Pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet

Viena no svarīgākajām lietām, ļoti pieaugusi, ļoti godīga un saudzīga, tā, ko mēs mācāmies visas savas dzīves garumā, ir saprast jebkuru otru cilvēku tieši kā otru …

Ir kaut kas, kas mums sakrīt, bet pat šīs sakritības neliecina par to, ka mēs esam vienādi, – tikai par to, ka dažkārt mēs līdzīgi domājam.
Šobrīd neviena sistēma, neviena, pat vismūsdienīgākā testēšana un mēģinājums dalīt cilvēkus grupās un tipos, līdz galam nav sevi attaisnojusi un nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, jo “līdzīgs” nenozīmē “identisks”: pat vienā nosacītā grupā nevar atrast divus absolūti vienādus cilvēkus, tāpat, kā nav iespējams uzminēt, uz ko katrs no mums izrādīsies spējīgs noteiktos apstākļos un noteiktā psihiskajā stāvoklī.
Tāpēc ir smieklīgi, ja kāds domā, ka paspēlējies ar horoskopiem, socioniku, cilvēkdizainu vai vēl kādām spēlēm, vari pārliecināti piekarināt citiem birkas, pārliecinot sevi par to, ka tagad par viņiem visiem visu zini bez tieša kontakta, bez sarunām, bez dziļākiem viņu izpausmju novērojumiem.

Diemžēl…

Šī mānīgā sapratne ieslēdzas tad, kad runājam par tiem, kuri atrodas mūsu tuvākajā lokā. Un te nu mēs vairāk piedēvējam kā atrodam viņos.
Un piedēvējam ne tikai labās īpašības…
Mēs mirklī varam vilties cilvēkā, ja viņš nedara to, ko mēs no viņa sagaidām.
Mums šķiet, ka mūsu mīlotajiem jāielaiž mūs katrā savas iekšējās telpas centimetrā.
Mēs mērām viņu mīlestību pēc to upuru skaita, ko viņi mūsu vārdā nesuši.
Mēs zaudējam viens otru ne tāpēc, ka mums nekas kopā nevarēja sanākt, bet tāpēc, ka nepapūlējāmies pa īstam viens otru saprast…

Ilgas un laimīgas attiecības nebūt nav tās, kurās nav konfliktu un neviens nepieļauj kļūdas. Tās ir attiecības, kurās, pirmkārt, neviens nevienu necenšas pakļaut savām vēlmēm.

Mēs taču mīlestībā esam pavisam savādāki…
taisnība bija manam mīļajam Markesam, kurš reiz teica: …ja mūs nemīl tā, kā mums to gribētos, tas nebūt nenozīmē, ka mūs nemīl vispār.

Mums nav nekādu tiesību vienam uz otru. Un nebūs ar, pat tad, ja no ādas izlīdīsim, lai tās saņemtu, vai arī uzvedīsimies tā, it kā mums tās būtu.

Mums ir tikai vienas tiesības – pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet.

Bet lauzt, pāraudzināt, pieprasīt pārmaiņas, likt spēlēt cilvēkam svešas lomas un vajāt viņu ar pārmetumiem par to, ka viņš nav tāds, kāds mums vajadzīgs – tas ir ceļš uz sagrāvi, naidu un vairāk nekur citur….

Citiem vārdiem sakot, mēs labprātīgi varam izvēlēties to, kas mums der ar otru cilvēku un uz tā uzbūvēt ļoti daudz kā skaista, taču būsim pilnībā bankrotējuši tad, ja centīsimies aizspārdīt viens otru līdz tam, ko vēlas tikai viens no mums.

Būtu labi to vienmēr atcerēties…. un iepazīt, iepazīt, iepazīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā ik rītu…

No rīta tik ļoti sāpēja galva, ka devos pēc pretsāpju tabletes…

Pēc tam, kā vienmēr, mēs ilgi brokastojām un sapratām, ka dienas sākumā uzdāvināt sev nedaudz vairāk laika vienkāršai ikdienas laimīgai dzīvei ar sarunām, kafiju, mūziku un kaķi, nozīmē jūtami uzlabot savu kopējo noturību tur, kur tā nepieciešama.

Pēc tam es pārkrāmēju savu somu ar jauniegūtajām grāmatām.

Pēc tam ļoti saudzīgi gatavojos darbam, priecīgās priekšnojautās par tikšanos ar katru, ko  uzdāvinās man šī diena.

Pēc tam ārstēju savu papardi, kas jau ilgu laiku mokās ar smagu depresiju… un galva pārstāja sāpēt, un es biju pateicīga sev par to, ka laikus atcerējos par tableti.

Pēc tam, jau pavisam mundra, smaržojoša pēc garastāvoklim atbilstoša aromāta un pat nedaudz uzpucējusies, devos pie datora, lai uzrakstītu rakstu. Kā ik rītu…

Man šie brīži ir ļoti dārgi. Tie ir ļoti tīri. Jo nav nekādu melnrakstu. Nav šablonu. Nav mērķu.
Ir šis lieliskais satikšanās prieks ar absolūti tīru lapu un nepacietībā lēkājošu kursoru… un vēl, ar jums, mani mīļie lasītāji…
Un šī ir brīnišķīga sevis sadzirdēšanas prakse un iespēja caur vārdiem ļaut izpausties tieši tām sajūtām, kas pieder man, šodienas nevis atliktām uz labākiem laikiem.

Un, tā, es apsēdos pie galda… pacēlu rokas virs klaviatūras… un ieraudzīju uz peles paklājiņa to pašu tableti, kuru, kā man šķita, izdzēru, un pateicoties kurai, kā man šķita, es pārvarēju tās nīdošās sāpes, kas traucēja man dzīvot.

Tā, lūk, strādā placebo.

Ne tikai ar tabletēm…

Dažkārt mums ir grūti saprast, kas patiesībā mūs dziedina. Mēs gaidām brīnumus. Mīlam ne tos, kas blakus, bet tos, ar kuriem pazīstami vien mūsu sapņi. Nedodam sev iespēju iepazīt kaut ko jaunu, pamēģināt nodarboties ar to, ko patiešām vēlamies, bet baidāmies.

Un “dzeram tabletes”. Lai nejustu ikdienības sāpes.
Lai aizbēgtu no patiesības.
Lai neko neizlemtu.
Lai samazinātu tās dzīves neciešamības pakāpi, kuru mēs vairs it kā neuzskatām par savu un kurā nemanāmi esam kļuvuši par dzīvām sniega kupenām, vienmēr gatavām aizstāvēties, bet nekad gatavām laimei…
Bet varbūt nemaz nevajag “tabletes”? Ne tāpēc, ka sāpes pašas pāries, bet tāpēc, lai arī caur sāpēm, bet mēs beidzot saprastu, kas tad īsti sāp…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepopulārs lēmums? :)

Viens no manas dzīves laimīgākajiem lēmumiem ir lēmums atļaut cilvēkiem par mani domāt visu, kas ienāk viņiem prātā…

Galu galā, tās ir viņu galvas, viņu domas, viņu laiks, ko viņi drīkst tērēt tam, ko uzskata par vajadzīgu…

Kāds man ar to sakars?

Un iestājās apbrīnojama brīvības sajūta.

Man vairs nav bail likt kādam vilties!

Es ne mirkli vairs netērēšu strīdiem, neiesaistīšos diskusijās…
Un necentīšos pierādīt to, ka man ir vai nav taisnība…

Neviens cits, izņemot tevi nedrīkst ietekmēt tavu dzīvi…

Tāpēc, lai domā par mums…. kamēr viņu dzīves aiziet…
Bet mēs dzīvosim, kamēr viņi domā… 🧚

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vissvētīgākais darbs pasaulē

Kad tu uzsāc kustību pie sevis, tu zaudē daudzus, kam bii izdevīgs savā nebrīvē, savā vieglajā vadāmībā un pārsteidzošajā spējā atteikties no sava viedokļa…

Tevi gaida ļoti daudz rūgtu atklāsmju par to, no kā tad īsti sastāvēja tava līdzšinējā dzīve, kurā tu neko nelēmi, ne par ko nebiji atbildīgs un neko neizvēlējies pats…

Momentā par tevi interesi zaudē tie, kuriem vairs neizdodas uzsēdināt tevi tavai vainas izjūtai, uzkraut tev visus savus parādus uzreiz un manipulēt ar tavām ierastajām reakcijām…

Un tieši viņi tevi vaino tajā, ka viņu vadības pults, ar kuras palīdzību tevi tik ilgi bija vadījuši, vairs nedarbojas…
Un tu pasmaidi un pat negrasies to labot…
Tu pārstāj pirkt mīlestību… un arī pārdot…
Vairs necenties nopelnīt atzinību…
Tev vairs nav vajadzības apkalpot citu viedokli par sevi un atdod šo iespēju tiem, kas dienu un nakti monitorē tavu dzīvi…

Tu sevī atrodi to naidnieku, kurš čukstēs ausī par to, ka taču bija normāli un, kam tev bija vajadzīga šī revolūcija???…
Taču naidnieks pazudīs reizē ar bailēm, kurām tu uzdrošināsies ieskatīties acīs…

Ceļš pie sevis nav revolūcija, jo tu necīnies…
Tu vienkārši atgriezies savas dvēseles nolaistajās mājās, kuras tev nāksies izmazgāt tīras, izmest tonnām lūžņu un mīlestībā piepildīt ar to, kas tev patiešām ir vajadzīgs…

Un tici man, tas ir vissvētīgākais darbs pasaulē…

Nebaidies būt tu pats…
Baidies būt visiem, izņemot sevi…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas būs tālāk?

Pamazām, izelpojis nelielu vēsumu, beidzas jūlijs… nedaudz piekusis.
Priekšā augusts, kas tikai šķietami ir garš, bet patiesībā tas nepacietīgi gaida savu mīļoto rudeni.
Mani mīļie, cik gan ātri aizplūst mūsu dzīves laiks….
Zib sezonas, mainās visbrīnišķīgākā teātra pasaulē – dabas, dekorācijas, un kādā brīdī mēs sajūtam savas pārmaiņas.
Man ļoti tās patīk.
Man patīk izvēle, ko mans briedums izdara pats, vairs neklausoties neizsīkstošā vērtētāju pūļa “lielajā žūrijā”.
Patīk absolūti godīgais un caurspīdīgais mīlestības formāts, kurā nav vietas skumjām scēnām par “mīl-nemīl” un to, kā likt darīt to, ko es gribu… tikai to es gribu – lai ir godīgi un caurspīdīgi. Un lai tas ir abpusēji.
Man patīk drosme neņemt visu, ko piedāvā. Un savu “nē” pateikt bez pavadošā taisnošanās vilcieniņa: izrādās, neviens taču nemirst dēļ mūsu “nē”. Tieši pretēji, kļūst daudz vairāk brīvas vietas pēc tam, kad pazūd visi tie, kam mēs neesam vajadzīgi bez mūsu pakalpīgā “jā”.
Un pēkšņi parādās tik daudz jaunu krāsu… atnāk tik daudz kas jauns…. rodas tik milzīga interese, gandrīz kā bērnībā, par to, kas būs tālāk?
Šie vienkāršie vārdi ir mana galvenā iedvesma.
Man svešas ir vilšanās, tāpēc, ka, jo vairāk es uzzinu, jo mazāk es zinu…
Tad, kas tur būs tālāk?
Kurp steidzas mana laimīgā likteņa senais tramvajiņš?
Dzīvojiet!!!!…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Elina Sazonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt laiva nekur nepeld

Ir sarežģīti stāvokļi, kas nelūdz mūsu mīlestību… tiem vienkārši vajadzīgs, lai mēs tos atzītu.

Depresija nevēlas, lai tu to mīlētu. Taču tā vēlas, lai tu beigtu uzvesties tā, it kā tās nav, ja tomēr tā ir. Lai tu pārstātu bēgt, cerot, ka tā atpaliks.
Neatpaliks. Tā skries vēl ātrāk.
Tā sit daudz stiprāk, ja tu centies sekot populārajam, bet tik ļoti kļūdainajam padomam: jebkuros apstākļos izlikties, ka tev viss ir labi…
Daudzas nelaimes nenotiktu, ja mēs vairāk spēka ieguldītu savā realitātē, nevis cenšoties parādīt tikai to, kas ārpusē.
Depresija, nopietni emocionālie kritumi, bezspēka un totālas tukšuma sajūtas periodi ļoti bieži ir saistīti ar pārmērīgu vēlmi radīt veiksmīga cilvēka tēlu – tāda, kurš it kā nekad nav raudājis, ne reizi nav bijis piekusies, bet vienmēr savā ceļā sasniedzis visas virsotnes – un tas tik ļoti ir pretrunā ar paša iekšējo cilvēcisko dabu.

Ir kauns būt parastam.
Ir kauns, ja tev nav simts ambiciozu mērķu.
Ir kauns atzīties, ka tu netiec galā.

Mani mīļie, dažkārt laiva nekur nepeld… pat tad, ja ir airi un upe ir ātra.
Bet mēs esam dzīvi. Un nav tikai stipru vai tikai vāju cilvēku. Gan vieni gan otri periodiski mainās vietām. Un tas ir normāli, tāpēc, ka tā ir patiesība un tāpēc, ka tas atspoguļo to, ko daba iecerējusi cilvēkam.

Šo pasauli nav radījis izcils biznesa treneris, kuram, tikai stāvot uz skatuves dēļiem, izdodas visus pārliecināt par to, ka tie visu var, ir tikai nedaudz jāpaceļ savs dibens no izguletā dīvāna un jānotic sev.

Un tā daudzi ļaudis ir iegrimuši dziļā depresijā ne tikai tāpēc, ka kauns apsēsties un atpūsties, bet vaiga sviedros centušies uztrenēt savu sēžamvietu.

Pateikšu ko ķecerīgu: nepietiek ar ticību sev. Būtu labi, ja varētu sevi labāk saprast, kam tieši sevī tu grasies ticēt.
Ja tas ir tas, kā nav, tad tevi gaida ļoti liela vilšanās…

Atkārtošos: dažkārt laiva nekur nepeld.

Un tas nozīmē, ka tev vajadzīgs laiks, lai padomātu, kurp tu tik ļoti steidzies…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt vai aiziet?

Vārdu “pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir” dziļākā jēga nav piespiest sev paciest visus viņu graujošos un aizvainojošos nodarījumus attiecībā pret mums…
Tie nozīmē tikai to, ka mums nav tiesību otram cilvēkam pieprasīt, lai tas mūsu dēļ mainītos.
Labi būtu, ja mēs vārdu “pieprasīt” tuvības kontekstā varētu vispār nelietot. 

Mums nav nekādu tiesību audzināt un pāraudzināt tos, kurus neesam dzemdējuši.
Mēs nedrīkstam citiem atņemt viņu vērtības.
Mēs nedrīkstam viņu vietā izdarīt izvēles un pārliecināt tos par to, kas, mūsuprāt, viņiem būs labi.
Mēs nedrīkstam braukāt pa svešām dzīvēm tās kontrolējot, cenšoties sakārtot nesakārtoto, kaut ko tajās mainīt un uzspiest tās transformācijas, kas pašiem šķiet ļoti vērtīgas.

Bet ir mums arī tiesības.
Tiesības sakrist pat tad, ja esam ļoti atšķirīgi, un mums tomēr izdodas normāli izturēties vienam pret otru, ja ir apmēram līdzīgi mērķi un apmēram līdzīgs skats uz dzīvi.
Tiesības vienoties. Tieši vienoties, nevis uzstādīt ultimātus, spekulējot ar sevi un savu ārkārtīgi vērtīgo klātbūtni.
Tiesības atskaņot un piedāvāt, tajā pat laikā esot gataviem jebkurai atbildei.
Žēlabas par to, ka “es nevaru aizklaudzināties” parasti nozīmē to, ka “es nevaru panākt to, ko es gribu”.
Tiesības neciest pazemojumus.
Neciest pat tad, kad cilvēks hroniski cenšas tevi pārliecināt par to, ka viņš tā nav gribējis, ka nesaprot, kā tas tā varēja sanākt un lūdz piedot, jo viņam bijusi grūta bērnība.
Tu taču mijiedarbojies ar pieaugušu cilvēku. Un viņam ir milzīgas problēmas, ja vinš nespēj saprast, ko un kāpēc dara.
Ja viņam izdodas tevi apvainot un pazemot daudz ātrāk, kā paskaidrot, kas viņam bija padomā.
Ja viņš pie katras savas neizdošanās ir gatavs vainot savu mammu.
Bet pieaudzis cilvēks pats risina savas problēmas vai arī iziet terapijas kursu. Eksperimentēt un izgāzt savas dusmas uz tuvajiem cilvēkiem ir diezgan pretīgs veids kā justies iluzori pilnvērtīgam.

Un ir tiesības piecelties un aiziet.
Tas ir godīgi un drosmīgi. Daudz godīgāk un drosmīgāk nekā gadiem ilgi sēdēt blakus cilvēkam, kurā gandrīz nekas tevi neapmierina, tomēr tu visu laiku pasīvi gaidi viņa pārmaiņas vai arī aktīvi, bet vienpusēji “sities par mīlestību”, nepamanot, ka tā iznīcini pat sīkākās vēl dzīvas daļiņas.

Es vienmēr jokoju, ka, ja tevi otrā cilvēkā pastāvīgi kaut kas tracina un tev ļoti gribās viņu aizbakstīt līdz ideālam, tad nav vērts to darīt – pilna pasaule ar jau gataviem…. tiem, kuri tev vajadzīgi un kuriem vajadzīgs būsi tu.

Dodies tos meklēt.
Vai arī sēdi un sagaidi.
Vai arī iemīli un iekārto sev savu brīvību.
Variantu ir miljons.

Bet neiestiedz kā purvā tajos cilvēkos, kurus tu vēlies pārtaisīt.
Tajos, kuri jau sen tev likuši saprast, ka vairāk par to, ko viņi var tev piedāvāt, nekad nebūs, taču tev ar to ir par maz.
Tajos, kuri tevi izmanto un pazemo, bet tu tici, ka tā ir normāla jebkuru attiecību sastāvdaļa.
Un tajos, kuru muguru tu redzi biežāk kā acis…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par salauzto vienlīdzību

Sāp jau ikviena šķiršanās, izņemot to, kas kļuvusi par atbrīvošanu no attiecībām, kas vairāk nav reanimējamas. Kaut arī tā nepaliek bez sekām…
Taču sāpes mēdz būt dažādas. Sākot ar nelielu vilšanos līdz pat neciešamām sāpēm, kas bieži vien noved depresijā, izmisumā, ilgstošā agresijā un neirozē.

Viena no pašām sarežģītākajām šķiršanās formām ir tā, kurā ir salauzta vienlīdzība.

Tas ir tad, kad viens cilvēks domā, ka viņam attiecībās viss ir daudz maz kārtībā, bet otrs atnāk un kā ar bomi pa pieri pavēsta, ka jau sen viss ir slikti un… aiziet. Un aiziet, kā likums, ne jau kaut kur nekurienē, bet jau laicīgi iepazītā un sagatavotā teritorijā.

Ka izpaužas tas, ka ir salauzta vienlīdzība?

Tas, ka cilvēks, kurš vienpusēji pasludina attiecības par izbeigtām, iepriekš nekādā veidā nav signalizējis par to. Nav brīdinājis, nav centies atklāti runāt.
Nav centies risināt šo jautājumu. Un vispār, ir uzvedies tā, it kā viss būtu kārtībā.

Un tas nav stāsts par to, ka viens ir slikts, bet otrs – labs.
Un arī ne par to, ka viens emocionāli ir kurls un akls, bet otrs veiksmīgi sameklējis mierinājumu ārpus esošajām attiecībām.

Stāsts ir par to, ka attiecībās mēs dodamies, kā minimums, labprātīgi vienojoties.

Mēs vienlīdzīgi pieņemam šo lēmumu.

Un, ja runājam par attiecību izbeigšanu, tad godīgi ir tad, kad viens otru nevis nostāda fakta priekšā, bet gan tad, kad arī šads lēmums tiek pieņemts vienojoties.
Un tas nenozīmē, ka jācenšas atrunāt to, kurš vēlas aiziet. Tas nozīmē to, ka arī otram cilvēkam būtu jāļauj apspriest un argumentēt savu attieksmi pret šādu lēmumu, ne tikai pazemīgi pieņemt spriedumu, kuru nevar pārsūdzēt.

Mūsu sadzīves aklumu un kurlumu ļoti bieži nosaka ne tik daudz mūsu vienaldzība, cik piespiedu autopilots: nenormāls dzīves ritms, pārmēru lielas slodzes, hronisks laika trūkums, bērni, māja, pienākumi, kredīti, poblēmas… un te ir ļoti grūti būt ekstrasensam, kurš ik sekundi jūt partnera neapmierinatību, kaut arī tas nerunā.

Klusēt un būt pārliecinātam par to, ka tas, kurš mīl, visu sapratīs bez vārdiem arī ir diezgan kognitīva kļūda, kas ļoti bieži noved pie tā, ka tiek meklēts kāds, kurš, iespējams, nav tik ļoti mīlēts, taču kompensē to, ko nesaņemam pamatattiecībās.
Būtībā to otru izmanto, lai noslāpētu savus deficītus attiecībās ar savu pastāvīgo partneri.

Un ļoti bieži sanāk tā, ka mēs izšķiramies ne tāpēc, ka ir zudusi mīlestība, bet tāpēc, ka neesam sapratuši viens otru, un nesam noturējuši šo vienlīdzību attiecībās.
Viens atļauj sev otru–paralēlo dzīvi, bet otrs ieslīdzis mokošā izolācijā, apkarinādams sevi ar vainas sajūtu, aizvainojumu un sāpēm… un zaudē līdzsvaru savā pasaulē, kura uz mirkli ir sašķēlusies.

Jā, ļoti bieži šie stāsti izbeidzas.
Mani mīļie, par cilvēku ļoti daudz var pateikt pēc veida, kā viņš šķiras…

Un tad, kad gatavība aiziet ir saistīta ar gatavību momentā padarīt bezvērtīgas vēl vakardien tuvā cilvēka jūtas un samīdīt tās smagiem vienaldzības zābakiem, atteikties no dialoga un apmierināt tikai savas iegribas…. tad nav vērts pārdzīvot to, ka tāds “Elviss pametis šīs viesmīlīgas telpas”…

Jā, ir sāpīgi. Taču tās ir apskaidrojošas sāpes, nevis sāpes pēc mīlestības.

Un, vispār – vajag sarunāties. Un nezaudēt vienlīdzību attiecībās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot Mīlestībā

Dzīvot Mīlestībā var arī tad, kad nav neviena, kurš no rītiem tevi apskauj…

Dzīvot mīlestībā nozīmē izaudzēt sevī spēju atsaukties gaišajam, priecīgajam, skaistajam…
Atsaukties pat tad, kad it kā nav neviena iemesla būt laimīgam.
Kad dzīve šūpo, kad ne viss notiek labākajā veidā, kad visā plašajā pasaulē notiek sazin kas.

Dzīvot mīlestībā – neatslēgties no notiekošā un tā, kas ievaino, un neuzvilkt necaurredzamās rozā brilles, kas izkropļo realitāti un pārvērš to izdomātā sentimentalitātē, bet iemācīties cienīgi pieņemt visu to, kā daļu no absolūti katras dzīves, taču ne visas dzīves.

Ļoti sen es jautāju savai vecmāmiņai par vienpadsmit viņas izsūtījuma gadiem, par kuriem viņa ļoti maz ko bija stāstījusi….

Es viņai uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: kā viņa izturēja un izdzīvoja?

Un viņa atbildēja: “Ne jau balstoties uz to, kas notika ārpusē, bet uz to, kas palika manā dvēselē…. es atcerējos dzeju, ko zināju…. atcerējos bērnus…. atcerējos mammu… atcerējos, kā smaržoja āboli mūsu dārzā…. atcerējos vīra smaidu, kaut uz to brīdi viņš jau bija nošauts…. atcerējos iemīļoto servīzi un sapņoju par to, kā uzklāšu galdu vasarnīcā…. atcerējos ūdeni akā, kurā atspīdēja liepas…. atcerējos savu mīļāko ceriņkrāsas kleitu…. atcerējos tās parastās dzīves epizodes, kuras tajā brīdī nebija pieejamas…. un dzīvoju”.

Viņa izdzīvoja pateicoties Mīlestībai… ne ienaidam, ne vēlmei atriebties, ne arī pateicoties histērijai par zaudēto.

Un vēl ilgi pēc tam viņa dzīvoja… ar to pašu Mīlestību.

Mīlestība ir dziedināšana. Vienmēr.

Pazaudēt to nozīmē loti smagi saslimt.

Apciemojiet, Mīļie, savu Mīlestību… kā Viņa tur jūtas? Kur viņa ir? Vai nav nejauši aizmirsta ikdienības steigā?
Lai Viņa ir ar jums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsts sev pašam

Ir ļoti grūti kļūt sev par atbalstu, ja atzīsti sevī tikai savu parādes pusi: sasniegumus, labās īpašības, varonību…
Ja noliedz visu savu pilnīgo pieredzi, nespējot pieņemt tās gluži cilvēciskās izpausmes, kas it kā dara kaunu iekšējam perfekcionismam.
Tā rodas paaugstinātas prasības pret sevi, kuras nav iespējams izpildīt un pastavīgi tām atbilst, un kuras tikai papildina PAŠvilšanās krājkasīti.
Un tas, mani mīļie, ir tas pats, kas dzīvot zem pastāvīgi auksta lietus un nekad neredzēt sauli…
Un tieši tad mūsu cietsirdība pret sevi neizbēgami sāk atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas ir mums blakus.
Un cilvēkiem šķiet, ka mēs esam pārāk neobjektīvi, ciniski un pasīvi agresīvi… pret viņiem…. kaut gan patiesībā viņiem tiek tikai neliela daļa no tā, ko saņemam mēs paši.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi izveidot kvalitatīvas mīlošas attiecības ar sevi – vēl ilgi, pirms ielaižam kādu citu savā dzīvē.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi zināt un pieņemt visas savas puses.
Citā veidā nav iespējams līdzsvarot savu kroni…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis