Visa patiesība ir Tevī

gulbis

Es šonakt nosapņoju ierīci, kas mēra iekšējo līdzsvaru. Tā bija sēdoša Budas figūra, kurai pie katra sāna bija piestiprinātas šūpoles, kas pildīja svaru lomu un mērīja visu, kas cilvēkā ienāk no ārpuses un “iešūpo” to, un, dažkārt, pateicoties spējai samierināties, ļauj līdzsvaroties.
Taču pati galvenā detaļa bija pašā šo svaru – šūpoļu centrā. Tā bija Budas galva, kurai sejas vietā bija spogulis. Un patiesu līdzsvaru cilvēks sasniedz tad, kad sāk raudzīties šajā centrā – spogulī, tātad – sevī. Savās sajūtās, savos pārdzīvojumos, savos iekšējos stāvokļos un pašsajūtā. Un, lūk, kad viņš skatās uz sevi, tieši tur viņš atrod savu līdzsvara centru, un nav nekādu citu ticamu variantu. Tikai caur sevi. Tur atrodas visi orientieri.

Dažkārt tu piekūsti no tā, kas notiek tavā dzīvē. Notiek neatkarīgi no tavām spējām ietekmēt savu realitāti. Tāpēc, ka realitāšu ir daudz, bet tu esi tikai cilvēks, kaut arī apzināts un pat saproti kaut ko no Visuma likumiem.

Piekūsti tik ļoti, ka vairs neatliek spēka būt cilvēkam. nerunājot par to, ka būt psihologam un pilnvērtīgi strādāt. Starpība starp profesionālu psihologu un parastu cilvēku šajā situācijā ir tikai tā, ka psihologs skaidri saprot: “jāpasēž mežā” un jāatjauno savs lldzsvars, lai paša stāvoklis nekādā veidā nekaitētu pašam un cilvēkiem apkārt.

Parasts cilvēks šādas lietas sevī neprot ievērot, tāpēc visbiežāk neatšķir sevi šajos cilvēka un ne-cilvēka stāvokļos, un tāpēc bieži vien no tā cieš viņš pats un cieš citi – tie, kas pagadās “pa rokai”.
Tad, lūk, kad tu piekūsti tik ļoti, ka saproti – viss, tagad man vairs nav spēka būt cilvēkam, tu sāc ļoti labi sajust ko citu: smalkās komforta un diskomforta nokrāsas attiecībā uz visu dzīvē. Tu pamani to, kas atrodas ārpusē: apkārtējo vidi, cilvēkus, tuvus cilvekus, ēdienu, gaisu un vēl daudz ko citu, un saproti, kā tas atbalsojas tevī.

Tādās dienās negribas neko analizēt, negribas dziļi aizdomāties, tāpēc, ka tas vienkārši neprasās. Patiesība par tavām sajūtām un jūtām ir tevī.

Un tādas dienas man patīk ar to, ka es varu pārtraukt sazināties ar pasauli, varu klausīties lietū (ja tas līst), sevī un rakstīt.

Ir cilvēki, ar kuriem es varu laiku pa laikam satikties un būt pat ļoti tuvu, taču es skaidri zinu, ka nevarētu ar viņiem dzīvot, tāpēc, ka pie mūsu kopējās komunikācijas katrs no mums ļoti daudz piestrādā un cenšas.

Jā, esmu lasījusi, ka sakritības mēdz būt tikai pasakās (kaut arī manā dzīvē tās bieži vien nemaz nešķiet brīnums), ka pie attiecībām ir smagi jāstrādā. Es labi zinu, ka nav ideālu cilvēku, ka ikvienam no mums ir savas dažādās puses. Tāpēc arī turpinu komunicēt ar tiem, kuri ne it visā man patīk. Tomēr šajā komunikācijā es gūstu kaut ko sev ļoti svarīgu. Un arī atdodu kaut ko, kas vajadzīgs otrai pusei. Taču šajās attiecības nav dzirkstelītes, vai, kā es to saucu – kaisles. Es nerunāju šeit par fizisku vilkmi. Es runāju par tuvību, kas rodas tad, kad sakrīt momenti, kas priecē vienu pusi un nenogurdina otru.

Tas nozīmē, ka viens cilvēks dara kaut ko, kas viņam šķiet gluži dabisks un, izrādās, ka otram tieši tas arī ir vajadzīgs. Un tieši tāpēc, ka ir šī dabiskā sakritība, ir iespējams neņemt vērā visas pārējās nesaderības, nesakritības, jo ir šī viena – galvenā abiem, kas neprasa nekādu piepūli.

Un viss pārējais, kas attiecas uz darbu pie attiecībām… no vienas puses ir patiesība, jo ir dažādas interešu sfēras, vērtības, prasmes un vajadzības komunicēt u.t.t., bet no otras puses, nav patiesība, tāpec, ka pat tad, ja tu ļoti vēlies un proti spert visus vajadzīgos soļus, lai sasniegtu tuvību, pat tad, ja ir šīs līdzīgās vērtības, bet trūkst šī sakritība pašā galvenajā un gluži dabiskajā abiem, no šīm attiecībām nebūs prieka.
Iespējams, sanāks divu strādīgu cilvēku savienība, kuri varēs lepoties ar kopīgi izveidotu “uzņēmumu”, bet šai savienībai trūks dzīvības (tāds ir mans subjektīvais skatījums).
Bet DZĪVE – tas ir prieks un saskanīgu vibrāciju sajūta: ritmu saderība, balss tembru, katrs no kuriem glāsta partnera dzirdi, pieskārienu raksturs – viens pieskaras, bet otram tieši tāds pieskāriens ir vajadzīgs…. Un ļoti daudz citu sīkumu, kuri nemaz nav sīkumi…

Tas viss atveras pēc tiem izdzīvotajiem momentiem un dienām, kad nav spēka vairs būt cilvēkam, kad nezini, kas šobrīd ar tevi notiek un, kur tas viss tevi novedīs, kad ir milzīgs diskomforts un viss ir miglā tīts.
Bet izprast šādu periodu vērtību tu vari tikai pēc tam, kad viss agrāk piedzīvotais (uz pārjūtīguma un emocionāla noguruma robežas) saliekas kopā vienā vienotā rakstā tavā dzīves audeklā. Un izrādās, ka šis raksts esi tu pats. Un tu iepazīsti sevi ar katru dienu arvien labāk, un arvien ciešāka kļūst tava saikne ar dzīvi – arvien dziļāka un neizmērāmāka. Un tas ļauj tev neskumt pēc tā, kā tev nav, un baudīt to, ka tu visu to vari sajust un iepazīt. Kaut arī ne vienmēr vari aprakstīt šīs savas sajūtas un zināšanu.
Un patiesība atrodas tevī pašā tavās sajūtās un jūtās…

Autors: Marina Sergejeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Apvainoties ir bezjēdzīgi

apvainojies3

Pieaudzis vīrietis ir spējīgs apvainoties tāpat kā piecgadīga meitenīte. Taču pats interesantākais ir tas, ka, esot apvainojies, šis vīrietis arī līdzinās šai piecgadīgajai meitenītei. Viņš gaida, kad viņam lūgs piedošanu, gaida “taisnīgumu”, viņa priekšā citiem janožēlo savi grēki un jāizpērk vaina, lai viņa aizvainotā pašcieņa nolaistos līdz piedošanai “vainīgajam”. Un pasarg Dievs, ja šī vainas izpirkšana būš “lētāka” kā mūsu mazajai meitenītei pieauguša cilvēka ķermenī, vajadzīgs, pasarg Dievs, ja viņai tā izskatīsies pēc ubagu dāvanas. Protams! Aizvainojums taču ir tik liels!  Un, lai to nolīdzinātu, izpirkuma maksai arī jābūt lielai.

Aizvainojums ir vēl viens pasīvā apstākļu upura stāvoklis. Upura, kuru netaisnīgi apvainojuši, kurš neko nav spējīgs labot savā situācijā, var tikai klusiņām vientulībā raudāt, gaidot, kad notiks brīnums un visa pasaule kritīs viņa priekšā ceļos, izlūdzoties piedošanu nabaga cietējam.
Un pēc tam, kad upuris, šīs nožēlas rezultātā, būs apmierinājis savu slimīgo zemo pašvērtējumu, tas beidzot lepni nolaidīsies no saviem augstumiem un piedos pāridarītājam. Un pēc tam pieņems no viņa, vai pat Visaugstākā visdažādākās dāvanas, ar kurām kompensēt savas mokas un ciešanas

Šī raksta idejai nav dzimumu orientācijas. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm.
Aizvainojuma iemesls ir mūsu nereālistiskās gaidas, kuras, nez kāpēc, neviens nav pacenties piepildīt.
Gala rezultātā viegli aizvainojamam cilvēkam atliek vien pasīvi gaidīt, kad zelta zivtiņa, kas izpilda visas vēlmes, brīnumainā kārtā materializēsies viņam tieši rokās. Bet, lai patstāvīgi realizētu savas gaidas, šis cilvēks vēl ir pārāk mazs un niecīgs. Galējā aizvainojuma stadijā, pāridarītājam ir ne tikai jālūdz piedošana, bet arī jāpazemojas, pirms aizvainotais piedos.
Un, kā likums, jo dziļāk upuris murgo šo murgu, jo dziļāk iedzen sevi aizvainojumā, un jo lielākas un fantastiskākas ir viņa prasības pret aizvainotāju, jo mazāka iespēja, ka kāds viņam atvainosies. Un pat tad, ja atvainosies, tad tas būs krietni par maz, lai kompensētu visas viņa pārciestās mokas. Un tad, lai visai pasaulei pierādītu, ka visa pasaule bijusi netaisnīga, šis cilvēks nostājas uz “svētā mocekļa” ceļa, sakot: “Paskatieties, ko Jūs ar mani izdarījāt!”

Ja upurim ir pieci gadi, tāds bērns, ja vēlēsies, lai viņu pažēlo, tiešā vārda nozīmē “kritīs uz mutes peļķē”. Bet, ja upuris ir pieaudzis cilvēks, žēlošana viņu pazemo, un tāpēc viņš, ka kompensāciju par savām ciešanām, vēlas atzinību. Tagad viņš ir gatavs visiem parādīt to, cik milzīgas ir viņa sāpes.

Lai to pierādītu, viņš gatavs upurēt pat traukus no sava trauku skapja, demonstratīvi sadauzot tos pret savu nelaimīgo galvu. Bet, vēl ielaistākos gadījumos, viņš cer uz slavu pec nāves… Skaidrs, ka nekādu slavu un atzinību tāds moceklis nesaņem. Pats lielākais, uz ko vinš var cerēt ir žēlums, bet sliktākajā gadījumā – izsmiekls un ņirgāšanās.
Tas nozīmē, ka apvainoties ir ne tikai bezjēdzīgi, bet arī – neproduktīvi. Taču mēs turpinām to darīt vēl un vēl. Atkal un atkal ceram ar šīs manipulācijas palīdzību panākt sev vēlamo.

Infantīlais manipulators

Aizvainojums ir manipulācija.
Mēs visi vēlamies uzmanību un mīlestību, gluži kā mazi bērni. Bet bērni ir viltīgāki. Viņi, lai saņemtu to, ko vēlas, apvainojas tīšām. Ja divgadīgs bērns redz, ka viņa aizvainojumu neievēro, viņš ir spējīgs uzreiz apstāties, pievērst sev uzmanību, un pēc tam turpināt apvainoties. Ar laiku šis manevrs kļūst par ieradumu, kas arvien samilzt, kļūstot it kā “reāls”. Pusaudzis, apvainojoties, sevi uztver ļoti nopietni. Bet tā vienalga ir manipulācija, kuru apstādināt nav iespējams. Šī manipulācija notiek jau neapzināti – automātiski, un tāpēc šis apvainojums šķiet patiess un pamatots.

Ieradums apvainoties tracina apkārtējos, jo tajā pašā zemapziņas līmenī cilvēki jūt melus, un saprot, ka tā nav nekāda reāla bēda, bet tikai bērnišķīga manipulācija.

Aizvainojums ir mākslīgi uzpūsta traģēdija, ar mērķi sasniegt sev vēlamo ar citu cilvēku palīdzību. Un upuris pats atsakās uzņemties atbildību par savām prasībām. Tā vietā viņam ir ērtāk manipulēt ar citiem cilvekiem, cenšosties ar sava aizvainojuma palīdzību izsaukt viņos vainas apziņu.

Mēs apvainojamies ne jau tikai sena, bērnišķīga ieraduma pēc, bet vēl tāpēc, ka mums ir par maz drosmes. Mums ir bail izrādīt savas jūtas, mēs baidāmies saņemt atteikumus un baidāmies, ka mūs nemīlēs un atstums. Un tad mēs kapitulējam, un paši izvēlamies kļūt par apstākļu upuriem savā pašu vecajā komforta zonā ar bezjēdzīgām gaidām uz “taisnīguma” uzvaru.

Pēdējais mierinājums

Un kas notiks, ja nu pēkšņi mēs nolemsim apmierināt apvainota cilvēka prasības? Ar to mēs labprātīgi radām pozitīvo pastiprinājumu.  Psihologi izmato šo terminu, lai apzīmētu to “apbalvojumu”, ko cilvēks saņem par kādu konkrētu uzvedību. Un, ja šī balva ir saņemta, tātad upuris ir realizējis savu mērķi ar aizvainojuma palīdzību, tad šis uzvedības stils viņam nostiprinās. Ir vajadzīga balva? Ir jāapvainojas un jāapvainojas vēl stiprāk, lai balva būtu lielāka un garšīgāka.

Tādā bērnu dārzā daudzi pieauguši cilveki ir gatavi pavadīt visu savu dzīvi.

Dažkārt apvainojies cilvēks krīt tik zemu, ka savā izmisumā jau vairs negaida, ka liktenis viņam uzsmaidīs, un tad viņš ir gatavs pēdējam mierinājumam. Žēluma dēļ viņš ir gatavs visiem pēc kārtas raudāt uz pleca, lai tikai viņu vairāk neapbižotu un atzītu viņa prasību pamatotību, lai cik pazemojošā veidā tas netiktu darīts. Viņš jau sen ir aizmirsis, ka neviens nekad šajā dzīvē viņu nav apvainojis. Visu šo laiku viņš pats ar sevi ir izpildījis šos trikus. Un tagad citiem jāspēlē šī spēle? Jāpaželo viņu? Jāatļauj viņam tēlot žēlojamo? Jo, lūk, mūsu nabaga aizvainotais ir tikai nelaimīgs bērns? Un nav svarīgi, cik gadu šim bērnam – pat jau solīdā vecumā tādi upuri ir spējīgi stundām ilgi raudāt aiz žēluma pret sevi, paceļot savu uzpūsto bēdu debesu augstumos.

Aizvainojums ir psihologu dienišķā maize. Es vairs nevaru saskaitīt, cik daudz klientu ir vērsušies pie manis ar žēlabām par saviem tuviniekiem.
Paldies Dievam šī neiroze ir diezgan viegli ārstejama.  Pietiek vien rūpīgi un vispusīgi izanalizēt savas iracionālās un pārāk paaugstinātās prasības pret citiem cilvēkiem.

Aizvainojums nav notikums. Tas ir subjektīvs pārdzīvojums. Spēja ātri apvainoties ir tieksme izrādīt aizvainojumu, “talants” uz līdzenas vietas atrast iemeslus apvainoties. Apvainotais pats sevi moca, tā bezjēdzīgi tērējot savu enerģiju žēlumam pret sevi. Aizvainojums nekad nevienam cilvēkam neatnesīs kaut ko labu, jēga no tā nav vispār nekāda. Cilvēkos aizvainojums izsauc tikai dusmas un ironiju. Ne velti cilvēki saka:  “На обиженных воду возят”.

Aizvainojums ir pieredze, kuru pārvarot mēs virzāmies pieauguša cilvēka vieduma virzienā. Un veselīga pašironijas deva vienmēr ir vietā.

Autors: Igors Satorins
Avots:  Progress Man

Tulkoja: Ginta FS

Necenties kādu glābt!

slīcēju glābsana23

Necentieties glābt cilvēkus. Viņiem ir ērti tur, kur tie atrodas.

30 gadīgam vīrietim ir ērti dzīvot ar māti, un žēloties par to, ka viņa to kontrolē un apspiež. Viņam negribas izaugt un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Mātei ir izdevīgi stāstīt kaislību pilnus stāstus par mātes sūtību, lai gūtu atzinību un līdzjūtību no visām pusēm.

Ir ērti nepieņemt darbā auklīti, un pašai ņemties līdz spēku izsīkumam, lai pēc tam sajustos kā varone, un turpinātu dzīvot ilūzijās, ka es visu kontrolēju (to es tagad zinu pilnīgi noteikti).

Vīrietim ir izdevīgi vienlaicīgi satikties ar vairākām sievietēm, un piesegties ar atrunām par to, ka nevar vien izvēlēties, jo viņas viena otru papildina, un tādā veidā viņam ir iespēja izvairīties no patiesas tuvības un atbildīgu lēmumu pieņemšanas.

Ir ērti dzīvot ar vīru alkoholiķi, radot pilnas un laimīgas ģimenes imidžu, un nepieņemt nekādus lēmumus.

Ir ērti runāt, ka visi ir idoti. Jo tad rodas iespaids, ka tu patiešām zini un saproti vairāk kā citi.

Ir ērti piesegties ar to, ka tu baidies aizvainot savu māti, un tāpēc neriskē dzīvot tā, kā tu vēlies un kā tev patīk.

Ir ērti runāt par to, ka viņa tevi izmanto, un nekādā veidā nenospraust savas robežas.

Ir ērti pēkšņi saslimt, lai nebūtu jāpieņem lēmumi kādos savas dzīves svarīgos jautājumos.

Ir ērti žēloties par to, cik ļoti tu nemīli savu darbu, un tajā pat laikā, nedoties brīvā peldējumā. Tā nevajadzēs mācīties dzīvot “pa jaunam”.

Ir ērti visu darīt citu vietā, un stāstīt, ka viņi netiek ar to galā. Tā tu vari viņus kontrolēt.

Ir ļoti ērti būt neatzītajam ģēnijam un kritizēt visus blogerus, neriskējot pašam izstādīt savus darbus sociālajos tīklos, un aprobežoties vien ar cinisku komentāru rakstīšanu.

Ir ērti teikt, ka nekādas prakses un psiholoģija tev nestrādā, jo tad tev būtu jāpārvar savas bailes un jarīkojas pavisam savadāk. Un saglabājas tā sajūta, ka esi īpašs.

Īpaši sarežģīts gadījums. Un tādā veidā savākt atzinību.
Nenovērtējiet par zemu cilvēkus. Viņiem tā ir ērti.

Bet tie, kuriem jau ir kļuvis NEērti, tie meklē izeju, iet strādāt ar psihologiem, meklē atbalstu, meklē atbildes, pieņem lēmumus un maina.

Ja jūs vēlaties izdarīt kaut ko vērtīgāku, nekā glābt tos, kas nevēlas glābties, sāciet meklēt iemeslus tam, kāpēc jums tik ļoti vēl joprojām gribās viņus glābt!

Autors: Agnija Seržantova
Avots: http://the-golbii.ru
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu!

 

Tu nevienu nevari izglābt

sape1

Tu nevienu nevari izglābt. Tu vari būt ar viņiem, tu vari viņiem piedāvāt savu sazemētību, savu veselo saprātu, savu mieru. Tu pat vari dalīt ar viņiem savu ceļu, piedāvāt savu redzējumu. Bet tu nevari remdēt viņu sāpes. Tu nevari viņu vietā noiet viņu ceļu. Tu nevari “iedot” viņiem pareizās atbildes, vai atbildes, kuras viņi ir spējīgi pielietot tūliņ, uzreiz, tieši tagad. Viņiem nāksies pašiem atrast savas atbildes, uzdot savus jautājumus, sadraudzēties ar savu pašu nepārliecinātību. Viņiem nāksies pieļaut pašiem savas kļūdas, sajust pašiem savas skumjas, un iziet savas mācību stundas.

Ja viņi patiešām vēlas būt mierā, viņiem nāksies uzticēties dziedinošajam ceļam, kas noskaidrosies atbilstoši viņu kustības ātrumam.

Tu nevarēsi viņus izdziedināt. Tu nevarēsi kliedēt viņu bailes, viņu dusmas un bezpalīdzības sajūtu. Tu nevarēsi viņus izglābt… Tu neko nevari izlabot. Ja tu spiedīsi parāk stipri, viņi var novirzīties no sava unikālā ceļa.

Tavs ceļš, iespējams, nav viņu ceļš!
Tu neesi tas, kurš “radījis” viņu sāpes. Iespējams, tu kaut ko izdarīji vai neizdarīji, pateici vai kaut ko nepateici, un ar to pašu “aizķēri” sāpi, kura jau bija viņos. Bet tu to “neradīji”, tu ne pie kā neesi vainīgs, pat tad, ja viņi apgalvo pretējo.

Jā, tu vari uzņemties atbildību par saviem “vārdiem un rīcību”. Tu vari nožēlot pagātni, bet tu nevari “izdzēst” vai izmainīt to, kas ir noticis, tu nevari kontrolēt nākotni. Viss, ko tu vari, ir “būt’ ar viņiem šeit un tagad, tavā vienīgajā spēka vietā. Tu neesi atbildīgs par viņu laimi, bet viņi neatbild par tavējo.

Tava laime nevar atnākt no ārienes. Ja tomēr tā notiek, un tā atnāk, tad tā ir ļoti trausla laime, kura visticamākais, pārvērtīsies skumjās. Pēc tam tevi aprīs  apvainojumu un vainas, nožēlas un “izstumšanas” “tīkls”.

Tava laime ir saistīta ar tavu klātbūtni, ar tavu saistību ar savu elpu, ķermeni, “zemi”. Tava laime nav maziņa un to nevar “aizvākt” bailes, naids un pat visbriesmīgākais kauns.

Tava laime nav stāvoklis vai atnākoša pieredze, nav pārdzīvojums un nav sajūtas, ko tev var iedot citi. Tava laime ir bezgalīga, visur klātesoša un ne ar ko neierobežota Sirds telpa, kurā prieks un skumjas, svētlaime un garlaicība, pārliecība un šaubas, vientulība un kopā būšana, pat bailes un stipra vēlme, var nomainīt viena otru, kā lietains un saulains laiks, kas ir klātesoši bezgalīgajā debesu jumā.

Tu nevienu nevari izglābt

Tu pats nevari tikt izglābts, ja meklē glābšanu. Nav neviena “tā”, kuru glābt, kuru zaudēt, kuru aizsargāt, “darīt” ideālu vai ideāli laimīgu. Atlaid ikvienu neiespējamo ideālu. Tu esi brīnišķīgs savā “nepilnībā”, šokējoši ideāls savās šaubās, mīlēts pat savā nespējā mīlēt. Visas šīs tavas daļas ir dotumi, visas tās ir kaut kā vesela daļas, tu nekad neesi bijis kaut kas mazāk kā vesels.

Tu elpo, tu zini, ka esi dzīvs.

Tev ir tiesības būt, eksistēt, just to, ko jūti, domāt to, ko domā.
Tev ir tiesības priecāties un tiesības bēdāties. Un arī tiesības šaubīties.
Tev ir tiesības iet savu ceļu. Tiesības būt ar savu patiesību un arī nepatiesību. Tiesības uz to milzīgo laimi, kuru tu pazini, kad biji maziņš.

Tu elpo un tu neesi atdalāms no dzīves spēka, kas “atdzīvina” visu, kas pazīst sevi, kā visas būtnes atklāj sevi katrā šīs brīnumainās esības brīdī

Tavs “Es” nav piesiets pie tā, ko domā par tevi citi. Tas saistīts ar mēnesi, ar bezgalīgajiem kosmosa plašumiem, ar komētām, kas virzās nezināmajā, “aizmirstot” laiku un mīlot vientulību… Un ar šo neizsakāmo pateicību par katru jaunu rītausmu, kas nav paredzama, bet ir dota….
Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Pirms izvēlēties savu ceļu

celsh4444

Lai izdarītu sava Ceļa pareizo izvēli, cilvēkam jāzin, kādi ceļi vispār ir iespējami.
Vēlams, personīgās pieredzes rezultātā, pārliecināties par to, kurš ceļš reāli dod rezultātus – (lai vārdi neatšķirtos no rezultātiem reālajā dzīvē) un tikai pēc tam var uzdot jautājumu, vai šis ceļš patiešām ir vajadzīgs Jums un vai uz ilgu laiku.        

Jebkura organizācija ir iespēja, kuru cilvēks var izmantot un var neizmantot. Piemēram – ir Kristietība – ir Kristus, svētie, cilvēki, kuri tai veltījuši visu savu mūžu, garīdznieki, bet turpat blakus ir noziedznieki un nolādētie. Kā cilvēks izmanto šīs iespējas, atkarīgs ir no viņa paša.

 

Attīstības Ceļš

Visus cilvēkus var dalīt trīs kategorijās.
Pati pirmā un lielākā – vāji cilvēki, nabadzīgi, nelaimīgi, otrā – stiprie un trešā, cilvēki, kuri sevi paši izveido.
Vājie, nabadzīgie un nelaimīgie (viņiem, kā likums ir ļoti grūti dzīvot): viss ir slikti, konflikti, stresi, aizvainojums, pretenzijas. Pats bēdīgākais ir tas, ka cilvēks ar to visu neko nedara un nav spējīgs darīt. Viņš neko neizmainīs savā dzīvē. Viņš sev ir pasludinājis spriedumu – “esmu neveiksminieks un man nekas nesanāks”. Daudzi ir paštaisni un pilnībā pārliecināti par to, ka viņi visu zin un viņiem vienmēr ir taisnība, tāpēc nav gatavi uzklausīt un klausīties, ko tādu, kas atšķiras no tā, ko domā viņi.. Lielākā daļa cilvēku atrodas šajā kategorijā. Dzīve viņus neapmierina, dzīvot ir slikti, slimības vajā, taču izejas nav vai arī viņi to redzēt negrib.
Stiprie. Iespējams, viņiem paveicās ar vecākiem un viņiem jau bērnībā iemācīja, kā atrast savu vietu dzīvē, iemācija ētiku, prasmi komunicēt ar cilvēkiem (kā vienoties, kā veidot karjeru, kā izturēties pret cilvēkiem, lai cienītu, kā saglabāt aukstasinību ikvienā situācijā, kā būt mierīgiem, kad citi ārdās un trako dusmās un naidā). Viņi saņēma noteiktu kopumu zināšanas un īpašības, kas ļauj stabili iet uz savu mērķi.
Cilvēki, kuri veido Paši Sevi. Tie ir cilvēki, kuri attīstās. Viņi tic tam, ka var sevi izmainīt, var izmainīt savu likteni. Viņu uzdevums – kļūt daudz stiprākiem, gudrākiem, laimīgākiem, kā viņi ir dotaja brīdī. Ja kaut kas viņus neapmierina, viņi meklē iespēju un veidus kā to izmainīt un saņemt to, ko viņi vēlas – un to arī atrod.
Piemēram biznesā – lielākā daļa visu miljardieru un miljonāru, ir sākuši savu biznesu no nulles, bez palīdzības no malas.

Katrs cilveks savai attīstībai meklē tieši Savu Ceļu. Jebkurā gadījumā vajadzīga ir Sistēma, kas dod kompleksas zināšanas. Pašizglītošanās ceļā, kā likums rodas grūtības visu uzzināto sasistematizēt (vienas zināšanas no vienām grāmatām, citas – no citām). Uzskatāms piemērs ir automašīnas. Ir daudz un dažādu automašīnu. Tās brauc tikai vienā gadījumā: ja visas detaļas ir no viena modeļa. Ja no dažādiem, tad “Zaporožecs” ar “Mercedess” riteņiem un traktora motoru diez vai uz priekšu kustēsies. Jābūt ir veselai sistēmai.

Jebkura skola paredz to, ka IR skolotājs, padomdevējs (наставник), kuram var uzdot jautājumus. kaut ko Jūs paši varat saprast un atrast, taču ir lietas, kuras nesaprotot, rodas problēma, kas traucē kustēties tālāk. Tapēc jābūt padomdevējam, kurš šo ceļu ir jau nogājis, pārbaudījis, izcietis, ir sasniedzis prieka un laimes sajūtu, ticis galā ar problēmām šajā ceļā – tātad var dot praktiskus padomus, kā nekļūdīties.

Lai ietu pa Attīstības Ceļu, jāatrod Zināšanu Sistēma.

Visas, uz zemes eksistējošās sistēmas var sadalīt trīs kategorijās: reliģija, zinātne un ezotērika. Lielos vilcienos tās nav antagoniskas viena attiecībā pret otru. Tās orientētas uz dažādiem cilvēkiem un izskata dažādus jautājumus.

Ļoti daudz vērtīgu atklājumu izdarījusi Zinātne: lidmašīnas lido, Zemes pavadoņi arī, ir telefons, televizors, taču ne vienmēr izglītots cilvēks var izveidot karjeru, nopelnīt naudu. Zinātne pēta pārsvarā ārējo, materiālo pasauli – ar mēraparātiem un ierīcēm. Šeit ir loģika, fizisks eksperiments (veica eksperimentu, pārbaudīja rezultātu, izanalizēja – strādā, nestrādā). Zinātne praktiski ir pierādījusi savu nepieciešamību, taču cilvēku laimīgu tā nedara, pat nestāda tādu mērķi. Tā neizskata garīgos jautājumus, sajūtas ir novestas līdz fizioloģisku reakciju līmenim.

Reliģija izskata cilvēka iekšējās pasaules jautājumus: kas ir Dvēsele, Dievs, kā atrast Ticību, ka atrast mieru, mīlestību pret sevi un savu tuvāko. Ticīgie to jūt savā sirdī. To nevar izmērīt ne ar kādiem mēraparātiem vai lineāliem. Cilvēks vēršas pie Dieva un sajūt enerģijas pieplūdumu. Ticība Dievam ir fakts, kas mierīgi sadzīvo ar faktu, ka ir ļoti daudz neticīgo – ateistu. Reliģija paredz Ticību tam, kas ir, bet neparedz profesionālu darbu. Reliģija ir garīguma pamats, tā iemāca pirmos pamatprincipus cilvēkiem, kuri sāk iet garīgo izaugsmes ceļu. Šeit nav ne cietas, stingras loģikas, nav eksperimentu. Ir Ticība, ka eksistē Dvēsele, Smalkā Pasaule un Dvēseles Likumi.

Ezotērika izskata dvēseliskos jautājumus jau augstākā līmenī. Ir Dvēsele un tādā veidā tā ir uzbūvēta. Vajag izdarīt noteiktas darbības, izteikt noteiktas komandas un varat sajust, jau pat pirmajās nodarbībās, kur atrodas apziņas centri, enerģija. Tam vienkārši ir jāpievērš uzmanība un jāzin tehnikas, kā to visu ieslēgt. Viens no uzdevumiem – attīstīt vienas vai citas spējas un iemācīties tās pārbaudīt. iemācīties pašiem iziet smalkajā pasaulē.

Ir ļoti daudz citu lietu, ko izskata ezotērika: kas tas ir Gods, Vērtības, kas tas ir Spēcīgs cilvēks, kā novērtēt, cik esat tuvu pilnībai, cik esat tīri.

Ezotēriskās skolas – nākamā garīgās izaugsmes pakāpe, jau kvalitatīvi augstākā līmenī. Ne vienkārši Ticība, bet apmācība, kā cilvēks, strādājot ar enerģijām, izpildot tos, vai citus vingrinājumus, saņem iespēju kontaktēties ar savu Dvēseli un Smalko Pasauli. Tā cilvēks iegūst personīgo pieredzi – ka, piemēram tādas un tādas slimības cēlonis ir tur un tur un, izprot veidus, kā no tās atbrīvoties. Jūs sapratīsiet vai un par ko Jūs soda neredzamie spēki un kur ir Jūsu problēmu saknes. pat mūsdienu zinātne ir noskaidrojusi, ka lielākā daļa visu mūsu fizisko problēmu ir radušās no bailēm un neprasmes rīkoties ar savu psiho-emocionalo stāvokli.

Galvenais, kas atšķir vienu cilvēku no otra un vienu sistēmu no otras – tas ir MĒRĶIS. Atbilde uz jautājumu: “Ko Jūs vēlaties?”. No sevis, no cilvēkiem, no dzīves. Ko tā vai cita sistēma grib dot cilvēkam?

Jūs dzīvojat 24 stundas diennaktī, kaut kam tērējat savu laiku. Ideāli, ja Mācības mērķis – lai katra dzīves minūte nestu cilvēkam prieku, labāk laimi un ne skumjas, garlaicību un ciešanas. Un pie visa tā, viņam jākļūst par meistaru tajā, ko viņš dara. Pat, ja notiek konflikts, var ciest, bet var izturēties kā kareivis: “Es esmu mierīgs, esmu neievainojams. Viņš grib mani padarīt vāju, izvest no līdzsvara, es zinu, kā vadīt savu iekšējo pasauli. Miers, atslābināšanās, viegls smaids. Mans iekšējais Miers ir mans cietoksnis. Es nelaižu problēmas sevī.” Katra dzīves norise kalpo tam, lai cilvēks kļūtu par Meistaru, iemācītos dzīves mākslu šeit – uz Zemes.

Ir skolas, kurās cilvēks, iemācījies meditācijas un uzskata, ka iet pa apgaismības ceļu. Taču staigā neskuvies, noaudzis, saplēstās džinsās, ģimene pamesta likteņa varā. Tā nav attīstība, ta ir bēgšana no dzīves. Ja cilvēks nostājies uz attīstības ceļa, tam jābūt praktiskiem pierādījumiem, ka viņš iet tur, kur vajadzīgs. Tas nozīmē, ka viņš saņem atzinību no saviem tuvākajiem un arī sabiedrības.
Speciālās zināšanas nav noteicošās karjerā. Vienu un to pašu mācību iestādi beidz ļoti daudz cilvēku, taču kāds vispār nespēj atrast darbu savā specialitātē, bet cits izveido brīnišķīgu karjeru. Tātad viss atkarīgs no tā, kāds cilvēks Jūs esat – vai protat komunicēt, vai pildat solījumus, vai esat godīgs un punktuāls, vai esat patīkams. Gadās, ka naudu maksā vien par to, ka protat smaidīt un radīt atmosfēru, kurā cilvēki jūtas lieliski. Rietumos tas ir kā likums – neproti smaidīt, nedrīkstēsi strādāt ar cilvēkiem. Un tas ir pareizi.

Pats svarīgākais jautājums ir – cilvēka attieksme pret Dievu.

Šajā dzīvē mums jānolemj – kur mēs iesim – pie Dieva vai pie tā pretmeta. Ideāli, ja mēs varētu praksē pārbaudīt: ja Dievs ir, kā viņu ieraudzīt, kā saprast, kā iemācīties sarunāties. jautājumi nav no vieglajiem, taču ļoti svarīgi.
Neviens cilvēks nevar Jūsu labā izdarīt vairāk, kā var Dievs. Protams, visi pārējie mērķi arī ir svarīgi: ka pareizi atpūsties, kā atgūt spēkus, kā būt veselam, kā sakārtot visus sadzīves jautājumus, kā nopelnīt vairāk naudas u.t.t. Nodrošinošie sadzīves jautājumi nav globāli, to atrisināšana nedod pašu lielāko baudījumu, taču tos vajag risināt, kontrolēt un sakārtot. Ir jāsaprot, kā vislabākajā veidā darīt visu, ar ko sakaraties. Jo tas dara laimīgu.

Darbs (galvenie likumi, speciālās zināšanas), attiecības, personīgā dzīve, vides formēšana (draugi, paziņas) – tā ir cilvēka paša atbildība. Un ne tā, ka “būs kā būs”. Svarīgi saprast, kādi likumi te strādā, kā būvēt savstarpējās attiecības uz godīgiem pamatiem. Kādi etapi būs jāpārvar, kādas grūtības, lai sasniegtu augstākā līmeņa uzticēšanos.

Bieži vien cilvēks pats sev uzstāda izvēli: draugi vai ģiemene, darbs vai draugi, darbs vai ģimene, ģimene vai izklaide. Tas nav pareizi – tie visi ir vienas ķēdes locekļi. Ideāli, ja mērķi viens otram netraucē, tie ir ekoloģiski. Ja cilvēks neprot atpūsties un visu uzmanību velta tikai darbam, ir brīdis un, skaties – infarkts, viens otrs un cilvēka vairs nav. Nevajag sevi izmocīt. Labāk izdomāt, kā nodarboties ar vienu vai pāris ;lietām, kā atrast vairāk brīva laika, lai pabūtu ar ģimeni, paceļotu, atpūstos un tai pat laikā būt lieliskam speciālistam, profesionālim un pacelties jau kvalitatīvi augstākā līmenī.

Pats svarīgākais, kas ekonomē mūsu visu laiku, ir – pareizi pieņemtie lēmumi. Lai tos pieņemtu, ir vajadzīgas zināšanas. Mērķiem vienam otru ir jāpapildina, nevis jābūt pretrunā.. Maksimumu no dzīves var saņemt tikai tad, ja cilvēks pasauli uztver kā vienotu veselumu, kā sistēmu, kurā nekas nepaliek nepamanīts. metodes, lai to sasniegtu, var būt dažādas.

Ir trīs galvenās cilvēka pamatvērtības – saprāts vai domāšana, garīgums un griba. Mūsu uzdevums – lai visi šie trīs būtu harmoniski – gaiši. Klaisks piemērs: «сила есть ума не надо» un cilvēks visu vēlas izšķirt ar dūres palīdzību. Vai arī saprātīgs, ļoti mācīts cilvēks, bet nejūtīgs – viena loģika, viņš netic, ka jūtas eksistē. Ir radošas personības – tikai uzrāviens, tikai emocijas. Visas tās ir galējības.

Cilvēkam jābūt harmonijā. Vienā un tajā pašā situācijā dažādi cilvēki uzvedas dažādi, skatoties, kam viņi tic. Tā jau ir mūsu pašu izvēle – vai es gribu ciest, vai uztvert dzīvi kā vienreizēju, unikālu iespēju izbaudīt visas iespējamās krāsas. Griba – ir fiziskā ķermeņa spēks, enerģētiskās spējas un daudz kas cits. Uzdevums – atmodinat spēkus, kas ir pašā cilvēkā, atrast to, ko viņš vēlas un kas dos viņa dzīvei maksimālu piepildījumu.

Autors: Mihails Mijaņije (Системы «Развитие Человека») akadēmiķis, profesors, filosofijas zinātņu doktors
Avots: http://mianie.com/
Tulkoja: Ginta FS