Vienoties ar sevi par LAIMI

Mani mīļie, ar sevi var vienoties par laimi….

Par to, kā izkļūt no purva…
Par ģenerāltīrīšanu savas paša dzīves mājoklī, kad krāmu sakrājies tik daudz, ka kaut ko jaunu ienest nav iespējams…
Bet, kā novēroju, visbiežāk notiek pavisam savādāk.
Visbiežāk tā ir pavisam cita saruna…
Par to, kā paciest nepaciešamo…
Kā pielāgoties tam, no kā vajadzētu mukt pa gabalu…
Kā ilgi palikt tur, kur nav vērts palikt…
Kā tēlot, ka esi piedevis tad, kad patiesībā neesi piedevis…
Kā nodot sevi īsto, lai kļūtu par tādu, kādam liek kļūt…
Tie ir PACIETĪGI BRĪVPRĀTĪGI CIETUMI…
Pat Grāfs Monte-Kristo tik ilgi nesēdēja cietumā, kā sēž daudzi no mums…
Tikai viņš sēdēja tāpēc, ka viņu apmeloja, bet mēs – tāpēc, ka paši sev to piespriedām…

Jau no bērnības mūs pārpilda bailes par to, ka neatbilstam normām, un šīs bailes pēc tam pārvēršas bangojošās liekulības upēs, kur “strīdus no mājas nedrīkst iznest”…
Kur “ne sliktāk kā citiem”…
Kur “vientuļa sieviete – tas ir nepieklājīgi” (bet piekauta, simtām reižu nodota, padarīta par kalponi, ar pilnībā sagrautu pašapziņu ir ok, lai tik cilvēkos smaidītu)…
Kur “puikas neraud”, bet pieauguši vīrieši – vai tev prāts!!! – norij savas asaras un pēc tam pašos spēka gados sadeg ar infarktu, insultu vai nodzeras…. bet arī viņiem cilvēkos ir jāsmaida…
Kur nedrīkst novirzīties no normas, lai arī cik baisa tā nebūtu, nedrīkst…

Protams, mēdz būt arī citi apstākļi, bet visbiežāk tie ir tieši šie…
Un te ir tikai viena izeja – amnestēt sevi līdz pat uzvaras dienai pār savām bailēm un svešiem uzstādījumiem…
Ņemt un amnestēt…

Ieliet šampanieti un pacelt glāzi par brīvību…
Iznākt no ieslodzījuma…
Tāpēc, ka nevajag dzīvot cietumā, ja neesi taisnīgi notiesāts par kādu noziegumu…
Brīvprātīgs cietums ir noziegums pašam pret sevi…
Pret sevi nozīmē visu – bez mīlestības, bez prieka, bez vēlmes, bez abpusējības, bez sapratnes, bez uzticēšanās, bez rūpēm, bez pieņemšanas, bez augstsirdības…
Bez tā, bez kā nevar dzīvot un nevajag…
Un iziet no šiem cietumiem patiesībā ir daudz vieglāk, kā palikt tajos, lai cik dīvaini tas nešķistu…
Būtu vien vēlēšanās, bet instrumentus vienmēr atradīsim…
Vienojies ar sevi par laimi!

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vismaz mēģināju

Tikai sev mēs varam dot iespēju. Un nevienam citam.
Ļoti bieži tad, kad kaut kādu iemeslu dēļ mēs pieņemam lēmumu palikt tur, no kurienes labāk vajadzētu bēgt, vai arī turpinām attiecības pēc tādiem pārdzīvojumiem, kurus atmiņa tik viegli nesamīs (bet vieglus attaisnojumus tiem neatrast), tad mēs, ne vienmēr apzināti, ieslīgstam līdzatkarības ilūzijā, kas mums ļauj atbildību par savu lēmumu novelt uz kādu citu…
Mēs sevi pārliecinām, ka, protams, mēs visu saprotam, taču augstsirdīgi dodam iespēju kādam citam mainīties.
Piemēram, cilvēkam, kurš mūs sistemātiski pazemo, kļūt citam: pateicīgam, mīlošam, uzticīgam…
Atklāti toksiskam kolektīvam – kļūt saliedētam, saprotošam, tādam, kas nemeklē mērķtiecīgus upurus, lai tos barā vajātu…
Draudzībā, kurā tikai kāds viens cenšas draudzēties, bet otrs – ļoti prasmīgi izmanto svešas iespējas, kļūt abpusējai… un tā tālāk.

Kā tas viss no malas izskatās?
Tas izskatās kā savas pacietības ekspluatācija.
Kā izvairīšanās no patiesības.
Kā pašapmāns, ka pēkšņi kāds metīsies sevi mainīt no kaut kā, no kā pats nemaz nav cietis.
Kā bailes kaut hipotētiski padomāt par reālām pārmaiņām un iekšēja bezpalīdzība, kura klusiņam čukst, ka nekādas izejas nav, tāpēc vienkārši vajag paciest, tāpat kā pacieš visi parējie.

Mani mīļie, tas mums neder. Tas der tam, lai audzētu vēl lielāku līdzatkarību…
Ja vien tu dod sev iespēju, tad dod sev iespēju uzņemties atbildību par savu lēmumu.
Tā ir iespēja pa īstam saprast, kas šajā situācijā nav pareizi, kāpēc tā nodara sāpes un kāpēc šobrīd tev ir izdevīgāk maksāt ar sevi, nevis iziet no šīs situācijas?
Tā ir iespēja padomāt, kādas parmaiņas ir iespējams pašam veikt un kādu jaunu uzvedības līniju ir vērts sevī izstrādāt, lai pārstātu būt upuris.
Tā ir iespēja sākt pieaugušu cilvēku dialogu, kurā meklē risinājumu nevis vainīgos. Un, ja risinājuma nav, tad arī tas ir lēmums. Lēmums pielikt punktu un pabeigt šo stāstu.

Ja citi cilvēki ir ieinteresēti turpinājumā, tad viņi dod iespēju sev. Nevis mums.

Jaunā līmenī varam pacelties tikai tad, kad katrs atsevišķi dodam sev iespēju sev izdevīgām pārmaiņām un pēc tam atbildam par to, ko darām.

Jā, protams, šīs iespējas ne vienmēr sevi attaisno, taču te nu, kā teica dižais Makmērfijs no “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”: ES VISMAZ MĒĢINĀJU…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NOMIERINĀTIES

Cik labi ir nomierināties…
Mani mīļie, tieši nomierināties…
Necensties imitēt vienaldzību vai uzspļaut visam, bet nonākt pie apzinātas izpratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…

Vienkārši nomierināties un saprast, ka var iekārtot savu dzīvi arī bez tā, kā šobrīd tev nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir cituviet…
Bez cilvēkiem, ar kuriem nevar kopā turpināt vai arī tiem, ar kuriem cerēji uz jaunu sākumu….
Vienkārši nomierināties, pamodinot sevī sen aizmirsto pašcieņas sajūtu, bez kuras mēs sastrādājām nelabas lietas, cenšoties izpelnīties nesaņemtas mīlestības ilūziju…


Nomierināties un ieviest kārtību katrā savā dienā…
Nomierināties un nekad vairs neuzprasīties tur, kur mūs neviens nesauc…
Nomierināties un sākt darīt labi to, kas mums ir pa spēkam, nevis tēlot efektivitāti tur, kur viss sen jau ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt mieru ar sevi, ar savu ķermeni, ar savām domām, ar savām reālajām iespējām….
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, drīkst pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…

Vienkārši nomierināties…
Vairs neskriet kā trakai žurkai, kas salīdzina savu dzīvi ar svešu, un cenšoties pielāgot savus rezultātus vispārpieņemtajiem…

Nepalikt savos aizvainojumos…
Un necensties citiem uzvelt vainu…


Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību un mācīties mīlēt, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par tiem, kuri to neiemācīja…
Nomierināties…

Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz pavisam vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “viss ir tik sarežģīti” tikai tāpēc, ka ir briesmīgi bail atzīt acīmredzamo…
Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajadzētu salīdzināt ar  vienšūni…
Kad mēs alkstam miera, mēs nenovecojam…
Mēs kļūstam viedāki… beidzot.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVS cilvēks

Es domāju tā: ja mēs attiecības vērtētu no pozīcijas, vai es ar savu tuvo cilvēku ietu kopā izlūkos vai neietu – ļoti daudz kas taptu skaidrs.
Ir ļoti svarīgi būt pārliecinātam par otru, uzticēties. Tā ir tava personīgā drošība un attiecību drošība. Bet, ja neietu kopā izlūkos, tad, visticamākais, tas nav tavs tuvais cilvēks. Attiecības ir nolemtas un nevajag lolot veltas ilūzijas.

Es uzskatu, ka vīrietim sava sieviete ir jāaizstāv. Vienmēr un visur. Un pat tad, ja viņai nav taisnība. Par to, kam vīrietis nepiekrīt un kur sievietei nav taisnība, var aprunāties divatā, aci pret aci. Bet ārpasaulei tuvais cilvēks ir tava aizsardzība.

To pašu var teikt par sievietēm. Savs vīrietis ir pats labākais. Gan tev pašai, gan apkārtējiem. Tā tam būtu jābūt. Ja viņš cīnās, tev ir jāpadod patronas. Savādāk, ja gribas kritizēt, ja gribas nosodīt, ja domā, ka zini labāk un gribi to parādīt publiski, ja redzi partnera trūkumus un vēlies tos apspriest ar citiem, tad nevajag mocīt sevi un otru ar slimām attiecībam. Tad ej projām. 

“Mans” cilvēks ir tas, ar kuru kopā es iešu izlūkos.

Ja tavs vīrietis nav tev pats labākais (ar visām savām īpatnībām), tad tas nav tavs vīrietis.

Ja tu uzskati, ka tev ir tiesības no savas sievietes taisīt labāko viņas pašas variantu, tad tā nav tava sieviete. Ļoti ticams, ka “tavējā” vispār nav, tāpēc, ka vēlme vērtēt un pazemināt otra vērtību, piekasīšanās un pretenzijas tev ir asinīs, iespējams, piesātinātas ar vecaku scenārijiem. Un “tavējais” neparādīsies, kamēr tu neatbrīvosies no visa tā.

Labākais. Vienīgais. Un pārliecība par to, ka tava mugura vienmēr ir piesegta. Tas ir tavs cilvēks.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt nobriedušam nav moderni

Kaut kāda iemesla dēļ katram no mums jābūt tieši tādam, kāds šobrīd esam…

Iespējams, vēl vakar biji citādāks, bet kaut kas ir mainījies.
Iespējams, rītdiena kaut kādu iemeslu dēļ arī atšķirsies.
Bet, tagad ir tā kā ir.
Un, manuprāt, pati bezjēdzīgākā nodarbe ir censties izdabūt no tā to, kas tajā nav.
Tagad nav.
Pat tad, ja vakar bija un, ja rīt arī būs.
Jebkura mirklī, kad rodas neiecietība pret jeb ko, lai kas tas arī būtu, visus jautājumus jāuzdod sev, nevis otram cilvēkam.
Īpaši tad, ja tas neskar savstarpējo norunu pārkāpšanu un mūs neviens nespiež paciest pazemojumus un aizvainojumus. 
Kapēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man nevar vai negrib dot?
Vai man der iztikt bez tā un saglabāt labas attiecības ar konkrēto cilvēku, vai arī konkrētais cilvēks manās acīs zaudē savu aktualitāti, ja nespēj apmierināt manas vajadzības?
Ko es pats jūtu, kad no manis pieprasa?
Kādu izvēli es izdaru un vai patiešām esmu gatavs nest pilnu atbildību par otru?
Prakse rāda, ka vairāk no citiem vēlas saņemt tieši tie, kuri nav iemācījušies uzņemties atbildību par savu dzīvi un kuri jebkuras attiecības izskata, pirmkārt, no tā skatu punkta, kas ļauj sevi pasargāt no dzīves sarežgītajām situācijām, nevis vēlmes būt patiesi tuvās attiecībās.
Iespējams, tas tik ātri top redzams otram cilvēkam, ka viņš apzinati atslēdzas…
Bet, iespējams, nostrādā tas psiholoģiskais spogulis, kurā viens pieprasošais un mūžīgi neapmierinātais redz pats savu atspulgu kādā, kurš arī prot tikai pieprasīt un būt neapmierināts.
Mani mīļie, briedums ir ekoloģisks un nebūt nav moderns…
Tas prot mijiedarboties nevis pieprasīt. Un prot būt laimīgā savstarpējā atkarībā, nevis vientuļā līdzatkarībā un mūžīgi aizvainots uz otra līdzatkarību.
Un, kā vienmēr, atliek tikai izvelēties.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Runā!

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi sadzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas izmainīsies, ja tu atvērsi muti un vārdos izteiksi savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, jo tev nav nekā cita, izņemot mēģinājumus. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko izmainīt aizies. Dēļ bailēm atvērties un pazaudēt otru, notiek regulāra, metodiska sevis pazaudēšana.

Runājiet viens ar otru, par ko vien vēlaties. Lai arī cik tas muļķīgi, smieklīgi, neveikli, nemūsdienīgi, nevietā šķistu. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā ir atnācis riebums, vienaldzība.

Kas tad notika? Atceries. Atrodi savus aizvainojumus, kuri kā ķieģeļi uzbūvējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties pretī viens otram caur kautrību un kaunu. Ejiet, šēžiet, guliet. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru no sirds. Runājiet virtuvē, runājiet pa telefonu, runājiet vēstulēs vai dejās, tikai neklusējiet par svarīgo. Par to, kas satrauc. Par to, ko nākas saturēt un slēpt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runājiet godīgi. Par to, ka esat piekusuši. Par to, ko gribas. Un par to, ko negribas ne reizi. Runājiet par to, ka esat greizsirdīgi. Par to, no kā baidaties. Par to, ka šobrīd šķiet bezjedzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāciet.

Katru mirkli laiks paiet. Katra stunda aiztek kopā ar iespēju kļūt tuviem ar citiem un saglabāt savu veselumu, atzīstot savas sajūtas un domas. Ļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam sev mīlēt. Sev un Sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēsele neprot salīdzināt

– Neviens netaisa atslēgas bez slēdzenes un slēdzenes bez atslēgas. Tām abām vienai bez otras nav nekādas jēgas.
Tāpēc tas nav tavs nopelns, ka tev Dieva paredzētais cilvēks vispār ir, un, ka viņš reiz atradās tavā dzīvē. Kā jūs atklājāt viens otru un abi atradāt vēl līdz šim nezināmo patiesas mīlestības pasauli, patiesas saskarsmes un sapratnes pasauli.
Šis cilvēks tavā liktenī nav tavu centienu vai nopelnu rezultāts, un absolūti ne tavu lēmumu auglis, un arī ne tavu mēģinājumu un kļūdu un pat ne tavas ideālās izvēles auglis. Viņš vienkārši ir Dieva dāvana. Un viss!

Bet šeit ir kāds āķis: ikviena dāvana par tādu kļūst atkarībā no diviem apstākļiem.

Pirmkārt, to pasniedz dāvinātājs, bet, otrkārt, tam, ko viņš tev sniedz, jātiek tevis pieņemtam pateicībā un no visas sirds. Un ar šo otro apstākli ļoti bieži vien ir problēmas.

Mēs bieži vien neredzam, ka Dieva dāvana ir tieši tā dāvana, kuru patiesībā mēs gaidām, un neviena cita. Mēs to neredzam, jo esam sev radījuši citu, mūsu pašu nevis dievišķo paša labākā tēlu, apzeltītāko no visām zelta atslēgām pasaulē. To mums uzspiedušas grāmatas, filmas, draugi, mode, vienalga kas, tikai ne Dievs, kurš vienīgais ir visa iemesls.

Mēs salīdzinām, bet dvēsele neprot salīdzināt. Mēs mērām un salīdzinām, bet sirds nezin, kā izdomāt un kā uzzīmēt šīs neparastās attiecības.

Mēs sapņojam par to un šito, bet mīlestība nezin nākotnes, jo tā atrodas tikai šeit un tikai tagad, un, lūk, tikai tagad starp putnu dziesmām un vienaldzīgo ielu trokšņiem…

Vai prāts var risināt sirds lietas? Ja nu vienīgi paņemt svešas atslēgas un censties tās piemērot slēdzenei, varbūt izdosies, varbūt durvis atvērsies, un kas aiz tām? Aizvien tas pats tukšums!

Vienīgā tikšanās sākas nevis no tukšām fantāzijām, ne veltām cerībām, ne bezjēdzīgiem meklējumiem, bet no absolūti tīras lapas.

Izdzēs cerības. Esi gatavs patiesībai. Savai un nevienai citai patiesībai. Tā sākas ar mīlestību, lai būtu ko atvērt aiz durvīm, tā sākas ar tavu nesatricināmo pārliecību, ka tas vienīgais tavs cilvēks, kuru tu vēl nekur neredzi, jau ir. Protams, ka ir. Arī viņš gaida šo nenovēršamo tikšanos. Un tad, kad abi gatavi, tikšanās kļūst neizbēgama. Un tikai pēc tam tu sapratīsi, kāpēc tu patiesībā esi apbraucis pus valsti, pieklauvējis šeit, iegājis, ieraudzījis un atradis…

Viss ir tik ļoti vienkārši, ka te pat nav ar ko lepoties. Tikpat vienkārši, kā pati mīlestība pagaidām tikai nav zināms, pret ko.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ILŪZIJĀM ATTIECĪBĀS

Noteikti būsi ievērojis, ka ir cilvēki, kuri apspriežot savas attiecības nostājas vērtējošā pozīcijā, kurā viņu izredzētie vienmēr izrādās vainīgie un zaudētāji…

Un katru reizi burtiski ar baudu viņi stāsta par to, kā vieni paši stiepj visu nastu, ka tikai viņi cenšas izdarīt kā labāk, ka citiem jau nekā nevajag, cik ļoti viņi ir noguruši…. un vel miljons piemēru ar viņu neapstrīdāmo vienpusējo pārākumu.

Protams, atbilstoši, tad, kad vienas attiecības tiek nomainītas pret citām, jau pēc īsa brīža situācija atkārtojas: viņiem atkal gadās sapīties ar “ar vājiem un stulbiem” cilvēkiem, no kuriem nav vērts gaidīt neko labu.

Kur te problēma?

Lai cik dīvaini tas nešķistu, cilvēki, kuri izjūt hronisku neapmierinātību ar saviem izredzētajiem, nebūt nav pārāk kaprīzi un augstprātīgi cilvēki.

Viņi visār tādi nav… vienkārši tie ir cilvēki, kuri apsēsti ar stereotipiem, kuros attiecības netiek uztvertas kā abpusēja prieka avots, kā divu neideālu cilvēku mijiedarbība. Viņi nesaprot, ka attiecībās nevajag sacensties, mēroties spēkiem un tēlot labo – to, kas tu neesi.

Tad arī sanāk, ka viņi paši sev neļauj izjust jebkuras sajūtas, jebkurus stāvokļus, jo baidās no slikta vērtējuma.

Jau no pašas pirmās attiecību dienas viņi sāk dzīvot uz robežas: viņiem viss ir pēc plāna, un jebkas, kas nenotiek pēc plāna izsauc trauksmi un aizkaitinājumu.

Viņi tik ļoti baidās, ka viņu trūkumi tiks atklāti, ka nenogurstoši demonstrē tikai savas stiprās puses, kuru gaismā, protams, partneris, kurš uzdrošinās nepiedalīties sacensībās, kļūst blāvs.

Viņi demonstratīvi rāda, ka upurējas, kaut gan neviens to nav lūdzis, taču uz šī upura fona partneris atkal zaudē jel kādas iespējas būt pieņemts tāds, kāds viņš ir.

Mani mīļie, nespēja dot otram tiesības uz jebkādu stāvokli, nozīmē nedot sev iespējas uz tuvību pat tad, ja kā apsēsti tiecamies pēc tās.

Sacenšoties, spekulējot ar savām labajām īpašībām un ne vienmēr objektīvi atzīmējot otra cilvēka trūkumus – nozīmē ieslīgt tadā atkarībā, kurā cilvēki savu nespēju būt līdzvērtīgā mīlestībā kompensē ar milzīgu kaifu izceļoties uz sveša fona.

Un tā ir izgāšanās. Izgāšanās, kurā mainās izredzēto vārdi, bet nemainās scenārijs, pēc kura attīstās attiecības.

Attiecībās ar cilvēkiem, kuriem viņu iluzorā ideālitāte un gandrīz agresīvi uzspiestā neaizstājamība ir mīļāka par vienkāršām un godīgām attiecībām, kurās neviens nebaidās no soda, ir ļoti vēsi … ļoti skumji … ļoti saspringti … ļoti neomulīgi.

Un ļoti gribās aizbēgt tālāk gan no šīs idealitātes gan neaizvietojamības.

Mīlestībā ir viegli. Pat visgrūtākajos laikos, smagākajās krīzēs un sāpīgākajos strīdeos. Tikai tāpēc, ka mīlestībā nevienam nav vajadzības uzrāpties uz pjedestāla. Bet vajag vienam pie otra…

© Ļiļa Grad
Foto: Vincent Pelletier
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?

Reiz pie manis uz konsultāciju atnāca izmocījusies sieviete. Viņa atkrita krēslā un gandrīz uzreiz sāka raudāt: – “Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?” – vēl un vēl viņa atkārtoja.
Šī saruna ar viņu bija iemesls dziļākām pārdomām.
Tikai retais tev teiks, ka laulība neglābj ne no problēmām, ne tukšuma, ne vientulības. Otrs cilvēks neapklusinās un nespēs kompensēt tavus paša defektus, drīzāk otrādi, viņš tos tikai pastiprinās un atkailinās, un tikai tev pašam nāksies ar to tikt galā.

Tev neviens godīgi nepateiks, ka pareizāk palikt vienam (vienai), nevis aiz bailēm no vientulības ķerties pie kaut kāda vienīgā “varianta”.

Bērni ne vienmēr ir laime. Bieži vien tās ir problēmas, nespēja normāli izgulēties, pilnīgs sava personīgā laika un dažkārt arī dzīves trūkums. Bet, ja tev ir ilūzijas par to, ka ar bērna piedzimšanu tava dzīve sāks smaržot kā rožu dārzs – padomā labi, vai tev šobrīd vispār ir vajadzīgi bērni.

Attiecības ir abpusēja atbildība, un, ja katrs atbildēs par sevi, nevis par partneri, tad visiem būs labāk un komfortablāk.

Ļoti daudzās ģimenēs cilvēki sastopas ar neuzticību. Un tikai tev lemt, vai arī tavējā tā būs.

Visās ģimenēs, kuras tu uzskati par ideālām, ir savas problēmas un savi “tumšie kakti”. Ideālu ģimeņu nav.

Visi “mīlu, mīlu, mīlu” ātri beidzas. Ja neesat iemācījušies sarunāties, cienīt viens otru, rūpēties viens par otru, tad nebija vērts veidot attiecības un jūs vēl neesat līdz tām izauguši (P.S. Kaut gan attiecības mācās, esot attiecībās)

Vairums pāru viens otram melo par kaisli. Daudzas sievietes imitē kaisli, daudzi vīrieši spazmas vēdera lejas daļā uzskata par tuvību. Abi staigā neapmierināti un nikni.

Par savām vēlmēm ir jāiemācās sarunāties godīgi — ir jāiemācās runāt par visu.
Mīlestība beidzas. Ja tās laikā neesat radījuši kaut ko lielāku, tad būsiet vienkārši istabas biedri.

Ja jau no paša attiecību sākuma tev ar tavu partneri nav nekā kopīga, tad, visticamākais, nekas tāds arī neradīsies.Tāpēc, kad paies kāds laiks, nevajag žēloties par to, ka neredzēji, ko izvēlies.

Jāiemācās atzīt savas kļūdas. Ja apzinies, ka esi kļūdījies savā izvēlē un blakus tev ir ne tavs cilvēks, nepūderē ne sev ne citiem smadzenes. Dodies projām.

Kodols nemainās un tādā ziņa cilvēki nemainās, tikai arvien vairāk atklāj savu patieso dabu. Ar savu mīlestību tu nevienu neizmainīsi. Ja cilvēks pats sapratīs, ka tu esi vērtība, dēļ kuras ir vērts mainīt sevi un savu dzīvi, – tā ir viņa izvēle. Bet, ja tu esi izvēlējies būt “labais burvis” – visticamāk, tu esi idiots.

Neviena garīgā prakse neglābj no reālām problemām. Tas, ka tu pārstāj tās redzēt, vēl nenozīmē ka tās ir pazudušas.

Nevajag dzīvot ar svešiem padomiem un ielaist savā pasaulē jebkuru. “Virtuves psiholoģija” noder, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma, taču bieži tā noved pie tā, ka cilvēki tikai apmainās ar saviem “tarakāniem”.

Ar vīriešiem viss ir vienkārši: viņus vajag atbalstīt, uzklausīt, pabarot, dot  nevis atņemt viņiem vietu mājā. Ar sievietēm ir vienkārši: ar viņām vajag sarunāties, dot viņām drošības sajūtu un mīlestību. Ar visiem ir vienkarši, ja esat patiesi, godīgi, mīloši, pieņemoši un nevēlaties ar jebkuriem līdzekļiem salauzt partneri.

Radīt ģimeni, dzemdēt bērnus vajag tad, kad zini, kāpēc tie ir vajadzīgi tieši tev. Sveši viedokļi un sabiedrības standarti te nestrādā.

Ja esi kļūdījies, piedod sev un dodies tālāk. Dzīve ir parāk interesanta un brīnišķīga, lai ar savām rokām pārvērstu to ellē.

Katram cilvekam ir izvēle. Taču šajā izvēlē nevar orientēties uz kādu citu. Ir jāklausās savā dvēselē, savā sirdī. Ja ir kādas šaubas, tad nedari. Tā arī būvējas mūsu neatkārtojamā dzīve.

Oksana Cipina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Arī šis ir tikai viena speciālista viedoklis un neviens speciālists mūsu vietā neveidos mūsu attiecības. Ja baidīsimies kļūdīties, tad nesanāks dzīvot pilnu krūti. Ja baidīsimies vilties, tad diez vai spēsim novērtēt pilnīgu savstarpēju uzticēšanos… un mīlestību. Mācamies dzirdēt savu Sirdsbalsi.
Ginta

Neatgriezties pagātnē

Kāpēc nevajag atgriezties pie tiem, kuri mūs necienīja

Šos cilvēkus var viegli atpazīt: viņi vienmēr ar tevi runā nedaudz nievājošā tonī. Un vienmēr atceras tavas neveiksmes, neizdošanās, kļūdas. Un pastāvīgi vēršas pie tavas pagātnes, jo paši tajā palikuši uz mūžiem. Un arī tevi tur grib atstāt uz visiem laikiem…

Viņi dzīvo pagātnē, vārās savās baumās, ķīviņos un tenkās….
Tavus panākumus viņi neievēro.

Šie ļaudis var būt gan radinieki, bijušie klases biedri, dažkārt pat bērnības draugi un paziņas. Patiesībā nekādu silto jūtu pret tevi viņiem nav. Bet viņu telefonā tu esi ierakstīts kā “Hasans bez biksēm”. Vai vēl kaut kā briesmīgāk. Un arī savā starpā viņi tevi tā dēvē. Nevajag pie viņiem atgriezties. Un nevajag dalīties savā veiksmē.

Kāds veiksmīgs biznesmenis atbrauca ciemos pie savas tantes, kura bērnība par viņu ņirgājās. Viņš gribēja apbērt tanti ar dāvanām un izpelnīties viņas labvēlību: ar radiniekiem vajag saglabāt labas attiecības! Tā taču ir dzimta. Ģimene. Tā ir vērtība!

Bet tante jau uz sliekšņa viņu sagaidīja ar vārdiem: mūsu muļķītis atbraucis. Atceries, kā tu bērnībā smieklīgi stostījies? Un reiz visu priekšā apčurājies?

Vai arī klases salidojumā, kurp devās kāda slavena aktrise, viņai atgādināja par to, kāda briesmonīte viņa bija bērnībā. Kā visi par viņu smējās. Un klasesbiedri ar baudu ieslīga atmiņās par to, cik smieklīga viņa izskatījās. Un kā viņu atstūma klases skaistākais puisis.

Kāpēc viņai bija jānāk uz šo salidojumu? Pierādīt cilvēkiem no pagātnes to, ka viņa ir daudz ko sasniegusi, spējusi, varējusi, kļuvusi skaista, kaut kādā veidā uzlabot attiecības? Tas nav iespējams. Tie, kuri smējās par tevi un necienīja tad, neatzīs savu kļūdu. Bet visiem spēkiem mēģinās atgriezt tevi iepriekšējā stāvoklī.

Iet var tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka attieksme pret tevi nav mainījusies. Viens.

Un šie cilvēki tā arī dzīvo nožēlojamās pagātnes atmiņās. Dzīvo slikti. Un izskatās slikti. Divi.

Ja tev vajag uz visiem laikiem šķirties no ilūzijām vai mokošām atmiņām, – tad ej. Droši un lepni. Bet nedomā tur palikt! Atnāci, ieraudzīji, uzvarēji! – tā teica romieši. Un es piebildīšu. Un nekavējoties pagriez atpakaļ savu karavānu.

***

Ir sena pasaka par puiku Hasanu, par kuru visi radinieki un kaimiņi smējās. Viņš dzīvoja mazā ciematā. Un reiz viņam atsējās bikšu šņore. Tajos laikos nebija ne pogu, ne gumiju.

Hasans piecēlas un bikses nokrita. Ļoti smieklīgi! Visi smējas līdz asarām. Un sāka puiku dēvēt par “Hasanu bez biksēm”, pastāvīgi atgādinot šo “uzjautrinošo” notikumu.

Puika izauga un devās plašajā pasaulē. Viņš kļuva par slavenu karavadoni un spēcīgu līderi, iekaroja daudzas zemes un kļuva ļoti bagāts. Un pēc tam kļuva par valdnieku.

Un šis drosmīgais, bagātais, slavenais halifs Hasans nolēma apciemot savu dzimto ciemu. Viņš piekrāva karavānu ar dāvanām un devās ceļā. Tērpies krāšņā apģērbā, viņš nokāpa no sava lieliskā rumaka, aiz muguras viņam stāvēja kareivji un kamieļi apkrauti ar dārgumiem.

Hasans pastiepa rokas pret saviem radiem un kaimiņiem. Atvēra muti, lai sasveicinātos. Un izdzirdēja: “Skat, Hasans bez biksēm pie mums atgriezies! Atcerieties, kā viņam bikses nokrita?” Visi sāka smieties un atcerējās šo gadījumu. Un viņiem pilnīgi vienaldzīgi bija Hasana panākumi un viņa labie nodomi. Viņi atcerējās tikai to, kā viņš pazaudēja bikses. Un viss. Pārējais viņus neinteresēja.

Hasans klusējot uzlēca zirgā, deva zīmi karavānai un viņi devas atpakaļceļā uz bagāto un plaukstošo pilsētu, kuru viņš pārvaldīja ļoti prasmīgi. Un vairs nekad viņš necentās atgreizties pie cilvēkiem, kuriem viņš tā arī bija palicis “Hasans bez biksēm”.

Tā viņi turpināja dzīvot savā nabadzīgajā ciemā, savos aizspriedumos, baumās un ķildās. Un atmiņās par citu neveiksmēm, vājībām, kas bija tik sen, tik sen.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis