Dzīves Zelta likumi

image-byallan-davey

Mēs visi vēlamies būt labāki un laimīgāki. Te nu talkā nāk grāmatas, raksti un dažādi kursi attīstībai, kas piedāvā dažādus risinājumus un metodikas. Taču dzīve reti kad “ievietojas” grāmatās uzrakstītajās shēmās un akla sekošana padomiem bieži nes gluži pretējo rezultātu. Īpaši tas attiecas uz šādiem plaši izplatītiem uzstādījumiem:

1. Tava dzīve būs tāda, kādu tu to iztēlojies

Tas ir daudzu koučeru iemīļotākais bauslis. «Lai sasniegtu mērķi, tas skaidri jāiztēlojas, pilnībā jāizjūt un jādzīvo un jāguļ ar to galvā”. O, jā! Tu aizver acis un  skaidri redzi savu jahtu un māju Karību salās. Uztaisīji kolāžu, pakāri virs gultas. Un… nekas nenotiek. Diena nomaina dienu, bet jahta tā arī paliekt tikai galvā un māja – uz bildītēm. Tu klusiņām sāc neieredzēt sevi un savu nelaimīgo dzīvi.

Tas notiek tāpēc, ka tu noticēji mītam par to, ka dzīvei jābūt tādai, kādu tu sagribēsi, tā vietā, lai pieņemtu to tādu, kāda tā ir un būtu pateicīgs par to, kas tev ir.

Ir svarīgi nospraust savus mērķus nākotnei un virzīties uz tiem. Taču dzīve notiek šeit un tagad. Un nevajag ienīst tagadni, un atlikt savu laimi uz nākotni.

2. Mums visu laiku jābūt laimīgiem

No visām pusēm mums māca būt laimīgiem. Mums māca to, ka laime tas ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis un, ja tu to neizjūti, tātad ar tevi kaut kas nav kartībā, un ar steigu kaut kas ir jādara lietas labā. Realitātē laime ir diezgan gaistoša sajūta, kā jebkuras citas emocijas. Mēs varam izjust apmierinājumu, sirdsmieru, bet īsta laime taču ir diezgan gaistoša sajūta.

Vēl jo vairāk, tai tādai arī jābūt – pilnīgai baudai jābūt retai un ļoti vērtīgai sajūtai.

Tā ir brīnišķīga sajūta, taču pacenties neiekrist lamatās dažādu teoriju iespaidā, par to, ka bez laimes sajūtas, kas ir visaptveroša un ilgst diennaktīm, tava dzīve kļūst nepilnvertīga.

3. Dzīve ir taisna, augšupejoša līnija

Šis mīts runā par to, ka mums vienmēr ir jāprogresē. Uz priekšu un uz augšu, ne soli pa labi vai kreisi. Ja šajā treniņā tu noskrēji 5km, nākamajā tev jānoskrien 6km. Ja šajā mēnesī nopelnīji tūkstoti, nākamajā noteikti jānopelna divus. Ja cilvēkam ir šāda attieksme pret dzīvi, tad tajā nepaliek vietas kļūdām un vienkāršai iespējai atslābināties.

Pacenties šo taisnas līnijas modeli aizvietot ar spirālveida. Ļoti bieži, neskatoties uz pieliktajām pūlēm, mēs veicam apli, un, izrādās, atrodamies tajā pašā vietā, kur sākām, taču nonākam tur ar jaunām domām, idejām un pieredzi. Nedusmojies uz sevi, vienkārši sāc jaunu etapu.

4. Pretošanās ir labākais veids, kā pārvarēt krīzi

Ja tev ir jāatrisina kāda problēma, tad, protams, tev jāpacenšas sakopot visus savus spēkus un pārvarēt radušos šķērsli. Pilnīgi dabiska un pareiza pieeja, vai ne?

Taču viss nav gluži tik vienkārši. Dažkārt pretestība apēd tavu enerģiju un samazina spēju efektīvi risināt savas problēmas. Mēdz būt situācijas, kad labāk ir novērtēt situāciju un nepretoties apstākļiem.

Tas ir kā, peldot pāri upei: var pārpeldēt to pa straumei, praktiski nepatērējot spēkus, bet var irties pret straumi un varonīgi noslīkt upes vidū.

Pretestība ir dabiska cilvēka reakcija, bet dažkārt tas nav labākais risinājums. Iemācīties mierīgi pieņemt situāciju – gan labo gan slikto, bieži vien ir daudz gudrāk.

5. Tu kļūsi laimīgs tad, kad…

Tas ir ļoti plaši izplatīts uzstādījums, kas izskaidro, kāpēc tieši šobrīd tu nesaņem labsajūtu no dzīves. Tev vienkārši trūkst kaut kā ļoti svarīga. Lūk, iestāsies tas gaišais brīdis, un tad tu tikai sāksi dzīvot!

«Kad aiziešu pensijā, mana dzīve kļūs daudz labāka». Tu tā domā?

«Mana dzīve kļūs daudz mierīgāka un laimīgāka, kad man būs vairāk naudas.». Var jau būt. Cik vairāk? Varēsi nomierināties un apstāties, izjust šo laimi, vai izstiepsi šo mītisko «pēc tam» – un saņemsi dubulto labsajūtu?

Atkārtošana zināšanu māte: 20 zelta dzīves likumi

1. SPOGUĻA LIKUMS. Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
2. SĀPJU LIKUMS. Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
3. AUGŠĒJĀ CEĻA LIKUMS. Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
4. BUMERANGA LIKUMS. Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
5. APMAIŅAS LIKUMS. Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
6. APMĀCĪBU LIKUMS. Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
7. HARIZMAS LIKUMS. Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
8. 10 BAĻĻU LIKUMS. Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī parādīt.
9. KONFRONTĀCIJAS LIKUMS. Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā (konfrontācija – viedokļu sadursme).
10. KLINTS LIKUMS. Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.
11. LIFTA LIKUMS. Attiecību procesā mēs varam cilvēkus pacelt augšup, vai nolaist lejup.
12. SITUĀCIJAS LIKUMS. Nekad nepieļaujiet, lai situācija nozīmētu jums vairāk kā attiecības.
13. ZEMKOPĪBAS LIKUMS. Visas attiecības ir jākultivē.
14. PACIETĪBAS LIKUMS. Ceļot kopā ar citiem vienmēr ir lēnāk nekā ceļot vienam.
15. BOBA LIKUMS. Kad Bobam ir problēmas ar visiem, parasti galvenā problēma ir pats Bobs.
16. PIEEJAMĪBAS LIKUMS. Vieglums attiecībās pašam ar sevi palīdz citiem justies viegli attiecībās ar mums.
17. IERAKUMU LIKUMS. Kad gatavojies kaujai, izroc ierakumu tik dziļu, lai tajā varētu paslēpties arī tavs draugs.
18. 101 PROCENTA LIKUMS. Atrast 1 procentu, kam mēs piekrītam un novirzīt uz to 100% mūsu centienus.
19. SADARBĪBAS LIKUMS. Kopējs darbs palielina kopējas uzvaras un panākumu iespējamību.
20. SVINĒŠANAS LIKUMS. Patiesas draudzības un attiecību pārbaude ir ne tikai tajā, cik uzticīgi esam draugiem, kad tie cieš sakāvi, bet arī tajā, cik stipri mēs priecājamies par viņu uzvarām.

Avots: http://www.econet.ru

Foto: Allan Davey

Tulkoja: Ginta FS

Katram no mums ir savs laimes “kontroles punkts”

laime1111

Mēs metamies skrējienā pēc laimes, it kā to varētu “atrast” vai “noķert”, bet tajā pat laikā, patiesībā to var tikai radīt sevī. Un tomēr, mēs turpinām to meklēt, it kā tā būtu kāda materiāla lieta un ne stāvoklis, kuru rada mazie ikdienas prieki. Tie paši prieki, kurus ļoti bieži mēs upurējam šī paša “skrējiena pēc laimes” dēļ.

Olivers Džeimss runā par to, ka laime nav saistīta tik daudz ar ārējo apstākļu izmainīšanu, cik ar sevis paša iekšējāš situacijas izmaiņām – attīstot savus talantus, piepildot savu iekšējo pasauli – nevis iegādājoties lietas, kas paceļ tavu statusu.

Savā grāmatā viņš analizē, kā reklāma un ražotāji cenšas pārliecināt patērētājus par to, ka noteiktas lietas – automašīnas, pulksteņi, dāmu somiņas vai kosmētiskās operācijas atnesīs viņiem laimi. Šī stratēģija balstīta uz virspusējām vērtībām un pēdējos 70 gados tā mūs aizvedusi situācijā, kad katra paaudze slīgst depresijā arvien dziļāk un dziļāk – atkarībā no tā, cik ļoti cilvēki ir ticējuši šiem meliem.

Ir acīmredzams, ka bagātība negarantē laimi.

2008. gadā kompānija BBC veica savu pētījumu, kura gaitā noskaidrojās, ka, lai ari pēdējo 50 gadu laikā cilvēki ir kļuvuši daudz bagatāki, taču viņu laimes sajūta ir kļuvusi daudz mazāka.

Harvardas speciālisti veica pētījumu, kurā piedalījās divas cilvēku grupas: vieni vinnēja loterijā, otri cieta no smagas ķermeņa lejasdaļas paralīzes. Gadu pēc šī notikuma,kura rezultātā vieni kļuv pasakaini bagāti, bet otri – piekalti invalīda krēslam, nekādas atšķirības “laimes sajūtā” šīm grupām nebija.
Un arī slava negarantē laimi. Pietiek paskatīties uz slavenību dzīvi, lai ar neapbruņotu aci redzētu ģimenes problēmas, ļoti biežās atkarības problēmas, un problēmas, kas saistītas ar nepārtrauktu atrašanos publikas priekšā.

Taču mēs visi esam cilvēki un mēs izjūtam vajadzību pēc veselīgām attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Tā ir visvērtīgākā investīcija, ko varam veikt. Mēs esam kolektīvas būtnes un mums ir vajadzīga mīlestība, atbalsts un sapratne. Kad mēs to visu sākam atdot citiem cilvēkiem, tad saņemam to atpakaļ jau ar procentiem. Daudzi psihologi uzskata, ka ik vienam no mums ir savs laimes “kontroles punkts”. Tas nozīmē to, ka, ja divi cilvēki atrodas līdzīgās situācijās, viens var šo situāciju uzskatīt par problemātisku, bet otrs – kā uzdevumu, kas jāatrisina. Iespējams, ka uztveres atsķirība saistīta ar apstākļiem, kādos cilvēksi audzis.

Taču, pirmkārt, mēs varam iemācīties mainīt negatīvos uzstādījumus (tam lieti noder pozitīvie piemēri)

Otrkārt, profesors Martins Seligmans uzskata, ka, darot dienu no dienas darbu, kas mums nepatīk un, kurā mēs neesam veiksmīgi, mēs šo “kontroles punktu” uzstadām uz neapmierinātības sajūtas. Savukārt, izmantojot savas spēcīgās puses, mēs paaugstinām veiksmes iespējamību un paceļam augstāk savu “laimes latiņu” .

Trešā iespēja kļūt laimīgākam – ticība savai unikalitātei. Daudzi cilvēki koncentrejas uz to, kādiem viņiem gribētos būt, nevis uz to, kādas ir viņu spējas un talanti. Tas nav produktīvs ceļš, jo ved uz skaudību un ciešanām. Bet, ja koncentrēsimies uz to, kas mums jau ir, ko protam un uz to labsajūtu, ko varam gūt no tā, kas mums jau ir, mēs patiešām kļūsim laimīgāki.

Psihologi ir radījuši formulu, kuru nosaukuši par “laimes formulu”

LABSAJŪTA + ENTUZIASMS + MĒRĶIS = LAIME

Laimi nav iespējams “iegūt” vai “noķert”. Ļoti reti kam izdodas to “atrast” ar bagatības vai materiālu lietu palīdzību. Un nav arī tādas vienas vienīgās laimes formulas. Taču katrs no mums ir spējīgs radīt savu laimes formulu un būt laimīgs. Svarīgi atcerēties, ka laime nav nekāds “gala mērķis”, bet drīzāk dzīves, kas nodzīvota mierā ar sevi un mīlestībā ar apkārtējiem blakusprodukts

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kur Mīlestība – tur Laime!

942880_1569971353295551_5739775581798102115_n

Kur gan aiziet Mīlestība? – jautāja mazā Laime savam tēvam.

– Tā mirst, – atbildēja tēvs. Cilvēki nepieņem to, kas viņiem ir, nenovērtē. Viņi vienkārši neprot mīlēt!

Mazā Laime aizdomājās un nolēma: kad izaugšu liela, palīdzēšu cilvēkiem!

Pagāja daudzi gadi. Mazā Laime izauga liela. Tā atcerējās par savu solījumu un, kā vien mācēja, palīdzēja cilvēkiem. Taču cilvēki viņu nedzirdēja. Un tā no dienas dienā Laime no lielas pārvērtās arvien mazākā un mazākā. Lai pavisam nenonīktu, Laime devās tālā ceļā, lai atrastu zāles un varētu izārstēties.

Kas zin, cik tā ilgi gāja, taču savā ceļā nesatika nevienu dzīvu būtni. Ceļā tai kļuva slikti un, ieraudzījusi lielu koku, viņa apstājās tā ēnā nedaudz atpūsties. Un aizmiga. Pēkšņi viņu pamodināja ātri tuvojošies soļi. Atvērusi acis, tā ieraudzīja mazu, savītušu, skrandās tērptu sieviņu basām kājām. Laime metās tai pretīm:

– Sēdieties. Jūs noteikti esat ļoti piekususi. Jums jāatpūšas, jāieēd. Sieviņa sagrīļojās un pakrita zālē. Nedaudz attapusies, tā pastāstīja Laimei savu dzīvesstāstu:

– Bēdīgi, ka tevi uzskata par vecu un savītušu, ja patiesībā esi jauna un skaista. Mans vārds ir Mīlestība.

– Tātad Jūs esat tā pati Mīlestība? Man stāstīja, ka mīlestība ir pats skaistākais, kas vispār ir pasaulē! Mīlestība cieši paskatījās uz Laimi un jautāja:

– Kā Tevi sauc?

– Mans vārds ir Laime.

– Lūk, kā? Man arī kādreiz teica, ka Laimei jābūt brīnišķīgai. Un pēc šiem vārdiem viņa no savu kankaru apakšas izvilka spoguli. Laime paskatījās spogulī un sāka raudāt. Mīlestība piesēdās tuvāk un maigi apskāva Laimi.

– Ko gan tie cilvēki ar mums izdarījuši? Kur skatās Liktenis? – raudāja Laime.

Mīlestība paskatījās uz Laimi un teica:

– Neraudi! Ja mēs būsim kopā un viena par otru rūpēsimies, tad ātri kļūsim skaistas un jaunas. Un tur, koka paēnā Mīlestība un Laime noslēdza savu savienību, apsolot viena otrai nekad nešķirties. Un no tā brīža, ja no kāda dzīves aiziet Mīlestība, tad kopā ar to aiziet arī Laime. Viņas nekad nešķiras. Kāpēc ļaudis to nesaprot?

Tulkoja: Ginta FS

Kurš ir vislaimīgākais?

pavs_varna2

Kāds brīnumu stāstiņš par Vārnu…
Vārna bija pilnīgi apmierināta ar savu dzīvi. Bet kādu dienu tā ieraudzīja Gulbi…
“Gulbis ir tik balts un es esmu tik melna” domāja Vārna. “Gulbis noteikti ir vislaimīgākais putns pasaulē.”
Vārna to pateica Gulbim. Bet Gulbis savukārt teica: “Patiesībā es patiešām domāju, ka esmu vislaimīgākais putns, līdz ieraudzīju divkrāsainu Papagaili. Tagad domāju, ka Papagailis ir vislaimīgākais putns pasaulē.”
Vārna devās pie Papagaiļa. Papagailis skaidroja: “Es dzīvoju laimīgu jo laimīgu dzīvi līdz ieraudzīju Pāvu. Man ir tikai divas krāsas, bet Pāvam to ir tik daudz!”
Tad Vārna devās meklēt Pāvu un atrada to zooloģiskajā dārzā. Ap putnu bija sapulcējušies simtiem cilvēku. Kad cilvēki bija aizgājuši, Vārna piegāja pie Pāva.
“Cēlo Pāv, tu esi tik skaists. Katru dienu tevi nāk apbrīnot tūkstošiem cilvēku. Kad tie ierauga mani, tad nekavējoties dzen prom. Domāju, ka esi vislaimīgākais putns uz šīs planētas.”
Pāvs atbildēja: ”Vienmēr esmu domājis, ka esmu visskaistākais un laimīgākais putns visā pasaulē. Bet tieši sava skaistuma dēļ esmu ieslodzīts zoo dārzā. Esmu rūpīgi izpētījis visus šī dārza iemītniekus un redzu, ka Vārna ir vienīgais putns, kurš netiek turēts būrī. Tā lūk, pēdējā laikā esmu sācis domāt par to, ja es būtu Vārna, tad varētu laimīgi klaiņot pa visu pasauli.”
Tieši tāpat notiek ar cilvēku. Mēs nevajadzīgi salīdzinām sevi un savu uztveri ar citiem. Un tad sabēdājamies. Ciešam. Mēs nenovērtējam to, kas mums dots. Un kļūstam nelaimīgi.
Dievs mūs radījis unikālus un skaistus! Neatkārtojamus un nedublējamus.

Un kaut arī neesam vienādi, bet tomēr mēs visi esam Viens!

No Māras Brantes krājumiem

12 gadi

Ginta Ķīnā

12 gadi cilvēka dzīvē – tas ir daudz vai maz? Šodien es sev uzdevu šo jautājumu, jo
1. jūnijs pirms 12 gadiem mainīja visu manu dzīvi. Te droši vien jāpaanalizē, ko esi šos 12 gadus darījis?

Kā skolasbērnam gandrīz 12 gadi bija ļoti intensīvs laiks, mācības, treniņi, klavierspēle, nometnes, pulciņi – lieliska dzīves pieredze, kas bijusi neatsverama, kas veidojusi raksturu.

Pēc tam – nākamie 12mit – augstskola, tusiņi, trakulības un “uz pilnu klapi” dzīves izbaudīšana, kas noslēdzās ar pirmo laulību un 2 viem bērniem un vēlmi neiesūnot, meklēt sevi, meklēt to, ko vēlētos darīt, lai dzīve būtu interesanta, radoša, krāsaina.

Pēc tam nākamie 12mit – intensīvas mācības, lai iegūtu jaunu, nezināmu profesiju un darbs tajā. Arī interesanti – intensīvi, radoši, bet noslēgumā – ļoti nogurdinoši. ne tāpēc, ka profesija nepatīk, vai alga par mazu, bet tāpēc, ka pazudusi brīvības garša un pārņēmusi sajūta, ka neaudz un vairs katru dienu neiemācies ko jaunu… rutīna.

Radošiem cilvēkiem rutīna ir bieds…man tā ir! Vienmēr ir bijis.

Un tad – atlūgums un lēciens nezināmajā, precīzāk – tajā, ko nekad nebūtu varējusi iedomāties kā savu – profesiju, dzīvi, dzīvesveidu. Tajā brīdī, 36 gadu vecumā es nolēmu mainīt visu, jo bija tada iekšēja nepieciešamība. Kopš tās dienas viss ir savādāk – pilnīgi viss. Ne velti, lasot dažādu literatūru, lai pēc tam to iztulkotu un ievietotu savā dienasgrāmatā, es bieži uzduros frāzēm: “nebaidies no kļūdām, iemācies riskēt, iemācies spēlēt, izaugsme notiek tikai tad, kad dari – ne lasi”.

Pēc dabas esmu “zaķis”, man ļoti bail no pārmaiņām, bet, tur – “iekšā”, sēž viens drosminieks, kas saka – “nepamēģināsi, neuzzināsi!” Un tā vienmēr, par spīti bailēm, daru, meklēju, eju un uzsitu punus – pati savējos un šie puni arī savā ziņā ir mana bagātība:)

Vakar, tulkojot rakstu “50 vieda cilvēka mācības”, es sapratu, ka parakstos zem katra punkta un parakstos tāpēc, ka praktiski tos visus esmu izdzīvojusi uz savas “ādas”. savākusi pietiekami daudz pierādījumus tam, ka tas patiešām tā ir. Un esmu pārliecināta par to, ka:

  • Nekas nav nejauši, visam ir nozīme. Neviens cilvēks mūsu dzīvē nav nejaušs. 
  • Kļūdas – tas patiešām ir labi. Un kritieni – sāpīgi, bet arī veselīgi.
  • Mācīties vajag vienmēr. Bet labākie pasniedzēji ir tie, kuri savu “priekšmetu” pasniedz caur sevis izdzīvoto un pieredzēto.
  • Visskaistākā dzīve sākas tad, kad to, ko Tu dari, dari viegli un ar prieku un sev par prieku.
  • Personības filosofijai IR ļoti liela nozīme – tas ir pamats, uz kura būvēt pamatīgu māju, ne – zaru būdu.
  • Katrs cilvēks ir spogulis. Ir viegli būt kopā, draudzēties ar cilvēkiem, kuri pret tevi vienmēr ir labi – arī tā ir izaugsme. Bet visvairāk es iemācos no tiem, kuri nav “ērti”, 
  • Jā, bailes IR ilūzija – taču mirklī, kad sāc darīt, tās pāriet. 
  • Raizēm patiešām nav nekadas jēgas – tās pat ir indīgas un indē ne tikai paša dzīvi, bet arī dzīvi citiem cilvēkiem.
  • Es neesmu mani 4 bērni – viņiem ir vajadzīgs brīvi elpot un pašiem kļūdīties, lai saprastu to, kas jāsaprot … es savējos vienkārši mīlu un, visticamākais, patiešām neesmu pareizā mamma. Taču – viņi mani izvēlējās:)
  • Attiecības ir darbs, pilnīgi noteikti. nevienā darbavietā tik smagi neesmu strādājusi.
  • Bez ticības tam, ko dari, bez ticības sev un uzticēšanās savam Augstākajam Es un Dievam, nekas labs nevar sanākt. Nekas!
  • Cilvēki man blakus un apkārt ir lielākā manas dzīve vērtība un es bieži domāju, ko es esmu tik labu izdarījusi, ka man blakus ir tik lieliski cilvēki.
  • Lepnība – mans mīļākais klupšanas akmens. Kolīdz man šķiet, ka esmu to izmetusi no sava “dārziņa”, tā atkal ir šeit un neļauj atslābināties 🙂
  • Dusmas nemaz nav tik slikta emocija, bet kolīdz tās pārvēršas aizvainojumā, kurš grauž tevi gadiem ilgi, tā vairs nav labi. Es mācos “uzmest lūpu” uz augstākais 3 minūtēm:)
  • Bumerangs vienmēr atgriežas – labi, ja tie ir mūsu labie darbi.
  • Vecums IR cipars – un tikai. Ja tev apkārt ir cilvēki, kuri mācās un cenšas ar katru dienu arvien uzlabot savu dzīvi, tu, gribēdams nenovecosi – pat 90 gados. Es pazīstu tādus cilvēkus, viņi ir man blakus.
  • Vienkāršība pievelk – un nēsāt masku ir ārkārtīgi neērti – tā smacē. Bet no sevis jau nekur neaizbēgsi.
  • Lielais sports ir smags darbs, varētu teikt – neveselīgs. Bet sportiņš kopā ar pirtiņu un lieliskiem cilvēkiem – tā ir lieliska pašsajūta, relakss un
    nemitīgs prieks 🙂
  • Kaisle un iedvesma – divas māsiņas, bez kurām lielas lietas izdarīt nevar. 
  • Nešaustīt sevi, pirmais un galvenais princips mīlestībā pret sevi. Pieņemt sevi – ar visiem saviem prusakiem – tik tuviem un mīļiem – dažkārt līdz izmisumam mīļiem 🙂
  • Jā, ceļojumi ne tikai pagarina dzīvi, bet paplašina mūsu robežas – tā mēs atveram sev jaunus apvāršņus un iespējas.
  • Tā sauktie Principi – ir nevēlēšanās mainīties. Tas pats ir ar vārdiņu – konservatīvs 🙂 (iekonservējies) 🙂
  • Ir vērts iemācīties pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ja to neizdarīšu – tad dzīvot kļūst neciešami – vienas vienīgas pretenzijas. Bet es taču zinu, ka viņi ir mans spogulis. Mani bērni, vīrs, vecāki, skolotāji, cilvēki kaimiņos, radi – katrs ar savām ambīcijām. Tā tik vēl trūka, mēģināt tos visus izmainīt! 🙂
  • Pateicība – katru dienu, katru mīļu dienu. Par to, ka esi dzīvs, par to, ka elpo, par to, ka staigā, ka vari redzēt, sajust …
  • Tas, ko es šobrīd rakstu, ir mana pārliecība šodien, bet domāju, ka būs punkti, kuri būs mainījušies pēc 3,10, 20 gadiem. Un tas ir labi un nozīmē tikai to, ka augu.
  • Tikai es pati esmu vienīgā savu domu pavēlniece!!!! Un es patiešām drīkstu un varu domāt visu, ko vēlos!…nu, un, protams, saņemt savu domu augļus. Vai man tie vienmēr šķiet saldi …. diez vai 🙂
  • Bet es tikšu arī ar to galā. Pilnīgi noteikti :)

Es jums visiem novēlu drosmi un ticību. Pasaule mums visiem paver neskaitāmas iespējas mainīties un mainīt savu dzīvi – atliek vien nosūtīt Visumam pieprasījumu: “Es to vēlos”. Bail? Nekas! Visiem ir bail – bet mēs taču paši varam izvēlēties, vai visu mūžu pavadīt savu baiļu cietumā, vai vienkārši – spert pirmo soli – un VISS BŪS LABI!
Mīlestībā: Ginta FS
Bildē: Ginta Ķīnā – Hainaņ

Par laimi, kas ceļā

laime, koks, vilks

Runā, ka laime nav jāmeklē un nav jāpieprasa no citiem cilvēkiem, jo mēs paši esam savas dzīves mākslinieki un radītāji. Vai visi tam tic? Protams, ka nē! Bet kāpēc gan tik grūti saprast tādas vienkāršas dzīves patiesības? Varbūt lasot šo pritču, kādam cilvēkam taps skaidrāks, kur jāmeklē atbildes uz saviem jautājumiem!

Šis stāsts pie mums atnācis no senseniem laikiem, kad cilvēku attiecības ar Dievu bija savādākas kā šodien.

Dzīvoja reiz kāds jauns cilvēks. Kādu nakti viņš nosapņoja sapni. no rīta pamodās un teica:

— Viss! Man pietiek! Es dodos pie tā Dieva un beidzot pieprasīšu savu laimi. Man apnicis tā dzīvot!

Viņš sakrāmēja maisā savas mantas un devas ceļā.

Ceļš vijās gar burvju mežu. Meža malā sēdēja vilks. Tas cilvēkam jautāja:

— Kur tu steidzies?

Cilvēks atbildēja:

— Viss! Man pietiek! Eju meklēt to Dievu, lai beidzot pieprasītu savu laimi!

Vilks izbrīnīts paskatījās uz viņu un teica:

— Ja tu patiešām viņu satiksi, pajautā, kas ar mani notiek? Katru dienu kļūst arvien sliktāk un sliktāk. Es nevaru pamedīt un tāpēc gandrīz vai mirstu no bada. Ja tā turpināsies, es patiešām nomiršu. Pajautā Dievam, varbūt viņš dos kādu labu padomu?

Cilvēks nopriecājās, ka vilks viņu neaprija un apsolīja pajautāt Dievam padomu un devās tālāk.

Meža vidū viņš ieraudzīja pļavu, pļavas vidū stāvēja skaista māja, bet pie mājā loga sēdēja skaista sieviete. Viņa uzaicināja cilvēku ciemos, pabaroja, izguldīja. No rīta cilvēks piecēlās un gatavojās doties ceļā. Sieviete knapi paspēja pajautāt:

— Ei, jaunais cilvēk! Uz kurieni tu tā steidzies?

Viņš atbildēja:

— Es labprāt ar tevi pasēdētu un aprunātos, bet nav laika! Es dodos pie tā Dieva un beidzot pieprasīšu savu laimi. Man apnicis tā dzīvot!

Sieviete novēlēja viņam labu ceļu un pajautāja:

— Lūdzu, kad būsi nonācis pie Dieva, pajautā viņam, kas ir ar mani? Dzīvoju te, man ir viss, es varētu būt pati laimīgākā sieviete pasaulē, bet kaut kas man pietrūkst un es nezinu, kas?

Pateicībā par ēdienu un naktsmājām, cilvēks apsolīja Dievam pajautāt atbildi uz sievietes jautājumu. Un devās tālāk.

Ilgi viņš gāja. Un pa ceļam viņam bija ļoti daudz dažādu tikšanos… un gandrīz paša ceļa galā viņam priekšā stāvēja milzīgs koks – platiem, kupliem zariem, taču tajos gandrīz vairs nebija nevienas lapas. Kad cilvēks gāja tam garām, koks aizturēja viņu ar savu pliko, žuburaino zaru un jautāja:

— Kur steidzies, cilvēk?

Un cilvēks atkal atbildēja:

— Man viss ir apnicis. Gribu atrast Dievu un pieprasīt no viņa savu laimi!

Koks viņam teica:

— Tu esi uz pareizā ceļa. ej taisni un tu nonāksi tur, kur vēlies. Bet, ja jau tu būsi tur, pajautā Dievam, kas ir ar mani? Es nīkstu ārā. Vairs nevaru priecāties par dzīvi, kalstu, redzi, lapas nobirušas… Lūdzu, pajautā Dievam, ko man darīt?

Un ceļinieks apsolīja kokam uzdot Dievam šo jautājumu.

Un cilvēks devas tālāk. Un nokļuva pasaules malā un tur satika Dievu. Protams, viņš uzreiz gribēja visu pateikt, visu, kas uz sirds – par to, cik viņš ir nelaimīgs, par to, cik grūta dzīve, par to, ka prieka par maz… Bet Dievs paskatījās uz viņu un teica:

— Es visu zinu. tev nekas nav jāsaka. Viss ir kārtībā. Ej mājās un tu atradīsi savu laimi. Tava laime guļ tavā ceļā.

Cilvēks bija sajūsmā! Viņam pat nebija nekas jāpieprasa, nekas jājautā, viss bija tik vienkārši un viņš zināja atbildi.Viņš jau gatavojas aiziet, kad atcerējās savus solījumus vilkam, sievietei un kokam. Viņš vērsās pie Dieva un katram no viņiem saņēma atbildi.

Apmierināts viņš devās mājas. Bija ļot jāsteidzas, jo viņa laime gulēja ceļā. Viņš steidzās un gandrīz paskrēja garām kokam. Koks saķēra viņu aiz rokas un jautāja:

— Ei, jaunais cilvēk! Tu man apsolīji!

— Ak, jā! – viņs atcerējās. – Man galīgi nav laika! Mana laime guļ ceļā! Bet kaut ko man Dievs par tevi teica…..Nevaru atcerēties… Ak, jā, viņš teica, ka zem tavām saknēm aprakta lāde ar dārgumiem, ļoti daudz dārgumu. tev esot jāpaprasa pirmajam pretīmnācējam, lai izrok to un tavas saknes atbrīvosies un tu atdzīvosies. Koks gandrīz jau nopriecājās, bet cilvēks jau bija prom. Viņš ļoti steidzās, jo viņa laime gulēja ceļā.

Pēc laika viņs nonāca atkal tajā pašā skaistajā meža pļavā, kur stāvēja skaistās sievietes māja. Bet cilvēkam nebija laika ieiet un paciemoties, viņš vien pamāja viņai ar roku un devās tālāk. Taču sieviete viņu aizturēja un jautāja:

— Saki, cilvēk, vai tu nokļuvi pie Dieva?

— Tu esi tik skaista, — atbildēja cilvēks, — bet man jāsteidzas, taču kaut ko tev Dievs lika nodot: tev jāaptur pirmais pretīmnācējs un jūs kopā dzīvosiet līdz mūža beigām laimē un saticībā… Viss, viss, man vairs nav laika, jāskrien, mana laime guļ manā ceļā!

Sieviete pat nepaspēja nopriecāties, kad cilvēks jau pazuda aiz līkuma. Viņš steidzās tālāk pa meža ceļu, gandrīz paskrēja garām vilkam. Vilks viņu pamanīja un jautāja:

— Ei, tu man kaut ko apsolīji!

Cilvēks aizelsies nopurpināja:

— Ai, es tā steidzos! Man laime guļ ceļā! Nav laika! Man tā ātri jādabūn rokā, bet Dievs tev lika nodot vārdus: “Ja tas idiots atkal ies tev garām, apēd viņu!”

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Laime

sieviete un kaķis

Kāda skaista un bagāta dāma savam psihiatram bieži bija sūdzējusies par dzīves tukšumu un bezjēdzīgumu.
Un tā, šī dāma reiz pieteica vizīti pie kāda gudrā un viedā. Viņu nodarbināja dzīves jēgas un laimes meklējumi. Kad apmeklētāja bija izstāstījusi sava nāciena iemeslu, padomdevējs pieaicināja kādu vecu sievieti, kura birojā tobrīd uzkopa grīdas, un teica: ”Es lūgšu Mēriju pastāstīt to, kā viņa atrada laimi. Lūdzu, uzklausiet viņu.”
Sieviete nolika malā slotu, apsēdās uz krēsla un sāka stāstīt: “Mans vīrs nomira no malārijas. Pēc trim mēnešiem mašīna notrieca dēlu. Viņš bija uz vietas beigts. Man vairs nebija neviena. Nekā nebija atlicis. Nevarēju ne gulēt, ne ēst. Es vairs nesmaidīju, domāju tikai par to, kā izbeigt šo dzīvi. Te kādu vakaru, nākot no darba, man no mugurpuses līdzi sāka skriet mazs kaķēns. Viņš sekoja man līdz pat mājai. Ārā bija auksts un es iežēlojos par mazuli- ielaidu iekšā, tad iedevu padzerties pienu. Kaķēns kāri izdzēra pienu un rūpīgi izlaizīja trauciņu sausu. Tad pieglaudies manai kājai, sāka murrāt. Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem- es pasmaidīju.
Galvā ienāca doma- ja jau tāda nieka palīdzība kaķēnam lika man atplaukt smaidā, varbūt, ja darītu ko labu cilvēkiem, tad kļūtu laimīga…
Nākamajā dienā izcepu cepumus un aiznesu tos slimajam kaimiņam. Kopš tās dienas ik dienu centos izdarīt kādam ko labu. Biju laimīga, redzot citus laimīgus.
Kopš tā laika naktīs mierīgi un saldi guļu, apetīte ir atgriezusies, jūtos priecīga par dzīvi.
Es atradu laimi, dodot to citiem.”
Bagātā sieviete, izdzirdējusi šo dzīves stāstu, sāka raudāt. Viņai bija viss, ko varēja nopirkt par naudu, bet nebija tā, ko nevar par naudu nopirkt.
Dzīves skaistums nav atkarīgs no tā, cik laimīgs esi; bet no tā, cik laimīgi citi var būt tevis dēļ…
Laime ir tas, kas esi tu, nevis tas, kas tev pieder.
Laime nav mērķis, laime ir ceļojums.
Laime nav rīt, laime ir šodien.
Laime ir lēmums.

Tulkoja: Ginta FS