Pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet

Viena no svarīgākajām lietām, ļoti pieaugusi, ļoti godīga un saudzīga, tā, ko mēs mācāmies visas savas dzīves garumā, ir saprast jebkuru otru cilvēku tieši kā otru …

Ir kaut kas, kas mums sakrīt, bet pat šīs sakritības neliecina par to, ka mēs esam vienādi, – tikai par to, ka dažkārt mēs līdzīgi domājam.
Šobrīd neviena sistēma, neviena, pat vismūsdienīgākā testēšana un mēģinājums dalīt cilvēkus grupās un tipos, līdz galam nav sevi attaisnojusi un nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, jo “līdzīgs” nenozīmē “identisks”: pat vienā nosacītā grupā nevar atrast divus absolūti vienādus cilvēkus, tāpat, kā nav iespējams uzminēt, uz ko katrs no mums izrādīsies spējīgs noteiktos apstākļos un noteiktā psihiskajā stāvoklī.
Tāpēc ir smieklīgi, ja kāds domā, ka paspēlējies ar horoskopiem, socioniku, cilvēkdizainu vai vēl kādām spēlēm, vari pārliecināti piekarināt citiem birkas, pārliecinot sevi par to, ka tagad par viņiem visiem visu zini bez tieša kontakta, bez sarunām, bez dziļākiem viņu izpausmju novērojumiem.

Diemžēl…

Šī mānīgā sapratne ieslēdzas tad, kad runājam par tiem, kuri atrodas mūsu tuvākajā lokā. Un te nu mēs vairāk piedēvējam kā atrodam viņos.
Un piedēvējam ne tikai labās īpašības…
Mēs mirklī varam vilties cilvēkā, ja viņš nedara to, ko mēs no viņa sagaidām.
Mums šķiet, ka mūsu mīlotajiem jāielaiž mūs katrā savas iekšējās telpas centimetrā.
Mēs mērām viņu mīlestību pēc to upuru skaita, ko viņi mūsu vārdā nesuši.
Mēs zaudējam viens otru ne tāpēc, ka mums nekas kopā nevarēja sanākt, bet tāpēc, ka nepapūlējāmies pa īstam viens otru saprast…

Ilgas un laimīgas attiecības nebūt nav tās, kurās nav konfliktu un neviens nepieļauj kļūdas. Tās ir attiecības, kurās, pirmkārt, neviens nevienu necenšas pakļaut savām vēlmēm.

Mēs taču mīlestībā esam pavisam savādāki…
taisnība bija manam mīļajam Markesam, kurš reiz teica: …ja mūs nemīl tā, kā mums to gribētos, tas nebūt nenozīmē, ka mūs nemīl vispār.

Mums nav nekādu tiesību vienam uz otru. Un nebūs ar, pat tad, ja no ādas izlīdīsim, lai tās saņemtu, vai arī uzvedīsimies tā, it kā mums tās būtu.

Mums ir tikai vienas tiesības – pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet.

Bet lauzt, pāraudzināt, pieprasīt pārmaiņas, likt spēlēt cilvēkam svešas lomas un vajāt viņu ar pārmetumiem par to, ka viņš nav tāds, kāds mums vajadzīgs – tas ir ceļš uz sagrāvi, naidu un vairāk nekur citur….

Citiem vārdiem sakot, mēs labprātīgi varam izvēlēties to, kas mums der ar otru cilvēku un uz tā uzbūvēt ļoti daudz kā skaista, taču būsim pilnībā bankrotējuši tad, ja centīsimies aizspārdīt viens otru līdz tam, ko vēlas tikai viens no mums.

Būtu labi to vienmēr atcerēties…. un iepazīt, iepazīt, iepazīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem un viedokļiem

Dažkārt šķiet, ka tu tik izmisīgi centies pārliecināt citus, par to, ka patiesība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni. Tāpēc, ka tad, kad cilvēki seko vienai idejai, daudz vieglāk ir sajust vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad atšķiras cilvēki, atšķiras viedokļi, atšķiras ceļi, taču neskatoties uz to visu, ir cieņa pret cilvēku, kurš stāv tev pretī.

Tā cieņa, kas dialogu padara iespējamu. Nevis formāla piekrišana, ne totāla pieņemšana, ne stulba sekošana, bet pavisam vienkāršs pieļāvums, ka svešs viedoklis nevar būt kļūdains. Tāpēc, ka otra cilvēka realitātē tas balstās uz viņa pieredzi, tātad tam ir vieta būt, kā daļai no viņa pasaules redzējuma. Kā daļai viņa personības, kura ar laiku var mainīties, jo personība ir process, kas atspoguļo saikni ar pasauli. Tajā skaitā arī ar tevi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DAŽKĀRT

Dažkārt cilvēki meklē visu mūžu, bet dažkārt atrod vienā mirklī…
Dažkārt mēs gaidam, gaidam, bet dažkārt liekam kādam gaidīt mūs.
Dažkart mēs raudam no smiekliem, bet pēdējā laikā biežāk smejamies, lai nesāktu raudāt.
Dažkārt mēs stāvam vējā plaši atvertām rokām, bet dažkārt satinamies mētelī un ciešāk aptinam šalli.
Dažkārt mēs uzsmaidām saulei, pagriezuši seju pretī tās siltajiem stariem, bet dažkārt uzvelkam milzīgas saules brilles, cenšoties no tās pasargāties.
Dažkārt mēs kādu satiekam un mums šķiet, ka tas ir uz mūžu, bet dažkārt – pavadām un saprotam, ka tā tam bija jānotiek.
Dažkārt mēs tiecamies pēc komunikācijas, paplašinām savu paziņu loku, kaut kur un pie kaut kā steidzamies, bet dažkārt gribas vienkārši aizvērt acis un vairs nekā cita nealkt – tikai tu un klusums, kas ienes mieru tavā dvēselē un prātā.
Dažkārt mums ir vajadzīgas dārgas dāvanas, un mēs ar ironiju skatāmies uz lētajiem ķīniešu plīša zaķīšlāčiem, bet dažkārt nav nekā dārgāka par vienu vārdu un skatienu.
Dažkārt mēs pieprasām krāšņus dārgus ziedus, bet dažkārt margrietiņu pušķis mums šķiet kā brīnums.
Dažkārt mēs cenšamies paslēpties zem nojumēm un kokiem no apnicīgā lietus, bet dažkārt lūdzam Dievu, lai lietus nekad nebeigtos un skrienam pa pelķēm un ļaujam, lai tas mūs izmērcē līdz pēdējai vīlītei.
Dažkārt mums ir vienkāršāk pateikt “liec mani mierā”, bet pēc tam neveikli skumt pēc tā cilvēka, kurš bija mums “piesējies”, un tik ļoti gribas palūgt lai viņš atgriežas un teikt viņam “lūdzu, atgriezies”. Taču šo frāzi tu atkārto tikai pie sevis, jo skaļi tā varētu izklausīties muļķīgi, tāpec tu apklusti un gaidi.

Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, cilvēki vispār no ļoti daudz kā baidās.

Un visi mēs vienmēr kaut ko gaidām…. autobusu pieturā, jaunas filmas pirmizrādi vai eksāmena rezultātus. Gaidām, kad uzsnigs pirmais sniegs, bet pēc tam – kad laiks paliks siltāks, gaidām dzimšanas dienas vai vēl kādus svētkus… vai arī to, kad viņš tomēr atgriezīsies, uzkāps pa trepēm līdz tavam dzīvoklim, nospiedīs zvana pogu, noslaucīs kājas uz tava durvju tepiķīša un ienāks tavā istabā, un viņa smarža piepildīs tavu istabu tāpat kā agrāk, tā, it kā nekas nebūtu noticis…

Dažkārt tik ļoti gribas pateikt visu, kas sasāpējis, bet dažkārt, lai saprastu vienam otru, pietiek kopā paklusēt…
Dažkārt mēs atslēdzam visus telefonus, lai neviens mūs netraucētu, bet dažkārt sirdij trīcot, gaidam vienu vienīgu telefona zvanu.
Dažkārt mēs stiepjam laiku, ilgi, bet pēc tam izrādās, ka esam nokavējuši.
Un sirds, skaļi klauvējot, lido kaut kur lejup.
Dažkārt mēs gaidām mežonīgu kaisli, kā mīlas romānā, bet dažkārt pietiek viena vienīga skūpsta, lai sajustu visbrīnišķīgāko maigumu un pat kaisli…
Dažkārt mēs cenšamies pārliecināt citus par to, ka esam godīgi un mums taisnība it visā. Un apvainojam citus, tikai ne sevi visos briesmīgākajos pasaules grēkos, bet pēc tam pēkšņi saprotam, ka tieši mēs esam cēlonis tam, kas notika.
Un pēc tam, kad vairs nav laika un spēka kaut ko mainīt, mums nolaižas rokas un mēs sākam čīkstet par to, cik nelaimīgi mēs esam un cik viss ir drūmi, tā vietā, lai pieceltos un kaut ko lietas labā darītu. Viss šajā dzīvē ir iespējams.
Un aizejot, mēs nekad neaizejam līdz galam, un atstājam daļiņu sevis tam, no kura atvadāmies, un viņš, pat ļoti gribot, nekad nespēs izmest šo daļiņu “spamā”.
Dažkārt mēs dodamies gulēt deviņos, bet dažkārt neguļam dienām ilgi.
Dažkārt uzvelkam viskrāšņākos tērpus, bet dažkārt vairākas dienas staigājam tajā pašā kreklā, kurā guļam. 
Dažkārt satuntuļojamies segā un tāpat nespējam sasildīties, tāpēc, ka patiesībā auksts ir ne jau ārpusē, bet tur, iekšā, pašā sirdī.
Dažkārt… dažkārt… Dažkārt mums tik ļoti vajag vienkārši kādu apskaut un izdzirdēt tikai trīs vārdus “viss būs labi”, un aizmigt uz kāda pleca, un izraudāties kādam, un palūgt kādu palikt pa nakti un neatstāt mūs vienus….
Un dažkārt, aizejot, tik ļoti gribas, lai tev palūgtu palikt… palikt uz visiem laikiem… Dažkārt…

Autors: Nezināms
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova

Pieņemt vai aiziet?

Vārdu “pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir” dziļākā jēga nav piespiest sev paciest visus viņu graujošos un aizvainojošos nodarījumus attiecībā pret mums…
Tie nozīmē tikai to, ka mums nav tiesību otram cilvēkam pieprasīt, lai tas mūsu dēļ mainītos.
Labi būtu, ja mēs vārdu “pieprasīt” tuvības kontekstā varētu vispār nelietot. 

Mums nav nekādu tiesību audzināt un pāraudzināt tos, kurus neesam dzemdējuši.
Mēs nedrīkstam citiem atņemt viņu vērtības.
Mēs nedrīkstam viņu vietā izdarīt izvēles un pārliecināt tos par to, kas, mūsuprāt, viņiem būs labi.
Mēs nedrīkstam braukāt pa svešām dzīvēm tās kontrolējot, cenšoties sakārtot nesakārtoto, kaut ko tajās mainīt un uzspiest tās transformācijas, kas pašiem šķiet ļoti vērtīgas.

Bet ir mums arī tiesības.
Tiesības sakrist pat tad, ja esam ļoti atšķirīgi, un mums tomēr izdodas normāli izturēties vienam pret otru, ja ir apmēram līdzīgi mērķi un apmēram līdzīgs skats uz dzīvi.
Tiesības vienoties. Tieši vienoties, nevis uzstādīt ultimātus, spekulējot ar sevi un savu ārkārtīgi vērtīgo klātbūtni.
Tiesības atskaņot un piedāvāt, tajā pat laikā esot gataviem jebkurai atbildei.
Žēlabas par to, ka “es nevaru aizklaudzināties” parasti nozīmē to, ka “es nevaru panākt to, ko es gribu”.
Tiesības neciest pazemojumus.
Neciest pat tad, kad cilvēks hroniski cenšas tevi pārliecināt par to, ka viņš tā nav gribējis, ka nesaprot, kā tas tā varēja sanākt un lūdz piedot, jo viņam bijusi grūta bērnība.
Tu taču mijiedarbojies ar pieaugušu cilvēku. Un viņam ir milzīgas problēmas, ja vinš nespēj saprast, ko un kāpēc dara.
Ja viņam izdodas tevi apvainot un pazemot daudz ātrāk, kā paskaidrot, kas viņam bija padomā.
Ja viņš pie katras savas neizdošanās ir gatavs vainot savu mammu.
Bet pieaudzis cilvēks pats risina savas problēmas vai arī iziet terapijas kursu. Eksperimentēt un izgāzt savas dusmas uz tuvajiem cilvēkiem ir diezgan pretīgs veids kā justies iluzori pilnvērtīgam.

Un ir tiesības piecelties un aiziet.
Tas ir godīgi un drosmīgi. Daudz godīgāk un drosmīgāk nekā gadiem ilgi sēdēt blakus cilvēkam, kurā gandrīz nekas tevi neapmierina, tomēr tu visu laiku pasīvi gaidi viņa pārmaiņas vai arī aktīvi, bet vienpusēji “sities par mīlestību”, nepamanot, ka tā iznīcini pat sīkākās vēl dzīvas daļiņas.

Es vienmēr jokoju, ka, ja tevi otrā cilvēkā pastāvīgi kaut kas tracina un tev ļoti gribās viņu aizbakstīt līdz ideālam, tad nav vērts to darīt – pilna pasaule ar jau gataviem…. tiem, kuri tev vajadzīgi un kuriem vajadzīgs būsi tu.

Dodies tos meklēt.
Vai arī sēdi un sagaidi.
Vai arī iemīli un iekārto sev savu brīvību.
Variantu ir miljons.

Bet neiestiedz kā purvā tajos cilvēkos, kurus tu vēlies pārtaisīt.
Tajos, kuri jau sen tev likuši saprast, ka vairāk par to, ko viņi var tev piedāvāt, nekad nebūs, taču tev ar to ir par maz.
Tajos, kuri tevi izmanto un pazemo, bet tu tici, ka tā ir normāla jebkuru attiecību sastāvdaļa.
Un tajos, kuru muguru tu redzi biežāk kā acis…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par salauzto vienlīdzību

Sāp jau ikviena šķiršanās, izņemot to, kas kļuvusi par atbrīvošanu no attiecībām, kas vairāk nav reanimējamas. Kaut arī tā nepaliek bez sekām…
Taču sāpes mēdz būt dažādas. Sākot ar nelielu vilšanos līdz pat neciešamām sāpēm, kas bieži vien noved depresijā, izmisumā, ilgstošā agresijā un neirozē.

Viena no pašām sarežģītākajām šķiršanās formām ir tā, kurā ir salauzta vienlīdzība.

Tas ir tad, kad viens cilvēks domā, ka viņam attiecībās viss ir daudz maz kārtībā, bet otrs atnāk un kā ar bomi pa pieri pavēsta, ka jau sen viss ir slikti un… aiziet. Un aiziet, kā likums, ne jau kaut kur nekurienē, bet jau laicīgi iepazītā un sagatavotā teritorijā.

Ka izpaužas tas, ka ir salauzta vienlīdzība?

Tas, ka cilvēks, kurš vienpusēji pasludina attiecības par izbeigtām, iepriekš nekādā veidā nav signalizējis par to. Nav brīdinājis, nav centies atklāti runāt.
Nav centies risināt šo jautājumu. Un vispār, ir uzvedies tā, it kā viss būtu kārtībā.

Un tas nav stāsts par to, ka viens ir slikts, bet otrs – labs.
Un arī ne par to, ka viens emocionāli ir kurls un akls, bet otrs veiksmīgi sameklējis mierinājumu ārpus esošajām attiecībām.

Stāsts ir par to, ka attiecībās mēs dodamies, kā minimums, labprātīgi vienojoties.

Mēs vienlīdzīgi pieņemam šo lēmumu.

Un, ja runājam par attiecību izbeigšanu, tad godīgi ir tad, kad viens otru nevis nostāda fakta priekšā, bet gan tad, kad arī šads lēmums tiek pieņemts vienojoties.
Un tas nenozīmē, ka jācenšas atrunāt to, kurš vēlas aiziet. Tas nozīmē to, ka arī otram cilvēkam būtu jāļauj apspriest un argumentēt savu attieksmi pret šādu lēmumu, ne tikai pazemīgi pieņemt spriedumu, kuru nevar pārsūdzēt.

Mūsu sadzīves aklumu un kurlumu ļoti bieži nosaka ne tik daudz mūsu vienaldzība, cik piespiedu autopilots: nenormāls dzīves ritms, pārmēru lielas slodzes, hronisks laika trūkums, bērni, māja, pienākumi, kredīti, poblēmas… un te ir ļoti grūti būt ekstrasensam, kurš ik sekundi jūt partnera neapmierinatību, kaut arī tas nerunā.

Klusēt un būt pārliecinātam par to, ka tas, kurš mīl, visu sapratīs bez vārdiem arī ir diezgan kognitīva kļūda, kas ļoti bieži noved pie tā, ka tiek meklēts kāds, kurš, iespējams, nav tik ļoti mīlēts, taču kompensē to, ko nesaņemam pamatattiecībās.
Būtībā to otru izmanto, lai noslāpētu savus deficītus attiecībās ar savu pastāvīgo partneri.

Un ļoti bieži sanāk tā, ka mēs izšķiramies ne tāpēc, ka ir zudusi mīlestība, bet tāpēc, ka neesam sapratuši viens otru, un nesam noturējuši šo vienlīdzību attiecībās.
Viens atļauj sev otru–paralēlo dzīvi, bet otrs ieslīdzis mokošā izolācijā, apkarinādams sevi ar vainas sajūtu, aizvainojumu un sāpēm… un zaudē līdzsvaru savā pasaulē, kura uz mirkli ir sašķēlusies.

Jā, ļoti bieži šie stāsti izbeidzas.
Mani mīļie, par cilvēku ļoti daudz var pateikt pēc veida, kā viņš šķiras…

Un tad, kad gatavība aiziet ir saistīta ar gatavību momentā padarīt bezvērtīgas vēl vakardien tuvā cilvēka jūtas un samīdīt tās smagiem vienaldzības zābakiem, atteikties no dialoga un apmierināt tikai savas iegribas…. tad nav vērts pārdzīvot to, ka tāds “Elviss pametis šīs viesmīlīgas telpas”…

Jā, ir sāpīgi. Taču tās ir apskaidrojošas sāpes, nevis sāpes pēc mīlestības.

Un, vispār – vajag sarunāties. Un nezaudēt vienlīdzību attiecībās.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par izvēlēm

No visiem iespējamajiem vecākiem, es izvēlējos tieši šos. Tad kāpēc gan es uzskatu, ka viņi ir nepareizi?
No visiem iespējamajiem vīriešiem par dzīvesbiedru es izvēlējos tieši šo. Tad kāpēc es pastavīgi esmu ar viņu neapmierināta?
No visiem iespējamajiem bērniem es piedzemdēju tieši šos. Tad kāpēc es visu laiku cenšos viņus izmainīt un uzlabot?
No visām iespējamajām audzināšanas metodēm es izvēlējos tieši šīs. Tad kāpēc gan es žēlojos par to, ka mani bērni ir tik slikti audzināti?
No visām iespējamajām attiecībām es izvēlējos tieši šīs. Tad kāpēc gan es dusmojos par to, ka manas draudzenes ir muļķes un tenkotājas?
No visiem iespējamajiem apģērbu fasoniem es izvēlejos tieši šos. Tad kāpēc man skapis pilns ar apģērbiem, bet es sūdzos, ka nav ko uzģērbt?
No visiem iespējamajiem laika pavadīšanas veidiem es izvēlējos tieši šādus. Tad kāpēc gan man nekad neatliek laika pilnvērtīgai atpūtai?
No visiem iespējamajiem faktiem es izvēlos tos, kuri šķiet man pareizi. Tad kāpēc es skumstu par to, ka pasaule ir tik neinteresanta un vienveidīga?
No visiem iespējamajiem variantiem es izvēlējos atbildību par savām neveiksmēm novelt uz kādu citu. Tad kāpēc es tik ļoti apvainojos uz visiem, kas cenšas mani pamācīt?
No visiem iespējamajiem likteņa piedāvātajiem scenārijiem es izvēlējos to, kurš notiek. Tad kāpēc gan es esmu tik pārliecināta par to, ka dzīve pret mani ir netaisnīga?

Elfika
Ilustrācija: Szegedy Tamara
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viņiem grūti saprast, ka Mīlestība staigā pa citām takām

Cilvēkiem, kuri raduši dzīvē regulāri daudz ko sasniegt – ar savu darbu, centību, neatlaidību, uzcītību – ļoti raksturīgi ir maldi, ka šīs pašas metodes derēs arī personīgajā dzīvē, attiecībās, un tāpēc bieži vien viņi dzīvu cilvēku uzstāda par mērķi un sāk attīstīt savu ierasto darbību mērķa iekarošanā…

Un te nu viņiem uz galvas uzkrīt smagais realitātes ķieģelis, pilnīgi skaidri vēstot negaidīto – tā tas nedarbojas!
Metodes ar kurām savā profesijā, biznesā pat mākslā var gāzt kalnus, absolūti nedarbojas smalkās cilvēciskās attiecībās.
Mīļie, tam netveramajam, kas pa īstam satuvina divus cilvēkus, ir pilnīgi vienaldzīgas objektīvās labās īpašības, kurām vērtība ir pavisam citā līmenī…
Jā, protams, dažkārt tracina, ka cilvēks nespēj pretoties otra spiedienam, vai arī tie, kuri ļauj sevi mīlēt apmaiņā pret materiāliem labumiem, taču diez vai to var nosaukt par abpusējību?

Protams, gadās laimīgas sakritības, kad cilvēks iepazīšanas procesā izraisa jūtas, taču tas ir daudz retāk kā rūgtās vilšanās, kurās dzīves teicamnieki ir nesaprašanā: ko gan vēl viņi nav izdarījuši, lai saņemtu kāroto…
Viņiem ļoti grūti ir saprast, ka Mīlestība staigā pa citām takām. Ka tās vēlmes, kuru piepildīšanā jāpiedalās arī otram cilvēkam, vairs neskaitās tikai tavas. Ka bez labprātīgas šī otra cilvēka piekrišanas ir stulbi mesties nedabūšanas neirozē, iedzenot sevi stūrī un pieprasot no dzīves neiespējamo.

Jā, tas ir sāpīgi… ļoti sāpīgi…. tāpēc nāksies iemacīties…

Iemācīties viedu neko nedarīšanu tā vietā, lai dzītu uz priekšu savu nevaldāmo lokomotīvi.
Iemācīties saglabāt savu pašcieņu tur, kur ierasts maksāt par kāda cita labvēlību.
Iemācīties saprast to, ka ne visu šajā dzīvē var dabūt tikai tāpēc, ka tev tā gribās.
Un iemācīties ilgi staigāt pa tukšajām ielām, draudzēties ar lietu, klausīties blūzu un nezaudēt sevi tur, kur citi pagaidām tevi vēl nav atraduši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir kā vilciens

“Dzīvot kopā ar cilvēkiem – tas ir tāpat kā braukt vienā vilciena kupejā.
Un ir tik labi braukt kopā ar pieklājīgiem ceļabiedriem. Rūpīgi salikt savas mantas apakšējā nodalījumā un atstāt vietu arī citiem.
Kāds palīdz uzcelt tavu čemodānu uz augšējā plaukta, un atdod savu vietu, ja pats ir jauns un veikls, un var iekārtoties augšējā guļvietā.
Vai arī mēs atdodam savu vietu, ja braucam kopā ar bērnu vai vecu cilvēku.
Un visi, laipni klusējot, pamet kupeju, kad otram vajag pārģērbties. Un pusdienu laikā laipni sarūmēsies. Un neuzbazīgi uzcienās ar ēdienu. Un neviens neteiks: “Kāpēc tu lieto cukura aizvietotāju? Tas taču ir tik kaitīgs!”. Varbūt arī kaitīgs, taču tā sanāca.
Un visi laipni aprunāsies, neaizskarot neērtas tēmas. Padzers tēju. Un apgulsies savās guļvietās, apsegsies lai no rīta pamostos mundri un atpūtušies.
Pat tad, ja bērns sāks raudāt – nekas, tas taču ir bērns. Vajag viņu maigi ieaijāt un viņš aizmigs.Ir tik patīkami ceļot tādā labā kupejā. Kur nevienam neko nevajag paskaidrot, lūgt iziet, kad pārģērbies un paciest lamas vai sūdzēšanos…

Dzīve ir kā vilciens. Nav zināms, kurp braucam, taču no mums ir atkarīgs, kā padarīt savu braucienu pēc iespējas patīkamāku. Tāpēc, ka nav jau kur sprukt. Un visiem vajag braukt.

Maz kādi ir mani ieradumi un vēlmes, vārdu krājums un dzīves pieredze; es kupejā nebraucu viena. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt laipnam un pieklājīgam. Un saprotošam.
Varbūt ne māņticības dēļ Freids nemīlēja vilcienus. Vienkārši ceļabiedri viņam pagadījās nepatīkami.

Tā ir liela laime, braukt kopā ar labiem ceļabiedriem, kuriem līdzi ir garšīgi pīrādziņi un krūtīs pukst laba sirds. Un pašam tādam būt. Vismaz pacensties…”

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tiesības piedot un tiesības nepiedot

Ir tiesības piedot un tiesības nepiedot.

Tas nav ne labi, ne slikti. Tās ir izvēles tiesības, kuras apspriest var tikai saistībā ar katru konkrēto cilvēcisko vēsturi un konkrēti ar katru cilvēku.

Es domāju par ko citu.
Par to, ka ne ne vienmēr spējam pārvaldīt šos procesus tādā formā, kādā tie no pirmā acu uzmetiena šķiet skaidri un vienkārši.

Tā, piemēram, kādam ļoti augstsirdīgam vai atkarībā esošam cilvēkam sava spēja visu piedot var šķist tik ļoti neizsmeļama, ka viņš pat nespēj saskaitīt tos mirkļus, kad viņam nodara sāpes, un katru reizi viņš piedod tam, kurš nodara pāri.
Piedod, jo vai nu nespēj savadāk, vai arī baidās, ka nāksies savādāk.
Fakts ir tāds, ka kādā brīdī smadzenes, pat nebrīdinot, emocionāli “atvieno” tās no hroniskā pāridarītāja, pārstājot viņu uztvert kā nozīmīgu objektu.

Tā nav mistika un tā darbojas nevis augstākie tiesneši, bet gan parasti aizsargmehānismi, kas tiek iedabināti, kad cilvēks nespēj tikt galā ar situāciju, nespēj novilkt robežas, un atrodas sava vājuma verdzībā, bet, iespējams, vispār nespēj saprast to, ka ar viņu tā nedrīkst rīkoties…

Iespējams, mani mīļie, kādam no jums tas ir ļoti pazīstami… tā dīvainā sajūta, kad tu viegli un bezgalīgi kādam piedod, bet pēc tam pēkšņi atklāj, ka vairs nevēlies ar viņu dalīties savās pārdomās un pārdzīvojumos, ka vairs neuztici viņam savus plānus, negaidi satikšanos ar viņu, nepriecājies par viņa klātbūtni un jūti, ka vairs nav nekā, kas jūs saistītu.
Nav ne dusmu, ne naida, ne aizvainojuma, nav nekādas reakcijas… taču nekā cita arī nav. Atslēdzies.

Mierīga vienaldzība. Cilvēks tev ir emocionāli miris.

Un pienāk brīdis, kad tu pasmaidi un sarīko nepavisam ne skumjas “bēres piedotajiem”.
Tu neatriebies, neplāties un netriumfē.
Tikai apglabā to, kā vairs nav un nekad nebūs.

Šo ir vērts atcerēties arī tiem, kuriem dežurējošais “piedod” ir kļuvis par neierobežotas piekļuves atļauju tuvu un tālu cilvēku teritorijā, to cilvēku, kurus tie raduši uzskatīt par savu ikdienas atkritumu izgāztuvi, saprazdami, ka vienmēr un viss paliek nesodīts.

Nav tādas nesodāmības. Ir tikai tās ilūzija.

Kā migla saulrietā, kas neļauj saskatīt, ka nesen vēl spožā saule lēni aizripinās aiz horizonta…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jā vēlies, lai tevi mīl, mīli pats

“Visbrīnišķīgākās un skaistākās lietas pasaulē nevar ieraudzīt un sadzirdēt… tās sajūt ar sirdi.”

Helēna Kellere

Mēs visi alkstam Mīlestības piepildītas attiecības, – iespējams, vairāk par visu pasaulē, un mēs pēc tām tiecamies. Tad kāpēc tik daudz cilvēku dzīvo vientulībā, bezgalīgos meklējumos, tik ļoti cerot, bet reti atrodot vēlamo? Ja reiz mēs tik ļoti alkstam Mīlestības, kāpēc pieaug šķiršanos un izirušu ģimeņu skaits?
Kāpēc ir tik daudz vientuļo vecāku, kuri vieni cenšas izaudzināt savus bērnus? Kāpēc lielpilsētās, kurās dzīvo tik daudz cilvēku, daudzi jūtas tik ļoti vientuļi un izolēti? Varbūt mēs Mīlestību meklējam ne tur?

Neskatoties uz plaši izplatīto uzskatu, Mīlestība nav likteņa vai veiksmes rezultāts, tā “neatnāk un neaiziet”, mēs to radām… un katram no mums ir spēja to radīt. 

Katram no mums ir spēja mīlēt un būt mīlētam, un katram no mums ir spēja veidot attiecības, kurās galvenais ir Mīlestība.

Un nav svarīgi, kā mēs šobrīd dzīvojam – vientulībā vai sapinušies nelaimīgās attiecībās, – dzīve var izmainīties un tieši mēs paši esam spējīgi to izmainīt.

Adams Džeksons
Tulkoja: Ginta Filia Solis