Tev ir dots

dots

Man ļoti iepatikās kāda frāze tīklā: «Mūsu dzīve ir tik īslaicīga, ka «rītdien» — ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas vērtīgās minūtes aizvainojumiem, strīdiem, sirdi ievainojošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam pateikt viens otram, ka mīlam. Vienkārši pateikt. No rīta pamosties un pateikties dzīvei par to, ka bēdas apgājušas ar līkumu.»

Domājiet par to, cik daudz jums ir dots, tas vienmēr dos jums spēkus. Sarežģījumi gadās, bet tie gadās tikai tādēļ lai mēs kļūtu laimīgāki.
Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateicība tevi pārslēdz

mate meita17

Es redzu, cik viegli var pārstāt pateikties, vienkārši kādā no dienām atklājot sevi stāvam rokās ar prasību sarakstu Visumam. Šeit pielikt, to aizvākt, bet šo vispār parvietot uz citu kontinentu. Arvien skaļāk un skaļāk skanošais prasīgums (kliedzoša neapmierinātība) pret notikumiem, apstākļiem, citiem cilvēkiem, līdzīgs vilcienam, kura tvaika katls tūliņ tūliņ gatavs uzsprāgt.
Bet pateicība tevi pārslēdz. Burtiski.
Vēl pirms 10 minūtēm tu dusmojies par neplānotiem izdevumiem vai to, ka kāds kavē tikšanos, bet tagad vienkārši stavi un skaties uz ziediem, kurus kāds iestādījis pagalmā (it kā speciāli tev). Un laukā pavasaris, putni vītero un saule spīd.  Un tu mirklī esi šajā smaržīgajā, sajūtamajā TAGAD.
Lūk, tu un, lūk, Pasaule tavā priekšā visā savā varenumā un skaistumā, un, izradās, ka vairs nav ko pieprasīt.
Un šai pateicībai nav vajadzīgi ne īpaši rituāli, treniņi un semināri, tā ir tieši šeit, tev blakus. Vajag tik sākt pateikties par kaut ko vienkāršu (piemēram, par saviem lielajiem pirkstiem: vai esi ievērojis, kā tie palīdz mums it visā? Vai acīm, kuras redz pasaules daudzkrāsainību) un uzreiz tevī kāds ieslēdz Gaismu, sākumā pavisam mazu mazītiņu, bet pēc brīža jau spožāku un spožāku. Gaismu, kurai līdzi atnāk gan prieks gan siltums.
Lūk, tu, un, lūk, Pasaule, un izrādās, ka jūs no sirds mīlat viens otru, ieraugot mirkļu, smaržu, notikumu, mākoņu, putnu dziesmās brīnumainu Skaistumu.

Ir tik patīkami Pateikties.

Aleksejs Kuzmins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tad mums īsti pieder?

pateicība555

Priekšstats par to, ka man pieder vēl kaut kas, izņemot manu iekšējo pasauli, ir kļūdains. Mēs pat savu ķermeni nevaram kontrolēt. Tajā praktiski visi procesi notiek bez mūsu apzinātas līdzdalības. Patiesībā šis ķermenis mums vienkārši ir “izsniegts”, un mēs to lietojam, lai risinātu kaut kādus savus uzdevumus. Apmaiņā pret to, mums pret savu ķermeni ir jāizturas atbildīgi – tas jākopj, jāmazgā, jābaro, laikā jānoliek gulēt un no rītiem jāvingrina.

Austrumu filozofijā viss dzīvē tiek uztverts kā Radītāja dāvana. Un nav nekas, pret ko būtu attieksme “tas ir mans”.

Ja man ir draugs, tātad man ir jāveido ar viņu attiecības, jāieguldās tajās. Vai tādēļ draugs ir kļuvis par manu īpašumu? Taču, nē, viņš drīkst gan aiziet, gan nodot, gan distancēties vai gluži otrādi, kļūt tuvāks man.

Ja man ir darbs – tā atkal ir Radītāja dāvana. Pateicoties darbam man ir nauda dzīvei un, strādājot, es esmu noderīgs sabiedrībai. Un apmaiņā pret to, es savu darbu daru atbildīgi un ar pilnu atdevi.

Ja man piedzimst bērns, viņš nepieder man. Viņu man ir uzticējuši, lai es viņu izaudzinātu tik labi, cik vien spēju un kādas ir manas iespējas.

Kad visu, kas man uzticēts, es pieņemu ar pateicību, man dod absolūti visu, kas man vajadzīgs, tāpēc, ka es esmu pierādījis, ka spēju būt atbildīgs par visu man uzticēto.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izeja vienmēr ir

brinumi32

Dziļi mežā dzīvoja burvis. Ļaudis runāja, ka viņš protot uzsūtīt cilvēkiem nelaimes un gluži otrādi, pieburt veiksmi un laimi.
Zemnieki ļoti baidījās no burvja, taču tad, kad patiešām kaut kas svarīgs bija vajadzīgs, viņi vērsās pie tā pēc palīdzības.
Tieši šāda vajadzība kādu zemnieku atveda pie burvja.
Burvis nīgri vaicāja:
– Kāpēc atnāci?
Zemnieks zemu paklanījās un bailīgi jautāja:
– Gudrais burvi, vai vari man palīdzēt? Mani pārmākušas visādas nelaimes, viena aiz otras – māja nodega, sieva mani pameta…
– Labi, – vienā mierā teica burvis, – nāc man līdzi.
Zemnieks devās līdzi burvim, kājas no bailēm ļima. Burvis ieveda viņu dziļi meža biezoknī un pēkšņi pazuda.
Zemnieks visu dienu maldījās, meklēdams mājupceļu un tikai vēlu vakarā izkļuva no tā. Viņš beidzot ieraudzīja debesis, zeltainas saules rietā, un pēkšņi viņš sāka smieties no prieka, ka palicis dzīvs.
– Eh, rokas, kājas man veselas, tātad tikšu galā ar savām nedienām, uzcelšu jaunu māju, sameklēšu citu sievu, – viņš sev teica un skriešiem devās uz ciemu.
Skatās, pretī nāk burvis. Zemnieks apstājās, bet burvis pasmaidīja un teica:
– Es ceru, tu saprati, ka ikvienā nelaimē Liktenis vienmēr atstāj durvis izejai. Ir tikai jāmeklē tā izeja tikpat cītīgi, kā tu šodien meklēji izeju no meža biezokņa.
Avots: Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir gaisma, uz kuru tu ej

gaisma7653

Mana vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa vakaros ilgi sēdēja aizvērusi acis un bez vārdiem runāja ar to, Kam ticēja…
Un – palīdzēja, palīdzēja, palīdzēja…
Es reiz viņai jautāju…
Un viņa atbildēja…
Četrdesmit otrā gada sākumā vecmāmiņu evakuēja…
Kopā ar diviem viņas bērniem…
Ešelons ar izmocītiem pusbadā cilvēkiem mēnešiem ilgi stāvēja uz sliedēm, garām palaižot frontes vilcienus…

Pēc četriem mēnešiem viņa paglabāja vecāko dēlu Feģu, savām rokām izrokot bedri blakus dzelzceļam…
Jaunākais dēls Gena, kuram bija tikai seši mēneši bija piesiets viņai pie krūtīm…
Viņš atgādināja mazu gaļas gabaliņu…
Dienā viņiem izsniedza pa divām krūzītēm ūdens, kas nespēja dzesēt pat slāpes…
Puika bija izmocīts un jau sen vairs neprata raudāt, jo no mazotnes bija sapratis, ka raudāt ir bezjēdzīgi – mammas izžuvušajās krūtīs piena praktiski vairs nebija…
Vēl pēc pāris mēnešiem viņu vilcienu sabombardēja…
Pa pusei kontuzētā vecmāmiņa ar dēlu pie krūtīm ilgi gulēja apdegušajā ceļmalā, bet pēc tam ar grūtībām piecēlās un devās nezināmā virzienā. Viņa neatcerējās, cik ilgi bija gājusi…
bet gāja…
Spiežot pie krūtīm savu bērnu, baidoties uz viņu pat paskatīties, jo viņa elpa praktiski nebija dzirdama un viņa pati knapi elpoja…
Bija jūlija pēcpusdiena…
Briesmīga tveice…
Ne pilītes ūdens un ne kripatiņas maizes…
Vecmāmiņa gāja, gāja…
Apkārt neredzēja ne cilvēku, ne māju. Tikai plašs lauks un bezgalīgi gara taka…
Viņa neatcerās, cik ilgi tas turpinājās, jo laiks bija sajucis…Un tad beidzās spēki…

Beidzās cerības…
Un ticība bija gandrīz zudusi…
Viņa bezspēkā atslīga takas maliņā, piespiedusi pie krūtīm gandrīz neelpojošo mazuli…
Spēki bija beigušies un viņa aizvēra acis…
Viņai gribējās nomirt, pirms nāksies ieraudzīt savu bērnu mirušu… Viņa nesaprata, kas noticis, taču sajuta, ka kāds pieskaras viņas plecam…

Viņa pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā lauku sievu ar basām, milzīgām, saplaisājušām pēdām.
Tā uz viņu skatījās tā, it kā visu par viņu zinātu…
Pēc tam kaut ko nenozīmīgu pateica, atvēra maisu, kas kūļājās uz pleca, un izvilka maizes klaipu, pārlauza to uz pusēm un iedeva vecmāmiņai. Pēc tam no tā paša maisa izvilka lielu piena pudeli, aizbāztu ar papīra vīkšķi un teica…
– Tagad ēd un pēc tam ej… drīz te būs cilvēki, – piecēlās un devās projām…Pēc pāris minūtēm vecmāmiņa attapās, piecēlās kājās, spiežot pie krūtīm vērtīgo dāvanu, lai pateiktos glābējai…

Bet tās vairs nebija…
Nekur…
Taciņa bija gara, tā aizvijās tālumā, taču sievieti uz tās neredzēja…
Tā, it kā viņa būtu izgaisusi…
Vecmāmiņa paēda, pabaroja dēlu un devās ceļā, sagatavojusies ilgam gājienam…

Taču jau pēc divdesmit minūtēm viņas acu priekšā iznira ciems. Kur tas tā pēkšņi radās, vecmāmiņa nesaprata…
Viņa meklēja savu glābēju, jautāja ciema iedzīvotājiem, aprakstīja, kā tā izskatījās, bet nevien to neatpazina…
Arī citos tuvējos ciemos tādu sievieti neviens nezināja…
Vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa teica, ka ticēt nenozīmē likt sveces un lūgties, bet gan bezgalīgi pateikties un palīdzēt visiem, kam tas vajadzīgs…
Tā viņa dzīvoja…
Un tā cenšos dzīvot arī es…
Mīlie, brīnumu nav…
Ir gaisma, uz kuru tu ej…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateicība

zimejums_dejot lietū

Esi pateicīgs… par katru saskarsmi ar mīļoto cilvēku. Par katru dārgo ieelpu un izelpu. Par savu apģērbu, lai arī ļoti novalkāto. Par zobiem mutē, kas sāp. Par retajiem matiem uz galvas. Par ūdeni, ko dzer, par ēdienu, ko ēd. Par dāsno zemi, kas tevi baro.
Par svešinieka labestību, par nesaudzīgo drauga godīgumu, par katras dienas negaidītajām dāvanām.
Kāda tava ķermeņa daļa sāk niķoties, un tu saproti, cik ilgi tā tev ir kalpojusi bez ierunām.
Mīļotais cilvēks tevi pamet, un tu novērtē visus tos brīžus, kurus pavadījāt kopā, nezinot, ko nesīs jums nākotne.
Tikšanās ar saniknotu klientu parāda tev tavu iekšējo spēku un spēju būt līdzcietīgam, un atgādina tev par to, cik ļoti cilvēki iekšēji cieš un cik ļoti viņiem vajadzīga tava labestība, un kādas var būt pieļaujamās robežas.
Tu bez kādas īpašas vēlmes maksā savus nodokļus. Bet pēc tam kadā brīdī pēkšņi tu novērtē dzīves kvalitāti, kuru tu uzskati par pašu par sevi saprotamu, un tu pēkšņi sāc dziedāt. Vai debesis atveras un pēkšņi spējš lietus “sabojā” tavu dienu. Un pēkšņi tu sajūti neizsakāmu pateicību par to, ka līst lietus, kas palīdz dzīvei uzplaukt visā krāšņumā.
Tevi atlaiž no darba, tu raudi un dusmojies, bet te pēkšņi kadā rītā tev galvā noknikšķ: tu esi brīvs. Un vari nodarboties ar to, ko vienmēr vēlējies darīt: ar drosmīgu un riskantu lietu, kas reiz tev lika justies tik dzīvam.
Tu mīli un atlaid. Skumsti un svini dzīves straujo dabu. Tu atrodi savas īstas mājas nedrošībā. Un tu iemīlies nevis gala punktā, bet zemē, uz kuras tu sper katru soli.
Šodien atrodi vietu pateicībai. Atrodi kaut ko vai kādu: maziņu, muļķīgu – to, ko tu novērtē bez iemesla. Un zini, ka nav nekā maza un muļķīga, ja skaties Dieva acīm.

Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mums nav

trukums

Man, lūk, iepatikās viens psihologs. Viņš kādai kundzei, kura sūdzējās un uzskaitīja to, kā viņai nav, pateica kādu ļoti pozitīvu lietu.

Īstu draugu nav. Labas algas nav. Nav pieklājīgas mašīnas. Nav cienīga dzīvokļa. Vairs arī jaunības nav. Un nav arī cerību kādreiz dzīvē visu to iegūt.

Un tads apaļīgs, patīkams psihologs ar bārdiņu sakārtoja brilles un labvēlīgi teica: protams, jums daudz kā nav. Un šo sarakstu var turpināt. Nav arī smagas un neārstējamas slimības. Nav miljoniem lielu parādu. Nav atbildības par kādu slimu radinieku vai vājprātīgu vectētiņu. Nav kupra. Un nav invaliditātes.

Ļoti daudz kā jums nav. Un, ja mēs pierakstītu visu, kā jums nav, tad garastāvoklis momentā uzlabotos.

Un radīsies arī cerība, ka šo lietu ne tikai nav, bet nekad arī nebūs. Un kundze padomāja un prātā pārskaitīja to visu un pasmaidīja.
Tā kā mums ļoti daudz kā nav. Un arī nevajag. Bet visu parējo var nopelnīt, uzlabot, saņemt dāvanā vai arī kadu laiciņu mierīgi bez tā iztikt. Nekā briesmīga. Galvenais, ka dzīvs un vesels. Un lai mīļie un tuvie būtu dzīvi un veseli. Un tas jau ir labi. Ar to arī sāksim, kā sacīt, uzskaitīt to, kā mums nav…

Novērtējiet to, kas jums ir un esiet pateicīgi!

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule ir spogulis un tas mums katram atgriež tikai mūsu atspulgu

mīlēt sevi10

Pasaule ir spogulis un tas mums katram atgriež tikai mūsu atspulgu.

Vai mēs protam pateikties TAGAD, ne tā, ka teikt vienkārši “paldies”, kad mums dara kaut ko labu, kaut gan arī tas var būt solis uz priekšu, bet es runāju par to pateicību, visaptverošu iekšējo un ārējo būtību, kad viss cilvēkā atveras pretī vēlmei atdot kaut ko no sevis…. Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā un radītu sev apkārt harmonijas pilnu lauku.

Mūsu dzīve un esība notiek telpā, kur viss ir spēle un enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši spēlējoties, plūst daudzās straumēs un strautiņos un izpauž sevi dažādos veidolos un īpašībās.

Kad attiecībā pret mums no jebkura avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka pie mums no šī avota ir pārvirzīta Enerģijas “porcija”.

Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Jebkura dāvana, neapšaubāmi, ir Dieva Žēlastības akts. Un, ja mūsu iekšējā psihiskā būtne jau izpaužas pēc savas būtības, tad mēs saprotam, ka jebkura šāda rīcība-dāvana attiecībā pret mums ir jānovērtē. Novērtēta tiktāl, ka uzreiz no mūsu būtības dziļumiem rodas spēcīga vēlme pateikties, kas nozīmē kaut ko atdot. Un atdot ļoti bieži vairāk kā saņēmām.

Kosmosā ir tāds likums, kuru daudzi ir jau pārbaudījuši dzīvē. Jo vairāk tu atdod – pie kam, nesavtīgi, nedomājot par to, ko saņemsi pretī – jo vairāk dāvanu no visurienes pie tevis atnāks.

Visums ir bezgalīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss likuma, Atspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev. Ņemot vērā to, ka Visums ir daudz bagātāks par ikvienu no mums, tas apdāvina ne tikai dāsni, bet ar Dievišķu dāsnumu.

Iepriekš tika runāts par cilvēkiem ar ļoti attīstītu atdošanas-pateicības spēju. Kad cilvēks pateicas neapdomājoties. Taču uz mūsu planētas ir ļoti daudz ļaužu-jaunu dvēseļu, kuri savas dvēseles attīstībā sper tikai pirmos soļus. Un tādiem cilvēkiem vajag ļoti maigi palīdzēt. Kā parasti vienmēr labākais, efektīvākais un abpusēji izdevīgākais veids ir personīgais piemērs. Kāds teiks, ka šī ir metode, kas rezultātu nesīs tikai nākotnē. Tas nekas. Mums vispār nav jāuztraucas ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais – vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais cēlais un ļoti skaistais Skolotājs. Un pietiek vien tam parādīties mūsu dzīvē, kā tas gluži nemanāmi kļūst par mūsu pastāvīgo pavadoni. Jo pirmā realizētā vēlme pateikties pāraug nepieciešamībā.
Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību.

Kā tikko mēs iemācamies būt pateicīgi, gluži brīnumainā kārtā mainās visa mūsu dzīve.

Pirmkārt, mums atveras spēja redzēt un just to, par ko mums vajag būt pateicīgiem katru mīļu savas dzīves dienu.

Mēs no rīta pamostamies, atveram logu un ar pilnu krūti ieelpojam tīru gaisu. Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, mīļā Saule! Mēs dosimies mazgāties un atvērsim ūdens krānu. Pieņem manu pateicību, dāsnā ūdens stihija! Tu iziesi uz ielas un kāds tev uzsmaidīs. Pateicos Tev, Dievs, ka Tu visu laiku man atgādini par savu pastāvīgo Mīlestību! Tu ieslēgsi datoru, lai pārbaudītu e-pastu, un kāds no taviem draugiem tev jau ir atsūtījis kādu vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis “Labrīt, kā tu jūties?”

Un tu saproti, ka tie nav sīkumi, ka kāds tev atdevis ir gabaliņu sava laika, atsūtījis stariņu uzmanības, maiguma vilni – pārvirzījis Enerģijas plūsmu tavā virzienā. Un pēkšņi tavā sirdī atvērsies kāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Gadās, ka tu lūdz palīdzību vai padomu, atbalstu – un Visums tūlīt pat tev kādu atsūta, kāds nāk palīgā, kāds pasniedz roku, kāds atbalstam noliek savu plecu…. Un, neko neprasot pretī, atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību, pat nedomājot, ka dāvā tev kaut ko. Bet mums tas pašiem jāsaprot. Un jāvairās būt tikai šo dāvanu patērētājiem, bet noteikti – dāvātājiem. Lai saglabātos enerģiju līdzsvars, lai mēs nekļūtu par enerģētiskajiem parādniekiem.

Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr ir kāds neredzams suflieris, kurš zin, kā mums jarīkojas tajā vai citā brīdī. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās ieklausīties savā intuīcijā, jo tās balss dažkārt ir tik klusa…

Kad tu apgūsti spēju būt pateicīgam par katru sīkumu, tu ar izbrīnu apzinies, ka patiesībā jau sīkumu nav “nekā sīka šajā pasaulē  nav, viss ir piepildīts ar jēgu; soli pa solim, strīpiņu aiz strīpiņas top sižets un smalki pavedieni auž Esības audeklu…”

Izrādās, ka visi mūsu ikdienas sīkumi – ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai izveidotu pilnu tavas dzīves bildi. Lai tā kļūtu īsta, holistiska un smaržīga.

Un te nu līdz ar Pateicības plūsmas atvēršanos tavā sirdī, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies, ka Visums ir mūsu atspulgs. Un, kad mūsos pamostas pateicības pilns dāsnums, Visums-Dzīve sāk apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu vari pēkšņi sastingt no tā, ka pēkšņi no tavas sirds sāk plūst pateicības upe. Jo tu apzinies, cik ļoti dāsna pret tevi ir dzīve un cik ļoti tā tevi mīl…

Tu saproti, ka katru dienu tu peldies pārpilnības okeānā tāpēc, ka katru dienu tavā dzīvē ienāk kaut kas jauns, notiek kaut kas jauns, tev parādās jaunas iespējas, jauni sakari. Tavā dzīvē ienāk cilvēki-dārgakmeņi. Viņi tev vienkārši pievelkas – pēc Atbilstības likuma, pēc Dāvināšanas un Pateicības likuma.

Mācies pateikties un nekad nepiekūsti to darot. Ievēro katru sīkumu savā dienā, kas ir tava dāvana – kāds tevi samīļoja, kāds nomierināja, kāds uzmundrināja, kāds palīdzēja atrast vajadzīgo grāmatu, kāds vienkārši sasmīdināja (bet Humors vienmēr ir Dieva dāvana, jo Viņš ir pats lielākais humorists pasaulē), kāds tev atdeva kaut ko savu, ne mazāk vajadzīgu sev pašam, kāds uzrakstīja: “sūtu tev mīlestību un maigumu”…. Pateicies!

Pateicies dāvinātājam, pateicies par pašu iespēju pateikties, pateicies Visumam, Dievam, Dzīvei, jo tas viss ir VIENS. Un nav svarīgi, kam tu pateicies – galvenais, ka no tevis pastāvīgi plūst Pateicības Enerģija.

Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharaši reiz pateica frāzi, kurā ir visa filosofija un viedums: “Darot jebko kādam, tu dari to pats sev”. Apzinies to. Tā ir meditācijas cienīga frāze. Un šīs frāzes dziļā un visu tavu būtni pārņemošā meditācijā tu atvērsi gan pirmo, gan otro šīs visu laiku lielākās Gudrības dziļumu…

Un šīs rindas rakstošā ir pateicības pilna tev par to, ka, ka tu šobrī, šeit, mūsu kopīgajās un komfortablajās saskarsmes mājās meklē sevi tik pacietīgi, alkaini un nenogurstoši, par to, ka tu šobrīd lasi šīs rindas…. Un par to, ka tu vienkārši ESI

Rītausmā Dziedošā
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Ko vēlas sievietes?

69064872_2010883435678136_2911932782387134464_n

Ikvienai sievietei ir trīs galvenās vajadzības.
Ja tu domā, ka tās ir dzīvoklis, mašīna un kažoks, tad tu ļoti maldies.
Viss ir daudz vienkāršāk.Astropsihologs Ruslans Naruševičs tās uzskaita:
– Tuvība
– Pateicība
– Drošība

Tuvība

Mēs, sievietes, esam ļoti sociālas un atkarīgas no komunikācijas. Mums nav saprotams, kāpēc jūs aizejat pagrīdē vai dodaties makšķerēt. Tāpēc, ka mums daudz dabiskāk šķiet satikties ar draudzenēm un papļāpāt.Visam, ko mēs dzīvē darām, gala rezultātā ir viens mērķis – sajust tuvību ar citiem cilvēkiem. Mums patiešām patīk sirsnīgas sarunas ar draudzenēm un filmas par tuvību un mīlestību. Un vēl mums ļoti gribās jūs sajust un zināt, ko jūt jūsu sirds.Mēs savas negatīvās emocijas izdzīvojam, runājot par tām. Tāpēc tad, kad redzam jūs drūmā stāvoklī, vēlamies iekustināt jūs sarunām (kaut gan jums tai pat brīdī gribās pabūt vienatnē). Un tad, kad mums ir smagi, mums vajag, lai ar mums parunātos.

Pateicība

Mēs, tāpat kā jūs, vēlamies justies vērtīgas un vajadzīgas. Mums ir svarīgi saprast, ka ikvienas pagatavotas vakariņas jūs pieņemat ar pateicību. Ka jūs novērtējat katru tīro kreklu savā skapī. Ka jums ir svarīgs tas, ka esam koptas un skaistas.
Mēs dievinām komplimentus, jo ar to palīdzību mēs jūtam, ka tiekam mīlētas. Ka jūs esat mums tuvi, mīļi un pateicīgi.Un ir svarīgi, lai šie komplimenti būtu daudzveidīgi un vērsti uz mūsu labajām īpašībām un lai tie būtu patiesi.Man, piemēram, ne īpaši patīk, ja mans vīrs saka, ka brokastis bija brīnišķīgas. Jo brokastis ir brīnišķīgas, bet kāds man ar to sakars? Un es varu pat nedaudz apvainoties, jo tās ne jau pašas pagatavojās. Bet, ja mans vīrs saka, ka es esmu pasaulē labākā pavāre, es kūstu. Jā, mēs esam spējīgas izkust no viena vienīgā jūsu pateiktā vārda. Tas varbūt ir dīvaini, bet tādas mēs, sievietes esam.

Drošība

Mēs esam neprātīgi jūtīgas. Pat tad, ja arī ārēji mēs esam uzbūvējušas biezas sienas un bruņas, iekšā vienmēr dzīvo maza trausla meitenīte. Un mums ļoti gribās, lai par mums rūpētos.Dažkārt ārēji mēs šķietam kā tanki, un jūs domājat, ka jūsu rūpes mums nav vajadzīgas. Taču bez tām mēs zaudējam savu sievišķību un skaistumu. Vairāk par visu pasaulē mēs sapņojam par to, lai par mums parūpētos.Mums šķiet, ka tas nemaz nav grūti – padot roku, izkāpjot no autobusa, atvērt durvis, palīdzēt nest somas, sagaidīt vēlu vakarā mājās no darba, grūtā brīdī uzklausīt…Iespējams, jums tas nemaz nav vienkārši – īpaši pēdējais. Taču mums tā patīk. Un par tādām rūpēm mēs esam gatavas gan jūs iedvesmot, gan dievināt. Vēl vairāk, mēs vēlamies pārstāt strādāt no rīta līdz vakaram un beidzot sākt radīt savās mājās.Radīt mājās harmoniju, mīlestības pilnu atmosfēru. Mēs ļoti vēlamies būt kopā ar saviem bērniem, gatavot brīnišķīgas ģimeniskas pusdienas un nopirkt jaunus aizkarus. Tāda ir mūsu daba – mēs vēlamies radīt un būt sievietes.Un, iespējams, jums šķiet, ka ne visas sievietes to vēlas. Taču ieskatieties viņai acīs un dziļi, dziļi jūs ieraudzīsiet šo mazo meitenīti, kurai tik ļoti patīk radīt pasauli ap sevi. Un par vīrieti, kurš dos mums iespēju radīt un neiet uz darbu, mēs esam gatavas atdot visu.

Tāda ir mūsu daba – atdot.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis