Kurp doties tālāk?

Jaunībā tu izvirzi dzīvei pretenzijas, esi neapmierināts, dusmojies uz to, apvaino, ka tā kaut ko par maz tev iedevusi, nav pietiekami novērtējusi.Gadiem ejot tu nomierinies. Tas nav vājums vai zaudējums. Vienkārši saproti, ka visus jautājumus jāuzdod sev pašam.Cilvēks ir radis savas neveiksmes attaisnot ar visu ko, tikai – ne ar savu izvēli.Bet dzīve… Tā paiet. Kā jau viss uz šīs Zemes. Atceries, kā rakstīja Antons Pavlovičs Čehovs? “Dzīvē nav sižetu, tajā viss ir juku jukām – dziļais un seklais, lielais un niecīgais, traģiskais un smieklīgais”.
Mīlēt to, kas ir, negaidīt ideālo momentu, pacensties pilnībā izdzīvot katru dienu, neskumt, lai cik arī sarežģīti nebūtu, ticēt nākotnei – tā arī ir pateicība. Iekšējais miers atnāk tieši tad, kad esi pateicīgs par šo mirkli, kad nesteidzies un netracini sevi ar domām “varēja taču būt labāk”. Tikai miera stāvoklī var sadzirdēt atbildes uz saviem jautājumiem un saprast, kurp doties.

Elčins Safarli
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nevajag kļūt par māti barotāju pieaugušam cilvēkam

ideala mate

Ja tu palīdzi, baro un emocionāli atbalsti kādu cilvēku, viņš var tevi sajaukt ar savu Ideālo māti. Pat tad, ja tu esi vīrietis. Stāsts nav par dzimuma piederību, bet gan pozīciju, kādu esi ieņēmis attiecībā pret otru cilvēku. Un kādu pozīciju ieņēmis tas cilvēks, kuru tu baro.

Tā ir krūts barošanas pozīcija. Protams, metaforiski. Otrs cilvēks sēž tev uz rokām, bet tu viņu šūpo, mierini un baro. Žēlo un glaudi viņam galvu.

Pat tad, ja pēc skata jūs esat divi pieauguši cilvēki. Vienalga – tu esi Ideālā māte, bet viņš – tavs bērns.

Tu dod enerģiju, pienu. Bet otrs to lieto. Un mīl tevi par to, un slavē un samīļo. Tu esi tik labs. Vai tu esi tik laba! Kā mamma! Kā Ideālā māte, pēc kuras dvēselē skumst ikviens cilvēks.

Nu, lūk, bet tagad pamēģini nepabarot vai nenomierināt bērnu. Viņš sadusmosies. Jā, un vispār, agri vai vēlu sadusmosies, kad tu nevarēsi apmierināt visas viņa kaprīzes un vēlmes.

Vai arī viņa dzīvē notiks nepatīkami notikumi: celi sasitīs, austiņa iesāpēsies vai kredītu paņems un nevarēs samaksāt. Vai arī vīrs nodarīs pāri, vai sieva piekrāps… Kas visā tajā būs vainīgs?

Protams, māte. Jo Ideālai mātei ir jarūpējas, lai mazulim būtu labi, pareizi? Ja mazulim ir slikti, tātad māte par viņu slikti rūpējas.

Un “Mazulis” sāk izgāzt uz “Māti” savu neapmierinātību un naidu. Viņš kļūst kaprīzs un naidīgs. Mātei taču tas ir jāpacieš, vai ne?

Pat tad, ja īstā māte būtu sadevusi pa dibenu par vismazāko agresijas izpausmi, tu taču neesi īstā māte, bet gan Ideālā māte. Pacietīga, uzmanīga, visu piedodoša, savu mazuli bez nosacījumiem mīloša.

Mazuli, kurš tagad tevi vaino visās savās vilšanās un pieprasa zvaigznes no debesīm un pupu. Kuru tu nespēj viņam iedot. Nu tad, saņem!

Tipisks “mātes un bērna” piemērs ir alkoholiķis un viņa sieva. Viņa viņu dakterē, strostē un tur uz rokām. No sākuma viņš ir bezgala pateicīgs, bet pēc tam sāk vainot viņu – savu ideālo māti it visā.

Lūk, kas būs, ja tevi sajauks ar Ideālo māti. Ar savu personīgo Ideālo māti.

Pretenzijas būs tādas, ka maz neliksies. Un pār tevi gazīsies viss negatīvais. Prasības, histērijas, aizvainojums un garastāvokļa maiņas…

Bet, kad tev apniks to ciest, un tu šo pieaugušo onkuli vai tanti mēģināsi vest pie prāta un atgadināsi to, ka viņam ir pietiekoši daudz gadu, un tu neesi ne viņa mamma ne tētis, viņš teiks, ka tu esi viņu nodevis.

Pametis. Rīkojies nežēlīgi, slikti, zemiski, varētu pat teikt – aizvedi mežā un atstāji tur vienu! Pameti svešiem ļaudīm! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka šis cilvēks pats tam tic.

Tāpēc labāk nevajag kļūt par māti pieaugušiem cilvēkiem. Tiem, kuri sākumā tik ļoti slavē tavu labestību, mīļi skatās acīs un svepst, ka tu esi kā mamma. Tu mamma esi tikai saviem bērniem. Vai tētis. Vai vecmāmiņa un vectētiņš.

Vai arī pavisam atsevišķs cilvēks, kurš nevar otru nest uz rokām un mūžam barot ar krūti. Barot un auklēt. Un nevajag tev uzkabināt savus kompleksus un vēlmes, parvēršot tevi par Barojošo Māti. Tas vienmēr ļoti slikti beidzas…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pretenzijām

11130281_747605432020735_4904068701224045601_n

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar sevi, ar kaimiņiem, politiku, karstumu, ziemu, ģimeni, bērniem, kaķi, transportu, atvaļinājumu, vakariņām, pārdevēja darbu saldumu nodaļā, komunālajiem pakalpojumiem, parkingu un svētkiem. Un pat tad, kad viss ir labi, atradīs kaut ko vienīgo, kas ir slikts un griezīs to kā nodrillētu magnetafona lentu.

Mēs atgriežamies no atvaļinājuma! Ne no bērēm un ne no kara! Blakus sēž divas sievietes, melnas kā šokolādes batoniņi. Viņas atpūtās tajā pašā viesnīcā, kur mēs, un te pēkšņi, pavisam negaidīti es uzzinu daudz ko jaunu:

– Pludmale maziņa kā apendikss.
– Saule agresīva.
– Numuriņos pārāk daudz baltās krāsas.
– Brokastis galīgi “nevelk” uz četru zvaigžņu līmeni.
– Ingveru pasniedz tikai reizi divās dienās.
– Ekskursijas pārak nogurdinošas…

Es pārsēžos un tieši pie manas auss uzņem apgriezienus jauns dialogs:
– Kāpēc lidostā tik saspiesti? Visi vienā čupā. Un šitais resnulis. Kur vēl viņam lidot, viņš taču viens pats aizņem trīs krēslus.
– Kafija – gatavās samazgas, sendvičs – vakardienas.
Duty Free tik nenormāli lēni konsultanti.
– Tik pieticīgi, grīdas segums vietām gluži izvalkāts.

Mana draudzene nesen bija kāzās. Pietiekami greznās, dārgā restorānā. Ar kristālu, melnajiem ikriem un maziņu simfonisko orķestri. Bez tradicionālajiem kāzu rituāliem. Viņa man no rīta piezvanīja un sāka savu stastu ar pretenzijām.
– Iedomājies, šampanietis bija silts, bet piparmētru panna cotta pārāk stipri garšoja pēc citrona. Līgavas kleita nebija iespaidīga, pārāk parasta, kā francūžiem, bet kokteiļkleita vispār izskatījās pirkta tirgū. Stulbs slaidšovs, pilnīgi blāva pirmā deja un kāzu vadītājs atgādināja centrālās televīzijas diktoru.

Paziņas nopirka dzīvokli jaunajā projektā. Zvanu, lai apsveiktu un dzirdu:
– Ai, par ko tu runā? Par kādu prieku? Zini, cik remonts sanāks dārgs? Lustra – desmit tūkstoši, angļu papīra tapetes – trīs tūktoši par katru rulli, durvis starp istabām – ozolkoka, no divpadsmit, parketa loksne – pusotrs par kubu.

Ir cilvēki, kuri vienmēr ir neapmierināti. Ar lupu meklē “mīnusus”, nepievēršot uzmanību milzu lielajam, treknajam “plusam”. Žēlojas, pukst, kritizē, nosoda, šausminās, aizmirstot, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Un labais tajā ir tieši puse.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava bērna veselība ir tavā varā

berna veseliba1

Jautājums:
Kā vecāku emocionālais fons ietekmē bērnu veselību? Kā kontrolēt savas emocijas, kad bērns slimo?

Bērni slimo ar saaukstēšanās slimībām un gripu tad, kad mammai ir iekšējs saspringums, aizvainojums, pretenzijas un neapmierinātība ar dzīvi. Ja mamma “bremzē” (nevirzās uz priekšu), pakārtojas, izrāda nepārliecinātību, apspiež sevī agresiju vai arī iestieg šajā agresijā, apvainojas un pauž savu neapmierinatību, bērni saaukstēsies, klepos un puņķosies

Tavs pirmais uzdevums ir – pateikties, pateikties, pateikties, Iedomājamies savu bērnu veselu un atkal pateicamies. Tev nav jānervozē, jāpārdzīvo un jāuztraucas (jāpiebāž bērns ar zālēm), jo tādā veidā tu tikai saasini situāciju.

Domājot radoši un izpildot pavisam īsu tehniku: uz 3 sekundēm, ne ilgāk, iedomājoties savu bērnu veselu un tūliņ pat pārslēdzoties, tu radi apstākļus viņa labai veselībai.

Nākamais svarīgais moments ir piedošana. Cik ļoti tu proti palūgt piedošanu, tik arī tavā dzīvē notiek tev patīkami notikumi.

Un treškārt tu nedrīksti veikt darbības, mānot sevi un uzdodot vēlamo par esošo! Tev godīgi ir jāatzīst: “Jā, man nav taisnība, jā, es pati radīju visus apstākļus sava bērna slimībai, jā, mans iekšējais stāvoklis neatbilda tam, kā tam būtu jābūt, un tāpēc mans bērns šobrīd slimo. Es to saprotu, pieņemu un pateicos. Es vēlos, lai vinš būtu vesels!” Tas atnesīs veselību tavam bērnam, Un nevis tas, ka tu uztrauksies, pardzīvosi un nervozēsi.
Autors: Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

 

Tikai labu!

meditacija

Tas ir jau sen zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru domājam un pēc tam – arī runājam. Tāpēc pat rietumu psihologi rekomendē runāt par veiksmīgiem un harmoniskiem cilvēkiem. Taču, jo vairāk mūsos egoisma un skaudības, jo grūtāk mums par kādu runāt labu. Mums jāiemācās nekritizēt, jo tas, kurš mūs kritizē, atdod mums savu labo karmu un atņem mūsu slikto. Tāpēc Vēdās vienmēr runā par to, ka tas ir labi, ja mūs kritizē.
Kā mūsu runa atsaucas uz mūsu karmu? “Mahabharatā” teikts: ja tu esi ko nolēmis izdarīt, nevienam par to nesaki. Kā tikko tu par to esi pateicis, par 80% samazinās varbūtība, ka tas notiks, īpaši, ja esi ar to padalījies ar skaudīgu un nenovīdīgu cilvēku.

Kāpēc cilvēki, kuri runā maz, bet pardomāti, sasniedz vairāk? Viņi nezaudē savu enerģiju.

Cits pavisam vienkāršs noteikums, kas saistīts ar mūsu runu, – ja mēs esam otram ko labu izdarījuši, bet pēc tam ar to palielījušies citiem, šajā momentā mēs zaudējam labo karmu un visus sava labā soļa augļus. Lielībnieki maz ko sasniedz. Tāpēc mums nekad nevajadzētu lielīties ar saviem sasniegumiem, jo mirklī, kad to darām, mēs zaudējam visus augļus, ko esam sastrādājuši.

Māceklis pieiet pie meistara un jautā:
– Meistar, jūs iesakāt dzīvot ar atvērtu prātu (open mind). Taču tas nozīmē, ka viss prāts vienā mirklī var aizlidot? Vai tā ir?
– Tu vienkārši stingri aizver muti un viss būs labi!  Atbild Meistars.

Domas nosaka runu, tāpēc ļoti svarīgi ir nedomāt sliktu ne par vienu. Jo vairāk mūsu galvā haotiskas domas, jo vairāk tās izpaužas mūsu runā un mūsu runa ir nesakārtotāka.

Tas, kurš skaidri domā, skaidri arī runā.

Ir vēl viens līmenis – iemācīties pieņemt kritiku. Viena no prāta īpašībām ir tā, ka tas spējīgs sevi attaisnot jebkurā situācijā.

Jo zemāks cilvēka attīstības līmenis, jo vairāk attaisnojumus jūs no viņa dzirdat.

Pat izdarot visbriesmīgāko noziegumu, tāds cilvēks, pat nesarkstot, prot sevi attaisnot. Viens no galvenajiem augsta līmeņa personības rādītājiem, ir prasme mierīgi uzklausīt kritiku un netaisnoties. 

Sapratīgas runas noteikumi. 

Alā meditē trīs jogi. Pēkšņi viens no viņiem izdzird kādu skaņu. Šķiet, ka tas ir kāds dzīvnieks. Viens jogs saka – ta bija kaza. Paiet gads. Otrs atbild – nē, tā bija govs. Paiet vēl gads un trešais jogs saka – ja jūs nepārtrauksiet savu strīdu, es jūs pametīšu.

Pirmais saprātīgas runas noteikums: pirms pateikt ko asu, noskaiti līdz 10.

Tas var izklausīties muļķīgi. Sākumā mēs diez vai varēsim noskaitīt līdz 3, taču, ja atbildēsi pēc nelielas pauzes, tava atbilde būs daudz saprātīgāka. Tas tāpēc, ka pirmais, kas iešaujas prātā, kad mūs kritizē vai rāj, ir vēlme taisnoties vai asi atbildēt. Tāpēc mums jāiemācās 5-10 sekundes padomāt, pirms atbildēt. Šī pauze izdarīs vēl vienu labu lietu: atvēsinās sakarsētās emocijas.

Cilvēks, kuram ir svarīga pašrealizācija, runā maz un pārdomāti. Ja lasām slavenu cilvēku biogrāfijas, saprotam, ka daudzi no tiem runāja maz, nekad neatbildēja uzreiz, kad viņus apvainoja vai kritizēja, un necentās atbildēt dusmās. Viņi atlika sarunu uz nākamo dienu vai vispār uz brīdi, kad kaislības būs norimušās. Jo zināja, ka naids, dusmas un aizkaitinājums ietekmēs runu un sekas būs bēdīgas, var gadīties – pat neatgriezeniskas.

Otrais saprātīgas runas noteikums – nevajag krist galējībās.
Dievs mums parādās sīkumos, bet Sātans – galējībās.
Nav vēlams dot solījumu: “būšu mēma kā zivs.” Īpaši, ja pēc dabas esi spilgts ekstraverts – tas var tev tikai kaitēt. Ja tava psihofiziskā daba ir daudz runāt, tad runā tā, lai cilvēki, ar kuriem tu runā, saņemtu maksimāli daudz labiuma no tavas runas. Tāpēc esi atvērts un labvēlīgs un, galvenais, dzīvo apzināti. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mūsu līmeni var noteikt pēc sīkumiem, pēc it kā nesvarīgām darbībām – kā mēs atreaģējām uz rupjībām veikalā, kādas emocijas mūs piepilda, kad mūs “nepelnīti” kritizē u.t.t.

Trīs runas līmeņi.

  • Cilvēkam, kurš atrodas augstā garīgā līmenī, sirds skaidrībā, brīdī, kad kāds par kādu citu ko sliktu saka, var fiziski kļūt nelabi. Viņš var fiziski sajusties tā, it kā kāds viņu būtu aplējis ar netīrumiem. Tāds cilvēks patiesību vienmēr saka ar patīkamiem vārdiem. Viņš apzināti izvēlās katru vārdu un ar katru vārdu šajā pasaulē ienes harmoniju. Viņa runā vienmēr ir daudz neaizvainojoša humora, ļoti bieži, veltīta pašam sev. Tadi cilvēki visbiežāk ir veseli un laimīgi.
  • Kaislīgi cilvēki ir ļoti jūtīgi, arī pret kritiku, ko viņiem velta. Viņi ar lielu prieku stundām ilgi var runāt par tēmām, kas saistītas ar seksu, naudu, ekonomisko izaugsmi, politiku, pirkumiem. Viņi var daudz runāt par sevi – labo, apspriest citus. Viņi parasti runā ātri. Viņu humors ir nedaudz vulgārs, parasti saistīts ar seksu. Sarunas sākumā viņi parasti jūtas iedvesmoti un apmierināti, bet pēc tāda veida sarunām, sajūt pretīgumu un iztukšotības sajūtu. Un, jo augstāks apziņas līmenis, jo spēcīgāka šī sajūta. Tāds runas stils ved arvien tuvāk degradācijai visos līmeņos.
  • Tie, kuri garā ir tumsonīgi, atšķiras ar to, ka viņu runa ir pilna apvainojumiem, pretenzijām, nosodījuma, draudiem un necenzētiem vārdiem u.t.t. Visi viņu vārdi ir pilni dusmām un naida. Kad tāds cilvēks atver muti, rodas iespaids, ka istabu piepilda nepatīkama smaka. Tāpēc, ja tādam cilvēkam sakām ko labu par kādu, viņš var arī saslimt. Tādi cilvēki gan apzināti, gan neapzināti provocē citus, cenšoties citos izsaukt naida, aizkaitinājuma un skaudības enerģiju, jo ir noskanoti uz šī viļņa un barojas no sīm zemajām enerģijām. Viņu humors ir melns, pilns ļaunuma, ņirgāšanās un prieka par citu cilveku nelaimēm. Viņi dzīvo ilūzijās. Tādus Visums ārstē ar smagiem likteņa triecieniem un slimībām. Ar tādiem blakus dzīvot nav iespējams.

Ļoti reti gadās sastapt cilvekus, kuri pastavīgi atrodas tikai vienā līmenī. Visbiežāk mēs sastopam jauktos tipus un arī cilvēka tips ļoti ātri var mainīties.

Tas ir ļoti atkarīgs no: 
1) Vides, kuru izvēlamies – darba vieta, atpūta. Piemēram, esot kopā ar kaislīgu cilvēku, mēs jau pēc īsa brīža varam atklāt, ka paši ļoti aktīvi esam iesaistījušies politiskā diskusijā. Kaut arī vēl pirms paris minūtēm, mums nebija nekādas daļas gar politiķiem.

2) Vietas. Piemēram, kazino, nakts klubos, alus bāros un citās līdzīgās vietās. grūti iedomāties runas par garīgām tēmām. Ja vieta “piesūkusies” ar kaislībām, uzdzīvi, runa būs atbilstoša.

3) Laika. Piemēram laiks no plkst. 21:00 līdz 2:00 naktī, ir laiks, kad gribas doties uz kādu izklaides vietu, noskatīties kadu ne īpaši garīgu filmu, parunāt par kādām pikantām tēmām. Ne velti tautā saka: “Rīts gudrāks par vakaru.” Sen jau tas ir novērots, ka tas, par ko runājam vakarā, īpaši, ja pieņemam kādus lēmumus, no rīta bieži šķiet nepatiesi vai nākas to nožēlot. Tāpēc ir vērts ievērot vienu vienkāršu noteikumu –  nekad nepieņemt lēmumus vakarā un pēc iespējas mazāk vakarā runāt – tas darīs mūsu dzīvi daudz laimīgāku un pasargās no nepārdomātiem lēmumiem un nelaimēm.
Un nav nejauši tas, ka šājā laikā visa daba guļ. Vai gan esat dzirdējuši putnu dziesmas šajā laikā?
Nedēļas beigās vari veikt testu – kāda runa dominēja šīs nedēļas laikā.
– Ja labestīga un mierīga, tad pamazām ievērosim, ka mūsu dzīvē ienāk laimes sajūta un harmonija.
– Ja kaislīga un garā tumsonīga, tad vienīgais, kas mūs sagaida, ir slimības un nelaimes.

Ļoti svarīgi ir izvairīties no PRETENZIJĀM.
Pirmais solis ceļā pie mīlestības ir pateicība. Šajā pasaulē reti kurš ir pateicīgs. Pārsvarā visiem ir kādas pretenzijas – vai nu slēptā vai atklātā veidā. Taču ir vērts atcerēties, ja mēs cilvēkam nepasakāmies, mēs visticamākais, sāksim kritizēt un vērsīsimies pie viņa ar kādām pretenzijām, pat neapzinoties to, ka tā darām.
Kalpošana nav kāda fiziska palīdzība. Pirmkārt tas nozīmē, ka palīdzam cilvēkam attīstīt Dievišķo apziņu, uzdāvināt viņam savu mīlestību, palīdzēt pietuvināties Dievišķajam.

Viss, ko mēs darām bez mīlestības, nes vienas vienīgas nelaimes, lai cik arī tas cēli ārēji izskatītos. Skolotāji māca:  ka ik sekundi mēs vai nu pietuvojamies Dievam, vai attālinamies no Tā. Katra situācija ir mācību stunda, un ir svarīgi pateikties Dievam par katru mums sūtīto situāciju.

Dievs mums vēl TIKAI labu un katra mūsu dzīves sekunde ir vērsta uz mūsu apmācību.

Kā tikko mūsos parādās pretenzijas, mūsu sirds centrs bloķējas.
Visizplatītākās ir pretenzijas pret likteni, apkārtējiem, ģimeni, neapmierinātība ar sevi un pasauli. Pretenzijas izpaužas ne tikai vārdos – arī domās, balss tonī, komunikācijas stilā un attieksmē pret dzīvi.

Katra situācija mums tiek dota, lai mēs strādātu ar sevi:

  • Jo mazāk harmoniski mēs esam, jo vairāk saspringti un jo smagākas dzīves mācību stundas mēs saņemam.
  • Bet, kā tikko mēs pieņemam situāciju, notiek atslābināšanās un problēmsituācijas ātri atrisinās.

Ajūrvēda saka: tu nevarēsi atbrīvoties no slimības, ja nepieņemsi to. Tas ir pirmais solis uz dziedināšanu un jebkuras problēmas atrisināšanu.

Tā ir pilnīga iekšēja situācijas pieņemšana kā Dieva labvēlības apzināšanās. Ir jāpieņem šī situācija iekšējā, ne – ārējā plānā, un tad slimības pazudīs un problēmas ātri atrisināsies. Ja mēs situāciju nepieņemam, tad 90% mūsu enerģijas aizies uz “pārdzīvojumiem”. Mūsu organisms spēj tik galā ar jebkuru slimību. Tāpat mēs spējam tikt galā ar jebkuru problēmu un iziet no tās kā uzvarētājs.

Ja mums tiek dots kāds pārbaudījums, tātad mēs varam ar to tikt galā. Dievs nedod pārbaudījumus lielākus par to, ko spējam panest.

Un tāpēc pretenziju vietā labāk iemācīties būt pateicīgam par visu un visiem. Jo pretenzijas – tas ir pirmais solis uz slimībām un nelaimēm. Tev pašam jāatseko tas, cik tevī ir pateicības un cik – pretenziju pret pasauli un apkārtējiem. Apzinoties to, tu sapratīsi, ka pateicības ir daudz mazāk, kā pretenziju. Visas pretenzijas ģenerē prāts un melīgais ego.
Ikvienas pretenzijas daba ir destruktīva, tās apēd mūsu enerģiju un nocietina sirdi. Patiesa pazemība nozīmē to, ka mēs pieņemam jebkuru situāciju. Daudzi to saprot savādāk: iesita pa vienu vaigu, pagriez otru. Tas vairāk attiecas uz iekšējo stāvokli.

Mēs pieņemam jebkuru likteņa dāvanu, lai kāda tā arī būtu. Un tāpēc ir labi, ja pēc iespējas biežāk prātā vai skaļi, mēs atkārtojam: “It visā ir Dieva mīlestība.”

Cilvēkiem, kuri to atkārto, mainās sejas izteiksme, viņi kļūst maigāki, pazūd saspringums ķermenī, viņi kļūst laimīgāki un veselāki. Pamēgini, tas strādā!

Ja mūsu zemapziņa būs noskaņota uz pieņemšanu, ja mēs it visā redzēsim Augstāko Gribu – tas ātri vien mūs aizvedīs pie pilnības.

Autors: Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

 

Sāc ar sevi!

logs4

Kāds ģimenes pāris pārbrauca dzīvot uz jaunu māju. No rīta pamodusies, sieva paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja kaimiņieni, kas kāra ārā žāvēties svaigi izmazgāto veļu.

– Paskaties, paskaties, kāda viņai netīra veļa – teica sieva savam vīram.
Vīrs lasīja avīzi un nepievērsa tam nekādu uzmanību.
– Droši vien viņai sliktas ziepes, vai arī viņa galīgi neprot mazgāt. vajadzētu viņu pamācīt.

Un tā notika katru reizi, kad kaimiņiene karināja savu veļu – sieva turpināja brīnīties par to, cik tā netīra.

Kādā jaukā rītā, viņa atkal paskatījās pa logu un iesaucās:
– O! Paskaties! Šodien viņai veļa ir tīra! Laikam būs iemācījusies mazgāt!
– Nē, – teica vīrs, – vienkārši es šorīt piecēlos tā agrāk un nomazgāju logu.

Tulkoja: Ginta FS