Izdzīvotā pieredze ir dažāda

Izdzīvotā pieredze ir dažāda.

Un ne katru no pieredzēm ir vēlēšanās atcerēties. Dažkārt gribas aizvērt aizkarus un neskatīties ārā pa šo logu.

Ir bijis Pārāk daudz. Pārāk smagi. Pārāk…

Jo dziļāk, jo sāpīgāk.

Taču tu esi ticis galā. Tu esi tai izgājis cauri. Spēji.

Lai kā arī ir bijis. Lai kā tu šobrīd pret to attiektos.

Tu spēji, tu tiki galā, tu devies tālāk.

Kā prati. Kā sanāca.
Tagad, lai dotos vēl tālāk, ir jāatzīst šī pieredze un jāpieņem tā. Visā tās varenībā, apjomā un dziļumā. Lai būtu, kur atsperties un iet tālāk.

Lai šis pakāpiens būtu stabils un noturīgs, tam jābūt atzītam un pieņemtam.
Jā, tas notika ar mani. Jā, es tiku galā. Jā, es atzīstu un pieņemu visu šo pieredzi.

Un tad notiek alķīmija un transformācija, pieredzes integrācija.

Un tad rodas spēks kustēties tālāk.

Un tad atnāk skaidrība – kurp es eju un kāda mērķa labad eju.

Pagātnes pieredze ir tevi izveidojusi.

Katrs elements ir nospēlējis savu lomu. Ja kaut kas būtu savādāk, tu nebūtu tāds, kāds šobrīd esi. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija vajadzīgs. Tieši tāds. Katrs posms, katrs solis. Visi tie ir vienota raksta elementi. Vienotas puzles gabaliņi.

Atsakoties no kāda puzles gabaliņa, tā, it kā tas nebūtu bijis ar tevi – tu atņem kopējai bildei tās jēgu, veselumu, apjomu un dziļumu. Atņem tai dzīvību. Atņem tai iespēju atbrīvoties no šīs pieredzes sāpju varas un atjaunotam doties tālāk savā jaunajā dzīvē.

Savas pieredzes atzīšana un pieņemšana atgriež spēku, resursus un vēlmi dzīvot. Atver sirdi un parāda jaunas iespājas, kā dzīvot savu laimīgo dzīvi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rīt būs vasara…

Rīt būs vasara…
Un, protams, ļoti gribas ievēlēties un atrast tajā to mazo, laimīgo dzīvi, kurā viss būs savādāk.
Kaut vai kaut ko, kas ļaus stingrāk nostāties uz kājām pēc visiem satricinājumiem un pēc tā neparedzamā sirreālisma, kurā mēs visi tā vai savādāk atrodamies.
Mēs esam noguruši… visi esam noguruši.
Un ir tik ļoti svarīgi izelpot un vispār atelpoties.
Ir tik ļoti svarīgi atrast citus veidus kā nomest spriedzi, nevis ierastos dīvāna sociālo tīklu karus un agresīvo virtuālo dzīvi komentāros.
Ir tik ļoti svarīgi beidzot atcerēties to, ka dzīve ir trausla pat tiem, kuri no visa spēka cenšas tēlot neievainojamos, un to, ka reiz pat paši pacietīgākie pārstāj piedot visu emocionālo samazgu izgāšanu uz viņiem.
Ir ļoti svarīgi paskatīties ar šodien tik nemoderno mīlestību uz visu, kas ap mums, un ne tikai paskatīties, bet sajust, cik patiesībā ir priecīgi dzīvot mīlestībā nevis ikdienišķajā vilšanās sajūtā.
Izbaudīt savu patieso interesi par cilvēkiem un nesteidzīgā saudzībā tos iepazīt – tas, mani mīļie, ir daudz pareizāks ceļš pie mīlestības un abpusējības, kā studēt horoskopus un domāt, ka ja tavā priekšā ir “tipisks skorpions”, tad tu par viņu zini visu… neko nezini, vienkārši ej pa slidenu taku…
Mēs taču viens otram esam vajadzīgi. Ļoti vajadzīgi.
Gan priekos gan bezizejā.
Ne jau tāpēc, lai nežēlīgi apvainotu otru viņa nepilnībās, bet tāpēc lai mīlētu mūsu parasto, cilvēcisko nepilnīgumu, un vēl saprast, ka ikvienam uz muguras ir sava rūgtās pieredzes un vilšanās  mugursoma, kura ļoti daudz ko izskaidro….
Rīt vasara.
Lai tā vienkārši notiek… un lai pasviež mums kaut nedaudz savas saulainās terapijas laiku pa laikam salstošās mīlestības uzturēšanai.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turpinās tas, kam jāturpinās nevis tas, kam pieprasa turpinājumu

Bet ķirši vienalga zied un maijs mūs izģēbj līdz vieglam krekliņam… un laiks tāpat kā līdz šim nenoguris riņķo pa noslēgto pulksteņa ciparnīcas loku, ne par sekundi nepalēninot savu gaitu.

Daba ir lielisks terapeits. Un vienmēr tāda ir bijusi.
Tai nav vajadzīga spektrālā psihoanalīze, lai saprastu galveno mūsos – pat aiz pašiem rūgtākajiem vilšanās mirkļiem un nespējas tikt galā ar visiem apstākļiem, slēpjas visu uzvarošā vēlme dzīvot… dzīvot kaut nedaudz laimīgi.
Un tā zin, ka tas ir iespējams. Iespējams tieši tagad. Ja vien pats neizdomā sarežgītus savas laimes noteikumus, nenozīmē atbildīgos par to un neiekrīti staignā atkarībā no tā, vai citi vēlēsies piedalīties tavā laimē.

Laime ir pamosties. Laime ir iet vēsā dušā. Laime ir dzert siltu tēju. Laime ir mīlēt tos, kuri ar tevi dala dzīvi. Laime ir kaut ko darīt. Darba un tā rezultāta laime. Laime ir iespēja kaut ko mainīt. Laime ir dzīvot…

Mani mīļie, dabai ir sveša kontroles neiroze…
Tā skaidri zin, ka turpinās tas, kam jāturpinās nevis tas, kam pieprasa turpinājumu.

Neizvarot savu paša dzīvi ar savām uzmācīgajām vēlmēm, bet nesteidzoties iet pa šo dzīvi, iemīloties tajā, kas mums ir pa spēkam….

Ļiļa Grad
Foto: Javon Swaby
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sapņiem

Es atceros, kā mana vīramāte lasīja morāli savai jautrajai astoņdesmitgadīgajai māsai par to, ka tā trīs dienu laikā piepildīja savu senloloto sapni: nomainīja veco balto tualetes podu uz žilbinoši mirdzošu tirkīza krāsas…

Kur vecumdienās tāda blēņošanās, izšķērdība un ārišķība?

Māsa ne mirkli nesamulsa un absolūti nekaunējās….

Un tam, ko viņa atbildēja es arī šodien varu aplaudēt kājās stāvot:

– Zini, Ņina, pat tad, ja man būs lemts tikai reizi pasēdēt šajā tronī, es nedomāju, ka šis pirkums sevi nav attaisnojis! 
Tas sevi attaisnoja jau tajā mirklī, kad es no sirds uzjautrinājos saimniecības preču veikalā, kur jauni, skaisti pārdevēji man uzrīkoja īstu brazīļu karnevālu!
Un es negrasos krāt naudu savām bērēm, tāpēc, ka gan jau kāds apglabās, taču pad*st savu dzīvi krājot, taupot un ievērojot visus noteikumus, var trāpīt garām podam… Tāpēc, ej uz poda!!!
Nē, mīļie, tas nebija rupji…
Tas bija vienkārši, saprotami un drosmīgi…

Dzīvot, kamēr dzīvojas….
Piepildīt savas vēlmes, kamēr vispār ko vēlies…
Mīlēt, kamēr gribās mīlēt…
Lūk, tā vajag…

Savadāk jau slikti metas no mērķiem, motivācijām, “labākajām sevis versijām, lienot no ādas ārā”, stulbiem maratoniem par vienādu visiem laimi…
Laime ir iekšpasaulē…
Turpat, kur brīvība….
Un tikai laimīgie par šo brīvību cilvēki saprot, ka pārāk nopietni uztvert šo dzīvi nevajag!
Un, manuprāt, labāk sastapties ar nāvi, sēžot uz tirkīzkrāsas poda, nevis sagaidīt to nolemtības askēzē.

© Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos!

Vēlos gaismu, vēlos krāsas…
Vēlos sakārtot skapjus, nomazgāt logus, nogriezt vēl īsākus matus, kuri agrāk šķita neapspriežama nepieciešamība un absolūti man nesaprotamas sievišķības atribūts.

Vēlos stundām ilgi ērtās kedās pastaigāties pa krastmalu un smaidīt, izmetot tumšajā ledainajā dzelmē visas atlikušās šaubas par to, ka esmu šeit ne jau tāpēc, lai visiem izpatiktu un piepildītu citu cerības.

Vēlos dzert savu stipro kafiju, bet dažkārt vīnu… lasīt papīra grāmatas… klausīties mūziku, kas patiešām ir mūzika…. un retāk skatīties pulkstenī, kalendāros, plānotājos, paspējot būt šeit un tagad.

Ļoti Vēlos to bezkompromisu patiesību, kurā nav nekādu pieklājības vizīšu, “vajadzīgo” draugu, nemīlamo roku un lūpu, un to nelaimīgo vietu, uz kurieni kājas nenes.

Un patiesībā, ne tikai vēlos…

Arī daru.

Ar prieku, bez nožēlas un bailēm, ar žēluma pēdām, kas izkusa, tāpat kā pēdējais ziemas ledus.

Lai pilnvērtīgi dzīvotu, pietiek ar to atbildību par savu paša dzīvi, kuru tu vairs ne uz vienu nenovel.
Tad nevajag lūgt atļauju un par katru cenu censties izdabāt, un paciest nepaciešamo tikai tāpēc, ka nav kur likties.
Mīļie mani, tiekšanās pec pilnības nav labākais veids kā dzīvot… tas ir veids kā pēc iespējas ilgāk nesākt dzīvot…
Bet dzīvot, mierinot sevi ar domu, ka tu vēl neesi sācis, ir pats nejaukākais pašapmāns dzīvē.

Ko tu vēlies?
Un uz ko no tā, ko tu vēlies, esi gatavs?

Pirmais ir sapņi, otrais – realitāte.
Kur tevis ir vairāk?

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pat tad, ja…

Pat tad, ja tu šodien visu izdarīji ne tā… pat tad, ja tev vispār nav taisnība… pat tad, ja tu pat ne tuvu neesi līdzīgs tiem apgaismotajiem, kuri vienmēr zina, kā un ir nevainojami it visā… pat tad, ja tas bija tik sen, kad tu juties apmierināts ar sevi…

Man vienalga tev ir kāda laba ziņa – tu esi nokļuvis līdz vakaram.

Pavisam ne tajā vieglajā gaitā, kādā pastaigājas pa “mēli”, un pavisam ne tajā parādes pozitīvismā, kas derētu instagrama glamūrīgajam selfijam – ar vīna glāzi rokās un sniegbaltās zeķītēs ar atzīmi #mansburvigaisvakars

Tu vienkārši esi nodzīvojis vēl vienu dienu.

Dienu, kura jau kļuvusi par pagātni un kurā vairs nevar atkārtot ne minūti.
Dienu dzīves tiešajā ēterā.
Un tas patiesībā nav nemaz tik maz.

Un tas ir iemesls, lai pret sevi izturētos cilvēciski. Vienkārši cilvēciski.

Pārnākt mājās, nomazgāties, kaut ko apēst un apgulties tīros palagos, un dot sev kaut dažas stundiņas brīvības no pastāvīgās analizēšanas, no visām šīm ikdienas ziņām, no mūžīgās neapmierinātības ar notiekošo, no kaitinošās taisnošanās par visu, kas noticis ne tā kā gribētos.

Izelpot, sazemēties un iziet no ētera…

Vai zini, man arvien mazāk patīk šī nežēlīgā dzīšanās pēc veiksmes, gluži vai fašistiskā vēlme atbilst kaut kādam vienotam “patiesā ārieša” tipāžam, visa šī dzīšanās pēc “labākās savas versijas” un mūžīgā gatavība izģērbties līdz pat apakšbiksēm, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku tevi ievērotu un nospiestu “like”.

Pārāk daudz ir upuru. To tu redzi arī bez manas palīdzības.

Nezin kāpēc ir kauns būt vienkāršam cilvēkam, tādam, kurš vēlas vienkārši dzīvot, nevis ik sekundi domāt par to, kā viņš izskatās un ko par viņu pateiks citi.

Atcel šo kaunu. Tas ir mākslīgs. Un reiz tas pāries kā muļķīga mode…

Pavadi savu dienu kā labu draugu un pateicies tai par to, ka tā bija.

Un sadzirdi sevi, piekusušu, bet dzīvu.
Arī tas ir labs jaunums – sadzirdēt sevi.

Sadzirdēt un nepamest sevi ceļmalā, kā tādu, kurš nav piepildījis kāda cita cerības.

Sadzirdēt un turpināt dzīvot.
Klusiņām. Drusciņ ātrāk. Košāk. Blāvāk. Nesaprotami. Skaļi.

Pieklusināti. Spēlējot. Uzvarot. Izvairoties no sacensībām, jebkādām. 

Sadzirdēt un nevilties.

Lūk, tā ir dzīve… bet tagad ir tikai tavs laiks. Un tas nozīmē, ka nekas nav zaudēts.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve kā laika apstākļi

Dažkārt atnāk ziema, dažkārt vasara. Ja tev vienmēr būs vieni un tie paši laika apstākļi, tu sajutīsies iestidzis.

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Jāmīl visu, kas jau ir.
Nenobriedušais vienmēr dzīvo ar domu “būtu labi, ja”, “ja būtu, tad”, bet nekad ar domu “ir”. Savukārt “ir” nozīmē realitāti. Bet viss “būtu labi, ja”, tev tikai sapņojas

Lai kāda būtu realitāte, tā ir laba. Mīli to, priecājies par to un atslābinies tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās…. dzīve plūst un mainās. Neviens nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt paveras apvāršņi, dažkārt tu nonāc strupceļā. Gan viens gan otrs ir labi. Gan viens gan otrs ir esības dāvanas.

Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiek. Baudi to, kas notiek – tieši tas un nekas cits notiek tieši tagad.

Varbūt rīt kaut kas viens mainīsies un būs kaut kas cits; tad baudīsi šo citu.

Varbūt parīt notiks kaut kas trešais. Baudi šo trešo. Nesalīdzini ar pagātni, ar bezjēdzīgām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā mirklī.

Dažkārt ir karsti, dažkārt ļoti auksti, taču kā viens tā otrs ir vajadzīgs; pretējā gadījumā dzīve izzudīs.

OŠO
Foto: Vlad Chețan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man vienkārši patīk dzīvot

Man vienkārši patīk dzīvot…

Un vienmēr tas ir paticis, pat tad, ja nepatika apstākļi, kuros es biju nokļuvusi…
Pat tad, ja sanāca ne tā, kā gribējās…
Pat tad, ja vispār nekas nesanāca…

Man patīk dzīvot…

Patīk zināt, kas esmu un, ka es kaut ko varu…
Varu pamosties un ieelpot pilnu krūti, pagaršot sniegu…
Varu ar mīlestību un varu bez tās…
Varu skaisti un – ne pārāk skaisti…
Varu lēnītēm un varu neatskatoties…

Es jau sen esmu pārstājusi uzticēt cilvēkiem manas laimes piepildītāju lomas…
Es esmu laimīga ar to, ka viņi ir manā dzīvē…
Un priecājos par to cilvēku laimi, kuri kaut kur ir, lai arī ne kopā ar mani…
Man nav vajadzīgas attiecības – virves, ķēdes, važas…
Man vajadzīgas tādas labprātīgas attiecības, kad mēs viens par otru priecājamies ar zvanu, atnākšanu un pieskārienu….
Vienkārši esam priecīgi par šo abpusējo cilvēcisko tuvību… nevis svinam noturēšanas un privātīpašnieciskuma uzvaru…

Man patīk dzīvot, neapgrūtinot sevi, un man patīk, ja neviens negrauž manu dvēseli ar savu neaizstājamo vēlmi iekļūt katrā tās kaktiņā…

Man patīk dzīvot…

Un pat pašās likteņa tumšākajās dienās es zināju, ka dzīvi var sākt no jauna… jau rīt… jau tagad…

Un es nekad to nenodošu – savu dzīvi…

Es noiešu visu ceļu…
Es došu sev visas iespējas, uz kurām esmu spējīga un neļaušu sev uztiept to, kas man ir svešs…

Es kļūdīšos, darīšu muļķības, veikšu atklājumus, mīlēšu bez atskatīšanās, došu un saņemšu, skumšu un priecāšos, piedošu un sūtīšu dillēs, dziedināšu savas brūces un iegūšu jaunas, ticēšu, radīšu, atradīšu…

Vienkārši tāpēc, ka man tas patīk…

Man patīk dzīvot!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis – man patīk dzīvot, tieši tāpat!

Savā mazā būdiņā

Daudzi no mums ir kļuvuši par savu neredzamo būdiņu iemītniekiem, būdiņu ar cieši aizvērtiem logiem un un durvīm, kas atvērtas tiek ļoti reti…

Esi ievērojis?…

Emigrācija sevī ir pats pieejamākais ceļojumu veids… un, iespējams, pats glābjošākais…

Kāpēc?…

Tāpēc, ka apkārt mums ir nesaprotama, vietumis biedējoša un bezspēcīgi agresīva vide…

Hroniska nevis situatīva agresija ir skaļākais masu un arī individuālais aizsardzības līdzeklis…
Apsteigt ar kliedzienu, naidu un graujošu kritiku…
Sist pirmajam, negaidot uzbrukumu…
Dzīvot saspringtā gatavībā uzbrukumam, kas noteikti notiks…

Tīmeklis ir lielisks anonīmās kaujas lauks ar atzīmētiem ienaidniekiem un regulāriem upuriem…
Šeit, rēķinoties ar iluzoru nesodāmību, visneuzkrītošākie dzīvē cilvēki atklātā telpā var izgāzt savas sakrājušās dusmas un naidu…

Izgāž tā, ka normāla psihe pati sevi izolē, atkāpjas un nevēlas būt pat novērotājs no malas…

Lūk, arī rodas neredzamas iekšējās būdiņas, kurās ir tik labi paslēpties, radīt savu pasauli un neapaugt ar tām bruņām, caur kurām nespēj ielauzties pat dzīvinošās brīnišķīgo emociju straumes…

Bet no ārpuses tāds nogurums no vārdiem, kuros atkal viss ir ne tāds un visi – ne tādi…

Kam un kad tie palīdzējuši izrāpties no bedres…

Visi uz ilgāku laiku vai pat uz mūžu salauzti un nemīlestības traumēti cilvēki…

Izeja no traumas ir caur tām durvīm, aiz kurām nav ne pirmā, ne otrā…

Mēs slēpjamies sevī un baidāmies no tuvības, tāpēc, ka ir sagrauta uzticēšanās, tāpēc, ka ir bail, tāpēc, ka negribas jaunas sāpes…

Tomēr reiz bailes pāries un sagribēsies iziet…
Lai piekristu tam, ka garantiju nav, taču neatsacītos no tā, kas dzīvi padara par dzīvi…

Tumšajā mājiņā var kādu laiku pasēdēt… pagulēt…. izgulēties…. atgūties no pārdzīvojumiem….
Taču palikt tajā uz mūžiem ir vēl bailīgāk nekā nokļūt līdz nāvei nobijušos agresoru varā…

Tas nozīmē iekurt uguni un uzturēt to…. ar visu savu dvēseles siltumu, kura nav aizmirsusi kā mīlēt un kura reiz ielaidīs to, kam noticēs…

Tikai tā…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: cmonphotography
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzcep kartupeļus!

Mums abām ar mammu ir kāds sens joks: – “Dzīve brūk? Iešu, uzcepšu kartupeļus!”

Joks labi darbojas! Protams, to var uztvert arī burtiski… varbūt ne kartupeļus cept, bet uzvārīt krevetes… uzšūt svārkus… aiziet sēņot…. skatīties komēdiju… cept pankūkas.

Lūk, šis, mīļie, reāli darbojas, nevis drāmas un traģēdijas, kuras tiek izspēlētas uz drupām.

Ticiet man…

Tur, kur kaut kas brūk, vajag nodarboties ar parastām šīs zemes lietām, jo tikai parastās darāmās lietas mūs var izvest no satricinājuma krēslas…

Dzīve vienmēr būs tā vērta, lai to turpinātu. Un, lai atnāktu jaunas iespējas, tās jāsagaida darbībā.

Tāpēc palaidiet uz visām četrām debess pusēm tos, kuri domāja, ka ar jums var darīt tā, kā viņi atļāvās izdarīt…
Paejiet malā no visām aizslēgtajām durvīm…
Un pārstājiet nožēlot neatgriezeniski aizgājušo…
Un – “cepiet kartupeļus”.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis