Meklējiet savējos, mīliet līdzīgos

Mīļie, nekādi pretstati nepievelkas. Varbūt uz trīs dienām eiforijas… Bet no ceturtās dienas, kad vienam par agru, otram – par vēlu…

Vienam vajag, bet otram nevajag…
Vienam zaļo, bet otram oranžo…
Vienam pareizi, bet otram nepareizi…
Vienam pie mammas, bet otram – pie savas…
Vienam pa labi, otram pa kreisi…
Vienam slikti, bet otram labi…
Vienam tur, bet otram te….
Vienam gulēt, bet otram staigāt…
Vienam mīlēt, bet otram apnicis…
Un vēl tūkstots un viens neatbilstības sarakstiņš. Neviens kompromiss to neizturēs. Un ir vērts atcerēties, ka reālā nevis teorētiskā kompromisa būtība tomēr slēpjas tajā, ka mēs mīļā miera labad daram galīgi ne to, ko vēlētos darīt. Ja nu pa retam tas notiek, tad, labi, gan jau kaut kā pārcietīsim. Bet, ja tas notiek sistemātiski, tad agri vai vēlu tas izsauks dusmas un pretestību.

Labākās savienības, ko esmu redzējusi, ne tikai iztālēm, ir LĪDZĪGI DOMĀJOŠO savienības.

Kā teica mana vecmāmiņa: ar vienu Dvēseli…

Tas ir tad, kad viens cīsiņš uz divām dakšiņām…
Kad ikvienā nesaprotamā situācijā “uz aklo”, bet rokās sadevušies…
Tas ir tad, kad viena neidealitāte necenšas pārspēt otru un nepieprasa to, uz ko tā pati nav spējīga …
Tas ir tad, kad nožagojas…. un vienlaicīgi sāk smieties…
Kad prieks kopā pavadīt laiku…
Kad noilgojies sagaidi, pavadi, un atkal ilgojies…
Kad mīli vienu un to pašu un nevajag ne motivēt, ne pierunāt, ne manipulēt un orientēt…
Kad vienkārši ir labi…
Un, kad blakus sev būtībā esi tu pats…
Tikai nedaudz citā ķermenī…
Bet ar tām pašām vienā fāzē nobīdītām smadzenēm… nobīdītām uz mīlestību…

Mēs taču sevi citos mīlam ar to pašu mīlestību, kas bez viņiem nesanāk.
CAUR PIEŅEMŠANU…
Mūs pieņem, un mēs pārstājam rakņāties sevī. Smaidām spogulī un domājam, ka tīri tā neko…
Bet pretstati atnāk, lai mēs sev vēlreiz iespertu turpat, kur paši sevi neieredzam un iedunkājam un atbildam ar atriebību…
Mīļie, meklējiet savējos! Mīliet līdzīgos!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ierakstītas debesīs

Mūsu dzīvē mēdz būt dažādas tikšanās, kuras pēc tam kļūst par mūsu dzīves grāmatas lappusēm…
Ir nozīmīgas tikšanās… tās pašos pamatos maina mūs pašus un atbilstoši – arī mūsu dzīvi… kā likums, šīs tikšanās ir ar mūsu skolotājiem, pavadoņiem, mentoriem, kuri lielu lomu spēlē mūsu profesionālajā izaugsmē… ar mīļotajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā ejam pa dzīvi… ar tiem, kuri kļuvuši par mūsu draugiem…

Ir priecīgas tikšanās, par tām mēs bieži atceramies ar siltumu sirdī, tāpēc, ka pēc tām mēs kļūstam gaismas piepildīti…. un tad gribas dzīvot pilnu jaudu, smieties, mīlēt, strādāt ar prieku, un mēs atkal ticam visam labajam…. un dvēselē iemājo miers un siltums…

Ir skumjas tikšanās, kuras mēs no savas dzīves vai nu izsvītrojam, vai cenšamies aizmirst, vai atceramies ar skumjām sirdī…

Un ir ĪPAŠĀS tikšanās… tās mēs atceramies vienmēr… tās ne tikai maina mūsu dzīvi, bet pievieno tai jaunas jūtas, jaunas emocijas, sajūtas, domas, rīcību… un tieši pēc tādām tikšanās reizēm, rodas sajūta, ka šis cilvēks būs ļoti svarīgs…. iespējams… pats svarīgākais mūsu dzīvē.

sajūta… bet ne pilnīga pārliecība… un ļoti bieži vārds BŪS pārvēršas par domu, ka BŪTU…

Es runāšu par pieaugušiem cilvēkiem… tiem, kuri jau nodzīvojuši lielu daļu dzīves un kuriem “tas” otrs krasts ir arvien tuvāk….
Cik bieži tieši šādā vecumā mēs satiekam to vienīgo, mums vajadzīgo cilvēku, bet tikšanās paliek tikai tikšanās… un pakāpeniski aiziet tieši šajā retrospektīvā… un rodas jautājums – kāpēc tā notiek? Kas traucē diviem pieaugušiem cilvēkiem būt kopā… jo nemaz tik daudz laika priekšā vairs nav…

Un uzpeld iemesli… protams, katram tie ir savi… taču ir kopējie, par kuriem mēs nerunājam, bet vienmēr domājam…
BAIĻU SAJŪTA… mēs baidāmies no jaunā…. mēs baidāmies just, mīlēt…. mēs baidāmies no sabiedrības viedokļiem… mēs baidāmies būt patiesi…. baidāmies paši no sevis… un, tā vietā, lai aprunātos, mēs apklustam…. gaidam, ka varbūt tas otrs piezvanīs, uzrakstīs, pateiks… bet viņš arī to pašu gaida no tevis… tā arī gaida divi pieauguši cilvēki sazin ko…

MŪSU PAGĀTNE… mums visiem šajā vecumā ir sava iegūtā pieredze… esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas… pa šo laiku ir izveidojies mūsu pasaules uzskats… mums ir savi dzīves principi, pie kuriem mēs cenšamies pieturēties… un tieši šī pagātne tikšanās brīdī sāk vilkt mūs atpakaļ…. mēs sākam atskatīties… atcerēties…. analizēt….  un nesaprotam vienu – tas, kas bija agrāk, bija citā vecumā, citā laikā… un tās mūsu kļūdas tagad būs pavisam citas, bet varbūt vispār to nebūs, tāpēc, ka mēs jau esam citi….

MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR TIEM, KURUS PIERADINĀJĀM… mēs tik bieži sakām šo frāzi… taču, kur te ir mūsu atbildība? Tajā, ka dzīvojam ar nemīlamu cilvēku un mierinām sevi ar to, ka nevaram viņu pamest – jo viņam bez mums būs tik slikti…. bet varbūt mēs gluži otrādi – atbrīvosim viņu un padarīsim laimīgu ne tikai sevi, bet arī viņu… bieži var dzirdēt frāzi, “es dzīvoju ar viņu kopā tikai bērnu dēļ”… taču bērni (nav svarīgi, cik viņiem gadu – 3, 5,10, 15, 20) ļoti asi izjūt vecāku nemīlestību vienam pret otru.

MŪSU SPĒJA UZREIZ DOMĀT PAR TO – KAS BŪS…. diez kāpēc tieši tad, kad notiek šīs ĪPAŠĀS tikšanās, mēs sākam domāt par nākotni…. par to, ka nāksies mainīt savu dzīvi, savus ieradumus, mēs domājam par darba maiņu, par dzīvesvietas maiņu…. un momentā uzpeld slēdziens… NEKO IZMAINĪT NEVAR…  parāk daudz ko nāksies upurēt…

Tikai nez kāpēc mēs nedomājam par to, ka šāda ĪPAŠA tikšanās dzīvē var būt tikai vienu vienīgo reizi…. un par to, ka otras tādas iespējas nebūs. Un, ka vajag vienkārši pieņemt, nebaidīties, ļauties un dzīvot šodien…. tāpēc, ka tikai pati dzīve saliek visu pa savām vietām…. un tieši tā dod mums iespēju pieņemt lēmumu…

© Irina Makarenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Lasu šo un domāju par Tavu ceļu, Irčik  

Vai tiešām Mīlestība ir tikai darbības vārds?

Man ļoti patīk no citas puses paskatīties uz lietām, kas pieņemtas kā pašsaprotamas…. un nedaudz paburkšķēt. 

Piemēram, daudzi apgalvo, ka galvenais ir nevis vārdi, bet darbi.
Kad kārtējo reizi to dzirdu, man rodas sajūta, ka vairums cilvēku sapņo par mūžam klusējošiem robotiem, kuri viņu labā visu laiku kaut ko dara, dara, dara…. un nevar apstāties.

Un tajā pat mirklī uzpeld jautājums: kādi darbi jums vajadzīgi?

Kaut kas visu laiku pietrūkst, ja reiz nekad neesat apmierināti ar tiem cilvēkiem, kurus paši esat izvēlējušies?

Galu galā, ja neskaita visas šausmīgās galējības un pieņem, ka neizvēlējies neglābjami degradējušu personu, kurš uzreiz uzsēdās tev uz kakla, bet kārtīgu cilvēku, kuram ir priekšstats par to, kā sadarboties ar otru, kurš spēj uzņemties vismaz daļu ikdienas rūpju un nest savu dalu atbildības, tad taču ar viņu par daudz ko var vienoties.

Jā, un diez vai viņš atklāti atstās tevi nelaimē un neatsauksies lūgumam atbalstīt, nepratīs radīt brīnišķīgus svētkus un sistemātiski aizmirsīs par kopīgajām problēmām un atstās nelaimē, vienu ar visām tavām slimībām, likstām un pārējām personīgajām katastrofām…
Bet, ja tomēr atstās, tad jautājums jāuzdod sev pašam par savām izvēlēm, nevis ilūzijām, ka varēsi pāraudzināt pieaugušu cilvēku.

Vai arī tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr gribās kaut ko īpašu, kā zvaigznes no debesīm, upurēšanos tavā labā, spilgtus varoņdarbus un katru dienu kādus vārdos neizteiktus mīlestības apliecinājumus?

Tad man tev ir trīs jautājumi:

Pirmkārt: vai tevi vada tieksme pēc tuvības un mīlestības pret kādu konkrētu cilvēku, vai uz sevi vērsta bezpalīdzība, cenšoties iegūt personīgo problēmu risinātāju, glābēju, vecāku un happymaker, kas klusiņām dara tevi laimīgu?

Otrkārt: ja pieņemam, ka parādās brīvprātīgais, kas apmierina visas tavas vajadzības, vai tu esi gatavs atbilst viņam un nospoguļot viņu: klusiņām un nenogurstoši uzņemties atbildību par viņa laimi?

Un treškārt: vai tiešām tev šķiet, ka tikai rīcība nosaka attiecības?

Jā, protams, nevienam nepatīk nepamatotas tukšas runas, taču to nav tik daudz, kā šķiet pirmajā mirklī.

Daudz vairāk cilvēku nospiež uzpūsti pieprasījumi ar minimālu savstarpēju atdevi. Un mana pieredze pāru un ģimenes terapijā rāda, ka lielākie satricinājumi un pārpratumi notiek tieši traucēta un neesoša dialoga dēļ, nespējas izteikt savas jūtas un domas, nespējas jau sākotnēji vienoties par savām reālajām iespējām un iecerēm. ..

Un vēl arī tāpēc, ka pārmērīgi lielās cerības tiek uzkrautas dzīvam cilvēkam, kurš pat neskatoties uz savu lielo mīlestību nespēj piepildīt tā otra fantāzijas un narcistiskās vēlmes, kurš neko nedod pretī, izņemot kontroli, spriedzi, pretenzijas un apvainojumus. .

Mani mīļie, nekādas darbības netuvinās cilvēkus, ja kādam visa tuvības vērtība slēpjas rūpīgā aprēķinā…

Un otrādi, kaut ko darīt otra cilvēka labā ir pilnīgi dabiski, ja no viņa nāk neierobežots siltums, vieglums, prieks, pieņemšana un … daudz, daudz vēl dažādu vārdu, kas pat konflikta laikā nemēdz sāpīgi iedzelt.

Viss aug tikai abpusējībā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir dīvaina…

Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.

Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.

Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.

Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”

Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.

Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.

Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.

Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas…
Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.

Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.

Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.

Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaisma savā paša sirdī

Gadās tā, ka tu cilvēku mīli, bet tev nepatīk kāda viņa rīcība. Tik ļoti nepatīk, ka tu sāc domāt: vai es vispār viņu mīlu? Un jūs vairs netiekaties. Taču, ja Mīlestība ir, tā paliek pat tad, ja viņš tev nepatīk, ja viņš tev ir nodarījis pāri, ja piešmucējis dvēseli, ja jūs izšķiraties un vairs nekad netiekaties.

Un tā nav Mīlestība-Ciešanas, bet gan Mīlestība-Gaisma – kad tu otram novēli būt laimīgam, lai ap viņu būtu labi cilvēki, lai viņš būtu vesels un viss viņam izdotos, lai viņam blakus būtu kāds, kurš viņu mīl, esot tuvumā tikpat silti, kā tu mīli viņu pa gabalu. Un lai šis cilvēks mīl viņu tā, kā tu nespēji. Nav svarīgi, par ko es šobrīd runāju – par draugu, draudzeni, radinieku – tam nav nekādas nozīmes.

Kad tu jūti šo Gaismu savā Sirdī – ir ļoti labi, ļoti labi, tāpēc, ka tev ir šī Mīlestība. Tāpēc, ka tev tajā un ar to ir labi.

Spēja mīlēt citus ir atkarīga no tā, kādā distancē jūs viens no otra atrodaties.
Cilvēkus, ar kuriem tu saskani fiziskajā, emocionālajā, intelektuālajā un garīgajā līmenī, dzīvesveidā un interesēs, var mīlēt  no ļoti tuvā attālumā, tāpēc, ka blakus viņiem tu jutīsies komfortabli. Jo vairāk atšķirību, jo lielāka distance, tāpēc, ka diskomforts var nogalināt šo Mīlestību. Taču ne katrs cilvēks ir spējīgs saglabāt Mīlestību lielā attālumā. Tāpēc, ka ļoti daudziem cilvēkiem Mīlestība nenozīmē Gaismu Sirdī, bet gan sadzīvistiskās ērtības. Un pietiek vien sadzīvistisku iemeslu dēļ aiziet katram uz savu pusi, lai izbeigtu šo konfliktu, – un Mīlestība pazūd reizē ar konfliktu.

Cilvēkam, kurš mīl tikai tāpēc, ka tā apmierina savas vajadzības, nav saprotams, kā tas ir un kāpēc gan vajadzētu mīlēt no attāluma, kas tas tāds vispār ir! Un tie runā, ka tās visas ir ezotēriskās muļķības, un, ja tu par mani nepriecājies, esot blakus, ja tev ar mani nav ērti – tātad tu mani nemīli un visa tava “mīlestība sirdī” ir tikai liekulība, sektantisms ar apslēptu izdevīgumu, tu man glaimo, lai varētu mani izmantot. Un šajā pozīcijā, šajā pasaules uztverē izpaužas vajadzība tikt mīlētam.

Ja tu esi brīvs no šīs vajadzības, ja tu priecājies par Dzīvi vienalga, esi viens vai kopā ar kādu, tad tu esi spējīgs mīlēt bez noteikumiem, un tu jūti, ka tā arī ir pati lielākā Laime un Prieka, enerģijas, radošuma, vēlmes dzīvot un vēlmes iepazīt šo pasauli Avots…

©Ņina Rubšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tēta gudrības

– Nekad nedod naudu savam kavalierim (tiesa, tētis gan pateica citu vārdu, kas apzīmē vīrieti, ar kuru sievietei ir seksuālas attiecības, taču manus rakstus lasa jūtīgi cilvēki…). Vīrietim pašam jārisina savas finansiālās problēmas.
– Bet, tēti, viņš taču vēl nepelna, es gribu viņam palīdzēt.
– Ja vīrietis nepelna, tātad viņam vēl par agru būt ar sievieti.

Es biju palūgusi, lai tētis man aizdod naudu un es varu nopirkt savam puisim jaku. Puisis bija dzejnieks vai muzikants. Naudu tētis neiedeva, kaut gan tad, kad es lūdzu priekš sevis, viņš man nekad neatteica. Es ļoti apvainojos, dusmojos, kliedzu, ka ļoti mīlu šo puisi bez jakas, ka viņam ir auksti, ka viņš salst, ka viņam tamdēļ ir iesnas, bet es gribu palīdzēt.

Mans nētis nekad nemēdza kaut ko ilgi paskaidrot: “Nē, un viss”, taču šoreiz viņš ar mani ilgi runāja, par to, ka neviens normāls vīrietis neņems no sievietes dāvanu, priekš kuras naudu viņai nācās aizņemties vai kaut ko sev atteikt. Kaut vai tikai tāpec, ka sieviete jau tā pietiekami daudz nemanāmi dara vīrietim. Katru dienu. Bet, ja vīrietis nespēj parūpēties par sevi, tad arī par tevi nevarēs parūpēties. Sieviete pati par sevi vīrietim ir dāvana.

– Tā ir, – teica mamma, – mūsu meita ar savu raksturu ir īsta dāvaniņa.

Bet tētis uz viņu tā paskatījās, ka mamma nolēma šo tēmu tālāk neattīstīt.

Tētis naudu neiedeva, jaku es nenopirku, bet pēkšņi uz savu kavalieri paskatījos citām acīm. Viņš tiešām ne parāk vēlējās strādāt, un viņam ļoti patika izklaidēties uz citu rēķina. Viņš nekad par sevi nemaksāja un viņu ļoti kaitināja “civilie”.

Kad mans bijušais vīrs man stipri nodarīja pāri, tētis klusējot nomainīja manā dzīvoklī slēdzenes. Bet, kad vectētiņš nolēma ar mani parunāt par sievietes gudrību un par to, kā jāmācās paciest un saglabāt laulību par katru cenu, tētis uz viņu paskatījās tā, ka vectētiņš nolēma labāk šo sarunu neturpināt.

Manā bērnībā, kad mēs vēl dzīvojām Uzbekistānā, mums ar tēti kopā ļoti patika makšķerēt. Un pa ceļam uz upi bija tāds ceļa gabals, kur taciņa palika šaura un vijās augšup kalnā. Tētis ņēma mani uz rokām, es apķēros viņam ap kaklu un viņš nesa mani kalnā. Pēc daudziem gadiem, mēs ar viņu kopā gājām pa šo taciņu un es sapratu, cik tas bijis smagi. Un es viņam to pajautāju.

Un tētis man teica:
– Es zināju, ka nekad tevi nenometīšu, ja tu pati turēsies. Un tu nekad neatlaidies.

Reiz noklausījos tēta sarunu ar viņa draugu. Draugs žēlojās par saviem bērniem. Kādi viņi dumji un slinki un cik slikti izturas pret savu tēvu. Bet mans tētis viņam teica: “Tu esi tēvs, tev japiedod”.
Pirms mēneša tētis stipri saslima. Un bija vienkarši jāgaida. Bet es neesmu tāda. Es neprot gaidīt. Es protu atrast naudu, apgriezt pasauli kājām gaisā, uzvarēt pūķi, meklēt un atrast vienalga ko. Bet tā vienkarši gaidīt es neprotu. Man tas ir smagi.

Zini, dzīvē ir tik maz situāciju, kad mēs pa īstam jūtamies pieauguši. Un gaidīt – tas ir stāsts par pieaugšanu. Pagaidām man tas nepadodas.

Un, kad es lūdzu, lai tētis ievēro ārstu priekšrakstus, vinš to negrib un es uz viņu dusmojos. Bet viņš saka, ka nesaprot, kam tas vajadzīgs. Bet es viņam saku:
– Dari, kā es saku, man nepietiek pacietības tev visu to paskaidrot.

Bet viņš atbild:
– Dīvaini gan, kā man pietika pacietības tev izskaidrot matemātiku.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēju būt delikātam

Uz dažiem jautājumiem atbilžu nav…
Vai arī to ir daudz, bet nav neviena, kas apmierinātu nenoteiktības trauksmi vai taisnīguma slāpes.

Un tāpēc iemācīties dzīvot bez atbildes, nebūt nenozīmē būt ārkartīgi pacietīgam to gaidot.

Tas nozīmē pieņemt kā atbildi tās neesamību un ļaut sev turpināt dzīvot savu dzīvi.
Reizēm uz dzīvi ir vērts skatīties tieši tāpat, kā skaties no jumta uz savu mīļo pilsētu: pēkšņi saprotot, cik daudz tajā ir tā, ko nekad neuzzināsi, kur nekad neieiesi, ko nekad nesakārtosi, ko tu vairs jau nekad neredzēsi, kam nekad nepieskarsies…

Tomēr tas viss atmaksājas ar kaut ko nenovērtējamu, pazīstamu, tuvu, mīļu, pieņemtu un pieejamu, iespējams, kaut kad nākotnē.

Mani mīļie, patiesas mīlestības pret cilvēku noslēpums ir tieši tāds pats…

Vēlēties preparēt katru viņas dvēseles daļu, sajaukt dziļu tuvību ar vulgāru izklaidi, uzstājīgi okupēt pašas viņa personīgākās teritorijas un pārvērst vieglas sarunas smagā pratināšanā – tas ir drošs veids kā nogalināt pat to, kas varēja būt.

Viss ir brīnišķīgi, kamēr ir spēja būt delikātam un nepieprasīt visu uzreiz.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Televizorā teica, tātad tā ir taisnība…

Man agrāk vienmēr šķita dīvaini tas, ka cilvēks bez ierunām tic kaut kādām teorijām: tam pašam horoskopam, domādams, ka, ja viņa dzimšanas datums sakrīt ar zodiaka zīmes datumu, tad tur viss par viņu ir rakstīts, bet spītīgi noliedz reālu iespēju veidot veselīgas attiecības, kurās neviens nevienu nepazemo, nenodod un nespiež vienam vilkt smagu pienākumu vezumu…

Bet pēc tam es pārstāju brīnīties.

Pārstāju, kad biju atskatījusies uz hronisku nespēju uzņemties atbildību par paša dzīvi, kuru diktēja ne jau hronisks slinkums, bet gan reiz iegūtais sevis uztveres trūkums indivīda līmenī.

Tieši šī, sevis kā atsevišķas personības, uztvere ļauj cilvēkam atpazīt sevi nevis lielā kolektīvajā masā ar apmēram līdzīgu dzīvesveidu un scenārijiem, bet kā personību, kuras pienākums ir iepazīt sevi un ir tiesības izmantot savas zināšanas, lai izvēlētos to, kas der tieši viņam.
Ja šis atsevišķas personības stāsts nav izveidots un blakus nav neviena, kurš spētu pavēstīt par tāda esamību, tad cilvēks sāk balstīties tikai uz jau gatavo: viņam grūti ir saprast, ko viņš pats vēlas, un ikviens jautājums par to viņu iedzen stūrī, taču viņš pilnīgi noteikti zin, kā ir citiem un, ka vajag būt ne sliktākam kā citi.
– Viņam apprecēties ir daudz svarīgāk kā atrast patiesi tuvu cilvēku.
– Atzīmēt ar ķeksīti to, ka viņš bijis kadā nozīmīgā vietā, ir daudz svarīgāk kā vēlme pieskarties citai kultūrai.
– Sajusties krutākam ar to, ka nodarbojas ar šobrīd modernajām garīgajām praksēm un kļuvis par to adeptu, ir svarīgāk nekā iegūt dziļas zināšanas, lasīt un pašam domāt.

Mani kolēģi zina, ka pirmie no terapijas izlido tieši tie, kuriem ir zems vai pilnīgi neesošs atbildības līmenis par savu dzīvi: viņi neiztur šo procesu, kurā viņiem netiek doti kaut kādi konkrēti norādījumi un gatavas instrukcijas, kur piedāvā domāt, atrast savu negatīvo scenāriju cēloņus un nemeklēt vainīgos, izdarīt izvēles un atbildēt par tām.
Un tikpat viegli un ātri viņi kļūst par viltus guru upuriem, kuri mētājas ar garantijām par pasakainu citu dzīves pārtapšanu, pietiek vien samaksāt un nekas nav jādara.
Sanāk, ka nekā patiesi sava tādam cilvēkam nav.
– Mamma bija nelaimīga, tātad arī viņam nekas cits nespīd.
– Citi kaut ko nopirka, tātad arī viņam vajag.
– Televizorā teica, tātad tā ir taisnība.
– Horoskops apsolīja veiksmi augustā, tātad jāgaida.
– Kaimiņi caurām dienām skandalējas un plūcas, tātad arī tas ir normāli, un nav ko ticēt tam, ka var arī savādāk.

Mani mīļie, es te neaprakstu vienšūņus….
Es stāstu par salauztiem cilvēkiem, kuri neprot patstāvīgi domāt, kuri nav saņēmuši sevis atzīšanas pieredzi, traģiski nespējīgiem uzskatīt sevi par cilvēkiem, kuri pelnījuši labāko, un, ak vai, kuri kā no uguns baidās, ka nāksies izvēlēties un uzņemties atbildību.
Taču tieši izvēle un atbildība ir spējīgas padarīt mūsu dzīvi tieši par mūsu.
Bet pretstatā ir tikai šabloni.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ODA SLINKUMAM

Ziniet, mīļie, es jau sen un neatgriezeniski esmu iemīlējusies savā slinkumā, tāpēc, ka tas dod man daudz vairāk labuma kā kaitējuma.

Slinkums mani atbrīvoja no naidošanās ar jebkuru cilvēku – man ir slinkums lēkāt uz sveša naida batuta, sasūcoties ar to, kā ar kanalizācijas straumi….

Man ir sveša atriebība, tāpēc, ka man slinkums to pasniegt kā aukstā tā arī karstā veidā – jo gatavot to nāktos abos gadījumos…

Es ne reizi neesmu centusies lauzties aizslēgtās durvīs… slinkums…

Es ne reizi neesmu stāvējusi rindā pēc vīrieša…. tas ir nenormāli ietilpīgs process gan laika gan pazemojumu skaita ziņā… slinkums…

Es nekad neesmu centusies izlūgties kaut ko tur, kur man to nepiedāvā… slinkums…
Es nekad neesmu draudzējusies pret savu gribu, tāpēc, ka man slinkums uzturēt mākslīgas attiecības…

Es ne ar vienu nesacenšos un nekonkurēju – man pietiek ar savu rezultātu, bet kratīties savā iedomībā – domājot, vai man izdodas labāk vai sliktāk par citiem, man slinkums…

Slinkuma dēļ es nekad neatrodos tur, kur, kā ļaudis saka – noteikti vajag būt, bet man negribās…

Es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu vai izdāļāju desmitiem biļetes, ielūgumus un sertifikātus…
Slinkums mani ir atbrīvojis no obesīvi-kompulsīvajiem traucējumiem, kas liek kontrolēt visus procesus un uzturēt sterilu tīrību…

Pat reiz uzradušās paniskās lēkmes ļoti ātri pameta slinko sievišķi, kura tām pateica: kā atnācāt, tā arī aiziesiet…. man nospļauties uz jums…
Slinkuma dēļ man ir lieliskas attiecības ar saviem tuvajiem – tāpēc, ka man slinkums viņos rakņāties, kritizēt, meklēt viņu trūkumus, pamācīt, audzināt un pāraudzināt…

Un, izradās, ka tad, ja tu visu to nedari, tad visi paši visu saprot un ar visu tiek galā, un vēl pateicībā skrien palīgā arī tad, ja to nelūdz un necenties pierunāt….
Man slinkums lasīt, skatīties un klausīties to, kas mani neinteresē…

Slinkums imitēt neesošo…
Slinkums censties visiem izpatikt…
Slinkums strīdēties, pierādīt, taisnoties….
Slinkums apvainoties, būt greizsirdīgai, manipulēt…
Slinkums parvērst sevi par instagrama lelli…
Slinkums būt atkarīgai no svešām gaidām…
Slinkums skaust…
Slinkums dzīvot svešu dzīvi…

Bet nav slinkums dzīvot savējo…

Tāpēc slinkums man saglabāja mani, manu psiholoģisko veselību un uzlaboja manu humora izjūtu par visu, kas man nav sanācis…

Es no sirds ceru, ka tam pašam būs slinkums mani pamest.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lapa, kuru Tu mēģini atvērt, nav atrasta vai neeksistē…

Mani vienmēr nedaudz ir izbrīnījusi internetā lietojamā frāze, kas uzpeld ik reizi, kad saite ved kaut kur – ne tur: “Lapa, kuru Tu mēģini atvērt, nav atrasta vai neeksistē”…

Tāds bipolārs stāvoklis, kad centies saprast, ko tu redzēji, vai arī tev likās, ka redzēji.

Vai arī tev kaut ko parādīja, gandrīz skaidri zinot to, ka tu atsauksies, bet pēc tam ļauni pajokoja, tēlojot, it kā tas nebūtu bijis. 

Realitātes gazlaitings*.

Un arī ar cilvēkiem tā notiek… tu seko kārdinošajai draudzības, mīlestības vai domubiedru “saitei”… un atduries pret neko.

It kā bija.
It kā redzēji.
It kā noticēji.

Bet pēc tam serveris noliek tevi pie vietas, un tu apsolies sev vairs nekad neapmeklēt vīrusu skartas saites, lai saglabātu savu “cieto disku”, jo to nomainīt nebūs iespējams…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Gazlaitings (angļu: gaslighting — “apgaismošana ar gāzi”) ir psiholoģiskas manipulācijas veids, kurā cilvēks mēģina sēt šaubas konkrēta indivīda vai grupas locekļos, liekot viņiem apšaubīt viņu pašu atmiņu, uztveri un saprātu. Gazlaitinga mērķis ir destabilizēt upuri un deleģitimizēt upura uzskatus, izmantojot informācijas noliegšanu un sagrozīšanu, maldināšanu un melošanu, un pretrunu izvirzīšanu.