Vēlmju piepildītājs

485348_532043450169050_371660717_n

Visums ir uzticības banka, kurā vari palūgt visu, ko vien vēlies. Te nu es esmu vienisprātis ar visām vēlmju piepildīšanas tehnikām. Tur ir gan veselība, atzinība, nauda, karjera, nekustamais īpašums, personīgā dzīve, kādi lieli sasniegumi – jebkuras fantāzijas.

Iedomājies, ka es ierodos tādā bankā un gribu saņemt to, ko vēlos. Man bankas menedžerim ir jāpierāda sava kredītspēja. Kā? Kas man pieder šajā pasaulē? Patiesībā – nekas. Pat vārdus, kurus es izmantoju, lai uzrakstītu šo tekstu, kāds sensenos laikos jau ir izdomājis. Man nekas nepieder, izņemot… manu iekšējo pasauli, manus stāvokļus. Man ir jāpierāda, ka ar manu iekšējo pasauli viss ir kartībā. Kā? Ar savu saprātīgo uzvedību un to, ko šī banka man jau ir izsniegusi iepriekš.

Piemēram, es gribu sievu, ar kuru kopā būšu laimīgs līdz mūža galam. Taču tajā pat laikā es esmu vājš attiecībā pret pretējo dzimumu, es nespēju atteikties no kārdinājumiem, kad vien ir tāda iespēja. Tad, kurš man atļaus padarīt nelaimīgu lielisku sievieti, ja es savu… nespēju turēt grožos?

Vai arī, ja man ir sieva, bet mūsu attiecības ir sliktas, taču mēs ļoti vēlamies bērnus. Ļoti vēlamies. Un kurš tad mums tādiem abiem uzticēs vēl kādu trešo, ja mēs nespējam vienoties pat savā starpā?

Gribu naudu. Daudz naudas. Kas man dos naudu, kura vienmēr ir saistīta ar atbildību citu cilvēku priekšā, ja es nespēju atbildēt pat par savu mēli: kad vajag klusēt, es pļāpāju, kad jāpasaka “piedod”, es klusēju? Neviens nedos.

Pamēģini sevi iedomāties bankas menedžera lomā, kuram jānovērtē tava kredītspēja. Vai tu esi uzticams cilvēks? Pajautā sev: cik atbildīgi, godīgi un uzmanīgi es rīkojos ar to, kas man JAU ir? Ja atbildēsi godīgi, tad ieraudzīsi tos soļus, kas tevi šķir no tā, ko vēlies.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ticēt savai intuīcijai

sesta cakra6

Ļoti bieži atbilde atnāk kā priekšnojauta vai doma, kas rodas smadzenēs tajā mirklī, kad tu to vismazāk gaidi. Tas var notikt kā Stīvenam Spīlbergam pie auto stūres vai brokastu laikā.

Dažkārt atbildi pasaka priekšā “klusā balstiņa kaut kur iekšā”, kas čukst: “Ej tur, pamēģini to, pazvani tam utt”.

Spēja atpazīt šīs priekšnojautas un ieklausīties iekšējā balsī atnāk ne uzreiz, taču ar laiku tu to apgūsi.
Nav vērts skumt, ja Tev sākumā viss neizdodas. Vairumam cilvēku neviens nav paskaidrojis, kā izmantot savu intuīciju, tāpēc nav nekāds brīnums, ka daudziem ar šo ir grūtības.

Šī spēja ir kas līdzīgs muskuļiem, kas aug un kļūst arvien stiprāki no treniņiem. Tu attīstīsi savu intuīciju, pievēršot tai īpašu uzmanību, uzticoties tai un rīkojoties sekojot tai.

Bet no sākuma vajag noticēt tam, ka tā eksistē un sākt tajā ieklausīties.

Vai tu kādreiz esi staigājis pa mežu kopā ar cilvēku, kurš atpazīst putnus?

Viņš ieraudzīs desmit putnus tajā laikā, kad tu ieraudzīsi tikai vienu. Viņa acs ir trenēta un viņš zin, ko meklē. No pastāvīgas praktizēšanas viņa dzirde ir kļuvusi daudz asāka. Tas pats notiek arī ar intuīciju. uzmanīgi seko un ieklausies tajā, kas notiek tevī.

Sākumā, iespējams, tu izlaidīsi lielāko daļu no tā, ko intuīcija tev saka, taču, visticamākais, iemācīsies to dzirdēt. Tas ir daudz vienkāršak, kā tev šķiet. Viss, kas no tevis tiek prasīts – nedaudz prakses un ticība.

Ļoti bieži intuitīvās idejas atnāk sapnī. Doktors Frederiks Bantings, spīdošs kanādiešu ārsts sapnī atklāja insulīna sastāvu. Viņš skaidri nosapņoja visu to, kas bija jāizdara, lai atklātu formula, kura tik ilgu laiku bija izslīdējusi no rokām.

Šujmašīnas izgudrotājs Elias Hou strādāja pie tās projekta ļoti daudzus gadus, taču līdz sava izgudrojuma pabeigšanai viņam pietrūka viena nieka detaļa, kuru viņš nekādīgi nespēja izdomāt. Reiz naktī viņš nosapņoja, ka viņu ielenc mežoņi, kuri viņa virzienā bija pavērsuši dīvainus durkļus – un katra durkļa galā bija caurums. Hou pamodās ar skaidru lēmumu – adatas galā jāizveido caurums.

Šī mazā detaļa kļuva par atslēgu šujmašīnas izgudrošanai.

Zemapziņa var pateikt priekšā visdažādākos risinājumus, katru reizi savādākus, taču tu vienmēr sajutīsi, ka saņem intuitīvu informāciju – gan ideju kvalitātes ziņā, gan ar sajūtām, kuru tā rada.
Prieks, pārliecība un sajūta, kura tevi piepilda: “Tad redz, kā!” – tieši šīs sajūtas atšķir intuitīvas idejas no pārējām domām, kas rodas tavās smadzenēs.

Džons Keho
Tulkoja: Ginta Filia Solis

30 minūtes laimei

sapnis37

Esi ievērojis, kā savā dzimšanas dienā mazi bērni ievēlas vēlēšanos, akli ticot, ka kuru katru mirkli tā piepildīsies? Viņi pieaug, pārvēršas vīriešos un sievietēs un vēlas jau pavisam ko citu. Tikai viens nekad nemainās. Mēs neievēlamies to, ko paši varam sasniegt. Mūsu vēlmes pārsniedz mūsu iespējas, tās atduras mūžībā, kosmosā, nezināmajā. Dažkārt tās ir šokējošas un prātam neaptveramas. Visi par kaut ko sapņo.
Daži uzskata otra cilvēka vēlmes par smieklīgām. Mēdz gadīties tā, ka kaut ko, par ko mēs tikai sapņojam, kāds cits cilvēks jau ir sasniedzis, vai arī kāds cits uzskata, ka tas nav tas sapnis, par kuru ir vērts cīnīties un kuru vērts sargāt. Taču mēs visi, lai kā arī nevēlētos to atzīt, esam vienoti vienā, mēs visi par kaut ko sapņojam un kaut ko vēlamies.
Mēs slēpjam savas domas, savas vēlmes un sapņus savas dvēseles vislēptākajos stūrīšos, lai neviens par tām neuzzinātu. Mēs baidāmies, ka mūs izsmies un nosodīs par tām. Baidāmies, ka kāds mūs uzskatīs par parāk bērnišķīgiem. Un, lai arī noliedzam, ka vēl joprojām mūos dzīvo šie sapņi un cerības, tas ir tieši tas, kas mūs vieno. Mēs visi sapņojam…
Dažkārt, no rīta pamostoties, es ieslēdzu mūziku un spilgti iedomājos savu vēlmi kā jau piepildījušos. Šajā pusstundā, kamēr spēlē mūzika, manas mīļākas melodijas, es savās domās pārceļos vietā, kur viss ir iespējams. Kur saplūst realitāte un fantāzijas, kur es jūtos laimīga. Kur varu būt es pati  un nebaidīties, ka mani nesapratīs. Taču pēc trīsdesmit minūtēm, atverot acis, es atgriežos realitātē. Un, neskatoties ne uz ko, es turpinu ticēt, ka, lūk, šodien vai varbūt rīt manas trīsdesmit minūtes iemiesosies dzīvē.
Visi cilvēki ir atšķirīgi, katram no mums ir savi uzksati par ticību, dzīvi un mīlestību. Katram no mums ir atšķirīgas profesijas un dzīves ceļš. Taču ir kaut kas, kas mūs vieno… Šīs trīsdesmit minūtes un ticība tam, ka reiz tās kļūs par īstenību…
Marisa
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iztikšu!

1897692_339346649523329_2093432054619250737_n

Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.

Anamnēze

Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.

Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.

Slimības vēsture

Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot?  Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.

Problēma no bērnības

Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.

Inkubācijas periods

Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.

Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.

Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!

Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?

Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdari izvēli, vai arī dzīve to izdarīs tavā vietā

kurpes

Ilgi izvēlēties un mocīt sevi ar šaubām, nav nekādas jēgas. Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies…

Tā es jaunībā nevarēju izvēlēties: baltos zābaciņus vai kurpes uz papēžiem. Naudas bija maz, es biju Maskavā, un tur ieraudzīju zābakus un kurpes. Es ilgi mocījos, visu nakti negulēju, no rīta steidzos uz veikalu – un nav, ne kurpju, ne zābaku. Viss pārdots. Tikai filca botas un briesmīgas čības palikušas.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Kāpēc gan bija vajadzīga šī briesmīgā šaubu nakts? Tā grozīšanās no vieniem sāniem uz otriem, šīs nemitīgās domas un aprēķini? Tas viss izradījās gluži lieks.
Un nākamajā dienā arī nauda mainījās – toreiz tā bija gluži parasta lieta. Un par manu kurpju naudu varēja nopirkt vien cukurgailīti komerckioskā.

Nav jēgas ilgi izvēlēties un mocīties šaubās.

Situācija ātri mainās un tāpēc vajag ātrāk izlemt un izdarīt izvēli. Vai arī dzīve to izdarīs mūsu vietā. Un resurss pa šo laiku izbeigsies… Un tad visu dzīvi tu atcerēsies kurpes un zābakus, un tie ar katru gadu šķitīs arvien labāki. Un atcerēsies šo mokošo šaubu pilno nakti.

Pirmais impulss un doma parasti ir vispareizākie. Protams, jebkurā lietā un attiecībās pastāv risks. Risks ir vienmēr. Taču labāk atgriezties mājās ar skaistiem zābakiem, nekā tukšām rokām un cukurgailīti uz kociņa. Patīk – ņem, kamēr pats nāk rokās, kamēr ir tāda iespēja.

Pēc tam, iespējams, neko īpaši arī nevajadzēs. Ja nu vienīgi filca botas un briesmīgas čības – tās vienmēr ir pārdošanā un tām vienmēr nauda atradīsies. Nedārgi, gandrīz par velti un arī izvēlēties īpaši nevajag.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Apzinātības atslēga

atslega7

Cik daudzas reizes tu esi nolēmis, ka vairs nedusmosies, esi centies sekot šim lēmumam, taču tas vienalga turpina notikt. Tu centies nebūt skops, taču atkal un atkal iekrīti skopuma slazdā. Tu esi izmēģinājis visas iespējamās lietas, lai sevi mainītu, taču, šķiet, ka nekas nekad nemainīsies.
Tu paliec tāds pats, kā biji.
Taču es šeit apgalvoju, ka ir viena vienkārša atslēga – APZINĀTĪBA. Tu nevari tam noticēt. Kā var palīdzēt apzinātība, vienkārša apzinātība, ja nekas cits nav palīdzējis?

Atslēgas vienmēr ir ļoti mazas: atslēgas ir mazas lietiņas. Bet maza atslēga var atslēgt ļoti lielu slēdzeni.

Kad cilvēki jautāja Buddam: “Ko mums darīt, lai nesadusmotos, ko mums darīt, lai nebūtu skopi, ko mums darīt, lai mēs nebūtu tik apmāti ar ēdienu un seksu?”, viņa atbilde vienmēr bija viena un tā pati: “Apzināties. Ienesiet savā dzīvē apzinātību”
Viņa skolnieks Ananda, atkal un atkal, redzot to, ka pie Buddas nāk dažādi cilvēki ar dažādām problēmām, bet recepte vienmēr paliek viena un tā pati, bija apjucis. Viņš jautāja:

— Kā tad tā? Viņi nāk ar dažādām slimībām, viens atnes skopumu, otrs – skaudību, trešais seksu un ēdienu, ceturtais – vēl kaut ko, bet tava recepte vienmēr ir viena un tā pati!?

Un Budda teica:

— Dažādiem cilvēkiem ir dažādas slimības — tas ir tāpat kā dažādi cilvēki redz dažādus sapņus.
Ja divi tūkstoši cilvēku aizmigs, viņi sapņos divus tūkstošus sapņu. Bet, ja tu atnāksi pie manis un vaicāsi, kā tikt vaļā no šiem sapņiem, zāles būs vienas un tās pašas: “Atmosties!”
Zāles būs vienas un tās pašas, recepte būs viena. Tu vari to saukt par APZINĀTĪBU, tu vari saukt to par KLĀTESAMĪBU – taču tie vienalga būs dažādi nosaukumi vienām un tām pašām zālēm.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves Zelta likumi

image-byallan-davey

Mēs visi vēlamies būt labāki un laimīgāki. Te nu talkā nāk grāmatas, raksti un dažādi kursi attīstībai, kas piedāvā dažādus risinājumus un metodikas. Taču dzīve reti kad “ievietojas” grāmatās uzrakstītajās shēmās un akla sekošana padomiem bieži nes gluži pretējo rezultātu. Īpaši tas attiecas uz šādiem plaši izplatītiem uzstādījumiem:

1. Tava dzīve būs tāda, kādu tu to iztēlojies

Tas ir daudzu koučeru iemīļotākais bauslis. «Lai sasniegtu mērķi, tas skaidri jāiztēlojas, pilnībā jāizjūt un jādzīvo un jāguļ ar to galvā”. O, jā! Tu aizver acis un  skaidri redzi savu jahtu un māju Karību salās. Uztaisīji kolāžu, pakāri virs gultas. Un… nekas nenotiek. Diena nomaina dienu, bet jahta tā arī paliekt tikai galvā un māja – uz bildītēm. Tu klusiņām sāc neieredzēt sevi un savu nelaimīgo dzīvi.

Tas notiek tāpēc, ka tu noticēji mītam par to, ka dzīvei jābūt tādai, kādu tu sagribēsi, tā vietā, lai pieņemtu to tādu, kāda tā ir un būtu pateicīgs par to, kas tev ir.

Ir svarīgi nospraust savus mērķus nākotnei un virzīties uz tiem. Taču dzīve notiek šeit un tagad. Un nevajag ienīst tagadni, un atlikt savu laimi uz nākotni.

2. Mums visu laiku jābūt laimīgiem

No visām pusēm mums māca būt laimīgiem. Mums māca to, ka laime tas ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis un, ja tu to neizjūti, tātad ar tevi kaut kas nav kartībā, un ar steigu kaut kas ir jādara lietas labā. Realitātē laime ir diezgan gaistoša sajūta, kā jebkuras citas emocijas. Mēs varam izjust apmierinājumu, sirdsmieru, bet īsta laime taču ir diezgan gaistoša sajūta.

Vēl jo vairāk, tai tādai arī jābūt – pilnīgai baudai jābūt retai un ļoti vērtīgai sajūtai.

Tā ir brīnišķīga sajūta, taču pacenties neiekrist lamatās dažādu teoriju iespaidā, par to, ka bez laimes sajūtas, kas ir visaptveroša un ilgst diennaktīm, tava dzīve kļūst nepilnvertīga.

3. Dzīve ir taisna, augšupejoša līnija

Šis mīts runā par to, ka mums vienmēr ir jāprogresē. Uz priekšu un uz augšu, ne soli pa labi vai kreisi. Ja šajā treniņā tu noskrēji 5km, nākamajā tev jānoskrien 6km. Ja šajā mēnesī nopelnīji tūkstoti, nākamajā noteikti jānopelna divus. Ja cilvēkam ir šāda attieksme pret dzīvi, tad tajā nepaliek vietas kļūdām un vienkāršai iespējai atslābināties.

Pacenties šo taisnas līnijas modeli aizvietot ar spirālveida. Ļoti bieži, neskatoties uz pieliktajām pūlēm, mēs veicam apli, un, izrādās, atrodamies tajā pašā vietā, kur sākām, taču nonākam tur ar jaunām domām, idejām un pieredzi. Nedusmojies uz sevi, vienkārši sāc jaunu etapu.

4. Pretošanās ir labākais veids, kā pārvarēt krīzi

Ja tev ir jāatrisina kāda problēma, tad, protams, tev jāpacenšas sakopot visus savus spēkus un pārvarēt radušos šķērsli. Pilnīgi dabiska un pareiza pieeja, vai ne?

Taču viss nav gluži tik vienkārši. Dažkārt pretestība apēd tavu enerģiju un samazina spēju efektīvi risināt savas problēmas. Mēdz būt situācijas, kad labāk ir novērtēt situāciju un nepretoties apstākļiem.

Tas ir kā, peldot pāri upei: var pārpeldēt to pa straumei, praktiski nepatērējot spēkus, bet var irties pret straumi un varonīgi noslīkt upes vidū.

Pretestība ir dabiska cilvēka reakcija, bet dažkārt tas nav labākais risinājums. Iemācīties mierīgi pieņemt situāciju – gan labo gan slikto, bieži vien ir daudz gudrāk.

5. Tu kļūsi laimīgs tad, kad…

Tas ir ļoti plaši izplatīts uzstādījums, kas izskaidro, kāpēc tieši šobrīd tu nesaņem labsajūtu no dzīves. Tev vienkārši trūkst kaut kā ļoti svarīga. Lūk, iestāsies tas gaišais brīdis, un tad tu tikai sāksi dzīvot!

«Kad aiziešu pensijā, mana dzīve kļūs daudz labāka». Tu tā domā?

«Mana dzīve kļūs daudz mierīgāka un laimīgāka, kad man būs vairāk naudas.». Var jau būt. Cik vairāk? Varēsi nomierināties un apstāties, izjust šo laimi, vai izstiepsi šo mītisko «pēc tam» – un saņemsi dubulto labsajūtu?

Atkārtošana zināšanu māte: 20 zelta dzīves likumi

1. SPOGUĻA LIKUMS. Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
2. SĀPJU LIKUMS. Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
3. AUGŠĒJĀ CEĻA LIKUMS. Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
4. BUMERANGA LIKUMS. Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
5. APMAIŅAS LIKUMS. Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
6. APMĀCĪBU LIKUMS. Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
7. HARIZMAS LIKUMS. Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
8. 10 BAĻĻU LIKUMS. Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī parādīt.
9. KONFRONTĀCIJAS LIKUMS. Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā (konfrontācija – viedokļu sadursme).
10. KLINTS LIKUMS. Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.
11. LIFTA LIKUMS. Attiecību procesā mēs varam cilvēkus pacelt augšup, vai nolaist lejup.
12. SITUĀCIJAS LIKUMS. Nekad nepieļaujiet, lai situācija nozīmētu jums vairāk kā attiecības.
13. ZEMKOPĪBAS LIKUMS. Visas attiecības ir jākultivē.
14. PACIETĪBAS LIKUMS. Ceļot kopā ar citiem vienmēr ir lēnāk nekā ceļot vienam.
15. BOBA LIKUMS. Kad Bobam ir problēmas ar visiem, parasti galvenā problēma ir pats Bobs.
16. PIEEJAMĪBAS LIKUMS. Vieglums attiecībās pašam ar sevi palīdz citiem justies viegli attiecībās ar mums.
17. IERAKUMU LIKUMS. Kad gatavojies kaujai, izroc ierakumu tik dziļu, lai tajā varētu paslēpties arī tavs draugs.
18. 101 PROCENTA LIKUMS. Atrast 1 procentu, kam mēs piekrītam un novirzīt uz to 100% mūsu centienus.
19. SADARBĪBAS LIKUMS. Kopējs darbs palielina kopējas uzvaras un panākumu iespējamību.
20. SVINĒŠANAS LIKUMS. Patiesas draudzības un attiecību pārbaude ir ne tikai tajā, cik uzticīgi esam draugiem, kad tie cieš sakāvi, bet arī tajā, cik stipri mēs priecājamies par viņu uzvarām.

Avots: http://www.econet.ru

Foto: Allan Davey

Tulkoja: Ginta FS