“Kedas”

kedas2

Pirms kādiem četriem gadiem pie manis uz konsultāciju atnāca jauna dzīves izmocīta sieviete. Toreiz es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri šķīra laulību, un biju izdevusi grāmatu “Meitene un tuksnesis”, kurā aprakstīju savu personīgo laulības sķiršanas pieredzi. Pie manis vērsās ļoti daudzas sievietes, kurām vajadzēja rehabilitāciju pēc šī smagā procesa.

Darbs ar šķiršanos paredz ļoti uzmanīgu un pacietīgu virzību. Apraudāt savas bēdas, zaudējumu, atcerēties, atcerēties, atcerēties. Neparasti grūti, smagi, sāpīgi ir pardzīvot to, kā tevi mānīja un krāpa.

Saprast, ko darīt ar bērniem, kā tagad dzīvot un sarunāties ar viņiem. Uzmanīgi pieskarties naidīgumam. Niknumam. Bezspēcībai. Ieslīgt tajās. Pieņemt notikušo. Un beidzot šajās sāpēs atklāt sevi – izdzīvojušo, kaut arī smagi ievainoto.
Atklāt savu dzīvi. Negribīgi sākt ar to kaut ko darīt, vai beidzot sākt darīt to, ko gribējās jau sen. Tikt galā ar naidu, kurš atkal un atkal atgriežas, greizsirdību, niknumu, bailēm, vientulību, bezspēcību. Es ļoti daudz to visu esmu redzējusi.
Stāstot savu bēdu stāstu mana kliente runāja par to, cik skaista bija viņas dzīve kopā ar vīru. Kāds viņš kļuva veiksmīgs, realizējies, cik talantīgs izrādījās. Cik stingrs viņš bija attiecībā uz viņas ārieni, uz to, kā izskatās viņu māja, kāds bija skats, kurš pavērās pa viņu dzīvokļa logiem uz naksnīgo Maskavu.

Šīs laulības laikā arī viņa bija izveidojusi karjeru – viņa bija veiksmīga top-menedžere kādā no federālajām kompānijām. Cenšoties tikt galā ar šķiršanos viņa strādāja dienu un nakti, nopelnīja savam uzņēmumam pieklājīgu naudu un, mājas atnākusi, vienkārši krita ar seju spilvenā, lai no rīta pieceltois un  atkal dotos darbā kā karā.

Mēs runājām par viņas laulību un to, kā tajā viss bija noorganizēts. Cik patiesībā sarežgiīti viņai tajā bija. Kuru SEVI viņa apspieda un nevienam nerādīja. Cik ļoti jau no paša laulības sākuma viņas vajadzības bija nesvarīgas. Vienmēr sniegbaltās augstpapēdenēs, krašņā sniegbaltā automašīnā, viss pašas nopelnīts, – viņa runāja par to, ka bijušais vīrs šķiet laimīgs jaunajā laulībā, bet viņa – vientuļa, skumst un neredz nekam jēgu.

Kad pienāk tas brīdis terapijā, kad klients jau sāk elpot tagadnes, ne pagātnes gaisu, viņa atklāja sev blakus vīrieti. Viņš bija par viņu astoņus gadus jaunāks, ne lielisks, diezgan parasts, strādāja algotu darbu, taču bija diezgan uzstājīgs, kaut ko bubināja par “es neatkāpšos” un “ejam dzert kafiju”. Viņam pat nebija mašīnas.

Viņa rauca degunu, raustīja plecus un smaidīja, bet es viņai teicu – kafiju taču var iedzert? Viņa pamāja ar galvu un aizgāja, klabinot augstos papēžus.

Pēc tam viņa nāca vēl vairākas reizes, mēs runājām par visu kaut ko un šis NElieliskais neatkāpās. Vinš nedaudz bija pakāpies pa karjeras kāpnēm, solīja viņai zelta kalnus un mīlestību, bet tad, kad “bijušais” feisbukā izlika savas bildes par savu galvu reibinošo labklājību, viņa atkal sabruka.

Tad pēkšņi uz kārtējo seansu viņa atnāca pavisam cita – neuzkrāsojusies, smaidīga un viegla.

“Kas ar jums? Jūs smaidiet tā, it kā kaut kas būtu noticis?!” – es jautāju.
“Mēs pastaigājāmies, – viņa teica. – Vienkarši tāpat, Zvirbuļkalnos. Ar kājām. Bez mašīnas. Un mēs skūpstījamies. Un man kājas bija kedas!”

“Ziniet, ko? – viņa pieliecās tuvāk un teica. – Patiesībā man bija tik labi un viegli kedās. Un tajās var staigāt ātri un tik tālu, cik vien gribās. Un es jutos kā meitene. Un es tāda arī esmu. Sevī es vienmēr esmu kedās nevis uz papēžiem. Es vienkārši sen to biju aizmirsusi.”

Tā, ar citas gaitas palīdzību, ar kedām viņa uzmanīgi sāka tuvoties sev pašai, īstajai. Dēļ mīļotā skaistuļa vīra viņa reiz atteicās no “meitenes kedās”. Jo “krutas” sievietes vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs. Iespējams, viņas bijušais vīrs patiesībā jutās niecība un tāpēc viņam bija nepieciešami visi šie sava “krutuma” apliecinājumi: tajā skaitā arī sieviete augstpapēdenēs, visa baltā,  dārgā baltā automašīnā un nekā savādāk.

Slimojoša, grūtniece, vai vēl sliktāk, pēc spontānā aborta puņķos un asarās, zaudētāja, tāda viņam nebija vajadzīga. Viņa ļoti centās atbilst, vienmēr smaidīja, staroja, turēja taisnu muguru. Pats par sevi tas nav slikti, taču jautājums ir par cenu: ja svarīgā tava daļa – brīvā, mierīgā, laimīgā šajā laikā ir ieslēgta noliktavā, tad priekš kam gan tas viss? Dēļ kā?

Viņa mierīgi atzina, ka reiz viņš viņai bija dārgāks par visu un, jā, viņa to visu darīja viņa dēļ.

Šajā terapijas etapā vinai galvenais bija maksimāla atklātība pret sevi. Viņa atcerējas sevi īsto, jaunu, bezbailīgu, mīlošu, dažkārt nobijušos. Aizsargāja, atjaunoja, pastāvēja par sevi tagad jau no stipras, pieaugušas sievietes pozīcijām. Sievietes ar vieglu gaitu. Vīrietis, kurš šajā brīdī bija blakus, viņu bildināja. Viņi apprecējās un viņiem piedzima meitiņa. Izrādījās, ka viņš ir pietiekami ambiciozs, lai ātri kāptu pa karjeras kāpnēm, pārliecināts par sevi, lai nodrošinātu viņai iespēju elpot, apstāties, nesteigties, gulēt, cik vien tīk. No sava darba viņa aizgāja jau pirms tam, pirms bija apprecējušies un arī tas bija brīnumaini: viņa viņam vienkārši uzticējās, dzīvoja par viņa ne tik lielo algu.

Man, izrādās, nevajag ne tik daudz naudas, ne tik krutu automašīnu, nav vajadzīgs neviena cita vērtējums, pat paša mīļākā cilvēka, lai sajustu, kas tieši šobrīd tieši tev ir pats galvenais. Vieglums, prieks, viņa teica, kad jautāju nosaukt viņai pašu galveno.
“Es tāda biju vienmēŗ, agrāk, bērnībā – viņa teica, vienkārši biju to aizmirsusi”.

Autors: Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par atkal lielisko ieteikumu

 

Advertisements

Būt sev mājām

sev majas

“Nav nekā ārpus mums, kas varētu mums pietiekoši ilgi palīdzēt. Ja, protams, tu negaidi rindā uz orgāna transplantāciju.

Nav iespējams nopirkt, nopelnīt vai pārņemt harmoniskas attiecības ar sevi un apkārtējo pasauli. Tā ir viena no pašām neērtākajām patiesībām pasaulē, un arī man to ir grūti atzīt.

Laimi var sasniegt tikai no iekšpuses un mēs nevaram to uzdāvināt saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Viņiem nāksies atrast savus veidus un savas atbildes. Bet, lai ļautu viņiem to izdarīt, nāksies viņus atlaist – ieskaitot savus izaugušos bērnus.

Ja problēma ir kādam citam, tātad tās risinājums noteikti nav tavās rokās.

Bet, ko darīt, ja izglābt un salabot citus nevar?

Pārliecināti, cītīgi un centīgi mācīties ar maigumu izturēties pret sevi.

Tā ir milzīga dāvana visai pasaulei ap mums. Kad kāds tev saka, ka tu esi pārāk pašpārliecināts, pasmaidi kā Mona Liza un uzvāri jums abiem garšīgu tēju.

Būt saudzīgam un rūpīgam draugam pašam sev (tādam dīvainam, muļķīgam, apnicīgam, egoistiskam sev) – tas nozīmē būt SEV MĀJĀM. Un no tā sākas miers visā pasaulē.”

Anne Lamott
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Plāni gadam

zimejums paklajins

Atver blociņu un lappusē, kur rakstīts “Jaunā gada plāni” pēkšņi vairs neraksti “pašrealizācija”, “celt pašapziņu” un visu pārējo, bet raksti (jautrā rokrakstā, ar violetu pildspalvu, ik pa brīžam uzbraucot līnijām):
– Smieties, kad gribās.
– Izdzīvot savas dusmas.
– Apraudāt visu, kas palicis neapraudāts.
– Aizbraukt pie vecākiem un vest viņus piknikā.
– Klaiņot pa parku un jūsmot par dabas skaistumu.
– Ēst garšīgas, bet nekaitīgas lietas.
– Teikt komplimentus sev spogulī (svarus pabāzt zem gultas, vai atdot kaķim – viņam ļoti patīk uz tiem gulēt).
– Izlasīt dažas grāmatas no tiem žanriem, kurus agrāk nekad nelasīji (kaut vai pamēģināt paeksperimentēt).
– Izbraukāties ar velosipēdu līdz pat stāvoklim “esmu saelpojusies vēju, varu visu”.
– Iepazīties ar dažiem cilvēkiem, kuri šķiet dīvaini un bez vērtēšanas paskatīties uz viņu pasauli un parādīt savējo.
– Aiziet pārgājienā, ko visu laiku gribējās, bet bija bail.
– Kad skumji, vienmēr iepriecināt sevi, un tikai tad ķerties pie citiem darbiem.
– Palīdzēt kādam.
– Pieņemt kāda palīdzību.
– Sastādīt mazo ikdienas prieku sarakstiņu un atkal sākt ievērot, cik to ir daudz.
– Nebārt sevi, ja kaut kas no šī saraksta nesanāk.
– Ļaut sev atpūsties, neizmantojot slimību par vienīgo pietiekamo iemeslu.
– Atteikties no tikšanās ar cilvēkiem, ja šīs tikšanās neko nedod.
– Teikt draugiem, cik viņi ir forši, talantīgi un skaisti – ne tikai svētku dienās. Un, vispār – cilvēkiem teikt labus vārdus.
– Ļaut sev ietīties sedziņā un pabūt vienam, kad tev tas vajadzīgs.
Un vienmēr atcerēties: ja tu dari visu labāko, ko uz doto brīdi vari izdarīt, tu dari pietiekami. Tu esi malacis, to uzraksti kaut sarakstā, kaut ar pirkstu uz stikla. Bet labāk – atkārto to sev biežāk, labi?
Alla Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nenāk no ārpuses

rokās4

Mums tuvie cilvēki (vīrs, sieva, bērns, mamma, tētis, labākais draugs u.t.t.) mūsu dzīvē nav nākuši tāpēc, lai darītu mūs laimīgus un apmierinātu mūsu vēlmes.
Ja tu domā savādāk – domā, ka kādam tevi ir jāmīl, jārūpējas par tevi, jābūt tev uzticīgam, uzmanīgam, saprotošam, tad ciešanas būs neizbēgamas.
Pieņemsim, ka tu katru reizi nokļūsti vienā un tajā pašā situācijā – tuvs cilvēks, kuram tu tik ļoti ticēji, pēkšņi sit (atkal!) pa pašu sāpīgāko vietu. Bet patiesībā viņš palīdz tev saprast – laime neatnāk no ārpuses. Tā nav kāda cita rūpēs, sapratnē un uzticībā.
Citi cilvēki uzņemas šo “netīro darbu” sagraut mūsu ilūzijas. Lai mēs beidzot pagrieztos ar seju pret mīlestību, drošību un uzticēšanos sev, to, kas apslēpts mūsos.
Kad atceramies par savām dāvanām – talantiem, mūsu tuvinieki beidzot varēs mums būt tādi, par kādiem mēs sapņojām.
Lana Karlen
Tulkoja: Ginta FS

Iemāciet saviem bērniem…

26

… Lai tu dzīvē būtu laimīgs, nekas papildus nav vajadzīgs: ne cilvēks, ne vieta, ne kāda lieta… Īsta laime ir tevī pašā. Cilvēkam ir jābūt pašpietiekamam.
… Zaudējums ir tikai izdomājums. Katrs mēģinājums ir veiksme. Katra veiksme noved pie uzvaras. Viņu pēdējā vieta nav mazāk vērta kā pirmā.
… Viņi ir savienoti ar visu Dzīvi, viņi ir vienoti ar visiem cilvēkiem un nekad nav atšķirti no Dieva.
… Viņi dzīvo ārkārtīgas pārpilnības pasaulē. Šajā pasaulē visiem visa kā ir pietiekami. Un pārpilnība neatrodas kāda vairākuma valdījumā.
…. Lai ko arī viņi vēlētos savā dzīve iegūt, ja tas būs pēc sirdsapziņas, tad viss ir iespējams. Un nevajag ar kādu sacensties. Dieva svētība ir dota mums visiem.
… Viņiem nevajag raizēties par savu taisnību, viņiem nevajag būt labākiem, lai izskatītos labāki Dieva acīs.
… Sekas un sods nav viens un tas pats. Dievs nevienu nenosoda, bet visus mīl. Un viņa mīlestībai nav nosacījumu. Un viņu pašu Mīlestība, kas dāvāta bez nosacījumiem – ir pati lielākā dāvana Pasaulei.
… Būt īpašam nenozīmē būt labākam, tas vienkārši nozīmē būt pašam. Nav nekā tāda, ko viņi dzīvē nevarētu izdarīt. Un vienīgais, ko vajadzētu atgriezt cilvēkiem  uz Zemes, ir atgādinājumu par to, kas viņi patiesībā ir.
Māciet šo saviem bērniem nevis ar vārdiem, bet ar savām darbībām. Nevis ar diskusijām, bet personīgo piemēru. Un to, ko jūs paši darīsiet, jūsu bērni atpoguļos.

@ Nīls Donalds Volšs
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut

polunins5

Vjačeslavs Poluņins par to, kā sasniegt to stāvokli, kad gribas lidot (no lekciju cikla projektam “Возраст счастья“.)

1. Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut
– Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks, – saka Poluņins. – Un visās manās komandās ir bijuši tikai tie, bez kuriem es vispār nevaru. Kā izdodas neapnikt viens otram? Ir kāda viltība. Es speciāli daru tā, lai mākslinieki nevarētu visu laiku būt kopā. Es viņus uz laiku nošķiru vienu no otra.

2. Nedari to, ko nemīli darīt
– Es aizgāju strādāt cirkā du Soleil. It kā ļoti laba vieta, labākais cirks pasaulē, viss noorganizēts lieliski. Bet nevaru. Pusgadu bija lieliski. Kamēr mēs radījām, mēģinājām, trenējāmies…. Bet pēc tam viss pārvērtās par mazu rūpnīciņu, kurai vienkārši bija jāražo produkcija. Neinteresanti. Es mocījos, sāku staigāt pa dakteriem, sākās depresija…
Tad es palūdzu: lūdzu, lūdzu, atlaidiet mani, man kontrakts ir uz gadu, es vairāk nevaru. Man teica: atrodi savā vietā kādu līdzvērtīgu un mēs tevi atlaidīsim. Es izskrēju uz ielas un iekāpu taksī, un pēkšņi notika brīnums. Takša šoferis bija Jura Medvedevs. Viņš agrāk strādāja Maskavas Tagankas Teātrī, bija lielisks mīms. Viņš sapņoja kļūt par klaunu, bet ar taksi braucot piepelnījās. Es viņam saku: “Jura, tu no rītdienas strādā cirkā du Soleil par klaunu!”. Ja nebūtu sēdējis, viņš noteikti no laimes būtu noģībis. Viņam tas bija sapņu darbs. Man, aizbēgt no turienes – glābiņš.

3. Nerunā par slikto
– Mums komandā ir tāds princips. Tas ir aizliegts. Nekad neapspriežam, ko kurš sliktu izdarījis. Runājam tikai: “Kāds tu esi malacis, cik brīnišķīgi šodien nostrādāji! Un to, cik tu labi izdarīji!” Ir jāiedvesmo vienam otru, dažkārt pat sameloties drīkst, bet sajūsmināties noteikti vajag…

4. Neņem sviestmaizi lielāku par savu muti
– Katram cilvēkam ir noteikts daudzums spēka un tikai šo spēku patēriņš var padarīt laimīgu atmosfēru. Es skaidri zinu, ka mākslinieks nevar strādāt vairāk par astoņām nedēļām pēc kārtas. Tāpēc devītā nedēļa mūsu kolektīvā vienmēr ir atpūta.

5. Pārvērt savu dzīvi par mākslas darbu
– Līdz 50 gadiem man nebija māju. Pēc tam skatos, mana sieva ir sākusi skumt…
Sapratu, vajadzīga māja! Sākās ilgs process. Izskatīju desmit pasaules pilsētas, kur, manuprāt, varētu laimīgi dzīvot. Katrā padzīvoju mazliet un sapratu, ka labākā vieta ir Parīze. Bet Parīzi es nemīlu, jo tur ir nemitīga grūstīšanās. Tāpēc atzīmēju rādiusu – pusstundas braucienā no pilsētas (savādāk draugi ciemos nebrauks) un sāku meklēt. Pie kam mājai noteikti vajadzēja būt ar dzirnavām. Tā es biju safantazējies. Un atradu. Mūsu dzeltenajās dzirnavās katrai istabai ir savs vārds un sava Dvēsele. Piemēram, istabiņā “Pie vecmāmiņas” mēs esam “savilkuši” simtiem dažādu priekšmetu no krāmu tirgiem. Vai “Pasaku tornis”  – kas ir ideāla bērnu istaba. Un vel ir dārzi. Tur arī mēs visu ko esam izfantazējuši. Reiz man sagribējās, lai zāliens mainītu krāsas. Neviens dārznieks neņēmās to paveikt, redziet tā zālīte ar šito kopā nesadzīvošot. Bet es ņēmu un izdarīju. Man ir liels zāliens, apmēram 50m diametrā, kas katras divas nedēļas maina krāsu: zaļš, dzeltens, sarkans, rozā…
Autors: Antons Pikus
Avots: econet.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Audzināt ar Brīnumu

laimigs berns1

Mamma un tētis manu bērnību pārvērta svētkos.

No rītiem es zem sava spilvena atradu mazas dāvaniņas. Man teica, ka tās ir “no zaķīša”. Ar aizvērtām acīm, knapi pamodusies, es sataustīju zem spilvena kaut ko maziņu un brīnumainu. Es necentos ātri to paņemt. Lēnītiņām aptaustīju, cenzdamās saprast, ko tad šoreiz zaķītis man atnesis.

Katru reizi tur bija kas cits: krāsojamā grāmatiņa, ledenes, vēstulīte. Reiz viņš man zem spilvena bija nolicis… burkānu! Atceros, es ne nieka neizbrīnījos, tikai neticami priecājos – iedomājies, šis labsirdīgais zvēriņš bija padalījies ar savu lielāko gardumu. Es ticēju brīnumiem – tie man šķita gluži dabiski. Uz bērnudārzu es gāju pacilātā noskaņojumā un visapkārt redzēju ļoti daudz ko brīnumainu.

Kā jau visi bēŗni.

Un vēl man šķita, ka ikvienam bērnam ir savs zaķītis, kurš kaut ko noliek zem spilvena. Nezināju, ka mēdz būt savadāk. Un kad mana labākā draudzene man pastāstīja, ka baidās iet mājās, un tāpēc grib palikt pie manis ciemoties uz mūžu, es viņai pajautāju: “Bet kā tad zaķītis tev nodos dāvaniņas?” Un te nu man kļuva skaidrs, ka man ļoti ir paveicies. Ar zaķīti.

– Zaķītis vairs neatnāks, – reiz man teica mamma. – Bet viņš tev ir atstājis dāvaniņu un vēstulīti. Dāvana bija brīnišķīga, bet vēstule ļoti maiga un pārliecinoša. Es nemaz nesaskumu, jo uz to brīdi ļoti daudz ko jau nojautu. Jā, un arī brīnumu vēl bija ļoti daudz – gan ar rokām radītu, gan spontānu.
Piemēram, kad mēs ar vecākiem atpūtāmies pie jūras (un tas jau pats par sevi bija brīnišķīgi, jo parasti atpūtos kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo mani vecāki ļoti daudz strādāja), pa pludmali staigāja tieviņš vīriņš un piedāvāja nopirkt šokolādes saldējumu. Saldējuma kaste bija ietīta segā, un es nespēju saprast: kā tad tā, saldējums taču izkusīs! Bet tētis man paskaidroja, ka gluži otrādi – tā var ilgāk saglabāt aukstumu iekšpusē. Un nopirka visu saldējuma kasti.

Es toreiz ne uzreiz sapratu, kāpēc mums vajag tik daudz saldējuma, jo mēs trijatā to nevaram apēst pat nedēļas laikā. Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju novērtēt šo tēta rīcību. Ar saldējumu mēs toreiz cienājām visus kaimiņus un to dāvināt bija tik patīkami.

Vēl viens brīnums notika, kad mani vecāki gatavojās ceļojumam uz ārzemēm. Todien man bija ļoti skumji un es savā istabā uzcēlu telti un iedomājos, kā tur dzīvošu un skumšu.

Atbrauca vecmāmiņa, kurai bija par mani jāparūpējas un javed uz skolu (tad es gāju pirmajā klasē). Vecākiem tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis un man nepavisam negribējas viņiem rādīt savas skumjas. Mēs devāmies uz staciju viņus pavadīt. Kad pienāca vilciens, es jau biju gatava apraudāties. Un te pēkšņi tētis saka: “Nu, ko, meitiņ, brauksi mums līdzi?” Es toreiz gandrīz no laimes aizmirsos! Tie tik ir brīnumi – viens un divi, un es jau kopā ar vecākiem braucu vilcienā savā pirmajā ārzemju ceļojumā.

Izrādījās, ka tētis un mamma jau no paša sākuma plānoja, ka es braukšu kopā ar viņiem un bija sapakojuši manas drēbes. Vienkārši gribēja mani pārsteigt un sagādāt vēl vienu brīnumu.

Tādu notikumu manā dzīve ir bijis ļoti daudz, un kad man jautā, no kurienes manī ir tik daudz optimisma, es atbildu: “Man vienkārši bija ļoti laimīga bernība.”
Autors: Vilena Kotova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis