Par īstu ĢIMENI

Ģimene ir lieliska, ja tā patiešām ir ģimene, nevis noteikts skaits cilvēku, kas nesaprotamu iemeslu dēļ pārnakšņo vienā vietā.
Nu, kā, nesaprotamu… Iemesli var būt dažādi. Iemesls – bailes, iemesls – tā vajag, iemesls – mēs taču esam radinieki, iemesls – infantilisms un nespēja uzņemties atbildību, iemesls – ko cilvēki teiks…
Viss ir skaidrs, taču vienlaikus skaidrs ir tas, ka tam nav nekāda sakara ar ģimeni.

Ģimene – tas vienmēr ir stāsts par godīgumu un vienmēr par cilvēkiem, kuriem nav jāskaidro, kam vajadzīgs godīgums. Tāpēc, ka, ja melosi tuvākajā teritorijā, tad bruņas nebūs iespējams novilkt. Bet dzīve bruņās nav dzīve, bet karš, kurā visi ir nelaimīgi.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem uzticība nav sen no modes izgājis morāls relikts vai saspringta instinktu ierobežošana, bet gan tas pats godīgums, bez kura ģimenei nav jēgas.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri var konfliktēt, var strīdēties, var nonākt krīzes situācijās, taču nevar viens otru pazemot… nepavisam nevar. Nevar būt vardarbīgi – ne fiziski, ne emocionāli. Nevar apzināti un sistemātiski nodarīt viens otram sāpes. Nevar cietsirdīgi izsmiet vājības un trūkumus. Nevar nodot.
Ne tāpēc, ka tas ir slikti, bet tāpēc, ka atkal – tas nav godīgi.
Tur, kur ir viss augstāk pieminētais, tur ģimene pazūd. Pazūd pat tad, ja cilvēki turpina dzīvot kopā.

Es uzskatu, ka tieši godīgums, kā nepieciešamība un kā jebkuras cilvēciskas mijiedarbības pamats, ir pa īstam pieaugušu un attīstītu cilvēku pazīme.

Daudzie prakses gadi mani ir pārliecinājuši par to, ka pats pretīgākais un nepanesamākais starp cilvēkiem notiek tieši tad, kad viņi nespēj būt godīgi viens pret otru.
– Kad nevar viens otram pateikt, kas viņus patiesi nomāc.
– Kad kautrējas skaļi izteikt savas vēlmes.
– Kad ārēji piekrīt tam, kam nepiekrīt iekšēji.
– Kad viņi mīl vārdus: nevienam nav vajadzīga patiesība, tikai tāpēc, ka viņi nenormāli baidās to atklāt un atzīt.
– Kad tuvību saprot tikai kā mehānisku laulāto pienākumu pildīšanu, nevis kā iespēju būt godīgam ar saviem mīļotajiem cilvēkiem.
– Kad nodot viņiem ir vieglāk, kā aprunāties, noskaidrot un izlabot.

Visparastākie attaisnojumi gandrīz katrai krāpšanai pāru terapijā ir: “Man sen jau tas viss bija apnicis…. mani nesaprata…. man nedeva to, ko es gribēju…. pret mani ne tā izturējās… viss bija uzkrauts tikai uz maniem pleciem”. Taču uz jautājumu: “Vai jūs centāties runāt par šīm problēmām un risināt tās?”, atbilde bija vai nu vilcināšanās un beigās izspiests “nē”, vai arī attaisnošanās, ka tādas sarunas ir bezjēdzīgas.

Godīgums.
Ģimene ir spējīga mums palīdzēt atkopties pēc vissāpīgākajiem kritieniem, ja mums godīgi pašiem gribas tajā būt, atgriezties tajā pēc visa un no visurienes, un dalīties visā, kas mums ir.
Un, jā, dažkārt ģimene, kurā, piemēram, esi tikai tu un tavs suns, izrādās daudz vairāk ģimene, kā vesela gvarde cilvēku, kuri ar mokām pacieš viens otru, bet baidās godīgi to atzīt.

© Ļiļa Grad
Foto: Arthur Goulart
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana…

Neviena cita naids tev nenodarīs kaitējumu, ja tu atteiksies tajā piedalīties…

Tas, kas netiek tālāk par tevi, paliek tur, no kurienes nācis…
Reizi par visām reizēm atļauj cilvēkiem domāt par sevi visu, ko tie vēlas – nav mūsu spēkos ietekmēt citu domāšanas procesus! – taču reizi par visām reizēm pārstāj uzskatīt, ka tavs pienākums ir kaut kadā veidā reaģēt uz to, kas tev nepatīk…
Reaģē uz to, kas tev patīk, un būsi vesels….
Atsaucies uz to, kas liks tev palikt gaišajā pusē, un nevilks uz iznīcības izdedzinātajām teritorijām…
Bet, ja kaut kas tevi tik ļoti grauž, ka tu vēlies pieradīt savu “labbūtību”, ja savā galvā tu sāc taisnoties, tad vērsties vajag nevis pie naida avota, bet pie sevis paša – vai gadījumā tā nav lepnība, tik ļoti vēlēties svešu cilvēku labās atzīmes?….
Atcel tos bērnu dienu uzstādījumus, kuros gandrīz katru no mums piespieda izpelnīties atzinību ar labu atzīmju palīdzību, nenovērtējot to,  kas mēs patiesībā bijām….

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana….
Tā ir APZINĀTA IZVĒLE, kas saglabās tevi un tavu emocionālo veselību, paziņojot par to, ka cilvēki, kuriem tā vai citādāk tu esi dārgs un vērtīgs, pat konflikta situācijā nesāks tevi nīst…
Mīlestība un cieņa tiecas pēc konstruktivitātes un radīšanas, tātad meklē RISINĀJUMUS, nevis iespēju iznīcināt….
Naids neko nerisina, tas nemeklē izeju, tas necenšas saglabāt to, kas ir…
Naids iznīcina….
Tas vienmēr iet iznīcības ceļu….
Un tie, kas to mums pārraida, necenšas kļūt mums tuvāki…
Viņi sevi iegulda tajā, lai nodarītu mums sāpes, ievainotu pašās neaizsargatākajās vietās…
Nepiedalies tajā!
Paej malā un netērē tam nevienu savu reakciju, izņemot vienaldzību…
Tas, kurš vēlēsies ar tevi mijiedarboties, atradīs veidus, kā to izdarīt…
Bet tas, kurš grib tevi nīst – jau ir atradis veidu, kā tevi pazaudēt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sāpēm…

Ir tāds teiciens – savākt sevi kopā pa gabaliņiem. Tā ir tāda tēlaina un ierasta frāze…. taču, piekritīsi, ka sadzirdēt vienmēr ir daudz vienkāršāk kā izdarīt? Ja vēl zinātu, kur ir šie gabaliņi un kā tos salikt tajā mozaīkā, kas izrādīsies kaut nedaudz harmoniska.

Ejot savus skarbos dzīves ceļus, un gadiem ilgi pie rokas vedot tos, kas vēl nav to pārvarējuši, es pazīstu ļoti daudzas emocionālo sāpju nokrāsas un saprotu, ka sākt šo salikšanu ir vērts ar šo sāpju atzīšanu. Jā, sāpes atnāk ne jau tāpēc, lai kautrīgi pastāvētu maliņā, kamēr tās kāds ievēros, un ne tāpēc, lai pret tām izturētos vienaldzīgi.
Vēl nevienam nav izdevies tās pārspēt, vai ignorēt.

Sāpes ir ļoti godīgs sarunu biedrs un parasti atnāk ļoti skaļi. To uzdevums ir padarīt acīmredzamu to, ko mēs centāmies padarīt neredzamu.Ja kaut kas notiek, bet mēs bailīgi pārliecinām sevi par pretējo, tā ir skaidri redzama pazīme tam, ka drīz dzīvot kļūs ļoti sāpīgi. Sāpes atņem mums interesi par visu, kas agrāk šķita tik aizraujošs. Sāpes saindē katru kustību, lēmumu, rīcību. 

Sāpes vai nu padara mūs aklus, aizkaitinātus, agresīvus, neiecietīgus, vai, gluži pretēji, sasaldē mūs, līdz esam pilnībā atvienoti no dzīvām reakcijām. Sāpes mūs padara par sliktiem draugiem, bērniem, vecākiem, mīļotajiem. Sāpes novērš mūsu uzmanību no mums pašiem, un brīžos, kad tās būs neciešamas, mums nebūs lielāku ienaidnieku par mūsu iekšējiem kritiķiem, skandālistiem un neiecietīgiem burkšķētājiem.

Ko ar tām darīt? Runāt, atšifrēt to noslēpumainās zīmes, atvērt savu atmiņu un noplēst vecās tapetes savu baiļu tumšajās istabās. Meklēt sākumu. Un visu to darīt ar nebeidzamu mātišķu mīlestību pret sevi – ar beznosacījumu mīlestību pret sevi. Nevainot sevi. Neienīst. Nelikt sev kaunēties. Nevainot sevi, neapvainot.

Sāpes neatnāk tāpēc, lai tevi piebeigtu, bet tāpēc, lai palīdzētu tev piecelties. Tev nāksies tās ielaist un kādu laiciņu kopā ar tām padzīvot – līdz brīdim, kamēr tās pārliecināsies, ka beidzot esi gatavs.. ja esi gatavs sev īstajam, autentiskajam, tās pazudīs. Ja, neesi – tās paliks lai turpinātu savu darbu.
Ka tu jūties? Un kur šobrīd atrodas tava sāpe?

…bet varbūt tās vairs nav?…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI

Skatoties no greizsirdīgu svešu likteņu kontrolieru skatupunkta, es diezgan vēlu satiku savu īsto cilvēku, diezgan vēlu nonācu pie sapratnes par to, ar ko es patiešām vēlos nodarboties, diezgan vēlu atpazinu tikai savējo dzīves ritmu, tikai savu ceļu, tikai savu stilu, tikai savas vēlmes… Taču es skaidri zinu, ka tas viss ir tikai mana izvēle.

Arī pirms tam viss nebija tukšs, taču godīgi atzīstos, bija aizpildīts ne ar to, ko es droši varu nosaukt par savu apzinātu izvēli. Un, jā, man galīgi nepatika tā dzīve, kurā es biju atkarīga no salīdzinājumiem, no svešiem viedokļiem, no bailēm kaut kur nepaspēt, vai no kaut kā atšķirties.

Manām mīļākajām “Zvaigžņu karu” epizodēm nav nekāda sakara ar karu. Man patīk mierlaika dzīve, kur kādas pilsētas teritorijā sajaucas visdažādākie personāži – nesaprotamu rasu, formu, tipu, milži un punduri, apaļi un kvadrātveida, skaļi un klusi. Un visiem pietiek vietas un neviens nevienam netraucē.

Tas ir mans sapnis. Lai visiem pietiktu vietas. Lai mēs viens par otru spriestu ne pēc ārienes, nacionalitātes, dzimuma, bet tikai pēc tā, kādi cilvēki mēs esam.

Kā izpaužamies, kā cienām viens otru, kā realizējamies, kā mums nav svarīgi tas, ka esam dažādi un neviens mums neliek naidoties, karot vai censties uz sveša fona atstrādāt savas ambīcijas.

Nesalīdziniet sevi ar citiem. Un nevienam netaisnojieties par savu laimi. Mēs dzīvojam pavisam nedaudz. Tad, lai šī dzīve pārstāj mums būt neciešama, briesmīga, bez iespējas būt drošībā.
Uzdāvināsim sev iespēju piedzīvot visu, ko no sirds vēlamies. 
Pat, ja neizdosies, mēs zināsim, ka centāmies, kā Makmērfijs filmā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.
Savās atšķirībās mēs neesam labāki vai sliktāki par citiem. Mēs vienkārši esam dažādi.

Taču mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt dzīvam un īstam…

Stilīgi, skaisti, seksīgi, veiksmīgi, trenēti un uztrenēti. Šo mūsdienu “vērtīgo vērtību” sarakstu, ar kurām mēs mērām savu “vērtību”, varētu turpināt bezgalīgi un tajā nav nekā nosodāma. Vienīgi iekšējā satura vietā ir tukšums, kas ir izšķīdis ārējos efektos.

Un, lūk, mēs jau domājam, ka gara spēks nozīmē vairāk piepūlēties sporta zālē līdz vēlamajam presītes reljefam, nevis nostāvēt sarežģītos dzīves apstākļos. Ka kritika ir labāks motivators nekā pieņemšana.
Ka skaļi demonstrēta seksualitāte  – tas ir tas pats, kas dabīga tās esamība. Ka laimīgām attiecībām pietiek, ja esam skaists pāris. Ka veiksme noteikti ir stāsts par grandiozu biznesu. 

Mēs izmisīgi investējam čaukstošos papīriņos, ārkartīgi pārdzīvojot savu fizisko novecošanos, aizmirstot, ka pienāks laiks, kad rūpīgi pulētā āda noļuks, bet, piemēram, prasme sarunāties ar otru cilvēku patiesā labestībā un sirsnībā, nekur nepazudīs.

Vērtīgi ir tas, kas ir līdz pašam galam. Kas no gada uz gadu tikai uzlabojas, ja tajā no sirds ieguldāmies.
Bet tā ir spēja dziļi saprast, just, piedzīvot. Tā ir drosme pieņemt sevi un citus cilvēkus jebkurās pārmaiņās un apstākļos. Tā ir prasme būt tuvībā un tajā palikt, pārstājot mētāties mūžīgos kaut kā labāka meklējumos. Labāk var atrast vienmēr. Jaunāk, skaistāk, gudrāk, veiksmīgāk. Bet. Ne tikai labāk par tiem, kurus esam gatavi bez nožēlas iemainīt, bet arī labāk par mums pašiem.

Es ļoti bieži redzu izbrīnu cilvēku sejās, kad viņiem uzdodu jautājumus par visvienkāršākajām lietām:

– Kā tu atbalsti savu tuvo cilvēku?
– Ko tu darīsi tad, kad viņš, iespējams, vairs nebūs ne tik skaists, ne veiksmīgs un vai pats esi gatavs savējām tamlīdzīgām metamorfozēm?
– Kā tu tiec galā ar vilšanos?
– No kā sastāv tava dziļuma dzīve, kura nav atkarīga no ārējiem apstākļiem?

– Kur tu liec savus aizvainojumus?
– Vai tu proti runāt par to, kas tev svarīgs, un vai tu proti konfliktēt, nepazemojot un nesaņemot pretī tadus pašus pazemojumus?
– Kas paliks, ja tev atņems to, ko var atņemt?

Šie jautājumi noved pie tiem domāšanas procesiem, kas bieži vien paliek aiz uztveres borta tiem cilvēkiem, kuri apmāti tikai ar svešiem vērtējumiem un neuzdrošinās ne uz ko citu, kā tikai paklausīgi izpildīt sabiedrībā atzīta dzīvesveida īstenošanu, kurā par visu jau citi ir padomājuši, tostarp arī par dzīves jēgu.

Tas ir brīnišķīgi – būt stilīgiem, skaistiem, seksīgiem un veiksmīgiem. Taču tas brīnišķīgi ir emocionāli dzīvos cilvēkos, kuri prasmīgi prot apvienot kā iekšējo tā ārējo, nepārvēršoties par robotizētām lellēm, kas atkarīgas no pašu neatvairāmības.

Ārējais izgaisīs kā rīta migla. Bet pilnvērtīga dzīve ir iespējama tikai tur, kur šī izgaisusī migla nav traģēdijas iemesls.

Palieciet dzīvi!

Ļiļa Grad
FOTO: NIDA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēlē savu spēli

Patiesībā viss ir diezgan sarežģīti un smalki. Pati psihe, smadzeņu darbība, un jo īpaši emocionālā sfēra, nevar būt kā “izdrukāta kardiogramma”, kas uz visu izdrukā tikai vienu pozitīvu reakciju un stabilu, ne no kā neatkarīgu darbību.

Un, veidojot veselīgas psihes jēdzienu, drīzāk ir vērts atzīmēt cilvēka spēju tikt galā ar dažādiem apstākļiem, nenonākot klīniskā depresijā un nedzīvojot atliktu dzīvi (uzskatot, ka tikai problēmu un citu grūtību neesamību var uzskatīt par pilnvērtīgu eksistenci).

Var teikt, ka mēs līdzināmies mobilajam telefonam. Gadās, ka tas ir 100% uzladēts, un tad mēs varam veikli sērfot pa visām opcijām. Gadās, ka uzlāde nav 100%. Gadās, ka vēl zemāka. Gadās, ka pavisam zema. Un gadās, ka nekāda. Kamēr to no jauna neuzladēsi.

Turklāt var gadīties, ka mūsu personīgajam zemajam uzlādes līmenim nav nekāda sakara ar ārējiem faktoriem un tomēr mēs jūtamies nekādi.

Un tas ir normāli. Nenormāli ir uzskatīt sevi par nenormālu, ja tev ne vienmēr gribas priecāties, ja ne vienmēr gribas iet ciemos, ja ne vienmēr gribas apskauties, pucēties, kaut kur traukties, ja ne vienmēr tu vēlies sastapt cilvēkus… Tu saprati, ja?

Ir nenormāli uztraukties par to, ka ik pa laikam tu sevī atklāj burkšķošo večuku, slinko tanti, sarkastisko klaunu, bēdīgo Pjero vai vienaldzīgo zirnekli. Patiesībā visi tie ir psihei tuvi un saprotami stāvokļi. Tāpēc, ka tie ir dabiski un tos nosaka daba.

Bet, lūk, modernās un aktīvi mums uzspiestās lielās spēles – ārkārtīgi motivētajos, vienmēr laimīgajos, vienmēr “komforta zonu” ienīstošajos, tajos, kas uzspļauj visām nepatikšanām, vienmēr enerģiskajos, pozitīvajos un sabiedrībā mīlētajos – ir ļoti bīstamas spēles.

Tās ir spēles, kas apkalpo skatītājus un nesaudzīgi ekspluotē aktierus.
Tie ir neizstrādātie kompleksi, kuros esot, cilvēks baidās svešās acīs izskatīties vienkārši cilvēks, nevis kaut kas ļoti īpašs.
Tās ir pakāpeniski uzsāktas iznīcināšanas programmas.
Tā ir ilūzija, ka vienmēr var atrast ielu, kur deg tikai viena zaļā gaisma.
Atrast jau, protams, var. 
Taču tas būs salauzts luksofors…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsti sevi vienmēr

Ja neatbalstīsi sevi – pazaudēsi otru cilvēku. Vai esi to ievērojis?

Neapmierinātība ar sevi, nesaudzīga attieksme pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atspoguļojas tajā, ar ko mēs izejam ārpasaulē. Pat tad, ja godīgi cenšamies neko neatklāt. Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi, tā cenšoties noslēpt savu iekšējo troksni. Pat tad, ja ļoti vēlamies dāvāt tikai gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, lai arī pati sirsnīgākā.

Pamēģini atcerēties un sapratīsi, ka visos labākajos savas dzīves brīžos, tu esi bijis vismazākajā konfliktā ar sevi. Tu sev patiki. Vai vismaz minimāli piekasījies saviem trūkumiem. Un tad taču tu sajuti vislielāko atsaucību no ārpasaules.

Un tas nav stāsts par citiem. Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis gaidām, kad kāds cits atzīs, novērtēs, paslavēs. Un spēt pastāvēt par sevi, atteikties no nežēlīgas kritikas un vispār būt laipnam pret sevi, lai kas arī notiktu, ir daudz prātīgāks lēmums, nekā kļūt par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz mirkli neatslābinot savu nežēlīgo kontroli.

Atbalsti sevi vienmēr. Jo tikai tad, kad tu zināsi, kā tas ir, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem tuvajiem. Ne ātrāk. Un dodoties savas krāšņās dzīves jaunajā dienā, novēli sev tajā vienkārši noturēties. Un tas ir daudz svarīgāk, kā skaļi uzvarēt.

© Ļiļa Grad
FOTO: Dominika Roseclay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jautājums sev

Šobrīd daudzi vēlas uzzināt: vai tiešam tā ir taisnība, ka neviens nevienam neko nav parādā?
Iespējams, ka ta nav taisnība, taču viss, kas tiek iekasēts no cilvēka pienākuma līmenī, nevis viņa personīgās vajadzības dēļ, diez vai var tikt uzskatīts par patiesu un darītu no sirds. 

Un, ja atkal un atkal mēs saskaramies ar totālu mūsu centienu un vēlmju neatbalstīšanas sienu no to cilvēku puses, ar kuriem mēs cenšamies veidot kaut kādas attiecības, tad jautājums vairs nav viņiem, bet gan mums pašiem: kas mums deva ticību tam, ka šīs attiecības vispār ir iespējamas?

– Jautājums sev: kāpēc es izvēlējos cilvēku, ar kuru mums nav kopīgas valodas, kurš nevēlas dialogu, nevēlas neko apspriest un neinteresējas par manu dzīvi?

– Jautājums sev: vai tikai nav tā, ka viņš mani spoguļo? Iespējams, mūsos sašutumu rada tieši tā reakcija, ar kuru mēs paši esam gana dāsni?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man negrib dot? Vai tas nav tāpēc, ka tādējādi mēs varam izjust savu ietekmi uz citiem cilvēkiem, un novērtējam tikai to, kā mums nav?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik grūti cienīt otra “nē” un tik viegli uzstāt uz savu “jā”?

– Jautājums sev: kāpēc es domāju, ka mīlošam cilvēkam obligāti ir jāpiekrīt visam, ko es viņam piedāvāju?

Godīgas un patiešām pārdomātas atbildes, nevis zibenīgi automātiski uzstādījumi, kas sēž galvā kā šabloni, var palīdzēt tikt galā ar jebkuru situāciju.

Piedāvāt. Jebko. Aprunāties, salīgt mieru, noskaidrot situāciju. Piedāvāt, paužot cieņpilnu attieksmi pret otra cilvēka tiesībām padomāt un arī tiesībām atteikt.

Šādā gadījumā attiecības sasniedz veselīgu līmeni vai vismaz kļūst tik caurspīdīgas, ka rodas sapratne: mēs viens otra dzīvē esam nejauši, un tad vislabākais ir iet katram savu ceļu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par godīgumu pret sevi

Izdarīt savu izvēli un atzīt to – arī tas ir godīgums.
Godīgums – pieņemt to dzīvi, kura tev ir tieši šobrīd.
Godīgums – zināt, ko tu patiesībā vēlies.
Godīgums – būt tikai ar tiem, ar kuriem tu nespēj dzīvot melos, imitējot to, kā nav, lielajā mazās dzīves traģēdiju teātrī, kurā neviens nevienam nav vajadzīgs un nav svarīgs, taču publika smaida un aplaudē.

Es nemīlu apkopot jelkādus rezultātus, taču mirklī, kad sākās mans godīgais briedums, man ļoti iepatikās vērot savas dzīvās dzīves reālo temperatūru.
Vai atceros, ko piedzīvoju? Vai apzinos savas domas un rīcību? Vai skaidri zinu, pa kādu ceļu eju un kurp dodos? Kā man ir ar citiem? Kā viņiem ar mani? Vai esmu iemācījusies saprast, ka robežas ir manī, nevis kaut kur ārpusē un, ka nevienam nevar piespiest tās ievērot, ja es pati neesmu spējīga atrast sevī spēju cienīt pašai sevi un citus?

Vai esmu gana drosmīga, lai nenosauktu par ienaidniekiem katru, kurš mani nav pieņēmis un iemīlējis? Un vai pati esmu iemācījusies vienkārši distancēties, necīnoties ar tiem, kurus pati neesmu spējusi pieņemt un iemīlēt?

Vai labā nozīmē esmu pārvērtusies par lepnu kaķi, atsakoties no suņa uzticības pat tiem, kas spārda un mērdē badā, piesietu atkarības ķēdē?
Iespējams dzīvās dzīves temperatūra var izrādīties pavisam niecīga, taču tā ir skaidra pazīme tam, ka cilvēks ir atmodies.

Labi, kad blakus nav salstošo, kuri baidās pateikt, baidās no savām rētām un nepilnībām.
Labi ir tad, kad tur, kur tu dzīvo un starp tiem, ar ko kopā esi, nav vērtējošo, kas tevi sūta kaut ko atstrādāt, kuri ir hroniski neapmierināti ar visu, ko tu dari. Ir labi tad, kad tevī nav mokošo baiļu izrādīties sliktam tad, kad kaut kam nepiekrīti, kad saki “nē”. Kad tev nav jātaisnojas par savu slikto garastāvokli, par to, ka šobrīd nesmaidi. Ir labi, kad nav jāaizstāvās – ne ar vārdiem, ne kulakiem.

Vislielākas skumjas mani pārņem tad, kad esmu blakus tiem, kuri saslēgti savā nekad neatslābstošajā gatavībā aizstāvēties un sist pretī.

Es to izjūtu ļoti spēcīgi un skumstu, jo zinu, no kurienes rodas tāda gatavība un pat bravūra, kas radusies no drošības ilūzijas, kuras patiesībā nav. Tā saistīta ar faktu, ka nebija drošības, pieņemšanas, un patiesas tuvības pieredzes, un nebija pieredzes, ka cilvēks panāk tev pretī, nebija uzticēšanās pieredzes un iespējas vienkārši atslābināties un pārstāt atsekot to, kā citi uz tevi reaģē.

Es uzskatu, ka drošība (emocionālā, fiziskā, seksuālā) ir viens no pašiem svarīgākajiem mūsu dzīves vaļiem, kas nodrošina mums līdzsvaru, iespēju būt laimīgiem, realizētiem, spējīgiem dzīvot mierā gan ar sevi gan citiem.

Mana ilggadējā pieredze darbā ar traumām liecina, ka kvalitatīva izeja no tām vienmēr ir saistīta ar iekšējās drošības iegūšanu un iepriekš nemitīgi darbojošos aizsardzības mehānismu apturēšanu.

Mīļie, atbruņojieties! Atcerieties, ka, ja jūs bezgalīgi ilgi slīpēsiet savu kaujas mākslu, tad līdz mūža beigām būsiet karā. Ja tas ir tas, uz ko jūs tiecaties, ok, turpiniet. Ja vairs neatceraties, kad vispār esat bijuši atslābināti, apstājieties! Laiks sevi dziedināt!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo emocionāli nobriedušāks tu kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem. Vai vispār to nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem – absolūti jebkādiem. Un nav mums kādam jāaizbāž mute, jāmēģina atcelt kāda viedoklis, vai kādam jāatņem viņa vajadzības. Un labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā, ka viņiem ir tiesības svešā dzīvē būt galvenajiem. Muļķības.

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir. Un mēs esam tādi, kādi esam. Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt pašiem savas reakcijas. Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino. Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši.

Neuztvert tos vērtējumus, kuri ir pretrunā ar mūsu pieņemtajiem lēmumiem. 

Un neatstāt sev tās birkas, kuras mums citi piekarina. Neciest no tās nemīlestības, ar kuru soda. Necerēt uz atbalstu, kuru mums nesniedz. Neklauvēt pie durvīm, kuras mums neatver. Un neizpaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest. Nepadoties manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…

Kamēr mēs neesam to visu pieņēmuši – tikmēr tas nav mūsu. Un kamēr mums nav atņēmuši – mēs neatdosim. Jo ātrāk to saproti, jo mazāk pēc tam jebkurās attiecības būs problēmu. Bez izņēmumiem, pat vistuvākajās attiecībās. Tāpēc, ka, ja mūsu tuvākie grasās no mums vīt virves un nevēlas meklēt veselīgus veidus, kā risināt problēmas, viņi attālinās. Un mēs nevaram pārkāpt to slieksni, aiz kura mūsu likumi nedarbojas…

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru arsenālā nav nekā cita, izņemot primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumu, vēlmes uztiept otram vainas apziņu, ilgus boikotus, uzpūstas lūpas un visādas citas muļķības, kas labi noder līdz kādiem deviņiem gadiem, ne ilgāk.

Bet iekšējais bērns, ar kuru tik ļoti gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ. Un tas vajadzīgs apmēram desmit procentus, pretstatā deviņdesmit procentiem pieauguša cilvēka. Lūdzu, pieaugam, mani mīļie! Un viens no otra kaut ko vēlamies tikai saprātīgās robežās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis