Kā dzīvot, ja neko negribi?

Tēma, par kuru vēlos runāt, nav jauna, bet joprojām aktuāla daudziem. Jo, lai gan mēs visi kopā virzāmies no cīņas un pretstāvēšanas pasaules uz uzticības, koprades un prieka pasauli, tomēr katrs iet savā tempā un kādā dzīves posmā sastopas ar garlaicības, bezjēdzības, vilšanās un nevēlēšanās neko darīt stāvokli. Dzīve kļūst neinteresanta, bezkrāsaina, vienmuļa, un vispār nav skaidrs, kāpēc tajā vajadzētu atrasties.

Es bieži to salīdzinu ar datorspēli. Iedomājies, ka mēs ilgu laiku kopā esam spēlējuši datorspēli, kurā visa uzmanība tika pievērsta mūsu varoņa kustībai no līmeņa uz līmeni šīs spēles ietvaros.

Taču ārpus spēles atrodas pats spēlētājs – Dvēsele, kas spēles varoņa dzīves laikā guva pieredzi: pacietību, izturību, brālību, simpātijas utt. Spēles uzvaras un pāriešanas uz nākamo līmeni koncepcija bija cieši saistīta ar spēles scenāriju un noteikumiem. Piemēram, mūsu dzīvē tā ir izglītība, karjera, pārtikusi ģimene, veselība, nauda, ​​cieņa un pateicīgi pēcnācēji. Bet tam visam nav nekāda sakara ar spēlētāju-dvēseli.

Kad sākās šīs Spēles aizstāšanas process ar jaunu, lai tas būtu iespējams, bija nepieciešams, lai ievērojama daļa spēlētāju vienlaikus justos kā varonis uz ekrāna, kuru ierobežo spēles apstākļi, un spēlētājs kurš atceras (vai vismaz neskaidri jūt), ka šī ir tikai spēle, un tās noteikumus var pārrakstīt.

Tāpēc cilvēki sāka mosties. Šis ir pirmais pārejas posms, kad cilvēka prātā pēkšņi iešaujas doma: Kāpēc es tā dzīvoju? Kam tas vajadzīgs? Vai ir iespējams dzīvot savādāk?.. Notiek sava veida atgriešanās pie patiesā Es.

Un šī fāze, lai arī ļoti sāpīga, tomēr ir ļoti iedvesmojoša. Tu it kā iznāc no tumša pagraba, kurā esi atradies visu mūžu, to pat neapzinoties, svaigā reibinošā gaisā. Tu atbrīvojies no ģimenes, klana, dzīvesvietas, kurā atradies, scenārijiem, un sāc saprast, ka tā nav tava izvēle – dzīvot šādā veidā. Šajā brīvībā tu kļūsti miesā un dvēselē stiprāks, un harmoniskas sevis sajūtas brīži, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, kļūst arvien biežāki un ilgāki. Un izskatās, ka labākais vēl tikai priekšā. Un tā arī ir, tikai pēc atmodas fāzes neizbēgami pienāk nākamā – iepriekšējās dzīves atmiršanas fāze – tās programmu, likumu, attieksmes atmiršana…

Un te vairs nav bangojošu jūtu un emociju, kas mūs moka pirms atmodas fāzes – cik tad var? Esmu slazdā! Ir jābūt kādai citai izejai!.. Šeit mums vienkārši ir grūti un tas tiešām tiek pārdzīvots līdzīgi nomiršanai – viss ir blāvs, neinteresants, viss nogurdina, nav skaidrs, kāpēc, viss izraisa apjukumu, noraidījumu un vienaldzību. Bieži vien šādā stāvoklī tu nespēj sajust emocijas un pat nevari priecāties par to, kas agrāk iedvesmoja, šķita vērtīgs, svarīgs, pat svēts.

Tas ir dabiski un saprotami. Vienkārši tie receptori, tie sinaptiskie savienojumi smadzenēs, kas pārraidīja noteiktu informāciju, apstrādāja to un radīja hormonālo uzplūdu un atbilstošas ​​emocijas, tagad mirst, izslēdzas, un tikai veidojas jauni sinaptiskie savienojumi. Šobrīd ir tukšums. Citiem vārdiem sakot, mēs esam atraušanās procesā no bijušās Spēles dzīves likumiem.

Daudzi cilvēki to nevar izturēt. Viņiem šķiet, ka tas viss ir saistīts ar to, ka viņi sāka visu mainīt, bet vajadzēja dzīvot tāpat, kā līdz šim… Taču arī tas ir pārbaudījums. Kāds atgriežas pie vecā, kāds staigā šurpu turpu daudzas reizes, līdz pārliecinās, ka viņš jau visu zina iepriekšējā pasaulē, un tas nozīmē, ka tomēr ir jāizvēlas cita – jauna.

Lai tev būtu vieglāk, teikšu, ka cilvēki, kuri šajā dzīvē ienāca ar pietiekami attīstītu garu, tā jūtas jau no paša dzīves sākuma. Viņi neko nevēlas, viņi nesaprot spēli, ko spēlē visi apkārtējie. Tas jo īpaši attiecas uz jauniešiem – bērniem un pusaudžiem – viņi vai nu piedzīvo vardarbīgu nepatiku pret šo spēli, vai arī ir neizpratnē – ko es daru starp šiem trakajiem, kuri tā vietā, lai priecātos par saules staru uz pienenes, psiho un nervozē par to, ka dēls skolā nav uzrakstījis kontroldarbu, un meita nevar saņemties piedzemdēt bērnus, kaut gan jau sen ir laiks?

Vēlmes trūkums mūsos ir tikai vēlmes trūkums spēlēt, jo jau sen esam gana izspēlējušies. Mūsu ego ir noguris spēlēt lomas, mainīt maskas, tiekties pēc kaut kā, kaut ko sasniegt, un tad vilties… Un tad sākas vairs neaktuālu spēles struktūru atmiršanas process. Jo labā ziņa ir tā, ka mēs varam novilkt maskas un vairs nebūt aktieri.

Es nepateikšu neko jaunu par to, kā izkļūt no šī vienaldzības stāvokļa pret visu, vienkārši atgādināšu visu, kas tev zināms jau sen. Jā, un tev nav jācenšas no tā ātrāk izkļūt, tev ir jāizdzīvo šis periods pēc iespējas maigāk pret sevi, dodot laiku iekšējai pārstrukturēšanai. Ārējā enerģija šajos brīžos parasti ir minimāla, jo notiek kolosāls iekšējais darbs, kas prasa klusumu un harmoniju.

Daudzi cilvēki, it īpaši tie, kas pēc dabas ir aktīvi, baidās ilgstoši uzkavēties šajā apātijas stāvoklī – un kā tad turpināt dzīvot ?! Taču es nomierināšu, tas tā nebūs mūžīgi. Izdzīvo to kvalitatīvi, ļauj sev nobriest, un tu atkal varēsi parādīt savu aktivitāti, tikai pavisam citādāk – nevis dzenoties pēc spēles artefaktiem, bet sekojot saviem iekšējiem impulsiem un paļaujoties uz izvēles brīvību.

Šajā periodā ir labi piedalīties tuvinieku dzīvēs, iepriecināt viņus. Jā, tev nav pārāk lielas vēlmes, iekšā vēl joprojām ir tukšums, tu esi īslaicīgi iestrēdzis, tāpēc vismaz velti šo laiku kaut ko radošu darot. Jo, kad tu kaut ko dod otram, enerģija plūst arī tevī, kad tu izrādi mīlestību pasaulei, mīlestība izplūst caur tevi, un tu ar to esi burtiski piesūcies.

Protams, šeit arī ir zemūdens akmeņi. Tu nedrīksti uzspiest cilvēkiem savu labestību, un patiešām ir vajadzīga dvēseļu saskaņa, lai saprastu, kas viņiem patiešām ir vajadzīgs. Un, protams, nevajag sevi izvarot, cenšoties kādam izpatikt, ja tu pats to kategoriski nevēlies.

Obligātas šajā periodā ir rūpes par ķermeni! Ķermenis ir mūsu sarežģīti veidotais enkurs šajā pasaulē, tas ļauj mums būt šeit un mainīties, ja tā nebūtu, mēs nepastāvētu un attiecīgi arī nebūtu attīstības. Ikdienas ķermeņa kopšanas prakses ir pamats, bez kura nevar iztikt.

Un, protams, pateicība – par to, kas tev šobrīd ir pieejams un kas šobrīd uzlabo garastāvokli – putnu dziesmas, skaisti ziedi, smaržīga tēja, laba komēdija, omulīga pidžama, tikšanās ar draugu… Jā, tas viss šobrīd neizraisa eiforiju un entuziasmu, bet tas var piepildīt mūs pilienu pa pilienam, atbrīvojot mūs no iekšējā noguruma.

Pārdzīvot apātijas fāzi, palīdz tikai viena lieta – pateicība par mirkli vienotībā ar savu ķermeni, apkārtējās dzīves skaistuma sajūtās – garša, krāsa, smaržas, kustība, tēli… Tāpēc, ka vitalitāte, kas atklājas mūsos šajos brīžos ārpus prāta ir reāla – īsta. Un caur mums tā pārraksta šīs dzīves audeklu, pat ja mēs īslaicīgi esam vīlušies.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina

Šobrīd ir muļķīgi gaidīt no dažādām prognozēm konkrētus datumus un ciparus, jo šobrīd mēs atrodamies varenas upes straumē, kur jebkurš iemestais akmens izmainīs visu plūsmu. Jautājums ir tikai viens, vai šajā plūsmā personīgi tu nokļūsi atvarā, vai peldēsi tālāk maksimāli gludi un plūstoši. Un tas ir tavas telpas radošā spēka jautājums un tas atkarīgs no tā, cik labi tu dzirdi sevi un proti pieņemt visus savus stāvokļus, lai kādi tie arī būtu – skumji, mutuļojoši, nomākti, smagi, slimīgi. Pieņemt kā pārejošus, pieņemt to, ka tas vienkārši notiek.

Kāpec nevajadzētu klausīties ļaunu vēstošas prognozes? Kāpēc nevajadzētu veltīt savu uzmanību sliktu vēstošām prognozēm? Tāpēc, ka kamēr tu esi dzīvs šajā ķermenī, šajā avatarā (Dvēsele taču nekur nepazudīs un nekad nemirs), bet kā persona, kura šeit spēlē savas lomas, no tevis ir atkarīgs tas, kurp tu virzi savu enerģiju. Un, ja tu savu enerģiju dod uzmanībai uz kaut kādiem katastrofāliem notikumiem, TU IEGULDIES TO RADĪŠANĀ. Nekādi „ļaunie spēki” nespēj tos radīt, tikai cilvēki ar savu enerģiju un savām emocijām var tos realizēt – visu, ko vien vari iedomāties. Bet mums simtiem gadu ir mācījuši radīt katastrofālus notikumus. Un brīnumaini ir nevis tas, ka Zeme vēl joprojām ir dzīva, turpina savu evolūciju un visi atslēgas momenti jau ir aiz muguras, un iziets ir arī neatgriešanās punkts – planēta neaizies bojā. Ne tas ir brīnumaini. Brīnumaini ir tas, ka tas viss noticis ar tik mazu asinsizliešanu. Lūk, tāds ir to ļaužu spēks, kuri savu uzmanību velta priekam un apbrīnojot šīs Pasaules skaistumu. Tās Pasaules, kas Dieva radīta, lai mēs varētu izbaudīt dzīvi ķermenī, baudīt krāsas, aromātus, komunikāciju ar tik ļoti atšķirīgām sevis pašu daļiņām.

Tāpēc pamani to, kas tevi iedvesmo, dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina, piepildi ar savu uzmanību to, kam esi pateicīgs.

Lietū saslapināji kājas, priecājies, ka mētelis sauss. Tieši tas arī ir tava nākamā dzīves mirkļa radīšanas brīdis. Nevis kaut kādu prognožu salīdzināšana, prognožu, kuras citi cilvēki izlaiž caur sevi un translē pasaulei, bet tieši to, ko tu pats jūti, tieši tas tev un tavai tuvākajai apkārtnei konkrēti rada realitāti. Tas, ko tu jūti un kā tu jūti savu pamatvibrāciju.

Mums katram kaut kādos brīžos gadās būt laimīgiem, jautriem, pateicīgiem, jautājums ir tikai viens, cik laika no visas savas dienas tu esi labsirdībā vai vismaz līdzsvarotā pieņemšanas stāvoklī. Lai radītu šo stāvokli un atbrīvotu sevi no mentālajām prāta projekcijām, kas piepildītas ar pagātnes pieredzi un šībrīža brūkošās matricas trokšņiem, katru dienu, katru stundu IR JĀVĒRŠ UZMANĪBA UZ SEVI.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām pārī

Jautājums: Es sapratu, ka brīžos, kad mans vīrs ir nikns, dusmojas un kliedz, labāk viņu neaiztikt, bet nodarboties ar sevi. Taču viņš kliedz arvien biežāk, viņu kaitina praktiski viss, ko es daru un kā cenšos ar prieku un smaidu sagaidīt viņu no darba un darīt visu, kā viņam tas patīk. Un sanāk, ka es paciešu viņa aurošanu, klausos tajā, neatbildu ar kliegšanu un neapvainojos uz viņu…. Tad kur ir tā robeža starp “nodarboties ar sevi” un būt kājslauķim, pret kuru noslauka kājas, bet tas visu pacieš?!

Atbilde: Uzreiz vērsīšu jūsu uzmanību uz neatbilstībām jautājumā. Kad jūs patiešām neapvainojaties, jums neko nenākas paciest. Jūs jūtat līdz cilvēkam, tāpēc, ka redzat, cik slikti viņš jūtas. Lieta tāda, ka vīra un viņa dusmu pieņemšana un šo dusmu paciešana ir divas pilnīgi pretējas lietas.

Kad tu pieņem, tu saproti, ka viņam ir savi iemesli kliegt: iespējams, viņš no darba pārrodas aizkaitināts, iespējams, viņš nejūtas mīlēts, bet varbūt tie ir naida uzliesmojumi, kuri uzkrāti iepriekšējās dzīvēs… Bet kaut kādu iemeslu dēļ jūs taču dzīvojat kopā ar šo cilvēku? Ar kaut ko viņš acīmredzot izraisa jūsu simpātijas?

Es neaicinu jūs paciest jums adresētus apvainojumus – tā ir pavisam cita tēma‼ Taču, kad cilvēks auro, par to, ka viss ir ne tā, visam būtu jābūt pavisam savadāk, ka viņam viss ir apnicis – viņš vienkārši izgāž savu negatīvo iekšējo stāvokli. Un, ja jūs šajā situācijā nevis ciešat, bet vienkārši saprotat, tad tas nevar būt stāsts par kājslauķi. Tā drīzāk ir vieda tāda cilvēka pozīcija, kurš nesit savu roku par to, ka tā histērijā raustās Tāpēc, ka dzīvesbiedri ir kā divas rokas: ir muļķīgi sist savu otru roku, tā taču ir jūsējā, tai ir slikti…. Jūs vienkārši raugāties uz to ar līdzjtību un sapratni, turklāt mierīgi elpojat un cenšaties normalizēt savu stāvokli. (Es runāju par dzīvesbiedriem – cilvēkiem, kuri zina un saprot, kāpēc ir kopā). Ja jūs protat šādā veidā uztvert vīra dusmas un naidu, tad šādi stāvokļi kļūs arvien retāki, ne tik asi un cilvēks izjutīs atvieglojumu.

Bet tagad par godīgumu attiecībā pret sevi. Kādēļ gan jums visu darīt tā, kā patīk jūsu vīram, kad patiesībā jums viss jādara tā, kā patīk jums?! Vīrs pret jums izjūt aizkaitinājumu tāpēc, ka jūs reāli vēlaties viņam iztapt, bet tas nozīmē melus un izlikšanos. 

Jums jādzīvo tā, ka uzskatāt par labu un vajadzīgu. Gatavot vakariņas vīram  ne tāpēc, lai viņš nekliegtu vai gluži otrādi, slavētu jūs, bet gan tāpēc, ka jums patīk to darīt, ka tas jums sagādā prieku – skatīties kā viņš ēd un jums ļoti gribās, lai viņš justos labi. Tas nozīmē, nevis, izejot no savas lomas, bet no sirds tāpēc, ka dvēselē tā jūtat.

Tā ir attiecību klasika. Kad spēlējam “labiņās” lomu (vienalga ar ko, vai tas ir vīrs, bērns vai vecāki….) un aiz šīs “labiņās” maskas slēpjam savas patiesās jūtas, cilvēki pacentīsies “izvilkt” no mums šīs patiesās jūtas. Nevienam nav nekāda labuma no šīs lomas, turklāt šādā veidā tēlojot, jūs graujat savu ķermeni un arī enerģētiski apzogat savu vīru. Esiet godīga pret sevi un saviem tuvajiem. Godīgums un tiešums ir galvenās labas komunikācijas īpašības. Ja jums kaut kas nepatīk, nav jākliedz vai jānosoda, pietiek ar to, ka stingri pasakāt: “Man tas nepatīk!”
Ir prakses, ar kuru palīdzību trenēt sevis sadzirdēšanu un godīgi atskaņot savu iekšējo taisnību.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir pienācis laiks atcerēties par garīgo un materiālo vienotību

Pašreizējā vēsturiskajā brīdī viss tik ātri mainās. Šodien daudziem ir kļuvis skaidrs – Dzīve ir viena. Individualitātes materiālā pasaule ir tās enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā Gara augļi. Un, ja agrāk šis atspulgs bija ļoti novēlots, dažkārt gadiem ilgs, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis uzreiz dod labklājības paplašināšanos, galvenais ir neiekrist sava prāta vērtējumos un argumentācijās, pagātnes salīdzinājumos un konkurencē.

Ļoti ilgu laiku uz Zemes valdīja maksimālas iegremdēšanās matērijā periods un attiecīgi materiālo vērtību pārākums pār iekšējām, garīgajām. Cilvēki smagi pārdzīvoja kataklizmas un sacentās, lai sasniegtu rezultātus miera laikā. Tomēr daudzi pēdējās desmitgadēs ir sākuši izjust eksistences bezmērķību, dzenoties pēc ārējo panākumu “burkāna” – sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām. Ir kļuvusi acīmredzama iekšējās harmonijas lielā nozīme dzīvībai un veselībai.

Jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās kolektīvs apziņas pavērsiens pretējā virzienā: no sīvas konkurences un bailēm izdzīvot līdz visa vienotības un katra unikalitātes sajūtai. Daudzās valstīs tas sakrita ar dažāda veida kataklizmām, jo ​​īpaši PSRS sākās perestroika, iznīcinot agrākos dzīves cietokšņus. Un tas, kurš nebija stingri piesaistīts materiālajai apziņai, vispārējā haosa vidū jutās kā svaigs vējš, kas nes brīvību, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem. Un tad šī sajūta sāka pieaugt, vēršot cilvēci uz iekšējām vērtībām – godīgumu pret sevi, sirsnību, savas dvēseles nemirstības atcerēšanos un redzamo spēles rezultātu trauslumu.

Iepriekšējos polārā dalījuma laikmetos materiālās un garīgās tēmas tika nevis vienkārši šķeltas, bet gan pretnostatītas. Materiālā labklājība gandrīz neizbēgami tika sasniegta, noraidot dvēseles balsi, un cilvēki, kas meklēja atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, ignorēja materiālos uzdevumus, zinot, ka šos ceļus nav iespējams apvienot.

Tā kā mēs visi esam ne reizi vien iemiesoti tad vienā, tad atkal citā lomā, tad līdz šim ikvienam ir neapzināta pieredze gan atteikties no materiālās dzīves priekiem (arī ķermeņa priekiem), gan spēlēties ar materiālā plāna pārmērībām, kas bieži vien noveda pie fiasko. Taču jau līdz 21. gadsimta sākumam kvantu fizika bija pierādījusi pasaules vienotību, atpazīstot tās enerģētisko dabu gan materiālos objektos, gan garīgajā emocionālajā darbībā, un kopš aptuveni 2012. gada pieaug to cilvēku skaits, kuri apzinās, ka viss ārējais ir “iluzors” un ir tikai iekšējās atspulgs, kas nepārtraukti pieaug. Masu apziņa ir tik ļoti progresējusi, ka pat populārās publikācijās un televīzijas kanālos sāk runāt par ārējo problēmu sekundāro raksturu un iekšējās harmonijas vērtību.

Arvien vairāk cilvēki priekš sevis atklāja to, ka nav tikai ķermeņi, ka skrējiens pēc ārējām vērtībām neļauj atpazīt un sadzirdēt sevi pašu īsto un ka kopumā ir kāda cita realitāte, nevis tā, ko esam pazinuši līdz šim.. Un, ka šajā Jaunajā realitātē ir citi noteikumi, citi potenciāli un pavisam cits brīvības līmenis. Arvien vairāk cilvēku sāka novērtēt nevis karjeras sasniegumus un materiālos uzkrājumus, bet gan dzīves mirkļus blakus saviem mīļajiem, vienatnē ar sevi un dabu – ESĪBAS mirkļus.

“Esības” stāvoklis jau vispār ir matērijas eksistences pamats.
Ko nozīmē “būt”? Tas nozīmē sajust sevi ne tikai kā noteikta dzimšanas gada cilvēku un pat ne kā ķermeni ar dvēseli, bet gan kā Dvēseli – Vienotās Apziņas individuālu fokusu, kas šo pasauli uztver caur ķermeni.

Ne domas par to, ka kaut kā pietrūkst, bet pateicīgas sajūtas mirklī ļauj izdzīvot katru mirkli pilnvērtīgi un veidot labākās iespējas. Tieši mirklis “tagad” ir apziņas un matērijas krustpunkts. Tas, ko tu piedzīvo, nosaka to, ko tu redzi sev apkārt.
Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu stāvokli un labot to no iekšpuses, esot savas realitātes saimniekam, nevis apstākļu upurim. Ir svarīgi precīzi sekot savas sirds kompasam.

Un te nu ir iespējami divi maldīgi priekšstati.
Pirmais ir saistīts ar vēlmi dzīvot kā līdz šim – cilvēki joprojām cenšas kompensēt savu iekšējo tukšumu ar materiālajiem sasniegumiem, viņi no visa spēka cenšas izgrābt, iegūt, nopelnīt, sasniegt, gūt panākumus, cerot, ka tas nesīs laimi.
Bet otrs ir nicinājums pret materiālo plānu, jo nav spējas to kontrolēt caur iekšējo stāvokli, un tāpēc notiek iesaistīšanās spēlēs par garīgām tēmām.

Vispirms pastāstīšu par otro virzienu. Atteikšanās no materiālajām vēlmēm un iedziļināšanās pseidogarīgumā arī ir pagātnes programma, kad, lai sajustu augstfrekvences enerģiju klātbūtni savā dzīvē, bija jāatsakās no materiālā komforta, personīgās mīlestības, veselības utt. Atcerieties, piemēram, vientuļniekus, klaidoņus un mūkus, kuri aiziet askētismā…
Lieta tāda, ka agrāk īsti nebija iespējams apvienot garīgo un materiālo, nebija iespējams “kļūt apgaismotam”, pilnībā nepakļaujot miesas vajadzības un ego aicinājumus. Šobrīd ir citi laiki – šobrīd vienotība ar dvēseli ikdienas lietās ir ne tikai iespējama, bet pat  vitāli nepieciešama! Tikai piepildot savu ikdienu ar harmoniskām pateicības, pieņemšanas un apbrīnas enerģijām, mēs varam saglabāt vitalitāti un piesaistīt veiksmīgu notikumu attīstību pašreizējā pārejas perioda haosā. Tagad spēja pacelties no mijiedarbības ar matēriju – sajust savu ķermeni, pieskārienu, skaņas, aromātus, krāsas – var atgriezt mūs “tagad” mirklī, paaugstinātt mūsu vibrācijas un palīdzēt sajust dzīves vērtību. Ne velti mēs esam iemiesoti materiālajā pasaulē.

Otra medaļas puse – kad cilvēks, palaižot garām “esības” stāvokli, sāk cītīgi censties “darīt” un “iegūt”. Šobrīd ši pieeja vairs nenes augļus.

Neatkarīgi no tā, cik neticami lielas pūles tu pieliec, lai cik pārdomātus plānus tu nekal, nekas neizdosies, ja tu nepratīsi izbaudīt to, ko dari, un ja tavu rīcību noteiks nevis vēlme dalīties ar pasauli, bet gan vēlme iegūt.

Turklāt, jo vairāk cilvēks cenšas šai ceļā, jo vairāk viņš ieslīd vai nu nosodījumā (savā un citu), vai izmisumā, vai dusmās, vai alkatībā, atdodot savu enerģiju postošiem haotiskiem viesuļiem. Starp citu, uz to balstās finanšu piramīdas un dažādas viltus mācības, kas sola iemācīt kļūt bagātam, palīdzēt īstenot savu potenciālu, piepildīt vēlmes utt. Šajā gadījumā upuris rada bendi: “Mani nav grūti piemānīt, es pats priecājos, ka esmu maldināts!”

Jebkurā gadījumā resursa zudums un zaudējumi vibrāciju skalā ir garantēti – līdz vilšanās, izmisuma, nosodījuma un citiem destruktīviem stāvokļiem. Ja tu atrodaties tādā cilpā, kurā atbildību par savu labklājību tu nodod kādam citam – vienkārši atzīsti to bez sevis nosodīšanas (kā varēju, tā dzīvoju!)
Un sāc no šī punkta, lai radītu sev citu iekšējo stāvokli.

Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo ​​tam ir pārliecība, ka tieši objekti un notikumi dara cilvēku laimīgu. Tikmēr visiem ir zināms, ka kaut kas, kas pieder, pats par sevi neko nedod. Ja iekšpasaulē pietrūkst mīlestības un pašvērtības, lai cik daudz tu saņemtu ārpusē, iekšā tas nepaliks. Tikai neapmierinātība pieaugs.

Galu galā mūsu Dvēsele nevar vēlēties lai tai kaut kas “pieder”. Dvēsele zina, ka ceļo šeit ar vienu mērķi: atklāt sevī jaunu gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust spēju radīt un dot. Un došana notiek caur sirdī atvērtām durvīm kopējai dievišķajai plūsmai.
Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes savās lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas, tikai spiež cilvēku apzināties: ieskaties sevī, pieņem bez vērtēšanas un sprieduma to, kas ir, un sāc kopt jauno.

Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti ap mums ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Vienkārši ir pienācis laiks, kad jāatceras garīgā un materiālā vienotība, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.

Un te nu uzdevumi mums katram ir atšķirīgi.
Cilvēkam, kurš sākotnēji bija orientēts uz “esības” stāvokli un, iespējams, ir nodzīvojis daudzus klosteru iemiesojumus, ir jāiemācās kaut ko vispār vēlēties, atzīt materiālo labumu klātbūtni savā dzīvē un sākt tos baudīt.
Kādam, kurš vairāk koncentrējas uz darbību un piederību, gluži pretēji, lai atcerētos savu nemirstīgo būtību un zemes iemiesošanās mērķi.

Jaunajai paaudzei, par laimi, nav visu šo izkropļojumu un viņi zina, kā harmoniski apvienot plaukstošu materiālo eksistenci un koncentrēšanos sirdī. Bet visiem pārējiem es gribu atgādināt, ka ar katru dienu izkrišana no Sirds uz Prātu, no Dvēseles uz Ego, atgriešanās no Lielā Spēlētāja pie mazā tēla kļūst arvien postošāka. Un Dzīve ar visu savu notikumu ritējumu mudina koncentrēties, pirmkārt, uz sirdi.

Šajā gadījumā materiālie labumi mūsu īpašumā ir tikai patīkams bonuss. Galu galā, kad esi ar vēlmi pieņemt, īpašums pie tevis atnāk automātiski – pareizās lietas, ērts apģērbs, piemērots mājoklis… Šim nolūkam tev nav jāpieliek īpašas pūles, milzīgi jāplāno, jāorganizē pasākumi, cilvēki utt. Viss notiek dabiski, es pat teiktu maģiski.
Piemēram, tu domā: “Būtu jauki, ja es varētu sev nopirkt jaunas kurpes”, un tu tās vienkārši “pa ceļam satiec”. Prātā iešaujas doma, ka gribi kādu noteiktu ēdienu vakariņās, nāc mājās – un tavs vīrs to jau ir pagatavojis. Tu sapņo par ziediem un pateicīgie klienti tev tos atnes. Tas ir ideāls variants, kas atspoguļo vibrāciju radīšanas principu.

Atceros, apmēram pirms 25 gadiem es lasīju frāzi no Šri Aurobindo: “Dievs ir mūžīgais bērns, mūžīgi spēlējoties mūžīgajā dārzā.” Toreiz man šī doma ļoti patika, bet sapratu to tikai vēlāk. Bērns ir tas, kurš, spēlējoties, veido pasauli sev apkārt. Tādā pašā veidā mēs kā viena Radītāja šķautnes veidojam pasauli sev apkārt caur sevi, ar savām darbībām.
Tāpēc baudīsim zemes izpausmes un būsim radoši materiālajā plānā, neaizmirstot, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ŠOBRĪD

Šobrīd Zeme ir iegājusi tajā astronomiskajā fāzē, kad mūsu planētu burtiski pārpludina enerģijas, kas agrāk to nav spējušas sasniegt. Un tajā nav nekā katastrofāla, ja saprotam, kāpēc esam ŠEIT un TAGAD!

Ilgu laiku “garīgā dzīve” un “pasaulīgā dzīve” daudzu cilvēku prātos ir bijušas nošķirtas un pat pretnostatītas viena otrai. Taču šobrīd Zemes elektromagnētiskais lauks neatstāj mums izvēles iespējas (un paldies Dievam, ka tā) – ja mēs neiemācīsimies savās sirdīs gūt harmoniju, ja nepratīsim pieņemt apkārtējās dzīves norises bez pretenzijām, bez nosodījuma, ja neatļausim sev mīlēt sevi pašu un sev tuvos cilvēkus katrā dzīves mirklī – tad mūsu psihei un ķermeņiem klāsies grūti.

Tas ir viegli izskaidrojams no bioķīmiskā viedokļa: emocijas organismā realizē noteikti hormoni un neiropeptīdi, un ķīmisko reakciju rezultāts un to ietekme uz orgāniem un sistēmām ir atkarīga no smalka elektromagnētiskā līdzsvara.

Jaunie starojumi padara neiespējamu normālu organisma un psihes funkcionēšanu uz dusmu, grūtsirdības, aizvainojuma, vilšanās un citu “indīgu” emociju fona.

Tāpēc par izdzīvošanas atslēgu kļūst spēja apgūt mākslu dzīvot ar pateicību un mīlestību, nevis tikai panākumus un laimi.

Un šāda holistiski pozitīva skatījuma uz dzīvi pamats ir SEVIS PIEŅEMŠANA.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Līdzīgs pievelk līdzīgu enerģētiskā līmenī

Sievietes viengabalainību var noteikt pēc tā, cik ļoti gribas atrasties viņai blakus, cik liela ir vēlēšanās gozēties viņas enerģijas saulītē, cik ļoti gribas būt viņai blakus, neko no viņas neprasot.
Galu galā visa mūsu pieredze no dažādām mijiedarbības jomām (ar partneriem, bērniem, vecākiem, draugiem, kolēģiem) ved tikai pie viena – atvērt savu sirdi, ar mīlestību ietvert sevī visu šo pasauli un izstarot tajā savu gaismu. Jo laimīga sieviete ir laimīga pasaule.
Tāpēc brīdī, kad tu strādā pie tā, lai tavā dzīvē būtu vairāk gaismas, mīlestības, labestības un skaistuma, tieši tu visu maini. Un tad, kad esi radījusi dzīves telpu, kurā tu esi laimīga, netraucējot citiem (tas nozīmē, ka tava laime nav atkarīga no apkārtējiem), pakāpeniski mainās apstākļi un tev pretī nāk iespējas, vienkārši tāpēc, ka tu kļūsti par ģeneratoru. Bet līdzīgs pievelk līdzīgu enerģētiskā līmenī.

Svetlana Dobrovoļska
Foto: Kristina Paukshtite
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atvēlēt laiku sev, lai mīlētu šo dzīvi

Ja vēl pagaidām tev nav ieraduma pamanīt apkārtējo skaistumu, šis vingrinājums palīdzēs: iedomājies, ka esi citplanētietis, kuram ir iespēja pavērot mūsu pasauli.
Aizej no pazīstamā un ziņkārīgi un ar jaunu skatu aplūko visu, kas tev apkārt. Galu galā mūsu planēta ir tik skaista. Kādas unikālas krāsu kombinācijas šobrīd ir debesīs, augos, saules atspīdumā… Mēs atrodamies visu varavīksnes krāsu valstībā!
Var bezgalīgi vērot sarmas rakstus uz stikla, dzirkstošo sniegu vai trauslu ledus garozu…

Cilvēki, kuri mācās pamanīt pasaules skaistumu mūsu Mīlestības spēka apgūšanas telpā, iegūst šo prasmi uz visiem laikiem! Un tieši pateicoties tai, apātijas, neizpratnes un vienaldzības periods, kas saistīts ar saules pinuma uguns pilnīgu izslēgšanu, pamazām tiek aizstāts ar pārsteidzošu sirds siltumu.

Kad esi brīvs no nepieciešamības cīnīties ar kādu un ar sevi, pamostas cita interese par dzīvi – tu saproti, ka apkārt ir tik daudz pārsteidzošu lietu, ko tu gribētu pamēģināt, un vari to izdarīt, nebaidoties no neveiksmes …

Tu pārstāj izdzīvot un sacensties un sāc aizrautīgi ar entuziasmu spēlēt dzīvi.

Protams, tas nenotiek uzreiz, bet atklājas soli pa solim, sākumā ar maziem jauna pasaules skatījuma ieslēgumiem, bet pēc tam arvien biežāk. Un tikai ar nosacījumu, ka tu atvēli laiku sev, lai mīlētu šo dzīvi.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apātija kā restarta stāvoklis

Mēs jau neskaitāmas reizes esam runājuši par apātijas cēloņiem: tā ir ilgstoša vardarbība pret sevi (piespiešana rīkoties noteiktās sociālās robežās), nogurums no sociālo lomu pildīšanas un faktiskais ego šķīdināšanas process – pāreja uz sajušanu ar sirdi. 

Cilvēki, kuri iet mīlestības spēka atgūšanas ceļu, agri vai vēlu neizbēgami nonāk punktā, kad jāpārslēdzas no ārējā uz iekšējo. Šobrīd tādu cilvēku skaits ir pieaudzis, jo dvēseles masveidā mostas. Un tieši šo posmu raksturo apātija, pilnīga vienaldzība pret ārējo un absolūts vēlmes trūkums rīkoties un vispār sadarboties ar sociumu.

Un, protams, cilvēkus, kuri ir pieraduši visu panākt izmantojot ārējo spēku, kuri audzināti šādā garā, šis stāvoklis biedē. Un pat tad, ja viņi man tic, ka šis posms ir neizbēgams un tas vienkārši ir jāpārdzīvo (tas nozīmē jāļaujas pilnīgai bezdarbībai vismaz trīs vai četras nedēļas), viņi tik un tā krīt panikā prāta pretargumentu un uzgleznoto šausmīgo attēlu iespaidā (par nākotni: naudas trūkumu, slimībām, asocialitāti utt.) Īpaši grūti ir tiem, kam šādi simptomi ir pirmo reizi. 

Mīļie, nebaidieties, ka paliksiet šajā apātijas stāvoklī uz visu mūžu! Kā daži man raksta, tu “paliksi mājās, kļūsi vājš, novecojis un izstumts no dzīves”. Šis ir tikai pagaidu posms, kas paredzēts, lai tu labāk iepazītu savu Dvēseli, iemācītos sadzirdēt tās balsi.

Kad tu ar baudu dari sadzīves lietas, skaties labu filmu, pastaigājies pa parku, lēnām vēro dzīvi no sava balkona utt., tava dvēsele dara savu iekšējo darbu. Un, ja apstākļi attīstās tā, ka vari atļauties visu iepriekš minēto un nav vēlēšanās pēc ārējas aktivitātes, tad tev tagad nav jābūt aktīvam. Kad vajadzēs iziet ārā, dzīve sagriezīsies tā, ka nevarēsi palikt mājās. Bet pagaidām noliec malā visas satraucošās domas par to, kā tu dzīvosi, kāda ir tava sociālā loma utt. Tagad svarīgākā sociālā loma ir būt līdzsvarā, būt iekšēji mierīgam, uzturēt harmonisku stāvokli. Tas ir lielākais ieguldījums sabiedrībai un dzīvē, un tavai ģimenei un taviem bērniem …

Jebkuras pretenzijas pret sevi par ieilgušo nenoteiktību, nākotnes nesakārtotību ir iluzoras. Tas ir mūsu prāts, kas mūs maldina. Nākotni nevar sakārtot. Ja tev šķiet, ka tev ir garantijas nākotnei, tu dziļi maldies – tās ir dekorācijas, kas vienā mirklī var uzliesmot kā sērkociņš un viss sabruks: var bankrotēt jebkura banka, sabrukt jebkura ģimene, māja var nodegt, var sākties karš – jebkas. Nākotnes pārliecība ir absolūta prāta ilūzija.

Ir pagājis laiks konkrētiem plāniem un to īstenošanai secīgos soļos. Lineārā izvērsumā vairs nav vēstures attīstības, kā agrāk, tāpēc neko nav iespējams plānot. Var būt tikai vēlamās sajūtas, piemēram: “būtu jauki atpūsties pie jūras”, “būtu jauki dzīvot plašā trīsistabu dzīvoklī” vai “būtu jauki strādāt tādos un tādos apstākļos un par tādu un tādu naudu” utt.

Taču visām tavām pašreizējām aktivitātēm jābūt vērstām tikai uz to, lai tu šajā konkrētajā brīdī būtu laimīgs. Ja esi aizņemts ar mirkļa laimi – maksimālu ēdiena garšas sajūtu, komforta sajūtu, siltumu pret cilvēkiem, kurus tu redzi –, dzīve pati atnesīs tev vajadzīgos notikumus un parādības: īstā reklāma piesaistīs tavu uzmanību, tu satiksi īsto cilvēku, nāks negaidīts piedāvājums utt. Tā kā nav nākotnes, ir tikai tagadne, kurā tu vari izveidot sev resursu stāvokli, un tad tu varēsi saskatīt nākamo savu soli, kas tev nāks par labu.

Kamēr mēs vēlamies kaut kādus plānus veidot ar prātu, mēs nevaram iemācīties sajust dvēseli un dzīvot jaunā veidā! Ja tā vietā, lai iegrimtu sevī, mēs atkal un atkal steidzamies ārā, mēs tikai nodarbinām sevi ar ārējām aktivitātēm un iztukšojam sevi vēl vairāk.

Tāpēc, pirmkārt, mums ir jānoņem šī pretruna sevī – mums šķiet, ka, ja mēs sekojam sava iekšējā līdzsvara vadībai, tad mēs nekad vairs negribēsim aktīvi rīkoties. Tā nav taisnība – daudzi no mums jau ir pieredzējuši, ka, ļaujoties līdzsvaram, mēs spējam piedzīvot vēlmi izrādīt kādu aktivitāti. Un mūsu panika par mūsu pašu bezdarbību ir tikai stingrā iekšējā vecāka balss, kas mūs ieskāva bērnībā: “Neguli – tu nosalsi” utt.

Bet fakts ir tāds, ka visaktīvākā ārējā izpausme neizslēdz, bet, gluži pretēji, balstās uz dziļu iekšējo stabilitāti un harmoniju. Starp iekšējo mieru un ārējo darbību pastāv nesaraujama saikne, un, cīnoties ar tieksmi pēc iekšējā miera, tu vienlaikus nogriez ārējās aktivitātes sakni. Tas vispirms ir jāsakārto tavā galvā.

Tāpēc ir absolūti bezjēdzīgi mēģināt sevi piespiest, vajag tikai savienoties ar savu Dvēseli. Un tas ir iespējams tikai vienā veidā: pateikties sev un dzīvei par to, kas tev ir, mīlēt katru pašreizējo mirkli. Ļauj sev koncentrēties uz iekšējo un sajust dzīvības trīsošo iekšējo siltumu. Jo tik, cik daudz siltuma un dzīves pateicības tu izliksi no sevis, tikpat daudz tevī atgriezīsies vēlme darboties un dzīvot.

Un, ja tā nenotiek, iespējams, ka tu kaut kādā veidā sevi maldini? Jo ilgstošs (kādam visas dzīves garumā) sabrukuma stāvoklis ir rādītājs tam, ka tu, gluži pretēji, esi attālinājies no savas Dvēseles. Ieildzis vājums – ir absolūta savas Dvēseles nedzirdēšana.

Kad tu jau esi iemācījies mierīgi sadzīvot ar sarežģītiem apstākļiem, un tevi arvien vairāk pārņem melanholija un skumjas, tas norāda, ka tu ignorē savu dvēseli un krāj sevī melus. Nav jāgaida, kamēr šie meli sakrājas un rezultējas kaut kādā dzīvi satricinošā notikumā. Paņem papīru, pildspalvu un pieraksti: man ir apnicis tas, man ir apnicis tas, tas utt. – un tu redzēsi tieši to, par ko tu pats sev melo.

Tikt galā ar apātijas stāvokli ir ļoti vienkārši – ir jāpāriet no domām uz darbību. Vienkārši veic jebkuru darbību, kas šobrīd izraisa simpātijas un apbrīnu. 

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uguns vilnis un transformācijas

Šodien es vēlos pieskarties tēmai, kas atšķiras no ikdienišķajām tēmām, par kurām runāju parasti. Es vēršos pie tiem, kuri no personīgās pieredzes zina, par ko būs šis stasts, kuri manos vārdos atpazīs patiesību par sevi. Mūsu dzīves ceļi ir ļoti dažādi, katrs ejam savu, un tas ir svētīgi. Tāpēc, ja tev šķiet, ka tas tevi neskar un turklāt izraisa protestu, netērē savu laiku un noliec šo materiālu malā.

Un, tā, uguns vilnis, kas tagad ir nolaidies uz Zemes, ir transformācijas vilnis, kuru vairs nevar ignorēt. Visskaidrāk tas izpaužas četrās hipostāzēs (jomās), par kurām mēs šodien runāsim.

Pirmkārt, specifiskas fiziskas izdegšanas sajūtas, karstums dažādās ķermeņa daļās. Daļai no manas auditorijas, kas jau sen iet savu transformācijas ceļu, šīs sajūtas ir pazīstamas. Vienkārši pēkšņi dienas vai nakts vidū sāk “degt” un pulsēt uz čakrām projicētās zonas – rīkle, saules pinums, zona zem nabas… Šīs “ugunīgās” sāpes nav nekas vairāk kā to emocionālo bloku izdegšana, kas vairs nav savienojami ar mūsu dzīves ceļojuma turpinājumu.

Atzīmēšu, tas, ka kādam ir šīs sajūtas, bet kādam to nav, neliecina par vēlmi salīdzināt vai kāda progresu vai progresa trūkumu… Tas tikai parāda to, ka katrs no mums ir unikāls.

Ja tu esi “dedz”, tas nozīmē tikai to, ka notiek atbrīvošanās process, ka izzūd sāpju, vilšanās ieraksti, tie uzvedības paraugi, ko paņēmām sev līdzi no ļoti grūtas, notikumiem bagātas polārās spēles. Un tas, ka tie var izšķīst, norāda uz to, ka tevī ir pietiekami daudz Mīlestības, lai pieņemtu šo ārējo uguni, kas pārpludina visu pasauli.

Šos temperatūras degšanas stāvokļus ļoti bieži izjūt mūsu mīļie, ja patiešām esam viņiem tuvi. Pirmkārt, bērni, bet nereti tagad arī dzīvesbiedri un pat gados vecāki vecāki, ja ar viņiem ir sirdssaikne. Un mūsu mīļajiem šī ir lieliska dāvana – ka, pateicoties mūsu atvērtajai enerģijas plūsmu uzņemšanai, pateicoties mūsu sirsnīgajai gatavībai pieņemt šo plūsmu, tā apņem mūsu mīļos un tādējādi ļauj viņiem arī atbrīvoties no daudziem iesīkstējušiem uzskatiem, idejām un šķēršļiem, kas traucē vienkārši baudīt dzīvi un mīlēt ikdienu tādu, kāda tā ir.

Šobrīd ir iestājies nesatricināmas ticības laiks, kad vairs nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem. Ja tādos brīžos tu ļaujies trīsdimensiju cilvēka domām, kas uzskata, ka viņa bioloģija ir viņš pats, enerģijas plūsma, kas tevi apskauj, tiek tavas spriedzes, baiļu un šaubu bloķēta, kļūst nekontrolējama un ved uz daudz vairāk neērtiem stāvokļiem nekā tie, kurus tu sākotnēji varēji piedzīvot. Tāpēc uzticies un pateicībā vienkārši ļaujies dzīvei.

Otra ugunīgā viļņa izpausme ir tā, ka tas aizslauka novecojušās dzīves dekorācijas (attiecības, darbs, sociālās lomas …), izraisot nekontrolējamus iekšējus emociju uzplaiksnījumus. 

Taču šoreiz tā īpatnība ir tā, ka, pirmkārt, dusmu un niknuma uzplūdi var nebūt saistīti ar kādiem tavas dzīves notikumiem. Nav nekāda īpašā “palaišanas mehānisma”, bet pēkšņi tu jūties neapmierināts līdz pat tam, ka sākas drebuļi.

Otrkārt, ir iespējami tieši pretēji stāvokļi – sava veida ekstātiska eiforija, kad gribas lēkt, dziedāt, izplūst laimes asarās, labi zinot, ka tam pretējā pusē pavisam drīz būs pilnīgs spēku zudums un tukšuma sajūta. Tātad – milzīgas emocionālās svārstības.

Tas viss liecina par to, ka tagad tu atrodies tieši tur, kur tev jābūt. Mēs jau esam daudz iemācījušies par negatīvisma pieņemšanu citos. Mēs zinām to, ka, ja cilvēks mums uzbrūk, izvirza pretenzijas, viņš patiesībā stāsta par sevi, nevis par mums. Viņš jūtas slikti, tāpēc meklē, kur šo negatīvismu izliet. Un mēs spējam to saprast un pieņemt.

Bet šobrīd mums svarīgi ir pieņemt sevi. Pieņemt sevi dusmojošos, agresīvu, bailēs trīcošu. Kā ar to tikt galā, to daudzkārt esmu stāstījusi savās nodarbībās “Darbs ar dusmām”.

Vēl viena uz Zemi nolaidušos jauno enerģiju izpausme ir materializējošies brīnumi visapkārt. Tie ir pārsteidzoši skati debesīs, perlamutrā mirdzoša telpa, it kā pērļu putekļu piepildīts gaiss mums apkārt, un fantastiskas vienotības sajūta ar dabu… Nemaz nerunājot par to, ka uz miega un nomoda robežas mums parādās dažādi tēli: maģiski dzīvnieki, paradīzes putni, dievi utt. Daudzi to redz un neizpratnē man jautā: “Vai man brauc jumts?” un “Vai ar mani viss ir kārtībā?”

Neuztraucies, viss ir kārtībā. Pilnīgi viss, kas pastāv šajā pasaulē, ir mūsu pašu šķautnes, jo mēs visi esam viena Dieva daļiņas, kas izpaužas miljardos formu. Un, ja tu kaut ko tādu redzi no “parasta” cilvēka skatpunkta, to var uzskatīt par tavas iztēles augli. Bet no tā cilvēka redzesloka, kurš dzīvo  jaunās attiecībās ar realitāti un jūtas kā šīs fantāzijas pasaules vērtīga daļiņa, šī ir realitāte, kurā mēs šobrīd ieejam. Un tas ir lieliski.

Nav vērts dalīties ar tādiem stāvokļiem ar tiem, kas tevi nesaprot. Un justies sarūgtinātam par to, ka citi tos neuztver, arī nav vērts. Tas katram pašam atklāsies atbilstoši viņa mīlestības mēram un brīdī, kad cilvēks būs tam nobriedis.

Un, visbeidzot, visi manis aprakstītie simptomi var izpausties vienlaikus: dedzināšana ķermenī un pārsteidzošas parādības dabā un tas, ka entuziasma eiforija mijas ar dziļu vilšanos un bezvērtības vai bezmērķības sajūtu … Un tas bieži vien satrauc tos, kuri jau sen iet pa šo ceļu un jau diezgan harmoniski dzīvo. Un pēkšņi, no nekurienes, atkal tāda turbulence …

Taču tas viss ir normāli. Tikai tā vietā, lai cīnītos ar šiem uguns viļņiem, izmanto to kustību, lai sērfotu šajā realitātē, izmantojot uguns spēku, kas nāk un satiekas ar mūsu iekšējo uguni – sirds uguni.

Bet lai tas tev kļūtu iespējams, no sirds tevi lūdzu, sargā savu dzīves resursu un rūpējies par sevi.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Hernan Pauccara
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viss ir viegli un vienkārši

Ir kāda skaņa, kā tevī nepārtraukti dzied tava Dvēsele. Tu vēl tik daudz par sevi nezini! Ļauj man paskaidrot.
Lielākā daļa no mums ir aizmirsuši to, ka ir jāieklausās šajā svētajā skaņā – tavā ķermenī un prātā ir tik daudz vietu, kuras ir jāattīra, jo tās nav tavs patiesais ES. Taču kādā brīdī tu domāji citādi. Tu biji aizmirsis, kas īsti ir šie blīvie matērijas punkti. Tu aizmirsi, ka tev jāieklausās savas Dvēseles būtības balsī. Jo tajā ir žēlastība, prieks, spēks un plāns, kuram sekojot tu vari iziet cauri jebkam. Gluži kā delfīna gars, kas peld ūdeņos, tu vari planēt cauri savai dzīvei.

Netici tam, ka tavā ceļā ir šķēršļi. To nav. Tie vienkārši ir nepareizi virzītas personības paliekas, kas šobrīd izšķīst laikā. Tu neesi šī persona. Tu ne pie kā neesi vainīgs. Pat tas, ko tu uztvēri kā savas kļūdas un neveiksmes, bija labākais esamības principu mācību avots. Un tieši tāda bija tava izvēle.

Tu izvēlējies ierasties šeit, lai saprastu, kā patiesībā darbojas katra dimensija. Tu gribēji to uzzināt caur tiešu pieredzi.

Saproti to, ka ja augstākajās dimensijās divām būtnēm ir atšķirīga pieredze un viena vēlas saprast otras pieredzi, tās vienkārši saplūst viena ar otru un otras būtnes pieredze kļūst par viņu pašu.

Šeit uz Zemes viss ir nedaudz savādāk. Tu nepārņem cita pieredzi. Šī pieredze ir tik sadalīta tavā dvēselē, prātā un ķermenī, ka tu nemācies tieši no otra. Kad tu aizmirsti, ka mācies, kad aizmirsti, ka tev klājas labi, kad aizmirsti, ka izvēlies mācīties, tu esi atrodies grūtībās, kuras tev uzspiedis tavs ego. Tu mēģini aizsargāt, dziedināt, attīrīt. Bet tev nav nepieciešama tīrīšana.

Tavs “ES” ir tikai amorfs lauks, kas veidots no viltus personības, kas ir jāattīra un jāizdziedina. Šīs amorfās enerģijas ir atrodamas tavā emocionālajā, mentālajā, fiziskajā, ēteriskajā, astrālajā un garīgajā ķermenī. Bet neviens no šiem ķermeņiem nav tas, kas esi tu. Tie ir tikai mācību līdzekļi.

Jā, ir ļoti svarīgi tos dziedināt. Tad, kad tu patiesi atkal pacelsies, tu neatstāsi aiz sevis neko, kas būtu mazāks par tavu Dievišķo Patiesību un varētu ievilkt tevi atpakaļ reinkarnācijas ciklā. Lūk, uz ko tu tiecies. Tu jau sen sev nospraudi šo mērķi.

Tā kā attīrīšanās ir vienkārši process, kurā ar savu Gaismu (kas ir Patiesība) tiek piepildītas visas tās vietas, kur tava Gaisma ir pārstājusi mirdzēt uz mirkli, uz dienu, uz gadu, uz mūžu, tūkstošiem gadu. Un tā ir tava Gaisma, kas tev jāizstaro uz šīm vietām, un jāatjauno sava Patiesība un jāatbrīvojas no viltus personības. Tie var šķist tikai vārdi bez satura. Bet, tici man, tavi vārdi ietekmē realitāti vairāk, nekā tu domā, it īpaši, ja tu dziļi jūti aiz tiem esošo nodomu.
Teiksim kopā: “ES ESMU skaistums, nevainība, tīrība un gudrība, kas ES ESMU. ES ESMU skaistums, nevainība, tīrība un gudrība, kas ES ESMU. Viss pārējais ir viltus personība savā izšķīšanas procesā.”

Lai viss ir viegli un vienkārši.

Elpo ar visu ķermeni. Sajūti to vietu savā sirdī, kas ir apņēmības pilna vairs nekad nešaubīties par sevi. Sajūti to vietu savā sirdī, kas tiecas atrast tavu pamošanos, līdz pat mazākā tava apziņas daļa un tava personība atgriezīsies Patiesības Gaismā. Virzi elpu uz šo vietu, ļauj augt vēlmei pēc atmošanās. Ļauj tai piepildīt tavu sirdi un pārpildīt visu ķermeni. Un nekad neaizmirsti savu Dievišķību un to, ka tev ir jāapzinās visi enerģētiskie aizsprostojumi savā ķermenī, kas nav Gaisma, bet tikai viltus personība, kas gaida labošanu.

Svetlana Dobrovoļska
Foto: Monica Turlui
Tulkoja: Ginta Filia Solis