Kāpēc es tā dzīvoju?

dzivi_saprast7

Reiz cilvēki uzdeva Dzīvei vienu un to pašu jautājumu: “Kāpēc es tā dzīvoju?

Pirmais jautāja:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Bieži slimoju, mani nemitīgi vajā nelaimes. Es jūtos kā magnēts, kas pastāvīgi piesaista neveiksmes.
Un Dzīve viņam atbildēja:
–Tas tāpēc, ka tu dzīvo ar dusmām sirdī, apvainojies uz visu pasauli, iekritis ļaunatminības un naida slazdā. Bet jādzīvo ir par prieku sev, Dievam, apkārtējiem. Tad arī būsi laimīgs.

Otrais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā cīņā ar visu. Viss ir ne tā…
Un dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu dzīvo par spīti visam un visiem. Tu esi kā pusaudzis, vēl joprojām buntojies un nevari apstāties. Bet dzīvot vajag pateicoties. Tad arī kļūsi laimīgs.

Trešais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Pastāvīgi esmu atkarīgs no apkārtējo viedokļiem, neesmu par sevi pārliecināts…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai citi tevi apskaustu. Bet dzīvot vajag, lai no tevis iedvesmotos. Iedvesmo, tad tu būsi laimīgs.

Ceturtais jautāja Dzīvei:
– Saki, Dzīve, kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā stresā un spriedzē…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai kādam kaut ko pierādītu. Taču tev nevienam nekas nav jāpierāda. Tu tam tērē tik daudz laika un enerģijas, bet jādzīvo ir laimes aksiomā, nevis teorēmu pierādīšanā.

Un piektais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Dzīve man ir viena vienīga vilšanās…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu izrādies. Kur gan esi tu – īstais? Ir jābūt nevis jātēlo un tu būsi laimīgs.

Un sestais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Garlaicīgi, neinteresanti…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tāpēc, ka Dzīve paiet tev garām. Tu it kā esi paslēpies no tās. Bet jādzīvo tā, lai Dzīve ziņkārībā apstātos un ieinteresētos. Tad tu būsi laimīgs.

Un septītais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Nekas mani neiepriecina.
Un Dzīve atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu nedzīvo savu Dzīvi. Un arī tas prieks, kas ir, nav tavs. Atrodi sevi, savas jūtas, vēlmes, vārdus, mērķus, emocijas, grāmatas, dziesmas, cilvēkus… Atrodi savu Dzīvi! Un tu būsi laimīgs.

Ja tu būtu Tava Dzīve, ko Tu pats sev atbildētu uz jautājumu “Kāpēc es tā dzīvoju?”
Vēlu jums laimi!

Autors: Ņina Sumire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labā meitene

meitene vilciens8

Reiz dzīvoja meitenīte Liza. Viņa bija ļoti jauka.
– Ak, tu mana mīļā, mans prieks, kāda tu man sapratīga un apdomīga, – mamma glaudīja viņai galvu un Liza priecājās, ka mammai ir labi.

– Kāda jums brīnišķīga un paklausīga meitenīte! – mammu slavēja kaimiņi un Lizai bija ļoti patīkami, ka viņu novērtēja.

– Cik laba skolniece! – brīnījās skolotāji, un Lizai ļoti patika, ka viņu slavē un novērtē.

– Cik spējīga studente! – teica augstskolas pasniedzēji un Liza centās vēl vairāk.

Vienu vārdu sakot, Liza bija ļoti laba meitene. Taču visas meitenes agri vai vēlu pieaug un pienāk brīdis, kad viņām jābūvē sava dzīve.

Un te nu sākās brīnumi. Ne ļoti labas un pat sliktas meitenes apprecējās, dzemdēja bērnus, šķīrās, veidoja savus biznesus, bankrotēja, aizbrauca uz citām pilsētām. Bet Liza, nezin kāpēc, neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņa taču bija ļoti saprātīga un skaidri zināja, kā pienākas. Bet pienācās galīgi ne tā kā sapņojās!

Liza sapņoja par savu ģimeni par tālām valstīm un par interesantu darbu un vēl par ļoti daudz ko. Taču, pabeigusi institūtu, tika norīkota kādā klusā vietiņā, kur alga bija maza, toties darbs, stabils. Prieku nekādu tas nedeva, lielu naudu arī, taču nebija nekādu nepatikšanu.

Arī pret precēšanos Liza izturējās ļoti saprātīgi. Viņa piekasīgi izskatīja visas kandidatūras un izbrāķēja vienu pēc otra. Un pati brīnījās: kā gan tās citas spēj atrast savu otru pusīti? Kur viņas tās atrod?

Tā pagāja gadi, bet Lizas dzīvē joprojām nekas nenotika. Agrāk viņai šķita, ka dzīve būs krāsaina, kā karnevāla kostīms, taču dzīve nezin kāpēc kļuva arvien blāvāka un neinteresantāka, kā mājas linu halāts. Koši notikumi notiek parasti tad, ja mēs kaut ko neparastu darām, bet Liza ļoti baidījās pieļaut kļūdas – jo viņa taču bija laba meitene.

Saprātīgums ir ļoti laba lieta, taču bīstama arī. Tā mūs pasargā no kļūdainiem soļiem, bet tajā pat laikā neļauj uzpūst svaigam pārmaiņu vējam. Taču Liza jau kopš bērnības bija izslavēta ar to, ka ļoti klausījās savā saprāta balsī. Taču dažkārt, kad viņa laidās miegā, saprāts pamazām sāka atslēgties, tad sazin, no kurienes ieskanējās klusiņa klusiņa balstiņa, kas runāja dīvainas lietas.

– Tu neguli? Raudāji? Labi, raudi, raudi! Vēl laiciņu, gadiņu, divus papinkšķēsi… krunkas uzradīsies un tad jau arī vecums nav aiz kalniem.

– Kas tu esi? – satrūkās Liza.

– Tā esmu es, tava dvēsele, – čukstēja balss.

– Kas tās par muļķībām? Kad cilvēks domā dažādās balsīs, tā taču ir šizofrēnija, – teica pamodies saprāts. – Iedzersim māteru tēju un tad fiksi gulēt!

Un Liza paklusīgi iedzēra māteru tēju un centās aizmigt. Taču arvien biežāk miegs nenāca un viņai nācās pusnakti grozīties gultā. Tikai dvēsele nenomierinājās un atkal kādā brīdī sāka čukstēt:

– Paskaties uz sevi no malas! No rīta velcies uz savu nemīlamo darbu. Vakarā velcies mājās, kur viss ir tik ierasts un stabils, nekā jauna, nekā interesanta. Bet, starp citu, gadi iet! Draudzenīt, uz ko tu savu laiku tērē?

Liza pārbijās un atkal pārslēdzās uz domām par dzīvi savā galvā. Gadi patiešām skrēja ātri, ko tur daudz runāt… Ne nu gluži tā, ka viņa nekur negāja un neko neredzēja – gan uz galvaspilsētu aizbrauca, gan uz kino aizgāja. Bet tā, kopumā….

– Tā nedzīvo jaunas meitenes! Tā notiek pansionātā, – atkal ierunājas balss.

– Tā mierīgi, rāmi… Tikai tiem vecīšiem ir ko atcerēties. Bet ko tu atcerēsies?
Atgaiņāties no tādām domām bija ļoti grūti: patiešām, nebija pārāk daudz ko atcerēties. Un Liza nolēma: viss! No pirmdienas jauna dzīve! Un no pirmdienas sāka jaunu dzīvi: līmēja savu dārgumu karti, mācījās dažadas vizualizācijas tehnikas, skaitīja mantras… Pārkārtoja mēbeles pēc fen-šui, jo ļaudis runā, ka, ja gulta nestāv pa diagonāli un naudas varde no stūra nelūr, lai kā arī necenties, laimīga nebūsi.

Taču nezin kāpēc ne varde, ne mantras, ne pat dārgumu karte nelīdzēja. Dzīvē tā arī nekas nenotika.

Reiz Liza nolēma pamest visu un aizbraukt uz galvaspilsētu – laimi izmēģināt, bet mamma, protams,  nebija mierā ar tādu lēmumu, un Liza tūliņ pat izmeta šadu domu no galvas: protams, kārtīga meitene nevarēja tā sarūgtināt mammu. Un, protams, ka mammas argumenti bija ļoti saprātīgi! Dzīve galvaspilsētā ir ļoti dārga, vēl darbs jāatrod, nav ko tur mēgināt!

Tā Liza turpināja domāt drūmas domas un klusiņām raudāt spilvenā. Taču reiz kājas pašas viņu aiznesa dzelzceļa stacijā – vai nu uz vilcieniem paskatīties, vai zem vilciena mesties, ej nu sazini… Dievs vien zina, kāpēc. Un no savām drūmajām domām viņa attapās tikai uz vilciena perona un bija ļoti izbrīnīta: kas viņai te meklējams? Apsēdās uz soliņa un sāka vērot vilcienus. Lūk, šis – uz Vladivostoku, otrs uz Petrozavodsku. Kur, diez, atrodas tā Petrozavodska? Kas tur dzīvo? Droši vien – arī cilvēki.

– Vai te ir brīvs? – jautāja nez no kurienes uzradies vecs vīriņš. – Es apsēdīšos?

– Jā, nav aizņemts, sēdieties, lūdzu!

– Kādu gaidat vai pavadat? – viņš jautāja.

– Nē, es vienkārši tāpat, – viņa samulsa. – Kaut kā nejauši te gadījos, pati nezinu, kā.

– Nekā nejauša šajā dzīvē nav, – večuks iebilda. – Viss ir likumsakarīgi.

– Ja? – Liza atjautāja. – Tas nozīmē, ka, ja dzīve paskrien garām tāpat kā šie vilcieni, tas ir likumsakarīgi?

– Priekš jums, jā, likumsakarīgi, – apstiprināja večuks. – Jums taču arī savā vilcienā jābrauc!

– Kur jābrauc? – nesaprata Liza.

– No punkta A uz punktu B – paskaidroja večuks. – Vai arī no punkta D uz punktu E. Tad dzīve nepaskrien garām – ainava aiz loga mainās, pasažieri iekāpj, izkāpj, jaunas pilsētas, piedzīvojumi, notikumi un jūs tajā visā piedalaties.

– Bet jū pats piedalaties? – ieinteresējās Liza.

– Protams! – lepni iesaucās večuks. – Visu dzīvi! Knapi spēju apgriezties! Nekad nav garlaicīgi.

– Droši vien jūs esat bijis ļoti daudzās pilsētās? – Liza pieklājīgi jautāja.

– Nē, es visu mūžu dzīvoju šeit un ne reizi neesmu atstājis šo pilsētu.

– Kā, tā?… – Liza apmulsa.

– Par vilcienu es tēlaini runāju! Jo, lai kustētos, nav obligāti jābrauc! Kustība ir dvēselē un dzīvē. Sākumā dvēselē, tad – dzīvē.

– Dvēselē… – atkārtoja Liza. – Nesaprotu. neko nesaprotu! Kā tas ir? Es it kā zinu, ko vēlos. Sapņoju! Pierakstu visu burtnīcā. Visādas metodes izmēģinu. Visu esmu pārkārtojusi pēc fen-šui. Mantras skaitu. Dārgumu karti esmu salīmējusi. Taču nekādīgi nevaru no šī punkta izkustēties. Dažkārt man ļoti gribas nomirt! Tik ļoti pelēks ir viss…

– Ak, zaļā jaunība, – pasmaidīja večuks. – Mantras pēc fen-šui skaita…. Metodes pielieto. Tu man labāk pasaki: kad tev gribas ēst, ko tu dari?

– Eju uz virtuvi un kaut ko ieēdu, – izbrīnīta atbildēja Liza.

– Un, no kurienes tur ēdiens?

– No veikala… No tirgus…

– Tātad, sākumā ēdiens ir jānopērk? Un pēc tam jāpagatavo?

– Nu, ja, – Liza bija pavisam apmulsusi.

– Lūk, lūk! Tātad vajag kaut ko darīt! – azartiski ar roku pamāja večuks. – Aiziet, atnest, pagatavot. Bet, ja tu sēdēsi krēslā un lasīsi pavārgrāmatu – tu tikai apetīti sakacināsi, bet paēdusi nebūsi! Dārgumu karti salīmējusi…. Esmu dzirdējis, ir tāda mode! Taču, ja tu nekur nekusties, no tavas kartes nav nekādas jēgas. Tā arī karāsies tā pie sienas kā tapetes!

– Bet, kur tad man braukt? – vārgi pretojās Liza. – Te man ir mājas, darbs, mamma… Stabilitāte!

– Stabilitāte, – norūca večuks. – Viss, ko tu stāsti ir par nāvi. Nekas viņai nekustoties!… Tāpēc arī nekustās, ka tu krampjaini turies pie stabilitātes!

– Bet pie kā tad jāturas?

– Pie pārmaiņām! Vienreiz pamēģini nokāpt no tā ceļa, kuru ej, izdari kaut ko, ko neesi darījusi! Lai pati būtu izbrīnīta!

– Ko, piemēram?

– Nu, kaut vai tagad iesēdies vilcienā un brauc, kurp acis rāda! Nevari?!

– Kā, tā?!!! Visu pamest un vilcienā?! Tas taču nav saprātīgi! – Lizai acis izbīlī iepletās.

– Jā, jaunība nedrīkst būt saprātīga! Dari muļķības, nebaidies! Vecumdienās būs ko atcerēties! Savā dvēselē klausies! Ko tā grib? Dot taču tai brīvību!

– Es taču tā nevaru! Es taču esmu kārtīga meitene! – Liza mēģināja iebilst.

“Uz trešā ceļa pie pirmā perona pienāk vilciens…” – atskanēja skaļrunī.

– Nu, ar Dievu, kārtīgā meitene! Eju savējos sagaidīt. Mans mazmazdēls apprecējās, atbrauca savu jauno sievu atrādīt. Drīz varēšu mazmazmazbērnus auklēt! Eh, cik interesanti!

– Veiksmi jums, – novēlēja Liza.

– Bet tu neskaties savā dārgumu kartē! Tu peldi pa to! Kaut kur, bet peldi! Un večuks aizgāja pa peronu, bet Liza palika. Viņai galvā bija panika: domas kaut kur aizlidoja, bet saprāts izmisīgi centās savākt tās vienkopus. Droši vien tas bija pārāk aizņemts un tāpēc tad, kad pienāca starppilsētu vilciens, Liza skaidri izdzirdēja dvēseles balsi:

– Sēžamies vilcienā un braucam – līdz galam. Un pēc tam atpakaļ!

– Kāpēc? – brīnījās Liza.

– Vienkārsi tāpat! Tu taču gribēji ceļot – sāc tagad! Un viņa piecēlās un  skrēja uz kasēm, pa ceļam skaitot, vai sanāks nauda turp un atpakaļceļam. Pietika un vēl atlika saldējumam. Un jau pēc dažām minūtēm gar acīm skrēja dažādas ainavas un Liza pati neticēja, ka prātīgā meitene dara tādas neprātīgas lietas. Viņa baidījās, taču viņai ļoti patika tas, ko viņa tagad darīja!

Un kad kādā no pieturām uz pretējā soliņa apsēdās jauni, brūni iedeguši puiši ar mugursomām un ģitāru, viņa pat nebīnījās – viņai taču vajadzēja ceļabiedrus? Un viņi cienāja ar ķiršiem un kopā dziedāja dziesmas ģitāras pavadījumā un viņa nepretojās, kad tie piedāvāja samainīties telefonu numuriem. Ko pretoties! Viņa bija devusies savā dzīves ceļojumā un ceļabiedri bija vajadzīgi, un dārgumu karte acu priekšā atdzīvojās, un kopā ar to atdzīvojās arī kārtīgā meitene Liza.

– Nu, ko, izkustējies no sava sastinguma? – čukstēja dvēsele.

– Dzīvosim, redzēsim, – saprātīgi viņai atbildēja Liza un pati iesmējās.

– Tagad mēs ļoti daudz ko redzēsim! Varbūt kādreiz redzēsim sava mazmazmazdēla seju, – optimistiski apsolīja Dvēsele. – Tu, galvenais, manī klausies! Es tev apsolu, būs interesanti!

Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Mēs esam sava tuvākā draugu loka vidējais aritmētiskais

geranijas

Es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi daudz interesantāka un laimīgāka. Nē, man dzīvot nebija vieglāk. Gluži otrādāk,  nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja divi notikumi: jau kuro reizi izlasīju komentāru: “Jūs tikai rakstāt par ārzemju pensionāriem, pie mums tā nemēdz būt, pie mums viss ir slikti utt.”. Un otrs grūdiens bija tikšanās ar saviem kursa biedriem.

Radās kārtējais iemesls satikties pie tējas tases – 45 gadi kopš iestājāmies institūtā un iepazināmies. Visi jau pensijā. Vairākums aizņemti ar savām ģimenēm, mājas dzīvi un ir laimīgi.
Tieši puse aktīvi nodarbojas ar veselīgu dzīvesveidu, un šajā tikšanās reizē sarīkoja priekšnesumus, nodemonstrēja “plankas pozu”.
Kūku recepšu vietā dalījās ar saviem mīļākajiem vingrojumu kompleksiem. Mums visiem pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam pilni enerģijas un vēlmju.

Viena no mums beidzot ieguvusi autovadītāja apliecību. Otra pierakstījusies kursos “Pati sev stilists”. Trešā studē nodokļu lietas, lai varētu saviem bērniem palīdzēt biznesā. Man, savukārt, ir savs maziņš biznesiņš un draudzenes vasarā brauc pie manis ciemos uz laukiem, lai to baudītu.

Jā, ar biznesu es sāku nodarboties pensijā esot, un, godīgi sakot, ar to arī visus pārsteidzu. Jautāju draudzenēm: “Kāpēc? Kas jūs izbrīna? Vai tad es tāda nebiju jau agrāk?”. Izradās, nebiju! Izrādās, ka agrāk es esot radījusi priekšstatu, ka esmu “modes dāma” un sapņotāja.

Ko nu tur, es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi pilnīgāka, interesantāka un daudz laimīgāka! Nē, man nebija viegli. Gluži otrādi – nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Pārvācos dzīvot no lielpilsētas uz laukiem, vēl nepabeigtā mājā. Bija auksti, nebija ko ēst. Taču es dzīvoju pēc saviem noteikumiem un atbilstoši savām vēlmēm. Sāku nodarboties ar rokdarbiem un kopu savu dārzu. Un te nu man “paveicās” – nejauši sāku interesēties par ģerānijām. Vēlējos vasarā izpušķot savu māju. Un nemaz nepamanīju, kā kļuvu par aizrautīgu kolekcionāri. Savu pēdējo naudu (tad jau es saņēmu pensiju) tērēju jaunām šķirnēm. Taču ziedi manā dzīvē neienāca vieni. Tie atnāca ar jauniem kontaktiem. Manā paziņu lokā parādījās ārkartīgi daudz jaunu, aizrautīgu cilvēku!

Jūs ziniet, ka mēs esam sava tuvākā paziņu loka vidējais aritmētiskais? Paskatieties apkārt, un jūs paši visu  sapratīsiet!

Atzīšos, kolekcionēšana ir kā slimība, nav iespējams apstāties. Pat psihologi atzīmē, ka tas ir viens no atkarības veidiem. Taču es esmu mierā ar tādu atkarību.

Tas noteikti ir labāk kā dzert un pīpēt.

Tad, lūk, tieši ģerānijas kļuva par pirmo soli manā šodienas dzīvē.

Augiem, kā zināms, ir tendence vairoties. Jau pirmajā gadā man radās dažādu sķirņu ģerāniju pārpalikumi un es sāku tos tirgot. Sākumā devos uz vietējo dārzu ziedu izstādi, pēc tam jau uz pilsētas forumu, pēc tam uztaisīju sev mājas lapu. Pēc tam pie manis atbrauca vecākā meita un arī aizrāvās ar šiem ziediem. Viņa pēc izglītības ir agronoms, un jau otro gadu mēs vedam uz starptautiskajām izstādēm savas personīgās šķirnes.

Protams, ienākumi nav grandiozi. Taču mēs varam daudz vairāk ko atļauties, tajā skaitā arī ceļojumus. Taču es tā dīvaini esmu iekārtota – ar to man ir par maz! Nē, ne jau naudas par maz (kaut gan arī nauda nekad nav lieka), man trūkst savas noderīguma sajūtas!

Atcerieties mūsu seno filmu “Pelnrušķīte”? Viena no manām mīļākajām filmas epizodēm ir tā, kur Faina Raņevska sapņaini izdveš: «Жаль, королевство маловато — разгуляться негде!»

Lūk, tā arī man, jau ir par šauru savā ģimenes mikrobiznesā. Es daudz komunicēju sociālajos tīklos un mani sekotāji ļoti bieži uzdod jautājumus: “”Kā mums iemācīties pārdot to, kas paliek pāri?” Tas nenozīmē, ka tie noteikti ir augi. Kāds brīnišķīgi ada, kāds gatavo suvenīrus. Gribas cilvēkiem palīdzēt, un, lūk, es nolēmu – es dalīšos savā pieredzē un zināšanās. Sāku ar vienkāršiem stāstiem no savas dzīves, atbildēm uz jautājumiem. Ar laiku gribu atvērt savu on-line skolu. Taču sākumā man pašai vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Man ļoti patīk mācīties!

Autors: Tatjana Kaščejeva
Avots: theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes karma

karma1

Paši izplatītākie karmas veidi ir iemūžināti pasakās, mītos, literatūras darbos un plaši pazīstami cilvēces vēsturē. Lai nosacīti apzīmētu karmas tipus, psihosomatiķi izmanto šos personāžus. Šobrīd ir atzīmēti septiņi sievietes nobriedušas karmas veidi.
Tie ir galvenie, taču arvien biežāk sastopami ir jauktie, kuros apvienoti vairāki karmas tipi, kuros mēs katra varam sevī ieraudzīt.

✿ Ideāliste
Šī sieviete baidās no reālās dzīves. Viņa sapņo par kaut kādu īpašu, skaistu dzīvi un ignorē nepatīkamo realitāti, vienkārši nevēlas to ievērot. Viņai šķiet, ka realitāte ir viņas necienīga, ka viņai vajadzīga kaut kāda cita dzīve. Viņa visbiežāk dzīvo sapņos par nākotni, kurā, kā pēc burvju nūjiņas mājiena, viss brīnumainā kārtā sakārtosies un būs labi. Gadiem ejot, kad noskaidrojas, ka pats no sevis nekas nemainīsies, “Ideāliste” jūtas ļoti vīlusies un nožēlo pagātni un garām palaistās iespējas.

Tāda sieviete visbiežāk savu dzīvi palaiž garām, jo tagadnē viņas nav: sākumā dzīvo sapņos, pēc tam – nožēlā. Un dzīve tajā pat laikā paiet. Tādām sievietēm ir lielas grūtības izveidot ģimeni – viņas visu mūžu var sapņot par lielu mīlestību, taču tā arī neatrast pietiekami cienīgu šīs mīlestības “objektu”.

Kad “Ideāliste” pārvar savas negatīvās programmas un pārstāj baidīties no reālās dzīves, viņa ļoti veiksmīgi sasniedz Dvēseles un ķermeņa harmoniju, jo pateicoties tam, ka viņai ir pacilāta un smalki jūtoša Dvēsele, viņa ir spējīga mainīt pasauli sev apkārt un pietuvināt to pilnību par kuru sapņoja.

✿ Guļošā Skaistule
Viņa visu mūžu gaida savu skaisto princi. Iespējams, viņai jau ir 40 gadu, bet viņai vēl joprojām šķiet, ka 18. Un, lūk, viņš atjās savā baltajā zirgā, noskūpstīs viņu un tad sapnis beigsies un sāksies īstā dzīve. Viņa izjūt dzīves garšu, sapņo pilnībā to izbaudīt. Viņā dzīvo ārkārtīgi lielās alkās pēc mīlestības un viņai ir milzīga atdeves spēja mīlestībā. Taču viņa sapņo par “ne šīs zemes” mīlestību. No reāliem vīriešiem “Guļošā skaistule” izvairās, jo viņai šķiet, ka tie ir pārāk rupji, primitīvi un var sagraut viņas maigo Dvēseli.

Viņa izdomā sev elkus, iemīlas tajos un jau pirmajā tikšanās reizē, saskaroties ar realitāti, viļas.

Kā likums, viņai ir negatīva seksuālā pieredze, tāpēc, ka esot intīmās attiecības, viņa nesaņem šo “debešķīgi pasakaino sajūtu”, par ko sapņojusi.
Viņa nespēj saskatīt un pieņemt reālus, parastus cilvēkus, nemaz necenšas tos saprast un visu laiku salīdzina tos ar savu izdomāto ideālu. Patiesībā viņai vieglāk mīlēt no attāluma savu izdomāto tēlu.

Viņa baidās no reālas mīlestības ar tās reālajām problēmām.
Kad “Gulošā skaistule” pārvar negatīvās programmas, viņa pēkšņi sāk redzēt un novērtēt reālos cilvēkus. Viņa pārstāj baidīties no reālas mīlestības. Un viņai izdodas sastapt cienīgu cilvēku, kuru spēj iemīlēt. Un tad arī viņa nodzīvo savu pilnvērtīgo sievietes dzīvi un realizē patiesi izcilas savas Dvēseles spējas ģimenes dzīvē.

✿ Mīļotā
Viņa nespēj pārciest vientulību. Vina jūtas vāja un pazaudējusies, ja blakus nav vīrieša – stiprā pleca, uz kura atbalstīties. Viņa ir gatava iemīlēties visos pēc kārtas un apprecēties ar pirmo pretimnācēju – lai tikai nebūtu viena; un dažkārt viņa mēdz būt absolūti neizvēlīga.

“Mīļoto” burtiski ir jānes, jo viņa pati  it kā nespēj virzīties pa dzīvi. Viņa ļoti ātri nogurdina to cilvēku, kurš viņai ir blakus. Šī tipa sievietes ļoti bieži mīl pieprasīt no vīrieša pastāvīgu uzmanību, “izvilkt” naudu, izdīkt dāvanas un bieži vien rīko scēnas un histērijas, ja nesaņem kāroto.

Kad “Mīļotā” pārstāj cilvēkiem “piesieties” ar savām prasībām pēc maiguma un siltuma, tad šis siltums un maigums sāk nākt pie viņas pats. Izaugot no šī scenārija, viņa kļūst ļoti maiga, mīloša un rūpīga. Un viņas turpmākā dzīve ir pilna mīlestības.

✿ Žanna d`Arka
Viņas devīze ir: “Visi, kas mani mīl, aiz manis!”. Ievēro, nevis “pie manis”, bet “aiz manis”. Viņa baidās no reālas mīlestības un ar prieku ved vīriešus kaujā nevis atdodas tiem. Baidās izskatīties vāja un, kā likums, savu dzīvi velta cīņai par kādu augstāku mērķi. Tas ir sievietes-cīnītājas tips. Uz āru neizrādītais un neizpaustais maigums burtiski plēš viņu uz pusēm, taču viņa neļauj tam izpausties un savas neiztērētās emocijas “palaiž” uz āru kaujas laukā.

Arī šādas negatīvas programmas ir pārvaramas. Kad šāda sieviete atbrīvojas no tām, viņu vairs nevar pazīt. Viņa lieliski realizējas ģimenē un profesijā: drosmīga, izlēmīga, mērķtiecīga, šī sieviete ļoti daudz ko sasniedz. Taču viņai ir jāiemācās mīlēt un pieņemt mīlestību. Mīlēt sevi, pirmkārt.

✿ Matrjoška
“Matrjoška” ir diezgan neelastīga un mazkustīga figūra ar lielu inerci: ja reiz ripo, tad to grūti ir apstādināt, ja stāv uz vietas, tad grūti izkustināt. Tā arī sieviete–Matrjoška ilgi un nogurdinoši sūdzēsies par dzīvi, par vīru, par bērniem, par to, ka naudas mūžīgi trūkst, taču, neskatoties uz to, nepakustinās ne pirkstu, lai kaut ko mainītu.
Viņa neievēro, ka viņai iekšā (kā maziņa matrjoška lielajā) ir paslēpti ļoti daudzi nerealizēti talanti. Viņai ir slinkums tos atklāt un realizēt. Viņa uzskata, ka ir neveiksminiece un nesaprot to, ka viņas problēmas, tapat ka to risinājumi, ir viņā pašā; viņai sķiet, ka tikai apkārtējā pasaule ir netaisnīga.
Tāda sieviete ļoti bieži žēlojas, ka nespēj atrast pietiekami labu vīru – viņai mūžīgi gadās vieni vienīgi dzērāji un slaisti.
Kad viņa pārvar šīs programmas, tad beidzot atklāj savus talantus un spējas, pārstāj baidīties pieņemt lēmumus un darīt, viņa kļūst par harmonisku personību, kļūst patstavīga un brīva, iemācās būt saimniece savā dzīvē un viegli sakārto savu privāto dzīvi tā, kā pašai tas tīk. Un viņas labākās īpašības: labsirdība un Dvēseles tīrība izpaužas pilnībā un nes prieku gan pašai gan apkārtējiem.

✿ Mamma
Šī sieviete pēc savas būtības ir aizstāvis un palīgs, pat tad, ja pašai nav bērnu. Viņa ikvienu piesegs ar savu plato muguru. Protams, tādējadi viņa sev pievelk vājos, infantilos vīriešus – “mūžīgos bērnus”. Tāda sieviete visbiežāk cieš no tā, ka vīrietis pārstāj par viņu interesēties kā par sievieti. Bet viņš taču viņu uztver kā mammu, nevis sievu.

Darba kolektīvā “Mamma” arī uzņemas “vilkt” visu viena. Savus pašas bērnus viņa nelaiž klāt nevienam atbildīgam darbam, cenšas nosargāt un paslēpt no dzīves. Viņas bērni nereti  izaug infantili, vāji un nepatstāvīgi. Zem savas pārmēru lielās atbildības nastas šī sieviete parasti pavisam aizmirst sevi un tas noved pie nervu sabrukuma un izdegšanas. Tādu sieviešu lielākā problēma ir tā, ka viņas prot atdot, bet absolūti neprot saņemt, tajā skaitā – arī mīlestību.

Kad šī sieviete atbrīvojas no savām programmām, viņa beidzot var atslābināties, atbrīvoties no nepārtrauktās spriedzes. Viņa pārstāj baidīties no atkarības, un iemācās pieņemt mīlestību un būt mīlēta – un beidzot kļūst īsta sieviete, mierīga un līdzsvarota, tajā pat laikā, paliek lieliska vadītāja, līdere ģimenē un darbā.

✿ Pelnrušķīte
Tipiska labā meitene no nelabvēlīgas ģimenes. Lieliska darbiniece, ļoti cenšas visu darīt pareizi, visu paspēt un par visu atbildēt. Šai meitenītei būtībā nav bērnības, un viņa praktiski no mazām dienām kļūst pieaugusi. Viņa nesaprot bērnu spēles, izklaides un trakulības. Viņu vada viens vienīgs vārds “vajag”. Viņa izaug ļoti “pareiza” un nopietna.  Viņa nepieļauj ne mazāko flirtu un vieglprātību. Kā likums, viņa atrod vīrieti no labklājīgākas kā vinai ģimenes.

Strādīgā “Pelnrušķīte”, ieejot citā ģimenē ļoti ātri kļūst par mājkalpotāju un kalponi. Pie kam visi viņas vīra radi uzreiz saprot, ka viņai pa spēkam ir it viss, un tāpēc tie atdod viņas rokās visu saimniecību.

“Pelnrušķīte” nezin, ko nozīmē dzīvot sev, savai labsajūtai, mīlēt sevi, ko nozīmē atpūsties, atslābināties un ļaut kādam citam par sevi parūpēties. Rezultātā sakrājas milzīga nervu spriedze, kura rezultējas slimībās.

Pārvarot šīs negatīvās problēmas, viņa beidzot saprot, ka sevi ir jāmīl, ka nevar dzīvot tikai citiem. Kad viņa sāk cienīt un mīlēt sevi, tad arī apkārtējo mīlestība un cieņa atnāk pati, vienkārši kā dāvana… “Pelnrušķīte” beidzot pārstāj “rauties melnās miesās” un sāk beidzot dzīvot pilnvērtīgi un priecīgi. Un tajā pat laikā viņa turpina būt laba saimniece un brīnišķīgi, kā neviens, prot rūpēties par ģimenes pavardu.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu neesi atbildīgs par cita laimi

laime97979798

Saproti to tieši šobrīd. Tu neesi atbildīgs par kāda cita laimi. Tu neesi kāda cita nelaimes iemesls. Skarba mācību stunda, taču tā ir visatbrīvojošākā no visām.

Tu vēl joprojām vari rūpēties, uzklausīt, saprast citu sāpi, dziļi just līdzi. Tu vari uzņemties atbildību (un tas nav tas pats, kas vainas apziņa) par to, ko agrāk izdarīji vai pateici, kaut gan pagātni tu nevari izmainīt. Tu vari ciest, pārdzīvojot savas sajūtas un pārdomāt savas domas. Taču tu neesi citu cilvēku ciešanu iemesls, neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi raud, kliedz vai apvaino tevi. Spiež uz tevi, cenšoties tev uzkabināt “žēluma sajūtu”.

Ja tas ir vajadzīgs, tu vari piedāvāt viņiem savu taisnību, padomu, savas zāles. Taču tu neesi vainīgs. Tu nevari kādu papildināt, harmonizēt, tu nevari kādu padarīt nabagu, nepilnīgu vai neveiksmīgu. Cilvēki katrs iet savu ceļu un tu ej savu. Un viņu laime ir viņu piedzīvojums, bet tava laime – tavs piedzīvojums.

Tu taču redzi, ka īstu laimi nevar atdot vai atgriezt atpakaļ. Īsta un patiesa laime ir AVOTS. Tā ir klātesamība. Tā ir gatavība iegūt savu personīgo pieredzi, nepārliekot šo slogu uz citiem.

Tā ir gatavība nevis meklēt mīlestību kaut kur ārpusē, bet atrast to daudz tuvāk. Savā elpā. Katrā sava prieka, ciešanu, laimes vai garlaicības mirklī. Katrā sirdspukstā, katrā skaņā, katrā kaislīgā velmē un katrā svētajā dzīves mirklī.

Tu esi dzīvs!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apzinātības līmeņi

apzinatiba

1)UPURIS
Reakcija uz problēmu: atrast vainīgo, apvainot to.
Pakļauti slimībām, neveiksmēm, tos aktīvi iesūc negatīvo emociju egregorālās struktūras.

2) CĪNĪTĀJS
Reakcija uz problēmu: atrast vainīgo, apvainot to un aktīvi ar to cīnīties, pierādot savu taisnību.
Pakļauti slimībām, konfliktiem, nelaimes gadījumiem un ir īpaši gards kumosiņš struktūrām, kas barojas no negatīvām emocionālajām reakcijām.

3) MEKLĒTĀJS
Reakcija uz problēmu: meklēt atbildes, vēlme izprast, kāpēc tā ir noticis.
Mazāk pakļauti slimībām, cenšas atrast veidus, kā labot situāciju. Ļoti bieži tos provocē egregorālās parazitējošās struktūras. Ja viņi tām ļaujas, tad atkal atgriežas Upuru un Cīnītāju lomās.

4) SPĒLĒTĀJS
Reakcija uz problēmu: ātra lēmuma pieņemšana atrisināt situāciju, netērē enerģiju iemeslu meklēšanai.
Praktiski nemaz neslimo, veiksmīgi, priecīgi, ar egregoriem sadarbojas vai arī tiem ir savi veidi kā aizsargāt sevi. Dažkārt gadās, ka pavedas uz provokācijām, taču tas notiek reti, tad var uz mirkli atgriezties Upuru un Cīnītāju lomā. Bet tikai uz īsu brīdi.

5) RADĪTĀJI
Reakcija uz problēmu: interesanti. Pavērošu un ātri atrisināšu, bet varbūt, kamēr vēroju, situācija pati atrisināsies.
Veseli un laimīgi. Dažkārt mēdz “nolaisties” līdz Spēlētājam un zemāk, bet tikai piedzīvojuma dēļ, vai arī tad, ja tos ļoti izmeklētā veidā kāds izprovocējis.

6) AVOTI
Viņiem problēmu nav. Pilnīga harmonija. Šeit, uz Zemes to nav.
Kur esi Tu?

Avots: vk.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir vairāk kā viens notikums

58676615_2326729594015434_5637478483937460224_o

Ķermenis ir lielāks, kā sajūtas tajā esot. Tajā var satilpt gan neaprakstāma bauda un ellišķīgas sāpes. Tās var sajust, pārciest un transformēt. Ir svarīgi to atcerēties tad, kad tev ir ļoti labi un ļoti slikti. Īpaši tad, kad ir slikti.

Psihe ir lielāka kā sajūtas. Viļņi nāk un iet, bet jūra paliek.

Liktenis ir lielāks kā viens lēmums. Jā, tas sastāv no lēmumiem, taču tas ir lielāks. Var rīt vai tieši tagad izlemt pa jaunam. Labāk tieši tagad, lai veltītu rītdienu jauniem lēmumiem.

Dzīve ir lielāka kā viens notikums. Tik daudz kas svarīgs notiks tev atvēlētajā laika gabaliņā, ja būsi godīgs pret sevi.

Attiecības ir lielākas kā viena saruna. Pat pati graujošākā. Turpinājums ir iespējams, ja tev tas ir vajadzīgs.

Eksperiments ir lielāks, kā viens mēģinajums. Tu dzīvo eksperimentā.

Viens gājiens ir mazāks kā visa spēle. Viens solis mazāks, kā ceļš. Vienkārši sper soli, bet pēc tam vēl vienu. Mēģini. Spēlē.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc mēģinājumi. Vienkārši pārtrauc no neveiksmes taisīt traģēdiju. Apstājies. Vienu var mainīt tagad, citu pamēģināt rīt. Dzīve ir gara, ja katrs brīdis ir sirds izvēle.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis