Par pārmaiņām

Ikviena transformācija ir saistīta ar atbrīvošanās sāpēm…

Tieši ar sāpēm, pat tad, ja teorētiskajā līmenī šķiet, ka, ja tu atbrīvojies no kaut kā smaga un graujoša, tad procesam vajadzētu būt harmoniskam un priecīgam.
Nebūt ne.
Psihe prot stingri turēties pie visa ierastā, bet pierast tā var pie jeb kā…. un diemžēl, ne tikai pie labā.
Lūk, kāpēc pat tad, kad lēmums ir pieņemts un zināmi savu ciešanu iemesli, notiek visiem zināmie atkritieni atpakaļ un “noraušanās”.
Lūk, kāpēc māc ar neko nepamatotas ilgas pēc pamestajiem tirāniem un izmantotājiem.
Lūk, kāpēc māc mokošas šaubas par pilnībā pamatotu un argumentētu izvēli.
Un, lūk, kāpēc tik daudzi tā arī paliek tur, kur bijuši, pat tad, ja ļoti spēcīgi vēlējušies tikt no tā visa ārā.

Mani mīļie, sāpju nepareiza atšifrēšana un jaukšana ar pieļautās kļūdas izsaukuma signālu, ir galvenais iemesls tam, kāpēc pārmaiņas nenotiek…
Tieši tas, nevis kaut kādu objektīvu neiespējamību klātbūtne.
Es par to esmu pārliecinājusies daudzu gadu prakses rezultātā.

Ikviena dzimšana ir sāpes, pat tad, ja to anestezē.
Jebkuras pārmaiņas – tā ir dzimšana, pat, ja tu jau sen dzīvo šajā pasaulē… un jūties kā neredzama substance, tomēr uz galvas kurai hroniski krīt akmeņi.

Un katram no mums ir vērts to uzzināt pēc iespējas agrāk.
Lai nenoslīktu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nevajag ēst citronu citu klātbūtnē

Ir sinhronizācijas, uztveršanas un atspoguļošanas likumi. Mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem. Un kontaktējoties mēs pārņemam viņu stāvokli. Līdz pat muskuļu kustībām.

Kad tu skaties uz cilvēku, kurš aizrautīgi dejo, kājas pašas sāk kustēties ritmā. Mēs paši pat nepamanām, kā sākam nedaudz dejot; mūsu ķermenis dejo. Pavisam nemanāmi, bet dejo vienā ritmā.

Kad mēs skatāmies uz cilvēku, kurš nokritis, mēs paši nedaudz zaudējam līdzsvaru. Pavisam nedaudz krītam.

Kāds ēd citronu – un mūsu mute pildās siekalām. Tā ir pavisam parasta fizioloģiska reakcija. Kaut arī citronu neēdam mēs! Bet skābumu jūtam. Savās smadzenēs.

Parunājamies ar drūmu vaimanātāju – krītam izmisumā. Parunājāmies ar enerģisku un stipru cilvēku – piepildāmies ar spēku.

Un šobrīd tas ir dzīves pamatlikums – ja vēlies sevi saglabāt. Skaties, ar ko tu komunicē un uz ko skaties. Ar ko tu kontaktējies.

Un tas attiecas arī uz veselo saprātu. Turies tuvāk viediem cilvēkiem un komunicē ar patiesi inteliģentiem cilvēkiem. Tas ļaus tev saglabāt savu veselo saprātu un intelektuālās spējas. Un no tām ir atkarīgas mūsu izvēles un mūsu rīcība. Un tas, cik veiksmīgi esam. Bet dažkārt – pat dzīvība.

Attīrīšanās no toksiskiem un bezjēdzīgiem kontaktiem ir mūsu enerģijas saglabāšanas un pavairošanas atslēga.

Var vienkārši novērst skatienu; var aizgriezties un pārslēgties uz citām sarunām. Nav ilgi jāpēta ļaunais un nav jāklausās žēlabainās runās.  
Un pašiem retāk jāžēlojas un nevajag ēst citronu citu klātbūtnē, lai nepaliktu vientuļš. Tie ir uzvedības noteikumi sarežģītos laikos.

Anna Kirjanova
Foto: Sand Atkinson
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piedzīvot savu realitāti

Iespējams, viena no galvenajām mācībām, ko saņemam no dzīves, ir nepieciešamība izveidot absolūti personiskas attiecības ar realitāti…

Personīgās – tās ir tās, kuras pirmās, bet visas parējās ir pēc tam. Pēc tam ir sveši padomi, dogmas, likumsakarības, modeļi, norādījumi, brīdinājumi, pamudinājumi, kolektīvie uzstādījumi un tamlīdzīgi.
Personīgās – tās ir tās, kurās tu balsties savā autentiskumā, savā paša pieredzē, savā izvēlē un savās tiesībās uz savu reakciju.
Personīgās – tās ir tās, kas der tikai tev.
Ja nav personīgā, tad tu pats kļūsti par “sabiedrisko”… tātad atsaucies visur, kur tavā vietā jau ir izlēmuši, izdevuši jau gatavu instrukciju vai pat nokauninājuši par to, ka tu šaubies.

Piedzīvojot realitāti, īpaši to, kura pēkšņi pārstāj būt ērta un ierasta, un kura nevis cenšas pierunāt pamest tev tavu komforta zonu, bet vienkārši izgrūž ārpusē un nostāda fakta priekšā, tu piedzīvo ne tikai kolosālu stresu, bet arī ne mazāk kolosālu iespēju uzzināt visu patiesību par sevi…
Un vēl – iespēju brīnīties par savu paša izdzīvošanas spēju, uztveres drosmi, gatavību apgūt to jauno, kas vēl vakar šķita nepieejams un neiespējams.
Tikai tas neizskatās kā kino, kad varonis pēkšņi pārvēršas par supermenu, kurš spēj atrisināt jebkurus uzdevumus…
Tas izskatās kā kaut kas pa vidu starp komisko un traģisko, kur tu neveikli centies nostāvet, baidies, dusmojies, satraucies, zaudē cerību, un pavisam sev netici… taču dari, ej, turpini iesākto un izbrīnā apjaut, ka ļoti daudz kas tev izdodas…
Un kādu dienu, paskatījies augšup, lai pieskartos iluzorajam debesu mieram, tu pēkšņi saproti, ka vairs nevēlies ticēt it kā glābjošajām, bet tik melīgajām pasakām…
Un no šī brīža tu turies tikai pie tās realitātes, kura ir tikpat laimīga, cik nelaimīga, taču tā ir vienīgā, kas tev ir… kamēr tu esi sev.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vismaz mēģināju

Tikai sev mēs varam dot iespēju. Un nevienam citam.
Ļoti bieži tad, kad kaut kādu iemeslu dēļ mēs pieņemam lēmumu palikt tur, no kurienes labāk vajadzētu bēgt, vai arī turpinām attiecības pēc tādiem pārdzīvojumiem, kurus atmiņa tik viegli nesamīs (bet vieglus attaisnojumus tiem neatrast), tad mēs, ne vienmēr apzināti, ieslīgstam līdzatkarības ilūzijā, kas mums ļauj atbildību par savu lēmumu novelt uz kādu citu…
Mēs sevi pārliecinām, ka, protams, mēs visu saprotam, taču augstsirdīgi dodam iespēju kādam citam mainīties.
Piemēram, cilvēkam, kurš mūs sistemātiski pazemo, kļūt citam: pateicīgam, mīlošam, uzticīgam…
Atklāti toksiskam kolektīvam – kļūt saliedētam, saprotošam, tādam, kas nemeklē mērķtiecīgus upurus, lai tos barā vajātu…
Draudzībā, kurā tikai kāds viens cenšas draudzēties, bet otrs – ļoti prasmīgi izmanto svešas iespējas, kļūt abpusējai… un tā tālāk.

Kā tas viss no malas izskatās?
Tas izskatās kā savas pacietības ekspluatācija.
Kā izvairīšanās no patiesības.
Kā pašapmāns, ka pēkšņi kāds metīsies sevi mainīt no kaut kā, no kā pats nemaz nav cietis.
Kā bailes kaut hipotētiski padomāt par reālām pārmaiņām un iekšēja bezpalīdzība, kura klusiņam čukst, ka nekādas izejas nav, tāpēc vienkārši vajag paciest, tāpat kā pacieš visi parējie.

Mani mīļie, tas mums neder. Tas der tam, lai audzētu vēl lielāku līdzatkarību…
Ja vien tu dod sev iespēju, tad dod sev iespēju uzņemties atbildību par savu lēmumu.
Tā ir iespēja pa īstam saprast, kas šajā situācijā nav pareizi, kāpēc tā nodara sāpes un kāpēc šobrīd tev ir izdevīgāk maksāt ar sevi, nevis iziet no šīs situācijas?
Tā ir iespēja padomāt, kādas parmaiņas ir iespējams pašam veikt un kādu jaunu uzvedības līniju ir vērts sevī izstrādāt, lai pārstātu būt upuris.
Tā ir iespēja sākt pieaugušu cilvēku dialogu, kurā meklē risinājumu nevis vainīgos. Un, ja risinājuma nav, tad arī tas ir lēmums. Lēmums pielikt punktu un pabeigt šo stāstu.

Ja citi cilvēki ir ieinteresēti turpinājumā, tad viņi dod iespēju sev. Nevis mums.

Jaunā līmenī varam pacelties tikai tad, kad katrs atsevišķi dodam sev iespēju sev izdevīgām pārmaiņām un pēc tam atbildam par to, ko darām.

Jā, protams, šīs iespējas ne vienmēr sevi attaisno, taču te nu, kā teica dižais Makmērfijs no “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”: ES VISMAZ MĒĢINĀJU…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vairs negribu ciest

Vai tu bieži ciet? Kāpēc tu to dari? Ciešanas taču ir ļoti smags pārdzīvojums, kas negatīvi ietekmē pašsajūtu. Garastāvoklis bojājas un tu jūti, ka no šīm ciešanu pilnajām domām kļūst aizvien sliktāk. Tu saproti, ka tas ir kaitīgs ieradums, taču neko tam padarīt nevari.

Ciešanas pēc savas būtības ir pārdzīvojums par to, kas tev trūkst. Un šo pārdzīvojumu pastiprina sevis salīdzināšana ar citiem. Tā mūs bērnībā mācīja, par piemēru minot to, kurš kaut ko dara labāk par mums. Mēs visi esam audzināti salīdzinošās psiholoģijas garā, taču to, vai es kā pieaudzis cilvēks sevi salīdzināšu ar citiem, nosaku es pats.

Salīdzinot sevi ar citiem, mēs pārstājam mīlēt sevi. Lūk, kāpēc tik ļoti asu reakciju izraisa visi aicinājumi iemīlēt sevi un cilvēkam nav skaidrs, kā to izdarīt un, galvenais, par ko mīlēt. Jo rezultāti taču ir daudz sliktāki kā citiem. 

Tādi salīdzinājumi noved pie tā, ka tu pat nepamani savus panākumus un uzvaras.

Eksistē viedoklis par to, ka, ja tu daudz, ilgi un kvalitatīvi ciet, tad tas ir ceļš uz kaut ko labu. Es uzskatu, ka tā nav, un ciešanas noved pie tā, ka cilvēks pats sevi noved tādā stāvoklī, kad šķiet, ka nav pelnījis būt laimīgs. Un šajā brīdī ciešanas ir vislielākās. Tā ir vilšanas sevī, neticība saviem spēkiem un dvēseles ceļam.

Taču tad, kad mēs pārstājam sevi salīdzināt ar citiem, dzīve būtiski mainās. Kad atnāk sapratne par to, ka tas, kāds es esmu kļuvis, ir tikai mans nopelns. Jo tad, kad paskaties 10 gadus atpakaļ un to, kāds esi tagad, nākas atzīt, ka esi kļuvis pavisam cits, vairāk zini, saproti un proti.

Salīdzināt vajag tikai sevi ar sevi. Un rodas sapratne par to, ka viss nemaz nav tik slikti un esi sasniedzis noteiktu labklājību. Un tad pazūd tā nepatīkamā sajūta, ka kāds tev par maz kaut ko ir iedevis. Tu saproti, ka lai arī neesi ideāls, tomēr esi pelnījis būt laimīgs. Un šī doma ļauj tālāk attīstīties, saprast, ka es taču varu vēl labāk vēl kvalitatīvāk. Un vairs negribas salīdzināt sevi ar citiem. Katrs taču dzīvo savu dzīvi. Tā tu ieraugi atbalstu pats sevī. Un tad uzmanība tiek pievērta saviem sasniegumiem, jo tie neapšaubāmi ir katram.. Tas nav stāsts par otra vaiga pagriešanu vai to, ka neko nav iespējams mainīt. Tas ir stāsts par dzīvošanu ar mieru sirdī un dvēselē.

Dzīvo priecīgi!
Antons Černihs
​​​​​​​© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?

Reiz pie manis uz konsultāciju atnāca izmocījusies sieviete. Viņa atkrita krēslā un gandrīz uzreiz sāka raudāt: – “Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?” – vēl un vēl viņa atkārtoja.
Šī saruna ar viņu bija iemesls dziļākām pārdomām.
Tikai retais tev teiks, ka laulība neglābj ne no problēmām, ne tukšuma, ne vientulības. Otrs cilvēks neapklusinās un nespēs kompensēt tavus paša defektus, drīzāk otrādi, viņš tos tikai pastiprinās un atkailinās, un tikai tev pašam nāksies ar to tikt galā.

Tev neviens godīgi nepateiks, ka pareizāk palikt vienam (vienai), nevis aiz bailēm no vientulības ķerties pie kaut kāda vienīgā “varianta”.

Bērni ne vienmēr ir laime. Bieži vien tās ir problēmas, nespēja normāli izgulēties, pilnīgs sava personīgā laika un dažkārt arī dzīves trūkums. Bet, ja tev ir ilūzijas par to, ka ar bērna piedzimšanu tava dzīve sāks smaržot kā rožu dārzs – padomā labi, vai tev šobrīd vispār ir vajadzīgi bērni.

Attiecības ir abpusēja atbildība, un, ja katrs atbildēs par sevi, nevis par partneri, tad visiem būs labāk un komfortablāk.

Ļoti daudzās ģimenēs cilvēki sastopas ar neuzticību. Un tikai tev lemt, vai arī tavējā tā būs.

Visās ģimenēs, kuras tu uzskati par ideālām, ir savas problēmas un savi “tumšie kakti”. Ideālu ģimeņu nav.

Visi “mīlu, mīlu, mīlu” ātri beidzas. Ja neesat iemācījušies sarunāties, cienīt viens otru, rūpēties viens par otru, tad nebija vērts veidot attiecības un jūs vēl neesat līdz tām izauguši (P.S. Kaut gan attiecības mācās, esot attiecībās)

Vairums pāru viens otram melo par kaisli. Daudzas sievietes imitē kaisli, daudzi vīrieši spazmas vēdera lejas daļā uzskata par tuvību. Abi staigā neapmierināti un nikni.

Par savām vēlmēm ir jāiemācās sarunāties godīgi — ir jāiemācās runāt par visu.
Mīlestība beidzas. Ja tās laikā neesat radījuši kaut ko lielāku, tad būsiet vienkārši istabas biedri.

Ja jau no paša attiecību sākuma tev ar tavu partneri nav nekā kopīga, tad, visticamākais, nekas tāds arī neradīsies.Tāpēc, kad paies kāds laiks, nevajag žēloties par to, ka neredzēji, ko izvēlies.

Jāiemācās atzīt savas kļūdas. Ja apzinies, ka esi kļūdījies savā izvēlē un blakus tev ir ne tavs cilvēks, nepūderē ne sev ne citiem smadzenes. Dodies projām.

Kodols nemainās un tādā ziņa cilvēki nemainās, tikai arvien vairāk atklāj savu patieso dabu. Ar savu mīlestību tu nevienu neizmainīsi. Ja cilvēks pats sapratīs, ka tu esi vērtība, dēļ kuras ir vērts mainīt sevi un savu dzīvi, – tā ir viņa izvēle. Bet, ja tu esi izvēlējies būt “labais burvis” – visticamāk, tu esi idiots.

Neviena garīgā prakse neglābj no reālām problemām. Tas, ka tu pārstāj tās redzēt, vēl nenozīmē ka tās ir pazudušas.

Nevajag dzīvot ar svešiem padomiem un ielaist savā pasaulē jebkuru. “Virtuves psiholoģija” noder, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma, taču bieži tā noved pie tā, ka cilvēki tikai apmainās ar saviem “tarakāniem”.

Ar vīriešiem viss ir vienkārši: viņus vajag atbalstīt, uzklausīt, pabarot, dot  nevis atņemt viņiem vietu mājā. Ar sievietēm ir vienkārši: ar viņām vajag sarunāties, dot viņām drošības sajūtu un mīlestību. Ar visiem ir vienkarši, ja esat patiesi, godīgi, mīloši, pieņemoši un nevēlaties ar jebkuriem līdzekļiem salauzt partneri.

Radīt ģimeni, dzemdēt bērnus vajag tad, kad zini, kāpēc tie ir vajadzīgi tieši tev. Sveši viedokļi un sabiedrības standarti te nestrādā.

Ja esi kļūdījies, piedod sev un dodies tālāk. Dzīve ir parāk interesanta un brīnišķīga, lai ar savām rokām pārvērstu to ellē.

Katram cilvekam ir izvēle. Taču šajā izvēlē nevar orientēties uz kādu citu. Ir jāklausās savā dvēselē, savā sirdī. Ja ir kādas šaubas, tad nedari. Tā arī būvējas mūsu neatkārtojamā dzīve.

Oksana Cipina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Arī šis ir tikai viena speciālista viedoklis un neviens speciālists mūsu vietā neveidos mūsu attiecības. Ja baidīsimies kļūdīties, tad nesanāks dzīvot pilnu krūti. Ja baidīsimies vilties, tad diez vai spēsim novērtēt pilnīgu savstarpēju uzticēšanos… un mīlestību. Mācamies dzirdēt savu Sirdsbalsi.
Ginta

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ATTĪSTĪBU

Tu nevari izglābt cilvēkus no viņu likteņa, tāpat kā medicīnā tu nevari izārstēt pacientu, ja daba paredzējusi viņam nomirt. Dažkārt vispār ir liels jautājums, vai tu drīksti glābt cilvēku no tā, ko viņam lemts piedzīvot savas tālākās attīstības vārdā.

Tu nevari pasargāt dažus cilvēkus no tā, lai tie nepieļautu briesmīgi muļķīgas kļūdas, jo tās viņiem ir jau asinīs. Ja es tos apstādināšu, viņiem tajā nebūs nekādu nopelnu.

Savas pašcieņas vārdā, savas psiholoģiskās attīstības labā, mums ir vērts sevi pieņemt tādus, kādi esam un pilnā nopietnībā dzīvot mums uzticēto dzīvi. Mums ir nepieciešami mūsu grēki, mūsu kļūdas un mūsu maldi, pretējā gadījumā mums nebūs pietiekami nopietnu iemeslu, kas mudina mūs attīstīties.

Tie, kam lemts sadzirdet, sapratīs, tie, kam nav lemts saprast, nedzirdēs.

Karls Gustavs Jungs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināties ar realitāti

Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš brīža, kad manā dzīvē bija iestājies bezcerīgs izmisums.
Un tieši tad es sapratu, kāda ir tā galvenā atšķirība no visa, kas tikai šķiet nopietns: tu neuztraucies, panikā nemeklē izeju, netrīci bailēs un vispār neņemies ap sevi, ir zudusi vajadzība būt drošībā un vajadzība no kāda pieprasīt iluzoras garantijas par to, ka viss būs labi, ko parasti būtu darījis citās situācijās.
Tieši šajā brīdī kļuva absolūti skaidri acīmredzams, ka saskarties ar savu izmisumu nevis bēgt no tā – ir netik daudz pats pareizākais un drosmīgākais lēmums, bet gan vienīgais patiesais, kas man vispār šobrīd ir.
Un es apstājos.

Ar sekundes precizitāti es varu atskaņot savas domas, kas tajā brīdī manī uzsprāga kā tūkstots granātas… bet neviena no tām nenogalināja.

Gluži otrādi.
Dziedināšana atnāca caur atteikšanos no emocionālās atsāpināšanas.
Caur līdz galam atpiņķerēto katru savu baiļu mudžekli.
Caur pilnīgu notikušā apzināšanos.
Un vēl – caur stingru lēmumu balstīties ne uz ko citu, kā tikai realitāti.
Lūk, kāpēc es nekad nestrādāju ar cilvēkiem, kuri meklē burvestību, kas bez viņu pašu dalības momentā atslēgs viņus no ciešanām un garantēs laimi.
Man nav tādas burvestības.
Man ir tikai saskares pieredze ar to, no kā gribās aizbēgt… un patiesība par dziedināšanos ar realitāti.
Tie ir sarežģīti pieaugušo procesi.
Tu vari izlemt par labu tiem un doties kopā ar ceļvedi, taču tu nevari nesaprast vissvarīgāko – neviens tevi neatbrīvos no sāpēm, kamēr tu pats nezini, no kā tas īsti sastāv un kādu nozīmi tu piešķir savai atbrīvošanai no tām…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis