Sievietes atpūta: māksla neko nedarīt

laimes terapija8

Man ļoti bieži nākas no sievietēm dzirdēt žēlošanos par hronisku nogurumu, vājuma sajūtu ķermenī, vieglu apātiju pret it visu…

Un tad pirmais jautājums, kuru es uzdodu ir: “Kā tu atpūties?”, un ļoti bieži izdzirdu atbildi: “Nē, Jūlij, ne jau par atpūtu ir stāsts, es ļauju sev atpūsties – brīvajā laikā eju pa veikaliem, satiekos ar draudzenēm, nodarbojos ar sportu, eju pastaigāties, lasu grāmatas, skatos vērtīgas izzinošas filmas, protams, es māku atpūsties!”

Taču es droši varu teikt, ka tā nav atpūta vārda sievišķajā izpratnē. Sievietes daba ir pasīva un tā pieņemas spēkā klusumā, mierā un pat bezdarbībā, vīrietim viss ir otrādi – vīrieša spēks aug darbojoties, tāpēc aktīvā atpūta ir tik ļoti vajadzīga tieši vīrietim, bet ne vienmēr ir labvēlīga sievietei.

Un, kad es klientēm uzdodu jautājumu: “Vai jūs varētu visu brīvdienu neko nedarīt? Vienkārši vārtīties gultā, vannoties, skatīties vieglas filmas nevis apmācošās vai zinātniskās, ne par ko nedomāt, bet visu dienu būt atslābinātā stāvoklī?” viņu acīs redzu neizpratni un apjukumu.

Un 99% gadījumu viņas saka: “Nē, tas nav iespējams!”

Mūsdienu sievietes tik ļoti ir pieradušas dzīvot vīriešu pasaulē, vīriešu enerģijās, ka arī pārņēmušas vīriešu atpūtas veidus un to, kā gūt baudu dzīvojot, un tagad vienkārši nesaprot, kā gan vīrieši tā darbojoties gūst baudu, bet sievietes ķermenī šī bauda rezonē ļoti vāji…

Sievietei ir ļoti svarīgi prast totāli atslābināties, dzīvot SAVĀ ritmā, tad viņa būs piepildīta ar enerģiju un labsajūtu.

Paskaties uz visu, kam ir sievišķā daba un pavēro, no kurienes tur rodas spēks.

Zeme: zemkopji zin, ka, lai zeme būtu auglīga, katrus piecus gadus to vajag laist atmatā, ļaut atpūsties, saulē sasildīties, padzerties lietu, sasmelties spēku, lai pēc tam saņemtu labu ražu.

Ūdens: lai ūdens būtu dziedinošs – to noliek nostāvēties, dod tam laiku, lai nosēstos viss nevajadzīgais, liekais, tajā iegremdē dārgakmeņus vai sudrabu, lai tas uzpildītos ar tīru enerģiju…

Nakts arī ir sievišķā stihija. Naktī viss kļūst kluss, aizmieg, pasaule ieslīgst klusumā un mierā, nakts enerģija dod spēku, lai darbotos dienā.

Kāpēc sievietes nedod sev mieru pat brīvdienās, cenšas izpaust savu aktivitāti? Lai atjaunotu sievišķo enerģiju ķermenī (tieši sievišķo) sievietei jāiemācās atpūsties sievišķīgi, nekonedarīšanā.

Es nerunāju par to, ka tā jāpavada visas brīvdienas, taču vismaz reizi mēnesī sievietei būtu labi uzdot sev par pienākumu – NEKO NEDARĪT!

Ir laikus jāsagatavo savs prāts totālai pilnīgai atpūtai, jāsarunā, lai tev neviens šajā laikā nezvanītu, nekur neaicinātu un neprasītu tavu palīdzību kaut kādās lietās. Šī atpūtas diena tev dos tādu enerģijas lādiņu pat uz veselu mēnesi! Nekāda aktīvā atpūta tā neatjaunos spēkus.

Šajā dienā (vari tai iedot kādu īpašu nosaukumu, piemēram Klusuma Diena vai Miera Diena. Personīgi es šo dienu saucu par Dārzeņa Dienu, tāpēc, ka tā arī jūtos kā dārzenis, kurš guļ dobītē uz Zemes un piepildās ar spēku neko nedarot. Vari vēlu mosties, gulēt, staipīties, kaut līdz pusdienai, kaut visu dienu, skatīties mīļas filmas, pārlapot vieglu lasāmvielu, vairākas reizes vannoties, klausīties mūziku un visu, ko vien sirds vēlas. Teiksi, veltīgi nodzīvota diena? Bet es teikšu, ka šī diena dos tik daudz spēka, tik daudz enerģijas, tu pat iedomāties nevari.

Ir ļoti svarīgi šajā dienā nedomāt par kaut ko smagu, neplānot, nerisināt, jo domu malšana patērē ļoti daudz spēka. Par to padomāsi rītn, kā Skārleta!

Vienkārši dod sev iespēju atpūsties gan ķermenim, gan prātam! Tici, tā reizi mēnesī atpūšoties, tu saglabasi veselību, veselus nervus, spēku, skaistumu un pats galvenais, sāksi saprast savu sievišķo dabu.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

elpošana

Gadiem ritot vajadzība steigties kļūst arvien mazāka un mazāka…
Gribās pret it visu būt uzmanīgākam…
Apskatīt visu savu dzīvi detaļās… nē, ne jau kā eksponātu muzejā, bet it kā skatoties mīļotā cilvēka sejā un lēnītēm novelkot ar plaukstu tās līnijas…

Gribās apzinātību, nevis staigāšanu pa svešām takām, neuzņemoties smago darbu domāt par to, uz kurieni tās ved un vai tiešām tev uz turieni vajag…

Zini, KO un KĀPĒC tu dari – brīnišķīgi, mani mīļie…
Tāpēc, ka tikai tā tava dzīve kļūst tava…

Tavs ir tas, par ko tu atbildi un tas, ko tu pats esi izvēlējies…
Tikai tā iespējams būt veselīgās attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem, tāpēc, ka tikai tā tu nevienu nemoki ar savām gaidām un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi…

Laime ir tikai tavs darbs… tikai tavs…

Un laime ir ne tik daudz notikumi, cik sajūtas…
Proti tās sajust no pašām vienkāršākajām lietām – proti paplašināt robežas…

Bet, ja laime tev ir tas īsais sarakstiņš, kuru visiem uzspiež, neprasot, un tu visu dzīvi centies to vien darīt, kā atķeksēt izpildītos punktus, neaizdomājoties par to, vai patiešām tas dara tevi laimīgu, tad tas nozīmē, ka tavas robežas ir ļoti šauras…
Un tu tā arī vari nekad nenonākt tajā dzīves teritorijā, kurā būtu varējis dzīvot… tā vietā nostāvēsi uz sliekšņa…

Nesteigties…

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

Un izvēlēties tikai savējo…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tāpēc man nav to vainīgo saraksta, kas atbildīgi par to, kas ar mani nav noticis…

Iztukšojiet savus sarakstus!

Piepildiet sevi!

Lai brīnumaina dzīve!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Absolūta… laime?

sieviskiba111

Mīļie, nav absolūtas laimes!
Eksistē absolūta neatkarība no vērtējuma, vai tas, ko jūti, ir absolūta laime, vai… nu, tā, pa vidam…
Eksistē spēja būt laimīgam brīžos, kas šķiet absolūti nesavienojami ar laimi…
Tu vari būt pārguris, pilnībā nepārliecināts par sevi, stāvošs krustcelēs… bet laimīgs!
Tu vari zināt sāpes, vilšanos, zaudējumus… bet neaizmirst, kā tas ir – nepiespiesti un patiesi smaidīt…
Vari zināt, ka cilvēks, kurš pieskāries tavai dvēselei vienkārši kaut kur ir… un gribēt turpināt dzīvot… pat tad, ja vakar negribēji…
Vari doties projām no pils… un pārmest krustu…
Reiz tas notiek…
Ar katru notiek…. kad tu pārstāj gatavoties absolūtajai laimei vajadzīgajā vietā, ērtā tev laikā un ar ideālo tevi…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi laimīgs

melody

Tev jasaprot viens: kā tikko tu esi nolēmis dzīvot lai vairotu Dievišķo savā Dveselē, tu jau esi kļuvis laimīgs un šo laimi neviens un nekad tev neatņems.
Patiesa laime nekad nebūs ārpusē, jo visu, kas mums ir ārpusē, mēs zaudēsim.
Prieka un mīlestības sajūta, kuru mēs glabājam savā Dvēselē, dod mums patiesu laimi un nāk no mīlestības pret Dievu.

📍 No tā, cik cilvēks savā Dvēselē saglabā prieka un mīlestības sajūtu, ir atkarīgs tas, cik viegli viņš it visā var ieraudzīt pirmcēloni.

📍 No tā, cik ļoti mēs jūtam Dievu it visā, ir atkarīgs tas, cik laimīgi esam.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 5. grāmata
Tuljoja: Ginta Filia Solis

Tā runā…

vientuliba

Runā, ka daudzi aizejot nožēlo to, ka par maz ir ceļojuši, par daudz strādājuši un nav pietiekami mīlējuši…

Nezinu… var jau būt…
Taču es esmu strādājusi ar to cilvēku nopietnajām problēmām, kuri apceļojuši visu pasauli un kādam šie ceļojumi ir bijuši ikdiena…
Ar to cilvēku neirozēm, kuri vispār nav strādājuši, vai strādājuši ļoti maz…
Ar to cilvēku depresijām, kuri dzīvojuši abpusējā mīlestībā…
Un ļoti daudz esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri aiziet…
Un ļoti bieži ir bijis tā, ka cilvēki vispār neko nenožēlo…
Ir bijuši pietiekami viedi, lai pieņemtu savu likteni tajā variantā, kas ir…
Bet, ja arī kāds nožēlojis, tad tikai par to, ka vienkārša parasta cilvēka dzīve kā laime viņiem atklājusies tikai uz pēdējā sliekšņa… bet daudzu gadu garumā viņi visdažādākajos veidos centušies no tās izvairīties, domājot, ka būt vienkāršiem ir kauns…

Un uzsākuši ilgās spēles NEparastajos cilvēkos…

“Apgaismotajos”, kuriem dota pielaide “sakrālajiem esības noslēpumiem”, kas paceļas virs viņu mirstīgās būtības. Tie apguvuši sarežģītas prakses, šķīstīti ar svētīto ūdeni, senseju un nirvānas iesvētīti, aizsniegušies līdz pat zvaigznēm, attīstījuši pārdabiskas spējas, uzlekuši augstāk par savu galvu, radījuši sevi no nulles, apmierinājuši savu izsalkumu ar kalnu elfu izsmalcināto ēdienu, piekopuši dievišķās asanas un padarījuši sevi gandrīz par ideāliem…
Tādiem cilvēkiem, par kuriem var padomāt, ka viņi, piedodiet, pat uz tualeti iet ar kādiem nektāriem…
Un  viņi spēlēja šī spēles, nekļūstot ne apgaismotāki ne laimīgāki….
Un nesaprotot, ka pa īstam vareni ir atturēties no jebkādām spēlēm…
Ir vareni būt parastam pēc savas paša pārliecības, nevis reliģiskajām mācībām, nenodot, neapmelot, nenogalināt, nepazaudēt savu sirdi un neradīt sev elkus…
Ir vareni būt saudzīgam pret cilvēkiem…
Ir vareni aizmigt tīrā gultā pēc grūtas darba dienas…
Ir vareni nepamest nelaimē…
Ir vareni nevērtēt pēc ārienes, bet gan Dvēseles augstsirdības…
Ir vareni izaudzināt bērnus ne tikai, lai viņi būtu pabaroti un apģērbti, bet arī sadzirdēti un pieņemti tādi, kādi ir…
Ir vareni apsēžoties uz trepītēm uzpīpēt, kad esi noguris…
Ir vareni stāvēt, apskaujoties, aukstā laikā uz promenādes…
Ir vareni satikties pēc ilgas šķirsanās un saprast, ka nekas nav beidzies…
Ir vareni dzīvot vienam ar otru bez nažiem mugurā un bez nodevības…
Ir vareni darīt kaut ko, no kā skudriņas skrien pa visu ķermeni līdz pat pirkstu galiņiem…
Ir vareni dejot basām kājām pusnaktī virtuvē…
Ir vareni zināt, ka nav tādu cilvēku, kuriem tu esi skaudras sāpes avots…
Ir vareni būt sev tādam, kāds esi pēc miljoniem skumju kilometru, bez pretenzijām pret maisiņiem zem acīm un krunciņām sejā un daudzo rētu zibeņiem…
Ir vareni piecelties pēc zaudējuma un doties dzīvot tālāk, nepiepildot savus atriebības maisus un nesacenšoties ar uzvarētājiem…
Ir ļoti daudz kā varena, mani mīļie, ja mēs nepretendējām uz Apgaismības Maģistra vietu…
Un pa īstam ir žēl, ja uzzinam par to trīs soļus līdz mūžībai…
Spert pirmo soli… un apstāties apbrīnā – es varu staigāt, velns parāvis!!!!….
Spert otro soli un atcerēties to lūpu garšu, kuras nevajadzēja izcīnīt neirotiskā cīņā – tās pašas brīvprātīgi sniedzās tev pretī patiesā mīlestībā…
Spert trešo soli… un sev pateikt… nē, vairs nav ko teikt…
Tas ir tik svarīgi – paspēt pabūt vienkārši cilvēkam…. un laikā atteikties no neredzamā kroņa….
Lai dzīvotu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt zem jumta

mājas

Laime nepavisam nav tajos cilvēkos, no kuriem tev, kā tautā saka, “norauj jumtu”…

Laime ir tajos, ar kuriem kopā zem šī jumta viss nostājas savās vietās – tādiem vienkāršiem un saprotamiem…

Bet tas stāvoklis, kuru viņi tev dāvā, balstās uz visiem laikiem pazudušās bailēs kaut ko pateikt ne tā, ne tā paskatīties, ne tajā rakursā sevi parādīt, izrādīties kaut kādam – ne tādam…

Un tas, mani mīļie, ir tik daudz!

Ļoti daudz!
Un tas ir brīnišķīgi – blakus otram cilvēkam būt sev pašam…

Pārāk daudz reižu esmu redzējusi un turpinu redzēt attiecības, kurās viens it kā kārto bezgalīgu eksāmenu otra priekšā, bet otrs ir iejuties neiecietīga skolotāja lomā, kurš izgāzīs jebkurā eksāmenā, neņemot vērā skolnieka sagatavotības līmeni…

Tas ir mokoši…

Tas ir neperspektīvi…
Un tas ir progresējoši patoloģiski…
Un tā ir neiroze…
Kaut gan jumtu pilnībā var noraut…

Tad, lūk, attiecībās nevajadzētu būt mokoši…

Nevajadzētu būt neirotiskai katras savas izpausmes atsekošanai…
Nevajadzētu būt sajūtai, ka tūliņ, tūliņ sāksies zemestrīce…
Tas viss ir ne jau no tuvības.

Tuvība var būt karsta, taču tā balstās uz tās asās sajūtas, ka otrs tev ir tik ļoti dārgs līdz pat pedējai savai neideālajai šūniņai, cik tu ļoti dārgs esi arī viņam…

Bet spēlītes “kļūsti tāds/tāda, kādu es tevi gribu redzēt” ir raksturīgas tikai tiem, kuri paši sev tā arī nekad ne par ko nekļūs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Lai piepildītu savas vēlmes, ir jākļūst par lampiņu»

lampina

Cilvēks vienmēr kaut ko grib – naudu, veselību sev un saviem bērniem, karjeru, izglītību, apprecēties utt. Un manam sarunu biedram, Dmitrijam Trockim, psihologam un hiromantam, kurš vairs nezīlē likteni, katru dienu pienāk simtiem vēstuļu ar vienu jautājumu: ” Ko darīt tieši man, lai manas vēlmes piepildītos?”

— Dmitrij, es zinu, ka ir kāds vienots algoritms, kuru izmantojot, katrs cilvēks var skaidri saprast, ko tieši viņam darīt, lai vēlmes piepildītos. Izstāsti lūdzu!

— Jā, tā ir ļoti sena sistēma, kuru es esmu aizņēmies no kāda veca indusa, kuram to izstāstīja kāds nepālietis, kuram, savukārt, pēc 25 garu gadu meditācijas kalnos to pavēstīja citplanētietis (smejas). Bet, ja pavisam nopietni, tad tā patiešām ir ļoti sena sistēma, kura tā vai citādāk ir atspoguļota visās kultūrās un visās pasaules reliģijās, un mēs visi zinām šos principus, taču nezin kāpēc ne vienmēr tiem sekojam.

Lai piepildītos jebkura mūsu vēlme, ir vajadzīgs noteikts enerģijas daudzums. Kur to ņemt – tādam jautājumam nevajadzētu rasties, ņemot verā to, ka mūsu Visumā viss ir piepildīts ar enerģiju.

Vernadskis runāja par kādu noosfēru, Tesla par kopējo spēku, elektrisko lauku, citiem autoriem arī katram ir sava koncepcija par vienu un to pašu kopējo enerģētisko lauku. Mums, cilvēkiem, tikai ir jāsaprot, kā pieslēgties šim bezlimita enerģijas avotam, lai tā spēku novirzītu savu “es gribu” piepildīšanai. Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, kā reiz arī dod izpratni par to, kā šim avotam pieslēgties.

Visvienkāršāk to paskaidrot ar elektriskās ķēdes elementu piemēru. Pieņemsim, es esmu lampiņa, es vēlos spīdēt. Tāpēc man kā lampiņai ir jāizlaiž caur sevi elektrība. Ja es neesmu pieslēdzies pie elektriskā tīkla, tad visa mana enerģija aizplūdīs uz pārdzīvojumiem: “Es vēlos spīdēt, bet laikam nekad arī nespīdēšu, neapgaismošu, nerādīšu ceļu – ne sev, ne citiem cilvēkiem, kuri iet aiz manis”.

Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, vēsta, ka savu “es gribu”, lai cik tas paradoksāli nešķistu, ir jānoliek nevis pirmajā vietā, bet trešajā. Pirmajā vietā stāv atbilde uz jautājumu: “Kas man jadara?” vai “Ko es varu izdarīt tieši tagad?”, vai arī – mūsu pastavīgajiem klausītājiem “Kāda loma man jāspēlē tieši tagad?”. Ja es nekoncentrējos uz to, ko es gribu, bet uz to, kas man jādara, tad notiek pieslēgšanās pasaules elektriskajam tīklam – un tiek dota enerģija atbildei uz  jautājumu “kā saņemt to, ko es vēlos”.

— Tu saki, ka “es gribu” šajā sistēmā atrodas trešajā vietā, tātad nepietiek tikai ar to, ka es pieslēdzos šim tīklam?

– Jā, tāpēc nākamajā etapā ir jāsaprot un jāsajūt sava vieta kopējā elektriskajā ķēdē, sistēmā. Šajā gadījumā sistēma ir sociums, kurā ir noteiktas lomas. Jāatbild uz jautājumu: “Kas es esmu šajā sistēmā? Kas es esmu sociumā?”

Pildot savu lomu, sekojot tai, es pakāpeniski uzzinu savu svarīgumu, apzinos savu vērtību sociumā. Kas es esmu? Vai es esmu lampiņa vai slēdzis? Tranzistors, vara vada gabals, vai pusvadītājs? Sociumā tāpat kā ķēdē, kas darbojas, lieku elementu nav, katram ir sava īpaša vieta un sociālā loma. Katrs cilvēks ir neaizvietojama, neatņemama sarežgītā mehānisma daļiņa.

Kā tikko lampiņa sāk spēlēt lampiņas lomu, tā vairs negaida, kad kāds to uztvers kā knaibles vai āmuru. Un tai nav nekādu baiļu, ka varētu kļūt par knaiblēm vai āmuru, tāpēc, ka nav vēlmes par tādu kļūt.

Ja to attiecinām uz cilvēka dzīvi, tad atbilstoši tam, kā cilvēks spēlē savu lomu, kuru radītājs tam piešķīris, viņš iegūst jaunu stāvokli – absolūtu pārliecību par rītdienu, bez bailēm par nākotni un bez bailēm no nabadzības.
Tāds cilvēks ļoti viegli nopelna tik naudas, cik viņam vajag un negaida “nebalto dienu”.

Kad mēs godīgi spēlējam paši sevi, tad atkrīt pseidovēlmes kas uzspiestas no ārpuses. Paliek tikai patiesās mūsu vēlmes, kas arī piepildās.

— Izstāsti, kā reālajā ikdienā izskatas būt lampiņai un spīdēt?

– Piemēram, portālā VKontakte raksta man cilvēks: “Dima, es esmu saslimis un metastāzes man ir pa visu ķermeni”. Un viņa vēlme ir absolūti loģiska: “Es vēlos būt vesels un vairs neslimot”. Par ko mēs tikko runājām? Ka jākoncentrējas uz savu ikdienišķo pienākumu un uzdevumu pildīšanu. Tad nu uzreiz skatāmies, kādas lomas es jau spēlēju.

Sākam ar visparastāko lomu “es – tas ir ķermenis”. Un savs ķermenis ir jāuztur tīrs, jāatpūtina un jāstrādā sapratīgās proporcijās, saprātīgi jādod tam slodzes utt. Pēc tam ir jāparūpējas par “ķermeni”, kurā es dzīvoju – dzīvokli, māju, automašīnu, darba vietu, visu telpu, ar kuru es pastāvīgi esmu saskarsmē.

Ja es neesmu Robinsons Krūzo, tad man ir ļoti daudz citu lomu – es esmu dēls, draugs, vīrs, tēvs, brālis, kolēģis, znots, onkulis utt. Un ir jāsakoncentrē sava uzmanība uz to, lai godīgi spēlētu visas šis lomas.

Pakāpeniski atnāk sapratne, kur tad sistēmā noticis īssavienojums – kas noticis ne tā. Parasti izrādās, ka cilvēks spēlē ne savas lomas un kā rezultāts viņš sociumā aizņem svešu vietu un vienotais sociālais organisms ar slimības palīdzību vai kādu citu problēmu cenšas cilvēku motivēt būt atbildīgam un pāriet uz savu vietu.

— Tas nozīmē, ka jebkura problēma vēsta par to, ka cilvēks elektriskajā ķēdē atrodas ne savā vietā?

– Jā, un tāpēc ir jāskatās nevis uz to vietu, kur noticis īssavienojums, bet uz visu bildi kopumā.

— Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ikvienas problēmas risinājums atrodas ārpus saprotamās loģikas!

– Nē, šī sistēma ir loģiska, taču loģika mēdz būt dažāda. Ir loģika: “Kurš ir gudrs? Es esmu gudrs! Es zinu, kā vajag!”. Un ir dievišķā loģika, kas vēsta par to, ka visam ir savi iemesli un sekas. Un jāārstē ir nevis salūzusī daļa, bet saikne – sava saikne ar absolūti jebkuru parādību šajā pasaulē. Ņemot verā to, ka mums vienmēr blakus ir kādas svarīgas figūras – radinieki, draugi, kolēģi utt, tad pirmkārt ir jāmaina attieksme pret šiem cilvēkiem.
Spēlē savu lomu – uzzini savu vietu šajā ķēdē un tas dod pārliecību par to, ka es neesmu vienkārši nekam nederīgs aparāts, kurs nezin savu vietu un pielietojumu, bet gan stingri sakārtotas sistēmas daļa.

Kā tikko es jūtos piederīgs šai sistēmai, caur mani sāk plūst enerģija visiem maniem “es gribu”. Ir par maz būt lampiņai – tā var gulēt kastītē gadiem ilgi neaiztikta un nevienam nevajadzīga. Lampiņas jēga ir izstarot gaismu nevis gulēt kastītē 🙂

— Padalies, lūdzu, kāda ir tava pieredze stāvoklī, kad jūties veselas sistēmas noderīgs elements?

Jā, burtiski vakardien es ar skrituļslidām nobraucu 15 kilometrus un ļoti apmierināts gāju mājās, jūtoties izpildījis savu pienākumu pret savu ķermeni. Eju… Man smaida burtiski katrs orgāns un attiecīgi arī sejā plats smaids. Cilvēki uz mani atskatās, bet es smaidu ne jau viņiem, bet vienkārši tāpēc, ka nevaru nesmaidīt.

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis laimi it kā bez redzama iemesla un arī milzīgu gandarījumu un prieku par izpildītu pienākumu. Kad, piemēram, es nokārtoju skolā eksāmenu, vai pēc treniņa, kad pabeidzu kādu svarīgu projektu, tad smadzenes atrodas tādā labsajūtā, tādā fantastiskā apziņas stāvoklī, kas arī ir laime – izmainīts apziņas stāvoklis. Un šajā stāvoklī it kā piedzimst un uzdīgst sēklas kaut kam jaunam, parādās atbildes uz jautājumiem, atklāsmes un skaidra sapratne par to, kas jāizdara, lai vēlēšanās piepildītos.

Sarunājās Anna Kuzņecova
Avots: Avīze Vegetarian
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un tevi visu piepilda ilgi gaidītais miers…

seklas67

Ir tāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: kad tava uzmanība vērsta vienlaicīgu uz visu, kas ir ap tevi…

Tavs skatiens ne uz ko nekoncentrējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz nevērtē…

Kā strādā tavs prāts? Tam vienmēr vajag pie kaut kā pieķerties. Izraut kādu no pūļa, kaut kam pievērst savu uzmanību, kaut kā to apdomāt, salīdzināt ar kaut ko citu. Aizskriet pie kaut kā nākamā. Ja apkārt viņam nebūs nekā interesanta, tavs prāts ir gatavs ieslīgt atminās par pagātnes notikumiem un pakalpīgi pasviest tev nākotnes ainas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu pārgremošanu un izdzīvošanu, vērtēšanu, birku karināšanu un iespaidiem. Vienu vārdu sakot visu to, kas aizved tevi prom no patiesās realitātes. No tā, kas notiek šeit un tagad un vienmēr tiek pasniegts tev nedalāmā kopuma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba spītīgi pretojas faktam, ka, neizvēloties neko, kam koncentrēties un ko pārdomāt, tu iegrimsi pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču tulkojumā no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un es esmu spiests atzīt, ka vēl joprojām šim stāvoklim mums nav pienācīga nosaukuma. Tāpēc, ka vārds “pārdomas” šeit der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tava uzmanība vērsta uz visu, nekoncentrējoties uz kaut ko konkrētu, tavu prātu neapmeklē nekādas domas. Taču tas ir kā steidzīgas kaijas jūras malā, kas ielido tava prāta ārēs un brīvi atkal aizlido. Jo neviens tevī necenšas tās noturēt, domājot par tēmu, kuru uzdevis viens vai otrs ķērcošais putns.

Tad, lūk, tu vienkārši sēdi un skaties uz visu, kas paveras tavam skatam un neizrauj no tā neko atsevišķu. Un tevi visu piepilda ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nekas nav jāizvēlas, tev nav ne pret ko jāizjūt kaut kāda īpaša attieksme, ko radījušas objektīvas pārdomas, vai subjektīva pieredze.

Viss uzreiz kļūst tik sabalansēts, harmonisks un vienots, ka var atspoguļoties tava patiesā Es spogulī kā harmonija, miers, laime un mīlestība.

Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs ne laika ne vajadzības ar savu skatu dzenāties pakaļ katram pāri lidojošam izsalkušam putnam. Tas arī nozīmē, būt šeit un tagad – tagadnē. Būt sev pašam. Būt pat ne blakus Dievam, bet būt Viņā…. Skatīties uz pasauli mīloša Dieva acīm…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties

dzives kvalitate

Mana vecmāmiņa jau sen bija aizgājusi viņsaulē, kad es beidzot sapratu viņas dzīves mācību, kas bija ietverta visās viņas vēstulēs: izdzīvošana tā ir apziņas skaidrība, bet apziņas skaidrība ir uzmanība.

Jā, viņa rakstīja arī par to, ka klepus vectētiņam kļūst arvien dziļāks, ka nesen viņi bija zaudējuši savu māju, ka nav ne naudas, ne darba, bet ir uzziedējušas ūdensrozes un ķirzaciņa atradusi vietiņu saulītē, un rozes nevīst, neskatoties uz karstumu.

Vecmāmiņa bija ielāgojusi to, ko viņai iemācīja viņas grūtā dzīve: vienalga, vai tev ir veiksme vai izgāšanās, tās nenosaka tavas dzīves kvalitāti. Šī dzīves kvalitāte vienmēr ir proporcionāa spējai priecāties. Un spēja priecāties ir uzmanības dāvana.

Džūlija Kamerona “Mākslinieka ceļš”
Tulkoja: Ginta Filia Solis