Ekharts Tolle: domājot, tu problēmas nerisini…

apzinatiba5

Ekharts Tolle ir viens no mūsdienu iedvesmojošākajiem filosofiem.

Dažas svarīgas viņa domas:

1. Domājot, tu problēmas nerisini – domājot tu tās radi.
Risinājums vienmēr rodas tad, kad tu izej no domāšanas un ieej Klusuma stāvoklī un absolūtā Klātesamībā, kaut tikai mirklīgā. Tad, nedaudz vēlāk, kad doma atgriežas pie tevis, pēkšņi notiek radoša atklāsme, kuras iepriekš nebija. Tāpēc atmet pārlieku lielu domāšanu, un tu ieraudzīsi, kā viss apkārt mainās.

2. Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi. Tu sapratīsi to, ka patiesībā tev JAU ir viss, par ko tu sapņo, savādāk, kā gan tu varētu ar to dalīties?

3. Pārpilnība atnāk tikai pie tiem, kuriem tā jau ir, tāpēc, ka tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt sevī pārpilnības avotu tev palīdzēs Pateicības prakse.

4. Vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi.
Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.

5. Vai tev ir nācies redzēt ozolu stresa stavoklī, vai delfīnu nospiestā garastāvoklī, vai vardi, kura cieš no pazemināta pašvērtējuma, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas pārņemts ar aizvainojumu? Pamācies no tiem,  kā būt mierā ar to, kas ir!
@Ekharts Tolle
Avots: http://the-golbii.ru
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Kā vispār var teikt, ka diena ir slikta!

paris

Tas, kas tev ir – tā ir dāvana, ne parāds. Un, lūdzu, pārstāj jaukt!
Tas, kas tev ir šodien – tiek dots avansā nevis parāda dzēšanai. Tev vispār neviens neko nav parādā. Vēl jo vairāk – Dievs! Šī, it kā vienkāršā doma ir pazudinājusi daudzas dzīves. Kaut kādā savas dzīves momentā es pilnībā no savas leksikas izslēdzu vārdu “parādā” un pēc tam arī izsledzu cilvēkus, kuri nemitīgi šo vārdu atkārto. Tev neviens neko nav parādā: ne valsts, ne vecāki, ne draugi, ne daba, ne Dievs!

Viss, kas tev šodien ir – ir tavs vakardienas auglis un avanss par tavu rīdienu. Ja kādam ir kaut kas vairāk, vai mazāk, secinājums uzprasās pats: ar ko gan viņa “vakar” un “rīt” atšķiras no tavējā?

Šodien cilvēki ir tik ļoti koncentrējušies uz to, kas viņiem trūkst un ir – ne tā un, ja pavisam nopietni, tad visa nelaime ir savas dzīves un “tā puiša, kas dzīvo labāk par tevi (kā tev šķiet)” dzīves salīdzināšanā

Taču lielākā ironija: ka neviens nedzīvo labāk par tevi! Tā vai citādāk, bet visi dzīvo līdzvērtīgos apstākļos, tajos, kurus paši sev radījuši un tajos, kuri der. Kādam der dzīvot pussabrukušā mājā, audzējot vistas un mājlopus, kādam Singapūrā – paša debesskrāpja augšstāvā. Un starpība nav naudā vai iespējās, vai kādos citos ārējos atribūtos, atšķirība ir attieksmē pret sevi un nolūkos attiecībā uz savu dzīvi. Visiem tiek dots līdzīgi, pat tad, ja tu domā, ka tas tā nav.

Es bieži vien dzirdu ļaudis runājam: “darbā notiek gatavais ārprāts, priekšnieks ir briesmonis un diena slikta”, un, jo biežāk to dzirdu, jo vairāk man gribas teikt:
“Tātad, tu šodien pamodies siltā mājā, blakus savam mīļotajam cilvēkam, piecēlies uz savām divām kājām, nomazgājies dušā, kurā tecēja silts, tīrs ūdens, iztīrīji zobus ar zobu pastu un birstīti, kurus pats esi izvēlējies, paēdi gardas brokastis, kuras pats izvēlējies. Tu taču nesēdēji slēpnī, lai nomedītu medījumu, tev nebija jāmeklē paslēpne, kur vista sadējusi olas, un tev nebija jāsēj un jāpļauj, lai iegūtu maizi, kas tev uz galda: tu vienkarši piegāji pie burvju skapja, kurš pats uztur īpašu temperatūru, lai tavs ēdiens nesabojātos. Tu sēdēji pie galda, droši vien vēl brokastu laikā paršķirstīji bildes savā telefonā vai planšetē, vai paskatījies TV. Pēc tam uzvilki savas paša! tīrās! skaistās! drēbes un brauci!!! uz darbu! ne jau jāšus uz trakojoša rumaka!!! Uz darbu, kurš tev patīk, ja jau reiz tu to izvēlējies no tā milzīgā klāsta. Tur tu pastrādāji, tā vai citadāk palīdzot sev un pasaulei, protams gūstot ko jaunu savai izaugsmei, papusdienoji un devies mājās – uz savām divam kājām un droši vien vēl tīri ērtā un skaistā mašīnā. Pa ceļam piezvanīji saviem vecākiem! Vai ne? (ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nav redzējuši savus vecākus un nekad nav izjutuši gādību un rūpes).

Tad tu sazvanījies ar saviem draugiem (ar cilvēkiem, kuri pieņem tevi ar visām tavām dīvainībām visās tavās dzīves situācijās, kuri tev palīdzēs pat no degošas mājas iznest pašu vērtīgāko). Tu atbrauci mājās, kur tevi, iespējams, gaida ar siltām vakariņām!!! (pēc tam, kad 18 gados es  sāku dzīvot viena, un atbraucu ciemos pie vecākiem, un mamma man saklāja galdu un man vajadzēja vien nolikt uz krēsla savu dibenu, paņemt galda piederumus un ēst: es biju šokā, jo sapratu, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies par to, cik tā ir milzīga laime, ka viss ir sagatavots: jo kopš dzīvoju viena no brīža “gribu ēst” līdz brīdim “ēdu” var paiet paris stundas).
Pēc tam tu atkal ieej dušā un gulies mīkstā tīrā gultiņā, apskauj mīļoto cilvēku – tikpat dzīvu un veselu, kā tu pats, adekvātu, kurš mīl tevi un katru dienu pieņem tevi tādu, kāds tu esi.

Kā tu vispār vari teikt, ka tava diena ir SLIKTA?
Nezin kāpēc mēs domājam, ka būsim laimīgi tad, kad nopirksim villu Bali. Vai, kā minimums, iekrāsim tai naudu. Un Dievam pateiksimies tad, kad viņš mums nomaksās hipotekāro kredītu.

Man ļoti patīk kāda nesen izlasīta frāze: “Mūsu dzīve ir tik ātra, ka “rīt” ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas dārgas minūtes aizvainojumiem, sirdi traumējošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam viens otram pateikt, ka mīlam. Vienkārši pateikt. Pamosties no rīta pateikties dzīvei par to, ka bēda apgāja mūs ar līkumu”.

“Domā par to, cik daudz kas tev ir. Šī doma vienmēr vairos tavus spēkus. Grūtības gadās, taču tās gadās tāpēc, lai mēs kļūtu laimīgāki”.

Iedomājies, tu atnāc mājās, dāvini savam mīļotajam to, ko viņš gribēja: ziedus, ja sieviete, polo, ja vīrietis, bet mīļotais paņem šo dāvanu bez smaida, bez pateicības, it kā teikdams: kad Porshe uzdāvināsi, tad arī pateikšos. Bali, un Porche būs tam, kurš līdz tam bija pateicīgs pat par nemazgātu ābolu.

Atrodi savā bezgala aizņemtajā grafikā laiku, lai pateiktos Dievam par visu skaisto, kas tev ir dots.
Un noteikti saki mīlestības vārdus.
Autors: Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta FS

 

Pavisam jocīgi sanāca :)

laimes noslepums

25.09.2018.

Šodien pilnmēness, lietus līst. Astro Līga saka: šis nav ne pirmais ne pēdējais pilnmēness, pārdzīvosiet arī šo. Protams, pārdzīvosim: ar prieku un smaidu. Pati smejos un ļoti gribu arī citus pasmīdināt, kā bērnībā 🙂

Un tam ir iemesls. Gluži pamatots.

Stāsts par to, kā mēs; šajā gadījumā konkrēti es, spējam sev sagādāt ekstremālas izklaides, radīt pārdzīvojumus, grūtības, pat ciešanas un pēc tam tās pārvarēt un gūt vai negūt no tām mācību.

Pirms pāris dienām es saņēmos un uzrakstīju “stāstu” par to, kā man “izgāja” diskusijā ar kādu sievieti: kā es jutos, ko es domāju, kā es šo situāciju redzēju un galu galā par maniem kompleksiem un visām ar tiem saistītajām lietām.

Es esmu ārkartīgi pateicīga gan šai sievietei, gan sev, gan situācijai, gan jums, mani mīļie draugi, atbalstītāji, bloga lasītāji un sekotāji, jo pat nebiju iedomājusies, ka varētu izpelnīties tik daudz mīļu, labestīgu, siltu, draudzīgu un atbalstošu vārdu. Tik daudz mīlestības un patiesas cilvēcības. Vienlaicīgi jutos iedrošināta, lutināta un skumjas pārvērtās priekā un laimes sajūtā. Protams, arī iedvesma uzreiz bija klāt, un ar prieku ķēros klāt nākamā žurnāla maketam.

Un tad, jau tuvāk vakaram piezvanīja Inese. Parunājāmies par darāmājiem darbiem un arī šo rakstu. Un viņa man pajautāja: “vai tiešām esi pārliecināta, ka šī kritika bija veltīta tev?”
Es stāvēju kā pārakmeņojusies: kā, vai tad var būt tā, ka es būtu kļūdījusies. Taču, nē! Tas nevar būt! Es taču neesmu jukusi! Atvēru vietu, no kurienes viss sākās…. Apžēliņ. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka viņa nerunāja par mani, par maniem tulkojumiem… Es to visu biju sadomājusies, jo, acīmredzot, tas ir tas, ko es domāju pati par sevi. Bet tajā brīdī, kad biju tajā – diskutēšanas procesā, pilnīgi skaidri apzinājos, ka runājam par to, ko daru es. Droši vien mistiķiem būtu savs izskaidrojums, psihoterapeitiem atkal cits, kāds, iespējams, man labprāt rekomendētu ar steigu ārstēties, iespējas ir dažādas. Taču, lūk, ko es no šī visa guvu:

  • Es skaidri zinu, ka, lai kaut kas mainītos, ir jāmainās pašam, ir jāņem un jādara tas, kam nevari nobriest: zem guloša akmens ūdens netek. Un tomēr esmu gana liels meistars sevis manīšanā, lai atrastu attaisnojumu, kāpēc neuzņemos šo atbildību un nedaru visu, kas no manis atkarīgs. Un Dievs izdarīja tā, lai es no dusmām vai aizvainojuma, vai taisnojoties, vai kā savādāk, uzdrošinātos izdarīt to, ko visu laiku ir gribējies izdarīt. Acīmredzot, savādākā veidā to izdarīt nebija iespējams.
  • Es sapratu, ka nevajag domāt citu vietā, jo tu nekad nezini, ko cilvēki patiešām domā.
  • Es uzzināju, ka arī būdams tāds, kāds esi – atklāts un “pliks”, tiksi pieņemts un atbalstīts, ja pats sevi pieņemsi tādu, kāds esi.
  • Es uzzināju, ka man apkārt ir tik daudz mīļu, sirsnīgu, gaišu cilvēku, tik, cik es pat iedomāties nespēju.
  • Es sapratu, ka drīkstu būt visāda: jocīga, kompleksaina, neperfekta, apjukusi, sakarīga vai nesakarīga un mani pieņems. Es nesaku – visi pieņems. Tā būtu ilūzija. Taču vienmēr mums apkārt ir cilvēki, kuri ir svarīgi mums un, kuriem mēs esam svarīgi. Ar kuriem mums saskan: domas, sajūtas, vērtības.

    Ir tik gaiša pateicības un laimes sajūta, un gribās izdarīt ko ļoti labu.

Mani ļoti interesē, vai arī jums dzīvē ir gadījušās tādas „jocīgas” situācijas, kurās redzat sev skaidru Zīmi par to, kas jādara un uz kurieni jadodas?

Pateicībā: Ginta

Ja cilvēki ir nepateicīgi – dzīve apbalvos

sieviete5

Tas skan neticami. Taču dažkārt tā notiek.
Kādu labestīgu sievieti neviens neapsveica dzimšanas dienā. Šis viņai bija grūts laiks: viņa bija zaudējusi darbu, izšķīrusies ar vīrieti, bet paziņas nolēma par viņu aizmirst. Taņai nauda bija beigusies. Kam vajadzīgs notriekts lidotājs? Un, ja nu pēkšņi viņa palūgs palīdzību, vai atgādinās par parādu? Un Taņa vienmēr visiem palīdzēja, ārstēja, glāba, dalījās ar pēdējo, kas pašai bija – bet tagad no viņas vairs nebija ko ņemt, un visi aizmirsa par viņu un viņas dzimšanas dienu.

Taņa no rīta padzēra tēju bez cukura un apēda gabaliņu maizes. Naudas nebija vispār. Un telefons pieņēma tikai ienākošos zvanus: bet neviens jau nezvanīja.

Viņa devas meklēt tuvāko lombardu, lai ieķīlātu savus vienkāršos auskariņus, jo ļoti gribējās ēst. Pa ceļam iegāja tuvējā tirdzniecības centrā; tur notika kaut kādi svētki. Bija trokšņaini un jautrība sita augstu vilni. Taņa nodomāja: “lai tā ir mana dzimšanas dienas ballīte!” un pasmaidīja.
Pie viņas pienāca meitene un piedāvāja kafiju un kūciņu – reklāmas akcija! Bez maksas! Ļoti garšīga kafija! Pilna kartona krūzīte. Un bezē kūciņa bija ļoti garšīga.

Pēc tam Taņu uzaicināja paviesoties kosmētikas veikalā. Tur atkal bija akcija; un Taņa tika pie profesionāla grimma un lieliskas frizūras. Par velti! Viņu sapucēja pazīstams stilists! No veikala Taņa iznāca jau kā īsta skaistule.

Kad viņa iegāja kažokādu veikalā papriecāties par brīnišķīgajiem kažokiem, viņu sagaidīja ar ovācijām, jo tieši tajā laikā tur tika filmēta reklāma un visi sauca: “Urā, simtais apmeklētājs!” Kaut gan, kāds tur simtais apmeklētājs pašā rīta agrumā? Taču Taņai tika konfekšu kaste un šampanietis. Viņa no prieka gandrīz apraudājās. Ar skaisto dāvanu maisiņu rokās viņa priecīgi izgāja no veikala, un tur kāds vecs vīriņš uzdāvināja viņai asteru pušķi. Var jau būt, ka viņš nebija gluži normāls… nu un kas? Normālie Taņu parasti pameta….
Nedaudz vēlāk iezvanījas telefons. Zvanīja no autosalona, kurā pirms dažiem gadiem, kad bija daudz naudas, Taņa pirka mašīnu….savam krustdēlam. Šoreiz viņu aicināja uz jaunā auto prezentāciju. Salons bija netālu, garastāvoklis – lielisks. Un Taņa devās uz prezentāciju. Tur ar labpatiku apskatīja jauno mirdzošo automašīnu. Pie viņas pienāca patīkams vīrietis un sāka stāstīt un izrādīt mašīnas priekšrocības. Viņam ļoti iepatikās labestīgā, skaistā un smaidošā sieviete. Viņš apjautājās Taņai par puķu pušķi, uzzināja par viņas dzimšanas dienu un uzaicināja papusdienot kafejnīcā. Abi lieliski pavadīja laiku. Kaut gan Taņa apsolīja pēc tam atdot naudu par pusdienām. Viņa vienmēr atdeva visu, ko bija aizņēmusies. Visiem. Lūk, un arī par viņu kāds parūpējās – visu dienu viņa juta, kā KĀDS par viņu rūpējas. Šis KĀDS viņu burtiski izpeldināja dāvanās un komplimentos. Ar to visu it kā vēlēdamies teikt: “Es tevi mīlu!”.
Arī šis vīrietis to teica – nedaudz vēlāk, kad viņu bildināja. Bet auskariņi tā arī palika pie viņas – skaistai atmiņai par brīnumaino dzimšanas dienu. Arī – it kā dāvana. Tāpēc, ka labestīgajiem dāvina dāvanas un galu galā arī laimi, veselību un Mīlestību.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Trīs noteikumi: pateicība, distance, atvērtība

pateicos16

Pateicies

Es ļoti bieži redzu, kā cilvēki nenovērtē to, kas viņiem tiek dots. Nav svarīgi vai tā ir uzmanība, lieta, nauda, attiecības vai rīcība. Patiesībā mēs nekad nezinām, kādas pūles cilvēks ir pielicis, lai otram kaut ko dotu. Dažkārt tie ir pēdējie resursi. Tu nekad nevari zināt, kā tika pirkta un izvēlēta tev dāvātā “ne tā dāvana”. Cik grūti dažkārt cilvēkam ir otru apskaut un pateikt labus vārdus. Tici sirsnībai un pateicies  no sirds, kā par milzīgu dārgumu. Tu nekad nezini, kas ir tur – aizkulisēs. Tu nezini, kā raud cilvēki, kuru pūles netiek novērtētas. Cik ļoti viņiem ir kauns par to, ka neuzminēja, nespēja izpatikt. Mums neviens neko nav parādā, un tāpēc katrs solis, kas sperts mums pretī ir vislielākais dārgums.

Pareizi izvēlies distanci

Reiz es biju tas cilvēks, kuram vieglāk bija pārtraukt attiecības, nevis to iekšienē iezīmēt robežas, pateikt “nē”, vai vienkārši attālināties. Man bija tik sāpīgi, tik ļoti bail, es jutos tik ļoti bezspēcīga, ka vieglāk bija aizbēgt un pēc tam vēl ilgi apraudāt pārtrauktas attiecības un tikt galā ar sāpēm. Tagad es zinu, ko nozīmē pareizi izvēlēties distanci.
Ar daudziem cilvēkiem var ļoti ilgi un veiksmīgi sadarboties, ja nedaudz attālināties. Lielākas distances instrumenti ir: ne īpaši bieži tikties, ne parāk atklāti sarunāties, izvēlēties neitrālas tēmas, nepalikt divatā, nepieskarties, ievērot formālus “rāmjus”. Daudzas attiecības var eksistēt gadiem ilgi lielākā distancē, nekā esam raduši. Distancējies un tev nenāksies konfliktēt, klusībā niknoties un sabotēt, lai tiktu galā ar savu spriedzi.

Uzvedies tā, it kā tevi mīlētu

Pie manis uz nodarbībām ļoti bieži nāk cilvēki, kuri netic, ka viņus kāds varētu mīlēt. Viņi izvairās no komplimentiem, apskāvieniem, dāvanām, palīdzības un jebkuras uzmanības. Viņi jau nav vainīgi, viņiem ir grūti, taču citiem, no malas skatoties, viņu uzvedība izskatās izvairīga un auksta. Tādu uzvedību sauc par “pretatkarību”. Šajā gadījumā mēs vairāk par visu pasaulē varam vēlēties siltas, labas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet tajā pat laikā uzvesties tā, it kā neviens mums nebūtu vajadzīgs.

Ja tu “paspēlesies” ar to, ka tevi mīl, uz mirkli iedomāsies, ka cilvēki ir daudz labsirdīgāki un nevēl tev ļaunu, tu pats kļūsi daudz siltāks un atvērtāks.

Pamēģini uz visu reaģēt tieši no šāda skatu punkta, nevis ierastā. Un tu pat nepamanīsi, kā pats sāksi piedāvāt un piekritīsi citu piedāvājumiem un daudz mierīgāk uztversi atteikumus. Netici? Pamēģini! Jaunās lomas instrumenti: būt atsaucīgākam, dot vairāk atpakaļsaites, smaidīt, nolemt skatīties acīs, uz piedāvājumiem reaģēt nevis ar kautrīgu klusēšanu, bet atbildēt: “jā, paldies, es atnākšu, es priecājos!” un censties iztēloties, ka cilvēki vēlas būt ar tevi nevis atbrīvoties no tevis.
Arī tā mēdz būt.
Autors: Jūlija Rubļova
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Patiesa laime

prieks77

Savas dzīves kvalitātes vērtējums ir katrā no mums. Un varoņdarbs ir iemācīties būt mierā ar to, kas ir. Un pateikties Dievam par to, kas tev ir, nevis tiekties pēc tā, kas tev nav. Var tiekties pēc kaut kā labāka, caur lielu komatu: “Dievs, lai notiek Tavs prāts!”

Ar jēdzienu dzīves kvalitāte un laime, daudzi cilveki saprot veselību. Bet ar jēdzienu vēl labāka dzīves kvalitāte – veselību un naudu. Bet ar vēl labāku dzīves kvalitāti un komfortu: veselību naudu skaistumu un varu. Un tā šos komatus var likt līdz bezgalībai.

Tad kāda ir patiesā laime?

Patiesas laimes viena no interpretācijām ir būt brīvam no visa augstāk minētā.
Konstantinopoles arhibīskaps reiz teica:
“Nabags ir nevis tas, kam ir maz naudas, bet tas, kurš neprot būt mierā ar pašu nepieciešamāko..
Bagāts ir nevis tas, kam ir daudz naudas, bet tas, kurš prot būt mierā ar pašu nepieciešamāko.
Vesels cilvēks ir nevis tas, kuram nav slimību, bet kurš nečīkst par savām slimībām.
Slims ir nevis tas, kam ir daudz slimību, bet tas, kurš slimodams, visu laiku čīkst.”
Izrādās, ka mūsu dzīves kvalitāte ir mūsos pašos. Un tāpēc varoņdarbs ir iemācīties būt mierā ar to, kas ir. Un pateikties Dievam par to, kas tev ir, nevis tiekties pēc tā, kas tev nav. Var tiekties pēc kaut kā labāka, caur lielu komatu: “Dievs, lai notiek Tavs prāts!”

Ja ir iespēja nomainīt mašīnu pret labāku, maini. Ja nav iespējas – neskaties apkārt un nečīksti, ka tev ir slikta mašīna, ne tā, ko tu vēlies. Nečīksti par saviem vecākiem, nečīksti par savu vīru, nečīksti par savu sievu. Galu galā nečīksti par savu veselību, tāpēc, ka par veselību ir jarūpējas,..”
Arhimandrits Melksisedeks
Tulkoja: Ginta FS

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS