Kāpēc ģimenē rodas strīdi?

paris14

Kāpēc ģimenē rodas strīdi?
Tāpēc, ka mēs vēlamies katrs savu personīgo laimi.
Piemēram, sieviete ir tā veidota, ka viņai ļoti gribās sajust maigumu no vīrieša. Bet vīrietim būt maigam ir smagi, viņam tas ir varoņdarbs, īpaši tad, kad no viņa to pieprasa. Ja sieviete pret viņu izturas maigi – viņš atbild ar to pašu. Taču, ja sieviete izvirza pretenzijas, vīrietis niknojas.

Kā pareizi saņemt maigu attieksmi pret sevi?
Sieviete lūdz Dievu, viņas sirdī ienāk miers attiecībā pret savu vēlmi, un viņas dabas dotais maigums – tas ir viņas sirdī – bez jebkādiem šķēršļiem parādās uz āru. Vīrietis nekad līdz galam nesapratīs sievietes dabu – cik smalka un jutīga viņa ir, jo tā ir dievišķā daba un tā ir bezgalīga. Kad tā pamostas, vīrietis vienkārši sāk to ekspluatēt, tā vietā, lai tai kalpotu.

Taču tad, kad sieviete lūgšanās vēršas pie Dieva, viņa pilnībā piepilda savu sievišķo enerģiju, jo Dievs nekad neekspluatē. Viņa piepilda sevi ar mīlestību, maigumu, rūpēm un pēc tam vienkārši kalpo vīram. Un tā kā viņa ir iekšēji piepildīta – viņa neko neprasa pretī. Un no tā brīža sākas laime. Jo tad, kad sieviete nesavtīgi atdod vīram mīlestību, neviens vīrietis nespēs tam pretoties. Un neviens vīrietis nespēs palikt nepateicīgs, ja sieviete šādi rīkojas.

​​​​​​​© Oļegs Torsunovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Sieviete vārdā Ekonomija

oranza sirds

Reiz dzīvoja kāda ļoti laba un kārtīga Sieviete vārdā Ekonomija.

Viņa viegli tika galā ar visu un ļoti mīlēja atkārtot frāzes:

“Kam gan man pucēties? Mājās iztiks kā ir!”
“Ai, tas ir ļoti dārgi! Atradīšu, kur lētāk!”
“Kam gan ziedi. Tā ir velta naudas izšķiešana!”
“Nevajag, es pati!”
“Es iztikšu, visu labāko vīram, bērniem un ciemiņiem!”.

Viņa skaitīja katru uz sevi ieekonomēto kapeiku un cerēja, ka reiz ļaudis ieraudzīs, novērtēs un pateiks paldies viņai par tādu pieticību. Taču “nepateicīgie” cilvēki nezin kāpēc nesteidzās ne slavēt ne apbalvot.
Nabadzīte gaidīja labākus laikus, gaidīja, līdz viņu sāka nomākt bailes, skumjas, aizvainojums, nogurums, viņas pleci bija kā akmeņiem nokrauti.

“Būt sievietei ir tik smagi!” – viņa domāja. “Ak, cik tas viss netaisnīgi!”

Un, lūk, reiz atlidoja Feja ar spaini oranžas krāsas un burvju otu.

“Sveika, Ekonomija. Es skatos, ka tev tāda padrūma dzīvošana sanāk. Es tev atnesu krāsas un otu, nokrāso savu dzīvi oranžu. Savadāk man burvju putekļu nepietiks, lai padarītu tevi laimīgu. Krāso, mīlulīt, dāsni. Neekonomē krāsu”

Taču viņa taupīja arī krāsu, viņa neprata savādāk. Viņa bija radusi ekonomēt.

Viņa taupīja prieku, kā skopa pardevēja, tirgojās un kaulējās. Viņa pierunāja sevi, ka gan jau pienāks tā skaistā diena, kad viss mainīsies. Pasakās taču pieticīgām meitenēm prinči atnes kristāla kurpītes.

Gāja gadi, kristāla kurpītes šķita nepraktiskas. To vietā bija pāris kristāla trauki, kuros skaisti varēja ielikt viesiem paredzētos salātus. Lai skaisti. Viesiem…
***

Dīvaina pasaka sanāca. Pavisam ne brīnumaina.
Ar kristāla salātu traukiem kurpīšu vietā.
Un bez jebkāda iemesla laimīgām beigām.
Apmēram tā izskatās tās sievietes dzīve, kura radusi vien izdzīvot nevis dzīvot un ekonomēt uz sevi.
Par laimi šo pasaku var pārrakstīt laimīgākā veidā.
Piemēram, sacerēt pasaku par Sievieti vārdā Pārpilnība. Viņas dzīvē ir daudz prieka, dāvanu, viegluma, saulainu emociju, laimes sajūtas un pārpilnības.
Tikai es negribu stastīt tev svešus stāstus. Es gribu, lai tu pati kļūtu par savas pasakas galveno varoni.
Kā to izdarīt?
Vienkārši sāc rūpēties par sevi, Mīļā.
Negaidi uzmanību un rūpes no kāda, dāvini prieka brīžus pati sev.
Un tad Visums sāks tev spoguļot tavu pašas attieksmi pret sevi.
Sievietes laime nemaksā pasakainas naudas summas.
Vai gan daudz naudas vajadzīgs, lai izlīstu no vecā halāta un pārģērbtos skaistā kleitā?
Un cik tad maksā pastaiga parkā, sajūsma par saulrietu vai sirsnīga saruna ar draudzeni?
Katram pa kabatai ir deja spoguļa priekšā, laba filma vai iedvesmojoša grāmata.
Dažkārt pietiek ar to, ka uzrakstam vēstuli labiem draugiem un pasaule piepildās oranžam krāsām.
Ieguldi sevī mīlestību.
Dāvā sev ziedus, saki sev kompliementus, pateicies sev.
Pacienā sevi ar garšīgu maltīti.
Uzģērb skaistu kleitu.
Aizmirsti savu briesmīgo ieradumu ekonomēt. Tava misija ir prast baudīt!
Esi dāsna pret sevi. Un tad Visums būs dāsns pret tevi.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrā nelaimē ir laime

vetra

Reiz kādā agrā rītā kāds norvēģu zvejnieks ar diviem saviem dēliem devās zvejā. Loms bija lielisks un jau ap pusdienas laiku vīri bija gatavi atgriezties krastā. Taču tikko tie sāka vilkt laivā tīklus, pēkšņi sākās vētra un pēc mirkļa krasts vairs nebija redzams. Tajā pašā laikā krastā aizdegās viņu māja – nodega līdz pašiem pamatiem ar visu iedzīvi.

Kad zvejnieks ar dēliem nokļuva krastā, viņu gaidīja asarās mirkstoša sieva un paziņoja, ka māju viņiem vairs nav. Zvejnieka sejā nepakustējas ne vaibsts. Sieva bija šokā: “Vīrs, mēs tikko zaudējām visu, kas mums bija, bet tu vispār izliecies, ka nekas nav noticis!”
Un zvejnieks atbildēja: “Tā uguns, kas iznīcināja mūsu māju, kalpoja par to gaismu, pateicoties kurai mēs nokļuvām krastā…”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvo skaistumu katrā dzīves mirklī

43371203_1179563352181411_7421914473461448704_n

Nesen terapeitiskajā grupā mēs runājām par komfortablu dzīves ātrumu un es noformulēju sev kādu ļoti svarīgu lietu.

Ātrumam jābūt tādam, lai acis paspētu ieraudzīt skaistumu. Rokas paspētu sajust virsmu. Ķermenis paspētu izjust labsajūtu. Lai būtu iespējams atšķirt smaržas un skaņas. Un sajusties dzīvam.

Un, lūk, skaistums man ir īpašs kritērijs. Pats svarīgākais. Kad es redzu un jūtu to, visam ir jēga. Kad neredzu un nejūtu, jēgas nav. Un tas ir pats galvenais kritērijs. Skaistuma apjaušana. Tā izdzīvošana katrā dzīves mirklī.

Kad es šo sajūtu zaudēju, tas nozīmē, ka man jāsamazina dzīves temps. Kad iegūstu, tātad dzīvoju tā, kā man vajag.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc ir svarīgi atbrīvoties no aizvainojuma?

aizvainojums66

Sveika, Mīļā!
Kā tev klājas?
Šodien es nolēmu atkal aizskart sāpīgo aizvainojuma tēmu, precīzāk – tā ietekmi uz cilvēku. Par to arī stāsts.
Aizvainojums ir kā smags akmens, kurš sagrauj mūs no iekšienes. Bieži vien tas ir monolīts, kas vienkārši nospiež tā īpašnieku un nedod iespēju tam attīstīties. Ļoti smaga, sarežģīta un nospiedoša emocija.

Ar ko gan tas ir tik bīstams?

Aizvainojums ietekmē personīgo dzīvi, aizvainojums uz tēvu, uz bijušajiem partneriem ļoti bieži traucē sievietei savā dzīvē sastapt cienīgu vīrieti, bet, ja tas arī notiek, tad šis negatīvs ļoti spēcīgi ietekmē šīs attiecības, pasliktina tās, rada skandālus, pretenzijas utt.

Šī paša iemesla dēļ, ja cilvēks ir viegli aizvainojams, viņam ir grūti atrast draugus, tāpēc, ka nevienam nav interesanti klausīties uz sevi vērstās pretenzijās vai saņemt negatīva porciju pat bez vārdiem.

Aizvainojums ir graujoša emocija un tāpēc bieži vien tas ir galvenais ķermeņa slimību iemesls. Pie kam – ļoti smagu slimību.

Piemēram hroniska angīna (tonzilīts) vēsta par to, ka tad, kad tu apvainojies, neizrunā savas sajūtas, aizvainojums iesprūst kaklā.

Kādi var būt aizvainojuma scenāriji?

Sāku studēt šo jautājumu un atradu brīnišķīgus rakstus par šo tēmu gan Luīzei Heijai, gan Oļegam Torsunovam.

Vispārējs neapzināts aizvainojums “Kaut kas mani ēd”, “Indē manu dzīvi”, “Līdz nāvei apnicis”  labdabīgi vai ļaundabīgi audzēji (vēzis). Aizvainojums stimulē gan jau esošo augšanu, gan jaunu rašanos.

Atceries, ko teicu, ka aizvainojums ir kā akmens un aizvainojuma nēsāšana un uzkrāšana: “Mans pacietības mērs ir pilns”, “Mieles palikušas”, “Dvēselei akmens virsū guļ” noved pie tā, ka nierēs veidojas akmeņi.

Manipulatīvais aizvainojums “Sirds lūzt”, “Kā ar nazi sirdī” – noved pie sirds-asinsvadu slimībām (aritmija, stenokardija, infarkts).

Egoisms un nevēlēšanas pieņemt savu partneri tādu, kāds viņš ir: “Es nespēju to sagremot”, “Tu man sēdi jau aknās” rada problēmas kuņģa-zarnu traktā, sieviešu problēmas (fibroma, cista) utt.
Un tagad padomā, vai tev vajag dzīvot ar to?

Tiekot ar to galā Tu izdziedināsies gan ķermeņa gan Dvēseles līmenī.

Nav bloku, ceļš ir brīvs.

Jā, tas nav viegli, strādāt ar sevi un tikt ar to galā, taču tad, kad pamazām tu atbrīvosies no aizvainojuma, tu sajutīsi, cik brīnišķīgi ir dzīvot bez tā!

Autors: Irene Volsh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Inesei Prisjolkovai ir lielisks seminārs ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, kurā jau rītvakar, 23. maijā plkst. 18:00 Pavasara studijā mēs praktiski iemācīsimies, kā nevis vienkārši noslāpēt savu aizvainojumu, bet piepildīt to ar mīlestību, kā rezultātā dzīvot kļūs daudz patīkamāk.

Kurp ejam?

50183051_1246872668783812_3224657911078715392_n

… Ja mēs uz savu līdzšinējo dzīvi skatāmies vērtējoši, var atrast pietiekami daudz iemeslu neapmierinātībai ar sevi, nožēlai un vilšanās sajūtai. Taču, gadiem ejot, ir laiks apgūt šo nevienkāršo mākslu – neskatīties vērtējoši uz savu dzīvi. Mans mīļais, kārdinājums, protams, ir liels, vienmēr ir liela iespēja kļūdīties cenā.

Bet jebkuru pretenziju pret pasauli lietderība līdzinas nullei.
Galu galā, neesam jau tirgū.

Piemēram, par mūsu pagātni neviens nedos ne grasi. Tā vērtīga ir tikai mums pašiem. Un mēs to nevaram apmainīt ne pret nākotni, ne arī tagadni. Ir vienkārši jādara tas, kas jādara. Un jācenšas kļūt labākam.
Ir jākustas virzienā uz Gaismu.

Mans mīļais, nav tādas vietas uz Zemes, kur visi nākamie soļi ir paredzami, kur zinašanas brīnumainā kārtā atbrīvo no iekšējām pretrunām, kur visi ideāli ir mūžīgi un vērtības absolūtas, kur mīlestība un skaistums valda pār pasauli un visas attiecības ir harmoniskas, kur gaita kā deja, bet vārdi, kā dziesma.
Taču mēs ejam uz turieni….

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

“Kedas”

kedas2

Pirms kādiem četriem gadiem pie manis uz konsultāciju atnāca jauna dzīves izmocīta sieviete. Toreiz es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri šķīra laulību, un biju izdevusi grāmatu “Meitene un tuksnesis”, kurā aprakstīju savu personīgo laulības sķiršanas pieredzi. Pie manis vērsās ļoti daudzas sievietes, kurām vajadzēja rehabilitāciju pēc šī smagā procesa.

Darbs ar šķiršanos paredz ļoti uzmanīgu un pacietīgu virzību. Apraudāt savas bēdas, zaudējumu, atcerēties, atcerēties, atcerēties. Neparasti grūti, smagi, sāpīgi ir pardzīvot to, kā tevi mānīja un krāpa.

Saprast, ko darīt ar bērniem, kā tagad dzīvot un sarunāties ar viņiem. Uzmanīgi pieskarties naidīgumam. Niknumam. Bezspēcībai. Ieslīgt tajās. Pieņemt notikušo. Un beidzot šajās sāpēs atklāt sevi – izdzīvojušo, kaut arī smagi ievainoto.
Atklāt savu dzīvi. Negribīgi sākt ar to kaut ko darīt, vai beidzot sākt darīt to, ko gribējās jau sen. Tikt galā ar naidu, kurš atkal un atkal atgriežas, greizsirdību, niknumu, bailēm, vientulību, bezspēcību. Es ļoti daudz to visu esmu redzējusi.
Stāstot savu bēdu stāstu mana kliente runāja par to, cik skaista bija viņas dzīve kopā ar vīru. Kāds viņš kļuva veiksmīgs, realizējies, cik talantīgs izrādījās. Cik stingrs viņš bija attiecībā uz viņas ārieni, uz to, kā izskatās viņu māja, kāds bija skats, kurš pavērās pa viņu dzīvokļa logiem uz naksnīgo Maskavu.

Šīs laulības laikā arī viņa bija izveidojusi karjeru – viņa bija veiksmīga top-menedžere kādā no federālajām kompānijām. Cenšoties tikt galā ar šķiršanos viņa strādāja dienu un nakti, nopelnīja savam uzņēmumam pieklājīgu naudu un, mājas atnākusi, vienkārši krita ar seju spilvenā, lai no rīta pieceltois un  atkal dotos darbā kā karā.

Mēs runājām par viņas laulību un to, kā tajā viss bija noorganizēts. Cik patiesībā sarežgiīti viņai tajā bija. Kuru SEVI viņa apspieda un nevienam nerādīja. Cik ļoti jau no paša laulības sākuma viņas vajadzības bija nesvarīgas. Vienmēr sniegbaltās augstpapēdenēs, krašņā sniegbaltā automašīnā, viss pašas nopelnīts, – viņa runāja par to, ka bijušais vīrs šķiet laimīgs jaunajā laulībā, bet viņa – vientuļa, skumst un neredz nekam jēgu.

Kad pienāk tas brīdis terapijā, kad klients jau sāk elpot tagadnes, ne pagātnes gaisu, viņa atklāja sev blakus vīrieti. Viņš bija par viņu astoņus gadus jaunāks, ne lielisks, diezgan parasts, strādāja algotu darbu, taču bija diezgan uzstājīgs, kaut ko bubināja par “es neatkāpšos” un “ejam dzert kafiju”. Viņam pat nebija mašīnas.

Viņa rauca degunu, raustīja plecus un smaidīja, bet es viņai teicu – kafiju taču var iedzert? Viņa pamāja ar galvu un aizgāja, klabinot augstos papēžus.

Pēc tam viņa nāca vēl vairākas reizes, mēs runājām par visu kaut ko un šis NElieliskais neatkāpās. Vinš nedaudz bija pakāpies pa karjeras kāpnēm, solīja viņai zelta kalnus un mīlestību, bet tad, kad “bijušais” feisbukā izlika savas bildes par savu galvu reibinošo labklājību, viņa atkal sabruka.

Tad pēkšņi uz kārtējo seansu viņa atnāca pavisam cita – neuzkrāsojusies, smaidīga un viegla.

“Kas ar jums? Jūs smaidiet tā, it kā kaut kas būtu noticis?!” – es jautāju.
“Mēs pastaigājāmies, – viņa teica. – Vienkarši tāpat, Zvirbuļkalnos. Ar kājām. Bez mašīnas. Un mēs skūpstījamies. Un man kājas bija kedas!”

“Ziniet, ko? – viņa pieliecās tuvāk un teica. – Patiesībā man bija tik labi un viegli kedās. Un tajās var staigāt ātri un tik tālu, cik vien gribās. Un es jutos kā meitene. Un es tāda arī esmu. Sevī es vienmēr esmu kedās nevis uz papēžiem. Es vienkārši sen to biju aizmirsusi.”

Tā, ar citas gaitas palīdzību, ar kedām viņa uzmanīgi sāka tuvoties sev pašai, īstajai. Dēļ mīļotā skaistuļa vīra viņa reiz atteicās no “meitenes kedās”. Jo “krutas” sievietes vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs. Iespējams, viņas bijušais vīrs patiesībā jutās niecība un tāpēc viņam bija nepieciešami visi šie sava “krutuma” apliecinājumi: tajā skaitā arī sieviete augstpapēdenēs, visa baltā,  dārgā baltā automašīnā un nekā savādāk.

Slimojoša, grūtniece, vai vēl sliktāk, pēc spontānā aborta puņķos un asarās, zaudētāja, tāda viņam nebija vajadzīga. Viņa ļoti centās atbilst, vienmēr smaidīja, staroja, turēja taisnu muguru. Pats par sevi tas nav slikti, taču jautājums ir par cenu: ja svarīgā tava daļa – brīvā, mierīgā, laimīgā šajā laikā ir ieslēgta noliktavā, tad priekš kam gan tas viss? Dēļ kā?

Viņa mierīgi atzina, ka reiz viņš viņai bija dārgāks par visu un, jā, viņa to visu darīja viņa dēļ.

Šajā terapijas etapā vinai galvenais bija maksimāla atklātība pret sevi. Viņa atcerējas sevi īsto, jaunu, bezbailīgu, mīlošu, dažkārt nobijušos. Aizsargāja, atjaunoja, pastāvēja par sevi tagad jau no stipras, pieaugušas sievietes pozīcijām. Sievietes ar vieglu gaitu. Vīrietis, kurš šajā brīdī bija blakus, viņu bildināja. Viņi apprecējās un viņiem piedzima meitiņa. Izrādījās, ka viņš ir pietiekami ambiciozs, lai ātri kāptu pa karjeras kāpnēm, pārliecināts par sevi, lai nodrošinātu viņai iespēju elpot, apstāties, nesteigties, gulēt, cik vien tīk. No sava darba viņa aizgāja jau pirms tam, pirms bija apprecējušies un arī tas bija brīnumaini: viņa viņam vienkārši uzticējās, dzīvoja par viņa ne tik lielo algu.

Man, izrādās, nevajag ne tik daudz naudas, ne tik krutu automašīnu, nav vajadzīgs neviena cita vērtējums, pat paša mīļākā cilvēka, lai sajustu, kas tieši šobrīd tieši tev ir pats galvenais. Vieglums, prieks, viņa teica, kad jautāju nosaukt viņai pašu galveno.
“Es tāda biju vienmēŗ, agrāk, bērnībā – viņa teica, vienkārši biju to aizmirsusi”.

Autors: Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par atkal lielisko ieteikumu