Par ātrajām baudām

69656754_2008135169286296_8229471219640958976_n

Ja cilvēks vēlas notievēt, daba viņam stāsta par to, ka tam vajadzīgs laiks, apzinātība un piepūle.
Taču, ja viņš to grib izdarīt ātri un, vēlams, tieši tagad, tad mūsdienu civilizācija viņam piedāvā plastisko ķirurģiju un liposakciju. Un neviens viņam nepasaka to, ka šajā momentā viņš līdzinās trīsgadīgam bērnam, kurš vēlas konfekti, lai apmierinātu tūlītēju vēlmi un nedomā par sekām.

Ja cilvēks vēlas paplašināt apziņu, praktiķi tam piedāvā ļoti daudz dažādus ceļus. Meditāciju, lūgšanas un sevis apzināšanos. Taču, ja cilvēks vēlas to izdarīt ātri, vēlams tieši šobrīd, tad mūsdienu farmakoloģija tam piedāvā neskaitāmus ķīmiskus preparātus. Un neviens nesaka, ka šī apziņas paplašināšana, kas nav nopelnīta paša spēkiem, sākumā pacels tevi augstu, bet pēc tam nometīs dziļi, dziļi. Neviens nestāsta, ka tāda stimulācija daudz vairāk atņem, kā dod.

Ja cilvēks kaut kur vēlas nokļūt ātri, bioloģija viņam stāsta par to, ka pilnīga aklimatizācija notiek trīs nedēļu laikā. Taču mūsdienu civilizācija piedāvā automašīnu, lidmašīnu un vilcienu. Bet darba devēji – divu nedēļu atvaļinājumu. Un tas nozīmē, ka var kaut kur fiziski aizbraukt, bet nepaspēt tur sajust pilnīgu klātbūtni, tāpēc, ka vienkārši nepaspēsi.

Ja cilvēks vēlas tuvas attiecības, psiholoģija runā par to, cik ļoti svarīgs ir pirmskontakts un vienam otra iepazīšanas laiks. Ir vajadzīgs ļoti daudz drošības. Pakāpeniski veidojas intimitāte un cieņa, lai notiktu patiesa tuvība. Taču mūsdienu kultūra piedāvā sociālos tīklus bez intimitātes un aizsardzības, kur atsevišķam cilvēkam zūd vērtība. Ātrs sekss un attiecības bez saistībām. Un neviens nebrīdina, ka tas var dot tikai īslaicīgu labsajūtu, bet, ne laimi.

Visam ātrajam ir savas sekas. Gan ātrajiem ogļhidrātiem, ātrajiem stimulatoriem, ātrajām iepazīšanām un ātrajām pārmaiņām. Tie var dot ātrus rezultātus, taču atņem daudz vairāk kā dod.

Patiesa laime var atnākt maziņiem solīšiem, pārvēršot kvantitāti kvalitātē. Un vienā brīdī tu atklāj, ka dzīvo savā sapnī. Nākas kaut ko izdarīt. Uzņemties atbildību vai atlaist kontroli. Apzināties vai gluži otrādi – pārstāt domāt. Izdzīvot un izjust. Iziet ārpus savas komforta zonas. Tad tas būs tavs, nopelnīts un skaidrs. Tad nebūs baiļu, ka tava laime aizies no tevis nezināmu iemeslu dēļ, tāpēc, ka tu zināsi katru pakāpienu ceļā pie tās. Tad tā patiešām būs SAVA.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma

69261496_2010677202365426_3024779101014589440_n

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma. Un viss, kas notiek apkārt, lielākā vai mazākā mērā ietekmē viņa jūtas. Cilvēks reaģē uz to, kas notiek kontaktējoties. Un viņa jūtas nav tikai viņš. Tā ir arī reakcija uz to, ko dara vai nedara otrs. Un otra dalība situācijā ir 50 procenti. Ne vairāk un ne mazāk.
Pat tad, ja tu zini, ka tev tur un tur ir problēmas, vienalga, tās kontaktā ar vienu cilvēku izpaužas, bet ar otru – nē. Tātad kontaktam IR nozīme.
Esmu redzējusi daudzus pārus, kuri nāca uz terapiju it kā tāpēc, ka vienam no viņiem ir problēmas, bet otram nav, un viņš ir atnācis tikai atbalstīt. Es esmu redzējusi daudzus klientus, kuri staigā pa konsultācijām cerībā izmainīt sevi, atstājot partneri gulēt tur, kur viņš guļ. Taču viss, kas notiek, notiek starp cilvēkiem kontaktā. Un tas, kuram “nav problēmu”, kaut kādā veidā “aizķer” to otru. Lai arī neapzināti. Un ļoti bieži viņa problēmas ir daudz dziļākas, tāpēc, ka viņš nav gatavs tās ieraudzīt un vēl jo vairāk – pieņemt.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ticības spēku

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Es vienmēr esmu brīnījusies par to, cik gudri viss ir uzbūvēts uz mūsu planētas. Cik pārdomāti, cik interesanti. Īpaši cilvēks. Viņa organisms, ķermenis ar spēju atjaunoties, iznēsāt bērnus, viņa psihe un smadzenes ar fantastiskām iespējām, viņa dvēsele, viņa jūtas. “Nē, – es domāju, – kaut ko tomēr cilvēki ar savu lielā sprādziena teoriju, redzams, ir saputrojuši. Ir Augstākais Saprāts, kuram tas viss ir pakļauts.”

Un tam vārds ir Dievs. Un tam ir daudzi vārdi un sejas. Un pirmais tā vārds ir Mīlestība.

Es pastāvīgi atkal un atkal pārliecinos par to, ka viss notiek tikai uz labu. Tās ir kaut kādas īpašas rūpes no augšas. Pat tad, ja šķiet, ka vispār viss ir zaudēts, pat tad, ja tu domā, ka netiksi galā un nesaproti kāpēc un dēļ kā. Kāds cilvēks teica: “Nevajag dzīvot ilūzijās, nekad nepienāks tas brīdis, kad dzīve kļūs ideāla. Vienmēr fonā būs kādas grūtības”. Un, ja šīs grūtības ir, tātad  tās tev ir pa spēkam un tu vari izaugt caur to parvarēšanu. Nekas nav nejauši, un viss tevi skar. Vēlos šodien padalīties ar kādu domu.

Kad šķiet, ka ir beigas, ka situācija nonākusi strupceļā un tu nesaproti, ko darīt, par kaut ko pārdzīvo, vari novirzīt savu uzmanību sirds centrā (krūšu viducī). Ielaist sirdī un saprast, ka, lūk tagad tu vari aprunāties ar Radītāju, kurš patiešām visu zin, saprot, pieņem un mīl bez jebkādiem noteikumiem.

Tu esi atklāts, nav vajadzīgas nekādas maskas, lomas, nevajag tēlot, ka esi stiprs, tu atkailini savu dvēseli tik ļoti, cik vispār tas iespējams un vienkārši runā, pastāsti Viņam par savu situāciju, tā it kā būtu atnācis pie Tēva, pie viedā visgudrā, vecākā. Stāsti, lūdz tevi vadīt, parādīt un palīdzēt tikt galā, dot spēku, apzināšanos, saprātu un dziedināšanu visam šim vislabākajā veidā no visiem iespējamajiem variantiem.

Man bija ļoti grūts laiks un ļoti sarežģītas attiecības ar vienu cilvēku. Es biju spiesta ar viņu komunicēt un tas sagādāja ļoti smagu diskomfortu. Un, lūk, reiz es apsēdos, novirzīju savu uzmanību uz sirdi un vienkārsi stāstīju visu, kas bija. Žēlojos, raudāju, runāju par savām sajūtām, par to, ka nezinu, kā rīkoties, lūdzu palīdzību, lūdzu, lai mani vada, lai izdziedina šo situāciju. Sirds tādos brīžos tiešām paplašinās, un tur kļūst silti un viegli. Pēc kāda neilga laika situācija patiešām mainījās uz labu. Arī tagad šīs attiecības nav vienkāršas, taču toreiz notika kāds pavērsiens. Un, ja manā dzīvē ir kāda svarīga un vērtīga pieredze, īpaši kaut kas labs, es tāpat novirzu savu uzmanību sirdī un pateicos par to tik patiesi, cik vien spēju.

Reiz kaut kur internetā es redzēju video “Galvenās kļūdas lūgšanu laikā”. Un domāju, vai tad var būt kaut kādas kļūdas, kad tu to dari no sirds un Dvēseles? Ticēt un vērsties pa taisno pie Radītāja. Tu neesi viens. Un tava sirds var kļūt par pašu galveno dievnamu. Droši vien ticība ir tā, kas patiešām ir spējīga darīt brīnumus, tā ir tas, kas baro mūsu garu un gribu.

Ticība, lūgšanas un pateicība.

Autors: Aleksandra Aļeksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs…

attiecibas2

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs, pastāvīgi uz savas personīgās pieredzes aicina tevi radīt, izpaust un izjust arvien augstākas savas paša īpašības, savu arvien plašāku pasaules redzējumu, savus arvien brīnišķīgākos priekštatus pašam par sevi.

Nekur tu to nevari izdarīt tik tieši, īsti un redzami, kā attiecībās.

Faktiski tu vispār nevari visu šo īstenot ārpus attiecībām.

Tāpēc svētī jebkuras attiecības un pieņem tās kā ļoti nozīmīgas un formējošas tevi kā personību, to, kas TU ESI – un par ko tu šobrīd izvēlies kļūt.

Vispār centies neuztvert kādu vai kaut ko kā naidnieku – vai pat problēmu. Attīsti veidu, kā uztvert visas problēmas kā iespējas.

Vairums cilvēku stājas attiecībās drīzāk ar mērķi, ko varētu tajās saņemt, nevis ko varētu dot.

Jebkuru attiecību mērķis ir izlemt, kādu savu daļu tu vēlētos “paust””, nevis kuru otra cilvēka daļu tu vēlētos iekarot un paturēt.

Ļoti romantiski izklausās, kad tu runā, ka tagad, kad tuvais cilvēks ir ienācis tavā dzīvē, tu jūties pabeigts. Taču attiecību pamatmērķis nav tas, lai būtu kāds otrs, kurš varētu tevi pabeigt, bet gan tajā, lai būtu kāds otrs, ar ko tu varētu dalīties savā pabeigtībā.

Nekad un neko savās attiecības nedari pienākuma pēc. Dari visu apzinoties to lielisko iespēju, kuru šīs attiecības tev dod, lai tu nolemtu un kļūtu par to, kas TU ESI PATIESĪBĀ.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”, “Neparastais dialogs” 1. grāmata.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Māte – Meita: attiecību attīstības posmi

mate_meita

Harmoniskām meitas attiecībām ar māti ir pieci posmi:

Pirmajā posmā mamma un meita dzīvo vienu dzīvi. Tādas attiecības, pilnas savstarpējas dziļas abpusējas sirsnības raksturīgas agrai bērnībai, kad bērns sevi identificē ar mammu: norūpējusies mamma – norūpējusies meita, mamma priecājas, arī meitai priecīgi. Kā tikko meita sāk apzināties savu individualitāti, viņa nodala sevi no mātes. Un iestājas otrais posms, kad meita sāk pretoties un sacelties pret to dzīvesveidu, kuru redzēja savā vecāku ģimenē. Parasti šis posms ļoti spilgti izpaužas tieši pusaudža gados. Krievu tautas tradīcijā šī vecuma meitenes dēļ savas tieksmes “badīties”ar vecākiem sauca par “kazām”. Meitenei šajā vecumā ir ļoti svarīgi aktīvi izpaust sevi, bet vecākiem ir svarīgi ievērot savu teritoriju, apzīmēt savas dzīves prioritātes un likt savai nemiernieciskajai meitai saprast, ka viņi dzīvo tā, kā uzskata par pareizu, un vienlaicīgi atzīt viņā pieaugošu sievieti un dot viņai tiesības radīt pašai savu atsevišķu pasauli….

Trešais posms ir meitas atdalīšanās no mātes. Ļoti bieži šajā brīdī tadā vai citā veidā meita pamet vecāku ligzdu – aizbrauc mācīties vai apprecas. Ja meitene paliek vecāku ģimenē, tad viņa ļoti aktīvi sāk apzīmēt savu teritoriju – istabu, kurā ieved savu kārtību, savu dienas režīmu, savu draugu loku. Šīs robežas tiek noteiktas pietiekoši stingri un netiek pieļauta ielauzšanās tajās.

Kad pasaule ir iekārtota atbilstoši savai gaumei un saprašanai, meitenei ļoti svarīgi kļūst tas, ka māte atzīst viņas pasauli, tāpēc šajā etapā – ceturtajā posmā meita vecākiem demonstrē savus sasniegumus, lai pierādītu to, ka viņas atdalīšanās ir notikusi veiksmīgi, ka viņas pasaulē viss ir labi.

Kad mammai viss ir parādīts un pierādīts, tad atnāk pateicība. Šajā piektajā posmā meita sāk just dziļu un patiesu pateicību mammai – tai sievietei, kura laida viņu pasaulē, iedeva visu, ko varēja iedot, mīlēja, kā prata. Atnāk mātes lomas apzināšanās, pašas pašpietiekamības un pašvērtības apzināšanās.

Sieviete sāk uztvert savu māti kā atsevišķu, savā zinā “svešu” sievieti, kas viņas liktenī spēlējusi ļoti svarīgu lomu un tagad turpina dzīvot savu dzīvi. Šis ir laiks, kad viņa viedi vēro savu māti un viņas dzīvi, apzinās viņas atrisinātos un neatrisinātos uzdevumus.

Tālākā meitas un mātes attiecību attīstība vairs nav bērnu-vecāku, bet gan sievietes-sievietes attiecības, dziļa vieda draudzība.

Kad sieviete nav izgājusi kādu no attiecībām ar māti attīstības stadiju, notiek it kā “apstāšanās” kadā no posmiem un tas negatīvi ietekmē sievietes dzīvi.

Pirmkārt, sieviete sāk “atspēlēt” neizieto posmu attiecībās ar vīrieti. Tā rodas mūžīgi karojošās, mūžīgi vīriešiem savas spējas un pašpietiekamību pierādošās sievietes.

Otrkārt, sieviete, kura nav izgājusi visus šos posmus nav spējīga atļaut saviem bērniem iziet ārpus tā rāmjiem, ko pati nav varējusi pārvarēt. Arī viņas bērni nespēj iziet pārējos posmus, tā paliekot par mūžīgiem bērniem, vai mūžīgi karojošiem pusaudžiem.

Treškārt, sieviete, kura nav izgājusi visus posmus, arī savu vīrieti tur atbilstošā bērna vai pusaudža stāvoklī, tomēr pieprasot no viņa gan vīrieša īpašību izpausmi, gan apzinātību, gan pieauguša cilvēka rīcību.

Ko darīt?

Sākumā ir svarīgi sev godīgi atbildēt, kurus etapus attiecībās ar mammu es neesmu izgājusi. Paskaties uz savu mammu – kādā etapā ar tavu vecmāmiņu viņa ir “iestrēgusi”? Visticamākais, tu atrodies tieši tur pat.
Izanalizē savas attiecības ar vīriešiem. Kas tev ir blakus – bērns, pusaudzis vai nobriedis vīrietis? Kā tu pati izpaudies attiecībās?

Un tālāk ir apzināti jāiziet šie “izlaistie” posmi, beidzot sacelties vai atdalīties, radīt savu pasauli un izlielīties ar to, apzināti nonākt līdz pateicībai. Ja mammas vairs nav starp dzīvajiem, tad to visu var izdarīt domās, izspēlējot iztēlē visas attiecību stadijas.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir it visā

milestiba visā

— Mammu, tu mīli tēti?
— Protams, mans mīļais, ka mīlu!
— Ļoti, ļoti?
— Ļoti, ļoti!
— Es arī jūs abus ļoti, ļoti mīlu!

Mīlestība ir it visā. Kūstoša saldējuma pilienos, par kuriem tevi jau iepriekš brīdināja. Maigi, rūpējoties.

Mīlestība ir raksturā. Kaprīzā, pat trakā. Kur šķīvji lido mūzikas pavadījumā. Jautras mūzikas.

Mīlestība ir zīmuļos. Tie zīmē debesis zvaigžņu okeānā. Spilgti zilas ar dūmakainu stīgu atspulgiem.

Mīlestība ir zeķēs, kas nomestas uz krēsla malas. Tādās skumjās, kāda aizmirstās, bet vēlāk – priecīgās no tā, ka kāds cits tās atradis.

Mīlestība ir zīmītēs uz ledusskapja. Ar vienkāršiem vārdiem un smieklīgu smaidiņu. Istabas attālumā

Mīlestība ir saldā tējā. Garšīgā un ļoti karstā. Zem siltas segas un pasaciņu pirms miega.

Mīlestība ir it visā. Mīlestība ir it visos. Pat mazmazītiņā pūciņā, ko vējš atnesis. Iespējams, tā ir vēstulīte tev – pati svarīgākā!

Autors: Jūlija Jateļ
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mīlestību un bulciņām

bulciņas

Ļoti bieži pie manis uz terapiju atnāk cilvēki, kuri saka: “Es zinu, kurp maniem tuvajiem cilvēkiem ir jāvirzās (priekšniekam, kolēģim, pat bērniem)! Es zinu, kā viņiem jāmainās! Ja vien viņi sāktu klausīties sevī, atvērties, būt patiesi, daudz apzinātāki, jutīgāki, uzmanīgāki, ar stiprāku gribu, darbīgāki, mierīgāki, pareizāki vai vēl kaut kādi, man būtu daudz labāk”.
Starp citu, es ļoti labi saprotu šo vēlmi, lai citi mainītos.
No otras puses, tas viss ļoti līdzinās pircējiem veikalā, kuri atnāk un saka: “Es skaidri zinu, kādas bulciņas man vajadzīgas! Ar svaiga saldkrējuma krēmu, ne pārāk treknas, ne pārāk saldas, pārkaisītas ar vidēji smalku pūdercukuru. Man, lūdzu, sešas rozā kārbiņā! Tādas es ļoti mīlu un man tās ļoti garšos”.
Lieliski! Cilvēks zin, ko vēlas. Un, pieņemsim, tieši tadas bulciņas ir atrastas un tās pagatavojis ļoti talantīgs konditors.
Bet te rodas jautājums par samaksu… Vai tam cilvēkam, kurš pieprasa svešas izmaiņas vai garšīgas bulciņas, kuras gatavojušas svešas rokas, ir iespēja par tām samaksāt? Vai viņam ir nauda bulciņām?
Vai viņam ir tas, dēļ kā tam citam būtu jāpaceļ savs dibens, jāaiziet aiz trejdevinām zemēm vai jāienirst dziļi sevī pēc vajadzīgajām izmaiņām? Vai kaut kas, dēļ kā otrs cilvēks saņemsies un sāks cept bulciņas….
Ja ir, tad nav nekādu jautājumu ne par bulciņām, ne partneriem.
Ja nav, tad nāksies pašam cept, putot krēmu un nirt bīstamos dziļumos. Vai sēdēt klusējot un nežēloties. Kā gan savādāk?
P.S. Un šajā vietā man bieži vien sāk stāstīt par cilvēka, viņa personības un viņa dzīves beznosacījumu vērtību pašam par sevi. Un par to, ka mēs esam tādi, kādi esam. Tā ir taisnība!
Taisnība, ka mēs esam vērtīgi tādi, kādi esam, īpaši tad, ja vēlamies palikt tā trīsgadīgā bērna līmenī un lai partneri būtu mūsu vecāki, kuri mīl mūs vienkārši tā. Taču, ja mēs par savu partneri vēlamies līdzvertīgu, pieaugušu cilvēku, mums nāksies strādāt pašiem. Un nopelnīt pašiem naudu savām bulciņām.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis