Izlasi un nedzīvo aizvainojumā

retas

Neej ar aizvainojumu pa dzīvi – tas tikai visu sagandē.
Man ļoti nepatīk visas esošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru vispārpieņemto viedokli, jo es ilgu laiku esmu centusies atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi tūkstošiem dažādu publikāciju blogos, kas veltītas prasmei piedot un atlaist dusmas. Es esmu izrakstījusi Buddas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nav nostrādājis. Es zinu, ka ceļš no “lēmuma piedot” līdz īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs. Es zinu!

Piedošana ir necaurejami džungļi tiem no mums, kuri alkst pēc taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds aizies nesodīts pēc visa, ko mums nodarījis, nodara sāpes. Mēs nevēlamies saglabāt tīras savas rokas un pāridarītāja asiņu pēdas uz tām mūs pilnībā apmierinātu… Mēs vēlamies rezultātu izlīdzināt. Mēs vēlamies, lai viņi justu to pašu, ko jutām mēs. Un piedošana tajā brīdī šķiet kā nodevība pašam pret sevi. Mēs nevēlamies zaudēt cīņā par taisnīgumu. Naids deg mūsos un ar savu indi saindē it visu. Mēs to zinām, taču vienalga nespējam atlaist šo situāciju. Naids kļūst par mūsu daļu – kā sirds, plaušas vai aknas. Man ir pazīstama šī sajūta. Man ir pazīstama sajūta, kad niknums asinīs pulsē vienā ritmā ar sirdi.

Taču viss, kas jāatceras par naidu – tas ir emociju instruments. Mēs dusmojamies, jo vēlamies lai uzvar taisnīgums. Jo domājam, ka tas atnesīs kādu labumu. Jo uzskatām, ka, jo mēs esam niknāki, jo lielākas pārmaiņas varēsim veikt. Naids nesaprot, ka pagātne jau ir pabeigta un kaitējums jau ir noticis. Tas runā, ka atriebība visu izlabos.

Būt naidā nozīmē atkal un atkal uzplēst vēl neaizdzijušu brūci, uzskatot, ka tādā veidā mēs varēsim pasargāt sevi no rētas izveidošanās. It kā cilvēks, kurš mūs ievainojis, reiz atnāks un aizšūs to tik rūpīgi, ka rētas nebūs. Patiesība par naidu ir tāda, ka tas ir vienkārša atteikšanās no ārstēšanās. Mums ir bail, jo tad, kad rēta būs aizdzijusi, nāksies iemācīties dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet mēs vēlamies atgriezt sev veco – pazīstamo. Un naids saka priekšā, ka tad jau labāk neļaut asiņošanai apstāties.

Kad mūsos viss burbuļo, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu jau mēs saprotam, ka tas būtu veselīgs lēmums. Mēs vēlamies mieru, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies būt atbrīvoti. Mēs vēlamies, lai burbuļošana smadzenēs apstātos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu neviens mums nav pastāstījis: tā netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kuru līdz šim dzīvojām un nedos mums tūlītēju miera sajūtu. Iekšējā miera meklēšana ir ļoti grūts un tāls ceļš. Un piedošana ir tikai tas, kas ļaus mums pasargāt sevi no “atūdeņošanās” šī ceļa laikā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni.

Tā nozīmē izpratni par to, ka viss ir beidzies, putekļi ir nosēdušies un tas, kas sagrautrs, nekad vairs neatjaunosies vecajā izskatā. Tā ir atzīšana, ka ne ar kadām burvestībām nevar atjaunot to, kas bijis. Jā, viesulis bija netaisns, taču mums tomēr nāksies dzīvot šajā vētras izpostītajā pilsētā. Un nekāds naids to nepacels no drupām. Mums tā būs jāuzceļ no jauna.

Piedošana nozīmē savas personīgās atbildības pieņemšanu – ne par sagraušanu, bet uzcelšanu no jauna. tas ir lēmums par personīgā miera atgriešanu sev pašam.

Tas nenozīmē, ka tavu paridarītāju vaina būs nolīdzināta. Tas nenozīmē, ka tev ar viņiem turpmāk būs jādraudzējas. Vienkārši tu pieņem to, ka viņi tevī ir atstājuši pēdas un tev nāksies ar šo zīmi turpmāk dzīvot. Un tu pārstāsi gaidīt, ka cilvēks, kurš tevi salauza, atnāks un izdarīs tā, lai viss būtu kā pirms tam. Tu sāksi dziedēt savas brūces, neatkarīgi no tā, paliks vai nepaliks rētas. tas ir lēmums turpināt dzīvot tālāk ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnīguma uzvara. Mēs runājam par sava personīgā taisnīguma radīšanu, sava likteņa un karmas radīšanu. Par to, kā atkal nostāties uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam, pagātnes dēļ. Piedošana ir sapratne par to, ka mūsu rētas nenoteiks mūsu nakotni.

Piedošana nenozīmē, ka esam padevušies. Tā nozīmē, ka esam kļuvuši stipri un gatavi iet uz priekšu!

Avots: http://happy-philosophy.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mantra aizvainotajiem no Ošo

aizvainojums34

Viens no veidiem, kā strādāt un tikt galā ar aizvainojumu – tā ir tā pastiprināšana, novedot to līdz absurdam, līdz pat pazušanai. Ošo mantra šim mērķim noderēs lieliski. Lai pastiprinātu šīs mantas efektu, labāk nostāties spoguļa priekšā un izteiksmīgi to nolasīt!

Šīs mantras efektivitāti apstiprinājuši tūkstošiem aizvainoto un pēc tam piedevušo.
«Es esmu tik svarīgs Tītars, ka nevaru atļauties to, ka kāds rīkotos atbilstoši savai dabai, kura man nepatīk. Es esmu tik svarīgs Tītars, ka, ja kāds pateica, ko tādu, ko es negaidīju, vai rīkojās tā, kā es nebiju gaidījis, es viņu sodīšu ar savu aizvainojumu. Lai redz, cik tas ir svarīgi – mans aizvainojums par viņa “nodarījumu”. Jo es taču esmu ļoti svarīgs Tītars!

Es nenovērtēju savu dzīvi. Es tik ļoti to nenovertēju, ka man nav žēl tērēt savu laiku aizvainojumam. Es atteikšos no minūtes prieka, minūtes laimes, minūtes sajūsmas un labāk to atdošu savam aizvainojumam. Un man ir gluži vienalga, ka šīs minūtes kļūst par stundām, stundas – par dienām, dienas – par nedēļām, nedēļas – par mēnešiem, mēneši – par gadiem. Man nav žēl savas dzīves gadus pavadīt aizvainojumā – jo es it nemaz nenovērtēju savu dzīvi.

Es esmu ļoti jūtīgs. Es esmu tik ļoti jūtīgs, ka esmu spiests aizsargāt savu teritoriju un sodīt ar aizvainojumu katru, kas to aizķēris. Es pakāršu uz pieres sev plāksni “Uzmanību, nikns suns” un lai tikai kāds pamēgina to neievērot! Es apjozīšu savu jūtīgumu ar augstiem mūriem un man uzspļaut, ka caur tiem nav redzams, kas notiek ārā, toties mans jūtīgums būs drošībā.

Es uzpūtīšu no mušas ziloni. Es ņemšu šo pussprāgušo mušu, ko kāds pametis un reaģēšu uz to ar savu aizvainojumu. Dienasgrāmatā es nerakstīšu par to, cik skaista pasaule, es uzrakstīšu, cik briesmīgi ar mani ir rīkojušies. Es neteikšu draugiem, cik ļoti es viņus mīlu, labāk visu vakaru stāstīšu, cik ļoti stipri mani ir aizvainojuši. Man nāksies šo mušu elpināt un iedvest tai tik daudz sava gara spēka, lai tā kļūtu par ziloni. Jo no mušas jau ir viegli atgaiņāties un pat neievērot to, bet ziloni gan visi pamanīs. Tapēc es katru mušu uzpūtīšu līdz ziloņa izmēriem, lai redz visi!

Es esmu nabags. Es esmu tik ļoti nabags, ka nevaru atrast sevī ne pilītes augstsirdības – lai piedotu, ne pilītes pašironijas – lai pasmietos, ne pilītes dāsnuma – lai neievērotu, ne pilītes gudrības – lai nepieķertos, ne pilītes mīlestības – lai pieņemtu. Man vienkārši nav šo pilīšu, jo esmu ļoti ierobežots un nabadzīgs.”

Jūs vēl vēlaties spēlēt aizvainojumu?

Avots: http://fit4brain.com/
Tulkoja: Ginta FS

Apslēptais aizvainojums

aizvainojums3

Kā noskaidrot, ka tiek apslāpētas «nepatīkamās» sajūtas?

1. Saspringums ķermenī. Sāp mugura, muskuļi ir savilkti. Jūs bieži sasprindzinat žokļus. Bieži sāp galva.
2. Biežāks sirds ritms, tahikardija. Panikas lēkmes.
3. Šķiet, ka visi apkārtējie ir ļauni, nelaipni un domā par jums sliktu.
4. Tracina partnera uzvedība, bet jums šķiet, ka tie ir sīkumi, par kuriem nav vērts uztraukties un runāt.
5. Ja jūsu vecāki ir emocionāli aizvērti un visu pārdzīvo sevī, ir liela ticamība tam, ka jūs jau no agras bērnības esat iemācījušies tieši tā izturēties pret savām jūtām
6. Miega traucējumi. Ir grūti aizmigt, vai arī jūs pamostaties pirms laika.

 

Par aizvainojumu pieņemts uzskatīt divu sajūtu kombināciju: sāpes un dusmas. Emocionālās sāpes liecina par to, ka esat pret kaut ko savainojies. Tonis, frāze vai rīcība ir izradījusies nepatīkama. Dusmas rodas kā enerģijas mobilizācija, lai aizsargātu savas robežas.
Eksistē iekšējie aizliegumi, kas liedz pārdzīvot un izpaust savus pardzīvojumus. Tas nozīmē, ka ir pārliecības, kas nosaka, kā pareizi jājūtas un jāuzvedas.. Piemēram: «es nekad nedusmojos, tikai vājie sēž un skumst, ir jāpaciešas un viss paries».
Kad emocijas sakrājas, netiek apzinātas un izpaustas, notiek «sprādziens». Tad dažkārt gadās, ka nejaušs cilvēks saņem visu reakciju kopumu, par to, kas sakrājies. Ar cilvēku, kas spontāni reaģē, nav iespējams izveidot konstruktīvu dialogu. Ja tāds sprādziens ir noticis, ir jānomierinās un jāpadomā, ko vēlaties teikt un, kad esat gatavs dzirdēt savu sarunu biedru.
Emocijas uzkrājas šādi: cilvēkam bija nepatīkami, sāpīgi, skumji, bailīgi viņš dusmojās. Un tajā brīdī, kad bija sajutis diskomfortu, kaut kas notika. Kaut kā šajā brīdī viņš viņš tika galā ar savām emocijām un sāka šķist, ka to nav. Iespējams, viņš ne īpaši labi prot šīs emocijas, sajūtas atpazīt. Ja šīs prasmes nav, līdz apziņai aiziet tikai ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, bet vājākie netiek uztverti un tiek uzkrāti. Šis mehānisms tiek iemantots bernībā pie noteiktas audzināšanas un smagiem notikumiem. Ideāli būtu, ja mēs spētu emocijas izdzīvot, izjust bailes, ievainojamību, skumt, dusmoties. Atpazīt un noņemt aizliegumus savām sajūtām, izpaust tās – kaut vai kopā ar psihoterapeitu. Dažus mehānismus sevī jūs nepamanāt un tie ir kļuvuši pierasti. Kad sāksiet tos pētīt, atradīsiet sāpīgās vietas, kuras atstrādājot var būt vajadzīga palīdzība un otra cilvēka saudzīgs atbalsts. Emociju apspiešana ir aizsargmehānisms, kas agrāk palīdzēja izdzīvot  Šis veids, kā tikt galā ar grūtībām, paliks ar jums, taču ir iespēja uzzināt, kādus vēl veidus jūs izmantojat un kādus vēl vēlaties iemācīties.
Ne tikai psihoterapija uzlabo jutīgumu. To lieliski izdara jebkura uzmanība pret savu ķermeni: fiziskā aktivitāte, rīvēšanāš, masāžas, meditācijas. Var sākt ar to, ka jūs sekojat tam, vai jums ir ērti sēdēt, vai esat noguruši, vai vēlaties ēst, vai vēlaties kādas fiziskās nodarbes, vai vēlaties pabūt vienatnē.

 

Interesējaties par sevi! Izziniet sevi!

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Marija Mališeva
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāatmet pat ātrāk, kā kaitīgie ieradumi

aproce6
Nemitīgi tiek runāts par to, ka smēķēt ir kaitīgi, ka kaitīgi ir lietot alkoholu un nepareizi ēst, dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu u.t.t. Skaidrs, tas sen viss ir zināms, un neviens nestrīdās, ka tas viss ir jāatmet. Taču katra cilvēka dzīvē ir dažas lietas, kas ik dienu kaitē vēl vairāk par minētajām. Tās saindē mūsu dzīvi, un mēs pat to nepamanām. Mēs ejam uz sporta zāli, ēdam salātiņus un augļus, atsakāmies no alkohola un smēķēšanas, bet turpinām skaust, apvainoties un pastavīgi žēloties par savu dzīvi. Varbūt beidzot tas jāatmet?
Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis šīs sajūtas. Būtu jau labi, ja reizi dzīvē, jo bieži vien tās izjūtam pastāvīgi, bet nezin kāpēc. par to neuztraucamies, it kā tas neatstātu nekādu iespaidu uz mūsu dzīvi. Taču patiesībā tās iespaido – un, kā vēl! Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts, viens vienmēr ietekmēs otru un, ja tev ir kaitīgie ieradumi mentālajā plānā, tad dažādās formās tie parādīsies arī tavā ikdienas dzīvē, atstājot uz to neizdzēšamu iespaidu. Izmainot kaut ko vienu, mainīsies viss un arī pati tavas dzīves kvalitāte.
Praktiski viss, ko mēs darām, ir vērsts tikai uz vienu sasniegumu – laimi.
Bet, ja tevi indē šie kaitīgie ieradumi, tad, lai ko arī tu darītu, nekādas laimes nebūs, un ne jau tāpēc, ka maz naudas, nav mīļotā cilvēka vai mīļotās nodarbošanās, bet tāpēc, ka, lai cik labus apstākļus tev sagādātu dzīve, tu vienmēr būsi neapmierināts.
Lūk, šie 4 kaitīgie ieradumi, kas traucē tev sasniegt gaidīto balvu:

 

1. Skaudība

Tā ir tāda draņķība, kas neļauj priecāties ne par saviem, ne citu cilvēku sasniegumiem. Sociālie tīkli ir lielisks instruments šī netikuma kultivēšanai. Jūtas Universitātes sociologi aptaujāja 435 studentus un noskaidroja, ka no laika, kuru cilvēks pavada sociālajos tīklos, ir atkarīga viņa attieksme pret dzīvi. Jo vairāk cilvēki skatījās  to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs (precīzāk – to dzīvju rediģētajā atspoguļojumā), jo vairāk uzskatīja, ka citi dzīvo labāk par viņiem – laimīgāk, interesantāk, veiksmīgāk.
Reālajā dzīvē arī pietiek skaudības, kas liek skumt par savu neizdevušos dzīvi, domājot, ka tā patiešām arī ir.
Ko darīt?
Ja tu kaut uz vienu dienu samainītos vietām ar otru cilvēku (to, kuru tu skaud), tev ļoti nepatiktu tas, ko tu sajustu. Katram ir savas ciešanas un savas problēmas, tāpat kā savas balvas, un tās nav ne par matu labākas kā savējās.
Nedrīkst sevi salīdzinat ar citiem! Mums katram ir sava pagātne, savi talanti, iespējas, problēmas un likstas. Vienkārši NESALĪDZINI! Nav kritēriju, pēc kuriem būtu iespēja to izdarīt.

2. Aizvainojums

Ja analizējam pašu aizvainojuma sajūtu, sanāk, ka tā ir realitātes neatbilstība tavām gaidām.
Iedomājies, ka tu uz ielas paklupi, sasities un izbārstīji savu somu ar produktiem. Netālu no tevis stāvēja kāds akls ubags. Tu taču negaidīji, ka viņš metīsies tev palīgā, tātad nekāda aizvainojuma būt nevar. Bet, ja nu ubaga vietā stāvētu kolēģis, vai kāds paziņa un vienkārši noskatītos, kā tu rāpo pa asfaltu, vākdams savus izbirušos apelsīnus, aizvainojums būtu, un sazin, cik ilgi.
Ja mēs neņemam verā aizvainojuma iemeslus, tā pati par sevi nozīmē ļoti spēcīgu, negatīvu emociju, kas pavada mūs ilgu laiku. Katru reizi, kad kaut kas atgādinās par šo cilvēku, tevī atkal un atkal atgriezīsies šīs emocijas. Un vispār, seni aizvainojumi ir ļoti kaitīgi veselībai, tāpat kā neizdziedētas traumas.
Kā atbrīvoties no tā?
Lai nemocītu sevi, neko nevajag gaidīt no cilvēkiem. Viņi tev neko nav parādā. Viņiem nav jābūt laipniem, izpalīdzīgiem, patīkamiem, rūpīgiem, saprotošiem. Pieņem visu, kā ir.
Tas nenozīmē, ka tev jādraudzējas ar rupjiem, agresīviem, nepatīkamiem cilvēkiem, kuri tevi nenovērtē. Vienkārši izdari secinājumus, ar ko tu vēlies turpināt draudzību un ar ko – neturpināt. Un nekad neko negaidi! Mācies pieņemt cilvēkus un situācijas tādas, kādas tās ir. Bez aizvainojuma un dzīve kļūs daudz vienkāršāka.

 

3. Žēlošanās

Žēlošanas ļoti ātri kļūst par ieradumu un, ja cilvēks pierod žēloties, tad nav svarīgi, kas notiek viņa dzīvē, viņš vienalga atradīs, par ko pažēloties. Ja cilvēks to dara pastāvīgi, tas nozīmē, ka viņš savā dzīvē saskata tikai negatīvo, ievēro tikai problēmas, par ko steidz pastāstīt visiem apkārtējiem.
Nav iespējams objektīvs savas dzīves novertējums, ir tikai tas, kā tu to redzi. Ja redzi tikai negatīvo, tas arī ir un notiek. Un kamdēļ tas viss? Dēļ tā, ka tu vēlies redzēt līdzjūtīgus skatus no malas?

 

4. Nosodījums

Lūk, arī pēdējais briesmīgais ieradums – pie mājas uz soliņa sēdošu tantiņu dzīves kredo, pasaulē, kas pilna ar neliešiem, narkomāniem un prostitūtām. Mēs ar tādu labpatiku nosodām citus, gan personīgi gan kolektīvi. Tenko praktiski visi, neatkarīgi no dzimuma un vecuma.
Kas tajā ir interesants, nevar nosodīt citus cilvēkus, ja tevī pašā nav šīs sliktās īpašības. Cik reižu esmu ievērojusi, kā cilvēki, kuri uzvelkas un kliedz uz citiem, nosodot tos par kaut ko, tāpat lamā sevi par savām kļūdām un dara to vēl neiecietīgāk.
Nosodījumam ir divas puses. Viena no tām – citu nosodīšana, bet otra – sevis, mīļotā (šajā gadījumā noteikti ne – mīļotā) nosodīšana.
Ko darīt?
Šajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir tiesības kļūdīties un mēs visi esam tik ļoti atšķirīgi, ka te noteikti nevar būt nekādu objektīvu kritēriju. Tu nekad neesi bijis cita cilvēka ādā, tu nezini, kā šis cilvēks ir dzīvojis, nezini, kā dzīvo, kādas domas ir viņa galvā. Tas ir tāpat, kā komentēt futbola maču “uz aklo”, vadoties vien no līdzjutēju kliedzieniem tribīnēs.
Kas attiecas uz sevis nosodīšanu – tā cilvēka, kuru tu lieliski pazīsti – vienkārši atceries, ka tas nekad ne pie kā laba nenoved. Iespejams, šis ieradums palicis no vecākiem, kā nokopēts uzvedības modelis, taču skaidrs, ka tas absolūti nemotivē labākai dzīvei. Gluži otrādi – liek justies neveiksminiekam, samierināties ar to un, protams, ciest. Nu, un, iespējams – žēloties.
Visi kaitīgie ieradumi:
Ir tāda prakse, daudzi par to noteikti ir dzirdējuši, jo tā pirms kāda laika bija ļoti populāra sociālajos tīklos. Tās nosaukums ir “violetā aproce”. To es pieminu tāpēc, ka tā lieliski palīdz atbrīvoties no visiem kaitīgajiem ieradumiem un sliktajām domām..
To jau 2006. gadā piedāvāja pazīstamais garīdznieks Vils Bouens. Tās galvenā ideja; uzvilkt violetu aproci un 21 dienu jānodzīvo bez žēlošanās, kritizēšanas, tenkām, neapmierinātības izteikšanas. Domāt drīkst (kaut arī nav vēlams), bet galvenais, ir nerunāt. Ja cilvēks netiek ar to galā un “noraujas”, aproci uzliek uz otras rokas un 21 diena sākas no gala.
Kad izdzirdēju par šo praksi, nolēmu to izmēģināt. Šķita, ka tas nebūs grūti, jo es vispar nemīlu sūdzēties, aprunāt un tamlīdzīgi.
Izradījās, ka tas ir neticami grūti. Jau nakamajā dienā es pārmainīju aproci uz otras rokas, jo darbā izteicu neapmierinātību ar kaut ko. Pēc tam – vēlreiz un vēlreiz. Pārvilkt to nācās 2-3 reizes dienā, kaut arī nekad nebūtu iedomājusies sevi nosaukt par čīkstētāju, vai mūžigi neapmierinātu personu.
Šodien tādas aproces pārdod – ja vien ir ideja, atrodas cilvēki, kas to pārdos. Iespējams, domas par iztērēto naudu, neļauj tik vienkārši padoties, taču galvenā jēga nav tajā.
Tu pats vari uztaisīt sev aproci, uzsiet uz rokas vienkāršu diedziņu, vai pat izmantot šim nolūkam gredzenu, kuru tu pārvilksi no rokas uz roku.
Pats galvenais ir – beidzot atmest visas savas dzīvi bojājošās domas.

 

Tulkoja: Ginta FS

Konstantīns Sarkisjans: Mana pasaule sākas ar mani!

sarkisjans

Konstantīns Sarkisjans ir radoša personība – psihologs, rakstnieks, scenārists, pasniedzējs. Viņa semināru un rakstu galvenās tēmas ir dzīve, veiksme, attiecības, pasaules uzbūve. Ne reizi vien vadījis meistarklases žurnālistikas fakultātēs. Izveidojis unikālu tehnoloģiju personības atpazīšanai un cilvēka sūtības atrašanai “Likteņa oktagramma”. Pastāvīgs viesis dažādos TV raidījumos kā eksperts. Uzrakstījis triloģiju «Конституция мира». Scenārija autors detektīvseriālam “Likteņa zīmes”

  • Mana pasaule sākas ar mani!
  • Ja tavā dzīvē kaut kā nav, tātad tu to negribi.

Atļaujot sev vēlēties, mēs atļaujam sev dzīvot.

  • Brīnumaini ir tas, ka mēs vēlamies, lai Dievs labotu mūsu kļūdas.
  • Ja esi greizsirdīgs, tātad esi apdalīts.
  • Mēs apvainojamies, kad nejūtamies pietiekami nozīmīgi.
  • Mēs kļūstam par tiem, no kā mēs baidāmies.
  • Dzīvo un izturies pret cilvēkiem tā, lai viņiem nerastos vēlme tevi apvainot.
  • Ja cilvēks pielieto spēku attiecībā pret kādu citu cilvēku, tātad viņš ir vājāks par to, kuru apbižo.
  • Mūsu pārliecības ir vienīgais iemesls, kāpēc mēs nevaram satikt savu mīlestību.
  • Izmaini attieksmi pret saviem vecākiem. Izmaini attieksmi pret dzīvi. Izmaini attieksmi pret sevi.

Ja tev ir slikti – tā ir tava izvēle. Ja tev ir labi – tā ir tava izvēle.

  • Sieviete bauda, vīrietis rada! Sieviete cieš, vīrietis sagrauj!
  • Izmaini sevi, nekrāpjot sevi.
  • Esi tas, kam tev jābūt un ne tas, kādu tevi grib redzēt pasaule.
  • Dvēsele grib mājās un viss, kas vajadzīgs, dzīvot ar atvērtu sirdi.
  • Īsta sieviete ir tā, kurai viss ir pa īstam.
  • Tas, ar ko mēs cīnamies, reiz mūs uzvarēs.

Izeja ir turpat kur ieeja

  • Dievs devis cilvēkiem dāvanu – iespēju darīt to, ko tie uzskata par vajadzīgu. Viņš pieņem to izvēli un dod laiku nonākt pie savas izvēles. Laiku un izvēli.
  • Ja tu slimo, tātad kaut kam pretojies. KAM?
  • Dievam nav vārda “piedod”, ir tikai apziņa, kāpēc to izdarīji. Tajā arī ir nožēla.

Vīrietis izvēlas to sievieti, kurai viņš visvairāk vajadzīgs

  • Aizvainojums ir vilšanās.
  • Patiesība cilvēku dara tikai stiprāku.
  • Dzīvo ar sirdi! Uzticies sajūtām!
  • Nikns kļūst tikai tad, kad nesaņem pateicību par savu labestību.
  • Jebkuru spēku var pieveikt tikai tad, kad pārstāj just vajadzību pēc tā.
  • Dievs ir vienkāršībā.

Avots: http://www.facebook.com

Vietne: http://konstantin-s.ru

Tulkoja: Ginta FS

Konstanīna video, skolas, raidījumus vari skatīties šeit:
https://www.youtube.com/user/filin06/videos

Iesaku: Mans ceļš:

Negaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu

milestiba11

Mēs kļūdāmies, kad uzskatām, ka mīlēt nozīmē just. Izjust jūtas, fluīdus un baudu no vienas vien mīļotā cilvēka klātbūtnes. Taču vārds “mīlēt” ir darbības vārds! Mīlēt nozīmē darīt, veikt kaut ko mīļotā cilvēka labā. Mīlestība ir darbība! Kad ar sirds trīsām baudām apskāvienus, skūpstus, bet neko nedarām mīļotā labā, tā nav mīlestība – vien tikai iemīlēšanās.

Diemžēl daudzās ģimenēs notiek tieši tā: katrs no laulātajiem dzīvo gaidās, ka otrs kaut ko darīs , lai paustu savu mīlestību. Viņa gaida no sava mīļotā komplimentus un ziedus, viņš gaida garšīgas vakariņas un masāžu. Sieva vēlās, lai vīrs darītu viņu laimīgu, bet vīrs gaida no sievas apsolīto laimi. Tā gaidīt var ļoti ilgi! Nesekmīgās gaidas sev līdzi nes aizvainojumu, apvainojumus, pārmetumus un strīdus. Un tad, kad jums pārmet to, par ko vispār neesat aizdomājušies, vai gan jums gribēsies kaut ko šī cilvēka labā darīt no visas sirds? Tā arī sairst ģimenes un izgaist mīlestība. Bet izgaist tāpēc, ka tās vispār nav bijis. Bija tikai iemīlēšanās, vilkme, kaisle, cerības un gaidas.

Mīlestība iespējama vien divu nobriedušu cilvēku starpā un briedumam šajā gadījumā nav nekāda sakara ar vecumu. Nobriedušas dvēseles var mīlēt arī 15 gados, bet nenobriedušas nevar pat 40 gados.

Kāda tad ir atšķirība starp nobriedušu un nenobriedušu personību? Kā saprast, kas esat jūs?

Nobriedusi personība:

Pieņem sevi tādu, kāda tā ir. Nevaino sevi, nekritizē un nenosoda. Mīl sevi. Neatkarīgi no ārējā izskata, neatkarīgi no spējām, talantiem un rakstura. Mīlestība piepilda to no iekšpuses un tāpēc tā ir gatava dalīties savā mīlestībā. Ieskaut tajā sevis cienīgu mīļoto cilvēku, kuram dāvāt savu sirdi.

– Pieņem savu izredzēto tādu, kāds viņš ir. Necenšas to pārtaisīt, nekritizē, nekontrolē. Vienkārši mīl,

Negaida, ka kāds to darīs laimīgu. Vienkārši ir laimīga pati ar sevi.

– Gatava strādāt attiecībās, kaut ko mainīt, ja tas vajadzīgs. Ja vajadzīgs – arī sevi mainīt. Pielikt pūles.

 

Nenobriedis cilvēks (visticamākais, personība nevar būt nenobriedis cilvēks):

– Visu laiku atrodas upura pozīcijā. Pastāvīgi grauž sei, iztukšojot sevi no iekšpuses. Kritizē un nosoda.

– Tam ļoti vajadzīga mīlestība, lai kāds aizpildītu to tukšumu, kas viņam ir dvēselē. Pats mīlēt nav spējīgs, jo viņam nav tam resursu.

– Vairāk par visu pasaulē baidās no vientulības. Jo tādā gadījumā neviens viņu nevarēs iemīlēt.

– Nevar pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Cenšas viņu pārtaisīt atbilstoši saviem stereotipiem (padarīt tādu, kādam pēc viņa uzskatiem jābūt īstam vīrietim vai sievietei).

– Nav gatavs stradāt pie attiecībām. Uzskata, ka, ja nu kādam vajag to darīt, tad tas ir otrs cilvēks, jo laimīgu padarīt taču vajag viņu.

 

Daudzas sievietes man raksta vēstules, aprakstot savu problēmu ar nosaukumu “mīlestība ir beigusies” Jautājums skan apmēram tā: «Mēs ar vīru jau daudzus gadus esam kopā. Jūtu, ka mīlestība ir beigusies, es viņu vairāk nemīlu, viņš mani – arī. Neredzu tadām attiecībām jēgu. Vai man šķirties?”

Manas mīļās sievietes, mīlestība kā jūtas pāriet pirmajos kopdzīves gados. Nevar sirds ietrīsēties mūžīgi ikreiz, kad ieraugi savu otro pusīti, nevar mūžīgi vēderā lidināties tauriņi. Problēma, kuru jūs aprakstāt, samilzt pakāpeniski, kā sniega bumba. Jums bija savas gaidas un cerības attiecībā uz savu vīru, viņam – savas. Šīs cerības neattaisnojās un atbildes soļus jau vairs negribas spert. Aizvainojums sirdī nogalina mīlestības jūtas. Jums vienkārši ir jāsāk mīlēt savs vīrs. Jāuzsāk darbība! Jāsāk kaut kas darīt viņa laimei un labsajūtai.

Piedot viņam viņa bezdarbību, apzinoties arī viņa gaidu dabu attiecībā uz jums. Sākt gatavot viņam visgaršīgākos ēdienus, masēt  viņu, rūpēties par viņu. Bet galvenais – darīt to ar prieku sirdī. Un tad jūs ieraudzīsiet, kā jūsu vīrietis mainās acu priekšā. Viņš sāk jūs aplidot, dāvināt dāvanas un ziedus, teikt komplimentus. Un viss tikai tāpēc, ka MĪLESTĪBA IR DARBĪBA! Un, ja neviens no jums nedara, tad sāciet jūs pirmā.

Iespējams, pirms tam jums vajadzēs piestrādāt pie sevis, iemīlēt sevi, pieņemt sevi tādu, kāda esat, paaugstināt savu pašvērtējumu. Vienu vārdu sakot: kļūt par nobriedušu personību. Toties pēc tam jūs iemīlēsieties savā vīrietī no jauna!

Autors: Jūlija Kravčenko

Tulkoja: Ginta FS

Attīrīt galvu no netīrumiem

nepalas_gudrie120

Tu saslimi? Kāpēc? Tāpēc, ka dienu iepriekš kāds apvainoja tevi. Tu paklupi, nokriti un uzdauzīji sev punu. Kāpēc? Tāpēc, ka stundu iepriekš kāds tevi kritizēja. Tu jūties noguris un nav nekādas vēlēšanās dzīvot, jo viens ģimenē tevi nemitīgi aiskar. Tu baidies darīt visvienkāršāko darbu, jo kāds teica, ka tu ne uz ko neesi spējīgs. Tu esi vājš. Tevi iekaroja un tava dvēsele ir okupēta.

Visi augstākminētie notikumi ir psiholoģiskās indes darbības rezultāts. Šī inde grauj tevu imunitāti – organisma pretošanās spējas. Diemžēl tu nevari aizliegt cilvēkiem tevi kritizēt, taču tu vari atsacīties uzklausīt kritiku. Domu līmenī. Tas nenozīmē, ka brīdī, kad kāds sāk tevi kritizēt, tev jānokliedzas: “Aizveries! Neko nevēlos dzirdēt!” – un pēc tam visu dienu staigāt un domās dusmoties: “Preteklis, uzdrošinājās mani kritizēt! Viņš teica, ka esmu lupata. Nu gan es pierādīšu, ka viņam nav taisnība…” Tas nozīmētu tikai to, ka esi pieņēmis kritiku. Taču vajag to nepieņemt, tātad – neapdomāt. Tas pats attiecas uz jebkuru citu piesārņojumu. Kā tikko to sāk īstenot tavā galvā, tev jāaizver “durvis” pašā tā deguna galā.

Tam tev ir nepieciešamas tikai divas prasmes – atpazīt piesārņotāju un aizšķērsot tam ceļu uz tavu galvu. Pat tad, ja aizvainojums vai bailes tevi neatstāj, dažkārt ir pietiekami vien zināt, ka tā ir inde tavā galvā un, ka atbildīgs par to, ka tā tur atrodas, esi tu pats, un – neviens cits.

Aizšķērsot ceļu piesārņotājiem ir daudz sarežģītāka māksla, kā atpazīt tos. Lai to izdarītu, jābūt uzstādītai bloķēšanas sistēmai: “MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!” un divas papildus bloķēšanas sistēmas: “MELI!” un “NEINTERESANTI!”. Kaut vienai no tām jādarbojas kā nosacītajam refleksam aizsardzībai pret apkārtējo paziņojumiem.

Svarīgi atgādināt, ka tā ir smadzeņu bloķēšana, ne vārdi, kurus izteikt skaļi. Atbildēt vari to, ko prasa etiķete, taču dvēslei jāpaliek tīrai – un tam labs palīgs ir laika aizvērtas “durvis”.
MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
MELI! un NEINTERESANTI!

Tevi kritizē — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi apvaino — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi biedē — MELI (NEINTERESANTI)!
Negatīvas prognozes — MELI!
Pazemina tavu pašvērtējumu — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Uz tevi apvainojas — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi aizskar — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Ziņas TV raisa tevī bailes — NEINTERESANTI!

Palaid savās smadzenēs šo programmu, lai strādā, lai šķiro indīgās ziņas. Un vienmēr vērtē cilvēkus ne pēc kritērija: “Vai viņš vēlējās man nodarīt ko sliktu?”, bet pēc kritērija: “Vai man ir slikti no viņa vārdiem un darbībām?”

Lai vēl drošāk aizsargātu savu galvu no atkritumu “ievešanas” tajā, ir vērts savu dzīvi būvēt pēc SPOGUĻA PRINCIPA. Tas izveidos vēl vienu barjeru, kas neļaus indēm nokļūt tavā galvā. Apzināties tikai vienu lietu: “Es pats ar cilvēkiem nekad tā nerīkojos!” — tas dod pilnas tiesības atteikties no šādiem apkārtējo “pakalpojumiem”.
Noteikumi, kurus vari izmantot, lai pats atspoguļotu visus piesārņotājus, kas vēlas iekļūt tavā dvēselē:

  1. Nekritizē – neuzklausi kritiku.
  2. Pat domās neatļaujies apvainot kādu – neizjūti vainas apziņu.
  3. Neaizskar – neapvainojies.
  4. Dod citiem (un sev) tikai pozitīvas prognozes, bet, ja vajag kādu pabrīdināt, tad dari to tikai, paziņojot konkrētus faktus, bez emocijām. Piemēram: “Šajā rajonā nedēļas laikā notika vairāki noziegumi. Labāk tur neej”, nevis: “Neej tur! Tur tevi nogalinās!”
  5. Nebiedē – nebaidies!
  6. Nepazemini otra cilvēka pašvērtējumu — neklausies tos, kuri cenšas pazemināt tavu pašvērtējumu.
  7. Nenorādi citiem uz viņu trūkumiem – nepievērs uzmanību tam, ka kāds norāda uz tavējiem.
  8. Necenties citiem “uzstadīt” graujošas programmas — un neļauj tās uzstādīt sev.

Ja ņemam vērā to, ka mūsu zemapziņa neuztver mazo priedēkli “ne”, SPOGUĻA NOTEIKUMUS varam formulēt nedaudz savādāk:

  1. Atbalsti!
  2. Izproti citu cilvēku motīvus, darot ne tos labākos darbus!
  3. Saudzē otra cilvēka psihi!
  4. Prognozē tikai labo, vai saki: “Tev viss būs labi!”
  5. Nomierini!
  6. Paaugstini pašvērtējumu citiem!
  7. Norādi cilvēkiem uz viņu labajām īpašībām!
  8. Ja proti, palīdzi ielikt citu cilvēku zemapziņā tikai pozitīvās programmas, ievērojot divus noteikumus:
    а) programmām jābūt pozitīvām no vinu viedokļa, ne – tavējā;
    b) programmas nedrīkst saturēt ļaunumu attiecībā uz kādu trešo personu.

Ja vēlies kādam cilvēkam norādīt uz viņa nepiedienīgo uzvedību un panākt to, lai viņš uzvedās savādāk (tā kā tev tas ir izdevīgi), atceries to, ka vienu un to pašu domu vienmēr var izpaust gan ar negatīva, gan pozitīva apgalvojuma palīdzību. Paud to ar pozitīvu.

Atradināt no kaut kā, nozīmē iemācīt kaut ko pretēju. (Taču iemācīt mēs nevaram neko, cilvēks var tikai pats iemācīties.)

Pārtraukt kādu darbību nozīmē sākt darīt kaut ko citu.
Mēs varam dzīvot dažādi. Varam tikt sisti un sist citus, uzskatot, ka nav citas iespējas. Taču tad vienmēr būs iespējas iegūt smagas traumas. Var cienīt sevi un attiecīgi cienīt arī citus, saudzēt sevi un saudzēt arī citus. Saprast to, ka ikviens cilvēks ir personība ar pašcieņu. Tas attiecas ne tikai uz fizisko, bet arī psiholoģisko dzīves pusi. Šajā gadismtā mēs esam pietiekami kulturāli, lai nesistu viens otru fiziski, bet psiholoģiski tas notiek it visur. Tas varbūt ir nemanāmāk, taču bieži vien sāpīgāk kā pāciest fiziskas mokas. Diemžēl cilvēces viduslaiku tieksme pēc sodiem veljoprojām nav zudusi, taču šodien ir izdevīgi izskatīties labam, tāpēc atklāti cenšas nedemonstrēt šo tieksmi. Pie kam, daudz vieglāk ir cilvēku novest līdz pašnāvībai ar psiholoģiskiem nevis fiziskiem paņēmieniem un tam ir miljoniem daudz pieradījumu. Tas pats attiecas arī uz traumām. Spērienu ar kāju vēderā ir vieglāk izdziedināt kā kuņģa čūlu, kas radusies dvēseles traumas rezultātā. Šajā gadījumā ir daudz grūtāk atklāt un novērst galveno problēmas cēloni – programmu, kas cilvēka galvā var iznīcinoši darboties daudzu gadu garumā. Un šo programmu ar medikamentu palīdzību neiznīcināt.

Nesit citus un aizsargā savu dvēseli no citu sitieniem. lai tās ir bruņas, pret kurām atsitīsies citu kulaki un neviens nespēs iztraucēt tavu labestīgo dzīvošanu.

Autors: Jūlija Džumma no grāmatas «Путь исполнения желаний»

Tulkoja: Ginta FS