Tu esi vajadzīgs

dzives makslinieks4

Nejautā sev, kas vajadzīgs pasaulei, jautā sev, kas dara tevi dzīvu. Un pēc tam ej un dari to! Tāpēc, ka pasaulei ir vajadzīgi cilvēki, kuri kļūst dzīvi

Hovards Vašingtons Turmans

Advertisements

Divi ceļi uz laimi

mosties

Pie laimes var nonākt, ejot pa diviem ceļiem.
Pirmais ceļš – ārējais. Iegūstot labāku dzīves vietu, labāku apģērbu, patīkamākus draugus, tā mēs varam zināmā mērā sasniegt laimi un labsajūtu.
Otrais ceļš – garīgās izaugsmes ceļš, un tas palīdz iegūt iekšējo laimes sajūtu.
Tomēr šīs divas pieejas nav līdzvērtīgas.
Ārējā laime bez iekšējās nevar būt pastavīga. Ja dzīve tev rādās tumšās krāsās, ja tavai sirdij kaut kā trūkst, tu nebūsi laimīgs, lai arī ar kādu greznību tu sevi ieskautu. Taču, ja esi sasniedzis iekšējo mieru, tad vari būt laimīgs pat visgrūtākajos apstākļos. Materiālā labklājība pati par sevi dažkārt spēj atrisināt kādu problēmu, taču tās vietā tā radīs citu.  Piemēram, cilvēks var būt bagāts, labi izglītots, ieņemt augstu amatu, bet laime apiet viņu ar līkumu, un, lūk, viņš sāk dzert nomierinošas zāles un lietot alkoholu. Viņam visu laiku kaut kā pietrūkst, viņš vēl joprojām ar kaut ko ir neapmierināts, un atrod glābiņu narkotikās vai pudelē.
No otras puses, mēs satiekam cilvekus, kuriem nav tik daudz naudas, lai par to uztrauktos, un viņi bauda mieru. Mazāk situēti materiālajā ziņā, tādi cilvēki vienalga ir apmierināti un laimīgi. Lūk, ko nozīmē pareizs prāta stāvoklis.
Materiālā labklājība pati par sevi nekad nespēs pilnībā atrisināt cilvēku ciešanu problēmas.
Dalailama
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vai par laimi ir jāmaksā?

laime97979798

Dažkārt kaut kas stāv ceļā uz laimi, kāda konkrēta ideja, priekšstats. Piemēram, mūsu sabiedrībā tas ir priekšstats par to, ka par visu ir jāmaksā. Daudzi uzskata, ka nekas netiek dots par velti un par visu ir jāmaksā. Tāpēc viņi sāk maksāt, tajā skaitā arī par laimi. Ta vietā, lai skatītos uz otru un priecātos par viņu, tie sniedzas pēc sava maciņa, lai samaksātu par savu laimi ar partneri. Pie kam drīz vien viņi savu partneri vairs neredz un neredz vairs arī savu laimi. Tad viņu rokās paliek vien šie nožēlojamie graši. Un tas ir viss, kas palicis no prieka un laimes.

Dziļi mūsos mīt tieksme, kas savu spēku smeļ no šī priekšstata: man jāsamaksā par visu, ko saņemu. Pirmkārt jau par laimi. Bet tad, kad esam jau pietiekami samaksājuši, izrādās, laime jau sen ir zudusi. Šis priekšstats par to, ka par visu ir jāmaksā, iet pret Dievu. Ar lielas upurēšanas, svētceļojumu, ziedošanas un tamlīdzīgu lietu palīdzību, mēs maksājam Dievam par uzdāvināto laimi. Jūs domājat, Viņš priecājas, ka mēs Viņam maksājam par to? Jūs uzskatāt, ka Viņu uztrauc tas, cik mēs maksājam? Tas ir dīvains priekšstats.
Berts Hellingers “Laime, kas paliek”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Laime iekšpusē un laime ārpusē

iekšējā laime

Dzīvot iekšpusē nozīmē būt laimīgam, bet dzīvot ārpusē – būt nelaimīgam. Ja cilvēks dzīvo ārpusē, viņš nevar iegūt laimi, bet tā pati atnāk, ja dzīvojam iekšpusē.

Dzīvot ārpusē nozīmē dzīvot vēlmēs, ambīcijās, saņemt naudu, iespējas, stāvokli sabiedrībā, cieņu un slavu. Un tāpat tas nozīmē būt laimīgam TIKAI tad, kad tu saņem kaut ko no visa pieminētā. Kad nesaņem to, ko vēlies, nav arī laimes..

Bet dzīvot iekšpusē nozīmē, ka iekšpusē jau ir tas, kas dara tevi laimīgu. Laime, tā ir mūsu daba, kas vienmēr ir ar mums, un šī laime atrodas mums iekšpusē, ne – ārpusē. Par to runā ne tikai Ošo, bet arī citi gudrie.

Taču cilvēks iziet ārpusē, lai pameklētu laimi un piedevām viņš vēl uzstāda noteikumus. Viņš sev saka: “es būšu laimīgs, ja… “. Ja saņemšu to, ja izdarīšu šito, ja sasniegšu to un to…

Citiem vārdiem sakot, ja viņš nesaņems vai nesasniegs to, kas, pēc viņa domām, nesīs viņam laimi, viņš automātiski nevar būt laimīgs – tādā veidā viņš ar noteikumu palīdzību ierobežo sevi un savu laimi.

Patiesa laime ir iekšpusē

Ošo saka: “Ja vēlies būt laimīgs, tad nav kur iet”. Lai kur tu ietu, lai kas tev arī nepiederētu, lai ko tu arī nedarītu – tie visi ir laimes meklējumi ārpusē.

Taču laime, kas atrasta ārpusē, ārpusē arī pazudīs.

Uz iekšu vēršas tikai tas cilvēks, kurš apjautis centienu laimi atrast ārpusē muļķīgumu. Tāds cilvēks, kā likums, ir ieraudzījis, ka pat tad, ja viņa noteikumi tiek izpildīti, viņš ārpusē nesaņem to laimi, kura to pilnībā apmierinātu.
Dzīvot iekšpusē nozīmē, dzīvot sirdī, laimes avotā, kas nav atkarīgs no apstākļiem ārpusē. Dzīvot iekšpusē nozīmē būt tur, kur tu esi, un tikai tad ir iespējama laime. Taču tevi vada vēlmes, ambīcijas un mērķi – tie piespiež tev pamest sirdi un meklēt laimi ārpusē, kur to principā nav iespējams atrast. Un tā tu pazaudē savu dzīvi – dzenoties pec ārējiem objektiem, kam, tavuprāt, jāatnes patiesa laime. Un par devīzi šajā bezcerīgajā lietā kļūst vārdi: “Cerība mirst pēdējā!”

Ošo saka: “Patiesa laime notiek bez nosacījumiem”. Tā neprasa noteiktus apstākļus, tāpēc to arī sauc par beznosacījuma laimi. Tā ir laime, kas vienmēr nāk no iekšpuses, ne – ārpuses.

Nekas, kas nav tevī, nevar atnest tev patiesu baudu un prieku. Un par to viegli var pārliecināties, paraugoties uz savu paša dzīvi: vienmēr gribās kaut ko vēl, kaut ko vairāk, prāts projecē laimi uz vēl kaut ko, kas atrodas ārpusē. Un tas notiek bezgalīgi. Tu bezgalīgi ej ārā no sava centra, sirds, avota, lai noķertu ārā neesošo laimi, tā liedzot atrast sevī īsto laimi – to laimi, kas ir tevī pašā. Laimi, kura arī ir tava patiesā daba. Taču, ja tev jau ir sava iekšējās laimes pieredze, nevienam par to nestāsti, ja vien neesi gatavs baudīt smieklus, kas var atskanēt kā atbilde uz tavu stāstu.

Autors: OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Lūgsna

lugsana
Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.

«Ej savu ceļu caur troksni un burzmu, atceroties to mieru, kas var būt klusumā. Nenodod sevi, dzīvo, cik vien iespējams, labās attiecībās ar jebkuru cilvēku. Runā taisnību – klusi un skaidri un klausies citos cilvēkos, pat tajos, kuri ir neizglītoti un dažkārt ar prātu apdalīti, jo arī viņiem ir savs stāsts.

Izvairies no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdzini sevi ar citiem, jo salīdzinot Tu riskē sajusties nevērtīgs vai arī iedomīgs. Vienmēr būs kāds, kurš būs lielāks vai mazāks kā Tu. Priecājies par saviem plāniem tāpat, kā Tu priecājies par saviem sasniegumiem.
Interesējies par savu amatu vienmēr, lai cik tas pieticīgs arī būtu – tas ir dārgakmens, salīdzinot ar citām lietām, kuras Tev pieder. Esi piesardzīgs savās lietās, jo pasaule ir pilna apmāna. Taču neesi akls pret labiem darbiem: daudzi cilvēki tiecas pēc lieliem ideāliem un dzīve ir pilna varonības.
Esi Pats. Netēlo draudzību. Neesi cinisks mīlestībā – salīdzinājumā ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat svarīga kā zāle.
Ar labu sirdi pieņem to, ko piedāvā Tev gadi un ar pateicību atvadies no jaunības. Stiprini savu garu, jo nelaimes gadās ik pa laikam un no tām neviens nav pasargāts. Nemoki sevi ar to, kas ir neiespējams un nesasniedzams. Daudzas bailes rodas no vientulības un noguruma. Esi disciplinēts attiecībā pret sevi – tas ir veselīgi, taču nemoki sevi.
Tu esi Visuma bērns – ne mzāk kā koki un zvaigznes: Tev ir tiesības būt šeit. Un pat tad, ja Tev tas nav skaidrs vai acīmredzams, pasaule iet tā, kā tai jāiet. Esi mierā ar Dievu pat tad, ja to nesaproti. Šajā trokšņainajā dzīvē, lai ar ko Tu nodarbotos un par ko sapņotu, sargi mieru savā dvēselē.
Ar visu to, ka apkārt ir viltus, vienmuļš darbs un zuduši sapņi, pasaule tomēr ir skaista. Esi pret to uzmanīgs un saudzē to. Pacenties būt LAIMĪGS”.
Avots: www.adme.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Kamēr tu neesi izmocījusies ciešanās, tevi nepiebarot

laime443

Tas, par ko es runāšu, ir svarīgi ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.

Lai ko arī vīrietis darītu vai teiktu – visa tā būs par maz sievietei, kura vēl nav izaugusi caur saviem ideāliem, iedomām un bērna sapņiem.

Kamēr tev ir priekšstats par to, kādā izskatā pie tevis ir jāatnāk laimei – tev pašu laimi neievērot, tu to palaidīsi garām. Katru mīļu brīdi iesi garām, nenovērtējot, kritizējot. Tev būs visa par maz un drusciņ “ne tas”.

Kamēr tevī dzīvo cerības par to, ka tu sasniegsi pašu-pašu ideālo tēlu – pašu-pašu tu palaidīsi garām.

Es tev nevarēšu to parādīt, es nevarēšu to pierādīt, taču reiz tu vari to atklāt. Pati. Kad pienāks laiks, kad visi apcirkņi būs izpētīti, paša vērtīgākā meklējumos, kad vērtīgais pa graudiņam tiks salasīts un no tā tiks iejaukta tava pašas mīkla, apmīļota tavām pašas siltajām uzmanības plaukstiņām, un, kad no šīs mīlas izveidotais kukulītis būs līdz galam izcepies.

Jūs taču visi esat lasījuši pasaku par Ķēniņmeitu-vardi. Šis piemērs drīzāk ir domāts vīriešiem un katra individuālais stāsts ir analogs pasakā lasītajam. Laime ir tas, kas pirmajā mirklī izskatās kā varde, bet nākamajā, pie pietiekamas uzmanības un pazemības, var atklāties kā ķēniņmeita.

Sievietēm ir cita pasaka – par Jemeļu vai Ivanu Muļķi…. Lai kā arī sievieti tracinātu šis raksts, Nav viegli būt ar to, kas pie tevis nāk kā laime, bet pēc tādas it nemaz neizskatās. Nav viegli tāpēc, ka uzreiz tajā nekādu laimi ieraudzīt nevar – traucē idejas un priekšstati. Idejas par to, kā ir labi un kā ir pareizi, par to kā es mīlu un ko es mīlu, par to, kas man vajadzīgs un kādā izskatā tam jābūt…

Laime pie jūsu durvīm klauvē gandrīz katru dienu, tikai jūs visi to palaižat garām, visi, izņemot dažus drosmīgos, kuri piekusuši no pašapmāna, piekusuši no drāmas un pašu iestudētajām ciešanu pilnajām lugām, no sevis pašiem – unikālajiem savā pašu nelaimē.

Visi meklē laimi, taču orientējas pēc iepakojuma, pēc kārbiņas. Te nu arī ir vienīgais, uzreiz nepamanāmais slazds: kāds būs iepakojums tam, ko jūs meklējat – nav zināms. Bet jūs sniedzaties un sniedzaties pēc konkrētās, skaistās kārbiņas, pēc tēla, cerībām un ideāliem, zaudējot jēgu, palaižot garām saturu. Šajā pašā mirklī Laime klauvē pie jūsu durvīm, mīņājas uz sliekšņa, gatavībā jūs apskaut tādus, kādi jūs esat.

Laime vienmēr ir gatava, tikai izskatās, ka jūs paši vēl joprojām neesat gatavi… Jo, ja jūs pieņemtu visu to, kas ir, pieņemtu to pilnībā, pārtrauktu cīnīties, uzlabot sevi – jūsu dzīvē vairs nebūtu drāmas, garlaicības, skumju, VISU, bez izņēmuma, grūtību un problēmu. Jums vairs nebūtu žēluma pret sevi, ciešanu un smagā likteņa…..kas padara jūs īpašus un šķiet tik ļoti vērtīgs.

Laimes cena ir liela. Tās cena ir jūsu nelaime.

Laime maksā tieši tik: par to jums nāksies atdot visu savu nelaimi, visu savu attīstības, kļūšanas, pieaugšanas un pārvarēšanas stāstu. Tā rezultātā jūs zaudējat iespēju kaut kur saskatīt kaut gramu nelaimes.

Laime klauvē pie jūsu durvīm absolūti ne tajā veidolā, kādā jūs to esat gaidījuši, kā jūs to iedomājāties un kā plānojāt. Un tikai viena šī iemesla dēļ, jūs to katru reizi palažat garām. Tā ir pārāk vienkārša, pārāk pieejama, pārāk tuva un caurspīdīga. Tajā nav drāmas, teatrālisma, nav nekā īpaša

Šo laimi jūs nespēsiet nevienam nodot, tā nepasvītros jūsu tēlu, nepadarīs jūs labākus, bet jūs to sajutīsiet un, sajutuši, ieraudzījuši un pieņēmusi to, jūs pratīsiet ar to palikt. Protams, tikai pie noteikuma, ka tieši tas jums šobrīd ir svarīgi.

Autors: AnatolijsTokarskijs
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāzin par laimi, lai nebaidītos no tās?

 

taurinsh12

Mēs varam būt laimīgi un neviens mums to nevar liegt. Izņemot mūs pašus. Baidoties no laimes, mēs paši sev radām dažādas dzīves grūtības, novēršamies no apkārtējiem un pēdējā brīdī aizmūkam. Vai vajag dzīties pakaļ laimei? Par to mēs parunāsim ar dažādu jomu zinātniekiem.

Vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata sevi par laimīgiem – par to paziņo 85% aptaujāto. Taču atklāti runāt par laimi vēl joprojām sabiedrībā nav pieņemts. Šķiet, ka “laimīgs cilvēks” – tas ir tituls, kas jānopelna un pastāvīgi jāapstiprina. Daudz pelnīt – vairāk nekā nepieciešams, lai būtu paraugģimene un prestižs darbs. Taču pētījumi liecina to, ka laime nebūt nenozīmē “labāka dzīve”. Tā ir kas līdzīgs dīvainai gleznai, kura katram izskatās savādāka. Un tomēr, vai var “izmērīt” laimi? Ko tad saka zinātnieki?

Neirobioloģija: balzams neironiem

No neirobioloģijas skatu punkta, emocijas nav nekas cits, kā signālu, ko saņem smadzenes, interpretācija. Kad mēs uztveram uz sevi vērstus, apbrīnas pilnus skatienus, gaidam pasūtījumu restorānā, pirmo reizi redzam sava nupat dzimušā bērna sejiņu, mūsu nervu šūnas ar hormonu-neiromediatoru palīdzību, apmainās signāliem.. Piemēram dopamīns atbild par baudas priekšsajūtām pirms ēšanas. Kad mīlestība mūs paceļ spārnos – tā darbojas oksitocīns. Bet, kad mūs slavē, mēs peldamies serotonīnā.

Emocijas darbojas tik spēcīgi tāpēc, ka tās nodrošina dzimtas izdzīvošanu un turpināšanu. Tās nodotas mums mantojumā no mežonīgajiem senčiem, kuriem bija svarīgi ātri orientēties, nevis domāt.

«Zilonim nav «jācenšas» atcerēties, kāda izskatās apkārtne tur, kur ir ūdens, – raksta Loretta Brauninga grāmatas «Laimes hormoni» autore. – Dopamīns automātiski rada viņa smadzenēs neironu ceļu. Nākamreiz, kad viņš ieraudzīs kaut ko līdzīgu avotam: impulsi kustēsies pa neironu ķēdi, un izsauks «laimes hormona» pieplūdumu.

Paradokss ir lūk kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda.

Taču mūsu dzīve ir uzbūvēta sarežģītāk, kā zilonim, tāpēc vēl bez ātras “neapzinātības”, mums ir arī mūsu “apzinātā” daļa. Tā atbild par plāniem, mērķiem un mūsu rīcību sarežģītās situācijās.

Problēma ir tajā, ka divas smadzeņu “grāmatvedības” ne vienmēr spēj vienoties savā starpā.

Piemēram, apzināti mēs vēlamies labi izskatīties un tā dēļ atsakāmies no kalorijām bagāta ēdiena, ejam uz sporta zāli. Taču tikko sajūtam izsalkumu, mūsos atdzimst zīdītājs, kas galīgi nesaprot mūsu mērķus. Viņam interesē tikai viens: saņemt barības vielas un uzkrāt tās turpmākai lietošanai. Lai turētos pretī kārdinājumam, nākas pielietot gribasspēku, un barot sevi ar laimīgas dzīves solījumiem nākotnē slaidā ķermenī.

«Paradokss ir lūk, kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda – skaidro Loretta Brauninga – Un, iespējams, jāapmāna tās».

Ekonomika: dejas uz skrejceliņa

Katra no mums smadzenes ir unikālas, tāpēc arī laimes tēli katram ir savi. Taču, kas tad galvenokārt nodrošina laimīgu dzīvi? Daudzus gadus ekonomisti uzskatīja, ka laime nozīmē maksimāli apmierinātas vajadzības. To var izmērīt objektīvi – naudas daudzumā bankas kontā, produktu un pakalpojumu kvalitātē.

Jā, patiešām, līdz kādam brīdim, kad kļūstam arvien bagātāki, mēs jūtamies arvien laimīgāki. Taču 2010. gadā Nobela prēmijas ekonomikā laureāti Daniels Kanemans un Angus Dītons, pierādīja to, ka pēc ienākumu “optimālā līmeņa” sasniegšanas, laimes pieauguma līmenis apstājas.

Vēl vairāk, rodas «skrejceliņa efekts» – tas dzīves līmenis, kas vel nesen mums šķita sapņojuma kalngals, pēc nedēļas, mēneša vai gada parstāj apmierināt. Gribas kaut ko vairāk, un uz šīs vēlmes “gribas vairāk” parazitē reklāma. Dzīšanās pēc sajūtām pārvēršas par pašmērķi, taču pat daudz dargāki un modernāki gadžeti un izklaides dod iespēju vien “noturēties sedlos” un uz brīdi aizdzīt nemieru.

Nesen šo problēmu kopējiem spēkiem mēģināja atrisināt kanādas, amerikāņu un britu ekonomisti. 2011. gadā viņi publicēja rakstu «Ja nauda jūs nepadara laimīgus, iespejams, jūs to tērējat nepareizi». Viņu recepte nozīmē tikai to, ka sevi ir jādisciplinē:

1. Jāmaksā par “iespaidiem”, nevis precēm.

2. Labsajūta jābauda “mazās porcijās”, bet bieži.

3. Vairāk naudas jāiegulda nevis prestižās lietās, bet tajā, kas nodrošina stabilu “labu dzīvi” – medicīnā, izglītībā, dzīves apstākļos.

Gēni lemj mūsu vietā?

Izskatās, ka vieni no mums ir radīti vairāk tendēti uz laimi, kā citi  Pirmo apstiprinājumu šai domai gandrīz pirms 20 gadiem atrada psihologs Devids Likkens no Minesotas universitātes. Viņš interesējās par dvīņiem, kurus izšķīra pēc piedzimšanas.
Viņa pētījumi apstiprina, ka vienolas dvīņiem, tātad tiem, kuriem pilnībā sakrīt ģenētiskais “komplekts”, apmierinātības ar dzīvi līmenis paliek lidzīgs pat tad, ja viņi auguši atšķirīgās vidēs. Citiem vārdiem sakot, katrs no mums dzīvo ar smaidu sejā, bet vieniem tas ir platāks.

Kulturoloģija: dzīve pēc noteikumiem

Laimes sajūta saistīta ar sabiedrības stāvokli un kultūras normām – cilvēki dažādās valstīs ir tik laimīgi, cik viņiem to “atļauj” valdošie uzstādījumi. Piemēram, Ķīnā katra personīgā labklājība ir atkarīga no kolektīva labklājības: būt laimīgam vienatnē ir kauns, bet bagātība un veiksme tiek zemāk vērtēta kā rūpes par citiem. .

Sabiedrības saliedētība laimei ir ne mazāk svarīga kā materiālā labklājība.

Savukārt ASV gluži otrādi – laime tiek uzskatīta par katra atsevišķa cilvēka personīgo panākumu rezultātu, un laimīgam cilvēkam noteikti jābūt veiksmīgam.
Otrā Pasaules kara laikā tūkstošiem jauno japāņu bija laimīgi, ka varēja kļūt par kamikadzēm, un atnest slavu savai dzimtenei, kaut arī ļoti labi saprata, ka nāksies kļūt slepkavām un pašiem iet bojā. Interesanti ir tas, ka sabiedrības noslieces ir svarīgas katram tās loceklim ne mazāk kā materiālā labklājība.

«Daudzas latīņamerikas zemes ir gandrīz tikpat laimīgas kā skandināvu, neskatoties uz to, ka ir daudz nabadzīgākas – komentē sociologs Eduards Ponarins. – Taču viņiem ir “silta” kultūra, kurā augsti tiek vērtētas savstarpējās attiecības, cilvēki ir reliģiozi un savas valsts uzvaras pardzīvo tikpat asi kā savējās personīgās.” Savukārt  normu sabrukums un vertību maiņa var kļūt par personīgo traģēdiju.

Tā notika arī Krievijā. Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, laimes līmenis valstī strauji nokritās – turpina Ponarins, – sabruka sistēma, pasaules uzskats, pazuda orientieri, samazinājās materiālā labklājība. Savukārt laikam ejot, un situācijai sakārtojoties, laimes līmenis atkal sāka augt. Cilvēkiem pieauga lepnuma sajūta par savu valsti. Un pat tagad, kad ienākumi ir mazinājušies, no aptaujām varam secināt, ka Krievijā dzīvojošie ir laimīgi.

Psiholoģija: pareizā formula

Un tomēr lielā mērā mūsu laime ir atkarīga no tā, ko mēs darām ar savu dzīvi.
Amerikāņu psihologi Soņa Ļubomirski un Kens Šeldons apkopoja dažādu zinātņu faktus un nonāca pie slēdziena, ka tikai 10% laimes ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem – vietas, kur mēs dzīvojam, ģimenes materiālā stāvokļa un izglītības līmeņa.

50% no spējas būt laimīgam atkarīgi no iedzimtajiem faktoriem – smadzeņu uzbūves, personības uzbūves un temperamenta. Un atlikušie 40% laimes ir atkarīgi no mums pašiem – cilvēkiem, ar kuriem mēs komunicējam, kādu nodarbošanos izvēlamies, kādu dzīvesveidu dzīvojam.
Ko tad tieši mēs paši varam izdarīt, lai būtu laimīgāki?

1990to gadu beigās radās vesels novirziens pozitīvajā psiholoģijā, kura sekotāji par savu mērķi nosprauda laimi “pieradināt”. Kaut vai tikai skaidri noskaidrot galvenos tās faktorus. Vienā no saviem pēdējiem darbiem viens no pozitīvās psiholoģijas radītājiem Martins Seligmans, piedāvāja formulu, kuru nosauca PERMA (no angļu valodas).

Viņaprāt, katra cilvēka dzīvē jābūt pozitīvām emocijām, aizrautībai ar kādu viņam svarīgu lietu, attiecībām ar viņa dzīvē svarīgiem cilvēkiem, personīgajiem sasniegumiem un savas eksistences mērķa un jēgas noskaidrošanai: “kas es esmu? Kāpēc es esmu šeit?”.

Anhedonija: bez tiesībām uz mīlestību

Viens no pasaulslavenākajiem amerikāņu futbola spēlētājiem Terijs Bredšovs atzinās, ka pat pēc savām galvenajām uzvarām nav izjutis milzīgu prieku un laimes sajūtu. Nespēju gūt prieku no aktivitātēm, kas parasti to sagādā, psihologi sauc par anhedoniju. Šis stāvoklis parasti rodas tad, kad organisms nespēj izstrādāt neiromediatoru dopamīnu, kas arī atbild par patīkamām sajūtām un domām. 

Anhedonija var rasties psihisku traucējumu rezultātā – tādu kā depresija, šizofrēnija, posttraumatiskās sekas. Lai ar to tiktu galā, tiek izmantotas zāles, kas atbrīvo dofamīnu.

Filosofija: neīsts mērķis?

No filosofijas, kas radusies jau sengrieķu laikos, skatu punkta, mums vispār nav vērts tiekties uz laimi, lai gala rezultātā to arī sasniegtu. Vēl vairāk, pat vēlme būt laimīgam, “saņemt laimi”, aizved mūs nepareizā virzienā.

«Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, taču viņi ļoti miglaini iedomājas to, kādai jābūt šai laimei», – rakstīja Seneka vairāk kā pirms 2000 gadiem.. Viņš uzskatīja, ka «jo vairāk cilvēks dzenas pēc laimes, jo tālāk no tās aizved viņa ceļš».

Tāda pati pieeja šim jautājumam ir austriešu psihoterapeitam Viktoram Franklam, kurš izgājis cauri koncentrācijas nometnes šausmām. Viņš uzskatīja tiekšanos pēc laimes par daudz mazāk cēlu mērķi, kā jēgas meklējumus un vēlmi pārveidot pasauli. Viņš teica, ka, sekojot savām vēlmēm, mēs virzāmies pa vieglāko ceļu – izvairāmies no tā, kas varētu mums kaitēt, žēlojam savus spēkus un apstājamies, ja mūsu mērķis apdraud mūsu mieru.

«Laime ir līdzīga tauriņam – viņš rakstīja – Jo vairāk to ķer, jo ātrāk tas aizlido. Taču, ja novirzīsi savu uzmanību uz citām lietām, tas klusi atlidos un apsēdīsies tev uz pleca…».

Labāk kā vakardien

Jūs noteikti esat ievērojuši šo efektu: tagadne šķiet garlaicīga un pelēka, salīdzinot ar to, kā mēs iedomājamies savu nākotni. Tāds nevainīgs pašapmāns ļauj mums tiekties nākotnē, raksta filosofe Dženifera Hehta grāmatā “Mīts par laimi”. Neapmierinātība ar tagadni un sapņi par nākotni uztur mūsu motivāciju virzīties uz priekšu. Bet siltas atmiņas par pagātni pārliecina mūs par to, ka tās sajūtas, ko meklējam, mums ir pieejamas, jo mēs reiz tās jau esam izjutuši.

Ja mēs būtu apmierināti ar to, ka notiek šobrīd, tas varētu pilnībā sagraut mūsu vēlmi darboties, sasniegt, pabeigt jebko, ko esam iesākuši.

«Tos mūsu senčus, kas bija ar visu apmierināti, līdzgaitnieki pārspēja it visā», – savu domu noslēdz filosofe.

Autors: Antons Soldatovs
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par materiālu:

 

Vēl par šo tēmu varat palasīt rakstā:
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/06/26/sakuma-laime-pec-tam-veiksme/