Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ATTĪSTĪBU

Tu nevari izglābt cilvēkus no viņu likteņa, tāpat kā medicīnā tu nevari izārstēt pacientu, ja daba paredzējusi viņam nomirt. Dažkārt vispār ir liels jautājums, vai tu drīksti glābt cilvēku no tā, ko viņam lemts piedzīvot savas tālākās attīstības vārdā.

Tu nevari pasargāt dažus cilvēkus no tā, lai tie nepieļautu briesmīgi muļķīgas kļūdas, jo tās viņiem ir jau asinīs. Ja es tos apstādināšu, viņiem tajā nebūs nekādu nopelnu.

Savas pašcieņas vārdā, savas psiholoģiskās attīstības labā, mums ir vērts sevi pieņemt tādus, kādi esam un pilnā nopietnībā dzīvot mums uzticēto dzīvi. Mums ir nepieciešami mūsu grēki, mūsu kļūdas un mūsu maldi, pretējā gadījumā mums nebūs pietiekami nopietnu iemeslu, kas mudina mūs attīstīties.

Tie, kam lemts sadzirdet, sapratīs, tie, kam nav lemts saprast, nedzirdēs.

Karls Gustavs Jungs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināties ar realitāti

Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš brīža, kad manā dzīvē bija iestājies bezcerīgs izmisums.
Un tieši tad es sapratu, kāda ir tā galvenā atšķirība no visa, kas tikai šķiet nopietns: tu neuztraucies, panikā nemeklē izeju, netrīci bailēs un vispār neņemies ap sevi, ir zudusi vajadzība būt drošībā un vajadzība no kāda pieprasīt iluzoras garantijas par to, ka viss būs labi, ko parasti būtu darījis citās situācijās.
Tieši šajā brīdī kļuva absolūti skaidri acīmredzams, ka saskarties ar savu izmisumu nevis bēgt no tā – ir netik daudz pats pareizākais un drosmīgākais lēmums, bet gan vienīgais patiesais, kas man vispār šobrīd ir.
Un es apstājos.

Ar sekundes precizitāti es varu atskaņot savas domas, kas tajā brīdī manī uzsprāga kā tūkstots granātas… bet neviena no tām nenogalināja.

Gluži otrādi.
Dziedināšana atnāca caur atteikšanos no emocionālās atsāpināšanas.
Caur līdz galam atpiņķerēto katru savu baiļu mudžekli.
Caur pilnīgu notikušā apzināšanos.
Un vēl – caur stingru lēmumu balstīties ne uz ko citu, kā tikai realitāti.
Lūk, kāpēc es nekad nestrādāju ar cilvēkiem, kuri meklē burvestību, kas bez viņu pašu dalības momentā atslēgs viņus no ciešanām un garantēs laimi.
Man nav tādas burvestības.
Man ir tikai saskares pieredze ar to, no kā gribās aizbēgt… un patiesība par dziedināšanos ar realitāti.
Tie ir sarežģīti pieaugušo procesi.
Tu vari izlemt par labu tiem un doties kopā ar ceļvedi, taču tu nevari nesaprast vissvarīgāko – neviens tevi neatbrīvos no sāpēm, kamēr tu pats nezini, no kā tas īsti sastāv un kādu nozīmi tu piešķir savai atbrīvošanai no tām…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bailēm izrādīt savu ievainojamību

Daudzi cilveki uzskata, ka esot cilvēkos parādīt to, ka esi viegli ievainojams – raudāt, būt sliktā garastavoklī, kaut ko nezināt – nozīmē izrādīt savu vājumu. Es domāju savadāk.

Es uzskatu, ka ir jāpriecājas, ja cilvēkam pietiek spēka būt sev pašam, atrodoties starp citiem cilvēkiem. Raudāt, ja ir skumji, paliekot stāvot uz savām kājām. Runāt par savu neērtības sajūtu tad, kad varētu arī paklusēt. Ne tikai domāt, bet arī just.

Tādi cilvēki rada sev apkārt rezonansi un palīdz atvērties citiem cilvēkiem. Izpauž visu, kas apslēpts un maina pasauli.

Ievainojamībai vajag daudz spēka. Tāpēc, ka atvērtā dvēselē var ieskatīties ikviens. Un ir vajadzīgs daudz vieduma, lai atdalītu svešu no savējā. Un daudz drosmes, lai sastaptos ar dažādām atbildēm. Un daudz ticības tam, ka apkārt esošie izrādīsies pieņemoši cilvēki, kuri tad arī būs daļa no tavas dzīves laimes.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: healthcollective.in
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko drīkst cilvēks un ko visbiežāk sev aizliedz

Pie manis bieži nāk klienti, kuriem, visticamāk, bērnībā tika aizliegtas daudzas lietas. Vai arī kaut kas ar viņiem notika tāds, ka viņi paši sev aizliedza šīs vienkāršās lietas. Kad es viņiem saku, ka to drīkst, viņi sākumā ir izbrīnīti, bet pēc tam dzīve mainās uz labo pusi. Es nolēmu uzrakstīt par to, ko cilvēki drīkst. Ja nu pēkšņi kāds to ir aizliedzis. Un pie viena, tas būs atgādinājums man pašai.

DRĪKST ELPOT
Kad cilvēks stāsta par saviem pārdzīvojumiem, viņš bieži vien gandrīz vai neelpo. Ar muti kāri tver gaisu, kā zivs uz sauszemes, un neapzināti aiztur elpu. Bet pēc tam krampjaini izelpo, un pēc tam atkal cenšas ieelpot. Vai arī elpo tik virspusēji, it kā censtos notēlot, ka viņa te vispār nav. Kā bērns, kurš slēpjas skapī, vai kā kukainis, kurš cenšas izlikties par beigtu. Un, protams, tikai retais (īpaši sievietes) elpo ar vēderu. Visi cenšas elpot ar krūtīm. Tad, lūk, tu DRĪKSTI un TEV VAJAG ELPOT. Kad pārdzīvo, kad priecājies, kad ir grūti un viegli. Neaizmirsti elpot. Jo elpošana ir dzīvība un atslābināšanās vienlaicīgi. Un vēl šajā procesā var iekļaut vēderu, jo tajā ir ķermeņa enerģētiskais centrs. Un tas ir dabiski. Atslābini vidukli un uz priekšu!

DRĪKST RAUDĀT
Kad ir skumji un, kad priecīgi. Un vispār, jebkurā brīdī. Asaras ir normāla cilvēciska reakcija. Tās var nest atvieglojumu un skaidrību. Var raudāt cilvēkos, pat tad, ja tie nav pazīstami. Un tā ir viņu personiskā darīšana, ko viņi par tevi padomās. Ja tu raudi patiesi no sirds, iespējams, tevi nomierinās un tu saņemsi dvēselisko siltumu. Kad es cilvēkiem saku, ka drīkst raudāt, viņi bieži vien to arī nekavējoties dara, tā atlaižot gan sakrājušās asaras, gan spriedzi un pēc tam var vieglāk dzīvot.

DRĪKST DUSMOTIES
Uz ikvienu, uz pazīstamo, uz svešinieku. Var dusmoties uz tuvajiem, savu ģimeni, pat uz bērniem. Drīkst dusmoties uz tiem, kurus tu mīli. Te nav nekādas pretrunas. Tāpēc, ka dusmas ir dabiskas, tā izpaužas mūsu vitalitāte. Gan dusmas gan mīlestība var eksistēt vienlaicīgi. Atņemot sev iespēju dusmoties, tu vari atņemt sev iespēju arī mīlēt.

Pareizi virzītas dusmas palīdz mums sasniegt savus mērķus. Tam arī tās dotas. Dusmas uz saviem tuvākajiem signalizē par to, ka esam ļāvuši pārkāpt savas robežas. Un to, ka ir jāatjauno līdzsvars. Ļoti bieži mazi bērni pārkāpj savu vecāku robežas, paši to nezinot, un dusmoties par to nav nekas slikts. Ir ļoti svarīgi iemācīties RUNĀT PAR SAVĀM DUSMĀM. Tā ir tikai sajūta. Tā nav darbība. Bet darbības var būt dažādas. Un te nu ir vajadzīgs ekoloģiskums.

Kad mēs paužam savas dusmas, mēs dodam ceļu savām citām sajūtām, tai skaitā arī priekam.

Ekoloģiska dusmu izpausme ir tad, kad tu, piemēram:
– paziņo par to, kas tev nepatīk;
– sasniedz savus mērķus;
– atbrīvo vietu savā dzīvē kaut kam jaunam;
– sargā savas robežas;
– atrodi laiku rūpēm par sevi;
– izdomā savu veidu. Vēlams – ne tikai vienu.

DRĪKST RUNĀT TO, KO TU DOMĀ
Ir tikai gudri atrast pareizo laiku un vietu. Tuvākie tavi cilvēki to novērtēs, ja tu būsi atradis pareizo mirkli. Savukārt mazāk pazīstamie cilvēki var to novērtēt un kļūt tev tuvāki.

DRĪKST RUNĀT PAR SAVĀM SAJŪTĀM⠀
Tas ir pirmais solis ceļā uz to izpaušanu. Runāt par savām jūtām nenozīmē žēloties. Tas nozīmē padarīt tās redzamas un virzīties uz savu patieso vajadzību apmierināšanu.

DRĪKST BAIDĪTIES
Ja tev ir bail, nevajag tēlot, ka tā nav. Cilvēkiem bieži vien ir bail, un tā ir gluži dabiska reakcija uz kaut ko jaunu un nepazīstamu. Un var neslēpt savas bailes aiz dusmu un vienaldzības maskas. Arī vīrieši drīkst baidīties. Viņi taču arī ir cilvēki.⠀

DRĪKST ATZĪTIES SAVĀ VĀJUMĀ⠀
Ja tu kaut ko nezini vai neproti. Ja tev šobrīd nav resursu, spēka vai naudas, vienkārši pasaki to. Tā gadās visiem. Un, ja tu par to pateiksi patiesību, tev būs iespēja turpināt attiecības. 

DRĪKST LŪGT PALĪDZĪBU
Mēs visi esam cilvēki un dzīvojam starp cilvēkiem. Daudzi domā, ka lūgums palīdzēt nozīmē sava vājuma paušanu, jo baidās saņemt atteikumu. Taču palīdzēt viens otram ir normāla un dabiska cilvēku mijiedarbība. Daudzi novērtēs to, ka tu viņiem ļauj sev palīdzēt. Tāpēc, ka nesavtīgi palīdzēt otram ir patīkami. Un arī vājš tu drīksti būt. Īpaši tas attiecas uz sievietēm.

DRĪKST KAUNĒTIES
Kauns nav tā patīkamākā sajūta un ļoti bieži no tā gribas paslēpties, un dažkārt pat izlīst cauri zemei. To ir ļoti grūti pārciest. Taču, ja atzīstam, ka mums ir kauns, tad jau būs daudz vieglāk ar to kaut ko darīt.

VAR UN DRĪKST RUNĀT PAR TO, KO TU VĒLIES
Nevajag gaidīt, kad cilvēki paši to sapratīs. Pat pašiem tuvākajiem cilvēkiem ne vienmēr ir telepātiskas spējas. Ja tu konkrēti pastāstīsi par to, ko tu vēlies, būs daudz vienkāršāk dzīvot.

DRĪKST ATTEIKT PAT VISLABĀKAJIEM CILVĒKIEM
Ļoti bieži cilvēki mums lūdz kaut ko tādu, ko mēs negribam darīt, taču mums ir neērti atteikt, jo cilvēki taču ir labi. Taču, nepasakot šodien “nē”, mēs rīt nevarēsim būt viņiem blakus – tiem, kuriem laikus neesam atteikuši.

DRĪKST ATTEIKTIES UN PATEIKT “NĒ”
Ja tev piedāvā kaut ko tādu, ko tu nevēlies. Ja tas nav gluži tas, ko tu vēlies. Var pateikt “nē” un nepaskaidrot iemeslu.

DRĪKST RŪPĒTIES PAR SEVI
Par sevi ir jāiemācās rūpēties pat tad, ja par tevi neviens nav rūpējies. Daudziem to ir ļoti grūti izdarīt, ja vecāki vai dzīvesbiedrs blakus par sevi nerūpējas. Daudzi saka “Kā gan es varu atļauties to, ko mani tuvākie sev neatļauj”. Tad, lūk, sāc ar sevi un parādi viņiem piemēru.

DRĪKST DARĪT MUĻĶĪBAS
Iespējams, pēc daudziem gadiem tu tās atcerēsies ar smaidu.

DRĪKST KĻŪDĪTIES
Lēmumu izvēles un pieņemšanas process ir viens no sarežģītākajiem procesiem mūsu dzīvē. Gadās, ka cilvēks izvēlas augstskolu, mācās tur un pabeidzot saprot, ka nevēlas strādāt savā izvēlētajā profesijā. Un tad tērē savu laiku un resursus kaunam par nepareizo izvēli vai, cenšoties iemīlēt savu iepriekš izvēlēto specialitāti. Taču var vienkārši apstāties un sev atzīties, ka tas nav tavs, un ir jāmeklē kaut kas cits. Dažkārt cilvēki izvēlas ne tos dzīvesbiedrus, un to apzinoties ilgi pārdzīvo, baidās šķirties un aizvainot cilvēku. Taču mūsu lēmumi ir kā bērnu dienu apģērbs. Sākumā tas der, bet pēc laika mēs no tā esam izauguši. Un tad var apstāties un pieņemt jaunu lēmumu.

TU DRĪKSTI NEZINĀT, KO TU GRIBI
Katram cilvēkam mēdz būt brīži, kad viņš nezin, ko vēlas. Un tas ir normāli. Taču šajos brīžos vari sev šķist apmaldījies un vientuļš. Un tad mums sāk šķist, ka visi pārējie gan zin, ko grib. Taču tas tā nav. Ikvienai vēlmei ir jānobriest. Un jo ilgāk tā briest, jo spēcīgāka un skaidrāka tā kļūst. Dod sev laiku pašūpoties nezināmajā. Pamēģini dažādas lietas un izvēlies nesteidzoties, esi uzmanīgs pret sevi.

TU DRĪKSTI BŪT NE TĀDS KĀ CITI
Valkāt atšķirīgu apģērbu, iet citā virzienā, ēst atšķirīgu ēdienu un dzert atšķirīgus dzērienus. Svarīgi būt pašam.

TU DRĪKSTI BŪT SPONTĀNS
Nav obligāti visu darīt pec plāna. Drīkst mainīt savus plānus procesā, drīkst negaidīti zvanīt draugiem, atrasties jaunās vietās neierastā laikā. Tas izgrūž mūs no šabloniem un liek domāt. 

TU DRĪKSTI BŪT SMIEKLĪGS
Valkāt smieklīgu apģērbu vai darīt smieklīgas lietas. Tas tikai norāda uz to, ka tu esi dzīvs cilvēks.

DRĪKST ATSLĀBINĀTIES
Tu drīksti atlaisties kreslā, apgulties dīvānā, ilgi vannoties, iet lēnām, apstāties. Tu drīksti nesteigties. Drīkst izgāzt vēderu un tas pat ir veselīgi.

TU DRĪKSTI BŪT LĒNS
Bremzēt. Nesaprast. Ilgi pieņemt lēmumus, apsvērt visus variantus. Pateikt “pagaidi, lūdzu”, “man jāpadomā”, “šobrīd es neesmu gatavs atbildēt”, ” es nezinu”.

DRĪKST SMAIDĪT
Ja tev ir labs garastāvoklis, ja tu atcerējies smieklīgu anekdoti vai lasi jautru grāmatu. Drīkst smaidīt braucot metro, ja apkārt ir nepazīstami cilveki. Iespējams, tu uzlabosi garastāvokli arī viņiem.

TU DRĪKSTI BŪT LAIMĪGS UN RUNĀT PAR TO
Ja blakus tev ir nelaimīgi cilvēki, tad viņiem blakus ir grūti būt laimīgam. Ja tu esi laimīgs, tad ir sarežģīti to teikt cilvēkam, kurš ir nelaimīgs. Taču, ja cilvēki ir hroniski nelaimīgi, tā ir viņu izvēle. Pat tad, ja viņi to neapzinās. Bet, ja cilvēki nelaimīgi ir īslaicīgi, tev vienmār ir iespēja ar savu piemēru parādīt, ka laime ir, tikai tā dažkārt nedaudz jāpagaida. Var būt nevajag lielīties ar savu laimi, taču dalīties tajā ir ļoti vērts, tad tās būs vairāk.

Aglaja Datešidze
Foto: Olia Danilevich
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ko klusē vīrieši?

Nav labi, kad mūsu vīrieši pamet savus bērnus un aiziet no ģimenēm, un mēs neko nesaprotam, pat negribam saprast, un kāpēc dažkārt, kad viņš ir prom, pat iestājas miers dvēselē.

Mēs nesaprotam, kurš kontrolē situāciju mūsu ģimenē. Mēs vispār nezinām, kas tās ir par programmām, kas mūs kontrolē. Kāpec vīrieši aiziet neko nepaskaidrojot? Vai kāpēc viņi ir gatavi ar mums dzīvot, bet nav gatavi kopā attīstīties? Kāpēc viņi klusē?

Kāpēc mums, sievietēm jāmācās ar viņiem runāt? Un tikai tādā secībā: sākumā mums jāiemācas ar viņiem runāt pareizi, un tikai pēc tam runā viņi!

Ko nozīmē “pareizi”? Kaut ko sevī mainīt, lai sakristu ārējais miers un iekšējais. Lai tas notiktu bez aizvainojuma, prasībām un mūžīgām pretenzijām pret viņu. Ikviena saruna.

Kāpēc vīriešus vajag sasildīt? Kur ņemt tik daudz mīlestības, lai pēc ilgstoša spiediena no sieviešu puses, kas sākusies praktiski no bērnu dārza laikiem, viņi spētu mums uzticēties?

Vai ir iespējams kaut ko darīt ar to, ka viss, ko vēlas vīrietis ģimenē, ir tas, lai viņu vispār “neaiztiktu vai liktu mierā” un viņu neinteresē uzlabot savu kopdzīvi, jo viņš principā netic sievietēm? Kā pārstāt viņu mūžīgi kaut kur vilkt, stiept, likt kaut ko darīt? Kā izdarīt tā, lai viņš pats gribētu savā ģimenē šo kopā būšanas sajūtu?

Grūti ar to visu tikt skaidrībā! Taču tas ir iespējams! Ja pati to vēlēsies! Reiz man arī bija ļoti vientuļi savā ģimenē, ar savu vīru. Bet tagad tas vairs tā nav. Es ik dienu esmu veikusi un vēl joprojām veicu milzīgu darbu savās attiecībās. Man izdevās izdarīt tā, ka mēs sākām runāt. Un sanāca pavisam cita dzīve. Un, ne tikai man. Tātad principā tas ir iespējams! Un ir ne tikai divi varianti!!! Vai nu paciest, vai “ak, šīs attiecības mani nomāc!” un ātri aiziet! Ir vēl trešais variants!
Es esmu! Mēs esam! Ir mūsu ģimene! Kura godīgi iziet cauri visām krīzēm ne jau pēc “macību grāmatas”! Kaut arī dažkārt ir ļoti grūti.

Tu nedrīksti nolaist rokas. Tev nav jācieš. Lai arī cik nepārvarama tev šķistu esošā situācija. Un tavos spēkos ir apstādināt šo atšķirtību, kas šobrīd ir starp tevi un tavu vīru un kurā dzīvo jūsu bērni. Tāpēc, lai pēc tam dotu viņiem iespēju izveidot normālas attiecības, tāpēc, lai nākotnē dotu viņiem iespēju izveidot stipras ģimenes. Tāpēc, lai paspētu normāli dzīvot paši.

NEIZDOMĀTS STĀSTS

“Šodien no rīta pamodos un sapratu: ja mana vīra mīļākā pazudīs, es atkal pārvērtīšos par monstru. Es to jūtu. Es atkal baidos izjust to agresiju, kas plūda no manis uz viņu kā melna straume daudzu mūsu kopdzīves gadu garumā.

Es sapratu, ka es vairs nelīdīšu viņa telefonā vai datorā, nemocīšu sevi ar visām tām detaļām un necentīšos viņu kontrolēt. Es vienkārši sākšu dzīvot. Un macīšos runāt.

Man jāiziet no šī upura stāvokļa. Tas līdzīgs dziļai akai. Es sēžu tās dibenā, skatos augšup, bet izrāpties nevaru. Jātiek ārā!”

TIKSM SKAIDRĪBĀ, KĀ STIPRINĀT SAVU ĢIMENI BEZ MĪĻĀKĀS PALĪDZĪBAS
Nevajag baidīties no tā, ka būs kā agrāk. Šobrīd tu jau daudz vairāk saproti par sevi un savu ģimenes situāciju. Par savām attiecībām ar vīru. Tu esi gatava domāt par savu “ieguldījumu”” tajās un to, kas notika. Tāpēc nebūs tieši tā kā bija!

Un, kā būs? Šobrīd kaislību intensitāti palīdz “uzturēt” mīļākā. Viņa ar savu ierašanos, lai cik dīvaini tas nešķistu, palīdzēja apturēt tavas agresijas pret vīru uzplūdus. Un arī viņš to jūt. Radās iespēja uzelpot. Laiks padomāt. Gan tev, gan viņam.

Pamēģināsim pafantazēt, kas notiks, kad šī tēma atkritīs.

Viens variants, tu periodiski viņam pārmetīsi. Par to, kas bija.

Otrs variants, tu varēsi piekrist tam, ka ikviena parādība, kas notiek ģimenē: mīļākā, slimība, problēmas ar bērniem, skar visu ģimeni.
Ja tu patiešām piekritīsi tam, ka tas, kas notiek jūsu ģimenē nav vis ” slikta uzvedība”, bet gan jūsu kopējā problēma. Nevis vienam no pāra, bet abiem.

Pirmajā variantā man tev pat teikt nav ko. Tu pati visu proti. Ikviena no mums to prot. Pārmest. Vainot. Pateikt visu. Pamācīt. Zāģēt.

Otro variantu izvēlēties ir daudzkārt grūtāk! Atkal ir daudz jāmācās.

Un pats galvenais, ko mācīties, (no pirmās, otrās un pat desmitās reizes tas nenostrādās), ir iemācīties sarunāties.

Šķiet, kas nu tur tāds? Sarunāties? Ko tur daudz mācīties?

Mūsu mentalitāte un audzināšana ir tāda, ka praktiski mēs visas runājam ar pretenzijām un prasībām pret otru. Mēs neprotam savādāk. Un tad, kad tā darām, mēs otru cilvēku atgrūžam.

Tev nāksies ar savu vīru iemācīties runāt pavisam savādāk. Normāli. Vienkārši. Bez prasībām. Bez pārmetumiem. Bez zemtekstiem un vēstījumiem. Mierīgi. Rāmi.

Tas būs ļoti sarežģīti. Tāpēc, ka tad, kad tu sāc tā runāt, viņam nav iespēju uzvilkties, emocionēt un “drāmas” nav. Tā tiek atcelta. Taču daudzi vīrieši ir pieraduši pie tā, ka ir drāma, ka tai ir jābūt!!! Ka ģimenē jābūt pastāvīgam stresam!  Kā dzīvot ģimenē bez stresa un spriedzes – to viņi vispār neprot. Un kā tu pati tajā jutīsies, kad nebūs vairs pretenziju? Tu, kurai vajadzīgs būt “uz nerviem” un kaislībās?

Jāmēģina, lai uzzinātu!

Lai iemācītos TĀ sarunāties, ir jāpieliek piepūle. Jāpaspēj, pirms atver muti, pirms pasaki ierastos vārdus, prast tos izfiltrēt un piemeklēt pareizo intonāciju.

Tu jau sajūti protestu? Un, kas tagad notiks, mūsu mājās vairs nevarēs atslābināties, uzstāties, parādīt savas tiesības un pateikt viņam visu?
Jā! Tu visu pareizi saprati. Ja gribi iemācīties sarunāties.

Un arī viņu vari godīgi brīdināt, sakot: ” Es sapratu, ka ļoti ilgi ar tevi esmu runājusi nepareizi. Visu laiku ar kaut kādiem negatīviem “uzbraucieniem”. Tagad es to ļoti nožēloju.
Piedod man. Agrāk es tur neko nevarēju padarīt. Tagad gribu iemācīties savādāk. Bez pretenzijām un pozitīvi. Es ļoti gribētu tev palūgt palīdzību, jo man noteikti ne viss uzreiz izdosies, taču es ļoti gribu, lai izdodās. Runāt ar tevi savādāk. Labestīgāk. Mīļāk. Mierīgāk.”

Tas jau ir pusceļš. Lēmums, pa kādu ceļu iet, ir pieņemts un vīrs ir pabrīdināts.

Var rasties jautājums, kāpēc es vīra mīļāko neuztveru kā nopietnu sāncensi un potenciālu draudu ģimenei?
Tikai tāpēc, ka tad, ja sievietei ir iekšēja pārliecība par to, ka šis vīrs viņai ir vajadzīgs, šī pārliecība uzvar visu. Laba attieksme pret savu vīrieti uzvar visu. Dažkārt to sauc par mīlestību. Dažkārt tikai pēc tādiem pārbaudījumiem mīlestība arī sākas. Atmostas.

Turklāt, tu nedrīksti orientēties uz viņa uzvedību. Tev pašai sev jāpieņem šis lēmums, ka ikvienai tavai un viņa sarunai jābūt uz labvēlīgas nots un ar pozitīvu noskaņu. Lai starp rindiņām var izlasīt: “Es ļoti priecājos par to, ka tu esi! Es priecājos par to, ka varu tev to pateikt! Par to, ka varu ar tevi par to runāt!”

Šīs emocijas raisās ļoti ātri. Un vīra dvēsele var nepaspēt sadzirdēt šīs pārmaiņas balsī, noskaņojumā un galvā. Un viņš uz to var reaģēt kaut kā savādāk.

Varbūt šobrīd viņš mīļākās tēmu tev degunā vicina kā sarkanu lupatu vērsim, lai izbaudītu to mieru, kas, iespējams, pārāk ilgi nav bijis jūsu mājās. Pateicoties mīlākajai, viņš var savās mājās atpūsties. No tavas agresijas un mūžīgās neapmierinātības. Protams, kā var negribēt to visu turpināt? Miers, labvēlība, tu rosies un centies “būt laba”.

Lūk, te ir svarīgi tev pateikt. Neskatoties uz to, ka tev jāiemācās runāt mierīgi, rāmi, bez pretenzijām, tev tomēr sevī ir jāieklausās un jāpadomā par to, ck ilgi tu esi gatava gaidīt, kamēr viņš pārstās staigāt šurpu-turpu.

Ne vienmēr jautājumu par mīļākās “izgaišanu” var atrisināt vienas dienas vai nedēļas laikā. Tieši tāpēc, ka arī vīram ir bail izdarīt ikvienu neveiklu kustību, lai viss neatgrieztos vecajās  sliedēs. Te nu jūs esat vienoti – ne viņš grib iepriekšējas attiecības. Ar tevi. Ne arī tu vēlies, lai notiktu tā, kā iepriekš.

Tāpēc būs jāveido jaunas. No nulles. Un pareizā intonācija, tavs miers, tavs dzīvesprieks pat tādos ģimenei grūtos laikos tev palīdzēs.

Nolem, cik ilgu laiku tu esi gatava viņu gaidīt. Un pasaki to viņam. Mēnesi, divus, pusgadu, gadu – lai viņš izlemtu. Nevajag viņam jautāt, kad viņs to pametīs un atgriezīsies. Ja tā jautāsi – nekad nepametīs. Pilnīgi skaidrs, ka viņam ir labi. Viena par viņu cīnās, otra kļuvusi gluži vai zīdaina. Iespējams, viņam tas ilgi neapniks.

Tu viņam paziņosi šo laika intervālu – cik ilgi viņš var lemt. Un tad, kad tas būs pagājis, ja viņš visu atstāj kā ir, un neko nemaina, dzīvo pa divām mājām, tad tev būs jāuzņemas atbildība un jāpabeidz šīs attiecības. Tā tu nepazaudēsi savu pašcieņu. Un tev tā būs vieglāk.

Jā, bailīgi bez viņa, pavisam bailīgi, taču, ja tu ļauj vīrietim bezgalīgi rīkoties ar tavu laiku, tas ir vēl briesmīgāk. Gan tev, gan viņam. Tu pati dod viņam iespēju necienīt sevi. Ar to, ka pati sevi necieni.

Tā kā labāk labvēlīgi atskaņot viņam savu gaidīšanas laiku: “Es sapratu, ka mūsu ģimenē ļoti daudz kas nav bijis pareizi. Sapratu, ka vēlos ar tevi savādākas attiecības. Sapratu, ka esmu gatava mainīties un pret tevi izturēties labāk. Un es to darīšu. Saprotu, ka tev šobrīd nav vienkārša situācija. Tu nezini, kā rīkoties. Un tev ir vajadzīgs laiks. Padomāt. Izvelēties. Es vēlos, lai tu mani saprastu. Un es tev varu dot šo laiku – lūk tik (un nosauc savu ciparu, cik ilgi esi gatava gaidīt). Taču es nevaru tev dot bezgalīgi daudz laika. Tāpēc, tad, kad šis laiks būs beidzies un, ja tu vēl nebūsi izlēmis, tad lēmumu pieņemšu es. Mainīties un strādāt pie attiecībām kopā vai viena es vēlos, bet vilkt garumā ciešanas, mīņāties uz vietas un dzīvot pārmetumos, es vairs nevēlos”.

Sākumā viņš tev neticēs. Iespējams, neuztvers nopietni tavus vārdus. Tavs miers viņam šķitīs uzspēlēts. Un būs tev pārbaudes. Lai pārbaudītu, kurā mirklī tu norausies un sāksi runāt pa vecam ar pretenzijām un pārmetumiem. Kad?

Sākumā viņš tevi provocēs uz jūsu veco ierasto sarunāšanas veidu. Pieņemsim, tu skaļi apvaino, dusmojies, vicini rokas, bet viņš klusē. Jo vairāk tu uzvelcies, jo vairāk viņš aizveras. Tu pati zini, kā jums mēdz notikt.

Arī viņš “spiedīs” uz visām tavām pogām, lai tu reaģētu ierastā veidā. Un te nu tev jāspēj noturēties! Un sanāks ar sevi pacīnīties. Pielikt piepūli. Un nepadoties provokācijām.

Taču tie vārdi – lūgums pēc palīdzības un atbalsta, kurus tev pateicu pašā sākumā, var tev palīdzēt kaut nedaudz mīkstināt viņa sirdi.

Pagaidām viss. Pagaidām mācies sarunāties. Bez pretenzijām. Tā, kā, iespējams, vēl nekad un nekur neesi dzirdējusi. Katrā gadījumā – ne savā tuvākajā lokā. Stāsti par sevi viņam biežāk. Runā par to, kā tu jūties un kā tu vēlies. Un nospraud laika robežas.

Un atceries, ka tā, kā ir šobrīd, nebūs mūžīgi.

Psihologs Jūlija Zinovjeva
Foto: Olya Kobruseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss notiks īstajā laikā

Visam jānotiek savā laikā: dzemdības, zobu šķilšanās, pat bērnu slimības. Pirmā iemīlēšanās, pirmais strīds ar vecākiem, pieaugšanas krīzes, separācija… Dažkārt tās ir ļoti nepatīkamas parādības. Bet, ko darīt? – tās jāpārdzīvo. Tas vienalga notiks, tad lai notiek pareizajā, dabas noteiktajā laikā.

Kad mēs vēl esam plastiski, vēl neesam cieti; vēl ir iespēja vieglai pārvarēšanai.

Jaundzimušā galva ir atbilst dzemdību ceļiem un neizaug līdz globusa vai lampu televizora izmēriem. Šīs lietas vienalga notiks. Ja ir izdevies no tām izvairīties, tās vienalga mūs panāks. Un izrādīsies daudz bīstamākas un graujošākas, kā tad, ja notiktu savā īstajā laikā.

Ja bērnībā ir izdevies izvairīties no visām bērnu slimībām, pat vējbakām, – tad šīs pašas vējbakas var piemeklēt pieaugušā vecumā. Un tām var būt ļoti smagas sekas. Un var piemeklēt arī citas slimības; organisms nav iemācījies cīnīties. Vecāki priecājas par to, ka bērnam nav bijusi pusaudžu krīze, viņš vēl joprojām dzīvo ar mums kopā, ir paklausīgs un cītīgi ievēro visus padomus? Tad šī krīze pēkšņi var sākties ap gadiem trīsdesmit. Un tā vairs nebūs krīze, bet gan sacelšanās uz kuģa, kad apspiestie rausies brīvībā. Un attiecības kļūs briesmīgas – vecāki nav gatavi pieņemt krīzi un vēlmi izlauzties brīvībā.

Pieaudzis “bērns” var aiziet pavisam. Pat ienīst. Kaut arī šis naids būs netaisns, bet tieši tā notiek vēlās krīzes. 
Nav bijis mīlestības ar tās milzīgo sajūsmu un aizrautību? Cilvēks apprecējies apstākļu spiests vai tāpēc, ka “tā vajag, tā visi dara”, nodzīvojis šajā laulībā divdesmit gadus un šos divdesmit gadus nosodoši ar neuzticēšanos klausījies stāstos “par mīlestību”? Un ir ļoti liela iespēja, ka mīlestība nāks kā zibens no skaidrām debesīm un līdzi sev aiznesīs labklājību, izārdīs dzīvi, novedīs līdz depresijai – jo cilvēks vairs nav bērns, ir ģimene, ir bērni, ir pienākumi…

Visam jānotiek savā laikā. Kamēr ir resurss, jaunība; kamēr organisms ir elastīgs un spēka pilns, bet psihe ir plastiska. Atlikta krīze ir daudz bīstamāka par laikus notikušu. Tā kā bērnu slimības, pusaudžu krīzes, pirmā mīlestība, pirmās vilšanās – viss ir normāli. Dabiski. Un nevajag mākslīgi censties no tām izvairīties.
Augam un kļūstam stiprāki.
Iegūstam imunitāti.
Un ļoti vērtīgu pieredzi. 

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiesības zināt

Nav iespējams bērnu uzaudzināt gluži bez aizliegumiem. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņš nespēj atpazīt bīstamību tajā, kas viņam nav pazīstams un nav saprotams.
Taču viņam ir tiesības zināt, KĀPĒC viņš nedrīkst.

Pat mazulim kaut uz pirkstiem ir jāizskaidro, kāpēc viņš, piemēram, nedrīkst aiztikt karstu tējkannu, tad trauksmes un neskaidrību būs daudz mazāk, kā arī skaidrība par iespējamām sekām būs daudz lielāka, nekā tad, ja minēsi visizplatītāko argumentu “tāpēc, ka es tā teicu”.
Viņš uzzinās, ka konkrētais aizliegums nav ierobežojums vai spēka pozīcija, bet veids kā viņu pasargāt.

Un tā ir vienmēr. Un tā ir it visā, kas saistās ar to, kas notiek starp cilvēkiem.

Mani mīļie, mums ir tiesības zināt un arī mūsu tuviniekiem ir tiesības zināt.

Diemžēl savā pieaugušo pasaulē mēs parāk bieži paši aizmirstam, ka cilvēkiem, ar kuriem mēs mijiedarbojamies, IR TIESĪBAS ZINĀT, un tikpat bieži mēs izjūtam to, ka citi aizmirst to attiecībā uz mums.

Daudzas reizes pāru terapijā esmu novērojusi, kā cilvēki savas attiecības ar otru cilvēku izdzīvo galvā, bet ārējā līmenī apmainās tikai ar nenozīmīgām sadzīvistiskām frāzēm.
Un iztrūkst pieaugušu cilvēku dialogs.
Un vēl iztrūkst iespēja precizēt, iespēja godīgi atzīt savas jūtas, godīgi atskaņot problēmu un godīgi izteikt savu viedokli, godīgi meklēt risinājumu un pat godīgi izšķirties, ja reiz tāds ir lēmums…

Daudzi ir nonākuši situācijā, kad domājuši, ka viņu pārī viss ir normāli, bet pēc tam mīļotais un tuvais cilvēks pēkšņi ir paziņojis, ka jau daudzus gadus ar visu ir neapmierināts un, ka viņam ir ļoti daudz pretenziju, un, ka viņam jau ir kāds cits tuvāks cilvēks, pie kura tad šobrīd arī dodās.
Nesteidzieties apvainot tuvredzībā šo cilvēku, pār kura galvu tas viss veļas.
Labāk nolieciet malā briesmīgos uzstādījumus par to, ka mīlošiem cilvēkiem jāpārvalda “sadzīvistiskā ekstrasensorika”.

Mūsdienu ātrais dzīves ritms ne vienmēr cilvēkam ļauj “iziet neverbālās nolasīšanas astrālā” un saprast to, ko mums atklātā tekstā otrs nav pateicis.
Bet visu pārējo ļoti viegli ir norakstīt uz nogurumu, sliktu garastāvokli, kas pats no sevis pāries.
Tad, lūk, NEpieaugušam cilvēkam daudz vieglāk ir noorganizēt sev paralēlo dzīvi, nekā parunāt ar to, ar ko kopā viņš dzīvo, par to, ka kaut kas ir ne tā, ka ir vērts kopīgi pameklēt risinājumus vai kopā pieņemt lēmumu par šķiršanos.
Protams, vieglāk dzīvot, un viņš arī dzīvo, pēc principa “gan jau kaut kā tas pats no sevis atrisināsies”, jo vieglāk ir būt labam visiem nekā godīgam.
Tieši šo iemeslu dēļ mūžīgie bērni vienmēr ir daudz negodīgāki par emocionāli nobriedušiem cilvēkiem…

Briedums atbild par savu rīcību un prot izturēt savu lēmumu rezultātus, saprotot to, ka tādu cilvēku, kam viss ir labi un nesāpīgi, šajā pasaulē praktiski nav.

Saprotiet, pat tad, ja viss iet šķērsām, CILVĒKAM IR TIESĪBAS ZINĀT?!
Pat tam, kuru vairs nemīl ir tiesības zināt to, ka viņu vairs nemīl, un šī informācija viņam būs daudz nesāpīgāka un mazāk graujoša, nekā zināt, ka viņu ilgstoši slepeni ir nodevuši.
Pat par visrūgtāko un pašu sāpīgāko un grūtāk pieņemamo mums ir tiesības zināt.
Lai paši varētu izlemt, kā tagad būt un ko darīt.
Lai nebūtu jādzīvo mokošā nenoteiktībā un neziņā.
Lai tikai pats varētu būt tiesīgs rīkoties ar savu dzīvi, nevis nodot to citu cilvēku rokās, kādu, kuri nolēmuši mūs pažēlot vai uzskata, ka esam nepietiekami spēcīgi.

Ja kas, mēs visi esam nepietiekami stipri.
Taču mums pietiks spēka, lai ZINĀTU.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš uz lielām pārmaiņām

Zini, kamēr tu nenonāksi mīlas trijstūrī kā mīļākā-mīļākais, piekrāptā sieva-piekrāptais vīrs, krāpnieks-krāpniece, ir viegli! Ir pilnīgi skaidrs, kā tu būtu rīkojusies! Vai rīkojies!

Ir skaidrs viedoklis par to – kā būtu bijis jādara! Bet tad, kad tu attopies šajā situacijā, nav svarīgi, kurā no lomām, tavs iepriekšējais spriedums par to, ka “jādara tā”, nezin kāpēc galīgi neder. Tāpēc, ka tur, šajos mīlas trijstūros nebūt viss nav tik skaidrs, kā no malas šķiet.

Vēl viena godīga, nesen notikusi saruna. Man ar kādu no jums. Ar jūsu atļauju.

TU SAKI:
“Kam gan vajadzīga krāpšana, konkrēti vīrieša krāpšana? Ko darīt, ja vīrietis krāpj? Kā uzvesties, ko teikt, ko darīt, uz ko globāli tiekties?

Un, pats galvenais, kas man ir ļoti svarīgi – ko darīt tad, kad esi pārliecināta, ka viņš krāpj, vai, kā minimums, nekaunīgi melo, bet pierādījumu nav? Meklēt tos? 

Ja tu redzi un zini, ka cilvēks nav kopā ar tevi?

Ja tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Ja redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Ja viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji  lamāta un apsaukāta?

Ja uz taviem nevainīgajiem jautājumiem, piemēram “kur šobrīd esi?”, tu atkal saņem apvainojošus lamuvārdus?

Ja simtiem sīkumu, kā telefons, kuru viņš slēpj utt., viennozīmīgi liecina par krāpšanu, bet, kad tu centies noskaidrot patiesību, atkal sākas kārtējais skandāls.

Kā tādās situācijās uzvesties? Tu esi pārliecināta, bet tevi nosauc par muļķi. Un tu skaidri zini, ka uzvedies tāpat, kā vienmēr esi uzvedusies, tomēr viss kļuvis pavisam citādāks un tu nevari saprast, kas ir citādāk.

Kā būt, ja es negribu samierināties ar to, kas ir? Nevaru to pieņemt kā pašu par sevi saprotamu. Nevaru mierīgi dzīvot un baudīt dzīvi? Nevaru būt viņam pateicīga un cienīt viņu. Es gribu tikt ārā no šī trijstūra. Vai šādos gadījumos jāmeklē pierādījumi, vai arī pašai jāiet prom?”

MANA ATBILDE:

«Sākšu ar to, ka tu savam vīram uzdod nepareizos jautājumus. Un te ir ļoti daudz neatbilstību.
Skaties:

“Tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Tu redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Tu redzi, ka viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji lamāta un apsaukāta?”…
Un tu to visu redzi, bet tajā pat laikā viņam jautā: “kur šobrīd esi”?

Un vēl man tev jautājums: “Kā var redzēt otra cilvēka jūtas?” Es lasu to, ko tu esi uzrakstījusi, meklēju kaut ko, kas liecinātu par tavām jūtām, bet neatrodu. Tu neko neraksti par savām jūtām. Vispār, nevienu vārdu. Bet tā taču nevar būt, ka tev nav nekādu emociju un nekādu jūtu? Tās noteikti ir! Un tu tās neredzi! Tu neredzi savas jūtas, nespēj tās apjaust, bet lieliski redzi otra cilvēka jūtas?

Vai tad tā mēdz būt? Es nemocīšu tevi, negaidīšu tavu atbildi, bet teikšu:

“NĒ! TĀ NEMĒDZ BŪT!”

Lūk, visu to, ko tu redzi, tu piedēvē otram cilvēkam. Un, visticamāk, tas niknums, aizkaitinājums, tās garastāvokļa maiņas, par kurām tu raksti, attiecinot tās uz viņu, patiesībās tas viss ir tavs.

Tas, ko tu sevī nevēlies redzēt. Tas, uz ko tu nevēlies skatīties. Tas, kas tevī it kā nevarētu būt. Viss, ko tu stāsti par sevi, ka tu “uzvedies ne labāk un ne sliktāk kā parasti”, tātad tu uzvedies labi, mierīgi, bet viņš… Bet par jūtām nepasaki neko.

Par savām. Bloks. Aizliegums. Vēl jo vairāk – tieši uz tādām jūtām! 

Nejūti un nepaud. Taču tās ir! Ir tavs aizkaitinājums uz viņu! Ir tavas dusmas! Ir tavs trakums! Ir tavas gaidas, kā viņam pret tevi ir jāizturas un tava vilšanās par to, ka viņš uzvedas ne tā, kā tu to sagaidi.

Un vēl, pievērs uzmanību tam, kā tu raksti – tu neraksti “ES”. Par sevi tu raksti “TU”, tātad sanāk, ka tu vispār neuzņemies atbildību par to, kas ar tevi notiek. Un nepieņem to, ka tev ir sava emocionālā dzīve.

Tās it kā nemaz nav. Tevis, tava ES vispār nav!

Un viņu tu dēvē par “cilvēku”! Arī viņa it kā nav. Ir kaut kāds tur cilvēks. Tu viņu nesauc par vīru, manu vīrieti vai vārdā, vienkārši “cilvēks”.

Kad tu raksti par sevi – “Tu esi pārliecināta”, liekot saprast, ka tā esi tu, ka tu esi pārliecināta par to, ka viņš uz tevi dusmojas, ir aizkaitināts un vēl kaut ko, bet, kad viņš tev saka, ka tā nav, tu netici!

Tāpat kā netici arī tam, ka tās var būt tavas pašas jūtas, kuras tu ignorē.Tu netici tam, ka viņam var būt kaut kādas savas jūtas, ka tu vari kļūdīties, nosaucot tās par viņējām, un pilnībā ignorē savējās, un tās vispār nekā nenodēvē.

Tu tici tikai kontrolei, tu tici izsekošanai, tu tici tam, ka vajag tikai izsekot otru cilvēku un būs tev laime! Visticamākais, tu to esi noskatījusies savā vecāku ģimenes modelī. Kā daudzi no mums. Bet tagad ir cits laiks. Un tagad pašai ir jāuzbūvē savs ģimenes un attiecību modelis. Un to VAR iemācīties.

Vai tu ievēroji to, ka es ignorēju tavus jautājumus attiecībā uz krāpšanu? Es to darīju apzināti. Tāpēc, ka vienam un tam pašam vārdam “krāpšana”, ir tik daudzas nianses.

Kad mēs sakām “krāpšana”, ar to parasti domājam, ka ir upuris un ir agresors. Tas, kuru krāpj un zemiskais krāpnieks.

Bet dzīvē nebūt viss nav tik viennozīmīgi. Viss nav tik rupji un vienkārši.

Dzīvē gadās tā, ka nav nekādas krāpšanas, tai nozīmē, kā esam raduši saprast “viņš maita, bet viņa – balta un pūkaina”, bet sievai ir ļoti spēcīga bērnības trauma. Piemēram, viņas tēvs stipri dzēra, vai krāpa māti un mazā meitene to redzēja, vai arī tētis daudz strādāja, viņa praktiski nekad nebija mājās, vai arī tētis nebija precējies ar māti, un vēl ļoti daudz iespējamo scenāriju. Un šī trauma prasās pēc turpinājuma.

Ne vienkārši prasās, tā “kliedz un uzstāj”, ja tā varētu tekt par traumu. Un pat tad, ja vīrs pat negrasījās krāpt, dienu no dienas viņa provocēja viņu to izdarīt. Sieva provocē. Ar kontroli, aizdomām, apvainojumiem, pārmetumiem un pašas jūtu trūkumu.

Jūtu vietā zem deguna tiek pastumts ļoti daudz kontroles. Kontroles, kura bieži vien tiek nosaukta par “rūpēm”! 

Agri vai vēlu vīrietis dara to, uz ko viņu mudina. Jā, un galu galā arī viņam bija kaut kāds ģimenes modelis, ko viņš bērnībā redzēja. Kāds? Kas tur notika? Arī tas vēl jaskatās. Uz ko viņa mamma provocēja viņa tēvu? Ko viņš redzēja, kad bija mazs? No kā viņš baidījās? Kāda ir viņa trauma? Un kas viņā pieprasa turpinājumu?

Bet tu saki: krāpšana! Kā gan var no tas izvairīties?

Kaut gan, lai notiek, es tev pastāstīšu, kā izvairīties.

PIRMAIS.

Saprast ka vārds “krāpšana” ir gala rezultāts. Tas nav iemesls tam, kas starp jums notiek. Tās ir jūsu attecību sekas. Un tās ir jūsu bērnības traumu rezultāts. “Mēs visi nākam no bērnības” – tas ir pirmais, kas iešāvās prātā. Visi par tām kaut ko esam dzirdējuši, bet visbiežāk neviens tās neizzin, kur nu vēl izdziedināt! Priekš kam? Bet tas ir tikai laika jautājums. Līdz brīdim, kad kaut kas notiek pieaugušo dzīvē.

Bet, kad notiek, tad, ja pavisam atklāti, cilvēki ne īpaši vēlas to darīt. Viņš un es. Viņa un es. Ne parāk ticami izklausās tas, ka tas var būt saistīts ar vecākiem.

To visbiežāk uzzin no speciālistiem, kuri mēģina palīdzēt tikt skaidrībā, kas notika un kas noveda pie tā, kas šobrīd notiek jūsu ģimenē. Tā kā ir jāielāgo, ka “krāpšana” tiešā tās izpratnē, tā vienkārši – bāc! krāpšana! – tā nenotiek. Tas ir ilgs ceļš! Līdz krāpšanai! No divām pusēm! Un no sievas puses – kas meklē, tas atrod! Kam tā ir vajadzīga – tam vienmēr tā būs! Savadāk nemēz būt! Un arī no vīra puses – nē!

OTRAIS.

Ja nevēlies, lai tevi krāpj, ir jāizstudē savas ģimenes vēsture. To, kas notika starp tēti un mammu, vectētiņu un vecmāmiņu. Ne tad, kad esi jau piekrāpta. Par to vajag interesēties. Kaut nedaudz.

Ja tavā dzimtā vīrieši slikti izturējās pret sievietēm. Pieņemsim, pameta, sita, krāpa, neapprecēja, neatzina savus bērnus, tad ko darīsi tu? Atriebsies! Savam vīram! Neapzināti! Neko nesaprotot! Bet tu atriebsies par viņiem visiem! Tu izprovocēsi, un pēc tam visiem izstāstīsi, kāds viņš ir – izstāstīsi gan bērniem, gan citiem cilvēkiem. Un tu šajā jautajumā būsi nežēlīga, kā reiz vīrieši bija nežēlīgi pret tavām vecmāmiņām un mammu un arī dzimtas sievietēm. Saprast šīs lietas tu sāc tikai tad, kad iedziļinies tajā, ko nozīmē dzimtas scenāriji, kā tie strādā, un kā tie mūs ietekmē. Kad tu uzzini ļoti daudzus stāstus, kad sāc nedaudz distancēties no notiekošā, un it kā no malas plašāk redzēt to, kas vispār notiek.

TREŠAIS

Ir jāattīsta sava jūtu pasaule. Ir jāsasildās! Ir jāmācās sevī ieklausīties. Ir jāiemācās atsekot savas jūtas. Apzināties tās. Nosaukt tās vārdā. Redzēt atšķirību. Cik daudz var būt dažādu jūtu. Redzēt to, cik daudzkrāsainas tās ir. Nedalīt savas jūtas labajās un sliktajās. Prast tās nosaukt tajā brīdī, kad tu saproti, kas ar tevi notiek. Bez cenzūras nosaukt savas jūtas. Aizkaitināta? Pasaki to! Aizvainota? Pasaki! Vīlusies? Pasaki! Priecājies? Pasaki! Runā par sevi! Savā vārdā un par sevi!

Nevajag pārliecinātā tonī runāt par otru cilvēku. Tas nav iespējams!!!! Nav iespējams būt pārliecinātai par to, ko tajā vai cita brīdī izjūt cilvēks, ja pat viņš pats līdz galam nespēj to saprast?

Kas tu esi, lai saprastu viņa vietā? Dievs? Dieva aizstājēja? Gaišreģe?

No sākuma tiec galā ar sevi! Iemācies atšķirt savas jūtas! Runā jūtu valodā! Tas ir ļoti grūti un ļoti svarīgi! Tāpēc, ka līdz kamēr tu neredzi savas jūtas, kamēr tu tas nenosauc, tu nevari pat nevis vienkārši redzēt tās, bet tu nevari  otram cilvēkam pajautāt kaut ko par viņu. Bet pat tad, ja pajautāsi, tu neticēsi tam, ko viņš saka. Jo tu netici savām jūtām. Tu arī viņam neticēsi. Kamēr tu nejutīsi sevi, tu turpināsi viņam piedēvēt savējās. Un jebkurš cilvēks, ne tikai tavs vīrs, nebūs ar to apmierināts!

Tā ir normāla reakcija, kad tev nejautājot, cilvēki apgalvo to, kas ar tevi notiek – dusmojas! Tāpēc, ka tu vispār neredzi to, kas ir tavā priekšā un kāpēc. Tu šajā brīdī ar cilvēku neesi kontaktā. Tu esi kontaktā ar savām fantāzijām par viņu. Tu esi kontaktā ar savu bērnības negatīvo pieredzi.

CETURTAIS.

Ej pie viņa. Ne tāpēc, lai pārbaudītu viņa telefonu. Ne tāpēc, lai viņu kaut kā pieķertu. Ne tāpēc, lai vērtētu viņu un nosauktu viņa jūtas ārpus viņa paša. Ne tāpēc, lai tūkstošo reizi viņam pajautātu: “Kur tu biji?” un atrastu jau neapgažamus pieradījumus. Ne tāpēc, lai beidzot piespiestu viņu pie sienas.

Apsēdies viņam blakus un saki: “Man ar tevi jāparunā. Par sevi. Velti man, lūdzu, dažas minūtes sava laika. Es gribu tev pastāstīt, ka manā vecāku ģimenē nebija ideālas attiecības. Kad biju maziņa, es redzēju un zināju ļoti daudz kā tāda, kas pēc tam mani ļoti spēcīgi ietekmēja. Droši vien man nevajadzēja zināt, ka vīrieša un sievietes attiecības var būt tādas, kādas es redzēju. Man nebija ar ko par to parunāt. Man bija bail, sāpīgi un vientulīgi. Un lai izdzīvotu tādās vecāku attiecībās, es noslēdzos. No visiem. Protams, es augu, es mācījos, gāju uz pulciņiem, pabeidzu skolu, augstskolu – tu jau zini.

Taču bija tik sāpīgi, ka es nespēju par to ne kaut ko just, kur nu vēl par to kādam stāstīt, un patiesībā jau manā bērnībā tas maz kuru interesēja. Es noslēdzos sevī. Es nelaidu nevienu tuvāk savai dvēselei. Tad es satiku tevi. Uz kādu mirkli man “atlaida”, ja tā var teikt par dvēseli. Un ar tevi kopā es kļuvu par to, kas iepriekš biju bijusi. Bet pēc laika tā senā bērnības sajūta atgriezās. Un es atkal sasalu. Ja tā paskatās, par ko es ar tevi runāju? Par visu ko, tikai ne to, ko es patiesībā jūtu. Es vispār tev neatklāju to, ko jūtu. Es tev stāstu par bērniem, par sadzīvi, bet ne par sevi. Es apvainoju un pārmetu. Es šodien vēlos to mainīt. Un pateikt, kā ir. Man ir ļoti bail. Man bail, kad iedomājos par to, ka tu varētu mani krāpt. Un pateikt, kā ir. Man ļoti sāp, kad to iedomājos. Ar šīm domām es sevi novedu līdz neprātam. Un tad sastopos ar tevi un mani viss tevī tracina! Es dusmojos par to, ka nevaru tev to pateikt, jo es pat nesaprotu, ka esmu dusmīga un satracināta. Un es sāku to piedēvet tev. Tā vietā, lai iemācītos sevi dzirdēt un runāt ar tevi nevis par to, kas ar tevi, bet to – kas ar mani. Es esmu atradinājusies just. Man patiešam ir ļoti bail. Un es tik ļoti baidos no jaunām sāpēm. Un man šobrīd ir tik ļoti grūti pēc tik ilgiem gadiem nejūtības tev atvērties. Man ļoti ir vajadzīga tava palīdzība. Man vajadzīgs ir tavs atbalsts un labvēlība. Un man vajadzīgs ir tavs laiks. Lai atsiltu. Lai es atkal varētu saprast, kas ar mani notiek un runāt par to. Lai es varētu tev to pastāstīt. Par sevi.”

Šie vārdi šķiet kaut kādi nereāli. Pēc visa tā, ko tu jau esi viņam pateikusi. Un pēc visa tā, ko viņš ir pateicis tev. Taču tu tomēr pamēģini. Pateikt ko līdzīgu. Un tev paliks vieglāk. Visiem paliks vieglāk, kad tu skaļi pateiksi to, kas ar tevi patiesībā notiek. Nevis “cilvēkam”, kā tu viņu sauc, bet savam vīram, savam vīrietim. Visiem paliks vieglāk, kad agresijas vietā tu paudīsi kaut ko citu.

Ikviena krāpšana ir vēlme pēc parmaiņām.

Taču, lūk, cik nepatīkami var izskatīties šī vēlme. Un tāpēc vīrieti vairs neapmierina tās attiecības, kuras izveidojušās ģimenē, un patiesībā jau tajās neviens sevi nav ieguldījis.

Sadzīve un ģimenes apkalpošana tā ir atsevišķa tēma. Un ar attiecībām starp tevi un vīru, un to, kā tu viņu redzi, gadās, ka tam vispār nav nekada sakara.

Ikviena krāpšana ir iespēja atkal atgriezties tur, kur tu pārstāji jel ko just, tikt skaidrībā par šo laika posmu, atļaut sev just un runāt par savām jūtām.

Jautāt otram par to, ko viņš jūt. Par komfortu un diskomfortu. Patīkami. Nepatīkami. Patīk. Nepatīk. Bet vispār jau mēdz būt ne tikai mīlestība un naids. Un interesanti ir ne tikai nospiest un kontrolēt. Ļoti daudz kas cits mēdz būt. Brīnišķīgs. Starp sievieti un vīrieti.

Bet kamēr tu nejūti neko, tu neko arī neuzzināsi. Nevienā no aspektiem. Ne morālajā, ne fiziskajā.

Ikviena krāpšana ir iespēja pārskatīt to, kas tevī ir un līdz nepazīsanai pārmainīties kā iekšēji tā ārēji.

Ikviena krāpšana ir iespēja dzīvot labāk kā iepriekš! Ar šo pašu cilvēku! Sāc runāt!

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu dusmojies

Tu dusmojies…

Atzīsti to…
Apstājies tur, kur stāvi un pasaki to skaļi – ES DUSMOJOS…

Ja dusmojies ļoti stipri, izkliedz to…. izkliedz vairākas reizes… izrunā iemeslu…. izelpo…

Ja tu dusmojies uz otru – pasaki viņam to tieši tāpat – ES UZ TEVI DUSMOJOS…. parunā ar viņu…. ļauj viņam pateikt… izelpo…

Tad, lūk… tavām smadzenēm ar to PIETIEK…

Pietiek tam, lai viņš pieņemtu tevi un tavu signālu par to, ka tu sakārto emocijas un atstrādā tās…

Vēl tā pietiek tev pašam, kurš modernā grāmatā izlasījis, ka tev ir tiesības dusmoties un atklāti paust savas dusmas…

Protams, tev ir tadas tiesības… un ar to pietiek…

Tāpēc, ka tieši TĀ tiek atstrādātas emocijas, nevis kā emocionālo samazgu spaiņi, izlieti uz savas  vai svešas galvas…

Nevis kā īpaši atlasītu apvainojumu straume, kas iznīcina un ievaino otru cilvēku…
Nevis kā snaipera prasme atrast pašu varīgāko vietu un tad no visa spēka pa to trāpīt…
Nevis kā presējoša kritika…
Ne histērisks skandāls…
Ne apzināta pazemošana…
Un, visbeidzot, ne ar kulaku… nekādā gadījumā ne ar kulaku!

Tāpēc, ka tas viss nav nekas cits kā vardarbība…. emocionāla un fiziska, tā nav atklāta emociju izpausme…

Un, ja pirmā ir absolūti normālā un dabiska, tad otrā – absolūti nepieļaujama, pretlikumīga un nekādos apstākļos nav attaisnojama…

Mani mīļie, es to rakstu tāpēc, ka bezgalīgi vēroju kā ļoti daudzi cilvēki apzināti vai neapzināti neatšķir tādas pavisam atšķirīgas lietas….

Tas ir rūgti…

Rūgti atzīt, ka emocionālā netiklība vēl joprojām tiek uzskatīta par normu… un dažkārt to vēl joprojām kāds pieticīgi nosauc par “raksturu”…

Ir rūgti apzināties, ka mūsdienu sabiedrībā ir nepieciešams pierādīt, kāpēc vajadzīgs likums par vardarbību sadzīvē…
Ir rūgti apzināties, ka vardarbību neuzskata par pietiekamu iemeslu, lai partrauktu jebkuras attiecības…
Ir rūgti redzēt, kā kāds lepojas nevis kaunās, runājot par to, cik viegli ir apvainot jebkuru, un tikpat viegli iesist…. un turklāt neārstēt šo agresiju…
Ir rūgti dzirdēt runas par to, ka “mūs gan sita un pazemoja, bet mēs tāpat izaugām normāli”… nē, mīļie, NE normāli, ja uzskatāt, ka vardarbība – tas ir normāli…
Ir rūgti saprast, kāpēc viegli ievainojami un jūtīgi cilvēki ļoti baidās no konfliktiem un pat no parastām sarunām par problēmām… jo viņi zin, par ko tās visbiežāk pārvēršas…
Tik rūgti…

Konflikts ir tikai interešu sadursme, kuras noskaidrojot, psiholoģiski veselam cilvēkam nav nekādas vajadzības pazemot otru, apvainot un sist…

Ar konfliktiem vajag strādāt un ir jāstrādā, lai turpinātu kvalitatīvas attiecības…

Ar vardarbību – nē…

Nevar būt nekādas runas par kvalitatīvām attiecībām, ja tajās ir kāds, kurš baidās, kurš nav pasargāts un kurš zin, ka jebkurā brīdī viņam iesitot vai apvainojot var aizbāzt muti…

Par vardarbību vajadzētu nevis lūgt piedošanu, pēc kuras atkal viss atkārtotos, bet nest kriminālatbildību par nodarīto, pēc kuras cilvēkam kļūs skaidrs, ka neviens negrasās kļūt par viņa pastāvīgo upuri…

Jā, tieši tik kategoriski … sabiedrībai kategoriski (es šobrīd apzināti nerunāju par to, kas ir līdzatkarība, un kāpēc tās upuri tik ļoti turās pie saviem tirāniem, nesniedz ziņojumus policijā, attaisno vardarbību, vaino sevi, un baidās … pilnīgi pamatoti baidās) …

Tāpēc, ka savādāk te nevar…

Es vienmēr ieraugu cilvēku, kuru ir situši….

Un nav svarīgi, cik viņam gadu… tas nekad un nekur nepazūd…

Savas prakses laikā es turpinu kopā ar saviem pacientiem izdzīvot bezgalīgu daudzumu traģisku stāstu, kuru varētu arī nebūt, ja vien vardarbība pie mums netiktu pielīdzināta stingri slēptam no citu acīm strīdam, vai vienkāršai sadzīvistiskai lietai, par kuru skaļi nerunā un ar kuru vienkārši ir jasamierinās…

Nevajag….

Vajag tiekties pēc saules, gaismas, pilnvērtīgas dzīves…

Neviens nav dzimis lai tiktu sists…

Mēs visi esam radīti laimei…

©  Ļiļa Grad
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis