Iet savu ceļu un spēlēt savu patieso lomu

Kad mēs studējām personības anatomiju, mēs nešķirojām vīriešus un sievietes. Prāts, saprāts un Dvēsele ir ikkatrā no mums. Dvēselei nav atšķirību. Tomēr kāda no Dvēselēm izvēlas iet vīrieša ceļu, cita – sievietes.

To, kā mēs savu ceļu, savus uzdevumus realizēsim – to pateiks mūsu saprāts. Un ir atšķirības saprātā.

Jau dzemdību namā mēs vienam bērniņam nesam rozā drēbītes, otram – zilas. Velāk meitenīte, pat tad, ja neviens viņai to nemāca, sāk mīlēt bantītes, mammas kosmētiku, augstpapēžu kurpes. Puiši interesējas par citām lietām. Ja paskatāmies uzmanīgāk, bērni arī rotaļājas pavisam atšķirīgi. Puiši spēlē futbolu, viņi ir orientēti uz rezultātu, iesist vārtus. Savukārt meitene, uzvelk lellei drēbes, novelk, kaut ko tai māca. Viņai nav vajadzīgs rezultāts. Viņai svarīgs ir process.

Iedomājies meitenīti, kura apģērbj lelli, noliek to malā un saka: “Viss, beidzot!”
Pati daba mums parāda atšķirību, caur kuru arī notiek vienam otra izprašana vai neizprašana.

Vīrieša Ego ļoti stipri ir atkarīgs no rezultāta. Rezultātam jābūt it visā. Ja rezultāta nav, tad vīrietis jūtas neapmierināts. Šim rezultātam jābūt redzamam un tam jābūt rezultātam, par kuru sieviete viņu slavēs.
Tas nozīmē, ka vīrieša Ego mīl slavu. Ja šajā vietā viņš to nesaņem, viņš dosies uz citu – tur, kur to saņems.
Un tā notiek no paaudzes paaudzē – ar mūsu vecmāmiņām, mūsu vecākiem un pēc tam ar mums un mūsu bērniem. 

Ja sievietes un vīrieši iet ne savu ceļu…

Iedomājies vīrieti, kurš saka: “Es aiz savas sievas esmu kā aiz akmens sienas! Viņa man ir tik spēcīga!” Kas to saka? To saka sieviete.

Periodiski un nepārtraukti mēs maināmies lomām un tā ir dzīves traģēdija. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu daba un ieņemt savu dabisko vietu. Jo tikai ejot savu ceļu, mēs varam būt laimīgi.

Pat tad, ja mēs ļoti labi pildām svešus pienākumus, mēs nebūsim laimīgi. Kā likums, sievietes, kuras ļoti daudz ko dzīvē sasniedz karjeras jomā, lielajā biznesā, ļoti reti spēj to apvienot ar būšanu ģimenē un tā arī paliek neapmierinatas ar dzīvi kopumā. (Nav vienkārši savienot šīs divas jomas un būt veiksmīgai gan karjerā gan ģimenes dzīvē, sabalansēt tas abas).

Vēdas runā par to, ka labklājīga sieviete visu saņem no vīra.
Savā laikā es biju “Mūsdienu sieviešu institūta” Maskavā direktora vietniece. Kā jau vari noprast, man bija ļoti daudz iespēju tikties ar mūsdienīgam sievietēm. Kad viņas sanāk kopā, var tikai brīnīties par to, kāda spozme, kada veiksme, galva reibst, klausoties stāstus par fantastiskiem panākumiem un galvu reibinošu karjeru. Taču, kad paliekam divatā, kā liels noslēpums tiek uzticēti stāsti par to cenu, kas tikusi maksāta par šo veiksmi. Un asaras un sirds sāpes, sāpes par vientulību un sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīga. Un, jo lielāki karjeras augstumi, jo vairāk sāpju sirdī. Taču ikdienā šī sāpe ir labi nomaskēta un nevienam netiek atrādīta…

© Marina Targakova fragments no grāmatas “Mīlestības krīzes”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažreiz viena maza pasaka var aizstāt desmit psihologa konsultācijas. Piemēram, šī…

Pa saules apspīdēto pļavu skrēja meitene. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, cirtās vīdēja sārtas lentītes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīkliņu. Viņai bija jautri un labi. Un tad, uz lielas, zaļas lapas viņa ieraudzīja milzīgu, kārpainu krupi.

— Kāds riebīgs krupis, — meitene riebumā noteica.

— Khe, khe, — krupis nokremšļojās. — Vai tu zini, ka es esmu apburts princis?

— Nevar būt, — meitene neticīgi noteica.

—Taisnību sakot, — sacīja krupis, — ļauna ragana nobūra mani un manu lielo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu mani izglābsi, es tevi ņemšu par sievu, un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu dāvāšu ziedus.

— Un kā tevi izglābt? — meitene jautāja.

— Tas nav viegli, jo ļauna ragana ir uzlikusi sarežģītu burvestību. Tev jāved mani mājās, lai es gulētu tavā mīkstajā gultiņā un noskūpstītu mani katru dienu. Barotu ar gardiem ēdieniem un iznestu pastaigāties. Un tad viss notiks. Kādu rītu tu ieraudzīsi nevis neglītu krupīti, bet skaistu princi. Tava dzīve būs laimīga un mierīga.

Meitene apburta klausījās krupī. Viņa skatījās uz ādu, kas bija pārklāta ar kārpām, milzīgām, izvelbtām acīm, šauru mutes spraugu, bet redzēja skaistu vīrieti ar melniem matiem un zaļām acīm. Viņam blakus viņa redzēja sevi — baltā kleitā, skaistā pilī, dzirdēja mīlestības vārdus…

Pārvarējusi riebumu, meitene nometās ceļos, paņēma krupi un aiznesa uz mājām.

Kopš tās dienas meitenītes dzīve mainījās. Viņa vairs neskrēja uz saulaino pļavu pēc tauriņiem, nedziedāja un nepriecājās. Viņa rūpējās par krupi. Krupis bija ļoti kaprīzs: viņa pieprasīja omleti brokastīs un spageti ar mērci vakariņās, viņš gribēja gulēt meitenes gultā, bet vēl viņš atstāja gļotu pēdas uz grīdas un gultā, un meitenītei nācās bieži mazgāt grīdas un veļu.

Viņa pārstāja siet lentītes matos un uzvilkt skaistu mežģīņu kleitu. Viņas rokas bija apsarkušas un sāpēja. Bet krupis joprojām palika liels un negants krupis un nekad nepārvērtās par to skaisto princi. Dažreiz meitene skatījās uz viņu un ļoti vēlējās pamest savu mājiņu, lai dzīvotu kā agrāk, bet viņa baidījās kļūdīties. Bet ja nu atlicis pavisam maz? Varbūt jau rītdien viņa pamodīsies un redzēs, ka tuvumā nav neglīts kārpainis, bet zaļacains skaistulis?

Pagāja vairāki mēneši. Reti kurš spēja atpazīt reiz jautro un bezrūpīgo meiteni. Tagad visi rīkojās pēc krupja iegribām. Un meitene tikai apkalpoja viņu un darīja netīru darbu.

Reiz krupis uzkliedza viņai par to, ka viņa pārāk ilgi nebija devusi viņam pusdienas.

Meitene izgāja no namiņa un rūgti raudāja. Viņa redzēja putniņu, kas dziedāja zariņā.

— Kāpēc tu raudi? — tas jautāja.

— Manā mājā dzīvo negants krupis, kas kliedz uz mani. Visu dienu es tīrīju un gatavoju ēdienu. Es esmu ļoti nogurusi un negribu tik daudz pūlēties.

— Kas tā par māju? — vaicāja putns.

— Mana, — meitene atbildēja, slaucīdama asaras.

— Un kurš tev atnesa to krupi?

— Es pati, — meitene skumji noteica.

— Kāpēc? — putns jautāja.

— Viņš apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es viņu aprūpēšu. Pagājuši jau vairāki
mēneši, bet nekas nav mainījies.

— Kāpēc tu nevarētu izsviest krupi no mājas?

— Bet ja nu tā ir patiesība? Ja viņš drīz pārvērtīsies par princi? Vai man negaidīt vēl
kādu laiciņu? Esmu tik daudz spēka iztērējusi. Būs žēl, ka neesmu pagaidījusi vēl tik
mazu brīdi.

— Un ja nu tu visu mūžu pavadi, rūpējoties par krupi, kas nekad nekļūs par princi? —
putniņš jautāja.

Meitene brīdi domāja.

— Ja es būtu zinājusi… — viņa sacīja.

Tad meitene pacēla galvu, un viņas acis iemirdzējās: — Vai es nevarētu aiziet pie vecās raganas, kas dzīvo aiz mežiem? Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa man pateiks, vai viņš kļūs par princi vai ne?

Meitene nopriecājās un tūdaļ devās pie raganas. Vecā ragana dzīvoja aiz dziļā, tumšā meža.

— Es gribētu zināt, — meitene viņai teica. — Es gribētu precēties ar princi.

Ragana paņēma vistas kaulus, sikspārņu acis un purva zāli un prātoja. Viņa trīcināja sirmo galvu un skatījās uz savu podu, virs kura cēlās biezs un smirdīgs tvaiks.

— Tas ir tikai krupis, — viņa beidzot sacīja. — Netērē laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitene skumji izgāja no raganas mājiņas. Viņa gāja uz priekšu, galvu noliekusi, un tad viņai ienāca prātā doma.

— Ragana var kļūdīties. Ko viņa zina par prinčiem? Man jāaiziet pie labās burves. Viņa man pateiks precīzāk.

Labā burve dzīvoja skaistā pilī ar spožiem lodziņiem un augstiem tornīšiem.
— Es esmu tik nogurusi, — meitene teica. — Bet es baidos, ka es nekad neapprecēšos ar princi.

Burve papurināja galvu un lūdza vienu dienu. Viņa zīlēja mēnesnīcā un zvaigznēs, veidoja sarežģītas formulas no mākoņainiem vijumiem un baltām rozēm. Nākamajā dienā viņa pavēstīja savu spriedumu.

— Tas ir tikai krupis, — viņa sacīja meitenei. — Viņa nekad nekļūs par princi. Labāk aiznes to atpakaļ uz pļavu.

Meitene klusēdama noklausījās burves teikto un aizgāja. Bet iekšēji viņa vārījās no sašutuma.

— Viņi mani apskauž! — viņa izsaucās, izgājusi ārā. — Protams, visi grib apprecēties ar princi. Es viņus pazīstu labāk. Es taču jūtu, ka daru pareizi.

Un meitene atgriezās pie krupja. Viņa noklausījās daudz nepatīkamu vārdu par to, ka bija aizgājusi uz ilgu laiku un nebaroja to. Tad meitene izmazgājusi māju no gļotām, pagatavoja pusdienas un nolika krupi gulēt. Krupis bija apmierināts. Tas gulēja uz mežģīņu spilvena meitenes gultiņā.

Pati meitene nevarēja gulēt vienā gultā ar krupi, un jau sen bija atdevusi viņam savu vietu. Viņa gulēja uz šaurā dīvāna virtuvē. Pirms gulētiešanas viņa, kā parasti, domāja par to, cik skaista būs viņas dzīve, kad krupis pārvērtīsies par princi. Viņa domāja par saviem bērniem un prātoja, kādi ziedi augs viņas dārzā. Šajās saldās domās viņa aizmiga.

Un sapņoju, ka viņa iet pa taku uz savu mājiņu un redz, ka viss ir sabrucis un noplucis, logi ir putekļaini un tumši, bet uz kāpnēm pie namiņa sēž veca sieva.

Baismīga un nīgra kā meža ragana. Un, lūk, vecā sieviete skatās uz viņu un pievelk viņu pie sevis ar āķim līdzīgo roku, un meitene grib bēgt, bet kājas neklausa. Viņa pieiet pie vecās sievietes, un tā skatās uz viņu ar savām bālajām, neredzīgajām acīm un jautā:

— Vai tu mani pazīsti?

— Nē, — meitene izbijusies atbild. — Es tevi nekad neesmu redzējusi.

— Khe-khe, — vecā sieva noklepojas. — Es esmu tu. Daudzus gadus es rūpējos par krupi un gaidīju, ka tas kļūs par princi. Man visi teica, ka tas esot tikai krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka tas nekad nenotiks. Tā pagāja daudzi gadi, bet vakar krupis nomira.

Es vienkārši nomiršu no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks.

Par savu dzīvi, ko es iztērēju, lai viņu koptu. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā agrāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un ar princi nekad neapprecēšos. Paskaties uz mani, paskaties! — vecā sieva kliedza. — Es esmu tava nākotne!

— Nē, nē, — meitene sauca. Viņa gribēja bēgt, bet kājas neklausīja, un viņa tikai aizsedza acis ar rokām un kliedza: — Nē, nē!

— Tu traucē gulēt, — viņa dzirdēja čīkstošu balsi. Viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz dīvāna, bet krupis sēž uz grīdas un skatās uz viņu.

— Aiznes mani uz gultu un uzvedies klusi! — pavēlēja krupis.

Meitene skatījās uz viņu, un viņas galvā cita pēc citas skanēja frāzes, ko viņai teica putns, ragana, burve un vecā dāma viņas sapnī.

— Tas ir tikai krupis.

Viņa piecēlās no gultas, paņēma krupi, piegāja pie durvīm un atvēra tās.

Krupis sajutās nelāgi.

— Ei! — Uz kurieni tu mani ved? — tas kliedza.

Meitene atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta krupi tik tālu, cik vien spēja.

— Ej prom! — viņa sauca. — Nenāc atpakaļ. Es tevi nekad nebarošu un nelikšu savā gultā.

Tā ir mana māja, un es darīšu to, kas man patīk. Es atkal skriešu pa pļavu, ķeršu tauriņus un priecāšos par dzīvi. Es neticu taviem solījumiem. Tu esi krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem pasmaidīja.

Pārpublicēts no: dzivei.lv

Dziedinošas Berta Hellingera frāzes attiecībām ar mammu

Ja attiecības ar mammu ir sarežgītas

Mīļā mamma/Mīļo mammīt,
es pieņemu visu, ko tu man dod,
visu pilnībā, bez izņēmuma.
Es pieņemu visu par pilnu cenu,
kuru tas maksāja tev un maksā man.
No tās es kaut ko radīšu,
tev par prieku (atmiņai par tevi).
Tas nedrīkst būt velti.
Es to godāju un glabāju,
Un, ja man būs ļauts, nodošu tālāk, tāpat kā tu.
Es tevi pieņemu ka savu mammu,
un esmu tev tavs bērns (tavs dēls tava meita).
Tu esi tā, kas man vajadzīga, 
bet es esmu tas bērns, kurš vajadzīgs tev.
Tu esi liela, es maziņa (maziņš).
Tu dod, es ņemu.

Mīļo mammīt!
Es esmu priecīga (priecīgs), ka tu izvēlējies tēti.
Jūs abi esat tie, kas man vajadzīgi.
Tikai jūs!
Jūs devāt man visu, ko varējāt dot, un tas bija pietiekami.
Es pieņemu to ar pateicību un eju tālāk savu laimīgo ceļu.

Un tagad visu to pašu pasaki savam tētim.

Autors: Berts Hellingers
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par rūpēšanos

Zoodārzā dzīvoja veca lapsa. Vairs jau ne dzīvoja, vienkārši vilka savas dzīves pēdējas dienas. Veca, sanīkusi un noplukusi. Un pie viņas būrī iemitināja lapsēnus – tā bija sanācis, ka viņi bija palikuši bez mammas. Un vecā lapsa sāka par viņiem rūpēties. Ieslēdzās instinkti. Un, ziniet, kļuva jaunāka – palika enerģiskāka un pūkaināka. Rūpējoties atguva jaunību, enerģiju un veselību. Un vēl brīnumainā kārtā nodzīvoja vairākus gadus, kamēr lapsēni izauga un kļuva patstāvīgi.

Tā kā rūpes par kādu, lai cik dīvaini tas nebūtu, pagarina mūžu. Un arī cilvēks tā iegūst jaunas iespējas. Viņam tiek dots jauns resurss – jo tas ir vajadzīgs. Vajadzīgs sociumam, baram, lapsēniem vai citiem cilvēkiem, – tas nav tik būtiski. Svarīgākais ir tas, ka vajadzīgs. Bet, ja ir vajadzīgs – tātad dzīvos.

Un arī mēs dažkārt žēlojamies un stāstam: “kad gan es atpūtīšos? Esmu piekusis no rūpēm un kreņķiem! Mūžīgi par kādu jāgādā, kādam kaut kas jādod, nevar normāli naktīs izgulēties, jāpārdzīvo, jātērē nauda un nervi – cik tad var!!?”

Bet patiesībā, ar to mēs arī dzīvojam un esam dzīvi. Un tādā veidā atjaunojamies. Kļūstam veselāki un pūkaināki, – tā tas pasaulē iekārtots. Vienkarši un saprātīgi.

Anna Kirjanova
Foto: Alex Andrews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves svarīgās skolas

Mūsu ciešanu, aizvainojumu, sāpju dziedināšanas recepte ir ļoti vienkārša. Ļoti svarīgi ir saprast to, ka viss šajā pasaulē ir harmoniski un dabiski. Šī pasaule nav pamesta bez saimnieka, aiz visa, kas notiek, stāv varens un mīlošs Saprāts.

Bet, savukārt, mēs šajā pasaulē esam skolnieki.

Mūsu apmācība notiek dažādos priekšmetos. Kāds iesprūdis greizsirdības katedrā, nav nolicis eksāmenu. Kādam tā ir skaudības, skopuma, baiļu katedra. Taču mēs visi vēlamies pāriet katedrā “Mīlestība”, bet tā jau ir augstākā pilotāža.

Lai tur nokļūtu, ir jānoliek eksāmens uzticībā, pazemībā, cieņā, draudzībā, piedošanā, pieņemšanā.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka Dzīve ir skola, bet visi mēs – studenti, daži – skolnieki, bet kāds vispār – vēl tikai silītē. Un katram no mums ļoti svarīgs ir Skolotājs, ar kura palīdzību mēs varam izprast dzīves zinātni. Un vēl ļoti svarīga ir to cilvēku sabiedrība, kas mūs mudinātu izaugsmei un attīstībai. 

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esmu izvēlējies dzīvot

Džerijs ir restorāna menedžeris. Viņam vienmēr ir lielisks garastāvoklis.
Ja kāds viņam jautā: “Kā klājas?”, tad viņa parastā atbilde ir: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi!”

Ja Džerijs mainīja darbu, tad ļoti bieži arī daudzi oficianti gāja prom kopā ar viņu. Lai tikai strādātu kopā ar viņu.
Kāpēc? Jo Džerijam piemita kāda īpašība.Ja kādam darbiniekam bija slikts noskaņojums, tad Džerijs bija klāt un mudināja skatīt dzīvi un situāciju no pozitīvās puses.

Kādu dienu piegāju pie viņa un teicu: “Džerij, nevar taču cilvēks visu laiku būt pozitīvs. Kā tev tas izdodas?”

Džerijs atbildēja: “Katru rītu es mostos un saku sev – man ir divas izvēles. Varu izvēlēties būt labā noskaņojumā vai varu izvēlēties būt sliktā noskaņojumā. Es izvēlos labo.
Ja notiek kas slikts, tad manā varā ir izvēlēties – vai esmu upuris, vai arī mācos no notikušā. Es izvēlos mācīties.
Ik reizi, kad man nākas uzklausīt sūdzības, tad izvēlos, vai nu pieņemt sūdzēšanos vai arī ieraudzīt notikuma labo pusi. Es vienmēr izvēlos pozitīvo dzīves pusi.

”“Bet tas ne vienmēr ir viegli!”
Džerijs piekrita: “Jā. Dzīve sastāv no mūsu izvēlēm. Kad atmetam visu lieko, tad katra situācija ir izvēle. Mēs katrs pats izvēlamies, kā ik brīdi reaģēt un uzvesties. Mēs paši izvēlamies to, kā citi ietekmēs mūsu garastāvokli. Mēs paši izvēlamies būt vai nu labā noskaņojumā, vai sliktā. Tā ir mūsu katra paša izvēle – kā dzīvot savu dzīvi.

”Pēc dažiem gadiem notika negadījums. Džerijs bija aizmirsis aizslēgt restorāna sētas durvis. No rīta, atnākot pirmajam uz darbu un ieejot restorānā, viņam uzbruka trīs bruņoti laupītāji un lika atvērt seifu. Džerijs satraukumā nespēja nospiest pareizi seifa atvēršanas kodu, un laupītāji, esot panikā, izšāva uz viņu. Laimīgā kārtā Džerijs ātri vien tika atrasts un aizvests uz slimnīcu.

Pēc 18 stundu ilgas operācijas un garām nedēļām intensīvajā aprūpē, Džerijs visbeidzot tika izlaists no slimnīcas. Joprojām viņa ķermenī atradās lodes daļiņas.

Es atkal satiku Džeriju kādus sešus mēnešus pēc negadījuma.
Kad jautāju: “Kā tev klājas?”, saņēmu atbildi: “Man varētu būt vēl labāk tikai tādā gadījumā, ja es būtu divi. Vai gribi redzēt manas rētas?”

Es noliedzoši papurināju galvu, bet vēlējos uzzināt, kā viņš juties un ko domājis uzbrukuma laikā.

“Pirmais, ko nodomāju bija – vajadzēja aizslēgt durvis, vajadzēja pārbaudīt dubultā. Bet jau pēc šāviena, kad gulēju uz grīdas, es atcerējos, ka man ir divas iespējas – vai nu izvēlos dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.

“Vai tev nebija bailes? Vai tu nebiji nobijies?”
Džerijs turpināja: “Ātrās palīdzības komanda bija lieliska. Viņi man visu laiku atkārtoja, ka ar mani viss būs labi. Bet, kad mani ieveda uzņemšanā un redzēju ārstu un māsiņu sejas, tad gan nobijos ne pa jokam. Viņu acīs izlasīju – viņš nav dzīvotājs. Un tajā brīdī es zināju, ka man ir jārīkojas.

”“Ko tu darīji?”
Džerijs turpināja: “Kāda liela auguma māsa uzdeva man veselu rindu jautājumus, tai skaitā arī – vai man esot kādas alerģiskas reakcijas?
Teicu: “Jā.” Visi sastinga un gaidīja manu atbildi. Ievilku dziļu elpu un teicu: “Pret lodēm.” Kad smiekli bija noklusuši, turpināju: “Esmu izvēlējies dzīvot. Lūdzu, operējiet mani kā dzīvu cilvēku nevis mirušu.

””Džerijs izdzīvoja ne tikai pateicoties ārstu prasmei, bet arī pateicoties savai attieksmei.

No viņa es guvu šādas atziņas:
• Ik dienas mēs varam izvēlēties – vai nu dienu pavadīt priecājoties vai nīstot.
• Vienīgais, ko patiešām tikai mēs paši varam kontrolēt, noteikt un mainīt ir – mūsu attieksme. Ja par to spējam parūpēties, tad viss, viss, viss dzīvē kļūst daudz vieglāk.

Paldies Mārai Brantei

Nemīlestības stafete. No mātes meitai

Viņa saka: “Es vienmēr esmu darbā. Es vispār neatceros atvaļinājumu. Ak, šis bizness, tam neredz ne galu ne malas. N. atkal aizgāja no manis pie L. Es saprotu, ka viņa viņam labāk der, viņa ir sportiste, viņai ir vairāk brīva laika. Viņiem ir daudz kopīgu interešu un vispār viņa ir simpatiskāka. Pēdējo reiz, kad viņš mani apskāva, es ieelpoju viņa smaržu un sajutu, ka viņš ir man ļoti tuvs cilvēks, taču jau septiņus gadus lūk, tā, es saprotu, ka mums nekad nekas nebūs. Es nepaspēšu piedzemdēt. Es esmu piekususi gaidīt.”

Viņa saka: “Mamma vienmēr mani salīdzināja. Teica, ka es esot slikta meita. Laba meita, pirmkārt, ir teicamniece, otrkārt – sportiste un treškārt – ar labu stāju. Un vienmēr bija Oļa no kaimiņu mājas. Basketboliste, teicamniece ar ļoti labu stāju. Ar lielām acīm zirga sejā. Es viņu ienīdu. Centos staigāt kā viņa un bolīt acis, kā viņa, taču man nekas nesanāca. Man gribējās, lai Oļai dzīvē nekas neizdotos, lai būtu pavisam slikti. Mamma to ieraudzīs un iemīlēs mani, ne Oļu.”

Viņa saka: “Manu mammu vecmāmiņa nemīlēja. Vecmāmiņu pameta vectētiņš un viņai bija smagi. Viņa daudz strādāja, mīlēja iedzert un iekaustīja manu mammu. Teica viņai: “Vairāk paraudāsi, mazāk čurāsi”. Un, vēl: “Nav ko staigāt apkārt, padauza. Aizej ap stūri un pakasi”. Es ļoti labi saprotu, kāpēc mana mamma ir tāda. Vecmāmiņa taču viņu nemīlēja.”

Viņa saka: “Mana vecmāmiņa auga kara laikā. Nekā nebija. Viss uz kartiņām. Plāceņi no kartupeļu mizām. Viņas tētis izrāva no rozetes vadu un sita viņu, lai ar dakšu trāpītu vecmāmiņai pa galvu. Mamma (mana vecvecmāmiņa) viņu galīgi neaizstāvēja. Pēc tam viņš aizgāja pie kaut kādas sievietes no savas fabrikas un tālāk es neko nezinu. Skaidrs, ka vecāmiņa neprata mīlēt bērnus…”.

Viņa saka: “Ja man būs meita, kā es viņu mīlēšu? Es taču neprotu. Man jāiemācās mīlēt bērnus, pirms viņi piedzimuši”.

Viņa skatās pa logu, pēc tam uz mani ar Skārletas Johansones acīm. (Viņa vispār tai ir ļoti līdzīga). Kāda doma pēkšņi maina viņas skatienu, viņa lēnām kā palēninātajā filmā pagriežas pret mani un saka: “Droši vien vajag piedot mammai? Un tad viss būs labi?”

Viņas vienmēr sāk ne no tā gala. Viņas vienmēr grib vēl kaut ko ar sevi izdarīt. Sākumā staigāt kā Oļa, lai mamma ievērotu un iemīlētu. Pēc tam – būt līdzīgām L., lai vairāk patiktu N. Pēc tam – jau laicīgi iemācīties mīlēt vēl neesošo meitu. Pēc tam – piedot mammai. Taču vienmēr garām palaists ir viens un tas pats: kurš mīlēs tevi pašu? Un kā tevi ieraudzīt, ja tu pati esi sev neredzama?

Poļina Gaverdovska
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atklātība

Kā dēvēt visus tos laimīgos cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu dzīvi?

Un pirmais, kas man iešāvās prātā, bija “Atklātie”. Tie bija atklāti cilvēki, kuri dzīvoja ar savu vajadzības sajūtu. Vienkāršiem vārdiem runājot,  šiem cilvēkiem pietika drosmes būt neideāliem. Viņi bija apmierināti ar visu, jo viņiem pietika drosmes atteikties no priekšstatiem par to, kādiem viņiem jābūt.

Tādiem cilvēkiem bija vēl kas kopīgs. Viņi runāja par to, ka ir jāiemācās pirmajam pateikt: “Es tevi mīlu”, ka vajag prast rīkoties, kad nav nekādu veiksmes garantiju, par to, kā mierīgi sēdēt un gaidīt ārsta zvanu pēc ļoti nopietnas izmeklēšanas.

Viņi bija gatavi ieguldīties attiecībās, kuras var arī neizdoties, vēl jo vairāk, uzskatīja to par svarīgu priekšnoteikumu. Sanāca, ka viegla ievainojamība nav vājums.

Tas ir emocionāls risks, neaizsargātība, neparedzamība, un tā piepilda mūsu dzīves ar enerģiju katru dienu.

Pētot šo tēmu vairākus gadus, es nonācu pie secinājuma, ka spēja neslēpt savus trūkumus un būt godīgam – tas ir pats precīzākais instruments, ar ko mērīt  mūsu cilvēcību.

Brenē Brauna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurš mūs pa īstam mīlēja un kuru mēs nemīlējām

Mūsu attieksme pret vecākiem dzīves laikā mainās. Sākumā agrā bērnībā mēs viņus mīlam bez nosacījumiem. Pēc tam pusaudžu gados vai jaunībā var rasties nepieņemšana un aizkaitinājums. Var rasties pat naids – dažkārt. Dažādu iemeslu dēļ.

Tā viena pusaugu meitenīte nemīlēja savu tēti. Dažkārt pat ienīda. Kad bija maziņa, mīlēja. Viņš viņu auklēja, lutināja, pirka dāvanas, spēlējās, sēdēja blakus gultiņai, kad viņa slimoja, dziedāja dziesmiņas un stāstīja pasakas. Viņam nāca miegs, juka vārdi, bet viņa jautāja: kas bija tālāk? Un tētis stāstīja tālāk, kamēr viņa aizmiga…

Bet no rīta viņš gāja uz darbu. Viņš bija vienkāršs galdnieks.

Pēc tam meitenīte saprata, ka “galdnieks” – tas ir kaut kas līdzīgs “sūdvedējam”, piedodiet par rupjību. Vulgaritāte un rupjība ir raksturīga galdniekiem. Tā runāja vecmāmiņa, mammas mamma. Un mamma viņai piebalsoja. Viņas abas bija pārliecinātas par to, ka izglītotā mamma bija kļūdījusies, apprecot šo muļķi. Šo plebeju. Rupekli. Kaut gan tētis nekad ne pret vienu nebija bijis rupjš.

Taču pārāk bieži smaidīja, ritīgs muļķītis. Un ģērbās slikti; vecā un nemodernā apģērbā. Viņš visu laiku strādāja; raka dārzu, cēla pirti, stādīja dārzu. Galvenais, visu laiku kādam palīdzēja un arī, raka, stādīja, būvēja.

Muļķis lupatās. Un meitene sāka kaunēties par tēvu.

Vēlāk vispār sāka ienīst. Par to, ka viņš ir neveiksminieks. Viņš nevar pienācīgi uzturēt mammu. Un arī meitu. Tāpēc meitenei nav elegantu lietu. Tā vecmāmiņa teica. Un visi par tēti smejas un ar pirkstiem rāda.

Reiz tētis aizgāja meitai pretī uz diskotēku; viņš ļoti bija uztraucies. Viņai bija piecpadsmit gadu, vakars bija vēls, bet tētis nerājās. Kultūras namā mūzikas pavadījumā nedaudz uzdejoja, labsirdīgi smaidīdams. Vienu vārdu sakot neveikli kustējās.

Meitenei šķita, ka draudzenes uz viņas tēvu skatās ar nicinājumu. Viņai bija kauns par to, cik viņš muļķīgi dejo.

Pēc tam viņa devās uz pilsētu un iestājās institūtā. Tētis viņai sūtīja naudu; strādāja vēl vienā darbā par sargu. Ciematā nebija viegli darbu dabūt. Mamma nestrādāja, viņa bija arhitekte. Gudra, izglītota un labi audzināta.

Meitene pilsētā iepazinās ar labu puisi un gatavojās precēties. Bet tētis pēkšņi nomira – sirds neizturēja. Tas bija briesmīgs trieciens, taču dziļi sirdī meitene domāja par to; kā gan viņa iepazīstinātu galdnieku-tēti ar vīra vecākiem? Viņi taču ir izglītoti cilvēki. Iespējams, tieši tā liktenis bija lēmis?…

Taču pēc daudziem gadiem, pārcietusi dažādus dzīves sitienus, jau sirmā meitene pēkšņi sāka nevaldāmi raudāt.

Vientuļā vakarā tukšā dzīvoklī. Viņa pēkšņi saprata, ka visas dzīves laikā tētis bija vienīgais, kurš viņu mīlēja. Neveikls, ar platu neaizsargātu smaidu, cirtainiem matiem un lielām apaļām puikas acīm, gluži bērnišķīgām.

“Trenuškās” un basās kājās uzvilktās kedās, sastrādātām rokām, kas līdzinājās lāpstām. Nabaga galdnieks, kurš viņu mīlēja vairāk par visu pasaulē.Un visu darīja viņas labā. Un izmisis plikšķināja acis, kad viņa dusmojās un teica viņam cietsirdīgus vārdus. Kā muļķītis.

Bet vairāk neviens viņu tā nemīlēja. Tā dzīvē gadījās. Viss pagāja un nepalika pat spilgtas atmiņas. Tikai par tēti. Kuru viņa mīlēja; pēc tam kaunējās; pēc tam ienīda, kā dažkārt ienīst pusaudži….

Var būt, ka tie, par kuriem mēs kaunāmies vai kaunējāmies, viņi arī mīlēja. Lūk, šie prastie neveiksminieki, neprašas, muļķīši, kurus kauns labiem ļaudīm rādīt?Tikai labie ļaudis ne vienmēr ir tik labi. Bet tie, kuri bija pret mums labi, – dažkārt viņu vairs nav…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neviens par tevi nedomā

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās kādā ļoti vērtīgā dzīves gudrībā.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.
Un tas ir brīnišķīgi!

Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi

Vienīgais, kas man palīdzēja pabeigt pirmo romānu, bija tas, ka es ļāvu grāmatai būt kliedzoši nepilnīgai. Es liku sev rakstīt tālāk pat tad, kad biju ārkartīgi neapmierināta ar to, kas man sanāca. 

Grāmata varēja būt labāka – tādā mērā, ka dēļ šīs domas es gandrīz vai juku prātā. Atceros, ka tās rakstīšanas laikā es ik dienas soļoju pa istabu, cenzdamās sakopot savu gribu, lai varētu atgriezties pie šī blāvā manuskripta. Kaut arī uzrakstītais bija briesmīgs, es sev atkārtoju: “Es nekad Visumam neapsolīju kļūt par lielu rakstnieci, – nē, velns parāvis! Es tikai apsolīju, ka kļūšu par rakstnieci!
Es biju uzrakstījusi septiņdesmit piecas lappuses, kad beidzot apstājos. Es nespēju turpināt šīs šausmas, man bija kauns. Taču es pārvarēju savu kaunu, pārkāpu tam pāri, jo sapratu, ka nevēlos nomirt, atstājusi aiz sevis septiņdesmit piecas neuzrakstītas grāmatas lappuses galda atvilknē.

Tas mani neapmierināja. Pasaulē ir pārāk daudz nepabeigtu grāmatu, un es nedomāju šai neiedomājami augstajai kaudzei pievienot vēl savu grāmatu. Tāpēc, lai arī cik viduvēja man šķita mana rosīšanās, es turpināju rakstīt.
Vēl atceros, kā mana mamma vienmēr atkārtoja: “Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi”.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis