Par sievieti ir viegli pasmieties

sieviete pasmieties

Par īstu tuvību

Par sievieti ir viegli pasmieties. Apspriest, teiksim, viņas jocīgās drēbes. Un šai dāmai drēbes patiešām bija jocīgas, melnas zeķubikses un laka kurpes uz augstiem papēžiem. Un tas viss četrdesmit grādu karstumā. Un jaciņa ar spīdīgiem lāsumiem un baltu krādziņu.

Un arī matu lokas viņai bagātīgi bija pielietas ar laku – tāda dīvaina frizūra. Un lūpas uzkrāsotas indīgi sarkanas. Un seja pārklāta ar biezu smiņķi un pielīmētas skropstas. Un rokassomiņa uz ceļiem.

Un tā viņa sēdēja: faraona pozā sauļošanās krēslā, manierīgi turot rokā kokteili. Droši vien viņai bija ļoti, ļoti karsti, taču viņa centās un pacieta – viņa viesnīcā bija ieradusies atpūsties kopā ar vīrieti.

Redzams, ka nesen iepazinušies un atbraukuši, lai labāk viens otru iepazītu

Sieviete vairs nebija jauna, tāda apaļīga – bija redzams, ka zem apģērba ir vēl kaut kas nostiepjošs, tā kā izģērbties un peldēties viņa nevarēja.Tikai sēdēt taisni un pateikties: “Pateicos, man viss ir labi. Viss ir kārtībā.”

Bija skumji un smagi to vērot.

Kaut gan vīrietis izskatījās ļoti labi, tāds padzīvojis ar ļoti labestīgām acīm

Viņš bija solīdi apģērbies un sēdēja blakus sievietei: rokā koktelis, bet viņš to nedzēra, jo nav smuki dzert vienam.

Un tā viņi mierīgi pastaigājās pa viesnīcas teritoriju.
Arī ēda dāma tikai pa mazdrusciņai – gandrīz neko arī neēda. Lai vīrietis nepadomātu, ka viņa ir rīma. Un sēdēja taisni – kājas kopā sakļāvusi.

Un pēc nedēļas viņa bija kļuvusi skaista.

Nomazgājusi kosmētiku, uzvilkusi smuku sarafānu, cepurīti un pludmales čības. Un taisīja savam vīrietim masāžu, un viņš viņu iezieda ar sauļošanās krēmu. Un viņi pastaigājās rokās sadevušies, plakšķinot ar pludmales čībām

Un viņa aizrautīgi smējās un ēda saldējumu. Un viņi peldēja un nira, un spēlēja bērnu dienu spēles un atkal smējās kā bērni.

Un viņa ļoti skaista bija kļuvusi tāpēc, ka bija laimīga

Tāpēc, ka kāds viņu bija iemīlējisi un pieņēmisi tādu, kāda viņa ir, apaļa, ar varikozajām vēnām (lūk, kāpēc bija vajadzīgas melnās necaurspīdīgas zeķes), ar ne īpaši kupliem matiem un liekajām skropstām, ar krunciņām un bez vidukļa – NU UN?

Kad mūs pieņemt tādus, kādi mēs esam – mēs kļūstam skaisti.

Un smejamies. Un masāžas taisam. Un ejam rokās sadevušies. Un nevajadzīgos krāmus iebāžam dziļi skapī, un turpat arī visas zirglietas – savas maskas un bruņas, kurās esam pieradiuši visu mūžu staigāt, pakaviem klabot.

Bet kad ir mīlestība – mēs varam būt mēs paši. Un būsim skaisti, un visi par mums sajūsmināsies, jo mīlestība cilvēku izdaiļo un padara pievilcīgu. Ja kopā ar cilveku vari būt tu pats – tā ir laime un tā ir mīlestība. Un patiesa tuvība.

Autors: © Anna KIrjanova
Ilustrācija: © Valentīns Gubarevs
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mihails Labkovskis: Kā pārstāt baidīties tērēt naudu?

tērēt naudu3

Psihologs Mihails Labkovskis atbild uz “Metro” lasītāju jautājumiem. 

Manai sievai ir 40 gadu, bet viņa matus nokrāsoja rozā krāsā. Par ko tas liecina?

– Par to, ka 40 gadi ir brīnišķīgs vecums eksperimentiem. Kā jebkurš cits. Iespējams, jūsu sievai pusaudža gados aizliedza pašizpausties, iespējams, vecāki viņai neļāva nabā uztaisīt pīrsingu, izvēlēties kreatīvu matu griezumu, un nokrāsot matus tajā krāsā, kāda patika viņai 14 gados – zaļus, rozā, zilus. Un tagad viņa cenšas atgūt iekavēto. Starp citu, viņai ir tādas tiesības. Un tā nekādā gadījumā nav patoloģija.

Kā pārstāt baidīties tērēt naudu?
– Pirmkārt, sākt tērēt! Pie kam, nopirkt kaut ko sev. Vai dzirdiet??? Ne mammai, ne bērniem, ne priekšniecei dāvanu. Katru dienu tikai sev. Un ne tikai noderīgu, bet arī patīkamu. To, ko jau tik sen gribējās, to, kas pēkšņi kļuva pieejams (karstais ceļojums uz Taizemi), vai to, ko ieraudzījāt skatlogā uz manekena. Patīk? Pērciet!

Jebkurai taupībai ir divi iemesli. Pirmais: mantotas vai dzīves laikā iegūtas bailes no nabadzības. Otrs: zems pašvērtējums, kad cilvēks zemapziņā uzskata, ka nav pelnījis “tādus tēriņus!” un vispār – jebkurus tēriņus priekš sevis.

Es esmu pārliecināts, ka izmainīties ir iespējams TIKAI SEV NERAKSTURĪGĀ VEIDĀ. Veicot darbības. Un, ja jums nav raksturīgi tērēt naudu, tad laikam pienācis laiks sākt to darīt!

Vai var atgriezt normālas attiecības ģimenē pēc krāpšanas, kura it kā ir piedota? Kopā nedzīvojam, bet mīlam viens otru.
– Neesmu pārliecināts, ka piedota, ja reiz jautājat. Taču normālas attiecības var atgriezt, ja vien tas, kurš cietis, atgriezīs savu ticību partnerim, bet tas, kurš krāpis, izdzīvos problēmu, kas pamudinājusi uz šo krāpšanu. Labklājīgās attiecībās nav vajadzības “iet pa kreisi”. Tātad kaut kā trūka, tātad bija kādas nesaprašanās, kaut kas kaitināja, bija vajadzība kaut ko mainīt. Ja jūs visu to noskaidrosiet, izdarīsiet secinājumus un pārvarēsiet (mīlestība tajā jums palīdzēs), tad jūsu pārim ir iespēja.

Es izaugu ģimenē, kurā tētis ir autoritārs un mamma – pakļāvīga. Iespējams, tāpēc es neprotu ātri pieņemt lēmumus. Griba man ir, taču es visu laiku gaidu, ka risinājums atnāks pats. Kā man būt?
– Jūs jau esat pieaudzis cilvēks, uzņemieties atbildību par savu dzīvi. Pārstājiet domāt par to, kur te vainīga mamma, kur – tētis, un kāpēc esat izaudzis neizlēmīgs. Kas izauga, izauga, un jātiek galā ar to, kas ir. Ja ir nobriedusi situācija, kad ir vajadzīgas pārmaiņas, un lēmums ir jāpieņem, Just do it!
Metiet pie malas bērnības aizvainojumus un psihoanalīzi – vienkārši, rīkojieties!

Manai mammai, kurai jau ir padaudz gadu, viss ir kārtībā: vīrs, māja, nauda. Bet viņai gribās kaut ko vairāk – ceļot, jaunu mašīnu, spilgtus notikumus. Es nevaru viņai to visu nodrošināt un tāpēc pastavīgi jūtos vainīgs. Ko man darīt?
– Uzdāviniet viņai Puškina “Pasaku par zvejnieku un Zelta Zivtiņu”. Jokoju, tikai daļēji. Ja nopietni, dariet mammas labā tik daudz, cik variet. Ja pēkšņi variet vairāk – piemēram, nopirkt viņai mašīnu – nopērciet. Pārējais nav jūsu problēma un nav jūsu uzdevums. Tā kā pārtrauciet uzvilkties un sevi šaustīt. Vainas sajūta ir nemīlestības pret sevi gala produkts un slikta motivācija lielām un skaistām  lietām.

Pusgadu es satikos ar puisi, bet pirms diviem mēnešiem viņš man pateica, ka viņam ir depresija un neviens viņam nav vajadzīgs. Taču tajā pat laikā, viņš man raksta īsziņas, ka es viņam patīkot, taču depresija ņem virsroku. Kā jūs domājat, man ticēt viņam?
– Domāju, ka labāk pameklēt veselu vīrieti, bez depresijas, to, kuram jūs būsiet interesanta un vajadzīga. Kāda jums starpība, vai jūsu puisim ir depresija, vai kādas citas problēmas? Jūs neesat viņa mamma un viņa ģimenes ārsts. Ja jums nepatīk, ka viņa nav blakus, nepatīk, kā viņš uzvedas un nenovērtē jūsu attiecības, un pēc tam meklē nožēlojamus attaisnojumus, rakstot īsziņas? Manus noteikumus jūs zināt, ja nepatīk, tātad tādas attiecības jāizbeidz.

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS

Sarežģītas attiecības: bēgt vai palikt?

11536130_781162521998359_6876194193009780437_n

«Attiecībām jābūt vienkāršām un priecīgām» – raksts ar šādu nosaukumu nesen pazibēja sociālajos tīklos. Galvenais tā vēstījums bija sekojošs: ja jūs jūtat, ka jūsu attiecības ar partneri ir sarežģītas, bēdziet, neatskatoties. Nav jēgas neko paskaidrot un pierādīt. Vai nu viss ir viegli, gaisīgi un vienkārši, kā divas kapeikas, vai – «uzredzēšanos».

Domājot par šo rakstu, tapa manējais. Vienkārši alternatīvs viedoklis, kas nepretendē uz absolūto patiesību. Mana personīgā laulības dzīves pieredze un manu klientu pieredze ļauj man to izteikt.

Attiecības, kurās nav nekādu sarežģījumu un problēmu var izveidot ideāls vīrietis un ideāla sieviete. Sakiet, vai jūs daudz tādus esat redzējuši?

Es neesmu satikusi nevienu tādu. Vēl vairāk – mēs ļoti kļūdāmies, ja vēlamies būt ideāli. Nav nekā garlaicīgāka par pilnību. Par pilnību var tīksmināties, to var apbrīnot, pat censties tai līdzināties. Taču šis skaistums ir nedzīvs. Ideāls tāpēc arī ir ideāls, ka tas nepieļauj nekādus trūkumus: tikai augstāk, spēcīgāk un labāk. Cenšoties kļūt ideāli, mēs kļūstam ļoti prasīgi pret citiem, jo ārējās attiecības vienmēr ir mūsu iekšējās pasaules projekcija.

Attiecības veido divi: vienkārši vīrietis un vienkārši sieviete. Divi dzīvi cilvēki, ļoti atšķirīgi un viennozīmīgi NEideāli. Viena no saspraudēm, kas savieno divus, ir iespēja palikt sev pašiem.

Būt pašam – nozīmē – būt dažādam, dabiskam, balstīties uz iekšējo godīgumu. Kad nevajag izlikties par to, kas neesi, kad nevajag nopelnīt mīlestību un cieņu.

Kad mēs cenšamies būt tie, kas neesam un pēc tam dzirdam atzinības vārdus, mēs tiem neticam. Mēs neticam, ka mūs patiesos vispār var iemīlēt. Jo atzīst taču nevis mūs – patiesos, bet to viltojumu, ko mēs paši esam parādījuši pasaulei. Atzīst to krāpnieku, par kuru mēs paši izvēlējāmies kļūt.

Gaismas stars vislabāk redzams tumsā, bet ēna – gaismā. Mēs nevaram būt patiesi laimīgi, ja neļaujam dzīvei mūs skart visā tās pilnībā. Atsakoties dalīt telpu un laiku ar savām jūtām, mēs izvelkam no sevis dzīvi. Tas viss, kas nāk no mūsu iekšējās pasaules, pieder mums un ir daļa no mūsu identitātes. Ja mēs tiecamies uz dabiskumu, ir nepieciešama atvērtība pie sava jūtīguma, pie tā, kas mūsos dzimst spontāni, pie iekšējās atbalss uz ārējiem notikumiem.

Pasaule nav viendabīga, tajā ir pustoņi, citu domas atsķiras no mūsējām. Subjektīvā pieredze sijā visu pateikto un dzirdēto, un tas viss iet caur mūsu uztveri. Patiesība vienmēr ir subjektīva. Ja mēs vēlamies atrast patiesību, tad jāprot klausīties otra domās un pieturēt savu nepiekrišanu.

Pieļaut iespēju, ka mums pašiem, iespējams, nav taisnība, ka neesam ideāli, esam stūrgalvīgi.

Savstarpējā sapratne nav vienoti viedokļi, bet gan dalīšanās viedokļos un savu robežu paplašināšana, gan arī otra cilvēka viedokļa pieņemšana. Lai tuvinātos tam, nepieciešams dialogs, kas nāk no sirds, ir jābūt jūtīgam attiecībā pret otru. Tad mēs no sirds varēsim pateikt: «es dusmojos, nesaprotu, ciešu, bet tajā pat laikā es jūtu tavas dusmas un izmisumu».

Tas ir ļoti sarežģīti..

Tie, kuri vēlas vieglumu un asociē attiecības vai nu ar atpūtu vai iespēju izvairīties no rūpēm, liek vienādības zīmi starp attiecībām un mīlestību. Taču ne visi mīlasstāsti beidzas ar ilgstošām attiecībām. Mīlestība ir partnerattiecību fundaments, taču ar to viss nebeidzas. Laulāto attiecības prasa pacietību, savstarpējas vienošanās, spēju meklēt to, kas cilvēkus vieno caur savstarpējo cieņu un piedošanu.

Tie, kuri apēduši pudu sāls, novērtē saldo medus garšu.

Nav iespējams ieiet jaunā attiecību etapā, izvairoties no nāves vecajā formātā. Lai augstu lidotu, jaiziet cauri turbulences zonai, jāsastopas ar patiesību, ka pasaule negriežas ap mums un tas, kas mums ir labs, citam var izradīties ne tik labs. Pārdzīvot vilšanos un nenobīties no atsķirībām un nepilnībām.

Ģimenes grūtībās ir apslēpts milzīgs potenciāls. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, par to mums atgādina katrs rīts. Mēs zaudējam ne jau tad, kad atzīstam savu zaudējumu un samierinamies ar patiesību, bet gan tad, kad žēlojamies un bēgam no grūtībām.

Nemēdz būt ideālu attiecību, kaut vai tikai tāpēc, ka mēs paši neesam ideāli. Mēs esam dažādi un mācamies saprast viens otru, cienīt mūsu atšķirības, pārvarēt savu paša egoismu. Ir muļķīgi domāt, ka kopā ar otru cilvēku būs vieglāk un vienkāršāk. Nē. Ja vēlaties nopietnas attiecībsa – paši kļūstiet nopietnāki un sagatavojaties tam, ka būs jāstradā. Pirmkārt jau – ar sevi.

Nevar likt vienādības zīmi starp sarežģītu ceļu un nepareizo ceļu. Sarežģīti nenozīmē – nepārvarami. Tas ir tas, kas jāsaprot.

Es zinu, ka tas ir iespējams, pat tad, ja aiz muguras ir sarežģīts dzīves posms. Ja abiem partneriem ir patiesa vēlēšanās būt kopā, ir godīgi jāizrunājas par to “kas pašreiz notiek, kā gribētos dzīvot, kādas vērtības mūs vieno?”. Tad, ja ir patiesa vēlme ieraudzīt un apzināties to, kas otrā cilvekā ir mīlestības un cieņas vērts.

Attiecībām nav jābūt vieglām, taču tām ir jābūt drošām.

Ģimenes dzīvē vardarbība nav pieļaujama – ne fiziskā, ne psiholoģiskā.

Ģimenes bāzes vērtība ir drošība. Iespējams, jūs esat attiecības ar cilvēku, kurš jums dara pāri, izrāda fizsko agresiju, ir cietsirdīgs un projicē uz jums savas problēmas, uzskatot, ka jūs esat viņa ciešanu iemesls. Bēdziet no tāda cilvēka. Risināt vardarbības problemas var tikai no attāluma. Mēs esam pirmie, kam sevi jāaizsargā, negaidot palīdzību no malas.

Pārmetumu, pretenziju, ņirgāšanās un apvainojumu valoda ir strupceļš jebkurai komunikācijai. Nav jau problēma, ja dzirdiet pret sevi vērstas pretenzijas, problēma ir tad, ja izņemot pretenzijas, jūs cita nekā nedzirdat.

Attiecībām jābūt drošām. Tas ir lauks, kurā mēš ļaujam partnerim ar mums mijiedarboties, salīdzinām viņa darbības ar sava iekšejā kompasa virzienu:: «vai es varu būt ar šo, un ko es ar to darīšu?». Jo lielāka drošība attiecībās, jo vairak iespēju iepazīt sevi, uzticēties sev un sekot tam. Vien esot vienoti ar savu intimitāti, mēs kļūstam interesanti citiem. Mēs iegūstam spēju sarunāties dialogā un esam gatavi Tikties. Mēs vienlaicīgi saskaramies ar ārējo pasauli un esam vienoti ar sevi. Mēs esam vienoti savās jūtās un savās darbībās.

Ir tikai viens veids, kā izdzirdēt labus un atbalstošus vārdus – teikt tos pašam. Spēja sadzirdēt partneri ir atkarīga ne no tā, kāds viņš ir un kā viņš runā, bet no mūsu sirds vēlmes viņu saprast. No spējas pārkausēt kopīgās kļūdas pieredzē. Izaugsme attiecībās – nav konfliktu neesamība vai “vieglums”, bet spēja tajās iekļaut lielu emociju apjomu, izturēt šīs attiecības, parvērst žulti un negatīvu dziedinošā mīlestības balzamā.

Avots: © psy-practice.com

Publikācijas autors: Tatjana Sarapina
Tulkoja: Ginta FS

Ko tad īsti vēlas sievietes?

ko velas

Veltīts visiem vīriešiem, kuri vēljoprojām nav sapratuši, ko vēlas sievietes.
…un arī sievietēm, lai vieglāk atpazītu savu ĪSTO 

Iespējams, ja mēs iemācītos komunicēt, klausīties un, galvenais, dzirdēt, viens otru, visticamāk pāriem nebūtu jācenšas tik daudzas reizes sākt visu no “tīras lapas” un atkal staigāt pa apburto loku. Taču, kā jau bieži saka – būvēt attiecības, neuzkāpjot uz viena un tā paša grābekļa vismaz divreiz, praktiski ir neiespējami.

Protams, ne visas sievietes piekritīs šiem viedokļiem, tomēr šķiet, ka daudzas tajā ieraudzīs sevi un savas vēlmes.

Lūk, 4 visbiežākās vēlmes, ko mēs – sievietes labprāt sagaidītu no saviem vīriešiem:

1. Mēs vēlamies būt iekārotas

Kad mēs zinām, ka kāds mūsu dēļ “kūst”, vēlas mūs ar visu sirdi, dvēseli un miesu, mēs jūtam tādu enerģijas pieplūdumu, kādu grūti sajust no citiem avotiem, jo seksuālā enerģija ir viena no spēcīgākajām enerģijām. Kad mēs zinām, ka tas ir “mans” cilvēks un tas nemainīsies – ne šodien, ne rīt, ka viņš vienmēr būs mūsu “pusē” un būs mūsu atbalsts ik brīdi, mēs izjūtam neaprakstāmu miera un drošības sajūtu.

Mums patīk, ka mums zvana, raksta, interesējas par to, kā pagāja mūsu diena – pat sīkākajās niansēs. Cik labi, ka mums ir cilvēks, pie kura varam atnākt arī tad, kad ir vientuļi un grūti.

Godājamie vīrieši, izstāstiet mums arī par saviem sapņiem, domām, idejām – iespējams, tas netuvinās jūs šo mērķu realizācijai, taču tas satuvinās jūs un jūsu mīļoto sievieti.

2. Sievietēm ir vajadzīgs draugs

Mums vienkārši vajadzīgs kāds, kurš uztrauksies par mums, rakstīs, zvanīs, interesēsies vai vienkārši – pavadīs laiku ar mums. Dažkārt pat “reanimēs” mūs pēc nelielām mini-histērijām.

Romantisku attiecību svarīgākais aspekts ir klausīties un dzirdēt vienam otru. Tas, ka mēs sarakstāmies, vēl nenozīmē to, ka sieviete ir gatava lekt jūsu gultā. Mums dažkārt mēdz būt vēlēšanās ar kādu padalīties, mūsuprāt, interesantos notikumos un nav tā, ka uzreiz vēlētos, lai savstarpējās simpātijas pāraug intīmā tuvībā.
Nedodiet vaļu saviem tarakāniem sadomāties sazin ko – esiet pacietīgi.
Kāpēc gan nesākt ar skaistu draudzību? Tālāk – redzēsim.
P.S. Jā, jā, zinu, ir viedoklis, ka ar sev simpātisku sievieti vīrietis nespēj tā vienkārši draudzēties
Un tomēr!!!! Pamēģiniet!

3. Mēs vēlamies justies īpašas

Vienmēr ir nepatīkami novērot, kā sieviete pazemojas vīrieša priekšā. Precīzāk: radījuma, kuru pēc fiziskajām pazīmēm varētu saukt par vīrieti.

Ja īsts vīrietis mīl sievieti, viņš to izrādīs. Viņš to pārliecinās par savu mīlestību dažādos veidos: ziedi, konfektes, dāvanas – ne tikai dzimšanas un vārda dienās, Valentīndienā un 8. martā. Viņš vedīs viņu piknikos, uz restorāniem, koncertiem. Viņs izmantos jebkuru iespēju, lai labāk iepazītu savu mīļoto sievieti.

Vīrietim prieku sagādā fakts, ka viņš dara laimīgu sievieti. Viņš savās acīs kļūst vērtīgāks. Un viņiem parādās kopīgas intereses – kas ir veiksmīgu attiecību viens no priekšnoteikumiem.

Godājamie vīrieši, ja Jūs sievieti nemīlat, pasakiet to viņai tieši. Nevajag locīties, censties izrādīt neīstas simpātijas, tēlot. Mēs tāpat to redzam un jūtam. Kam spēlēt šo teātri?
Nevajag sēdēt tronī, it kā jūs būtu karalis, bet viņa – kalpone. Mīlestība nav veids, kā pacelt savu pašapziņu.
Esat godīgi pret viņu un sevi. Ja slēpjat savas patiesās jūtas, jūs spēlējaties, izmantojat viņu un dariet sāpes – ik dienu. Iedomājaties sevi viņas vietā. Maigi sakot – tas nav taisnīgi.

Ja vēlaties lai jūsu sieviete ar jums būtu atklāta, izturieties pret sievietēm, kas jūsos iemīlējušās – cienīgi.

4. Mēs vēlamies, lai jūs pret mums būtu godīgi

Ja nejūtat simpātijas pret sievieti, kura jums atdod visu sirdi un dvēseli, pasakiet viņai to. Pietiek spēlēties – viņa ir dzīva un dzīvo, kā sirds liek. Sieviete ir emocionāla būtne, racionālie spriedumi viņai ir tukša skaņa.
“Vājajam dzimumam” – t.i.  – mums, sievietēm, nemaz tik stipri nav vajadzīgi vīrieši.. kaut vīrieši domā savādāk.
Ja tā noticis, ka jūsu jūtas nav abpusējas, atlaidiet viņu, jo pasaulē noteikti ir vīrietis, kuram viņa vajadzīga “pa īstam”. Ja jūs viņu “turiet kā rezerves variantu”, tad nevajag to darīt, jo pasaulē ir daudz skaistu sieviešu un savu kastingu jūs uzrīkosiet kur citur. Ja jūtiet, ka jūsu attiecības “iesprūdušas”, pasakiet viņai to.

Katram vīrietim vajadzētu saprast, ka “bijušā” neuzvedīsies kā neadekvāta amerikāņu melodrāmas zvaigzne. Sievietes neizseko savus bijušos. Visas attiecības ir sarežģītas, taču nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

Iesākumā vienmēr vajag saprast sievieti un to, ko viņa vēlas. Ja no tā nekas nav sanācis, nomieriniet sevi – jūs vismaz godīgi centāties uzbūvēt attiecības. Galu galā, jums būs lieliska pieredze komunikācijā ar brīnišķīgu sievieti un tā ir lieliska skola jums abiem.

Avots: kaut kur internetā
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Daudzus gadus atpakaļ ar sajūsmu izlasīju Stīva Hārvija grāmatu “Rīkojies kā sieviete, domā kā vīrietis”
Un biju šokā, kad uzzināju, ko grib vīrieši. padomāju, Paldies Dievam, tā atnāca 44 gados, nevis 88.
Mums visiem ir vērts mācīties un piedomāt pie tā, kā būt labākiem savās attiecībās ne tikai ar saviem vīriešiem vai sievietēm, bet cilvēkiem vispār. Un sāksies viss tikai tad, kad uzbūvēsim labas attiecības ar sevi.
Veiksmi mums visiem!

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti

dzivot ar sievieti

Es esmu iemācījies dzīvot ar sievieti. Tas nav tā, kā raksta romānos. Piemēram, es nezināju, ka gari mati sievietei ir ne tikai rets skaistums, kas sniedzas līdz viduklim, viņas sievišķība un šarms, bet arī akurātums, pirmkārt, no manas puses. Jo tad, kad viņa guļ man blakus, man noteikti jāatceras par to, ka pirms apguļos viņai tuvāk, sākumā jāatglauž viņas mati, lai tiem neuzgultos. Ar laiku tas kļūst par ieradumu.
Es nezināju, ka, ja viņai ir slikts garastāvoklis, man nesteidzoties viņa ir jāapskauj un jānoskaidro, kas noticis, un pēc tam viņa jānomierina.
Man tas ir pavisam savādāk. Ja es jūtos slikti, man nepatīk, ka mani izprašņā un lien dvēselē – tādos brīžos man gribās palikt vienam..

Es nezināju, ka, ja viņa nekad nelūdz man palīdzību, tad vienmēr gaida, ka es pats to piedāvāšu. «Neaiztiec, es pati izdarīšu!». «Es taču pati varu….» Nē, nevar! Precīzāk, gaida, kad es palikšu pie sava. Viņai ir svarīgi sajusties sievietei, kādu mirkli es varu pabūt zirga lomā. Starp citu! Ja neatļaut viņai celt neko smagāku par rožu pušķi, ar laiku var ievērot, ka slikts garastāvoklis viņai ir retāk un smaids sejā – katru dienu.

Es nezināju, ka sieviete ir ne tikai mīļākā, ar kuru dalīt gultu, vannas istabu, virtuves galdu. Bet arī draugs, kurā uzmanīgi ir jāklausās un jādzird, kad klausies. Pat tad, kad viņa runā ne par ko.

Sieviete nav nekada mīkla – noslēpums. Un uz katru savu jautājumu es varu saņemt atbildi, ja būšu kaut nedaudz uzmanīgāks. Viņa vienmēr runā par to, kas viņai svarīgs un vajadzīgs! Vienmēr!

Dīvaini, kad vīrieši saka, ka nezin, ko vēlas sieviete. Visticamāk, viņi nemaz nevēlas to zināt.

Es nezināju, ka attiecības – tas ir ne tikai es, bet piedevām vēl “es” kvadrātā. Katram jāsper savs solis, kamēr abi saskarsies lūpām. Ja tu stāvi uz vietas, bet otrs visu laiku nāk tev pretī, tad, visticamāk, reiz tu attapsies viņam aiz muguras. 

Katrs sper savu soli. Tam, kam nav kāju, nav startā vietas….

Bet nogrūst otru bezdibenī – tās nebūt nav beigas. No ikvienas bedres var izrāpties, galvenais, neatgrūst tā roku, kura tevi tur iegrūdusi. Bet tad, kad esi tai pieķēries, negaidīt izdevīgu momentu, lai atbildētu ar tādu pašu grūdienu.

Darīt «par spīti» un «abpusēji» — nozīmē, dzert indi abiem no vienas glāzes. Pat tad, ja otrs zin par tās nāvējošo dabu. Vajag izdzert no trauka to, kas nokauj un tā vietā ieliet to, kas reibina.

Piemēram, atriebība, kas vienmēr tiek pasniegta kā aukstais ēdiens, nedod gaidāmo efektu, vien noved afekta stavoklī. Bet, piemēram, roku maigums – no tā reibsti stiprāk ka no jebkura pat vislabākā vīna. Maigumu, kā ēdienu, var pasniegt tikai karstā veidā.

Es nezināju, ka jūtas neatrodas vēdera lejasdaļā, bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu viņai pieskaries. Un, ja arfa skan, tātad tas ir tavs instruments, jo pirkstus taču nav iespējams uzskaņot.
Vai nu tev ir talants, vai nav… 

Autors: Vjačeslavs Prahs
Avots: http://www.soulpost.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ko visvairāk nožēlo sievietes pēc 40

sieviete40y
Man vienmēr ir patikuši stāsti par to, ko cilvēki izdzīvojuši un kādu pieredzi no izdzīvotā smēlušies. Šis ir garš raksts, taču domāju, ka vedina uz pardomām.

 

Nesen mēs veicām pētījumu un es vēlos padalīties ar tā rezultātiem. Mēs jautājām sievietēm, kurām pāri 40 gadiem, ko visvairāk tās nožēlo savā dzīvē. Šis pētījums visvērtīgākais būs tām meitenēm, kurām šodien ir divdesmit, trīsdesmit. Man pašai šobrīd  ir trīsdesmit un es saprotu, ka šis ir mans “zelta laiks”. Laiks ir izsmeļams resurss un katram vecumam ir sava nozīme un priekšrocības. Savs laiks studijām, savs – precībām, savs – bērnu dzemdēšanai, savs – radošajai pilnveidei. Ap 30 – tie ir tie gadi, kad varam praktiski visu, pēc – 40 jau nedaudz citas lietas.
30 gados, kad ir vēl visas iespējas, ir ļoti viegli “pazust” dzīves un iespēju daudzveidībā. Tapēc ir svarīgi pareizi sakārtot savas prioritātes un izvēlēties, ko darīsim vispirms un ko – pēc tam.
Saprotot izvēles grūtumu, mēs veicām šo pētījumu.

 

  • 1966 vidēja vecuma sievietes, kuru vidējais vecums – 46,7 gadi.
  • 16 galvenie jautājumi.
  • Varēja izvēlēties vairākus variantus, tāpēc summā sanāca vairāk kā 7500 atbilžu .
  • Aptaujāto vidū bija sievietes, kam 38-39, bet bija arī tās, kam 69-78.
  • Pateicos visām, kas padalījās ar saviem viedokļiem, saviem stāstiem un domām.
  • Un tā, mēs jautājām sievietēm, ko viņas nožēlo visvairāk – tagad, šobrīd. Ko viņas darītu savādāk, ja varētu, un ko novēlētu citām sievietēm. Tā radās TOP5.

5. vieta

Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru –  601 sievietes  – 30% aptaujāto.

 

Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj un aizmirstās, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.
«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.»
Marina, 56 gadi

 

«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītība nu nekā. Vīrs bija “par”. Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispar neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau 5 gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…»
Irina, 38 gadi

 

«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā “nostāvēt kājās”, varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam.
Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!
»
Tatjana, 59 gadi

 

4. vieta

Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika –  674 sievietes 34% aptaujāto.

 

Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni, un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni.
Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni – kas atliek vīrietim?
Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?

 

«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpāt kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.»
Irina, 62 gadi

 

«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima 3 manas mīlās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām, es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitatē nekādīgi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu un es “iesēdos” mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te šēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus.
Reiz pie mums ciemos iegriezās kada mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja.
Un pekšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: “Ak, Dievs, viņa teica, cik Tu gan esi laimīga!» un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība  — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!! 
Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!»
Natālija, 40 gadi

 

3. vieta

Nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi un maz ko redzējusi  –
744 sievietes — 38% aptaujāto.

 

Protams, ceļot var arī tad, kad bērni izauguši, taču problēma ir tajā, ka beidzot aktīvās darba gaitas, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo, kā to dara amerikāņi, vācieši. Maksimums – tā ir dzīve vasarnīcā. Divas svarīgākās lietas šeit:
  • Es neceļoju, kad varēju tam nopelnīt un atlikt naudu.
  • Tagad, kad es varētu ceļot un ir tam laiks, nav naudas, par ko ceļot un arī veselības nav.
Varbūt tieši tāpēc mums arī neatsūtīja nevienu stāstu par ceļojumiem. Iedomājieties – 700 vēstures un nevienas par ceļojumiem un apceļotajām valstīm. Bērni izauguši, ja jums ir pēc 40, un arī tagad varam to paspēt. Ceļojums – tas nebūt nenozīmē – tālu un ilgi.

 

2. vieta

Nožēla par to, ka dzemdēju maz bērnus – 744 sievietes 38% aptaujāto un vēl  113 sieviešu, kas nožēlo izdarītos abortus.

 

Speciāli tāda punkta aptaujā mums nebija, bet daudzas sievietes par to runāja – jaunībā man veica abortu un pec tam es vairs nevarēju iznēsāt bērnu.
«Es ļoti nožēloju savus abortus. Domāju, vēl vajadzēs mācīties, iegūt izglītību, veidot karjeru, vel nav īstais laiks, šis vīrietis nav tas atbildīgākais u.t.t.»
Irina, 38 gadi

 

«Ja tas varēs glābt kaut vienu jaunu meiteni no grūtas situācijas, būšu ļoti priecīga.
Esmu precējusies 20 gadus. Apprecējos apzināti. Zināju, ka man būs vairāki bērni un ka man būs viens vīrs uz visiem laikiem. Grūtniecība iestājās pirms kāzām. Izdarīju abortu. Tas bija 1993. gads.
Tagad skatieties hronoloģiju:

1994. gads — operācija (ārpusdzemdes grūtniecība)
1995. gads — priekšlaicīgas dzemdības, bērniņš nomira pēc 2 diennaktīm.
1998. gads — dzemdības laikā, bet meitiņa nomira pēc divām operācijām.
2000. gads — 6 mēnešos priekšlaicīgas dzemdības.
2001. gads —  “mirusi” grūtniecība 12 nedēļās.
Tradicionālā medicīna neko nevarēja izskaidrot un palīdzēt. Viss, ar to beidzās mūsu ar vīru tēma “bērni”. Pēc tam vēl bija pāris grūtniecības, kas beidzās jau zināmā veidā.
Rezultāts. Mūsu meitai tagad ir 3 gadi, viņa ir meitene no pasakas – dāvana mums – visās nozīmēs. Gaidīta un lolota. Ko tas man maksāja, zinu tikai es un mans vīrs. Saudzējat sevi. Mīliet sevi!
»
Natālija, 39 gadi

 

Kāda nevarēja izšķirties par vairāk bērniem, kāda palika pie diviem, daudzas nožēlo, ka nedzemdēja kaut vienu bērnu.
«Kad man bija 20, šķita, ka visu paspēšu. Draudzenes dzemdēja, es kaut ko gaidīju. Vīrs lūdzās, lai dzemdēju, bet man bija japaspēj karjera, mācības, teicu, lai pagaida. Tā pienāca 30. Sociums domāja, ka tas ir par vēlu, es – ka vēl par agru. Četrdesmit gadu. Pats plaukums manā karjerā. Vīrs vēljoprojām gaidīja. Es apsolīju – nākamgad – es taču esmu veiksmīga, priekšniece.
Kad man bija 43 – viņš aizgāja. Pie citas – jaunākas. Viņa uzreiz viņam dzemdēja divus bērnus. Es paliku viena – ar neko. Tad es mēgināju palikt stāvoklī. Neizdevās. Šodien man ir gandrīz 60. Manas draudzenes ir vecmāmiņas. Es smaidu un saku, ka neko nenožēloju. Taču sirds sāp. Es nevienam neesmu vajadzīga. Vai tā ir veiksme? Nepieļaujiet šīs kļūdas!!!!!»
Olga, 58 gadi

 

«Mūsu meita piedzima 1992. gadā. Mēs dzīvojām un strādājām BAMā. Sākās mērķtiecīga ceļa uz turieni demontāža, algu nemaksāja, nebija par ko dzīvot. Mēs pārvācāmies uz Kaukāzu, bet uzcelt jaunu dzīvi neizdevās… 10 baismīgi grūti gadi – nabadzība, grūtības. Par vairāk bērniem mēs nedomājām. Pagāja gadi, kļuva vieglāk. Tagad mums ir divas pieņemtās meitas – 8 un 12 gadu, vecākā mācās 5. kursā par psihologu. Es par to, ka nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus.»
Ļuba, 53 gadi

 

1. vieta

Nožēla par to, ka nepievērsu uzmanību sev un neveltīju sev pietiekami daudz laika – 998 sievietes 50% aptaujāto.

 

Uzvarētāja ar milzīgu parsvaru. Un tas nav nekāds brīnums. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli dot. Mēs dodam bērniem, atdodamies vīrietim, rūpējamies par māju, esam priekšzīmīgas savā darbā….Izdāļājam sevi un pašām nepaliek nekā. Par sevi mēs aizmirstam.
Tas ir drošāk – nevajag nevienam atteikt, nevajag nevienu apbižot, aizvainot, skumdināt. Kurš cietīs – tikai es, kāds nieks!!!!!!!! Es varu pieciest. Nesekoju saviem sapņiem, nerūpējos par sevi. Tagad tas sāp.
Atcerieties, arī tagad nav par vēlu sākt dejot, vingrot, apmeklēt spa salonus, masāžas, mīlēt sevi.

 

«Nav vienādu sieviešu. Nav pat līdzīgu. Katra — ir atsevišķs Visums! Nav taisnība, ka katra vēlas būt sieva un māte. Kāda vēlas būt hipijs, kāda vēlas būt biznesmene, kāda – ceļot, kāda – vispār neiziet no mājas. Tas viss ir normāli! Jocīga, neveiksmīga, dzīves apbižota — tās ir tikai nezinātāju piekarinātas birkas. 23 gados es biju sieva, mamma un visu šo laiku man bija slikti. Es biju laba, bet slikti bija man. Tagad mans dēls ir izaudzis, vīrs – aizgājis un es savos 44 gados – izpletusi spārnus. Visi domā, ka esmu iemīlējusies! Man vienkārši ir labi. Es nevienam neko neesmu parādā! Es eju pa ielu un staroju! Tā nekad agrak nav bijis. Taja laikā es nēsāju skaistu, bet svešu “apģērbu”. Tagad es daru tikai to, ko vēlos un man ir vienaldzīgs citu cilvēku viedoklis par mani.»
Sofija, 45 gadi

 

«Man ļoti patika dziedāt. Tas bija tas, kas man patika visvairāk dzīvē. Bet šo sapni es piepildīju tikai 58 gados. Līdz tam es darīju tikai to, ko no manis gaidīja un kas man it kā bija jādara un biju nelaimīga.»
Nellija, 59 gadi

 

«Es centos savai mammai pierādīt, ka neesmu muļķe un, kā minimums, esmu simpātiska. Tāpēc kļuvu par televīzijas žurnālisti. 13 gadi. Es ieguvu popularitāti un atpazīstamību, bet – ne laimi. Pēc tam es nolēmu uzzināt – kā tas ir, saņemt lielu algu? Man bija liela alga, taču lielāko tās daļu es tērēju uz brendu apģērbu un ārišķībām – lai izpatiktu darba devējam un atbilstu dreskoda normām. Absurda situācija – Tu pelni naudu un tērē to, lai varētu pelnīt naudu. Vienu vārdu sakot, šī situācija mani neapmierināja, laimīgu nedarīja. es pametu šo darbu un sāku nodarboties ar radošām lietām. Šodien es radu bloknotus, organizēju master klases un mākslinieku izstādes. Mans vīrs, tā visa rezultātā, strauji sāka kāpt pa karjeras kapnēm un viņa ienākumi aug – tātad arī manējie. Šodien es zinu – sapņi piepildās!»
Lilija, 44 gadi

 

Ļoti daudz bija arī citu lietu. daudzas sievietes runāja par to, cik svarīga ir veselība un cik svarīgi par to rūpēties jau jaunībā. Īpaši aktīvi par to runāja tās sievietes, kurām vairāk kā 50. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir būt brīvām un iemācīties strādāt uz sevi, iemācīties kādu jaunu profesiju. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir izvēlēties to darbības jomu, kurā ir iespējams realizēties sev patīkamā veidā. Bija ļoti daudz sieviešu, kuras runāja par to, ka nav veltījušas pietiekami daudz mīļuma saviem vecākiem un vairāk laika tērējušas aizvainojumam un strīdiem.

 

… vienīgais, par ko es bēdājos, ir tas, ka pārāk maz mīlestības, nepateikto labo vārdu, neizrādītā maiguma un uzmanības ir bijis manās attiecībās ar vecākiem viņu dzīves laikā. Tas ir tas, kas mani šobrīd nospiež.
Meitenes, atcerieties, arī jūs, tāpat kā es, paliksiet bez vecākiem! Ar ko un kā jūs tad paliksiet. Ar vainas apziņu par auksto un nevērīgo attieksmi pret tiem, kuri devuši jums dzīvību? Vai būs jums kam paraudāt uz pleca, kad pašas būsiet vecas? Vai būs blakus jums tie, kas piepilda jūsu dzīvi ar jēgu un kuri jums ir svarīgi? Domājiet par to jau tagad.»
Larisa, 58 gadi

 

Es jums visām vēlu laimi! Ceru, ka šie stāsti palīdzēs jūsu dzīvē ienest kādas jaunas, labas vēsmas un palīdzēs jūsu dzīvi padarīt skaistāku un laimīgāku.
Ar cieņu – Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Vīrietis VIENMĒR dara to, KO sieviete jūt

virietis_-sieviete

Sievietēm piemīt dīvaina nosliece, vainot sevi par to, ka pasliktinās attiecības vai tās izbeidzas pavisam.

“Ai, laikam jau ar mani kaut kas ir ne tā, ja reiz viņš met acis uz to maitu Katju!”
Vīrietim tādas noslieces uz sevis šaustīšanu nav, bet sievietes ļoti bieži sevi par to spīdzina un noliedz.

Iespējams, tas nav tāpat vien un kaut kāds iemesls tam tomēr ir…

Iemesls ir tajā, ka dvēseles dziļumos katra sieviete zin visu par savu ietekmi, varenību un spēju radīt jebkuru realitāti.

Senās gudrības vēsta, ka sieviete atbild par smalko, vēl neradīto pasauli, kas pagaidām vēl tikai eksistē iztēlē, bet vīrieša uzdevums ir darbību līmenī realizēt sievietes sapņus.

Vīrietis vienmēr dara to, ko sieviete jūt, neatkarīgi no tā, vai viņa jūt ko labu vai – briesmīgu.

Šajā ziņā sieviete vienmēr ir līderis. Konfūcijs teica: “Līderis ir tas, kas atrodas aizmugurē”, ar to domājot, ka tam, kurš plāno kauju vai kādu notikumu, nav obligāti pašam jāizpilda savs nodoms un jāiet bojā kaujas pirmajās līnijās no nejaušas lodes.

Ģenerālis sēž štābā, bet ierindnieks izpilda pavēles. Un tas vai nu ies bojā, vai atnesīs ģenerālim trofejas.

Sieviete vīrietim savas pavēles atdod ne ar balsi, pat ne ar domām, bet savām sajūtām un emocijām, no kurām bieži vien pati baidās:

“Ak, Dievs, ja es viņu zaudēšu, es nepārdzīvošu tādas sāpes! Tad labāk tūliņ pat atbrīvošos no viņa. Pasāpēs, pāries, bet nebūs tik sāpīgi, kā tad, ja es pieradīšu un ielaidīšu viņu savā sirdī!”.

Tāda sieviete nomāks savas draudošā zaudējuma sāpes, un radīs vibrācijas, kas realizēs viņas nodomu, par ko viņas prāts pat neiedomājas.

Un vīrietim atliks vien izpildīt viņas pavēli un aiziet. Viņam nav skaidrs, kāpēc blakus šai sievietei viņam kļūst arvien grūtāk, kāpēc ir tāds diskomforts, ka vienīgā vēlēšanās ir aiziet un atvilkt elpu. Tā sieviete pati liek vīrietim bēgt.

Bet vainas sajūta viņai ir no tā, ka ar kādu prāta maliņu viņa tomēr saprot, ka pati ir līdzdalīga šādā notikumu pavērsienā.

Sievietei, kura vēlas atbrīvoties no vainas sajūtas par izjukušām attiecībām, ir jāapzinās savs IETEKMES SPĒKS uz notikumiem, kas notiek ap viņu.

Viņa nav vāja un nav atkarīga no vīrieša sliktajiem darbiem, viņa ir dieviete, kura tos nosapņo, piedod tiem nolūka spēku, un dod tiem sākotnējo impulsu.

Šī raksta nolūks nekādā gadījumā nav aizvainot sievieti visos pasaules grēkos, bet atvērt tai sapratni par pašas milzīgo ietekmi un par spēku, kuru Radītājs devis tieši viņai.

Jūs noteikti esat dzirdējuši frāzi: Ko vēlas sieviete, to vēlas Dievs.”

Apzinieties šīs frāzes dziļumu, tajā ir milzīga gudrība.

Atzīstiet sava spēka ietekmi ne tikai uz savu dzīvi, bet arī sava vīrieša dzīvi. Viņš ir tikai izpildītājs, bet īstais Līderis esat jūs!!

Un tad nebūs vainas sajūtas, sevis šaustīšanas un citu nosodīšanas. Citu, kuri tikai izpilda jūsu gribu. Skaidra saskaņotība pašai ar sevi, kas radīs sev apkārt apzinātu telpu.

© Marks Ifraimovs

Tulkoja: Ginta FS