– Pacenties par cilvēkiem nerunāt sliktu, nosodot un kritizējot. Pacenties izvairīties no tukšām pļāpām, vēl jo vairāk, ja tās ir par slimībām, trūkumu un ierobežojumiem. Uzdod sev jautājumu: “kā es tieši šobrīd varu šim cilvēkam palīdzēt?”. Ja nevari, vienkārši paej malā.
Ir svarīgi saprast, ka ieradums neizrunāt negatīvus vārdus un nerunāt par negatīviem tematiem aizvedīs tevi pie tā, ka ikviena pēkšņi uzradusies negatīva doma, neatrodot ierasto ceļu, arvien retāk parādīsies tavā apziņā..
– Pacenties pamanīt katru negatīvu domu, kaut mehāniski un nomainīt to uz pozitīvu. Tad izstrādāsies ieradums izvēlēties pozitīvas domas. Vēlāk šī selekcija kļūs automātiska.
– Pacenties otram nenovēlēt to, ko nenovēli sev. Pacenties savās tiesībās un iespējās neierobežot ne sevi ne arī kādu citu. Zemapziņa izaudzē ražu tajā vietā, kur grauds tika iesēts – tātad it visu, ko iesēsi, tu arī nopļausi.
– Pacenties dzīvot tā, lai tev nav ne pretenziju, ne aizvainojumu ne kaprīžu. Jo visi apstākļi, kas tavā dzīvē ir šodien, ir iepriekšējās tavas domāšanas un attieksmes sekas. Ja tevi sit, tātad kaut kad iepriekš tu esi pieļāvis domu, ka ar tevi tā var rīkoties.
– Pacenties netaisnoties – vēlmes taisnoties pamatā ir doma, ka tu neko nespēj ietekmēt. Atceries: apstākļi vienmēr ir rezultāts, tie nevar būt iemesls.
– Pacenties apzināti ievērot labo – pasaulē, visās parādībās un cilvēkos: skaistumu, labestību – Dieva klātbūtni it visā.
– Pirms dodies pie miera un, kad esi pamodies, uzskaņojies uz to, ka šī diena tev nesīs un nesa prieku, veiksmi, interesantas un vērtīgas tikšanās. Vienkāršāk sakot, noskaiti rīta un vakara lūgšanas. Iemācies dzīvot priecīgā un pieņemošā noskaņojumā.
– Dzīvo tā, it kā tev jau ir viss, ko tu vēlies. Ieradums rada atbilstošu stāvokli, kas pēc tam realizējas dzīvē.
Atceries to, ka visi cilvēki uz šīs Zemes visu saņem no viena Avota, nav nekādas konkurences un trūkuma. “Dievam visa kā ir pietiekoši”. Tavu vietu neviens cits nevar ieņemt.
– Dzīvo savu dzīvi un necenties realizēt kāda cita gaidas un cerības – ne vecāku, ne draugu, ne dzīvesbiedra. Neviens cits nevar zināt, kā Tev būs labāk.
– Nomaini savas bailes pret vienotību ar Dievu. Tev nav ne no viena jāaizsargājas, uzbrūk tikai tam, kurš gaida uzbrukumu. Esi atvērts un labvēlīgs – atvērtās durvīs neviens nelaužas. Stiprais nevar būt agresīvs, jo agresija ir vājuma pazīme.
– Izstaro to, ko vēlies saņemt. Tas, ko tu sūti pasaulei, pie tevis noteikti atgriezīsies.
– Iedomājies un vizualizē notikumus, ne to realizāciju vai ceļus pie tiem, tādā veidā, kādā vēlies, lai tie realizētos. Ir skaidri jāredz un jāzina, kāpēc tu to vēlies saņemt vai izbaudīt. Ceļus atradīs Dievs. Meklē iespējas šķēršļos nevis šķēršļus iespējās.
– Apzinies to, ka tu esi pelnījis labāko. Tu esi Dievam svarīgs. Ne jau Dievs cilvēkiem uzgriež muguru, cilvēki uzgriež muguru Dievam. (Tieši tāpēc daudzus māc bezcerība)
– Ievēro pārpilnību it visā, ko redzi, ļauj sev sapņot par lieliem cipariem un skaidri zini, kam tu tos tērēsi. Ļoti daudz ko var iegūt arī bez naudas.
– Iemācies redzēt patieso t.i. garīgo realitāti caur visu, kas to aizēno, izkropļo, noliedz. Reāls ir neredzamais, pārējais ir tikai tā projekcija.
– Dzīvo tā, ir kā Dievs tevi vērotu visu laiku. Lūdzies, pateicies un Mīli.
Vispostošākās emocijas ir zibenīgas… Tās uzliesmo kā tūlītēja godīga reakcija uz konkrētiem apstākļiem, bet pēc tam aiziet līmeni zemāk, jo psihe vienmēr cenšas sevi aizsargāt un atrast sev pieejamu izeju. Mani mīļie, ieilgusi emocija – tā JAU ir izvēle… Ja es stūrgalvīgi neatlaižu savu niknumu, savu aizvainojumu, savu neveselīgo agresiju, tātad es apzināti vai neapzināti cenšos tās investēt, lai pēc tam saņemtu kadas noteiktas dividendes. Visticamākais, man ir vajadzīga kāda cita vaina, kāda cita grēku nožēla, kāda cita palīdzība, taču es neprotu runāt tieši, man nav caurspīdīguma pieredzes, vai arī es palieku bērnišķīgajā mijiedarbības spektrā. Iespējams, es cenšos iegūt sev vairāk varas, manipulējot ar spēcīgām emocijām, kurām retais spēj pretoties. Un tikpat iespējams, ka manī ir ļoti daudz tās mantotās līdzatkarības, kura gandrīz automātiski rada tās uzvedības līnijas, uz kurām bija uzskaņots vecāku scenārijs, kurā viens no otra vairāk aizsargājās, nevis mīlēja viens otru… Visticamākais, man negribās hroniski dusmoties, apvainoties, būt agresīvai, taču es tik ļoti esmu ieaugusi šajās pataloģiskajās, bet jau ierastajās drūmajās istabās un maldos, domādama, ka man nav iespēju pārcelties uz kādām daudz gaišākām “telpām”…. Bet tas absolūti nenozīmē, ka tādu nav.
Mūs visus ir samaitājusi frāze: “Nekad nevienam neko nelūdz – paši piedāvās un paši visu iedos”. Mēs nemīlam palūgt. Mēs, klusējot gaidām, un apvainojamies vai pieprasām. Mana meita man nesen lieliski uzskatāmi parādīja šo atšķirību.
Kāpēc mēs nemīlam lūgt? Tāpēc, ka lūgums atstāj mūs atvērtus diviem potenciālajiem variantiem:
– mums atteiks – mums palīdzēs un tad mēs būsim parādā.
Mēs nevēlamies dzirdēt atteikumu, mēs esam tā paaudze, kas augusi dzirdot “nē” vairumam mūsu fantāziju, vēlmju, domu. Turklāt nevis vienkārši “nē” un pat ne argumentēta “nē”, drīzāk pazemojošā: “Nē, tu vēl esi parāk maziņš”, “Nē, tāpēc, ka es tā teicu”, “Nē, tāpēc, ka tās visas ir muļķības” un tā tālāk. Mūs baidījās izlutināt, mūs par maz mierināja un par maz pacieta, maz nēsāja uz rokām un maz pieņēma.
“Nē” mums šķiet līdzīgs frāzei “nē, es tevi nemīlu”, “nē, tu mani tracini”, “nē, tu esi maziņš, nesaprātīgs, dumjš”.
Mēs nemīlam šo “nē” un izvairāmies no tā, liedzot sev iespēju palūgt. Mēs esam iemācījušies neko nelūgt, nelūgt maigumu, sapratni, palīdzību, atbalstu, vienmēr to, kas veido vienu vienkāršu laimi.
Mēs neticam, ka kāds kaut ko mūsu labā var izdarīt, vienkārši tāpat – bez redzama iemesla. Mēs pārtaisām lūgumu paskaidrojumos ar daudziem argumentiem tā, it kā mēs nedrīkstētu palūgt vienkārši tāpat, bez iemesla.
Taču, ja lūdzot mēs nosaucam iemeslus, tas jau ir pavisam cits vēstījums. “Palīdzi man panest somu, jo man smagi to darīt vienam” – tas vairs nav lūgums, bet gan viegla šantāža. Jo vairāk lūgumam argumentu, jo mazāk iespēju pateikt “nē”. Pateikt “nē” uz “man smagi” nozīmē “tev nav smagi, tu mānies” utt. vai arī “man vienalga, ka tev grūti”. Mēs otram cilvēkam pavēstam to, ka, ja gadījumā viņš atteiksies palīdzēt, tātad būtībā viņš ir slikts cilvēks. Kurš vai nu netic, vai arī viņam vienalga, ka tev grūti. Taču neviens tā nevēlas justies.
Un otrs vēstījums “ja man nav grūti, tad man nevajag palīdzēt”. Nevajag man palīdzēt vienkārši tāpat. Vienkārši tāpēc, ka mīlu un vēlos palīdzēt. Taču tieši tā ir tā palīdzība, kas mums vajadzīga.
Un tad sanāk, ka, lai saņemtu palīdzību, mums vajag vienkārši palūgt, nešantažējot. “Palīdzi man panest somu”. Punkts.
Un vēl sanāk, ka, ja mēs tā lūdzam, tad dodam cilvēkam tiesības pateikt “nē”. Un esam gatavi šo “nē” pieņemt, vienalga, patīk mums tas vai nepatīk.
Otra daļa attiecas uz parādnieka sajūtu un tāpat saistīta ar nenovērtēšanu. Ja mēs palūdzam un mums palīdz, mēs kaut kā iekšēji jūtamies “parādā” un tagad mums jāpalīdz, ja lūdz. Un šī “parādnieka sajūta” devalvē to palīdzību, kuru mēs saņemsim, tāpēc, ka arī mums nepalīdz vienkārši tāpat, mīlestībā un vēlmē palīdzēt, bet kā avansā, kā parādu, kuru nāksies atdot. Ir taču tik nepatīkami būt parādā.
Un, lūk, šis paradokss pēkšņi līdzsvarojas, kad saproti, ka mierīgi spēj dzirdēt “nē” un tātad arī pats drīksti pateikt “nē”. Tad parāda nav. Mums ir visas tiesības teikt “nē” tāpat kā pieņemam “nē”. Un nav bail palūgt, kad nebaidies “palikt parādā”. Lūdzot mēs sakām “es lūdzu tev vienkārši tāpat un es zinu, ka tava palīdzība būs tīra, un es esmu gatavs palīdzēt tev, es nebaidos šīs atbildības. Palūgt vienkārši tāpat ir drosme.
Tas nav viegli. Es mācos palūgt. Vienkārši tāpat. Es argumentēju tikai uz jautājumu “kāpēc”.
Jautājums nav uzdots – jautājuma nav – nav vajadzīga ne atbilde ne argumentācija.
Es protu pieņemt “nē”, tas tā bija arī agrāk, tas man nav sarežģīti. Šodien “nē”, rīt būs “jā”, ja man nekas nedeg, tad cilvēkam ir tiesības uz savu vēlmi tāpat kā man uz savējo. Un es saku “nē”.
Pats interesantākais ir tas, ka bērni daudz labāk reaģē uz vienkāršu lūgumu nekā uz pamācošu.
– Jāsavac savas mantiņas. – Es negribu. – Savadāk būs nekārtība. – Es esmu piekususi. – Es arī esmu piekususi, taču mantiņas vajag savākt.
Mans bērns vēl pagaidām ko tādu nesaka, taču es jau iepriekš zinu šo pusaudžu “tev vajag, tu arī savāc!”
Nav lūguma. Ir “vajag”, kas ļoti maz ko nozīmē, ja tur nav ne siltuma, ne mīļuma, ne vēlmes, ne mana lūguma.
Nav manas gatavības dzirdēt, vai viņa vēlas palīdzēt, vai nevēlas, un pieņemt to. Nav mana pienākuma būt pateicīgai. Nav manas gatavības palīdzēt arī nākamreiz. Būt parādā, būt saistītai. Es neko neesmu gatava viņai dot, neesmu gatava atvērties, es pieprasu – tukšiem, neko nenozīmējošiem vārdiem, argumentiem, kas vērsti uz to lai vairotu parāda un vainas sajūtu.
Bet! Es negribu lai mans bērns palīdzētu tāpēc, ka viņam ir parāda sajūta. Vai vainas sajūta. Es gribu to pašu ilgi gaidīto “vienkārši tāpat”.
– Bērni, lūdzu, palīdziet man savākt rotaļlietas. – Negribu. – Labi, tad es pati savākšu, tikai nedaudz uzgaidiet.
To es saku bez pārmetoša toņa balsī, vienkārši kā faktu, es piekrītu tam, ka viņi negrib, es to pieņemu.
Vēlreiz vēlos uzsvērt: mans uzdevums nav likt viņiem palīdzēt katru reizi, kad lūdzu. Es šajā uzdevumā neredzu nekādu jēgu. Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai kopdzīvē ar mani, mācoties no mana piemēra, bērns pakāpeniski iemacītos:
– Palūgt, nejūtoties pazemots. – Pieņemt atteikumu, neuztverot to, kā nemīlestību vai sajūtu, ka viņš ir nekas. – Cienīt otra cilvēka “nē”. – Teikt “nē”. – Lai viņš sajūt un iemācās rīkoties, vadoties no tā, kāda ir iekšējā sajūta, nevis pakļaujoties šantāžai, draudiem un apvainojumiem.
Tās ir ļoti svarīgas dzīves iemaņas, daudz svarīgākas par lasītprasmi jau 3 gados un pieklājību.
Viens no maniem mīļākajiem citātiem: “Ja bērns nevar mammai pateikt “nē”, tad, kā viņš pateiks “nē” narkotikām?
Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības. Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs: – Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties. – Kā es varu tev palīdzēt? – Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem. – Labi, iesim uz virtuvi aprunāties. – Ko tu jūti? – Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu. – Uz ko? Stāsta, uz ko. – Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir? – Jā. – Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes? – Dēļ notikuma. – Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu? – Dēļ attieksmes. – Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti? – Jā. – Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis? – Khm… – No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies? – Jā, es to aizmirsīšu. – Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi. – Nevaru! Tas taču notika šodien! – Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir? – Jā. – Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks? – Tas izšķīdīs un pazudīs. – Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas? – Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele. – Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?
Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša. Piecēlās un aizgāja mācīties. Kaut ko es tomēr spēju…
Katram no mums ir savs veids kā vienoties ar dzīvi… Un ir neapdomīgi nevienoties vai nevēlēties atrast piemērotāko veidu kā vienoties, jo tas draud ar hronisku neapmierinatību un sava laika izšķiešanu, meklējot veidus, kā no likteņa piedzīt parādus… Protams, liktenim tas ir gluži vienaldzīgi, jo parādu tam nav…
Ja godīgi… tad dzīve vietām mēdz būt pavisam riebīga… Taču tajā ir arī pavisam citas lietas… Un ir vēlams mokoši negaidīt to stundu, to mirkli, līdz būsim tikuši līdz TĀM vietām, vai arī TĀS tikušas līdz mums, bet kaut kā ērti iekārtoties to starplaikos…
Mana paziņa, Žeņa vāra zupu… Nevis vienu konkrētu, bet dažādas…
Tās viņai sašķirotas pa gadalaikiem… Pa nedēļas dienām… Pēc garastāvokļa – atceros, vienai zupai bija nosaukums “Nāciet, manas skumjas, pierijaties!”… Tās sašķirotas pēc ingredientiem un laika – sākot no gardām soļankām, kas gatavotas no labākajiem kūpinājumiem un dažādu šķirņu olīvām, līdz pat askētiskajām, bet loti gardajām zupiņām, kas pagatavotas no “visa, kas pa rokai”…. Pēc tā, cik būs ēdāju – “Ņemam spaini un palielinām dozas!”… Pēc emociju grādiem – sākot no mierīgas “paģiru zupiņas” līdz pat sprādziennbīstamiem spāņu brīnumiem, kas ar savu bezkaunīgo piparu “sit līdz pat smadzenēm”… Pēc Mīlestības – “Apēstu ienaidnieks, apprecētu tevi!”…
Žeņa vāra savu zupu, vienojoties ar dzīvi par pilnībā ciešamām ar to attiecībām…. Žeņa vāra zupu, tā izvelkot sevi no tuvojošās depresijas, ikdienas haosa un problēmām, kuru mazāk nepaliek, tieši otrādi…
Žeņa vāra zupu un vēl raksta savu disertāciju, un teic, ka sen ar to būtu kamīnu iekurinājusi, ja vien uz plīts nelēkātu “katliņš” un kārtējais karstais un aromātiskais šedevrs nedejotu savu salsu…
Blakus Žeņai ir silti un gaiši pat tad, kad ir auksti un drūmi…
Man ļoti patīk zināt, ka kaut kur ir viņa un viņas zupa…. palīdz pat no attāluma….
TERAPIJA, mani mīļie, ir process, kurā tu pārstāj svinēt savas nelaimes un pārstāj sev patikt ciešanās…
Un vāri zupu… zīmē uz ūdens… pieraksti savas domas…. baro suņus un kaķus…. ilgi pastaigājies parkā… izkrāmē aizkrautos skapjus…. mazgā logus…. zvani tiem, kuri jau paspējuši aizmirst tavu balsi… un baudi pat neko nedarīšanu….
Ar baudu…
Vai arī cerību, ka tā tevi panāks…
Vienojies ar savu dzīvi… viņa to prot… Piekrīti un dodies satikties ar tiem, kuri nav nolīduši kaktiņā ar aizvainojumu dvēselē…
Sarežģītās jūtas: katrs cilvēks šajos vārdos ieliek kādu savu jēgu, taču ir kāds vidējais to saturs.
Sarežģītas jūtas – tas ir tad, kad jūtu ir daudz, kad grūti tās apzīmēt, kad tās ir loti pretrunīgas un, kad šo jūtu izpausmes nav vēlamas.
Vairums no mums esam izauguši ar aizliegumu izradīt savas dusmas. Labas meitenes nedusmojas. Jā, arī puiši. Rezultātā cilvēkam vispār nav kontakta ar savām dusmām. Taču tas ir stāsts par tiesībām paņemt savu, apzīmēt robežas un noturēt tās.
Aizvainojums ļoti bieži ir apspiestu dusmu un aizkaitinājuma rezultāts. Tas nozīmē, ka cilvēks neizpauž savas dusmas, taču komunikācijā ar apkārtējiem tās tomēr jūt, apspiež un apvainojas. Rezultātā mūsu priekšā ir labestīgs un loti viegli aizvainojams cilvēks.
Turklāt apspiestas dusmas pārvēršas trauksmē un turpmākajā dzīvē var pārvērsties panikas lēkmēs.
Kad runājam par mūsu vecākiem, mūsu jūtas attiecībā pret viņiem parasti mēdz būt ļoti pretrunīgas. Mēs vienlaicīgi varam izjust kā mīlestību, tā arī dusmas. Pirmajā acumirklī tā ir ļoti dīvaina konstrukcija. Pamēģini skaļi pateikt: – Tēti, es uz tevi dusmojos. Un es tevi ļoti mīlu.
Mums ir visas tiesības dusmoties uz saviem vecākiem, tikai mēs to nezinājām. Atgriezt sev šīs tiesības nozīmē paveikt milzīgu psiholoģisko darbu. Rezultātā cilvēks izdzīvo savas dusmas un saņem konstruktīvas agresijas pieredzi. Viņam nav nepieciešamības meklēt vainīgos, viņš sāk dzīvot savu dzīvi, iemācās nospraust savas robežas un piepildīt sevi.
Un vecāki ir tieši šī pirmā protesta pieredze, paziņošana par to, ka es esmu un man ir sava pozīcija, savas dusmu izpausmes, pat tad, ja viņi tam nepiekrīt. Šajā gadījumā ļoti svarīga figūra ir tēvs. Viņš nereaģēs intuitīvi un maigi kā mamma, viņš būs stingrāks un racionālāks. Tēvs rāda ne tikai savu dusmu izpausmes piemēru, bet arī to, ka kontaktā ar viņu bērns sajūt protestu un izdzīvo pats savas dusmas.
Taču problēma ir tā, ka tikai retais šo pieredzi ir izdzīvojis. Visbiežāk dusmas tiek apspiestas ar kauna sajūtu. Ir kauns par to, ka esi sadusmojies uz kādu no vecākiem, un ar šo toksisko sajūtu negribas sastapties. Tā arī izaug praktiski “bezzobains” cilvēks, kuram nav ne savu robežu, ne arī viņš zin, ko grib, tālab paliek savā infantilajā pozīcijā.
Bet, ja tēva figūras vispār nav bijis, tad, iespējams, bija kāda tēvu aizvietojoša figūra: patēvs, vectēvs, onkulis, skolotājs. Un te nu, gadījumā, ja cilvēks zin, ka viņa bioloģiskais tēvs nevēlējās ņemt dalību viņa audzināšanā, tas izsauc kaut kādas jūtas un visbiežāk tās ir dusmas, aizvainojums, greizsirdība, naids, sāpes.
Ja šo problēmu nerisina, tad arī tā ir izvēle – izvēle palikt infantilā stāvoklī, nezinot savas robežas, neprotot sevi aizstāvēt, turpinot apvainoties uz dzīvi un cilvēkiem.
Ir ļoti svarīgi sastapties ar visām šīm jūtām. Ir svarīgi saprast, ko mēs ar tām šobrīd darām. Un ir ļoti svarīgi dot sev iespēju un tiesības tās izdzīvot…
Aglaja Datešidze Foto: Kat Jayne Tulkoja: Ginta Filia Solis
“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.
Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem. Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas. Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?
Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?
Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.
“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?
Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi. Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.
Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino! Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.
Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.
PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.
Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk. Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.
Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.
Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”. Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.
Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt. Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!” Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.
Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.
Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.
Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.
Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.
Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).
Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”. Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).
Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.
Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.
Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju – līdz 15 gadiem. Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.
Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika). Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā.
Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.
Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.
Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,
Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”
Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.
Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.
“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.
Briesmīgi.
Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?
Anna Hoļina Avots: Счастливый психолог Tulkoja: Ginta Filia Solis
P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie!
Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.
Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.
Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi. Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo. Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.
Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.
Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.
Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.
Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!” It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc?
Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.
Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.
Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”. Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.
Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.
Galvenie apvainošanās iemesli
Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.
Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta. Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.
Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot. Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.
Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības. Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.
Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.
Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.
Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.
Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.
Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties
Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.
– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?
– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.
– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.
– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.
– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.
Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?
Marina Targakova Tulkoja: Ginta Filia Solis
P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.
Visi uz kādu ir apvainojušies… Bet, ja nav apvainojušies, tad meklē, uz ko apvainoties. Dažkārt es domāju: “Varbūt arī man uz kādu apvainoties?”, bet tā kā šķiet, ka nav uz ko apvainoties, tad kļūst vēl aizvainojošāk… Tik patīkami ir justies nevainīgam upurim…
Kaut uz īsu brīdi noliksim malā visus savus aizvainojumus un pamēģināsim saprast, kas tas ir, jo tikai no malas pa īstam var saprast aizvainojuma dabu.
Sāksim ar definīciju. Teiksim tā: AIZVAINOJUMS ir lepnības indīgais blakusprodukts. Ja man ir lepnība, tad būs arī aizvainojums, un, jo spēcīgāka lepnība, jo lielāks aizvainojums.
Šķiet, vienīgais veids kā atbrīvoties no aizvainojuma ir atbrīvoties no lepnības. Piedošana nav izeja. Padomā pats: pa īstam pazemīgu cilvēku vispār nav iespējams aizvainot un tas nozīmē, ka viņam nav kam piedot.
Piedot nozīmē pavisam nedaudz atslogot savu sirdi un uz kādu brīdi noņemt tai nepanesamo aizvainojuma nastu, kuru tai uzvēlusi lepnība. Kamdēļ?
Ļoti bieži cilvēki to dara tikai tamdēļ, lai savā sirdī sāktu audzēt jaunus aizvainojumus. Dažkārt mēs piedodam tikai tāpēc, lai varētu priecāties par savu labestību un vēl stiprāk sajustos kā nevainīgs upuris. Nav jau grūti piedot – grūti ir netīksmināties par to, ka esi piedevis un neapvainoties par to, ka neviens tavu augstsirdību nav novērtējis.
LEPNĪBA – ir kā vēzis, ja tā palaidusi savas metastāzes, tad no tās atbrīvoties ir praktiski neiespējami. Ļaundabīga lepnība. (Interesanti, vai mēdz būt labdabīga lepnība?) Tā nenomierināsies, kamēr nebūs saēdusi dvēseli līdz galam.
Patiesībā nevajag piedot. Piedot nozīmē iesākumā nosodīt. Tā kā pat no paša sākuma un vēl pirms sākuma IR JĀPATEICAS. Tad nevajadzēs nevienam piedot…. Nomainīt aizvainojumu ar pateicību – tas nozīmē pārvērst lepnību pazemībā…
Interesants fakts: vēzi dziedina ar čagas (bērza melnās piepes) ekstraktu, tas ir audzējam līdzīgs izaugums uz bērza mizas. Vienu audzēju ārstē ar otru. Aizvainojuma emocijas ir atkritumi no lepnības ļaundabīgā audzēja. Un izārstēt to var tikai pateicība, kas radusies patiesā pazemībā. Vienīgās zāles no nāvējošās lepnības slimības ir mūžīgās pateicības Dievam ekstrakts, kuru mēs smeļamies no pasaules svēto pazemības.
Ginta Filia Solis 