Ir labi…

Ir labi būt ar mīlestību pavadītam, nevis skumji izvadītam…

Ir labi pārnākt mājās, nevis uz turieni, kur gulta un jumts virs galvas…

Ir labi, kad zini, ko mīli, nevis mocies ar domām, kuru izvēlēties…

Ir labi, kad tēju uzvāra dāsni vienai reizei, nevis vienai tējas paciņai ūdeni skopi uzlej vairākas reizes…

Mīļie, ir labi, kad pa īstam ir labi, nevis labi nomaskēts slikti…

Ir labi, kad godīgajā slikti viss atzīts un izdzīvots…

Ir labi, kad tu savā jaunajā rītā vari ienākt kā jaunā iespējā, kurā nav sevis tiesāšanas un izdomātas bezcerības…

Ir labi, kad vakardienas rūgtums netiek uzskatīts par šķērsli šodienas saldmei…

Ir labi, kad kaut ko dari nevis tāpēc lai izpatiktu, bet tāpēc, ka vari un gribi…

Un ir tik ļoti labi nenosalt no tā aukstuma, ko atnes nevis ziema un dūrainīšos sasilda, bet no tā, kas nemīlestības ledū un ilgas nepaciešamā paciešanas aukstumā, negribētas vientulības asajā vētrā, blakus tiem, kuri dozē savu siltumu tik ļoti, ka to vispār pat nejūt…

Ir labi dzīvot…

Un ir labi sevi paglābt nevis ticot bezgalībai, bet gan spējot šobrīd ļaut sevi atlikt uz bezgalību…

Melnās dienas nebūt nav tās, kurām mēs kaut ko atliekam, bet gan tās, kurām mēs atņemam savu klātesamību…

Ir labi to uzzināt pirms tas viss būs bezjēdzīgi…

Lai LABI notiek biežāk…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot savas dzīves teritorijā

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda jauna sieviete un pirmo sarunas stundu šausminājās, aprakstot savu kolēģi, kura – ak, šausmas! – vienos vienīgos tetovējumos, pīrsingos un dredos.

Viņa klausās nesaprotamu mūziku, valkā nesaprotamus apģērbus un runā par nesaprotamām filmām.
– Vai viņa liek jums sev līdzināties? – es negaidīti viņai jautāju.
– Nē… – sieviete samulsa.
– Viņa jums uzspiež tetovēties vai sapīt dredus vai izdurt “tuneļus” ausīs? – es mierīgi turpinu.
– Nē…
– Viņa aicina jūs uz neformāliem tusiņiem, iepazīstina ar savu kompāniju, bez uzaicinājuma nāk ciemos?
– Nē…
– Viņa uzgrūž jums savus darbus, vai pastāvīgi pieprasa palīdzēt?
– Nē…
– Viņa par jums tenko, jums aiz muguras vērpj intrigas, izsmej jūsu stilu?
– Nē…
– Viņa cenšas jūs “izēst” no jūsu vietas, konkurē?
– Nē…
– Viņa guļ ar jūsu vīru?
– Nē…
– Viņa jums ir parādā naudu?
– Nē…
– Viņa jums kaut ko ir nodarījusi?
– Nē….
– Viņa piemēslojusi jūsu durvju priekšu?
– Nē…
– Viņa sašūpoja jūsu ierasto pasauli, kurā pareizi ir tikai tas, kas ir saprotams? Viņa jūs biedē ar to, ka atļaujas darīt to, ko jūs nekad neesat uzdrīkstējusies darīt, bet droši vien esat gribējusi? Viņa jums šķiet brīva, tātad viņai ir tas, kas jums nav?
Nē, mani mīļie, man nebija uzdevums izsaukt viņas asaras, kaut arī to izdarīju…
Man bija uzdevums salauzt katra otrā pilsoņa galvā mītošo sistēmu, kas liek noliegt to, kas paša galvā neievietojas.
Neieredzēt cilvēkus, kuri atšķiras no viņiem.
Un baidīties no viņiem tikai tāpēc, ka viņi devuši sev tiesības uz savu personīgo dzīvi, savu personīgo ķermeni un savu pašu izvēli…
NEbrīvība vienmēr ir cietsirdīga…
Neiecietīga.
Agresīva.
Un parasti tā atsaucas uz tiem, kuri ir brīvi un nevienam neko neuzspiež.
Tikai paši nebrīvākie no mums skaidri zin, kā visiem jādzīvo.
Vienādi…
Jo tā ir mierīgāk, vai ne?
Un nav jau stāsts par to, ka pīrsings vai tetovējumi ir labi, bet standarta frizūra – slikti.
Stāsts ir par to, ka svešiem tetovējumiem nav jāuztrauc tos, kuriem tie ar varu nav uzspiesti.
Esiet tik brīvi, lai dzīvotu tikai savas dzīves teritorijā!

© Ļiļa Grad
Foto: Daisa TJ
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mierpilni pieņemot

Ziemai jābūt piepildītai ar spelgoni, sniegu un brīnumskaistu puteni…
Kas gan tur anormāls, kā mums cenšas iestāstīt sinoptiķi…

Janvāris…
Ledainie dzirkstošie kristāliņi spirgtajā gaisā apbur…
Austošā saule verdoša aukstuma krāsā, ja tā vispār var teikt…
Man patīk…
Mīļie, pati daba mums māca vārda “pazemība” jēgu….

Tas nozīmē – mierpilni pieņemt…
Mierpilni pieņemt visu, pār ko tev nav varas…
Tu vari būt nikns par nelūgtajiem laika apstākļiem…. bet tu nevari tos atcelt…

Un, ja esi tos mierpilni pieņēmis, tad vairs par tiem nebēdā – sameklē siltas drēbes, ietin tajās savu salstošo, neaizsargāto cilvēcisko ķermeni, sagaidi, kad uzvārīsies karsts ūdens, pagatavo smaržīgu tēju un dodies dzīvot savu ierasto dzīvi….

Un tā ir ne tikai ar laika apstākļiem…

Mainīt to, ko var mainīt, tas ir viedums…

Nevēlēšanās samierināties ar to, ko mainīt nevar, lauž mūs, sanikno un neļauj radīt iespējamo…

Mierpilni pieņemt…

Pat sāpīgus faktus… pat to, kas redzams, bet vēl sitas pret iekšējo pretestību… pat to, ko līdz neprātam gribas pavērst uz savu pusi…
Kaut ko, kas nekad neatgriezīsies…
Kaut ko, kā vairs nekad nebūs…
Ar ko mēs nekad neiegūsim to, ko vēlamies….

Absolūti katrai dzīvei ir savs melnais saraksts no šiem NEKAD, un ir vajadzīga liela drosme, lai cienīgi samierinātos un pieņemtu tos, nevis žēlabaini censties izlūgties neiespējamo….

Mierpini pieņemt…

Kā pēkšņi uznākušo salu, kurš sāpīgi kniebj vaigos…
Pieņemt un izdzīvot… nepāršķirt un netēlot, ka nekas nav bijis…
Bija…
Un, kas?!…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Dvēseļu tuvību

Pie mums mājās visi atgriežas vēlu… tā nu tas notiek…
Taču tas, kurš pārnāk pirmais, dara visu, lai nākamais, kurš atver durvis, sajustos siltumā, gaismā, omulībā un pieņemšanā…
Nav nekādu genderisku stereotipu…
Kurš uzspēj, tas izdara…

Mēs jau sen sapratām, ka dzīvot ar otru cilvēku līmenī “tu man esi parādā”, nozīmē  strupceļu, pretenzijas, aizvainojumus un spriedzi…
Jebkas, tikai ne dzīve, kurā ir vēlēšanās palikt un kuru ir vēlēšanās paildzināt…

Mīļie, paildzināt gribās vien to, kas noņem no tevis aizsargbruņas…
Un dzīvot gribas ar tiem, kuri tev uzticās, tevi nekontrolē un nepiestāda savu prasību sarakstu…
Kā teica mana vecmāmiņa – kā vienai Dvēselei…

Nav nekādu otru pusīšu…. ir divas Dvēseles, kuras viena ar otru jūtas labi, neskatoties uz visām atšķirībām…

Radiet tuvību…
Un saudzējiet to…

Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzcep kartupeļus!

Mums abām ar mammu ir kāds sens joks: – “Dzīve brūk? Iešu, uzcepšu kartupeļus!”

Joks labi darbojas! Protams, to var uztvert arī burtiski… varbūt ne kartupeļus cept, bet uzvārīt krevetes… uzšūt svārkus… aiziet sēņot…. skatīties komēdiju… cept pankūkas.

Lūk, šis, mīļie, reāli darbojas, nevis drāmas un traģēdijas, kuras tiek izspēlētas uz drupām.

Ticiet man…

Tur, kur kaut kas brūk, vajag nodarboties ar parastām šīs zemes lietām, jo tikai parastās darāmās lietas mūs var izvest no satricinājuma krēslas…

Dzīve vienmēr būs tā vērta, lai to turpinātu. Un, lai atnāktu jaunas iespējas, tās jāsagaida darbībā.

Tāpēc palaidiet uz visām četrām debess pusēm tos, kuri domāja, ka ar jums var darīt tā, kā viņi atļāvās izdarīt…
Paejiet malā no visām aizslēgtajām durvīm…
Un pārstājiet nožēlot neatgriezeniski aizgājušo…
Un – “cepiet kartupeļus”.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…


Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bez abpusējības nevar

Cilvēki, kuri mūs nemīl, mums ir vajadzīgi tāpēc, lai mēs ar novēlošanos ielāgotu mācību par to, ka bez abpusējības nevar…
Precīzāk sakot, var, bet būs auksti, žēli, sāpīgi…

Lai mēs pārstātu salīdzināt mums tīkamu cilvēku neaizsniedzamību un vienaldzību, ar savu emocionāli nabadzīgo vecāku piespiedu bezjūtīgumu, pie kuriem mēs klauvējām ar savu neizpratnes pilno bērna dvēseli, un centāmies izpatikt, nesot viņiem kartiņas, klājot viņu gultas un novācot aiz sevis rotaļlietas…
Un viņu skopā un retā labvēlība mums šķita visaugstākā balva, dēļ kuras mums nekā nebija žēl, un kuru mēs pat vēl šodien cenšamies atkārtot, stāvot nu jau svešu dzīvju ceļmalās…
Lai mēs pazaudētu savu ilūziju par to, ka mūs tādus labus, gaišus, labestīgus nevar nemīlēt…
Var…
Var vienkarši neiekļūt svēšā uztveršanas zonā, vai iekļūt tur, bet izrādīties lieks…
Var atnest daudz ko, taču tā arī palikt uz sliekšņa ar visām savām dāvanām…
Ne tāpēc, ka mēs esam slikti, bet tāpēc ka gaidīja ne mūs… un bija tādas tiesības…
Gluži tāpat, kā mēs paši…
Tas tāpēc, lai mēs saprastu, cik brīnišķīgi ir tad, kad cilvēki tiecas viens pie otra… kad viņi viens par otru priecājas… kad nevienam no viņiem nekas nav jāizlūdzas, jādiedelē un jāpierāda…
Un, cik muļķīgi ir domāt, ka mīlestība var mūs savienot ar cilvēkiem, kuri dod mums tikai vienu pieredzi – viņu neesamības mūsu dzīvē un mūsu NEielaišanas savējā…

Bez abpusējības nevar…
Ne tikai bez mīlestības…
Vispār it visā, kas notiek starp mums šajā pasaulē…

Abpusējība ir tas kritērijs, kas veido veselīgu vidi, bet tad, ja tās nav – tad zemākajā līmenī tas noved pie spēlēm naidniekos, bet augstākajā līmenī dod sapratni par to, ka mēs neesam viens par otru labāki vai sliktāki, vienkārši bijām un esam svešinieki, un mums nav nekādas jēgas pat saskarties…

Bet, ja mēs sevi pieķeram pie domas, ka cilvēki mums ir interesanti tikai līdz brīdim, kad esam viņus iekarojuši, tad ne jau cilvēkos ir vaina, bet tajā, ka mēs paši sevi esam spējīgi pozitīvi uztvert tikai uzvarētāja stāvoklī…
Un izturamies pret sevi tieši tā kā slikti vecāki, kuriem labs esi tikai tad, kad skolā saņēmi teicamu atzīmi….
Vai tas ir tā vērts…

Varbūt labākais, uz ko mēs esam spējīgi, mums tiek dots tikai tad, kad mēs esam spējīgi pacelties līdz abpusējībai, nevis nolaisties līdz neirotiskām ciešanām…

Kurš kā nolems, tā arī būs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizraudi

Uz laukiem viņa brauca nomirt…

Viņa brauca, nebaidīdamās šī vārda… ko gan baidīties no vārdiem, ja pat nāve nebaidīja…

Nē, viņa nebija no tiem bezbailīgajiem, kuri mierīgi smēķē uz pēdējā sliekšņa un smaida, kā kino par “tā nemēdz būt”.

Taču Dvēsele bija nospiedusi taustiņu “stop”, un vairs nevēlējās turpināt…

Darbs… meita ar mazdēlu… ziņas no bijušā vīra, kurš, lai arī 20 gadus kā bijušais, tomēr visu šo laiku nebija zaudējis vēlmi kļūt atkal par esošo…

Enkuru saraksts bija ļoti garš, taču neviens no tiem vairs nedarbojās…

Nebija aizvainojumu, nebija vientulības, nebija garlaicības, pat tukšuma nebija…

Bija ļoti noturīga vēlme izšķīdināt glāzē divas atlikušās miegazāļu paciņas un aiziet…
Svetlana brauca skaļā rīta vilcienā un mierīgi domāja par to, kā tas būs…

Šodien iztīrīs veco, vēl nesen vecakiem piederējušo vasarnīcu, iznīcinās visu arhīvu – negribējās atstāt ne vēstules ne fotogrāfijas, viņa tās uzskatīja par pārāk personīgām un neiespējamām pat meitai….

Bet rīt…
Rītdienas pilnvērtīgā tās variantā jau vairs nebūs…
Māja sagaidīja ar klusumu, putekļiem un mieru….

Vakarā viņa izgāja uz lieveņa un skatījās uz ābelēm – pilnām nogatavojušos ābolu…

Un te pēkšņi no sazin kurienes parādījās suns…

Vecs un kārns…

Kautrīgi apstājās pie sliekšņa pirmā pakāpiena un neuzticīgi ieskatījās Svetlanai acīs…

Skatieni sastapās, un tie bija ļoti līdzīgi…
Neviens neko negaidīja…
Bija redzams, ka suns ir izsalcis, taču neko nelūdza, vienkārši stāvēja un skatījās…

Svetlana apbrīnoja šo lepnumu, iegāja mājā un atgriezās ar gabalu vārītas desas, samaisītu ar pienu un maizi…

Suns ēdienu neaiztika… klusiņām apgūlās zālē un… sāka raudāt…

Sieviete apmulsa…. viņa nekad dzīve nebija redzējusi raudošu suni… un vispār nebija redzējusi, ka tā kāds raudātu…

Tās nebija ciešanas… tā bija kaut kāda mierīga bezizeja, bezspēks un tā pati nevēlēšanās turpināt, kas jau sen bija iemitinājusies pašā Svetlanā…
Tikai sevī viņa to jau sen bija atzinusi un pieņēmusi, bet sunī – nespēja…

Kaut kas protestēja, un lika pazust pazemībai…

Viņa notupās uz ceļiem un sāka glāstīt ar plānu ādu pārvilkto suņa galvu, klusiņām čukstot kaut kādus parastus mierinājuma vārdus, ar kuriem tik sen mierināja savu mazo meitiņu, kad tā bija sasitusi ceļgalus…

No suņa nāca siltums un tā ķermenis trīsuļoja….

Svetlana bija gandrīz apgūlusies uz suņa, apsegusi to ar sevi, viņu elpas saplūda… un it kā pamodās…

Viņai kļuva sāpīgi…
Pēc tam karsti…
Pēc tam neciešami…. un viņa sāka raudāt…. sākumā klusiņām, bet pēc tam pilnā balsī…. kā maza meitene….kā mazā Aņa ar saviem nodauzītajiem ceļgaliem….

Virs dārza riņķoja cerība, bet ne sieviete, ne suns par to nezināja….
Nezināja arī to, ka viena otru glāba šajās pēdējās aizejošās vasaras dienās…
Kad Svetlana, sēžot manā kabinetā, stāstīja šo divus gadus seno stāstu, rādīja fotogrāfijas ar jau stipri atlabušo un vairs nepavisam ne tievo Džesiju, es arī raudāju….

Mani Mīļie, raudāt ir labi…

Tas nozīmē kaut ko izlaist uz āru un kaut ko ar to izdarīt….

Tāpēc, ka savādāk nav bail nomirt…

bet ar to steigties nevajag… nekad…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis