Neviens par tevi nedomā

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās kādā ļoti vērtīgā dzīves gudrībā.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.
Un tas ir brīnišķīgi!

Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi

Vienīgais, kas man palīdzēja pabeigt pirmo romānu, bija tas, ka es ļāvu grāmatai būt kliedzoši nepilnīgai. Es liku sev rakstīt tālāk pat tad, kad biju ārkartīgi neapmierināta ar to, kas man sanāca. 

Grāmata varēja būt labāka – tādā mērā, ka dēļ šīs domas es gandrīz vai juku prātā. Atceros, ka tās rakstīšanas laikā es ik dienas soļoju pa istabu, cenzdamās sakopot savu gribu, lai varētu atgriezties pie šī blāvā manuskripta. Kaut arī uzrakstītais bija briesmīgs, es sev atkārtoju: “Es nekad Visumam neapsolīju kļūt par lielu rakstnieci, – nē, velns parāvis! Es tikai apsolīju, ka kļūšu par rakstnieci!
Es biju uzrakstījusi septiņdesmit piecas lappuses, kad beidzot apstājos. Es nespēju turpināt šīs šausmas, man bija kauns. Taču es pārvarēju savu kaunu, pārkāpu tam pāri, jo sapratu, ka nevēlos nomirt, atstājusi aiz sevis septiņdesmit piecas neuzrakstītas grāmatas lappuses galda atvilknē.

Tas mani neapmierināja. Pasaulē ir pārāk daudz nepabeigtu grāmatu, un es nedomāju šai neiedomājami augstajai kaudzei pievienot vēl savu grāmatu. Tāpēc, lai arī cik viduvēja man šķita mana rosīšanās, es turpināju rakstīt.
Vēl atceros, kā mana mamma vienmēr atkārtoja: “Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi”.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā pareizi spēlēt savas lomas

Jautājums, kuru bieži uzdod: kā tad pareizi jāspēlē savas lomas un kas konkrēti jādara?

Kā būt meitai vai dēlam, sievai vai vīram, vecākiem utt.
Uz šo jautājumu atbildēja vēl Staņislavskis: loma ir jāizjūt.

Lai izjustu hierarhijas ziņā daudz augstāku lomu, ir pilnībā jāizdzīvo daudz vienkāršākā.

Ļoti reti, piemēram kino, uzreiz dod galveno lomu. Sākumā aktierus “iemēģina” masu skatos, ja cilvēks tur sevi labi parāda – viņam tiek iedota otrā plāna loma un tikai pēc tam, varbūt, viņš dabūs galveno. Ja paskatāmies uz tiem pašiem Holivudas aktieriem, ko tik viņi savas karjeras sākumā nespēlēja.

Tieši tāpat ir ar cilvēciskajām lomām. Sākumā tiek iedotas vienkāršākās – dēls, meita. Šajā lomā mums ir ar sirsnību “jāaplipina” savi vecāki. Vēl bērniem tiek iedota loma – izlabot savu vecāku kļūdas, kādas vecāku sastradātās muļķības novērst ar savu uzvedību. Dēlu un meitu loma ir “piecelt savus vecākus no stāvēšanas uz ceļiem” un pacelt viņus jaunā garīgā statusā.

Ko konkrēti darīt?
Godāt savus vecākus.
Kā godāt?
Galvenais netēlot pārgudro un cienīt viņu pozīciju.

Nevajag ievilkt vecākus savās bērnu problēmās, nevajag censties viņus sazemēt drauga lomā, nevajag viņus ievilkt kaut kādu nesaprotamu jautājumu risināšanā.

Galvenais, būt godīgam, patiesam. Lai kas arī iekšā nenotiktu, par to jāuzņemas atbildība vecāku priekšā – par jebkurām sajūtām. Ja tas ir naids, tātad naids. Naids vajadzīgs, lai pēc iespējas maksimāli identificētu sevi ar to cilvēku, pret kuru tu šo naidu izjūti. To darot, tu saproti, kas ir šis cilvēks tavā dzīvē.

Ja naids vai tas pats aizvainojums tiek nomākts uz ilgu laiku, cilvēks degradējas. Pozitīvais ir jāizpauž un arī negatīvais jāizpauž, tikai skaidri jasaprot, kā dēļ. Ja es pastāvīgi esmu aizkaitināts, ienīstu, tātad man ir jāattālinās no kairinātāja. 

Lūk, istabā ienāk lauva, viņš mani kaitina. Viņš tracina manu nervu sisstēmu un man ir vai nu jāuzbrūk vai jābēg. Sliktāk ir tad, ja cilvēks “ieslēdz mironi”: “Tas neesmu es”. Tad vecākus sāk mulsināt tava miroņa pa dzīvi loma, jo šai paša brīdī viņi vairs nesaprot savējo. Un izjūt drausmīgu vainas sajūtu sava bērna priekšā, savā priekšā, viens pret otru un pat savu vecāku priekšā, kur patiesībā vajadzētu būt lepnumam par savu bērnu.

Kad uzdod jautājumu: “Kā spēlēt savu lomu?”, patiesībā cilvēki jautā, kā būt bērnam saviem vecākiem. Tas, kurš ir izdzīvojis šo lomu, tas spēs saprast, kā būt draugam, sievai-vīram, vecākam utt. Spēlēt savu bērna lomu vajag godājot – pacelt vecākus augstāk par sevi.
Kā? To var izdarīt ar paklausību. Ja nav paklausības, tad atdalies no vecākiem, mūc, iestājies sektā, brauc uz Antarktīdu, Austrāliju, Kambodžu. Notin makšķeres, bet dari to apzināti, neieredzot vecākus. Tā arī ir atbildība par savām domām-vārdiem-rīcību plus sajūtām. Lūk, arī ir loma. Būt absolūti godīgam un patiesam. 

Kopīgā instrukcija ir šāda: jūti negatīvu – bēdz. Aizbēgi, pēc kāda laika negatīvs uzsūcas, jo cilvēks nevar ilgi dzīvot stresā. Tu sāc redzēt kaut kādu pozitīvu, sāc tuvināties, atkal dabūn pa ausīm – atkal attālinies. Un tieši šajā šurpu-turpu kustībā notiek patiesības meklēšana.

Bija mums reiz tāds jautājums: “Kā cienīt savus vecākus, ja viņi tev liek ēst gaļu/lasa notācijas/iekausta utt. Nekā. Kaut kādā momentā ir jāatdalās, jāparāda savs briedums, to, ka esi pieaudzis. Bet tam nepieciešams uzņemties atbildību, palūgt piedošanu par negatīvu, un uz kādu laiku pilnībā pārtraukt komunikāciju.

Es arī pats atbraucu mājas pie vecākiem un jau pēc kāda laika sāku vārīties, jo tur saimnieki ir viņi, viņi spēlē savu spēli. Es varu par viņiem rūpēties tikai pasīvi, kamēr viņus nekas neuztrauc. Protams, ka tad, kad kaut kas notiek, tu palīdzi saviem vecākiem risināt viņu jautājumus. Bet, kad tu uzņemies draudzenītes lomu, mammītes-tētiņa lomu, dažkārt pat mammītei sāc vest preciniekus – tā ir necieņa pret saviem vecākiem un nepareizs lomu sadalījums. 

Dmitrijs Trockis
Foto: Daria Obymaha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūpes par sevi

Sieviete rada atmosfēru attiecībās. Viņai jā…

Stop! Lūk, šeit apstājies. Šodien. Šodien, tieši šodien tu neesi atmosfēras radītāja. Tu neesi sieviete–Svētki, neesi Glābēja, ne Saudzētāja, ne Sargātāja, ne Burve vai Feja, vai vēl kaut kas.

Tev pašai šodien vajadzīgas rūpes.

Jā, protams, apkārtējiem ir ļoti svarīgi no tevis saņemt uzmanību, sapratni, pateicību, zināšanas, pacietību, viedumu, mieru, un smieties par taviem jokiem, iedvesmoties no taviem patiesajiem komplimentiem, tikt tevis uzklausītiem, mīlētiem un iedvesmotiem.
Tikai jautājums: vai tad tev, mana Mīļā, nav vajadzīga uzmanība, mīlestība, rūpes, labi vārdi, maigums?

Tu taču nevari visu laiku būt superatmosfēras ģenerators visās tajās daudzajās attiecībās ar ģimeni, draugiem, radiem, kaimiņiem, paziņām, nepazīstamajiem un tā tālāk…. cilvēkiem.

Varbūt kāds no tava tuvākā loka būs ļot izbrīnīts (tā taču mēdz būt, ka tu ļoti cītīgi to slēp), taču tu:

✦ Dažkārt esi nogurusi. Izdedz, izdedz emocionāli, izjūtot visus-visus, ļoti dažādos, sasildot daudzas sirdis; pārdedz, uzklausot daudzus-daudzus, saprotot un dāvājot siltus vārdus; pārdedz fiziski no ļoti-ļoti daudzajām rūpēm; no vainas sajūtas un nožēlas, ka būtu varējusi vēl vairāk izdarīt.

✦ Dažkārt esi slima. Un tev ļoti gribās “uz rociņām”, gribas sadzirdēt mīļus vārdus un sajust rūpes. Jebkuras rūpes.

✦ Tu mēdz būt saraudājusies. No visa uzkrātā pārpilnības; no savām un ne savām uzkrātajām emocijām, no visa pārdzīvotā, no stresa, kas beidzot ir tevi panācis, bet dažkārt no tā, ka pati nezini, – lūk, gribas raudāt – un viss. Bet pēc tam paliek vieglāk.
Un, ja šīs un daudzas citas “neatmosfēras” it kā “nesievišķīgā” stāvokļa apraksti šodien ir par tevi, tad tas nozīmē, ka pienācis laiks sarīkot “rūpju par sevi” dienu vai stundu.

Parūpēties par to, ko tieši tev, tieši šodien ir svarīgi saņemt, pieņemt, atjaunot sevī:

💞 No sirds atpūsties.

💞 Ar garšu atveseļoties.

💞 Palutināt sevi kā pašā laimīgākajā bērnības variantā.

💞 Palūgt palīdzību, nevis skriet kārtējo reizi glābt pasauli.

💞 Atslēgties no visiem, kas pieraduši ar pastieptu roku lūgt tavu palīdzību, cietējiem, lūdzošiem vai tavu uzmanību bezgalīgi pieprasošajiem, tiem, kuri žēlojas, un žēlojas, un žēlojas, kuriem vienmēr tevis ir par maz, maz un maz.
Mīlēt – tas nav tikai stāsts par “dāvāt sirds siltumu un būt labestīgai”. Tas ir arī stāsts par to, lai pateiktu “nē” un pārstātu audzēt cilvēka-patērēšanas vēlmi apkārtējos. Dažkārt šis otrais ir vēl svarīgāks. Viss, protams, ir atkarīgs no situācijas konteksta.

Šodien tu neesi sieviete-atmosfēŗa, no kuras visiem kaut ko vajag.

Šodien tu vienkārši esi Dieva mīļotā meitenīte. Šodien un vienmēr. Un tā – visu mūžību.

Tu esi Dvēsele. Dvēsele-Saule, Dvēsele-Prieks, Dvēsele-Varavīksne, Dvēsele… kaut arī Sniegpārsliņa – viegla, maiga Dieva plaukstās.

Un tevi mīl, tevi sasilda, par tevi rūpējas.

Tu šeit esi vajadzīga vienalga kāda: noraudājusies, slima, nogurusi, “pārdegusi”, stresaina, noskumusi, aizvainota, saīgusi, visāda-dažāda.

Tevi apskauj, skūpsta, tu jūti, kā tu piepildies ar tīrību, zināšanām, ticību, gaismu, mīlestību…

Un pavisam drīz tu atkal atgriezīsies pasaulē, lai dāvātu, apmainītos, no kāda pat kaut ko saņemtu, precīzāk – atļautu sev saņemt.

Mana Mīļā, atpūties, pasmaidi brīnumam, kurš mājo tevī, ieej savā iekšēja klusumā un, lūdzu, parūpējies par sevi un dod iespēju Visumam un tiem, kuri tevi mīl, parūpēties par tevi.

Es vēlu tev laimi!

Ņina Sumire
Ilustracija: Anna Siļivončik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības atteikt

– Es gribu, lai tu man pārskaiti visu savu algu. Tu to izdarīsi manis dēļ? – es palūdzu kādai no savām klientēm mūsu terapijas sesijā.

– Nu, nē.

– Kāpēc, nē. Vai tad tev žēl?

– Tā taču ir mana nauda un man arī tā ir nepieciešama.

– Nu, un? – es nerimos. – Nopelnīsi vēl! Neesi tik skopa!

– Piedod, taču es nevaru tā rīkoties.

– Par ko tu tagad atvainojies?

– Nuuu… tu taču man lūdzi, bet es atteicu.

– Vai tev nešķiet, ka mans lūgums, maigi sakot, ir tāds….. drusciņ bezkaunīgs?

– Jā, šķiet.

– Taču es tev neticu! Nedzirdu tavu sašutumu. Šķiet, ka, ja es vēl nedaudz tev uzspiedīšu, tu piekritīsi. Atsaki man tā, lai es tev noticētu!

Kliente saņēmās un tad skaļi un skaidri noskaldīja:

– Nē!!!! Es nedošu tev savu naudu. Tā ir MANA!!!!

Un pēc tam sāka raudāt.

Izrādījās, ka jau no agras bērnības viņai nebija bijušas tiesības atteikt. Tas lika viņai teikt “jā” pašiem nekaunīgākajiem lūgumiem un prasībām. Gan apkārtejo, gan pašas bērnu.

Nepārliecinātība ir galvenais iemesls, kuras dēļ mammai neizdodas nospraust robežas attiecībās ar saviem bērniem.

Kad tu atgriez sev savas tiesības atteikt, tad kopā ar tām pārējiem cilvēkiem atgriežas arī “dzirde”. Un viņi daudz mundrāk atsaucas lūgumiem (oooo, kāds brīnums!) un pārstāj ignorēt tavus “nē”.

Valērija Gradobojeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог
Foto: Spencer Davis

Es esmu pietiekami laba

Es esmu pietiekami laba lai dažkārt cilvēkiem pateiktu “man tas neder”, un to sakot, nejustos vainīga.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt piekristu provokācijām, pēc tam to nožēlotu, bet pēc tam to vienkārši aizmirstu.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt būtu pirmā.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja finišā nonāku pēdējā.
Es esmu pietiekami laba lai kļūdītos un piedotu sev šīs kļūdas.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt vīrieši uz ielas sajūsmā atskatītos.
Es esmu pietiekami laba lai dažkārt sadarītu muļķības.
Es esmu pietiekami laba lai nekautrētos pateikt savu gadu skaitu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu iziet no mājām neuzkrāsojusies.
Es esmu pietiekami laba arī bez jaunas kleitas.
Es esmu pietiekami laba pašai dārgākajai kleitai.
Es esmu pietiekami laba lai mani kāds mīlētu.
Es esmu pietiekami laba lai mierīgi varētu dzīvot bez kāda mīlestības.
Es esmu pietiekami laba lai būtu pelnījusi uzslavas un komplimentus.
Es esmu pietiekami laba pat tad, ja man to neviens nesaka.

Es esmu pietiekami laba.

Olga Romulus
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Tu neko nekavē

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Kāds pabeidza institūtu 22 gados, taču pēc tam trīs gadus mokoši gaidīja un nevarēja atrast darbu.

Kāds kļuva par veiksmīgu direktoru jau 25 gados, bet nomira 50.

Kāds par direktoru kļuva 50 gados, bet nomira 90.

Kāds savos 32 vēl joprojam ir viens, bet kādam jau 26 gados ir ģimene un bērni un viņš gatavojas šķirties, vai arī negatavojas un dzīvo mierā un harmonijā.

Makrons kļuva par prezidentu 39 gados, bet Roberts Mugabe tikai 63. Šūmahers par čempionu kļuva 25 gados, bet Nono Farino savas pirmās sacensības uzvarēja 44 gados. Vorens Bafets kļuva par miljardieri 56 gados, bet Cukerbergs 23 gados. Kailija Džennera kļuva par jaunāko sievieti miljardieri 21 gados, tālu aiz muguras atstājot jaunus vīriešus miljardierus. Pazīstamajam īru alus darītājam Artūram Ginesam 56 gados bija 21 bērns, bet Džordžs Klūnijs pirmo reizi par tēvu kļuva 55 gados.

Ikviens šajā pasaulē skrien savu skrējienu, pa savu personīgo ceļu, savā laikā. Viss ir tik daudzslāņains un neviennozīmīgs.

Laiks – tā ir atšķirība.

Ja tā padomājam, viss šajā pasaulē strādā savā personīgajā laika joslā. Tavi draug var būt tev priekšā, bet kads – aizmugurē. Un tas ir gluži dabiski. Katram ir sava personīgā distance savā laika joslā. Un nav vērts apskaust, salīdzināt, viņi ir savā un tu – savā laika joslā.

Dzīve ir mirklis, īstā brīža gaidas, laiks un gadījums.

Esi mierīgs un baudi.

Tu neko nekavē.
Tu neesi par agru.
Tu esi tieši laikā.

Autors: Nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Ļoti daudzi cilvēki jūtas nelaimīgi, jo uzskata, ka viņus nemīl, nepieņem, neatbalsta un neciena.

Iekšēji tāds cilvēks neatbalsta pats sevi, neciena un nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un gaida, kad citi cilvēki viņu piepildīs un izdarīs to viņa vietā. Citu cilvēku darbībās un vārdos, gluži kā spogulī, viņi lasa necieņas un nepieņemšanas pazīmes.

Mēs nevaram redzēt to, kas nav mūsos pašos. Tas, ar ko mēs esam piepildīti, atspoguļojas ārējā pasaulē. Ja tu esi pilns ar indi – pasaule tev ir indīga. Tu staigā ērkšķu kleitā ar ērkšķiem uz iekšu un aizķeries aiz pasaules, lai cik maiga tā arī būtu.

Tu citiem cilvēkiem iebaz padusē termometru, lai uzzinātu sava ķermeņa temperatūru – kas tu esi, kāds tu esi, labs vai slikts, un agri vai vēlu tu pārliecinies par to, ka to neviens nezin.

Jautājums par sevis pieņemšanu nav par to, lai atļautu sev būt mēslam, kā daudzi domā, bet gan par to, lai pa īstam sevi iepazītu, uzzinātu visu sevi un atzītu to, ko daba tev devusi, ko no tā izveidojuši vecāki un ko tu pats esi izveidojis no tā, ko izveidojuši vecāki. Bez sevis pieņemšanas nav iespējama nekāda izaugsme un attīstība, ņemot vērā to, ka attīstīt var tikai to, ko zin, redz, sajūt un atzīst.

Patiesa sevis pieņemšana, kā atspulgs spogulī,  rāda  tev pasauli citādu – mīlošu, skaistu, labestīgu, dāsnu. Cilvēks, kurš pieņēmis sevi, ir spējīgs līdzi just. Nav ne mīlestības ne līdzcietības tajā, kurš noliedz sevi un cīnās ar sevi.

Sevis pieņemšana dod skaidru sajūtu par nedalāmu saikni ar apkārtējo pasauli, jūtot sevi kā daļu no tās, jūtot sevi “savā vietā” Un, esot savā vietā, tu atrodi visu savās vietās. Esot saistīts ar pasauli, nevis cīnoties ar to, tu viegli atrodi sev vajadzīgos cilvēkus, nepieciešamos resursus savai pašrealizācijai dzīvē. Cīņā ar sevi un pasauli tādas iespejas nav – jo cīņa aprij visu tavu uzmanību un enerģiju.

Jaunībā es sāku interesēties par psiholoģiju un ezotēriku, lai atbrīvotos no nelaimēm. Kļūstot par profesionāli es sapratu, ka no nelaimēm nevar atbrīvoties, tās ir mirstīgas, tās ir dzīves raksturā un vēlmē dzīvot. Katrs, kurš to apzinājies, nonāk strupceļā: tad kam šis viss? Un es atradu tikai vienu atbildi: lai ar milzīgu baudu redzētu, dzirdētu un apskautu savus mīļos cilvēkus, skatītos uz jūru, mēnesi un zvaigznēm, ieelpotu ziedu smaržu, sajustu vēju un saules siltumu, kas glāsta ķermeni. Mīlētu dzīvi un cilvēkus. Neskatoties ne uz ko.

Autors: Ņina Rubšteina
Tulkoja: GInta Filia Solis

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man mamma mācīja…

Man mamma mācīja nekad nedot nelūgtus padomus un necensties palīdzēt cilvēkiem, ja viņi to nelūdz. Es domāju, ka viņa vienkārši ir neatsaucīga. Taču, kad pieaugu, sapratu, ka mammai bija taisnība. Mana mamma ir labestīgākais no cilvēkiem, kurus pazīstu.

Sabiedrība vienmēr uzstāj, ka ir nepieciešams palīdzēt tuvākajam. Es arī. Mums māca, ka mums noteikti cilvēkiem jāpalīdz tāpat vien un pat tad, ja viņi to negaida. Protams, tas nav pareizi. Nejauša labestības izpausme ļoti lielā mērā var izmainīt cilvēka dzīvi – raksta blogere KamMi Fam. Taču katrai medaļai ir otra puse. Un nevajadzētu noklusēt ticamāko alternatīvo iznākumu.

Dzīve ir loti sarežģīta labā un ļaunā kombinācija.

Nav nekā absolūti laba vai absolūti slikta. Sliktajā vienmēr atradīsies kaut kas labs, bet labajā – slikts. Ideja palīdzēt cilvēkiem nebūt nav slikta. Taču tā nav arī viennozīmīgi tikai laba.
Zemāk minēšu iemeslus, kuru dēļ personīgi es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, iespējams, arī jums to vajadzētu darīt.
1. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši.

Tas ne vienmēr ir vienkārši. Mums mācīja, ka cilvēkiem ir jāpalīdz. Tad, lūk, tagad vajag iemācīties to nedarīt.
“Pieaugot tu uzzini, ka viena roka tev ir tāpēc, lai palīdzētu sev, bet otra – lai palīdzētu citiem”,
Sems Levensons.
Ļoti bieži man padomu vaicā “startaperi”. Es zinu, cik grūti ir veidot “startapu” – es pati tādu attīstu. Un vienalga es pārstāju dalīt savas zināšanas bez maksas. Agrāk cilvēki ļoti bieži mani aicināja uz kafiju, vienkārši  lai “izmantotu manas smadzenes”. Cilvēkam bankā ir vairāki miljoni riska kapitāla naudas, bet viņš vēlas bez maksas saņemt manu ekspertīzi, pat nesamaksājot par manu tēju?! Tas man ir nepieņemami.

Cilvēki nesaprot, ka man arī ir jābaro gimene un jāapmaksā rēķini un, ka arī man darbā ir termiņi. Viņi nesaprot, ka tējas dzeršanai ar viņiem iztērētais laiks man pēc tam būs jākompensē, strādājot līdz diviem naktī.

Ja viņi neuzskata, ka mans laiks ir vērtīgs, tad man priekš viņiem nav laika!

Ja cilvēkiem uz jums nospļauties, tad nepalīdziet viņiem. Viņi nav pelnījuši jūsu palīdzību!

Kad šodien man tiek izteikti šādi piedāvājumi, es vienkarši nosaucu savu stundas likmi.

Skarbi, bet tas ļoti atvieglo manu dzīvi un dara mani laimīgāku. Un cilvēki mani uztver nopietnāk. Ja kāds nevar atļauties manus padomus, es varu piedāvāt citu veidu, kā kompensēt manu laiku. 

Noteikums nr.1: Nekad neko nepiedāvā bez maksas.

Noteikums nr.2: Neaizmirsti noteikumu nr.1

Kad nākamo reizi tev palūgs bez maksas uzstāties konferencē, nepiekrīti, kamēr neesat vienojušies par pieklājīgu honorāru. Ja organizatori nevar samaksāt, tad apmaiņā pret savu uzstāšanos palūdz bezmaksas stendu, kurā tu varēsi reklamēt savu biznesu vai arī bezmaksas biļetes uz konferenci. Tas parādīs to, cik ļoti tu viņiem esi vajadzīgs kā lektors.

Cilvēki vienmēr tevi ekspluotēs, ja tu to atļausi. Vai tad tev ir tik daudz laika, lai palīdzētu visiem pēc kārtas? Palīdzi tiem, kuri to ir pelnījuši. Un labāk sāc ar sevi!

Ja, palīdzot citiem, tu jūties nelaimīgs, vienkārši nedari to. Dažkārt nākas būt egoistam un savas intereses nostādīt pirmajā vietā. Ignorē to dzīvesveidu, kuru tev cenšas uzspiest..

2. Pārstāj palīdzēt cilvēkiem, kuri nenovērtē tavu palīdzību
Mana lielākā vājība ir tā, ka man patīk palīdzēt cilvēkiem. Es palīdzēju, neatkarīgi no tā, vai viņi man to lūdza vai nelūdza. Taču tu nekad nevari zināt, kad tāds domāšanas veids tev nodarīs ļaunu.

Kādam manam bijušajam klientam lietas neveicās. Mana komanda vairākas dienas analizēja datus, lai saprastu, kur ir problēma. Tas neietilpa mūsu pienākumos un par šo darbu mēs neprasījām naudu. Mēs to darījām tāpēc, ka mums bija svarīgs šis klients un mēs ļoti pārdzīvojām viņa neveiksmes. Rezultātā mēs atradām vairākas nopietnas nepilnības viņa biznesa modelī. Mēs viņam tās parādījām un viņš mūs uz vietas atlaida.

Mēs to darījām, jo vēlējāmies palīdzēt. Taču mēs pateicām klientam to, ko viņš nevēlējās dzirdēt. Mēs zaudējām kontraktu, jo vēlējāmies palīdzēt. Mēs likām cilvēkam sevi ienīst par to, ka pateicām savu profesionālo viedokli.

Tas ir vienkāršākais veids, kā draugu pārvērst ienaidniekā – dot padomu, kuru viņš nevēlas dzirdēt.

Kad es kādam piedāvaju palīdzību, es reāli vēlos palīdzēt. Taču ļoti bieži cilvēki nav gatavi palīdzību pieņemt. Un tas ir normāli. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks un cilvēki ne vienmēr vēlas kaut ko mainīt.

Nav vērts dot padomus, ja cilvēki tiem nav gatavi. Jo reiz viņi var atnākt un pateikt, ka viņu nelaimēs tu esi vainīgs ar saviem padomiem. Es pārstāju palīdzēt cilvēkiem, kuri nevēlas, lai es viņiem palīdzu. Mazāk drāmas, vairāk laika sev.

3. Pārstāj palīdzēt, ja nevari to izdarīt uz 100%
Tas ir pats kritiskākais. Nekadā gadījumā nedrīkst piedāvāt savu palīdzību, ja neesi gatavs palīdzēt pilnā merā. Agrāk es tā bieži darīju un vēl tagad nožēloju.

Pirms vairākiem gadiem mani vecāki uz mēnesi aizbrauca ārzemju ceļojumā, un palūdza man pieskatīt savu māju. Man nav ne jausmas, kā jākopj istabas augi. Daudzus es “pārlaistīju”, bet citus “nedalaistīju”. Tad, kad vecāki atgriezās, visi augi bija beigti. Ja viņi būtu palūguši palīdzību kādam, kurš kaut ko saprot no istabas augu kopšanas, viņu mīluļi būtu dzīvi. Bet mani kopš tā laika viņi klāt saviem augiem vairs nelaiž.

Ja tev nav pietiekami laika vai prasmju, lai palīdzētu cilvēkam, tad, visticamākais, tu nodarīsi viņam pāri. Tas ir tā, kā aklais kādam mācītu zīmēt. Piedāvājot nekvalificētu palīdzību, tu neļauj cilvēkam atrast labāku un profesionālāku kandidātu. Tā kā tava labestība dažkārt cilvēkam var nākt par ļaunu un kaitēt. Viens no vienkāršākajiem veidiem kā sabojāt attiecības, ir piedāvāt palīdzību, kuru tu neesi spējīgs sniegt.

Gala rezultātā jebkas var beigties gan labi gan slikti. Un mums visiem ir jāatrod līdzsvars starp šīm galējībām.

Ir labi, ja vari apsvērt visus “par” un “pret”, pirms piedāvāt kādam palīdzību. Pretējā gadījumā tas var tev maksāt laiku, naudu un, kas pats svarīgākais –  tev svarīgas attiecības – draudzību vai profesionālās.

Nejauša labestības izpausme var kādam izglābt dzīvību. Bet dažkārt – kādu iznīcināt.

Autors: KamMiFam
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

P.S. Es domāju, ka ikvienam pieaugušam cilvēkam ir savs sajūtu “kodekss”, kad palīdzēt un kad to darīt nevajag. Un diez vai, lai palīdzētu cilvēkam pāriet ielu, panest somu, būtu jāsāk gari un plaši izsvērt un analizēt. Taču cilvēkiem, kuri uzņemas atbildību, veido savu biznesu, vada skolas, ir lektori, ir ļoti svarīgi sev noskaidrot jautājumus, kas saistīti ar  šo “palīdzēt” vai “nepalīdzēt” – “par maksu” vai “bez maksas”.

Drosme: brīvības otra puse

Es pats esmu atbildīgs par to, lai aizietu no tā, kas mani ievaino.
Es esmu atbildīgs par to, lai aizsargātu sevi no tā, kas man nodara ļaunu.
Es esmu atbildīgs par to, lai pievērstu uzmanību tam, kas ar mani notiek un novērtētu savu dalības daļu notiekošajā.

Man jāapzinās savas rīcības rezonanse. Lai ar mani notiktu tas, kas notiek, man jādara tas, ko es daru. Es nesaku, it kā es varētu pārvaldīt visu, kas ar mani notiek, – nē, taču es esmu atbildīgs par visu, kas ar mani notiek, tāpēc, ka, lai arī tas būtu sīkums, taču tajā kas notiek, noteikti ir kaut maza daļa manas līdzdalības un es kaut kādā veidā esmu to veicinājis.

Es nevaru kontrolēt visu apkārtējo viedokļus, taču varu kontrolēt savējo. Es varu brīvi rīkoties ar savu rīcību.

Man ir jāizlemj, kā es rīkošos. Ar saviem ierobežojumiem, ar savām bēdām, ar savu nezināšanu, ar visu, ko esmu iemācījies un zinu. To visu ņemot verā, man jāizlemj, kā rīkoties vislabākajā veidā. Un man jārīkojas tieši tā.

Man sevi labāk jāiepazīst, lai zinātu savus resursus.

Man sevi jāiemīl tik ļoti, lai piešķirtu sev privilēģijas un zinātu, ka tas ir mans lēmums.

Tad es iegūšu to, kas nāk kopā ar autonomiju un ir brīvības otra puse: drosmi. Man būs drosme rīkoties tā, kā man liek mana sirdsapziņa un maksāt par to.

Tad es būšu brīvs, pat tad, ja citiem tas nepatiks.

Un, ja tu nemīli mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja tu pametīsi mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja visgarākajā un aukstākajā ziemas naktī tu mani atstāsi vienu un aiziesi…

Aizver durvis, vai dzirdi? Tāpēc, ka man salst.

Aizver durvis. Ja tāds ir tavs lēmums, aizver durvis.

Es neprasīšu, lai tu kaut uz mirkli paliec pret savu gribu. Es palūgšu tev, lai tu aizver durvis, tāpēc, ka es šeit dzīvoju, bet ārā ir auksts.

Un tas būs mans lēmums.

Un tas pārvērš mani par personību, ar kuru nevar manipulēt. Tāpēc, ka ar pašpietiekamu cilvēku nevar manipulēt, un mēs zinām, ka neviens nevar viņu vadīt. Tāpēc, ka pašpietiekamu cilvēku vadīt var tikai tad, ja viņš pats to gribēs – viņš nav vadāms un jūs nevarat ar viņu rīkoties tā, kā vēlaties. Viņš vada situāciju un viņš vada sevi.

Tas nozīmē milzīgi lielu soli uz priekšu tavā personīgajā vēsturē un tavā attīstībā. Tas nozīmē pavisam citu dzīvesveidu un, iespējams, daudz dziļāku citu cilvēku iepazīšanu.

Ja tu pa īstam esi pašpietiekams, ja neļauj ar sevi manipulēt pat ne drusciņ, tad, visticamākais, būs cilvēki, kuri aizies no tavas dzīves…. Iespējams, kāds nevēlēsies palikt. Ko darīt, nāksies piekrist un maksāt šo cenu. Cena, kas nozīmēs šķiršanos no dažiem cilvēkiem tavā tuvākajā lokā. Un, iespējams, tev būs jānosvin jaunu cilvēku ierašanās…

Horhe Bukajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis