Lūgsna

lugsana
Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.

«Ej savu ceļu caur troksni un burzmu, atceroties to mieru, kas var būt klusumā. Nenodod sevi, dzīvo, cik vien iespējams, labās attiecībās ar jebkuru cilvēku. Runā taisnību – klusi un skaidri un klausies citos cilvēkos, pat tajos, kuri ir neizglītoti un dažkārt ar prātu apdalīti, jo arī viņiem ir savs stāsts.

Izvairies no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdzini sevi ar citiem, jo salīdzinot Tu riskē sajusties nevērtīgs vai arī iedomīgs. Vienmēr būs kāds, kurš būs lielāks vai mazāks kā Tu. Priecājies par saviem plāniem tāpat, kā Tu priecājies par saviem sasniegumiem.
Interesējies par savu amatu vienmēr, lai cik tas pieticīgs arī būtu – tas ir dārgakmens, salīdzinot ar citām lietām, kuras Tev pieder. Esi piesardzīgs savās lietās, jo pasaule ir pilna apmāna. Taču neesi akls pret labiem darbiem: daudzi cilvēki tiecas pēc lieliem ideāliem un dzīve ir pilna varonības.
Esi Pats. Netēlo draudzību. Neesi cinisks mīlestībā – salīdzinājumā ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat svarīga kā zāle.
Ar labu sirdi pieņem to, ko piedāvā Tev gadi un ar pateicību atvadies no jaunības. Stiprini savu garu, jo nelaimes gadās ik pa laikam un no tām neviens nav pasargāts. Nemoki sevi ar to, kas ir neiespējams un nesasniedzams. Daudzas bailes rodas no vientulības un noguruma. Esi disciplinēts attiecībā pret sevi – tas ir veselīgi, taču nemoki sevi.
Tu esi Visuma bērns – ne mzāk kā koki un zvaigznes: Tev ir tiesības būt šeit. Un pat tad, ja Tev tas nav skaidrs vai acīmredzams, pasaule iet tā, kā tai jāiet. Esi mierā ar Dievu pat tad, ja to nesaproti. Šajā trokšņainajā dzīvē, lai ar ko Tu nodarbotos un par ko sapņotu, sargi mieru savā dvēselē.
Ar visu to, ka apkārt ir viltus, vienmuļš darbs un zuduši sapņi, pasaule tomēr ir skaista. Esi pret to uzmanīgs un saudzē to. Pacenties būt LAIMĪGS”.
Avots: www.adme.ru/
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements

Kamēr tu neesi izmocījusies ciešanās, tevi nepiebarot

laime443

Tas, par ko es runāšu, ir svarīgi ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.

Lai ko arī vīrietis darītu vai teiktu – visa tā būs par maz sievietei, kura vēl nav izaugusi caur saviem ideāliem, iedomām un bērna sapņiem.

Kamēr tev ir priekšstats par to, kādā izskatā pie tevis ir jāatnāk laimei – tev pašu laimi neievērot, tu to palaidīsi garām. Katru mīļu brīdi iesi garām, nenovērtējot, kritizējot. Tev būs visa par maz un drusciņ “ne tas”.

Kamēr tevī dzīvo cerības par to, ka tu sasniegsi pašu-pašu ideālo tēlu – pašu-pašu tu palaidīsi garām.

Es tev nevarēšu to parādīt, es nevarēšu to pierādīt, taču reiz tu vari to atklāt. Pati. Kad pienāks laiks, kad visi apcirkņi būs izpētīti, paša vērtīgākā meklējumos, kad vērtīgais pa graudiņam tiks salasīts un no tā tiks iejaukta tava pašas mīkla, apmīļota tavām pašas siltajām uzmanības plaukstiņām, un, kad no šīs mīlas izveidotais kukulītis būs līdz galam izcepies.

Jūs taču visi esat lasījuši pasaku par Ķēniņmeitu-vardi. Šis piemērs drīzāk ir domāts vīriešiem un katra individuālais stāsts ir analogs pasakā lasītajam. Laime ir tas, kas pirmajā mirklī izskatās kā varde, bet nākamajā, pie pietiekamas uzmanības un pazemības, var atklāties kā ķēniņmeita.

Sievietēm ir cita pasaka – par Jemeļu vai Ivanu Muļķi…. Lai kā arī sievieti tracinātu šis raksts, Nav viegli būt ar to, kas pie tevis nāk kā laime, bet pēc tādas it nemaz neizskatās. Nav viegli tāpēc, ka uzreiz tajā nekādu laimi ieraudzīt nevar – traucē idejas un priekšstati. Idejas par to, kā ir labi un kā ir pareizi, par to kā es mīlu un ko es mīlu, par to, kas man vajadzīgs un kādā izskatā tam jābūt…

Laime pie jūsu durvīm klauvē gandrīz katru dienu, tikai jūs visi to palaižat garām, visi, izņemot dažus drosmīgos, kuri piekusuši no pašapmāna, piekusuši no drāmas un pašu iestudētajām ciešanu pilnajām lugām, no sevis pašiem – unikālajiem savā pašu nelaimē.

Visi meklē laimi, taču orientējas pēc iepakojuma, pēc kārbiņas. Te nu arī ir vienīgais, uzreiz nepamanāmais slazds: kāds būs iepakojums tam, ko jūs meklējat – nav zināms. Bet jūs sniedzaties un sniedzaties pēc konkrētās, skaistās kārbiņas, pēc tēla, cerībām un ideāliem, zaudējot jēgu, palaižot garām saturu. Šajā pašā mirklī Laime klauvē pie jūsu durvīm, mīņājas uz sliekšņa, gatavībā jūs apskaut tādus, kādi jūs esat.

Laime vienmēr ir gatava, tikai izskatās, ka jūs paši vēl joprojām neesat gatavi… Jo, ja jūs pieņemtu visu to, kas ir, pieņemtu to pilnībā, pārtrauktu cīnīties, uzlabot sevi – jūsu dzīvē vairs nebūtu drāmas, garlaicības, skumju, VISU, bez izņēmuma, grūtību un problēmu. Jums vairs nebūtu žēluma pret sevi, ciešanu un smagā likteņa…..kas padara jūs īpašus un šķiet tik ļoti vērtīgs.

Laimes cena ir liela. Tās cena ir jūsu nelaime.

Laime maksā tieši tik: par to jums nāksies atdot visu savu nelaimi, visu savu attīstības, kļūšanas, pieaugšanas un pārvarēšanas stāstu. Tā rezultātā jūs zaudējat iespēju kaut kur saskatīt kaut gramu nelaimes.

Laime klauvē pie jūsu durvīm absolūti ne tajā veidolā, kādā jūs to esat gaidījuši, kā jūs to iedomājāties un kā plānojāt. Un tikai viena šī iemesla dēļ, jūs to katru reizi palažat garām. Tā ir pārāk vienkārša, pārāk pieejama, pārāk tuva un caurspīdīga. Tajā nav drāmas, teatrālisma, nav nekā īpaša

Šo laimi jūs nespēsiet nevienam nodot, tā nepasvītros jūsu tēlu, nepadarīs jūs labākus, bet jūs to sajutīsiet un, sajutuši, ieraudzījuši un pieņēmusi to, jūs pratīsiet ar to palikt. Protams, tikai pie noteikuma, ka tieši tas jums šobrīd ir svarīgi.

Autors: AnatolijsTokarskijs
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāzin par laimi, lai nebaidītos no tās?

 

taurinsh12

Mēs varam būt laimīgi un neviens mums to nevar liegt. Izņemot mūs pašus. Baidoties no laimes, mēs paši sev radām dažādas dzīves grūtības, novēršamies no apkārtējiem un pēdējā brīdī aizmūkam. Vai vajag dzīties pakaļ laimei? Par to mēs parunāsim ar dažādu jomu zinātniekiem.

Vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata sevi par laimīgiem – par to paziņo 85% aptaujāto. Taču atklāti runāt par laimi vēl joprojām sabiedrībā nav pieņemts. Šķiet, ka “laimīgs cilvēks” – tas ir tituls, kas jānopelna un pastāvīgi jāapstiprina. Daudz pelnīt – vairāk nekā nepieciešams, lai būtu paraugģimene un prestižs darbs. Taču pētījumi liecina to, ka laime nebūt nenozīmē “labāka dzīve”. Tā ir kas līdzīgs dīvainai gleznai, kura katram izskatās savādāka. Un tomēr, vai var “izmērīt” laimi? Ko tad saka zinātnieki?

Neirobioloģija: balzams neironiem

No neirobioloģijas skatu punkta, emocijas nav nekas cits, kā signālu, ko saņem smadzenes, interpretācija. Kad mēs uztveram uz sevi vērstus, apbrīnas pilnus skatienus, gaidam pasūtījumu restorānā, pirmo reizi redzam sava nupat dzimušā bērna sejiņu, mūsu nervu šūnas ar hormonu-neiromediatoru palīdzību, apmainās signāliem.. Piemēram dopamīns atbild par baudas priekšsajūtām pirms ēšanas. Kad mīlestība mūs paceļ spārnos – tā darbojas oksitocīns. Bet, kad mūs slavē, mēs peldamies serotonīnā.

Emocijas darbojas tik spēcīgi tāpēc, ka tās nodrošina dzimtas izdzīvošanu un turpināšanu. Tās nodotas mums mantojumā no mežonīgajiem senčiem, kuriem bija svarīgi ātri orientēties, nevis domāt.

«Zilonim nav «jācenšas» atcerēties, kāda izskatās apkārtne tur, kur ir ūdens, – raksta Loretta Brauninga grāmatas «Laimes hormoni» autore. – Dopamīns automātiski rada viņa smadzenēs neironu ceļu. Nākamreiz, kad viņš ieraudzīs kaut ko līdzīgu avotam: impulsi kustēsies pa neironu ķēdi, un izsauks «laimes hormona» pieplūdumu.

Paradokss ir lūk kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda.

Taču mūsu dzīve ir uzbūvēta sarežģītāk, kā zilonim, tāpēc vēl bez ātras “neapzinātības”, mums ir arī mūsu “apzinātā” daļa. Tā atbild par plāniem, mērķiem un mūsu rīcību sarežģītās situācijās.

Problēma ir tajā, ka divas smadzeņu “grāmatvedības” ne vienmēr spēj vienoties savā starpā.

Piemēram, apzināti mēs vēlamies labi izskatīties un tā dēļ atsakāmies no kalorijām bagāta ēdiena, ejam uz sporta zāli. Taču tikko sajūtam izsalkumu, mūsos atdzimst zīdītājs, kas galīgi nesaprot mūsu mērķus. Viņam interesē tikai viens: saņemt barības vielas un uzkrāt tās turpmākai lietošanai. Lai turētos pretī kārdinājumam, nākas pielietot gribasspēku, un barot sevi ar laimīgas dzīves solījumiem nākotnē slaidā ķermenī.

«Paradokss ir lūk, kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda – skaidro Loretta Brauninga – Un, iespējams, jāapmāna tās».

Ekonomika: dejas uz skrejceliņa

Katra no mums smadzenes ir unikālas, tāpēc arī laimes tēli katram ir savi. Taču, kas tad galvenokārt nodrošina laimīgu dzīvi? Daudzus gadus ekonomisti uzskatīja, ka laime nozīmē maksimāli apmierinātas vajadzības. To var izmērīt objektīvi – naudas daudzumā bankas kontā, produktu un pakalpojumu kvalitātē.

Jā, patiešām, līdz kādam brīdim, kad kļūstam arvien bagātāki, mēs jūtamies arvien laimīgāki. Taču 2010. gadā Nobela prēmijas ekonomikā laureāti Daniels Kanemans un Angus Dītons, pierādīja to, ka pēc ienākumu “optimālā līmeņa” sasniegšanas, laimes pieauguma līmenis apstājas.

Vēl vairāk, rodas «skrejceliņa efekts» – tas dzīves līmenis, kas vel nesen mums šķita sapņojuma kalngals, pēc nedēļas, mēneša vai gada parstāj apmierināt. Gribas kaut ko vairāk, un uz šīs vēlmes “gribas vairāk” parazitē reklāma. Dzīšanās pēc sajūtām pārvēršas par pašmērķi, taču pat daudz dargāki un modernāki gadžeti un izklaides dod iespēju vien “noturēties sedlos” un uz brīdi aizdzīt nemieru.

Nesen šo problēmu kopējiem spēkiem mēģināja atrisināt kanādas, amerikāņu un britu ekonomisti. 2011. gadā viņi publicēja rakstu «Ja nauda jūs nepadara laimīgus, iespejams, jūs to tērējat nepareizi». Viņu recepte nozīmē tikai to, ka sevi ir jādisciplinē:

1. Jāmaksā par “iespaidiem”, nevis precēm.

2. Labsajūta jābauda “mazās porcijās”, bet bieži.

3. Vairāk naudas jāiegulda nevis prestižās lietās, bet tajā, kas nodrošina stabilu “labu dzīvi” – medicīnā, izglītībā, dzīves apstākļos.

Gēni lemj mūsu vietā?

Izskatās, ka vieni no mums ir radīti vairāk tendēti uz laimi, kā citi  Pirmo apstiprinājumu šai domai gandrīz pirms 20 gadiem atrada psihologs Devids Likkens no Minesotas universitātes. Viņš interesējās par dvīņiem, kurus izšķīra pēc piedzimšanas.
Viņa pētījumi apstiprina, ka vienolas dvīņiem, tātad tiem, kuriem pilnībā sakrīt ģenētiskais “komplekts”, apmierinātības ar dzīvi līmenis paliek lidzīgs pat tad, ja viņi auguši atšķirīgās vidēs. Citiem vārdiem sakot, katrs no mums dzīvo ar smaidu sejā, bet vieniem tas ir platāks.

Kulturoloģija: dzīve pēc noteikumiem

Laimes sajūta saistīta ar sabiedrības stāvokli un kultūras normām – cilvēki dažādās valstīs ir tik laimīgi, cik viņiem to “atļauj” valdošie uzstādījumi. Piemēram, Ķīnā katra personīgā labklājība ir atkarīga no kolektīva labklājības: būt laimīgam vienatnē ir kauns, bet bagātība un veiksme tiek zemāk vērtēta kā rūpes par citiem. .

Sabiedrības saliedētība laimei ir ne mazāk svarīga kā materiālā labklājība.

Savukārt ASV gluži otrādi – laime tiek uzskatīta par katra atsevišķa cilvēka personīgo panākumu rezultātu, un laimīgam cilvēkam noteikti jābūt veiksmīgam.
Otrā Pasaules kara laikā tūkstošiem jauno japāņu bija laimīgi, ka varēja kļūt par kamikadzēm, un atnest slavu savai dzimtenei, kaut arī ļoti labi saprata, ka nāksies kļūt slepkavām un pašiem iet bojā. Interesanti ir tas, ka sabiedrības noslieces ir svarīgas katram tās loceklim ne mazāk kā materiālā labklājība.

«Daudzas latīņamerikas zemes ir gandrīz tikpat laimīgas kā skandināvu, neskatoties uz to, ka ir daudz nabadzīgākas – komentē sociologs Eduards Ponarins. – Taču viņiem ir “silta” kultūra, kurā augsti tiek vērtētas savstarpējās attiecības, cilvēki ir reliģiozi un savas valsts uzvaras pardzīvo tikpat asi kā savējās personīgās.” Savukārt  normu sabrukums un vertību maiņa var kļūt par personīgo traģēdiju.

Tā notika arī Krievijā. Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, laimes līmenis valstī strauji nokritās – turpina Ponarins, – sabruka sistēma, pasaules uzskats, pazuda orientieri, samazinājās materiālā labklājība. Savukārt laikam ejot, un situācijai sakārtojoties, laimes līmenis atkal sāka augt. Cilvēkiem pieauga lepnuma sajūta par savu valsti. Un pat tagad, kad ienākumi ir mazinājušies, no aptaujām varam secināt, ka Krievijā dzīvojošie ir laimīgi.

Psiholoģija: pareizā formula

Un tomēr lielā mērā mūsu laime ir atkarīga no tā, ko mēs darām ar savu dzīvi.
Amerikāņu psihologi Soņa Ļubomirski un Kens Šeldons apkopoja dažādu zinātņu faktus un nonāca pie slēdziena, ka tikai 10% laimes ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem – vietas, kur mēs dzīvojam, ģimenes materiālā stāvokļa un izglītības līmeņa.

50% no spējas būt laimīgam atkarīgi no iedzimtajiem faktoriem – smadzeņu uzbūves, personības uzbūves un temperamenta. Un atlikušie 40% laimes ir atkarīgi no mums pašiem – cilvēkiem, ar kuriem mēs komunicējam, kādu nodarbošanos izvēlamies, kādu dzīvesveidu dzīvojam.
Ko tad tieši mēs paši varam izdarīt, lai būtu laimīgāki?

1990to gadu beigās radās vesels novirziens pozitīvajā psiholoģijā, kura sekotāji par savu mērķi nosprauda laimi “pieradināt”. Kaut vai tikai skaidri noskaidrot galvenos tās faktorus. Vienā no saviem pēdējiem darbiem viens no pozitīvās psiholoģijas radītājiem Martins Seligmans, piedāvāja formulu, kuru nosauca PERMA (no angļu valodas).

Viņaprāt, katra cilvēka dzīvē jābūt pozitīvām emocijām, aizrautībai ar kādu viņam svarīgu lietu, attiecībām ar viņa dzīvē svarīgiem cilvēkiem, personīgajiem sasniegumiem un savas eksistences mērķa un jēgas noskaidrošanai: “kas es esmu? Kāpēc es esmu šeit?”.

Anhedonija: bez tiesībām uz mīlestību

Viens no pasaulslavenākajiem amerikāņu futbola spēlētājiem Terijs Bredšovs atzinās, ka pat pēc savām galvenajām uzvarām nav izjutis milzīgu prieku un laimes sajūtu. Nespēju gūt prieku no aktivitātēm, kas parasti to sagādā, psihologi sauc par anhedoniju. Šis stāvoklis parasti rodas tad, kad organisms nespēj izstrādāt neiromediatoru dopamīnu, kas arī atbild par patīkamām sajūtām un domām. 

Anhedonija var rasties psihisku traucējumu rezultātā – tādu kā depresija, šizofrēnija, posttraumatiskās sekas. Lai ar to tiktu galā, tiek izmantotas zāles, kas atbrīvo dofamīnu.

Filosofija: neīsts mērķis?

No filosofijas, kas radusies jau sengrieķu laikos, skatu punkta, mums vispār nav vērts tiekties uz laimi, lai gala rezultātā to arī sasniegtu. Vēl vairāk, pat vēlme būt laimīgam, “saņemt laimi”, aizved mūs nepareizā virzienā.

«Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, taču viņi ļoti miglaini iedomājas to, kādai jābūt šai laimei», – rakstīja Seneka vairāk kā pirms 2000 gadiem.. Viņš uzskatīja, ka «jo vairāk cilvēks dzenas pēc laimes, jo tālāk no tās aizved viņa ceļš».

Tāda pati pieeja šim jautājumam ir austriešu psihoterapeitam Viktoram Franklam, kurš izgājis cauri koncentrācijas nometnes šausmām. Viņš uzskatīja tiekšanos pēc laimes par daudz mazāk cēlu mērķi, kā jēgas meklējumus un vēlmi pārveidot pasauli. Viņš teica, ka, sekojot savām vēlmēm, mēs virzāmies pa vieglāko ceļu – izvairāmies no tā, kas varētu mums kaitēt, žēlojam savus spēkus un apstājamies, ja mūsu mērķis apdraud mūsu mieru.

«Laime ir līdzīga tauriņam – viņš rakstīja – Jo vairāk to ķer, jo ātrāk tas aizlido. Taču, ja novirzīsi savu uzmanību uz citām lietām, tas klusi atlidos un apsēdīsies tev uz pleca…».

Labāk kā vakardien

Jūs noteikti esat ievērojuši šo efektu: tagadne šķiet garlaicīga un pelēka, salīdzinot ar to, kā mēs iedomājamies savu nākotni. Tāds nevainīgs pašapmāns ļauj mums tiekties nākotnē, raksta filosofe Dženifera Hehta grāmatā “Mīts par laimi”. Neapmierinātība ar tagadni un sapņi par nākotni uztur mūsu motivāciju virzīties uz priekšu. Bet siltas atmiņas par pagātni pārliecina mūs par to, ka tās sajūtas, ko meklējam, mums ir pieejamas, jo mēs reiz tās jau esam izjutuši.

Ja mēs būtu apmierināti ar to, ka notiek šobrīd, tas varētu pilnībā sagraut mūsu vēlmi darboties, sasniegt, pabeigt jebko, ko esam iesākuši.

«Tos mūsu senčus, kas bija ar visu apmierināti, līdzgaitnieki pārspēja it visā», – savu domu noslēdz filosofe.

Autors: Antons Soldatovs
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par materiālu:

 

Vēl par šo tēmu varat palasīt rakstā:
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/06/26/sakuma-laime-pec-tam-veiksme/

Nepastāvīgās vērtības

10390436_243286669195136_7329873538467832955_n

Kuru mēs varam uzskatīt par patiesi veiksmīgu cilvēku?

Pusaudžu problēma allaž ir tā, ka šķiet, it kā viss apkārt esošais, grasās tāds palikt uz mūžīgiem laikiem. Skaistules vienmēr paliks skaistules, populārie līdz savām vecumdienām būs deju plača zvaigznes, bet nelaimīgās, muļķīgās meitenes ar biželēm un bez draugiem, mūžīgi paliks nevainīgas.

Kad tev jau ir trīsdesmit, tu atskaties atpakaļ, un tev mati ceļas stāvus no tā, cik gan dzīves un cilvēki ļoti var mainīties. un cik reižu pēc kārtas tas var notikt!

Pazīstamā meitene, kas tik ļoti mīlēja iedzert aiz garāžām un aicināja tur puišus uz grupveida seksa seansu, apprecējās ar vienu no tiem “aizgarāžas” puišiem. Piedzemdēja septiņus bērnus pēc kārtas – pati sēž mājās. Izmācījās par krūts barošanas konsultanti, visi viņas bērn,i kā nomērīti – zilacaini, baltām sejiņām, spēlē klavieres, mācās mājās, nekad nav redzējuši TV un uzvedas kā eņģelīši

Bet šīs meitenes vīrs, iestājās mācīties kristīgajā seminārā un, vēl nedaudz, un šī meitene, ar kuru pieklājīgo meitenīšu vecāki ne tikai neatļāva, bet pat aizliedza draudzēties un pat sarunāties, drīz kļūs par mācītāja sievu. Velns parāvis, es kaut kam tādam neticētu, ja nebūtu to redzējusi pati savām acīm!

Pati skaistākā un iekārotākā no visām, kuras zināju, meitene, puišu neaizsniedzamais sapnis un ceļazvaigzne, apprecējās ar ideālo puisi, kurš drīz vien izrādījās galīgi neideāls. Meitene cieta, glāba

— «viņš taču bez manis neizdzīvos», uzbarojās līdz 150 kg, iekrita depresijā, pazuda uz desmit gadiem — kautrējās tikties ar draugiem, negribēja, lai viņi viņu tādu redz. Bet pēc tam pēkšņi aizravās ar jogu, iemīlējās vienreiz, tad – otrreiz, aizgāja no vīra, notievēja, atrada savu sapņu darbu, pārvācās dzīvot uz savu sapņu zemi — un, lūk, atkal viņa ir pati skaistākā un iekārojamākā no visām sievietēm, kuras jebkad dzīvē esmu sastapusi.

Līdz “kaulam” pareizais puisis. Es tādus vienmēr esmu mīlējusi, kaut mana mamma teica: ar viņu var nomirt no garlaicības! Viņš taču vienmēr visu darīja pareizi! Ar zelta medaļu pabeidza skolu, ar sarkano diplomu – universitāti, apprecējās ar tādu pašu pareizo meiteni, uzbūvēja ideālu karjeru, ģimenē trīs bērni, Šķiet, viņš nekad dzīvē nav darījis neko nepareizu vai nepārdomātu. Skolā tā dēļ par viņu vienmēr smējās. Pēc tam apskauda. Bet pēc piecpadsmit laulībā pavadītiem gadiem, viņš komandējuma laikā pēkšņi sastapa astoņpadsmitgadīgu meiteni — ar lielu blīkšķi pameta sievu un savus trīs bērnus, savu ideālo karjeru, tā, ka apkārtējie pat iepīkstēties nepaspēja. Viņš pārvācās no Maskavas uz mazu Sibīrijas ciematu pie šīs meitenes un plāno tur būvēt fermu. Visi, aizturējuši elpu, gaida, kas notiks tālāk..

Ļoti neglīts, apaļīgs puisis. Zēni, nez kāpēc, viņu cienīja un mīlēja, bet meitenes aiz muguras ķiķināja — viņš pēc kārtas iemīlējās katrā garāmejošā meitenē, bet pēc tam ļoti cieta. Nevarēja iestāties institūtā, aizgāja strādāt celtniecībā, tur ātri izvirzījās priekšniekos un beigās izveidoja savu celtniecības kompāniju. Apprecējās ar lielisku, skaistu meiteni. Skatās uz savu sievu un dievināšanas pilnā balsī saka: «Mums mājās pilnīgi pietiek ar vienu profesoru!» Viņa sieva patiešam ir profesore, un pasniedz mācības universitātē. Bet es atceros, kā viņš trīspadsmit gadu vecumā ar tādu pašu dievināšanas pilnu skatienu skatījās uz mani, un tagad man pat nedaudz skauž.

Fantastisks puisis, teicamnieks, kompānijas dvēsele un īsts skaistulis. Pateicoties vieglajai galvai  varēja pat nemācīties, valdzināja meitenes. Viņš to darīja tā, ka neviens neaizgāja apvainojies. Reiz gāja mājās no universitātes tusiņa un nedzirdēja no muguras tuvojošos soļus. Viņam iesita pa galvu ar metāla stieni, atņēma telefonu un maku, kurā bija 100 rubļu. No komas viņš attapās ātri, varētu pat teikt, ka paveicās. Tagad viņš dzīvo no invaliditātes pensijas, dažkārt viņu pastaigā pie rokas izved mamma vai tētis. Klasesbiedri regulāri nāk pie viņa ar produktiem vai naudu, slēpj acis un atri aiziet.

Līdzīgs gadījums. Arī gudrinieks, mammas lepnums un teicamnieks. Astoņu gadu vecumā pakļuva zem mašīnas riteņiem — gadu ilga rehabilitācija slimnīcās, mācījas no jauna noturēt galvu, staigāt un runāt. Protams, pēc tam vairs par nekādām mācībām runāt nevarēja — sāka bēguļot no mājām, narkotikas, sliktas kompānijas, milicija, nosacīts sods, pāraudzināšana. Vecāki izraudājuši visas asaras, pārstāja cerēt. Pēc uz desmit gadiem viņš pazuda un atgriezās kā nelielas ražotnes un veikalu tīkla īpašnieks. Apprecējās ar jau pieaugušu sievieti, kurai pašai jau bija divi bērni, viņiem piedzima vēl divi savējie. Cilvēki, kuri pie viņa strādā, nespēj vien slavināt viņu – esot tik augstsirdīgs un gudrs priekšnieks.

Jo vairāk tev gadu, jo vairāk tu redzi apkārt notiekošus cēlienus un kritienus. Tu redzi, kā izbijušās muļķītes pārvēršas par žilbinošām skaistulēm un otrādi. Un pēc tam atkal viss mainās. Tu redzi, kā labas meitenes sāk pļēgurot, bet sliktās meitenes kļūst par lieliskām mātēm. Tu redzi, kā cilvēki bankrotē, un pēc tam kļūst bagātāki, kā jebkad agrāk. Tu redzi, kā dzīve met tādus kūleņus un nāves cilpas, ka nevienai cilvēciskajai fantāzijai nebūtu iespējams ko tādu izdomāt..

Mana draudzene, meitene no ļoti nabadzīgas ģimenes, apprecējās ar ļoti bagātu puisi. Un piecpadsmit gaduis to vien darīja, ka audzināja bērnus un kopa sevi. Bet pēc tam viņas bagātais puisis krīzes laikā pazaudēja visu, iekrita depresijā, pagriezās gultā ar seju pret sienu, un tā nogulēja divus gadus. Šajā laikā draudzene apguva jaunu profesiju, noorganizēja savu ienesīgu biznesu, un pat atlika nedaudz naudas, lai vīram būtu ar ko sākt jaunu dzīvi. Ja es rakstītu stāstu, es noteikti uzrakstītu to, ka viņa sajuta savas naudas saldo garšu, brīvību un veiksmi. Taču patiesībā, nē. Kā tikko vīrs atkopās un sāka pelnīt, draudzene ātri aizvēra savu “bodīti” un atkal sāka dzemdēt bērnus un staigāt pa masāžām, krāsu konsultantiem un vokālajām nodarbībām.

Brunču mednieki kļūst par uzticīgākajiem vīriem, meitenes – karjeristes aizbrauc uz Tibetu mācīties dzen un pēc tam atgriežas, lai savā veiksmes ceļā sabradātu visu un visus. Viss plūst un mainās: «Viss pāries, — teica gudrais ķēniņš Zālamans, — un ari tas pāries».

Autors: Alīna Farkaš
Avots: http://fraufluger.ru
Tulkoja: ginta FS
Ieteica: Līga Šīrona

Desmit govis

Indiānis_Lee Bogle4

Reiz divi jūrnieki devās apceļot pasauli, lai atrastu savu laimi. Viņi piestāja kādas salas krastā. Vienam no salas cilšu vadoņiem bija divas meitas. Vecākā – skaistule, jaunākā – tā… ne visai.

Viens no jūrniekiem teica savam draugam:

— Viss, es atradu savu laimi, palieku šeit un precu cilts vadoņa meitu.

— Jā, Tev taisnība, vadoņa vecākā meita ir tāda skaistule un gudriniece. Tu izdarīji pareizo izvēli – precies!

— Tu mani nesaprati, draugs! Es precos ar jaunāko vadoņa meitu.

— Vai Tu prātā esi jucis? Viņa taču tāda… ne visai.

— Tas ir mans lēmums un es to darīšu.

Draugs aizpeldēja tālāk laimes meklējumos, bet jaunais vīrs gāja lūgt vadonim viņa meitas roku. Ciltī bija pieņemts par līgavu maksāt ar govīm. Laba līgava maksāja desmit govis.

Atveda līgavainis desmit govis un piegāja pie vadoņa.

— Vadoni, es vēlos precēt Tavu meitu un dodu par viņu desmit govis.

— Tā ir laba izvēle. mana vecākā meita – skaistule, gudriniece, bet viņa maksā desmit govis. Esmu ar mieru.

— Nē, vadoni! Tu mani nesaprati! Es gribu precēt Tavu jaunāko meitu.

— Tu joko? Vai tad neredzi – viņa taču ir tāda… ne visai.

— Es tieši viņu vēlos precēt!

— Labi, bet es esmu goda vīrs un nevaru ņemt par viņu desmit govis, viņa nav tā vērta. Ņemšu par viņu trīs govis, ne vairāk.

— Nē, es gribu maksāt tieši desmit govis.

Un tā viņi apprecējās.

Pagāja nedaudz gadu, draugs atgriezās no ceļojuma, jau savā kuģī, un nolēma apciemot savu draugu un uzzināt, kā tam klājas. Piestāja krastā un pretī tam nāk neaprakstāma skaistuma sieviete.

Viņš pajautāja, kā atrast draugu. Viņa parādīja. Atnāk, redz, draugs sēž  un tam apkārt skraida bērnu bariņš.

— Kā Tu dzīvo?

— Es esmu laimīgs.

Te iznāk tā pati skaistā sieviete.

— Lūk, iepazīsties. Šī ir mana sieva.

— Kā? Vai Tu otrreiz apprecējies?

— Nē, tā vēljoprojām ir tā pati vadoņa jaunākā meita.

— Bet kā tas notika, ka viņa tā ir mainījusies?

— Tu pats viņai to pajautā.

Piegāja draugs pie sievietes un jautā:

— Atvaino par netaktisku jautājumu, bet es atceros Tevi, kāda Tu biji… ne visai. Kas notika, ka Tu kļuvi par tādu skaistuli?

— Es vienkārši vienā dienā sapratu, ka mana cena ir desmit govis.

Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

10 vietas, kur nelaimīgi cilvēki cenšas atrast laimi, bet tās tur nav!

laime1111
Vai nekad neesi iedomājies, ka, iespējams, vēl neesi atradis savu laimi tikai tāpēc, ka meklē to tur, kur to meklēt ir bezjēdzīgi! Ikviens cilvēks var būt laimīgs, bet daudzi tādi nav, jo meklē nepareizajās vietās.
Tad kuras ir tās VIETAS?

 

1. Fantāzijās par vieglu dzīvi

Dzīve nav vienkārša, bet arī cilvēks nav radīts vājš. Sāpes un pārbaudījumi padara mūs stiprākus, izturīgākus. Esot aci pret aci ar savām bailēm, mēs kļūstam drosmīgāki un bezbailīgāki. Kļūdas dara mūs gudrākus, viedākus. Dažkārt visam ir jāsabrūk, pirms notiks tas, ko esam ieplānojuši. Dažkārt jāiziet cauri sliktākajam, lai aizietu pie labākā!
Dzīvei nav jābūt vieglai un vienkāršai, taču tai noteikti jābūt katras nodzīvotās minūtes vērtai. Tas, kurš nekad nav cietis, diez vai var palepoties ar dižu personības izaugsmi. Nav svarīgi, kas notika vai ko izdarījāt, svarīgi ir tikai tas, ko iemācījāties no pagātnes kļūdām. Pieņemiet jebkurus apstākļus, mācieties no tiem un virzieties uz priekšu. Iemācieties “atlaist” – tas bieži ir ļoti liels solis uz priekšu. Dažkārt ir “jānogriežas” no ceļa, kuru ejat un kurš šķiet pareizs, lai atrastu to, ko patiešām esiet pelnījuši un kas Jums ir vajadzīgs.

2. Pagātnē, kuras jau sen vairs nav

Mēs maināmies. pasaule apkārt mainās. tas, kas agrak darīja mūs laimīgus, negarantē laimi šodien. Atteikties no kaut kā ne vienmēr nozīmē – būt vājam. Tas var nozīmēt arī to, ka Jums pietiek prāta un spēka, lai atlaistu pagātni, atklājot sev ko jaunu. Jaunas durvis atveras ik minūti un Jūs tās ieraudzīsiet, ja turpināsiet kustību uz priekšu.

3. Nākotnē, kuru neviens nevar garantēt

Ļoti bieži mēs tērējam savu dzīvības enerģiju fantāzijām, iestrēguši dzīves labirintā, domājot par to, ka tad nu gan dzīvosim skaisti, kad tiksim no tā ārā. Un šie sapņi un nākotnes konstrukcijas liek mums kustēties vai arī imitēt kustību. Taču, izrādās, ka mēs bieži šīs nākotnes vīzijas izmantojam kā iespēju aizbēgt no tagadnes. Mēs to darām vēl un vēl, līdz dzīve nonāk pie sava loģiskā noslēguma. Un tā mēs esam sev atņēmuši iespēju dzīvot un būt šeit un tagad.
Mahatma Gandijs reiz teica: “Mūsu nākotne ir atkarīga no tā, ko mēs daram šobrīd.” Izdariet ko labu šodien! Tieši tagad! Mēs nevaram novērst nākotni. Tāpat, kā mēs nevaram atgriezties pagātnē. Mēs varam dzīvot tikai šeit un tagad. Sāciet beidzot dzīvot TAGAD!

4. Sava lēnīguma un neizlēmības attaisnošanā

Pats labākais, ko sev varat izdarīt – pārstāt runāt “es to gribu”. Ta vietā sakiet: “es to izdarīšu”. Un sāciet darīt! Lai cik Jūs atkārtotu dažādas afermācijas un tekstus, ja nedarīsiet, nekas arī nenotiks. Ar velēšanos vien ir par maz. Sāciet mainīt ar kaut ko vienu, ar pirmo mazo solīti. Visas lielās lietas ir sākušās ar pirmo domu, ideju, soli.
Visās dzīves sfērās veiksme parādās tad, kad sagatavošanās atbilst iespējām. Bet iespējas, kā likums, atveras tiem, kuri gatavi tās izmantot. Kaut ko darīt ir daudz produktīvāk, nekā neko nedarīt!

5. Savā superkomfortablajā zonā

Jūs varat justies samērā komfortabli, peroties savā mazajā dīķītī, kuru jūs zināt un pie kura esat pieraduši. Taču nepaplašinot šo zonu, neiepazīstot citus ūdeņus, jūs riskējat nekad neiepazīt okeāna plašumus un skaistumu. Cieši turoties pie pazīstamā, Jūs riskējat palaist garām pašu dzīvi. Atcerieties, pametot savu silto vietiņu, Jums noteikti tas nav jādara uz visiem laikiem, varbūt vēlēsieties atgriezties, taču pat nemēģināt kaut ko mainīt un izkustēties no vietas ir diezgan muļķīgi.

6. Materiālajās lietās, kuras nav vajadzīgas

Nav nekā slikta tajā, ka ir nauda un ir lietas, ko par to var nopirkt. Slikti, ja tās jūs atvirza no tām svarīgajām lietām, kuras nevar nopirkt par naudu. Īsti bagātus mūs dara ne jau nauda – dažkārt tikai viens apskāviens brīdī, kad tas tik ļoti svarīgs var izrādīties vērtīgāks par visu pasaulē.
Tas, ka jūs kaut ko vēlaties, nenozīmē to, ka tas jums patiešām vajadzīgs. Atbrīvojiet sevi no liekās bagāžas. Atbrīvojoties no daudzām nevajadzīgajām materiālajām lietām, jūsu dzīvē vairāk vietas paliks citām vērtībām – piemēram Brīvībai!

7. Pārlieku lielajā Labā daudzumā

Viss ir labi ar mēru. Pārlieks rijīgums noved pie liekajiem kilogramiem. Pārlieka naudas tērēšana – pie bankrota. Pārlieks darbaholisms noved pie sabrukušas ģimenes un tā var turpināt bezgalīgi. Tas pats ir ar labajiem notikumiem un emocijām jūsu dzīvē. Laimes atslēga ir pareizā sabalansētībā: pozitīvie resursi atbilstoši “deficītam” Jūsu dzīvē.

8. Nepareizajās attiecībās

Arī attiecību jautājumos vietā ir princips: “Svarīgākais nav kvantitāte, bet gan kvalitāte”. Pavadiet laiku ar cilvēkiem, kuri dara jūs labākus. Esiet ar tiem, kuri palīdzēs Jums pacelties augstāk visos jūsu dzīves aspektos. Tas jau nav noslēpums, ka cilvēku formē vide ap viņu. Tapēc jābūt drosmīgam, lai sarautu attiecības ar tiem, kuri velk jūs atpakaļ. Atrodiet cilvēkus, kuri Jūs cienīs tāpat, kā jūs cienāt viņus. Kas leposies un jutīsies laimīgi, ka atrodas blakus Jums un Jūs – viņiem.

 

9. Apkārtējo atbalstā

Jebkurā situācijā palieciet uzticīgi sev un saviem patiesajiem dzīves principiem un vērtībām. Vienmēr būs cilvēki, kuriem nebūs pa prātam tas, ko darāt, kā izskatieties, ko domājat un runājat. Būs cilvēki, kuri nosodīs Jūsu aizraušanās un dzīves uzskatus. Taču padomājiet, vai šo cilvēku viedokļiem ir būtiska nozīme Jūsu dzīvē, vai Jūs vēlaties būt plastilīns viņu rokās? Pat necentieties būt labi visiem – tāds taču nav Jūsu dzīves mērķis? Novertējiet sevi un pareizie cilvēki Jūs atradīs.

 

10. Vainīgo meklējumos

Vēl Freids savā laikā pareizi atzīmēja, ka vairums cilvēku nemaz negrib Brīvību, par cik Brīvība vienmēr nozīmē – atbildību. Savukart no atbildības vairums cilvēku baidās par visu vairāk. Vainojot citus savās kļūdās un neveiksmēs, cilvēks noveļ no sevis visu atbildību un uzgāž to citiem cilvekiem. Taču, tai pat laikā, vainojot citus, mēs atdodam varu par savu dzīvi citu cilvēku rokās. Tad, lūk, LAIMES CENA IR ATBILDĪBA. Viss ir tikai Jūsu rokās. Protams, var vainot visus – vecākus, skolu, valdību, radiniekus, draugus, bet, kas no tā mainīsies? Nekas!
Tāpēc, ka, ja Jūs patiešām velaties būt laimīgi, Jums pašiem savi lēmumi būs jāpieņem. Un cita ceļa nav!

 

Veiksmi Jums un izdošanos!
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves Zelta likumi

image-byallan-davey

Mēs visi vēlamies būt labāki un laimīgāki. Te nu talkā nāk grāmatas, raksti un dažādi kursi attīstībai, kas piedāvā dažādus risinājumus un metodikas. Taču dzīve reti kad “ievietojas” grāmatās uzrakstītajās shēmās un akla sekošana padomiem bieži nes gluži pretējo rezultātu. Īpaši tas attiecas uz šādiem plaši izplatītiem uzstādījumiem:

1. Tava dzīve būs tāda, kādu tu to iztēlojies

Tas ir daudzu koučeru iemīļotākais bauslis. «Lai sasniegtu mērķi, tas skaidri jāiztēlojas, pilnībā jāizjūt un jādzīvo un jāguļ ar to galvā”. O, jā! Tu aizver acis un  skaidri redzi savu jahtu un māju Karību salās. Uztaisīji kolāžu, pakāri virs gultas. Un… nekas nenotiek. Diena nomaina dienu, bet jahta tā arī paliekt tikai galvā un māja – uz bildītēm. Tu klusiņām sāc neieredzēt sevi un savu nelaimīgo dzīvi.

Tas notiek tāpēc, ka tu noticēji mītam par to, ka dzīvei jābūt tādai, kādu tu sagribēsi, tā vietā, lai pieņemtu to tādu, kāda tā ir un būtu pateicīgs par to, kas tev ir.

Ir svarīgi nospraust savus mērķus nākotnei un virzīties uz tiem. Taču dzīve notiek šeit un tagad. Un nevajag ienīst tagadni, un atlikt savu laimi uz nākotni.

2. Mums visu laiku jābūt laimīgiem

No visām pusēm mums māca būt laimīgiem. Mums māca to, ka laime tas ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis un, ja tu to neizjūti, tātad ar tevi kaut kas nav kartībā, un ar steigu kaut kas ir jādara lietas labā. Realitātē laime ir diezgan gaistoša sajūta, kā jebkuras citas emocijas. Mēs varam izjust apmierinājumu, sirdsmieru, bet īsta laime taču ir diezgan gaistoša sajūta.

Vēl jo vairāk, tai tādai arī jābūt – pilnīgai baudai jābūt retai un ļoti vērtīgai sajūtai.

Tā ir brīnišķīga sajūta, taču pacenties neiekrist lamatās dažādu teoriju iespaidā, par to, ka bez laimes sajūtas, kas ir visaptveroša un ilgst diennaktīm, tava dzīve kļūst nepilnvertīga.

3. Dzīve ir taisna, augšupejoša līnija

Šis mīts runā par to, ka mums vienmēr ir jāprogresē. Uz priekšu un uz augšu, ne soli pa labi vai kreisi. Ja šajā treniņā tu noskrēji 5km, nākamajā tev jānoskrien 6km. Ja šajā mēnesī nopelnīji tūkstoti, nākamajā noteikti jānopelna divus. Ja cilvēkam ir šāda attieksme pret dzīvi, tad tajā nepaliek vietas kļūdām un vienkāršai iespējai atslābināties.

Pacenties šo taisnas līnijas modeli aizvietot ar spirālveida. Ļoti bieži, neskatoties uz pieliktajām pūlēm, mēs veicam apli, un, izrādās, atrodamies tajā pašā vietā, kur sākām, taču nonākam tur ar jaunām domām, idejām un pieredzi. Nedusmojies uz sevi, vienkārši sāc jaunu etapu.

4. Pretošanās ir labākais veids, kā pārvarēt krīzi

Ja tev ir jāatrisina kāda problēma, tad, protams, tev jāpacenšas sakopot visus savus spēkus un pārvarēt radušos šķērsli. Pilnīgi dabiska un pareiza pieeja, vai ne?

Taču viss nav gluži tik vienkārši. Dažkārt pretestība apēd tavu enerģiju un samazina spēju efektīvi risināt savas problēmas. Mēdz būt situācijas, kad labāk ir novērtēt situāciju un nepretoties apstākļiem.

Tas ir kā, peldot pāri upei: var pārpeldēt to pa straumei, praktiski nepatērējot spēkus, bet var irties pret straumi un varonīgi noslīkt upes vidū.

Pretestība ir dabiska cilvēka reakcija, bet dažkārt tas nav labākais risinājums. Iemācīties mierīgi pieņemt situāciju – gan labo gan slikto, bieži vien ir daudz gudrāk.

5. Tu kļūsi laimīgs tad, kad…

Tas ir ļoti plaši izplatīts uzstādījums, kas izskaidro, kāpēc tieši šobrīd tu nesaņem labsajūtu no dzīves. Tev vienkārši trūkst kaut kā ļoti svarīga. Lūk, iestāsies tas gaišais brīdis, un tad tu tikai sāksi dzīvot!

«Kad aiziešu pensijā, mana dzīve kļūs daudz labāka». Tu tā domā?

«Mana dzīve kļūs daudz mierīgāka un laimīgāka, kad man būs vairāk naudas.». Var jau būt. Cik vairāk? Varēsi nomierināties un apstāties, izjust šo laimi, vai izstiepsi šo mītisko «pēc tam» – un saņemsi dubulto labsajūtu?

Atkārtošana zināšanu māte: 20 zelta dzīves likumi

1. SPOGUĻA LIKUMS. Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
2. SĀPJU LIKUMS. Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
3. AUGŠĒJĀ CEĻA LIKUMS. Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
4. BUMERANGA LIKUMS. Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
5. APMAIŅAS LIKUMS. Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
6. APMĀCĪBU LIKUMS. Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
7. HARIZMAS LIKUMS. Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
8. 10 BAĻĻU LIKUMS. Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī parādīt.
9. KONFRONTĀCIJAS LIKUMS. Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā (konfrontācija – viedokļu sadursme).
10. KLINTS LIKUMS. Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.
11. LIFTA LIKUMS. Attiecību procesā mēs varam cilvēkus pacelt augšup, vai nolaist lejup.
12. SITUĀCIJAS LIKUMS. Nekad nepieļaujiet, lai situācija nozīmētu jums vairāk kā attiecības.
13. ZEMKOPĪBAS LIKUMS. Visas attiecības ir jākultivē.
14. PACIETĪBAS LIKUMS. Ceļot kopā ar citiem vienmēr ir lēnāk nekā ceļot vienam.
15. BOBA LIKUMS. Kad Bobam ir problēmas ar visiem, parasti galvenā problēma ir pats Bobs.
16. PIEEJAMĪBAS LIKUMS. Vieglums attiecībās pašam ar sevi palīdz citiem justies viegli attiecībās ar mums.
17. IERAKUMU LIKUMS. Kad gatavojies kaujai, izroc ierakumu tik dziļu, lai tajā varētu paslēpties arī tavs draugs.
18. 101 PROCENTA LIKUMS. Atrast 1 procentu, kam mēs piekrītam un novirzīt uz to 100% mūsu centienus.
19. SADARBĪBAS LIKUMS. Kopējs darbs palielina kopējas uzvaras un panākumu iespējamību.
20. SVINĒŠANAS LIKUMS. Patiesas draudzības un attiecību pārbaude ir ne tikai tajā, cik uzticīgi esam draugiem, kad tie cieš sakāvi, bet arī tajā, cik stipri mēs priecājamies par viņu uzvarām.

Avots: http://www.econet.ru

Foto: Allan Davey

Tulkoja: Ginta FS