Iemācīties būt tajā, kas notiek

Oktobris šķiet apstājies…klusi izstiepis atlikušās dienas šaurā mitrā joslā, pa kuru vecmodīgos gumijas zābakos brien pati dzīve.
Nesteigties.
Tas mums atstāj arī laiku padomāt. Un ikvienam vajadzētu izvēlēties savu emocionālo autonomiju, nevis akli reaģēt uz to, kas nāk no visaktīvākajām masām.

Mani mīļie, tie ir maldi, ka pūlī ir drošāk. Vienkārši tajā grūti saskatīt, kurš tika samīdīts…
Un tāpēc pašos trauksmainākajos laikos visstabilākie nereti izrādās ne tie, kuri šķiet cīnītāji vai krīt ilūzijās par to, ka totāla kontrole garantē to, ka ar tevi nekas slikts nenotiks.
Panika, steiga, vēlme atbrīvoties no spriedzes, apmētājot ar naidīgām dusmu bumbām tos, kuri tās atpakaļ nemetīs – tas ir strupceļš, lai arī šķiet īsākais.
Izvēlēties šādu ceļu nozīmē neizvēlēties sevi un neko neieguldīt savā veselumā.
Arī gulēt totālā bezdarbībā, gaidīt labākus laikus, nozīmē ignorēt tagadni un atteikties no psihei ļoti vajadzīgās adaptācijas, kas var iedarbināt iepriekš nepieprasītus mehānismus.

Tāpēc ir jēgpilni izvēlēties iespējamo, to, kas nenoved pie regresa, iznīcības, atteikšanās veidot jaunu jēgu, lai turpinātu dzīvot, ticēt, cerēt, mīlēt, radīt, apdāvināt vienam otru ar rūpēm, siltumu, izlemt par labu pārmaiņām… un neuzskatīt bezspēcības sajūtu dzīves priekšā par to stāvokli, kurā nav iespējams neko darīt.
Var darīt. Tikai nāksies iemācīties būt tajā, kas notiek….

Ļiļa Grad
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana mazā pasaule

Mani mīļie, saprast un izveidot savu personīgo mazo pasauli, bet neuzspiest to lielajai pasaulei, kura tev nepieder, kā vienīgo pareizo – ir vēl viens pieaugšanas posms, kura pārvarēšana ļaus izvairīties no daudziem liekiem satricinājumiem…

Tava pasaule – tā ir tava. Un to ierobežo tavas zināšanas, tavas vēlmes, tava pieredze, tava izvēle, tavas dotības un iespējas.
Ja tev tajā ir labi un mierīgi, tu turpini to labiekārtot un uzaicini tajā tikai tos, kuri ir saskaņā ar tevi un kuri labprātīgi vēlas ieiet pa tevis atvērtajām durvīm.
Ja ir trauksmaini, nemājīgi un vientulīgi, tu sāc mākslīgi vervēt absolūti svešus cilvēkus, devalvējot viņu nesaskaņas ar sevi, pārejot uz personībām un apvainojumiem, kaut tev nav objektīvu argumentu pret to, kas tev šķiet nepareizi.
Visticamākais, šādas nepareizības nemaz nav, taču ir tavas bailes palikt mazākumā, un vēl neizdzīvotās pusaudžu bailes tikt atstumtam – tieši šo baiļu dēļ pusaudži apvienojas baros, jo tā jūtas daudz drošāk.
Būt pusaudzim, kad tu vairs tāds neesi, ir diezgan liela patoloģija…
Tāpēc ir jēdzīgi pēc iespējas ātrāk iemācīties būt savas mazās pasaules saimniekam, bet delikātam lielās pasaules viesim, kas reizi par visām reizēm ir atbrīvojies no vajadzības savas bailes uzdot par savu paaugstinātu nozīmīgumu.
Lielajā pasaulē ar pastāvību nevar rēķināties, taču tieši tur mēs iegūstam spēju dzīvot bez garantijām un tikt galā ar neatgriezeniskumu.
Bet mazā pasaule dziedē mūsu rētas, tāpēc, ka tā ir piepildīta ar pieņemšanu un Mīlestību…
Uzvārīt no šīm pasaulēm ērtu kompotu neizdosies… un tā ir vēl viena pieaugušo pasaules patiesība.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices

Kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, viņai bija jau daudz gadu. Kaut gan, kas tas ir “daudz” ņemot vērā to zibens ātrumu, kadā viss notiek, un tu nekad nespēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viss tik ātri pagāja? 
Viņa staigāja ar spieķīti, taču vēl joprojām strādāja par pasniedzēju.
Viņas istabā pie gultas, pārklātas ar skaistu pledu, grēdās sakrāmētas gulēja grāmatas.
Īru seters Dunja pacietīgi gaidīja, kad saimniece uzvilks savu smaragda krāsas jaciņu, kas pieskaņota platajām rūtainajām biksēm, ar roku noglaudīs savus ezītī grieztos sirmos matus, un nedaudz klibojot ar savu slimo kāju, būs gatava doties ikdienas obligātaja pastaigā, neskatoties uz to, kādi ārā laikapstākļi.
– Jautā, – viņa ironiski pasmaidīja. Viņai ļoti patika mani tiešie jautājumi un arī atbildēja viņa uz tiem tieši.
– Es domāju, vai ir iespējams šādā vecumā vēl par kaut ko brīnīties? – es biju bezkaunīga.
– Es arī par to domāju… un brīnos tikai par vienu: man nekas nav apnicis.
– No rītiem man sāp kājas, bet man ļoti patīk, ka varu tās nolikt uz grīdas.
Man ir maz spēka, bet man ļoti patīk būt tajā tīrībā, kuru es radu pati.
Man ir 22 sirdij ļoti dārgas kapu kopiņas, taču es nevienu patiesībā neesmu pazaudējusi – es runāju ar viņiem kā ar dzīviem.
Man nav bijis daudz vīriešu, taču neviens no tiem, kas bija, nevarētu pateikt, ka es esmu diedelējusi vai gaidījusi no viņiem mīlestību.
45 gadus es pasniedzu “mirušo” zinātni, kurā vairs nav ko atklāt, taču katrā lekcijā es pamanos to izdarīt.
Man ir diezgan nejauks raksturs, un es sevi esmu iepazinusi visdažādākajos stāvokļos, taču tas mani vēl ne reizi nav pievīlis: kad negaidi brīnumus un nebaidies nebūt laba visiem, dzīve kļūst diezgan patīkama.
Es nedzīvoju savu bērnu dzīves, jo man ir savējā, un man ir izdevies mīlēt viņus tādus, kādi viņi paši izvēlējās būt.
Un vēl es klausījos “Autumn in New York” paša Ņujorkā, un tātad dzīve ir izdevusies, kā vispār tā var apnikt?

Mani mīļie, ko vēr te piebilst?
Ko vēl piebilst, izņemot vienu: diez kāpēc kādam dzīve svin savus klusos un gaišos svētkus, bet kādam tā skumji sēž tālākajā kaktiņā, no kura to tā arī nekad neizlaidīs?

Ja godīgi, es nezinu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mīl, tad saudzē.

Es jau sen ievēroju, ka tie cilvēki, kuri ir apsēsti ar vēlmi saņemt, neko nespēj saglabāt pēc tam, kad saņēmuši…

Ne no lietu pasaules, ne dzīvās.
Ar mantām – parasti palieto un pēc tam izmet.
Ar cilvēkiem… neirotiski kontrolē, ir greizsirdīgi, cenšas “ganīt”, absolūti neinteresējoties par to, ko jūt, domā un elpo cilvēks, kuru vakar tik aizrautīgi medīja.
Daudzi uzskata, ka tie, kuri gadiem ilgi lenc un iekaro, noteikti kvēlo vēl nepieredzētā mīlestībā.

Bet, nē…

Viņi kvēlo bailēs no zaudējuma, savu kaprīžu un apsēstību verdzības. Tā ir absolūti egocentriska teritorija, kurā vispār nav svarīgas citu cilvēku vajadzības, tikai savas. Par katru cenu.

Tā izlutināts bērns uzrīko koncertu, pieprasot savu mantiņu, bez kuras, šķiet, viņš neizdzīvos…. bet pēc tam, knapi stundiņu to pamocījis, iemet kaktā uz visiem laikiem.
Mantiņai šeit nekad nav nekādas vērtības.

Lieliem puisīšiem un meitenītēm arī mantiņām nav nekādas vērtības… bet tikai mantiņas nu jau ir dzīvas.

Kad mīl, tad saudzē. Vienmēr.

Ļoti piesardzīgi ienāk, nekad necenšas ielauzties. Saudzīgi mijiedarbojas un kopā veido savu stāstu. Saudzīgi rūpējas par to, lai tas turpinātos.
Bet tie, kurus interesē tikai saņemšana, neprot atdot. Arī saudzēt neprot.

Mani mīlie, atcerieties šo tad, kad kāds uzstājīgi centīsies jūs okupēt, neapstājoties pat uz mirkli, lai saprastu, vai jūs to vēlaties vai nē…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KĀ TEV IET?

Skumjais puisis septembris ir nopircis biļeti uz vilcienu rīt naktī, tā arī nesaprazdams, kādu atvasaru te visi no viņa bija gaidījuši.

Drusciņ sabēdājies.
Slēpj asaras, bet tās vienalga naktī klusiņām bungoja pa auksto palodzi…
Es gatavojos no viņa atvadīties, klusi čukstot, ka tas viss ir normāli – būt sev pašam, nevis tam, ko vēlas redzēt citi un darīt tikai to, ko no tevis sagaida.

Tas ir normāli atkāpties no visiem noteikumiem, kuros tev sola, ka viss būs labi tad, kad tu kļūsi labs un ērts visiem…. bet tie melo.

Tas ir normāli netēlot, ka esi nesatricināms un vienmēr sasniedz to, ko vēlies.

Un normāli ir samazināt ātrumu, kad nevari un negribi ātri. Normāli ir nemērīt savu vērtību ar svešām uzslavām un normāli ir necensties “piegriezt” savu dzīvi atbilstoši strauji mainīgajai modei.

Mani mīļie, pašpietiekamība nenozīmē to, ka tev neviens nav vajadzīgs, kā dažiem tas varētu šķist…

Šajā attīstības un psiholoģiskā brieduma pakāpē tev ir vajadzīgas TIKAI veselīgas, godīgas un savstarpēji atbalstošas attiecības jebkurā līmenī, un, ja kāda iemesla dēļ tās nav iespējamas, tu esi gana pašpietiekams, lai neietu uz pazemojošiem kompromisiem, kuros par ilūziju “Es NEesmu viens” ir jāmaksā ar sevi.

Visas problēmas sākas tad, kad mēs paši sev esam vajadzīgi mazāk kā kāds cits…

Interesanti, vai klusētājs oktobris to zin?

Jā, nē, ir pats īstākais laiks gan viņam, gan mums katram uz mirkli apstāties, kā savulaik Čelentano savā brīnišķīgajā dziesmā: … es esmu nedaudz apstājies, lai saprastu, kā man pašam iet…

Kā tev iet?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebēgt no bailēm

Pa īstam atbrīvoties no bailēm nenozīmē nekad nebaidīties.

Pa īstam pārdzīvot nodevību vai rūgtu šķiršanos nenozīmē nocietināties pret jebkurām attiecībām un saņemt garantiju, ka vairs nekas tāds neatkārtosies.
Pa īstam iziet no bēdām nenozīmē tās aizmirst.
Pretējā gadījumā izrādīsies, ka nonākt līdz dziedināšanai nozīmē atslēgt sevi no dzīvām sajūtām un paslēpties mākslīgā amnēzijā no visa, kas izraisa sāpes.

Daudzi saka: es negribu neko just un neko nevēlos atcerēties.

Tāda vēlme ir saprotama, īpaši tad, ja ciešanas ir ļoti lielas.
Taču šādi centieni sevi pasargāt balstās tikai un vienīgi uz pašapmāna.

Mani mīļie, izdziedināties nozīmē pilnībā atritināt visu šo kamolu…

Saprast savu baiļu dabu un paskatīties tām acīs.
Tikai tad tu zināsi, par ko tās tevi brīdina un ko tev ar tām darīt.

Nodevībā neiet līdzatkarīgā vienpusējo ceļu, cieši turoties pie upura lomas, kuru viegli var nodot, pamest, pazemot, izmantot, bet uzņemties savu daļu atbildības, atmetot visas savas ilūzijas un atbildot sev uz jautājumu: no kura brīža tava pašcieņa ir kļuvusi lētāka par iespēju saglabāt attiecības, kurās  vērtīgs bija tikai kāds viens…

Kāpēc kalnos cilvēki pieaug? Tāpēc, ka izaug līdz patiesībai, kur tā nekad līdz galam neaiziet, bet izdzīvotais un pieņemtais nesagrauj dvēseli un nepārvērš to par pagrabu, bet gluži otrādi padara daudz noturīgāku un pieņemošāku pret to dzīves pusi, kur prieku var sagādāt pat rudens vējā izmircis pīlādža zars.

Ja tu vēlies izdziedināties nevis nemitīgi bēgt no nemitīgajām nepārvaramībām, tad nāksies apstāties, lai pārvarētu tās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec mierā tos, kam NEVAJAG…

Liec mierā tos, kam NEVAJAG…
Tā es sev pateicu pirms daudziem gadiem un kopš tā brīža vēl ne reizi neesmu pārkāpusi šo ļoti godīgo noteikumu. Man ļoti patīk šī mana NEpārkāpšana… un arī citu.
Tie nav tikai vārdi par nepiepildāmu vēlmi būt mīlestībā ar kādu. Tas ir daudz plašāk – neiespējamība mijiedarboties jebkurā līmenī: draudzības, radniecības, profesionālajā, partnerībā…

Nevajag šajā neiespējamībā, kas nāk no otra cilvēka, meklēt naidīgumu, narcistisku atspoguļojumu, manipulāciju (kaut mēdz būt arī tā).
Nav vērts, tāpēc, ka tā tu vari izrādīties iesaistīts sarežģītā vienpusējā procesā, kas atņem spēku un laiku, bet neko nedod pretī, izņemot apjukumu, nekonstrutīvu aizvainojumu un iztukšošanos.
Nav vērts domāt par to, kurš te labāks vai sliktāks. Vienkārši ir atšķirīgi.
Nav vērts, mani mīļie, jo svešam NEVAJAG var būt tikai viena abpusējības forma – mūsu atbildes NEVAJAG…
Ne jau atriebības dēļ. Bet gan dēļ veselā saprāta.

Ja cilvēkam nevajag tevi redzēt, dzirdēt, sarunāties ar tevi, apmainīties viedokļiem, piedalīties kopīgos projektos, izpausties un izjust pret tevi interesi un visu pārējo, no kā veidoajs pilnvērtīgas cilvēciskās attiecības, tad te nu arī ir atbilde.

Turklāt NEVAJAG var arī neteikt skaļi – pietiek jau ar to, ka nav šī cilvēka klātbūtnes.

Protams, var nodarboties ar amatierisku dramaturģiju un savam mierinājumam sacerēt daudz skaistu atbilžu par tēmu, ko tad viņam patiesībā VAJAG, tikai viņš nevar, viņam nav tādu apstākļu, jāatrod cita pieeja viņam, viņš vēl nav gatavs, tikai nedaudz jāpagaida, viņš ir jāglābj, kaut kas man jāmaina sevī, jāpiedāvā viņam kaut kā savādāk… bet kam gan vajadzīga visa šī dramaturģija, ja tikai viens no diviem tajā lēkā kā zvirbulis, bet otrs dzīvo pavisam citu dzīvi?

Var jau piedāvāt un var atstāt durvis pusatvērtas – uz kādu laiku. Ja VAJADZĒS, atsauksies un tu izvēlēsies, vai tevi sasniedz šī atbalss.
Viss parējais ir netaisnīga okupācija un tajā labākais rezultāts ir trofejas sagrābšana vai arī nožēlojama dzīve svešas dzīves ceļmalā.
Nevis mijiedarbība.
Saproti, ka tikai dziļa iekšēja trauma liek domāt savadāk un ticēt tam, ka šo mijiedarbību iespējams izlūgties vai sagaidīt.
Un vēl, iespējams, neciešamas iekšējas sāpes, kas nevēlas samierināties ar to, ka šis NEVAJAG var būt pat pret savu mammu, savu paša bērnu un pat pret to, kam esi gatavs atdot visu.
Bet tā notiek.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par veco un jauno savu dzīvi

Lai ko arī tu mācītos, cerībā uzlabot savu dzīvi, tev jau ir tā, kas šobrīd ir…
Un par pašiem lielākajiem maldiem kļūst apzināta vai neapzināta izvēle neievērot to, noliegt, kaunēties, neieredzēt, nenovērtēt vai vienkārši uzskatīt par saņurcītu melnrakstu, kuru pēc tam, kad viss brīnumainā kārtā pārvērtīsies, tu varēsi izmest miskastē.

Es daudzas reizes esmu redzējusi kā cilvēki fanātiski uzsākuši šodien tik moderno “darbu ar sevi”, kļūst toksiski nežēlīgi ne tikai paši pret sevi, bet arī pret saviem mīļajiem, un vispār pret visu, kas patiesībā tā arī palikusi vienīgā viņu mītnes vieta.

Tas ir ļoti labi, ka rodas vēlme iet uz priekšu, izlemt par labu svarīgām pārmaiņām, atvērt sevī ko jaunu, taču tas nenozīmē, ka nekavējoties ir jāatsakās no savas pagātnes un tagadnes, īpaši tad, ja tās nav bijušas nemaz tik traģiskas, bet vienkārši atšķīrušās no tā, ko tu pēkšņi esi sagribējis – ļoti izšķērdīgi un netaisnīgi.

Terapijas laikā es vienmēr cilvēkus brīdinu, lai nelolo ilūzijas un neizdomā savas transformācijas tikai tadēļ, lai ātrāk varētu ārējai pasaulei nodemonstrēt sevi-jauno… tā tas nedarbojas.
Drīzāk pretēji, visbiežāk ieved dziļā atkarībā no nepieciešamības par katru cenu sevi-parasto pielauzt līdz sev-ideālajam, lai varētu izpelnīties apkārtējo cieņu un apbrīnu.

Lai cik paradoksāli tas neskanētu, jauna dzīve – tā ir tā pati dzīve, kas tev ir šobrīd, tikai pie noteikuma, ka tu pret to izjūti dziļu cieņu…
– jūties labi tās neviennozīmīgajos plašumos…
– esi noturīgs un spēj izturēt visu, kas tajā neizbēgams….
– dzirdi sevi un visus pārējos tās iemītniekus….
– saudzīgi izturies pret tās neilgmūžīgajiem īpašumiem…
– izjūti nepieciešamību dzīvot tīrībā…
– tev pietiek drosmes atvērt durvis tiem, kurus tu vēlies ielaist un tiem, kas aiziet pret tavu vēlēšanos…
– tu esi atbildīgs par visu, ko dari un izvēlies.

Vai nav tā, ka tā visa iepriekš nebija un tāpēc tu to sāki tik ļoti nīst, ka vēlies pilnībā izmēzt no savas atmiņas?

Iespējams, tieši tāpēc, labāk ir nevis domāt par kardinālām revolucionārām pārmaiņām, cerot, ka vecā sagraušana atnesīs tūlītēju laimi, bet klusiem solīšiem, lēnītiņām iet izvēlētajā virzienā….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tik vienkārši

Kurš mīl tos, ar kuriem vienkārši?
Es mīlu. Ļoti.
Mīlu, novērtēju un apbrīnoju, tāpēc, ka vienkārši nenozīmē vienšūnaini, vai arī ērti kā ar grīdas lupatu.
Nokļūt līdz vienkāršībai attiecībās ar otru cilvēku ir tas pats, kas iegūt tādu meistarības pakāpi, kurā viss kļūst skaidrs bez jucekļa, specefektiem, traucējošiem manevriem un samudžinātiem scenārijiem …
Kļūt pieejamam, caurspīdīgam un godīgam ir daudz grūtāk, nekā bezgalīgi pūst miglu acīs, izspēlēt varenas drāmas, atrast iemeslus arvien jauniem un jauniem konfliktiem, neprast sarunāties tieši, pierakstīt savas domas otra galvai, piedomāt, uzspiest savus stāvokļus…. citiem vardiem – būt sarežģītam.
Grūtības parasti mistificē cilvēki ar nestabilu un zemu pašvērtējumu. Tad šķiet, ka milzīga balva ir izpelnīties kāda labvēlību, kurš augstprātīgi ved tevi cauri sarežģītiem labirintiem, bet tam, kurš nāk tev pretī atvērtām rokām un neko nepieprasa, nav nekādas vērtības.
Vienkārši ir tad, kad tevi pieņem un nenostāda rindā.
Vienkārši ir tad, kad tev uztic savas jūtas un ir gatavi tavai uzticībai.
Vienkārši, mani mīļie, ir tad, kad ir vienkārši.
Vienkārši tieši uzprasīt, vienkārši tieši atzīties kādā savā kļūdā, vienkārši saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, vienkārši konfliktēt, vienkarši cienīt, vienkārši nenodot, vienkārši nevadāt aiz deguna, vienkārši teikt patiesību, vienkārši palūgt piedošanu, vienkārši būt dabiskam, vienkārši uzņemties savu daļu atbildības un vienkārši turēt solījumus…
Vienkārši mīlēt, nevis mūžīgi zīlēt, kā pret tevi izturas… mūždien uzdurties uz hroniskas neapmierinātības kazas ģīmīti…. mūžīgi meklēt, pie kā atkal esi vainīgs…. mūžīgi nepaļauties ne uz viena atbalstu…. mūžīgi atskaitīties un taisnoties…. mūžīgi gaidīt apbalvojumu, kad beidzot līdz tevīm nokāps šī uz pjedestāla nostādītā Sarežgītība, ar kuru, kā ļaudis runā, esot ļoti interesanti…
Man – nav interesanti
Es esmu izaugusi.
Izaugusi līdz vienkāršībai. Un atpakaļ vairs negribu…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršā laime

Doties uz turieni, kur nedzird ikdienas steidzīgās dzīves troksni, aizvērt acis, uzskaņoties uz dziedējošajām dabas skaņām un ieslīgt svētlaimē – tas ir brīnišķīgi.

Taču, ja tu to proti tikai tādos apstākļos – tu neesi brīvs.
Un arī noskaņots tu esi nevis uz to, ko vari pats, bet gan uz ārējiem apstākļiem, citu cilvēku vēlēšanos-nevēlēšanos ieguldīties tavos plānos, vides atbilstību-neatbilstību tavām vajadzībām…

Taču saki, kur gan atrodas šis Eldorado, kurā nav neviena melnumiņa un kur visi priecīgi steidz tev pretī?
Tāda nav!

Toties ir katra diena, kurā viss nemēdz būt salikts pa plauktiņiem, kurā nav viennozīmīgi labo vai slikto, un nav pārlieku lielas atlaides mūsu pašu īpašajiem apstākļiem…
Un tātad nav vērts ārpusē meklēt to, kas tevi sasildīs. Ir vērts sākt meklēt sevī pašā spēku un atbalstu.

Var apbraukāt simtiem retrītu un ticēt, ka esi sasniedzis tajā meistarību un harmoniju, taču tas kļūs par patiesību tikai tad, kad būsi ticis skaidrībā ar savu realitāti, kad spēsi izturēt parastos sadzīvistiskos apstākļos, spēsi uzbūvēt kvalitatīvas attiecības ar citiem cilvēkiem, izveidosi kaut ko savu un parādīsi, ka spēj justies laimīgs ārpus pieķeršanās vispārpieņemtas laimes atribūtiem.

Mani mīļie, tas ir paradokss, bet parastā vidē justies dzīvam un pilnvērtīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, bet arī daudz foršāk, nekā fantazēt par sevi kā par apgaismotiem dieviem un dievietēm, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis