Viena no galvenajām mācībām, ko dzīve man ir iemācījusi, ir tā, ka cilvēki, kuri no manis visvairāk kaut ko pieprasīja, vismazāk paši atbilda tam, ko pieprasīja…
Paskaties apkārt un es esmu pārliecināta par to, ka ļoti ātri tu ieraudzīsi šīs senās manipulācijas pierādījumus. Tu izdzirdēsi motivējošas, aicinošas uzrunas no to cilvēku lūpām, kuriem pašiem tās nekad nebūs signāls personīgai rīcībai. Tevi kauninās par to, par ko paši jau sen vairs nekaunās. Tevi apvainos tajā, kurā paši iestiguši līdz ausīm. Tevi mudinās uz darbībām, kurās paši garantēti nepiedalīsies. Un tā it visā.
Mani mīļie, sīku nelietību neaptumšotais briedums vienmēr sāk ar sevi… Tas neapgrūtina sevi ar misiju ielauzties citu cilvēku dzīvēs, lai augstprātīgi norādītu no saviem augstumiem to, ka kādam jāatbilst tam, kam pašam pietrūkst dūšas. Vēl pagaidām dzīve ir tā iekārtota, ka ceļojumi uz paradīzi uz sveša kupra vienmēr būs pievilcīgāki par iešanu ar savām kājām tiem, kuri nav gatavi neko dot pretī un kuriem patīk tikai ņemt, tikai pieprasīt, tikai skaļi kliegt par to, kā tam vajadzētu būt … Vai tiešām tu vēlies būt šis ērtais transporta līdzeklis? Tas tev pašam jāizlemj.
Ļiļa Grad Foto: Hrishikesh Deshkar Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tagadne ir kā cilvēks, kurš vienmēr ir blakus, bet kurš zaudē tam, pēc kura alkst, sapņojot par skaisto un domājot, ka tieši tajā ir laime…
Un tikai tumšos laikos, kas kā ar necaurredzamu miglu nogriež gan pagātni gan nākotni, sākumā rodas vajadzība un pēc tam jau arī nepieciešamība beidzot saskatīt visu, kas ir tieši tagad….
Un tā ir tikšanās ar sevi, to, kas esi šodien. Un ar savu paša dzīvi, kurā jau sen vairs nav tas, kas vēljoprojām sagādā fantomas sāpes.
Tagadne kļūst redzama un sajūtama. Un tajā svarīgs izrādās viss, un visam pat sīkumu līmenī ir nozīme.
Cilvēki, kuri izrāpušies no ilgstošas slimības vai no vienā mirklī sabrukušas ikdienības gruvešiem, zina šo īpašo patiesa prieka sajūtu, kura var uzrasties jebkurā brīdī no jebkā….
Desmit minūtes uz soliņa aprīļa saulītē…. tase tējas neierastā laikā… tuva cilvēka telefona zvans… kaķis, kas maisās pa kājām…. iemīļotā mūzika dienas vidū…. smaids nepazīstama garāmgājēja sejā… nedaudzas talantīgi uzrakstītas grāmatas lappuses…. vispār ne ar ko neizskaidrojams iekšienē atvēries gaismas stāvoklis.
Un pēc tā visa nevajag kaut kā īpaši tiekties. Nevajag rakstīt savas vēlmes uz papīra. Nevajag uzskaņot savus lūgšanu kanālus Visumam. Vispār neko nevajag, izņemot to, ka tu esi un esi šeit.
Var paļauties uz tagadni, ja pastāvīgi neiemainām to pret sapņiem par nākotni, kura nekad tā arī nepienāk.
Nav tiesa, ka slikti notikumi notiek tikai ģimenēs, kur viss ir slikti. Tie notiek ar visiem. Un tāpēc svarīgi ir nevis nodrošināties pret tiem, bet atrast sevī spēku izdzīvot tos cieņpilni…
Mērķu cienītājiem ir vērts saprast, ka dzīves mērķis ir tikai viens – DZĪVOT.
Būt Mīlestībā nozīmē atrasties smalkā savstarpējās emocionālās dzirdamības zonā. Nekas tam nelīdzinās. Un nekas nespēs to atdarināt…
Pati laimīgākā dzīve ir vienkārša. Tā, kurā tu esi jau izaudzis no savas unikalitātes krīzes, pārstājis gaidīt no citiem kādu īpašu attieksmi pret sevi un piedevis pasaulei to, ka tā negriežas tikai ap tevi.
Nežēlība pret sevi vienmēr izraisa nežēlību pret citiem. Savukārt saudzīgums darbojas pēc šī paša principa.
Dzīve stabili neapmierina tos, kuri pārāk daudz no tās gaida un pārāk reti ieskatās savos dziļumos, atsakoties saprast, ka patiesībā spēj daudz vairāk. Lai radītu tikai savu pasauli – pilnīgi noteikti.
Šī pasaule ir daudz dziļāka.
Neviens nepiedzimst par īgnu goblinu. Taču ļoti daudzi ir noslēpušies tā drošajā ādā, zem kuras tik ļoti nevar just sāpes.
Mācīsimies viens otru saprast. Vai vismaz netiesāt. Kad vien iespējams, atbalstīsim viens otru un pasniegsim viens otram roku. Atcerēsimies, ka uz šīs planētas netika atvesti ne pārcilvēki, ne arī nemirstīgie. Un viss, kas mums ir, tā ir nepilnīga un ne bezgalīga dzīve, kuru ir tik žēl tērēt hroniskām nelaimēm. Tāpēc centies to līdzsvarot, nosvinēt pat vismazākās uzvaras un turpini dzīvot.
Saule ir pat tad, kad mēs to neredzam.
Nesalīdzini sevi ne ar vienu citu. Un nekad netaisnojies par savu laimi. Mēs dzīvojam tikai nedaudz. Tad, lai šī dzīve mums pārstāj būt nepanesama, briesmīga, nedroša. Dosim sev iespēju piedzīvot visu, ko mēs patiešām vēlamies.
Vēl joprojām šur tur es uzduros kroplīgiem uzstādījumiem, kuros cilvēkiem pārdod sapni par to, ka neko ar sevi nevajag darīt, tāpēc, ka noteikti dzīvē atradīsies citi cilvēki, kuriem laime būs iemīlēt visas viņu histērijas, dusmu lēkmes, neiecietību pie vismazākā konflikta un, piedodiet par izteicienu, visu viņu stulbumu….
Turklāt nosaucot to visu par pieņemšanu.
Taču pieņemšana galīgi nav stāsts par to, kā kļūt par līdzatkarīgu upuri blakus emocionāli izlaidušamies cilvēkam, kurš visiem līdzekļiem cenšas legalizēt savus nelietīgos veidus, ka iegūt vēlamo, spekulējot uz otra gatavības piedot, visu nogludināt, un milzīgus toksisku trūkumu akmeņus nosaukt par “mīļām rozīnītēm”.
PIEŅEMŠANA ir stāsts par iespēju būt iecietīgam pret tiem procesiem, kuros mīļotais cilvēks apzinās savas negatīvās īpašības un mācās tās noregulēt, kompensēt, atstrādāt un aizvērt.
Citiem vārdiem sakot, viņš neparazitē uz mīestības, piespiežot “mīlēt viņu tādu melniņu” un kaut ko tomēr dara ar saviem NE iedzimtajiem trūkumiem.
Ja mēs vēlamies būt pieņemti, un, ja mēs vēlamies mijiedarboties ar otru cilvēku nevis palikt totālā vientulībā, ja vēlamies tuvību, ja pretendējam uz mīlestību, tad mēs neiztiksim bez izmaiņām raksturā….
Temperaments, ritms un rakstura “nesošās sienas” – ir pastāvīgi lielumi, un te nu, kā saka, ir tas, kas ir.
Taču tas, ko tiešām nevajag iekļaut šajā sarakstā, ir savu neprasmi sarunāties, savu paviršo attieksmi pret citu cilvēku vērtībām, savus infantilos veidus, kā ar histēriju palīdzību risināt problēmas, savas no bērnības apgūtās reakcijas uz kritiku, un savus iemīļotos manipulāciju veidus… Pieņemt mūs ar tādu bagāžu nozīmē nevis mūs patiesi pieņemt, bet izdarīt lāča pakalpojumu mūsu izlaidībai…
Tā kā mums ir vairākas iespējas.
Pirmā iespēja – godīga, bet pasīva. Es neko sevī nevēlos mainīt, bet arī neko negribu no citiem cilvēkiem. Man ir labi ar sevi, bet parējie lai dara kā grib. Man neviens nav vajadzīgs.
Otrā iespēja – godīga un abpusēja. Es neko nevēlos sevī mainīt. Taču es nemīlu vientulību, un tāpēc izvēlos cilvēku, kuram normāli ir tas pats, kas normāli ir man. Un mēs rīkosim histērijas, mocīsim viens otru, bāzīsim viens otram degunā nepatīkamas lietas un manipulēsim… Kurš kuru, bet tā būs mūsu pasaule bez upuriem un tirāniem. Vienlīdzība.
Trešā iespēja – godīga un veselīga. Es zinu savus trūkumus, bet neuzskatu, ka manam tuvākajam cilvēkam tie ir jāpacieš tikai tāpēc, ka viņš mani mīl. Un tāpēc es mācos pašregulāciju, mācos apzināties savu rīcību, mācos kvalitatīvi mijiedarboties.
Un ceturtā iespēja – absolūti NEgodīgs un absolūti NEnobriedis. Es neko sevī nemainīšu, bet es gribu mīlestību un tāpēc uzstāšu uz to, ka “es, lūk, tāds esmu un pieņem mani tādu, kāds es esmu. Es ļoti apvainošos, ja man norādīs uz grūtībām attiecībās ar mani. Es uzskatīšu, ka visi, kas mani pameta, nebija manis cienīgi. Es degradēšu, domājot, ka neesmu atļāvis nevienam sevi mainīt. Un es no visiem pieprasīšu pret sevi to, ko nevienam pats nedodu.
Kā redzi, izvēle ir vienmēr. Tā kā izvēlies! Un esi atbildīgs par to, ko izvēlējies! Tikai saproti, ka ir jēga atteikties no domas par to, ka mīlestība visu pacieš. Jā, tā ir ļoti laimīga emocija un tā nemeklē ideālos. Taču nemeklē arī tos, kuriem tuvais cilvēks ir tik vien kā klusējoša kalpone, kas dēļ attiecībām gatava uz visu.
Kad tava pasaule sāk šūpoties, tu automātiski pārcelies uz drošāko tās teritoriju. Tā psihe sevi aizsargā. Tā anestezē tavas sāpes, tavu šoku, tavu stresu ar tām lietām, kuras tu vislabāk proti darīt, un tās kļūst par tavu glābšanas laivu, kas tevi pārceļ neitrālos ūdeņos, lai uz mirkli vispār neuztvertu notiekošo.
Es atceros savu vecmāmiņu ar viņas milzīgajām segām, darinātām no lupatu gabaliņiem. Viņa kā klusējošs robots šuva tās dienām un naktīm, metodiski velkot ārā no vecas spilvendrānas daudzkrāsainus audumu gabaliņus. Tas nozīmēja, ka viss ir slikti.
Mans draugs Ļoška skrēja kā Forests Gamps, jebkuros laikapstākļos, jebkurā gadalaikā krājot savus izmisuma kilometrus.
Mans maģiskās Pēterburgas maigais zieds Maija… Kad es pieķēru viņu uz grīdas ar bumpbuļcepuri galvā zīmējam savus zīmējumus, es sapratu, ka viņai ir tāpat kā manai vecmāmiņai.
Kad nomira mana māsa, es noliku telefona klausuli, paņēmu no plaukta grāmatu, un lasīju to līdz nākamajam rītam. Es neatceros, par ko bija stāsts tai grāmatā, bet zinu to, ka tā mani paglāba.
Kāds mans pacients atzinās, ka visus savus dzīves satricinājumus izdzīvoja garāžā, kārtojot savus instrumentus un mehāniski darot atslēdznieka darbus uz sava mazā darbagalda.
Stass savas slimības saasinājuma laikā, kad bezspēcīgi ir pat visspēcīgākie farmakoloģiskie līdzekļi, bez atlīdzības strādā par nedziedināmi slimo ļaužu kopēju. Tādā veidā ar līdzcietību nosedzot savu bezspēcību un aizejot no savām personiskajām ciešanām.
Kas tev patīk? Ko tu vari? Kur tev ir iespēja paslēpties, kad grūti? Radošums, darbs, cilvēki? Domā par to tagad. Ieliec sevi tajā pirms pasaule sāk šūpoties. Un tā šūposies, jo nav tādu pasauļu, kas būtu statiskas. Viss šūpojas un nekas par to nebrīdina iepriekš. Un tāpec ir svarīgi, ka tev ir sava rūpīgi kopta saliņa, uz kuras tu uzkāpsi, kad palīdzība vēl tikai būs ceļā, un dažkārt pat, iespējams, nebūs skaidrs, vai vispār kāds palīdzēs…
Viss pāriet. Taču nav vārdu, kas kaitina vairāk kā šie, brīdī, kad tas viss notiek. Lai katram ir kur iet. Lai sākumā būtu iespēja izdzīvot, bet pēc tam jau dziedināt savas brūces…
Ziemā ir nedaudz vairāk klusuma, nedaudz vairāk iespēju pabūt vienatnē, nedaudz vairāk iespēju dzīvot lēnāk. Un, lūk, šis palēninājums kļūst par gandrīz vienīgajām zālēm šobrīd.
Labprātīgi samazini ātrumu, dod iespēju atbrīvot savu nogurumu, novienkāršo savu “mazo” dzīvi līdz viedumam atbrīvoties no savām vēlmēm, kas tevi dzen… Un līdz viedumam pārāk stipri neapgrūtināt ne sevi ne citus… Līdz tam jau pavisam neikdienišķajam maigumam, kurā neviens nelec virsū otram, lai censtos kaut ko no ārpuses izmainīt, bet turpina mīlēt, turpina mierināt, turpina sildīt.
Negribēt pārāk daudz, nešūpoties līdzi steigai, kas tāpat neko nedod, nemētāties ar to, kas ir, dēļ tā, kā nav – lūk, vēl vienas zāles. Zāles pret cinisko iekšējo aukstumu, pret nežēlību, pret bezspēcīgajām dusmām.
Reizēm, lai sāktu jaunu dzīves posmu vai beigtu liet asaras par nepārejošu rūgtumu, ir vienkārši jāpaņem un jāsakārto māja, jāuzvāra karsta tēja, jāizcep kūka, jāizmazgā mati, vistiešākajā nozīmē, jāizmazgā no galvas savas sliktās domas…
Bet pēc tam jāapsēžas tīrībā un klusumā… Jāielej krūzē karsta tēja… Jānogriež krietns kūkas gabals… Un jābauda…
Un jāpieņem viens ļoti svarīgs lēmums: NEKAD NENODOT SAVU PAŠA DZĪVI!
Mani mīļie, nekad! Lai kas arī notiktu… Lai cik ļoti tu justos piespiests pie zemes… Lai kas arī būtu aizgājis… Lai kas būtu tev nodarījis pāri…
Bet pēc tam reizi par visām reizēm sev apsolīt būt tikai ar tiem, kuri tevi nelauž un nepazemo…
Neiet tur, kur tev nav ko darīt… Neuzprasīties tajā dzīvē, kurā tevi nesauc… Neglābt tos, kuri to nelūdz… Neticēt tiem, kuri sastāv no vieniem vienīgiem solījumiem… Neko negaidīt no turienes, no kurienes nekas arī nekad nav nācis… Necensties aizturēt tos, kuri strauji bēg, ne arī tos, kuri lēni aizlien… Un nedzīvot tā, ka pašiem kauns par dzīvi, kurā paši sevi esam nodevuši…. Ka tikko būsi to izdarījis, apēd līdz galam savu kūku, izdzer savu tēju un dodies dzīvot “pa jaunam”…
Tas ir vienkārši, lai arī šobrīd, iespējams, tev tā nešķiet.
Vai zini, kurus cilvēkus nevar aizvainot, apmulsināt, uzsēdināt uz atkarības no vērtējumiem, nogalināt ar indīgu kritiku, pazemot vai pakļaut? Tos, kuriem ir CITI PLĀNI savai dzīvei…
Un šajos plānos noteikti neietilpst apmierināt svešu apvainotāju, vērtētāju, kritiķu, tirānu apetīti un visu to cilvēku apetīti, kuriem šķiet, ka tiem ir tiesības uz emocionālu un fizisku vardarbību, vai kuri pārlieku uzsver savu svarīgumu citu dzīvēs…. Lai vienmēr un visur tev ir savi plāni uz to laiku, kas tev atvēlēts… Uz tiem resursiem, kuri tev ir. Uz tām iespējām, kuras tev dotas. Uz tām jūtām, kuras tu jūti… Lai tev ir savi plāni pašam uz sevi, necenšoties iejaukties citu plānos… Lai tev ir sava pašcieņa, ar kuru tu nekad nemaksāsi par kaut ko.
Un atceries reizi par visām reizēm, ka tu nekad nebūsi vērtība tiem, kuri vēlas, lai tu būtu ērts un viegli izmantojams maksāšanas līdzeklis… Un lai tev pietiek pašcieņas, lai nelūgtos kaut ko, ko tev nevēlas dot un neiekarotu tos cietokšņus, aiz kuru sienām tu neesi vēlams.
Vienmēr ievēro labas mijiedarbības principu jebkurā attiecību formātā, atsakoties no vienvirziena kustības, kurā gala pietura vienmēr balstās uz neirozi…
Lai tev ir vēlme mīlēt abpusēji. Lai tev ir vēlme sadarboties. Komunicēt ar tiem, kuri vēlas tieši komunicēt, nevis izgāzt savus emocionālo samazgu spaiņus. Tev ir tiesības būt laimīgam, neatkarīgi no tā, vai kādam citam patīk vai nepatīk veids, kādā tu esi laimīgs. Un lai tava sirdsapziņa neļauj tev izgāzt savus aizvainojumus un ambīcijas uz vājākajiem, kuriem nav nekāda sakara ar taviem pagātnes zaudējumiem. Un pacenties neciest pats un nebūt iemesls citu ciešanām. Tie nav likumi, kuriem tev obligāti jāpakļaujas.
Tie ir mani vērojumi daudzu gadu garumā, kas laika gaitā kļuvuši par vienkāršiem noteikumiem, kurus ievērojot, vari kļūt nesasniedzams jebkura veida ieroču nēsātājiem.
Tu pats vari izlemt, vai tev tie der vai neder. Taču jebkurā gadījumā labāk lai tev ir savi plāni, nevis tie, kurus tev mēģina iesmērēt, kā sabojājušos preci tirgū par tavu paša naudu.
Mēs esam dīvaini. Vai esat ievērojuši, ka mūsu dzīve līdzinās sievietei, kuru sāk mīlēt tikai tad, kad tā sakrāmē čemodānus, lai aizietu? Nevis biedētu ar aiziešanu, bet tieši aizietu. Nevis, lai mūs sodītu, bet tāpēc, lai tai nebūtu vairs ar mums nekādu attiecību. Nogurusi no mums. Kļuvusi nikna par mūsu nepateicību. Zaudējusi uzticēšanos mums. Tai mūs vairs nevajag un tā vairs nereaģē uz mūsu mūžīgo tirgošanos un hronisko neapmierinātību.
Tā nostājas pie durvīm un mūs sāk kratīt drebuļi. Varbūt ne aiz mīlestības, bet aiz bailēm. Tāpēc, ka tiešām ir bail. Bail saprast, ka tad, kad tā bija blakus, tā tevi tracināja, neapmierināja, par maz dāvanas dāvināja, pret citiem izturējās labāk, un vispār bija ne parāk forša, bet tagad, kad tā stāv pie durvīm, tā šķiet tik ļoti iekārojama, tik brīnišķīga katrā savā kustībā, tik ļoti noslēpumaini skaista.
Un būtu tik labi, ja varētu to apstādināt, apskaut, pēc tam kopā pasmieties un doties uz virtuvi brokastot. Taču vienlaicīgi tu saproti, ka viņa nedodas projām tāpēc, lai tu viņu apstādinātu. Vienkārši ir beidzies laiks.
Par to es esmu runājusi ar simtiem aizejošo un tūkstošiem palicēju. Pati ar sevi runājusi, atklājot, ka arī pati esmu sākusi pret dzīvi izturēties ne kā pret privilēģiju, bet kā pret cilvēku, kuru vairs nemīlu, bet ar kuru slinkums šķirties: ka nekur jau tā nepazudīs.
Mēs klausījāmies viena otrā un atzinām savu augstprātību. Mēs raudājām, nožēlojot to, kas vairs nekad nebūs. Mēs centāmies saprast, kāpēc mums vajag tik stipri iesist ar nelaimi, lai mēs pamostos un sāktu dzīvot, nevis aizvainoti gatavotos tālajai laimei nākotnē. Un mums bija švaki ar atbildēm.
Taču mēs visi ļoti vēlējāmies tieši DZĪVOT. Mēs gribējām pamosties savās gultās, stāvēt dušā, dzert tēju, mīlēt, klaiņot pa mīļo pilsētu, ceļot, audzināt bērnus, pastaigāties ar suni, cept maizi, apskauties, pirkt viens otram patīkamus niekus, lasīt grāmatas, klausīties mūziku, trakot ar draugiem, stādīt puķes un tomātus, valkāt jocīgus krekliņus un sarafānus, veidot dīvainas frizūras, doties un kafejnīcu vai kino, nomazgāt logus un piekarināt jaunus aizkarus, radīt, pelnīt naudu, labiekārtot dzīvokli, gulēt līdz pusdienlaikam un dejot līdz rītam.
Un negribējām ienīst visu to un visus tos priekus, kas laimīgus dara tieši mūs. Negribējām viens otram nodarīt pāri, pieciest neciešamo un sēdēt lipīgā neapmierinātībā.
Mīlēt dzīvi, mani mīļie, ir vērts tieši tāpat kā sievieti vai vīrieti. Pirms tie ir aizgājuši. Laimīgu mums visiem atmošanos.
Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti. Dažkārt pat ļoti grūti. Ir taču tik vilinoši kļūt niknam, rūgtuma pārņemtam un cietam – tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Ir tik vilinoši pievienoties daudzbalsīgajam korim, kas kliedz, ka visapkārt ir vieni vienīgi meli, nodevība, krāpšana, netaisnība – un saņemt tā pūļa mierinājumu, kas gatavs saplosīt jebkuru, kurš tam nepiekrīt. Tik labi iemīta pazīstamā vilšanās taciņa, pa kuru var soļot neskatoties uz kājām, un nonākt tur, kurp visi iet. Lai pilnībā varētu vilties. Bez šaubām vienkārši. Taču tā nav gluži tā vienkāršība, kurā salikta no septiņām notīm skan ģeniāla mūzika. Tā ir bēru marša vienkāršība, kura pavadījumā mēs apglabājam savu maigumu, spēju mīlēt, vajadzību palikt cilvēkiem pat visskarbākajos laikos. Ir grūti turēties pie dzīves gaišās joslas, tāpēc, ka tas ir gājiens pa bezceļiem. Tas ir spēks priekš sevis aizstāvēt to, ko citi apspļaudījuši, devalvējuši, izmetuši, jo tas šķitis nekam nevajadzīgs. Tas ir viedums spēt neiesist. Tas ir dāsnums, nelaist ļaunumu tālāk par sevi. Tā ir ironija nepārvērst šodien tik moderno “sevis mīlēšanu” par narcistiskiem personības traucējumiem. Un tā ir drosme apzināti nepiedalīties tajā, kas grauj un cenšas aizvest uz tumšo joslu. Ir ļoti grūti. Bet brīnumskaisti. Cik liels ir prieks pat vismazākajā solī uz Gaismu. Tikai nevajag sajaukt gaismu ar idealitāti, pompozitāti ar uzspiestām dogmām, pie kurām turās tikai aiz bailēm. Turēties pie gaišās joslas ir tikai personiska, labprātīga un nobriedusi izvēle. Tā ir dziedināšanās no ilgas vienaldzības pret pasauli, sevi, saviem tuvajiem un to skaisto, kas ir katrā no mums. Un šis ir tas gadījums, kad nevajag vienkāršot. Izvēlies to, kas tev tuvāks, – un sargi savu Gaismu.
Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Nav tiesa, ka slikti notikumi notiek tikai ģimenēs, kur viss ir slikti. Tie notiek ar visiem. Un tāpēc svarīgi ir nevis nodrošināties pret tiem, bet atrast sevī spēku izdzīvot tos cieņpilni…
Ginta Filia Solis 