Vienkāršās lietas

Dažkārt man šķiet, ka esmu saņēmusi labu izglītību un kaudzi dažādu sertifikātu tikai tāpēc, lai pamatoti cilvēkiem teiktu pašas vienkāršākās lietas.⠀

Piemēram, ka pārmaiņas ir iespējamas.
Ka vienkāršas lietas darbojas.
Ka visi cilvēki ir Mīlestības cienīgi.
Ka tad, ja tu jūties nelaimīgs, tas nav mūžīgi.
Ka ikvienam darbam ar sevi ir jēga.

Šīs vienkāršas patiesības mums ir dotas jau kopš bērnības, diemžēl daudzu paaudžu garumā tās ir aizmirstas un sviedros un asinīs tiek apgūtas no jauna.

Taču šis smagais darbs ir tā vērts, jo tas dod mūsu bērniem iespēju dzīvot vieglāk, ar mazāk problēmām, rūpēm un sarežģījumiem. Ar elementāru pārliecību par pasaules mīlestību un savas pašvērtības sajūtu, kuru mēs mācāmies cienīt sevī un viņos.⠀

© Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīnišķīgs cilvēks ir dzīvs cilvēks

Ideālu cilvēku nav. Pilnība neeksistē. Dievs nepieļaus ideālu: tas ir tik vienveidīgs. Iedomājies: dzīvot ar ideālu… divdesmit četras stundas diennaktī – un tu pakārsies. Dzīvot ar ideālu? Kā ar to vispār dzīvot? Tas taču būs mironis, marmora statuja. Kā tikko cilvēks kļūst ideāls, viņš ir beigts. Dzīvs cilvēks nemēdz būt ideāls, un mana mācība neved uz pilnību, bet gan uz veselumu.

Esiet viengabalaini un atcerieties atšķirību. Lūk, jums ideāls: nekādu dusmu, nekādas greizsirdības, nekāda privātīpašnieciskuma, nekādu melu, nekādu ierobežojumu. Viengabalainības ideāls ir pavisam cits: ja tu dusmojies, tad dusmojies no sirds. Ja mīli, tad mīli ar visu savu būtību. Ne no kā nevajag norobežoties, vajag atmest tikai daļējību, un tad cilvēks kļūst skaists.

Viengabalains cilvēks ir brīnumskaists, ideāls – miris.

Es necenšos te paust kādu mahatmu. Pietiek! Tie gana daudz bezjēdzību pasaulē sadarījuši. Ir vajadzīgi cilvēki – brīnišķīgi, ziedoši, plūstoši, dzīvi. Jā, dažkārt viņi būs skumji, un kas tur slikts? Dažkārt viņi dusmosies, bet kas tur slikts? Tas tikai parāda to, ka esi dzīvs, neesi beigts, neesi baļķis.

Dažkārt tu cīnies, dažkārt pieņem visu, kā ir; mainies kā laiks aiz loga: brīžiem ir mākoņains, līst lietus, brīžiem ir saulains un mākoņi izklīst. Ir vajadzīgi visi gadalaiki: ziema un vasara, aukstums un karstums, bet īsts cilvēks, patiess cilvēks sevī iemieso visus gadalaikus, tikai ar vienotu apziņu: visu, ko viņš dara, ir jādara no sirds un apzināti – un ar to pietiek: lūk, jums brīnišķīgs cilvēks.

OŠO

Par plāniem

Ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, un tu jūties sarūgtināts, atceries, ka Dzīvei priekš tevis ir brīnišķīgs Plāns. Un tas savā skaistumā un lieliskumā pārspēj visu, ko esi spējīgs izsapņot pat savos pārdrošākajos sapņos.
Ļauj šim Plānam īstenoties, vienkārši aizvācot no sava prāta ekrāna savu vēlmju un priekšstatu attēlus.
Ļauj Dzīvei vienkārši notikt. Tā pati tevi piepildīs ar prieku un ar savu brīnumaino spēku plūsmu virzīs tevi uz Realitātes krastiem.

Lai būtu laimīgs, zini, ka nekas īpašs nav jāara un tev nav jābūt kaut kam īpašam.

Jau sākotnēji tu esi Dievišķā Saprāta radība.
Jau sākotnēji tu esi Dievišķās Mīlestības auglis. Zini to un sajūti… Tad tu ieraudzīsi un paudīsi savu Gaismu.

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaismu un Mīlestību

Gaisma, kā arī vienmēr tas bijis, stāv pretī Tumsai ar vienīgo tai pieejamo vairogu – Mīlestību.
Bet Mīlestība nenes iznīcību un naidu, tā neiznīcina. Tai nav upuru un tā nevienu nesaņem gūstā. Tā neko nepiedzen no tiem, kas apmaldījušies un tā nesoda.

Mīlestība dziedina.
Mīlestība audzē.
Mīlestība piedod.

Un tieši tāpēc es jums šodien, mani mīļie, novēlu tikai Mīlestību…
Tikai Viņu, jo Mīlestība ir visa sākums, un tikai Viņu par prieku sev un citiem var novēlēt absolūti katrs cilvēks.
Tikai Viņu kā atbalstu. Kā cerību. Kā patvērumu.

Lai šobrīd mūs apskauj neredzamas plaukstas, lai aizsargātu, atgrieztu saprātu, lai dotu spēku turpināt.
Lai gaiša Augšamcelšanās!

Ļiļa Grad
Foto: Waren Bradley
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgriezties pie pirmsākuma

– Viss Dieva radītais ir dabiskā un neapzinātā vienotībā ar Viņu.
Paskaties, kā šeit un tagad meditē ziedošs koks, kā svētlaimē burbuļo strautiņš, kā graciozi medī kaķis, kā putns ar saviem spārniem apskauj brīvā vēja pūsmu, kā viss šajā pasaulē bauda katru savas dzīves malku, padevībā pieņemot savu sākumu un beigas, kas iepīts bezgalības vainagā…
Paskaties, cik laimīgs ir bērns. Katra viņa diena ir neizsmeļama visdažādāko iemeslu dēļ, iemeslu brīnīties par visu un visur. Dzīve ir trokšņaina, krāsaina, gaiša un smaržīga virpuļošana ap vienotību ar Dievu. Ap mieru. Ap klusumu, kas slēpjas katra pašā būtībā.

Un tikai cilvēkam, it kā jau pilnībā pieaugušam un nobriedušam, vienīgajam no visām Dieva radībām ir dota privilēģija atteikties no savas vienotības ar savu Radītāju.

Iedomājies, ka Viņa nav.
Cilvēkam ir iespēja un brīvā griba domās priekš sevis pārradīt visu Dieva pasauli, kurā nav un nevar būt vairs nekādas vienotības ar patieso Radītāju.  Pārradīt un apmaiņā saņemt dualitāti, daudzveidību, savu unikalitāti un tātad arī loģisku vajadzību pašapliecināties uz citu rēķina, vienmēr vēlēties vairāk, daudz vairāk kā nepieciešams, tādā veidā nodarot neizbēgamas un bieži vien nepanesamas ciešanas pašam sev un, protams, arī citiem.

Ikvienu personību nosaka tikai šīs ciešanas, tikai tās. Un ikviens, pat īsākais mirklis, kad tās pazūd, vienmēr tiek apbalvots ar saldu svētlaimi. Tieši šajā pašā mirklī.

Ak, cik dīvaina ir šī vienotības noliegšanas pasaule, kurā laime vienmēr ir nejauša, netverama un īslaicīga, kur valda un dominē ciešanas, kur bailes no sāpēm ir briesmīgākas un sāpīgākas par pašām sāpēm!

Acīmredzot, Dievs, kurš ir klātesošs it visā, reiz tieši caur cilvēku nolēma iepazīt sevi un vienotības ar sevi laimi, vedot ikvienu no mums, paradīzi zaudējušajiem, cauri visām mokām, kas piemīt atšķirtībai un bezdievībai.
Daži no mums, to pilnībā izturējuši un, visbeidzot, sacēlušies pret to, pazemīgi atgriežas pie sava Tēva kā pazudušais dēls no Bībeles viedā stāsta. Kā Ādams un Ieva atgriežas savā zaudētajā paradīzē vienotībā. Tagad jau apzinātā. Tagad jau ar ciešanās uzkrātu zināšanu par to, ka dzīve iluzorā atšķirtībā no Dieva ir nepanesama.

Tā mēs iepazīstam Dievu caur savu neveiklu mēģinājumu  dzīvot bez Viņa. Diemžēl cita zināšana mums nav pieejama. Toties tiem, kuri uzdrošinājās, kā atlīdzība ir nenovērtējama Mīlestība un laime.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nākotnes patiesības

Mana nākotne man vairs nekaitēs.

Tai neizdosies mani pārliecināt par to, ka man tai ir jāatdod visi savi spēki apmaiņā pret lielu mērķu sasniegšanas reklāmu.
Tā man nepierādīs to, ka mana īstā dzīve sāksies tieši viņā, bet visam, kas notiek šobrīd, nav nekādas nozīmes.
Tā mani neiekārdinās ar skaistāku mīlestību, uzticamākiem draugiem, veiksmīgāku realizāciju un tai nekādā gadījumā neizdosies noniecināt visu, kas man ir tieši šobrīd:  ne mīlestību, ne draugus, ne darbu, kuru es pacietīgi un saudzīgi daru dienu no dienas.

Kādreiz viņai tas izdevās…
Izdevās tik labi, ka mana realitāte diezgan ilgu laiku palika pamests tuksnesis, kurā maz kas iesakņojās, jo es nenogurstoši stādīju bezgalīgos sapņu laukus.

Man gribējās tajā ieiet ka uzvarētājai. Un šo iedomību es dēvēju par milzīgu mērķtiecību un lepojos ar to.
Un tad bija rūgtais gads…
Gads, kurā es gandrīz nemaz neapciemoju savu mammu … gandrīz nemaz neredzējos ar tiem, kuri man bija dārgi… gandrīz nomiru savā dvēselē, saņēmusi vairākus kapus, kas gandrīz uz visiem laikiem atņēma manu vienmēr spēcīgo gaismu… un es gandrīz zaudēju ticību dzīvei.

Kāpēc es noturējos…

Kā balvu par izturību es saņēmu divas patiesības. Vienkāršas un šķietami redzamas, taču maz pieprasītas visaptverošajos sapņošanas periodos.

Pirmā – nākotnes var arī nebūt.

Otrā – viss, ko tu tās labā vari izdarīt, ir atrasties tagadnē.


Ja es steidzos nākotnē, cerībā uz lielu mīlestību, tajā pat laikā neprotot ne atdot ne saņemt pat mazumiņu siltuma, tad velti es steidzos.

Ja es ticu, ka rīt es sapņaini realizēšu savu potenciālu un apdullināšu pasauli ar savu talantu, bet ticība – tas ir vienīgais, kur sevi ieguldu, tad nākotne atļaus man turpināt nodarboties ar savu galveno visas manas dzīves lietu – ticēt sev.

Ja es kā Skārleta, centīšos sevi pārliecināt par to, ka tiecoties pēc laimīgas nākotnes, es varu uz laiku pār bortu pārmest šķietami nevajadzīgo pieklājības, laipnības, līdzjūtības balastu un pēc tam to vilkt atpakaļ, lai augšpusē tā izskatītos skaista, tad, tāpat kā viņa, es visticamākais atradīšos uz bezjēdzīgas pils trepju pēdējā pakāpiena un skatīšos mugurā tam, kuram es neesmu atnesusi neko citu kā savu apmātību vienmēr būt labākajai.

Mani mīļie, nākotne nekad mums nekaitēs, ja mums izdosies saprast, ka tā ir tikai rītdiena, kurā mēs varam atnest tikai savas šodienas rezultātus….

Jā, dzīvei ir daudz veidu, kā mums pamest gan to, uz ko mēs pat necerējām, gan to, ko vismazāk gribējām, bet viss pārējais ir mūsu pašu izvēle.

Es izvēlos rūpēties par nākotni, bet nepiepildīt to ar savām gaidām.

Kaut vai tikai tamdēļ, ka es nezinu, vai pati to sagaidīšu un vai to sagaidīs tie cilvēki, kuriem piezvanīt es arvien vēl atlieku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienoties ar sevi par LAIMI

Mani mīļie, ar sevi var vienoties par laimi….

Par to, kā izkļūt no purva…
Par ģenerāltīrīšanu savas paša dzīves mājoklī, kad krāmu sakrājies tik daudz, ka kaut ko jaunu ienest nav iespējams…
Bet, kā novēroju, visbiežāk notiek pavisam savādāk.
Visbiežāk tā ir pavisam cita saruna…
Par to, kā paciest nepaciešamo…
Kā pielāgoties tam, no kā vajadzētu mukt pa gabalu…
Kā ilgi palikt tur, kur nav vērts palikt…
Kā tēlot, ka esi piedevis tad, kad patiesībā neesi piedevis…
Kā nodot sevi īsto, lai kļūtu par tādu, kādam liek kļūt…
Tie ir PACIETĪGI BRĪVPRĀTĪGI CIETUMI…
Pat Grāfs Monte-Kristo tik ilgi nesēdēja cietumā, kā sēž daudzi no mums…
Tikai viņš sēdēja tāpēc, ka viņu apmeloja, bet mēs – tāpēc, ka paši sev to piespriedām…

Jau no bērnības mūs pārpilda bailes par to, ka neatbilstam normām, un šīs bailes pēc tam pārvēršas bangojošās liekulības upēs, kur “strīdus no mājas nedrīkst iznest”…
Kur “ne sliktāk kā citiem”…
Kur “vientuļa sieviete – tas ir nepieklājīgi” (bet piekauta, simtām reižu nodota, padarīta par kalponi, ar pilnībā sagrautu pašapziņu ir ok, lai tik cilvēkos smaidītu)…
Kur “puikas neraud”, bet pieauguši vīrieši – vai tev prāts!!! – norij savas asaras un pēc tam pašos spēka gados sadeg ar infarktu, insultu vai nodzeras…. bet arī viņiem cilvēkos ir jāsmaida…
Kur nedrīkst novirzīties no normas, lai arī cik baisa tā nebūtu, nedrīkst…

Protams, mēdz būt arī citi apstākļi, bet visbiežāk tie ir tieši šie…
Un te ir tikai viena izeja – amnestēt sevi līdz pat uzvaras dienai pār savām bailēm un svešiem uzstādījumiem…
Ņemt un amnestēt…

Ieliet šampanieti un pacelt glāzi par brīvību…
Iznākt no ieslodzījuma…
Tāpēc, ka nevajag dzīvot cietumā, ja neesi taisnīgi notiesāts par kādu noziegumu…
Brīvprātīgs cietums ir noziegums pašam pret sevi…
Pret sevi nozīmē visu – bez mīlestības, bez prieka, bez vēlmes, bez abpusējības, bez sapratnes, bez uzticēšanās, bez rūpēm, bez pieņemšanas, bez augstsirdības…
Bez tā, bez kā nevar dzīvot un nevajag…
Un iziet no šiem cietumiem patiesībā ir daudz vieglāk, kā palikt tajos, lai cik dīvaini tas nešķistu…
Būtu vien vēlēšanās, bet instrumentus vienmēr atradīsim…
Vienojies ar sevi par laimi!

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu?

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu? Dzīve ir neticami skaista – kāpēc gan nedzīvot to šeit un tagad?

Asaras ir dzīves izpausme. Arī smiekli ir tās izpausme.
Dažkārt tu skumsti. Tā ir dzīves izpausme, tavs garastāvoklis. Brīnišķīgi!
Citā reizē tu esi laimīgs, dzirksteļo no prieka, dejo. Arī tas ir lieliski.
Lai kas arī notiktu, pieņem to kā gaidītu viesi un paliec ar to, un pamazām tu ieraudzīsi, ka ir pazudis ieradums uzdot jautājumus un padarīt dzīvi par problēmu.
Un, kad tu pārstāsi uzpūst no mušas ziloni, dzīve tev atklās savus noslēpumus. Tā nekad tos neatklāj cilvēkam, kurš nemitīgi tai uzdod savus jautājumus.
Dzīve ir gatava tev atklāties, ja tu to nepārvērt par problēmu.
Ja tu visā redzi tikai grūtības, tavs redzējums notrulinās. Tu kļūsti agresīvs pret dzīvi.
Tu esi meistars problēmu radīšanā… vienkārši saproti to, un pēkšņi problēmas pazudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NOMIERINĀTIES

Cik labi ir nomierināties…
Mani mīļie, tieši nomierināties…
Necensties imitēt vienaldzību vai uzspļaut visam, bet nonākt pie apzinātas izpratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…

Vienkārši nomierināties un saprast, ka var iekārtot savu dzīvi arī bez tā, kā šobrīd tev nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir cituviet…
Bez cilvēkiem, ar kuriem nevar kopā turpināt vai arī tiem, ar kuriem cerēji uz jaunu sākumu….
Vienkārši nomierināties, pamodinot sevī sen aizmirsto pašcieņas sajūtu, bez kuras mēs sastrādājām nelabas lietas, cenšoties izpelnīties nesaņemtas mīlestības ilūziju…


Nomierināties un ieviest kārtību katrā savā dienā…
Nomierināties un nekad vairs neuzprasīties tur, kur mūs neviens nesauc…
Nomierināties un sākt darīt labi to, kas mums ir pa spēkam, nevis tēlot efektivitāti tur, kur viss sen jau ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt mieru ar sevi, ar savu ķermeni, ar savām domām, ar savām reālajām iespējām….
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, drīkst pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…

Vienkārši nomierināties…
Vairs neskriet kā trakai žurkai, kas salīdzina savu dzīvi ar svešu, un cenšoties pielāgot savus rezultātus vispārpieņemtajiem…

Nepalikt savos aizvainojumos…
Un necensties citiem uzvelt vainu…


Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību un mācīties mīlēt, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par tiem, kuri to neiemācīja…
Nomierināties…

Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz pavisam vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “viss ir tik sarežģīti” tikai tāpēc, ka ir briesmīgi bail atzīt acīmredzamo…
Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajadzētu salīdzināt ar  vienšūni…
Kad mēs alkstam miera, mēs nenovecojam…
Mēs kļūstam viedāki… beidzot.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis