Trīs noteikumi: pateicība, distance, atvērtība

pateicos16

Pateicies

Es ļoti bieži redzu, kā cilvēki nenovērtē to, kas viņiem tiek dots. Nav svarīgi vai tā ir uzmanība, lieta, nauda, attiecības vai rīcība. Patiesībā mēs nekad nezinām, kādas pūles cilvēks ir pielicis, lai otram kaut ko dotu. Dažkārt tie ir pēdējie resursi. Tu nekad nevari zināt, kā tika pirkta un izvēlēta tev dāvātā “ne tā dāvana”. Cik grūti dažkārt cilvēkam ir otru apskaut un pateikt labus vārdus. Tici sirsnībai un pateicies  no sirds, kā par milzīgu dārgumu. Tu nekad nezini, kas ir tur – aizkulisēs. Tu nezini, kā raud cilvēki, kuru pūles netiek novērtētas. Cik ļoti viņiem ir kauns par to, ka neuzminēja, nespēja izpatikt. Mums neviens neko nav parādā, un tāpēc katrs solis, kas sperts mums pretī ir vislielākais dārgums.

Pareizi izvēlies distanci

Reiz es biju tas cilvēks, kuram vieglāk bija pārtraukt attiecības, nevis to iekšienē iezīmēt robežas, pateikt “nē”, vai vienkārši attālināties. Man bija tik sāpīgi, tik ļoti bail, es jutos tik ļoti bezspēcīga, ka vieglāk bija aizbēgt un pēc tam vēl ilgi apraudāt pārtrauktas attiecības un tikt galā ar sāpēm. Tagad es zinu, ko nozīmē pareizi izvēlēties distanci.
Ar daudziem cilvēkiem var ļoti ilgi un veiksmīgi sadarboties, ja nedaudz attālināties. Lielākas distances instrumenti ir: ne īpaši bieži tikties, ne parāk atklāti sarunāties, izvēlēties neitrālas tēmas, nepalikt divatā, nepieskarties, ievērot formālus “rāmjus”. Daudzas attiecības var eksistēt gadiem ilgi lielākā distancē, nekā esam raduši. Distancējies un tev nenāksies konfliktēt, klusībā niknoties un sabotēt, lai tiktu galā ar savu spriedzi.

Uzvedies tā, it kā tevi mīlētu

Pie manis uz nodarbībām ļoti bieži nāk cilvēki, kuri netic, ka viņus kāds varētu mīlēt. Viņi izvairās no komplimentiem, apskāvieniem, dāvanām, palīdzības un jebkuras uzmanības. Viņi jau nav vainīgi, viņiem ir grūti, taču citiem, no malas skatoties, viņu uzvedība izskatās izvairīga un auksta. Tādu uzvedību sauc par “pretatkarību”. Šajā gadījumā mēs vairāk par visu pasaulē varam vēlēties siltas, labas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet tajā pat laikā uzvesties tā, it kā neviens mums nebūtu vajadzīgs.

Ja tu “paspēlesies” ar to, ka tevi mīl, uz mirkli iedomāsies, ka cilvēki ir daudz labsirdīgāki un nevēl tev ļaunu, tu pats kļūsi daudz siltāks un atvērtāks.

Pamēģini uz visu reaģēt tieši no šāda skatu punkta, nevis ierastā. Un tu pat nepamanīsi, kā pats sāksi piedāvāt un piekritīsi citu piedāvājumiem un daudz mierīgāk uztversi atteikumus. Netici? Pamēģini! Jaunās lomas instrumenti: būt atsaucīgākam, dot vairāk atpakaļsaites, smaidīt, nolemt skatīties acīs, uz piedāvājumiem reaģēt nevis ar kautrīgu klusēšanu, bet atbildēt: “jā, paldies, es atnākšu, es priecājos!” un censties iztēloties, ka cilvēki vēlas būt ar tevi nevis atbrīvoties no tevis.
Arī tā mēdz būt.
Autors: Jūlija Rubļova
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Patiesa laime

prieks77

Savas dzīves kvalitātes vērtējums ir katrā no mums. Un varoņdarbs ir iemācīties būt mierā ar to, kas ir. Un pateikties Dievam par to, kas tev ir, nevis tiekties pēc tā, kas tev nav. Var tiekties pēc kaut kā labāka, caur lielu komatu: “Dievs, lai notiek Tavs prāts!”

Ar jēdzienu dzīves kvalitāte un laime, daudzi cilveki saprot veselību. Bet ar jēdzienu vēl labāka dzīves kvalitāte – veselību un naudu. Bet ar vēl labāku dzīves kvalitāti un komfortu: veselību naudu skaistumu un varu. Un tā šos komatus var likt līdz bezgalībai.

Tad kāda ir patiesā laime?

Patiesas laimes viena no interpretācijām ir būt brīvam no visa augstāk minētā.
Konstantinopoles arhibīskaps reiz teica:
“Nabags ir nevis tas, kam ir maz naudas, bet tas, kurš neprot būt mierā ar pašu nepieciešamāko..
Bagāts ir nevis tas, kam ir daudz naudas, bet tas, kurš prot būt mierā ar pašu nepieciešamāko.
Vesels cilvēks ir nevis tas, kuram nav slimību, bet kurš nečīkst par savām slimībām.
Slims ir nevis tas, kam ir daudz slimību, bet tas, kurš slimodams, visu laiku čīkst.”
Izrādās, ka mūsu dzīves kvalitāte ir mūsos pašos. Un tāpēc varoņdarbs ir iemācīties būt mierā ar to, kas ir. Un pateikties Dievam par to, kas tev ir, nevis tiekties pēc tā, kas tev nav. Var tiekties pēc kaut kā labāka, caur lielu komatu: “Dievs, lai notiek Tavs prāts!”

Ja ir iespēja nomainīt mašīnu pret labāku, maini. Ja nav iespējas – neskaties apkārt un nečīksti, ka tev ir slikta mašīna, ne tā, ko tu vēlies. Nečīksti par saviem vecākiem, nečīksti par savu vīru, nečīksti par savu sievu. Galu galā nečīksti par savu veselību, tāpēc, ka par veselību ir jarūpējas,..”
Arhimandrits Melksisedeks
Tulkoja: Ginta FS

Mācies atlaist visu, kas tev nav vajadzīgs

atlaist6

Es pakāpeniski mācos atlaist visu, kas man vairāk nav vajadzīgs. Kad pienāk laiks, es mierīgi atļauju cilvēkiem aiziet no manas dzīves. Es vairs nedzenos ne pēc viena un nespiežu kādam palikt par manas dzīves daļu. Tagad es redzu, ka tad, kad vienas durvis aizveras, citas noteikti atveras. Es vairs nelaužos aizslēgtās durvīs, aiz kurām vairs nav nekā man svarīga.

Paklusām es sāku apzināties to, ka priecāties par kaut kā beigām dažkārt ir gluži dabiski. Es atlaižu visu un visus, kas vairs nevar būt manas dzīves daļa. Es atlaižu veco, lai manā dzīvē rastos vieta kaut kam jaunam. Mācos sev uzticēties. Ja mana sestā sajūta man saka “šeit kaut kas ir ne tā”, visticamākais, tā arī ir. Es mācos uzticēties savai intuīcijai un instinktiem, kuri man pasaka to, ko pagaidām vēl nespēju ieraudzīt.

Es mācos mierīgi atlaist vecās attiecības, kuras sevi sen jau ir izsmēlušas. Atlaist cilvēkus, komunikācija ar kuriem vairs nesniedz prieku. Es sāku apzināties to, ka, jo ilgāk es turpināšu turēties pie cilvēkiem, kuri vairs nevar būt manas dzīves daļa, jo ilgāk es nevarēšu ielaist savā dzīvē cilvēkus, kuriem tajā ir jābūt.

Es mācos uzturēt attiecības ar tiem, kuri iedvesmo mani kļūt par labāko manu versiju. Es mācos rūpēties par šīm attiecībām.

Es atbrīvojos no negatīva savā dzīvē un praktizēju apzinātību. Savas negatīvas domas es izmantoju kā motivāciju tam, lai nestu pasaulē arvien vairāk pozitīva. Cenšos nedusmoties. Niknumu aizstāju ar piedošanu. Es vairs neturos pie negatīvajām emocijām, kuras tik ilgi ir indējušas manu saprātu.

Mierīgi atsakos no visa, kam manā dzīvē nav nekādas jēgas. Es atļāuju sev atbrīvoties no visām sāpēm un ciešanām, kas mocījušas mani tik daudzus gadus. Pamazītņām es sāku izdziedināties. Un nav svarīgi, cik laika aizņems šis process. Galvenais, ka esmu to uzsākusi.

Es mācos darīt it visu, lai būtu laimīga. Es vairs necenšos izdabāt un būt ērta apkartējiem. tagad es daru tikai to, kas padara mani maksimāli laimīgu. Un vairs nedzīvoju ar domu izpatikt kādam.

Pamazām es samazinu kontroles līmeni. Pakāpeniski apzinos, ka nav manā varā kontrolēt visu, kas notiek manā dzīvē. Es atļauju notikumiem notikt pašiem. Es vairs necenšos salīmēt ieplaisājušu krūzi, kura vienalga pēc laika saplīsīs.

Mācos vairs nešaubīties par sevi. Es koncentrējos uz pašrealizāciju un izaugsmi. “Peldos” savos pašas pozitīvisma staros.

Es cenšos vairs neizjust naidu, cenšos nevienu nekritizēt. Atlaižu visus tos, kuri man saka, ka es kaut ko neesmu pelnījusi. Es vairs neatļauju svešiem viedokļiem piemēslot manu saprātu. Mierīgi atlaižu to cilvēku, kurš es biju vakar un svinu to, kāda es esmu šodien!

Autors: more.club
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vecāku mīlestība: pateicība aizvainojuma vietā

veci_cilveki30

Ja  tev šobrīd vai arī kādreiz ir bijusi aktuāla tēma par aizvainojumu uz vecākiem, vai arī tu domā “vecāki man iedeva pārāk maz materiālā un tāpēc man tagad ir tik grūti”, un arī vienkārši tad, ja tu viņus ļoti, ļoti mīli, tad šis raksts ir domāts tieši tev!

Aizvainojuma vietā pateicība vecākiem

Kā tu domā, vai viņi tev to visu iedotu, ja saprastu, kas tieši ir vajadzīgs un kā to iedot? Iedotu, noteikti iedotu, vecāki vienmēr saviem bērniem grib iedot visu labāko.

Tātad, neiedeva nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nevarēja un viņiem pašiem tas ļoti sāp – tas ir tas, kas attiecas uz mīlestību.

Bet pārējo nevarēja iedot tāpēc, ka viņiem uzradies tu. Viņi prata dzīvot bez tevis, bet neiemācījas ar tevi. Ta mēdz gadīties. Mēs visi esam dzīvi cilvēki.

Tā tikai šķiet, ka vecākiem noteikti jābūt stipriem un visu varošiem, bet viņi ir trausli – tādi paši kā tu.

Viņi rīkojās ne paši no sevis, bet ar tevi, tevis deļ, tu biji tajā iesaistīts.

Pat vairāk. Tu biji iemesls, kura dēļ viņi sev atteica to, par ko tu šobrīd esi uz viņiem aizvainots. Tu esi vienīgais iemesls, kuram tika atdots viss.

Tev šobrīd ir grūti? Jā. Tikpat grūti bija arī taviem vecākiem, kuri neprata to darīt tāpat, kā to neproti šobrīd darīt tu.

Vai tu vari viņus saprast, skatoties uz sevi?

Tikai tev šobrīd ir daudz vairāk iespēju, tu dzīvo citā laikā un pasaule tev apkārt ir cita.

Bet ar tām iespējām, kas bija viņiem, bija vēl drūmāk.

Viņiem arī bija grūti. Domā, viņi nevēlējās iedot tev vairāk? Domā, viņi neredzēja to, ka kāds cits var, bet viņi nevar?

Taču viņi tik un tā izdarīja visu, ko varēja. Viņi tev iedeva visu nepieciešamāko. Viņi sagatavoja tevi dzīvei, un nodrošināja ar visu nepieciešamo, kas pēc viņu saprašanas tev bija vajadzīgs, un kam viņi no sirds ticēja – tātad labāko, ko varēja.

Vai tagad tu jūti žēlumu pret viņiem? Jā, ir skumji redzēt, ka taviem mīļajiem nav visa tā labākā, kas varētu būt, kas varētu padarīt krāsaināku un patīkamāku viņu dzīvi.

Taču tev ir iespēja visu izmainīt. Ja tu spēsi atrast risinājumu sev, tu spēsi dot viņiem visu to, ko viņi ir pelnījuši.

Reiz viņi visu atdeva tev. Tagad tev ir iespēja pateikties viņiem – un padarīt viņu dzīvi laimīgāku.

Kā tikko tu iemācīsies nopelnīt, tu varēsi to izdarīt. Un tādēļ ir jāiemācās žēluma sajūtu pārvērst pateicībā.

Pateicība nodzēš aizvainojumu.

Tāpēc nebaidies mīlēt un pārdzīvot savu vecāku dēļ, nebaidies izjust sāpes, tas ir normāli, tu esi dzīvs, izlaid savu mīlestību no būra. Tev vēl ir laiks pateicībai, galvenais – paspēt.

Vai tava situācija var nozīmēt to, ka tev jau ir N gadu un tu pagaidām vēl neesi sasniedzis to dzīves līmeni, kuru vēlējies un tas nozīmē, ka neesi iemācījies nopelnīt pietiekoši?

Tu jau sen esi kļuvis pieaudzis un tad, kad tas notika, atbildība no vecākiem automātiski tika noņemta un pārgāja tavās paša rokās. Vai tu esi gatavs kaut ko darīt lietas labā un kaut ko iemācīties?

Vai vari katru reizi, kad aizvainojuma sajūta atgriežas, atcerēties to, ka jau sen tu pats, nevis tavi vecāki ir atbildīgi par tavu dzīvi?

Ja aizvainojums atgriezīsies, tas nozīmēs vien to, ka tu atkal esi atteicies no atbildības par savu tālāko dzīvi. Tad atkal atceries par to, ka atbildība ir tava un tātad arī tu pats vari visu izmainīt. Un dari to tikmēr, kamēr aizvainojums vairs neatgriežas.

Atbildība un Pateicība. Vecāki jau sen savu darbu ir izdarījuši un izdarījuši to tieši tik labi, cik varēja.

Tagad ir tava kārta sasniegt to dzīves līmeni, kuru tu vēlējies, pateikties saviem vecākiem un nodot jaunu, jau pavisam citu attiecību modeli saviem bērniem, lai arī viņi spētu sasniegt sev nepieciešamo līmeni tad, kad tas būs vajadzīgs.

Tu šeit un tagad vēlies labāko sev un saviem vecākiem, un kaut vai par šo vienu tu vari viņiem pateikt Paldies!

Lai garš un skaists mūžs mūsu vecākiem.
© Irina Makarenko
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mazās lietas, kas dzīvi dara LAIMĪGU

pateicos15

Nav sarežģīti dzert rīta kafiju no pašas skaistākās krūzes.
Nav sarežģīti sasveicināties ar kaimiņiem.
Nav sarežģīti novēlēt jauku dienu kasierei veikalā, kurā tu regulāri iepērcies.
Nav grūti pateikt paldies taksometra šoferim, kas tevi nogādāja vajadzīgajā vietā.
Nav grūti nepiegružot ielu.
Nav jābaidās pieturēt durvis, lai tās netrāpītu cilvēkam, kurš nāk aiz tevis.
Nav jābaidās pateikt – piedodiet, ja nejauši kādu esi aizķēris.
Ir viegli pateikt komplimentu darbiniecei – pat tad, ja vienīgais, kas viņā ir skaists, ir skropstas.
Ir viegli uzsmaidīt garāmgājējam pat tad, ja viņam blakus nav mīļa sunīša.
Ir lieliski draudzīgi pļāpāt ar oficiantu restorānā, un atstāt viņam tējas naudu, bet bārmenim būs patīkami uzzināt, ka viņš gatavo pasaulē labāko kafiju.
Ir lieliski neatbildēt uz rupjību ar rupjību, un mierīgu sirdi, neapvainojoties, doties tālāk.
Ir tik patīkami uzdāvināt apkalpotājai šokolādi, pat tad, ja šodien nav 8. marts.
Ir tik patīkami būt laipnam, labestīgam un pozitīvam pat tad, ja diena nav visveiksmīgākā.
Mazas patīkamas lietas dara mūsu dzīvi gaišu.
Un mēs to zinām, vai ne?
Autors: Jeļena Kļimenkova
Tulkoja: Ginta FS

Par skarbajiem skolotājiem

skarbais skolotājs1

Mēs satiekam cilvēkus, no kuriem mācīties ir viegli un patīkami. Taču katram no mums ceļā gadās skarbi skolotāji, kuri pārbauda mūsu izturību.
Tas, kurš iemācīja, ka dzīvei nav jāatbilst tavām cerībām, visdrīzāk pievīla tavas cerības.

Par skolotājiem…

Jo ātrāk tas notiek, jo sarežģītāks ir uzdevums. Vairs ne viņa, bet tavs.
Tas, kurš atmodināja tevi no dziļa miega, iespējams to izdarīja asi. Pavisam ne tā, kā mamma modina, lai vestu uz bērnu dārzu. Ja tu neizdzirdēji maigo balsi, nācās paskaidrot diezgan šokējoši. Pazaudēt naivitāti ir ļoti vērtīgi, ja tev paliek dzīve.
Tas, kurš parādīja, ka citi nav tādi kā tu, visticamākais, palika nesaprasts.
Tas, kurš paplašināja tavu redzesloku, noteikti neierakstījās tāvā pasaules bildītē.
Tas, kurš tev iemācīja patstāvīgi izdzīvot sāpes, visticamākais, nedeva tev iespēju izrunāties.
Pat nezini, kas ir labāk: sērot par nāvi, vai satikties ar dzīvo un atsisties pret vienaldzības sienu. Kliegt otrā kā tukšumā. Skatīties tieši sejā un sastapt  neko neredzošu skatienu. Sist un kost kā trakam sunim, taču pat tad palikt bez iespējas satikties. Nokļūt izdzēsto kontaktu un neizlasīto ziņu sarakstā.
Tas, kurš tev iemācīja patiesi piedot, visticamākais, nelūdza piedošanu. Iespējams, pat nesaprata, par ko būtu jāatvainojas.
Tas, kurš iemācīja, ka melot nav vērts, iespējams tevi piemānīja. Un droši vien – ne vienu reizi vien.
Tas, kurš iemācīja tev pacietību, visticamākais, bija nepacietīgs. Vai, iespējams, pat neizturams.
Tas, kurš iemācīja tev rīkoties pēc labākās sirdsapziņas, iespējams, rīkojās ar tevi pēc likuma. Un kļuva skaidra atšķirība.
Tam, kurš iemācīja tev līdzcietību, iespējams, pašam visvairāk tā bija vajadzīga, jo nekas cits vairs nespēja palīdzēt.
Tas, kurš tev norādīja uz tavām visvājākajām vietām, iespējams, nodarīja tev vislielākās sāpes.
Tas, kurš tev iemācīja aizsargāties, iespējams, iesita tev pirmais.
Tas, kurš tev iemācīja izturēt sitienu, visticamākais, sita ļoti stipri.
Tas, kurš tev iemācīja atbildēt uz jautājumiem, visticamākais, atstāja ļoti daudzus jautājumus bez atbildēm.
Tas, kurš kļuva par tavu trūkumu spoguli, visticamākais tev nepatika.
Ir bezjēdzīgi jautāt: “Kāpēc?”, jo svešs “kāpec” tev var šķist nepietiekami svarīgs, ja tu nezini, no kāda dziļuma iznirst otrs cilvēks.
Ir ļoti sarežģīti sajust, atzīt un skaļi paust savu pateicību, kas radusies no neiespējamā.
Grūti ir pirmajā reizē, bet pēc tam viss jau ir vienkāršāk. Nav nekādas nepieciešamības meklēt skarbos skolotājus. Viņi paši atnāks, kad būs tada nepieciešamība. Un viss, ko vari izdarīt – ir iziet cauri aklai sienai sevī, iznirt otrā pusē un transformēt savas sāpes spēkā.

Katrs no mums, nokļūstot aiz savas iekšējās elles robežām, izdzīvo kā prot. Un kādam tu, pašam to nezinot, kļūsi par skarbo skolotāju.

Un nākas līdzcietīgi izturēties pret savu sajūtu iespēju robežām, jo viss mainās, ja to godīgi atzīstam, pakāpeniski, ar atvertu sirdi.
Un naids atkal kļūst par mīlestību, kaut kur dziļi uz mūžiem savienojot, neskatoties uz atšķirīgajām biogrāfijām un dažādajiem dzīves ceļiem.

skarbais skolotājs12

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pateicībā par visu

pateicos13

Stāsta Mitropolīts Antonijs Surožskijs:
Es atceros kādu ļoti skaistu divdesmitgadīgu meiteni. Viņa atnāca pie manis ar briesmīgu sejas izteiksmi un teica:
«Glāb mani, Svētais Tēv, mana iedomība mani nogalina!»

– «Un ko Tu dari pret šo iedomību?»

– «Es nezinu, ko ar to darīt. Es cīnos ar to, taču tā vienmēr uzvar».

– «Un kā izpaužas tava iedomība?»

– «Katru reizi, kad es sevi ieraugu spogulī, vai ieraugu savu atspulgu stiklā, es domāju: cik gan smukiņa es esmu!»

Es pasmaidīju un teicu: «Vai zini, ka tā arī ir patiesība! Tu patiešām esi skaista!»

Viņa ar šausmām uz mani paskatījās un iesaucās:

– «Ko man tagad darīt? Ar mani ir cauri!»

– «Nē, nav cauri. Tev jāiemācās sava iedomība transformēt pateicībā. Uz pazemību ne man ne tev vēl ceļa nav, mēs nezinām, ko nozīmē būt pazemīgam, tā ir svēto īpašība. Bet pateicība – ir tā, ko mēs katrs varam izjust jebkurā mirklī».

– «Bet kā to izdarīt?» — viņa jautāja.

«Dari, lūk, ko: trīs reizes dienā nostājies pretī spogulim un uzskaiti visu, kas tev sevī patīk: piere, acis, lūpas, uzacis, deguns, vaigi, vienu vārdu sakot, visu, ko tu sevī skaistu redzi. Un, kad pabeigsi saki: Dievs, es pateicos Tev par to, ka Tu man to visu esi dāvājis, jo es pati to neesmu radījusi. Un piebilsti: un, piedod lūdzu man, Dievs, ka uz tā skaistuma, ko Tu man esi dāvājis, es uzlieku tik nejēdzīgu sejas izteiksmi, kāda tā man ir šobrīd».

Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS
Es pateicos Dievam par visu, ko vinš man devis un pateicos jums, mīļie cilvēki, ka jūs man palīdzat ieraudzīt to, par ko man vēl ir jāpateicas 🙂