Par skaidrību

Spēja tikt skaidrībā daudzreiz paaugstina pieaugušas dzīves kvalitāti jau tādā līmenī, ka tu spēj iztikt bez sīkiem mājieniem, bet godīgi paud savas jūtas, savu prieku, nevienu nemaldini un mierīgi spēj atteikties no tā, kas tev neder.
Vēl viens skaidrības pluss ir tas, ka tā pievelk citu skaidrību, un, gluži otrādi, izsauc spriedzi tiem, kuri dod priekšroku miglainām aizkulišu spēlēm.
Dabiskā atlase notiek pati par sevi.
Mīlestības skaidrība, draudzības skaidrība, radniecības skaidrība, partnerības skaidrība, skaidrība attiecībās ar sevi, izvēles skaidrība, darbību skaidrība, atbildības skaidrība… lūk, šie savas paša dzīves brīnišķīgie marķieri, kuri, lai arī negarantē hronisku laimi, bet padara skaidrākus tās apstākļus.
Nenoteiktība ir mokoša, taču dažkārt tā kļūst par paradoksālu narkotiku, kas ļauj aizbēgt no realitātes, iznīcinot sevi šajā procesā.
Ieiet īstenības dušā un to izturēt – arī tas ir stāsts par skaidrību.
Uzdrošināties to darīt, vai neuzdrošināties – tā ir katra paša izvēle un lēmums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saglabājot cilvēcību

Neskatoties uz to, ka ilgstoša stresa periodos ir absolūti dabiski patverties vienam pie otra, tomēr nevajadzētu atstāt novārtā kontaktu ar sevi un ļaut dažkārt sev pabūt vienatnē…

Jūtas, kas izpaužas esot vienatnē, ir sava stāvokļa aktuālākais rādītājs, par kuru ir vērts zināt, lai neizšķīstu masu psihozē ļoti nežēlīgā veidā uzspiestajos stāvokļos.

Ja tu nepieslēdzies sev, ja pārtrauc autentisko savu domāšanas procesu, ja tu spītīgi ignorē savas vajadzības un emocijas, kuras klauvē pie tavām durvīm, tad ļoti viegli tu vari kļūt par upuri tiem, kuri manipulē ar cilvēku apziņu un cenšas spiest uz cilvēku vainas, kauna un citiem sāpīgajiem punktiem un provocē uz sev izdevīgām reakcijām.

Paliekot vienatnē ar sevi, ir svarīgi pārliecināties par to, ka tu vēl joprojām esi tu…
Ka tas, kas raksturīgs tev, vēl joprojām ir ar tevi.
Ka tavas vērtības nav pārstājušas būt tavas pat pēc daudzkārtējiem centieniem tev tās atņemt, vai arī nomainīt pret svešām.
Ka tavas privātās dzīves pat nelielie prieki paliek neaizsniedzami agresīvajai ārpasaulei.
Ka tu sev esi gluži taustāmā līmenī.
Ir tik viegli un nemanāmi kļūt par robotu.

Bet ir ārkārtīgi vērtīgi noturēties cilvēciskā stāvoklī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienas dienas režīms

Viena diena, tā ir kā neliela atsevišķa dzīve, kura sāk savu stāstu no saullēkta un beidz to ap pusnakti.

Viena konkrētu notikumu un savu konkrētu reakciju uz tiem piepildīta diena.
Viena diena, kurai tu neuzgriez muguru, bet no kuras arī neprasi parāk daudz… tai priekš visa ir tikai 24 stundas.
Zināt sevi vienā pabeigtā stāstā ir daudz jaudīgāk, nekā sākt lietot svētkiem paredzētos traukus ikdienā, cerot, ka tieši tā būs nekaunīga atbilde atliktajai dzīvei.
Ja godīgi, tad dzīvei vispār ir vienalga, no kādiem traukiem mēs ēdam un kādās lupatiņās sevi ietērpjam…
Tā atveras ne jau uz klātbūtnes atribūtiem, bet uz pašu klātbūtni.
Uz cieņpilnu spēju nekrist ģībonī katru reizi, kad tā izlemj, ka tu esi pārāk aizsēdējies kādā no ilūziju saliņām.
Tā atveras, kad uztvere ir elastīga.
Un kad atsakies manipulēt ar vilšanos, pieprasot par to kaut kādu īpašu attieksmi pret sevi.
Kopumā tā atveras uz vienlīdzīgiem pamatiem. Bez jebkādām garantijām.
Tas ir vienas dienas režīms. Šobrīd, lūk, tā.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR savējiem

Manā mīļakajā Alekseja Balabanova filmā “Man sāp”, Makovecka varonis pasaka fantastisku frāzi: “Galvenais ir atrast savējos un nomierināties”…

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos par to, cik šī fraze ir godīga un patiesa.

Nav tik daudz laika, lai patiktu visiem, lai nevienu nesarūgtinātu, lai attaisnotu katra cerības. Tieši tāpat, kā tam nav nekādas jēgas.
Nav jēgas gaidīt abpusējību, ja visu laiku redzi tikai muguru.
Nav jēgas pāraudzināt pieaugušus cilvēkus un censties tos pieslīpēt savam redzējumam, kurā tie neietilpst, un nav jēgas pašam kļūt par kāda cita “pedagoģisko eksperimentu”.

Nav laika stāvet rindā pēc tiem, kuriem šāda rinda šķiet normāla.
Nav laika ticēt tam, ka kāds, kurš jau agrāk ar saviem zābakiem izbradājies pa tavu dvēseli, vairs nevēlēsies to atkārtot… vai vismaz pāraus apavus.
Nav laika gaidīt medaļas no tiem, kuri ar tām spekulē.
Un nav laika mistificēt kādu personīgo glābēju ierašanos, kuri trauksies pie tevis un aiznesīs tevi laimīgā dzīvē.

Taču ir jēga pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, atstājot sev tiesības vai nu satuvināties vai NEsatuvināties.
Ir jēga nepadarīt par ienaidniekiem visus tos, ar kuriem tev nesaskan, bet macīties mijiedarboties ar dažādību, vai arī vienkārši aiziet tāpēc, ka nav iespējams to izdarīt.
Ir jēga nolemt dzīvot caurspīdīgumā, lai nevienu necenstos apmānīt ar saviem izdomātajiem tēliem, un lai pats sevi neapmānītu, cenšoties tikt skaidrībā ar citu maskām.
Ir jēga nevienam neatskaitīties par savām izvēlēm.
Un ir jēga nekad ne uz vienu neuzvelt atbildību par saviem lēmumiem, lai pēc tam neattaptos līdzatkarīga upura lomā.

Mani mīļie, atrast savējos, tas nav stāsts tikai par meklējumiem….
Tas vēl ir par spēju būt savējam tiem, ar kuriem tev ir tilts nevis siena.

Nemēdz būt tā, ka neko nevajag.
Taču gadās, ka patiesi tuviem cilvēkiem izdodas radīt to savu pasauli, pret kuru bezspēcīgs ir it viss, kas cenšas sagraut to no ārpuses…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labākajam, kas notiek starp cilvēkiem, vienmēr piemīt pateicība…

Ja dāsnums (nav svarīgi kāds: emocionālais, jutīgais, materiālais) nāk no patiesas vēlmes atdot, nevis godkāres un vēlmes pacelt sevi, tad tam nav vajadzīga pateicība.
Dāsns cilvēks ir pašpietiekams un spējīgs neapvainoties un negaidīt kādu atdevi.

Bet pateicība, mani mīļie, ir spilgts mijiedarbības kvalitātes mērs…
Tieši tā visātrāk liek saprast, kas ir tavā priekšā: pieaudzis cilvēks vai mūžīgais egocentriķis īsās bikšelēs.

Pieaugušais a priori ir pateicīgs. Viņš nekad nenoniecina saņemto, pat tad, ja attiecības izirst, vai vakardienas dāsnums kaut kādu iemeslu dēļ kļūst neiespējams.
Un vinš ir dāsns arī dodod pretī. Ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tāda ir psiholoģiskā brieduma daba un nepieciešamība – nebūt tikai tam, kas pieņem.

Savukārt NEnobriedums ikvienu dāsnumu uztver kā ieguldījumu savā pašvērtībā. Turklāt, obligātu ieguldījumu. Ieguldījumu, kurš pastāvīgi prasa, lai to palielinātu, un tas tiek pieņemts kā pats par sevi saprotams, un pat neuzdod jautājumu par to, ko vajadzētu dot pretī.
Ja NEnobriedumam iedosi mazāk, kā tas bija iecerējis, tātad momentā saņemsi visu savu iepriekšējo ieguldījumu nonullēšanu.
Tas par tiem vispār neatcerēsies…. taču ļoti spēcīgi atmiņā tam paliks fakts par aktuālo nesaņemšanu.

Labākajam, kas notiek starp cilvēkiem, vienmēr piemīt pateicība.
Klusa, dabiska, abpusēja.
To neviens nepieprasa un arī neafišē. Taču tā ir kā saule, kura ir pat tad, kad līst lietus…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neredzamais cilvēks

Patiesa mīlestība pret sevi nelīdzinās narcistiskajai histērijai, kas pretstata savu iedomāto ekskluzivitāti visai pasaulei, bet, gluži pretēji, tā ir apzināts veids, kā tuvināties visas pasaules izpratnei, rūpīgi atpazīstot savas nepilnības un atsakoties to dēļ sevi ienīst…

Tieši dziļa sevis NEmīlēšana iedarbina pašus varenākos gan šī paša narcisisma, gan arī citu cilvēku noliegšanas mehānismus.
Tieši viņa sakož vispēcīgāk gan tuvos gan tālos.
Tieši viņa drudžaini katrā cilvēkā meklē trūkumus, neredzot tā gaišās puses.
Tieši viņa hroniski konfliktē katra pat vismazākā iemesla dēļ, ar patoloģisku nežēlību baltā mētelī planējot apkārt, kad kāds cits iekūlies nelaimē, un acumirklī pievienojas jebkurām vajāšanām, kurās nemeklē taisnību, bet meklē iespējas caur emocionālu sadismu stiprināt iekšējo mazohistisko vēlmi spīdzināt.

Mani mīļie, Mīlestība pret sevi nav stāsts par lielīgu paštīksmināšanos…
Tas ir stāsts par  vissvarīgāko cilvēcisko pieredzi, lai varētu sniegt otram to, ko gaidi arī no viņa savos vispārpasaulīgākajos sapņos.
Mūžīgi mocīties aizvainojumā par nesaņemto mīlestību nozīmē tikai gaidīt to no kāda, bet pavisam nejust to pret sevi.
Un ir vērts kādu dienu izšķirties par šo patiesību, lai beidzot izietu no tik ilgā aukstuma, kurā nebija  sasildīto, gluži tāpat, kā nebija atzīto: mīlestība bez pretmīlestības – kad tu tici tam, ka kļūsi laimīgs, kad kāds cits, pret kuru tu izturies labāk kā pret sevi, beidzot tevi iemīlēs…. taču viņš nevar to izdarīt, tāpēc, ka tas, kurš nemīl sevi ir kā neredzamais cilvēks otra atzinības laukā.

Noņem savu “burvju” cepuri, ja vēlies, lai notiktu savādāk…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūdzu – elpo!

Paradokss, taču šobrīd daudzi jūt kārdinājumu tikt pie galvenajām haosa tiesībām: iznīcināt sevi pašus un iznīcināt citus…

Tās ir rūgtas tiesības… tās iznīcina ticību cilvēka saprātam, ticību tam, ka ir iespējama droša pasaule, ticību pašām noturīgākajām vērtībām.
Un droši vien būtu muļķīgi likt pūlim attapties.
Taču ir ļoti svarīgi katram vērsties pie sevis.
Meklēt sevī dzīvo, kas saglabājies pēc tavas paša gribas, meklēt savu spēju pārvarēt visnopietnākos kārdinājumus, meklēt savu vēlmi domāt… ļoti daudz domāt, lai precīzi zinātu, kur ir tavs un kur – kāda cita iedēstītais.

Mani mīļie, katrā cilvēkā bez izņēmuma ir ielikti iznīcināšanas mehānismi…
Taču ne katrs tos iedarbina – pat tad, kad šķiet, ka tik viegli sevi pazaudēt starp svilpjošajām nesodāmībām.
Lai paliek izvēle.
Un, lai ir tas lēmums, kura sekas izrādīsies pa spēkam.
Un, lai paliek kaut tikai cerība uz šo pavasari, kas izdziedinās jebkuru bezizeju.
Lūdzu – elpo!

Liļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par EMOCIJĀM

Vispostošākās emocijas ir zibenīgas…
Tās uzliesmo kā tūlītēja godīga reakcija uz konkrētiem apstākļiem, bet pēc tam aiziet līmeni zemāk, jo psihe vienmēr cenšas sevi aizsargāt un atrast sev pieejamu izeju.
Mani mīļie, ieilgusi emocija – tā JAU ir izvēle…
Ja es stūrgalvīgi neatlaižu savu niknumu, savu aizvainojumu, savu neveselīgo agresiju, tātad es apzināti vai neapzināti cenšos tās investēt, lai pēc tam saņemtu kadas noteiktas dividendes.
Visticamākais, man ir vajadzīga kāda cita vaina, kāda cita grēku nožēla, kāda cita palīdzība, taču es neprotu runāt tieši, man nav caurspīdīguma pieredzes, vai arī es palieku bērnišķīgajā mijiedarbības spektrā. Iespējams, es cenšos iegūt sev vairāk varas, manipulējot ar spēcīgām emocijām, kurām retais spēj pretoties.
Un tikpat iespējams, ka manī ir ļoti daudz tās mantotās līdzatkarības, kura gandrīz automātiski rada tās uzvedības līnijas, uz kurām bija uzskaņots vecāku scenārijs, kurā viens no otra vairāk aizsargājās, nevis mīlēja viens otru…
Visticamākais, man negribās hroniski dusmoties, apvainoties, būt agresīvai, taču es tik ļoti esmu ieaugusi šajās pataloģiskajās, bet jau ierastajās drūmajās istabās un maldos, domādama, ka man nav iespēju pārcelties uz kādām daudz gaišākām “telpām”….
Bet tas absolūti nenozīmē, ka tādu nav.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pārmaiņām

Ikviena transformācija ir saistīta ar atbrīvošanās sāpēm…

Tieši ar sāpēm, pat tad, ja teorētiskajā līmenī šķiet, ka, ja tu atbrīvojies no kaut kā smaga un graujoša, tad procesam vajadzētu būt harmoniskam un priecīgam.
Nebūt ne.
Psihe prot stingri turēties pie visa ierastā, bet pierast tā var pie jeb kā…. un diemžēl, ne tikai pie labā.
Lūk, kāpēc pat tad, kad lēmums ir pieņemts un zināmi savu ciešanu iemesli, notiek visiem zināmie atkritieni atpakaļ un “noraušanās”.
Lūk, kāpēc māc ar neko nepamatotas ilgas pēc pamestajiem tirāniem un izmantotājiem.
Lūk, kāpēc māc mokošas šaubas par pilnībā pamatotu un argumentētu izvēli.
Un, lūk, kāpēc tik daudzi tā arī paliek tur, kur bijuši, pat tad, ja ļoti spēcīgi vēlējušies tikt no tā visa ārā.

Mani mīļie, sāpju nepareiza atšifrēšana un jaukšana ar pieļautās kļūdas izsaukuma signālu, ir galvenais iemesls tam, kāpēc pārmaiņas nenotiek…
Tieši tas, nevis kaut kādu objektīvu neiespējamību klātbūtne.
Es par to esmu pārliecinājusies daudzu gadu prakses rezultātā.

Ikviena dzimšana ir sāpes, pat tad, ja to anestezē.
Jebkuras pārmaiņas – tā ir dzimšana, pat, ja tu jau sen dzīvo šajā pasaulē… un jūties kā neredzama substance, tomēr uz galvas kurai hroniski krīt akmeņi.

Un katram no mums ir vērts to uzzināt pēc iespējas agrāk.
Lai nenoslīktu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kādā aprīļa rītā

Vēlā aprīļa saule ir kā uzlieta tēja ar plānu citrona šķēlīti un melisas zariņu, garšīga pat acij…

Pavasara rītā pamostoties, pārņem tāds īpašs, kluss prieks, kas nelīdzinās nekam citam.
Tas ir pats par sevi.
Maigs, brīvs, godīgs un tīrs.
Tu ar to piesātinies un iegūsti pavisam neredzamu aizsardzību no visa, ko iedomāsies sev līdzi atnest trauksmainā diena.
Un rīta domas joprojām ir tālu no raizēm, joprojām ir dāsnas ar šīs apburošās mazās nekonedarīšanas labajām plūsmām, pēc kurām neviens darbs vairs nešķiet apgrūtinoša nasta.

Dažkārt es domāju, ka mēs paši izdomājam šo smagumu, tā, it kā nezinātu, ka darbs var sagādāt prieku, un, ka tas ir daudz reiz dziedinošāk, kā neierobežota dīkdienība, kas ātri vien ikvienu savu saimnieku pārvērš par ciniķi, kurš vairs nav spējīgs noturēt savu uzmanību ne uz ko, un nespēj no sirds sajūsmināties.

Minūtes skrien ātri… bet to pēcgarša nekur nepazūd, tās piepilda atmiņu ar brīnišķīgiem fragmentiem, kurus tu sev atļāvi pamanīt, neskatoties ne uz ko.

Mīļie mani, pamaniet savu dzīvi…
Un tā noteikti pamanīs jūs.

Ļiļa Grad
Foto: Jill Burrow
Tulkoja: Ginta Filia Solis