Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss nāk no tevis

Attiecības ar cilvēku nav tas, kas nāk no viņa.
Tas ir tas, kas nāk no tevis.

Katrs tiecas pasaulē ieraudzīt savu atspulgu. Nogurušam cilvēkam visi šķiet noguruši. Slimam – slimi. Zaudētājam – zaudētāji.
Mēs redzam nevis pasauli, bet sava prāta saturu.
Tas, kurš kaitē citiem, kaitē sev. Tas, kurš palīdz citiem, palīdz sev.
Tu savu nelaimju un laimes iemeslus, paradīzi un elli nes sevī. Lai kas ar tevi notiktu, viss notiek dēļ tevis. Ārējie iemesli ir otršķirīgi, galvenie ir iekšējie. Un kamēr tu to nesaproti, iekšējas izmaiņas nav iespējamas. Ja iemesli ir kaut kur ārpusē, tad tu mūžam atradīsies verdzībā, tāpēc, ka arējos iemeslus tu izmainīt nevari. Taču, ja tu veiksi kaut vienu izmaiņu, tai sekos miljoniem citu. Iemesli ir iekšienē, ārpusē ir tikai attaisnojumi.
Tu vari nomainīt vidi, kas tev apkārt, bet nekas nemainīsies, ja iekšējā pasaule paliks nemainīga. Iekšējie uzstādījumi radīs vienus un tos pašus modeļus vēl un vēl, tāpēc, ka cilvēks dzīvo no iekšējā uz ārējo.

Tu vienmēr sevī nes savu paradīzi vai elli. Kā zirneklis nes sevī savu zirnekļa tīklu. Lai kur arī zirneklis neaizietu, viņš uzreiz sev apkārt rada savu tīklu. Bet, kad zirneklis grib doties tālāk, viņš savāc savu tīklu sevī. Lai kur arī tu atnāktu, tu momentā ap sevi radi savu atspulgu.
Viss atkarīgs no tevis. Saproti to, jo no tā atkarīga tava pārveide. Ja tevī ir elle, tad, lai kur tu ietu, tu vienmēr sev apkārt radīsi elli.

Avots: LiveJournal
Foto: Taryn Elliott
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti.

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti. Dažkārt pat ļoti grūti. Ir taču tik vilinoši kļūt niknam, rūgtuma pārņemtam un cietam – tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Ir tik vilinoši pievienoties daudzbalsīgajam korim, kas kliedz, ka visapkārt ir vieni vienīgi meli, nodevība, krāpšana, netaisnība – un saņemt tā pūļa mierinājumu, kas gatavs saplosīt jebkuru, kurš tam nepiekrīt.
Tik labi iemīta pazīstamā vilšanās taciņa, pa kuru var soļot neskatoties uz kājām, un nonākt tur, kurp visi iet. Lai pilnībā varētu vilties.
Bez šaubām vienkārši. Taču tā nav gluži tā vienkāršība, kurā salikta no septiņām notīm skan ģeniāla mūzika. Tā ir bēru marša vienkāršība, kura pavadījumā mēs apglabājam savu maigumu, spēju mīlēt, vajadzību palikt cilvēkiem pat visskarbākajos laikos.
Ir grūti turēties pie dzīves gaišās joslas, tāpēc, ka tas ir gājiens pa bezceļiem. Tas ir spēks priekš sevis aizstāvēt to, ko citi apspļaudījuši, devalvējuši, izmetuši, jo tas šķitis nekam nevajadzīgs. Tas ir viedums spēt neiesist. Tas ir dāsnums, nelaist ļaunumu tālāk par sevi. Tā ir ironija nepārvērst šodien tik moderno “sevis mīlēšanu” par narcistiskiem personības traucējumiem. Un tā ir drosme apzināti nepiedalīties tajā, kas grauj un cenšas aizvest uz tumšo joslu.
Ir ļoti grūti. Bet brīnumskaisti. Cik liels ir prieks pat vismazākajā solī uz Gaismu. Tikai nevajag sajaukt gaismu ar idealitāti, pompozitāti ar uzspiestām dogmām, pie kurām turās tikai aiz bailēm.
Turēties pie gaišās joslas ir tikai personiska, labprātīga un nobriedusi izvēle. Tā ir dziedināšanās no ilgas vienaldzības pret pasauli, sevi, saviem tuvajiem un to skaisto, kas ir katrā no mums.
Un šis ir tas gadījums, kad nevajag vienkāršot.
Izvēlies to, kas tev tuvāks, – un sargi savu Gaismu.

Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Komunikācijas Zelta likumi

1. Nekrāj aizvainojumus – tas tev pārāk dārgi maksās. Ir jāiemācās piedot un pieņemt. Un tas vajadzīgs, pirmkārt, tev, nevis otram. Bet tas nenozīmē, ka tev jāturpina komunicēt ar savu pāridarītāju.

2. Neapvainojies uz bērniem par to, ka viņi tevi nesaprot. Lai saprastu, ir jānoiet tāds pats dzīves ceļš. Starp jums ir ļoti liela laika distance. Tā ir, bija un būs. Un vecāku – bērnu “problēma” ir mūžīga.

3. Darot labu, negaidi labu. Negaidi, ka apkārtējie tevi mīlēs, cienīs. Iemācies būt laimīgs ar to, ka esi dodošs un dari labu, kad tas ir dvēseles aicinājums, nevis tad, kad tev to piespiež darīt.
“Svētīts tas, kurš neko negaida, jo viņš nekad nejutīsies vīlies” 
© Aleksandrs Poups

4. Nekritizē!
“Kritika ir bezjēdzīga, jo liek cilvēkam aizstāvēties un, kā likums, – censties sevi attaisnot. Kritika ir bīstama, jo tā sit pa cilvēka lepnību, aizskar pašlepnumu un izsauc aizvainojumu”
© Deils Kārnegī

5. Nestrīdies. Tu vienalga nevienam neko nepierādīsi. Katrs tāpat paliks pie sava. Un vienalga otrs tevi nesapratīs, jo viņam ir cita dzīves pieredze.
“Pasaulē ir tikai viens veids, kā uzvarēt strīdā – izvairīties no tā” 
© Deils Kārnegī

6. Necenties uzspiest savu pagāti citiem, ja viņi tev to nelūdz. Ikviena uzspiesta lieta, pat tad, ja tā ir mīlestība – ir agresija.

7. Vērtējot otra cilvēka rīcību, pacenties ņemt vērā situāciju un apstākļus. Mūsu pozitīvais “es” tēls lielā mērā ir saistīts ar to, ka mēs varam piedot sev neadekvātu uzvedību, atsaucoties uz nelabvēlīgu situāciju un apstākļiem, bet nepiedodam to citam.

8. Nepieprasi un negaidi, kad citi būs līdzīgi tev. Ir dažādi cilvēku “veidi”, kuriem ir atšķirīgi apziņas un pašapziņas līmeņi. Šīs atšķirības starp cilvēkiem ir tādas pašas, kā atšķirības starp dažādām dzīvnieku sugām (skudras, ziloņi, pērtiķi u.c.). Un pat starp viena veida cilvēkiem ir individuālas atšķirības. Tāpēc nav jābrīnās par to, ka ir atšķirīgas domas, rīcība, motīvi un vērtības.

Avots: Самоисцеление
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ārieni un mīlestību

Ja cilvēkam nepatīk mūsu āriene – viņš mūs nemīl. Pat tad, ja apgalvo pretējo.

Kā teikt, es tevi mīlu, bet tev ir tik līkas kājas. Vajadzētu operāciju uztaisīt. Vai arī “es tevi ļoti mīlu, bet tu esi tāds briesmonītis ar šķībām actiņām! Vajadzētu kaut ko izlabot!”. Vai arī par lieko svaru kaut ko saka, vai par īsu kaklu, par deguna formu… Jāizlabo!
Nē nevajag izlabot! 

Nē, drīzāk, vajag, ja tu pats to vēlies – tad tā ir tava darīšana. Sev, savai harmonijai var arī labot.

Bet otra dēļ, viņa mīlestības dēļ – nav nekādas jēgas. Nav ne mīlestības, ne pieņemšanas. Un tāds cilvēks pēc tam atradīs kādas citas nepilnības. Un pēc tam aizies pie pundura vai pašas apaļākās sievietes pasaulē, ja iemīlēs. Un punduris viņam šķitīs pati pilnība…. 

Ja kritizē ārieni un piedāvā to uzlabot, mīlestības nav. Patiesas mīlestības nav. Pat, ja pašam kritiķim šķiet, ka ir mīlestība, viņš kļūdās – tas tā nav. Un tādam cilvēkam, kuram mēs nepatīkam, blakus var saslimt un ātri novecot. Pat tad ja viņam ir taisnība. Pat tad, ja viņš mums labu vēl. Viņš turpinās aizrādīt, turpinās mūs sāpīgi ievainot, bet pēc tam aizies.

Un labāk vispār neaizskart cilvēka ārieni, pat sveša cilvēka, ja vien neesi plastiskais ķirurgs vai treneris. Pat tad, ja cilvēks neizradīs, rētas var izrādīties ļoti dziļas. Kad mīl, tad pilnībā pieņem. Un par ārieni uztraucas tikai veselības dēļ. Taču nekritizē skarbi un nepiedāvā neko piešūt vai nogriezt….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…

Reiz, kad es savai mammai stāstīju, cik man ļoti patīk palīdzēt cillvēkiem, viņa uzreiz man pajautāja, vai es PROTU VIŅIEM NETRAUCĒT…
Kopš tās reizes ir pagājis ilgs laiks, un tagad es skaidri zinu, ka viens no visefektīvākajiem palīdzības veidiem, ir atzīt cilvēka tiesības pašam izvēlēties, kas viņam ir labi un kas patiesi viņam ir vajadzīgs…

Viens no izsmalcinātākajiem emocionālās vardarbības veidiem, ko esmu novērojusi daudzu savas prakses gadu garumā, notiek zem lozunga “Ar vislabākajiem nodomiem!”… “Es tikai gribēju, kā labāk!”…. “Es taču tikai labu tev vēlu!”… “Es zinu, ko tev vajag!”…

Mēs pat mīlestībā neprotam vienkārši pieņemt šo mīlestību kā DAŽĀDU cilvēku brīnumainu mijiedarbību…
Mēs arī sevi ne vienmēr protam pieņemt un uztvert kā cilvēku, kurš pelnījisi vislabākās emocijas – mums noteikti vajag to pierādīt visdažādākajos veidos…
Dažkārt – pat ļoti vardarbīgos…

Mēs aktīvi sākam “nodarīt” to pašu labo, kas labs šķiet tieši mums…
Mums bieži vien patiešām šķiet, ka tad, ja jūtam pret cilvēku gaišas jūtas, mēs saņemam atļauju pilnīgai piekļuvei viņa domām, slēptajām vēlmēm un drīkstam tulkot viņa rīcību…
Turklāt uzreiz izsniedzam sev atļauju viņa vietā pieņemt lēmumus, uzspiežot savu…
Mēs nekavējoties izpētam visu viņa dzīves telpu, īpaši pretendējot uz vietām, kurās neesam aicināti…
Nekavējoties aktivizējam savu dalību tur, kur taktiskāk būtu bijis NEpiedalīties…

Mēs tik ļoti cenšamies sevi pārliecināt, ka darām pareizi, ka pārstājam JAUTĀT cilvēkam, vai viņam vajadzīga tāda mūsu aktivitāte viņa dzīvē…
Un pārnesam šīs pašas metodes uz ikvienām citām attiecībām – sākot no vecāku dzīvēm līdz draugiem…

Mēs neklātienē ikvienu pakļaujam amatieriskai spektrālajai analīzei, spriežam tiesu, uzstādām diagnozes, atstrādājam…
NEVIENA NELŪGTU PLĀNU SVEŠAS DZĪVES UZLABOŠANAI…

Un pēc tam…
Mēs ļoti apvainojamies, kad mūs noliek pie vietas…
Kad sajūsmā nemetas mums pie kajām, lai pateiktos…
Kad no mums attālinās un nosprauž objektīvas robežas…

NETRAUCĒT…Netraucēt, tas nenozīmē būt vienaldzīgam…
Tas vienkārši nozīmē nebūt otra cilvēka dzīvē aktīvākam par viņu pašu…
Tas nozīmē neuzskatīt sevi par gudrāku un aktīvāku nekā viņš…
Tas nozīmē pārstāt palīdzēt tur, kur mums nelūdz palīdzēt un nedot padomus, kad nejautā…
Un tā ir dziļa cieņa pret tuviem cilvēkiem, kas ļauj mums neuzvilkt galvā pašdarinātu Glābēja, Pravieša un “Dzīves skolotāja” kroni…
Netraucēt nozīmē mīlēt nevis uzspiest savu mīlestību…
Mīlēt, nevis okupēt ar savu mīlestību…

Lūk, arī viss

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA IR

Katru reizi, kad pret tevi izturās rupji, tevi piemāna, pieprasa, lai tu bez kāda iemesla atsakies no savām vēlmēm, bet tu noklusē un piekrīti notiekošajam – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir UZMANĪBA.

Ja tu attiecībās atdod daudz vairāk kā saņem un turpini atdot – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir RŪPES.

Ja tu allaž atliec savas vajadzības un vēlmes, lai darītu kaut ko “svarīgu”, tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir LAIKS.

Katru reizi, izvēloties kaut ko, kas neizvēlas tevi vai izvēlas tikai daļēji – tu izrādi nemīlestību pret sevi. Mīlestība ir VĒRTĪBAS ATZĪŠANA.

Katru reizi, kad tu paliec kopā ar tiem, kuri izsit tev pamatu zem kājām, ar tiem, kuri uzskata, ka tu esi niecība, tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Mīlestība ir TICĪBA.

Katru reizi, liekot sev darīt kaut ko, kas ir “pāri taviem spēkiem”, ko tu nevari vai negribi, tu izrādi nemīlestību pret sevi.

Mīlestība ir BRĪVĪBA.

Kad tu centies mainīties kāda vai kaut kā dēļ, plosot savu miesu vai personību, savus mērķus, savas vērtības – tu izrādi nemīlestību pret sevi.
Jo mīlestība ir UZTICĒŠANĀS.

Ja tu vēl joprojām centies sevi uzlabot visdažādākajos aspektos, lai nopelnītu mīlestību – tā ir nemīlestība pret sevi.
Mīlestība ir DĀVANA.

Par nemīlestību:

Katru reizi, kad tu ignorē savu diskomfortu, vienalga, vai tās ir neērtas kurpes vai attiecības – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tavs puisis/draugs/vīrs aizkavējas bez brīdinājuma, bet uz rīta pusi atgriežas, un tu viņu sagaidi tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet pati esi neizgulējusies un salauzta – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad tava bērna tēvs soda tavu bērnu par katru mazāko pārkāpumu, tu pārdzīvo, bet neapstādini to – tu saki tam JĀ.

Katru reizi, kad par tevi pasmejas, izturas pret tevi necienīgi, izrāda agresiju pret tevi, bet tu tēlo, ka to neievēro un tev nemaz nesāp – tu tam pateici JĀ.

Ikreiz, kad tu nepārtrauc jebkāda veida vardarbību pret sevi un pret tiem, par kuriem esi atbildīgs, tu tajā piedalies.

©Marija Muhina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ģimeni un nākamo apziņas līmeni

Cilvēks uzdod jautājumu: kāpēc daudzi it kā garīgi attīstīti cilvēki, kuri kontaktējas ar Augstākajiem spēkiem, runā, ka ģimenes veidošana ir destruktīvs ceļš?
Moreja atbild: “Es domāju, ka daudziem no viņiem ģimenē un attiecībās kaut kas nav bijis labi. Ir taču cilvēki, kuri nemīl bērnus. Taču patiesībā Ģimene ir tā vieta, kurā mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgo beznosacījumu kalpošanas pieredzi.
Kad mazs bērniņš naktī raud, bet tev nāk miegs un tu gribi gulēt, tu taču celies un baro viņu, pārmaini autiņus. Tad, kad tavam bērnam ir augsta temperatūra, ko tu dari? Tu lūdzies par sava bērna veselību. Tu esi gatavs atdot visu, lai viņš būtu vesels. Vai ir vēl kāda situācija, kurā tu TĀ lūgsies? Par sevi? Nē, par sevi cilvēki nelūdzas, viņi lūdz vai pieprasa, vai apvainojas un pēc tam smagi slimo ar onkoloģiju. Bet par bērna veselību tu esi gatavs atdot visu, kas tev ir. Un tas tev māca to, kā vajag izturēties pret citiem cilvekiem. Un kur vēl tu vari saņemt tādu pieredzi? Vai vīrieša un sievietes attiecībās un enerģiju mijiedarbībā.
Kad neesi ģimenē, tev dzīve ir bez pienākumiem. Šodien tu satiecies, rīt izšķiries, tu neesi atbildīgs par rezultātu. Tā sanāca un sanāca. Bet ģimene nozīmē pienākumus un atbildību. Protams, ģimenes ir dažādas, taču pierdze, kuru mēs saņemam, esot ģimenē, ir kolosāla. Un tas ir veids, kā ļoti ātri nonākt jaunā apziņas līmenī”.

Moreja 2022
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamanīt GAISMU

“Kāds ir tavs mīļākais kukainis?” – jautāja man mana septiņgadīgā meita, kad mēs devāmies pirmajā viņas pavasara brīvlaika vakara pastaigā.
“Tu nedrīksti izvēlēties taurenīti. Jo taurenīti izvēlās visi”, – viņa steidzīgi piebilda, pirms vēl es biju paspējusi atbildēt.

“Hm”, – es skaļi domāju. “Tad droši vien bizbizmārīte” – es atbildēju.
“Bet man jāņtārpiņš. Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa domīgi teica.

Mēs gājām un gājām. Sarunājāmies. Baudījām kopā būšanas mirkļus, kad varējām palikt divatā – es un mana jaunākā meita.

Un, pēkšņi:
“Es esmu normāla? Es domāju, vai ar mani viss ir kārtībā?” – viņa jautāja, skatoties sev zem kājām.
“Dažkart es jūtos… savādāka kā citi.” 
Es apstājos. Es viņai nejautāju, ko viņa ar to domāja, es to zināju; vienkārši zināju.
Es noliecos un sāku runāt, ceļot ārā no apcirkņiem atmiņas, kas tur bija noslēptas no laikiem, kad mācījos otrajā klasē. “Kad man bija septiņi gadi, es arī jutos savādāka kā citi. Es biju ļoti kautrīga un jutos neērti. Un viens puika par mani runāja nežēlīgas lietas. Viņš runāja, ka es neiederos viņu pulkā. Viņa vārdi mani ievainoja uz ļoti, ļoti ilgu laiku” – es atzinos.

Viņa paskatījās uz mani skumju pilnu skatienu, un kā atbalss manā galvā atskanēja viņas iepriekš teiktie vārdi: “Visi izvēlas taurenīti…”.

Es uzliku savas rokas uz viņas mazajiem, stingrajiem pleciem, lai viņa varētu fiziski sajust manus vārdus. “Es vēlos tev kaut ko tekt. Tu vienmēr vari ar mani runāt, kad tev ir neērti un tu jūies atšķirīga no citiem. Es nekad nesmiešos. Es nekad tevi nenosodīšu un neteikšu, ka tā nav nekāda problēma. Es nekad neatgaiņāšos un nenoliegšu tavas sajūtas, tāpēc, ka es tevi saprotu. Es atceros, cik tas ir sāpīgi. Un dažkārt vajag, lai kāds saprastu šo sāpi”.

“Es ļoti mīlu jāņtārpiņus” – viņa teica pirms minūtes, un es sapratu, ka tas var būt viņas atbalsts.
“Tu teci ka mīli jāņtārpiņus” – es viņai atgādināju. “Un es domāju, ka tu esi ļoti līdzīga jāntārpiņam. Zini, kāpēc?” – es jautāju.

Viņa ar cerību paskatījās man acīs. “Mammīt, kāpēc?”
“Tāpēc, ka tu mirdzi no iekšienes”, – es teicu, ar pirkstu galiem pieskardamās viņas sirdij. ” Ne visi to redz. Es to redzu. Un mans uzdevums ir aizsargāt tavu Gaismu. Tāpēc, tad, kad cilvēki saka kaut ko, kas to apslāpē, es vēlos, lai tu man to izstāsti. Es aizsargāšu tavu Gaismu, klausoties un mīlot tevi, mans drosmīgais, mīļais un unikālais Jāņtārpiņ”. “

Meita panāca man pretī un apķērās man ap kaklu. Viņa neteica ne vārdu, nevienu vārdu. Varbūt tāpēc, ka knapi valdīja asaras. Varbūt tāpēc, ka mans atbalsts bija vienīgais, kas viņai šobrīd patiešām bija  vajadzīgs. Es nezināju. Bet es biju pārliecināta, ka ar to viss vēl nebeidzās.

Pagāja nedēļas un es visu šo laiku domāju par mūsu sarunu. Gada beigas bērniem parasti ir grūtas, īpaši jāņtārpiņiem, tiem, kuri spīd no iekšienes.
Tas ir apbalvojumu, ballīšu, atzinības un aplausu laiks. Tauriņus visi ievēros. Jo viņi ir koši un viņu talanti – tik acīmredzami. Bet jāņtārpiņus nedrīkst aizmirst, viņu triumfs nav pamanāms. Viņu talanti var palikt nepamanīti.

Jāņtārpiņš var sacerēt dziesmas naktī, kad visi guļ un klusiņam dungot tās dienā.
Viņš var būt mākslinieks, kurš rada gleznas, kas uzrunā dvēseles.
Viņš gadiem ilgi var krāt naudu, lai brīdī, kad sirds sauc, palīdzētu kādam, kuram vajadzīga šī palīdzība.
Viņš var kaut ko klusiņām rēķināt zem segas, jo ir dzimis matemātiķis.
Viņš var būt IT bērns, kurš meklē iespēju palīdzēt skolotājam, kad tam ir problēmas ar datortehniku.
Viņš var iegrimt miltu mākonī, baudot pavārmākslu.
Viņš var būt jātnieks, kurš baudīs miera sajūtu dzīvnieku un dabas kompānijā.
Viņš var 357 lappušu grāmatu izlasīt vienā piegājienā.
Viņš var aizstāvēt tos, kas pazaudējušies, atstumti un vientuļi.
Arī viņš pats var būt pazaudējies, atstumts un vientuļš… meklējot kādu, kurš starp neskaitāmiem krāsainajiem tauriņiem ieraudzīs mazo gaismiņu.

Varbūt tu zini kādu Jāņtārpiņu. Varbūt tu mīli Jāņtārpiņu?

Ja tā ir, tad, lūdzu, negaidi. Negaidi kādu, kurš viņam piešķirs prēmiju, apbalvojumu vai kādu sertifikātu, lai padarītu viņa talantus “oficiālus”. Tāda diena var nekad nepienākt. Tad pasaki viņam tagad.
– Es redzu tavu Gaismu.
– Es redzu to brīdī, kad tu paņem savu ģitāru.
– Es redzu to tad, kad tu glezno ar dzeltenām, zaļām un zelta krāsām.
– Es redzu to tad, kad tu dziedi aizvērtām acīm.
– Es redzu to tad, kad tu smejies.
– Es redzu to tad, kad tu stāvi un skaties ūdenī, sapņojot par savu nākotni.
– Es redzu tavu Gaismu, mans drosmīgais Jāņtārpiņ.
Tu mirdzi no iekšienes.

Un, neatkarīgi no tā, vai vēl kāds to redz – tu zini, ka viņš ir šeit un es zinu, ka viņš ir šeit.
Turpini mirdzēt.
Turpini dziedāt.
Turpini radīt.
Turpini sapņot.
Turpini lasīt, domāt un rēķināt.
Saglabā savu jutīgumu.
Saglabā savu maģiju.
Un vienkārši gaidi. Reiz pasaule ieraudzīs to, ko redzu es. Un tava Gaisma būs tik skaista, spoža un brīnišķīga, ka pasaule apstāsies un brīnīsies, no kurienes nāk šī Gaisma.
Bet mēs abi zināsim, ka šī Gaisma tur ir bijusi vienmēr.
Tāpēc, ka tu esi Jāņtārpiņš.
Un tu spīdi no iekšienes.
Bet es šeit esmu, lai aizsargātu tavu Gaismu, mans drosmīgais un mīļais Jāņtārpiņ.

Autors: Rachel Macy Stafford
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt, palīdzēt viņam, mēs tā arī sakām: “izvilkt”. Mēs nirstam drūmā dziļumā, kurā viņš grimst. Ja no sirds palīdzam, tad arī paši uz laiku ienirstam tumšajos ūdeņos, kur nav ko elpot, kur pilns ar briesmekļiem: ilgu astoņkājiem, izmisuma haizivīm, lipīgām depresijas aļģēm…

Un mēs palīdzam cilvēkam izpeldēt. Atbalstām, dalāmies, atdodam spēku, laiku un enerģiju…

Un arī slīktošais pats pēdējiem spēkiem cenšas izpeldēt. Bet dažkārt viņam nav spēka. Un mūsu pūles ir bezjēdzīgas.

Bet ir cilvēki-nāriņas. Mītos un leģendās nāriņas pievilināja naivo ceļinieku, bet pēc tam ievilka viņu dzīlēs. Tās vienkārši dzīvoja ūdeņu dzīlēs, tur bija viņu drūmās mājas, viņu miera osta. Un savai izklaidei un barībai viņi slīcināja tos, kuri atsaucās vaidiem un skumjajām dziesmām

Cilvēku-nāriņu nav iespējams izvilkt. Viņš dzīvo dziļumā un tumsā. Viņš žēlojas, vaid un dzied skumjas dziesmas ne jau tāpēc, lai tiktu izglābts, bet gan tāpēc, lai noslīcinātu to, kurš pastiepis savu palīdzīgo roku.

Uz visiem centieniem viņu izglābt viņš atbild ar jaunu žēlabu serenādi. Taču viņš nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu gaismā. Viņš saņem atbalstu, paņem uzmanību un laiku, atņem spēkus un enerģiju, bet pēc tam ienirst vēl dziļāk. Un bēdas būs tev, ja centīsies viņu noturēt uz ūdens. Arī Tu nogrimsi.

Ja cilvēks savā dzīvē neko nemaina, ja tava palīdzība ir bezjēdzīga, ja tavi ieguldījumi ir bezjēdzīgi un cilvēks nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu, tikai turpina dziedāt žēlabainās dziesmas, tad, iespējams, viņš ir nāriņa.

Un nāriņas mērķis nav izglābties. Tā dzīvo tumšajos ūdeņos un viņas mērķis ir ievilkt dzelmē pēc iespējas vairāk ceļinieku. Un iegūt viņu enerģiju.

Palīdzēt centīgam alkoholiķim, dažkārt nozīmē palīdzēt nāriņai. Pats nepamanīsi, kā attapsies pašā dziļākajā dzelmē.

Palīdzēt tam, kurš žēlojas un atkal un atkal nirst dziļumā – nozīmē palīdzēt nāriņai. Vienā dienā pats vari aizrīties šajā žēlabu straumē.

Viņi tur dzīvo – cilvēki nāriņas. Bet dažkārt tu to saproti par vēlu; kad sīkstās rokas tevi velk dzelmē. Un atskan klusie nāriņas smiekli…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis