Cik ilgi vēl?

krist1

Mēs dzīvojam patērētāju pasaulē. Mēs pērkam preces, radām atkritumus, atkal pērkam. Pērkam to, ko mums ļoti vajag. To, bez kā mēs mierīgi varētu iztikt. To, kas vispār nevienam nav vajadzīgs. Nav svarīgi. Mūsu uzdevums ir cits – patērēt.

Mēs patērējam produktus, lietas, apģērbu, tehniku. Un pēc tam ejam tālāk. Un sākam patērēt viens otru. Neko neslēpjot. Atnākam pie cilvēkiem kā veikalā – prasām pakalpojumu un apmaksājam rēķinu. Vai arī paši veicam pakalpojumu un gaidām samaksu.

Mēs kopā esam tikai līdz brīdim, kamēr mums tas ir izdevīgi. Bet pēc tam mēs izdomājam miljoniem atrunu, kāpēc šīm attiecībām ir jābeidzas. Pazuda dzirkstelīte, nav kopīgu interešu, nav sapratnes, filosofiska nesaderība. Patiesībā to visu var tulkot vienādi: “Es vēlos baudīt, bet viņš man to nedod”.

Es gribu maksimāli patērēt un minimāli maksāt, bet ar viņu tā nesanāk. Viņam priekš manis ir pārāk augstas cenas, parāk mazs pakalpojumu klāsts. Jā, un, vispār, – apnicis! Cik ilgi var valkāt vienu un to pašu, dzīvot ar vienu un to pašu? Lai dzīvo daudzveidība, hormonu un emociju salūts! Es netaisos nevienam kalpot. Es gribu, lai kalpo man!

Mēs paterējam viens otru. Mēs neredzam citus cilvēkus sev līdzās.

Sievai visbiežāk neinteresē, par ko sapņo viņas vīrs. Viņu uztrauc tikai viņa algas izmērs un izdzertā alkhola daudzums mēnesī. Vīram neinteresē sievas dvēseles mokas, tāpēc, ka viņam interesantāks ir ēdiens uz galda, gulta un minimums histēriju. Tā dzīvot ir ērti un ierasti.

Tāpat mēs izturamies arī pret saviem bērniem. Viņiem jābūt tādiem, lai ar viņiem varētu lepoties, tādiem, kuri piepildīs mūsu nerealizētos sapņus, viņiem jādara tas, ko mēs liekam darīt. Un nevienam neinteresē, ar ko viņi nākuši šai pasaulē un kādi viņi vēlētos kļūt. Tas var sabojāt to bildi, kuru vecāki izdomājuši vēl ilgi pirms bērna dzimšanas.

Tā mēs patērējam arī draugus. Draudzējamies, kamēr ir izdevīgi, ērti. Pabarojāmies no viņu enerģijas, izmantojām palīdzību, dabūjām izdevīgus sakarus. Bet pēc tam var atrast jaunus draugus – daudz enerģiskākus, ar plašākiem sakariem. Interesantākus.

Izmantot lietas ir dabiski. Nav nekā dīvaina tajā, ka izdzeram piena paku vai novalkājam zābakus. Tam tie arī domāti. Bet tad, kad mēs izdzeram otra cilvēka dzīvības spēkus un izmetam viņu kā tukšu iepakojumu – tas jau ir pavisam cits process. Kurā nav nekā pozitīva – ne mums, ne tam cilvēkam. Tas ir pretdabiski – patērēt cilvēkus, izmantot tos. Bet tas ir tieši tas, ko mēs darām.

Lūk, kāpēc aug šķiršanos skaits. Lūk, kāpēc bērni un vecāki arvien mazāk viens otru saprot. Visās attiecības mēs kļūstam patērētāji. Un tajā brīdī pārstājam būt cilvēki. Pārstājam mīlēt. Pārstājam dzīvot.

Ieskaties acīs savam tuvākajam. Nevis uz mirkli, garāmejot, bet dziļi. Paskaties, kādas ir viņa vajadzības. Kā tu vari padarīt viņu kaut nedaudz laimīgāku? Ko tu vinam vari dot? Un kāpēc līdz šim to neesi iedevis?

Pārnes akcentu no citiem uz sevi. Ko es varētu izdarīt citu labā, nevis, ko viņi varētu manā labā? Ko es dodu, nevis, ko dod man? Kurā mirklī es kļūstu par dēli, kas tikai piesūcas un neko pretī nedod? Kurā mirklī es sāku izmantot, tā vietā, lai mīlētu?

Jā, mēs dzīvojam sarežģītā laikā. Mūsu gadsimts no vienas puses ir izaugsmes no otras – degradācijas gadsimts. Taču mēs to varam mainīt. Katrs sevī. Mēs katrs varam kļūt par dzīvu cilvēku, ja vēlamies. Un ar savu sirds siltumu izkausēt ledu citu sirdīs. Tas ir lipīgi un tāda epidēmija mūsu pasaulei būtu ļoti noderīga. Siržu sasildīšanas epidēmija. Mīlestības un rūpju par citiem epidēmija.
Viss ir iespejams, ja sāc ar sevi. Ar Dieva palīgu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkojums Ginta Filia Solis

P.S. Es priecājos, ka redzu šīs pārmaiņas sevī un citos. (GFS)

Advertisements

Laime nenāk no ārpuses

rokās4

Mums tuvie cilvēki (vīrs, sieva, bērns, mamma, tētis, labākais draugs u.t.t.) mūsu dzīvē nav nākuši tāpēc, lai darītu mūs laimīgus un apmierinātu mūsu vēlmes.
Ja tu domā savādāk – domā, ka kādam tevi ir jāmīl, jārūpējas par tevi, jābūt tev uzticīgam, uzmanīgam, saprotošam, tad ciešanas būs neizbēgamas.
Pieņemsim, ka tu katru reizi nokļūsti vienā un tajā pašā situācijā – tuvs cilvēks, kuram tu tik ļoti ticēji, pēkšņi sit (atkal!) pa pašu sāpīgāko vietu. Bet patiesībā viņš palīdz tev saprast – laime neatnāk no ārpuses. Tā nav kāda cita rūpēs, sapratnē un uzticībā.
Citi cilvēki uzņemas šo “netīro darbu” sagraut mūsu ilūzijas. Lai mēs beidzot pagrieztos ar seju pret mīlestību, drošību un uzticēšanos sev, to, kas apslēpts mūsos.
Kad atceramies par savām dāvanām – talantiem, mūsu tuvinieki beidzot varēs mums būt tādi, par kādiem mēs sapņojām.
Lana Karlen
Tulkoja: Ginta FS

Ir vajadzīga drosme

drosme

Tā ir drosme paskatīties acīs savām bailēm. Tā ir drosme uzsākt, drosme turpināt un drosme pabeigt.

Drosme uzsākt – tāpēc, ka jau bija sāpīgi. Daudzas reizes – ar citiem. Ir vajadzīga drosme, lai atkal noticētu, lai atvērtos, lai pieņemtu.

Pieņemtu to otro, kurš galīgi nav tev līdzīgs un nav līdzīgs tiem, kuri bija pirms tam. Ir vajadzīga drosme, lai viņu ieraudzītu. Ir jābūt tik ļoti godīgam, lai izdotos ieraudzīt.

Aiz sāpju polsterējuma un aiz rētām, kas radušās, aizdzīstot brūcēm. Aiz aizstāvības bruņām un aizsardzības radzēm. Ir jābūt drosmei atvērties un doties nezināmajā.

Ir vajadzīga drosme, lai turpinātu. Pat tad, kad šķiet nejauši, bet patiesībā trāpa sirdī. Pat tad, kad neciešami, aizskaroši, netaisnīgi un nepelnīti. Ir jābūt drosmei, lai noskaidrotu. Ir jābūt drosmei aiz tā visa ieraudzīt savu sāpīgo.

Ir vajadzīga drosme, lai saprastu, nevis vainotu. Ir vajadzīga drosme, lai pieņemtu tuva cilvēka vājības un trūkumus. Ir vajadzīga drosme, lai pieņemtu savējos un nebūtu ideāls.

Ir vajadzīga drosme, lai palūgtu piedošanu. Drosme, lai atzītu savas kļūdas un apzinātos savu atbildību.

Ir vajadzīga drosme, lai piedotu. Drosme spert izšķirīgu soli pretī otram cilvēkam. Patiesu un mīlestības pilnu, neatkarīgi no tā, kas tālāk notiks ar attiecībām.

Ir vajadzīga drosme, lai pabeigtu. Ir vajadzīga drosme pabeigt visu, kas iztukšots. Pabeigt, kad reizi no reizes sāp. Ir vajadzīga drosme būt laimīgam. Ir vajadzīga drosme neciest sāpes, jo nav nekādu citu mācību stundu, izņemot tās, ko pats sev radi. Ir vajadzīga drosme, lai aizietu no mācību stundas, kad visu esi sapratis, ticis skaidrībā un beidzot ir gana.

Ir vajadzīga drosme pabeigt, kad blakus ir svešais. Ir jābūt drosmei, izvēloties dzīvi kopā ar saviem tuvajiem. Pat tad, ja dažkārt ir sarežģīti un brīžam pat neciešami, vienalga – ar tuvajiem, savējiem.

Ir vajadzīga drosme meklēt savējo. Ir vajadzīga drosme viņu izvēlēties. Vienmēŗ. Jebkuros apstākļos. Pat tad, kad visa pasaule ir pret to. Ir jābūt drosmei aizstāvet no naidnieka, no draugiem, kuri uzvedas kā naidnieki, no tuviniekiem, kuri uzvedas ne kā tuvinieki, no sevis paša – dažkārt sliktā. Ir vajadzīga drosme lai aizstāvētu savu izvēli.

Ir vajadzīga drosme pieņemt pārbaudījumus un izturēt. Kad zini, kad jūti, kad esi pārliecināts – tas ir tas, “tas pats”.

Pat tad, ja neesi pārliecināts, ir vajadzīga drosme riskēt. Izdarīt bez garantijām. Ja piemānīsi sevi šoreiz, drosme būs vajadzīga nākamajā reizē, kad satiksi savējo. Tu jau zināsi, ko nozīmē būt drošsirdīgam. Tu nebaidīsies.

Ir vajadzīga drosme. Drosme sākt, turpināt un pabeigt

Ir vajadzīga drosme mīlēt. Katru reizi – no visas sirds un ar visu dvēseles spēku.

Ir vajadzīga drosme, lai dzīvotu.

© Lilija Ahremčika
FOTO: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Skaties, kas cilvēkam šķiet pievilcīgs

paris7

Skaties, kas cilvēkam šķiet pievilcīgs, un tu ieraudzīsi visu viņa dzīves filosofiju.
Parādi sievieti, kuru vīrietis uzskata par seksuāli pievilcīgu un tu sapratīsi, kā viņš vērtē sevi.
Vīrieti vienmēr pievelk sieviete, kura atspoguļo viņa dziļāko pasaules redzējumu un apbur tā sieviete, kura sevī nes visu to, kas viņam šķiet brīnišķīgs.
Vīrietis, kurš sevī nes augstākās vērtības, iekāros augstākās kārtas sievieti (un te es nerunāju par stāvokli sabiedrībā), tāpēc, ka tikai tad, ja viņam blakus būs tāda sieviete, viņš jutīsies apmierināts un piepildīts ar harmonisku sevis pabeigtības sajūtu.
Ja viņam blakus būs apbrobežota, aizvērta, ne daudzšķautņaina sieviete, tas šim vīrietim nedos neko, izņemot vienmēr klātesošu nepatīkamu bada sajūtu un iekšēju “nelabumu”.

Mirklī, kad vīrietim, kurš pārvalda augstākās vērtības blakus ir īstā sieviete, viņš izpauž savu iekšējo pasauli, tās plašumu; ja blakus ir sieviete ar zemām vibrācijām, viņš slēpj savus iekšējos konfliktus un nepabeigtības sajūtu. Pirmajā gadījumā Dvēsele un ķermenis jūtas harmoniski, otrajā – konfliktē.
Runājot par seksuālo pievilcību, te nevar runāt tikai par ķermeni, kaut gan cilvēka ķermenis atspoguļo viņa Dvēseles (psihes) stāvokli. Mēs runājam par pašu cilvēka enerģētiku, individuālajām vibrācijām, kas var izpausties kā vienkārša dzīvnieciska seksuālā enerģija, gan arī kā enerģija, kas sevī ietver radošo jaudu, ar kuras palīdzību dzīvi var parvērst pilvērtīgā Mākslā vai divu cilvēku radošā Kopdarbā.
© Copyright: Amu Mom, 2016
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

“BŪT” – tas, pirmkārt, ir stāsts par nesteidzību

paris

Mūs neviens nav mācījis “būt”…
Pie manis nāk 37 gadīgas meitenes, kuras nezin, kā mīlēt un atdoties. Viņas prot uzrakstīt vārdu “pieņemt” piecās valodās, bet nav spējīgas to sajust.
50 gadīgi puiši, kuri uzbūvējuši žilbinošu karjeru, un tajā pat laikā, neprot apskaut tā, lai tas būtu ar visu ķermeni, sirdi un Dvēseli.
Es ļoti cienu tos, kuri meklē sevi, kuri pēkšņi saprot, ka kaut kas ir ne tā un nāk, pilni apņēmības to mainīt, un izaudzēt sevī to, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav izaudzis. Atrast to garšu, kas bija bērnībā vai kaut kad vēl. Sen vai nesen. Bet tagad… “Nebaro un neapglabā”. Esības krīze.

“Būt” – tas pirmkārt ir stāsts par nesteidzību, pat tad, ja tev ir tikai pusstunda laika. Tas ir stāsts par katra kumosa garšu, katra zāles stiebra krāsu, katras minūtes izdzīvošanu. Tas ir stāsts par labsajūtu un sāpēm, par vienotību un vientulību, par sevis apzināšanos caur emocijām un auksta vēja pūsmu uz vaiga. Par to, kas caurvij visu tavu dzīvi un padara tevi pa īstam dzīvu. Gan mīlētu, gan mīlošu, gan seksuālu. Kad tu kādu mīli, tad viss ar viņu kopā ir sekss.
TAS ir stāsts par “būt”.
Autors: Anna Zarembo
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība nav īpašums, lai to krātu

313058_318683404815173_2135482403_n

Ikreiz, kad esi negatīvs, glabā šo negatīvu pie sevis. Ikreiz, kad esi pozitīvs, dalies savā pozitīvismā ar citiem. Parasti cilvēki dalās ar negatīvu; viņi nedalās ar pozitīvu. Cilvēce vienkārši ir stulba.
Kad viņi ir laimīgi, viņi nedalās, viņi vienkārši ir skopi. Kad cilvēki ir laimīgi, viņi smaida ļoti ekonomiski. Taču tad, kad ir dusmīgi, kļūst dāsni….
Mīlestība nav privātīpašums, lai to varetu uzkrāt. Tas ir starojums, aromāts un tas ir jāizdala.

Jo vairāk tu dalies, jo vairāk tev ir; jo mazāk tu dalies, jo mazāk tev ir. Jo vairāk tu dalies, jo lielāks tu izaugsi no sava iekšējā kodola…

Kad no akas izsmeļ ūdeni, tajā ieplūst vairāk tīra, svaiga ūdens. Nesmel ūdeni no akas, aizslēdz to, kļūsti skops un tu redzēsi, ka avotiņš pēc brīža vairs ūdeni nedos. Drīz šis avots būs miris, nobloķēts un arī ūdens akā būs nedzīvs, stavošs un netīrs…. Lai arī kāds skaistums tev būtu, nekad to nekrāj. Tava gudrība – dalies, tavas lūgšanas – dalies, tava mīlestība, tava laime, tavs prieks – dalies.
Pat tad, ja nevari atrast nevienu, ar ko dalīties, dalies ar suņiem, bet dalies. Dalies ar kalniem – bet dalies. Kad tev ir pērles – izdali tās – nebaidies par to, vai te apkārt ir cūkas vai svētie, vienkārši izber savas pērles. Jo tas ir tas, kas taps atdots.

Krāšana saindē sirdi. Visa veida krāšana ir inde. Ja tu dalies, tava sistēma būs brīva no indēm. Un tad, kad tu dod, negaidi pateicību. Esi pateicīgs cilvēkam, kurš tev atļāva dalīties ar viņu.
Nekā savadāk. Un dziļi sirdī nepieļauj domu, ka viņam būtu jābūt tev pateicīgam, jo tu esi padalījies. Nē, pats jūties pateicīgs par to, ka viņš bija gatavs tevi uzklausīt, dalīties ar tevi enerģijā, ka viņš bija gatavs klausīties tavu dziesmu, ka viņš bija gatavs skatīties tavu deju, ka tad, kad tu atnāci, lai dalītos, viņš tevi neatstūma…, jo viņš taču būtu varējis atteikties.

Vārdam “mīlestība” var būt divas pavisam atšķirīgas nozīmes. Ne tikai atšķirīgas, bet diametrāli pretējas. Viena ir mīlestība kā savstarpējās attiecības; otra – mīlestība kā stāvoklis.

Tajā mirklī, kad mīlestība kļūst par savstarpējām attiecībām, tā kļūst par jūgu, tāpēc, ka ir gaidas, cerības, prasības, cerību sabrukšana un abu pušu vēlme dominēt. Tā kļūst par cīņu pēc varas.

Savstarpējās attiecības ir kaut kas gluži nepareizs, katrā gadījumā tā tas ir maniem cilvēkiem. Taču mīlestība kā esības stāvoklis – ir pavisam kas cits. Tā nozīmē, ka tu vienkārši mīli; tu no tās nebūvē attiecības. Tava mīlestība ir vienkārši zieda aromāts. Tas neveido attiecības; nepieprasa, lai tu būtu kaut kas un lai uzvestos kaut kā īpaši. Zieds neko nepieprasa. tas vienkārši dalās. Un tam nav nekādas vēlmes pēc atzinības vai balvas. Šī dalīšanās arī ir balva.

OŠO – Dzīve. Mīlestība. Smiekli.
Tulkoja: Ginta FS

 

Viens vienīgs iemesls

gaidas6

Cik bieži tu esi neapmierināta un strīdies ar savu dzīvesbiedru? Varētu šķist, ka šiem strīdiem ir ļoti nopietni iemesli – viņš tev pievērš pārāk maz uzmanības, nedāvina dāvanas, pārāk maz pelna, nepalīdz mājas darbos, nesēž ar bērniem, nebrauc pie tavas mātes, nemīl tavas draudzenes, u.t.t. Taču jekuri konflikti ģimenē patiesībā rodas tikai viena vienīga iemesla dēļ. Pietiek vien to novērst un dzīvot kļūs daudz vieglāk un jautrāk!

«Kad mēs ar sievu bijām tikko apprecējušies, nejauši nokļuvām kādā seminārā, kura tēma bija psiholoģiskais atbalsts mūsdienu vergu tirdzniecības upuriem (īpaši seksuālajiem).
Semināra vadītājs auditorijai uzdeva jautājumu: kāds ir galvenais laulību šķiršanu iemesls.

Es tikko biju pabeidzis pirmslaulību konsultāciju ciklu un šajos jautājumos jutos kā eksperts.
Tāpēc pacēlu roku un drošā balsī skaļi teicu: “Sekss, nauda, sarunāšanās!” Paskatījos uz sievu un lepni pasmaidīju. Elementāri!
“Nepareiza atbilde! – iesaucās vadītājs – Tie ir tikai īstas problēmas simptomi!”
Ai, kāda izgāšanās!
Taču man tā bija ne tikai skola par to, kā iemācīties pieņemt situāciju – semināra vadītāja vārdi izmainīja manu dzīvi! Labāku padomu, es kā jaunlaulātais, nemaz nevarēju saņemt.

Viņš teica:

“Laulības sairst viena vienīga iemesla dēļ: un tās ir pārmērīgi lielas cerības.”

Es biju šokā.
Manas nepieredzējušās smadzenes vēl nespēja šo atklāsmi pieņemt. Es neatceros, par ko tika stāstīts tālāk. Es biju parāk dziļi ieslīdzis domās par visām tām pārmērīgi lielajām cerībām, ar kurām jau biju paspējis saskarties pirmajā savas jaunās dzīves mēnesī.

Ir pagājuši seši gadi, kopš biju šajā seminārā, un pa šo laiku esmu redzējis, cik daudz sāpju un ciešanu nes pārmērīgi lielas cerības – ne tikai laulībā, bet arī ikvienās citās attiecībās. Tā ir nāvējoša inde, kas nogalina jebkuras attiecības.
Šīs pārmērīgi lielās cerības ir problēma ne tikai laulībā. Tā ir visas mūsu dzīves problēma. Nav nozīmes tam, esi precēts vai neesi, strādā vai esi bezdarbnieks, esi jauns vai vecs…. Pārmērīgi lielas cerības ir briesmas ikvienam cilvēkam. No tām pasargāts nav neviens.

Risinājums
Es pēc savas dabas esmu matemātiķis un man ļoti patīk vienādojumi. Skolā mani mīļākie mācību priekšmeti bija algebra un augstākā matemātika. Tāpēc es sastādīju vienādojumu:

CERĪBAS – VĒROJUMS = VILŠANĀS

Ko tas nozīmē? To aprakstīšu ar divu vienkāršu situāciju palīdzību.

Cerības (gaidas)
Kad es atgriežos mājas pēc garas darba dienas, es CERU (gaidu), ka sieva būs pagatavojusi vakariņas, mēs apsēdīsimies pie galda un visi kopā pavakariņosim. Viņa būs tīrā priekšautā (viņa man ir ideāla) ar skaistu frizūru. Tajā pat laikā, mana pusotru gadu vecā meita sēdēs savā kresliņā un ar karotīti ēdīs savu ēdamo, nebāžot ēdienu garām mutei. Viss apkart būs tīrs un glīts. Pēc tam mēs visi draudzīgi dosimies nelielā vakara pastaigā.

Vērojums
Es atnāku mājās pusstundu vēlāk, bet vakariņu ne tikai nav, bet nav pat paredzamas. Meita bļauj tā, it kā viņu kāds sistu: “Ēst, ēst, dodiet ēst!” Es dodos meklēt sievu un atrodu viņu darbistabā, ieslīgušu savā dizaina projektā. Uz manu jautājumu: “Kas mums ir vakariņās?” viņa atbild ar pargurušas mātes, kura stradā mājās, iznīcinošo skatienu.
Es paņemu meitu uz rokām un dodos uz virtuvi, kur ieraugu TUKŠUMA pārpilnību. Kā jau īstam vīrietim, mans skats apstājas pie maizes un siera: “Karstmaizes! – es iekliedzos”.
Es iesēdinu meitu krēsliņā, kas noved viņu neaprakstāmās dusmās. Iedodu viņai rokās paciņu ābolu biezeņa un viņa uz brīdi nomierinās. Tikai uz brīdi.
Gatavoju karstmaizes. Visi ēd. Virtuvē valda haoss. Istaba piemētāta ar mantām, tā, ka nav kāju kur spert. Pārguruši abi ar sievu nokrītam dīvānā, vairoties saskatīties, un nevienam no mums nav ne mazākas vēlmes kaut ko uzkopt vai doties pastaigā.  Šo stāstu es varētu turpināt bezgalīgi.

VILŠANĀS = starpība starp pirmo un otro
Es zinu, diezgan piņķerīga situācija. Taču cenšos vienkāršā veidā parādīt, kā mūsu cerības var neatbilst reālajai dzīvei – tam, ko mēs vērojam.

Manuprāt vislabāk šo domu ir apzīmējis Antonio Banderas:

“Cerība ir vilšanās māte”

Dzīvē mums bieži vien mēdz būt pārmērīgi lielas cerības, kas rezultātā noved pie vilšanās. Taču tam tā nav jābūt obligāti!

Lūk, risinājums: pirms CERĪBĀM jābūt VĒROJUMAM. Punkts. Ļauj dzīvei plūst!

Dauzi teiks, ka no cerībām vispār ir jāatsakās. Es nebūtu tik kategorisks. Man šķiet, ka veselīgām, realistiskām, vārdos izteiktām cerībām ir jābūt. Ir uz ko tiekties.
Taču, ja jūs nokļūstat situācijā, kad jūsu cerības izradās pārlieku augstas, paļaujieties uz vērojumu. Atmetiet cerības un pieņemiet realitāti tādu, kāda tā ir. Esat noguruši no vilšanās? Atsaktieties no pārmērīgi lielām cerībām un pagriezieties ar skatu pret dzīvi. Un pēc tam aprunājieties ar cilvēku, kurš nav attaisnojis jūsu cerības, un paskaidrojiet viņam ko un kāpēc jūs no viņa gaidiet.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS