Es novēlu Tev pietiekami…

atvadas

Reiz lidostā es kļuvu liecinieks tēva un meitas atvadām.

Tika paziņota iekāpšana uz viņas reisu un es dzirdēju, kā viņa saka tēvam: “Tēti, mūsu ar tevi dzīve ir bijusi vairāk kā pietiekama. Tava mīlestība ir tā, kas man vienmēr ir bijusi vajadzīga. Un es arī tev novēlu pietiekami”.

Viņi apskāvās, noskūpstīja viens otru un viņa aizgāja.

Viņš piegāja pie loga, blakus kuram es sēdēju. Es redzēju, ka viņam nāk raudiens.

Negribēju traucēt, bet viņš pats sāka runāt:
– Vai jūs kādreiz esat atvadījies, zinot, ka tas ir uz visiem laikiem?
– Jā, – es atbildēju.
– Piedodiet, ka es jautāju, taču kāpēc Jūs sakāt, ka tas ir uz visiem laikiem? – es jautāju.
– Es jau esmu vecs, bet viņa dzīvo ļoti ļoti tālu. Es reāli skatos uz lietām un saprotu, ka nākamo reizi viņa atlidos tikai uz manām bērēm.
– Kad jūs atvadījāties, es dzirdēju, ka viņa jums saka “Es tev novēlu pietiekami”. Vai drīkst jautāt, ko tas nozīmē?
Viņs pasmaidīja.
– Tas ir novēlējums, kurš tiek nodots no paaudzes paaudzē. Mani vecāki to teica visiem.
Viņš uz mirkli apklusa, un galvu pacēlis, it kā kaut ko atceroties, vēlreiz pasmaidīja.
– Kad mēs sakām “Es tev novēlu pietiekami”, mēs cilvēkam novēlam, lai viņa dzīvē būtu pietiekami lietu, kas viņu atbalsta.

Viņš pagriezās pret mani un gluži kā dzejoli noskaitīja:
– Es novēlu tev pietiekami saules, lai tavi darbi būtu spoži.
– Es novēlu tev pietiekami lietus, lai tu iemācītos novērtēt sauli.
– Es tev novēlu pietiekami laimes, lai tavs gars dzīvotu.
– Es tev novēlu pietiekami sāpju, lai mazie dzīves prieki šķistu lielāki.
– Es tev novēlu pietiekami naudas, lai tu varētu piepildīt savus sapņus un mērķus.
– Es tev novēlu pietiekami daudz zaudējumu, lai tu iemācītos novertēt visu, kas tev ir.
– Es tev novēlu, lai tavā dzīvē būtu pietiekami “labdien”, lai tie tevi atbalstītu, neskatoties uz “ardievu uz visiem laikiem”.

Viņš apraudājās un devās projām.

Atrodi laiku Dzīvei!
Es novēlu tev pietiekami!
Avots: Alina Erbieva facebook
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos, mana draudzene Inga Mazā par atgādinājumu!

 

Piecas Mīlestības pret sevi valodas

69227714_2020426258057187_6855452409318080512_n

Harijs Čepmens savā populārajā grāmatā “Piecas mīlestības valodas” ir paudis ideju par to, ka mums visiem ir dažādas mīlestības valodas. Ja mēs ar partneri runājam viņa mīlestības valodā, mēs varam uzlabot savas pāra attiecības.

Bet kāpēc gan mums šo pašu ideju nepielietot attiecībās ar sevi, jo arī mīlestībai pret sevi var būt sava valoda, pat vairākas un tās var pielietot, lai uzlabotu attiecības pašai ar sevi.

Pirmā mīlestības valoda. Vārdi, kas liecina par atbalstu.

Dažkārt mums ir ļoti vajadzīga uzslava, atbalsts un silti vārdi. Un, kā likums, mēs tos gaidām no citiem. Tā mēs sajūtamies vērtīgas. Mēs taču pašas varam sev tos teikt.

– Saki sev komplimentus.

Nostājies spoguļa priekšā, ar mīlestību paskaties uz savu atspulgu tajā un pamēģini no sirds atrast prieka, atbalsta un apbrīnas vārdus un pateikt tos sev skaļi. Pie tā vajag pierast un trenēties, jo tikko tu būsi pieradusi, tas izdosies vienkārši un viegli. Saki labus vārdus par savām tām ķermeņa daļām, kuras līdz šim tev ne īpaši patika. Ja neproti atrast komplimentu, tad vienkārši paski paldies. “Es pateicos jums, manas kājas, ka jūs palīdzat man veikli kustēties”, “Es pateicos tev, mans vēder par to, ka tu palīdzēji man iznēsāt manus bērnus”. Un ar laiku tu pamanīsi, ka arvien vairāk sevi pieņem, mīli un tavā attieksmē pret sevi parādās siltums.

Slavē sevi.

Nopērc sev skaistu blociņu, kurā tu ierakstīsi uzslavas sev – sākot no grandiozajām līdz pat šķietamiem sīkumiem. Un katru dienu tajā ieraksti kaut nedaudz. “Es esmu gudriniece, jo…”, “Es uzslavēju sevi par to, ka….”. Un atkal, mācies sajust siltumu, lai tas nebūtu vienkārši automātisks uzskaitījums. Piepildi to ar mīlestību.

Pateicies sev.

Tajā pašā blociņa raksti to, par ko esi pateicīga sev. Iespējams, šī prakse būs grūtāka tām sievietēm, kuras iepriekš ir daudz kritizētas un tām, kuras ir ļoti paškritiskas. Nāksies papūlēties, formējot pozitīvu uzskatu par sevi, savu pozitīvo tēlu. Iespējams, būs vajadzīgs vēl dziļāks darbs, taču soli pa solim šīs prakses palīdzēs tev uzcelt tiltus pašai ar sevi un atbalstīt sevi.

Otrā mīlestības valoda. LAIKS.

Cik laika tu velti sev? Kura vietā savā vērtību skalā esi tu pati?

Regulāri sev sarīko atpūtu, lai “atvilktu elpu”.
Ļoti bieži notiek tā, ka mēs sev atļaujam atpūsties tikai tad, kad vairs nespējam kustēties. Lai tā nenotiktu, tad vismaz 30 minūtes dienā dod sev atpūtu. Nosauc tās par savām “svētajām un neaizskaramajām 30 minūtēm”. Tas būs laiks, kurā pabūsi ar sevi, atslābināsies, padzersi tēju un nedomāsi ne par ko, vai arī gluži otrādi – sakoncentrēsies tam, kas tev svarīgs. Sarunā ar saviem mājiniekiem, ka šajā laikā viņi tevi netraucēs.

Sarīko sev randiņu ar sevi.
Tas var notikt jebkur – mājās, kafejnīcā, kino, mežā… Galvenais, lai tur būtu tu un tikai tu. Uzaicini sevi uz šo randiņu kā draugu, kā mīļoto. Runā ar sevi par svarīgo vai vienkārši esi…

Laiks labsajūtai.

Vai tavā dienas plānā ir apzināti iedalīts laiks labsajūtai. Vai tu vispār zini, kas tevi priecē un ielīgsmo? Vai tu dod sev iespēju būt labsajūtā?

Trešā mīlestības valoda. DĀVANAS.

Vai tu sev kādreiz kaut ko dāvini? Cik bieži tu piepildi pati savas vēlmes un apmierini savus “gribu”?

–Pasniedz sev dāvanas vienkārši tāpat, bez jebkāda iemesla.
Nopērc sev ziedus, kādu rotu, kādu iekārotu mantiņu. Iedali no sava budžeta summu, kuru drīksti spontāni iztērēt tam, ko tu ļoti, ļoti kāro.

–Piepildi tās savas vēlmes, kas ilgi gaida savu laimīgo stundu.

Vai tev ir kādas vēlmes, kurām tu ekonomē, kurām atsaki, ņemot vērā dažādus ekonomiskus apsvērumus? Pasaki sev “jā”!

Ceturtā mīlestības valoda. PIESKĀRIENI.

Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka tie bērni, kuri bērnībā saņēmuši daudz pieskārienus, aug daudz laimīgāki, mierīgāki, pārliecinātāki un emocionāli stabilāki. Varbūt ir vērts arī pašam sevi paglāstīt?

–Paglāsti sevi.

Iedomājies, ka tu glāsti sevi kā savu mīļoto cilvēku, kā savu bērnu. Ieliec šajos pieskārienos visu savu maigumu. Iedomājies, ka tavos pirkstu galos dzīvo Mīlestība un tev ar to jāpārklāj viss savs ķermenis.

Iezied sevi ar eļļu.

Izveidot to par praksi, ik pēc kāda neilga laika uzziest uz savas ādas eļļu – paspēlējies ar aromātiem, garšām, konsistenci. Šīs prakses jēga ir, maigi uzziežot uz katras sava ķermeņa daļas eļļu, padarīt to par meditāciju, sniegt savam ķermenim maigumu un uzmanību. Un, protams, ķermenis un āda no tā tikai iegūs.

–Lietu pieskārieni.

Tavs ķermenis ir sajūtu avots. Tas pastāvīgi ir saskarsmē ar dažādām tekstūrām un faktūrām. Paskaties, vai gadījumā nav kādas tādas faktūras, kas šķiet netīkamas? Šaurs un parāk īss apģērbs, apavi, kuros kāja nejūtas ērti, kuri spiež vai berž? Vai tev ir pietiekami daudz dažādu maigu, zīdainu un ērtu lietu, kas dāvā patīkamus pieskārienus un sajūtas.

Piektā mīlestības valoda. RĪCĪBA UN RŪPES.

Vai mēs pietiekami rūpējamies par sevi? Ko tieši mēs daram savā labā, sev?

– Rūpējies par savu veselību.

Vai tu veic savas veselības profilaksi un pati rūpējies par to, lai ar tevi viss būtu kārtībā? Vai arī, līdz ko parādās kāda problēma, tu apēd tableti, lai tā pazustu?

– Klausies sevī.

Vai tu sevi dzirdi? Vai klausies sevī? Vai tu zini, kas tieši tev šobrīd ir vajadzīgs? Ja tu jūties nekomfortabli, spiež, berž, pūš, un tomēr tu turpini ciest? Tev gribās atteikt, bet tu nespēj?

– Rūpējies par sevi.

To var pārvērst par rituālu, kas kalpos tavai iekšējai Sievietei. Uzsmērējot uz sejas vai ķermeņa eļļu vai krēmu, iedomājies, ka šī tava darbība vairos tā labsajūtu un uzplaukumu.

– Rūpējies par savu emocionālo stavokli.
Pacenties sevi atbrīvot no nospiedošām un smagām emocijām, pacenties soli pa solim iemācīties neielaist sevī stresu. Jo vairāk mīlestības, jo mazāk vieta negatīvām emocijām.

Autors: Jūlija Boženova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Šeit un tagad

seit un tagad29

Ir tagadnes garša. Tā pazīstama vien nedaudziem, šī garša. Tā pārvērš visu ikdienišķo un parasto jaunā un vēl neiepazītā. Ierasto un nepamanīto – brīnišķīgā un pārsteidzošā. Kā dievišķs brīnums tā pārvērš ūdeni izmeklētā vīnā. Katrs elpas vilciens pēkšņi kļūst par baudu un dzīves svētkiem. Viss, ko tu dzirdi, kļūst par mūziku, kas skan un plūst no tevis paša. Viss, ko tu redzi iegūst aromātisku pirmatnēja dārza košumu, kura augļi vienmēr ir sulīgi un saules piesūkušies, ka bērnībā. Tev vienkārši gribas būt un būt. Tu jūti kā viss šis ilgst un ilgst. Tu vieglprātīgi peldi visā šajā svētlaimīgumā – šeit un tagad. Tu vairs nevari pamest to visu. Kā bezdibenī tu krīti Dievā, izšķīdinot Viņā savas nevajadzīgās bailes un rūpju un trauksmes virtenes. Tā visa ir tagadnes garša. Žēl tikai tas, ka tikai nedaudziem ir pazīstama šī garša.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ātrajām baudām

69656754_2008135169286296_8229471219640958976_n

Ja cilvēks vēlas notievēt, daba viņam stāsta par to, ka tam vajadzīgs laiks, apzinātība un piepūle.
Taču, ja viņš to grib izdarīt ātri un, vēlams, tieši tagad, tad mūsdienu civilizācija viņam piedāvā plastisko ķirurģiju un liposakciju. Un neviens viņam nepasaka to, ka šajā momentā viņš līdzinās trīsgadīgam bērnam, kurš vēlas konfekti, lai apmierinātu tūlītēju vēlmi un nedomā par sekām.

Ja cilvēks vēlas paplašināt apziņu, praktiķi tam piedāvā ļoti daudz dažādus ceļus. Meditāciju, lūgšanas un sevis apzināšanos. Taču, ja cilvēks vēlas to izdarīt ātri, vēlams tieši šobrīd, tad mūsdienu farmakoloģija tam piedāvā neskaitāmus ķīmiskus preparātus. Un neviens nesaka, ka šī apziņas paplašināšana, kas nav nopelnīta paša spēkiem, sākumā pacels tevi augstu, bet pēc tam nometīs dziļi, dziļi. Neviens nestāsta, ka tāda stimulācija daudz vairāk atņem, kā dod.

Ja cilvēks kaut kur vēlas nokļūt ātri, bioloģija viņam stāsta par to, ka pilnīga aklimatizācija notiek trīs nedēļu laikā. Taču mūsdienu civilizācija piedāvā automašīnu, lidmašīnu un vilcienu. Bet darba devēji – divu nedēļu atvaļinājumu. Un tas nozīmē, ka var kaut kur fiziski aizbraukt, bet nepaspēt tur sajust pilnīgu klātbūtni, tāpēc, ka vienkārši nepaspēsi.

Ja cilvēks vēlas tuvas attiecības, psiholoģija runā par to, cik ļoti svarīgs ir pirmskontakts un vienam otra iepazīšanas laiks. Ir vajadzīgs ļoti daudz drošības. Pakāpeniski veidojas intimitāte un cieņa, lai notiktu patiesa tuvība. Taču mūsdienu kultūra piedāvā sociālos tīklus bez intimitātes un aizsardzības, kur atsevišķam cilvēkam zūd vērtība. Ātrs sekss un attiecības bez saistībām. Un neviens nebrīdina, ka tas var dot tikai īslaicīgu labsajūtu, bet, ne laimi.

Visam ātrajam ir savas sekas. Gan ātrajiem ogļhidrātiem, ātrajiem stimulatoriem, ātrajām iepazīšanām un ātrajām pārmaiņām. Tie var dot ātrus rezultātus, taču atņem daudz vairāk kā dod.

Patiesa laime var atnākt maziņiem solīšiem, pārvēršot kvantitāti kvalitātē. Un vienā brīdī tu atklāj, ka dzīvo savā sapnī. Nākas kaut ko izdarīt. Uzņemties atbildību vai atlaist kontroli. Apzināties vai gluži otrādi – pārstāt domāt. Izdzīvot un izjust. Iziet ārpus savas komforta zonas. Tad tas būs tavs, nopelnīts un skaidrs. Tad nebūs baiļu, ka tava laime aizies no tevis nezināmu iemeslu dēļ, tāpēc, ka tu zināsi katru pakāpienu ceļā pie tās. Tad tā patiešām būs SAVA.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izrādās, skolotāji ir tepat, blakus

LAIME112233

Vakar izsaucu taksometru un man pakaļ atbrauca cilvēks, kurš pārsteidza mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Tik ļoti pārsteidza, ka es jau otro dienu visiem par to stāstu.

Iesēžos mašīnā. Vadītājs smaida… Es arī, taču paralēli telefonā risinu kaut kādus darba jautājumus.
Vai jums nepūš no loga? Nē, paldies, viss ir labi. Jūs neesat nosalusi? Nē, man patiešām ir labi. Vēlaties konfektes? Es nupat veikalā nopirku. Tik garšīgas! Želejas. Es tās dievinu! Parasti pasažieriem nepiedāvāju, tas nav taktiski. Taču jums piedāvāt ļoti sagribējās. Es sapratīšu, ja jūs atteiksieties. Vēlaties? Vēlos! Un viņš atdeva man visu kastīti…
Atjokoju, ka tagad saprotu, kāpēc viņam tik augsts reitings Uberā.
Apstājamies pie luksafora, gar mašīnām skraida puķu pārdevēji. Viņš jautā: jums patīk ziedi? Patīk. Viņš nopērk man ziedus. Man acis lielas. Braucam, es smaidu…. tik patīkami…. Cenšos saprast, kas notiek – rīts, es vēl tāda nedaudz miegaina….
Sākam runāt par bērniem. Viņam meita mācās universitātes otrajā kursā – Polijā. Un, kad viņš pateica nākamo frāzi, man žoklis atkārās.

“Ziniet, Zoja. Es tā kaifoju no tā, ka man ir bērns. Sieva. Darbs. Man tas reāli patīk.
Man zvana meita, lūdz naudu kaut kādām savām lietām. Viņa tur, Polijā, tālu prom no mājām, skumst. Es papildinu viņas karti un tiiiiiik labi paliek. Vienkārši kaifs! Ka savam bērnam izdarīju ko labu. Iepriecināju Es iedomājos, ka viņa tur nopirks kaut kādas sev patīkamas lietiņas, pasūtīs picu, apēdīs to kopā ar draugiem un viņai visam pietiks naudas. Un man paliek tik silti.
Un vēl, ziniet, kad es sievu vedu uz manikīru, es samaksāju par to pats. Un man no tā ir tāāāāds kaifs! Viņa taču vēl divas nedēļas man to manikīru priecīga atrādīs un smaidīs. Un man ir tik labi no tā, jūs pat iedomāties nevarat. Es taču ģimenei kaut ko labu esmu izdarījis! Un no tā man ir tik labi dvēselē.”
Uz to brīdi, es biju aizmirsusi par savu telefonu.
“Un, vēl, ziniet, ielās ir tik maz laimīgu cilvēku! Skatos uz gājējiem un praktiski neredzu nevienu “savējo”, smaidīgo. Visi tādi drūmi un steidzīgi. Vispār jūs esat pirmā no pasažieriem šajās pēdējās divās dienās, kura man uzsmaidīja.
Es nesen satiku savus paziņas. Viņiem ir divi bērni – mācās pirmajā un trešajā klasē. Tad, lūk, viņi sūdzējās, cik ļoti dārgi sanāk bērnu palaist skolā, nākas pirkt visus macību piederumus, grāmatas, skolas formu… Viņi 15 minūtes man to stāstīja un sejas abiem tādas drūmas, norūpējušās.

Es viņiem piedāvāju risinājumu. Ziniet, kādu?

Teicu – ejiet uz tuvāko bērnu namu un atdodiet tur savus bērnus, ja viņi jums ir tik liela problēma. Tad jums nebūs problēmu ne ar skolu, ne skolas formu, ne grāmatām. Viņi man atbild – “nē, taču! Kā tu tā runā! Tā nevar! Mēs taču viņus mīlam un tie ir mūsu bērni!”
Nu, lūk – jūsu bērni, tad esiet pateicīgi par to, ka viņi izvēlējās tieši jūs, lai piedzimtu jūsu ģimenē. Ka Dievs jums atsūtījis tādus, skaistus, veselus, dzīvespriecīgus bērnus. Daudzi cilvēki par to tikai sapņo, viņi būtu gatavi par to maksāt jebkuru naudu, bet jums šī Dāvana jau ir! Dieva Dāvana! Mīliet viņus, dariet viņu labā visu! Un dariet tā, lai viņi par šo “visu” pat neuzzinātu. Ko jūs sūdzieties!?”
Tik ļoti laimīgi cilvēki, ka vispār savu laimi neievēro. Un tā taču ir lielākajai daļai. Pareizi?…”
Viņš vēl kaut ko stāstīja. Es klausījos un klusēju (tas notiek ļoti reti), un manā galvā visu laiku griezās frāzes “apmaksāju sievai manikīru un kaifoju”, “daru kaut ko sava bērna labā un kaifoju”. Es sapratu, ka, lūk, šis vadītājs no taksometru firmas Uber – Vadītājs, nevis uzņēmējs, vai investors vai politiķis. Viņš nav nevienā no TOP-100 vīriešu, kā daudzi mani paziņas. Viņš nav uz žurnālu vakiem. Ar viņu nav nevienas intervijas. Viņs pat nepelna tik daudz, cik es.
Bet dzīves viņā ir daudz vairāk, kā visos parējos kopā ņemtos! Mīlestības, gaismas – īstas gaismas, ne televīzijas! – vairāk kā visos cilvekos, kurus esmu sastapusi dzīves laikā. Vispār.
Es skatījos uz saviem pazīstamajiem vīriešiem un domāju, ka tas ir normāli – būt visu laiku ar saskābušu un neapmierinātu seju (tu taču esi lielaja biznesā), vai nesmaidīt, būt mūžīgi aizņemtam un neapmierinātam, neprast kaifot, vai teikt sievietei “tu mūžīgi man izsūc naudu saviem saloniem”, vai izturēties pret dzīvi kā mūžīgo cīņu un pārbaudījumu.

Es izkāpu no taksometra ar ziediem un konfektēm rokās, 100500 komplimentu pavadīta. Interesanti, kā viņš tā var sadalīt savu gaismu uz visiem cilvēkiem?
Es izkāpu un sapratu, ka man ir gaiši. Tāds cilvēks! Tik skaista macību stunda! Un tāda kosmiska attieksme pret dzīvi!

Es ne pēc viena personības izaugsmes treniņa nebiju jutusies tik laimīga.

Skolotāji ir tepat, blakus!
Zoja Torohova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kas pie mums atnāk, ir jau apmaksāts

gaidas

…tagad es saprotu, ka gaidas strādā pret mums, tāpēc, ka atrodoties gaidīšanas procesā, mēs zaudējam resursus un laiku. Tās atņem daudz-daudz spēka un nenes nekādu prieku.
Lūk, iedomājies, ka tu atnāc restorānā un pasūti omleti. Gaidi, gaidi, bet pēc kāda laika tev saka: omletes nav, taču ir lobsters, zemeņu želeja un mazsālīti gurķi. Un tas viss par to pašu cenu. Bet omlete, iespējams, būs vēlāk. Bet varbūt arī nebūs…
Protams, tu vēlējies omleti, bet vai tāpēc tu atteiksies no lobstera? Vispār jau tu nekad to neesi ēdis un negaidīji, ka to piedāvās. Taču ēst tu vēl joprojām gribi, un tev nav nekādu alerģiju uz jūras produktiem. Tad kāpēc gaidīt, terēt savu laiku, spēkus un nervus, ja var pamēģināt?
Viss, kas pie mums atnāk, ir mūsu darbību rezultāts. Viss, kas pie mums atnāk, ir mūsu pašu apmaksāts. Kas nav apmaksāts, neatnāk. Pat tad, ja mēs ļoti gaidām.
Gaidas ne tikai atņem mums kontaktu ar realitāti, bet arī atņem iespēju baudīt. Spēku un laiku var iztērēt, apēdot negaidītu lobsteru un saņemot baudu par kontaktu ar nezināmo.
Bet omlete, kā arī ļoti daudz kas cits ilgi gaidītais, vēl gadīsies ceļā, tāpēc, ka cilvēks ir spējīgs izdomāt un gaidīt viņa saprašanai pieejamas lietas, bet Visums var piedāvāt daudz vairāk.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime vienmēr ir vienkārša

Laime Holly_Sierra-Firebird

Laime vienmēr ir vienkārša. Tā ir klusa. Tai nav vajadzīgi dopingi, satricinājumi un izklaides. Tā ir pašpietiekama un pilnīga. Bezgalīga. Kā neizsmeļams pazemes avots, dzīvinoša iekšējā atslēga.

Tas burbuļo, piepilda, plūst pāri malām, izšaujas strūklā un noskalo cilvēka iespēju robežas un savieno ar to, kas ir visapkārt. Ar pasauli visapkārt. Laime ir brīnumaina sajūta…
Tā vienmēr ir vienkārša. Kā deja. Sniegpārsliņu deja laternas blāvajā gaismā. Kā apledojuši pirksti ap karstas tējas krūzi savu tuvāko lokā. Kā mammas balss… Vai basām kājām rīta rasā.
Augusta naktī skaitīt jūrā iekritušās zvaigznes un sadalīt tās uz diviem.
Laime – kad rokas uzliktas uz vēdera, un tu sastingsti, ja nu pēkšņi sakustas?
Laime ir skatīties acīs, nevis cauri. Skatīties un redzēt. Dzirdēt. Sajust.
Tas ir tad, kad tev jau daudzas reizes ir pa pieci, bet tu vēl joprojām jūti, tici brīnišķīgajam Ziemassvētku Garam, tā burvībai, kas dāvā ticību un klusu prieku.
Īsta laime neatnāk uz rīta pusi. To nepavada iztukšojuma sajūta, paģiras un galvassāpes. Tā nezin pussajūtas, nevar būt drusciņ laimīgs: laime vai nu ir, vai nav.
Vai, visticamākais, laimi var just vai nejust, jo tā ir vienmēr.
Pat šajā brīdī, lai kāds tas arī būtu, laime pacietīgi gaida piemērotus apstākļus: klusumu un jutīgumu. Jutīgumu pret to vietu, kur tā paslēpta, cilvēka sirdi.
Vitalina Skvorcova_Ohricka
​​​​​​​Ilustrācija: Holly_Sierra-Firebird

Tulkoja: Ginta Filia Solis