Īsta tuvība

cienu

Daudziem cilvēkiem īsta tuvība izrādās daudz nopietnāks pārbaudījums nekā pārbaudījums ar attālumu vai grūtību pārvarēšanu.

Tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar mīļoto vīrieti vai sievieti, bet arī attiecībām ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un citiem cilvēkiem mūsu dzīvē.
Informācijas tehnoloģiju un pārmērīgas neatkarības cildināšanas laikmetā ir pietiekami vienkārši atrasties attālināti, saglabājot tuvuma ilūziju, un daudzi no mums tā arī dara.
Pavadām kopā vakarus, bet katrs pie sava datora, dzīvojam vienā teritorijā, bet mērķi un kustības trajektorija ne vienmēr sakrīt. Pēc formas, mēs esam ģimene, bet pēc satura – nav obligāti tādai būt. Dažkārt ir daudz vienkāršak ievērot formu, nekā pamatīgi iedziļināties saturā.

Būt pa īstam blakus otram cilvēkam vienmēr ir balansēšana starp atvērtību un savas telpas saglabāšanu. Būt pieejamam, taču saglabāt tiesības uz savu atsevišķu pasauli, atļaujot partnerim rīkoties analoģiski.

Ikdienas tuvībā nav iespējams noslēpt trūkumus, tāpēc nav vērts pietuvoties pārāk tuvu, lai nesagrautu viegli ievainojamo attiecību telpu.

Mūsdienu attālināšanās attiecībās līdzinās gleznas baudīšanai: lai ieraudzītu tās skaistumu, ir pāris soļu jāatkāpjas, pretējā gadījumā varēs redzēt vien krāsas triepienus, kas neļaus pilnībā uztvert autora ieceri.
Smalkām operācijām ir nepieciešama augsta meistarība, jo nevietā pateikti vārdi ievaino dziļāk kā skalpelis nemākulīga ķirurga rokās, bet rīcībai var būt ļoti nopietnas sekas. Jo tuvāk cilvēki ir viens otram, jo spēcīgāka ir rezonanse uz katru darbību.

Nonākot līdz noteiktai tuvības līnijai, ir ļoti liels vilšanās risks, un risks doties katram uz savu pusi lai citās attiecības meklētu ideālu vai vienkārši paietu tālāk no tās vietas, kur neizdevās atklāt siltumu un atbalstu. Tā notiek visapkārt: bērni aiziet no vecākiem, brāļi pārstāj sarunāties ar māsām, vieni un otri vairs nevēlas komunicēt, ar draugiem un biznesa partneriem situācija ir līdzīga.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs pārāk daudz sagaidām no tiem cilvēkiem, kuri mums blakus. Bet cilvēki ir tikai cilvēki. Jā, potenciāls ir milzīgs, taču “iespējams” nenozīmē to, ka “tas notiks”. Būt sevī nav īpaši ierasta nodarbe, un patiesa tuvība ar sevi pašu ļoti bieži izrādās ļoti mokoša padarīšana, bet daudziem cilvēkiem – vispār – gandrīz  vai neiespējama. Sastapšanās ar sevi – patieso, spēja pieņemt ne tikai savas “labās” puses, bet arī bezgalīgo trūkumu okeānu, – tā nav vienkarša lieta, un nav jēgas kādu vainot par to, ka tas nevēlas “iet dziļumā”, “sākt kustību sevī”? Nav vērts.

Vispār jau būtu labi “atšūties” no citiem cilvēkiem, apzinoties, ka ikviena mamma, ikviens tētis un jebkurš cits radinieks, ikviens vīrs vai sieva, ikviena māsa, ikviens zaldāts, mācītājs, prezidents – ir vienkaršs cilvēks. Neideāls cilvēks, kurš iet kaut kādu savu neideālu ceļu, iet kā prot, dzīvo kā prot un mīl kā prot. Vai – kā neprot.

Palīdzēt izdziedināties otram cilvēkam var tikai caur beznosacījuma pieņemšanu, caur līdzcietību, kas var tikt izpausta kā stingrība, protams, taču, lai tas notiktu, ir jākļūst otram cilvēkam par autoritāti un jāiegūst viņa cieņa.
Bet par autoritāti var kļūt tikai tad, ja vārdi neatšķiras no darbiem, kas iespējams tikai tad, ja izvēlies būt pats sev tuvāk. Un tadā gadījumā reiz tu noteikti saproti, ka šajā ideālajā pasaulē dzīvo miljardiem neideālu cilvēku, viens no kuriem esi tu pats. Un viss, ko tu vari izdarīt, ir turpināt iet savu neideālo ceļu. Un nepiesieties citiem cilvēkiem ar norādījumiem par viņu trūkumiem.
Tuvība ir neaizsargāta un maigu siržu šai pasaulē nemaz nav tik daudz. Visbiežāk mes sastopam tos, kuri sitas, ieplīst un sašķīst smalkās lauskās.

Pacensties ieraudzīt perfektu Dvēseli un radītāja ieceri katrā cilvēkā, kuru dzīve atsūta mūsu ceļā.

Pieej tuvāk, taču ļauj saglabāt nedaudz telpas arī sev.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

10 kļūdas meitas audzināšanā

71003865_2058992087533937_3584999718683410432_n

Dažkārt, pati to negribot, māte traumē savu meitu, nesaprotot, ka tai kaitē. Šie uzstādījumi mūsos dzīvo paaudzēm ilgi un tos vajadzētu mainīt.

💡 Pati nopietnākā kļūda, kuru pieļauj daudzas mammas un vecāsmammas, kuras audzina meitas, attiecīgi – mazmeitas: viņas to programmē tam, ka noteikti ir jābūt kādam obligātajam prasmju un īpašību “komplektam”, kuras meitenei jāapgūst. “Tev jābūt mīļai”, “Tev jābūt pakļāvīgai”, “Tev jāspēj iepatikties”, “Tev jāprot gatavot ēst”, “Tev jābūt…” utt.. Nav jau nekā slikta tajā, ka meitene prot gatavot ēst, taču šajā gadījumā meitenei izveidojas kļūdaina domāšana: es būšu vērtīga tikai tad, ja atbildīšu visiem šiem kritērijiem.

Taču vislabāk, efektīvāk un netraumējošāk nostrādās personīgais piemērs: meitiņ, vai mēs abas kopā varam uzvārīt garšīgu zupu? Vai mēs kopā varam uzkopt māju? Varbūt kopā izdomājam, kāda frizūra tev vislabāk piestāv? Redzot, kā mamma to visu dara un gūst prieku to darot, meitene pati sagribēs to iemācīties.

Un otrādi: ja mamma kut ko necieš, kādu nodarbošanos, tad, lai arī cik reizes viņa atkārtotu, ka tas ir jāiemācās, meitenei pret šo procesu būs neapzināta nepatika. Bet patiesībā, visu, kas viņai jāiemācās, viņa agri vai vēlu iemacīsies. Kad viņai pašai tas būs vajadzīgs.

💡 Otrā kļūda, kuru bieži novēroju meitu audzināšanā – tā ir smaga, nosodoša attieksme pret vīriešiem un intīmajām attiecībām, kuru translē māte. “Viņiem visiem vajag tikai vienu”, “Skaties, paspēlēsies, pamīlināsies un pametīs”, “Tev jābūt nepieejamai”, “Tikai stāvoklī nepaliec”. Rezultātā meitene aug ar sajūtu, ka visi vīrieši ir agresori un varmākas, ka sekss ir kaut kas slikts un nosodāms, no kā vajadzētu izvairīties. Taču, kas notiks tad, kad meitenes ķermenis sāks sūtīt viņai signālus, trakos hormoni un šīs iekšējās pretrunas starp mātes teikto un pašas vēlmēm būs ļoti traumējošas.

💡 Trešā kļūda, kas dīvainā veidā kontrastē ar otro – jau tuvāk divdesmit gadiem meitai tiek paziņots, ka viņas laimes formula sastāv no “apprecēties un piedzemdēt”. Ideāli, ja līdz 25 gadiem, savādāk va būt par vēlu. Iedomājies: sakumā, bērnībā viņai teica, kas viņai jāiemācās (saraksts), lai apprecētos un kļūtu par māti, pēc tam vairākus gadus viņai translēja to, ka visi vīrieši ir lopi, bet sekss – netīrs, bet te pēkšņi – precies un dzemdē!

Tas ir paradoksāli, taču bieži vien šādas pretrunas un uzstādījumi tiek atskaņoti meitām. Rezultātā ir bailes no attiecībām kā tādām. Un ļoti strauji pieaug risks pazaudēt sevi, pazaudēt savu saikni ar savām vēlmēm un apzināšanos, ko tad es pati patiesībā vēlos.

💡 Ceturtā kļūda. Hiperaprūpe. Šodien tā ir neticami liela problēma. Mātes ļoti bieži “piesien” meitas sev un nosaka tik daudz ierobežojumus, ka kļūst baisi. Neej staigāt, nedraudzējies ar šito, zvani man katru pusstundu, kur tu atrodies, kāpēc 3 minūtes nokavēji. Meitenēm nedod brīvību, neļauj pašām pieņemt lēmumus, tāpēc, ka baidās, ka šie lēmumi varētu būt kļūdaini. Bet tas taču ir normāli! 14-16 gadu vecumā normālam pusaudzim  notiek separācijas process un viņš vēlas visu lemt pats (protams, izņemot dzīvības un veselības jautājumus) un viņam ir jādod tāda iespēja.

Tāpēc, ka tad, ja meitene izaugs “zem mammas tupeles”, viņā nostiprināsies doma, ka viņa ir otrās šķiras radījums, kurš nespēj dzīvot autonomi un patstāvīgi, un viņas vietā visu un vienmēr lems citi.

💡 Piektā kļūda. Negatīva tēva tēla formēšana. Nav svarīgi, vai tēvs ir vai nav klātesošs ģimenē, vai māte audzina meiteni bez viņa klātbūtnes, nav pieļaujams, ka tēvu pārvērš par dēmonu. Nedrīkst bērnam teikt, ka viņa trūkumi ir “slikta iedzimtība pa tēva līniju”.

Nedrīkst nomelnot tēvu, lai kāds arī viņš nebūtu. Pat tad, ja viņš arī ir “ēzelis”, tad mātei vajadzētu atzīt, ka viņa izvēlējās tieši šo cilvēku par tēvu savam bērnam. Varbūt tā bija kūda un tāpec vecāki izšķīrās, taču nedrīkst savam bērnam uzkraut atbildību par to, kurš piedalījās ieņemšanas procesā. Viņa taču ne pie kā nav vainīga.

💡 Sestā kļūda. Ķermeniskie sodi. Protams, fiziski iespaidot bērnus nedrīkst vispār, nekad, taču jāatzīst, ka meiteni fiziskie sodi traumē daudz vairāk kā zēnu. Psiholoģiski meitene daudz ātrāk “noripo” no normāla pašvērtējuma uz pazemotu un pakļautu. Bet, ja fiziskais sods nāk no tēva puses – tas pilnīgi noteikti noved pie tā, ka par savu partneri meitene izvēlēsies tieši agresoru.

💡 Septītā kļūda – pārāk maz uzslavu. Meitenītei jāaug pastāvīgi dzirdot to, ka viņa ir pati skaistākā, mīlākā, spējīgākā, talantīgākā un pati-pati.

Tas veidos veselīgu un normālu pašvērtējumu. Tas palīdzēs meitenei izaugt ar spēju pieņemt, mīlēt un cienīt sevi. Tas ir laimīgas dzīves priekšnoteikums.

💡 Astotā kļūda – attiecību skaidrošana meitas klatbūtnē. Vecāki nedrīkst strīdēties bērniem klātesot, tas nav pieļaujams. Īpaši tad, ja strīds attiecas uz mātes un tēva personīgajām īpašībām. Bērns to nedrīkst redzēt.

Bet, ja gadījumā tā ir noticis, abiem vecākiem ir jāatvainojas saviem bērniem un jāpaskaidro, ka nesavaldījās, sastrīdējās un jau salaba, un, galvenais, ka ar bēnu tam nav nekāda sakara.

💡 Devītā kļūda – nepareiza meitenes pubertitātes izdzīvošana. Te nu parasti ir divas galējības: atļaut visu, lai tikai nepazaudētu kontaktu, vai aizliegt visu, lai “nepalaistos”. Kā saka, abi sliktākie.

Vienīgais veids, kā pārvarēt šo visiem sarežģīto periodu bez upuriem, – stingra un labvēlīga attieksme. Stingrība – atļauto robežu nosargāšanā, labvēlība – attieksmē un saskarsmē.

Meitenēm šajā vecumā ir ļoti svarīgi, lai ar viņām runātos, izjautātu, atbildētu uz pat brīžam idiotiskiem jautājumiem, dalītos savās atmiņās. Un reaģētu mierīgi, nekad šīs sarunas neizmantojot pret bērnu. Ja to neizdarīsi tagad, tad tuvības nebūs nekad un pieaugusi meita pateiks: “Es mammai nekad neuzticējos”.

💡 Un pedējā kļūda – nepareizs dzīves uzstādījums. Meitenēm pilnīgi noteikti nedrīkst teikt, ka viņai dzīvē noteikti jāseko kaut kādiem punktiem. Apprecēties, dzemdēt, notievēt, neizplūst utt.

Meiteni vajag noskaņot uz pašrealizāciju, uz prasmi klausīties sevī, uz iespēju nodarboties ar to, ko sirds vēlas un kas padodas, noskaņot uz prieku pašai par sevi un neatkarību no citu viedokļiem un vertējumiem. Tad izaugs laimīga, skaista, par sevi pārliecināta un gatava pilnvērtīgām attiecībām jauna sieviete.

Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Vai TAS ir pietiekami

108164475_1500113460192814_8010225370238291783_o

Mīļie, gandrīz visas mūsu drāmas saistītas ar to, ka nevaram no citiem cilvēkiem dabūt to, ko viņi vai nu negrib vai nevar mums dot…

Visa mūsu iedomība sakņojas pārliecībā, ka mums izdosies piespiest citus cilvēkus iedot mums to, ko viņi nevēlas vai nevar mums dot…

Bet visa mūsu muļķība sakņojas tajā, ka visu šo laiku mēs dzīvojam citu cilvēku dzīvi, vajājot viņus par viņu tiesībām NEGRIBĒT vai NEVARĒT dot mums to, ko mēs vēlamies…
Tajā pat laikā pašu dzīve paiet garām un barojas tikai no mūsu aizvainojumiem, apaugot ar NEdabūšanas neirozi….

Jā, katram cilvēkam ir tiesības negribēt dot to, ko no viņa lūdz, prasa, izspiež vai atklāti pieprasa…
Pavisam vienkārši negribēt un netaisnoties par to, ka negrib…
Īpaši tad, ja viņš to pat solījis nav…
Un, ja pieprasītais vispār nav viņam pa spēkam, tad te pat apspriest nav ko…

Un tās ir arī mūsu tiesības…

Un labākās attiecības izveidojas tiem, kas reizi par visām reizēm sapratuši, ka saņemt vairāk, par to, ko mums uzreiz un labprātīgi dod, var tikai kā dāvanu… un arī tikai labprātīgu dāvanu…

Nav citu variantu un veidu…
Nav citu GODĪGU veidu, kas no mums neatgrūstu cilvēkus…

Tāpēc nav vērts lolot ilūzijas par to, ka, ja tev šobrīd kaut ko nedod, tad tu to saņemsi pēc tam…

Visticamākais, nesaņemsi…

Lūk, arī tev atbilde: vai tev vajadzīgs cilvēks, kurš dod tieši tik, cik tu šobrīd saņem? Vai tā tev ir pietiekami, bez cerībām par to, ka šis devums palielināsies?…
Un te nu godīgi padomā par to, ko no tevis saņem viņš – tas otrs…. vai tu esi gatavs palielināt savu ieguldījumu pretēji savām vēlmēm?…

Ir vērts turpināt tikai tad, ja TEV IR PIETIEKAMI!

Tikai tad, saproti?

Tāpēc, ka ieeja neirozē sākas tur, kur tu dodies attiecībās ar domu par to, ka nav pietiekami, bet var cilvēku pavisam nemanāmi paliekt zem sevis, izspiest, pielietot manipulācijas un arī nonākt līdz atklātiem skandāliem, “uzsēdinot” uz vainas un parādnieka sajūtas…

Mīļie, tas ir pretīgs plāns…
Un nepavisam – ne vieds…

Tāpēc, ka VISS UZREIZ JAU BIJA REDZAMS UN SAPROTAMS…

Jau pašā sākumā vienmēr ir redzams, vai mēs dzīvojam neieciklējoties uz sevi un cenšamies iepazīt to cilvēku, ar kuru ielaižamies attiecībās…

Un visas tās frāzes – “es domāju, ka viņš mainīsies” – tās ir apzināta pašapmāna frāzes….

Uz ko pamatojoties tā var domāt???

Ne uz ko, izņemot paša vēlmes, kuras mēs pierakstām otram cilvēkam, bet pēc tam viņu vainojam par to, ka viņš tām neatbilst…
Arī tā ir neiroze…
Ieilgusi, nogurdinoša neiroze, kas cilvēku pārvērš par mūžīgi neapmierinātu un aizvainotu radījumu, kuram visi citi vienmēr ir vainīgi….

Un, tā, ja pietiekami – tad turpini…
Nav pietiekami – ej prom, vai arī nežēlojies…

Tā ir vienīgā emocionāli nobriedusī un psiholoģiski veselā pieeja jebkurām attiecībām….

Viss pārējais ir neirotiskās spēles, kuras ved tikai un vienīgi pie psiholoģiskās invaliditātes…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

“Starp mums viss bija”! KAS TIEŠI BIJA?

laulats paris

Attiecībās ar cilvēku nodzīvotajam gadu skaitam patiesībā nav nekādas nozīmes…

Es pazinu cilvēkus, kuri man atzinās, ka “zelta kāzas” patiesībā nav nekas vairāk kā ilgtermiņa “ieslodzījuma” fakts, izbēgt no kura viņi tā arī nav uzdrīkstējušies, bet “amnestija” nav notikusi.

Daudzi dzīvojuši un turpina dzīvot kopā ar jau sen noriebušos partneri aiz bailēm un šķietamas bezizejas vai kauna atzīt savu izgāšanos…
Dzīvoja kopā, baidoties pievilt vecākus un draugus…
Dzīvoja kopā iebiedēti, aizmirsti un pazemoti…
Dzīvoja kopā, neticot savai spējai izturēt pārmaiņas…
Dzīvoja kopā, nezinādami, kurp iet…
Dzīvoja kopā aiz pienākuma vai vainas sajūtas…
Dzīvoja kopā, ieslēgti zemas pašapziņas čaulā, un tā cilvēka nenovērtēti, kurš katru dienu atgādināja par to, ka viņi nevienam nebūs vajadzīgi…
Dzīvoja kopā, tāpēc, ka ticēja tam, ka tā dzīvo visi…
Dzīvoja kopā, pakļaujoties sabiedrības masveida liekulībai, kas centīgi cenšas apslēpt tradicionālo laulību sāpīgās tēmas, jau kopš bērnības māca neiznest no mājas strīdus, un iekļauties tikai ārējā rāmītī – visu var, tikai lai ne čiku ne grabu…

Kad dzirdu daudzus gadus kopā nodzīvojošu cilvēku frāzi par to, ka starp viņiem “viss bija”, tad vienmēr vēlos, lai viņi paskaidro KAS tieši bija…
Tāpēc, ka ne visi pārbaudījumi ir cienījami, un nepavisam ne viss pa īstam satuvina divus cilvēkus, radot unikālu emocionālo tuvību…
Es no sirds apbrīnoju tās savienības, kur abi kopā pārdzīvojuši nabadzību, mētāšanos pa pažobelēm, dzīves grūtumus, smagas nelaimes, zaudējumus un šķiršanās…
Pārdzīvojuši viens otru atbalstot, nemeklējot svaigus aizstājējus, nenododot, neiekārdinoties no salda kumosiņa otra sētā…
Es zinu tādus pārus…
Viņu patiesībā ir ļoti daudz…
Un viņi ir dzīvs pierādījums tam, ka jūtas var iznest cauri gadiem, saglabājot to vērtību, cieņu vienam pret otru, un nepārvēršot tās par smagu ieradumu….

Bet tur, kur šis “viss” ir sistemātiska pazemošana, kura notiek nevis nejauši, bet apzināti, piešķirot uz to sev pilnas tiesības…
Tur, kur visu dzīvi skraida pa svešām gultām, bet mājās pārnes vien aizkaitinājumu, netīrību un sāpes…. bet pretī pieprasa pilnu apkalpošanas servisu un vēl klusēšanu…
Tur, kur valda emocionālā un fiziskā vardarbība…
Tur, kur otru neuzskata par vērtību un asi kritizē par visu un piekasās it visam….
Tur, kur lauž un liek mainīties vienpusējā kārtībā…
Tur, kur parazitē uz otra spējas visu piedot, pieņemt, līdziciest…
Tur, kur viens ir tikai donors, bet otrs patērētājs…
Tur, kur neviena saruna nav mierpilna, bet viss tiek risināts bļaujot, lamājoties un lejot viens otram uz galvas samazgas……
Tur, kur sen vairs nav ne cieņas, ne mīlestības…

TĀ IR KROPĻOJOŠA KOPDZĪVES PRAKSE…

Prakse, kura nevienam nav vajadzīga un salīdzinājumā ar kuru vientulība kopā ar kaķiem, ar ko daudzus tik šaušalīgi biedē – ir dzīve paradīzē bez pēdiņām…
Dzīvi nevar nodzīvot bez pārbaudījumiem… ne esot vienam, ne kopā ar kādu…
Taču nodzīvot to bez pazemojumiem – ne tikai var, bet arī vajag – ja esam cilvēki….

Un šeit, Mīļie, es esmu principiāla…

Jā, mēs neviens neesam svētie, un esam spējīgi maldīties, kļūdīties, nožēlot grēkus… taču es te nedomāju vienkāršas cilvēciskas vājības, kuras ir vērts viens otram piedot….

Es rakstu par to, ka laiks atcelt to liekulību, kas neļauj cilvēkiem skaļi pateikt par to, ka viņi nav ar mieru vairs izlikties, ka “kopā ir laimīgi”, ja patiesībā, realitātē ir nelaimīgi….

Atzīt, ka ne vienmēr ģimeniskās vērtības izdodas realizēt savā konkrētajā ģimenes pieredzē…
Atzīt, ka dažkārt cilvēki pat pēc 50 kopā nodzīvotiem gadiem tā arī ir un paliek sveši, nepietuvojoties viens otram ne par soli…
Un ir stulbi vainot viņus par to, vai arī apkarināt ar birkām par to, ka viņi “nav strādājuši pie savām attiecībām”…
Ticiet man, ļoti daudzi ir strādājuši un ne pa jokam!
Neslinkoja, nepadevās, gāja uz visu banku …. bet neizdevās…
Vienkarši neizdevās un viss…
Tāpēc, ka cilvēka dzīve nav biznesa plāns ar jau iepriekš paredzamu rezultātu…
Tā vienkārši ir dzīve, kurā ir iespējams viss…

Un beidzamais…

Daudzus gadus nodarbojoties ar palliatīvo psiholoģiju, nevaru neatzīmēt, ka viena no visvairāk paustajām nožēlām mūža beigās ir nožēla par to, ka cilvēks tā arī nespēja laikus atvadīties no briesmīgām attiecībām, tērējot tām visus savus dzīvības resursus….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērns izaudzis – atlaid!

putnens no ligzdas1

Man blakus metro stāv jauns iemīlējies pārītis. Puisis un meitene nevar viens no otra nolaist acis un tik runā un runā. Un smejās un atkal runā. Zvana telefons.

– Mam, es esmu kopā ar Ļenu! Būšu vēlu, es jau tevi brīdināju – saka puisis.

Telefons sāk vibrēt tādās augstās notīs, ka gribās paiet nostāk.
– Jā, es biju pie vecmāmiņas. Protams, pateicu. Jā, izdarīju, kā tu teici. Un arī to! Mam, es vairs neesmu maziņš! Kur? Uz kino braucam! Protams, izslēgšu telefonu, tur visi izslēdz, – puisim acīs īgnums. – Mam, mēs ar tevi katru dienu redzamies! Viņa… Viņa nav “kaut kāda tur Ļenka”. Viņa ir mana Ļena!
Nevajag, mam!
Puisis nervozi izslēdz telefonu. Meitene klusējot viņam pieglaužas un paberzē degunu gar viņa vaigu. Apkārt klusums.

Pazīstama aina, vai ne? Bet mamma taču zin, ka blakus dēlam stāv meitene, kura viņas dēlā ir iemīlējusies! Mamma taču arī reiz bija jauna un arī iemīlējās. Viņa taču zin, kādām acīm tajā brīdī skaties uz savu mīļoto. Kāpēc gan tad, kad tas skar viņas dēlu, viņa ir kļuvusi tik nesaprotoša, nevērīga un netaktiska?

Šķiet, tikai nesen nocēlām savu lolojumu no podiņa, peldinājām, kopā gatavojām mājas darbus. Un, lūk, meita jau taisa manikīru, dēls skujas un abi pa kluso izložņā dažādus pieaugušo “saitus”. Abi tiecas pēc neatkarības un demonstrē to visos iespējamajos veidos. Dzīve vienalga viņiem pasniegs savas mācību stundas, un viņi sapratīs, ka brīvībai ir ļoti augsta cena.

Par to nāksies maksāt ar rakstura nobriešanu, profesionālo izaugsmi, māku veidot savas vajadzības atbilstoši savām iespējām.

Un pieaugušie? Kāpēc viņi no tik mīļiem un saprotošiem cilvēkiem pēkšņi pārvietojas opozīcijā? Tāpēc, ka daudziem cilvēkiem radniecības sajūta sevī ietver īpašnieka komponenti.

Bērns mums piederēja (un viņam pret to nekas nebija līdz noteiktam brīdim), un tagad mēs viņam esam tikai daļa no viņa pasaules. Diemžēl, tas ir neizbēgami un daudzi to uztver ļoti slimīgi. Vecāku greizsirdība – ir ļoti graujoša emocija. Vēl briesmīgāka tā ir tad, ja māte savu bērnu ir audzinājusi viena.

Pie manis konsultējās jauns laulātais pāris, kuru laulību apdraudēja vīra māte. Katru reizi, kad viņas dēls ieklepojās, māte ielauzās guļamistabā pie jaunajiem, bruņojusies ar tabletēm, bez jebkādām ceremonijām. Dēls mierīgi centās paskaidrot situāciju, bet, kad tas neizdevās, vienkārši izlika māti aiz durvīm. Sarunā ar mani viņa visu laiku apgalvoja, ka viņas vedekla ir noskaņojusi dēlu pret viņu. Man nācās taktiski un uzstājīgi paskaidrot viņai to, kas notiek jaunlaulāto istabās un, ka vecāki šādā situācijā ir tādi paši nepiederošie, kā visi citi.

Mums vienmēr šķiet, ka par mūsu bērnu neviens nespēs parūpēties labāk kā mēs. Mēs zinām, ar ko viņš ir slimojis, kas viņam patīk, kas nepatīk, no kā baidījies. Un ar grūtībām atzīstamies sev tajā, ka bērni mēdz izaugt no savām bailēm, ieradumiem un slimībām. Viņi nevēlās par to atcerēties, bet mēs tikai to atgādinām, atgadinām. Mēs aizmirstam to, ka šīs atmiņas ir dārgas mums, nevis viņiem. Un dusmojamies uz viņiem par to, ka viņi nevēlas ar mums dalīties nostaļģijā pēc bērnības. Taču tieši viņus, cilvēkus, kuri nav spējuši pāraugt savu bērnību, sauc par infantiliem, “memmesdēliņiem un memmesmeitiņām”. Audzinot totāli atkarīgu no sevis bērnu, vecāki pat neiedomājas, kādu bedri viņi paši sev izrok savām vecumdienām. Tāpēc, ka neizbēgami pienāks diena, kad viņu lolojumam pašam nāksies patstāvīgi pieņemt lēmumus. Bet viņš to neprot darīt un baidās.

Ir ļoti pamācoša anekdote par šo tēmu.

Sarunājas divas jaunas sievietes.

– Man beidzas pacietība, – viena saka. – Mēs ar vīru jau trīs gadus esam kopā, bet viņš vienmēr un jebkurā jautājumā skandina “mamma”, “mamma”.
– Bet tu pārsteidz viņu, – saka otra. – Uzvelc melnu mežģīņu apakšveļu, zeķes ar bantītēm. Kā viņš parādās uz sliekšņa, tu nomet halātu un meties viņam virsū.
Nākamajā dienā abas satiekas.
– Nu, kā?
– Nekā! Viņš ieraudzīja melno veļu, nopūtās un apraudājās: tu visa melnā! Vai kaut kas atgadījies ar mammu?!…
Vai var šo sievieti apskaust? Interesanti, cik ilgtspējīgas ir tādas laulības?

Strādājot ar ģimenes problēmām, esmu ievērojusi vienu likumsakarību. Ģimenēs, kurās valda takta izjūta un cieņa pret otra jūtām un gaumi, kur vecāki aizrautīgi dara savu darāmo, kur cilvēkiem ir hobiji, laba humora izjūta, kur vecāku funkcijas tiek pildītas harmoniski un dabiski, ir daudz mazāk problēmu paaudžu starpā.
Vecāki nespiež uz bērniem ar savu “mīlestību”, kas robežojas ar atteikšanos no sevis un savām vēlmēm. Tāda “mīlestība” ir ļoti smaga. No tās vienmēr gribas aizmukt.

Kāds 15 gadīgs pusaudzis privātā konsultācijā stāstīja par savu māti:

«Viņa pastāvīgi man atgādina, ka manis dēļ ir upurējusi visu. Tēvs briesmīgi dzēra, bet viņa to pacieta un teica, ka negrib, lai es izaugtu bez tēva. Smieklīgi. Man ir pretīgs gan viņš gan mūsu māja. Un pat viņa, mūžīgi aizkaitinātā. Kaut gan es viņu ļoti mīlu. Viņa saka, ka dzīvo dēļ manis. Bet es gribu, lai viņa dzīvo dēļ sevis. Es ar sevi tikšu galā. Es gribu viņu redzēt laimīgu.”

Vai sapratāt, par ko viņš runāja? Es sapratu.

Bērnu ienākšana mūsu dzīvē neatņem mums tiesības kaut ko gribēt, kaut ko mācīties, kaut ko mīlēt un vēlēties, būvēt savus nākotnes plānus. Protams, bērni šos plānus piekoriģēs. Vienkārši divu paaudžu dzīve ritēs ne uz otras rēķina, bet to varēs izdzīvot kopā kā priekos tā bēdās. Tādā ģimenes savienībā, kā likums, neviens speciāli “neaudzina” bērnus.

Viņi uzsūc ģimenes filosofiju un dzīves stilu pašas dzīves gaitā. Šī filosofija paredz, ka cilvēki dzīvo zem viena jumta, tāpēc, ka ir tuvi un mīl viens otru. Un pienākums tiek uztverts kā pats par sevi saprotams.

Ir mīlestība pret bērniem, nevis dzīve bērnu dēļ.

Ir prieks, ieraugot iemīlējušos dēla vai meitas sejiņu, nevis bēdas no domas par to, ka tava bērna sirds pieder vēl kādam.
Ir neprātīgs lepnums par bērna radošajām un dzīves uzvarām, nevis žēlums pret sevi dēļ tā, ka pats neesi varējis realizēt savus plānus.
Un nav vēlmes uzspiest bērnam savu dzīves stilu, starp citu, kopā ar savām paša kļūdām.
Vēlamies mēs to, vai nevēlamies, bet mūsu bērni izaug. Viņiem mūsu radītajā pasaulē kļūst par šauru. Un, ja mēs vēlamies palikt ar viņiem mūžīgā dvēseliskā radniecībā, mums laicīgi viņi ir jasaprot un jāprot atlaist. Lai cik paradoksāli tas nešķistu.

Psihologa padomi:

1. Audziet kopā ar saviem bērniem. Jums jāzin viņu gaume, intereses, veids kā viņi komunicē, kas, viņuprāt, ir labi, kas slikti. To bērni un jaunieši īpaši novērtē. Ar jums vienmēr kontaktēsies, ja sapratīs, ka esat “tēmā”.

2. Pat tad, ja esiet konservatīvi, laiku pa laikam pārskatiet savas pārliecības. Jūsu bērniem nāksies dzīvot citā laikā. Tur būs pavisam citi likumi, kārtība, prasības un jūsu bērni būs spiesti adaptēties. Bet jūsu nespēja būt elastīgiem attālinās bērnus no jums. Viņi nav spējīgi izmainīt savus vecākus, tāpēc tad, iespējams, tālak ies bez jums.

3. Bērni ir izauguši un jums ir parādījies vairāk brīva laika. Nekarājieties pastavīgi telefonā, nepārtraukti skaidrojot ar bērniem attiecības. Nodarbojieties ar sevi! Īstais laiks mierīgi saārstēt kādas savas kaites, atcerēties par saviem nerealizētajiem planiem (piemēram, aiziet kaut ko jaunu iemācīties un nomainīt profesiju, pierakstīties deju skolā, korī, organizēt mazu pūtēju orķestrīti, iemācīties šūt, mācīties valodas – maz kas gadās). Ticiet man, tas paaugstinās jūsu statusu bērnu acīs.

Vienmēr ir interesanti ar to, kuram pašam ar sevi ir interesanti.

4. Padariet harmonisku savu dzīvi. Ja esat laulībā, tad pēdējais laiks atjaunot jūsu attiecības. Pievērsiet savam laulātajam draugam vairāk uzmanības, dāviniet dāvanas, dodieties kopā ceļojumos. Atcerieties, kā jaunībā jūs bijāt viens otram pieķērušies un iemīlējušies. Ja esat viens, tad īstais laiks atrast draugu vai draudzeni. Atrodiet to, kurš ļaus dvēselei justies laimīgai. Tad vairs negribēsies karot ne ar vienu. Tai skaitā arī ar saviem bērniem.

Olga Hmeļevska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viņš jautā, vai es vēlos ziedus. Es viņam atbildu, ka man līdzi nav naudas…

gundegas76554

Kāds vīrietis man uzdāvināja ziedus.
Sālīju gurķus. Aizskrēju uz tirgu pēc dillēm, etiķa un cukura, kabatā 15 rubļi. Pie ieejas tirgū vīrietis gados tirgo ziedus un zaļumus. Es parasti pie viņa neko nepērku, bet mēs saveicināmies katru dienu un viņš parasti saka komplimentus manam maziņajam sunītim.

Viņš jautā, vai es vēlos ziedus. Es viņam atbildu, ka man līdzi nav naudas.

– Es taču neprasu, vai tu vēlies nopirkt ziedus. Es jautāju, vai tu gribi ziedus.
– Gribu!
Un tagad man virtuvē uz galda stāv gundegu pušķītis.

Mēs ļoti reti dzirdam, ko mums jautā. Bet atbildam uz jautājumiem, kas ir mūsu galvā.

Mums jautā, vai vēlamies ziedus, bet mēs atbildam, ka mums nav naudas.
Mums jautā, vai vēlamies naudu, bet mēs atbildam, ka labi audzinātām sievietēm naudu nepiedāvā.
Mums jautā, vai vēlamies redzēt okeānu, bet mēs atbildam, ka neprotam peldēt un vispār ļoti baidāmies no dziļuma.
Mums jautā, vai vajadzīga palīdzība, bet mēs atbildam “es pati varu” vai arī “atšujies, čalīt, es nepierakstīšu tevi savā dzīvoklī”.

– Ļena, man ļoti patīk mans kolēģis.
– Lūdzu, pastāstiet man par viņu.
– Baigi jau nu es viņam vajadzīga esmu… Par mani viss ofiss smiesies.
– Vai tad es jautāju, kas viņam vajadzīgs un vai visi par jums smiesies? Es palūdzu pastāstīt par viņu, kas jums viņā patīk.

– Ļena, man darbā ir neciešami smagi.
– Vai vēlaties atrast citu darbu?
– Man ir četrdesmit trīs gadi.
– Vai tad es jautāju, cik jums gadu? Es jums jautāju, vai jūs vēlaties citu darbu. Otrais jautājums būtu: “Ko jūs darīsiet?”

– Ļena, es šajā firmā strādāju jau sesto gadu. Bet viņš atnāca pirms pusgada un viņu jau paaugstināja amatā. Bet man, izņemot parasto indeksāciju, pat algu nepaaugstināja.
– Vai jūs savam priekšniekam jautājāt, kāpēc tā?
– Vai tad viņš neredz, ka man vajadzīga nauda?
– Vispār jau es to nejautāju, taču atbilde ir interesanta. Kā gan viņam tas jāredz? Kā viņam tas jānojauš?
– Vispār jau viņam mani būtu jāievēro un jānovērtē. Tāpēc jau viņš arī ir priekšnieks. Saka taču “Nekad nevienam neko nelūdz”.
Es ļoti mīlu Bulgakovu. Taču par frāzi “Neko nelūdz, paši visu iedos” es viņam galīgi neesmu pateicīga. Pat tad, kad mums piedāvā, mēs nedzirdam. Mēs gaidam kādu āķi, gaidam, kad no krūmiem izleks velniņš ar savu kontraktu par mūsu dvēselēm, vai arī konfekšu papīriņš izrādīsies tukšs. Mēs pastāvīgi gaidām, ka visi par mums smiesies, ka grozīs pirkstu pie deniņiem un teiks, ka tas viss ir apmāns, joks un mūs uzņem ar slēpto kameru.

Taču pasaule ir uzbūvēta pavisam savādāk. Dod tiem, kuri skaidri pasaka savu nolūku, kuri saka: “Es gribu”. Es gribu ziedus; es gribu algas pielikumu par savu darbu; es gribu, lai tu ar mani normāli runā; es gribu tev palīdzēt; es gribu, lai tu man palīdzi; es gribu mainīt darbu; es gribu ar tevi kopā bērnus; es gribu pabūt viena; es gribu ar tevi kopā padzert kafiju; es gribu, lai tu skaties uz mani, nevis telefonā.

Ja cilvēks tev to var iedot, viņš iedos. Tāpēc, ka viņam tas ir. Ir ziedi, ir laiks, ir nauda, ir iespējas. Dažkārt gadās, ka cilvēkam to nav. Bet ir kas cits. Nav ziedu, bet ir ķirši un sālīti gurķi. Nav laika, bet ir nauda. Nav naudas, bet viņš prot iesist naglu sienā un zin visus zvaigznājus. Un tikai mēs varam nolemt, vai mums tas ir vajadzīgs, vai nav. Vai esam gatavi to paņemt.

Protams, mēdz būt arī tā: ka var dot, bet negrib. Kaut kādu savu iemeslu dēļ. Baidās, ka pašam paliks mazāk. Baidās no konkurences. Baidās, ka viņu nepareizi sapratīs. Taču tas ir pavisam cits stāsts. Un pavisam citi lēmumi.

Jeļena Pasternak
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par spēju mīlēt

berni_vecaki

“Ja es būtu skaista, mani mīlētu mani vecāki un mana dzīve būtu pavisam savādāka…”
Tā teica kāda sieviete terapeitiskajā grupā un, es domāju, ka ļoti daudzas sievietes būtu ar viņu vienis prātis.
… Ja es notievētu…
… Ja es būtu gudrāka…
… Ja es būtu no labas ģimenes…
… Ja es būtu jaunāka…
… Tad man būtu vīrietis, kurš mani mīlētu.
Šķiet, ka kārotajai laimei trūkst kaut kas konkrēts, kaut kāds nosacījums, kaut kāda piepūle.
Ierasti mēs uz saviem pleciem uzkraujam atbildību par to, lai mūs mīlētu…
Tāpēc, ka mums šķiet, ka mēs paši ietekmējam to, vai mūs mīl vai nemīl.
Tas ir maģiskās domāšanas paradokss.
Bērnam šķiet, ka no viņa atkarīgs ir tas, vai viņa vecāki viņu mīl, vai atstumj…
Bērns ļoti agri ievēro, kādas viņa darbības izraisa vecāku atzinību, pieņemšanu, uzslavas.
Un bieži vien labvēlīga vai vienkārši neitrāla attieksme, kas nodrošināja labu, ērtu izturēšanos, bija vienīgā pieņemšana mazā cilvēka dzīvē.
Tā nostiprinās pārliecība, ka mīlestību var nopelnīt – upurējot savu ķermeni, intereses, vēlmes un laiku…
Bērns nespēj izprast to faktu, ka viņu mīl/nemīl ne jau par kaut ko,
Bet vadoties no pašas spējas mīlēt…
Un, ja paši vecāki bija spējīgi mīlēt, sajūsmināties, lolot, novērtet savu bērnu ar atvērtu sirdi un dvēseli,
priecājoties par to, kā viņš aug – mīļš, neveikls, neideāls, dažkārt neprasmīgs vai skaļš,
ar skaļiem smiekliem, vai gluži otrādi – nobijies…
Pieņemot to, ka viņš nav līdzīgs viņiem, ne tāds, kādu viņu gaidīja un gribēja redzēt…
Ja viņiem bija kaifīgi būt ar viņu ik dienu, neuztverot kā mocības savus pienākumus…
Ja viņi būtu spējīgi neko no viņa negaidīt, baudot pašiem savu faktu būt vecākiem…
Ja viņi spētu novērtēt un cienīt viņa necilos (no pieaugušo skatu punkta) sasniegumus…
Tad ar savu spēju mīlēt viņi savu bērnu būtu atveduši pie galvenā dzīves atklājuma.
Ka mīlestība nav jānopelna, cenšoties būt labam vai pareizam vai prasīgam,
vai nemaisoties pa kājām un esot bērnišķīgi atbildīgam, patstāvīgam;
vai glābjot vecākus, atbalstot viņu pašvērtējumu un palīdzot;
vai arī cenšoties izdabūt no viņiem mīlestību kaut kādā citā veidā…
Tad viņi viņu atbrīvotu no nepieciešamības kādu ietekmēt  lai iegūtu siltumu un pieņemšanu,
tāpēc ka tas patiešām nav iespējams.
Mēs nevaram ietekmēt cilvēku spēju mūs mīlēt ne ar savu skaistumu vai prasmēm, ne uzticību, ne talantu.
Ne ar ko.
Mūs vienkārši vai nu mīl, vai nemīl.
Un neko ar to nevar padarīt.
Mēs nevaram ietekmēt mīlestības daudzumu un tās kvalitāti, kuru mums dos vai nedos otrs cilvēks.
To ietekmē tikai paša cilvēka spēja vai nespēja mīlēt.
Tieši tik, cik viņu pašu mīlēja viņa vecāki.
Vai viņš iemācījās pieņemt un cienīt pats sevi.
Necenties palielināt mīlestības plūsmu pret sevi no cilvēka, kurš neprot mīlēt.
Labāk atrodi kādu, kurš nav tukšs.
“Cilvēks, kurš mīl sevi, ciena sevi, mīl arī citus, jo zin: citi ir tieši tadi paši kā es” (OŠO)

Veronika Hļebova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu

mamma meita13

… un tas nav tavs pienākums.

Mūsdienu psiholoģijā ir pieņemts uzskatīt, ka daudzas mūsu problēmas nāk no bērnības, no mūsu attiecībām ar mammu. Kā tikt skaidrībā, ko ar to visu darīt, stāsta psiholoģe Ludmila Petranovska.

Mamma kā Dievs

Vai mēs esam apmierināti ar attiecībām, kuras mums ir ar mammu? Vai esam apmierināti ar savu pašvērtējumu, kas veidojies bernībā? Vai tā bija mamma, kas teica: nekrāso tik spilgtas lūpas, tev nepiestāv? Vai arī: tu esi pārāk kautrīga, puiši tādām meitenēm uzmanību nepievērš? Vai: tu neesi pietiekami plastiska lai dejotu? Un vēl viens jautājums: vai šodien mamma ar mani, pieaugušu sievieti ir apmierināta? Un kāpēc mani tas vēl joprojām uztrauc?

Ludmila Petranovska: “Mamma ikviena cilvēka dzīvē ir ļoti svarīgs personāžs. Mazam bērniņam mamma ir Visums, viņa dievība. Tāpat kā senajiem grieķiem dievi stumdīja mākoņus, uzsūtīja plūdus vai gluži otrādi – varavīksni, tieši tādā mēŗā mamma valda pār bērnu. Kamēr viņš ir maziņš, šī vara viņam ir absolūta, viņš to nevar kritizēt vai no tās atteikties. Šajās attiecībās tiek ielikts ļoti daudz kas: kā viņš redz un redzēs sevi, pasauli un attiecības starp cilvēkiem. Ja mamma viņam dāvāja daudz mīlestības, pieņemšanas, cieņas, tad bērns saņem daudz resursu, lai tiktu skaidrībā ar savu pasaules redzējumu un sevis redzēšanu šajā pasaulē.

Un, ja nu nē?

Pat trīsdesmit gados mēs vienmēr varam pretoties mammas vērtējumam. Mūsos vēl joprojām dzīvo šie bērni: trīsgadīgs, piecgadīgs, desmitgadīgs, kuram mammas kritika ir iesēdusies dziļi “aknās” – vēl tajā laikā, kad nespējām viņai pretoties. Ja mamma teica: ” Vienmēr ar tevi kaut kas ne tā!” – tātad tā arī bija. Šodien ar prātu mēs saprotam, ka mamma pārspīlē ar šo “mūžīgi ne tā”. Mēs pat sev kā argumentus atgādinām par savu amatu, izglītību, bērnu skaitu. Taču mūsos sajūtu līmenī vēl joprojām sēž tas pats mazais bērniņš, kura mammai vienmēr bija taisnība: trauki mums ir ne tā nomazgāti, gulta ne tā saklāta, matu griezums atkal nav izdevies. Un mēs jūtam iekšēju konfliktu starp apziņu, ka mamma kļūdās un neapzinātu bērna uztveri par to, ka mammas vārdi ir patiesība pēdējā instancē.

Piedot vai nepiedot

Patiesībā, kad ir iekšējais konflikts, tātad ir skaidrs, ka ar to var strādāt, kaut ko darīt. Bīstamāk ir tad, ja tā nav. Jo var taču visu mūžu palikt piecgadīga bērna stāvoklī, uzskatot, ka mammai vienmēr ir taisnība un taisnoties, apvainoties, lūgt piedošanu vai cerēt, ka, ja labi pacentīšos un uzvedīšos labi, mamma beidzot ieraudzīs, kada es esmu brīnišķīga.

Šodien ļoti populāra ir ideja “piedod un atlaid”. Piedod vecākiem par to, ka viņi kaut kā ne tā izturējās pret tevi bērnībā, un tev uzreiz kļūs vieglāk…. Šī ideja nedod brīvību un atvieglojumu.
Tas, ko var un ko ir vērts izdarīt – paskumt par to bērnu (tevi bērnībā), samīļot to un just līdzi mammai, jo šo līdzjūtību ir pelnījis ikviens. Un līdzi jušana ir daudz veselīgāks sākums, kā augstprātīga piedošana.
Pamēģināt nevis piedot, bet saprast: mamma bija situācijā, par kuru mēs neko nezinām, un droši vien viņa darīja labāko, ko varēja izdarīt. Bet mēs izdarījām kļūdainu slēdzienu: “Ar mani vienmēr viss ir ne tā”, “Mani nav par ko mīlēt” vai “Mani var mīlēt tikai tad, kad esmu laba”. Tādi lēmumi, kurus mēs pieņemam bērnībā, pēc tam  var nemanāmi ietekmēt visu mūsu dzīvi. Un jēga tam ir saprast: tā nebija patiesība.

Viņu bērnība

Šobrīd ir laiks, kad vecāku un bērnu attiecības ir daudz siltākas un mīļākas. Bet mūsu mammas augušas citos laikos, kad bērnus jau agrā vecumā atdeva silītē, daudzus pat uz nedēļu. Tā bija parasta lieta, un no kurienes tad viņas varēja iemācīties šo siltumu un tuvu kontaktu?
Pirms piecdesmit gadiem bērnus silītē atdeva jau divu mēnešu vecumā, jo beidzās dekrēta atvaļinājums un, ja sieviete nestrādāja, tad tas tika uzskatīts par parazītismu. Kādam paveicās un blakus bija vecmāmiņa vai auklīte, bet pārsvarā pilsētu iedzīvotājiem vecāki bija laukos, bet, lai algotu auklīti, nepietika naudas, kā arī nebija tāda kultūras kā algoti darbinieki… Nebija citas izejas. Divu trīs mēnešu vecumā bērnu atdeva silītē, kur vienā telpā stāvēja divdesmit piecas gultiņas, starp tām staigāja viena auklīte, kura reizi četras stundās deva pudelīti. Un, viss! Tas bija viss bērna kontakts ar pasauli.
Labākajā gadījumā, ja mamma strādāja maiņās kādā rūpnīcā, tad varēja katru vakaru bērnu paņemt mājās un bērns saņēma savu mammu – taču arī tad, pārstrādājušos un nogurušu. Kur nu vēl padomju sadzīve – pagatavot ēdienu, dabūt produktus, stāvot garās rindās, ar rokām izmazgāt veļu utt.

Šī mātes atņemšana, kad bērnam vispār nebija pieejas savai mammai, vai arī tā bija ierobežota, un, kad bija, tad mamma nespēja domāt par to, kā uzsmaidīt, pakutināt un paspēlēties un priecāties par savu bērnu. Visi šie modeļi ņemti no savas bernības.
Kad bērnībā tevi samīļo, bučo, nēsā uz rokām, sarunājas ar tevi, priecājas par tevi, darbojas ar tevi, spēlē spēles, tu to uztver neapzināti un vēlāk to nodod saviem bērniem. Bet, ja nav ko nodot?

Daudziem trīsdesmitgadniekiem un arī vecākiem cilvēkiem atmiņas par bērnību ir tikai tas, ka mamma visu laiku žēlojās, cik viņai ir grūti: nasta, atbildība, nepiederēšana sev… Un viņu mammas to paņēma līdzi no savas bērnības – būt mammai nav nekāds prieks, tev jāizaudzina kārtīgs pilsonis, ar kuru apmierināta būtu skola un komjauniešu organizācija.

Šodienas mammām nākas atjaunot zaudētās normālu vecāku uzvedības programmas, kad tu priecājies par saviem bērniem, kad, neskatoties uz lielo atbildību, tu esi laimīgs, ka tev ir bērns.

Atgriezt savu lomu

Ir vēl viens aspekts. Mūsu mammas, kuras bērnībā no savām mammām nesaņēma pietiekami daudz rūpju, mīlestības un siltuma, nespēja pilnībā apmierināt savas bērnības vajadzības. Un kaut kādā ziņā nespēja pieaugt. Viņas ieguva gan izglītību, gan profesiju, saņēma amatus un izveidoja ģimenes…. Taču tas bērniņš, kas viņās pašās, izrādījās badā – gan izsalcis pēc uzmanības, gan mīlestības un siltuma. Tāpēc tad, kad viņām parādījās savi bērni, kas tikko bija paaugušies, ļoti bieži paradījās tāda tendence kā apgrieztā autentifikācija. Tas ir tad, kad bērni un vecāki samainās lomām.

Kad bērnam ir seši gadi, viņš vēlas par tevi parūpēties, viņš tevi mīl un tāpēc ir viegli uz tā “uzsēsties”.
Mūsu mammas izauga ar sajūtu, ka viņas nepietiekami tiek mīlētas (ja mīlētu, neatdotu silītē). Un te pēkšņi viņu rīcībā ir cilvēks, kurš gatavs mīlēt  no visas sirds, bez jebkādiem nosacījumiem.
Tas ir tāds “sapņu piepildījums”, tāds kārdinājums, kura priekšā grūti noturēties. Un daudzi to nespēja un tā ar saviem bērniem nokļuva šajās apgrieztajās attiecībās, kad psiholoģiski bērns it kā adoptē savus vecākus. Sociālā līmenī viņi turpināja palikt galvenie, varēja aizliegt, sodīt un uzturēt bērnu. Bet psiholoģiskajā bērni sāka būt atbildīgi par savu vecāku psiholoģisko labklājību.
– “Neapbēdini mammīti!”. Bērniem stāstīja par savām nepatikšanām darbā, par to, ka nepietiek naudas, bērniem varēja sūdzēties par savu vīru – maitu vai sievu – histēriķi. Sākās bērnu iesaistīšana mājas terapeita lomā un viņi kļuva par “drošības vestēm” vecāku emocionālajā dzīvē.

No tā ir ļoti grūti atteikties: vecāki kā bija par maz mīlēti bērni, tā arī tādi palika, tāpēc, ka bērns, lai kā arī censtos, nespēj viņiem to kompensēt.

Un, kad dēls vai meita izaug un sāk atdalīties, rada savu ģimeni, savu dzīvi, vecāki jūtas kā pamesti bērni, kuru mamma un tētis aizbraukuši tālā komandējumā. Un pavisam dabiski, ka ir aizvainojums un pretenzijas, vēlme būt viņu dzīvē, iejaukties. Tā ir maza bērna uzvedība, kurš pieprasa uzmanību, pieprasa, lai viņu mīl.

Bet pieauguši bērni, kuri lielu daļu savas bērnības nodzīvojuši vecāku lomā, jūtas vainīgi un atbildīgi, ļoti bieži kā necilvēki, kuri nepietiekami mīl savus vecākus – “Bērnus” un ir tos pametuši. Piedevām otra viņu puse, pieaugusī, viņiem saka: tev taču ir sava ģimene, savi plāni. Un sanāk ļoti sarežģīts vainas, izmisuma, aizkaitinājuma konglomerāts attiecībā pret šiem vecākiem…. Bet vecākiem – ļoti izteikts aizvainojums.

Kad mamma ir apvainojusies

Pirmkārt, atgādini sev, ka tas nav aizvainojums pret tevi, bet gan pret pašas vecākiem un tu neko tur nevari darīt. Ļoti bieži šie aizvainojumi nav pat pamatoti un ir netaisni: ne jau tas, ka nemīlēja, bet tas, ka viņi bija ļoti sarežģītā situacijā. Un man šķiet, ka šeit ir ļoti svarīgi neturpināt mijiedarboties ar savu vecāku bērnišķo daļu, tomēr komunicēt ar pieaugušo.
Katram, pat visaizvainotākajam vecākam vienalga ir kaut kas, ko viņi spēj tev dot, un kaut kas, kur viņi var palīdzēt. Tā vietā, lai apkalpotu mammas aizvainojumu, labāk viņai palūgt lai palutina tevi, pagatavo kaut ko garšīgu ēst, kaut ko, ko bērnībā mīlēji, pavadīt kopā laiku.
Tā ir vēršanās pie viņas pareizās personības daļas, pieaugušās, vecāku. Un ikvienam vecākam ir patīkami, ka viņš var garšīgi pabarot savu bērnu, tik labi, kā nevienā restoranā. Un cilvēks uzreiz jūtas nevis kā mazs apvainojies bērns, bet pieaugušais, kurš var kaut ko dot.

Vari izjautāt mammu par viņas bērnību – tāpēc, ka pieeja tam emocionālajam stāvoklim, kas formējis šī brīža stāvokli, vienmēr palīdz. Ja viņa atceras smagus brīžus no bērnības – mēs varam viņai just līdzi, pažēlot (to bērniņu), tad arī viņa pati varēs to pažēlot.
Bet, iespējams, viņa atcerēsies, ka ne viss viņas bērnībā bija slikti, lai arī bija grūti laiki, taču bija skaistas lietas, jaukas atmiņas. Ir vērtīgi ar vecākiem runāt par viņu bērnību – pats uzzināsi ko jaunu un spēsi iepazīt viņus labāk. Un tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs.

No jauna izauklēt

Jā, gadās arī tādi smagi varianti, kad mamma vēlas tikai kontrolēt, bet nesadarbojas vispār. Tātad nāksies palielināt distanci, saprast, lai cik skumji tas nebūtu, taču jums nebūs siltu attiecību, lai kā arī tu censtos (pat tad, ja tu ļoti mīli savu mammu).

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu un tas nav tavs pienākums. Ir svarīgi apzināties, ka bērni nevar adoptēt savus vecākus, lai kā viņi censtos.

Tā tas ir: vecāki dod bērniem, bet atpakaļ nesanāk. Mēs varam saviem vecākiem dot konkrētu palīdzību, kad viņi paši netiek galā. Bet mēs nevaram palīdzēt viņiem pieaugt un pārvarēt savas psiholoģiskās traumas. Nav pat jēgas censties: tu vari pateikt viņiem, ka ir tāda lieta kā psihoterapija, taču tālāk jādara viņiem pašiem.
Godīgi runājot, mums ir tikai divi veidi kā izaugt (parasti cilvēki tos kombinē). Pirmais – saņemt visu, kas mums vajadzīgs no vecākiem. Un otrais – paskumt par to, ka neesam to saņēmuši, paraudāt, pažēlot sevi, pajust sev līdzi. Un dzīvot tālāk. Tāpēc, ka šai ziņā mums ir diezgan liels izturības resurss.
Bet ir arī slikts veids – tas ir visu dzīvi nēsāties ar savu vekseli “man par maz iedeva” un pie ikvienas izdevības bakstīt to mammai degunā – reālai, vai virtuālai savā galvā. Un cerēt, ka kādreiz viņa, beidzot, sapratīs, apzināsies un apmaksās šo vekseli vēl ar procentiem.

Bet patiesībā viņa to nevar izdarīt. Pat tad, ja viņa tagad pēkšņi brīnumainā veidā mainīsies un kļūs pieaugusi, gudra un mīloša, pati mīlošākā mamma pasaulē. Tur, pagātnē, kur tu biji bērns, pieeja ir tikai tev un “no jauna izauklēt” savu iekšējo bērnu varam tikai mēs paši”.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlies patikt visiem?

lidmašīna

Kļūsti sasniedzams tikai tiem, kuri neizmanto tavu pieejamību…
Bet, ja tu ļoti vēlies patikt visiem, tad esi gatavs stabiliem maksājumiem par savu savtīgo vēlmi…
Par to maksā ar sevi…
Tu tik ļoti pierodi spēlēt tās lomas, kas tevi gaida, ka pavisam drīz vairs nespēj atcerēties – kāds esi patiesībā…
Dzīvot bez sevis, lai būtu labs visiem – nozīmē imitēt dzīvi…
Taču tikt uzskatītam par laimīgu to acīs, kuri pieraduši katru dienu atkost no tevis pa kumosiņam…
Esmu ievērojusi, ka, jo laimīgāks ir cilvēks, jo lielāks pūlis, kas cenšas pieķert viņu nelaimē….
To cilvēku pūlis, kuri palikuši badā…
Ko darīt?
Domāju: vienkārši kļūt par lidmašīnu, kas nenosēžas tur, kur nav lidlauku;
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Var savaldzināt sievieti, kura…

atspulgs

Vīrietis sēdēja man pretī un stāstīja par sievu, kura aizgāja pie cita…
– Saprotiet, viņa mani mīl, vienkārši tas nelietis viņu apbūra ar skaistiem vārdiem, puķu pušķiem un visādiem citādiem krāmiem… viņš vainīgs… viņa viņam nav uz ilgu laiku, bet es esmu īstais… vēlāk viņa to sapratīs…

Un viņš runāja, runāja sevi glābjošus vārdus…
Es nepārtraucu, tāpēc, ka zināju, no kurienes tie nāk – tā ir psihe, kas pati sevi aizsargā no pagaidām neiespējamās patiesības pieņemšanas…
Tās patiesības, kura zin, ka sievieti, kura MĪL, nav iespējams savaldzināt un aizvilt…
Ne tikai ar skaistiem vārdiem un puķu pušķiem nevar, bet arī reāliem darbiem un vispār ne ar ko…
Un, ne jau tāpēc, ka viņa nav spējīga novērtēt darbus vai arī nespēj sajūsmināties par brīnišķīgām dāvanām… spējīga… sajūsmināties…
Bet pieņemt tos spējīga tikai no tā, kurš viņai pat īstam ir vajadzīgs…
Viena vienīga iemesla dēļ – viņa MĪL…

Bet savaldzināt un aizvilt var sievieti, kura stāv zemajā startā…
– To, kura ir attiecībās, bet stāv uz sliekšņa gaidot – un, ja nu no kaimiņu stūra pēkšņi iznirs tas, kuram vairāk resursu…
– Savaldzināt var sievieti, kura ilgstoši ir vērojusi, kā tas, ar kuru viņa ir attiecībās, gaida to, kura ir jaunāka, svaigāka… un katrai līdzi īsā pārgājienā….
– Savaldzināt var sievieti, kura pārstājusi mīlēt… dažādu iemeslu dēļ, dažkārt pat bez iemesla pārstājusi – arī tā notiek…
– Savaldzināt var sievieti, kura vēlētos turpināt, arī pretenziju pret vīrieti it kā nav… taču puzles nesakrita… viss viņā labs, taču nav viņas īstais….
– Savaldzināt var piekusušu sievieti… kura vēlējās būt SIEVIETE, bet viņu sagatavoja citām lomām… ērtām…
– Savaldzināt var sievieti, kura mīl Mīlestību, nevis konkrētu vīrieti…
Un vēl daudz ko var savaldzināt…
Un tā, kura aizgāja ir viena no tām…
Bet ne to, kura MĪL…
Jā, un arī tas, kurš viņai izsniedz attaisnojošus diplomus – arī nemīl…
Viņš ir ATKARĪGS…
Pāries atkarība, atnāks paģiras…
Un pēc tam sāksies cita dzīve, kurā, ja arī notiks Mīlestība, tad abpusēja… citas nevajag…
Tāpat kā nevajag atgriezt to, kura aizgāja….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis