Kā iemācīties sevi mīlēt?

milestiba es10

10 veidi, kā iemācīties sevi mīlēt no Luīzes Heijas

Agrā bērnībā bērns iepazīst pasauli, orientējoties pēc vecāku uzvedības modeļa. Luīza Heija uzskata, ka, ja bērns audzis ar vecākiem, kuri ir cietuši, arī viņu dzīvē pavadīs vainas apziņa, arī viņš uz dzīvi skatīsies negatīvi.
Cilvēkam pieaugot, atgriežas vēlēšanās veidot ap sevi savas bērnības emocionālo vidi. Par šo tēmu var strīdēties, var teikt – pareizi, nepareizi, taču fakts paliek fakts – sajūta “kā mājās” pavada mūs visu dzīvi.
Tāpēc bieži vien attiecības atdzimst līdzīgas, kādas tās bija tēvam ar māti.
Šajā sakarībā Luīzei Heijai ir viedoklis, ka ikviena cilvēka attieksmi pret sevi nosaka viņa vecāku attieksme pret viņu bērnībā. Bieži vien, jau pieauguši, mēs sevi strostējam tāpat kā bērnībā to darīja mūsu vecāki un arī mūsu domu gaita bieži vien neatšķiras no tās, kāda tā bija mūsu vecākiem.

Taču ir labā ziņa – to visu mēs varam mainīt!
Jo vairāk cilvēks domās ar mīlestību par labām lietām, dzīve mainīsies un dzīvot kļūs arvien skaistāk un priecīgāk. Tāpēc šeit apskatīsim 10 veidus, kā sākt sevi iemīlēt.

Jums noteikti sanāks!!!!

1. Pārstāj sevi kritizēt.

Neuzskati sevi par sliktu. No tā rodas tikai un vienīgi grūtības. Jūtoties “nepietiekami labam” mēs attaisnojam savu pazemojošo stāvokli un saglabājam to. Tā mēs audzinam sevī sāpes un slimības.
Pārstāj vienreiz par visām reizēm sevi kritizēt.
Tam nav nekādas vajadzības!

2. Pārstāj sevi iebiedēt.

Daudzi cilvēki sevi vienkārši terorizē – ar drūmām domām, iedomājoties situācijas, kas ir daudz drūmākas par tām, kas vispār var notikt un notiek. Tādi cilvēki savas mazās problēmas uzpūš līdz ziloņa izmēram.
Tas taču ir briesmīgi: dzīvot, gaidot pašu briesmīgāko.
Pārstāj sevi terorizēt un biedēt!!!!
Tev tas nav izdevīgi!

3. Ar sevi esi maigs, pacietīgs un iecietīgs.

Kā, jokojot, rakstīja Vorens Arnolds “Dievs, es Tevi lūdzu, dod man pacietību. Un tūliņ!”
Pacietība ir spēcīgs instruments. Lielākā daļa cilvēku cieš no tūlītēju rezultātu gaidām.
Mēs uzvelkamies, stāvot rindās, transporta sastrēgumos. Nepacietība – tā ir nevēlēšanās mācīties.
Mēs vēlamies saņemt zināšanas, nevis apgūstot vielu, nevis sperot vajadzīgos soļus vēlamā mērķa virzienā, bet gan uzreiz – bez piepūles.
Esi pacietīgs!!!!

4. Iemācies būt labs savai apziņai.

Nesodi sevi par negatīvām domām. Nevaino sevi par to slikto, kas bijis dzīvē. No tā smelies tikai mācības, jo pateicoties tam, kas bijis, Tu vari šodien ko jaunu un labu sev iemācīties. Būt labam sev, nozīmē atteikties no apvainojumiem sev, no vainas apziņas un sāpēm.
Nevaino sevi!!!!!

5. Iemācies sevi slavēt.

Kritika dedzina dvēseli, uzslavas atgriež to no pelniem. Lai ko Tu darītu, uzslavē sevi – vienmēr.
Atkārto sev to, ka Tu esi lielisks. Ja Tu pats to iemācīsies, izrādīsies, ka arī citiem ir kas labs, ko Tev teikt!!!
Paslavē sevi!!!!

6. Iemācies vērsties pēc palīdzības pie draugiem.

Lūgums palīdzēt – nav vājuma, bet gan spēka izpausme. Lielākā daļa no mums ir raduši paļauties vienīgi uz sevi un ne par ko nelūdz palīdzību, jo šķiet, ka tas ir slikti. Un tomēr, pamēģini izdarīt to, tā vietā, lai visu darītu viens pats un dusmotos uz sevi par to, ka nekas nesanāk.
Vērsies pēc palīdzības, jo cilvēkiem patīk palīdzēt!
Tā būs labi gan Tev gan viņiem!

7. Mīli savas negatīvās īpašības.

Mums visiem ir gadījies izdarīt nepareizo izvēli. Nav cilvēka, kurš nebūtu kļūdījies. Taču, ja mēs regulāri sevi par to sodīsim, izstrādāsies ļauns stereotips. Ļoti vērtīgs līdzeklis, lai tas nenotiktu, ir HUMORS. Tas palīdz atslābināties un sajust atvieglojumu stresa situācijās. Vairāk skaties komēdijas. Ja cilvēks spēs uz savu dzīvi paskatīties kā uz filmu ar ziepju operas, komēdijas un drāmas elementiem, tātad viņš nav bezcerīgs gadījums un turpmāk viņam viss būs kārtībā.

8. Seko savam ķermenim, rūpējies par to.

Seko tam, ar ko Tu baro savu ķermeni. Mēs esam kļuvuši par konservētas barības faniem, sekojam diētām, ļaujam savus ēšanas paradumus noteikt pārtikas ražotājiem ar savu reklāmu palīdzību. Mums jāmiemācās būt atbildīgiem par to, ko bāžam sev mutē – tādā veidā mēs paužam rūpes par sevi un savu ķermeni.
“Cilvēks ir tas, ko viņš ēd.” (Ludvigs Feierbahs)

9. Strādā ar spoguli.

No rīta pieej pie spoguļa, pasmaidi attēlam tajā un saki: “Es mīlu Tevi, Tu esi pati skaistākā un pievilcīgākā”.
Nodzīvo šo dienu labā garastāvoklī un mīlestībā pret sevi un saviem tuvajiem. Un Tu redzēsi, cik drīz izmainīsies visa Tava dzīve. Piemeklē sev vingrojumu kompleksu, kas Tev patiks un derēs, kuru pildot Tu gūsi prieku un baudu.
Un seko pārmaiņām sevī!

10. Mīli sevi šeit un tagad un negaidi brīdi, kad kļūsi ideāls.

Iemācījies mīlēt sevi, Tu iemācīsies mīlēt un pieņemt arī citus cilvēkus.
Tu neesi nācis šeit, lai izpatiktu kādam vai darītu to, ko vēlas citi.
Tavs mērķis un misija – pašrealizācija, pašizpausme un mīlestības izpausme dziļākajā tās līmenī.
Mīli sevi – tūlīt, šeit un tagad!
Lai Tev veicas sevis iemīlēšanā!

Avots: http://top.thepo.st/
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Par PRIEKU: Jeļenas Rērihas vēstule jauniešiem

IMG_3054

Šo vēstuli slavenā krievu filosofe un rakstniece Jeļena Rēriha uzrakstīja pagājušā gadsimta sākumā, taču šī tēma šodien kļūst arvien aktuālāka.

Savā iztēlē es iedomājos daudz, daudz jaunu seju, daudz skaidru, mirdzošu jaunu acu un man ļoti sagribējās viņiem visiem pateikt kaut ko par Prieku.

Ne par to dzīvniecisko prieku, kas liek lēkāt un neapzināti dauzīt ar kājām pret zemi, bet par viedo Prieku – par savas Esības skaistuma apzināšanās Prieku.

Kāds teiks, kā gan var runāt par prieku tagad, kad tik daudz bēdu, šausmu, sāpju un asiņu visapkārt, un visā pasaulē ir tāda spriedze? Ne tikai var, bet arī jārunā, jo, kā senā ķīniešu parunā teikts: “Prieks – tā ir īpaša gudrība” un tas, kurš zin tā būtību, zin, ka nekad nav nekādu iemeslu bēdām un bezcerībai, jo viss ir pārejoši un tas, par ko mēs raudam šodien, rīt šķitīs smieklīgs. Pat katrs koks ar prieku ietērpjas ziedos, un neraud rudenī, kad nomet lapas, skumstot par pagājušo pavasari.

Prieks mums apkārt rada īpašu atmosfēru, kas pievelk sirdis un, attiecīgi, dod mums veiksmi, jo ir taču gluži dabiski, ka cilvēks uz smaidu atbild ar smaidu, un bēg no neapmierinātām un dusmīgām sejām.

Prieks no mums aizdzen jebkuru skumju ēnu, to skumju “pateicoties” kurām cilvēks zaudē to pašu mazumiņu prieka, kas tam pirms tam bija. Savukārt Prieks ir jauns ceļš, kas dod mums visas iespējas. Gaišs prieks ir kā lukturis miglā un izkliedē sirds šaubas un aptumsumus.

Ja varētu nofotografēt cilvēka dvēseles stāvokli bezcerībā un garlaicībā, un prieka pilna cilvēka dvēseles stāvokli, mēs ieraudzītu apkārt pirmajam pelēku plīvuru. Tajā pat laikā, otra prieks to apņemtu spilgtiem, mirdzošiem stariem. Un cik žēl, ka cilvēki tik bieži baidās priecāties, cenšas atradināt sevi no Prieka, tā ietinot savu domāšanu miglā, un jūtoties kā purvā.

Prieku var salīdzināt ar spēcīgu magnētu, jo tas tieši tāpat kā magnēts pievelk sirdis un dod tā īpašniekam dzīves impulsu, ar kā palīdzību atvairīt dzīves likstas un šķēršļus. Savukārt garlaicība un bezcerība rada slinkumu, vājina gribu, un iegrūž cilvēku bezdibenī.

Prieks rada uzticēšanos. Prieks palīdz savstarpējo attiecību nostiprināšanā. Kad esi priecīgs, nav vietas sevis žēlošanai. Atcerēsimies, ka vairums, pat skaistāko un labāko iespēju, tiek zaudētas tieši tāpēc, ka ļaudis žēlojas un tam iemesls ir sevis žēlošana. Gara prieks dara stipru un vienmēr liek tiekties tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu (Vai gan mēs varam atcerēties kaut vienu varoni, kura sejā atspoguļotos panīkums un garlaicība?)

Ir svarīgi, lai jaunās sirdis aizdegtos priecīgās varoņdarba gaidās, kas mainītu visu viņu dzīvi, pašiem to pat nemanot. Un uz šī ceļa nevar nostāties cilvēks bēdās, šaubās, bezcerībā un aizdomās – tikai Priekā par skaisto nākotni, Priekā par visu iespēju apzināšanos un iespēju dalīties tajā ar citiem cilvēkiem.

Un, lūk, Prieks cilvēkam dod īpašus spēkus, kuru iemeslus zinātne vēl nav noskaidrojusi. Tas piepilda cilvēkus ar īpašu gaismu, kas apspīd arī cilvēkus, kas apkārt. Var pavērot, kas notiek tad, kad cilvēks, kura visa būtība pildīta ar Prieku, ieiet telpā, kurā valda drūma un smaga atmosfēra. Cilvēki it kā atmostas, un viņu apdzisušās un garlaikotās acis iemirdzas, un sejās parādās smaids.

Kur meklēt šādas metamorfozes iemeslu? Nākas pievērst uzmanību mūsu domu darbībai un mūsu emociju ietekmei uz apkārtējiem. Vai gan nav skaidrs, ka iemesls slēpjas cilvēka iekšējā Dvēseles līdzsvarā. Cilvēkam, kurš pilns savas esības Prieka, piemīt milzīgs dzīvības spēks un enerģija, kura nekavējoties tiek nodota citiem cilvēkiem.

Taču, kā tomēr saglabāt sevī pastavīgu Prieku, neskatoties uz to, ka mēdz būt arī skumji?

Sena austrumu gudrība vēsta:
“Uzturi sevī Prieku no paša agra rīta, un tas tevi baros līdz pat vēlam vakaram”.

Paskatīsimies uz to dziļāk. Patiesībā, tas viss, kas var mūs no rīta izsist no līdzsvara – laikā nepasniegtas brokastis, slikti izgludināta blūze, vai nepareizi sasieta kaklasaite, viss ir tik sīki un nebūtiski, ka nav vērts tādu nieku dēļ uzvilkties un ciest no tā visu atlikušo dienu. Un, ja vēl atcerēsimies to, ka aizkaitinājums organismā rada īpašu indi, kas sagrauj organismu uz visu atlikušo dzīvi, sapratīsim, ka šie sīkumi nav tādas ļoti dārgas cenas vērti, kā mūsu gara un ķermeņa veselība. Nevajag daudz, tikai nelielu gribas piepūli, vienu vienīgu domu par to, ka mums jāstāv pari ikdienas sīkumiem un apstākļiem, lai sevī saglabātu līdzsvaru. Pretējā gadījumā, vēlāk pašiem būs kauns un smieklīgi par to, ka tērējām tik daudz enerģijas tādiem niekiem. Tās enerģijas, kas mums tik ļoti ir vajadzīga dzīvei. Mēs taču jūtam to, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, tuvina mūs kādiem svarīgiem notikumiem. Un mums jau tagad sevi ir jāsagatavo nākotnes darbam  jau pavisam citos apstākļos, un jāsagatavo sevi tam, lai kalpotu savam un visas cilvēces labumam.

Mūsu sirdij vienmēr jāskan priecīgi un jāatbalsojas visā, kas apkārt. Tai jāpildās ar apziņu, cik ļoti svarīgi ir nesavtīgi dot, dalīties mīlestībā, tā palīdzot Gaišajiem Spēkiem, kas stāv visas cilvēces miera sardzē. Un tad, kad mūsu sirds ir pilna gaiša starojuma, tad arī atnāks pie mums Prieks, jo Prieka avots ir katra gaiša sirds.

Šobrīd visa cilvēce stāv uz Jaunas Pasaules sliekšņa. Vecie pamati brūk. Izzūd savu laiku nokalpojušie jēdzieni. Aug kaut kas jauns, ko daudzi apzinās vēl tikai sajūtu līmenī. Tagad tikai miers un pacietība var dot vajadzīgo līdzsvaru, un tikai prieka sajūta par tuvojošos kaut ko jaunu, gaišu un svarīgu. Tādā laikā ir neizbēgamas grūtas dienas, jo ir spriedze, un notiek vienu enerģiju nomaiņa ar citām – jaunām un gaišām. Tumsu nomaina gara triumfs.

Tagad brūk pasaules, krīt troņi, pazūd daudzas ietekmīgas personas. Pirmajā acumirklī savstarpēji nesaistītiem notikumiem ir dziļas iekšējas saites. Pati cilvēce gadsimtiem ilgi bija to visu gatavojusi un tagad tas izpaužas mums redzamā veidā.

Visticamākais, jūs būsiet liecinieki vēl ļoti daudzām pārmaiņām un redzēsiet daudz brīnumaina un neparasta, jo Kosmiskais Līdzvars vēl ne tuvu nav atjaunojies. Un katrs, kurš var un grib palīdzēt šajā tumsas un gaismas cīņā, ir svarīgs. Protams, tam nav jāizpaužas primitīvos kliedzienos un cīniņos, ne arī netīrās izpriecās, bet gan centienos būt tuvāk Gaismai, tīriem savas domās un priecīgiem savā Priekā.

Jeļena Rēriha
Avots: http://schastie.by
Tulkoja: Ginta FS

Vienkāršie ikdienišķie brīnumi

brinumi

Ērihs Marija Remarks reiz teica: “Tikai pašas vienkāršākās lietas nekad neliek vilties. Laimīgs vari būt daudz vienkāršākā veidā, nekā iedomājies”.

Vienkārši sapņi, vienkāršs skaistums, vienkārši brīnumi…
Ko tu iedomājies, kad dzirdi šos vārdus?

Vienkāršībā ir daudz skaistuma, jo tas, kas ir vienkārši, ir tuvu patiesībai.
Mazus, vienkāršus ikdienišķus brīnumus ir ļoti svarīgi prast savākt – līdzīgi kā Ražu.

Senos laikos bija viena simboliska un vērtīga ieraža – svinēt noslēgumu – Ražas novākšanu. Nobriedušos augļus saudzīgi novāca no kokiem, vērtīgo labību novāca no lauka, un par godu tiem rīkoja svētku mielastu ar dejām.

Pateicoties novāktajai Ražai, cilvēki varēja pārziemot un sagaidīt jaunu pavasari. Nevienam neienāca prātā doma, ka varētu atstāt labību uz lauka. Un kā mēs rīkojamies ar citu mūsu Ražu?
Mūsu dzīves Raža sastāv no mūsu uzvarām, piepildītajiem sapņiem, priecīgiem mirkļiem, rāma līdzsvara brīžiem, maziem un lieliem ikdienas brīnumiem, katras mūsu nodzīvotās mūža dienas brīnuma.

Vai šo Ražu tu arī ievāc tikpat saudzīgi un ar mīlestību, kā savā dārzā un laukos izaudzēto?
Daudzi uzskata, ka, ja šo Ražu nevar “sataustīt”, paturēt rokās, apēst, palepoties ar to, tad tā neskaitās. Materiālo Ražu mēs novācam, bet emocionālo, morālo, intelektuālo un garīgo – aizmirstam novākt. Un tas ir ļoti bīstams ieradums.

Kā un kāpēc jānovāc mazo ikdienas brīnumu raža?

Piemkārt, vācot mazos brīnumus, mēs jūtam un saprotam, ka mūsu dzīve nav tukša un bezjēdzīga, bet gan piepildīta ar notikumiem, iespaidiem, sajūtām, skaistiem pārdzīvojumiem, cerībām, sapņiem, piedzīvojumiem.

Otrkārt, tas strādā kā prieka vitamīnu krājumi, ar kuriem mēs nostiprinām sava ķermeņa un dvēseles imunitāti, atceroties par šiem mazajiem brīnumiem.

Treškārt, mēs attīstam savu prasmi vērot sevi, izzinam savas vēlmes un tieksmes, mācamies sapņot un ievērot, kuras no mūsu vēlmēm piepildās dzīvē.

Ceturtkārt, sastopoties savā dzīvē ar pārbaudījumiem, mirkļos, kad zaudējam atbalstu un nezinām, ko darīt un kā būt, mēs atgriežamies un pārskatām savus savāktos mazos brīnumus. Mēs varam uz tiem atbalstīties grūtā brīdī, saprast un atcerēties, kāpēc un kur mums tālāk dzīvot, atrodam spēkus, lai izietu šos pārbaudījumus.

Kā savākt šos mazos ikdienas brīnumus, kuri mums ir tik vērtīgi?

Atrodi sev patīkamu, skaistu bloknotu – tādu, ko gribas ilgāk paturēt rokās. Izvēlies sev to pildspalvu, kuras krāsa un forma tev patīk. Ērti iekārtojies krēslā, vai pie galda, vai dīvānā.

Pēc tam paņem pildspalvu un savā jaunajā bloknotā stabiņā saraksti visus savus lielos un mazos priekus, kurus vien atceries. Šim rituālam var atvēlēt īpašu laiku – pirms Jaunā gada vai savā dzimšanas dienā – tas būs simboliski..

Lai tās ir ne tikai tavas uzvaras un darbi, bet arī prieka sajūtas, miers, apmierinājums. Mirkļi, kad no sirds smējies vai vienkārši smaidīji.

«Mirkļi, kad pasaule tev atklājās no negaidītās puses, tu neviltoti brīnījies. Pārdomu stundas, pateicoties kurām tu nonāci pie svarīgiem sev atklājumiem. Piedošanas minūtes, kad no tīras sirds tu atlaidi kāda cilvēka vainu un piedevi sev. Pieņemšanas sekundes, kad ar vieglu sirdi tu sev sacīji: jā, tāds es esmu, bet viņš ir tāds, kāds viņš ir. Mīlestības dienas, kad tās enerģija piepildīja katru tava ķermeņa šūnu» — tās arī ir mūsu mazo, ikdienišķo brīnumu vērtīgās Ražas ievākšanas minūtes.

Man ir daži paši svarīgākie un mīļākie vienkāršie brīnumi, ar kuriem es saskaros ik dienu: tā ir brokastu un rīta kafijas pagatavošana skaistas noskaņojuma mūzikas pavadījumā, glezna ar bordo peonijām, kas pakārta pie sienas vietā, kur es to redzu uzreiz pēc pamošanās, un maziņš rīta rituāls 10 minūšu garumā – kad es ļaujos spontānām kustībām, tām, ko diktē mans ķermenis, no rīta pamostoties. Tas ir maziņš brīnums – tiltiņš uz lielo brīnumu – savas ķermeņa un dzīves harmonijas izpratnē.

Un kādi vienkāršie, ikdienas brīnumi ir tavi mīļākie?

Autors: Jekaterina Žarkova

Tulkoja: Ginta FS

Stāsts par kurpēm

kurpes333

Vecvecmāmiņa palika viena 27 gados. Vīrs gāja bojā, mazais dēliņš nomira, palika divas mazas meitenītes. Naudas ļoti maz un dzīvot – grūti… Alga bija pavisam maziņa, tāpēc jādzīvo bija ļoti taupīgi. Tā viņa arī darīja un tā arī dzīvoja.

Un tad veikalā viņa ieraudzīja TĀS kurpes. Krāšņas, modernas, lakādas, uz papēdīša “glāzītes” un skaistām bantēm sasienamas. Un nopirka. Tās bija tieši laikā un derēja kā uzlietas. Viņa nopirka arī patafonu, lai mūzikas pavadījumā padejotu – tikai nedaudz: divus gadus nebija dejojusi. Tā viņa divus gadus ļoti taupīgi dzīvoja, skaitot katru kapeiku, lai arī dzīvot ne īpaši gribējās. Viņa ļoti skuma pēc vīra, pēc sava puisīša.

Kurpes bija ļoti dārgas, viņa tām iztērēja visu naudu, kas bija, un tāpēc ar šausmām domāja par to, kā dzīvos ar bērniem un kas būs rīt.

Bet nekas slikts nenotika. Viņa aizņēmās naudu, pamazām to atdeva, lēja sev mazāk zupas un gaļu atdeva meitiņām. Pati ēda maizi un dzēra karstu ūdeni – bet tie visi bija nieki, jo viņai bija kurpes. Ar bantēm!

Tajās kurpēs viņa aizgāja ciemos pie draugiem, tur viņā iemīlējās alus rūpnīcas direktors, piedāvāja savu sirdi un roku un pēc gada viņi apprecējās. Un laimīgi dzīvoja. Meitenes bija apģērbtas, paēdušas, laimīgas un abas ieguva augstāko izglītību.

Lai arī bija karš, visādas šausmas, bet kurpes un atmiņas par tām sildīja. Tās bija pašas skaistākās atmiņas! Un arī savos 90 gados vecvecmāmiņa ar smaidu un sirds trīsām atcerējās šo skaisto pirkumu, detaļās stastīja, kā pirka kurpes… Viņa reti smaidīja, jo dzīve nebija viegla.

Un, lūk, ko es domāju: nopērciet sev to, ko dvēsele lūdz. Pat tad, ja naudas maz. Kaut kā jau galā tiksiet. Atlieciet tapešu vai jauna tualetes poda iegādi, vai vēl kaut kā svarīga iegādi. Ir pirkumi, kas var izglābt jūsu dzīvi un mainīt to līdz nepazīšanai. Protams, var jau arī iztikt bez tādām kurpēm – ar bantēm. Un tomēr, nopērciet. Un kaut kas ļoti labs notiks. Un dzīvot sagribēsies. Un dejot patafona skaņās. Un iepazīsieties ar kadu interesantu cilvēku un pēc tam mazmazbērniem pastastīsiet par kurpēm – smaidot, savos 90 gados 🙂

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Iedvesma

11760180_1182440125106159_5776569362070933374_n

Iedvesma. Mēs cenšamies šo vārdu definēt, padarīt to taustāmāku, pietuvoties tam, lai gala rezultātā to iegūtu un nekad neatlaistu. Iedvesma ir sapnis, kuram piepildoties izaug spārni un mūsos uzaust saule, kuras staros uzplaukst brīnišķīgi ziedi. Mēs uzstājīgi prasām, lai iedvesma atnāktu. Visos stūros meklējam mazo brīnumu, kurš ielektu mums rokās ar bērnišķīgu kliedzienu: “Lūk, tā esmu es – tava iedvesma!”. Taču tā izrādās gražīga, kaprīza un ļoti niķīga. Pamēģini atrast!

Daudzi pārtrauc savus meklējumus, jo vairs pat necer gūt šos jaunos impulsus un vēlmi darīt tieši šeit un tagad. Un tomēr, nav nemaz tik briesmīgi. Iedvesma vienmēr iet kaut kur blakus un ir gatava apskaut jebkuru cilvēku. Taču tai ļoti nepatīk tas, ka alkatīgi stiepjam pretī savas roķeles vai krītam tās priekšā ceļos un lūdzamies, lai tā apmeklētu mūsu izsalkušo dvēseli. Tā gatava atnākt pie mums un būt ar mums tad, kad mēs darām to, kas mums patīk, kad baudām to, kas mums patīk.

Mēs skatāmies uz fotogrāfijām, kurās redzama jūra, kalni, iedomājamies svaiga vēja glāstošo plūsmu, sajūtam svaigo gaisu un sirds sāk sisties arvien ātrāk. Mēs staigājam pa iemīļotajiem veikaliem, aplūkojam brīnišķīgus porcelāna traukus, cilājam baltās ar zeltu aprakstītās tasītes un izjūtam estētisku baudījumu. Mēs staigājam pa bilbliotēku, ieelpojot grāmatu smaržu, maigi glāstām grāmatu vākus un šķirstām nodzeltējušās lapas,

Ir ļoti svarīgi, lai mums apkārt būtu iemīļotas lietas, lai mēs baudītu skaistus skatus un būtu vietās, kur negribās domāt par kaut ko sadzīvisku. Tikai skatīties un būt laimīgiem.

Iedvesma var atnākt, kad aiz loga sāk snigt balts, pūkains sniedziņš, bet tu, ietinies siltā segā guli gultā un baudi gardu kakao. Un tevi piepilda viss: maigs siltums, brīnumsalda garša un tevi ieskauj ziemas vakara krāsu palete. Vai arī tad, kad agrā rudens rītā tevi pārsteidz silts lietus, bet tu esi bez lietussarga. Tas maigi tevi pārklāj mazām, siltām ūdens lāsītēm, kā mazām bučiņām. Nedusmojies uz to, vienkārši sajūti tā mīlestību un ļauj tam ar sevi parotaļāties. Varbūt tieši tas vēlas tev atnest iedvesmu, kādu to pats redz: svaigu, mitru un mazliet vēsu. Un, ja nu tev iepatīkas?

Iedvesmai nevajag skraidīt pakaļ, to ķert un alkt pēc tās. Vajag dzīvot, dzīvot tā, kā gribās, lai katru dienu blakus būtu lietas, kas izsauc sirds trīsas. Skaistas vēstules e-pastā, pateicoties kurām rodas jaunas idejas. Cilvēki, kuri dara lietas, no kurām sajūsmā aizraujas elpa un dara to ar mīlestību.

Un tad, pavisam nemanot, sāksies darbības. Sajūtas un notikumi kļūs par vienu veselu. Un sāksies radīšanas sajūta. Visa dzīve pārvērtīsies mākslā. Dzīvojot savu personīgo mazo brīnumu ieskauti, mēs paši kļūstam par brīnumiem, kas spējīgi nest pasaulē savu maģiju un radīt brīnumus.

Autors: jekaterina Andrejeva

Tulkoja: Ginta FS

Teicamniece

teicamniece

Tu pamosties no rīta un steidzies iekarot pasauli? Katru dienu traucies ar domu, ka jābūt vēl gudrākai, ātrākai, veiksmīgākai? Esi aizmirsusi, kad pēdējo reizi atslēdzi telefonu un baudīji atpūtu? Mīļā – tev ir teicamnieces sindroms!
Ideālā meitenīte

Ļauj minēt: tu vienmēr esi centusies būt labākā. Klasē, kur pārējie “laida muļķi” un pēc tam prasīja norakstīt. Universitātē, kur “tie dunduki” pastāvīgi izklaidējās, bet tu mācījies un līdz vēlai naktij pildīji kursa darbus. Darbā, kur atteicies no atvaļinājuma un strādāji virsstundas, lai priekšniecība novērtētu un ievērotu…

Un pēc tam tu “pārvelcies” mājās, nomet ideālās augstpapēžu kurpes un novelc ideāli izgludināto blūzi, nokrīti dīvānā un, nemirkšķinot acis, blenz griestos. Spēka kustēties vairs nav, bet smadzenes krampjaini stāda nākamās dienas plānus. Laiks taču skrien tik ātri, bet tik daudz vēl jāpaspēj!

Taču, ja uz mirkli apstātos, paskatītos uz savu perfekti saplānoto dzīvi, sterilo māju, tīrajiem traukiem, plānotāju, kurā viss sarakstīts pa punktiem uz tuvākajiem tūkstots gadiem… un uzdotu sev vienu vienīgu jautājumu: “Kam es to visu daru?” Tu varēsi uz to atbildēt?
Paslavē mani, Mammīt! Apskauj mani, Tēti!

Iedomājies, ka mēs dodamies ceļojumā uz tavu bērnību. Atceries mirkli, kad vecāki tev paziņoja: “Saņemsi piecinieku kontroldarbā, un mēs dosimies uz cirku. Saņemsi piecinieku gadā un varēsi braukt uz vasaras nometni.”. Un no tā brīža katrā dzīves cīņā tu centies iegūt tādu pat atzinību un jaunu balvu. Starp citu, daudzi no pasaules pazīstamajiem un slavenajiem cilvēkiem ir stādījuši sev vienu vienīgo mērķi – izdarīt visu, lai vecāki uzzinātu par viņu panākumiem un…paslavētu. Ja tas nav neizdevies, centušies to kompensēt ar publikas apbrīnu un mīlestību – tādējādi, aizvietojot tuvāko cilvēku atzinību.

Un šodien, kad esi tik daudz ko sasniegusi, tevi visvairāk biedē iespēja nokrist no pjedestāla. Ikviens aizrādījums un kritika sāp, jebkurš, līdz galam nepadarītais darbs, beidzas ar bezmiegu un apetītes zudumu.

Un, ja nu nepaslavēs… Un atkal tu pārskati savas darba lietas un domā: “Kur es varu izdarīt vēl labāk? Lai tikai izdzirdētu kāroto: “Tu esi malacis! Labākas par tevi nav! Paņem no plauktiņa konfekti!”

Un katru dienu, atverot acis, mēs turpinam dzīvot pēc principa “kaut tikai paslavētu, kaut tikai novērtētu!” Pietiek, meitenes! Viss! Cilvēku, kuri vēlēsies mums ielikt atzīmes, vienmēr būs daudz, neviens pat visaugstākais pašvērtējums neizturēs to, ja nāksies ieklausīties katrā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nozīme ir tikai vienai atzīmei – to, kuru sev pati ieliksi!.
Dod sev iespēju kļūdīties!

Dodu sev uzstādījumu: TU ESI BRĪNIŠĶĪGA! Aizver acis, noskaiti līdz trīs un skaļi saki: “Es esmu brīnišķīga. Es esmu unikāla. Man ir savs ceļš. Tas ir izmērāms nevis ar sasniegumiem, bet ar to, cik ļoti es esmu izmainījusies un kļuvusi labāka par to, kas biju vakar. Cik ļoti labāka ir kļuvusi mana personība. Un cik ļoti es tāda sev patīku un pieņemu sevi.”

Tu drīksti nebūt perfekta!!!!!!

Katra diena dāvā mums milzīgus plašumus kļūdām – piedzīvojumiem. Un, ja agrāk tu saķēri galvu pie katra “kļūdījos”, “nepaspēju”, tad tagad mācamies spēlēt ar  tām kārtīm, kas “izkritušas”. Sieviete taču ir pastāvīgs radošums, savukārt piedzīvojumi – veids, kā izpausties un iepazīt sevi no pavisam citas, nezināmas puses.
Vingrinājums: diena ačgārni.

Cīņa ar teicamnieces kompleksu var kļūt par interesantu un aizraujošu spēli. Galvenais uzdevums ir nojaukt ierasto savas dzīves šablonu. Piekrīti, ir grūti izvērtēt to, par ko vispār nav priekšstata.

Un tā, sāc no paša rīta – piecelies no gultas ne ar to kāju, ar kuru parasti celies. Tiešā nozīmē. Jebkurā citā, neierastā veidā, kaut vai izvelies no gultas, vai pielec kājās, ja gadījumā parasti celies lēnām, vai arī ar rokām pa priekšu…

Vannas istabā paņem zobubirsti ar otru roku un tīri zobus, stāvot uz vienas kājas. Uzvāri nevis kafiju, bet tēju (vai gluži otrādi). Brokastīs apēd to, ko parasti ēd pusdienās. Uzvelc neierastu apģērbu, iespējams, nepiemērotu laika apstākļiem. Uzvelc kleitu, kura skapī karājas jau piekto gadu (notikumam: ja nu gadījumā pēkšņi būšu galīgi jukusi)… atstāj mājās lietussargu.

Ej uz darbu pa citu ceļu: nepārbaudītu, svešu. Pārbīdi darba galdu – kaut vai pa centimetru un izmētā mantas mākslinieciskā nekārtībā. Absolūti visu šodien dari ne tā, kā esi pieradusi.

Sākumā būs jāpiepūlas, lai atcerētos, kas vēl jāizmaina, jo tik daudzas lietas ikdienā mēs darām “autopilotā”. Bet, tici man, jau uz vakara pusi tu tā būsi iekarsusi, ka gribot negribot sāksi gūt baudu no šī procesa. Tu baudīsi to, cik ļoti daudz kā jauna var būt vienā dienā – katrā dienā, ja tikai tu dotu sev nedaudz vairāk brīvības un neparedzamības. iespējams, tev pat sagribēsies doties pārgājienā ar teltīm un bez kartes.

Un tici man, tev tas iepatiksies un tu sajutīsi, ka pamazām kļūsti par to cilvēku, domājot par kuru, tevi pārņem prieks, iedvesma un siltas jūtas.

Tu esi vislabākā!
Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

12 gadi

Ginta Ķīnā

12 gadi cilvēka dzīvē – tas ir daudz vai maz? Šodien es sev uzdevu šo jautājumu, jo
1. jūnijs pirms 12 gadiem mainīja visu manu dzīvi. Te droši vien jāpaanalizē, ko esi šos 12 gadus darījis?

Kā skolasbērnam gandrīz 12 gadi bija ļoti intensīvs laiks, mācības, treniņi, klavierspēle, nometnes, pulciņi – lieliska dzīves pieredze, kas bijusi neatsverama, kas veidojusi raksturu.

Pēc tam – nākamie 12mit – augstskola, tusiņi, trakulības un “uz pilnu klapi” dzīves izbaudīšana, kas noslēdzās ar pirmo laulību un 2 viem bērniem un vēlmi neiesūnot, meklēt sevi, meklēt to, ko vēlētos darīt, lai dzīve būtu interesanta, radoša, krāsaina.

Pēc tam nākamie 12mit – intensīvas mācības, lai iegūtu jaunu, nezināmu profesiju un darbs tajā. Arī interesanti – intensīvi, radoši, bet noslēgumā – ļoti nogurdinoši. ne tāpēc, ka profesija nepatīk, vai alga par mazu, bet tāpēc, ka pazudusi brīvības garša un pārņēmusi sajūta, ka neaudz un vairs katru dienu neiemācies ko jaunu… rutīna.

Radošiem cilvēkiem rutīna ir bieds…man tā ir! Vienmēr ir bijis.

Un tad – atlūgums un lēciens nezināmajā, precīzāk – tajā, ko nekad nebūtu varējusi iedomāties kā savu – profesiju, dzīvi, dzīvesveidu. Tajā brīdī, 36 gadu vecumā es nolēmu mainīt visu, jo bija tada iekšēja nepieciešamība. Kopš tās dienas viss ir savādāk – pilnīgi viss. Ne velti, lasot dažādu literatūru, lai pēc tam to iztulkotu un ievietotu savā dienasgrāmatā, es bieži uzduros frāzēm: “nebaidies no kļūdām, iemācies riskēt, iemācies spēlēt, izaugsme notiek tikai tad, kad dari – ne lasi”.

Pēc dabas esmu “zaķis”, man ļoti bail no pārmaiņām, bet, tur – “iekšā”, sēž viens drosminieks, kas saka – “nepamēģināsi, neuzzināsi!” Un tā vienmēr, par spīti bailēm, daru, meklēju, eju un uzsitu punus – pati savējos un šie puni arī savā ziņā ir mana bagātība:)

Vakar, tulkojot rakstu “50 vieda cilvēka mācības”, es sapratu, ka parakstos zem katra punkta un parakstos tāpēc, ka praktiski tos visus esmu izdzīvojusi uz savas “ādas”. savākusi pietiekami daudz pierādījumus tam, ka tas patiešām tā ir. Un esmu pārliecināta par to, ka:

  • Nekas nav nejauši, visam ir nozīme. Neviens cilvēks mūsu dzīvē nav nejaušs. 
  • Kļūdas – tas patiešām ir labi. Un kritieni – sāpīgi, bet arī veselīgi.
  • Mācīties vajag vienmēr. Bet labākie pasniedzēji ir tie, kuri savu “priekšmetu” pasniedz caur sevis izdzīvoto un pieredzēto.
  • Visskaistākā dzīve sākas tad, kad to, ko Tu dari, dari viegli un ar prieku un sev par prieku.
  • Personības filosofijai IR ļoti liela nozīme – tas ir pamats, uz kura būvēt pamatīgu māju, ne – zaru būdu.
  • Katrs cilvēks ir spogulis. Ir viegli būt kopā, draudzēties ar cilvēkiem, kuri pret tevi vienmēr ir labi – arī tā ir izaugsme. Bet visvairāk es iemācos no tiem, kuri nav “ērti”, 
  • Jā, bailes IR ilūzija – taču mirklī, kad sāc darīt, tās pāriet. 
  • Raizēm patiešām nav nekadas jēgas – tās pat ir indīgas un indē ne tikai paša dzīvi, bet arī dzīvi citiem cilvēkiem.
  • Es neesmu mani 4 bērni – viņiem ir vajadzīgs brīvi elpot un pašiem kļūdīties, lai saprastu to, kas jāsaprot … es savējos vienkārši mīlu un, visticamākais, patiešām neesmu pareizā mamma. Taču – viņi mani izvēlējās:)
  • Attiecības ir darbs, pilnīgi noteikti. nevienā darbavietā tik smagi neesmu strādājusi.
  • Bez ticības tam, ko dari, bez ticības sev un uzticēšanās savam Augstākajam Es un Dievam, nekas labs nevar sanākt. Nekas!
  • Cilvēki man blakus un apkārt ir lielākā manas dzīve vērtība un es bieži domāju, ko es esmu tik labu izdarījusi, ka man blakus ir tik lieliski cilvēki.
  • Lepnība – mans mīļākais klupšanas akmens. Kolīdz man šķiet, ka esmu to izmetusi no sava “dārziņa”, tā atkal ir šeit un neļauj atslābināties 🙂
  • Dusmas nemaz nav tik slikta emocija, bet kolīdz tās pārvēršas aizvainojumā, kurš grauž tevi gadiem ilgi, tā vairs nav labi. Es mācos “uzmest lūpu” uz augstākais 3 minūtēm:)
  • Bumerangs vienmēr atgriežas – labi, ja tie ir mūsu labie darbi.
  • Vecums IR cipars – un tikai. Ja tev apkārt ir cilvēki, kuri mācās un cenšas ar katru dienu arvien uzlabot savu dzīvi, tu, gribēdams nenovecosi – pat 90 gados. Es pazīstu tādus cilvēkus, viņi ir man blakus.
  • Vienkāršība pievelk – un nēsāt masku ir ārkārtīgi neērti – tā smacē. Bet no sevis jau nekur neaizbēgsi.
  • Lielais sports ir smags darbs, varētu teikt – neveselīgs. Bet sportiņš kopā ar pirtiņu un lieliskiem cilvēkiem – tā ir lieliska pašsajūta, relakss un
    nemitīgs prieks 🙂
  • Kaisle un iedvesma – divas māsiņas, bez kurām lielas lietas izdarīt nevar. 
  • Nešaustīt sevi, pirmais un galvenais princips mīlestībā pret sevi. Pieņemt sevi – ar visiem saviem prusakiem – tik tuviem un mīļiem – dažkārt līdz izmisumam mīļiem 🙂
  • Jā, ceļojumi ne tikai pagarina dzīvi, bet paplašina mūsu robežas – tā mēs atveram sev jaunus apvāršņus un iespējas.
  • Tā sauktie Principi – ir nevēlēšanās mainīties. Tas pats ir ar vārdiņu – konservatīvs 🙂 (iekonservējies) 🙂
  • Ir vērts iemācīties pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ja to neizdarīšu – tad dzīvot kļūst neciešami – vienas vienīgas pretenzijas. Bet es taču zinu, ka viņi ir mans spogulis. Mani bērni, vīrs, vecāki, skolotāji, cilvēki kaimiņos, radi – katrs ar savām ambīcijām. Tā tik vēl trūka, mēģināt tos visus izmainīt! 🙂
  • Pateicība – katru dienu, katru mīļu dienu. Par to, ka esi dzīvs, par to, ka elpo, par to, ka staigā, ka vari redzēt, sajust …
  • Tas, ko es šobrīd rakstu, ir mana pārliecība šodien, bet domāju, ka būs punkti, kuri būs mainījušies pēc 3,10, 20 gadiem. Un tas ir labi un nozīmē tikai to, ka augu.
  • Tikai es pati esmu vienīgā savu domu pavēlniece!!!! Un es patiešām drīkstu un varu domāt visu, ko vēlos!…nu, un, protams, saņemt savu domu augļus. Vai man tie vienmēr šķiet saldi …. diez vai 🙂
  • Bet es tikšu arī ar to galā. Pilnīgi noteikti :)

Es jums visiem novēlu drosmi un ticību. Pasaule mums visiem paver neskaitāmas iespējas mainīties un mainīt savu dzīvi – atliek vien nosūtīt Visumam pieprasījumu: “Es to vēlos”. Bail? Nekas! Visiem ir bail – bet mēs taču paši varam izvēlēties, vai visu mūžu pavadīt savu baiļu cietumā, vai vienkārši – spert pirmo soli – un VISS BŪS LABI!
Mīlestībā: Ginta FS
Bildē: Ginta Ķīnā – Hainaņ