Par patiesu uzticēšanos

Patiesas uzticēšanās pamatā ir dziļa iekšēja sajūta, ka Esība mūs atbalsta. 

Tā ir iekšēja zināšana par to, ka jebkura dzīves pieredze, neatkarīgi no tā, vai tā ir patīkama vai sāpīga, ir mūsu attīstības neatņemama sastāvdaļa.

Ka ikvienas sāpes, ja ar tām necīnamies, dara mūs pieaugušākus un viedākus. 

Ja mums ir šāda uzticēšanās, mēs spējam atgūties no vissmagākajiem vilšanās brīžiem, zaudējumiem un šķiršanās sāpēm, atkal un atkal atdzimt un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Būtībā patiesa uzticēšanās nav atkarīga no tā, vai citi pret mums izturas labi vai slikti.

Tā dzīvo dziļi mūsos un ārējie notikumi to nekādā veidā neietekmē.

Vairumam no mums trūkst  šādas kvalitātes dziļas uzticēsanās. Protams, bērnībā mēs visi bijām nevainīgi un absolūti atvērti pasaulei, taču toreiz mūsu uzticēšanās netika pakļauta tādiem pārbaudījumiem. Gadiem ejot, mēs zaudējam savu saikni ar iekšējo prieka un uzticēšanās Avotu.

Ja mūsu uzticēšanās ir bāzes sajūta, tad neuzticēšanās var būt veselīga atbilde uz tagad notiekošo.

Mēs mijiedarbojamies ar cilvēku vai tiekam galā ar kādu notikumu, balstoties uz skaidru situācijas izpratni un emocionāli nekādā veidā neiesaistoties. Tas, ko mēs redzam un jūtam, var mūs novest pie secinājuma, ka konkrēta persona (vai situācija) ir nedroša un mums nevajadzētu būt ar viņu atvērtiem.

Konkrētā situācijā var izrādīties, ka nav garantiju tam, ka konkrēta persona neizmantos mūsu atvērtību un nekaitēs mums.

Tāda mierīga sapratne var rasties tad, ja mēs pasauli pieņemam tādu, kada tā ir.

Mēs iemācāmies atvērties, redzot, ka otrs atveras un paliekam apzināti, redzot, ka atbildes atvēršanaš nav: šajā gadījumā mēs varam aizvērties, neļaujot vairs izmantot mūsu atvērtību.

Tomass Troubs “Patiesa uzticēšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neizdevīgais izrādās izdevīgs

Kaut kas ir izdevīgi, kaut kas – nav izdevīgi, un to ne uzreiz uzzināsi. Tikai pēc tam, pēc kāda laika. Dažkārt ilga, dažkārt neilga. Kā liktens būs lēmis.

Tas notika kādā citā valstī. Kaimiņos dzīvoja divi paveci vīri. Kā pasakā – divi večuki, sauksim viņus Pjērs un Žans. Un vienam no večukiem kāds pie mājas sliekšņa atstāja kucēnu. Vai arī pats kucēns atlīda, kas to lai zin. Tā notiek.

Vecais Pjērs pacēla suņuku aiz čupra un izmeta renstelē. Ko tur daudz krāmēties ar svešu suni. Tāpat jau nav viegli dzīvot un sargāt savu īpašumu. Suns nav izdevīgs. Tas jābaro, ar viņu jāstaigā un jāklausās viņa muļķīgajā riešanā.

Bet vecais Žans ieraudzīja nabaga suņuku un paņēma to pie sevis. Lai arī viņš bija diezgan nabadzīgs vīrs. Arī mājiņa viņam bija maza un vēl viņam bija slimas kājas, tāpēc kliboja. Taču viņš paņēma suņuku pie sevis, sadrupināja pienā maizi, pabaroja. Diezgan neizdevīga rīcība.

Pēc tam tajā valstī sākās karantīna. Vecais Žans trīs reizes dienā devās pastaigā ar suni. Pavasaris, putniņi dzied, skaistums! Un kājas sāka atveseļoties, tāpēc, ka regulāri staigāja. Un ar suņuku nav garlaicīgi. Ir kam pastāstīt par savu jaunību.

Ir ko dresēt, mācīt dot ķepu. Ir ko izguldīt blakus sev gultā. Ir kam gatavot ēst. Un ar ko kopā skatīties kino. Vienam dzīvot ir slikti.
Kā vecajam Pjēram. Kurš karantīnas laikā nevar doties pastaigā. Viņam taču nav suņa. Un nav ar ko parunāt. Un ēd viņš vienatnē, kad skatās briesmīgās ziņas TV. Sanāca pavisam neizdevīgi. Un vecajam Pjēram skauž kaimiņa laime. Viņš skatās pa logu un čukst ļaunus vārdus.

Lūk, kā notiek. Kad neizdevīgais izrādās izdevīgs. Vērtīgs. Bet praktiskais – neizdevīgs.

Kaut gan var teikt, ka darīt labus darbus vienmēr ir izdevīgi. Tāpēc, ka pēc tam nokļūsi paradīzē un staigāsi parkā, cik tik uziet. Un klausīsies putnu dziesmās vai eņģeļu balsīs plaukstošo ābeļu zaros.
Un blakus ies tie, kurus mīli. Nu, tā, kā agrāk uzskatīja. Bet es domāju, ka tā ir patiesība. Ka tā arī ir. Ja ir labais tātad arī paradīze ir. Dārzs, kurā neielaiž visus,  tikai tos, kuri dzīves laikā darīja neizdevīgus darbus. Kaut vai pa retam…


Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

@attiecības @mīlestība @laimīgadzīve

Dzimtas scenārijs: Laiks atdot parādus

laiks atdot paradus

Parādu atdošanas etaps

Vai esi ievērojis, ka ir kaut kāds dzīves periods, kad pie tevis sāk atgriezties situācijas no pagātnes? Tu vienkārši dzīvo, dzīvo un pēkšņi, knakš, un sākas!

Nedēļas laikā “pēkšņi” sāk uzrasties visi bijušie vai dzīve sagriežas tā, ka tev nākas uz kādu laiku jau pieaugušā vecumā atgriezties vecāku mājās, bet varbūt tevi pamet tuvs cilvēks un tas tik ļoti tev atgādina kādu senu notikumu, kad tu pameti kādu, kurš tik ļoti tevi mīlēja?
Smagas ciešanas, nopietni sadzīvistiski sarežģījumi, konflikti darba vietā, palīdzības atteikšana un daudz citu situāciju – tikai tagad viss nav vairs atkarīgs no tevis. Dzīve it kā dod tev iespēju sajust to, ko juta citi cilvēki, kad tu kļuvi par viņu sāpju vai citu sarežģītu stāvokļu cēloni. Apstākļi var nedaudz atšķirties, toties tagad tev ļoti labi ir saprotams, ko tavas vainas dēļ nācās piedzīvot cilvēkiem no pagātnes. Pazīstams stāsts?

Vēl gadās, ka no nekurienes uzrodas cilvēki, kuri vēlas dot tev to, ko tev vairs nevajag, taču tu uzreiz atceries visus savus senos “pasūtījumus” Visumam.
Lūk, tev ir astoņpadsmit gadu un tu sapņo par krutu baikeri ar gariem matiem, kurš atbrauks un aizvedīs tevi, bet toreiz viņš neatbrauca, toties atbrauca tagad! Tiesa tev šobrīd ir četrdesmit vai vairāk gadu, ģimene un divi bērni, bet viņš taču atbrauca, kā biji pasūtījusi.

Bet tā klasesbiedrene, kurā biji iemīlējies pirms daudziem gadiem, bet viņa apprecējās ar citu, un te pēkšņi reiz tu ieej facebook un tur ieraugi “sveiks, kā tev iet, sen neesam tikušies” – no viņas. Ļoti izmainījusies! Nē, ne tas! Vai arī, cik ļoti gribējās lielu motociklu, daudzus gadus krāji naudu, bet pēc tam aizrāvies ar paraplāniem, pēc tam ar lidmašīnām, izmācījies par pilotu, bet ar motoicikliem tā arī nesanāca, bet varbūt labi, ka tā?

Domāju, ka ikvienam no mums atradīsies tādi piemēri – domas, palaistas Visumā, kas reiz atgriežas kā cilvēki, objekti vai notikumi. Kādi no tiem atnes ilgi gaidīto prieku, bet citi – “uff, paldies Dievam, ka tā vēlēšanas toreiz nepiepildījās”, taču tā vai citādāk, dzīve mums atgriež nepabeigto, lai mēs uzliktu tam treknu punktu.

Kādā dzīves periodā mūsu nerealizētie “gribu” sāk gluži vai krist uz galvas, un te nu patiesi nākas saprast frāzes “Baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties” nozīmi.

Vai ar tevi tas šobrīd notiek?
Ja atbilde ir, jā, apsveicu, tu esi nokļuvis parādu atdošanas etapā, kurš ir viens no obligātajiem etapiem garīgās izaugsmes ceļā. Tūliņ paskaidrošu, kā tas viss darbojas.

Vai tev ir bijis tā, ka darbā vai mājās iestājas tik ļoti saspringts laiks, kad “nav laika slimot”? Atskaites, viesi, nepabeigts remonts, brāļa dēla kāzas, bērni uz skolu jāved, dzīvē notikt var viss kaut kas.
Tādās dienās organisms pat necenšas slimot, jo saprot, ka nevar pretendēt ne uz uzmanību ne rūpēm, maksimālais, ko saņems, dozu varen spēcīgu antibiotiku, lai nenovērstu uzmanību no svarīgajām lietām – un organisms nolemj “uzgaidīt”. Un tad, pienāk tā diena, kad tu beidzot dodies atvaļinājumā “klusumā un mierā” un jau otrajā dienā tu pamosties ar temperatūru, angīnu vai kādām citām ļoti nepatīkamām sabojātas atpūtas pazīmēm. Kāpēc viss notiek tieši tā?

Lieta tāda, ka ikvienas slimības izdziedināšanai ir nepieciešama brīva enerģija, bet paaugstinātu slodžu laikā tev vienkārši šīs enerģijas nav un tāpēc organisms gaida, kad tu atbrīvosies, nedaudz uzkrāsi spēkus un tad arī varēs par esošo problēmu paziņot – tāpēc, ka tad arī būsi spiests pievērsties tai un tās risināšanai.

Atbrauci atpūsties – lieliski! Saule, siltums, ūdens, klusums, miers, esi gatavs? Lieliski, saņem angīnu vai temperatūru, tagad droši vari atbrīvoties no zemfrekvences enerģijas un dziedināties. Domāju, ka algoritms ir skaidrs. Ja tu nopietni pavērosi dzīvi, diezgan ātri ievērosi slimību līdzību ar dzīves mācībstundām. Kā tikko tavā dzīvē parādās kaut kādas zināšanas (= enerģija), brīvais laiks (= enerģija), vēlme tikt skaidrībā ar situāciju, uzreiz visapkārt rodas daudz daudz “trenažieru.

Kāda gan jēga bija agrāk tev dot pārbaudījumu uzticībai partnerattiecībās, godīgumā, bruņinieciskumā? Kad dzīvo gulošā režīmā, nekādas mācību stundas neredzi. Un tad neuzticība, šķiršanās, “apčakars” biznesā un rupja attieksme pret bērniem un vecākiem šķiet norma. Bet, kad sāc atmosties, tad “mammīt mīļā, ko es esmu izdarījis”. O! Lieliski! Sāk saprast!

“Aktierus uz skatuves, sākam fināla scēnu!” – saka galvenais režisors.

Un panesās jautrība! Esi nolēmis – tagad būs godīgs bizness? Lieliski! Domā, ka aizmirsies tas, ko agrāk darīji? Nene… Var jau būt, ka kādu neķers, tikai ne tevi.

Esi atvēzējies augstam dzīves līmenim ar mierīgu sirdsapziņu, esi tik laipns, atdod parādus. Kā? Pat nepārdzīvo, dzīve izdomās. Tev tikai jāsaprot, kas notiek, lai šausmās un depresijā neizlektu pa logu. Ja ilgi ilgi esi ripojis no kalna, tagad nāksies pasvīst, lai uzrāptos kalna virsotnē.

Ko vēl gribās? Uzticamu, stipru ģimeni? Vairs nebūsi “vecis brunčos”, gribi kļūt par brīnišķīgu sievu un māti? O, lieliski, slavējami, bet esi pacietīga – sākumā pie tevis atgriezīsies visas tās emocijas ar kurām bagātīgi esi apdāvinājusi savus mājiniekus. Un tās atgriezīsies caur bērniem, caur vecākajiem radiniekiem, caur vīru, kaimiņiem, kā vien vēlies.

Kas vēl? Apprecēties gribi, tikai tā, lai sieva būtu uzticīga un laba? Protams. Un līdz šim, ar ko pats nodarbojies? Staigāji pa labi pa kreisi? Un meitenēm tas bija sāpīgi, kā tu domā? Sāpīgi?
Tad kāpēc tu domā, ka tev būtu jāatsūta laba sieva, tu taču viņu arī nelaimīgu padarīsi. Iesākumam labāk iedosim tev iemīlēties kādā stervā, kura tev visus nervis sabeigs, bet tālāk paskatīsimies, vai esi labas sievas cienīgs. Nē, tā negribas? Labāk dzīvot vienam? Nu, skaties, tu esi saimnieks.

Tu saprati principu, ja? Nekārdini sevi, skatoties uz to, kā dzīvo citi cilvēki un nemēģini spriest par to, kā viņi nestradā ar sevi, bet viņiem tāpat viss ir labi, lai gan viņi tāpat staigāja apkārt, krāpa un visādas muļķības darīja.
Nevajag pārdzīvot par citiem, katram savas mācību stundas. Ja tev nesanāk tā ka viņiem, tam noteikti ir nopietni iemesli. Tiec skaidrībā ar savu dzīvi. Es no sirds rekomendēju – sākt ar to, ka izanalizē savas ģimenes un bērnu-vecāku attiecības. Ne jau vecāki ir vainīgi pie tā, ka bērniem kaut kas nesanāk. Bērni nokļūst tieši tajā vidē, kura atbilst viņu attīstības līmeņim uz iemiesošanas brīdi un kādu paši izvelējušies. Paskaties uz saviem radiniekiem, īpaši uz visām viņu neglaimojošajām īpašībām un vienkārši tās pieņem – tas esi tu. Tevī tas viss ir, taču, iespējams, tu ne īpaši vēlies to visu ieraudzīt, taču tas pieaugs spēkā un izpaudīsies arvien spēcīgāk, ja tu turpināsi ignorēt šīs acīmredzamās zīmes. Negatīvas rakstura iezīmes dzimtā praktiski vienmēr mums rāda tieši tās mūsu puses, ar kurām jāstrādā un jātiek galā.
Bet visi muļķīgie notikumi, kuros tu iekļuvi dzīves laikā, atrodoties “guļošaja režīmā”, visbiežāk ir tieši saistīti ar šiem taviem netikumiem, kurus nekādīgi negribas sevī redzēt. Un, kā tikko sāc apjaust, kas ir kas un, kā uz šīs planētas notiek, kad sākas šis parādu atdošanas etaps.

Atdod savus parādus labprātīgi, atdod tos ar prieku, palīdzi liktenim atjaunot līdzsvaru tavā dzīvē. Negaidi, kamēr tā atnāks pie tevis pēc samaksas, sāc pats dāvāt un atdot no sirds!

Lūdz piedošanu visiem, kam netīši vai tīši esi nodarījis sāpes, lūdz piedošanu tā, kā vien spēj savā esošajā attīstības brīdī. Uzraksti vēstuli cilvēkam, piezvani, satiecies un aprunājies, noslēdz ar labestību un pateicību savu iepriekšējo dzīves periodu!
Ja neuzdrošinies izdarīt to, tad vismaz domās palūdz piedošanu, novēli no visas sirds laimi, lūdzies vai kaut kādā nebūt citā veidā atbrīvo sevi no šī smaguma. Uzdāvini cilvēkam dāvanu, palīdzi ar vārdu vai darbiem, pacenties cilvēciski atjaunot šo enerģētisko disbalansu.

Dažkārt parādi mēdz būt tādi, ka, lai “atbrīvotos” no tiem būs vajadzīgi vairāki gadi smaga darba, bet ko darīt, mainies, tiec skaidrībā ar savām traumām, izdziedini dzimtas scenārijus, pieaudz, uzplauksti un sāc kustēties uz priekšu.

Mūsu vēlmes ļoti bieži ir saistītas ar neizdziedinātām traumām un dzīve nedod tām iespēju izdziedināties, kamēr mēs neesam kaut nedaudz pieauguši. Bet kā pieaugam, tā dzīve mums uzreiz atsūta “trīs tonnas konfekšu”, kuras vēlējāmies bērnībā, tāpēc, ka saprot, ka šobrīd mums ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai nesabojātu sev veselību ar tādu saldumu daudzumu. Taču tu jau pats saproti, ka ne viss, kas agrāk šķita vertīgs, mums šobrīd ir vajadzīgs.

Es novēlu tev laimi!

P.S. Šis parādu atdošanas etaps var sākties jebkurā vecumā, bet tā ilgums atkarīgs no tavas piepūles, atklāsmēm un sava dzīvesveida izmaiņām.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes karma – nelauzies aizslēgtās durvīs

durvis ciet

Iespējams, tā ir jau sen zināma patiesība – nelauzties aizslēgtās durvīs.
Es domāju, ja kaut kas tavā dzīvē ļoti ilgi nenotiek, neskatoties uz visiem taviem pūliņiem un daudzkārtējiem mēģinājumiem, tātad tam nav jānotiek. Katrā gadījumā, ne šobrīd. Vai arī ne ar šo cilvēku. Vai arī ne ar šo darba vietu. Ne šajos apstākļos. Tā tev būs labāk. Pat tad, ja šobrīd tas sāp un notiekošais šķiet netaisnīgi, pēc tam, pēc daudziem gadiem, tu būsi pateicīga dzīvei, ka tā tevi pasargāja no vēl lielākām ciešanām.

Kad izgāzos darba intervijā, es biju sarūgtināta. Bet pēc tam dzirdēju, ka šajā kompānijā personāla daļas vadītāji mainās ik pusgadu. Kad vīrietis izrādīja savu interesi, zvanīja, rakstīja, bet neaicināja uz randiņu, es biju nesaprašanā. Pēc tam izrādījās, ka viņš dzīvo ar sievieti nesaprotamā statusā, miglainās attiecībās. Kad nespēju atrisināt savu dzīvokļa jautājumu, es biju nikna. Pēc pāris gadiem es nopirku divistabu dzīvokli vienistabas dzīvokļa vietā. Un es esmu pārliecināta, ka, ja vīrietis ilgi nelūdz roku, bet tu tomēr pēc pāris gadiem “pielauz” viņu to izdarīt, ilgstošā perspektīvā laimes vienalga nebūs.

Varbūt tā ir zināma patiesība – nelauzties aizslēgtās durvīs. Taču katram pašam ir jāsajūt. Izdarīji vajadzīgos soļus mērķa virzienā – nesanāk, tātad jāatkāpjas. Jāatlaiž situācija. Jāpārvirza sava uzmanība uz kaut ko citu. Iespējams, pēc tam tu izmainīsi darbību algoritmu, izmainīsi savu pieeju vai veidu kā to dari, vai arī mērķis zaudēs savu aktualitāti.

Pienāks laiks un visas durvis atvērsies, ja tu zini, kurp tev vajag. Vai neatvērsies – ja tev veselīgāk un laimīgāk būs turp neiet.

Lilija Ahremčik
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām un kruķiem…

person-s-feet-2425664

Kad tu stāsti par to, ka mīli, bet tava mīlestība balstās tikai uz tā, kas nāk no otra cilvēka, tad tu esi eļļas lampa bez eļļas…

Tu neproti spīdēt pats par sevi, bet tava mīlestība patiesībā ir tikai “piegādātāja vervēšana”…
Visu to labumu piegādātāja, kurus tu vēlētos redzēt, dzirdēt un izbaudīt…
Tāpēc tu tik ļoti uzmanīgi seko katram vārdam, skatienam, emocijai, kas nāk no tava izvēlētā…
Tu ļoti uztraucies par to, vai tikai tavs “nākamais narkotiku sūtījums” tiks piegādāts…
Vēl vairāk tu šaubies par to, vai viņš tevi mīl un tāpēc visu laiku translē šīs šaubas, pieprasi pierādījumus un dažkārt to dari ļoti uzstājīgi…

Tu ļoti bieži apvainojies par to, ka tavas gaidas nesakrīt ar to, ko tu saņem un laika gaitā tavs aizvainojums kļūst par ļoti stabilu tavu stāvokli…

Nemiers un aizvainojums ir kā divas mokošas kājas kustībām attiecībās… Un tu klibo uz tām, otru cilvēku izmantojot kā kruķi…

Bet par pašu svarīgāko lietu dzīvē tev kļūst padarīt šo kruķi ērtu…
Un tu bezgalīgi to “drāz”…
cenšoties tam piestiprināt trūkstošās konstrukcijas…
slīpējot…
saīsinot…
pieaudzējot…
salīdzinot to ar daudz pilnīgākiem kruķiem un centies visādos veidos to vest pie prāta…

Un, ja tava gaita nav uzlabojusies, tad tu tajā vaino kruķi, kurš ir nepateicīgs par visiem taviem ieguldījumiem viņa izaugsmē, tomēr tavu klibošanu tas nav novērsis…
Tu neārstē savas “kājas”, bet gadiem ilgi “drāz” savu kruķi…
Taču tavas “kājas” nemaz nav bezcerīgas…
No tām pietiek vien notīrīt gaidu, nemiera un aizvainojuma varžacis, un tās pašas sāks iet…
Un kruķis vairs nebūs vajadzīgs…
Būs vajadzīgs vien tas, kurš ies ar tevi vienā solī…

Uzsākt attiecības tikai dēļ tā, lai kāds padarītu tevi laimīgu – tā tu uz mūžiem paliksi nelaimīgs, vai saproti?…

Tāpēc, ka tu pats neesi uzņēmies nekādu atbildību…
neesi pacenties piepildīt pats savu telpu…
neesi radis ar prieku sevi izklaidēt…
neesi guvis pārliecību par to, ka tu pats par sevi kaut ko nozīmē, uz kaut ko esi spējīgs…

Attiecības taču nerisina šos uzdevumus…. nekad nav risinājušas un nekad nerisinās…
Un katru, kurš līdzīgi kā pastnieks Pečkins domā, ka viņam viss ir slikti, kamēr viņš ir bez “velosipēda”, gaida neizbēgama vilšanās pat tad, kad “velosipēds” atradīsies…
Tāpēc, ka otrs cilvēks ir otrs cilvēks, nevis tu pats…
Un veidot ar viņu attiecības pēc principa: “Kļūsti tāds, kādu es tevi vēlos redzēt”, neizdosies…

Uzsākt attiecības var tikai, skaidri zinot, ka tuvība nedrīkst lauzt ne tevi ne to, kurš blakus…
Un vēl skaidrāk apzinoties – kāpēc tu tās uzsāc?…

Ja tikai tāpēc, lai ātrāk varētu atķeksēt sociālo ķeksīti, nomierinājies ar domu par to, ka tagad tev kaut kas ir un apkārtējie beigs domāt, ka tu nevienam neesi vajazīgs – tad tev vajadzētu pastrādāt ar savu atkarību no svešiem viedokļiem un stereotipiem, nevis meklēt partneri….

Ja tikai tāpēc, ka tu nevari būt tu pats un tev smagi būt pašam ar sevi – tad tev ļoti ļoti vajadzīgas attiecības… ļoti!… Taču tās ir attiecības pašam ar sevi, nevis ar to, kuru tu “nodrāzīsi” līdz kruķim……

Bet, ja dēļ neprasmes pašam apmierināt savas vajadzības, risināt problēmas un uzņemties atbildību par paša dzīvi – tad pieaudz taču beidzot, vai arī dodies pie mammas un tēta… tāpēc, ka tev nav vajadzīgas attiecības ar otru cilvēku, tev vajag palikt dievinātam luteklītim…

Iemācies būt ar sevi…
Iemācīes būt sev pašam….
Tas ir pats pievilcīgākais, ko varam piedāvāt citiem cilvēkiem…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nostājies Viņam aiz muguras

aiz muguras

Nostājies Viņam aiz muguras, lai uzzinātu, kas tas ir – Īsta Sievišķība… Nostājies Viņam aiz muguras, lai ieraudzītu Viņā Īstu Vīrieti… Īstu nenozīmē ideālu, pareizu, atbilstošu kaut kādiem standartiem. Bet Īstu, kā cilvēku, ar kuru kopā tu Esi savā Tagadnē…

Nostājies Viņam aiz muguras… Atļauj Viņam būt Vīrietim, atļauj Viņam izplest stārnus un uzņemties atbildību… Viņš tiks galā. Viņš spēs. Viņš parādīs Tev vēl neizzinātas tāles un pa slepenām taciņām izvedīs tevi pie tavas aizmirstās, mežonīgās, patiesās, karstās un dabiskās Sievišķības…

Viņš sāpīgi ievainos Tavu Ego, patmīlu, visszināšanu, to tavu daļu, kura iedomājusies, ka zina visu un visu prot, kura ar visu tiks galā – “Es pati!”. Viņš liks tev padoties un pacelt balto Miera karogu ar Mīlestības Rozēm un Uzticēšanās ziediem. Tikai atļauj to Viņam –– nostājies Viņam aiz muguras.

Ieraugi viņa plecu platumu kā Viņa Mīlestības plašumu. Pieskaries Viņa krūtīm un tu izdzirdēsi Viņa Sirds pukstus kā pašas Dzīves un Avota pulsu. Paskaties uz Viņa Kājām – tās ir cietoksnis, tavs atbalsts, tavs virziens, Tavs Ceļa vektors, Pāra Ceļš… Sajūti, kas Viņā IR. Nevajag vārdu un izprašņāšanas – mācies sajust Viņu.

Mācies vadīt Viņa Vilni, jo tu taču arī esi Vilnis. Savienojieties vienotā dejā, Viļņa kustībā, Vēja elpā, Saules mirdzumā un Uguns Liesmā… Un Viņš atvērsies tev pavisam cits…. Viņš apbērs tevi brīnišķīgām Dāvanām, bagātībām, kas daudz reiz vertīgākas par zeltu un briljantiem… Viņš Tev uzdāvinās laimi Būt Sievietei, Mīlētai un Mīlošai…

Pārstāj zāģēt! Nostājies Viņam aiz muguras. Meklē Viņā Viedumu, meklē Viņā Skolotāju, meklē Viņā LĪDZRADĪTĀJU…

Autors nezināms
Avots: inpearls.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai TAS ir pietiekami

108164475_1500113460192814_8010225370238291783_o

Mīļie, gandrīz visas mūsu drāmas saistītas ar to, ka nevaram no citiem cilvēkiem dabūt to, ko viņi vai nu negrib vai nevar mums dot…

Visa mūsu iedomība sakņojas pārliecībā, ka mums izdosies piespiest citus cilvēkus iedot mums to, ko viņi nevēlas vai nevar mums dot…

Bet visa mūsu muļķība sakņojas tajā, ka visu šo laiku mēs dzīvojam citu cilvēku dzīvi, vajājot viņus par viņu tiesībām NEGRIBĒT vai NEVARĒT dot mums to, ko mēs vēlamies…
Tajā pat laikā pašu dzīve paiet garām un barojas tikai no mūsu aizvainojumiem, apaugot ar NEdabūšanas neirozi….

Jā, katram cilvēkam ir tiesības negribēt dot to, ko no viņa lūdz, prasa, izspiež vai atklāti pieprasa…
Pavisam vienkārši negribēt un netaisnoties par to, ka negrib…
Īpaši tad, ja viņš to pat solījis nav…
Un, ja pieprasītais vispār nav viņam pa spēkam, tad te pat apspriest nav ko…

Un tās ir arī mūsu tiesības…

Un labākās attiecības izveidojas tiem, kas reizi par visām reizēm sapratuši, ka saņemt vairāk, par to, ko mums uzreiz un labprātīgi dod, var tikai kā dāvanu… un arī tikai labprātīgu dāvanu…

Nav citu variantu un veidu…
Nav citu GODĪGU veidu, kas no mums neatgrūstu cilvēkus…

Tāpēc nav vērts lolot ilūzijas par to, ka, ja tev šobrīd kaut ko nedod, tad tu to saņemsi pēc tam…

Visticamākais, nesaņemsi…

Lūk, arī tev atbilde: vai tev vajadzīgs cilvēks, kurš dod tieši tik, cik tu šobrīd saņem? Vai tā tev ir pietiekami, bez cerībām par to, ka šis devums palielināsies?…
Un te nu godīgi padomā par to, ko no tevis saņem viņš – tas otrs…. vai tu esi gatavs palielināt savu ieguldījumu pretēji savām vēlmēm?…

Ir vērts turpināt tikai tad, ja TEV IR PIETIEKAMI!

Tikai tad, saproti?

Tāpēc, ka ieeja neirozē sākas tur, kur tu dodies attiecībās ar domu par to, ka nav pietiekami, bet var cilvēku pavisam nemanāmi paliekt zem sevis, izspiest, pielietot manipulācijas un arī nonākt līdz atklātiem skandāliem, “uzsēdinot” uz vainas un parādnieka sajūtas…

Mīļie, tas ir pretīgs plāns…
Un nepavisam – ne vieds…

Tāpēc, ka VISS UZREIZ JAU BIJA REDZAMS UN SAPROTAMS…

Jau pašā sākumā vienmēr ir redzams, vai mēs dzīvojam neieciklējoties uz sevi un cenšamies iepazīt to cilvēku, ar kuru ielaižamies attiecībās…

Un visas tās frāzes – “es domāju, ka viņš mainīsies” – tās ir apzināta pašapmāna frāzes….

Uz ko pamatojoties tā var domāt???

Ne uz ko, izņemot paša vēlmes, kuras mēs pierakstām otram cilvēkam, bet pēc tam viņu vainojam par to, ka viņš tām neatbilst…
Arī tā ir neiroze…
Ieilgusi, nogurdinoša neiroze, kas cilvēku pārvērš par mūžīgi neapmierinātu un aizvainotu radījumu, kuram visi citi vienmēr ir vainīgi….

Un, tā, ja pietiekami – tad turpini…
Nav pietiekami – ej prom, vai arī nežēlojies…

Tā ir vienīgā emocionāli nobriedusī un psiholoģiski veselā pieeja jebkurām attiecībām….

Viss pārējais ir neirotiskās spēles, kuras ved tikai un vienīgi pie psiholoģiskās invaliditātes…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzplaukt, atvērties un sajusties laimīgai

bite

Sieviete var pārvaldīt attiecības tikai tad, kad nav tām pieķērusies.

Ja sieviete attiecībām piešķir pārāk lielu pat fatālu nozīmi, ja viņa ir gatava upurēt sevi un savu laimi vīrieša dēļ, ja viņa ir gatava milzīgiem upuriem attiecību dēļ, tad tieši attiecības viņu iznīcinās, un tieši attiecībās viņai nāksies pārciest vislielāko stresu un sāpes.

Visi mēs esam gājuši tam cauri, vai ne? Kad sieviete raud: “Es nespēju bez viņa dzīvot…”, bet viņam ir absolūti vienalga.
Bet, ja sieviete viegli izturas pret attiecībām ar vīrieti, ja viņai ar viņu ir viegli un tikpat labi ir bez viņa, ja viņa ir gatava viņu zaudēt, sirdī saglabājot mīlestību un prieku par dzīvi, tad šajās attiecības viņu sagaida liela izaugsme, abpusēja mīlestība un ļoti dziļas, interesantas un krāšņas jūtas!

Tieši tas, kam mēs sākam pārāk stipri pieķerties, kļūst par pašu sāpīgāko mācību stundu avotu!

Tāpēc, ja tu jūti, ka attiecības tev sāk sagadāt pārāk daudz sāpes un ciešanas, ja visi tavi pārdzīvojumi ir saistīti tikai ar attiecībām, tātad pienācis laiks atlaist un distancēties.
Tātad pienācis laiks pievērst uzmanību sev un atcerēties, ka mīlestības avots nav vīrietis, bet Dievs, kas dzīvo katra cilvēka sirdī, tātad katrs var būt laimīgs patstāvīgi!

Ja tu vēlies būt veiksmīga attiecībās, pārvaldīt tās, gūt no tām prieku un enerģiju, mans padoms tev – nomaini uzmanības fokusu!

Ieskaties sevī, padari laimīgu sevi, iemācīes laimīgi dzīvot bez vīrieša un tieši tad pie tevis atnāks pats interesantākais, vīrišķīgākais un nobriedušākais vīrietis.

Nepielīpi vīrietim, necenties pakļauties un nekādā gadījumā nelauz sevi viņa dēļ! Vīriešiem nav interesanti dzīvot ar nomāktu, nomocītu sievieti bez mirdzuma acīs.

Tavs uzdevums ir uzplaukt, atvērties, sajusties laimīgai un kaifot par dzīvi!

Krāšņi un smaržojoši ziedi vienmēr pievelk bites….

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Abpusēja jušana

rokas

Esmu pārliecināta, ka galvenais veselu attiecību kritērijs ir komunikācijas kvalitāte. Nekas vairāk. Viss pārējais – uzmanība, atbildība, rūpes utt. izriet no šī.

Ja vari ar savu partneri apspriest visu, vispār visu, bez nosodījuma, bez apspiešanas, bez apsmiešanas, bet turpmākiem atgādinājumiem, bez apvainojumiem, tātad tev ir ļoti paveicies, vai arī tu esi nobriedis tam, lai būtu mīlestības un harmonijas pilnās attiecībās.

Mana prakse rāda to, ka cilvēki, kurus vieno mīlestība, var stundām ilgi runāties par visu pasaulē. Šaubas, pārdzīvojumi, nepārliecinātība, cerības… Nav aizliegto tēmu, ieskaitot bijušās attiecības un fizioloģijas nianses.

Īsta tuvība – tas ir stāsts par to, ka tu vari būt atklāts ar otru tāpat kā ar sevi. Tas nenozīmē, ka jādzīvo visu laiku plaši atvērtam (mums laiku pa laikam ir nepieciešams būt vienatnē, mums vajadzīga katram sava telpa), bet tas ir stāsts par to, ka tad, kad tu esi gatavs un gribi padalīties, otrs cilvēks noskaņojas ar tevi uz viena viļņa un ir gatavs tevi uzklausīt. Ar vēlmi saprast. Ar līdzjūtību un atbalstu.

Viņam var būt savs viedoklis, viņš var pat nepiekrist tev, taču nekad necentīsies vēl vairāk palielināt tavu svārstīgo sajūtu. Viņš pagaidīs labāku mirkli vai atradīs piemērotus vārdus, lai nodotu tev savu domu, tevi neaizvainojot.

Saudzīga attieksme – lūk, kas raksturo veselīgu tuvību. “Es nedrīkstu būt sāpju avots otram cilvēkam”. Vienmēr maigums. Pat nepiekrišana – maiga.

Ja cilvēks tēlo skolotāju: “Vai redzi, tu pati esi traumēta, tev ar sevi kaut kas ir jādara. Kliedz, taisi histērijas, dusmojies – ārstēties vajag!”, pie velna tādu skolotāju. Uzreiz.

Tas, kurš mīl, tā neteiks, tāpēc, ka ir saudzīgs pret tavām jūtām. Ja tu dusmojies, tātad tev sāp un viņš to saprot. “Viss ir labi,es tevi mīlu!”

Tas, kurš mīl, neies turp, kur dzīvo tavas ciešanas. Tāpēc, ka viņš tevi jūt un viņam sāpēs tikpat ļoti. Tas ir kā ievainot pašam sevi. Abpusēja jušana.

Tam, kurš mīl, ir ļoti svarīgi lai tuvais cilvēks varētu attīstīties, varetu sevi realizēt, savus sapņus, varētu rēķināties ar atbalstu un sapratni it visās dzīves situācijās.

Mīļotajam cilvēkam jābūt laimīgam. Tas ir veselīgu attiecību cements, ja tā pārī domā abi.

Ja kāds tevi moca, tātad viņam nesāp, kad sāp tev. Tas taču ir acīmredzams, vai ne?

Ja viņš kāpj uz tā, kas tev svarīgi un nevēlas uzklausīt tavus argumenttus, tātad tavai laimei viņa acīs nav nekādas nozīmes. Tas taču ir saprotams? Ja viņš, redzot tavas jūtas, turpina tevi kacināt un uzvilkt uz vēl lielākām emocijām, vai gan tas neliecina par vienaldzību? Kuru viņš mīl un par ko domā šajā brīdī?

Ja tu nevari sarunāties ar tuvu cilvēku kā ar sevi pašu, tātad tev nav neviena cita tuva cilvēka, izņemot sevi.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā ziemā tu esi cits

15589582_1349701625102150_1548112792804991924_n

Cik gan maz patiesi ir to, ar kuriem kopā var pārziemot…
Un, cik daudz, mani Mīļie, ir to, kuri ienāk mūsu dzīvē vien priecīgai vasarai…
Ir tik viegli un patīkami basām kājām brist rīta rasā…
Tāpēc, ka vasara ir pilnbrieds…
Koši sapņi, jauneklīgs ķermenis, lielas iespējas…
Bezrūpīgums, nejūt smeldzošās brūces un ikviens dzīves ēdiens šķiet salds…
Un – spēks, spēks, spēks… bezgalīgs spēks gāzt kalnus…

Kad esi lidojumā, tevi ir tik viegli mīlēt…
Un tev ir viegli…
Tāpēc, ka visi ir brīnišķīgi, neapgrūtinoši, veseli it visā…

Bet ziemā tu esi cits…
Tevi var iesaldēt… un tava dzīve var pārklāties ar smagu ledus garozu…
Tevi var nesaudzīgi samalt tas, kas, kā saka, tiek dots pieredzei…
Taču pie velna to pieredzi, kurā tev pārbrauc kā ar tanku vai ceļa rulli…
Ko tev ar to darīt? Kur pielietot? Kam pastāstīt to, ka esi kļuvis par “Varenu Sūda Pieredzes Saņēmēju”, ordeni par kuru labāk nevienam nerādīt?…

Un visbiežāk tu attopies viens šajā savā ziemā…

Tāpēc, ka “vasaras cilvēki” baidās no “zieminiekiem”….

Tos aizpūš jau pirmais ziemelis…
Viņus atgrūž tavs skarbums…
Viņi šķoba lūpas, redzot tavu grumbu izvagoto seju… jauneklību zaudējušo ķermeni… zudušo spēju mirklī būt gatavam jaunam karnevālam un izkūpējušo interesi par skaļām drāmām…
Viņus baida tavs klusums… un tava vajadzība tajā būt…

Un viņi mūk…
Mūk pat tie, kuri paši pārlaiduši ziemu, un baidās no tās, un domā, ka, ja pieķersies tiem, kuri pilni vasaras, tad viņiem tiks gabaliņš zudušās jaunības rasas…

Un lai mūk…
Tātad viņiem tā vajag…

Tāpēc, ka sniega aizputinātā likteņa būdinā paliek vien tie, kuri ir uz “tu” ar ziemu…
Paliek paši uzticamākie…
Ne jau pienākuma pēc…
Bet pēc spējas mīlēt cilvēku viņa ziemā… un nekautrēties viņam parādīt savējo…

Es nekad neesmu mīlējusi vasaru…
Jo visus dārgākos cilvēkus savā dzīvē esmu sastapusi ziemā… viņu ziemā…. un arī savējā…
Un es tiešām zinu, ka tiem, kuri nav redzējuši ziemu vai baidās no tās – nekad neizdzīvot tajā salā uz ko ziema ir spējīga….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis