Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

elpošana

Gadiem ritot vajadzība steigties kļūst arvien mazāka un mazāka…
Gribās pret it visu būt uzmanīgākam…
Apskatīt visu savu dzīvi detaļās… nē, ne jau kā eksponātu muzejā, bet it kā skatoties mīļotā cilvēka sejā un lēnītēm novelkot ar plaukstu tās līnijas…

Gribās apzinātību, nevis staigāšanu pa svešām takām, neuzņemoties smago darbu domāt par to, uz kurieni tās ved un vai tiešām tev uz turieni vajag…

Zini, KO un KĀPĒC tu dari – brīnišķīgi, mani mīļie…
Tāpēc, ka tikai tā tava dzīve kļūst tava…

Tavs ir tas, par ko tu atbildi un tas, ko tu pats esi izvēlējies…
Tikai tā iespējams būt veselīgās attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem, tāpēc, ka tikai tā tu nevienu nemoki ar savām gaidām un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi…

Laime ir tikai tavs darbs… tikai tavs…

Un laime ir ne tik daudz notikumi, cik sajūtas…
Proti tās sajust no pašām vienkāršākajām lietām – proti paplašināt robežas…

Bet, ja laime tev ir tas īsais sarakstiņš, kuru visiem uzspiež, neprasot, un tu visu dzīvi centies to vien darīt, kā atķeksēt izpildītos punktus, neaizdomājoties par to, vai patiešām tas dara tevi laimīgu, tad tas nozīmē, ka tavas robežas ir ļoti šauras…
Un tu tā arī vari nekad nenonākt tajā dzīves teritorijā, kurā būtu varējis dzīvot… tā vietā nostāvēsi uz sliekšņa…

Nesteigties…

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

Un izvēlēties tikai savējo…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tāpēc man nav to vainīgo saraksta, kas atbildīgi par to, kas ar mani nav noticis…

Iztukšojiet savus sarakstus!

Piepildiet sevi!

Lai brīnumaina dzīve!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle ir vienmēr

izvele7546

Tavā dzīvē katra diena var būt bezgala skaista…

Skaista tāda, kāda ir, nevis iestudētā noskaņojumā…
Brīnišķīga grūtībās…
Brīnišķīga nogurumā…
Brīnišķīga, izdzīvojot visa spektra emocijas, ne tikai izvēloties pozitīvās…
Kāpēc?
Tāpēc, mīļie, ka tas ir tikai izvēles jautājums…
Vienkāršas paša atbildības par notiekošo tieši ar tevi – izvēles…

Reiz es sapratu, ka citi cilvēki – tuvi un tāli – neatrodas manī, bet gan ap mani…
Un viss, ko viņi man atnes – ir labprātīgi…
Un viss, ko es pieņemu vai atdodu – arī ir labprātīgi…
Ne es varu viņus piespiest kaut ko darīt, ne viņi mani…
Un nevajag piespiest…
Kad šī apzināšanās atnāca, es ieguvu emocionālo brīvību…
Un tā ir labākā no visām brīvībām, kas dāvā visus laimīgās mīlestības un draudzības veidus….
Kāpēc?
Tāpēc, ka no tavas dzīves uz visiem laikiem pazūd gaidīšanas mokas…
Izšķīst aizvainojumu skābums…
Pazūd vēlme par katru cenu piesiet sev cilvēkus….
Viss kļūst godīgs un caurspīdīgs: ir savstarpēja saskaņa un vajadzība vienam pēc otra…
Nē – atkrīt visi jautājumi…
Es uz visiem laikiem pārstāju vēlēties no cilvēkiem to, ko viņi man nevarēja vai negribēja dot…
Un uz visiem laikiem pārstāju sevi vainot par to, ka es kaut ko nevaru, vai negribu dot…
Te ir tikai viens princips – neņem to, uz ko nespēj atbildēt ar to pašu…
Un nedod neko, ko tev pieprasa pretēji tavām vēlmēm…

Kad pārstāju gaidīt, es piedzīvoju vēl vienu apburošu brīvību…
Es atcēlu savas dzīves  aizmiršanu, kas automātiski notiek, kad mēs izvirzām lielus un mazus mērķus, un sākam skriet tiem pretī, traumējot visu, kas ir mūsu ceļā, uzskatot, ka reālā dzīve sāksies tikai tad, kad kāds mūs iemīlēs, kad visa nauda tiks nopelnīta, kad visas kaites sadzīs, kad skaistums atgriezīsies un tiks atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti mūsu izcilības sarakstā …

Es negribu aizmirst…
Es gribu dzīvot tieši tagad…
Gribu mīlēt to, kas ir, nevis to, kas kādreiz būs…
Gribu uzskatīt sevi par pilnvērtīgu nevis vadoties no kādiem ideāliem, bet tā, kā pati jūtos savā prātā un ķermenī šodien…
DZĪVOT nevis GAIDĪT…

Es ne vien vienkārši ticu, bet skaidri zinu, ka nav nekādas nolemtas nelaimīgas dzīves!
Nav garlaicīgas dzīves…
Nav dzīves piesaistītas tam, kas mūs iznīcina…
Nav visiem vienas laimes…
Nav viena un visiem pareizā dzīvesveida…
Nav uzspiestas mīlestības…
Un nav trofejas, kuru saņemot mēs būtu uzvarējuši…. tā nav uzvara, tā ir piespiedu turēšana – visa tā turēšana, kas nekad labprātīgi nekļūtu par tavējo… un tā ir briesmīga neveiksme…

Ir izvēle…
Lūk, izvēle vienmēr ir…
Un neviens to neizdarīs mūsu vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vajag… vai varbūt nevajag?

traks

… Vajag ēst saldējumu, dzert dzirkstošu šampanieti un mutē uzspridzināt stingras mandarīna daiviņas…

Vajag braukt tur, kur sanāk, tieši tad, kad sagribās…

Vajag atlaist brīvībā savus iekšējos teicamniekus, kuri trīc savu labo atzīmju gaidās un dzīvo tikai tad, kad viņus slavē…

Vajag iemācīties dzīvot savā ķermenī, nesalīdzinot to ar citiem, un ar prieku izvēlēties krekliņus trakās krāsās un huligāniskus sarafānus, neklausoties tantiņās un onkulīšos, kuri nezin kāpēc nolēmuši, ka tieši viņi zin, kādā apģērbā tev būs vislabāk…

Vajag uzticēties savai izvēlei un uz visiem laikiem atvadīties no padomdevēju svītas, bez kuriem pat džinsenes nevar izvēlēties, kur nu vēl cilvēkus…

Vajag aizmirst par tiem, kuri aizmirsuši… ne jau aiz atriebības, bet gan saprātīgas attieksmes pret savu dzīves laiku…
Tā ir pārāk maz, lai glabātu vietas tiem, kuri sēž citā zālē…

Vajag sākt just, izmetot miskastē savas bailes no sāpēm…
Sāpes ir tikai dzīvības pazīme…
Nāves pazīme ir atsacīšanās no sajūtām… un šī nāve notiek ļoti ilgi pirms nonākam kastē ar ierobežotu uzturēšanās platību…

Vajag domāt tik brīvi, lai neielauztos kāda cita brīvības teritorijā…
Un būt tik aizņemtam ar savu dzīvi, ka nekontrolēt svešas…

Vajag – tā, mani Mīļie, nav pavēle…
Vajag – tas ir jautājums…
Pieliec to katra mana rakstītā teikuma galā un godīgi sev atbildi – vai tiešam tev to vajag? Vai nevajag?

Iespēja NAV verdziska eksistence, vai ir… Patīk, vai nepatīk…
Mēs zaudējam sevi, kad izmisīgi cenšamies paspēt līdzi visiem…
Mēs jau no bērnības esam pārāk ieradināti kalpot citu gaidām, pieviļot savējās…
Un mēs kļūstam hroniski nelaimīgi, paradoksāli dzenājoties pēc laimes…
Bet kur gan citur tā ir, ja ne mūsos…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo!

!V

Kad tu proti iekārtot vietu, kurā šobrīd atrodies…
Un tev izdodas radīt mirkļus, kuros izjūti dzīves garšu – zini, ka esi izaudzis līdz tam, ka tev nevajag meklēt vainīgos tam, ka tev ir garlaicīgi, ka nekas nenotiek, bet cilvēki pret tevi izturas ne tā, kā tu sapņoji…

Dzīve nevar būt garlaicīga…

Garlaicīgs var būt tas, kurš to dzīvo…

Garlaicīgs var būt tas, kas no viņa nāk…

Garlaicīgi cilvēki, kuri pieraduši demonstrēt ciešanas, kuras, ja arī bijušas, tad sen pagājušas, vienkārši viņi tā pie tām ir pieraduši, un gūst no tām kaut kādu paradoksālu labumu, tik ļoti, ka padarījuši tās par savu bāzes stāvokli…

Bet viss pārējais ir interesanti!

Tik interesanti, ka spēj tik uzzināt, sajust, radīt, padalīties, pielietot, izlabot un sākt no jauna…

Un tik daudz savācas tādu mirkļu, kuros mīt paslēpta laimes kapsula, ka atliek vien dzīvot un dzīvot…

Dzīvo!

Lūdzu, dzīvo!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda jēga cīnīties ar realitāti, ja to var pārvērst spēlē

deja berns

Reiz es pajautāju savai vecmāmiņai, vai ātri paskrēja viņas dzīves 70 gadi. Un viņa man atbildēja: kā viens mirklis…
Jocīgi sanāk, tātad starp dzimšanu un nāvi ir viens mirklis, kas aiztek kā ūdens starp pirkstiem un jau pēc mirkļa tu dejosi savu pēdējo deju. Sanāk, ka nekas nav svarīgi. Dari, ko vēlies, dzīvo kā vēlies, vienkārši esi laimīgs šai pēdējā mirklī.
Man nav saprotams tikai viens, ja nāve ir tik tuva un acīmredzama, tad, kā es, kā mēs visi pamanāmies piepildīt savu dzīvi ar tik daudz dažādiem krāmiem, šaubām, nožēlu, pagātni, kuras vairs nav un nākotni, kura vēl nav notikusi, bailēm, kas visticamāk nekad nepiepildīsies, ja viss ir tik acīmredzami vienkārši. Mēs visi esam nolemti, atliek vien pieņemt visu tā kā tas ir, spert soli nezināmajā un piepildīt katru ieelpu ar Mīlestību un izelpot Pateicību.
Kāda jēga cīnīties ar realitāti, pārvērst savu dzīvi par kaujas lauku, ja var šo spēli pārvērst par brīnumainu piedzīvojumu, kurā nav ne grama bailes, kurš piepildīts brīnumiem, mieru, labestību harmoniju un mīlestību. Dažkārt man rodas iespaids, ka visa realitāte ir kā spoguļistaba, kurā es visādi šķobos, no visa spēka cīnos ar sevi, pats sevi baidu, pats sevi smīdinu, pats apskauju, mīlu sevi… Dons Huans reiz teica: karavīra cīņas māksla sastāv no līdzsvara starp šausmām būt cilvēkam un brīnumam būt cilvēkam. Kāds gan brīnumdaris šis Dons Huans…
Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par galveno

dzivot

Atlaid savu kontrolējošo tvērienu – pats Visums ar tevi spēlē esības spēli.

Uzaicini savā dzīvē brīnumu, pieļauj to savā saprātā un katra tava dzīves sekunde kļūs par brīnumu.

Paplašini savu uztveri līdz pat tam, ka spēj līdzradīt Veselajam un tu saņemsi tās zināšanas, pēc kurām tu tiecies.

Tava dzīve kļūs pilnasinīga, garšīga, skaista, spontāna, viegla un tajā uzradīsies spēles elementi, bērna azarts, laimīga cilvēka smiekli.

Tu busi izbrīnīts par to notikumu lielajiem mērogiem, kuros tu būsi iesaistīts, tu sajutīsies piederīgs visam Universam.
Tu atmodīsies.

Ieklausies, viss runā ar tevi un viss eksistējošais ir domāts tev.

Apkārt nav nekā nejauša – saules stari, rāpojoša skudra, garāmgājēju aprautas frāzes, redzeslokā nokļuvusi grāmata, reklāmas plakāts, mākoņi, lietus, laimests, zaudējums, kredīts, salauztas lietas, aizmirstas lietas, nogurums, tavs prieks, peļķes, netīrumi uz zābakiem, iesnas, īres maksas paaugstināšana, aizmirsti vārdi, gaisa skūpsts, apskāviens, smaids. Tas viss runā ar tevi, tas viss alkst tavas uzmanības, tavas pieslēgšanās.

Tu esi aizmirsis, ka dzīvē svarīga ir pati dzīve.

Tu esi sev izdomājis mērķus, vadoties no uzskatiem par savu terminēto dzīvi, par to, ka esi tikai mirstīgs ķermenis, kuram pamestas vien drupačas no dzīves galda.

Tavi mērķi pievelk tevi pie tā, kas tev vispār nav vajadzīgs, kas tikai aizvirza tevi prom no dzīves spēles.

Taču tu esi daudz grandiozāks, varenāks un pilnīgāks par visiem tiem mērķiem, kurus var izdomāt tavs Ego. Tu vēlies atzinību, naudu, varu, finansiālo brīvību, taču tu esi aizmirsis, ka esi šīs realitātes Radītājs, tu esi tās Avots, tās Veidotājs, tās Kosmiskais Arhitekts.

Uzmanīgi paskaties uz pasauli sev apkārt. Paskaties uz cilvēkiem, kas steidzas uz darbu vai neapmierināti ar grūstīšanos sabiedriskajā transportā. Vai tad tu domā, ka viņi ir tik sveši un tāli tev? Tu taču viņus zini jau sen, katru no viņiem, no neatminamiem laikiem. Tu katru jūti kā pats sevi, saproti bez vārdiem, sajūti katru viņu domu kustību, emociju, vēlmes. Saplūsti ar pūli kā ar dzimto mitekli un izšķīsti tajā, sajūties kā daļa kaut kā grandioza Radītāja lielajā plānā, kļūsti par dzirksteli sildošajā kolektīvajā saprātā, pārvērties par veselas cilvēces Gara daļu, lauj sev piepildīties ar mūžīgo dvēseļu radniecību.

Vēro formas un krāsas, esi izbrīnīts par dabas parādību krāšņumu, mācies no mākoņiem viedumu, dzīves gudrību no akmeņiem. Skaties uz Sauli, ieraugi tajā sevi.

Tu tāpat kā Saule, esi savas sistēmas daļiņa, ap tevi griežas tava paša pasaule, jo tu esi Gaisma, visur esošā, visu caurspīdošā un izgaismojošā. No tavu staru spēka un spožuma dzimst tīras sirdis, no tavu vētru intensitātes atkarīgi ir likteņi.

Tavs nolūks, tava griba, tavs viedums, tava Mīlestība rada šo pasauli un tai nav cita Radītāja, izņemot tevi.
Savieno visu kopā, neļauj sadzīvistiskajai loģikai sagraut Visuma principu “Kas augšā, tas apakšā” .

Savieno sevi ar visu cilvēci, Zemi ar Kosmosu, savu apziņu ar Visumu.

Neļauj sev samierināties ar mazumiņu, meklē saistību tur, kur šķietami tās nav. Tu skumsti, esi bēdīgs – skaties, kā transformējas tavas lietas un apkārtējo noskaņojums. Tu esi iemīlējies, iedvesmots, sajūsmināts – vēro dabu, putnus, zinātniskos atklājumus, senās zināšanas, jaunos cilvēkus, kuri ienāk tavā dzīvē.

Tu izdzīvo savu vienotību ar Augstāko spēku – ievēro kā realitāte atspoguļo tavas atklāsmes kā brīnumainu notikumu kaskādi.

Neļauj nekam būt nejaušam, vēl jo vairāk sev.

Atklāj dzīves vērotāju, atklāj sapņu vērotāju. Ieskaties pagātnes gleznās, esi uzmanīgāks pret domām un konkrētāks savās vēlmēs.

Noskaidro, kur slēpjas tavs “Es” un ļauj tam izplesties līdz pat Visuma apmēriem.

Sajūties kā daļiņa no visa, jūties kā Vesels, savieno savus slāņus, ar katru savas butības šūnu sajūti savu plašumu.

Atrodi Avotu un savienojies ar to. Iepazīsti to, kas caurauž visu telpu un pārvar laiku – ej dziļāk Mīlestībā un mācies no tās, kamēr savienosies ar to vienā veselā, kamēr būsi pārliecināts, bez bailēm pazaudēt sevi, ka tu esi absolūts savā pilnībā un nav spēka, kas apdraud tavu bezgalību.

Apstājies un ļauj sev būt. Sajūti šīs esības garšu, krāsu, smaržu, faktūru, iemācies būt tā, lai katrā sekundē atklātos mūžība.

Bet tagad uzmanīgi skaties, kā pati esība atgriež tev tavu pazaudēto dievišķumu.

Oksana Borcova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs man jautās

valis

Dažkārt es domāju, ka tad, kad aiziesim Debesīs, Dievs noteikti mums jautās:
– Nu, kā bija?
– Kā bija? Grēkojusi esmu, Dievs,… apžēlo… – es sākšu…
Viņš mani pārtrauks un teiks:
– Es tāpat to zinu. Visu laiku tevi vēroju…. Kā tev patika Zeme?
– Khm, kā Tu to, Dievs, biji domājis?
– Es sešās dienās radīju Zemi un visu, kas uz tās. Ka Tev tā patika? Vai vispār patika?
Vai tu redzēji, kādas skaistas zivis Sarkanajā jūrā es izgudroju?
Un manus vulkānus? Skaisti, vai ne?
Un džungļus! Džungļus tu redzēji???
Un, ja vien tu zinātu, cik laika es patērēju, lai radītu ūdenskritumus!!!!
Un valis!!! Ak! Ja vien tu zinātu, kā es viņu tik varenu radīju!!! Tu taču esi redzējusi vaļus, vai ne?
Stāsti, stāsti… kas tev visvairāk patika?
Un es ļoti baidos no tā, ka stāvēšu, plikšķināšu acis un teikšu….
– Mmmman…. vienkarši nebija laika…. es… daudz strādāju…. pēc tam vēl ģimene…. bērni…. gada atskaites… kredīts mašīnai…. bet es patiešām, godīgi, Dievs gribēju!!!! Esmu grēcīga. Apžēlojies, Dievs!
– Nevis grēcīga, bet dumja! – Viņš teiks.
– Nebūs tev otras iespējas paskatīties uz to visu, nebūs!
Eh… labi, Pēter, paņem Dzīves Grāmatu…. kas viņai tur?
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis