Iztikšu!

1897692_339346649523329_2093432054619250737_n

Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.

Anamnēze

Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.

Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.

Slimības vēsture

Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot?  Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.

Problēma no bērnības

Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.

Inkubācijas periods

Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.

Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.

Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!

Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?

Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Apzinātības atslēga

atslega7

Cik daudzas reizes tu esi nolēmis, ka vairs nedusmosies, esi centies sekot šim lēmumam, taču tas vienalga turpina notikt. Tu centies nebūt skops, taču atkal un atkal iekrīti skopuma slazdā. Tu esi izmēģinājis visas iespējamās lietas, lai sevi mainītu, taču, šķiet, ka nekas nekad nemainīsies.
Tu paliec tāds pats, kā biji.
Taču es šeit apgalvoju, ka ir viena vienkārša atslēga – APZINĀTĪBA. Tu nevari tam noticēt. Kā var palīdzēt apzinātība, vienkārša apzinātība, ja nekas cits nav palīdzējis?

Atslēgas vienmēr ir ļoti mazas: atslēgas ir mazas lietiņas. Bet maza atslēga var atslēgt ļoti lielu slēdzeni.

Kad cilvēki jautāja Buddam: “Ko mums darīt, lai nesadusmotos, ko mums darīt, lai nebūtu skopi, ko mums darīt, lai mēs nebūtu tik apmāti ar ēdienu un seksu?”, viņa atbilde vienmēr bija viena un tā pati: “Apzināties. Ienesiet savā dzīvē apzinātību”
Viņa skolnieks Ananda, atkal un atkal, redzot to, ka pie Buddas nāk dažādi cilvēki ar dažādām problēmām, bet recepte vienmēr paliek viena un tā pati, bija apjucis. Viņš jautāja:

— Kā tad tā? Viņi nāk ar dažādām slimībām, viens atnes skopumu, otrs – skaudību, trešais seksu un ēdienu, ceturtais – vēl kaut ko, bet tava recepte vienmēr ir viena un tā pati!?

Un Budda teica:

— Dažādiem cilvēkiem ir dažādas slimības — tas ir tāpat kā dažādi cilvēki redz dažādus sapņus.
Ja divi tūkstoši cilvēku aizmigs, viņi sapņos divus tūkstošus sapņu. Bet, ja tu atnāksi pie manis un vaicāsi, kā tikt vaļā no šiem sapņiem, zāles būs vienas un tās pašas: “Atmosties!”
Zāles būs vienas un tās pašas, recepte būs viena. Tu vari to saukt par APZINĀTĪBU, tu vari saukt to par KLĀTESAMĪBU – taču tie vienalga būs dažādi nosaukumi vienām un tām pašām zālēm.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves Zelta likumi

image-byallan-davey

Mēs visi vēlamies būt labāki un laimīgāki. Te nu talkā nāk grāmatas, raksti un dažādi kursi attīstībai, kas piedāvā dažādus risinājumus un metodikas. Taču dzīve reti kad “ievietojas” grāmatās uzrakstītajās shēmās un akla sekošana padomiem bieži nes gluži pretējo rezultātu. Īpaši tas attiecas uz šādiem plaši izplatītiem uzstādījumiem:

1. Tava dzīve būs tāda, kādu tu to iztēlojies

Tas ir daudzu koučeru iemīļotākais bauslis. «Lai sasniegtu mērķi, tas skaidri jāiztēlojas, pilnībā jāizjūt un jādzīvo un jāguļ ar to galvā”. O, jā! Tu aizver acis un  skaidri redzi savu jahtu un māju Karību salās. Uztaisīji kolāžu, pakāri virs gultas. Un… nekas nenotiek. Diena nomaina dienu, bet jahta tā arī paliekt tikai galvā un māja – uz bildītēm. Tu klusiņām sāc neieredzēt sevi un savu nelaimīgo dzīvi.

Tas notiek tāpēc, ka tu noticēji mītam par to, ka dzīvei jābūt tādai, kādu tu sagribēsi, tā vietā, lai pieņemtu to tādu, kāda tā ir un būtu pateicīgs par to, kas tev ir.

Ir svarīgi nospraust savus mērķus nākotnei un virzīties uz tiem. Taču dzīve notiek šeit un tagad. Un nevajag ienīst tagadni, un atlikt savu laimi uz nākotni.

2. Mums visu laiku jābūt laimīgiem

No visām pusēm mums māca būt laimīgiem. Mums māca to, ka laime tas ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis un, ja tu to neizjūti, tātad ar tevi kaut kas nav kartībā, un ar steigu kaut kas ir jādara lietas labā. Realitātē laime ir diezgan gaistoša sajūta, kā jebkuras citas emocijas. Mēs varam izjust apmierinājumu, sirdsmieru, bet īsta laime taču ir diezgan gaistoša sajūta.

Vēl jo vairāk, tai tādai arī jābūt – pilnīgai baudai jābūt retai un ļoti vērtīgai sajūtai.

Tā ir brīnišķīga sajūta, taču pacenties neiekrist lamatās dažādu teoriju iespaidā, par to, ka bez laimes sajūtas, kas ir visaptveroša un ilgst diennaktīm, tava dzīve kļūst nepilnvertīga.

3. Dzīve ir taisna, augšupejoša līnija

Šis mīts runā par to, ka mums vienmēr ir jāprogresē. Uz priekšu un uz augšu, ne soli pa labi vai kreisi. Ja šajā treniņā tu noskrēji 5km, nākamajā tev jānoskrien 6km. Ja šajā mēnesī nopelnīji tūkstoti, nākamajā noteikti jānopelna divus. Ja cilvēkam ir šāda attieksme pret dzīvi, tad tajā nepaliek vietas kļūdām un vienkāršai iespējai atslābināties.

Pacenties šo taisnas līnijas modeli aizvietot ar spirālveida. Ļoti bieži, neskatoties uz pieliktajām pūlēm, mēs veicam apli, un, izrādās, atrodamies tajā pašā vietā, kur sākām, taču nonākam tur ar jaunām domām, idejām un pieredzi. Nedusmojies uz sevi, vienkārši sāc jaunu etapu.

4. Pretošanās ir labākais veids, kā pārvarēt krīzi

Ja tev ir jāatrisina kāda problēma, tad, protams, tev jāpacenšas sakopot visus savus spēkus un pārvarēt radušos šķērsli. Pilnīgi dabiska un pareiza pieeja, vai ne?

Taču viss nav gluži tik vienkārši. Dažkārt pretestība apēd tavu enerģiju un samazina spēju efektīvi risināt savas problēmas. Mēdz būt situācijas, kad labāk ir novērtēt situāciju un nepretoties apstākļiem.

Tas ir kā, peldot pāri upei: var pārpeldēt to pa straumei, praktiski nepatērējot spēkus, bet var irties pret straumi un varonīgi noslīkt upes vidū.

Pretestība ir dabiska cilvēka reakcija, bet dažkārt tas nav labākais risinājums. Iemācīties mierīgi pieņemt situāciju – gan labo gan slikto, bieži vien ir daudz gudrāk.

5. Tu kļūsi laimīgs tad, kad…

Tas ir ļoti plaši izplatīts uzstādījums, kas izskaidro, kāpēc tieši šobrīd tu nesaņem labsajūtu no dzīves. Tev vienkārši trūkst kaut kā ļoti svarīga. Lūk, iestāsies tas gaišais brīdis, un tad tu tikai sāksi dzīvot!

«Kad aiziešu pensijā, mana dzīve kļūs daudz labāka». Tu tā domā?

«Mana dzīve kļūs daudz mierīgāka un laimīgāka, kad man būs vairāk naudas.». Var jau būt. Cik vairāk? Varēsi nomierināties un apstāties, izjust šo laimi, vai izstiepsi šo mītisko «pēc tam» – un saņemsi dubulto labsajūtu?

Atkārtošana zināšanu māte: 20 zelta dzīves likumi

1. SPOGUĻA LIKUMS. Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
2. SĀPJU LIKUMS. Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
3. AUGŠĒJĀ CEĻA LIKUMS. Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
4. BUMERANGA LIKUMS. Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
5. APMAIŅAS LIKUMS. Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
6. APMĀCĪBU LIKUMS. Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
7. HARIZMAS LIKUMS. Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
8. 10 BAĻĻU LIKUMS. Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī parādīt.
9. KONFRONTĀCIJAS LIKUMS. Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā (konfrontācija – viedokļu sadursme).
10. KLINTS LIKUMS. Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.
11. LIFTA LIKUMS. Attiecību procesā mēs varam cilvēkus pacelt augšup, vai nolaist lejup.
12. SITUĀCIJAS LIKUMS. Nekad nepieļaujiet, lai situācija nozīmētu jums vairāk kā attiecības.
13. ZEMKOPĪBAS LIKUMS. Visas attiecības ir jākultivē.
14. PACIETĪBAS LIKUMS. Ceļot kopā ar citiem vienmēr ir lēnāk nekā ceļot vienam.
15. BOBA LIKUMS. Kad Bobam ir problēmas ar visiem, parasti galvenā problēma ir pats Bobs.
16. PIEEJAMĪBAS LIKUMS. Vieglums attiecībās pašam ar sevi palīdz citiem justies viegli attiecībās ar mums.
17. IERAKUMU LIKUMS. Kad gatavojies kaujai, izroc ierakumu tik dziļu, lai tajā varētu paslēpties arī tavs draugs.
18. 101 PROCENTA LIKUMS. Atrast 1 procentu, kam mēs piekrītam un novirzīt uz to 100% mūsu centienus.
19. SADARBĪBAS LIKUMS. Kopējs darbs palielina kopējas uzvaras un panākumu iespējamību.
20. SVINĒŠANAS LIKUMS. Patiesas draudzības un attiecību pārbaude ir ne tikai tajā, cik uzticīgi esam draugiem, kad tie cieš sakāvi, bet arī tajā, cik stipri mēs priecājamies par viņu uzvarām.

Avots: http://www.econet.ru

Foto: Allan Davey

Tulkoja: Ginta FS

Kā atbrīvoties no ilūzijām un sākt dzīvot

iluzijas3

Mums galvā periodiski tinās multenīte par mūsu ideālo dzīvi. Kā saprast, cik dziļi esam iegājuši savā iztēlē un vai ir izeja no ilūziju pasaules?

Ilūzija – glābējpasaka

Ilūzija, tā ir jauna realitāte. Tā vajadzīga, lai aizbēgtu no dzīves cietsirdības un netaisnības savā izdomātā pasaulē. Bet ar laiku šie izdomājumi pārvēršas pārliecībā. It kā tā arī būtu patiesībā.

Taču reiz tomēr ilūzijas sāk brukt. Te nu arī sākas lielā dzīves traģēdija. Izdomāju sev princi, kurš manī nepratīgi iemīlējies, bagāts, gudrs, saprotošs, bet izrādījās hercogs, kurš nespēj aiziet no savas sievas un tikai baro ar solījumiem. Uzzīmēju sev savu nākotnes skaisto dzīvi villā Seišelu salās un miljardiem dolāru ienākumus. Bet realitātē slinkums pat uz sporta zāli aiziet, kur nu vēl pacelt savu ienākumu līmeni.

Ļoti gribas vainot pasauli par to, ka tā ir tik netaisnīga un neatbilst manām gaidām. Taču, izrādās, ka nepareiza ir iluzorā pieeja pasaulei – tā ir bīstama, jo liek uz ilgui laiku mums iestrēgt vienā punktā. Un nepiepildījušās cerības ir tikai maza zaudējumu daļa.

Kopā ar nerealizētajām gaidām aiziet arī laiks. Dažkārt pat veselas dzīves.

Ilūzija taču ir atteikšanās būt šeit un tagad. Tā ir bezgalīga kavēšanās nākotnē, kuras nekad nebūs. Bet vecumdienās kopā ar sāpēm atnāks apziņa: “Es taču nemaz nedzīvoju. Un priekš kam man bija vajadzīgas tas neesošās bildītes?”

Vai sapņot drīkst?

Un ko tagad darīt ar sapņiem un tēliem par to, kā es dzīvošu un kas es būšu pēc 5, 10 gadiem? Arī aizmirst un palikt savā dzimtajā, līdz kaklam apnikušajā reālajā pasaulē?

Ilūzijas un sapņi par laimi NAV viens un tas pats. Ja tā labi sevī ieklausīsies, tad viegli varēsi tos atšķirt.

Ilūzijas ļoti krasi konfliktē ar realitāti un tu to jūti.

Tevī izveidojas pastāvīgi augošs diskomforts. Vai nu izdomātais tēls novirzās no kursa, vai arī vēlmes nav īstas, bet uzspiestas no ārpuses – ģimenes, sociuma, kāda ietekmīga cilvēka. Kā vienā tā otrā gadījumā tu izjūti ļoti lielu spiedienu un enerģijas zudumu. Katrs solis pa kreisi nozīmē sāpes, no jauna izsistu logu tavās mājās – dvēselē. Tāpēc tiec vaļā no savām ilūzijām, lai nepiebeigtu sevi reizi par visām reizēm.

Sapņi darbojas savādāk.

SAPŅI spārno. Tie liek mēģināt, kļūdīties, celties un krist un atkal celties, sadziedēt rētas un atkal doties uz priekšu. Kad vēlmes rod atbalsi dvēselē, veidojas ārkārtīgi daudz dzīves enerģijas to realizācijai. Tās nekad nekonfliktē ar realitāti. Tieši otrādi – šķiet, ka kāds neredzams spēks tevi velk arvien tuvāk tavu sapņu virzienā.

Tā, lūk, var atsķirt ilūzijas un patiesas vēlmes.

Ko darīt, ja esi atklājis sevī šīs destruktīvvās izdomas.?

Izvēlamies patiesību!

Lai atgrieztos normālā dzīvē ir jāpārstāj sevi mānīt. Katru reizi, kad izbaudi savu izdomato nākotni un ideālo tēlu, uzdod sev jautājumu: “Vai šobrīd es esmu godīgs pret sevi? Vai man tas patiešām ir vajadzīgs?” Iespējams, sākumā būs grūti saprast, kur pašapmāns un kur patiesība. Te atkal palīdzēs sajūtas. Tās vienmēr zina pareizo atbildi.

Sievietei īpaši grūti ir atteikties no nereālā sava iedomu vīrieša tēla. Vēl jo vairāk tad, ja tas ilgus gadus ir aizvietojis esošo partneri. Taču arī šeit ir izeja. Izraksti visas, pēc saviem ieskatiem, svarīgās pozitīvās sava mīļotā cilvēka īpašības. Paskatieties, kā tās izpaužas dzīvē. Cik ļoti ideālo bildīti apstiprina reālās viņa darbības.

Labestīgs, rūpīgs – viņš par tevi rūpējas, nodrošina materiāli, dāvina dāvanas? Apsola zelta kalnus – vai atnesa? Vai jūsu vērtības sakrīt?

Būs sāpīgi apzināties, ka vīrietis izradījās patērētājs, melis un liekulis. Un, iespējams, ilūzijas nevēlēsies izgaist un atkal pacentīsies tevi pasargāt no ļaunās pasaules. Taču esi stingra un neparaksties uz kompromisiem. Nedod ilūzijām iespēju. Jo ātrāk izbeigsies graujošās attiecības, jo ātrāk tu varēsi būt patiesi laimīga.

Taču atbrīvoties no ilūzijām nav pietiekami. Ir svarīgi nesākt būvēt jaunas gaisa pilis. Lai tas nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi un citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Saprast, ka ne viss dzīvē var būt gludi un ne visas mūsu gaidas piepildās tieši tā, kā esam to vēlējušies.

Bet pats galvenais – ieraudzīt to, ka mēs paši esam savas dzīves radītāji. Un tikai no mums un mūsu darbībām ir atkarīgs tas, kāda būs mūsu realitāte. Cilvēkam jābūt atbildīgam par visu viņa dzīvē notiekošo un tādā veidā tas var kļūt laimīgs un realizējies.

Veiksmi jums visiem!

 

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Cik augstu lidosi?

eagle2

Jaunais ērglis bija tiktāl paaudzies, ka ligzdā viņam tikpat kā vairs nebija vietas. Viņš ar nepacietību gaidīja, kad varēs doties savā pirmajā mācību lidojumā. Bet tikmēr viņš kāri tvēra katru vecā ērgļa mācībstundu. Pirms pirmā solo lidojuma, jaunulis varēja uzdot jebkuru jautājumu, kas vēl nebija atbildēts, bet kas varēja celt viņa lidošanas pašapziņu

– Cik tālu es varu lidot? – jautāja jaunais ērglis.

– Cik tālu tu vari redzēt? – vecais ērglis jautāja.

– Cik augstu es varu lidot? – turpināja jaunais.

– Cik tālu tu vari izplest savus spārnus? – atjautāja vecais.

– Cik ilgi es varu lidot? – jaunais ērglis turpināja jautāt.

– Cik tālu ir horizonts? – atkal skanēja vecā ērgļa jautājums

– Cik daudz es drīkstu sapņot? – jaunais kļuva nepacietīgs.

– 
Cik daudz tu spēj sapņot? – skanēja pretjautājums

– Cik daudz es varu sasniegt? – jaunais ērglis atkal jautāja.

– Cik daudz tu tici tam, ko vari sasniegt? – vecais turpināja izaicināt ar pretjautājumiem.

Tad, vecā ērgļa ķircināšanās sakaitināts, jaunais ērglis uzstājīgi pieprasīja: “ Kāpēc tu neatbildi uz maniem jautājumiem? “

– Es atbildu! – tas atbildēja.

– Bet tu atbildi uz tiem ar jautājumiem.

– Es atbildu, cik vien labi varu.

– Bet tu esi visgudrākais ērglis, tev jāzina viss. Ja tu nevari atbildēt uz šiem jautājumiem, kas tad var? – jaunais bija apmulsis.

– Tu vari! – vecais ērglis mierināja.

– Es! Ka tad? – jaunais bija tuvu izmisumam.

– Neviens nevar zināt un pateikt, cik augstu tu lidosi un cik drosmīgi sapņosi. Tas ir atšķirīgi katram ērglim. Vienīgi Dievs un tu pats zini, cik tālu tu spēsi lidot. Neviens uz šīs zemes nezinās, kāds potenciāls tevī ir paslēpts un ko tava sirds vēlēsies. Tu vienīgais zini atbildi uz šiem jautājumiem. Vienīgā lieta, kas tevi var ierobežot, ir tavas iztēles robežas.- skanēja vecā ērgļa atbilde

Jaunais ērglis bija neizpratnē un vēlreiz jautāja – Ko man tagad vajadzētu darīt?

– Paskaties uz horizontu, izplet plaši savus spārnus un lido!

Copyright 2001, Tom Reilly

Avots: http://www.monday.lv

Piepildīt savus sapņus

11752475_10153575003947526_1667777945967029215_n

Katram no mums ir kāds slepens, ilgi lolots un skaļi neizrunāts sapnis, kuru bieži vien sirdī nēsājam daudzu gadu garumā. Un ja šis sapnis piepildās – tas ir lieliski, jo nozīmē tikai to, ka cilvēks ir sasniedzis noteiktu laimes stāvokli. Bet, kā būt tad, ja mūsu sapnis nepiepildās un nepiepildās? Ko par to saka pasaulslavenas personības.

“Dari šodien to, ko citi negrib darīt un rīt tu dzīvosi tā, kā citi nevar dzīvot”.
Džareds Leto

…………………….

“Gribēt ir nepietiekami. Vajag vēl spēt.”
Viktors Igo

…………………….

“Ir divi veidi, kā kļūt laimīgam: samazināt vēlmes vai vairot līdzekļus.”
Bendžamins Franklins

…………………….

“Kā tikko tu pārstāj kaut ko gribēt, tas pats dodas tev rokās. Mana pieredze rāda, ka tā ir absolūtā aksioma”

Endijs Vorhols

…………………….

“Daudzi cilvēki baidās pateikt, ko tie vēlas un tieši tāpēc to nekad arī nesaņem.”
Madonna

…………………….

“Es vienmēr esmu ticējusi tam, ka, ja kaut ko vēlies no visas sirds un dvēseles, to arī saņemsi.”
Vivjena Lī

…………………….

“Noteikumi-noteikumiem, taču es vienmēr sekoju dvēseles saucienam”
Kerija Bredšova

…………………….

“Bieži vien mēs nesaņemam to, ko vēlamies, bet saņemam to, kas mums vajadzīgs.”
Miks Džagers

…………………….

“Lai saņemtu no dzīves to, ko vēlies, vispirms jānoskaidro, ko tad tu vēlies.”

Kianu Rīvzs

…………………….

“Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas paziņo citiem. Un ir vēlmes, kurās neatzīstas pat pats sev.”

Zigmunds Freids

…………………….

“Ja tu nezini, ko gribi, nomirsi čupā visā kā, ko negribēji.”
Čaks Palanjuks

…………………….

“Ja es kaut ko gribu, es to ņemu, tā, ka man nenākas cīnīties ne ar eņģeļiem ne dēmoniem.”

Margareta Mitčela

…………………….

“Vēlies, lai kādam paveiktos un viņš sastaptu tevi un tev paveiksies sastapt kādu.”
Eriks Berns

…………………….

“Ja sieviete kaut ko ļoti vēlēsies, pašam Dievam nebūs spēka tai patraucēt.”

Anna un Seržs Goloni

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS