BŪT SILTUMĀ

Reiz es biju ciemos pie kāda cilvēka. Mēs dzērām tēju un runājāmies, bet pēc tam es gatavojos doties mājās, bet viņš teica, ka ir jau vēls, un labāk lai es palieku pie viņa.

Viņš to vēlējās. Bet es tajā brīdī ar apavu lāpstiņu palīdzēju sev uzvilkt kurpes. Uz mirkli mana roka sastinga un es sastingu, jo par muguru pārskrēja skudriņas.

Un es uzvilku kurpes un aizgāju.

Pēc tam es ilgi stāvēju pieturā, bet pēc tam ilgi braucu aukstā trolejbusā. Apsēdos sēdeklī tuvāk trolejbusa vadītājam, tāpēc, ka vairāk neviena cilvēka trolejbusā nebija. Bet man ļoti gribējās, lai blakus kāds ir. Man pat šķita, ka trolejbusa vadītājs uz mani kaut kā saprotoši skatās, it kā visu zinātu un saprastu.

Saprata, ka netālu no pieturas dzīvo cilvēks. Liels, spēcīgs un silts. Un, ja es pie viņa paliktu, tad no rīta viņš man uzvārītu kafiju, iespējams, pat brokastis pagatavotu. Bet tagad es braucu mājup, lai nonāktu savā aukstajā istabā. Šobrīd ir tāds draņķīgs laiks, kad apkure vēl nav pieslēgta, bet mājās siltuma ir maz. Un es uzvilkšu pidžamu, zeķes, vēl vienu jaku. Sasegšos ar segu un pledu. Saraušos čokurā un gaidīšu, kad beidzot sasildīšos. Bet naktī vienalga no aukstuma  pamodīšos. Un būs milzīga vēlme, lai šajā brīdī mani kāds apskautu. Nav pat svarīgi, kurš. Galvenais, ka viņš ir silts. Un, ja tūdaļ tas nenotiks, tad es vienkārši nomiršu. Un, lūk,es braucu trolejbusā mājup. Un vadītājs visu saprot.

Ka man ļoti gribējās palikt, bet es nevarēju. Un, ja es būtu palikusi, tad naktī pamostoties, mani noteikti apskautu. Bet pēc tam man atkal piezvanītu. Un man nāktos melot, ka esmu slima vai ļoti aizņemta. Un nezinu, kad atveseļošos vai atbrīvošos.

Tāpēc, ka mīlestības nebija.

Un patiesībā tā nav taisnība, ka man vienalga, kas mani naktī apskauj. Tāpēc, ka nav vajadzīgs kāds. Ir vajadzīgs savs.

Es nevaru būt blakus vīrietim, kurā man nav interesanti klausīties. Kad viņš kaut ko stāsta, un ir nevis vienkarši neinteresanti, bet nāvīgi garlaicīgi. Un nav pat spēka un vēlmes kaut pieklājības pēc māt ar galvu, vai piebalsot “jā”, “cik interesanti”, “piekrītu”. Bet, kad viņš apklust, kļūst vēl sliktāk. Jo viņš gaida, kad runāt sāksi tu. Bet tavā dzīvē patiesībā tik daudz kas ir noticis, tik daudz kā interesanta, smieklīga. Bet viņam to negribas stāstīt. Pat ne drusciņ. Un viņš var būt vislabākais cilvēks pasaulē, pat brīnišķīgs cilvēks. Un kādai citai meitenei ar viņu kopā būtu brīnišķīgi. Bet tev ir nekā. Jūs dzīvojat uz dažādiem viļņiem, atsķirīgās frekvencēs.

Es nevaru būt kopā ar vīrieti, ar kuru kopā nesmejos. Jo man vīrietis bez humora izjūtas ir tas pats, kas alkoholiķis vai mājas tirāns. Polozkova reiz rakstīja: “Nevar gulēt ar cilvēku, kurš nespēj tevi sasmīdināt”.

Gadās, ka vīrietis kaut ko pasaka un tad pats sāk skaļi smieties. Bet tu skaties uz viņu un domā. Ā, tātad tas bija joks. Skaidrs. 

Un arī šis vīrietis ir lielisks cilvēks. Simpātisks, rūpīgs, labestīgs, ļoti saimniecisks. Māju pats būvē, nesen jaunu auto nopirka, vienmēr atceras piezvanīt mammai. Bet man kopā ar viņu nav interesanti. Kāda cita meitene droši vien smietos. Bet es, nesmejos.

Un draudzene saka. “Nu, ko tu tik asi visu nogriezi! Vajadzēja vairāk pabūt ar viņu, pavērot, ieskatīties, varbūt vinš bija sanervozējies un tu uzreiz neievēroji visu labo?”

Es trīs stundas viņu vēroju. Trīs stundas. Bet savu cilvēku taču atpazīsti uzreiz, no pirmās frāzes. Tāpēc, ka tev ar viņu kopā ar viegli un labi. Un priecīgi. Un sarunāties ir viegli. Un klusēt.

Un tāpēc es tovakar uzvilku kurpes un aizgāju. Neskatoties uz to, ka vienai dažkārt ir ļoti auksti.

Un trolejbusa vadītājs to saprot.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida

Es lidoju lidmašīnā no Varšavas uz Maskavu kopā ar kādu sievieti un viņas brāli. Mēs iepazināmies lidostā. Kad lidmašīna piezemējās, viņi man jautāja: “Vai tevi kāds sagaida?” Es atcerējos, ko man teica vīrs pirms aizbraukšanas: “Kad ielidosi, izsauc taksometru un nekaulējies!” Un es viņiem atbildēju: “Nē, mani nesagaida!” Tad šie labie cilvēki iesēdināja mani savā automašīnā, bet pabrīdināja, ka viņi nogriezīsies aplī, bet man būs jādodas taisni.

Es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību. No brīža, kad izgāju pasu pārbaudi lidostā un pārliecinājos, ka vīrs mani tiešām nesagaida, es ļoti noskumu un domāt varēju tikai par to: “Kāpēc viņš mani nesagaidīja? Kāpēc?” 
Bijām nobraukuši nelielu ceļa gabalu, kad mani jaunie paziņas apstādināja mašīnu un teica, ka tālāk mums vairs nav pa ceļam.

Es sirsnīgi no viņiem atvadījos, izkāpu no mašīnas un attapos uz šosejas, kur milzīgā ātrumā man garām joņoja mašīnas. Sniga sniegs. Es stāvēju šosejas malā vienā jaciņā. Pēc mirkļa man izdevās atbrīvot rokas un es varēju pacelt roku paralēli zemei. Bija nenormali auksti. Vēl pēc brīža es sapratu, ka šeit mašīnu es nedabūšu, ka neviens neapstāsies. Pēc 15 minūtēm es biju uzģērbusi visu, kas man koferī bija, un sāku soļot pa šosejas malu.

Nonācu līdz kādai pieturai un iesēdos pusnakts autobusā, pēc tam braucu ar trojejbusu, bet pēc tam mani laipni uzņēma kādas automašīnas šoferis un diezgan ātri, tikai kādās trīs stundās es biju mājās. Dzīvokļa priekštelpā es burtiski saļimu uz grīdas, ar visiem saviem dāvanās atvestajiem sieriem.

Vīrs sēdēja pie datora – glāba Visumu, tāpēc nevarēja iznākt man pretī, kaut gan uz troksni priekštelpā reaģēja: “Nu, ko, zaķīt, atbrauci?” Es gulēju uz grīdas un necentos piecelties. “Kāda velna pēc!” – es domāju. – Kāda velna pēc es esmu kopā ar šo cilvēku?” Es zināju, visu, ko viņš man teiks. Ka vajadzēja izsaukt taksometru, nevis meklēt piedzīvojumus. Ka ir muļķīgi sagaidīt cilvēku lidostā vēlā vakara stundā, ja tev nav savas automašīnas. Ka es vienkarši meklēju iemeslu, lai sakašķētos. Es zināju visus viņa loģiskos spriedumus, uz kuriem man nebija argumentu. Taču ar sirdi sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.

Tikai pēc pāris mēnešiem es spēju skaidri noformulēt problēmu. TV kā reizi rādīja Osbornu ģimenītes realitātes šovu. Mamma centās sadzīt bērnus automašīnā, lai dotos uz lidostu sagaidīt tēti. Bērni negribēja braukt un iebilda: “Kāpēc mums viņš obligāti jasagaida?” un uzreiz paši mēdoties, atkārtoja to, ko mamma parasti tādās reizēs teica: “Tāpēc, ka mēs viņu mī-ī-ī-ī-lam!” Pēc tam nomierinājās, iesēdās automašīnā un brauca, kurp jābrauc.

Tajā brīdī es visu sapratu.
Mēs savus mīļos sagaidām ne jau tāpēc, ka viņiem ir smagas somas. Mēs viņus sagaidām tāpec, ka viņus mīlam. Lielisks sauklis vecajai labajai kožļenei “Love is…”: “Mīlestība – tas ir tad, kad tevi lidostā sagaida!”
Mēs gribam savus mīļos iepriecināt. Atbalstīt. Apskaut. Pateikt: “Cik labi, ka tu esi atgriezies!”

Es taču dibināju ģimeni ne tāpēc, lai man teiktu: “Izsauc taksometru!”, “Neaiztiec mani!”, “Netraucē!”, “Tiec pati galā, tas taču ir tik vienkārši!”. Es dibināju ģimeni tāpēc, lai neviens nestāvetu lidostā viens…

Jā, protams, ja mēs uz to visu skatāmies saprātīgi un no loģikas viedokļa, visas šīs sagaidīšanas un pavadīšanas ir diezgan neērtas, neloģiskas un pat nevajadzīgas, it kā. Var nebraukt uz lidostu – sastrēgumi traucē, arī datorspēles. Var neiet uz slimnīcu apciemot savus tuvos, var izsaukt kurjeru ar apelsīniem. Var nesvinēt jubilejas – vienalga tie ir tādi mjuļķīgi svētki, uz kuriem nav vērts pat tēreties.  Var vispār neveikt nekādas liekas kustības… Un ir stulbi ticēt tam, ka pret tevi – vienaldzīgo, pārējie nebūs vienaldzīgi.

Taču tā nemēdz būt. Labas attiecības prasa piepūli. “Pats par sevi” mēdz būt tikai slikti. Ozijs Osborns ir pietiekami bagāts, lai atļautos automašīnu ar personīgo vadītāju… Taču atgriežoties mājās, viņš pirmo grib redzēt ne jau šoferi, bet savus mīļos. Es neesmu Ozijs, bet es arī vēlos to pašu. Visi to grib. Bet ne visi ir gatavi to darīt.

Bet varbūt tie, kuriem ir slinkums sagaidīt, uzklausīt, mierināt un iepriecināt savus mīļos, jau sen tos vairs nemīl? Vai arī vispār nekad nav mīlējuši un nepazīst tādas jūtas. Kā teica filmas “Kas ir mīlestība?” galvenais varonis savam draugam: “Tu uzskati, ka mana sieva ir maita, jo man viņa jāsagaida lidostā. Bet es domāju, ka vēlos tur būt, lai viņu sagaidītu. Lūk arī visa atšķirība”.

Natālija Radulova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazie attiecību noslēpumi

❤️ Kad divi cilvēki satiekas, vislielāko labumu šajās attiecībās iegūst tas, kurš labāk sevi pazīst: viņš ir mierīgāks, pārliecinātāks un, atšķirībā no pārējiem, ir saskaņā ar sevi.

❤️ Nekad neļauj citu cilvēku uzvedībai ietekmēt tavu pašsajūtu.

❤️ Nav vērts pievērst uzmanību tam, ko saka un dara pārējie. Labāk pacenties ieraudzīt viņu vārdu un darbu dziļāko motivāciju.

❤️ Draudzību, kas balstās uz pakļaušanos un izpatikšanu, nevar nosaukt par draudzību. 

❤️ No mistikas viedokļa, nav atšķirības starp tevi un citu cilvēku. Lūk, kāpēc nav iespējams nodarīt otram ļaunumu, nenodarot to pašam sev, tāpat, kā nevar palīdzēt otram cilvēkam, nepalīdzot pašam sev.

❤️ Tas, kurš brīvs no pretenzijām pret citiem cilvēkiem, nekad nebūs piemānīts un pievilts.

❤️ Milzu solis pretī garīgajam briedumam, ir atteikšanās aizstāvēties pret netaisnīgu aprunāšanu. Kaut vai tikai tāpēc, ka šāda “pašaizsardzība” sagrauj prāta un gara mieru.

❤️ Tu citus cilvēkus saproti tieši tik lielā mērā, cik saproti pats sevi. Lūk, kāpēc sevis iepazīšana ir svētīgs darbs.

❤️ Nebaidies pilnībā sajust visu, kas notiek tavās partnerattiecībās, – īpaši tas attiecas uz dvēseles sāpēm un vilšanās mirkļiem. Tas ļoti daudz ko izskaidros tavā dzīvē.

❤️ To, kurš sajutis, ko nozīmē mīlēt, neuztrauks tas, ka viņa mīlestību kāds neievēros vai pat atraidīs.

❤️ Kad esi zaudējis tuvu draugu, nesteidz meklēt kādu viņa vietā. Jo pretējā gadījumā tev neizdosies sajust savu dvēseles sāpi un tātad neizdosies no tās atbrīvoties.

❤️ Nebaidies sociumā būt “nekas”. Šis stāvoklis ir daudz dziļāks un bagātīgāks, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā.

❤️ Viss nepieņemtais attiecībās ir brīnišķīga iespēja ieraudzīt cilvēkus patiesajā, ne ideāli mānīgajā gaismā. Jo vairāk kāds tev nepatīk, jo vairāk tas tev spēj iemācīt.

❤️ Tu vari tik ļoti būt atbrīvots no domām par pasaulīgu netaisnību, ka ikreizi būsi neizpratnē, dzirdot paziņu sūdzības par “klaju likumisko tiesību pārkāpumu”.

❤️ Tu nevari savā tuvākajā ieraudzīt tos tikumus, kuri nepiemīt tev pašam.

❤️ Nejauc iekāri ar mīlestību. Pirmā vienmēr atrodas pastāvīgos baudas meklējumos. Otrā – mūžīgā harmonijā pati ar sevi.

❤️ Viena tava dvēseles daļa no sirds vēlas dzīvot mīlestības piepildītu dzīvi, otra par to pat dzirdēt negrib. Nostājies savu gaišo spēku pusē un dari visu iespējamo, lai tie izpaustos.

❤️ Nav vērts dzīvot, drebot no vienas vien domas par to, ko par tevi padomās citi vai par to, ko padomāsi tu pats.

❤️ Necenties kļūt mīlošs. Labāk strādā pie tā, lai esi īsts. Būt īstam un patiesam, nozīmē – būt mīlošam.

❤️ Vislielākā mīlestība, kuru mēs varam uzdāvināt cilvēkiem, – ir pārvērst savu dzīvi tā, lai viņus iedvesmotu mūsu piemērs, augstsirdība un labestība.

Publicēja: Irina Deri-A-Nur
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apsē apelsīni neaug

Savas mātes pieņemšana ir galvenais solis ceļā uz panākumiem un labklājību. Pieņemt savu mammu ir tāpat kā iegūt spārnus, ieelpot spēcīgu gaisa plūsmu, kas ļauj dzīvot.

Mamma! Mamma ir pirmais vārds, pirmais cilvēks, ar kuru mēs dzīvē satiekamies. Mamma dod dzīvību, iegulda savā bērnā savu sirdi, dvēseli un sevi visu. Bet, kad bērns pieaug, tad nezin kāpēc paceļas virs savas mātes un ieņem galvenā pozīciju, un izvirza pret viņu bezgala daudz pretenziju. Pret sievieti, kura devusi viņam dzīvību.

Par to, cik svarīgi ir pieņemt savu mammu

Kad cilvēks pārstāj būt savas mātes bērns, viss viņa dzīvē sāk risināties citā virzienā. Viņš pagriež muguru savai dzīvei un ieskatās pagātnē. Nepieņemot māti, viņš atņem sev resursu, lai viegli un brīvi varētu iet cauri dzīvei. Bez mātes cilvēks vispār nevar iet.

Tas ir ļoti svarīgi: attiecības ar māti ietekmē visas dzīves sfēras.

1. situācija

Kad mēs iekārtojamies darbā, savā darba devējā mēs redzam savu māti, mēs pastāvīgi gaidām no viņa atbalstu, mīlestību, atzinību. Gaidām visu to, ko, iespējams, neesam saņēmuši bērnībā. Un katru reizi, ja neesam izstrādājuši savas pamatattiecības ar savu māti, mēs aizejam no darba, vainojot darba devēju par to, ka viņš nav pamanījis, nav atzinis, nav paslavējis, novērtējis.

2. situācija

Kad mēs  uzsākam savas attiecības ar partneri, arī no viņa mēs gaidām “mātes mīlestību”. Pieprasām maigumu, glāstus, pieņemšanu, rūpes, aizsardzību, atbalstu – un arī tas ir tas, ko neesam saņēmuši savās attiecības ar māti.

3.situācija

Kad mēs dzemdējam bērnus, tā vietā, lai dāvātu viņiem mīlestību, maigumu un atbalstu, mēs arī viņos meklējam māti. Pieprasām, lai viņi rūpētos, mīlētu, pieņemtu, atnestu, apskautu, sasildītu, atbalstītu.

Mēs visā meklējam māti: valdībā, cilvēkos, draugos, apkalpojošajā personālā, skolotājos, kolēģos. Bieži mēs meklējam māti pat mājdzīvniekos. Un dzīvojam savu dzīvi nemitīgos mātes meklējumos.

Taču tur nav iespējams viņu atrast. Mamma ir tikai viņā pašā.

Kā mēs atstumjam savu māti

Praktiski katrs no mums izdzīvo sekojošu savas dzīves scenāriju.
Mēs piedzimstam, mīlam savus vecākus, augam, bet pieaugot sākam uzkrāt aizvainojumus, pretenzijas un neapmierinātību. Un reiz, kad jau esam pieauguši, mēs sasniedzam stāvokli, kad sākam vainot savus vecākus par to, ka viņi nav iemācījuši mums “harmonisku dzīvi”, mēs apberam viņus ar pārmetumiem un pretenzijām.

Paralēli augam, mācāmies, kļūstam izglītoti, pārliecināti par sevi, gudrāki. Iegūstam lielisku izglītību un sākam justies gudrāki, veiksmīgāki, varenāki par savu mammu.

Mēs atnākam pie viņas (labi, ja atnākam) un sākam mācīt viņai dzīvot, pierādīt savu taisnību un nozīmīgumu. Mēs esam pārliecināti, ka mamma neko nesaprot. Un vēl domājam, ka viņa mums nav iedevusi visu, kas nepieciešams, ka viņa vainojama mūu problēmās, un, protams, viņa ir atpalikusi no dzīves.

Un ar šo pašu mēs pieļaujam lielāko kļūdu savā dzīvē: atsakāmies no sevis, savas dzīves un sava likteņa.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka apsē apelsīni neaug. Atsakoties no savas mātes, mēs atsakāmies no sevis.

Tu – tā arī ir tava māte. Tāpēc tev vienmēr ir jāatceras, ka mamma – ir tā sieviete, kuras asinis plūst tavos asinsvados. Tā ir sieviete, kura deviņus mēnešus nesa sevī tevi. Un no viņas miesas un asinīm veidojās tavs ķermenis. Dienu no dienas, atrodoties viņas ķermenī tu sevi pabaroji ar viņu.

Un tieši caur viņu pie tevis atnāca dzīve. Tieši viņai bija nelaba dūša, uztūka ķermenis, plīsa āda un asinsvadi, bojājās zobi. Viņa tevi iznēsāja, atdodot tev sevi visu.

Tieši viņa – tava mamma dāvāja tev dzīvību. Audzināja tevi, kā varēja un prata, atdodot tev pašu labāko. Katra māte savam bērnam vēl tikai labu, laimi un mīlestību. Un tas, kā viņa uzvedās, bija labākais, ko viņa varēja. Ir ļoti svarīgi saprast un pieņemt to, ka viņa nevarēja savādāk. Tikai tā.

Mamma vienmēr ir viedāka un enerģētiski spēcīgāka. Vienmēr!

Ir svarīgi saprast, ka mamma ir liela, viņa ir vecāka, viedāka, varenāka. Un lai kādas virsotnes tu sasniegtu, vienmēr, absolūti vienmēr būs tā, ka mamma dzīvoja ilgāk, viņai bija lielāka pieredze un vairāk dzīves gudrības.

Mamma vienmēr zina vairāk, viņa ir gudrāka un enerģētiski stiprāka un tāpēc ir ļoti svarīgi pie savas mammas nākt kā bērnam.

SVARĪGI! Nevis no vecāka pozīcijas, bet bērna.

Tu nevari dot viņai savus padomus, tu nevari mācīt viņu dzīvot. Atceries, kas esi tu un, kas viņa. Un kad atnāc pie viņas, apsēdies viņai pie kājām, paskaties uz viņu no apakšas uz augšu, palūdz padomu, pastasti par savām problēmām un dod viņai iespēju tev palīdzēt.

Mamma vienmēr ir liela un tu – maziņš. Mamma dod, bet tu ņem. Ja neņemsi enerģiju no mammas, tu atņemsi enerģiju sev un saviem bērniem, tu atņemsi enerģiju savai dzīvei un saviem projektiem, tev būs grūti iet tālāk. Jo caur mammu pie tevis nāk visas dzimtas enerģija, miljoniem cilvēku, kuri tic tev enerģija. Un ar šo enerģiju iet pa dzīvi ir daudz drošāk un vienkāršāk.

Pieņemt savu mammu – tas ir pamatu pamats, pakāpiens ceļā pie veiksmes un labklājības. Pieņemt savu mammu nozīmē iegūt spārnus, ieelpot varenu gaisa plūsmu, kas ļaus dzīvot.

Un katru reizi, kad gribēsi kritizēt savu mammu, atceries, kas esi tu un, kas viņa.

Jūlija Hadarceva

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt dzīvam un īstam…

Stilīgi, skaisti, seksīgi, veiksmīgi, trenēti un uztrenēti. Šo mūsdienu “vērtīgo vērtību” sarakstu, ar kurām mēs mērām savu “vērtību”, varētu turpināt bezgalīgi un tajā nav nekā nosodāma. Vienīgi iekšējā satura vietā ir tukšums, kas ir izšķīdis ārējos efektos.

Un, lūk, mēs jau domājam, ka gara spēks nozīmē vairāk piepūlēties sporta zālē līdz vēlamajam presītes reljefam, nevis nostāvēt sarežģītos dzīves apstākļos. Ka kritika ir labāks motivators nekā pieņemšana.
Ka skaļi demonstrēta seksualitāte  – tas ir tas pats, kas dabīga tās esamība. Ka laimīgām attiecībām pietiek, ja esam skaists pāris. Ka veiksme noteikti ir stāsts par grandiozu biznesu. 

Mēs izmisīgi investējam čaukstošos papīriņos, ārkartīgi pārdzīvojot savu fizisko novecošanos, aizmirstot, ka pienāks laiks, kad rūpīgi pulētā āda noļuks, bet, piemēram, prasme sarunāties ar otru cilvēku patiesā labestībā un sirsnībā, nekur nepazudīs.

Vērtīgi ir tas, kas ir līdz pašam galam. Kas no gada uz gadu tikai uzlabojas, ja tajā no sirds ieguldāmies.
Bet tā ir spēja dziļi saprast, just, piedzīvot. Tā ir drosme pieņemt sevi un citus cilvēkus jebkurās pārmaiņās un apstākļos. Tā ir prasme būt tuvībā un tajā palikt, pārstājot mētāties mūžīgos kaut kā labāka meklējumos. Labāk var atrast vienmēr. Jaunāk, skaistāk, gudrāk, veiksmīgāk. Bet. Ne tikai labāk par tiem, kurus esam gatavi bez nožēlas iemainīt, bet arī labāk par mums pašiem.

Es ļoti bieži redzu izbrīnu cilvēku sejās, kad viņiem uzdodu jautājumus par visvienkāršākajām lietām:

– Kā tu atbalsti savu tuvo cilvēku?
– Ko tu darīsi tad, kad viņš, iespējams, vairs nebūs ne tik skaists, ne veiksmīgs un vai pats esi gatavs savējām tamlīdzīgām metamorfozēm?
– Kā tu tiec galā ar vilšanos?
– No kā sastāv tava dziļuma dzīve, kura nav atkarīga no ārējiem apstākļiem?

– Kur tu liec savus aizvainojumus?
– Vai tu proti runāt par to, kas tev svarīgs, un vai tu proti konfliktēt, nepazemojot un nesaņemot pretī tadus pašus pazemojumus?
– Kas paliks, ja tev atņems to, ko var atņemt?

Šie jautājumi noved pie tiem domāšanas procesiem, kas bieži vien paliek aiz uztveres borta tiem cilvēkiem, kuri apmāti tikai ar svešiem vērtējumiem un neuzdrošinās ne uz ko citu, kā tikai paklausīgi izpildīt sabiedrībā atzīta dzīvesveida īstenošanu, kurā par visu jau citi ir padomājuši, tostarp arī par dzīves jēgu.

Tas ir brīnišķīgi – būt stilīgiem, skaistiem, seksīgiem un veiksmīgiem. Taču tas brīnišķīgi ir emocionāli dzīvos cilvēkos, kuri prasmīgi prot apvienot kā iekšējo tā ārējo, nepārvēršoties par robotizētām lellēm, kas atkarīgas no pašu neatvairāmības.

Ārējais izgaisīs kā rīta migla. Bet pilnvērtīga dzīve ir iespējama tikai tur, kur šī izgaisusī migla nav traģēdijas iemesls.

Palieciet dzīvi!

Ļiļa Grad
FOTO: NIDA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jautājums sev

Šobrīd daudzi vēlas uzzināt: vai tiešam tā ir taisnība, ka neviens nevienam neko nav parādā?
Iespējams, ka ta nav taisnība, taču viss, kas tiek iekasēts no cilvēka pienākuma līmenī, nevis viņa personīgās vajadzības dēļ, diez vai var tikt uzskatīts par patiesu un darītu no sirds. 

Un, ja atkal un atkal mēs saskaramies ar totālu mūsu centienu un vēlmju neatbalstīšanas sienu no to cilvēku puses, ar kuriem mēs cenšamies veidot kaut kādas attiecības, tad jautājums vairs nav viņiem, bet gan mums pašiem: kas mums deva ticību tam, ka šīs attiecības vispār ir iespējamas?

– Jautājums sev: kāpēc es izvēlējos cilvēku, ar kuru mums nav kopīgas valodas, kurš nevēlas dialogu, nevēlas neko apspriest un neinteresējas par manu dzīvi?

– Jautājums sev: vai tikai nav tā, ka viņš mani spoguļo? Iespējams, mūsos sašutumu rada tieši tā reakcija, ar kuru mēs paši esam gana dāsni?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man negrib dot? Vai tas nav tāpēc, ka tādējādi mēs varam izjust savu ietekmi uz citiem cilvēkiem, un novērtējam tikai to, kā mums nav?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik grūti cienīt otra “nē” un tik viegli uzstāt uz savu “jā”?

– Jautājums sev: kāpēc es domāju, ka mīlošam cilvēkam obligāti ir jāpiekrīt visam, ko es viņam piedāvāju?

Godīgas un patiešām pārdomātas atbildes, nevis zibenīgi automātiski uzstādījumi, kas sēž galvā kā šabloni, var palīdzēt tikt galā ar jebkuru situāciju.

Piedāvāt. Jebko. Aprunāties, salīgt mieru, noskaidrot situāciju. Piedāvāt, paužot cieņpilnu attieksmi pret otra cilvēka tiesībām padomāt un arī tiesībām atteikt.

Šādā gadījumā attiecības sasniedz veselīgu līmeni vai vismaz kļūst tik caurspīdīgas, ka rodas sapratne: mēs viens otra dzīvē esam nejauši, un tad vislabākais ir iet katram savu ceļu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par godīgumu pret sevi

Izdarīt savu izvēli un atzīt to – arī tas ir godīgums.
Godīgums – pieņemt to dzīvi, kura tev ir tieši šobrīd.
Godīgums – zināt, ko tu patiesībā vēlies.
Godīgums – būt tikai ar tiem, ar kuriem tu nespēj dzīvot melos, imitējot to, kā nav, lielajā mazās dzīves traģēdiju teātrī, kurā neviens nevienam nav vajadzīgs un nav svarīgs, taču publika smaida un aplaudē.

Es nemīlu apkopot jelkādus rezultātus, taču mirklī, kad sākās mans godīgais briedums, man ļoti iepatikās vērot savas dzīvās dzīves reālo temperatūru.
Vai atceros, ko piedzīvoju? Vai apzinos savas domas un rīcību? Vai skaidri zinu, pa kādu ceļu eju un kurp dodos? Kā man ir ar citiem? Kā viņiem ar mani? Vai esmu iemācījusies saprast, ka robežas ir manī, nevis kaut kur ārpusē un, ka nevienam nevar piespiest tās ievērot, ja es pati neesmu spējīga atrast sevī spēju cienīt pašai sevi un citus?

Vai esmu gana drosmīga, lai nenosauktu par ienaidniekiem katru, kurš mani nav pieņēmis un iemīlējis? Un vai pati esmu iemācījusies vienkārši distancēties, necīnoties ar tiem, kurus pati neesmu spējusi pieņemt un iemīlēt?

Vai labā nozīmē esmu pārvērtusies par lepnu kaķi, atsakoties no suņa uzticības pat tiem, kas spārda un mērdē badā, piesietu atkarības ķēdē?
Iespējams dzīvās dzīves temperatūra var izrādīties pavisam niecīga, taču tā ir skaidra pazīme tam, ka cilvēks ir atmodies.

Labi, kad blakus nav salstošo, kuri baidās pateikt, baidās no savām rētām un nepilnībām.
Labi ir tad, kad tur, kur tu dzīvo un starp tiem, ar ko kopā esi, nav vērtējošo, kas tevi sūta kaut ko atstrādāt, kuri ir hroniski neapmierināti ar visu, ko tu dari. Ir labi tad, kad tevī nav mokošo baiļu izrādīties sliktam tad, kad kaut kam nepiekrīti, kad saki “nē”. Kad tev nav jātaisnojas par savu slikto garastāvokli, par to, ka šobrīd nesmaidi. Ir labi, kad nav jāaizstāvās – ne ar vārdiem, ne kulakiem.

Vislielākas skumjas mani pārņem tad, kad esmu blakus tiem, kuri saslēgti savā nekad neatslābstošajā gatavībā aizstāvēties un sist pretī.

Es to izjūtu ļoti spēcīgi un skumstu, jo zinu, no kurienes rodas tāda gatavība un pat bravūra, kas radusies no drošības ilūzijas, kuras patiesībā nav. Tā saistīta ar faktu, ka nebija drošības, pieņemšanas, un patiesas tuvības pieredzes, un nebija pieredzes, ka cilvēks panāk tev pretī, nebija uzticēšanās pieredzes un iespējas vienkārši atslābināties un pārstāt atsekot to, kā citi uz tevi reaģē.

Es uzskatu, ka drošība (emocionālā, fiziskā, seksuālā) ir viens no pašiem svarīgākajiem mūsu dzīves vaļiem, kas nodrošina mums līdzsvaru, iespēju būt laimīgiem, realizētiem, spējīgiem dzīvot mierā gan ar sevi gan citiem.

Mana ilggadējā pieredze darbā ar traumām liecina, ka kvalitatīva izeja no tām vienmēr ir saistīta ar iekšējās drošības iegūšanu un iepriekš nemitīgi darbojošos aizsardzības mehānismu apturēšanu.

Mīļie, atbruņojieties! Atcerieties, ka, ja jūs bezgalīgi ilgi slīpēsiet savu kaujas mākslu, tad līdz mūža beigām būsiet karā. Ja tas ir tas, uz ko jūs tiecaties, ok, turpiniet. Ja vairs neatceraties, kad vispār esat bijuši atslābināti, apstājieties! Laiks sevi dziedināt!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par «melonēm» un «āboliem»

Šis stāsts ir sens kā pasaule, un tas atkārtosies, kamēr vien cilvēki dzīvos.

Gandrīz katra sieviete teiks: “Jā-jā-jā! Arī savā dzīvē es esmu sastapusi tādus vīriešus”. Un arī gandrīz katrs vīrietis teiks: “Jā-jā! Es esmu sastapis tādas sievietes!”

Iedomājies: es esmu sieviete-ābele. Pie manis pienāk vīrietis un saka: “Ak, Dievs, cik skaista ābele! Es tevi tā mīlu un esmu gatavs precēt kaut tūlīt! Tikai man tev ir viens lūgums: man ir vajadzīgas melones!”

Es saku: “Saproti, man nav meloņu, es esmu ābele un varu dot tikai ābolus”.

Bet viņš saka: “Nē-nē, tu droši vien nedzirdi, ko es saku! Mani pilnībā apmierina tavi āboli! Tikai es vēlos, lai reizi dienā tu man dod meloni!”

Es viņam saku: “Tu man arī patīc, tikai, lūdzu, pievērs uzmanību: es esmu ābele! Un a`priori meloni tev iedot nevaru.”

Bet viņš: “Nē, tu mani patiešām nedzirdi! Es tev saku – tu pilnībā mani apmierini! Es tevī iemīlējos uzreiz, kā tevi ieraudzīju! Tieši tādā, kāda tu esi! Taču es nesaprotu, vai tiešām tev grūti tikai reizi dienā iedot man lielu medussaldu meloni?”

Vecīt, es esmu ābele! Un mani augļi nevar būt melones!

– Viss tevī ir labi, taču es nesaprotu, ko tu spītējies!!! Vai tiešām tev grūti mīļotajam cilvēkam iedot vienu meloni?!?!?

– Klau, dārgais, vai mirklī, kad mani pirmoreiz ieraudzīji, tu nepamanīji, kas es par koku? Un to, ka manos zaros ir daudz daudz sarkanu ābolīšu?

– Zini, es neesmu akls! Iespējams, tieši tavu ābolu dēļ es tevi iemīlēju! Es pieņemu tevi tieši tādu, kāda tu esi, ar visiem taviem zariem un āboliem! Tomēr pāris melones, esi tik mīļa un iedod man! Man ļoti vajadzīgas ir melones! Man tās ļoti garšo!

– Tad kāpēc tev pa taisno nedoties pie tās, kura tev iedos meloni? Ko vispār tu dari ābeļu dārzā?

– Tu nu gan esi stūrgalvīga! Man ļoti patīk tas, ko šobrīd redzu! Bet es nesaprotu, kur problēma – šad tad iedot man meloni, bet dažkārt var arī kādu bumbieri vai ķirsi?!?!

– Tu man esi apnicis! Skaties, melones sēž rindā vien un gaida tevi! Ej, taču!

– Bet es gribu, lai tieši tu man izsniegtu melones!!!

… Un tā tālāk…

Pazīstami?

Gribi, es atklāšu tev lielāko no noslēpumiem?

Ja tu esi ābele, bet kāds pie tevis nāk pēc melonēm, tas nozīmē, ka tu pati pilnīgi noteikti no kādas bumbieres pieprasi ananāsus.

Un, ja visas dzīves garumā tev atkal un atkal pieprasa melones, tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki ir idioti, tas nozīmē to, ka šie cilvēki tevi tikai spoguļo. Atspoguļo tavu iekšējo vēlmi saņemt papaiju no saulespuķes un mango no tomāta.

©СКАЗина
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem blakus un vienvietīgo laivu

Arvien biežāk ar rūgtumu es vēroju, cik milzīgus apmērus ir sasniegusi cilvēku patoloģiskā apsēstība pašiem ar sevi. Tieši apsēstība, nevis veselīga sevis uztveršana un pašcieņa.

Kā rupji tiek apklusināts katrs, kurš uzdrošinājies ne tā paskatīties, ne to pateikt. Un pat neiedziļinoties tajā, ko cilvēks jūt, piekarina viņam cietsirdīgu birku, apvaino apzinātā toksiskumā un robežu pārkāpšanā, tajā pat laikā mierīgi ar tanku izbraukājot otra robežas.

Es vēroju, kā neiespējamas kļūst parastas cilvēciskas attiecības, tāpēc, ka katru nodarbina vēlme, lai sadzirdēts tiktu tikai viņš un lai citi ieguldītos viņa labsajūtā.

Nē, man nav vēlmes kādu vainot vai arī piesaukt vēlmi upurēties – tas viss jau sen vairs nedarbojas un tam vispār nav nekādas jēgas. Taču es vēlētos redzēt vairāk laimīgu cilvēku. Cilvēku, kuri tiecas uz savstarpējo sapratni, mīlestību, radošumu, attīstību. Cilvēku, kuri atmetuši aizspriedumus, taču nav tos nomainījuši pret vienšūņu visatļautību.

Cilvēku, kuri nav aizmirsuši to, ka viņiem blakus ir tādi paši cilvēki, kā viņi paši. Un neviens no viņiem nav radīts, lai apkalpotu mūsu patmīlību. Un neviens nav radīts tāpēc, lai viņu pazemotu. Un neviens nespēs iztikt bez neviena.

Mēs esam vajadzīgi viens otram.

Un, lai arī kādi mēs paši sev nešķistu, mēs vienalga sadarbojamies. Tāpēc, ka dzīvojam viens otrā.

Un, kad atkal kārtējo reizi aizvainojums sāks skrāpēt sirdi tikai tāpēc, ka neesi no tuvākajiem saņēmis to, ko vēlējies, ir vērts uzdot sev jautājumu un godīgi uz to atbildēt – vai ir cilvēki, kuri man blakus jūtas laimīgi?

Starp faktu, apzināšanos, pieņemšanu, risinājumu un izeju ir attālums. 

Šī nav secīga līnija, kurā viens vienmērīgi pāriet nākamajā bez jebkādiem traucējumiem. Tagad rakstu tiem, kam patīk skaļi spriedelēt par to, ka kāds sēž purvā, saprot to, bet neko nedara…

Ko tur daudz, mēs visi kādreiz esam pabijuši “apgaismoto” lomā, kuri no saviem augstumiem žēlo tos, uz kuru fona var sajusties daudz gudrāki, drosmīgāki, daudz laimīgāki un pilnīgi noteikti tie, kuri spēj tikt galā ar visām problēmām.

Pārvarēt jebkuru bēdu, īpaši svešu ir viegli – teorētiski. Ir viegli dot šķietami objektīvus un pareizus padomus. Ir viegli nosodīt par neizlēmīgumu. Ir viegli pieņemt, ka viss ir viegli, piedodiet par atkārtošanos.

Taču realitāte ir tāda, ka iekšējās sāpes, gandrīz vienmēr ir vienvietīga laiva, no kuras, iespējams, tu redzi saulaino krastu, un izmisīgi saproti, kā tev to vajag, un tikpat izmisīgi to vēlies … Lūk, tā.

Taču sāpju laivā katram ir savs laiks, savi iemesli, savi apstākļi.

Gadās, ka vienkārši nav spēka. Gadās, ka nav iespēju. Gadās, ka izeja drīzāk ir aizbēgšana un tāpēc kļūst ārkartīgi bīstama un tāpec nākas paciest un tikai ticēt, ka reiz varbūt izdosies.

Gadās, ka neiroze un depresija noķer tevi ātrāk, pirms esi ticis līdz izejai. Gadās, ka viss it kā ir, tikai “airu” nav. Un, kā tajā anekdotē, tu airējies ar karotītēm un pasūti piecas mājas tālāk visus, kas rekomendē nomainīt karotītes pret airiem.

Mani mīļie, visādi gadās. Un es nesaku, ka jāpārvēršas par mūžīgo cietēju, uz visiem laikiem samierinoties ar savām sāpēm. Nevajag. Bet ir vērts saprast, ka, ja pie esošajiem apstākļiem tu piedevēm vēl iedzīsi sevī nepaceļamā vainas sajūtā par savu nespēju izrādīties supervaronim, kurš atrisina jebkuru problēmu, tad labāk jau nepaliks.

Un nekļūs labāk arī no tā, ka blakus atradīsies kāds aktīvists, kurš tikai labu nolūku vadīts, izsniegs tev instrukcijas, līdzīgi: “Vienkarši aizej. Un viss. Vienkārši pasūti viņu un viss. Vienkārši uzraksti atlūgumu. Un viss.”

Nē, nav viss un nav vienkārši. Vienkārši ir piekarināt birkas, attālināti uzstādīt diagnozes un skaļi spriedelēt par “sekundārajiem ieguvumiem”

Bet sāpēs kaukt un raudāt pasaulei neredzamām asarām – nav vienkārši. Baidīties par savu dzīvību – nav vienkarši. Nezināt, kurp iet, un neredzēt nevienas durvis, pie kurām pieklauvēt – nav vienkārši. Un nav vienkārši apzināties savu bezpalīdzību.

Mēs esam tikai cilvēki. Un ir vajadzīgs laiks, vajadzīga palīdzība, dažkārt parasta – sadzīves, dažkārt – profesionāla.

Un viss izdosies. Un pienāks diena, kad krastu redzēsi ne tikai no tālienes, bet sajutīsi to zem savām kājām. Pat tad, ja šobrīd tā nav…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdziedināšanās notiek tikai mīlestības klātbūtnē

80-to gadu beigās mēs veicām pētījumu ar mērķi noskaidrot, vai dziedniekiem ir kas kopīgs. Mēs novērojām dažādu dziednieku darbu, vairums no kuriem izmantoja dažādas metodes vai tehnikas. Mēs izskatījām praktiski visus pazīstamos izdziedināšanas paņēmienus. Šeit bija visi – gan dziednieki, kas izmanto roku likšanu, gan psiķirurgi, Reiki meistari, prānas dziednieki, zintnieki un zintnieces, šamaņi, burvji un melnie magi, psihoterapeiti un citi. Mēs pētījām enerģiju, kas nāk no dziednieku ķermeņiem, un atklājām, ka praktiski visiem ir identisks viļņu sinusoidālais raksturs – tas pats raksts (paterns) ar trīs augstiem viļņiem un vienu zemu vilni, kuri pastāvīgi atkārtojas, pie tam šī raksta avots izvietots visuma sirds čakrā.

Mūsu atklājums ir ļoti interesants arī no ģeometriskā viedokļa tamdēļ, ka pat elpvads precīzi ar sirds čakru tiek dalīts vienā vīrišķajā daļā augšā un trīs sievišķajās daļās apakšā. Bija viena īpašība, kas bija raksturīga visiem dziedniekiem, vismaz kamēr viņi strādāja. Izdziedināšanas brīdī viņi bija centrēti Kristus čakrā, tieši virs zobenveida izauguma – galvenajā Visuma beznosacījuma mīlestības čakrā.

No šī pētījuma un citiem manis veiktajiem eksperimentiem es tagad zinu, ka nav pārāk svarīgi, kādu tehniku vai tehnikas cilvēks izmanto dziedināšanai. Tehnika vienkārši dod cilvēkam iespēju koncentrēties uz noteiktu dziedināmā cilvēka gara struktūru, bet reālā dziedināšana notiek caur mīlestību, kuru pacientam dod dziednieks. Nevis zināšanas, bet dziednieka mīlestība atjauno un paceļ cilvēku. Tamdēļ runāt par dziedniecību, nerunājot par mīlestību, nav nekādas jēgas.

Cilvēku, apdzīvotu vietu vai visas planētas dziednāšana – tas ir viens un tas pats. Vienkārši nepieciešams lielāks mīlestības daudzums – lūk arī visa starpība.

Prātam piemīt zināšanas, lai manipulētu ar matēriju, bet mīlestībā ir spēks, kas ne tikai vada matēriju, bet arī bez piepūles, no nekā rada pašu matēriju. Nav svarīgi, kādu problēmu nepieciešams izdziedināt, mīlestība vienmēr atradīs izeju. Patiesa mīlestība nepazīst robežu.

Kas gan tas ir par aizsegu, kas neļauj mums ieraudzīt šo vareno patiesību un dzīvot tajā? Mūs ierobežo mūsu uzskati, pie kuriem mēs turamies. Tas, ko mēs pieņemam par patiesību, vienmēr ierobežo mūs. Ja mūsu ārsti saka mums, ka kāda slimība ir neizdziedināma, un mēs viņiem ticam, mēs nevarēsim izdziedināt sevi. Mēs esam sastinguši šajā uzskatā. Un rezultātā mums jādzīvo ar to, pavadot atlikušās dienas lielās sāpēs un diskomfortā. Tikai brīnums, kaut kas daudz lielāks nekā mēs, varēs tikt galā ar šo negatīvo nostādni. Tādā veidā mūsu prāts ir spējīgs aizturēt mūsu izdziedināšanu. Kad mūs vada prāts, nevis sirds, mēs gandrīz vienmēr ciešam.

Ļaujiet man jums izstāstīt patiesu gadījumu par kādas sievietes triumfu pār savu prātu un saviem uzskatiem. Viņu sauc Dorisa Deividsone.

Dorisa izslimoja poliomelītu, un kad es viņu satiku, viņa jau divpadsmit gadus bija “piekalta” pie invalīdu krēsla. Dakteris bija pateicis viņai, ka viņa nekad vairāk nevarēs staigāt un viņa bez ierunām samierinājās ar šo “faktu”. Viņa dzīvoja kopā ar dēlu, kurš bija upurējis sevi, kopdams viņu.

Kaut kā reiz Dorisa ievēroja Katrīnas Rafaelas grāmatu par dziedināšanu ar kristāliem. Viņu ļoti satrauca Katrīnas vārdi par to, ka absolūti visas slimības ir izdziedināmas. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Dorisai parādījās cerība. Viņa piezvanīja Katrīnai un palūdza padomu un kaut kāda iemesla dēļ Katrīna ieteica viņai piezvanīt man.

Kad Dorisa piezvanīja un lūdza palīdzību, es paskaidroju, ka, lai viņai palīdzētu, man jāsaņem atļauja un apsolīju atzvanīt. (Nedaudz vēlāk mēs runāsim par atļaujas svarīgumu.) Es parunāju ar eņģeļiem un visi kanāli šai dziedināšanai atvērās. Eņģeļi ieteica man neveikt to darbu, kuru es veicu parasti, bet strādāt tikai ar Dorisas uzskatu sistēmu. Kad viņa patiesi noticēs, ka izdziedināšanās ir iespējama, viņa izdziedinās sevi pati.

Es atzvanīju Dorisai un turpmāk mēs nodarbojāmies tikai ar to, ka runājām pa telefonu. Reizi nedēļā daudzus mēnešus pēc kārtas mēs sarunājāmies un katru reizi saruna notika tā, lai viņa atļautu sev noticēt tam, ka spēj izdziedināt sevi pati. Vairāk mēs neko nedarījām.

Tad kādu reizi Dorisa man piezvanīja un pēc viņas balss un izlēmīgā toņa es sapratu, ka viņa ir mainījusies. Dorisa man pastāstīja par savu lēmumu. Viņa vairs negrasījās sēdēt invalīdu krēslā. Tāpēc viņa to pārdeva un piespieda savu ārstu izgatavot viņai speciālus atbalstus, kas aptvēra viņas gurnus un kājas. Muskuļi no ilgās sēdēšanas bija atrofējušies un kļuvuši ļoti vārgi, tādēļ, lai nekristu, viņai bija nepieciešamas ķekatas uz četrām kājiņām. Daudzus mēnešus viņa dzīvoja ar tādām neērtībām.

Un lūk, kādā jaukā dienā viņa sajuta, ka viņas kājas ir kļuvušas pietiekoši stipras un pārgāja uz parastajiem kruķiem. Pamats tika ielikts un Dorisa kļuva arvien pārliecinātāka par sevi.

Ar laiku Dorisas kājas kļuva tik stipras, ka viņai vairs nebija vajadzīgi gurnu atbalsti un viņa sāka izmantot fiksatorus, kas turēja kopā viņas ceļu locītavas. Viņa staigāja jau tik labi un jutās par sevi tik pārliecināta, ka palūdza dēlu aizbraukt, lai viņš varētu no jauna iekārtot savu dzīvi. Tagad viņa varēja iztikt bez citu palīdzības.

Tad pienāca lielā diena. Dorisa varēja staigāt bez kruķiem, izmantojot tikai atbalstus. Viņa bija tik uztraukta, ka ar viņu bija grūti runāt pa telefonu. Dažas dienas vēlāk viņa aizbrauca un Kalifornijas ceļu satiksmes departamentu (Motor Vechicles), kur viņai izdevās iegūt autovadītāja tiesības. Drīz pēc tam viņa pārdeva māju, nopirka pilnīgi jaunu automašīnu un atbrauca ar to uz Taosu New Mexiko, kur es tobrīd dzīvoju un izgāja vienu no maniem “Flower of life” semināriem. Es atceros, kā Dorisa ienāca auditorijā bez citu palīdzības un ar tik platu smaidu sejā, ka likās, ka viņa tūlīt atrausies no zemes un aizlidos. Tā bija pavisam cita sieviete.

Deviņus mēnešus vēlāk, ejot pa ielu Taosā, pie manis pēkšņi pieskrēja Dorisa. Tad es viņu redzēju pirmo reizi pēc semināra beigšanas. Viņa bija sākusi strādāt pie Katrīnas un pazudusi uz kādu laiku. Dorisa apgriezās, lai parādītu man, ka no atbalstiem nav palicis ne vēsts. Viņa paskatījās uz mani un teica: “Drunvalo, es esmu absolūti izdziedinājusies, par visiem 100 procentiem. Es esmu tik laimīga. Es mīlu tevi.” Un viņa attālinājās, dancodama. Es vēroju, cik viegli viņa noleca no trotuāra un, lai kā neieskatītos, nevarēju atrast ne mazākās pazīmes no tā, ka viņa kādreiz bija slimojusi ar poliomelītu un divpadsmit gadus pavadījusi invalīdu krēslā.

Turpmākos piecus – sešus gadus viņa katru gadu kā pateicības zīmi sūtīja man Ziemassvētku apsveikumus. Bet es neko nebiju izdarījis, viņa pati izdziedināja sevi. Viņa saprata savu problēmu un līdz sirds dziļumiem noticēja, ka patiešām spēj sevi izdziedināt – un, protams, ka viss notika.

Jūsu ierobežojumi – tas vienmēr ir tas, kam jūs ticat. Ja jūs ticat, ka ierobežojumu nav, tātad jūs esat brīvi.

Avots: reiki.lv
Drunvalo saits http://drunvalo.net