Par ātrajām baudām

69656754_2008135169286296_8229471219640958976_n

Ja cilvēks vēlas notievēt, daba viņam stāsta par to, ka tam vajadzīgs laiks, apzinātība un piepūle.
Taču, ja viņš to grib izdarīt ātri un, vēlams, tieši tagad, tad mūsdienu civilizācija viņam piedāvā plastisko ķirurģiju un liposakciju. Un neviens viņam nepasaka to, ka šajā momentā viņš līdzinās trīsgadīgam bērnam, kurš vēlas konfekti, lai apmierinātu tūlītēju vēlmi un nedomā par sekām.

Ja cilvēks vēlas paplašināt apziņu, praktiķi tam piedāvā ļoti daudz dažādus ceļus. Meditāciju, lūgšanas un sevis apzināšanos. Taču, ja cilvēks vēlas to izdarīt ātri, vēlams tieši šobrīd, tad mūsdienu farmakoloģija tam piedāvā neskaitāmus ķīmiskus preparātus. Un neviens nesaka, ka šī apziņas paplašināšana, kas nav nopelnīta paša spēkiem, sākumā pacels tevi augstu, bet pēc tam nometīs dziļi, dziļi. Neviens nestāsta, ka tāda stimulācija daudz vairāk atņem, kā dod.

Ja cilvēks kaut kur vēlas nokļūt ātri, bioloģija viņam stāsta par to, ka pilnīga aklimatizācija notiek trīs nedēļu laikā. Taču mūsdienu civilizācija piedāvā automašīnu, lidmašīnu un vilcienu. Bet darba devēji – divu nedēļu atvaļinājumu. Un tas nozīmē, ka var kaut kur fiziski aizbraukt, bet nepaspēt tur sajust pilnīgu klātbūtni, tāpēc, ka vienkārši nepaspēsi.

Ja cilvēks vēlas tuvas attiecības, psiholoģija runā par to, cik ļoti svarīgs ir pirmskontakts un vienam otra iepazīšanas laiks. Ir vajadzīgs ļoti daudz drošības. Pakāpeniski veidojas intimitāte un cieņa, lai notiktu patiesa tuvība. Taču mūsdienu kultūra piedāvā sociālos tīklus bez intimitātes un aizsardzības, kur atsevišķam cilvēkam zūd vērtība. Ātrs sekss un attiecības bez saistībām. Un neviens nebrīdina, ka tas var dot tikai īslaicīgu labsajūtu, bet, ne laimi.

Visam ātrajam ir savas sekas. Gan ātrajiem ogļhidrātiem, ātrajiem stimulatoriem, ātrajām iepazīšanām un ātrajām pārmaiņām. Tie var dot ātrus rezultātus, taču atņem daudz vairāk kā dod.

Patiesa laime var atnākt maziņiem solīšiem, pārvēršot kvantitāti kvalitātē. Un vienā brīdī tu atklāj, ka dzīvo savā sapnī. Nākas kaut ko izdarīt. Uzņemties atbildību vai atlaist kontroli. Apzināties vai gluži otrādi – pārstāt domāt. Izdzīvot un izjust. Iziet ārpus savas komforta zonas. Tad tas būs tavs, nopelnīts un skaidrs. Tad nebūs baiļu, ka tava laime aizies no tevis nezināmu iemeslu dēļ, tāpēc, ka tu zināsi katru pakāpienu ceļā pie tās. Tad tā patiešām būs SAVA.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Izrādās, skolotāji ir tepat, blakus

LAIME112233

Vakar izsaucu taksometru un man pakaļ atbrauca cilvēks, kurš pārsteidza mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Tik ļoti pārsteidza, ka es jau otro dienu visiem par to stāstu.

Iesēžos mašīnā. Vadītājs smaida… Es arī, taču paralēli telefonā risinu kaut kādus darba jautājumus.
Vai jums nepūš no loga? Nē, paldies, viss ir labi. Jūs neesat nosalusi? Nē, man patiešām ir labi. Vēlaties konfektes? Es nupat veikalā nopirku. Tik garšīgas! Želejas. Es tās dievinu! Parasti pasažieriem nepiedāvāju, tas nav taktiski. Taču jums piedāvāt ļoti sagribējās. Es sapratīšu, ja jūs atteiksieties. Vēlaties? Vēlos! Un viņš atdeva man visu kastīti…
Atjokoju, ka tagad saprotu, kāpēc viņam tik augsts reitings Uberā.
Apstājamies pie luksafora, gar mašīnām skraida puķu pārdevēji. Viņš jautā: jums patīk ziedi? Patīk. Viņš nopērk man ziedus. Man acis lielas. Braucam, es smaidu…. tik patīkami…. Cenšos saprast, kas notiek – rīts, es vēl tāda nedaudz miegaina….
Sākam runāt par bērniem. Viņam meita mācās universitātes otrajā kursā – Polijā. Un, kad viņš pateica nākamo frāzi, man žoklis atkārās.

“Ziniet, Zoja. Es tā kaifoju no tā, ka man ir bērns. Sieva. Darbs. Man tas reāli patīk.
Man zvana meita, lūdz naudu kaut kādām savām lietām. Viņa tur, Polijā, tālu prom no mājām, skumst. Es papildinu viņas karti un tiiiiiik labi paliek. Vienkārši kaifs! Ka savam bērnam izdarīju ko labu. Iepriecināju Es iedomājos, ka viņa tur nopirks kaut kādas sev patīkamas lietiņas, pasūtīs picu, apēdīs to kopā ar draugiem un viņai visam pietiks naudas. Un man paliek tik silti.
Un vēl, ziniet, kad es sievu vedu uz manikīru, es samaksāju par to pats. Un man no tā ir tāāāāds kaifs! Viņa taču vēl divas nedēļas man to manikīru priecīga atrādīs un smaidīs. Un man ir tik labi no tā, jūs pat iedomāties nevarat. Es taču ģimenei kaut ko labu esmu izdarījis! Un no tā man ir tik labi dvēselē.”
Uz to brīdi, es biju aizmirsusi par savu telefonu.
“Un, vēl, ziniet, ielās ir tik maz laimīgu cilvēku! Skatos uz gājējiem un praktiski neredzu nevienu “savējo”, smaidīgo. Visi tādi drūmi un steidzīgi. Vispār jūs esat pirmā no pasažieriem šajās pēdējās divās dienās, kura man uzsmaidīja.
Es nesen satiku savus paziņas. Viņiem ir divi bērni – mācās pirmajā un trešajā klasē. Tad, lūk, viņi sūdzējās, cik ļoti dārgi sanāk bērnu palaist skolā, nākas pirkt visus macību piederumus, grāmatas, skolas formu… Viņi 15 minūtes man to stāstīja un sejas abiem tādas drūmas, norūpējušās.

Es viņiem piedāvāju risinājumu. Ziniet, kādu?

Teicu – ejiet uz tuvāko bērnu namu un atdodiet tur savus bērnus, ja viņi jums ir tik liela problēma. Tad jums nebūs problēmu ne ar skolu, ne skolas formu, ne grāmatām. Viņi man atbild – “nē, taču! Kā tu tā runā! Tā nevar! Mēs taču viņus mīlam un tie ir mūsu bērni!”
Nu, lūk – jūsu bērni, tad esiet pateicīgi par to, ka viņi izvēlējās tieši jūs, lai piedzimtu jūsu ģimenē. Ka Dievs jums atsūtījis tādus, skaistus, veselus, dzīvespriecīgus bērnus. Daudzi cilvēki par to tikai sapņo, viņi būtu gatavi par to maksāt jebkuru naudu, bet jums šī Dāvana jau ir! Dieva Dāvana! Mīliet viņus, dariet viņu labā visu! Un dariet tā, lai viņi par šo “visu” pat neuzzinātu. Ko jūs sūdzieties!?”
Tik ļoti laimīgi cilvēki, ka vispār savu laimi neievēro. Un tā taču ir lielākajai daļai. Pareizi?…”
Viņš vēl kaut ko stāstīja. Es klausījos un klusēju (tas notiek ļoti reti), un manā galvā visu laiku griezās frāzes “apmaksāju sievai manikīru un kaifoju”, “daru kaut ko sava bērna labā un kaifoju”. Es sapratu, ka, lūk, šis vadītājs no taksometru firmas Uber – Vadītājs, nevis uzņēmējs, vai investors vai politiķis. Viņš nav nevienā no TOP-100 vīriešu, kā daudzi mani paziņas. Viņš nav uz žurnālu vakiem. Ar viņu nav nevienas intervijas. Viņs pat nepelna tik daudz, cik es.
Bet dzīves viņā ir daudz vairāk, kā visos parējos kopā ņemtos! Mīlestības, gaismas – īstas gaismas, ne televīzijas! – vairāk kā visos cilvekos, kurus esmu sastapusi dzīves laikā. Vispār.
Es skatījos uz saviem pazīstamajiem vīriešiem un domāju, ka tas ir normāli – būt visu laiku ar saskābušu un neapmierinātu seju (tu taču esi lielaja biznesā), vai nesmaidīt, būt mūžīgi aizņemtam un neapmierinātam, neprast kaifot, vai teikt sievietei “tu mūžīgi man izsūc naudu saviem saloniem”, vai izturēties pret dzīvi kā mūžīgo cīņu un pārbaudījumu.

Es izkāpu no taksometra ar ziediem un konfektēm rokās, 100500 komplimentu pavadīta. Interesanti, kā viņš tā var sadalīt savu gaismu uz visiem cilvēkiem?
Es izkāpu un sapratu, ka man ir gaiši. Tāds cilvēks! Tik skaista macību stunda! Un tāda kosmiska attieksme pret dzīvi!

Es ne pēc viena personības izaugsmes treniņa nebiju jutusies tik laimīga.

Skolotāji ir tepat, blakus!
Zoja Torohova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kas pie mums atnāk, ir jau apmaksāts

gaidas

…tagad es saprotu, ka gaidas strādā pret mums, tāpēc, ka atrodoties gaidīšanas procesā, mēs zaudējam resursus un laiku. Tās atņem daudz-daudz spēka un nenes nekādu prieku.
Lūk, iedomājies, ka tu atnāc restorānā un pasūti omleti. Gaidi, gaidi, bet pēc kāda laika tev saka: omletes nav, taču ir lobsters, zemeņu želeja un mazsālīti gurķi. Un tas viss par to pašu cenu. Bet omlete, iespējams, būs vēlāk. Bet varbūt arī nebūs…
Protams, tu vēlējies omleti, bet vai tāpēc tu atteiksies no lobstera? Vispār jau tu nekad to neesi ēdis un negaidīji, ka to piedāvās. Taču ēst tu vēl joprojām gribi, un tev nav nekādu alerģiju uz jūras produktiem. Tad kāpēc gaidīt, terēt savu laiku, spēkus un nervus, ja var pamēģināt?
Viss, kas pie mums atnāk, ir mūsu darbību rezultāts. Viss, kas pie mums atnāk, ir mūsu pašu apmaksāts. Kas nav apmaksāts, neatnāk. Pat tad, ja mēs ļoti gaidām.
Gaidas ne tikai atņem mums kontaktu ar realitāti, bet arī atņem iespēju baudīt. Spēku un laiku var iztērēt, apēdot negaidītu lobsteru un saņemot baudu par kontaktu ar nezināmo.
Bet omlete, kā arī ļoti daudz kas cits ilgi gaidītais, vēl gadīsies ceļā, tāpēc, ka cilvēks ir spējīgs izdomāt un gaidīt viņa saprašanai pieejamas lietas, bet Visums var piedāvāt daudz vairāk.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime vienmēr ir vienkārša

Laime Holly_Sierra-Firebird

Laime vienmēr ir vienkārša. Tā ir klusa. Tai nav vajadzīgi dopingi, satricinājumi un izklaides. Tā ir pašpietiekama un pilnīga. Bezgalīga. Kā neizsmeļams pazemes avots, dzīvinoša iekšējā atslēga.

Tas burbuļo, piepilda, plūst pāri malām, izšaujas strūklā un noskalo cilvēka iespēju robežas un savieno ar to, kas ir visapkārt. Ar pasauli visapkārt. Laime ir brīnumaina sajūta…
Tā vienmēr ir vienkārša. Kā deja. Sniegpārsliņu deja laternas blāvajā gaismā. Kā apledojuši pirksti ap karstas tējas krūzi savu tuvāko lokā. Kā mammas balss… Vai basām kājām rīta rasā.
Augusta naktī skaitīt jūrā iekritušās zvaigznes un sadalīt tās uz diviem.
Laime – kad rokas uzliktas uz vēdera, un tu sastingsti, ja nu pēkšņi sakustas?
Laime ir skatīties acīs, nevis cauri. Skatīties un redzēt. Dzirdēt. Sajust.
Tas ir tad, kad tev jau daudzas reizes ir pa pieci, bet tu vēl joprojām jūti, tici brīnišķīgajam Ziemassvētku Garam, tā burvībai, kas dāvā ticību un klusu prieku.
Īsta laime neatnāk uz rīta pusi. To nepavada iztukšojuma sajūta, paģiras un galvassāpes. Tā nezin pussajūtas, nevar būt drusciņ laimīgs: laime vai nu ir, vai nav.
Vai, visticamākais, laimi var just vai nejust, jo tā ir vienmēr.
Pat šajā brīdī, lai kāds tas arī būtu, laime pacietīgi gaida piemērotus apstākļus: klusumu un jutīgumu. Jutīgumu pret to vietu, kur tā paslēpta, cilvēka sirdi.
Vitalina Skvorcova_Ohricka
​​​​​​​Ilustrācija: Holly_Sierra-Firebird

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz es sapratu

1450042_591823650852752_1035937556_n

Reiz es sapratu, ka nevaru rīkoties tā, kā liek man prāts. Un tajā pat laikā es baidos sekot Dvēseles balsij, jo sagaidu bailes un neveiksmi.
Šī dubultošanās, saprāta un jūtu pretstāvēšana radīja manī vēlmi meklēt pašu būtību, attīrīt to no baiļu sēnalām, svešiem aizspriedumiem, stereotipiem un noteikumiem.
Vienā brīdī kaut kas manī noklikšķēja un es sapratu: kāpēc vispār dzīvot, ja neklausāmies savā Dvēselē un ejam svešu ceļu? Tu tikai aizdomājies: iet pa SVEŠU ceļu, kurš novedīs pie SVEŠIEM mērķiem.
Bet kur tad šajā pasaulē esmu es? Vai es palikšu es pati, tāda, kādu mani mīl mani tuvie, ja novērsīšos no Sava ceļa…
Katra dzīva radība ir radīta laimei. Kāpēc mēs tik slikti domājam par Dievu, ka esam nolēmuši, ka par laimi ir jāmaksā un pēc brīnišķīgas rītausmas noteikti sekos pati aukstāka un tumšākā nakts? Būtu muļķīgi nogalināt to, kas radīts tādā mīlestībā.
Tu esi pelnījis laimi. Tu vari palūgt un saņemt to, ko vēlies. Tevi dzird, mīl un sargā.
Tad sargā arī tu savu dārgo Dvēseli. Klausies sevī, iepazīsti sevi, mīli sevi. Un tikai tad tava Iekšējā Saule sāks sildīt tuvāko.
Un mīlestība izlīs pār pasauli spožās straumēs un ielīs cilveku sirdīs, izdziedinās ķermeni un radīs harmoniju. Lai notiek tā!
Anna Čulanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgs cilvēks

laimigs24

Laimīgs cilvēks nekad netenko un nekad nevienu nenosoda. Laimīgs cilvēks nekad nevienu nevaino. Laimīgs cilvēks paiet garām tam, kam nepiekrīt, viņš nemetas karot un aizstavēt savu taisnību!!!!

Viņš neko nepierāda citiem un viņam nav nekādas vajadzības pieradīt savu taisnību. Viņš mierīgi var atzīt to, ka viņam nebija taisnība, viņam nav grūti atvainoties. Viņš vienmēr cenšas izturēties pret citiem tā, kā vēlētos, lai citi izturas pret viņu.

Laimīgs cilvēks necenšas atstāt iespaidu. Viņš ir brīvs no domām par citu viedokli.

Laimīgs cilvēks bieži var atstāt neprāša un dīvaiņa iespaidu, un tas ir pavisam normāli, ņemot verā to, ka viņš stipri atšķiras no vairuma cilvēku.

Laimīgā cilvēkā nav ne mazākās žults. Viņš nekļūst agresīvs un necenšas kādu aizvainot vai nomelnot. Viņā vienkārši nav šo emociju, viņā nav žults un ne grama indes. No viņa staro labestība, līdzjūtība un sapratne.

Laimīgs cilvēks ir pateicīgs! Viņš nelamā savus tuvos un ciena pat tos, kas viņam nav patīkami, jo saprot, ka katrs cilvēks nes savu nesamo.

Laimīgs cilvēks maina savu dzīvi, arī viņš baidās, taču viņš ieskatās acīs savām bailēm. Un vienmēr ap laimīgu cilveku ir tādi paši laimīgie. Viņam nav bail palikt vienam un tas ir pat labāk, nekā būt ar ne saviem cilvēkiem.

Laimīgam cilvēkam arī visi ieradumi ir laimīgi un tāpēc laimīgi cilvēki ir veseli, jo viņi zin veselības cenu un zin, ka par to ir jārūpējas.

Laimīgs cilvēks ir ļoti interesanta un reta parādība. Es esmu laimīgs cilvēks. es tāda nepiedzimu, es tikai pavisam nesen par tādu kļuvu. No grūti audzināmā bērna, kurš regulāri muka no mājām, pēc tam, no pusaudža, kurš slēpas no pasaules aizdūmojot savu saprātu, līdz laimīgai sievietei, laimīgai sievai un mūzai. Katrs pats izvēlas, vai viņam kļūt par laimīgu cilvēku.

Tu esi laimīgs???

Nicole Samushonok

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc ģimenē rodas strīdi?

paris14

Kāpēc ģimenē rodas strīdi?
Tāpēc, ka mēs vēlamies katrs savu personīgo laimi.
Piemēram, sieviete ir tā veidota, ka viņai ļoti gribās sajust maigumu no vīrieša. Bet vīrietim būt maigam ir smagi, viņam tas ir varoņdarbs, īpaši tad, kad no viņa to pieprasa. Ja sieviete pret viņu izturas maigi – viņš atbild ar to pašu. Taču, ja sieviete izvirza pretenzijas, vīrietis niknojas.

Kā pareizi saņemt maigu attieksmi pret sevi?
Sieviete lūdz Dievu, viņas sirdī ienāk miers attiecībā pret savu vēlmi, un viņas dabas dotais maigums – tas ir viņas sirdī – bez jebkādiem šķēršļiem parādās uz āru. Vīrietis nekad līdz galam nesapratīs sievietes dabu – cik smalka un jutīga viņa ir, jo tā ir dievišķā daba un tā ir bezgalīga. Kad tā pamostas, vīrietis vienkārši sāk to ekspluatēt, tā vietā, lai tai kalpotu.

Taču tad, kad sieviete lūgšanās vēršas pie Dieva, viņa pilnībā piepilda savu sievišķo enerģiju, jo Dievs nekad neekspluatē. Viņa piepilda sevi ar mīlestību, maigumu, rūpēm un pēc tam vienkārši kalpo vīram. Un tā kā viņa ir iekšēji piepildīta – viņa neko neprasa pretī. Un no tā brīža sākas laime. Jo tad, kad sieviete nesavtīgi atdod vīram mīlestību, neviens vīrietis nespēs tam pretoties. Un neviens vīrietis nespēs palikt nepateicīgs, ja sieviete šādi rīkojas.

​​​​​​​© Oļegs Torsunovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis