Pirmajā Adventē

Patiesus brīnumus neuzbur burvju nūjiņas un tie nedzīvo pasaku grāmatu lappusēs.
Brīnumi mīt maigumā, iespējā nevilties un nepievienoties rijīgajam ļaunumam.
Tie mīt izvēlē mīlēt.
Izpratnē par to, ka mēdz būt laiki, kuros nevajag paskaidrot, kāpēc uz tuvāko atkritumu izgāztuvi tiek aizsūtīts piekasīgums, sava stresa izgāšana pār saviem tuvajiem, mokoša ieciklēšanās uz savu personu un vēlme žonglēt ar aizvainojumu un boikotiem.

Un šobrīd ir tieši tādi laiki….

Un mums visiem pa spēkam ir vienkāršie cilvēcības brīnumi.
Atbalstīt vienam otru. Uzklausīt vienam otru. Un sasildīt.
Būt viens otram

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR PAŠVĒRTĒJUMU

Daudzi cilvēki jautā: kā atzīt/sajust/saprast savu vērtību.

Man jūs jāapbēdina, bet vērtība, tāpat kā priekšstats par sevi veidojas no ārpuses. No paša jūsu ieņemšanas brīža. Kāds ļoti grib, gaida, iznēsā, mīl, auklē, lutina, mīļo, atspoguļo, pacieš. Tas, protams, ir ideālais variants.
Ja cilvēku pareizi (viedi un mīlot) audzināja un atspoguļoja, tālāk viņš iemācīsies to darīt patstāvīgi. Redzēt sevi, iepazīt, atbalstīt, izzināt un mīlēt. Un viņam nebūs jautājumu par pašvērtību. Tā ir a`priori viņa aizsardzība jau kopš dzimšanas un pat vēl agrāk.

Otrs ceļš ir PATSTĀVĪGAIS, kas balstās uz mēģinājumiem un kļūdām, pārdodot sevi “par lēto”, viļoties un burtiski iešujot šīs savas vērtības savā esībā. Ieguldot sevī tik daudz, ka ar laiku kļūst skaidrs, cik tu patiešām vērts esi. Un, jo vairāk sevī esi iegudījis, jo lielāka tava vērtība, neskatoties uz grumbām un “iznēsāto kažociņu”. Neskatoties ne uz ko.
Iespējams, ka tas nav no laika, kad biji mammas vēderā, taču tas ir ne mazāk vērtīgs. Vai pat vēl vērtīgāks, tāpēc, ka ir skaidrs katrs solis un katrs solis ir ierakstīts atmiņā. Un katrs solis IR TAVS.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

LAIMĪGĀ

«Laimīgā, – nodomāja modernu kafejnīcu tīkla īpašniece, vērojot slavenu aktrisi, kas bija apsēdusies kafejnīcā pie galdiņa. – Skaistule, izskatās miljonu vērta. Vienīgās rūpes, kā izķert jauno juvelierizstrādājumu kolekciju, izvēleties, kurā kūrortā atpūsties, izdomāt kā izvairīties no lielā bagāto pielūdzēju bara un kā paslēpties no izmanīgajiem paparacci aiz savas krāšņās pils augstās sētas. Bet man te…. galva griežas no visiem nodokļiem, piegādēm, kredītiem par dzīvokli un jauno mašīnu. Bērns aug ar aukli, vīram sava dzīve. Un Maldivu salās sākas dārgā sezona».

«Laimīgā, – nodomāja viņas kaimiņiene, satiekot “kafejnīcu biznesa lēdiju” – Laimīgā, viņa dzīvo stāvu augstāk milzīgā dzīvoklī, vienu pēc otras maina automašīnas gluži kā cimdus. Bet es te… bez apstājas rakstu programmas. Knapi izdodas nopelnīt vienistabas dzīvoklim. Jāstrādā no agra rīta līdz naktij. Sēdi viena mājas kā ieslodzītā. Ne ģimenes, ne drauga. Ne izklaides, ne atvaļinājumu. Tikai sociālajos tīklos lasi: kur labāk Ibizā vai Tenerifē. Bet dzīve paskrien garām»…

«Laimīgā, – skatoties uz viņu, nodomāja friziere, kas vieglām roku kustībām ieveidoja matu cirtas. – Pati sev saimniece. Strādā no mājām, mierīgi, nesteidzoties dzer kafiju. Ar pirkstu pabaksta klaviatūru un nauda nāk, turklāt ļoti pieklājīga. Gribi, brauc uz Ēģipti, gribi – uz Turciju. Bet es te… cik galvas jāsafrizē, cik tonnas matus jāsaslauka, lai sastrādātu kaut nedaudz. Un katram klientam jāizpatīk, katrs no viņiem cenšas nervus pabojāt. Vakarā uz kājām vairs neturos, bet mājās vīramāte tik gaida, kad varēs vedeklu pazāģēt»…

«Laimīgā, – skatoties uz frizieri, nodomāja zivju tirgotāja kioskā, drebinoties novembra aukstumā un pūšot elpu uz no salā piepampušajām rokām. – Redz, viņa stāv siltumā, mazā halātiņā un čībiņās, pucē meitenes, “tējas naudu” bāž kabatā. Bet es visu dienu aukstumā un salā…. kājas ragā sasalušas, pirkstus saliekt nevar. Vienīgā iespēja kaut ko vairāk nopelnīt, ja kadai dāmītei pašai negribas rokas ķēpāt un tad tā palūdz notīrīt zivi. Vakarā ar mokām aizlien līdz savam īrētajam dzīvoklim, kopā ar kaimiņu iedzer šņabi, jo tikai tā var sasildīties»…

«Laimīgā, – skatoties uz zivju pārdevēju nodomāja smalciņa modele, ar acīm aizrautīgi sekojot tam, kā pārdevēja gardu muti apēd kūciņu, ko viņai no tirgus atnesis krāvējs. – Vienmēr paēdusi, ar baudu štopē saldumus. Bet es… mūžam badā, lai saglabātu savu slaidumu, mūžam kaut kādi gadījuma darbi, un nekad nezini – kad nākamo reizi ēdīsi, kur un ar ko pārnakšņosi. Izģērbies tā priekšā, kurš samaksās, un tā pierodi pie domas, ka esi mūžīgā lieta»…

«Laimīgā, – skatoties uz modeli, kura ar krāšņu rožu pušķi rokā pozēja jauniņam fotogrāfam, nodomāja balzaka vecuma dāma. – Tāda jauniņa ar smalciņu figūru, ar sapņainu skatienu. Viņai dzīvē vēl viss priekšā. Un viņa nezina, kā tas ir, kad skaistums novīst. Kā ir tad, kad tuvie aiziet. Kā tas ir, kad vīrs tevi pamet, bet bērni izaug un aiziet no mājām katrs savā dzīvē. Un viņa nezina rūgto vientuļo vakaru garšu»…

«Laimīgā, – skatoties uz eleganto sievieti, kura uz soliņa pēta reklāmas bukletu, nodomāja sirma sieviete, stumdama invalīda ratus, kuros sēž vecs, pusaizmidzis večuks. – Vēl tik jauna un skaista. Vēl vesela un spēka pilna. Vēl var atļauties terēt naudu skaistam apģērbam, garšīgam ēdienam un patīkamām nodarbēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, kad visa nožēlojamā pensija aiziet dārgām zālēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, ik nakti ar bažām ieklausīties, vai blakus istabā kāds elpo un just, ka beigas ir tuvu»…

«Laimīgā, – skatoties uz sievieti ar invalīdu ratiem, nodomā vientuļa večiņa, kas no samīcītas emaljas bļodiņas zem krūma liek ēdienu klaiņojošu kaķu bļodiņās. – Cik viņus redzu, vienmēr divatā. Viņa tam segu uz kājām sakārto, viņš noplūc pīlādža ogu un dod to viņai. Ir par ko rūpēties, ir kas pažēlos. Bet es nomiršu un neviens to pat nepamanīs. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad putru sev vāri ūdenī, lai atliktu piens, ar ko pabarot izsalkušos klaiņojošos kaķus. Lai tikai justos kādam vajadzīga»…

«Laimīgā, – skatoties un večiņu, kurai apkārt pinās vesels kaķu bars, nodomāja jauna klaidone, kas centās nomierināt savu raudošo divgadīgo meitiņu. – Redz, kā viņa var, izklaidējoties barot svešus kaķus, bet man bērnam nav ko dot ēst. Kaut kur taču viņa dzīvo, kaut kur vāra savu putru. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad tev nav nekā sava, kā tas ir uabgot, kā tas ir bēgt no policistiem un klaiņojošiem suņiem. Varbūt jau sen vajadzēja mesties upē, tikai bērna dēļ vēl šeit esmu»…Viņa paņēma samīcītu papīra turzu un izvilka no tās bulciņu, kuru šodien viņai iedeva veca kundzīte, un pasniedza to mazajai meitiņai.

Viņa neredzēja, ka viņas vēro slavenā aktrise, kura kafejnīcā dzēra savu kafiju un pēc tam iesēdās smalkā limuzīnā. Tā viņa tur klusējot sēdēja un skatījās uz meiteni, kura pilnu muti ēda bulciņu. Un gar acīm paskrēja visa dzīve: skaista pasaka, kas jaucās ar cinismu, nodevību, tukšiem solījumiem, agriem abortiem, falšām lomām, dārgām dāvanām, no kurām sirds sasalst, brīnišķīgu pili…. klusu un tukšu naktīs. Viņas acu skatiens sastapās ar mazās meitenes acīm un no ieplesto acu skata viņai aizrāvas elpa. Viņa asarām acīs sastingusi vēroja kā mazā meitene apķērās ap kaklu mammai, viņa iedomājās, cik siltas ir bērna rociņas, tikai nez kāpēc viņas māte to neievēro. Bet galva griezās tikai viena vienīga doma: “Ak, Dievs, Laimīgā»…

Tatjana Lonskaja
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAVS CEĻŠ

Diemžēl bieži vien tieši tuvie cilvēki tic tavai veiksmei mazāk kā visi pārējie. Vai tas ir paradokss? Droši vien, tāpēc, ka viņi “cenšoties palīdzēt” visbiežāk pievērš uzmanību negatīvajām materiālajām lietām, jo garīgās jau nevar aptaustīt.

Ir labi, ja cilvēks tic sev un ir garā stiprs, tāpēc, ka tuvais cilvēks var iznīcināt personību ar savu vēlmi “vienmēr palīdzēt nostāties uz kājām”… Tieši tādēļ ļoti daudzi cilvēki paiet malā no sava ceļa un pat nemēģina darīt to, ko sirds vēlas. Tieši savu lietu, to, kas dara laimīgu.

Dod, Dievs mums un mūsu mīļajiem viedumu un sapratni par to, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz izvēli, tiesības kļūdīties, taču tai jābūt paša cilvēka izvēlei.

Labāk izdarīt un nožēlot, nekā neizdarīt, būt labam citiem, bet nelaimīgam sev.

Es esmu pārliecināts par to, ka tas cilvēks, kurš iet Savu ceļu, to nekad nenožēlos, toties viņam būs daudz vairāk iespēju kļūt laimīgam…

Eržans Nurgalijevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI

Skatoties no greizsirdīgu svešu likteņu kontrolieru skatupunkta, es diezgan vēlu satiku savu īsto cilvēku, diezgan vēlu nonācu pie sapratnes par to, ar ko es patiešām vēlos nodarboties, diezgan vēlu atpazinu tikai savējo dzīves ritmu, tikai savu ceļu, tikai savu stilu, tikai savas vēlmes… Taču es skaidri zinu, ka tas viss ir tikai mana izvēle.

Arī pirms tam viss nebija tukšs, taču godīgi atzīstos, bija aizpildīts ne ar to, ko es droši varu nosaukt par savu apzinātu izvēli. Un, jā, man galīgi nepatika tā dzīve, kurā es biju atkarīga no salīdzinājumiem, no svešiem viedokļiem, no bailēm kaut kur nepaspēt, vai no kaut kā atšķirties.

Manām mīļākajām “Zvaigžņu karu” epizodēm nav nekāda sakara ar karu. Man patīk mierlaika dzīve, kur kādas pilsētas teritorijā sajaucas visdažādākie personāži – nesaprotamu rasu, formu, tipu, milži un punduri, apaļi un kvadrātveida, skaļi un klusi. Un visiem pietiek vietas un neviens nevienam netraucē.

Tas ir mans sapnis. Lai visiem pietiktu vietas. Lai mēs viens par otru spriestu ne pēc ārienes, nacionalitātes, dzimuma, bet tikai pēc tā, kādi cilvēki mēs esam.

Kā izpaužamies, kā cienām viens otru, kā realizējamies, kā mums nav svarīgi tas, ka esam dažādi un neviens mums neliek naidoties, karot vai censties uz sveša fona atstrādāt savas ambīcijas.

Nesalīdziniet sevi ar citiem. Un nevienam netaisnojieties par savu laimi. Mēs dzīvojam pavisam nedaudz. Tad, lai šī dzīve pārstāj mums būt neciešama, briesmīga, bez iespējas būt drošībā.
Uzdāvināsim sev iespēju piedzīvot visu, ko no sirds vēlamies. 
Pat, ja neizdosies, mēs zināsim, ka centāmies, kā Makmērfijs filmā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.
Savās atšķirībās mēs neesam labāki vai sliktāki par citiem. Mēs vienkārši esam dažādi.

Taču mēs visi esam pelnījuši būt LAIMĪGI

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par attiecību līmeņiem

Šamaņi runā, ka cilvēks izvēlas partneri un dzīvesbiedru vienā no 7 līmeņiem.

Primitīvākais līmenis ir izdzīvošana: kāds, ar kuru mēs varam uzturēt ģimenes eksistenci un drošību. Daudzi pāri, zaudējuši mīlestību, kaislību un interesi vienam par otru, bet dzīvojot kopā bērnu dēļ, nolaižas līdz šim līmenim.

Otrais līmenis ir kaislība. Šis partneris var būt jebkurš, kuru seksuāli iekārojam.

Trešais līmenis ir vispārīgs. Tas nav tikai cilvēks, ar kuru mums patīk mīlēties, bet arī tas, ar kuru mums ir kopīgas intereses, vērtības vai materiālais izdevīgums.

Ceturtais līmenis ir jūtas. Tie ir pāri, kas radušies pēc sirds aicinājuma vai, kā saka, mīlestības dēļ. Daudzi cilvēki domā, ka tā ir pati pilnība attiecībās, taču tā nav.

Piektais līmenis ir kopīga pašizpausme. Tās ir attiecības, kurās cilvēki ne tikai mīl viens otru, bet var iesaistīties kopīgās aktivitātēs vai radošumā.

Sestais līmenis ir attīstība. Tā ir tā cilvēka izvēle, ar kuru jums ir pa ceļam. Katram no mums ir savs ceļš un dzīves uzdevums. Izvēloties cilvēku, kuram ir līdzīgi tev risināmie jautājumi, ir daudz vieglāk apgūt dzīves mācības.

Septītais ir garīgais līmenis. Šī ir garā tuvu cilvēku savienība. Tādu pāru ir maz. Kā saka sena gudrība – nav ienaidnieku, nav draugu, ir tikai skolotāji. Kad atklājas visas mūsu ceļā notikušās attiecību mācības, sirds piepildās ar neticamu mīlestību un pateicību visiem partneriem, kas piedalījās spēlē ar nosaukumu DZĪVE…(c)

Paldies Māra Brante
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas manā izpratnē ir LAIME

Kas manā izpratnē ir LAIME…

Es uzskatu, ka laimes stāvoklis ir normāls un dabisks cilvēka stāvoklis.

Laimes indikators ir prieks, bet man prieks (tāpat kā mīlestība) ir viens elements no Visa Visumā eksistējošā kopuma. Sava veida ķīmiskais elements. Savienojuma elements.

Bet agrāk laime man, tāpat kā daudziem no jums, bija svētlaimes augstākais punkts, noteiktais augsta viļņa virsotnes punkts. Bet ir skaidri jāsaprot, ka, ja ir augstākais punkts, ir jābūt arī zemākajam. Tātad tās ir tās pašas šūpoles, kuras tik ļoti cilvēks mīl. Augšup – un es esmu svētlaimes virsotnē!!! Lejup – un es ciešu un mokos nelaimē! Šūpojos pa labi – un es esmu baudas virsotnē, enerģija bango un šļakstās, emocijas plosās!!! Šūpojos pa kreisi – enerģija sarūk, spēka nav, esmu depresijā un maksimāli mokos.

Ka jums šķiet, ka tas izskatas pēc laimes?

Daudziem no jums izskatās.

Es bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Laime ir tik mirklīga un īslaicīga. Tā nevar ilgi turpināties”.

Bet es jums teikšu: JUMS IR IZDEVĪGI TĀ UZSKATĪT, un jūs paši izgudrojat savas laimes noteikumus un apstākļus.

Tāpat es bieži dzirdu ļaudis sakām: ” Kad es kaut ko saņemšu, noteikti būšu laimīgs! Kļūšu bagāts…, apprecēšos…, atradīšu darbu…., nomaksāšu hipotekāro kredītu…” utt…  

Cilvēki paši sevi identificē ar priekšmetiem un apstākļiem, no kuriem it kā ir atkarīga viņu laime. Cilvēki paši izveido sev “laimīga cilvēka raideri” (Raideris ir dokuments, kuru grupa nosūta pasūtītājam. Tajā ietilpst grupas prasības, ar kurām grupa var justies ērti un netraucēti uzstāšanās brīdī).

Taču sociums un mārketings ar prieku uztver viņu noskaņojumu un prasmīgi un nemanāmi “uzsēdina” cilvēkus uz vēlmes pirkt, iegūt, paņemt, ar visiem pieejamajiem līdzekļiem ar mediju starpniecību atkārtojot pašu “laimīga cilvēka” apstākļu un priekšmetu sarakstu, ar viltus vērtībām.
Sakiet, nav tiesa?

Jā, es katru dienu dzirdu no cilvēkiem šo laimes nosacījumu sarakstu! Daudz naudas, finanšu spilvens, dzīvoklis šeit, dzīvoklis tur, vīrs, bērni, ceļojumi, jahtas, lidmašīnas, Gucci, iPhone, Bentley, …

Ticiet man, jūs nekļūsiet laimīgi, ja iegūsiet visu, ko vēlaties. Visticamākais, jūs iekritīsit depresijā un vispār atteiksieties no dzīves.

Tāpēc, ka, ja jūsu laime ir atkarīga no naudas, lietām, cilvēkiem un apstākliem – jūs ļoti viegli ir padarīt nelaimīgus, ja to visu jums atņem.

Es jūtu, kā es nonullējos…. Ja mani nosēdinātu manas mīļās jūras krastā ar miljonu eiro makā, uz augstas, skaistas mājas kāpnēm, un pēc tam visu to atņemtu – es nekļūsu ne par kapeiku nelaimīgāka. Es zinu, kā darbojas naudas enerģija, es zinu, kā labas lietas ienāk cilvēka dzīvē. Un pats galvenais – es zinu laimes noslēpumu 🙂 Un, jā, draugi-ateisti, te bez Dieva neiztikt)))
Tātad, laimes noslēpums ir paļāvībā uz Visuvareno. Nevis ticībā, bet paļāvībā! Es uzticos Dievam un atzīstos, ka neko nezinu; ka es kļūdos; ka es nekontrolēju pasauli; un ka ar mani VISS ir kārtībā!

Tā es pasaulei vēstu, ka es pieņemu visu, kas ar mani notiek, es nepretojos, un pasaulei nav nepieciešams pretoties man. Es neaizsprostoju Visuma resursu kanālus, un pa tiem nāk plūsma, jo es esmu pavadonis, plūsmas vadītājs.

Es jau sākotnēji esmu laimīga no tā, ka ES VIENKĀRŠI ESMU. Ka es varu aizmigt savā mīļotajā gultā (nevis slimnīcas gultā). Es varu ēst garšīgu ēdienu (nevis blokādes maizi no pelavām un tapešu līmes)…

Ka man ir tas, kas man ir, un ap mani ir tas, kas ir.


Izrādās, arī jūs varat kļūt laimīgi TIEŠI TAGAD. Tāpēc, ka laime ir šajā pašā acumirklī.

Taču pagaidām vairumam cilvēku ir izdevīgi domāt: “Vēl nedaudz piepūlēšos un kļūšu laimīgs. Vēl nedaudz. Vēl drusciņ. Jau drīz”… 

Un pēc tam cilvēks, ja vien viņš, protams, nesagraus savu veselību un psihi, sasniegs augstāko baudas virsotni, uz dažām minūtēm satiks savu iekāres objektu, un tad atkal sekos straujs kritiens lejup, nelaimes stāvoklī… Mīļākais šūpoles … Dualitātes spēles … Slikti-labi, melns-balts, augšā-lejā, laime-nelaime… Spēles, kurās, ja vēlies, vari mainīt noteikumus PATS.
Laime nav rezultāts, tas ir process.
Tas nav gala punkts, tas ir ceļš.

Tā nav konkrēta ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tas arī ir pats CEĻŠ.

Kāpēc ceļš? Tāpec, ka prieks par laimi rodas, veicot procesu! Ejot cauri šim procesam un jaunas pieredzes gūšanas laikā! Un tā kā spriedze procesā ir neizbēgama un nepieciešama, tad caur spriedzi tu iegūsti prieka īpašības. Laime rodas, pārvarot un gūstot jaunu pieredzi ceļā. Tieši tāpēc tik daudzi ārkārtīgi bagāti cilvēki, kuri ir sasnieguši visu, ko gribējuši, krīt smagā depresijā, jo vairs nejūt dzīves garšu.

PIEMĒRS; 

Jūs zināt, cik ļoti es mīlu kalnus, cik ļoti es mīlu skatus uz ledājiem. Daudzus gadus es uz tiem devos, pārvarot savas bailes un vājības, un, tos sasniedzot, es izbaudīju neaprakstāmu sajūsmu! Un, lūk, apmēram pirms 20 gadiem es devos uz Šveici pie sava līgavaiņa. Mēs iekāpām šikā sarkanā Šveices vilcienā un pēc brīža, izkāpjot no vilciena, gandrīz aiz perona es uzreiz nonācu uz ledāja. Es stāvu. Bolu acis. Skatos uz sevi. Uz ledāju. Uz sevi. Uz ledāju. Kas notiek?! Es sevi neatpazīstu! Kur laime?! Kur sajūsma?! Klapēju pa ķermeni un kabatām, meklējot laimi – bet nē!!! Nav laimes sajūtas!
Līgavainis saka: “Vai tu esi laimīga? Tie taču ir tavi mīļākie ledāji! Es saku: “Jā, kaut kā muļķīgi! Es neko nejūtu! Viņš saka: “Braucam augstāk!” Iekāpjam vilcienā un uzbraucam dažus simtus metrus augstāk un izejam ledāja virsotnē.

– Nu, – viņš saka, – Tu esi laimīga?

– Kaut kāds stulbums! – Es saku, – Es jūtos tukša! Man ir labi, bet es neesmu laimīga. Man ir vienalga. Mani pat nav interesanti.

Un es devos mājup, pie saviem mīļajiem kalniem – ar kājām pie savas Beluhas!!! 

Es atteicos no šādas dāvanas – laulības Šveicē. Īpaši pēc tam, kad līgavainis man pastāstīja, cik milzīgs ir pašnāvību skaits pasaules bagātākajā valstī. Salīdzinot ar manām nelaimēm, kas saistītas ar zemo dzīves līmeni Krievijā, mani paziņas nosodīja par atteikšanos no šādas “laimes”. Kā nu ne! Galu galā katram no viņiem bija noteikts “laimīga cilvēka raideris”, un es tajā ar saviem laimes jēdzieniem ne pa galam neierakstījos.

Tagad es droši varu teikt, ka es esmu laimīgs cilvēks.

Un te nu bez uzticēšanās Dievam neiztikt.

Uzticies – pieņem – pateicies.

Vēlaties vēl vienu pašu noslēpumu noslēpumu?

Kā padarīt savu dzīvi daudz vieglāku?

Atzīstiet Dievu un viņa klātbūtni šajā pasaulē un savā dzīvē, un tajā pašā mirklī jūs padarīsit savu dzīvi daudz daudz vieglāku. Tāpēc, ka jums vairs nebūs jāpārvalda pasaule, jums vairs nebūs jātur debesis uz saviem pleciem. Ticiet man, bez jums ir kāds, kas ar to lieliski tiek galā.

Šodien es aizdomājos: kāpēc manā dzīvē pēdējā laikā ir tik daudz laimes stāvokļu? 

Daļēji tāpēc, ka savu dzīvi esmu veidojusi tā, ka ik dienu man ir videi draudzīgs stress ceļā uz nākamo laimi (lūdzu, nejaukt to ar darbaholismu).

– Esmu blogere un man katru dienu nākas saskarties ar nesapratni, nosodījumu un naidu. Caur stresu un piepūli es mācos iziet šos pārbaudījumus, pēc iespējas adekvāti atbildot uz jautājumiem.

– Es dzīvoju kalnu ciematā mājā bez sadzīves komforta. Un katru dienu nākas piepūlēties, lai apmierinātu savas ierastās sadzīves vajadzības, kas saistītas ar apkuri, ūdeni un labierīcībām.

– Man nav automašīnas un mans pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Cītīgi minoties kalnā ar velosipēdu, es ikdienā risinu jautājumus ar iepirkšanos, garšaugu lasīšanu un fotogrāfiju uzņemšanu.

– Katru dienu, piepūloties, es spītīgi stāvu uz naglām, lai iemācītos maksimāli ieklausīties savā ķermenī un dzirdēt to.

– Katru dienu, vīra prombūtnē, es pati pieņemu lēmumus un meklēju jaunus veidus, kā ar radošuma palīdzību piesaistīt naudu.

– Katru dienu, lai arī esmu sociopāte un vientuļniece, es piepūlos, mācoties komunicēt ar cilvēkiem, risinot kopīgus uzdevumus gan mājsaimniecībā, gan celtniecībā, kā arī saskarsmē ar cilvēkiem pēc viņu pieprasījuma (sesijas, nodarbības, apmācības, daudzas atbildes uz jautājumiem, utt.) Un tā tālāk…

– Pat tad, ja man atnes gatavas veltes tieši mājās uz paplātes, tas nozīmē, ka pirms tam es esmu piepūlējusies (tagad tikai nesmejaties:)))) lai būtu atslābināta un nepretotos Dievam.
Vai tad jūs domājāt, ka tas ir viegli uzticēties un nepretoties, necīnīties un nedzīties pēc vieglām atbildēm uz visiem jautājumiem: “Pasaule ir netaisnīga, es to neesmu pelnījusi!”?. Pamēģiniet!
Man nav bail nonullēties, tāpēc, ka es saprotu, ka manā priekšā ir tik daudz dažādu ceļu un uz katra no tiem rakstīts “laime”. Izvēlies, kuru vēlies.

Es izvēlos laimi – šeit un tagad 🙂

P.S. Cilvēki domā, ka laime – tas ir mūžīgi labs garastāvoklis. Cilvēki domā, ka laimīgs cilvēks, tas ir tas cilvēks, kurš visu laiku smaida. Tādā gadījumā laimīgs ir šizofrēniķis un oligofrēns.

Nez kāpēc vairumam cilvēku būt laimīgam nozīmē nejust nekādas negatīvas emocijas.

Cilvēkam, kurš pilns baiļu ir sarežģīti saprast, ka izdzīvojot visu emociju spektru, tu vari palikt laikmīgs.

Manuprāt, tas ir tāpēc, ka laimīgs stāvoklis sevī ir tik neparasts un neierasts vidusmēra cilvēkam, ka viņš nevar saglabāt šo stāvokli sevī ilgāk par dažām minūtēm.

Taču, ja tev ir paļāvība uz šo pasauli un Dievu; ja tu visu notiekošo pieņem ar pateicību un sapratni, ka tas ir TIEŠI tas, ko tagad esi pelnījis; ja tu apzinies, ka tas viss ir tavas personīgās matricas spēles noteikumu sekas attiecībā pret ārējo matricu, tad laimes stāvoklis tevi nepamet, pat ja tu sēdi pie tuvā cilvēka zārka, jo tu saproti notiekošā dziļo taisnīgumu.

Zinu, ka daudziem ir grūti par to domāt, jo tas aizķer un trigerē tā, ka smadzenes kūp. Taču tur neko nepadarīsi, ir pienācis apzinātības laiks.

Piena Ceļa galaktika turpina lidojumu ar ātrumu 500 km/h vai pat 2 miljoni km/h, mūsu planētas civilizācijas nomaina viena otru, mainās dimensijas, mēs transformējamies, mainās uztveres līmenis-apjoms, domāšanas ātrums, mūsu ietekmes uz ārējo vidi mērogs, spēja uztvert un pārraidīt informāciju no attāluma, … un te nu, mīļie, kā vēlaties, bet mums visiem nāksies atmosties, mainīties un augt.. Visuma likumus neviens nav atcēlis.

Nu, ko, lidojam tālāk?

© Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Miers mums tikai sapņos radās?

«Un mūžīga cīņa. Miers mums tikai sapņos radās?»… Par cīņu. Par to, kā nebaidīties mainīt savu viedokli. Un par to, kā pieņemt savu ķermeni.

Kad biju aizrāvusies ar frīdaivingu* un pētīju to un tā fanātus – līdzīgus man :), beidzot sapratu, ka cilvēks apzināti meklē sev visādus šķēršļus un ierobežojumus. Tā viņam ir tāda SPĒLE. Tādas SPĒLES spēlē cilvēki.

Es paskatījos, padomāju un pajautāju sev: priekš kam cilvēks piespiež sev caur milzīgu spriedzi ķermenī un prātā, mācīties neelpot zem ūdens? Cilvēks taču nav zivs? Ja reiz Visaugstākais izsniedzis viņam SAUSZEMES uzbūves avataru, nevis siļķes?

Un, kas ir vissmieklīgākais, ko es ievēroju, ka frīdaivinga laikā cilvēks neizbauda zemūdens skaistumu, viņš SACENŠAS! Pats ar sevi un tādiem pašiem īpatņiem, kā viņš.
Frīdaivings nav domāts apcerei.
Cilvēki sacenšas, uzstādot rekordus, kaut ko kādam vai sev pierādot, absolūti neizbaudot skaistumu, kas apkārt, bet vienkārši mērķtiecīgi pa virvi laižoties lejup, augšup, lejup, augšup, lejup-augšup… VIŅI REDZ TIKAI VIRVI!…

Tas ir tik dīvaini…

Tar ir īpašs cilvēku tips. Tie ir cilvēki-sportisti. Tie ir “uguns” rakstura un konstitūcijas cilvēki, viņiem ir vajadzīga cīņa, sacensības, iespēja kādam kaut ko pierādīt.
Viņiem vajag, lai dzīvē noteikti klātesoša būtu cīņa, spriedze, pretošanās un pacietības pārbaude. Tāds dzīves veids. 

Es sāku meklēt blogerus-frīdaiverus. Sāku pētīt viņu profilus. Un, ko es ieraudzīju?! 
Domājiet, tur bija zemūdens pasaules fotouzņēmumi? Nē! Uz visiem foto un video varēja redzēt: “es un zivis”, “es un virve”, “es neelpoju”, “es un mans draugs frīdaivers”…. Tātad – “es un mani sasniegumi cīņā pašam ar sevi zem ūdens”. 

Kad es to ieraudzīju, es sapratu, ka jāatzīstas sev: ja es vēlos apceri un fotogrāfēt zemūdens pasauli, man vajadzīgs tikai tas, ko cilvēks jau sen izgudrojis – balons ar skābekli. Tad es varēšu fotografēt zemūdens pasauli gan ilgi, gan daudz kvalitatīvāk. Daudz, daudz kvalitatīvāk un daudz informatīvi bagātīgāk.

Bet, ja es gribēšu sevi skaisti pasniegt fotogrāfijās, tad, tāpat kā iepriekš, fotogrāfēšos bez akvalanga, tikai ar masku uz sejas, lai visi redz “Lūk, kāda es kruta, es neelpoju zem ūdens!”

Īsāk sakot, mans slēdziens: pateicoties jēdziena “freediving” analīzei, es atkal ieraudzīju savu šībrīža vēlmi – novienkāršot, aiziet no cīņas, pretestības un spriedzes. Es sāku skatīties daudz tālāk.

Kāpēc es pārstāju nodarboties ar fitnesu un skriešanu? Es vairs nesapratu vajadzību ar sasprindzinājuma palīdzību palielināt noteiktus muskuļus.

Ar katru dienu es arvien vairāk uzticos Dievam. Ja viņš manai Dvēselei ir devis tieši šādu iemiesojumu, tad tas ir tieši tas iemiesojums, kas man ir vajadzīgs.

Lūk, šobrīd es rakstu, guļot uz sava “biroja” dīvāna pie Seligura, un man garām skrien skudras.
Vai tās vakaros dodas uz trenažieru zāli, lai uztrenētu savus muskuļus un pēc tam varētu staipīt smagumus? Nē, Visaugstākais ir iedevis viņām avataru, kas piemērots viņu dzīvesveidam.

Lūk, lido turiņš, vai tas dodas uz fitnesa zāli, lai trenētu bicepsus spārnu labākai darbībai?

Man pie kājām guļ kaķis. Vai viņš nodarbojas ar jogu, lai varētu ar pakaļkāju pakasīt aiz auss?… Nezinu, mīļie, bet kaut kas visā tajā ir…

Te būs jums konkrēts piemērs no manas dzīves, kas raksturo MANU NEMĪLESTĪBU PRET SAVU ĶERMENI.

Es neatceros, kad es sāku to nemīlēt. Droši vien kaut kad skolas laikā. Tāpat kā vairums pusaudžu, es nebiju ar to apmierināta. Ausis, deguns, mati, krūtis, kājas…. viss bija ne tā. Un šis “viss ne tā” turpinājās gandrīz visu manu dzīvi. Ar šausmām un noraidījumu es spogulī aplūkoju savas stiprās kājas ar platajiem augšstilbiem, lielajiem ceļgaliem, resnajiem apakšstilbiem un potītēm. Es gribēju, lai man būtu tievākas un graciozākas kājas.

Un tikai pirms pāris gadiem, pārskatot savas neskaitāmās kalnos uzņemtās fotografijas, ES SAPRATU, KA ŠO FOTOGRĀFIJU NEBŪTU, JA MAN NEBŪTU MANAS BRANGĀS KĀJELES.

Visaugstākais manai Dvēselei ir izsniedzis atbilstošu manam mērķim un talantiem “skafandru”.
Kad es to sapratu, piecas minūtes gulēju ar seju pret grīdu un raudāju no laimes, apstulbusi no savas atklāsmes un pateicībā Dievam.

MANS ĶERMENIS IR MANS INSTRUMENTS, LAI VEIKTU SAVUS UZDEVUMUS ŠAJĀ IEMIESOJUMĀ..

Dievs to zināja un no savas noliktavas iedeva man šo ķermeni, šo avataru, šo skafandru. Spēcīgas, brangas kājas, kuras bez mazākā noguruma spēja kāpelēt par kalnu takām; stiprus ceļgalus, kuri spēja turēt visu smagās mugursomas svaru; mazās krūtis, kas netraucēja iešanas procesā, nesvīda un netraucēja fotokamerai: stūraini puiciski pleci turēja fotokameras siksnas tā, lai tās nenoslīdētu; platus un mīkstus gurnus, kas ļāva stundām ilgi sēdēt pie datora un apstrādāt fotografijas. Ideāli! Kā es to varēju nepamanīt agrāk?….

Un tagad katrs no jums, kurš tā arī nav spējis iemīlēt savu ķermeni, aizdomājieties: vai jūs spētu izpildīt savu misiju un uzdevumu CITĀ ķermenī. – ne tajā, kurā šobrīd atrodaties?

Vai man bija vajadzīgs fitness un visi parējie treniņi? Protams, ka, nē. Ar to es tikai vēlējos UZLABOT savu redzamo ķermeni. ES VĒLĒJOS PATIKT. Pievērst pretējā dzimuma uzmanību.

Mēs visi vēlamies patikt. Un sevis nepieņemšanā mēs pie tā ejam caur spriedzi, piepūli un cīņu.
(Starp citu, kad es nemīlēju savu ķermeni, es arī savus vīriešu atradu kritizētāju, manipulatoru, apvainotāju vidē un tie man vienmēr skaidri un gaiši “apstiprināja” to, ka manu ķermeni vajadzētu “uzlabot” 🙂

Jā, man bija apaļš un uztrenēts dibens. Jā, mani bicepsi bija lielāki. Jā, man pat bija “sešpaka” uz vēdera. PRIEKŠ KAM. Lai mani mīlētu? Jā, Visaugstākais par visu jau sen manā vietā ir padomājis! Bet es viņam teicu: “Piedod, vecīt, tu kaut ko te esi sajaucis. Es tūliņ visu izlabošu!”

Pavisam cita lieta, kad fiziskās slodzes un nodarbības  ir nepieciešamas, lai atjaunotos pēc slimības, pēc aptaukošanās, darba, kurā ilgstoši nav gravitācijas utt.
Ja cilvēks tikai sēž un guļ – arī nav fakts, ka viņam nepieciešama vingrošana. Iespējams, viņš gūst savu pieredzi caur slinkumu un atteikšanos dzīvot. Ja cilvēkam sāp mugura, nav teikts, ka viņam vajadzīga vingrošana, psihosomatika pateiks priekšā, kas ir tas, kur viņš uzņemas pārāk lielu atbildību, tik lielu ka mugurkauls neiztur. Nemeklējiet iemeslu, lai izvairītos no fiziskajām slodzēm. Ne par to ir stāsts.

Ja cilvēks ir vesels, tomēr cīnās ar savu ķermeni, tad tas ir nedaudz dīvaini… Varbūt viņam nav kur likt savu enerģiju? Varbūt viņam ir pārāk daudz spēka, tāpēc, ka nav ar ko dzīvē nodarboties? Varbūt viņš tā arī nav vēl sevi atradis? …

Kaut kā man arvien vairāk šķiet, ka uztrenēt savu dvēseli ir daudz svarīgāk kā trenēt savu ķermeni.
Arvien vairāk gribās maksimālu pieņemšanu un minimālu spriedzi.

P.S. Paldies frīdaivingam. Es protams turpināšu nirt, taču vairs to nedarīšu fanātiski.

#СКАЗина ©Svetlana Kazina
Foto: Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

* Frīdaivings no daivinga atšķiras ar to, ka netiek izmantotas elpošana ierīces – cilvēks nirst tikai ar paša spēkiem un plaušās ievilkto gaisu.

Par cilvēkiem blakus un vienvietīgo laivu

Arvien biežāk ar rūgtumu es vēroju, cik milzīgus apmērus ir sasniegusi cilvēku patoloģiskā apsēstība pašiem ar sevi. Tieši apsēstība, nevis veselīga sevis uztveršana un pašcieņa.

Kā rupji tiek apklusināts katrs, kurš uzdrošinājies ne tā paskatīties, ne to pateikt. Un pat neiedziļinoties tajā, ko cilvēks jūt, piekarina viņam cietsirdīgu birku, apvaino apzinātā toksiskumā un robežu pārkāpšanā, tajā pat laikā mierīgi ar tanku izbraukājot otra robežas.

Es vēroju, kā neiespējamas kļūst parastas cilvēciskas attiecības, tāpēc, ka katru nodarbina vēlme, lai sadzirdēts tiktu tikai viņš un lai citi ieguldītos viņa labsajūtā.

Nē, man nav vēlmes kādu vainot vai arī piesaukt vēlmi upurēties – tas viss jau sen vairs nedarbojas un tam vispār nav nekādas jēgas. Taču es vēlētos redzēt vairāk laimīgu cilvēku. Cilvēku, kuri tiecas uz savstarpējo sapratni, mīlestību, radošumu, attīstību. Cilvēku, kuri atmetuši aizspriedumus, taču nav tos nomainījuši pret vienšūņu visatļautību.

Cilvēku, kuri nav aizmirsuši to, ka viņiem blakus ir tādi paši cilvēki, kā viņi paši. Un neviens no viņiem nav radīts, lai apkalpotu mūsu patmīlību. Un neviens nav radīts tāpēc, lai viņu pazemotu. Un neviens nespēs iztikt bez neviena.

Mēs esam vajadzīgi viens otram.

Un, lai arī kādi mēs paši sev nešķistu, mēs vienalga sadarbojamies. Tāpēc, ka dzīvojam viens otrā.

Un, kad atkal kārtējo reizi aizvainojums sāks skrāpēt sirdi tikai tāpēc, ka neesi no tuvākajiem saņēmis to, ko vēlējies, ir vērts uzdot sev jautājumu un godīgi uz to atbildēt – vai ir cilvēki, kuri man blakus jūtas laimīgi?

Starp faktu, apzināšanos, pieņemšanu, risinājumu un izeju ir attālums. 

Šī nav secīga līnija, kurā viens vienmērīgi pāriet nākamajā bez jebkādiem traucējumiem. Tagad rakstu tiem, kam patīk skaļi spriedelēt par to, ka kāds sēž purvā, saprot to, bet neko nedara…

Ko tur daudz, mēs visi kādreiz esam pabijuši “apgaismoto” lomā, kuri no saviem augstumiem žēlo tos, uz kuru fona var sajusties daudz gudrāki, drosmīgāki, daudz laimīgāki un pilnīgi noteikti tie, kuri spēj tikt galā ar visām problēmām.

Pārvarēt jebkuru bēdu, īpaši svešu ir viegli – teorētiski. Ir viegli dot šķietami objektīvus un pareizus padomus. Ir viegli nosodīt par neizlēmīgumu. Ir viegli pieņemt, ka viss ir viegli, piedodiet par atkārtošanos.

Taču realitāte ir tāda, ka iekšējās sāpes, gandrīz vienmēr ir vienvietīga laiva, no kuras, iespējams, tu redzi saulaino krastu, un izmisīgi saproti, kā tev to vajag, un tikpat izmisīgi to vēlies … Lūk, tā.

Taču sāpju laivā katram ir savs laiks, savi iemesli, savi apstākļi.

Gadās, ka vienkārši nav spēka. Gadās, ka nav iespēju. Gadās, ka izeja drīzāk ir aizbēgšana un tāpēc kļūst ārkartīgi bīstama un tāpec nākas paciest un tikai ticēt, ka reiz varbūt izdosies.

Gadās, ka neiroze un depresija noķer tevi ātrāk, pirms esi ticis līdz izejai. Gadās, ka viss it kā ir, tikai “airu” nav. Un, kā tajā anekdotē, tu airējies ar karotītēm un pasūti piecas mājas tālāk visus, kas rekomendē nomainīt karotītes pret airiem.

Mani mīļie, visādi gadās. Un es nesaku, ka jāpārvēršas par mūžīgo cietēju, uz visiem laikiem samierinoties ar savām sāpēm. Nevajag. Bet ir vērts saprast, ka, ja pie esošajiem apstākļiem tu piedevēm vēl iedzīsi sevī nepaceļamā vainas sajūtā par savu nespēju izrādīties supervaronim, kurš atrisina jebkuru problēmu, tad labāk jau nepaliks.

Un nekļūs labāk arī no tā, ka blakus atradīsies kāds aktīvists, kurš tikai labu nolūku vadīts, izsniegs tev instrukcijas, līdzīgi: “Vienkarši aizej. Un viss. Vienkārši pasūti viņu un viss. Vienkārši uzraksti atlūgumu. Un viss.”

Nē, nav viss un nav vienkārši. Vienkārši ir piekarināt birkas, attālināti uzstādīt diagnozes un skaļi spriedelēt par “sekundārajiem ieguvumiem”

Bet sāpēs kaukt un raudāt pasaulei neredzamām asarām – nav vienkārši. Baidīties par savu dzīvību – nav vienkarši. Nezināt, kurp iet, un neredzēt nevienas durvis, pie kurām pieklauvēt – nav vienkārši. Un nav vienkārši apzināties savu bezpalīdzību.

Mēs esam tikai cilvēki. Un ir vajadzīgs laiks, vajadzīga palīdzība, dažkārt parasta – sadzīves, dažkārt – profesionāla.

Un viss izdosies. Un pienāks diena, kad krastu redzēsi ne tikai no tālienes, bet sajutīsi to zem savām kājām. Pat tad, ja šobrīd tā nav…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kā smel, ar to arī dzīvo

No kā smel, ar to arī dzīvo. Tā vienmēr ir. Jo vairāk to saproti, jo saudzīgāk izturies pret savu iekšējo telpu, sargājot to no kodīgām ārējām skābēm. Un televizoru atstāj tikai tamdēļ, lai noskatītos mīļākās filmas uz lielā ekrāna. Un vairs nenogalini savas dzīves stundas, piedaloties interneta karos. Un vairs necenties atsekot svešu agresiju, necenties oponēt dīvāna ekspertiem un nemonitorē svešu dzīvi.

Un ļoti viegli atšķir to humoru, kurā piedalās intelekts, no tā, kur intelekts iemainīts pret nožēlojamiem centieniem sasmīdināt vai “stulbi parēkt” par izmocītiem jokiem.

Un lasi tikai to, kas atsaucas tavā no informācijas nogurušajā galvā. Un viegli atbrīvojies no tūkstošgalvainā pūļa telefona grāmatiņā, “vajadzīgajiem” kontaktiem, nevajadzīgajām ballītēm, etiķetes pasākumiem, svētkiem pēc protokola un kalendārajiem rituāliem.

Un paliek cilvēki, kuri tuvi, pa īstam ir tuvi…

Tas, ko tu saudzē, saudzē tevi un pasargā no sacensībām, skaļuma un visām citām ikdienas neirozēm. Un reiz tu pēkšņi pamosties bez jau ierastā noguruma, bez bailēm no austošās dienas, bez trauksmainajiem apstākļiem.

Un tātad ir uzradies spēks. Lai beidzot dzīvotu to dzīvi, kurā tu vairs neesi ieslodzītais, neesi vairs cietuma uzraugs, un arī ne žēlabains mīlestības lūdzējs, un arī ne neirotisks drīzu katastrofu gaidītājs, un arī ne naidīgs pretenziju piestādītājs tiem, kuri ne tā uz tevi paskatījās, ne arī svešu gaidu piepildītājs, ne taisnības meklētājs vai histērisks “savas labākās versijas” tēlotājs, ne cilvēks, kurš  cieš no tā, ka ikdienas nesaņem kāroto atzinību, ne neesošo brīnumu lielais guru, ne arī aizvainojumu kolekcionārs….

Bet gan parasts cilvēks, kurš sen jau sev visu ir pierādījis un pēc tam pasmējies par saviem pierādījumiem. Tāpēc, ka tie vairs nav vajadzīgi…
Kā tas, kurš sapratis, ka mīlestība – tas ir abpusēji.

Kā tas, kurš var ilgi sēdēt sava likteņa krastā, nesapņojot par kādu citu.

No kā smel, ar to arī dzīvo. Un, ja dzīve rādās, kā kaut kas, kas ļoti grūti padodas, ir vērts tā rūpīgi paskatīties, uz kā tad īsti tā turās.

Šobrīd patiešām ir vajadzīga drosme, lai paliktu sev pašam savā paša dzīvē, balstoties savā izvēlē, uz savām paša domām, uz savu paša dzīves garšu.

Šobrīd nav nemaz tik viegli balstīties uz to, kas patīk personīgi mums pašiem. Jo bieži vien ir kauns nesekot tik uzmācīgi propogandējamajām “mārketinga vērtībām”. Bieži vien mūs nemanāmi vada apmātība izskatīties, nevis būt. Bet tā jau ir ļoti stipras neirozes platforma. Un diemžēl, es ar tos sastopos ik dienas.

Psiholoģiskā veselība vienmēr ir atkarīga no tā, kā cilvēks iekārto pats savu dzīvi, balstoties uz savām objektīvajām vajadzībām, nevis apkalpojot svešas gaidas, svešus vērtējumus, svešus stereotipus un aizspriedumus.  Un nav iespējams iegūt jel kādu noturību, audzējot sevī atkarību un zaudējot savu individualitātes sajūtu, ik dienas cenšoties salipināt no sevis kaut ko, kas patiesībā tu neesi.

Nav iespējams kļut laimīgam, apkarinot sevi ar visdažādākajiem masveidā tiražētajiem “laimes” atribūtiem, bet negūstot no tā nekādu baudu.

Nevar palikt pats sev, pārstājot būt sev pašam…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis