Patiesība vai sirsnība?

virrietis sieviete2

Kad es lasu vai dzirdu frāzes: “Visas šīs viltības un padomi, kā iemācīties komunicēt ar vīriešiem, ir tikai manipulācijas, tas viss ir negodīgi un liekulīgi. Kāpēc to visu darīt, ja patiesībā tu neapbrīno neko no tā, ko viņš  ir izdarījis? Kāpēc man ir viņam jāsmaida un jāslavē viņš? Kāpec slikti ir teikt tieši acīs visu, ko domāju: ka man ir pilnīgi vienaldzīgas viņa aizraušanās? Kāpēc man jātēlo un jāsajūsminās? Tas taču nav godīgi, nav patiesība un ir liekulīgi.”

Pēc šīm frāzēm es patiešām saprotu, ka šī sieviete ir viena, ja arī nav, tad ir nelaimīga savās attiecībās un ļoti drīz viņu sagaida šķiršanās.

Es jau 20 gadus esmu psihoterapeits un šajās lietās ļoti reti kļūdos.

Un tagad uz minūti iedomāsimies, ka arī vīrieši sāks tā domāt un visu teikt tev tieši acīs: “Sveika. Tu man esi pilnīgi vienaldzīga, taču es vēlos ar tevi pārgulēt un jau rīt par tevi aizmirst”, “Tev ir līkas kājas un krunkaina seja, taču tu esi jautra un tāpec es plānoju ar tevi kādu nedēļu patusēt.”, “Es sēžu kafejnīcā blakus tev un salīdzinu tevi ar to blondīni un ar to bruneti, viņas starp citu ir tīri tā neko, bet tava cope galvas vidū padara tevi līdzīgu manai vecmāmiņai”, “Fui, gatavot gan tu neproti, viss pliekans, to pat sāls un pipari neglābs”, “Man tava iekšējā pasaule ir absolūti vienaldzīga, un viss, ko tu man te jau pusstundu stāsti, mani vispār neinteresē, labāk paklusē un vienkārši izliksimies, ka man no tevis vajag tieši to pašu, ko tev no manis” un tā tālāk…

Kā tev patika? Patīkami?

Un tagad iedomājies, ka jebkuru “patiesību” (bet tā katram ir sava) pār tevi izgāž nesaudzējot ne tavas jūtas, ne emocijas, ne Dvēseli…. Vai tu būi laimīga? Nedomāju. Tomēr tu uzskati, ka būsi pārpūlējusies, ja sāksi uzvesties civilizēti un taktiski attiecībā pret vīriešiem, taču viņiem noteikti ir pret tevi jāizturas ar cieņu. Tā ir spēle vienos vārtos!

Atceries senu patiesību – nevienam tava patiesība nav vajadzīga, vēl jo vairāk tā nav vajadzīga attiecībās. Tur ir vajadzīga sirsnība, kurai nav nekāda sakara ar tiešumu un patiesību.

Tu nicini tos, kuri pēc tavām domām liekuļo un izmanto viltības? Tātad tava sūtība ir būt vienai. Jo tā ir nenobriedusi domāšana, iesīkstējis jaunības maksimālisms. 14 gados  tā var darīties, bet tad, ja dāmai ir 25-35-45- tas nozīmē tikai to, ka viņa ir iestrēgusi savā agrajā pusaudža vecumā un skatās uz pasauli caur pusaudzes domāšanas prizmu, un tā arī vēl joprojām nav pārvērtusies par pieaugušu sievieti un nesaprot, ko nozīmē būt sievietei. Viņa ir sastingusi kūniņa – vairs ne kāpurs, bet vēl arī ne tauriņš.

Būt patiesai un sirsnīgai attiecībās nozīmē patiesi interesēties par sava izredzētā aizraušanos, tas nozīmē patiesi atbalstīt viņu, ievērot labo viņā, viņa labos darbus un neievērot un neatzīmēt viņa trūkumus.

Ir svarīgi ne tas, KO teikt, bet KĀ to teikt – lūk tā ir sirsnība un patiesums.
Patiesībā viss slēpjas motīvā un cieņā. ja motīvs ir labestīgs un gaišs – tad cilvēks nekad nerunās par trūkumiem un maigi pasniegs savu domu. Un šis motīvs darbosies, ja ir cieņa.

Ja cieņas nav, tad būs “taisna runa”, tāpēc, ka šai sievietei patiesībā šis vīrietis vispār ir vienaldzīgs un tur nav ne pilītes cieņas.

Ikviens uzbrukums VIENMĒR agri vai vēlu noved pie katastrofas attiecībās.
Būt sievietei nozīmē būt upei, kaut kur maigai un plastiskai, kaut kur mutuļojošai un spējīgai “nonest” visu savā ceļā, bet tajā pat laikā spēt remdēt slāpes un veldzēt, būt dzīvības devējai, viegli aptecēt asos stūrus un ar maigumu nogludināt smilšu šķēršļus. Viss dzīvais tiecas uz upi, tai blakus zaļo mežs, saulītē tā gaiši vizuļo un mēnesgaismā maigi mirdz. Upe nav statiska, viņa ir pati daba un ar vieglumu saprot visu apkārtejo pasauli, tāpēc, ka viņa arī ir daļa pasaules.

Man ir trīs meitas. Es vēroju, kā jau no bērnu dienām nobriest viņu sievišķība, es redzu to piepildītību, ar kādu viņas ir nākušas pasaulē, viņām sievišķību nevajag macīties, arī viedumu ne, viss viņām jau ir. Viņas skatās uz māti un arvien atklāj jaunas savas sievišķības iezīmes, visu sievietes dabas brīnumaino pasauli.

Sievišķība nav “jāuztrenē”, ir jābeidz vien sevī kultivēt vīrišķība un jāpārstāj apspiest sava sievišķā daba, jāatmet visas bailes un neizdzīvotās situācijas. Pietiek turēties pie senajiem bērnības scenārijiem. Jau sen ir laiks atmetot savu bērnu dienu maksimālismu un domāšanas šaurību, pārvērsties brīnumainā, skaistā gulbī, izplest spārnus un laimīgi planēt uz savu laimīgo dzīvi.

Ja mēs mēģinām ieliet tēju pilnā krūzē, tad tēja līs pāri krūzes malām un pēc tam arī uz grīdas. Tāpat arī dzīvē, kamēr esi pilna ar aizvainojumiem un pastāvīgi kožļā savu domu kožļājamo gumiju (“viņš izdarīja to”, ” vīrieši visi ir tādi”, “Bet lūk mana mamma”, “es taču tik daudz visu ko par vīriešiem zinu”, “kā viņi slikti uzvedas”…), un tik klausāties tādu pašu kā jūs – neapmierināto padomos, draudzeņu, kuras pašas nespēj izveidot normālas attiecības padomos – un tu jau esi pārpildīta un tevī vairs nevar ieliet gardu, smaržīgu tēju. Visa tava dzīve tad ir jau piepildīta ar sasmakušu škidrumu.

Radi sevī tīru, brīvu no sārņiem telpu, un piepildi sevi ar kaut ko vērtīgu, to, kas palīdzēs tev kļūt harmoniskai un laimīgai. Bez harmonijas laimes nebūs un tur patiešām “taisnai runai” nav vietas.
Džošua M. Petersons

Facebook Благостная женственность
Tulkojums Ginta Filia Solis

Advertisements

Zaļie mati

meitene

Pirms diviem gadiem es biju Džeka Kenfīlda treniņseminārā (tas ir viens no filmas “The Secret” autoriem). Tad, lūk, Džeks ar skarba piemēra palīdzību parādīja kā un kāpēc mēs reaģējam uz kritiku.
Viņš piegāja pie vienas no dalībniecēm un teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir kāds, tik ļoti dumjš cilvēks”.
Protams, ka šie vārdi meiteni ļoti aizskāra. Taču Džeks viņu nomierināja, teikdams, ka tas ir tikai vingrinājums un, ka tam ir turpinājums.
Viņš vēlreiz paskatījās uz meiteni un šoreiz teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir cilvēks ar zaļiem matiem”. Šoreiz meitene iesmējās.
– Kāpēc tu smejies? – Džeks viņai jautāja.
– Tāpēc, ka man nav nekādu zaļu matu!
– Tad kāpēc tu uz mani sadusmojies pirmajā reizē?
– ….

Kritika mūs aizskar tikai tad, ja mēs paši par sevi domājam to, uz ko norāda kritizētājs. Ja mēs esam par sevi pārliecināti un zinām, ka esam gudri, skaisti, stalti, dāsni, tad, lai ko arī citi neteiktu, mēs zināsim, ka tā nav taisnība.

Cilvēki atrod kritiku gan ierakstos sociālajos tīklos, gan dziesmās, skatienos, jokos un citur. Atrod to tur, kur visbiežāk tās vispār nav.

Tāpēc, katru reizi, kad tu jūties aizvainots par to, ko par tevi teica kāds cits, vienkārši uzdod sev jautājumu: vai gadījumā tie nav mani “zaļie mati”? Un, ja gadījumā tajā ir sava daļa patiesības, paskaties uz to, kā uz iespēju, pateicoties kurai tu vari izaugt.
Alla Kļimenko
Tulkoja: Ginta FS

Tevi atbalsta

tevi atbalsta

Daudzas no mūsu bailēm, īpaši tās, kas attiecas uz naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1 – “es neesmu pašpietiekams”
2 – “es nākotnē nebūšu pašpietiekams”.
Un patiesībā šīs bailes ir vienas bailes, visu baiļu bailes:
“dzīve mani neatbalstīs”.

Katram no mums ir mūsu iekšējais bērns, kurš labi zina, ka viņš (vai viņa) nevar būt pats sev vecāks.
Viņš nejūtas kā viens veselums un nezin, kā sevi padarīt par vienotu veselumu pēc paša vēlēšanās. Viņam trūkst spēka, lai sevi papildinātu, atbalstītu sevi, apmierinātu savas vajadzības.
Šis bērns balstās uz vareniem un noslēpumainiem spēkiem ārpus sevis, uz spēkiem, kuri atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tā ir dziļa ķermeniska atmiņa no bernības: bailes būt pamestam, bailes zaudēt atbalstu, kurš mums ir bijis, kuru mums rūpēm par sevi atstājis milzīgais vientuļais Visums.
“Es neesmu pašpietiekams, es tāds nekad nebūšu…. es nomiršu”.

Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas, mantas, cilvēkiem, no projekta sevis paša pilnveidošanai. Nav nekās brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tik ļoti norūpējušies un nemierīgi, mums ir tik ļoti neērti pašiem savā ādā. Mēs mūkam no nāves bailēm un zaudējuma.

Mēs zemapziņā ticam, ka mums jāturpina būt lielākiem, jāgrib vairāk un jāpieder arvien vairāk… lai vienkārši izdzīvotu.

Ja apstāsimies, ja būsim mierā, pat uz mirkli, “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, vai pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīs pamestības sajūtas un nedrošības. Mēs nevaram iznīcināt savu iekšējo bērnu sevī, un mēs to nemaz nevēlamies! Bet mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, labestību un līdzjūtību, kad tās mūsos rodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi, nepārliecinātību. Mēs varam ar ziņkāri pievērst savu uzmanību šīm savām daļām. Un patiesi dot tām savu atbalsta sajūtu, kuru tās tik ilgi gaida. Turēt tās savās mīlošajās un drošajās rokās. Lai tās zin, ka tiek atbalstītas, ka ir drošībā. Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami katrā dzīves brīdī.

Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt par tavu dzīvi. Sajūti, kā tavs vēders paceļās un iekrīt ieelpojot. Sajūti, kā zeme tevi tur, sajūti sauli savā sejā un dzīvas dienas skaņas.
Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā galvu balsta pleci. Un viss: putni un Dievi un viņu Eņģeļi dzied tev dziesmas. Tu dzīvo varena atbalsta pasaulē. Tu dzīvo pārpilnībā, vienmēr, lai cik naudas tev būtu vai nebūtu, lai cik ļoti citi tevi atzītu vai neatzītu. Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami.

Līdz šim tavs prāts griezās ap nākotnes bildēm, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Kā iemācīties sevi NOVĒRTĒT

brivs

Ja tu vēljoprojām dzīvē sastopies ar situācijām, kad atsakies no sevis dēļ neticības savai unikalitātei, neatkāpies, uzticies savai Dvēselei. Viņa noteikti atradīs īsāko un labvēlīgāko tev ceļu pie pilnīgas savas vertības apzināšanās.

Tu daudzas rezies esi dzirdējis un pats sev teicis, ka esi pelnījis vislabāko, ka esi pelnījis mīlestību, labklājību, harmoniskas attiecības… Taču šī frāze tavā uztverē jau ir kļuvusi banāla un nodrāzta. Gadās, ka tu mēģini sev iestastīt, ka tu esi pelnījis, taču brīdī, kad tev nākas to skaļi paziņot citiem, tu apmulsti un klusē. Dvēsele tevi ved pa pareizo ceļu, bet tu aizej līdz pareizajām durvīm un baidies tās atvērt.

Ko nozīmē  «novērtēt sevi», «es esmu pelnījis»?
Kā izaudzēt sevī šo sajūtu, lai šo savu vērtību translētu katrā savā kustībā, domā, rīcībā, ikvienā situācijā? Pamēģināsim tikt ar to skaidrībā, kāpēc ir tik grūti iemācīties totāli sevi novērtēt.

Tu netici, ka esi pelnījis labāko
Katram no mums ir savas tēmas, kurās  mēs vēljoprojām šaubāmies, ka esam pelnījuši, esam cienīgi. Kāda vēlas kļūt par māti, bet pagaidām nekas nesanāk, kāds nevar atrast savu dzīves partneri, kāds atļauj, ka pret viņu necienīgi izturas.
Un visi tie ir cilvēki, kuri jau sen strādā ar sevi un zin, ka, lai saņemtu dzīvē kaut ko patiesi vērtīgu, un lai dzīvi patiešām izmainītu, ir ļoti daudz kas sevī jāizmaina. Un maina, un gāž kalnus.
Bet kāpēc tad, izdarot tik ļoti daudz, sev, videi ap sevi, planētai, tu veljoprojām šaubies par to, ka esi pelnījis?

Savas vērtības apstiprināšana ir IZAICINĀJUMS
Kad tu Visumam paziņo par savu nolūku, Augstākie spēki sāk vest tevi pie neizbēgamas tavu nolūku realizācijas. Un tas nozīmē, provocē tevi, lai tu no savas iekšienes izaudzē šo sajūtu «Es esmu pelnījis».
Dzīve pamet dažādas diskomfortablas situācijas, kurās tev allaž ir jāapstiprina sava vērtība. Un ne vienmēr to izdarīt ir viegli. Tas saistīts ar to, ka tevī ir paslēptas emocionālā sāpes, traumas, bailes paziņot par sevi un savām vajadzībām. Tieši tāpēc tevi atmet atpakaļ, un tev nākas regulāri sastapties ar tādām situācijām.
Dažkārt tas ir ļoti sāpīgi, bet vienīgais veids, kā pārraut šo apburto loku, ir nebēgt, bet saņemties drosmi palikt pie sava.

Kas palīdzēs iemācīties sevi novērtēt
Ļauj sev paskatīties uz problēmsituāciju no cita skatu punkta. Tā tev dod iespēju dzīvē paust mīlestību pret sevi, novilkt savas robežas.
Piemēram, tu kaut ko esi pasūtījis, atnāc saņemt savu pasūtījumu, bet tev iedod pavisam citu lietu. Tu sakopo visus savus spēkus un saki: «Nē! Es to neņemšu!» Tu provocē konfliktu, tu paziņo: «Es esmu penījis saņemt to, ko vēlējos!» Tāds mirklis iestājas dzīvē tad, kad citu variantu nav. Tu saproti, ka vairs nevari atteikties no sevis. Tev nākas iet uz konfliktu, pat tad, ja esi miermīlīgs cilvēks. Pie kam, bez pretenzijām, un ar pašcieņu:
«Mani tas vairs neapmierina. Es tagad pavisam savādāk uztveru pasauli. Es esmu izaudzis!»
Tu vienmēr esi pelnījis visu pašu labāko, pat bez īpašiem nopelniem. Vienkārši tāpēc, ka esi piedzimis. Neatkarīgi no tā, ko dari un kā dzīvo. Piemēro to visām dzīves sfērām un savām slēptākajām vēlmēm. Ja tevī ir šaubas, pievērs uzmanību savām sajūtām.
Nepietiek vien ar to, ka tu zini, ka esi pelnījis. Prāts to gan saprot, bet iekšējās sajūtas, ka tā tiešām ir, tev nav. Noskaidro, kuras ir tās dzīves sfēras, kurās tu neesi pārliecināts par to, ka esi pelnījis ko vairāk un novirzi to virzienā savu uzmanības fokusu.
Kādas programmas un uzstādījumi traucē šai sajūtai rasties?

Tehnika «Перевертыш»
Ja tu nokļūsti situācijā, kur rupji tiek pārkāptas tavas robežas, kur tevi neciena, kur brūk visi tavi plāni, izpildi šo paņēmienu “перевертыш”.
Piemēram, ja kāds pret tevi izturas rupji, vai tevī tas izsauc diskomforta sajūtu, pārslēdz savu uzmanību.
Neej sava aizvainojuma pavadā, dod sev konkrētu uzstādījumu  – «Es esmu pelnījis cieņu!». Neieciklējies uz to, ka tevi apvainoja: «Kā gan viņi tā varēja!». Fokusējies uz konkrētu frāzi: «Es esmu pelnījis cieņu!».
Un, ja es esmu pelnījis cieņu, es izvēlos vai nu nekomunicēt ar šo cilvēku, vai likt viņam pārtraukt savas darbības, vai paziņot, ka es necietīšu šādu izturēšanos. Tev ir tādas tiesības. Diskomforta sajūta ir indikators tam, ka tā tava daļa, kas ir pārliecināta par to, ka tu esi pelnījis, dod tev signālu. Izmanto to, lai iemācītos ieraudzīt to, ko tu sevī nenovērtē.
Šī vienkāršā tehnika palīdzēs tev jebkurā situācijā, kurā tu jūties diskomfortā no tā, ka neesi kaut ko pelnījis.
Avots: arhisomatika
Foto: pixabay
​​​​​​Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kāpēc ir bailes izdarīt izvēli?

izvele1

Ko tas nozīmē: “Izvēlēties vīrieti. Izvēlēties savu ceļu. Izvēlēties sevi?”
Gribu sākt šo sarunu ar dažām būtiskām tēzēm par tēmu: mēs baidāmies nevis no izvēles, bet no nepieciešamības tai sekot.

Izvēle nevar būt nepareiza, ja mēs par to atbildam.
Šaubas par izvēli nozīmē atteikšanos no tās.
Katru reizi, izvēloties vienu ceļu, piemēram, vienu no trim – mēs atsakāmies no pārējām divām.
Nav iespējams izvēlēties visu uzreiz.
Sekot savai izvēlei nozīmē pārstāt salīdzināt to ar citiem variantiem, vai pārstāt atskatīties “labāku variantu” meklējumos.
Atskatīšanās notiek vai nu ar mērķi apstiprināt to, ka “mana izvēle ir pietiekami laba”, vai arī ar gluži pretēju mērķi – apstiprināt to, ka esi izvēlējies neīsto un fiksi-ātri mainīt savu izvēli – kamēr vēl nav par vēlu. Problēma vien tajā, ka mainīt var bezgalīgi ilgi. Un mēs meklējam ārējos izvēles pierādījumus – autoritātes, kas mums pateiks “īstais” vai “neīstais”, zīlējam kārtīs, rūnās, planētās… lai tikai nebūtu jāatbild par savu izvēli.

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies izvēlēties?

«Izvēlēties ne to»? «Nožēlot savu izvēli»?
Pārsvarā tāpēc, ka mums ir bail atbildēt par savas izvēles sekām. Un te nu mēs varam “iekrist” divās galējībās – nedomāt par tām vispār un krist bezdibenī, izvēloties, vadoties absolūti no emocijām, tātad no bērna stāvokļa (Eh, kā būs, tā būs!). Vai arī izsvērt visus “par” un “pret” bezgalīgi ilgi cenšoties izvēlēties tikai ar prātu un censties ņemt vērā visu iespējamo un neiespējamo – izejot no iekšējā vecāka, cenšoties izdarīt “pareizo” izvēli.

Piemēram, tipiskā izvēle, ar kuru sastopas ikviena sieviete – vīrieša izvēle.
Iedomājieties jaunu sievieti, kura precas ar vīrieti, un šo izvēli neatbalsta viņas vecāki. Un viņa izvēlas, izejot no bērna stāvokļa – kā būs, tā būs! Nav svarīgi, ko jūs man sakāt, es vienalga darīšu tā, kā gribu – pēc sava prāta.

Sākumā viss ir labi, taču, laikam ejot, rodas dažādi sarežģījumi un attiecības kļūst smagas – konfekšu un ziedu periods ir beidzies, sākas sadzīve, piedzimst bērns. Tas ir periods, kad attiecības un IZVĒLE tiek pārbaudītas – cik stipras tās ir.

Vīrs arvien retāk attaisno cerības, mūsu varonei krājas aizvainojums – mamma arvien biežāk uzdod jautājumus un jaucas jaunās ģimenes dzīvē ar saviem “es jau tev teicu!’. Un pašai to pat nepamanot, jaunā sieviete arvien vairāk ielaiž savus vecākus/draudzenes savās attiecībās (tad žēlojoties par savu vīru, tad, par savu grūto dzīvi – pat tad, ja neko tādu īpašu nestāsta), un uz to brīdi, kad pasaulē nāk bērns, tuvības attiecībās kļūst tik maz, ka tās izirst.

Un ko jaunā sieviete dara šajā brīdī? Dodas pa mazākas pretestības ceļu – atgriežas pie mammas, kurai vienmēr ir taisnība. Secinājumi, kurus viņa izdara – izvēlējos nepareizo, mammai bija taisnība.

Pazīstama situācija, vai ne? Droši vien arī jūsu paziņu lokā ir līdzīgas… un, ne viena vien.

Kur āķis?

Izvēlēties atbildīgi, no pieaugušā stavokļa, nozīmē – nenodot SAVU IZVĒLI, atbildēt par to līdz galam. Kad attiecībās ir grūtības, kad plīst pa šuvēm viss, kad šķiet, ka esi klūdījusies – turpināt pieņemt SAVAS sekas un nodarboties ar SAVĀM reakcijām un pardzīvojumiem šajā sakarā.
Attiecību sakarā tas nozīmē “turēt sitienu”, pat tad, kad ir grūti un līdz pašām filmas beigām “neiziet no zāles”. Divatā lemt, divatā izvelēties, divatā sarunāties. Neapvainot, bet sarunāties! Un pat tad, ja rezultātā nākas šķirties, tad neuztvert to kā kļūdu, kā nepareizu pieredzi, bet pieņemt to, kā daļu dzīves, kurā ES IZLĒMU ieiet un ES IZLĒMU iziet.

Tas ir par atzīšanu “tas ir mans”. Tad arī izradās, ka atgriezties pie mammas nevajag, jo nevar piedzimt atpakaļ. Var virzīties tikai uz priekšu, vai arī stāvēt uz vietas, skatoties atpakaļ.
Cik ļoti svarīgi ir IZVĒLĒTIES VĪRIETI. Tas nozīmē pārstāt viņu salīzināt ar kādu citu, nolemt sev, ka viss, viņš ir nevis labākais, bet vienkārši MANĒJAIS, viņš ir VIENS. Tāpat kā mēs nesalīdzinām bērnus ar mērķi iemainīt tos pret kādu citu – paklausīgāku, labāku.

Cik svarīgi ir izvēlēties SAVU CEĻU. Sekot impulsam, attīstīt savus iekšējos talantus, nemukt pie pirmajām neveiksmēm, bet turpināt savu lietu. Ja tas ir stāsts arī par KOMPĀNIJAS izvēli – tas ir tāpat kā par ģimenes izvēli, palikt uzticīgai savai lietai un cilvēkiem.

Apstājies un padomā, vai tev ir svarīgi IZVELĒTIES SEVI, savu iekšējo sievieti, sevi – īsto, pakāpeniski ieraugot savas patiesās vēlmes zem kaudzēm svešu ticējumu, viedokļu, zem vecāku programmām, zem bērnības imprintiem. Cik svarīgi tev ir NENODOT SEVI, caur pacēlumiem un kritumiem, ieguvumiem un zaudējumiem. Atkal un atkal atrast SAVU un pieņemt savas izvēles sekas.
Ja esi gatava mainīt šo situāciju, sāc tieši tagad.
Autors: Jakaterina Arhipova (procesuālā, integratīvā psihoterapeite)
Avots: @arhisomatika
Tulkoja: Ginta FS

 

Par veiksmi dzīvē

jauna meitene12

Kā būt veiksmīgam?
Mans dārgais draugs, tu noteikti esi ievērojis, ka ikvienā grāmatnīcā ir ļoti daudz grāmatu par tēmu VEIKSME. Krāsaini vāki, iedvesmojoši nosaukumi un aprakstītās tehnoloģijas apsola ātru rezultātu savu mērķu sasniegšanā. Bet vai tu zini, ka dažām no tām ir specīga blakne un tās graujoši var iespaidot tavu dzīvi? Šodien mēs parunāsim par grāmatu izvēli.

Par mūsdienu VEIKSMES izpratni
Mūsdienu veiksmes izpratne sevī ietver domu, ka veiksmīgs var būt ikviens, kurš izmantos efektīvas tehnoloģijas. Te varam runāt par: ķermeņa valodu, domu formu radīšanu, pozitīvo domāšanu, afirmāciju izvēli un atkārtošanu u.c.
Stīvens R. Kovejs savā grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” stāsta par to, ka studējot veiksmes tēmu, kuru apraksta dažādi autori, viņš ir atklājis ļoti interesantu faktu. Viņš atklāja, ka šie tehniskie paņēmieni psiholoģijas zinātnē radās 20. gadsimta 30tajos gados. Līdz tam laikam grāmatu autori skaidroja, ka, lai cilvēks būtu veiksmīgs viņam ir daudz jāstrādā ar sevi, jāuzlabo savas rakstura īpašības un jāattīstās kā personībai.

Attīstoties sabiedrībai psiholoģijā parādās tehnoloģijas, kas neprasa no cilvēka iekšējas izmaiņas. Kā jau tu saproti, šī pieeja veiksmes sasniegšanai ir balstīta uz lepnības platformas, kas apgalvo, ka visa pasaule un tās resursi ir radīti lai apmierinātu cilvēka personīgās vajadzības. Izmantojot izvēlēto tehnoloģiju, cilvēks sasniedz noteiktu rezultātu, taču nejūtas pilnā mērā laimīgs.

Dzenoties pec finansiālas labklājības, augsta statusa sabiedrībā, viņš pastāvīgi atskatās uz citiem. Citos cilvēkos viņš redz tikai konkurentus. Viņa dzīvē nav vietas līdzcietībai, labestībai un labdarībai. Viņš komunicē tikai ar tiem, kas viņam ir izdevīgi. Viņa tuvie un mīļie cilvēki izjūt viņa uzmanības deficītu. Ja viņš to arī dod, tad parasti tā izpaužas vien kā pretenzijas un pārmetumi.

Nepareizs dzīvesveids izsauc pastāvīgu saspringumu un noved pie hroniskām slimībām. Veiksme lepnības iespaidā pārvērš cilvēka dzīvi par totālu kontroli pār visu, ar ko tas saistīts. Viņam nav sava iekšējā balsta, intuīcija nestrādā, ir aizvērta bet apziņa atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī.

Atrodoties lepnības iespaidā, cilvēks zaudē spēju saprast, kas patiesībā notiek viņa dzīvē.

Lūk, tādu pasaules ainu mēs redzam, kad cilvēks ir orientēts uz veiksmi un atsakās no darba ar sevi. Šis ceļš pilnīgi noteikti ved pie visu dzīves sfēru disharmonijas.

Par patieso veiksmi
Patiesa veiksme vienmēr ir balstīta uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēks jūt sevī iekšēju atbalstu. Viņš saprot, ka ir atnācis šajā pasaulē, lai realizētu savu aicinājumu un atnestu kaut ko savu – vērtīgu sabiedrībai. Tāpēc it visām viņa darbības jomām galvenais kritērijs ir uzstādīto mērķu ekoloģiskums.
Ja vinš rada kādas preces vai pakalpojumus, tad seko tam, lai izejmateriāli būtu augsti kvalitatīvi. Lai preces un pakalpojumi būtu vērtīgi un nekaitīgi. Kad viņš komunicē ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad cenšas saprast viņu vajadzības un mērķus. Vinš nediktē savus noteikumus, bet ir orientēts uz sadarbību un atbalstu. Viņš savu uzmanību velta savai veselībai, ēd veselīgu ēdienu, nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm, ievēro dienas režīmu. Dzīvo harmonisku dzīvi.

Grūtās situācijās atveras viņa intuīcija, tā pazūd stress un paveras iespējas. Sāpju un ciešanu vietā viņš izjūt prieku un entuziasmu. Tu redzi divas veiksmes ainiņas. Viena – būvēta uz lepnības platformas, otra uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja, kādā veidā sasniegt savu veiksmi.

Kad grāmatnīcā izvēlies savu grāmatu, kurā aprakstītas efektīvas veiksmes tehnoloģijas – pārbaudi tās ekoloģiju un to, vai gadījumā tai nebūs blaknes. Pāršķirsti šo grāmatu, sajūti tas noskaņojumu. Par ko tā stāsta? Par to, kā uzveikt konkurentus un sasniegt savu mērķi, neskatoties ne uz ko, vai arī par to, kā iemācīties sadarboties ar partneriem, lai kopā radītu kvalitatīvus produktus un pakalpojumus, kas būs noderīgi sabiedrībai?
No Oļega Gadecka lekcijas “Esi uzvarētājs jebkurā situācijā”
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS