Kāpēc es tā dzīvoju?

dzivi_saprast7

Reiz cilvēki uzdeva Dzīvei vienu un to pašu jautājumu: “Kāpēc es tā dzīvoju?

Pirmais jautāja:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Bieži slimoju, mani nemitīgi vajā nelaimes. Es jūtos kā magnēts, kas pastāvīgi piesaista neveiksmes.
Un Dzīve viņam atbildēja:
–Tas tāpēc, ka tu dzīvo ar dusmām sirdī, apvainojies uz visu pasauli, iekritis ļaunatminības un naida slazdā. Bet jādzīvo ir par prieku sev, Dievam, apkārtējiem. Tad arī būsi laimīgs.

Otrais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā cīņā ar visu. Viss ir ne tā…
Un dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu dzīvo par spīti visam un visiem. Tu esi kā pusaudzis, vēl joprojām buntojies un nevari apstāties. Bet dzīvot vajag pateicoties. Tad arī kļūsi laimīgs.

Trešais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Pastāvīgi esmu atkarīgs no apkārtējo viedokļiem, neesmu par sevi pārliecināts…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai citi tevi apskaustu. Bet dzīvot vajag, lai no tevis iedvesmotos. Iedvesmo, tad tu būsi laimīgs.

Ceturtais jautāja Dzīvei:
– Saki, Dzīve, kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā stresā un spriedzē…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai kādam kaut ko pierādītu. Taču tev nevienam nekas nav jāpierāda. Tu tam tērē tik daudz laika un enerģijas, bet jādzīvo ir laimes aksiomā, nevis teorēmu pierādīšanā.

Un piektais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Dzīve man ir viena vienīga vilšanās…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu izrādies. Kur gan esi tu – īstais? Ir jābūt nevis jātēlo un tu būsi laimīgs.

Un sestais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Garlaicīgi, neinteresanti…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tāpēc, ka Dzīve paiet tev garām. Tu it kā esi paslēpies no tās. Bet jādzīvo tā, lai Dzīve ziņkārībā apstātos un ieinteresētos. Tad tu būsi laimīgs.

Un septītais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Nekas mani neiepriecina.
Un Dzīve atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu nedzīvo savu Dzīvi. Un arī tas prieks, kas ir, nav tavs. Atrodi sevi, savas jūtas, vēlmes, vārdus, mērķus, emocijas, grāmatas, dziesmas, cilvēkus… Atrodi savu Dzīvi! Un tu būsi laimīgs.

Ja tu būtu Tava Dzīve, ko Tu pats sev atbildētu uz jautājumu “Kāpēc es tā dzīvoju?”
Vēlu jums laimi!

Autors: Ņina Sumire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau var dzīvot!

sz_403871

Jau var dzīvot!
Jau var pārstāt gaidīt, kamēr kaut kas notiks. Pārstāt gaidīt pirmdienu, algas dienu, jauno gadu, kad planētas nostāsies kā vajag. Pārstāt gaidīt, kad citi pirmie spers soli un labu laiku.
Jau var dzīvot!

Jau var mīlēt!
Var atstāt pagātnē savus aizvainojumus, var pārstāt savu kompleksu un neveiksmju malšanu galvā, var pateikt: “Stop!” šim domu mutulim un sākt just. Jau var pārstāt bakstīt sejā tuvajam un teikt – tu pirmais. Jau var pateikt: “Es tevi mīlu”, tam, kuru tu mīli. Pateikt no visas sirds un mīlēt, jau var – no visas sirds.
Jau var mīlēt.

Jau var ticēt!
Kaut nedaudz, kaut kam ticēt. Ticēt draudzībai, labestībai. Tam, ka saule vienalga uzleks un, ka ikkatram ir savs ceļš. Ticēt tuvajiem cilvēkiem. Un beidzot ticēt arī Dievam. Jau var atvērt acis un ieraudzīt, ka Viņš ir it visur. Ieraudzīt, kā rodas dzīves brīnums un noticēt.
Jau var atļaut sev ticēt.

Jau var piedot!
Laiks būtu piedot, cik var stiept aiz sevis šo smago asti, apraudāt savu bērnību, vainot vecākus, cilvēkus, kuri nodarījuši sāpīgi vai nav attaisnojuši cerības. Beidzot var visiem piedot. Un pie viena arī pasaulei piedot par tās dažādību un to, ka nav ideāla, par to, ka pasaule nav tikai tev, bet visiem.
Jau var piedot!

Jau var dzīvot!
Un var atzīt, ka dzīve ir skaista un brīnumu pilna. Ka viens vien zvaigžņotais debesu jums ir iemesls dzīvot. Ka mīļotā cilvēka smaids dažkart ir visa Visuma vērts un ir vērts mīlēt. Ka aizvainojuma asaras tik stipri dedzina, ka labāk ir piedot. Ka jauna, tikko dzimuša bērniņa dzīve liek noticēt brīnumam. Kaut arī bail, tomēr drosmīgi paskatīties uz priekšu. Tā ir drosme saviem tuvākajiem pateikt par mīlestību un atkausēt sirdis.
Atzīt, ka tu esi pieaudzis, ka atbildība – tas jau ir stāsts par tevi. Pārstāt to uzgrūst visiem, kas apkārt. Sākt atzīt “savu” un nesagrābties pārāk daudz liekā. Lutināt mazulīti sevī, darīt stulbas lietas un nodarboties ar muļķībām. Skraidīt lietū – samirkt, un pēc tam sildīt kājas vannā un samīļot savus tuvākos.
Ar gudru seju risināt filosofiskas sarunas, klusiņām sevī par sevi ķiķinot. Guļot uz muguras sapņot un cauri koku lapām vērties debesīs. Ticēt, ka viss piepildīsies. Un slepenībā pa vakariem lūgties. Aizvērt acis un tumsā čukstēt: “pateicos… pateicos… pateicos….” klusiņām murmināt savas visdziļākās domas un jūtas. Sajust Dvēseli, sajust, ka esi dzīvs.
Apklust un neizbiedēt šo mirkli…

Anna Švedova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tas, kā nav

zirnekla tikls1

Ir domas, kuras var teikt tikai čukstus, tikai austiņā un tikai kādam vienam vienam konkrētajā sekundē. Tās nevar tikt nodotas visiem, tiražētas un izlietas pa pudelītēm, izkārtas kā baneri pēc sabiedrības pieprasījuma kopējai lietošanai.

Ir sajūtas, kuras pazūd un izplēn, kā tikko moments ir palaists garām. Kā ziedputekšņi uz tauriņa spārniem, kā ķīniešu papīra lukturītis, kas piezemējies ezera vidū, kā ledus gabaliņš silta ūdens glāzē. Hops, un vairs nav!

Ir vārdi un ir klusēšana. Jēga, klusums un stāvoklis, kuru nekā nav iespējams nofiksēt. Ja nu vienīgi paskatīties uz to caur metaforas plīvuru.

Taču tas pazūd uzreiz, kā tiek ieraudzīts, pateikts vai sajusts. Vērotājs visu maina vai pat sabojā.
Ir tas, ko nav iespējams darīt nepārtraukti, pat tad, ja tas ir tik brīnišķīgi. Kā skūpsts vai vasaras caurvēja sajūta koridorā. Kā elpa uz elkoņiem – kāda cita, mīļākā un tava vienlaicīgi.

Gadās, ka dzīve tik ļoti aizkustina, ka ir vajadzīgs viss smalkums, lai atbildētu. Un pēc tam, bāc, un vairs nav spēka. Tikko kā vēl bija, un vairs nav – it kā tevi būtu izvēruši uz ārpusi.

Daudz kas zaudē savu jēgu brīdī, kad kļūst viegli pieejams. Kā plombīrs bērnībā, kā ēdelveisa zieds no kalnu virsotnes, kā noslēpumains dārzs. Tiem jābūt ļoti maz.

Ir smalkas sajūtas, kā agrā rītā zirnekļa tīkls pie telts, ka ziemeļblāzma, kā Dvēsele.

Ir tas, kam vajadzīgs saudzīgums. Tāds, kāds vien iespējams. Saudzīgums, ne vājums.
Ir tas, ko nav iespējams noturēt un ir tik viegli izbiedēt. Un tajā pat laikā vienmēr klātesošs tepat blakus, kādā blakus dimensijā. Vienmēr tevī un vienmēr nesasniedzams.

Ir tas, kam tev nav ne receptoru, lai sajustu, ne vārdu, lai aprakstītu, ne nosaukumu, ne šablonu.
Ir tas, kā nav. Un droši vien tā arī ir Dzīve.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Gaidīt vai DZĪVOT?

bite2

Jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk redzu divas cilvēku kategorijas. Vieni dzīvo, kā var. Ne vienmēr pareizi, ne vienmēr ideāli. Ko nu tur daudz – galīgi neideāli. Precās, dzemdē bērnus, kaut ko dara, kļūdās, pieceļas un iet tālāk. Dzīvo tagad un šeit. Cik var. Bet dzīvo. Viņi netiecas pēc tā, lai pilnām karotēm smeltu visas baudas un dzīves priekus, taču lēnītiņām iet uz saviem mērķiem, sapņiem. Kaut ko darīt, mēģināt, censties!

Bet ir cilvēki, kuri gaida kaut ko – ideālo. Ideālo dzīvi, ideālo vīrieti, ideālos apstākļus bērnu radīšanai, ideālo aicinājumu, ideālo mājvietu…

Gaida, gaida, lūk, viņai jau 80, bet viņa vēl joprojām gaida savu sapņu princi, bet tas kā nejāj, tā nejāj. Un problēma jau nav tajā, ka viņa gaidīja.

Gaidīt ir normāli, īpaši sievietēm. Bet gaidīt ideālu – tas nozīmē to pašu, ko izvairīties no jebkuras tikšanās.

Es zinu tādas sievietes – viņām savu roku un sirdi ir piedāvājuši vismaz pieci normāli vīrieši, bet viņām ar to par maz. Nav ideāli! Tam viena acs šķielē, tas – valkā dīvainas zeķes, tas nekad dzīvē vēl nav bijis precējies – nez kāpēc, bet tam ir bijusī sieva un divi bērni… Un tā jau kādus 20 – 30 gadus un, jo tālāk, jo ideāls arvien netveramāks un prasības arvien augstākas. Ideāls kā lekāls, kuru cenšas piemērot ikvienam sastaptajam vīrietim. Ar katru gadu šis lekāls kļūst arvien sarežģītāks un vietām pats ar sevi konfliktē – tajā viss ir svarīgi, un neko nevar izmest. Un neviens tajā neierakstās. Un nav jau nekāds brīnums.
Kāda gaida, kad vīrs atmodīsies un sāks kaut ko darīt. Gaida to visdažādākajos veidos, bet visbiežāk stāsta savam vīram par to, kas  jādara, kā, kad un kāpēc. Pašas šajā procesā nemainās. Mājās nav ne vakariņu, ne mājīguma, toties ir sieva – motorzāģis ar Torsunova lekciju grāmatu padusē, kurā pateikts viss par vīrieša pienākumiem. Un viņa gaida, ka viņš beidzot uzņemsies atbildību, agri piecelsies un visu izdarīs. Viņa taču zin, ko un kā viņam jādara. Vai arī atruna – lai sākumā viņš sāk darīt un pēc tam arī es? Bet vai pienāks tāda diena?

Bet dažas gaida savu ideālo darbu – savu mūža lietu. Tādu nozīmīgu, lielu un nepratīgi mīlamu. Tāpēc vispār neko nedara!

Vispār neko. Gaida! Un rezultātā vienkārši izmanto to, ko dara kāds cits. Guļ dīvānā, sēž uz kakla vecākiem, dažkārt pat mājas darbus nedara. Es zinu tādas, kas sevi sauc par mājsaimniecēm, jo nekur nestrādā. Tajā pat laikā mājās valda nekartība, “bardaks”, vīrs ēd, kas pagadās un viņam vēl smadzenes “iznes”, un viss tikai tāpec, ka viņa gaida. Gaida savu ideālo mūža darbu.

Kāds gaida ideālo brīdi bērnu dzemdēšanai, kaut ko rēķina, skaita, atliek to uz daudziem gadiem. Jo nevajag taču vienkārši bērnu – vajag labi nodrošinātu, īpašu, lai ar viņu nebūtu nekādu problēmu un, lai vecumdienās par tevi rūpētos. Lai spēlētu klavieres, un, lai viņam būtu melnā josta karatē. Tāpēc atliek. Pagaidām jākrāj nauda dzīvoklim, tad nākamajam – lielākam, pēc tam vajadzīga mašīna, lai varētu uz karatē nodarbībām vadāt. Bet pēc tam izrādās, ka vīrs tam īpaši neder – nav pietiekami ideāls. Un paiet laiks, kad bērna ieņemšana varēja notikt viegli un bez problēmām.

Kāds gaida, kad varēs paceļot un tāpēc pagaidām nebrauc nekur. Pat ārpus pilsētas nebrauc, jo ārpus pilsētas – tas ir par maz. Vajag uzreiz tālu un tā, lai tā ir pieczvaigžņu viesnīca. Gaida ideālo sezonu, ideālās biļetes, ideālos ceļa biedrus. un nebrauc.

Kāds gaida, kad varēs piepildīt savus sapņus un darīt to, ko vēlās. Tāpēc pagaidām dara to, ko ienīst darīt, neko nedara priekš sevis. Iet uz darbu, guļ un ēd. Un viss. Atliek savus sapņus attālākajā kaktā. Periodiski pārskata savus hobijus un to, ko ar tiem darīt. Sapņo, ka vajadzētu iemācīties spēlēt klavieres, bet klavieres tā arī nenopērk. Sapņo sākt gleznot, bet mājās nav nekā vairāk par pildspalvu. Sapņo par dejošanu, bet pat mājas to nedara. Sapņo strādāt ar bērniem, bet strādā tikai un vienīgi ar papīriem. Sapņo par psihologa izglītību, bet mācās matemātiku, jo ar to var vairāk nopelnīt.

Kāds sapņo par savu māju. Lai tur būtu skaisti un mājīgi. Bet dzīvo īrētā alā, un ala tā nav tāpēc, ka maziņa un ne sava, bet tāpec, ka par to nerūpējas. Tajā nepērk skaistus aizkarus, netaisa remontu, neaicina ciemiņus, pat logus nemazgā, jo tā taču nav sava. Bet tad, kad man būs māja – nopirkšu savu sapņu kumodi. Bet, pagaidām padzīvošu alā bez kumodes.

Kaut kad…. Tas ir tas sapņainais laiks, kad cilvēkiem, kuri gaida ideālu, viss būs – viss, par ko viņi sapņo. Jo viņi taču sapņo. Sapņo, bet baidās. Baidās spert soli savu sapņu virzienā, darīt kaut ko reālu, spert maziņus solīšus katru dienu. Atrast deju studiju, atrast laiku dejošanai, nopirkt deju kurpes, pierakstīties, nopirkt abonementu, aiziet pirmo reizi, otro, trešo, pierunāt sevi aiziet ceturto reizi…. Tie ir tie mazie solīši, kuri aizved pie tā, ka reiz tu dejo flamenko un ļoti ar sevi lepojies.

Kaut kad daudzas sievietes notievēs. Tas taču ir tik viegli – atlikt uz “pēc tam”. Figūra nekur neaizbēgs, bet pagaidām uzēdīšu toortīti un ceptus kartupeļus. Bet būt slaidai – tas atkal ir daudz mazu solīšu. Neēst tortes, dzert vairāk ūdens, sakārtot savu uzturu, sportot, rūpeties par savu ķermeni, sākt to mīlēt…. Paiet pusgads un tev ir ķermenis, par kuru tu sapņoji. Un varēji taču to izdarīt jau pirms pieciem gadiem. Tad kāpec tikai tagad?….Tomēr labi, ka vismaz tagad….

Kaut kad visiem noteikti būs viņu lielā ideālā lieta, kuras dēļ viņi ir nākuši šai pasaulē. Kaut kas īpašs un nozīmīgs. Lai viņiem pieminekli uzceltu un rekordu grāmatā ierakstītu. Priekš kam darīt tās sīkās lietas? Tad labāk vispār neko nedarīt!

Taču, ja labi padomājam, ikviena liela lieta sastāv no miljons sīkumiem. Kurus tu dari, dari, dari un tie savācas kopā un rodas kas liels. Nozīmīgs.

Un pats galvenais, ka mēs varam to darīt katru dienu – šīs mazās, labās lietas. Bet gaidīt milzīgu un pašu galveno, protams, ir vienkāršāk un vieglāk.

Visi gaidītāji baidās kļūdīties. Izvēlēties ne to cilvēku, piedzemdēt ne to bērnu, ne tā viņu izaudzināt, iztērēt savu laiku ne tajā darbā…. Bet dzīve taču nav no gumijas un nav bezgalīga? Vai arī tai nav nekādas nozīmes? Vai arī tomēr pats nozīmīgākais brīdis vienmēr ir TAGAD?!

Daži ideāla gaidītāji piesedzas ar ticību. Sakot, Dievs visu zin un viņš man dos visu ideālo. Dievs zin un Dievs dos. Tieši tik, cik esam pelnījuši. Bet nopelnīt tikai sapņojot, nav iespējams. Nav iespējams, tikai sapņojot, saņemt visu, ko vēlies. Dievam jau nav žēl, taču viņš zin, ka, ja  mēs paši neko nedarām, tam visam iedotajam nav nekādas jēgas. Mēs neesam gatavi pieņemt pat pašu labāko. Kā tie, kuri vinnē loterijā un pēc tam notriec naudu īsā laikā.

Labāk tomēr dzīvot. Tagad. Ar to, ko Dievs devis. Darīt darbu, ko Dievs devis. Dzīvot tur, kur dzīvo un radīt mājīgumu tur. Darīt to, kas tīk Dvēselei – pat tad, ja tas nav darbs, bet tikai hobijs. Un priecāties par to, kas mums ir. Ne ideāls – bet mūsu. Un tātad – patiess un īsts!

Labāk desmit reižu kļūdīties, taču darbības var aizvest mūs pie laimes. Tajā laikā, kad bezdarbība neaizvedīs nekur. Pat, lai vinnētu loterijā, ir jāpaceļ savs dibens un jānopērk loterijas biļete. Lai apprecētos, savā noslogotajā grafikā ir jāatrod laiks, lai iepazītos un komunicētu. Lai piedzemdētu bērnu, sākumā tas ir jaieņem. Lai iemacītos spelēt klavieres, ir jāiemācās notis un jātrenējas katru dienu – kaut nedaudz. Jāparāda Dievam, ka tu vēlies, ka tu esi gatavs, ka tu virzies uz priekšu.

Rādhanātka Svamī savā lieliskajā grāmatā “Ceļš uz mājām” stāsta par kadu brīnišķīgu atgadījumu.

Kādā indiešu ciemā uzradās tīģeris. un vietējie ciema iedzīvotāji slēdza ciet savu mājokļu durvis, baidoties no plēsīgā zvēra. Bet Svamī kopā ar savu draugu dzīvoja uz ielas. viņiem nebija ko aizslēgt, un izglābties arī nebija nekādu iespēju. Ja tīģeris atnāktu pie viņiem, izdzīvošanas iespējas līdzinātos nullei. Nedaudz sanervozējies Svamī gatavojās iemigt, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņa draugs sev blakus noliek nūju. Nūja bija neliela un no tīģera tā neizglābtu. Kāda tai jēga? Šo jautājumu viņš uzdeva draugam. Bet draugs, smaidot atbildēja: “Glābt mūs var vienīgi Dievs, bet mums viņam jāparāda, ka arī no savas puses mēs esam gatavi kaut ko darīt”  Nakts pagāja mierīgi..

Dzīvot! Darīt! Būt gataviem izdarīt visu, kas no jums atkarīgs. Ar pateicību pieņemt to, kas jums ir dots. kas gan vēl spēcīgāk var izmainīt jūsu dzīvi, ja ne mazo soļu māksla?

Dzīvojiet! Dzīve ir tik interesanta, daudzveidīga, negaidītu pavērsienu un brīnumu pilna. Būs ļoti žēl, ja šī ceļojuma beigās jūs sapratīsiet, ka savu dzīvi esiet nodzīvojuši vienkārši gaidot kaut ko, tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad!

Dzīvojiet savu neideālo dzīvi neideālos apstākļos ar neideālajiem cilvēkiem. Un pieņemiet domu, ka arī pats neesat ideāls – tas ir gluži normāli. Un, ja nekas šajā pasaulē nav ideāls, ir mazāk baiļu kļūdīties. Un sliktāk par jebkuru kļūdu var būt tikai dzīves trūkums pašā dzīvē.

Dzīvojiet tā, kā sanāk, kā dzīvojas un kā variet. Dariet mazos darbiņus. Un lūdzaties. Esiet atvērti Dieva plānam uz jūsu dzīvi – tas vienmēr ir, un tas vienmēr ir daudz labāks, kā pat vispārdrošākie jūsu plāni un sapņi.

Dzīvojiet! Kamēr jūs gaidiet sev vajadzīgo tramvaju, dzīve paskrien garām. bet var izrādīties, ka jūs stāvat trolejbusa pieturā, kur tramvaji nekursē vispār. Vai tas jums ir principiāli – braukt tikai ar tramvaju, vai arī svarīgāk sasniegt galamērķi? Vai esat gatavi braukt ar pārsēšanos? Vai esat gatavi izmēģināt kādus citus pārvietošanās veidus? Vai esat gatavi nopirkt brauciena biļeti, neskatoties uz to, ka mēnešbiļete jums ir tikai braucieniem tramvajā? Vai arī atrast vismaz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu ar to tur, kur jūs vēlaties?

Dzīvojiet! Mīliet! Mācieties! Padariet pasauli sev apkārt skaistāku! Ar to arī pietiks. Laimei tas būs pilnīgi pietiekami.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot!

romy3

Neatkarīgi no tā, kā norit mūsu dzīve, laiku pa laikam, mums visiem gribās dzirdēt kādus uzmundrinājuma vai mierinājuma vārdus, kas nāk no viedas dzīves pieredzes. Šīs ir frāzes, ko teikušas pasaulslavenas sievietes. Iespējams, tās palīdzēs jums aizgaiņāt bailes, piedos spēkus un paplašinās jūsu apvāršņus.

«Pakāpeniski es sāku saprast, ka viss mūsu dzīvē nav nekas cits, kā viens vienīgs treniņš: rakstīt grāmatas, vadīt mašīnu, doties pargājienos, tīrīt zobus, gatavot bērniem brokastis, saklāt gultu, mīlēties, izvest pastaigā suni, pat gulēt. Mēs visu laiku trenējamies.».

Dani Shapiro, rakstniece

«Interesanti, cik gan bieži mēs neesam spējīgi ieraudzīt sava spēka izpausmes — jo nav taču iespējams vienlaicīgi darīt kaut ko, kas prasa drosmi un koncentrēšanos, un apzināties to. Jo, tad, ja mēs zinātu, ka rīkojamies drosmīgi, mēs noteikti pārbītos».

— Lena Dunham, aktrise

«Pašas svarīgākās attiecības jebkura cilvēka dzīvē ir attiecības pašam ar sevi. Tā kā, lai kas arī notiktu, no sevis nekur neaizbēgsi»
Diane von Fürstenberg, tērpu diainere

“Domā par sevi kā par kuģa kapteini, kas vada mazu buru laivu. Gadās, ka laiks ir labs, un tu peldi mierīgi un rāmi, bet gadās, ka sākas vēja brāzmas un tavu laivu sāk mētāt. Kad saproti, ka atrodies bangojošā jūrā, vienkārši no visa spēka griez stūri un centies pārciest vētru. Tāpēc, ka dzīve ir tā vērta.”

— Patricia Lee «Patti» Smith, dziedātāja un dzejniece

«Kad man ir skumji un es dusmojos uz visu pasauli, un visa mana dzīve nedod man nekādu prieku, es iedomājos, kā būs, kad es vienā dienā atgriezīšos šajā pasaulē pēc nāves. Es iedomājos, cik daudz skaistu emociju manī izraisīs tās lietas, kuras agrāk man šķita muļķīgas, nepatīkamas vai garlaicīgas.

Tikai paskaties, pie sienas ir gaismas slēdzis! Es to neesmu redzējusi veselu mūžību! Pat nevarēju iedomāties, cik ļoti man pietrūks šī slēdža! Ai, ai! Un paskaties – kāpnītes mūsu mājas verandā vēljoprojām ir salauztas. Sveicinātas, mīļās plaisas! Ļaujiet man par jums papriecāties. Un, lūk, mana kaimiņiene, stāv dzīva, sveika un vesela, vienkārši fantastika! Un vēljoprojām tāda pati, kā bija: katra teikuma galā “iesprauž” savu; “saproti, ja?” Kāpēc gan agrāk tas viss tik ļoti mani tracināja? Tas taču ir tik aizkustinoši”

— Amy Krouse Rosenthal, rakstniece

“Nevajag citēt to, ko es agrāk esmu teikusi. No tā laika es esmu kļuvusi daudz gudrāka.”
— Romy Schneider, kinoaktrise

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: Romija Šneidere un Alēns Delons

12 jautājumi par dzīves jēgu: virsaiša Orija vēstule tev

indiānis

Man ir vienalga, kādā veidā tu pelni iztiku.

Es vēlos zināt, par ko sāp tava sirds.

Man ir vienalga, cik tev gadu. Es vēlos zināt, vai tu ļauj sev izskatīties arī smieklīgam – mīlestībās dēļ… sapņa dēļ… tā piedzīvojuma dēļ, ko cilvēki sauc par dzīvi…

Man ir vienalga, kāda ir tava horoskopa zīme. Es vēlos zināt, vai tu mācēji iepazīt sāpes, vai spēji tajās iet līdz pašiem dziļumiem. Vai tu spēji tās pārvarēt un kļuvi atvērtāks pasaulei, pateicoties grūtībām, vai paliki dzīvot bailēs jaunu sāpju priekšā? Es vēlos zināt, vai tu spēj izturēt sāpes, savas un manas, neslēpjot tās un nemazinot tās, un necenšoties visu izlabot.

Es vēlos zināt, vai tu vari dzīvot ar prieku, manu vai tavu, vai vari būt pirmatnējs un dejot kā bez prāta. Vai vari piepildīt sevi ar ekstāzi, lai tava laime lietos pāri malām?

Vai tu vari aizmirst par visu pasaulē, pat par to, ka esi cilvēks un to, ka tev jāiet pa zemi? Vai tu proti lidot?

Man ir vienalga, vai tavi vārdi ir patiesi. Es vēlos zināt, vai tu ļausi kādam vilties, lai sekotu Patiesībai, lai būtu godīgs pats pret sevi. Vai varēsi izturēt apvainojumus par nodevību un nenodot sevi? Vai tu vari stiprināt sevī ticību un palikt par to, kam tu uzticies?

Es vēlos zināt, vai tu proti ik dienu redzēt skaistumu tajā, kas skaitās neglīts. Vai tu spēj tā/viņa klātbūtnē gūt spēkus?

Es vēlos zināt, vai tu vari dzīvot, atzīstot sakāvi, tavu vai manu, un tajā pašā laikā stāvēt ezera krastā un kliegt lielajam mēnesim: “JĀ!”

Man ir vienalga, kur tu dzīvo un cik tev ir naudas. Es vēlos zināt, vai tu vari pēc nakts, kurā piedzīvoji skumjas, iztukšotību no asarām un neizturamām sāpēm, piecelties un darīt visu, kas nepieciešams taviem bērniem?

Man ir vienalga, ar ko tu esi pazīstams un kā šeit nonāci. Es vēlos zināt, vai tu varēsi ar mani stāvēt uguns vidū.

Man ir vienalga, ko tu zini un kas tev to iemācījis. Es vēlos zināt, kas tevi piepilda iekšēji. Kas paliks, kad nebūs nekā?

Es vēlos zināt, vai tu vari būt vienatnē ar mani, vai tu patīc sev pārdomu klusumā?

Indiāņu cilts vadoņa Orija vēstule

Tulkoja: Ginta FS

Kur ir dzīves jēga?

!!!!!0

Reiz māceklis jautāja Meistaram: «Meistar, kur ir dzīves jēga?»
– Kura dzīves? – brīnījās Meistars. Māceklis, nedaudz padomājis, atbildēja:
– Vispār. Cilvēka dzīves!
Meistars dziļi ievilka elpu un vērsās pie saviem mācekļiem:
– Pamēģiniet atbildēt…
Viens teica:
– Varbūt mīlestībā?
– Nav slikti, – teica Meistars, – taču vai tiešām ar vienu mīlestību pietiek, lai dzīves beigās varētu teikt «es neesmu veltīgi dzīvojis»?
Tad cits māceklis teica:
– Man šķiet, ka dzīves jēga ir atstāt aiz sevis kaut ko lielu. Piemēram, tā kā to dari Tu, Meistar!
– Uhh, – pasmaidīja Meistars, – ja es Tevi zinātu sliktāk, varētu Tavus vārdus uztvert kā glaimus…
Tu gribi teikt, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo velti?
Trešais māceklis nepārliecināti piedāvāja:
– Bet varbūt to jēgu nemaz nevajag meklēt?
– Tā, tā?! – ieinteresējās Meistars, – paskaidro, kāpēc Tu tā domā!?
– Man šķiet, – turpināja māceklis, – ka, ja pārāk daudz domāt par šo jautājumu, tad pirmkārt, precīzu un viennozīmīgu atbildi vienalga neatradīsim, taču nāksies visu laiku šaubīties. Otrkārt, lai kādu atbildi mēs arī atrastu, vienalga būs kāds, kurš ar mums strīdēsies… un tā visa dzīve paies, meklējot to jēgu…
– Tātad, kas? – pasmaidīja Meistars, – dzīves jēga ir?…
– DZĪVOT? – teica māceklis.
– Manuprāt – tā ir atbilde! – un Meistars ar rokas mājienu paziņoja, ka šodien mācības ir beigušās.

No cikla «Tirdzniecības ceļš», Jamaguči Tadao.

Tulkoja: Ginta FS