Es arī izvēlos laimes ceļu…

Man ļoti patīk cilvēki, kuri ir gana bezkaunīgi, lai būtu laimīgi. Jā, tieši tā, jo, lai šajā pasaulē būtu laimīgs, ir vajadzīga drosme, spēja riskēt un dažkārt pat vīrišķība.

Būt laimīgam vienkārši tāpat, tikai tāpēc, ka tu dzīvo – tas ir izaicinājums visiem čīkstētājiem, kuru diemžēl ir vairākums. Bet kļūt laimīgam, neskatoties ne uz ko, vispār ir nedzirdēta pārdrošība, jo nekas tik ļoti nesaērcina grūtsirdīgās masas, kā cita optimisms un ticība skaistajam. 

Ja esi nolēmis būt laimīgs, esi gatavs tam, ka tev metīs ar akmeņiem. Tev pastāvīgi centīsies iegalvot, ka nekādas laimes nav, ka tā ir tikai ilūzija, un tev noteikti liks nolaisties uz zemes, lai tu ar savu stulbo smaidu netracinātu citus.

Ja tu kautrīgi mēģināsi paskaidrot, ka laime – tas ir tik forši un nemaz neprasa tik daudz, esi gatavs dzirdēt ne reizi vien jau dzirdēto un iekalto frāzi “Tā nemēdz būt”. Tu paraustīsi plecus un turpināsi iet savu ceļu, taču tevi noteikti aplies ar samazgām, jo tu tači esi nepareizs, pārāk brīvs un tavas domas ir ļoti kaitīgas.

Nezinu, kāpēc cilvēkiem tik ļoti bail ir pieļaut domu, ka viņu laime ir tepat – degungalā, vajag tik sev to atļaut. Tā ir it visur, apslēpta pavisam mazos niekos, kuri tā vien prasās, lai tos baudītu. Siltos vasaras vakaros, kafijas tasītē, ziedu un zāļu aromātā, sarunās ar interesantiem cilvēkiem, bērna smaidā. Tā ir apziņā, ka tu esi dzīvs, elpo, tev ir rokas un kājas, lai ietu un aptaustītu šo brīnišķīgo pasauli un atvērtu savus apskāvienus kaut kam ļoti labam. 

Es ļoti mīlu cilvēkus, kuri saprot, ka būt laimīgam – tas ir normāls stāvoklis ikvienam cilvēkam. Es arī izvēlos laimes ceļu. Uz priekšu, skumjie čīkstētāji, metiet savus akmeņus. Man nav bail!

Alīna Jermolajeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem, kuri zin visu

Katru dienu es sastopu cilvēkus, kuriem dzīvē viss ir skaidrs un kuri visu zin. Viņi ir izlasījuši daudz grāmatu un pabeiguši neskaitāmus pašizaugsmes kursus. Viņi visu saprot. Viņi zin, kā ir pareizi un kā ir nepareizi. Un prot to paskaidrot sev un citiem. Taču nezin kāpēc laimes viņu dzīvē nav. Ne pilītes.

Taču nav svarīgi zināt, kā dzīvot, bet ir svarīgi izdzīvot dzīvi kā tu pats to proti.

Tas ir par to, lai necenstos savai nepareizajai biogrāfijai uztiept grāmatās paustos priekšstatus par labo un apgaismoto, bet uz savas ādas izdzīvot un izjust visu to, ko vērts ir izdzīvot un iziet savas dzīves macību stundas.

Ir svarīgi iziet ārpus saviem teorētiskajiem priekšstatiem un sākt praktizēt pašam savu dzīvi.

Pat tad, ja tu skaidri zini, kā vajag, bet tev sanāk tikai tā kā sanāk, tas tomēr ir labāk, nekā zināt un neko nedarīt. Vai arī darīt un tad sevi šaustīt par izdarīto.

Visas psiholoģiskās teorijas ir radītas ideāliem cilvēkiem, kuru pasaulē nav.

Zināšanas ir tikai karte, bet dzīve – apvidus. Un katrs šajā apvidū orientējas, kā prot. Jo vairāk un godīgāk tu izdzīvo savu nepareizo dzīvi, tās pauzēs apzinoties, kas notiek, jo lielāka tev ir iespēja nonākt tur, kur tu vēlies būt un sasniegt tos rezultātus, kurus tu sagaidi.

Vai arī vienkārši laimi, prieku un harmoniju, kas rodas nevis no zināšanām, bet totālas sevis pieņemšanas, dziļas sevis apzināšanās un pieredzes.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā IR Laime

Man ir gadījies tā, ka domāju – es nevaru turpināt iet tālāk,
Un mana dzīve ir bijusi nekas cits kā briesmīga dziesma.
Jā, droši vien arī tev tā ir bijis.
Un tik bieži un tik daudz tā ir bijis,
kad šķiet, ka nevari vairs tālāk iet,
ka nav iespējams visu to izturēt,
ja vien manī nebūtu bijis Mīlestības,
kas rezultātā kļuva par manu galveno atbalstu.
Un kad es sajutu, ka Mīlestība ir bezgalīga un tai nav robežu,
ka tā pieder tikai man,
ka to man nevar ne atņemt, ne aizliegt, ne nozagt,
ka ar to neviens cits neko nevar izdarīt,
kļuva tik skaidrs,
ja es varu kaut ko redzēt un domāt par to,
kaut ko vēlēties,
tātad es varu to izdarīt.
Man patīk ticēt tam, ka nav nekā neiespējama,
ja man kaut ko ļoti gribās, tad iemiesot to dzīvē!
Es ļoti bieži par to domāju,
katru nakti un katru dienu,
Un sāku zīmēt, lai lidotu.
Es zīmēju savas iemīļotās mūzikas pavadījumā.
Es zīmēju atvērtas durvis tur, kur to nav.
Sākumā es tas uzzīmēju, bet pēc tam tās tur parādās.
Man patīk dzīvot ar atvērtu sirdi.
Man patīk redzēt atvērtas durvis.
Man patīk ieiet pa atvērtām durvīm.
Un man patīk viegli aiziet, kad vēlos aiziet.
Man patīk uzreiz atlaist tos,
kuri izvēlējušies aiziet,
atbrīvojot viņus no sevis,
un uzticoties viņu vēlmei.
Man patīk nospraust jaunus maršrutus
un ceļus, kuri ir atvērti.
Man patīk pašai lemt, pa kurām durvīm ieiet,
bet kurām mest līkumu.
Man patīk atvērt savas durvis tiem,
kurus es mīlu.
Zini, es ne reizi vien esmu stāvējusi bezdibeņa malā,
Un tieši tāpēc šobrīd ar tevi par to runāju.
Un man gribās tev kaut ko pateikt par klusumu.
Tu jau zini, ka ir laime, kura mīl klusumu.
Bet dažkārt klusums var šķist ļoti skaļš,
tik uzmācīgs, tik nospiedošs,
tik saspīlēts un smacējošs,
tik ļoti ne savs,
ka manai laimei no tā gribās aizbēgt.
Brīvībā!
Manai laimei katru reizi tik ļoti gribās aizbēgt
no tās laimes, kurai klusums vajadzīgs
lai noslēptu stindzinošas bailes.
Es vairs neticu laimei, kura visu laiku baidās.
Man tā nav laime, kad tu visu laiku baidies.
Man gribas aizbēgt no laimes imitācijas – bailēm
īstajā laimē bez bailēm un šaubām.
Ieskrieties, izplest spārnus un aizlidot.

Jo…
Dzīvē vēl ir tik daudz brīnumu, kurus neesmu redzējusi.
Dzīvē vēl ir tik daudz situāciju, kurās es vēlos
ienest brīnumu ar savu klātbūtni vien.
Un ar to, ka turpinu ticēt tam, ka, ja tu kaut ko vēlies,
tad dzīvē nav nekā neiespējama.
Pacelties spārnos un lidot – tā ir laime.
Brīvi lidot – tā ir laime.
Pārstāt reiz baidīties – tā ir laime.
Būt starp tiem, kuri nebaidās – tā ir laime.

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstais Brīnumdaris

Tas notika pirms dažiem gadiem, Jaunā gada priekšvakarā.

Pie manis pienāca mana kursa biedrene Nataša un teica: “Man ir Salatēva un Sniegbaltītes tērpi. Gribu ielikt sludinājumu, ka mēs par maksu apciemojam bērnus. Piedalies? Labi nopelnīsim!”
Es piekritu. Nauda bija vajadzīga, un lomu nospēlēt nebija nekādu problēmu, mēs abi ar Natašu bijām piedalījušies Jautro un atjautīgo kluba konkursos.
Publicējām sludinājumu. Jau nākamajā dienā sāka zvanīt klienti.

Bērni bija dažādi, gan jautri gan čīkstētāji.
Atceros vienu puiku, kurš jau uz sliekšņa pajautāja: “Tātad Salatēvs un Sniegbaltīte? Un cik mans tēvs jums samaksāja?”
Interesanta pieredze.

Līdz svētkiem bija atlikušas dažas dienas. Zvana man paziņa: “Oļeg, glāb! Mēs esam savākuši dāvanas bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem – mums nav Salatēva un Sniegbaltītes! Vai varēsi pastrādāt bez atlīdzības?”
Es padomāju, svēta lieta. Piekritu, vēl jo vairāk, līdz slimnīcai mūs apsolījās aizvest.

Mājās saposos, pielīmēju bārdu. Garastāvoklis labs, tāds pacēlums, ka es taču ne jau naudas dēļ strādāšu, jūtu – es visu varu. Kāpņu telpā man kaimiņiene Tamāra pat uzsmaidīja – kopš pagājušajā gadā viņa pazaudēja savu dēlu, visu laiku bija ļoti skumja.

Un, lūk, esam slimnīcā. Eglīte, lampiņas, skaisti svētki. Bērni priecājas, applaudē, dzejolīšus skaita. Pēc tam sāku dalīt dāvanas – visiem tāda laime. Smaidīgas sejas, smiekli….

Un pēkšņi redzu – pašā telpas kaktiņā sēž gadus sešus vecs zēns. Nesmaida, taču uz mums skatās, bet tumšajas acīs bezgalīgas skumjas.
Piegāju klāt galvenajam ārstam, jautāju, kas puikam kaiš? Ārsts atbild: “Tas ir Marks. Viņš ir bārenis. Abi viņa vecāki gāja bojā autoavārijā, viņš vienīgais izdzīvoja. Mēs cenšamies viņu iekārtot bērnu namā”.

Jutos kā zibens ķerts. Laimes sajūta momentā bija pazudusi.
Protams, varēju pasākumu beigt un doties projām, aizmirstot par visu, bet es tā nevarēju. Paņēmu dāvanu un piegāju pie Marka.
– Sveiks, Mark! Laimīgu Jauno gadu!
Viņš drūmu skatienu paskatījās uz mani.
– Tu taču neesi īsts Salatētis?
Es paraustīju plecus:
– Skatoties, kam tu tici. Es par sevi esmu pārliecināts. Bet tu vari pārbaudīt. Kādu dāvanu tu vēlies Jaunajā gadā? Ja izpildīšu, tātad esmu īsts.
(Un te nu es sadrūmu, jo iedomājos, kur paliks viss mans budžets, ja puika izvēlēsies, piemēram, jaunu iPhone. Taču apstāties bija par vēlu).
Marks skumji iesmējās un teica:
– Nu, labi, pamēģināsim.
Es apsēdos blakus.
– Ievēlies!
Puika iepleta acis un pēkšņi kaismīgi iečukstējās:
– Ja es būtu muļķis, palūgtu, lai mamma un tētis atgrieztos. Bet es neesmu muļķis, es visu saprotu. tāpēc, ja tu esi īsts Salatētis, izdari tā, lai mani neaizvestu uz bērnu namu! Varēsi?
Un te nu es iekritu, sapratu, ka ar mani ir cauri.

Neatceros, kā novadīju pasākumu līdz galam, viss bija kā miglā tīts. Atgriezos mājas un neko nespēju padarīt: visu laiku acu priekšā rādījās Marka skatiens – pilns skumju un cerību. Es pat apsvēru domu, ka varētu viņu ņemt pie sevis, taču kurš gan atdos audzināšanā bērnu studentam bez pastāvīgiem ienākumiem?

Visu nakti vārtījos gultā, domādams, kā lai atrisina šo jautājumu. Bet no rīta pamodos ar atklāsmi!
Un jau astoņos no rīta klauvēju pie kaimiņienes Tamāras durvīm – pilnā ekipējumā, Salatēva tērpā.

Es nezinu, kā viņi vienojās – runā, ka pats galvenais ārsts “pieslēdza” savus “sakarus”, bet jau 31. decembrī es satiku Marku un Tamāru pie mūsu kāpņu telpas durvīm. Starojošā kaimiņiene mani iepazīstināja ar Marku un teica, ka viņš būs viņas viesis jaungada naktī. Marks neizskatījās pārāk jautrs un laimīgs, taču es viņa acīs vairs neredzēju skumjas.

Kad svētki beidzās, iestājās janvāris un Tamāra kļuva par Marka aizbildni.

Pagāja gads un Nataša mani atkal uzaicināja tēlot Salatēvu. Es nevarēju palaist garām tādu iespēju, bet, pirms devos savā misijā, nolēmu apciemot Tamāru un Marku.
Marks atvēra durvis, es viņam piemiedzu ar aci un jautāju: “Nu, ko, puikiņ, īsts Salatētis?”
– Īsts gan! – viņš nočukstēja un apķērās man ap kājām.
Un tajā brīdī es patiešām sajutos kā īsts Brīnumdaris.

Anastasija Ivanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustracija: Joel Robinson
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…


Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par gudriniekiem, kritiķiem un kontroli

Katram no mums ir savs “gudrinieku un gudrinieču” loks, kuri skaidri zina, kā mums katram jādzīvo, jamīl, jāstrādā. Tāpat katram ir arī savs “kritiķu” loks, kuri gatavi mums paskaidrot, ko mēs savā dzīvē, darbā un mīlestībā daram nepareizi – pat tad, ja mēs to nelūdzam. Vispār nepareizi, vai nepareizi, salīdzinot ar viņiem!

Katrs no mums ik dienas saskaras ar milzīgu kontroles daudzumu. Un mums katram ir jātiek ar to galā. Sevī – pār citiem. Ārpusē – no citiem attiecība pret sevi.

Tāpat arī katram no mums ir biezas bruņas, pret visiem šiem gudriniekiem un kritiķiem. Un katrā sēž burtiski paralizējošas bailes kādu dienu izdzirdēt, ka esi izlēcējs, lūzeris un te tev nav vietas. Šīs bailes neļauj kustēties, tās nedod iespēju turpināt savu ceļu pēc neveiksmēm, tās  iedzen stresā un paralizē.

Mēs visi ne reizi vien esam bijuši ievainoti. Un mēs visi nevēlamies vēlreiz to piedzīvot. Tomēr vienalga turpinām ievainot.

Cik daudz gan dzīvības spēka un laika tiek patērēti nevis radīšanai un radošumam, bet aizsardzībai un pierādīšanai, ka arī tev ir tiesības! Aizsardzībai, aizstāvībai un pierādījumiem to priekšā, kuri šajā brīdī arī sevi aizsargā, aizstāv un pierāda.

Tik ļoti gribās brīvību un atļauju būt dažādiem, tā vietā lai klausītos kāda “morāli”. Sev un citiem. Un tik ļoti gribas ticēt tam, ka visa pietiks visiem, tā vietā, lai atkal skatītos kā tiek atmaskoti “nepareizie”. Visiem pietiks mīlestības, naudas, laimes.

Tik ļoti gribas atslābināties, iztaisnot plecus, izstiepties, dziļi un mierīgi ieelpot un izelpot, un apskaut, tā vietā, lai sagatavotos kārtējam uzbrukumam un paspētu to atvairīt. Apskaut, lai atbalstītu, tā parādot, ka “es esmu tev blakus”.

Tik ļoti gribās sadarbību un partnerību, lai būtu interesantāk, nevis kārtējo salīdzinājumu, kurš labāks.

Un pēkšņu, neprasītu piezīmju ar gudru skatienu vietā, cilvēks vēlas, lai viņam būtu iespēja pašironijai un laiks kopā ar citiem pasmieties un pamuļķoties.

Un tā vietā, lai visiem gadījumiem meklētu taisnīgumu un vienas un tās pašas normas, tik ļoti gribās improvizēt, būt iedvesmotam un pieņemtam. Siltumu. Gribas. Katram.

Tikai uz mirkli iedomājies, ja reiz visi, kuri kaut ko reāli dara un rada, paklausīs visiem gudriniekiem un kritiķiem un pārstās darīt to, ko dara, tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet nepilnīgs un nepareizs. Mums paliks tikai aizliegumi, aizrādījumi, morāles, gudras sejas un garlaicība. Nebūs nekā radoša, smieklīga, spontāna, brīnišķīga, drosmīga un viegla.

Es iedomājos. Un iedomājos par to, ka, ja tu citiem nedod tiesības kaut ko radīt un visu laiku uzskaiti svešas kļūdas un pieķer nepilnībās, tad automātiski arī pats sev aizliedz būt radošam. Un ir ļoti bail – ja nu pēkšņi kāds arī tevi sāks kritizēt. Vārdi “Bailes” un “Kritika” staigā rokās sadevušies.

Ja tu kaut ko dari pirmo reizi, vai arī dari ne tik profesionāli, un tevi kaunina, vai kāds šausminās vai pauž šaubas par tevi, neskaties uz to pusi, aizbāz ausis. Necenties paņemt sev svešas bailes, katram mums pietiek savējo. Neņem tās sev. Un, lūdzu, turpini darīt to, kas tev patīk un ko tu mīli darīt. Tavs talants un tavs spēks to paust neradās no tiem, kuri zina, kā darīt pareizi, un, kuriem patiesībā ir daudz vairak bail kā tev pašam.

Un vēl – tu neesi tas cilvēks, kurš apstājies savā ceļā, ar to palīdzēs tikt galā ar bailēm kritiķiem un gudriniekiem. Mēklē tos cilvēkus, kuri par tevi un to, ko tu dari, saka labu, runā labu. Viņiem jau izdodas vadīt savas bailes un pašiem patstāvīgi tikt ar tām galā. 

Brīvību, mīlestību, naudu, laimi, sadarbību, partnerību, patiesu un spontānu jautrību, apskāvienus, improvizāciju, iedvesmu, siltumu. Katram, kurš kaut ko izdomā un rada. Katram, kurš kritizē un šausminās. 

Autors: Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārstāj sev radīt problēmas

“Tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…”

Cilvēki to ir darījuši miljoniem gadu. Mēs (cilvēce), šajā jautājumā esam uzkrājuši pietiekami lielu pieredzi, ne tā? Un mēs zinām, ka, lai kādu darbu mēs arī izvēlētos, lai ar ko arī apprecētos, pats galvenais ir tas, kā mēs to uztveram.

Katru pārdzīvojumu dzīvē tu vari pārvērst par pieredzi, kura bagātina tavu dzīvi, vai arī par pieredzi, kura pārvēršas par lāstu….
Saproti, ka darbā, kuru tu dari nav nekā slikta, lai ko tu arī darītu. Nav nekā slikta tajā, ka tu saņem darbu vai zaudē to…

Nav nekā slikta tajā, ka tu apprecies un arī nekā slikta tajā, ka tu izšķiries, nav nekā slikta arī tad, ja tu paliec neprecējies. Vispār nav nekā slikta.
Nav nekā slikta, taču tu esi radis visu pārvērst ciešanās, un tas gan ir slikti.

Ja tu dari kaut ko vienu – pārvērt to ciešanās, dari kaut ko citu un atkal pārvērt ciešanās. Lūk, kur ir tava problēma.

Tu apprecējies, vai tas ir slikti? Nē, tur nav nekā slikta. Tu neapprecējies, vai tas ir slikti? Nē, arī tas ir brīnišķīgi. Tikai tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…

“Kā visu nepārvērst ciešanās?” – ja tu parūpēsies tikai par šo, tad atrisināts būs pilnīgi viss. Ja tu zini, kā iet pa dzīvi ar prieku, caur laulību, šķiršanos, celibātu, caur it visu, tad, lai ko arī tu darītu, viss būs brīnišķīgi, ne tā?

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Došanas prieks

Reiz, kad es vēl biju pusaudze, mēs ar tēti stāvējām rindā pēc biļetēm uz cirku. Starp mums un kasi bija tikai viena ģimene. Tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu.

Bija astoņi bērni, visi jaunāki par 12 gadiem. Pēc tā, kā viņi bija apģērbti, varēja pateikt, ka viņiem nebija daudz naudas, taču viņu apģērbs bija tīrs un akurāts. Bērni uzvedās ļoti pieklājīgi un rātni. Visi pa pāriem, rokās sadevušies stāvēja rindā aiz saviem vecākiem.
Viņi sajūsmināti runāja par klauniem, dzīvniekiem un visu, ko jau pēc neilga brīža šajā brīnumainajā naktī varēs ieraudzīt. Pēc tā, cik ļoti satraukušies viņi bija, varēja spriest, ka viņi nekad agrāk cirkā nebija bijuši. Šis notikums bija viņu dzīves rozīnīte.

Tēvs un māte lepni stāvēja savas saimes priekšgalā. Māte turējās pie rokas savam vīram un skatījās uz viņu, it kā sakot: “Tu esi mans bruņinieks mirdzošās bruņās!” Viņš apmierināti smaidīja un priecājās par savu laimīgo ģimeni.

Pārdevēja kasē jautāja, cik biļetes viņš vēlas? Viņš lepni atbildēja: “Es vēlētos nopirkt astoņas bērnu un divas pieaugušo biļetes”. Pārdevēja saskaitīja un paziņoja cenu. Sieva palaida vaļā vīra roku, viņas galva noliecās, vīrieša lūpas nodrebēja. Pēc tam viņš pieliecās tuvāk pārdevējai un pārjautāja: “Cik jūs teicāt?” Pārdevēja vēlreiz nosauca cenu.

Viņam pietrūka naudas. Kā viņam būtu jāpagriežas un jāpasaka saviem astoņiem bērniem, ka viņam nav pietiekami naudas, lai aizvestu viņus uz cirku?

Redzot notiekošo, mans tētis iebāza roku kabatā, izvilka 20 dolāru banknoti un nometa to zemē (mēs naudas ziņā nebijām bagāti cilvēki). Mans tētis noliecās, pacēla šo 20 dolāru banknoti, uzsita vīrietim pa plecu un teica: “Piedodiet, ser, šis izkrita no jūsu kabatas”.

Vīrietis saprata, kas notiek. Viņš neprasīja žēlastības dāvanas, bet ļoti augstu novērtēja palīdzību šajā izmisīgajā, sirdi plosošajā un neērtajā situācijā.

Viņš paskatījās acīs manam tētim, saņēma abām rokām viņa roku, stingri sažņaudza rokā naudu un trīcošām lūpām un asarām acīs teica: “Liels paldies jums,ser. Tas patiešām ir ļoti svarīgi man un manai ģimenei”.

Mēs ar tēti atgriezāmies pie mašīnas un devāmies mājās. Tie 20 dolāri, ko tētis atdeva šim vīrietim, bija nauda, par kuru mēs grasījāmies nopirkt sev biļetes uz cirku.

Lai arī tajā naktī mums neizdevas redzēt cirka izrādi, mēs abi bijām ļoti priecīgi, tas bija prieks, kurš bija daudz lielāks par to, ko spētu dot man cirks.

Tajā dienā es uzzināju vārda “DOT” vērtību.

Dodošais ir lielāks par Pieņemošo. Ja gribi būt liels, lielāks par dzīvi, iemācies Dot. Mīlestībai nav nekā kopīga ar to, ko tu vēlies saņemt – tikai ar to, ko tu sagaidi atdot. – Un tas ir viss.

Nav iespējams pārvērtēt došanas nozīmīgumu un citu svētīšanu, jo došanā vienmēr ir prieks. Iemācies darīt kādu laimīgu, dodot.

Katrīna Hepberna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Avots: Счастливый психолог

Tas ir tik vienkārši, taču tik ļoti svarīgi

Tas ir tik vienkārši – piebremzēt pagriezienā, lai palaistu gājēju. Tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa būs tīri.

Tas ir tik vienkārši – bērnam, kurš sasitis eglītes mantiņu, pateikt: “Nekas, mīļais, nebēdā, tas uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu sasitis nevis mantiņu bet tavu sirdi.

Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai un pajautāt: “Sveika, mammīt, kā  tev klājas?”, nevis zvanīt tikai tad, kad kaut ko vajag.

Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties kājās un skaļi aplaudēt. Nebaidies, tavas kājas nenolūzīs no saspringuma. Bet aktieriem tas būs ļoti patīkami. Tavi aplausi ir viņu galvenā balva un barība. Citas nav.

Tas ir tik vienkārši – atstāt pie sevis savu viedokli, paklusēt, ja tu nepiekrīti kaut kam, kas publicēts sociālajos tīklos. Bet to enerģiju, kas kā ūdens aizplūst indīgam komentāram, iztērēt kaut kam radošam.

Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam. Teikt “pateicos” par to, ka tev atbrīvoja vietu, atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita kopā ar tevi pavakariņot. Tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā. Ne vecāki, ne tavi bērni, ne tavi kolēģi, ne draudzene, ne  šveicars, kuram tu sūdzies par to, ka devītajā stāvā pārāk skaļi skan mūzika.

Tas ir tiek vienkārši  – pateikt “NĒ” visam, kas tev nav tuvs. Cilvēkiem, kuri tev nodara sāpes. Cilvēkiem, kuri noliedz tavas vērtības. Garlaicīgām grāmatām. Rupjam taksistam, atrodi citu taksometru, cieni sevi. “Nē” pasaki visam, kas tevi grauj. “Jā”  saki visam, kas tevi dara laimīgu.

Tas ir tik vienkarši – nosūtīt sms “Es tevi mīlu”. Vienkārši tāpat. Bez iemesla. Tāpēc, ka tev ir tik ļoti paveicies, ka ir, kam to nosūtīt.

Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus. Būt smieklīgam. Nogulēt. Aizmigt kinoteātrī. Uzvilkt pašu košāko kleitu pašā drūmākajā dienā. Ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

– Mammu, – vēlu vakarā bērni man atzīstas. – Mēs tik ļoti vēlētos visi kopā pagulēt uz grīdas. Mēs saprotam, ka tagad nav īstais laiks, un Jarusai šobrīd ir iesnas, un skaidrs, ka ideja nav pārāk spīdoša, taču tik ļoti gribās, lūdzu, atceries to.
– Brīnišķīga ideja, – es saku. – Kāpēc, lai mēs to neizdarītu tieši tagad?! Jo tas taču ir tik vienkārši!

No mazām lietiņām – no tava “paldies”. “Lūdzu””, “nekā briesmīga”, “es tevi mīlu”, “sabučo mani”, “samīļojamies”, “izdarīsim to tieši tagad”, kopā saliekas lielas lietas, īsta laime.

© Jaroslava Gres
Tulkoja: Ginta Filia Solis