Tu un tavas emocijas

11745464_560043750800044_2803706553639495144_n

Visi tavi konflikti un tavs smagums – tie neesi tu, bet gan tava sevis asociēšana ar savām emocijām.

Kā tikko tu pārstāj sevi asociēt ar saviem sasniegumiem un bailēm – novāc savu lepnību un nozīmīgumu – dzīve vairs tev nedos smagas mācību stundas, jo pēc tām vairs nebūs nekādas vajadzības.

Mums dara pāri un apvaino tad, kad mēs esam viegli aizvainojami. Bet tad, ja mēs pieņemam to, kas notiek, mums ir vienalga.

Gribi būt bagāts – novāc savas emocijas. Gribi būt veiksmīgs – godīgi atzīsties un pasaki paldies, kad tevi kritizē vai aprunā.Piemēram, tad, kad man trūkst potenciāla – apkārtējie cilvēki cenšas mani aizvainot, aizķert, pateikt kaut ko sliktu, tādā veidā mani piepildot. Mani padara vēl stiprāku un dod enerģiju tas, ka es viņiem pateicos un neatbildu ar to pašu.

Šī ir veiksmes un bagātības formula. Tāpēc es ar prieku pieņemu kritiku un apvainojumus par to, ko es neesmu darījis un kas neesmu. Reizē ar to, es kļūstu tas, kas es esmu un zinu, ka būs vēl labāk.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Muļķis nekad nelūgs piedošanu…

aizvainojums44

«Muļķis nekad nepalūgs piedošanu, gudrais palūgs pat tad, kad nav vainīgs». (Tetkoraks).

Mēs visi darām pāri saviem tuvākajiem, tāpat, kā viņi mums. Tas ir neizbēgami. Ar vārdiem biežāk kā ar darbiem. Mēdz gadīties, ka cilvēks nepadomājis pasaka kaut ko, bez jebkāda ļauna nolūka un vēlmes aizvainot. Nevajag klusēt. Vajag to pateikt, maigi un ar mīlestību. Nevajag krāt aizvainojumus – tas ir ļoti bīstami attiecībām.

Robežas pazūd, kad attiecības ir tuvas un ir ļoti viegli pārkāpt strīpu: ar tuvajiem cilvēkiem tu esi atvērts un ļauj domai plūst, kas ar svešiniekiem nav pieļaujami. Tad, lūk, arī sanāk, ka ievainojam savus mīļos, tajā pat laikā, kad ar svešajiem esam ļoti akurāti savos izteicienos un piedomājam pie tā, ko sakām.

Tuvība nav iespējama bez sāpēm, diemžēl, bet sāpes ir tās reverss. Pateikt stulbību var ikviens un katram gadās. Un pēc tam cilvēks padomā, apzinās, un nožēlo pateikto, tāpēc, ka tas aizskāra. Un palūgs piedošanu. Protams, ja tu viņam pateiksi. Mēdz taču gadīties acīmneredzamas “izpļāpāšanās”. Sāpju slieksnis un atļautība mums katram ir atšķirīgi, un tāpēc bieži vien cilvēks nemaz nesaprot, ka ir aizskāris otru. Pašu teiktais nebūtu aizķēris. Bet tu taču viņam piedosi, zini, ka tas nav darīts ļaunprātīgi.

«Reiz arī tava bulta kādu atrada».

Ja saprata, palūdza piedošanu – kā gan nepiedot. Pat tad, ja nesaprata (jo sāpju slieksnis zemāks), bet palūdza piedošanu. Ja cilvēks lūdz piedošanu, tātad ciena tavas jūtas. Tātad tu viņam esi dārgs. Protams, piedošanu palūgt arī var dažādi, taču tad, kad to dara patiesi un no sirds – to jūt.

Bet, ko darīt ar tiem, kuri saprot vai nesaprot, bet nelūdz piedošanu…. «Tu nu gan pārspīlē!», «Kas tad tur tāds!» utt. Arkārtīgi brīnišķīgs variants ir apvainoties uz apvainoto… Te nu mēs varam redzēt absolūtu emocionālo stulbumu un absolūtu otra cilvēka jūtu nenovērtēšanu.

«Lūdzu piedod! Man ļoti žēl, ka es tevi aizvainoju. Es tā negribēju….» Tādi vienkārši vārdi, ļoti vajadzīgi un mieru nesoši. Katram cilvēkam ir jāzin, ka šīs jūtas ir ārkārtīgi svarīgas, ka viņu dzird, ka attiecības ar viņu ir ļoti vērtīgas. «Piedod» – un konflikta vairs nav, visi jautājumi ir aizvērti un sirdī iestājas miers. Mani saprata, mani SADZIRDĒJA…. Manas jūtas ir pieņemtas, mani neatstūma, nepadarīja bezvērtīgu (kas notiek ik brīdi riņķī un apkārt). «Protams, piedodu».

Bet kā piedot tam, kurš nelūdz piedošanu? Tam, kurš paliek kurls un auksts. Iespējams, palūgt piedošanu viņam liedz lepnība vai principi? Tas vairs nav svarīgi… Tāpat kā vārds, kurš kļuvis par aizvainojuma vai citu negatīvo emociju iemeslu. Svarīgi ir tas, ka NE Dzirdēja, padarīja bezvērtīgus gan attiecības, gan jūtas, pateica, ka princips ir augstāks un svarīgāks par tevi. Un Dievs ar viņu, ar to vārdu….

Vārdiem, frāzēm (ja, protams, tie pateikti bez naida, bez niknuma, bez sarkasma) nav pārāk liela spēka un ar laiku tie pazūd no atmiņas. Bet, lūk, tavas jūtas diez vai sāks novertēt, tāpat kā tevi pašu – vai nu ir jau sākotnēji, vai nav un nebūs. Un tādas, šķietami nenozīmīgas situācijas, atver acis uz patieso cilvēka attieksmi pret otru cilvēku. Par to es arī viņu mīlu. Nevar būt ne stipras draudzības ne mūžīgas mīlas ar to, kurš savu ego vienmēr liek pirmajā vietā un augstāk par citu.

Dažkārt pateikt “piedod” vajag nevis tāpēc, lai tev piedotu. Iespējams, tev jau sen ir piedevuši neklātienē. Bet, lai pateiktu “tu esi nozīmīgs, tu man esi svarīgs, man nav vienalga, ko tu jūti”, ir jābūt drosmei un mīlestībai. Nebaidies lūgt piedošanu! Par to nav jākaunās, tas nav nekas pazemojošs. Jākaunās būtu par to, ja esi emocionāli stulbs un savus mīļos cilvēkus upurē sava ego dēļ.
Autors: Natālija Doļņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Avots vai purvs?

Tragic panorama.

Sievietes stihija ir ūdens. Bet ūdens mēdz ieņemt dažādas formas.

Ir sievietes, kuras līdzinās kalnu avotam, bez nosacījumiem mīlošas un atdodošas.
Sievietes, kuras dāvā prieku, neprasot neko pretī un neizvirzot nekadas pretenzijas. Viņu ūdens ir tīrs no aizvainojumiem, šaubām, greizsirdības un dusmām. Tāpēc viņas veldzē un pievelk. Blakus avotam vienmēr kāds ir. Kādam tā ir atpūta, kādam atelpa, kādam svaigums. Šīs sievietes vienmēr ir mīlošas un mīlētas. Maigas, plūstošas, mierīgas, sirsnīgas ne tikai ar tuvajiem, bet arī ar citiem cilvēkiem. Blakus viņām viss uzplaukst – cilvēki, attiecības, viss dzīvais.

Gadās, ka avots uzkrāj nogurumu, tas redz daudz sāpju, ciešanu un zaudē savu saikni ar Radītāju un aizsalst. Tagad tas nav ūdens, bet ledus. Ja sieviete ir ledus, viņai tuvojies tikai tad, kad ir tāda nepieciešamība.

Gadās, ka tu iegriezies kādā valsts struktūrā un pavisam neviļus tev uznāk drebuļi, aukstumu jūt jau pa gabalu. Ja sieviete ir ledus karaliene ar ledusaukstu skatienu, pirmā jebkuras dzīvas būtnes vēlme ir attālināties. Dzīvie mīl siltumu.

Gadās, ka avots uzkrāj sevī aizvainojumus un pretenzijas un kļūst par staignu purvu. Tāda sieviete pieprasa, pieprasa un pieprasa. Naudu, uzmanību, mīlestību, enerģiju un tas viss pazūd bez pēdām, nogrimst purvā. Bet purvs gaida un meklē jaunus avotus. Tu esi gatavs atdot visu, novilkt pēdējos apģērba gabalus, zābakus, lai tikai paliktu dzīvs un varētu aizmukt.

Bet dažkārt avots attīsta savu spēku un pārvēršas par mutuļojošu straumi, kas aizskalo visu savā ceļā. Tāda sieviete var visu, gan darbā, gan mājās. Viņa dara visu – ātrāk un labāk par visiem. Blakus viņai vīrietim nav vietas. Bet citi cilvēki blakus viņai jūtas mazvērtīgi. Bērni aizveras un veido savu pasauli. Aizbēg no pastāvīgā un spēcīgā spiediena.
Vēl avots var vilties sevī un savā skaistumā un parvērsties dīķī. Dīķī neviens ilgi neuzkavējas – tur ir skumji, garlaicīgi un neinteresanti. Nav kustības, nav dzīvības, kā jau stāvošā ūdenī.

Bet ūdens – ūdens ir dzīvs, tas var transformēties, mainīties. Pietiek vien to attīrīt, piepildīt to ar gaismu, mīlestību un prieku, pietiek vien pamosties un atgriezt sev savu sākotnējo formu! Formu, kādu to iecerējis Radītājs!
Lai tavs avots vienmēr ir tīrs un svaigs! Radi, mīli un priecājies, Mīļā – par prieku sev, saviem mīļajiem un pasaulei!
Natālija Grefenšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc ir svarīgi atbrīvoties no aizvainojuma?

aizvainojums66

Sveika, Mīļā!
Kā tev klājas?
Šodien es nolēmu atkal aizskart sāpīgo aizvainojuma tēmu, precīzāk – tā ietekmi uz cilvēku. Par to arī stāsts.
Aizvainojums ir kā smags akmens, kurš sagrauj mūs no iekšienes. Bieži vien tas ir monolīts, kas vienkārši nospiež tā īpašnieku un nedod iespēju tam attīstīties. Ļoti smaga, sarežģīta un nospiedoša emocija.

Ar ko gan tas ir tik bīstams?

Aizvainojums ietekmē personīgo dzīvi, aizvainojums uz tēvu, uz bijušajiem partneriem ļoti bieži traucē sievietei savā dzīvē sastapt cienīgu vīrieti, bet, ja tas arī notiek, tad šis negatīvs ļoti spēcīgi ietekmē šīs attiecības, pasliktina tās, rada skandālus, pretenzijas utt.

Šī paša iemesla dēļ, ja cilvēks ir viegli aizvainojams, viņam ir grūti atrast draugus, tāpēc, ka nevienam nav interesanti klausīties uz sevi vērstās pretenzijās vai saņemt negatīva porciju pat bez vārdiem.

Aizvainojums ir graujoša emocija un tāpēc bieži vien tas ir galvenais ķermeņa slimību iemesls. Pie kam – ļoti smagu slimību.

Piemēram hroniska angīna (tonzilīts) vēsta par to, ka tad, kad tu apvainojies, neizrunā savas sajūtas, aizvainojums iesprūst kaklā.

Kādi var būt aizvainojuma scenāriji?

Sāku studēt šo jautājumu un atradu brīnišķīgus rakstus par šo tēmu gan Luīzei Heijai, gan Oļegam Torsunovam.

Vispārējs neapzināts aizvainojums “Kaut kas mani ēd”, “Indē manu dzīvi”, “Līdz nāvei apnicis”  labdabīgi vai ļaundabīgi audzēji (vēzis). Aizvainojums stimulē gan jau esošo augšanu, gan jaunu rašanos.

Atceries, ko teicu, ka aizvainojums ir kā akmens un aizvainojuma nēsāšana un uzkrāšana: “Mans pacietības mērs ir pilns”, “Mieles palikušas”, “Dvēselei akmens virsū guļ” noved pie tā, ka nierēs veidojas akmeņi.

Manipulatīvais aizvainojums “Sirds lūzt”, “Kā ar nazi sirdī” – noved pie sirds-asinsvadu slimībām (aritmija, stenokardija, infarkts).

Egoisms un nevēlēšanas pieņemt savu partneri tādu, kāds viņš ir: “Es nespēju to sagremot”, “Tu man sēdi jau aknās” rada problēmas kuņģa-zarnu traktā, sieviešu problēmas (fibroma, cista) utt.
Un tagad padomā, vai tev vajag dzīvot ar to?

Tiekot ar to galā Tu izdziedināsies gan ķermeņa gan Dvēseles līmenī.

Nav bloku, ceļš ir brīvs.

Jā, tas nav viegli, strādāt ar sevi un tikt ar to galā, taču tad, kad pamazām tu atbrīvosies no aizvainojuma, tu sajutīsi, cik brīnišķīgi ir dzīvot bez tā!

Autors: Irene Volsh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Inesei Prisjolkovai ir lielisks seminārs ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, kurā jau rītvakar, 23. maijā plkst. 18:00 Pavasara studijā mēs praktiski iemācīsimies, kā nevis vienkārši noslāpēt savu aizvainojumu, bet piepildīt to ar mīlestību, kā rezultātā dzīvot kļūs daudz patīkamāk.

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Stāsts par sievieti, kura izdziedināja savu dzimtu

vecmamina22

– Vecmāmiņ, vecmāmiņ – čukstēja mazmeitiņa, – pastāsti man savu pasaku, es nevaru aizmigt.
Vecmāmiņa piemeta kamīnā malku un salda, degošas malkas smarža piepildīja jau tā silto istabu. Aiz loga ziemelis pūta šurp sniegu, un zeme pārklājās ar baltu sniega villaini.
– Jā, mīļo mazmeitiņ, – vecmāmiņa apsēdās grieztajā koka kreslā blakus gultiņai un maigi noglaudīja mazmeitiņas galvu. Tā, turpinot glāstīt, viņa sāka savu stāstu.

Reiz dzīvoja meitenīte ar jautrām zilām acīm un burvīgu smaidu. Visi viņu mīlēja un viņa nebeidza priecāties par šo pasauli. Viņa auga mīlēta un lolota. Taču tad gadījās nelaime un tētis ģimeni pameta. Viņas palika divatā ar mammu. Meitenīte to ļoti pārdzīvoja, jo mīlēja abus vecākus, un viņai bija ļoti labi, kad ģimene draudzīgi dzīvoja kopā. Taču viss, kas nav stiprs, pasaulē mainās. Kad pazūd mīlestība, nav iespējams paturēt otra cilvēka sirdi sev blakus.
– Vecmāmiņ, bet kāpēc viņas tētis aizgāja? – jautāja mazmeitiņa.
– Saproti, meitiņ, kad sievietei sirdī pietrūkst mīlestības, vīrietim ir grūti būt blakus tādai sievai.
– Bet kur tad ir viņas mīlestība?
– Ne katrs vīrietis ir spējīgs atvērt sievietes sirdi. Un, ne katrā sievietē un ne katrā sirdī ir milzīga mīlestība. Dažkārt tā ļoti stipri ir pārklāta ar visādiem aizvainojumiem un ciešanām. Un tad, kad avots ir aizgāzts kā ar smagiem akmeņiem, no turienes nespēj izlauzties dziedinošais ūdens – patiesa mīlestība.
Tā arī notika šajā gadījumā. Un meitenīte sev apsolīja, ka viņas bērni nekad necietīs tā, kā cieta viņa un viņa saglabās savu ģimeni, lai kas arī viņas dzīvē notiktu.
Paskrēja gadi, kā viens mirklis, meitenīte izauga un kļuva par skaistu sievieti, kā meža feja. Slaiks, stalts augums, tumši gari mati, brīnišķīga seja ar lielām zilām acīm…
Tik daudzi puiši centās iekarot viņas sirdi, bet viņa visiem atteica. Jo tālāk gāja laiks, jo aukstāka kļuva viņas sirds. Puišu apkārt kļuva arvien mazāk un sirds arvien cietāka, bet viņa vienalga turpināja gaidīt to savu īsto – vienīgo. Bet tas vēl joprojām nenāca.
Sievietei ļoti gribējās ģimeni, bērnus, taču visi puiši bija novērsušies un pat skaistums vairs nevienu nepievilināja un, ja arī kāds tuvumā gadījās, tas nespēja ilgstoši viņas tuvumā uzturēties.
– Vecmāmiņ, kāpēc tā notiek?
– Ir pasaule, kurā dzīvo Dievi un viņi mūs atveduši šeit uz zemes, lai mēs iemācītos radīt. Un tur dzīvo Mīlestības Dieviete – varenā visu Dievu māte Lada. Viņa sūta cilvēkam mīlestību, lai viņš, to sajūtot, spētu ar mīlestību piepildīt visu pasauli. Bet tad, kad cilvēks novēŗšas no mīlestības, un atstumj tos, kuri viņu mīl, Lada vairs nedod tādam cilvēkam spēju mīlēt. Bet bez šīs spējas ir ļoti smagi dzīvot.
– Mīļo vecmāmiņ, kāpēc tad viņa neatbildēja uz mīlestību?…
– Redzi, manu saulīt, sirds mācas mīlēt jau no bērnības, kad bērniņš piedzimst. Viņš ir atvērts pasaulei un pirmie, kas viņam māca mīlēt ir mamma un tētis, dāvinot savam bērnam savu mīlestību.
Bet, ja tas nenotiek, tad mazais cilveciņš aug kā apdalīts. Tas ir kā šķībi ielikts akmens mājas pamatos.
Vai arī, iedomājies, uz palodzes podiņā aug skaists ziediņš. Bet kāpēc viņš ir tik skaists, ka ikviens garāmgājējs nevar atraut no tā savu skatu – skatās un bauda. Tas tāpēc, ka es to katru rītu aplaistu un svētīju, lai tas augstu skaists un vesels. Es to mīlu un mana mīlestība dod tam spēku augt skaistam un stipram. Tāpat arī bērniņš mammas un tēta mīlestībā kļūst arvien skaistāks, piepildās ar Dvēseles siltumu un spēju pieņemt un dāvāt mīlestību.
Bet, ja vecāku sirdis nav piepildītas ar mīlestību, tad bērniņš izaug un neprot ne dāvāt ne pieņemt mīlestību. Tā arī meitenīte, neprotot radīt mīlestību, sagrauj visu, kas apkārt. Un viņas sapņi par laimīgo mīlestību nepiepildās.
– Vecmāmiņ, – noraizējās meitenīte, – vai tu iemācīsi mani mīlēt? Es gribu būt laimīga.
– Protams, mana mīļā, mes rīt no rīta mācīsimies mīlēt, – pasmaidīja vecmāmina un turpināja savu stāstu.
Un, lūk, pagāja vēl ilgs laiks un jaunā sieviete pavisam bija vīlusies vīriešos – nolēma, ka nav pasaulē viņas cienīga. Un pamazām sāka bālēt arī viņas skaistums. Viņa veras spogulī un nav vairs ne mirdzuma acīs, ne saulaina smaida, ne arī augums vairs tik stalts. Paziņas, kaimiņi viens pie otra staigā, bērni viņiem pieaug, bet viņa vienmēr ir viena. Atnāk no darba, māja tukša, neviens negaida.
Un viņa saslima.
– Vecmāmiņ, viņa saslima tāpec, ka sirdī nav mīlestības?
– Jā, mazmeitiņ, slimība atnāk tad, kad cilvēks nevar saprast, ko viņš dara nepareizi.
– Un kas notika tālāk?
Un nogūlās jaunā sieviete kristāla gultā un gatavojās mirt. Ārsti teica, ka cerību vairs nav un palicis dzīvot viņai pavisam nedaudz.
Bet te pēkšņi kāda veca sieviete, kura nāca ciemos pie mazmeitiņas uz darbu, saka: “Mīļo meit, sirds tev tik auksta un no tā aukstuma tu sevi esi ledū pārvērtusi”. Sieviete pacēlas no gultas un teica: “Vecmāmuļ, kā gan tai nebūt aukstai, ja nevienam es neesmu vajadzīga, un neviens mani nemīl.”

– Mīlestība atnāk tad, kad tu sāc mīlēt. Kad ir auksti, lai sasildītos, ir jāiekur uguns un jāpiemet malka, un tad siltums atvedīs pie tevis cilvēkus. Bet tava sirds ir auksta un tāpec neviens pie tevis nenāk.

Jaunā sieviete sāka raudāt, bet māmuļa saka: “Celies augšā, meit – nav tev te ko darīt. Iesim pie manis, padzīvosi tur un tad jau redzēs.”
Un paņēma vecā sieva jauno sievieti pie sevis. Katru rītu viņas modās ar saules gaismu un skaitīja lūgšanas, pateicās saulei par gaismu un siltumu, bet pa dienu vecā sieviete mācīja jaunajai pateikties par katru dzīves dienu. Vakarā likās gulēt ar pateicības vārdiem. Tā pagāja mēnesis. Jaunā sieviete bija atlabusi un kopā ar māmuļu devās kopt govi.
– Glaudi, mīļā mūsu gotiņu, viņa tev palīdzēs.
Cik daudz viņas sirdī bija sāpju un skumju – tās viņa izraudāja katru reizi, kad nāca slaukt gotiņu. Bet gotiņa skatījās uz viņu gudrām un labestīgām acīm, it kā saprotot, un sirdī kļuva arvien gaišāk un priecīgāk.
Tā pagāja vēl mēnesis un meitenei acis sāka mirdzēt un vaigi sārtoties. Vecmāmiņa viņai iemācīja lasīt zālītes, peldēties rasā, vārdot ūdeni un tad to dzert. Un nebija nevienas dienas, kuru viņa nebūtu pavadījusi pateicībā un mīlestībā pret Dievu un sevi. Sēžot uz vecās māmuļas mājas lievenīša, viņa beidzot bija laimīga.
Jau sen bija pagājuši visi ārstu noliktie termiņi, bet meitene bija dzīvāka par dzīvu. Un kādā vakarā vecmāmuļa viņai jautāja: “Saki, meitiņ, vai nav pienācis laiks aizbraukt tev pie tēta un mammas?”
– Ai, vecmāmiņ, mana mamma nomira pirms vairakiem gadiem un droši vien ar tadu pašu smagumu sirdī, kads man bija vēl pirms neilga laika. Bet tētis no mums aizgāja, kad es vēl biju maziņa. Mamma aizliedza mums tikties, un es viņu vairs nekad neesmu redzējusi.
– Ejam, meitiņ mājā. Vecmāmina paņēma viņu aiz rokas un ieveda istabā.
– Sēdies,  viņa teica. Iededza sveci un nolika priekšā lielu spoguli.
– Skaties spogulī. Ko tu redzi?
Jaunā sieviete izbrinīta iesaucās: sevi!
– Paskaties uzmanīgāk – kas tev deva šīs acis, seju?
Meitene sāka raudāt.
– Raudi, meitiņ…. – teica māmuļa, – kad visas asaras izraudāsi, dvēselē kļūs vieglāk. Meitene nomierinājās.
– Tagad, – teica māmuļa, – pasakies savam tētim, viņš skatās uz tevi caur tavām acīm.
Meitene skatījas spogulī un klusiņām sāka runāt:
– Mīļo tēti, piedod man par visiem aizvainojumiem, kas dzīvoja manā sirdī, piedod manai mammai par to, ka nespēja tev dot to mīlestību, kuru tu gribēji kā vīrietis. Es tevi mīlu un esmu tev pateicīga par katru mūsu kopīgo dzīves mirkli. Tu tik daudz ko man esi devis pa šo laiku, un es tevi mīlu, mans mīļais tēti. Pieņemšanas un piedošanas asaras lija pār meitenes vaigiem.
– Vecmāmiņ, – jau miegot ciet, nočukstēja mazmeitiņa, – vai tētis viņu sadzirdēja?
– Protams, mazmeitiņ, vecāku Dvēseles vienmēr ir blakus saviem bērniem, lai kurā pasaulē viņi arī neatrastos.
– Un kas notika tālāk? – jautāja mazmeitiņa.
– Un tālāk viņa lūdza piedošanu savai mammai par to, ka bija apvainota uz viņu, un par daudz ko citu….
Bet no rīta jaunā sieviete pamodās, noskaitīja lūgšanu saulītei, padzirdīja un pabaroja gotiņu un sacīja māmuļai:
– Es pateicos tev, mana glābeja, par to gudrību, kuru tu man parādīji un par to, ka izglābi mani, par tavu mīlestību un dziedināšanu, laiks man doties pie mammas uz kapiem. Jā, un tētis man jāatrod. Māmuļa pasmaidīja un svētīja viņu ceļam.
Meitene atrada savu tēvu. Viņi ilgi raudāja un nevarēja vien beigt apkampties, un tad kopā devās pie mammas kapa.
Tētis ļoti daudz ko labu pastāstīja par mammu un par viņu abu mīlestību. Meitene ļāva, lai viņš vienatnē parunājas ar savu, jau citā pasaulē aizgājušo sievu.
– Vecmāmiņ, saki, vai tiešām viņas mammīte visu dzirdēja?
– Jā, mana mīļā, Dvēsele vienmēŗ atlido, kad par viņu atceras un viņa bija blakus saviem mīļajiem tajā brīdī. Viņa dzirdēja, ko viņi saka un piedeva visiem par visu.
Brīdī, kad jauna sieviete atgriezās mājās, viņa satapa savu īsto vīrieti, viņi iemīlēja viens otru, apprecējās. Viņi bieži viesojās pie vecās māmuļas un kopa gotiņu.
Beidzot meitenīte bija aizmigusi vecmāmiņai klēpī, bet vecmāmiņas siltās rokas turpināja glāstīt viņas galvu. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka tā nebija pasaka, bet gan vecāmiņas pašas nodzīvotā dzīve.
Pienāca rīts un tad, kad saulīte parādījas virs koku galiem, divas sievietes – viena topošā un vēl pavisam maziņa, bet otra jau veca, mazgājās dzīvā ūdenī, pasakoties Dievietei Danai par veselību un skaistumu, bet vēlāk, izejot pļaviņā pacēla rokas pretī saulei un pateicās par gaismu un siltumu un par mīlestību. Vecmāmiņa skaitīja lūgšanu Visaugstākajai Dzimtai un šajā lūgšanā savienojās visu pasauļu Dvēseles. Un mīlestība un svētība piepildīja visu visapkārt.
Tā vecmāmiņa izdziedināja savu dzimtu no nemīlestības un kopā ar mazmeitiņu viņas atklāja labestības avotu visai savai dzimtai.
Avots: Facebook “Благостная женственность”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu