Enerģija un pievilcība

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst.
Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu.
To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.

Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.

Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.

Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime staigā klusiem solīšiem

Es visu savu dzīvi gaidīju laimi. Es domāju, ka tā ir liela, gaiša un brīva. Es ticēju, ka tā atnāk negaidīti, kā zibens, kā vētra, visu savā ceļā noārdot un radot no jauna. Bet vēl tai noteikti jāpaziņo: “Tā esmu es, tava laime!”

Pagāja gadi. Svētku gaidīšana izrādījās labāka par pašiem svētkiem. Un pakāpeniski atnāca apziņa, ka laime var būt maziņa, klusa, nedaudz kaprīza un, ka tā neatnāk tāpat vien, tā man pašai ir jārada. Bet pēc tam vēl jāsalāpa, jāsalīmē un jāpabaro ar brokastīm.

Un vēl tā ir ļoti nepastāvīga. Tā jebkurā brīdī var pārsprāgt kā ziepju burbulis, sabrukt kā kāršu namiņš vai aizlidot ka naktstaurenis caur vēdlodziņu.

Tā nemīl melus un tā ļoti viegli apvainojas. Tā nemīl košus tērpus. Un tā aiziet tikpat klusiņām kā atnākusi. Un tikai pēc gadiem mēs saprotam, ka pie mums bija atnākusi īsta laime.

Iemācies savu laimi ieraudzīt. Nepagriez tai muguru.

Jeļena Potehina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atceliet savu aukstumu

Es esmu ievērojusi, ka laiks pateicībai vienmēr atrodas. Droši vien tāpēc, ka nav nevienas sekundes prieka vai pat vienkārša miera, kuriem blakus nebūtu to cilvēku labestība un atbalsts, kuru sirdis vienmēr pavērstas pret gaismu…

Un vēl esmu ievērojusi, ka tad, kad tu dzīvo pretenzijās, aizvainojumos un uzskaiti, ko neesi saņēmis, tava pasaule ātri saraujas līdz pat sasaluša dermatīna cimda izmēriem. Un silda, precīzāk, nesilda tieši tāpat…

Ir nepatīkami sēdēt aukstumā, kuru pats esi radījis, bet atkausēšanu gaidīt no citiem.
No tiem, kuriem pats gandrīz neko neesi devis, izņemot savas prasības un pratināšanu.
No kuriem pats par sevi gaidi pateicību, bet pats ne par ko neesi pateicīgs.
Mīļie, nepatīkami.

Atceliet savu aukstumu.
Noslaukiet savai dvēselei dzeloņainos putekļus.
Nomazgājiet to tīru.

Ar ko?
Ar pateicību.
Par katru savu brīvo ieelpu, par katru soli, ko speriet, par katru palīdzības kripatiņu, par labestību.
Par tiem cilvēkiem, pie kuriem atgriezieties kā silti iekurinātā mājā.
Un pieplociet kā pie tīrākā ūdens krātuves.
Un kuru acīs nekad neieraudzīsiet vērtējumu.
Bet, ja tādu nav, tad jājautā, vai ir kāds, kam mēs esam tādi?

Dzīve pakalpīgi izkarina spoguļus pat tur, kur mēs sevi neredzam.
Vai arī esam tik ļoti pieraduši, ka pat nepamanām, cik ļoti izvalkājušās un izbalējušas ir mūsu mīlestības košās drānas.

Tos, kuri dzīvo pateicībā jūs varat atšķirt starp visiem parējiem.
Viņos nav mokošā nemiera, saspringtas vēlmes visu laiku kontrolēt cilvēku reakciju pret sevi, viņos nav sacensības ik uz soļa.
Un ar viņiem nav smagi.
Tu neslīksti viņu runās kā staignā purvā, kurā vieni vienmēr ir parādā, bet citi ir ienaidnieki un vēl citi – par maz labuma iedevuši.
Viņi iztiek bez drāmām.

Pat slimībām ir jāpateicas par to, ka tās atnāk pateikt kaut ko, ko mēs savā autopilotā esam palaiduši garām.
Un arī sāpēm – par to pašu informāciju.
Un arī tiem, kuri mūs pametuši…. tieši tāpēc, ka aizgājuši, nav palikuši lai mocītu ar savu NEmīlestību.
Pateicies un redzi, ka arī šeit iestājas dievišķa abpusējība.
Ar visu pasauli.
Ar katru, ar kuru netirgojies upuriem.
Un dvēselei kļūst tik labi….
Klusi.
Kā upītē aiz tālajiem mežiem.
Pat vistrakākajā troksnī.

Pateicos.
Katram, kuru dzīve man atsūtījusi, padarot mani bagātu uz visiem laikiem ar vēlmi dot kaut ko pretī.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Sunsetoned
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ciešanām

– Ciešanās nav nekā vērtīga. Nekā garīga. Nekā īpaša. Ciešanas ir tikai kliedziens: tā dzīvot nedrīkst!

Ciešanas – tas ir kā ielīst ērkšķu krūmā: mokoši ielīst, mokoši censties izlīst un pat tad, kad esi izlīdis, pēc tam mokoši censties izdziedināt dziļos skrāpējumus uz ādas.

Ciešanas vienmēr ir kļūda, bet pēc tam – neatlaidība ķecerībā. Ķecerībā pret to, ka Dievs tevi radījis laimei, esības priekam, mūžīgai svētlaimei, piešķirdams tev mēra, līdzsvara un harmonijas sajūtu, lai tu spētu izvairīties no dzīves asajiem stūriem, nepārdomātas rīcības, graujošām sadursmēm, nepamatotiem konfliktiem un gremdējošām vēlmēm.
Lai savā dzīvē tu varētu kustēties rāmi, visam pieskaroties maigi, skaisti, ar pateicību.
Lai tev vienmēr viss šeit un tagad būtu samērīgi.

Visu tavu ciešanu jēga ir tikai tajā, lai tu beidzot saprastu un uz mūžīgiem laikiem ielāgotu, ka citādāk dzīvot nevar un nav arī jēgas. Ka dzīve ir brīnišķīga “es” un “ne es” deja, kurā abi partneri ir tik ģeniāli, ka vienkārši aizmirst par sevi, bauda kustības un apbrīno otra cilvēka ritmu. 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule sev pavasarī

Kad nākamreiz tev šķitīs, ka vairs neproti just laimi, ka šī eiforija nekad vairs tevi nepiemeklēs, ka esi novecojusi… un vēl ko tu periodiski domā?
Tad, lūk, kad nākamreiz tu atkal izdzīvosi šo tumsu, izlasi šo

Gaisma ir! Pat tad, ja tev šobrīd tumši…
Un prieks ir!
Un atkal tevi pārņems prieka trīsas un tu spiegsi no sajūsmas, un tava elpa aizrausies no laimes! Un pasaule būs saulaina un koša!

Cik reižu tu jau domāji, ka nekā no tā vairs nekad nebūs, cik reižu tu jau noticēji tam, ka vairs nekad nepriecāsies?
Miljons!
Un tu atkal spiedz, lēkā, berzē saujas un nekādīgi nespēj “pieķerties lietām”, jo esi neprātīgi laimīga.

Pēc ziemas Vienmēr iestājas pavasaris!⠀
Vienmēr!
Dzirdi!

Es apskauju tevi savā pavasarī un izpeldinu tavu sirdi laimes asarās!
Mīļā, es tevi mīlu!
Bezgalīgi! Un šīs mīlestības pietiks mums abām.
Saņem savā plaukstā manu saules sasildīto roku un ej Gaismā.
Atceries šo pavasari!⠀

Olga Kruglova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai TU

Tu dzīvo nemierīgi un tev šķiet, ka tev pietrūkst kāda cilvēka. Tu vēlies atrast kādu, lai mīlētu un būtu laimīgs. Taču patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev trūkst, esi tu pats. Un kad tu būsi attiecībās, tajās vēl joprojām trūks viena cilvēka. Tevis.

Tev vajadzīgas lietas un tu izjūti to trūkumu: apģērba, mašīnas, aksesuāru.

Taču patiesībā tev vajadzīgs tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Kad tās visas ir, vēl joprojām trūkst tā, kam tās pieder. Trūkst tevis. 

Tu sapņo, ka piederēsi kadai kopienai. Labam uzņēmumam, skolai vai ģimenei. Taču, ja tu ceri, ka šī piederība uzdāvinās tev tevi, tu kļūdies. Ja neesi atradis sevi, tad piederībā sabiedrībai tev tomēr pietrūks viena cilvēka. Tevis.

Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti un ilgojies, esi tu.

Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš spēj atrast risinājumu, mierināt, uzjautrināt un sniegt interesi par dzīvi – arī esi tu. 

Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šīm jūtām – esi tu.
Tas gan nenozīmē, ka paliksi vientulībā, ka tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Taču tas nozīmē, ka tu pārstāsi būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāks pakļauties tev.

Un tad uzradīsies viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt. Tad atnāk mīļotie. Rodas kopienas.

Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj tai piedāvāt veidot sevi, bet dari to pats, tapēc, ka vienīgais cilvēks, kurš tavā dzīvē var atnest laimi – esi tu pats.

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Rackel Claire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Parastais brīnums

Neviens sevi cienošs kaķis nav aktīvs, ja pats to nevēlas.Tas labprātīgi nenāk pat mīļajās rokās, ja tieši šajā brīdī negrib tikt samīļots.
Necenšas nevienam iepatikties, tā sagādājot sev neērtības.
Taču tas ir daudz dzīvespriecīgāks par tiem, kuri lien vai no ādas ārā lai kādam izpatiktu…

No kaķiem ir ko pamācīties… īpaši tiem mums, kuri jebkuros apstākļos tēlo to laimi, kuru patiesībā nejūt.

Priecāties par dzīvi tās NEpriecīgajās dienās un nezaudēt šo spēju pat pārbaudījumos, lūk parastais brīnums…

© Ļiļa Grad
Foto: Charles Pragnell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Priecāties par otru

Maziem bērniem un suņiem ir brīnumains talants priecāties par cilvēkiem…

Vienkārši priecāties…

Atceries, kā tavs bērns ieraudzījis tevi pie bērnudārza vārtiņiem traucās tev pretī?

Traucās, aizmirsdams kā no rīta steigā jūs viens otram krietni paplūkājāt nervus ar ilgu ģērbšanos, pa zemi izmētātu sviestmaizi, un sazin kur, kā caur zemi izkritušiem dūrainīšiem….

Traucās, ar joni ieskrienot tev vēderā, ķerot aiz rokas un cenšoties kaut ko svarīgu izstāstīt….
Traucās lai mīlētu….traucās pec mīlestības…

Un tieši tāpat tevi uz mājas sliekšņa sagaida suns…

Lai vai kāds un no kurienes tu neatnāktu…
Viņš stiepj tev pretī savu miklo purniņu, ieskatās dziļi acīs, aposta, un skauj savos “ķepu apskāvienos”…
Suns tevi mīl…. bez noteikumiem, bez aizvainojuma un bez aprēķina…

Pie mums tā ir ļoti reta parādība…. tā vienkārši priecāties…

Jā, mēs esam noguruši, piekusuši, apkrāvušies visādām svarīgām lietām, rūpēm, vīlušies, uzkrājuši visdažādākās emocijas, no kurām neprotam atvadīties un neprotam par tām runāt…

Bet vēl viens, kas arī ir skaidrs kā diena! – mēs neesam zaudējuši nepieciešamību pēc siltuma, uzmanības, maiguma…

Un mums šķiet, ka tieši par to mēs nikni cīnāmies, kad piekūstam, skrienam, sasniedzam….

Tieši to mēs vēlamies, kad cenšamies viens no otra izskrāpēt atbilstību savām prasībām…
Lūk tieši uz to mēs ceram, kad nesaudzīgi kritizējam, salīdzinām ar citiem, uzstādām noteikumus…
Bet gala rezultātā – katram sava necaurspīdīgā kapsula…

Kapsula, kurā mēs sēžam un turpinām sapņot par to, ka kāds, kaut kur par mums vienkārši priecāsies…

Un ar kādu, kaut kad, kaut kur mēs varēsim kopā sēdēt virtuvē un dzert tēju, smieties un runāt muļķības…
Un ar kādu, kaut kur mēs varēsim vienkārši sadoties rokās un saprast, ka laime – tas nav tad, kad beigsies problēmas, bet tad, kad tās uz šī roku, kuras nekad nenodod, fona, vairs nešķitīs tik svarīgas…
Ziniet, mani mīļie, var jau ilgi un gari spriedelēt par to, ar kādām bērnu dienu traumām un scenārijiem mēs ienācām pieaugušo dzīvē….

Un, cik šī pieaugušo dzīve ir sarežgīta tam, lai izveidotu harmoniskas attiecības….
Un, cik ilgu un garu terapijas gadu būs nepieciešams lai mūsu iekšējie bērni sajustos drosībā un sāktu mācīties tuvību…
Tas viss būs pareizi un pamatoti…

Bet…

Neviens no mums nezin, kad viņa dzīves kariete pārvērtīsies par ķirbi, un laiks būs doties projām no balles…

Balles, kurā tā arī neizdejojāmies…
Balles, kurā tā arī neuzdrošinājāmies mīlēt, satuvināties, dot sev iespēju piedzīvot ko lielu un svarīgu…
Var nepaspēt… vienkarši pārāk ilgi gaidīt… ticēt savai nespējai atkust…

Es strādāju ar personīgo terapiju, ar traumām, strādāju ar negatīvajiem scenārijiem un labākos rezultātus redzu ne tiem, kuri terapijas procesā norobežojas no realitātes un ieciklējas tikai uz sevi, bet gan tiem, kuri būvē jaunus saskarsmes tiltus, cenšas saprast un pieņemt savus tuvos, cenšas mīlēt, pieņemt mīlestību un atdot savējo…

Ticiet man, iemācīties uztvert otru cilvēku nevis kā personīgo pavadoni brīnišķīgajā nākotnē, bet kā to, ar kuru ir prieks dalīties dzīvē – nav nemaz tik grūti…. tiesa?…

Nav grūti pat tiem, kuri tādu bērnībā nav redzējuši…

Galvenais, lai cilvēks gribētu ieraudzīt to savā šodienas dzīvē….

Bērni un suņi – ir brīnišķīgi skolotāji… ne parāk prasīgi un stingri, un vienmēr gatavi ielikt augstāku atzīmi par to, ko esam nopelnījuši…

Ziniet, kāpēc?…

Tāpēc ka viņi vienkārši par mums priecājas…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man vienkārši patīk dzīvot

Man vienkārši patīk dzīvot…

Un vienmēr tas ir paticis, pat tad, ja nepatika apstākļi, kuros es biju nokļuvusi…
Pat tad, ja sanāca ne tā, kā gribējās…
Pat tad, ja vispār nekas nesanāca…

Man patīk dzīvot…

Patīk zināt, kas esmu un, ka es kaut ko varu…
Varu pamosties un ieelpot pilnu krūti, pagaršot sniegu…
Varu ar mīlestību un varu bez tās…
Varu skaisti un – ne pārāk skaisti…
Varu lēnītēm un varu neatskatoties…

Es jau sen esmu pārstājusi uzticēt cilvēkiem manas laimes piepildītāju lomas…
Es esmu laimīga ar to, ka viņi ir manā dzīvē…
Un priecājos par to cilvēku laimi, kuri kaut kur ir, lai arī ne kopā ar mani…
Man nav vajadzīgas attiecības – virves, ķēdes, važas…
Man vajadzīgas tādas labprātīgas attiecības, kad mēs viens par otru priecājamies ar zvanu, atnākšanu un pieskārienu….
Vienkārši esam priecīgi par šo abpusējo cilvēcisko tuvību… nevis svinam noturēšanas un privātīpašnieciskuma uzvaru…

Man patīk dzīvot, neapgrūtinot sevi, un man patīk, ja neviens negrauž manu dvēseli ar savu neaizstājamo vēlmi iekļūt katrā tās kaktiņā…

Man patīk dzīvot…

Un pat pašās likteņa tumšākajās dienās es zināju, ka dzīvi var sākt no jauna… jau rīt… jau tagad…

Un es nekad to nenodošu – savu dzīvi…

Es noiešu visu ceļu…
Es došu sev visas iespējas, uz kurām esmu spējīga un neļaušu sev uztiept to, kas man ir svešs…

Es kļūdīšos, darīšu muļķības, veikšu atklājumus, mīlēšu bez atskatīšanās, došu un saņemšu, skumšu un priecāšos, piedošu un sūtīšu dillēs, dziedināšu savas brūces un iegūšu jaunas, ticēšu, radīšu, atradīšu…

Vienkārši tāpēc, ka man tas patīk…

Man patīk dzīvot!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis – man patīk dzīvot, tieši tāpat!

Tevi noteikti atradīs

– Atceries, čukstēja Mazais Eņģelis, – ja nu pēkšņi tev rodas sajūta, ka esi pazaudējies… pazaudējies laikā, telpā, domās, cilvēkos, sapņos, cerībās, garastāvokļos, ceļos, mūzikā, mīklās, attiecībās….

Ja tev pēkšņi šķitīs, ka tevi šajā lielajā pasaulē ir pazaudējuši…
Atceries, KĀDS – noteikti īstajā laikā – tevi atradīs!… ar labu vārdu… siltu un sirsnīgu skatienu… maigu pieskārienu… stingru, drošu plecu… stiprām rokām, kas tevi šūpo… vai gaišu smaidu… vai dzidra un auksta ūdens glāzi karstā dienā…
vai saviļņojošu mūziku… vai brīnumainu meža smaržu… vai okeāna elpu…. vai klusiem čukstiem par senām teikām, pasakām un dīvainiem atgadījumiem… siltiem saules apskāvieniem… sena krēsla ērtumu… lidojošu tauriņu vai vienkārši pastieptu roku…. ar atvērtu plaukstu…

Šai milzīgajai pasaulei ir viens brīnumains noslēpums… Ja tev kādreiz šķitīs, ka tevi ir pazaudējuši, atceries: tas, kurš tev vajadzīgs, noteikti tevi atradīs… Un tas notiks īstajā laikā… noteikti…
Jo katram no mums ir cilvēks, kurš mūs atrod īstajā laikā…

Olga Meškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis