Vai zini, patiesi ticīgi cilvēki ir laimīgi cilvēki. Viņi domā tā: “Kur esmu es, un kur ir Dievs? Dievam labāk redzams, kas man vajadzīgs. Tātad, šobrīd nav īstais brīdis”. Un cilvēks koncentrējas uz to, kas viņam ir. Un kā tikko viņš ir koncentrējies uz to, kas viņam ir, uz to, ka viņa glāze ir pa pusei pilna, liktenis nekavējoties šo glāzi papildina.
Bībelē tas pateikts vienkārši un kodolīgi: “Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”
Patiesībā nav tādu jēdzienu “maz” un “daudz”. Cik ir, tik ir. Bet, ja tu to vērtē kā “daudz” – tev pavairosies. Un tas attiecas arī uz nelaimēm. Piemēram, tu vērtē, ka dzīvē ir tik daudz netaisnību un tev tiks dodas, dotas un dotas netaisnības.
Tiklīdz padomāsi par to, cik daudz sapratnes tev dzīvē ir, tev tiks dots arvien vairāk sapratnes.
Svetlana Dobrovoļska Tulkoja: Ginta Filia Solis
Daudzi no tiem, kuri radikāli sāk mainīt savu dzīvi un atbrīvojas no iepriekšējiem apziņas ierobežojumiem, pēc kāda laika sāk just transformācijas simptomus. Tās var būt dažādas alerģiskas reakcijas uz ādas, tā var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassāpes, meteoatkarība… Bet nevajag baidīties un uztraukties, tas ir ļoti labs process, kas nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no diskomfortablām un ar sevi nesavienojamām enerģijām.
Galvenā šo simptomu īpašība ir tā, ka tie ir viļņveidīgi: brīžiem ļoti sāp, brīžiem “atlaiž”, brīžiem “gāž no kājām”, brīžiem jūties kā “gurķītis”. Ja tie noris bez pārtraukuma, tātad tā jau ir slimība, tātad dziļa ieslīgšana negatīvajās emocijās (maldīšanās, kas atspoguļojas ķermenī).
Transformācijas sarežģītības pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem:
– no iekšējās uzbūves (jūtīgiem cilvēkiem tas notiek sarežģītāk); – no tā, cik ļoti esi apspiedis savu brīvību visas dzīves garumā (tas nozīmē, cik daudz ir uzkrāto emocionālo bloku); – no procesa ātruma – cik liels ir izmaiņu ātrums; – no kosmiskajiem procesiem.
Ko vajadzētu darīt, lai šos stāvokļus izdzīvotu pēc iespējas komfortablāk?
Ja diskomforts pēc kādām transformācijām ir ļoti liels, ir svarīgi saprast, ka tu neesi slims, bet ķermenis vienkārši cenšas panākt tavu apziņu un tāpēc nevajadzētu uzreiz skriet meklēt “burvju tableti”. Ir jāsāk regulāri nodarboties ar savu iekšējo resursu. Un ļoti svarīga tajā ir sazemēšanās un ticība tam, ka diskomforts pazudīs.
Regulāri pastaigājies, skaties debesīs. Ir vingrinājums “elpošana no debesīm”, arī tā palīdzēs.
Lielisks līdzeklis tam, lai atjaunotu ķermeņa elektromagnētisko līdzsvaru (tātad emocijas) ir sāls vanniņas kājām. Lai cik tas primitīvi neizklausītos, tas ir pats efektīvākais līdzeklis.
Noliec savā priekšā sveci, kājas iegremdē karstā ūdenī, kurā izšķīdināta sauja parastās akmens sāls un nedaudz eikalipta vai piparmētru ēteriskās eļļas. Blakus noliec trauku ar aukstu ūdeni un otru trauku ar karstu ūdeni, lai papildinātu vanniņas saturu.
Apsēdies taisnu muguru ar domu, ka viss saplūst kājās. Tu jūti, kā vienlaikus ar izelpu pa mugurkaulu plūst siltumstas plūst uz leju, sasildot gurnu apvidu, tā it kā tu sēdētu karstā traukā, pēc tam šī karstā enerģija aiztek caur ceļgaliem kājās. Un noteikti procedūras beigās aplej katru kāju ar aukstu ūdeni. Pēc tam uzvelc siltas zeķītes. Un tā vairākas dienas pec kārtas.
Ja tev ir pietiekami daudz fiziskā spēka, vari pilnībā iet siltā sāls vannā – tāpat ar parasto akmens sāli un nedaudz aromātiskās eļļas. Un, kad esi vannā, iedomājies, ka tu kā astoņkājis izlaid melnus dūmus. Zini, kad astoņkājim uzbrūk, viņš izlaiž melnu šķidruma mākoni. Tad, lūk, guļot vannā, iedomājies, kā viss nevajadzīgais, visa spriedze, viss, kas traucē mīlestībai, iziet kā melns mākonis. Paguli 10 minūtes, bet pēc tam dušā noskalojies. Un viss.
Šajā laikā uzturam jābūt pēc iespējas vieglam un porcijām ļoti nelielām. Ja jūti dedzināšanu, niezi, tātad par daudz ir uguns enerģijas un uzturā nevajadzētu būt pārāk kairinošiem ēdieniem – mazāk asu, skābu, sāļu. Ja jūties “izšķīdis”, tad gluži otrādi, var palīdzēt tase karstas šokolādes vai kāda biezzupa ar asāklu garšu.
Ir jādzer padaudz tīra ūdens, labi, ja tas ir strukturēts (strukturēt var gan ar sudrabu, gan sasaldējot un atlaidinot ūdeni parastā ledus kamerā)
Kopumā šādos periodos ir vajadzīgs saudzējošs režīms. Šajā laikā nevajadzētu komunicēt ar cilvēkiem, kuri tracina. Sev apkārt jārada maksimāli mierīga un harmoniska vide.Galvenais necelt paniku.
Tātad, tavs galvenais glābiņš ir elpošana, svaigs gaiss, sazemējums, rūpes par sevi un maksimāla neviena nenosodīšana, pirmkārt jau sevis.
***
Paralēli personīgajām transformācijām, šobrīd notiek masveida pārvērtības, fiziskas parvērtības jaunā kvalitātē.
Šobrīd pirmoreiz vēsturē mēs it kā atgriežamies Dievišķajā stāvoklī, mūs caurauž dievišķā apziņa un mūsu fiziskos ķermeņus caurauž svētā gara uguns. Zinātniskā valodā tas nozīmē, ka no galaktikas centra caur Sauli uz zemi pirmo reizi translējas principiāli jaunas enerģijas un kvantu fizikas likumi iedarbojas ne tikai uz mikropasauli, bet arī parasto ikdienas dzīvi: “vērotājs” ar savu attieksmi veido notikumus, ir pieaudzis domu spēks un tieši no garastāvokļa ir atkarīga dzīva bioloģiskā objekta stāvoklis.
Tūkstošiem gadu krājušās graujošo programmu smagās enerģijas (vīriešu naids pret sievietēm, sievietēm pret vīriešiem, rasu, klasu konflikti, nāves bailes, bailes no sāpēm, ciešanām un bada), kas tukstošiem gadu laikā formējušās uz Zemes un bijušas ierakstītas Zemes elektromagnētiskajā laukā, tātad arī mūsu ķermeņos. Ar katru uzliesmojumu uz Saules šīs enerģijas kļūst nesavienojamas ar dzīvību mūsu ķermeņos un tās aktīvi transformējas caur mūsu ķermeņiem. Tāpēc tie, kuri ir līdzsvarojuši personīgās problēmas var ļoti spēcīgi sajust pašas Planētas transformācijas.
Tās izpaužas kā čiekurveida dziedzera aktivācija – galvas reiboņi, uzbudinātības viļņi, alerģiskas reakcijas – iesnas, acu asarošana, sāpes dažādās ķermeņa vietās.
Apbrīnojamais cilvēka radīšanas brīnums matērijā ir tas, ka viņa fiziskais ķermenis vienlaikus ir arī kosmisks ķermenis, un visi mūsu endokrīnie orgāni, visas mūsu sistēmas, kas ir tieši saistītas ar hormoniem, ir portāli uz citām dimensijām. Tāpēc laikā, kad ķermenī aktivizējas kosmiskās strāvas, lielākais triecienvilnis nonāk orgānos, kas ir atbildīgi par hormonālo apgādi, proti: galvas centros (hipotalamusā, hipofīzē), virsnieru dziedzeros, olnīcās, liesā, aizkuņģa dziedzerī, aknās, nierēs. Tāpēc fiziski mēs piedzīvojam visdažādākos nepatīkamos simptomus. Bet tie vairs nav saistīti ar kādām mūsu personīgajām mācībām vai kļūdām, bet ar spēcīgu enerģiju kustību, kas ķermenim ir nepierasti.
Notiekošo transformāciju atbalsta arī augstā Saules aktivitāte. Tās enerģijas, kas šobrīd nāk no Saules ir mīlestības un harmonizācijas eneģijas. Tas nav savienojamas ar iepriekšējām, un ķermenim ir ļoti grūti tajās adaptēties.
Tu jautāsi, kapēc neslimo lielākā daļa cilvēku? Slimo visi, tikai ļoti atšķirīgi. Tie, kuri vēl nav atmodušies, vēl nespēj uztvert augstās vibrācijas un viņu slimības ir daudz “parastākas”. Bet, ja esi sācis darbu ar sevi, esi sācis lietot veselīgāku uzturu, atbrīvot savu apziņu no stereotipiem, labestīgāk skatīties uz cilvēkiem, ja esi iemācījies piedot, tad tavas šūnas izstaro pavisam citu enerģiju nekā tam cilvēkam, kurš priecīgi bauda tenkas par kaimiņiem. Un tava bioloģija kā magnēts pievelk augstās vibrācijas. Taču, ņemot verā to, ka visos ķermeņos ir uzkrāts ļoti daudz iepriekšējo bloku un emocionālo ciešanu, tad tev ir fiziski smagi.
Bet labā ziņa ir tā, ka pašprogrammēšanas spēks pieaug proporcionāli jauno ienerģiju ienākšanai, tāpēc saglabājot mieru un uzticēšanos Dzīvei tu ļoti atvieglosi savus pārveides procesus un ķermeņa šūnu pārveidi.
Pieredzes rezultātā es atklāju, ka visvieglākais veids, kā pārdzīvot diskomfortablus stāvokļus, ir pēc iespējas vairāk atpūsties un pateikt: “Lai viss notiek visvieglākajā un mierīgākajā man veidā. Es mierīgi atļauju visiem procesiem notikt ar visausgtāko labumu priekš visiem”
Vēl gribu atgādināt, ka tu neesi viens. Katram no mums ir milzīga atbalsta komanda – nefizisko spēku komanda, kas ir ieinteresēta tajā, lai ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem nekas slikts nenotiktu, lai mēs būtu maksimālā līdzsvarā. Viņi nekad nepieļaus kaut ko graujošu tavam ķermenim.
Ja tu jūties ļoti slikti, palūdz palīdzību saviem Sargeģeļiem. Viņi ļoti gaida mūsu lūgumus, jo mēs visi esam vienoti. Ir ļoti daudz lūgšanu, vēlējumu. Kad mēs izmantojam izrunātu vārdu, mēs ietekmējam mūsu ķermeņa šūnas. Nevajag lūgt izdziedināšanos, bet gan mieru un ticību, jo mūsu emocionālais stāvoklis var krietni atvieglināt slimīgos simptomus.
Ir ļoti svarīgi šajā brīdī mīlēt savu ķermeni, pateikties tam. Un ir svarīgi saprast, ka arī ķermeņa šūnām ir stress tāpēc, ka tās pirmo reizi saņem tāda veida starojumu.
Līdz ar enerģijas plūsmas pastiprināšanos palielinās arī mūsu ķermeņa jutība ne tikai pret ārējām ietekmēm, bet arī mūsu domām. Ķermenis ir inteliģents, mazākās daļiņas ir inteliģentas, ar visu var sarunāties, arī ar ķermeņa šūnām. Šī informācija vēl nav pieejama masveidā, taču avangarda zinātnieki to jau saprot. Tāpēc vienkārši tici tam un runā ar savu ķermeni. Ietekme ir milzīga, ja saki: “Dārgais ķermeni, nomierinies, mēs kopā ar tevi tiksim galā ar visu, elposim dziļi.”
Tu vari pārliecināt sava ķermeņa šūnas uztvert pašreizējo procesu nevis kā šoka terapiju, bet gan kā intensīvu fizisko audzināšanu, izskaidrot tām, ka nav nekādas katastrofas, ka tev tikai jāpielāgojas jaunajām dievišķajām enerģijām.
Un vairāk atpūties – neplāno šādos stāvokļos neko, nekur nebrauc, ļauj pēcpusdienā sev pagulēt.
Ir grūti sniegt vispārīgus ieteikumus, jo katrs mēs esam ļoti individuāli. Katram pašam sevi jāvēro: kā tu jūties šajā laikā, kas ar tevi notiek …
Taču esam iegājuši laikmetā, kad viss ir daudz vieglāk, tikai jāizdara izvēle un jāuzticas savai dabai.
Vissvarīgākais ir saglabāt sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, jo katra doma par satraukumu un bailēm rada nosprostojumu, kas neļauj jaunajai enerģijai viegli plūst cauri mums.
Svētī visu, kas ar tevi notiek, un zini, ka esi pasaules Radītāja vai Mātes maigajās rokās. Un tā kā katrs no mums sevī nes daļiņu Dieva, dziļi savā sirdī mēs to visu zinām.
Mīli sevi, mīli savus mīļos, mīliet viens otru, pasakies dzīvei, atrodi katru dienu mierīgas pieņemšanas sajūtu visam, kas notiek. Jo tikai mūsu virzītā uzmanība atvieglina jauno enerģiju plūšanu caur mums, tostarp visu veidu simptomu mazināšanu.
Un tici – tev jau ir tiesības dzīvot savādāk, vieglāk un maģiskāk, un dzīve tevi šajā noteikti atbalstīs!
Paldies, ka Tu esi! Viena no spēcīgākajām frāzēm, kas var izmainīt apziņu un cilvēka dzīvi, var dziedināt, augšāmcelt un izglābt no nāves.
Vislaimīgākie bērni izaug ģimenē, kurā tiem no sirds saka: “Es Tevi mīlu! Paldies, ka Tu esi!” Pēc tam viņi kļūst par laimīgiem pieaugušajiem ar veselīgu pašazpiņu. Un šo pašu saka saviem bērniem.
Paldies, ka Tu esi! Saka mīļš cilvēks un maigi paspiež tavu roku. Un tajā ir tik daudz pateicības, beznosacījumu mīlestības. Un gribas to atdot simtkārtīgi. Un, pavairojot to, tu atgriez Mīlestību uz Zemes.
Paldies, ka Tu esi! Saka tavs draugs vai virtuālais, pat nepazīstamais cilvēks – tāpēc, ka tu viņu ar kaut ko iepriecināji, atbalstīji. Un tik daudz pateicības un mīlestības sirdī, ka gribās darīt, dāvāt, atdot vēl vairāk.
Paldies, ka Tu esi! Tā ir Svētība. Šīs Dvēseles uz Zemes vērtības atzīšana. Tavā personīgajā laukā. Piepildīšana ar dzīvības enerģiju. Pateicība Dievam par to.
Paldies, ka Tu esi! Saki to biežāk arī pats sev. Tu taču esi brīnišķīga Dvēsele, kas nākusi šeit pieaugt un caur sevi izaudzēt, radīt jaunu, labāku pasauli.
Lai cik dažkārt arī grūti tas nebūtu. Tu audz, pat tad, ja jāizaug caur aukstu asfaltu uz Gaismu. Tu esi vērtīga un svarīga. Paldies, ka Tu esi, brīnišķīgā Dvēsele!
Ja dāsnums (nav svarīgi kāds: emocionālais, jutīgais, materiālais) nāk no patiesas vēlmes atdot, nevis godkāres un vēlmes pacelt sevi, tad tam nav vajadzīga pateicība. Dāsns cilvēks ir pašpietiekams un spējīgs neapvainoties un negaidīt kādu atdevi.
Bet pateicība, mani mīļie, ir spilgts mijiedarbības kvalitātes mērs… Tieši tā visātrāk liek saprast, kas ir tavā priekšā: pieaudzis cilvēks vai mūžīgais egocentriķis īsās bikšelēs.
Pieaugušais a priori ir pateicīgs. Viņš nekad nenoniecina saņemto, pat tad, ja attiecības izirst, vai vakardienas dāsnums kaut kādu iemeslu dēļ kļūst neiespējams. Un vinš ir dāsns arī dodod pretī. Ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka tāda ir psiholoģiskā brieduma daba un nepieciešamība – nebūt tikai tam, kas pieņem.
Savukārt NEnobriedums ikvienu dāsnumu uztver kā ieguldījumu savā pašvērtībā. Turklāt, obligātu ieguldījumu. Ieguldījumu, kurš pastāvīgi prasa, lai to palielinātu, un tas tiek pieņemts kā pats par sevi saprotams, un pat neuzdod jautājumu par to, ko vajadzētu dot pretī. Ja NEnobriedumam iedosi mazāk, kā tas bija iecerējis, tātad momentā saņemsi visu savu iepriekšējo ieguldījumu nonullēšanu. Tas par tiem vispār neatcerēsies…. taču ļoti spēcīgi atmiņā tam paliks fakts par aktuālo nesaņemšanu.
Labākajam, kas notiek starp cilvēkiem, vienmēr piemīt pateicība. Klusa, dabiska, abpusēja. To neviens nepieprasa un arī neafišē. Taču tā ir kā saule, kura ir pat tad, kad līst lietus…
Lai kas arī notiktu cilvēka dzīvē, viņš vienmēr grib kaut ko citu, alkst pēc kaut kā lielāka, tiecas uz labāku, nepaspējot izbaudīt to, kas viņam ir. Mēs tik ļoti esam pieraduši dzīvot ilūzijās par to, ka laime atnāks tieši tad, kad mums dzīvē būs kaut kas cits, ka aizmirstam par galveno: būt pateicīgiem par to, kas mums JAU IR.
Taču tieši pateicībai ir milzīgs spēks. Pateicības sajūta izstaro augstas vibrācijas, kas pievelk pozitīvus notikumus mūsu dzīvē. Padomā: tas, ko tu kaut kad sev “pasūtīji”, tas, pēc kā tu alki, tika “iedarbināts” un Visums ilgi meklēja veidus, kā to realizēt. Un, lūk, tu saņem to, ko vēlējies, bet pateicības un prieka vietā, tu vēlies jau kaut ko citu. Iedomājies, ka tu izpildīsi kāda cita vēlēšanos, bet cilvēks pat neiedomāsies pateikt tev “Paldies”. Vai tu ļoti centīsies nākamreiz?
Esi pateicīgs Visumam, Dievam, Dzīvei vai Liktenim, sauc to kā vēlies, par to, kas tev JAU IR. Esi no sirds pateicīgs. Sajūti šo pateicību, jo tas viss darīts pēc tava lūguma. Iespējams, daudzi man nepiekritīs. Teiks: par ko gan man jābūt pateicīgam? Par nabadzību, slimībām, nodevību, vientulību? Par netaisnību visapkārt? Par tuvinieku nāvi vai zaudējuma sāpēm? Taču pievilkšanās likumu neviens nav atcēlis. Ja tu uzskati, ka pasaule ir netaisnīga, esi sašutis par visiem pārbaudījumiem un tajā pat laikā apskaud citus, tu izstaro ļoti zemas vibrācijas un pievelc sev negatīvus notikumus.
Noslēpums ir tāds, ka ir jāiemācās būt pateicīgam par to, kas tev JAU IR. Atceries, ka ir cilvēki, kuriem nav pat mazumiņš no tā, kas ir tev, ir daudz nelaimīgāki, slimāki un vientuļāki. Un tev nemaz neklājas tik slikti. Esi pateicīgs dzīvei par to, ka tev ir veselība, tieši tāda, kāda ir. Ka tu vari staigāt, redzēt, dzirdēt, un, galvenais, just. Ka tev ir ēdiens, ka tu nemirsti badā, ka tev ir ūdens un tu nemirsti no slāpēm. Ka tev ir kaut viens cilvēks dzīvē, kurš tevi mīl.
Ik dienas pateicies savam liktenim par to, kas tev JAU IR, kad no rīta pamosties un kad dodies pie miera. Tas nenozīmē, ka tev nevajag tiekties pēc kaut kā lielāka un labāka. Taču, ja būsi pateicīgs, Liktenis noteikti parūpēsies par to, lai tev būtu vēl lielāks prieks, veselība, labklājība un laime!
– Dievs ir kā spogulis un atspoguļo savus sekotājus. Ja to sirdis ir pilnas naida, dusmu un atriebības alku, tad arī Dievs ir tāds. Ne dot, ne ņemt. Kaimiņu pērkons ir nevaldāms pērkongrāvējs. Bet nevaldāms nozīmē neīsts. Tik vien. Tātad tas vispār nav dievs. Man patīk dāsni, žēlsirdīgi un augstsirdīgi cilvēki. Viņu Dievs ir Mīlestība. Viņu tiesa – piedošana. Viņu dievnams ir viņu sirdīs. Viņiem katrs ir draugs. Katrs pretimnācējs ir viņu viesis un Dieva sūtnis, kaut tikai uz mirkli. Padomā dziļāk, tavs Dievs ir tas, kas patiesībā esi tu pats. Tu pats un neviens cits. Pasaki, kāds ir tavs Dievs un es pateikšu, kas esi Tu.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Foto: Luis Quintero Tulkoja: Ginta Filia Solis
Divdesmit pirmais nesteidzīgi ir aizgājis…atstādams daudzus sev, daudziem kaut ko atņēmis, daudzus izšūpojis savās bīstamajās šūpolēs.
Taču arī devis tas ir daudz. Tas licis nedaudz savādāk paskatīties uz tām lietām, kuras uzskatījām par nesatricināmām. Tas devis iespēju pieredzēt agrāk nepiedzīvotu pieredzi. Aiznesis mēslainē spokainās vērtības, kas izrādījušās absolūti nevajadzīgas tur, kur gribējās uz tām paļauties vissmagākajos rūgtuma brīžos… taču parādīja citas, kurām gadiem ilgi garām staigājām aklā vienaldzībā. Tas uzdāvināja spēju balansēt, tā vietā, lai gaidītu, kad viss nostāsies savās vietās… Es pavadu to ar pateicību, kas pienākas labākajiem no skolotājiem, kuri spēj norādīt virzienu, nevis tikai spēju kopēt svešo un jau gatavo.
Rīt tas būs jau tālu, bet mēs paliksim… Mani mīļie, mēs paliksim, lai turpinātu un turpinātos tajā dzīvē, kas ir, ar tiesībām ienest tajā to, kas mums ir pa spēkam, un iznest to, kas sen vairs neder.
Bet tajā īsajā brīdī starp pagātni un nākotni, mēs varam sev atlicināt mirkli, lai vienkārši atzītu savu esību un padomātu par sevi tajā patiesajā godīgumā, kurā nav vēlmes atdalīt priekšrocības no trūkumiem, bet ir pieauguša cilvēka spēja pieņemt visas savas personības nokrāsas.
Atrodi mirkli, lai sev pateiktu: ES ESMU. Sadzirdi sevi. Piedod sev. Atbalsti sevi. Priecājies par sevi. Pieņem sevi. Esi pateicīgs. Un paliec ar sevi uz visiem laikiem.
Tev nav rezerves variantu. Ir tikai tas, kas ir tieši šobrīd.
Priekšā vēl viens gads, un tas nav kaut kāda kārtējā dzīvnieka gads, bet Tavējais! Saproti, TAVEJAIS?. Gads, kurā nevajag pazust no savas paša dzīves radara, bet palikt redzamam tajā pat tad, kad šķiet, ka tevis nav, vai, ka tevi pametusi ticība savai spējai izrāpties no kārtējā satricinājuma.
Ar katru gadu es arvien mazāk viļos cilvēkos, jā, un arī sevī. Un arvien vairāk un vairāk manī rodas smalkā mūsu trausluma, ievainojamības un nespējas būt ideālam izpratne. Par to, ka pat zem ciniskākās garozas slēpjas vēlme mīlēt.
Un, ja Jaunajā gadā ir pieņemts kaut ko novēlēt, es mums visiem novēlu tieši šo – palikt sev pašiem, neideāliem, atļaut sev dažkārt kļūdīties, noklīst no pareizajiem ceļiem, tomēr vienmēr izvēlēties Mīlestību… To Mīlestību, kuru nevar iemācīties, bet kuru var izaudzēt sevī un dāsni tajā dalīties.
Laimīgu Jauno gadu, mani nenovērtējamie cilvēki!
Tieši par jums es esmu pateicīga liktenim un par to abpusējību, kas mūs saista pat tad, ja esam pazīstami tikai no tālienes. Apskauju katru no jums un katram novēlu turpinājumu.
Mīļie, es zinu, ka šodien daudzi ir nobijušies, daudzi ir izmisumā, daudzi dzīvo dusmās un agresijā, un neviens nevar zināt, kas rītu būs. Bailes vairo slimības un uzpūš no mušas ziloni.
Bet mēs katrs varam mācīties paskatīties uz to nedaudz savādāk. Šis laiks mums ir skolotājs un uz skolotāju nevajadzētu ne dusmoties, ne turēt naidu, tikai saprast, ko viņš mums grib iemācīt.
Ja tevi grasās atlaist no darba, iespējams, tu pats to sen jau gribēji izdarīt, tikai baidījies, ka neatradīsi neko labāku un šobrīd ir radusies tāda iespēja. Vienas durvis aizveras, citas atveras, tikai kamēr tu šaubies un turi kāju durvīs, jaunais tev sevi neatklāj. Turklāt ikviens latvietis kaut ko prot: adīt, rakstīt, šūt, audzēt un izdomāt visbrīnišķīgākās lietas, tikai uzdrošināties un noticēt sev.
Paskaties, cik dzīvē ir bijušas situācijas, kad, šķita, ka viss, cauri. Un tomēr tu kaut kā izkūlies no tām un kļuvi spēcīgāks, varošāks.
Ja tev liedz medicīnas atbalstu, varbūt laiks papētīt, no kurienes ceļas visas kaites, kas tām pamatā. Izlasi Luīzas Heijas mazo, plāno grāmatiņu “Izdziedē sevi pats” – tur katrai kaitei ir aprakstīti cēloņi un lietas, kas jadara, lai tu neslimotu.
Dabā ikkatrai kaitei ir sava zālīte, sava gudrība, kas palīdzēs tikt galā un tev pašam ir sava iekšējā gudrība, neviens mēs te nedzīvojam pirmo reizi. Ir cilvēki, kuri pārzin šīs dabas lietas, meklē, jautā.
Visām elpceļu kaitēm pamatā ir bailes – bailes elpot, bailes dzīvot. Tad sāc elpot – pievērsies savai elpai, sāc just.
Varbūt tas, ka mirkli nebūsi savā skrejienā, būs tieši tas laiks, kurā Tu sevi sadzirdēsi un sapratīsi, ko tieši tev vajag.Izslēdz visu, kas tev traucē sevi dzirdēt un, kas tevi biedē. Parunājies ar sevi. Parunājies ar Dievu tikai tā, kā Tu to proti. Tu taču netici, ka kāda augstāka vara tevi soda? Viņš mūs visus bezgalīgi mīl, tieši tāpēc arī māca.
Tad ļaujies šai mācībai.
Un, kad dari, tad visu tikai ar lielāko mīlestību un gaismu, uz kādu vien esi spējīgs tieši šobrīd.
Ja tev ir bērni, atceries, viņi jūt gan tavas bailes, gan mīlestību, esiet viens otram atbalsts.
Mums ir palaimējies, ka esam latvieši un mums ir šī iedzimtā zināšana un tautas gudrības, tik jānopurina viss svešais un jāatgriežas pie šīm zināšanām – dabā, laukos, sirdī. Tieši pateicoties šai zināšanai mums ir tik “slikta” TĀ statistika 🙂
Mums būs jāatgriežas pie pateicības, ticības un mīlestības – tā mūsu senči darīja un droši vien tieši tāpēc mēs esam izdzīvojuši cauri gadsimtiem un par spīti visiem, kas gribēja mūs paverdzināt.
Mūsu dvēseles gribēja piedzīvot šo laiku un kaut ko jaunu iemācīties.
Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.
Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.
Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.
Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?
Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.
No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.
Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.
Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.
Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē. Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir.
Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.
Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to. Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs? Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.
Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi. Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.
Avots: Судьбы моей ожерелье Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Vai nu – vai arī… Kāpēc mums vienmēr jāizvēlas viens vai otrs? Kāpēc, piemēram, mums jābūt vai nu bēdīgiem, vai arī priecīgiem? Kāpēc mēs nevaram vienlaicīgi atrasties abos stāvokļos?
– Vai tad kas tāds ir iespējams?
– Lūk! Kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevaram! Taču pamēģini reiz, esot skumjās, vienlaicīgi atrast desmit iemeslus pateikties Dievam. Šeit un tagad, kad esi tik skumjš. Tu redzēsi, cik viegli tie atradīsies. Un vēl desmit. Kaut vai piecdesmit.
Par zilajām debesīm, par peldošiem mākoņiem, par vasaras sauli, par dāsno lietu, par tīro sniegu, par gaisu, ko elpo, par ūdeni, kuru dzer, par ēdienu un dienu, kas to atnesa reizē ar sevi… Par tuvajiem, par mīļajiem, par draugiem… Ik katrā dienā tu atradīsi tik daudz iemeslu pateicībai…
Tu vēl joprojām esi tik bēdīgs, pasakoties Dievam par to visu? Taču tu esi bēdīgs un priecīgs vienlaicīgi! Un viss labais un viss sliktais notiek vienlaicīgi, viegli pārejot viens otrā. Lūk, kur vizuļo patiesība.
Tā ir bezgalīgi plašāka par jebkuru situāciju. Atceries to brīžos, kad esi skumjās. Atceries to, kad dodies ceļā.
Katram, ko satiec: kokam, putnam koka zaros, cilvēkam, sunim vai kaķim, visiem domās novēli laimi un labestību. Pat nezinot tavu novēlējumu, tie atbildēs tev ar to pašu. Sajūti to, neļaujies trauksmei par nākotni, nerakņājies pagātnē. Vienkārši dodies pretī dzīvei. Sveic to it visā.
Tāds ceļš neatņems tev spēkus, bet pārpārēm dos tev svētlaimi. Noejot to, tu būsi daudz dzīvāks kā biji, pirms spēri pirmo soli. Pat tad, ja šis ceļš ir visa mūža garumā…
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 