Ļauties dzīvei

Dievs saka: “Lai ko tu iemīlētu vairāk par mani, es tev to atņemšu… ” Un vēl: “Nesaki: es nevaru bez viņa dzīvot”. Es izdarīšu tā, ka Tu dzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas agrāk pasargāja no saules, nokaltīs, pacietība beigsies, mīlestība, ko tu uzskatīji par īstu, tevi pametīs, un tu būsi apjucis.

Tavs draugs kļūs par ienaidnieku, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda, lūk, dīvaina pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies… Teiksi, nenokritīšu, nokritīsi. Nekļūdīšos – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē ir tas, ka brīdī, kad teiksi: tās ir beigas, tu vienalga turpināsi dzīvot.

Nav nekādas jēgas uztraukties un baidīties par nākotni. Mēs neviens nezinām, kas mūs tur sagaida. Bet viss, ko mēs varam, ir atvērties notiekošajam un ieraudzīt, ka itin viss, kas notiek, notiek uz labu.

Uztraukums un bailes neļauj sadzirdēt sevi, uzspiež mums neveselīgu attieksmi pret notiekošo. Atlaid un atdod sevi Tā gribai, Kurš visu zina un redz to, kas tieši vajadzīgs tev šobrīd un nākotnē…

Avots: МАГИЯ СЛОВА
​​​​​​​Tulkoja: Gnta Filia Solis

Kad cilvēks no jauna piedzimst

Kad cilvēks piedzimst, viņš raud un kliedz.
Kad cilvēks kārtējo reizi piedzimst, viņš atkal raud un kliedz.
Sāpīgi, bailīgi, taču visbiežāk tāds ir ceļš jaunā telpā. Daudzi pavedieni, kas saista ar pagātni tiek nogriezti.
Dažkārt, pie nonullēšanās – aprauti tiek visi uzreiz.
Tā notiek, kad vai nu apstākļi izgrūž cilvēku nopietnās pārmaiņās, vai arī viņš pats to apzināti izdara, tāpēc, ka ir tam gatavs.

Nabassaite ar ierasto veco pasauli ir pārgriezta.
Un cilvēks attopas kā uz citas planētas.

Pirmais, ko viņš jūt ir aukstums, nenoteiktība un vientulība.
Iespējams, vizuāli nekas nav mainījies, visas tās pašas dzīves dekorācijas un tie paši cilvēki blakus. Bet nejūti ar nevienu no viņiem saikni.
Cilvēks raud un kliedz no bailēm un vientulības.
Skaļi vai ļoti klusu – tā, ka to dzird tikai viņš.
Ļoti grūti ir veikt pēdējo izrāvienu jaunā pasaulē.
Tumsa sabiezē, bet pagātnes nabassaite draud aptīties ap kaklu un nosmacēt.

Grūdiens un vēl viens grūdiens… Gaisma!
Raudas un kliedziens – “Es esmu dzīvs!”
Jā, sākumā var būt bailīgi, auksti un vientulīgi.
Taču drīz kādas saudzīgas un labestīgas rokas paņem un iznes tevi jaunā pasaulē – jaunos apstākļos, pie jauniem cilvēkiem…
Pie tiem, ar kuriem kopā esi uz viena viļņa. Kopā ar kuriem “ir par ko…”.
Un tu saproti, ka beidzot esi pamodies. Un tu ieraugi daudz ko jaunu.
Un tu ieraugi sevi patieso. Sajūti no jauna dzimušā spēku.
Un milzīgu beznosacījumu Mīlestību no tā, kurš tevi šeit atvedis un vienmēr ir bijis tev blakus.  Un vienmēr ir mīlējis. Pat tad, kad tu nemīlēji.
Un īpaši stipri tevi mīlēja, kad tu raudāji un kliedzi, dzimstot no jauna, atmostoties atnākšanai jaunā pasaulē.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot katru dienu kā pirmo reizi

Pats ļaunākais priekš ego ir mainīt vērtību sistēmu. Tas nozīmē mainīt pasaules redzējumu.
Ego ļoti mīl stabilitāti un tiecas pēc mierpilnas dzīves.
Savukārt Gars to virza uz jauniem atklājumiem un drosmīgām pārmaiņām. Un te arī problēma – nevēlēšanās mainīties.
Ja Gars pacelsies virs personības un sāks to vadīt, tai nāksies pakļauties. Mainīt ēšanas paradumus, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, pārskatīt savus stereotipus.

Ja cilvēks nav gatavs pārmaiņām, sākas garš un mokošs piespiedu apzināšanās periods.

Nevēlies mainīt savus ieradumus?
Paguli, paslimo un dari to tā, ka pats ar prieku visu izmainīsi, lai tikai izdzīvotu. Vai arī – tev ir savs pasaules redzējums un tu nevēlies no tā šķirties?
Bet realitāte rāda to, ka viss jau ir tik ļoti izpleties, ka vairs neietilpst tevis radītajos rāmjos.
Bet tu tik ļoti izmisīgi centies to aizstāvēt, centies aizsargāt savu komforta zonu. Vairs nevar balstīties uz kaut ko ārēju, viss ir tik trausls un nestabils.
Viss, ko tev mācīja, pazūd zem kājām kā novecojis globuss.
Noguris un izmocīts cīņā par saviem principiem, tu visu izlaid no rokām un tev jau ir vienalga, tu vairs nevēlies neko aizstāvēt.
Un tad būtnes dziļākajā klusumā pēkšņi parādās šis jaunais, kaut kas, kas dabiski izaug no mūžīgā Gara.
Tas aug pats par sevi, un nav nepieciešams to apgūt, saprast. Pasaules uzskats sākumā šķiet tukšs un piepildīts ar neko. Bet pa vecam tu vairs nevari, un tev nākas gaidīt, kas atvērsies šajā piena baltuma pasakainās gaismas plīvurā.

Dzīvot katru dienu kā pirmo reizi – tas ir mūsu ceļš tuvākajiem gadiem.
Nekam nepieķerties, neko skaidri nezināt, iet, vadoties pēc sajūtām un orientējoties intuitīvi…

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Austrumu gudrība

Nekur nav jāsteidzas. Taču vajag būt tur, kur tev ir labi. Ja jūti, ka esi kaut kur – ne tur, dodies turp, kurp aicina tava iekšējā balss. Atceries, ka, lai atrastu, nav obligāti kaut kur jāiet. Tā ir ļoti smalka robeža, atslēgas pastāvīgai klātbūtnei.

Necenties kontrolēt cilvēkus un notikumus. Neplāno, negaidi, nealksti, atslābini tvērienu.

Proti ieturēt pauzi, kuras laikā nekas nenotiek.

Ļauj cilvēkiem pie tevis atnākt un notikumiem notikt. Tie ar tevi nenotiek tāpat vien.

Dod sev brīvību būt sev pašam, bet citiem – būt viņiem pašiem. Atceries, katram savs ceļš un savas mācību stundas. Ja jūsu ceļi krustojas, lieliski, bet, ja tie šķiras, arī tas ir labi, jo viss vienmēr notiek uz labu.

Necenties dabūt visu un uzreiz. Pat tad, kad šķiet, ka nekā nav – vienmēr kaut kas ir, bet tas, kā pietrūkst – to iedos tev drauga, brāļa, māsas, nejauša garāmgājēja palīdzīgā roka.

Ievēro mērenību it visā. Sagaidi ar smaidu un mīlestību visus un visu. Bet nekad neatvadies, jo nekad un nekas nav beidzies. Saki: “Paldies un uz tikšanos.”

Esi atvērts cilvēkiem, Kosmosam, Dievam, sauc to, kā vēlies. Tici, ka viss tavā dzīvē notiek tev vislabākajā veidā. Pat tad, ja šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt…

Nekad tu nezini, kur pazaudēsi un, kur atradīsi.

Lai uzvilktu tīru kreklu, ir jānovelk netīrais.

Šri Šri Ravi Šankar
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt tajā, kas notiek

Oktobris šķiet apstājies…klusi izstiepis atlikušās dienas šaurā mitrā joslā, pa kuru vecmodīgos gumijas zābakos brien pati dzīve.
Nesteigties.
Tas mums atstāj arī laiku padomāt. Un ikvienam vajadzētu izvēlēties savu emocionālo autonomiju, nevis akli reaģēt uz to, kas nāk no visaktīvākajām masām.

Mani mīļie, tie ir maldi, ka pūlī ir drošāk. Vienkārši tajā grūti saskatīt, kurš tika samīdīts…
Un tāpēc pašos trauksmainākajos laikos visstabilākie nereti izrādās ne tie, kuri šķiet cīnītāji vai krīt ilūzijās par to, ka totāla kontrole garantē to, ka ar tevi nekas slikts nenotiks.
Panika, steiga, vēlme atbrīvoties no spriedzes, apmētājot ar naidīgām dusmu bumbām tos, kuri tās atpakaļ nemetīs – tas ir strupceļš, lai arī šķiet īsākais.
Izvēlēties šādu ceļu nozīmē neizvēlēties sevi un neko neieguldīt savā veselumā.
Arī gulēt totālā bezdarbībā, gaidīt labākus laikus, nozīmē ignorēt tagadni un atteikties no psihei ļoti vajadzīgās adaptācijas, kas var iedarbināt iepriekš nepieprasītus mehānismus.

Tāpēc ir jēgpilni izvēlēties iespējamo, to, kas nenoved pie regresa, iznīcības, atteikšanās veidot jaunu jēgu, lai turpinātu dzīvot, ticēt, cerēt, mīlēt, radīt, apdāvināt vienam otru ar rūpēm, siltumu, izlemt par labu pārmaiņām… un neuzskatīt bezspēcības sajūtu dzīves priekšā par to stāvokli, kurā nav iespējams neko darīt.
Var darīt. Tikai nāksies iemācīties būt tajā, kas notiek….

Ļiļa Grad
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvotā pieredze ir dažāda

Izdzīvotā pieredze ir dažāda.

Un ne katru no pieredzēm ir vēlēšanās atcerēties. Dažkārt gribas aizvērt aizkarus un neskatīties ārā pa šo logu.

Ir bijis Pārāk daudz. Pārāk smagi. Pārāk…

Jo dziļāk, jo sāpīgāk.

Taču tu esi ticis galā. Tu esi tai izgājis cauri. Spēji.

Lai kā arī ir bijis. Lai kā tu šobrīd pret to attiektos.

Tu spēji, tu tiki galā, tu devies tālāk.

Kā prati. Kā sanāca.
Tagad, lai dotos vēl tālāk, ir jāatzīst šī pieredze un jāpieņem tā. Visā tās varenībā, apjomā un dziļumā. Lai būtu, kur atsperties un iet tālāk.

Lai šis pakāpiens būtu stabils un noturīgs, tam jābūt atzītam un pieņemtam.
Jā, tas notika ar mani. Jā, es tiku galā. Jā, es atzīstu un pieņemu visu šo pieredzi.

Un tad notiek alķīmija un transformācija, pieredzes integrācija.

Un tad rodas spēks kustēties tālāk.

Un tad atnāk skaidrība – kurp es eju un kāda mērķa labad eju.

Pagātnes pieredze ir tevi izveidojusi.

Katrs elements ir nospēlējis savu lomu. Ja kaut kas būtu savādāk, tu nebūtu tāds, kāds šobrīd esi. Kaut kāda iemesla dēļ tas bija vajadzīgs. Tieši tāds. Katrs posms, katrs solis. Visi tie ir vienota raksta elementi. Vienotas puzles gabaliņi.

Atsakoties no kāda puzles gabaliņa, tā, it kā tas nebūtu bijis ar tevi – tu atņem kopējai bildei tās jēgu, veselumu, apjomu un dziļumu. Atņem tai dzīvību. Atņem tai iespēju atbrīvoties no šīs pieredzes sāpju varas un atjaunotam doties tālāk savā jaunajā dzīvē.

Savas pieredzes atzīšana un pieņemšana atgriež spēku, resursus un vēlmi dzīvot. Atver sirdi un parāda jaunas iespājas, kā dzīvot savu laimīgo dzīvi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rīt būs vasara…

Rīt būs vasara…
Un, protams, ļoti gribas ievēlēties un atrast tajā to mazo, laimīgo dzīvi, kurā viss būs savādāk.
Kaut vai kaut ko, kas ļaus stingrāk nostāties uz kājām pēc visiem satricinājumiem un pēc tā neparedzamā sirreālisma, kurā mēs visi tā vai savādāk atrodamies.
Mēs esam noguruši… visi esam noguruši.
Un ir tik ļoti svarīgi izelpot un vispār atelpoties.
Ir tik ļoti svarīgi atrast citus veidus kā nomest spriedzi, nevis ierastos dīvāna sociālo tīklu karus un agresīvo virtuālo dzīvi komentāros.
Ir tik ļoti svarīgi beidzot atcerēties to, ka dzīve ir trausla pat tiem, kuri no visa spēka cenšas tēlot neievainojamos, un to, ka reiz pat paši pacietīgākie pārstāj piedot visu emocionālo samazgu izgāšanu uz viņiem.
Ir ļoti svarīgi paskatīties ar šodien tik nemoderno mīlestību uz visu, kas ap mums, un ne tikai paskatīties, bet sajust, cik patiesībā ir priecīgi dzīvot mīlestībā nevis ikdienišķajā vilšanās sajūtā.
Izbaudīt savu patieso interesi par cilvēkiem un nesteidzīgā saudzībā tos iepazīt – tas, mani mīļie, ir daudz pareizāks ceļš pie mīlestības un abpusējības, kā studēt horoskopus un domāt, ka ja tavā priekšā ir “tipisks skorpions”, tad tu par viņu zini visu… neko nezini, vienkārši ej pa slidenu taku…
Mēs taču viens otram esam vajadzīgi. Ļoti vajadzīgi.
Gan priekos gan bezizejā.
Ne jau tāpēc, lai nežēlīgi apvainotu otru viņa nepilnībās, bet tāpēc lai mīlētu mūsu parasto, cilvēcisko nepilnīgumu, un vēl saprast, ka ikvienam uz muguras ir sava rūgtās pieredzes un vilšanās  mugursoma, kura ļoti daudz ko izskaidro….
Rīt vasara.
Lai tā vienkārši notiek… un lai pasviež mums kaut nedaudz savas saulainās terapijas laiku pa laikam salstošās mīlestības uzturēšanai.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turpinās tas, kam jāturpinās nevis tas, kam pieprasa turpinājumu

Bet ķirši vienalga zied un maijs mūs izģēbj līdz vieglam krekliņam… un laiks tāpat kā līdz šim nenoguris riņķo pa noslēgto pulksteņa ciparnīcas loku, ne par sekundi nepalēninot savu gaitu.

Daba ir lielisks terapeits. Un vienmēr tāda ir bijusi.
Tai nav vajadzīga spektrālā psihoanalīze, lai saprastu galveno mūsos – pat aiz pašiem rūgtākajiem vilšanās mirkļiem un nespējas tikt galā ar visiem apstākļiem, slēpjas visu uzvarošā vēlme dzīvot… dzīvot kaut nedaudz laimīgi.
Un tā zin, ka tas ir iespējams. Iespējams tieši tagad. Ja vien pats neizdomā sarežgītus savas laimes noteikumus, nenozīmē atbildīgos par to un neiekrīti staignā atkarībā no tā, vai citi vēlēsies piedalīties tavā laimē.

Laime ir pamosties. Laime ir iet vēsā dušā. Laime ir dzert siltu tēju. Laime ir mīlēt tos, kuri ar tevi dala dzīvi. Laime ir kaut ko darīt. Darba un tā rezultāta laime. Laime ir iespēja kaut ko mainīt. Laime ir dzīvot…

Mani mīļie, dabai ir sveša kontroles neiroze…
Tā skaidri zin, ka turpinās tas, kam jāturpinās nevis tas, kam pieprasa turpinājumu.

Neizvarot savu paša dzīvi ar savām uzmācīgajām vēlmēm, bet nesteidzoties iet pa šo dzīvi, iemīloties tajā, kas mums ir pa spēkam….

Ļiļa Grad
Foto: Javon Swaby
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sapņiem

Es atceros, kā mana vīramāte lasīja morāli savai jautrajai astoņdesmitgadīgajai māsai par to, ka tā trīs dienu laikā piepildīja savu senloloto sapni: nomainīja veco balto tualetes podu uz žilbinoši mirdzošu tirkīza krāsas…

Kur vecumdienās tāda blēņošanās, izšķērdība un ārišķība?

Māsa ne mirkli nesamulsa un absolūti nekaunējās….

Un tam, ko viņa atbildēja es arī šodien varu aplaudēt kājās stāvot:

– Zini, Ņina, pat tad, ja man būs lemts tikai reizi pasēdēt šajā tronī, es nedomāju, ka šis pirkums sevi nav attaisnojis! 
Tas sevi attaisnoja jau tajā mirklī, kad es no sirds uzjautrinājos saimniecības preču veikalā, kur jauni, skaisti pārdevēji man uzrīkoja īstu brazīļu karnevālu!
Un es negrasos krāt naudu savām bērēm, tāpēc, ka gan jau kāds apglabās, taču pad*st savu dzīvi krājot, taupot un ievērojot visus noteikumus, var trāpīt garām podam… Tāpēc, ej uz poda!!!
Nē, mīļie, tas nebija rupji…
Tas bija vienkārši, saprotami un drosmīgi…

Dzīvot, kamēr dzīvojas….
Piepildīt savas vēlmes, kamēr vispār ko vēlies…
Mīlēt, kamēr gribās mīlēt…
Lūk, tā vajag…

Savadāk jau slikti metas no mērķiem, motivācijām, “labākajām sevis versijām, lienot no ādas ārā”, stulbiem maratoniem par vienādu visiem laimi…
Laime ir iekšpasaulē…
Turpat, kur brīvība….
Un tikai laimīgie par šo brīvību cilvēki saprot, ka pārāk nopietni uztvert šo dzīvi nevajag!
Un, manuprāt, labāk sastapties ar nāvi, sēžot uz tirkīzkrāsas poda, nevis sagaidīt to nolemtības askēzē.

© Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos!

Vēlos gaismu, vēlos krāsas…
Vēlos sakārtot skapjus, nomazgāt logus, nogriezt vēl īsākus matus, kuri agrāk šķita neapspriežama nepieciešamība un absolūti man nesaprotamas sievišķības atribūts.

Vēlos stundām ilgi ērtās kedās pastaigāties pa krastmalu un smaidīt, izmetot tumšajā ledainajā dzelmē visas atlikušās šaubas par to, ka esmu šeit ne jau tāpēc, lai visiem izpatiktu un piepildītu citu cerības.

Vēlos dzert savu stipro kafiju, bet dažkārt vīnu… lasīt papīra grāmatas… klausīties mūziku, kas patiešām ir mūzika…. un retāk skatīties pulkstenī, kalendāros, plānotājos, paspējot būt šeit un tagad.

Ļoti Vēlos to bezkompromisu patiesību, kurā nav nekādu pieklājības vizīšu, “vajadzīgo” draugu, nemīlamo roku un lūpu, un to nelaimīgo vietu, uz kurieni kājas nenes.

Un patiesībā, ne tikai vēlos…

Arī daru.

Ar prieku, bez nožēlas un bailēm, ar žēluma pēdām, kas izkusa, tāpat kā pēdējais ziemas ledus.

Lai pilnvērtīgi dzīvotu, pietiek ar to atbildību par savu paša dzīvi, kuru tu vairs ne uz vienu nenovel.
Tad nevajag lūgt atļauju un par katru cenu censties izdabāt, un paciest nepaciešamo tikai tāpēc, ka nav kur likties.
Mīļie mani, tiekšanās pec pilnības nav labākais veids kā dzīvot… tas ir veids kā pēc iespējas ilgāk nesākt dzīvot…
Bet dzīvot, mierinot sevi ar domu, ka tu vēl neesi sācis, ir pats nejaukākais pašapmāns dzīvē.

Ko tu vēlies?
Un uz ko no tā, ko tu vēlies, esi gatavs?

Pirmais ir sapņi, otrais – realitāte.
Kur tevis ir vairāk?

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis