Kas jāatmet pat ātrāk, kā kaitīgie ieradumi

aproce6
Nemitīgi tiek runāts par to, ka smēķēt ir kaitīgi, ka kaitīgi ir lietot alkoholu un nepareizi ēst, dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu u.t.t. Skaidrs, tas sen viss ir zināms, un neviens nestrīdās, ka tas viss ir jāatmet. Taču katra cilvēka dzīvē ir dažas lietas, kas ik dienu kaitē vēl vairāk par minētajām. Tās saindē mūsu dzīvi, un mēs pat to nepamanām. Mēs ejam uz sporta zāli, ēdam salātiņus un augļus, atsakāmies no alkohola un smēķēšanas, bet turpinām skaust, apvainoties un pastavīgi žēloties par savu dzīvi. Varbūt beidzot tas jāatmet?
Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis šīs sajūtas. Būtu jau labi, ja reizi dzīvē, jo bieži vien tās izjūtam pastāvīgi, bet nezin kāpēc. par to neuztraucamies, it kā tas neatstātu nekādu iespaidu uz mūsu dzīvi. Taču patiesībā tās iespaido – un, kā vēl! Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts, viens vienmēr ietekmēs otru un, ja tev ir kaitīgie ieradumi mentālajā plānā, tad dažādās formās tie parādīsies arī tavā ikdienas dzīvē, atstājot uz to neizdzēšamu iespaidu. Izmainot kaut ko vienu, mainīsies viss un arī pati tavas dzīves kvalitāte.
Praktiski viss, ko mēs darām, ir vērsts tikai uz vienu sasniegumu – laimi.
Bet, ja tevi indē šie kaitīgie ieradumi, tad, lai ko arī tu darītu, nekādas laimes nebūs, un ne jau tāpēc, ka maz naudas, nav mīļotā cilvēka vai mīļotās nodarbošanās, bet tāpēc, ka, lai cik labus apstākļus tev sagādātu dzīve, tu vienmēr būsi neapmierināts.
Lūk, šie 4 kaitīgie ieradumi, kas traucē tev sasniegt gaidīto balvu:

 

1. Skaudība

Tā ir tāda draņķība, kas neļauj priecāties ne par saviem, ne citu cilvēku sasniegumiem. Sociālie tīkli ir lielisks instruments šī netikuma kultivēšanai. Jūtas Universitātes sociologi aptaujāja 435 studentus un noskaidroja, ka no laika, kuru cilvēks pavada sociālajos tīklos, ir atkarīga viņa attieksme pret dzīvi. Jo vairāk cilvēki skatījās  to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs (precīzāk – to dzīvju rediģētajā atspoguļojumā), jo vairāk uzskatīja, ka citi dzīvo labāk par viņiem – laimīgāk, interesantāk, veiksmīgāk.
Reālajā dzīvē arī pietiek skaudības, kas liek skumt par savu neizdevušos dzīvi, domājot, ka tā patiešām arī ir.
Ko darīt?
Ja tu kaut uz vienu dienu samainītos vietām ar otru cilvēku (to, kuru tu skaud), tev ļoti nepatiktu tas, ko tu sajustu. Katram ir savas ciešanas un savas problēmas, tāpat kā savas balvas, un tās nav ne par matu labākas kā savējās.
Nedrīkst sevi salīdzinat ar citiem! Mums katram ir sava pagātne, savi talanti, iespējas, problēmas un likstas. Vienkārši NESALĪDZINI! Nav kritēriju, pēc kuriem būtu iespēja to izdarīt.

2. Aizvainojums

Ja analizējam pašu aizvainojuma sajūtu, sanāk, ka tā ir realitātes neatbilstība tavām gaidām.
Iedomājies, ka tu uz ielas paklupi, sasities un izbārstīji savu somu ar produktiem. Netālu no tevis stāvēja kāds akls ubags. Tu taču negaidīji, ka viņš metīsies tev palīgā, tātad nekāda aizvainojuma būt nevar. Bet, ja nu ubaga vietā stāvētu kolēģis, vai kāds paziņa un vienkārši noskatītos, kā tu rāpo pa asfaltu, vākdams savus izbirušos apelsīnus, aizvainojums būtu, un sazin, cik ilgi.
Ja mēs neņemam verā aizvainojuma iemeslus, tā pati par sevi nozīmē ļoti spēcīgu, negatīvu emociju, kas pavada mūs ilgu laiku. Katru reizi, kad kaut kas atgādinās par šo cilvēku, tevī atkal un atkal atgriezīsies šīs emocijas. Un vispār, seni aizvainojumi ir ļoti kaitīgi veselībai, tāpat kā neizdziedētas traumas.
Kā atbrīvoties no tā?
Lai nemocītu sevi, neko nevajag gaidīt no cilvēkiem. Viņi tev neko nav parādā. Viņiem nav jābūt laipniem, izpalīdzīgiem, patīkamiem, rūpīgiem, saprotošiem. Pieņem visu, kā ir.
Tas nenozīmē, ka tev jādraudzējas ar rupjiem, agresīviem, nepatīkamiem cilvēkiem, kuri tevi nenovērtē. Vienkārši izdari secinājumus, ar ko tu vēlies turpināt draudzību un ar ko – neturpināt. Un nekad neko negaidi! Mācies pieņemt cilvēkus un situācijas tādas, kādas tās ir. Bez aizvainojuma un dzīve kļūs daudz vienkāršāka.

 

3. Žēlošanās

Žēlošanas ļoti ātri kļūst par ieradumu un, ja cilvēks pierod žēloties, tad nav svarīgi, kas notiek viņa dzīvē, viņš vienalga atradīs, par ko pažēloties. Ja cilvēks to dara pastāvīgi, tas nozīmē, ka viņš savā dzīvē saskata tikai negatīvo, ievēro tikai problēmas, par ko steidz pastāstīt visiem apkārtējiem.
Nav iespējams objektīvs savas dzīves novertējums, ir tikai tas, kā tu to redzi. Ja redzi tikai negatīvo, tas arī ir un notiek. Un kamdēļ tas viss? Dēļ tā, ka tu vēlies redzēt līdzjūtīgus skatus no malas?

 

4. Nosodījums

Lūk, arī pēdējais briesmīgais ieradums – pie mājas uz soliņa sēdošu tantiņu dzīves kredo, pasaulē, kas pilna ar neliešiem, narkomāniem un prostitūtām. Mēs ar tādu labpatiku nosodām citus, gan personīgi gan kolektīvi. Tenko praktiski visi, neatkarīgi no dzimuma un vecuma.
Kas tajā ir interesants, nevar nosodīt citus cilvēkus, ja tevī pašā nav šīs sliktās īpašības. Cik reižu esmu ievērojusi, kā cilvēki, kuri uzvelkas un kliedz uz citiem, nosodot tos par kaut ko, tāpat lamā sevi par savām kļūdām un dara to vēl neiecietīgāk.
Nosodījumam ir divas puses. Viena no tām – citu nosodīšana, bet otra – sevis, mīļotā (šajā gadījumā noteikti ne – mīļotā) nosodīšana.
Ko darīt?
Šajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir tiesības kļūdīties un mēs visi esam tik ļoti atšķirīgi, ka te noteikti nevar būt nekādu objektīvu kritēriju. Tu nekad neesi bijis cita cilvēka ādā, tu nezini, kā šis cilvēks ir dzīvojis, nezini, kā dzīvo, kādas domas ir viņa galvā. Tas ir tāpat, kā komentēt futbola maču “uz aklo”, vadoties vien no līdzjutēju kliedzieniem tribīnēs.
Kas attiecas uz sevis nosodīšanu – tā cilvēka, kuru tu lieliski pazīsti – vienkārši atceries, ka tas nekad ne pie kā laba nenoved. Iespejams, šis ieradums palicis no vecākiem, kā nokopēts uzvedības modelis, taču skaidrs, ka tas absolūti nemotivē labākai dzīvei. Gluži otrādi – liek justies neveiksminiekam, samierināties ar to un, protams, ciest. Nu, un, iespējams – žēloties.
Visi kaitīgie ieradumi:
Ir tāda prakse, daudzi par to noteikti ir dzirdējuši, jo tā pirms kāda laika bija ļoti populāra sociālajos tīklos. Tās nosaukums ir “violetā aproce”. To es pieminu tāpēc, ka tā lieliski palīdz atbrīvoties no visiem kaitīgajiem ieradumiem un sliktajām domām..
To jau 2006. gadā piedāvāja pazīstamais garīdznieks Vils Bouens. Tās galvenā ideja; uzvilkt violetu aproci un 21 dienu jānodzīvo bez žēlošanās, kritizēšanas, tenkām, neapmierinātības izteikšanas. Domāt drīkst (kaut arī nav vēlams), bet galvenais, ir nerunāt. Ja cilvēks netiek ar to galā un “noraujas”, aproci uzliek uz otras rokas un 21 diena sākas no gala.
Kad izdzirdēju par šo praksi, nolēmu to izmēģināt. Šķita, ka tas nebūs grūti, jo es vispar nemīlu sūdzēties, aprunāt un tamlīdzīgi.
Izradījās, ka tas ir neticami grūti. Jau nakamajā dienā es pārmainīju aproci uz otras rokas, jo darbā izteicu neapmierinātību ar kaut ko. Pēc tam – vēlreiz un vēlreiz. Pārvilkt to nācās 2-3 reizes dienā, kaut arī nekad nebūtu iedomājusies sevi nosaukt par čīkstētāju, vai mūžigi neapmierinātu personu.
Šodien tādas aproces pārdod – ja vien ir ideja, atrodas cilvēki, kas to pārdos. Iespējams, domas par iztērēto naudu, neļauj tik vienkārši padoties, taču galvenā jēga nav tajā.
Tu pats vari uztaisīt sev aproci, uzsiet uz rokas vienkāršu diedziņu, vai pat izmantot šim nolūkam gredzenu, kuru tu pārvilksi no rokas uz roku.
Pats galvenais ir – beidzot atmest visas savas dzīvi bojājošās domas.

 

Tulkoja: Ginta FS

Konstantīns Sarkisjans: Mana pasaule sākas ar mani!

sarkisjans

Konstantīns Sarkisjans ir radoša personība – psihologs, rakstnieks, scenārists, pasniedzējs. Viņa semināru un rakstu galvenās tēmas ir dzīve, veiksme, attiecības, pasaules uzbūve. Ne reizi vien vadījis meistarklases žurnālistikas fakultātēs. Izveidojis unikālu tehnoloģiju personības atpazīšanai un cilvēka sūtības atrašanai “Likteņa oktagramma”. Pastāvīgs viesis dažādos TV raidījumos kā eksperts. Uzrakstījis triloģiju «Конституция мира». Scenārija autors detektīvseriālam “Likteņa zīmes”

  • Mana pasaule sākas ar mani!
  • Ja tavā dzīvē kaut kā nav, tātad tu to negribi.

Atļaujot sev vēlēties, mēs atļaujam sev dzīvot.

  • Brīnumaini ir tas, ka mēs vēlamies, lai Dievs labotu mūsu kļūdas.
  • Ja esi greizsirdīgs, tātad esi apdalīts.
  • Mēs apvainojamies, kad nejūtamies pietiekami nozīmīgi.
  • Mēs kļūstam par tiem, no kā mēs baidāmies.
  • Dzīvo un izturies pret cilvēkiem tā, lai viņiem nerastos vēlme tevi apvainot.
  • Ja cilvēks pielieto spēku attiecībā pret kādu citu cilvēku, tātad viņš ir vājāks par to, kuru apbižo.
  • Mūsu pārliecības ir vienīgais iemesls, kāpēc mēs nevaram satikt savu mīlestību.
  • Izmaini attieksmi pret saviem vecākiem. Izmaini attieksmi pret dzīvi. Izmaini attieksmi pret sevi.

Ja tev ir slikti – tā ir tava izvēle. Ja tev ir labi – tā ir tava izvēle.

  • Sieviete bauda, vīrietis rada! Sieviete cieš, vīrietis sagrauj!
  • Izmaini sevi, nekrāpjot sevi.
  • Esi tas, kam tev jābūt un ne tas, kādu tevi grib redzēt pasaule.
  • Dvēsele grib mājās un viss, kas vajadzīgs, dzīvot ar atvērtu sirdi.
  • Īsta sieviete ir tā, kurai viss ir pa īstam.
  • Tas, ar ko mēs cīnamies, reiz mūs uzvarēs.

Izeja ir turpat kur ieeja

  • Dievs devis cilvēkiem dāvanu – iespēju darīt to, ko tie uzskata par vajadzīgu. Viņš pieņem to izvēli un dod laiku nonākt pie savas izvēles. Laiku un izvēli.
  • Ja tu slimo, tātad kaut kam pretojies. KAM?
  • Dievam nav vārda “piedod”, ir tikai apziņa, kāpēc to izdarīji. Tajā arī ir nožēla.

Vīrietis izvēlas to sievieti, kurai viņš visvairāk vajadzīgs

  • Aizvainojums ir vilšanās.
  • Patiesība cilvēku dara tikai stiprāku.
  • Dzīvo ar sirdi! Uzticies sajūtām!
  • Nikns kļūst tikai tad, kad nesaņem pateicību par savu labestību.
  • Jebkuru spēku var pieveikt tikai tad, kad pārstāj just vajadzību pēc tā.
  • Dievs ir vienkāršībā.

Avots: http://www.facebook.com

Vietne: http://konstantin-s.ru

Tulkoja: Ginta FS

Konstanīna video, skolas, raidījumus vari skatīties šeit:
https://www.youtube.com/user/filin06/videos

Iesaku: Mans ceļš:

Negaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu

milestiba11

Mēs kļūdāmies, kad uzskatām, ka mīlēt nozīmē just. Izjust jūtas, fluīdus un baudu no vienas vien mīļotā cilvēka klātbūtnes. Taču vārds “mīlēt” ir darbības vārds! Mīlēt nozīmē darīt, veikt kaut ko mīļotā cilvēka labā. Mīlestība ir darbība! Kad ar sirds trīsām baudām apskāvienus, skūpstus, bet neko nedarām mīļotā labā, tā nav mīlestība – vien tikai iemīlēšanās.

Diemžēl daudzās ģimenēs notiek tieši tā: katrs no laulātajiem dzīvo gaidās, ka otrs kaut ko darīs , lai paustu savu mīlestību. Viņa gaida no sava mīļotā komplimentus un ziedus, viņš gaida garšīgas vakariņas un masāžu. Sieva vēlās, lai vīrs darītu viņu laimīgu, bet vīrs gaida no sievas apsolīto laimi. Tā gaidīt var ļoti ilgi! Nesekmīgās gaidas sev līdzi nes aizvainojumu, apvainojumus, pārmetumus un strīdus. Un tad, kad jums pārmet to, par ko vispār neesat aizdomājušies, vai gan jums gribēsies kaut ko šī cilvēka labā darīt no visas sirds? Tā arī sairst ģimenes un izgaist mīlestība. Bet izgaist tāpēc, ka tās vispār nav bijis. Bija tikai iemīlēšanās, vilkme, kaisle, cerības un gaidas.

Mīlestība iespējama vien divu nobriedušu cilvēku starpā un briedumam šajā gadījumā nav nekāda sakara ar vecumu. Nobriedušas dvēseles var mīlēt arī 15 gados, bet nenobriedušas nevar pat 40 gados.

Kāda tad ir atšķirība starp nobriedušu un nenobriedušu personību? Kā saprast, kas esat jūs?

Nobriedusi personība:

Pieņem sevi tādu, kāda tā ir. Nevaino sevi, nekritizē un nenosoda. Mīl sevi. Neatkarīgi no ārējā izskata, neatkarīgi no spējām, talantiem un rakstura. Mīlestība piepilda to no iekšpuses un tāpēc tā ir gatava dalīties savā mīlestībā. Ieskaut tajā sevis cienīgu mīļoto cilvēku, kuram dāvāt savu sirdi.

– Pieņem savu izredzēto tādu, kāds viņš ir. Necenšas to pārtaisīt, nekritizē, nekontrolē. Vienkārši mīl,

Negaida, ka kāds to darīs laimīgu. Vienkārši ir laimīga pati ar sevi.

– Gatava strādāt attiecībās, kaut ko mainīt, ja tas vajadzīgs. Ja vajadzīgs – arī sevi mainīt. Pielikt pūles.

 

Nenobriedis cilvēks (visticamākais, personība nevar būt nenobriedis cilvēks):

– Visu laiku atrodas upura pozīcijā. Pastāvīgi grauž sei, iztukšojot sevi no iekšpuses. Kritizē un nosoda.

– Tam ļoti vajadzīga mīlestība, lai kāds aizpildītu to tukšumu, kas viņam ir dvēselē. Pats mīlēt nav spējīgs, jo viņam nav tam resursu.

– Vairāk par visu pasaulē baidās no vientulības. Jo tādā gadījumā neviens viņu nevarēs iemīlēt.

– Nevar pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Cenšas viņu pārtaisīt atbilstoši saviem stereotipiem (padarīt tādu, kādam pēc viņa uzskatiem jābūt īstam vīrietim vai sievietei).

– Nav gatavs stradāt pie attiecībām. Uzskata, ka, ja nu kādam vajag to darīt, tad tas ir otrs cilvēks, jo laimīgu padarīt taču vajag viņu.

 

Daudzas sievietes man raksta vēstules, aprakstot savu problēmu ar nosaukumu “mīlestība ir beigusies” Jautājums skan apmēram tā: «Mēs ar vīru jau daudzus gadus esam kopā. Jūtu, ka mīlestība ir beigusies, es viņu vairāk nemīlu, viņš mani – arī. Neredzu tadām attiecībām jēgu. Vai man šķirties?”

Manas mīļās sievietes, mīlestība kā jūtas pāriet pirmajos kopdzīves gados. Nevar sirds ietrīsēties mūžīgi ikreiz, kad ieraugi savu otro pusīti, nevar mūžīgi vēderā lidināties tauriņi. Problēma, kuru jūs aprakstāt, samilzt pakāpeniski, kā sniega bumba. Jums bija savas gaidas un cerības attiecībā uz savu vīru, viņam – savas. Šīs cerības neattaisnojās un atbildes soļus jau vairs negribas spert. Aizvainojums sirdī nogalina mīlestības jūtas. Jums vienkārši ir jāsāk mīlēt savs vīrs. Jāuzsāk darbība! Jāsāk kaut kas darīt viņa laimei un labsajūtai.

Piedot viņam viņa bezdarbību, apzinoties arī viņa gaidu dabu attiecībā uz jums. Sākt gatavot viņam visgaršīgākos ēdienus, masēt  viņu, rūpēties par viņu. Bet galvenais – darīt to ar prieku sirdī. Un tad jūs ieraudzīsiet, kā jūsu vīrietis mainās acu priekšā. Viņš sāk jūs aplidot, dāvināt dāvanas un ziedus, teikt komplimentus. Un viss tikai tāpēc, ka MĪLESTĪBA IR DARBĪBA! Un, ja neviens no jums nedara, tad sāciet jūs pirmā.

Iespējams, pirms tam jums vajadzēs piestrādāt pie sevis, iemīlēt sevi, pieņemt sevi tādu, kāda esat, paaugstināt savu pašvērtējumu. Vienu vārdu sakot: kļūt par nobriedušu personību. Toties pēc tam jūs iemīlēsieties savā vīrietī no jauna!

Autors: Jūlija Kravčenko

Tulkoja: Ginta FS

Attīrīt galvu no netīrumiem

nepalas_gudrie120

Tu saslimi? Kāpēc? Tāpēc, ka dienu iepriekš kāds apvainoja tevi. Tu paklupi, nokriti un uzdauzīji sev punu. Kāpēc? Tāpēc, ka stundu iepriekš kāds tevi kritizēja. Tu jūties noguris un nav nekādas vēlēšanās dzīvot, jo viens ģimenē tevi nemitīgi aiskar. Tu baidies darīt visvienkāršāko darbu, jo kāds teica, ka tu ne uz ko neesi spējīgs. Tu esi vājš. Tevi iekaroja un tava dvēsele ir okupēta.

Visi augstākminētie notikumi ir psiholoģiskās indes darbības rezultāts. Šī inde grauj tevu imunitāti – organisma pretošanās spējas. Diemžēl tu nevari aizliegt cilvēkiem tevi kritizēt, taču tu vari atsacīties uzklausīt kritiku. Domu līmenī. Tas nenozīmē, ka brīdī, kad kāds sāk tevi kritizēt, tev jānokliedzas: “Aizveries! Neko nevēlos dzirdēt!” – un pēc tam visu dienu staigāt un domās dusmoties: “Preteklis, uzdrošinājās mani kritizēt! Viņš teica, ka esmu lupata. Nu gan es pierādīšu, ka viņam nav taisnība…” Tas nozīmētu tikai to, ka esi pieņēmis kritiku. Taču vajag to nepieņemt, tātad – neapdomāt. Tas pats attiecas uz jebkuru citu piesārņojumu. Kā tikko to sāk īstenot tavā galvā, tev jāaizver “durvis” pašā tā deguna galā.

Tam tev ir nepieciešamas tikai divas prasmes – atpazīt piesārņotāju un aizšķērsot tam ceļu uz tavu galvu. Pat tad, ja aizvainojums vai bailes tevi neatstāj, dažkārt ir pietiekami vien zināt, ka tā ir inde tavā galvā un, ka atbildīgs par to, ka tā tur atrodas, esi tu pats, un – neviens cits.

Aizšķērsot ceļu piesārņotājiem ir daudz sarežģītāka māksla, kā atpazīt tos. Lai to izdarītu, jābūt uzstādītai bloķēšanas sistēmai: “MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!” un divas papildus bloķēšanas sistēmas: “MELI!” un “NEINTERESANTI!”. Kaut vienai no tām jādarbojas kā nosacītajam refleksam aizsardzībai pret apkārtējo paziņojumiem.

Svarīgi atgādināt, ka tā ir smadzeņu bloķēšana, ne vārdi, kurus izteikt skaļi. Atbildēt vari to, ko prasa etiķete, taču dvēslei jāpaliek tīrai – un tam labs palīgs ir laika aizvērtas “durvis”.
MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
MELI! un NEINTERESANTI!

Tevi kritizē — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi apvaino — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi biedē — MELI (NEINTERESANTI)!
Negatīvas prognozes — MELI!
Pazemina tavu pašvērtējumu — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Uz tevi apvainojas — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Tevi aizskar — MAN TAS IR NEPATĪKAMI, TĀTAD – MAN TO NEVAJAG!
Ziņas TV raisa tevī bailes — NEINTERESANTI!

Palaid savās smadzenēs šo programmu, lai strādā, lai šķiro indīgās ziņas. Un vienmēr vērtē cilvēkus ne pēc kritērija: “Vai viņš vēlējās man nodarīt ko sliktu?”, bet pēc kritērija: “Vai man ir slikti no viņa vārdiem un darbībām?”

Lai vēl drošāk aizsargātu savu galvu no atkritumu “ievešanas” tajā, ir vērts savu dzīvi būvēt pēc SPOGUĻA PRINCIPA. Tas izveidos vēl vienu barjeru, kas neļaus indēm nokļūt tavā galvā. Apzināties tikai vienu lietu: “Es pats ar cilvēkiem nekad tā nerīkojos!” — tas dod pilnas tiesības atteikties no šādiem apkārtējo “pakalpojumiem”.
Noteikumi, kurus vari izmantot, lai pats atspoguļotu visus piesārņotājus, kas vēlas iekļūt tavā dvēselē:

  1. Nekritizē – neuzklausi kritiku.
  2. Pat domās neatļaujies apvainot kādu – neizjūti vainas apziņu.
  3. Neaizskar – neapvainojies.
  4. Dod citiem (un sev) tikai pozitīvas prognozes, bet, ja vajag kādu pabrīdināt, tad dari to tikai, paziņojot konkrētus faktus, bez emocijām. Piemēram: “Šajā rajonā nedēļas laikā notika vairāki noziegumi. Labāk tur neej”, nevis: “Neej tur! Tur tevi nogalinās!”
  5. Nebiedē – nebaidies!
  6. Nepazemini otra cilvēka pašvērtējumu — neklausies tos, kuri cenšas pazemināt tavu pašvērtējumu.
  7. Nenorādi citiem uz viņu trūkumiem – nepievērs uzmanību tam, ka kāds norāda uz tavējiem.
  8. Necenties citiem “uzstadīt” graujošas programmas — un neļauj tās uzstādīt sev.

Ja ņemam vērā to, ka mūsu zemapziņa neuztver mazo priedēkli “ne”, SPOGUĻA NOTEIKUMUS varam formulēt nedaudz savādāk:

  1. Atbalsti!
  2. Izproti citu cilvēku motīvus, darot ne tos labākos darbus!
  3. Saudzē otra cilvēka psihi!
  4. Prognozē tikai labo, vai saki: “Tev viss būs labi!”
  5. Nomierini!
  6. Paaugstini pašvērtējumu citiem!
  7. Norādi cilvēkiem uz viņu labajām īpašībām!
  8. Ja proti, palīdzi ielikt citu cilvēku zemapziņā tikai pozitīvās programmas, ievērojot divus noteikumus:
    а) programmām jābūt pozitīvām no vinu viedokļa, ne – tavējā;
    b) programmas nedrīkst saturēt ļaunumu attiecībā uz kādu trešo personu.

Ja vēlies kādam cilvēkam norādīt uz viņa nepiedienīgo uzvedību un panākt to, lai viņš uzvedās savādāk (tā kā tev tas ir izdevīgi), atceries to, ka vienu un to pašu domu vienmēr var izpaust gan ar negatīva, gan pozitīva apgalvojuma palīdzību. Paud to ar pozitīvu.

Atradināt no kaut kā, nozīmē iemācīt kaut ko pretēju. (Taču iemācīt mēs nevaram neko, cilvēks var tikai pats iemācīties.)

Pārtraukt kādu darbību nozīmē sākt darīt kaut ko citu.
Mēs varam dzīvot dažādi. Varam tikt sisti un sist citus, uzskatot, ka nav citas iespējas. Taču tad vienmēr būs iespējas iegūt smagas traumas. Var cienīt sevi un attiecīgi cienīt arī citus, saudzēt sevi un saudzēt arī citus. Saprast to, ka ikviens cilvēks ir personība ar pašcieņu. Tas attiecas ne tikai uz fizisko, bet arī psiholoģisko dzīves pusi. Šajā gadismtā mēs esam pietiekami kulturāli, lai nesistu viens otru fiziski, bet psiholoģiski tas notiek it visur. Tas varbūt ir nemanāmāk, taču bieži vien sāpīgāk kā pāciest fiziskas mokas. Diemžēl cilvēces viduslaiku tieksme pēc sodiem veljoprojām nav zudusi, taču šodien ir izdevīgi izskatīties labam, tāpēc atklāti cenšas nedemonstrēt šo tieksmi. Pie kam, daudz vieglāk ir cilvēku novest līdz pašnāvībai ar psiholoģiskiem nevis fiziskiem paņēmieniem un tam ir miljoniem daudz pieradījumu. Tas pats attiecas arī uz traumām. Spērienu ar kāju vēderā ir vieglāk izdziedināt kā kuņģa čūlu, kas radusies dvēseles traumas rezultātā. Šajā gadījumā ir daudz grūtāk atklāt un novērst galveno problēmas cēloni – programmu, kas cilvēka galvā var iznīcinoši darboties daudzu gadu garumā. Un šo programmu ar medikamentu palīdzību neiznīcināt.

Nesit citus un aizsargā savu dvēseli no citu sitieniem. lai tās ir bruņas, pret kurām atsitīsies citu kulaki un neviens nespēs iztraucēt tavu labestīgo dzīvošanu.

Autors: Jūlija Džumma no grāmatas «Путь исполнения желаний»

Tulkoja: Ginta FS

Nenosūtītās vēstules

vestule13

Domāju, ka ikvienam cilvēkam ir pazīstama situācija, kad attiecības ar cilvēku ir beigušās, taču viņam adresētās jūtas, domas un vārdi vēljoprojām nebeidz plūst.

Attiecības var beigties dažādi. Dažkārt tās izbeidzas it kā pašas no sevis – tā, ka pat nepaliek nekā nepateikta, jo tajās izdzisusi enerģija. Bet mēdz būt arī savādāk – tās “apraujas” neatkarīgi no tā, vai esi gatavs tādam pavērsienam

Kā piemērs var būt pēkšņs partnera lēmums pārtraukt attiecības, negaidīts šefa lēmums atlaist tevi no darba, vai arī tuva cilvēka pēkšņa māve. Dažkārt var teikt, ka mijiedarbība ir beigusies, bet attiecības vēljoprojām ir dzīvas.

Tieši pēkšņums var atstāt daudz “uzkārušās” reakcijas. No vienas puses, negaidot šo šķiršanos, cilvēkam varēja palikt daudz nepateiktā. No otras – viņā pāliek neizdzīvota reakcija uz šķiršanos kā tādu. Gadās, ka cilvēks bija gatavs tam, ka būs šķiršanās, taču tad, kad tā notikusi, zaudējuma sajūta vēl arvien uzjundī jaunas emocijas.

Situācija, kad dialogs dažādu iemeslu dēļ nav iespējams, ar gadiem var cilvēkā radīt vēlmi nocietināties. Ļoti daudzi cilvēki sevī simtiem reižu atkārto desmitiem dažādu sarunu variantu, kuras tā arī nekad nenotiks. Ko darīt, ja tev svarīga saruna dažādu iemeslu dēļ nevar notikt? Viens no veidiem, kā ar to tikt galā, ir uzrakstīt vēstuli.

Vēstules uzrakstīšanas mērķis nav tās nosūtīšana, bet gan iespēja atbrīvoties no šiem cikliskajiem dialogiem (precīzāk – monologiem) tavā galvā un no pārdzīvojumiem, kas iespaido visas tavas dzīves sfēras. Vēstules palīdz arī tad, kad dialogs ir iespējams, bet tu kādu iemeslu dēļ neesi tam gatavs, nevari vai negribi runāt par saviem pārdzīvojumiem ar konkrēto cilvēku. Iespējams, attiecības ir pārāk sarežģītas, kas biedē.

Viens no “nenosūtīto vēstuļu” plusiem ir tas, ka nav vajadzības “sekot runai”. Tu vari uzrakstīt visu, ko vēlies, jebkurā tev ērtā formā. Vari palūgt piedošanu, izteikt savas pretenzijas, dusmoties vai atzīties mīlestībā. Vienu vārdu sakot, izlikt uz papīra visas savas emocijas.

Sarunā ar tuvu cilvēku, vai psihologu var pakāpeniski izrunāt visu, kas sakrājies un kaut kādā veidā sakārtot savu iekšējo haosu. Taču gadās situācijas, kad cilvēkam nav neviena, ar ko padalīties savos pārdzīvojumos, kad visi vārdi un domas juceklīgi griežas galvā, kas stāvokli dara ļoti nopietnu un nepatīkamu.

Tieši tāpēc vēl viens no vēstules uzrakstīšanas plusiem ir kārtības ieviešana. Pakāpeniski, rakstot katru vārdu, tu saliec pa plauktiņiem visu to, kas notiek tavā iekšējā pasaulē.

Vislabāk vēstuli rakstīt ar roku uz papīra, nevis elektroniskā formātā.

Un tā, ja šis veids tevi iedvesmo, atrodi ērtāko sev laiku un vietu, tādu, kur neviens tevi netraucēs. Tas ir ļoti svarīgi, jo vēstules rakstīšanas laikā atvērsies emocijas, iespējams, sāksi raudāt – un tas ir svarīgi visas šīs emocijas izdzīvot! Un tev jābūt vietai, kur to brīvi vari darīt.

Rakstot, tu vari pārdzīvot dusmas, naidu, sāpes, aizvainojumu – nav nekādu ierobežojumu. (Ne velti saka: “papīrs pacieš visu!”). Dažkārt vēstules mēdz būt garas, jo sakrājies ļoti daudz sakāmā. Dažkārt tās var būt tikai pāris rindiņas. Nav svarīgi, vai domu izklāsts ir secīgs, nav svarīga vārdu kārtība un pareizrakstība. Galvenais šo vēstuļu uzdevums, ir tev palīdzēt. Atgādinu: vēstule nav jānosūta!

Vēstule ir uzrakstīta. Ko ar to darīt, izdomāsi pats. Nerekomendēju šīs vēstules glabāt, jo mērķis, tam, kāpēc tās rakstām, ir atbrīvot mūs no pārdzīvojumiem, kas ar laiku varētu kļūt toksiski.

Katrs var izdomāt veidu, kas piemērots tieši viņam. Var veikt “rituālo dedzināšanu”, ja vēlies. Tas ir savdabīgs attīrīšanās rituāls un uguni pielieto daudzās kultūrās.

Kad nomirst tuvs cilvēks, bet tik ļoti vēlies, lai viņš dzirdētu tavas domas, jūtas, sadedzinot vēstuli vari iedomāties, ka ar uguns palīdzību tu nogādā vēstuli viņam. Varbūt skan pārāk mistiski, taču arī tas strādā.

Es ļoti ceru, ka šī metodika kādam cilvēkam palīdzēs situācijā, kad pārdzīvojumus un domas nevar izdzirdēt cilvēks, kurš tev svarīgs, vai arī tas, kura vairs nav blakus. Kā arī palīdzēs atbrīvoties no nepateiktajām frāzēm, domām un emocijām. Un dzīve kļūs skaistāka, gaišāka un laimīgāka!

Autors: Tamila Dņiševa

Tulkoja: Ginta FS

AIZVAINOJUMS — nenobriedušas personības pazīme

merkakis

Aizvainojums — tas ir ikvienas sievietes lielākais lāsts un īpaši tas izpaužas attiecībās ar vīrieti. Kad sievietei ir slikts garastāvoklis, viņa var apvainoties uz savu vīru (draugu) par viņa uzvedību, vārdiem, izturēšanos, cenšoties nosodīt viņu ar savu klusēšanu un vienaldzību.

Daudzām tas strādā tīri labi. Vīrietis neiztur psiholoģisko spriedzi, ko radījusi sieviete un nāk atvainoties, dāvina dāvanas u.t.t. Ne tāpēc, ka viņam gribas izdarīt viņai ko labu, iepriecināt, darīt laimīgu, bet gluži vienkārši tāpēc, ka viņa tam ir radījusi apstākļus, kuros psihiski vesels cilvēks ilgi nevar atrasties. Viņš vienkārši cenšas maksimāli samazināt emocionālo spiedienu.

Aizvainojums nekādā gadījumā nenostiprina attiecības, tas lēnām tās iznīdē un grauj. Pie tam, būt aizvainotai arī nemaz nav tik viegli — tas nozīmē radīt sevī nepanesamu enerģētiku, domāt sliktas domas, atrasties pastāvīgi negatīvā noskaņojumā – nedrīkst taču ne priecāties, ne smaidīt. Gala rezultatā aizvainojums ne tikai sagrauj pašas prātu, bet arī veselību un apkārtējo cilvēku psihi.

Daudzas sievietes to zin, un tomēr turpina apvainoties!

Kāpēc?

Mūs bērnībā baroja ar ideju par to, ka apprecoties, visas problēmas pazudīs. Ka vīram jābūt tam, kurš pieņems lēmumus, būs atbildīgs, padarīs savu sievu laimīgu. Savukārt sievietes galvenais uzdevums ir pildīt savus sievas pienākumus – gatavot ēst, būt skaistai, uzturēt kārtībā savu māju, dzemdēt bērnus un rūpēties par tiem, bet garastāvoklis un emocionālais stāvoklis tajā visā neietilpst.

Vēdiskās zināšanas šo pozīciju nostiprinājā vēl vairāk, stāstot par sieviešu un vīriešu pienākumiem. Vīrietim atbildība, sievietei – maigums.

Vīrietis, protams, var uzņemties atbildību par to, lai sagādātu labus dzīves apstākļus, dot sievietei bērnu, aizsargāt ģimeni. Taču viņš nekādā gadījumā nav atbildīgs par to, kas notiek viņas galvā un par to, kā viņa uztver savu vīrieti.

Viņš nav vainīgs pie nekārtībām viņas galvā. Savukārt mēs,sievietes, ļoti bieži atbildību par to, kas notiek mūsu galvās, noveļam uz savu vīrieti – kaut arī tā nav vīrieša ietekmes zona.

Reiz manas labākās draudzenes jaunais cilvēks atnesa viņai milzīgu pušķi dzeltenu rožu. Viņš ir vienkāršs puisis un nezin visus smalkumus par to, ka dzeltenas rozes ir šķiršanās simbols (vai tā maz ir?) Un, kad viņš, laimīgs un piesarcis ar šo pušķi rokās parādījās durvīs, mana draudzene jutās aizskarta līdz sirds dziļumiem un iemeta pārsteigtajam puisim ar to pa galvu, un izgrūda viņu pa durvīm.
Es biju spiesta vairāk kā stundu viņu mierināt, skaidrojot to, ka tas nebija tīšām, ka viņš ir parasts puisis un nepārzina ziedu etiķeti un to, ka viņš taču vēlējās izdarīt tikai ko labu un patīkamu.

Absurda situācija un tomēr es esmu pārliecināta, ka arī jūsu dzīvē ir bijuši gadījumi, kad apvainojaties par visādām muļķībām.

Aizvainojums, tāpat kā daudzas citas negatīvās emocijas, ir mūsu nenobriedušās personības rādītājs un raksturotājs. Un tas nozīmē, ka neesam gatavas uzņemties atbildību par savu dzīvi, nerunājot pat par citu cilvēku dzīvēm.

Kad mēs apvainojamies uz kādu, mēs vienkārši atdodam atbildību par savu dzīvi citu cilvēku rokās, mēs ļaujam citiem cilvēkiem vadīt mūsu dzīvi, mūsu likteni, garastāvokli, emocijas, mēs izvēlamies būt upuri.

Ja tevi var aizvainot tonis, kādā ar tevi runāja trolejbusā kontrolieris, vai kā tavs vīrs uz tevi paskatījās, vai ko mamma pateica pa telefonu, vai kā draudzene uz tevi izgāza savas dusmas un tu par to apvainojes, tev pazuda motivācija un mirdzums acīs, tad pajautā sev, kas pārvalda tavu dzīvi? Tu pati vai citi cilvēki?

  • Tagad atceries situācijas, kas iedarbina tevī aizvainojuma emocijas, aizkaitinājumu un dusmas?
  • Kuri cilvēki tie ir?
  • Kuri notikumi?

Vienkārši atceries. Kāpēc, to uzzināsi vēlāk.

Kad es mācījos Psiholoģijas skolā, mans gudrais Skolotājs (es viņam zemu paklanos), pateica man domu, kuru es ļoti labi atceros visu mūžu:

 «Mūsu karma (liktenis) ir ieslēgta mūsu prātā. Pēc karmas likumiem mēs piedzimstam ar noteiktu prātu, kurš tālāk jau veido mūsu likteni. Uz vienu un to pašu situāciju divi cilvēki reaģē dažādi. Kāds krīt panikā un pārstāj censties, kāds pasmaida, jo ierauga tajā Dieva mācību stundu. Daudzi notikumi mūsu dzīvē ir jau nolemti, bet mūsu brīvība slēpjas tajā, kā mēs reaģējam uz visu – tā mēs paši veidojam jaunu, labāku karmu. Starp stimulu un reakciju vienmēr ir daži mirkļi, kuru laikā mēs brīvi varam izvēlēties savu reakciju». 

Atceries, kad tev viss bija labi, lielisks garastāvoklis, iedvesma un pēkšņi, kāds kaut ko pateica, tevi pagrūda, tu apvainojies? Vai tu to ievēroji? Vai tas tev bija vērtīgi?

Ja mēs negribam apvainoties, mūs būs neiespējami aizvainot, lai kā arī censtos. Krievu valodā vārds “обидеться” ir cēlies no diviem vārdiem “Обидеть себя”, saīsināti «обидеться».

Manā dzīvē bija gadījums, kad es kādu laika periodu nelietoju ne sāli, ne cukuru. Mēs ar ģimeni ceļojām un tāpēc nācās pusdienot dažādās sabiedriskās ēdināšanas vietās – tad nācās paskaidrot apkalpojošam personālam, ka man vajadzīgs ēdiens bez sāls un cukura. Reiz es biju ļoti piekususi un izsalkusi, un vīrs aizveda mani uz kādu kafejnīcu. Tur viņs pasūtīja ēdienu, paskaidrojot mūsu prasības. Man ļoti gribējās ēst, un es ar nepacietību gaidīju, kad atnesīs mūsu pasūtīto ēdienu. Un tā, pēc 20 minūtēm to atnesa. Visu, ko bijām pasūtījuši. Es pagaršoju, un izrādījās, ka ēdiens ir sālīts. Es sadusmojos un man sagribējas apvainoties uz savu vīru, jo viņš taču pasūtīja ēdienu. Vīrs momentā devas pie šefpavāra un vēlreiz pasūtīja to pašu – tagad bez sāls. Es turpināju dusmoties. Mani tracināja oficianti, kuri staigāja un smaidīja. Viņi absolūti nejutās vainīgi par to, ka es te sēžu tada dusmīga un aizvainota. Es biju izsalkusi, bet man vajadzēja vēl gaidīt. Aizvainojums sāka mani smacēt. 

Un te pēkšņi, es noķēru šo pauzi, šos pāris mirkļus un pajautāju sev:«Kāpēc es dusmojos uz vīru? Es taču pati dzirdēju, kā viņs pasūta nesālītu ēdienu. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un arī pēc tam aizgāja uz viruvi izlabot šo situāciju. Un pēkšni es sapratu, ka es nevēlos uzņemties atbildību par savu dzīvi, par tām nepatīkamajām situācijām, kas tajā ienāk. Daudz vieglāk to visu novelt uz vīru un vēl kaut ko no viņa pieprasīt. Es paskatījos uz situāciju no malas un sapratu, ka biju novēlusi atbildību par savu dzīvi uz daudzu citu cilveku pleciem. Viņu bija tik daudz, ka pati to regulēt vairs nespēju. Es saņēmos un ieslēdzu atlikušos saprāta resursus. Man izdevās noķert mirkli un to izmantot. 

«Un tā, Juļa, — es sev teicu — tev ir izvēle. Pirmais — tu vari sapsihoties un apvainoties uz vīru un vispār atteikties no ēdiena, lai viņam būtu kauns. Otrais — tu vari pateikties Dievam par situāciju, kas tev māca kontrolēt savas tieksmes un izvēles. Un mierīgi ar pateicību apēst to, ko vēlāk atnesīs. Trešais — tu vari pasmieties par situāciju un teikt «Askēze — bramiņa bagātība». Ceturtais — tu pagaidām vari pastaigāties ar bērnu un dot iespēju vīram mierīgi paēst un pēc tam viņš nomainīs tevi, un tu arī patīkamā mierā paēdīsi un uzlabosi attiecības ar savu vīru un Dievu nākotnē?».

Es biju neizsakāmi priecīga, jo noķēru momentu, kad dzimst tagadne un nākotne un man ļoti tas iepatikās. tagad es to izmantoju. Es vēlos pati izlemt, kā man reaģēt uz dzīvi. Es vēlos izvēlēties tās reakcijas, kas dara dzīvi labāku, garšīgāku, spilgtāku.»

Mēs varam apprecēties un saņemt no vīra daudz un dažādus labumus, bet viņš nekad nevarēs mums iedot savu prātu un skatu uz dzīvi caur sevi.

Vīrietis var padarīt sievieti laimīgāku, bet – ne laimīgu.Būt laimīgai – tā ir mūsu personīgā izvēle.

Tā ir tava labprātīga izvēle – apvainoties uz cilvēku un ļaut viņam vadīt tavu prātu vai arī izvēlēties citu reakciju , kas būs daudz priecīgāka visiem.

Visi stāvokļi atrodas tavā prātā un tu vari tos izsaukt, ja vēlies. Ne pasaule un cilvēki ietekmē mūsu emocijas, mēs paši varam tās pārvaldīt. Mēs varam iedomāties jebkuru stāvokli un izjust to, tā kā tas notiek tad, kad mēs skatāmies filmu.

Kad es savās konsultācijās sievietēm jautāju: «Iedomājieties, ka esat satikusi savu vīrieti, esat kopā un jums ir labi. Kā jūs jūtaties?», tad katra sieviete var man līdz sīkumam aprakstīt to stāvokli, kaut ari nekāda vīrieša pašlaik viņas dzīvē nav un varbūt pat nav bijis nekad. Neskatoties uz to, viņa jau zin un jūt.

Vai tu saproti to, ka mums ir pieejamas visas jūtas? Mūsu uzdevums nav pielīmēt cilvēkiem birkas: «Ar tevi es jūtos tā, ar tevi – tā. Ja viņš rīkosies tā – es priecāšos. ja savadāk – es šķiršos no viņa». Mēs varam izvēlēties daudz skaistākas un pozitīvākas reakcijas uz katru no dzīves situācijām.

Es jūs ļoti lūdzu, visas meitenes, sievietes, precētas un brīvās, atmetiet savas ilūzijas par to, ka vīrietis jūsu dzīvi padarīs laimīgu. Vīrietis tikai palielinās to, kas jūsos jau ir! Ja esi laimīga – būsi laimīgāka, ja nelaimīga – būsi vēl nelaimīgāka.

Mums, sievietēm arī ir atbildība, un pirmkārt atbildība par to, kas attiecas uz mūsu prātu, mūsu garastāvokli, mūsu pasaules uztveri. Tas, ka vīrietis var kontrolēt sievietes prātu, ir ilūzija. Tu pati zini, ka ar saviem “psihiskajiem vikrutasiem” mēs varam “izsist smadzenes” pat visvīrišķīgākajam vīrietim. Vai man taisnība?

Vīrieti sievietē pievelk prāta stāvoklis, viņas emocijas, noskaņojums un ar to arī izskaidrojams dīvainais fenomens, ka bieži vien ne īpaši skaistas un pievilcīgas sievietes piesaista veiksmīgu vīriešu uzmanību. Tas tāpēc, ka viņas ir jautras, vieglas, dzīvas, un rada sev apkārt īpašu atmosfēru.

Tāpēc uzņemies atbildību par savu dzīvi, par savu garastāvokli, pārvaldi to pati! Esi saimniece, ragana – šī vārda labākajā nozīmē.

Nākamreiz, kad vēlēsies apvainoties, padomā:

  • Ko man dos mans aizvainojums?
  • Ko es saņemšu, kad būšu aizvainota?
  • Vai manas attiecības uzlabosies, pateicoties šim aizvainojumam?
  • Vai mana dzīve kļūs labāka, skaistāka, priecīgāka?
  • Vai mans ceļš kļūs garīgāks?
  • Vai tas man atnesīs kaut nedaudz vairāk attīstības un izaugsmes?

Tu noteikti jautāsi: «Un ko darīt, ja cilvēks dara patiesi nepatīkamas lietas (apvaino, pazemo, izsmej?) Vai arī uz viņu nevajag apvainoties?

Protams, ne! Ja tu neapvainojies, tas nenozimē, ka esi kļuvusi par atkritumu kasti, kurā citi var izmest visu, ko vēlas.

Es ari par to daudz domāju un man atnāca lieliska frāze:
«Es neapvainojos – es izdaru secinājumus».

Ja cilvēks kaut reiz ir uzvedies bezkaunīgi, tu nenoreaģēji un viņš turpina to darīt otro, trešo un ceturto reizi – ko tur apvainoties? Izdari secinājumus, kāpēc tev vispar vajadzīgs tāds cilvēks? Ja tavi tuvinieki slikti pret tevi izturās, tad tas ir zvaniņš no Visuma par to, ka laiks strādāt ar sevi un ar savām attiecībām.

Raksti vēstules. Praktizē piedošanu. Mācies pareizi runāt ar vecākiem cilvekiem, ar vienaudžiem, ar bērniem. Risini situāciju kā ragana. Klusi. Mierīgi. Neizejot no mājas. Tāpēc es savā praksē dalos ar cilvēkiem dažādās tehnikās.

Aizvainojums nerisina problēmu – tas to palielina. Atsakoties no negatīvajām emocijām apzināti, ar prieku. tas ir lieliski, kad vari regulēt savu noskaņojumu un garastāvokli.

Es labi atceros vienu neizdevušos dienu: viss bija ne tā, kā man gribējās. Dienas beigās vīrs mani aizveda uz kino. Taču man garastavoklis bija briesmīgs. Un mans gudrais vīrs man teica:

— Saproti, tagad jau viss ir noticis tā kā noticis. Mēs vairs nevaram izmainīt situāciju, bet mēs varam ieraudzīt kaut ko labu, tajā, kas notiek. Tu vari pamēģināt ar gribasspēku izmainīt savu garastāvokli no slikta uz priecīgu? Vienkārši iedomāties, ka tev iekšā ir tāds urbītis, kas vienkārši ir japaceļ, pamēģini, lūdzu!»

— Labi — es pamēģināju. Un man izdevās. Es pēkšni ieraudzīju, ka visapkārt ir Visuma pozitīvās zīmes. Tas it kā uzmundrināja mani. Un tā mēs pozitīvā noskaņojumā devāmies uz kino.

Bet ja nu tev ir vēlēšanās paskumt (tā taču mēdz būt, ka vienkāri ir skumji), tad skumsti apzināti, ar gaišām skumjām, nemeklē iemeslus, nepārspēlē to uz citiem cilvekiem. Sievietes karma bieži atstradājas caur garastāvokli, tāpēc, ja skumjas ir atnākušas un tev gribās tajās ieslīgt, pabrīdini tuviniekus: «man gribas nedaudz paskumt, tāpat – vienkārši, bez iemesla» un skumsti uz veselību. Tas padarīs tavas attiecības ar sevi un cilvēkiem daudz apzinātākas un harmoniskākas

Šobrīd es arvien vairāk izzinu sievietes prātu, to, kā tas darbojas un meklēju veidus, kā padarīt šīs zināšanas pieejamas pēc iespējas vairāk sievietēm, lai pašas mēs spētu to pārvaldīt. Tas ir ļoti interesants process, un tā atveras ļoti daudz jaunas iespējas. Šis raksts ir tikai sākums.

Es to uzrakstīju tāpēc, lai jau šodien tu varētu sākt atsekot savas reakcijas, paskatītos uz tiem cilvēkiem, kuriem esi deliģējusi savas dzīves pārvaldīšanu un padomāt par to, vai dzīve, kādu to tu šodien dzīvo, ir tā, ko tu vēlētos dzīvot arī turpmāk? Vai arī tu vēlētos, lai tava dzīve kļūtu daudz priecīgāka un vieglāka?

Padomā JAU TAGAD!

P.S. Šī pritča padziļinās tavu izpratni par to, ko runāju:

Kāds cilvēks publiski apvainoja Gudro:
– Tu esi neticīgais! Tu esi dzērājs! Melis! Zaglis!
Gudrais tikai pasmaidīja.
Labi ģērbies jauneklis, kurš vēroja šo scēnu, jautāja Gudrajam:
– Kā gan tu vari paciest tādus apvainojumus? Vai tiešām tev nav sāpīgi?
Gudrais atbildēja:
— Ja tu gribi uzzināt manu noslēpumu, tev nāksies doties man līdzi.
Gudrais paņēma jaunekli aiz rokas un ieveda vecā šķūnī. Tur stāvēja veca lāde. Gudrais izvilka no lādes vecu, saplēstu halātu un pameta jauneklim:
– Piemēri, tev derēs!
Jauneklis izbrīnīts paskatījās uz Gudro un jautāja:
– Kāpēc man tērpties skrandās? Tu taču redzi, ka esmu pieklajīgi ģērbies? Vai tu esi jucis?
Un nometa zemē veco halātu.
– Pievērs uzmanību, – teica Gudrais, – nez kāpēc tu nevēlējies piemērīt vecas skrandas. Tāpat, kā es nesāku piemērīt netīros vardus, kurus man veltīja šis cilvēks. Vai tu varēsi apvainoties par apvainojumiem, ja sapratīsi sevī stingri un noteikti, ka apvainojumi tās ir tās pašas skrandas, kuras tev pamet sveši cilvēki. Protams, neviens neliedz tev tās piemērīt un pat valkāt, ja nu pēkšņi tev izrādās, nav savu drēbju.

Mīlestībā: Jūsu Jūlija Sudakova

Tulkoja: Ginta FS

10 “caurumi”, pa kuriem aiztek enerģija

energija

Ir darbības, ar kurām cilvēks sevi padara vāju un iztērē savu dzīves enerģiju.

1. Nepabeigtas un līdz galam nepadarītas lietas.

Katru reizi, kad tu sāc darīt kaut ko, un tā arī līdz galam to neizdari, velti tiek tērēti ne tikai materiālie resursi. Psihē, tāpat kā datorā paliek “uzkāries” process, kurš var būt pat ir neapzināts, taču patēŗē enerģiju un resursus. Tas attiecas arī uz dotiem un neizpildītiem solījumiem un nenomaksātiem parādiem. Tāpēc labāk neuzņemties vairāk kā varam “panest”.

2. Meli citiem un sev pašam.

Kad cilvēks melo, viņam nākas patērēt milzīgu enerģiju, lai uzturētu izdomātos tēlus. Vēl bez tā izkropļota tiek enerģijas plūsma starp kakla čakru un sirds čakru. Krievu valodā saka: «кривить душой». No meliem tā patiešām plūst šķērsām. Tāpēc  ir vērts atbrīvoties no augstprātības, sevis mānīšanas un izlikšanās par to, kas neesi.

3. Aizvainojums, noslēgšanās sevī un jebkuras citas pašizolācijas formas.

Cilvēks ir atvērta enerģētiskā sistēma. Ja to aizvērt un izolēt, tas sāk novājināties. Tieši tāpat, kā pie pilsētas, ostas vai valsts blokādes. Kā tikko tiek fiziski, ekonomiski un pat informātiski izolēts kāds objekts – tas sāk nīkt. Kad tas notiek, kad atsakies no savām radniecīgajām saitēm, aizmirsti savus senčus, nenovērtē zemi, kur esi dzimis, apvainojies uz cilvēkiem, tu zaudē enerģiju. Kad cilvēks nepieder kādai kopienai, cilvēku grupai un visu laiku paliek viens, arī tad viņš kļūst vājš. Kad zaudē saikni ar Dievu un savas kultūras egregoru – tas atkal nozīmē enerģijas zaudēšanu.

4. Bailes, neuzticēšanās, nevajadzīgs naidīgums.

No bailēm un neuzticēšanās notiek tas pats, kas tad, kad esi apvainojies. Velti tiek tērēta enerģija, jo organisms visu laiku atrodas agresīvā kara stāvoklī – gatavs cīnīties, aizsargāties vai bēgt. Tas ļoti nogurdina.

5. Fiziskās, emocionālās vai informatīvās pārslodzes un fizisko vingrinājumu trūkums. Kā arī kontakts ar dabu un atdzišana.

Kad cilvēks sevi pārslogo ar darbu vai pārliekiem pārdzīvojumiem, spēki zūd. Paši to jūtat! Kad smadzenes apstrāda informācijas kalnus, tiek tērēta milzu enerģija. Tukšiem pārdzīvojumiem velti tiek iztērēti virsnieru hormoni, kas noved pie nieru mazspējas.

6. Nepareizs un nepietiekams miegs.

Gulēt ir jāiet šodien un jāmostas rīt – šim teicienam ir dziļa jēga. Ja guļam nepareizā laikā un neizguļamies, organisms nespēj pilnvērtīgi atjaunot savus spēka resursus. Uzkrājas toksīni, sajūk bioritmi, un smadzenes “pārkarst”. Tas itin bieži noved pie depresijas un nevēlēšanās dzīvot.

7. Pārēšanās, saindēšanās ar alkoholu, tabaku un narkotikām.

Šķiet, ka nav vērts lieku reizi atgādināt par šo netikumu postošajām sekām.

8. Liekas, tukšas runas, iekšējais dialogs un steiga.

Daudziem tas šķiet nesvarīgi, taču patiesībā, visās šajās lietās aizplūst neiedomājami daudz mūsu enerģijas, ko būtu varējuši izmantot radošai dzīvei. Pa īstam šo atsķirību var sajust pēc klusēšanas prakses.

9. Slimības, neārstējamas traumas, jebkuras ārējas dabas iedarbības, parazīti un enerģētiskie vampīri.

Arī skaidrs, ka dzīvojot starp cilvēkiem, kuri sūdzas, liek justies vainīgam, aprunā u.t.t. nav iespējams saglabāt savu enerģiju. Tas pats attiecas uz ģeopatogēnajām zonām, rūpniecisko piesārņojumu, traumām u.t.t.

10. Viens no spēcīgākajiem enerģijas pārtēriņiem ir seksuālās pārmērības.

Zema seksuālā kultūra un šī procesa neizpratne, izraisa enerģijas zudumus, bieži vien – neatgriezeniskus. Par to liecina daudzu pornoaktieru neapskaužamie dzīvesstāsti.

Atliek vien atgādināt, ka par to, kā mēs tērēsim un atjaunosim savus enerģijas resursus, atbildīgi esam mēs paši.

Avots: econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ilustracija  ©Johans Heinrihs Fisli