Mans milzis

Katrā no mums snauž milzīgs spēks, kas spēj izmainīt visu dzīvi. Vajag vien to atmodināt, pacelt augšup un ļaut darboties.

Viens no veidiem kā atmodināt šo iekšējo milzi ir PATEICĪBA. Vajag būt pateicīgam no paša atmošanās brīža.

Aug tas, par ko savā dzīvē esam pateicīgi, par ko domājam, uz ko koncentrējam savas domas. Šis likums darbojas ikvienam cilvēkam, jebkurā pasaules malā. Tas, ko mēs uzskatām par svarīgu, kļūst nozīmīgs. Visa pamatā ir prāta darbs. Prāts pievelk to, uz ko tas nomērķēts.

Mums tas jānovirza uz labām, gaišām lietām, savādāk prāts pats atradīs kam pieķerties, un par to mēs nemaz nebūsim priecīgi. Ka izskatās prāts? Prāts ieņem tā objekta formu, kuru viņš šobrīd iedomājas.

Pateicība ir tilts no trūkuma pasaules uz pārticības pasauli – kā iekšējo, tā ārējo.

Pateicība dod spēku, entuziasmu dzīvot un spēju saskatīt brīnumus katrā dienā. Tā atklāj mūsu potenciālu, ļaujot saskarties ar milzīgo snaudošo spēku mūsos.

No Romāna Kočetova lekcijas “Atmodini sevī milzi”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūžīgas pateicības ekstrakts

Visi uz kādu ir apvainojušies… Bet, ja nav apvainojušies, tad meklē, uz ko apvainoties. Dažkārt es domāju: “Varbūt arī man uz kādu apvainoties?”, bet tā kā šķiet, ka nav uz ko apvainoties, tad kļūst vēl aizvainojošāk… Tik patīkami ir justies nevainīgam upurim…

Kaut uz īsu brīdi noliksim malā visus savus aizvainojumus un pamēģināsim saprast, kas tas ir, jo tikai no malas pa īstam var saprast aizvainojuma dabu.

Sāksim ar definīciju. Teiksim tā: AIZVAINOJUMS ir lepnības indīgais blakusprodukts. Ja man ir lepnība, tad būs arī aizvainojums, un, jo spēcīgāka lepnība, jo lielāks aizvainojums.

Šķiet, vienīgais veids kā atbrīvoties no aizvainojuma ir atbrīvoties no lepnības. Piedošana nav izeja. Padomā pats: pa īstam pazemīgu cilvēku vispār nav iespējams aizvainot un tas nozīmē, ka viņam nav kam piedot.

Piedot nozīmē pavisam nedaudz atslogot savu sirdi un uz kādu brīdi noņemt tai nepanesamo aizvainojuma nastu, kuru tai uzvēlusi lepnība. Kamdēļ?

Ļoti bieži cilvēki to dara tikai tamdēļ, lai savā sirdī sāktu audzēt jaunus aizvainojumus. Dažkārt mēs piedodam tikai tāpēc, lai varētu priecāties par savu labestību un vēl stiprāk sajustos kā nevainīgs upuris. Nav jau grūti piedot – grūti ir netīksmināties par to, ka esi piedevis un neapvainoties par to, ka neviens tavu augstsirdību nav novērtējis.

LEPNĪBA – ir kā vēzis, ja tā palaidusi savas metastāzes, tad no tās atbrīvoties ir praktiski neiespējami. Ļaundabīga lepnība. (Interesanti, vai mēdz būt labdabīga lepnība?) Tā nenomierināsies, kamēr nebūs saēdusi dvēseli līdz galam.

Patiesībā nevajag piedot. Piedot nozīmē iesākumā nosodīt. Tā kā pat no paša sākuma un vēl pirms sākuma IR JĀPATEICAS. Tad nevajadzēs nevienam piedot…. Nomainīt aizvainojumu ar pateicību – tas nozīmē pārvērst lepnību pazemībā…

Interesants fakts: vēzi dziedina ar čagas (bērza melnās piepes) ekstraktu, tas ir audzējam līdzīgs izaugums uz bērza mizas. Vienu audzēju ārstē ar otru. Aizvainojuma emocijas ir atkritumi no lepnības ļaundabīgā audzēja. Un izārstēt to var tikai pateicība, kas radusies patiesā pazemībā. 
Vienīgās zāles no nāvējošās lepnības slimības ir mūžīgās pateicības Dievam ekstrakts, kuru mēs smeļamies no pasaules svēto pazemības.

Bhakti Vijñāna Gosvāmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurp doties tālāk?

Jaunībā tu izvirzi dzīvei pretenzijas, esi neapmierināts, dusmojies uz to, apvaino, ka tā kaut ko par maz tev iedevusi, nav pietiekami novērtējusi.Gadiem ejot tu nomierinies. Tas nav vājums vai zaudējums. Vienkārši saproti, ka visus jautājumus jāuzdod sev pašam.Cilvēks ir radis savas neveiksmes attaisnot ar visu ko, tikai – ne ar savu izvēli.Bet dzīve… Tā paiet. Kā jau viss uz šīs Zemes. Atceries, kā rakstīja Antons Pavlovičs Čehovs? “Dzīvē nav sižetu, tajā viss ir juku jukām – dziļais un seklais, lielais un niecīgais, traģiskais un smieklīgais”.
Mīlēt to, kas ir, negaidīt ideālo momentu, pacensties pilnībā izdzīvot katru dienu, neskumt, lai cik arī sarežģīti nebūtu, ticēt nākotnei – tā arī ir pateicība. Iekšējais miers atnāk tieši tad, kad esi pateicīgs par šo mirkli, kad nesteidzies un netracini sevi ar domām “varēja taču būt labāk”. Tikai miera stāvoklī var sadzirdēt atbildes uz saviem jautājumiem un saprast, kurp doties.

Elčins Safarli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc kāds bauda priecīgu būšanu, kamēr cits mokās ar dzīves netaisnības sajūtu…

21 dienu pēc kārtas atkārtojot frāzi: es esmu resna, – veidojas jaunas neirona saites, kuru uzdevums būs nodrošināt un uzturēt jūsu pasūtījumu.

Palūkojamies uz savu dzīvi, savu ķermeni, attiecībām, darbu…to visu mēs esam runājuši un pierunājuši.
Atliek vien baudīt vai mainīt kaut ko.

Es nespēšu tikt galā..
Man nesanāk..
Citiem sanāk labāk..
Es jau esmu par vecu..
Attiecības ir biedējošas..
Mani var atlaist..
Priekšnieka attieksme mani biedē..
Dzīve ir sarežģīta..
Es esmu neizdevusies..
Es neesmu pietiekami skaista..
Man bail, ka var viss saiet grīstē..
Attiecības nav priekš manis..utt.Un tas viss tiek nodots uz realizāciju!

Visas šīs bailes griežas galvā un tām tikai vajag enerģiju, lai sāktos realizācija. Kā Tu dod šīm pārliecībām enerģiju – domā par to atkal un atkal.

Pārliecības mēs iemācamies no kāda, sadzirdam savā virzienā vai pieņemam par patiesību kādu pārliecību mirklī, kad sevi salīdzinām ar kādu citu. Un tas nozīmē, ka pēc būtības nav itin neviens cits, kā tikai Tu pats vai pati, kura tic un piepilda ar enerģiju pārliecības, kuras Tev nav nedz derīgas, ne veselīgas, ne vajadzīgas, ne labvēlīgas.

Maini šīs pārliecības un mainīsies Tava dzīve.

Es šobrīd nezinu vai tikšu galā, bet es ļoti to velos un centīšos.
Ja es netikšu galā, kas notiks? Es to pieņemšu un spēšu sev piedot. Es mēģināšu atkal vai šo ceļu vairāk neiešu.

Es šobrīd esmu ar lieko svaru, bet es ļoti ilgojos savu ķermeni atgūt tādu, kāds tas bija pirms es sāku sevi kritizēt un saukt par “resnu”.
Ja man uzreiz neizdosies, ko es darīšu? Es neturpināšu sevi grauzt, es mainīšu taktiku un mēģināšu citādāk. Es iešu pa mazam solītim. Es nekritizēšu sevi, bet mīlēšu un pieņemšu.

Man iepriekš attiecības izgāzās, sagādāja sliktu pieredzi, vilšanos, sirdssāpes. Es iepriekš domāju, ka mani mīlēt ir grūti vai mans raksturs ir tik briesmīgs, ka es nederi attiecībām. Bet šodien es atzīstu, ka sirds dziļumos es ļoti velos satikt sev tuvu cilvēku, iemīlēt un dalīties ar visu, kas ir mana dzīve.
Ko es darīšu, ja man atkal liksies, ka man nesanāk? Es skaidri apzinos, ka attiecības veido divi sevī nobrieduši, pieauguši cilvēki un es būšu uzmanīgāka, lēnprātigāka, lai analizētu savas bailes, aizsardzības, pretestību, kura manī uzpeld tikko attiecības sāk kļūt emocionāli tuvas. Es velos izprast savas bailes un pārliecības, kuras man lika iepriekš pievilkt viena tipa partnerus un tās beidzās vienmēr vienadi.
Es sev apsolu, ka nekritizešu, nerāšu, nevainošu sevi, bet būšu kà labākais draugs – apķeršu, iedvesmošu, atbalstīšu. Es nebēgšu vairāk no attiecību pieredzes, bet ļaušos to piedzīvot un reizē iepazīšu sevi.

Kāds bauda priecīgu būšanu, kamēr cits mokās ar dzīves netaisnības sajūtu.
Ar kādu pasaules uztveri dzīvojam, cik pozitīvi vai negatīvi ir mūsu uzskati, caur tādu noti mēs radam paši savu dzīvi.

Negatīvi noskaņotam cilvēkam vislabāk pasniegtais ēdiens neiedos baudu un visbrīniškigakais partneris liksies slikts, jo viņam fokuss ir redzēt slikto. To liek darīt pašā esošās bailes…aizsardzības.

Tās, protams, ir vilšanās sekas. Kādreiz ir sāpejis ļoti, bet blakus nav bijis neviens, kurš būtu iedevis atbalstu, palīdzējis tikt pāri..piedot sev, piedot otram. Un šīs sāpes nobloķē gan ticību gaišajam, gan vēlmes, gan sapņus, gan drosmi iet tiem pakaļ.
Un cilvēks aizsledzas, dzīvo savā ierakumā un dusmīgi vēro tos, kam sanāk (viņaprāt), kas priecīgi, kas laimīgi..

Viņa sirdi piepilda skaudība, dusmas, naids skatīties uz jebkuru citu, kuru uzskata par – tievāku, veiksmīgāku karjerā, attiecības, kuram labāks auto utt… Tie visi ir paša nepiepildītie sapņi, kuri vienmēr ir bijuši rokas attālumā.

Tikai atbrīvot sevi no greiziem uzstādījumiem, piecelties kājās un sākt rīkoties..

Sāc analizēt, ar kādām pārliecībām Tu dzīvo. Kas Tev nav, ko Tu sev nenovēli, no kā baidies. Tas viss ir mūsu prāta auglis, bet Tu esi tas, kurš to filmiņu galvā ieliek 😉

21 dienu –

Es esmu skaista
Vesela
Priecīga
Harmoniska
Piepildīta attiecībās ar partneri
Piepildīta savā darbā
Realizējusies kā personība
Es izskatos un jūtos jauna un starojoša
Es izstaroju pozitīvu enerģiju!

Pamēģini! Uzraksti uz ledusskapja. Tas taču iekodēts visus tavus mājniekus!! Un visi sāks tā justies!

OmShanti

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pretenzijām

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar sevi, ar kaimiņiem, politiku, karstumu, ziemu, ģimeni, bērniem, kaķi, transportu, atvaļinājumu, vakariņām, pārdevēja darbu saldumu nodaļā, komunālajiem pakalpojumiem, parkingu un svētkiem. Un pat tad, kad viss ir labi, atradīs kaut ko vienīgo, kas ir slikts un griezīs to kā nodrillētu magnetafona lentu.

Mēs atgriežamies no atvaļinājuma! Ne no bērēm un ne no kara! Blakus sēž divas sievietes, melnas kā šokolādes batoniņi. Viņas atpūtās tajā pašā viesnīcā, kur mēs, un te pēkšņi, pavisam negaidīti es uzzinu daudz ko jaunu:

– Pludmale maziņa kā apendikss.
– Saule agresīva.
– Numuriņos pārāk daudz baltās krāsas.
– Brokastis galīgi “nevelk” uz četru zvaigžņu līmeni.
– Ingveru pasniedz tikai reizi divās dienās.
– Ekskursijas pārak nogurdinošas…

Es pārsēžos un tieši pie manas auss uzņem apgriezienus jauns dialogs:
– Kāpēc lidostā tik saspiesti? Visi vienā čupā. Un šitais resnulis. Kur vēl viņam lidot, viņš taču viens pats aizņem trīs krēslus.
– Kafija – gatavās samazgas, sendvičs – vakardienas.
Duty Free tik nenormāli lēni konsultanti.
– Tik pieticīgi, grīdas segums vietām gluži izvalkāts.

Mana draudzene nesen bija kāzās. Pietiekami greznās, dārgā restorānā. Ar kristālu, melnajiem ikriem un maziņu simfonisko orķestri. Bez tradicionālajiem kāzu rituāliem. Viņa man no rīta piezvanīja un sāka savu stastu ar pretenzijām.
– Iedomājies, šampanietis bija silts, bet piparmētru panna cotta pārāk stipri garšoja pēc citrona. Līgavas kleita nebija iespaidīga, pārāk parasta, kā francūžiem, bet kokteiļkleita vispār izskatījās pirkta tirgū. Stulbs slaidšovs, pilnīgi blāva pirmā deja un kāzu vadītājs atgādināja centrālās televīzijas diktoru.

Paziņas nopirka dzīvokli jaunajā projektā. Zvanu, lai apsveiktu un dzirdu:
– Ai, par ko tu runā? Par kādu prieku? Zini, cik remonts sanāks dārgs? Lustra – desmit tūkstoši, angļu papīra tapetes – trīs tūktoši par katru rulli, durvis starp istabām – ozolkoka, no divpadsmit, parketa loksne – pusotrs par kubu.

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar lupu meklē “mīnusus”, nepievēršot uzmanību milzu lielajam, treknajam “plusam”. Žēlojas, pukst, kritizē, nosoda, šausminās, aizmirstot, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Un labais tajā ir tieši puse.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev ir dots

dots

Man ļoti iepatikās kāda frāze tīklā: «Mūsu dzīve ir tik īslaicīga, ka «rītdien» — ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas vērtīgās minūtes aizvainojumiem, strīdiem, sirdi ievainojošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam pateikt viens otram, ka mīlam. Vienkārši pateikt. No rīta pamosties un pateikties dzīvei par to, ka bēdas apgājušas ar līkumu.»

Domājiet par to, cik daudz jums ir dots, tas vienmēr dos jums spēkus. Sarežģījumi gadās, bet tie gadās tikai tādēļ lai mēs kļūtu laimīgāki.
Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateicība tevi pārslēdz

mate meita17

Es redzu, cik viegli var pārstāt pateikties, vienkārši kādā no dienām atklājot sevi stāvam rokās ar prasību sarakstu Visumam. Šeit pielikt, to aizvākt, bet šo vispār parvietot uz citu kontinentu. Arvien skaļāk un skaļāk skanošais prasīgums (kliedzoša neapmierinātība) pret notikumiem, apstākļiem, citiem cilvēkiem, līdzīgs vilcienam, kura tvaika katls tūliņ tūliņ gatavs uzsprāgt.
Bet pateicība tevi pārslēdz. Burtiski.
Vēl pirms 10 minūtēm tu dusmojies par neplānotiem izdevumiem vai to, ka kāds kavē tikšanos, bet tagad vienkārši stavi un skaties uz ziediem, kurus kāds iestādījis pagalmā (it kā speciāli tev). Un laukā pavasaris, putni vītero un saule spīd.  Un tu mirklī esi šajā smaržīgajā, sajūtamajā TAGAD.
Lūk, tu un, lūk, Pasaule tavā priekšā visā savā varenumā un skaistumā, un, izradās, ka vairs nav ko pieprasīt.
Un šai pateicībai nav vajadzīgi ne īpaši rituāli, treniņi un semināri, tā ir tieši šeit, tev blakus. Vajag tik sākt pateikties par kaut ko vienkāršu (piemēram, par saviem lielajiem pirkstiem: vai esi ievērojis, kā tie palīdz mums it visā? Vai acīm, kuras redz pasaules daudzkrāsainību) un uzreiz tevī kāds ieslēdz Gaismu, sākumā pavisam mazu mazītiņu, bet pēc brīža jau spožāku un spožāku. Gaismu, kurai līdzi atnāk gan prieks gan siltums.
Lūk, tu, un, lūk, Pasaule, un izrādās, ka jūs no sirds mīlat viens otru, ieraugot mirkļu, smaržu, notikumu, mākoņu, putnu dziesmās brīnumainu Skaistumu.

Ir tik patīkami Pateikties.

Aleksejs Kuzmins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tad mums īsti pieder?

pateicība555

Priekšstats par to, ka man pieder vēl kaut kas, izņemot manu iekšējo pasauli, ir kļūdains. Mēs pat savu ķermeni nevaram kontrolēt. Tajā praktiski visi procesi notiek bez mūsu apzinātas līdzdalības. Patiesībā šis ķermenis mums vienkārši ir “izsniegts”, un mēs to lietojam, lai risinātu kaut kādus savus uzdevumus. Apmaiņā pret to, mums pret savu ķermeni ir jāizturas atbildīgi – tas jākopj, jāmazgā, jābaro, laikā jānoliek gulēt un no rītiem jāvingrina.

Austrumu filozofijā viss dzīvē tiek uztverts kā Radītāja dāvana. Un nav nekas, pret ko būtu attieksme “tas ir mans”.

Ja man ir draugs, tātad man ir jāveido ar viņu attiecības, jāieguldās tajās. Vai tādēļ draugs ir kļuvis par manu īpašumu? Taču, nē, viņš drīkst gan aiziet, gan nodot, gan distancēties vai gluži otrādi, kļūt tuvāks man.

Ja man ir darbs – tā atkal ir Radītāja dāvana. Pateicoties darbam man ir nauda dzīvei un, strādājot, es esmu noderīgs sabiedrībai. Un apmaiņā pret to, es savu darbu daru atbildīgi un ar pilnu atdevi.

Ja man piedzimst bērns, viņš nepieder man. Viņu man ir uzticējuši, lai es viņu izaudzinātu tik labi, cik vien spēju un kādas ir manas iespējas.

Kad visu, kas man uzticēts, es pieņemu ar pateicību, man dod absolūti visu, kas man vajadzīgs, tāpēc, ka es esmu pierādījis, ka spēju būt atbildīgs par visu man uzticēto.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis