Tu taču viņam teici “jā”!

pateiciba viram

Mēs visi zinām, ka nedrīkst krāt negatīvu, ka tas noteikti atgriezīsies kādas nepatīkamas slimības veidā. Un tas ir neapstrīdams fakts. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast atbrīvošanās no negatīvajām emocijām mehānismu.
Taču vēl bez tā beidzot būtu jasāk cienīt savus vīrus.

Un ir lieliski veidi, kā to izdarīt:
– Ieviest dienasgrāmatu, kurā rakstīt pateicības savam vīram.
No sākuma pierakstīt visas viņa labās īpašības. Visus viņa nozīmīgos sasniegumus un rīcību, ko vien atceramies. Visas nodziedātas serenādes un atnestos ziedus. Visas viņa pastaigas ar suni un izmazgātas grīdas. Visas iesistās naglas un nopelnīto naudu. Un katru dienu šeit vēl kaut ko ierakstīt – vismaz 5-10 labās īpašības un darbus.

– Pārstāt kritizēt savu vīru viņam aiz muguras.
Neiesaistīties sarunās : “Manējais atkal…”. Un katru reizi, kad gribas kaut ko indīgu pateikt – iekost sev mēlē. Nesūdzēties draudzenēm, māsām, mammai. Un nekādā gadījumā saviem bērniem neteikt, ka viņu tētis ir slikts.

– Pārstāt viņu kritizēt cilvēkos.
Tas ir ārkartīgi svarīgi. Pārstāt strīdēties ar savu vīru citu klātbūtnē. Bakstīt viņu, “zāģēt” un vilkt uz zoba.

– Iemācīties pašai tikt galā ar savām negatīvajām emocijām.
Ir taču tik daudz dažādu vēra ņemamu grāmatu, dažādu skolu un kursu, kur to var lieliski iemācīties.

Ir laiks!
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par emocijām, par attiecībām ar saviem vīriem, draugiem, par to, kā kopdzīvi padarīt par svētkiem, mēs varam mācīties klātienes praktisko semināru ciklā “Viņš+Viņa”.
Rezultāti ir fantastiski.

Nauda ir attiecību spogulis

viramate

Kā reiz teica Aleksandrs Rjazancevs – “Nauda ir nožēlojama cilvēcisko attiecību ēna”. Tāpēc nepietiekams naudas daudzums ir sekas sabojātām attiecībām.

Piemēram, ģimenē, kur starp vīru un sievu ir saspringtas attiecības, nevar būt daudz naudas. Īpaši tad, ja domstarpības ir tieši finansiālajos jautājumos.

Tāpat arī naudas jautājums sarežģījās, ja starp vedeklu un vīramāti ir saspringtas attiecības. Tāpēc, ka vīrietim savai mātei ir jāatdod savs dēla parāds un jāsaņem viņas svētība. Jāatdod tik daudz, cik viņa paprasīs. Un, kad viņa paprasīs. Lai cik mums, sievām, tas nešķistu nepareizi.

Marina Targakova par šo tēmu stāstīja kādu patiesu notikumu.
Kāds ārsts Indijā nopelnīja 10 000 dolārus. Indijai tā ir milzīga naudas summa. Un vakarā, kad viņi abi ar sievu jau būvēja savus nākotnes plānus, atnāca viņa māte.

“Atdod naudu” – teica māte.
“Visu naudu?!” – šokēts ārsts pajautāja, baidīdamies paskatīties uz savu sievu.
“Visu”.
Sākumā viņš iedomājās, ka tas ir joks. Domāja, ka mamma pārbauda, vai viņš ir gatavs rīkoties pēc sirdsapziņas likumiem. Pēc ilgākas šaubīšanās viņš viņai pastiepa naudas žūksni. Mamma to sarullēja, ielika kabatā un aizgāja.

Vairākas stundas ārsts un viņa sieva sēdēja klusēdami. Nākamās dienas viņš mocījās ar savām domām un pārdzīvojumiem. Cik tas ir pareizi? Kā viņa varēja? Un, kā es to varēju? Bet indiešu kultūrā tieši tā arī ir pieņemts. Ja mamma prasa, tātad – jādod, un viņš nevarēja rīkoties savādāk.

Jau pēc dažam dienām viņš bija ticis galā ar savām domām un pārdzīvojumiem, un jau elpoja normāli. Un jau nākamajās dienās, praktiski no nekurienes, viņam atnāca vairākas reizes lielākas naudas summas par to, ko viņš atdeva mammai.

Bet mamma, kā vēlāk izrādījās, par visu šo naudu bija nopirkusi zemi, un norakstījusi to uz viņa vārda. Tāds spēks ir mātes svētībai. Kuru bieži vien atņemam saviem vīriem, ar varu cenšoties pārraut viņu saikni ar māti.

Ne mums sodīt savas vīramātes. Viņas piedzemdēja un izaudzinaja pašus labākos vīriešus – mūsu vīrus. Un, kad mēs ar cieņu varēsm atzīt šo faktu un lomu – viss mainīsies. Kad mēs savam vīram varēsim pateikt: “Es ļoti cienu un novērtēju tavu mīlestību pret māti”…

Tas nav viegli, tas nemaz nav tā, kā mēs vēlamies – tiesa. Taču strīdoties ar vīramāti, mēs iznīcinām savam vīram iespēju nopelnīt naudu. Un tas nozīmē, arī sev un saviem bērniem…

Manā gadījumā – viena atklātne ar vārdiem “Paldies, ka tu izaudzināji tik lielisku vīrieti” paveica brīnumu lietas….

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ātrajām baudām

69656754_2008135169286296_8229471219640958976_n

Ja cilvēks vēlas notievēt, daba viņam stāsta par to, ka tam vajadzīgs laiks, apzinātība un piepūle.
Taču, ja viņš to grib izdarīt ātri un, vēlams, tieši tagad, tad mūsdienu civilizācija viņam piedāvā plastisko ķirurģiju un liposakciju. Un neviens viņam nepasaka to, ka šajā momentā viņš līdzinās trīsgadīgam bērnam, kurš vēlas konfekti, lai apmierinātu tūlītēju vēlmi un nedomā par sekām.

Ja cilvēks vēlas paplašināt apziņu, praktiķi tam piedāvā ļoti daudz dažādus ceļus. Meditāciju, lūgšanas un sevis apzināšanos. Taču, ja cilvēks vēlas to izdarīt ātri, vēlams tieši šobrīd, tad mūsdienu farmakoloģija tam piedāvā neskaitāmus ķīmiskus preparātus. Un neviens nesaka, ka šī apziņas paplašināšana, kas nav nopelnīta paša spēkiem, sākumā pacels tevi augstu, bet pēc tam nometīs dziļi, dziļi. Neviens nestāsta, ka tāda stimulācija daudz vairāk atņem, kā dod.

Ja cilvēks kaut kur vēlas nokļūt ātri, bioloģija viņam stāsta par to, ka pilnīga aklimatizācija notiek trīs nedēļu laikā. Taču mūsdienu civilizācija piedāvā automašīnu, lidmašīnu un vilcienu. Bet darba devēji – divu nedēļu atvaļinājumu. Un tas nozīmē, ka var kaut kur fiziski aizbraukt, bet nepaspēt tur sajust pilnīgu klātbūtni, tāpēc, ka vienkārši nepaspēsi.

Ja cilvēks vēlas tuvas attiecības, psiholoģija runā par to, cik ļoti svarīgs ir pirmskontakts un vienam otra iepazīšanas laiks. Ir vajadzīgs ļoti daudz drošības. Pakāpeniski veidojas intimitāte un cieņa, lai notiktu patiesa tuvība. Taču mūsdienu kultūra piedāvā sociālos tīklus bez intimitātes un aizsardzības, kur atsevišķam cilvēkam zūd vērtība. Ātrs sekss un attiecības bez saistībām. Un neviens nebrīdina, ka tas var dot tikai īslaicīgu labsajūtu, bet, ne laimi.

Visam ātrajam ir savas sekas. Gan ātrajiem ogļhidrātiem, ātrajiem stimulatoriem, ātrajām iepazīšanām un ātrajām pārmaiņām. Tie var dot ātrus rezultātus, taču atņem daudz vairāk kā dod.

Patiesa laime var atnākt maziņiem solīšiem, pārvēršot kvantitāti kvalitātē. Un vienā brīdī tu atklāj, ka dzīvo savā sapnī. Nākas kaut ko izdarīt. Uzņemties atbildību vai atlaist kontroli. Apzināties vai gluži otrādi – pārstāt domāt. Izdzīvot un izjust. Iziet ārpus savas komforta zonas. Tad tas būs tavs, nopelnīts un skaidrs. Tad nebūs baiļu, ka tava laime aizies no tevis nezināmu iemeslu dēļ, tāpēc, ka tu zināsi katru pakāpienu ceļā pie tās. Tad tā patiešām būs SAVA.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma

69261496_2010677202365426_3024779101014589440_n

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma. Un viss, kas notiek apkārt, lielākā vai mazākā mērā ietekmē viņa jūtas. Cilvēks reaģē uz to, kas notiek kontaktējoties. Un viņa jūtas nav tikai viņš. Tā ir arī reakcija uz to, ko dara vai nedara otrs. Un otra dalība situācijā ir 50 procenti. Ne vairāk un ne mazāk.
Pat tad, ja tu zini, ka tev tur un tur ir problēmas, vienalga, tās kontaktā ar vienu cilvēku izpaužas, bet ar otru – nē. Tātad kontaktam IR nozīme.
Esmu redzējusi daudzus pārus, kuri nāca uz terapiju it kā tāpēc, ka vienam no viņiem ir problēmas, bet otram nav, un viņš ir atnācis tikai atbalstīt. Es esmu redzējusi daudzus klientus, kuri staigā pa konsultācijām cerībā izmainīt sevi, atstājot partneri gulēt tur, kur viņš guļ. Taču viss, kas notiek, notiek starp cilvēkiem kontaktā. Un tas, kuram “nav problēmu”, kaut kādā veidā “aizķer” to otru. Lai arī neapzināti. Un ļoti bieži viņa problēmas ir daudz dziļākas, tāpēc, ka viņš nav gatavs tās ieraudzīt un vēl jo vairāk – pieņemt.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ticības spēku

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Es vienmēr esmu brīnījusies par to, cik gudri viss ir uzbūvēts uz mūsu planētas. Cik pārdomāti, cik interesanti. Īpaši cilvēks. Viņa organisms, ķermenis ar spēju atjaunoties, iznēsāt bērnus, viņa psihe un smadzenes ar fantastiskām iespējām, viņa dvēsele, viņa jūtas. “Nē, – es domāju, – kaut ko tomēr cilvēki ar savu lielā sprādziena teoriju, redzams, ir saputrojuši. Ir Augstākais Saprāts, kuram tas viss ir pakļauts.”

Un tam vārds ir Dievs. Un tam ir daudzi vārdi un sejas. Un pirmais tā vārds ir Mīlestība.

Es pastāvīgi atkal un atkal pārliecinos par to, ka viss notiek tikai uz labu. Tās ir kaut kādas īpašas rūpes no augšas. Pat tad, ja šķiet, ka vispār viss ir zaudēts, pat tad, ja tu domā, ka netiksi galā un nesaproti kāpēc un dēļ kā. Kāds cilvēks teica: “Nevajag dzīvot ilūzijās, nekad nepienāks tas brīdis, kad dzīve kļūs ideāla. Vienmēr fonā būs kādas grūtības”. Un, ja šīs grūtības ir, tātad  tās tev ir pa spēkam un tu vari izaugt caur to parvarēšanu. Nekas nav nejauši, un viss tevi skar. Vēlos šodien padalīties ar kādu domu.

Kad šķiet, ka ir beigas, ka situācija nonākusi strupceļā un tu nesaproti, ko darīt, par kaut ko pārdzīvo, vari novirzīt savu uzmanību sirds centrā (krūšu viducī). Ielaist sirdī un saprast, ka, lūk tagad tu vari aprunāties ar Radītāju, kurš patiešām visu zin, saprot, pieņem un mīl bez jebkādiem noteikumiem.

Tu esi atklāts, nav vajadzīgas nekādas maskas, lomas, nevajag tēlot, ka esi stiprs, tu atkailini savu dvēseli tik ļoti, cik vispār tas iespējams un vienkārši runā, pastāsti Viņam par savu situāciju, tā it kā būtu atnācis pie Tēva, pie viedā visgudrā, vecākā. Stāsti, lūdz tevi vadīt, parādīt un palīdzēt tikt galā, dot spēku, apzināšanos, saprātu un dziedināšanu visam šim vislabākajā veidā no visiem iespējamajiem variantiem.

Man bija ļoti grūts laiks un ļoti sarežģītas attiecības ar vienu cilvēku. Es biju spiesta ar viņu komunicēt un tas sagādāja ļoti smagu diskomfortu. Un, lūk, reiz es apsēdos, novirzīju savu uzmanību uz sirdi un vienkārsi stāstīju visu, kas bija. Žēlojos, raudāju, runāju par savām sajūtām, par to, ka nezinu, kā rīkoties, lūdzu palīdzību, lūdzu, lai mani vada, lai izdziedina šo situāciju. Sirds tādos brīžos tiešām paplašinās, un tur kļūst silti un viegli. Pēc kāda neilga laika situācija patiešām mainījās uz labu. Arī tagad šīs attiecības nav vienkāršas, taču toreiz notika kāds pavērsiens. Un, ja manā dzīvē ir kāda svarīga un vērtīga pieredze, īpaši kaut kas labs, es tāpat novirzu savu uzmanību sirdī un pateicos par to tik patiesi, cik vien spēju.

Reiz kaut kur internetā es redzēju video “Galvenās kļūdas lūgšanu laikā”. Un domāju, vai tad var būt kaut kādas kļūdas, kad tu to dari no sirds un Dvēseles? Ticēt un vērsties pa taisno pie Radītāja. Tu neesi viens. Un tava sirds var kļūt par pašu galveno dievnamu. Droši vien ticība ir tā, kas patiešām ir spējīga darīt brīnumus, tā ir tas, kas baro mūsu garu un gribu.

Ticība, lūgšanas un pateicība.

Autors: Aleksandra Aļeksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs…

attiecibas2

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs, pastāvīgi uz savas personīgās pieredzes aicina tevi radīt, izpaust un izjust arvien augstākas savas paša īpašības, savu arvien plašāku pasaules redzējumu, savus arvien brīnišķīgākos priekštatus pašam par sevi.

Nekur tu to nevari izdarīt tik tieši, īsti un redzami, kā attiecībās.

Faktiski tu vispār nevari visu šo īstenot ārpus attiecībām.

Tāpēc svētī jebkuras attiecības un pieņem tās kā ļoti nozīmīgas un formējošas tevi kā personību, to, kas TU ESI – un par ko tu šobrīd izvēlies kļūt.

Vispār centies neuztvert kādu vai kaut ko kā naidnieku – vai pat problēmu. Attīsti veidu, kā uztvert visas problēmas kā iespējas.

Vairums cilvēku stājas attiecībās drīzāk ar mērķi, ko varētu tajās saņemt, nevis ko varētu dot.

Jebkuru attiecību mērķis ir izlemt, kādu savu daļu tu vēlētos “paust””, nevis kuru otra cilvēka daļu tu vēlētos iekarot un paturēt.

Ļoti romantiski izklausās, kad tu runā, ka tagad, kad tuvais cilvēks ir ienācis tavā dzīvē, tu jūties pabeigts. Taču attiecību pamatmērķis nav tas, lai būtu kāds otrs, kurš varētu tevi pabeigt, bet gan tajā, lai būtu kāds otrs, ar ko tu varētu dalīties savā pabeigtībā.

Nekad un neko savās attiecības nedari pienākuma pēc. Dari visu apzinoties to lielisko iespēju, kuru šīs attiecības tev dod, lai tu nolemtu un kļūtu par to, kas TU ESI PATIESĪBĀ.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”, “Neparastais dialogs” 1. grāmata.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Māte – Meita: attiecību attīstības posmi

mate_meita

Harmoniskām meitas attiecībām ar māti ir pieci posmi:

Pirmajā posmā mamma un meita dzīvo vienu dzīvi. Tādas attiecības, pilnas savstarpējas dziļas abpusējas sirsnības raksturīgas agrai bērnībai, kad bērns sevi identificē ar mammu: norūpējusies mamma – norūpējusies meita, mamma priecājas, arī meitai priecīgi. Kā tikko meita sāk apzināties savu individualitāti, viņa nodala sevi no mātes. Un iestājas otrais posms, kad meita sāk pretoties un sacelties pret to dzīvesveidu, kuru redzēja savā vecāku ģimenē. Parasti šis posms ļoti spilgti izpaužas tieši pusaudža gados. Krievu tautas tradīcijā šī vecuma meitenes dēļ savas tieksmes “badīties”ar vecākiem sauca par “kazām”. Meitenei šajā vecumā ir ļoti svarīgi aktīvi izpaust sevi, bet vecākiem ir svarīgi ievērot savu teritoriju, apzīmēt savas dzīves prioritātes un likt savai nemiernieciskajai meitai saprast, ka viņi dzīvo tā, kā uzskata par pareizu, un vienlaicīgi atzīt viņā pieaugošu sievieti un dot viņai tiesības radīt pašai savu atsevišķu pasauli….

Trešais posms ir meitas atdalīšanās no mātes. Ļoti bieži šajā brīdī tadā vai citā veidā meita pamet vecāku ligzdu – aizbrauc mācīties vai apprecas. Ja meitene paliek vecāku ģimenē, tad viņa ļoti aktīvi sāk apzīmēt savu teritoriju – istabu, kurā ieved savu kārtību, savu dienas režīmu, savu draugu loku. Šīs robežas tiek noteiktas pietiekoši stingri un netiek pieļauta ielauzšanās tajās.

Kad pasaule ir iekārtota atbilstoši savai gaumei un saprašanai, meitenei ļoti svarīgi kļūst tas, ka māte atzīst viņas pasauli, tāpēc šajā etapā – ceturtajā posmā meita vecākiem demonstrē savus sasniegumus, lai pierādītu to, ka viņas atdalīšanās ir notikusi veiksmīgi, ka viņas pasaulē viss ir labi.

Kad mammai viss ir parādīts un pierādīts, tad atnāk pateicība. Šajā piektajā posmā meita sāk just dziļu un patiesu pateicību mammai – tai sievietei, kura laida viņu pasaulē, iedeva visu, ko varēja iedot, mīlēja, kā prata. Atnāk mātes lomas apzināšanās, pašas pašpietiekamības un pašvērtības apzināšanās.

Sieviete sāk uztvert savu māti kā atsevišķu, savā zinā “svešu” sievieti, kas viņas liktenī spēlējusi ļoti svarīgu lomu un tagad turpina dzīvot savu dzīvi. Šis ir laiks, kad viņa viedi vēro savu māti un viņas dzīvi, apzinās viņas atrisinātos un neatrisinātos uzdevumus.

Tālākā meitas un mātes attiecību attīstība vairs nav bērnu-vecāku, bet gan sievietes-sievietes attiecības, dziļa vieda draudzība.

Kad sieviete nav izgājusi kādu no attiecībām ar māti attīstības stadiju, notiek it kā “apstāšanās” kadā no posmiem un tas negatīvi ietekmē sievietes dzīvi.

Pirmkārt, sieviete sāk “atspēlēt” neizieto posmu attiecībās ar vīrieti. Tā rodas mūžīgi karojošās, mūžīgi vīriešiem savas spējas un pašpietiekamību pierādošās sievietes.

Otrkārt, sieviete, kura nav izgājusi visus šos posmus nav spējīga atļaut saviem bērniem iziet ārpus tā rāmjiem, ko pati nav varējusi pārvarēt. Arī viņas bērni nespēj iziet pārējos posmus, tā paliekot par mūžīgiem bērniem, vai mūžīgi karojošiem pusaudžiem.

Treškārt, sieviete, kura nav izgājusi visus posmus, arī savu vīrieti tur atbilstošā bērna vai pusaudža stāvoklī, tomēr pieprasot no viņa gan vīrieša īpašību izpausmi, gan apzinātību, gan pieauguša cilvēka rīcību.

Ko darīt?

Sākumā ir svarīgi sev godīgi atbildēt, kurus etapus attiecībās ar mammu es neesmu izgājusi. Paskaties uz savu mammu – kādā etapā ar tavu vecmāmiņu viņa ir “iestrēgusi”? Visticamākais, tu atrodies tieši tur pat.
Izanalizē savas attiecības ar vīriešiem. Kas tev ir blakus – bērns, pusaudzis vai nobriedis vīrietis? Kā tu pati izpaudies attiecībās?

Un tālāk ir apzināti jāiziet šie “izlaistie” posmi, beidzot sacelties vai atdalīties, radīt savu pasauli un izlielīties ar to, apzināti nonākt līdz pateicībai. Ja mammas vairs nav starp dzīvajiem, tad to visu var izdarīt domās, izspēlējot iztēlē visas attiecību stadijas.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis