Stundu dienā neko nedarīt, vienkārši BŪT

Boriss Morsango

Gudri cilvēki saka – dažkārt ir vērts sev atgādināt: “Lūk, šobrīd, tieši šajā sekundē, ir manas dzīves augstākais punkts, tieši uz šo mirkli es gāju visu savu mūžu – vai esmu apmierināts ar sevi, vai es esmu laimīgs, vai tas ir tas, ko es vēlējos? Un, ja nē – kā man pietrūkst, kas ir ne tā, kas man traucē būt laimīgam? Ko es varu sevī izmainīt, lai šī sekunde un visas pārējās, tai sekojošās būtu tuvu pilnībai?”

Un, kad es uz sevi skatos šādi, es pēkšņi redzu, ka man izdodas izpildīt saplānoto, taču prieku es gūstu tikai no tā, ka atzīmēju ķeksīšus “tas izdarīts, tas izdarīts”; bet prieks par dzīvi kaut kā paiet garām.
Tāpēc, ka visā šajā plānošanā trūkst tikai viena – kaut tikai stundu dienā ne “darīt”, bet vienkārši “būt”.

Boriss Grebenščikovs – Aerostats №517
Foto: Dino Marsango
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Gaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu?

laimigs6

Man ir kāds draugs, kurš ir ļoti vientuļš. Viņam ir ļoti laba sirds un viņš izmisīgi vēlas atrast cilvēku, kurš saprot, kas ir labestība, lai turpmāko dzīvi pavadītu kopā.

Domāju, ka mums visiem ir pazīstamas šīs sajūtas: vēlme pēc dziļas sapratnes, cerība, ka atradīsies otrs cilvēks, kuram pietiks ar to, ka mēs esam, un kurš vēlēsies ar mums tuvas attiecības – ideja par to, ka mirklī, kad atradīsim tādu cilvēku, mūsu dzīve sakārtosies.

Kas notiks, ja mēs atteiksimies no šīs idejas?

Un, ja nu izrādās, ka tas viss, kas mums vajadzīgs pilnai laimei, ir mūsos?
Ja viss, kas mums nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei mums jau tagad ir, nevis būs kaut kādā izfantazētā nākotnē?

Ja romantiskās idejas par ideālo partneri, kurš mums ir tik ļoti vajadzīgs, patiesībā ir tikai fantāzijas, kas mums it nemaz nepalīdz dzīvot?

Un patiesība ir tā, ka pat tie, kuri dzīvo pārī, zin, ka ilglaicīgas attiecības – tas nav bezgalīgs medusmēnesis, tajās ir sava vieta arī dažādām neērtībām un konfliktiem.

Un mūsu vēlmju piepildījums nav atkarīgs no otra cilvēka,
bet gan no mums pašiem.

Kas notiks, ja mēs atmetīsim visas šīs fantāzijas par ideālo partneri un labāku nākotni… un tā vietā sakoncentrēsimies uz iespēju atrast mieru šeit un tagad – paši sevī?

No kurienes atnāk šī miera sajūta?

Neviens negrasās kaut ko darīt mūsu vietā – labākajā gadījumā otrs cilvēks mūs uzklausīs un palīdzēs tikt ar sevi skaidrībā. Ja kāds ir gatavs tevi uzklausīt – tas jau ir milzīgs atbalsts, taču tas ir tas palīdzības veids, kuru tu vari saņemt no saviem draugiem un radiem. Tomēr savu vēlmju izprašana ir tas uzdevums, ar kuru mēs varam tikt galā patstāvīgi. Es nerunāju par to, ka partnerim nav nekadas jēgas, tomēr viņš šajā stāstā nav galvenā nepieciešamība.

Un tā, ko mēs varam izdarīt paši savā labā? Kas ir tas, kas dod mūsu dzīvē laimes sajūtu?

Vadoties no savas pieredzes, es varu teikt, ka koncentrēšanās uz tādiem priekiem kā ēdiens, izklaides, internets, sekss, alkohols, narkotikas, asas izjūtas un piedzīvojumi dod tikai īslaicīgu apmierinātības sajūtu un ar laiku mums sāk gribēties kaut ko vairāk.

Labsajūta atrodas kaut kur dziļāk: atrast savas dzīves jēgu, iemācīties novērtēt skaistos dzīves mirkļus, justies vajadzīgam, mīlestība. Taču, lai to visu saņemtu, mums nav nepieciešams meklēt partneri. To visu mes varam atrast sevī un apkārtējā pasaulē. Mēs varam sākt novērtēt dzīves nepastāvību un prieka mirkļus. Mēs varam strādāt citu cilvēku labā. Mēs varam mīlēt tos, kuri JAU IR mums blakus (pat tad, ja viņi par to nezin), nepazīstamus cilvēkus, ikvienu dzīvu būtni.

Iekšējais apmierinājums

Un, ja nu mēs varam to visu saņemt tā vienkārši – neko īpašu nedarot, esot savā vietā?
Un, ja nu šajā pašā brīdī mums jau ir viss nepieciešamais?
Paskatīsimies!

• Apstājies un paliec nekustīgs. Sēdi un neko nedari, klausies klusumā un vienkārši sajūti šo momentu.

• Pievērs uzmanību savam ķermenim, savai elpošanai, savām sajūtām, savām domām.

• Sajūti pastāvīgās izmaiņas sevī, un iemīli visu labo, kas šajās sajūtās ir.

• Iemīli visu, ko jūti, sākot no emocijām un domām, līdz pat ķermenim un elpošanai, sākot no nepastāvības, beidzot ar absolūto pilnību.

• Aizdomājies līdz vēlmei dot ko vērtīgu sev un citiem cilvēkiem.

• Attīsti sevī šo mīlestību pret sevi un cilvēkiem, izstaro vēlmi atbrīvoties no ciešanām, un padarīt priecīgus it visus – pirmkārt jau sevi.

• Aizdomājies par to, ka jau no pašas bērnības tu esi saistīts ar citiem cilvēkiem, ka viņi tevi atbalsta. Ka ēdiens, kuru tu ēd, ir tūkstošiem citu cilvēku darba rezultāts. Ka tu pats esi radies, pateicoties tam, ka satikās divi cilvēki. Šīs saiknes tevi ieskauj no visām pusēm, un tu esi daļa no pasaules. Tās ir dziļas saites, taču tās pastāvīgi mainās, un tā būs vienmēr.

• Aizdomājies par vidi, kurā tu dzīvo, par skaistumu, kurš pastāvīgi mainās. Šis skaistums ir katrā lietā, katrā matērijas gabaliņā.

Tas viss vienmēr ir pieejams, to var sajust jebkurā brīdī.

Tāda prakse var dot apmierinājumu un labsajūtu, tā neko neprasa, izņemot uzmanību, pateicību un mīlestību. Tas viss ir tevī!

Autors: Leo Babauta
Avots: transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs viens otram atdodam pašu dārgāko – daļiņu savas dzīves

mīlestība7

Ko viens cilvēks dod otram cilvēkam?
Viņš dod sevi, pašu dārgāko no tā, kas viņam ir – daļiņu savas dzīves. Taču to nevajag saprast burtiski. Viņš dod otram savu dzīvības enerģiju, savu prieku, savu interesi, savu sapratni, savas zināšanas, savu humoru, savas skumjas – visu pieredzi un visas viņa garīgās bagātības izpausmes.
Un tā viņš bagātina otru cilvēku, vairojot viņa radošo enerģiju un spēju dzīvot.
Viņš to atdod ne tāpēc, lai saņemtu kaut ko pretī. Nesavtīga došana pašam devējam ir bauda.
Dodot, viņš otrā cilvēkā izraisa vēlmi labestību atdot atpakaļ, kura savukārt, atgriezusies kā labestības enerģija, padara pašu devēju dvēselē bagātāku. Došana mudina otru cilvēku arī kļūt dodošam, un tā viņi abi pavairo prieku savā dzīvē. Sevis dāvāšanā ir tas spēks, kas rada mīlestību, savukārt bezspēks ir neiespējamība radīt mīlestību.
Šo domu ļoti skaisti apzīmēja Kārlis Markss.
​​​​​​​”Iedomājieties, viņš teica, cilvēku kā cilvēku, un viņa attieksmi pret pasauli kā cilvēcisku attieksmi, un tikai šajā gadījumā jūs varat iemainīt mīlestību tikai pret mīlestību, uzticēšanos pret uzticēšanos, un tā tālāk. Ja jūs vēlaties baudīt mākslu, jums jābūt mākslinieciski izglītotam cilvēkam. Ja jūs vēlaties ietekmēt cilvēkus, jums jābūt patiesi spējīgam iedvesmot viņus. Katrai no jūsu attieksmēm pret cilvēku un dabu jābūt noteiktai, atbilstošai jūsu gribas objektam, jūsu individuālās dzīves izpausmei. Ja jūs mīlat, neiz­raisot pretmīlu, tas ir, ja jūsu mīlestība kā tāda nerada mīlestību, ja jūs kā mīlošs cilvēks, kā dzīves izteiksmes līdzeklis nepārvēršat pats sevi par mīlamu cilvēku, tad jūsu mīlestība ir impotenta, tā ir neveiksme.
Ērihs Fromms “Mīlestības māksla”

Tulkoja: Ginta FS

Nebaidies mīlēt

 

mate tereze

Kad tu jūties nelaimīgs un pamests, pamēģini kaut ko izdarīt ar mīlestību. Pasaki kaut vienu vārdu ar mīlestību, vienkārši padomā par kādu ar mīlestību. Atver savu sirdi un centies tajā atmodināt mīlestību. Lai tas notiktu, ir jāpārtrauc redzēt sevī un citos trūkumus un kļūdas.
Vieni cilvēki var tev patikt, citi – nepatikt. Ir viegli mīlēt tos, kuri mums patīk. Taču mīlēt tuvāko, nenozīmē apbrīnot viņu.

Ir grūti apbrīnot zagli un slepkavu. Taču viņiem tu vari vēlēt labu. Mīlēt tuvāko nozīmē vēlēt viņam labu. Mīlestība ir māksla, tā prasa treniņus. Labi ārsti, mūziķi, mākslinieki, sportisti stundām ilgi trenējas, lai uzlabotu savas prasmes un spējas. Tāpat ir arī ar mīlestību. Ja mēs nepieliksim nekādas pūles, lai mīlētu, mēs būsim vientuļi un nelaimīgi.

Māte Terēze

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē

mirt Marta

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē.
Kad tu pamosties, tu vairs neesi sastindzis

Tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nespēj sevi mierināt ar vecajām pasakām par labo un ļauno, un nomierināt sevi ar pozitīvo domāšanu.
Apzinātības gaismu vairs nav iespējams izslēgt. Tu vairs nevari paslēpties no sevis. Nekur.
Tu jūties dzīvāks kā jebkad agrāk. Tava caurlaidības spēja ir bezgalīga. Un viss iziet caur tevi: sākot no paša dziļākā izmisuma līdz visaugstākajai prieka sajūtai. Atšķirība ir tikai tajā, ka tagad tu ar to visu vairs neatrodies kara stāvoklī. Tu ļauj visām sajūtām plūst caur sevi. Tu nenosodi un necenties no tām atbrīvoties. Tu esi to māte un svētnīca. Tu vairs nekad nevienu neapvainosi.

Tev vairs nav fiksētas identitātes. Un no prāta skatu punkta, tu vairs nezini, kas esi. Un, neskatoties uz to, tu zini, ka tas ir daudz dziļāk, kā jebkad agrāk. Tu esi dzīvs. Tu esi pati dzīve, neatdalāma no zvaigznēm, mēness, ziediem un kokiem.

Dažkārt šī brīvība izsauc galvu reibinošu sajūtu. Kā piedzimšanu laikā no jauna. Kā veco cerību miršanu ik dienu.
Tu redzi: pašreizējai neskaidrajai realitātei nav iemesla. Tu dzīvo stāvoklī, kad drošības nav vispār, nav kam pieķerties, un vairs neviena koncepcija neatnesīs komforta sajūtu nogurušajam prātam.

Taču, neskatoties uz to, tu līdz kaulam izjūti visdziļāko Pašas Esības drošības sajūtu. Tu zini, ka vienmēr vari uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja tā ir bezjēdzīga un līdzinās ellei.

Tu nekad nesauksi sevi par “apgaismotu cilvēku”, tu nekad nedomāsi, ka esi labāks vai sliktāks par citiem cilvēkiem. Tu vairs sev nemelosi par to, ka ir atbildes. Tu par sevi nevienam skaļi nepaziņosi, jo zini, ka pats esi vislielākā ilūzija

Tas ir tik vienkārši, esot tādam atmodušamies, ir viegli nokļūt pašreizējā momentā. Tajā pat laikā, tas nemaz nav tik viegli, jo tava vecā realitāte ir sašķīdusi miljardos lausku, bet vecā sardze ir pametusi savu posteni.
Un tu esi trauks visiem pasaules priekiem un bēdām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka tu visu to kontrolē. Tas nav tik vienkārši,  būt atvērtam dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas pasaules sāpes. Tas nav tik vienkārši – dažkārt justies svešam svešā zemē, kad tu sevi zini sevi kā Mīlestību vairāk, kā jebkad agrāk. Tas nav tik vienkārši – sev apkārt redzēt cilvēkus, kuri tik daudz ko ir aizmirsuši.

Tas nav tik vienkārši – vairs neierakstīties sistēmās, kuras sola tik daudz laimes, bet dara tās labā tik maz.

Un tomēr, tā ir cena, ko tu maksā par absolūto brīvību. Tu nevari būt pilnībā pamodies bez pilnīgas veco sapņu miršanas. Neviens nevar dzīvot, nepametot pazīstamā zonu.
Es noliecu galvu to priekšā, kas iet pašo biedējošo un vienlaicīgi aizraujošo ceļu.
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Marta Bevacqua
Tulkoja: Ginta FS

Uz laiku

laime8767

Abpusēja mīlestība un laime ir daudz  sarežģītāks pārdzīvojums, kā nelaime un mīlestība bez pretmīlestības.

Laimes sajūtu var pavadīt gan trauksme, gan bailes zaudēt, gan arī citas sarežģītas jūtas, savukārt bēdas ir ceļš vienā virzienā. Izdzīvot, izdzert, pārdomāt un iziet.

Bet laime ir sarežģītāks dzīves uzdevums. Vai pat, teiksim, filosofiska kategorija. Būt šeit un tagad, bez iespējas pieķerties kādām gaidām.

Tāpēc tiem, kuri pagaidām nav spējīgi pārdzīvot laimi, uz laiku tiek dota nelaime. Lai trenētos! (Uz laiku)

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Par Laimi

laimigi

“Pirmais, kas mums jāievēro attiecībās ar citiem cilvēkiem, — mēs nedrīkstam traucēt viņiem būt laimīgiem tā, kā viņi to vēlas, ja vien tas netraucē mums pašiem būt laimīgiem tā, kā mēs to vēlamies”.

Henrijs Džeimss