Ko visvairāk nožēlo sievietes pēc 40

sieviete40y
Man vienmēr ir patikuši stāsti par to, ko cilvēki izdzīvojuši un kādu pieredzi no izdzīvotā smēlušies. Šis ir garš raksts, taču domāju, ka vedina uz pardomām.

 

Nesen mēs veicām pētījumu un es vēlos padalīties ar tā rezultātiem. Mēs jautājām sievietēm, kurām pāri 40 gadiem, ko visvairāk tās nožēlo savā dzīvē. Šis pētījums visvērtīgākais būs tām meitenēm, kurām šodien ir divdesmit, trīsdesmit. Man pašai šobrīd  ir trīsdesmit un es saprotu, ka šis ir mans “zelta laiks”. Laiks ir izsmeļams resurss un katram vecumam ir sava nozīme un priekšrocības. Savs laiks studijām, savs – precībām, savs – bērnu dzemdēšanai, savs – radošajai pilnveidei. Ap 30 – tie ir tie gadi, kad varam praktiski visu, pēc – 40 jau nedaudz citas lietas.
30 gados, kad ir vēl visas iespējas, ir ļoti viegli “pazust” dzīves un iespēju daudzveidībā. Tapēc ir svarīgi pareizi sakārtot savas prioritātes un izvēlēties, ko darīsim vispirms un ko – pēc tam.
Saprotot izvēles grūtumu, mēs veicām šo pētījumu.

 

  • 1966 vidēja vecuma sievietes, kuru vidējais vecums – 46,7 gadi.
  • 16 galvenie jautājumi.
  • Varēja izvēlēties vairākus variantus, tāpēc summā sanāca vairāk kā 7500 atbilžu .
  • Aptaujāto vidū bija sievietes, kam 38-39, bet bija arī tās, kam 69-78.
  • Pateicos visām, kas padalījās ar saviem viedokļiem, saviem stāstiem un domām.
  • Un tā, mēs jautājām sievietēm, ko viņas nožēlo visvairāk – tagad, šobrīd. Ko viņas darītu savādāk, ja varētu, un ko novēlētu citām sievietēm. Tā radās TOP5.

5. vieta

Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru –  601 sievietes  – 30% aptaujāto.

 

Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj un aizmirstās, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.
«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.»
Marina, 56 gadi

 

«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītība nu nekā. Vīrs bija “par”. Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispar neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau 5 gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…»
Irina, 38 gadi

 

«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā “nostāvēt kājās”, varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam.
Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!
»
Tatjana, 59 gadi

 

4. vieta

Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika –  674 sievietes 34% aptaujāto.

 

Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni, un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni.
Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni – kas atliek vīrietim?
Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?

 

«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpāt kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.»
Irina, 62 gadi

 

«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima 3 manas mīlās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām, es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitatē nekādīgi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu un es “iesēdos” mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te šēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus.
Reiz pie mums ciemos iegriezās kada mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja.
Un pekšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: “Ak, Dievs, viņa teica, cik Tu gan esi laimīga!» un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība  — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!! 
Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!»
Natālija, 40 gadi

 

3. vieta

Nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi un maz ko redzējusi  –
744 sievietes — 38% aptaujāto.

 

Protams, ceļot var arī tad, kad bērni izauguši, taču problēma ir tajā, ka beidzot aktīvās darba gaitas, mēs zaudējam iespēju dzīvot un sākam izdzīvot. Mūsu pensionāri neceļo, kā to dara amerikāņi, vācieši. Maksimums – tā ir dzīve vasarnīcā. Divas svarīgākās lietas šeit:
  • Es neceļoju, kad varēju tam nopelnīt un atlikt naudu.
  • Tagad, kad es varētu ceļot un ir tam laiks, nav naudas, par ko ceļot un arī veselības nav.
Varbūt tieši tāpēc mums arī neatsūtīja nevienu stāstu par ceļojumiem. Iedomājieties – 700 vēstures un nevienas par ceļojumiem un apceļotajām valstīm. Bērni izauguši, ja jums ir pēc 40, un arī tagad varam to paspēt. Ceļojums – tas nebūt nenozīmē – tālu un ilgi.

 

2. vieta

Nožēla par to, ka dzemdēju maz bērnus – 744 sievietes 38% aptaujāto un vēl  113 sieviešu, kas nožēlo izdarītos abortus.

 

Speciāli tāda punkta aptaujā mums nebija, bet daudzas sievietes par to runāja – jaunībā man veica abortu un pec tam es vairs nevarēju iznēsāt bērnu.
«Es ļoti nožēloju savus abortus. Domāju, vēl vajadzēs mācīties, iegūt izglītību, veidot karjeru, vel nav īstais laiks, šis vīrietis nav tas atbildīgākais u.t.t.»
Irina, 38 gadi

 

«Ja tas varēs glābt kaut vienu jaunu meiteni no grūtas situācijas, būšu ļoti priecīga.
Esmu precējusies 20 gadus. Apprecējos apzināti. Zināju, ka man būs vairāki bērni un ka man būs viens vīrs uz visiem laikiem. Grūtniecība iestājās pirms kāzām. Izdarīju abortu. Tas bija 1993. gads.
Tagad skatieties hronoloģiju:

1994. gads — operācija (ārpusdzemdes grūtniecība)
1995. gads — priekšlaicīgas dzemdības, bērniņš nomira pēc 2 diennaktīm.
1998. gads — dzemdības laikā, bet meitiņa nomira pēc divām operācijām.
2000. gads — 6 mēnešos priekšlaicīgas dzemdības.
2001. gads —  “mirusi” grūtniecība 12 nedēļās.
Tradicionālā medicīna neko nevarēja izskaidrot un palīdzēt. Viss, ar to beidzās mūsu ar vīru tēma “bērni”. Pēc tam vēl bija pāris grūtniecības, kas beidzās jau zināmā veidā.
Rezultāts. Mūsu meitai tagad ir 3 gadi, viņa ir meitene no pasakas – dāvana mums – visās nozīmēs. Gaidīta un lolota. Ko tas man maksāja, zinu tikai es un mans vīrs. Saudzējat sevi. Mīliet sevi!
»
Natālija, 39 gadi

 

Kāda nevarēja izšķirties par vairāk bērniem, kāda palika pie diviem, daudzas nožēlo, ka nedzemdēja kaut vienu bērnu.
«Kad man bija 20, šķita, ka visu paspēšu. Draudzenes dzemdēja, es kaut ko gaidīju. Vīrs lūdzās, lai dzemdēju, bet man bija japaspēj karjera, mācības, teicu, lai pagaida. Tā pienāca 30. Sociums domāja, ka tas ir par vēlu, es – ka vēl par agru. Četrdesmit gadu. Pats plaukums manā karjerā. Vīrs vēljoprojām gaidīja. Es apsolīju – nākamgad – es taču esmu veiksmīga, priekšniece.
Kad man bija 43 – viņš aizgāja. Pie citas – jaunākas. Viņa uzreiz viņam dzemdēja divus bērnus. Es paliku viena – ar neko. Tad es mēgināju palikt stāvoklī. Neizdevās. Šodien man ir gandrīz 60. Manas draudzenes ir vecmāmiņas. Es smaidu un saku, ka neko nenožēloju. Taču sirds sāp. Es nevienam neesmu vajadzīga. Vai tā ir veiksme? Nepieļaujiet šīs kļūdas!!!!!»
Olga, 58 gadi

 

«Mūsu meita piedzima 1992. gadā. Mēs dzīvojām un strādājām BAMā. Sākās mērķtiecīga ceļa uz turieni demontāža, algu nemaksāja, nebija par ko dzīvot. Mēs pārvācāmies uz Kaukāzu, bet uzcelt jaunu dzīvi neizdevās… 10 baismīgi grūti gadi – nabadzība, grūtības. Par vairāk bērniem mēs nedomājām. Pagāja gadi, kļuva vieglāk. Tagad mums ir divas pieņemtās meitas – 8 un 12 gadu, vecākā mācās 5. kursā par psihologu. Es par to, ka nekad nav par vēlu īstenot savus sapņus.»
Ļuba, 53 gadi

 

1. vieta

Nožēla par to, ka nepievērsu uzmanību sev un neveltīju sev pietiekami daudz laika – 998 sievietes 50% aptaujāto.

 

Uzvarētāja ar milzīgu parsvaru. Un tas nav nekāds brīnums. Mēs esam iekārtotas tā, ka mums ir viegli dot. Mēs dodam bērniem, atdodamies vīrietim, rūpējamies par māju, esam priekšzīmīgas savā darbā….Izdāļājam sevi un pašām nepaliek nekā. Par sevi mēs aizmirstam.
Tas ir drošāk – nevajag nevienam atteikt, nevajag nevienu apbižot, aizvainot, skumdināt. Kurš cietīs – tikai es, kāds nieks!!!!!!!! Es varu pieciest. Nesekoju saviem sapņiem, nerūpējos par sevi. Tagad tas sāp.
Atcerieties, arī tagad nav par vēlu sākt dejot, vingrot, apmeklēt spa salonus, masāžas, mīlēt sevi.

 

«Nav vienādu sieviešu. Nav pat līdzīgu. Katra — ir atsevišķs Visums! Nav taisnība, ka katra vēlas būt sieva un māte. Kāda vēlas būt hipijs, kāda vēlas būt biznesmene, kāda – ceļot, kāda – vispār neiziet no mājas. Tas viss ir normāli! Jocīga, neveiksmīga, dzīves apbižota — tās ir tikai nezinātāju piekarinātas birkas. 23 gados es biju sieva, mamma un visu šo laiku man bija slikti. Es biju laba, bet slikti bija man. Tagad mans dēls ir izaudzis, vīrs – aizgājis un es savos 44 gados – izpletusi spārnus. Visi domā, ka esmu iemīlējusies! Man vienkārši ir labi. Es nevienam neko neesmu parādā! Es eju pa ielu un staroju! Tā nekad agrak nav bijis. Taja laikā es nēsāju skaistu, bet svešu “apģērbu”. Tagad es daru tikai to, ko vēlos un man ir vienaldzīgs citu cilvēku viedoklis par mani.»
Sofija, 45 gadi

 

«Man ļoti patika dziedāt. Tas bija tas, kas man patika visvairāk dzīvē. Bet šo sapni es piepildīju tikai 58 gados. Līdz tam es darīju tikai to, ko no manis gaidīja un kas man it kā bija jādara un biju nelaimīga.»
Nellija, 59 gadi

 

«Es centos savai mammai pierādīt, ka neesmu muļķe un, kā minimums, esmu simpātiska. Tāpēc kļuvu par televīzijas žurnālisti. 13 gadi. Es ieguvu popularitāti un atpazīstamību, bet – ne laimi. Pēc tam es nolēmu uzzināt – kā tas ir, saņemt lielu algu? Man bija liela alga, taču lielāko tās daļu es tērēju uz brendu apģērbu un ārišķībām – lai izpatiktu darba devējam un atbilstu dreskoda normām. Absurda situācija – Tu pelni naudu un tērē to, lai varētu pelnīt naudu. Vienu vārdu sakot, šī situācija mani neapmierināja, laimīgu nedarīja. es pametu šo darbu un sāku nodarboties ar radošām lietām. Šodien es radu bloknotus, organizēju master klases un mākslinieku izstādes. Mans vīrs, tā visa rezultātā, strauji sāka kāpt pa karjeras kapnēm un viņa ienākumi aug – tātad arī manējie. Šodien es zinu – sapņi piepildās!»
Lilija, 44 gadi

 

Ļoti daudz bija arī citu lietu. daudzas sievietes runāja par to, cik svarīga ir veselība un cik svarīgi par to rūpēties jau jaunībā. Īpaši aktīvi par to runāja tās sievietes, kurām vairāk kā 50. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir būt brīvām un iemācīties strādāt uz sevi, iemācīties kādu jaunu profesiju. Daudzas runāja par to, cik svarīgi ir izvēlēties to darbības jomu, kurā ir iespējams realizēties sev patīkamā veidā. Bija ļoti daudz sieviešu, kuras runāja par to, ka nav veltījušas pietiekami daudz mīļuma saviem vecākiem un vairāk laika tērējušas aizvainojumam un strīdiem.

 

… vienīgais, par ko es bēdājos, ir tas, ka pārāk maz mīlestības, nepateikto labo vārdu, neizrādītā maiguma un uzmanības ir bijis manās attiecībās ar vecākiem viņu dzīves laikā. Tas ir tas, kas mani šobrīd nospiež.
Meitenes, atcerieties, arī jūs, tāpat kā es, paliksiet bez vecākiem! Ar ko un kā jūs tad paliksiet. Ar vainas apziņu par auksto un nevērīgo attieksmi pret tiem, kuri devuši jums dzīvību? Vai būs jums kam paraudāt uz pleca, kad pašas būsiet vecas? Vai būs blakus jums tie, kas piepilda jūsu dzīvi ar jēgu un kuri jums ir svarīgi? Domājiet par to jau tagad.»
Larisa, 58 gadi

 

Es jums visām vēlu laimi! Ceru, ka šie stāsti palīdzēs jūsu dzīvē ienest kādas jaunas, labas vēsmas un palīdzēs jūsu dzīvi padarīt skaistāku un laimīgāku.
Ar cieņu – Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Vīrietis VIENMĒR dara to, KO sieviete jūt

virietis_-sieviete

Sievietēm piemīt dīvaina nosliece, vainot sevi par to, ka pasliktinās attiecības vai tās izbeidzas pavisam.

“Ai, laikam jau ar mani kaut kas ir ne tā, ja reiz viņš met acis uz to maitu Katju!”
Vīrietim tādas noslieces uz sevis šaustīšanu nav, bet sievietes ļoti bieži sevi par to spīdzina un noliedz.

Iespējams, tas nav tāpat vien un kaut kāds iemesls tam tomēr ir…

Iemesls ir tajā, ka dvēseles dziļumos katra sieviete zin visu par savu ietekmi, varenību un spēju radīt jebkuru realitāti.

Senās gudrības vēsta, ka sieviete atbild par smalko, vēl neradīto pasauli, kas pagaidām vēl tikai eksistē iztēlē, bet vīrieša uzdevums ir darbību līmenī realizēt sievietes sapņus.

Vīrietis vienmēr dara to, ko sieviete jūt, neatkarīgi no tā, vai viņa jūt ko labu vai – briesmīgu.

Šajā ziņā sieviete vienmēr ir līderis. Konfūcijs teica: “Līderis ir tas, kas atrodas aizmugurē”, ar to domājot, ka tam, kurš plāno kauju vai kādu notikumu, nav obligāti pašam jāizpilda savs nodoms un jāiet bojā kaujas pirmajās līnijās no nejaušas lodes.

Ģenerālis sēž štābā, bet ierindnieks izpilda pavēles. Un tas vai nu ies bojā, vai atnesīs ģenerālim trofejas.

Sieviete vīrietim savas pavēles atdod ne ar balsi, pat ne ar domām, bet savām sajūtām un emocijām, no kurām bieži vien pati baidās:

“Ak, Dievs, ja es viņu zaudēšu, es nepārdzīvošu tādas sāpes! Tad labāk tūliņ pat atbrīvošos no viņa. Pasāpēs, pāries, bet nebūs tik sāpīgi, kā tad, ja es pieradīšu un ielaidīšu viņu savā sirdī!”.

Tāda sieviete nomāks savas draudošā zaudējuma sāpes, un radīs vibrācijas, kas realizēs viņas nodomu, par ko viņas prāts pat neiedomājas.

Un vīrietim atliks vien izpildīt viņas pavēli un aiziet. Viņam nav skaidrs, kāpēc blakus šai sievietei viņam kļūst arvien grūtāk, kāpēc ir tāds diskomforts, ka vienīgā vēlēšanās ir aiziet un atvilkt elpu. Tā sieviete pati liek vīrietim bēgt.

Bet vainas sajūta viņai ir no tā, ka ar kādu prāta maliņu viņa tomēr saprot, ka pati ir līdzdalīga šādā notikumu pavērsienā.

Sievietei, kura vēlas atbrīvoties no vainas sajūtas par izjukušām attiecībām, ir jāapzinās savs IETEKMES SPĒKS uz notikumiem, kas notiek ap viņu.

Viņa nav vāja un nav atkarīga no vīrieša sliktajiem darbiem, viņa ir dieviete, kura tos nosapņo, piedod tiem nolūka spēku, un dod tiem sākotnējo impulsu.

Šī raksta nolūks nekādā gadījumā nav aizvainot sievieti visos pasaules grēkos, bet atvērt tai sapratni par pašas milzīgo ietekmi un par spēku, kuru Radītājs devis tieši viņai.

Jūs noteikti esat dzirdējuši frāzi: Ko vēlas sieviete, to vēlas Dievs.”

Apzinieties šīs frāzes dziļumu, tajā ir milzīga gudrība.

Atzīstiet sava spēka ietekmi ne tikai uz savu dzīvi, bet arī sava vīrieša dzīvi. Viņš ir tikai izpildītājs, bet īstais Līderis esat jūs!!

Un tad nebūs vainas sajūtas, sevis šaustīšanas un citu nosodīšanas. Citu, kuri tikai izpilda jūsu gribu. Skaidra saskaņotība pašai ar sevi, kas radīs sev apkārt apzinātu telpu.

© Marks Ifraimovs

Tulkoja: Ginta FS

Pati īsākā konsultācija

tevs-un-dels6

Uz konsultāciju atnāca vīrs un sieva. Pie manis viņi bija pirmo reizi. Biju nogurusi (šī bija jau piektā konsultācija), neēdusi un droši vien tāpēc – absolūti mierīga un nesatricināma.

— Es pirmo reizi esmu pie psihologa! — teica aizkaitinātais vīrs, ar visu savu pozu paužot to, ka vispār nesaprot jēgu šādai vizītei.
— Mani sieva pierunāja!
— Un?
— Ko, un?!! Dēls mums.. man. Debils!. — viņš uzvilkās.

— Debils — tā ir psihiatriska diagnoze, — es nogurusi teicu. — Vai jūsu dēls šajā ziņā ir debils?

Vīrietis skatījās nu jau uz mani, kā uz debilu. Pēc tam paskatījās uz sievu, un viņa acīs bija nepārprotams jautājums: «Pie kā tu mani vispār atvedi?!!!»
Sieva sarāvusies sēdēja uz krēsla maliņas, skatienu nolaidusi, rokas iespiedusi starp ceļiem.
Viņš dusmīgi rauca pieri, pagriezāss pret mani un klusēja. Es ari klusēju. Viņš neizturēja un sadusmojās vēl vairāk.

— Jūs taču esat tipa psihologs? Ja? Hm! Nu tad paskaidrojat man, ko man ar viņu darīt?
— Ar?
— Nu, ar dēlu, taču!!!!
— Un kas ar viņu?

Vīrietis teatrāli noelsās, izbrīnīts par manu stulbumu un nespēju lasīt domas. Atkal pagriezās pret sievu ar tādu sejas izteiksmi, kas viennozīmīgi vēstīja: “Kur tu tādu stulbeni atradi?” Bet sieva bija pieredzējis cīnītājs, sēž, acis nepacēlusi un tikai pēc tā, kā nobālēja viņas vaigi, es sapratu, cik daudz spēka viņai prasījis šis gājiens kopā ar vīru.

— Viņš taču ne velna nesaprot, kverplis! 14 gadi, bet uzvedas kā sazin kas…..
— Kas?
— Atnāku mājās no darba. Zābaki mētājas istabas vidū. Es viņam saku: «Vai tu vismaz kaut ko šajā dzīvā proti? Kaut vai zābakus vietā nolikt.». Simts reizes esmu viņam teicis, noliec zābakus malā, bet nē, tā kā debils, neko nedzird un nesaprot. Viss viņam dzīvē nāk viegli. Telefonu ņēma un salauza. Nenovērtē. Ne kauna ne goda. Ar mani savās lietas nedalās. Mātei pretī runā. Mājās neko nedara. Un kā ar tādu runāt? Kā atrast kopēju valodu? Jūs esat psihologs, pasakiet mums?! Vai jums ir kāda recepte?
— Ir, — es atbildēju, parkāpjot visus psiholoģijas konsultāciju kanonus
— Un risinājums ir?
— Ir, — pati biju šokā par savu bezkaunību.

Saprotiet, pastāv psiholoģiskās konsultācijas algoritms. Īpaši pirmās. Mani mācīja, ka pirmā tikšanās ar klientu ir informācijas ievākšana, risināmo jautājumu noskaidrošana, kontakta izveidošana. Ne par kādu terāpiju te nevar runāt. Vēl jo vairāk – ne par kādu risinājumu. Kas man bija uznācis!!!!!?

— Ja es pareizi sapratu, tad Jūs nezināt, kā runāt ar savu dēlu un nevarat atrast ar viņu kopīgu valodu?
— Nu, ja, es taču teicu!
— Risinājums ir ļoti vienkāršs. Taču es nezinu, vai jūs ar to tiksiet galā, — es patiesi šaubījos.
— Tātad?!? Sakiet!
— To nevar pateikt, tas ir jāizdara.
— Kas jādara?
— Kā jūsu dēlam ir vārds?
— Antons.

Un te nu es kļuvu pavisam bezkaunīga (kolēģi sapratīs, par ko es runāju), es paņēmu baltu lapu un ar marķieri uz tās uzrakstīju «dēls Antons, 14 gadi», noliku to kabineta tālākajā stūrī uz zemes, un piedāvāju vīrietim iedomāties savu dēlu, kurš stāv uz šīs lapas.

— Vai izdevās iedomāties? — es jautāju
— Jā
— Un tagad pavisam lēnām aizejiet pie lapas, nostājieties uz tās, un iejūtaties sava dēla tēlā, kļūstiet par viņu.

Viņa sejā es izlasīju šaubas, taču vīrietis izdarīja to, ko lūdzu, nostājās uz lapas un aizvēra acis.

— Un tagad pasakiet, ko jūs jūtat?
— Briesmīgu vientulību. Asaras aizžņaudz kaklu. Gribas raudāt.
— Kāpēc?
— No aizvainojuma. Viss iekšā raustās. Dzīvot negribas. Jūtos kā tāds kretīns, nasta visiem.
— Kuriem visiem?
— Nu, visiem!
— Kam?
— Nu, tēvam!
— Un ko jūs no viņa vēlētos?
— Lai kaut reizi paslavētu. Pajautātu, kā man iet. Lai neaurotu, lai nelamātos. Lai… es taču arī esmu vīrietis, lai lepotos ar mani.
— Ieelpojiet un pēc tam nokāpiet no lapas.

Vīrietis, klusējot aizgāja lidz krēslam, un apsēdās. Klusums. Sieviete slaucīja asaras.

— Es visu sapratu, — pēkšņi viņš klusiņām teica. — Visu sapratu. Kad es biju maziņš, es jutos tāpat. No tēva dzirdēju vienus vienīgus pārmetumus. Tagad es daru tāpat kā mans tēvs. Es visu sapratu. Paldies!

Viņiem abiem ar sievu bija zaļas acis. Tādas skaidras. Un ausis dzirdīgas. Un sirdis……

Tas notika 18 minūtēs. Pirmo reizi manā dzīvē.

Autors: Jekaterina Savinova

Tulkoja: Ginta FS

«BŪT» — tas pirmkārt ir stāsts par «NESTEIDZOTIES»

milestiba43

Mūs pavisam nemācīja «būt»… Pie manis nāk 37 gadīgas meitenes, kas nezin kā mīlēt un atdoties. Viņas vārdu «pieņemt» var uzrakstīt piecās valodās, bet nav spējīgas to sajust. 50 gadīgi puiši, kuri izveidojuši spīdošu karjeru, neprot apskaut, tā, lai tas būtu no visas sirds un dvēseles. Es ļoti mīlu un cienu tos, kas meklē sevi, kas pēkšņi saprot, ka kaut kas ir ne tā, un atnāk ar skaidru lēmumu to mainīt un izaudzēt to, kas nez kāpēc nav izaudzis. Atrast garšu tam, kas bija bērnībā, vai arī kaut kad sen, vai nesen. Bet tagad:…. «Nebaro, bet vēl neaprok». Esības krīze.

«Būt» — tas pirmkārt ir stāsts par «nesteidzoties», pat tad, ja tev laiks ir tikai pusstunda. Tas ir stāsts par katra malka garšu, par katras lapiņas krāsu un katras minūtes izdzīvošanu. Tas ir stāsts par labsajūtu un sāpēm, par vienotību un vientulību, par sevis apzināšanos caur emocijām un auksta vēja pūsmas pieskārienu vaigam. Par to, kas caurvij visu tavu mūžu un dara tevi pa īstam dzīvu. Gan mīlētu, mīlošu un seksuālu. Kad mīli kadu, ar viņu viss ir sekss. Un tas ir par  «būt».

Autors: Anna Zarembo

Tulkoja: Ginta FS

Izvēles brīvība

berni-vecaki
Šī ir viena nodaļa no grāmatas «Sievietes dvēseles dziedināšana».
Katram no mums pieder izvēles brīvība. Tā ir viena no pamattiesībām šajā pasaulē. Mums ir tiesības izvēlēties, kur, kā un ar ko mēs vēlamies dzīvot.
Visgrūtāk mums ir būvēt attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šo brīvību mums atņem vai vēlas atņemt. Vai arī cenšas mums iestāstīt, ka šādas brīvības nemaz nav.
Līdz zināmam vecumam vecāki mierīgi pieņem lēmumus savu bērnu vietā un tas ir normāli līdz brīdim, kad bērns pats sāks vēlēties pieņemt savus lēmumus.. Par to arī vēstī gada, divu gadu, septiņu gadu u.t.t. krīzes. Bērns pats grib lemt, ko viņam ēst, ko ģērbt, ar ko nodarboties, kad gulēt, kad spēlēties, kur iet un tā tālāk.Jo ilgāk turpinam visu lemt bērna vietā, jo spēcīgāka krīze bērnam.
Dažkārt vecāki to nesaprot un turpina ar savu pusaudzi apieties tāpat kā ar mazu bērnu: uzvelc cepuri, astoņos esi mājās, ar Pašu nedraudzējies, izmācies, nomazgā traukus, sākumā apēd zupu… Kaut gan, ja mēs paši esam gājuši tam cauri, mums vajadzētu atcerēties tās emocijas.
Tāpēc bērni ir spiesti pretoties. Spiesti uzvesties agresīvi, strīdēties. Un šādas attiecības labas saglabāt nav iespējams. Par to arī tik daudz pieaugušo pārdzīvojumu, kuri nespēj uzturēt labas attiecības ar saviem vecākiem, kaut arī ļoti vēlas tās uzlabot, sakārtot un salabot. Grib, bet nevar.
Kā var salabot to, kas jau sākotnēji ir salikts nepareizi?
Tā ir abu pušu atbildība. Tajā skaitā arī vecāku, kuri nesaprot, ka bērns ir izaudzis un viņam ir tiesības pašam izlemt, kā dzīvot – vecākiem taču ir sava pieredze un  ir skaidrs, kā vajadzētu dzīvot, un tāpēc viņi vēlas savu dārgumu pasargāt no kļūdām. Taču, diemžēl, tā ir ilūzija, ka vecāki patiešām zin, kas viņu bērnam vajadzīgs.
Pats labākais, ko mēs varam viņiem iemācit ir IZDARĪT IZVĒLI. Patstāvīgi. Saprotot iespējamās sekas. Un, lai tas notiku, mums jāatlaiž viņi pasaulē un jādod viņiem iespēja pašiem iziet savas dzīves mācību stundas.
Tā ir arī pieaugušu bērnu problēma, ka tie nevar beidzot kļūt pieauguši, un turpina atļaut vecākiem un citiem cilvēkiem pieņemt lēmumus viņu vietā. Pateikt “nē” jau pašā sākumā un nenovest visu līdz absurdam.
Atteikties stāties mammas izvēlētajā augstskolā, lai pēc tam, pēc pieciem gadiem nemestu viņai sejā diplomu.
Atteikties no iespējas dzīvot kopā ar vecākiem savas ģimenes dzīves sākumā, lai pēc tam nevainotu tos par jaukšanos jaunāš ģimenes dzīvē un par to, ka jāšķiras.
Atteikties atdot mammai audzināšanā savu bērnu, lai pēc tam nebūtu viņa jāvaino par to, ka pazudis kontakts ar paša bērnu.
Atteikties ēst to, ko nemīli ēst un neēd, bet viņa vienalga turpina gatavot.
Atteikties valkāt to, kas tev nepiestāv un nepatīk, kaut arī tāds tu mammai patīc vislabāk.
Tev ir tādas tiesības, jo tu taču esi cilvēks, personība, bet ne mammas īpašums.
Sirds vājuma dēļ vieni nevar atlaist, bet otri – baidās aiziet un pieaugt, lai neievainotu. Bet pēc tam gan vieniem, gan otriem ir grūti. Gan vieniem gan otriem ir sāpīgi.
Izvēles brīvība – ir katras personības galvenā tiesība. Un tieši tāpēc mēs dzīvojam šeit – uz Zemes.
Un, starp citu, arī Bībelē rakstīts tieši par to. Par to, kā mīlošais Radītājs deva saviem bērniem izvēles iespēju un pieņēma to, kā tas ir. Un to lasot, es domāju par to, cik ļoti liela sirds ir Viņam, un cik ļoti Viņam mēdz būt sāpīgi skatīties uz mums.
Neviens tev nevar atņemt Dieva doto izvēles brīvību. Un  pat tad, kad tev šķiet, ka neko neizvēlies, arī tā ir izvēle. Pati galvenā tava tiesība no dzimšanas – izdarīt izvēli un skatīties, kur aizvedīs tevi tavs izvelētais ceļš. Maksāt reķinus, kas tev pēc tam pienāk un mainīt savu uzvedību, kad nepieciešams. Un tāpat no malas vērot savu bērnu, vecāku, brāļu, māsu, draugu izvēles, nespējot neko mainīt. Vienīgais, ko mēs varam, iedvesmot ar savu piemēru, darot savas pesronīgās izvēles – tieši tajā virzienā, kurā mums nepieciešams.

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Juris Rubenis. Kāpēc tik daudz cilvēku šķiras?

rubenis
Attiecības ir milzīga vērtība, iespējams, pati lielākā vērtība pasaulē, bet pārējās lietas ir tām pakārtotas. Daudzi cilvēki attiecības novērtē tikai tad, kad ir piedzīvojuši nopietnas krīzes.

*****

Klasiskā laulību kļūda – rādīt uz otru ar pirkstu un teikt: Mainies tu. Bet daudz svarīgāks jautājums ir – cik es esmu gatavs mainīties?

*****

Noteikums ir ļoti vienkāršs, bet skarbs – tu nevari saglabāt attiecības, ja neesi gatavs mainīties.

*****

Liela daļa laulību tiktu izglābtas, ja mēs būtu gatavi mazliet vairāk klausīties cits citā.

*****

Sākumā mēs gandrīz visi domājam tikai par sevi. Jā, protams, mēs apgalvojam un arī ticam, ka otrs ir ļoti svarīgs un man ļoti vajadzīgs, bet tieši tā – MAN vajadzīgs. Lai es justos labi, lai man būtu patīkami, lai man būtu ērti.

*****

Krīzes attiecībās rodas, ja ir sakrājies rūgtums, kas sasniedz tādu pakāpi, ka pagriezties atpakaļ un “restartēt” attiecības ir grūti.

*****

Ja laulībā ir neapmierinātība, tad to var pārvarēt, ja vien pāris ir gatavs mācīties, attīstīties un piestrādāt pie skaistākiem attiecību modeļiem.

*****

Agrāk cilvēki šķīrās mazāk, tāpēc, ka lielākajai daļai nebija tādu iespēju! Neiedomāsimies, ka 19. gadsimta beigās, kad Rīgā notika divas trīs laulības šķiršanas gadā, visas pārējās bija laimīgas ģimenes. Vienkārši nebija citas iespējas. Bija jāsakož zobi un jāiztur.

*****

Tas, ka mūsdienās attiecības arī ārēji sabrūk biežāk, nenozīmē to, ka esam kļuvuši izlaidīgāki vai ļaunāki cilvēki, – mēs vienkārši vairāk sākam uzdot jautājumus par to, kas mums ir labas attiecības. Cilvēkam beidzot ir iespēja atsacīties no tādām attiecībām, kas sagrauj, pazemo un iznīcina, un uzdrīkstēties jautāt – vai varētu būt kādas patiesākas un īstākas?

*****

Negribu teikt, ka tas ir labi, ka cilvēki šķiras, – gribu sacīt to, ka mēs visi pieļaujam diezgan daudz kļūdu un arī kļūdas attiecību jomā. Tikai kādreiz tev bija iedota viena patrona, un, ja to izšauj, viss – kā ir, tā jāmokās. Tagad mēs sakām, ka varbūt tomēr ir vēl kāda iespēja. Žēlastības iespēja.

*****

Man pašam viens no lielākajiem dzīves izaicinājumiem ir bijis un joprojām ir – pieņemt visu. Pieņemt to ka realitāte ir tāda, kāda tā ir.

*****
Viena no ciešanu definīcijām ir šāda: ciešanas ir situācija, kuru es nespēju kontrolēt. Es varbūt biju iedomājies, ka pasaule funkcionēs pēc manas stabules, bet tā nenotiek.

*****
Manam ego ir ļoti sāpīgi pieņemt, ka pasaule nav tāda, kā es to biju iedomājies.

*****

Mēs ar sievu arī bijām jauni, sāpinājām, cits citu nepamanījām līdz kamēr mācījāmies mācīties novērtēt.

*****

Mums vīriešiem ir tipiski, ka nenovērtējam sievieti blakus. Labākais brīdis attiecībās pienāk, kad saprotam, ka sieviete mums blakus ir kas svarīgāks nekā bijām iedomājušies. Un, ka sieviete laulībā var iedot kaut ko tik svarīgu, ko tu pats nespēj.

*****
Tiem, kuriem laulība ir izdevusies, jābūt pazemīgiem. Nevajag sist sev pie krūtīm, ka mēs paši to esam izdarījuši. Tā ir Dieva dāvana.

*****

Avots: http://gudribas.lv/

*Atziņas par laulību krīzi un ne tikai no Jura Rubeņa intervijām LTV raidījumam 1:1 un žurnālam Annas Psiholoģija nr4.2016.

Visu interviju raidījumā 1:1 vari noskatīties šeit: LTV 1 raidījumu arhīvs.

Pilnu intervijas tekstu žurnālam Annas Psiholoģija, nr.4, 2016 lasi šeit: Divi galvenie vārdi.

Foto: pixabay.com

Mājīgums: tās nav tīras grīdas, bet gan tīra no “tarakāniem” galva

ideala-sieva7
«Pat tad, ja tu negatavosi pusdienas, es ar to samierināšos. Taču nedarī tā, lai man pazustu vēlme atgriezties mājās, dēļ tavas pastāvīgās nesaprotamās neapmierinātības. Mājās es vēlos atpūsties, nevis noskaidrot attiecības».
Ar šādiem vārdiem uz maniem pārmetumiem par to, ka viņš neciena un nenovērtē manas pūles mūsu saimniecības vadīšanā, man atbildēja mans vīrs. Tas bija pašā mūsu kopdzīves sākumā. Tad man šķita, ka es godīgi atstrādāju visu savu kārtīgas sievas pienākumu daļu sabiedrībā pieņemto uzskatu rāmīša ietvaros.
Vīra vārdi man bija kā ledusauksts ūdens uz galvas.
Audzināta padomju laika ģimenes tradīcijās, es ticēju mītam par to, ka, pirmkārt, sieva ir māte un saimniece. Bet visas pārējās funkcijas – kā paaugstinātas grūtības uzdevumus kontroldarbā, var darīt, ja atliek tiem laiks. Es droši un pārliecinati varēju teikt, ka visu daru pareizi un tieši tā, kā tas jādara ideālai sievai. Tikai domāju es vienu, bet jutu pavisam ko citu. Vārdi un darbi var melot, sajūtas – nekad. Var citus mānīt, bet no sevis patiesību nenoslēpsi.
Un patiesība bija tāda.
  • Man ir ļoti garlaicīgi nodarboties ar saimnieciskām lietām.
  • Es dodu priekšroku vienkārsām un ātri pagatavojamām maltītēm, un nemīlu ilgas stundas pavadīt pie plīts.
  • Kad pastaigājos ar dēlu, es labprāt pastaigas laikā lasu grāmatu, nevis kopā ar viņu cepu smilšu kūkas.
  • Man ļoti patīk no rītiem pagulēt, ignorējot pareizu dienas režīmu.
  • Man nepatīk runāt ar mammām bērnu spēļu laukumā par svešiem bērniem un viņu sasniegumiem, par piebarošanu un citam līdzīgām tēmām. Man tas nav interesanti.
  • Es gribu iet uz darbu un dodu priekšroku aukles palīdzībai, nevis klusai prātā jukšanai no vienveidīgās mājas dzīves.
Es tikai šodien par to atklāti runāju. Vēl pirms pāris gadiem, domājot par šiem jautājumiem, es izjutu milzīgu kauna un neērtības sajūtu, un noliedzu savu “nemīlestību” pret mītu par labu sievu un priekšzīmīgu māti. Mani nemitīgi plēsa uz pusēm iekšējs konflikts starp “es gribu” un “mans pienākums”, bet iekšējais kritiķis pārliecināti valdīja pār manu apziņu. Tas nevarēja beigties ne ar ko citu, kā tikai dusmu lēkmēm, enerģijas trūkumu, vainas sajūtu, par to, ka es esmu briesmīga māte, nekam nederīga sieva un vispār briesmīgs cilvēks.
To ir grūti izturēt, dažkārt pat neiespējami. Visu laiku rodas kardinājums projicēt šīs sajūtas uz otru cilvēku: «Ne jau es esmu dusmīga un neiecietīga – tu esi dusmīgs un neuzmanīgs! Ne jau es esmu pastāvīgi neapmierināta, bet tu visu laiku meklē iemeslu ķīviņiem! Tevis dēļ es atkal norāvos! Ja tu tik briesmīgi neuzvestos, mums viss būtu labi!».
Kad mēs neklausāmies savās sajūtās, negribam pieņemt savu divējādo dabu, slēpjam savu neērto personības daļu, mēs izmantojam psiholoģiskas aizsardzības: projekcijas, noliegumus, atbildības novelšanu par savu stāvokli uz citiem cilvēkiem.
Pēc tam, kad mans vīrs bija pateicis augstākminēto frāzi, man kļuva skaidrs, ka tas mājīgums pēc kura es tik “maniakāli” tiecos, nav atkarīgs no tīri izmazgātām grīdām un sterilo gāzes plīti, bet gan no “tarakāniem” attīrītas galvas.
Daudzas pārliecības eksistē kontekstā ar populārām idejām par to, kā ir normāli un, kā pareizi jābūt. Piedevām tam, paši savās ģimenēs, mēs esam piebaroti ar mītiem par to, kā pareizi jāuzvedas, lai sabiedrība mūs pieņemtu.
«Ko citi teiks?», – kļūst par vienu no svarīgākajiem orientieriem mūsu dzīvē, kas nemitīgi, kā piekabe, jāvalkā sev līdzi.
Tad, kad paši jūtam, ka neatbilstam sociālajām gaidām un standartiem, mēs jūtamies apdalīti, nepilnīgi.un tādi, kas prasās pēc korekcijas. Katru dienu rodas jaunas versijas par tēmu, kādam man jābūt, kādai jābūt normālai sievietei, normālam vīrietim, normālām attiecībām. Mēs dzīvojam pastavīgā spriedzē un uztraucamies par to, kā atbilst visām šīm normām, lai izvairītos no kļūdām un neveiksmēm.
Pāru attiecības sociālo standartu ziņā ir vienas no līderiem. Ir noteikts saraksts ar parametriem, kuriem jāatbilst attiecībām, un savas kopdzīves laikā mēs cītīgi salīdzinām savu laulību ar šo sarakstu. Maza kļūdiņa – un klāt ir vainas apziņa un bailes: «Ja nu pēkšņi es tomēr esmu slikta māte un sieva».
Lūk, daži mīti, ar kuriem es biju «inficējusies».
  • mīloša sieva vienmēr rūpējas par mājīgumu;
  • sieviete atbild par attiecībām ģimenē;
  • mīlošai mātei gandrīz viss savs brīvais laiks japavada kopā ar bērnu, un svarīgākās ir viņa intereses,
  • vīrs un sieva – tās ir divas mīlošas pusītes, kuri saprot viens otru bez vārdiem;
  • no labām sievām vīri neaiziet.
Sociālie priekšraksti  kopā ar ģimenes mītiem var novest pie situācijas, kad, it kā no ārpuses perfektā un labklājīgā ģimenē, viens vai abi partneri attiecībās izjūt pieaugošu diskomfortu un nepamierinātību. Tas ir ceļš pie neirotiskās traumas, ja vien kaut ko tajā visā nemainīsim.
Izeja no šīs situācijas būs lēmums neslēpt kaunu, nenoliegt patiesību, novilkt sociālās maskas un atklāti runāt par to, kas mēs patiesībā esam un ko vēlamies. Godīgi, bez apmāna.
Protams, tas ir liels risks un nav nekādu garantiju, un jābūt gana drosmīgam, lai nolemtu spert šādu soli.
Tas noved pie vajadzības apzināties to, ka patiesībā mēs esam daudz dziļāki un lielāki, kā citi par mums domā. Un ir ļoti svarīgi savlaicīgi attālināties no sociālajiem priekšrakstiem, lai varētu novērtēt to, vai patiešām tas viss var noderēt mūsu dzīvēs.
  • Ja es neesmu viennozīmīgi laba, tad kāda es esmu?
  • Ko es nolemju darīt ar šīm jaunajām zināšanām par sevi?
  • Kādu cenu es esmu gatava maksāt par iespēju būt sev pašai?
  • Kā es tālāk dzīvošu ar šīm zināšanām par sevi?
  • Kur es meklēšu atbalstu un aizsardzību?
Iekšējo jautājumu riināšana atņem mums sociālas adaptācijas iespēju, taču ļauj atbrīvot mūsu enerģiju un dod brīvību.
Atzīstot savu vērtību, atzīstot tās sajūtas, kas agrāk tika noliegtas, mēs saņemam tiesības būt mums pašiem. Un tikai šadā gadījumā mēs esam spējīgi dot šādas tiesības arī citiem cilvēkiem – būt viņiem pašiem un nevis līdzīgiem mums.
Attiecības ir jūtu un to dažādo nokrāsu gamma. Tās iespējamas ar tiem, kuri nav tādi kā mēs, kuri ir tik atsķirīgi, ka rodas iespēja iepazīt sevi labāk, esot kopā ar viņiem. Tāpat kā DNS molekulai, viņiem ir sava personīgā, neatkārtojamā struktūra, un tai nav nekāda sakara ar tiem rāmjiem, kurus mums uzspiež sabiedrība. Iespiest tos ģimenes mītu un sociālo priekšrakstu rāmī, nozīmē atņem enerģiju, kas nepieciešama izaugsmei. Lai attiecības regulē paša pāra vienošanās, ņemot verā abu partneru stiprās un vājās puses, sajūtas un intereses, viņu redzējumu par to, kā būs labāk abiem. Un tas pareizi ir tikai viņiem.
Ģimenes mīti rodas ātri, un ļoti grūti tos salauzt, īpaši, ja mēs paši tiem patiešām svēti ticam. Bet pietiek tikai realitatē ar kādu no tiem sastapties, kļūst redzams, ka neviens no tiem nedara mūs laimīgus.
Vērīgi ieskatieties savās attiecībās!
  • Kādi pārņemtie sociālie uzstādījumi bloķē tajās enerģiju?
  • Vai šīs domas dara jūs laimīgus un brīvus vai arī liek izjust vainas un vilšanas sajūtu?
  • Vai tās attīsta jūsu attiecības, vai traucē tām?
  • Kā tām būtu jāskan, lai tiktu ņemtas vērā jūsu sajūtas?
  • Kas notiks ar jūsu attiecībām, ja atstāsiet visu, kā ir?
Ir par ko padomāt, vai ne?

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Tatjana Sarapina (Ukraina), ģimenes psihologs, Attiecību Attīstības Centra dibinātāja (www.sarapina.info/), vairāku grāmatu autore.
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Arī man šī tēma vienmēr ir bijusi aktuāla, jo nekad īsti es neesmu uzskatījusi, ka esmu laba māte, sieva un saimniece – tālu no ideālās, kaut ļoti centusies. Labu laiku esmu ceļā uz to, lai pilnībā pieņemtu sevi tādu, kāda esmu – labākā, kāda vien varu būt. Pirmkārt jau pati sev.
Veiksmi Jums Jūsu ceļā!
Ginta