Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bez abpusējības nevar

Cilvēki, kuri mūs nemīl, mums ir vajadzīgi tāpēc, lai mēs ar novēlošanos ielāgotu mācību par to, ka bez abpusējības nevar…
Precīzāk sakot, var, bet būs auksti, žēli, sāpīgi…

Lai mēs pārstātu salīdzināt mums tīkamu cilvēku neaizsniedzamību un vienaldzību, ar savu emocionāli nabadzīgo vecāku piespiedu bezjūtīgumu, pie kuriem mēs klauvējām ar savu neizpratnes pilno bērna dvēseli, un centāmies izpatikt, nesot viņiem kartiņas, klājot viņu gultas un novācot aiz sevis rotaļlietas…
Un viņu skopā un retā labvēlība mums šķita visaugstākā balva, dēļ kuras mums nekā nebija žēl, un kuru mēs pat vēl šodien cenšamies atkārtot, stāvot nu jau svešu dzīvju ceļmalās…
Lai mēs pazaudētu savu ilūziju par to, ka mūs tādus labus, gaišus, labestīgus nevar nemīlēt…
Var…
Var vienkarši neiekļūt svēšā uztveršanas zonā, vai iekļūt tur, bet izrādīties lieks…
Var atnest daudz ko, taču tā arī palikt uz sliekšņa ar visām savām dāvanām…
Ne tāpēc, ka mēs esam slikti, bet tāpēc ka gaidīja ne mūs… un bija tādas tiesības…
Gluži tāpat, kā mēs paši…
Tas tāpēc, lai mēs saprastu, cik brīnišķīgi ir tad, kad cilvēki tiecas viens pie otra… kad viņi viens par otru priecājas… kad nevienam no viņiem nekas nav jāizlūdzas, jādiedelē un jāpierāda…
Un, cik muļķīgi ir domāt, ka mīlestība var mūs savienot ar cilvēkiem, kuri dod mums tikai vienu pieredzi – viņu neesamības mūsu dzīvē un mūsu NEielaišanas savējā…

Bez abpusējības nevar…
Ne tikai bez mīlestības…
Vispār it visā, kas notiek starp mums šajā pasaulē…

Abpusējība ir tas kritērijs, kas veido veselīgu vidi, bet tad, ja tās nav – tad zemākajā līmenī tas noved pie spēlēm naidniekos, bet augstākajā līmenī dod sapratni par to, ka mēs neesam viens par otru labāki vai sliktāki, vienkārši bijām un esam svešinieki, un mums nav nekādas jēgas pat saskarties…

Bet, ja mēs sevi pieķeram pie domas, ka cilvēki mums ir interesanti tikai līdz brīdim, kad esam viņus iekarojuši, tad ne jau cilvēkos ir vaina, bet tajā, ka mēs paši sevi esam spējīgi pozitīvi uztvert tikai uzvarētāja stāvoklī…
Un izturamies pret sevi tieši tā kā slikti vecāki, kuriem labs esi tikai tad, kad skolā saņēmi teicamu atzīmi….
Vai tas ir tā vērts…

Varbūt labākais, uz ko mēs esam spējīgi, mums tiek dots tikai tad, kad mēs esam spējīgi pacelties līdz abpusējībai, nevis nolaisties līdz neirotiskām ciešanām…

Kurš kā nolems, tā arī būs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pilnība laulībā

Pilnība laulībā ir vīrs un sieva. Bērni nav galvenais. Laulības pamats ir vīrs un sieva.

Kad cilvēki saka: “Mēs dzīvojam kopā bērnu dēļ”, “Es jau sen vairs to vistu nemīlu”, vai: “Es to āzi jau sen vairs nemīlu, mēs kopā dzīvojam tikai bērnu dēļ” – tas ir muļķības. Tā nemēdz būt.

Jā vīrs savu sievu vairs nemīlēs, viņš agri vai vēlu no viņas aizies un nekādi bērni viņu nenoturēs.

Pietiek sievietei pārstāt mīlēt savu vīru un viņa to pametīs, un nekādi bērni viņu neapturēs.

Ja starp vīru un sievu ir pārtrūkusi kāda ļoti svarīga saite, nekāds bērnu daudzums viņus kopā nesaturēs, tāpēc, ka bērnu jēga nav stiprināt vīra un sievas savienību. Bērni laulībā tiek doti kā Dieva svētība, taču ne tāpēc, lai stiprinātu šo savienību.

Šī saikne, vīrs un sieva, ir patstāvīga pati par sevi. Tā ir autonoma saikne, tā ir pati unikālākā un absolūti autonoma. Un nekas cits to nesaturēs: ne naudas jautājumi, ne vecums, ne veselība, ne bērni, ne skaistums, ne tiesvedības.

Nemīlēsi – pametīsi.

Tāpēc nevajag domāt, ka bērni ir laulību stiprinošs faktors. Vīrs un sieva – tā ir pilnība sevī, ja viņi mīl viens otru līdz sirmam vecumam un līdz pēdējam elpas vilcienam – tas ir tieši tas, ko Dievs laulībā bija iecerējis.


Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Foto: Zaher Ataba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemīlestības stafete. No mātes meitai

Viņa saka: “Es vienmēr esmu darbā. Es vispār neatceros atvaļinājumu. Ak, šis bizness, tam neredz ne galu ne malas. N. atkal aizgāja no manis pie L. Es saprotu, ka viņa viņam labāk der, viņa ir sportiste, viņai ir vairāk brīva laika. Viņiem ir daudz kopīgu interešu un vispār viņa ir simpatiskāka. Pēdējo reiz, kad viņš mani apskāva, es ieelpoju viņa smaržu un sajutu, ka viņš ir man ļoti tuvs cilvēks, taču jau septiņus gadus lūk, tā, es saprotu, ka mums nekad nekas nebūs. Es nepaspēšu piedzemdēt. Es esmu piekususi gaidīt.”

Viņa saka: “Mamma vienmēr mani salīdzināja. Teica, ka es esot slikta meita. Laba meita, pirmkārt, ir teicamniece, otrkārt – sportiste un treškārt – ar labu stāju. Un vienmēr bija Oļa no kaimiņu mājas. Basketboliste, teicamniece ar ļoti labu stāju. Ar lielām acīm zirga sejā. Es viņu ienīdu. Centos staigāt kā viņa un bolīt acis, kā viņa, taču man nekas nesanāca. Man gribējās, lai Oļai dzīvē nekas neizdotos, lai būtu pavisam slikti. Mamma to ieraudzīs un iemīlēs mani, ne Oļu.”

Viņa saka: “Manu mammu vecmāmiņa nemīlēja. Vecmāmiņu pameta vectētiņš un viņai bija smagi. Viņa daudz strādāja, mīlēja iedzert un iekaustīja manu mammu. Teica viņai: “Vairāk paraudāsi, mazāk čurāsi”. Un, vēl: “Nav ko staigāt apkārt, padauza. Aizej ap stūri un pakasi”. Es ļoti labi saprotu, kāpēc mana mamma ir tāda. Vecmāmiņa taču viņu nemīlēja.”

Viņa saka: “Mana vecmāmiņa auga kara laikā. Nekā nebija. Viss uz kartiņām. Plāceņi no kartupeļu mizām. Viņas tētis izrāva no rozetes vadu un sita viņu, lai ar dakšu trāpītu vecmāmiņai pa galvu. Mamma (mana vecvecmāmiņa) viņu galīgi neaizstāvēja. Pēc tam viņš aizgāja pie kaut kādas sievietes no savas fabrikas un tālāk es neko nezinu. Skaidrs, ka vecāmiņa neprata mīlēt bērnus…”.

Viņa saka: “Ja man būs meita, kā es viņu mīlēšu? Es taču neprotu. Man jāiemācās mīlēt bērnus, pirms viņi piedzimuši”.

Viņa skatās pa logu, pēc tam uz mani ar Skārletas Johansones acīm. (Viņa vispār tai ir ļoti līdzīga). Kāda doma pēkšņi maina viņas skatienu, viņa lēnām kā palēninātajā filmā pagriežas pret mani un saka: “Droši vien vajag piedot mammai? Un tad viss būs labi?”

Viņas vienmēr sāk ne no tā gala. Viņas vienmēr grib vēl kaut ko ar sevi izdarīt. Sākumā staigāt kā Oļa, lai mamma ievērotu un iemīlētu. Pēc tam – būt līdzīgām L., lai vairāk patiktu N. Pēc tam – jau laicīgi iemācīties mīlēt vēl neesošo meitu. Pēc tam – piedot mammai. Taču vienmēr garām palaists ir viens un tas pats: kurš mīlēs tevi pašu? Un kā tevi ieraudzīt, ja tu pati esi sev neredzama?

Poļina Gaverdovska
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par patiesu uzticēšanos

Patiesas uzticēšanās pamatā ir dziļa iekšēja sajūta, ka Esība mūs atbalsta. 

Tā ir iekšēja zināšana par to, ka jebkura dzīves pieredze, neatkarīgi no tā, vai tā ir patīkama vai sāpīga, ir mūsu attīstības neatņemama sastāvdaļa.

Ka ikvienas sāpes, ja ar tām necīnamies, dara mūs pieaugušākus un viedākus. 

Ja mums ir šāda uzticēšanās, mēs spējam atgūties no vissmagākajiem vilšanās brīžiem, zaudējumiem un šķiršanās sāpēm, atkal un atkal atdzimt un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Būtībā patiesa uzticēšanās nav atkarīga no tā, vai citi pret mums izturas labi vai slikti.

Tā dzīvo dziļi mūsos un ārējie notikumi to nekādā veidā neietekmē.

Vairumam no mums trūkst  šādas kvalitātes dziļas uzticēsanās. Protams, bērnībā mēs visi bijām nevainīgi un absolūti atvērti pasaulei, taču toreiz mūsu uzticēšanās netika pakļauta tādiem pārbaudījumiem. Gadiem ejot, mēs zaudējam savu saikni ar iekšējo prieka un uzticēšanās Avotu.

Ja mūsu uzticēšanās ir bāzes sajūta, tad neuzticēšanās var būt veselīga atbilde uz tagad notiekošo.

Mēs mijiedarbojamies ar cilvēku vai tiekam galā ar kādu notikumu, balstoties uz skaidru situācijas izpratni un emocionāli nekādā veidā neiesaistoties. Tas, ko mēs redzam un jūtam, var mūs novest pie secinājuma, ka konkrēta persona (vai situācija) ir nedroša un mums nevajadzētu būt ar viņu atvērtiem.

Konkrētā situācijā var izrādīties, ka nav garantiju tam, ka konkrēta persona neizmantos mūsu atvērtību un nekaitēs mums.

Tāda mierīga sapratne var rasties tad, ja mēs pasauli pieņemam tādu, kada tā ir.

Mēs iemācāmies atvērties, redzot, ka otrs atveras un paliekam apzināti, redzot, ka atbildes atvēršanaš nav: šajā gadījumā mēs varam aizvērties, neļaujot vairs izmantot mūsu atvērtību.

Tomass Troubs “Patiesa uzticēšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neizdevīgais izrādās izdevīgs

Kaut kas ir izdevīgi, kaut kas – nav izdevīgi, un to ne uzreiz uzzināsi. Tikai pēc tam, pēc kāda laika. Dažkārt ilga, dažkārt neilga. Kā liktens būs lēmis.

Tas notika kādā citā valstī. Kaimiņos dzīvoja divi paveci vīri. Kā pasakā – divi večuki, sauksim viņus Pjērs un Žans. Un vienam no večukiem kāds pie mājas sliekšņa atstāja kucēnu. Vai arī pats kucēns atlīda, kas to lai zin. Tā notiek.

Vecais Pjērs pacēla suņuku aiz čupra un izmeta renstelē. Ko tur daudz krāmēties ar svešu suni. Tāpat jau nav viegli dzīvot un sargāt savu īpašumu. Suns nav izdevīgs. Tas jābaro, ar viņu jāstaigā un jāklausās viņa muļķīgajā riešanā.

Bet vecais Žans ieraudzīja nabaga suņuku un paņēma to pie sevis. Lai arī viņš bija diezgan nabadzīgs vīrs. Arī mājiņa viņam bija maza un vēl viņam bija slimas kājas, tāpēc kliboja. Taču viņš paņēma suņuku pie sevis, sadrupināja pienā maizi, pabaroja. Diezgan neizdevīga rīcība.

Pēc tam tajā valstī sākās karantīna. Vecais Žans trīs reizes dienā devās pastaigā ar suni. Pavasaris, putniņi dzied, skaistums! Un kājas sāka atveseļoties, tāpēc, ka regulāri staigāja. Un ar suņuku nav garlaicīgi. Ir kam pastāstīt par savu jaunību.

Ir ko dresēt, mācīt dot ķepu. Ir ko izguldīt blakus sev gultā. Ir kam gatavot ēst. Un ar ko kopā skatīties kino. Vienam dzīvot ir slikti.
Kā vecajam Pjēram. Kurš karantīnas laikā nevar doties pastaigā. Viņam taču nav suņa. Un nav ar ko parunāt. Un ēd viņš vienatnē, kad skatās briesmīgās ziņas TV. Sanāca pavisam neizdevīgi. Un vecajam Pjēram skauž kaimiņa laime. Viņš skatās pa logu un čukst ļaunus vārdus.

Lūk, kā notiek. Kad neizdevīgais izrādās izdevīgs. Vērtīgs. Bet praktiskais – neizdevīgs.

Kaut gan var teikt, ka darīt labus darbus vienmēr ir izdevīgi. Tāpēc, ka pēc tam nokļūsi paradīzē un staigāsi parkā, cik tik uziet. Un klausīsies putnu dziesmās vai eņģeļu balsīs plaukstošo ābeļu zaros.
Un blakus ies tie, kurus mīli. Nu, tā, kā agrāk uzskatīja. Bet es domāju, ka tā ir patiesība. Ka tā arī ir. Ja ir labais tātad arī paradīze ir. Dārzs, kurā neielaiž visus,  tikai tos, kuri dzīves laikā darīja neizdevīgus darbus. Kaut vai pa retam…


Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

@attiecības @mīlestība @laimīgadzīve

Kāpēc kāds bauda priecīgu būšanu, kamēr cits mokās ar dzīves netaisnības sajūtu…

21 dienu pēc kārtas atkārtojot frāzi: es esmu resna, – veidojas jaunas neirona saites, kuru uzdevums būs nodrošināt un uzturēt jūsu pasūtījumu.

Palūkojamies uz savu dzīvi, savu ķermeni, attiecībām, darbu…to visu mēs esam runājuši un pierunājuši.
Atliek vien baudīt vai mainīt kaut ko.

Es nespēšu tikt galā..
Man nesanāk..
Citiem sanāk labāk..
Es jau esmu par vecu..
Attiecības ir biedējošas..
Mani var atlaist..
Priekšnieka attieksme mani biedē..
Dzīve ir sarežģīta..
Es esmu neizdevusies..
Es neesmu pietiekami skaista..
Man bail, ka var viss saiet grīstē..
Attiecības nav priekš manis..utt.Un tas viss tiek nodots uz realizāciju!

Visas šīs bailes griežas galvā un tām tikai vajag enerģiju, lai sāktos realizācija. Kā Tu dod šīm pārliecībām enerģiju – domā par to atkal un atkal.

Pārliecības mēs iemācamies no kāda, sadzirdam savā virzienā vai pieņemam par patiesību kādu pārliecību mirklī, kad sevi salīdzinām ar kādu citu. Un tas nozīmē, ka pēc būtības nav itin neviens cits, kā tikai Tu pats vai pati, kura tic un piepilda ar enerģiju pārliecības, kuras Tev nav nedz derīgas, ne veselīgas, ne vajadzīgas, ne labvēlīgas.

Maini šīs pārliecības un mainīsies Tava dzīve.

Es šobrīd nezinu vai tikšu galā, bet es ļoti to velos un centīšos.
Ja es netikšu galā, kas notiks? Es to pieņemšu un spēšu sev piedot. Es mēģināšu atkal vai šo ceļu vairāk neiešu.

Es šobrīd esmu ar lieko svaru, bet es ļoti ilgojos savu ķermeni atgūt tādu, kāds tas bija pirms es sāku sevi kritizēt un saukt par “resnu”.
Ja man uzreiz neizdosies, ko es darīšu? Es neturpināšu sevi grauzt, es mainīšu taktiku un mēģināšu citādāk. Es iešu pa mazam solītim. Es nekritizēšu sevi, bet mīlēšu un pieņemšu.

Man iepriekš attiecības izgāzās, sagādāja sliktu pieredzi, vilšanos, sirdssāpes. Es iepriekš domāju, ka mani mīlēt ir grūti vai mans raksturs ir tik briesmīgs, ka es nederi attiecībām. Bet šodien es atzīstu, ka sirds dziļumos es ļoti velos satikt sev tuvu cilvēku, iemīlēt un dalīties ar visu, kas ir mana dzīve.
Ko es darīšu, ja man atkal liksies, ka man nesanāk? Es skaidri apzinos, ka attiecības veido divi sevī nobrieduši, pieauguši cilvēki un es būšu uzmanīgāka, lēnprātigāka, lai analizētu savas bailes, aizsardzības, pretestību, kura manī uzpeld tikko attiecības sāk kļūt emocionāli tuvas. Es velos izprast savas bailes un pārliecības, kuras man lika iepriekš pievilkt viena tipa partnerus un tās beidzās vienmēr vienadi.
Es sev apsolu, ka nekritizešu, nerāšu, nevainošu sevi, bet būšu kà labākais draugs – apķeršu, iedvesmošu, atbalstīšu. Es nebēgšu vairāk no attiecību pieredzes, bet ļaušos to piedzīvot un reizē iepazīšu sevi.

Kāds bauda priecīgu būšanu, kamēr cits mokās ar dzīves netaisnības sajūtu.
Ar kādu pasaules uztveri dzīvojam, cik pozitīvi vai negatīvi ir mūsu uzskati, caur tādu noti mēs radam paši savu dzīvi.

Negatīvi noskaņotam cilvēkam vislabāk pasniegtais ēdiens neiedos baudu un visbrīniškigakais partneris liksies slikts, jo viņam fokuss ir redzēt slikto. To liek darīt pašā esošās bailes…aizsardzības.

Tās, protams, ir vilšanās sekas. Kādreiz ir sāpejis ļoti, bet blakus nav bijis neviens, kurš būtu iedevis atbalstu, palīdzējis tikt pāri..piedot sev, piedot otram. Un šīs sāpes nobloķē gan ticību gaišajam, gan vēlmes, gan sapņus, gan drosmi iet tiem pakaļ.
Un cilvēks aizsledzas, dzīvo savā ierakumā un dusmīgi vēro tos, kam sanāk (viņaprāt), kas priecīgi, kas laimīgi..

Viņa sirdi piepilda skaudība, dusmas, naids skatīties uz jebkuru citu, kuru uzskata par – tievāku, veiksmīgāku karjerā, attiecības, kuram labāks auto utt… Tie visi ir paša nepiepildītie sapņi, kuri vienmēr ir bijuši rokas attālumā.

Tikai atbrīvot sevi no greiziem uzstādījumiem, piecelties kājās un sākt rīkoties..

Sāc analizēt, ar kādām pārliecībām Tu dzīvo. Kas Tev nav, ko Tu sev nenovēli, no kā baidies. Tas viss ir mūsu prāta auglis, bet Tu esi tas, kurš to filmiņu galvā ieliek 😉

21 dienu –

Es esmu skaista
Vesela
Priecīga
Harmoniska
Piepildīta attiecībās ar partneri
Piepildīta savā darbā
Realizējusies kā personība
Es izskatos un jūtos jauna un starojoša
Es izstaroju pozitīvu enerģiju!

Pamēģini! Uzraksti uz ledusskapja. Tas taču iekodēts visus tavus mājniekus!! Un visi sāks tā justies!

OmShanti

Dzimtas scenārijs: Laiks atdot parādus

laiks atdot paradus

Parādu atdošanas etaps

Vai esi ievērojis, ka ir kaut kāds dzīves periods, kad pie tevis sāk atgriezties situācijas no pagātnes? Tu vienkārši dzīvo, dzīvo un pēkšņi, knakš, un sākas!

Nedēļas laikā “pēkšņi” sāk uzrasties visi bijušie vai dzīve sagriežas tā, ka tev nākas uz kādu laiku jau pieaugušā vecumā atgriezties vecāku mājās, bet varbūt tevi pamet tuvs cilvēks un tas tik ļoti tev atgādina kādu senu notikumu, kad tu pameti kādu, kurš tik ļoti tevi mīlēja?
Smagas ciešanas, nopietni sadzīvistiski sarežģījumi, konflikti darba vietā, palīdzības atteikšana un daudz citu situāciju – tikai tagad viss nav vairs atkarīgs no tevis. Dzīve it kā dod tev iespēju sajust to, ko juta citi cilvēki, kad tu kļuvi par viņu sāpju vai citu sarežģītu stāvokļu cēloni. Apstākļi var nedaudz atšķirties, toties tagad tev ļoti labi ir saprotams, ko tavas vainas dēļ nācās piedzīvot cilvēkiem no pagātnes. Pazīstams stāsts?

Vēl gadās, ka no nekurienes uzrodas cilvēki, kuri vēlas dot tev to, ko tev vairs nevajag, taču tu uzreiz atceries visus savus senos “pasūtījumus” Visumam.
Lūk, tev ir astoņpadsmit gadu un tu sapņo par krutu baikeri ar gariem matiem, kurš atbrauks un aizvedīs tevi, bet toreiz viņš neatbrauca, toties atbrauca tagad! Tiesa tev šobrīd ir četrdesmit vai vairāk gadu, ģimene un divi bērni, bet viņš taču atbrauca, kā biji pasūtījusi.

Bet tā klasesbiedrene, kurā biji iemīlējies pirms daudziem gadiem, bet viņa apprecējās ar citu, un te pēkšņi reiz tu ieej facebook un tur ieraugi “sveiks, kā tev iet, sen neesam tikušies” – no viņas. Ļoti izmainījusies! Nē, ne tas! Vai arī, cik ļoti gribējās lielu motociklu, daudzus gadus krāji naudu, bet pēc tam aizrāvies ar paraplāniem, pēc tam ar lidmašīnām, izmācījies par pilotu, bet ar motoicikliem tā arī nesanāca, bet varbūt labi, ka tā?

Domāju, ka ikvienam no mums atradīsies tādi piemēri – domas, palaistas Visumā, kas reiz atgriežas kā cilvēki, objekti vai notikumi. Kādi no tiem atnes ilgi gaidīto prieku, bet citi – “uff, paldies Dievam, ka tā vēlēšanas toreiz nepiepildījās”, taču tā vai citādāk, dzīve mums atgriež nepabeigto, lai mēs uzliktu tam treknu punktu.

Kādā dzīves periodā mūsu nerealizētie “gribu” sāk gluži vai krist uz galvas, un te nu patiesi nākas saprast frāzes “Baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties” nozīmi.

Vai ar tevi tas šobrīd notiek?
Ja atbilde ir, jā, apsveicu, tu esi nokļuvis parādu atdošanas etapā, kurš ir viens no obligātajiem etapiem garīgās izaugsmes ceļā. Tūliņ paskaidrošu, kā tas viss darbojas.

Vai tev ir bijis tā, ka darbā vai mājās iestājas tik ļoti saspringts laiks, kad “nav laika slimot”? Atskaites, viesi, nepabeigts remonts, brāļa dēla kāzas, bērni uz skolu jāved, dzīvē notikt var viss kaut kas.
Tādās dienās organisms pat necenšas slimot, jo saprot, ka nevar pretendēt ne uz uzmanību ne rūpēm, maksimālais, ko saņems, dozu varen spēcīgu antibiotiku, lai nenovērstu uzmanību no svarīgajām lietām – un organisms nolemj “uzgaidīt”. Un tad, pienāk tā diena, kad tu beidzot dodies atvaļinājumā “klusumā un mierā” un jau otrajā dienā tu pamosties ar temperatūru, angīnu vai kādām citām ļoti nepatīkamām sabojātas atpūtas pazīmēm. Kāpēc viss notiek tieši tā?

Lieta tāda, ka ikvienas slimības izdziedināšanai ir nepieciešama brīva enerģija, bet paaugstinātu slodžu laikā tev vienkārši šīs enerģijas nav un tāpēc organisms gaida, kad tu atbrīvosies, nedaudz uzkrāsi spēkus un tad arī varēs par esošo problēmu paziņot – tāpēc, ka tad arī būsi spiests pievērsties tai un tās risināšanai.

Atbrauci atpūsties – lieliski! Saule, siltums, ūdens, klusums, miers, esi gatavs? Lieliski, saņem angīnu vai temperatūru, tagad droši vari atbrīvoties no zemfrekvences enerģijas un dziedināties. Domāju, ka algoritms ir skaidrs. Ja tu nopietni pavērosi dzīvi, diezgan ātri ievērosi slimību līdzību ar dzīves mācībstundām. Kā tikko tavā dzīvē parādās kaut kādas zināšanas (= enerģija), brīvais laiks (= enerģija), vēlme tikt skaidrībā ar situāciju, uzreiz visapkārt rodas daudz daudz “trenažieru.

Kāda gan jēga bija agrāk tev dot pārbaudījumu uzticībai partnerattiecībās, godīgumā, bruņinieciskumā? Kad dzīvo gulošā režīmā, nekādas mācību stundas neredzi. Un tad neuzticība, šķiršanās, “apčakars” biznesā un rupja attieksme pret bērniem un vecākiem šķiet norma. Bet, kad sāc atmosties, tad “mammīt mīļā, ko es esmu izdarījis”. O! Lieliski! Sāk saprast!

“Aktierus uz skatuves, sākam fināla scēnu!” – saka galvenais režisors.

Un panesās jautrība! Esi nolēmis – tagad būs godīgs bizness? Lieliski! Domā, ka aizmirsies tas, ko agrāk darīji? Nene… Var jau būt, ka kādu neķers, tikai ne tevi.

Esi atvēzējies augstam dzīves līmenim ar mierīgu sirdsapziņu, esi tik laipns, atdod parādus. Kā? Pat nepārdzīvo, dzīve izdomās. Tev tikai jāsaprot, kas notiek, lai šausmās un depresijā neizlektu pa logu. Ja ilgi ilgi esi ripojis no kalna, tagad nāksies pasvīst, lai uzrāptos kalna virsotnē.

Ko vēl gribās? Uzticamu, stipru ģimeni? Vairs nebūsi “vecis brunčos”, gribi kļūt par brīnišķīgu sievu un māti? O, lieliski, slavējami, bet esi pacietīga – sākumā pie tevis atgriezīsies visas tās emocijas ar kurām bagātīgi esi apdāvinājusi savus mājiniekus. Un tās atgriezīsies caur bērniem, caur vecākajiem radiniekiem, caur vīru, kaimiņiem, kā vien vēlies.

Kas vēl? Apprecēties gribi, tikai tā, lai sieva būtu uzticīga un laba? Protams. Un līdz šim, ar ko pats nodarbojies? Staigāji pa labi pa kreisi? Un meitenēm tas bija sāpīgi, kā tu domā? Sāpīgi?
Tad kāpēc tu domā, ka tev būtu jāatsūta laba sieva, tu taču viņu arī nelaimīgu padarīsi. Iesākumam labāk iedosim tev iemīlēties kādā stervā, kura tev visus nervis sabeigs, bet tālāk paskatīsimies, vai esi labas sievas cienīgs. Nē, tā negribas? Labāk dzīvot vienam? Nu, skaties, tu esi saimnieks.

Tu saprati principu, ja? Nekārdini sevi, skatoties uz to, kā dzīvo citi cilvēki un nemēģini spriest par to, kā viņi nestradā ar sevi, bet viņiem tāpat viss ir labi, lai gan viņi tāpat staigāja apkārt, krāpa un visādas muļķības darīja.
Nevajag pārdzīvot par citiem, katram savas mācību stundas. Ja tev nesanāk tā ka viņiem, tam noteikti ir nopietni iemesli. Tiec skaidrībā ar savu dzīvi. Es no sirds rekomendēju – sākt ar to, ka izanalizē savas ģimenes un bērnu-vecāku attiecības. Ne jau vecāki ir vainīgi pie tā, ka bērniem kaut kas nesanāk. Bērni nokļūst tieši tajā vidē, kura atbilst viņu attīstības līmeņim uz iemiesošanas brīdi un kādu paši izvelējušies. Paskaties uz saviem radiniekiem, īpaši uz visām viņu neglaimojošajām īpašībām un vienkārši tās pieņem – tas esi tu. Tevī tas viss ir, taču, iespējams, tu ne īpaši vēlies to visu ieraudzīt, taču tas pieaugs spēkā un izpaudīsies arvien spēcīgāk, ja tu turpināsi ignorēt šīs acīmredzamās zīmes. Negatīvas rakstura iezīmes dzimtā praktiski vienmēr mums rāda tieši tās mūsu puses, ar kurām jāstrādā un jātiek galā.
Bet visi muļķīgie notikumi, kuros tu iekļuvi dzīves laikā, atrodoties “guļošaja režīmā”, visbiežāk ir tieši saistīti ar šiem taviem netikumiem, kurus nekādīgi negribas sevī redzēt. Un, kā tikko sāc apjaust, kas ir kas un, kā uz šīs planētas notiek, kad sākas šis parādu atdošanas etaps.

Atdod savus parādus labprātīgi, atdod tos ar prieku, palīdzi liktenim atjaunot līdzsvaru tavā dzīvē. Negaidi, kamēr tā atnāks pie tevis pēc samaksas, sāc pats dāvāt un atdot no sirds!

Lūdz piedošanu visiem, kam netīši vai tīši esi nodarījis sāpes, lūdz piedošanu tā, kā vien spēj savā esošajā attīstības brīdī. Uzraksti vēstuli cilvēkam, piezvani, satiecies un aprunājies, noslēdz ar labestību un pateicību savu iepriekšējo dzīves periodu!
Ja neuzdrošinies izdarīt to, tad vismaz domās palūdz piedošanu, novēli no visas sirds laimi, lūdzies vai kaut kādā nebūt citā veidā atbrīvo sevi no šī smaguma. Uzdāvini cilvēkam dāvanu, palīdzi ar vārdu vai darbiem, pacenties cilvēciski atjaunot šo enerģētisko disbalansu.

Dažkārt parādi mēdz būt tādi, ka, lai “atbrīvotos” no tiem būs vajadzīgi vairāki gadi smaga darba, bet ko darīt, mainies, tiec skaidrībā ar savām traumām, izdziedini dzimtas scenārijus, pieaudz, uzplauksti un sāc kustēties uz priekšu.

Mūsu vēlmes ļoti bieži ir saistītas ar neizdziedinātām traumām un dzīve nedod tām iespēju izdziedināties, kamēr mēs neesam kaut nedaudz pieauguši. Bet kā pieaugam, tā dzīve mums uzreiz atsūta “trīs tonnas konfekšu”, kuras vēlējāmies bērnībā, tāpēc, ka saprot, ka šobrīd mums ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai nesabojātu sev veselību ar tādu saldumu daudzumu. Taču tu jau pats saproti, ka ne viss, kas agrāk šķita vertīgs, mums šobrīd ir vajadzīgs.

Es novēlu tev laimi!

P.S. Šis parādu atdošanas etaps var sākties jebkurā vecumā, bet tā ilgums atkarīgs no tavas piepūles, atklāsmēm un sava dzīvesveida izmaiņām.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes karma – nelauzies aizslēgtās durvīs

durvis ciet

Iespējams, tā ir jau sen zināma patiesība – nelauzties aizslēgtās durvīs.
Es domāju, ja kaut kas tavā dzīvē ļoti ilgi nenotiek, neskatoties uz visiem taviem pūliņiem un daudzkārtējiem mēģinājumiem, tātad tam nav jānotiek. Katrā gadījumā, ne šobrīd. Vai arī ne ar šo cilvēku. Vai arī ne ar šo darba vietu. Ne šajos apstākļos. Tā tev būs labāk. Pat tad, ja šobrīd tas sāp un notiekošais šķiet netaisnīgi, pēc tam, pēc daudziem gadiem, tu būsi pateicīga dzīvei, ka tā tevi pasargāja no vēl lielākām ciešanām.

Kad izgāzos darba intervijā, es biju sarūgtināta. Bet pēc tam dzirdēju, ka šajā kompānijā personāla daļas vadītāji mainās ik pusgadu. Kad vīrietis izrādīja savu interesi, zvanīja, rakstīja, bet neaicināja uz randiņu, es biju nesaprašanā. Pēc tam izrādījās, ka viņš dzīvo ar sievieti nesaprotamā statusā, miglainās attiecībās. Kad nespēju atrisināt savu dzīvokļa jautājumu, es biju nikna. Pēc pāris gadiem es nopirku divistabu dzīvokli vienistabas dzīvokļa vietā. Un es esmu pārliecināta, ka, ja vīrietis ilgi nelūdz roku, bet tu tomēr pēc pāris gadiem “pielauz” viņu to izdarīt, ilgstošā perspektīvā laimes vienalga nebūs.

Varbūt tā ir zināma patiesība – nelauzties aizslēgtās durvīs. Taču katram pašam ir jāsajūt. Izdarīji vajadzīgos soļus mērķa virzienā – nesanāk, tātad jāatkāpjas. Jāatlaiž situācija. Jāpārvirza sava uzmanība uz kaut ko citu. Iespējams, pēc tam tu izmainīsi darbību algoritmu, izmainīsi savu pieeju vai veidu kā to dari, vai arī mērķis zaudēs savu aktualitāti.

Pienāks laiks un visas durvis atvērsies, ja tu zini, kurp tev vajag. Vai neatvērsies – ja tev veselīgāk un laimīgāk būs turp neiet.

Lilija Ahremčik
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām un kruķiem…

person-s-feet-2425664

Kad tu stāsti par to, ka mīli, bet tava mīlestība balstās tikai uz tā, kas nāk no otra cilvēka, tad tu esi eļļas lampa bez eļļas…

Tu neproti spīdēt pats par sevi, bet tava mīlestība patiesībā ir tikai “piegādātāja vervēšana”…
Visu to labumu piegādātāja, kurus tu vēlētos redzēt, dzirdēt un izbaudīt…
Tāpēc tu tik ļoti uzmanīgi seko katram vārdam, skatienam, emocijai, kas nāk no tava izvēlētā…
Tu ļoti uztraucies par to, vai tikai tavs “nākamais narkotiku sūtījums” tiks piegādāts…
Vēl vairāk tu šaubies par to, vai viņš tevi mīl un tāpēc visu laiku translē šīs šaubas, pieprasi pierādījumus un dažkārt to dari ļoti uzstājīgi…

Tu ļoti bieži apvainojies par to, ka tavas gaidas nesakrīt ar to, ko tu saņem un laika gaitā tavs aizvainojums kļūst par ļoti stabilu tavu stāvokli…

Nemiers un aizvainojums ir kā divas mokošas kājas kustībām attiecībās… Un tu klibo uz tām, otru cilvēku izmantojot kā kruķi…

Bet par pašu svarīgāko lietu dzīvē tev kļūst padarīt šo kruķi ērtu…
Un tu bezgalīgi to “drāz”…
cenšoties tam piestiprināt trūkstošās konstrukcijas…
slīpējot…
saīsinot…
pieaudzējot…
salīdzinot to ar daudz pilnīgākiem kruķiem un centies visādos veidos to vest pie prāta…

Un, ja tava gaita nav uzlabojusies, tad tu tajā vaino kruķi, kurš ir nepateicīgs par visiem taviem ieguldījumiem viņa izaugsmē, tomēr tavu klibošanu tas nav novērsis…
Tu neārstē savas “kājas”, bet gadiem ilgi “drāz” savu kruķi…
Taču tavas “kājas” nemaz nav bezcerīgas…
No tām pietiek vien notīrīt gaidu, nemiera un aizvainojuma varžacis, un tās pašas sāks iet…
Un kruķis vairs nebūs vajadzīgs…
Būs vajadzīgs vien tas, kurš ies ar tevi vienā solī…

Uzsākt attiecības tikai dēļ tā, lai kāds padarītu tevi laimīgu – tā tu uz mūžiem paliksi nelaimīgs, vai saproti?…

Tāpēc, ka tu pats neesi uzņēmies nekādu atbildību…
neesi pacenties piepildīt pats savu telpu…
neesi radis ar prieku sevi izklaidēt…
neesi guvis pārliecību par to, ka tu pats par sevi kaut ko nozīmē, uz kaut ko esi spējīgs…

Attiecības taču nerisina šos uzdevumus…. nekad nav risinājušas un nekad nerisinās…
Un katru, kurš līdzīgi kā pastnieks Pečkins domā, ka viņam viss ir slikti, kamēr viņš ir bez “velosipēda”, gaida neizbēgama vilšanās pat tad, kad “velosipēds” atradīsies…
Tāpēc, ka otrs cilvēks ir otrs cilvēks, nevis tu pats…
Un veidot ar viņu attiecības pēc principa: “Kļūsti tāds, kādu es tevi vēlos redzēt”, neizdosies…

Uzsākt attiecības var tikai, skaidri zinot, ka tuvība nedrīkst lauzt ne tevi ne to, kurš blakus…
Un vēl skaidrāk apzinoties – kāpēc tu tās uzsāc?…

Ja tikai tāpēc, lai ātrāk varētu atķeksēt sociālo ķeksīti, nomierinājies ar domu par to, ka tagad tev kaut kas ir un apkārtējie beigs domāt, ka tu nevienam neesi vajazīgs – tad tev vajadzētu pastrādāt ar savu atkarību no svešiem viedokļiem un stereotipiem, nevis meklēt partneri….

Ja tikai tāpēc, ka tu nevari būt tu pats un tev smagi būt pašam ar sevi – tad tev ļoti ļoti vajadzīgas attiecības… ļoti!… Taču tās ir attiecības pašam ar sevi, nevis ar to, kuru tu “nodrāzīsi” līdz kruķim……

Bet, ja dēļ neprasmes pašam apmierināt savas vajadzības, risināt problēmas un uzņemties atbildību par paša dzīvi – tad pieaudz taču beidzot, vai arī dodies pie mammas un tēta… tāpēc, ka tev nav vajadzīgas attiecības ar otru cilvēku, tev vajag palikt dievinātam luteklītim…

Iemācies būt ar sevi…
Iemācīes būt sev pašam….
Tas ir pats pievilcīgākais, ko varam piedāvāt citiem cilvēkiem…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis