Mīlestība ir it visā

milestiba visā

— Mammu, tu mīli tēti?
— Protams, mans mīļais, ka mīlu!
— Ļoti, ļoti?
— Ļoti, ļoti!
— Es arī jūs abus ļoti, ļoti mīlu!

Mīlestība ir it visā. Kūstoša saldējuma pilienos, par kuriem tevi jau iepriekš brīdināja. Maigi, rūpējoties.

Mīlestība ir raksturā. Kaprīzā, pat trakā. Kur šķīvji lido mūzikas pavadījumā. Jautras mūzikas.

Mīlestība ir zīmuļos. Tie zīmē debesis zvaigžņu okeānā. Spilgti zilas ar dūmakainu stīgu atspulgiem.

Mīlestība ir zeķēs, kas nomestas uz krēsla malas. Tādās skumjās, kāda aizmirstās, bet vēlāk – priecīgās no tā, ka kāds cits tās atradis.

Mīlestība ir zīmītēs uz ledusskapja. Ar vienkāršiem vārdiem un smieklīgu smaidiņu. Istabas attālumā

Mīlestība ir saldā tējā. Garšīgā un ļoti karstā. Zem siltas segas un pasaciņu pirms miega.

Mīlestība ir it visā. Mīlestība ir it visos. Pat mazmazītiņā pūciņā, ko vējš atnesis. Iespējams, tā ir vēstulīte tev – pati svarīgākā!

Autors: Jūlija Jateļ
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par mīlestību un bulciņām

bulciņas

Ļoti bieži pie manis uz terapiju atnāk cilvēki, kuri saka: “Es zinu, kurp maniem tuvajiem cilvēkiem ir jāvirzās (priekšniekam, kolēģim, pat bērniem)! Es zinu, kā viņiem jāmainās! Ja vien viņi sāktu klausīties sevī, atvērties, būt patiesi, daudz apzinātāki, jutīgāki, uzmanīgāki, ar stiprāku gribu, darbīgāki, mierīgāki, pareizāki vai vēl kaut kādi, man būtu daudz labāk”.
Starp citu, es ļoti labi saprotu šo vēlmi, lai citi mainītos.
No otras puses, tas viss ļoti līdzinās pircējiem veikalā, kuri atnāk un saka: “Es skaidri zinu, kādas bulciņas man vajadzīgas! Ar svaiga saldkrējuma krēmu, ne pārāk treknas, ne pārāk saldas, pārkaisītas ar vidēji smalku pūdercukuru. Man, lūdzu, sešas rozā kārbiņā! Tādas es ļoti mīlu un man tās ļoti garšos”.
Lieliski! Cilvēks zin, ko vēlas. Un, pieņemsim, tieši tadas bulciņas ir atrastas un tās pagatavojis ļoti talantīgs konditors.
Bet te rodas jautājums par samaksu… Vai tam cilvēkam, kurš pieprasa svešas izmaiņas vai garšīgas bulciņas, kuras gatavojušas svešas rokas, ir iespēja par tām samaksāt? Vai viņam ir nauda bulciņām?
Vai viņam ir tas, dēļ kā tam citam būtu jāpaceļ savs dibens, jāaiziet aiz trejdevinām zemēm vai jāienirst dziļi sevī pēc vajadzīgajām izmaiņām? Vai kaut kas, dēļ kā otrs cilvēks saņemsies un sāks cept bulciņas….
Ja ir, tad nav nekādu jautājumu ne par bulciņām, ne partneriem.
Ja nav, tad nāksies pašam cept, putot krēmu un nirt bīstamos dziļumos. Vai sēdēt klusējot un nežēloties. Kā gan savādāk?
P.S. Un šajā vietā man bieži vien sāk stāstīt par cilvēka, viņa personības un viņa dzīves beznosacījumu vērtību pašam par sevi. Un par to, ka mēs esam tādi, kādi esam. Tā ir taisnība!
Taisnība, ka mēs esam vērtīgi tādi, kādi esam, īpaši tad, ja vēlamies palikt tā trīsgadīgā bērna līmenī un lai partneri būtu mūsu vecāki, kuri mīl mūs vienkārši tā. Taču, ja mēs par savu partneri vēlamies līdzvertīgu, pieaugušu cilvēku, mums nāksies strādāt pašiem. Un nopelnīt pašiem naudu savām bulciņām.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No Mīlestības sirds nesāp…

atlaist4

No Mīlestības sirds nesāp, sāp no emocionālās pieķeršanās.

Ja tu kaut kam esi emocionāli pieķēries, tava dzīves pieredze visu laiku tevi atgriezīs pie tā, kamēr tu šo pieķeršanos neizdzīvosi līdz galam. Kamēr tu neizsmelsi tās potenciālu. Tu atgriezīsies šeit tūkstošiem reižu un saskarsies ar vienu un to pašu mācību stundu.

Cilvēki skaļi runā par Mīlestību, taču no Mīlestības sirds nesāp un negribas nevienu nogalināt.
Kad tu izjūti Mīlestību, tev ir viegli un brīvi.

Tas, par ko runā, ir Emocionālā Pieķeršanās. Tieši tā liek cilvēkiem ciest.
Vai tu zini, kāpēc mēs emocionāli pieķeramies? Tāpēc, ka mums pastāvīgi ir vajadzīgs kāds, lai piepildītu savu nepietiekamību, un ne jau tāpēc, ka mēs vēlamies dāvāt Mīlestību. Bet gan tāpēc, ka mēs vēlamies MĪLESTĪBU SAŅEMT. Vēlme Mīlestību, uzmanību un cieņu tikai saņemt noved pie emocionālās pieķeršanās un ļoti lielām ciešanām. Tas ir tad, kad cilvēkam nav spēka būt patstāvīgam un pašpietiekamam un tāpēc viņš pieķeras it visam – cilvēkiem, situācijām, partnerim, bērniem, vecākiem, dzīvesvietai, naudai…. Viņš ir gatavs ciest pazemojumus, apvainojumus, iet situācijas pavadā lai tikai pieķeršanās nepārtrūktu.
Mīlēt nozīmē BEZ PRETENZIJĀM priecāties par otru cilvēku un, ja ir tāda iespēja, tad arī dalīties savā enerģijā ar viņu.

Būt jums kopā vai nebūt, tas ir Laika un Liktens jautājums, ja esi pelnījis, tātad būsiet kopā tieši tik ilgu laiku, cik pelnījis, ja nē – tad nē (cēloņi un sekas – ko sēsi, to pļausi).
Mīlēt nozīmē bez jebkādas NEAPMIERINĀTĪBAS, puņķiem un asarām, TICĒT tam, kuru mīli un neveidot tam apkārt manipulāciju būri.

Tev kāds ir vajadzīgs? Tad pajautā sev PRIEKŠ KAM? Lai dāvātu Mīlestību – tad dāvā to, kādas problēmas? Kāpēc ciest? Un spēlēt Santa-Barbaru savā dzīvē. Tev ir garlaicīgi? Izlec ar izpletni! Esi ar kaut ko neapmierināts? Nodarbojies ar sevi! Tev kāds ir vajadzīgs? Laiks pieaugt un izstrādāt pilnvērtīgu apziņu. NEATKARĪGU un MĪLOŠU.

Kamēr tu nesajutīsi brīvību, nesapratīsi Mīlestību. Kā ierasts turpināsi aplaupīt savas Mīlestības objektus. Uzspiest, pamācīt, ierobežot, apvainot, pārtaisīt. Un ciest… ciest… ciest.

Jau pietiek! Klausies, mēs taču nākam šeit, dzimstam un mirstam, lai atbrīvotos no jebkura veida pieķeršanās, vai ne tā? Vai tu esi aizdomājies, priekš kam mums Dzīve vai Nāve? Lai kļūtu brīvāki un mīlošāki, kā tu domā? Vai vienīgā šeit un tagad jēga nav MĪLĒT to, kas ir tieši tagad, MĪLĒT pēc iespējas stiprāk un dāvāt Mīlestību.

Uz Nāves fona, Mīlestība ir vienīgais, kam IR jēga un nozīme. Pajautā sev, KĀPĒC es esmu ŠEIT, šobrīd? Atlaid Visus un Visu un vienkārši ieklausies, kāda atbilde atnāk no iekšienes?

Dāvā Mīlestību. Nepieņem? Negrib tevi uztvert? Tad neuzbāzies! Jo, lai mīlētu, nav obligāti būt ar virvi piesietam otram cilvēkam un nav obligāti gulēt ar viņu vienā gultā.

Atlaid un dodies uz priekšu – visi tavējie vienmēr būs ar tevi, radniecība ir nevis asinis, bet Gars.
Es redzēju asinsbrāļus, kuri bija gatavi mantojuma dēļ viens otru nogalināt, un es redzēju cilvēkus, kuri nebija saistīti radniecīgām saitēm, bet viņi viens otru mīlēja un vienmēr bija gatavi viens otram palīdzēt it visā.

Neļauj cilvēkiem pret sevi necienīgi izturēties, pat tad, ja jūs kopā spēlējāties vienā smilšu kastē, labāk nesaejies ar tiem, kuri netic tev un grib ar tevi manipulēt – arī tā būs Mīlestības izpausme.

Nezemojies citu priekšā un neej viņu pavadā, pat tad, ja tev no viņiem kaut ko vajag – arī tā būs Mīlestības un Cieņas izpausme.

Autors: K. Pero
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko darīt, kad jūk un brūk ģimenes dzīve

6473510-R3L8T8D-650-58

Nekarot – mīlēt!

Pirms kāda laika internetā klejoja raksts par cilvēku, kurš kopdzīvē ar savu sievu bija nonācis līdz ārkartīgi sliktām attiecībām. Viņi jau gatavoja dokumentus šķiršanās prāvai. Uz to brīdi attiecības bija tādas, ka viņi viens otru nespēja pat redzēt.

Kādā vakarā viņš aizbrauca nakšot uz kādu moteli, jo jutās ārkartīgi slikti un mājās doties negribējās. Viņam bija tik ļoti slikti, ka viņš sāka skaitīt lūgšanas, jautājot sev: ko gan es varu izdarīt, lai paliktu vieglāk, un uzdeva sev jautājumu, kāpēc viss ir tik briesmīgi sanācis. Un pēkšņi radās lēmums: viņš pārstās jel ko pieprasīt no sievas, pārstās  uzvesties izaicinoši, vienkārši pamēģinās izdarīt viņai ko labu, padarīt viņas dzīvi kaut nedaudz labāku.

“Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tavu dienu padarīt labāku, vieglāku, patīkamāku?”  Protams, ņemot verā to, cik ilgu laiku viņiem jau bija šādas saspīlētas attiecības, sieva, ignorējot viņu, aizgriezās un neko neatbildēja.

Nākamajā dienā viņš atkal uzdeva šo jautājumu, viņa pateica, ka viņš tikai ņirgājas par viņu un atkal uzgrieza viņam muguru. Beidzot, kādā ceturtajā, piektajā dienā, kad viņš atkal uzdeva šo jautājumu, sieva viņam atbildēja: “Ja jau tu tik ļoti gribi, aizej nomazgā traukus, tikai, lūdzu, liec mani mierā!”

Viņš aizgāja nomazgāt traukus, izmazgāja visu virtuvi. Nākamajā dienā atkal nomazgāja traukus un arī nākamajā un nākamajā… Un, kad jau otro nedēļu viņš neatlaidīgi bija to darījis, kādā rītā viņš sievai teica: “Es mazgāju traukus un arī šodien to izdarīšu. Bet varbūt ir vēl kaut kas, ko es tavā labā varu izdarīt un uzlabot tavu dienu?”

Un tad sieva apraudājās, un viņi atsāka sarunāties. Un tad tā jau bija saruna par attiecībām. Normāla, cilvēciska saruna. Tā nebija vairs pretenziju uzrādīšana. Viņi runāja par to, cik patiesībā smags bija laiks, kad viņi nesarunājās, cik abiem tas bija nospiedoši, cik ļoti viņiem vienam otra bija trūcis un cik ļoti tomēr viņi viens otru mīl un grib būt kopā.

Pievērsiet uzmanību tam, ka šis cilvēks necentās mainīt sievu, viņš vienkārši viņai parādīja to, ka viņa viņam ir svarīga, mīļa un viņš viņas dēļ ir gatavs kaut ko darīt, mainīt, nepavelkoties uz viņas aukstumu un  skarbajiem vārdiem.

Tikpat labi tā varēja būt sieva, nav svarīgi, no kuras puses tiek sperts šis pirmais solis, svarīgākais ir tas, ka tas notiek. Cilvēks pārstāj karot. Vienkārši pieceļas un saka: “Viss, es ar tevi vairs nekarošu!”

Kad  šāds karš ir noticis ilgi, ilgi, dažkārt pat gadiem ilgi, ar milzīgu daudzumu apvainojumu, aizvainojuma un pretenziju, cilvēks vienkārši pieceļas un pasaka: ” Viss, es vairs nekaroju, es vienkārši saplēšu visus šos rēķinus, es negaidu, kad tu tos apmaksāsi, apmierināsi manu lepnību, vienkārši es tos padaru par nulli. Un es vēlos pamēģināt kaut ko izdarīt tavā labā, bez jebkādām prasībām tev. Es negaidu, kad tu apņemsies arī kaut ko izdarīt. Bez pieprasījuma, ka tu mainīsies. Bez jebkāda slēpta nolūka un aprēķina, ka es nomazgāšu traukus un par to tu mani atkal iemīlēsi.

Šis cilvēks rakstīja, ka bija sasniedzis izmisuma augstāko pakāpi.

Jā, tas ir bailīgi, jo tad, kad esam izkāpuši pa otrā stāva logu ar milzīgi biezām bruņām, mēs esam pieraduši pastāvīgi aizstāvēties, mēs izturam sitienus, mēs sekojam tam, lai mūsu aizsardzību neviens nespētu uzlauzt. Taču te mēs varam runāt par to, ka atzīstam savu ievainojamību, savu nepilnību: jā, šis cilvēks var nodarīt mums sāpīgi, viņš var mūs atstumt, viņš var mūs “pasūtīt piecas mājas tālāk”. Pieņemt to, neslēpties, nebēgt no visa tā – tā arī ir gatavība patiesumam, atklātībai, kas atver jaunas iespējas, dod iespēju izrauties no šī purva.

Reiz bija mums saruna par kājām, pie kurām piesieti betona bluķi – tas nav izdomājums. Ar tiem nevar turpināt kustēties – vajag tos nomest un izrauties lidojumam, lai bluķi paliktu zemē. Un šis izrāviena brīdis ir tad, kad tu saki: “Man šis cilvēks ir svarīgs” – un tas arī ir mirklis, kad tu uzšaujies gaisā ka putns.

Tu pārkāp cilvēku likumus, jo pirmajos stāvos cilvēki dzīvo pastāvīgi aizveroties, slēpjoties, uzmanoties, lai, pasarg Dievs neviens tevi neieraudzītu pliku: psiholoģiski pliku.

Un te pēkšņi tu saki: “Pie velna to visu! Nomet savus betona bluķus un lido. Un labā ziņa ir tā, ka tu to vari izdarīt no jebkura “gala”. Tas ir taisnīgi ne tikai para attiecībās, bet arī attiecībās ar vecākiem, ar bērniem. Jo arī ar bērniem un vecākiem mēs bieži vien iestiegam šādā karā: mēs pastāvīgi par kaut ko cīnāmies, kaut ko gribam, kaut ko pieprasām. Mēs noliekam savu mīlestību un labas attiecības atkarībā no apstākļiem – no tā, kā viens vai otrs uzvedīsies, kā macīsies, kā runās ar mums utt. Tas ir strupceļš.

Šajā karā var paiet gadi un neviens te nebūs uzvarētājs, taču upuru būs daudz.

Es mīlu savu bērnu neatkarīgi no tā, kā viņš mācās, kā un ko viņš dara, cik pateicīgs viņš man ir utt. Tajā brīdī, kad mēs tā uzvedamies, mums visiem ir iespēja atrasties pāri visam. Un nav svarīgi, vai tie ir nomazgāti trauki vai vēl kaut kas, bet galvenais ir mūsu iekšējais pieņemošais un mīlošais stāvoklis.

Jūs jautāsiet: “Samierināšanās no partnera puses – vai tad tā nav sevis mainīšana otra ietekmē? Uzvara? Zaudējums?” Saprotiet, tādi termini kā “zaudējums” nāk no kara aprakstiem. Nav jau svarīgi, uzvaram mēs vai zaudējam, ciest zaudējumu vai parakstīt kapitulācijas aktu. Visa jēga ir tajā, ka mēs atsakāmies karot: es ar tevi nekaroju. Un no tā, ka tu cilvēkam izdarīji labu, tu noteikti neko nezaudē.

Tu dari cilvēkam labu un tā ir tava brīva izvēle.

Es pieņemu to, ka tu, iespējams, vari nepieņemt to, ko es tev dodu, ka tu vari pateikt: “Nē, paldies, man to nevajag. Es ar tevi neko nevēlos” Bet pagaidām, šajā mirklī es ar tevi vēlos, gribu darīt tavā labā, tev kaut ko labu, gribu ienest tavā dzīve prieku. Tā ir ļoti spēcīga, brīva pozīcija – ne jau par pakļaušanos, ne par zaudējumu, bet par mierīgu pieņemšanu.

Ko darīt, ja kāds velas, lai tu izmainītos?

Visu to pašu.
Kāpēc cilvēks vēlas, lai kāds izmainītos?

Tāpēc, ka viņš nespēj novākt šķērsli, viņam ir ļoti bail. Viņš nevar pieņemt otru kā vienu veselu, pilnībā un tai skaitā nespēj pieņemt sevi kā vienu veselu. Mēs varam atteikties mainīties, bet mēs varam pajautāt: “Ko es tavā labā varu izdarīt?” Kad cilvēks saka: “Manā labā tu vari izmainīties” – viņš kļūdās.
Patiesībā mums nav vajadzigs lai otrs mainītos. Taču mums var būt kaut kādas savas konkrētas vēlmes, kas saistītas ar mūsu vajadzībām. Saprotiet?

Ja es cilvēkam saku, ka man ar tevi ir slikti, cilvēks man jautā: “Bet kas man jādara?” – “Tev jākļūst rūpīgam”. Tas ir par neko. Bet, ja viņš man saka: “Tu varētu pagatavot tēju un atnest man to gultā?” tas gan ir stāsts nevis par to, ka “”Mainies”, bet “izdari manā labā kaut ko”.

Kad mēs jautājam tuvam cilvēkam, kurš nav apmierināts: “Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tev palīdzēt?” – mēs noņemam jautājumu par izmainīšanos. Mēs neapspriežam ar viņu jautājumu, kā man atsisties pret zemi un izmainīties”

Mēs jautājam: kāda tev ir vajadzība, ko tu vēlies? Ko es varu izdarīt, lai tava vajadzība būtu apmierināta. Tas ir cits līmenis un tā vairs nav virves stiepšana turp un atpakaļ, kurš kuru izmainīs. Tapēc šeit nav nekadu ļoti stingru algoritmu. Tas ir iekšējais stāvoklis.

Tas man šajā stastā arī ļoti patīk – akcents uz iekšējo stāvokli. Tas nāk no iekšienes. Tas nav stāsts par to, kā mazgāt traukus, bet par to, kā atbruņoties.

Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Mihails Ļitvaks: «Ja Tevi nosauc par muļķi – piekrīti»

52354532_1271418489662563_6685254065242243072_n

Vēlies būt noderīgs citiem? – dzīvo sev;
Nezini, kā audzināt bērnu? – liec viņu mierā;
Gribi izmainīt savu likteni? – tas ir iespējams;
Tevi nosauca par muļķi? – piekrīti.
Tā uzskata medicīnas zinātņu kandidāts, psihoterapeits Mihails Ļitvaks.

Sākumā tādi paziņojumi var radīt neizpratni. Mēs esam raduši dzīvot un domāt savādāk. Bet varbūt mēs vienkārši nepiešķiram nekādu nozīmi tam, ka eksistē noteikti noteikumi, sekojot kuriem, mēs dzīvē sasniedzam to, ko vēlamies?

Par šiem noteikumiem, psihoterapiju, komunikāciju, vadību un daudz ko citu Mihails Ļitvaks runā savās divdesmit grāmatās.

Par to arī šajā intervijā.

Viena no jūsu grāmatām “Ja gribi būt laimīgs” sākas ar vārdiem: “Runā, ka cerība mirst pēdējā, bet es to nogalināju pirmo”. Kāpēc?

Manā praksē tā sanāca. Pie mums daudzi cilvēki cer un neko nedara. Viņi domā, ka gan jau pats no sevis kaut kas notiks, atnāks kāds stiprais un palīdzēs, atjās princis baltā zirgā un visu nokārtos. Taču tajā pat laikā viņi saprot, ka dabas parādības pakļaujas ļoti stingriem likumiem.

Nedrīkst bāzt roku verdošā ūdenī. Ja to izdarīsi, tad ko varēsi vainot? Protams, sevi. Bet, kas attiecas uz komunikāciju, visi uzskata, ka, ja ne sarunu partnera ļaunā griba, viss būtu labi. Un viņi neapzinās, ka arī komunikācijas likumi ir skarbi. Un tieši tāpat “bāž roku verdošā ūdenī”, bet apvaino ūdeni, un atkal cer…

Tad es saku: pietiek cerēt, labāk mācīsimies šos komunikācijas likumus un rīkosimies atbilstoši tiem. Un tad tie mums palīdzēs.

Pirms divdesmit gadiem es biju tradicionālas medicīnas pārstāvis – hipnoze, autogēnie treniņi, tabletes. Slimniekam no šīm zālēm varbūt paliek labi, taču, vai tās viņam iemācīs risināt savas problēmas? Protams, ka nē.

Viņš atgriežas savā sociālajā vidē…. un pēc laika atkal atgriežas pie mums. Tā vietā, lai viņu trenētu, es viņu mierinu. Sanāk “rotējošo durvju” efekts.

Es sāku par to domāt, parādījās skolotāji. Man palīdzēja profesori Libihs un Petrakovs. Balstoties uz tā, ko iepriekš jau zināju, radās savi priekšstati par to, ko darīt, kad ārstē neirotiski slimus cilvēkus praktiski bez zālēm.

Es vēlos noformulēt, kas ir neiroze? Tā ir slimība, kas rodas pēc psihotraumas. Tādas traumas  mēdz rasties ģimenē vai darbā. Pacients bieži vien uzskata, ka vainīgs ir viņa partneris, bet mēs viņam sakam: nē, arī uz tevi gulstas daļa atbildības. Iemācies uzvesties pareizi – un konflikta nebūs.

Lai plaudētu ir vajadzīgas divas plaukstas…

Un tad tabletes un zāļu vietā mēs saviem pacientiem sākām mācīt psiholoģiskās komunikācijas likumus.

Jums ir termins “psiholoģiskais aikido”.

Šai metodikai saknes meklējamas personīgi orientētās psihoterapijas metodēs. Tā ir jauna pieeja. Aikido ir elastīgs ceļš pie uzvaras un tas, kurš to pārvalda, cenšas izvairīties no konflikta un atkal doties uz priekšu.

Būtība – tu ātri piekrīti partnerim un izvairies no cīņas.

Te ir trīs varianti:

  • kad mani pazemina (var teikt: skatās uz mani no augšas uz leju);
  • lietišķa komunikācija: kā mums šobrīd ar Jums;
  • kad par mani jūsmo.

Pirmais variants

Piemēram, man saka: “Mihail Jefimovič, jūs esat muļķis!”. Parasti mēs atbildam pēc principa “Muļķis – pats muļķis!”. Taču tas cilvēks, kurš pārvalda aikido, teiks: “Jā, es patiešam esmu muļķis”. Es aizeju, viņš “krīt”.

Viņš apjūk, gaida uzbrukumu, bet uzbrukuma nav. Un pēc tam tu viņam vari teikt: “Redz, cik tu esi gudrs. Tik ātri noskaidroji, kāds es esmu. Es tik ilgi to slēpu, un tikai tu spēji mani saprast. Tev, gudrajam, nākas komunicēt ar muļķi”.

Visu laiku tā komunicēt nevar, jo tā tu pazaudē savus komunikācijas partnerus. Toties, ja vēlies pārtraukt komunikāciju, tu to varēsi izdarīt, jo arī labajam jāprot par sevi pastāvēt.

Vai šajā gadījumā nepieciešams treniņš? Cilvēkam ir jāizspelē vairākas situācijas, lai īstajā brīdī neapjuktu?

Jā, protams! Mēs zinām likumu, bet pēc tam pēc veca ieraduma atbildam pa-vecam, noraujamies. Un tad ir vēl viens paņēmiens – “atliktā amortizācija”. Mani nosauca par muļķi, es neizturēju, norāvos un atbildēju pa-vecam. Bet nākamajā dienā es pieeju pie viņa un saku: “Piedot, Pjotr, es sapratu, ka tev ir taisnība”.

Otrais aikido variants – priekšniekiem un skolotājiem, kad tev glaimo.

Glaimošana un apjūsmošana. Es vēlos uzdot jautājumu – kas ir bīstamāk?

Man šķiet, ka apjūsmošana.

Jums taisnība, protams, ka tā ir bīstamāka. Glaimo, lai kaut ko izmānītu, piemēram, Lapsa un Vārna. Viņai nevajadzēja nogalināt Vārnu, vienkārši dabūt to sieru.

Kad tev glaimo, ir patīkami. Kapēc gan neizmantot pašu to saturu, tikai jāprot pareizi uzvesties.

Kad es biju jauns dakteris, mani slavēja, teica, ka es esmu labs ārsts, bet viss beidzas ar to, ka man uzkrāva papilddarbu. Pec tam, kad es biju izzinājis komunikācijas paņēmienus, es uzklausīju glaimus un pec tam teicu: “Paldies, man jūsu vārdi ir ļoti patīkami”, – pēc tam ieturēju nelielu pauzi un turpināju, – “tāpēc, ka aiz tiem neslēpjas nekāds lūgums”. Daudzi priekšnieki saka: šis paņēmiens lieliski strādājot.

Par apjūsmošanu. Tas, kurš tevi apjūsmo, noteikti tevi nodos. Bet to, kurš par mums jūsmo, mēs pietuvinām sev. Viņš izsūc no mums visu sulu. Un kad nodos? – pašā mums smagākajā brīdī.

Nodošanas psiholoģiju mēs jau esam izstudējuši. Diemžēl zinātnē es neesmu atradis literatūru par šo tēmu. Pirms 8 gadiem es uzrakstīju rakstu “Nodevības psiholoģija”. Izcēlu piecus nodevības veidus. Ja cilvēks tos zina, viņš var sevi pasargāt no nodevības.

http://litvak.me/statyi/article_post/psikhologiya-predatelstva

Trešais ir sadarbība. Ja tev kaut ko piedāvā, uzreiz vajag piekrist. Jūs piezvanījāt – es uzreiz piekritu. Ko cilvēks no manis gaida? – piekrišanu. Pieņemsim, es piekrītu, mēs apspriežam detaļas, bet, ja es saku, ka visam jābūt tā, kā es gribu, tad sadarbība nav iespējama. Taču tad es saglabāju cilvēku tālākai komunikācijai nākotnē. Diemžēl reti, kurš to izmanto.

Un noslēgumā par “aikido”. Tas balstās uz kopējiem fiziskajiem principiem.

Kad mani pagrūž no augšas uz leju, kas man jādara? Sākumā piesēst, turpināt to pašu “kustību”, bet tikai pēc tam piecelties. Tas ir likums.

Jūsu grāmatās ir sastopams tāds interesants termins “scenārija pārprogrammēšana”. Vai tas attiecas uz cilvēka likteni? Vai ir iespējams izmainīt likteni?

Jā. Grāmatā “Ja gribi būt laimīgs” es aprakstu septiņus neveiksmīgus scenārijus, un parādu, kā šie cilvēki ar mūsu palīdzību pārkārtojās un viņu dzīve kļuva pavisam savādāka.

Kas ir scenārijs? Scenārijs ir tas psiholoģiskais spēks, kas velk cilvēku uz likteni neatkarīgi no tā, vai viņš to uzskata par brīvu izvēli, vai arī pretojas. Tā ir Berna definīcija.

Mūsu liktenis ir atkarīgs no gēniem. Es – vīrietis, Jūs – sieviete. Mēs būsim šajās lomās.

Dzīve vispār ir diezgan vienkārš lieta, ja dzīvojam atbilstoši savai dabai.

Audzināšanas procesā daudzi vecāki vēlas no bērna izveidot to, ko izveidot nav iespējams. Un rezultātā viņš dzīvo slikti.

Labāk bērnu vispār neaudzināt, bet gan audzēt. No gurķa – gurķis, no tomāta – tomāts.

Bērns grib kļūt par aktieri, mamma viņu – pataisīt par grāmatvedi utt. Un tad viņš vairs nedzīvo savu dzīvi, bet gan pēc tā scenārija, kuru viņam uztiepuši vecāki. Viņu ir jāpārprogrammē. Lai viņš atgrieztos pie kā?… Pats pie sevis. Visvieglāk ir būt PAŠAM SEV.

Visvieglāk kokam ir augt rāmi, lēnām. Tas izaugs liels. Sākumā cilvēks piedzimst laimīgs, bet pēc tam kļūst nelaimīgs vecāku spiediena ietekmē. Un, kad šī programma tiek traucēta, cilvēkam ir slikti, tikmēr, kamēr viņš neatgriezīsies pie savas paša programmas.

Tie cilvēki, kuriem pagaidām vēl ir labi, diemžēl nevēršas pēc palīdzības. Tie, kuriem slikti – vēršas, jo nav jau variantu. Kad es viņiem skaidroju savu redzējumu, viņi ir sašutuši. Un viens no redzējuma aspektiem – ir jadzīvo sev, tad tu atradīsi sev pareizos cilvēkus; pats svarīgākais cilvēks – ir tas, ar kuru tu sadarbojies. Tas atbilst mūsu dabai.

Mums jāapmierina ir četri savi instinkti:

  • uztura,
  • aizsardzības,
  • seksuālais,
  • savas pašvērtības.

Ja gribam ēst, bet mums nav kur dzīvot, mums sekss būs vienaldzīgs. Seksuālais partneris stāv daudz tālākā vietā. Bērni – vēl tālākā.

Bērnu līdz gadam jābaro ar pienu, bet desmit gados – vairs nē. Kā teica Jēzus: “Es atnācu tēvu nošķirt no dēla, māti no meitas, vedeklu no vīra mātes”. Pēc pieciem gadiem ar bērnu vajag sadarboties. Ja tu neizbeigsi attiecības “vecāks-mazulis”, kā gan tu sadarbosies?

Lūk, es atbraucu kopā ar dēlu, viņam šobrīd ir trīsdesmit gadi. Ja mums būtu attiecības “tēvs-dēls”, mums nebūtu par ko runāt. Mēs sadarbojamies. Tajā pat laikā man kā tēvam ir patīkami, ka blakus man ir dēls. Es tieši parādu, kādā veidā saglabāt labas attiecības ar bērniem, lai mēs viņiem nebūtu par nastu.

Jūs sakāt, ka ir jāmīl sevi. Mēs taču neprotam sevi mīlēt?

Es vēlos paskaidrot jums vārda Mīlestība formulējumu, kas pieder psihoterapeitam, psihologam Frommam.

«Mīlestība ir AKTĪVA IEINTERESĒTĪBA mīlas objekta dzīvē un attīstībā».

Vairums cilvēku saka: man nav ko mīlēt. Bet mēs jautājumu uzstādam savādāk: vai tu proti mīlēt? Es bieži saviem klausītājiem saku, ka daudzi jauc mīlestību ar seksu. Tās ir divas dažādas lietas.

Es saku: “Šobrīd es esmu aktīvs, es esmu ieintereēts jūsu attīstībā. Tas arī ir manas mīlestības akts pret jums, kaut gan, iespējams, jums to nav patīkami dzirdēt. Bet, ja jūs nevēlaties pieņemt manu mīlestību, ko es varu izdarīt?” Tāpēc mīlēt var tikai nobriedusi personība, kas var kādam palīdzēt attīstīties

Pie mums bieži jauc kaislību ar mīlestību. Es ļoti mīlu sarkanos ikrus. Kas notiks ar šiem ikriem no manas mīlestības?… Kā es varu būt pārliecināts, ka sieviete mani mīl, ja dzīvo uz mana rēķina? Cita lieta, ja viņa ir patstāvīga un tomēr, kopā ar mani. Tad es viņai ticu. Cilvēks, kurš nav patstāvīgs, principā nevar mīlēt. Un, protams, bāzes mīlestība ir mīlestība pret sevi.

Es nodarbojos ar fizkultūru – tas ir mīlestības akts pret sevi. Lasu grāmatu, paaugstinu savu kvalifikāciju – mīlestības akts pret sevi. Sabiedrība no tā tikai iegūst. Cilvēks nes labumu citiem, ja pareizi dzīvo sev. Un tagad paskatieties, ja es vakarā piedzēros, visu nakti neguļu, tātad es sevi nemīlu.

Kāpēc sevi noteikti vajag mīlēt? Ja es sevi nemīlu, tad es esmu slikts cilvēks. Ja es jūs esmu iemīlējis, kā godīgam cilvēkam, man no jums jāaiziet. Nevar mīļotajam cilvēkam iesmērēt kaut ko sliktu. Cilvēkam ir vajadzīga mīlestība. Viņam nav vajadzīga ne mamma, ne tētis, viņam vajadzīga mātes mīlestība.

Vēl viens svarīgs moments. Nevajag aizmirst, ka eksistē patiesības mīlestība. Mums jāsaprot, kā ir uzbūvēta pasaule, tad mēs tajā spēsim orientēties. Vienu no savām grāmatām es sāku ar vārdiem: “Ja tārps zinātu, kā uzbūvēta ābele, viņš ilgi būtu dzīvs. Viņs taču nograuž ābolu pie pašas augļa kājiņas, un viņa (dzīve) sāk cīnīties ar viņu”. Zinot, kā uzbūvēta pasaule, mēs varam ieņemt savu vietu un tad viss būs labi un viegli. Ta mēs mācam mīlēt. Diemžēl mātes ne vienmēr var mīlēt savus bērnus”.

Man šķiet, ka viņas mīl nepareizi… 

Tā nevar uzstādīt jautājumu. Vai nu tu mīli vai nemīli. Kad pie manis atnāk māte ar bērnu un saka, ka viņa to mīl, es vienmēr jautāju: “Ko viņš prot darīt?” Ja neko neprot, tātad mamma viņu nemīlēja. Viņa saka: “Es gribu, lai viņš kļūst par zinātnieku un tāpēc visu daru viņa vietā. Mazgāju, gatavoju”. Es saku: “Jūs viņu nemīlat. Ja viņu iesauks armijā, viņu tur nogalinās. Viņš taču ir baltrocītis un tādus tur nemīl. Pārtrauciet viņu aptekalēt”. Mamma: “Viņš taču nedēļu staigās netīrs, skolotāja mani lamās”. Es saku: “Patiesībā jums nospļauties uz dēla likteni, lai tikai jūs neviens nelamātu”.

Mēs tagad strādājam ar jaunām meitenēm. Man ir divdesmit gadu pieredze un lieliski rezultāti. Mums jau ir atstrādāts tas, kā sarunāties ar bērniņu vēderā, kā runāt ar zīdaini utt.

Ar bērniem jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu – aci pret aci, jo tikai tā attīstās intelekts – vai nu paceliet bērnu vai pašas apsēdieties. Pie mums mammas velk bērnus sev līdz un viņi pat nespēj domāt.

Šodien mēs dzīvojam baiļu atmosfērā. Vai jūs varētu dot dažus padomus, kā ar šīm bailēm tikt galā? Varbūt ir paņēmieni, ar kuru palīdzību var atbrīvoties no stresa un bailēm?

Jūs droši vien sapratāt, ko nozīmē “scenārija pārprogrammēšana”? Tas ir ilgs process. Protams, viss sākas ar nelieliem padomiem.

Baiļu dabu mēs jau esam atšifrējuši. Tā nāk no varenības idejas: “es esmu tāds cilvēks, ka ar mani nekad nekas nevar atgadīties”.

Piemēram, cilvēkam piedāvā uzstāties lielas auditorijas priekšā. Vinš baidās. Es jautāju: “Kas tad var notikt?”. Noskaidrojas, ka dziļi viņa zemapziņā mīt ideja – es esmu tāds cilvēks, kuram visam jāizdodas no pirmās reizes. Kamēr šī ideja tur sēž, viņš baidīsies.

Otrā ideja – “apkārt ir vieni vienīgi muļķi”. Es viņam saku, ka ir arī citi gudrie un tie tevi sapratīs. Kad šī ideja tiek novākta, cilvēks iet un dara.

Un ko es varu teikt. Dārgie lasītāji, pamēģiniet, pamēģiniet.

Rīkojaties, iespējams, ka no sākuma jums neizdosies, bet atcerieties, ka neveiksme ir 7 reizes vertīgāka par veiksmi, tā uzbūvētas mūsu smadzenes.

Jo tikai tad, kad tev neveiksies, tu pievērsīsi uzmanību nevis tiem, kuri par tevi smejas, bet tiem, kas tev līdzi jūt. Tad neveiksme kļūs kā tavas sociālas vides attīrītājs un tev uzreiz kļūs skaidrs, kas ir kas.

Labi, un tomēr, ko darīt, lai cilvēks būtu laimīgs?

Laimes formula: “Gribu, varu un daru jābūt pildītiem ar vienu saturu”. Tad viss būs kartībā. Ja es gribu, bet nevaru, tad, kas ir jādara?… pareizi, jāiemācāās to darīt.

Vienīgi es aicinu savas vēlmes piepildīt psiholoģiski kompetentā veidā, balstoties uz komunikācijas likumiem, kuri nav atkarīgi no mums. Tie jāaptver un jāsaprot. Juridiskos likumus var uzrakstīt, bet šie likumi, par kuriem es runāju, ir jāizprot un jārīkojas saskaņā ar tiem.

Jūs rakstāt: “Jo vairāk padomus jūs dodat, jo vairāk ienaidnieku iegūstat”. Lūdzu, paskaidrojiet, kā jūs to domājat.

Es izdomāju formulu: psihologa kvalifikācija ir apgriezti proporcionāla doto padomu daudzumam.

Labs speciālists nedod padomus, viņš palīdz pieņemt pareizo lēmumu. Es runāju par to, kā ir uzbūvēta dzīve. Ja darīsi tā un tā, rezultāts būs tāds, ja darīsi tā – rezultāts būs šāds. Tie ir likumi un izņēmumu nav. Un tagad izvēlieties.

Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai mans pacients varētu dzīvot bez manis.

Tāpēc, ja jums kaut ko iesaka, – pasakiet “paldies”, ejiet prom un vairs nekad tur neatgriezieties. Lēmumi ir jāpieņem pašam.

Lūk, vēl viens piedāvājums, ja atļausiet. No tā ārsta, kurš jums garantē pilnīgu atveseļošanos, uzreiz ejiet prom. Ne viss ir atkarīgs no ārsta. Sen jau ir zināms, ka cilvēka organisms pats sevi ārstē, bet ārsts ir tikai palīgs. Dažkārt mēs dalām mūsu nopelnus – es sev ņemu 10%, bet 90% ir cilvēka paša. Viņš stradā, bet es tikai palīdzu.

Un pēdējais. Ir jāpaļaujas uz sevi uz saviem spēkiem. Kad tu sāc kaut ko darīt, vienmēr atraīisies cilvēki, kuri tev palīdzēs.

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iziet cauri sāpēm

15-oprisko

Ikviena pieķeršanās izriet no tā, ka mēs zemapziņā atsakāmies atklāti sastapties ar savām sāpēm un iziet tām cauri. Ikviena pieķeršanās sākas ar sāpēm un ar sāpēm arī beidzas. Lai kas būtu tavas pieķeršanās objekts – alkohols, ēdiens, atļautas vai aizliegtas narkotikas, vai cilvēks, – tu to izmanto, lai slēptu savas bailes. Lūk, kāpēc pēc tam, kad pāriet intīmo attiecību sākotnējā eiforija, tajās uzrodas tik daudz sāpju un nelaimju. Pašas šīs attiecības nav šo nelaimju un sāpju iemesls. Tās vienkārši izvelk uz āru tās sāpes, kas tevī JAU IR.

Līdzīgi darbojas jebkura atkarība, kas neizbēgami nonāk punktā, kurā tā vairs nedarbojas un, kurā tu sāpes sajūti daudz asāk kā jebkad agrāk.
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairums ļaužu visu laiku izvairās būt šeit un tagad, un cenšas atrast jel kādu glābiņu kaut kur nākotnē. Pirmais, ar ko viņi varētu sastapties brīdī, kad fokusē savu uzmanību uz šo momentu, būtu viņu pašu sāpe, bet tas ir tieši tas, no kā viņi visvairāk baidās.
Ja vien viņi zinātu, cik vienkārši esot šeit un tagad, ir piekļūt Dieva Klātbūtnes spēkam, kas izšķīdinās pagātni kopā ar visām tās sāpēm, tāpat arī realitātei, kas izkliedēs ilūziju. Ja vien viņi zinātu, cik ļoti tuvu viņi atrodas savai realitātei un cik tuvu Dievam.
Vairīties no partnerattiecībām tikai tāpēc, ka gribas izvairīties no sāpēm, arī nav nekāda izeja. Sāpes būs jebkurā gadījumā. Trīs neveiksmīgas partnerattiecības kaut kādā laika periodā liks daudz ātrāk tev meklēt Dievu savā paša dziļumā, kā tāds pats laika sprīdis, kas pavadīts uz vientuļas salas vai ieslodzītam vientulībā.

Autors: Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Foto: Oleg Oprisco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik ilgi vēl?

krist1

Mēs dzīvojam patērētāju pasaulē. Mēs pērkam preces, radām atkritumus, atkal pērkam. Pērkam to, ko mums ļoti vajag. To, bez kā mēs mierīgi varētu iztikt. To, kas vispār nevienam nav vajadzīgs. Nav svarīgi. Mūsu uzdevums ir cits – patērēt.

Mēs patērējam produktus, lietas, apģērbu, tehniku. Un pēc tam ejam tālāk. Un sākam patērēt viens otru. Neko neslēpjot. Atnākam pie cilvēkiem kā veikalā – prasām pakalpojumu un apmaksājam rēķinu. Vai arī paši veicam pakalpojumu un gaidām samaksu.

Mēs kopā esam tikai līdz brīdim, kamēr mums tas ir izdevīgi. Bet pēc tam mēs izdomājam miljoniem atrunu, kāpēc šīm attiecībām ir jābeidzas. Pazuda dzirkstelīte, nav kopīgu interešu, nav sapratnes, filosofiska nesaderība. Patiesībā to visu var tulkot vienādi: “Es vēlos baudīt, bet viņš man to nedod”.

Es gribu maksimāli patērēt un minimāli maksāt, bet ar viņu tā nesanāk. Viņam priekš manis ir pārāk augstas cenas, parāk mazs pakalpojumu klāsts. Jā, un, vispār, – apnicis! Cik ilgi var valkāt vienu un to pašu, dzīvot ar vienu un to pašu? Lai dzīvo daudzveidība, hormonu un emociju salūts! Es netaisos nevienam kalpot. Es gribu, lai kalpo man!

Mēs paterējam viens otru. Mēs neredzam citus cilvēkus sev līdzās.

Sievai visbiežāk neinteresē, par ko sapņo viņas vīrs. Viņu uztrauc tikai viņa algas izmērs un izdzertā alkhola daudzums mēnesī. Vīram neinteresē sievas dvēseles mokas, tāpēc, ka viņam interesantāks ir ēdiens uz galda, gulta un minimums histēriju. Tā dzīvot ir ērti un ierasti.

Tāpat mēs izturamies arī pret saviem bērniem. Viņiem jābūt tādiem, lai ar viņiem varētu lepoties, tādiem, kuri piepildīs mūsu nerealizētos sapņus, viņiem jādara tas, ko mēs liekam darīt. Un nevienam neinteresē, ar ko viņi nākuši šai pasaulē un kādi viņi vēlētos kļūt. Tas var sabojāt to bildi, kuru vecāki izdomājuši vēl ilgi pirms bērna dzimšanas.

Tā mēs patērējam arī draugus. Draudzējamies, kamēr ir izdevīgi, ērti. Pabarojāmies no viņu enerģijas, izmantojām palīdzību, dabūjām izdevīgus sakarus. Bet pēc tam var atrast jaunus draugus – daudz enerģiskākus, ar plašākiem sakariem. Interesantākus.

Izmantot lietas ir dabiski. Nav nekā dīvaina tajā, ka izdzeram piena paku vai novalkājam zābakus. Tam tie arī domāti. Bet tad, kad mēs izdzeram otra cilvēka dzīvības spēkus un izmetam viņu kā tukšu iepakojumu – tas jau ir pavisam cits process. Kurā nav nekā pozitīva – ne mums, ne tam cilvēkam. Tas ir pretdabiski – patērēt cilvēkus, izmantot tos. Bet tas ir tieši tas, ko mēs darām.

Lūk, kāpēc aug šķiršanos skaits. Lūk, kāpēc bērni un vecāki arvien mazāk viens otru saprot. Visās attiecības mēs kļūstam patērētāji. Un tajā brīdī pārstājam būt cilvēki. Pārstājam mīlēt. Pārstājam dzīvot.

Ieskaties acīs savam tuvākajam. Nevis uz mirkli, garāmejot, bet dziļi. Paskaties, kādas ir viņa vajadzības. Kā tu vari padarīt viņu kaut nedaudz laimīgāku? Ko tu vinam vari dot? Un kāpēc līdz šim to neesi iedevis?

Pārnes akcentu no citiem uz sevi. Ko es varētu izdarīt citu labā, nevis, ko viņi varētu manā labā? Ko es dodu, nevis, ko dod man? Kurā mirklī es kļūstu par dēli, kas tikai piesūcas un neko pretī nedod? Kurā mirklī es sāku izmantot, tā vietā, lai mīlētu?

Jā, mēs dzīvojam sarežģītā laikā. Mūsu gadsimts no vienas puses ir izaugsmes no otras – degradācijas gadsimts. Taču mēs to varam mainīt. Katrs sevī. Mēs katrs varam kļūt par dzīvu cilvēku, ja vēlamies. Un ar savu sirds siltumu izkausēt ledu citu sirdīs. Tas ir lipīgi un tāda epidēmija mūsu pasaulei būtu ļoti noderīga. Siržu sasildīšanas epidēmija. Mīlestības un rūpju par citiem epidēmija.
Viss ir iespejams, ja sāc ar sevi. Ar Dieva palīgu.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkojums Ginta Filia Solis

P.S. Es priecājos, ka redzu šīs pārmaiņas sevī un citos. (GFS)