Iemācies neapvainoties

“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.

Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem.
Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas.
Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?

Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?

Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.

“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?

Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi.
Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.

Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino!
Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.

Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.

PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.

Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk.
Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.

Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Jack Redgate
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Aizvainojums psihologa skatījumā

Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.

Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.

Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi.
Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo.
Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.

Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.

Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.

Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt  nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.

Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!”  It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc? 

Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.

Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.

Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”.
Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.

Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.

Galvenie apvainošanās iemesli

Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.

Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta.
Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.

Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot.
Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.

Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības.
Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.

Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.

Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.

Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.

Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.

Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.

– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?

– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.

– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.

– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.

– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.

Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.

Mūžīgas pateicības ekstrakts

Visi uz kādu ir apvainojušies… Bet, ja nav apvainojušies, tad meklē, uz ko apvainoties. Dažkārt es domāju: “Varbūt arī man uz kādu apvainoties?”, bet tā kā šķiet, ka nav uz ko apvainoties, tad kļūst vēl aizvainojošāk… Tik patīkami ir justies nevainīgam upurim…

Kaut uz īsu brīdi noliksim malā visus savus aizvainojumus un pamēģināsim saprast, kas tas ir, jo tikai no malas pa īstam var saprast aizvainojuma dabu.

Sāksim ar definīciju. Teiksim tā: AIZVAINOJUMS ir lepnības indīgais blakusprodukts. Ja man ir lepnība, tad būs arī aizvainojums, un, jo spēcīgāka lepnība, jo lielāks aizvainojums.

Šķiet, vienīgais veids kā atbrīvoties no aizvainojuma ir atbrīvoties no lepnības. Piedošana nav izeja. Padomā pats: pa īstam pazemīgu cilvēku vispār nav iespējams aizvainot un tas nozīmē, ka viņam nav kam piedot.

Piedot nozīmē pavisam nedaudz atslogot savu sirdi un uz kādu brīdi noņemt tai nepanesamo aizvainojuma nastu, kuru tai uzvēlusi lepnība. Kamdēļ?

Ļoti bieži cilvēki to dara tikai tamdēļ, lai savā sirdī sāktu audzēt jaunus aizvainojumus. Dažkārt mēs piedodam tikai tāpēc, lai varētu priecāties par savu labestību un vēl stiprāk sajustos kā nevainīgs upuris. Nav jau grūti piedot – grūti ir netīksmināties par to, ka esi piedevis un neapvainoties par to, ka neviens tavu augstsirdību nav novērtējis.

LEPNĪBA – ir kā vēzis, ja tā palaidusi savas metastāzes, tad no tās atbrīvoties ir praktiski neiespējami. Ļaundabīga lepnība. (Interesanti, vai mēdz būt labdabīga lepnība?) Tā nenomierināsies, kamēr nebūs saēdusi dvēseli līdz galam.

Patiesībā nevajag piedot. Piedot nozīmē iesākumā nosodīt. Tā kā pat no paša sākuma un vēl pirms sākuma IR JĀPATEICAS. Tad nevajadzēs nevienam piedot…. Nomainīt aizvainojumu ar pateicību – tas nozīmē pārvērst lepnību pazemībā…

Interesants fakts: vēzi dziedina ar čagas (bērza melnās piepes) ekstraktu, tas ir audzējam līdzīgs izaugums uz bērza mizas. Vienu audzēju ārstē ar otru. Aizvainojuma emocijas ir atkritumi no lepnības ļaundabīgā audzēja. Un izārstēt to var tikai pateicība, kas radusies patiesā pazemībā. 
Vienīgās zāles no nāvējošās lepnības slimības ir mūžīgās pateicības Dievam ekstrakts, kuru mēs smeļamies no pasaules svēto pazemības.

Bhakti Vijñāna Gosvāmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tevi kāds kritizē? Pazemo?

64311834_1903109653122182_6990297168183558144_n

Gadās, ka cilvēks no taviem vārdiem jūtas burtiski sagrauts. Vai arī pazemots tavas uzvedības rezultātā. Viņš uztver tavus vārdus “man ir grūti būt blakus tev” vai “kad redzu tevi, es uztraucos” kā skarbu kritiku vai smagu “uzbraucienu”. Bet tu pēc tam sēdi un nesaproti, ko gan tādu es pateicu. Un pārdzīvo, ka pavisam nejauši un negribot esi kļuvis otram cilvēkam par briesmīgu monstru un nekāda taisnošanās te nepalīdzēs.

Vai arī gadās, ka cilvēks tev paziņo, ka tu viņu esi pazemojis, taču tajā pat laikā tev pat prātā nekas tamlīdzīgs nevarēja ienākt. Un tu atkal esi nesaprašanā. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Patiesībā ārēji vārdi var cilvēku ievainot tikai tad, ja tie sakrīt ar to, ko viņam pašam saka viņa “iekšējais kritiķis”.

Un cilvēku, izrādās, ievaino nevis kāda cita vārdi, bet paša spēks, kas vērsts pašam pret sevi.

Ir cilvēki, kurus pat gribētos aizvainot. Vai arī vienkārši līdz viņiem aizklauvēties, taču neizdodas. Viņos neatsaucas tas, ko mēs sakām. Ir taču viedais stāsts par to, kā nepazīstams cilvēks iespļāva Budam sejā, bet tas pajautāja: “Vai kaut kas vēl?”. Šis spļāviens psiholoģiski Budu neķēra, tāpēc, ka viņa attieksme pašam pret sevi nebija cietsirdīga.

Ja kāds tevi vēlas pazemot vai aizskart, bet tu sevī nejūti pazemojuma sajūtu, nekāda pazemojuma nebūs. Tapēc, ka tevī tā nav.

Tāpēc kritika un pazemojumi, kurus saņem no citiem, – ir tikai iekšējo figūru projekcija ārējā pasaulē. Ar to tad arī ir vērts strādāt. Tu kritizē sevi. Tu pazemojies. Ja sapratīsi, kāpēc tu to ar sevi dari, ļoti daudzas ārējās norises ieraudzīsi pavisam citā gaismā.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai kas arī notiktu, pieņemt visu

aizvainojums887

Pamēģini divdesmit četru stundu laikā pieņemt it visu, kas notiek. Kāds tevi aizvainoja – pieņem to, nereaģē un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi tādu enerģijas pieplūdumu, kadu nekad agrāk neesi jutis.

Parasti tad, kad kāds tevi apvaino, tu sajūti vājumu, zaudē miera sajūtu un sāc domāt, kā atriebties.

Šis cilvēks ir uzķēris tevi uz āķa un tagad tu zīmēsi apļus. Dienām, naktīm, mēnešiem,  gadiem tu nevarēsi gulēt, sapņosi sliktus sapņus. Cilvēki tērē visu savu dzīvi tikai tāpēc, ka kāds viņus ir apvainojis.

Ieskaties pagātnē un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu; un tu šos vārdus vēl joprojām atceries un turi uz šo skolotāju ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…. tavi vecāki jau sen to ir aizmirsuši un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nevarēs atcerēties, bet tu atceries. Mamma ne tā uz tevi paskatījās un šī brūce saglabājusies vēl joprojām, atvērta, dzīva; ja kāds aizskars, tu uzsprāgsi.

Nepalīdzi šai brūcei kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu Dvēseli. Vērsies pie saknēm, esi ar veselo. Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas, – lai kas arī notiktu, centies nereaģēt, nepretoties!

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kadu iepriekš neesi pat pazinis, jaunu dzīvības spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un pietiek vien iepazīt, sajust šo garšu, lai dzīve mainītos. Tu smiesies par visām tām muļķībām, kuras līdz šim aizņēma tavu prātu, par visiem aizvainojumiem, reakcijām un atriebības alkām, ar kurām Tu sevi mocīji.

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Avots: metodsilva.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domas dziedē un grauj

636

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica: “Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.
Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un ko tu domā? Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.
Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.
v_k_(Ezo News)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu un tavas emocijas

11745464_560043750800044_2803706553639495144_n

Visi tavi konflikti un tavs smagums – tie neesi tu, bet gan tava sevis asociēšana ar savām emocijām.

Kā tikko tu pārstāj sevi asociēt ar saviem sasniegumiem un bailēm – novāc savu lepnību un nozīmīgumu – dzīve vairs tev nedos smagas mācību stundas, jo pēc tām vairs nebūs nekādas vajadzības.

Mums dara pāri un apvaino tad, kad mēs esam viegli aizvainojami. Bet tad, ja mēs pieņemam to, kas notiek, mums ir vienalga.

Gribi būt bagāts – novāc savas emocijas. Gribi būt veiksmīgs – godīgi atzīsties un pasaki paldies, kad tevi kritizē vai aprunā.Piemēram, tad, kad man trūkst potenciāla – apkārtējie cilvēki cenšas mani aizvainot, aizķert, pateikt kaut ko sliktu, tādā veidā mani piepildot. Mani padara vēl stiprāku un dod enerģiju tas, ka es viņiem pateicos un neatbildu ar to pašu.

Šī ir veiksmes un bagātības formula. Tāpēc es ar prieku pieņemu kritiku un apvainojumus par to, ko es neesmu darījis un kas neesmu. Reizē ar to, es kļūstu tas, kas es esmu un zinu, ka būs vēl labāk.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Muļķis nekad nelūgs piedošanu…

aizvainojums44

«Muļķis nekad nepalūgs piedošanu, gudrais palūgs pat tad, kad nav vainīgs». (Tetkoraks).

Mēs visi darām pāri saviem tuvākajiem, tāpat, kā viņi mums. Tas ir neizbēgami. Ar vārdiem biežāk kā ar darbiem. Mēdz gadīties, ka cilvēks nepadomājis pasaka kaut ko, bez jebkāda ļauna nolūka un vēlmes aizvainot. Nevajag klusēt. Vajag to pateikt, maigi un ar mīlestību. Nevajag krāt aizvainojumus – tas ir ļoti bīstami attiecībām.

Robežas pazūd, kad attiecības ir tuvas un ir ļoti viegli pārkāpt strīpu: ar tuvajiem cilvēkiem tu esi atvērts un ļauj domai plūst, kas ar svešiniekiem nav pieļaujami. Tad, lūk, arī sanāk, ka ievainojam savus mīļos, tajā pat laikā, kad ar svešajiem esam ļoti akurāti savos izteicienos un piedomājam pie tā, ko sakām.

Tuvība nav iespējama bez sāpēm, diemžēl, bet sāpes ir tās reverss. Pateikt stulbību var ikviens un katram gadās. Un pēc tam cilvēks padomā, apzinās, un nožēlo pateikto, tāpēc, ka tas aizskāra. Un palūgs piedošanu. Protams, ja tu viņam pateiksi. Mēdz taču gadīties acīmneredzamas “izpļāpāšanās”. Sāpju slieksnis un atļautība mums katram ir atšķirīgi, un tāpēc bieži vien cilvēks nemaz nesaprot, ka ir aizskāris otru. Pašu teiktais nebūtu aizķēris. Bet tu taču viņam piedosi, zini, ka tas nav darīts ļaunprātīgi.

«Reiz arī tava bulta kādu atrada».

Ja saprata, palūdza piedošanu – kā gan nepiedot. Pat tad, ja nesaprata (jo sāpju slieksnis zemāks), bet palūdza piedošanu. Ja cilvēks lūdz piedošanu, tātad ciena tavas jūtas. Tātad tu viņam esi dārgs. Protams, piedošanu palūgt arī var dažādi, taču tad, kad to dara patiesi un no sirds – to jūt.

Bet, ko darīt ar tiem, kuri saprot vai nesaprot, bet nelūdz piedošanu…. «Tu nu gan pārspīlē!», «Kas tad tur tāds!» utt. Arkārtīgi brīnišķīgs variants ir apvainoties uz apvainoto… Te nu mēs varam redzēt absolūtu emocionālo stulbumu un absolūtu otra cilvēka jūtu nenovērtēšanu.

«Lūdzu piedod! Man ļoti žēl, ka es tevi aizvainoju. Es tā negribēju….» Tādi vienkārši vārdi, ļoti vajadzīgi un mieru nesoši. Katram cilvēkam ir jāzin, ka šīs jūtas ir ārkārtīgi svarīgas, ka viņu dzird, ka attiecības ar viņu ir ļoti vērtīgas. «Piedod» – un konflikta vairs nav, visi jautājumi ir aizvērti un sirdī iestājas miers. Mani saprata, mani SADZIRDĒJA…. Manas jūtas ir pieņemtas, mani neatstūma, nepadarīja bezvērtīgu (kas notiek ik brīdi riņķī un apkārt). «Protams, piedodu».

Bet kā piedot tam, kurš nelūdz piedošanu? Tam, kurš paliek kurls un auksts. Iespējams, palūgt piedošanu viņam liedz lepnība vai principi? Tas vairs nav svarīgi… Tāpat kā vārds, kurš kļuvis par aizvainojuma vai citu negatīvo emociju iemeslu. Svarīgi ir tas, ka NE Dzirdēja, padarīja bezvērtīgus gan attiecības, gan jūtas, pateica, ka princips ir augstāks un svarīgāks par tevi. Un Dievs ar viņu, ar to vārdu….

Vārdiem, frāzēm (ja, protams, tie pateikti bez naida, bez niknuma, bez sarkasma) nav pārāk liela spēka un ar laiku tie pazūd no atmiņas. Bet, lūk, tavas jūtas diez vai sāks novertēt, tāpat kā tevi pašu – vai nu ir jau sākotnēji, vai nav un nebūs. Un tādas, šķietami nenozīmīgas situācijas, atver acis uz patieso cilvēka attieksmi pret otru cilvēku. Par to es arī viņu mīlu. Nevar būt ne stipras draudzības ne mūžīgas mīlas ar to, kurš savu ego vienmēr liek pirmajā vietā un augstāk par citu.

Dažkārt pateikt “piedod” vajag nevis tāpēc, lai tev piedotu. Iespējams, tev jau sen ir piedevuši neklātienē. Bet, lai pateiktu “tu esi nozīmīgs, tu man esi svarīgs, man nav vienalga, ko tu jūti”, ir jābūt drosmei un mīlestībai. Nebaidies lūgt piedošanu! Par to nav jākaunās, tas nav nekas pazemojošs. Jākaunās būtu par to, ja esi emocionāli stulbs un savus mīļos cilvēkus upurē sava ego dēļ.
Autors: Natālija Doļņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Avots vai purvs?

Tragic panorama.

Sievietes stihija ir ūdens. Bet ūdens mēdz ieņemt dažādas formas.

Ir sievietes, kuras līdzinās kalnu avotam, bez nosacījumiem mīlošas un atdodošas.
Sievietes, kuras dāvā prieku, neprasot neko pretī un neizvirzot nekadas pretenzijas. Viņu ūdens ir tīrs no aizvainojumiem, šaubām, greizsirdības un dusmām. Tāpēc viņas veldzē un pievelk. Blakus avotam vienmēr kāds ir. Kādam tā ir atpūta, kādam atelpa, kādam svaigums. Šīs sievietes vienmēr ir mīlošas un mīlētas. Maigas, plūstošas, mierīgas, sirsnīgas ne tikai ar tuvajiem, bet arī ar citiem cilvēkiem. Blakus viņām viss uzplaukst – cilvēki, attiecības, viss dzīvais.

Gadās, ka avots uzkrāj nogurumu, tas redz daudz sāpju, ciešanu un zaudē savu saikni ar Radītāju un aizsalst. Tagad tas nav ūdens, bet ledus. Ja sieviete ir ledus, viņai tuvojies tikai tad, kad ir tāda nepieciešamība.

Gadās, ka tu iegriezies kādā valsts struktūrā un pavisam neviļus tev uznāk drebuļi, aukstumu jūt jau pa gabalu. Ja sieviete ir ledus karaliene ar ledusaukstu skatienu, pirmā jebkuras dzīvas būtnes vēlme ir attālināties. Dzīvie mīl siltumu.

Gadās, ka avots uzkrāj sevī aizvainojumus un pretenzijas un kļūst par staignu purvu. Tāda sieviete pieprasa, pieprasa un pieprasa. Naudu, uzmanību, mīlestību, enerģiju un tas viss pazūd bez pēdām, nogrimst purvā. Bet purvs gaida un meklē jaunus avotus. Tu esi gatavs atdot visu, novilkt pēdējos apģērba gabalus, zābakus, lai tikai paliktu dzīvs un varētu aizmukt.

Bet dažkārt avots attīsta savu spēku un pārvēršas par mutuļojošu straumi, kas aizskalo visu savā ceļā. Tāda sieviete var visu, gan darbā, gan mājās. Viņa dara visu – ātrāk un labāk par visiem. Blakus viņai vīrietim nav vietas. Bet citi cilvēki blakus viņai jūtas mazvērtīgi. Bērni aizveras un veido savu pasauli. Aizbēg no pastāvīgā un spēcīgā spiediena.
Vēl avots var vilties sevī un savā skaistumā un parvērsties dīķī. Dīķī neviens ilgi neuzkavējas – tur ir skumji, garlaicīgi un neinteresanti. Nav kustības, nav dzīvības, kā jau stāvošā ūdenī.

Bet ūdens – ūdens ir dzīvs, tas var transformēties, mainīties. Pietiek vien to attīrīt, piepildīt to ar gaismu, mīlestību un prieku, pietiek vien pamosties un atgriezt sev savu sākotnējo formu! Formu, kādu to iecerējis Radītājs!
Lai tavs avots vienmēr ir tīrs un svaigs! Radi, mīli un priecājies, Mīļā – par prieku sev, saviem mīļajiem un pasaulei!
Natālija Grefenšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis