Mūžīgas pateicības ekstrakts

Visi uz kādu ir apvainojušies… Bet, ja nav apvainojušies, tad meklē, uz ko apvainoties. Dažkārt es domāju: “Varbūt arī man uz kādu apvainoties?”, bet tā kā šķiet, ka nav uz ko apvainoties, tad kļūst vēl aizvainojošāk… Tik patīkami ir justies nevainīgam upurim…

Kaut uz īsu brīdi noliksim malā visus savus aizvainojumus un pamēģināsim saprast, kas tas ir, jo tikai no malas pa īstam var saprast aizvainojuma dabu.

Sāksim ar definīciju. Teiksim tā: AIZVAINOJUMS ir lepnības indīgais blakusprodukts. Ja man ir lepnība, tad būs arī aizvainojums, un, jo spēcīgāka lepnība, jo lielāks aizvainojums.

Šķiet, vienīgais veids kā atbrīvoties no aizvainojuma ir atbrīvoties no lepnības. Piedošana nav izeja. Padomā pats: pa īstam pazemīgu cilvēku vispār nav iespējams aizvainot un tas nozīmē, ka viņam nav kam piedot.

Piedot nozīmē pavisam nedaudz atslogot savu sirdi un uz kādu brīdi noņemt tai nepanesamo aizvainojuma nastu, kuru tai uzvēlusi lepnība. Kamdēļ?

Ļoti bieži cilvēki to dara tikai tamdēļ, lai savā sirdī sāktu audzēt jaunus aizvainojumus. Dažkārt mēs piedodam tikai tāpēc, lai varētu priecāties par savu labestību un vēl stiprāk sajustos kā nevainīgs upuris. Nav jau grūti piedot – grūti ir netīksmināties par to, ka esi piedevis un neapvainoties par to, ka neviens tavu augstsirdību nav novērtējis.

LEPNĪBA – ir kā vēzis, ja tā palaidusi savas metastāzes, tad no tās atbrīvoties ir praktiski neiespējami. Ļaundabīga lepnība. (Interesanti, vai mēdz būt labdabīga lepnība?) Tā nenomierināsies, kamēr nebūs saēdusi dvēseli līdz galam.

Patiesībā nevajag piedot. Piedot nozīmē iesākumā nosodīt. Tā kā pat no paša sākuma un vēl pirms sākuma IR JĀPATEICAS. Tad nevajadzēs nevienam piedot…. Nomainīt aizvainojumu ar pateicību – tas nozīmē pārvērst lepnību pazemībā…

Interesants fakts: vēzi dziedina ar čagas (bērza melnās piepes) ekstraktu, tas ir audzējam līdzīgs izaugums uz bērza mizas. Vienu audzēju ārstē ar otru. Aizvainojuma emocijas ir atkritumi no lepnības ļaundabīgā audzēja. Un izārstēt to var tikai pateicība, kas radusies patiesā pazemībā. 
Vienīgās zāles no nāvējošās lepnības slimības ir mūžīgās pateicības Dievam ekstrakts, kuru mēs smeļamies no pasaules svēto pazemības.

Bhakti Vijñāna Gosvāmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurp doties tālāk?

Jaunībā tu izvirzi dzīvei pretenzijas, esi neapmierināts, dusmojies uz to, apvaino, ka tā kaut ko par maz tev iedevusi, nav pietiekami novērtējusi.Gadiem ejot tu nomierinies. Tas nav vājums vai zaudējums. Vienkārši saproti, ka visus jautājumus jāuzdod sev pašam.Cilvēks ir radis savas neveiksmes attaisnot ar visu ko, tikai – ne ar savu izvēli.Bet dzīve… Tā paiet. Kā jau viss uz šīs Zemes. Atceries, kā rakstīja Antons Pavlovičs Čehovs? “Dzīvē nav sižetu, tajā viss ir juku jukām – dziļais un seklais, lielais un niecīgais, traģiskais un smieklīgais”.
Mīlēt to, kas ir, negaidīt ideālo momentu, pacensties pilnībā izdzīvot katru dienu, neskumt, lai cik arī sarežģīti nebūtu, ticēt nākotnei – tā arī ir pateicība. Iekšējais miers atnāk tieši tad, kad esi pateicīgs par šo mirkli, kad nesteidzies un netracini sevi ar domām “varēja taču būt labāk”. Tikai miera stāvoklī var sadzirdēt atbildes uz saviem jautājumiem un saprast, kurp doties.

Elčins Safarli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vienmēr atcerēšos…

Sagāna

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku. Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu. Dienas skaistums, nakts burvība. Galvas rebonis no vīna un jutekliskām baudām. Maiguma vijoles, darba azarts, veselība. Neaptverama laime pamosties no rīta, zinot, ka priekšā ir vesela diena, milzīga diena, pilna prieka un rūpju. Un var tikai pabrīnīties par to, kamēr miegs tevi neietin līdz nākamajam rītam.
Es nekad neatradīšu vārdus, lai pateiktos debesīm, vai Dievam, vai manai mammai par to, ka es piedzimu šajā pasaulē, kur viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pretenzijām

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar sevi, ar kaimiņiem, politiku, karstumu, ziemu, ģimeni, bērniem, kaķi, transportu, atvaļinājumu, vakariņām, pārdevēja darbu saldumu nodaļā, komunālajiem pakalpojumiem, parkingu un svētkiem. Un pat tad, kad viss ir labi, atradīs kaut ko vienīgo, kas ir slikts un griezīs to kā nodrillētu magnetafona lentu.

Mēs atgriežamies no atvaļinājuma! Ne no bērēm un ne no kara! Blakus sēž divas sievietes, melnas kā šokolādes batoniņi. Viņas atpūtās tajā pašā viesnīcā, kur mēs, un te pēkšņi, pavisam negaidīti es uzzinu daudz ko jaunu:

– Pludmale maziņa kā apendikss.
– Saule agresīva.
– Numuriņos pārāk daudz baltās krāsas.
– Brokastis galīgi “nevelk” uz četru zvaigžņu līmeni.
– Ingveru pasniedz tikai reizi divās dienās.
– Ekskursijas pārak nogurdinošas…

Es pārsēžos un tieši pie manas auss uzņem apgriezienus jauns dialogs:
– Kāpēc lidostā tik saspiesti? Visi vienā čupā. Un šitais resnulis. Kur vēl viņam lidot, viņš taču viens pats aizņem trīs krēslus.
– Kafija – gatavās samazgas, sendvičs – vakardienas.
Duty Free tik nenormāli lēni konsultanti.
– Tik pieticīgi, grīdas segums vietām gluži izvalkāts.

Mana draudzene nesen bija kāzās. Pietiekami greznās, dārgā restorānā. Ar kristālu, melnajiem ikriem un maziņu simfonisko orķestri. Bez tradicionālajiem kāzu rituāliem. Viņa man no rīta piezvanīja un sāka savu stastu ar pretenzijām.
– Iedomājies, šampanietis bija silts, bet piparmētru panna cotta pārāk stipri garšoja pēc citrona. Līgavas kleita nebija iespaidīga, pārāk parasta, kā francūžiem, bet kokteiļkleita vispār izskatījās pirkta tirgū. Stulbs slaidšovs, pilnīgi blāva pirmā deja un kāzu vadītājs atgādināja centrālās televīzijas diktoru.

Paziņas nopirka dzīvokli jaunajā projektā. Zvanu, lai apsveiktu un dzirdu:
– Ai, par ko tu runā? Par kādu prieku? Zini, cik remonts sanāks dārgs? Lustra – desmit tūkstoši, angļu papīra tapetes – trīs tūktoši par katru rulli, durvis starp istabām – ozolkoka, no divpadsmit, parketa loksne – pusotrs par kubu.

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar lupu meklē “mīnusus”, nepievēršot uzmanību milzu lielajam, treknajam “plusam”. Žēlojas, pukst, kritizē, nosoda, šausminās, aizmirstot, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Un labais tajā ir tieši puse.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev ir dots

dots

Man ļoti iepatikās kāda frāze tīklā: «Mūsu dzīve ir tik īslaicīga, ka «rītdien» — ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas vērtīgās minūtes aizvainojumiem, strīdiem, sirdi ievainojošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam pateikt viens otram, ka mīlam. Vienkārši pateikt. No rīta pamosties un pateikties dzīvei par to, ka bēdas apgājušas ar līkumu.»

Domājiet par to, cik daudz jums ir dots, tas vienmēr dos jums spēkus. Sarežģījumi gadās, bet tie gadās tikai tādēļ lai mēs kļūtu laimīgāki.
Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pateicība tevi pārslēdz

mate meita17

Es redzu, cik viegli var pārstāt pateikties, vienkārši kādā no dienām atklājot sevi stāvam rokās ar prasību sarakstu Visumam. Šeit pielikt, to aizvākt, bet šo vispār parvietot uz citu kontinentu. Arvien skaļāk un skaļāk skanošais prasīgums (kliedzoša neapmierinātība) pret notikumiem, apstākļiem, citiem cilvēkiem, līdzīgs vilcienam, kura tvaika katls tūliņ tūliņ gatavs uzsprāgt.
Bet pateicība tevi pārslēdz. Burtiski.
Vēl pirms 10 minūtēm tu dusmojies par neplānotiem izdevumiem vai to, ka kāds kavē tikšanos, bet tagad vienkārši stavi un skaties uz ziediem, kurus kāds iestādījis pagalmā (it kā speciāli tev). Un laukā pavasaris, putni vītero un saule spīd.  Un tu mirklī esi šajā smaržīgajā, sajūtamajā TAGAD.
Lūk, tu un, lūk, Pasaule tavā priekšā visā savā varenumā un skaistumā, un, izradās, ka vairs nav ko pieprasīt.
Un šai pateicībai nav vajadzīgi ne īpaši rituāli, treniņi un semināri, tā ir tieši šeit, tev blakus. Vajag tik sākt pateikties par kaut ko vienkāršu (piemēram, par saviem lielajiem pirkstiem: vai esi ievērojis, kā tie palīdz mums it visā? Vai acīm, kuras redz pasaules daudzkrāsainību) un uzreiz tevī kāds ieslēdz Gaismu, sākumā pavisam mazu mazītiņu, bet pēc brīža jau spožāku un spožāku. Gaismu, kurai līdzi atnāk gan prieks gan siltums.
Lūk, tu, un, lūk, Pasaule, un izrādās, ka jūs no sirds mīlat viens otru, ieraugot mirkļu, smaržu, notikumu, mākoņu, putnu dziesmās brīnumainu Skaistumu.

Ir tik patīkami Pateikties.

Aleksejs Kuzmins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tad mums īsti pieder?

pateicība555

Priekšstats par to, ka man pieder vēl kaut kas, izņemot manu iekšējo pasauli, ir kļūdains. Mēs pat savu ķermeni nevaram kontrolēt. Tajā praktiski visi procesi notiek bez mūsu apzinātas līdzdalības. Patiesībā šis ķermenis mums vienkārši ir “izsniegts”, un mēs to lietojam, lai risinātu kaut kādus savus uzdevumus. Apmaiņā pret to, mums pret savu ķermeni ir jāizturas atbildīgi – tas jākopj, jāmazgā, jābaro, laikā jānoliek gulēt un no rītiem jāvingrina.

Austrumu filozofijā viss dzīvē tiek uztverts kā Radītāja dāvana. Un nav nekas, pret ko būtu attieksme “tas ir mans”.

Ja man ir draugs, tātad man ir jāveido ar viņu attiecības, jāieguldās tajās. Vai tādēļ draugs ir kļuvis par manu īpašumu? Taču, nē, viņš drīkst gan aiziet, gan nodot, gan distancēties vai gluži otrādi, kļūt tuvāks man.

Ja man ir darbs – tā atkal ir Radītāja dāvana. Pateicoties darbam man ir nauda dzīvei un, strādājot, es esmu noderīgs sabiedrībai. Un apmaiņā pret to, es savu darbu daru atbildīgi un ar pilnu atdevi.

Ja man piedzimst bērns, viņš nepieder man. Viņu man ir uzticējuši, lai es viņu izaudzinātu tik labi, cik vien spēju un kādas ir manas iespējas.

Kad visu, kas man uzticēts, es pieņemu ar pateicību, man dod absolūti visu, kas man vajadzīgs, tāpēc, ka es esmu pierādījis, ka spēju būt atbildīgs par visu man uzticēto.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izeja vienmēr ir

brinumi32

Dziļi mežā dzīvoja burvis. Ļaudis runāja, ka viņš protot uzsūtīt cilvēkiem nelaimes un gluži otrādi, pieburt veiksmi un laimi.
Zemnieki ļoti baidījās no burvja, taču tad, kad patiešām kaut kas svarīgs bija vajadzīgs, viņi vērsās pie tā pēc palīdzības.
Tieši šāda vajadzība kādu zemnieku atveda pie burvja.
Burvis nīgri vaicāja:
– Kāpēc atnāci?
Zemnieks zemu paklanījās un bailīgi jautāja:
– Gudrais burvi, vai vari man palīdzēt? Mani pārmākušas visādas nelaimes, viena aiz otras – māja nodega, sieva mani pameta…
– Labi, – vienā mierā teica burvis, – nāc man līdzi.
Zemnieks devās līdzi burvim, kājas no bailēm ļima. Burvis ieveda viņu dziļi meža biezoknī un pēkšņi pazuda.
Zemnieks visu dienu maldījās, meklēdams mājupceļu un tikai vēlu vakarā izkļuva no tā. Viņš beidzot ieraudzīja debesis, zeltainas saules rietā, un pēkšņi viņš sāka smieties no prieka, ka palicis dzīvs.
– Eh, rokas, kājas man veselas, tātad tikšu galā ar savām nedienām, uzcelšu jaunu māju, sameklēšu citu sievu, – viņš sev teica un skriešiem devās uz ciemu.
Skatās, pretī nāk burvis. Zemnieks apstājās, bet burvis pasmaidīja un teica:
– Es ceru, tu saprati, ka ikvienā nelaimē Liktenis vienmēr atstāj durvis izejai. Ir tikai jāmeklē tā izeja tikpat cītīgi, kā tu šodien meklēji izeju no meža biezokņa.
Avots: Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir gaisma, uz kuru tu ej

gaisma7653

Mana vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa vakaros ilgi sēdēja aizvērusi acis un bez vārdiem runāja ar to, Kam ticēja…
Un – palīdzēja, palīdzēja, palīdzēja…
Es reiz viņai jautāju…
Un viņa atbildēja…
Četrdesmit otrā gada sākumā vecmāmiņu evakuēja…
Kopā ar diviem viņas bērniem…
Ešelons ar izmocītiem pusbadā cilvēkiem mēnešiem ilgi stāvēja uz sliedēm, garām palaižot frontes vilcienus…

Pēc četriem mēnešiem viņa paglabāja vecāko dēlu Feģu, savām rokām izrokot bedri blakus dzelzceļam…
Jaunākais dēls Gena, kuram bija tikai seši mēneši bija piesiets viņai pie krūtīm…
Viņš atgādināja mazu gaļas gabaliņu…
Dienā viņiem izsniedza pa divām krūzītēm ūdens, kas nespēja dzesēt pat slāpes…
Puika bija izmocīts un jau sen vairs neprata raudāt, jo no mazotnes bija sapratis, ka raudāt ir bezjēdzīgi – mammas izžuvušajās krūtīs piena praktiski vairs nebija…
Vēl pēc pāris mēnešiem viņu vilcienu sabombardēja…
Pa pusei kontuzētā vecmāmiņa ar dēlu pie krūtīm ilgi gulēja apdegušajā ceļmalā, bet pēc tam ar grūtībām piecēlās un devās nezināmā virzienā. Viņa neatcerējās, cik ilgi bija gājusi…
bet gāja…
Spiežot pie krūtīm savu bērnu, baidoties uz viņu pat paskatīties, jo viņa elpa praktiski nebija dzirdama un viņa pati knapi elpoja…
Bija jūlija pēcpusdiena…
Briesmīga tveice…
Ne pilītes ūdens un ne kripatiņas maizes…
Vecmāmiņa gāja, gāja…
Apkārt neredzēja ne cilvēku, ne māju. Tikai plašs lauks un bezgalīgi gara taka…
Viņa neatcerās, cik ilgi tas turpinājās, jo laiks bija sajucis…Un tad beidzās spēki…

Beidzās cerības…
Un ticība bija gandrīz zudusi…
Viņa bezspēkā atslīga takas maliņā, piespiedusi pie krūtīm gandrīz neelpojošo mazuli…
Spēki bija beigušies un viņa aizvēra acis…
Viņai gribējās nomirt, pirms nāksies ieraudzīt savu bērnu mirušu… Viņa nesaprata, kas noticis, taču sajuta, ka kāds pieskaras viņas plecam…

Viņa pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā lauku sievu ar basām, milzīgām, saplaisājušām pēdām.
Tā uz viņu skatījās tā, it kā visu par viņu zinātu…
Pēc tam kaut ko nenozīmīgu pateica, atvēra maisu, kas kūļājās uz pleca, un izvilka maizes klaipu, pārlauza to uz pusēm un iedeva vecmāmiņai. Pēc tam no tā paša maisa izvilka lielu piena pudeli, aizbāztu ar papīra vīkšķi un teica…
– Tagad ēd un pēc tam ej… drīz te būs cilvēki, – piecēlās un devās projām…Pēc pāris minūtēm vecmāmiņa attapās, piecēlās kājās, spiežot pie krūtīm vērtīgo dāvanu, lai pateiktos glābējai…

Bet tās vairs nebija…
Nekur…
Taciņa bija gara, tā aizvijās tālumā, taču sievieti uz tās neredzēja…
Tā, it kā viņa būtu izgaisusi…
Vecmāmiņa paēda, pabaroja dēlu un devās ceļā, sagatavojusies ilgam gājienam…

Taču jau pēc divdesmit minūtēm viņas acu priekšā iznira ciems. Kur tas tā pēkšņi radās, vecmāmiņa nesaprata…
Viņa meklēja savu glābēju, jautāja ciema iedzīvotājiem, aprakstīja, kā tā izskatījās, bet nevien to neatpazina…
Arī citos tuvējos ciemos tādu sievieti neviens nezināja…
Vecmāmiņa negāja baznīcā…
Viņa teica, ka ticēt nenozīmē likt sveces un lūgties, bet gan bezgalīgi pateikties un palīdzēt visiem, kam tas vajadzīgs…
Tā viņa dzīvoja…
Un tā cenšos dzīvot arī es…
Mīlie, brīnumu nav…
Ir gaisma, uz kuru tu ej…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis