Pati īsākā konsultācija

tevs-un-dels6

Uz konsultāciju atnāca vīrs un sieva. Pie manis viņi bija pirmo reizi. Biju nogurusi (šī bija jau piektā konsultācija), neēdusi un droši vien tāpēc – absolūti mierīga un nesatricināma.

— Es pirmo reizi esmu pie psihologa! — teica aizkaitinātais vīrs, ar visu savu pozu paužot to, ka vispār nesaprot jēgu šādai vizītei.
— Mani sieva pierunāja!
— Un?
— Ko, un?!! Dēls mums.. man. Debils!. — viņš uzvilkās.

— Debils — tā ir psihiatriska diagnoze, — es nogurusi teicu. — Vai jūsu dēls šajā ziņā ir debils?

Vīrietis skatījās nu jau uz mani, kā uz debilu. Pēc tam paskatījās uz sievu, un viņa acīs bija nepārprotams jautājums: «Pie kā tu mani vispār atvedi?!!!»
Sieva sarāvusies sēdēja uz krēsla maliņas, skatienu nolaidusi, rokas iespiedusi starp ceļiem.
Viņš dusmīgi rauca pieri, pagriezāss pret mani un klusēja. Es ari klusēju. Viņš neizturēja un sadusmojās vēl vairāk.

— Jūs taču esat tipa psihologs? Ja? Hm! Nu tad paskaidrojat man, ko man ar viņu darīt?
— Ar?
— Nu, ar dēlu, taču!!!!
— Un kas ar viņu?

Vīrietis teatrāli noelsās, izbrīnīts par manu stulbumu un nespēju lasīt domas. Atkal pagriezās pret sievu ar tādu sejas izteiksmi, kas viennozīmīgi vēstīja: “Kur tu tādu stulbeni atradi?” Bet sieva bija pieredzējis cīnītājs, sēž, acis nepacēlusi un tikai pēc tā, kā nobālēja viņas vaigi, es sapratu, cik daudz spēka viņai prasījis šis gājiens kopā ar vīru.

— Viņš taču ne velna nesaprot, kverplis! 14 gadi, bet uzvedas kā sazin kas…..
— Kas?
— Atnāku mājās no darba. Zābaki mētājas istabas vidū. Es viņam saku: «Vai tu vismaz kaut ko šajā dzīvā proti? Kaut vai zābakus vietā nolikt.». Simts reizes esmu viņam teicis, noliec zābakus malā, bet nē, tā kā debils, neko nedzird un nesaprot. Viss viņam dzīvē nāk viegli. Telefonu ņēma un salauza. Nenovērtē. Ne kauna ne goda. Ar mani savās lietas nedalās. Mātei pretī runā. Mājās neko nedara. Un kā ar tādu runāt? Kā atrast kopēju valodu? Jūs esat psihologs, pasakiet mums?! Vai jums ir kāda recepte?
— Ir, — es atbildēju, parkāpjot visus psiholoģijas konsultāciju kanonus
— Un risinājums ir?
— Ir, — pati biju šokā par savu bezkaunību.

Saprotiet, pastāv psiholoģiskās konsultācijas algoritms. Īpaši pirmās. Mani mācīja, ka pirmā tikšanās ar klientu ir informācijas ievākšana, risināmo jautājumu noskaidrošana, kontakta izveidošana. Ne par kādu terāpiju te nevar runāt. Vēl jo vairāk – ne par kādu risinājumu. Kas man bija uznācis!!!!!?

— Ja es pareizi sapratu, tad Jūs nezināt, kā runāt ar savu dēlu un nevarat atrast ar viņu kopīgu valodu?
— Nu, ja, es taču teicu!
— Risinājums ir ļoti vienkāršs. Taču es nezinu, vai jūs ar to tiksiet galā, — es patiesi šaubījos.
— Tātad?!? Sakiet!
— To nevar pateikt, tas ir jāizdara.
— Kas jādara?
— Kā jūsu dēlam ir vārds?
— Antons.

Un te nu es kļuvu pavisam bezkaunīga (kolēģi sapratīs, par ko es runāju), es paņēmu baltu lapu un ar marķieri uz tās uzrakstīju «dēls Antons, 14 gadi», noliku to kabineta tālākajā stūrī uz zemes, un piedāvāju vīrietim iedomāties savu dēlu, kurš stāv uz šīs lapas.

— Vai izdevās iedomāties? — es jautāju
— Jā
— Un tagad pavisam lēnām aizejiet pie lapas, nostājieties uz tās, un iejūtaties sava dēla tēlā, kļūstiet par viņu.

Viņa sejā es izlasīju šaubas, taču vīrietis izdarīja to, ko lūdzu, nostājās uz lapas un aizvēra acis.

— Un tagad pasakiet, ko jūs jūtat?
— Briesmīgu vientulību. Asaras aizžņaudz kaklu. Gribas raudāt.
— Kāpēc?
— No aizvainojuma. Viss iekšā raustās. Dzīvot negribas. Jūtos kā tāds kretīns, nasta visiem.
— Kuriem visiem?
— Nu, visiem!
— Kam?
— Nu, tēvam!
— Un ko jūs no viņa vēlētos?
— Lai kaut reizi paslavētu. Pajautātu, kā man iet. Lai neaurotu, lai nelamātos. Lai… es taču arī esmu vīrietis, lai lepotos ar mani.
— Ieelpojiet un pēc tam nokāpiet no lapas.

Vīrietis, klusējot aizgāja lidz krēslam, un apsēdās. Klusums. Sieviete slaucīja asaras.

— Es visu sapratu, — pēkšņi viņš klusiņām teica. — Visu sapratu. Kad es biju maziņš, es jutos tāpat. No tēva dzirdēju vienus vienīgus pārmetumus. Tagad es daru tāpat kā mans tēvs. Es visu sapratu. Paldies!

Viņiem abiem ar sievu bija zaļas acis. Tādas skaidras. Un ausis dzirdīgas. Un sirdis……

Tas notika 18 minūtēs. Pirmo reizi manā dzīvē.

Autors: Jekaterina Savinova

Tulkoja: Ginta FS

«BŪT» — tas pirmkārt ir stāsts par «NESTEIDZOTIES»

milestiba43

Mūs pavisam nemācīja «būt»… Pie manis nāk 37 gadīgas meitenes, kas nezin kā mīlēt un atdoties. Viņas vārdu «pieņemt» var uzrakstīt piecās valodās, bet nav spējīgas to sajust. 50 gadīgi puiši, kuri izveidojuši spīdošu karjeru, neprot apskaut, tā, lai tas būtu no visas sirds un dvēseles. Es ļoti mīlu un cienu tos, kas meklē sevi, kas pēkšņi saprot, ka kaut kas ir ne tā, un atnāk ar skaidru lēmumu to mainīt un izaudzēt to, kas nez kāpēc nav izaudzis. Atrast garšu tam, kas bija bērnībā, vai arī kaut kad sen, vai nesen. Bet tagad:…. «Nebaro, bet vēl neaprok». Esības krīze.

«Būt» — tas pirmkārt ir stāsts par «nesteidzoties», pat tad, ja tev laiks ir tikai pusstunda. Tas ir stāsts par katra malka garšu, par katras lapiņas krāsu un katras minūtes izdzīvošanu. Tas ir stāsts par labsajūtu un sāpēm, par vienotību un vientulību, par sevis apzināšanos caur emocijām un auksta vēja pūsmas pieskārienu vaigam. Par to, kas caurvij visu tavu mūžu un dara tevi pa īstam dzīvu. Gan mīlētu, mīlošu un seksuālu. Kad mīli kadu, ar viņu viss ir sekss. Un tas ir par  «būt».

Autors: Anna Zarembo

Tulkoja: Ginta FS

Izvēles brīvība

berni-vecaki
Šī ir viena nodaļa no grāmatas «Sievietes dvēseles dziedināšana».
Katram no mums pieder izvēles brīvība. Tā ir viena no pamattiesībām šajā pasaulē. Mums ir tiesības izvēlēties, kur, kā un ar ko mēs vēlamies dzīvot.
Visgrūtāk mums ir būvēt attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šo brīvību mums atņem vai vēlas atņemt. Vai arī cenšas mums iestāstīt, ka šādas brīvības nemaz nav.
Līdz zināmam vecumam vecāki mierīgi pieņem lēmumus savu bērnu vietā un tas ir normāli līdz brīdim, kad bērns pats sāks vēlēties pieņemt savus lēmumus.. Par to arī vēstī gada, divu gadu, septiņu gadu u.t.t. krīzes. Bērns pats grib lemt, ko viņam ēst, ko ģērbt, ar ko nodarboties, kad gulēt, kad spēlēties, kur iet un tā tālāk.Jo ilgāk turpinam visu lemt bērna vietā, jo spēcīgāka krīze bērnam.
Dažkārt vecāki to nesaprot un turpina ar savu pusaudzi apieties tāpat kā ar mazu bērnu: uzvelc cepuri, astoņos esi mājās, ar Pašu nedraudzējies, izmācies, nomazgā traukus, sākumā apēd zupu… Kaut gan, ja mēs paši esam gājuši tam cauri, mums vajadzētu atcerēties tās emocijas.
Tāpēc bērni ir spiesti pretoties. Spiesti uzvesties agresīvi, strīdēties. Un šādas attiecības labas saglabāt nav iespējams. Par to arī tik daudz pieaugušo pārdzīvojumu, kuri nespēj uzturēt labas attiecības ar saviem vecākiem, kaut arī ļoti vēlas tās uzlabot, sakārtot un salabot. Grib, bet nevar.
Kā var salabot to, kas jau sākotnēji ir salikts nepareizi?
Tā ir abu pušu atbildība. Tajā skaitā arī vecāku, kuri nesaprot, ka bērns ir izaudzis un viņam ir tiesības pašam izlemt, kā dzīvot – vecākiem taču ir sava pieredze un  ir skaidrs, kā vajadzētu dzīvot, un tāpēc viņi vēlas savu dārgumu pasargāt no kļūdām. Taču, diemžēl, tā ir ilūzija, ka vecāki patiešām zin, kas viņu bērnam vajadzīgs.
Pats labākais, ko mēs varam viņiem iemācit ir IZDARĪT IZVĒLI. Patstāvīgi. Saprotot iespējamās sekas. Un, lai tas notiku, mums jāatlaiž viņi pasaulē un jādod viņiem iespēja pašiem iziet savas dzīves mācību stundas.
Tā ir arī pieaugušu bērnu problēma, ka tie nevar beidzot kļūt pieauguši, un turpina atļaut vecākiem un citiem cilvēkiem pieņemt lēmumus viņu vietā. Pateikt “nē” jau pašā sākumā un nenovest visu līdz absurdam.
Atteikties stāties mammas izvēlētajā augstskolā, lai pēc tam, pēc pieciem gadiem nemestu viņai sejā diplomu.
Atteikties no iespējas dzīvot kopā ar vecākiem savas ģimenes dzīves sākumā, lai pēc tam nevainotu tos par jaukšanos jaunāš ģimenes dzīvē un par to, ka jāšķiras.
Atteikties atdot mammai audzināšanā savu bērnu, lai pēc tam nebūtu viņa jāvaino par to, ka pazudis kontakts ar paša bērnu.
Atteikties ēst to, ko nemīli ēst un neēd, bet viņa vienalga turpina gatavot.
Atteikties valkāt to, kas tev nepiestāv un nepatīk, kaut arī tāds tu mammai patīc vislabāk.
Tev ir tādas tiesības, jo tu taču esi cilvēks, personība, bet ne mammas īpašums.
Sirds vājuma dēļ vieni nevar atlaist, bet otri – baidās aiziet un pieaugt, lai neievainotu. Bet pēc tam gan vieniem, gan otriem ir grūti. Gan vieniem gan otriem ir sāpīgi.
Izvēles brīvība – ir katras personības galvenā tiesība. Un tieši tāpēc mēs dzīvojam šeit – uz Zemes.
Un, starp citu, arī Bībelē rakstīts tieši par to. Par to, kā mīlošais Radītājs deva saviem bērniem izvēles iespēju un pieņēma to, kā tas ir. Un to lasot, es domāju par to, cik ļoti liela sirds ir Viņam, un cik ļoti Viņam mēdz būt sāpīgi skatīties uz mums.
Neviens tev nevar atņemt Dieva doto izvēles brīvību. Un  pat tad, kad tev šķiet, ka neko neizvēlies, arī tā ir izvēle. Pati galvenā tava tiesība no dzimšanas – izdarīt izvēli un skatīties, kur aizvedīs tevi tavs izvelētais ceļš. Maksāt reķinus, kas tev pēc tam pienāk un mainīt savu uzvedību, kad nepieciešams. Un tāpat no malas vērot savu bērnu, vecāku, brāļu, māsu, draugu izvēles, nespējot neko mainīt. Vienīgais, ko mēs varam, iedvesmot ar savu piemēru, darot savas pesronīgās izvēles – tieši tajā virzienā, kurā mums nepieciešams.

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Juris Rubenis. Kāpēc tik daudz cilvēku šķiras?

rubenis
Attiecības ir milzīga vērtība, iespējams, pati lielākā vērtība pasaulē, bet pārējās lietas ir tām pakārtotas. Daudzi cilvēki attiecības novērtē tikai tad, kad ir piedzīvojuši nopietnas krīzes.

*****

Klasiskā laulību kļūda – rādīt uz otru ar pirkstu un teikt: Mainies tu. Bet daudz svarīgāks jautājums ir – cik es esmu gatavs mainīties?

*****

Noteikums ir ļoti vienkāršs, bet skarbs – tu nevari saglabāt attiecības, ja neesi gatavs mainīties.

*****

Liela daļa laulību tiktu izglābtas, ja mēs būtu gatavi mazliet vairāk klausīties cits citā.

*****

Sākumā mēs gandrīz visi domājam tikai par sevi. Jā, protams, mēs apgalvojam un arī ticam, ka otrs ir ļoti svarīgs un man ļoti vajadzīgs, bet tieši tā – MAN vajadzīgs. Lai es justos labi, lai man būtu patīkami, lai man būtu ērti.

*****

Krīzes attiecībās rodas, ja ir sakrājies rūgtums, kas sasniedz tādu pakāpi, ka pagriezties atpakaļ un “restartēt” attiecības ir grūti.

*****

Ja laulībā ir neapmierinātība, tad to var pārvarēt, ja vien pāris ir gatavs mācīties, attīstīties un piestrādāt pie skaistākiem attiecību modeļiem.

*****

Agrāk cilvēki šķīrās mazāk, tāpēc, ka lielākajai daļai nebija tādu iespēju! Neiedomāsimies, ka 19. gadsimta beigās, kad Rīgā notika divas trīs laulības šķiršanas gadā, visas pārējās bija laimīgas ģimenes. Vienkārši nebija citas iespējas. Bija jāsakož zobi un jāiztur.

*****

Tas, ka mūsdienās attiecības arī ārēji sabrūk biežāk, nenozīmē to, ka esam kļuvuši izlaidīgāki vai ļaunāki cilvēki, – mēs vienkārši vairāk sākam uzdot jautājumus par to, kas mums ir labas attiecības. Cilvēkam beidzot ir iespēja atsacīties no tādām attiecībām, kas sagrauj, pazemo un iznīcina, un uzdrīkstēties jautāt – vai varētu būt kādas patiesākas un īstākas?

*****

Negribu teikt, ka tas ir labi, ka cilvēki šķiras, – gribu sacīt to, ka mēs visi pieļaujam diezgan daudz kļūdu un arī kļūdas attiecību jomā. Tikai kādreiz tev bija iedota viena patrona, un, ja to izšauj, viss – kā ir, tā jāmokās. Tagad mēs sakām, ka varbūt tomēr ir vēl kāda iespēja. Žēlastības iespēja.

*****

Man pašam viens no lielākajiem dzīves izaicinājumiem ir bijis un joprojām ir – pieņemt visu. Pieņemt to ka realitāte ir tāda, kāda tā ir.

*****
Viena no ciešanu definīcijām ir šāda: ciešanas ir situācija, kuru es nespēju kontrolēt. Es varbūt biju iedomājies, ka pasaule funkcionēs pēc manas stabules, bet tā nenotiek.

*****
Manam ego ir ļoti sāpīgi pieņemt, ka pasaule nav tāda, kā es to biju iedomājies.

*****

Mēs ar sievu arī bijām jauni, sāpinājām, cits citu nepamanījām līdz kamēr mācījāmies mācīties novērtēt.

*****

Mums vīriešiem ir tipiski, ka nenovērtējam sievieti blakus. Labākais brīdis attiecībās pienāk, kad saprotam, ka sieviete mums blakus ir kas svarīgāks nekā bijām iedomājušies. Un, ka sieviete laulībā var iedot kaut ko tik svarīgu, ko tu pats nespēj.

*****
Tiem, kuriem laulība ir izdevusies, jābūt pazemīgiem. Nevajag sist sev pie krūtīm, ka mēs paši to esam izdarījuši. Tā ir Dieva dāvana.

*****

Avots: http://gudribas.lv/

*Atziņas par laulību krīzi un ne tikai no Jura Rubeņa intervijām LTV raidījumam 1:1 un žurnālam Annas Psiholoģija nr4.2016.

Visu interviju raidījumā 1:1 vari noskatīties šeit: LTV 1 raidījumu arhīvs.

Pilnu intervijas tekstu žurnālam Annas Psiholoģija, nr.4, 2016 lasi šeit: Divi galvenie vārdi.

Foto: pixabay.com

Mājīgums: tās nav tīras grīdas, bet gan tīra no “tarakāniem” galva

ideala-sieva7
«Pat tad, ja tu negatavosi pusdienas, es ar to samierināšos. Taču nedarī tā, lai man pazustu vēlme atgriezties mājās, dēļ tavas pastāvīgās nesaprotamās neapmierinātības. Mājās es vēlos atpūsties, nevis noskaidrot attiecības».
Ar šādiem vārdiem uz maniem pārmetumiem par to, ka viņš neciena un nenovērtē manas pūles mūsu saimniecības vadīšanā, man atbildēja mans vīrs. Tas bija pašā mūsu kopdzīves sākumā. Tad man šķita, ka es godīgi atstrādāju visu savu kārtīgas sievas pienākumu daļu sabiedrībā pieņemto uzskatu rāmīša ietvaros.
Vīra vārdi man bija kā ledusauksts ūdens uz galvas.
Audzināta padomju laika ģimenes tradīcijās, es ticēju mītam par to, ka, pirmkārt, sieva ir māte un saimniece. Bet visas pārējās funkcijas – kā paaugstinātas grūtības uzdevumus kontroldarbā, var darīt, ja atliek tiem laiks. Es droši un pārliecinati varēju teikt, ka visu daru pareizi un tieši tā, kā tas jādara ideālai sievai. Tikai domāju es vienu, bet jutu pavisam ko citu. Vārdi un darbi var melot, sajūtas – nekad. Var citus mānīt, bet no sevis patiesību nenoslēpsi.
Un patiesība bija tāda.
  • Man ir ļoti garlaicīgi nodarboties ar saimnieciskām lietām.
  • Es dodu priekšroku vienkārsām un ātri pagatavojamām maltītēm, un nemīlu ilgas stundas pavadīt pie plīts.
  • Kad pastaigājos ar dēlu, es labprāt pastaigas laikā lasu grāmatu, nevis kopā ar viņu cepu smilšu kūkas.
  • Man ļoti patīk no rītiem pagulēt, ignorējot pareizu dienas režīmu.
  • Man nepatīk runāt ar mammām bērnu spēļu laukumā par svešiem bērniem un viņu sasniegumiem, par piebarošanu un citam līdzīgām tēmām. Man tas nav interesanti.
  • Es gribu iet uz darbu un dodu priekšroku aukles palīdzībai, nevis klusai prātā jukšanai no vienveidīgās mājas dzīves.
Es tikai šodien par to atklāti runāju. Vēl pirms pāris gadiem, domājot par šiem jautājumiem, es izjutu milzīgu kauna un neērtības sajūtu, un noliedzu savu “nemīlestību” pret mītu par labu sievu un priekšzīmīgu māti. Mani nemitīgi plēsa uz pusēm iekšējs konflikts starp “es gribu” un “mans pienākums”, bet iekšējais kritiķis pārliecināti valdīja pār manu apziņu. Tas nevarēja beigties ne ar ko citu, kā tikai dusmu lēkmēm, enerģijas trūkumu, vainas sajūtu, par to, ka es esmu briesmīga māte, nekam nederīga sieva un vispār briesmīgs cilvēks.
To ir grūti izturēt, dažkārt pat neiespējami. Visu laiku rodas kardinājums projicēt šīs sajūtas uz otru cilvēku: «Ne jau es esmu dusmīga un neiecietīga – tu esi dusmīgs un neuzmanīgs! Ne jau es esmu pastāvīgi neapmierināta, bet tu visu laiku meklē iemeslu ķīviņiem! Tevis dēļ es atkal norāvos! Ja tu tik briesmīgi neuzvestos, mums viss būtu labi!».
Kad mēs neklausāmies savās sajūtās, negribam pieņemt savu divējādo dabu, slēpjam savu neērto personības daļu, mēs izmantojam psiholoģiskas aizsardzības: projekcijas, noliegumus, atbildības novelšanu par savu stāvokli uz citiem cilvēkiem.
Pēc tam, kad mans vīrs bija pateicis augstākminēto frāzi, man kļuva skaidrs, ka tas mājīgums pēc kura es tik “maniakāli” tiecos, nav atkarīgs no tīri izmazgātām grīdām un sterilo gāzes plīti, bet gan no “tarakāniem” attīrītas galvas.
Daudzas pārliecības eksistē kontekstā ar populārām idejām par to, kā ir normāli un, kā pareizi jābūt. Piedevām tam, paši savās ģimenēs, mēs esam piebaroti ar mītiem par to, kā pareizi jāuzvedas, lai sabiedrība mūs pieņemtu.
«Ko citi teiks?», – kļūst par vienu no svarīgākajiem orientieriem mūsu dzīvē, kas nemitīgi, kā piekabe, jāvalkā sev līdzi.
Tad, kad paši jūtam, ka neatbilstam sociālajām gaidām un standartiem, mēs jūtamies apdalīti, nepilnīgi.un tādi, kas prasās pēc korekcijas. Katru dienu rodas jaunas versijas par tēmu, kādam man jābūt, kādai jābūt normālai sievietei, normālam vīrietim, normālām attiecībām. Mēs dzīvojam pastavīgā spriedzē un uztraucamies par to, kā atbilst visām šīm normām, lai izvairītos no kļūdām un neveiksmēm.
Pāru attiecības sociālo standartu ziņā ir vienas no līderiem. Ir noteikts saraksts ar parametriem, kuriem jāatbilst attiecībām, un savas kopdzīves laikā mēs cītīgi salīdzinām savu laulību ar šo sarakstu. Maza kļūdiņa – un klāt ir vainas apziņa un bailes: «Ja nu pēkšņi es tomēr esmu slikta māte un sieva».
Lūk, daži mīti, ar kuriem es biju «inficējusies».
  • mīloša sieva vienmēr rūpējas par mājīgumu;
  • sieviete atbild par attiecībām ģimenē;
  • mīlošai mātei gandrīz viss savs brīvais laiks japavada kopā ar bērnu, un svarīgākās ir viņa intereses,
  • vīrs un sieva – tās ir divas mīlošas pusītes, kuri saprot viens otru bez vārdiem;
  • no labām sievām vīri neaiziet.
Sociālie priekšraksti  kopā ar ģimenes mītiem var novest pie situācijas, kad, it kā no ārpuses perfektā un labklājīgā ģimenē, viens vai abi partneri attiecībās izjūt pieaugošu diskomfortu un nepamierinātību. Tas ir ceļš pie neirotiskās traumas, ja vien kaut ko tajā visā nemainīsim.
Izeja no šīs situācijas būs lēmums neslēpt kaunu, nenoliegt patiesību, novilkt sociālās maskas un atklāti runāt par to, kas mēs patiesībā esam un ko vēlamies. Godīgi, bez apmāna.
Protams, tas ir liels risks un nav nekādu garantiju, un jābūt gana drosmīgam, lai nolemtu spert šādu soli.
Tas noved pie vajadzības apzināties to, ka patiesībā mēs esam daudz dziļāki un lielāki, kā citi par mums domā. Un ir ļoti svarīgi savlaicīgi attālināties no sociālajiem priekšrakstiem, lai varētu novērtēt to, vai patiešām tas viss var noderēt mūsu dzīvēs.
  • Ja es neesmu viennozīmīgi laba, tad kāda es esmu?
  • Ko es nolemju darīt ar šīm jaunajām zināšanām par sevi?
  • Kādu cenu es esmu gatava maksāt par iespēju būt sev pašai?
  • Kā es tālāk dzīvošu ar šīm zināšanām par sevi?
  • Kur es meklēšu atbalstu un aizsardzību?
Iekšējo jautājumu riināšana atņem mums sociālas adaptācijas iespēju, taču ļauj atbrīvot mūsu enerģiju un dod brīvību.
Atzīstot savu vērtību, atzīstot tās sajūtas, kas agrāk tika noliegtas, mēs saņemam tiesības būt mums pašiem. Un tikai šadā gadījumā mēs esam spējīgi dot šādas tiesības arī citiem cilvēkiem – būt viņiem pašiem un nevis līdzīgiem mums.
Attiecības ir jūtu un to dažādo nokrāsu gamma. Tās iespējamas ar tiem, kuri nav tādi kā mēs, kuri ir tik atsķirīgi, ka rodas iespēja iepazīt sevi labāk, esot kopā ar viņiem. Tāpat kā DNS molekulai, viņiem ir sava personīgā, neatkārtojamā struktūra, un tai nav nekāda sakara ar tiem rāmjiem, kurus mums uzspiež sabiedrība. Iespiest tos ģimenes mītu un sociālo priekšrakstu rāmī, nozīmē atņem enerģiju, kas nepieciešama izaugsmei. Lai attiecības regulē paša pāra vienošanās, ņemot verā abu partneru stiprās un vājās puses, sajūtas un intereses, viņu redzējumu par to, kā būs labāk abiem. Un tas pareizi ir tikai viņiem.
Ģimenes mīti rodas ātri, un ļoti grūti tos salauzt, īpaši, ja mēs paši tiem patiešām svēti ticam. Bet pietiek tikai realitatē ar kādu no tiem sastapties, kļūst redzams, ka neviens no tiem nedara mūs laimīgus.
Vērīgi ieskatieties savās attiecībās!
  • Kādi pārņemtie sociālie uzstādījumi bloķē tajās enerģiju?
  • Vai šīs domas dara jūs laimīgus un brīvus vai arī liek izjust vainas un vilšanas sajūtu?
  • Vai tās attīsta jūsu attiecības, vai traucē tām?
  • Kā tām būtu jāskan, lai tiktu ņemtas vērā jūsu sajūtas?
  • Kas notiks ar jūsu attiecībām, ja atstāsiet visu, kā ir?
Ir par ko padomāt, vai ne?

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Tatjana Sarapina (Ukraina), ģimenes psihologs, Attiecību Attīstības Centra dibinātāja (www.sarapina.info/), vairāku grāmatu autore.
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Arī man šī tēma vienmēr ir bijusi aktuāla, jo nekad īsti es neesmu uzskatījusi, ka esmu laba māte, sieva un saimniece – tālu no ideālās, kaut ļoti centusies. Labu laiku esmu ceļā uz to, lai pilnībā pieņemtu sevi tādu, kāda esmu – labākā, kāda vien varu būt. Pirmkārt jau pati sev.
Veiksmi Jums Jūsu ceļā!
Ginta

Ko nevajadzētu upurēt mīlestības dēļ

draudzenes9

«Я к нему поднимусь в небо, я за ним упаду в пропасть, я за ним… Извини, гордость!» Šīs dziesmas vārdi ir pazīstami daudzām no mums un ne jau tikai tāpēc, ka gadiem ilgi tā skanējusi radio un TV, bet tāpēc, ka ikviena sieviete, kura savā dzīvē kaut reizi ir mīlējusi, var tajā sadzirdēt arī savu sāpi. Diemžēl šīs dziesmas vārdu uzrakstīšanas iemels un kaisles objekts nenovērtēja ne dzeju, ne arī tos upurus, kas viņa dēļ tika nesti. Lai kā mums mīlestības vārdā gribētos lidot un krist līdzi viņam, ir daži “nedrīkst”, kurus vajadzētu ievērot pat tad, ja šī mīlestība izskatās mūžīga, vai laulībā nodzīvoti jau 50 gadi. Un, tā, dažas lietas, ko nevajadzētu upurēt mīlestības dēļ.

… savu brīvību un pakļauties kontrolei

Ja iedomājamies dzīvi mīlestībā kā braucienu automašīnā, tad pirmā rekomendācija ir, nesēsties pakaļējā sēdeklī: jo, sākumā tas šķitīs kā atslābināts brauciens, kura laikā var atpūsties un skatīties pa logu un pēc tam saprast, ka tevi ved ne gluži tur, kur tu vēlētos un, kur solīja aizvest.
Var un vajag kopā pieņemt lēmumus, bet lēmumus, kas attiecas uz tavu personīgo dzīvi ir jāpieņem tev un tikai tev – jo arī ar šo lēmumu sekām jādzīvo būs tev. Attiecībās ikvienam no mums jābūt savai personīgajai brīvībai – domu un pārvietošanās brīvībai. Ja mīļotais vīrietis domā savādāk, ir vērts aizdomāties, vai viņš gadījumā nav tirāns?

… mainīt savas morālās vērtības

Morālās vērtības – tāpat kā draudzenes: paliek pat tad, kad vīrietis aiziet. Starp citu, bieži vien vīrieša vietā paliek sirdsapziņas pārmetumi. Kokteilis sanāk rūgts un aizdomīgā labsajūta nav uz ilgu laiku. «Nieki vien – reizīti sameloju, nu un kas», — lai kādi būtu tava mīļotā vīrieša uzstādījumi, par savu pozīciju tev jāpaziņo stingri un jāļauj viņam saprast, kādas ir tavas vertības, pretējā gadījumā jebkuras, pat pasakainākās attiecības var izbeigties ātri un nepatīkami.

… savu ārieni vai riskēt ar savu veselību

Sievietes mīl mainīties. Vēl jo vairāk, sievietēm jāmainās! Daudzi psihologi to skaidro ar mūsu mainīgo “ciklisko mēness” dabu. Mēness katru dienu tievē un pieņemas svarā. Tikai ar vienu piebildi, ārējām izmaiņām jāsākas iekšienē, ne – no ārpuses. “Kā tā? Un kā tad modes žurnāli?” Viss kārtībā! No sākuma mēs “aprijam” modes žurnālu, “sagremojam” informāciju un tikai pēc tam dodamies to realizēt dzīvē. Protams, sīkumos var piekāpties mīļotajam vīrietim, pat tik tālu, ka viņš var kļūt par iedvesmotāju mūsu pārmaiņām. Taču, ne jau tādā mērā, ka, ja viņam patīk blondīnes, mēs metīsimies pārkrāsot savus no dabas tumšos, skaistos matus, blondā tonī.

Kādam patīk silikona krūtis, kādam sekss bez prezervatīva, kādam sadomazohistiskās prakses. Taču ne tev ne tavam ķermenim nav jāatbilst kādām prasībām vai gaumei. Ja tev šķiet, ka nepakļaušanās iegribām var traucēt mīlestībai, tu rūgti maldies. Tā nav mīlestība, bet vēlme valdīt un izmantot.

… savas draudzenes

Ne velti šo grēku Kerija Bredšova seriālā “Sekss un lielpilsēta” nosauca par nāves grēku. Vienu reizi pieļāvusi tādu kļūdu attiecībās ar savu “lielisko vīrieti”, viņa vairs to nekad neatkārtoja. Lai cik briesmīgi tavam vīrietim nepatiktu tavas draudzenes, ne jau velti viņas ir tavā dzīvē. Katra no viņām ir kādas tava “es” šķautnes spogulis, un katra no viņām tavā dzīvē ienes ko vērtīgu. Ar vienu tu vari pastaigāties pa veikaliem, ar otru – trakot klubā, ar trešo – līdz rīta gaismai dzert vīnu un smieties līdz krampjiem vēderā. Pat visdievinātākais vīrietis nekad nespēs ieņemt draudzenes vietu. Un pat visideālākais vīrietis nevēlēsies kļut par to 🙂

Protams, kādai ar sieviešu draudzību nav īsti paveicies, bet parasti pieaugušai, nobriedušai sievietei pietiek vienas asarainas šķiršanās ar savu mīļoto, lai saprastu, ka dažādu sociālo slāņu un materiālā nodrošinājuma līmeņa vīriešu lielākā daļa “gludi klāj”, bet pēc tam nakšņot nākas pie labākās draudzenes.

… dzemdēt bērnus tad, kad to nevēlies

Es mīlu bērnus – bērnus principā un savējos. Un tieši tāpēc uzskatu – tāpat uzskata arī lielākā daļa ģimenes psihologu – ka bērnus dzemdēt vajag tikai tad, kad to vēlies un esi tam gatava. Jo tieši mātei jārisina lauvas tiesa ar bērnu audzināšanu saistītie jautājumi, un arī lielākā sadzīves slodze gulstas tieši uz sievietii. Tāpēc arī lēmumu par to, kad ģimenē ienāks bērns, izlemj sieviete – un pieņem šo lēmumu apzināti un pati. Jebkura piespiešana šajā jautājumā atstās negatīvu iespaidu ne jau tikai uz sievieti, bet arī – uz bērnu. Bērni taču nav vainīgi pie mūsu “tarakāniem” vai ne?

… frizūru, makijāžu un garderobi

Iespējams, viņam nepatīk, ka pirms iziešanas no mājas  tu pusstundu “zīmē acis” vai pērc trīs dažādus līdzekļus matu galu veselībai, vai arī glabā savas kurpes vairākos skapjos, jo vienā visas nesalien. Savukārt tu vari sākt šaubīties par to, vai ar tādām kaprīzēm jūsu attiecībās tu vari būt droša, ka tām būs ilgs mūžs. Sievietei ir vajdzīgas visas šīs lietas kaut vai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Un, ja tavs vīrietis ir greizsirdīgs uz tavām kurpēm, šīm attiecībām tāpat mūžs nebūs necik ilgs – no mīlestības līdz naidam tomēr ir tikai viens solis.

… savas aizraušanās un hobijus

Ja tavam mīlestības “objektam” ir savi hobiji un aizraušanās, diez vai viņš būs greizsirdīgs uz tavējiem. Tā kā vari turpināt skriet sešos no rīta vai stāvēt sikspārņa pozā, ko vien tu vēlies. Kad esam pieaugušas, mūsu hobiji pilnīgi noteikti ir mūsu apzināta izvēle un nevis “sliktas kompānijas ietekme” – kā tas bija pusaudžu gados. Tāpēc arī cilvēkam, pret kuru jums ir jūtas, šīs aizraušanās ir jāciena un jāatbalsta.

Var regulāri doties ar savu vīrieti uz rokkoncertiem, hokeja mačiem, bet tas nenozīmē, ka tev jāpamet savi iemīļotie rokdarbi. Mūsu hobiji dara mūs tādas, kādas esam – jaukas un interesantas.

… ieradumus

Kulināros, sportiskos, muzikālos, veselīgos un pat kaitīgos (piemēram šausmu filmu skatīšanos uz nakti) – nekādus. Pretējā gadījumā tā vairs nebūsi tu, bet gan ideāla iemīlējušās sievietes mākslīga versija, kura it visā pakārtojas savam mīļotajam un ir gatava zaudēt pat savu identitati. Vienmēr atceries, kompromisam ir tāda lieta kā ātrā ēdienu piegāde mājās, austiņas (lai apslāpētu nepatīkamas fiilmas skaņas) un atsevišķa brīvā laika pavadīšanas iespēja.

… savu sapni!

Ja, satiekot princi baltā mersedesā, pati rūdītāka karjeriste sagribēs adīt zīdaiņu zeķītes saviem kopējiem ar viņu bērniem – tas ir normāli un pat fizioloģiski pareizi. Bet, ja piedzemdējusi bērnus un apadījusi tos tā pati karjeriste vairs neatgriežas savos ofisa džungļos, rodas jautājums – kurš to izlēma?

Ir svarīgi atcerēties, katrai sievietei ir tiesības izvēlēties ģimeni – un nevienam nav tiesības to vērtēt vai nosodīt. Galu galā viens tavs laimīsg bērns ir daudz svarīgāks par daudziem laimīgiem labi apkalpotiem klientiem. Tikai šī izvēle ir jāizdara viņai pašai – pilnībā apzinoties, ar kādiem zemūdens akmeņiem viņai būs jāsastopas. Vīrietis, pat tad, ja viņa ienākumi blakus tavējiem izskatās kā Trampa tornis blakus mazai mājelei, nav tiesīgs uzstāt.

… savu bankas rēķinu

Mīlestība, kā zināms, nāk un dažkārt arī aiziet, bet kredīti un parādi paliek. Tieši tāpēc finansu jautājumos mīlestībā labāk saglabāt neitralitāti, balansējot kaut kur pa vidu starp “visu uz pusēm” un “katram savs”. Kaut gan, jebkurš advokāts, kurš praktizējas laulību šķiršanu jautājumos, jums pateiks, ka pēdējais princips ir pat visdrošākais.

… sagādāt kādam sāpes!

Sāpināt cilvēkus ir slikti tavai karmai. Vēl sliktāk ir sāpināt kādu sava mīļotā vīrieša dēļ. Iespējams, viņš nav sajūsmā par tavu māti, vai māsu, vai ir greizsirdīgs uz tavu bijušo. Taču tas nav iemesls “tiltu dedzināšanai”. Bijušajam visu var taktiski paskaidrot, bet mammu un savu mīļoto vīrieti kādu laiku “turēt” pietiekamā attāluma vienu no otra. Atvainošanās vēl nekad nav likusi aizmirst aizvainojumu un sāpes. Saudzē savus mīļos un viņu nervu šūnas.

… pazemināt savu latiņu!

Skaidrs, ka vīrieši ar Čeninga Tatuma ķermeni, Janusa Višņevsja bagāto iekšējo pasauli un Romana Abramoviča miljoniem nav sastopami uz katra stūra. Taču tas vienalga nenozīmē to, ka tev jābūt gatavai pavadīt savu dzīvi kopā ar Vasju Pupkinu – santehniķi, kurš par visu vairāk mīl tevi un “alu kopā ar televizoru” (tas absolūti nenozīmē, ka labs santehniķis nevar būt labs cilvēks). Omāram Haijamam, protams, ir taisnība, ka “labāk būt vienai” (viņš gan nepieminēja, ka tikmēr, kamēr PAGAIDĀM esi viena, tev blakus ir vieta kādam cilvēkam, kuram ir tev līdzīgi ideāli un līdzīgas vērtības). Tu noteikti sagaidīsi sevis cienīgu vīrieti, ar kuru blakus tu vēlēsies būt vēl labāka, un nevajag samierināties ar ko mazāku.

Šodien pat vairums reliģiju nepopularizē upurēšanos. Mēs esam dažādi, bet tomēr – kopā. Un tas nav tāpat vien – vīrieši, pat nesaprotot to, mīl mūs tieši tāpēc, ka esam atšķirīgas. Tāpēc ir daudz praktiskāk un patīkamāk būt pašai, būt īstai.
Avots: www.kleo.ru/

Tulkoja: Ginta FS
Ievadvārdi:

Pievienot komentāru
Pievienot

CITI AUTORA RAKSTI

Kā pārstāt peldēt savā negatīvā

akvarijs9

Vai esi kādreiz pavērojis zivtiņas netīrā akvārijā? Tās izskatās apātiskas un lēni, metot lokus peld tā, it kā pie spurām būtu piesietas važas, kas pastāvīgi velk uz leju. Nomaini netīro ūdeni pret tīru un ievērosi, ka tās sāk straujāk kustēties un paliek dzīvīgākas. 

Ja “ūdens”, kurā mēs peldam, ir mūsu domas, tad mēs paši varam kontrolēt sava “akvārija” tīrības pakāpi. Daudziem no mums ir melīgas pārliecības, kas formējušās pateicoties kādiem notikumiem vai cilvēkiem mūsu dzīvē. Šīs melīgās pārliecības arī ir mūsu “netīrais ūdens”. Nepamatotas šaubas, nepārliecinātība par sevi, destruktīvas attiecības ierobežo mūsu iespējas un neļauj sasniegt to, ko mēs būtu varējuši sasniegt. Tie maina visu mūsu dzīvi. Un pamazām viss ietinas pelēkā miglā.

Ko zivs var zināt par ūdeni, kurā tā peld visu savu mūžu?
Alberts Einšteins

Bet ir arī labās ziņas. Atšķirībā no zivīm, mēs varam paši nomainīt savu “ūdeni”. Vairums cilvēku ir savu domu vergi. Viņi pat neiedomājas, ka ir spējīgi kontrolēt savas domas. Daudzi nepieliek vispār nekādas pūles, lai mainītu savu domu virzienu. Iespējams, tas notiek kādu slēptu baiļu dēļ, bet, iespējams, ka viņi domā, ka nav pelnījuši “tīru ūdeni”. Viņi ir raduši peldēt negatīvā. Viņi to ir pieņēmuši, kā pašu par sevi saprotamu. Bet patiesība ir tajā, ka tu pats vari iztīrīt savu “akvāriju”. Jebkurā momentā. Un tu pats vari katru jaunu dienu sagaidīt ar prieku, nevis sajūtu, ka “pasaule ir pret mani.”

Veido tikai tās attiecības, kas darīs tevi laimīgu. Centies būt starp pozitīviem cilvēkiem. Meklē prieku it visur un visā. Tu vari izmainīt savu dzīvi, izmainot to, no kā tā sastāv. Viss sākas un beidzas tieši ar domām. Kontrolējot savas domas, mēs kontrolējam savu realitāti. Un tas nav nekāds jaunatklājums.

Atceries, ka nav briesmīgāka cietuma par to, kas paša galvā.
Viktors Cojs

Lūk, trīs paņēmieni, kas palīdzēs saprast, kādā “ūdenī” tu peldi un ko ar to darīt

1. Nosaki, kādā stāvoklī ir tavs “akvārijs”

Tas ir vienkārši. Tu vai nu dzīvo, vai mirsti. Trešās iespējas nav. Esi ieciklējies uz nākotni. Pastavīgi domā par pagātni. Nekādā veidā nespēj atvadīties no attiecībām, kuru sen vairs nav. Ēd visādus draņķus. Slikti guli. Esi ieciklējies uz problēmām. Mūžīgi esi ar kaut ko neapmierināts, tracini visus, kas apkārt un sevi – tai skaitā. Tavas dienas  – tā ir nemitīga cīņa un pretestība. Tev ir slikti no tā, kas tev apkārt, un dzīve tev šķiet kaut kas līdzīgs cietumam. Cerība tev ir tāds pats mīts kā Santa Klauss. Tu esi patērētājs, ne – radītājs.

Vai arī 

Tu radi, tu attīsti sevi un palīdzi attīstīties citiem cilvēkiem. Tu veido tikai tās attiecības, kuras tev ir svarīgas, kuras bagātina tevi. Tu ēd veselīgu pārtiku. Tu ieklausies sevī. Tu izsaki savu viedokli. Tu sapņo. Tevi nenomoka bailes. Tu labi izskaties, pamodies no rīta, jūties izgulējies. Patiesi mīli un proti piedot. Dzīvo šeit un tagad. Tu centies atrast kaut ko labu it visā, kas ir ap tevi – arī cilvēkos, kas tev blakus. Tu nedzenies pēc mirāžām. Esi radošs un tavs “akvārijs” ir tīrs. Tu patiesi dzīvo.

Kurā no šiem diviem aprakstiem tu ieraudzīji vairāk momentu, kas raksturo tavu dzīvi? Iespējams, gan – vienā, gan – otrā? Iespējams, kādreiz tavs “akvārijs” bija netīrāks, bet tagad kļuvis tīrāks. Vai arī otrādi: tagad tas ir netīrāks kā bija agrāk. Atceries, tavas paša domas nosaka, cik tīrs ir tavs “akvārijs”.

2. Apzinies melīgos uzstādījumus, kas formē tavu dzīvi

Neviens nekļūst pieaudzis bez “rētām”. Mēs dzīvojam haotiskā pasaulē, kas nepakļaujas kontrolei. Vecāki šķiras. Draugi mūs nodod. Cilvēki bieži vien viens otru vērtē pēc “iesaiņojuma” – pumpas uz sejas vai liekais svars var kļūt par naida iemeslu pret tevi. Ir nāve, vientulība un iekšējās rētas, kas nekad līdz galam tā arī nesadzīst.

Daži sāk lietot alkoholu un narkotikas. Tas šķiet vienīgais, kas viņus var ielīgsmot un likt sajust kaut ko. Viņi to sauc par “pielāgošanos dzīves netaisnībai”. Bet patiesībā tā ir viena no bēgšanas formām. Viņi bēgs, slēpsies un pēc iespējas retāk centīsies būt citu cilvēku sabiedrībā.

Ir iespējams arī cits attīstības scenārijs: tu iesoļo pieaugušā cilvēka dzīvē un sākas atpakaļskaitīšana. Testu rezultāti. Universitāte. Attiecības. Pārrunas. Cīņa par labāko vietu ofisā. Laulības. Bērni. Hipotekārais kredīts. Gaidas. Depresija. Un, protams, mūžīgās bailes. Tu noslēpies no dzīves. Visa “galvenā darbība” sāk notikt tavā galvā, jo tur ir drošāk un neviens nevarēs patraucēt. Tas liek tev noformulēt tonnām maldīgu pārliecību, kas uzkrājas kā sniegs kalnos.

Augstākminēti ir divi kategoriskākie piemēri. Un pat tad, ja tajos sevi neieraudzīji, tas nenozīmē, ka tavā dzīvē nav melīgu pārliecību un uzstādījumu. Lūk, vairāki visizplatītākie un arī kļūdainākie viedokļi.

Es nekad neizdarīšu neko izcilu. Es nekad neiemīlēšos. Es nekad nebūšu laimīgs. Es neesmu nekā vērts. Es esmu parādā par visu saviem vecākiem. Es nevaru. Man vienmēr būs problēmas. Es esmu upuris. Es neesmu pietiekami spēcīgs. Ja es nebūšu bagāts, mani neviens neiemīlēs. Es neesmu pievilcīgs. Ja es nenopelnīšu tik un tik naudas, vai nesasniegšu tādu un tādu statusu, es nevarēšu kļut par labu tēvu, vīru, cilveku u.t.t..

Visi šie melīgie uzstadījumi izpaužas arī mūsu uzvedībā. Tie nosaka izvēles, kuras mēs izdarām darbā, attiecībāš, kā mēs komunicējam ar cilvekiem – vecakiem, bērniem, draugiem, kolēģiem. Melīgie uzstadījumi ietekmē visas mūsu izvēles un lēmumus. Tie bloķē mūsu centienus, sakot no tā, ka “tu neesi to cienīgs”.

Padomā par to, kādi ir tavi melīgie uzstādījumi attiecībā uz mīlestību, darbu, attiecībām, savu ķermeni, cilvēkiem, dzīvi vispar? Kā tev šķiet, ko tieši tu esi pelnījis?

Vēlreiz pārlasi visus savus uzskaitītos melīgos uzstādījumus un tagad padomā, kā izmainītos tava dzīve, ja tu no tiem atbrīvotos?
Kas tu būtu?
Kādi cilvēki būtu tev blakus?
Ar ko tu nodarbotos?
Kā tu justos?
Kā tu izskatītos?
Vai atsķirtos tava dzīve no tās, kādu tu dzīvo šobrīd?

3. Met izaicinājumu saviem melīgajiem uzstādījumiem: izdari to, ko saskaņā ar tiem, tu nevari izdarīt

Pirmkārt tev jātiek skaidrībā ar to, kuri tavi uzstadījumi ir melīgi. Tos bieži vien formējusi tava audzināšana, traumējošas attiecības un notikumi. “Mānīgie” uzstadījumi liek tev šaubīties par savām spējām un iespējām. Tie pastāvīgi liek tev meklēt citu cilvēku apstiprinājumus un atzinību. Tev sāk šķist, ka pateicoties tam, cilvēki pie tevis “pievilksies”, bet tevis “īstā” būs krietni par maz, lai kādu ieinteresētu. Meliīgie uzstadījumi atņem tev tavu unikalitāti.
Lielisks veids, kā atpazīt melīgos uzstādījumus, ir pajautāt sev: no kā tad es tik ļoti baidos un kāpēc?

Piemēram: tu vēlies sev tetovējumu vai vēlies iemācīties braukt ar motociklu, vai nodarboties ar kadu unikālu mākslas veidu. taču tavs tētis velas, lai tu apprecētos, dzemdētu bērnus un kļūtu par mājsaimnieci. Tev ar tēvu ir lieliskas attiecības un tu nevēlies viņu sāpināt. Tu esi pateicīga viņam par visu, ko viņš tavā labā darījis. Tu domā, ka tad, ja izvēlēsies savu ceļu un viņu nepaklausīsi, tu nebūsi laba meita? Vai ne?

Savu dzīvi tev būs jānodzīvo pašam un tikai tu spēj attīrīt savu “akvāriju” – izmainīt to, kas tev nepatīk.

TEV IR IESPĒJA!

Avots: http://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS