Pati spēcīgākā psihotrauma – PAZEMOJUMS

pazemojums3

Pati spēcīgākā psihotrauma ir pazemojums. Smadzenes daudz ko var pārdzīvot un saprast, un no tā visa saņemt mācību nākotnei. Bet pazemojumu – nevar. Par to runā psihologs Anna Kirjanova.
Pazemojums ar to arī atšķiras – ka tā ir bezatbildes reakcija. Pazemot var tikai pie noteikuma, ka cilvēks nevar atbildēt. Tāpēc arī pazemo bērnus un tos, kuri kādu iemeslu dēļ ir spiesti paklusēt un paciest. Un pēc tam raudāt, vai arī, gluži otrādi, neveikli smaidīt, kaut ko purpinot, doties tur, kur acis rāda ar smagu sajūtu krūtīs…

“Nekas, nekas…. Padomā, pazemoja visu priekšā. Bet taču neiesita! Vai arī pazemoja aci pret aci – tā kā neviens jau neuzzinās. Nekā briesmīga!”

Tas IR briesmīgi, jo tieši pēc pazemojuma notiek suicīds un visdažādākās psiholoģiskās izmaiņas. Arī tad, ja psihe ir vesela, nogulsnes paliek uz mūžu. Cilvēks ir gatavs darīt jebko, lai tikai to aizmirstu, bet neaizmirstas – un tāpēc tā arī ir vissāpīgākā psihotrauma.
Pazemoja priekšnieks, pārrunās pazemoja, uzdeva pazemojošus jautājumus un izteica pazemojošas piezīmes. Pazemoja veikalā, slimnīcā, valsts iestādē, nācās pieciest – ko citu darīsi?

Dzejnieku Rubcovu pazemoja brāļi – rakstnieki. Viņi visi devās izbraucienā ar tvaikoni.. Visi iekārtojās kajītēs, bet Rubcovu izmitināja koridorā – viņš taču bija nabags dzērājs no bērnu nama, viņam koridorā pagulēt nebūs nekādas vainas. Tiesa, dzejnieki visu laiku viņam jautāja, vai viņš jūtas ērti un viņš atbildēja, ka jūtas ērti. pateicos! Bet pēc tam sāka dzert un drīz arī gāja bojā. Kaut arī viņam koridorā bija ērti, droši vien briesmīgi bija dvēselē.

Un vienīgais veids, kā tikt galā ar pazemojumu – tomēr atbildēt uz to. Pat tad, ja esi no šiem ļaudīm atkarīgs – vienalga atbildēt mierīgi un adekvāti. Tāpec, ka nekāda nauda un labas un mierīgas attiecības nekompensēs to traumu, kas gūta tad, kad tevi pazemo.
Un, jo stiprāk tevi pazemoja, jo augstāk pacēla savu pašapziņu – kā šūpolēs, kur viens augšā, bet otrs – lejā. Vajag atsperties un nomainīt pozīciju, jo citas izejas nav. Un pateikt, ka koridorā ir neērti gulēt – tas pat idiotam ir skaidrs. Ir pretīgi saņemt bezkaunīgas vēstules. Klausīties apvainojumos ir nepieņemami.

Vajag aiziet un apgulties galvenā rakstnieka dīvānā kajītē – tur ir ērti. Un kas būs pēc tam – kā likums, nekas. Tie, kuri citus pazemo ir bailīgi cilvēki, un diez vai viņi būs spējīgi tevi padzīt un turpināt pazemot. Kā tikko būs atbildes reakcija, nebūs pazemojumu – lūk, uz ko fokuss. Sist nevajag. Lamāties nevajag. Un paskaidrot neko nevajag, kā teica Visockis. Ērti ir gulēt dīvānā – es teikšu…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Vecāku mīlestība: pateicība aizvainojuma vietā

veci_cilveki30

Ja  tev šobrīd vai arī kādreiz ir bijusi aktuāla tēma par aizvainojumu uz vecākiem, vai arī tu domā “vecāki man iedeva pārāk maz materiālā un tāpēc man tagad ir tik grūti”, un arī vienkārši tad, ja tu viņus ļoti, ļoti mīli, tad šis raksts ir domāts tieši tev!

Aizvainojuma vietā pateicība vecākiem

Kā tu domā, vai viņi tev to visu iedotu, ja saprastu, kas tieši ir vajadzīgs un kā to iedot? Iedotu, noteikti iedotu, vecāki vienmēr saviem bērniem grib iedot visu labāko.

Tātad, neiedeva nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nevarēja un viņiem pašiem tas ļoti sāp – tas ir tas, kas attiecas uz mīlestību.

Bet pārējo nevarēja iedot tāpēc, ka viņiem uzradies tu. Viņi prata dzīvot bez tevis, bet neiemācījas ar tevi. Ta mēdz gadīties. Mēs visi esam dzīvi cilvēki.

Tā tikai šķiet, ka vecākiem noteikti jābūt stipriem un visu varošiem, bet viņi ir trausli – tādi paši kā tu.

Viņi rīkojās ne paši no sevis, bet ar tevi, tevis deļ, tu biji tajā iesaistīts.

Pat vairāk. Tu biji iemesls, kura dēļ viņi sev atteica to, par ko tu šobrīd esi uz viņiem aizvainots. Tu esi vienīgais iemesls, kuram tika atdots viss.

Tev šobrīd ir grūti? Jā. Tikpat grūti bija arī taviem vecākiem, kuri neprata to darīt tāpat, kā to neproti šobrīd darīt tu.

Vai tu vari viņus saprast, skatoties uz sevi?

Tikai tev šobrīd ir daudz vairāk iespēju, tu dzīvo citā laikā un pasaule tev apkārt ir cita.

Bet ar tām iespējām, kas bija viņiem, bija vēl drūmāk.

Viņiem arī bija grūti. Domā, viņi nevēlējās iedot tev vairāk? Domā, viņi neredzēja to, ka kāds cits var, bet viņi nevar?

Taču viņi tik un tā izdarīja visu, ko varēja. Viņi tev iedeva visu nepieciešamāko. Viņi sagatavoja tevi dzīvei, un nodrošināja ar visu nepieciešamo, kas pēc viņu saprašanas tev bija vajadzīgs, un kam viņi no sirds ticēja – tātad labāko, ko varēja.

Vai tagad tu jūti žēlumu pret viņiem? Jā, ir skumji redzēt, ka taviem mīļajiem nav visa tā labākā, kas varētu būt, kas varētu padarīt krāsaināku un patīkamāku viņu dzīvi.

Taču tev ir iespēja visu izmainīt. Ja tu spēsi atrast risinājumu sev, tu spēsi dot viņiem visu to, ko viņi ir pelnījuši.

Reiz viņi visu atdeva tev. Tagad tev ir iespēja pateikties viņiem – un padarīt viņu dzīvi laimīgāku.

Kā tikko tu iemācīsies nopelnīt, tu varēsi to izdarīt. Un tādēļ ir jāiemācās žēluma sajūtu pārvērst pateicībā.

Pateicība nodzēš aizvainojumu.

Tāpēc nebaidies mīlēt un pārdzīvot savu vecāku dēļ, nebaidies izjust sāpes, tas ir normāli, tu esi dzīvs, izlaid savu mīlestību no būra. Tev vēl ir laiks pateicībai, galvenais – paspēt.

Vai tava situācija var nozīmēt to, ka tev jau ir N gadu un tu pagaidām vēl neesi sasniedzis to dzīves līmeni, kuru vēlējies un tas nozīmē, ka neesi iemācījies nopelnīt pietiekoši?

Tu jau sen esi kļuvis pieaudzis un tad, kad tas notika, atbildība no vecākiem automātiski tika noņemta un pārgāja tavās paša rokās. Vai tu esi gatavs kaut ko darīt lietas labā un kaut ko iemācīties?

Vai vari katru reizi, kad aizvainojuma sajūta atgriežas, atcerēties to, ka jau sen tu pats, nevis tavi vecāki ir atbildīgi par tavu dzīvi?

Ja aizvainojums atgriezīsies, tas nozīmēs vien to, ka tu atkal esi atteicies no atbildības par savu tālāko dzīvi. Tad atkal atceries par to, ka atbildība ir tava un tātad arī tu pats vari visu izmainīt. Un dari to tikmēr, kamēr aizvainojums vairs neatgriežas.

Atbildība un Pateicība. Vecāki jau sen savu darbu ir izdarījuši un izdarījuši to tieši tik labi, cik varēja.

Tagad ir tava kārta sasniegt to dzīves līmeni, kuru tu vēlējies, pateikties saviem vecākiem un nodot jaunu, jau pavisam citu attiecību modeli saviem bērniem, lai arī viņi spētu sasniegt sev nepieciešamo līmeni tad, kad tas būs vajadzīgs.

Tu šeit un tagad vēlies labāko sev un saviem vecākiem, un kaut vai par šo vienu tu vari viņiem pateikt Paldies!

Lai garš un skaists mūžs mūsu vecākiem.
© Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc mani nemīl?

cietsirdiba

Cilvēks sevi – īsto parāda tad, kad mēs esam no viņa atkarīgi. Un dažkārt nākas būt atkarīgam. Bērns ir atkarīgs no vecākiem, sieva ar zīdaini uz rokām – no sava vīra, padotais no priekšnieka…

Un ļoti viegli ir pateikt – ej un kļūsti brīvs! Atbrīvojies no despota un tirāna! Tas ne vienmēr ir iespējams.

Diez vai bērns sāks meklēt jaunus vecākus, sieva mazpilsētā lepni aizies ar zīdaini uz rokām, un pēc tam iepazīsies ar miljardieri vai atvērs savu fitnesa centru tuvākajā ciemā… Un arī no darba ne vienmēr ir vienkārši aiziet, ne vienmēr ir alternatīva, un uz rokām vēl joprojām ir bērni….

Un tas, kurš ir atkarīgs, brīnišķīgi to saprot. Tev atklāti pārmet, norādot uz tavu nožēlojamo upura stāvokli. Izturas pret tevi kā pret mājdzīvnieku, kurš spiests pienest čības. Un kur gan tu liksies? Vai uzsit pa pakausi – kāpec gan nē? Tā tēvs audzina dēlu un seržants jauniesaucamo.
Un te nu ir ļoti svarīgi atcerēties: dzīve turpinās. Un atkarība reiz izbeidzas. Verdzības laiks reiz beidzas. Mazulis reiz izaug un sieva aiziet darbā. Bērns izaug un dodas prom no tēva mājām. Padotais saņem paaugstinājumu un kļūst par priekšnieku. Un arī dienesta laiks reiz beidzas.

Un tas, kuram žēl bija maizes gabala, vai kurš aizvainoja ar savu izturēšanos, paliek rūgtā nesaprašanā: “Kāpēc dēls nebrauc pie manis ciemos? Kāpec viņš mani neapsvaica dzimšanas dienā?”

“Kāpēc sieva no manis aizgāja pie cita?” – tāpec, ka viņa tevi vairs nemīl. Un saprata, kāds tu cilvēks esi. Lūk, arī aizgāja. “Kāpec mani skolēni mani ir aizmirsuši?” – tāpēc, ka viņiem ir nepatīkami atcerēties to, kā tu uz viņiem kliedzi un kā viņus pazemoji.

Kādu laiciņu pabiji kunga lomā un pietiek. Dzimtcilvēki un vergi, saņēmuši “brīvlaišanu” neatgriežas pie saviem kakla kungiem. Vēl jo vairāk – pie cietsirdīgiem vergu tirgotājiem. Kuri sēž un domā rūgtu domu: no kurienes gan šī briesmīgā vientulība? Par ko man tas?

Jādomā par nākotni. Vienmēr. Attiecības mainās, mainās spēku samēri un iespējas. Un nevajag aizskart tos, kuri ir no mums atkarīgi::ar pārmetumiem, iedunkāšanu un pazemojumiem…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Tava bērna veselība ir tavā varā

berna veseliba1

Jautājums:
Kā vecāku emocionālais fons ietekmē bērnu veselību? Kā kontrolēt savas emocijas, kad bērns slimo?

Bērni slimo ar saaukstēšanās slimībām un gripu tad, kad mammai ir iekšējs saspringums, aizvainojums, pretenzijas un neapmierinātība ar dzīvi. Ja mamma “bremzē” (nevirzās uz priekšu), pakārtojas, izrāda nepārliecinātību, apspiež sevī agresiju vai arī iestieg šajā agresijā, apvainojas un pauž savu neapmierinatību, bērni saaukstēsies, klepos un puņķosies

Tavs pirmais uzdevums ir – pateikties, pateikties, pateikties, Iedomājamies savu bērnu veselu un atkal pateicamies. Tev nav jānervozē, jāpārdzīvo un jāuztraucas (jāpiebāž bērns ar zālēm), jo tādā veidā tu tikai saasini situāciju.

Domājot radoši un izpildot pavisam īsu tehniku: uz 3 sekundēm, ne ilgāk, iedomājoties savu bērnu veselu un tūliņ pat pārslēdzoties, tu radi apstākļus viņa labai veselībai.

Nākamais svarīgais moments ir piedošana. Cik ļoti tu proti palūgt piedošanu, tik arī tavā dzīvē notiek tev patīkami notikumi.

Un treškārt tu nedrīksti veikt darbības, mānot sevi un uzdodot vēlamo par esošo! Tev godīgi ir jāatzīst: “Jā, man nav taisnība, jā, es pati radīju visus apstākļus sava bērna slimībai, jā, mans iekšējais stāvoklis neatbilda tam, kā tam būtu jābūt, un tāpēc mans bērns šobrīd slimo. Es to saprotu, pieņemu un pateicos. Es vēlos, lai vinš būtu vesels!” Tas atnesīs veselību tavam bērnam, Un nevis tas, ka tu uztrauksies, pardzīvosi un nervozēsi.
Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

aizvainots

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

  1. Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.
  2. Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.
  3. Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.
  4. Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.
  5. Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.

Aizvainojuma mācībstundas

aizvainots

Kas notiek tad, kad tu apvainojies? Tu sāc aizvērties, tu sāc attālināties. Un, ja tas notiek vairāk par trim reizēm, tas ļoti dziļi ietekmē tavu personību – tu kļūsti rupjš, cietsirdīgs un ļauns. Vai tad ne tā?

Pieņemsim, ka kāds tevi ir aizvainojis. Kā tu rīkosies nākamajā mirklī? Tu kļūsti rupjš, cietsirdīgs un ļauns. Tā ir viena no atbildes reakcijām. Taču ir vēl viens veids kā uz to paskatīties.
Kāpēc kādam aizvainot otru cilvēku? Tikai divu tipu cilvēki to var izdarīt.
Pirmais – tie ir viedi cilvēki, viņi var tevi aizvainot, jo tad, kad tu apvainojies, tu pamosties no snaudas un bezdarbības. Šis aizvainojums tevi atmodina, tas padara tevi spēcīgāku.
Otrais tips – tie ir tādi paši aizvainoti vai nezinoši cilvēki. Viņi ir nezinoši un tieši tāpēc arī izjūt naidu, dusmas un aizvainojumu.
Tagad tavā priekšā ir tikai divas cilvēku kategorijas, uz kuriem skatoties, tu vari spriest pats par savu aizvainojumu.

Tāpēc, kad tu apvainojies uz kāda rīcību, uzskati, ka tā tev ir mācībstunda, lai tu kaut ko iemācītos, un tieši tāpēc tā pie tevis atnāk.

Tāpēc, kad esi apvainojies, neaizveries. Izanalizē šo situāciju.
– Ja vieda cilvēka, vai tā cilvēka, kuru tu cieni darbības tevi aizvaino, zini, ka tas notiek tāpēc, lai atnestu tev kādu labumu.
– Ja tevi aizvaino draugs, tad zini, ka tā tiek atvieglota kāda karma. “Droši vien es šim cilvēkam pagātnē esmu nodarījis ko sliktu, tāpēc viņš man to atgriež”.
– Savukārt, ja aizvainojums atnāk no kāda nezinoša cilvēka puses, tad esi līdzcietīgs: “Nabaga cilvēks, viņam droši vien ļoti sāp, tāpēc viņš cenšas atdot šīs sāpes man. Viņš jau nezin, ko vēl man atdot”.
Cilvēki atdos tikai to, kas viņiem ir. Ja kādam ir pārāk daudz aizvainojuma un sāpju, viņš var atdot tikai to, kas viņam ir.
Šīs trīs attieksmes pret situāciju palīdzēs tavai personībai atvērties un uzplaukt.
Sri Sri Ravi Shankar
Tulkoja: Ginta FS

Apvainoties ir bezjēdzīgi

apvainojies3

Pieaudzis vīrietis ir spējīgs apvainoties tāpat kā piecgadīga meitenīte. Taču pats interesantākais ir tas, ka, esot apvainojies, šis vīrietis arī līdzinās šai piecgadīgajai meitenītei. Viņš gaida, kad viņam lūgs piedošanu, gaida “taisnīgumu”, viņa priekšā citiem janožēlo savi grēki un jāizpērk vaina, lai viņa aizvainotā pašcieņa nolaistos līdz piedošanai “vainīgajam”. Un pasarg Dievs, ja šī vainas izpirkšana būš “lētāka” kā mūsu mazajai meitenītei pieauguša cilvēka ķermenī, vajadzīgs, pasarg Dievs, ja viņai tā izskatīsies pēc ubagu dāvanas. Protams! Aizvainojums taču ir tik liels!  Un, lai to nolīdzinātu, izpirkuma maksai arī jābūt lielai.

Aizvainojums ir vēl viens pasīvā apstākļu upura stāvoklis. Upura, kuru netaisnīgi apvainojuši, kurš neko nav spējīgs labot savā situācijā, var tikai klusiņām vientulībā raudāt, gaidot, kad notiks brīnums un visa pasaule kritīs viņa priekšā ceļos, izlūdzoties piedošanu nabaga cietējam.
Un pēc tam, kad upuris, šīs nožēlas rezultātā, būs apmierinājis savu slimīgo zemo pašvērtējumu, tas beidzot lepni nolaidīsies no saviem augstumiem un piedos pāridarītājam. Un pēc tam pieņems no viņa, vai pat Visaugstākā visdažādākās dāvanas, ar kurām kompensēt savas mokas un ciešanas

Šī raksta idejai nav dzimumu orientācijas. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm.
Aizvainojuma iemesls ir mūsu nereālistiskās gaidas, kuras, nez kāpēc, neviens nav pacenties piepildīt.
Gala rezultātā viegli aizvainojamam cilvēkam atliek vien pasīvi gaidīt, kad zelta zivtiņa, kas izpilda visas vēlmes, brīnumainā kārtā materializēsies viņam tieši rokās. Bet, lai patstāvīgi realizētu savas gaidas, šis cilvēks vēl ir pārāk mazs un niecīgs. Galējā aizvainojuma stadijā, pāridarītājam ir ne tikai jālūdz piedošana, bet arī jāpazemojas, pirms aizvainotais piedos.
Un, kā likums, jo dziļāk upuris murgo šo murgu, jo dziļāk iedzen sevi aizvainojumā, un jo lielākas un fantastiskākas ir viņa prasības pret aizvainotāju, jo mazāka iespēja, ka kāds viņam atvainosies. Un pat tad, ja atvainosies, tad tas būs krietni par maz, lai kompensētu visas viņa pārciestās mokas. Un tad, lai visai pasaulei pierādītu, ka visa pasaule bijusi netaisnīga, šis cilvēks nostājas uz “svētā mocekļa” ceļa, sakot: “Paskatieties, ko Jūs ar mani izdarījāt!”

Ja upurim ir pieci gadi, tāds bērns, ja vēlēsies, lai viņu pažēlo, tiešā vārda nozīmē “kritīs uz mutes peļķē”. Bet, ja upuris ir pieaudzis cilvēks, žēlošana viņu pazemo, un tāpēc viņš, ka kompensāciju par savām ciešanām, vēlas atzinību. Tagad viņš ir gatavs visiem parādīt to, cik milzīgas ir viņa sāpes.

Lai to pierādītu, viņš gatavs upurēt pat traukus no sava trauku skapja, demonstratīvi sadauzot tos pret savu nelaimīgo galvu. Bet, vēl ielaistākos gadījumos, viņš cer uz slavu pec nāves… Skaidrs, ka nekādu slavu un atzinību tāds moceklis nesaņem. Pats lielākais, uz ko vinš var cerēt ir žēlums, bet sliktākajā gadījumā – izsmiekls un ņirgāšanās.
Tas nozīmē, ka apvainoties ir ne tikai bezjēdzīgi, bet arī – neproduktīvi. Taču mēs turpinām to darīt vēl un vēl. Atkal un atkal ceram ar šīs manipulācijas palīdzību panākt sev vēlamo.

Infantīlais manipulators

Aizvainojums ir manipulācija.
Mēs visi vēlamies uzmanību un mīlestību, gluži kā mazi bērni. Bet bērni ir viltīgāki. Viņi, lai saņemtu to, ko vēlas, apvainojas tīšām. Ja divgadīgs bērns redz, ka viņa aizvainojumu neievēro, viņš ir spējīgs uzreiz apstāties, pievērst sev uzmanību, un pēc tam turpināt apvainoties. Ar laiku šis manevrs kļūst par ieradumu, kas arvien samilzt, kļūstot it kā “reāls”. Pusaudzis, apvainojoties, sevi uztver ļoti nopietni. Bet tā vienalga ir manipulācija, kuru apstādināt nav iespējams. Šī manipulācija notiek jau neapzināti – automātiski, un tāpēc šis apvainojums šķiet patiess un pamatots.

Ieradums apvainoties tracina apkārtējos, jo tajā pašā zemapziņas līmenī cilvēki jūt melus, un saprot, ka tā nav nekāda reāla bēda, bet tikai bērnišķīga manipulācija.

Aizvainojums ir mākslīgi uzpūsta traģēdija, ar mērķi sasniegt sev vēlamo ar citu cilvēku palīdzību. Un upuris pats atsakās uzņemties atbildību par savām prasībām. Tā vietā viņam ir ērtāk manipulēt ar citiem cilvekiem, cenšosties ar sava aizvainojuma palīdzību izsaukt viņos vainas apziņu.

Mēs apvainojamies ne jau tikai sena, bērnišķīga ieraduma pēc, bet vēl tāpēc, ka mums ir par maz drosmes. Mums ir bail izrādīt savas jūtas, mēs baidāmies saņemt atteikumus un baidāmies, ka mūs nemīlēs un atstums. Un tad mēs kapitulējam, un paši izvēlamies kļūt par apstākļu upuriem savā pašu vecajā komforta zonā ar bezjēdzīgām gaidām uz “taisnīguma” uzvaru.

Pēdējais mierinājums

Un kas notiks, ja nu pēkšņi mēs nolemsim apmierināt apvainota cilvēka prasības? Ar to mēs labprātīgi radām pozitīvo pastiprinājumu.  Psihologi izmato šo terminu, lai apzīmētu to “apbalvojumu”, ko cilvēks saņem par kādu konkrētu uzvedību. Un, ja šī balva ir saņemta, tātad upuris ir realizējis savu mērķi ar aizvainojuma palīdzību, tad šis uzvedības stils viņam nostiprinās. Ir vajadzīga balva? Ir jāapvainojas un jāapvainojas vēl stiprāk, lai balva būtu lielāka un garšīgāka.

Tādā bērnu dārzā daudzi pieauguši cilveki ir gatavi pavadīt visu savu dzīvi.

Dažkārt apvainojies cilvēks krīt tik zemu, ka savā izmisumā jau vairs negaida, ka liktenis viņam uzsmaidīs, un tad viņš ir gatavs pēdējam mierinājumam. Žēluma dēļ viņš ir gatavs visiem pēc kārtas raudāt uz pleca, lai tikai viņu vairāk neapbižotu un atzītu viņa prasību pamatotību, lai cik pazemojošā veidā tas netiktu darīts. Viņš jau sen ir aizmirsis, ka neviens nekad šajā dzīvē viņu nav apvainojis. Visu šo laiku viņš pats ar sevi ir izpildījis šos trikus. Un tagad citiem jāspēlē šī spēle? Jāpaželo viņu? Jāatļauj viņam tēlot žēlojamo? Jo, lūk, mūsu nabaga aizvainotais ir tikai nelaimīgs bērns? Un nav svarīgi, cik gadu šim bērnam – pat jau solīdā vecumā tādi upuri ir spējīgi stundām ilgi raudāt aiz žēluma pret sevi, paceļot savu uzpūsto bēdu debesu augstumos.

Aizvainojums ir psihologu dienišķā maize. Es vairs nevaru saskaitīt, cik daudz klientu ir vērsušies pie manis ar žēlabām par saviem tuviniekiem.
Paldies Dievam šī neiroze ir diezgan viegli ārstejama.  Pietiek vien rūpīgi un vispusīgi izanalizēt savas iracionālās un pārāk paaugstinātās prasības pret citiem cilvēkiem.

Aizvainojums nav notikums. Tas ir subjektīvs pārdzīvojums. Spēja ātri apvainoties ir tieksme izrādīt aizvainojumu, “talants” uz līdzenas vietas atrast iemeslus apvainoties. Apvainotais pats sevi moca, tā bezjēdzīgi tērējot savu enerģiju žēlumam pret sevi. Aizvainojums nekad nevienam cilvēkam neatnesīs kaut ko labu, jēga no tā nav vispār nekāda. Cilvēkos aizvainojums izsauc tikai dusmas un ironiju. Ne velti cilvēki saka:  “На обиженных воду возят”.

Aizvainojums ir pieredze, kuru pārvarot mēs virzāmies pieauguša cilvēka vieduma virzienā. Un veselīga pašironijas deva vienmēr ir vietā.

Autors: Igors Satorins
Avots:  Progress Man

Tulkoja: Ginta FS