Par attiecībām un kruķiem…

person-s-feet-2425664

Kad tu stāsti par to, ka mīli, bet tava mīlestība balstās tikai uz tā, kas nāk no otra cilvēka, tad tu esi eļļas lampa bez eļļas…

Tu neproti spīdēt pats par sevi, bet tava mīlestība patiesībā ir tikai “piegādātāja vervēšana”…
Visu to labumu piegādātāja, kurus tu vēlētos redzēt, dzirdēt un izbaudīt…
Tāpēc tu tik ļoti uzmanīgi seko katram vārdam, skatienam, emocijai, kas nāk no tava izvēlētā…
Tu ļoti uztraucies par to, vai tikai tavs “nākamais narkotiku sūtījums” tiks piegādāts…
Vēl vairāk tu šaubies par to, vai viņš tevi mīl un tāpēc visu laiku translē šīs šaubas, pieprasi pierādījumus un dažkārt to dari ļoti uzstājīgi…

Tu ļoti bieži apvainojies par to, ka tavas gaidas nesakrīt ar to, ko tu saņem un laika gaitā tavs aizvainojums kļūst par ļoti stabilu tavu stāvokli…

Nemiers un aizvainojums ir kā divas mokošas kājas kustībām attiecībās… Un tu klibo uz tām, otru cilvēku izmantojot kā kruķi…

Bet par pašu svarīgāko lietu dzīvē tev kļūst padarīt šo kruķi ērtu…
Un tu bezgalīgi to “drāz”…
cenšoties tam piestiprināt trūkstošās konstrukcijas…
slīpējot…
saīsinot…
pieaudzējot…
salīdzinot to ar daudz pilnīgākiem kruķiem un centies visādos veidos to vest pie prāta…

Un, ja tava gaita nav uzlabojusies, tad tu tajā vaino kruķi, kurš ir nepateicīgs par visiem taviem ieguldījumiem viņa izaugsmē, tomēr tavu klibošanu tas nav novērsis…
Tu neārstē savas “kājas”, bet gadiem ilgi “drāz” savu kruķi…
Taču tavas “kājas” nemaz nav bezcerīgas…
No tām pietiek vien notīrīt gaidu, nemiera un aizvainojuma varžacis, un tās pašas sāks iet…
Un kruķis vairs nebūs vajadzīgs…
Būs vajadzīgs vien tas, kurš ies ar tevi vienā solī…

Uzsākt attiecības tikai dēļ tā, lai kāds padarītu tevi laimīgu – tā tu uz mūžiem paliksi nelaimīgs, vai saproti?…

Tāpēc, ka tu pats neesi uzņēmies nekādu atbildību…
neesi pacenties piepildīt pats savu telpu…
neesi radis ar prieku sevi izklaidēt…
neesi guvis pārliecību par to, ka tu pats par sevi kaut ko nozīmē, uz kaut ko esi spējīgs…

Attiecības taču nerisina šos uzdevumus…. nekad nav risinājušas un nekad nerisinās…
Un katru, kurš līdzīgi kā pastnieks Pečkins domā, ka viņam viss ir slikti, kamēr viņš ir bez “velosipēda”, gaida neizbēgama vilšanās pat tad, kad “velosipēds” atradīsies…
Tāpēc, ka otrs cilvēks ir otrs cilvēks, nevis tu pats…
Un veidot ar viņu attiecības pēc principa: “Kļūsti tāds, kādu es tevi vēlos redzēt”, neizdosies…

Uzsākt attiecības var tikai, skaidri zinot, ka tuvība nedrīkst lauzt ne tevi ne to, kurš blakus…
Un vēl skaidrāk apzinoties – kāpēc tu tās uzsāc?…

Ja tikai tāpēc, lai ātrāk varētu atķeksēt sociālo ķeksīti, nomierinājies ar domu par to, ka tagad tev kaut kas ir un apkārtējie beigs domāt, ka tu nevienam neesi vajazīgs – tad tev vajadzētu pastrādāt ar savu atkarību no svešiem viedokļiem un stereotipiem, nevis meklēt partneri….

Ja tikai tāpēc, ka tu nevari būt tu pats un tev smagi būt pašam ar sevi – tad tev ļoti ļoti vajadzīgas attiecības… ļoti!… Taču tās ir attiecības pašam ar sevi, nevis ar to, kuru tu “nodrāzīsi” līdz kruķim……

Bet, ja dēļ neprasmes pašam apmierināt savas vajadzības, risināt problēmas un uzņemties atbildību par paša dzīvi – tad pieaudz taču beidzot, vai arī dodies pie mammas un tēta… tāpēc, ka tev nav vajadzīgas attiecības ar otru cilvēku, tev vajag palikt dievinātam luteklītim…

Iemācies būt ar sevi…
Iemācīes būt sev pašam….
Tas ir pats pievilcīgākais, ko varam piedāvāt citiem cilvēkiem…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nedejosi dzīvi, tā aizies pie tiem, kas to dejos…

deja

Novērtē dzīvi! Baudi to! Jo beigas mums visiem tāpat ir vienas. Padomā par to, kā tu dzīvo… Vēl ir laiks nodzīvot laimīgu dzīvi…

Mīļie, tas ir daudzveidīgs process ar vienu finālu. Tā neuzskata, ka labākie no mums ir tie, kas baidās no šī fināla… Kuri domā, ka sterilizējot tās procesus līdz ideālai tīrībai, var rēķināties ar lieliem bonusiem… Kuri ņemās ap sevi kā negudri, atsekojot katru savu nošķaudīsanos un elpas vilcienu…

Baudīt dzīvi PIRMS tā ir beigusies – ir brīnumains talants, kuru vajadzētu iemācīties katram no mums atbilstoši savām iespējām…

Bet, lai tas notiktu, vajag tik dzīvot, neprasot nekādas garantijas…

Mīlēt kamēr var mīlēt…
Darīt to, kas visvairāk patīk…
Un pasūtīt vienu māju tālāk visus, kuri it kā labāk par tevi zin, kas tev vajadzīgs…
Lūk, arī viss…

Vienkāršāk – tā nav spēlīte, kurš kuru pazeminās…

Vienkāršāk – tas ir tad, kad maksimāli godīgi un maksimāli laimīgi…

Labrīt, Mīļie!

Nevienam neļaujiet dzīvot savā vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…

69496158_2036645996435213_6347257172887339008_n

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…
Un neizmanto viņu gatavību būt kopā ar tevi uz jebkādiem noteikumiem, upurēties, gaidīt, piekrist…
Arī viņus vada ne jau mīlestība pret tevi, taču viņiem vajadzīga tava palīdzība nevis līdzjūtība pret viņu atkarību…
Nepaliec kopā ar viņiem tikai tāpēc, ka ar tevi kāds nepalika…
Nepaliec kopā ar viņiem līdz labākiem laikiem, kuros viegli nomainīsi viņus pret citiem…
Nedomā, ka tu viņus svētī ar savu klātbūtni, ņemot vērā tavu dubultdzīvi realitātē vai sapņos, paliekot kopā tikai pieklājības dēļ…
Viņi ir atkarīgi, bet tu iedomīgs…
Tāpēc, ka viņi netic, ka varēs kaut ko saņemt nepazemojoties…
Bet tu tici tam, ka viņiem esi viss, un vari neko nedot pretī…

Mani vienmēr nomāc šīs viltotās konstrukcijas attiecībās, kurās ir drūmi un nestabili, tāpēc, ka tiltu nav, bet ir sienas, aiz kurām iziet ir bail gan tiem, kuri pazemībā gaida savas drupačas, gan tiem, kuri šīs drupačas pamet, vai arī aktīvi tēlo, ka viņiem tas ir interesanti, bet patiesībā – tik garlaicīgi…

Mani Mīļie, pateikt NEMĪLU un atteikties no jebkurām attiecībām nav cietsirdīgi…
Cietsirdīgi ir palikt un atsiet sev rokas, domājot, ka, ja tu nemīli, tad tu drīksti būt gan te, gan tur, un kur vēl kaut ko dod…
Ir cietsirdīgi pazemot cilvēku tikai tāpēc, ka tu viņu nemīli…
Ir cietsirdīgi, ja tev kopā ar otru cilvēku nav nekā cita, kā tikai skumja sadzīve un šķietama ģimene, īpaši, ar bērniem, kuriem šī šķietamība tikai uzdāvinās skumju divu svešu cilvēku kopdzīves pieredzi…
Vienkārši atceries, ka cilvēki, kurus tu neesi iemīlējis – ir to mīļotie cilvēki, kurus viņi nav atraduši tikai tava žēluma vai iedomības dēļ…
Un tu blakus viņiem – arī esi apdalīts, tāpēc, ka tev nav šī abpusējas mīlestības prieka…
Neeksistē nekāda bezatbildība… es nepiekusīšu to atkartot…
Eksistē romantiski iesaiņota neiroze, ar kuru slimot šķiet goda lieta, taču patiesībā ir graujoši gan psihei gan dzīvei… tā ir pārāk īsa, lai būtu nelaimīga…
Jā, protams, ne jau visas attiecības balstās uz mīlestības…
Vēl ir dziļa cieņa…
Bet vai šī cieņa ir tur, kur kādu nemīlamo patur ērtā cilvēka lomā?…
Es novēlu visiem būt godīgiem pret sevi…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves sērfings

serfings4

Un tomēr, to vajadzētu iemācīties…

Brīnišķīgo savu paša noturības sajūtu, psiholoģiskās noturības sajūtu…

Iemācīties pašam un jau no dzimšanas mācīt to saviem bērniem, jo tas ir svarīgākais…
Jā, Mīļie, nevis veiksme un prestižs…
Jo tur, kur tu esi nenoturīgs, ļoti daudz kas tavā dzīvē vienkārši nenotiek, tāpēc, ka tu sabrūc agrāk – vēl pirms saviem sasniegumiem…
Salūzti no katra šķība skatiena, kritiska vārda, noraidījuma un pirmās neveiksmes…

Es ļoti bieži strādāju ar bērniem…
Redzu, cik ļoti agri viņi zin un pārvalda valodas, ir uz “Tu” ar jebkuru datoru…
Un tas ir lieliski…
Taču vēl es redzu viņu absolūto emocionālo bezspēcību…
Viņi nespēj atrisināt visvienkāršāko konfliktu…
nezin, ko darīt ar aizvainojumu…
nezin, kā draudzēties vai gluži otrādi, nepadoties aizdomīgiem piedāvājumiem…
nezin, kā izrādīt simpātiju…
kā runāt ar skolotāju…
kā veidot attiecības kolektīvā…
kā pārciest pirmās neveiksmes mīlestībā…
un vēl ļoti daudz ko nezin…

Viņi to nezin, jo neviens viņiem to nav mācījis vai nemāca vispār, vai arī māca ļoti ļoti maz…
Bet, ja pavisam godīgi, tad arī mēs ar jums, mani Mīļie, ļoti bieži neesam nekur tālu aizgājuši savā psiholoģiskajā veselībā…
Katrs otrais no mums ir neirotiķis…

Kāpēc?

Tāpēc, ka visiem šķiet, ka tas nemaz nav tik svarīgi – būt psiholoģiski veselam… galvenais ir diplomi, uzvaras, sacensības…
Un tikai tad, kad aci pret aci sastopies ar šo pašu neirozi… ar šo pašu patoloģisko trauksmainību…. ar šo pašu depresiju, saproti, beidzot, ka nav par ko priecāties…
Ka nav spēka piecelties pēc zaudējuma…
Ka nav spēka tikt galā ar parastākajām sadzīves grūtībām…
Ka nav spēka pretoties izmantotājiem, manipulatoriem un grāvējiem…
Nav spēka pārciest zudušo mīlestību, šķiršanos, neatgriezeniskus zaudējumus…

Nav emocionālā spēka… un zināšanu par to, kā to darīt – arī nav…

Taču ir bailes… ārprātīgas iekšējās bailes…
Un tieši bailes liek mums palikt tur, no kurienes sen bija jāaizmūk…
Bailes nedod nekādas iespējas…
Bailes bremzē, nolaiž rokas un noved mūs verdziskā paša bezspēcības stāvoklī…

Un viss lido pie velna…. visa mūsu uzpūstā veiksme, kurai nav nekādas vērtības, ja tā tikusi uz piecām minūtēm psihloģiski nenoturīgam cilvēkam, kuram iemācīts kā pārvērsties par robotu, fiksi aizskriet līdz pirmajai uzvarai ar mākslīgi radītu motivāciju, bet neviens nav iemācījis, ko darīt dzīvam cilvēkam, ja uzvara nav notikusi…

Es atkārtošos, šī ir apbrīnojama sajūta…
Psiholoģiskās noturības sajūta…
Tāpēc, ka tā ir pašas dzīves sajūta, kurai tu nevis gatavojies, bet, kuru tu dzīvo tieši tagad, nebaidoties pat no vislielākajiem viļņiem…

Iemācieties, Mīļie, šo sērfingu…
Nenožēlosiet!

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionālā tuvība attiecībās

kopaa5

Daudzi cilvēki atzīstas, ka ieilguši svētki viņus nomoka, bet dažus pat noved neirozē…
Ziniet, kāpēc?
Nē, Mīļie, ne tāpēc, ka pārāk daudz ēdiena, alkohola vai brīva laika… ar to viss kāreiz ir kārtībā;
Ir pārāk daudz brīvas pieejas vienam pie otra…

Ko es ar to domāju?
Totāla neprasme patiešām BŪT attiecībās, nevis PABŪT tajās…
Pats zemākais komunikatīvās kultūras līmenis, kad pat ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem brīžam nav par ko parunāt, izņemot sadzīves sīkumus, tenkas par draugiem-radiem-kaimiņiem…
Kad nedaudz ilgāk kopā pavadīts laiks kļūst par iemeslu aizkaitinājumam vai apjukumam – un cilvēki reāli sāk viens otru tracināt – tik ļoti, ka atgriešanās darbā šķiet patiess glābiņš…

Vai tas ir labi vai slikti?
Ja pavisam godīgi – gan viens, gan otrs….

Beidzot ir vērts saprast, ka nevienam nav tevi emocionāli jāapkalpo un jākļūst tev par animatoru, izklaidējot, organizējot programmas un neļaujot garlaikoties…
Ir vērts saprast, ka kopā esot, nav obligāti karāties viens otram kaklā, bet ir obligāti, lai katram būtu sava personīgā telpa, kuru katrs pats sev rada un iekārto pēc savām vajadzībām un gaumes…

Bet…
Ir smagi apzināties, ka tieši tavā tuvākajā lokā šīs tuvības nav…
Nav tāpēc, ka neviens tajā nav ieguldījies un nepiemet pagales pusnodzisušajā ugunskurā…
Tāpēc, ka vairāk par visu mūs attiecībās interesē neatpalikt no tiem pašiem cilvēkiem, par kuriem negribas būt sliktākiem: vai pietiekami laba ir mūsu mašīna, vai mūsu mājvietā ir viss vajadzīgais, vai “pareizajā” vietā esam nolēmuši atpūsties, lai nebūtu kauns rādīt fotogrāfijas, vai mūsu bērni apmeklē “pareizos” pulciņus un vai mēs paši esam “trendā”…
Vienas vienīgas sacensības…

Jā, protams, materiālā dzīves puse ir ļoti svarīga, taču tā, mani Mīļie, vienmēr ir ārpusē…
Un tad, kad mēs sākam sevi ieguldīt tikai tajā, kā mēs izskatāmies no malas, domājot, ka iekšpusē viss pats no sevis ir kārtībā, tad šis “kārtībā” noteikti pievils, es varu to apsolīt…

Galvenais harmonisku attiecību uzdevums ir emocionālās tuvības radīšana…
Zināt to, kurš blakus… nē, nevis nomierināties, nolemjot, ka zini viņu kā savus piecus pirkstus, bet pastāvīgi izzināt….
Dzirdēt viņu… bet, lai dzirdētu, ir jāprot uzdot pareizie jautājumi… ir jāatver cilvēks un jāatveras pašam….
Uzticēties viens otram… bet uzticēšanās tāpat vien vispār nav iespējama, un ziņoju, ka šo vērtību līmeni tāpat vien neviens neizsniedz – tas ir jānopelna…

UN – MĪLĒT…
Vienkārši mīlēt… tas nozīmē, izjust vajadzību pēc kopā pavadīta laika, “necepties” par sirdij mīļajām dīvainībām, nebūt kritiskam, nemeklēt trūkumus…
KAD MĒS MĪLAM – MŪS NENOGURDINA TIE, KURUS MĪLAM…
Un otrādi…

Un tāpēc pat šie ieilgušie svētki ir lielisks pārbaudījums mūsu attiecību kvalitātei…
Ļoti taisnīgs pārbaudījums, kas ļoti daudz ko mums atklāj…
Tas atmodina vēlmi godīgi atbildēt sev uz jautājumu: vai patiešām šīs attiecības ir, vai arī tas ir tikai spīdīgs papīriņš – apmāns, kurā sen vairs konfektes nav…
Vai mēs vēl joprojām viens otram esam dārgi, vai arī jau sen atvēsuši, un tikai skata pēc paliekam kopā, jo nav citur kur likties, vai arī slinkums izlemt par labu pārmaiņām…

Vai mūsu kopīgajā ugunskurā vēl deg uguns, vai arī tas vairāk izskatās kā zīmējums Karlo tēta gleznā…

Dažkārt es skatos uz internetā izliktajām smalkajām jaungada fotosesiju bildēm, kur visi stāv skaistās pozās pie glamūrīgas eglītes un tēlo gan pašu ģimeni gan tajā valdošo laimi… bet to taču nenospēlēsi un neizrediģēsi….
Un vienlaikus redzu tos, kuriem nekas nav jāspēlē…. tāpēc, ka tā ir – liela pievilkšanās pie kopā iekurtas un rūpīgi uzpasētas uguns…
Un nav jābaidās no kopīgiem svētkiem…
Esiet viens otram, ja jūs viens otram esat vajadzīgi!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai TAS ir pietiekami

108164475_1500113460192814_8010225370238291783_o

Mīļie, gandrīz visas mūsu drāmas saistītas ar to, ka nevaram no citiem cilvēkiem dabūt to, ko viņi vai nu negrib vai nevar mums dot…

Visa mūsu iedomība sakņojas pārliecībā, ka mums izdosies piespiest citus cilvēkus iedot mums to, ko viņi nevēlas vai nevar mums dot…

Bet visa mūsu muļķība sakņojas tajā, ka visu šo laiku mēs dzīvojam citu cilvēku dzīvi, vajājot viņus par viņu tiesībām NEGRIBĒT vai NEVARĒT dot mums to, ko mēs vēlamies…
Tajā pat laikā pašu dzīve paiet garām un barojas tikai no mūsu aizvainojumiem, apaugot ar NEdabūšanas neirozi….

Jā, katram cilvēkam ir tiesības negribēt dot to, ko no viņa lūdz, prasa, izspiež vai atklāti pieprasa…
Pavisam vienkārši negribēt un netaisnoties par to, ka negrib…
Īpaši tad, ja viņš to pat solījis nav…
Un, ja pieprasītais vispār nav viņam pa spēkam, tad te pat apspriest nav ko…

Un tās ir arī mūsu tiesības…

Un labākās attiecības izveidojas tiem, kas reizi par visām reizēm sapratuši, ka saņemt vairāk, par to, ko mums uzreiz un labprātīgi dod, var tikai kā dāvanu… un arī tikai labprātīgu dāvanu…

Nav citu variantu un veidu…
Nav citu GODĪGU veidu, kas no mums neatgrūstu cilvēkus…

Tāpēc nav vērts lolot ilūzijas par to, ka, ja tev šobrīd kaut ko nedod, tad tu to saņemsi pēc tam…

Visticamākais, nesaņemsi…

Lūk, arī tev atbilde: vai tev vajadzīgs cilvēks, kurš dod tieši tik, cik tu šobrīd saņem? Vai tā tev ir pietiekami, bez cerībām par to, ka šis devums palielināsies?…
Un te nu godīgi padomā par to, ko no tevis saņem viņš – tas otrs…. vai tu esi gatavs palielināt savu ieguldījumu pretēji savām vēlmēm?…

Ir vērts turpināt tikai tad, ja TEV IR PIETIEKAMI!

Tikai tad, saproti?

Tāpēc, ka ieeja neirozē sākas tur, kur tu dodies attiecībās ar domu par to, ka nav pietiekami, bet var cilvēku pavisam nemanāmi paliekt zem sevis, izspiest, pielietot manipulācijas un arī nonākt līdz atklātiem skandāliem, “uzsēdinot” uz vainas un parādnieka sajūtas…

Mīļie, tas ir pretīgs plāns…
Un nepavisam – ne vieds…

Tāpēc, ka VISS UZREIZ JAU BIJA REDZAMS UN SAPROTAMS…

Jau pašā sākumā vienmēr ir redzams, vai mēs dzīvojam neieciklējoties uz sevi un cenšamies iepazīt to cilvēku, ar kuru ielaižamies attiecībās…

Un visas tās frāzes – “es domāju, ka viņš mainīsies” – tās ir apzināta pašapmāna frāzes….

Uz ko pamatojoties tā var domāt???

Ne uz ko, izņemot paša vēlmes, kuras mēs pierakstām otram cilvēkam, bet pēc tam viņu vainojam par to, ka viņš tām neatbilst…
Arī tā ir neiroze…
Ieilgusi, nogurdinoša neiroze, kas cilvēku pārvērš par mūžīgi neapmierinātu un aizvainotu radījumu, kuram visi citi vienmēr ir vainīgi….

Un, tā, ja pietiekami – tad turpini…
Nav pietiekami – ej prom, vai arī nežēlojies…

Tā ir vienīgā emocionāli nobriedusī un psiholoģiski veselā pieeja jebkurām attiecībām….

Viss pārējais ir neirotiskās spēles, kuras ved tikai un vienīgi pie psiholoģiskās invaliditātes…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gatavs turpināt

106477188_1488728517997975_4275018153416903402_n

Mani Mīļie, vienmēr ir kaut kas tāds, kas sedz visas mūsu vilšanās un grūtības …

Turklāt, tas ir tieši tagad, nevis kaut kad, kaut kā iespējama gaidīšanas režīmā…
Tikai mēs sev neļaujam saskatīt savas zāles, vai arī esam aizmirsuši, kā tās izskatās…
Pamodini sevī šo prasmi… atgriez to…
Ieelpo tējas smaržu, sajūti maizes garšu…
Izvēlies sava garastavokļa apģērbu…
Attīri telpu…
Iepazīsti jauno…
Saglabā labo kaut savas nogurušās dvēseles pašā mazākajā nodalījumā…
Un skaties dzīves logos bez aizvainojuma uz to… ļauj tai saprast, ka esi dzīvs un esi gatavs turpināt…
Brūces aizdzīst ne jau tad, kad tu uz tām skaties, bet tad, kad tu tās dziedini…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gaismu un garastāvokli

gaisma22

Mani Mīļie, garastāvoklis nav tās gaismas, kas ārpusē, bet gan tā gaisma, kas tevī…
Kad tā iedegas, tu maini savas blāvās reakcijas uz ikdienišķām lietām, un sāc saprast, ka ierastais nebūt nenozīmē – apnikušais…
Arī ierastais var būt tikpat dažāds, cik mēs paši tam atļaujam tādam būt…
Garastāvoklis ir pati dzīve… on-line, nevis atliktu sapņojumu režīmā…
Man patīk tieši tāda dzīve… tāda, kas vēl nav paspējusi nopulēties līdz nevainojamam spīdumam… piepildīta ar dzīvam emocijām… mirklīgām domām…
Garastāvoklis esi tu pats, tāpēc, ka patiesībā garastāvoklis nav vis tas, ko gaida, bet tas, ko rada…
Un garastāvoklis ir cilvēki… cilvēki kuri iedvesmo un paši to nenojauš…
Dažkārt ar savu nejaušo smaidu… dažkārt ar radīšanas enerģiju, kas spēj noslāpēt graušanas melnumu… bet dažkārt ar vārdu, kas atlidojis no tālienes un kurā ir tik daudz gaismas, ka ar to pietiks veselai prieka virtenei…
Es mīlu cilvēkus, kuri nes gaismu…
Ne tāpec, lai izrādītos, ne speciāli, bet vienkarši tāpēc, ka tā viņi dzīvo…. bez mākslīga pozitīvisma, bet ar vēlmi dzīvot visdažādākajos apstākļos, izdzīvojot visu iespējamo cilvēcisko sajūtu gammu…
Un arī tas ir garastāvoklis – garastāvoklis dzīvot…
Mani Mīļie, es novēlu katram no mums prast radīt garastāvokli dzīvot, kuru neviens nespēj sabojāt….
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurš tev var dot padomu

Marina Poļanska

Neeksistē padomi, kuri būtu taisnīgi visiem…
Un tāpēc mani vienmēr pārsteidz, tas, ka cilvēki domā it kā veids, kādā viņi atrisina savu problēmu arī citiem tādas pašas problēmas risināšanā izrādīsies tikpat efektīvs…
Vai arī, kad lūdz rekomendāciju situācijā: “Piedot vai nepiedot vīram, kurš krāpj?”, it kā visi krāpjošie vīri būtu vienādi, tāpat kā iemesli, kas viņus noveduši svešās gultās…

Mani Mīļie, katrs cilvēks pavisam atšķirīgi reaģē uz jebkuru notikumu…

Un šī reakcija ir atkarīga no tūkstots dažādām niansēm – sākot no tā, kas un kur tevi audzināja… par ko tu pats esi kļuvis… kādā režīmā funkcionē tava psihe… līdz pat tam, kādas mācību stundas tu esi izgājis savā briedumā un cik labi iemācījies nevilkt savā dzīvē sabiedrībā uzspiestos šablonus un stereotipus …
Un tāpēc nesāc sevi sodīt, ja virspusēji skatoties uz svešu dzīvi, tev sāk šķist, ka citiem viss izdodas labāk un dzīve noris veiksmīgāk…
Tāpēc, ka nav simtprocentu spēcīgu vai absolūti vāju cilvēku…
Nav tikai labi vai tikai slikti cilvēki…
Katrā no mums ir pilns spektrs parastam cilvēkam piemītošu rakstura iezīmju, kuras vienā situācijā var nest mums uzvaru, bet citā – zaudējumu…
Un ļoti bieži es redzu, kā cilvēki, kuri sevi pozicionē kā īpaši spēcīgus, zaudē tur, kur citi, kurus pat salīdzināt nevarētu, izrādās augstumos…

Tā kā piešķir sev tiesības palikt sev pašam pat tur, kur tev cenšas uzspiest svešas lomas vai piespiest atbilst svešām gaidām…

Piešķir sev tiesības pašam pieņemt lēmumus, vadoties no tā, ko tu patiešām jūti, nevis no tā, ko no tevis gaida, vai tā, kā būs pareizi no vērotāju skatu punkta, tātad no to skatu punkta, kuri pēc redzētā etiķetes spriež par to, kas notiek iekšpusē…

Piešķir sev tiesības iekāpt tikai tajā ūdenī, kurš neatstāj tevi netīru…
Un tiesības pašam zināt, kas tieši tevi dara laimīgu…

Bet to cilvēku padomus, kuri neko nezin par tavu dzīvi un par to, kas lika tev rīkoties tā kā tu rīkojies un ne savadāk, uzskati par augstprātīgu veidu kā pašapliecināties uz tava rēķina…

Ļiļa Grad
Foto: Marina Poļanska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Karaliskas privilēģijas

80772253_2632350683509490_5344456869903597568_n

Mani Mīļie, cik gan liela muļķība ir kaunēties par savu likumīgo nekonedarīšanu…
Cik stulbi ir steigties tad, kad esi pārguris, tikai tāpēc, ka baidies nosodījuma…
Cik milzīga kļūda ir domāt, ka tikai pastāvīgi aktīvs cilvēks ir efektīvs…
Efektīvs cilvēks ir tas, kuram ir laba laika izjūta un tas, kurš prot laiku pakļaut sev, nevis dzīvot mūžīgā verdzībā…
Jā, kavēšanās ir verdzība…

Un vēl, paradoksāli, taču laika vergs sev iekšēji atļauj klusiņām zagt laiku gan sev gan citiem un tā ir bezkaunība…

Karaliska privilēģija ir prast pārvaldīt laiku, kā paša karaļvalsti…
Un karalis skaidri zin, kad un kam ir laiks…
Nevis drudžaini skatoties pulkstenī…
Nevis skrienot ar sekundēs sarakstītu plānotāju…
Nevis nemierīgi raustoties laikā nepaspēt…
Bet vienkārši, iemācoties just laiku un cienīt gan to gan sevi šai laikā…

Nekonedarīšana nav mēslainē izmests laiks…
Tas ir laiks, kas apstādina ikdienas autopilota steigu, kas diemžēl un sen jau kļuvusi par pastāvīgu ceļabiedreni un arī daudzu neirožu cēloni….

Iemācies apstādināt savu pulksteni…
Atrodi laiku laika apstādināšanai – un piedod par tautoloģiju…
Sajūti savu atslābināto ķermeni, ļaujot tam nesaspringt…
Ļauj atnākt jebkurām domām un emocijām, atceļot mūžīgo kontroli…
Atļauj sev gūt baudu no garšām, aromātiem, krāsām, taktilajām sajūtām…
Vēlies pabūt tikai ar sevi – atļauj sev to, nejūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus, ka neesi aizgājis ciemos tur, uz kurieni nevelk, vai uz koncertu, kurš šodien neizraisa nekādu interesi….
Gribi sarunas – sarunājies…
Sarunājies ar tiem, ar kuriem kopā nevajag skenēt katru izrunāto vārdu, un, ar kuriem kopā viens otram atļaujat būt sev pašiem; nespēlējot nekādas lomas….

Atgriez sev savas dzīvās clvēciskās reakcijas….

Un atceries, ka laiku pa laikam paslinkot ir ne tikai brīnišķīgi, bet arī ārkārtīgi vērtīgi….
Tāpēc, ka nodzīvot savu dzīvi mākslīgi radītā aktivitātes ziepju burbulī nozīmē nodzīvot laika verga nevis saimnieka dzīvi…

Samīļo sevi un savus mīļos maigā vasaras slinkumiņā;

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis