LAIKS. Kā visu paspēt?

Laiks nemitīgi paātrinās. Jo mēs sākam dzīvot citā pasaulē, kur laiks nav lineārs, turklāt, kur tas pat neeksistē kā stingra spēles matrica. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka lielākā daļa no mums izjūt pastāvīgu darāmo darbu eskalāciju un sakrāšanos. “Man nekam nav laika”, “ir sajūta, ka pulkstenis skrien uz priekšu nenormālā ātrumā”, “man nav laika īstenot savus plānus” – tie ir tikai daži citāti no man adresētajām vēstulēm.

Es vēlos atgādināt dažus no šī laika likumiem, ar kuriem esmu dalījusies jau iepriekš un atzīmēt dažas šodien īpaši aktuālas lietas.

Un, tā, vēl reiz atgādinu, ka mēs visi JAU dzīvojam Šeit un Tagad. Tāpēc lineārajam laikam pār mums nav varas. Taču tad, kad mēs domājam ierastajā veidā – man jāpaspēj tas un jāpaspēj šis, kad pa vecam plānojam un cenšamies par katru cenu sasniegt sevis izdomāto rezultātu, mēs esam nolemti neko nepaspēt.

Apzināta paātrinājuma un maksimālās koncentrēšanās stratēģija, lai būtu laiks īstenot to, ko vēlējies, tā darbojās agrāk (līdz aptuveni 2010.-2012.gadam). Tagad ir otrādi: lai paspētu laikā (pat ja kavē lidmašīnu vai svarīgu tikšanos), iekšēji apzināti ir jāsamazina temps: jāsamierinās, ka vari nokavēt, apstājies, dziļi ieelpo un atjauno iekšējo mieru. To var uzskatīt par brīnumu – taču tu redzēsi, ka šajā gadījumā tavs laiks “izstiepjas”.
Es šo praksi pielietoju regulāri, varētu teikt – “dzīvības un nāves” situācijās. Tā, reiz 10 minūšu laikā pārvarēju attālumu, kuru nebija iespējams veikt pat 40 minūšu laikā, tikai tāpēc, ka saglabāju prieka un mierpilnu iekšējo stāvokli un palēninājos.
Tas šķiet fantastiski, bet tu izmēģini to! Sāc ar dažiem ne īpaši nozīmīgiem brīžiem. Piemēram, ja no rīta tu kavē darbu, neskatoties uz steigu un stresu, mierīgi izkāp no gultas, elpo, ievēro, kā putni dzied – kopumā apzināti palēnini iekšējo ritmu. Un tad tas mainīsies realitātē.

Ja ieradums steigties ir saistīts ar kādiem mirkļiem no bērnības (piemēram, tu pastāvīgi kavēji skolu, un vecāki tevi pastāvīgi steidzināja un rāja par to), tad tā vietā, lai pārrakstītu konkrētas situācijas, labāk ir pilnībā savā prātā atjaunot citu bērnību: kur tev bija nesteidzīga dzīve, kurā nevajadzēja kaut kur būt laikā un kaut ko paspēt. Kad sajutīsi to savā iztēlē, tad varēsi šo sajūtu atdzīvināt dzīvē.

Laiks šobrīd ir mūsu kontrolē: tas paātrinās, ja steidzamies, un izstiepjas, palēninās, ja spējam saglabāt lēnu iekšējo ritmu. Jo tikai mūsu iekšējais stāvoklis rada notikumu ārējo izvēršanos.

Es vēlos vēlreiz atgādināt afirmāciju, kuru izmantoju laikā, kad man bija ļoti smagi. Tā bija uzrakstīta uz lapas un karājās virtuvē virs izlietnes, lai visu laiku būtu man acu priekšā: “Es izvēlos izdarīt tik daudz lietas, cik varu”. Man tā ļoti palīdzēja.

Vēl viens veids, kas palīdz tikt galā ar nepaspēšanas stresu un lieliski darbojas šajā pārvērtību laikā: tā vietā, lai stādītu darāmo lietu sarakstus, sajust rezultātu, kuru vēlamies. Tas ir absolūti pretējs paņēmiens tam, kā esam pieraduši darīt (man jāpaspēj tas un jāpaspēj šis…). Vienkārši priekpilni piefiksē savu uzmanību tam, cik labi ir sajust, lūk, šādu rezultātu! Tā nav ne plānošana, ne pat vizualizācija, tā ir kā viegla fantāzija.

Pirmkārt, tev nevajadzēs daudzus rezultātus. Tu pats sajutīsi, ka tev pietiek ar diviem, trim. Un otrkārt, kas ir pats brīnišķīgākais, kad tu tā esi noskaņots, tu sevi nedzen, nesteidzini laiku, bet ļauj sev plūst pa straumi. Un brīnumainā veidā tu atklāj, ka šajā atļaušanā laiks paplašinās, tāpēc, ka laika nav, ir tikai bezgalīgs Šeit un Tagad. Bet Šeit un Tagad tu vari rīkoties, cik ilgi vien gribi, ir tikai nedaudz galvā jāpārkārto uztvere.

Vēl viens jautājums, attiecībā uz laiku ir lietu atlikšana uz vēlāku laiku.
Šis ieradums parasti mums blakus ir jau kopš bērnības un, pirmkārt, tas ir saistīts ar to, ka mums bieži vien lika darīt to, ko mēs patiesībā darīt negribējām (un daudzi cilvēki jau pieaugušā vecumā pēc sena ieraduma turpina liek sev to darīt). Otrkārt, tas saistīts ar to, ka mēs nebijām pārliecināti par to, ka mūs paslavēs par to, ka esam kaut ko izdarījuši vai paspējuši.

Īpaši šī nepārliecinatība un atlikšana uz vēlāku ir raksturīga perfekcionistiem – lai rezultātā nenāktos pārliecināties par savu neveiksmīgumu un izdarītā neideālumu. Šī atlikšana uz vēlāku ir sava veida spēle pašam ar sevi: ja es kaut ko neesmu uzsācis darīt, tad man ir iespēja nekļūdīties. Protams, mums iemācīja baidīties no kļūdām.

Un te padoms ir vienkāršs: vajag samazināt darāmo lietu skaitu līdz minimumam, atstājot tikai tās, kas reāli ir svarīgas, lai uzturētu dzīvību savā ķermenī. Atteikties no pārējā un pateikt “jā, es to nedarīšu”, – un padzīvot šajā stāvoklī tieši tik ilgu laiku, cik tas nepieciešams. Savā laikā es sev no obligātajām lietām atstāju tikai divas – elpošanu no debesīm un pirti reizi nedēļā, lai kaut kadā veidā atbalstītu savu ķermeni.

Nebaidies, tu šajā stāvoklī nebūsi mūžīgi! Un pilnīgi noteikti šajā tavas apzinātas bezdarbības laikā nenotiks nekas nelabojams ne ar tevi ne taviem tuvajiem. Gala rezultātā iekšējā emocija, kas saistīta ar piespiešanu un bailēm kļūdīties izdziedināsies, un tu atgriezīsies aktīvā darbībā. Taču nu jau ar prieku par savu paša izvēli.

Pamēģini pielietot kaut ko no tā, ko šeit aprakstīju un tu ieraudzīsi, kā darbojas šī jaunā pasaule, ja mēs pievienojam nedaudz vairāk viegluma un ļaujam sev būt saiknē ar sevi.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā harmoniski dzīvot šajā laikā

Daudzi no tiem, kuri radikāli sāk mainīt savu dzīvi un atbrīvojas no iepriekšējiem apziņas ierobežojumiem, pēc kāda laika sāk just transformācijas simptomus. Tās var būt dažādas alerģiskas reakcijas uz ādas, tā var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassāpes, meteoatkarība… Bet nevajag baidīties un uztraukties, tas ir ļoti labs process, kas nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no diskomfortablām un ar sevi nesavienojamām enerģijām.

Galvenā šo simptomu īpašība ir tā, ka tie ir viļņveidīgi: brīžiem ļoti sāp, brīžiem “atlaiž”, brīžiem “gāž no kājām”, brīžiem jūties kā “gurķītis”. Ja tie noris bez pārtraukuma, tātad tā jau ir slimība, tātad dziļa ieslīgšana negatīvajās emocijās (maldīšanās, kas atspoguļojas ķermenī).

Transformācijas sarežģītības pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem:

– no iekšējās uzbūves (jūtīgiem cilvēkiem tas notiek sarežģītāk);
– no tā, cik ļoti esi apspiedis savu brīvību visas dzīves garumā (tas nozīmē, cik daudz ir uzkrāto emocionālo bloku);
– no procesa ātruma – cik liels ir izmaiņu ātrums;
– no kosmiskajiem procesiem.

Ko vajadzētu darīt, lai šos stāvokļus izdzīvotu pēc iespējas komfortablāk?

Ja diskomforts pēc kādām transformācijām ir ļoti liels, ir svarīgi saprast, ka tu neesi slims, bet ķermenis vienkārši cenšas panākt tavu apziņu un tāpēc nevajadzētu uzreiz skriet meklēt “burvju tableti”. Ir jāsāk regulāri nodarboties ar savu iekšējo resursu. Un ļoti svarīga tajā ir sazemēšanās un ticība tam, ka diskomforts pazudīs.

Regulāri pastaigājies, skaties debesīs. Ir vingrinājums “elpošana no debesīm”, arī tā palīdzēs.

Lielisks līdzeklis tam, lai atjaunotu ķermeņa elektromagnētisko līdzsvaru (tātad emocijas) ir sāls vanniņas kājām. Lai cik tas primitīvi neizklausītos, tas ir pats efektīvākais līdzeklis.

Noliec savā priekšā sveci, kājas iegremdē karstā ūdenī, kurā izšķīdināta sauja parastās akmens sāls un nedaudz eikalipta vai piparmētru ēteriskās eļļas. Blakus noliec trauku ar aukstu ūdeni un otru trauku ar karstu ūdeni, lai papildinātu vanniņas saturu.

Apsēdies taisnu muguru ar domu, ka viss saplūst kājās. Tu jūti, kā vienlaikus ar izelpu pa mugurkaulu plūst siltumstas plūst uz leju, sasildot gurnu apvidu, tā it kā tu sēdētu karstā traukā, pēc tam šī karstā enerģija aiztek caur ceļgaliem kājās. Un noteikti procedūras beigās aplej katru kāju ar aukstu ūdeni. Pēc tam uzvelc siltas zeķītes. Un tā vairākas dienas pec kārtas.

Ja tev ir pietiekami daudz fiziskā spēka, vari pilnībā iet siltā sāls vannā – tāpat ar parasto akmens sāli un nedaudz aromātiskās eļļas. Un, kad esi vannā, iedomājies, ka tu kā astoņkājis izlaid melnus dūmus. Zini, kad astoņkājim uzbrūk, viņš izlaiž melnu šķidruma mākoni. Tad, lūk, guļot vannā, iedomājies, kā viss nevajadzīgais, visa spriedze, viss, kas traucē mīlestībai, iziet kā melns mākonis. Paguli 10 minūtes, bet pēc tam dušā noskalojies. Un viss.

Šajā laikā uzturam jābūt pēc iespējas vieglam un porcijām ļoti nelielām. Ja jūti dedzināšanu, niezi, tātad par daudz ir uguns enerģijas un uzturā nevajadzētu būt pārāk kairinošiem ēdieniem – mazāk asu, skābu, sāļu.
Ja jūties “izšķīdis”, tad gluži otrādi, var palīdzēt tase karstas šokolādes vai kāda biezzupa ar asāklu garšu.

Ir jādzer padaudz tīra ūdens, labi, ja tas ir strukturēts (strukturēt var gan ar sudrabu, gan sasaldējot un atlaidinot ūdeni parastā ledus kamerā)

Kopumā šādos periodos ir vajadzīgs saudzējošs režīms. Šajā laikā nevajadzētu komunicēt ar cilvēkiem, kuri tracina. Sev apkārt jārada maksimāli mierīga un harmoniska vide.Galvenais necelt paniku.

Tātad, tavs galvenais glābiņš ir elpošana, svaigs gaiss, sazemējums, rūpes par sevi un maksimāla neviena nenosodīšana, pirmkārt jau sevis.

***

Paralēli personīgajām transformācijām, šobrīd notiek masveida pārvērtības, fiziskas parvērtības jaunā kvalitātē.

Šobrīd pirmoreiz vēsturē mēs it kā atgriežamies Dievišķajā stāvoklī, mūs caurauž dievišķā apziņa un mūsu fiziskos ķermeņus caurauž svētā gara uguns. Zinātniskā valodā tas nozīmē, ka no galaktikas centra caur Sauli uz zemi pirmo reizi translējas principiāli jaunas enerģijas un kvantu fizikas likumi iedarbojas ne tikai uz mikropasauli, bet arī parasto ikdienas dzīvi: “vērotājs” ar savu attieksmi veido notikumus, ir pieaudzis domu spēks un tieši no garastāvokļa ir atkarīga dzīva bioloģiskā objekta stāvoklis.

Tūkstošiem gadu krājušās graujošo programmu smagās enerģijas (vīriešu naids pret sievietēm, sievietēm pret vīriešiem, rasu, klasu konflikti, nāves bailes, bailes no sāpēm, ciešanām un bada), kas tukstošiem gadu laikā formējušās uz Zemes un bijušas ierakstītas Zemes elektromagnētiskajā laukā, tātad arī mūsu ķermeņos. Ar katru uzliesmojumu uz Saules šīs enerģijas kļūst nesavienojamas ar dzīvību mūsu ķermeņos un tās aktīvi transformējas caur mūsu ķermeņiem. Tāpēc tie, kuri ir līdzsvarojuši personīgās problēmas var ļoti spēcīgi sajust pašas Planētas transformācijas.

Tās izpaužas kā čiekurveida dziedzera aktivācija – galvas reiboņi, uzbudinātības viļņi, alerģiskas reakcijas – iesnas, acu asarošana, sāpes dažādās ķermeņa vietās.

Apbrīnojamais cilvēka radīšanas brīnums matērijā ir tas, ka viņa fiziskais ķermenis vienlaikus ir arī kosmisks ķermenis, un visi mūsu endokrīnie orgāni, visas mūsu sistēmas, kas ir tieši saistītas ar hormoniem, ir portāli uz citām dimensijām. Tāpēc laikā, kad ķermenī aktivizējas kosmiskās strāvas, lielākais triecienvilnis nonāk orgānos, kas ir atbildīgi par hormonālo apgādi, proti: galvas centros (hipotalamusā, hipofīzē), virsnieru dziedzeros, olnīcās, liesā, aizkuņģa dziedzerī, aknās, nierēs. Tāpēc fiziski mēs piedzīvojam visdažādākos nepatīkamos simptomus. Bet tie vairs nav saistīti ar kādām mūsu personīgajām mācībām vai kļūdām, bet ar spēcīgu enerģiju kustību, kas ķermenim ir nepierasti.

Notiekošo transformāciju atbalsta arī augstā Saules aktivitāte. Tās enerģijas, kas šobrīd nāk no Saules ir mīlestības un harmonizācijas eneģijas. Tas nav savienojamas ar iepriekšējām, un ķermenim ir ļoti grūti tajās adaptēties.

Tu jautāsi, kapēc neslimo lielākā daļa cilvēku? Slimo visi, tikai ļoti atšķirīgi. Tie, kuri vēl nav atmodušies, vēl nespēj uztvert augstās vibrācijas un viņu slimības ir daudz “parastākas”. Bet, ja esi sācis darbu ar sevi, esi sācis lietot veselīgāku uzturu, atbrīvot savu apziņu no stereotipiem, labestīgāk skatīties uz cilvēkiem, ja esi iemācījies piedot, tad tavas šūnas izstaro pavisam citu enerģiju nekā tam cilvēkam, kurš priecīgi bauda tenkas par kaimiņiem. Un tava bioloģija kā magnēts pievelk augstās vibrācijas. Taču, ņemot verā to, ka visos ķermeņos ir uzkrāts ļoti daudz iepriekšējo bloku un emocionālo ciešanu, tad tev ir fiziski smagi.

Bet labā ziņa ir tā, ka pašprogrammēšanas spēks pieaug proporcionāli jauno ienerģiju ienākšanai, tāpēc saglabājot mieru un uzticēšanos Dzīvei tu ļoti atvieglosi savus pārveides procesus un ķermeņa šūnu pārveidi.

Pieredzes rezultātā es atklāju, ka visvieglākais veids, kā pārdzīvot diskomfortablus stāvokļus, ir pēc iespējas vairāk atpūsties un pateikt: “Lai viss notiek visvieglākajā un mierīgākajā man veidā. Es mierīgi atļauju visiem procesiem notikt ar visausgtāko labumu priekš visiem”

Vēl gribu atgādināt, ka tu neesi viens. Katram no mums ir milzīga atbalsta komanda – nefizisko spēku komanda, kas ir ieinteresēta tajā, lai ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem nekas slikts nenotiktu, lai mēs būtu maksimālā līdzsvarā. Viņi nekad nepieļaus kaut ko graujošu tavam ķermenim.

Ja tu jūties ļoti slikti, palūdz palīdzību saviem Sargeģeļiem. Viņi ļoti gaida mūsu lūgumus, jo mēs visi esam vienoti. Ir ļoti daudz lūgšanu, vēlējumu. Kad mēs izmantojam izrunātu vārdu, mēs ietekmējam mūsu ķermeņa šūnas. Nevajag lūgt izdziedināšanos, bet gan mieru un ticību, jo mūsu emocionālais stāvoklis var krietni atvieglināt slimīgos simptomus.

Ir ļoti svarīgi šajā brīdī mīlēt savu ķermeni, pateikties tam. Un ir svarīgi saprast, ka arī ķermeņa šūnām ir stress tāpēc, ka tās pirmo reizi saņem tāda veida starojumu.

Līdz ar enerģijas plūsmas pastiprināšanos palielinās arī mūsu ķermeņa jutība ne tikai pret ārējām ietekmēm, bet arī mūsu domām. Ķermenis ir inteliģents, mazākās daļiņas ir inteliģentas, ar visu var sarunāties, arī ar ķermeņa šūnām. Šī informācija vēl nav pieejama masveidā, taču avangarda zinātnieki  to jau saprot. Tāpēc vienkārši tici tam un runā ar savu ķermeni. Ietekme ir milzīga, ja saki: “Dārgais ķermeni, nomierinies, mēs kopā ar tevi tiksim galā ar visu, elposim dziļi.”

Tu vari pārliecināt sava ķermeņa šūnas uztvert pašreizējo procesu nevis kā šoka terapiju, bet gan kā intensīvu fizisko audzināšanu, izskaidrot tām, ka nav nekādas katastrofas, ka tev tikai jāpielāgojas jaunajām dievišķajām enerģijām.

Un vairāk atpūties – neplāno šādos stāvokļos neko, nekur nebrauc, ļauj pēcpusdienā sev pagulēt.

Ir grūti sniegt vispārīgus ieteikumus, jo katrs mēs esam ļoti individuāli. Katram pašam sevi jāvēro: kā tu jūties šajā laikā, kas ar tevi notiek …

Taču esam iegājuši laikmetā, kad viss ir daudz vieglāk, tikai jāizdara izvēle un jāuzticas savai dabai.

Vissvarīgākais ir saglabāt sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, jo katra doma par satraukumu un bailēm rada nosprostojumu, kas neļauj jaunajai enerģijai viegli plūst cauri mums.

Svētī visu, kas ar tevi notiek, un zini, ka esi pasaules Radītāja vai Mātes maigajās rokās. Un tā kā katrs no mums sevī nes daļiņu Dieva, dziļi savā sirdī mēs to visu zinām.

Mīli sevi, mīli savus mīļos, mīliet viens otru, pasakies dzīvei, atrodi katru dienu mierīgas pieņemšanas sajūtu visam, kas notiek. Jo tikai mūsu virzītā uzmanība atvieglina jauno enerģiju plūšanu caur mums, tostarp visu veidu simptomu mazināšanu.

Un tici – tev jau ir tiesības dzīvot savādāk, vieglāk un maģiskāk, un dzīve tevi šajā noteikti atbalstīs!

Svetlana Dobrovoļska
Avots: https://obretenie-sily-lubvi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par to, kas šobrīd rada realitāti

Būtībā mēs jau 10 gadus dzīvojam pasaulē, kurā tēze “doma ir materiāla” neizraisa ne mazākās šaubas. Te es domāju – lielu daļu cilvēces.

“Baidies no savām domām – tās mēdz materializēties…”, “Par ko domā, tas arī kļūsti…”, “Visumam ir pilnīgi vienalga – baidies tu, vai sapņo, tāpēc labāk sapņo!”… – šīs frāzes zina daudzi. Tomēr dzīve strauji iet uz priekšu un tikko kā atvērušās zināšanas, ļoti ātri kļūst par pagātni.

Ir labi, ja zini, ko gribi, taču nostrādā tikai tas, kas Sirdī. Un tas attiecas uz visu, ne tikai uz īpašiem vēlmju objektiem.

Ko tu jūti pret DZĪVI?
Kā tu sagaidi katru jaunu dienu – ar interesi vai bailēm?
Vai priecājies par Sauli, par Debesīm?
Par tuvajiem un gadījuma cilvēkiem savā dzīvē?
Vai aiz visām lomu spēlēm tu redzi cilvēku Dvēseles?
Vai tas viss tev liek smaidīt?…

Kad vēl tikai šī tēze “doma ir materiāla” sāka iedzīvoties masu apziņā, gudri cilvēki mēģināja mums pateikt, ka ar domāšanu vien nepietiek, tai klāt ir jābūt sajūtām, kas saskan ar to tēlu, uz kuru tu tiecies: gribi naudu – jūties kā bagāts cilvēks, gribi mīlestību – iemīli sevi, gribi dzīvokli – esi pateicīgs tai vietai, kur dzīvo šobrīd utt. Tomēr šobrīd, kad pagājuši daudzi vizualizācijas un pozitīva noskaņojuma radīšanas gadi, daudzi man raksta, ka tas vairs nedarbojas.

“Kad es beidzot iemācīšos nopelnīt?” “Kad beidzot man būs dzīvoklis, par kuru sapņoju, sapņu vīrietis, ceļojumi….?
Tāpēc, ka ir pagājis spēļu laiks.

Ir pienācis Patiesības laiks: cik ļoti tu sevi sajūti kā Dvēseli, nevis lomu, cik siltuma un prieka tu izstaro Pasaulē – tik arī labklājības tu saņemsi pretī. Katrā konkrētā brīdī. Prāta priekšstatiem un vēlmēm vispār nav nekādas nozīmes. Atspoguļosies tas, kas Dvēselei vajadzīgs mīlestības pilnīgai atklāsmei.

Ja tu vēlies aiziet no radiniekiem, ar kuriem kopā dzīvo, bet tev pret viņiem ir pretenzijas – tev nāksies vēl kādu laiku “paberzēties ar viņiem” lai atvērtu mīlestību savā sirdī, kamēr gandrīz piespiedu kārtā tu neiedziļināsies savā sirdī un nesapratīsi patieso situāciju…. Ja tu vēlies izmantot savus talantus un izglītību, lai realizētu vēlmi pēc statusa un pelnītu “ne sliktak kā citi” – tava Dvēsele visos iespējamajos veidos sabotēs tevis veicamās darbības un paralizēs tevi ar bailēm un šaubām, bet psihologu palīdzība tās vēl nostiprinās. Tāpēc, ka tu vēsti Visumam NE TO. Tu turpini izvēlēties spēles atribūtus, kad vienīgais mērķis šobrīd mums visiem ir atcerēties savu dievišķo dabu – Dvēseles Prieku no ceļojuma Ķermenī. Pateicību sev un Dievam par dzīvi unikālā laikā, kad beidzas viena spēle un sākas cita.

Mēs ar jums atrodamies astotnieka bezgalības krustpunktā un, ja iepriekšējā cilpā ļoti redzami darbojās ārējo sakaru likumi, tad jaunajā realitātē darbojas TIKAI MŪSU IEKŠĒJĀ GAISMA.
Tieši tā rada vēlmi un prasmi darboties redzamajā pasaulē.

Un dzīve momentā atspoguļo mums šīs pašpietiekamās Gaismas līmeni – esības prieku, kas nekādā veidā nav atkarīgs no ārējām dekorācijām. Kad mēs neesam norūpējušies par notikumiem, kas norisinās ārpasaulē, bet pateicībā izdzīvojam katru mirkli, lai kāds tas arī būtu – šie paši notikumi uzreiz uzlabojas. Bet tad, kad esam koncentrējušies uz to, lai uzlabotu notikumus, zaudējot saikni ar savu iekšējo uguntiņu – grūtības samilzt.
Kādi vēl pierādījumi ir vajadzīgi?

Es jau esmu minējusi piemēru par raftingu (plostošanu). Mūsu dzīve ir mūsu pašu pasūtīts raftings. Un diezgan ilgu laiku šajā ceļojumā mums palīdzēja tieši ārējās reaģēšanas prasmes – mūsu atjautība, veiklība, fiziskā izturība utt. Tomēr šobrīd šo peldlīdzekli mutuļojošā dzīves straumē vada Dvēsele.

Ja tavs prāts ir aizņemts ar apkārtējo viļņu un aprīkojuma analīzi, Dvēsele nespēj aizklauvēties līdz tavai sirdij, lai beidzot tevi ievirzītu mierīgos ūdeņos un pagrieztu tevi ar skatu pret burvīgām ainavām un piestātu tajās vietās, kur tu vēlies.

Avots: © «Obretenie-sily-Lubvi.ru»
Foto: Alex Zarco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesas izmaiņas

Patiesas izmaiņas nav ārējo dekorāciju maiņa. Tā ir iekšējās motivācijas nomainīšana.
Spēja sevi sadzirdēt.
Taču, lai sevi sadzirdētu ir:
– jāapstādina savas ierastās darbības un domas;
– jāatļauj sev “stāvēt”, ieklausoties savas sajūtās. 

Un tas nav viegli!
Vai zināt, cik daudzas mazu bērnu māmiņas man raksta: kā gan es varu apstāties, ja pat no agra rīta man jāizdara tik daudzas lietas vienlaicīgi?… Bet tikai tad, kad bērni sāk ārdīties un krist histērijā, nekas cits neatliek, kā pašai apstāties, ļoti mierīgi padzerties tēju, lai arī apkārt visi “stāv uz ausīm”. Un tad pēkšņi pamani, ka bērni norimstas un mammai izdodas to mierīgi saģērbt, lai aizvestu uz bērnudārzu vai pie auklītes.

Patiesas izmaiņas mūsos sākas no pieņemšanas, no tās pašas varonīgās sevis upurēšanas sevis paša dēļ, savas nemirstīgās daļiņas dēļ. Parasta labestība pret sevi, savu ķermeni un jebkuru savu stāvokli tieši šeit un tagad, atver durvis pārmaiņām gan sevī gan savā apkārtējā pasaulē.

Pamēģini!

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAJŪTI ATŠĶIRĪBU

Sajūti atšķirību: ja pirmkārt TU esi mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir viens. Ja TU esi nemirstīga Dvēsele, kura šobrīd kādam ir mamma, sieva, darbiniece, meita – tas ir pavisam kas cits.

Mamma-personāžs var konvulsīvi raustīties bailēs par to, ka viņas bērni “neatbilst normai”, bet mamma-Dvēsele zina, ka viss būs labi, ja bērniņš ir mīlēts…. Visas bailes, visas sāpes visi aizvainojumi un vilšanās ir mūsu lomu paliekas, caur kurām cauri dzīvēm mēs atklājām savu Dvēseles Gaismu. Par spīti tam, kā tas izskatās “mirstīgajā” pasaulē. Bailes un lomas pašas pazūd, ja mēs fokusējamies uz Mīlestību. Uz sirsnību un pieņemšanu, maigumu un prieku, ticību sev un citiem, un pateicību katram mirklim….

Un, jo sarežģītāka šobrīd ir tava dzīve, jo vairāk tajā negatīvu emociju, jo ātrāk tu vari atbrīvoties no tās lomas, kuru esi aizspēlējusies. Tāpēc, ka tā vairs nav savienojama ar dzīvi. Bet tie, kuri to jau agrāk ir izdarījuši (ņemiet vērā – ar daudz lielāku piepūli), šobrīt atklāj sev patiesi jaunus un daudz plašākus horizontus.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīnumu laiks, kuru radām mēs

Ziemassvētku laiks ir laiks, kad pār mums plūst milzīga enerģijas, mīlzīga Mīlestības plūsma.

Un nav nekāds brīnums, ja šīs enerģijas plūsmas priekšvakarā no mums tiek izspiestas kādas nevēlamas emocijas un mēs piedzīvojam “atsitienus”. Tikai jāatceras, ka Tu jau esi jauns un visu, kas nav tik jauns, ir jāizslauka pat no vistālākajiem  savas apziņas kaktiem. Un tas jāizdzīvo ar pateicību dzīvei un rūpēm par sevi. Un šajā sakarā es vēlos minēt dažus piemērus par to, kā iziet no dāžādām grūtām situācijām, kuras esam piedzīvojuši šajā gadā.

Viens no kolorītākajiem šādiem piemēriem ir lieli finansiālie zaudējumi. Kāds dēļ negodīgu radinieku vai partneru uzvedības zaudēja savu nekustamo īpašumu, kāds tika apzagts, kāds savas paša neuzmanības dēļ zaudēja lielus finansu līdzekļus vai īpašumus… Taču, ja saproti, ka tas nenotika nejauši, ka ar to tika nolīdzināti kādi seni parādi, ja tu vienkārši to pieņem un ej tālāk, maksimāli uzticoties pats sev, savai sirdij un pateicībā dzīvei, tad brīnumaiā veidā burtiski no debesīm krīt jauni dzīvokļi, mašīnas, darbi un iespējas. Tas notiek tikai tad, kad cilvēks patiešām ir ar tīru sirdi, netur ļaunu prātu, jo saprot, ka šāds pāridarītājs droši vien izpildīja kādu Dvēseles pieprasījumu (jo droši vien bija vajadzīga šī macību stunda par to, kā atbrīvoties no materiālistiskajām piesaistēm) un tad, ja cilvēks neturas pie tām materiālajām izpausmēm, kuras tam iepriekš bija. 
Jauna dzīve mums vienmēr piedāvā vairāk, ja mēs speram soli Dvēseles virzienā.

Otrs svarīgs moments ir slimības. Daudzi šajā aizejošajā gadā piedzīvoja lielas veselības problēmas, kas ļoti bieži bija uz dzīvības un nāves robežas, kas izpaudās visdažādākajos veidos un stāvokļos. Un arī šajā jomā izvēle būt pateicīgam savai dzīvei par piedzīvotajām mācību stundām un brīvība apzināties sevi kā nemirstīgu būtni, arī darīja brīnumus. Nokļūšana nāvīgi bīstamā situācijā notiek arī tāpēc, lai atlaistu bailes zaudēt savu fizisko ķermeni. Kad mēs atlaižam šīs bailes, ķermeni zaudēt vairs nav jēgas – tas vajadzīgs tāpēc, lai pārvērstu dzīvo dzīvajā, kļūstot par pamanāmu Mīlestības avotu.

Un trešais moments ir brīnumainas pārvērtības savā sadzīvē. Nav nekāds noslēpums, ka ļoti daudzas sievietes vēlētos būt mierīgas, līdzsvarotas, harmoniskas, mīlošas, iedvesmojošas, taču ikdienas rūpju pārpilnība (bērnu slimības, vīra aizņemtība, provokācijas vai vispar vīra trūkums)  strauji izrauj mūs no šiem stāvokļiem. Mēs mētājāmies starp visdažādākajām glābšanas situācijām, attiecībām ģimenē un savām vajadzībām. Un daudzām manām kursu apmeklētājām milzīgs sasniegums ir tas, ka tās pašas sadzīves darbības (ēdiena gatavošana, mājas uzkopšana, bērnu vadāšana pa pulciņiem, mijiedarbība ar kaimiņiem, palīdzība tuviniekiem) – visas tās darbības, kas agrāk atņēma kolosālus resursus, gluži otrādi kļūst par resursu avotu.

Tāpēc, ka ikkatra šī darbība kļūst par Mīlestības izpausmi. Pirmkārt – Mīlestības pret sevi un pēc tam jau pārpilnībā – Mīlestības pret visiem citiem.

©Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs

Jautājums: Varbūt es viena esmu tāda dīvaina, kura naivi tic labajam, bet tauta pareizi dara, ka uztraucas par karjeru, naudu un pensiju?

Svetlana Dobrovoļska atbild:
Tas ir tāds sava veida mentālais uzbrukums… Lieta tāda, ka ikviens piedzīvo savu likteni un atmostas pats no saviem apstākļiem. Bet tiem, kuri sevī sajutuši savas Dvēseles balsi, ir citi uzdevumi. Uzticēšanās savai iekšējai balsij uzdevumi, nevis uzdevumi, vadoties no ārējiem stimuliem. Un mums vispārpieņemtās šaubas un bailes ir pārbaude mūsu godīgumam pret sevi, savu patieso vēlmju pārbaude. 

Pasaule strauji mainās. Visiem cilvēkiem būs jāatklāj materiālās izdzīvošanas un konkurences ārējo mērķu iluzorais raksturs.
Bet tie, kas to izjutuši iepriekš, ar savu mierīgumu spēj šo masu šoku mīkstināt.

Kādā no vietnēm bija brīnišķīga alegorija: tas ir mūsu miers, spēja būt mierīgam sevī, tas ir avots, kas it kā mazgā Dzīvības koka saknes, zarus un vainagu, lai tas ziedētu.

Zini, ka pirms rodas jaunās lapiņas, ir jānobirst vecajām. Veco struktūru, politiku, stāvokļu, attiecību, sistēmu lapu krišana ir neizbēgama, un atšķirībā no dabas, kur ir norobežotas nokalšanas un uzplaukuma fāzes, mūsu dzīvē tas notiek vienlaikus‼️

Un mūsu lieliskā laimīgā misija ir atrasties Mīlestībā un Priekā par visu, kas mums apkārt, un ar to palīdzēt jaunajiem dzinumiem izaugt tajās vietās, kur sagrūst un sabrūk viss vecais. Mūsu spēja saglabāt mieru, mūsu līdzsvars un siltā attieksme pret sevi un citiem ikvienā situācijā – tas ir tas, pateicoties kam, mums apkārt esošie cilveki (un vispār visi, kas mīt uz šīs planētas) saņems labvēlīgu lauku tam, lai no saviem dvēseles dziļumiem atcerētos to, ka nav nekā vērtīgāka par siltām attiecībām starp cilvēkiem. Tagad ir tāds laiks, kad no vecajām drupām uzpeld tīri un starojoši dzīvu dvēseļu kristāli. Tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties uz pasauli un cilvēkiem ar labestīgu skatienu, jo tad, kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs. Un vienots sirds stars, kurš caur mums katru gaismā izlaužas unikāli, skarot šo otra cilvēka dvēseles kristālu, izgaismo to un palīdz tam augt spēkā. Varētu teikt, ka tā ir glābšana tām dvēselēm, kurās vēl ir siltums un līdzcietība. Un ārkārtīgi liela nozīme ir tam, cik cilvēku šeit šajā laikā, tieši savā ķermenī, atcerēsies to, ka nav nekā vertīgāka par Mīlestību.

Kāds izdarīs savu izvēli par labu Mīlestībai, atsakoties no karjeras un aizmirstot par sasniegumiem. Kāds izvēlēsies Mīlestību pret saviem ziediem, kaķīšiem, sunīšiem, mazbērniem, tā vietā lai uzvarētu strīdā par savu taisnību….. Vēl ļoti daudz cilveku paspēs izvēlēties laimi. Bet mūsu mierpilnā, palašinātā  atrašanās blakus, ar savu brīvību no skatuves un dekorācijām, būs milzīgs atbalsts šajā ceļā.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piedzimšana konkrētā fiziskā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā

Par atšķirību starp vīrieša un sievietes iemiesojumiem.

Es daudzus gadus strādāju ar sieviešu auditoriju – tieši sievietēm ir radīti visi mani kursi un materiāli. Taču, ņemot vērā to, ka pēdējā laikā arvien vairāk mācībām piesakās vīrieši, es vēlos ar jums padalīties savā izpratnē par to, kā atšķiras vīrieša un sievietes iemiesojumi.

Uz mūsu planētas mums zināmajā vēsturē vīrišķās un sievišķās enerģijas bija skaidri nodalītas un ļoti atšķirīgas, starp tām polaritāšu spēlē atklājās cīņa, pretstāvēšana, spēcīga savstarpējā vilkme un ļoti liela spriedze.

Taču šobrīd pasaulē vairs nav tīri vīrišķu un sievišķu lomu. Visas dvēseles, kas šobrīd iemiesojušās uz Zemes, daudzkārt iepriekšējās dzīvēs ir bijuši gan vīrieši gan sievietes, kuri noteiktu savu īpašību attīstīšanai izpildījuši pavisam atšķirīgas lomas.

Rezultātā katram no mums ir vesels komplekts kā sievišķo, tā arī vīrišķo īpašību dažādās proporcijās. Un cilvēki arvien tuvāk nonāk veseluma stāvoklim, vīrišķo un sievišķo izpausmju līdzsvaram.

Tomēr mūsu atšķirīgie ķermeņi un dažādās uzbūves tomēr nosaka mūsu uzdevumu atšķirību. 

Tāpēc mēs esam nonākuši līdz mūsdienām, summējot visu iepriekšējo dzīvju rezultātus, dzīvi ķermenī ar noteiktām dzimuma īpašībām, lai papildinātu jau mūsos esošās enerģijas ar pretējas dabas enerģijām.

Ir ļoti liels skaits sieviešu (dvēseļu sievietes ķermenī), kuras pēc savas būtības ir nobrieduši vīrieši, jo tām ir milzīga dzīvju pieredze atbildīgās un varonīgās vīriešu lomās.

Un otrādi, ir ļoti daudz vīriešu, kuri nodzīvojuši neskaitāmas viegli ievainojamas un sociāli atkarīgas sieviešu dzīves, un tāpēc tiem šobrīd nav komfortabli būt atbildīgiem par ģimeni, kaut ko sasniegt, organizēt sevi utt. Taču piedzimšana konkrētā fiziskā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā.

Piemērs. Piedzimst zēns, kurš neskaitāmas reizes iepriekšējās dzīvēs ir bijis meitene un viņam ir saglabājusies atmiņa par to, cik daudz signālus uztver nervu sistema. Šobrīd viņa nervu sistēma bioloģiski ir daudz noturīgāka kā sievietei, tomēr viņam ir jūtīguma pieredze, viņš ieklausās skaņās, sajūt krāsas, ziedus, enerģijas…. Viņš var justies pazaudējies, kad pret viņu tiek vērsta agresija, viņam nav ne mazākās vēlmes pašam iesaistīties cīņās vai konkurēt – viņam ierasta ir sievietes dzīves uztvere. Taču viņš šeit ir atnācis vīrieša ķermenī lai, neskatoties uz šo attīstīto jūtīgumu, attīstītu sevī spēju skaidri saprast – kā es varu mainīt situāciju, kā es varu būt noderīgs un palīdzēt. Un tas nav stāsts par to kā vīstīt kulakus, bet tieši uzņemties atbildību par savām izvēlēm un sajūtām. Ļoti bieži tāda dvēsele izvēlas autoritatīvu (izkropļoti vīrišķīgu) māti, lai piespiestu sevī meklēt spēku, neskatoties uz ārējo spiedienu.

Vai pretējs piemērs. Sieviete, kura absolūti neprot un nemīl priecāties par savu ārieni un ir pilnīgi vienaldzīga pret “ārējo noformējumu”. Jo viņai, kura neskaitāmas rezes  realizējusies vīrieša ķermenī, nav skaidrs, kam tas vispār ir vajadzīgs. Jo vīrietim no dabas nav ierasts pārāk pievērst uzmanību tam, kā viņš ir apģērbies, vai paēdis, vai uztraukties par to, ar kādu krēmu ieziesties – tas novērš viņa uzmanību no dzīves svarīgajiem mērķiem. Savukārt sievieti tas viss “pagriež ar seju pret sevi” un savu iekšējo pasauli, padara jūtīgu pret visām citu cilvēku uzvedības niansēm, attīsta viņā vērošanas spējas un maigumu. (Protams, jūs varat man iebilst: mūsdienu jaunības un skaistuma industrija savos tīklos ievelk kā sievietes tā vīriešus, liekot atbilst kādiem noteiktiem “veiksmes” tēliem, iedziļināties modes tendencēs, rūpēties par savu ārieni. Tas ir stāsts par ko citu. Dabiskā sievišķība rosina sievieti rūpēties par savu unikālo skaistumu savam iekšējam komfortam, bet “skaistuma industrija” apelē pie sevis salīdzināšanas ar ārējiem etaloniem, iemiesojot sevī principu “Izskatīties, nevis būt”. Par laimi pēdējos gados pat populārie masu mēdiji arvien biežāk runā par to, cik vērtīgi ir izgaršot dzīvi, kas atspoguļojas ārējā veidolā.

Un tā, mūsu galvenais uzdevums ir neignorēt iepriekšējo dzīvju īpašības, bet, tās saglabājot, attīstīt sevī jaunas. Un tas ļaus mums sabalansēt sevī sievišķo un vīrišķo daļu, un kļūt par cilvēku, kurš varēs dzīvot atbilstoši jaunai harmoniskai pasaulei. 

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA ir kā elpošana

Nesen kaut kur izlasīju, ka Mīlestība ir kā elpošana, tā ir enerģija, ar kuru mēs elpojam.
Iedomājies, ka kāds ir ievilcis plaušās gaisu un neizelpo, bet kāds, gluži otrādi, izelpo un neieelpo – tā taču nav iespējams dzīvot!
Ko nozīmē ieelpot un neizelpot? Tas nozīmē saņemt no pasaules siltumu, skaistumu, iedvesmu un baidīties to izpaust, izliet no sevis. Pat ne darbībās. Kā reizi darbībās cilvēki vismazāk baidās, ārēji rūpējoties, bet neizjūtot iekšēju siltumu, sažņaudzot šo enerģijas plūsmu.
Bet citi – gluži otrādi, mazliet ieelpojuši, jau steidz izelpot, jo viņiem šķiet, ka jāglābj visus. Viņiem Mīlestība ir cieši saplūdusi ar ārējām darbībām, kas tomēr ir dabiskas elpošanas ar mīlestību aizvietotājas.

Mums visiem jāiemācās pilnvērtīgi elpot mīlestību ar pilnu krūti – brīvi ieelpot un brīvi izelpot. Tas ļaus mūsu Dvēselei lidot. Un, pirms izelpojam Mīlestību pasaulē, noteikti vajag ieelpot to sev. Ieelpot no savas sirds: skatoties dabas skaistumā, atlaižot domu skrējienu, sakoncentrējoties uz sava ķermeņa sajūtām.
Nav iespējams nesavtīgi dāvāt, ja pats neesi piepildīts. Es nenogurstoši atkārtoju: no tukša trauka ūdeni neieliesi. Neliec sev starot, ja esi tukšs, sākumā piepildi sevi! Un tā ir aksioma.

© Svetlana Dobrovoļska
​​​​​​​FOTO: svetlana🎞
Tulkoja: Ginta Filia Solis