Savas dzīves un likteņa vadības likumi

11218721_455800274577629_1791486773833457619_n

Aleksejs Sitņikovs ir pasaules līmeņa konsultants un koučs, psiholoģisko un ekonomisko zinātņu doktors, profesors, lietišķās administrēšanas meistars, psihoterapeits, NLP treneris ar pasniedzēja pieredzi 50 pasaules valstīs. Šajā rakstā viņš runā par dažiem savas dzīves un likteņa vadības likumiem.

Liktenis ir labvēlīgs tiem, kuri par CITIEM runā pozitīvi, vai arī vispār par citiem nerunā.

Tas, ko es saku par citiem cilvēkiem, formē citu cilvēku attieksmi pret mani.

Piemēram, ja mēs sakam ko labu, mūs uztver kā pozitīvi noskaņotus, labvēlīgus un atvērtus cilvēkus, brīvus no kompleksiem, tādus, kuriem nav nepieciešams slēpt savus trūkumus, norādot uz šiem trūkumiem citos cilvēkos. Ar mums kļūst daudz patīkamāk un drošāk komunicēt, un tadā veidā automātiski pazūd aizdomīgums. Un ar laiku ap mums veidojas savdabīgs pozitīvais fons, kas pievelk tādus pašus labdabīgi noskaņotus cilvēkus. Tādā veidā tas, ko mēs runājam faktiski veido vidi mums apkārt.

Katra diena var būt pēdējā. Un maksimumu no dzīves saņem tie, kas prasa padomu savai nāvei, plānojot katru dienu un dzīvojot “šeit un tagad”.

Dzīve ir tas, kas notiek ar mums TAGAD. Un tas nozīmē, ka ikkatra diena ir pati galvenā dzīvē. Tāpēc tad, ja mums ir kādas vēlmes, sapņi un “svarīgumi”, ir jācenšās tos realizēt un jāsaņem labsajūta tieši šeit un tagad – uzreiz. Un tieši tagad vajag komunicēt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs vēlamies komunicēt. Pretējā gadījumā visbiežāk “vismazāk mīlestības saņem mūsu paši mīļākie cilvēki”
(A. Doļskijs)

Rūpēties par tuviniekiem. Ceļot. Priecāties par dzīvi. Pasaulē ļoti daudz cilvēku katru dienu pērk svaigu maizi, tai pat laikā, apēdot neapēsto vakardienas. Un pa to laiku svaigā maize kļūst cieta. Ir jābūt uzmanīgam pret savu dzīvi un jānovērtē katrs mirklis, katrs iespaids un pārdzīvojums.

Laimīgi dzīvē ir tie cilvēki, kuri cenšas domāt pozitīvi, viegli atlaiž negatīvu, neļaujot tam valdīt pār viņu dzīvi

Ja ir kādas negatīvās emocijas, aizvainojumi, problēmas – ir ļoti vērtīgi iemācīties tās atlaist, atsakoties no slikta vēlēšanas citiem, un koncentrējoties uz to labo, ko mēs vēlamies nākotnē.

Ar mums notiks tas, par ko mēs domājam, tajā skaitā, arī tas, ko mēs vēlam citiem cilvēkiem

Ar mums notiek tas, par ko mēs domājam. Neatkarīgi no tā, vai mēs to domājam par sevi, vai par citiem cilvēkiem. Ne velti saka: “Kas citam bedri rok, tas pats tajā iekrīt!” Tātad, ja mēs kādu negatīvu emociju dēļ vēlam citiem ko sliktu, tieši uz to mēs, pirmkārt, programmējam paši savu dzīvi nākotnē. Un otrādi. Ja vēlam citiem labu un veiksmi, tad neapzināti psiholoģiski paši esam gatavi labiem notikumiem.

Ja darīsim to, ko visu laiku esam darījuši, tad arī saņemsim to, ko visu laiku esam saņēmuši (D.Grinders)

Ja mums ir kāds ierastais darbību algoritms, tad arī rezultāts visbiežāk ir paša procesa ieprogrammēts. Pasaule attīstās caur kļūdām un nejaušiem notikumiem, nevis caur ierasto. Liktenis met mums izaicinājumus un iespēju izdarīt jaunu izvēli tikai caur nejaušiem notikumiem.

Atbilstoši, lai savā dzīvē kaut ko izmainītu, ir vērts dot iespēju tā saucamajai nejaušībai” un būt atvērtiem jaunām iespējām. Piemēram, braukt uz darbu pa citu maršrutu, apmeklēt vietas, kurās agrāk neesat bijuši, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no pavisam citām darbības sfērām.

Bezapziņa* ar jebkuriem līdzekļiem centīsies mūs atturēt no kļūdainām darbībām un lēmumiem

Mūsu bezapziņa kaut kādā veidā zin, kas mums ir vajadzīgs (S.Džobss)
Un, ja mēs ejam ne tur, kur mums jāiet, tā rāda mums zīmes – ir tikai jāprot tās iztulkot.

Kas tas ir – Zīmes? Tas ir mazticams notikums, kas kaut kādu iemeslu dēļ notiek tieši tagad, kad mēs pieņemam lēmumu. Un, jo mazāka tā rašanās iespēja, jo svarīgāka ir šī zīme.

Piemēram slimības un traumas ļoti bieži signalizē par to, ka mēs dodamies nepareizajā virzienā. Esam izvēlējušies viltus mērķus, sekojam svešiem uzstādījumiem, tā vietā, lai paši pieliktu pūles savas laimes kaldināšanai. Un tāpēc mūsu bezapziņa cenšas mūs aizturēt. Ja mēs tajā neieklausāmies, tad, iespējams tā mūs “izslēgs” pavisam.

Mums pieder tikai tas, kas reāli ir nopelnīts, strādājot, ieguldot savu laiku, zināšanas un rūpes

Faktiski šis ir enerģijas saglabāšanas likuma turpinājums. Ja katrs no mums ņems tikai to, ko reāli ir nopelnījis, tad saglabāsies harmonija. Un otrādi – šī likuma pārkāpšana novedīs pie sistēmas līdzsvara zuduma un sistēma pati jebkuriem līdzekļiem centīsies atgriezties līdzsvarā, atņemot vieniem un atdodot otriem.

Un tāpēc, ja mēs ņemam resursus un labumus, kuri mums nepieder, tad liktenis mums tos atņems, lai atjaunotu dabisko līdzsvaru.

Ļoti svarīgi ir pavisam atteikties no vērtējošiem spriedumiem un padomu došanas citiem cilvēkiem

Kad mēs citam cilvēkam dodam padomu, viņam bieži vien rodas ilūzija, ka mēs labāk zinam pareizo atbildi. Kaut arī tā tas nevar būt. Pareiza atbilde ir atkarīga no tik ļoti daudziem subjektīviem un mums nezināmiem faktoriem, ka mēs nekad nespēsim pareizi novērtēt un saprast situāciju no tieši šī cilvēka redzes punkta.

No otras puses, tas ļauj viņam atbildību par saviem lēmumiem novelt uz mums.

Ja mums jautā padomu, mūsu uzdevums ir vienkārši paplašināt šim cilvēkam iespējamo, redzamo variantu skaitu, un palīdzēt viņam atrast katra varianta plusus un mīnusus. Un tālāk jau dzīves pieredze, loģika un intuīcija pašas izvēlēsies vispiemērotāko tieši viņam.

Tikpat kļūdaini ir arī vērtējošie spriedumi. Vērtējot, mēs cilvēku programmējam. Ne velti NLP šie vērtējošie spriedumi tiek pieskaitīti hipnozes metodēm (tā saucamais Miltona valodas modelis). Vēl bez tā, ļoti bieži vertējums ir spējīgs sagraut pat vislabākās attiecības. Tāpēc, tā vietā, lai teiktu cilvēkam: “kāds gan tu esi slikts”, ir vērts iemācīties runāt par jūtām, kuras mēs izjūtam kā reakciju uz otra cilvēka uzvedību.

Centieties atrast Plūsmu un nokļūt tajā

Pasaulē eksistē ļoti liels skaits enerģētisko plūsmu. Un, ja iekļūstam tajās, mums ir iespēja daudz ātrāk un vieglāk attīstīties un būt veiksmīgiem. Pārsvarā tādas plūsmas veidojas ap cilvēkiem, kuriem ir laba enerģētika, pozitīvs skats uz dzīvi un apmierinātība ar savu dzīvi.

Komunicējot ar tādiem cilvēkiem, mēs vēlamies tiem līdzināties. Iekļūstot tadā plūsmā mums jātiecas uz tās centru. Tāpat kā par siltas straumes centra indikatoru okeānā kalpo ūdens temperatūra, kas norāda, ka jūs virzaties pareizā virzienā. Tāpat arī šādi cilvēki pulcē ap sevi arvien vairāk pozitīvi noskaņotu, veiksmīgu cilvēku.

Mūsu spējas atveras tad, kad tās patiešām ir vajadzīgas

Tā ir uzbūvētas cilvēka smadzenes: atveras tikai tās spējas, kas dotajā mirklī cilvēkam ir vajadzīgas, lai realizētu personīgos nospraustos mērķus un izdzīvotu.

Daudzi cilvēki tērē desmitiem stundu laika, lai iemācītos angļu valodu. Taču, ja tā šobrīd nav nepieciešama, tad ātri aizmirsīsies, un tās apguvei atvēlētais laiks izrādīsies velti tērēts. Bet, ja šīs valodas zināšanas patiesi ir nepieciešamas, iemacīties būs vieglāk un ātrāk.

Mūsu sapņi piepildās ne ātrāk, kā mēs tam esam gatavi

Ja mēs nesaņemam to, par ko sapņojam, tātad liktenis mūs sargā no tā, kam mēs, iespējams, neesam gatavi. Piemēram, mašīnu, kuru neesam gatavi uzturēt un apkalpot.

Rodas jautājums: ko tādā gadījumā darīt? Gatavoties un darīt visu, kas ir jūsu spēkos. Un pakāpeniski panākt tādu lietu stāvokli, pie kura mums nepieciešamais rezultāts nevar nenotikt.

Pēc būtības, es runāju par to, lai mēs spētu vadīt to, ko varam vadīt, sevi, savu gribu, darbības, saprātu. Un tad mēs pārstāsim vainot visu pasauli savās neveiksmēs un sapratīsim, ka visa atbildība par to, kas notiek mūsu dzīvē, gulstas tikai uz mums.

Bet ar mums notiek tie notikumi, kuriem mēs esam gatavi. un kuru cienīgi mēs esam.

Ja mēs par kaut ko vēlamies kļūt, ir jāsāk uzvesties tā, it kā tas jau būtu noticis

Ja mēs vēlamies par kaut ko kļūt, ir vērts sākt sevi un savus tuviniekus tam gatavot. Tas nenozīmē, ka ka vajag pirkt dārgus apģērbus un interjera priekšmetus. Tas nozīmē, ka vajag sākt uzvesties un domāt cēli un bez liekas steigas.

Runā, ka nauda atnāk tad, kad iekšēji cilvēks ir samierinājies ar to, kas viņam ir, kad viņš ir iemācījies justies laimīgs arī bez tās.

Vīrieti veido sieviete.

Daba tā ir iekārtojusi, ka sieviete vienlaicīgi ir gan starta laukums vīrietim, gan arī latiņa viņa lēcienam.

No vienas puses viņa dod vīrietim vajadzīgo enerģiju, nodrošina mājīgumu un labus apstākļus spēku uzkrāšanai. No otras – tieši sieviete uzstāda latiņu vīrieša izaugsmei.

Ja, piemēram, iepriekšējais sievietes vīrietis ir bijis veiksmīgs, viņa nodos šo veiksmi arī savam nākamajam partnerim. Un gluži otrādi – aizejot no alkoholiķa, viņa bieži vien rada apstākļus, kad jaunais partneris arī kļūst par alkoholiķi. Vīrieša uzdevums ir atrast sievieti, kura viņam uzstādīs augstāko mērķi dzīvē. bet sievietes uzdevums – atrast vīrieti, kurš uzlēks līdz šai latiņai.

Ļoti vērtīgi ir uzskatīt, ka ir lietas, par kurām vienkārši nekad nevajag domāt

Ir idejas un lietas, par kurām vienkārši nevajag ne domāt, ne zināt. Piemēram: par to, kā mēs nomirsim. Vai arī: kas viņam vai viņai ir bijis pirms mums. Nevajag zināt, kā viņa sevi sakopj savā buduārā vai kādas sms viņš vai viņa raksta. Tas viss nenesīs nekādu labumu, taču var saindēt un sagraut attiecības ar tuviem cilvēkiem.

Labāk neko lieku nezināt un censties izvairīties būt citu cilvēku kļūdaino soļu lieciniekam

Mēs piedodam tiem, kuri kļūdās, bet ienīstam tos, kuri bija mūsu kļūdu liecinieki.

Tāpēc labāk pašiem censties izvairīties no tādām situācijām.

Ja mēs nevadām savus mērķus, tad tos vada kāds cits

Piezīmēšu – nevis neviens, bet – kāds cits. Ir vērts aizdomāties, vai bieži mēs saņemam naudu par to, ka ejam ne uz savu mērķi, bet uz tā cilvēka mērķi, kurš mums maksā par atsacīšanos no savējā?

Turamies un cīnamies par savu brīvību

Ir trīs brīvības, kuras nedrīkst ļaut mums ierobežot: tā ir pārvietošanās brīvība, komunikācijas brīvība un informācijas brīvība. Un, ja mēs vēlamies savā dzīvē spert kādu svarīgu soli, ir jāņem vērā tas, vai šis solis neierobežos kādu no šīm brīvībām. Bet, ja kāda no šīm brīvībām tiek ierobežota, ir sev jāpajautā, vai tikai tā nav parāk augsta cena.

Cilvēki mīl tos, par kuriem viņi rūpējas

Jo vairāk pūļu, laika un jūtu mēs ieguldam otrā cilvēkā, jo vairāk mēs viņu mīlam. Tāpēc, ja jums kaut kas ir vajadzīgs, nebaidieties to palūgt. Ir svarīgi ļaut citiem cilvēkiem rūpēties par mums, no tā viņi mūs mīlēs arvien vairāk.

Ir svarīgi cienīt savu personīgo telpu – savu un cita cilvēka

Pateicoties personīgajai telpai – savdabīgam izaugsmes mikroklimatam, mēs attīstāmies ātrāk par citiem. Labāk saglabājam un formājam savu individualitāti. Un tieši mūsu unikalitāte ir vērtīga citiem. Ja mums nebūs šīs mikropasaules, nepieciešamo apstākļu un resursu, tad arī attīstīsimies mēs tāpat kā visi. Tāpēc personīgo telpu ir svarīgi sargāt un censties tajā nevienu nelaist.

Ir jāvairās no cilvēkiem, kuri vēlas parbaudīt mūsu telefonu, izlasīt mūsu īsziņas,noklausīties telefonsarunas, vai ielīst mūsu somiņā. Sekojot šim pašam likumam, mums jāizrāda tāda pat pietāte pret otra cilvēka personīgo telpu, ielaušanās kurā var izjaukt pat vislabākās attiecības.

Saprātīgs egoisms ir nepieciešams

Ja mēs sevi necienīsim, necīnīsimies par savu laimi, neviens cits to nedarīs. Saprātīgs egoisms ir savdabīgs, unikāls mikroklimats, bez kura nav iespējams izaudzēt savu laimīgo dzīvi.

Cenšamies visu darīt labi, tad tas sāk iepatikties

Viss ir ļoti vienkārši. Darbs, kurš mums patīk, var kļūt mums veiksmi nesošs. Bet, ja mes vēlamies lai kaut kas mums iepatiktos, vienkārši ir vērts to izdarīt labi. Ja tas nav iespējams, ir vērts to izdarīt ļoti ātri. Tāpēc, piemēram, nepatīkamu sarunu ir labāk izrunāt ātri un aizmirst par to, nevis atlikt un uzkrāt sevī negatīvas emocijas.

Mūsu bezapziņa vienmēr mums izvēlēsies vislabāko no iespējamajiem variantiem

Jo vairāk situācijas risināšanas variantu mums ir, jo labāko variantu no visiem izvēlēsies bezapziņa. Tāpēc mūsu uzdevums ir paplašināt iespējamo variantu skaitu, lai varētu salīdzināt un izvēlēties. Tajā pat laikā, ir jāņem verā tas, ka mākslīgi kāds no variantiem nav pieejams, smadzenes koncentrējas tieši uz to, cenšoties mums to pasniegt kā īpašu – un neviļus mūs stumj tā virzienā.

Patiesībā mēs ļoti bieži tiecamies ne tik daudz pēc šī varianta, kā savām tiesībām izvēlēties. Tāpēc, sasniedzot to, kas iepriekš nebija iespējams, ir vērts velreiz pilnībā izvērtēt visus pieejamos problēmas risināsanas variantus.

Autors: Aleksejs Sitņikovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

*- Bezapziņa ir psihes līmenis, kas satur informāciju, kas regulāri nokļūst apziņā bet cilvēks nezina konkrētās domas vai rīcības patieso cēloni.

Nepastāvīgās vērtības

10390436_243286669195136_7329873538467832955_n

Kuru mēs varam uzskatīt par patiesi veiksmīgu cilvēku?

Pusaudžu problēma allaž ir tā, ka šķiet, it kā viss apkārt esošais, grasās tāds palikt uz mūžīgiem laikiem. Skaistules vienmēr paliks skaistules, populārie līdz savām vecumdienām būs deju plača zvaigznes, bet nelaimīgās, muļķīgās meitenes ar biželēm un bez draugiem, mūžīgi paliks nevainīgas.

Kad tev jau ir trīsdesmit, tu atskaties atpakaļ, un tev mati ceļas stāvus no tā, cik gan dzīves un cilvēki ļoti var mainīties. un cik reižu pēc kārtas tas var notikt!

Pazīstamā meitene, kas tik ļoti mīlēja iedzert aiz garāžām un aicināja tur puišus uz grupveida seksa seansu, apprecējās ar vienu no tiem “aizgarāžas” puišiem. Piedzemdēja septiņus bērnus pēc kārtas – pati sēž mājās. Izmācījās par krūts barošanas konsultanti, visi viņas bērn,i kā nomērīti – zilacaini, baltām sejiņām, spēlē klavieres, mācās mājās, nekad nav redzējuši TV un uzvedas kā eņģelīši

Bet šīs meitenes vīrs, iestājās mācīties kristīgajā seminārā un, vēl nedaudz, un šī meitene, ar kuru pieklājīgo meitenīšu vecāki ne tikai neatļāva, bet pat aizliedza draudzēties un pat sarunāties, drīz kļūs par mācītāja sievu. Velns parāvis, es kaut kam tādam neticētu, ja nebūtu to redzējusi pati savām acīm!

Pati skaistākā un iekārotākā no visām, kuras zināju, meitene, puišu neaizsniedzamais sapnis un ceļazvaigzne, apprecējās ar ideālo puisi, kurš drīz vien izrādījās galīgi neideāls. Meitene cieta, glāba

— «viņš taču bez manis neizdzīvos», uzbarojās līdz 150 kg, iekrita depresijā, pazuda uz desmit gadiem — kautrējās tikties ar draugiem, negribēja, lai viņi viņu tādu redz. Bet pēc tam pēkšņi aizravās ar jogu, iemīlējās vienreiz, tad – otrreiz, aizgāja no vīra, notievēja, atrada savu sapņu darbu, pārvācās dzīvot uz savu sapņu zemi — un, lūk, atkal viņa ir pati skaistākā un iekārojamākā no visām sievietēm, kuras jebkad dzīvē esmu sastapusi.

Līdz “kaulam” pareizais puisis. Es tādus vienmēr esmu mīlējusi, kaut mana mamma teica: ar viņu var nomirt no garlaicības! Viņš taču vienmēr visu darīja pareizi! Ar zelta medaļu pabeidza skolu, ar sarkano diplomu – universitāti, apprecējās ar tādu pašu pareizo meiteni, uzbūvēja ideālu karjeru, ģimenē trīs bērni, Šķiet, viņš nekad dzīvē nav darījis neko nepareizu vai nepārdomātu. Skolā tā dēļ par viņu vienmēr smējās. Pēc tam apskauda. Bet pēc piecpadsmit laulībā pavadītiem gadiem, viņš komandējuma laikā pēkšņi sastapa astoņpadsmitgadīgu meiteni — ar lielu blīkšķi pameta sievu un savus trīs bērnus, savu ideālo karjeru, tā, ka apkārtējie pat iepīkstēties nepaspēja. Viņš pārvācās no Maskavas uz mazu Sibīrijas ciematu pie šīs meitenes un plāno tur būvēt fermu. Visi, aizturējuši elpu, gaida, kas notiks tālāk..

Ļoti neglīts, apaļīgs puisis. Zēni, nez kāpēc, viņu cienīja un mīlēja, bet meitenes aiz muguras ķiķināja — viņš pēc kārtas iemīlējās katrā garāmejošā meitenē, bet pēc tam ļoti cieta. Nevarēja iestāties institūtā, aizgāja strādāt celtniecībā, tur ātri izvirzījās priekšniekos un beigās izveidoja savu celtniecības kompāniju. Apprecējās ar lielisku, skaistu meiteni. Skatās uz savu sievu un dievināšanas pilnā balsī saka: «Mums mājās pilnīgi pietiek ar vienu profesoru!» Viņa sieva patiešam ir profesore, un pasniedz mācības universitātē. Bet es atceros, kā viņš trīspadsmit gadu vecumā ar tādu pašu dievināšanas pilnu skatienu skatījās uz mani, un tagad man pat nedaudz skauž.

Fantastisks puisis, teicamnieks, kompānijas dvēsele un īsts skaistulis. Pateicoties vieglajai galvai  varēja pat nemācīties, valdzināja meitenes. Viņš to darīja tā, ka neviens neaizgāja apvainojies. Reiz gāja mājās no universitātes tusiņa un nedzirdēja no muguras tuvojošos soļus. Viņam iesita pa galvu ar metāla stieni, atņēma telefonu un maku, kurā bija 100 rubļu. No komas viņš attapās ātri, varētu pat teikt, ka paveicās. Tagad viņš dzīvo no invaliditātes pensijas, dažkārt viņu pastaigā pie rokas izved mamma vai tētis. Klasesbiedri regulāri nāk pie viņa ar produktiem vai naudu, slēpj acis un atri aiziet.

Līdzīgs gadījums. Arī gudrinieks, mammas lepnums un teicamnieks. Astoņu gadu vecumā pakļuva zem mašīnas riteņiem — gadu ilga rehabilitācija slimnīcās, mācījas no jauna noturēt galvu, staigāt un runāt. Protams, pēc tam vairs par nekādām mācībām runāt nevarēja — sāka bēguļot no mājām, narkotikas, sliktas kompānijas, milicija, nosacīts sods, pāraudzināšana. Vecāki izraudājuši visas asaras, pārstāja cerēt. Pēc uz desmit gadiem viņš pazuda un atgriezās kā nelielas ražotnes un veikalu tīkla īpašnieks. Apprecējās ar jau pieaugušu sievieti, kurai pašai jau bija divi bērni, viņiem piedzima vēl divi savējie. Cilvēki, kuri pie viņa strādā, nespēj vien slavināt viņu – esot tik augstsirdīgs un gudrs priekšnieks.

Jo vairāk tev gadu, jo vairāk tu redzi apkārt notiekošus cēlienus un kritienus. Tu redzi, kā izbijušās muļķītes pārvēršas par žilbinošām skaistulēm un otrādi. Un pēc tam atkal viss mainās. Tu redzi, kā labas meitenes sāk pļēgurot, bet sliktās meitenes kļūst par lieliskām mātēm. Tu redzi, kā cilvēki bankrotē, un pēc tam kļūst bagātāki, kā jebkad agrāk. Tu redzi, kā dzīve met tādus kūleņus un nāves cilpas, ka nevienai cilvēciskajai fantāzijai nebūtu iespējams ko tādu izdomāt..

Mana draudzene, meitene no ļoti nabadzīgas ģimenes, apprecējās ar ļoti bagātu puisi. Un piecpadsmit gaduis to vien darīja, ka audzināja bērnus un kopa sevi. Bet pēc tam viņas bagātais puisis krīzes laikā pazaudēja visu, iekrita depresijā, pagriezās gultā ar seju pret sienu, un tā nogulēja divus gadus. Šajā laikā draudzene apguva jaunu profesiju, noorganizēja savu ienesīgu biznesu, un pat atlika nedaudz naudas, lai vīram būtu ar ko sākt jaunu dzīvi. Ja es rakstītu stāstu, es noteikti uzrakstītu to, ka viņa sajuta savas naudas saldo garšu, brīvību un veiksmi. Taču patiesībā, nē. Kā tikko vīrs atkopās un sāka pelnīt, draudzene ātri aizvēra savu “bodīti” un atkal sāka dzemdēt bērnus un staigāt pa masāžām, krāsu konsultantiem un vokālajām nodarbībām.

Brunču mednieki kļūst par uzticīgākajiem vīriem, meitenes – karjeristes aizbrauc uz Tibetu mācīties dzen un pēc tam atgriežas, lai savā veiksmes ceļā sabradātu visu un visus. Viss plūst un mainās: «Viss pāries, — teica gudrais ķēniņš Zālamans, — un ari tas pāries».

Autors: Alīna Farkaš
Avots: http://fraufluger.ru
Tulkoja: ginta FS
Ieteica: Līga Šīrona

Vajag, pat gribu, bet… nevaru izkustēties no vietas!

12019963_1007195759301916_4853916803561131967_n
Kad cilvēks vēlas kaut ko darīt, nevienam viņu neapstādināt.
Kā teica “Pieneņu vīns” autors Rejs Bredberijs: “Ja variet nerakstīt, nerakstiet!”
Ja cilvēks kaut ko nedara, tas nozīmē, ka tam viņam nav resursu. Fiziski nav tam spēka, vai vispār nav spēka. Tas ir nobloķēts, vai tiek tērēts kam citam, bet, lai darītu to, kas “jādara”, viņam “jāiet” uz deguna krizdamam, ar pēdējiem spēkiem.
Katram cilvēkam ir savs enerģētisko resursu daudzums, un cilvēki patiešām atšķiras ar savu no dabas doto enerģētiku.
Taču, ja bija laiks, kad enerģijas bija pārpārēm, kad varējāt ar rokām mākoņus stumt, vadīt lielus projektus, darījāt daudz un labi, bet tagad nevarat izkustēties no vietas, vajag sev pajautāt – kur ir mana enerģija? Kur tā pazudusi? Uz ko es to šobrīd tērēju?

 

“konkurējošā vajadzība”

Ir kaut kas, kas šobrīd ir svarīgāk.
Jūs cenšaties koncentrēties darbam, bet mājās slimo bērns. Kur būs jūsu domas?
Jums piedāvā paaugstinājumu darbā un uzaicina uz centrālo ofisu Marseļā, bet jūsu vīrietis, ar kuru tikko kā sākušās attiecības paliek Maskavā. Un, protams, jūs baidāties aizbraukt, riskējot izbiedēt tikko radušos pavisam trauslo laimi un cerību uz skaistu ģimenes dzīvi.
Jums jāsaņemas, jāsakopo domas un jāsper nākamais solis savā projektā, bet visas jūsu domas ir ar meitu, kura gatavojas iestājeksāmeniem augstskolā un pārbraukšanai uz citu pilsētu.

 

pretošanās izaugsmei

Skaidrs, ka šādās un līdzīgās situācijās jūs ieslēgsiet pretestību. Un neveiksmīgi padarīts darbs, strīds ar priekšnieku vai projekts, kuru nekādīgi neizdodas iesākt – viss kļūs par konkurējošās vajadzības neapzināšanās rezultātu. Vēlme būt labai mātei, laimīgai sievietei un vienkārši nepalikt vienai, metīs sprunguļus jūsu profesionālās un karjeras izaugsmes riteņos.
Vajadzību konflikts – se la vi. Tādi konflikti paņem ļoti daudz spēka, liek rauties uz pusēm, mētāties, just vainas sajūtu un kaunu.
Lai izietu no šī skrējiena, ir svarīgi ieraudzīt visas konflikta puses un katru vajadzību “nosaukt vārdā”. Psihologi un kouči veiksmīgi palīdz ar to strādāt. Patstāvīgi risinot tādu “vajadzību dialogu”, pastāv risks neievērot “aklo punktu”.
(Starp citu, darbā ar sevi vienmēr pastāv tāds risks, un svarīgi to atcerēties. Tāpēc psihologiem pašiem ir savi psihologi) :)

 

kad pagātne projicējas tagadnē

Nobloķēt kustību uz mērķi var ne tikai konkurējošā vajadzība.
Vajag nodot dokumentus vēstniecībā, aiziet pie tiesu izpildītājiem un noskaidrot kontu bloķēšanas iemeslus, sākt vasarnīcas privatizāciju, galu galā, pierakstīties uz dzimumzīmju pārbaudi onkoloģiskajā poliklīnikā.
“Es nevaru izkustēties no vietas. ES BAIDOS!”
“Vienkārši kājas neklausa, auksti sviedri līst, viss iekšā saraujas, neko nevaru ar sevi padarīt. Neiet manas kājas turp, vienkārši, neiet!”
Pieaudzis, spēcīgs, nopietns cilvēks vienā mirklī pārvēršas par mazu, vāju, pārbiedētu bērnu. Un gatavs bēgt, ko kājas nes pretējā virzienā visām vēstniecībām, tiesu izpildītājiem, privatizācijas aģentūrām un onkopoliklīnikām. Vai arī gatavojas cīnīties ar jau minēto iestāžu pārstāvjiem. Bet kāds vienkārši pamirst un “tēlo beigtu” un nekustas ne no vietas.

 

Kas tad notiek?

Kā pieaudzis, gudrs cilvēks, kurš spējīgs darīt nopietnas un lielas lietas pēkšņi tā pārvēršas bezspēcīgā bērnā, kurš nevar veikt elementāras darbības? Kāpēc tā?
Ir ļoti spēcīga pieredze, kas līdzīga šai. Tur var būt daudz šausmu, sāpju, pazemojuma, savas bezspēcības sajūtas un kauna. Kurš cilvēks, būdams pie vesela saprāta atkal tajā līdīs?
Ja tāda pieredze uzliek savu “vāku”, tad zūd robežas starp reālajā tagadnē notiekošo un kādreiz agrāk notikušo. Var gadīties, ka paši nemaz to neatceramies, bet ķermenis atpazīst šo notikumu un psihe reaģē likumsakarīgi – bēgt, slēpties, kauties vai sastingt.

 

Kāda gan tur kustība uz mērķi?

Cilvēki var atteikties ne tikai no vēstniecību vai slimnīcu apmeklējuma, bet arī no savām kāzām.
Visos šajos gadījumos ir kāda vīzija par to, kā tas būs, kas parasti sākas ar vārdiem:
“Es zinu, ka…”
“Es zinu, ka es vienalga neko tur nepierādīšu. Es zinu, ka iztērēšu milzum daudz laika un tikai apkaunošu sevi. Es zinu, ka viņi pateiks, ka man ir vēzis. Es zinu, ka es savās kāzās viņa radinieku priekšā izskatīšos kā absolūta muļķe.”
Šie priekšstati, runājot profesionālā valodā, saucās “projekcijas”. Gribu teikt, ka tas ir brīnumains fenomens. Var “uzlikt” savus priekšstatus uz jebkā: projicēt neveiksmes, kataklizmas, naidīgu attieksmi un pasaule centīsies tām atbilst. Tā rodas mūsu katra personīgā realitāte, kur reizi pēc reizes atkārtojas viena un tā pati negatīvā pieredze.

 

cilvēkam ir arī citi veidi, kā bremzēt savu personības izaugsmi un kustību uz saviem mērķiem:

Tādi kā uzstādījumi, kas saņemti kaut kad bērnībā par to, ko var un ko nevar, ko drīkst, un, ko nedrīkst “labas meitenes” un “īsti vīrieši”. Dzimtas vēstījumi, par to, kā vajag dzīvot. Es ļoti daudz esmu rakstījusi par šo tēmu: “Man mamma teica, ka skaistai būt nav obligāti”, “Dzīve, kura man nav paredzēta” u.c.

 

Var censties darīt labu un dzīvot citu cilvēku dzīves, tā vietā, lai nodarbotos ar sevi. Tad, kad savas paša vajadzības projicējam uz citiem. Rezultāts ir novartā pamesta personīgā dzīve, pilnīga savu vajadzību neizpratne, “varonība” darbā un sadzīvē, niknums un spēku izsīkums. Tā visa rezultātā savus mērķus sasniegt nav iespējams, palīdzība tiek gaidīta no citiem cilvēkiem. Cilvēks no apkārtējiem gaida palīdzību un atbalstu, bet tā arī nesagaida. Savukārt “aplaimotie” ļoti reti izjūt pateicību par viņiem uzspiesto labestību. Par to rakstos: “Nebūt vienai” un “Es nevienam neko neesmu parādā!”
Ir cilvēki, kuri mīl apstādināt sev svarīgu lēmumu pieņemšanu (pārvākšanos, ceļojumus un iespēju kaut ko dzīvē mainīt) ar slimības palīdzību.
Kad tā vietā, lai kopā ar dēlu lidotu ilgi gaidītajā ceļojumā uz Parīzi, sieviete sevi somatizē un nokļūst slimnīcā. Un tā, jau daudzus gadus, pirms katra ceļojuma viņai veic kādu operāciju. Tikai pēc tam, kad “samaksāts”, var braukt.
Ko tikai neizdomā cilveki, lai neielaistu sevī un savā dzīvē pārmaiņas.

ir svarīgi atcerēties, ka, jo spēcīgāka vajadzība, jo lielāka pretestība. pēc savas pretestības spēka mēs varam spriest par to, cik svarīgi mums ir tas, uz ko ejam.

 

bremzējat, apstajaties, speriet simts soļus atpakaļ, lai pēc tam atkal atgrieztos un atkal dotos uz priekšu. Bet varbūt jau esat pametuši savu sapni un aizlieguši sev par to domāt?

 

Autors: Irina Davidova © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Atbrīvošanās vēstule. Atbildes, kas vienmēr ir ar tevi.

vestule10

Kādā mirklī es sapratu, ka esmu mainījusies. It kā biju es pati, bet it kā – ne gluži. Drīzāk, es, bet es – ļoti simpātiska sev. Tāda, kāda vienmēr biju vēlējusies būt. Dziļa, bet bez ārišķīguma.Operatīva risinājumos, bet nekaitējot gala rezultātam. Priecīga, pozitīva – ne pateicoties piepūlei, bet pilnīgi dabīgi, no kaut kurienes – iekšienē.

Es sajutu to, ka dzīvoju jaunā sapratnes līmenī un tas ne tikai nenogurdina, bet dod spārnus, paceļot mani virs ikdienas ierastajām lietām. Un es ar visu savu būtību sapratu, ko nozīmē dzīvot priecīgās brīnuma gaidās.

Kad es to sapratu, es apstājos un aizdomājos par to, kas tad īsti ir noticis? Pilsēta tā pati, nodarbošanās – arī, dzīvesveids stabili pietuvināts vēlamajam, izmaiņas vidē un personīgajā dzīvē – nulle, apgaismība – pagaidām vēl nav sasniegta. Ar vienu vārdu sakot, it kā iemeslu nekādu, taču tajā pat laikā tie ir skaidri redzami.

Un tikai tad, kad ar ierastu rokas kustību pasniedzos pēc pildspalvas un papīra lapas, pār mani nāca apgaismība! Nu, protams! Tieši TAS ir iemesls!

Brīvā stila vēstule, frīraitings (mehāniska visu ideju pierakstīšana, neraizējoties par gramatiku vai stilu, uzmanības centrā ir jaunu ideju vai risinājumu radīšana!) vai intuitīvā vēstule – nosaukumi daudzi, bet ideja – viena. 

Es savā dzīvē to pielietoju jau piecus gadus. Vēršos pie tā dažādu iesmeslu dēļ, dažādās formāš, bezsistemātiski un neregulāri. Pēdējo divu mēnešu laikā esmu sākusi to darīt regulāri un ļoti aktīvi.
Dažādiem mērķiem, dažādā ilgumā, dažādās tehnikās, bet praktiski gandrīz katru dienu.

Dāzkārt es to daru, lai atslogotu prātu, kad sapratu, ka manas smadzenes nespēj tikt galā ar elementārām lietām. Pāris reizes – lai sagatavotos delikātai sarunai un saprastu patiesos konfliktu iemeslus. Globāli pārstrādāju dažas daudzus gadus “uzkārušās” problēmas. Laiku pa laikam to darīju, lai paātrinātu iedvesmas atnākšanu – tas bija vajadzīgs mana darba kreativitātes palielināšanai.
Taču visbiežāk to darīju tāpēc, ka vēlējos ieklausīties sevī, dot iespēju savai klusajai dziļuma balsij pateikt man kaut ko ļoti svarīgu, ko ikdienas steigā nav iespējams sadzirdēt.

Un, jo regulārāk es sēdos un rakstīju vēstuli, jo aktīvāk, enerģiskāk un vieglāk man palika. Es sajutu, kā manā ierastajā dienas ritmā visas situācijas atrisinās ātrāk, vienkāršāk un absolūti bez piepūles. Ātri atnāk atbildes uz visiem maniem pat smalkākajiem jautājumiem. Par dvēseli, karmu, Dievu, savu misiju, kas parasti ir ikviena meklējoša cilvēka jautājumi. Man apkārt uzradās brīva, tīra telpa manai pašas dzīvei.

Kad sapratu, kas kļuvis par manas brīvības avotu un iemeslu, man kļuva interesanti – kā tas stradā?

Daži vārdi par metodes būtību

Tu vēlies atrast atbildi uz kadu jautājumu, atrisināt problēmu (jebkura rakstura problēmu – privātajā dzīvē, karjerā, naudas lietās, sadzīvē).

Tu formulē jautājumu/uzdevumu un sāc rakstīt. Ierobežojot laiku vai neierobežojot, uz datora vai ar roku (detaļas būs vēlāk), nav svarīgi. Tu vienkārši raksti visu, kas iešaujas prātā. Raksti tik ātri, cik vari. Bez vērtējuma,nepārrakstot, bez koriģēšanas, pārlasīšanas u.t.t. Tik ātri, lai nepaspētu apdomāt uzrakstīto. Bez pārtraukuma. Bez piepūles. Bez centieniem saprast.

Un pēc kāda laika saņem atbildi. Uzraksti to ar paša roku. Daži vārdi vai frāzes, kas visu saliek pa plauktiņiem un dažkārt pārsteidz ar savu acīmredzamību un dziļumu.

Tā arī ir visa metode. Tik vienkārši un ģeniāli.

Kas ir šīs vienkāršības pamatā? Kādā veidā šajā, it kā nesakarīgo vārdu haosā pēkšņi parādāš pilnīgi skaidra un svarīga atbilde?

Es neatradu izskaidrojumu šim fenomenam krievvalodīgajos avotos un vērsos pie paša instrumenta.

:) Es apsēdos rakstīt vēstuli, lai saprastu, kā tā funkcionē. Sistēma, kas iepazīst pati sevi. Pārbaudījums uz izturību. No šī ceļojuma es atgrieozs ar bāzes principiem, kas tagad jāietērpj terminos.

Kāpēc ļoti bieži mums pašiem ir ļoti grūti izprast savas dzīves dažādu situāciju iemeslus?

Mūsu laika galvenā problēma nav informācijas trūkumā. Problēma ir tās pārpilnībā un  mūsu neprasmē to sakārtot. Doma ir tik ļoti haotiska un nenkontrolējama, un jauna informācija tik ātri atvelk uzmanību, ka spēt tikai ar gribas palīdzību palaist secīgu domas procesu – no viena līmeņa citā, kļūst praktiski neiespējami.

Pieņemsim, ka man ir radies kāds jautājums. es apzināti sāku to apdomāt. Pirmajās minūtēs domāšana notiek virspusējā līmenī, pieslēdzot šim procesam ierastās, reaktīvas domas, kuras es izmantoju visbiežāk. Domāšana būvējas stereotipiski. Tāpēc, ja es cenšos apzināti kaut ko apdomāt, es “palaižu” pati savu, personīgo standarta šablonu, kas mani dzenās pa vienu un to pašu riņķi, nelaižot dziļāk.

Bet, par cik šis process ir ilgstošs un starpposmu ir ļoti daudz ( īpaši senās, nerisinātās problēmās), tad es bez milzīgas koncentrēšanās palīdzības nemaz nepaspēju aizrakties līdz to pirmavotam. līdz problēmas saknei, jo nemitīgi mani traucē ārējie kairinātāji. Tāpēc ļoti bieži domu un pārdomu process izrādās neefektīvs.

«Savās vienkāršākajās formās domāšana kā process ir parasta, vienkārša informācijas apstrāde domu, tēlu un sajūtu plūsmā. Domāšana notiek dažādos līmeņos. Virspusē – patvaļīgas domas, apzināmas un kontrolējamas. Zemāk, dziļi mūsos – automātiskas domas, kuras uzspiež stereotipiskā domāšana. Un pašā dziļumā – bāzes shēmas un kognitīvās pārliecības, kas, kā likums, mūsos dzīvo neapzināti». Nikolajs Kozlovs

Uzdodot vēstulē jautājumu, mēs “palaižam” domāšanu. Ar analoģisku darbības mehānismu. Pirmās atbildes, kas parādīsies uz papīra no virsējās kārtas, būs tuvas pieprasītajam, bet tādas, ko jau agrāk ne reizi vien esam saņēmuši, standarta un pazīstamas.

Taču šajā gadījumā, kad tā ir vēstule, un pateicoties koncentrācijai uz procesu, tēlu plūsma nepārraujas. Jo tālāk mēs rakstām, jo dziļāk ejam. Ar katru mirkli samazinās kontrole pār apziņu, mēs nokļūstam dziļāk – jau automātiskajā līmenī un pēc tam jau vēl dziļāk neapzinātajā, kur glabājas atbildes uz visiem mūsu dzīves jautājumiem, kas vada mūsu dzīvi. Tēlaini izsakoties, kā pieāķējušies drošības atsaitei, mēs laižamies dziļāk bezapziņas alā. Mēs nezinām, kas mūs tur sagaida, mēs nevērtējam bildītes, kas mainās kustības laikā. Mēs uzticamies un vienkārši ļaujam sevi “nolaist” pašā dziļumā, līdz pašam alas dibenam.

Ko glabā bezapziņa? Mūsu zināšanas – saraustītas un konceptuālas atmiņas, attiecības, iespaidus, vērtējumus, notikumus, domas, emocijas, idejas, vērtības, sajūtas, miglainus un skaidrus simbolus un citas dzīves “atliekas” ar mazāku vai lielāku svaru, kas atkarīgs no tā, cik tās mums emocionāli svarīgas.

Pašas spēcīgākās un dziļākās domas formē mūsu bāzes uzstādījumus, kas arī ir mūsu galvenie virzītājspēki. Mehānisms vienmēr ir vienāds, neatkarīgi no glabātuves ietilpības.

Kas šajā jautājumā mums ir svarīgākais?

Tas, ka tas viss, kas sākumā šķiet haotisks informācijas un procesu laukā, ir caurvīts ar asociācijām.

Mēs domājam asociācijās. Stiprinām jaunos iespaidus pie jau noformētām ķēdītēm, līdzīgi kā verot krellītes uz diedziņa. Dzīves laikā mēs saveram neskaitāmas tādas krellītes, kas savā starpā ir saistītas un rada stiprus tēlu tīklus.

vestule1213

Un tad, kad mēs rakstām, mēs “palaižam” pretēju darbību. Vārdu pēc vārda mēs atpiņķerējam šo tīklu, atgriežoties atpakaļ pie pirmā posma.

Kamēr es rakstīju šo rakstu, nevarēju apiet bezapziņas guru Zigmundu Freidu.

Viņš bija tas, kurš vienā mirklī atteicās no hipnozes, lai pievērtsos brīvo asociāciju metodei.
Pēc viņa domām brīvajās asociācijās var ieraudzīt ciešu saikni starp pagātni un tagadni. It kā nejauši, galvā iešāvusies doma var būt tieši saistīta ar sen aizmirstu iespaidu. Protams, pacienta psihē stradā pretošanās mehānisms, kas traucē atmiņas iznest virspusē. Tāpēc nejauši izteiktai pacienta domai ļoti bieži nav tiešas līdzības ar to, kas paslēpts bezapziņā. Tomēr šī doma satur mājienu uz ko tādu, kas ir ļoti svarīgs, lai noskaidrotu patiesos iemeslus.

Šī brīvo asociāciju metode ir viena no dabīgākajām un efektīvākajām metodēm, kas ļauj ielūkoties bezapziņā.

Un tieši brīvā vēstule, vai kā to tagad sauc – asociatīvā vēstule, ļauj to izdarīt vienkārši, bez pretestības un citu cilvēku piedalīšanās, kas parasti prasa ļoti daudz laika.

Ātrais vēstules rakstīšanas temps ļauj novērst apziņas kontroli un ļoti ātri iesaistīt bezapziņas procesos. Tas, ka nav skatītāju un lasītāju, automātiski ievieš procesā atslābināšanās sajūtu, un abrīvo no kriticisma un saspringuma, kas rakstīšanas procesā pazūd pilnībā.

Interesanti, ka brīvo asociāciju metodi Zigmundam Freidam, pats to nezinot, pateica priekšā vācu rakstnieks un publicists Ludvigs Berne savā stāstā “Māksla trīs dienās kļūt par oriģinālu rakstnieku.”

«… Paņemiet dažas baltas lapas un trīs dienu laikā pierakstiet visu, kas iešaujas jums galvā. Rakstiet visu, ko domājat par sevi, par saviem panākumiem, par turku karu, par Gēti, par kriminālprocesu un tā tiesnešiem, par saviem priekšniekiem, – un pēc trīs dienām, jūs būsiet pārsteigti, cik daudz jūsos ir apslēptu, jaunu, jums iepriekš nezināmu ideju. Te arī slēpjas māksla, kā trīs dienās kļūt par oriģinālu rakstnieku».

Tagad, kad šī instrumenta maģija lielos vilcienos ir kļuvusi skaidra, atliek vien pārbaudīt šīs brīvās vēstules darbību praksē – uz sevis.

Kam tas būs īpaši svarīgi? Dalīšos tikai ar tiem virzieniem, kurus pati esmu pārbaudījusi, tomēr to diapazons ir neizsmeļams.

  • Negatīvo uzstādījumu un pārliecību identificēšana jebkurā dzīves jomā. Cerēt, ka varēsi to izdarīt apzinātā veidā ir neprāts. Mēs lieliski protam mānīt paši sevi. Tāpēc grūti izdomāt labāku metodi, lai patstāvīgi tiktu ar tiem galā. Mums nebūs ne ar vienu jarunā, jāatbild uz jautājumiem, jākautrējas un jāspēlē spēles. Jautājums šajā gadījumā jāformulē šādi: «Kādas parliecības un uzstadījumi man traucē… (izveidot karjeru, atrast dzīvesbiedru, nodibināt ģimeni, pelnīt naudu u.t.t.)».
  • Atbilžu meklēšana uz jautājumiem, kas šķituši retoriski. Kāda ir mana sūtība? Kas ir dvēsele? Kāda ir manas dzīves jēga?. Jā, jā, man iepazīšanās ar frīraiterismu sākās tieši ar šo jautājumu. Un tad es saņēmu atbildi, kādu diez vai apzināti jebkad būtu saņēmusi. Tā mani tā iedvesmoja, ka es burtiski vairākas dienas iedvesmā lidoju piecus soļus virs zemes. Un, protams, tas bija pirmais solis lielajās pārmaiņās, kas notikušas manā dzīvē.
  • Veids kā atrast īsto iemeslu tam, ka atrodies nestabilā stāvoklī. Что тебя гложет, Ева?! Iekšējās disharmonijas brīžos pajautā sev, kas tieši izsauc aizkaitinājumu (naidu, skumjas, dusmas)? Mūsu domāšana ir daudzslāņaina un informatīvās ažiotāžas laikā tik ļoti tā ir pārslogota, ka brīžam mēs paši sevi nevaram saprast. Vienkāršas un saprotamas lietas kļūst apziņai netveramas.
  • Tikt skaidrībā ar jebkurām attiecībām (laulībā, ģimenē, bērniem, draugiem, kolēģiem….), saprast situāciju iemeslus, savu uzvedību un netipiskas reakcijas. 
  • Jaunu, svaigu ideju ģenerēšana (jebkurā sfērā). Tā vietā, lai reizi aiz reizes atbilžu meklēšanas procesā aprītu tonnām nevajadzīgas informācijas, ir vērtīgāk vērsties pie savas bezapziņas lai ienirtu sevī, tur, kur mūsu atmiņa glabā visas atbildes uz visiem jautajumiem. Miljoniem grāmatu sējumus, miljardiem dzirdētu vārdu dažādās valodās, vagoniem frāžu, skanu, smaržu, emociju…. tas viss mums ļauj radīt absolūti neierobežotā daudzumā dažādus šedevrus dažādās jomās. Lūk, kāpēc jaunas idejas mūs apciemo tad, kad izjūtam kādus nestandarta iespaidus, mainam darbības veidu, vietu, vidi, kas mums apkārt. Dažkārt pietiek viena vienīga vārda, pieskāriena, lai iekšā pamostos jauna asociatīva virkne, kas aizved mūs pie jauniem iespaidiem un nestandarta risinājumiem.
  • Radīšana – māksla. Daudzi pieredzējuši rakstnieki jaunajiem rakstniekiem rekomendē rakstīt ātri, neapstājoties. Un arī šo procesu var papildināt ar šīm intensīvajām vēstuļu rakstīšanas sesijām. Piedalīšanās rakstniecības maratonā var pavērt pavisam citas iespējas.

Bāzes algoritms:

1.   Noformulēt un uzrakstīt precīzu jautājumu.
Pacenties to izdarīt maksimāli godīgi. ne “pieklājīgos” formulējumos, bet tieši tā, kā tu domā.

2.  Kā tikko jautājums ir paradījies uz lapas, uzreiz sāc rakstīt.
Pēc iespējas ātrāk. Nevērtējot, cik tuvu vai tālu tu atrodies no pētāmā jautājuma. Asociatīvā rinda nepadodas apdomāšanai. Tāpēc pat necenties to saprast.

3. Neapstājies, nepārtrauc lai “padzertu ūdeni” vai “paglaudītu kaķi”.
Ja pārrausi procesu, nāksies visu sākt no gala. Ideju ģenerēšanas gadījumā process ir mazāk saspringts, ka gadījumā, kad meklē atbildes uz konkrētiem jautājumiem, bet tāpat rezultāta kvalitāte ir atkarīga no vēstules bezapzinātības. Un tā, savukārt ir atkarīga no nepārtrauktības un ātruma.

4.   Katru reizi, kad sēdies pie galda, apzinies, ka tas ir process tikai tev. ja domāsi atpakaļ skatoties, šai metodei nebūs jēgas.
Neanalizē atbildes: muļķīgas, jocīgas, atkārtojošās – nav svarīgi. Neviens to nelasīs. Tu vari vēlāk to visu sadedzināt, izmest, vai saglabāt atsevišķus fragmentus, kuri šķiet svarīgi un interesanti, un perspektīvi.

Ar roku vai datorā?

Ja tu pietiekoši labi nepārvaldi rakstīšanu uz datora un nevari to darīt, neskatoties, un ar visiem desmit pirkstiem, tad labāk raksti ar roku.

Mīnuss ir tikai tas, ka roka tiek piepūlēta, dažkārt sāp no ātrās rakstīanas, un tu vari rakstīt tikai tik ātri, cik vari. Taču ar laiku sāpes pāriet, un tu jau esi meistars šai jomā. Kā visur – treniņš dara brīnumu lietas. Kad raksti uz datora, mīnuss ir tas, ka atgriezies, lai kaut ko izlabotu un tas arī notiek automātiski – tas nelabvēlīgi var ietekmēt rakstīšanas procesu un asociācijas var sanākt saraustītas.

Ierobežot sevi laikā?

Viss atkarīgs no mērķa. Un tas ir principiāli.

Ja ģenerē idejas, kreativitāti, radošās pieejas, tad noteikti uzliec taimeri.
Mēs jau runājām, ka radošās idejas ir neierobežotas, tāpēc šādos neierobežotos procesos ir vērts nolikt laika robežas. Kā bonuss ir tas, ka intensīvi palaisti bezapziņas domāšanas procesi seansa beigās nebeidzas. Tie turpina darboties. Tā kā, ja nu gadījumā rakstīšanas procesā ilgi gaidītā ideja nav radusies, tad turpinot dzīvot parastajā ritmā un darīt savus darbus, ar laiku tā vizualizēsies.

Ir konkrēts mērķis – atrast konkretu atbildi uz konkrētu jautājumu (Kur dzīvo mans Dievs? Kādi uzstadījumi traucē man izveidot ģimeni? Kas vainīgs? Ko darīt? u.t.t.), tad te nekādu ierobežojumu nevar būt.

Atkarībā no dziļuma, uzstadījuma sarežģītības un asociatīvā ceļa ilguma, tu vari līdz atbildei aiziet desmit minūšu laikā un vari – stundas laikā. Šādu meklējumu īpatnība ir tā, ka tad, kad atbilde atnāks, tā būs viennozīmīga un galēja. Ja noteiksi laika robežas, tad tu līdz atbildei vari arī nenonākt. Un tas pilnīgi noteikti tevi neapmierinās un atņems spēkus. Jo process ir beidzies, bet rezultāta nav. Uzdodot jautājumu, tu iekšēji noskaņojies uz to, ka nebeigsi, kamēr nebūsi atradis atbildi.Galu galā, kāda nozīme stundai vai divām, ja par šādu cenu tu vari atbrīvoties no problēmām, kas mocījušas tevi gadiem? Ja nu gadījumā kāda iemesla dēļ tev nācās pārtraukt šo nodarbi, rekomendēju, cik vien ātri vari, atgriezies pie rakstīšanas un pabeidz to.

Un noslēgumā nianses.

No to ievērošanas ir atkarīgs gala rezultāts.

  1. Glāze ūdens pirms un pēc sesijas. Kāpēc? Pat tad, ja mēs neapdomājam uzrakstīto, procesi smadzenēs no tā nepaliek mazāk intensīvi.  Tu domā intensīvāk, kā tas ierasts tavām smadzenēm, un tāpēc tās atūdeņojas.
  2. Atslēdz telefonu, internetu un apsēdies tur, kur tevi neviens netraucēs. Ja tu reaģēsi uz jebkuru traucējumu no ārpuses, process pārtrauksies.
  3. Ja vingrinājuma  laikā tu sajūtu garlaicību, dusmas, naidu vai diskomfortu, uzraksti par to, tikai nepārtrauc. Emocijas nemēdz būt nejaušas. Iespējams tas ir protests brīdī, kad esi aizskāris svarīgu un vārīgu tēmu.
  4. Nemet pie malas. To, ka šāda vēlme tev būs tieši finišā, es varu apsolīt par 99% Tajā brīdī, kad saprātīgas atbildes un skaidrojumi beigsies, un tev šķitīs, ka esi strupceļā. Bet tieši tajā brīdī notiek pāreja no automātiskā līmeņa uz bezapziņas. Un visticamākais, tuvākajās minūtēs atbilde uzpeldēs virspusē. Ja pametīsi šo darbu, droši vien sajutīsi dusmas par pazaudēto laiku un neesošo rezultātu.
    P.S. Ir tāds teiciens, ko agrāk izmantoja zelta meklētāji: “Pārtraukt rakt dažus metrus pirms zelta dzīslas”. Nepārtrauc!
  5. Kā likums, viens seanss noslēdz problēmu/jautājumu. Taču, ja kadu iemeslu dēļ tu pretojies atbildes atrašanai, tad process var ievilkties. Tad, iespējams, ir vērts sākt ar atbildi uz jautājumu: “Kāpēc es nevēlos atrisināt šo jautājumu?”
  6. Kā uzzināt, ka esi nokļuvis pie pirmavota? Kā uzzināt, ka atbilde uz jautājumu ir atrasta? Vienmēr tā būs kāda ķermeņa zīme (smiekli, prieka asaras, kaut kas cits). Atcerieties tos mirkļus, kas notiek, kad nāk apgaismība, saskarsmē ar kaut ko, iepriekš neizjustu, nepazīstamu. Signāls būs līdzīgs, bet neprognozē to, negaidi neko konkrētu. Kad tas notiks, tu skaidri zināsi, ka TAS IR NOTICIS! Atvieglojums, skaidrība, ka tālāk rakstīt vairs nav jēgas. Process ir pabeigts. Vieglums ķermenī un prātā liecinās par to, ka esi brīvs no neskaidrības. Te arī slēpjas galvenā metodes jēga – bez laika ierobežojumiem, pretējā gadījumā tu atsegsi tikai aisberga mazāko daļu.

Asociatīvajai vēstulei ir viena fantastiska un nenovērtējama blakne – kad to dari regulāri, notiek mentālā ģenerālā tīrīšana. Atbrīvojot stāvus vienu aiz otra, mēs sakārtojam savas domu formas, darot domāšanas šablonus caurspīdīgus, iepazīstot savas paša rīcības dabu, izvelkot ārā cēloņu – seku saites.

Mēs sākam saprast, kā paši esam radījuši vienas vai citas situācijas dzīvē. Mēs iemācamies modelēt savu dzīvi. Un jo dziļāk ejam, jo dziļak izprotam lietu būtību.Mēs atbrīvojam sevi interesantiem uzdevumiem un skaistiem jautājumiem. Mēs kļūstam par brīnišķīgu atbilžu avotiem. Atbilžu, kuras vienmēr ir mūsos. Bija, ir un būs. Tikai pastiep roku!

Autors: Eva Kaigorodova

Tulkoja: Ginta FS

Par pārlieku lielām cerībām

11895941_973555309369629_2790195176662976756_n

Vai esi kādreiz padomājis par to, kāpēc apkārt ir tik daudz nelaimīgu cilvēku?

Grūti sastapt patiesi laimīgos, tāpēc šķiet, ka dzīve pilna rūgtuma un skumju – un tas ir normāli.

Bet patiesībā tā tam nevajadzētu būt. Normāls dvēseles stāvoklis ir prieks un miers. Nelaimīgus mūs padara uzpūstas un nepamatotas cerības un paaugstinātas prasības pret sevi, saviem tuviniekiem, pret savu materiālo stāvokli, karjeru un daudz ko citu.

Cilvēkam ar pārlieku lielām cerībām un gaidām šķiet, ka pie viņa nestabilā iekšējā stāvokļa vainīga ir sabiedrība un paša nepilnības. Viņš ir pārliecināts, ka nervozē tāpēc, ka realitāte neatbilst viņa vēlmēm un tāpēc, lai nomierinātos, viņam noteikti jāpanāk, ka visi viņa sapņi relizējas dzīvē. Taču pārliekas cerības atšķiras no veselīgiem centieniem un uzlabojumiem ar to, ka tām nav pamata – tās nav nostiprinātas ar reālām tā objekta spējām, uz kuru tās virzītas.

Būtībā tā ir psiholoģiska novirze, kurai līdzi nāk nervozitāte, nemiers un aizdomīgums. Tiem, kuri sirgst ar šo paaugstināto cerību sindromu, vienmēr šķiet, ka ir pelnījuši ko vairāk, nekā šobrīd viņiem ir. Tādi ļaudis nesaprot, ka paši neatbilst savu pieprasījumu līmenim.

Tā bieži sanāk, ka cilvēks pretendē uz amatu, kura ieņemšanai neatbilst viņa kvalifikācija, sapņo apprecēties ar kādu savu elku vai slavenību. Un šīm ambīcijām nav griestu.

Reālās un izdomātās dzīves konflikts, kā arī neiespējamība sasniegt savus izdomātos mērķus, atkal un atkal rada jaunu neapmierinātību un trauksmi – aplis noslēdzas.

Šim sindromam saknes slēpjas mazvērtības kompleksos – tādā veidā cilvēks cenšas kompensēt savu iekšējo nepašpietiekamību – caur ārējiem atribūtiem (skaistu sievu, bagātību, greznu māju).

Saņemot no dzīves atteikumu pēc atteikuma, viņš arvien vairāk ieslīgst savos kompleksos. No šīm paaugstinātajām prasībām un cerībām cieš apkārtējie cilvēki un protams, arī pats cerētājs.

Ļoti bieži tas redzams sievas attieksmē pret vīru. Tādai sievietei vienmēr šķiet, ka viņas vīrs nav gana labs, maz pelna un neprot pareizi izpildīt viņas dotos uzdevumus. Taču pati viņa aizmirst, ka arī nav ideāla. Laulene grauž savu vīru, bet tajā pat laikā, pati ir neapmierināta ar sevi.

To pašu mēs darām ar saviem bērniem, pieprasot, lai viņi būtu brīnumbērni – taču viņi vienkārši IR bērni, kuri pasauli iepazīst caur kļūdām.

Paaugstinātas cerības izpaužas arī attieksmē pret sevi: man jābūt labākajam, viss jāizdara visaugstākajā līmenī – no šejienes arī perfekcionisms.

Bet, lūk, kur pats galvenais – visbiežāk mēs esam pelnījuši un esam cienīgi saņemt tieši to, kas mums ir. Un mūsu dvēseles harmonija ir atkarīga tikai no mūsu uztveres un attieksmes. Vai nu mēs būsim pārāk prasīgi pret savu dzīvi un tāpēc – nelaimīgi, jo tā neatbilst mūsu cerībām, vai arī – pieņemsim to tādu, kāda tā ir.

Ir vienkārši jāatceras, ka vīrs (sieva) un bērni ir dzīvi cilvēki un arī viņiem ir savas vājības. Jā, un, protams, ne visi ir dzimuši, lai būtu lielu korporāciju prezidenti…

Pirmais solis ceļā uz prieku un tālāk no paaugstinātām cerībām, ir apziņa, sapratne par to, ka tas ir slazds, kurā nevajag iekrist. Ja visu laiku domājam par to, ka viss varēja būt labāk, tad ciest var bezgalīgi, jo pilnībai robežu nav.

Pašas izdevīgākās investīcijas ir ieguldījums sevī. Un ir naivi domāt, ka augstskolas diploms garantē veiksmīgu tālāko dzīvi. Tikai pastāvīga pašizaugsme var to garantēt. Tikai pastāvīga pašizglītošanās dara cilvēku interesantu apkārtējiem un pašam sev.

Autors: Mihails Jefimovičs Litvaks – psihologs, psihoterapeits, 30 praktiskās psiholoģijas grāmatu autors. Metodes “psiholoģiskais aikido” autors.

Tulkoja: Ginta FS

Vecākiem un vecvecākiem!

berns_klavieres

Nevajag pildīt mājas darbus kopā ar bērnu.

— Vēlreiz atkārtoju: nevajag pildīt mājasdarbus kopā ar bērnu! Nevajag kārtot viņa skolas somu! Nav jājautā “kā tev tur skolā?” Jūs bojājat savas attiecības ar bērnu, gan saņemiet negatīvu rezultātu. Vai tad jums nav nekā cita, par ko parunāt ar savu bērnu?

— Bērnam ir jābūt savam – personīgajam brīvajam laikam, kad viņš NEKO nedara – no 2 līdz 4 stundām dienā. Ambiciozi vecāki savus bērnus pārslogo, saorganizējot viņiem visādus pulciņus, sekcijas, valodas u.t.t…. Un saņem – neirozes un visu, kas tām nāk līdzi.

— Attiecībās ar skolu un pedagogiem, jums jābūt sava bērna pusē. Saudzējiet viņus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Baidieties novest bērnu līdz tam, ka viņam riebsies iet uz skolu un mācīties.

— Krievijas (un arī Latvijas) vecāki ir orientēti uz atzīmēm. Tas nāk līdzi vēl no padomju laikiem. Piemēram, manā klasē mācījās divi čehi un viens polis. Pēc kāda nopietna kontroldarba, visi MŪSU vecāki jautāja par atzīmēm un tikai čehi un polis jautāja kaut ko līdzīgu: “Kā mans bērns jutās? Vai viņš uztraucās?” Un tas ir pareizi.

— Grūti pateikt, kam vairāk psiholoģisko problēmu – teicamniekam vai divnieku karalim.

Teicamnieki, kuri “ņem” ar uzcītību un “izsēž” savus pieciniekus – bieži vien ir rūpju bērni ar pazeminātu pašvērtējumu.

— Ja jūsu bērns nav spējīgs pats izmācīties savus mājas darbus, viņam noteikti tam ir kāds iemesls. Un tas nav saistīts ar slinkumu. Psiholoģijā tadas kategorijas kā slinkums vispār nav. Slinkums vienmēr ir tur, kur nav motivācijas un gribas.

— Starp iemesliem, kāpēc bērns pats neizmācās mājas darbus, var būt jebkas: paaugstināts iekšējais spiediens, hipertonuss, psiholoģiskās problēmas, uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte. Un tā vietā, lai tērētu savus vakarus kopīgai sēdēšanai pie mācību grāmatām – labāk pamēģināt atrast šo iemeslu un sākt strādāt pie tā novēršanas (šodien ir tādas iespējas).

— Ir vecāki, kuri vēlas izaudzināt atbildīgus, patstāvīgus, veiksmīgus bērnus.

Un ir vecāki, kuru mērķis ir totāla kontrole pār bērnu, bet, kāds viņš pēc tā visa izaugs, nav svarīgi – galvenais, lai “nenorautos no saites”.

— Cik bieži tieši sliktas atzīmes ir iemesls tam, ka sabrūk ģimenes, sabrūk attiecības, vecāki un bērni izradās šķirti – dažkārt pat uz visiem laikiem.

Pusaudžiem arī bez tā visa ir saasināta psihe un uztvere, bet tie mēneši, kad viņi gatavojas gala eksāmeniem, valsts eksāmeniem, kļūst patiešām dramatiski – gan pašiem, gan ģimenei. Visi nervozē, kādam “piemetas” depresija, sākas visādas histērijas un slimības, dažkārt pat suicīdi.

Kā izvairīties no visām šīm šausmām un minimizēt sekas?

Es domāju, ka sakoncentrējoties uz mīlestību un mūžīgajām vērtībām.

Padomāt par to, ka tad, pavisam drīz, kad eksāmeni bū beigušies un izzudīs no atmiņas to rezultāti, svarīgi būs tikai tas – vai šajā laikā nepazaudējāt tuvību, uzticēšanos, sapratni, draudzību ar savu bernu…

Var pazaudēt piecinieku un var pazaudet meitu. Nolikt eksāmenu un “dēlu iestādināt institūtā” un nekad vairs neatjaunot savas attiecības.
Avots: http://snob.ru/
Foto: Jevgēņijs Mahorjovs “Azizs” no sērijas “Pēterburgas pusaudži”

Mihails Labkovskis – praktizējošs psihologs ar 30 gadu stāžu, skolā, savā privātpraksē, arī bērnu kolonijās, tajā skaitā Jeruzālemes mērijas pārziņā esošajās, kā arī gīmeņu psihologs. 8 gadus vadījis radioraidījumu “Pieaugušajiem par pieaugušajiem” radiostacijā “Эхо Москвы”. Šobrīd vada gan radioraidījumus, gan lasa lekcijas vecākiem un bērniem – par attiecībām, mīlestību pret sevi, pašvērtējumu, greizsirdību un citām ļoti būtiskām un svarīgām lietām.

Tulkoja: Ginta FS