Iemāciet saviem bērniem…

26

… Lai tu dzīvē būtu laimīgs, nekas papildus nav vajadzīgs: ne cilvēks, ne vieta, ne kāda lieta… Īsta laime ir tevī pašā. Cilvēkam ir jābūt pašpietiekamam.
… Zaudējums ir tikai izdomājums. Katrs mēģinājums ir veiksme. Katra veiksme noved pie uzvaras. Viņu pēdējā vieta nav mazāk vērta kā pirmā.
… Viņi ir savienoti ar visu Dzīvi, viņi ir vienoti ar visiem cilvēkiem un nekad nav atšķirti no Dieva.
… Viņi dzīvo ārkārtīgas pārpilnības pasaulē. Šajā pasaulē visiem visa kā ir pietiekami. Un pārpilnība neatrodas kāda vairākuma valdījumā.
…. Lai ko arī viņi vēlētos savā dzīve iegūt, ja tas būs pēc sirdsapziņas, tad viss ir iespējams. Un nevajag ar kādu sacensties. Dieva svētība ir dota mums visiem.
… Viņiem nevajag raizēties par savu taisnību, viņiem nevajag būt labākiem, lai izskatītos labāki Dieva acīs.
… Sekas un sods nav viens un tas pats. Dievs nevienu nenosoda, bet visus mīl. Un viņa mīlestībai nav nosacījumu. Un viņu pašu Mīlestība, kas dāvāta bez nosacījumiem – ir pati lielākā dāvana Pasaulei.
… Būt īpašam nenozīmē būt labākam, tas vienkārši nozīmē būt pašam. Nav nekā tāda, ko viņi dzīvē nevarētu izdarīt. Un vienīgais, ko vajadzētu atgriezt cilvēkiem  uz Zemes, ir atgādinājumu par to, kas viņi patiesībā ir.
Māciet šo saviem bērniem nevis ar vārdiem, bet ar savām darbībām. Nevis ar diskusijām, bet personīgo piemēru. Un to, ko jūs paši darīsiet, jūsu bērni atpoguļos.

@ Nīls Donalds Volšs
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut

polunins5

Vjačeslavs Poluņins par to, kā sasniegt to stāvokli, kad gribas lidot (no lekciju cikla projektam “Возраст счастья“.)

1. Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut
– Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks, – saka Poluņins. – Un visās manās komandās ir bijuši tikai tie, bez kuriem es vispār nevaru. Kā izdodas neapnikt viens otram? Ir kāda viltība. Es speciāli daru tā, lai mākslinieki nevarētu visu laiku būt kopā. Es viņus uz laiku nošķiru vienu no otra.

2. Nedari to, ko nemīli darīt
– Es aizgāju strādāt cirkā du Soleil. It kā ļoti laba vieta, labākais cirks pasaulē, viss noorganizēts lieliski. Bet nevaru. Pusgadu bija lieliski. Kamēr mēs radījām, mēģinājām, trenējāmies…. Bet pēc tam viss pārvērtās par mazu rūpnīciņu, kurai vienkārši bija jāražo produkcija. Neinteresanti. Es mocījos, sāku staigāt pa dakteriem, sākās depresija…
Tad es palūdzu: lūdzu, lūdzu, atlaidiet mani, man kontrakts ir uz gadu, es vairāk nevaru. Man teica: atrodi savā vietā kādu līdzvērtīgu un mēs tevi atlaidīsim. Es izskrēju uz ielas un iekāpu taksī, un pēkšņi notika brīnums. Takša šoferis bija Jura Medvedevs. Viņš agrāk strādāja Maskavas Tagankas Teātrī, bija lielisks mīms. Viņš sapņoja kļūt par klaunu, bet ar taksi braucot piepelnījās. Es viņam saku: “Jura, tu no rītdienas strādā cirkā du Soleil par klaunu!”. Ja nebūtu sēdējis, viņš noteikti no laimes būtu noģībis. Viņam tas bija sapņu darbs. Man, aizbēgt no turienes – glābiņš.

3. Nerunā par slikto
– Mums komandā ir tāds princips. Tas ir aizliegts. Nekad neapspriežam, ko kurš sliktu izdarījis. Runājam tikai: “Kāds tu esi malacis, cik brīnišķīgi šodien nostrādāji! Un to, cik tu labi izdarīji!” Ir jāiedvesmo vienam otru, dažkārt pat sameloties drīkst, bet sajūsmināties noteikti vajag…

4. Neņem sviestmaizi lielāku par savu muti
– Katram cilvēkam ir noteikts daudzums spēka un tikai šo spēku patēriņš var padarīt laimīgu atmosfēru. Es skaidri zinu, ka mākslinieks nevar strādāt vairāk par astoņām nedēļām pēc kārtas. Tāpēc devītā nedēļa mūsu kolektīvā vienmēr ir atpūta.

5. Pārvērt savu dzīvi par mākslas darbu
– Līdz 50 gadiem man nebija māju. Pēc tam skatos, mana sieva ir sākusi skumt…
Sapratu, vajadzīga māja! Sākās ilgs process. Izskatīju desmit pasaules pilsētas, kur, manuprāt, varētu laimīgi dzīvot. Katrā padzīvoju mazliet un sapratu, ka labākā vieta ir Parīze. Bet Parīzi es nemīlu, jo tur ir nemitīga grūstīšanās. Tāpēc atzīmēju rādiusu – pusstundas braucienā no pilsētas (savādāk draugi ciemos nebrauks) un sāku meklēt. Pie kam mājai noteikti vajadzēja būt ar dzirnavām. Tā es biju safantazējies. Un atradu. Mūsu dzeltenajās dzirnavās katrai istabai ir savs vārds un sava Dvēsele. Piemēram, istabiņā “Pie vecmāmiņas” mēs esam “savilkuši” simtiem dažādu priekšmetu no krāmu tirgiem. Vai “Pasaku tornis”  – kas ir ideāla bērnu istaba. Un vel ir dārzi. Tur arī mēs visu ko esam izfantazējuši. Reiz man sagribējās, lai zāliens mainītu krāsas. Neviens dārznieks neņēmās to paveikt, redziet tā zālīte ar šito kopā nesadzīvošot. Bet es ņēmu un izdarīju. Man ir liels zāliens, apmēram 50m diametrā, kas katras divas nedēļas maina krāsu: zaļš, dzeltens, sarkans, rozā…
Autors: Antons Pikus
Avots: econet.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Skolotājs

saule

– Mums apkārt tik daudz gudro – skolotāju, dažādu padomdevēju, kā atšķirt īsto? Vai ir kādas īpašības, pēc kurām to atpazīt?
– Nē. Un būt nevar. Ne jau skolotājs māca. Māca laime. Viss, kas ir laimīgs šeit un tagad, atrodas Dievā. Lūk, kurš zin patiesību! Lūk, kurš nevar nedalīties tajā ar citiem. Vai tu to dzirdi? Viņam tas ir vienaldzīgi. Gribi? Mācies! Negribi? Nē! Laimīga ir zīlīte pie tava loga, laimīgs ir koks zem saules, laimīgs patiess gudrais. Viņš ir vienkāršs kā putns. Brīvs kā vējš koka lapotnē. Viņš ir silts kā saules stars. Viņš ir maigs, kā mēness nakts. Rezonē ar otra laimi. Atceries par savu trauslāko stīgu, kas nostiepta saskaņai ar Dievu. Ieklausies tajā ar Sirdi. Neminstinoties, uzreiz! Kad tu esi laimīgs, TU PATS ESI SKOLOTĀJS Kad nelaimīgs – vien satraukts skolnieks, kurš pat nezin, kas vēl viņam būtu jāiemācās.
– Bet kā būt laimīgam?
– Mīli!
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto:pixabay
Tulkojums © Ginta FS

Dzīve, mani mīļie, ir tagad!

ziemas rīts2

Un dzīve turpinās… un sev pāri nelec… un neapstājas…
Saka mums priekšā, kā labāk…

Dzīvot tagad, atvadoties no pagātnes…
Un dzīvot šeit, nebūvējot nākotnes pilis, un nepametot tagadnes patvērumu…

Dzīve, viņa ir tagad, mīļie…
Tāpēc, ka atpakaļ un uz priekšu mēs drīkstam tikai skatīties, bet ar rokām aiztikt, tāpat kā muzejā, nedrīkstam…

Esiet tur, kur jūs varat apskaut mīļos, un dariet to…
Esiet tur, kur jūs dzird un jūs dzirdat…

Esiet tur, kur vēl var pārspēlēt, izlabot, sākt no jauna…
Nedzīvojiet pagātnes un nākotnes virtuālajās teritorijās…
Ieelpojiet šī novembra pedējo rītu… un sajūtiet savu kopējo ar dzīvi vēlmi – TURPINĀT…

Pamostieties laimīgi…
Pamostieties laimei…
Autors: Ļiļa Grad
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta FS

 

Es nevēlos nekur tiekties!

zvejnieks

Alla Bogoļepova par cilvēka tiesībām būt mierā ar to, kas viņam ir.

Reiz es iesēdos savā automašīnā, ieslēdzu to ātrumā, un ar ieskrējienu ietriecos betona veidojumā, piedodiet, ziedu podā, kuru pilsētas apzaļumotāji bija nolikuši pašā pagalma vidū.

– Jāmaina stūres balsts, – teica automehāniķis, paklausījies trokšņos, kas atskanēja no kapota apakšas.
– Stundas darbs, – viņš noteica.
– Labs puisis, – skaļi nopūtās autoservisa direktors, – Dieva dots mehāniķis. Zelta rokas. Žē, tā arī visu dzīvi svešās mašīnās rakņāsies.
– Dzer? – es ieminējos.
– Sliktak. Dzeršanu var atmest. Bet šito vienkārši viss apmierina. Negrib augt.
– Negribu, – apstiprināja Dieva dotais mehāniķis .
– Pasēdiet, meitenīt, tepat, tūliņ visu izdarīsim.
Viņš strādāja dungodams dziesmiņu par augstceltņu montāžniekiem, un laiku pa laikam vērsās pie manas mašīnas: “mana nabaga ievainotā meitene” un “nu, nu, mana skaistulīt”.
Kad viss bija gatavs, mehāniķis noslaucīja rokas un teica:
– Labi, mana labā, ej pie saimnieces. Jūs gan pacenšaties viņai vairāk pari nedarīt!
– Kad atvērsiet savu servisu, drīkst, es noteikti būšu jūsu pirmā patstāvīgā kliente, – es pajokoju, vēlēdamās iepriecināt meistaru.
– Kam man savs autoserviss? – meistars izbrīnīti iesaucās.
– Nu, kā. Jūs taču tur būtu priekšnieks un varētu strādāt sev…. Jums noteikti izdotos!
– Droši vien, – viņš paraustīja plecus. – Bet man to nevajag. Man tāpat ir labi.
– Un jūsu meitene arī ar to ir apmierināta? – es bezkaunīgi pajautāju.
– Mani tas neuztrauc. Tā ir viņas darīšana.
Negrib augt, es atcerējos. Viņu viss apmierina. Cik žēl… Stop!

Tu labi gatavo, droši vien kādreiz vēlies atvērt savu restorānu? Tu labi raksti, gribi uzrakstīt grāmatu? Tev ir lieliskas dotības fitnesā, kā Tu tās attīstīsi?
Es tik bieži ko tādu dzirdu. Un visbiežāk cilvēki to saka no visas sirds, godīgi. Izņemot to čali no fitnesa zāles, kurš vēlas man pārdot spaini ar biopiedevām un vagonu ir sportistu pārtiku.
Jā, mēs visi to esam dzirdējuši: tu vari sasniegt visu, tev tas izdosies, visus mērķus, tu vari piepildīt ikvienu savu sapni. Grāmata, restorāns, konkurss “fitnesa bikini” četrdesmit gados – nav nekā neiespējama.

Bet…, tu kautrīgi iebilsti, – man neko no tā nevajag. Es vienkārši cepu pīradziņus, stāstu interesantus notikumus un audzēju uz balkona ģerānijas.

– Bet tu taču vari vairāk! Tu vari uztaisīt žilbinošu karjeru! Pāriet jaunā līmenī! Tu vienkārši netici sev, ir tikai jāparstāj baidīties!

Es taču nebaidos. Es vienkārši negribu nākamajā līmenī – man arī te ir labi. Man patīk mana dzīve, manas ģerānijas un mani pīrāgi. Nav tāda likuma, kas VISIEM liktu tiekties arvien augstāk – uz virsotnēm. Un vispār, kas tās tādas par virsotnēm? Kas tās ir radījis un kāpēc man obligāti tur jārāpjas? Patiešām, kāpēc?
Tas pat nav jautājums par to, cik es maksāšu par tādu sociālo alpīnismu. Tas ir veselā saprāta jautājums: kāpēc man kaut kur līst, ja man ir labi tur, kur es esmu?

Pats briesmīgākais musdienu sabiedrības grēks – būt apmierinātam ar to, kas tev ir. Ambīciju un godkarības trūkums tiek uzskatīts par kaut ko līdzīgu sociālajai invaliditātei: kā var netiekties pēc lielām lietām?

Izspied maksimumu no savas ārienes! Realizē savu potenciālu! Neko īpašu neproti!? Aizej uz motivācijas kursiem, pamēģini visu, atrodi, izdomā, galu galā nav svarīgi ko, galvenais, realizē! Ej uz priekšu, pārvari sevi, uzstādi mērķus un sasniedz tos!

Kāpēc tu vēljoprojām dzīvo mazā dzīvoklītī pilsētas nomalē un valkā piecus gadus vecas sporta čības? Tavā vecumā jau būtu bijis jānopelna dārga mašīna, briljanti un “šaneļi”!

Neesi nopelnījusi? Esi koncentrējusies uz kaut ko citu? Personības izaugsmi? Radošumu? Nē? Tātad tu esi slinka muļķa govs, kura dzīvo tukšu, bezmērķīgu dzīvi. Tu nekad nebūsi veiksmīga!
Nē, protams, veiksme nav obligāti tikai nauda, vara un slava. Par veiksmi var saukt jebko, ja tu mērķtiecīgi ej uz to, lai būtu labākais sava nozarē. Nu, labi, viens no labākajiem. Nu, labi, vismaz tiecies uz to. Galvenais nav uzvara, galvenais ir dalība skrējienā pa sociālajām, profesionālajām kāpnēm.
Skrien, tātad esi veiksmīgs. Centies sasniegt – tātad cilvēks.

Es negribu skriet. Es neko negribu sasniegt. Es gribu lasīt zemenes, varīt ievārījumu un lāpīt zeķes!

Man nav vēlmes pašrealizēties karjerā, manam ego pilnībā pietiek ar labi uzrūgušu mīklu un gardiem pīradziņiem!

Jā, ir cilvēki, kuri tiecas izmainīt pasauli. Viņiem ir sapņi, mērķi, ambīcijas, viņi ir godkārīgi, viņi krīt un ceļas, viņi ir mūsu laika varoņi. Patiesībā viņi ir jebkura laika varoņi.
Bet ir citi, kuri vienkārši dzīvo. Katru dienu iet uz darbu, brauc atvaļinājumā, vasarnīcā brīvdienās cep šašliku. Audzina bērnus. Pērk mašīnas kredītā. Un ir pietiekami bezkaunīgi, lai būtu apmierināti ar tādu savu dzīvi, kas mūsu sabiedrībā netiek uzskatīta pat par dzīvi, vien tāda nožēlojama eksistence – bez mērķa, bez motivācijas, bez sapņa.

Nē, dārgie varoņi. Tādiem cilvēkiem viss ir. Aizbraukt uz jūru, nomaksāt savu hipotekāro kredītu, noadīt džemperi – kāpēc gan tādi nevar būt mērķi?

Lai būtu veseli un laimīgi tie, kurus tu mīli – vai tad tas ir slikts mērķis?

Kāpec ir tik grūti noticēt tam, ka ir kāds, kuram nav vajadzīgi briljanti? Ka ir kāds, kurš var būt apmierināts ar savu maziņo dzīvoklīti pilsētas nomalē? Ka ir kāds, kuram pilnai laimei pietiek ar to maziņo nebagāto pasauli, kurā viņš dzīvo?

Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nebūt nav jabūt labākajam. Dažkārt pietiek vien ar to, ka esi. Vienkārši esi.

Un kurš teica, ka spēja pieņemt šo pasauli tādu, kāda tā ir un dzīvi tādu, kāda tā ir, ir mazāk cienījama par spēju stumdīt kalnus un laist gaisā raķetes?

Viņš vienkārši negrib augt, teica autoservisa direktors par puisi, kurš manai mašīnai dziedāja dziesmas.

Bet man kāreiz šķiet, ka tieši šis puisis ir izaudzis – pietiekami izaudzis, lai godīgi pateiktu: es neskriešu tikai tāpec, ka visi skrien. Es nelabošu to, kas nav salauzts. Es esmu laimīgs šeit un tagad, bet, ja kāds uzskata, ka tas nav pareizi, – nu, ko, tā ir viņa darīšana. Mani tas neuztrauc.
Autors: Alla Bogoļepova
Tulkoja: Ginta FS
Kārtējo reizi pateicos Līgai Šīronai par tik lielisku ieteikumu, tulkoju un biju laimīga: tā, it kā ko absolūti jaunu sev būtu atklājusi:) Esmu vienisprātis ar autori: katram savs un neviens nav tiesīgs aizliegt otram viņa izvēli un kaunināt viņu par to.

 

Ja tev ko ļoti vajag, vispirms atdod To

milestiba4

Kā tikko mēs pieķeramies kādam, kā tikko attiecības mums kļūst par laimes simbolu – mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību.

“Mūsu vēlmes ir tās, kas liek mums ciest”.
Karloss Kastaņeda

Kad piedzimstam, mēs esam brīvi. Mums laimei nav vajadzīgs kāds – bērnam ir labi pašam ar sevi.
Un tad mēs augam… Bērnība cilvēkam ir pats nozīmīgākais dzīves posms un visi notikumi, kas tajā notiek, atstāj savas pēdas mūsu tālākajā dzīvē. Kad bērns ir maziņš, viņam vienkārši ir vajadzīga aizsardzība un sirds siltums, un tāpec viņš pilnībā uzticas saviem vecākiem. Viņš ir tāds – maziņš, bet vecāki – tādi  lieli.

Un, ja vecāki strīdās vai kliedz, bērns nevar pat iedomāties, ka tiem var nebūt taisnība, vai arī viņi dusmojas tāpēc, ka netiek galā ar savām dzīves grūtībām. Pieņemt to, ka vecāki nav ideāli, bērnam nozīmētu nonākt briesmās. Un tāpec bērns izdara secinājumu, ka it visā, kas noteik ar vecākiem, vainīgs ir viņš Ja viņi strīdās un dusmojās – tātad viņš ir slikts un nav pelnījis mīlestību.

Taču vecāki nav ideāli un ļoti bieži kļūdās un runā kļūdainas lietas, taču visu, ko viņi saka, bēŗns pieņem par patiesību, un tas nogulsnējas viņa zemapziņā. Un nav nekāds brīnums, ka pēc kāda laika, bērns pārstāj sev uzticēties, bet iekšējā brīvība un laimes sajūta pazūd.

Un visa dzīve parvēršas vienā lielā vēlmē gūt apstiprinājumu tam, ka tu esi labs un esi vertīgs. Un mēs kļūstam atkarīgi no citu cilveku uzslavām un vērtējuma, no citu cilvēku mīlestības, no naudas, no pārticības un komforta.

Mīlestības pret sevi zaudēšana noved pie tā, ka mēs to sākam meklēt citos cilvēkos. Un, to atraduši, ļoti baidāmies pazaudēt. Un tad mums šķiet, ka, ja šis cilvēks aizies no mūsu dzīves, uz visiem laikiem aizies mīlestība, maigums, rūpes un visas citas labās lietas. Un mēs cenšamies saglabāt šīs attiecības pat tad, kad sen vairs nesaņemam un nevēlamies paši sniegt ne rūpes, ne mīlestību.

Pieķeršanās vienmēr rada bailes.

Bailes cilvēku padara smagu, neinteresantu, atņem viņam elastību, padara nespējīgu ātri mainīties. Bailes un pieķersanās nomoka cilvēku, atņem viņam dvēseles un fiziskos spēkus.

Ļoti bieži notiek tā, ka, reiz izjutuši no kaut kā laimi, mēs vēlamies pārdzīvot to vēl un vēl, un tas kļūst par beigu sākumu.

Kā tikko mēs pieķeramies cilvēkam, kā tikko attiecības ar kādu mums kļūst par laimes simbolu, mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību, un sākam pretendēt uz otra cilvēka brīvību, mēs sākam pieprasīt garantijas, ka viņš vienmēr būs mums blakus un nekad mūs nepametīs.

Pretējā gadījumā kopā ar viņu aizies arī laime – mēs tam ticam, mēs tā jūtam un domājam. Taču nevienam negribās zaudēt savu brīvību, nevienam negribās nonākt cietumā. Pat tad, ja šis cietums būvēts no pastāvīgām rūpēm.

Mīlestība un pieķeršanās ir divi pretmeti.

Mīlēt nozīmē vienkārši vēlēt otram laimi un darīt visu, lai VIŅŠ būtu laimīgs.
Pieķeršanās ir vēlme, lai cilvēks būtu laimīgs AR TEVI.

Rezultātā sava mazvērtības sajūta un nebeidzama vēlme būt laimīgam pārvērš mus par naidīgiem egoistiem. Un mēs pastāvīgi pieprasām un atkārtojam: “Es, es, es!”. Tā ir atkarības un pieķeršanās galvenā pazīme.

Pašpietiekams cilvēks ļaus otram cilvēkam sev blakus būt tādam,
kāds viņš ir.

Kā atlaist cilvēku, kā kļūt brīvam?

Ir jāpaskatās uz savu dzīvi maksimāli skaidru skatu, tā, it kā tā būtu pēdējā tava mūža diena. Lai ko tu mīlētu, lai pie kā arī pieķertos tava sirds, tas viss paliks aiz nāves sliekšņa un tāpec vienīgais, kas tev atliek, priecāties par iespēju dzīvot, par būšanu šeit un tagad

Priecāties par visu, kas tev apkārt, par cilvēkiem, kuri piekrita doties kopā ar tevi šajā ceļojumā ar nosaukumu – Dzīve. Izdzīvojot katru mirkli, kā pēdējo – šeit un tagad, tu ātrāk sapratīsi, ko patiesībā tu vēlies.

Nekas šajā pasaulē nevar garantēt tev laimi

Laime ir process un iekšējais stāvoklis. Un, ja tā tev nav iekšienē, tad ir bezjēdzīgi meklēt to otrā cilvēkā, vai kaut kur – apkārtējos priekšmetos un norisēs – tā ir tikai un vienīgi cenšanās aizpildīt tukšumu sevī.
Tāpēc baudi šodien to, kas tev ir, jūti to, ko tev patiesi gribās just un nepieķeries nevienam un nekam. Skaties apkārt ar plaši atplestām bērna acīm, skaties pasaulē kā brīnumā. Šajā dzīvē tev nekas nepieder, arī pati dzīve – ne. Dzīve ir dāvana, par kuru mums katram jābūt pateicīgam.

Mēs izjūtam pieķeršanos pašām visvienkāršākajām lietām – mīļās krūzītes, iemīļotās vietas dzīvoklī, no kuras mums patīk skatīties televizoru, iemīļotās vietas virtuvē, mīļotajām čībiņām vai zeķītēm. Mēs apkārt sev savācam savas mīļlietiņas un tas mūsos rada stabiltātes sajūtu, sajūtu, ka viss ir labi, ka esam drošībā.

Stabilitāte ir tas, uz ko cilvēks tiecas visas savas dzīves garumā un tā ir pati lielākā ilūzija, jo stabilitāte neeksistē. Kamēr cilvēks ir mirstīgs, stabilitātes vienkārši nevar būt.

Mēs gadiem ilgi varam iet uz nemīlamu darbu un dzīvot ar cilvēku, pret kuru mums nav nekādu jūtu, darīt to, ko jau sen vairs nevēlamies darīt, jo baidāmies no pārmaiņām. Mēs baidāmies kaut ko kardināli mainīt sava dzīvē, tāpec, ka mūs biedē nezināmais un mums bail, ka zaudēsim kontroli. Rezultātā mēs iemainām spilgtos mirkļus pret ikdienas pelēcību un rutīnu, tāpēc, ka tā mums ir mierīgāk un drošāk.

Ir bezjēdzīgi baidīties, jo pats trakākais, kas ar mums var notikt (kas arī nav trakākais) ir nāve, taču nāve ir neizbēgama, tāpēc baidīties nav no kā. Briesmīgāk ir nepamēģināt to, ko tev visu mūžu ir gribējies pamēģināt.

Dzīve ir spēle. Taču tie ir maldi, ka tajā viss ir iespējams. Tajā iespējams ir tas, ko tu sev atļausi.

Bet, ja nu tev pēkšņi sāks šķist, ka tev kaut kā ļoti pietrūkst – mīlestības, atbalsta vai kā cita, sāc vienkārši TO darīt citiem cilvēkiem

Ja tev kaut kas ir ļoti vajadzīgs, sāc vispirms to ATDOT. Sāc dalīties ar to, kas tev pašsam pietrūkst, bet tomēr tevī ir un tu ieraudzīsi, ka tā kļūst arvien vairāk, ka tas aug un visa būtība pildīsies ar milzīgu prieku un pateicības sajūtu.

Laime jau ir katrā no mums, un mēs jau sākotnēji esam pilnības, tikai jaiemācas sev uzticēties – sev un savām sajūtām, jūtām. Un, ja kāds, kurš tev ļoti patīk un kuru tu mīli, ļoti vēlēsies būt tev blakus, tāpēc ka blakus laimīgam un brīvam cilvēkam būt ir ļoti labi, tu varēsi tam piekrist. Un tu nekad nepiekritīsi kaut kam mazākam, nekā esi pelnījis.
Autors: Lana Jierkander
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS