Es vēlos!

Vēlos gaismu, vēlos krāsas…
Vēlos sakārtot skapjus, nomazgāt logus, nogriezt vēl īsākus matus, kuri agrāk šķita neapspriežama nepieciešamība un absolūti man nesaprotamas sievišķības atribūts.

Vēlos stundām ilgi ērtās kedās pastaigāties pa krastmalu un smaidīt, izmetot tumšajā ledainajā dzelmē visas atlikušās šaubas par to, ka esmu šeit ne jau tāpēc, lai visiem izpatiktu un piepildītu citu cerības.

Vēlos dzert savu stipro kafiju, bet dažkārt vīnu… lasīt papīra grāmatas… klausīties mūziku, kas patiešām ir mūzika…. un retāk skatīties pulkstenī, kalendāros, plānotājos, paspējot būt šeit un tagad.

Ļoti Vēlos to bezkompromisu patiesību, kurā nav nekādu pieklājības vizīšu, “vajadzīgo” draugu, nemīlamo roku un lūpu, un to nelaimīgo vietu, uz kurieni kājas nenes.

Un patiesībā, ne tikai vēlos…

Arī daru.

Ar prieku, bez nožēlas un bailēm, ar žēluma pēdām, kas izkusa, tāpat kā pēdējais ziemas ledus.

Lai pilnvērtīgi dzīvotu, pietiek ar to atbildību par savu paša dzīvi, kuru tu vairs ne uz vienu nenovel.
Tad nevajag lūgt atļauju un par katru cenu censties izdabāt, un paciest nepaciešamo tikai tāpēc, ka nav kur likties.
Mīļie mani, tiekšanās pec pilnības nav labākais veids kā dzīvot… tas ir veids kā pēc iespējas ilgāk nesākt dzīvot…
Bet dzīvot, mierinot sevi ar domu, ka tu vēl neesi sācis, ir pats nejaukākais pašapmāns dzīvē.

Ko tu vēlies?
Un uz ko no tā, ko tu vēlies, esi gatavs?

Pirmais ir sapņi, otrais – realitāte.
Kur tevis ir vairāk?

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir…

Ziniet, gadu gaitā es pilnībā esmu zaudējusi to Mīlestības uztveri, kas liek nervozi iestigt drāmās, izmisīgi un kaislīgi censties kādu iekarot, skaļi demonstrēt savas jūtas, mocīties vai uzskatīt, ka Mīlestība ir ideālo un jauno privilēģija.
Taču par laimi ir atnācis kas cits… kluss, maigs, ļoti vienkāršs un līdz ar to bezgalīgi trausls un ārkārtīgi dziļš…

Mīlestība ir tuvība, Mīlestība ir dziedināšana, Mīlestība ir delikāta saudzīga attieksme pret otru cilvēku, un nav savienojama ar okupāciju, privātipašnieciskumu un pārvaldīšanas pašapmierinātību.

Tieši tādu Mīlestibu – nobriedušu, apzinātu, abpusēju es novēlu katram, absolūti katram cilvēkam…
Un katram, kurš tādai Mīlestībai netic, es apgalvoju, ka tā ir.
Un katru, kurš no tās bēg, es gribu apstādināt.
Un, katru cietušo es steidzos pārliecināt par to, ka cieš ne jau no Mīlestības, bet gan no tā, ar ko centies to aizstāt.

Mīlestība dziedina. Tā paildzina dzīvi tiešā šī vārda nozīmē. Atgriež mūs pašus sev, brīnišķīgus un neviltotus.
Padariet to iespējamu…. iemācieties atkal to sajust pēc pašas rūgtākās vilšanās… ielaidiet to…

Dzīvei bez mīlestības ir tiesības ar to piepildīties… jebkurā laikā…

© Ļiļa Grad
Foto: Polina Kovaleva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr vien tu jūti dzīvi, tā jūt tevi…

Rīts. Aprīlis. Svētdiena.

Tas ir tas, kas ārpusē… un tas, no kā lieliski var izveidot vienkāršiem brīnumiem piepildītu dienu.

Var atpūsties. Var izgulēties. Var izstaigāties.

Un var atlikt uz vēlāku laiku visu to, ko piekasīgais iekšējais vectēvs liek darīt tieši tagad…
Starp citu, kā tavs iekšējais vectēvs dzīvo?

Burkšķ, ir neapmierināts, piekasīgs, kritisks?

Vai arī tomēr prot draudzēties? Un gaida no tevis signālu tam lai sabotētu lietas, problēmas, uzdevumus, kuri nekad nebeigsies? Un arī vēlas brīvdienu?

Šī brīvdiena, mīļie, ir ļoti vajadzīga…

Jā, brīvdiena domāta tam, lai izietu.

Izietu no steidzīgā režīma ar nosaukumu VAJAG.
Neviens jau nestrīdās, ka vajag. Ļoti daudz ko vajag. Vienmēr.

Taču, ja mēs to kaut retu reizi neatšķaidām ar spītīgu uzdrīkstēšanos un izaicinošu NEGRIBU, tad pašas dzīves košais un daudzkrāsainais akvarelis drīz kļūs nelietojams.

Un tā mūsu atspulgs sen aizmirstā prieka spogulī ļoti drīz kļūs bāls.
Un tā ļoti ātri pazudīs jau tā ne parāk lielie mums dotie laika resursi.
Jā, varbūt tas, kas atrodas iekšpusē, neatstāj izredzes uzvarēt to, kas atrodas ārpusē …

Mēdz būt arī tā.
Taču arī tad ir vērts atcerēties, ka arī šim stāvoklim nav nekādu tiesību uz visu mūsu dzīvi.
Tam ir ierobežots darbības laiks.
Un pat šajā laikā atrodas plaisas, caur kurām iespīd gaišie cerību stari…
Nekad sev to neliedz.

Un nekad neliedz sev savu paša atbalstu.
Nostājies savā pusē pat visgrūtākajās dzīves dienās.

Dodies pastaigā, dzer tēju, lasi grāmatas, guli dīvānā, klausies mūziku vai klusumu, komunicē un turpini mīlēt visu, kas rod tevī atbalsi.

Tā ir tava dzīve.

Un kamēr vien tu to jūti, tā jūt tevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pat tad, ja…

Pat tad, ja tu šodien visu izdarīji ne tā… pat tad, ja tev vispār nav taisnība… pat tad, ja tu pat ne tuvu neesi līdzīgs tiem apgaismotajiem, kuri vienmēr zina, kā un ir nevainojami it visā… pat tad, ja tas bija tik sen, kad tu juties apmierināts ar sevi…

Man vienalga tev ir kāda laba ziņa – tu esi nokļuvis līdz vakaram.

Pavisam ne tajā vieglajā gaitā, kādā pastaigājas pa “mēli”, un pavisam ne tajā parādes pozitīvismā, kas derētu instagrama glamūrīgajam selfijam – ar vīna glāzi rokās un sniegbaltās zeķītēs ar atzīmi #mansburvigaisvakars

Tu vienkārši esi nodzīvojis vēl vienu dienu.

Dienu, kura jau kļuvusi par pagātni un kurā vairs nevar atkārtot ne minūti.
Dienu dzīves tiešajā ēterā.
Un tas patiesībā nav nemaz tik maz.

Un tas ir iemesls, lai pret sevi izturētos cilvēciski. Vienkārši cilvēciski.

Pārnākt mājās, nomazgāties, kaut ko apēst un apgulties tīros palagos, un dot sev kaut dažas stundiņas brīvības no pastāvīgās analizēšanas, no visām šīm ikdienas ziņām, no mūžīgās neapmierinātības ar notiekošo, no kaitinošās taisnošanās par visu, kas noticis ne tā kā gribētos.

Izelpot, sazemēties un iziet no ētera…

Vai zini, man arvien mazāk patīk šī nežēlīgā dzīšanās pēc veiksmes, gluži vai fašistiskā vēlme atbilst kaut kādam vienotam “patiesā ārieša” tipāžam, visa šī dzīšanās pēc “labākās savas versijas” un mūžīgā gatavība izģērbties līdz pat apakšbiksēm, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku tevi ievērotu un nospiestu “like”.

Pārāk daudz ir upuru. To tu redzi arī bez manas palīdzības.

Nezin kāpēc ir kauns būt vienkāršam cilvēkam, tādam, kurš vēlas vienkārši dzīvot, nevis ik sekundi domāt par to, kā viņš izskatās un ko par viņu pateiks citi.

Atcel šo kaunu. Tas ir mākslīgs. Un reiz tas pāries kā muļķīga mode…

Pavadi savu dienu kā labu draugu un pateicies tai par to, ka tā bija.

Un sadzirdi sevi, piekusušu, bet dzīvu.
Arī tas ir labs jaunums – sadzirdēt sevi.

Sadzirdēt un nepamest sevi ceļmalā, kā tādu, kurš nav piepildījis kāda cita cerības.

Sadzirdēt un turpināt dzīvot.
Klusiņām. Drusciņ ātrāk. Košāk. Blāvāk. Nesaprotami. Skaļi.

Pieklusināti. Spēlējot. Uzvarot. Izvairoties no sacensībām, jebkādām. 

Sadzirdēt un nevilties.

Lūk, tā ir dzīve… bet tagad ir tikai tavs laiks. Un tas nozīmē, ka nekas nav zaudēts.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pavasarī

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…

© Ļiļa Grad
Foto: NITA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēja godīgi atzīt patiesību

Ja godīgi, tad attiecības ar rūgto patiesību ne vienmēr ir godīgas…
Tāpēc, ka būt godīgam NE sadzīves līmenī – tas nenozīmē to, ka tu godīgi vari otram cilvēkam atzīties par kaut ko nosodāmu, par kaut ko, no kā parasti kaunās, vai par kaut ko, kas sagādājis viņam sāpes…

Tā ir tikai tāda ĀRĒJĀ patiesības puse…

Pārējā ir iekšpusē un tā slēpjas nevis vienkārši faktu konstatācijā, bet spējā ATZĪT PATIESOS savas rīcības IEMESLUS, savas izvēles, sava stāvokļa…

Un pats grūtākais izrādās ne vienkārši sagatavoties būt vainīgam, bet patiešām saprast, no kā radusies mūsu vaina, ja tāda ir…

Mani mīļie, īstā patiesība bieži vien ir ļoti sāpīgs process…
Tā bez žēlastības iznīcina visus mūsu personīgos mītus par sevi… mūsu vajadzību būt labiem…
Tāpēc, ka viena lieta ir neanalizējot ātri atzīt acīmredzamo, domājot: “Es negribēju… nezinu, kā tas vispār gadījās… laikam velns dīdīja”…

Bet pavisam kas cits ir ieslēgt analīzi un pēkšņi pavisam skaidri saprast, ka patiesībā, gribēji…. zini, kā tas notika… un nekāds velns tevi nedīdīja….
Un tas lauž… ne tikai mūs…

Tieši tāpēc mēs patiesību atstājam pie sevis, vai arī  ļoti veikli to rediģējam…
Un tas nav stāsts par “baltā uzsvērča” morāli…
Tas ir vienkāršs izskaidrojums mūsu parastajam cilvēciskajam vājumam …

Kad melojam, mēs nekļūstam par briesmoņiem…
Mēs cenšamies saglabāt neskartu savu ierasto pasauli, nepamanot to, ka tā jau sen ir sagruvusi… un to sagrāva NEgodīgums, pēc kura vairs neko nesalabosi, pat tad, ja šķitīs, ka esi salabojis…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības zināt

Nav iespējams bērnu uzaudzināt gluži bez aizliegumiem. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņš nespēj atpazīt bīstamību tajā, kas viņam nav pazīstams un nav saprotams.
Taču viņam ir tiesības zināt, KĀPĒC viņš nedrīkst.

Pat mazulim kaut uz pirkstiem ir jāizskaidro, kāpēc viņš, piemēram, nedrīkst aiztikt karstu tējkannu, tad trauksmes un neskaidrību būs daudz mazāk, kā arī skaidrība par iespējamām sekām būs daudz lielāka, nekā tad, ja minēsi visizplatītāko argumentu “tāpēc, ka es tā teicu”.
Viņš uzzinās, ka konkrētais aizliegums nav ierobežojums vai spēka pozīcija, bet veids kā viņu pasargāt.

Un tā ir vienmēr. Un tā ir it visā, kas saistās ar to, kas notiek starp cilvēkiem.

Mani mīļie, mums ir tiesības zināt un arī mūsu tuviniekiem ir tiesības zināt.

Diemžēl savā pieaugušo pasaulē mēs parāk bieži paši aizmirstam, ka cilvēkiem, ar kuriem mēs mijiedarbojamies, IR TIESĪBAS ZINĀT, un tikpat bieži mēs izjūtam to, ka citi aizmirst to attiecībā uz mums.

Daudzas reizes pāru terapijā esmu novērojusi, kā cilvēki savas attiecības ar otru cilvēku izdzīvo galvā, bet ārējā līmenī apmainās tikai ar nenozīmīgām sadzīvistiskām frāzēm.
Un iztrūkst pieaugušu cilvēku dialogs.
Un vēl iztrūkst iespēja precizēt, iespēja godīgi atzīt savas jūtas, godīgi atskaņot problēmu un godīgi izteikt savu viedokli, godīgi meklēt risinājumu un pat godīgi izšķirties, ja reiz tāds ir lēmums…

Daudzi ir nonākuši situācijā, kad domājuši, ka viņu pārī viss ir normāli, bet pēc tam mīļotais un tuvais cilvēks pēkšņi ir paziņojis, ka jau daudzus gadus ar visu ir neapmierināts un, ka viņam ir ļoti daudz pretenziju, un, ka viņam jau ir kāds cits tuvāks cilvēks, pie kura tad šobrīd arī dodās.
Nesteidzieties apvainot tuvredzībā šo cilvēku, pār kura galvu tas viss veļas.
Labāk nolieciet malā briesmīgos uzstādījumus par to, ka mīlošiem cilvēkiem jāpārvalda “sadzīvistiskā ekstrasensorika”.

Mūsdienu ātrais dzīves ritms ne vienmēr cilvēkam ļauj “iziet neverbālās nolasīšanas astrālā” un saprast to, ko mums atklātā tekstā otrs nav pateicis.
Bet visu pārējo ļoti viegli ir norakstīt uz nogurumu, sliktu garastāvokli, kas pats no sevis pāries.
Tad, lūk, NEpieaugušam cilvēkam daudz vieglāk ir noorganizēt sev paralēlo dzīvi, nekā parunāt ar to, ar ko kopā viņš dzīvo, par to, ka kaut kas ir ne tā, ka ir vērts kopīgi pameklēt risinājumus vai kopā pieņemt lēmumu par šķiršanos.
Protams, vieglāk dzīvot, un viņš arī dzīvo, pēc principa “gan jau kaut kā tas pats no sevis atrisināsies”, jo vieglāk ir būt labam visiem nekā godīgam.
Tieši šo iemeslu dēļ mūžīgie bērni vienmēr ir daudz negodīgāki par emocionāli nobriedušiem cilvēkiem…

Briedums atbild par savu rīcību un prot izturēt savu lēmumu rezultātus, saprotot to, ka tādu cilvēku, kam viss ir labi un nesāpīgi, šajā pasaulē praktiski nav.

Saprotiet, pat tad, ja viss iet šķērsām, CILVĒKAM IR TIESĪBAS ZINĀT?!
Pat tam, kuru vairs nemīl ir tiesības zināt to, ka viņu vairs nemīl, un šī informācija viņam būs daudz nesāpīgāka un mazāk graujoša, nekā zināt, ka viņu ilgstoši slepeni ir nodevuši.
Pat par visrūgtāko un pašu sāpīgāko un grūtāk pieņemamo mums ir tiesības zināt.
Lai paši varētu izlemt, kā tagad būt un ko darīt.
Lai nebūtu jādzīvo mokošā nenoteiktībā un neziņā.
Lai tikai pats varētu būt tiesīgs rīkoties ar savu dzīvi, nevis nodot to citu cilvēku rokās, kādu, kuri nolēmuši mūs pažēlot vai uzskata, ka esam nepietiekami spēcīgi.

Ja kas, mēs visi esam nepietiekami stipri.
Taču mums pietiks spēka, lai ZINĀTU.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalstīt sevi

Ja neatbalstīsi pats sevi, nodarīsi pāri otram.

Vai esi to ievērojis?

Mīļais, neapmierinātība ar sevi, saudzīgas attieksmes trūkums pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atsaucas uz to, ar ko mēs izejam ārpasaulē…

Pat tad, ja godīgi cenšamies neko sliktu neredzēt.

Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi un ar šo pieklājību maskējam savu iekšejo troksni.
Pat tad, ja vēlamies dāvāt tikai Gaismu.
Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, kaut arī pati godīgākā.

Atceries, un tu sapratīsi, ka it visos savas dzīves laimīgākajos brīžos tu biji vismazākajā konfliktā pats ar sevi… tu sev patiki…

Vai arī, kā minimums, tavs piekasīgums saviem trūkumiem nebija sasniedzis pārāk augstu pakāpi.

Tad taču tu ārpasaulē atradi vislielāko atsaucību…

Un tas nav stāsts par citiem.

Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis cerībām, ka mūs atzīs, novērtēs un paslavēs.

Un spēja atbalstīt sevi, atteikties no nesaudzīgās paškritikas un izturēties pret sevi labi, lai kas arī nenotiktu, tas ir daudz viedāks lēmums, nekā pārvērsties par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz brīdi neatslābinot savu stingro kontroli…

Vienmēr atbalsti sevi.

Jo tikai tad, kad tu zināsi, KĀ TAS IR, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem, kuri tev dārgi… bet, ne ātrāk…

Un dodoties savā jaunajā daudzkrāsainajā dzīvē, novēli sev tajā vienkārši noturēties… tas ir svarīgāk kā skaļi uzvarēt.

Labrīt!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība nevar visu…

Mīlestība nevar visu…
Jo tā nenāk pie mums, lai atrisinātu mūsu problēmas, bet gan tāpēc, lai iemācītu mūs mīlēt.

Ja mēs to iemācīsimies, tad spēsim saskatīt viens otra nepilnības un nenobīsimies no tām.

Mēs uzzināsim taisnību par to, ka nevarēsim segt viens otra trūkumus, nespēsim piepildīt visas cerības un nesaņemsim nekādas garantijas… taču nenobīsimies arī no tā.

Mēs būsim pateicīgi viens otram par sakritībām, par palīdzību, par labestību, par spēju nepievilt un NEatteikšanos no savas atbildības daļas, un atkal nenobīsimies uzņemties atbildību par to, kas nenotika vai ko neizdevās saņemt vienam no otra.

Bet, ja mēs neiemacīsimies mīlēt, tad iemacīsimies meklēt mužīgos iluzoros kompromisus, kuros katrs centīsimies likt otram darīt to, ko tas nevēlas, nevar, neprot.

Iemācīsimies apgrūtināt viens otru ar uzmācīgiem parādiem, mocīt ar hronisku vainas sajūtu, sarkastiski izsmiet, pazemot, salīdzinot ar citiem, aizmuguriski nodot, spekulēt ar seksu, ar grūtībām pieciest atrašanos kopīgā telpā un vainot viens otru par neiespējamību aizklaudzināties…

Iemācīsimies skaļi runāt par to, ka ĪSTI vīrieši un sievietes ir izmiruši. 

Kā redziet, NEmīlestībai arī ir daudz mācību… taču tās visas ir stāsts par to, KĀ BAIDĪTIES NESAŅEMT un KĀ GAIDĪT NO OTRA.

Tajā pat laikā Mīlestība vienmēr skan klusu un nekad nebaidās savas ievainojamības, nebaidās atdot, nebaidās atzīties, ka tai ir labi kopā ar pašu parastāko cilvēku, kurš varbūt slimo, noveco, piekūst un zaudē, neuzvar skaistumkonkursos, nesaņem Nobela prēmijas un neprot glābt pasauli no krītošiem meteorītiem…

Ko mācīties?
To, kā tu jūties labāk.

Stāsts ir tieši par to, nevis to, kur slikti un kur labi…
© Ļiļa Grad
Tulkoja: GInta FIlia Solis

Parastais brīnums

Neviens sevi cienošs kaķis nav aktīvs, ja pats to nevēlas.Tas labprātīgi nenāk pat mīļajās rokās, ja tieši šajā brīdī negrib tikt samīļots.
Necenšas nevienam iepatikties, tā sagādājot sev neērtības.
Taču tas ir daudz dzīvespriecīgāks par tiem, kuri lien vai no ādas ārā lai kādam izpatiktu…

No kaķiem ir ko pamācīties… īpaši tiem mums, kuri jebkuros apstākļos tēlo to laimi, kuru patiesībā nejūt.

Priecāties par dzīvi tās NEpriecīgajās dienās un nezaudēt šo spēju pat pārbaudījumos, lūk parastais brīnums…

© Ļiļa Grad
Foto: Charles Pragnell
Tulkoja: Ginta Filia Solis