Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Apzinātības atslēga

atslega7

Cik daudzas reizes tu esi nolēmis, ka vairs nedusmosies, esi centies sekot šim lēmumam, taču tas vienalga turpina notikt. Tu centies nebūt skops, taču atkal un atkal iekrīti skopuma slazdā. Tu esi izmēģinājis visas iespējamās lietas, lai sevi mainītu, taču, šķiet, ka nekas nekad nemainīsies.
Tu paliec tāds pats, kā biji.
Taču es šeit apgalvoju, ka ir viena vienkārša atslēga – APZINĀTĪBA. Tu nevari tam noticēt. Kā var palīdzēt apzinātība, vienkārša apzinātība, ja nekas cits nav palīdzējis?

Atslēgas vienmēr ir ļoti mazas: atslēgas ir mazas lietiņas. Bet maza atslēga var atslēgt ļoti lielu slēdzeni.

Kad cilvēki jautāja Buddam: “Ko mums darīt, lai nesadusmotos, ko mums darīt, lai nebūtu skopi, ko mums darīt, lai mēs nebūtu tik apmāti ar ēdienu un seksu?”, viņa atbilde vienmēr bija viena un tā pati: “Apzināties. Ienesiet savā dzīvē apzinātību”
Viņa skolnieks Ananda, atkal un atkal, redzot to, ka pie Buddas nāk dažādi cilvēki ar dažādām problēmām, bet recepte vienmēr paliek viena un tā pati, bija apjucis. Viņš jautāja:

— Kā tad tā? Viņi nāk ar dažādām slimībām, viens atnes skopumu, otrs – skaudību, trešais seksu un ēdienu, ceturtais – vēl kaut ko, bet tava recepte vienmēr ir viena un tā pati!?

Un Budda teica:

— Dažādiem cilvēkiem ir dažādas slimības — tas ir tāpat kā dažādi cilvēki redz dažādus sapņus.
Ja divi tūkstoši cilvēku aizmigs, viņi sapņos divus tūkstošus sapņu. Bet, ja tu atnāksi pie manis un vaicāsi, kā tikt vaļā no šiem sapņiem, zāles būs vienas un tās pašas: “Atmosties!”
Zāles būs vienas un tās pašas, recepte būs viena. Tu vari to saukt par APZINĀTĪBU, tu vari saukt to par KLĀTESAMĪBU – taču tie vienalga būs dažādi nosaukumi vienām un tām pašām zālēm.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves Zelta likumi

image-byallan-davey

Mēs visi vēlamies būt labāki un laimīgāki. Te nu talkā nāk grāmatas, raksti un dažādi kursi attīstībai, kas piedāvā dažādus risinājumus un metodikas. Taču dzīve reti kad “ievietojas” grāmatās uzrakstītajās shēmās un akla sekošana padomiem bieži nes gluži pretējo rezultātu. Īpaši tas attiecas uz šādiem plaši izplatītiem uzstādījumiem:

1. Tava dzīve būs tāda, kādu tu to iztēlojies

Tas ir daudzu koučeru iemīļotākais bauslis. «Lai sasniegtu mērķi, tas skaidri jāiztēlojas, pilnībā jāizjūt un jādzīvo un jāguļ ar to galvā”. O, jā! Tu aizver acis un  skaidri redzi savu jahtu un māju Karību salās. Uztaisīji kolāžu, pakāri virs gultas. Un… nekas nenotiek. Diena nomaina dienu, bet jahta tā arī paliekt tikai galvā un māja – uz bildītēm. Tu klusiņām sāc neieredzēt sevi un savu nelaimīgo dzīvi.

Tas notiek tāpēc, ka tu noticēji mītam par to, ka dzīvei jābūt tādai, kādu tu sagribēsi, tā vietā, lai pieņemtu to tādu, kāda tā ir un būtu pateicīgs par to, kas tev ir.

Ir svarīgi nospraust savus mērķus nākotnei un virzīties uz tiem. Taču dzīve notiek šeit un tagad. Un nevajag ienīst tagadni, un atlikt savu laimi uz nākotni.

2. Mums visu laiku jābūt laimīgiem

No visām pusēm mums māca būt laimīgiem. Mums māca to, ka laime tas ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis un, ja tu to neizjūti, tātad ar tevi kaut kas nav kartībā, un ar steigu kaut kas ir jādara lietas labā. Realitātē laime ir diezgan gaistoša sajūta, kā jebkuras citas emocijas. Mēs varam izjust apmierinājumu, sirdsmieru, bet īsta laime taču ir diezgan gaistoša sajūta.

Vēl jo vairāk, tai tādai arī jābūt – pilnīgai baudai jābūt retai un ļoti vērtīgai sajūtai.

Tā ir brīnišķīga sajūta, taču pacenties neiekrist lamatās dažādu teoriju iespaidā, par to, ka bez laimes sajūtas, kas ir visaptveroša un ilgst diennaktīm, tava dzīve kļūst nepilnvertīga.

3. Dzīve ir taisna, augšupejoša līnija

Šis mīts runā par to, ka mums vienmēr ir jāprogresē. Uz priekšu un uz augšu, ne soli pa labi vai kreisi. Ja šajā treniņā tu noskrēji 5km, nākamajā tev jānoskrien 6km. Ja šajā mēnesī nopelnīji tūkstoti, nākamajā noteikti jānopelna divus. Ja cilvēkam ir šāda attieksme pret dzīvi, tad tajā nepaliek vietas kļūdām un vienkāršai iespējai atslābināties.

Pacenties šo taisnas līnijas modeli aizvietot ar spirālveida. Ļoti bieži, neskatoties uz pieliktajām pūlēm, mēs veicam apli, un, izrādās, atrodamies tajā pašā vietā, kur sākām, taču nonākam tur ar jaunām domām, idejām un pieredzi. Nedusmojies uz sevi, vienkārši sāc jaunu etapu.

4. Pretošanās ir labākais veids, kā pārvarēt krīzi

Ja tev ir jāatrisina kāda problēma, tad, protams, tev jāpacenšas sakopot visus savus spēkus un pārvarēt radušos šķērsli. Pilnīgi dabiska un pareiza pieeja, vai ne?

Taču viss nav gluži tik vienkārši. Dažkārt pretestība apēd tavu enerģiju un samazina spēju efektīvi risināt savas problēmas. Mēdz būt situācijas, kad labāk ir novērtēt situāciju un nepretoties apstākļiem.

Tas ir kā, peldot pāri upei: var pārpeldēt to pa straumei, praktiski nepatērējot spēkus, bet var irties pret straumi un varonīgi noslīkt upes vidū.

Pretestība ir dabiska cilvēka reakcija, bet dažkārt tas nav labākais risinājums. Iemācīties mierīgi pieņemt situāciju – gan labo gan slikto, bieži vien ir daudz gudrāk.

5. Tu kļūsi laimīgs tad, kad…

Tas ir ļoti plaši izplatīts uzstādījums, kas izskaidro, kāpēc tieši šobrīd tu nesaņem labsajūtu no dzīves. Tev vienkārši trūkst kaut kā ļoti svarīga. Lūk, iestāsies tas gaišais brīdis, un tad tu tikai sāksi dzīvot!

«Kad aiziešu pensijā, mana dzīve kļūs daudz labāka». Tu tā domā?

«Mana dzīve kļūs daudz mierīgāka un laimīgāka, kad man būs vairāk naudas.». Var jau būt. Cik vairāk? Varēsi nomierināties un apstāties, izjust šo laimi, vai izstiepsi šo mītisko «pēc tam» – un saņemsi dubulto labsajūtu?

Atkārtošana zināšanu māte: 20 zelta dzīves likumi

1. SPOGUĻA LIKUMS. Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
2. SĀPJU LIKUMS. Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
3. AUGŠĒJĀ CEĻA LIKUMS. Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
4. BUMERANGA LIKUMS. Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
5. APMAIŅAS LIKUMS. Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
6. APMĀCĪBU LIKUMS. Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
7. HARIZMAS LIKUMS. Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
8. 10 BAĻĻU LIKUMS. Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī parādīt.
9. KONFRONTĀCIJAS LIKUMS. Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā (konfrontācija – viedokļu sadursme).
10. KLINTS LIKUMS. Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.
11. LIFTA LIKUMS. Attiecību procesā mēs varam cilvēkus pacelt augšup, vai nolaist lejup.
12. SITUĀCIJAS LIKUMS. Nekad nepieļaujiet, lai situācija nozīmētu jums vairāk kā attiecības.
13. ZEMKOPĪBAS LIKUMS. Visas attiecības ir jākultivē.
14. PACIETĪBAS LIKUMS. Ceļot kopā ar citiem vienmēr ir lēnāk nekā ceļot vienam.
15. BOBA LIKUMS. Kad Bobam ir problēmas ar visiem, parasti galvenā problēma ir pats Bobs.
16. PIEEJAMĪBAS LIKUMS. Vieglums attiecībās pašam ar sevi palīdz citiem justies viegli attiecībās ar mums.
17. IERAKUMU LIKUMS. Kad gatavojies kaujai, izroc ierakumu tik dziļu, lai tajā varētu paslēpties arī tavs draugs.
18. 101 PROCENTA LIKUMS. Atrast 1 procentu, kam mēs piekrītam un novirzīt uz to 100% mūsu centienus.
19. SADARBĪBAS LIKUMS. Kopējs darbs palielina kopējas uzvaras un panākumu iespējamību.
20. SVINĒŠANAS LIKUMS. Patiesas draudzības un attiecību pārbaude ir ne tikai tajā, cik uzticīgi esam draugiem, kad tie cieš sakāvi, bet arī tajā, cik stipri mēs priecājamies par viņu uzvarām.

Avots: http://www.econet.ru

Foto: Allan Davey

Tulkoja: Ginta FS

Kā atbrīvoties no ilūzijām un sākt dzīvot

iluzijas3

Mums galvā periodiski tinās multenīte par mūsu ideālo dzīvi. Kā saprast, cik dziļi esam iegājuši savā iztēlē un vai ir izeja no ilūziju pasaules?

Ilūzija – glābējpasaka

Ilūzija, tā ir jauna realitāte. Tā vajadzīga, lai aizbēgtu no dzīves cietsirdības un netaisnības savā izdomātā pasaulē. Bet ar laiku šie izdomājumi pārvēršas pārliecībā. It kā tā arī būtu patiesībā.

Taču reiz tomēr ilūzijas sāk brukt. Te nu arī sākas lielā dzīves traģēdija. Izdomāju sev princi, kurš manī nepratīgi iemīlējies, bagāts, gudrs, saprotošs, bet izrādījās hercogs, kurš nespēj aiziet no savas sievas un tikai baro ar solījumiem. Uzzīmēju sev savu nākotnes skaisto dzīvi villā Seišelu salās un miljardiem dolāru ienākumus. Bet realitātē slinkums pat uz sporta zāli aiziet, kur nu vēl pacelt savu ienākumu līmeni.

Ļoti gribas vainot pasauli par to, ka tā ir tik netaisnīga un neatbilst manām gaidām. Taču, izrādās, ka nepareiza ir iluzorā pieeja pasaulei – tā ir bīstama, jo liek uz ilgui laiku mums iestrēgt vienā punktā. Un nepiepildījušās cerības ir tikai maza zaudējumu daļa.

Kopā ar nerealizētajām gaidām aiziet arī laiks. Dažkārt pat veselas dzīves.

Ilūzija taču ir atteikšanās būt šeit un tagad. Tā ir bezgalīga kavēšanās nākotnē, kuras nekad nebūs. Bet vecumdienās kopā ar sāpēm atnāks apziņa: “Es taču nemaz nedzīvoju. Un priekš kam man bija vajadzīgas tas neesošās bildītes?”

Vai sapņot drīkst?

Un ko tagad darīt ar sapņiem un tēliem par to, kā es dzīvošu un kas es būšu pēc 5, 10 gadiem? Arī aizmirst un palikt savā dzimtajā, līdz kaklam apnikušajā reālajā pasaulē?

Ilūzijas un sapņi par laimi NAV viens un tas pats. Ja tā labi sevī ieklausīsies, tad viegli varēsi tos atšķirt.

Ilūzijas ļoti krasi konfliktē ar realitāti un tu to jūti.

Tevī izveidojas pastāvīgi augošs diskomforts. Vai nu izdomātais tēls novirzās no kursa, vai arī vēlmes nav īstas, bet uzspiestas no ārpuses – ģimenes, sociuma, kāda ietekmīga cilvēka. Kā vienā tā otrā gadījumā tu izjūti ļoti lielu spiedienu un enerģijas zudumu. Katrs solis pa kreisi nozīmē sāpes, no jauna izsistu logu tavās mājās – dvēselē. Tāpēc tiec vaļā no savām ilūzijām, lai nepiebeigtu sevi reizi par visām reizēm.

Sapņi darbojas savādāk.

SAPŅI spārno. Tie liek mēģināt, kļūdīties, celties un krist un atkal celties, sadziedēt rētas un atkal doties uz priekšu. Kad vēlmes rod atbalsi dvēselē, veidojas ārkārtīgi daudz dzīves enerģijas to realizācijai. Tās nekad nekonfliktē ar realitāti. Tieši otrādi – šķiet, ka kāds neredzams spēks tevi velk arvien tuvāk tavu sapņu virzienā.

Tā, lūk, var atsķirt ilūzijas un patiesas vēlmes.

Ko darīt, ja esi atklājis sevī šīs destruktīvvās izdomas.?

Izvēlamies patiesību!

Lai atgrieztos normālā dzīvē ir jāpārstāj sevi mānīt. Katru reizi, kad izbaudi savu izdomato nākotni un ideālo tēlu, uzdod sev jautājumu: “Vai šobrīd es esmu godīgs pret sevi? Vai man tas patiešām ir vajadzīgs?” Iespējams, sākumā būs grūti saprast, kur pašapmāns un kur patiesība. Te atkal palīdzēs sajūtas. Tās vienmēr zina pareizo atbildi.

Sievietei īpaši grūti ir atteikties no nereālā sava iedomu vīrieša tēla. Vēl jo vairāk tad, ja tas ilgus gadus ir aizvietojis esošo partneri. Taču arī šeit ir izeja. Izraksti visas, pēc saviem ieskatiem, svarīgās pozitīvās sava mīļotā cilvēka īpašības. Paskatieties, kā tās izpaužas dzīvē. Cik ļoti ideālo bildīti apstiprina reālās viņa darbības.

Labestīgs, rūpīgs – viņš par tevi rūpējas, nodrošina materiāli, dāvina dāvanas? Apsola zelta kalnus – vai atnesa? Vai jūsu vērtības sakrīt?

Būs sāpīgi apzināties, ka vīrietis izradījās patērētājs, melis un liekulis. Un, iespējams, ilūzijas nevēlēsies izgaist un atkal pacentīsies tevi pasargāt no ļaunās pasaules. Taču esi stingra un neparaksties uz kompromisiem. Nedod ilūzijām iespēju. Jo ātrāk izbeigsies graujošās attiecības, jo ātrāk tu varēsi būt patiesi laimīga.

Taču atbrīvoties no ilūzijām nav pietiekami. Ir svarīgi nesākt būvēt jaunas gaisa pilis. Lai tas nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi un citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Saprast, ka ne viss dzīvē var būt gludi un ne visas mūsu gaidas piepildās tieši tā, kā esam to vēlējušies.

Bet pats galvenais – ieraudzīt to, ka mēs paši esam savas dzīves radītāji. Un tikai no mums un mūsu darbībām ir atkarīgs tas, kāda būs mūsu realitāte. Cilvēkam jābūt atbildīgam par visu viņa dzīvē notiekošo un tādā veidā tas var kļūt laimīgs un realizējies.

Veiksmi jums visiem!

 

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Cik augstu lidosi?

eagle2

Jaunais ērglis bija tiktāl paaudzies, ka ligzdā viņam tikpat kā vairs nebija vietas. Viņš ar nepacietību gaidīja, kad varēs doties savā pirmajā mācību lidojumā. Bet tikmēr viņš kāri tvēra katru vecā ērgļa mācībstundu. Pirms pirmā solo lidojuma, jaunulis varēja uzdot jebkuru jautājumu, kas vēl nebija atbildēts, bet kas varēja celt viņa lidošanas pašapziņu

– Cik tālu es varu lidot? – jautāja jaunais ērglis.

– Cik tālu tu vari redzēt? – vecais ērglis jautāja.

– Cik augstu es varu lidot? – turpināja jaunais.

– Cik tālu tu vari izplest savus spārnus? – atjautāja vecais.

– Cik ilgi es varu lidot? – jaunais ērglis turpināja jautāt.

– Cik tālu ir horizonts? – atkal skanēja vecā ērgļa jautājums

– Cik daudz es drīkstu sapņot? – jaunais kļuva nepacietīgs.

– 
Cik daudz tu spēj sapņot? – skanēja pretjautājums

– Cik daudz es varu sasniegt? – jaunais ērglis atkal jautāja.

– Cik daudz tu tici tam, ko vari sasniegt? – vecais turpināja izaicināt ar pretjautājumiem.

Tad, vecā ērgļa ķircināšanās sakaitināts, jaunais ērglis uzstājīgi pieprasīja: “ Kāpēc tu neatbildi uz maniem jautājumiem? “

– Es atbildu! – tas atbildēja.

– Bet tu atbildi uz tiem ar jautājumiem.

– Es atbildu, cik vien labi varu.

– Bet tu esi visgudrākais ērglis, tev jāzina viss. Ja tu nevari atbildēt uz šiem jautājumiem, kas tad var? – jaunais bija apmulsis.

– Tu vari! – vecais ērglis mierināja.

– Es! Ka tad? – jaunais bija tuvu izmisumam.

– Neviens nevar zināt un pateikt, cik augstu tu lidosi un cik drosmīgi sapņosi. Tas ir atšķirīgi katram ērglim. Vienīgi Dievs un tu pats zini, cik tālu tu spēsi lidot. Neviens uz šīs zemes nezinās, kāds potenciāls tevī ir paslēpts un ko tava sirds vēlēsies. Tu vienīgais zini atbildi uz šiem jautājumiem. Vienīgā lieta, kas tevi var ierobežot, ir tavas iztēles robežas.- skanēja vecā ērgļa atbilde

Jaunais ērglis bija neizpratnē un vēlreiz jautāja – Ko man tagad vajadzētu darīt?

– Paskaties uz horizontu, izplet plaši savus spārnus un lido!

Copyright 2001, Tom Reilly

Avots: http://www.monday.lv

Piepildīt savus sapņus

11752475_10153575003947526_1667777945967029215_n

Katram no mums ir kāds slepens, ilgi lolots un skaļi neizrunāts sapnis, kuru bieži vien sirdī nēsājam daudzu gadu garumā. Un ja šis sapnis piepildās – tas ir lieliski, jo nozīmē tikai to, ka cilvēks ir sasniedzis noteiktu laimes stāvokli. Bet, kā būt tad, ja mūsu sapnis nepiepildās un nepiepildās? Ko par to saka pasaulslavenas personības.

“Dari šodien to, ko citi negrib darīt un rīt tu dzīvosi tā, kā citi nevar dzīvot”.
Džareds Leto

…………………….

“Gribēt ir nepietiekami. Vajag vēl spēt.”
Viktors Igo

…………………….

“Ir divi veidi, kā kļūt laimīgam: samazināt vēlmes vai vairot līdzekļus.”
Bendžamins Franklins

…………………….

“Kā tikko tu pārstāj kaut ko gribēt, tas pats dodas tev rokās. Mana pieredze rāda, ka tā ir absolūtā aksioma”

Endijs Vorhols

…………………….

“Daudzi cilvēki baidās pateikt, ko tie vēlas un tieši tāpēc to nekad arī nesaņem.”
Madonna

…………………….

“Es vienmēr esmu ticējusi tam, ka, ja kaut ko vēlies no visas sirds un dvēseles, to arī saņemsi.”
Vivjena Lī

…………………….

“Noteikumi-noteikumiem, taču es vienmēr sekoju dvēseles saucienam”
Kerija Bredšova

…………………….

“Bieži vien mēs nesaņemam to, ko vēlamies, bet saņemam to, kas mums vajadzīgs.”
Miks Džagers

…………………….

“Lai saņemtu no dzīves to, ko vēlies, vispirms jānoskaidro, ko tad tu vēlies.”

Kianu Rīvzs

…………………….

“Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas paziņo citiem. Un ir vēlmes, kurās neatzīstas pat pats sev.”

Zigmunds Freids

…………………….

“Ja tu nezini, ko gribi, nomirsi čupā visā kā, ko negribēji.”
Čaks Palanjuks

…………………….

“Ja es kaut ko gribu, es to ņemu, tā, ka man nenākas cīnīties ne ar eņģeļiem ne dēmoniem.”

Margareta Mitčela

…………………….

“Vēlies, lai kādam paveiktos un viņš sastaptu tevi un tev paveiksies sastapt kādu.”
Eriks Berns

…………………….

“Ja sieviete kaut ko ļoti vēlēsies, pašam Dievam nebūs spēka tai patraucēt.”

Anna un Seržs Goloni

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Debesu pasts: Visums runā

debesu pasts5

Es ticu tam, ka ar Visumu vajag sarunāties. Mācīties redzēt zīmes, attīstīt savu jutīgumu. Kad iekšējie radari ir noskaņoti ziņojumu saņemšanai, pasts no “augšas” nāk katru dienu: it kā netīšām pateiktām frāzēm, ko izsaka garāmgājēji, dziesmām taksometrā, uzraksta uz velosipēdista krekla.

Sapņi pildās simboliem – kā trauks ar ūdeni, un viss, kas atliek – klausīties, dzirdēt un neļaut filtriem aizsērēt.

Un, vēl, pieņemt visu notiekošo kā ceļu, kas jānoiet, nevis nepatīkamu nepieciešamību un īslaicīgas neērtības. Visi nelāgie un neērtie stāvokļi ir ļoti laba prakse un treniņš, kā šos stāvokļus izdzīvot. Uzmanīgi un apzināti – kā rītu lauku sētā.

Vienkārši izdzīvot tos vajag mirklī, kad tie notiek, un – ne iepriekš vai tad, kad tas jau ir noticis. Mūžīgā “apdomātā” bēda – pastāvīgi iekrist vai nu pagātnē, līdz mielēm pārdzīvojot pateikto, vai nākotnē, aizslaukot vēl nedzimušos sapņus. Neievērots paliek tas, kas notiek tepat deguna galā – vēl vakar nebija krunkas, bet šodien jau divas – dziļas.

Realitātei nevajag norādīt, kādu formu ieņemt, kā notikumiem notikt. Nepilnības “dieviņi” kasa savus vēderiņus, ēdiena gaidās – barojiet viņus ar to, kas jūsu pasaules bildītē “neaizvelk” līdz pilnībai, tam, ko sasapņojāties. Citiem vārdiem sakot, ja tu tirgū nopirki groziņu labu plūmju, bet, atnākot mājās, izrādījās, ka tajās ir vismaz sauja iebojāto, nebēdājies un nevaino pārdevēju, nedusmojies, netrako. Domās izbaro radušās sliktās domas par kādu, par kaut ko, vai par sevi mazajiem nepilnības “dieviņiem”, šīm resnajām bezķermeņa radībām – un vēro, cik priecīgi un viegli kļūst dvēselei.

Pateikt sev: “Jā, es neesmu ideāla” nav nemaz tik viegli. Un vispār, vajag biežāk ļaut sev iet ar mieru, lai rastu mieru dvēselē

Savu mīļāko mācību stundua par sevis pieņemšanu, es saņēmu no lieliskas, gudras un talantīgas speciālistes, profesionāles savā jomā, kura uz jautājumu, kāpēc maketā nav izdarīts tas un šitas, pat aci nemirkšķinot, atbildēja: tāpēc, ka esmu “sūdadizainers”. Lūk arī viss. Un pasaule nesabruka. Tas nav obligāti jāsaka skaļi, bet var reizi pa reizei atgādināt sev tajos brīžos, kad atkal šausti sevi: es neesmu gana laba – ideāla māte, sieva, meita, darbiniece, draudzene. Velnsparāvis! – tu taču esi tikpat laba, dzīva, smieklīga, neveikla, cilvēcīga, kā visi pārējie. Mēs neesam ne amati vizītkartēs, ne ģimenes statusi, ne mehāniski ķermeņi ar mākslīgo intelektu – mēs esam cilvēki!

Visumam patīk godīgie un drosmīgie. Stipri stāvošie ar kājām uz zemes, vēju aprautie. Ar viņiem ir interesanti runāt, viņi prot būt pateicīgi. Man arī viņi ļoti patīk. Viņos es jūtu savējos. Es ļoti viņus saudzēju.

Brīnumaini, bet es tikai tagad sāku saprast, cik ļoti svarīgi mierīgam dzīves plūdumam, ir pārtraukt ieciklēties uz sevi, uz – vairāk, labāk, tālāk, augstāk, un pamēģināt tā vienkāršāk. Tik vienkārši, cik vien iespējams. Pārvietot bezgalīgās iekšējās refleksijas fokusu uz to, kas notiek apkārt, izslēgt bezgalīgi nesavaldīgo patērētāja režīmu un sākt novērtēt brīvības un klusuma sajūtu, atgūt prieku par savu pasauli un  cilvēkiem, kuri ir tev blakus.

Man ļoti patīk iedomāties, ka esmu neredzama – caurspīdīga un varu nepieķerties cilvēkiem, lietām, attiecībām, ļaujot tām beigties, mainīties tā, kā vien ienāk prātā, izdzīvojot savus tuvināšanās un attālināšanaš ritmus. Viss plūst un mainās, viss ir kustībā. Lai notiek!

Es atgādinu sev – jāelpo dziļāk. Un to, ka cilvēks, kurš pie tevis šodien atnācis ir tava svarīgākā misija šodien. Un vēl es rakstu “labā dienasgrāmatu”, kurā ierakstu visus “sīkumus”, kas piepildījuši manu dienu ar siltumu – kads garšīgs ēdiens, jauns zīmuļdrāžamais vai krekls, kurš nedaudz ož pēc ugunskura. Tas ir Mans Veids, kā pateikties Visumam: es redzu, es to ievēroju, man tas ir vajadzīgs, man tas patīk, lūdzu, turpini…

Taču, lai padarītu šo rakstu vērtīgu no praktiskā viedokļa, pastāstīšu par vienu labu metodi, kā noskaidrot savas patiesās sajūtas sev svarīgos jautājumos.

Ļoti bieži gadās tā, ka vajag pieņemt kadu lēmumu, bet tu stāvi kā ēzelis un nezini, ko izvēlēties. Es neatceros, no kurienes uzzināju šo tehniku, taču tā patiešām ir spēcīga un stradā lieliski.

Kad tu raujies uz pusēm starp divām izvēlēm, domās pieņem vienu no tām. Bet tikai ļoti stingri un bez ierunām, it kā alternatīvas nebūtu un arī nekādu šaubu. Pēc tam padzīvo ar šo lēmumu vienu-divas dienas, vai pat nedēļu (jo nopietnāks lēmums, jo ilgāk padzīvo). Brīnumaini, bet drīz sajutīsi, kā ķermenis atsauksies uz šo domu: vai nu tu sajutīsi vieglumu, atbrīvotību un sajūtu, ka tas patiešām ir pareizais lēmums (“jā, tas ir tieši tas, ko es vēlos.”), vai arī sajutīsi nožēlu un grūtsirdību, kā parasti mēdz būt, kad lēmums ir neatgriezenisks.

Simts reizes esmu parbaudījusi, strādā un palīdz saprast, ko tad dvēsele patiesībā vēlas, un kura ir parasta iegriba vai muļķības lēkme.

Novērtē notiekošo šeit un tagad.
Esi īsts!

Autors: Olga Primačenko

Tulkoja: Ginta FS