Kad tava pasaule šūpojas

Kad tava pasaule sāk šūpoties, tu automātiski pārcelies uz drošāko tās teritoriju. Tā psihe sevi aizsargā. Tā anestezē tavas sāpes, tavu šoku, tavu stresu ar tām lietām, kuras tu vislabāk proti darīt, un tās kļūst par tavu glābšanas laivu, kas tevi pārceļ neitrālos ūdeņos, lai uz mirkli vispār neuztvertu notiekošo.

Es atceros savu vecmāmiņu ar viņas milzīgajām segām, darinātām no lupatu gabaliņiem. Viņa kā klusējošs robots šuva tās dienām un naktīm, metodiski velkot ārā no vecas spilvendrānas daudzkrāsainus audumu gabaliņus. Tas nozīmēja, ka viss ir slikti.

Mans draugs Ļoška skrēja kā Forests Gamps, jebkuros laikapstākļos, jebkurā gadalaikā krājot savus izmisuma kilometrus.

Mans maģiskās Pēterburgas maigais zieds Maija… Kad es pieķēru viņu uz grīdas ar bumpbuļcepuri galvā zīmējam savus zīmējumus, es sapratu, ka viņai ir tāpat kā manai vecmāmiņai.

Kad nomira mana māsa, es noliku telefona klausuli, paņēmu no plaukta grāmatu, un lasīju to līdz nākamajam rītam. Es neatceros, par ko bija stāsts tai grāmatā, bet zinu to, ka tā mani paglāba.

Kāds mans pacients atzinās, ka visus savus dzīves satricinājumus izdzīvoja garāžā, kārtojot savus instrumentus un mehāniski darot atslēdznieka darbus uz sava mazā darbagalda.

Stass savas slimības saasinājuma laikā, kad bezspēcīgi ir pat visspēcīgākie farmakoloģiskie līdzekļi, bez atlīdzības strādā par nedziedināmi slimo ļaužu kopēju. Tādā veidā ar līdzcietību nosedzot savu bezspēcību un aizejot no savām personiskajām ciešanām.

Kas tev patīk? Ko tu vari? Kur tev ir iespēja paslēpties, kad grūti? Radošums, darbs, cilvēki? Domā par to tagad. Ieliec sevi tajā pirms pasaule sāk šūpoties. Un tā šūposies, jo nav tādu pasauļu, kas būtu statiskas. Viss šūpojas un nekas par to nebrīdina iepriekš. Un tāpec ir svarīgi, ka tev ir sava rūpīgi kopta saliņa, uz kuras tu uzkāpsi, kad palīdzība vēl tikai būs ceļā, un dažkārt pat, iespējams, nebūs skaidrs, vai vispār kāds palīdzēs…

Viss pāriet. Taču nav vārdu, kas kaitina vairāk kā šie, brīdī, kad tas viss notiek. Lai katram ir kur iet. Lai sākumā būtu iespēja izdzīvot, bet pēc tam jau dziedināt savas brūces…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot, lai redzētu sauli

Ziemā ir nedaudz vairāk klusuma, nedaudz vairāk iespēju pabūt vienatnē, nedaudz vairāk iespēju dzīvot lēnāk.
Un, lūk, šis palēninājums kļūst par gandrīz vienīgajām zālēm šobrīd.

Labprātīgi samazini ātrumu, dod iespēju atbrīvot savu nogurumu, novienkāršo savu “mazo” dzīvi līdz viedumam atbrīvoties no savām vēlmēm, kas tevi dzen…
Un līdz viedumam pārāk stipri neapgrūtināt ne sevi ne citus…
Līdz tam jau pavisam neikdienišķajam maigumam, kurā neviens nelec virsū otram, lai censtos kaut ko no ārpuses izmainīt, bet turpina mīlēt, turpina mierināt, turpina sildīt.

Negribēt pārāk daudz, nešūpoties līdzi steigai, kas tāpat neko nedod, nemētāties ar to, kas ir, dēļ tā, kā nav – lūk, vēl vienas zāles.
Zāles pret cinisko iekšējo aukstumu, pret nežēlību, pret bezspēcīgajām dusmām.

Palēnināties, lai nepazustu.

Un dzīvot, lai redzētu sauli… brīvo sauli.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nekad nenodot savu paša dzīvi!

Reizēm, lai sāktu jaunu dzīves posmu vai beigtu liet asaras par nepārejošu rūgtumu, ir vienkārši jāpaņem un jāsakārto māja, jāuzvāra karsta tēja, jāizcep kūka, jāizmazgā mati, vistiešākajā nozīmē, jāizmazgā no galvas savas sliktās domas…

Bet pēc tam jāapsēžas tīrībā un klusumā…
Jāielej krūzē karsta tēja…
Jānogriež krietns kūkas gabals…
Un jābauda…

Un jāpieņem viens ļoti svarīgs lēmums:
NEKAD NENODOT SAVU PAŠA DZĪVI!

Mani mīļie, nekad!
Lai kas arī notiktu…
Lai cik ļoti tu justos piespiests pie zemes…
Lai kas arī būtu aizgājis…
Lai kas būtu tev nodarījis pāri…

Bet pēc tam reizi par visām reizēm sev apsolīt būt tikai ar tiem, kuri tevi nelauž un nepazemo…

Neiet tur, kur tev nav ko darīt…
Neuzprasīties tajā dzīvē, kurā tevi nesauc…
Neglābt tos, kuri to nelūdz…
Neticēt tiem, kuri sastāv no vieniem vienīgiem solījumiem…
Neko negaidīt no turienes, no kurienes nekas arī nekad nav nācis…
Necensties aizturēt tos, kuri strauji bēg, ne arī tos, kuri lēni aizlien…
Un nedzīvot tā, ka pašiem kauns par dzīvi, kurā paši sevi esam nodevuši….
Ka tikko būsi to izdarījis, apēd līdz galam savu kūku, izdzer savu tēju un dodies dzīvot “pa jaunam”…

Tas ir vienkārši, lai arī šobrīd, iespējams, tev tā nešķiet.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tev ir pašam savi plāni savai dzīvei

Vai zini, kurus cilvēkus nevar aizvainot, apmulsināt, uzsēdināt uz atkarības no vērtējumiem, nogalināt ar indīgu kritiku, pazemot vai pakļaut?
Tos, kuriem ir CITI PLĀNI savai dzīvei…

Un šajos plānos noteikti neietilpst apmierināt svešu apvainotāju, vērtētāju, kritiķu, tirānu apetīti un visu to cilvēku apetīti, kuriem šķiet, ka tiem ir tiesības uz emocionālu un fizisku vardarbību, vai kuri pārlieku uzsver savu svarīgumu citu dzīvēs….
Lai vienmēr un visur tev ir savi plāni uz to laiku, kas tev atvēlēts…
Uz tiem resursiem, kuri tev ir.
Uz tām iespējām, kuras tev dotas.
Uz tām jūtām, kuras tu jūti…
Lai tev ir savi plāni pašam uz sevi, necenšoties iejaukties citu plānos…
Lai tev ir sava pašcieņa, ar kuru tu nekad nemaksāsi par kaut ko.

Un atceries reizi par visām reizēm, ka tu nekad nebūsi vērtība tiem, kuri vēlas, lai tu būtu ērts un viegli izmantojams maksāšanas līdzeklis…
Un lai tev pietiek pašcieņas, lai nelūgtos kaut ko, ko tev nevēlas dot un neiekarotu tos cietokšņus, aiz kuru sienām tu neesi vēlams.

Vienmēr ievēro labas mijiedarbības principu jebkurā attiecību formātā, atsakoties no vienvirziena kustības, kurā gala pietura vienmēr balstās uz neirozi…

Lai tev ir vēlme mīlēt abpusēji.
Lai tev ir vēlme sadarboties.
Komunicēt ar tiem, kuri vēlas tieši komunicēt, nevis izgāzt  savus emocionālo samazgu spaiņus.
Tev ir tiesības būt laimīgam, neatkarīgi no tā, vai kādam citam patīk vai nepatīk veids, kādā tu esi laimīgs.
Un lai tava sirdsapziņa neļauj tev izgāzt savus aizvainojumus un ambīcijas uz vājākajiem, kuriem nav nekāda sakara ar taviem pagātnes zaudējumiem.
Un pacenties neciest pats un nebūt iemesls citu ciešanām.
Tie nav likumi, kuriem tev obligāti jāpakļaujas.

Tie ir mani vērojumi daudzu gadu garumā, kas laika gaitā kļuvuši par vienkāršiem noteikumiem, kurus ievērojot, vari kļūt nesasniedzams jebkura veida ieroču nēsātājiem.

Tu pats vari izlemt, vai tev tie der vai neder.
Taču jebkurā gadījumā labāk lai tev ir savi plāni, nevis tie, kurus tev mēģina iesmērēt, kā sabojājušos preci tirgū par tavu paša naudu.

Liļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt dzīvi

Mēs esam dīvaini. Vai esat ievērojuši, ka mūsu dzīve līdzinās sievietei, kuru sāk mīlēt tikai tad, kad tā sakrāmē čemodānus, lai aizietu? Nevis biedētu ar aiziešanu, bet tieši aizietu.
Nevis, lai mūs sodītu, bet tāpēc, lai tai nebūtu vairs ar mums nekādu attiecību. Nogurusi no mums. Kļuvusi nikna par mūsu nepateicību. Zaudējusi uzticēšanos mums. Tai mūs vairs nevajag un tā vairs nereaģē uz mūsu mūžīgo tirgošanos un hronisko neapmierinātību.

Tā nostājas pie durvīm un mūs sāk kratīt drebuļi. Varbūt ne aiz mīlestības, bet aiz bailēm. Tāpēc, ka tiešām ir bail. Bail saprast, ka tad, kad tā bija blakus, tā tevi tracināja, neapmierināja, par maz dāvanas dāvināja, pret citiem izturējās labāk, un vispār bija ne parāk forša, bet tagad, kad tā stāv pie durvīm, tā šķiet tik ļoti iekārojama, tik brīnišķīga katrā savā kustībā, tik ļoti noslēpumaini skaista.

Un būtu tik labi, ja varētu to apstādināt, apskaut, pēc tam kopā pasmieties un doties uz virtuvi brokastot. Taču vienlaicīgi tu saproti, ka viņa nedodas projām tāpēc, lai tu viņu apstādinātu. Vienkārši ir beidzies laiks.

Par to es esmu runājusi ar simtiem aizejošo un tūkstošiem palicēju. Pati ar sevi runājusi, atklājot, ka arī pati esmu sākusi pret dzīvi izturēties ne kā pret privilēģiju, bet kā pret cilvēku, kuru vairs nemīlu, bet ar kuru slinkums šķirties: ka nekur jau tā nepazudīs.

Mēs klausījāmies viena otrā un atzinām savu augstprātību. Mēs raudājām, nožēlojot to, kas vairs nekad nebūs. Mēs centāmies saprast, kāpēc mums vajag tik stipri iesist ar nelaimi, lai mēs pamostos un sāktu dzīvot, nevis aizvainoti gatavotos tālajai laimei nākotnē. Un mums bija švaki ar atbildēm.

Taču mēs visi ļoti vēlējāmies tieši DZĪVOT. Mēs gribējām pamosties savās gultās, stāvēt dušā, dzert tēju, mīlēt, klaiņot pa mīļo pilsētu, ceļot, audzināt bērnus, pastaigāties ar suni, cept maizi, apskauties, pirkt viens otram patīkamus niekus, lasīt grāmatas, klausīties mūziku, trakot ar draugiem, stādīt puķes un tomātus, valkāt jocīgus krekliņus un sarafānus, veidot dīvainas frizūras, doties un kafejnīcu vai kino, nomazgāt logus un piekarināt jaunus aizkarus, radīt, pelnīt naudu, labiekārtot dzīvokli, gulēt līdz pusdienlaikam un dejot līdz rītam.

Un negribējām ienīst visu to un visus tos priekus, kas laimīgus dara tieši mūs. Negribējām viens otram nodarīt pāri, pieciest neciešamo un sēdēt lipīgā neapmierinātībā.

Mīlēt dzīvi, mani mīļie, ir vērts tieši tāpat kā sievieti vai vīrieti. Pirms tie ir aizgājuši.
Laimīgu mums visiem atmošanos.

Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti.

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti. Dažkārt pat ļoti grūti. Ir taču tik vilinoši kļūt niknam, rūgtuma pārņemtam un cietam – tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Ir tik vilinoši pievienoties daudzbalsīgajam korim, kas kliedz, ka visapkārt ir vieni vienīgi meli, nodevība, krāpšana, netaisnība – un saņemt tā pūļa mierinājumu, kas gatavs saplosīt jebkuru, kurš tam nepiekrīt.
Tik labi iemīta pazīstamā vilšanās taciņa, pa kuru var soļot neskatoties uz kājām, un nonākt tur, kurp visi iet. Lai pilnībā varētu vilties.
Bez šaubām vienkārši. Taču tā nav gluži tā vienkāršība, kurā salikta no septiņām notīm skan ģeniāla mūzika. Tā ir bēru marša vienkāršība, kura pavadījumā mēs apglabājam savu maigumu, spēju mīlēt, vajadzību palikt cilvēkiem pat visskarbākajos laikos.
Ir grūti turēties pie dzīves gaišās joslas, tāpēc, ka tas ir gājiens pa bezceļiem. Tas ir spēks priekš sevis aizstāvēt to, ko citi apspļaudījuši, devalvējuši, izmetuši, jo tas šķitis nekam nevajadzīgs. Tas ir viedums spēt neiesist. Tas ir dāsnums, nelaist ļaunumu tālāk par sevi. Tā ir ironija nepārvērst šodien tik moderno “sevis mīlēšanu” par narcistiskiem personības traucējumiem. Un tā ir drosme apzināti nepiedalīties tajā, kas grauj un cenšas aizvest uz tumšo joslu.
Ir ļoti grūti. Bet brīnumskaisti. Cik liels ir prieks pat vismazākajā solī uz Gaismu. Tikai nevajag sajaukt gaismu ar idealitāti, pompozitāti ar uzspiestām dogmām, pie kurām turās tikai aiz bailēm.
Turēties pie gaišās joslas ir tikai personiska, labprātīga un nobriedusi izvēle. Tā ir dziedināšanās no ilgas vienaldzības pret pasauli, sevi, saviem tuvajiem un to skaisto, kas ir katrā no mums.
Un šis ir tas gadījums, kad nevajag vienkāršot.
Izvēlies to, kas tev tuvāks, – un sargi savu Gaismu.

Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…

Reiz, kad es savai mammai stāstīju, cik man ļoti patīk palīdzēt cillvēkiem, viņa uzreiz man pajautāja, vai es PROTU VIŅIEM NETRAUCĒT…
Kopš tās reizes ir pagājis ilgs laiks, un tagad es skaidri zinu, ka viens no visefektīvākajiem palīdzības veidiem, ir atzīt cilvēka tiesības pašam izvēlēties, kas viņam ir labi un kas patiesi viņam ir vajadzīgs…

Viens no izsmalcinātākajiem emocionālās vardarbības veidiem, ko esmu novērojusi daudzu savas prakses gadu garumā, notiek zem lozunga “Ar vislabākajiem nodomiem!”… “Es tikai gribēju, kā labāk!”…. “Es taču tikai labu tev vēlu!”… “Es zinu, ko tev vajag!”…

Mēs pat mīlestībā neprotam vienkārši pieņemt šo mīlestību kā DAŽĀDU cilvēku brīnumainu mijiedarbību…
Mēs arī sevi ne vienmēr protam pieņemt un uztvert kā cilvēku, kurš pelnījisi vislabākās emocijas – mums noteikti vajag to pierādīt visdažādākajos veidos…
Dažkārt – pat ļoti vardarbīgos…

Mēs aktīvi sākam “nodarīt” to pašu labo, kas labs šķiet tieši mums…
Mums bieži vien patiešām šķiet, ka tad, ja jūtam pret cilvēku gaišas jūtas, mēs saņemam atļauju pilnīgai piekļuvei viņa domām, slēptajām vēlmēm un drīkstam tulkot viņa rīcību…
Turklāt uzreiz izsniedzam sev atļauju viņa vietā pieņemt lēmumus, uzspiežot savu…
Mēs nekavējoties izpētam visu viņa dzīves telpu, īpaši pretendējot uz vietām, kurās neesam aicināti…
Nekavējoties aktivizējam savu dalību tur, kur taktiskāk būtu bijis NEpiedalīties…

Mēs tik ļoti cenšamies sevi pārliecināt, ka darām pareizi, ka pārstājam JAUTĀT cilvēkam, vai viņam vajadzīga tāda mūsu aktivitāte viņa dzīvē…
Un pārnesam šīs pašas metodes uz ikvienām citām attiecībām – sākot no vecāku dzīvēm līdz draugiem…

Mēs neklātienē ikvienu pakļaujam amatieriskai spektrālajai analīzei, spriežam tiesu, uzstādām diagnozes, atstrādājam…
NEVIENA NELŪGTU PLĀNU SVEŠAS DZĪVES UZLABOŠANAI…

Un pēc tam…
Mēs ļoti apvainojamies, kad mūs noliek pie vietas…
Kad sajūsmā nemetas mums pie kajām, lai pateiktos…
Kad no mums attālinās un nosprauž objektīvas robežas…

NETRAUCĒT…Netraucēt, tas nenozīmē būt vienaldzīgam…
Tas vienkārši nozīmē nebūt otra cilvēka dzīvē aktīvākam par viņu pašu…
Tas nozīmē neuzskatīt sevi par gudrāku un aktīvāku nekā viņš…
Tas nozīmē pārstāt palīdzēt tur, kur mums nelūdz palīdzēt un nedot padomus, kad nejautā…
Un tā ir dziļa cieņa pret tuviem cilvēkiem, kas ļauj mums neuzvilkt galvā pašdarinātu Glābēja, Pravieša un “Dzīves skolotāja” kroni…
Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…
Mīlēt, nevis okupēt ar savu mīlestību…

Lūk, arī viss

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meklē savējos, mīli līdzīgos

Mani mīļie, nekādi pretpoli nepievelkas…
Varbūt vien uz kādām trīs eiforijas dienām…
Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, bet otram par vēlu…
Vienam vajag, otram – nevajag…
Vienam zaļu, otram – oranžu…
Vienam pareizi, otram – nepareizi…
Vienam pie mammas, otram – pie savējās…
Vienam pa labi, otram – pa kreisi….
Vienam slikti, otram – labi…
Vienam tur, otram – šeit…
Vienam gulēt, otram – iet…
Vienam mīlēt, otram – apnicis…
Un vēl garu garais saraksts ar neatbilstībām –
Neviens kompromiss neizturēs…

Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr ir tajā, ka mēs dēļ sava trauslā miera, darām pavisam ne to, ko gribētos darīt…
Un, ja tas notiek pa retam, tad to vēl kaut kā var pieciest…
Bet, ja sistemātiski, mēs noteikti attapsimies niknumā un pretestībā…

Vislabākās savienības, kuras esmu novērojusi tuvu esot, ir
LĪDZĪGI DOMĀJOŠO SAVIENĪBAS.
Kā mana vecmāmiņa teica: “kā viena dvēsele…”

Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām…
Kad ikvienā nepatīkamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies…
Kad neideālums nesit otru un nepieprasa to, uz ko pats neesi spējīgs…
Kad gultā nesacenšas, lai 6:0 par “tehniku”, un skaistums no jebkura skatu punkta, kad blakus tas, no kura zvaigznes uzmirdz un gribas to ieelpot un labpatikā murrāt…
Tas ir tad, kad nožagojas un abi reizē iesmejas…
Kad tusiņš līdz pēdējam viesim….
Kad sagaidi un ilgojies, un pavadi – tāpat…
Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne manipulēt, ne orientēt…
Kad vienkārši ir labi…
Un, kad blakus, būtībā, esi tu pats….
Tikai nedaudz citā ķermenī…
Bet ar tām pašām nedaudz nobīdītajām smadzenēm…
Nobīdītajām Mīlestības virzienā…

Mēs taču sevi un citus mīlam ar to Mīlestību, kura bez viņiem nesanāk…
CAUR PIEŅEMŠANU…
Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī…
Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…

Bet pretpoli atnāk tāpēc, lai kārtējo reizi iespertu pa to vietu, kur mēs paši sev speram…
Un pēc tam par to neieredzam…
Un atriebjamies…

Mīļie, meklējat savējos
Mīliet līdzīgos!

Ļiļa Grad
FOTO: Artūras Kokorevas
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mums ir vajadzīgi dvēselē tuvi cilvēki nevis apkalpojošais personāls

Nu, viss, mani mīļie!
Izmetīsim miskastē sensenos “otrās pusītes” meklēšanas principus, kam nekavējoties jānonāk mūsu pilnā valdījumā, jāpārvēršas mūsu nedalītā īpašumā un nekavējoties jāsāk piepildīt mūsu vēlmes, jāuzņemas mūsu problēmu risināšana, aizpildot mūsu personīgos tukšumus…

Pārstāsim meklēt mājkalpotājas, virtuvenes, papiņus ar bieziem maciņiem, mammas ar savām bezgalīgajām rūpēm, santehniķus, remontstrādniekus, ekonomes, ģenerālsponsorus, vergus, upurus, auklītes, seksuālo vēlmju apkalpotājus… Un tā ir tikai maza daļa no visa tā garā saraksta, par ko diemžēl ir pārvērtuši savus partnerus tie cilvēki, kuri uz attiecībām skatās kā uz sociālo modeli, kas paredzēts sadzīves atvieglošanai …

Atkal un atkal pāru un ģimenes terapijā dzirdu apgalvojumus, kas balstīti uz to, ka cilvēks ir nelietis! – jo atsakās spēlēt kādu no iepriekš minētajām lomām…
Vēlreiz – STOP!

Divu cilvēku attiecības, kā izdzīvošanas veids grūtos apstākļos – tā ir pagātne…
Šādi stereotipi ir pagātne…
Laulība, kas radīta tāpēc, ka visiem obligāti ir jābūt precētiem un pēc tam vienam otru jāpiebeidz ar savām prasībām, lai otrs tevis dēļ izmainās – tā ir pagātne….
Sadzīves un materiālā invaliditāte, kad pieaudzis, vesels un darbaspējīgs cilvēks meklē sev pāri tikai tāpēc, lai viņu kāds apkalpotu vai nodrošinātu – ir pagātne!

MUMS IR VAJADZĪGI TUVI CILVĒKI!
Tuvi dvēselē, ķermenī, domās…
Lūk, pats lielākais un nenosegtais deficīts mūsdienu sabiedrībā…

Visas pārējās problēmas risināmas daudz ātrāk un vienkāršāk, mani mīļie…
Pat pieliekot nelielas pūles neviens nepaliks bez darba, badā, pliks un nabags, dzīvojošs uz ielas, vai sēdošs mēslos līdz ausīm…

Bet dvēselē nesasildīts, nesamīļots, nesaprasts, nenovērtēts – tādi staigā katrs otrais…

KĀPĒC?
Tāpēc, ka ir raduši meklēt nevis dvēselisko radniecību, ne emocionālo sakritību un saskaņu, ne patiesu tuvību, bet gan kādu, lai tikai nepaliktu vieni un lai kāds kaut ko izdarītu mūsu vietā…

Patērētāju visbiežākā atbilde uz jautājumu: kādu cilvēku tu vēlies redzēt sev blakus ir:
TĀDU, KURŠ PRIEKŠ MANIS DARĪTU VISU…
No kurienes tik saimnieciska attieksme pret cilvēkiem?

No stereotipiem, tikai no tiem…
Mums jau neviens nemāca pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, lūk mēs arī meklējam sev mūžīgos vecākus, kuri mums pateiks, ko darīt, kurp iet un iedos tam naudu…

“Es neko netaisos lemt!” – to es dzirdu no pieaugušiem cilvēkiem, kuri apvainojušies par to, ka partneris, izradās, arī ne pārāk vēlas to darīt…
Un mēs esam viens otra vērti šādās kļūdainās gaidās…

Droši vien tieši tāpēc mēs viļamies viens otrā tik bieži, ka šķiršanās statistika šodien parspēj jebkurus iepriekšējos rekordus…
Tuvība neizslēdz rūpes, kopīgu problēmu risināšanu, kopīgu sadzīves sakārtošanu… taču tas viss, mani mīļie ir otršķirīgi…
Un nestrīdās tikai tur, kur izvēlējās viens otru nevis pēc principa “Tu man esi parādā”, bet pēc principa “Tu esi man dvēselē tuvs”…

Tāpēc, ja vēlies ilgu un stipru savienību – maini attiecību formātu, maini savus uzskatus par attiecībām un maini savas gaidas no tiem, ar kuriem esi attiecībās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirmajā Adventē

Patiesus brīnumus neuzbur burvju nūjiņas un tie nedzīvo pasaku grāmatu lappusēs.
Brīnumi mīt maigumā, iespējā nevilties un nepievienoties rijīgajam ļaunumam.
Tie mīt izvēlē mīlēt.
Izpratnē par to, ka mēdz būt laiki, kuros nevajag paskaidrot, kāpēc uz tuvāko atkritumu izgāztuvi tiek aizsūtīts piekasīgums, sava stresa izgāšana pār saviem tuvajiem, mokoša ieciklēšanās uz savu personu un vēlme žonglēt ar aizvainojumu un boikotiem.

Un šobrīd ir tieši tādi laiki….

Un mums visiem pa spēkam ir vienkāršie cilvēcības brīnumi.
Atbalstīt vienam otru. Uzklausīt vienam otru. Un sasildīt.
Būt viens otram

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis