Ideja vienmēr atnāk kopā ar enerģiju

uzkopsana4

Ideja vienmēr atnāk kopā ar enerģiju. Gadās, ka galvā pēkšņi iešaujas doma izcept biepiena kūku ar ķiplokiem – un tu meties virtuvē, kaut arī aiz loga ir nakts un ledusskapī nav olu, un tamlīdzīgi…
nekas tevi neapstadinās, tāpēc, ka tevi interesē, kas no tā sanāks?…

Bet, ja ideja ir ļoti sena, jau ieskābusi, tad jēgas no tās nav, kaut arī formāli tā sevī nes vajadzīgo informāciju…. Sižets stāstam vai gleznai, vai recepte, vai piegrieztne….. nav svarīgi! – galvenais, ka enerģija jau ir atšālējusies, kamēr tev nebija laika. Un, viss. Vari pat necensties! Un tev arī negribās. Enerģijas nav.

Un vēl mēdz būt tā: mājas uzkopšana. Es ne īpaši mīlu uzkopšanas darbus… Sēžu dīvānā un skatos uz grāmatu skapi. Skapis milzīgs, putekļains, starp grāmatām papīri, kaut kur malā stāv kafijas krūzīte, bet tajā jau iemājojušas krelles un sķēres…. Lūk. Sēžu un domāju, ka vajadzētu sakopt…. Bet spēka nav, viss kaut kāds saskābis.

Un te pēkšņi, nez no kurienes atnāk doma: “Vajadzētu to skapi pārbīdīt pie pretējās sienas, dīvāna vietā un dīvānu – pretējā pusē. Būs lieliski!” Un, sākās! Visas grāmatas no plaukta ārā, noslaucīt putekļus, iztīrīt skapi. Un grīdu fiksi izmazgāt, lai viss tīrs. Visu lieko atkritumu spainī! Dīvānu iztīrīt, plauktiņus no skapja izņemt, visu satīrīt, pēc tam grāmatas atpakaļ skapī – viss notiek pavisam viegli.

Lūk viņa – domas enerģija!!!!!

Ir tikai jāpamanās to domua noķert, kamēr tā svaiga un dauza ar asti no enerģijas un jūtu pārpilnības.
Autors: Jana Soļakova
TUlkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Lielā ceļā sākumā. Kā sagribēt un sākt darīt.

kuģis8

Man ir pieredze. Es palīdzu cilvekiem izkustēties no sastinguma punkta, uzsākt sava dzīvē kaut ko svarīgu. Un katru dienu es pati eju šo ceļu. Ar saviem projektiem.

Neskatoties uz to, ka eksistē klasiskie viedokļi par to, kas apstādina cilvēkus ceļā uz mērķi (jēdziens no geštaltterapijas), starp visiem šiem “paskaidrojošajiem iemesliem” katrs cilvēks atrod savu unikālo āķi, kāds pat vairākus āķus, kas viņu stipri tur un, ja atlaiž uz brīdi, tad pēc laika noķer atkal. Tāpēc ceļš uz gaišzilo sapni nav viegls.

Tas ir ceļs caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Vēl šo ceļu apgrūtina tas, ka vairums šo ērķšķu dur un dedzina no iekšpuses.

Lai uzietu savu āķi, atraktu šo durošo ērķšķaino zariņu, ir ļoti jāpacenšas. Taču sākumā ir svarīgi noskaidrot, kurā sava ceļa posmā tu atrodies.

Tev piedzimst ideja, tu to izauklē, lai atrādītu pasaulei, kaut vai pastāstītu par to tuviniekiem.

Tu jau esi uzdrošinājies, atzinies pats sev, ko vēlies, bet vēl neesi saņēmies drosmi, pastāstīt par to vēl kādam?

Tu pastāstīji, saskāries ar nesapratni, šķēršļiem vai, gluži otrādi, sajuti atbalstu, taču tagad pēkšņi apsēdies un aizmirsi par to, kas vēl nesen sildīja tavu Dvēseli?

Tu spēri pirmos soļus, “iedarbināji pārmaiņu mašīnu”, taču kaut kas tevi nobiedēja?

ideja

Katrs ceļš sākas ar ideju. Jā, pati par sevi ideja nav nekas. Taču bez idejas tu neko neizdarīsi. Tā ir tava ceļa galvenā sēkla.

dažkārt pat sev ir bail atzīties, ka tu par kaut ko sapņo.

Kur nu vēl citiem!
Iekšējie vagari un cenzori ir krietni spēcīgāki kā reālie.

“Es gribu…” – tevī ieskanas klusa balstiņa. “Kas? Kas? Tev ir par maz ar to, kas jau ir? Kam tev tas? Un kur tu liksi visus tos pienākumus, kuri tev jau ir? Kur esi tu un kur tavs sapnis?” Un klasiskais – “Sapņot nav kaitīgi! Aizej labāk traukus nomazgā!”

Tāpat kā pieaugušie bieži nedzird bērnus, tā arī mēs bieži vien nepievēršam uzmanību šiem “muļķīgajiem, bērnišķīgajiem sapņiem”. Bet patiesībā var izrādīties, ka cilvēks jau sen zināja, ko vinš vēlas, taču baidījās sev atzīties. Slēpa pats no sevis, no šīm izsmējīgajām, neticīgajām balstiņām, to, ka bija un ir iemīļotas lietas, ko patīk darīt, vietas, kur gribas nokļūt, dzīves stils, kādu gribas dzīvot. Taču atļaut sev to ievērot, nozīmē atzīties pašam sev, ka es vēlos ko citu, nekā man ir šobrīd. Un, nevis vienkārši kaut ko citu, bet tieši ŠO.

 «mani sen vairs nepriecē mana dzīve, bet es nezinu, ko gribu».

Pie manis bieži nāk cilvēki pilnīgā iztukšotības stāvoklī, kuri saka: “Mani sen vairs nepriecē mana dzīve. Bet es nezinu, ko gribu”.

Tas bērnišķīgais “gribulītis”, kas klusā balstiņā čīkstēja: “Mammu, mammu, nopērc man saldējumu!” jau sen ir apklusis. “Tu nedrīksti ēst saldējumu, kakls sāpēs!”, “Mums nav naudas visādiem niekiem!”, “Normāli bērni uzvedas klusi un nedīc!”
Lai atļautu sev atkal gribēt, ir atkal jāsatiekas ar šiem bērnišķīgajiem, aizliedzošajiem uzstādījumiem, jāmetas ar tiem nevienlīdzīgā kaujā, un jāatkaro sev tiesības gribēt, vēlēties, sasniegt. Bet gadās, ka sākumā nākas atgriezt sev jutīgumu pret parastām lietām – man ir silti vai auksti, es gribu ēst vai gulēt, es gribu dzert vai uz tualeti? Kā man vispār šobrīd ir?… Ko es šobrīd jūtu? (skumjas, prieku, aizkaitinājumu, apjukumu, nepacietību, emocionālo uzbudinājumu, bailes, šaubas, vilšanos u.t.t.) Un ko man šobrīd gribētos? Vai  vēl tiešāk drosmīgajiem: “Ko es tieši tagad gribu?”. Un ko es vispār gribu?

Gadās, ka, pirms iet uz kaut ko – uz savu vēlmju realizāciju, saviem nospraustajiem mērķiem, ir jāpārbauda – vai es vispar esmu dzīva? Var izradīties, ka tam, ko tu šobrīd no sevis prasi, nav nekā kopīga ar tevi – dzīvo!

***

«es nezinu, ko gribu, bet es neko nedaru.»

«Es neko nedaru…

 Es esmu kā sasalusi…

Mani paralizē bailes, kā tikko par to iedomājos…

Es esmu gatava darīt visu, tikai ne to, ko es no sevis gaidu…»

«Apstājos, nekustos, nekur neeju, nedaru to, kas man ir svarīgi» –  tādi jautājumi izskan koučingā un terapijā.

«Es aizmirstu, ko gribēju. Es izlaižu svarīgas tikšanās, zvanus… Man pēkšņi zūd atmiņa. Es vienkārši palieku akla un stulba. Mulstu…. pārvēršos par mazu pārbiedētu bērnu….”

«Es baidos…»

No kā?

Un te nu sākas pats interesantākais.
Taču sāksim ar bailēm. Bailes bremzē smadzeņu darbību un bloķē to. Kamēr cilvēks baidās, ir trīs funkcijas – cīnīties, bēgt un izlikties par beigtu. Bailēs darīt sakarīgas lietas, domāt par projektiem, plānot, radīt nav iespējams. tas ir tas pats, kas braukt ar velosipēdu, visu laiku bremzējot. Pretestība būs milzīga.
Bailes ir jānomierina.

Sākumā ir jāsaprot, no kā es baidos.

Grūti tikt galā ar iracionālajām bailēm ” baidos, bet nezinu, no kā”. Kā var uzvarēt naidnieku, ja tu nezini, kas viņš ir? Tikai paslēpties un drebēt, vai arī nogalināt visus, kas pagadās pa rokai. Tā nevar. Ir jātiek ar to skaidrībā!

kad jau ir skaidrs, ko es gribu, nākamais jautājums – “paziņot par to pasaulei”

Pastāstīt par to kādam no tuvajiem cilvēkiem, kolēģiem, draugiem. Ļoti reti projekti tiek veikti vienatnē. Pat tad, ja esi nolēmis šķirties, tev nāksies par to paziņot savam partnerim.
Kad galvā iešaujas ģeniālas domas, tās vajag ar kādu apspriest.
Ha, un te uzreiz parādas bailes piedzīvot kaunu.

Tad vispirms ir jāizlien no savas aliņas un savu dārgumu kādam jāparāda….

Noskaudīs.
Apsmies.
Noskaitīs n-tos spēcīgos argumentus, kapēc man tas neizdosies.
Un, ja nu pēkšņi viņi man notic, bet es – gala rezultātā ciešu sakāvi?

Ārprāc, cik briesmīgi!

Un, ja nu tie cilvēki, no kuriem atkarīga mana veiksme, meni neatbalstīs? Un, ja nu es sākšu, bet viņi man atteiks? Un, ja nu es pati nepavilkšu, nevarēšu, nobīšos, man nepietieks spēka? Un, ko tad?

Kamēr projekts tiek sevī iznēsāts kā bērniņš, šķiet, ka tam nekas nedraud. Viņš ir paslēpts no ļaužu acīm, sliktiem vārdiem un domām. Par viņu neviens neko nezin.

***

Bet pēc kada laiciņa viņa dzīvība ir briesmās, jo arī parāk ieilgusi grūtneicība tam var kaitēt.

Ļoti bieži, atskatoties pagātnēļ, mes brīnāmies, kāpēc neizdarījām to agrāk? No ka baidījāmies? Un savas bailes atceramies tikai ar grūtībām.

***

Mūsu tuvinieki šos jaunumus, mūsu sapņus var uztvert dažādi. Var atbalstīt: “Malacis! Uz priekšu! Sen bija laiks!”

Viņi var nopietni šaubīties par mūsu spējām, var sadot miljoniem padomu no savas kanceles, kas atsitīs mūsos jebkuru vēlmi rīkoties.

Bet, ja projekta realizācija kaut kādā veidā skar viņus pašus (finansiāli, vai arī viņiem šķiet, ka tā var mūs pazaudēt), tad viņi var sākt mūs atrunāt, vai pat uzstādīt ultimātus. Un te nu, protams, ir izvēles jautājums. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atsakās no sava mērķa realizēšanas, jo vēlas saglabāt attiecības.

atrast domubiedrus, partnerus. savākt komandu.

Ir projekti, kurus var darīt viens. Piemēram, tu esi nolēmusi iestāties teātra skolā, jo tavs sapnis ir kļūt par aktrisi, vai arī tu esi grafiskais dizaineris, un tev ir svarīgi par sevi paziņot, atrast pasūtītājus un darīt savu darbu. Tas ir tas gadījums, kad arī viens ir karotājs.

Bet ir projekti, kuros bez komandas iztikt nevar. Piemēram, ja tu vēlies atvērt svešvalodu skolu vai palaist tirgū jaunu produktu, izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk neesi darījis.

Kad izvēlies savus komandas biedrus, ļoti svarīgs ir jutīgums, spēja vienoties, atļaut sev pamēģināt – pamēģināt strādāt kopā. Gadās, ka tas izdodas lieliski. Bet gadās, ka cilvēki ir brīnišķīgi un profesionāli, taču nevar sastrādāties.

***

Kad esi sev atzinies savā sapnī, paziņojis par to pasaulei, skaidri redzi, ko tu gribi un esi savācis komandu, laiks doties ceļā. Pirmie soļi ir sperti, kuģis nolaists ūdenī, un te nu ir svarīgi stingri turēt kuģa stūri un nepārstāt aizrēt (iedomāsimies, ka to var darīt vienlaicīgi).

Tu esi kapteinis.

Neviens peldējums neiztiks bez vētrām, bez kļūmēm, bez sarežģījumiem. Dažkārt nākas mainīt komandas biedrus, koriģēt kursu.

Kad atskatāmies atpakaļ, ir grūti iedomāties – kāds brīnums! Es jau tik daudz ko esmu paveikusi. Esmu atklātā jūrā un jau nogājusi tik lielu ceļu, es esmu aizpeldējusi tur, kur agrāk pat iedomaties nevarēju būt!

jēga.

Lai sāktu kaut ko darīt apzināti un ilglaicīgi, lai apzināti piliktu pūles, ir jāzin – kāpēc? Kāpēc, kā dēļ es to visu daru. Kāpēc man tas ir svarīgi?
Tieši jēgas izpratne dod cilvēkam spēku pārvarēt grūtības, kustēties uz priekšu, un darīt lielas lietas, tādas, ko agrāk nekad neesi darījis!
Autors: Irina Davidova
Avots: http://dybova.ru/blog/
Tilkoja: Ginta FS

Dzīve ir pārāk dzīva, lai to nedzīvotu!

dzīves plūsma3

Atver acis!
Mīļais, nav iespējams vienmēr aizvērties Dzīvei. Tādai kustīgai, mainīgai un elpojošai. Tā taču ir tieši Tev izdomāta. Paskaties uz ideju un formu daudzveidību. Paskaties uz visiem, kas Tev blakus. Uz tiem, kuri Tevi provocē un iedvesmo. Uz tiem, kuri klusiņām blakus tevi mīl un vienmēr gaida.

Dzīve ir parāk dzīva, lai to nedzīvotu. Un pārāk vieda, lai to neievērotu. Bet dzīvot tajā var tikai pēc viena vienīga principa: “ja dzīvo, tad jūti, ka dzīvo!”
Šeit, uz šīs Planētas tavas sajūtas atkailinās, lai kā tu arī neaizstāvetos. Lai cik daudz ādas kārtas Tu uzaudzētu – realitāte tās Tev tik un tā noplēsīs. Vēlies Tu to, vai nevēlies! Tevi pārņems mīlestības asaras un nejūtīgums. Un Tu iepazīsi Mīlestību. Tai līdzi Tev atvērsies Līdzcietība. Un pēc tam Pateicība. Iespējams, visas šīs jūtas atnāks kopā ar bailēm un trauksmainību. Tev nebūs komfortabli – jo tu kļūsi ievainojams. Tu beidzot ieraudzīsi: Tu dzīvo un Tavā dzīvē ir viss: Mīlestība un bailes. Tu neesi ideāls. Tu jūti. Tu apzinies, ka Dzīvo. Dažāds, nesaprotams un neaptverams. Absolūti nevainīgs savā spontanitātē. Atvērts Momenta priekšā.
Jā. Apsēdies, un kādu brīdi esi klusumā. Paskaties uz to, kas Tev ir. Paskaties uz sevi šobrīd. To visu tikai Tu pats. Tu esi vienatnē ar visu, ko esi radījis. Un tas Tev būs jāizdzīvo. Nekur neliksies.
Nebaidies. Nekrīti panikā. Sakopo visas savas pēdējo atrunu un izdomu paliekas. izelpo. Atver acis!

Marina Tihomirova
Tulkoja: Ginta FS

Vai tu dari savu īsto darbu?

iemilotais darbs

«Cilvēki reti kad kļūst veiksmīgi, ja nodarbojas ar to, kas nedara tiem prieku un nenes labsajūtu».

Ļoti reti mēs atrodam savu mīļoto nodarbošanos ātri un viegli. Dažkārt nākas izmēģināt dažādus darbus, lai atrastu kaut ko vienu – savējo, īsto.

Salīdzini savas iekšējās sajūtas ar šo sarakstu, kas sastāv no 7 punktiem:

  • Tu vari šo darbu darīt jebkurā laikā, jebkuros apstākļos un esot jebkurā pašsajūtā.
  • Tu iegrimsti darba procesā momentā un uz ilgu laiku. Koncentrēšanās uz iemīļoto darbu ir līdzīga dziļai meditācijai. Nav vairs nozīmes laikam un tam, kas ap tevi notiek.
  • Tev ir nepārtraukta vajadzība un vēlme pēc profesionālās izaugsmes un jaunām zināšanām. Tu piedalies diskusijās, kas saistītas ar tavu nodarbošanos.
  • Tu dāsni un nesavtīgi dalies ar citiem cilvēkiem tajā pieredzē, ko esi ieguvis. Visas zināšanas pie tevis nāk viegli, tāpēc arī viegli tu tās nodod tālāk. Tevi neuztrauc doma par to, ka kāds kļūs labāks par tevi, izmantojot šīs zināšanas.
  • Tu esi atvērts visam jaunajam. Tava iemīļotā nodarbe dod tev milzīgu enerģijas lādiņu, kuru tu gribi un esi gatavs tērēt aizraujošām lietām. Tu esi atvērts jauniem kontaktiem, ceļojumiem un eksperimentiem.
  • Nauda tev nav noteicošais faktors. Ja tu pilnībā esi iegrimis savas dzīves svarīgākajā nodarbē, tad viegli tajā investē  lielu daļu savas naudas. Un pēc laika šī mīļotā nodarbe ar tādu pašu vieglumu ar uzviju atgriež tev naudu.
  • Tu arvien biežāk pamani, ka daudzi patīkami un gaidīti notikumi notiek it kā paši no sevis, pateicoties “veiksmīgai apstākļu sakritībai”. Tāpat tavā dzīvē atnāk jauni cilvēki un radošas idejas – viegli un ar prieku.

Ja tu vēljoprojām meklē “savu” lietu, atceries:

Nevar spert vienu milzīgu soli, kurš tūliņ pat nodrošinās tava mērķa sasniegšanu. Tāpēc, ka jebkurš svarīgais mērķis tiek sasniegts, sperot daudz sīkus un šķietami parastus solīšus.

© Pīters Koens
Avots: http://www.uspeh.club
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu esi vajadzīgs

dzives makslinieks4

Nejautā sev, kas vajadzīgs pasaulei, jautā sev, kas dara tevi dzīvu. Un pēc tam ej un dari to! Tāpēc, ka pasaulei ir vajadzīgi cilvēki, kuri kļūst dzīvi

Hovards Vašingtons Turmans

Dzīve bez mērķiem

dzive bez mērķa

Stīvena Šapiro grāmata “Dzīve bez mērķiem” ir izaicinājums tradicionālajai praktiskajai psiholoģijai, kas liek mums uz dzīvi skatīties kā uz mērķu ķēdi, un tādā veidā atņem cilvēkam iespēju būt laimīgam.

Neatdod, tā vienkārši, savu dzīvi, un neupurē šodienu, cerībā, ka par to tu dāvanā saņemsi laimīgu nākotni – kura būs labāka par šodienu. Grāmata pauž alternatīvu dzīves filosofiju: mēs varam sākt dzīvot laimīgi un pilnvērtīgi šodien, nenospraužot mērķus un nestādot plānus. Tā būs iespēja atbrīvoties no spiediena, un tā būs iespēja radoši veidot savu dzīvi.
Te 8 principi Dzīvei bez mērķiem.

1. noslēpums. Izmanto kompasu, ne karti

Izanalizē savu pieredzi, savas prasmes, savas vērtības un saproti, kas ir tas, uz ko tiecas tava Dvēsele. Lai tavas Dvēseles vēlmes kļūst par tavu kompasu – pēc tā tu izvēlēsies savas dzīves virzienu, atsakoties virzīties uz noteiktu galapunktu.
Centies savu dzīvi neuzzīmēt kartē. Nē, labāk, lai tavs dzīves ceļš nebūtu taisns, bet kļūst līkumains, lai tas dzimst un mainās laikā un telpā. Izdzīvo katru mirkli, un tajā pat laikā, atklāj sev daudz dažādu mazu, jaunu iespēju “taciņu”.

2. noslēpums. Nebaidies apmaldīties

Dzīvē nav pareizu un nepareizu lēmumu. Ir vienkārši lēmumi. Dzīvē nav neveiksmju – ir tikai iespējas personības izaugsmei. Aiziet kaut kur sānis, izmest līkumu – nekā slikta tajā nav. Pat pagrieziens, kas pirmajā acumirklī šķiet nepareizs – ir tava iespēja kaut ko jaunu iemācīties un iegūt jaunu pieredzi.

3. noslēpums. Atceries, ka bieži vien jaunas, veiksmīgas iespējas klauvē pie durvīm mums katram, bet dažkārt mums ir  grūti tās sadzirdēt

Vienmēr esi gatavs jaunām iespējām, kuras var parādīties tur, kur tu tās vismazāk gaidi. Un neļauj savai apziņai strīdēties ar iekšējo troksni un steigu, skaties visapkārt – un tu it visur ieraudzīsi signālus, kurus līdz šim nebiji ievērojis, Pašas perspektīvākās iespējas rodas visnegaidītākajās vietās. Vienmēr esi gatavs tam, ka tavā dzīves ceļā parādīsies kārtējais ceļa rādītājs, kārtējā ceļa zīme – dažkārt tie būs tieši acu priekšā, dažkārt – paslēpti kaut kur ceļmalā.

4. noslēpums. Mīli un novērtē to, kas tev ir

Novērtē to, ko esi sasniedzis uz doto brīdi, novērtē sevi tādu, kāds tu esi šobrīd. Tā vietā, lai kārotu no dzīves saņemt pēc iespejas vairāk, izbaudi mirkli. Katrs mirklis atklāj tev brīnišķīgu skatu – vai tas ir skats uz okeāna piekrasti, vai piemājas autostāvvietu. Izbaudi šo skatu. Kad tu savu dzīvi mēri pēc saviem paša kritērijiem, tu sāc saprast, kas tev patiešām ir svarīgi.

5. noslēpums. Meklē piedzīvojumus

Cilvēki, kuri dzīvo neparastu dzīvi, saņem bagātīgu un vienreizēju pieredzi. Pie pirmās iespējas tie dodas uz jaunām vietām, maina darba un dzīves vietas, amatus, izmēģina jaunas aizraušanās un domā kā pētnieki. Daudzveidīga pieredze bagātina mūsu pasaules redzējumu. Katra diena dod jaunas iespējas izpētīt pasauli un veikt atklājumus. Un, lai ta būtu, nav obligāti jādodas ceļojumā apkārt pasaulei, pietiek vien skatīties uz savu dzīvi, kā uz piedzīvojumu. Un tā – katru dienu.

6. noslēpums. Kļūsti par magnētu, kas pievelk cilvēkus

Vienmēr centies iepazīties ar jauniem cilvēkiem, nodibināt kontaktus, un kop jau nodibinātās attiecības – tad tev vienmēr būs atbalsts un draudzība. Iepazīstoties ar cilvēku, pats uzņemies atbildību par jūsu attiecībām, sper pirmo soli pretī.  Radošās iedejas, kuras nav iemiesojušas dzīvē (tātad nav novērtētas), neizraisa nekādu interesi.

7. noslēpums. Atzīsti savu iespēju ierobežotību

Mēs visi esam cilvēki. Un katram no mums ir savas ēnas puses, kuras mēs cenšamies neparādīt ārējai pasaulei. taču necenties cīnīties ar sevi, necenties apslēpt un neredzēt savus trūkumus, un nenoliedz to, ka mūsu iespējas tomēr ir ierobežotas – tā ir daļa tavas personības.

Skaties uz tām, kā uz savām īpašībām, nevis defektiem. Kā tikko tu to izdarīsi, taviem trūkumiem pār tevi nebūs nekādas varas, gluži otrādi, tā tev būs iespēja kļut tuvākam citiem cilvēkiem.

8. noslēpums. Nenoskaņojies uz konkrētu rezultātu

Ir viena iezīme, kas atšķir parastu rutinētu mērķi no aizraušanās vai paredzētā ceļa – tā ir emocionālā neatkarība. Kad tu esi sev nospraudis parastu mērķi, tu ar visu savu būtību tiecies pēc vēlamā rezultāta. Tava apziņa un tavas emocijas ir noskaņotas tieši uz šo rezultātu. Bet tad, kad tu seko savām Dvēseles vēlmēm, tu vienmēr esi šeit un tagad, vienmēr izdzīvo pašu šo brīdi, tas nozīmē, ka neesi piesiets noteiktam rezultātam. Tu saglabā emocionālo neatkarību, tev nav jāuztraucas par to, vai principā ir iespējams sasniegt to, pēc kā tu tiecies. Vēl vairāk, tu zini, ka paši nozīmīgākie centieni var nekad nekļūt par realitāti. Un tas ir brīnišķīgi, jo tādā veidā rodas vajadzīgais lauks, kas piepilda tevi ar enerģiju.

Autors Stīvens Šapiro “Dzīve bez mērķiem”
Ilustracija: Filips Izumnovs
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja esi piekusis, kusties lēnām

Falling with Style

— Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ļoti nogurdina. Tā nešķiet pateicīga. Tu esi piekusis jau no tā, ka dzīvo tajā. Tu esi piekusis pārāk daudz mīlēt, rūpēties, atdot pasaulei, kas ne vienmēr kaut ko dod pretī. Tu esi piekusis no nenoteiktības un pelēkajām dienām.
Tā notiek.

Reiz tu biji pilns gaišu cerību, optimisms bija lielāks kā cinisms, tu biji gatavs atdot, atdot un atkal atdot. Bet salauzta sirds, kāda cilvēka neizpildītie solījumi, neizdevušies plāni – tas viss tevi atkal atgriež no debesīm uz zemes. Ne vienmēr pasaule pret tevi ir bijusi labvēlīga, un bieži vien šķiet, ka zaudējis esi vairāk, ka ieguvis, un šobrīd nav vairs nekādas iedvesmas, lai pacenstos atkal.
Es tevi saprotu.

Patiesība ir tāda, ka katrs no mums ir piekusis. Sasniedzot noteiktu vecumu, mēs sev šķietam ne vairāk kā salauzto siržu un smeldzošo dvēseļu armija, kas izmisīgi meklē harmoniju. Mēs gribam vairāk, bet esam parāk piekusuši, lai palūgtu. Mums nepatīk tas, kur šobrīd atrodamies, bet esam parāk nobijušies, lai kaut ko sāktu no jauna. Mums būtu jāriskē, taču mēs baidāmies, ka viss mums apkārt var sabrukt. Gala rezultātā mēs neesam pārliecināti, cik reižu vēl mēs varēsim sākt visu no jauna.
Ir vēl viena patiesība – mēs esam piekusuši viens no otra – no spēlēm, ko spēlējam, no meliem, ko stāstām, no nenoteiktības, kuru dāvājam viens otram. Mēs negribam uzvilkt masku, bet tajā pat laikā mums nepatīk palikt muļķa lomā. Nākas spēlēt mums nepatīkamās lomas, tēlot kaut ko, jo neesam pārliecināti par savu izvēli.

Es zinu, cik ļoti grūti ir turpināt kaut ko darīt, vai censties atkal un atkal sākt visu no jauna, kad dvēseles spēki, šķiet, jau ir beigušies. Un tie optimistiskie ideāli, kurus mēs lolojām kādreiz, tagad šķiet naivi un muļķīgi.

Taču, lūk, ko es tev lūdzu. Ja esi tuvu tam, lai padotos, no visa spēka izdari vēl vienu mēģinājumu.

Mēs esam daudz dzīvespriecīgāki, kā varam iedomāties, un tā ir neapgāžama patiesība. Mēs esam spējīgi atdot daudz vairāk mīlestības, vairāk cerību, vairāk degsmes, kā atdodam šobrīd. Mēs vēlamies ātrus rezultātus un padodamies, kad neredzam nekādu efektu. Mēs viļamies, kad neredzam atpakaļsaiti, un tāpec pametam visus mēģinājumus.

Saproti to, ka neviens no mums nevar būt iedvesmots KATRU DIENU. Mēs visi aizelšamies. Mēs visi piekūstam. Mēs visi kādreiz viļamies. Tas, ka esi piekusis no dzīves un palicis bez spēka absolūti nenozīmē to, ka tu stāvi uz vietas. Katrs cilvēks, par kuru tu savulaik esi jūsmojis, kaut reizi ir juties kā zaudētājs skrējienā pēc sava sapņa. Taču tas viņam netraucēja sasniegt savus mērķus. Lai ko tu darītu, neļauj sev padoties, lai tā būtu ikdienas rutīna, vai lielu, grandiozu plānu realizācija.

Kad esi piekusis, kusties lēnām. Kusties mierīgi, nesteidzoties. Bet neapstājies! Tu esi piekusis un tam ir savi objektīvi iemesli. Tu esi piekusis, jo daudz dari un maini. Tu esi piekusis, jo audz. Un kaut kad šī augšana pa īstam tevi iedvesmos.

Autors: Irina Lagranž
Foto: Hardi Saputra
Tulkoja: Ginta FS