Kā rūpēties par saviem vecākiem, esot tālumā

vecaki

Jautājums jau nav par to, cik tālu dzīvo mūsu vecāki, bet par to, vai mums ar viņiem var būt tuvas attiecības, pat tad, ja viņi dzīvo tālu. Saku – var!

Viss atkarīgs no tā, cik jūs ar saviem vecākiem esiet psiholoģiski tuvi, ne – ģeogrāfiski. Ar  vecākiem var būt šīs “tuvās attiecības” pat tad, ja attālums starp jums ir milzīgs. Tāpat, kā var būt situācija, kad “nav nekādu attiecību”, dzīvojot blakus istabās. Piekrītiet?

Tas skan paradoksāli, taču patiesība ir tajā, ka saglabāt tuvas attiecības, esot tālu vienam no otra, ir daudz vieglāk, nekā, esot blakus. Reiz mani vecāki atbrauca pie manis ciemos no Maskavas uz Telavivu. Tētis visu laiku sajūsminājās par lielisko augļu koku apūdeņošanas sistēmu. Viņi ātri paciemojās, nevarēdami sagaidīt savu prombraukšanas dienu, un tad, kad tā pienāca, ar lielu prieku devās prom – lai varētu mājās, pliku vēderu, staigāt pa savu dārzu un laistīt to ar visparastāko gumijas šļūteni. Tad mani tas diezgan sāpīgi aizvainoja – es taču ļoti centos, lai maniem vecākiem būtu labi un pie manis viņi justos kā mājās.

Man bija vajadzīgi daudzi gadi darba ar veciem cilvēkiem, lai saprastu visvienkāršāko patiesību. Lūk, tā ir – vecīši novērtē ierasto augstāk kā labo.

Kāpēc tā? Kāpēc gan, lai arī cik labus apstākļus jūs viņiem piedāvātu, viņi vienalga rausies mājās?

Atbilde ir vienkārša – mājās viņi jūtas jaunāki.

Viņu ierastā, izveidotā pasaule uztur viņos “jaunības” ilūziju. Šī pasaule ir tieši tāda, kāda tā bija, kamēr viņi nebija novecojuši. Lūk, krēsls tāds pats, kā bija, dīvāns – tas pats un gulta praktiski nav mainījusies

Tātad arī pats var sajusties, kā iepriekš, kā neizmainījies.

Vajag tik retāk skatīties spogulī. Taču pietiek vien nomainīt dzīvesvietu, un ilūzija sabrūk. Jaunība momentā aizies, pazudīs, kopā ar neatgriezeniski pārdoto dzīvokli vai neatgriezeniski izmestajām vecajām mēbelēm.

Es neesmu populārās idejas par to, ka vecāki jāpieved pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai, piekritējs. Esot pastavīgi tuvu blakus viens otram, ir daudz grūtāk uzturēt labas attiecības ar vecākiem  Pastavīga, tuva kopā būšana ir smaga mums. Un tikpat smaga tā ir arī viņiem, kaut bieži mēs par to nemaz neaizdomājamies.

Neviens nevar vairāk atgādināt par vecumu, kā pieaugušie bērni. Ja vecāki dzīvo kopā ar bērniem vai pavisam tuvu kaimiņos, viņi pastavīgi, katru dienu saņem jaunus un jaunus apstiprinājumus tam, ka paši noveco. Gan paši izaugušie bērni, gan visa pasaule viņiem atgadina, ka viņu laiks ir pagājis un to, ka viņi “neatbilst” šodienas jaunajai dzīvei

Un, lūk, viņi “raujas” mājās. Ierastā pasaule, vecais dzīvoklis – tā ir pasaule, kurā viņi daudz mazāk jūtas veci. Un tas viņiem ir daudz svarīgāk, kā jebkuri komfortablie un ērtie apstākļi, kurus jūs variet viņiem piedāvāt. Vecais dzīvoklis viņiem asociējas ar jaunību. Jaunie, brīnišķīgie apstākļi atgādina par vecumu. Un viņi turēsies pie savas jaunības, cik vien spēka. Tāpēc, kamēr vien ir iespēja neizraut viņus no ierastās vides, nevajag to darīt..Pat tad, ja variet piedāvāt viņiem visbrīnišķīgākos (no jūsu viedokļa) apstākļus.Labāk nesteigties ar pārcelšanos.

Un kā tad viņiem palīdzēt, ja viņi atrodas savā ierastajā vidē, bet jūs – savā, un pārcelties viņi nemaz negrasās?

Ļoti vienkārši. Pat tad, tajos laikos, kad datoru vēl nebija – palīdzēt varēja no attāluma, lai arī tas bija grūtāk. Tagad – vispār nav nekādu problēmu. Šodien ir ārkartīgi daudz dažādu servisu, kurus var pasūtīt – jebkura adrsē, no jebkuras savas atrašanās vietas – gan remontu, gan uzkopšanu, gan aprūpi. Viss, kas vajadzīgs, ir vien tas, lai vecāki jums uzticētos un gribētu palūgt palīdzību, un pateiktu, kas viņiem vajadzīgs.

Ka to panākt?

Izdomājiet!

Par to, kā pareizi veidot attiecības ar saviem vecākiem un pašam nesajukt prātā, esmu uzrakstījis grāmatu “Māmiņ, neraizējies!” («Мама, не горюй»).

mamin-neraizejies

Autors: Saša Gaļickis

Tulkoja: Ginta FS

Atbrīvojies no pretenzijām pret māti un tēvu!

mate_tevs6

28 zelta frāzes no Marka Ifraimova

1. Mamma – tā ir ģimene, attiecības un sakari. Tētis – tas ir spēks, aizsardzība un nauda. Gribi to visu? Atbrīvojies no visām savām pretenzijām pret savu mammu un tēti un tad saņemsi visu, ko vēlies.

2. Lepnums stāv uz lepnības, lepnība uz savas niecības sajūtas, niecības sajūta – uz žēluma pret sevi.

3. Cilvēki tik ļoti vēlas dvēselisko tuvību, ka gatavi pat uz… seksu.

4. Auksts skatiens – aizvainojums uz māti. Vilšanās viņā ved pie vilšanās sevī, pēc kuras nāk vientulība.

5. Tā, kura nevar piedot… tā strādā pati!

6. Vīrietis rāda sievietei viņas nozīmību vienkārši ar to, ka ir viņai blakus.

7. Vīrietis un sieviete kalpo viens otram. Vīrieša kalpošana sievietei nozīmē rādīt viņai to, ko viņa VĒL nevēlas zināt par sevi. Sievietes kalpošana nozīmē atspoguļot vīrietim to, ko viņš JAU ir sasniedzis.

8. Sieviete vienmēr gaida no vīrieša to, ko nespēja viņai iedot tētis.

9. Vīrietis sapņo pārvērst savu sievieti par Karalieni, bet sieviete sapņo par jau gatavu Karali.

10. Tas, kurš vēlas, lai viņu pieņem tādu, kāds (kāda) viņš ir, vienkārši grib drošību.

11. Sievietei, lai kļūtu iekārojamai un nepieciešamai, jāatsakās būt vajadzīgai. Tad viņa kļūs par greznību, kā briljants, kuram nav absolūti nekāda pielietojuma, taču no kura neviens nekad nevēlas šķirties.

12. Vīrietim lai gūtu panākumus, jāattīsta sevī sievišķās īpašības – intuīcija un spēja pieņemt atpakaļsaiti no apkārtējiem.

13. Sieviete – tās ir jūtas. Jūtas nevar pārliecināt. Tās var tikai nomierināt.

14. Cilvēki novērtē ne to, ko tie ņem, bet to, ko dod. Tāpēc, pieņemot pat pašu mazumiņu, mēs aizkurinam viņu mīlestību pret mums.

15. Cilvēks dzīvo metaforā. Ļaujot otram cilvēkam mūsu klātbūtnē izpaust savu metaforu, mītu, iztēli, fantāziju, murgus, viņš sajūtas brīvs, tāpēc atkal un atkal meklē mūsu sabiedrību.

16. Sieviete, kurai nauda svarīgāka par mīlestību, ir vīlusies savā tēvā. Viņa meklē tēva mīlestību. Nesamierinājusies ar viņa mīlestības zaudējumu, viņa to aizvieto ar naudu.

17. Lai labi medītu medījumu, pašam jākļūst par gardu ēsmu.

18. Ticība ir galvenais kritērijs tam, lai atšķirtu Mīlestību no Žēluma. Ja tici otra cilvēka veiksmei, tātad mīli viņu. Ja nē – tātad Tev viņa vienkārši ir žēl.

19. Sievišķīga – tā, kura gatava sadarboties radīšanā.

20. Atzīt cita svarīgumu traucē savējais. Bet savējo svarīgumu dzemdina žēlums pret sevi.

21. Lai pārietu nākamajā līmenī, ir jāizjūt pateicība par iepriekšējo pieredzi.

22. Perfekcionists aiz vēlmes pēc ideāla slēpj savu bezspēcību.

23. Lai kļūtu bagāts, vajag būt vēlmei pierādīt tēvam, ka neesat sliktāks kā viņš. Lai noturētu naudu, ir jāiziet no protesta pret tēvu un jāpieņem viņu savā sirdī.

24. Vīrietis, kurš krāpj savu sievu, meklē citās sievietēs savas mātes mīlestību. Bērnībā viņš redzēja viņas vilšanos un tagad caur citām sievietēm vēlas viņu apmierināt.

25. Aborts noved pie nedzimušā bērna vecāku šķiršanā. Dzīve viņiem saka: “Ja nevarējāt mani turpināt, jums nav vērts būt kopā.”

26. Sieviete, kura dēļ tā, lai saņemtu vīrieša atzinību un patiktu viņam, apspiež savas negatīvās emocijas, ir nolemta tam, ka kļūs viņam nevajadzīga. Vīrietim vajadzīgas sievietes jūtas un emocijas, nav svarīgi – pozitīvās vai negatīvās. Jūtas vīrietim ir degviela, kas ved viņu pie mērķa. Galvenais, lai šī degviela būtu īsta, dzīva un patiesa.

27. Sākotnēji meitenes ir vīrišķīgas, bet puikas – sievišķīgi. Sievietes vīrišķība izpaužas kļūstot par māti, bet vīrieša sievišķība izpaužas šaubās ceļā uz mērķi. Sievietei jāveic varoņdarbs lai atteiktos no mātišķuma attieksmē pret vīrieti un jāsāk viņam uzticēties. Vīrietim jāveic varoņdarbs, lai ieslēgtu savu vīrišķību un uzņemtos atbildību par citiem.

28. Sievietes spēks – tas ir pieņemšanas spēks. Tā, kura spēj pieņemt notiekošo bez protesta, vienmēr pievelk cilvēkus, tāpēc, ka cilvēki vairāk par visu vēlas atbalstu un baidās no nosodījuma. Tikai pašpietiekama sieviete ar milzīgu iekšējo spēku, ir spējīga pieņemt, uzticēties un noticēt tam, kurš blakus.

 

Autors:
Marks Ifraimovs – psihologs, vadošais personības izaugsmes treneris un direktors izglītības centrā “Izglītība un kultūra, 21. gadsimts.” 15 gadus veltījis cilvēka spēju, rakstura un likteņa pētniecībai. Palīdzējis tūkstošiem cilvēku atrast savu vietu dzīvē, būt veiksmīgiem un izzināt sevi.

www.markifraimov.ru/

Vēl nav par vēlu, kamēr vēl pavisam nav par vēlu!

mamma_meita4

Veltīts visiem par sevi pārliecinātajiem, atbildīgajiem, aktīvajiem cilvēkiem.

Mēs dzīvojam laikā, kad svarīgi visu laiku iet uz priekšu, zināt to, ka viss ir mūsu rokās un nebaidīties mainīt dzīvi un pasauli uz labo pusi. Mēs zinām un ticam, ka var izmainīt visu, ja patiešām tam tici un vēlies to.

Var izmainīt savu raksturu, savu ķermeni, var izmainīt ārieni, pat – dzimumu. Var izmainīt ieradumus, savu karjeru, dzīvesvietu, nacionalitāti un savu domāšanas veidu, savu likteni. Var veikt milzīgus atklājumus. Var darīt visu, lai izmainītu pasauli. Var palīdzēt citiem. var nepalīdzēt. Var darīt pasauli labāku. Var to darīt arī sliktāku.

Var gandrīz visu, bet – pats galvenais – griba, gribasspēks un izlēmība. Var dzīvot savu sapņu dzīvi. Ir lieliski būt apveltītam ar labu veselību, laimīgam, priecīgam, skaistam un īstam. Tā ir mūsu personīgā izvēle, kura ir ikvienam.

Var visu.

Var visu? Nē, draugi. pat mūsu laikā ne visu var!

Nevar, nav iespējams apspēlēt laiku, kas dots mūsu tuvajiem, mīļajiem. Ir tāda dabas un Visuma mīkla – kas, kāpēc un uz cik ilgu laiku ir atnācis šajā pasaulē. Un es baidos, ka šī dabiskā mīkla un dabiskā kārtība kļūst par pašu biedējošāko mums visiem – tādiem drosmīgiem, visuvareniem, mīlošiem visu kontrolēt un vadīt it visu. Tādiem pārliecinātiem par to, ka vajag tik gribēt.

Ziniet, ko patiesi neviens nevar mainīt un kontrolēt, neskatoties uz to, vai glābjam mēs pasauli, dzenam to postā vai guļam bezdarbībā uz dīvāna?

Mēs nevaram mainīt krunciņu skaitu mūsu mammas un tēta sejā. Mēs nevaram kontrolēt to parādīšanās neizbēgamību. Kaut gan, kaut ko – pavisam nedaudz mēs arī te varam darīt…mēs varam likt viņu acīm mirdzēt, sejām – smaidīt biežāk, likt viņu balsīm skanēt priecīgāk. Bet mēs nevaram to, ko daudziem no mums gribās par visu visvairāk – izdarīt tā, lai viņi dzīvotu mūžīgi. Nevaram.

Un, jo mēs spēcīgāki un izlēmīgāki, skaļāk un spožāk propogandējam iespēju kardināli izmainīt visu dzīvi, vienalga paliek viens, kas nekādīgi nepadodas mums – un tas ir laiks, mūsu mīļoto laiks. Ne viss ir iespējams. Ar šo domu negribas dzīvot, vai ne?

Kamēr mēs glābjam pasauli, skrienam pretī jaunai dienai, nekad nav par vēlu apstāties un piezvanīt saviem mīļajiem, lai padarītu viņu balsis nedaudz priecīgākas, viņu smaidus – nedaudz platākus un acis – dzirkstošākas.

Vēl nav par vēlu, kamēr vēl pavisam nav par vēlu. Jo – ne viss ir mūsu rokās!

Autors: Anastasija Jarigina

Avots: http://interesno.co/

Tulkoja: Ginta FS

Vecākiem un vecvecākiem!

berns_klavieres

Nevajag pildīt mājas darbus kopā ar bērnu.

— Vēlreiz atkārtoju: nevajag pildīt mājasdarbus kopā ar bērnu! Nevajag kārtot viņa skolas somu! Nav jājautā “kā tev tur skolā?” Jūs bojājat savas attiecības ar bērnu, gan saņemiet negatīvu rezultātu. Vai tad jums nav nekā cita, par ko parunāt ar savu bērnu?

— Bērnam ir jābūt savam – personīgajam brīvajam laikam, kad viņš NEKO nedara – no 2 līdz 4 stundām dienā. Ambiciozi vecāki savus bērnus pārslogo, saorganizējot viņiem visādus pulciņus, sekcijas, valodas u.t.t…. Un saņem – neirozes un visu, kas tām nāk līdzi.

— Attiecībās ar skolu un pedagogiem, jums jābūt sava bērna pusē. Saudzējiet viņus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Baidieties novest bērnu līdz tam, ka viņam riebsies iet uz skolu un mācīties.

— Krievijas (un arī Latvijas) vecāki ir orientēti uz atzīmēm. Tas nāk līdzi vēl no padomju laikiem. Piemēram, manā klasē mācījās divi čehi un viens polis. Pēc kāda nopietna kontroldarba, visi MŪSU vecāki jautāja par atzīmēm un tikai čehi un polis jautāja kaut ko līdzīgu: “Kā mans bērns jutās? Vai viņš uztraucās?” Un tas ir pareizi.

— Grūti pateikt, kam vairāk psiholoģisko problēmu – teicamniekam vai divnieku karalim.

Teicamnieki, kuri “ņem” ar uzcītību un “izsēž” savus pieciniekus – bieži vien ir rūpju bērni ar pazeminātu pašvērtējumu.

— Ja jūsu bērns nav spējīgs pats izmācīties savus mājas darbus, viņam noteikti tam ir kāds iemesls. Un tas nav saistīts ar slinkumu. Psiholoģijā tadas kategorijas kā slinkums vispār nav. Slinkums vienmēr ir tur, kur nav motivācijas un gribas.

— Starp iemesliem, kāpēc bērns pats neizmācās mājas darbus, var būt jebkas: paaugstināts iekšējais spiediens, hipertonuss, psiholoģiskās problēmas, uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte. Un tā vietā, lai tērētu savus vakarus kopīgai sēdēšanai pie mācību grāmatām – labāk pamēģināt atrast šo iemeslu un sākt strādāt pie tā novēršanas (šodien ir tādas iespējas).

— Ir vecāki, kuri vēlas izaudzināt atbildīgus, patstāvīgus, veiksmīgus bērnus.

Un ir vecāki, kuru mērķis ir totāla kontrole pār bērnu, bet, kāds viņš pēc tā visa izaugs, nav svarīgi – galvenais, lai “nenorautos no saites”.

— Cik bieži tieši sliktas atzīmes ir iemesls tam, ka sabrūk ģimenes, sabrūk attiecības, vecāki un bērni izradās šķirti – dažkārt pat uz visiem laikiem.

Pusaudžiem arī bez tā visa ir saasināta psihe un uztvere, bet tie mēneši, kad viņi gatavojas gala eksāmeniem, valsts eksāmeniem, kļūst patiešām dramatiski – gan pašiem, gan ģimenei. Visi nervozē, kādam “piemetas” depresija, sākas visādas histērijas un slimības, dažkārt pat suicīdi.

Kā izvairīties no visām šīm šausmām un minimizēt sekas?

Es domāju, ka sakoncentrējoties uz mīlestību un mūžīgajām vērtībām.

Padomāt par to, ka tad, pavisam drīz, kad eksāmeni bū beigušies un izzudīs no atmiņas to rezultāti, svarīgi būs tikai tas – vai šajā laikā nepazaudējāt tuvību, uzticēšanos, sapratni, draudzību ar savu bernu…

Var pazaudēt piecinieku un var pazaudet meitu. Nolikt eksāmenu un “dēlu iestādināt institūtā” un nekad vairs neatjaunot savas attiecības.
Avots: http://snob.ru/
Foto: Jevgēņijs Mahorjovs “Azizs” no sērijas “Pēterburgas pusaudži”

Mihails Labkovskis – praktizējošs psihologs ar 30 gadu stāžu, skolā, savā privātpraksē, arī bērnu kolonijās, tajā skaitā Jeruzālemes mērijas pārziņā esošajās, kā arī gīmeņu psihologs. 8 gadus vadījis radioraidījumu “Pieaugušajiem par pieaugušajiem” radiostacijā “Эхо Москвы”. Šobrīd vada gan radioraidījumus, gan lasa lekcijas vecākiem un bērniem – par attiecībām, mīlestību pret sevi, pašvērtējumu, greizsirdību un citām ļoti būtiskām un svarīgām lietām.

Tulkoja: Ginta FS

Burvju monēta

nauda_smiltis6

Gāja pa ceļu puisis. Skatās, uz ceļa guļ monēta.
«Re, – viņš padomāja – monēta arī ir nauda!»
Pacēla to un ielika maciņā.
Gāja tālāk un domāja:
«Ko es darītu, ja atrastu tūkstoti? Nopirktu tēvam un mātei dāvanas!»
Kā tikko viņš to padomāja, sajuta, ka maciņš kļuvis biezāks. Ieskatījās tajā, bet tur — tūkstotis.
«Jocīgi! — viņš izbrīnījās. – Bija viena monētiņa, tagad – tūkstotis!
Un ko es darītu, ja atrastu desmit tūkstošus? Nopirktu govi un pienu dotu vecākiem! Viņi būtu laimīgi.»
Skatās, makā jau desmit tūkstoši!
«Brīnumi! – nopriecājās laimīgais, – Kas tad notiktu, ja es atrastu simts tūkstošus? Nopirktu māju, apņemtu sievu un savā mājā atvestu savus vecākus! Lai dzīvo, tā viņiem būs labi un ērti!»
Ātri atvēris maku, ieraudzīja, ka tur guļ simts tūkstoši!
Un te pēkšņi viņu pārņēma šaubas:
«Varbūt neņemt sev līdzi jaunajā mājā vecākus? Ja nu viņi neiepatiksies jaunajai sievai? Labāk lai dzīvo savā – vecajā mājā. Un govi turēt negribās, labāk nopirkšu kazu. Dāvanas pārāk daudz nepirkšu – tie ir pārāk lieli izdevumi… Pietiks ar dažām…»
Un pēkšņi jūt, maciņš kļuvis maziņš un viegls!
Pārbijās, atvēra un ieraudzīja – atkal tā pati viena monēta.

Tulkoja: Ginta FS

Tikai rekomendācija…

Vai esat ievērojuši, kas notiek, kad kopā sanāk vairāki draugi, kolēģi, paziņas? Sākas sarunas un katrs stāsta par to, kas viņam svarīgs, kas priecē, kas nomāc. Un bieži vien šīs sarunas turpinās ar stāstiem un žēlabām par to, ka maz naudas, slikta veselība, slikts priekšnieks, slikts vīrs, attiecības ar bērniem – tādas – ne visai, jo viņi ne vienmēr vēlas būt tādi, kādus mēs viņus vēlamies redzēt. Tā ir? (Es nesaku – vienmēr)

65

Gudri cilvēki saka tā:
Problēmas mums ir tajās jomās, kur ir vismazāk pateicības.

Pavērojiet.

Ja esam raduši sūdzēties un gausties par to, ka naudas nepietiek, tās vienmēr ir par maz – kad pēdējo reizi pateicies savai algai vai peļņai par to, ka, pateicoties tai, tu vari paēst, apģērbties, nomaksāt maksājumus?

Ja esam raduši sūdzēties par to, ka vīrs ir ne gluži tāds, kādu gribam to redzēt, vai sieva – ne tāda – kad pēdējo reizi pateicāties par to, ka jums ir vīrs vai sieva? Ka viņš par jums rūpējas? Ka viņš jūs mīl?

Par bērniem – kad pēdējo reizi pateicāties? Citiem bērnu nav vispār!

Kad pēdējo reizi jūs pateicāties savam ķermenim par to, ka tas ir dzīvs, ka varat pārvietoties, ka varat iet uz darbu? Biežāk cilvēki sūdzas par savām kaitēm – kaiš tas un šitas un veselības nav? Bet kur pateicība?

Boss ir slikts, slikti izturas, maz maksā – bet, kad jūs pateicāties par to, ka jums ir darbs, par to, ka bosa izturēšanās kaut ko jums māca?

Žēlojamies par dzīvi? Un kur pateicība par to, ka dzīvojam, ka mums ir visas iespējas – visiem!!!!? Par to, ka mūsu zemē ir miers (citur tā nav – tepat netālu). Par to, ka mums ir dzeramais ūdens (citiem arī tā nav).

Ir tik daudz par ko pateikties. Un kad sākam to darīt, pavisam negribas sūdzēties un dzīve uzlabojas.
Lēnītiņām, taču uzlabojas.
Un tā izveidojas jauns ieradums: katru rītu, pirms doties darbos, uzrakstu savas pateicības: par to, ka esmu dzīva, par to, ka mani mīļie ir veseli, blakus, paēduši, apģērbušies, par to, ka manā zemē ir miers un man ir nauda, par ko dzīvot – ēst, apģērbties, ceļot, apmaksāt rēķinus. Par to, ka man ir draugi, komanda, dzīvi vecāki un par to, ka elpoju. Par to, ka man ir laba veselība un varu strādāt, varu darboties, varu audzināt bērnus. Par to, ka man ir bērni, vīrs… Sāc rakstīt un izrādās, ka saraksts ir tik garš un sirds pildās ar prieku un laimes sajūtu…
Tā ir tikai rekomendācija

Ginta FS

Foto: Natālija Doroš