Pateicos tev, mans aizvainojum!

pateiciba

Pateicos Tev, mans aizvainojum! Tu esi mans skolotājs. Tu man rādi to, kur un kā es sevi nepietiekami stipri mīlu. Tā Tu man palīdzi augt, palīdzi man mīlēt sevi vairāk, tātad mīlēt vairāk arī citus cilvēkus un visu pasauli.

Aizvainojums ir vien tava ierastā reakcija uz kādiem citu cilvēku vārdiem vai rīcību, uz dzīvi, uz Dievu. Un tāpat, kā jebkuru citu ieradumu, tu to vari izmainīt.

Aizvainojums ir sāpes. Ja ir sāpes, tas nozīmē, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju uz situāciju vai vārdiem. Šī izvēle ir nepareizā, un tāpēc arī rodas dvēseles sāpes.
Piemēram, kad jūti fiziskas sāpes kādā orgānā, tu saproti, ka kaut kas ar šo orgānu nav kārtībā un, visticamākais, tu nesāksi domāt, ka šis orgāns tev sāp kāda cita cilvēka vainas dēļ. Tu vienkārši sāksi meklēt šo sāpju celoni un meklēsi veidu, kā to risināt.

Tas pats arī attiecas uz dvēseles sāpēm, arī – aizvainojumu. Aizvainojuma sāpes ir kā lakmusa papīrītis tavai kļūdainajai attieksmei, pirmkārt, pret sevi. Sāpes tev parāda, ka tu sev nedod pietiekami daudz mīlestības. Rezultātā ir  pazemināta pašcieņa, pašvērtējums un tu spēlē upura lomu.

Mūsu ķermenis, mūsu psihe, mūsu smadzenes ir veidotas ļoti gudri. Un, kad mums sāp – ir absolūti adekvāta šāda ķermeņa, psihes, smadzeņu reakcija, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju un ar radušos sāpju palīdzību, tu uzreiz to jūti. Vienkārši esi uzmanīgs un labestīgs pret sevi, tu vari kontrolēt savu reakciju un izdarīt citu izvēli. Tas ir tikai negatīvs ieradums, kuru tu esi spējīgs mainīt.

Ne reakcijai jāvada tevi, bet tev jābūt savu reakciju saimniekam, savu garastāvokļu saimniekam. Neviens un nekas nevar tevi vadīt, tikai TU PATS – savs saimnieks un valdnieks.

Ārā spīd saule, vai virpuļo sniegpārsliņas – viena par otru skaistākas, vai arī tu staigā pa peļķēm, kurās atspoguļojas debesis. Var teikt, ka šajā brīdī tu staigā pa mākoņiem, taču tu to nemaz nepamani, tāpēc, ka šajā brīdī tevi piepilda aizvainojums, tev sāp.  Un šajā brīdī tu paej garām skaistai dzīvei, kas vienmēr tev piedāvās bagātīgu izvēli, kā labākajā restorānā.

Bet, tā vietā, lai katrā mirklī atrastu kaut ko gaišu, interesantu un patīkamu, daudzi cilvēki vārās savā problēmā, aizvainojumā un slimīgās domās. Un šīs domas, kā nodrillēta plate, smadzenēs tik un tin vienus un tos pašus vārdus, vienu un to pašu bildi, un aizvainojums aug augumā. Jā! No tā ne vienmēr ir viegli atbrīvoties.

Tomēr pacenties pārstāt sevi mocīt, sāc izradīt pret sevi un savām jūtām mīlestību, rūpes, cieņu. Kāda iemesla deļ gan ēst sliktu ēdienu, ja tev dod daudz ko garšīgu, un bieži vien par pieņemamu cenu?!

Iespējams, tu vēlies iebilst un teikt: “Kā tad tā? Mani taču aizvainoja!”

Protams, pāridarītājs var censties pat apzināti nodarīt tev sāpes. Šajā gadījumā arī viņš rīkojas nemīlestības pret sevi vadīts – vai nu aiz bailēm, vai atriebības. Kad tevī būs pietiekami atvērusies mīlestība, tu varēsi pret šo cilvēku attiekties ar lielāku sapratni un mazāku aizvainojumu, vai vispār bez tā. Tu spēsi šim cilvēkam pateikt labus vārdus, tev pietiks vieduma un mīlestības, lai viņu nomierinātu un viņam palīdzētu. Tu spēsi transformēt un izšķīdināt viņa negatīvu.
Otrs, daudz biežāks variants ir tas, kad aizvainotājs vispār nemaz nezin, ka nodarījis tev sāpes. Viņš vispār netaisījās tevi aizvainot un nezināja, ka var kaut kā tevi aizskart. Iespējams, viņš izmantoja nepareizo intonāciju, vai ne gluži īstos vārdus, vai kaut kā neveikli uzvedās, vai pateica kaut ko, varbūt tāpēc, ka viņš nemaz savādāk neprot. taču viņš to nedarīja ar mēŗķi tevi aizvainot. Katrs no mums ir bijis dzīvē tādā situācijā, kad kāds cits uz mums ir nepelnīti apvainojies.

Trešais variants, kad apvainotājs patiešām ir netaisnīgs pret tevi. Tas notiek dēļ tā, ka viņš nezin, nesaprot vai neredz pilnu situācijas ainu. Un šajā gadījumā tev gluži vienkārši situācija ir jāpaskaidro un jāizstāsta. Un te nu abi savā starpā variet vienoties.

Kad rodas aizvainojums, tu un tavs aizvainotājs atrodaties vienā enerģētiskajā sasaitē, sanāk, ka abi esat sasieti. Un, ja nespējat vienoties, tad pietiktu ar to, ja kaut viens no jums abiem spētu izmainīt savu attieksmi pret sevi (piemēram, spētu iziet no upura lomas), vai attieksmi pret savu oponentu vai pašu situāciju. Tad notiek enerģētiskā izmaiņa starp jums, un šī negatīvā sasaiste pati no sevis pazūd. Un otrs cilvēks, pat neapzinoties to, kas noticis, jau sajūt atvieglojumu. Vienu vārdu sakot, jūs abi esat ieguvēji.

Ja tev ir apnicis apvainoties, tu vari pielietot sekojošu metodi.
Tajā brīdī, kad rodas aizvainojums, vai ir slikts garastāvoklis, saki sev: “Stop! Kas notika? Kāpēc man ir slikti?” Attin filmu nedaudz atpakaļ un pameklē tas domas, kuras tev bija pirms brīža. Pāršķiro tās. Tā var būt ļoti smalka domiņa, kas cenšas noslēpties. Bet tikko kā tu to uztaustīsi, tu to sajutīsi. Pēc tam, kad esi šo domu atradis, pameklē tās vietā citu domas variantu. Meklē līdz brīdim, kamēr sajutīsi atvieglojumu, bet labāk pat prieku.
Šīs sajūtas apstiprinās to, ka tu meklē pareizi, ar mīlestību pret sevi. Un pēc tam sev atgādini šo jauno domu. Tavas smadzenes centīsies atgriezt tev sen ierasto aizvainojuma reakciju. Tāpēc tev jāpalīdz sev atgadināt savu jauno, pozitīvo domu, lai veidotu sev jaunu ieradumu – domāt pozitīvi.
Te nu var palīdzēt afirmācijas (pozitīvi apgalvojumi, kas tevi priecē) + lūgšanas (vēršanās pie Augstākajiem spēkiem, pie Dieva, Debesīm – kā vien tu labāk to jūti) + pateicības sajūta.

Pateicības sajūta ir ārkartīgi spēcīgs portāls, lai tu varētu pieņemt Dievišķo Mīlestību. Lai palīdzētu sev to labāk sajust, atslābini sejas muskuļus, viegli pasmaidi piepaceļot zodu nedaudz augšup un domās izsaki visu, par ko esi pateicīgs, iedomājies kā svaiga gaisa plūsma apņem tevi, riņķo ap tevi un paceļas augšup Visuma apskāvienos. Tā ir ļoti efektīva formula: priecīgs apgalvojums kopā ar lūgšanām un pateicības sajūtām.

Ja jūti, ka tev ir zema pašapziņa un pašcieņa, skaļi vai domās vari izteikt vārdus: Pateicos jums, Debesu Spēki, es cienu un novērtēju savas jūtas, savus darbus, savus uzskatus un savu viedokli. Es cienīgi dzīvoju uz šīs Zemes, man ir priecīgi, viegli un komfortabli.
Ir svarīgi, ka tu pats izdomā savus pateicības vārdus, no kuriem tava sirds gavilē, tu vari dziedāt un sist plaukstas. Tu vari meditēt, izmantot dažādus vingrinājumus, kas sagādā tev prieku – esi pateicīgs, nodarbojies ar sportu, fitnesu, paņem pie rokas savus Eņģeļus un radi pats savu dzīvi kā augstāko labumu sev un citiem.
Visums būs priecīgs un pateicīgs Tev par Tavu izaugsmi, par Tavu attīstību, par pozitīvo emociju izvēli un balvā tu saņemsi daudz skaistu dāvanu!

Autors: nezināms
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kā vispār var teikt, ka diena ir slikta!

paris

Tas, kas tev ir – tā ir dāvana, ne parāds. Un, lūdzu, pārstāj jaukt!
Tas, kas tev ir šodien – tiek dots avansā nevis parāda dzēšanai. Tev vispār neviens neko nav parādā. Vēl jo vairāk – Dievs! Šī, it kā vienkāršā doma ir pazudinājusi daudzas dzīves. Kaut kādā savas dzīves momentā es pilnībā no savas leksikas izslēdzu vārdu “parādā” un pēc tam arī izsledzu cilvēkus, kuri nemitīgi šo vārdu atkārto. Tev neviens neko nav parādā: ne valsts, ne vecāki, ne draugi, ne daba, ne Dievs!

Viss, kas tev šodien ir – ir tavs vakardienas auglis un avanss par tavu rīdienu. Ja kādam ir kaut kas vairāk, vai mazāk, secinājums uzprasās pats: ar ko gan viņa “vakar” un “rīt” atšķiras no tavējā?

Šodien cilvēki ir tik ļoti koncentrējušies uz to, kas viņiem trūkst un ir – ne tā un, ja pavisam nopietni, tad visa nelaime ir savas dzīves un “tā puiša, kas dzīvo labāk par tevi (kā tev šķiet)” dzīves salīdzināšanā

Taču lielākā ironija: ka neviens nedzīvo labāk par tevi! Tā vai citādāk, bet visi dzīvo līdzvērtīgos apstākļos, tajos, kurus paši sev radījuši un tajos, kuri der. Kādam der dzīvot pussabrukušā mājā, audzējot vistas un mājlopus, kādam Singapūrā – paša debesskrāpja augšstāvā. Un starpība nav naudā vai iespējās, vai kādos citos ārējos atribūtos, atšķirība ir attieksmē pret sevi un nolūkos attiecībā uz savu dzīvi. Visiem tiek dots līdzīgi, pat tad, ja tu domā, ka tas tā nav.

Es bieži vien dzirdu ļaudis runājam: “darbā notiek gatavais ārprāts, priekšnieks ir briesmonis un diena slikta”, un, jo biežāk to dzirdu, jo vairāk man gribas teikt:
“Tātad, tu šodien pamodies siltā mājā, blakus savam mīļotajam cilvēkam, piecēlies uz savām divām kājām, nomazgājies dušā, kurā tecēja silts, tīrs ūdens, iztīrīji zobus ar zobu pastu un birstīti, kurus pats esi izvēlējies, paēdi gardas brokastis, kuras pats izvēlējies. Tu taču nesēdēji slēpnī, lai nomedītu medījumu, tev nebija jāmeklē paslēpne, kur vista sadējusi olas, un tev nebija jāsēj un jāpļauj, lai iegūtu maizi, kas tev uz galda: tu vienkarši piegāji pie burvju skapja, kurš pats uztur īpašu temperatūru, lai tavs ēdiens nesabojātos. Tu sēdēji pie galda, droši vien vēl brokastu laikā paršķirstīji bildes savā telefonā vai planšetē, vai paskatījies TV. Pēc tam uzvilki savas paša! tīrās! skaistās! drēbes un brauci!!! uz darbu! ne jau jāšus uz trakojoša rumaka!!! Uz darbu, kurš tev patīk, ja jau reiz tu to izvēlējies no tā milzīgā klāsta. Tur tu pastrādāji, tā vai citadāk palīdzot sev un pasaulei, protams gūstot ko jaunu savai izaugsmei, papusdienoji un devies mājās – uz savām divam kājām un droši vien vēl tīri ērtā un skaistā mašīnā. Pa ceļam piezvanīji saviem vecākiem! Vai ne? (ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nav redzējuši savus vecākus un nekad nav izjutuši gādību un rūpes).

Tad tu sazvanījies ar saviem draugiem (ar cilvēkiem, kuri pieņem tevi ar visām tavām dīvainībām visās tavās dzīves situācijās, kuri tev palīdzēs pat no degošas mājas iznest pašu vērtīgāko). Tu atbrauci mājās, kur tevi, iespējams, gaida ar siltām vakariņām!!! (pēc tam, kad 18 gados es  sāku dzīvot viena, un atbraucu ciemos pie vecākiem, un mamma man saklāja galdu un man vajadzēja vien nolikt uz krēsla savu dibenu, paņemt galda piederumus un ēst: es biju šokā, jo sapratu, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies par to, cik tā ir milzīga laime, ka viss ir sagatavots: jo kopš dzīvoju viena no brīža “gribu ēst” līdz brīdim “ēdu” var paiet paris stundas).
Pēc tam tu atkal ieej dušā un gulies mīkstā tīrā gultiņā, apskauj mīļoto cilvēku – tikpat dzīvu un veselu, kā tu pats, adekvātu, kurš mīl tevi un katru dienu pieņem tevi tādu, kāds tu esi.

Kā tu vispār vari teikt, ka tava diena ir SLIKTA?
Nezin kāpēc mēs domājam, ka būsim laimīgi tad, kad nopirksim villu Bali. Vai, kā minimums, iekrāsim tai naudu. Un Dievam pateiksimies tad, kad viņš mums nomaksās hipotekāro kredītu.

Man ļoti patīk kāda nesen izlasīta frāze: “Mūsu dzīve ir tik ātra, ka “rīt” ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas dārgas minūtes aizvainojumiem, sirdi traumējošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam viens otram pateikt, ka mīlam. Vienkārši pateikt. Pamosties no rīta pateikties dzīvei par to, ka bēda apgāja mūs ar līkumu”.

“Domā par to, cik daudz kas tev ir. Šī doma vienmēr vairos tavus spēkus. Grūtības gadās, taču tās gadās tāpēc, lai mēs kļūtu laimīgāki”.

Iedomājies, tu atnāc mājās, dāvini savam mīļotajam to, ko viņš gribēja: ziedus, ja sieviete, polo, ja vīrietis, bet mīļotais paņem šo dāvanu bez smaida, bez pateicības, it kā teikdams: kad Porshe uzdāvināsi, tad arī pateikšos. Bali, un Porche būs tam, kurš līdz tam bija pateicīgs pat par nemazgātu ābolu.

Atrodi savā bezgala aizņemtajā grafikā laiku, lai pateiktos Dievam par visu skaisto, kas tev ir dots.
Un noteikti saki mīlestības vārdus.
Autors: Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc gudri cilvēki nekad neapvainojas

kartupeu maiss

Dzīve ir pārak īsa, lai to tērētu apvainojoties.
Cik gan bieži mēs vēlamies nopirkt burvju tableti, lai atrisinātu visas savas problēmas ar vienu piegājienu. Vienmēr kaut kas notiek ne tā, kā gribētos un grūti ar to visu tikt galā, kad šķiet, ka viss ir pret tevi. Viss pēkšņi no priecīgi krāsainā ir pārvērties melnbaltā, un tik ļoti gribās, lai viss pēc iespējas ātrāk beigtos

Un ir sajūta, ka aizvainojums tevi cieši tur, un tu nespēj elpot pilnu krūti. Pretīga sajūta. Taču no šī aizvainojuma var atbrīvoties un dzīvot fantastiski laimīgu dzīvi. Taču, lai to izdarītu, katru dienu ir cītīgi jātrenējas. Un tas ir tā vērts.

No kurienes aizvainojums?

Tas rodas tad, kad mums tuvu cilvēku rīcība nesakrīt ar to, ko mēs no viņiem gaidām. Tā arī saka: veltīgas gaidas.

– Tu gaidi, kad tavs mīļotais vīrietis pats sapratīs, ka tev ir vajadzīga palīdzība, un tev nevajadzēs to viņam skaļi palūgt.
– Tu gaidi, kad bērna tēvs atcerēsies, ka bērnam bērnudārzā šodien svētki, un apvainojies, ka viņš to aizmirsa.
– Tu gaidi, ka vecāki tev palīdzes, bet viņi atbild, ka savi bērni jāaudzina katram pašam.

– Tu no draudzenes gaidi sapratni, bet viņa pilnībā ir nodevusies savu problēmu risināšanai.

Piemēru ir tūkstošiem, taču katrā no tiem būs kāda neattaisnotās cerības un rezultātā vilšanās. Pie kam, jo spēcīgākas tavas gaidas, jo ilgāk tu auklēsi savu aizvainojumu.

No kurienes šīs gaidas?

Cilvēki, kuri bieži apvainojas, zemapziņā uzskata, ka citi viņiem kaut ko ir paradā.
– Vīram jāpienes kafija gultā un jānēsā tevi uz rokām…
– Bērniem jāklausa un labi jāmācās…
– Draugiem jāpalīdz grūtā brīdī…
– Vecākiem jāmīl savi bērni un viņi jāatbalsta…
Tas izklausās pazīstami?

Un tad, kad visi notikumi sāk notikt gluži otrādi, ne tā kā viņam gribētos, cilvēks jūtās vīlies. Vilšanās, kuras cēloņus viņš nemeklē sevī, bet gan ārpasaulē. Meklē un atrod Un diez vai šajā brīdī saprot to, ka pats ar savām rokām nodara sev sāpes.
Es atkārtošu: apvainojoties tu PATS SEV NODARI SĀPES, cerot, ka saņemsi no otra cilvēka to, ko pats sev NEESI IEDEVIS.

Skolnieks jautāja skolotājam:
— Tu esi tik gudrs un vienmēr labā garastāvoklī, nekad nedusmojies. Palīdzi man arī kļūt tādam.
Skolotājs piekrita un palūdza atnest kartupeļus un caurspīdīgu maisu.
— Ja tu uz kādu sadusmosies un apvainosies, paņem kartupeli. Vienā pusē tam uzraksti savu vārdu, otrā – tā cilvēka vārdu, ar kuru ir konflikts. Pēc tam ieliec kartupeli maisā.
— Un tas ir viss? Neizpratnē jautāja skolnieks.
— Nē, — atbildēja skolotājs. Tev šis maiss vienmēr jānēsā sev līdzi. Un katru reizi, kad tu sadusmosies un apvainosies uz kādu, ieliksi maisā vēl vienu kartupeli.
Skolnieks piekrita. Pagāja kāds laiks. Maiss lēnām pildījās un kļuva arvien smagāks. To bija ļoti neērti nēsāt sev līdzi. Piedevām kartupeļi tajā sāka pūt, pārklāties ar glumu kārtu un nejauki smakoja.
Skolnieks atkal atnāca pie skolotāja un teica:
— To vairs nav iespējams paciest. Maiss ir smags, kartupeļi tajā sapuvuši un smako. Labāk piedāvā man ko citu!
Bet skolotājs atbildēja:
— Paskaties uz šiem kartupeļiem! Tas pats arī notiek Tavā dvēselē. Kad tu uz kādu dusmojies un apvainojies, tev dvēselē parādās smags akmens. Vienkārši tu to sākumā neievēro. Pēc tam šis akmens kļūst arvien lielāks un lielāks. Rīcība pārvēršas ieradumā, ieradums pārvēršas par raksturu, kas, savukārt, rada smakojošus netikumus. Šo nastu ir grūti nesajust, tā ir pietiekami smaga, lai visu laiku nēsātu līdzi. Es devu tev iespēju pavērot šo procesu no malas. Katru reizi, kad nolemsi apvainoties vai apvainot kādu, padomā, vai tev šis akmens ir vajadzīgs?
Aizvainojums ir tikai tas, kas tavā galvā. Iemācījies atbrīvot savu galvu no šīs sapuvušās smakas, tu kļūsi pa īstam laimīgs cilvēks.

Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pati spēcīgākā psihotrauma – PAZEMOJUMS

pazemojums3

Pati spēcīgākā psihotrauma ir pazemojums. Smadzenes daudz ko var pārdzīvot un saprast, un no tā visa saņemt mācību nākotnei. Bet pazemojumu – nevar. Par to runā psihologs Anna Kirjanova.
Pazemojums ar to arī atšķiras – ka tā ir bezatbildes reakcija. Pazemot var tikai pie noteikuma, ka cilvēks nevar atbildēt. Tāpēc arī pazemo bērnus un tos, kuri kādu iemeslu dēļ ir spiesti paklusēt un paciest. Un pēc tam raudāt, vai arī, gluži otrādi, neveikli smaidīt, kaut ko purpinot, doties tur, kur acis rāda ar smagu sajūtu krūtīs…

“Nekas, nekas…. Padomā, pazemoja visu priekšā. Bet taču neiesita! Vai arī pazemoja aci pret aci – tā kā neviens jau neuzzinās. Nekā briesmīga!”

Tas IR briesmīgi, jo tieši pēc pazemojuma notiek suicīds un visdažādākās psiholoģiskās izmaiņas. Arī tad, ja psihe ir vesela, nogulsnes paliek uz mūžu. Cilvēks ir gatavs darīt jebko, lai tikai to aizmirstu, bet neaizmirstas – un tāpēc tā arī ir vissāpīgākā psihotrauma.
Pazemoja priekšnieks, pārrunās pazemoja, uzdeva pazemojošus jautājumus un izteica pazemojošas piezīmes. Pazemoja veikalā, slimnīcā, valsts iestādē, nācās pieciest – ko citu darīsi?

Dzejnieku Rubcovu pazemoja brāļi – rakstnieki. Viņi visi devās izbraucienā ar tvaikoni.. Visi iekārtojās kajītēs, bet Rubcovu izmitināja koridorā – viņš taču bija nabags dzērājs no bērnu nama, viņam koridorā pagulēt nebūs nekādas vainas. Tiesa, dzejnieki visu laiku viņam jautāja, vai viņš jūtas ērti un viņš atbildēja, ka jūtas ērti. pateicos! Bet pēc tam sāka dzert un drīz arī gāja bojā. Kaut arī viņam koridorā bija ērti, droši vien briesmīgi bija dvēselē.

Un vienīgais veids, kā tikt galā ar pazemojumu – tomēr atbildēt uz to. Pat tad, ja esi no šiem ļaudīm atkarīgs – vienalga atbildēt mierīgi un adekvāti. Tāpec, ka nekāda nauda un labas un mierīgas attiecības nekompensēs to traumu, kas gūta tad, kad tevi pazemo.
Un, jo stiprāk tevi pazemoja, jo augstāk pacēla savu pašapziņu – kā šūpolēs, kur viens augšā, bet otrs – lejā. Vajag atsperties un nomainīt pozīciju, jo citas izejas nav. Un pateikt, ka koridorā ir neērti gulēt – tas pat idiotam ir skaidrs. Ir pretīgi saņemt bezkaunīgas vēstules. Klausīties apvainojumos ir nepieņemami.

Vajag aiziet un apgulties galvenā rakstnieka dīvānā kajītē – tur ir ērti. Un kas būs pēc tam – kā likums, nekas. Tie, kuri citus pazemo ir bailīgi cilvēki, un diez vai viņi būs spējīgi tevi padzīt un turpināt pazemot. Kā tikko būs atbildes reakcija, nebūs pazemojumu – lūk, uz ko fokuss. Sist nevajag. Lamāties nevajag. Un paskaidrot neko nevajag, kā teica Visockis. Ērti ir gulēt dīvānā – es teikšu…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vecāku mīlestība: pateicība aizvainojuma vietā

veci_cilveki30

Ja  tev šobrīd vai arī kādreiz ir bijusi aktuāla tēma par aizvainojumu uz vecākiem, vai arī tu domā “vecāki man iedeva pārāk maz materiālā un tāpēc man tagad ir tik grūti”, un arī vienkārši tad, ja tu viņus ļoti, ļoti mīli, tad šis raksts ir domāts tieši tev!

Aizvainojuma vietā pateicība vecākiem

Kā tu domā, vai viņi tev to visu iedotu, ja saprastu, kas tieši ir vajadzīgs un kā to iedot? Iedotu, noteikti iedotu, vecāki vienmēr saviem bērniem grib iedot visu labāko.

Tātad, neiedeva nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nevarēja un viņiem pašiem tas ļoti sāp – tas ir tas, kas attiecas uz mīlestību.

Bet pārējo nevarēja iedot tāpēc, ka viņiem uzradies tu. Viņi prata dzīvot bez tevis, bet neiemācījas ar tevi. Ta mēdz gadīties. Mēs visi esam dzīvi cilvēki.

Tā tikai šķiet, ka vecākiem noteikti jābūt stipriem un visu varošiem, bet viņi ir trausli – tādi paši kā tu.

Viņi rīkojās ne paši no sevis, bet ar tevi, tevis deļ, tu biji tajā iesaistīts.

Pat vairāk. Tu biji iemesls, kura dēļ viņi sev atteica to, par ko tu šobrīd esi uz viņiem aizvainots. Tu esi vienīgais iemesls, kuram tika atdots viss.

Tev šobrīd ir grūti? Jā. Tikpat grūti bija arī taviem vecākiem, kuri neprata to darīt tāpat, kā to neproti šobrīd darīt tu.

Vai tu vari viņus saprast, skatoties uz sevi?

Tikai tev šobrīd ir daudz vairāk iespēju, tu dzīvo citā laikā un pasaule tev apkārt ir cita.

Bet ar tām iespējām, kas bija viņiem, bija vēl drūmāk.

Viņiem arī bija grūti. Domā, viņi nevēlējās iedot tev vairāk? Domā, viņi neredzēja to, ka kāds cits var, bet viņi nevar?

Taču viņi tik un tā izdarīja visu, ko varēja. Viņi tev iedeva visu nepieciešamāko. Viņi sagatavoja tevi dzīvei, un nodrošināja ar visu nepieciešamo, kas pēc viņu saprašanas tev bija vajadzīgs, un kam viņi no sirds ticēja – tātad labāko, ko varēja.

Vai tagad tu jūti žēlumu pret viņiem? Jā, ir skumji redzēt, ka taviem mīļajiem nav visa tā labākā, kas varētu būt, kas varētu padarīt krāsaināku un patīkamāku viņu dzīvi.

Taču tev ir iespēja visu izmainīt. Ja tu spēsi atrast risinājumu sev, tu spēsi dot viņiem visu to, ko viņi ir pelnījuši.

Reiz viņi visu atdeva tev. Tagad tev ir iespēja pateikties viņiem – un padarīt viņu dzīvi laimīgāku.

Kā tikko tu iemācīsies nopelnīt, tu varēsi to izdarīt. Un tādēļ ir jāiemācās žēluma sajūtu pārvērst pateicībā.

Pateicība nodzēš aizvainojumu.

Tāpēc nebaidies mīlēt un pārdzīvot savu vecāku dēļ, nebaidies izjust sāpes, tas ir normāli, tu esi dzīvs, izlaid savu mīlestību no būra. Tev vēl ir laiks pateicībai, galvenais – paspēt.

Vai tava situācija var nozīmēt to, ka tev jau ir N gadu un tu pagaidām vēl neesi sasniedzis to dzīves līmeni, kuru vēlējies un tas nozīmē, ka neesi iemācījies nopelnīt pietiekoši?

Tu jau sen esi kļuvis pieaudzis un tad, kad tas notika, atbildība no vecākiem automātiski tika noņemta un pārgāja tavās paša rokās. Vai tu esi gatavs kaut ko darīt lietas labā un kaut ko iemācīties?

Vai vari katru reizi, kad aizvainojuma sajūta atgriežas, atcerēties to, ka jau sen tu pats, nevis tavi vecāki ir atbildīgi par tavu dzīvi?

Ja aizvainojums atgriezīsies, tas nozīmēs vien to, ka tu atkal esi atteicies no atbildības par savu tālāko dzīvi. Tad atkal atceries par to, ka atbildība ir tava un tātad arī tu pats vari visu izmainīt. Un dari to tikmēr, kamēr aizvainojums vairs neatgriežas.

Atbildība un Pateicība. Vecāki jau sen savu darbu ir izdarījuši un izdarījuši to tieši tik labi, cik varēja.

Tagad ir tava kārta sasniegt to dzīves līmeni, kuru tu vēlējies, pateikties saviem vecākiem un nodot jaunu, jau pavisam citu attiecību modeli saviem bērniem, lai arī viņi spētu sasniegt sev nepieciešamo līmeni tad, kad tas būs vajadzīgs.

Tu šeit un tagad vēlies labāko sev un saviem vecākiem, un kaut vai par šo vienu tu vari viņiem pateikt Paldies!

Lai garš un skaists mūžs mūsu vecākiem.
© Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc mani nemīl?

cietsirdiba

Cilvēks sevi – īsto parāda tad, kad mēs esam no viņa atkarīgi. Un dažkārt nākas būt atkarīgam. Bērns ir atkarīgs no vecākiem, sieva ar zīdaini uz rokām – no sava vīra, padotais no priekšnieka…

Un ļoti viegli ir pateikt – ej un kļūsti brīvs! Atbrīvojies no despota un tirāna! Tas ne vienmēr ir iespējams.

Diez vai bērns sāks meklēt jaunus vecākus, sieva mazpilsētā lepni aizies ar zīdaini uz rokām, un pēc tam iepazīsies ar miljardieri vai atvērs savu fitnesa centru tuvākajā ciemā… Un arī no darba ne vienmēr ir vienkārši aiziet, ne vienmēr ir alternatīva, un uz rokām vēl joprojām ir bērni….

Un tas, kurš ir atkarīgs, brīnišķīgi to saprot. Tev atklāti pārmet, norādot uz tavu nožēlojamo upura stāvokli. Izturas pret tevi kā pret mājdzīvnieku, kurš spiests pienest čības. Un kur gan tu liksies? Vai uzsit pa pakausi – kāpec gan nē? Tā tēvs audzina dēlu un seržants jauniesaucamo.
Un te nu ir ļoti svarīgi atcerēties: dzīve turpinās. Un atkarība reiz izbeidzas. Verdzības laiks reiz beidzas. Mazulis reiz izaug un sieva aiziet darbā. Bērns izaug un dodas prom no tēva mājām. Padotais saņem paaugstinājumu un kļūst par priekšnieku. Un arī dienesta laiks reiz beidzas.

Un tas, kuram žēl bija maizes gabala, vai kurš aizvainoja ar savu izturēšanos, paliek rūgtā nesaprašanā: “Kāpēc dēls nebrauc pie manis ciemos? Kāpec viņš mani neapsvaica dzimšanas dienā?”

“Kāpēc sieva no manis aizgāja pie cita?” – tāpec, ka viņa tevi vairs nemīl. Un saprata, kāds tu cilvēks esi. Lūk, arī aizgāja. “Kāpec mani skolēni mani ir aizmirsuši?” – tāpēc, ka viņiem ir nepatīkami atcerēties to, kā tu uz viņiem kliedzi un kā viņus pazemoji.

Kādu laiciņu pabiji kunga lomā un pietiek. Dzimtcilvēki un vergi, saņēmuši “brīvlaišanu” neatgriežas pie saviem kakla kungiem. Vēl jo vairāk – pie cietsirdīgiem vergu tirgotājiem. Kuri sēž un domā rūgtu domu: no kurienes gan šī briesmīgā vientulība? Par ko man tas?

Jādomā par nākotni. Vienmēr. Attiecības mainās, mainās spēku samēri un iespējas. Un nevajag aizskart tos, kuri ir no mums atkarīgi::ar pārmetumiem, iedunkāšanu un pazemojumiem…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Tava bērna veselība ir tavā varā

berna veseliba1

Jautājums:
Kā vecāku emocionālais fons ietekmē bērnu veselību? Kā kontrolēt savas emocijas, kad bērns slimo?

Bērni slimo ar saaukstēšanās slimībām un gripu tad, kad mammai ir iekšējs saspringums, aizvainojums, pretenzijas un neapmierinātība ar dzīvi. Ja mamma “bremzē” (nevirzās uz priekšu), pakārtojas, izrāda nepārliecinātību, apspiež sevī agresiju vai arī iestieg šajā agresijā, apvainojas un pauž savu neapmierinatību, bērni saaukstēsies, klepos un puņķosies

Tavs pirmais uzdevums ir – pateikties, pateikties, pateikties, Iedomājamies savu bērnu veselu un atkal pateicamies. Tev nav jānervozē, jāpārdzīvo un jāuztraucas (jāpiebāž bērns ar zālēm), jo tādā veidā tu tikai saasini situāciju.

Domājot radoši un izpildot pavisam īsu tehniku: uz 3 sekundēm, ne ilgāk, iedomājoties savu bērnu veselu un tūliņ pat pārslēdzoties, tu radi apstākļus viņa labai veselībai.

Nākamais svarīgais moments ir piedošana. Cik ļoti tu proti palūgt piedošanu, tik arī tavā dzīvē notiek tev patīkami notikumi.

Un treškārt tu nedrīksti veikt darbības, mānot sevi un uzdodot vēlamo par esošo! Tev godīgi ir jāatzīst: “Jā, man nav taisnība, jā, es pati radīju visus apstākļus sava bērna slimībai, jā, mans iekšējais stāvoklis neatbilda tam, kā tam būtu jābūt, un tāpēc mans bērns šobrīd slimo. Es to saprotu, pieņemu un pateicos. Es vēlos, lai vinš būtu vesels!” Tas atnesīs veselību tavam bērnam, Un nevis tas, ka tu uztrauksies, pardzīvosi un nervozēsi.
Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS