Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā

Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.

Taču visam ir vajadzīgs lēmums…

Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…

Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.

Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!

Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.

Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.

Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.

Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.

Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu.
Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.

Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecībām pārī

Jautājums: Es sapratu, ka brīžos, kad mans vīrs ir nikns, dusmojas un kliedz, labāk viņu neaiztikt, bet nodarboties ar sevi. Taču viņš kliedz arvien biežāk, viņu kaitina praktiski viss, ko es daru un kā cenšos ar prieku un smaidu sagaidīt viņu no darba un darīt visu, kā viņam tas patīk. Un sanāk, ka es paciešu viņa aurošanu, klausos tajā, neatbildu ar kliegšanu un neapvainojos uz viņu…. Tad kur ir tā robeža starp “nodarboties ar sevi” un būt kājslauķim, pret kuru noslauka kājas, bet tas visu pacieš?!

Atbilde: Uzreiz vērsīšu jūsu uzmanību uz neatbilstībām jautājumā. Kad jūs patiešām neapvainojaties, jums neko nenākas paciest. Jūs jūtat līdz cilvēkam, tāpēc, ka redzat, cik slikti viņš jūtas. Lieta tāda, ka vīra un viņa dusmu pieņemšana un šo dusmu paciešana ir divas pilnīgi pretējas lietas.

Kad tu pieņem, tu saproti, ka viņam ir savi iemesli kliegt: iespējams, viņš no darba pārrodas aizkaitināts, iespējams, viņš nejūtas mīlēts, bet varbūt tie ir naida uzliesmojumi, kuri uzkrāti iepriekšējās dzīvēs… Bet kaut kādu iemeslu dēļ jūs taču dzīvojat kopā ar šo cilvēku? Ar kaut ko viņš acīmredzot izraisa jūsu simpātijas?

Es neaicinu jūs paciest jums adresētus apvainojumus – tā ir pavisam cita tēma‼ Taču, kad cilvēks auro, par to, ka viss ir ne tā, visam būtu jābūt pavisam savadāk, ka viņam viss ir apnicis – viņš vienkārši izgāž savu negatīvo iekšējo stāvokli. Un, ja jūs šajā situācijā nevis ciešat, bet vienkārši saprotat, tad tas nevar būt stāsts par kājslauķi. Tā drīzāk ir vieda tāda cilvēka pozīcija, kurš nesit savu roku par to, ka tā histērijā raustās Tāpēc, ka dzīvesbiedri ir kā divas rokas: ir muļķīgi sist savu otru roku, tā taču ir jūsējā, tai ir slikti…. Jūs vienkārši raugāties uz to ar līdzjtību un sapratni, turklāt mierīgi elpojat un cenšaties normalizēt savu stāvokli. (Es runāju par dzīvesbiedriem – cilvēkiem, kuri zina un saprot, kāpēc ir kopā). Ja jūs protat šādā veidā uztvert vīra dusmas un naidu, tad šādi stāvokļi kļūs arvien retāki, ne tik asi un cilvēks izjutīs atvieglojumu.

Bet tagad par godīgumu attiecībā pret sevi. Kādēļ gan jums visu darīt tā, kā patīk jūsu vīram, kad patiesībā jums viss jādara tā, kā patīk jums?! Vīrs pret jums izjūt aizkaitinājumu tāpēc, ka jūs reāli vēlaties viņam iztapt, bet tas nozīmē melus un izlikšanos. 

Jums jādzīvo tā, ka uzskatāt par labu un vajadzīgu. Gatavot vakariņas vīram  ne tāpēc, lai viņš nekliegtu vai gluži otrādi, slavētu jūs, bet gan tāpēc, ka jums patīk to darīt, ka tas jums sagādā prieku – skatīties kā viņš ēd un jums ļoti gribās, lai viņš justos labi. Tas nozīmē, nevis, izejot no savas lomas, bet no sirds tāpēc, ka dvēselē tā jūtat.

Tā ir attiecību klasika. Kad spēlējam “labiņās” lomu (vienalga ar ko, vai tas ir vīrs, bērns vai vecāki….) un aiz šīs “labiņās” maskas slēpjam savas patiesās jūtas, cilvēki pacentīsies “izvilkt” no mums šīs patiesās jūtas. Nevienam nav nekāda labuma no šīs lomas, turklāt šādā veidā tēlojot, jūs graujat savu ķermeni un arī enerģētiski apzogat savu vīru. Esiet godīga pret sevi un saviem tuvajiem. Godīgums un tiešums ir galvenās labas komunikācijas īpašības. Ja jums kaut kas nepatīk, nav jākliedz vai jānosoda, pietiek ar to, ka stingri pasakāt: “Man tas nepatīk!”
Ir prakses, ar kuru palīdzību trenēt sevis sadzirdēšanu un godīgi atskaņot savu iekšējo taisnību.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Līdzīgs pievelk līdzīgu enerģētiskā līmenī

Sievietes viengabalainību var noteikt pēc tā, cik ļoti gribas atrasties viņai blakus, cik liela ir vēlēšanās gozēties viņas enerģijas saulītē, cik ļoti gribas būt viņai blakus, neko no viņas neprasot.
Galu galā visa mūsu pieredze no dažādām mijiedarbības jomām (ar partneriem, bērniem, vecākiem, draugiem, kolēģiem) ved tikai pie viena – atvērt savu sirdi, ar mīlestību ietvert sevī visu šo pasauli un izstarot tajā savu gaismu. Jo laimīga sieviete ir laimīga pasaule.
Tāpēc brīdī, kad tu strādā pie tā, lai tavā dzīvē būtu vairāk gaismas, mīlestības, labestības un skaistuma, tieši tu visu maini. Un tad, kad esi radījusi dzīves telpu, kurā tu esi laimīga, netraucējot citiem (tas nozīmē, ka tava laime nav atkarīga no apkārtējiem), pakāpeniski mainās apstākļi un tev pretī nāk iespējas, vienkārši tāpēc, ka tu kļūsti par ģeneratoru. Bet līdzīgs pievelk līdzīgu enerģētiskā līmenī.

Svetlana Dobrovoļska
Foto: Kristina Paukshtite
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par dzīvi un mums pašiem…

Nav tiesa, ka slikti notikumi notiek tikai ģimenēs, kur viss ir slikti. Tie notiek ar visiem. Un tāpēc svarīgi ir nevis nodrošināties pret tiem, bet atrast sevī spēku izdzīvot tos cieņpilni…

Mērķu cienītājiem ir vērts saprast, ka dzīves mērķis ir tikai viens – DZĪVOT.

Būt Mīlestībā nozīmē atrasties smalkā savstarpējās emocionālās dzirdamības zonā. Nekas tam nelīdzinās. Un nekas nespēs to atdarināt…

Pati laimīgākā dzīve ir vienkārša. Tā, kurā tu esi jau izaudzis no savas unikalitātes krīzes, pārstājis gaidīt no citiem kādu īpašu attieksmi pret sevi un piedevis pasaulei to, ka tā negriežas tikai ap tevi.

Nežēlība pret sevi vienmēr izraisa nežēlību pret citiem. Savukārt saudzīgums darbojas pēc šī paša principa.

Dzīve stabili neapmierina tos, kuri pārāk daudz no tās gaida un pārāk reti ieskatās savos dziļumos, atsakoties saprast, ka patiesībā spēj daudz vairāk. Lai radītu tikai savu pasauli – pilnīgi noteikti.

Šī pasaule ir daudz dziļāka.

Neviens nepiedzimst par īgnu goblinu. Taču ļoti daudzi ir noslēpušies tā drošajā ādā, zem kuras tik ļoti nevar just sāpes.

Mācīsimies viens otru saprast. Vai vismaz netiesāt. Kad vien iespējams, atbalstīsim viens otru un pasniegsim viens otram roku. Atcerēsimies, ka uz šīs planētas netika atvesti ne pārcilvēki, ne arī nemirstīgie. Un viss, kas mums ir, tā ir nepilnīga un ne bezgalīga dzīve, kuru ir tik žēl tērēt hroniskām nelaimēm. Tāpēc centies to līdzsvarot, nosvinēt pat vismazākās uzvaras un turpini dzīvot.

Saule ir pat tad, kad mēs to neredzam.

Nesalīdzini sevi ne ar vienu citu. Un nekad netaisnojies par savu laimi. Mēs dzīvojam tikai nedaudz. Tad, lai šī dzīve mums pārstāj būt nepanesama, briesmīga, nedroša. Dosim sev iespēju piedzīvot visu, ko mēs patiešām vēlamies.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieņemšanu un mīlestību

Vēl joprojām šur tur es uzduros kroplīgiem uzstādījumiem, kuros cilvēkiem pārdod sapni par to, ka neko ar sevi nevajag darīt, tāpēc, ka noteikti dzīvē atradīsies citi cilvēki, kuriem laime būs iemīlēt visas viņu histērijas, dusmu lēkmes, neiecietību pie vismazākā konflikta un, piedodiet par izteicienu, visu viņu stulbumu….

Turklāt nosaucot to visu par pieņemšanu.

Taču pieņemšana galīgi nav stāsts par to, kā kļūt par līdzatkarīgu upuri blakus emocionāli izlaidušamies cilvēkam, kurš visiem līdzekļiem cenšas legalizēt savus nelietīgos veidus, ka iegūt vēlamo, spekulējot uz otra gatavības piedot, visu nogludināt, un milzīgus toksisku trūkumu akmeņus nosaukt par “mīļām rozīnītēm”.

PIEŅEMŠANA ir stāsts par iespēju būt iecietīgam pret tiem procesiem, kuros mīļotais cilvēks apzinās savas negatīvās īpašības un mācās tās noregulēt, kompensēt, atstrādāt un aizvērt.

Citiem vārdiem sakot, viņš neparazitē uz mīestības, piespiežot “mīlēt viņu tādu melniņu” un kaut ko tomēr dara ar saviem NE iedzimtajiem trūkumiem.

Ja mēs vēlamies būt pieņemti, un, ja mēs vēlamies mijiedarboties ar otru cilvēku nevis palikt totālā vientulībā, ja vēlamies tuvību, ja pretendējam uz mīlestību, tad mēs neiztiksim bez izmaiņām raksturā….

Temperaments, ritms un rakstura “nesošās sienas” – ir pastāvīgi lielumi, un te nu, kā saka, ir tas, kas ir.

Taču tas, ko tiešām nevajag iekļaut šajā sarakstā, ir savu neprasmi sarunāties, savu paviršo attieksmi pret citu cilvēku vērtībām, savus infantilos veidus, kā ar histēriju palīdzību risināt problēmas, savas no bērnības apgūtās reakcijas uz kritiku, un savus iemīļotos manipulāciju veidus…
Pieņemt mūs ar tādu bagāžu nozīmē nevis mūs patiesi pieņemt, bet izdarīt lāča pakalpojumu mūsu izlaidībai…

Tā kā mums ir vairākas iespējas.

Pirmā iespēja – godīga, bet pasīva.
Es neko sevī nevēlos mainīt, bet arī neko negribu no citiem cilvēkiem.
Man ir labi ar sevi, bet parējie lai dara kā grib.
Man neviens nav vajadzīgs.

Otrā iespēja – godīga un abpusēja.
Es neko nevēlos sevī mainīt.
Taču es nemīlu vientulību, un tāpēc izvēlos cilvēku, kuram normāli ir tas pats, kas normāli ir man.
Un mēs rīkosim histērijas, mocīsim viens otru, bāzīsim viens otram degunā nepatīkamas lietas un manipulēsim…
Kurš kuru, bet tā būs mūsu pasaule bez upuriem un tirāniem.
Vienlīdzība.

Trešā iespēja – godīga un veselīga.
Es zinu savus trūkumus, bet neuzskatu, ka manam tuvākajam cilvēkam tie ir jāpacieš tikai tāpēc, ka viņš mani mīl.
Un tāpēc es mācos pašregulāciju, mācos apzināties savu rīcību, mācos kvalitatīvi mijiedarboties.

Un ceturtā iespēja – absolūti NEgodīgs un absolūti NEnobriedis.
Es neko sevī nemainīšu, bet es gribu mīlestību un tāpēc uzstāšu uz to, ka “es, lūk, tāds esmu un pieņem mani tādu, kāds es esmu.
Es ļoti apvainošos, ja man norādīs uz grūtībām attiecībās ar mani.
Es uzskatīšu, ka visi, kas mani pameta, nebija manis cienīgi.
Es degradēšu, domājot, ka neesmu atļāvis nevienam sevi mainīt.
Un es no visiem pieprasīšu pret sevi to, ko nevienam pats nedodu.

Kā redzi, izvēle ir vienmēr.
Tā kā izvēlies!
Un esi atbildīgs par to, ko izvēlējies!
Tikai saproti, ka ir jēga atteikties no domas par to, ka mīlestība visu pacieš.
Jā, tā ir ļoti laimīga emocija un tā nemeklē ideālos.
Taču nemeklē arī tos, kuriem tuvais cilvēks ir tik vien kā klusējoša kalpone, kas dēļ attiecībām gatava uz visu.

Tikai tā…

© Ļiļa Grad
FOTO: Eкатерина Глущенко
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nekādas vientulības nav

Tiekšanās pēc vientulības ir maldīgs jēdziens, tās nav. Ja tu šobrīd esi vientuļš – tā nav īsta vientulība… Pa īstam mēs vienmēr esam kopā ar kādu un, pirmkārt jau, paši ar sevi.
Ir ļoti svarīgi kļūt interesantam un vajadzīgam sev – un šajā sajūtā vientulības nekad nebūs, tas ir tik aizraujoši un interesanti un tas sākas no visvienkāršākās pieņemšanas, sevis izzināšanas, sevis vērošanas.

Tāpēc, ja tu vēlies savā dzīvē pievilkt īstu partneri, tev iesākumā vajag pašam kļūt par īstu partneri sev.
Protams, ceļš uz šo tuvināšanos vienmēr nav vienkāršs, lai arī izklausās vienkārši.
Ir jāiepatīkas sev, ir jāaizvāc visas pretenzijas pret sevi, ir sevi jāiemīl, jāiemācās sev pieņemamā veidā gūt baudu un prieku, un šajā stāvoklī dalīties ar citiem, jāpadara laimīgu sevi pašu, jāiemācās izbaudīt dzīvi jebkuros apstākļos, ātri pārslēgties, bet pēc tam to visu pielietot attiecībās ar citiem cilvēkiem, bez svinīgām runām, vērtējumiem un bez nosodījuma – tad tiks “palaists” partnera pievilkšanas mehānisms – tas attiecas gan uz personīgajām attiecībām, gan darba…

Atbilstoši tam, cik mēs mīlam un pieņemam sevi, mēs atrodam to, kurš mums maksimāli labi der. Taču, kamēr tev būs pretenzijas, aizvainojumi, neapmierinātība ar sevi, kurus pats redzami vai neredzami centies apspiest – būs grūti satikt kādu vai arī vienkārši būt vienatnē ar sevi – jo pastavīgi būs vajadzīga burzma un liekas darbības, aiz kurām tu visu to centīsies paslēpt…

Tāpēc, kamēr mēs dažādos veidos sevi graujam – cilvēki no mums izvairās, un baidās, ka mēs arī viņus varētu iesaistīt šajā melīgajā programmā, lai arī iesākumā viņi mums padevās, pateicoties kādiem ārejiem momentiem – skaistumam, veiksmīgumam, bagātībai, kas vienalga pēc laika visdažādākajos veidos mūs arvien vairāk un vairāk graus….

Iemīli sevi, savu individualitāti un viss mainīsies…

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaid NE savus cilvēkus

Atlaid NE savus cilvēkus. Tā ir adekvātuma nevis lepnības pozīcija.
Pārstāj risināt grūtas sarunas ar cilvēkiem, kuri nevēlas mainīties.
Pārstāj uzturēties to cilvēku sabiedrībā, kuri ir vienaldzīgi pret tavu klātbūtni.
Pārstāj dāvāt mīlestību un enerģiju tiem, kuri nav gatavi tevi mīlēt.
Tas zog tavu laiku, enerģiju un veselo saprātu.

Kad tu sāc savu dzīvi dzīvot priecīgi un ar interesi, ne visi cilvēki, kas bija tev blakus, arī tur paliks.
Tas nenozīmē, ka tev jāizmainās.

Ja cilvēki, ar kuriem kopā tu pavadi daudz laika, tevi aizvaino, aizmirst par tevi vai ignorē, pārstāj tiem piedāvāt savu enerģiju.
Tu neesi domāts visiem, un ne visi ir domāti tev.

Dzīve kļūst par Dāvanu, kad tu atrodi tos nedaudzos, ar kuriem kopā iespējama patiesa draudzība, mīlestība vai attiecības.
Uz šīs planētas ir miljardiem cilvēku un daudzi no viņiem gribētu ar tevi satikties vienā līmenī, jo jums ir līdzīgas vibrācijas, vērtības un redzējums.
Jo ilgāk tu paliec kopā ar cilvēkiem, kuri izmanto tevi kā spilvenu, kā rezerves variantu vai terapeitu, jo tālāk tu esi no savējiem cilvēkiem.

Iespējams, ja tu pārstāsi ieguldīties un iniciēt, attiecības beigsies un daži cilvēki tevi vispār aizmirsīs.
Iespējams, ja tu pārstāsi sūtīt īsziņas, tavs telefons apklusīs uz dažām dienām vai pat nedēļām.
Varbūt, ja pārstāsi ieguldīties, pazudīs mīlestība.
Bet tas nenozīmē, ka tu sabojāji attiecības.
Tas nozīmē tikai to, ka vienīgais, kas tās uzturēja, bija tava enerģija.
Tad tā nav mīlestība, bet gan pieķeršanās.

Pats vērtīgākais un svarīgākais, kas ir tavā dzīvē, tā ir enerģija.
Nevis laiks ir ierobežots, bet enerģija.
Tas, kam tu velti savu laiku un uzmanību, nosaka tavu esību.

Padari savu dzīvi par dievnamu, kurā ielaisti tiek tikai tie cilvēki, kuri spēj rūpēties, klausīties un komunicēt.
Nevajag nevienu glābt.
Tas nav tavs darbs atdot citiem savu dzīvi, tāpēc, ka tev viņus žēl, tāpēc, ka kādam ir slikti, tāpēc, ka tu kādam kaut ko esi parādā.
Tavs darbs ir apzināties, ka tu esi savas dzīves saimnieks un sava liktens mīlnieks. Izlemt, ka esi pelnījis patiesu draudzību, patiesus pienākumus un pilnu mīlestību ar cilvēkiem, kuri ir veseli un plaukstoši.

Tāpēc pagaidi klusumā kaut minūti… Un paskaties, cik ātri viss sāks mainīties.

Sintija Sabina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas būs tikai uz laiku…

Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība.
Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.

Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi.
Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.

Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā.
Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.

© Svetlana Dobrovoļska
Foto: Daffa Rayhan Zein
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss nāk no tevis

Attiecības ar cilvēku nav tas, kas nāk no viņa.
Tas ir tas, kas nāk no tevis.

Katrs tiecas pasaulē ieraudzīt savu atspulgu. Nogurušam cilvēkam visi šķiet noguruši. Slimam – slimi. Zaudētājam – zaudētāji.
Mēs redzam nevis pasauli, bet sava prāta saturu.
Tas, kurš kaitē citiem, kaitē sev. Tas, kurš palīdz citiem, palīdz sev.
Tu savu nelaimju un laimes iemeslus, paradīzi un elli nes sevī. Lai kas ar tevi notiktu, viss notiek dēļ tevis. Ārējie iemesli ir otršķirīgi, galvenie ir iekšējie. Un kamēr tu to nesaproti, iekšējas izmaiņas nav iespējamas. Ja iemesli ir kaut kur ārpusē, tad tu mūžam atradīsies verdzībā, tāpēc, ka arējos iemeslus tu izmainīt nevari. Taču, ja tu veiksi kaut vienu izmaiņu, tai sekos miljoniem citu. Iemesli ir iekšienē, ārpusē ir tikai attaisnojumi.
Tu vari nomainīt vidi, kas tev apkārt, bet nekas nemainīsies, ja iekšējā pasaule paliks nemainīga. Iekšējie uzstādījumi radīs vienus un tos pašus modeļus vēl un vēl, tāpēc, ka cilvēks dzīvo no iekšējā uz ārējo.

Tu vienmēr sevī nes savu paradīzi vai elli. Kā zirneklis nes sevī savu zirnekļa tīklu. Lai kur arī zirneklis neaizietu, viņš uzreiz sev apkārt rada savu tīklu. Bet, kad zirneklis grib doties tālāk, viņš savāc savu tīklu sevī. Lai kur arī tu atnāktu, tu momentā ap sevi radi savu atspulgu.
Viss atkarīgs no tevis. Saproti to, jo no tā atkarīga tava pārveide. Ja tevī ir elle, tad, lai kur tu ietu, tu vienmēr sev apkārt radīsi elli.

Avots: LiveJournal
Foto: Taryn Elliott
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti.

Turēties pie dzīves gaišās joslas ir grūti. Dažkārt pat ļoti grūti. Ir taču tik vilinoši kļūt niknam, rūgtuma pārņemtam un cietam – tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Ir tik vilinoši pievienoties daudzbalsīgajam korim, kas kliedz, ka visapkārt ir vieni vienīgi meli, nodevība, krāpšana, netaisnība – un saņemt tā pūļa mierinājumu, kas gatavs saplosīt jebkuru, kurš tam nepiekrīt.
Tik labi iemīta pazīstamā vilšanās taciņa, pa kuru var soļot neskatoties uz kājām, un nonākt tur, kurp visi iet. Lai pilnībā varētu vilties.
Bez šaubām vienkārši. Taču tā nav gluži tā vienkāršība, kurā salikta no septiņām notīm skan ģeniāla mūzika. Tā ir bēru marša vienkāršība, kura pavadījumā mēs apglabājam savu maigumu, spēju mīlēt, vajadzību palikt cilvēkiem pat visskarbākajos laikos.
Ir grūti turēties pie dzīves gaišās joslas, tāpēc, ka tas ir gājiens pa bezceļiem. Tas ir spēks priekš sevis aizstāvēt to, ko citi apspļaudījuši, devalvējuši, izmetuši, jo tas šķitis nekam nevajadzīgs. Tas ir viedums spēt neiesist. Tas ir dāsnums, nelaist ļaunumu tālāk par sevi. Tā ir ironija nepārvērst šodien tik moderno “sevis mīlēšanu” par narcistiskiem personības traucējumiem. Un tā ir drosme apzināti nepiedalīties tajā, kas grauj un cenšas aizvest uz tumšo joslu.
Ir ļoti grūti. Bet brīnumskaisti. Cik liels ir prieks pat vismazākajā solī uz Gaismu. Tikai nevajag sajaukt gaismu ar idealitāti, pompozitāti ar uzspiestām dogmām, pie kurām turās tikai aiz bailēm.
Turēties pie gaišās joslas ir tikai personiska, labprātīga un nobriedusi izvēle. Tā ir dziedināšanās no ilgas vienaldzības pret pasauli, sevi, saviem tuvajiem un to skaisto, kas ir katrā no mums.
Un šis ir tas gadījums, kad nevajag vienkāršot.
Izvēlies to, kas tev tuvāks, – un sargi savu Gaismu.

Ļiļa Grad “Dejo savu dzīvi”
Tulkoja: Ginta Filia Solis