Es pats…

vilciens101

Mamma un tētis bieži veda dēlu vasaras brīvdienās uz laukiem pie vecmāmiņas. Kad viņš jau bija paaudzies, apņēmīgā balsī teica vecākiem: “Ko jūs visu laiku ar mani kā ar maziņo? Es jau esmu liels! Es pats varu pie vecmāmiņas aizbraukt!”
Pēc ilgiem strīdiem vecāki piekrita.
Lūk, stāv viņi uz perona, atvadās no dēla un dod pēdējos padomus. Bet dēls visu laiku atkārto: “Jā, es zinu, jā es zinu, jūs jau man to sakāt simto reizi!”

Tad tēvs klusītiņām saka: “Dēliņ, ja tev pēkšņi paliks bail vai būs slikti, tad, lūk, tev šis…” un kaut ko iebāž dēla kabatā.
Un, lūk, sēž puika vagonā, brauc, skatās ārā pa logu… Un apkārt cilvēki… sveši… grūstās, trokšņo, iekāpj, izkāpj, pavadonis kaut ko aizrāda, kāds neapmierināti uz puiku paskatās… un viņam kļūst tik nepatīkami, bailīgi…. un ar katru reizi arvien nepatīkamāk, smagāk….
Pēc mirkļa viņš jau ir pārbijies, sakņupis iespiedies stūrī, asaras acīs. Un pēkšņi atcerās par to, ko tētis viņam iebāza kabatā.
Trīcošu roku viņš satausta papīrīti kabatā, attin to un lasa: “Dēliņ, es esmu blakus vagonā…”

Avots: cluber.ua
Paldies Inesei Prisjolkovai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS

Maigums

39954999_2362211900518567_3896975049164324864_n

Laiku pa laikam mēs dzīvē sastopam maigus cilvēkus. Maigums ir tikums, kuru ir diezgan grūti sastapt sabiedrībā, kas apbrīno rupjību un spēku.

Maigs ir tas, kurš ir uzmanīgs pret citu cilvēku stiprajām un vājajām pusēm, kam vairāk patīk būt kopā, nekā jebko sasniegt.

Maigs cilvēks soļo viegli, skatās ar maigumu, pieskaras godbijīgi.

Maigs cilvēks zin, ka patiesa izaugsme prasa rūpes nevis spēku.

Mūsu raupjajā un dažkārt nemierīgajā pasaulē maigums var būt spilgts atgādinājums par Dieva klātbūtni.

Henrijs Nouvens
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete

sieviete vetra1

Tu vari uzvilkt trīs svārkus vienu virs otra, kaut visas kleitas pēc kārtas, taču nebūsi sieviete. Tu vari izaudzēt garus matus, apprecēties, garšīgi gatavot ēst, dzemdēt bernus un… nekļūt par sievieti. Tu vari no viņa emocionāli pieprasīt rūpes un uzmanību, bet vai tad tas padara tevi par sievieti?
Sākumā savā sirdī un pēc tam galvā atklāj savas aizvainotās un neapmierinātās mātes balsi, piedod viņai  un pēc tam kļūsti par savas dzīves saimnieci.
Pieņem savu tēvu un piedod to, ka nedeva tev to, par ko tu sapņoji.
Iemācies pati dot sev visu, ko vēlies un iemācies iztikt bez tā, ko gribi.
Lai kļūtu par karalieni, jāiemācās pabūt pelnrušķītei, mazgāt netīrās grīdas tur, kur tev ļoti to negribās. Iziet visus meistarības etapus, kas tev būs vajadzīgi tavā dzīvē.
Iemācīties mīlēt to, ko nīsti un neieredzēt to, ko it kā mīli.
Atvērt un ieiet savu Senču atmiņā, izdzirdēt viņu dziesmas un pieņemt viņu dāvanas, pabūt viesos pie senās Sievietes, kas sargā visa dzīvā līdzsvaru.
Tu simtām reižu notupsies ceļos un tikpat reižu piecelsies, dosies kosmosā un uzzināsi, kā skan īstas vientulības tukšums.
Un tad, kad sapratīsi un izzināsi visu to, dēļ kā esi atnākusi šeit, tu iemācīsies būt tu pati.
Peldēt, lidot, lēkāt, klaigāt, dziedāt un dejot.
Tu atklāsi sevī pašas avotu un tev vairs nebūs it kā bez gribas jāpeld no viena krasta uz otru, no viena vīrieša pie otra.
Tu kļūsi brīva un iemācīsies izvēlēties savas Dzīves straumes virzienu.
Un jebkura vētra ārpusē tev kļūs par stihiju deju, jo tu pati esi stihija. Tevī ir tūkstošiem dažādu izpausmju, seju, sajūtu un emociju, tu esi plūsma.
Sajūti, kā tas ir, atgriezt sev sevi.
Un tad, kad tu iznirsi no pašas dziļumiem, kad izjauksi kartību un sakārtosi haosu, un beidzot zaudēsi jebkādas cerības… tu to ieraudzīsi… To, kurš izgājis cauri ugunij un ūdenim, kurš lidojis un kritis, kurš tāpat kā tu ir piekusis, un kurš tāpat kā tu vienlaicīgi ir gan vājš gan spēcīgs.
Jums būs ko vien otram pastāstīt bez vārdiem…
Anna Bragina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu taču viņam teici “jā”!

pateiciba viram

Mēs visi zinām, ka nedrīkst krāt negatīvu, ka tas noteikti atgriezīsies kādas nepatīkamas slimības veidā. Un tas ir neapstrīdams fakts. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast atbrīvošanās no negatīvajām emocijām mehānismu.
Taču vēl bez tā beidzot būtu jasāk cienīt savus vīrus.

Un ir lieliski veidi, kā to izdarīt:
– Ieviest dienasgrāmatu, kurā rakstīt pateicības savam vīram.
No sākuma pierakstīt visas viņa labās īpašības. Visus viņa nozīmīgos sasniegumus un rīcību, ko vien atceramies. Visas nodziedātas serenādes un atnestos ziedus. Visas viņa pastaigas ar suni un izmazgātas grīdas. Visas iesistās naglas un nopelnīto naudu. Un katru dienu šeit vēl kaut ko ierakstīt – vismaz 5-10 labās īpašības un darbus.

– Pārstāt kritizēt savu vīru viņam aiz muguras.
Neiesaistīties sarunās : “Manējais atkal…”. Un katru reizi, kad gribas kaut ko indīgu pateikt – iekost sev mēlē. Nesūdzēties draudzenēm, māsām, mammai. Un nekādā gadījumā saviem bērniem neteikt, ka viņu tētis ir slikts.

– Pārstāt viņu kritizēt cilvēkos.
Tas ir ārkartīgi svarīgi. Pārstāt strīdēties ar savu vīru citu klātbūtnē. Bakstīt viņu, “zāģēt” un vilkt uz zoba.

– Iemācīties pašai tikt galā ar savām negatīvajām emocijām.
Ir taču tik daudz dažādu vēra ņemamu grāmatu, dažādu skolu un kursu, kur to var lieliski iemācīties.

Ir laiks!
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par emocijām, par attiecībām ar saviem vīriem, draugiem, par to, kā kopdzīvi padarīt par svētkiem, mēs varam mācīties klātienes praktisko semināru ciklā “Viņš+Viņa”.
Rezultāti ir fantastiski.

Nauda ir attiecību spogulis

viramate

Kā reiz teica Aleksandrs Rjazancevs – “Nauda ir nožēlojama cilvēcisko attiecību ēna”. Tāpēc nepietiekams naudas daudzums ir sekas sabojātām attiecībām.

Piemēram, ģimenē, kur starp vīru un sievu ir saspringtas attiecības, nevar būt daudz naudas. Īpaši tad, ja domstarpības ir tieši finansiālajos jautājumos.

Tāpat arī naudas jautājums sarežģījās, ja starp vedeklu un vīramāti ir saspringtas attiecības. Tāpēc, ka vīrietim savai mātei ir jāatdod savs dēla parāds un jāsaņem viņas svētība. Jāatdod tik daudz, cik viņa paprasīs. Un, kad viņa paprasīs. Lai cik mums, sievām, tas nešķistu nepareizi.

Marina Targakova par šo tēmu stāstīja kādu patiesu notikumu.
Kāds ārsts Indijā nopelnīja 10 000 dolārus. Indijai tā ir milzīga naudas summa. Un vakarā, kad viņi abi ar sievu jau būvēja savus nākotnes plānus, atnāca viņa māte.

“Atdod naudu” – teica māte.
“Visu naudu?!” – šokēts ārsts pajautāja, baidīdamies paskatīties uz savu sievu.
“Visu”.
Sākumā viņš iedomājās, ka tas ir joks. Domāja, ka mamma pārbauda, vai viņš ir gatavs rīkoties pēc sirdsapziņas likumiem. Pēc ilgākas šaubīšanās viņš viņai pastiepa naudas žūksni. Mamma to sarullēja, ielika kabatā un aizgāja.

Vairākas stundas ārsts un viņa sieva sēdēja klusēdami. Nākamās dienas viņš mocījās ar savām domām un pārdzīvojumiem. Cik tas ir pareizi? Kā viņa varēja? Un, kā es to varēju? Bet indiešu kultūrā tieši tā arī ir pieņemts. Ja mamma prasa, tātad – jādod, un viņš nevarēja rīkoties savādāk.

Jau pēc dažam dienām viņš bija ticis galā ar savām domām un pārdzīvojumiem, un jau elpoja normāli. Un jau nākamajās dienās, praktiski no nekurienes, viņam atnāca vairākas reizes lielākas naudas summas par to, ko viņš atdeva mammai.

Bet mamma, kā vēlāk izrādījās, par visu šo naudu bija nopirkusi zemi, un norakstījusi to uz viņa vārda. Tāds spēks ir mātes svētībai. Kuru bieži vien atņemam saviem vīriem, ar varu cenšoties pārraut viņu saikni ar māti.

Ne mums sodīt savas vīramātes. Viņas piedzemdēja un izaudzinaja pašus labākos vīriešus – mūsu vīrus. Un, kad mēs ar cieņu varēsm atzīt šo faktu un lomu – viss mainīsies. Kad mēs savam vīram varēsim pateikt: “Es ļoti cienu un novērtēju tavu mīlestību pret māti”…

Tas nav viegli, tas nemaz nav tā, kā mēs vēlamies – tiesa. Taču strīdoties ar vīramāti, mēs iznīcinām savam vīram iespēju nopelnīt naudu. Un tas nozīmē, arī sev un saviem bērniem…

Manā gadījumā – viena atklātne ar vārdiem “Paldies, ka tu izaudzināji tik lielisku vīrieti” paveica brīnumu lietas….

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ātrajām baudām

69656754_2008135169286296_8229471219640958976_n

Ja cilvēks vēlas notievēt, daba viņam stāsta par to, ka tam vajadzīgs laiks, apzinātība un piepūle.
Taču, ja viņš to grib izdarīt ātri un, vēlams, tieši tagad, tad mūsdienu civilizācija viņam piedāvā plastisko ķirurģiju un liposakciju. Un neviens viņam nepasaka to, ka šajā momentā viņš līdzinās trīsgadīgam bērnam, kurš vēlas konfekti, lai apmierinātu tūlītēju vēlmi un nedomā par sekām.

Ja cilvēks vēlas paplašināt apziņu, praktiķi tam piedāvā ļoti daudz dažādus ceļus. Meditāciju, lūgšanas un sevis apzināšanos. Taču, ja cilvēks vēlas to izdarīt ātri, vēlams tieši šobrīd, tad mūsdienu farmakoloģija tam piedāvā neskaitāmus ķīmiskus preparātus. Un neviens nesaka, ka šī apziņas paplašināšana, kas nav nopelnīta paša spēkiem, sākumā pacels tevi augstu, bet pēc tam nometīs dziļi, dziļi. Neviens nestāsta, ka tāda stimulācija daudz vairāk atņem, kā dod.

Ja cilvēks kaut kur vēlas nokļūt ātri, bioloģija viņam stāsta par to, ka pilnīga aklimatizācija notiek trīs nedēļu laikā. Taču mūsdienu civilizācija piedāvā automašīnu, lidmašīnu un vilcienu. Bet darba devēji – divu nedēļu atvaļinājumu. Un tas nozīmē, ka var kaut kur fiziski aizbraukt, bet nepaspēt tur sajust pilnīgu klātbūtni, tāpēc, ka vienkārši nepaspēsi.

Ja cilvēks vēlas tuvas attiecības, psiholoģija runā par to, cik ļoti svarīgs ir pirmskontakts un vienam otra iepazīšanas laiks. Ir vajadzīgs ļoti daudz drošības. Pakāpeniski veidojas intimitāte un cieņa, lai notiktu patiesa tuvība. Taču mūsdienu kultūra piedāvā sociālos tīklus bez intimitātes un aizsardzības, kur atsevišķam cilvēkam zūd vērtība. Ātrs sekss un attiecības bez saistībām. Un neviens nebrīdina, ka tas var dot tikai īslaicīgu labsajūtu, bet, ne laimi.

Visam ātrajam ir savas sekas. Gan ātrajiem ogļhidrātiem, ātrajiem stimulatoriem, ātrajām iepazīšanām un ātrajām pārmaiņām. Tie var dot ātrus rezultātus, taču atņem daudz vairāk kā dod.

Patiesa laime var atnākt maziņiem solīšiem, pārvēršot kvantitāti kvalitātē. Un vienā brīdī tu atklāj, ka dzīvo savā sapnī. Nākas kaut ko izdarīt. Uzņemties atbildību vai atlaist kontroli. Apzināties vai gluži otrādi – pārstāt domāt. Izdzīvot un izjust. Iziet ārpus savas komforta zonas. Tad tas būs tavs, nopelnīts un skaidrs. Tad nebūs baiļu, ka tava laime aizies no tevis nezināmu iemeslu dēļ, tāpēc, ka tu zināsi katru pakāpienu ceļā pie tās. Tad tā patiešām būs SAVA.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma

69261496_2010677202365426_3024779101014589440_n

Cilvēks ir emocionāli atvērta sistēma. Un viss, kas notiek apkārt, lielākā vai mazākā mērā ietekmē viņa jūtas. Cilvēks reaģē uz to, kas notiek kontaktējoties. Un viņa jūtas nav tikai viņš. Tā ir arī reakcija uz to, ko dara vai nedara otrs. Un otra dalība situācijā ir 50 procenti. Ne vairāk un ne mazāk.
Pat tad, ja tu zini, ka tev tur un tur ir problēmas, vienalga, tās kontaktā ar vienu cilvēku izpaužas, bet ar otru – nē. Tātad kontaktam IR nozīme.
Esmu redzējusi daudzus pārus, kuri nāca uz terapiju it kā tāpēc, ka vienam no viņiem ir problēmas, bet otram nav, un viņš ir atnācis tikai atbalstīt. Es esmu redzējusi daudzus klientus, kuri staigā pa konsultācijām cerībā izmainīt sevi, atstājot partneri gulēt tur, kur viņš guļ. Taču viss, kas notiek, notiek starp cilvēkiem kontaktā. Un tas, kuram “nav problēmu”, kaut kādā veidā “aizķer” to otru. Lai arī neapzināti. Un ļoti bieži viņa problēmas ir daudz dziļākas, tāpēc, ka viņš nav gatavs tās ieraudzīt un vēl jo vairāk – pieņemt.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis