebuši ornamentus. Gadsimtiem ilgi ir notikuši reliģiskie kari, kad vajadzēja iznīcināt sievietes ar rudiem matiem un visus citādi domājošos.
Ir sarakstīts miljoniem grāmatu, sastādīti neskaitāmi noteikumi, likumi un ierobežojumi.  Sodīts ikviens, kurš nepilda “mikvi” un nelūdzās par mirušajiem, līdzīgi kā protestanti un neatzīst liturģiju.

Un 2000 gadu laikā nekas jau nav mainījies. Mēs esam iemācījušies valodas, lietojam telefonus, esam saražojuši irbulīšus ēšanai un glabājam nabassaites asinis īpašās vietās, taču turpinām nogalināt, laupīt, melot, ienīst, neskatoties ne uz Krišnu, ne Jēzu Kristu, Muhamedu un Buddu. Mēs strīdāmies uz ielām un metro. Mums ir simtiem ienaidnieku un pusdrauga. Spēlējam paslēpes, runājam izmainītās balsīs un valkājam maskas. Un pavisam esam aizmirsuši, kāpēc dzīvojam, elpojam un slaucam pienu. Un pat neiedomājamies, ka esam nākuši uz šīs Zemes ar vienu vienīgu uzdevumu – būt laimīgi!

Mahatma Gandijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule ir tieši tik nopietna, cik nopietns esi tu

Neiedomājies uz pasauli skatīties nopietni.
Pat necenties bez humora uz to skatīties, jo tad tu ieraudzīsi tikai pakaļu. Kamēr tu uz pasauli skaties caur humora prizmu, tava pasaule vienmēr būs plastiska, un tu spēsi no tās sev salipināt jebkuru dienu, jebkuru dzīvi.

Tāpēc, ka humors ir brīvība. Kā tikko tas aizgājis, visa pasaule tev apkārt kļūst skarba, un viss, ko tu vari ar to darīt, ir tikai lauzt, cenšoties turpināt savu kustību uz priekšu. Taču, ņemot vērā to, ka jūsu spēki nekad nebūs līdzvērtīgi, tad salauzts un nospiests zem gruvešiem būsi tikai tu pats.

Jūti, ka tevi tracina? – ieskaties sevī: kas tur notiek ar tavu iekšējo bērnu, kuram reiz tik ļoti patika priecāties, smieties un jokot? Tu to esi iebetonējis biezā cementa kārtā, lai aizsargātu no ārējās pasaules. Izglāb viņu no savas nepieredzējušās pieaugšanas! Pastiep tam roku un saki: “Mans mazais, tu atkal vari skaļi un nepieklājīgi smieties! Neviens tevi nenosodīs un tev neaizrādīs! Nav nepieklājīgu joku. Nav nepieklājīgu skaņu Nav nepieklājīgu vārdu un domu. Clvēki to visu izdomājuši, lai varētu viens ar otru manipulēt. Lūdzu, atkal smejies, savādāk es pavisam esmu nocietinājies, sasalis un aizmirsis, ko nozīmē brīvība”…

Jā, protams, dažkārt humoram ir ļoti augsta cena. Taču tas, kurš no tā neatteiksies, sajutīs daudz vairāk brīvības un dzīves garšas. Lai smietos, ir vajadzīga drosme. Un te nu viss ir ļoti vienkārši – tā vai nu ir, vai nav. Vai nu tu guli zem savas nopietnības gruvešiem un nekusties, apsmidzinot sevi ar smaržām, lai neviens nepamanītu, ka esi no bailēm aptaisījies, vai arī smejoties piecelies pēc katra kritiena, nomainot savas slapjās bikses uz sausām, skatoties uz pasauli smaidošām acīm un bērna ziņkārību.
Pasaule ir tieši tik nopietna, cik nopietns esi tu.

Paldies
©Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt dzīvi

Mēs esam dīvaini. Vai esat ievērojuši, ka mūsu dzīve līdzinās sievietei, kuru sāk mīlēt tikai tad, kad tā sakrāmē čemodānus, lai aizietu? Nevis biedētu ar aiziešanu, bet tieši aizietu.
Nevis, lai mūs sodītu, bet tāpēc, lai tai nebūtu vairs ar mums nekādu attiecību. Nogurusi no mums. Kļuvusi nikna par mūsu nepateicību. Zaudējusi uzticēšanos mums. Tai mūs vairs nevajag un tā vairs nereaģē uz mūsu mūžīgo tirgošanos un hronisko neapmierinātību.

Tā nostājas pie durvīm un mūs sāk kratīt drebuļi. Varbūt ne aiz mīlestības, bet aiz bailēm. Tāpēc, ka tiešām ir bail. Bail saprast, ka tad, kad tā bija blakus, tā tevi tracināja, neapmierināja, par maz dāvanas dāvināja, pret citiem izturējās labāk, un vispār bija ne parāk forša, bet tagad, kad tā stāv pie durvīm, tā šķiet tik ļoti iekārojama, tik brīnišķīga katrā savā kustībā, tik ļoti noslēpumaini skaista.

Un būtu tik labi, ja varētu to apstādināt, apskaut, pēc tam kopā pasmieties un doties uz virtuvi brokastot. Taču vienlaicīgi tu saproti, ka viņa nedodas projām tāpēc, lai tu viņu apstādinātu. Vienkārši ir beidzies laiks.

Par to es esmu runājusi ar simtiem aizejošo un tūkstošiem palicēju. Pati ar sevi runājusi, atklājot, ka arī pati esmu sākusi pret dzīvi izturēties ne kā pret privilēģiju, bet kā pret cilvēku, kuru vairs nemīlu, bet ar kuru slinkums šķirties: ka nekur jau tā nepazudīs.

Mēs klausījāmies viena otrā un atzinām savu augstprātību. Mēs raudājām, nožēlojot to, kas vairs nekad nebūs. Mēs centāmies saprast, kāpēc mums vajag tik stipri iesist ar nelaimi, lai mēs pamostos un sāktu dzīvot, nevis aizvainoti gatavotos tālajai laimei nākotnē. Un mums bija švaki ar atbildēm.

Taču mēs visi ļoti vēlējāmies tieši DZĪVOT. Mēs gribējām pamosties savās gultās, stāvēt dušā, dzert tēju, mīlēt, klaiņot pa mīļo pilsētu, ceļot, audzināt bērnus, pastaigāties ar suni, cept maizi, apskauties, pirkt viens otram patīkamus niekus, lasīt grāmatas, klausīties mūziku, trakot ar draugiem, stādīt puķes un tomātus, valkāt jocīgus krekliņus un sarafānus, veidot dīvainas frizūras, doties un kafejnīcu vai kino, nomazgāt logus un piekarināt jaunus aizkarus, radīt, pelnīt naudu, labiekārtot dzīvokli, gulēt līdz pusdienlaikam un dejot līdz rītam.

Un negribējām ienīst visu to un visus tos priekus, kas laimīgus dara tieši mūs. Negribējām viens otram nodarīt pāri, pieciest neciešamo un sēdēt lipīgā neapmierinātībā.

Mīlēt dzīvi, mani mīļie, ir vērts tieši tāpat kā sievieti vai vīrieti. Pirms tie ir aizgājuši.
Laimīgu mums visiem atmošanos.

Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo pieaugušāks tu emocionāli kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem…
Vai arī to vispār nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem… absolūti jebkādiem!

Mēs nevienam nevaram aizbāzt muti, nevaram atcelt svešus viedokļus, nevaram atņem kādam citam viņa vajadzības…
Un droši vien labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā savādāk, un uzskata, ka ir tiesības būt citu dzīvēs svarīgākiem par pašiem to īpašniekiem…

Muļķības!

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir…
Un mēs esam tādi, kādi esam…
Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt savas reakcijas…

Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino…
Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši…
Nepieņemt tos vērtējumus, kurus mums dod…
Nesekot tiem norādījumiem, kuri ir pretrunā ar mūsu lēmumiem…
Neatstāt tās birkas, kuras mums piekarina…
Neciest no tās nemīlestības, ar kuru mūs soda…
Necerēt uz to atbalstu, kuru mums nedod…
Neklauvēties pie tām durvīm, kuras mums neatver…
Nepaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest…
Un nepadoties tām manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…
Un tā tālāk…

Kamēr neesam to pieņēmuši, tas nav mūsu…
Un kamēr mums nav atņemts, neatdosim…
Jo agrāk to saproti, jo mazāk pēc tam problēmu jebkurās attiecībās…
Bez izņēmuma, pat ar pašiem tuvākajiem…
Tāpēc, ka, ja tuvākie grasās no mums vīt virves, un negrasās meklēt veselīgus problēmu risināšanas ceļus, viņi attālinās…
Un mēs nespēsim pārkāpt tos sliekšņus, aiz kuriem mēs uzskatām, ka varēsim iet ar savu “dziesmu grāmatu”….

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru mijiedarbības arsenālā nav nekā cita, kā vien primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumi, uzsēdināšanas uz mūzīgās vainas sajūtas, ilgu boikotu, uzmestu lūpu un visādu citu muļķību, kas piedien labi, ja līdz gadiem deviņiem, ne vairāk….
Bet iekšējais bērns, ar kuru gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ….
Un tas vajadzīgs apmēram 10 procentos pret 90 procentiem pieauguša cilvēka….

Pieaugsim!
Un gribēsim no otra veselā saprāta robežās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

UZTICĒŠANĀS

“Iznīcini manī to, kas ir jāiznīcina.
Stiprini to, kas jāstiprina.
Izmanto mani. Radi caur mani, zīmē ar mani katru lāsi dzīves audeklā.
Palīdzi man dzīvot piepildītu un unikālu dzīvi. Staigāt pa agrāk neiepazītām meža taciņām.

Parādi man kā mīlēt dziļāk par to, kā jebkad agrāk esmu mīlējis.
Turi manā priekšā to, kam agrāk uzgriezu muguru.
Palīdzi man kļūt maigākam un atslābināties, pilnībā pieņemot to, ar ko vēl joprojām atrodos kara stāvoklī.

Tu vari man dot problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie atnesīs vēl lielāku uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību.
Palīdzi man atrast humoru tumsā.
Parādi man dziļu miera sajūtu bangojošā vētrā.

Neslēp no manis patiesību. Nekad.
Lai pateicība ir mans pavadonis.
Lai piedošana ir mana mantra.
Lai šis brīdis vienmēr ir mans ceļabiedrs.

Ļauj man redzēt tavu seju katrā sejā.
Ļauj man sajust tavu silto klātesamību manā klātesamībā.
Un atbalsti mani brīžos, kad gribēšu atkāpties.

Elpo caur mani, kad es nespēju elpot.
Dod man iespēju nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam.

Āmen”

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik ilgi sēdēsi?

Vai tu zini, kā Indijā medī pērtiķus?

To dara ļoti vienkārši.
Zemē ierok traukus ar šauru kaklu un iemet tajos riekstus.
Pērtiķis iet. Ierauga zemē caurumu. Caurumā ierauga riekstus.
Daudz riekstu.
Iebāž caurumā roku, sagrābj pilnu sauju riekstu. Un cenšas to izvilkt.
Bet nevar izvilkt, jo sauja pilna ar riekstiem, nevar izvilkt no šaurā trauka kala.

Sākumā pērtiķis trako, lēkā, cenšas izvilkt roku, bet pēc tam nomierinās un sēž.
Stundu.
Divas.
Trīs.
Taču atlaist pirkstus un izbērt riekstus pat neiedomājas.

Pēc tam atnāk mednieki un nogalina pērtiķus. Pat ne ar ieročiem. Vienkārši ar kokiem. Vienu aiz otra.

Tad, lūk, šis ir stāsts par mums – cilvēkiem.
Mēs esam tie pērtiķi. Ar riekstiem saujās.
Kādam šie rieksti ir izglītība, kuru žēl pamest. Kādam vīrs, ar kuru jādzīvo kopā, jo tā ērtāk. Kādam, ierastais darbs, lai arī par mazu naudu, bet labāk tā, nekā nekā…

Un tā mēs sēžam un nav mūsu spēkos izlaist no rokām riekstus.
Un sēžam.
Un sēžam.
Jautājums, kapēc sēžam? Ko gaidām?
Sevi un citus pierunājam.
Kurp tad vēl mēs iesim?
Kam mēs tādi esam vajadzīgi?
Bet šeit, kādi nekādi, tomēr rieksti…
Visu mūžu sēžam. Līdz pensijai. Līdz kapa malai…
​​​​​​​Skumji…

Fragments no Andreja Iļjičova grāmatas “Praktisks ceļvedis laimes medībām”
Avots: Счастливый психолог
Foto: Marlene Esquiús
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Trīs glābējfrāzes

Visums vienmēr mūs atbalsta. Visumam taču vienmēr kaut kā ir jāmāca mums ieraudzīt to, ko esam sapratuši, bet kur vajadzīga vēl kāda papildus mācību stunda…

Parīt būs pirmā darba diena jaunajā darbā. Dzīvo, priecājies, tevi pieņēma darbā, tu esi piemērots, priekšā jauna dzīve, tu varēsi pārbaudīt, ko spēj, vairāk naudas, jauni cilvēki. Bet, nē, cilvēks naktīm ilgi neguļ, izdomā visādas briesmīgas situācijas, biedē sevi un baidās pat iziet no mājas

Grasies doties atpūsties? Atkal galvā visādi nieki. Tu taču gatavojies atpūtai, tad kamdēļ izdomā visādas muļķības, kaut kādas neiedomājamas situācijas, kas varētu notikt. Ir jāpieradina savas smadzenes dzīvot šeit un tagad. Tieši tā ir jāsaprot vārds “apzinātība” un tas nenozīmē pamest visu novārtā un nedomāt par rītdienu.

Domāt vajag, precīzāk, dzīvot šodien tā, lai pats par sevi ir skaidrs, ka rītdiena nebūs sliktāka, bet tieši otrādi – labāka. Taču, lai tā būtu, nevajag atlikt savu dzīvi uz vēlāku, nevajag apslāpēt savas emocijas vai situācijas izkrāsot melnā krāsā, vajag konkrēti dzīvot un piedzīvot savu dzīvi.

Ja esi atnācis uz svētkiem, svini. Sēdi, lasi grāmatu – lasi grāmatu. Esi nolēmis atpūsties – atpūties. Gatavo kaut ko garšīgu – izbaudi procesu un neiejauc ēdienā negatīvas domas par mazu algu, kaut kādas skauģu runas un vēl kaut ko, kas saindē tavu dzīvi. Ja esi ko uzsācis, dari un necenties “lēkāt” no viena “svarīguma” uz citu.

Starp citu, esi ievērojis, ka tad, kad esi saskaņā ar Visumu, tas tev parāda vajadzīgās zīmes, frāzes, idejas un dažādas citas dāvaniņas, kas tev būs lieliski palīgi?

Ir trīs frāzes, kuras vajadzīgā brīdī pateiktas, ļoti uzlabos tavu dzīvi un paliks ar tevi vienmēr.

Regulējam naudas enerģiju, jo tās trūkums ieslēgs trauksmi, kas zīmēs mums briesmīgas bildītes par dzīvošanu zem tilta, par pēdējo maizes riecienu, par briesmīgo dzīvi pensijā.

1. frāze “Apkārt visa kā ir pietiekami. Visiem pietiek un pietiks, ieskaitot mani”

Un nevajag traukties uz veikalu pēc griķiem un sāls. Mierīgi izturies pret situāciju. Tev patiešām pietiks. Pat tad, ja šodien naudas maciņā nav, tāpēc tā arī ir nauda, lai nāktu un ietu, apgrozītos un atkal atnāktu. Ka tikko ieslēdzas bailes par naudu vai tās trūkumu, tā nobloķējas tās plūsma.

Mēs mūždien drebam par lietām, projektiem, darījumiem, problēmu risinājumiem. Tas viss var sabojāt mūsu nervu sistēmu. Galvā tūkstošiem briesmīgu scenāriju un baiļu. Kļūsti par to reto cilvēku, kurš beidzot pārtrauc sacerēt briesmu stāstus.

Smadzenes ir jāparkārto un jāiemāca domāt pa jaunam. Mēs esam spējīgi izveidot tajās jaunas neironu ķēdes, ģenerēt pozitīvu enerģiju un pozitīvas domas, kas pievilks visu labo. Savs lauks ir jāizveido pareizi, lai vari dzīvot kā cilvēks, nevis “notriektais pilots”.

Ja priekšā tev gaidāms kaut kas svarīgs vai jauns un nezināms, saki to skaļi.

2. frāze “Viss, ko es daru un uzņemos darīt, ir veiksmīgs un izdodas man vislabākajā veidā”.

Savādāk priekš kam tad tu vispār to uzsāki? Uzņēmies, tātad vari! Kamdēļ gan sevi strostēt un mocīt? Vai tad tu esi mazohists trešajā paaudzē? Nedomāju…

Ļoti bieži dzīve ar mums spēlē pārbaudīšanas spēli, bet mēs krītam panikā,un skrienam apraudāties.

Ja jūti, ka sāc stresot, izvelc trešo frāzi.
3. frāze “Es esmu šeit, tātad es pilnībā atbilstu šai situācijai”

Biežāk ziņo savām smadzenēm, ka tu vienmēr atbilsti situācijai. Jo tā tu vairs nebaidīsies un nebēgsi, bet meklēsi risinājumu. Risinājumi nāks paši, cilvēki palīdzēs un sadarbosies ar tevi.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pataloganatoma atklāsmes

Kāds paziņa žēlojās: klausies, man ir četrdesmit gadi. No rīta man ir migrēna, vakaros sāp mugura. Uz acīm brilles, uz zobiem kroņi, apavos ortopēdiskās zolītes. Kad ēdu sausu barību, man ir aizcietējumi, kad treknu – gastrīts, no vīna – dedzina. Bez tabletēm no mājas neiziesi, bez aizsargkrēma pludmalē apdegsi, bez miega, neesi dzīvotājs. Bet es taču it kā esmu vesels cilvēks!

Nu, jā, es saku. Tu arī esi vesels cilvēks. Ta izskatās veselība. Tāpēc, ka slimība izskatās pavisam savādāk.

Vai arī: tu bezgalīgi daudz strādā, naudu tērē pārsvarā tikai bērnu vajadzībām. Ēd mājās nevis restorānos, valkā tikai kokvilnas apģērbu, atpūties uz dīvāna. Pēc ienākuma līmeņa pārliecinoši esi kaut kur pa vidu un dažkārt pat augstāk par vidējo. Kāpēc gan rezultātā nav iespējams neko iekrāt – reizi gadā aizved ģimeni uz tuvāko jūru – turpceļš lidmašīnā, atpakaļ – kājām? Tu taču it kā esi bagāts cilvēks?

Nu, jā, es saku, tieši tā arī izksatās bagātība. Nabadzība izskatās pavisam savādāk.

Man taču ir brīnišķīgi viegli un gaiši bērni! Kāpēc gan viņi neklausa, ir skaļi, nav ģēniji matematikā un istabā regulāri viņiem “bardaks”?

Viss ir vienkārši: tā uzvedas brīnišķīgi viegli un gaiši bērni. Bērni ar smagu raksturu uzvedas savādāk.

Bet man ir bijusi ļoti laba audzināšana, ļoti labs garastāvoklis! Laba dzīve! Gaiša galva!

Tad kāpēc… Viss pareizi! Labs augums, laba vasara. Tas, kas mums ir – tas arī ir. Kad tas vairs nebūs labs? Kad tā mums vairs nebūs. 

Un, vēl: es taču it kā esmu ļoti ātrs! Kāpēc viss man aizņem tik daudz laika? Jebkuri procesi, visas pārmaiņas? Jā, un arī pati saprašana?

Viss ir vienkārši: “tik daudz laika” – tas arī ir “ātri”. Lēni – tas ir daudz ilgāk.

Bet kā tad dzīve? Sanāk, ka tā ir īsa?

Nē, tā ir gara. Ļoti gara: septiņdesmit, astņdesmit gadu. Un to laikā tu paspēsi to, ko paspēsi. Tā arī izskatās gara dzīve. Īsa dzīve – tas ir pavisam savādāk.

Vakarā pēc darba braucu garām parkam, tur cauri alejai katru vakaru steberē divi vecīši. Es viņus zinu kādus 20 gadus, viņi bija skaisti, tādi mēdz būt cilvēki gados ar labiem ciltsrakstiem. Viņi bija jautri, trakulīgi, braukāja pa ārzemēm, kolekcionēja gleznas, smējās par manām anekdotēm. Tagad viņi abi izskatās, tā, it kā būtu sarāvušies divreiz mazāki. Vecā sieviņa salīkusi, vecais vīrs staigā ar kruķiem. Mani pat nepazina. Knapi velk kājas, trīs soļi piecās minūtēs.

Tā izskatas laime. Nelaime izskatās savadāk.

Viktorija Raihere
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apsē apelsīni neaug

Savas mātes pieņemšana ir galvenais solis ceļā uz panākumiem un labklājību. Pieņemt savu mammu ir tāpat kā iegūt spārnus, ieelpot spēcīgu gaisa plūsmu, kas ļauj dzīvot.

Mamma! Mamma ir pirmais vārds, pirmais cilvēks, ar kuru mēs dzīvē satiekamies. Mamma dod dzīvību, iegulda savā bērnā savu sirdi, dvēseli un sevi visu. Bet, kad bērns pieaug, tad nezin kāpēc paceļas virs savas mātes un ieņem galvenā pozīciju, un izvirza pret viņu bezgala daudz pretenziju. Pret sievieti, kura devusi viņam dzīvību.

Par to, cik svarīgi ir pieņemt savu mammu

Kad cilvēks pārstāj būt savas mātes bērns, viss viņa dzīvē sāk risināties citā virzienā. Viņš pagriež muguru savai dzīvei un ieskatās pagātnē. Nepieņemot māti, viņš atņem sev resursu, lai viegli un brīvi varētu iet cauri dzīvei. Bez mātes cilvēks vispār nevar iet.

Tas ir ļoti svarīgi: attiecības ar māti ietekmē visas dzīves sfēras.

1. situācija

Kad mēs iekārtojamies darbā, savā darba devējā mēs redzam savu māti, mēs pastāvīgi gaidām no viņa atbalstu, mīlestību, atzinību. Gaidām visu to, ko, iespējams, neesam saņēmuši bērnībā. Un katru reizi, ja neesam izstrādājuši savas pamatattiecības ar savu māti, mēs aizejam no darba, vainojot darba devēju par to, ka viņš nav pamanījis, nav atzinis, nav paslavējis, novērtējis.

2. situācija

Kad mēs  uzsākam savas attiecības ar partneri, arī no viņa mēs gaidām “mātes mīlestību”. Pieprasām maigumu, glāstus, pieņemšanu, rūpes, aizsardzību, atbalstu – un arī tas ir tas, ko neesam saņēmuši savās attiecības ar māti.

3.situācija

Kad mēs dzemdējam bērnus, tā vietā, lai dāvātu viņiem mīlestību, maigumu un atbalstu, mēs arī viņos meklējam māti. Pieprasām, lai viņi rūpētos, mīlētu, pieņemtu, atnestu, apskautu, sasildītu, atbalstītu.

Mēs visā meklējam māti: valdībā, cilvēkos, draugos, apkalpojošajā personālā, skolotājos, kolēģos. Bieži mēs meklējam māti pat mājdzīvniekos. Un dzīvojam savu dzīvi nemitīgos mātes meklējumos.

Taču tur nav iespējams viņu atrast. Mamma ir tikai viņā pašā.

Kā mēs atstumjam savu māti

Praktiski katrs no mums izdzīvo sekojošu savas dzīves scenāriju.
Mēs piedzimstam, mīlam savus vecākus, augam, bet pieaugot sākam uzkrāt aizvainojumus, pretenzijas un neapmierinātību. Un reiz, kad jau esam pieauguši, mēs sasniedzam stāvokli, kad sākam vainot savus vecākus par to, ka viņi nav iemācījuši mums “harmonisku dzīvi”, mēs apberam viņus ar pārmetumiem un pretenzijām.

Paralēli augam, mācāmies, kļūstam izglītoti, pārliecināti par sevi, gudrāki. Iegūstam lielisku izglītību un sākam justies gudrāki, veiksmīgāki, varenāki par savu mammu.

Mēs atnākam pie viņas (labi, ja atnākam) un sākam mācīt viņai dzīvot, pierādīt savu taisnību un nozīmīgumu. Mēs esam pārliecināti, ka mamma neko nesaprot. Un vēl domājam, ka viņa mums nav iedevusi visu, kas nepieciešams, ka viņa vainojama mūu problēmās, un, protams, viņa ir atpalikusi no dzīves.

Un ar šo pašu mēs pieļaujam lielāko kļūdu savā dzīvē: atsakāmies no sevis, savas dzīves un sava likteņa.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka apsē apelsīni neaug. Atsakoties no savas mātes, mēs atsakāmies no sevis.

Tu – tā arī ir tava māte. Tāpēc tev vienmēr ir jāatceras, ka mamma – ir tā sieviete, kuras asinis plūst tavos asinsvados. Tā ir sieviete, kura deviņus mēnešus nesa sevī tevi. Un no viņas miesas un asinīm veidojās tavs ķermenis. Dienu no dienas, atrodoties viņas ķermenī tu sevi pabaroji ar viņu.

Un tieši caur viņu pie tevis atnāca dzīve. Tieši viņai bija nelaba dūša, uztūka ķermenis, plīsa āda un asinsvadi, bojājās zobi. Viņa tevi iznēsāja, atdodot tev sevi visu.

Tieši viņa – tava mamma dāvāja tev dzīvību. Audzināja tevi, kā varēja un prata, atdodot tev pašu labāko. Katra māte savam bērnam vēl tikai labu, laimi un mīlestību. Un tas, kā viņa uzvedās, bija labākais, ko viņa varēja. Ir ļoti svarīgi saprast un pieņemt to, ka viņa nevarēja savādāk. Tikai tā.

Mamma vienmēr ir viedāka un enerģētiski spēcīgāka. Vienmēr!

Ir svarīgi saprast, ka mamma ir liela, viņa ir vecāka, viedāka, varenāka. Un lai kādas virsotnes tu sasniegtu, vienmēr, absolūti vienmēr būs tā, ka mamma dzīvoja ilgāk, viņai bija lielāka pieredze un vairāk dzīves gudrības.

Mamma vienmēr zina vairāk, viņa ir gudrāka un enerģētiski stiprāka un tāpēc ir ļoti svarīgi pie savas mammas nākt kā bērnam.

SVARĪGI! Nevis no vecāka pozīcijas, bet bērna.

Tu nevari dot viņai savus padomus, tu nevari mācīt viņu dzīvot. Atceries, kas esi tu un, kas viņa. Un kad atnāc pie viņas, apsēdies viņai pie kājām, paskaties uz viņu no apakšas uz augšu, palūdz padomu, pastasti par savām problēmām un dod viņai iespēju tev palīdzēt.

Mamma vienmēr ir liela un tu – maziņš. Mamma dod, bet tu ņem. Ja neņemsi enerģiju no mammas, tu atņemsi enerģiju sev un saviem bērniem, tu atņemsi enerģiju savai dzīvei un saviem projektiem, tev būs grūti iet tālāk. Jo caur mammu pie tevis nāk visas dzimtas enerģija, miljoniem cilvēku, kuri tic tev enerģija. Un ar šo enerģiju iet pa dzīvi ir daudz drošāk un vienkāršāk.

Pieņemt savu mammu – tas ir pamatu pamats, pakāpiens ceļā pie veiksmes un labklājības. Pieņemt savu mammu nozīmē iegūt spārnus, ieelpot varenu gaisa plūsmu, kas ļaus dzīvot.

Un katru reizi, kad gribēsi kritizēt savu mammu, atceries, kas esi tu un, kas viņa.

Jūlija Hadarceva

Tulkoja: Ginta Filia Solis