Sāc savu dienu ar labo…

Sāc dienu ar labo.

Piemēram, ar sevi…

Baudi savu rīta kafiju un nekur nesteidzies. Sildi rokas pie karstās krūzes, ieelpo brīnišķīgo aromātu. Elpo mierīgāk, jūti dziļāk. Izbaudi.
Atceries – pie tevis atnāks viss, kolīdz tu visu atlaidīsi.
Iemācies novērtēt savu Dvēseli un savu laiku – neizterē to tukšām un nevajadzīgām lietām.
Rūpējies par savu personīgo telpu un sargā to no visa, kas var tai kaitēt, sagraut, sarūgtināt, iztraucēt.
Nesteidzies – baudi vasaru, rudeni un dzīvi, baudi zelta dienas, ieelpo pilnu krūti un nesteidzies. Tas ir tik brīnišķīgi – vienkārši dzīvot. Vienkārši sev un savai labsajūtai.
Atceries – tas, kas tev lemts, noteikti piepildīsies, to, kas paredzēts tev, nepaņems neviens cits.
Aizej. No jebkuras netīrības un riebeklībām. No lietām, kas tev neder vai vienkārši nepatīk. No cilvēkiem, kuros nav atklātības, patiesuma, uzticības un siltuma.
Piepildi savu māju ar skaistumu, bet sirdi ar Mīlestību.
Iemācies redzēt lielo sīkajā un izvēlies galveno – jūti ar sirdi.
Atlaid to, kas savu laiku nodzīvojis un aizgājis. Aizej no cilvēkiem, kuru vērtības neatbilst tavējām.
Koncentrējies nevis uz ienaidniekiem, bet draugiem – ja tu esi personība, ienaidnieki vienmēr būs, bet draugi ir tā vērtība, kas jāsaudzē. Un nepagriez savu vaigu svešu viedokļu plaukām.
Nav svarīgi, ko par tevi runā – cilvēki vienmēr runā par tiem, kuri viņiem soli priekšā; lai runas klīst, tās tev nesasien ne rokas ne kājas. Lai tev apkārt ir mīļi cilvēki un skaistas lietas.

Pasmaidi!

Pasaule ir tik skaista, bet vēl skaistākas ir tavas acis, kad tu smaidi.

© Lija Russ
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Var būt arī patīkama rutīna

Rutīnā ir daudz tādu brīžu, kurus es ļoti mīlu.
Piemēram, pamosties pirmajai, basām kājām aizstaigāt līdz virtuvei, uzlikt vārīties tējkannu. Kamēr tā klusītiņām šņāc, iebērt krūzītē kafiju. Vienu un to pašu kafiju, vienā un tajā pašā krūzītē.

Es ļoti viegli pieķeros vienām un tām pašām lietām, ja tās ir kvalitatīvas un labas, un man nav vēlmes pēc dažādības. Daži labi, kvalitatīvi krekliņi, vienas džinsa bikses, džemperis, silti, sausi zābaciņi – un tā mierīgi var izdzīvot visu ziemu.

Vienkāršām lietām ir vienkāršs raksturs.

Tāpat kā labiem cilvēkiem.

Vai arī ēdiens. Runā, ka vajag izkopt savu gastronomisko garšas sajūtu, izmēģināt dažādus eksotiskus ēdienus, nebaidīties savienot gaļu ar konfektēm un kornišonus ar putukrējumu. Bet es baidos.

Man garšo vienkārši gaļa, vienkārši konfektes un parasti sālītie gurķi. Un sātīgā, ģimeniskā itāļu virtuve, kuras ēdieni ir tik ļoti līdzīgi mūsējiem.

Arī ēdiena gatavošana ir sava veida rutīna. Taču no otras puses – tā tik ļoti nomierina. Tu peldi apziņas plūsmā iemīļotā radio viļņos, šķin kāpostus, smalki kapā ķiplokus un aiz vaiga tev saldēta zemene – un virtuve piepildās ar aromātiem, kas drīz vien jūtami visā mājā. Es jau reiz rakstīju, ka patiešām ticu tam, ka mājā, kurā tiek gatavots ēdiens, nevar notikt nekas slikts

Galvenais, uztvert ēdiena gatavošanu nevis kā kaitinošu nepieciešamību, bet iespēju atslābināties. Ļaut sev domāt ar rokām, ne galvu. Aizmirst visas gudrās virtuves guru pamācības (“vārot kukurūzas putraimu putru vajag to pastavīgi maisīt, lai neveidotos kunkuļi” – bet, manuprāt, pats garšīgākais kukurūzas putrā ir tieši kunkuļi!) un ar iedvesmu radīt mīlestību no tiem produktiem, kuri atradušies ledusskapī. Un tas nav stāsts par “gatavojiet daudzveidīgi un garšīgi”, tas ir stāsts par to, kā ne no kā neradīt problēmas.

Kopumā virtuves rutīna ir mana mīļākā.

Tāpat kā produktu iegāde.

Lielveikala maizes nodaļā ir pati labākā smarža pasaulē. Es tur vienkārši varētu dzīvot – starp visiem šiem nupat izceptajiem un kraukšķīgajiem kukulīšiem ar siltajiem sāniem un pikantajām garšvielām. Mana meita lieliski zin, ka mani var aizvest kādā maiznīcā un atstāt tur uz ilgu laiku, un es tur uzkavēšos ne jau pie bulciņu, austiņu un biezpienmaizīšu stendiem, bet gan plauktiem ar maizi. Un, jo vairāk maizē būs sēkliņu, graudiņu un citu labumu, jo labāk man.

Jā, iespējams, es patiešām mīlu rutīnu: savākt drēbes mazgāšanai, pa nakti apavos salikt žāvētājus, nomazgāt traukus. Pēdējais ir lieliska meditatīvā prakse: man patīk just, kā netīrais kļūst tīrs, slapjais – sauss, aukstais – silts.

Vienkāršās kustības ļauj uzkarsušajam prātam nomierināties, bet drudžaini klīstošajām domām – apstāties.

Tāpēc, ka tad, kad Tu esi mājās, tu esi mājās. Pašā drošākajā, pašā barojošākajā vietā uz Zemes, kur katra lietiņa ir tavs atbalsts.

Tā kā ir pat milzīga bauda uzvilkt darba cimdus un izmēzt visas istabas, atbrīvoties no kleitām, kuras vairs negribas valkāt un grāmatām, kuras nekad vairs neatvērsi.

Nevis reiz gadā aizkaitināti un ar pienākuma sajūtu taisot ģenerāltīrīšanu, bet ar patiesas pateicības sajūtu tai vietai, kuras slēdzenei der tavas atslēgas.

Tur, kur es dzīvoju, nav nejaušu lietu. Es mīlu katru šķīvi, atceros, no kurienes tas nācis un zinu, kāpēc es izvēlējos tieši to.

Savas komfortablās dzīves telpas radīšana un attiecību, kurās tev ir labi radīšana, arī ir sava veida rutīna. 

Pret sadzīvi sašķīst ne jau mīlestība, bet ilūzijas, no kurām viskaitīgākā ir “dzīve – tas ir mūžīgs karnevāls”.

Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda ļoti vērtīga domubiedru grupa, kuru vada Pavasara studijas vadītāja un dibinātāja, rakstniece un skolotāja Inese Prisjolkova. Tās nosaukums “Mājas samīļošana”.
Inese saka:
“Es pret savu māju izturos kā mamma pret ģimeni vai bērniem. Es tiešām varu pieiet pie kāda nenomazgāta loga vai nesakārtota skapja un domās atvainoties “mīļumiņ, nu piedod, ka man nebija priekš tevis laika. Bet nu tūlīt visu sadarīsim”.

Tiesa es tāpat izturos pret dobēm vai kādām puķēm vai dārzeņiem, kas aug laukā dārzā.

Sievietes būtība ir vairot mīļumu un skaistumu ap sevi. Es to daru šādi. Citas dalībnieces savādāk. Tā nu mēs šai grupā dalāmies.”

Pieteikties var ŠEIT

Pateicībā

Es vienmēr atcerēšos tos brīžus, kad gribējās apstādināt laiku.

Tam, kurš mīl dzīvi, nekad nepietiks vārdu, lai to aprakstītu.
Dienas skaistums, nakts šarms. Galva reibst no vīna un jutekliskas baudas.
Maiguma vijoles, darba azarts, veselība.

Neiedomājama laime pamosties no rīta un saprast, ka priekšā ir vesela, milzīga diena, pilna prieku un rūpju.
Un tu vari to baudīt līdz sapnis tevi padarīs nekustīgu līdz pašam rītam…

Man vienmēr trūkst vārdu, lai pateiktos Debesīm, vai Dievam, vai manai Mammai par to, ka es esmu ieradusies šajā pasaulē, kurā viss ir domāts man.

Francuāza Sagāna
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš bez cerības

Laime ir tad, kad nav nepieciešamības būt laimīgam.
Miers nav galapunkts, tas ir tad, kad nav miera meklētāja.
Mīlestība ir cerības uz labāku nākotni nāve, un pilnīga šodienas pieņemšana tās saldajā un maigajā nestabilitātē.

Tas ir ceļš bez cerības: vairs nav laimes meklēšanas laikā, toties ir gatavība saņemt svētību un pateicību pašās negaidītākajās vietās.
Dzīvot bez cerības ir brīnumskaisti. Tā ir dzīve ar plaši atvērtam acīm, esot ar visām saknēm dziļi klātesamībā.
Tā ir dzīve ar sirdi, kas atvērta šodienas dāvanām un apgaismota ar savas apzinātības gaismu.

Cerības nāve ir jaunas radošās enerģijas piedzimšana. Vajag vien atraut acis no mērķa un godbijīgi noliekt galvu šī mirkļa priekšā un saņemt savās rokās šo dzīvo dienu – pašu mums tuvāko, pašu lielāko un īstāko dāvanu.

Džeffs Fosters
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par izvēlēm

No visiem iespējamajiem vecākiem, es izvēlējos tieši šos. Tad kāpēc gan es uzskatu, ka viņi ir nepareizi?
No visiem iespējamajiem vīriešiem par dzīvesbiedru es izvēlējos tieši šo. Tad kāpēc es pastavīgi esmu ar viņu neapmierināta?
No visiem iespējamajiem bērniem es piedzemdēju tieši šos. Tad kāpēc es visu laiku cenšos viņus izmainīt un uzlabot?
No visām iespējamajām audzināšanas metodēm es izvēlējos tieši šīs. Tad kāpēc gan es žēlojos par to, ka mani bērni ir tik slikti audzināti?
No visām iespējamajām attiecībām es izvēlējos tieši šīs. Tad kāpēc gan es dusmojos par to, ka manas draudzenes ir muļķes un tenkotājas?
No visiem iespējamajiem apģērbu fasoniem es izvēlejos tieši šos. Tad kāpēc man skapis pilns ar apģērbiem, bet es sūdzos, ka nav ko uzģērbt?
No visiem iespējamajiem laika pavadīšanas veidiem es izvēlējos tieši šādus. Tad kāpēc gan man nekad neatliek laika pilnvērtīgai atpūtai?
No visiem iespējamajiem faktiem es izvēlos tos, kuri šķiet man pareizi. Tad kāpēc es skumstu par to, ka pasaule ir tik neinteresanta un vienveidīga?
No visiem iespējamajiem variantiem es izvēlējos atbildību par savām neveiksmēm novelt uz kādu citu. Tad kāpēc es tik ļoti apvainojos uz visiem, kas cenšas mani pamācīt?
No visiem iespējamajiem likteņa piedāvātajiem scenārijiem es izvēlējos to, kurš notiek. Tad kāpēc gan es esmu tik pārliecināta par to, ka dzīve pret mani ir netaisnīga?

Elfika
Ilustrācija: Szegedy Tamara
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd ir

Gribi nomierināties? Paskaties pulkstenī.
Pulkstenis neskrien un nepalēnina savu gaitu. Lai kas arī notiktu.
Tas stūrgalvīgi skaita savas sekundes, minūtes, stundas, nepaildzinot ne tavu būšanu laimē, ne izmisumā.
Tu vari uz to paļauties tajos brīžos, kad nespēj paļauties uz sevi…

Gribi nemieru? Paskaties uz pulksteni.
Tas pakalpīgi tev atgādina to, ka tu vēl joprojām par maz esi izlēmis, par maz kur paspējis un vēl vairāk – daudz ko atlicis uz to laiku, kuram nav nekādas garantijas.
Un šajā pat laikā tavas vienīgās dzīves laiks aizrit tavā acu priekšā un piedāvā to iztērēt kaut kam pa īstam svarīgam.

Gribi zināt patiesību? Paskaties pulkstenī.
Ar ko tu dali tieši šo laiku? Nevis savos sapņos par to, kā nav, bet realitātē?
Par ko domā tieši tagad?
Kas tev tieši tagad ir pieejams?
Pie kā tu vari nonākt tieši tagad?
Kam tieši tagad nav vienaldzīgas tavas sāpes, un uz kuru tu atsauksies tajā pat sekundē, kad par to uzzināsi?

Vienā vienīgā minūtē, kurā tu esi patiesi godīgs pats pret sevi, tu vari uzzināt tik daudz, cik neuzzināsi visas dzīves garumā, kas nodzīvota savu ilūziju kokonā un bailēs atšķirties no tā, ko grib redzēt citi.
Patiešām “nedomā augstprātīgi par sekundēm”….

Mīļie, laiks vienmēr ar mums ir godīgs… un mēs droši varam godīgi skatīties tam acīs, un droši staigāt pa savu daudzkrāsaino likteņu peļķēm, saprotot, ka mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd IR…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA LAIME

Reiz pirms sešiem gadiem es no rīta, ar grūtībām pamodusies, sāku vārīt putru. Bija ziema, aiz loga piķa melna tumsa. Es uzmanīju pienu, lai tas “neaizbēg”, un man ļoti gribējās gulēt. Pēc tam modināju dēlu, lai vestu uz dārziņu. Puika negribēja mosties un niķojās. Izvilkt no miega saldi gulošu bērnu ir tas, ko es patiesi nemīlu darīt.

Pēc tam es centos viņu apģērbt, viņš činkstēja, negribēja ģērbties, vilka nost ar grūtībām manis uzstieptās zeķubikses, pēc tam negribēja ēst putru, mēs kavējām. Vīrs pamodās, ienāca virtuvē un jautāja: “Vai brokastīs ir vēl kaut kas, izņemot putru?”

– NĒ! – es viņam uzrēju, kaut gan, varēju ātri sagatavot sviestmaizītes, tas nebūtu grūti. Taču es kavēju un nebiju izgulējusies, un no rītiem man ļoti nepatīk gatavot kulinārijas brīnumus.

Pēc tam mēs saģērbāmies un es domāju par to, cik ļoti darbietilpīgs gadalaiks ir ziema. Uzvilkt bikses, pēc tam jaku, pēc tam mēteli, tad cimdus…. Uffff.

Mēs ar dēlu izskrējām no mājas. Bija sals un mašīnu nevarēja iedarbināt. “Tā tik man vēl trūka!” – es padomāju un pasaucu vīru, lai tas brokastu vietā tiek galā ar mašīnu, bet pati ātri sagatavoju viņam maizītes, ko paņemt līdzi uz darbu.

Rezultātā ar lielu kavēšanos mēs aizbraucām katrs savos darbos.

Tās pašas dienas vakarā es gatavoju vakariņas.

Diena darbā nebija izdevusies, man tika uzlikts par pienākumu izpildīt darbus kāda atlaista darbinieka vietā. Es biju nikna un domās pateicu priekšniekam visu, ko par viņu domāju. Mizoju kartupeļus un skatījos TV, kur Pirmajā kanālā rādīja šovu «Precamies!» («Давай поженимся»).

Tur skaista, jauna, sapucēta un koši nogrimēta raidījuma varone meklēja vīru un klāstīja savu dzīves stāstu.

Viņa tikai nesen bija ieradusies “iekarot” galvaspilsētu. No pirmās laulības viņai ir bērns, taču viņš dzīvo kopā ar viņas vecākiem citā plsētā, kamēr viņa cenšas sevi atrast lielpilsētā. Un tad, kad atradīs sev vīru, uzbūvēs karjeru, tad noteikti ņems bērnu pie sevis.

Noslēgumā viņa teica:

– Kopumā manā dzīve viss ir labi, un es meklēju vīrieti, kurš to padarīs vēl labāku. Es esmu laba mamma, laba meita, labs cilvēks un būšu laba sieva.

Un raidījuma vadītāja Larisa Guzejeva viņai jautā:

– Un kā jūs sapratāt, ka esat laba?

– Es nesmēķēju un nedzeru, – meitene atbildēja.

– Man šķiet, ka panākumi nevar sākties ar piedēkli “ne”. Es NE smēķēju, NE dzeru, NE nogalinu, – saka raidījuma vadītāja.

– Jūs būtu laba mamma, ja no rītiem, agri pamodusies, varītu savam bērnam sasodīto putru, pēc tam modinātu savu cieši aizmigušo bērnu, kurš, vēl nepamodies niķojas, un barotu viņu ar šo putru, ar kuru pēc tam piesmērēta visa virtuve, pēc tam stīvētu viņam kājās šīs izslavētās zeķubikses, piecas cepures un jaku, to visu pēc tam aptinot ar šalli, un tad dotos ārā – putenī – skriešus ar ragaviņām uz bērnu dārzu, pēc tam kavētu savu darbu…. Bet viņš pa to laiku dārziņā meistarotu tulpes ziedu, lai pēc tam 8. martā to jums uzdāvinātu…

Es sastingu. Stāvēju ar muguru pret televizoru, klausījos un griezu dārzeņus…

Un sapratu, ka tieši tagad kāds no Augšas runā ar mani.

Par mani. Viņš visu par mani zin…

Izlietnē vēl joprojām stāvēja no rīta ar ūdeni pielietais, piedegušais katliņš, mēs taču kavējām un es to nepaspēju nomazgāt. Bet pie ledusskapja karājās zīmējums, ko mans dēls šodien man uzdāvināja, kad es atnācu pēc viņa uz dārziņu…

Mēs tik bieži nepamanām savu laimi.

Tā gluži kā tranzītā brauc cauri mūsu dzīvei, bet mēs to sajaucam ar ikdienišķību un rutīnu. Šī putra, šis katls, šīs zeķubikses… Vai gan par tādu laimi mēs sapņojām?

Taču, ja aizdomājamies, pagrozām to rokās, paskatāmies no cita skatu punkta: kāpēc gan ne laime?

Man ir kāds, kura dēļ pamosties agrāk. Un mans virtuves logs izgaismojas katru rītu pulksten sešos.

Un tur, aiz loga ir auksts un tumšs, bet šeit – manā siltajā virtuvē mājīgi svilpo tējkanna un smieklīgais katliņš ar puķīti uz sāniem vāra ideālo putras porciju. Un man ir mīļotais dēls, kuram nepatīk no rītiem mosties (kuram gan patīk?), un vīrs, kurš gandrīz vienmēr ir labā garastāvoklī, un darbs, kur mani gaida un mani pienākumi, piemēram vakariņas, kas jāpagatavo un kas dara mani laimīgu.

Es katru dienu esmu laimīga, tikai aizmirstu to pamanīt!!!

Tā diena man ir ļoti svarīga. Pēc tās es kļuvu it kā apskaidrota. Un sāku ievērot to, kas man vienmēr bija bijis acu priekšā, bet es to neredzēju, tā, it kā tas būtu bijis aizklāts ar kādu neredzamu iekšējās neapmierinātības plīvuru.

Bet todien, nejaušs dialogs televīzijā kā burvju mākslinieks norāva šo burvju lakatu no manām acīm un tagad es skatos uz savu veco virtuvi tā, it kā tā būtu kļuvusi jauna un saku: O!!!!

Būt laimīgai šeit un tagad, neskatoties uz apstākļiem, kurus dzīve piedāvā – tas ir mans kredo un mana personīgā reliģija.

Laime nav obligāta maskarāde un karnevāls, to vajag iemācīties ievērot un novērtēt, pat tad, ja šodien tā ir pavisam ikdienišķa, maziņa un līdzīga mazajam katliņam ar auzu pārslu putru.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas ir īsta laime

Televīzijas pārraidē raidīuma vadītājs jautāja savam viesim–miljonāram: kāda bija pati lielākā laime, ko viņš ir piedzīvojis?
Miljonārs atbildēja: “Esmu izgājis četras laimes apzināšanās stadijas, kamēr uzzināju, kas ir īsta laime:
1: Lietu iegāde.
2: Pašu dargāko lietu iegāde, taču sapratu, ka tā sagādā īslaicīgu prieku.
3: Lielu projektu pārvaldīšana: sporta komandas, kūrorta iegāde, taču es vienalga neatradu to laimi, kuru meklēju.
4: Mans draugs palūdza man piedalīties elektrisko riteņkrēslu, kas domāti bērniem ar invaliditāti, iegādē. Es piekritu un uzreiz investēju visu naudu, kas bija vajadzīga šim pirkumam.

Pēc tam mans draugs uzstāja, ka man pašam jāpiedalās šo riteņkrēslu nodošanā bērniem.
Es piekritu un ieraudzīju bērnu sejās neviltotu prieku brīdī, kad viņi sāka kustēties šajos krēslos – viņi braukāja, rotaļājās un smējās.

Kad es grasījos doties projām, kāds no bērniem ieķērās man kājā. Es gribēju maigi atbrīvoties no tvēriena, lai viņu neaizvainotu, taču viņš neatlaida manu kāju, un uzstājīgi ar acīm meklēja manu skatienu. Es noliecos pie viņa un jautāju: vai tu vēlies man ko jautāt?

Un atbilde, kuru saņēmu bija patiesā laimes jēga: “Es vēlos atcerēties tavu seju, lai atpazītu tevi tad, kad mēs paradīzē satiksimies un es varēšu tev vēlreiz pateikties!”

Daurens Musa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rīt būs vasara…

Rīt būs vasara…
Un, protams, ļoti gribas ievēlēties un atrast tajā to mazo, laimīgo dzīvi, kurā viss būs savādāk.
Kaut vai kaut ko, kas ļaus stingrāk nostāties uz kājām pēc visiem satricinājumiem un pēc tā neparedzamā sirreālisma, kurā mēs visi tā vai savādāk atrodamies.
Mēs esam noguruši… visi esam noguruši.
Un ir tik ļoti svarīgi izelpot un vispār atelpoties.
Ir tik ļoti svarīgi atrast citus veidus kā nomest spriedzi, nevis ierastos dīvāna sociālo tīklu karus un agresīvo virtuālo dzīvi komentāros.
Ir tik ļoti svarīgi beidzot atcerēties to, ka dzīve ir trausla pat tiem, kuri no visa spēka cenšas tēlot neievainojamos, un to, ka reiz pat paši pacietīgākie pārstāj piedot visu emocionālo samazgu izgāšanu uz viņiem.
Ir ļoti svarīgi paskatīties ar šodien tik nemoderno mīlestību uz visu, kas ap mums, un ne tikai paskatīties, bet sajust, cik patiesībā ir priecīgi dzīvot mīlestībā nevis ikdienišķajā vilšanās sajūtā.
Izbaudīt savu patieso interesi par cilvēkiem un nesteidzīgā saudzībā tos iepazīt – tas, mani mīļie, ir daudz pareizāks ceļš pie mīlestības un abpusējības, kā studēt horoskopus un domāt, ka ja tavā priekšā ir “tipisks skorpions”, tad tu par viņu zini visu… neko nezini, vienkārši ej pa slidenu taku…
Mēs taču viens otram esam vajadzīgi. Ļoti vajadzīgi.
Gan priekos gan bezizejā.
Ne jau tāpēc, lai nežēlīgi apvainotu otru viņa nepilnībās, bet tāpēc lai mīlētu mūsu parasto, cilvēcisko nepilnīgumu, un vēl saprast, ka ikvienam uz muguras ir sava rūgtās pieredzes un vilšanās  mugursoma, kura ļoti daudz ko izskaidro….
Rīt vasara.
Lai tā vienkārši notiek… un lai pasviež mums kaut nedaudz savas saulainās terapijas laiku pa laikam salstošās mīlestības uzturēšanai.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis