Vienoties ar sevi par LAIMI

Mani mīļie, ar sevi var vienoties par laimi….

Par to, kā izkļūt no purva…
Par ģenerāltīrīšanu savas paša dzīves mājoklī, kad krāmu sakrājies tik daudz, ka kaut ko jaunu ienest nav iespējams…
Bet, kā novēroju, visbiežāk notiek pavisam savādāk.
Visbiežāk tā ir pavisam cita saruna…
Par to, kā paciest nepaciešamo…
Kā pielāgoties tam, no kā vajadzētu mukt pa gabalu…
Kā ilgi palikt tur, kur nav vērts palikt…
Kā tēlot, ka esi piedevis tad, kad patiesībā neesi piedevis…
Kā nodot sevi īsto, lai kļūtu par tādu, kādam liek kļūt…
Tie ir PACIETĪGI BRĪVPRĀTĪGI CIETUMI…
Pat Grāfs Monte-Kristo tik ilgi nesēdēja cietumā, kā sēž daudzi no mums…
Tikai viņš sēdēja tāpēc, ka viņu apmeloja, bet mēs – tāpēc, ka paši sev to piespriedām…

Jau no bērnības mūs pārpilda bailes par to, ka neatbilstam normām, un šīs bailes pēc tam pārvēršas bangojošās liekulības upēs, kur “strīdus no mājas nedrīkst iznest”…
Kur “ne sliktāk kā citiem”…
Kur “vientuļa sieviete – tas ir nepieklājīgi” (bet piekauta, simtām reižu nodota, padarīta par kalponi, ar pilnībā sagrautu pašapziņu ir ok, lai tik cilvēkos smaidītu)…
Kur “puikas neraud”, bet pieauguši vīrieši – vai tev prāts!!! – norij savas asaras un pēc tam pašos spēka gados sadeg ar infarktu, insultu vai nodzeras…. bet arī viņiem cilvēkos ir jāsmaida…
Kur nedrīkst novirzīties no normas, lai arī cik baisa tā nebūtu, nedrīkst…

Protams, mēdz būt arī citi apstākļi, bet visbiežāk tie ir tieši šie…
Un te ir tikai viena izeja – amnestēt sevi līdz pat uzvaras dienai pār savām bailēm un svešiem uzstādījumiem…
Ņemt un amnestēt…

Ieliet šampanieti un pacelt glāzi par brīvību…
Iznākt no ieslodzījuma…
Tāpēc, ka nevajag dzīvot cietumā, ja neesi taisnīgi notiesāts par kādu noziegumu…
Brīvprātīgs cietums ir noziegums pašam pret sevi…
Pret sevi nozīmē visu – bez mīlestības, bez prieka, bez vēlmes, bez abpusējības, bez sapratnes, bez uzticēšanās, bez rūpēm, bez pieņemšanas, bez augstsirdības…
Bez tā, bez kā nevar dzīvot un nevajag…
Un iziet no šiem cietumiem patiesībā ir daudz vieglāk, kā palikt tajos, lai cik dīvaini tas nešķistu…
Būtu vien vēlēšanās, bet instrumentus vienmēr atradīsim…
Vienojies ar sevi par laimi!

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu?

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu? Dzīve ir neticami skaista – kāpēc gan nedzīvot to šeit un tagad?

Asaras ir dzīves izpausme. Arī smiekli ir tās izpausme.
Dažkārt tu skumsti. Tā ir dzīves izpausme, tavs garastāvoklis. Brīnišķīgi!
Citā reizē tu esi laimīgs, dzirksteļo no prieka, dejo. Arī tas ir lieliski.
Lai kas arī notiktu, pieņem to kā gaidītu viesi un paliec ar to, un pamazām tu ieraudzīsi, ka ir pazudis ieradums uzdot jautājumus un padarīt dzīvi par problēmu.
Un, kad tu pārstāsi uzpūst no mušas ziloni, dzīve tev atklās savus noslēpumus. Tā nekad tos neatklāj cilvēkam, kurš nemitīgi tai uzdod savus jautājumus.
Dzīve ir gatava tev atklāties, ja tu to nepārvērt par problēmu.
Ja tu visā redzi tikai grūtības, tavs redzējums notrulinās. Tu kļūsti agresīvs pret dzīvi.
Tu esi meistars problēmu radīšanā… vienkārši saproti to, un pēkšņi problēmas pazudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NOMIERINĀTIES

Cik labi ir nomierināties…
Mani mīļie, tieši nomierināties…
Necensties imitēt vienaldzību vai uzspļaut visam, bet nonākt pie apzinātas izpratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…

Vienkārši nomierināties un saprast, ka var iekārtot savu dzīvi arī bez tā, kā šobrīd tev nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir cituviet…
Bez cilvēkiem, ar kuriem nevar kopā turpināt vai arī tiem, ar kuriem cerēji uz jaunu sākumu….
Vienkārši nomierināties, pamodinot sevī sen aizmirsto pašcieņas sajūtu, bez kuras mēs sastrādājām nelabas lietas, cenšoties izpelnīties nesaņemtas mīlestības ilūziju…


Nomierināties un ieviest kārtību katrā savā dienā…
Nomierināties un nekad vairs neuzprasīties tur, kur mūs neviens nesauc…
Nomierināties un sākt darīt labi to, kas mums ir pa spēkam, nevis tēlot efektivitāti tur, kur viss sen jau ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt mieru ar sevi, ar savu ķermeni, ar savām domām, ar savām reālajām iespējām….
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, drīkst pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…

Vienkārši nomierināties…
Vairs neskriet kā trakai žurkai, kas salīdzina savu dzīvi ar svešu, un cenšoties pielāgot savus rezultātus vispārpieņemtajiem…

Nepalikt savos aizvainojumos…
Un necensties citiem uzvelt vainu…


Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību un mācīties mīlēt, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par tiem, kuri to neiemācīja…
Nomierināties…

Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz pavisam vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “viss ir tik sarežģīti” tikai tāpēc, ka ir briesmīgi bail atzīt acīmredzamo…
Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajadzētu salīdzināt ar  vienšūni…
Kad mēs alkstam miera, mēs nenovecojam…
Mēs kļūstam viedāki… beidzot.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēstule aizvainotajai bērnībai

Zini, man būtu gribējies zināt to jau agrāk, pirms pati uzzināju un pa īstam sapratu. Taču pat tas, kas atnāk vēlu, tieši šajā gadījumā, ir daudz labāk par to, kas neatnāk nekad.

Tas ir stāsts par pieaugšanu.

Ja tev ir vairāk kā astoņpadsmit gadu, ir jēga savu rīcību pamatot nevis ar audzināšanu, bet IZVĒLI. TAVU IZVĒLI.
Tā ir godīgāk. Un tā tu ātrāk pierodi pie domas, ka, tieši sākot no šiem astoņpadsmit gadiem, tev ir radusies iespēja izmainīt visu to, ko tu nespēji atcelt, kamēr tev nebija juridisku tiesību pašam uz sevi.
Tu ļoti daudz ko esi iemācījies šajā pašā beztiesiskajā bērnībā, nelūdzot vecāku palīdzību un par spīti viņu aizliegumiem, vai ne?
Tad kāpēc tu domā, ka tu nevari darīt to arī šobrīd, kad vairs nevienam nav jāprasa atļauja?

Atceries visu, kas tev nepatika un sāc darīt gluži otrādi.
Atsakies no tiem scenārijiem, kuros biji nelaimīgs.
Atsakies sniegt sev un citiem to pieredzi, no kuras kādreiz pats cieti.
Atsakies sekot tiem uzstādījumiem, uz kuriem, kā tu uzskati, salūza tavi vecāki.
Atsakies atkārtot tos vārdus, no kuriem sažņaudzās tava sirds.
Atsakies akli pakļauties tiem noteikumiem, sekošana kuriem tev nedeva neko citu kā vien verdzību.
Un visbeidzot, atsakies konservēt savas traumas, aizvainojumus, nožēlas, vilšanās, lai pēc tam nevajadzētu ar tām apmētāt savus bērnus, kā attaisnojoties par to, ko tu pats nodari viņiem… izpako savu bagāžu pats vai arī kāda palīdzību.

Mācies Mīlestību nemīlestības vietā, labestīgas rūpes pakļaujošas kontroles vietā, maigumu cietsirdības vietā, sapratni vēlmes vadīt vietā, dialogu dienesta pavēļu vietā, pieņemšanu atsvešināšanas vietā, piedošanu soda vietā, spēju būt laimīgam tuvībā apsēstības un vēlmes, lai tev vienmēr būtu taisnība un tu vienmēr būtu galvenais, vietā…
Un atbildību hroniskas vainīgo meklēšanas vietā.

Sarežģīti? Ilgi? Netaisnīgi? Neiespējami? Tu nevienam neko neesi parādā?
Bet varbūt tieši tā domāja arī tavi vecāki, kuriem tu šobrīd piestādi rēķinu. 
Un varbūt viņiem bija taisnība, tāpēc, ka grūti ir pirmie simts gadi, bet nākamo, vieglo mums nav.
.
Mēs visi zinām, kā būtu pareizi un labi. Taču mēs esam tikai cilvēki, un tātad mēs vēl joprojām kļūdāmies, maldāmies, krītam, slinkojam, izlokāmies, augstpratīgi klūpam un sāpīgi sitamies pret realitātes akmeņiem. Mēs zaudējam saviem sapņiem, netiekam galā, krītam izmisumā, mānām sevi un citus, pieprasām no citiem to, ko paši nevaram.

Mēs neesam ideāli, dažkārt nožēlojami, dažkārt nespējīgi tikt galā pat ar niekiem, taču tas neatceļ mūsu spēju mīlēt, draudzēties, atdot, dāvāt, priecāties, radīt, būvēt, piedot, ticēt, dziedināties, sākt visu no gala, labot, rūpēties, palīdzēt, skūpstīt rētas, piecelties, kad esam stāvējuši uz ceļiem, patiesi nožēlot, saprast, sargāt, aizmirst slikto un radīt brīnišķīgo…

Tikai mums, cilvēkiem ir pieejama spēja izjust laimi un dāsni tajā dalīties, pat tad, kad tās ir tik maz.

Mēs augam ne tikai tāpēc, lai kļūtu lieli.
Mēs augam, lai dotu iespēju būt citai bērnībai, nevis bezgalīgi turpināt savējo, pieprasot vecākiem nest atbildību par mūsu neveiksmēm.

Tas šobrīd ir viss, ko vēlējos tev pastāstīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šodien ir, bet rīt – nav zināms

Daudz kas balstās uz drosmi atzīt vienkāršo patiesību – dzīve nenodarbojas ar mūsu cilvēcisko sacensību godīgu tiešāšanu un nedala savas medaļas tiem no mums, kuri vairāk centās, kala pašus ambiciozākos plānus vai klusiņām sapņoja par to, ka reiz viņiem būs tikai sev saprotamā, bet citiem nepamanāmā laime…

Un te nu, kā sanāks.
Kā paveiksies.

Var jau visu darīt pareizi, tā kā vispārpieņemts, un neko nesaņemt pretī, bet tas nav stāsts par to, ka nevajag censties…
Drīzāk par to, ka domājot par nākotni un liekot visas likmes tikai uz to, tās dēļ atliekot visu šobrīd iespējamo, vajadzētu atcerēties, ka pat to, ko tu vari nākotnes labā izdarīt šodien, tu izdarīsi ar to instrumentu palīdzību, kas tev pieejami šobrīd.
Un arī tas būs bez jebkādām garantijām.

Ir tik smieklīgi dzirdēt centienus no malas analizēt svešas dzīves, augstprātīgi norādot uz pieļautajām kļūdām un neveiksmju iemesliem, tāpat augstprātīgi cenšoties sevi pārliecināt, ka ar tevi nekas tāds nenotiks.
Smieklīgi tāpēc, mani mīļie, ka neviens no mums sev nevēl neveiksmes un kritienus…
Neviens sev nevēlas ne nedziedināmas slimības, ne liktenīgas kļūdas, rūgtas apstākļu sakritības, traģiskas neveiksmes, salauztas attiecības un nemīlestību.
Taču tās notiek. Notiek pat ar tiem, kuri sevi uzskata par viediem, īpašiem, aizsargātiem no visa ar savu naudu un statusu, par eņģeļu noskūpstītiem…

Tad, lūk viņa – dzīve.
Katram uz plaukstas, bet ar nesaprotamu prognozi.
Šodien ir, bet rīt – nav zināms.
Man tieši šis ir galvenais iemesls, kāpēc bailēs neskriet ar pieri sienā, bet izcelt savas kājas no gultas pat tad, kad tās ļoti sāp…
Ne jau tāpēc, lai veiktu varoņarbus, ne arī skaistajam lozungam “šeit un tagad”.
Sev pašai.
Lai dzīvotu savu parasto dzīvi.
Lai mīlētu tos, kurus mīlu.
Lai darītu to, ko varu darīt.
Lai ietu tur, kur es vēlos iet.Kamēr tas ir iespējams.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Decembris

Kad tu mizo mandarīnu, no tā mizas uz pirkstiem paliek lipīga, salda un aromātiska sula – tas ir decembris.

Kad noliec egles zaru, tā sveķi salipina pirkstus tā, ka vēl pāris dienas tie smaržos pēc skujām – tas ir decembris.

Kad zem kājām gurkst sniegs un sniegpārsliņas uz skropstām neizkūst un aiz loga nerimstas sniegputenis – tas ir decembris.

Kad tik ļoti domās gribas atgriezties bērnībā un atcerēties mīļus notikumus, pārskatīt vecās fotogrāfijas – tas ir decembris.

Kad biežāk gribas ko saldu, kad domā par dāvanām…. – arī tas ir decembris.

Decembris ir īpašs mēnesis.

Ļauj tam iekļūt tavā sirdī…

Ļauj tam vējā izdziedāt mīļās melodijas un ar sniegputeni aiznest atpakaļ bērnībā, sveču gaismiņām aizdedzināt sajūtas, bet saldumiem atgādināt par labestību.

Jegors Sidorovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

NEKAS NAV BIJIS VELTI

Es domāju, ka ir trešdiena, bet izrādījās – jau decembris.
Agrāk es domāju, ka dzīvei vienmēr jānotiek maksimāli: stacijas, lidostas, jaunas pilsētas, jauni cilvēki katru dienu un katra diena uz “aortas plīsuma” robežas.

Reiz es skrēju uz manikīru. Tajā ziemā Pēterburgā no māju jumtiem krita lāstekas. Un viena tāda lāsteka nokrita apmēram 20 centimetru attālumā no manām kājām un sašķīda smalkos gabaliņos.
Divdesmit centimetri ir mazāk par sekundi. Kur es ieguvu šo sekundi? Kad žāvēju matus un fēns pēkšņi izslēdzās? Vai tad, kad pirmais kafjas malks man izrādījās par karstu un es atstāju krūzīti, lai to izdzertu pirms eju ārā no mājas. Vai arī tad, kad rakņājos somā, jo nevarēju atrast atslēgas.
Tajā dienā es neplānoju nomirt. Es neplānoju, ka diena, kurā esmu pierakstīta pie manikīra, kļūs par pedējo manā dzīvē. Tai es plānoju kaut ko daudz svinīgāku. Tuvinieki, skolnieki, pielūdzēji, visi raud, mūzika, ziedi, mani ceļavārdi: “Mīliet dzīvi, kaifojiet, ēdiet zupu, neekonomējiet naudu” un gaisma tuneļa galā.

Bet realitātē ikviens mūsu dzīves mirklis var kļūt pēdējais. Neuzmanīgs solis pa slapju grīdu, piedzēries šoferis, kurš neievēro sarkano gaismu luksoforā, lāsteka no jumta…

Es neteikšu jums, ka ikkatra savas dzīves diena jādzīvo kā pēdējā. Es gribētu, lai jūs iemācītos novērtēt katru savas dzīves dienu kā vienīgo.

Svarīgas lietas mēs atliekam uz vēlāku, jo mums šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Mēs piepildām savu dzīvi ar rutīnu, tā vietā, lai darītu kaut ko patiešām svarīgu. Pretenziju, pārmetumu un aizvainojumu vietā piezvanītu tuvam cilvēkam un pateiktu “es tevi mīlu”. Tā vietā, lai rātu bērnu par sliktām atzīmēm, labāk apskautu un samīļotu viņu. Pārstātu dusmoties par to, ka pasaule ir tik netaisnīga, un dotos skatīties kā krīt lapas.

Nesen man uzrakstīja kāda sieviete. Viņa bija izlasījusi manu rakstu par šķiršanos. Es viņai esmu loti pateicīga par šo vēstuli. Viņa jautāja: “Ļena, sakiet, ka viss, ko jūs toreiz izdarījāt, nebija velti un, jūs šobrīd esat laimīga?”
Nekas nebija velti. Vispār viss, ko es esmu savā dzīvē izdarījusi, nav bijis velti. Un es esmu ļoti priecīga, ka tas viss ar mani ir noticis. Un es šobrīd esmu laimīga.

Kādā filmā es dzirdēju frāzi: “Kāda ir tā sajūta, kuru tu gribētu sajust kā pēdējo?” Es negribētu būt nikna, aizvainota, ievainota. Es gribētu būt pārliecināta par to, ka esmu nākusi šai pasaulē, lai būtu es pati un kļūtu par sevi pašu. Un es to nenožēloju.

Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti jāskatās uz pasauli caur lidmašīnas iluminatoru. Būt laimīgam nozīmē izdzīvot katru savas dzīves mirkli un saprast, ka tas viss nav velti, pat tad, ja šodien neesi izgājis no mājām, bet skatījies savas mīļākās filmas un ēdis konfektes.
Tāpēc, ka katrs no mums ir dzīvs stāsts.

Es iemācījos atbildēt uz jautājumu: “Ko tu šodien dari?” ar Ursulas Le Gvinas vārdiem – “Šodien es daru to pašu, ko vakar. Esmu aizņemta ar savu dzīvi.”

Jeļena Pasternak
Foto: Ben Mack
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr sirds pukst, ir jādzīvo un jācenšas dzīvot labi

Mandatory Credit: Photo by MARIO TORRISI/AP/REX/Shutterstock (7374571a) South African heart transplant pioneer Dr. Christiaan Barnard during a lecture, to doctors, interns and students at Romes newest Catholic Hospital. The lecture was given at the request of Pope Paul VI, who received Dr. Barnard in a private audience in the Vatican Jan. 29 ROME PROF. BARNARD, ROME, Italy

Ārsts Kristians Bernards bija pirmais, kurš veica sirds transplantāciju neārstējami slimam pacientam.

Ar jauno sirdi pacients nodzīvoja 18 dienas. Viņš nomira no pneimonijas, kuru izraisīja speciālās zāles. Un skauģi vainoja ārstu. Stulba ideja pārstādīt sirdi. Nekas nesanāks. Pacients ir miris.

Taču ārsts Bernards turpināja operēt. Un pēc tam viņa izglābtais pacients nodzīvoja 24 gadus. Bet pati sirds transplantācija kļuva par ikdienu veicamu operāciju, kaut arī ļoti sarežģītu. Ārsts Bernards atklāja ceļu caur upi, kas pilna krokodiliem.

Tā viņš tēlaini rakstīja par mazo iespēju izglābties: lai izglābtos no saniknota lauvas, nākas lēkt upē ar krokodiliem. Tā ir iespēja. Un arī sirds transplantācija ir iespēja. Tāpēc, ka citas iespējas izdzīvot vienkārši nav.

Viņš bija gaišs un savdabīgs cilvēks. Sākumā eksperimentēja uz dzīvniekiem; tajos laikos tā bija normāla prakse. Tad arī pret cilvēkiem izturējās nežēlīgi – ārsts dzīvoja Āfrikā.

Bet pēc tam viņš sāka aizsargāt dzīvniekus; viņš organizēja dabas rezervātu netālu no savām mājām Dienvidāfrikas Republikā. Un sāka cīnīties par cilvēku vienlīdzību. Un, protams, tā ieguva daudz ienaidnieku.
Un arī šajā sakarā viņš izteicās: “gribi spēlēt pieaugušo spēles – gatavojies tam, ka saņemsi zilumus!”

Viņš vienmēr izteicās atklāti un brīvi. Un daudziem tas nepatika. Viņš arī nebija nekāds svētais; trīs reizes oficiāli precējies. Viņam ļoti patika skaistas sievietes. Reiz viņam bija pat kaislīgs romāns ar kādu kinozvaigzni.

Bet tajā pat laikā viņš no sirds teica: laulībā ir jācenšas būt uzticīgam. Pielikt tam visas pūles.

Bet par Nobela prēmiju viņš teica: es labāk izvēlētos skaistu sievieti. Skaista sieviete ir labāk kā Nobela prēmija.

Viņam pārmeta to, ka ārsts mīl saviesīgus pasākumus, jautrību, krāšņu dzīvi. Un viņš patiešām to mīlēja, – un nemaz necentas to liekulīgi slēpt. Viņš ļoti daudz strādāja un labi atpūtās, saņemot pelnītus aplausus.

Dzīvoja ar prieku, – tieši tā, kā sirds lika…

Viņš bija brīnišķīgs ārsts un cilvēces labvēlis. Pateicoties viņa entuziasmam tika glābtas simtiem un tūkstošiem dzīvību. Pateicoties viņa ārstniecības metodēm nāvei nolemtie palika dzīvi un varēja mīlēt, strādāt, dzemdēt bērnus, priecāties un smieties…

Šis ārsts jo īpaši rekomendēja smieties. Smieties biežāk. Smiekli dāvā spēku dzīvei. Dažkārt dzīve ir tik nepanesama, ka labāk par to pasmieties. Un jūsu sirds paliks dzīva…

Viņš rekomendēja daudzas dīvainas lietas. Viņš noliedza mokošas diētas. Viņs neaizliedza alkoholu nelielos daudzumos. Un deva padomu vienkārši dzīvot. Dzīvot, kamēr pukst sirds. Un nenomocīt sevi ar aizliegumiem, drūmām domām un bailēm. Dzīve ir pieaugušo spēle. Un zilumi ir neizbēgami…

Ēdiet mēreni, bet neaizliedziet sev to, ko ļoti kārojas. Smejieties! Tas ir daudz labāk, kā būt drūmam. Mīliet. Tas ir tik brīnumskaisti – mīlēt. Un pacentieties nenodarīt sāpes dzīvniekiem un tiem, kuri jums dārgi. Tas ir ļoti veselīgi jūsu sirdij, – tā teica ārsts Bernards.

… Viņš nomira 78 gadu vecumā ar sirdi. Un skauģi runāja: kāda likteņa ironija! Ārsts, kurš ārstēja sirdis nomira no sirdstriekas!

Bet ārsts Bernards jau iepriekš bija viņiem atbildējis. Arī nāve ir ārstēšana, kad normāla, laba dzīve ir beigusies. Kad sākas mocības, kuras nav iespējams pārtraukt, mūs ārstē ar nāvi. Un tas ir labi un normāli. Tā pasaulē iekārtots.

Ārsts bija mācītāja dēls, – un ieminējās, ka nāve ir kaut kas līdzīgs operācijai, kad tiek izgriezts slimais orgāns. Slimais ķermenis. Kas tālāk būs, mēs pagaidām nezinām, pareizi? Tikai nojaušam. Droši vien būs jauna dzīve…

Bet pagaidām ir jādzīvo un nevajag mocīt savu sirdi ar drūmām pārdomām un satraukumiem.

✅ Nevajag mocīt sevi ar aizliegumiem un mērdēt badā.

✅ Nevajag baidīties no stresiem – tie ir neizbēgama dzīves sastavdaļa. Smieties biežāk, pat tad, ja ir grūti.

✅ Mīlēt. Noteikti vajag mīlēt gan ar dvēseli gan miesu.

✅ Un censties nenodarīt sāpes citiem. Tāpēc, ka visiem mēdz būt ļoti sāpīgi. Ne tikai mums…

Bet 78 gadi ir labs vecums galvenajai operācijai. Tā teiktu kardioķirurgs Bernards, kurš bija pretrunīgs, sarežģīts cilvēks, kurš arī kļūdījās. Dzīvs cilvēks. Un viņš ļoti daudz zināja par cilvēka sirdi. Par dzīvu pukstošu sirdi. Tā nav mūžīga. Taču, kamēr tā pukst, ir jādzīvo un jācenšas dzīvot labi…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē: Christiaan Barnard

Viss var izmainīties vienā mirklī

Kādā mirklī es sapratu, ka stāvu ielas vidū un pilnu krūti elpoju, aizmirstot visu, par ko tik uzstājīgi atgādināja laiks.

Man bija tik labi un mierīgi, ka it nemaz neizbiedēja garāmskrienošā doma par to, ka, ja šī diena būtu mana pēdējā, es būtu tai pateicīga tikai par to vien, ka tā ir tieši šāda…

Kādā brīdī dialogs ar dzīvi kļūst tik ļoti godīgs, ka nav bail domāt par tām lietām, kuras biedē tad, kad tu tām vēl neesi gatavs.

Mani mīļie, un tajā nav nekā briesmīga…

Mūsu sāpēs, mūsu nepilnīgajā eksistencē, mūsu kļūdās un nelaimēs nav nekā briesmīga.

Nav nekā briesmīga perspektīvā kaut ko nepaspēt vai neizrādīties dzīves virsotnē, neizrādīties mīlētam, skaistam, veiksmīgam… īpaši tad, ja tā ir tā mīlestība, skaistums un veiksme, kas šodien valda pasaulē.
Nav nekā briesmīga tajā, ka reiz iecerētais izrādījies pavisam savādāks, negaidīts.
Vienmēr ir kaut kas, kas tiek dots vietā. Ne jau viltojums oriģināla vietā, bet tas, kas mums tādiem, kādi esam, šodien ir pa spēkam.

Un viss var izmainīties vienā mirklī, kā šodien. Vientuļa auksta rudens diena var kļūt tik silta un iejūtīga un spējīga uz kaut ko tādu, ko vakar pat iedomāties nevarēja.

Bet visiem, kas meklē brīnumus, ir vērts zināt, ka brīnumi ir parasti un tos ieraudzīt var nevis tie, kuri brīnumus meklē, bet tie, kuri tos ievēro…


Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis