Uzplaukt, atvērties un sajusties laimīgai

bite

Sieviete var pārvaldīt attiecības tikai tad, kad nav tām pieķērusies.

Ja sieviete attiecībām piešķir pārāk lielu pat fatālu nozīmi, ja viņa ir gatava upurēt sevi un savu laimi vīrieša dēļ, ja viņa ir gatava milzīgiem upuriem attiecību dēļ, tad tieši attiecības viņu iznīcinās, un tieši attiecībās viņai nāksies pārciest vislielāko stresu un sāpes.

Visi mēs esam gājuši tam cauri, vai ne? Kad sieviete raud: “Es nespēju bez viņa dzīvot…”, bet viņam ir absolūti vienalga.
Bet, ja sieviete viegli izturas pret attiecībām ar vīrieti, ja viņai ar viņu ir viegli un tikpat labi ir bez viņa, ja viņa ir gatava viņu zaudēt, sirdī saglabājot mīlestību un prieku par dzīvi, tad šajās attiecības viņu sagaida liela izaugsme, abpusēja mīlestība un ļoti dziļas, interesantas un krāšņas jūtas!

Tieši tas, kam mēs sākam pārāk stipri pieķerties, kļūst par pašu sāpīgāko mācību stundu avotu!

Tāpēc, ja tu jūti, ka attiecības tev sāk sagadāt pārāk daudz sāpes un ciešanas, ja visi tavi pārdzīvojumi ir saistīti tikai ar attiecībām, tātad pienācis laiks atlaist un distancēties.
Tātad pienācis laiks pievērst uzmanību sev un atcerēties, ka mīlestības avots nav vīrietis, bet Dievs, kas dzīvo katra cilvēka sirdī, tātad katrs var būt laimīgs patstāvīgi!

Ja tu vēlies būt veiksmīga attiecībās, pārvaldīt tās, gūt no tām prieku un enerģiju, mans padoms tev – nomaini uzmanības fokusu!

Ieskaties sevī, padari laimīgu sevi, iemācīes laimīgi dzīvot bez vīrieša un tieši tad pie tevis atnāks pats interesantākais, vīrišķīgākais un nobriedušākais vīrietis.

Nepielīpi vīrietim, necenties pakļauties un nekādā gadījumā nelauz sevi viņa dēļ! Vīriešiem nav interesanti dzīvot ar nomāktu, nomocītu sievieti bez mirdzuma acīs.

Tavs uzdevums ir uzplaukt, atvērties, sajusties laimīgai un kaifot par dzīvi!

Krāšņi un smaržojoši ziedi vienmēr pievelk bites….

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Abpusēja jušana

rokas

Esmu pārliecināta, ka galvenais veselu attiecību kritērijs ir komunikācijas kvalitāte. Nekas vairāk. Viss pārējais – uzmanība, atbildība, rūpes utt. izriet no šī.

Ja vari ar savu partneri apspriest visu, vispār visu, bez nosodījuma, bez apspiešanas, bez apsmiešanas, bet turpmākiem atgādinājumiem, bez apvainojumiem, tātad tev ir ļoti paveicies, vai arī tu esi nobriedis tam, lai būtu mīlestības un harmonijas pilnās attiecībās.

Mana prakse rāda to, ka cilvēki, kurus vieno mīlestība, var stundām ilgi runāties par visu pasaulē. Šaubas, pārdzīvojumi, nepārliecinātība, cerības… Nav aizliegto tēmu, ieskaitot bijušās attiecības un fizioloģijas nianses.

Īsta tuvība – tas ir stāsts par to, ka tu vari būt atklāts ar otru tāpat kā ar sevi. Tas nenozīmē, ka jādzīvo visu laiku plaši atvērtam (mums laiku pa laikam ir nepieciešams būt vienatnē, mums vajadzīga katram sava telpa), bet tas ir stāsts par to, ka tad, kad tu esi gatavs un gribi padalīties, otrs cilvēks noskaņojas ar tevi uz viena viļņa un ir gatavs tevi uzklausīt. Ar vēlmi saprast. Ar līdzjūtību un atbalstu.

Viņam var būt savs viedoklis, viņš var pat nepiekrist tev, taču nekad necentīsies vēl vairāk palielināt tavu svārstīgo sajūtu. Viņš pagaidīs labāku mirkli vai atradīs piemērotus vārdus, lai nodotu tev savu domu, tevi neaizvainojot.

Saudzīga attieksme – lūk, kas raksturo veselīgu tuvību. “Es nedrīkstu būt sāpju avots otram cilvēkam”. Vienmēr maigums. Pat nepiekrišana – maiga.

Ja cilvēks tēlo skolotāju: “Vai redzi, tu pati esi traumēta, tev ar sevi kaut kas ir jādara. Kliedz, taisi histērijas, dusmojies – ārstēties vajag!”, pie velna tādu skolotāju. Uzreiz.

Tas, kurš mīl, tā neteiks, tāpēc, ka ir saudzīgs pret tavām jūtām. Ja tu dusmojies, tātad tev sāp un viņš to saprot. “Viss ir labi,es tevi mīlu!”

Tas, kurš mīl, neies turp, kur dzīvo tavas ciešanas. Tāpēc, ka viņš tevi jūt un viņam sāpēs tikpat ļoti. Tas ir kā ievainot pašam sevi. Abpusēja jušana.

Tam, kurš mīl, ir ļoti svarīgi lai tuvais cilvēks varētu attīstīties, varetu sevi realizēt, savus sapņus, varētu rēķināties ar atbalstu un sapratni it visās dzīves situācijās.

Mīļotajam cilvēkam jābūt laimīgam. Tas ir veselīgu attiecību cements, ja tā pārī domā abi.

Ja kāds tevi moca, tātad viņam nesāp, kad sāp tev. Tas taču ir acīmredzams, vai ne?

Ja viņš kāpj uz tā, kas tev svarīgi un nevēlas uzklausīt tavus argumenttus, tātad tavai laimei viņa acīs nav nekādas nozīmes. Tas taču ir saprotams? Ja viņš, redzot tavas jūtas, turpina tevi kacināt un uzvilkt uz vēl lielākām emocijām, vai gan tas neliecina par vienaldzību? Kuru viņš mīl un par ko domā šajā brīdī?

Ja tu nevari sarunāties ar tuvu cilvēku kā ar sevi pašu, tātad tev nav neviena cita tuva cilvēka, izņemot sevi.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā ziemā tu esi cits

15589582_1349701625102150_1548112792804991924_n

Cik gan maz patiesi ir to, ar kuriem kopā var pārziemot…
Un, cik daudz, mani Mīļie, ir to, kuri ienāk mūsu dzīvē vien priecīgai vasarai…
Ir tik viegli un patīkami basām kājām brist rīta rasā…
Tāpēc, ka vasara ir pilnbrieds…
Koši sapņi, jauneklīgs ķermenis, lielas iespējas…
Bezrūpīgums, nejūt smeldzošās brūces un ikviens dzīves ēdiens šķiet salds…
Un – spēks, spēks, spēks… bezgalīgs spēks gāzt kalnus…

Kad esi lidojumā, tevi ir tik viegli mīlēt…
Un tev ir viegli…
Tāpēc, ka visi ir brīnišķīgi, neapgrūtinoši, veseli it visā…

Bet ziemā tu esi cits…
Tevi var iesaldēt… un tava dzīve var pārklāties ar smagu ledus garozu…
Tevi var nesaudzīgi samalt tas, kas, kā saka, tiek dots pieredzei…
Taču pie velna to pieredzi, kurā tev pārbrauc kā ar tanku vai ceļa rulli…
Ko tev ar to darīt? Kur pielietot? Kam pastāstīt to, ka esi kļuvis par “Varenu Sūda Pieredzes Saņēmēju”, ordeni par kuru labāk nevienam nerādīt?…

Un visbiežāk tu attopies viens šajā savā ziemā…

Tāpēc, ka “vasaras cilvēki” baidās no “zieminiekiem”….

Tos aizpūš jau pirmais ziemelis…
Viņus atgrūž tavs skarbums…
Viņi šķoba lūpas, redzot tavu grumbu izvagoto seju… jauneklību zaudējušo ķermeni… zudušo spēju mirklī būt gatavam jaunam karnevālam un izkūpējušo interesi par skaļām drāmām…
Viņus baida tavs klusums… un tava vajadzība tajā būt…

Un viņi mūk…
Mūk pat tie, kuri paši pārlaiduši ziemu, un baidās no tās, un domā, ka, ja pieķersies tiem, kuri pilni vasaras, tad viņiem tiks gabaliņš zudušās jaunības rasas…

Un lai mūk…
Tātad viņiem tā vajag…

Tāpēc, ka sniega aizputinātā likteņa būdinā paliek vien tie, kuri ir uz “tu” ar ziemu…
Paliek paši uzticamākie…
Ne jau pienākuma pēc…
Bet pēc spējas mīlēt cilvēku viņa ziemā… un nekautrēties viņam parādīt savējo…

Es nekad neesmu mīlējusi vasaru…
Jo visus dārgākos cilvēkus savā dzīvē esmu sastapusi ziemā… viņu ziemā…. un arī savējā…
Un es tiešām zinu, ka tiem, kuri nav redzējuši ziemu vai baidās no tās – nekad neizdzīvot tajā salā uz ko ziema ir spējīga….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot sev

sieviete ritenis

Dzīvot sev var un vajag, tikai tas jādara godīgi.

Viens dziedātājs uz skatuves visu sevi atdod klausītājam, dzied no sirds, pastāvīgi trenējas, saudzē savu balsi.
Otrs dzied ar fonogrammu, iespējams, pat kāda cita ierakstītu, kāda, kurš talantīgāks, bet ārpus skatuves, dzīvo amorālu dzīvesveidu. Abi dziedātāji uzstājas sev – lai saņemtu uzmanību, klausītāju atzinību un naudu. Tikai viens to dara godīgi, bet otrs – nē.
Katrs no mums visu dzīvē dara sev.⠀
Ja manai sievai ir labi, viņa ir pozitīvā noskaņojumā, priecājas, tad arī man ir labi.
Tāpēc, ja es vēlos kaifot no tā stāvokļa, kuru jūtu blakus viņai, man vajag kaut ko viņas labā darīt, tas ir godīgi.
Ar draugu es spēlēju tenisu vai eju uz pirti, to daru sev, bet kopā jautrāk un interesantāk. Tad godīgi būs draugu uzklausīt, atbalstīt, ja viņam to vajag. Vai arī vienkārši kopā izsmieties, nevis ik minūti pārbaudīt ziņas instagramā vai wacapā.
Ar seksu nodarboties divatā ir daudz patīkamāk nekā censties pašam sevi iepriecināt. Ir godīgi domāt ne tikai par sevi, bet arī partneri, lai arī viņam būtu labi.⠀
Arī uz darbu es eju sev, lai pelnītu naudu, apmaksātu rēķinus, pirktu produktus un citas dzīvei nepieciešamas lietas. Darbs dod vietu sociumā, sava noderīguma sajūtu, jaunus kontaktus, draugus, iespēju attīstīties. Būs godīgi strādāt ar pilnu atdevi, nevis stiept gumiju un aprunāt priekšnieku un kolēģus vai spelēt datorspēles.
Ir normāli darīt sev. Vienkārši tas jādara godīgi – ne tikai ņemt, bet arī dot.⠀
Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mājīgums iekšējā pasaulē

but

Tavā mazajā pasaulē tev jājūtas labi… pilnīgi noteikti labi…
Un lielajam dvielim pēc dušas jāietin tavs ķermenis kā pūkainā kokonā…
Un karstā tēja jālej mīļākajā krūzītē jebkurā laikā, kaut trijos naktī…
Un tavā gultā jābūt tik spilveniem, cik tu vēlies…
Un mīļākajai mūzikai jāskan tad, kad tev tā vajadzīga…
Un vēl, tev apkārt jābūt tām lietām, ko pats esi izvēlējies…. un omulīgi tavā telpā jābūt tieši tev, nevis modernajam dizainerim…
Taču arī tas nav pats svarīgākais…
Svarīgākie ir cilvēki…
Savā mazajā pasaulē labāk būt vienam, nevis kopā ar to, kurš kļuvis svešs tavai Dvēselei…
Nevajag viņus – šos aukstos uz sevi ieciklējušos cilvēkus, kuri pakļauj tevi saviem nosacījumiem, pilnā nopietnībā uzskaitot to, kādam tev jākļūst, lai iegūtu viņu labvēlību…
Nevajag tos, kuri atnākuši nevis lai satuvinātos, bet paverdzinātu…
Nevajag tos, kuri ar tevi kopā ir tikai līdz pirmajam izdevīgajam variantam… tiem, kuri nodos ne aci nepamirkšķinot, kolīdz parādīsies krāšņākas perspektīvas…
Un nevajag tos, kuri jāpiesien, jānotur, jāizlūdzās…. kuriem katru dienu vajag demonstrēt fokusus-pokusus, lai tik neuzmestu lūpu, neiegrimtu grūtsirdībā un nepiecirstu kāju, kad nenotiek tā, kā viņiem gribās…
Tas, kurš ir tavs – ir tavs…
Un nevis ar privātīpašnieka tiesībām, bet savstarpēju uzticēšanos…
Un ar viņu vērtīgs ir viss…
Ar viņu kopā noteikti vajag gulēt, ēst, kopā skatīties mīļākās filmas, kopā ceļot, kopā izvēlēties it visu – sākot ar smieklīgiem nieciņiem, līdz pat kopējai gultai…
Un varbūt kopā lemt, ka jums noteikti piedzims maziņš brīnumains turpinājums ar viena skaistajām acīm un otra humora izjūtu…
Mēs aiziesim bojā lielajā pasaulē, ja mums nebūs mazā…
Tā, kas tikai mūsu…
Mīlestībā radīts…
Tas, kurš glabāts tīrs…
Saudzēts, sargāts un lolots…
Savādāk, kam tas viss…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu mani redzi?

šeit un tagad 01

Saikne nav balstīta uz to, cik daudz laika mēs pavadām kopā ar kādu, vai uz to, ko darām. Saikne vienmēr balstās uz klātbūtnes kvalitāti.

Lūk, kāpēc mēs iemīlamies cilvēkos, kuri liek mums justies dzīviem: kaut kādā zināmā līmenī mēs visi izmisīgi vēlamies būt klātesoši šeit un tagad.

Klātbūtne šeit un tagad neprasa ieslīgšanu meditācijā, dziļu elpošanu un ko tamlīdzīgu. Tas ir tikai viens gluži vienkāršs lēmums: “Ok. Tagad es būšu klātesošs – šeit un tagad”. 

Tas nav tas lēmums, kuru tu vari pieņemt no rīta un vairs par to neatcerēties. Tas ir lēmums, kuru tu pieņem atkal un atkal visas dienas garumā. Upss, atkal esmu projām no esošā momenta? Nav problēmu, lidojums atpakaļ aizņem vien sekundi.


Maija Endželo uzskata, ka eksistē vien četri jautājumi, kurus mēs neapzināti pastāvīgi uzdodam viens otram.
Kad balsī neizteikta atbilde uz katru no četriem jautājumiem ir viennozīmīgs JĀ, mīlestība (vai – citos gadījumos – vispārēja cilvēcība) attiecībās izpaužas daudz redzamāk un tas sajūtams tai pašā sekundē.

Vēl plašākā kontekstā, cilvēki, kuri nesaņem atbildes uz šiem jautājumiem (vai tie, kuri dzird NĒ), izjūt arvien pieaugošu atrautību no sabiedrības.

Lūk, šie 4 jautājumi:

– Tu mani redzi?

– Vai tev ir svarīgi, ka es esmu šeit?
– Vai tev manis pietiek vai arī man ir jākļūst labākam?
– Vai es varu pateikt, ka esmu īpašs, pēc tā, kā tu skaties uz mani?
Vai tie ir tavi bērni, kolēģi, partneris vai jebkurš cilvēks no taviem paziņām – viņš jūt, ka tu viņu no sirds pieņem, ja tu pastāvīgi apstiprinoši atbildi uz katru no šiem jautājumiem, ja, skatoties uz viņiem, tu atlicini laiku tam, lai viņus ieraudzītu. Ja tu kādu redzi, liec viņam saprast, ka tu viņu redzi.

Piebremzē un (kaut gan ir nedaudz jocīgi rakstīt par šo, kas ir tik vienkārši, tomēr) kaut uz sekundi patiesi paskaties uz otru cilvēku.

Burtiski tikai vienu papildus sekundi.

Un, protams, ja tu mīli kādu, parādi viņam savu mīlestību. Atļauj mīlestībai, kuru tu jūti, izpausties tavā sejā, tavās acīs un tavas klātesamības kvalitātē.

Ketrina Šaflere “Kā sekundes laikā izmainīt savu dzīvi”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Jaunais “Dekamerons”

dekamerons

Autors: Vents Sīlis
Jaunais “Dekamerons”

Pieņemsim, ka šo stāstu vakar pastāstīja kāds draugs, kad mēs jautrā kompānijā sēdējām pie galda uz kura starp mērenām, taču izmeklētām uzkodām un dzērieniem atradās arī Bokačo sējums, no kura mēs vakara gaitā lasījām viens otram priekšā noveles, līdz brīdim, kad sākām sacerēt paši savas.

* * *

Viņš stāvēja lielveikalā pie alkohola plaukta un nevarēja saprast savas vēlmes. Viskijs? Konjaks? Vīns? Alus? Ko tas vispār dos? Aizvakar viņam parādījās nelielas iesnas, tādēļ iedzeršanu viņš bija ieplānojis arī kā profilaktisku pasākumu. Kamēr viņš stāvēja, domādams par to, vai viņam labāk gribētos 12-gadīgu pēcgaršu pa 32.99 (akcija) jeb spēcīgu apiņu aromātu, vai dedzinoši rūgto, kā jau tas piederas nacionālpatriotiskam produktam, Rīgas balzama garšu, viņam blakus (lai arī drošā attālumā) nostājās Viņa.

Viņa bija atnākusi pēc alkohola, jo vienreiz pa ilgiem laikiem bija izdomājusi pamatīgi un ar baudu iedzert. Viņa jau bija aizmirsusi, ko tas nozīmē – šādi iedzert. Kopš pagājušajā oktobrī ar abpusēju intereses trūkumu bija beigušās viņas pēdējās lielās attiecības, viņa bija aizbēgusi darbos. Abpusējs intereses trūkums nozīmēja to, ka viņš viņu precēt tā īsti negribēja, bet viņa tā īsti negribēja viņu līdz tam aizmanipulēt. Lai gan tas nebūtu grūti, viņš būtu ļāvies. Varbūt tas arī laupīja šīs uzvaras vērtību. Sekss gan bija labs, tomēr tas pēdējā laikā bija kļuvis pārāk komfortabls, lai uzbudinātu tā pa īstam. Kamēr viņas draudzenes aktīvi izbaudīja savus mazliet-pāri-četrdesmit ar gados jaunākiem mīļākajiem, viņa bija psiholoģiski aizķērusies savos trīsdesmit – viņai joprojām likās, ka bauda, ko sagādā darbs ir lielāka, nekā tā, ko varēja iegūt no seksa. Darbs, jā… Taču šovakar kaut kas bija mainījies, bija sajūta, ka viņa atkal stāv pie lielā ruletes galda un ir pēdējais brīdis izdarīt likmes…

Viņš ar interesi aplūkoja dāmu elegantajā mētelī, kas lūkojās uz sarkanvīnu dārgo galu. Viņas sejas izteiksme bija tik nopietna, ka likās – viņa izvēlas nevis vīnu, bet likteni. Pēkšņi viņš dzirdēja sevi sakām:
– Tas malbeks pa divpadsmit ir tiešām labs, ņemiet ciet!

Viņa neizpratnē pagriezās pret viņu, juzdamās aizskarta par viņa uzbāzību. Kā svešs vīrietis uzdrīkstas apšaubīt viņas spēju orientēties vīnos? Taču ieraugot viņa draudzīgo smaidu un nedaudz šķelmīgo skatienu viņa pārdomāja. Aši pametusi acis uz viņa apaviem (par vīrieti ļoti daudz pastāsta tieši viņa apavi), viņa ar patiku konstatēja, ka viņam kājās ir labi kopti un gaumīgi apavi, ar pretenziju uz radošu, taču nopietnu profesiju, piemēram, arhitektūru. Tā vietā, lai atcirstu kaut ko sarkastisku, viņa pasmaidīja un teica:
– Droši vien… lai gan kas to var zināt…
– Jā, garantiju jau nav. It īpaši mūsdienās.

Tā viņi nopļāpāja kādu brīdi, līdz garām ejošais lielveikala darbinieks aicināja pasteigties, jo līdz desmitiem ir vēl tikai astoņas minūtes. Nevainīga piezīme, bet pēkšņi gaiss ap viņiem sabiezēja. Abi sajuta neskaidru apdraudējuma dūrienu un vienlaikus saldo adrenalīna garšu, kas pavada spēli uz augstām likmēm. Skatieni sastapās, mēmais jautājums tika atbildēts apstiprinoši. Viņai sāka kņudēt vēderā, viņam – degunā. Viņš ātri paņēma vīna pudeli un abi raitā solī devās pie kases. Viņa gāja mazliet pa priekšu, juzdama, kā viņa skatiens kāri seko katrai viņas kustībai, auguma izliekumam, kā viņš domās novelk viņai vispirms mēteli, pēc tam blūzi… viņa juta, kā pāri ādai pārskrien elektrības vilnis.

Pie kases bija neliela rinda, pagāja pāris minūtes, kamēr tika apkalpoti divi jauni puiši un vēl viens vecāks pāris. Paspēs vai nepaspēs? Spriegums auga augumā. Deviņi piecdesmit astoņas. “Es samaksāšu” viņš teica, jau izvilcis maksājumu karti, un sniedza to kasierei. Deviņi piecdesmit deviņas.
– Maisiņu…pa divdesmit centiem? – nopīkstinot preci jautāja kasiere pieklājīgā, bet nogurušā balsī.

Viņš paņēma pudeli un jau ievilka elpu lai pateiktu “Paldies, nevajag!”, taču tajā brīdī kņudoņa degunā kļuva neizturama. Pirms viņš paspēja noreaģēt, viņa mute uzsprāga skaļā, nekontrolējamā šķaudienā. Pudele izslīdēja no rokām, skaisti apmeta salto un sašķīda pret lielveikala grīdu. Divdesmit divi nulle nulle.

– Uz veselību! Cerams, ka tas nebūs šitais koronas zvērs! – atdzīvojās kasiere.

Viņa skatījās uz viņu, bet viņš skatījās uz saviem gaiši brūnajiem zamša zābakiem, uz kuriem ar pretenziju uz vampīrisku šiku tagad greznojās tumšas sarkanvīna šļakatas. Tad viņa pagriezās un devās autostāvvietas virzienā, kamēr viņš mēģināja izkāpt no sarkanās peļķes tajā nepaslīdot. Viņš gribēja saukt, lai viņa pagaida, bet tā vietā vēlreiz skaļi nošķaudījās. Viņa paātrināja soli un pielieca galvu, it kā izvairīdamās no neredzamas bultas.

* * *

Lielākā problēma ar vientulību ir tā, ka tā nemazinās arī paliekot divatā. Pat intīmas tuvības brīdī mēs bieži vien nespējam pārvarēt sava Ego ierobežojumus un paliekam katrs savā neredzamās sienas pusē. Mūsdienu narcisisms ir nespēt redzēt otra mirdzošajās acīs neko vairāk, kā savu atspulgu, izmantot viņu tikai kā līdzekli uzmanības novēršanai no melnā bezdibeņa, kas raugās uz mums no katras acs zīlītes centra.

#jaunaisdekamerons #literatūra

Dzīves pieskārieni

milestiba37

– Kā tu domā, kāpēc no brīža, kad tev paziņoja, ka dzīvot atlikuši četri mēneši, ir pagājuši vienpadsmit gadi? – es jautāju Ņikitam, savam senam pacientam, kurš bija atnācis ciemos vienkārši tāpat.

– Tāpēc, ka šī dzīve kļuva par MANĒJO, Ļiļa… – viņš vienkārši atbildēja, – tā, kurai pareģoja četrus mēnešus bija drūms, bet gluži dabisks iznākums svešai dzīvei, kurā es vienmēr biju zinājis, kādam man jābūt, bet kurā ne reizi nebiju padomājis par to, kāds esmu patiesībā

– Gatavojies dzīvot?

– Ne tikai. Es sev līdzi ņēmu ne tos, kuri bija man vajadzīgi, bet es nebiju vajadzīgs viņiem. Un mēs viens otru lauzām, domājot, ka “pie attiecībām vajag strādāt”….

Tagad mana bijusī sieva ir laimīga ar SAVU vīru un es – laimīgs ar SAVU sievieti…
Un, kā izrādījās, neviens no mums nestrādā pie attiecībām… mēs tajās ATPŪŠAMIES…
Es padomāju un sapratu, ka Ņikitam taisnība. Tāpēc, ka MĪLESTĪBA NAV DARBS, lai ko jums neteiktu “attiecību darbaholiķi”…

Mīlestība ir ATPŪTA, kas dziedina…

Ko gan tur stradāt, ja tai ir tikai divi stāvokļi – IR vai NAV…

Un tur, kur tā ir, sanāk atcerēties cilvēku, rūpēties par viņu, dzirdēt viņu, saudzēt… un saņemt pretī to pašu…

Bet tur, kur tās nav… strādā, nestrādā… viss ir tikai tā dramatizēšana, kam nepietiek ne spēka, ne vēlmes…

Un, lūk, dzīvs tam pierādījums…

Mīliet, esiet jūs paši un esiet veseli!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nāc!

veci_cilveki30

Nāc pie cilvēka, kā cilvēks… lai mīlētu viņā cilvēku…

Vai nenāc vispār…
Nāc parunāties un klausīties…

Nāc sasildīt un sasildīties…
Nāc dalīties un saņemt dāvanas…
Nāc ar talantu pieņemt, nevis ar slimību sagraut…
Nāc, kad durvis atvērtas uz abām pusēm…

Nāc, kad gaida, un kad kājas pašas nes…
Nāc, lai pārliecinātos – mīlestība nepiesien ķēdē, nedod rīkojumus, nepazemo, nepazemina, nepieprasa, nenodod un nekrāpj…
Ta ir absolūti dziedinošs process, kas dziedina visas brūces…

Mēs esam vajadzīgi viens otram, lai lielā iekšienē radītu savu maziņo pasaulīti un būtu laimīgi katrā no tām…

Bet nevis tāpēc, lai salauztu viens otru savā iedomībā cenšoties valdīt par ideālu…
Nāc PATS pie SAVA cilvēka…

Tikai tā viss sanāks…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats svarīgākais vienmēr ir iekšā…

sieviete2

Kad es savā trīspadsmitajā kabinetā dzirdu bezgalīgus “meklēšanas pieprasījumus” par to, kā atrast vīrieti, kā atrast sievieti, tad vienmēr vaicāju, kur šie cilvēki tos pazaudēja…
vai patiešām precīzi atceras to vietu…
un vai patiešām labi pārmeklēja apkārtni…
Nē, es neņirgājos…

Es vienkārši zinu, ka meklē pazaudēto… un arī to – ne ilgi…

Bet to, kā nekad nav bijis, atrast nevar…

Meklēt to, kas jau bija, bet nekādu laimi neatnesa – nevajag…
Cilvēki uzrodas paši atbilstoši mūsu gatavībai viņiem…

Kāda gatavība – tadi cilvēki…
Tukšums – ir nulles gatavība…
Viss.

Jā, lūk, tik vienkārši…
Labākās attiecības, kuras esmu vērojusi no ārpuses, notika un notiek starp tiem cilvēkiem, kuriem – paradokss! – arī vieniem bija ne sliktāk, kā kopā ar kādu…

Tieši viņi pievelk tos, kas tikai palielina labsajūtu visdažādākajos dzīves procesos, tāpēc, ka divi psihiski veseli cilvēki viens otram neko citu kā mīlestību, rūpes, sapratni, atbalstu, kvalitatīvu seksu un lieliski kopā pavadītu laiku neatnesīs…
Bet, lūk visi toksiskie scenāriji notiek starp tiem, kuriem vajadzīgs nevis vienkārši tuvs cilvēks, bet skolotājs, vecāks, barotājs, visu problēmu risinātājs, mūžīgais parādnieks, tas, kurš pacietīs jebkādu attieksmi, jebkuru kļūdu piedevējs un atbildīgais par visu….

Citiem vārdiem sakot, attiecībās vienmēr nelaimīgi ir tie, kuri neko nespēj ar sevi padarīt, taču aktīvi ķeras pie otra cilvēka pārtaisīšanas…

Tie, kuri nedziedina savus caurumus, bet pieprasa “lāpītāju”…
Neprot sevi izklaidēt un pieprasa “animatoru”…
Neprot sevi apkalpot un uzturēt, bet pieprasa kalpotāju un sponsoru….
Neprot un negrib neko dot citiem, bet pieprasa no citiem pēc visaugstākās takses…
Neprot būt interesanti, bet apvaino citus par to, ka pievērš pārāk maz uzmanības…
Neprot to, šito, piekto un desmito….

Un, kas ļoti raksturīgi tādiem cilvēkiem, viņi nevēlas mācīties… taču attiecības grib…
Žēlo sevi…
Raksta vainīgo sarakstus…
Krīt izmisumā…
Gaida…
Raud…
Strīdās ar likteni…
Bet nekas nenotiek…

Vai arī notiek tas, ko negribās…
Atnāk vai nu spoguļattēli, vai tie skolotāji, kuru mācību stundas neizdziedināt līdz pat nāves stundai un ne ar vienu terapiju…
Vai arī vispār neviens neatnāk…

Tai pat laikā vīriešu apkārt daudz – pat meklēt nevajadzētu…
Sieviešu – vēl vairāk…

Bet meklējumi turpinās…
Ārpusē…

Bet pats svarīgākais vienmēr ir iekšā – vienmēr iekšā, mani mīļie…

Sāciet ar sevi…
Kā arī visu parējo, starp citu.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis