8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Advertisements

Darot labu kādam, tu dari labu sev

pateiciba1

Vai mēs protam pateikties?
Tagad mēs nerunāsim par to, kā vienkārši pateikt “paldies”, kad mums izdara ko labu, kaut gan kādam arī tas var būt solis uz priekšu. Bet gan par to pateicību – visu aptverošo iekšējo un ārējo, kad viss cilvēkā atveras vēlmē atdot daļu no sevis… Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā ap sevi un radītu harmonijas lauku.

Mūsu dzīve, mūsu esība notiek laukā, kurā viss ir enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši, spēlējoties plūst daudzās straumēs un straumītēs, un izpaužas visdažādākajos veidos. Kad attiecībā pret mums no ikviena avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka mums no šī avota tiek pārsutīta Enerģijas “porcija”. Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Ikviena dāvana neapšaubāmi ir Labestības akts. Un, ja mūsu iekšējā būtne JAU dzīvo savā dabiskajā veidā, tad mēs saprotam, ka ikvienai tādai dāvanai jābūt novērtētai. Novērtētai tādā mēŗā, ka no mūsu dvēseles dziļumiem paceļas milzīga dedzīga vēlme pateikties: un tas nozīmē – kaut ko atdot. Un atdot bieži vien lielākā mēŗā, kā esam saņēmuši.

Ir tāds likums, kuru daudzi savā dzīvē ir jau pārbaudījuši:

Jo vairāk tu nesavtīgi atdod, nedomājot par to, ko saņemsi pretī, jo lielākas dāvanas  tavā dzīvē nāk atpakaļ.

Visums ir ārkārtīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss un A tspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev atpakaļ. Ņemot verā to, ka Visums ir daudz bagātāks par katru no mums, tas arī apdāvina ar dievišķu dāsnumu.

Mēs runājām par cilvēkiem ar attīstītu spēju dalīties un pateikties. Kad cilvēks pasakās un atdod, nedomājot. Tomēr mūsu vidū uz Zemes ir daudz Dvēseļu, kuras sper burtiski pirmos soļus savā garīgajā ceļā un tādiem cilvēkiem vajag maigi palīdzēt.
Kā? Vienmēr pats labākais un efektīvākais veids ir paša piemērs. Kāds teiks, ka šī metode ir domāta vēlāka rezultāta saņemšanai. Nekā briesmīga tajā nav! Mums vispār nevajadzētu uztraukties ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais ir vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais, cēlsirdīgais un skaistais Skolotājs. Un vajag tam kaut vienu reizi parādīties mūsu dzīvē, kā tas kļūst mums par pastāvīgu ceļa biedru.

Tāpēc, ka pirmā realizētā vēlme pateikties kļūst par nepieciešamību. Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību. Un atbilstoši tam, cik ātri mēs iemācāmies būt pateicīgi, brīnumainā veidā mainās visa mūsu dzīve.  Pirmkārt, mūsos atveras spēja redzēt un sajust to, par ko mums jābūt pateicīgiem katrā savā eksistences brīdī.

Mēs pamostamies no rīta, atveram logu un dziļi ieelpojam svaigo gaisu. Ak, Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, Mīļā Saule!

Mēs dosimies dušā mazgāties un atgriezīsim ūdens krānu. Pateicos Tev, dāsnā ūdens stihija! Tu izej uz ielas un kāds tev uzsmaida. Pateicos, Dievs, ka tu man atgādini par savu pastāvīgo mīlestību! Tu atver datoru, lai parbaudītu savus e-pastus un redzi, ka kāds no draugiem tev atsūtījis skaistu mūziku, vai vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis: “Labrīt! Kā Tu jūties?”

Un Tu saproti, ka tie visi NAV sīkumi, ka kāds ir atdevis gabaliņu sava laika, atsūtījis tev uzmanības stariņu, maiguma vilni – pārsūtījis tev Enerģijas straumi. Un tavā sirdī pēkšņi atveras tāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Mēdz gadīties, ka tu lūdz palīdzību, atbalstu, padomu – un tajā brīdī Visums tev to arī sūta: kāds tūliņ pat nāk palīgā, pastiepj savu roku, pieliek savu plecu… Un nesavtīgi atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību – pat nedomājot par to, ka viņš tev kaut ko atdod.

Taču tas mums pašiem ir jāsaprot. Un jābūt ne tikai dāvanu patērētajiem, bet noteikti arī dāvātājiem.  Lai saglabātos enerģijas līdzsvars telpā, lai mēs nekļūtu par enerģijas parādniekiem. Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr sēž kāds neredzamais suflieris, kurš zin, kā mums jārīkojas tajā vai citā situācijā. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās tajā ieklausīties un sadzirdēt to, jo bieži vien tās balss ir ļoti trausla un klusa…

Kad tu esi spējīgs pateikties par ikvienu sīkumu, tu brīnumainā kārtā apzinies, ka patiesībā sīkumu nav: «Sīkumu taču nav: visam šajā pasaulē ir jēga; soli pa solim zīmējas sižets un smalki pavedieni auž dzīves audeklu…»

Izrādās, ka visi mūsu ikdienišķie sīkumi ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai saliktu visu mūsu dzīves lielo bildi. Lai tā kļūtu pilnīga, lai tā kļūtu īsta, dzīva un smaržīga.

Un tad līdz ar tavā sirdī dzimušo dodošo Pateicības plūsmu, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies: Visums ir mūsu pašu atspulgs. Un kad mūsos atdzimst pateicības dāsnums, Visums-Dzīve  sāk bezgalīgi apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu, vari pēkšņi apstāties un apjaust, ka no tavas sirds plūst milzīga pateicības straume par to, ka dzīve pret tevi ir tik dāsna un tik ļoti tevi mīl…

Tu saproti, ka katra diena burtiski peldās pārpilnības okeānā:  tāpēc, ka ik dienas tavā dzīvē atplūst kaut kas jauns, jaunas iepazīšanās, jaunas iespējas, cilvēki-dārgakmeņi. Tie vienkārši tev pievelkas saskaņā ar Atbilstības likumu, ar Dāvāšanas un pateicības likumu.

Mācies pateikties un nekad nepagursti būt pateicīgs. Centies pamanīt ikvienu sīkumu katrā savā dienā, kas ir dāvana: kāds tevi mierina, kāds uzmundrina, kāds palīdz atrast kādu svarīgu grāmatu, kāds vienkārši sasmīdina (bet humors vienmēr ir Dieva dāvana un pats Dievs – vislielākais humorists, kādu vien zinām), kāds atdod kaut ko savu, kāds tev uzraksta “sūtu tev mīlestību”… Pateicies.

Pateicies dāvanu nesējiem, pasakies par pašu iespēju pateikties, pasakies Visumam, Dievam, Dzīvei – jo viss ir Viens. Un nav svarīgi, kam tu pasakies – galvenais, ka Pateicības Enerģija pastāvīgi staro no tevis.
Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharši reiz pateica frāzi, kurā ir viss viedums un dzīves filosofija:

«Darot jebko kādam, tu dari to sev».

Apzinies to. Šī frāze ir meditācijas cienīga.

©Rada-Natālija Šulgina-Bardina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums: ©Ginta Filia Solis

 

Atcerēties pateikties

pateicos16

Laiku pa laikam, ilgus gadus, dažkārt – pat visu dzīvi mūs neatstāj sajūta, ka mums kaut kā pietrūkst.
Saprotoša vīrieša, iejūtīgas sievietes, vesela bērna, siltas mājas, realizēta aicinājuma, skaistas ārienes, stabilu ienākumu.
Pat tad, kad saņemam to, ko esam vēlējušies, paiet laiks un atkal jūtamies neapmieināti.
Ja agrāk pārdzīvojām par to, ka nav labi apmaksāta iemīļota darba, tad iekārtojoties kārotajā darba vietā, sākam želoties par to, ka trūkst mīļotā cilvēka.
Kāds teiks, ka tāda ir cilvēka daba – dzīvot pustoņos.
Patiesībā, ar to nedrīkst samierināties. Neapmierinātības sajūtu jāpārvar ar vādiņa “PATEICOS” palīdzību.
Kā teica Ļevs Tolstojs: “Man nav viss, ko es mīlu. Bet es mīlu visu, kas man ir””.

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta FS

Vai tev slikti dzīvojas?

slikti dzivojas

Vai tev slikti dzīvojas?
– Nopērc kazu!
Ir tāda ebreju anekdote.
Atnāk pie rabīna “cietējs” un žēlojas:
– “Dievs, esi žēlīgs. Mājiņa maziņa, bērnu daudz, māte kopjama, elpot nav ko, dzīvot nav kur…”
– “Bet tu nopērc kazu!”
– “Kādu kazu?”
– “Īstu! Kas blēj un kura regulāri ir jāslauc…”
– “Un kur man to kazu izmitināt?”
– “Izmitini pie sevis mājās. Pēc tam redzēsi, kas notiks”.

“Cietējs” nopērk kazu un dzīvo. Viss, kā iepriekš: māte veca, bērni, elpot nav ko, dzīvot nav kur, un vēl kaza blēj un grib, lai to slauc.

Atkal viņš skrien pie rabīna:

– “Es sajukšu prātā no tādas dzīves! Pakāršos! Ko man darīt?”
– “Pārdod kazu!”

Uz kādu laiku iestājas miers. Bet, kad pēc pāris dienām rabīns satiek “cietēju” un jautā:
– “Kā Tu dzīvo?”
“Cietējs” laimīgs atbild:
– “Ja tu zinātu, kāda laime dzīvot bez kazas!”

Čīkstētāj, nopērc kazu. Tev slikti dzīvojas? Gribi saslimt? Vai tad, ja tev vēzi atradīs, būs labāk? Vai, ja tu kāju salauzīsi, vai mašīnu sasitīsi, vai no tevis aizies mīļotais cilvēks? Vai tevi “nopludinās” kaimiņi? Gribi problēmas? Kas vēlas problēmas, tas lai sūdzās par veselību. Tev Dievs dos problēmas un tu būsi laimīgs: “Ak, Dievs, cik labi bija agrāk, un vakardien bija tik brīnišķīgi! Laime bija tik tuvu!”

Mani, draugi, nevajag sūdzēties un čīkstēt. Mēs dzīvojam unikāli paēdušā pasaulē. Unikāli skaisti apģērbtā pasaulē. Mēs dzīvojam veselīgā, komfortablā pasaulē, kurā tiek cienītas personības tiesības. Mūs neviens ar varu nestieps verdzībā. Mūs neviens nepiespiedīs darīt to, ko mēs nevēlamies. Ar mums ņemsies un “cackāsies”, un jebkurš policists, kurš agrākajos laikos būtu iekrāvis ar steku pa galvu, teiks: “Cienījamais pilsoni, uzrādiet lūdzu jūsu dokumentus. Esiet tik laipns, panāciet šurp.” Cenšas ievērot cilvēktiesības, savadāk tagad nevar, savādāk būs jāatbild likuma priekšā. Tad, kāpēc jūs sūdzaties? Ko jūs velaties?

Kas vajadzīgs cilvēkam, lai viņš nečīkstētu?
Ko tev iedot, lai tu būtu apmierināts? Ieslēdz savu fantāziju!
Labi, tevi izmitinās Karību jūras salā, iedos jahtu, bezmaksas mājiņu uz diviem, trīs mēnešiem un ēst un dzert visu, ko vien vēlies. Tu būsi laimīgs? Tikai divas dienas. Un, ko pēc tam? Tālāk – saule karsta, smiltis asas, ananāss sīksts, jahtai motors niķojas…. Atkal sāksies. Atkal viss būs slikti.
Sliktam viss ir slikts, labam – labs.

Es uzklausu grēksūdzes, sarunas, sūdzēšanos, visu ko uzklausu – no rīta līdz vakaram. Kā ikviens garīdznieks, es esmu piekusis no čīkstēšanas. Kāpēc  gan nepasakāties Dievam? Kāpēc jūs ierodaties šeit baznīcā, Dieva Valstībā, šajā svētajā vietā, lai atkal sūdzētos un čīkstētu? Kāpēc altāra priekšā to visu turpinat: “Dievs, dod man to un dod man šito!” Kāpēc nepasakaties? Pateicība ir labākās zāles pret garlaicību un drūmām domam.
Jāsāk savos sprediķos cilvēkiem mācīt: “Pārstājiet prasīt! Pateicieties un slavējiet Dievu”. Jūs tikai padomājiet, cik labi mēs dzīvojam.
Esam izglītoti. Labi paēduši. Lai tā būtu ēduši mūsu senči! Ja mūsu senči ieraudzītu tās delikateses, ko mes ēdam, noteikti sacītu: “Nu gan, brālīši, paradīzē dzīvojat!” Ja viņi varētu ielīst vannā ar siltu ūdeni un izstieptu kājas zem silta ūdens un stundiņu vannas putās pagulētu, un ieslēgtu televizoru, kādu skaistu dziesmiņu paklausītos, viņi noteikti jums teiktu: “Ar ko gan jūs esat pelnījuši tādu brīnišķīgu dzīvi? Ko tādu labu esat izdarījuši? Mēs savā laikā dzīvojām savādāk, un daudz nečīkstējām. Sausiņu grauzām un priecājamies.”
Mācītājs Andrejs Tkačovs
Tulkojums  © Ginta Filia Solis

 

Pateicos tev, mans aizvainojum!

pateiciba

Pateicos Tev, mans aizvainojum! Tu esi mans skolotājs. Tu man rādi to, kur un kā es sevi nepietiekami stipri mīlu. Tā Tu man palīdzi augt, palīdzi man mīlēt sevi vairāk, tātad mīlēt vairāk arī citus cilvēkus un visu pasauli.

Aizvainojums ir vien tava ierastā reakcija uz kādiem citu cilvēku vārdiem vai rīcību, uz dzīvi, uz Dievu. Un tāpat, kā jebkuru citu ieradumu, tu to vari izmainīt.

Aizvainojums ir sāpes. Ja ir sāpes, tas nozīmē, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju uz situāciju vai vārdiem. Šī izvēle ir nepareizā, un tāpēc arī rodas dvēseles sāpes.
Piemēram, kad jūti fiziskas sāpes kādā orgānā, tu saproti, ka kaut kas ar šo orgānu nav kārtībā un, visticamākais, tu nesāksi domāt, ka šis orgāns tev sāp kāda cita cilvēka vainas dēļ. Tu vienkārši sāksi meklēt šo sāpju celoni un meklēsi veidu, kā to risināt.

Tas pats arī attiecas uz dvēseles sāpēm, arī – aizvainojumu. Aizvainojuma sāpes ir kā lakmusa papīrītis tavai kļūdainajai attieksmei, pirmkārt, pret sevi. Sāpes tev parāda, ka tu sev nedod pietiekami daudz mīlestības. Rezultātā ir  pazemināta pašcieņa, pašvērtējums un tu spēlē upura lomu.

Mūsu ķermenis, mūsu psihe, mūsu smadzenes ir veidotas ļoti gudri. Un, kad mums sāp – ir absolūti adekvāta šāda ķermeņa, psihes, smadzeņu reakcija, ka esi izvēlējies nepareizo reakciju un ar radušos sāpju palīdzību, tu uzreiz to jūti. Vienkārši esi uzmanīgs un labestīgs pret sevi, tu vari kontrolēt savu reakciju un izdarīt citu izvēli. Tas ir tikai negatīvs ieradums, kuru tu esi spējīgs mainīt.

Ne reakcijai jāvada tevi, bet tev jābūt savu reakciju saimniekam, savu garastāvokļu saimniekam. Neviens un nekas nevar tevi vadīt, tikai TU PATS – savs saimnieks un valdnieks.

Ārā spīd saule, vai virpuļo sniegpārsliņas – viena par otru skaistākas, vai arī tu staigā pa peļķēm, kurās atspoguļojas debesis. Var teikt, ka šajā brīdī tu staigā pa mākoņiem, taču tu to nemaz nepamani, tāpēc, ka šajā brīdī tevi piepilda aizvainojums, tev sāp.  Un šajā brīdī tu paej garām skaistai dzīvei, kas vienmēr tev piedāvās bagātīgu izvēli, kā labākajā restorānā.

Bet, tā vietā, lai katrā mirklī atrastu kaut ko gaišu, interesantu un patīkamu, daudzi cilvēki vārās savā problēmā, aizvainojumā un slimīgās domās. Un šīs domas, kā nodrillēta plate, smadzenēs tik un tin vienus un tos pašus vārdus, vienu un to pašu bildi, un aizvainojums aug augumā. Jā! No tā ne vienmēr ir viegli atbrīvoties.

Tomēr pacenties pārstāt sevi mocīt, sāc izradīt pret sevi un savām jūtām mīlestību, rūpes, cieņu. Kāda iemesla deļ gan ēst sliktu ēdienu, ja tev dod daudz ko garšīgu, un bieži vien par pieņemamu cenu?!

Iespējams, tu vēlies iebilst un teikt: “Kā tad tā? Mani taču aizvainoja!”

Protams, pāridarītājs var censties pat apzināti nodarīt tev sāpes. Šajā gadījumā arī viņš rīkojas nemīlestības pret sevi vadīts – vai nu aiz bailēm, vai atriebības. Kad tevī būs pietiekami atvērusies mīlestība, tu varēsi pret šo cilvēku attiekties ar lielāku sapratni un mazāku aizvainojumu, vai vispār bez tā. Tu spēsi šim cilvēkam pateikt labus vārdus, tev pietiks vieduma un mīlestības, lai viņu nomierinātu un viņam palīdzētu. Tu spēsi transformēt un izšķīdināt viņa negatīvu.
Otrs, daudz biežāks variants ir tas, kad aizvainotājs vispār nemaz nezin, ka nodarījis tev sāpes. Viņš vispār netaisījās tevi aizvainot un nezināja, ka var kaut kā tevi aizskart. Iespējams, viņš izmantoja nepareizo intonāciju, vai ne gluži īstos vārdus, vai kaut kā neveikli uzvedās, vai pateica kaut ko, varbūt tāpēc, ka viņš nemaz savādāk neprot. taču viņš to nedarīja ar mēŗķi tevi aizvainot. Katrs no mums ir bijis dzīvē tādā situācijā, kad kāds cits uz mums ir nepelnīti apvainojies.

Trešais variants, kad apvainotājs patiešām ir netaisnīgs pret tevi. Tas notiek dēļ tā, ka viņš nezin, nesaprot vai neredz pilnu situācijas ainu. Un šajā gadījumā tev gluži vienkārši situācija ir jāpaskaidro un jāizstāsta. Un te nu abi savā starpā variet vienoties.

Kad rodas aizvainojums, tu un tavs aizvainotājs atrodaties vienā enerģētiskajā sasaitē, sanāk, ka abi esat sasieti. Un, ja nespējat vienoties, tad pietiktu ar to, ja kaut viens no jums abiem spētu izmainīt savu attieksmi pret sevi (piemēram, spētu iziet no upura lomas), vai attieksmi pret savu oponentu vai pašu situāciju. Tad notiek enerģētiskā izmaiņa starp jums, un šī negatīvā sasaiste pati no sevis pazūd. Un otrs cilvēks, pat neapzinoties to, kas noticis, jau sajūt atvieglojumu. Vienu vārdu sakot, jūs abi esat ieguvēji.

Ja tev ir apnicis apvainoties, tu vari pielietot sekojošu metodi.
Tajā brīdī, kad rodas aizvainojums, vai ir slikts garastāvoklis, saki sev: “Stop! Kas notika? Kāpēc man ir slikti?” Attin filmu nedaudz atpakaļ un pameklē tas domas, kuras tev bija pirms brīža. Pāršķiro tās. Tā var būt ļoti smalka domiņa, kas cenšas noslēpties. Bet tikko kā tu to uztaustīsi, tu to sajutīsi. Pēc tam, kad esi šo domu atradis, pameklē tās vietā citu domas variantu. Meklē līdz brīdim, kamēr sajutīsi atvieglojumu, bet labāk pat prieku.
Šīs sajūtas apstiprinās to, ka tu meklē pareizi, ar mīlestību pret sevi. Un pēc tam sev atgādini šo jauno domu. Tavas smadzenes centīsies atgriezt tev sen ierasto aizvainojuma reakciju. Tāpēc tev jāpalīdz sev atgadināt savu jauno, pozitīvo domu, lai veidotu sev jaunu ieradumu – domāt pozitīvi.
Te nu var palīdzēt afirmācijas (pozitīvi apgalvojumi, kas tevi priecē) + lūgšanas (vēršanās pie Augstākajiem spēkiem, pie Dieva, Debesīm – kā vien tu labāk to jūti) + pateicības sajūta.

Pateicības sajūta ir ārkartīgi spēcīgs portāls, lai tu varētu pieņemt Dievišķo Mīlestību. Lai palīdzētu sev to labāk sajust, atslābini sejas muskuļus, viegli pasmaidi piepaceļot zodu nedaudz augšup un domās izsaki visu, par ko esi pateicīgs, iedomājies kā svaiga gaisa plūsma apņem tevi, riņķo ap tevi un paceļas augšup Visuma apskāvienos. Tā ir ļoti efektīva formula: priecīgs apgalvojums kopā ar lūgšanām un pateicības sajūtām.

Ja jūti, ka tev ir zema pašapziņa un pašcieņa, skaļi vai domās vari izteikt vārdus: Pateicos jums, Debesu Spēki, es cienu un novērtēju savas jūtas, savus darbus, savus uzskatus un savu viedokli. Es cienīgi dzīvoju uz šīs Zemes, man ir priecīgi, viegli un komfortabli.
Ir svarīgi, ka tu pats izdomā savus pateicības vārdus, no kuriem tava sirds gavilē, tu vari dziedāt un sist plaukstas. Tu vari meditēt, izmantot dažādus vingrinājumus, kas sagādā tev prieku – esi pateicīgs, nodarbojies ar sportu, fitnesu, paņem pie rokas savus Eņģeļus un radi pats savu dzīvi kā augstāko labumu sev un citiem.
Visums būs priecīgs un pateicīgs Tev par Tavu izaugsmi, par Tavu attīstību, par pozitīvo emociju izvēli un balvā tu saņemsi daudz skaistu dāvanu!

Autors: nezināms
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Ekharts Tolle: domājot, tu problēmas nerisini…

apzinatiba5

Ekharts Tolle ir viens no mūsdienu iedvesmojošākajiem filosofiem.

Dažas svarīgas viņa domas:

1. Domājot, tu problēmas nerisini – domājot tu tās radi.
Risinājums vienmēr rodas tad, kad tu izej no domāšanas un ieej Klusuma stāvoklī un absolūtā Klātesamībā, kaut tikai mirklīgā. Tad, nedaudz vēlāk, kad doma atgriežas pie tevis, pēkšņi notiek radoša atklāsme, kuras iepriekš nebija. Tāpēc atmet pārlieku lielu domāšanu, un tu ieraudzīsi, kā viss apkārt mainās.

2. Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi. Tu sapratīsi to, ka patiesībā tev JAU ir viss, par ko tu sapņo, savādāk, kā gan tu varētu ar to dalīties?

3. Pārpilnība atnāk tikai pie tiem, kuriem tā jau ir, tāpēc, ka tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt sevī pārpilnības avotu tev palīdzēs Pateicības prakse.

4. Vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi.
Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.

5. Vai tev ir nācies redzēt ozolu stresa stavoklī, vai delfīnu nospiestā garastāvoklī, vai vardi, kura cieš no pazemināta pašvērtējuma, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas pārņemts ar aizvainojumu? Pamācies no tiem,  kā būt mierā ar to, kas ir!
@Ekharts Tolle
Avots: http://the-golbii.ru
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā vispār var teikt, ka diena ir slikta!

paris

Tas, kas tev ir – tā ir dāvana, ne parāds. Un, lūdzu, pārstāj jaukt!
Tas, kas tev ir šodien – tiek dots avansā nevis parāda dzēšanai. Tev vispār neviens neko nav parādā. Vēl jo vairāk – Dievs! Šī, it kā vienkāršā doma ir pazudinājusi daudzas dzīves. Kaut kādā savas dzīves momentā es pilnībā no savas leksikas izslēdzu vārdu “parādā” un pēc tam arī izsledzu cilvēkus, kuri nemitīgi šo vārdu atkārto. Tev neviens neko nav parādā: ne valsts, ne vecāki, ne draugi, ne daba, ne Dievs!

Viss, kas tev šodien ir – ir tavs vakardienas auglis un avanss par tavu rīdienu. Ja kādam ir kaut kas vairāk, vai mazāk, secinājums uzprasās pats: ar ko gan viņa “vakar” un “rīt” atšķiras no tavējā?

Šodien cilvēki ir tik ļoti koncentrējušies uz to, kas viņiem trūkst un ir – ne tā un, ja pavisam nopietni, tad visa nelaime ir savas dzīves un “tā puiša, kas dzīvo labāk par tevi (kā tev šķiet)” dzīves salīdzināšanā

Taču lielākā ironija: ka neviens nedzīvo labāk par tevi! Tā vai citādāk, bet visi dzīvo līdzvērtīgos apstākļos, tajos, kurus paši sev radījuši un tajos, kuri der. Kādam der dzīvot pussabrukušā mājā, audzējot vistas un mājlopus, kādam Singapūrā – paša debesskrāpja augšstāvā. Un starpība nav naudā vai iespējās, vai kādos citos ārējos atribūtos, atšķirība ir attieksmē pret sevi un nolūkos attiecībā uz savu dzīvi. Visiem tiek dots līdzīgi, pat tad, ja tu domā, ka tas tā nav.

Es bieži vien dzirdu ļaudis runājam: “darbā notiek gatavais ārprāts, priekšnieks ir briesmonis un diena slikta”, un, jo biežāk to dzirdu, jo vairāk man gribas teikt:
“Tātad, tu šodien pamodies siltā mājā, blakus savam mīļotajam cilvēkam, piecēlies uz savām divām kājām, nomazgājies dušā, kurā tecēja silts, tīrs ūdens, iztīrīji zobus ar zobu pastu un birstīti, kurus pats esi izvēlējies, paēdi gardas brokastis, kuras pats izvēlējies. Tu taču nesēdēji slēpnī, lai nomedītu medījumu, tev nebija jāmeklē paslēpne, kur vista sadējusi olas, un tev nebija jāsēj un jāpļauj, lai iegūtu maizi, kas tev uz galda: tu vienkarši piegāji pie burvju skapja, kurš pats uztur īpašu temperatūru, lai tavs ēdiens nesabojātos. Tu sēdēji pie galda, droši vien vēl brokastu laikā paršķirstīji bildes savā telefonā vai planšetē, vai paskatījies TV. Pēc tam uzvilki savas paša! tīrās! skaistās! drēbes un brauci!!! uz darbu! ne jau jāšus uz trakojoša rumaka!!! Uz darbu, kurš tev patīk, ja jau reiz tu to izvēlējies no tā milzīgā klāsta. Tur tu pastrādāji, tā vai citadāk palīdzot sev un pasaulei, protams gūstot ko jaunu savai izaugsmei, papusdienoji un devies mājās – uz savām divam kājām un droši vien vēl tīri ērtā un skaistā mašīnā. Pa ceļam piezvanīji saviem vecākiem! Vai ne? (ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nav redzējuši savus vecākus un nekad nav izjutuši gādību un rūpes).

Tad tu sazvanījies ar saviem draugiem (ar cilvēkiem, kuri pieņem tevi ar visām tavām dīvainībām visās tavās dzīves situācijās, kuri tev palīdzēs pat no degošas mājas iznest pašu vērtīgāko). Tu atbrauci mājās, kur tevi, iespējams, gaida ar siltām vakariņām!!! (pēc tam, kad 18 gados es  sāku dzīvot viena, un atbraucu ciemos pie vecākiem, un mamma man saklāja galdu un man vajadzēja vien nolikt uz krēsla savu dibenu, paņemt galda piederumus un ēst: es biju šokā, jo sapratu, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies par to, cik tā ir milzīga laime, ka viss ir sagatavots: jo kopš dzīvoju viena no brīža “gribu ēst” līdz brīdim “ēdu” var paiet paris stundas).
Pēc tam tu atkal ieej dušā un gulies mīkstā tīrā gultiņā, apskauj mīļoto cilvēku – tikpat dzīvu un veselu, kā tu pats, adekvātu, kurš mīl tevi un katru dienu pieņem tevi tādu, kāds tu esi.

Kā tu vispār vari teikt, ka tava diena ir SLIKTA?
Nezin kāpēc mēs domājam, ka būsim laimīgi tad, kad nopirksim villu Bali. Vai, kā minimums, iekrāsim tai naudu. Un Dievam pateiksimies tad, kad viņš mums nomaksās hipotekāro kredītu.

Man ļoti patīk kāda nesen izlasīta frāze: “Mūsu dzīve ir tik ātra, ka “rīt” ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas dārgas minūtes aizvainojumiem, sirdi traumējošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam viens otram pateikt, ka mīlam. Vienkārši pateikt. Pamosties no rīta pateikties dzīvei par to, ka bēda apgāja mūs ar līkumu”.

“Domā par to, cik daudz kas tev ir. Šī doma vienmēr vairos tavus spēkus. Grūtības gadās, taču tās gadās tāpēc, lai mēs kļūtu laimīgāki”.

Iedomājies, tu atnāc mājās, dāvini savam mīļotajam to, ko viņš gribēja: ziedus, ja sieviete, polo, ja vīrietis, bet mīļotais paņem šo dāvanu bez smaida, bez pateicības, it kā teikdams: kad Porshe uzdāvināsi, tad arī pateikšos. Bali, un Porche būs tam, kurš līdz tam bija pateicīgs pat par nemazgātu ābolu.

Atrodi savā bezgala aizņemtajā grafikā laiku, lai pateiktos Dievam par visu skaisto, kas tev ir dots.
Un noteikti saki mīlestības vārdus.
Autors: Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta FS