Viens vienīgs iemesls

gaidas6

Cik bieži tu esi neapmierināta un strīdies ar savu dzīvesbiedru? Varētu šķist, ka šiem strīdiem ir ļoti nopietni iemesli – viņš tev pievērš pārāk maz uzmanības, nedāvina dāvanas, pārāk maz pelna, nepalīdz mājas darbos, nesēž ar bērniem, nebrauc pie tavas mātes, nemīl tavas draudzenes, u.t.t. Taču jekuri konflikti ģimenē patiesībā rodas tikai viena vienīga iemesla dēļ. Pietiek vien to novērst un dzīvot kļūs daudz vieglāk un jautrāk!

«Kad mēs ar sievu bijām tikko apprecējušies, nejauši nokļuvām kādā seminārā, kura tēma bija psiholoģiskais atbalsts mūsdienu vergu tirdzniecības upuriem (īpaši seksuālajiem).
Semināra vadītājs auditorijai uzdeva jautājumu: kāds ir galvenais laulību šķiršanu iemesls.

Es tikko biju pabeidzis pirmslaulību konsultāciju ciklu un šajos jautājumos jutos kā eksperts.
Tāpēc pacēlu roku un drošā balsī skaļi teicu: “Sekss, nauda, sarunāšanās!” Paskatījos uz sievu un lepni pasmaidīju. Elementāri!
“Nepareiza atbilde! – iesaucās vadītājs – Tie ir tikai īstas problēmas simptomi!”
Ai, kāda izgāšanās!
Taču man tā bija ne tikai skola par to, kā iemācīties pieņemt situāciju – semināra vadītāja vārdi izmainīja manu dzīvi! Labāku padomu, es kā jaunlaulātais, nemaz nevarēju saņemt.

Viņš teica:

“Laulības sairst viena vienīga iemesla dēļ: un tās ir pārmērīgi lielas cerības.”

Es biju šokā.
Manas nepieredzējušās smadzenes vēl nespēja šo atklāsmi pieņemt. Es neatceros, par ko tika stāstīts tālāk. Es biju parāk dziļi ieslīdzis domās par visām tām pārmērīgi lielajām cerībām, ar kurām jau biju paspējis saskarties pirmajā savas jaunās dzīves mēnesī.

Ir pagājuši seši gadi, kopš biju šajā seminārā, un pa šo laiku esmu redzējis, cik daudz sāpju un ciešanu nes pārmērīgi lielas cerības – ne tikai laulībā, bet arī ikvienās citās attiecībās. Tā ir nāvējoša inde, kas nogalina jebkuras attiecības.
Šīs pārmērīgi lielās cerības ir problēma ne tikai laulībā. Tā ir visas mūsu dzīves problēma. Nav nozīmes tam, esi precēts vai neesi, strādā vai esi bezdarbnieks, esi jauns vai vecs…. Pārmērīgi lielas cerības ir briesmas ikvienam cilvēkam. No tām pasargāts nav neviens.

Risinājums
Es pēc savas dabas esmu matemātiķis un man ļoti patīk vienādojumi. Skolā mani mīļākie mācību priekšmeti bija algebra un augstākā matemātika. Tāpēc es sastādīju vienādojumu:

CERĪBAS – VĒROJUMS = VILŠANĀS

Ko tas nozīmē? To aprakstīšu ar divu vienkāršu situāciju palīdzību.

Cerības (gaidas)
Kad es atgriežos mājas pēc garas darba dienas, es CERU (gaidu), ka sieva būs pagatavojusi vakariņas, mēs apsēdīsimies pie galda un visi kopā pavakariņosim. Viņa būs tīrā priekšautā (viņa man ir ideāla) ar skaistu frizūru. Tajā pat laikā, mana pusotru gadu vecā meita sēdēs savā kresliņā un ar karotīti ēdīs savu ēdamo, nebāžot ēdienu garām mutei. Viss apkart būs tīrs un glīts. Pēc tam mēs visi draudzīgi dosimies nelielā vakara pastaigā.

Vērojums
Es atnāku mājās pusstundu vēlāk, bet vakariņu ne tikai nav, bet nav pat paredzamas. Meita bļauj tā, it kā viņu kāds sistu: “Ēst, ēst, dodiet ēst!” Es dodos meklēt sievu un atrodu viņu darbistabā, ieslīgušu savā dizaina projektā. Uz manu jautājumu: “Kas mums ir vakariņās?” viņa atbild ar pargurušas mātes, kura stradā mājās, iznīcinošo skatienu.
Es paņemu meitu uz rokām un dodos uz virtuvi, kur ieraugu TUKŠUMA pārpilnību. Kā jau īstam vīrietim, mans skats apstājas pie maizes un siera: “Karstmaizes! – es iekliedzos”.
Es iesēdinu meitu krēsliņā, kas noved viņu neaprakstāmās dusmās. Iedodu viņai rokās paciņu ābolu biezeņa un viņa uz brīdi nomierinās. Tikai uz brīdi.
Gatavoju karstmaizes. Visi ēd. Virtuvē valda haoss. Istaba piemētāta ar mantām, tā, ka nav kāju kur spert. Pārguruši abi ar sievu nokrītam dīvānā, vairoties saskatīties, un nevienam no mums nav ne mazākas vēlmes kaut ko uzkopt vai doties pastaigā.  Šo stāstu es varētu turpināt bezgalīgi.

VILŠANĀS = starpība starp pirmo un otro
Es zinu, diezgan piņķerīga situācija. Taču cenšos vienkāršā veidā parādīt, kā mūsu cerības var neatbilst reālajai dzīvei – tam, ko mēs vērojam.

Manuprāt vislabāk šo domu ir apzīmējis Antonio Banderas:

“Cerība ir vilšanās māte”

Dzīvē mums bieži vien mēdz būt pārmērīgi lielas cerības, kas rezultātā noved pie vilšanās. Taču tam tā nav jābūt obligāti!

Lūk, risinājums: pirms CERĪBĀM jābūt VĒROJUMAM. Punkts. Ļauj dzīvei plūst!

Dauzi teiks, ka no cerībām vispār ir jāatsakās. Es nebūtu tik kategorisks. Man šķiet, ka veselīgām, realistiskām, vārdos izteiktām cerībām ir jābūt. Ir uz ko tiekties.
Taču, ja jūs nokļūstat situācijā, kad jūsu cerības izradās pārlieku augstas, paļaujieties uz vērojumu. Atmetiet cerības un pieņemiet realitāti tādu, kāda tā ir. Esat noguruši no vilšanās? Atsaktieties no pārmērīgi lielām cerībām un pagriezieties ar skatu pret dzīvi. Un pēc tam aprunājieties ar cilvēku, kurš nav attaisnojis jūsu cerības, un paskaidrojiet viņam ko un kāpēc jūs no viņa gaidiet.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Ja zābaki spiež

zabaki mazi

Ja zābaki spiež, vajag nopirkt šķidrumu apavu pastiepšanai, ieziest ar to zābakus, uzvilkt stingru zeķi un šajos zābakos vismaz trīs dienas pastaigāt pa māju.

Pirms un pēc darba staigāt zābakos pa dzīvokli.
Sākumā būs nedaudz sāpīgi, bet pēc tam jau tie būs ievalkājušies.
Varbūt tikai nedaudz zaudējuši formu.
Iespējams, sākumā uzberzīsi tulznas.
Bet pēc trīs dienām jau mierīgi varēsi staigāt pa ielu un šķitīs, ka tie der kā uzlieti!
Bet, ja zābaki ir pārāk lieli, var purngalā iebāzt vati, uzvilkt divus pārus vilnas zeķu, un uzreiz jau doties pastaigā.
Vienkārši, ir nedaudz jāpiepūlas, lai nešļūkātu, un viss!

Lūk, kur pūles jāpieliek – labāk ar nožēlu atteikties no pirkuma.
Neskatoties uz pārdevēja uzstājību un mēģinājumiem pie reizes pārdot arī šķidrumu pastiepšanai, zeķītes, zolītes un vēl kaut ko. Aizbraukt uz citu veikalu un nopirkt tos zābakus, kas der.
Nevajag mocīties.
Nav jēgas rīkot sev spīdzināšanu.

Tāpat ir arī ar attiecībām.
Ja jau no paša sākuma kaut kas uztrauc, pēc tam tas var pārvērsties par mocībām.
Un var pielikt milzum daudz pūļu, izrādīt pacietību, norīvēt Dvēseli līdz pat tulznām – jautājums tikai – dēļ kā?
Pacieties, pieradīsi, pierīvēsies: darbam, cilvēkam, dzīves vietai – pie jeb kā var pierīvēties un pierast.
Taču labāk pacensties atrast to, kas uzreiz būs tieši laikā.
Nevajag sevi mocīt ar neinteresantām sarunām, garlaicīgu filmu, rutinētu un nervozu darbu, attiecībām ar cilvēku, kurš nav “mūsu”…
Varbūt zābaki ir labi. Bet, ne MŪSU.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neesmu gatavs maksāt

iluzijas7

Pagaidām es redzu divus galvenos šķēršļus tam, kāpēc mēs nesaņemam to, ko vēlamies. Pat ne tā. Drīzāk: lai būtu tie, kas esam. Un tad pie manis atnāks tas, kas man vajadzīgs.

Ko tu gribi?
Naudu, bērnu, savu biznesu, apprecēties, suni, Ferrari u.t.t.

Ja ir ieradums darīt vienu, bet saukt to citā vardā, ir liela iespējamība netrāpīt mērķī.

Piemērs.
Kāds vīrietis tos brīžus, kad mīlējas ar sievu sauc par “sportu”. Par ko tas liecina. Par to, ka viņš cenšas neredzēt notiekošo. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš negrib sev atzīties tajā, ko patiesībā dara. Notiek nomaiņa=procesa noniecināšana. Svarīgākais jautājums nav tas, kāpēc viņam ir bail uzņemties atbildību par notiekošo – par to, ka viņš nodarbojas ar seksu un nevis sporto. Pats galvenais ir tas, ka cilvēks nedzīvo, bet it kā spēlējas, lai tik nesaskartos ar sev nepatīkamo realitāti.

Vēl viens piemērs.
Ja cilvēks paziņo, ka vēlas māju, taču patiesībā ar to domā, ka viņam vajadzīga “drošība”, nevis betona vai koka kastīte, tad šo kastīti viņš nekādā gadījumā nesaņems. Arī drošību ne.
Kāpēc ir tik ļoti bail atskaņot savas patiesās vēlmes? Tāpēc, ka tad, ja viņš nesaņems TO svarīgo, nāksies ciest. Bet kam gan patīk ciest?. Vairums cilvēku cenšas izvairīties no sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem.

Ja cilvēks vēlas naudu, bet ar to domā iespēju dzīvot atsevišķi no vecākiem un brīvību, tad nekādu naudu un brīvību viņš nesaņems. Un, kad es jautāju klientam, cik, konkrēti, naudas tev vajag, visbiežāk es nevaru saņemt striktu atbildi. Ja naudu tu redzi kā glābiņu no trauksmes un skumjām – tā neatnāks. Nauda nāk uz konkrētām lietām – man jāzin, kam man tā vajadzīga, ko es ar to darīšu, kas man ar to jāapmaksā, un kā es to konkrēti terēšu.Es atcerējos franču filmu “Vienkārši kopā”:
“Mēs satiekamies, mēs esam pāris, mēs esam vīrs un sieva, mēs mīlam viens otru, mēs draudzējamies, mēs esam mīļākie…. vai arī “mēs vienkārši esam kopā”. Vai sakrīt tas, kā tu TO NOSAUC ar to, KAS IR. Ja vīrietim un sievietei ir seksuālās attiecības, tad saukt tās par draudzību nozīmē jēdzienu aizstāšanu. Tad es varu šajās attiecībās saņemt to, ko saņemu un neuzņemties par to nekādu atbildību.

Diemžēl skaitītājs ir ieslēgts, neskatoties uz mūsu viltībām. Un agri vai vēlu uzsprāgs. Protams, es varu to bumbu, uz kuras sēžu, nosaukt par ļoti smagu balonu, taču manam ķermenim no šiem vārdiem vieglāk nepaliks.

Sev melot vienmēr izmaksā ļoti dārgi.

Protams, ieskatīties acīs patiesībai bieži vien ir ļoti sāpīgi. Un ļoti sāpīgi ir sev atzīties, ka stāvu uz plosta nevis lainera, un ar tādu nevar un ir bīstami doties ceļojumā apkārt pasaulei.

Autors: Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta FS

Attiecības BEZ pienākumiem

attiecības3

Es kategoriski atsakos redzēt jēgu attiecībām bez pienākumiem

Attiecības nav domātas garā vājiem cilvēkiem.

Ja tu vēlies tikai tādas attiecības, tad esi drosmīgs un pasaki savam partnerim sekojošo:
“Es ar tevi kopā būšu tikai tik ilgi, kamēr man ir labi. Kā tikko kaut kas man nepatiks, es aiziešu! Ar to pašu es apstiprinu, ka negrasos tērēt  savus spēkus, lai atzītu savas kļūdas, kļūtu gudrāks, kaut ko iemācītos, kaut ko saprastu. Es kopā ar tevi esmu tikai tāpēc, lai gūtu no šīm attiecībām baudu”.

Attiecības nav domātas garā vājiem cilvēkiem.​​​​​​​

Pienākumi dod iespēju apzināti izturēties pret to, ko es pats šajās attiecībās daru, katram partnerim uzņemties atbildību par to, kas mūsu starpā notiek.
Un starp mums ir iepriekšējā pieredze un, pateicoties tai, izveidojusies uztvere.

“Gan priekos, gan bēdās, kamēr nāve mūs šķirs” patiesībā nozīmē “Mūs mētās, mēs juksim prātā, ne reizi vien mums būs sāpīgi vienam ar otru, un mēs viens otram apsolāmies tikt ar to skaidrībā”.

Autors: Irina Vladimirskaja
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Labāks par sevi vakarējo

resurss

Tev ir palaimējies, ka esi, ka dzīvo, tāpēc būs labi, ja tava dzīve būs jēgpilna.
Aizmirsti par negatīvo un dzīvo godīgi un patiesi – no sirds!

Kad tu pamosties no rīta un ir pienākusi jauna diena, esi pateicīgs par vēl vienu iespēju.
Kad citi izvēlas vieglāko ceļu, esi tas, kurš izvēlas pareizo sev.
Kad kaut kas ir jāizdara, esi pirmais, kurš izrāda iniciatīvu.
Kad tev ir iespēja izvēlēties no vairākiem variantiem, izvēlies to, kas atbilst tavām prioritātēm.
Kad tev ir svarīgi kaut ko sasniegt, esi tam atvērts un ej uz to.
Kad darbs izrādās sarežģīts, domā tikai par nākamo mazo solīti.
Kad tavu prātu nomoka nemiers, koncentrējies tikai uz to, ko vari kontrolēt.
Kad rodas reālas problēmas, esi gatavs tās atrisināt.
Kad kļūdas jau pieļautas, esi mierā ar tām, un mācies no tām.
Kad tev ir ko teikt, esi gatavs izteikties.
Kad tas, kas pagātnē tika izdarīts, vēl joprojām nestrādā, esi gatavs veikt tajā izmaiņas.
Kad tavā prātā vēl joprojām aizķērušās šaubas, esi pārliecināts par savām spējām.
Kad kāds turās pie vecajiem uzskatiem, esi atvērts jaunām idejām.
Kad citi uzstāj uz kādu konkrētu risinājumu, uzticies savai intuīcijai.
Kad jūties nomākts, esi pietiekami drosmīgs, lai pasmaidītu.
Kad jūti, ka stress aug, uz mirkli iepauzē, un tikai esi, un elpo.
Kad notiek kas negaidīts, esi elastīgs un ātri adaptējies.
Kad saproti, ka kaut kam nav nekādas jēgas, esi uzstājīgs un uzdod jautājumus.
Kad kāds nodara tev sāpes, esi gatavs piedot un mīlēt no jauna.
Kad attiecības turpina tevi sāpināt, esi gatavs atlaist, un virzīt savu mīlestību un cieņu uz iekšu.
Kad kādam ir kaut kas, ko tu ļoti gribētu, priecājies par viņu.
Kad kāds vēlas konkurēt, esi pats sev konkurents – pārsit pats savus rekordus.
Kad kāds spiež, lai tu būtu kāds cits, esi tikai tu pats.
Kad neesi parliecināts, ka vari kaut ko piedāvāt, esi patiess un piedāvā godīgumu.
Kad tavi ceļi krustojas ar nepazīstamu cilveku, esi pirmais, kas atradīs iemeslu uzsmaidīt.
Kad jūties kā pasaules virsotnē, esi tā roka, kas palīdzēs pacelties citiem.
Kad kādam, kurš tev nav vienaldzīgs, tu esi vajadzīgs, esi ar viņu bez minstināšanās un jautājumiem.
Kad tu kādu pa īstam mīli, esi mīlošs kā runās, tā arī darbībās.
Kad pienāk brīdis atpūsties kopā ar ģimeni, atlaid visu pārējo, un pilnībā esi šajā momentā.
Kad diena beidzas, esi mierīgs, zinot, ka esi izdarījis labāko, ko varēji izdarīt.
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es sapratu

vecmamina Nino

Reiz es biju aizgājusi ciemos pie viena sava paziņas. Sēžam virtuvē, dzeram tēju. Un es skatos, ka uz galda stāv sulas pakas – ar atskrūvējamiem korķīšiem. Ieskatos rūpīgāk, bet visām pakām stūrīši nogriezti…. nu, tā, kā agrāk to darīja. Es saku: “Skaidrs, Vaņa, tu vieglākos ceļus nemeklē?” Bet viņš drūmi nopūšas: “Tā jau mana vecmāmiņa…” Bet pēc tam viņš iesaucās: “Tu saproti, Ļena!?” Un es sapratu.
Vai arī, reiz es atgriežos no skolas un mani sagaida vecmāmiņa – burtiski staro! Es uzreiz sajutu ko nelāgu.

Viņa man pasniedz kleitu! Lūk, meitiņ, nopirku tev dāvanu. Briesmīgu, puķainu kokvilnas kleitu. Kleitu-halātu, nekā savādāk to nenosauksi. Viņa sniedz to man un staro: “Es tikko to nopirku no sievietes uz ielas. Tev ļoti piestāvēs!” Es skatos uz viņu un absolūti nestaroju. Tikai kamols kaklā iesprūdis. Viņa nesaprot, saprotiet? Bet es sapratu…

Un vēl viņa ļoti mīlēja dažādos svētkos dāvināt dāvanas, taču, par cik viņai bija maz savas naudas, viņa dāvināja nagu knaiblītes. Tādas, knaiblītes, ar kurām nagu kopā ar pirmo falangu varēja “nokost”. Arī tās viņa pirka uz ielas, un dāvināja. Man ir miljoniem tādu knaiblīšu, pietiks miljoniem falangu. Bet tagad viņa man nevarētu tādas uzdāvināt, jo uz ielas jau sen vairs neviens neko netirgo. Un arī viņas sen jau vairs nav… Un es sapratu, ka jau desmito jauno gadu es sagaidu bez knaiblītēm. Tikai tagad sapratu…

Bet otra mana vecmāmiņa vienmēr skaļi balsī lasīja man grāmatas. Man tad jau bija kādi astoņi gadi…. Taču viņa nevis vienkārši lasīja. ja grāmata bija smieklīga, tad viņa ķiķināja līdz asarām. Burtiski asaras lija. bet, ja lasīja kaut ko skumju, tad raudāja. Ļoti stipri raudāja. Bet pēc tam paņēma kabatas lakatiņu un skaļi šņauca degunu. Ziniet, ko viņa man lasīja? “Krusttēva Toma būdu”, piemēram…. Vai kaut kādu “Kaķi Vasju”…. Un līdz asarām smējās! Par bērnu grāmatu! Veca sieviete, kura savu bērnību pavadīja vāciešu okupētā ciemā… Man nekad dzīvē vairs nav bijis tik interesanti. Un es vēljoprojām, pirms sāku lasīt jaunu grāmatu, noteikti to pasmaržoju. Tās smaržo pēc laimes. Tikai tagad es to sapratu…

Ziniet, kā manu vecmāmiņu mana mamma bērnībā sauca? Pareizi! Skatījās uz viņu un teica: “Tev seja kā vistas pakaļiņa!” Tā arī teica. Un pēc tam, spurkdama un spiegdama aizskreja. ne jau tāpēc, ka vecmāmiņa gribēja viņu nokert, nē. Viņas smējās abas, jo vecmāmiņa bija vāciete un no visa teikuma saprata tikai vārdu “vista”. Bet vēl viņa vienmēr bija ļoti aizņemta. Jo katru rītu savus mazbērnus modināja ar svaigi  ceptu maizīti. Katru rītu! Viņas sejā bija miljons krunku, rokas vienmēr bija miltos, un viņas apģērbs vienmēr bija priekšauts. Nu un kas, ka vistas pakaļiņa. Saprotiet?

Mana mamma arī kļuva par vecmāmiņu. Es saku: “Mammu, es tev nopirkšu Jūlijas Gipenreiteres grāmatas, un tu beidzot izlasīsi, kā pareizi audzināt bērnus.” Bet viņa saka: “Nevajag. Gribi audzināt, audzini. Bet es vienkārši mīlēšu Alisi”.
Un es sapratu!

Alice in wonderland
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Nino Čakvetadze
Tulkoja: Ginta FS

Par sievieti ir viegli pasmieties

sieviete pasmieties

Par īstu tuvību

Par sievieti ir viegli pasmieties. Apspriest, teiksim, viņas jocīgās drēbes. Un šai dāmai drēbes patiešām bija jocīgas, melnas zeķubikses un laka kurpes uz augstiem papēžiem. Un tas viss četrdesmit grādu karstumā. Un jaciņa ar spīdīgiem lāsumiem un baltu krādziņu.

Un arī matu lokas viņai bagātīgi bija pielietas ar laku – tāda dīvaina frizūra. Un lūpas uzkrāsotas indīgi sarkanas. Un seja pārklāta ar biezu smiņķi un pielīmētas skropstas. Un rokassomiņa uz ceļiem.

Un tā viņa sēdēja: faraona pozā sauļošanās krēslā, manierīgi turot rokā kokteili. Droši vien viņai bija ļoti, ļoti karsti, taču viņa centās un pacieta – viņa viesnīcā bija ieradusies atpūsties kopā ar vīrieti.

Redzams, ka nesen iepazinušies un atbraukuši, lai labāk viens otru iepazītu

Sieviete vairs nebija jauna, tāda apaļīga – bija redzams, ka zem apģērba ir vēl kaut kas nostiepjošs, tā kā izģērbties un peldēties viņa nevarēja.Tikai sēdēt taisni un pateikties: “Pateicos, man viss ir labi. Viss ir kārtībā.”

Bija skumji un smagi to vērot.

Kaut gan vīrietis izskatījās ļoti labi, tāds padzīvojis ar ļoti labestīgām acīm

Viņš bija solīdi apģērbies un sēdēja blakus sievietei: rokā koktelis, bet viņš to nedzēra, jo nav smuki dzert vienam.

Un tā viņi mierīgi pastaigājās pa viesnīcas teritoriju.
Arī ēda dāma tikai pa mazdrusciņai – gandrīz neko arī neēda. Lai vīrietis nepadomātu, ka viņa ir rīma. Un sēdēja taisni – kājas kopā sakļāvusi.

Un pēc nedēļas viņa bija kļuvusi skaista.

Nomazgājusi kosmētiku, uzvilkusi smuku sarafānu, cepurīti un pludmales čības. Un taisīja savam vīrietim masāžu, un viņš viņu iezieda ar sauļošanās krēmu. Un viņi pastaigājās rokās sadevušies, plakšķinot ar pludmales čībām

Un viņa aizrautīgi smējās un ēda saldējumu. Un viņi peldēja un nira, un spēlēja bērnu dienu spēles un atkal smējās kā bērni.

Un viņa ļoti skaista bija kļuvusi tāpēc, ka bija laimīga

Tāpēc, ka kāds viņu bija iemīlējisi un pieņēmisi tādu, kāda viņa ir, apaļa, ar varikozajām vēnām (lūk, kāpēc bija vajadzīgas melnās necaurspīdīgas zeķes), ar ne īpaši kupliem matiem un liekajām skropstām, ar krunciņām un bez vidukļa – NU UN?

Kad mūs pieņemt tādus, kādi mēs esam – mēs kļūstam skaisti.

Un smejamies. Un masāžas taisam. Un ejam rokās sadevušies. Un nevajadzīgos krāmus iebāžam dziļi skapī, un turpat arī visas zirglietas – savas maskas un bruņas, kurās esam pieradiuši visu mūžu staigāt, pakaviem klabot.

Bet kad ir mīlestība – mēs varam būt mēs paši. Un būsim skaisti, un visi par mums sajūsmināsies, jo mīlestība cilvēku izdaiļo un padara pievilcīgu. Ja kopā ar cilveku vari būt tu pats – tā ir laime un tā ir mīlestība. Un patiesa tuvība.

Autors: © Anna KIrjanova
Ilustrācija: © Valentīns Gubarevs
Tulkoja: Ginta FS