DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Enerģija, nauda un slimības

Senās Indijas klasiskais uzskats par slimību un invaliditāti ir balstīts uz faktu, ka to uzskata kā samaksu par grēkiem. Pastāv leģenda, ka Senajā Izraēlā bija grāmata, kurā bija rakstīts, par kādu grēku kāda slimība tika dota.

Un ebreji to apraka, lai neviens nezinātu, par kādu grēku tiek dota slimība. Es tikai nesen sapratu, kāpēc. Lai nebūtu nosodījuma un nicinājuma pret slimu cilvēku.

Kristietība pakāpās augstākā izpratnes līmenī, jo tajā bija augstāka mīlestība pret Dievu. Šeit tika atklāta vēl viena patiesība: slimība ir ne tik daudz atmaksa par kļūdām, cik dvēseles sagatavošana lielajiem notikumiem nākotnē.

Neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē, slimība liek jums tiekties pretī Dievam. Tas ir tās mērķis. Un jo vairāk mēs tiecamies pretī Dievam, jo mazāk mēs slimojam.

Es saviem klausītājiem teicu: “Ja muļķim iedod naudu, tas nespēs to pareizi izlietot un pazaudēs. Kāds cilvēks Amerikā loterijā laimēja milzu summu, nekavējoties aizgāja un nopirka sev jaunu Ferrari un jau pēc pusstundas gāja bojā avārijā. Tāpēc muļķiem parasti naudu nedod, viņu pašu labā. Un tas pats arī ir ar enerģiju.

Ja enerģiju iedod cilvēkam, kurš neprot to izmantot, tā viņu nogalinās.

Tas, kurš neprot ierobežot savas vēlmes, pārnest savu instinktu enerģiju uz Dievišķo enerģiju, papildu enerģija padarīs viņu iekārīgu, alkatīgu, ambiciozu, nežēlīgu utt.

Tāpēc cilvēkam ar nepareizu dzīves uztveri un nepareiziem ieradumiem bieži vien ir ļoti minimāla enerģija – tikai tāpēc, lai viņš varētu izdzīvot. Vai arī viņš saslimst, lai pārtrauktu šo nepareizo dzīvesveidu un uzvedību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācies neapvainoties

“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.

Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem.
Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas.
Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?

Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?

Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.

“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?

Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi.
Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.

Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino!
Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.

Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.

PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.

Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk.
Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.

Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Jack Redgate
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizvainojums psihologa skatījumā

Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.

Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.

Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi.
Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo.
Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.

Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.

Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.

Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt  nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.

Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!”  It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc? 

Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.

Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.

Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”.
Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.

Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.

Galvenie apvainošanās iemesli

Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.

Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta.
Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.

Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot.
Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.

Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības.
Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.

Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.

Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.

Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.

Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.

Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.

– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?

– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.

– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.

– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.

– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.

Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.

Dmitrijs Trockis: «Darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev»

zemapziņa88

Intervija avīzei Vegetarian, 2017. gada jūlijs

Kā kļūt par laimīgu cilvēku? Dmitrijs Trockis uzskata, ka laimīgi cilvēki sabiedrībai nav izdevīgi, bet, lai kļūtu par patiesi laimīgu cilvēku, ir jāiziet ārpus ierastās loģikas robežām.

— Dmitrij, kāds tad izdevīgums no nelaimīga cilvēka?

— Kāds ārstam izdevīgums no cilvēka slimībām? Tiešs. Pateicoties slimojošam cilvēkam viņam ir gan darbs gan peļņa. Ārstam ir savi bērni, kurus jābaro, kuriem jāpērk apģērbs, kuru izglītība un ceļojumi jāapmaksā.

Vai arī kam ir izdevīgi, ka tu būsi laimīgs savā laulībā? Nevienam. Ja tev ir sarežģītas attiecības ar vīru, tu dosies pie ģimenes psihologa un viņš pelnīs. Ja viss nonāks līdz laulības šķirsanai, tad nopelnīs gan advokāti, gan tiesneši, gan notari un pat valsts, jo tu maksāsi nodokli.

Pēc tam tu atkal dosies pie psihologa, lai izārstetos no depresijas, tiktu skaidrībā ar savām kļūdām iepriekšējās attiecībās. Bet tavās nākamajas kāzās atkal cilveki pelnīs, gan kāzu aģentūra, gan floristi, gan restorāns. Policijai ir izdevīgi zagļi, jo tos ir jāķer, zagļiem izdevīgi ir bagati cilvēki, jo viņiem ir ko nozagt. Bagātajiem izdevīgi nabagi un sliņķi, jo pateicoties tiem var kļūt bagātāki. bet nabagajiem ir izdevīgi neko nedarīt vainot likteni, karmu un horoskopus, par to, ka vieniem lemts piedzimt bagātiem, bet citiem – nabagiem.

Es nekadā gadījumā nevēlos apvainot ārtsus, policistus un citu profesiju pārstāvjus par to, ka tie savtīgi vēlas tikai nopelnīt. Nē. Ir ekonomiskā, sociālā sistema, kurā katrs aizņem savu nišu – ārsti, skolotāji, sētnieki, atslēdznieki – visi. Viņi visi viens otru baro, kata darbība rada nākamo darbību, un tā tas turpinās pa apli, pa apli, pa apli.

Viens bez otra sistēma nedarbojas. Šī sistēma ir autonoma, pilnībā robotizēta, ieslēdz sevī slēptus savstarpējas mijiedarbības mehānismus un kaut kadā dziļā, zemapziņas līmenī mēs viens ar otru šajā sistēmā esam saistīti un salīmēti.
Savukārt patiesa, īsta laime atrodas ārpus sistēmas.

— Un tad man rodas loģisks jautājums – kā iziet no sistēmas, var pat teikt – no matricas?

— Mums sistēmai ir jāpierada, ka mums ir tiesības atrasties arpus tās. Tūliņ pastastīšu, ko ar to domāju.
Sistēma ir savdabīgs kontrolējošs ierobežotājs, dievišķs “ģipsis”, kas notur cilvēku noteiktā rāmī, kamēr viņa individuālā apziņa neizies pārbaudi. Kolektīvā apziņa kontrolē katru individuālo apziņu līdz brīdim, kamēr tā nepierādīs visai sistēmai, ka tā nav parazīts.

Cilvēku, kurš tikai ņem, sistēma uzskata par parazītu, kā ienaidnieku. Sociālā ķermeņa imūnsistēma tadu personību uztver kā vīrusu, atbilstoši, tā izstradā noteiktus antivīrusus, kas cenšas vīrusu nogalināt.

Kā tas izskatās sociālajā vidē? Tāda parazītiska individuāla apziņa savā dzīvē pievelk 33 nelaimes – bezdarbu, neizpratni par to, ar ko savā dzīvē nodarboties, slimības, konfliktus ar tuvajiem cilvēkiem utt.

Individuālajai apziņai ir jāpaceļas līdz līmenim, kur tā sāk redzēt nevis “es, man, mans”, bet “Mēs visi, katrs no mums bez otra neesam nekas”. Tas ir gluži tāpat kā kreisā roka sevi asociē ar visu ķermeni un nebuntojas, ka ir pati par sevi, atsevišķi no visiem citiem orgāniem. Gluži otrādi, roka saprot, ka jo veselāks un vienotāks ir viss organisms, jo veselīgāki un labāki apstākļi katrai ķermeņa daļai.

Pēkšņi ienāca prātā segas tēls. Gultā zem vienas segas guļ vairāki cilvēki.  Ja pēkšņi kāds no gulētājiem sāks vilkt visu segu uz savu pusi, tad visiem parējiem šāda viena indivīda pozīcija noteikti nebūs izdevīga un viņi sāks centīsies tam segu atņemt. Šādā cīņā par segu vairums cilveku pavada visu savu dzīvi.

Kā strādā apzinātība? Apzināts cilvēks saprot: “Jo siltāk būs pārējiem, jo siltāk būs man”. Un tad nav nekādas segas dalīšanas.

Ja iedomājamies, ka ar vienu segu ir apsegti septiņi miljardi cilvēku, tas arī saucas “sociums”, un katra segas vilkšana uz savu pusi rada antivīrusus visā sistemā un tieši šī indivīda virzienā sistēma pretojas. tas ir kā soda mērs. Ja cilvēks maina savas parazītiskās, patērētāja domas “es, man, mans” uz domām par kolektīvo, par kopējo labumu, par kolektīvo labklājību, viņam momentā sāk risināties individuālās apziņas uzdevumi.

Ir jāpierāda sistēmai, ka tu neesi vīruss, neesi parazīts, neesi onkoloģiska šūna, ka tu esi daļiņa no kopējā veselā, kas domā par visas sistēmas uzplaukumu.

— Tas ir tāpat kā cilvēka organismā…

— Jā, ir nieru šūnas, liesas šūnas, aknu, kaulu – tās visas ir dažadas, taču savā starpā kaut kā vienojušās.

— Vai vari ar piemeru paskaidrot, kā domāšanas izmaiņas ietekmē kopumā visu sistēmu?
— Iedomājies, ka mūsu sabiedrībā ir radīti tadi dzīves apstākļi, ka ārstam vairs nevajag domāt par to, kā nopelnīt savai ģimenei, ja viņa dzīves līmenis tieši nav atkarīgs no tā, cik viņš nopelna ārstējots avus pacientus, tad viņa patiesā vēlme palīdzēt slimiem cilvēkiem noved pie tā,  ka viņš patiesi atrod veidu kā nevis ārstet bet izdziedināt. Jo laimīgāka sabiedrība kopumā, jo augstāks dzīves līmenis, jo mazāk mēs katrs esam ieinteresēts meklēt savu izdevīgumu otrā.

Ir tada multfilma, to var noskatīties internetā: sēž vairāki cilvēki ap bedri, kurā atrodas katls ar ēdamo. katram rokās ir karote ar garu kātu. Šis kāts ir tik garš, ka nav iespējams pašam ar šo karoti paēst. Sakumā cilveki mokās, cenšoties visādos veidos sevi pabarot, bet pēc tam sāk barot viens otru un rezultātā visi ir paēduši. Lūk tā stradā visa sistēma.

— Dmitrij tu savas lekcijās un arī šobrīd runā par to, ka nav nekadas jēgas fokusēties uz savu problēmu risināšanu un vēlmju realizāciju, gluzi otrādi ir verts meklēt to, kā tu vari būt noderīgs citiem cilvēkiem, ar kuriem dzīvē esi saistīts – sākot no tuviniekiem un beidzot ar visu cilvēci. Tev vajag vienu, bet tu dari ko citu. To ir ļoti grūti saprast, kā tas darbojas?

– Lai to pa īstam saprastu, ir vajadzīgs super intelekts, kāds dievišķs redzējums, ir jāizzin precīzās zinātnes, jāatceras visa informācija, jāatpazīst cēloņu-seku rindas. Tikai tad cilvēks var ieraudzīt visas savstarpējas saiknes vienotaja organismā, kura nosaukums ir sistēma, sociums. Bet šāds, augsts intelekts piemīt labi, ja dažiem cilvēkiem uz šīs planētas Zeme.

Pārējiem to saprast ar prātu vai loģiski ziskaidrot nav iespējams, to var tikai sajust. Tam radīti mūsu stāvokļi, kurus sauc par jūtām. Balstoties uz tām, var sajust savu vietu zem saules, slimību iemeslus un veidus kā dziedināties, kur dabūt dzīvokli īpašumā, vai tā ir vai nav mana otra pusīte un kurā gadā mums vislabāk apprecēties, kad man iet darbā, kad labāk mainīt darbu utt. Vēl to var nosaukt par intuīciju.

Intuīcijai nav nekada sakara ar ekstrasensorajām spējām. Ja ekstrasensam nav tadas intuīcijas, tad viņi tieši tāpat kā visi citi kļūdās, lauž rokas un kājas, nokļūst nabadzībā utt. Intuīcija ir absolūts, 100%tīga telpas un laika izjūta.

— Tad man jautājums – kā šo intuīciju attīstīt?

– Visas pasaules reliģijas runā par to, ka viss sākas bernībā, kad mēs mācamies cienīt savus vecākus, radiniekus, tuvos cilvēkus. Tad intuīcija attīstāš, darot to lietu, kuru varu darīt tieši tagad, tāpēc, ka vienmēr ir kaut kas, kas man izdodas labāk kā citiem. Kāds smaida, kas lasa dzeju, kāds ārstē lūzumus…. Tas nāk no iekšienes. Profesiju iegūst ne no ārpuses, tā attīsta sēklas, kuras bija iesētas iekšpusē.

Kristus teica: “Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?…  Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj… Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Tiecieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas tiks dotas. (Mateja Evaņģelijs 6. daļa)

Dieva Valstība zemes iemiesojumā izskatās, kā absolūts iekšējais klusums – tikai nevajag to jaukt ar vienaldzību, bezatbildību, slinkumu un nekā nedarīsanu. Iekšējais klusums ir stavoklis, kurā tu skaidri, bez izkropļojumiem redzi visas savas spējas uz jebko. Tas arī ir tas stāvoklis, kurā ieslēdzas absolūta telpas un laika izjūta. Vēl to var nosaukt par intuitīvo uztveri, kad mirklī atnāk atbilde uz jautājumu: “Kas tieši šobrīd man ir jādara?”

Lai pie tā nonāktu, sevī ir jāiesēj vienkāršas patiesības sēkliņa: es kā individuālā apziņa neeksistēju atsevišķi no kolektīvās apziņas. Mēs visi sākam ar individuālās apziņas stāvokli, pec tam seko pareja uz kolektīvas apziņas līmeni. bet daudzi iesprūst egoistiskā “es, man, mans” stāvoklī.

Audzēdami kolektīvo apziņu, izejot ārpus sistēmas, matricas, mēs izejam dievišķajā apziņas līmenī, kur  savienojamies ar noteiktu pasaules kārtības apziņu, ar zināšanām par universāli sakārtotu Visuma kustību.

Taču viss sākas ar sapratni par to, ka darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo tagad!

sieviete aiziet4

Dzīvo tagad un visas refleksijas atstāj velākam laikam! Es domāju, ka nav jau nemaz tik grūti, iedomāties sevi astoņdesmit gadu vecumā. Un pēc tam atskatīties uz sevi šodien – gados trīsdesmit, četrdesmit, četrdesmit piecos.
Tu  tikai iedomājies, ka tev reāli ir astoņdesmit. Pat tad, ja prāts visu saprot, ķermenis ir novecojis un āda sakrunkojusies, sliktāk redzi un dzirdi, grūti noiet lielus attālumus. Un prieki – ēdiens un saule aiz loga. Es runāju par lielākās daļas cilvēku nākotni.
No turienes domās atskaties atpakaļ… Četrdesmit. Ak, Dievs, kāda tu jauna meitene biji! Gan sapņojās, gribējās, gan jauna, gan gudra un skaista. Kāpēc cieti!? Tad, kad vajadzēja ar lielu karoti smelt dzīvi, mīlestību, seksu, labsajūtu, iespaidus, emocijas, bet tu sēdēji skumjās iegrimusi – “man vairs neviens nav vajadzīgs”, “es vairs nespēju par kaut ko citu domāt”. Kas tas ir?!!!!
Pienāks laiks, kad patiešām neviens vairs nebūs vajadzīgs, kad vēlmes beigsies kopā ar ķermeni. Un diez vai tad tu kādu ieinteresēsi, un ļoti daudzas lietas tev kļūs vienaldzīgas. Bet tagad… Kamēr var… Kamēr ir spēks un veselība… Ir mērķi un vēlmes… Kamēr ir garšīgi, galu galā… Kad tad vēl palaist apziņu brīvībā, ja ne tagad? Kad sākt atļaut sev to, kas līdz šim netika ļauts?
Labi būtu ciešanas atlikt uz vēlāku laiku. Kā teica Skārleta: “Par to es domāšu rīt”. Pats trakākais dzīvē ir tas, ka šie paši astoņdesmit var nepienākt. Un arī rītdiena var nepienākt. Šajā zemes dzīvē viss var beigties jau pēc pāris minūtēm.
Lai tev ir patīkami, komfortabli un garšīgi tieši šobrīd. Un izdari tā labā kaut ko tagad un tūlīt. Bet visas refleksijas atstāj uz vēlāku laiku…. Pēc tam tām būs īstais laiks.
Autors: Lilija Ahremčika
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nav vērts būt pārāk piesardzīgam…

piesardzigs

Būt klātesošam nozīmē dzīvot, nekontrolējot realitāti un vienmēr priecāties par to, kas ir.
Cilvēkiem, kuri noguruši no sāpēm nav nekā sliktāka par cenšanos kontrolēt to, kas nav kontrolējams.
Ja tu vēlies patiesu kontroli, tad atmet ilūziju par kontroli. Ļauj dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Jo patiesībā tā arī ir. Tu vienkārši stāsti stāstu par to, kā nav, un šis stāsts nekad nekļūs par realitāti. Tu neesi ne lietus, ne saules, ne mēness radītājs. Tu nespēj kontrolēt ne savas plaušas, ne sirdi ne elpu ne redzi.
Šobrīd tu esi vesels un dzīvespriecīgs, bet nākamajā brīdī situācija var pilnībā mainīties. Cenšoties pasargāties no nelaimes vai slimībām, tu kļūsti parāk piesardzīgs, un tā vari pilnībā palaist garām dzīvi. Ikviena pieredze mums ir noderīga. Es mīlu atkartot: “Nav vērts būt pārāk piesardzīgam, jo tā var sevi savainot.”

Autors: Bairona Keitija
Foto: Steven Barchus
Tulkoja: Ginta FS

Tev ir tikai viena karma: pieņemt sevi

karma

“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo

Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.

Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?

Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?

Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.

Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.

Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.

Kā izpaužas sevis nepieņemšana?

Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu,  rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.

Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.

Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.

Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?

Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.

Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?

Ar ko sākas sevis pieņemšana?

Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.

Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?

Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.

Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.

Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums  realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.

Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.

Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS