Mīlēt, ne saprast

Sievieti vajag mīlēt nevis saprast. Tas jāielāgo pirmkārt.
Vairums atšķirību starp sievietēm un vīriešiem saistīti ar tūkstošiem gadu ilgušiem dažādiem apstākļiem.
Sievietes psihi ir nomācis vīrietis, kurš viņai melo, padara viņu par savu verdzeni, pārvērš par otršķirīgu pasaules pilsoni. Viņš zin, ka viņa ir brīnišķīga un, ka viņas neatkarība vīrieti apdraud. 
Sievietei savā dvēselē ir jāatrod un jāattīsta savs potenciāls, un tad viņu gaida brīnišķīga nākotne.
Sieviete un vīrietis nav ne līdzvērtīgi ne arī atšķirīgi. Viņi ir unikāli.
Un divu unikālu būtņu satikšanās rada ko brīnišķīgu.

OŠO

Tava izmēra cilvēks

Kāda sieviete pateica apbrīnojamu lietu:
“Es sapratu, ka cilvēkam jābūt tava izmēra, lai tev nebūtu jākļūst mazākam lai viņu netracinātu. Un tas ir sarežģīti.
Tas ir tāpat kā dzīvot mājā, kur griesti nedaudz zemāki par tavu augumu, un tu visu laiku jūti diskomfortu, bet ar laiku šis diskomforts kļūst tik jūtams, ka atliek vienīgi iziet no tā, lai nepaliktu uz visiem laikiem ar plecos ierautu galvu”.

Marta Ketro, “Dziesmas par sieviešu nežēlību, vīriešu nodevību un cilvēka vājumu”
Foto: Dương Nhân

Kā iemācīties mīlēt cilvēkus

Mīlestība pret sevi, dzīvi un cilvēkiem ir pašas labākās zāles un drošākais laimīga un harmoniska likteņa pamats. Taču kā gan var iemācīties mīlēt kašķīgas tantes veiklā rindā, kaimiņus, kuri regulāri mūs appludina, darba kolēģus ar savdabīgu raksturu, mūžīgi neapmierinātus pasažierus sabiedriskajā transportā? Kā var mīlēt tos, kuri izturas rupji, melo un nodod? Tad taču mīlestība izskatīsies kā minimums muļķīgi un mūs uzskatīs par naiviem, tādiem, kuri neko nesaprot no cilvēkiem.
Protams, tādos gadījumos pieņemts cilvēkus nosodīt, ienīst, apvainoties uz viņiem vai atriebties viņiem.
Neviens uz mums šķībi neskatīsies, ja mēs uzgāzīsim mēslu spaini cilvēkam, kurš mūs piemānījis. Vai pārmācīsim paziņu, kurš uz mums ir sakliedzis. Taču, ja mēs pateiksim, ka viņš ir tāds pats kā visi, ar saviem trūkumiem un labajām īpašībām, un viņam ir tiesības kļūdīties, mūs uzskatīs par dīvainiem.
Ja godīgi ieskatāmies savā iekšējā pasaulē, mēs varam pamanīt, ka ļoti bieži mūsu dzīvi vada bailes no tā, “ko par mani padomās citi”. Sabiedrībā pieņemtas uzvedības normas veido mūsu dzīvi un mēs vienkārši baidāmies būt atšķirīgi no citiem, un paust savus, kardināli atšķirīgos uzskatus.Taču, ja cilvēks patiešām nesaprot, kā var mīlēt tos, kuri bojā garastāvokli, kuri izturas negodīgi, kuri vienkarši tracina? Kā var iemīlēt noziedzniekus un maniakus? Tos, kuri spēlējas ar citu cilvēku likteņiem?
Lai iemīlētu cilvēkus, ir jāiemācās uztvert tos nevis kā ķermeņus, bet Dvēseles. Dvēseles, kuras, iespējams, vēl nav apzinājušās savu sūtību kļūt par Cilvēku. Dvēseles, kuras nomaldījušās no ceļa,Dvēseles, kuras aizmirsušas par to, kāpēc atnākušas šeit – uz Zemes. Jo katrs cilvēks taču piedzimst tāpēc, lai kļūtu labāks, par to, kāds bija iepriekšējā dzīvē, izlabotu savas kļūdas, paceltos pakāpienu augstāk. Un, galvenais, nestu pasaulē Mīlestību. Taču kādā brīdī viņš aizmirst par to, un dusmojas, māna un nodod. Sagrauj visu sev apkārt un Mīlestības vietā sēj naidu.
Lai palīdzētu viņam atgriezties uz pareizā ceļa, pie savas sūtības, viņu vajag saprast un iemīlēt. Ar savu piemēru parādīt to, ka Mīlestība ir vienīgais veids, kā sasildīt sirdi. Un nevajag dusmoties, apvainoties un atriebties viņam. Tas ir darbs ar sevi, kas ļauj tikt skaidrībā ar savām iekšējām pretrunām, kas palīdz iepazīt savu iekšējo pasauli un apzināties savu dievišķo dabu.
Mums vajadzētu saprast, ka iviena rīcība atgriežas ar dubultspēku. Un dzīve visus atalgo pēc nopelniem. Ko atdod, to saņem.
Tāpēc ir ļoti svarīgi audzēt savā sirdī Mīlestību. Kā maigu, trauslu ziedu. Un censties nenosodīt cilvēkus, kuri dara mums pāri, māna un krāpj. Bet domās viņiem novēlēt laimi un Mīlestību. No sirds novēlēt pec iespējas ātrāk saprast to, kāpēc ir dzimuši un ko šeit dara.Un iemīlēt.

Jūlija Kravčenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc cilvēki nesveicinās

Tūristiem ir tāds noteikums: ar katru uz takas satikto cilvēku ir jāsveicinās. Tā demonstrē draudzīgus nolūkus un labvēlību. “Mēs neesam ienaidnieki, mēs esam draugi!”, – lūk, ko tas nozīmē. Tie ir noteikumi, kurus jāievēro pārgājiena laikā.

Psihologa viedoklis par to, kāpēc cilvēki nesveicinās.

Kāda jauka sieviete stāstīja, ka ar viņu darbā nesveicinās kāda kolēģe. Šī kolēģe ieņem nedaudz augstāku amatu, un viņai ir nedaudz lielāka ietekme. Tad, lūk, viņa parasti vai nu nevērīgi atbild sveicienam, pamājot ar galvu, vai arī klusējot paiet garām, kaut gan “labdien” ļoti labi dzird.

It kā tāds sīkums, vai ne? Taču katru reizi pēc šādas tikšanās sieviete jūtas pazemota, viņai tas nav patīkami. Un viņa sāka domāt: varbūt pārstāt sveicināties? Vienkārši paiet garām. Vai arī turpināt sveicināties? Vai arī tieši pajautāt: “kāpēc jūs neatbildat sveicienam?” 

Šādas domas labam cilvēkam saindēja dzīvi. Viņa sāka nervozēt un ar nepatiku devās uz darbu… Kā tālāk dzīvot un strādāt un kāpēc kolēģe tā uzvedas?

Ziniet, ja mans tēvs neietu uz darbu dēļ tā, ka kāds ar viņu apzināti vai neapzināti nesasveicinās, vai arī sausi sasveicinās, viņu noteikti atlaistu par profesionālu nepiemērotību amatam. Jo mans tētis ir lielas psihiatriskās klīnikas vadītājs. Viņš ir ārsts-psihiatrs. Viņš ir ļoti labi audzināts cilvēks un vienmēr sveicina pirmais, pat tos, kuri ignorē viņa sveicienu. Jo viņa pacienti taču ir slimi cilvēki un viņiem ir kaut kādi savi iemesli neatbildēt vai atbildēt ļoti augstprātīgi, un tas atkarīgs no viņu diagnozes. Ja kādam ir lielummānija – var neatbildēt uz sveicienu. Vai arī paranoja…

Galvenais, lai ārsts būtu labi audzināts un laipns, vai ne? Ierastos nodaļā un laipni sveicinātu savus pacientus. 

Šo es savai paziņai pastāstīju kā piemēru. Kas zin, kas cilvēkam galvā un kāda ir viņa audzināšana.

Viņam ir tiesības uz sveicienu reaģēt kā vien tīk: atbildēt vai neatbildēt.

Ja viņš apzināti neatņem sveicienu, tā ir viņa personīgā darīšana. Bet mūsu uzdevums ir ievērot  formālu laipnību. Protams, ja vien mūsu lēmums nav nesveicināties.

Labi audzinātam cilvēkam ir grūti mainīt savu uzvedības modeli. Mēs esam mācīti sveicināties un būt pieklājīgi un ievērot etiķeti – mēs sveicināsimies, bet otrs lai reaģē kā vēlas.

Mēs esam raduši ēdot izmantot dakšiņu – tātad to izmantosim. Bet otrs var ēst ar rokām vai kā savādāk un tās ir viņa tiesības. Nav patīkami, taču ir tiesības. 

Apzināti nesveicinoties, bez jebkāda iemesla, cilvēks vēlas mums nodot vēstījumu. Aizskart mūs, provocēt, pazemot kāda cita priekšā. Pieņemsim, atgādināt mums par mūsu vainu. Vai pasvītrot savu pārākumu. Vai maz ko viņš grib, – galvenais, ka uz pārgājiena takas viņš demonstrē nedraudzīgus nolūkus. Ka minimums, ignorē mūs… taču tā ir viņa privātā lieta. Galvenais, kā mēs uzvedamies. Vai paši sev atbilstam. Lūk, kas ir svarīgi.

Reiz kāda kaimiņiene neatbildēja uz sveicieniem. Bet ar viņu turpināja sveicināties. Gala rezultātā šī kaimiņiene pateica: nevajag ar mani sveicināties! Es ar tādiem cilvēkiem nesveicinos! Lai kādi bija viņas iemesli, runāt par tiem viņa nevēlējās. It kā mums pašiem būtu tie jāsaprot.

Laipnie kaimiņi paraustīja plecus un pārstāja sveicināties. Jo viņiem to palūdza! Bet kaimiņiene vēlējās skandālu, konfliktu, attiecību skaidrošanu…. Viņu mocīja skaudība. Taču, kam tas ir interesanti. Ar viņu pēc pašas lūguma nesveicinājās. Un nav nekādas neērtības sajūtas, viss ir labi. Kaut arī viņa cilvēku acu priekšā izžūst…

Bet situācijā ar laipno sievieti viss drīz vien noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā. Un nelaipnā kolēģe tagad izrādījās viņas pakļautībā. Kā viņa tagad sveicinās!!!! Kā spāņu grandam vai franču augstmanim – klanīdamās, kniksēdama, ar reveransiem un lapnā balsī. Droši vien pabeigusi kādus etiķetes kursus un izlabojusi savu kļūdu. Kaut gan, nē! Viņa ļoti labi prata sveicināties. Tikai ar tiem, kuri ieņem augstāku amatu un ir spēcīgāki. Lūk, arī viss. Tādi cilvēki nenovērtē tos, kuri atrodas zemākā sociālajā stāvoklī. Bet ar pasaules stiprajiem viņi brīnišķīgi prot sveicināties un ir ļoti laipni.

Tā kā nav vērts kreņķēties. Vajag uzvesties tā, kā esat raduši. Kā esat audzināti. Bet, ja pacients vai īpatnējs cilvēks apzināti neatbild sveicienam, tā ir viņa privātā darīšana. Vai diagnoze. Uzbāzties ar savām laipnībām nevajag, bet laipns “labdien” vienmēr ir vietā. Lai dzīvo vesles un laimīgs, – mums taču nav sliktu nodomu.

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs izvēlamies, mūs izvēlas

Ja tavs vīrs nepelna, bet tu cīnies viena lai nopelnītu visiem – tad tev nav vīra. Tev ir komunālā dzīvokļa kaimiņš, kurš zog no tava ledusskapja ēdienu.

Ja tavs partneris pelna tieši tik, lai pietiktu tikai viņam, bet tu cīnies pati, lai nopelnītu – tad tev nav vīrieša. Tavās mājās ciemojas paziņa.

Ja tev steidzīgi vajadzīga nauda, bet tavs draugs mundri atbild, ka visiem mēdz būt grūti laiki un viss būs labi – tad tev nav vīrieša. Tev ir paziņa, kurš pat nav pārāk tuvs.

Ja tev ir pēkšņa sirdslēkme, bet tavs mīļākais pa telefonu komandē “ātri zvani ārstam” – tad tev nav vīrieša. Tev ir simpātisks interneta “draugs”.

Ja tu raudi, bet tavs mīļotais tev dod padomu necepties par niekiem, un pašai sevi neuzvilkt – tad tev nav vīrieša. Tuvības ziņā tas ir apmēram tikpat tuvu kā taksometra vadītājs.

Ja cilvēkam ir vīrišķā anatomija un laiku pa laikam viņš to tevī “iestūķē” – tas nebūt nenozīmē, ka “tev ir vīrietis”.

Noteikt to, vai tev ir vīrietis, ir pavisam viegli.
Ja viņš tev ir, tev nav bail un tev nav slikti.

© Malka Lorenca
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par UZMANĪBU

Dmitrijam Trockim sieviete uzdod jautājumu: 
Man vīrs vispār nepievērš uzmanību. Man vairs nav spēka to paciest, esmu gatava pat šķirties. Es visu tikai viņam, ieguldos attiecībās, bet pretī saņemu nulli.
Dmitrijs atbild: 
Pieņemsim, ka esmu tavs vīrs un tu mana mīļotā sieva. Vai arī vienkārši sieva (ir tomēr atšķirība). Es varu pievērst tev uzmanību vairākos, man zināmos veidos.

Pats primitīvākais veids ir apmēram 11 minūtes apšaubāmas baudas. Ja godīgi, es nedomāju, ka 11 minūtes apšaubāmas baudas tevi apmierinātu, taču es kā ķermenis, kurš grib iegūt otru ķermeni tādā veidā pievēršu tev uzmanību. Es taču neskrienu nekur apkārt, es pievēršu savu uzmanību tev. Jautājums ir tikai viens: pēc cik ilga laika tu ar šāda veida uzmanību būsi pārsātinājusies, pārstāsi uz to reaģēt un teiksi: man pietrūkst uzmanības. Diennaktī ir 24 stundas, no tām 11 minūtes mēs nodarbojasmies ar apšaubāmas baudas gūšanu, turklāt ne katru dienu. Un laika jautājums, kad es tev pateikšu, ka nemīlu tevi. Un tev ir taisnība, jo es patiešām tev neveltu savu uzmanību. Es taču nevaru 24 stundas diennaktī nodarboties ar seksu. Pati primitīvākā uzmanība ir ĶERMENISKĀ.

Otrais man zināmais uzmanības veids, kuru es varu veltīt tuvam cilvēkam, ir INTELEKTUĀLĀ uzmanība. Kad mums ir kopīgs mērķis. Jebkurš – kopīgs bizness, kopīgs bērns, arī 20 gadus kopā maksāt hipotekāro kredītu ir kopīgs bizness. Mēs sarunājamies, es interesējos par to, kā tev darbā iet, tu interesējies, kā man iet darbā, mēs esam lasījuši aptuveni vienas un tās pašas grāmatas, mums ir par ko parunāt, vai tā ir politika, prezidents, vecāki, tavas draudzenes, mani draugi. Mums ir kopīgas intereses. Šai intelektuālajai uzmanībai jau ir daudz vairāk bonusu, salīdzinot ar ķermenisko. Tātad, rupji runājot, es tavas smadzenes varu „dabūt” vairāk kā 11 minūtes. Iedomājies, pat vairākas stundas dienā tu esi mana. Tā es tev veltu savu uzmanību. Sanāk vairākas stundas plus vēl tās 11 minūtes. Tas jau ir labāk. Daudz labāk, kā gadiem ilgi kopā dzīvot klusējot un dažas minūtes dienā pamīlēties.

Vēl viens man zināmais uzmanības veids ir DVĒSELISKĀ uzmanība. Tas ir tas, kad mēs plus mīnus jūtam, pārdzīvojam un izdzīvojam un iespaidojamies no vienām un tām pašām idejām, koncepcijām – grāmatām, teātriem, pārraidēm, mūzikas, filmām, notikumiem mūsu dzīvē. Kad es interesējos nevis par to, kas tavā galvā, nevis par to, kā tu pavadīji dienu, ko ēdi un kā pēc tam juties. Šajā gadījumā sarunājas it kā mūsu dvēseles. Es blakus tev mēģinu sajust to, ko jūti tu. Tas ir tāpat kā blakus dzērājam cilvēks sāk justies dzēris, blakus trakajam – traks, bet garīgi un dvēseliski attīstītam cilvēkam blakus, jautājums, cik ilgā laikā tu pats tāds kļūsi. Tāpat kā blakus bagātam cilvēkam. Šajā gadījumā es ar savu dvēseles noskaņojumu uzskaņojos uz tavu dvēseli. Tas ir ļoti smalks uzmanības veids. Vissmalkākais no trim pieminētajiem un tas dod priekšrocības uzmanības ziņā.

Un vēl man ir zināms viens uzmanības veids, kurš dod iespēju vispār nerunāt, neiztaujāt, iztikt bez seksa, pat nejautāt par sajūtām un garastāvokļiem. Es to saucu par GARĪGO uzmanību. Kad es, tavs vīrs, no rīta līdz vakaram studēju to mācību, ko sauc par dzīvi, neatkarīgi no garastāvokļa pēc tām instrukcijām, kas rakstītas ikvienā no senajām garīgajām grāmatām. Kurš lasījis, tas zin, par ko es runāju. Kā tikko es sāku izzināt savu Es šādā veidā, man blakus vienmēr būs tas tukšuma un vienlaicīgi arī piepildītības elements, kas tevi pievilks kā magnēts, lai kur es arī dotos. Tas ir 100% droši. Tas ir cilvēks, kuram blakus atslābst viss – pat akmens pārvēršas putekļos.

Taču par kādu uzmanības veidu tu man jautāji?

Ir tāds Smilšu pulksteņa fenomens:Skatāmies četras šīs uzmanības formas. Tas, ko es nesaņemu no otra, vēsta tikai par vienu: es pati to nedodu otram. Ja es esmu parāk aizņemta ar sevi, kā auns ieciklējusies uz tikai savām vajadzībām un domāju, ka blakus man kādam kā mēnesim ap zemi jariņķo. Kā tikko tas pārstāj riņķot, man paliek garlaicīgi un skumji, jo mani neviens neizklaidē.Rezumējot: tas, kas tev no citiem pietrūkst, sakoncentrējies un sāc to dot citiem. Ja tev pietrūkst uzmanības no vīra, pajautā sev, kādas uzmanības – ķermeniskās, intelektuālās, dvēseliskās vai garīgās. Un to, kas tev trūkst, pakāpeniski sāc dot. Tu redzēsi tādu efektu, ka sprāgstoša ūdeņraža bumba pat blakus nestāv. Kļūsti par Sauli. Kurš atdod, tas arī saņem. Bet gaidītājs visu mūžu gaidīs pieturā.

Dmitrijs Trockis “Četri uzmanības aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties sarunāties, klausīties un dzirdēt

Vīrietis un sieviete, kuri prot nopietni un godīgi sarunāties, ir labākie psihologi viens otram. Ja vien viņi var atklāti sarunāties un noskaidrot to, kas notiek.

Ko tu vēlies, ko es vēlos, ar kādām sajūtām tu dzīvo, ar kādām dzīvoju es, ko tu no manis sagaidi, ko es sagaidu no tevis – tie ir elementāri jautājumi, kurus izrunājot atkritīs puse problēmu un ikdienas nesaskaņu. Ir tikai jāsaņemas drosme, lai sāktu par to runāt.

Protams, ir vajadzīgas gudras metodes un grāmatas. Taču tās nesniegs cerēto efektu, ja jūs neiemācīsieties viens ar otru runāt.

Vadims Kurkins
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bez abpusējības nevar

Cilvēki, kuri mūs nemīl, mums ir vajadzīgi tāpēc, lai mēs ar novēlošanos ielāgotu mācību par to, ka bez abpusējības nevar…
Precīzāk sakot, var, bet būs auksti, žēli, sāpīgi…

Lai mēs pārstātu salīdzināt mums tīkamu cilvēku neaizsniedzamību un vienaldzību, ar savu emocionāli nabadzīgo vecāku piespiedu bezjūtīgumu, pie kuriem mēs klauvējām ar savu neizpratnes pilno bērna dvēseli, un centāmies izpatikt, nesot viņiem kartiņas, klājot viņu gultas un novācot aiz sevis rotaļlietas…
Un viņu skopā un retā labvēlība mums šķita visaugstākā balva, dēļ kuras mums nekā nebija žēl, un kuru mēs pat vēl šodien cenšamies atkārtot, stāvot nu jau svešu dzīvju ceļmalās…
Lai mēs pazaudētu savu ilūziju par to, ka mūs tādus labus, gaišus, labestīgus nevar nemīlēt…
Var…
Var vienkarši neiekļūt svēšā uztveršanas zonā, vai iekļūt tur, bet izrādīties lieks…
Var atnest daudz ko, taču tā arī palikt uz sliekšņa ar visām savām dāvanām…
Ne tāpēc, ka mēs esam slikti, bet tāpēc ka gaidīja ne mūs… un bija tādas tiesības…
Gluži tāpat, kā mēs paši…
Tas tāpēc, lai mēs saprastu, cik brīnišķīgi ir tad, kad cilvēki tiecas viens pie otra… kad viņi viens par otru priecājas… kad nevienam no viņiem nekas nav jāizlūdzas, jādiedelē un jāpierāda…
Un, cik muļķīgi ir domāt, ka mīlestība var mūs savienot ar cilvēkiem, kuri dod mums tikai vienu pieredzi – viņu neesamības mūsu dzīvē un mūsu NEielaišanas savējā…

Bez abpusējības nevar…
Ne tikai bez mīlestības…
Vispār it visā, kas notiek starp mums šajā pasaulē…

Abpusējība ir tas kritērijs, kas veido veselīgu vidi, bet tad, ja tās nav – tad zemākajā līmenī tas noved pie spēlēm naidniekos, bet augstākajā līmenī dod sapratni par to, ka mēs neesam viens par otru labāki vai sliktāki, vienkārši bijām un esam svešinieki, un mums nav nekādas jēgas pat saskarties…

Bet, ja mēs sevi pieķeram pie domas, ka cilvēki mums ir interesanti tikai līdz brīdim, kad esam viņus iekarojuši, tad ne jau cilvēkos ir vaina, bet tajā, ka mēs paši sevi esam spējīgi pozitīvi uztvert tikai uzvarētāja stāvoklī…
Un izturamies pret sevi tieši tā kā slikti vecāki, kuriem labs esi tikai tad, kad skolā saņēmi teicamu atzīmi….
Vai tas ir tā vērts…

Varbūt labākais, uz ko mēs esam spējīgi, mums tiek dots tikai tad, kad mēs esam spējīgi pacelties līdz abpusējībai, nevis nolaisties līdz neirotiskām ciešanām…

Kurš kā nolems, tā arī būs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pilnība laulībā

Pilnība laulībā ir vīrs un sieva. Bērni nav galvenais. Laulības pamats ir vīrs un sieva.

Kad cilvēki saka: “Mēs dzīvojam kopā bērnu dēļ”, “Es jau sen vairs to vistu nemīlu”, vai: “Es to āzi jau sen vairs nemīlu, mēs kopā dzīvojam tikai bērnu dēļ” – tas ir muļķības. Tā nemēdz būt.

Jā vīrs savu sievu vairs nemīlēs, viņš agri vai vēlu no viņas aizies un nekādi bērni viņu nenoturēs.

Pietiek sievietei pārstāt mīlēt savu vīru un viņa to pametīs, un nekādi bērni viņu neapturēs.

Ja starp vīru un sievu ir pārtrūkusi kāda ļoti svarīga saite, nekāds bērnu daudzums viņus kopā nesaturēs, tāpēc, ka bērnu jēga nav stiprināt vīra un sievas savienību. Bērni laulībā tiek doti kā Dieva svētība, taču ne tāpēc, lai stiprinātu šo savienību.

Šī saikne, vīrs un sieva, ir patstāvīga pati par sevi. Tā ir autonoma saikne, tā ir pati unikālākā un absolūti autonoma. Un nekas cits to nesaturēs: ne naudas jautājumi, ne vecums, ne veselība, ne bērni, ne skaistums, ne tiesvedības.

Nemīlēsi – pametīsi.

Tāpēc nevajag domāt, ka bērni ir laulību stiprinošs faktors. Vīrs un sieva – tā ir pilnība sevī, ja viņi mīl viens otru līdz sirmam vecumam un līdz pēdējam elpas vilcienam – tas ir tieši tas, ko Dievs laulībā bija iecerējis.


Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Foto: Zaher Ataba
Tulkoja: Ginta Filia Solis