Kad mīl, tad saudzē.

Es jau sen ievēroju, ka tie cilvēki, kuri ir apsēsti ar vēlmi saņemt, neko nespēj saglabāt pēc tam, kad saņēmuši…

Ne no lietu pasaules, ne dzīvās.
Ar mantām – parasti palieto un pēc tam izmet.
Ar cilvēkiem… neirotiski kontrolē, ir greizsirdīgi, cenšas “ganīt”, absolūti neinteresējoties par to, ko jūt, domā un elpo cilvēks, kuru vakar tik aizrautīgi medīja.
Daudzi uzskata, ka tie, kuri gadiem ilgi lenc un iekaro, noteikti kvēlo vēl nepieredzētā mīlestībā.

Bet, nē…

Viņi kvēlo bailēs no zaudējuma, savu kaprīžu un apsēstību verdzības. Tā ir absolūti egocentriska teritorija, kurā vispār nav svarīgas citu cilvēku vajadzības, tikai savas. Par katru cenu.

Tā izlutināts bērns uzrīko koncertu, pieprasot savu mantiņu, bez kuras, šķiet, viņš neizdzīvos…. bet pēc tam, knapi stundiņu to pamocījis, iemet kaktā uz visiem laikiem.
Mantiņai šeit nekad nav nekādas vērtības.

Lieliem puisīšiem un meitenītēm arī mantiņām nav nekādas vērtības… bet tikai mantiņas nu jau ir dzīvas.

Kad mīl, tad saudzē. Vienmēr.

Ļoti piesardzīgi ienāk, nekad necenšas ielauzties. Saudzīgi mijiedarbojas un kopā veido savu stāstu. Saudzīgi rūpējas par to, lai tas turpinātos.
Bet tie, kurus interesē tikai saņemšana, neprot atdot. Arī saudzēt neprot.

Mani mīlie, atcerieties šo tad, kad kāds uzstājīgi centīsies jūs okupēt, neapstājoties pat uz mirkli, lai saprastu, vai jūs to vēlaties vai nē…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec mierā tos, kam NEVAJAG…

Liec mierā tos, kam NEVAJAG…
Tā es sev pateicu pirms daudziem gadiem un kopš tā brīža vēl ne reizi neesmu pārkāpusi šo ļoti godīgo noteikumu. Man ļoti patīk šī mana NEpārkāpšana… un arī citu.
Tie nav tikai vārdi par nepiepildāmu vēlmi būt mīlestībā ar kādu. Tas ir daudz plašāk – neiespējamība mijiedarboties jebkurā līmenī: draudzības, radniecības, profesionālajā, partnerībā…

Nevajag šajā neiespējamībā, kas nāk no otra cilvēka, meklēt naidīgumu, narcistisku atspoguļojumu, manipulāciju (kaut mēdz būt arī tā).
Nav vērts, tāpēc, ka tā tu vari izrādīties iesaistīts sarežģītā vienpusējā procesā, kas atņem spēku un laiku, bet neko nedod pretī, izņemot apjukumu, nekonstrutīvu aizvainojumu un iztukšošanos.
Nav vērts domāt par to, kurš te labāks vai sliktāks. Vienkārši ir atšķirīgi.
Nav vērts, mani mīļie, jo svešam NEVAJAG var būt tikai viena abpusējības forma – mūsu atbildes NEVAJAG…
Ne jau atriebības dēļ. Bet gan dēļ veselā saprāta.

Ja cilvēkam nevajag tevi redzēt, dzirdēt, sarunāties ar tevi, apmainīties viedokļiem, piedalīties kopīgos projektos, izpausties un izjust pret tevi interesi un visu pārējo, no kā veidoajs pilnvērtīgas cilvēciskās attiecības, tad te nu arī ir atbilde.

Turklāt NEVAJAG var arī neteikt skaļi – pietiek jau ar to, ka nav šī cilvēka klātbūtnes.

Protams, var nodarboties ar amatierisku dramaturģiju un savam mierinājumam sacerēt daudz skaistu atbilžu par tēmu, ko tad viņam patiesībā VAJAG, tikai viņš nevar, viņam nav tādu apstākļu, jāatrod cita pieeja viņam, viņš vēl nav gatavs, tikai nedaudz jāpagaida, viņš ir jāglābj, kaut kas man jāmaina sevī, jāpiedāvā viņam kaut kā savādāk… bet kam gan vajadzīga visa šī dramaturģija, ja tikai viens no diviem tajā lēkā kā zvirbulis, bet otrs dzīvo pavisam citu dzīvi?

Var jau piedāvāt un var atstāt durvis pusatvērtas – uz kādu laiku. Ja VAJADZĒS, atsauksies un tu izvēlēsies, vai tevi sasniedz šī atbalss.
Viss parējais ir netaisnīga okupācija un tajā labākais rezultāts ir trofejas sagrābšana vai arī nožēlojama dzīve svešas dzīves ceļmalā.
Nevis mijiedarbība.
Saproti, ka tikai dziļa iekšēja trauma liek domāt savadāk un ticēt tam, ka šo mijiedarbību iespējams izlūgties vai sagaidīt.
Un vēl, iespējams, neciešamas iekšējas sāpes, kas nevēlas samierināties ar to, ka šis NEVAJAG var būt pat pret savu mammu, savu paša bērnu un pat pret to, kam esi gatavs atdot visu.
Bet tā notiek.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tik vienkārši

Kurš mīl tos, ar kuriem vienkārši?
Es mīlu. Ļoti.
Mīlu, novērtēju un apbrīnoju, tāpēc, ka vienkārši nenozīmē vienšūnaini, vai arī ērti kā ar grīdas lupatu.
Nokļūt līdz vienkāršībai attiecībās ar otru cilvēku ir tas pats, kas iegūt tādu meistarības pakāpi, kurā viss kļūst skaidrs bez jucekļa, specefektiem, traucējošiem manevriem un samudžinātiem scenārijiem …
Kļūt pieejamam, caurspīdīgam un godīgam ir daudz grūtāk, nekā bezgalīgi pūst miglu acīs, izspēlēt varenas drāmas, atrast iemeslus arvien jauniem un jauniem konfliktiem, neprast sarunāties tieši, pierakstīt savas domas otra galvai, piedomāt, uzspiest savus stāvokļus…. citiem vardiem – būt sarežģītam.
Grūtības parasti mistificē cilvēki ar nestabilu un zemu pašvērtējumu. Tad šķiet, ka milzīga balva ir izpelnīties kāda labvēlību, kurš augstprātīgi ved tevi cauri sarežģītiem labirintiem, bet tam, kurš nāk tev pretī atvērtām rokām un neko nepieprasa, nav nekādas vērtības.
Vienkārši ir tad, kad tevi pieņem un nenostāda rindā.
Vienkārši ir tad, kad tev uztic savas jūtas un ir gatavi tavai uzticībai.
Vienkārši, mani mīļie, ir tad, kad ir vienkārši.
Vienkārši tieši uzprasīt, vienkārši tieši atzīties kādā savā kļūdā, vienkārši saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, vienkārši konfliktēt, vienkarši cienīt, vienkārši nenodot, vienkārši nevadāt aiz deguna, vienkārši teikt patiesību, vienkārši palūgt piedošanu, vienkārši būt dabiskam, vienkārši uzņemties savu daļu atbildības un vienkārši turēt solījumus…
Vienkārši mīlēt, nevis mūžīgi zīlēt, kā pret tevi izturas… mūždien uzdurties uz hroniskas neapmierinātības kazas ģīmīti…. mūžīgi meklēt, pie kā atkal esi vainīgs…. mūžīgi nepaļauties ne uz viena atbalstu…. mūžīgi atskaitīties un taisnoties…. mūžīgi gaidīt apbalvojumu, kad beidzot līdz tevīm nokāps šī uz pjedestāla nostādītā Sarežgītība, ar kuru, kā ļaudis runā, esot ļoti interesanti…
Man – nav interesanti
Es esmu izaugusi.
Izaugusi līdz vienkāršībai. Un atpakaļ vairs negribu…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienkāršā laime

Doties uz turieni, kur nedzird ikdienas steidzīgās dzīves troksni, aizvērt acis, uzskaņoties uz dziedējošajām dabas skaņām un ieslīgt svētlaimē – tas ir brīnišķīgi.

Taču, ja tu to proti tikai tādos apstākļos – tu neesi brīvs.
Un arī noskaņots tu esi nevis uz to, ko vari pats, bet gan uz ārējiem apstākļiem, citu cilvēku vēlēšanos-nevēlēšanos ieguldīties tavos plānos, vides atbilstību-neatbilstību tavām vajadzībām…

Taču saki, kur gan atrodas šis Eldorado, kurā nav neviena melnumiņa un kur visi priecīgi steidz tev pretī?
Tāda nav!

Toties ir katra diena, kurā viss nemēdz būt salikts pa plauktiņiem, kurā nav viennozīmīgi labo vai slikto, un nav pārlieku lielas atlaides mūsu pašu īpašajiem apstākļiem…
Un tātad nav vērts ārpusē meklēt to, kas tevi sasildīs. Ir vērts sākt meklēt sevī pašā spēku un atbalstu.

Var apbraukāt simtiem retrītu un ticēt, ka esi sasniedzis tajā meistarību un harmoniju, taču tas kļūs par patiesību tikai tad, kad būsi ticis skaidrībā ar savu realitāti, kad spēsi izturēt parastos sadzīvistiskos apstākļos, spēsi uzbūvēt kvalitatīvas attiecības ar citiem cilvēkiem, izveidosi kaut ko savu un parādīsi, ka spēj justies laimīgs ārpus pieķeršanās vispārpieņemtas laimes atribūtiem.

Mani mīļie, tas ir paradokss, bet parastā vidē justies dzīvam un pilnvērtīgam cilvēkam ir daudz grūtāk, bet arī daudz foršāk, nekā fantazēt par sevi kā par apgaismotiem dieviem un dievietēm, kuriem nav nekāda sakara ar realitāti…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava vientulība ir svētīta

Tava vientulība ir svētīta. Pat atrodoties cilvēku pūlī, tu īpaši asi to sajutīsi līdz brīdim, kamēr reiz atradīsi to cilvēku, ar kuru komunicējot tu uz visiem laikiem pēkšņi zaudēsi savu vientulības sajūtu.
Tā tev ir dota tieši tāpēc, lai tu spētu atrast to vienīgo, kurš vienīgais pasaulē spēj atbrīvot tevi tieši no tavas vientulības. Pateicoties šai sajūtai, tu neesi akls.

Kas viņš ir, tavs vienīgais cilvēks? Kā viņš izskatās? Kādus ceļus staigā? Es nezinu. Un neviens nezina. Taču tava vientulība tev nedos mieru un laimes sajūtu dvēselē, kamēr tu neatradīsi šo savu cilvēku, kamēr nedalīsi šo mieru un laimi kopā ar viņu.

Labāk necensties viņu aizstāt ar kādu citu. Jo nebūs ne iecietības ne Mīlestības. Jo nav lielākas vientulības par vientulību divatā. Divatā ne ar to. Divatā ne ar savējo.

Tāpēc nesalīdzini, nemeklē labāku, meklē savējo. Un lai tevi neuztrauc tas, kā tu viņu atradīsi, šeit savu otro pusīti. Pievilkšanās pievilks, Pavadīšana izvedīs jūs abus pa saviem ceļiem un taciņām līdz tām vienas vienīgās tikšanās krustcelēm, kas visu mainīs. To grib Visums. To vēlas pats Dievs, kurš mūs visus radījis Mīlestībai.

Tikai uzmanīgi skaties. Uzticies savam eņģelim. Tici savas sirds acīm un balsij. Nesteidzies. Viss, kas notiks, notiks īstajā laikā. Taču Dieva dēļ neatdod citam viņa vietu tavas brīnišķīgas dvēseles paradīzes dārzā.

Jo patiesa paradīze vienmēr ir vieta diviem. Jums diviem. Ādamam un Ievai. Grūti sevi iedomāties tur vienatnē. Un neiespējami – pūlī. Tik, cik Visumā ir mīlošu pāru, tik arī paradīzes dārzu diviem. 

Igor Nemoff “KĀJĀMGĀJĒJS”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ābola divām pusītēm

— Kur man atrast savu otru pusīti? – jauns cilvēks jautāja šamanim.
— Ja tu domā, ka kaut kur pasaulē klīst tava ideālā otra pusīte, tu ļoti maldies.
— Kāpēc?
Šamanis paņēma ābolu un pārgrieza to uz pusēm:
— Iedomājies, ka šīs divas viena vesela pusītes atnākušas šajā pasaulē. Kā pasaule rīkojas ar svaigām apetelīgām cilvēciskajām dvēselēm? – un šamanis nokoda gabaliņu no vienas ābola puses. – Pasaule ir kustīga un nežēlīga, visu maļ, kā pašai tīk.
Šamanis nokoda gabalu no otras ābola pusītes un kādu mirkli košļājot kaut ko pārdomāja.
— Un, lūk, viņi satiekas! – Viņš svinīgā balsī teica un savienoja abas iekostās ābola pusītes. – Un, kas? Vai tās der viena otrai? Nē! Bet tagad uzmanīgi skaties!
Šamanis paņēma vairākus ābolus un sagrieza tos uz pusēm. Salika kopā pusītes no dažādiem āboliem:
— Ko mēs redzam?
— Tās ir atšķirīgas un nesader, – atbildēja jaunais cilvēks.
Šamanis pamāja ar galvu un sāka pa apli apgrauzt divas kopā saliktās ābolu pusītes:
— Un kas notika tagad?
— Tagad tās sader! – iesaucās puisis.
— Pareizi! Tāpēc, ka pasaule tās apstrādāja nevis pa vienai, bet pārī. Par ideālām pusītēm nepiedzimst, par tām kļūst. Divas mīlošas dvēseles kopā priecājas par dzīvi, kopā pārcieš dzīves sitienus, mācās saprast viens otru no pusvārda, atbalsta viens otru un kļūst veiksmīgi. Un tas ir ļoti rūpīgs un pamatīgs darbs…
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par sievietes ievainojamību

Mūsdienu sabiedrībā sievietei tiek piedāvāts milzum daudz veidu un iespēju, kā slēpt savu ievainojamību.

Prestiža profesija, pietiekami augsta alga, atsevišķs dzīvoklis, visas sociālās tiesības un līdzvērtīgas ar vīrieti iespējas.

Sievietes spēj daudz labāk adaptēties un var būt daudz veiksmīgākas par vīriešiem. Taču ar viņām bieži vien nenotiek tas, kas padara tās laimīgas, tāpēc, ka viņas ne pasaulei ne arī vīrietim neparāda savu ievainojamību. Savu ievainoto sirdi. Savu maigo dvēseli.

Viņas žvadzina savus visvarenības ieročus tā, ka jau pa kilometru tos var redzēt, tā atbaidot it visus, un dodot iespēju sev blakus būt tikai vēl nenobriedušiem puišiem, kuri nav spējīgi konkurēt. Tajā pat laikā īstam vīrietim ir vai nu no sākuma jākaro un jāuzvar sievieti, un pēc tam ilgi viņu jāatbruņo, vai arī vienkārši viņu jāuzvar kā vīrieti un jāatstāj ar vēl vairāk salauztu sirdi.

Turpretī, esot blakus vīrietim sava ievainojamībā, patiesumā, izmisumā un pat bezspēcīgai savu jūtu priekšā, sievietei ir iespējas iegūt īstu tuvību un tās rūpes, par kurām viņa var tikai sapņot laikā, kad staigā savas bruņās.

Patiesībā šī atbruņošanās prasa milzīgu drosmi un spēju pārvarēt bailes tikt atstumtai, un tāpat arī spēju pārvarēt kaunu par to, ka viņa ir tāda. Kaunu par to, ka viņa ar kaut ko netiek galā, kaut ko nezin, neprot un nevar. Parādot, ka neskatoties uz visiem civilizācijas jaunievedumiem, viņa vēl joprojām ir viegli ievainojama un nekad nav bijusi savādāka. Un vienmēr tāda arī būs.

Un tikpat ļoti kā agrāk, viņa alkst tuvības, kā it visas sievietes visos laikos. Jūt sāpes. Raud un nezin, ko iesākt. Dzīvo un priecājas par niekiem. Un viņu skar ikviena pasaules izpausme. Viņu skar, viņu kustina, viņu aizkustina. Liek viņas dvēseles jūtīgajam instrumentam skanēt, radīt melodiju, kas aizskan līdz pasaulei, Dievam un vīrietim kā Dieva vietniekam uz zemes.

Aglaja Datešidze
Foto: © David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet

Viena no svarīgākajām lietām, ļoti pieaugusi, ļoti godīga un saudzīga, tā, ko mēs mācāmies visas savas dzīves garumā, ir saprast jebkuru otru cilvēku tieši kā otru …

Ir kaut kas, kas mums sakrīt, bet pat šīs sakritības neliecina par to, ka mēs esam vienādi, – tikai par to, ka dažkārt mēs līdzīgi domājam.
Šobrīd neviena sistēma, neviena, pat vismūsdienīgākā testēšana un mēģinājums dalīt cilvēkus grupās un tipos, līdz galam nav sevi attaisnojusi un nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, jo “līdzīgs” nenozīmē “identisks”: pat vienā nosacītā grupā nevar atrast divus absolūti vienādus cilvēkus, tāpat, kā nav iespējams uzminēt, uz ko katrs no mums izrādīsies spējīgs noteiktos apstākļos un noteiktā psihiskajā stāvoklī.
Tāpēc ir smieklīgi, ja kāds domā, ka paspēlējies ar horoskopiem, socioniku, cilvēkdizainu vai vēl kādām spēlēm, vari pārliecināti piekarināt citiem birkas, pārliecinot sevi par to, ka tagad par viņiem visiem visu zini bez tieša kontakta, bez sarunām, bez dziļākiem viņu izpausmju novērojumiem.

Diemžēl…

Šī mānīgā sapratne ieslēdzas tad, kad runājam par tiem, kuri atrodas mūsu tuvākajā lokā. Un te nu mēs vairāk piedēvējam kā atrodam viņos.
Un piedēvējam ne tikai labās īpašības…
Mēs mirklī varam vilties cilvēkā, ja viņš nedara to, ko mēs no viņa sagaidām.
Mums šķiet, ka mūsu mīlotajiem jāielaiž mūs katrā savas iekšējās telpas centimetrā.
Mēs mērām viņu mīlestību pēc to upuru skaita, ko viņi mūsu vārdā nesuši.
Mēs zaudējam viens otru ne tāpēc, ka mums nekas kopā nevarēja sanākt, bet tāpēc, ka nepapūlējāmies pa īstam viens otru saprast…

Ilgas un laimīgas attiecības nebūt nav tās, kurās nav konfliktu un neviens nepieļauj kļūdas. Tās ir attiecības, kurās, pirmkārt, neviens nevienu necenšas pakļaut savām vēlmēm.

Mēs taču mīlestībā esam pavisam savādāki…
taisnība bija manam mīļajam Markesam, kurš reiz teica: …ja mūs nemīl tā, kā mums to gribētos, tas nebūt nenozīmē, ka mūs nemīl vispār.

Mums nav nekādu tiesību vienam uz otru. Un nebūs ar, pat tad, ja no ādas izlīdīsim, lai tās saņemtu, vai arī uzvedīsimies tā, it kā mums tās būtu.

Mums ir tikai vienas tiesības – pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet.

Bet lauzt, pāraudzināt, pieprasīt pārmaiņas, likt spēlēt cilvēkam svešas lomas un vajāt viņu ar pārmetumiem par to, ka viņš nav tāds, kāds mums vajadzīgs – tas ir ceļš uz sagrāvi, naidu un vairāk nekur citur….

Citiem vārdiem sakot, mēs labprātīgi varam izvēlēties to, kas mums der ar otru cilvēku un uz tā uzbūvēt ļoti daudz kā skaista, taču būsim pilnībā bankrotējuši tad, ja centīsimies aizspārdīt viens otru līdz tam, ko vēlas tikai viens no mums.

Būtu labi to vienmēr atcerēties…. un iepazīt, iepazīt, iepazīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem un viedokļiem

Dažkārt šķiet, ka tu tik izmisīgi centies pārliecināt citus, par to, ka patiesība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni. Tāpēc, ka tad, kad cilvēki seko vienai idejai, daudz vieglāk ir sajust vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad atšķiras cilvēki, atšķiras viedokļi, atšķiras ceļi, taču neskatoties uz to visu, ir cieņa pret cilvēku, kurš stāv tev pretī.

Tā cieņa, kas dialogu padara iespējamu. Nevis formāla piekrišana, ne totāla pieņemšana, ne stulba sekošana, bet pavisam vienkāršs pieļāvums, ka svešs viedoklis nevar būt kļūdains. Tāpēc, ka otra cilvēka realitātē tas balstās uz viņa pieredzi, tātad tam ir vieta būt, kā daļai no viņa pasaules redzējuma. Kā daļai viņa personības, kura ar laiku var mainīties, jo personība ir process, kas atspoguļo saikni ar pasauli. Tajā skaitā arī ar tevi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DAŽKĀRT

Dažkārt cilvēki meklē visu mūžu, bet dažkārt atrod vienā mirklī…
Dažkārt mēs gaidam, gaidam, bet dažkārt liekam kādam gaidīt mūs.
Dažkart mēs raudam no smiekliem, bet pēdējā laikā biežāk smejamies, lai nesāktu raudāt.
Dažkārt mēs stāvam vējā plaši atvertām rokām, bet dažkārt satinamies mētelī un ciešāk aptinam šalli.
Dažkārt mēs uzsmaidām saulei, pagriezuši seju pretī tās siltajiem stariem, bet dažkārt uzvelkam milzīgas saules brilles, cenšoties no tās pasargāties.
Dažkārt mēs kādu satiekam un mums šķiet, ka tas ir uz mūžu, bet dažkārt – pavadām un saprotam, ka tā tam bija jānotiek.
Dažkārt mēs tiecamies pēc komunikācijas, paplašinām savu paziņu loku, kaut kur un pie kaut kā steidzamies, bet dažkārt gribas vienkārši aizvērt acis un vairs nekā cita nealkt – tikai tu un klusums, kas ienes mieru tavā dvēselē un prātā.
Dažkārt mums ir vajadzīgas dārgas dāvanas, un mēs ar ironiju skatāmies uz lētajiem ķīniešu plīša zaķīšlāčiem, bet dažkārt nav nekā dārgāka par vienu vārdu un skatienu.
Dažkārt mēs pieprasām krāšņus dārgus ziedus, bet dažkārt margrietiņu pušķis mums šķiet kā brīnums.
Dažkārt mēs cenšamies paslēpties zem nojumēm un kokiem no apnicīgā lietus, bet dažkārt lūdzam Dievu, lai lietus nekad nebeigtos un skrienam pa pelķēm un ļaujam, lai tas mūs izmērcē līdz pēdējai vīlītei.
Dažkārt mums ir vienkāršāk pateikt “liec mani mierā”, bet pēc tam neveikli skumt pēc tā cilvēka, kurš bija mums “piesējies”, un tik ļoti gribas palūgt lai viņš atgriežas un teikt viņam “lūdzu, atgriezies”. Taču šo frāzi tu atkārto tikai pie sevis, jo skaļi tā varētu izklausīties muļķīgi, tāpec tu apklusti un gaidi.

Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, cilvēki vispār no ļoti daudz kā baidās.

Un visi mēs vienmēr kaut ko gaidām…. autobusu pieturā, jaunas filmas pirmizrādi vai eksāmena rezultātus. Gaidām, kad uzsnigs pirmais sniegs, bet pēc tam – kad laiks paliks siltāks, gaidām dzimšanas dienas vai vēl kādus svētkus… vai arī to, kad viņš tomēr atgriezīsies, uzkāps pa trepēm līdz tavam dzīvoklim, nospiedīs zvana pogu, noslaucīs kājas uz tava durvju tepiķīša un ienāks tavā istabā, un viņa smarža piepildīs tavu istabu tāpat kā agrāk, tā, it kā nekas nebūtu noticis…

Dažkārt tik ļoti gribas pateikt visu, kas sasāpējis, bet dažkārt, lai saprastu vienam otru, pietiek kopā paklusēt…
Dažkārt mēs atslēdzam visus telefonus, lai neviens mūs netraucētu, bet dažkārt sirdij trīcot, gaidam vienu vienīgu telefona zvanu.
Dažkārt mēs stiepjam laiku, ilgi, bet pēc tam izrādās, ka esam nokavējuši.
Un sirds, skaļi klauvējot, lido kaut kur lejup.
Dažkārt mēs gaidām mežonīgu kaisli, kā mīlas romānā, bet dažkārt pietiek viena vienīga skūpsta, lai sajustu visbrīnišķīgāko maigumu un pat kaisli…
Dažkārt mēs cenšamies pārliecināt citus par to, ka esam godīgi un mums taisnība it visā. Un apvainojam citus, tikai ne sevi visos briesmīgākajos pasaules grēkos, bet pēc tam pēkšņi saprotam, ka tieši mēs esam cēlonis tam, kas notika.
Un pēc tam, kad vairs nav laika un spēka kaut ko mainīt, mums nolaižas rokas un mēs sākam čīkstet par to, cik nelaimīgi mēs esam un cik viss ir drūmi, tā vietā, lai pieceltos un kaut ko lietas labā darītu. Viss šajā dzīvē ir iespējams.
Un aizejot, mēs nekad neaizejam līdz galam, un atstājam daļiņu sevis tam, no kura atvadāmies, un viņš, pat ļoti gribot, nekad nespēs izmest šo daļiņu “spamā”.
Dažkārt mēs dodamies gulēt deviņos, bet dažkārt neguļam dienām ilgi.
Dažkārt uzvelkam viskrāšņākos tērpus, bet dažkārt vairākas dienas staigājam tajā pašā kreklā, kurā guļam. 
Dažkārt satuntuļojamies segā un tāpat nespējam sasildīties, tāpēc, ka patiesībā auksts ir ne jau ārpusē, bet tur, iekšā, pašā sirdī.
Dažkārt… dažkārt… Dažkārt mums tik ļoti vajag vienkārši kādu apskaut un izdzirdēt tikai trīs vārdus “viss būs labi”, un aizmigt uz kāda pleca, un izraudāties kādam, un palūgt kādu palikt pa nakti un neatstāt mūs vienus….
Un dažkārt, aizejot, tik ļoti gribas, lai tev palūgtu palikt… palikt uz visiem laikiem… Dažkārt…

Autors: Nezināms
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova