Aizvainojums psihologa skatījumā

Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.

Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.

Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi.
Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo.
Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.

Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.

Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.

Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt  nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.

Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!”  It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc? 

Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.

Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.

Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”.
Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.

Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.

Galvenie apvainošanās iemesli

Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.

Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta.
Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.

Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot.
Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.

Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības.
Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.

Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.

Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.

Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.

Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.

Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.

– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?

– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.

– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.

– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.

– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.

Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.

Mūžīgas pateicības ekstrakts

Visi uz kādu ir apvainojušies… Bet, ja nav apvainojušies, tad meklē, uz ko apvainoties. Dažkārt es domāju: “Varbūt arī man uz kādu apvainoties?”, bet tā kā šķiet, ka nav uz ko apvainoties, tad kļūst vēl aizvainojošāk… Tik patīkami ir justies nevainīgam upurim…

Kaut uz īsu brīdi noliksim malā visus savus aizvainojumus un pamēģināsim saprast, kas tas ir, jo tikai no malas pa īstam var saprast aizvainojuma dabu.

Sāksim ar definīciju. Teiksim tā: AIZVAINOJUMS ir lepnības indīgais blakusprodukts. Ja man ir lepnība, tad būs arī aizvainojums, un, jo spēcīgāka lepnība, jo lielāks aizvainojums.

Šķiet, vienīgais veids kā atbrīvoties no aizvainojuma ir atbrīvoties no lepnības. Piedošana nav izeja. Padomā pats: pa īstam pazemīgu cilvēku vispār nav iespējams aizvainot un tas nozīmē, ka viņam nav kam piedot.

Piedot nozīmē pavisam nedaudz atslogot savu sirdi un uz kādu brīdi noņemt tai nepanesamo aizvainojuma nastu, kuru tai uzvēlusi lepnība. Kamdēļ?

Ļoti bieži cilvēki to dara tikai tamdēļ, lai savā sirdī sāktu audzēt jaunus aizvainojumus. Dažkārt mēs piedodam tikai tāpēc, lai varētu priecāties par savu labestību un vēl stiprāk sajustos kā nevainīgs upuris. Nav jau grūti piedot – grūti ir netīksmināties par to, ka esi piedevis un neapvainoties par to, ka neviens tavu augstsirdību nav novērtējis.

LEPNĪBA – ir kā vēzis, ja tā palaidusi savas metastāzes, tad no tās atbrīvoties ir praktiski neiespējami. Ļaundabīga lepnība. (Interesanti, vai mēdz būt labdabīga lepnība?) Tā nenomierināsies, kamēr nebūs saēdusi dvēseli līdz galam.

Patiesībā nevajag piedot. Piedot nozīmē iesākumā nosodīt. Tā kā pat no paša sākuma un vēl pirms sākuma IR JĀPATEICAS. Tad nevajadzēs nevienam piedot…. Nomainīt aizvainojumu ar pateicību – tas nozīmē pārvērst lepnību pazemībā…

Interesants fakts: vēzi dziedina ar čagas (bērza melnās piepes) ekstraktu, tas ir audzējam līdzīgs izaugums uz bērza mizas. Vienu audzēju ārstē ar otru. Aizvainojuma emocijas ir atkritumi no lepnības ļaundabīgā audzēja. Un izārstēt to var tikai pateicība, kas radusies patiesā pazemībā. 
Vienīgās zāles no nāvējošās lepnības slimības ir mūžīgās pateicības Dievam ekstrakts, kuru mēs smeļamies no pasaules svēto pazemības.

Bhakti Vijñāna Gosvāmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē? Pazemo?

64311834_1903109653122182_6990297168183558144_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai kas arī notiktu, pieņemt visu

aizvainojums887

Pamēģini divdesmit četru stundu laikā pieņemt it visu, kas notiek. Kāds tevi aizvainoja – pieņem to, nereaģē un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi tādu enerģijas pieplūdumu, kadu nekad agrāk neesi jutis.

Parasti tad, kad kāds tevi apvaino, tu sajūti vājumu, zaudē miera sajūtu un sāc domāt, kā atriebties.

Šis cilvēks ir uzķēris tevi uz āķa un tagad tu zīmēsi apļus. Dienām, naktīm, mēnešiem,  gadiem tu nevarēsi gulēt, sapņosi sliktus sapņus. Cilvēki tērē visu savu dzīvi tikai tāpēc, ka kāds viņus ir apvainojis.

Ieskaties pagātnē un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu; un tu šos vārdus vēl joprojām atceries un turi uz šo skolotāju ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…. tavi vecāki jau sen to ir aizmirsuši un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nevarēs atcerēties, bet tu atceries. Mamma ne tā uz tevi paskatījās un šī brūce saglabājusies vēl joprojām, atvērta, dzīva; ja kāds aizskars, tu uzsprāgsi.

Nepalīdzi šai brūcei kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu Dvēseli. Vērsies pie saknēm, esi ar veselo. Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas, – lai kas arī notiktu, centies nereaģēt, nepretoties!

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kadu iepriekš neesi pat pazinis, jaunu dzīvības spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un pietiek vien iepazīt, sajust šo garšu, lai dzīve mainītos. Tu smiesies par visām tām muļķībām, kuras līdz šim aizņēma tavu prātu, par visiem aizvainojumiem, reakcijām un atriebības alkām, ar kurām Tu sevi mocīji.

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Avots: metodsilva.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domas dziedē un grauj

636

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica: “Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.
Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un ko tu domā? Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.
Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.
v_k_(Ezo News)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu un tavas emocijas

11745464_560043750800044_2803706553639495144_n

Visi tavi konflikti un tavs smagums – tie neesi tu, bet gan tava sevis asociēšana ar savām emocijām.

Kā tikko tu pārstāj sevi asociēt ar saviem sasniegumiem un bailēm – novāc savu lepnību un nozīmīgumu – dzīve vairs tev nedos smagas mācību stundas, jo pēc tām vairs nebūs nekādas vajadzības.

Mums dara pāri un apvaino tad, kad mēs esam viegli aizvainojami. Bet tad, ja mēs pieņemam to, kas notiek, mums ir vienalga.

Gribi būt bagāts – novāc savas emocijas. Gribi būt veiksmīgs – godīgi atzīsties un pasaki paldies, kad tevi kritizē vai aprunā.Piemēram, tad, kad man trūkst potenciāla – apkārtējie cilvēki cenšas mani aizvainot, aizķert, pateikt kaut ko sliktu, tādā veidā mani piepildot. Mani padara vēl stiprāku un dod enerģiju tas, ka es viņiem pateicos un neatbildu ar to pašu.

Šī ir veiksmes un bagātības formula. Tāpēc es ar prieku pieņemu kritiku un apvainojumus par to, ko es neesmu darījis un kas neesmu. Reizē ar to, es kļūstu tas, kas es esmu un zinu, ka būs vēl labāk.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Muļķis nekad nelūgs piedošanu…

aizvainojums44

«Muļķis nekad nepalūgs piedošanu, gudrais palūgs pat tad, kad nav vainīgs». (Tetkoraks).

Mēs visi darām pāri saviem tuvākajiem, tāpat, kā viņi mums. Tas ir neizbēgami. Ar vārdiem biežāk kā ar darbiem. Mēdz gadīties, ka cilvēks nepadomājis pasaka kaut ko, bez jebkāda ļauna nolūka un vēlmes aizvainot. Nevajag klusēt. Vajag to pateikt, maigi un ar mīlestību. Nevajag krāt aizvainojumus – tas ir ļoti bīstami attiecībām.

Robežas pazūd, kad attiecības ir tuvas un ir ļoti viegli pārkāpt strīpu: ar tuvajiem cilvēkiem tu esi atvērts un ļauj domai plūst, kas ar svešiniekiem nav pieļaujami. Tad, lūk, arī sanāk, ka ievainojam savus mīļos, tajā pat laikā, kad ar svešajiem esam ļoti akurāti savos izteicienos un piedomājam pie tā, ko sakām.

Tuvība nav iespējama bez sāpēm, diemžēl, bet sāpes ir tās reverss. Pateikt stulbību var ikviens un katram gadās. Un pēc tam cilvēks padomā, apzinās, un nožēlo pateikto, tāpēc, ka tas aizskāra. Un palūgs piedošanu. Protams, ja tu viņam pateiksi. Mēdz taču gadīties acīmneredzamas “izpļāpāšanās”. Sāpju slieksnis un atļautība mums katram ir atšķirīgi, un tāpēc bieži vien cilvēks nemaz nesaprot, ka ir aizskāris otru. Pašu teiktais nebūtu aizķēris. Bet tu taču viņam piedosi, zini, ka tas nav darīts ļaunprātīgi.

«Reiz arī tava bulta kādu atrada».

Ja saprata, palūdza piedošanu – kā gan nepiedot. Pat tad, ja nesaprata (jo sāpju slieksnis zemāks), bet palūdza piedošanu. Ja cilvēks lūdz piedošanu, tātad ciena tavas jūtas. Tātad tu viņam esi dārgs. Protams, piedošanu palūgt arī var dažādi, taču tad, kad to dara patiesi un no sirds – to jūt.

Bet, ko darīt ar tiem, kuri saprot vai nesaprot, bet nelūdz piedošanu…. «Tu nu gan pārspīlē!», «Kas tad tur tāds!» utt. Arkārtīgi brīnišķīgs variants ir apvainoties uz apvainoto… Te nu mēs varam redzēt absolūtu emocionālo stulbumu un absolūtu otra cilvēka jūtu nenovērtēšanu.

«Lūdzu piedod! Man ļoti žēl, ka es tevi aizvainoju. Es tā negribēju….» Tādi vienkārši vārdi, ļoti vajadzīgi un mieru nesoši. Katram cilvēkam ir jāzin, ka šīs jūtas ir ārkārtīgi svarīgas, ka viņu dzird, ka attiecības ar viņu ir ļoti vērtīgas. «Piedod» – un konflikta vairs nav, visi jautājumi ir aizvērti un sirdī iestājas miers. Mani saprata, mani SADZIRDĒJA…. Manas jūtas ir pieņemtas, mani neatstūma, nepadarīja bezvērtīgu (kas notiek ik brīdi riņķī un apkārt). «Protams, piedodu».

Bet kā piedot tam, kurš nelūdz piedošanu? Tam, kurš paliek kurls un auksts. Iespējams, palūgt piedošanu viņam liedz lepnība vai principi? Tas vairs nav svarīgi… Tāpat kā vārds, kurš kļuvis par aizvainojuma vai citu negatīvo emociju iemeslu. Svarīgi ir tas, ka NE Dzirdēja, padarīja bezvērtīgus gan attiecības, gan jūtas, pateica, ka princips ir augstāks un svarīgāks par tevi. Un Dievs ar viņu, ar to vārdu….

Vārdiem, frāzēm (ja, protams, tie pateikti bez naida, bez niknuma, bez sarkasma) nav pārāk liela spēka un ar laiku tie pazūd no atmiņas. Bet, lūk, tavas jūtas diez vai sāks novertēt, tāpat kā tevi pašu – vai nu ir jau sākotnēji, vai nav un nebūs. Un tādas, šķietami nenozīmīgas situācijas, atver acis uz patieso cilvēka attieksmi pret otru cilvēku. Par to es arī viņu mīlu. Nevar būt ne stipras draudzības ne mūžīgas mīlas ar to, kurš savu ego vienmēr liek pirmajā vietā un augstāk par citu.

Dažkārt pateikt “piedod” vajag nevis tāpēc, lai tev piedotu. Iespējams, tev jau sen ir piedevuši neklātienē. Bet, lai pateiktu “tu esi nozīmīgs, tu man esi svarīgs, man nav vienalga, ko tu jūti”, ir jābūt drosmei un mīlestībai. Nebaidies lūgt piedošanu! Par to nav jākaunās, tas nav nekas pazemojošs. Jākaunās būtu par to, ja esi emocionāli stulbs un savus mīļos cilvēkus upurē sava ego dēļ.
Autors: Natālija Doļņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Avots vai purvs?

Tragic panorama.

Sievietes stihija ir ūdens. Bet ūdens mēdz ieņemt dažādas formas.

Ir sievietes, kuras līdzinās kalnu avotam, bez nosacījumiem mīlošas un atdodošas.
Sievietes, kuras dāvā prieku, neprasot neko pretī un neizvirzot nekadas pretenzijas. Viņu ūdens ir tīrs no aizvainojumiem, šaubām, greizsirdības un dusmām. Tāpēc viņas veldzē un pievelk. Blakus avotam vienmēr kāds ir. Kādam tā ir atpūta, kādam atelpa, kādam svaigums. Šīs sievietes vienmēr ir mīlošas un mīlētas. Maigas, plūstošas, mierīgas, sirsnīgas ne tikai ar tuvajiem, bet arī ar citiem cilvēkiem. Blakus viņām viss uzplaukst – cilvēki, attiecības, viss dzīvais.

Gadās, ka avots uzkrāj nogurumu, tas redz daudz sāpju, ciešanu un zaudē savu saikni ar Radītāju un aizsalst. Tagad tas nav ūdens, bet ledus. Ja sieviete ir ledus, viņai tuvojies tikai tad, kad ir tāda nepieciešamība.

Gadās, ka tu iegriezies kādā valsts struktūrā un pavisam neviļus tev uznāk drebuļi, aukstumu jūt jau pa gabalu. Ja sieviete ir ledus karaliene ar ledusaukstu skatienu, pirmā jebkuras dzīvas būtnes vēlme ir attālināties. Dzīvie mīl siltumu.

Gadās, ka avots uzkrāj sevī aizvainojumus un pretenzijas un kļūst par staignu purvu. Tāda sieviete pieprasa, pieprasa un pieprasa. Naudu, uzmanību, mīlestību, enerģiju un tas viss pazūd bez pēdām, nogrimst purvā. Bet purvs gaida un meklē jaunus avotus. Tu esi gatavs atdot visu, novilkt pēdējos apģērba gabalus, zābakus, lai tikai paliktu dzīvs un varētu aizmukt.

Bet dažkārt avots attīsta savu spēku un pārvēršas par mutuļojošu straumi, kas aizskalo visu savā ceļā. Tāda sieviete var visu, gan darbā, gan mājās. Viņa dara visu – ātrāk un labāk par visiem. Blakus viņai vīrietim nav vietas. Bet citi cilvēki blakus viņai jūtas mazvērtīgi. Bērni aizveras un veido savu pasauli. Aizbēg no pastāvīgā un spēcīgā spiediena.
Vēl avots var vilties sevī un savā skaistumā un parvērsties dīķī. Dīķī neviens ilgi neuzkavējas – tur ir skumji, garlaicīgi un neinteresanti. Nav kustības, nav dzīvības, kā jau stāvošā ūdenī.

Bet ūdens – ūdens ir dzīvs, tas var transformēties, mainīties. Pietiek vien to attīrīt, piepildīt to ar gaismu, mīlestību un prieku, pietiek vien pamosties un atgriezt sev savu sākotnējo formu! Formu, kādu to iecerējis Radītājs!
Lai tavs avots vienmēr ir tīrs un svaigs! Radi, mīli un priecājies, Mīļā – par prieku sev, saviem mīļajiem un pasaulei!
Natālija Grefenšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc ir svarīgi atbrīvoties no aizvainojuma?

aizvainojums66

Sveika, Mīļā!
Kā tev klājas?
Šodien es nolēmu atkal aizskart sāpīgo aizvainojuma tēmu, precīzāk – tā ietekmi uz cilvēku. Par to arī stāsts.
Aizvainojums ir kā smags akmens, kurš sagrauj mūs no iekšienes. Bieži vien tas ir monolīts, kas vienkārši nospiež tā īpašnieku un nedod iespēju tam attīstīties. Ļoti smaga, sarežģīta un nospiedoša emocija.

Ar ko gan tas ir tik bīstams?

Aizvainojums ietekmē personīgo dzīvi, aizvainojums uz tēvu, uz bijušajiem partneriem ļoti bieži traucē sievietei savā dzīvē sastapt cienīgu vīrieti, bet, ja tas arī notiek, tad šis negatīvs ļoti spēcīgi ietekmē šīs attiecības, pasliktina tās, rada skandālus, pretenzijas utt.

Šī paša iemesla dēļ, ja cilvēks ir viegli aizvainojams, viņam ir grūti atrast draugus, tāpēc, ka nevienam nav interesanti klausīties uz sevi vērstās pretenzijās vai saņemt negatīva porciju pat bez vārdiem.

Aizvainojums ir graujoša emocija un tāpēc bieži vien tas ir galvenais ķermeņa slimību iemesls. Pie kam – ļoti smagu slimību.

Piemēram hroniska angīna (tonzilīts) vēsta par to, ka tad, kad tu apvainojies, neizrunā savas sajūtas, aizvainojums iesprūst kaklā.

Kādi var būt aizvainojuma scenāriji?

Sāku studēt šo jautājumu un atradu brīnišķīgus rakstus par šo tēmu gan Luīzei Heijai, gan Oļegam Torsunovam.

Vispārējs neapzināts aizvainojums “Kaut kas mani ēd”, “Indē manu dzīvi”, “Līdz nāvei apnicis”  labdabīgi vai ļaundabīgi audzēji (vēzis). Aizvainojums stimulē gan jau esošo augšanu, gan jaunu rašanos.

Atceries, ko teicu, ka aizvainojums ir kā akmens un aizvainojuma nēsāšana un uzkrāšana: “Mans pacietības mērs ir pilns”, “Mieles palikušas”, “Dvēselei akmens virsū guļ” noved pie tā, ka nierēs veidojas akmeņi.

Manipulatīvais aizvainojums “Sirds lūzt”, “Kā ar nazi sirdī” – noved pie sirds-asinsvadu slimībām (aritmija, stenokardija, infarkts).

Egoisms un nevēlēšanas pieņemt savu partneri tādu, kāds viņš ir: “Es nespēju to sagremot”, “Tu man sēdi jau aknās” rada problēmas kuņģa-zarnu traktā, sieviešu problēmas (fibroma, cista) utt.
Un tagad padomā, vai tev vajag dzīvot ar to?

Tiekot ar to galā Tu izdziedināsies gan ķermeņa gan Dvēseles līmenī.

Nav bloku, ceļš ir brīvs.

Jā, tas nav viegli, strādāt ar sevi un tikt ar to galā, taču tad, kad pamazām tu atbrīvosies no aizvainojuma, tu sajutīsi, cik brīnišķīgi ir dzīvot bez tā!

Autors: Irene Volsh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Inesei Prisjolkovai ir lielisks seminārs ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, kurā jau rītvakar, 23. maijā plkst. 18:00 Pavasara studijā mēs praktiski iemācīsimies, kā nevis vienkārši noslāpēt savu aizvainojumu, bet piepildīt to ar mīlestību, kā rezultātā dzīvot kļūs daudz patīkamāk.

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis