Par neveiksmēm

problemas33

Problēmas, neveiksmes un slimības mūsu dzīvē ir tas, ko mēs esam raduši novērst, ienīst, vainot, baidīties no tām vai censties neievērot. Taču ļoti reti mēs pret tām izjūtam to sajūtu, kas rodas, ja tā vai cita problēma patiešām ir izpildījusi savu misiju mūsu dzīvē. Tā ir pateicības sajūta.
Pateicību par to aso mirkļa šeit un tagad pārdzīvojumu, kad atrodies nāvējošas bīstamības priekšā.
Īstās dzīves vērtības apzināšanos, kad vari to pazaudēt. Patiesas mīlestības pret saviem tuvajiem, ja viņi ir briesmās. Izpratni par to brīvību, ko dod veselība, kad sastopies ar smagu slimību.
Izpratni par saviem “aklajiem” punktiem, kad apkārtējo reakcija mums norāda uz tiem.
Sevis izvērtēšanu tajos brīžos un situācijās, kad tu vairs nevari dzīvot pa vecam. Kad tev nākas izvēlēties, atteikties, ciest. Nesaudzīga un ļoti skaidra satikšanās ar sevi, kas ļoti bieži sakustina vairāk kā prieka brīži.

Nē, tas nenozīmē, ka jādzied slavas dziesmas ciešanām un jātiecas pēc tām. Taču ļoti noderīgi ir saprast šo problēmu mācību stundas un pateikties tām. Un tā var būt garantija tam, ka nenāksies tās atkārtot vēl un vēl un, ka dzīve tevi neatstās uz otru gadu, lai sastaptos atkārtoti ar vienām un tām pašam problēmām.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Vecāku svētības spēks

dzimta8

Lai nekad nepārtrūktu paaudžu saikne un lai Dzimtas Enerģijas varētu brīvi plūst, mūsu senčiem bija īpašs Svētību Rituāls.

Savus bērnus un mazbērnus ģimenes radīšanai un visdažādākajām lietām svētīja vecāki un vecākie dzimtā. Tas ir bija ļoti svarīgs rituāls. Tas ļāva ikvienam cilvekam Dzimtā saņemt piekļuvi Dzimtas enerģijām.

Māte dod dzīves spēku, Tēvs piepilda ar saprātu un jēgu. Pēc sava spēka atļaujošajiem uzstādījumiem – vēršanās pie Tēva – kā fiziskā tā arī Debesu, ir milzīgs kosmiskais spēks. Māte mūs māca atrast izeju no visdažādākajām situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītajiem sapņiem. Citiem vārdiem runājot, viņa mums māca mūsu dzīves emocionālo sastāvdaļu.

Atverot jaunu savas dzīves lappusi, pajautā atļauju savai mātei. Viņas svētība ir tavas ieceres izdošanās ķīla.

Enerģētiski bērns ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņa var mainīt viņa likteni.
Dzimta, ko apvieno viens uzvārds veido energoinformācijas veidojumu – egregoru, kurā enerģētiski piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī jau aizsaulē aizgājušie dzimtas cilvēki.

Tēvs personificē vīrišķo Dabas spēku un apvelta bērnu ar atbildības sajūtu, izlēmību, mērķtiecību, rakstura stingrību, gribasspēku, entuziasmu, godprātību, pašdisciplīnu, cēlsirdību, dāsnumu, gandarījuma gūšanu no darba.
Māte personificē sievišķās enerģijas. No viņas bērnam tiek nodota spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, prasme vienoties, spēja pieņemt dāvanas un naudu par padarīto darbu, veiksme.

Ja attiecības ar vecākiem ir sabojājušās, tad arī šo enerģiju ietekme uz tavu dzīvi tiek traucēta. Mūsu senču mantojums uz šīs zemes ir ļoti sens. Saskaņā ar vēdām tas ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī kolosālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta ģenētiskajā līmenī. Kāds varens spēks! Un, ja mūsu darbības atbildīs centieniem, ko satur Dzimtas atmiņa, ja mēs pildīsim mūsu senču baušļus un godā turēsim viņu tradīcijas, tad  iegūsim Dzimtas Apziņu (zināšanas, kas kopējas ar visu Dzimtu). Tas nozīmē, ka mēs varēsim  izmantot kopējo dzimtas atmiņu un visu, kas tajā uzkrāts.

Kopā ar cieņu pret senčiem, dzimtas vecajiem, svētajiem un garīgajiem skolotājiem pie mums atnāk Dzimtas Spēks. 

Agrāk bez vecāku svētības nesāka vispār nekādas lietas un darbus. Pat bērni saprata, ko nozīmē šī saikne ar Dzimtu. Tas ir īpašs spēks. Dzīvības Spēks.

Cilvēks nevar eksistēt bez savas Dzimtas. Un Dzimtas Programmas darbosies uz mums, gribam mēs to vai negribam. Vienīgais, ko mēs varam darīt, – mainīt šo programmu, strādājot ar sevi. Jo mēs esam savas dzīves saimnieki. Protams, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums, taču tas ir jārisina. Dzimtas programma vienmēr atbilst mūsu personīgajai karmai.

Pirms mēs nākam šai pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” savus vecākus. Dzimumu, nacionalitāti, dzimšanas vietu un laiku. Un katrs no mums ir ķēdes posms šajā paaudžu ķēdē. Un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi. Dzimtas programma ir mūsu senču kopīgo darbību rezultāts. Un tajā pat laikā tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu.
Pēti savu Dzimtu ar mīlestību, uzmanību un cieņu. Tas labāk ļaus tev saprast pašam sevi, savas problēmas, apzināties savus uzdevumus un sūtību. Tici man, tu atradīsi ļoti daudz kā interesanta. Savas saknes ir jāzin, ir jāstudē savs ģenealoģiskais koks.

Tie, kuri ar to nodarbojas, atklāj noteiktu notikumu saikni, kuri atkārtojas no paaudzes paaudzē.

Daudzas mūsu šī brīža problēmas tā vai citādāk saistītas ar pagātnes notikumiem.

Ar ko sākt?

Dziļākam darbam ir svarīgi savākt informāciju par trim-četrām savu senču paaudzēm. Sāc ar to, ka izprašņā savus tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem: dzimšanu, skolu, kāzām, nāvēm.

Tāpat būs noderīga informācija par darbības veidiem, par attiecībām ģimenē, par materiālo stāvokli, par dzimtas slimībām. Savāc maksimāli daudz informācijas par savu radinieku brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem. Noformē ģimenes fotoalbūmu. Varbūt tavā Dzimtā ir saglabājušās dienasgrāmatas un vēstules. Atjauno sakarus ar tālākajiem radiniekiem. Uzraksti vēstules. Paskaidro, ka tu veido Dzimtas vēsturi un tev vajadzīga informācija par tuviem cilvēkiem.

Un tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvi, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar eksistēt. Katram no mums ir sava sūtība. Un tā cieši sasieta ar Dzimtas likteni.

Kaut kas mums ir jāizdara, caur kaut ko mums jāiziet, lai izmainītu savu personīgo karmu un savas Dzimtas karmu.

Mūsu Senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai septiņas nākamās paaudzes un septiņas paaudzes pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Dievišķīgais Spēks, kas pāriet no vienas paaudzes otrā.

Un gluži otrādi, ja mēs “atdodam savu Dvēseli tumšajiem spēkiem”, mēs ne tikai degradējamies paši, bet arī izsūcam savas Dzimtas enerģiju desmit paaudzes uz priekšu un atpakaļ. Starp citu, ar to izskaidrojams tas, kāpēc vienam cilvēkam piedzimstot ir kādi labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet cits – slims.

Un te mēs varam runāt ne tikai par paša cilvēka karmu, bet arī Dzimtas karmu. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku, ir atkarīgs tikai no mums.

Dzimtas Dievbijības Spēks ir pamats tam, lai Dzimtā piedzimtu ģeniāls bērns.

Problēmas, ar kurām mēs sastopamies dzīvē ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tas nozīmē, ka atrisinot beidzot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks atbrīvojas no saviem iekšējiem pinekļiem, kuri tam traucē pacelties nākamajā attīstības līmenī, spert kārtējo soli pretī veiksmei.

Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir pareizā iespēja iegūt nenovertējamu pieredzi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savus personīgos dzīves mērķus.

Atgādināšu, ka risinot Dzimtas uzdevumus, tu ne tikai koriģē savu paša likteni pozitīvā virzienā, bet arī atbrīvo no smagas nastas savus pēcnacējus. Un tas ir labākais mantojums, ko vari atstāt.

Kā likums, pēc svētības saņemšanas sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri izgājuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Atjaunojas labas attiecības, nodibinās saikne, aiziet problēmas un labāk risinās visdažādākie uzdevumi.

Vingrinājums

Tagad aizver acis un ieklausies sevī.
Mēs visi glabājam sevī savu vecāku, savas mātes tēlu. Glabājam savā sirdī un atmiņā savu tēvu, kas saistās ar visdažādākajām sajūtām. Un tagad mēs pievērsīsim savu uzmanību tam, kādu vietu mūsu Dvēselē ieņem mūsu māte.
Kur viņa stāv? Un kur stāv tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv tuvāk mums – priekšplānā, bet otrs – attālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev mūsu uzmanību vairāk kā otrs? Vai kādam no viņiem ir lielāks svars, bet kādam – mazāks? Kur ir tava mīlestība? Ar kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru īpašaka? Ar kuru mazāka?
Un tagad mēs sev atļausim, lai tas no vecākiem, kurš palicis otrajā plānā, panāk uz priekšu. Tā, lai viņš atrastos vienā līmenī ar otru. Un, lai viņam mūsu uztverē būtu tas pats svars kā otram. Un tā pati mīlestība.
Dzimtas saikni var iztēloties kā vienotu sistēmu ar enerģijas plūsmām starp visiem šīs Dzimtas locekļiem. Ja saikne starp diviem šīs Dzimtas locekļiem ir pārrauta, enerģija šajā posmā neplūst vai nu plūst negatīva. Īpaši svarīgas ir saiknes starp vecākiem un bērniem, kur enerģijas ir daudz “saistošākas” māte un dēls, tēvs un meita.

Šīs saiknes daudz lielākā mērā nosaka enerģētisko barošanu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas Dzimtas, kas nosaka šī cilveka enerģētisko fonu.

Svētības jēga ir tajā, ka māte apkārt bērnam rada tādu kā aizsrdzības kokonu, kas palīdz tam neiekļūt nepatikšanās un visas viņa darbības virza pareizā gultnē, uz ko viņu svētījusi māte.

Svētība darbojas pat lielos attālumos. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru svētījusi māte, kļūst neievainojams. Pateicoties šim svētības rituālam paaudžu saikne nekad nepārtrūks.

Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas un vectēvi ikvienai lietai, ģimenes radīšanai. Vērsies pie saviem vecākiem, vemāmiņām un vecvecākiem. Palūdz viņiem svētību saviem bērniem. Te nav jāveic kādi sarežgīti rituāli vai garas lūgšanas. “Es svētīju Tevi!” Un momentā notiek ieslēgšanās Dzimtā, tā, it kā pēc slēdža ieslēgšanas iedegtos lampiņa.

Palūdz piedošanu un svētību ar atpakaļejošu datumu. Pēc tā noteikti sāks mainīties dzīve ne tikai vienam cilvēkam, bet visai Dzimtai. Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējam un ejam bojā.

Mūsu saknes stiepjas Bezgalībā un Bezgalība ir tas, kas mūs savieno ar Visu. Savieno un sarado.

Mūsdienās jaunatne vairums gadījumu nezin šo rituālu un dzīvo bez savu vecāku svētības. Vēl jo vairāk, daudzas lietas tiek darītas gluži pretēji senču velējumiem un bieži vien viss labais tiek aizēnots ar viņu lāstiem. Iespējams, mūsu vecāki arī nav saņēmuši savu vecāku svētību un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts. Cilvēkam, kuram nav vecāku svētības, tiek noslēgta pieeja Dzimtas enerģijām un viņam ir daudz grūtāk tikt galā ar dzīves situācijām.

Ar savu Dzimtu savienojošo meditāciju tu vari veikt pats patstāvīgi. Galvenais ir apzināties šīs svētības svarīgumu un būt patiesam vēlmē to saņemt.

Otra svarīgākā darbība ir palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esm gājuši pret viņu gribu.

Trešais – atkal ļoti no sirds pateikties saviem vecākiem par to, ka devuši tev dzīvību. Tev jāapzinās, ka tavi vecāki ir labākie tieši tev. Bet tu esi pats labākais bērns viņiem.

Tava Dvēsele viņus izvēlējās starp visiem citiem pāriem un vēlējās iemiesoties tieši caur šo sievieti un tieši caur šo vīrieti.

Un, visbeidzot, ceturtais – izdari kadu reālu soli  attiecībā pret saviem vecākiem. Samīļo, ja viņi ir blakus, piezvani, uzraksti vēstuli, ja viņi nav blakus.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateikties vienmēr

pastelanna

– Paldies, – teica Pāvels pārdevējai, kura viņam pasniedza viņa pirkumu.

– Kāpēc tu vienmēr visiem saki “paldies”? – jautāja kolēģis Antons, kad viņi abi bija izgājuši no veikala.
– Kā to saprast? Es tevi nesapratu? – pārjautāja Pāvels
– Nu, kā, lūk tagad veikalā tu nopirki preces un saki paldies pārdevējai. Viņai taču tev jāpateicas par to, ka tu atnāci tieši pie viņas un kaut ko nopirki. Tu taču tur savu naudu atstāji. Viņa no šī pirkuma saņems savu procentu un galu galā, arī savu algu.

– Bet kas tur slikts, ka es viņai pateicu paldies? – Pavels brīnījās. – Es īsti nesaprotu tava jautājuma būtību.

– Nē, tur nekā slikta nav. Viss ir labi. Taču tas ir kaut kā neloģiski. Un es ne jau pirmo reizi to novēroju saistībā ar tevi. Skatos uz tevi un ievēroju, ka tu vienmēr saki “paldies, pateicos”. Pat situācijās, kad nav tas jāsaka.

– Lūdzu, mini man kādu piemēru, savādāk es patiešām nesaprotu. Tad, domāju, spēšu tev paskaidrot.

– Tūliņ, minūtīti un Antons aizdomājās.
– Lūk, piemēram, vakardien, atceries, tev piezvanīja no grāmatvedības un deva tev kaut kādus datus, kurus tu biji pieprasījis. Viņu pienākums taču ir mūs apgādāt ar informāciju, bet tu viņiem saki paldies.

Pēc tam kafejnīcā oficiants tev atnesa ēdienu, tu viņam atkal teici paldies. Tevi mašīna palaida uz pārejas, bet tu jau tāpat gāji pāri pie zaļā, ko tur vel pateikties. Tie visi ir citu cilvēku pienākumi, ko tur viņiem pateikties?
– Es tev tūliņ pacentīšos paskaidrot. Te, lūk, kas notiek. Tu saki, ka cilvēka pienākums ir kaut ko izdarīt, jo tas ir viņa darbs, pienākums, amats, instrukcija.

Piekrītu. Taču kāpēc gan nepateikt viņam paldies par to, ka viņš tev izdarīja kaut ko labu, pareizi rīkojās, laicīgi veica pasūtījumu, izpildīja savu pienākumu? Viņš taču izdarīja tā, kā tev vajag? Kā tev ir izdevīgi? Pie visiem saviem pienākumiem cilvēki taču var neizdarīt to, kas viņiem jāizdara. Mēs taču katru dienu redzam, ka tā notiek, tāpēc es uzskatu, ka mums kaut kādā veidā ir papildus jāuzslavē tie, kuri savu darbu izdara, jāatbalsta. Mēs taču to varam, tas nav grūti.

Lūk, piemēram, darbinieks laikus neiedod informāciju. Viņam tas būtu jāizdara laikus, bet nez kāpec viņš to nedara. Vai arī pardevējs veikalā it kā ir ieinteresēts pārdot preci, lai tu tieši no viņa nopirktu, bet tā vietā, lai uzsmaidītu un pieietu tev klāt, viņš nesteidzas tevi apkalpot, kā tas pienāktos.
Bet tie paši cilvēki ļoti labi izturas pret mani un dara visu, kā jadara.

Tāpēc, ka viņi skaidri zin, ka kaut kādā emocionāli morālā līmenī mani ar viņiem saista daudz augstāki pienākumi. Manas labas attieksmes pret viņiem pienākumi, mana pateicīgā attieksme pret viņu darbu un par viņu darbu.

Pateicība par visu, par ikvienu sīkumu – tā ir mūsu atbildība un pienākums. Pienākums pret katru cilvēku un katru situāciju.

– Pat nepatīkamu?
– Pat nepatīkamu.
– Nu gan tu laid! Es gan tā nevarētu!
– Bet tu pamēģini. Zini, cik lieliski ir visiem vienmēr teikt paldies?!
Pateikties cilvēkiem pat par vismazāko nieku, pateikties liktenim, apstākļiem, pat tad, kaut kas notiek ne tā vai kāds dara ne to. Vienalga vajag pateikties.

Un vēl kāds ļoti svarīgs moments: pateicies pats, bet negaidi pateicību no citiem. Un, kas vēl svarīgāk, nemēģini to pieprasīt! Atceries, pateikties ir viņu atbildība. Ja viņi to nedara, tas ir mīnuss viņiem, ne tev. Tu izdarīji labu darbu, malacis! Lepojies! Priecājies! Tu taču sevis dēļ to dari! Lai būtu labs cilvēks, lai cienītu sevi.
Esi pārliecināts, ka viss tas tiek ieskaitīts un viss atmaksājas! Ja ne caur šo cilvēku, tad kādu citu, vai kādu dzīves situāciju, apstākļu “sakritību”. Viss šajā pasaulē līdzsvarojas un ir taisnīgi. Un, jo vairāk pateicības tu atdod, jo vairāk laba atnāk tava dzīvē.
– Lūk, kā! Labi, es pamēģināšu.

Un Pāvels tikai pasmaidīja.

Vadims Huzins “Dzīves Roka”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: pastelanna
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Stāsts par sievieti, kura izdziedināja savu dzimtu

vecmamina22

– Vecmāmiņ, vecmāmiņ – čukstēja mazmeitiņa, – pastāsti man savu pasaku, es nevaru aizmigt.
Vecmāmiņa piemeta kamīnā malku un salda, degošas malkas smarža piepildīja jau tā silto istabu. Aiz loga ziemelis pūta šurp sniegu, un zeme pārklājās ar baltu sniega villaini.
– Jā, mīļo mazmeitiņ, – vecmāmiņa apsēdās grieztajā koka kreslā blakus gultiņai un maigi noglaudīja mazmeitiņas galvu. Tā, turpinot glāstīt, viņa sāka savu stāstu.

Reiz dzīvoja meitenīte ar jautrām zilām acīm un burvīgu smaidu. Visi viņu mīlēja un viņa nebeidza priecāties par šo pasauli. Viņa auga mīlēta un lolota. Taču tad gadījās nelaime un tētis ģimeni pameta. Viņas palika divatā ar mammu. Meitenīte to ļoti pārdzīvoja, jo mīlēja abus vecākus, un viņai bija ļoti labi, kad ģimene draudzīgi dzīvoja kopā. Taču viss, kas nav stiprs, pasaulē mainās. Kad pazūd mīlestība, nav iespējams paturēt otra cilvēka sirdi sev blakus.
– Vecmāmiņ, bet kāpēc viņas tētis aizgāja? – jautāja mazmeitiņa.
– Saproti, meitiņ, kad sievietei sirdī pietrūkst mīlestības, vīrietim ir grūti būt blakus tādai sievai.
– Bet kur tad ir viņas mīlestība?
– Ne katrs vīrietis ir spējīgs atvērt sievietes sirdi. Un, ne katrā sievietē un ne katrā sirdī ir milzīga mīlestība. Dažkārt tā ļoti stipri ir pārklāta ar visādiem aizvainojumiem un ciešanām. Un tad, kad avots ir aizgāzts kā ar smagiem akmeņiem, no turienes nespēj izlauzties dziedinošais ūdens – patiesa mīlestība.
Tā arī notika šajā gadījumā. Un meitenīte sev apsolīja, ka viņas bērni nekad necietīs tā, kā cieta viņa un viņa saglabās savu ģimeni, lai kas arī viņas dzīvē notiktu.
Paskrēja gadi, kā viens mirklis, meitenīte izauga un kļuva par skaistu sievieti, kā meža feja. Slaiks, stalts augums, tumši gari mati, brīnišķīga seja ar lielām zilām acīm…
Tik daudzi puiši centās iekarot viņas sirdi, bet viņa visiem atteica. Jo tālāk gāja laiks, jo aukstāka kļuva viņas sirds. Puišu apkārt kļuva arvien mazāk un sirds arvien cietāka, bet viņa vienalga turpināja gaidīt to savu īsto – vienīgo. Bet tas vēl joprojām nenāca.
Sievietei ļoti gribējās ģimeni, bērnus, taču visi puiši bija novērsušies un pat skaistums vairs nevienu nepievilināja un, ja arī kāds tuvumā gadījās, tas nespēja ilgstoši viņas tuvumā uzturēties.
– Vecmāmiņ, kāpēc tā notiek?
– Ir pasaule, kurā dzīvo Dievi un viņi mūs atveduši šeit uz zemes, lai mēs iemācītos radīt. Un tur dzīvo Mīlestības Dieviete – varenā visu Dievu māte Lada. Viņa sūta cilvēkam mīlestību, lai viņš, to sajūtot, spētu ar mīlestību piepildīt visu pasauli. Bet tad, kad cilvēks novēŗšas no mīlestības, un atstumj tos, kuri viņu mīl, Lada vairs nedod tādam cilvēkam spēju mīlēt. Bet bez šīs spējas ir ļoti smagi dzīvot.
– Mīļo vecmāmiņ, kāpēc tad viņa neatbildēja uz mīlestību?…
– Redzi, manu saulīt, sirds mācas mīlēt jau no bērnības, kad bērniņš piedzimst. Viņš ir atvērts pasaulei un pirmie, kas viņam māca mīlēt ir mamma un tētis, dāvinot savam bērnam savu mīlestību.
Bet, ja tas nenotiek, tad mazais cilveciņš aug kā apdalīts. Tas ir kā šķībi ielikts akmens mājas pamatos.
Vai arī, iedomājies, uz palodzes podiņā aug skaists ziediņš. Bet kāpēc viņš ir tik skaists, ka ikviens garāmgājējs nevar atraut no tā savu skatu – skatās un bauda. Tas tāpēc, ka es to katru rītu aplaistu un svētīju, lai tas augstu skaists un vesels. Es to mīlu un mana mīlestība dod tam spēku augt skaistam un stipram. Tāpat arī bērniņš mammas un tēta mīlestībā kļūst arvien skaistāks, piepildās ar Dvēseles siltumu un spēju pieņemt un dāvāt mīlestību.
Bet, ja vecāku sirdis nav piepildītas ar mīlestību, tad bērniņš izaug un neprot ne dāvāt ne pieņemt mīlestību. Tā arī meitenīte, neprotot radīt mīlestību, sagrauj visu, kas apkārt. Un viņas sapņi par laimīgo mīlestību nepiepildās.
– Vecmāmiņ, – noraizējās meitenīte, – vai tu iemācīsi mani mīlēt? Es gribu būt laimīga.
– Protams, mana mīļā, mes rīt no rīta mācīsimies mīlēt, – pasmaidīja vecmāmina un turpināja savu stāstu.
Un, lūk, pagāja vēl ilgs laiks un jaunā sieviete pavisam bija vīlusies vīriešos – nolēma, ka nav pasaulē viņas cienīga. Un pamazām sāka bālēt arī viņas skaistums. Viņa veras spogulī un nav vairs ne mirdzuma acīs, ne saulaina smaida, ne arī augums vairs tik stalts. Paziņas, kaimiņi viens pie otra staigā, bērni viņiem pieaug, bet viņa vienmēr ir viena. Atnāk no darba, māja tukša, neviens negaida.
Un viņa saslima.
– Vecmāmiņ, viņa saslima tāpec, ka sirdī nav mīlestības?
– Jā, mazmeitiņ, slimība atnāk tad, kad cilvēks nevar saprast, ko viņš dara nepareizi.
– Un kas notika tālāk?
Un nogūlās jaunā sieviete kristāla gultā un gatavojās mirt. Ārsti teica, ka cerību vairs nav un palicis dzīvot viņai pavisam nedaudz.
Bet te pēkšņi kāda veca sieviete, kura nāca ciemos pie mazmeitiņas uz darbu, saka: “Mīļo meit, sirds tev tik auksta un no tā aukstuma tu sevi esi ledū pārvērtusi”. Sieviete pacēlas no gultas un teica: “Vecmāmuļ, kā gan tai nebūt aukstai, ja nevienam es neesmu vajadzīga, un neviens mani nemīl.”

– Mīlestība atnāk tad, kad tu sāc mīlēt. Kad ir auksti, lai sasildītos, ir jāiekur uguns un jāpiemet malka, un tad siltums atvedīs pie tevis cilvēkus. Bet tava sirds ir auksta un tāpec neviens pie tevis nenāk.

Jaunā sieviete sāka raudāt, bet māmuļa saka: “Celies augšā, meit – nav tev te ko darīt. Iesim pie manis, padzīvosi tur un tad jau redzēs.”
Un paņēma vecā sieva jauno sievieti pie sevis. Katru rītu viņas modās ar saules gaismu un skaitīja lūgšanas, pateicās saulei par gaismu un siltumu, bet pa dienu vecā sieviete mācīja jaunajai pateikties par katru dzīves dienu. Vakarā likās gulēt ar pateicības vārdiem. Tā pagāja mēnesis. Jaunā sieviete bija atlabusi un kopā ar māmuļu devās kopt govi.
– Glaudi, mīļā mūsu gotiņu, viņa tev palīdzēs.
Cik daudz viņas sirdī bija sāpju un skumju – tās viņa izraudāja katru reizi, kad nāca slaukt gotiņu. Bet gotiņa skatījās uz viņu gudrām un labestīgām acīm, it kā saprotot, un sirdī kļuva arvien gaišāk un priecīgāk.
Tā pagāja vēl mēnesis un meitenei acis sāka mirdzēt un vaigi sārtoties. Vecmāmiņa viņai iemācīja lasīt zālītes, peldēties rasā, vārdot ūdeni un tad to dzert. Un nebija nevienas dienas, kuru viņa nebūtu pavadījusi pateicībā un mīlestībā pret Dievu un sevi. Sēžot uz vecās māmuļas mājas lievenīša, viņa beidzot bija laimīga.
Jau sen bija pagājuši visi ārstu noliktie termiņi, bet meitene bija dzīvāka par dzīvu. Un kādā vakarā vecmāmuļa viņai jautāja: “Saki, meitiņ, vai nav pienācis laiks aizbraukt tev pie tēta un mammas?”
– Ai, vecmāmiņ, mana mamma nomira pirms vairakiem gadiem un droši vien ar tadu pašu smagumu sirdī, kads man bija vēl pirms neilga laika. Bet tētis no mums aizgāja, kad es vēl biju maziņa. Mamma aizliedza mums tikties, un es viņu vairs nekad neesmu redzējusi.
– Ejam, meitiņ mājā. Vecmāmina paņēma viņu aiz rokas un ieveda istabā.
– Sēdies,  viņa teica. Iededza sveci un nolika priekšā lielu spoguli.
– Skaties spogulī. Ko tu redzi?
Jaunā sieviete izbrinīta iesaucās: sevi!
– Paskaties uzmanīgāk – kas tev deva šīs acis, seju?
Meitene sāka raudāt.
– Raudi, meitiņ…. – teica māmuļa, – kad visas asaras izraudāsi, dvēselē kļūs vieglāk. Meitene nomierinājās.
– Tagad, – teica māmuļa, – pasakies savam tētim, viņš skatās uz tevi caur tavām acīm.
Meitene skatījas spogulī un klusiņām sāka runāt:
– Mīļo tēti, piedod man par visiem aizvainojumiem, kas dzīvoja manā sirdī, piedod manai mammai par to, ka nespēja tev dot to mīlestību, kuru tu gribēji kā vīrietis. Es tevi mīlu un esmu tev pateicīga par katru mūsu kopīgo dzīves mirkli. Tu tik daudz ko man esi devis pa šo laiku, un es tevi mīlu, mans mīļais tēti. Pieņemšanas un piedošanas asaras lija pār meitenes vaigiem.
– Vecmāmiņ, – jau miegot ciet, nočukstēja mazmeitiņa, – vai tētis viņu sadzirdēja?
– Protams, mazmeitiņ, vecāku Dvēseles vienmēr ir blakus saviem bērniem, lai kurā pasaulē viņi arī neatrastos.
– Un kas notika tālāk? – jautāja mazmeitiņa.
– Un tālāk viņa lūdza piedošanu savai mammai par to, ka bija apvainota uz viņu, un par daudz ko citu….
Bet no rīta jaunā sieviete pamodās, noskaitīja lūgšanu saulītei, padzirdīja un pabaroja gotiņu un sacīja māmuļai:
– Es pateicos tev, mana glābeja, par to gudrību, kuru tu man parādīji un par to, ka izglābi mani, par tavu mīlestību un dziedināšanu, laiks man doties pie mammas uz kapiem. Jā, un tētis man jāatrod. Māmuļa pasmaidīja un svētīja viņu ceļam.
Meitene atrada savu tēvu. Viņi ilgi raudāja un nevarēja vien beigt apkampties, un tad kopā devās pie mammas kapa.
Tētis ļoti daudz ko labu pastāstīja par mammu un par viņu abu mīlestību. Meitene ļāva, lai viņš vienatnē parunājas ar savu, jau citā pasaulē aizgājušo sievu.
– Vecmāmiņ, saki, vai tiešām viņas mammīte visu dzirdēja?
– Jā, mana mīļā, Dvēsele vienmēŗ atlido, kad par viņu atceras un viņa bija blakus saviem mīļajiem tajā brīdī. Viņa dzirdēja, ko viņi saka un piedeva visiem par visu.
Brīdī, kad jauna sieviete atgriezās mājās, viņa satapa savu īsto vīrieti, viņi iemīlēja viens otru, apprecējās. Viņi bieži viesojās pie vecās māmuļas un kopa gotiņu.
Beidzot meitenīte bija aizmigusi vecmāmiņai klēpī, bet vecmāmiņas siltās rokas turpināja glāstīt viņas galvu. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka tā nebija pasaka, bet gan vecāmiņas pašas nodzīvotā dzīve.
Pienāca rīts un tad, kad saulīte parādījas virs koku galiem, divas sievietes – viena topošā un vēl pavisam maziņa, bet otra jau veca, mazgājās dzīvā ūdenī, pasakoties Dievietei Danai par veselību un skaistumu, bet vēlāk, izejot pļaviņā pacēla rokas pretī saulei un pateicās par gaismu un siltumu un par mīlestību. Vecmāmiņa skaitīja lūgšanu Visaugstākajai Dzimtai un šajā lūgšanā savienojās visu pasauļu Dvēseles. Un mīlestība un svētība piepildīja visu visapkārt.
Tā vecmāmiņa izdziedināja savu dzimtu no nemīlestības un kopā ar mazmeitiņu viņas atklāja labestības avotu visai savai dzimtai.
Avots: Facebook “Благостная женственность”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Darot labu kādam, tu dari labu sev

pateiciba1

Vai mēs protam pateikties?
Tagad mēs nerunāsim par to, kā vienkārši pateikt “paldies”, kad mums izdara ko labu, kaut gan kādam arī tas var būt solis uz priekšu. Bet gan par to pateicību – visu aptverošo iekšējo un ārējo, kad viss cilvēkā atveras vēlmē atdot daļu no sevis… Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā ap sevi un radītu harmonijas lauku.

Mūsu dzīve, mūsu esība notiek laukā, kurā viss ir enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši, spēlējoties plūst daudzās straumēs un straumītēs, un izpaužas visdažādākajos veidos. Kad attiecībā pret mums no ikviena avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka mums no šī avota tiek pārsutīta Enerģijas “porcija”. Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Ikviena dāvana neapšaubāmi ir Labestības akts. Un, ja mūsu iekšējā būtne JAU dzīvo savā dabiskajā veidā, tad mēs saprotam, ka ikvienai tādai dāvanai jābūt novērtētai. Novērtētai tādā mēŗā, ka no mūsu dvēseles dziļumiem paceļas milzīga dedzīga vēlme pateikties: un tas nozīmē – kaut ko atdot. Un atdot bieži vien lielākā mēŗā, kā esam saņēmuši.

Ir tāds likums, kuru daudzi savā dzīvē ir jau pārbaudījuši:

Jo vairāk tu nesavtīgi atdod, nedomājot par to, ko saņemsi pretī, jo lielākas dāvanas  tavā dzīvē nāk atpakaļ.

Visums ir ārkārtīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss un A tspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev atpakaļ. Ņemot verā to, ka Visums ir daudz bagātāks par katru no mums, tas arī apdāvina ar dievišķu dāsnumu.

Mēs runājām par cilvēkiem ar attīstītu spēju dalīties un pateikties. Kad cilvēks pasakās un atdod, nedomājot. Tomēr mūsu vidū uz Zemes ir daudz Dvēseļu, kuras sper burtiski pirmos soļus savā garīgajā ceļā un tādiem cilvēkiem vajag maigi palīdzēt.
Kā? Vienmēr pats labākais un efektīvākais veids ir paša piemērs. Kāds teiks, ka šī metode ir domāta vēlāka rezultāta saņemšanai. Nekā briesmīga tajā nav! Mums vispār nevajadzētu uztraukties ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais ir vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais, cēlsirdīgais un skaistais Skolotājs. Un vajag tam kaut vienu reizi parādīties mūsu dzīvē, kā tas kļūst mums par pastāvīgu ceļa biedru.

Tāpēc, ka pirmā realizētā vēlme pateikties kļūst par nepieciešamību. Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību. Un atbilstoši tam, cik ātri mēs iemācāmies būt pateicīgi, brīnumainā veidā mainās visa mūsu dzīve.  Pirmkārt, mūsos atveras spēja redzēt un sajust to, par ko mums jābūt pateicīgiem katrā savā eksistences brīdī.

Mēs pamostamies no rīta, atveram logu un dziļi ieelpojam svaigo gaisu. Ak, Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, Mīļā Saule!

Mēs dosimies dušā mazgāties un atgriezīsim ūdens krānu. Pateicos Tev, dāsnā ūdens stihija! Tu izej uz ielas un kāds tev uzsmaida. Pateicos, Dievs, ka tu man atgādini par savu pastāvīgo mīlestību! Tu atver datoru, lai parbaudītu savus e-pastus un redzi, ka kāds no draugiem tev atsūtījis skaistu mūziku, vai vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis: “Labrīt! Kā Tu jūties?”

Un Tu saproti, ka tie visi NAV sīkumi, ka kāds ir atdevis gabaliņu sava laika, atsūtījis tev uzmanības stariņu, maiguma vilni – pārsūtījis tev Enerģijas straumi. Un tavā sirdī pēkšņi atveras tāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Mēdz gadīties, ka tu lūdz palīdzību, atbalstu, padomu – un tajā brīdī Visums tev to arī sūta: kāds tūliņ pat nāk palīgā, pastiepj savu roku, pieliek savu plecu… Un nesavtīgi atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību – pat nedomājot par to, ka viņš tev kaut ko atdod.

Taču tas mums pašiem ir jāsaprot. Un jābūt ne tikai dāvanu patērētajiem, bet noteikti arī dāvātājiem.  Lai saglabātos enerģijas līdzsvars telpā, lai mēs nekļūtu par enerģijas parādniekiem. Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr sēž kāds neredzamais suflieris, kurš zin, kā mums jārīkojas tajā vai citā situācijā. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās tajā ieklausīties un sadzirdēt to, jo bieži vien tās balss ir ļoti trausla un klusa…

Kad tu esi spējīgs pateikties par ikvienu sīkumu, tu brīnumainā kārtā apzinies, ka patiesībā sīkumu nav: «Sīkumu taču nav: visam šajā pasaulē ir jēga; soli pa solim zīmējas sižets un smalki pavedieni auž dzīves audeklu…»

Izrādās, ka visi mūsu ikdienišķie sīkumi ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai saliktu visu mūsu dzīves lielo bildi. Lai tā kļūtu pilnīga, lai tā kļūtu īsta, dzīva un smaržīga.

Un tad līdz ar tavā sirdī dzimušo dodošo Pateicības plūsmu, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies: Visums ir mūsu pašu atspulgs. Un kad mūsos atdzimst pateicības dāsnums, Visums-Dzīve  sāk bezgalīgi apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu, vari pēkšņi apstāties un apjaust, ka no tavas sirds plūst milzīga pateicības straume par to, ka dzīve pret tevi ir tik dāsna un tik ļoti tevi mīl…

Tu saproti, ka katra diena burtiski peldās pārpilnības okeānā:  tāpēc, ka ik dienas tavā dzīvē atplūst kaut kas jauns, jaunas iepazīšanās, jaunas iespējas, cilvēki-dārgakmeņi. Tie vienkārši tev pievelkas saskaņā ar Atbilstības likumu, ar Dāvāšanas un pateicības likumu.

Mācies pateikties un nekad nepagursti būt pateicīgs. Centies pamanīt ikvienu sīkumu katrā savā dienā, kas ir dāvana: kāds tevi mierina, kāds uzmundrina, kāds palīdz atrast kādu svarīgu grāmatu, kāds vienkārši sasmīdina (bet humors vienmēr ir Dieva dāvana un pats Dievs – vislielākais humorists, kādu vien zinām), kāds atdod kaut ko savu, kāds tev uzraksta “sūtu tev mīlestību”… Pateicies.

Pateicies dāvanu nesējiem, pasakies par pašu iespēju pateikties, pasakies Visumam, Dievam, Dzīvei – jo viss ir Viens. Un nav svarīgi, kam tu pasakies – galvenais, ka Pateicības Enerģija pastāvīgi staro no tevis.
Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharši reiz pateica frāzi, kurā ir viss viedums un dzīves filosofija:

«Darot jebko kādam, tu dari to sev».

Apzinies to. Šī frāze ir meditācijas cienīga.

©Rada-Natālija Šulgina-Bardina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums: ©Ginta Filia Solis

 

Atcerēties pateikties

pateicos16

Laiku pa laikam, ilgus gadus, dažkārt – pat visu dzīvi mūs neatstāj sajūta, ka mums kaut kā pietrūkst.
Saprotoša vīrieša, iejūtīgas sievietes, vesela bērna, siltas mājas, realizēta aicinājuma, skaistas ārienes, stabilu ienākumu.
Pat tad, kad saņemam to, ko esam vēlējušies, paiet laiks un atkal jūtamies neapmieināti.
Ja agrāk pārdzīvojām par to, ka nav labi apmaksāta iemīļota darba, tad iekārtojoties kārotajā darba vietā, sākam želoties par to, ka trūkst mīļotā cilvēka.
Kāds teiks, ka tāda ir cilvēka daba – dzīvot pustoņos.
Patiesībā, ar to nedrīkst samierināties. Neapmierinātības sajūtu jāpārvar ar vādiņa “PATEICOS” palīdzību.
Kā teica Ļevs Tolstojs: “Man nav viss, ko es mīlu. Bet es mīlu visu, kas man ir””.

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta FS