Par veiksmi dzīvē

jauna meitene12

Kā būt veiksmīgam?
Mans dārgais draugs, tu noteikti esi ievērojis, ka ikvienā grāmatnīcā ir ļoti daudz grāmatu par tēmu VEIKSME. Krāsaini vāki, iedvesmojoši nosaukumi un aprakstītās tehnoloģijas apsola ātru rezultātu savu mērķu sasniegšanā. Bet vai tu zini, ka dažām no tām ir specīga blakne un tās graujoši var iespaidot tavu dzīvi? Šodien mēs parunāsim par grāmatu izvēli.

Par mūsdienu VEIKSMES izpratni
Mūsdienu veiksmes izpratne sevī ietver domu, ka veiksmīgs var būt ikviens, kurš izmantos efektīvas tehnoloģijas. Te varam runāt par: ķermeņa valodu, domu formu radīšanu, pozitīvo domāšanu, afirmāciju izvēli un atkārtošanu u.c.
Stīvens R. Kovejs savā grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” stāsta par to, ka studējot veiksmes tēmu, kuru apraksta dažādi autori, viņš ir atklājis ļoti interesantu faktu. Viņš atklāja, ka šie tehniskie paņēmieni psiholoģijas zinātnē radās 20. gadsimta 30tajos gados. Līdz tam laikam grāmatu autori skaidroja, ka, lai cilvēks būtu veiksmīgs viņam ir daudz jāstrādā ar sevi, jāuzlabo savas rakstura īpašības un jāattīstās kā personībai.

Attīstoties sabiedrībai psiholoģijā parādās tehnoloģijas, kas neprasa no cilvēka iekšējas izmaiņas. Kā jau tu saproti, šī pieeja veiksmes sasniegšanai ir balstīta uz lepnības platformas, kas apgalvo, ka visa pasaule un tās resursi ir radīti lai apmierinātu cilvēka personīgās vajadzības. Izmantojot izvēlēto tehnoloģiju, cilvēks sasniedz noteiktu rezultātu, taču nejūtas pilnā mērā laimīgs.

Dzenoties pec finansiālas labklājības, augsta statusa sabiedrībā, viņš pastāvīgi atskatās uz citiem. Citos cilvēkos viņš redz tikai konkurentus. Viņa dzīvē nav vietas līdzcietībai, labestībai un labdarībai. Viņš komunicē tikai ar tiem, kas viņam ir izdevīgi. Viņa tuvie un mīļie cilvēki izjūt viņa uzmanības deficītu. Ja viņš to arī dod, tad parasti tā izpaužas vien kā pretenzijas un pārmetumi.

Nepareizs dzīvesveids izsauc pastāvīgu saspringumu un noved pie hroniskām slimībām. Veiksme lepnības iespaidā pārvērš cilvēka dzīvi par totālu kontroli pār visu, ar ko tas saistīts. Viņam nav sava iekšējā balsta, intuīcija nestrādā, ir aizvērta bet apziņa atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī.

Atrodoties lepnības iespaidā, cilvēks zaudē spēju saprast, kas patiesībā notiek viņa dzīvē.

Lūk, tādu pasaules ainu mēs redzam, kad cilvēks ir orientēts uz veiksmi un atsakās no darba ar sevi. Šis ceļš pilnīgi noteikti ved pie visu dzīves sfēru disharmonijas.

Par patieso veiksmi
Patiesa veiksme vienmēr ir balstīta uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēks jūt sevī iekšēju atbalstu. Viņš saprot, ka ir atnācis šajā pasaulē, lai realizētu savu aicinājumu un atnestu kaut ko savu – vērtīgu sabiedrībai. Tāpēc it visām viņa darbības jomām galvenais kritērijs ir uzstādīto mērķu ekoloģiskums.
Ja vinš rada kādas preces vai pakalpojumus, tad seko tam, lai izejmateriāli būtu augsti kvalitatīvi. Lai preces un pakalpojumi būtu vērtīgi un nekaitīgi. Kad viņš komunicē ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad cenšas saprast viņu vajadzības un mērķus. Vinš nediktē savus noteikumus, bet ir orientēts uz sadarbību un atbalstu. Viņš savu uzmanību velta savai veselībai, ēd veselīgu ēdienu, nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm, ievēro dienas režīmu. Dzīvo harmonisku dzīvi.

Grūtās situācijās atveras viņa intuīcija, tā pazūd stress un paveras iespējas. Sāpju un ciešanu vietā viņš izjūt prieku un entuziasmu. Tu redzi divas veiksmes ainiņas. Viena – būvēta uz lepnības platformas, otra uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja, kādā veidā sasniegt savu veiksmi.

Kad grāmatnīcā izvēlies savu grāmatu, kurā aprakstītas efektīvas veiksmes tehnoloģijas – pārbaudi tās ekoloģiju un to, vai gadījumā tai nebūs blaknes. Pāršķirsti šo grāmatu, sajūti tas noskaņojumu. Par ko tā stāsta? Par to, kā uzveikt konkurentus un sasniegt savu mērķi, neskatoties ne uz ko, vai arī par to, kā iemācīties sadarboties ar partneriem, lai kopā radītu kvalitatīvus produktus un pakalpojumus, kas būs noderīgi sabiedrībai?
No Oļega Gadecka lekcijas “Esi uzvarētājs jebkurā situācijā”
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mērkaķa darbs

perikis2

Kad tu centies apgūt kaut kādu resursu, kurš pirms tam tev ir bijis nepieejams, nav svarīgi, kas tas ir; imidža uzlabošana no nulles, jauna profesija vai centieni uzlabot savu personīgo dzīvi pēc ilgstoša vientulības perioda; tu pilnīgi noteikti saskaries, lūk, ar kādu problēmu.

Starpposma rezultāts itin nemaz nepriecē un noteikti nemotivē turpināt ieguldīt savus spēkus šajā nodarbē. Vai nu šis rezultāts ir tik nemanāms, vai tik maznozīmīgs, ka rokas nolaižas. Bet dažkārt tas šķiet pat gluži pretējs cerētajam. Jo vairāk centies, jo sliktāk sanāk.
Agrāk, iespējams, tu šim resursam vispār nepievērsi uzmanību, bet tagad tam esi pieķēries, un tev ir tikai vieni vienīgi stresi un vilšanās. Pašvērtējums krīt un gribās pielikt punktu šim “mērkaķa darbam”.

Starp citu, par Mērkaķi. Šis Krilova fabulas personāžs nedomāja ne tikai par starprezultātu, bet arī par galarezultātu. Vienīgais, ko tam gribējās, saņemt atzinību. Un tieši tāpēc tas imitēja darba procesu un pat nepūlējās iedziļināties tā jēgā. Pats neefektīvākais darbs ir tas, kad tevi neinteresē ne process, ne rezultāts, bet interesē tikai bonusi, kurus tu vari par šo darbu saņemt. Bonusus šajā gadījumā tu saņemsi tieši tik pat, cik Mērkaķis.

Ja tu savam darbam redzi jēgu, neatkarīgi no atzinības, tavas smadzenes atbrīvo enerģiju. Tas arī saucās  – MOTIVĀCIJA. Jo augstāka motivācija, jo vairāk enerģijas. Enerģija arī ir motivācija – spēks un vēlme kaut ko darīt.

Vienām lietām tev ir enerģija, jo tu redzi jēgu savām darbībām. Citām tavas enerģijas nepietiek, jo tu neredzi jēgu un netici bonusiem, jā un šie bonusi tev pat nav vajadzīgi. Šajā gadījumā mēs runājam par to, ka dotās prasmes tev nav un frustrācija* notiek veselam procesam.
Frustrācija – emocionāls stāvoklis, kas izpaužas kā vilšanās un neapmierinātība pēc tam, kad ceļā uz mērķa sasniegšanu radušies reāli vai šķietami nepārvarami šķēršļi.
Šajā dzīves sfēŗā tev negribās ielikt savu enerģiju un pat tad, ja tas šķietami ir ļoti vajadzīgs, tev šīs enerģijas vienkārši NAV! Biedē doma par to, ka piepūlēties, piepūlēties, ļoti censties, būt stresā, bet rezultātā saņemt to pašu mērkaķa darbu – apbalvojuma vietā pliku pigu.
Ja uzmanīgi izlasām šo problēmas formulējumu, kļūst redzama tās sakne: ir jāiemācās
1) saņemt starprezultātu;
2) novērtēt šo rezultātu.
Ja starprezultāts būs redzams un šķitīs svarīgs un vērtīgs, motivācija tālākai šī resursa attīstīšanai noteikti radīsies. Smadzenes sāks atbrīvot enerģiju (spēku un vēlmi to darīt), un, jo tālāk notiks attīstība, jo pamanāmāks būs rezultāts un tātad – lielāka motivācija. Shēma ir jau pazīstama un saprotama, vai ne?
Daudziem, kuri vēlas patstāvīgi attīstīt savus resursus, lūk, kas šķiet nesaprotams:
1) Kā darbības procesā saņemt starprezultātu?
2) Kā to pamanīt un novērtēt, lai iedvesmotos tālākai darbībai?
Par laimi pirmo problēmu risināt vispār nav nekādas vajadzības, jo to mūsu vietā ir atrisinājusi pati mūsu daba. Jebkura apzināta piepūle dod starprezultātu. Jā. Un, ja tu vēl līdz šim nezināji par to, tad tagad tā tev ir labā ziņa.
Ārēji visiem pamanāma un atzīstama rezultāta uzreiz var arī nebūt. Ilgi var nebūt. Bet tas, kas uzskatāms par sākuma rezultātu resursa attīstībā, ir uzreiz.
Atgādināšu, ko nozīmē iemaņu trūkums no psihofizioloģijas skatu punkta.
Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir tukšums tajā vietā smadzenēs, kurā attīstītiem cilvēkiem ir neironu saites.
Ja skolas laikā tu noslimoji pusi ceturkšņa un mājās patstāvīgi neapguvi mācību vielu, tev noteikti radās tā saucamā “atstarpe” (“пробел”). Piemēŗam, ja tu neiemācījies reizrēķinu, tev turpmāk būs ļoti grūti  risināt uzdevumus. Tāpēc tev ir nepieciešams šo atstarpi aizpildīt ar papildus nodarbību palīdzību – kopā ar pedagogu vai patstāvīgi. Tieši ar to arī nodarbojas korekcijas pedagogi-psihologi skolā (noskaidro, kur tieši ir šis tukšums un kā to aizpildīt).
Šī atstarpe ir precīzs vārds, ņemot vērā to, ka asociatīvo saišu līmenī smadzenēs tajā vietā, kur citiem ir “divi reiz divi ir četri”, tev ir tukšums. Un šo tukšumu ir jāaizpilda ar darba palīdzību (dotajā situācijā vienkāršu iemācīšanos).

Tas pats arī attiecas uz visām citām dzīves sfēŗām, kuras citiem ir attīstītas normāli vai augstāk par vidējo, bet tev – vāji attīstītas. Tātad tev ir jāaizpilda atstarpe – tukšums. No tā ieguvēja būs ne tikai šī tavas dzīves sfēŗa, bet arī pārējās. Atšķirībā no skolnieka, tu vari šo atstarpi neaizpildīt, jo uz otru gadu tevi neatstās (kaut gan, kā uz to paskatās).
Būdams pieaudzis cilvēks, tu pats sev nolem, kādas atstarpes tu aizpildīsi, bet kādas – ne, kādus resursus tu vēlies attīstīt, bet kādus nē, vai arī attīstīt pēc tam, vēlāk.

Taču, ja esi nolēmis nodarboties ar kādu no resursiem, tu patiesībā nodarbojies ar jaunas neironu saites radīšanu, tās saites, kas atbild par šo iemaņu, prasmi.

Mums par laimi neironu saites rodas pašas no sevis, ja tu novirzi aktīvu uzmanību uz kaut ko un, noturot šo uzmanību, veic darbības (prāta vai fiziskas, skatoties, kādu resursu tu vēlies attīstīt).
Asinsrite šajā smadzeņu rajonā paaugstinās, un tur sākas jaunu neironu saišu būvniecība, smadzenes pašas uzņemas šo darbu, rada vienkāršus šablonus, ja tu ar kaut ko nodarbojies. Smadzenes ir biodators (precīzāk sakot, dators ir – tehnosmadzenes), tas visu laiku cenšas uzdevumu novienkāršot. Ja tu risini uzdevumu regulāri un bieži, tās novērtē šo uzdevumu, un rada veselu gūzmu neironu saišu, no kurām tālākajā procesā tu vari radīt sarežģītu neironu tīklu. Lūk tāds, sarežģīts neironu tīkls, kas strādā tavā labā un daļēji arī tavā vietā, rosina tevi jaunradei (visu vienkāršo dara automātiski) tas arī saucās “attīstīts resurss”.

Un, skat, kas sanāk. Ja tu esi sācis attīstīt resursu: tu domā par to, tu novirzi tam savu uzmanību, tu meklē un lasi literatūru par to, tu veic fiziskas darbības, lai arī pašas vienkāršākās, tev uzreiz (!) sāk formēties šīs pašas saites. Apkārtējiem šis rezultāts ir gandrīz nemanāms, taču tas ir. Nav iespējams kaut ko darīt centīgi un nesaņemt nekādu rezultātu smadzeņu arhitektūrā. Tas jebkurā gadījumā būs, dažkārt izkaisīts, dažkārt būs tikai salikti daži puzles fragmenti, un kopējas lielas bildes vēl nebūs. Taču ar laiku arī tā būs.
Un vienīgā problēma, kura tev patiešam ir jāatrisina, lai iegūtu šo enerģiju un motivāciju šī resursa attīstīšanai (atgādinu – spēks, vēlme, interese un iedvesma), ir – kā ieraudzīt un novertēt šo mazo, starprezultātu.
Un šī iemesla dēļ ir JĀNOŅEM KRONIS un JĀSAKĀRTO LOKUSS*.
Lokuss (latīņu: locus – vieta) – fiksēta novietojuma vieta hromosomā, kas nosaka gēnu lokalizāciju.
Es jau brīdināju, ka visas personības problēmas var novest pie šī?

Ievērot starprezultātu traucē kronis, bet novērtēt to un noticēt sev traucē slikts lokuss.
Ja kroni noņemam un lokusu sakārtojam, varam pamanīt starprezultātu, novērtēt to un saņemt stimulu tālākām darbībām. Pie kam, darboties ar pieaugošu produktivitāti, entuziasmu un baudu.
Vai gan tas nav sapnis?

Kā kronis traucē pamanīt starprezultātus?

Esot ar kroni, tava situācija izskatās daudz labāka, kā tā ir īstenībā. Un kad tu centies darboties, tu, izrādās, atrodies ļoti tālu no iluzorās latiņas.
Iedomājies, ka cilvēks ir sadomājies, ka ir ļoti labs dejotājs. Realitātē viņš dejo ļoti slikti un neveikli, kaut gan viņam pašam šķiet, ka ir pilnībā plastisks un ritmisks. Ja viņš ies mācīties dejot, sākumā mācīsies pavisam vienkāršus soļus un viņam var šķist, ka nekāda progresa nav, vai arī rezultāts ir gluži pretējs. Agrāk viņš dejā virpuļoja, bet tagad neveikli mīcās uz vietas. Patiesībā viņam IR progress. Maziņš, pieticīgs, taču pilnībā reāls. Viņš ir iemācījies vienkāršās, elementārākās pamatkustības. Taču, vērtējot savu sākuma līmeni ar kroni galvā, viņš neredz progresu, viņam šķiet, ka sācis dejot sliktāk.

Tieši ar kroni ir saistītas visas sūdzības par “spontanitātes zaudēšanu” – tas ir tikai resursa attīstības sākuma posms. Cilvēkam šķiet, ka viņš dejā virpuļo, bet, sākot mācīties, kā pareizi dejot, viņš savu spontanitāti zaudē.

Taču spontanitātes, kā tādas, viņam nemaz nebija, bija haotiskas kustības zem kroņa, un tikai viņam pašam šķita, ka tas izskatās lieliski.

Ja adekvāti novērtējam savu sākotnējo līmeni, jebkurš rezultāts priecēs un pat iedvesmos.
Ir kustība un piepūle, kas atnes rezultātu, tātad enerģija tiks dota vēl lielāka. Taču, kad cilvēks secina “nekas nesanāk”, “viss velti”, “tagad sanāk vel sliktāk”, nekādu enerģiju smadzenes neatbrīvos. Kāpēc gan tām savu zelta fondu velti tērēt? Tās šajā sfēŗā nespēs uzmanību noturēt, tāpēc uzspiedīs uz stresa pedāļa, lai cilvēks beidzot pārstātu darīt mērkaķa darbu un pievērstos kaut kam vērtīgam vai interesantam.

No šī secinājums ir gaužām vienkāršs:

Ja tev šķiet, ka piepūle šī resursa attīstībā ir gluži veltīga, noņem savu kroni un sākumā godīgi novērtē savu patieso sākuma līmeni. Visticamākais, esi kļūdījies savu prasmju vērtējumā.

Tas attiecas uz jebkuru resursu.
Ja tu strādā pie savas figūras uzlabošanas sporta zālē un neredzi rezultātu, visticamākais, tu neredzēji, kāds biji līdz šiem treniņiem. Tu uz sevi skatījies no noteikta rakursa un piesedzi savus trūkumus ar apģērbu, varbūt tāpēc situācija šķita daudz labāka, kā patiesībā bija. Patiesībā tu šobrīd pamazītiņām kļūsti arvien labāks. Tas IR jāievēro, lai kustētos tālāk.

(Strupceļš ir vieta, kur iestrēgst nepateicīgie)

Noņemt kroni – tas nozīmē ieraudzīt, ka darbībām IR rezultāts.
Bet sakārtot lokusu nozīmē iemācīties novērtēt šo pakāpenisko rezultātu.

Dažkart cilvēks it kā redz rezultātu, bet gribas vairāk un lielāku.

Viņam ir žēl ieguldīt darbu un saņemt par ieguldīto tik maz. Ja jau cīnīties, tad gribas pelnīt arī ohohooo. No vilšanās progresa ātrumā arī mēdz gadīties, ka trūkst enerģijas un motivācijas. Tas nozīmē, ka ir slikts lokuss. Ja gribi ātrus un vieglus rezultātus, tātad tu uzskati, ka tiem jānāk sazin no kurienes, no ārpuses, pašiem no sevis. Tev šķiet, ka pat gramam  tavas piepūles būtu jātiek apbalvotam. Tev šķiet, ka citiem viss nākas daudz vieglāk. Tev šķiet, ka tu esi pelnījis mazāk stradāt un vairāk saņemt. Tev šķiet, ka esi radīts baudai nevis darbam. Tas viss tev šķiet, jo tev ir slikts kontroles lokuss.

Tev ir infantili uzstādījumi. Tu ceri saņemt rezultātu nevis par darbu, bet skaistām acīm, vai arī uzskati, ka tavs darbs ir jānovērtē daudz augstāk. Taču darba vērtību nosaki ne tu. Tu nevari ciparus izzīst no pirksta, tev jāņem verā objektīvi parametri. Objektīvā bildē tavs darbs maksā tik, cik tu par to vari saņemt. Tas nozīmē, ka šis pārāk mazais rezultāts, acīmredzot, arī ir tas normālais esošajā brīdī.

Tev ir pārāk daudz šo atstarpju, kurus, esot zem kroņa, ir ļoti grūti pamanīt, bet, kad tie aizpildīsies, rezultāts tevi iepriecinās. Un to pamanīs apkārtejie. Taču līdz tam tev jāizaug un tava izaugsme ir tavās rokās. Neviens cits tavā vietā neuzbūvēs neironu saites tavās smadzenēs. Lūk, ko nozīmē pareizs lokuss.

Ja visu laiku tu sekosi savai motivācijai un koriģēsi pašvērtējumu (noņemot kroni) un lokusu (atgriežot to savās rokās no debesmannas), resursa attīstīšana notiks daudz ātrāk. Taču nevajag dzīties pēc ātruma, jo tā tu riskē izaudzēt kroni ātruma dēļ. Tad tu pārvērtēsi starprezultātu un tev sķitīs, ka viss ir tik super un pēc tam atkal attapsies, ka ir jauna atstarpe, tu nolemsi, ka viss ir sagruvis un rokas atkal nolaidīsies. Resursa attīstīšana nekad neiet vienmērigi: kādas puzles saliekas viegli, kādas atkrīt pavisam, kaut kas mainās, taču visu šo laiku smadzenēs norit darbs. Tikai uzticoties sev un esot ar mieru stradāt, tev ir iespēja uzlabot savu dzīvi.

Autors: Marina Komissarova
Tulkoja: Ginta FS

Iemin jaunas taciņas un vecās aizaugs

tacina3

Lieliskā psihoterapeite Emīlija Nagoski saka: apzinātības prakse uz mūsu apziņu iedarbojas tāpat kā pavasara zaļumi un dārzeņi iedarbojas uz mūsu ķermeni.

Iedomājamies ūdens glāzi, kurā iebērtas smiltis – to dēļ ūdens ir duļķains. Kad mēs koncentrējamies praksei – smiltis apzīmē domas, kas skrien turpu šurpu, trauksmi, niknumu, nervu spriedzi, asu vientulības sajūtu – kad tas viss nosēžas glāzes dibenā un mūsu apziņa noskaidrojas, garastāvoklis uzlabojas un atgriežas spēks.

Lūk, 7 veidi kā attīstīt sevī apzinātību no psihoterapeites Sjūzenas M. Orsiljo un Lizabetes Remeres grāmatas “Apzinātība vai trauksme. Pārstāj uztraukties un atgriez sev savu dzīvi”, kā arī no Emīlijas Nagoski grāmatas “Kā sieviete grib”.

Novelc robežu starp sevi un emocijām

Mūsu psihei piemīt unikāla un ne īpaši patīkama īpatnība – reaģēt uz domām, jūtām un sajūtām, saplūstot ar tām, līdz pat tādam līmenim, ka tās sāk noteikt, kas mēs esam. Citiem vārdiem runājot, tā vietā, lai nodalītu mūsu pārdzīvojumus (tie nāk un iet), mēs sākam uzskatīt tos par savas personības neatņemamu sastāvdaļu.

Tā vietā, lai sev atgādinātu, ka ikvienam laiku pa laikam prātā iešaujas doma: “es esmu niecība” vai arī “es esmu bailīgs”, mēs tomēr ticam, ka šī doma atspoguļo realitāti – es esmu slikts, es esmu neveiksminieks.

Apzinātība ir prasme, NEVĒRTĒJOT uztvert notiekošo, APZINĀTIES savas sajūtas, ieklausīties tajās, taču nesaplūst ar tām.

Psiholoģijā to sauc par atvērtu paplašinātu apziņu – tātad spēju paskatīties uz situāciju no dažādiem rakursiem, ņemt veŗā dažādus viedokļus. Gluži pretēja ir sašaurināta reaktīvā apziņa, kad mēs koncentrējamies tikai uz neveiksmi un uzgāžam sev veselu cietsirdīgas paškritikas šalti (kas pilnīgi noteikti pastiprina mūsu vientulības un izolācijas sajūtu).

Iemin jaunas taciņas un vecās aizaugs

Kad tu ievēro domu rašanās procesu un atbrīvojies no tām, tu praktizē apzinātību. Un uzdevums nav sekot savai elpošanai, bet gan apzināties to, kas atvelk tavu uzmanību un mierīgi pieņemt lēmumu, vai tu vēlies šobrīd tam tērēt savus dvēseles spēkus, vai nevēlies.
Piemēram, tu visu laiku domās atgriezies senās atmiņās par attiecībām ar toksisku cilvēku (kāds no vecākiem, partneris, kāds, kuru tu uzskatīji par savu draugu).

Iedomājies, ka šīs domas ir meža taciņas. Jo biežāk tu pieņemsi apzinātu lēmumu neiet pa šīm taciņām, tas nozīmē – neauklēt savā apziņā savu seno traumu, jo ātrāk šī trauma no apziņas izdzisīs (= taciņas aizaugs).

Realitātē tā arī notiek: neironu saites smadzenēs ir mūsu ieradumu pamats – tās rodas un izgaist mūsu atkārtotu darbību un domu rezultātā. Mēs varam tās vadīt – tadā veidā izveidot jaunus neironu saišu ceļus un ļaut “aizaugt” vecajiem.

Nevairies no negatīvajām emocijām

Lai varētu izbaudīt pozitīvas sajūtas – mīlestību, prieku, izbrīnu, ir jābūt gatavam izbaudīt arī nepatīkamās – skumjas, naidu, bailes. Nav jau svarīgi, cik piesardzīgi mēs esam, taču no negatīvajiem pārdzīvojumiem izvairīties nav iespējams – tāda ir dzīve.
Daudzām dzīves problēmām – saglabāt attiecības, vai nesaglabāt, dzemdēt bērnu, vai nedzemdēt, atrast jaunu darbu, vai palikt vecajā – nav “pareizā” risinājuma. Cenšoties to atrast, mēs arvien vairāk sapinamies savos trauksmes un stresa pinekļos.

Atceries, ka mūsu emocionālās reakcijas ir dabiskas, tās nav vājuma pazīme un neliecina par mūsu trūkumiem. Dzīvot piepildītu dzīvi nozīmē ievērot sāpes un pieņemt tās, nevis censties izdarīt tā, lai tās pazustu.

Ja pret panikas simptomiem, stresu un nervu nogurumu izturamies kā pret dabīgām ķermeniskām reakcijām, kuras ar laiku pazudīs, un nereaģējam uz tām, kā uz brīdinājumu par kādu ļaunumu, sākam mazāk baidīties un panikas lēkmju intensitāte un biežums samazinās. Ja esam klātesoši kādā dzīves situācijā un nevairāmies no tās, trauksme samazināsies.

Pabeidz stresa ciklu

Ja mēs steidzam ar jebkuriem līdzekļiem noslāpēt nepatīkamās emocijas, mēs tās tikai pastiprināsim.
Piemēram, tu esi pieradis vakarā izēst “spaini” saldējuma vai veselu torti, lai “izlaistu” pa dienu uzkrājušos stresu. Tas ir veids, kā tu sevi nomierini.
Kas notiek patiesībā?

Tu mākslīgi bremzē savas reakcijas un neļauj sev līdz galam apzināties savus pārdzīvojumus, un tādā veidā pabeigt stresa ciklu. Tā vietā, lai izietu no stresa, tu iestrēdz tajā – tas ir mokoši un kaitīgi tavai veselībai un vēl vairāk apgrūtina dzīvi, kura jau tā ir stresa pilna.

Atļauj sev izjust savu stresu līdz galam, nespied bremzi pirms laika. Emocijas ir tuneļi: tie ir jāiziet līdz galam, cauri tumsai gaismā.

Piemēram, tā vietā, lai mestos pie ēdiena, apstājies un apzinies savas iekšējās sajūtas – elpo kopā ar tām, pieņem tās, ļauj tām būt, un būt tādām, kādas tās ir. Vari sev pateikt: “Tas ir tas, ko es jūtu tieši šeit un tagad. Nav svarīgi, kas tā ir par sajūtu, tā jau ir šeit un es to pieņemu”. Nepievērs uzmanību spriedzei, sakoncentrējies uz savu elpošanu – pāris reizes dziļi ieelpo un izelpo.

Pārdomā savus “bet”

Ļoti bieži mēs sev sakām, ka vēlamies kaut ko izdarīt, taču ir kāds iemesls, kāpēc mēs to nevaram izdarīt. Piemēram, cilvēks, kurš cieš no panikas lēkmēm, var sev pateikt: “Es gribu iet uz veikalu/doties uz metro, bet man ir bail.”
Pamēģini tad, kad pieķer sevi pie domas, ka domā vai saki “bet”, tā vietā lietot “un”. “Bet” paredz, ka otrā teikuma daļa (man bail) ir daudz svarīgāka par pirmo (es gribu aiziet uz veikalu/doties uz metro). Savukārt, “un” paredz, ka abas teikuma daļas ir vienlīdz svarīgas.

Lai tevi vada vērtības nevis emocijas

Mūsu emocionālās reakcijas mūs apgādā ar ļoti svarīgu informāciju par nepatīkamu situāciju, taču tās ne vienmēr stimulē mūs darbībām, kuras mums palīdzēs. Mēs esam raduši domāt, ka sajūtas ir priekšvēstnesis darbībām, mudina mūs darboties. Taču patiesībā mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies, neskatoties uz savām šī brīža emocijām.
Iedomājies, ka esi pilots, un tev jānosēdina pasažieru lidmašīna, kurā notikusi avārija. Apkārt panikā kliedz lidmašīnas pasažieri, un tavi palīgi – piloti nemitīgi piedāvā dažādus glābšanās variantus.

Šie tēli ir tavas emocijas dotajā brīdī. Tavs uzdevums ir tām nepadoties, saglabāt mieru (tātad vērot it kā no augšas savu emocionālo centru), un rīkoties, kā tu uzskati par vajadzīgu, darīt to, kam tu tici.

Lai saprastu, kā labāk rīkoties, ir jāizlemj, kāds cilvēks tu vēlies būt šajā situācijā – tātad izvēlēties, kas tev ir vērtīgi. Viens veids, kā apzināties savas vērtības, ir iedomāties, ko tu darītu, ja neizjustu bailes, vainas sajūtu, niknumu vai citas negatīvās emocijas, uz kurām šajā brīdī esi fokusējies.

Piemēram, ja tev ir svarīgs veselīgs dzīves veids, tu mācies paciesties, kad tev gribās atļauties šokolādes tāfelīti, vai pārvari sevi, ja tev jādodas uz trenažieru zāli vēlā, lietainā rudens vakarā, neskatoties uz to, ka tev labāk gribētos saritināties zem siltas segas.

Mēs esam gatavi izjust diskomfortu, lai pa īstam piedalītos sava dzīvē un vērtības ir mūsu orientieri. Tās katru mūsu nodzīvoto dzīves mirkli  un katru mūsu darbību piepilda ar cieņu un jēgu.

Vērtības – tās būtībā ir tas, kam mēs dzīvē dodam priekšroku. Nav pareizu vai nepareizu vērtību, ir svarīgi tas, kas ir svarīgs tieši tev šajā dzīves posmā, un tev nav jācenšas, lai kāds cits pieņemtu tavas vērtības.

Ja kaut kas tavas ausīs skan kā pavēle, kas obligāti un bez ierunām jāizpilda, un tu tai pretojies un jūties nelaimīgs, tātad tā nav tava vērtība, tu esi to aizguvis.

Praktizē zinātkāri un iejūtību pret sevi

Tās ir divas spēcīgas sviras, ar kuru palīdzību regulēt savas emocijas – pirmkārt trauksmi.

Kad nav pārliecības par nākotni, trauksme ir gluži dabiska reakcija.Kad esi morāli iztukšots, izvairīšanās ir dabiska reakcija.

Iziet no šiem stāvokļiem palīdzēs iejūtība pret sevi. Dziļi ieelpot un ļaut izplesties savai apziņai – vērot un ievērot savu reakciju pilnu spektru, nenosodīt tās, bet vienkārši atzīt.

Apzinātība palīdz paskatīties uz situāciju it kā ar citām acīm – ziņkārīgi izpētīt mūsu negatīvo reakciju, tā, it kā tā būtu aizraujošs piedzīvojums, jauna pieredze. Jo agrāk tu ievērosi trauksmi un atradīsi pāris minūtes laika, lai pierakstītu uz papīra savas sajūtas, jo labāk.

Tā tu iemācīsies atpazīt tos momentus, kad apziņa novēršas no šeit un tagad momenta, un ieslīgst biedējošās nakotnes vīzijās un tērē tavus dvēseles spēkus mokošām pagātnes epizodēm.
Apzinātība palīdz pārnest uzmanības fokusu uz tagadni, un mēs varam ieraudzīt jaunus risinājumus.

Pati vienkāršākā apzinātības prakse

Atrodi mierīgu vietu, tur, kur neviens tevi netraucēs, apsēdies ērti, aizver acis un dziļi paelpo – vienkārši skaiti ieelpas un izelpas, pacenties sakoncentrēties uz šo skaitīšanu. Ja parādās blakus domas, ievēro tās un atgriez savu apziņu pie elpošanas skaitīšanas. Sāc ar 10 -15 apzinātām ieelpām-izelpām un noved tās līdz 3 – 5 minūtēm un ilgāk (hronometrs).

6 veidi, kā palīdzēt sev atgriezties šeit un tagad:
– kad zvana telefons;
– kad brauc liftā;
– kad redzi sarkanu gaismu luksoforā;
– kad ieraudas bērns;
– kad izdzirdi putnu čivināšanu;
– ceļā.
Autors: Ksenija Tatarņikova
Avots: http://sobiratelzvezd.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Visa patiesība ir Tevī

gulbis

Es šonakt nosapņoju ierīci, kas mēra iekšējo līdzsvaru. Tā bija sēdoša Budas figūra, kurai pie katra sāna bija piestiprinātas šūpoles, kas pildīja svaru lomu un mērīja visu, kas cilvēkā ienāk no ārpuses un “iešūpo” to, un, dažkārt, pateicoties spējai samierināties, ļauj līdzsvaroties.
Taču pati galvenā detaļa bija pašā šo svaru – šūpoļu centrā. Tā bija Budas galva, kurai sejas vietā bija spogulis. Un patiesu līdzsvaru cilvēks sasniedz tad, kad sāk raudzīties šajā centrā – spogulī, tātad – sevī. Savās sajūtās, savos pārdzīvojumos, savos iekšējos stāvokļos un pašsajūtā. Un, lūk, kad viņš skatās uz sevi, tieši tur viņš atrod savu līdzsvara centru, un nav nekādu citu ticamu variantu. Tikai caur sevi. Tur atrodas visi orientieri.

Dažkārt tu piekūsti no tā, kas notiek tavā dzīvē. Notiek neatkarīgi no tavām spējām ietekmēt savu realitāti. Tāpēc, ka realitāšu ir daudz, bet tu esi tikai cilvēks, kaut arī apzināts un pat saproti kaut ko no Visuma likumiem.

Piekūsti tik ļoti, ka vairs neatliek spēka būt cilvēkam. nerunājot par to, ka būt psihologam un pilnvērtīgi strādāt. Starpība starp profesionālu psihologu un parastu cilvēku šajā situācijā ir tikai tā, ka psihologs skaidri saprot: “jāpasēž mežā” un jāatjauno savs lldzsvars, lai paša stāvoklis nekādā veidā nekaitētu pašam un cilvēkiem apkārt.

Parasts cilvēks šādas lietas sevī neprot ievērot, tāpēc visbiežāk neatšķir sevi šajos cilvēka un ne-cilvēka stāvokļos, un tāpēc bieži vien no tā cieš viņš pats un cieš citi – tie, kas pagadās “pa rokai”.
Tad, lūk, kad tu piekūsti tik ļoti, ka saproti – viss, tagad man vairs nav spēka būt cilvēkam, tu sāc ļoti labi sajust ko citu: smalkās komforta un diskomforta nokrāsas attiecībā uz visu dzīvē. Tu pamani to, kas atrodas ārpusē: apkārtējo vidi, cilvēkus, tuvus cilvekus, ēdienu, gaisu un vēl daudz ko citu, un saproti, kā tas atbalsojas tevī.

Tādās dienās negribas neko analizēt, negribas dziļi aizdomāties, tāpēc, ka tas vienkārši neprasās. Patiesība par tavām sajūtām un jūtām ir tevī.

Un tādas dienas man patīk ar to, ka es varu pārtraukt sazināties ar pasauli, varu klausīties lietū (ja tas līst), sevī un rakstīt.

Ir cilvēki, ar kuriem es varu laiku pa laikam satikties un būt pat ļoti tuvu, taču es skaidri zinu, ka nevarētu ar viņiem dzīvot, tāpēc, ka pie mūsu kopējās komunikācijas katrs no mums ļoti daudz piestrādā un cenšas.

Jā, esmu lasījusi, ka sakritības mēdz būt tikai pasakās (kaut arī manā dzīvē tās bieži vien nemaz nešķiet brīnums), ka pie attiecībām ir smagi jāstrādā. Es labi zinu, ka nav ideālu cilvēku, ka ikvienam no mums ir savas dažādās puses. Tāpēc arī turpinu komunicēt ar tiem, kuri ne it visā man patīk. Tomēr šajā komunikācijā es gūstu kaut ko sev ļoti svarīgu. Un arī atdodu kaut ko, kas vajadzīgs otrai pusei. Taču šajās attiecības nav dzirkstelītes, vai, kā es to saucu – kaisles. Es nerunāju šeit par fizisku vilkmi. Es runāju par tuvību, kas rodas tad, kad sakrīt momenti, kas priecē vienu pusi un nenogurdina otru.

Tas nozīmē, ka viens cilvēks dara kaut ko, kas viņam šķiet gluži dabisks un, izrādās, ka otram tieši tas arī ir vajadzīgs. Un tieši tāpēc, ka ir šī dabiskā sakritība, ir iespējams neņemt vērā visas pārējās nesaderības, nesakritības, jo ir šī viena – galvenā abiem, kas neprasa nekādu piepūli.

Un viss pārējais, kas attiecas uz darbu pie attiecībām… no vienas puses ir patiesība, jo ir dažādas interešu sfēras, vērtības, prasmes un vajadzības komunicēt u.t.t., bet no otras puses, nav patiesība, tāpec, ka pat tad, ja tu ļoti vēlies un proti spert visus vajadzīgos soļus, lai sasniegtu tuvību, pat tad, ja ir šīs līdzīgās vērtības, bet trūkst šī sakritība pašā galvenajā un gluži dabiskajā abiem, no šīm attiecībām nebūs prieka.
Iespējams, sanāks divu strādīgu cilvēku savienība, kuri varēs lepoties ar kopīgi izveidotu “uzņēmumu”, bet šai savienībai trūks dzīvības (tāds ir mans subjektīvais skatījums).
Bet DZĪVE – tas ir prieks un saskanīgu vibrāciju sajūta: ritmu saderība, balss tembru, katrs no kuriem glāsta partnera dzirdi, pieskārienu raksturs – viens pieskaras, bet otram tieši tāds pieskāriens ir vajadzīgs…. Un ļoti daudz citu sīkumu, kuri nemaz nav sīkumi…

Tas viss atveras pēc tiem izdzīvotajiem momentiem un dienām, kad nav spēka vairs būt cilvēkam, kad nezini, kas šobrīd ar tevi notiek un, kur tas viss tevi novedīs, kad ir milzīgs diskomforts un viss ir miglā tīts.
Bet izprast šādu periodu vērtību tu vari tikai pēc tam, kad viss agrāk piedzīvotais (uz pārjūtīguma un emocionāla noguruma robežas) saliekas kopā vienā vienotā rakstā tavā dzīves audeklā. Un izrādās, ka šis raksts esi tu pats. Un tu iepazīsti sevi ar katru dienu arvien labāk, un arvien ciešāka kļūst tava saikne ar dzīvi – arvien dziļāka un neizmērāmāka. Un tas ļauj tev neskumt pēc tā, kā tev nav, un baudīt to, ka tu visu to vari sajust un iepazīt. Kaut arī ne vienmēr vari aprakstīt šīs savas sajūtas un zināšanu.
Un patiesība atrodas tevī pašā tavās sajūtās un jūtās…

Autors: Marina Sergejeva
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Atklātība komunikācijā

evgenijs jurkins

Jau no bērnu dienām mēs esam radināti nosodīt. Nosodīt sevi, savus tuvākos un dzīvi. Būt pašam sev ir kauns: nākas melot, apspiest savas patiesās domas un sajūtas. Tūkstošiem pārliecību saka priekšā: “kaut kas ar tevi nav kārtībā…” Dvēseli nomāc pastāvīga neapmierinatība. Tu  ļoti centies būt labs, labāks. Pārstāj saprast, kāds tu patiesībā esi un ko vēlies. Zaudē sevi. Tikai zini to, kādām ir “jābūt” un “kāds nedrīksti būt”. Un tā tu zaudē pārliecību par sevi un kļūsti par staigājošu masku. Tici, ka virzies pareizā virzienā. Kā visi. Centies pareizi dzīvot, strādāt, audzināt, ģērbties, runāt. Taču laime kaut kur kavējas. Dzīve kļūst par izmocītu rituālu sēriju.

Ir sajūta, ka tu nevis dzīvo, bet izīrē sevi sabiedrībai.

Kamēr piesedzies ar masku, dziļi Dvēselē dzīvo sajūta, ka mīl nevis tevi, bet šo uzspēlēto tēlu. Bet tevi – īsto neviens nepazīst un pat necentīsies iemīlēt. Tu jūties kā viltvārdis. Un, jo ilgāk slēp patiesību, jo briesmīgāka tā šķiet.

Ja ir lemts izdziedināties, tad, lai kāda arī nebūtu tava pagātne, to nāksies pieņemt. Atklātība ir patiesības balss, reālo domu un sajūtu izpausme. Tu vairs “nezīmējies” un nepiesedz savus trūkumus ar psiholoģisko makijāžu. Tu riskē izradīties parasts mirstīgais, bet vēl joprojām dzīvs cilvēks ar tam piemītošo dabiskumu. Tas tuvina. Tu savam sarunu biedram it kā saki:

“Skaties! Lūk, tas esmu īstais es! Ne tik spēcīgs un ne tik gudrs”. Un viņš jūt: “Izrādās, arī es varu pārstāt kaunēties. Es varu būt es pats un nebaidīties, ka mani nosodīs.”

Atklātība ir iespējama tikai tad, kad nav vērtēšanas un spriedumu. Nosodīt cilvēku, kurš atveras, nozīmē, iespļaut viņam Dvēselē. Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs. Viss, ko tu juti, darīji, kas biji, nevarēja būt savādāk. Ar tevi viss ir kartībā! Un vienmēr ir bijis kārtībā! Vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Tu JAU vari vienkārši būt tu pats.
Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – patiesu un īstu tevi var patiesi mīlēt.

Pārliecība par sevi balstās uz visaptverošu izpratni par to, ka tu vari būt šis cilvēks. Un tev ir tiesības dzīvot. Un tavai Dvēselei nav vajadzīgi obligātie labojumi.

Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi.

Ja sarunu biedrs nesoda un nevērtē, bet klausās un saprot, viņš var aizstāt psihologu.
Atklāta komunikācija ir ne tikai terapeitiska, bet arī interesanta, jo tā ir piesātināta ar tavas Dvēseles dzīvo enerģiju. Bez tās viss kļūst nedzīvs. Mēs visi mīlam mūziku, kino un sarunas, kas rezonē ar mūsu iekšējo pasauli. Atklātība vienlaicīgi nes gan prieku gan terapeitisku vērtību. Es saprotu, ka nav nemaz tik viegli radīt apstākļus atvērtam dialogam. Maz kam tas patiesi ir vajadzīgs, taču tas sanāk tiem, kam to vajag un tiem, kuri cenšas.
Es atklātību mācījos no saviem klientiem. Un sāku to praktizēt ar saviem tuvajiem. Tā “strādā” un sniedz dziedināšanu un prieku. Tā paaugstinās apzinātības līmenis, jo tu mācies pieņemt un novērtēt to, kas tev šobrīd ir – šo brīdi, šos cilvēkus, sevi. Bet “zīmēties” paliek neinteresanti, jo ir taču skaidrs, ka visi mēs esam aptuveni vienādi.

Ar ko sākt?
Var sākt ar savu simpātiju un vājību atklātu paušanu. Ja gadījumā nejūti atpakaļsaiti, vai vēl ļaunāk, tevi nosoda, tad nedaudz piebremzē. izmet savas “makšķeres” akurāti. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pat atklātība var kļūt par melīgu piesedzēju tad, ja to izmanto savu negatīvo emociju attaisnošanai. Tā teikt: “es taču no visas sirds paužu savas domas – pieņemiet mani tādu, kāds esmu”. Tikai tad, kad esi iemācījies atklāti runāt par savām vājībām un simpatijām pret ctiem cilvēkiem, vari akurāti pāriet pie savu negatīvo emociju paušanas – uz to brīdi jau tu jūti, kurā mirklī un kā tu vari savam sarunu biedram dot atpakaļsaiti.

Konstruktīvi paust savas negatīvas emocijas – tā ir vesela māksla. Gan jau arī par to pienāks laiks pastāstīt.
Nevajag izgriezt savu Dveseli uz āru visiem, kuri pagadās tavā ceļā. Tā tu izbiedēsi cilvēkus. Taču ideāli, ja tavā personīgajā apkaimē ir divi – trīs cilvēki, kuriem par sevi vari izstāstīt burtiski visu, par ko, iespējams, agrāk kaunējies runāt. Ja tādu cilvēku tev nav, derēs arī psihologs – profesionāls klausītājs ar stāžu. Un tā atnāk sapratne par to, ka tu pats esi savas dzīves neizbēgams rezultāts. Tu nevari un nedrīksti būt kāds cits.
Tu sāc saprast sevi un citus. Un vairs nevienam nav vajadzīga piedošana un apstiprinājums. Aizvainojumi un nosodījums izgaist. Dievs visiem soģis.

Vai var pieņemt visu?
Vesels cilvēks nevienam nenovēl ciešanas. Mēs visi alkstam mīlestības. Pat vardarbība ir šīs vajadzības izkropļota forma. Pie tās ķeras tie, kuri sevi noliedz. Naids pret sevi rada naidu pret citiem. Bet, ja cilvēks ir noziedznieks, kā viņu saprast un pieņemt? Ja nogrēkojies pagātnē, bet tagad to nožēlo un vēlas laboties, nav nemaz tik grūti viņu saprast un pieņemt. Īpaši tad, ja arī pašam pagātnē ir līdzīga pieredze. Taču tad, ja cilvēks turpina savus ļaunos darbus, saprast viņu nav obligāti. Atstāj to svētajiem. Un nejauc sapratni ar vienaldzīgu bezdarbību. Ja kāds pārkāpj tavas robežas, nav obligāti uzliesmot naidā, lai tās aizstāvētu.
Briedums
Atklātība ir filtrs, lai atdalītu nobriedušo no nenobriedušā. Ne reizi vien kino esmu dzirdējis, kā viens personāžs saka otram: “mēs taču esam pieauguši cilvēki un varam runāt atklāti”. Bet kontekstā ar to bija domāts, ka nobriedušiem cilvēkiem ir žēl sava laika spēlēm un maskām.
Autors: Igors Satorins
Avots:  Психология Pro
Foto: Jevgenijs Jurkovs

Tulkoja: Ginta FS

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Apvainoties ir bezjēdzīgi

apvainojies3

Pieaudzis vīrietis ir spējīgs apvainoties tāpat kā piecgadīga meitenīte. Taču pats interesantākais ir tas, ka, esot apvainojies, šis vīrietis arī līdzinās šai piecgadīgajai meitenītei. Viņš gaida, kad viņam lūgs piedošanu, gaida “taisnīgumu”, viņa priekšā citiem janožēlo savi grēki un jāizpērk vaina, lai viņa aizvainotā pašcieņa nolaistos līdz piedošanai “vainīgajam”. Un pasarg Dievs, ja šī vainas izpirkšana būš “lētāka” kā mūsu mazajai meitenītei pieauguša cilvēka ķermenī, vajadzīgs, pasarg Dievs, ja viņai tā izskatīsies pēc ubagu dāvanas. Protams! Aizvainojums taču ir tik liels!  Un, lai to nolīdzinātu, izpirkuma maksai arī jābūt lielai.

Aizvainojums ir vēl viens pasīvā apstākļu upura stāvoklis. Upura, kuru netaisnīgi apvainojuši, kurš neko nav spējīgs labot savā situācijā, var tikai klusiņām vientulībā raudāt, gaidot, kad notiks brīnums un visa pasaule kritīs viņa priekšā ceļos, izlūdzoties piedošanu nabaga cietējam.
Un pēc tam, kad upuris, šīs nožēlas rezultātā, būs apmierinājis savu slimīgo zemo pašvērtējumu, tas beidzot lepni nolaidīsies no saviem augstumiem un piedos pāridarītājam. Un pēc tam pieņems no viņa, vai pat Visaugstākā visdažādākās dāvanas, ar kurām kompensēt savas mokas un ciešanas

Šī raksta idejai nav dzimumu orientācijas. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm.
Aizvainojuma iemesls ir mūsu nereālistiskās gaidas, kuras, nez kāpēc, neviens nav pacenties piepildīt.
Gala rezultātā viegli aizvainojamam cilvēkam atliek vien pasīvi gaidīt, kad zelta zivtiņa, kas izpilda visas vēlmes, brīnumainā kārtā materializēsies viņam tieši rokās. Bet, lai patstāvīgi realizētu savas gaidas, šis cilvēks vēl ir pārāk mazs un niecīgs. Galējā aizvainojuma stadijā, pāridarītājam ir ne tikai jālūdz piedošana, bet arī jāpazemojas, pirms aizvainotais piedos.
Un, kā likums, jo dziļāk upuris murgo šo murgu, jo dziļāk iedzen sevi aizvainojumā, un jo lielākas un fantastiskākas ir viņa prasības pret aizvainotāju, jo mazāka iespēja, ka kāds viņam atvainosies. Un pat tad, ja atvainosies, tad tas būs krietni par maz, lai kompensētu visas viņa pārciestās mokas. Un tad, lai visai pasaulei pierādītu, ka visa pasaule bijusi netaisnīga, šis cilvēks nostājas uz “svētā mocekļa” ceļa, sakot: “Paskatieties, ko Jūs ar mani izdarījāt!”

Ja upurim ir pieci gadi, tāds bērns, ja vēlēsies, lai viņu pažēlo, tiešā vārda nozīmē “kritīs uz mutes peļķē”. Bet, ja upuris ir pieaudzis cilvēks, žēlošana viņu pazemo, un tāpēc viņš, ka kompensāciju par savām ciešanām, vēlas atzinību. Tagad viņš ir gatavs visiem parādīt to, cik milzīgas ir viņa sāpes.

Lai to pierādītu, viņš gatavs upurēt pat traukus no sava trauku skapja, demonstratīvi sadauzot tos pret savu nelaimīgo galvu. Bet, vēl ielaistākos gadījumos, viņš cer uz slavu pec nāves… Skaidrs, ka nekādu slavu un atzinību tāds moceklis nesaņem. Pats lielākais, uz ko vinš var cerēt ir žēlums, bet sliktākajā gadījumā – izsmiekls un ņirgāšanās.
Tas nozīmē, ka apvainoties ir ne tikai bezjēdzīgi, bet arī – neproduktīvi. Taču mēs turpinām to darīt vēl un vēl. Atkal un atkal ceram ar šīs manipulācijas palīdzību panākt sev vēlamo.

Infantīlais manipulators

Aizvainojums ir manipulācija.
Mēs visi vēlamies uzmanību un mīlestību, gluži kā mazi bērni. Bet bērni ir viltīgāki. Viņi, lai saņemtu to, ko vēlas, apvainojas tīšām. Ja divgadīgs bērns redz, ka viņa aizvainojumu neievēro, viņš ir spējīgs uzreiz apstāties, pievērst sev uzmanību, un pēc tam turpināt apvainoties. Ar laiku šis manevrs kļūst par ieradumu, kas arvien samilzt, kļūstot it kā “reāls”. Pusaudzis, apvainojoties, sevi uztver ļoti nopietni. Bet tā vienalga ir manipulācija, kuru apstādināt nav iespējams. Šī manipulācija notiek jau neapzināti – automātiski, un tāpēc šis apvainojums šķiet patiess un pamatots.

Ieradums apvainoties tracina apkārtējos, jo tajā pašā zemapziņas līmenī cilvēki jūt melus, un saprot, ka tā nav nekāda reāla bēda, bet tikai bērnišķīga manipulācija.

Aizvainojums ir mākslīgi uzpūsta traģēdija, ar mērķi sasniegt sev vēlamo ar citu cilvēku palīdzību. Un upuris pats atsakās uzņemties atbildību par savām prasībām. Tā vietā viņam ir ērtāk manipulēt ar citiem cilvekiem, cenšosties ar sava aizvainojuma palīdzību izsaukt viņos vainas apziņu.

Mēs apvainojamies ne jau tikai sena, bērnišķīga ieraduma pēc, bet vēl tāpēc, ka mums ir par maz drosmes. Mums ir bail izrādīt savas jūtas, mēs baidāmies saņemt atteikumus un baidāmies, ka mūs nemīlēs un atstums. Un tad mēs kapitulējam, un paši izvēlamies kļūt par apstākļu upuriem savā pašu vecajā komforta zonā ar bezjēdzīgām gaidām uz “taisnīguma” uzvaru.

Pēdējais mierinājums

Un kas notiks, ja nu pēkšņi mēs nolemsim apmierināt apvainota cilvēka prasības? Ar to mēs labprātīgi radām pozitīvo pastiprinājumu.  Psihologi izmato šo terminu, lai apzīmētu to “apbalvojumu”, ko cilvēks saņem par kādu konkrētu uzvedību. Un, ja šī balva ir saņemta, tātad upuris ir realizējis savu mērķi ar aizvainojuma palīdzību, tad šis uzvedības stils viņam nostiprinās. Ir vajadzīga balva? Ir jāapvainojas un jāapvainojas vēl stiprāk, lai balva būtu lielāka un garšīgāka.

Tādā bērnu dārzā daudzi pieauguši cilveki ir gatavi pavadīt visu savu dzīvi.

Dažkārt apvainojies cilvēks krīt tik zemu, ka savā izmisumā jau vairs negaida, ka liktenis viņam uzsmaidīs, un tad viņš ir gatavs pēdējam mierinājumam. Žēluma dēļ viņš ir gatavs visiem pēc kārtas raudāt uz pleca, lai tikai viņu vairāk neapbižotu un atzītu viņa prasību pamatotību, lai cik pazemojošā veidā tas netiktu darīts. Viņš jau sen ir aizmirsis, ka neviens nekad šajā dzīvē viņu nav apvainojis. Visu šo laiku viņš pats ar sevi ir izpildījis šos trikus. Un tagad citiem jāspēlē šī spēle? Jāpaželo viņu? Jāatļauj viņam tēlot žēlojamo? Jo, lūk, mūsu nabaga aizvainotais ir tikai nelaimīgs bērns? Un nav svarīgi, cik gadu šim bērnam – pat jau solīdā vecumā tādi upuri ir spējīgi stundām ilgi raudāt aiz žēluma pret sevi, paceļot savu uzpūsto bēdu debesu augstumos.

Aizvainojums ir psihologu dienišķā maize. Es vairs nevaru saskaitīt, cik daudz klientu ir vērsušies pie manis ar žēlabām par saviem tuviniekiem.
Paldies Dievam šī neiroze ir diezgan viegli ārstejama.  Pietiek vien rūpīgi un vispusīgi izanalizēt savas iracionālās un pārāk paaugstinātās prasības pret citiem cilvēkiem.

Aizvainojums nav notikums. Tas ir subjektīvs pārdzīvojums. Spēja ātri apvainoties ir tieksme izrādīt aizvainojumu, “talants” uz līdzenas vietas atrast iemeslus apvainoties. Apvainotais pats sevi moca, tā bezjēdzīgi tērējot savu enerģiju žēlumam pret sevi. Aizvainojums nekad nevienam cilvēkam neatnesīs kaut ko labu, jēga no tā nav vispār nekāda. Cilvēkos aizvainojums izsauc tikai dusmas un ironiju. Ne velti cilvēki saka:  “На обиженных воду возят”.

Aizvainojums ir pieredze, kuru pārvarot mēs virzāmies pieauguša cilvēka vieduma virzienā. Un veselīga pašironijas deva vienmēr ir vietā.

Autors: Igors Satorins
Avots:  Progress Man

Tulkoja: Ginta FS