Mazās lietas, kas dzīvi dara LAIMĪGU

pateicos15

Nav sarežģīti dzert rīta kafiju no pašas skaistākās krūzes.
Nav sarežģīti sasveicināties ar kaimiņiem.
Nav sarežģīti novēlēt jauku dienu kasierei veikalā, kurā tu regulāri iepērcies.
Nav grūti pateikt paldies taksometra šoferim, kas tevi nogādāja vajadzīgajā vietā.
Nav grūti nepiegružot ielu.
Nav jābaidās pieturēt durvis, lai tās netrāpītu cilvēkam, kurš nāk aiz tevis.
Nav jābaidās pateikt – piedodiet, ja nejauši kādu esi aizķēris.
Ir viegli pateikt komplimentu darbiniecei – pat tad, ja vienīgais, kas viņā ir skaists, ir skropstas.
Ir viegli uzsmaidīt garāmgājējam pat tad, ja viņam blakus nav mīļa sunīša.
Ir lieliski draudzīgi pļāpāt ar oficiantu restorānā, un atstāt viņam tējas naudu, bet bārmenim būs patīkami uzzināt, ka viņš gatavo pasaulē labāko kafiju.
Ir lieliski neatbildēt uz rupjību ar rupjību, un mierīgu sirdi, neapvainojoties, doties tālāk.
Ir tik patīkami uzdāvināt apkalpotājai šokolādi, pat tad, ja šodien nav 8. marts.
Ir tik patīkami būt laipnam, labestīgam un pozitīvam pat tad, ja diena nav visveiksmīgākā.
Mazas patīkamas lietas dara mūsu dzīvi gaišu.
Un mēs to zinām, vai ne?
Autors: Jeļena Kļimenkova
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par skarbajiem skolotājiem

skarbais skolotājs1

Mēs satiekam cilvēkus, no kuriem mācīties ir viegli un patīkami. Taču katram no mums ceļā gadās skarbi skolotāji, kuri pārbauda mūsu izturību.
Tas, kurš iemācīja, ka dzīvei nav jāatbilst tavām cerībām, visdrīzāk pievīla tavas cerības.

Par skolotājiem…

Jo ātrāk tas notiek, jo sarežģītāks ir uzdevums. Vairs ne viņa, bet tavs.
Tas, kurš atmodināja tevi no dziļa miega, iespējams to izdarīja asi. Pavisam ne tā, kā mamma modina, lai vestu uz bērnu dārzu. Ja tu neizdzirdēji maigo balsi, nācās paskaidrot diezgan šokējoši. Pazaudēt naivitāti ir ļoti vērtīgi, ja tev paliek dzīve.
Tas, kurš parādīja, ka citi nav tādi kā tu, visticamākais, palika nesaprasts.
Tas, kurš paplašināja tavu redzesloku, noteikti neierakstījās tāvā pasaules bildītē.
Tas, kurš tev iemācīja patstāvīgi izdzīvot sāpes, visticamākais, nedeva tev iespēju izrunāties.
Pat nezini, kas ir labāk: sērot par nāvi, vai satikties ar dzīvo un atsisties pret vienaldzības sienu. Kliegt otrā kā tukšumā. Skatīties tieši sejā un sastapt  neko neredzošu skatienu. Sist un kost kā trakam sunim, taču pat tad palikt bez iespējas satikties. Nokļūt izdzēsto kontaktu un neizlasīto ziņu sarakstā.
Tas, kurš tev iemācīja patiesi piedot, visticamākais, nelūdza piedošanu. Iespējams, pat nesaprata, par ko būtu jāatvainojas.
Tas, kurš iemācīja, ka melot nav vērts, iespējams tevi piemānīja. Un droši vien – ne vienu reizi vien.
Tas, kurš iemācīja tev pacietību, visticamākais, bija nepacietīgs. Vai, iespējams, pat neizturams.
Tas, kurš iemācīja tev rīkoties pēc labākās sirdsapziņas, iespējams, rīkojās ar tevi pēc likuma. Un kļuva skaidra atšķirība.
Tam, kurš iemācīja tev līdzcietību, iespējams, pašam visvairāk tā bija vajadzīga, jo nekas cits vairs nespēja palīdzēt.
Tas, kurš tev norādīja uz tavām visvājākajām vietām, iespējams, nodarīja tev vislielākās sāpes.
Tas, kurš tev iemācīja aizsargāties, iespējams, iesita tev pirmais.
Tas, kurš tev iemācīja izturēt sitienu, visticamākais, sita ļoti stipri.
Tas, kurš tev iemācīja atbildēt uz jautājumiem, visticamākais, atstāja ļoti daudzus jautājumus bez atbildēm.
Tas, kurš kļuva par tavu trūkumu spoguli, visticamākais tev nepatika.
Ir bezjēdzīgi jautāt: “Kāpēc?”, jo svešs “kāpec” tev var šķist nepietiekami svarīgs, ja tu nezini, no kāda dziļuma iznirst otrs cilvēks.
Ir ļoti sarežģīti sajust, atzīt un skaļi paust savu pateicību, kas radusies no neiespējamā.
Grūti ir pirmajā reizē, bet pēc tam viss jau ir vienkāršāk. Nav nekādas nepieciešamības meklēt skarbos skolotājus. Viņi paši atnāks, kad būs tada nepieciešamība. Un viss, ko vari izdarīt – ir iziet cauri aklai sienai sevī, iznirt otrā pusē un transformēt savas sāpes spēkā.

Katrs no mums, nokļūstot aiz savas iekšējās elles robežām, izdzīvo kā prot. Un kādam tu, pašam to nezinot, kļūsi par skarbo skolotāju.

Un nākas līdzcietīgi izturēties pret savu sajūtu iespēju robežām, jo viss mainās, ja to godīgi atzīstam, pakāpeniski, ar atvertu sirdi.
Un naids atkal kļūst par mīlestību, kaut kur dziļi uz mūžiem savienojot, neskatoties uz atšķirīgajām biogrāfijām un dažādajiem dzīves ceļiem.

skarbais skolotājs12

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pateicībā par visu

pateicos13

Stāsta Mitropolīts Antonijs Surožskijs:
Es atceros kādu ļoti skaistu divdesmitgadīgu meiteni. Viņa atnāca pie manis ar briesmīgu sejas izteiksmi un teica:
«Glāb mani, Svētais Tēv, mana iedomība mani nogalina!»

– «Un ko Tu dari pret šo iedomību?»

– «Es nezinu, ko ar to darīt. Es cīnos ar to, taču tā vienmēr uzvar».

– «Un kā izpaužas tava iedomība?»

– «Katru reizi, kad es sevi ieraugu spogulī, vai ieraugu savu atspulgu stiklā, es domāju: cik gan smukiņa es esmu!»

Es pasmaidīju un teicu: «Vai zini, ka tā arī ir patiesība! Tu patiešām esi skaista!»

Viņa ar šausmām uz mani paskatījās un iesaucās:

– «Ko man tagad darīt? Ar mani ir cauri!»

– «Nē, nav cauri. Tev jāiemācās sava iedomība transformēt pateicībā. Uz pazemību ne man ne tev vēl ceļa nav, mēs nezinām, ko nozīmē būt pazemīgam, tā ir svēto īpašība. Bet pateicība – ir tā, ko mēs katrs varam izjust jebkurā mirklī».

– «Bet kā to izdarīt?» — viņa jautāja.

«Dari, lūk, ko: trīs reizes dienā nostājies pretī spogulim un uzskaiti visu, kas tev sevī patīk: piere, acis, lūpas, uzacis, deguns, vaigi, vienu vārdu sakot, visu, ko tu sevī skaistu redzi. Un, kad pabeigsi saki: Dievs, es pateicos Tev par to, ka Tu man to visu esi dāvājis, jo es pati to neesmu radījusi. Un piebilsti: un, piedod lūdzu man, Dievs, ka uz tā skaistuma, ko Tu man esi dāvājis, es uzlieku tik nejēdzīgu sejas izteiksmi, kāda tā man ir šobrīd».

Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS
Es pateicos Dievam par visu, ko vinš man devis un pateicos jums, mīļie cilvēki, ka jūs man palīdzat ieraudzīt to, par ko man vēl ir jāpateicas 🙂

Laimes burka

laimes burka

Man ir vesela burka laimes. Lūk, tā manās rokās. Katru dienu, precīzāk, katras dienas vakarā es uz lapiņas uzrakstu vienu laimīgu momentu šajā dienā. Un iemetu to burkā.
Un viss.
Tas aizņem 30 sekundes.
Tik vienkārši.
Vienmēr ir kaut kas, ko var ielikt burkā. Pat vissliktākajā dienā ir kāds laimes mirklis (vai ļaunākajā gadījumā – vismazāk sliktais no sliktajiem pa visu dienu). Es esmu rakstījusi šīs zīmītes par pateicības un prieka brīžiem bērēs, slimnīcā, sāpju vidū, pārciešot zaudējumu, visgrūtākajos brīžos. Tas varēja būt kāda nepazīstama cilvēka labvēlīgs žests. Kafija no svešām rokām. Tas brīdis, kad izdodas novilkt kurpes pēc ilgas skriešanas pa dienas darbiem. Pēkšņi ir beidzies lietus. Vienmēr ir kāds gaismas mirklis. Iemūžini to! Iemet burkā. Saglabā uz mūžiem.
Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

Veltījums visiem, kuri dzīvo ar aizvainojumu Dvēselē

dzimta7

— Sveika, saimniec!
— Sveiks.
— Tu atkal esi atnākusi.
— Jā, atkal.
— Tu atkal man kaut ko atnesi?
— Nē, šodien es atnācu aprunāties.
— O! Cik negaidīti.
— Man tev ir jautājumi.
— Mmm….uzdod.
— Mēs tik daudzus gadus dzīvojam kopā, bet es tik maz zinu par tevi.
— Tiešām?
— Pastāsti man par sevi.
Sarunu biedrs apklusa, pārdomājot, iekārtojās ērtāk, viltīgi paskatījās uz sievieti, kuru nosauca par saimnieci un sāka savu stāstu.

 

— Es esmu tavs draugs. Es esmu tavu noslēpumu glabātājs. Es dalu ar tevi tavus pārdzīvojumus. Es esmu tavs Aizvainojums.

Es dzīvoju tavas Dvēseles vislēptākajos nostūros – tur, kur saules gaisma neiespīd. Tumsa, noslēgtība – lūk mana dzīvesvieta. Dažkārt es parādos gaismā, lai pabarotos un pieaugtu.
Paskaties uz mani, es esmu līdzīgs tavam ķīniešu dieviņam, kurš krāj monētas. Tikai es krāju nevis bagātību, bet tavus aizvainojumus. Un es nemaz nesmejos: par mums, Aizvainojumiem neviens nepriecājas. Katra aizvainojuma “monētiņa” ir tavas neizraudātās asaras. Skumju asaras. Vai nespēka akmeņi.

Vai gribi uzzināt, ar ko tu mani baro?

Sieviete pamāja ar galvu.

— O-o-o… Man ir daudz avotu. Kāda aizvainojošie vārdi. Žesti. Skatieni. Rīcība. Viss tevi var aizvainot. Un, kad tu nezini, ko atbildēt, kā sevi aizsargāt, tu jūti sāpes… Un atdod tās man glabāšanā, lai vēlāk atkal atnāktu – pārcilātu tās, notrauktu laika putekļus, un pārdzīvotu to atkal un atkal.

Bet man tās ir delikateses. Tās nav ne ar ko salīdzināmas.

Es izgaršoju tās. Es baudu tās. Tās izkrāso manu eksistenci visdažādākajās krāsās. Un tās dara mani stiprāku, piešķirot man vēl lielāku nozīmi tavā dzīvē.

Gribi klausīties tālāk?

Sieviete pacēla galvu, uzmanīgi ieskatījās Aizvainojumam acīs un teica:

— Pastāsti, kā tu manī radies?

Aizvainojums apmierināti pasmaidīja un teica:

— Zini, tas ir tik patīkami, kad man velta tik daudz laika, uzmanības, tik daudz spēka…. Kad es rados? – tas aizdomājās. Pēc tam sakārtoja sava apģērba krokas, kas gūlās uz viņa apaļīgā ķermeņa, un turpināja:

— Tas ir ļoti garš stāsts…

Rados es sen, tavā tālajā bērnībā, no pavisam maza – mazītiņa, kā smilšu graudiņš aizvainojuma. Tagad es vairs neatceros, kas toreiz īsti notika. Atceros: tava māte tev uzkliedza – ko tu viņai maisies pa kājām, lai atstājies, un vēl kaut kā nelabi tevi nosauca. Es pat neatceros, kā viņa tevi nosauca, taču pēkšņi tevi pārņēma bailes, šausmas un galvā, varētu teikt, cīnījās divas pretrunīgas domas: pirmā — «Šie vārdi nevar būt par mani! Es taču esmu laba!». Un otrā – «Bet to taču saka mana mamma. Tātad tā ir taisnība?!».

Tu biji pavisam maziņa un nevarēji saprast, kas ir taisnība, un nevarēji sevi aizsargāt. Bet citu aizstāvju tev nebija. Ievēro: aizstāvēt sevi no kāda – no pašas mātes! Lūk, tad arī pirmo reizi parādījos es.

Vecāki tev nepievērsa uzmanību: tu nebiji plānota, bet, ja reizi piedzimusi, tad nemaisies pa kājām. Tāpēc, ka katrs no viņiem bija aizņemts ar sevi: katram no viņiem bija savs personīgais Aizvainojums.

Viņu Aizvainojumi bija ļoti atšķirīgi.

Tava tēva aizvainojums bija ļoti liels, resns, labi barots – viņš to auklēja un saudzēja visu savu dzīvi. Jāteic gan, ka viņa Aizvainojums nebija pirmais viņa dzimtā. Vēl lielāks Aizvainojums bija viņa mātei un māsām.  Viņu Aizvainojums bija zili melns, neliels, bet ciets kā akmens. Tas bija dzimis pagājušā gadsimta sākumā, kad viņu ģimenei atņēma īpašumus un māti izsūtīja uz staļina nometnēm. No turienes viņa atgriezās kā melns mākonis, un savu Aizvainojumu mantojumā nodeva savam dēlam. Cita mantojuma jau vairs nebija.

Tavai mātei bija savs Aizvainojums – uz savu māti, kura to nemīlēja. Viņiem dzimtā kaut kad sen bija noticis kāds notikums, pēc kura mātes nemīlestība pret savu meitu tika nodota no paaudzes paaudzē.

Tā savas dzimtas aizvainojumus saņēmi tu. Bet tas vēl nav viss.

Tavam tēva Aizvainojumam uz savu māti vēl pievienojās Aizvainojums uz savu sievu – tavu māti, kura kopā ar savu māti aiz viņa muguras kala dažādus plānus.

— Kādus plānus? – brīnījās sieviete.

— Nu, tu taču zini, ko dara sievietes, kad attiecības ar vīrieti ir nestabilas? Viņas nolemj nostiprināt savu laulību. Kā likums, viņas cenšas piesiet sev vīrieti – ar bērna palīdzību.

Tikai tas attiecibas neglābj – attiecības neuzlabojas un agri vai vēlu vīrs tāpat aiziet. un bērns izrādās nevienam nevajadzīgs. Un tomēr, viņam ļoti ir vajadzīga vecāku mīlestība. Viņš cenšas to nopelnīt, bet kad nesaņem, apvainojas. Tāds parasts un ļoti skumjš stāsts…. Man turpināt, vai arī tu vairs nevēlies klausīties? – viltīgi jautāja Aizvainojums.

— Turpini. Es gribu noskaidrot līdz galam, kāpēc mani aizvaino? – smagi nopūtās sieviete.

— Tad klausies.

Ja es kādu laiku nebiju ēdis, es noteikti tev par sevi atgādināju: lūk, paklausies, ko par tevi sliktu teica, – es čukstēju. Un paskaties: visa vecāku mīlestība un arī tava daļa tiek tavam brālim. Briesmīgi, vai ne?! Un te tevi padarīja par vainīgo tur, kur tu nebiji vainīga. Un vispar, kas tā par lietu!? Un tur atkal priekšroka tika dota kādam citam. Un atkal tevi aizmirsa, atkal apvainoja! Nu, un tā es visu laiku par tevi “rūpējos” – nosmējās Aizvainojums. Taču šajos smieklos bija jaušama grūtsirdība. “Par kaut ko jau bēdājies arī tu, mans Aizvainojum, — padomāja sieviete, — par kaut ko arī tu skumsti. Varbūt tev nemaz neklājas tik saldi?».

— Tā tu mani baro, — turpināja Aizvainojums. – Tā tu par mani rūpējies. Tā, kā nerūpējies pati par sevi.

Sieviete noskurinājās, pēdējie vārdi viņā aizķēra kādu stīgu…

— Tā es tev kalpoju: stāvu tavu interešu sardzē. es vienmēr esmu modrs. un man tas nav grūti: jo katru reizi, kad tu mani pasauc,  tas nav sods, bet gan apbalvojums. Tie man ir svētki. Es zinu, es ļoti esmu tev vajadzīg: tu mani mīli. Tu nemīli sevi.

Tiesa, dažkārt tu centies mani aizmirst, tāpēc, ka ir ļoti sāpīgi tad, kad tevi apvaino. Un tad tu mani sūti uz manu, ai, gribēju teikt svētnīcu, bet atcerējos, ka manā dzīves vietā ir tumšs. Khm, sanāk, ka tu mani sūti uz manu celli. Ne jau tāpēc, ka tas ir cietums, bet tāpec, ka te ir klusi un mierīgi. Tu mani ieaijā un es aizmiegu. Līdz nākamajai reizei.

Bet dažkārt tu pati meklē iemeslu apvainoties. Tad tu veic “varoņdarbu” – labprātīgi atsakies no savām vēlmēm vai interesēm citu labā, un pēc tam gaidi, ka citi novērtēs tavas pūles, uzslavēs tevi. Un, kad viņi to nedara, tu atkal apvainojies, tā ir?

Ai, kas tas? – pēkšņi satraukts iesaucās Aizvainojums. – Kas te ir parādījies? Man kļūst kaut kā trauksmaini…. Man gribas paslēpties savā tumšajā cellē un aizbarikādēt durvis. Es tad nu skrienu! Un Aizvainojums paslēpās.. — Ai, kaut kāda gaisma parādījās, – atskanēja no tumsas Aizvainojuma balss. Kāpēc pēkšņi ir kļuvis tik gaišs…. Ai, nevajag! Es negribu to Dieva Gaismu! Es tā esmu pieradis pie tumsas!….

Un kļuva gaišs. Gaisma plūda no visurienes. Šķita, ka tā laužas cauri sienām un piepilda it visu. Tā bija silta gaisma, patīkama, maiga: maigi pieskaroties sievietei, tā glaudīja un nomierināja.

— Kas tas? – viņa jautāja.
— MīlestībasPretSevi Gaisma, — klusu, bet skaidri atskanēja patīkama balss.

— MīlestībasPretSevi Gaisma? Kas tā ir?! Kāda var būt Mīlestība Pret Sevi, ja ir tikai mīlestība pret mani?! – sašuta Aizvainojums. Āāā, šausmas! Kāda nelietība! Mani atkal apvaino! Es gribēju teikt – manu saimnieci apvaino. Netici tai! Šīs mīlestības mūsu ar tevi dzīvē nekad nav bijis, un nevajag arī! Vēl jau nav zināms, ko tā tev atnesīs. Iespējams, tā mūs sanaidos. Neklausies, ko tā saka! Neklausies!

Neskatoties uz Aizvainojuma kliedzieniem, kāds neapstadināms spēks atvēra visas durvis un logus, ielaida telpā svaigu gaisu un burtiski atvēra sievietes sirdi. Un viņa pēkšņi ieraudzīja, ka ne jau Aizvainojums, bet viņa pati dzīvoja tumšajā cellē, tikai Aizvainojums viņai aizsedza skatu uz Mīlestību Pret Sevi.

Viņa sajuta kādu neparastu maigumu un siltus, mīlošus apskāvienus, pilnīgu drošības sajūtu, kuras tik ļoti viņai bija pietrūcis visus šos gadus. Siltums izplatījās pa visu ķermeni un pārņēma visu viņas būtni…. piepildot katru šūniņu…. Visi aizvainojumi, kurus viņa tik cītīgi sargāja, izšķīda.

— Vai tā ir MīlestībaPretSevi?

— Es devu tev iespēju sajust, ko nozīmē Mīlestība.

— Un es varēšu ar to sevi piepildīt? – cerīgi vaicāja sieviete.

— Jā, varēsi, — mierīgi un pārliecinoši teica balss. – Tagad tu zini, kāda tā ir.

— Un kas tam ir vajadzīgs? – sievietes balsī ieskanējās nepacietība.

— Sākumā uzklausi mani.

Tavi vecāki, tāpat kā daudzi citi, nesaņēma mīlestību no saviem vecākiem. Ja viņi paši to nebija iepazinuši, tad arī viņi neprot mīlēt un nodot mīlestību saviem bērniem – ja tu neproti šūt, kā gan tu varētu kādam citam to iemācīt? Tagad tu varēsi sevī iedegt  dievisķās Mīlestības Gaismu, kura ir ikvienā cilvekā.

Atceries sevi bērnībā – sevi – mazu meitenīti.

Šī meitenīte atcerās sāpes par to, ka jutās nevienam nevajadzīga.

Šī mazā meitenīte redzēja, ka citi vecāki mīl savus bērnus un nesaprata, kāpēc viņu nemīl paši tuvākie.

Šī meitenīte atceras sāpes par to, ka jutās kā izstumtā, tajā pat laikā viņas brālis “peldējās” vecāku mīlestībā.

Mazās meitenītes sirds pamazām pildījās ar aizvainojumiem, neizraudātajām asarām.

Šī meitenīte zin, kā no šīm mokām cieš viņas Dvēsele, kā tā iegūst kroplīgu Nemīlestības pret sevi formu.

Izdzirdot šos vārdus, sieviete burtiski sajuta fiziskas sāpes, un sajutās tā, it kā būtu bijusi iespiesta pavisam maziņā krātiņā.

Balss maigi turpināja:

— Tāpēc vispirms piepildi sevi ar MīlestībuPretSevi. Bet pēc tam pamēģini piedot. – Sieviete sarāvās un centās iebilst, taču sajuta, kā siltums blīvi viņu apskauj, saņem aiz pleciem un it kā mierina.  – Es zinu, ka tas ir grūti. Taču tad, kad tu būsi pilna MīlestībasPretSevi, tas būs daudz vieglāk.

Un tad piedod. No visas sirds. Bez tā Aizvainojums neaizies.

Piedod saviem vecākiem, jo viņi paši sevi nemīlēja un dzīvoja savā tumšajā cellē, savā būrī. Piedod viņu vecākiem, jo arī viņi nemīlēja. Piedod visai dzimtai. Jo kāds no viņiem bija tas pirmais, kurš nespēja iedot savam bērnam mīlestību. Un, iespējams, tam bija ļoti nopietns iemesls, tu vienkārši to nezini.

Un vēl, piedod SEV. Par to, ka nevarēji sevi mīlēt. Agrāk tu gribēji, pat pieprasīji mīlestību no citiem: tev šķita, ka citu mīlestība tevi piepildīs, dos tev pārliecību par sevi. bet tas nenotika.
Piedod sev to, ka MīlestībasPretSevi vietā tu izaudzēji Aizvainojumu.

Un vēl palūdz piedošanu tiem, kurus tu pati apvainoji. Nē, nesaki man, ka tu to neesi darījusi. Atceries. Darīji. Vienkārši neievēroji. Tāpēc, ka tad, kad tev pašai ir sāpīgi, tad gribas šīs sāpes nosūtīt kādam citam: lai sāp arī viņam: lai arī citi sajūt, kā tas ir, kad apvaino.

Izmēzt. Dzirdi, kāds vārds, cik daudz ko tas izsaka!?

Izmēzt to, ko nevajag. Kā atkritumus. Tāpēc, ka Aizvainojums ir kā atkritumi Dvēselē.
Izmēzt. Izvilkt no sevis atriebības alkas. Atriebības par apvainojumiem, pazemojumiem, maz par ko…
Izmēzt. Aizvietot. Aizvietot ar kaut ko citu, daudz vērtīgāku – ar MīlestībuPretSevi. Sieviete apburta klausījās.
— Tu jau sajuti manas izpausmes, manu maigumu. Manu bezgalīgo maigumu un siltumu. Manu bezgalīgo uzmanību pret tevi. Tikai pret tevi. Tāpēc, ka tu man esi vienīgā. Tāpēc, ka tu sev esi vienīgā. Tāpēc, ka tev mani nav jādala ne ar vienu. Es esmu tikai tava.

— Atceries, ko teica Aizvainojums? Ka tu tik daudz sava laika un uzmanības atdod viņam. Tagad atgriez šo uzmanību sev. Iededz sevī Mīlestības Gaismu.
Sieviete atcerējās sevi bērnībā – maziņu, neaizsargātu, nobijušos meitenīti.
Izrādās, šī meitenīte viņā dzīvo vēl joprojām… Viņai acīs sariesās asaras, caur kurām tā ieraudzīja, ka tā meitenīte pienāk viņai klāt…. Un sievietes Sirds pagriezās ar skatu pret meitenīti.
— Sveika, mazā. Beidzot mēs esam satikušās….
— Sieviete, asarām birstot, iesaucās. Meitenīte, acu nenovērsusi, klausījās. – Visus šos gadus tu, mans mazais Iekšējais Bērns biji manī, bet es par to neko nezināju. Man ļoti žēl…
Man ļoti žēl, ka es nejutu tavas vientulīgās skumjas. Ka nedzirdēju, kā tu raudi, un nemierināju tevi. Es neredzēju, kā tavas neredzamās asaras sastingst kā sīki ledus gabaliņi tavā sirdī. Kā tava Dvēsele pamazām sastingst no tuvāko aukstuma.
Meitenīte nolieca galvu un sieviete redzāja, kā pār viņas vaigiem birst asaras.
Sieviete ļoti vēlējās meitenīti apskaut, taču, saminstinājās: meitenīte vēl nebija pie viņas pieradusi, Jādod tai laiks. Jā, un vēl viņai jāpajautā, vai arī viņai ir tāda vēlme, ko viņa vēlas.  Sieviete pietiekami labi atcerējās tās sajūtas, kad pret viņu izturējās kā pret lietu, nejautājot, ko viņa vēlas. Lai arī maziņu – tomēr lietu. Tāpēc viņa pajautāja:
— Drīkst, es tevi apskaušu?

Meitenīte pamāja un tad, kad sieviete to apskāva, stipri viņai piespiedās.
Kādu brīdi abas klusēja, izbaudot nekad agrāk neizjustu tuvības sajūtu. Pēc tam sieviete jautāja:
— Vai vēlies apsēsties man klēpī?

Meitenīte atkal pamāja, ierausās sievietei klēpī, un atkal piespiedās un apskāva to. Kādu brīdi viņas abas sēdēja klusumā, pierazdamas viena pie otras. Beidzot.  Sieviete klusiņām nočukstēja:
— Mazulīt, es gribu tev atvainoties.
Es zinu: ilgus gadus tu juties vientuļa, pamesta, nevienam nevajadzīga. Visus šos gadus tev pietrūka uzmanības un tuvinieku mīlestības. – Sieviete noslaucīja asaras. Meitenīte saspringti klausījās. – Ilgus gadus tevi neviens neaizsargāja, kad tev tas ļoti bija vajadzīgs. Neviens nerēķinājas ar tavām vēlmēm un sapņiem. Es tev lūdzu piedošanu, ka nebiju tev blakus. – Viņas balss trīsēja un viņa vēl stiprāk piespieda sev meitenīti.
Sieviete pagaidīja, kamēr nomierināsies un turpināja:
— Tagad es zinu – tu dzīvo manī. No šīs dienas es tevi nekad vairs nepametīšu. No šīs dienas es tevi atbalstīšu, sargāšu, saudzēšu un izpildīšu tavas vēlmes. No šīs dienas mēs būsim kopā vienmēr.
Meitenīte cerībā paskatījas uz sievieti. Viņas sejiņa bija kļuvusi gaiša, asaras nožuvušas un beidzot viņa sajutās aizsargāta.
— Es tevi ļoti mīlu, manu mazulīt.
Meitenīte uzticīgām acīm paskatījās uz sievieti, nopūtās un nemanot aizmiga. Viņa sapņoja, ka atlidojusi ir feja, kas izpildījusi visas viņas vēlmes, pat visneticamākās….. Bet sieviete klusiņām viņu aijāja, smaidīja un čukstēja:
— Es piepildu tevi ar savu mīlestību. Tā aizdziedēs tavas Dvēseles brūces un tad vairs aizvainojumiem nebūs vietas.
Es mīlu tevi, manu mazulīt, — atkārtoja sieviete. – Mēs ar tevi esam viens vesels, piepildītas ar MīlestībuPretSevi. Un mūsu mīlestības ir tik daudz, ka mēs varēsim tajā padalīties arī ar citiem.
Un tad viņa ieraudzīja sevi kā mazu meitenīti, kura stāv savu vecaku priekšā. Viņi stāvēja apvainotām sejām katrs savā istabas kaktā, pagriezuši viens otram muguras. Un meitenīte sajuta, cik ļoti viņiem vajadzīga mīlestība, ko viņa varētu dot.
Meitenīte piegāja pie tēva, apskāva to, nočukstēja kaut ko…. Bija redzams, ka tēvs, to dzirdot, atslābst un pasmaida….
Pēc tam viņa piegāja pie savas mātes, apskāva to, un klusiņām kaut ko pateica. Tā sāka raudāt un ar katru asaru kusa ledus viņas sirdī.
Un pēc tam viņa redzēja, kā viņas vecāki nodod tālāk mīlestības stafeti saviem vecākiem, un tie tālāk – saviem. Un, lūk, jau desmitiem, simtiem cilvēku nodeva viens otram Mīlestības Gaismu. Un rindas arvien papildinājas un papildinājāš, kamēr aptvēra visu planētu. Un tagad vecāki atgrieza savu mīlestību saviem bērniem, bet tie – saviem bērniem, un tā no dzimtas dzimtā, no paaudzes paaudzē.
Un šajā brīdī kāds, iespējams, tas bija Dievs? – paskatījās uz Zemi un izbrīnījās.
Viņa acu priekšā bija brīnumaina glezna: katra cilvēka sirdī uzplauka viņa Dvēseles Dārzs. Dārzi bija dažādi, tie absolūti nelīdzinājās viens otram, taču visi bija brīnišķīgi. Tie apsedza planētu ar ziedošu Mīlestības paklāju.

Un Viņa Dvēsele priecājās: BEIDZOT, Mīlestība valdīja starp cilvēkiem. Tieši tā, kā Viņš to bija gribējis.
Autors: Valentīna Ritorova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par cepurīti un pateicību

pateicība555

Par cepurīti.
Ir kāda laba anekdote par to, kā vīrietis, riskējot ar savu dzīvību, izglāba slīkstošu puiku. Un zēna mamma atrada glābēju, lai paprasītu, kur palika zēna cepurīte.

Es bieži dzirdu par šo cepuri. Situācijās, kad būtu jāmetas ceļos un jāpateicas Dievam. Un glābējiem. Taču visas domas tikai par cepurīti.
Kādai sievietei smagi saslima meita. Ar ļoti smagu slimību. Es negribu pat aprakstīt visu sīkumos. Un ārsti rekomendēja gatavoties visļaunākajam, taču vienalga turpināja ārstēšanu – labi ārsti. Kaut gan bija jau tā stadija, kad ārstēšanai praktiski vairs nebija nekādas jēgas.
Pagāja trīs gadi un es atkal satiku šo sievieti.
Es baidījos vaicāt, taču viņa pati sāka stastīt, cik viss ir slikti. Vienkārši briesmīgi. Par ko viņai tāda grūta dzīve un tik smagi parbaudījumi?
Piemēram, meitai darbā ir briesmīgs priekšnieks, kurš traucē ieņemt augstāku amatu, bet aiziet no darba negribās, jo alga ir liela un vēl plus dažādi bonusi – kā rietumos.
Un mazdēls bieži slimo – viņam nemitīgi ir puņķi.
Un znots ir slikts, varētu pat teikt – rupeklis.
Un mašīnu paņēmuši kredītā, “BMW”, un tagad nākas kredītu maksāt.
Briesmīga dzīve.
Tātad, es saku, meita izveseļojās?! Miljons urā! Kāds brīnums, kāda laime – viņa taču izveseļojās!
Es tā cerēju, tā atbalstīju viņu šajā tikšanās reizē, taču pat es pret brīnumiem izturos piesardzīgi un neceru uz tiem – tāpēc tie arī ir brīnumi. Garantiju nav.
Sieviete izbrīnījās par manu entuziasmu, un turpināja stāstīt par savām mocībām un ciešanām. Jo vēl, piedevām visam, ir hipotēka. Meita taču apprecējās, piedzemdēja bernu, un nācās ņemt kredītu trīsistabu dzīvoklim.

Un viņa gandrīz vai sāka raudāt, stāstot šo skumjo stāstu. Bet es ar bailēm domāju par debesu dusmām, lai tik zibens un pērkons nesāktos….. Un atcerējos, ko, sadrūmis, teica vecais vīrs Maksims Gorkijs: “Eh, ļautiņi!”…
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Man katru dienu — citas debesis

pjotrs mamonovs14

Kad pie manis atbrauc ciemos un saka: “Tālu gan jūs esat aizbraucis”, es jautāju: “Tālu no kā?”. Un cilvēks apstulbst. Tāpēc, ka es dzīvoju ciemā un man katra diena ir cita. Man katru dienu – citas debesis
No rīta piecelies, diena paskrien ātri un vakarā skaties un redzi – Dievs saveidojis tādus mākonīšus un šādus mākonīšus. Neko sev!!! Stāvi kā neprātīgs, skaties uz šīm zvaigznēm un domā: “Ak, mans Dievs, lūk, rīt nomiršu un ko es viņam teikšu?” Kā tajā lūgšanā teikts: ja ēna Tava ir tik skaista, tad kāds gan esi Tu Pats?

Reiz es ienācu mājā un domāju – ieslēgšu datoru, bet, izrādās, elektrības nav. Un es atrodos pilnīgā tumsā. Apgulieties pilnīgā tumsā, izslēdziet visus “pīkstuļus” un uzdodiet sev jautājumu: kas tu esi un kā tu dzīvo?
Autors: Pjotrs Mamonovs
Tulkoja: Ginta FS