Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizraudi

Uz laukiem viņa brauca nomirt…

Viņa brauca, nebaidīdamās šī vārda… ko gan baidīties no vārdiem, ja pat nāve nebaidīja…

Nē, viņa nebija no tiem bezbailīgajiem, kuri mierīgi smēķē uz pēdējā sliekšņa un smaida, kā kino par “tā nemēdz būt”.

Taču Dvēsele bija nospiedusi taustiņu “stop”, un vairs nevēlējās turpināt…

Darbs… meita ar mazdēlu… ziņas no bijušā vīra, kurš, lai arī 20 gadus kā bijušais, tomēr visu šo laiku nebija zaudējis vēlmi kļūt atkal par esošo…

Enkuru saraksts bija ļoti garš, taču neviens no tiem vairs nedarbojās…

Nebija aizvainojumu, nebija vientulības, nebija garlaicības, pat tukšuma nebija…

Bija ļoti noturīga vēlme izšķīdināt glāzē divas atlikušās miegazāļu paciņas un aiziet…
Svetlana brauca skaļā rīta vilcienā un mierīgi domāja par to, kā tas būs…

Šodien iztīrīs veco, vēl nesen vecakiem piederējušo vasarnīcu, iznīcinās visu arhīvu – negribējās atstāt ne vēstules ne fotogrāfijas, viņa tās uzskatīja par pārāk personīgām un neiespējamām pat meitai….

Bet rīt…
Rītdienas pilnvērtīgā tās variantā jau vairs nebūs…
Māja sagaidīja ar klusumu, putekļiem un mieru….

Vakarā viņa izgāja uz lieveņa un skatījās uz ābelēm – pilnām nogatavojušos ābolu…

Un te pēkšņi no sazin kurienes parādījās suns…

Vecs un kārns…

Kautrīgi apstājās pie sliekšņa pirmā pakāpiena un neuzticīgi ieskatījās Svetlanai acīs…

Skatieni sastapās, un tie bija ļoti līdzīgi…
Neviens neko negaidīja…
Bija redzams, ka suns ir izsalcis, taču neko nelūdza, vienkārši stāvēja un skatījās…

Svetlana apbrīnoja šo lepnumu, iegāja mājā un atgriezās ar gabalu vārītas desas, samaisītu ar pienu un maizi…

Suns ēdienu neaiztika… klusiņām apgūlās zālē un… sāka raudāt…

Sieviete apmulsa…. viņa nekad dzīve nebija redzējusi raudošu suni… un vispār nebija redzējusi, ka tā kāds raudātu…

Tās nebija ciešanas… tā bija kaut kāda mierīga bezizeja, bezspēks un tā pati nevēlēšanās turpināt, kas jau sen bija iemitinājusies pašā Svetlanā…
Tikai sevī viņa to jau sen bija atzinusi un pieņēmusi, bet sunī – nespēja…

Kaut kas protestēja, un lika pazust pazemībai…

Viņa notupās uz ceļiem un sāka glāstīt ar plānu ādu pārvilkto suņa galvu, klusiņām čukstot kaut kādus parastus mierinājuma vārdus, ar kuriem tik sen mierināja savu mazo meitiņu, kad tā bija sasitusi ceļgalus…

No suņa nāca siltums un tā ķermenis trīsuļoja….

Svetlana bija gandrīz apgūlusies uz suņa, apsegusi to ar sevi, viņu elpas saplūda… un it kā pamodās…

Viņai kļuva sāpīgi…
Pēc tam karsti…
Pēc tam neciešami…. un viņa sāka raudāt…. sākumā klusiņām, bet pēc tam pilnā balsī…. kā maza meitene….kā mazā Aņa ar saviem nodauzītajiem ceļgaliem….

Virs dārza riņķoja cerība, bet ne sieviete, ne suns par to nezināja….
Nezināja arī to, ka viena otru glāba šajās pēdējās aizejošās vasaras dienās…
Kad Svetlana, sēžot manā kabinetā, stāstīja šo divus gadus seno stāstu, rādīja fotogrāfijas ar jau stipri atlabušo un vairs nepavisam ne tievo Džesiju, es arī raudāju….

Mani Mīļie, raudāt ir labi…

Tas nozīmē kaut ko izlaist uz āru un kaut ko ar to izdarīt….

Tāpēc, ka savādāk nav bail nomirt…

bet ar to steigties nevajag… nekad…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot tagad

…Pietiek naida…
Absolūti katra cilvēka dzīve tāpat ir pietiekami sarežģīta un nevajag to paša rokām pārvērst par elli…
Utopija?
Var jau būt…
Taču es ticu, ka mēs neesam bezcerīgi!
Dzīve notiek ne tā, kā mēs to pieprasām…. Droši vien arī viņa pati īsti nezin, kas būs tālāk un tieši tāpēc kļūst tik ļoti patiesa…
Šobrīd es ievēroju, ka tur, kur nav baiļu histērijas, atnāk nepieciešamība dzīvot tā, kā nekad agrāk nesanāca. Mēs esam apstājušies, lai saprastu, kas mēs esam un kas ir tie, kuri ir kopā ar mums.
Mēs ieskatāmies viens otrā, pēkšņi apzinoties, ka tas, izrādās, ir tik brīnišķīgi, vienkārši būt blakus….
Vienkārši runāt…
Vienkārši izvēlēties, kādā krāsā būs istabā sienas…
Vienkārši sēdēt pie viena galda…
Vienkārši sajust savas rokas tev pretī pastieptajās siltajās plaukstās…
Mēs palēninam ritmu…
Mēs nevēlamies zaudēt to, kas padara mūs par cilvēkiem…
Mēs pamostamies no ilūzijas, ka laime nozīmē sagrābt pēc iespējas vairāk, mērot veiksmi ar savu spēju patērēt vairāk…
Žēl, ka tā, lūk, notika…
Piespiedu kārtā, ne labprātīgi…
Taču tas vairs nav tik svarīgi…
Ir svarīgi dzīvot, neko neatliekot uz rītdienu, domājot – gan jau kādreiz citreiz, bet dzīvot cilvēciski tagad, atzīstot, ka cilvēciski nozīmē mīlēt, atbalstīt, palīdzēt, rūpēties, ticēt, priecāties, radīt, dziedināt, būvēt, iepazīt, dauzīties!
Atcelt nemirstīgo spēlītes…
Cienīt dzīvi visās tās izpausmēs un negraut to…
Mani Mīļie, ir pienācis laiks par to aizdomāties…
Tieši tagad…
Un, sēžot savas upes krastā, iemest tās tumšajos ūdeņos visu lieko…
Ne tāpēc, lai izdzīvotu….
Bet tāpēc lai DZĪVOTU…
© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienmēr atgriezies mājās….

Atgriezies mājās…
Vienmēr atgriezies mājās….
Atgriezies tajā vietā, kuru tu uzskati par savām mājām…
Atgriezies pie tiem cilvēkiem, kuri tev tuvi un mīļi…
Atgriezies pie tiem logiem, kuros gaisma deg tieši tev…

Lūk, tik vienkārši…

Mani Mīļie cilvēki, tik vienkārši var pārciest visas likstas, jebkuru salu, jebkuras krīzes…

Vai arī ne tā…

Ja tu lasi šīs rindas un saproti, ka tev nav kur atgriezties, nav pie kā atgriezties, tad atgriezies pie sevis…
Pie sevis paša, reiz aizmirsta uz svešiem sliekšņiem…
Nosaluša aukstās mājās…
Pazuduša bezgalīgās stacijās…
Pie sevis paša… saprotot to, ka nekā nav tāpēc, ka reiz biji ne tur…
Ne tam noticēji…
Ne tos gaidīji…
Nerāj sevi un nekaunini…

Kamēr tu esi, ir kur atgriezties…

Pie sevis…

Bet tur, būs, kas būs…
Varbūt silti un labi…
Es tam ticu… vienmēr… katram….

Atgriezies mājās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt laimīgam…

117070578_1519463084924518_673196895029082556_o

Man ļoti patīk, ka cilvēki prot novērtēt vienkāršās dzīves burvību, neuzskatot, ka obligāti jātiecas uz kaut ko pārpasaulīgu…
Un kā tad tas vienkāršais, cilvēciskais, ikdienišķais, bez kā ir tik grūti izdzīvot ikdienas kņadā?…
Piemēram, tu mīli ar roku malt kafiju, baz jebkādām mūsdienīgām ierīcēm, bet vienkārši pagriežot koka kafijas dzirnaviņu rokturi, pēc tam izvelkot atvilknīti un ieelpojot svaigi maltas kafijas aromātu, no kura uzsprāgst laimes molekulas galvā?…

Mīli visvienkāršākos no visiem salātiem – kad lielā bļodā krīt lieli nogatavojušos tomātu gabali, kraukšķīgas gurķa šķēles, rupja sāls un bagātīgi ar rokām saplūkāti zaļumi, bet pa virsu grieķu olīvu eļļa?…

Mīli no tostera augstu uzlidojošas karstas maizes šķēles?…
Svaigas veļas gurkstēšanu?…
Vai gaisīgus tīrus aizkarus, kas nolaižas priekšā svaigi nomazgātiem logiem?…
Mīļotās kafijas tasītes un spilgtas tējkannas?…
Ilgas tējas dzeršanas un gardas vakariņas dvēseli samīļojošas mūzikas pavadījumā?…
Siltas dušas strūklu un milzīgus dvieļus?…
Durvis, kuras atveras, kad nozvanījis melodiskais durvju zvans, un pa kurām ienāk VIENMĒR gaidīti cilvēki?…
Un pašas dzīves elpu, kuru tik ļoti gribās turpināt, neskatoties ne uz ko…
Jebkurā vecumā un stāvoklī…
Bez briesmīgām domām par to, ka cilvēki kļūst par atstumtajiem pēc neilga izbrauciena jaunības dienu atmiņās….
Ar mīlestību…
Ar cerību…
Ar ticību…
Vienkārši tāpat…
Mani Mīļie, dzīvojiet ar prieku par mirkļiem un sajūtām…
Un neklausieties nevienā, kurš cenšas pārliecināt jūs par to, ka tas nav iespējams, vai arī to, ka šo jums iemācīs kads cits, tikai ne jūs paši…
Guru neeksistē…
Eksistē cilvēki, kuri ir iemācījušies būt laimīgi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām un kruķiem…

person-s-feet-2425664

Kad tu stāsti par to, ka mīli, bet tava mīlestība balstās tikai uz tā, kas nāk no otra cilvēka, tad tu esi eļļas lampa bez eļļas…

Tu neproti spīdēt pats par sevi, bet tava mīlestība patiesībā ir tikai “piegādātāja vervēšana”…
Visu to labumu piegādātāja, kurus tu vēlētos redzēt, dzirdēt un izbaudīt…
Tāpēc tu tik ļoti uzmanīgi seko katram vārdam, skatienam, emocijai, kas nāk no tava izvēlētā…
Tu ļoti uztraucies par to, vai tikai tavs “nākamais narkotiku sūtījums” tiks piegādāts…
Vēl vairāk tu šaubies par to, vai viņš tevi mīl un tāpēc visu laiku translē šīs šaubas, pieprasi pierādījumus un dažkārt to dari ļoti uzstājīgi…

Tu ļoti bieži apvainojies par to, ka tavas gaidas nesakrīt ar to, ko tu saņem un laika gaitā tavs aizvainojums kļūst par ļoti stabilu tavu stāvokli…

Nemiers un aizvainojums ir kā divas mokošas kājas kustībām attiecībās… Un tu klibo uz tām, otru cilvēku izmantojot kā kruķi…

Bet par pašu svarīgāko lietu dzīvē tev kļūst padarīt šo kruķi ērtu…
Un tu bezgalīgi to “drāz”…
cenšoties tam piestiprināt trūkstošās konstrukcijas…
slīpējot…
saīsinot…
pieaudzējot…
salīdzinot to ar daudz pilnīgākiem kruķiem un centies visādos veidos to vest pie prāta…

Un, ja tava gaita nav uzlabojusies, tad tu tajā vaino kruķi, kurš ir nepateicīgs par visiem taviem ieguldījumiem viņa izaugsmē, tomēr tavu klibošanu tas nav novērsis…
Tu neārstē savas “kājas”, bet gadiem ilgi “drāz” savu kruķi…
Taču tavas “kājas” nemaz nav bezcerīgas…
No tām pietiek vien notīrīt gaidu, nemiera un aizvainojuma varžacis, un tās pašas sāks iet…
Un kruķis vairs nebūs vajadzīgs…
Būs vajadzīgs vien tas, kurš ies ar tevi vienā solī…

Uzsākt attiecības tikai dēļ tā, lai kāds padarītu tevi laimīgu – tā tu uz mūžiem paliksi nelaimīgs, vai saproti?…

Tāpēc, ka tu pats neesi uzņēmies nekādu atbildību…
neesi pacenties piepildīt pats savu telpu…
neesi radis ar prieku sevi izklaidēt…
neesi guvis pārliecību par to, ka tu pats par sevi kaut ko nozīmē, uz kaut ko esi spējīgs…

Attiecības taču nerisina šos uzdevumus…. nekad nav risinājušas un nekad nerisinās…
Un katru, kurš līdzīgi kā pastnieks Pečkins domā, ka viņam viss ir slikti, kamēr viņš ir bez “velosipēda”, gaida neizbēgama vilšanās pat tad, kad “velosipēds” atradīsies…
Tāpēc, ka otrs cilvēks ir otrs cilvēks, nevis tu pats…
Un veidot ar viņu attiecības pēc principa: “Kļūsti tāds, kādu es tevi vēlos redzēt”, neizdosies…

Uzsākt attiecības var tikai, skaidri zinot, ka tuvība nedrīkst lauzt ne tevi ne to, kurš blakus…
Un vēl skaidrāk apzinoties – kāpēc tu tās uzsāc?…

Ja tikai tāpēc, lai ātrāk varētu atķeksēt sociālo ķeksīti, nomierinājies ar domu par to, ka tagad tev kaut kas ir un apkārtējie beigs domāt, ka tu nevienam neesi vajazīgs – tad tev vajadzētu pastrādāt ar savu atkarību no svešiem viedokļiem un stereotipiem, nevis meklēt partneri….

Ja tikai tāpēc, ka tu nevari būt tu pats un tev smagi būt pašam ar sevi – tad tev ļoti ļoti vajadzīgas attiecības… ļoti!… Taču tās ir attiecības pašam ar sevi, nevis ar to, kuru tu “nodrāzīsi” līdz kruķim……

Bet, ja dēļ neprasmes pašam apmierināt savas vajadzības, risināt problēmas un uzņemties atbildību par paša dzīvi – tad pieaudz taču beidzot, vai arī dodies pie mammas un tēta… tāpēc, ka tev nav vajadzīgas attiecības ar otru cilvēku, tev vajag palikt dievinātam luteklītim…

Iemācies būt ar sevi…
Iemācīes būt sev pašam….
Tas ir pats pievilcīgākais, ko varam piedāvāt citiem cilvēkiem…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nedejosi dzīvi, tā aizies pie tiem, kas to dejos…

deja

Novērtē dzīvi! Baudi to! Jo beigas mums visiem tāpat ir vienas. Padomā par to, kā tu dzīvo… Vēl ir laiks nodzīvot laimīgu dzīvi…

Mīļie, tas ir daudzveidīgs process ar vienu finālu. Tā neuzskata, ka labākie no mums ir tie, kas baidās no šī fināla… Kuri domā, ka sterilizējot tās procesus līdz ideālai tīrībai, var rēķināties ar lieliem bonusiem… Kuri ņemās ap sevi kā negudri, atsekojot katru savu nošķaudīsanos un elpas vilcienu…

Baudīt dzīvi PIRMS tā ir beigusies – ir brīnumains talants, kuru vajadzētu iemācīties katram no mums atbilstoši savām iespējām…

Bet, lai tas notiktu, vajag tik dzīvot, neprasot nekādas garantijas…

Mīlēt kamēr var mīlēt…
Darīt to, kas visvairāk patīk…
Un pasūtīt vienu māju tālāk visus, kuri it kā labāk par tevi zin, kas tev vajadzīgs…
Lūk, arī viss…

Vienkāršāk – tā nav spēlīte, kurš kuru pazeminās…

Vienkāršāk – tas ir tad, kad maksimāli godīgi un maksimāli laimīgi…

Labrīt, Mīļie!

Nevienam neļaujiet dzīvot savā vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…

69496158_2036645996435213_6347257172887339008_n

Nedari pāri tiem, kurus neesi iemīlējis…
Un neizmanto viņu gatavību būt kopā ar tevi uz jebkādiem noteikumiem, upurēties, gaidīt, piekrist…
Arī viņus vada ne jau mīlestība pret tevi, taču viņiem vajadzīga tava palīdzība nevis līdzjūtība pret viņu atkarību…
Nepaliec kopā ar viņiem tikai tāpēc, ka ar tevi kāds nepalika…
Nepaliec kopā ar viņiem līdz labākiem laikiem, kuros viegli nomainīsi viņus pret citiem…
Nedomā, ka tu viņus svētī ar savu klātbūtni, ņemot vērā tavu dubultdzīvi realitātē vai sapņos, paliekot kopā tikai pieklājības dēļ…
Viņi ir atkarīgi, bet tu iedomīgs…
Tāpēc, ka viņi netic, ka varēs kaut ko saņemt nepazemojoties…
Bet tu tici tam, ka viņiem esi viss, un vari neko nedot pretī…

Mani vienmēr nomāc šīs viltotās konstrukcijas attiecībās, kurās ir drūmi un nestabili, tāpēc, ka tiltu nav, bet ir sienas, aiz kurām iziet ir bail gan tiem, kuri pazemībā gaida savas drupačas, gan tiem, kuri šīs drupačas pamet, vai arī aktīvi tēlo, ka viņiem tas ir interesanti, bet patiesībā – tik garlaicīgi…

Mani Mīļie, pateikt NEMĪLU un atteikties no jebkurām attiecībām nav cietsirdīgi…
Cietsirdīgi ir palikt un atsiet sev rokas, domājot, ka, ja tu nemīli, tad tu drīksti būt gan te, gan tur, un kur vēl kaut ko dod…
Ir cietsirdīgi pazemot cilvēku tikai tāpēc, ka tu viņu nemīli…
Ir cietsirdīgi, ja tev kopā ar otru cilvēku nav nekā cita, kā tikai skumja sadzīve un šķietama ģimene, īpaši, ar bērniem, kuriem šī šķietamība tikai uzdāvinās skumju divu svešu cilvēku kopdzīves pieredzi…
Vienkārši atceries, ka cilvēki, kurus tu neesi iemīlējis – ir to mīļotie cilvēki, kurus viņi nav atraduši tikai tava žēluma vai iedomības dēļ…
Un tu blakus viņiem – arī esi apdalīts, tāpēc, ka tev nav šī abpusējas mīlestības prieka…
Neeksistē nekāda bezatbildība… es nepiekusīšu to atkartot…
Eksistē romantiski iesaiņota neiroze, ar kuru slimot šķiet goda lieta, taču patiesībā ir graujoši gan psihei gan dzīvei… tā ir pārāk īsa, lai būtu nelaimīga…
Jā, protams, ne jau visas attiecības balstās uz mīlestības…
Vēl ir dziļa cieņa…
Bet vai šī cieņa ir tur, kur kādu nemīlamo patur ērtā cilvēka lomā?…
Es novēlu visiem būt godīgiem pret sevi…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves sērfings

serfings4

Un tomēr, to vajadzētu iemācīties…

Brīnišķīgo savu paša noturības sajūtu, psiholoģiskās noturības sajūtu…

Iemācīties pašam un jau no dzimšanas mācīt to saviem bērniem, jo tas ir svarīgākais…
Jā, Mīļie, nevis veiksme un prestižs…
Jo tur, kur tu esi nenoturīgs, ļoti daudz kas tavā dzīvē vienkārši nenotiek, tāpēc, ka tu sabrūc agrāk – vēl pirms saviem sasniegumiem…
Salūzti no katra šķība skatiena, kritiska vārda, noraidījuma un pirmās neveiksmes…

Es ļoti bieži strādāju ar bērniem…
Redzu, cik ļoti agri viņi zin un pārvalda valodas, ir uz “Tu” ar jebkuru datoru…
Un tas ir lieliski…
Taču vēl es redzu viņu absolūto emocionālo bezspēcību…
Viņi nespēj atrisināt visvienkāršāko konfliktu…
nezin, ko darīt ar aizvainojumu…
nezin, kā draudzēties vai gluži otrādi, nepadoties aizdomīgiem piedāvājumiem…
nezin, kā izrādīt simpātiju…
kā runāt ar skolotāju…
kā veidot attiecības kolektīvā…
kā pārciest pirmās neveiksmes mīlestībā…
un vēl ļoti daudz ko nezin…

Viņi to nezin, jo neviens viņiem to nav mācījis vai nemāca vispār, vai arī māca ļoti ļoti maz…
Bet, ja pavisam godīgi, tad arī mēs ar jums, mani Mīļie, ļoti bieži neesam nekur tālu aizgājuši savā psiholoģiskajā veselībā…
Katrs otrais no mums ir neirotiķis…

Kāpēc?

Tāpēc, ka visiem šķiet, ka tas nemaz nav tik svarīgi – būt psiholoģiski veselam… galvenais ir diplomi, uzvaras, sacensības…
Un tikai tad, kad aci pret aci sastopies ar šo pašu neirozi… ar šo pašu patoloģisko trauksmainību…. ar šo pašu depresiju, saproti, beidzot, ka nav par ko priecāties…
Ka nav spēka piecelties pēc zaudējuma…
Ka nav spēka tikt galā ar parastākajām sadzīves grūtībām…
Ka nav spēka pretoties izmantotājiem, manipulatoriem un grāvējiem…
Nav spēka pārciest zudušo mīlestību, šķiršanos, neatgriezeniskus zaudējumus…

Nav emocionālā spēka… un zināšanu par to, kā to darīt – arī nav…

Taču ir bailes… ārprātīgas iekšējās bailes…
Un tieši bailes liek mums palikt tur, no kurienes sen bija jāaizmūk…
Bailes nedod nekādas iespējas…
Bailes bremzē, nolaiž rokas un noved mūs verdziskā paša bezspēcības stāvoklī…

Un viss lido pie velna…. visa mūsu uzpūstā veiksme, kurai nav nekādas vērtības, ja tā tikusi uz piecām minūtēm psihloģiski nenoturīgam cilvēkam, kuram iemācīts kā pārvērsties par robotu, fiksi aizskriet līdz pirmajai uzvarai ar mākslīgi radītu motivāciju, bet neviens nav iemācījis, ko darīt dzīvam cilvēkam, ja uzvara nav notikusi…

Es atkārtošos, šī ir apbrīnojama sajūta…
Psiholoģiskās noturības sajūta…
Tāpēc, ka tā ir pašas dzīves sajūta, kurai tu nevis gatavojies, bet, kuru tu dzīvo tieši tagad, nebaidoties pat no vislielākajiem viļņiem…

Iemācieties, Mīļie, šo sērfingu…
Nenožēlosiet!

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionālā tuvība attiecībās

kopaa5

Daudzi cilvēki atzīstas, ka ieilguši svētki viņus nomoka, bet dažus pat noved neirozē…
Ziniet, kāpēc?
Nē, Mīļie, ne tāpēc, ka pārāk daudz ēdiena, alkohola vai brīva laika… ar to viss kāreiz ir kārtībā;
Ir pārāk daudz brīvas pieejas vienam pie otra…

Ko es ar to domāju?
Totāla neprasme patiešām BŪT attiecībās, nevis PABŪT tajās…
Pats zemākais komunikatīvās kultūras līmenis, kad pat ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem brīžam nav par ko parunāt, izņemot sadzīves sīkumus, tenkas par draugiem-radiem-kaimiņiem…
Kad nedaudz ilgāk kopā pavadīts laiks kļūst par iemeslu aizkaitinājumam vai apjukumam – un cilvēki reāli sāk viens otru tracināt – tik ļoti, ka atgriešanās darbā šķiet patiess glābiņš…

Vai tas ir labi vai slikti?
Ja pavisam godīgi – gan viens, gan otrs….

Beidzot ir vērts saprast, ka nevienam nav tevi emocionāli jāapkalpo un jākļūst tev par animatoru, izklaidējot, organizējot programmas un neļaujot garlaikoties…
Ir vērts saprast, ka kopā esot, nav obligāti karāties viens otram kaklā, bet ir obligāti, lai katram būtu sava personīgā telpa, kuru katrs pats sev rada un iekārto pēc savām vajadzībām un gaumes…

Bet…
Ir smagi apzināties, ka tieši tavā tuvākajā lokā šīs tuvības nav…
Nav tāpēc, ka neviens tajā nav ieguldījies un nepiemet pagales pusnodzisušajā ugunskurā…
Tāpēc, ka vairāk par visu mūs attiecībās interesē neatpalikt no tiem pašiem cilvēkiem, par kuriem negribas būt sliktākiem: vai pietiekami laba ir mūsu mašīna, vai mūsu mājvietā ir viss vajadzīgais, vai “pareizajā” vietā esam nolēmuši atpūsties, lai nebūtu kauns rādīt fotogrāfijas, vai mūsu bērni apmeklē “pareizos” pulciņus un vai mēs paši esam “trendā”…
Vienas vienīgas sacensības…

Jā, protams, materiālā dzīves puse ir ļoti svarīga, taču tā, mani Mīļie, vienmēr ir ārpusē…
Un tad, kad mēs sākam sevi ieguldīt tikai tajā, kā mēs izskatāmies no malas, domājot, ka iekšpusē viss pats no sevis ir kārtībā, tad šis “kārtībā” noteikti pievils, es varu to apsolīt…

Galvenais harmonisku attiecību uzdevums ir emocionālās tuvības radīšana…
Zināt to, kurš blakus… nē, nevis nomierināties, nolemjot, ka zini viņu kā savus piecus pirkstus, bet pastāvīgi izzināt….
Dzirdēt viņu… bet, lai dzirdētu, ir jāprot uzdot pareizie jautājumi… ir jāatver cilvēks un jāatveras pašam….
Uzticēties viens otram… bet uzticēšanās tāpat vien vispār nav iespējama, un ziņoju, ka šo vērtību līmeni tāpat vien neviens neizsniedz – tas ir jānopelna…

UN – MĪLĒT…
Vienkārši mīlēt… tas nozīmē, izjust vajadzību pēc kopā pavadīta laika, “necepties” par sirdij mīļajām dīvainībām, nebūt kritiskam, nemeklēt trūkumus…
KAD MĒS MĪLAM – MŪS NENOGURDINA TIE, KURUS MĪLAM…
Un otrādi…

Un tāpēc pat šie ieilgušie svētki ir lielisks pārbaudījums mūsu attiecību kvalitātei…
Ļoti taisnīgs pārbaudījums, kas ļoti daudz ko mums atklāj…
Tas atmodina vēlmi godīgi atbildēt sev uz jautājumu: vai patiešām šīs attiecības ir, vai arī tas ir tikai spīdīgs papīriņš – apmāns, kurā sen vairs konfektes nav…
Vai mēs vēl joprojām viens otram esam dārgi, vai arī jau sen atvēsuši, un tikai skata pēc paliekam kopā, jo nav citur kur likties, vai arī slinkums izlemt par labu pārmaiņām…

Vai mūsu kopīgajā ugunskurā vēl deg uguns, vai arī tas vairāk izskatās kā zīmējums Karlo tēta gleznā…

Dažkārt es skatos uz internetā izliktajām smalkajām jaungada fotosesiju bildēm, kur visi stāv skaistās pozās pie glamūrīgas eglītes un tēlo gan pašu ģimeni gan tajā valdošo laimi… bet to taču nenospēlēsi un neizrediģēsi….
Un vienlaikus redzu tos, kuriem nekas nav jāspēlē…. tāpēc, ka tā ir – liela pievilkšanās pie kopā iekurtas un rūpīgi uzpasētas uguns…
Un nav jābaidās no kopīgiem svētkiem…
Esiet viens otram, ja jūs viens otram esat vajadzīgi!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis