Tu mani redzi?

šeit un tagad 01

Saikne nav balstīta uz to, cik daudz laika mēs pavadām kopā ar kādu, vai uz to, ko darām. Saikne vienmēr balstās uz klātbūtnes kvalitāti.

Lūk, kāpēc mēs iemīlamies cilvēkos, kuri liek mums justies dzīviem: kaut kādā zināmā līmenī mēs visi izmisīgi vēlamies būt klātesoši šeit un tagad.

Klātbūtne šeit un tagad neprasa ieslīgšanu meditācijā, dziļu elpošanu un ko tamlīdzīgu. Tas ir tikai viens gluži vienkāršs lēmums: “Ok. Tagad es būšu klātesošs – šeit un tagad”. 

Tas nav tas lēmums, kuru tu vari pieņemt no rīta un vairs par to neatcerēties. Tas ir lēmums, kuru tu pieņem atkal un atkal visas dienas garumā. Upss, atkal esmu projām no esošā momenta? Nav problēmu, lidojums atpakaļ aizņem vien sekundi.


Maija Endželo uzskata, ka eksistē vien četri jautājumi, kurus mēs neapzināti pastāvīgi uzdodam viens otram.
Kad balsī neizteikta atbilde uz katru no četriem jautājumiem ir viennozīmīgs JĀ, mīlestība (vai – citos gadījumos – vispārēja cilvēcība) attiecībās izpaužas daudz redzamāk un tas sajūtams tai pašā sekundē.

Vēl plašākā kontekstā, cilvēki, kuri nesaņem atbildes uz šiem jautājumiem (vai tie, kuri dzird NĒ), izjūt arvien pieaugošu atrautību no sabiedrības.

Lūk, šie 4 jautājumi:

– Tu mani redzi?

– Vai tev ir svarīgi, ka es esmu šeit?
– Vai tev manis pietiek vai arī man ir jākļūst labākam?
– Vai es varu pateikt, ka esmu īpašs, pēc tā, kā tu skaties uz mani?
Vai tie ir tavi bērni, kolēģi, partneris vai jebkurš cilvēks no taviem paziņām – viņš jūt, ka tu viņu no sirds pieņem, ja tu pastāvīgi apstiprinoši atbildi uz katru no šiem jautājumiem, ja, skatoties uz viņiem, tu atlicini laiku tam, lai viņus ieraudzītu. Ja tu kādu redzi, liec viņam saprast, ka tu viņu redzi.

Piebremzē un (kaut gan ir nedaudz jocīgi rakstīt par šo, kas ir tik vienkārši, tomēr) kaut uz sekundi patiesi paskaties uz otru cilvēku.

Burtiski tikai vienu papildus sekundi.

Un, protams, ja tu mīli kādu, parādi viņam savu mīlestību. Atļauj mīlestībai, kuru tu jūti, izpausties tavā sejā, tavās acīs un tavas klātesamības kvalitātē.

Ketrina Šaflere “Kā sekundes laikā izmainīt savu dzīvi”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Jaunais “Dekamerons”

dekamerons

Autors: Vents Sīlis
Jaunais “Dekamerons”

Pieņemsim, ka šo stāstu vakar pastāstīja kāds draugs, kad mēs jautrā kompānijā sēdējām pie galda uz kura starp mērenām, taču izmeklētām uzkodām un dzērieniem atradās arī Bokačo sējums, no kura mēs vakara gaitā lasījām viens otram priekšā noveles, līdz brīdim, kad sākām sacerēt paši savas.

* * *

Viņš stāvēja lielveikalā pie alkohola plaukta un nevarēja saprast savas vēlmes. Viskijs? Konjaks? Vīns? Alus? Ko tas vispār dos? Aizvakar viņam parādījās nelielas iesnas, tādēļ iedzeršanu viņš bija ieplānojis arī kā profilaktisku pasākumu. Kamēr viņš stāvēja, domādams par to, vai viņam labāk gribētos 12-gadīgu pēcgaršu pa 32.99 (akcija) jeb spēcīgu apiņu aromātu, vai dedzinoši rūgto, kā jau tas piederas nacionālpatriotiskam produktam, Rīgas balzama garšu, viņam blakus (lai arī drošā attālumā) nostājās Viņa.

Viņa bija atnākusi pēc alkohola, jo vienreiz pa ilgiem laikiem bija izdomājusi pamatīgi un ar baudu iedzert. Viņa jau bija aizmirsusi, ko tas nozīmē – šādi iedzert. Kopš pagājušajā oktobrī ar abpusēju intereses trūkumu bija beigušās viņas pēdējās lielās attiecības, viņa bija aizbēgusi darbos. Abpusējs intereses trūkums nozīmēja to, ka viņš viņu precēt tā īsti negribēja, bet viņa tā īsti negribēja viņu līdz tam aizmanipulēt. Lai gan tas nebūtu grūti, viņš būtu ļāvies. Varbūt tas arī laupīja šīs uzvaras vērtību. Sekss gan bija labs, tomēr tas pēdējā laikā bija kļuvis pārāk komfortabls, lai uzbudinātu tā pa īstam. Kamēr viņas draudzenes aktīvi izbaudīja savus mazliet-pāri-četrdesmit ar gados jaunākiem mīļākajiem, viņa bija psiholoģiski aizķērusies savos trīsdesmit – viņai joprojām likās, ka bauda, ko sagādā darbs ir lielāka, nekā tā, ko varēja iegūt no seksa. Darbs, jā… Taču šovakar kaut kas bija mainījies, bija sajūta, ka viņa atkal stāv pie lielā ruletes galda un ir pēdējais brīdis izdarīt likmes…

Viņš ar interesi aplūkoja dāmu elegantajā mētelī, kas lūkojās uz sarkanvīnu dārgo galu. Viņas sejas izteiksme bija tik nopietna, ka likās – viņa izvēlas nevis vīnu, bet likteni. Pēkšņi viņš dzirdēja sevi sakām:
– Tas malbeks pa divpadsmit ir tiešām labs, ņemiet ciet!

Viņa neizpratnē pagriezās pret viņu, juzdamās aizskarta par viņa uzbāzību. Kā svešs vīrietis uzdrīkstas apšaubīt viņas spēju orientēties vīnos? Taču ieraugot viņa draudzīgo smaidu un nedaudz šķelmīgo skatienu viņa pārdomāja. Aši pametusi acis uz viņa apaviem (par vīrieti ļoti daudz pastāsta tieši viņa apavi), viņa ar patiku konstatēja, ka viņam kājās ir labi kopti un gaumīgi apavi, ar pretenziju uz radošu, taču nopietnu profesiju, piemēram, arhitektūru. Tā vietā, lai atcirstu kaut ko sarkastisku, viņa pasmaidīja un teica:
– Droši vien… lai gan kas to var zināt…
– Jā, garantiju jau nav. It īpaši mūsdienās.

Tā viņi nopļāpāja kādu brīdi, līdz garām ejošais lielveikala darbinieks aicināja pasteigties, jo līdz desmitiem ir vēl tikai astoņas minūtes. Nevainīga piezīme, bet pēkšņi gaiss ap viņiem sabiezēja. Abi sajuta neskaidru apdraudējuma dūrienu un vienlaikus saldo adrenalīna garšu, kas pavada spēli uz augstām likmēm. Skatieni sastapās, mēmais jautājums tika atbildēts apstiprinoši. Viņai sāka kņudēt vēderā, viņam – degunā. Viņš ātri paņēma vīna pudeli un abi raitā solī devās pie kases. Viņa gāja mazliet pa priekšu, juzdama, kā viņa skatiens kāri seko katrai viņas kustībai, auguma izliekumam, kā viņš domās novelk viņai vispirms mēteli, pēc tam blūzi… viņa juta, kā pāri ādai pārskrien elektrības vilnis.

Pie kases bija neliela rinda, pagāja pāris minūtes, kamēr tika apkalpoti divi jauni puiši un vēl viens vecāks pāris. Paspēs vai nepaspēs? Spriegums auga augumā. Deviņi piecdesmit astoņas. “Es samaksāšu” viņš teica, jau izvilcis maksājumu karti, un sniedza to kasierei. Deviņi piecdesmit deviņas.
– Maisiņu…pa divdesmit centiem? – nopīkstinot preci jautāja kasiere pieklājīgā, bet nogurušā balsī.

Viņš paņēma pudeli un jau ievilka elpu lai pateiktu “Paldies, nevajag!”, taču tajā brīdī kņudoņa degunā kļuva neizturama. Pirms viņš paspēja noreaģēt, viņa mute uzsprāga skaļā, nekontrolējamā šķaudienā. Pudele izslīdēja no rokām, skaisti apmeta salto un sašķīda pret lielveikala grīdu. Divdesmit divi nulle nulle.

– Uz veselību! Cerams, ka tas nebūs šitais koronas zvērs! – atdzīvojās kasiere.

Viņa skatījās uz viņu, bet viņš skatījās uz saviem gaiši brūnajiem zamša zābakiem, uz kuriem ar pretenziju uz vampīrisku šiku tagad greznojās tumšas sarkanvīna šļakatas. Tad viņa pagriezās un devās autostāvvietas virzienā, kamēr viņš mēģināja izkāpt no sarkanās peļķes tajā nepaslīdot. Viņš gribēja saukt, lai viņa pagaida, bet tā vietā vēlreiz skaļi nošķaudījās. Viņa paātrināja soli un pielieca galvu, it kā izvairīdamās no neredzamas bultas.

* * *

Lielākā problēma ar vientulību ir tā, ka tā nemazinās arī paliekot divatā. Pat intīmas tuvības brīdī mēs bieži vien nespējam pārvarēt sava Ego ierobežojumus un paliekam katrs savā neredzamās sienas pusē. Mūsdienu narcisisms ir nespēt redzēt otra mirdzošajās acīs neko vairāk, kā savu atspulgu, izmantot viņu tikai kā līdzekli uzmanības novēršanai no melnā bezdibeņa, kas raugās uz mums no katras acs zīlītes centra.

#jaunaisdekamerons #literatūra

Dzīves pieskārieni

milestiba37

– Kā tu domā, kāpēc no brīža, kad tev paziņoja, ka dzīvot atlikuši četri mēneši, ir pagājuši vienpadsmit gadi? – es jautāju Ņikitam, savam senam pacientam, kurš bija atnācis ciemos vienkārši tāpat.

– Tāpēc, ka šī dzīve kļuva par MANĒJO, Ļiļa… – viņš vienkārši atbildēja, – tā, kurai pareģoja četrus mēnešus bija drūms, bet gluži dabisks iznākums svešai dzīvei, kurā es vienmēr biju zinājis, kādam man jābūt, bet kurā ne reizi nebiju padomājis par to, kāds esmu patiesībā

– Gatavojies dzīvot?

– Ne tikai. Es sev līdzi ņēmu ne tos, kuri bija man vajadzīgi, bet es nebiju vajadzīgs viņiem. Un mēs viens otru lauzām, domājot, ka “pie attiecībām vajag strādāt”….

Tagad mana bijusī sieva ir laimīga ar SAVU vīru un es – laimīgs ar SAVU sievieti…
Un, kā izrādījās, neviens no mums nestrādā pie attiecībām… mēs tajās ATPŪŠAMIES…
Es padomāju un sapratu, ka Ņikitam taisnība. Tāpēc, ka MĪLESTĪBA NAV DARBS, lai ko jums neteiktu “attiecību darbaholiķi”…

Mīlestība ir ATPŪTA, kas dziedina…

Ko gan tur stradāt, ja tai ir tikai divi stāvokļi – IR vai NAV…

Un tur, kur tā ir, sanāk atcerēties cilvēku, rūpēties par viņu, dzirdēt viņu, saudzēt… un saņemt pretī to pašu…

Bet tur, kur tās nav… strādā, nestrādā… viss ir tikai tā dramatizēšana, kam nepietiek ne spēka, ne vēlmes…

Un, lūk, dzīvs tam pierādījums…

Mīliet, esiet jūs paši un esiet veseli!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nāc!

veci_cilveki30

Nāc pie cilvēka, kā cilvēks… lai mīlētu viņā cilvēku…

Vai nenāc vispār…
Nāc parunāties un klausīties…

Nāc sasildīt un sasildīties…
Nāc dalīties un saņemt dāvanas…
Nāc ar talantu pieņemt, nevis ar slimību sagraut…
Nāc, kad durvis atvērtas uz abām pusēm…

Nāc, kad gaida, un kad kājas pašas nes…
Nāc, lai pārliecinātos – mīlestība nepiesien ķēdē, nedod rīkojumus, nepazemo, nepazemina, nepieprasa, nenodod un nekrāpj…
Ta ir absolūti dziedinošs process, kas dziedina visas brūces…

Mēs esam vajadzīgi viens otram, lai lielā iekšienē radītu savu maziņo pasaulīti un būtu laimīgi katrā no tām…

Bet nevis tāpēc, lai salauztu viens otru savā iedomībā cenšoties valdīt par ideālu…
Nāc PATS pie SAVA cilvēka…

Tikai tā viss sanāks…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats svarīgākais vienmēr ir iekšā…

sieviete2

Kad es savā trīspadsmitajā kabinetā dzirdu bezgalīgus “meklēšanas pieprasījumus” par to, kā atrast vīrieti, kā atrast sievieti, tad vienmēr vaicāju, kur šie cilvēki tos pazaudēja…
vai patiešām precīzi atceras to vietu…
un vai patiešām labi pārmeklēja apkārtni…
Nē, es neņirgājos…

Es vienkārši zinu, ka meklē pazaudēto… un arī to – ne ilgi…

Bet to, kā nekad nav bijis, atrast nevar…

Meklēt to, kas jau bija, bet nekādu laimi neatnesa – nevajag…
Cilvēki uzrodas paši atbilstoši mūsu gatavībai viņiem…

Kāda gatavība – tadi cilvēki…
Tukšums – ir nulles gatavība…
Viss.

Jā, lūk, tik vienkārši…
Labākās attiecības, kuras esmu vērojusi no ārpuses, notika un notiek starp tiem cilvēkiem, kuriem – paradokss! – arī vieniem bija ne sliktāk, kā kopā ar kādu…

Tieši viņi pievelk tos, kas tikai palielina labsajūtu visdažādākajos dzīves procesos, tāpēc, ka divi psihiski veseli cilvēki viens otram neko citu kā mīlestību, rūpes, sapratni, atbalstu, kvalitatīvu seksu un lieliski kopā pavadītu laiku neatnesīs…
Bet, lūk visi toksiskie scenāriji notiek starp tiem, kuriem vajadzīgs nevis vienkārši tuvs cilvēks, bet skolotājs, vecāks, barotājs, visu problēmu risinātājs, mūžīgais parādnieks, tas, kurš pacietīs jebkādu attieksmi, jebkuru kļūdu piedevējs un atbildīgais par visu….

Citiem vārdiem sakot, attiecībās vienmēr nelaimīgi ir tie, kuri neko nespēj ar sevi padarīt, taču aktīvi ķeras pie otra cilvēka pārtaisīšanas…

Tie, kuri nedziedina savus caurumus, bet pieprasa “lāpītāju”…
Neprot sevi izklaidēt un pieprasa “animatoru”…
Neprot sevi apkalpot un uzturēt, bet pieprasa kalpotāju un sponsoru….
Neprot un negrib neko dot citiem, bet pieprasa no citiem pēc visaugstākās takses…
Neprot būt interesanti, bet apvaino citus par to, ka pievērš pārāk maz uzmanības…
Neprot to, šito, piekto un desmito….

Un, kas ļoti raksturīgi tādiem cilvēkiem, viņi nevēlas mācīties… taču attiecības grib…
Žēlo sevi…
Raksta vainīgo sarakstus…
Krīt izmisumā…
Gaida…
Raud…
Strīdās ar likteni…
Bet nekas nenotiek…

Vai arī notiek tas, ko negribās…
Atnāk vai nu spoguļattēli, vai tie skolotāji, kuru mācību stundas neizdziedināt līdz pat nāves stundai un ne ar vienu terapiju…
Vai arī vispār neviens neatnāk…

Tai pat laikā vīriešu apkārt daudz – pat meklēt nevajadzētu…
Sieviešu – vēl vairāk…

Bet meklējumi turpinās…
Ārpusē…

Bet pats svarīgākais vienmēr ir iekšā – vienmēr iekšā, mani mīļie…

Sāciet ar sevi…
Kā arī visu parējo, starp citu.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms iet pie Otra

silti kopa

Mēs ejam pie Otra cilvēka pēc siltuma. Pēc atbalsta. Aizsardzības. Spēka. Stabilitātes. Ķermeņa kontakta. Atzinības. Uzmanības. Un vēl daudziem “pēc”.

Pēc tām rūpēm, ko par maz saņēmām bērnībā. Pēc tās mīlestības, kura mums it kā pienācās, bet nez kāpēc apgāja mūs ar līkumu.

Mēs ejam pie Otra ar prasību un viļamies. Tāpēc, ka Otrs atsakās būt funkcija un izpildīt visas mūsu vēlmes.

Lieliskas attiecības ar partneri var izveidoties tikai tad, ja mēs ejam pie viņa pēc viņa paša. Viss pārējais kļūst par patīkamu bonusu, bet – ne dzīves nepieciešamību.
Attiecības būs dzīvas tad, kad mums ir dzīve arī bez tām. Tās izrādīsies harmoniskas, kad tajās ir brīvība un tiesības katram pateikt savu “nē”.

Un tieši tāpēc, mums vispirms pašiem jāierauga savi iekšējie “caurumi”, mums tie pašiem jāizprot un pašiem jāaizpilda. Mums ir jāizdzird un jāizdzīvo savas jūtas. Mums jāapzinās savi iekšējie procesi.

Pretējā gadījumā mēs vēršamies pie Otra, viņu pašu izslēdzot no attiecībām. Un sasitamies pret vienaldzības klintīm, tāpēc, ka neredzam viņa personību. Cīnāmies ar viņa atkarībām, tāpec, ka aizveram savas personīgas traumas. Savainojamies pret viņa vārdiem un neejam prom, jo ticam pasakām.

Kad mēs iemācāmies būt spējīgi paši sev būt drošs atbalsts, īsts draugs, gādīgs vecāks, kāda cita mīlestībai vairs nav tik milzīgas nozīmes.

Pirms iet pie Otra, sper soli pie sevis. Atrodi spēku. Uzbūvē savas robežas. Ietin sevi uzmanības sedziņā. Atzīsti savus nopelnus. Ieslēdz savu iekšējo kompasu, tas parādīs pareizo mērķi un virzienu.

Ļauj ieskanēties savām vajadzībām. Tad tev izdosies sevi saprast. Un iesākumā pašam sevi nodrošināt ar to, kas tik ļoti ir vajadzīgs.

Bet Otrs no instrumenta pārvērtīsies par dzīvu cilvēku, attiecības ar kuru veidosies nevis no pozīcijas “vajag”, bet no patiesa “vēlos”.

Lai mums labi un silti ar sevi!

 

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es nezināju, kā mācīt, kamēr neiepazinos ar tevi…

cel lisboa

Pašā mācību gada sākumā sestās klases audzinātājā stāvēja savu bijušo piektklasnieku priekšā. Viņa pārlaida skatu visai klasei un teica, ka ļoti priecājas viņus redzēt un mīl visus vienādi stipri. Tie bija meli, tāpēc, ka vienā no soliem sēdēja kamoliņā sarāvies zēns, kuru viņa nemīlēja. Ar šo zēnu viņa iepazinās iepriekšējā mācību gadā, tāpat kā ar visiem pārējiem klases bērniem. Jau tad viņa ievēroja, ka viņš nespēlējas ar klasesbiedriem, viņam ir netīrs apģērbs un  viņš ne īpaši labi smaržo – tā, it kā nekad nebūtu mazgājies.
Ar laiku skolotājas attieksme pret šo skolnieku kļuva arvien sliktāka, līdz pat tam, ka viņai bija vēlme visus viņa rakstu darbus sasvītrot ar sarkanu pildspalvu un ielikt vieninieku.
Reiz skolas macību daļas vadītāja palūdza izanalizēt visu skolnieku raksturojumus no tā brīža, kad viņi uzsāka mācības šajā skolā. Skolotāja sava nemīlamā skolnieka raksturojumu nolika pašā apakšā. Kad viņa beidzot nonāca līdz tam un sāka lasīt, viņa bija šokēta.
Skolotāja, kura puisēnu mācīja pirmajā klasē rakstīja: “Tas ir brīnišķīgs bērns, ar starojošu smaidu. Visus mājas darbus izpilda tīri un akurāti. Ir bauda būt viņam blakus”.
Otrās klases skolotāja par viņu rakstīja: “Ļoti labs skolnieks, viņu augstu vērtē klasesbiedri, taču viņam ir problēmas ģimenē: māte slimo ar nedziedināmu slimību un dzīve mājās ir viena vienīga cīņa ar nāvi”.
Trešās klases skolotāja bija atzīmējusi: “Mātes nāve viņu satrieca. Viņš cenšas ko spēj, taču tēvam par viņu nav intereses un viņa dzīve mājās var ļoti negatīvi ietekmēt viņa sekmes, ja nekas netiks darīts lietas labā”.
Ceturtās klases skolotāja rakstīja: “Zēns ir paviršs, viņš neizrāda interesi par mācību procesu, viņam nav gandrīz neviena drauga un bieži vien viņš stundas laikā guļ.”
Kad viņa bija izlasījusi šos raksturojumus, viņai palika kauns pašai par sevi. Kļuva vēl sliktāk, kad uz jauno gadu visi skolnieki viņai atnesa dāvanas ietītas skaistos papīros, ar košām bantēm. Bet nemīlamā skolnieka dāvana bija ietīta rupjā brūnā papīrā. Un citi bērni smējās, kad, atverot dāvanu, viņa tur ieraudzīja rokasspradzīti, kurai trūka daži akmentiņi un smaržu flakoniņu, kurā palikusi bija tikai ceturtdaļa smaržu. Taču skolotāja apklusināja smējējus, sakot: – Cik brīnišķīga rokassprādze un, atverot smaržu flakonu, uzsmidzināja smaržas uz augšdelma.
Pēc stundām zēns vēl uzkavējas klasē, piegāja klāt skolotājai un teica: Šodien jūs smaržojat tā, kā smaržoja mana mamma. Kad viņš aizgāja, viņa ilgi raudāja.
No tās dienas, viņa savās stundās mācīja ne tikai literatūru un gramatiku, bet sāka runāt ar bērniem par labestību, līdzcietību un mīlestību.
Pēc kada laika, nemīlamais zēns sāka atgriezties dzīvē.
Mācību gada beigās viņš bija kļuvis par vienu no klases labākajiem skolniekiem.
Viņa tāpat turpināja bērniem teikt, ka mīl un novertē viņus visus, taču gada laikā šis zēns bija kļuvis par viņas vismīlētāko solnieku.
Pēc gada viņa mācīja jau citu klasi. Kādu dienu zem durvīm viņa atrada vēstulīti, kurā šis puisis rakstīja, ka viņa ir pati labākā no visām skolotājām, kuras viņu dzīvē mācījušas.
Vēl pēc pieciem gadiem viņa saņēma vēl vienu vēstuli no viņa: viņš rakstīja, ka ir pabeidzis koledžu un ir trešais labākais skolnieks klasē un, ka viņa vēl joprojām ir labākā skolotāja viņa dzīvē.
Vēl pēc četriem gadiem viņa saņēma vēstuli, kurā viņš rakstīja, ka, neskatoties uz visām grūtībām, viņš drīz grasās beigt macības universitātē ar vislabākajām atzīmēm, un viņa vēl joprojām ir vislabākā skolotāja viņa dzīvē.
Vēl pēc četriem gadiem pienāca vēstule. Šoreiz viņš rakstīja, ka pec universitātes beigšanas nolēmis paaugstināt savu kvalifikāciju. Vēstulē pirms viņa vārda un uzvārda bija rakstīts “doktors”. Un atkal viņš rakstīja, ka vēl joprojām viņa ir labākā skolotāja viņa dzīvē.
Pagāja laiks un vienā no savām vēstulēm viņš rakstīja, ka ir iepazinies ar meiteni un drīzumā svinēs kāzas. Tēvs pirms pāris gadiem bija miris un viņš lūdza skolotāju ieņemt to vietu viņam līdzās, kur parasti stāv līgavaiņa māte.
Protams, skolotāja piekrita. Kāzu dienā viņa uzvilka to pašu rokassprādzi, kuru viņš viņai uzdāvināja jaunajā gadā un nopirka smaržas, kuras atgādināja puisim par viņa mammu.

Viņi satikās, apskāvās un viņš teica:

– Paldies, skolotāj, par to, ka man ticējāt, ka likāt sajusties vajadzīgam un vērtīgam, un iemācījāt noticēt saviem spēkiem un ieraudzīt savā dzīve labo.

Skolotāja asarām acīs atbildēja:

– Tu kļūdies. Tu biji tas, kurš man to iemācīja. Es nezināju, kā pareizi mācīt, kamēr nebiju iepazinusies ar tevi…
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Cel Lisboa
Tulkoja: Ginta Filia Solis