Šajā pārmaiņu laikā, lūdzu, atceries: tie, kas piedzīvo savu atmošanos, var nesaprast, kam viņi iet cauri. Visa viņu esība ir apgriezta kājām gaisā, un… Viņi var slikti reaģēt uz tavu labestību. Viņi var nesaprast tavu līdzjūtību. Viņi var nezināt, kā pieņemt Beznosacījumu Mīlestību… tāpēc, ka nekad agrāk neko līdzīgu nav izjutuši.
Tā ir iespēja tev noslīpēt savas personīgās attiecību veidošanas prasmes, atdot, negaidot neko pretī un iemācīties visu neuztvert personīgi.
Ja kāds tev uzbrūk, tā vietā, lai atbildētu sev ierastā veidā, pacenties izrādīt pēc iespējas vairāk mīlestības pret viņu un zini, ka ar laiku, to praktizējot, viss kļūs arvien labāk. Tu esi padarījis savu daļu darba un tas ir viss, ko tu vari izdarīt.
Radītājs caur Dženiferu Farleju Avots: Svetlanas Dobrovoļskas blogs Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šis ir rakstnieka-ezotēriķa Denisa Zaharova raksts par to, kādu macībstundu mums pasniedz bērni un kādus secinājumus no tā mēs varam izdarīt.
Dvēsele pati nolemj, caur kādu ģimeni ienākt šai pasaulē. Un šī izvēle vienmēr ir apzināta, tāpēc, ka tā balstās uz kādu noteiktu uzdevumu. Iesākumā kaut ko “paskaidrot” vecākiem. Par spīdi atšķirīgiem viedokļiem, nevis vecāki māca bērnu, bet gluži otrādi. Bērns ir vecāku karma. Un, ja nu pēkšņi mazulis izvēlas sarežģītu programmu (piemēram, piedzimst ar iedzimtām kaitēm vai defektiem), tad tas nav sods, bet gan viens no veidiem, kā brīdināt tos, caur kuriem viņš šeit atnāca. Dzīvei nav citu ceļu, kā atmodināt pieaugušos un likt viņiem domāt, kā vien caur mīļoto bērnu, kurš vienmēr ir mīlēts, lolots un vērtīgakais, kas cilvēkiem ir.
Apmēram līdz 16 gadu vecumam tieši caur bērnu slimībām, rīcību un nedienām, ar mums runā pati Dzīve. Puikas cenšas vest pie prāta savas mammas, meitas – savus tēvus. Un tie nav joki.
Kā uzskatāmu piemēru atcerējos kāda jauna precēta pāra pieredzi, kuriem piedzima akls bērns. Kreņķis bija milzīgs. Kādi brīnumskaisti vecāki, tik skaisti, tik gudri un pēkšņi, tāda nelaime! Cik tomēr Dievs ir netaisnīgs, – sākumā sačukstējās vecvecāki. Juta līdzi visi, paziņas, draugi, internets raudāja. Selfiji viņiem tik mīlīgi, tātad paši labi cilvēki – tā visi domāja.
Bet tad, kad viena no vecmāmiņām pieteicās palīdzēt auklēt mazulīti un uz laiku pārvācās dzīvot pie jaunajiem, viņa nespēja noticēt savām acīm. Kur pēkšņi bija pazudis ideālais pāris? Ikviens sīkums noveda pie skandāla. Viņi plēsās un lamājās, un izlīga tikai naktī, gultā. To redzēt bija ļoti smagi.
Un, kā izrādījās, smagi bija ne tikai vienai no vecmāmiņām, bet arī jaundzimušajam, kuram vecāku ķildas jau no paša sākta gala negribējās redzēt, un viņš izvēlējās aklā karmu, cerībā, ka vecāki sapratīs, kāpēc tas notiek tieši ar viņiem. Taču tie bija kurli. Sasaistīt mentālo iemeslu ar fiziskajām izpausmēm mums neviens nekad nav mācījis. Mēs esam dzīvojuši pārāk materiālistiskā vidē un esam pārāk skeptiski, lai arī “Ekstrasensu cīņas” labprāt skatāmies. Mēs dzīvojam pēc šablona “darbs-mājas-darbs”, nekādīgi nespējot iznirt no šī mūžīgā esības miega. Mums tikai šķiet, ka tas ilgs mūžīgi. Atskaties, un jau pensija. Un kas uzpeld atmiņās? Mazi retas laimes zibšņi: atpūta pie jūras, kāzas, bērnu sasniegumi. Bet kur jūsu pašu sasniegumi? Dzīvoklis, vasarnīca, divas automašīnas – tas īsti neskaitās, tā vērtē sabiedrība, bet kā ir ar Mūžību, ko tu tādu esi izdarījis? Ar ko tevi atcerēsies?
Piedzemdēji bērnus? Jā, centies no visa spēka, darīji nemīlamu darbu, lai tikai nopelnītu naudu, lai tikai viņiem būtu labi. Viņi tevi neredzēja, kamēr auga, jo tu darbā pazudi līdz pat vēlai naktij. Un mammas? Ka tik niecīgākās iesnas, uzreiz pie ārsta, gribi negribi, sāksi slimot. Jo medicīna taču ir mūsu patsm pats augstākais. 21. gadsimts, jaunās tehnoloģijas, bet bērnu veselība vēl arvien nav uzlabojusies.
Posts galvās. Zvana kāda vientuļā māte. Viņai grūti. Naudas nepietiek, bet desmitgadīgais dēls visu laiku slimo. Un nav neviena, kas palīdz. Ko darīt? Atkārtoju kā mantru – “bērni ir vecāku karma”
Domā! Bet vai gan viņai tam ir laiks? Viņa domā, kā nopelnīt jaunām medicīniskajām manipulācijām. Es viņai piezvanīju.
– Kā tev klājas? – Sitos, kā zivs pret ledu. – Ko izdomāji? – Tu man visu laiku par kaut kādu karmu stāsti, bet es dzīvoju šeit un tagad. Man uz darbu jāiet, nevis jādomā. – Bet vai tev nešķiet, ka ar savām slimībām tavs bērns cenšas tev kaut ko pateikt, to, ka viņam trūkst tavas mātes mīlestības? Tēva viņam nav. Viņš pastāvīgi ir viens. Tu taču visu laiku pazūdi darbā, maizei un sviestam centies nopelnīt. – Un, ko tad man citu darīt? – Nomaini darbu, vai arī sēdi tur tikai pusi dienas. – Un kas man naudu maksās? – Sarunājam tā – tu pārej uz pusslodzi, un vairāk laika pavadi ar savu bērnu, ja pēc divām nedēļām viņš neatveseļosies, es samaksāšu tev tavu mēneša algu.
Nedēļa pagāja viņai domājot. Mēs taču vēlamies no dzīves saņemt garantijas, ka viss būs labi, brīnišķīgi. Bet Zeme ir iespēju vieta nevis apdrošināšanas kompānija. Iemācīties Uzticēties Providencei ir viens no mūsu uzdevumiem, kuru ir vērts iemācīties jau pašā dzīves sākumā.
Vientuļā māte piekrita darījumam. No galvenā grāmatveža vietas ar šausmām pārgāja uz parasto un domās jau gatavojās pašam briesmīgākajam. Protams, darbā neviens nespēja tam noticēt, centās uzspiest savu, sakot: kurš tagad maksās ārstiem?
Bet maksāt nevajadzēja, ne ārstiem, ne man. Es viņai paskaidroju, ka “vientuļā māte” nav nekāds spriedums, bet “liktenis”, kuru viņas dēls izvēlējās pirms savas pasaulē nākšanas. Un tas vairāk vajadzīgs ir viņam, nevis viņai. Un tātad ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir un jābeidz baidīties: par to, ka nauda izbeigsies, ka nepietiks ārstiem, zālēm. Aizmirsti! Vienkarši uzticies Dzīvei un saproti to, ko vēlas tev pateikt tavs dēls.
Puika pārstāja slimot. Jau pēc nedēļās viss, kas tik ļoti biedēja māti, pārstāja būt hronisks. Un vēl pēc divām nedēļām puika uzprasījās uz skolu.
– Tev palīdzet ar naudu? – es jautāju.
Viņa manu jautājumu uztvēra kā apvainojumu. – Tu man iedevi daudz vairāk, – liki pamosties un paskatīties uz situāciju savādāk. Tātad es tev esmu parādā. – Neko neesi parādā. Dzīvo un priecājies. Situācijas apzināšanās – lūk, kas dara brīnumus. Kā tikko cilvēkam mainās uztvere, mainās viss apkārt. Toties paziņas viņu nomocīja ar jautājumiem: kā tev izdevās izārstēt savu bērnu? Pie kāda daktera biji? Kādas zāles tev izrakstīja? Bet tā vietā viņi izdzirdēja noslēpumaino frāzi: “bērni – tā ir vecāku karma”. Tie tik paraustīja plecus un turpināja savu skrējienu savās darīšanās, īpaši nepiedomājot pie notikušā, turpinot dzīvot savu dzīvi savā skrējienā.
Deniss Zaharovs Foto: Nikolay Osmachko Tulkoja: Ginta Filia Solis
2024. gada februāris. Pirms pāris dienām uz Saules notika 3 ļoti spēcīgi uzliesmojumi, kuri bija spēcīgākie šo pēdējo 7 gadu laikā. Tieši tāpēc ļoti daudzi cilvēki šobrīd jūt ārkartīgi lielu spēku pieplūdumu – kā fiziskajā, tā arī emocionālajā plānā. Bet citi, gluži otrādi, jūtas pilnīgi bez spēka un žēlojas par galvas un ķermeņa sāpēm, bezmiegu un problēmām ar koncentrēšanos.
Kāpēc tā notiek?
Saules kodi ir vērsti uz veco programmu dzēšanu, apspiestu emociju, sastāvējušos enerģiju dzēšanu, tāpēc, jo vairāk to ir laukā un cilvēka ķermenī, jo grūtāk ir piedzīvot enerģijas uzplūdus. Ne visi spēj pieņemt augstas frekvences enerģijas; daudziem vienkārši nav pie kā nostiprināties.
Var novērot tādus simptomus kā: galvas reiboņus līdz pat sliktai dūšai, anomālus sirdsdarbības traucējumus, spiedienu dažādās galvas daļās, spilgtus sapņus, jaunas idejas, atklāsmes un vīzijas.
Vieniem šīs vīzijas būs priekpilnas un iedvesmojošas, citiem provocēs naida un dusmu uzliesmojumus, tā izraisot konfliktus. Kā parasti tadās situācijās, izvēle ir mums katram: padoties paša prāta vai tuvinieku provokācijām, vai arī būt pietiekami viediem, lai saglabātu mieru, pacietību un augstsirdību.
Galvenais atcerēties: mūsu tagadnes izvēles veido mūsu nakotni.
Sākot ar pagājušā gada vasaru, jaunie kodi ir devuši lielu ieguldījumu karmisko attiecību izbeigšanā – daudzi pāri ir izšķīrušies, bieži vien visdīvainākajos apstākļos. Uzdevums bija izšķirties mierīgi un cieņpilni, ar minimālām pretenzijām atlaist otru, kas izdevās ne visiem. Šobrīd šis process atkal ieiet aktīvā fāzē, taču šoreiz tas skar daudz plašāku loku. Saasinās personīgie, sociālie un ģeopolitiskie konflikti.
Caur šīm situācijām Visums testē mūsu lēmumu būt mierā ar sevi un apkārtējiem, vai arī izpaust savu iekšējo iznīcinātāju. Jo cilvēkā vairāk harmonijas, jo vienkāršāk un vieglāk.
Notiek pasauļu šķelšanas starp tiem, kuri izvēlās paust jebkuras baiļu formas (apātiju, naidu, dusmas, atriebības alkas, aizvainojumus), un tiem, kuri izvēlas mīlestību, prieku un augstsirdību.
Daudzi cilvēki aiziet no mūsu lauka, un mēs apzināmies, ka mums ar tiem vairs nav nekādu saskares punktu, kaut arī vēl vakar viss šķita savādāk. To var saukt par karmisko tīrīšanu – mūsu dvēseles ir izpildījušas savus pienākumus un tagad iet savu ceļu.
Atlaidiet tos pateicībā – tādā veidā jūs saglabāsiet līdzsvaru un savu iekšējo resursu, neuzsienot jaunus mezglus.
Jo vairāk gaismas jūs spējat sevī ietvert, jo vairāk jūs sev pievelkat līdzīgos, enerģētiski atgrūžot tos, kas neatbilst jūsu pildījumam.
Avots: dzen.ru Foto: NASA Tulkoja: Ginta Filia Solis
Toreiz es raudāju tāpēc, ka mana draudzene Sveta mani nodeva.
Viss bija labi, mēs katru dienu tikāmies un mums bija “kopīga saimniecība” ar mūsu lellēm, mantiņām un trauciņiem…
Bet pēc tam ieradās viņas attāla radiniece, sapucētā pilsētniece Aņa un Sveta viņai visur padevīgi sekoja, bet man, paldies par tiešumu, tā arī pateica: “Tinies!”… Mamma mani nesteidzās mierināt.
Ar rokām tikai man parādīja diagrammu, kuru es pati šodien rādu bērniem (un ne tikai bērniem), kuri pārdzīvo, ka ar viņiem negrib draudzēties, mīlēt viņus un uzaicināt savā dzīvē…
Mamma man parādīja vietiņu starp divām atvērtām plaukstām un teica, ka tieši tik cilvēku mani mīlēs, neatkarīgi no tā, kāda es esmu, vai arī par kaut ko labu, ko manī atradīs…
Šie cilvēki pieņems mani ar visām manām īpatnībām, trūkumiem, labajām īpašībām…
Tas ir tik vērtīgi… Pēc tam viņa nedaudz pavēra plaukstas un teica, ka, lūk, tik daudzi mani ne tikai nepieņems vai nemīlēs, bet arī NEpaliks NEvienaldzīgi savā NEpatikā…
Var jau būt, ka es to izpelnīšos ar savām kļūdām, bet varbūt vienkāŗši radīšu viņos nepatīkamas sajūtas…
Tā notiek, un to dēvē par iekšējo simpātiju un antipātiju likumu…
Tas ir tad, kad mums kāds bez jebkāda pamatota iemesla patīk un pēc tā paša principa kāds nepatīk…
Un, savukārt, mēs kādam patīkam, bet kādam gluži otrādi….
Nav nepieciešams kultivēt spēles “ienaidniekos” vai a`priori domāt, ka, ja tevi nemīl, tad tu esi slikts…
Tu vari būt jebkāds, bet, ja neiepatiksies, tātad kaut eļļu uz galvas lej, nepalīdzēs…
Un tas ir normāli. Pēc tam mamma burtiski izpleta rokas uz abām pusēm un teica, ka, lūk, tik cilvēku vispār nekad neuzzinās par to, ka tu esi, vai arī viņiem būs pilnīgi vienalga, esi tu vai neesi…
Ne ienaida, ne draudzības
Pilnīga vienaldzība
Un tas ir neizbēgami
Bet pēc tam mamma pateica galveno:
– Ja tu visu dzīvi skraidīsi pakaļ tiem, kuri ietilpst otrajā un trešajā grupā, cenšoties izpelnīties viņu mīlestību un draudzību, tev nekad nebūs arī pirmās… Tāpēc, ka ieguldīt sevi vajag tur, kur ir abpusējība…
Šī, iespējams, ir pati labākā manas dzīves macība…
Tāpēc, ka tā ne reizi nav mani pievīlusi…
Diemžēl man vēl šodien šad tad izdodas to pārkāpt, taču katru reizi, kad cenšos izpatikt cilvēkiem, kuri NAV mani pieņēmuši, spriežot pēc viņu aukstās un vienaldzīgās attieksmes, es saprotu, ka šajos brīžos man vajadzīgi ir nevis viņi, bet tā ir iespēja atgriezties tajos savos 6 gados, kad vārdi “Tinies!” mani ļoti stipri sasita.
Toreiz es no tiem baidījos, bet tagad es tos saku pati sev, kad redzu, ka kāds pagriežas pret mani ar muguru, vai domā, ka man jānopelna tiesības uz draudzību vai mīlestību… Tinies, Ļiļa…
Un es eju prom, un man paliek tik viegli, tāpēc, ka viss šajā dzīvē ir abpusēji…. un ieguldīties vērts ir tajā, kas panāk pretī….
Varbūt kādam grūtā brīdī manas mammas vienkāršā filosofija noderēs….
Ja tu pieaudz nevis augoša dramatisma virzienā, bet gan dzīvespriecīgas vēlmes izbaudīt dzīvi vismaz nedaudz vairāk, nekā no tās ciest virzienā, tad tik daudzas lietas, kas iepriekš satrauca, pēkšņi kļūst pilnīgi normālas!
Ir normāli, ja kaut kas iesāpas, bet tu neskrien pie daktera, pieprasot, lai tas nekavējoties padara tevi jauneklīgi mundru.
Tu jau sevi pazīsti un pielāgojies sev, saprotot, kā nevajag, un kā vajag (sēdēt, gulēt, ēst, pastaigāties, lietot, mīlēties ar savu osteohondrozi utt.)
Normāli, ja tu kādam nepatīc.
Izrādās, ka viena no patīkamākajām brīvībām pasaulē ir nepretendēt uz to, ka visi tevi pieņems un nepielāgot katru savu soli, sākot no matu griezuma līdz pat personīgajam viedoklim, lai izpatiktu visiem, kam patīk vērtēt, meklēt citu trūkumus un dzīvot ilūzijā par to, ka viņu kritika vispār kaut ko spēj ietekmēt.
Normāli ir nekrist ģībonī no trendiem, brendiem un citām ik sekundi mainīgām sēnalām, kuru radītājiem ir pilnīgi vienalga, kā tu izskaties, lai tikai varētu pēc iespējas vairāk pārdot atslēgas no strauji bēgošās laimes.
Normāli ir pret sevi izturēties normāli, piedodiet par tautoloģiju.
Un nekrist patmīlības histērijā, sāpinoties un ievainojoties no visa, kas neļauj tai pieaugt.
Normāli ir atrasties visdažādākajos stāvokļos, godīgi atzīstot katru no tiem un pārstāt ticēt melīgajām teorijām par to, ka veselīga psihe nedrīkst skumt, dusmoties un, ka tai var būt tikai viena emocija – nenogurstošas kazas optimisms.
Normāli ir neuzņemties atbildību par vājprātu, ko rada citi, normāli ir neizšķīst citos, normāli ir būt labās savstarpējās attiecībās un nekultivēt bezatbildību. Ir normāli, ka tev nav viss, ko tu vēlies un ir normāli likt mierā kā sevi tā arī visus pārējos, atsakoties no neirotiskas apsēstības visus pāraudzināt.
Vienkāršāk, vieglāk, maigāk – tas ir normāli.
…. Mēs esam cilvēki
Man šobrīd gribētos ar siltas un labestīgas ironijas staru pieskarties ikvienam, kam šobrīd ir grūti, sāpīgi un vientulīgi. Tā, mani mīļie, mēdz būt. Taču katram stāvoklim ir sākums un beigas. Un tas ir normāli.
Jautājums: Man tuvs vīrietis šobrīd ir ļoti aizrāvies ar kādu skolotāju, tik tālu, ka pat gatavs atteikties no attiecībām, naudas, reālās pasaules… Es ļoti mīlu šo cilvēku un gribu atturēt viņu no kļūdām. Kā būt?
Atbilde: Ja tu izjūti “milzīgu mīlestību”, tad nevajadzētu būt jautājumam – kā būt? Atlaid šo cilvēku un ļauj viņam spēlēt viņa spēli, saņemt to pieredzi, kuru viņš izvēlējies. Tāpēc, ka Mīlestība neparedz vardarbību. Kamēr mēs dzīvojam ego varā, mēs iluzori uzskatām, ka rūpes par mūsu tuvinieku dzīvju izlabošanu ir mūsu mīlestības izpausme. Taču patiesībā aiz šīm rūpēm stāv vampīrisms: tev bez šī cilvēka ir slikti, tev viņš ir vajadzīgs, tāpēc tu viņu nevēlies atlaist. Bet Mīlestība zina cilvēka Dvēseles mirdzošo Gaismu un saprot, ka ikviens no mums iet savu ceļu. Un ja šī cilvēka Dvēsele ir izvēlējusies tādu ceļu – tā ir Viņas izvēle, Viņas brīvība, un tajā šī Dvēsele saņems savus bonusus, savas vilšanās un insaitus. Un jautājums nav par to, ko dara šis vīrietis, bet tajā, kāpēc tev blakus ir cilvēks, kurš izvēlas šādu ceļu, kurš nav savienojams ar partnerattiecībām privātajā dzīvē?
Kāpēc tu jūties nepilnīga bez žī cilvēka? Tagad mēs arvien vairāk nonāksim līdz iekšējās androgīnijas līmenim, kad mūsu iekšējā pilnība piesaistīs mums cilvēku, kurš ir tikpat piepildīts arī savā iekšienē. Un tāpat kā šis cilvēks meklē barību savai dvēselei ārējā pasaulē – skolotājā, tā tu meklē barību šajā cilvēkā – lūk, ko viņš tev spoguļo. Tava Dvēsele pateiks, ko darīt, bet tev ir jāatvēl laiks, lai pabūtu vienatnē ar sevi, ar dabu un dzirdētu savu iekšējo balsi. Tas sāp. Ir ļoti sāpīgi pārraut pieķeršanos, taču šobrīd tam ir brīnišķīgs laiks. Atbrīvo šo cilvēku, ļauj viņam to piedzīvot un tādējādi atbrīvojies no ilūzijas, ka partnerība ir iespējama, balstoties uz tavām iekšējām vajadzībām.
Lai dzīvotu pārpilnīgu dzīvi, neizbēgami nāksies nostāties uz sevis pieņemšanas ceļa, kad saproti, ka tieši tagad un tieši tāda, kāda esi, tu esi vērtīga. Tā ir viena lieta, ja saproti: “Jā, man gribētos būt tādai un tādai, taču es esmu malacis, ka šobrīd esmu tāda, kāda esmu. Un es visu sasniegšu”. Taču, ja tu saki: “Man ļoti gribētos būt tādai un tādai, bet man vēl joprojām tā nav un nav!” – tas nozīmē, ka tu savu uzmanību vērs uz to, kā tev nav un izjūti trūkumu, tukšumu un spriedzi. Šī otra mūsu pašpietiekamības šķautne – sajūta, ka “ar mani viss ir kārtībā” ir ļoti svarīga attiecībās.
Ja tu pati esi “kārtībā” vai arī tiecies uz to, lai tā justos, ja tev ir labi pašai sevī, vienalga, kur tu atrodies – mājās, uz ielas, darba vietā, tu attiecībām pievelc sev līdzīgus cilvēkus. (Protams, mēdz būt dažādi noskaņojumi, taču kopumā tu esi iemacījusies grūtos brīžos sevi pieņemt ar devīzi “… un arī tas pāries”)
Atgriežoties pie sievietēm, kuras savā dzīvē visu labo pieņem viegli. Šīs sievietes jūtas labas, tāpēc viņām blakus ir labi vīrieši!!!
Tajā pat laikā ļoti labas sievietes un meitenes, kurām ir ļoti daudz labu un pozitīvu rakstura īpašību, tieši dēļ šī “melnā cauruma” sevī, kas saistīts ar bērnības traumām, jūtas “ne tādas, kā vajag” un viņām vieglāk atrasties blakus cilvēkam ar trūkumiem. Ar to, kuru viņas var labot, mācīt, audzināt…. Tāpēc, ka, ja blakus ir kāds “sliktāks” par mani, tātad atbilstoši es esmu “labāka”. Ar to arī izskaidrojama labo meiteņu nosliece atrast sliktos puišus.
Taču, ja reiz tu lasi šīs rindas, tu jau esi uz savas pārveides ceļa un pamazām pārvērties par brīnumskaistu Dzīvības spēku, kuram nav no malas vajadzīgi nekādi stimuli. Un tu vairs nenovirzīsies no tā. Agri vai vēlu tev viss izdosies!
Dziļākā vārdu jēga par to, ka cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir, neslēpjas tajā, ka jāpiespiež sevi paciest tās graujošās un aizvainojošās lietas, uz kurām viņi ir spējīgi attiecībā pret mums…
Jēga ir patiesībā par to, ka mums nav tiesību pieprasīt no citiem cilvēkiem jelkādas izmaiņas mums par labu. Un vispār, ja vēlies tuvību, darbības vārds “pieprasīt” būtu jāizslēdz no savas leksikas. Ja nevēlies tuvību, tad vari ņirgāties pēc pilnas programmas, kamēr palūgs tevi iziet…
Mums nav tiesību audzināt un pāraudzināt tos, kurus neesam dzemdējuši. Mums nav tiesību atņemt cilvēkiem viņu vērtības. Mums nav tiesību viņu vietā izdarīt izvēles un pārliecināt viņus par to, ka tas viņiem nāks par labu. Mums nav tiesību braukāt pa svešām dzīvēm, kontrolēt tās, tīrīt gruvešus, mainīt pēc sava prāta un uzspiest citiem transformācijas, kuras pašiem šķiet brīnišķīgas.
Bet ir arī dažas tiesības.
Tiesības sakrist, pat, ja nav pilnīgas sakritības, mums izdodas normāli izturēties vienam pret otru, kad ir kopīgi tiecieni un aptuveni vienāds skatījums uz dzīvi. Tiesības vienoties. Tieši vienoties, nevis uzstādīt ultimātus, spekulējot ar sevi un savu ārkārtīgi vērtīgo klātbūtni. Tiesības atskaņot un piedāvāt, izaudzējot sevī gatavību saņemt un cienīt jebkuru atbildi. Žēlošanās par to, ka “es nevaru aizklaudzināties, mani nedzird”, kā likums nozīmē tikai to, ka “es nevaru panākt to, ko es gribu”. Tiesības nepaciest jebkurus pazemojumus. Nepaciest pat tad, kad cilvēks hroniski mūs cenšas pārliecināt par to, ka viņš jau negribēja, ka nesaprot, kā gan tā sanāca un, ka mums viņam būtu jāpiedod, jo bijusi smaga bērnība.
Tu mijiedarbojies ar pieaugušu cilvēku. Un tā ir viņa problēma, ka viņš nesaprot, ko un kāpēc dara. Ja viņam sanāk aizvainot un pazemot ātrāk, kā paskaidrot, kā tad īsti viņš to bija domājis. Ja par katru savu kļūdu viņš gatavs piesaukt savu māti, kas viņu par maz mīlējusi.
Pieaudzis cilvēks pats risina savas problēmas vai arī meklē palīdzību kādā terapijā. Eksperimenti un “noraušanās” uz saviem tuvajiem ir diezgan pretīgs veids, kā sajust savu iluzoro pilnvērtību.
Ir tiesības piecelties un aiziet.
Un tas ir drosmīgi un godīgi. Daudz drosmīgāk un godīgāk, kā gadiem ilgi sēdēt blakus cilvēkam, kurā praktiski nekas tevi neapmierina, tomēr tu pasīvi vai aktīvi gaidi viņa pārmaiņas, un vienpusēji “cīnies par mīlestību”, neievērojot, ka tādā veidā iznīcini pat tās druskas, kas vēl joprojām ir dzīvas.
Es allaž jokoju, ka, ja otrā cilvēkā tevi pastāvīgi kaut kas tracina un gribas to “atspārdīt līdz ideālam”, nav vērts to darīt – ir pietiekami daudz gatavo… to, kuri vajadzīgi tev un kuriem vajadzīgs esi tu.
Celies, ej un atrodi tos. Vai sagaidi. Vai arī iemīli un iekārto pats savu brīvību. Variantu ir bezgalīgi daudz. Bet neiestrēgsti tajos cilvēkos, kurus grasies pārtaisīt. Tajos, kuri jau sen tev parādījuši, ka viņiem nebūs vairāk ko tev piedāvāt, bet tev ar to ir par maz. Tajos, kuri tevi izmanto un pazemo, bet tu tici, it kā tā būtu jebkuru attiecību sastāvdaļa. Un tajos, kuru muguru tu redzi daudz biežāk kā acis…
Es daudzus gadus strādāju ar sievietēm — un tieši sievietēm ir veltīti visi mani kursi un neskaitāmie macību materiāli. Taču ar katru gadu arvien vairāk uz šiem kursiem piesakās vīrieši, tāpēc šodien vēlos ar jums parunāt par atšķirību starp cilvēka vīrieša un sievietes iemiesojumu.
Uz mūsu planētas mums zināmajā vēsturē vīrišķās un sievišķās enerģijas bija skaidri nodalītas un izpaudās galējībās, polārajā spēlē starp tām tika izspēlēta cīņa, pretestība, spēcīga pievilcība un spēcīga spriedze. Šobrīd vairs nav tikai sieviešu un tikai vīriešu sociālo lomu. Visas šobrīd dzīvojošās Dvēseles iepriekšējās dzīvēs vairākkārt ir bijušas gan vīrieši, gan sievietes, pildot pilnīgi atšķirīgas lomas noteiktu īpašību attīstībai. Rezultātā katrā no mums ir gan vīriešu, gan sieviešu īpašību kopums dažādās proporcijās. Un cilvēki arvien vairāk tuvojas integritātes stāvoklim, vīriešu un sieviešu izpausmju līdzsvaram.
Tomēr mūsu atšķirīgie ķermeņi un dažādās izpausmes vēl joprojām nosaka mūsu uzdevumu atšķirību. Tāpēc mēs esam nonākuši tagadnē, summējot visu pagājušo dzīvju rezultātus, dzīvi ķermenī ar noteiktām dzimuma īpašībām, lai papildinātu mūsos jau esošās enerģijas ar pretējas dabas enerģijām.
Ir milzīgs skaits sieviešu (Dvēseļu sieviešu ķermeņos), kas pēc būtības ir nobrieduši vīrieši, jo viņiem ir liela dzīves pieredze vīriešu atbildīgās un varonīgās lomās. Un otrādi, ir daudzi vīrieši, kuri pagātnē ir dzīvojuši daudz neaizsargātu un sociāli atkarīgu sieviešu dzīves, un tāpēc viņiem tagad nav komfortabli būt par tiem, kas tiecas pēc panākumiem, būt atbildīgiem par ģimeni, organizēt sevi utt.Bet piedzimšana noteiktā fiziskajā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā.
Minēšu piemēru.
Piedzimst zēns, kurš neskaitāmas reizes iepriekšējās dzīvēs ir bijis meitene, un viņā ir saglabājusies pietiekami spilgta atmiņa par to, cik daudz signālus uztver nervu sistēma. Šobrīd bioloģiski viņa nervu sistēma ir daudz noturīgāka, kā sievietei, tomēr viņam ir saglabājusies jutīguma pieredze, viņš it kā ieklausās skaņās, redz krāsas, sajūt ziedu smaržas, enerģijas. Viņš var sajusties nomaldījies, kad pret viņu tiek vērsta agresija, vardarbība, viņš netiecas iesaistīties cīnā un konkurēt — un tas nozīmē, ka viņam piemīt sievietei ierastā dzīves uztvere.
Tomēr viņš šobrīd šeit ir atnācis vīrieša ķermenī tieši tāpēc, lai neskatoties uz labi attīstīto jūtīgumu, attīstītu sevī spēju skaidri saprast — ko es varu izdarīt, lai izmainītu situāciju, ar ko es varu būt noderīgs un kā varu palīdzēt? Un stāsts nav par to, ka jāvicina kulaki, bet gan par to, kā uzņemties atbildību par savām izvēlēm un sajūtām. Ļoti bieži tāda Dvēsele izvēlas ļoti autoritatīvu māti (izkropļoti vīrīšķīgu), lai piespiestu sev meklēt sevī iekšējo spēku, neskatoties uz ārējo spiedienu.
Vai arī pretējs piemērs.
Sieviete, kura absolūti nemīl tīksmināties par savu ārieni un vienaldzīga pret tās “noformējumu”. Tāpēc, ka viņai, kura neskaitāmas reizes ir realizējusies vīrieša ķermenī, absolūti nav skaidrs, kam viņai tas vajadzīgs. Jo vīrietim taču ir mazāk svarīgi pārlieku lielu vērību pievērst tam, kā viņš ir apģērbies, ko ēdis, un ar kādu krēmu ieziedies — tas viss ļoti novērš viņa uzmanību no mērķiem. Bet sievietei, gluži pretēji — rūpes par sevi liek ieskatīties savā iekšpasaulē, padara jutīgu pret citu cilvēku uzvedības niansēm, attīsta vērīgumu un jutīgumu.
(Protams, jūs varat man iebilst: mūsdienu jaunības un skaistuma industrija savā orbītā ievelk visus, kā sievietes tā vīriešus, piespiežot atbilst kaut kādiem noteiktiem “veiksmīguma” standartiem un kritērijiem, tātad censties iedziļināties gan garderobes principos, imidža uzlabošanas principos un rūpēs par ārējo).
Tomēr tas ir pavisam cits stāsts.
Dabiska sievišķība mudina sievieti rūpēties par savu unikālo skaistumu sevis pašas iekšējam komfortam, bet “skaistuma industrija” apelē pie sevis salīdzināšanas ar ārējiem “etaloniem”, iemiesojot principu “Nevis būt, bet izlikties”. Par laimi pēdējos gados pat masu informācijas līdzekļi sāk runāt par unikālas dzīves sajūtas vērtību un līdz ar to tās atspoguļojumu uz ārpasauli caur izskatu
Un, tā, mūsu galvenais uzdevums nav ignorēt iepriekšējo iemiesojumu īpašības, bet saglabājot tās, pievienot vēl jaunas. Un tas ļaus sevī sabalansēt gan sievišķo gan vīrišķo daļu, un kļūt par cilvēku, atbilstošu jaunai harmoniskai pasaulei.
Ar ko tad atšķiras sievietes un vīrieša iemiesojumi?
Senatnē viedie teica: “Par sievieti piedzimst, bet par vīrieti kļūst”, ja vēl konkrētāk: vīrietis piedzimst, lai iemācītos mīlēt citus, bet sieviete — lai iemācītos mīlēt sevi. Sevi — nevis lomu vai sasniegumu kopumu, bet to dievietes enerģiju, kas izaudzē Dzīvi visās tās izpausmēs.
Sievietes vai vīrieša lomas uz Zemes atšķiras ar to, ka Dvēsele izvēlējās instrumentus konkrētam pielietojumam. Sievietes instruments ir domāts tam, lai izstarotu harmoniju no iekšienes, bet vīrieša — tam, lai radītu harmoniju matērijā: būvēt, izgudrot, stādīt vai jebkādā veidā izpaust sevi fiziskā plānā.
Vīrieša iemiesojums vērsts uz ārējo dzīvi.
Vīrieša ķermenis un visa viņa uzbūve — viņa bioķīmija, emocionālā noturība, fiziskais spēks un izturība, spēja koncentrēties uz mērķi — viss palīdz tam, lai vīrietis darbotos uz ārpusi, radītu ko jaunu, izlauztu jaunus ceļus.
Vīrietis šeit atnāk tam, lai rīkotos. Šī rīcība var būt iekšēja: rakstīt romānus, sacerēt mūziku — nav svarīgi. Bet vīrietis ir fokusējies uz to. Viņš neizšķiež savu enerģiju sadzīves sīkumiem, neiegrimst to baudīšanā, viņš konkrēti ir koncentrējies uz to, ar ko nodarbojas.
Tajā pat laikā vēlme būt par atbalstu biznesam, ģimenei, draugiem ir dabiska vīrieša iekšējā vajadzība. Vīrietim ir svarīgi skaidri saprast, ka viņš šajā dzīvē ir vērtīgs un kādam vajadzīgs, un viņš ir atbildīgs. Šī sajūta dzimusi nevis no pienākuma apziņas, bet gan no līdzsvarotas vīrišķās enerģijas.
Nest labumu citiem un pasaulei ir vīrieša realizācijas jēga. Ja tā nav, vīrietim nebūs ne pašpārliecinātības, ne rezultātu dzīvē. Tikai tad, kad vīrietis kļūst kādam vajadzīgs, viņā pieplūst spēks. Nav svarīgi vai tā ir ģimene, draugi, mamma, bērni, kolektīvs…. Bet, lai vīrieša Dvēsele attīstītos, ir jārūpējas par citiem, ir svarīgi sajusties radītājam, devējam, atrasties aizgādņa un aizstāvja pozīcijā. Laimīgs vīrietis tā sajūt savu apmierinājumu.
Vīrieša mīlestība, rūpes, apdāvināšana, siltums izpaužas nevis caur emocijām, kā sievietei, bet ar faktiem un darbībām. Un stāsts nav par finansu ieguldījumiem. Vīrietis ir spējīgs caur vienkāršām sadzīvistiskām darbībām paust savu jūtīgumu un rūpes. Cits jautājums, ka daudzas sievietes ļoti bieži nav spējīgas šīs rūpes ar pateicību pieņemt, jo neprot sevi mīlēt.
Savukārt sievietes bioloģija ir tā uzbūvēta, ka viņa visu audzē no sevis. Ne tikai bērnu, visu apkārtējo pasauli. Ar sievietes enerģiju pabarots tiek zieds uz palodzes, vecāki, bērni, viņas vīrietis, viņas māja….. Un lai radītu apstākļus šai enerģijas brīvai plūsmai, sievietei sevi ir jāiemīl, kā savas sievišķās enerģijas izpausmi savā ķermenī, iemācīties sevi saudzēt un rūpēties par savu komfortu. Tas ir viņas galvenais un sākotnējais uzdevums, lai saglabātu savu trauku piepildītu.
Ja sieviete apzināti dzīvo kā vīrietis, tikai ārējiem sasniegumiem, aizmirstot par sevi, viņa pati sevi sagrauj un sagrauj visu, kas viņai apkārt. Viņas vērtība tuvajiem un pasaulei ir tajā, ka viņa atrodas pilnības stāvoklī un svētībā. Tikai paceļot savu garastāvokli, tikai saglabājot savu enerģiju, viņa ir spējīga piepildīt telpu sev apkārt.
Ja vīrietis dzīvi ietekmē ar savu rīcību, tad sieviete – ar savu stāvokli.Tā arī ir sievietes realizācija – iemācīties, pirmkārt, rūpēties par sievišķo telpu, lai tajā harmoniski izvietotos sievišķā enerģija.
Kas attiecas uz rūpēšanos par sevi, manas daudzās sevis mīlēšanas, sevis apbrīnošanas utt. prakses ļoti labi atbalsta sievišķo daļu un tāpēc ir piemērotas sievietēm. Taču tās spēj atbalstīt arī sievišķo enerģiju vīrišķajā dabā.
Arī vīrietim ir jārūpējas par savu resursu, lai būtu spēks rīkoties. Taču vīrietim resurss nav maigums pret sevi, bet gan sava fiziskā līdzsvara atjaunošana:
— turēt savu ķermeni tonusā (saprātīga fiziskā slodze); — laikā paēst (ne ātrumā sarijoties sausu pārtiku, bet apzināti un to, kas šobrīd nepieciešams); — pietiekami elpot un sazemēties; — iet sāls vannā (tas ir universāls instruments, kas izlīdzina elektromagnētisko lauku).
Taču, ja sievietei resursa uzkrāšanai ir ļoti labi vienkārši pasēdēt, pagulēt, mierīgi pavērot kā plūst upe, kā spīd saulīte, tad vīrietim svarīgi ir kustēties. Vīrietim nav vajadzīga pilnīga atslābināšanās, bet ik dienas pārvarēt pašam sevi. Kaut vai tikai sīkumos.
Tieši šī sevis pārvarēšana dod vīrietim spēku un enerģiju. Jūs taču saprotat, ka bauda noslēpojot 10 km ar slēpēm un bauda padejot patīkamas mūzikas ritmā ir ļoti atšķirīgas dabas.
Gadās mirkļi, kad arī vīrietim vajag palēnināties. Brīžos, kad nav skaidrs, kurp virzīties, un vajadzīgs kāds laiks, lai apstātos un padomātu. Tas ir normāli, jo Dvēsele ir androgēna. Bet tas ir tikai īslaicīgs periods, pastāvīga izdabāšana sev, baudīšana un uzmanības novēršana apkārtējās pasaules priekiem – tas nav vīrieša ceļš.
Kad vīrietī iekšēji sabalansējas vīrišķā un sievišķā dabas, arī viņam tāpat kā sievietei var rasties vajadzība pēc laba apģērba, komfortablas apakšveļas, kādiem estētiskiem priekiem un baudījumiem (mūzikas, kino utt). Taču tas viss aizņem daudz mazāku uzmanības kā sievietei un tāpēc nekļūt par izlaidību, bet gan veidu kā uzlādēties.
Savu iekšējo vīrišķo un sievišķo īpašību pieņemšana un izpratne ļauj tās līdzsvaroti pārvaldīt savas dzīves labā.
Vīrietim nenoliegt savu jūtīgumu, ja tas viņā ir klātesošs, bet atpazīt to. Neaizrauties ar to, bet tikai saprātīgi izmantot šo savu “sievišķo” īpašību ārējo mērķu sasniegšanai. Un tad jūsu vīrišķā daļa no tā kļūs stiprāka.
Sievietei necīnīties un neizrādīt gribasspēku, ja viņā tas ir attīstīts, bet ļauj sev atslābināties… Ļaut savai vīrišķajai daļai paskatīties uz sevi kā uz sievieti, spogulī un izturēties kā pret sievieti. Un jūs redzēsiet, kā jūsu iekšējā sieviete uzplauks, un jūs varēsiet arvien biežāk parādīt realitātē sievietes pasaules uztveri un sievietes dzīves dāvanas, nevis vīrieša presingu.
Mūsu dvēsele ir vienota vesela, tajā ir gan vīrišķās, gan sievišķās enerģijas, ir gan iņ, gan jaņ. Tagad, lai gūtu panākumus ikvienam – gan vīrietim, gan sievietei – svarīgi, lai mūsos būtu attīstītas pretējā dzimuma enerģijas. Lai sieviete būtu maiga, mierīga un iecietīga, ļoti svarīga ir iekšēja cieņa un principu stingrība. Ārēji aktīvam vīrietim ir svarīgi saglabāt iekšējo lokanību un dzīves pieņemšanu – kas nāk nevis no vājuma, bet no iekšējā spēka.
Tāpēc pārliecinieties, ka jums ir pietiekami daudz savu resursu, lai veiktu darbības, kas jums sagādā prieku. Un tad jūs noteikti iegūsit integritāti, kas sastāv no vīrišķās un sievišķās enerģijas līdzsvara un patiesībā atspoguļo tuvību ar savu Dvēseli.
Svetlana Dobrovoļska Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es vienmēr saviem kursantiem saku: ja esat laimīgi, jūs esat noderīgi šim Visumam un tas jūs atbalstīs. Ja esat nelaimīgi, tad, lai kā arī censtos būt noderīgi, jūs tikai atņemat enerģiju. Un, protams, dzīve rada apstākļus, lai jūs sastaptos ar savu problēmu, izlabotu situāciju vai savu attieksmi pret to un kļūtu laimīgi.
Mana pieeja cilvēku un viņu dzīves pārveidošanai laimes virzienā, ir attiecību harmonizēšana. Attiecības ar mīļajiem ir objektīvākais lakmusa papīrs cilvēka brieduma līmenim. Jūs varat veikt garīgās prakses, jūs varat uzlabot savu ķermeni, jūs varat pārvaldīt savu prātu, bet jums joprojām var būt problēmas saskarsmē ar saviem tuvākajiem cilvēkiem: laulātajiem, bērniem, vecākiem, brāļiem un māsām, sievastēviem un tā tālāk.
Vairāk kā 20 savas darbības gados praksē esmu noskaidrojusi to, ka, ja jūs tiešā veidā ķeraties pie uzdevuma harmonizēt attiecības ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esat spiesti satikties, vēlaties sazināties vai tikai sapņojat par tikšanos, tad visa jūsu dzīve mainīsies. Jo, risinot šo problēmu, jūs atvērsiet durvis, kurās redzēsiet savu, jums pilnīgi nepazīstamu saturu.
Un strādājot ar šo saturu, pārveidojot to un atklājot sevī kādus līdz šim apslēptus nostūrus, jūs iegūsiet to spēku, kas jums palīdzēs nevis vienkārši harmonizēties, nevis vienkārši būt mierā ar apkārtējiem, nevis vienkārši iemācīties noteikt savas personīgas robežas, bet izmainīt visas parējās savas dzīves sfēras.
Tas notiek dabiski un nepiespiesti: tu sāc sevi novērtēt, tu sāc savādāk izturēties pret naudu, tu pavisam savādāk realizējies profesionāli…. Precīzāk sakot, tu kļūsti jaunāks un skaistāks un arī tā ir darba ar sevi blakne.
Ar ko sākas attiecību izmainīšanas process?
Ar to, ka cilvēks vispirms sāk iepazīt sevi attiecībās. Galvenais šajā procesā – saglabāt godīgumu pret sevi. Tāpēc, ka pat tad, ja ārēji tavas savstarpējās attiecības ir korektas, iekšēji tu vari tajās justies tā, it kā trūkst gaisa vai vienkārši prieka. Un tam noteikti vajag pievērst uzmanību.
Kādu noteiktu laika posmu, pēc manis piedāvātā algoritma, pavērojot sevi, cilvēks izbrīnīts pēkšņi ierauga to, ka visu savā dzīvē rada pats, bet viss parējais ģeniālā kārtā pieskaņojas viņa gaidām.
Tāpēc galvenais posms laimīgā savas dzīves transformācijā ir sevis patiesā iepazīšana – tas nozīmē savu vārīgo vietu atzīšanā. Kamēr mēs nesaprotam, kur mums ir kāda sāpe, izdziedināt to nav iespējams.
Man nav gadījies sastapt cilvēkus, kuriem nav “sāpes”. Paskaties dabā: pat visbrīnišķīgākajai rozei ir savs negludums kātā vai ziedlapiņās. Tā arī dzīvē – visam ir savi negludumi – un tie ir mūsu resursi. Katra problēma sevī nes kādu dāvanu, ja pats šo dāvanu esi pieprasījis.
Pēc tam, kad visas mūsu pagātnes problēmas, traumas ir izstrādātas, izrādās, ka tajās bija milzīgs potenciāls – ne tikai radošuma, bet pat līdera enerģijas, kas var sev apkārt pārveidot milzīgi lielu telpu.
* * *
Kādā no sieviešu kursiem man uzdeva interesantu jautājumu: vai attiecību kvalitāte ar partneriem, bērniem, vecākiem, draugiem, kolēģiem var kalpot par sievietes viengabalainības līmeņa marķieri? Un vai sieviete vienatnē var nonākt pie veseluma?
Jā, mans kurss “Sievietes integritāte” ir par savas viengabalainības atgūšanu saturiskajā ziņā. Sievietes dzīvē ir vairāki virzieni, kuri var nest laimi tikai tad, kad visi tie piedalās sievietes dzīvē. Sieviete un ķermenis, sieviete un viņas dvēsele sieviete un partneris, sieviete un viņas bērni, sieviete un viņas darbs, sieviete un sadzīve, sieviete un ģimene – visas šīs jomas holistiskā veidā veido sievietes izpausmes zonas. Tātad šis kurss ir domāts sievietei, kura realizējas mūsu redzamajā dzīvē – kā māte, kā sieva, kā meita, kā darbiniece, kā radītāja …
Bet ir arī kāds cits sievietes viengabalainības aspekts – nevis prasme apvienot daudz dažādu sieviešu dzīves šķautņu, bet gan spējas būt laimīgai izpausme.
Tāpēc sievietes veselumu var noteikt pēc tā, cik viņa ir laimīga. Viengabalaina var būt sieviete, kura ir vientuļa, bet kurai ir bagāta iekšējā pasaule, kura ir realizējusies attālās no fiziskās pasaules sfērās. Viengabalaina var būt jauna meitene, kurai nav pārāk augsts intelekts, bet kura kaifo no sava ķermeņa, kura brauc ar skrituļslidām un tic tam, ka viņas dzīvē viss būs lieliski. Viņa jau no dabas ir viengabalaina, jo savu veselumu ieguvusi iepriekšējās dzīvēs. Viengabalaina var būt vecmāmiņa, kura viena dzīvo savā dzīvoklī un dod patvērumu klaiņojošiem kaķiem, taču viņas dzīvoklī visiem ir mājīgi un gribas ilgāk tur uzkavēties.
Sievietes viengabalainību ļoti viegli noteikt pēc tā, cik patīkami ir viņai blakus uzturēties, cik ļoti gribas sildīties viņas enerģijas staros, cik ļoti gribas būt viņai blakus, neko no viņas nesaņemot.
Galu galā visa mūsu pieredze dažādās mijiedarbības jomās (ar partneriem, bērniem, vecākiem, draugiem, kolēģiem) ved tikai pie viena – atvērt savu sirdi, mīlestībā ieskaut visu šo pasauli un izstarot savu gaismu pasaulē.Jo laimīga sieviete ir laimīga pasaule. Tāpēc, strādājot pie tā, lai tavā dzīvē būtu vairāk gaismas, mīlestības, laipnības, skaistuma, tu esi tā, kura visu maina.
Bet, kad esi radījusi sev telpu, kurā esi laimīga, netraucējot citiem (tas nozīmē tava laime ir tavējā un nav atkarīga no apkārtējiem), tad pakāpeniski mainās arī apstākļi un tev pretī nāk iespējas tikai tāpēc vien, ka tu kļūsti par ģeneratoru. Bet līdzīgs pievelk līdzīgu enerģiju līmenī.
Svetlana Dobrovoļska vairāk lasi ŠEIT Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 