Ja nedejosi dzīvi, tā aizies pie tiem, kas to dejos…

deja

Novērtē dzīvi! Baudi to! Jo beigas mums visiem tāpat ir vienas. Padomā par to, kā tu dzīvo… Vēl ir laiks nodzīvot laimīgu dzīvi…

Mīļie, tas ir daudzveidīgs process ar vienu finālu. Tā neuzskata, ka labākie no mums ir tie, kas baidās no šī fināla… Kuri domā, ka sterilizējot tās procesus līdz ideālai tīrībai, var rēķināties ar lieliem bonusiem… Kuri ņemās ap sevi kā negudri, atsekojot katru savu nošķaudīsanos un elpas vilcienu…

Baudīt dzīvi PIRMS tā ir beigusies – ir brīnumains talants, kuru vajadzētu iemācīties katram no mums atbilstoši savām iespējām…

Bet, lai tas notiktu, vajag tik dzīvot, neprasot nekādas garantijas…

Mīlēt kamēr var mīlēt…
Darīt to, kas visvairāk patīk…
Un pasūtīt vienu māju tālāk visus, kuri it kā labāk par tevi zin, kas tev vajadzīgs…
Lūk, arī viss…

Vienkāršāk – tā nav spēlīte, kurš kuru pazeminās…

Vienkāršāk – tas ir tad, kad maksimāli godīgi un maksimāli laimīgi…

Labrīt, Mīļie!

Nevienam neļaujiet dzīvot savā vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev ir VISS

saullēkts4

Tev ir viss.

Tev ir kājas. Un tu vari:
– skriet
– lēkt
– spēlēt basketbolu, volejbolu un futbolu
– peldēt
– staigāt
– pastaigāties
– dejot

Tev ir rokas. Un tu vari:
– rakstīt
– zīmēt
– veidot
– šūt
– adīt
– griezt
– slaucīt putekļus
– masēt
– tīrīt logus
– pagatavot kūku
– gludināt
– kasīt
– izkrāsot

Tev ir acis. Un tu vari:
– redzēt pasauli
– redzēt savu mīļoto cilvēku
– redzēt debesis
– redzēt jūru un upi
– redzēt varavīksni
– skatīties filmas
– aplūkot gleznas muzejā
– redzēt vasarraibumiņus vilcienā pretim sēdošā cilvēka sejā
– lasīt grāmatas par mīlestību un dzīvi
– skatīties lidmašīnas iluminatorā
– vērot bērnus, kuri spēlējas rotaļu laukumā
– skatīties video treniņus internetā

Tev ir ausis. Un tu vari:
– klausīties mūziku, roku, klasiku – jebkuru mūziku, kura tev patīk
– klausīties Entonija Robinsa audiotreniņu
– klausīties, kā rēc mašīnas motors, kad tu iespied gāzes pedāli grīdā
– uz nakti klausīties Terija Pračeta pasakas
– klausīties kā tavi mīļie draugi dzied karaoke
– klausīties vecmāmiņas stāstos par viņas jaunības dienām un iedomāties to, citu pasauli
– klausīties putnu dziesmās kaut kur tālu Bali mežos, vai tepat – Dzimtenē
– vai arī dzirdēt, kā strīdās kaimiņi aiz sienas, un pēc tam salabst

Tev ir mute, mēle un garšas receptori. Un tu vari:
– izgaršot kūku
– izbaudīt gardu zupu
– baudīt avota ūdeni
– un vēl vari runāt
– un vēl vari teikt motivējošus vārdus
– un vēl vari skūpstīties un izbaudīt mīļotā cilvēka lūpu garšu, katru reizi iepazīstot tās no jauna, kā pirmajā reizē.

Banāli? Vienkarši? Tev vēl joprojām trūkst pilis, rūpnīcas un kuģi?

Krievijā pēc Nodarbinātības Ministrijas datiem 2015. gadā dzīvoja apmēram 12 miljoni invalīdu. Praktiski tie ir katrs vienpadsmitais cilvēks. Tu iedomājies?
Un cik no viņiem ir tie, kuri nekad savā dzīvē neko nav redzējuši un neredzēs.
Tie, kuri nedzird. Ne sienāžu sisināšanu, ne Mocarta mūziku, nevienu dziesmu.
Tie, kuri ļoti vēlētos skriet no rītiem, bet nevar, jo viņiem nav kāju vai viņi ir paralizēti. Jau no dzimšanas, vai pēc traumas.

Rīt, kad tu atkal sūdzēsies par dzīvi, valsti un vecākiem – vēlreiz šo izlasi. Un dodies dzīvē, skaties, ieelpo, klausies, izgaršo, baudi! Katru mirkli, katru skaņu. Katru saulrietu un saullēktu. Katru mūzikas noti Tu vari iemācīties dziedāt, dejot, tu vari pagatavot jebkuru ēdienu, tu vari iemācīties jebko!
Tev viss ir.

Tu jau esi pats bagātākais cilvēks pasaulē.
Tev ir dzīve, visi sajūtu orgāni, rokas, kājas, lai dzīvotu labsajūtā!
Dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināt sevi

ieksejais berns11

Vizualizācijas vingrinājums.

Iedomājies, ka esi maziņš bērniņš (5-6 gadi). Ieskaties dziļi acīs šim maziņajam bērniņam. Pacenties ieraudzīt tajās dziļās skumjas, to, ka šīs skumjas ir ilgas pēc mīlestības pret tevi.

Pastiep rokas un apskauj šo maziņo bērniņu un piespied viņu pie savām krūtīm. Pasaki viņam, cik ļoti tu viņu mīli. Pasaki, cik ļoti tu apbrīno viņa prātu, bet, ja viņš pieļauj kļūdas, tad tas – nekas, visi kļūdās.

Apsoli viņam, ka vienmēr nāksi palīgā, ja tas būs vajadzīgs.
Un tagad ieraugi šo bērniņu maziņu, maziņu, kā zirnīti un ieliec viņu savā sirdī. Lai viņš iemājo tur. Kad skatīsies lejup, tu redzēsi viņa mazo sejiņu un varēsi dot viņam visu savu tik ļoti viņam svarīgo mīlestību. Un tagad iedomājies savu mammu, kad viņa bija maziņa (4-5 gadi), izbijušos un mīlestības alkstošu.

Pastiep arī viņai savas rokas un pasaki, cik ļoti viņu mīli. Pasaki, ka viņa var uz tevi paļauties, neskatoties ne uz ko. Kad viņa nomierināsies un sajutīsies drošībā, ieliec viņu savā sirdī.
Un tagad iedomājies savu tēti, kad viņš bija maziņš puisītis (3-4 gadi), viņš arī no kaut kā baidījās un skaļi raudāja. Tu ieraudzīsi asaras, kas birst pār viņa vaigiem. Tagad tu zini, kā nomierināt mazus bērniņus. Piespied viņu pie krūtīm, sajūti viņa trīcošo ķermeni un nomierini viņu. Lai viņš sajūt tavu mīlestību. Saki, ka vienmēr būsi viņam blakus.
Kad viņa asaras nožūs, lai arī viņš kļūst pavisam maziņš, un ieliec viņu savā sirdī kopā ar sevi un savu mammu. Mīli viņus visus trīs, jo nav nekā svētākā par mīlestību pret maziem bērniem.
Tavā sirdī ir pietiekami daudz mīlestības, lai izdziedinātu visu mūsu planētu. Taču vispirms izdziedināsim paši sevi. Sajūti siltumu, kas plūst pa visu tavu ķermeni. Maigums un mīļums. Lai šīs siltās jūtas sāk mainīt visu tavu dzīvi.

Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Attiecības: tētis un mamma

milestiba001

Kad tu atstrādā attiecības ar tēti un mammu, paturi prātā domu: “Mums nav jāpadara laimīgi savi vecāki. Tas nav mūsu uzdevums. Un ne no mums tas ir atkarīgs. Mūsu uzdevums ir būt savā vietā pēc hierarhijas likumiem. Vecāki – vecākie, mēs – jaunākie”.
Un pats galvenais – būt šajā vietā.

Kad mēs atstrādājam savas attiecības ar tēvu (bet tēvs ir svarīgs pat tad, ja tu viņu nepazīsti, un, ja tev ir patēvs, arī viņš ir svarīgs, tas ir tavs otrais tēvs un arī ar viņu ir svarīgi atstrādāt attiecības), tad sākumā atstrādājam attiecības ar savu bioloģisko tēvu, lai saņemtu dzimtas enerģiju. Un tikai pēc tam jāatstrādā attiecības ar to cilvēku, kurš tevi uzaudzināja un deva vērtības.
Ir ļoti svarīgi dot vietu dzimtā savam bioloģiskajam tēvam.
Mums jāatceras par to, ka tētis mums deva dzīvību un, kā minimums, arī pats izgāja kādu dzīves mācību. Un gadās, ka patiesībā tēvam ne tik būtiski ir vajadzīga mūsu mīlestība, cik vajadzīga ir cieņa.
Vīrietim cieņa vienmēr stāv pirmajā vietā. Tāpēc tad, kad mēs atstrādājam attiecības ar tēvu, ir ļoti svarīgi vispirms dot viņam cieņu.

Kad atstrādātas attiecības ar vecākiem – mammu un tēti, tu jūti, ka sirdī rodas tik dziļa pateicības sajūta vecākiem, ka esi gatavs krist viņiem pie kājām. Tētis un mamma kļūst par ārkartīgi svarīgām personībām tavā dzīvē.
Nav svarīgi, kādi viņi ir, cik ļoti realizējušies vai nerealizējušies kā vīrs un sieva; nav svarīgi, cik ļoti viņi ir realizējušies profesionālajā sfērā; nav svarīgi cik labi vecāki viņi ir tavā izpratnē.

Ir svarīgi, lai tev pret viņiem rastos gaišas jūtas: “Paldies jums par dzīvību, es pateicos jums”. Un šī totālā pateicības sajūta vēsta par to, ka attiecības ir atstrādātas.

Dina Talalajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve var būt visāda…

close-up-photo-of-woman-s-face-3064717

Vai zini, dzīve var būt tāda, ka ieskrējiens no mirkļa, kad tu skaistām kājiņām kulsti ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kad nopietni apsver, vai varēsi patstāvīgi uz savām piepampušajām kājām tikt līdz virtuvei lai uzvārītu olu brokastīs, var būt tik satriecoši īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada sajūsmas pilniem skatieniem, bet rīt – atbrīvo vietu metro…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu savu acu krāsā, bet rīt, aci nemirkšķinot, ielien vecā “bītlenē”, jo tev vispār tas nav svarīgi…
Tāda, ka šodien tu jautri vītero draugu kompānijā, bet rīt čokurā sarāvies auro spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, apbrīno, bet rīt to pašu – kādai citai, skaidrs, ka ne tev….
Tāda, ka šodien visiem esi mīlulītis, bet rīt – pavisam aizmirsts, pamests vai atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā jūras dibenā….

Tu vari katru teikumu izlasīt no beigām – arī tā notiek….

Tu vari pievienot starpposmus brīžiem, kad tu migrē no sajūsmināta muļķa kanārijputniņa stāvokļa, līdz prātīgas vārnas stāvoklim, kura drūmi gaida, kad kāds pametīs kādu siera gabalu… pigu lapsai…

Dzīve, ir tāda…

Es jau sen sapratu, ka vienīgais veids kā neiekrist ar seju sevis paša izraktajā vilšanās bedrē – ir būt gatavam it visam…

Dzirdi, it visam?…

Saģērbos un gāju, kā teica mana vecmāmiņa, kura pārcietusi visas represijas, kara šausmas un garās padomju laika desmitgades ….

Dzīve, viņa ir tāda…

Un tajā slikti ir tam, kurš nolēmis, ka vienreiz mutē atradusies sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas….
Kurš mūždien gaida pret sevi kaut kādu īpašu attieksmi…
Kurš domā, ka visiem toksiskajiem cilvēkiem jāsāk nožēlot savus grēkus un jālūdz viņam piedošana…
Kurš tic tam, ka laimei, mīlestībai un veiksmei jabūt garantētām un nepārejošām…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un noskaņoti tikai uz neveiksmēm …

Normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien stūrītī nomirt pēc katra satricinājuma….

Dzīve, viņa ir tāda…

Brīnišķīga… pat tad, kad šķiet, ka brīnišķīga vispār nekā nav….

Tā taču ir…

Izvēlies to, lai kas arī nenotiktu…

Tāpēc, ka dzīve, atšķirībā no nāves ļauj izdarīt šo izvēli…

Dzīvo!
Ļiļa Grad
Bilde: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pēkšņi un pavisam nejauši

dominik-vanyi-437899-unsplash

Reiz es nejauši sastapu savu paziņu. Pēdējo reizi bijām tikušies pirms kādiem pieciem gadiem. Un satiku es viņu pavisam negaidīti. Un ļoti nejauši. Un viņš ir tāds paziņa, ar kuru kopā universitātē mēs sēdējām aizmugurēja solā, smējamies un risinājām krustvārdu mīklas. Es biju ļoti priecīga viņu satikt. Ļoti.

Un viņš stāvēja tāds skaists, un lieliski jokoja. Bet man aiz muguras bija smaga un saspringta nedēļa, vēlu gāju gulēt un regulāri neizgulējos. Un, lūk, klausos, kas viņam dzīvē notiek, smaidu un pie sevis domāju: “Kāds es malacis, kāds tomēr malacis!…. ka tomēr šorīt piecēlos agrāk un izmazgāju matus!”

Mūsu dzīvē vispār notiek ļoti daudz kas negaidīts, ļoti daudz visa kā nejauša.

Iedomājies, ja mirklī, kad piedzimstam, mēs katrs saņemtu speciālu aploksni un šo aploksni vajadzētu atvērt savā 18 gadu dzimšanas dienā. Piemēram.

Un šajā dienā kopā sanāk visi draugi un radinieki. Visi sapucējušies un priecīgi. Tu arī. Tētis ar mammu saka runu. Stāsta, ka atceras tevi tādu mazulīti, bet nu pienācis laiks atvērt aploksni. Varbūt pat nedaudz paraudāt. Mamma, pilnīgi noteikti raud.

Tu nopūt svecītes dzimšanas dienas tortē un izvelc no aploksnes vēstuli. Un tajā rakstīts:
2018. gada 12. martā tu satiksi savu nākamo vīru.

2019. gada 15. janvarī tu saņemsi sava sapņu darba piedāvājumu.
2019. gadā tu uzzināsi, ka esi stāvoklī.
Un turpinājumā sarakstīts ļoti daudz šo datumu. Diena, kad tu nopirksi savu pirmo māju. Kad sastapsi savu tuvu draugu. Kad iegādāsies suni. Kad nejauši atradīsi lētas aviobiļetes lidojumam uz savu sapņu zemi. Daudz labu dienu.
Ar sarkanu marķieri tu atzīmē šīs dienas kalendārā un nepacietīgi tas gaidīsi.

Un, lūk, tu vakarā ej gulēt un zini, ka rīt būs tieši TĀ diena. Un tu aizmiedz ar brīnumjaukām priekšnojautām.
No rīta lec kājās un priecīgi skaties pa logu un saki jaunai dienai: “Sveicināta!” Pēc tam nedaudz padejo apakšbiksēs pie spoguļa. Varbūt pat uzdziedi. Tad uzvelc skaistu kleitu un baudi rīta kafiju. Uzkrāso ķiršu krāsas lūpas, pasmaidi sev spogulī, tāpēc, ka šodien viss būs labi. Tu skaidri zini, ka šodien notiks kaut kas brīnišķīgs.

Taču mēs nesaņemam šadu vēstuli ne dzimšanas brīdī, ne kādā cita dienā. Katrā ziņā es tādu neesmu saņēmusi. Un, paldies Dievam. Viss brīnumainais ar mani notiek pēkšņi un negaidīti. Un es nekad iepriekš nezinu, kad un kā.
Tad, lūk.
Kas tad, ja pamostoties no rīta, nolemt, ka šī diena ir šodien? Ka tieši šodien mani gaida kas brīnumains? Kaut arī pagaidām es to droši nezinu. Kas tad, ja šorīt pielekt no gultas priecīgam? Šodien teikt jaunai dienai: “Sveika!” Šodien uzvilkt savu mīļāko apģērbu. Uzkrāsot lūpas ar ķiršu krāsas lūpu krāsu. Pasmaidīt sev spogulī.

Un, ja nu pēkšņi!?
Olga Demidjuk
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavai dzīvei nav jākļūst par kādas svešas dzīves atdarinājumu

baudi4

Mana mamma mīl jokot par to, ka senie grieķi nezināja, ka kļūs par senajiem grieķiem;

Tomēr nav vērts domāt, ka mūsu ikdienas dzīvē nav nekā vērā ņemama…

Protams, ka ir!

Un tāpēc, mani Mīļie, ir vērts novērtēt pat tās dienas, kurās nav iespīdējusi laimīgā saule…

Ir vērts tās izdzīvot…

Ir vērts būt savā pusē pat tad, ja blakus nav neviena, kurš apskautu vai pateiktu kaut vienu labu vārdu…

Ir vērts neatteikt sev mazos priekus, kuri patiesībā vienmēr ir pieejami…

Ir vērts iemācīties pagriezt muguru tiem, kuri ar neko citu, izņemot rūgtu ledusaukstu lietu tevi nav pacienājuši… un arī tiem, kuri nekad nav pagriezuši tev savu seju…

Ir vērts zināt, ka kritumi ir neizbēgami tāpat kā pacēlumi un, ka visas emociju nokrāsas ir daudz dabiskākas, kā viena plaši izreklamētā un mākslīgi uzturētā “nonstop” režīmā…

Ir vērts atcelt savus dramatiskos pārdzīvojumus par to, ka nevari uzreiz dabūt to, ko vēlies, tāpēc, ka cenšoties izraut no likteņa rokām kaut ko, ko tu ļoti gribi, vari izlauzt pat stiprākos zobus…

Un ir vērts bez ierunām ticēt tam, ka mūsu dzīvei nav jākļūst par kādas svešas dzīves atdarinājumu…
Rīmeikus uzņem tāpēc, ka trūkst savu ideju, vai arī aiz vēlmes sacensties…
Un nekas jau parāk labs no tā neiznāk…

Senie grieķi patiešām nezināja, ka kļūs par senajiem grieķiem…
Taču viņi par tādiem kļuva, neplānojot nākotni, bet talantīgi dauzoties tagadnē…
Dauzījās no sirds…

Tu arī pacenties dzīvot no sirds… un dauzies!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Noteikti pienāks karstās tējas laiks

teja76

Sevi var uzvārīt kā tēju… es skaidri to zinu…
Tāpēc, ka tikai sākumā šķiet, ka sausā, izkaltusī zāle ne uz ko vairāk nav spējīga…
Bet pēc tam, kad dzīvo, smaržīgo dzintaru salej smalkās krūzītēs, var sajust miljons brīnišķīgu aromātu un nokrāsu.
Arī mēs, mani Mīļie, ļoti bieži sākam dzīvot ka sausa, izkaltusi zāle…
Vai ziniet, par ko es runāju?
Par to pagājušo izmisumu, kad šķiet, ka nekas vairs nebūs…
Izmisums pagājis un pārvērtis dzīvos Dvēseles asnus sausās tējas lapās, kaut kur dziļi dziļi noslēptās…
Taču tas nav uz mūžiem…
Tāpēc, ka noteikti pienāks KARSTĀS TĒJAS laiks…
Laiks, kad vairs negribēsies dzīvot pagātnē…
Kad tu atlaid visus savus aizvainojuma zooparkus…
Kad izdziedinies no ilgo gaidu sāpēm…
Kad vienaldzīgi skaties uz vienaldzību, un uz mīlestību atbildi ar mīlestību…
Kad tik ļoti gribās nokļūt zem dziedinošā dzīvā ūdens strūklas, pēc kuras izdodas dzīvot no jauna…
Mīlēt…
Radīt…
Smieties…
Veidot…
Dzīve tikai šķiet sarežģīta, bet tā sastāv no ļoti vienkāršām lietām…
Mēs paši izdomājam grūtības, baidoties atzīt acīmredzamo un iesaistoties sāpīgās pašapmāna spēlēs…
Vienkārši un patiesi…
Kā karsta tēja krūzītēs…
Tikai tā remdina slāpes, nevis burbuļojošas mānīgas limonādes…
Uzvāri sevi savai vienkāršajai, patiesajai un laimīgajai dzīvei…
Tas ir tik labi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai dzīvotu viegli un ar prieku

kimono

Pie mums ļoti izplatīta parādība ir “nebrīvā laika” kultūra – pārlieka aizņemtība ar nopietnu jautājumu risināšanu un svarīgām lietām. “Nav laika” skan kā tiesas spriedums. Vai arī otrs variants, uzsvērta nekānedarīšana un “muļķa laišana”. Nav svarīgi, vai tu strādā vai nodarbojies ar savām saimnieciskajām lietām, vai audzini bērnus, vai strādā dārzā – viss ir tik ārkārtīgi nopietni…. Savukārt nekānedarīšana ir medaļas otra puse – nespēja piecelties no dīvāna aspoguļo pilnīgu demotivāciju kustēties izvēlētajā virzienā – smagi un negaršīgi!

Uzdod sev sekojošus jautājumus:

– Kad pēdējo reizi tu nodarbojies ar SAVU LIETU (nejauc to ar savu ikdienas darbu) bez cenšanās pārdot sevi vai būt veiksmīgai?
– Kad pēdējo reizi tu devi priekšroku iekšējai atmosfērai nevis saprātam vai izdevīgumam?
– Vai tu sev atļauj neiejaukties dabiskajā lietu plūdumā?
– Vai tu sev atļauj būt vienkārši amatierim nevis profesionālim lietā, ko dari?
– Vai vari nebūt “personiska”: neizcelt sevi sarunā, neprezentēt, nerunāt par savām lietām, profesiju un problēmām?
– Vai tavās mājās ir sajūtami tava brīvā laika prieki?
– Vai tava uzvedība atspoguļo atbrīvotību un mieru? Vai arī tas kaut kur ir pazudis?
– Vai piekrīti, ka “īstā tu esi tur, kur ir tava interese?”
– Vai tev patīk sarunas, kas veicina prāta relaksāciju?
– Vai tu proti kolekcionēt iespaidus, kā akmentiņu pie akmentiņa savai sapņu mozaīkai?
– Kas tev ir vērtīgāk: saņemtais dāvanā vai pašas rokām nopelnītais?

Eleganta atpūta padara sievieti apmierinātu, sabalansē viņas iekšējo pasauli, dod viņai viedumu un sapratni par to, ka vīrietis, ģimene, darbs, ir tikai daļa viņas dzīves, bet, ne pati galvenā.

Pati galvenā un citiem apslēptā pieder viņai pašai, sieviete venmēr ir nedaudz te un nedaudz tur. Un tieši no turienes viņa atnesīs to svētību, ar kuru dalīsies ar vīru, bērniem, tieši tas viņu padarīs vērtīgu viņas darbā.

Taču mēs redzam tikai sevi, darba vai vīra neuzticības sagrauztu, saskrāpētu un atkarīgu, mums sāp, jo nav nekāda “drošības spilvena”, kas nostrādā pie spēcīga sitiena. Mēs protam būt sociāli aktīvas, bet vienlaicīgi arī dvēselē ievainojamas. Taču eleganta atpūta ir pavisam kas cits… Tai nepieciešams privātums un savs tuvais loks.

Diemžēl mēs esam audzinātas tā, ka tajā brīdī, kad problēma ar savu smagumu mūs nospiež pie zemes, mēs sākam “rakt vēl dziļāk” nemainot virzienu, nesaprotot, ka atrisinājums atrodas pavisam citā procesu norises izpratnes līmenī.

Piemēram, strādāt vari tad, kad tev ir sakārtota personīgā dzīve un tu pa īstam novērtē kvalitatīvu atpūtu, kas ļauj no darba noņemt atbildību par pašrealizāciju. Ka precēties vari tad, kad vienkārši esi laimīga un apmierināta un neesi atkarīga attiecībās ar vīrieti…. Ka nevar no darba un vīrieša pieprasīt neiespējamo: mēs ļoti vēlamies, lai darbs mums būtu hobijs par kuru dāsni samaksā, bet vīrs aizvieto mums trūkstošo komunikāciju, uzmanību un rūpes.

Japāņu kultūra pasaulei ir devusi šādas elegantas atpūtas lieliskus paraugus – tā ir ikebana, tējas ceremonija, kaligrāfija, dzejas rakstīšana, cīruļdziesmu klausīšanās, sarežģīta sieviešu tērpa kimono pareizu sakārtošanu, mēness gaismas baudīšanu… Tā ir savdabīga sievišķības skola, kura māca savienot sievietes emocijas un sajūtas ar realitāti, tas viss veido sievietes viedumu, māca kā būt mierīgai un nepiespiestai sarunā, kā būt tādai, lai vīrietim viņas klātbūtnē gribētos rīkoties, izrādīt savu gribu…

Šī atpūta ir atkarīga no paša cilvēka un apstākļiem, ar kuriem tas saskaras, ko viņš ņem rokās, uz ko skatās un paša noskaņojuma, kas tiek ielikts šajā procesā.

Mēs izšujam krustdūrienā, sēžot neērtā pozā, gatavojam svētku maltīti pilnīgā spēku izsīkumā, dejojam un dusmojamies uz sevi par to, cik neveikli izskatāmies, kaut ko zīmējam un dusmīgi izmetam neidevušos zīmējumu…. Šī nav eleganta brīvā laika pavadīšana, tā ir tā pati saspringtā izturēšanās, kas iezagās mūsu brīvajā laikā un pārvērta to par darbu.

Mēs svēti ticam, ka rezultāts paslēps mūsu padarītā darba neglītumus, mēs ticam, ka darba mīlestība vienmēr ir svēta. Taču eleganta atpūta spēj aizvākt šos “darba momentus”, rada plūsmas sajūtu un atgriež mūs pašām sev.

Šāda atpūta, ielikta sievietes uzvedības pamatā palīdz viņai atrast pareizos orientierus. Mājas dzīves organizēšana sievietei nav nekāds menedžments, loģistika vai darbs ar resursiem, bet gan dzīvs viņas attiecību ar pasauli audekls, krāšņa ģimenes attiecību telpa pašas mājās. Pareizs sievietes noskaņojums rodas apzināti, no pieskaršanās kaut kam skaistam, vieglam, nevis kaut kas, pēdējiem spēkiem no sava nomocītā organisma dienas gaismā izvilkts, kā veca avīze.

Marija Flero
Tulkoja: Ginta Filia Solis