SAVA DZĪVE

Cik bieži mēs neprotam izdzīvot savu dzīvi.
Īpaši tad, kad tā neattaisno mūsu cerības.
Mums šķiet, ka mēs varam to kaut kā nebūt ignorēt,
novērst savu uzmanību, pabūt maliņā.
Mums pat šķiet, ka vienkāršāk būtu piedalīties kāda cita dzīvē,
kamēr savējā paiet ne pēc tā labākā scenārija.
Tā, it kā mēs varētu no tās izkāpt, kā no autobusa,
lai nedaudz pamīņātos pieturā un tad iekāptu nākamajā.

Bet, lūk, kāda nelaime, nākošā nebūs!

Nevar savu dzīvi nogaidīt kādā citā vietā,
ne arī citā laikā.

Tāpēc, saudzējiet sevi. Pieskatiet un turiet acis vaļā!

Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par labo – sagaidi labo

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica:
“Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.

Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un, ko domā?! Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.

Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.

Kopējais slimību skaits, kas saistītas ar sliktām domām, turpina pieaugt.
Tāpēc, lai saglabātu labu veselību, ir vērts sekot seno viedo padomam – priecāties par dzīvi, lai cik grūti laiki arī nebūtu.

Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir atkarīgi no viņa domām.
Domā par labo – sagaidi labo.
Domā par slikto – slikto arī saņemsi.
Tas, par ko mēs pastāvīgi domājam, pārvēršas par pārliecību, ka tam jānotiek vai tas var notikt. Un šī ticība rada notikumus….

Un, vēl, nekad neraizējies par niekiem!

Amerikāņu kardiologs Roberts Eliots teica:
“Pirmais noteikums: neraizējies par niekiem.
Otrais noteikums: viss ir nieki”

Veselību jums!

Автор: Vladimirs Okruts
Foto: Anastasia Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas es esmu?

– Es ierados Holivudā, neiestādījusi sev jaunus zobus, nemainot ne deguna formu ne savu vārdu. Un tas dara man godu.

– Mājās es valkāju vienu un to pašu apģērbu un mani absolūti neinteresē dārglietas, es nevalkāju bikses ar kompresijas jostu. Man patīk justies komfortabli. Ir daudz vairāk svarīgu lietu par ārieni.

– Pilnībai jābūt saviem nelieliem trūkumiem. Tāpēc, ka viss ideālais ir nedzīvs un garlaicīgs.

– Ir sarežģīti būt slavenu vecāku bērnam. Taču mans dēls Džeisons, pieaugot ir sapratis to, ka daudziem cilvēkiem ir nācies pārdzīvot smagu bērnību. Kam tā ir bijusi ideāla? Tikai nedaudziem. Bet grūtības norūda raksturu. Gadiem ritot, kad dusmas pāriet, mēs kļūstam daudz saprotošāki un mācāmies būt pateicīgi par šo pieredzi.

– Dzīve ir pārāk īsa un tāpēc maltīti sāc ar desertu.

– Domas par to, ka kritiskais vecums iestājas 40, 50, 60 gados (visiem tas ir atšķirīgi), noved cilvēkus depresijā. Kāda starpība, cik tev gadu? Tu no rīta pamosties un tas jau ir brīnišķīgi. Ir jābūt pateicīgam Dievam par katru nodzīvoto dienu. Ja tu baidies no savām dzimšanas dienām, tad kāpēc vispār dzīvot?

Bārbra Džoana Streisande (76 gadi)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots

Ja domājam, ka patiesība par dzīvi slēpjas tikai tās nenovēršamajās beigās, tad nākas atzīt, ka dzīves vispār nav, jo beigas ir patiesība par nāvi.

Protams, katrs no mums reiz ar to sastapsies, taču dzīve nav stāsts par to…
Dzīve ir stāsts par to, kas mums ir, un par realitāti.
Galvenais noziegums pret dzīvi ir tik ļoti pārslogot to ar sapņiem, ilūzijām, pieņēmumiem, priekšstatiem un minējumiem par to, kādai tai būtu jābūt savā laimīgajā variantā, ka tai nekas cits neatliek, kā likt vilties kārtējam sapņotājam, kurš nomocījis sevi, sistemātiski noniecinot visu, kas ir tieši šobrīd, un pielīdzinājis savu dzīvi mūžīgajai parādniecei un lielo cerību pievīlējai.

Mani mīļie, neviens mums nevar aplauzt spārnus… kaut vai tikai tāpēc, ka mums to nav. Daba tos nav paredzējusi.
Taču tā ir paredzējusi ielikt katrā galvā tik daudz jūtu, reakciju un emociju, ka mums nav iespēju izrullēt tikai uz vienas vien pozitīvās nots.
Viss ir vajadzīgs un viss izpaužas.
Un tāpēc, jo pilnvērtīgāk cilvēkam attīstīta psihe, jo neizbēgamāka izrādīsies iešana cauri savām skarbajām krīzēm, šaubām, izmisumam, kritieniem, vienaldzības periodiem, nepārliecinātībai un vēlmei sagraut šo ierasto pasauli…
Taču tik pat neizbēgamas ir arī uzvaras, atkopšanās un izejas atrašana no pat vissarežģītākajiem labirintiem, un radošums, un mīlestība, un realizācija, un vēl ļoti daudz kas.

Dažādos līmeņos, dažādā ritmā un atšķirīgos mērogos. Un te nu viss ir individuāli.

Nav viena algoritma, kas visus padarīs laimīgus.

Taču ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots.

To saprotot, es sapratu, kāpēc grūtsirdība ir nāves grēks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние.

VISS, KO ESI PELNĪJIS

Atlaid cilvēkus, kuri nav gatavi tevi mīlēt. Tas ir pats sarežgītākais, ko tev nāksies izdarīt savā dzīvē un tas būs pats svarīgākais.

Pārstāj piedalīties smagās sarunās ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties.
Pārstāj atrasties cilvēkos, kuri neinteresējas par tavu klātbūtni.

Es zinu, ka tavs instinkts tev liek izdarīt visu iespējamo, lai saņemtu apkārtējo atzinību, taču tas ir impulss, kurš zog tavu laiku, enerģiju, emocionālo un fizisko veselību.

Kad tu sāc cīnīties par priecīgu dzīvi, interesantu dzīvi un mērķtiecību dzīvē, ne visi būs gatavi iet kopā ar tevi. Tas nenozīmē, ka tev sevi jāizmaina. Tas nozīmē, ka ir jāatlaiž cilvēki, kuri nav gatavi iet ar tevi kopā.

Ja tevi atstumj, apvaino, aizmirst vai ignorē cilvēki, kuriem tu atdod savu laiku, tu nedari sev labu, turpinot piedāvāt viņiem savu enerģiju un savu dzīvi.

Patiesība ir tajā, ka tu neesi visiem un visi nav tev.
Lūk tas, kas dara tevi īpašu, – ka tu atrodi cilvēkus, ar kuriem vari dalīties mīlestībā un abpusējās jūtās. Tu uzzini, cik tas ir vērtīgi, jo tu esi izbaudījis to, ka tā nav.

Jo vairāk laika tu tērē tam, lai sevi padarītu par mīļoto cilvēku, kurš nespēj dot to, ko citi nevar pieņemt, jo vairāk laika tu tērē tam, lai atņemtu sev iespēju būt kopā ar to, kurš būs daudz vērtīgāks tev.
Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem satiksies ar tevi tavā ieinteresētības un mērķtiecības līmenī.
Jo vairāk tu kontaktējies ar cilvēkiem, kuri tevi izmanto, kā spilvenu, rezerves variantu vai terapeitu viņu emocionālajai dziedināšanai, jo ilgāk tu atrodies tālu no tās sabiedrības, kuru tu patiesi vēlies.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi piedalīties, beigsies arī vajadzība kaut ko meklēt.
Iespējams, tad, kad tu pārstāsi censties, attiecības izbeigsies.
Iespējams, tad, kad tu pārstasi rakstīt īsziņas, tavs telefons klusēs vairākas nedēļas.
Un tas nenozīmē, ka tu esi sabojājis attiecības. Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, ir enerģija, kuru tu atdevi, lai tās saglabātu. Tā nav mīlestība, tā ir pieķeršanās. Tev vienkārši gribās dot iespēju tam, kas to nav pelnījis.

BET! Tu esi daudz ko pelnījis. Ir cilvēki, kuriem nav jābūt tavā dzīvē, un tu to sapratīsi.
Pats vērtīgākais, kas tev dzīvē ir – ir tavs laiks, tava enerģija, jo abi šie jēdzieni ir ierobežoti.
Tas, kā tu atdod savu laiku un enerģiju, nosaka tavu eksistenci.

Kad tu to sāc saprast, tu sāc saprast arī to, kāpēc esi tik trauksmains, kad pavadi savu laiku darbībās, vietās un situacijās, kuras tevi neapmierina, ar cilvēkiem, kuriem nevajadzētu atrasties blakus. Tie zog tavu enerģiju.
Lūk tad, tu arī sāc saprast, ka galvenais, ko tu vari izdarīt sevis un citu labā, ir vairāk par visu aizsargāt savu enerģiju.

Padari savu dzīvi par drošu patvērumu, kurā ielaid tikai “saderīgus” cilvēkus. Tu neesi atbildīgs par kāda glābšanu. Tu neesi atbildīgs par to, lai kādu pārliecinatu kļūt labākam.
Tas nav tavs darbs – dzīvot tikai cilvēkiem un atdot viņiem visu savu dzīvi. Tāpēc, ka, ja tev ir slikti, ja tu jūties kādam parādā, tu būsi visu savu problēmu sakne – dēļ savas uzstājības, neatlaidības, baidoties, ka tava atdotā enerģija un pakalpojumi pie tevis neatgriezīsies.

Vienīgais tavs pienākums – apzināties, ka tu esi sava likteņa saimnieks un pieņemt to mīlestību, kuru esi pelnījis.
Izlem, ka esi pelnījis īstu draudzību, īstu uzticību un pilnīgu mīlestību ar veseliem un labklājīgiem cilvēkiem.
Un tad… paies neilgs laiks un tu ieraudzīsi, cik spēcīgi tas sāk mainīt tavu dzīvi…. un tā mainās par visiem 100%, jo tu atrodies kopā ar pozitīviem un labestīgiem cilvēkiem, un jūs apmaināties ar labestīgu un pozitīvu Enerģiju.

Pārmaiņas tev dāvās Mīlestību, Cieņu, Laimi un Aizsardzību, kuru tu esi PELNĪJIS.

Sers Filips Entonijs Hopkinss
Tulkoja: Ginta Filia Solis

RŪPĒTIES

Jau pavisam ziemīgā saule atnāk ietinusies aukstā rītausmā … un apbur.

Ilgi skatos, ļaujoties neuzmācīgaj un neuzkrītošai hipnozei, kas raksturīga ir tikai dabai.
Tā pati mūs māca. Māca, nepamācot. Māca pieņemt sevi jebkurā procesā, neizgrūž pa durvīm tikai tāpēc, ka, iespējams, mums nav taisnība, nebāž degunā tavas nepilnības un netiesā par vājuma brīžiem….
Rūpējas
Mani mīļie, ja nu kas, tad rūpes ir tieši par šo…
Ne jau par to, kā pareizi, vai labāk darīt, bet par to laimīgo NEpiekasīšanos tam, kas notiek tieši šobrīd.
Par brīnišķīgu atcerēšanos, ka pat ne visai pareizajam vajag siltumu, karstu tēju un tīru gultu.
Par brīnumskaistu ticību tam, ka pat viskonstruktīvākā kritika patiesībā nekad nav bijusi tik dziedējoša kā vienkārša labestīga saruna.
Par satriecošo patiesību, ka pieņemšana ir daudz efektīvāka par jebkādām pretnovecošanās procedūrām.
Parūpējies par sevi…
parūpējies par tiem, ar kuriem tava dzīve kļūst laimīgāka…
parūpējies par katru savas dzīves dienu, liekot tai saprast, ka esi gatavs tai piedot jebkurus negludumus.
Un tu ieej ziemā nevis kā lielā pārbaudījumā, bet kā savas dzīves turpinājumā, apzinoties to, ka tikmēr, kamēr mēs viens otram ticam, nekas nebeidzas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sveika, mana Dvēsele

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Tev grūti ar mani. Redzu, ka grūti. Tikai tagad beidzot es sāku kaut ko darīt tev. Sev. Ne mammai vai tētim. Ne vecmāmiņai un vectētiņam. Ne vīram. Ne bērniem. Tev.

Piedod, Dvēsele, mana meitenīte, ka tik ilgi neesmu tevi redzējusi, bet tu sauci. Tu lūdzies, kliedzi, čukstēji, dziedāji, raudāji, bet es neredzēju un nedzirdēju. Man nebija laika. Man gribējās būt labai un es centos. Vecākiem. Vīram. Bērniem. Skolotājiem. Draugiem. Es ļoti centos.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Vai tu man piedosi? Es tik loti vēlējos dzirdēt, kāda gan malacīte esmu, un centos. Cik spēka. Tērēju savu laiku, lai iepatiktos, lai kādam būtu laba. Tērēju spēkus. Tērēju savu dzīvi. Un neredzēju un nedzirdēju Tevi. Sevi nedzirdēju.

Skatījos spogulī un neko neredzēju.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Zini, droši vien tas notika kaut kad bērnībā. Kaut kad bērnībā es noskatījos kaut ko svešu, ieraudzīju, ka mēdz būt savādāk, ieraudzīju no ārpuses, mēs taču nekad nevaram zināt, kas tur iekšā citiem. Ieraudzīju un sagribēju to sev. Un dzīvoju šajā salīdzināšanā. Piemērīju svešu un nodevu Tevi, mana mīļā, dzīvoju, skatoties uz citiem.

Dvēsele mana, mana meitenīte, sveika! Tagad es tevi redzu un ar tevi runāju: Sveika, Dvēsele, mana meitenīte! Es esmu izaugusi un zinu, ikvienam no mums savas dzīves mācības. Reiz es nolēmu, ka esmu nepietiekami laba un ļoti sagribēju būt laba un pareiza. Vai tu man piedosi šo bērnišķīgo lēmumu?

Zini, es tik ļoti centos, tā centos, ka tad, kad man nesanāca, es ļoti dusmojos uz tiem, kuru dēļ centos. Redzi, cik patiesībā viss izrādās vienkarši. Un vienlaikus – tik sarežģīti, jo tagad jāmācās viss no jauna.

Es centos būt laba, bet vajadzēja būt sev pašai. Es gribēju būt laba, lai mani mīlētu, un neredzēju, ka es jau esmu mīļotā. Mīļotā meita, mazmeitiņa, māšele, draudzene, sieva, mamma. Un tikai tagad es redzu, ka man nevajadzēja censties būt labai, jo es jau biju mīlēta.

Es nebiju laba vai slikta, man bija kas daudz vairāk. Es biju mīlēta. Un esmu. Vecāku mīlēta – tieši ar tik lielu mīlestību, cik viņi man spēja dot. Vecvecāku mīlēta – tieši tik, cik viņi spēja mani mīlēt. Vīra mīlēta, tā, kā prot viņš. Un bērnu mīlēta, tā kā prot tikai mani bērni.

Dzīve atklājas tad, kad ir mīlestība. Un, ja ir mana dzīve – tātad, ir arī mīlestība. Mani mīl, jo man tika iedota pati lielākā balva, ko vispār kāds spēj dot – mana dzīve.. Ak, mana mīļā Dvēsele, cik daudz gadu bija vajadzīgs, lai es to saprastu. Dvēsele, mana meitenīte, cik labi, ka priekšā vēl daudz gadu, dod Dievs, lai ar to arī dzīvotu.

Sveika, Dvēsele mana meitenīte. Paldies, ka tu mani sagaidīji. Paldies, ka es varu skatīties un redzēt, spēju just un varu ar tevi sarunāties. Paldies, ka tu man esi. Es pieņemu visu, pateicoties, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Es atlaižu visas sāpes, aizvainojumus, dusmas un bailes un ielaižu sevī Mīlestību, pateicību un prieku.

Lai tavā sirdī ir tūkstošiem vārtu, kā Tēbās un katrus no tiem atver priekam. Sveika, Dvēsele mana!

Vera Varajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices

Kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, viņai bija jau daudz gadu. Kaut gan, kas tas ir “daudz” ņemot vērā to zibens ātrumu, kadā viss notiek, un tu nekad nespēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viss tik ātri pagāja? 
Viņa staigāja ar spieķīti, taču vēl joprojām strādāja par pasniedzēju.
Viņas istabā pie gultas, pārklātas ar skaistu pledu, grēdās sakrāmētas gulēja grāmatas.
Īru seters Dunja pacietīgi gaidīja, kad saimniece uzvilks savu smaragda krāsas jaciņu, kas pieskaņota platajām rūtainajām biksēm, ar roku noglaudīs savus ezītī grieztos sirmos matus, un nedaudz klibojot ar savu slimo kāju, būs gatava doties ikdienas obligātaja pastaigā, neskatoties uz to, kādi ārā laikapstākļi.
– Jautā, – viņa ironiski pasmaidīja. Viņai ļoti patika mani tiešie jautājumi un arī atbildēja viņa uz tiem tieši.
– Es domāju, vai ir iespējams šādā vecumā vēl par kaut ko brīnīties? – es biju bezkaunīga.
– Es arī par to domāju… un brīnos tikai par vienu: man nekas nav apnicis.
– No rītiem man sāp kājas, bet man ļoti patīk, ka varu tās nolikt uz grīdas.
Man ir maz spēka, bet man ļoti patīk būt tajā tīrībā, kuru es radu pati.
Man ir 22 sirdij ļoti dārgas kapu kopiņas, taču es nevienu patiesībā neesmu pazaudējusi – es runāju ar viņiem kā ar dzīviem.
Man nav bijis daudz vīriešu, taču neviens no tiem, kas bija, nevarētu pateikt, ka es esmu diedelējusi vai gaidījusi no viņiem mīlestību.
45 gadus es pasniedzu “mirušo” zinātni, kurā vairs nav ko atklāt, taču katrā lekcijā es pamanos to izdarīt.
Man ir diezgan nejauks raksturs, un es sevi esmu iepazinusi visdažādākajos stāvokļos, taču tas mani vēl ne reizi nav pievīlis: kad negaidi brīnumus un nebaidies nebūt laba visiem, dzīve kļūst diezgan patīkama.
Es nedzīvoju savu bērnu dzīves, jo man ir savējā, un man ir izdevies mīlēt viņus tādus, kādi viņi paši izvēlējās būt.
Un vēl es klausījos “Autumn in New York” paša Ņujorkā, un tātad dzīve ir izdevusies, kā vispār tā var apnikt?

Mani mīļie, ko vēr te piebilst?
Ko vēl piebilst, izņemot vienu: diez kāpēc kādam dzīve svin savus klusos un gaišos svētkus, bet kādam tā skumji sēž tālākajā kaktiņā, no kura to tā arī nekad neizlaidīs?

Ja godīgi, es nezinu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT VIEGLI

Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.

Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.

Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.

Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.

Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles… 

Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.

Jūlija Kozlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis