Un dzīve turpinās

Dvēselē kluss…
Dzīvot ir vienkārši – tas nenozīmē ietilpt vienā šūnā… tas nozīmē, pateikt sev, ka tā vienkārši ir dzīve…
Būt nobriedušam – tas nenozīmē būt nesalaužamam… tas nozīmē pārstāt baidīties no atbildības…
Būt veselam – nenozīmē būt absolūti bez jebkādām rētām, kaitēm un plaisām, fiziskām un emocionālām… tas nozīmē neatcelt dzīvi un nekalpot savai neveselībai….

Dvēselē skaļi…
Tāpēc, ka laime patiesībā nemīl nekādu klusumu… tā ir pārāk kustīga, lai varētu sēdēt stūrītī, apspiežot savus smieklus un cenšoties netrokšņot…
Tā spēlē savu mūziku, dejo, līst pāri malām un vienmēr prot ar sevi padalīties…

Dvēselē skumji…
Izdzīvot savas skumjas nozīmē nebēgt no tām un atpazīt visas to nokrāsas…
Sadzirdēt to balsi, paturēt pie rokas…
Pastaigāties ar tām kopā zem viena lietussarga savā personīgajā slapjdraņķī…
Un saprast, kāpēc tās vēlējās pabūt ar tevi kopā…

Dvēselē nekā…
Gadās arī tā…
Un tas ir sliktāk par skumjām… par sāpēm… par izmisumu…
Ka rakstīja Folkners: “Starp skumjām un neko es izvēlos skumjas”…
Jo tur, kur ir nekas, tu nejūties dzīvs…

Un kā tev, mans draugs, ir dvēselē?….
Vai tu to spēj saprast savā ikdienas steigā?…
Es, ne vienmēr… taču mācos… apstājos…
Man jau patīk vienkārši dzīvot, nebaidīties no savas ievainojamības, pieņemt savas skumjas un neskopoties ar laimi….
Grūtāk ir ar NEKĀ… tāpēc, ka tajā iestiedz pavisam nemanāmi…
Taču ir tik labi, ka ir ko mācīties…
Tātad dzīve turpinās…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tik lielas bailes dzīvot…

paciet

Mēs tik ļoti baidāmies dzīvot.

Baidāmies nenokārtot eksāmenu, neiestāties prestižā augstskolā, nekļūt par lepnumu saviem vecākiem.
Baidāmies košās krāsās nokrāsot matus un beidzot uztaisīt tetovējumu.
Baidāmies neattaisnot kāda cerības, darot to, ko patiesi vēlamies.
Baidāmies dejot uz ielas, kad spēlē ielu muzikanti, piedziedāt šķībā balsī savai mīlākajai dziesmai, izskatīties dīvaini.
Baidāmies iepazīties ar kādu, kurš mums šķiet “pārāk kruts”, baidāmies uzaicināt kopīgā pastaigā sev interesantu cilvēku, baidāmies būt uzmācīgi.
Baidāmies nopirkt stilīgu apģērbu, pēc tam to uzvilkt un nosmērēt.
Baidāmies neiekļauties kolektīvā, kļūt par izstumto, būt atšķirīgam no citiem.
Baidāmies neiepatikties vai arī pārāk iepatikties.
Baidāmies atļaut sev lieku kokteili, tortes gabaliņu, dienu atpūtai.
Baidāmies neglīti uzkrāsot uzacis vai neuzkrāsot tās vispār.
Baidāmies apraudāties sabiedriskajā transportā.
Baidāmies cilvēkiem parādīt savus gara darbus.
Baidāmies stāstīt par to, kas mums patīk, baidoties no nosodījuma.
Baidāmies slikti izskatīties izlaiduma fotogrāfijās.
Baidāmies publicēt “provokatīvu” rakstu sociālajos tīklos.
Baidāmies salīt.
Baidāmies kļūdīties.
Baidāmies atvērties.
Baidāmies noskūpstīt, apskaut, pateikt paldies.
Baidāmies skaļi smieties vai stulbi jokot.
Baidāmies parādīt savu vājumu.
Baidāmies, ka mūs pārstās mīlēt vai vispār nemīlēs.
Baidāmies, ka vairs nesastapsim to, kurš mūs iemīlēs tādus, kādi esam.
Baidāmies just.
Pastāvīgi no visa kā baidāmies.

Un vēl mēs baidāmies izskatīties kā muļķīgi bērni. Tikai patiesībā mēs savā būtībā tādi arī esam, kamēr vien izmisīgi baidāmies dzīvot un cenšamies ierakstīties noteiktos rāmjos.

Zini, ir kāda pavisam vienkārša un visiem zināma patiesība: mēs nekad vairs nebūsim jaunāki, kā šobrīd. Un draudzenīte-jaunība mums ir viena, un tā tik strauji paiet. Atgādini sev to biežāk.

Un beidzot dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz tas viss beigsies

89972819_1393733930830768_1064956399676555264_n

“Šī dzīve vienmēr beidzas negaidīti, nekad nesanāk būt gatavam šim mirklim…

Šajā mirklī mēs zaudējam visu: īpašumus, statusu, tuvos, mīļos cilvēkus… Mēs paliekam vieni ar sevi un savu sirdi. Tāpēc, ka tā ir vienīgā, kas būs ar mums arī tālāk…

Attiecības, lai cik brīnišķīgas bijušas, – beigsies… Un, ja pirmais aizies partneris, mums nāksies izdzīvot bēdas, pārkārtot savu dzīvi, transformēt to un sevi… Dzīvot tālāk kādu laiku… Bet pēc tam arī doties nezināmajā…

Lai kā mēs cenšamies, viss beidzas… Un, kā rāda dzīve, – tas vienmēr notiek negaidīti, kad vēl cilvēks būtu varējis daudz ko izdarīt, bija tik daudz plānu…

Sev līdzi mēs nepaņemsim neko! Neko un nevienu! Patiesības mirklis paredz vientulību. Dialogu ar Dievu vienatnē. Neviens un nekas to neizdarīs mūsu vietā.

Bet kā mēs dzīvojam? Kā tērējam šo dzīvi? Vai mēs radām kaut ko skaistu un vertīgu, vai nedomājot vienkārši sadedzinām to?… Krājam materiālo, vai domājam par to dienu, kad visam materiālajam vairs nebūs nekādas nozīmes?

Reiz tas viss beigsies… Tas, pie kā esam pieraduši…. Mums nevajadzēs no rīta celties, iet uz darbu, gatavot ēdienu, uzkopt māju…. Mēs vairs nesatiksim savus tuvos, kuri tik daudz mums nozīmē: vīru, bērnus, vecākus, draugus… Vai mēs vēl satiksimies? Varbūt, – jā, bet varbūt – arī nē…. Jebkurā gadījumā tā būs pavisam cita tišanās.
Pazudīš arī viss pārējais, ko mēs tik ļoti mīlam: šokolāde, ziedi, jūra, ceļojumi, omulīga māja ar skaistiem aizkariem, telefons, internets…. Viss pazudīs bez pēdām…

Un vienīgais, kam tad būs nozīme, – mūsu Dvēseles kvalitātei, tās tīrībai un spējai mīlēt… Mūsu prasmei dzirdēt Viņas balsi, kas palīdz mums veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, un attiecības pašiem ar sevi…

Kā iemacīties mīlēt vienatnē? Kā iemācīties piedot? Kā atvērt savu sirdi un kļūt īstam?

Bez citiem cilvēkiem blakus tas nav iespējams…

Mūsu attiecības kalpo kā sagatavošanās posms šai Dienai. Kad neko nenoslēpsi. Kad no sevis nekur neaizbēgsi… Un saņemsi tikai to, ko esi pelnījis…
Te nevienu neapmānīsi, nenopirksi vēlamo un nesanāks par kaut ko vienoties – pat ne ar varu…

Reiz tas viss beigsies…

Un to ir vērts atcerēties jau TAGAD, kamēr vēl esam Šeit!
Kamēr vien varam izmainīt mūsu stāsta finālu šajā ķermenī…”

Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gatavs turpināt

106477188_1488728517997975_4275018153416903402_n

Mani Mīļie, vienmēr ir kaut kas tāds, kas sedz visas mūsu vilšanās un grūtības …

Turklāt, tas ir tieši tagad, nevis kaut kad, kaut kā iespējama gaidīšanas režīmā…
Tikai mēs sev neļaujam saskatīt savas zāles, vai arī esam aizmirsuši, kā tās izskatās…
Pamodini sevī šo prasmi… atgriez to…
Ieelpo tējas smaržu, sajūti maizes garšu…
Izvēlies sava garastavokļa apģērbu…
Attīri telpu…
Iepazīsti jauno…
Saglabā labo kaut savas nogurušās dvēseles pašā mazākajā nodalījumā…
Un skaties dzīves logos bez aizvainojuma uz to… ļauj tai saprast, ka esi dzīvs un esi gatavs turpināt…
Brūces aizdzīst ne jau tad, kad tu uz tām skaties, bet tad, kad tu tās dziedini…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apstāties

seit un tagad14

Vienkārši apstājies un pārstāj meklēt.
Viss, ko tu meklēji, atrodas tavā priekšā, pietiek vien pastiept rokas un paņemt to, kas bija tev paredzēts jau kopš pašas dzimšanas.
Vienkārši pārstāj meklēt, baudi to, kas ir.
Lai kur tu būtu, lai ko tu darītu, lai ar ko kopā būtu, vienkārši klausies, vēro, ieskaties, iepazīsti.
Vienkārši dzīvo.
Dzīvo tā, it kā nupat būtu piedzimis un ieraudzījis visu, kas tev apkārt! Dzīves laime ir šeit un tagad, prasmē dzīvot tagad un katru mirkli just, dzirdēt, redzēt, elpot…
Katru mirkli – Dzīvot.

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

elpošana

Gadiem ritot vajadzība steigties kļūst arvien mazāka un mazāka…
Gribās pret it visu būt uzmanīgākam…
Apskatīt visu savu dzīvi detaļās… nē, ne jau kā eksponātu muzejā, bet it kā skatoties mīļotā cilvēka sejā un lēnītēm novelkot ar plaukstu tās līnijas…

Gribās apzinātību, nevis staigāšanu pa svešām takām, neuzņemoties smago darbu domāt par to, uz kurieni tās ved un vai tiešām tev uz turieni vajag…

Zini, KO un KĀPĒC tu dari – brīnišķīgi, mani mīļie…
Tāpēc, ka tikai tā tava dzīve kļūst tava…

Tavs ir tas, par ko tu atbildi un tas, ko tu pats esi izvēlējies…
Tikai tā iespējams būt veselīgās attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem, tāpēc, ka tikai tā tu nevienu nemoki ar savām gaidām un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi…

Laime ir tikai tavs darbs… tikai tavs…

Un laime ir ne tik daudz notikumi, cik sajūtas…
Proti tās sajust no pašām vienkāršākajām lietām – proti paplašināt robežas…

Bet, ja laime tev ir tas īsais sarakstiņš, kuru visiem uzspiež, neprasot, un tu visu dzīvi centies to vien darīt, kā atķeksēt izpildītos punktus, neaizdomājoties par to, vai patiešām tas dara tevi laimīgu, tad tas nozīmē, ka tavas robežas ir ļoti šauras…
Un tu tā arī vari nekad nenonākt tajā dzīves teritorijā, kurā būtu varējis dzīvot… tā vietā nostāvēsi uz sliekšņa…

Nesteigties…

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

Un izvēlēties tikai savējo…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tāpēc man nav to vainīgo saraksta, kas atbildīgi par to, kas ar mani nav noticis…

Iztukšojiet savus sarakstus!

Piepildiet sevi!

Lai brīnumaina dzīve!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle ir vienmēr

izvele7546

Tavā dzīvē katra diena var būt bezgala skaista…

Skaista tāda, kāda ir, nevis iestudētā noskaņojumā…
Brīnišķīga grūtībās…
Brīnišķīga nogurumā…
Brīnišķīga, izdzīvojot visa spektra emocijas, ne tikai izvēloties pozitīvās…
Kāpēc?
Tāpēc, mīļie, ka tas ir tikai izvēles jautājums…
Vienkāršas paša atbildības par notiekošo tieši ar tevi – izvēles…

Reiz es sapratu, ka citi cilvēki – tuvi un tāli – neatrodas manī, bet gan ap mani…
Un viss, ko viņi man atnes – ir labprātīgi…
Un viss, ko es pieņemu vai atdodu – arī ir labprātīgi…
Ne es varu viņus piespiest kaut ko darīt, ne viņi mani…
Un nevajag piespiest…
Kad šī apzināšanās atnāca, es ieguvu emocionālo brīvību…
Un tā ir labākā no visām brīvībām, kas dāvā visus laimīgās mīlestības un draudzības veidus….
Kāpēc?
Tāpēc, ka no tavas dzīves uz visiem laikiem pazūd gaidīšanas mokas…
Izšķīst aizvainojumu skābums…
Pazūd vēlme par katru cenu piesiet sev cilvēkus….
Viss kļūst godīgs un caurspīdīgs: ir savstarpēja saskaņa un vajadzība vienam pēc otra…
Nē – atkrīt visi jautājumi…
Es uz visiem laikiem pārstāju vēlēties no cilvēkiem to, ko viņi man nevarēja vai negribēja dot…
Un uz visiem laikiem pārstāju sevi vainot par to, ka es kaut ko nevaru, vai negribu dot…
Te ir tikai viens princips – neņem to, uz ko nespēj atbildēt ar to pašu…
Un nedod neko, ko tev pieprasa pretēji tavām vēlmēm…

Kad pārstāju gaidīt, es piedzīvoju vēl vienu apburošu brīvību…
Es atcēlu savas dzīves  aizmiršanu, kas automātiski notiek, kad mēs izvirzām lielus un mazus mērķus, un sākam skriet tiem pretī, traumējot visu, kas ir mūsu ceļā, uzskatot, ka reālā dzīve sāksies tikai tad, kad kāds mūs iemīlēs, kad visa nauda tiks nopelnīta, kad visas kaites sadzīs, kad skaistums atgriezīsies un tiks atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti mūsu izcilības sarakstā …

Es negribu aizmirst…
Es gribu dzīvot tieši tagad…
Gribu mīlēt to, kas ir, nevis to, kas kādreiz būs…
Gribu uzskatīt sevi par pilnvērtīgu nevis vadoties no kādiem ideāliem, bet tā, kā pati jūtos savā prātā un ķermenī šodien…
DZĪVOT nevis GAIDĪT…

Es ne vien vienkārši ticu, bet skaidri zinu, ka nav nekādas nolemtas nelaimīgas dzīves!
Nav garlaicīgas dzīves…
Nav dzīves piesaistītas tam, kas mūs iznīcina…
Nav visiem vienas laimes…
Nav viena un visiem pareizā dzīvesveida…
Nav uzspiestas mīlestības…
Un nav trofejas, kuru saņemot mēs būtu uzvarējuši…. tā nav uzvara, tā ir piespiedu turēšana – visa tā turēšana, kas nekad labprātīgi nekļūtu par tavējo… un tā ir briesmīga neveiksme…

Ir izvēle…
Lūk, izvēle vienmēr ir…
Un neviens to neizdarīs mūsu vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vajag… vai varbūt nevajag?

traks

… Vajag ēst saldējumu, dzert dzirkstošu šampanieti un mutē uzspridzināt stingras mandarīna daiviņas…

Vajag braukt tur, kur sanāk, tieši tad, kad sagribās…

Vajag atlaist brīvībā savus iekšējos teicamniekus, kuri trīc savu labo atzīmju gaidās un dzīvo tikai tad, kad viņus slavē…

Vajag iemācīties dzīvot savā ķermenī, nesalīdzinot to ar citiem, un ar prieku izvēlēties krekliņus trakās krāsās un huligāniskus sarafānus, neklausoties tantiņās un onkulīšos, kuri nezin kāpēc nolēmuši, ka tieši viņi zin, kādā apģērbā tev būs vislabāk…

Vajag uzticēties savai izvēlei un uz visiem laikiem atvadīties no padomdevēju svītas, bez kuriem pat džinsenes nevar izvēlēties, kur nu vēl cilvēkus…

Vajag aizmirst par tiem, kuri aizmirsuši… ne jau aiz atriebības, bet gan saprātīgas attieksmes pret savu dzīves laiku…
Tā ir pārāk maz, lai glabātu vietas tiem, kuri sēž citā zālē…

Vajag sākt just, izmetot miskastē savas bailes no sāpēm…
Sāpes ir tikai dzīvības pazīme…
Nāves pazīme ir atsacīšanās no sajūtām… un šī nāve notiek ļoti ilgi pirms nonākam kastē ar ierobežotu uzturēšanās platību…

Vajag domāt tik brīvi, lai neielauztos kāda cita brīvības teritorijā…
Un būt tik aizņemtam ar savu dzīvi, ka nekontrolēt svešas…

Vajag – tā, mani Mīļie, nav pavēle…
Vajag – tas ir jautājums…
Pieliec to katra mana rakstītā teikuma galā un godīgi sev atbildi – vai tiešam tev to vajag? Vai nevajag?

Iespēja NAV verdziska eksistence, vai ir… Patīk, vai nepatīk…
Mēs zaudējam sevi, kad izmisīgi cenšamies paspēt līdzi visiem…
Mēs jau no bērnības esam pārāk ieradināti kalpot citu gaidām, pieviļot savējās…
Un mēs kļūstam hroniski nelaimīgi, paradoksāli dzenājoties pēc laimes…
Bet kur gan citur tā ir, ja ne mūsos…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvo!

!V

Kad tu proti iekārtot vietu, kurā šobrīd atrodies…
Un tev izdodas radīt mirkļus, kuros izjūti dzīves garšu – zini, ka esi izaudzis līdz tam, ka tev nevajag meklēt vainīgos tam, ka tev ir garlaicīgi, ka nekas nenotiek, bet cilvēki pret tevi izturas ne tā, kā tu sapņoji…

Dzīve nevar būt garlaicīga…

Garlaicīgs var būt tas, kurš to dzīvo…

Garlaicīgs var būt tas, kas no viņa nāk…

Garlaicīgi cilvēki, kuri pieraduši demonstrēt ciešanas, kuras, ja arī bijušas, tad sen pagājušas, vienkārši viņi tā pie tām ir pieraduši, un gūst no tām kaut kādu paradoksālu labumu, tik ļoti, ka padarījuši tās par savu bāzes stāvokli…

Bet viss pārējais ir interesanti!

Tik interesanti, ka spēj tik uzzināt, sajust, radīt, padalīties, pielietot, izlabot un sākt no jauna…

Un tik daudz savācas tādu mirkļu, kuros mīt paslēpta laimes kapsula, ka atliek vien dzīvot un dzīvot…

Dzīvo!

Lūdzu, dzīvo!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda jēga cīnīties ar realitāti, ja to var pārvērst spēlē

deja berns

Reiz es pajautāju savai vecmāmiņai, vai ātri paskrēja viņas dzīves 70 gadi. Un viņa man atbildēja: kā viens mirklis…
Jocīgi sanāk, tātad starp dzimšanu un nāvi ir viens mirklis, kas aiztek kā ūdens starp pirkstiem un jau pēc mirkļa tu dejosi savu pēdējo deju. Sanāk, ka nekas nav svarīgi. Dari, ko vēlies, dzīvo kā vēlies, vienkārši esi laimīgs šai pēdējā mirklī.
Man nav saprotams tikai viens, ja nāve ir tik tuva un acīmredzama, tad, kā es, kā mēs visi pamanāmies piepildīt savu dzīvi ar tik daudz dažādiem krāmiem, šaubām, nožēlu, pagātni, kuras vairs nav un nākotni, kura vēl nav notikusi, bailēm, kas visticamāk nekad nepiepildīsies, ja viss ir tik acīmredzami vienkārši. Mēs visi esam nolemti, atliek vien pieņemt visu tā kā tas ir, spert soli nezināmajā un piepildīt katru ieelpu ar Mīlestību un izelpot Pateicību.
Kāda jēga cīnīties ar realitāti, pārvērst savu dzīvi par kaujas lauku, ja var šo spēli pārvērst par brīnumainu piedzīvojumu, kurā nav ne grama bailes, kurš piepildīts brīnumiem, mieru, labestību harmoniju un mīlestību. Dažkārt man rodas iespaids, ka visa realitāte ir kā spoguļistaba, kurā es visādi šķobos, no visa spēka cīnos ar sevi, pats sevi baidu, pats sevi smīdinu, pats apskauju, mīlu sevi… Dons Huans reiz teica: karavīra cīņas māksla sastāv no līdzsvara starp šausmām būt cilvēkam un brīnumam būt cilvēkam. Kāds gan brīnumdaris šis Dons Huans…
Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis