Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu

mamma meita13

… un tas nav tavs pienākums.

Mūsdienu psiholoģijā ir pieņemts uzskatīt, ka daudzas mūsu problēmas nāk no bērnības, no mūsu attiecībām ar mammu. Kā tikt skaidrībā, ko ar to visu darīt, stāsta psiholoģe Ludmila Petranovska.

Mamma kā Dievs

Vai mēs esam apmierināti ar attiecībām, kuras mums ir ar mammu? Vai esam apmierināti ar savu pašvērtējumu, kas veidojies bernībā? Vai tā bija mamma, kas teica: nekrāso tik spilgtas lūpas, tev nepiestāv? Vai arī: tu esi pārāk kautrīga, puiši tādām meitenēm uzmanību nepievērš? Vai: tu neesi pietiekami plastiska lai dejotu? Un vēl viens jautājums: vai šodien mamma ar mani, pieaugušu sievieti ir apmierināta? Un kāpēc mani tas vēl joprojām uztrauc?

Ludmila Petranovska: “Mamma ikviena cilvēka dzīvē ir ļoti svarīgs personāžs. Mazam bērniņam mamma ir Visums, viņa dievība. Tāpat kā senajiem grieķiem dievi stumdīja mākoņus, uzsūtīja plūdus vai gluži otrādi – varavīksni, tieši tādā mēŗā mamma valda pār bērnu. Kamēr viņš ir maziņš, šī vara viņam ir absolūta, viņš to nevar kritizēt vai no tās atteikties. Šajās attiecībās tiek ielikts ļoti daudz kas: kā viņš redz un redzēs sevi, pasauli un attiecības starp cilvēkiem. Ja mamma viņam dāvāja daudz mīlestības, pieņemšanas, cieņas, tad bērns saņem daudz resursu, lai tiktu skaidrībā ar savu pasaules redzējumu un sevis redzēšanu šajā pasaulē.

Un, ja nu nē?

Pat trīsdesmit gados mēs vienmēr varam pretoties mammas vērtējumam. Mūsos vēl joprojām dzīvo šie bērni: trīsgadīgs, piecgadīgs, desmitgadīgs, kuram mammas kritika ir iesēdusies dziļi “aknās” – vēl tajā laikā, kad nespējām viņai pretoties. Ja mamma teica: ” Vienmēr ar tevi kaut kas ne tā!” – tātad tā arī bija. Šodien ar prātu mēs saprotam, ka mamma pārspīlē ar šo “mūžīgi ne tā”. Mēs pat sev kā argumentus atgādinām par savu amatu, izglītību, bērnu skaitu. Taču mūsos sajūtu līmenī vēl joprojām sēž tas pats mazais bērniņš, kura mammai vienmēr bija taisnība: trauki mums ir ne tā nomazgāti, gulta ne tā saklāta, matu griezums atkal nav izdevies. Un mēs jūtam iekšēju konfliktu starp apziņu, ka mamma kļūdās un neapzinātu bērna uztveri par to, ka mammas vārdi ir patiesība pēdējā instancē.

Piedot vai nepiedot

Patiesībā, kad ir iekšējais konflikts, tātad ir skaidrs, ka ar to var strādāt, kaut ko darīt. Bīstamāk ir tad, ja tā nav. Jo var taču visu mūžu palikt piecgadīga bērna stāvoklī, uzskatot, ka mammai vienmēr ir taisnība un taisnoties, apvainoties, lūgt piedošanu vai cerēt, ka, ja labi pacentīšos un uzvedīšos labi, mamma beidzot ieraudzīs, kada es esmu brīnišķīga.

Šodien ļoti populāra ir ideja “piedod un atlaid”. Piedod vecākiem par to, ka viņi kaut kā ne tā izturējās pret tevi bērnībā, un tev uzreiz kļūs vieglāk…. Šī ideja nedod brīvību un atvieglojumu.
Tas, ko var un ko ir vērts izdarīt – paskumt par to bērnu (tevi bērnībā), samīļot to un just līdzi mammai, jo šo līdzjūtību ir pelnījis ikviens. Un līdzi jušana ir daudz veselīgāks sākums, kā augstprātīga piedošana.
Pamēģināt nevis piedot, bet saprast: mamma bija situācijā, par kuru mēs neko nezinām, un droši vien viņa darīja labāko, ko varēja izdarīt. Bet mēs izdarījām kļūdainu slēdzienu: “Ar mani vienmēr viss ir ne tā”, “Mani nav par ko mīlēt” vai “Mani var mīlēt tikai tad, kad esmu laba”. Tādi lēmumi, kurus mēs pieņemam bērnībā, pēc tam  var nemanāmi ietekmēt visu mūsu dzīvi. Un jēga tam ir saprast: tā nebija patiesība.

Viņu bērnība

Šobrīd ir laiks, kad vecāku un bērnu attiecības ir daudz siltākas un mīļākas. Bet mūsu mammas augušas citos laikos, kad bērnus jau agrā vecumā atdeva silītē, daudzus pat uz nedēļu. Tā bija parasta lieta, un no kurienes tad viņas varēja iemācīties šo siltumu un tuvu kontaktu?
Pirms piecdesmit gadiem bērnus silītē atdeva jau divu mēnešu vecumā, jo beidzās dekrēta atvaļinājums un, ja sieviete nestrādāja, tad tas tika uzskatīts par parazītismu. Kādam paveicās un blakus bija vecmāmiņa vai auklīte, bet pārsvarā pilsētu iedzīvotājiem vecāki bija laukos, bet, lai algotu auklīti, nepietika naudas, kā arī nebija tāda kultūras kā algoti darbinieki… Nebija citas izejas. Divu trīs mēnešu vecumā bērnu atdeva silītē, kur vienā telpā stāvēja divdesmit piecas gultiņas, starp tām staigāja viena auklīte, kura reizi četras stundās deva pudelīti. Un, viss! Tas bija viss bērna kontakts ar pasauli.
Labākajā gadījumā, ja mamma strādāja maiņās kādā rūpnīcā, tad varēja katru vakaru bērnu paņemt mājās un bērns saņēma savu mammu – taču arī tad, pārstrādājušos un nogurušu. Kur nu vēl padomju sadzīve – pagatavot ēdienu, dabūt produktus, stāvot garās rindās, ar rokām izmazgāt veļu utt.

Šī mātes atņemšana, kad bērnam vispār nebija pieejas savai mammai, vai arī tā bija ierobežota, un, kad bija, tad mamma nespēja domāt par to, kā uzsmaidīt, pakutināt un paspēlēties un priecāties par savu bērnu. Visi šie modeļi ņemti no savas bernības.
Kad bērnībā tevi samīļo, bučo, nēsā uz rokām, sarunājas ar tevi, priecājas par tevi, darbojas ar tevi, spēlē spēles, tu to uztver neapzināti un vēlāk to nodod saviem bērniem. Bet, ja nav ko nodot?

Daudziem trīsdesmitgadniekiem un arī vecākiem cilvēkiem atmiņas par bērnību ir tikai tas, ka mamma visu laiku žēlojās, cik viņai ir grūti: nasta, atbildība, nepiederēšana sev… Un viņu mammas to paņēma līdzi no savas bērnības – būt mammai nav nekāds prieks, tev jāizaudzina kārtīgs pilsonis, ar kuru apmierināta būtu skola un komjauniešu organizācija.

Šodienas mammām nākas atjaunot zaudētās normālu vecāku uzvedības programmas, kad tu priecājies par saviem bērniem, kad, neskatoties uz lielo atbildību, tu esi laimīgs, ka tev ir bērns.

Atgriezt savu lomu

Ir vēl viens aspekts. Mūsu mammas, kuras bērnībā no savām mammām nesaņēma pietiekami daudz rūpju, mīlestības un siltuma, nespēja pilnībā apmierināt savas bērnības vajadzības. Un kaut kādā ziņā nespēja pieaugt. Viņas ieguva gan izglītību, gan profesiju, saņēma amatus un izveidoja ģimenes…. Taču tas bērniņš, kas viņās pašās, izrādījās badā – gan izsalcis pēc uzmanības, gan mīlestības un siltuma. Tāpēc tad, kad viņām parādījās savi bērni, kas tikko bija paaugušies, ļoti bieži paradījās tāda tendence kā apgrieztā autentifikācija. Tas ir tad, kad bērni un vecāki samainās lomām.

Kad bērnam ir seši gadi, viņš vēlas par tevi parūpēties, viņš tevi mīl un tāpēc ir viegli uz tā “uzsēsties”.
Mūsu mammas izauga ar sajūtu, ka viņas nepietiekami tiek mīlētas (ja mīlētu, neatdotu silītē). Un te pēkšņi viņu rīcībā ir cilvēks, kurš gatavs mīlēt  no visas sirds, bez jebkādiem nosacījumiem.
Tas ir tāds “sapņu piepildījums”, tāds kārdinājums, kura priekšā grūti noturēties. Un daudzi to nespēja un tā ar saviem bērniem nokļuva šajās apgrieztajās attiecībās, kad psiholoģiski bērns it kā adoptē savus vecākus. Sociālā līmenī viņi turpināja palikt galvenie, varēja aizliegt, sodīt un uzturēt bērnu. Bet psiholoģiskajā bērni sāka būt atbildīgi par savu vecāku psiholoģisko labklājību.
– “Neapbēdini mammīti!”. Bērniem stāstīja par savām nepatikšanām darbā, par to, ka nepietiek naudas, bērniem varēja sūdzēties par savu vīru – maitu vai sievu – histēriķi. Sākās bērnu iesaistīšana mājas terapeita lomā un viņi kļuva par “drošības vestēm” vecāku emocionālajā dzīvē.

No tā ir ļoti grūti atteikties: vecāki kā bija par maz mīlēti bērni, tā arī tādi palika, tāpēc, ka bērns, lai kā arī censtos, nespēj viņiem to kompensēt.

Un, kad dēls vai meita izaug un sāk atdalīties, rada savu ģimeni, savu dzīvi, vecāki jūtas kā pamesti bērni, kuru mamma un tētis aizbraukuši tālā komandējumā. Un pavisam dabiski, ka ir aizvainojums un pretenzijas, vēlme būt viņu dzīvē, iejaukties. Tā ir maza bērna uzvedība, kurš pieprasa uzmanību, pieprasa, lai viņu mīl.

Bet pieauguši bērni, kuri lielu daļu savas bērnības nodzīvojuši vecāku lomā, jūtas vainīgi un atbildīgi, ļoti bieži kā necilvēki, kuri nepietiekami mīl savus vecākus – “Bērnus” un ir tos pametuši. Piedevām otra viņu puse, pieaugusī, viņiem saka: tev taču ir sava ģimene, savi plāni. Un sanāk ļoti sarežģīts vainas, izmisuma, aizkaitinājuma konglomerāts attiecībā pret šiem vecākiem…. Bet vecākiem – ļoti izteikts aizvainojums.

Kad mamma ir apvainojusies

Pirmkārt, atgādini sev, ka tas nav aizvainojums pret tevi, bet gan pret pašas vecākiem un tu neko tur nevari darīt. Ļoti bieži šie aizvainojumi nav pat pamatoti un ir netaisni: ne jau tas, ka nemīlēja, bet tas, ka viņi bija ļoti sarežģītā situacijā. Un man šķiet, ka šeit ir ļoti svarīgi neturpināt mijiedarboties ar savu vecāku bērnišķo daļu, tomēr komunicēt ar pieaugušo.
Katram, pat visaizvainotākajam vecākam vienalga ir kaut kas, ko viņi spēj tev dot, un kaut kas, kur viņi var palīdzēt. Tā vietā, lai apkalpotu mammas aizvainojumu, labāk viņai palūgt lai palutina tevi, pagatavo kaut ko garšīgu ēst, kaut ko, ko bērnībā mīlēji, pavadīt kopā laiku.
Tā ir vēršanās pie viņas pareizās personības daļas, pieaugušās, vecāku. Un ikvienam vecākam ir patīkami, ka viņš var garšīgi pabarot savu bērnu, tik labi, kā nevienā restoranā. Un cilvēks uzreiz jūtas nevis kā mazs apvainojies bērns, bet pieaugušais, kurš var kaut ko dot.

Vari izjautāt mammu par viņas bērnību – tāpēc, ka pieeja tam emocionālajam stāvoklim, kas formējis šī brīža stāvokli, vienmēr palīdz. Ja viņa atceras smagus brīžus no bērnības – mēs varam viņai just līdzi, pažēlot (to bērniņu), tad arī viņa pati varēs to pažēlot.
Bet, iespējams, viņa atcerēsies, ka ne viss viņas bērnībā bija slikti, lai arī bija grūti laiki, taču bija skaistas lietas, jaukas atmiņas. Ir vērtīgi ar vecākiem runāt par viņu bērnību – pats uzzināsi ko jaunu un spēsi iepazīt viņus labāk. Un tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs.

No jauna izauklēt

Jā, gadās arī tādi smagi varianti, kad mamma vēlas tikai kontrolēt, bet nesadarbojas vispār. Tātad nāksies palielināt distanci, saprast, lai cik skumji tas nebūtu, taču jums nebūs siltu attiecību, lai kā arī tu censtos (pat tad, ja tu ļoti mīli savu mammu).

Tu nevari padarīt savu mammu laimīgu un tas nav tavs pienākums. Ir svarīgi apzināties, ka bērni nevar adoptēt savus vecākus, lai kā viņi censtos.

Tā tas ir: vecāki dod bērniem, bet atpakaļ nesanāk. Mēs varam saviem vecākiem dot konkrētu palīdzību, kad viņi paši netiek galā. Bet mēs nevaram palīdzēt viņiem pieaugt un pārvarēt savas psiholoģiskās traumas. Nav pat jēgas censties: tu vari pateikt viņiem, ka ir tāda lieta kā psihoterapija, taču tālāk jādara viņiem pašiem.
Godīgi runājot, mums ir tikai divi veidi kā izaugt (parasti cilvēki tos kombinē). Pirmais – saņemt visu, kas mums vajadzīgs no vecākiem. Un otrais – paskumt par to, ka neesam to saņēmuši, paraudāt, pažēlot sevi, pajust sev līdzi. Un dzīvot tālāk. Tāpēc, ka šai ziņā mums ir diezgan liels izturības resurss.
Bet ir arī slikts veids – tas ir visu dzīvi nēsāties ar savu vekseli “man par maz iedeva” un pie ikvienas izdevības bakstīt to mammai degunā – reālai, vai virtuālai savā galvā. Un cerēt, ka kādreiz viņa, beidzot, sapratīs, apzināsies un apmaksās šo vekseli vēl ar procentiem.

Bet patiesībā viņa to nevar izdarīt. Pat tad, ja viņa tagad pēkšņi brīnumainā veidā mainīsies un kļūs pieaugusi, gudra un mīloša, pati mīlošākā mamma pasaulē. Tur, pagātnē, kur tu biji bērns, pieeja ir tikai tev un “no jauna izauklēt” savu iekšējo bērnu varam tikai mēs paši”.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlies patikt visiem?

lidmašīna

Kļūsti sasniedzams tikai tiem, kuri neizmanto tavu pieejamību…
Bet, ja tu ļoti vēlies patikt visiem, tad esi gatavs stabiliem maksājumiem par savu savtīgo vēlmi…
Par to maksā ar sevi…
Tu tik ļoti pierodi spēlēt tās lomas, kas tevi gaida, ka pavisam drīz vairs nespēj atcerēties – kāds esi patiesībā…
Dzīvot bez sevis, lai būtu labs visiem – nozīmē imitēt dzīvi…
Taču tikt uzskatītam par laimīgu to acīs, kuri pieraduši katru dienu atkost no tevis pa kumosiņam…
Esmu ievērojusi, ka, jo laimīgāks ir cilvēks, jo lielāks pūlis, kas cenšas pieķert viņu nelaimē….
To cilvēku pūlis, kuri palikuši badā…
Ko darīt?
Domāju: vienkārši kļūt par lidmašīnu, kas nenosēžas tur, kur nav lidlauku;
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Var savaldzināt sievieti, kura…

atspulgs

Vīrietis sēdēja man pretī un stāstīja par sievu, kura aizgāja pie cita…
– Saprotiet, viņa mani mīl, vienkārši tas nelietis viņu apbūra ar skaistiem vārdiem, puķu pušķiem un visādiem citādiem krāmiem… viņš vainīgs… viņa viņam nav uz ilgu laiku, bet es esmu īstais… vēlāk viņa to sapratīs…

Un viņš runāja, runāja sevi glābjošus vārdus…
Es nepārtraucu, tāpēc, ka zināju, no kurienes tie nāk – tā ir psihe, kas pati sevi aizsargā no pagaidām neiespējamās patiesības pieņemšanas…
Tās patiesības, kura zin, ka sievieti, kura MĪL, nav iespējams savaldzināt un aizvilt…
Ne tikai ar skaistiem vārdiem un puķu pušķiem nevar, bet arī reāliem darbiem un vispār ne ar ko…
Un, ne jau tāpēc, ka viņa nav spējīga novērtēt darbus vai arī nespēj sajūsmināties par brīnišķīgām dāvanām… spējīga… sajūsmināties…
Bet pieņemt tos spējīga tikai no tā, kurš viņai pat īstam ir vajadzīgs…
Viena vienīga iemesla dēļ – viņa MĪL…

Bet savaldzināt un aizvilt var sievieti, kura stāv zemajā startā…
– To, kura ir attiecībās, bet stāv uz sliekšņa gaidot – un, ja nu no kaimiņu stūra pēkšņi iznirs tas, kuram vairāk resursu…
– Savaldzināt var sievieti, kura ilgstoši ir vērojusi, kā tas, ar kuru viņa ir attiecībās, gaida to, kura ir jaunāka, svaigāka… un katrai līdzi īsā pārgājienā….
– Savaldzināt var sievieti, kura pārstājusi mīlēt… dažādu iemeslu dēļ, dažkārt pat bez iemesla pārstājusi – arī tā notiek…
– Savaldzināt var sievieti, kura vēlētos turpināt, arī pretenziju pret vīrieti it kā nav… taču puzles nesakrita… viss viņā labs, taču nav viņas īstais….
– Savaldzināt var piekusušu sievieti… kura vēlējās būt SIEVIETE, bet viņu sagatavoja citām lomām… ērtām…
– Savaldzināt var sievieti, kura mīl Mīlestību, nevis konkrētu vīrieti…
Un vēl daudz ko var savaldzināt…
Un tā, kura aizgāja ir viena no tām…
Bet ne to, kura MĪL…
Jā, un arī tas, kurš viņai izsniedz attaisnojošus diplomus – arī nemīl…
Viņš ir ATKARĪGS…
Pāries atkarība, atnāks paģiras…
Un pēc tam sāksies cita dzīve, kurā, ja arī notiks Mīlestība, tad abpusēja… citas nevajag…
Tāpat kā nevajag atgriezt to, kura aizgāja….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds tad ir īsts vīrietis

ists virietis8

Un tā, pirmais.
Īsts vīrietis nav ieciklējies uz savu vīrišķību. Tas nozīmē, ka viņam nerūp genderiskie stereotipi un viņš nepārkārtos savu vienīgo dzīvi tā, lai to atzītu sociums.

Viņš nedala darbu, intereses, hobiju, ēdienu, krāsas, automašīnas marku un tā tālāk “vīriešu” un “sieviešu”. Viņam tas nerūp. Un izvēlas viņš to, kas patīk VIŅAM PAŠAM. Tas ir vienīgais viņa kritērijs.

Otrais.⠀
Īsts vīrietis prot uzņemties atbildību. Viņš nevaino ekonomisko situāciju, valdību, draugus, mammu un tēti vai vēl kādu savās neveiksmēs. Viņš pilnībā kontrolē savu dzīvi un neuzskata, ka kādam ir vairāk paveicies tāpēc, ka ir protekcija (kādas ietekmīgas personas aizsardzība, gādība, atbalsts), draudzība ar bosu, bagāti vecāki utt. Arī tas viņam nerūp. Viņš iet savu ceļu un neskatās citu šķīvjos.

Trešais.
Īsts vīrietis prot tikt galā ar neveiksmēm. Tas nenozīmē, ka viņam dzīvē nav neveiksmju. Ja viņš kļūdās, zaudē naudu, palaiž garām iespējas un tā tālāk – viņš prot piecelties, noskurināties un doties tālāk.
Viņš negrauž sevi par pagātnes kļūdām un nedzīvo tajā. Viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir un cenšas no visa gūt mācību.

Ceturtais.
Īsts vīrietis saprot vārdu “nē” un nedzenas ne pēc viena. Ja sieviete viņam patīk, viņš ir spējīgs spert pirmo soli un nebaidās pateikt par savām simpatijām un savām jūtām. Viņam nav vajadzīgs kādu “iekarot”, tāpēc, ka viņa pašvērtējums nav atkarīgs no tā, cik ļoti viņš patīk sievietēm. Viņš saprot, ka var kādam nepatikt un tas viņu absolūti neuztrauc. Viņš dod priekšroku tai sievietei, kura pati simetriski nāk viņam pretī. Un, jā – viņam nav tarakānu, tāpēc viņš neskraidīs un neapkalpos arī svešus.

Nu, un, piektais.
Viņš sevi mīl. Viņam patīk tas, ko viņš dara un tas, kā viņš izskatās. Viņš tiecas gūt labsajūtu un prieku dzīvē, nevis atbilst citu gaidām par to, “kādam jābūt īstam vīrietim”. Un tas padara viņu par cilvēku, kurš spējīgs atbalstīt citus un dalīties ar citiem tajā, kas viņam ir.

Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Teikt vai neteikt patiesību

patiesibu

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sazvērestība pret sevi

183516_187794217927310_7215285_n

Es ievēroju, ka dažkārt es izdaru ko tādu, pēc kā man nav īpaši labi. Pēc darba nogurusi dodos mājās un mazgāju grīdu, tā vietā, lai apsēstos un paēstu. Līdz naktij nosēžu pie mācībām. Metos palīdzēt, bet pēc tam atklāju, ka tērēju laiku, kas man pašai ir ļoti nepieciešams. Tā saplānoju savu dienu, ka vakarā spēka pietiek vien aizvilkties līdz gultai, iekrist tajā un aizmigt.

Pirmais solis: ievērot savu uzvedību, attieksmi, kura šobrīd vairāk traucē kā palīdz

Tas viss notiek kā atskaņa uz daudzajiem neuzmanības pret sevi gadiem.
No sākuma vecāki pret bērnu izturas kaut kādā veidā. Pēc tam bērns pret sevi izturas tādā pat veidā. Šis uzvedības scenārijs ir ļoti spēcīgs. Pieaudzis cilvēks turpina darīt ar sevi to, ko ar viņu darīja vecāki. Piedāvāju tev papētīt, kādu vēstījumu Tu esi saņēmis. Tālāk pastāstīšu par to, kādu vestījumu tu esi ielāgojis.

Lai būtu skaidrāk, iedomājies piektklasnieku.
Viņš/viņa atnāk mājās ar divnieku matemātikā. Apsēžas mācīties. Mamma ierauga atvērto dienasgrāmatu. Un kāda ir viņas reakcija? Droši vien katrs no mums atcerēsies sevi. Es pastāstīšu par to, kādi ir varianti. Iekavās ierakstīšu, kādu pieredzi bērns tajā vai citā gadījumā saņem.

1. Mamma interesējas par to, kāpēc ir divnieks. Saka: man ļoti žēl, ka tev tā sanāca. Piedāvā savu palīdzību vai noalgo privātskolotāju. (Mamma mani redz. Es viņai esmu svarīgs, varu rēķināties ar viņas atbalstu).

2. Manam zelta puisēnam divnieks? Visi skolotāji ir maitas! Kā viņa varēja ielikt divnieku? Viņa nenovertē manu bērnu! Jāiet uz skolu runāties, lai taču viņa beidzot ierauga potenciālu! (Es esmu labāks par visiem. Baidos mammu sarūgtināt un izrādīties sliktāks par citiem).

3. Kā tu tā varēji!? Es tev visu savu dzīvi atdevu, bet tu esi tik nepateicīgs(a). Viss(a) tēvā! (Es pie visa esmu vainīgs. Ir slikti būt kā tētim).

4. Mamma vispār neieskatās dienasgrāmatā. Viņa ir piekususi, viņai ir sava dzīve, jaunāki bērni, sarežgītas attiecības, smags darbs… Mammai ir vienalga. (Es mammai neesmu svarīgs. Man nāksies ātrāk pieaugt un tik pašam galā).

5. Mamma uztaisa aukstu sejas izteiksmi un divas dienas nerunā ar bērnu, rada iespaidu, ka bērns neeksistē. (Es neeksistēju. Manis nav.)

6. Apvaino, saukā par stulbu, ieliek kaktā un neļauj iet ārā rotaļāties ar citiem bērniem. (Es šaubos par savām spējām un talantiem. Mamma mani nosoda, bet nepalīdz. Nākamo reizi labāk samelot).

7. Paņem siksnu un uzskatāmi parāda, kādas atzīmes drīkst saņemt un kādas nedrīkst. (Pret mani drīkst izturēties cietsirdīgi. Drīkst pārkāpt manu drošību. Es esmu vainīgs pie šīs agresijas).

8. Šantažē, draud visu izstāstīt tēvam, ja bērns nesāks labāk mācīties. (No tēva ir jābaidās. Mani drīkst šantažēt un es arī drīkstu šantažēt).

Varbūt arī tev bija kas līdzīgs. Vai arī cita pieredze attiecībā uz divniekiem un vecākiem. Jebkurā gadījumā, mēs iemācījāmies, kā vajag izturēties pret sevi. Var daudzus gadus nekomunicēt ar saviem vecākiem, taču bērnu dienu pieredzi neizdzēst.

Bērns līdz noteiktam vecumam nevar kritiski analizēt vecāku izteikumus. Viņš automātiski piekrīt, jo no viņiem ir atkarīga viņa izdzīvošana. Katram cilvēkam ir savs kopums uzstādījumu-introjektu, kuriem viņš apzināti vai neapzināti seko. Par šī introjekta pārkāpšanu viņu sodīja. Pats briesmīgākais ir zaudēt mīlestību, uzmanību un mātes rūpes. Bērna domāšana ir melni-balta. Viss ir vai nu absolūti labi vai totāli slikti. Bērns vēl nav pieaudzis, lai ieraudzītu sarežģīto dzīves kopainu. Rodas sasaiste. Ja es uzvedos saskaņā ar uzstādījumu, tātad mani mīl un esmu drošībā. Ja es pārkāpju šos uzstādījumus, mani nemīl un es esmu pakļauts dzīvības briesmām.

Es atceros savus introjektus, kas uzpeld ikreiz, kad es rīkojos ne pēc noteikumiem. “Ir jādalās. Sākumā parūpējies par citiem. Un, ja nu kādam tas vairāk vajadzīgs? Nedrīkst būt skops, jo pēc tam ar tevi arī neviens nedalīsies? Nepatīk apģērbs? Nekas! Toties tas ir silts un ērts. Japalīdz, nedrīkst slinkot. Nu un tad, ka negribi un esi piekusis. Vajag!”

Kādus atceries tu?

Trešais solis: definē pieprasījumu

Piemēram, es ievēroju, ka ignorēju savu nogurumu. Atklāju vecāku vēstījumu: “Nu un tad, ka negribi?! Vajag!”. Ne vienmēr saņēmu palīdzību, vai arī saņēmu to,  ar vainas un bezspēcības sajūtu. Man tās ir savstarpēji saistītas, tāpēc, ka es ļoti baidījos izrādīties slikta un zaudēt mīlestību. Tāpēc iemācījos ignorēt ķermeņa signālus. Es gribu iemācīties biežāk ievērot savu vēlmi atpūsties un izvēlēties to, neskatoties uz rodošos vainas sajūtu.
Ceturtais solis: es palīdzu klientiem noformulēt pieprasījumu, ar kuru pēc tam strādāt. Ar aprakstīto pieprasījumu es strādātu sekojoši:

– Atklāt un izdzīvot mazā klienta sajūtas pret saviem vēl  jaunajiem vecākiem. Ieraudzīt atšķirību no patiesajām viņu attiecībām.

– Pievērst uzmanību klienta pozai, elpošanai, ķermeņa impulsiem, kas saistīti ar aktuālo tēmu. Mācīt klientam sajust sevi.

– Paskaidrot, ka iemaņas mobilizēties un darīt daudz viņam tā arī paliks. Tikai palašinās darbību izvēle.

– Izpētīt, cik ļoti šis introjekts viņam nepieciešams šobrīd, kādu nozīmi un jēgu viņš tam piešķir.

– Kopā ar klientu noformulēt jaunu aktuālu uzstādījumu.

– Atbalstīt klientu tajā, lai viņš pamēģinātu pret sevi izturēties ar lielāku sapratni, rūpēm un mīlestību. – – – Darīt pa jaunam.

Rūpējies par sevi!

Avots: arhisomatika
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu.

Tulkoja: Ginta Filia Solis