Sāc savu dienu ar labo…

Sāc dienu ar labo.

Piemēram, ar sevi…

Baudi savu rīta kafiju un nekur nesteidzies. Sildi rokas pie karstās krūzes, ieelpo brīnišķīgo aromātu. Elpo mierīgāk, jūti dziļāk. Izbaudi.
Atceries – pie tevis atnāks viss, kolīdz tu visu atlaidīsi.
Iemācies novērtēt savu Dvēseli un savu laiku – neizterē to tukšām un nevajadzīgām lietām.
Rūpējies par savu personīgo telpu un sargā to no visa, kas var tai kaitēt, sagraut, sarūgtināt, iztraucēt.
Nesteidzies – baudi vasaru, rudeni un dzīvi, baudi zelta dienas, ieelpo pilnu krūti un nesteidzies. Tas ir tik brīnišķīgi – vienkārši dzīvot. Vienkārši sev un savai labsajūtai.
Atceries – tas, kas tev lemts, noteikti piepildīsies, to, kas paredzēts tev, nepaņems neviens cits.
Aizej. No jebkuras netīrības un riebeklībām. No lietām, kas tev neder vai vienkārši nepatīk. No cilvēkiem, kuros nav atklātības, patiesuma, uzticības un siltuma.
Piepildi savu māju ar skaistumu, bet sirdi ar Mīlestību.
Iemācies redzēt lielo sīkajā un izvēlies galveno – jūti ar sirdi.
Atlaid to, kas savu laiku nodzīvojis un aizgājis. Aizej no cilvēkiem, kuru vērtības neatbilst tavējām.
Koncentrējies nevis uz ienaidniekiem, bet draugiem – ja tu esi personība, ienaidnieki vienmēr būs, bet draugi ir tā vērtība, kas jāsaudzē. Un nepagriez savu vaigu svešu viedokļu plaukām.
Nav svarīgi, ko par tevi runā – cilvēki vienmēr runā par tiem, kuri viņiem soli priekšā; lai runas klīst, tās tev nesasien ne rokas ne kājas. Lai tev apkārt ir mīļi cilvēki un skaistas lietas.

Pasmaidi!

Pasaule ir tik skaista, bet vēl skaistākas ir tavas acis, kad tu smaidi.

© Lija Russ
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete kaļ plānus

Miljardiera Īlona Maska māte modele Meja Maska, kurai šobrīd ir 73 gadi, izdevusi grāmatu ar nosaukumu “Sieviete kaļ plānus”. Tas ir stāsts par ilgmūžību un gara spēku.

“Kāpēc es nebaidos novecot?

Varbūt tāpēc, ka ikviena manas dzīves desmitgade ir bijusi labāka par iepriekšējām?!
Mani 20 bija briesmīgi, izņemot to, ka es piedzemdēju trīs brīnišķīgus bērnus. Vīrs mani apspieda gan emocionāli gan fiziski.
Mani 30 nebija vienkāršāki – es izšķīros un viena pati audzināju savus bērnus.
Mani 40 bija veltīti tikai vienam – izdzīvošanai.
Kad man bija 50, es pārvācos uz Ņujorku un centos uzbūvēt savu biznesu.
60 gados dzīve kļuva daudzmaz līdzsvarotāka: bērni, mazbērni, darbs.
Tagad savos 70, es esmu pieprasītāka kā jebkad agrāk.
Es pat nevarēju to iedomāties, taču tagad es patiešām esmu laimīga.
Un katru reizi, kad mana dzīve kardināli mainījās
– šķiršanās,
– savs bizness,
– pārvākšanās uz citu pilsētu, valsti, kontinentu, 
– man bija ļoti bail.

Bija laiki, kad mēs ar bērniem vakariņās ēdām tikai maizi ar riekstu sviestu.
Vistu es varēju nopirkt reizi nedēļā: to gatavoju ar kartupeļiem un dārzeņiem un  tās bija vislieliskākās dzīres. Un tieši tas mani un manus bērnus iemācīja novērtēt tādus brīžus un priecāties par visu labo.

Savā dzīvē tu vari saskarties ar daudzām sarežģītām situacijām un tava dzīve nerisināsies tā, kā tu to vēlies, taču tu vienmēr vari to izmainīt.
Nav nekādas vajadzības iestrēgt nelaimīgā personīgajā dzīvē vai nemīlamā darbā!

Nebaidies novecot un satiecies ar draugiem, kuri arī uz to nav ieciklējušies.

Komunicē un pavadi laiku kopā ar tiem, kuri tevi mīl, kuriem ar tevi ir interesanti, jo tu esi apburoša, gudra un par sevi pārliecināta”.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Instagram: Maye Musk @mayemusk

Viss JAU ir… tevī

Kad ļoti ilgstoši nenotiek nekas labs, tad pilnībā iespējams, ka patiesībā notiek, tikai tu pats pavisam nemanāmi esi pazaudējis kontaktu ar tām jūtām, kas ļauj justies daudz maz laimīgam…

Un pilnīgi iespējams, ka ir parādījies ieradums domāt, ka viss labais staigā pa kaut kādām citām takām un paredzēts kādam citam, tikai ne tev.
Un vēl iespējamāk, ka tu domā, it kā laimīgie dzīves mirkļi nav atkarīgi no tevis un, ja neviens tos tev neuzdāvinās, tad cerēt nav uz ko: jo nevari taču tu būt laimīgs pats no sevis.
Bet ironiskā dzīve vēro tavu kautrīgo vilšanos un ieilgušo letarģiju un skumji smaida, domājot par to, kad reiz vienkāršā cilvēciskā laime pamodīsies un atļaus sev to, kam atļauja nav jāprasa…

Lūdzu, mosties…
Viss jau ir. Tieši tevī.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime ir vienkāršās lietās

Pats gardākais ēdiens ir vienkāršs – nogatavojušies tomāti ar lociņiem un jūras sāli, novārīti jaunie kartupeļi ar dillēm, zivju zupa ar uguskura dūmu smaržu.

Visburvīgākās smaržas ir dabīgās. Koku lapas pēc lietus, pļavas ziedi no lauka aiz vecmāmiņas mājas, tikko no ābeles salasīti āboli, mīļotā cilvēka ādas smarža.

Visskaistākas krāsas ir dabīgās. Krāsu pāreja saulrieta debesīs no zilas uz sarkanu, saules dimanta atspīdums debeszilajā jūrā, visi dzeltenās un oranžās krāsas toņi rudens lapotnēs, dziļi zils krēslas samts.

Vismīļākās melodijas veidojas no banālās septiņu nošu kombinācijas. Tās viegli atcerēties un dziedāt. Tās ir kopā ar mums gan bēdās gan priekos, gan bailēs, tās atbalsta, uzmundrina un dod spēkus.

Vispatīkamākie cilvēki ir viegli, pieejami, neizlepuši. Viņi ir interesanti, ar dziļu Dvēseli un viņiem riņķī nav jādanco, jāizpatīk, lai Dievs nedod, nesamaitātu viņu smalko dabu.

Visbrīnišķīgākās attiecības ir vienkāršas un saprotamas, kā punktiņš-punktiņš-komatiņš. Bez trīsstāvu konstrukcijām, kariem un cīniņiem. Ar skaidriem noteikumiem, skaidrām robežām, atskaņotām un apmierinātām vajadzībām un netēlotām jūtām.

Velti mēs ne vienmēr protam atšķirt šo apbrīnojamo dzīves uzbūves īpatnību un mērām it visa vērtību pēc ieguldītā daudzuma, nevis saņemtā prieka.

Nika Nabokova
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vajag dzīvot vieglāk

Cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vieni dzīvo viegli. Laimes lutekļi, fortūnas mīluļi. Tiesības maina, bērnus dzemdē, diplomus saņem, mācās, brauc atpūsties pie jūras, ārstē kaķi, nogriež modernu matu griezumu, ar kaut ko draudzējas vai strīdās. Un viss kaut kā viegli.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties…

Bet citi – viņiem ir smagi, grūti dzīvojas. Viņi elš un pūš, un žēlojas. Visu dara ar milzīgu piepūli. Tiesības jāmaina – nolādētās rindas un nodokļi. Pie jūras jāaizbrauc – šausmīgi dārgas biļetes, pie jūras viss ir netīrs, piedrazots un ūdens auksts. Grūtniecība pārvēršas par kaut kadu ievilkušos slimību, gandrīz vai invaliditāti, bērns – trauksmes un problēmu avots. Mati jānogriež – vesels šausmu stāsts par to, cik rupji cilvēki stradā salonā. Mācības – mocības un šausmas.

Tā, lūk. Notikumi vieni un tie paši. Vieniem un otriem. Nekādas atšķirības. Labi notikumi, slikti notikumi. Bet vieni šos notikumus uztver kā nastu un krustu, kas jānes.

Otri – protams, pārdzīvo. Un dzīvo tālāk. Viegli. Vai arī šķiet, ka viegli.

Vieni elpo, otri – smagi elš. Un gājiens uz veikalu pēc cukura pārvēršas par murgu.

Un cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties; tikai tā arī paliek mūsu pašu izvēle. Dzīvot un elpot. Vai izdzīvot un elst. Vienos un tajos pašos apstākļos.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laiks attapties

Es jau no dabas esmu slinka, tāpēc no rītiem man nav nekādu īpašu sasniegumu, izņemot to, ka esmu pamodusies…

Kaut gan, nē, ir vēl viens – es turpinu pret sevi izturēties labi, atzīstot to, ka esmu slinka.
Agrāk nepratu.
Agrāk es neapzināti meklēju jebkādu atzinību, pārvēršoties par bērnu, kurš ziņoja par to, ka viennozīmīgi vēlas patikt saviem vecākiem un visiem pārējiem, pēc kuru vērtējuma alkst.
Patiesībā, mani mīļie, tas ir ļoti mokošs stāvoklis… nespēja pret sevi izturēties labi bez svešas atzinības – ka esi labs, pareizs un veiksmīgs.
Un diemžēl daudzi no mums ir slimi…
Tik ļoti slimi, ka pat jaciņu sev nenopirks, iekams nebūs pārliecinājušies par to, ka kāds uzslavēs.
Pēc tam tas pāraug bailēs, trauksmē, neirozēs, nespējā būt sev pašam un dzīvot savu dzīvi, iznīcībā un pilnīgā atkarībā no citu viedokļiem.
Būtu labi laikus no visa šī attapties…
Vienkarši pamest šīs sacensības, regulārās ikdienas atskaites par savu paša inscenēto ideālumu, kas pats par sevi jau ir neiroze.
Un saprast to, ka labi ir būt dzīvam un veselam, nevis tādam, kas izsauc apkārtējo apbrīnu…
ka labi, ja tev ir viens reāls mērķis un tas ir daudz labāk, kā simts uz papīra uzrakstītu…
ka viena konkrēta cilvēka mīlestība ir daudz vērtīgāka par iluzoru visa pūļa dievināšanu….
ka ikdienišķums jau sen ir kļuvis par daudz lielāku retumu nekā zvaigžņotība, kas spraucas ārā pa visām vīlēm… 
Kamēr rakstīju, ieraudzīju sava kaķa “rīta rosmi” – šķiet, šis puisis patiešām daudz ko zin par dzīvi.
Labrīt! Bez kādas domas par to, kā nodzīvot šo dienu pareizi… kā sanāks un tā, kā tu to vēlies.

Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par laimīgajiem

Laimīgi cilvēki ir tie, kuri nevēlas lai viņus nosūdz.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības par citiem sūdzēties.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības citiem vēlēt nabadzību un nelaimi.
Laimīgi ir tie, kuri smaida un ir spējīgi citiem novēlēt labklājību.
Laimīgi nav tie, kuriem ir pasīvais ienākums un, kuri var ne dienas nestrādāt.
Laimīgi ir tie, kuri atbrīvojušies no pagātnes notikumiem un kuriem ir skaidrība galvā.
Laimīgi ir tie, kuri dzīvo ne tikai ar galvu, bet arī sirdi.
Laimīgi ir tie, kuri jūt ne tikai galvu, bet arī savu ķermeni.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi just.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi dziļi just.
Laimīgi ir tie, kuri var just dziļi un daudzveidīgi.
Laimīgi ir tie, kuriem piemīt spēja priecāties par citiem.
Laimīgi ir tie, kuri spēj atzīt citu cilvēku ieguldījumu.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikt “piedod”.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikties.
Laimīgi ir tie, kuri var dzīvot savu dzīvi.
Un tad vairs nevajag kladzināt par to, cik ļoti apnikuši visi “veiksmīgi veiksmīgie”,

Veiksme, brīvība, laime tracina vien tik ilgi, kamēr tas viss nav tavs.
Bet nauda tracina vien tik ilgi, kamēr tā ir sveša.
Sava nauda vispār netracina. Nemaz.
Pārbaudīts 🙂

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja Ginta Filia Solis

Mīlēt, ne saprast

Sievieti vajag mīlēt nevis saprast. Tas jāielāgo pirmkārt.
Vairums atšķirību starp sievietēm un vīriešiem saistīti ar tūkstošiem gadu ilgušiem dažādiem apstākļiem.
Sievietes psihi ir nomācis vīrietis, kurš viņai melo, padara viņu par savu verdzeni, pārvērš par otršķirīgu pasaules pilsoni. Viņš zin, ka viņa ir brīnišķīga un, ka viņas neatkarība vīrieti apdraud. 
Sievietei savā dvēselē ir jāatrod un jāattīsta savs potenciāls, un tad viņu gaida brīnišķīga nākotne.
Sieviete un vīrietis nav ne līdzvērtīgi ne arī atšķirīgi. Viņi ir unikāli.
Un divu unikālu būtņu satikšanās rada ko brīnišķīgu.

OŠO

Kamēr vien tu jūti dzīvi, tā jūt tevi…

Rīts. Aprīlis. Svētdiena.

Tas ir tas, kas ārpusē… un tas, no kā lieliski var izveidot vienkāršiem brīnumiem piepildītu dienu.

Var atpūsties. Var izgulēties. Var izstaigāties.

Un var atlikt uz vēlāku laiku visu to, ko piekasīgais iekšējais vectēvs liek darīt tieši tagad…
Starp citu, kā tavs iekšējais vectēvs dzīvo?

Burkšķ, ir neapmierināts, piekasīgs, kritisks?

Vai arī tomēr prot draudzēties? Un gaida no tevis signālu tam lai sabotētu lietas, problēmas, uzdevumus, kuri nekad nebeigsies? Un arī vēlas brīvdienu?

Šī brīvdiena, mīļie, ir ļoti vajadzīga…

Jā, brīvdiena domāta tam, lai izietu.

Izietu no steidzīgā režīma ar nosaukumu VAJAG.
Neviens jau nestrīdās, ka vajag. Ļoti daudz ko vajag. Vienmēr.

Taču, ja mēs to kaut retu reizi neatšķaidām ar spītīgu uzdrīkstēšanos un izaicinošu NEGRIBU, tad pašas dzīves košais un daudzkrāsainais akvarelis drīz kļūs nelietojams.

Un tā mūsu atspulgs sen aizmirstā prieka spogulī ļoti drīz kļūs bāls.
Un tā ļoti ātri pazudīs jau tā ne parāk lielie mums dotie laika resursi.
Jā, varbūt tas, kas atrodas iekšpusē, neatstāj izredzes uzvarēt to, kas atrodas ārpusē …

Mēdz būt arī tā.
Taču arī tad ir vērts atcerēties, ka arī šim stāvoklim nav nekādu tiesību uz visu mūsu dzīvi.
Tam ir ierobežots darbības laiks.
Un pat šajā laikā atrodas plaisas, caur kurām iespīd gaišie cerību stari…
Nekad sev to neliedz.

Un nekad neliedz sev savu paša atbalstu.
Nostājies savā pusē pat visgrūtākajās dzīves dienās.

Dodies pastaigā, dzer tēju, lasi grāmatas, guli dīvānā, klausies mūziku vai klusumu, komunicē un turpini mīlēt visu, kas rod tevī atbalsi.

Tā ir tava dzīve.

Un kamēr vien tu to jūti, tā jūt tevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un iespējas ir bezgalīgas

Ikviena krīze ir saskaršanās ar to, ka tā kā agrāk bija, tagad vairs nevar. Ir nepieciešams kaut ko mainīt. Skatīties būtībā. Kas nedarbojas. Un kā tagad būt – pa jaunam.

Tas ir ielūgums uz pārmaiņām. Uzaicinājums mainīties. Iet jaunajā. Vēl nezināmos ūdeņos. Ceļojums aiz robežām. Aiz ierastajiem uzskatiem par sevi un savām iespējām. Tuvāk sava iekšējā potenciāla atklāšanai. Tā būs satikšanās ar sevi. Jaunā dziļumā.

Tas ir ielūgums sākt skanēt savādāk.

Iet dziļāk.

Sirdī. Mīlestībā.

Pārstāt sev melot. Pārstāt cīnīties ar sevi. Pārstāt lauzt un postīt sevi un savu pasauli.

Sākt labāk klausīties un dzirdēt sevi. Savas vajadzības. Ieskatīties savās sāpēs. Iet sevis dziedināšanā. Arvien dziļāk un dziļāk.

Potenciāls ir bezgalīgs. Spēks ir bezgalīgs. Taču bez Mīlestības tam visam nav jēgas.

Radīt pa jaunam. Skanēt pa jaunam.

Īsti. No būtības. No sirds. No Mīlestības. No pašvērtības. No cieņas. No viegluma un prieka.

Iespējas ir bezgalīgas. Mīlestība ir bezgalīga.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis