Tagad ir tā, kā ir

Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi… 

Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai.
Tu mācies tikt galā.
Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem.
Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu.
Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā…
Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma…
Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt…
Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa.
Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis.
Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi…
Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem.
Tagad ir tā, kā ir.
Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dopingu un bīstamajām spēlēm

Jo niansētāk tu jūti dzīvi, jo sarežģītāks tavs dialogs ar to, jo labāk tu saproti sevi, jo mazāk dopinga tev vajadzīgs un vienkāršāki kļūst tava prieka priekšnoteikumi…

Asas adrenalīna sajūtas, narkotikas, ekstremālisms uz satraucošas drošības zaudēšanas robežas, karstas personīgās drāmas, neprasme izjust stabilu interesi par vienu partneri un pat sekss, kurā dominē mūžīgi eksperimenti, kas noved pie savām vai citu sāpēm – tās visas ir pazīmes tam, ka ir traucēta saikne ar savām jūtām un emocijām.

Dažkārt šī saikne ir tikai viegli pabojāta, bet dažkārt – ļoti dziļi un pataloģiski.

Cilvēks ne vienmēr to saprot un dažkārt savu nemieru izskaidro ar kādām īpašām savas personības iezīmēm, uzskatot sevi par drosmīgāku, foršāku par citiem… tajā pat laikā viss ir gluži otrādāk: ārējo drosmi nosaka iekšējās graujošās programmas, nevis spēja objektīvu iemeslu dēļ apzināti riskēt.

Tāds risks, ko attaisno vesela psihe, nevis tāds, kur tas ir tikai piespiedu instruments, lai “apreibinātos līdz galam”.
Lai arī tā būtu, ja vien nebūtu cietušo.
Bet visticamāk cietušie ir. Vai noteikti būs, pat tad, ja sākumā viss šķiet brīnišķīgi un nevainīgi.
Cietušie būs gan starp tiem, kuri nav “kontaktpersonas”, gan arī tiem, kuri tuvākstāvoši.

Visas bīstamās spēles agri vai vēlu kļūst nevis par “vienkārši spelēm”, bet bīstamu realitāti, kura vairs nespēj apmierināties ar to, kas ir. Tai vajag arvien vairāk un vairāk bīstamības, adrenalīna, arvien vairāk asu sajūtu, arvien vairāk nemitīgu pārmaiņu, emocionālu zigzagu un staigāšanas pa bezdibeņa malu…

Tā pāraug uzmācīgos stāvokļos, neirozēs, addikcijās, tuvības traucējumos, dažādos deficītos, tukšuma sajūtā, nespējā atrast sev pielietojumu, cinismā pret mūžīgām vērtībām, klejojumiem un mūžīgos kaut kā jauna meklējumos… un tas draud ar bojāeju.
Dažkārt vistiešākajā šī vārda nozīmē, bet dažkārt tas noved pie tā, ka ķermenis funkcionē, bet psihe ir sagrauta un dvēsele izdedzināta.

Jāatgādina, ka veselīgai psihei nav nepieciešami pastāvīgi amerikāņu kalniņi, lai piekļūtu spēcīgām jūtām un varētu izbaudīt visvienkāršākās lietas.
Tai nav skumji vienatnē ar sevi, tai pietiek mīlēt vienu cilvēku, tai neinteresē mākslīgi dopingi, lai sajustu savu pilnvērtīgumu.

Taču, ja viss ir gluži otrādi, tad ir vērts apstāties un tikt skaidrībā ar to, kas notiek.
Kāpēc tā notiek? Es esmu pārliecināta, ka atbilde atnāks. Un tātad atnāks arī risinājumi: kā atgriezt sevi sev.

Mani mīļie, vareni ir novērtēt savu dzīvi un saudzēt to, nevis rotaļāties ar nāvi…
Pēdējā nekad nenokavē.

Ļiļa Grad
Foto: Ferdinand Studio
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir vairāk kā viens notikums

58676615_2326729594015434_5637478483937460224_o

Ķermenis ir lielāks, kā sajūtas tajā esot. Tajā var satilpt gan neaprakstāma bauda un ellišķīgas sāpes. Tās var sajust, pārciest un transformēt. Ir svarīgi to atcerēties tad, kad tev ir ļoti labi un ļoti slikti. Īpaši tad, kad ir slikti.

Psihe ir lielāka kā sajūtas. Viļņi nāk un iet, bet jūra paliek.

Liktenis ir lielāks kā viens lēmums. Jā, tas sastāv no lēmumiem, taču tas ir lielāks. Var rīt vai tieši tagad izlemt pa jaunam. Labāk tieši tagad, lai veltītu rītdienu jauniem lēmumiem.

Dzīve ir lielāka kā viens notikums. Tik daudz kas svarīgs notiks tev atvēlētajā laika gabaliņā, ja būsi godīgs pret sevi.

Attiecības ir lielākas kā viena saruna. Pat pati graujošākā. Turpinājums ir iespējams, ja tev tas ir vajadzīgs.

Eksperiments ir lielāks, kā viens mēģinajums. Tu dzīvo eksperimentā.

Viens gājiens ir mazāks kā visa spēle. Viens solis mazāks, kā ceļš. Vienkārši sper soli, bet pēc tam vēl vienu. Mēģini. Spēlē.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc mēģinājumi. Vienkārši pārtrauc no neveiksmes taisīt traģēdiju. Apstājies. Vienu var mainīt tagad, citu pamēģināt rīt. Dzīve ir gara, ja katrs brīdis ir sirds izvēle.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par TEVI!

atpakal

Necenties nevienu izglābt, darot viņa vietā viņa iekšējo darbu. Tu tikai samazināsi viņa spēkus un nedosi iespēju viņam attīstīt viņa paša slēptos – iekšejos resursus.

Tā vietā atļauj sev pieļaut viņa pilnīgu un galīgu izgāšanos… ja kritiens ir tieši tas, kas viņam lemts.

Ja tu atkal un atkal piedāvāsi cilvēkam kruķi, viņš noteikti iemācīsies klibot.

******************

No visiem cilvēkiem, ko sastapsi dzīvē, tieši tu pats esi tas vienīgais, kuru tu nekad nepametīsi… un nepazaudēsi.

Uz visiem jautājumiem tavā dzīvē TU — tā ir vienīgā atbilde.

TU — vienīgais visu tavu problēmu risinājums.

TU pilnībā un galīgi esi atbildīgs par savu izvēli, pat tad, ja nolemsi neuzņemties atbildību ne par vienu no tām.

Tas nozīmē, ka tieši TU nes absolūtu atbildību par sava personīgā nozīmīguma uzturēšanu sevī.

Ja kāds cits pievienos tam kādus savus akcentus, tā būs tikai “tortes glazūra”.

Atbildība par tavas pašcieņas tortes cepšanu vienalga ir jāuzņemas tev pašam.

*******************

Pasaule tev sevi pasniegs tieši tādu, kādu tu to iedomāsies.

Tu regulāri piemērosi savu dzīvi tam, kādu tu to iedomājies.

To, kam tu ļoti stipri noticēsi, tu ieraudzīsi savā dzīvē.

Un nekā savādāk. Patiesībā, tā ikdienas elle, kurā tu dzīvo nav nekas cits kā tavas spītīgās pārliecības, ka nav te nekāda paradīze, rezultāts.

*********************

Ja vēlies savā dzīvē sasniegt citus rezultātus, tev noteikti nāksies mainīt savas iepriekšējās pārliecības.

Nav iespējams saņemt kādus citus, jaunus rezultātus, kurus tu ļoti vēlies, no tām pārliecībām, kuras tev jau ir.

Par nožēlu jāsaka – daudzi no taviem priekšstatiem pašam par sevi, ir veidojušies no tā, ko, pēc tavām domām par tevi domā citi.

Kāda cita cilvēka viedokli par tevi ir vērts izskatīt tikai kā “informāciju pārdomām”.

Un, ne vairāk.

Gala spriedumu par to, kas tu esi, esi tiesīgs spriest tikai TU PATS.

*******************************

Mūsu psihes darbs saistīts ar bailēm, bet mūsu dvēseles darbs – ar mīlestību.

Bailes vienmēr kaut ko atgrūž un saka…. «NĒ!»

Mīlestība vienmēr kaut ko pievelk un saka… «JĀ!»

Čaks Hillings «Sēklas dvēselei»

Tulkoja: Ginta FS


Čaks Hillings (Chack Hillig) – mūsdienu garīgais skolotājs, Ramana Mahariši sekotājs. Viņa pētījumi balstās uz austrumu filosofiju un rietumu psiholoģiju. Viņš ir amerikāņu ģimenes psihoterapeits, kas regulāri lasa lekcijas un uzstājas radio un televīzijā.