Pirms izvēlēties savu ceļu

celsh4444

Lai izdarītu sava Ceļa pareizo izvēli, cilvēkam jāzin, kādi ceļi vispār ir iespējami.
Vēlams, personīgās pieredzes rezultātā, pārliecināties par to, kurš ceļš reāli dod rezultātus – (lai vārdi neatšķirtos no rezultātiem reālajā dzīvē) un tikai pēc tam var uzdot jautājumu, vai šis ceļš patiešām ir vajadzīgs Jums un vai uz ilgu laiku.        

Jebkura organizācija ir iespēja, kuru cilvēks var izmantot un var neizmantot. Piemēram – ir Kristietība – ir Kristus, svētie, cilvēki, kuri tai veltījuši visu savu mūžu, garīdznieki, bet turpat blakus ir noziedznieki un nolādētie. Kā cilvēks izmanto šīs iespējas, atkarīgs ir no viņa paša.

 

Attīstības Ceļš

Visus cilvēkus var dalīt trīs kategorijās.
Pati pirmā un lielākā – vāji cilvēki, nabadzīgi, nelaimīgi, otrā – stiprie un trešā, cilvēki, kuri sevi paši izveido.
Vājie, nabadzīgie un nelaimīgie (viņiem, kā likums ir ļoti grūti dzīvot): viss ir slikti, konflikti, stresi, aizvainojums, pretenzijas. Pats bēdīgākais ir tas, ka cilvēks ar to visu neko nedara un nav spējīgs darīt. Viņš neko neizmainīs savā dzīvē. Viņš sev ir pasludinājis spriedumu – “esmu neveiksminieks un man nekas nesanāks”. Daudzi ir paštaisni un pilnībā pārliecināti par to, ka viņi visu zin un viņiem vienmēr ir taisnība, tāpēc nav gatavi uzklausīt un klausīties, ko tādu, kas atšķiras no tā, ko domā viņi.. Lielākā daļa cilvēku atrodas šajā kategorijā. Dzīve viņus neapmierina, dzīvot ir slikti, slimības vajā, taču izejas nav vai arī viņi to redzēt negrib.
Stiprie. Iespējams, viņiem paveicās ar vecākiem un viņiem jau bērnībā iemācīja, kā atrast savu vietu dzīvē, iemācija ētiku, prasmi komunicēt ar cilvēkiem (kā vienoties, kā veidot karjeru, kā izturēties pret cilvēkiem, lai cienītu, kā saglabāt aukstasinību ikvienā situācijā, kā būt mierīgiem, kad citi ārdās un trako dusmās un naidā). Viņi saņēma noteiktu kopumu zināšanas un īpašības, kas ļauj stabili iet uz savu mērķi.
Cilvēki, kuri veido Paši Sevi. Tie ir cilvēki, kuri attīstās. Viņi tic tam, ka var sevi izmainīt, var izmainīt savu likteni. Viņu uzdevums – kļūt daudz stiprākiem, gudrākiem, laimīgākiem, kā viņi ir dotaja brīdī. Ja kaut kas viņus neapmierina, viņi meklē iespēju un veidus kā to izmainīt un saņemt to, ko viņi vēlas – un to arī atrod.
Piemēram biznesā – lielākā daļa visu miljardieru un miljonāru, ir sākuši savu biznesu no nulles, bez palīdzības no malas.

Katrs cilveks savai attīstībai meklē tieši Savu Ceļu. Jebkurā gadījumā vajadzīga ir Sistēma, kas dod kompleksas zināšanas. Pašizglītošanās ceļā, kā likums rodas grūtības visu uzzināto sasistematizēt (vienas zināšanas no vienām grāmatām, citas – no citām). Uzskatāms piemērs ir automašīnas. Ir daudz un dažādu automašīnu. Tās brauc tikai vienā gadījumā: ja visas detaļas ir no viena modeļa. Ja no dažādiem, tad “Zaporožecs” ar “Mercedess” riteņiem un traktora motoru diez vai uz priekšu kustēsies. Jābūt ir veselai sistēmai.

Jebkura skola paredz to, ka IR skolotājs, padomdevējs (наставник), kuram var uzdot jautājumus. kaut ko Jūs paši varat saprast un atrast, taču ir lietas, kuras nesaprotot, rodas problēma, kas traucē kustēties tālāk. Tapēc jābūt padomdevējam, kurš šo ceļu ir jau nogājis, pārbaudījis, izcietis, ir sasniedzis prieka un laimes sajūtu, ticis galā ar problēmām šajā ceļā – tātad var dot praktiskus padomus, kā nekļūdīties.

Lai ietu pa Attīstības Ceļu, jāatrod Zināšanu Sistēma.

Visas, uz zemes eksistējošās sistēmas var sadalīt trīs kategorijās: reliģija, zinātne un ezotērika. Lielos vilcienos tās nav antagoniskas viena attiecībā pret otru. Tās orientētas uz dažādiem cilvēkiem un izskata dažādus jautājumus.

Ļoti daudz vērtīgu atklājumu izdarījusi Zinātne: lidmašīnas lido, Zemes pavadoņi arī, ir telefons, televizors, taču ne vienmēr izglītots cilvēks var izveidot karjeru, nopelnīt naudu. Zinātne pēta pārsvarā ārējo, materiālo pasauli – ar mēraparātiem un ierīcēm. Šeit ir loģika, fizisks eksperiments (veica eksperimentu, pārbaudīja rezultātu, izanalizēja – strādā, nestrādā). Zinātne praktiski ir pierādījusi savu nepieciešamību, taču cilvēku laimīgu tā nedara, pat nestāda tādu mērķi. Tā neizskata garīgos jautājumus, sajūtas ir novestas līdz fizioloģisku reakciju līmenim.

Reliģija izskata cilvēka iekšējās pasaules jautājumus: kas ir Dvēsele, Dievs, kā atrast Ticību, ka atrast mieru, mīlestību pret sevi un savu tuvāko. Ticīgie to jūt savā sirdī. To nevar izmērīt ne ar kādiem mēraparātiem vai lineāliem. Cilvēks vēršas pie Dieva un sajūt enerģijas pieplūdumu. Ticība Dievam ir fakts, kas mierīgi sadzīvo ar faktu, ka ir ļoti daudz neticīgo – ateistu. Reliģija paredz Ticību tam, kas ir, bet neparedz profesionālu darbu. Reliģija ir garīguma pamats, tā iemāca pirmos pamatprincipus cilvēkiem, kuri sāk iet garīgo izaugsmes ceļu. Šeit nav ne cietas, stingras loģikas, nav eksperimentu. Ir Ticība, ka eksistē Dvēsele, Smalkā Pasaule un Dvēseles Likumi.

Ezotērika izskata dvēseliskos jautājumus jau augstākā līmenī. Ir Dvēsele un tādā veidā tā ir uzbūvēta. Vajag izdarīt noteiktas darbības, izteikt noteiktas komandas un varat sajust, jau pat pirmajās nodarbībās, kur atrodas apziņas centri, enerģija. Tam vienkārši ir jāpievērš uzmanība un jāzin tehnikas, kā to visu ieslēgt. Viens no uzdevumiem – attīstīt vienas vai citas spējas un iemācīties tās pārbaudīt. iemācīties pašiem iziet smalkajā pasaulē.

Ir ļoti daudz citu lietu, ko izskata ezotērika: kas tas ir Gods, Vērtības, kas tas ir Spēcīgs cilvēks, kā novērtēt, cik esat tuvu pilnībai, cik esat tīri.

Ezotēriskās skolas – nākamā garīgās izaugsmes pakāpe, jau kvalitatīvi augstākā līmenī. Ne vienkārši Ticība, bet apmācība, kā cilvēks, strādājot ar enerģijām, izpildot tos, vai citus vingrinājumus, saņem iespēju kontaktēties ar savu Dvēseli un Smalko Pasauli. Tā cilvēks iegūst personīgo pieredzi – ka, piemēram tādas un tādas slimības cēlonis ir tur un tur un, izprot veidus, kā no tās atbrīvoties. Jūs sapratīsiet vai un par ko Jūs soda neredzamie spēki un kur ir Jūsu problēmu saknes. pat mūsdienu zinātne ir noskaidrojusi, ka lielākā daļa visu mūsu fizisko problēmu ir radušās no bailēm un neprasmes rīkoties ar savu psiho-emocionalo stāvokli.

Galvenais, kas atšķir vienu cilvēku no otra un vienu sistēmu no otras – tas ir MĒRĶIS. Atbilde uz jautājumu: “Ko Jūs vēlaties?”. No sevis, no cilvēkiem, no dzīves. Ko tā vai cita sistēma grib dot cilvēkam?

Jūs dzīvojat 24 stundas diennaktī, kaut kam tērējat savu laiku. Ideāli, ja Mācības mērķis – lai katra dzīves minūte nestu cilvēkam prieku, labāk laimi un ne skumjas, garlaicību un ciešanas. Un pie visa tā, viņam jākļūst par meistaru tajā, ko viņš dara. Pat, ja notiek konflikts, var ciest, bet var izturēties kā kareivis: “Es esmu mierīgs, esmu neievainojams. Viņš grib mani padarīt vāju, izvest no līdzsvara, es zinu, kā vadīt savu iekšējo pasauli. Miers, atslābināšanās, viegls smaids. Mans iekšējais Miers ir mans cietoksnis. Es nelaižu problēmas sevī.” Katra dzīves norise kalpo tam, lai cilvēks kļūtu par Meistaru, iemācītos dzīves mākslu šeit – uz Zemes.

Ir skolas, kurās cilvēks, iemācījies meditācijas un uzskata, ka iet pa apgaismības ceļu. Taču staigā neskuvies, noaudzis, saplēstās džinsās, ģimene pamesta likteņa varā. Tā nav attīstība, ta ir bēgšana no dzīves. Ja cilvēks nostājies uz attīstības ceļa, tam jābūt praktiskiem pierādījumiem, ka viņš iet tur, kur vajadzīgs. Tas nozīmē, ka viņš saņem atzinību no saviem tuvākajiem un arī sabiedrības.
Speciālās zināšanas nav noteicošās karjerā. Vienu un to pašu mācību iestādi beidz ļoti daudz cilvēku, taču kāds vispār nespēj atrast darbu savā specialitātē, bet cits izveido brīnišķīgu karjeru. Tātad viss atkarīgs no tā, kāds cilvēks Jūs esat – vai protat komunicēt, vai pildat solījumus, vai esat godīgs un punktuāls, vai esat patīkams. Gadās, ka naudu maksā vien par to, ka protat smaidīt un radīt atmosfēru, kurā cilvēki jūtas lieliski. Rietumos tas ir kā likums – neproti smaidīt, nedrīkstēsi strādāt ar cilvēkiem. Un tas ir pareizi.

Pats svarīgākais jautājums ir – cilvēka attieksme pret Dievu.

Šajā dzīvē mums jānolemj – kur mēs iesim – pie Dieva vai pie tā pretmeta. Ideāli, ja mēs varētu praksē pārbaudīt: ja Dievs ir, kā viņu ieraudzīt, kā saprast, kā iemācīties sarunāties. jautājumi nav no vieglajiem, taču ļoti svarīgi.
Neviens cilvēks nevar Jūsu labā izdarīt vairāk, kā var Dievs. Protams, visi pārējie mērķi arī ir svarīgi: ka pareizi atpūsties, kā atgūt spēkus, kā būt veselam, kā sakārtot visus sadzīves jautājumus, kā nopelnīt vairāk naudas u.t.t. Nodrošinošie sadzīves jautājumi nav globāli, to atrisināšana nedod pašu lielāko baudījumu, taču tos vajag risināt, kontrolēt un sakārtot. Ir jāsaprot, kā vislabākajā veidā darīt visu, ar ko sakaraties. Jo tas dara laimīgu.

Darbs (galvenie likumi, speciālās zināšanas), attiecības, personīgā dzīve, vides formēšana (draugi, paziņas) – tā ir cilvēka paša atbildība. Un ne tā, ka “būs kā būs”. Svarīgi saprast, kādi likumi te strādā, kā būvēt savstarpējās attiecības uz godīgiem pamatiem. Kādi etapi būs jāpārvar, kādas grūtības, lai sasniegtu augstākā līmeņa uzticēšanos.

Bieži vien cilvēks pats sev uzstāda izvēli: draugi vai ģiemene, darbs vai draugi, darbs vai ģimene, ģimene vai izklaide. Tas nav pareizi – tie visi ir vienas ķēdes locekļi. Ideāli, ja mērķi viens otram netraucē, tie ir ekoloģiski. Ja cilvēks neprot atpūsties un visu uzmanību velta tikai darbam, ir brīdis un, skaties – infarkts, viens otrs un cilvēka vairs nav. Nevajag sevi izmocīt. Labāk izdomāt, kā nodarboties ar vienu vai pāris ;lietām, kā atrast vairāk brīva laika, lai pabūtu ar ģimeni, paceļotu, atpūstos un tai pat laikā būt lieliskam speciālistam, profesionālim un pacelties jau kvalitatīvi augstākā līmenī.

Pats svarīgākais, kas ekonomē mūsu visu laiku, ir – pareizi pieņemtie lēmumi. Lai tos pieņemtu, ir vajadzīgas zināšanas. Mērķiem vienam otru ir jāpapildina, nevis jābūt pretrunā.. Maksimumu no dzīves var saņemt tikai tad, ja cilvēks pasauli uztver kā vienotu veselumu, kā sistēmu, kurā nekas nepaliek nepamanīts. metodes, lai to sasniegtu, var būt dažādas.

Ir trīs galvenās cilvēka pamatvērtības – saprāts vai domāšana, garīgums un griba. Mūsu uzdevums – lai visi šie trīs būtu harmoniski – gaiši. Klaisks piemērs: «сила есть ума не надо» un cilvēks visu vēlas izšķirt ar dūres palīdzību. Vai arī saprātīgs, ļoti mācīts cilvēks, bet nejūtīgs – viena loģika, viņš netic, ka jūtas eksistē. Ir radošas personības – tikai uzrāviens, tikai emocijas. Visas tās ir galējības.

Cilvēkam jābūt harmonijā. Vienā un tajā pašā situācijā dažādi cilvēki uzvedas dažādi, skatoties, kam viņi tic. Tā jau ir mūsu pašu izvēle – vai es gribu ciest, vai uztvert dzīvi kā vienreizēju, unikālu iespēju izbaudīt visas iespējamās krāsas. Griba – ir fiziskā ķermeņa spēks, enerģētiskās spējas un daudz kas cits. Uzdevums – atmodinat spēkus, kas ir pašā cilvēkā, atrast to, ko viņš vēlas un kas dos viņa dzīvei maksimālu piepildījumu.

Autors: Mihails Mijaņije (Системы «Развитие Человека») akadēmiķis, profesors, filosofijas zinātņu doktors
Avots: http://mianie.com/
Tulkoja: Ginta FS

Tava iekšējā bērna tiesības

ieksejais berns

  1. Tev ir tiesības just visu, ko tu jūti. Nav „sliktu” jūtu. Tu vari iemācīties efektīvā veidā izmantot  savas jūtas lai apmierinātu savas vajadzības.
  2. Tev ir tiesības gribēt to, ko Tu gribi. Tu vari aktīvi tiekties pēc tā, ko Tu vēlies – pat pieprasīt to, kas Tev vajadzīgs.
  3. Tev ir tiesības redzēt un dzirdēt. Un Tev ir pēdējais vārds attiecībā uz to, ko Tu redzi un dzirdi.
  4. Tev ir tiesības priecāties tad, kad Tu vēlies. Tev ir tiesības izlemt, kad, kur un ar ko Tu vēlies rotaļāties.
  5. Tev ir tiesības teikt patiesību tādu, kādu Tu to redzi un saproti. Tu vari klausīties, ko citi stāsta par to, kā viņi uztver pasauli, taču tai pat laikā pats lemt, kas ir šī taisnība Tev.
  6. Tev ir tiesības pašam noteikt savas robežas un ierobežojumus. Tas palīdz Tev justies drošībā un aizsargātam.
  7. Tev ir tiesības uz savām domām, sajūtām, uzvedību un savu ķermeni. Tev nav jānes atbildība par to, kas nav Tavs.
  8. Tev ir tiesības kļūdīties. Nav „briesmīgu” kļūdu. Kļūdas ir labas, jo tās palīdz mums mācīties.
  9. Tev ir tiesības palikt vienatnē un privāto dzīvi un Tavs pienākums ir respektēt citu cilvēku vēlmi būt vieniem un dzīvot savu privāto dzīvi. Apzināti nepārkāp šo privātumu.
  10. Tev ir tiesības uz problēmām un konfliktiem. Lai saņemtu mīlestību, Tev nav jābūt perfektam un pilnīgam.

© Dženeja un Berijs Vainholdi
Karīnas Teilores zīmējums
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāzin par laimi, lai nebaidītos no tās?

 

taurinsh12

Mēs varam būt laimīgi un neviens mums to nevar liegt. Izņemot mūs pašus. Baidoties no laimes, mēs paši sev radām dažādas dzīves grūtības, novēršamies no apkārtējiem un pēdējā brīdī aizmūkam. Vai vajag dzīties pakaļ laimei? Par to mēs parunāsim ar dažādu jomu zinātniekiem.

Vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata sevi par laimīgiem – par to paziņo 85% aptaujāto. Taču atklāti runāt par laimi vēl joprojām sabiedrībā nav pieņemts. Šķiet, ka “laimīgs cilvēks” – tas ir tituls, kas jānopelna un pastāvīgi jāapstiprina. Daudz pelnīt – vairāk nekā nepieciešams, lai būtu paraugģimene un prestižs darbs. Taču pētījumi liecina to, ka laime nebūt nenozīmē “labāka dzīve”. Tā ir kas līdzīgs dīvainai gleznai, kura katram izskatās savādāka. Un tomēr, vai var “izmērīt” laimi? Ko tad saka zinātnieki?

Neirobioloģija: balzams neironiem

No neirobioloģijas skatu punkta, emocijas nav nekas cits, kā signālu, ko saņem smadzenes, interpretācija. Kad mēs uztveram uz sevi vērstus, apbrīnas pilnus skatienus, gaidam pasūtījumu restorānā, pirmo reizi redzam sava nupat dzimušā bērna sejiņu, mūsu nervu šūnas ar hormonu-neiromediatoru palīdzību, apmainās signāliem.. Piemēram dopamīns atbild par baudas priekšsajūtām pirms ēšanas. Kad mīlestība mūs paceļ spārnos – tā darbojas oksitocīns. Bet, kad mūs slavē, mēs peldamies serotonīnā.

Emocijas darbojas tik spēcīgi tāpēc, ka tās nodrošina dzimtas izdzīvošanu un turpināšanu. Tās nodotas mums mantojumā no mežonīgajiem senčiem, kuriem bija svarīgi ātri orientēties, nevis domāt.

«Zilonim nav «jācenšas» atcerēties, kāda izskatās apkārtne tur, kur ir ūdens, – raksta Loretta Brauninga grāmatas «Laimes hormoni» autore. – Dopamīns automātiski rada viņa smadzenēs neironu ceļu. Nākamreiz, kad viņš ieraudzīs kaut ko līdzīgu avotam: impulsi kustēsies pa neironu ķēdi, un izsauks «laimes hormona» pieplūdumu.

Paradokss ir lūk kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda.

Taču mūsu dzīve ir uzbūvēta sarežģītāk, kā zilonim, tāpēc vēl bez ātras “neapzinātības”, mums ir arī mūsu “apzinātā” daļa. Tā atbild par plāniem, mērķiem un mūsu rīcību sarežģītās situācijās.

Problēma ir tajā, ka divas smadzeņu “grāmatvedības” ne vienmēr spēj vienoties savā starpā.

Piemēram, apzināti mēs vēlamies labi izskatīties un tā dēļ atsakāmies no kalorijām bagāta ēdiena, ejam uz sporta zāli. Taču tikko sajūtam izsalkumu, mūsos atdzimst zīdītājs, kas galīgi nesaprot mūsu mērķus. Viņam interesē tikai viens: saņemt barības vielas un uzkrāt tās turpmākai lietošanai. Lai turētos pretī kārdinājumam, nākas pielietot gribasspēku, un barot sevi ar laimīgas dzīves solījumiem nākotnē slaidā ķermenī.

«Paradokss ir lūk, kur: lai mēs būtu apzināti laimīgi, vispirms mums jāsaprot smadzeņu neapzinātā valoda – skaidro Loretta Brauninga – Un, iespējams, jāapmāna tās».

Ekonomika: dejas uz skrejceliņa

Katra no mums smadzenes ir unikālas, tāpēc arī laimes tēli katram ir savi. Taču, kas tad galvenokārt nodrošina laimīgu dzīvi? Daudzus gadus ekonomisti uzskatīja, ka laime nozīmē maksimāli apmierinātas vajadzības. To var izmērīt objektīvi – naudas daudzumā bankas kontā, produktu un pakalpojumu kvalitātē.

Jā, patiešām, līdz kādam brīdim, kad kļūstam arvien bagātāki, mēs jūtamies arvien laimīgāki. Taču 2010. gadā Nobela prēmijas ekonomikā laureāti Daniels Kanemans un Angus Dītons, pierādīja to, ka pēc ienākumu “optimālā līmeņa” sasniegšanas, laimes pieauguma līmenis apstājas.

Vēl vairāk, rodas «skrejceliņa efekts» – tas dzīves līmenis, kas vel nesen mums šķita sapņojuma kalngals, pēc nedēļas, mēneša vai gada parstāj apmierināt. Gribas kaut ko vairāk, un uz šīs vēlmes “gribas vairāk” parazitē reklāma. Dzīšanās pēc sajūtām pārvēršas par pašmērķi, taču pat daudz dargāki un modernāki gadžeti un izklaides dod iespēju vien “noturēties sedlos” un uz brīdi aizdzīt nemieru.

Nesen šo problēmu kopējiem spēkiem mēģināja atrisināt kanādas, amerikāņu un britu ekonomisti. 2011. gadā viņi publicēja rakstu «Ja nauda jūs nepadara laimīgus, iespejams, jūs to tērējat nepareizi». Viņu recepte nozīmē tikai to, ka sevi ir jādisciplinē:

1. Jāmaksā par “iespaidiem”, nevis precēm.

2. Labsajūta jābauda “mazās porcijās”, bet bieži.

3. Vairāk naudas jāiegulda nevis prestižās lietās, bet tajā, kas nodrošina stabilu “labu dzīvi” – medicīnā, izglītībā, dzīves apstākļos.

Gēni lemj mūsu vietā?

Izskatās, ka vieni no mums ir radīti vairāk tendēti uz laimi, kā citi  Pirmo apstiprinājumu šai domai gandrīz pirms 20 gadiem atrada psihologs Devids Likkens no Minesotas universitātes. Viņš interesējās par dvīņiem, kurus izšķīra pēc piedzimšanas.
Viņa pētījumi apstiprina, ka vienolas dvīņiem, tātad tiem, kuriem pilnībā sakrīt ģenētiskais “komplekts”, apmierinātības ar dzīvi līmenis paliek lidzīgs pat tad, ja viņi auguši atšķirīgās vidēs. Citiem vārdiem sakot, katrs no mums dzīvo ar smaidu sejā, bet vieniem tas ir platāks.

Kulturoloģija: dzīve pēc noteikumiem

Laimes sajūta saistīta ar sabiedrības stāvokli un kultūras normām – cilvēki dažādās valstīs ir tik laimīgi, cik viņiem to “atļauj” valdošie uzstādījumi. Piemēram, Ķīnā katra personīgā labklājība ir atkarīga no kolektīva labklājības: būt laimīgam vienatnē ir kauns, bet bagātība un veiksme tiek zemāk vērtēta kā rūpes par citiem. .

Sabiedrības saliedētība laimei ir ne mazāk svarīga kā materiālā labklājība.

Savukārt ASV gluži otrādi – laime tiek uzskatīta par katra atsevišķa cilvēka personīgo panākumu rezultātu, un laimīgam cilvēkam noteikti jābūt veiksmīgam.
Otrā Pasaules kara laikā tūkstošiem jauno japāņu bija laimīgi, ka varēja kļūt par kamikadzēm, un atnest slavu savai dzimtenei, kaut arī ļoti labi saprata, ka nāksies kļūt slepkavām un pašiem iet bojā. Interesanti ir tas, ka sabiedrības noslieces ir svarīgas katram tās loceklim ne mazāk kā materiālā labklājība.

«Daudzas latīņamerikas zemes ir gandrīz tikpat laimīgas kā skandināvu, neskatoties uz to, ka ir daudz nabadzīgākas – komentē sociologs Eduards Ponarins. – Taču viņiem ir “silta” kultūra, kurā augsti tiek vērtētas savstarpējās attiecības, cilvēki ir reliģiozi un savas valsts uzvaras pardzīvo tikpat asi kā savējās personīgās.” Savukārt  normu sabrukums un vertību maiņa var kļūt par personīgo traģēdiju.

Tā notika arī Krievijā. Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, laimes līmenis valstī strauji nokritās – turpina Ponarins, – sabruka sistēma, pasaules uzskats, pazuda orientieri, samazinājās materiālā labklājība. Savukārt laikam ejot, un situācijai sakārtojoties, laimes līmenis atkal sāka augt. Cilvēkiem pieauga lepnuma sajūta par savu valsti. Un pat tagad, kad ienākumi ir mazinājušies, no aptaujām varam secināt, ka Krievijā dzīvojošie ir laimīgi.

Psiholoģija: pareizā formula

Un tomēr lielā mērā mūsu laime ir atkarīga no tā, ko mēs darām ar savu dzīvi.
Amerikāņu psihologi Soņa Ļubomirski un Kens Šeldons apkopoja dažādu zinātņu faktus un nonāca pie slēdziena, ka tikai 10% laimes ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem – vietas, kur mēs dzīvojam, ģimenes materiālā stāvokļa un izglītības līmeņa.

50% no spējas būt laimīgam atkarīgi no iedzimtajiem faktoriem – smadzeņu uzbūves, personības uzbūves un temperamenta. Un atlikušie 40% laimes ir atkarīgi no mums pašiem – cilvēkiem, ar kuriem mēs komunicējam, kādu nodarbošanos izvēlamies, kādu dzīvesveidu dzīvojam.
Ko tad tieši mēs paši varam izdarīt, lai būtu laimīgāki?

1990to gadu beigās radās vesels novirziens pozitīvajā psiholoģijā, kura sekotāji par savu mērķi nosprauda laimi “pieradināt”. Kaut vai tikai skaidri noskaidrot galvenos tās faktorus. Vienā no saviem pēdējiem darbiem viens no pozitīvās psiholoģijas radītājiem Martins Seligmans, piedāvāja formulu, kuru nosauca PERMA (no angļu valodas).

Viņaprāt, katra cilvēka dzīvē jābūt pozitīvām emocijām, aizrautībai ar kādu viņam svarīgu lietu, attiecībām ar viņa dzīvē svarīgiem cilvēkiem, personīgajiem sasniegumiem un savas eksistences mērķa un jēgas noskaidrošanai: “kas es esmu? Kāpēc es esmu šeit?”.

Anhedonija: bez tiesībām uz mīlestību

Viens no pasaulslavenākajiem amerikāņu futbola spēlētājiem Terijs Bredšovs atzinās, ka pat pēc savām galvenajām uzvarām nav izjutis milzīgu prieku un laimes sajūtu. Nespēju gūt prieku no aktivitātēm, kas parasti to sagādā, psihologi sauc par anhedoniju. Šis stāvoklis parasti rodas tad, kad organisms nespēj izstrādāt neiromediatoru dopamīnu, kas arī atbild par patīkamām sajūtām un domām. 

Anhedonija var rasties psihisku traucējumu rezultātā – tādu kā depresija, šizofrēnija, posttraumatiskās sekas. Lai ar to tiktu galā, tiek izmantotas zāles, kas atbrīvo dofamīnu.

Filosofija: neīsts mērķis?

No filosofijas, kas radusies jau sengrieķu laikos, skatu punkta, mums vispār nav vērts tiekties uz laimi, lai gala rezultātā to arī sasniegtu. Vēl vairāk, pat vēlme būt laimīgam, “saņemt laimi”, aizved mūs nepareizā virzienā.

«Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, taču viņi ļoti miglaini iedomājas to, kādai jābūt šai laimei», – rakstīja Seneka vairāk kā pirms 2000 gadiem.. Viņš uzskatīja, ka «jo vairāk cilvēks dzenas pēc laimes, jo tālāk no tās aizved viņa ceļš».

Tāda pati pieeja šim jautājumam ir austriešu psihoterapeitam Viktoram Franklam, kurš izgājis cauri koncentrācijas nometnes šausmām. Viņš uzskatīja tiekšanos pēc laimes par daudz mazāk cēlu mērķi, kā jēgas meklējumus un vēlmi pārveidot pasauli. Viņš teica, ka, sekojot savām vēlmēm, mēs virzāmies pa vieglāko ceļu – izvairāmies no tā, kas varētu mums kaitēt, žēlojam savus spēkus un apstājamies, ja mūsu mērķis apdraud mūsu mieru.

«Laime ir līdzīga tauriņam – viņš rakstīja – Jo vairāk to ķer, jo ātrāk tas aizlido. Taču, ja novirzīsi savu uzmanību uz citām lietām, tas klusi atlidos un apsēdīsies tev uz pleca…».

Labāk kā vakardien

Jūs noteikti esat ievērojuši šo efektu: tagadne šķiet garlaicīga un pelēka, salīdzinot ar to, kā mēs iedomājamies savu nākotni. Tāds nevainīgs pašapmāns ļauj mums tiekties nākotnē, raksta filosofe Dženifera Hehta grāmatā “Mīts par laimi”. Neapmierinātība ar tagadni un sapņi par nākotni uztur mūsu motivāciju virzīties uz priekšu. Bet siltas atmiņas par pagātni pārliecina mūs par to, ka tās sajūtas, ko meklējam, mums ir pieejamas, jo mēs reiz tās jau esam izjutuši.

Ja mēs būtu apmierināti ar to, ka notiek šobrīd, tas varētu pilnībā sagraut mūsu vēlmi darboties, sasniegt, pabeigt jebko, ko esam iesākuši.

«Tos mūsu senčus, kas bija ar visu apmierināti, līdzgaitnieki pārspēja it visā», – savu domu noslēdz filosofe.

Autors: Antons Soldatovs
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par materiālu:

 

Vēl par šo tēmu varat palasīt rakstā:
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/06/26/sakuma-laime-pec-tam-veiksme/

Savas dzīves un likteņa vadības likumi

11218721_455800274577629_1791486773833457619_n

Aleksejs Sitņikovs ir pasaules līmeņa konsultants un koučs, psiholoģisko un ekonomisko zinātņu doktors, profesors, lietišķās administrēšanas meistars, psihoterapeits, NLP treneris ar pasniedzēja pieredzi 50 pasaules valstīs. Šajā rakstā viņš runā par dažiem savas dzīves un likteņa vadības likumiem.

Liktenis ir labvēlīgs tiem, kuri par CITIEM runā pozitīvi, vai arī vispār par citiem nerunā.

Tas, ko es saku par citiem cilvēkiem, formē citu cilvēku attieksmi pret mani.

Piemēram, ja mēs sakam ko labu, mūs uztver kā pozitīvi noskaņotus, labvēlīgus un atvērtus cilvēkus, brīvus no kompleksiem, tādus, kuriem nav nepieciešams slēpt savus trūkumus, norādot uz šiem trūkumiem citos cilvēkos. Ar mums kļūst daudz patīkamāk un drošāk komunicēt, un tadā veidā automātiski pazūd aizdomīgums. Un ar laiku ap mums veidojas savdabīgs pozitīvais fons, kas pievelk tādus pašus labdabīgi noskaņotus cilvēkus. Tādā veidā tas, ko mēs runājam faktiski veido vidi mums apkārt.

Katra diena var būt pēdējā. Un maksimumu no dzīves saņem tie, kas prasa padomu savai nāvei, plānojot katru dienu un dzīvojot “šeit un tagad”.

Dzīve ir tas, kas notiek ar mums TAGAD. Un tas nozīmē, ka ikkatra diena ir pati galvenā dzīvē. Tāpēc tad, ja mums ir kādas vēlmes, sapņi un “svarīgumi”, ir jācenšās tos realizēt un jāsaņem labsajūta tieši šeit un tagad – uzreiz. Un tieši tagad vajag komunicēt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs vēlamies komunicēt. Pretējā gadījumā visbiežāk “vismazāk mīlestības saņem mūsu paši mīļākie cilvēki”
(A. Doļskijs)

Rūpēties par tuviniekiem. Ceļot. Priecāties par dzīvi. Pasaulē ļoti daudz cilvēku katru dienu pērk svaigu maizi, tai pat laikā, apēdot neapēsto vakardienas. Un pa to laiku svaigā maize kļūst cieta. Ir jābūt uzmanīgam pret savu dzīvi un jānovērtē katrs mirklis, katrs iespaids un pārdzīvojums.

Laimīgi dzīvē ir tie cilvēki, kuri cenšas domāt pozitīvi, viegli atlaiž negatīvu, neļaujot tam valdīt pār viņu dzīvi

Ja ir kādas negatīvās emocijas, aizvainojumi, problēmas – ir ļoti vērtīgi iemācīties tās atlaist, atsakoties no slikta vēlēšanas citiem, un koncentrējoties uz to labo, ko mēs vēlamies nākotnē.

Ar mums notiks tas, par ko mēs domājam, tajā skaitā, arī tas, ko mēs vēlam citiem cilvēkiem

Ar mums notiek tas, par ko mēs domājam. Neatkarīgi no tā, vai mēs to domājam par sevi, vai par citiem cilvēkiem. Ne velti saka: “Kas citam bedri rok, tas pats tajā iekrīt!” Tātad, ja mēs kādu negatīvu emociju dēļ vēlam citiem ko sliktu, tieši uz to mēs, pirmkārt, programmējam paši savu dzīvi nākotnē. Un otrādi. Ja vēlam citiem labu un veiksmi, tad neapzināti psiholoģiski paši esam gatavi labiem notikumiem.

Ja darīsim to, ko visu laiku esam darījuši, tad arī saņemsim to, ko visu laiku esam saņēmuši (D.Grinders)

Ja mums ir kāds ierastais darbību algoritms, tad arī rezultāts visbiežāk ir paša procesa ieprogrammēts. Pasaule attīstās caur kļūdām un nejaušiem notikumiem, nevis caur ierasto. Liktenis met mums izaicinājumus un iespēju izdarīt jaunu izvēli tikai caur nejaušiem notikumiem.

Atbilstoši, lai savā dzīvē kaut ko izmainītu, ir vērts dot iespēju tā saucamajai nejaušībai” un būt atvērtiem jaunām iespējām. Piemēram, braukt uz darbu pa citu maršrutu, apmeklēt vietas, kurās agrāk neesat bijuši, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no pavisam citām darbības sfērām.

Bezapziņa* ar jebkuriem līdzekļiem centīsies mūs atturēt no kļūdainām darbībām un lēmumiem

Mūsu bezapziņa kaut kādā veidā zin, kas mums ir vajadzīgs (S.Džobss)
Un, ja mēs ejam ne tur, kur mums jāiet, tā rāda mums zīmes – ir tikai jāprot tās iztulkot.

Kas tas ir – Zīmes? Tas ir mazticams notikums, kas kaut kādu iemeslu dēļ notiek tieši tagad, kad mēs pieņemam lēmumu. Un, jo mazāka tā rašanās iespēja, jo svarīgāka ir šī zīme.

Piemēram slimības un traumas ļoti bieži signalizē par to, ka mēs dodamies nepareizajā virzienā. Esam izvēlējušies viltus mērķus, sekojam svešiem uzstādījumiem, tā vietā, lai paši pieliktu pūles savas laimes kaldināšanai. Un tāpēc mūsu bezapziņa cenšas mūs aizturēt. Ja mēs tajā neieklausāmies, tad, iespējams tā mūs “izslēgs” pavisam.

Mums pieder tikai tas, kas reāli ir nopelnīts, strādājot, ieguldot savu laiku, zināšanas un rūpes

Faktiski šis ir enerģijas saglabāšanas likuma turpinājums. Ja katrs no mums ņems tikai to, ko reāli ir nopelnījis, tad saglabāsies harmonija. Un otrādi – šī likuma pārkāpšana novedīs pie sistēmas līdzsvara zuduma un sistēma pati jebkuriem līdzekļiem centīsies atgriezties līdzsvarā, atņemot vieniem un atdodot otriem.

Un tāpēc, ja mēs ņemam resursus un labumus, kuri mums nepieder, tad liktenis mums tos atņems, lai atjaunotu dabisko līdzsvaru.

Ļoti svarīgi ir pavisam atteikties no vērtējošiem spriedumiem un padomu došanas citiem cilvēkiem

Kad mēs citam cilvēkam dodam padomu, viņam bieži vien rodas ilūzija, ka mēs labāk zinam pareizo atbildi. Kaut arī tā tas nevar būt. Pareiza atbilde ir atkarīga no tik ļoti daudziem subjektīviem un mums nezināmiem faktoriem, ka mēs nekad nespēsim pareizi novērtēt un saprast situāciju no tieši šī cilvēka redzes punkta.

No otras puses, tas ļauj viņam atbildību par saviem lēmumiem novelt uz mums.

Ja mums jautā padomu, mūsu uzdevums ir vienkārši paplašināt šim cilvēkam iespējamo, redzamo variantu skaitu, un palīdzēt viņam atrast katra varianta plusus un mīnusus. Un tālāk jau dzīves pieredze, loģika un intuīcija pašas izvēlēsies vispiemērotāko tieši viņam.

Tikpat kļūdaini ir arī vērtējošie spriedumi. Vērtējot, mēs cilvēku programmējam. Ne velti NLP šie vērtējošie spriedumi tiek pieskaitīti hipnozes metodēm (tā saucamais Miltona valodas modelis). Vēl bez tā, ļoti bieži vertējums ir spējīgs sagraut pat vislabākās attiecības. Tāpēc, tā vietā, lai teiktu cilvēkam: “kāds gan tu esi slikts”, ir vērts iemācīties runāt par jūtām, kuras mēs izjūtam kā reakciju uz otra cilvēka uzvedību.

Centieties atrast Plūsmu un nokļūt tajā

Pasaulē eksistē ļoti liels skaits enerģētisko plūsmu. Un, ja iekļūstam tajās, mums ir iespēja daudz ātrāk un vieglāk attīstīties un būt veiksmīgiem. Pārsvarā tādas plūsmas veidojas ap cilvēkiem, kuriem ir laba enerģētika, pozitīvs skats uz dzīvi un apmierinātība ar savu dzīvi.

Komunicējot ar tādiem cilvēkiem, mēs vēlamies tiem līdzināties. Iekļūstot tadā plūsmā mums jātiecas uz tās centru. Tāpat kā par siltas straumes centra indikatoru okeānā kalpo ūdens temperatūra, kas norāda, ka jūs virzaties pareizā virzienā. Tāpat arī šādi cilvēki pulcē ap sevi arvien vairāk pozitīvi noskaņotu, veiksmīgu cilvēku.

Mūsu spējas atveras tad, kad tās patiešām ir vajadzīgas

Tā ir uzbūvētas cilvēka smadzenes: atveras tikai tās spējas, kas dotajā mirklī cilvēkam ir vajadzīgas, lai realizētu personīgos nospraustos mērķus un izdzīvotu.

Daudzi cilvēki tērē desmitiem stundu laika, lai iemācītos angļu valodu. Taču, ja tā šobrīd nav nepieciešama, tad ātri aizmirsīsies, un tās apguvei atvēlētais laiks izrādīsies velti tērēts. Bet, ja šīs valodas zināšanas patiesi ir nepieciešamas, iemacīties būs vieglāk un ātrāk.

Mūsu sapņi piepildās ne ātrāk, kā mēs tam esam gatavi

Ja mēs nesaņemam to, par ko sapņojam, tātad liktenis mūs sargā no tā, kam mēs, iespējams, neesam gatavi. Piemēram, mašīnu, kuru neesam gatavi uzturēt un apkalpot.

Rodas jautājums: ko tādā gadījumā darīt? Gatavoties un darīt visu, kas ir jūsu spēkos. Un pakāpeniski panākt tādu lietu stāvokli, pie kura mums nepieciešamais rezultāts nevar nenotikt.

Pēc būtības, es runāju par to, lai mēs spētu vadīt to, ko varam vadīt, sevi, savu gribu, darbības, saprātu. Un tad mēs pārstāsim vainot visu pasauli savās neveiksmēs un sapratīsim, ka visa atbildība par to, kas notiek mūsu dzīvē, gulstas tikai uz mums.

Bet ar mums notiek tie notikumi, kuriem mēs esam gatavi. un kuru cienīgi mēs esam.

Ja mēs par kaut ko vēlamies kļūt, ir jāsāk uzvesties tā, it kā tas jau būtu noticis

Ja mēs vēlamies par kaut ko kļūt, ir vērts sākt sevi un savus tuviniekus tam gatavot. Tas nenozīmē, ka ka vajag pirkt dārgus apģērbus un interjera priekšmetus. Tas nozīmē, ka vajag sākt uzvesties un domāt cēli un bez liekas steigas.

Runā, ka nauda atnāk tad, kad iekšēji cilvēks ir samierinājies ar to, kas viņam ir, kad viņš ir iemācījies justies laimīgs arī bez tās.

Vīrieti veido sieviete.

Daba tā ir iekārtojusi, ka sieviete vienlaicīgi ir gan starta laukums vīrietim, gan arī latiņa viņa lēcienam.

No vienas puses viņa dod vīrietim vajadzīgo enerģiju, nodrošina mājīgumu un labus apstākļus spēku uzkrāšanai. No otras – tieši sieviete uzstāda latiņu vīrieša izaugsmei.

Ja, piemēram, iepriekšējais sievietes vīrietis ir bijis veiksmīgs, viņa nodos šo veiksmi arī savam nākamajam partnerim. Un gluži otrādi – aizejot no alkoholiķa, viņa bieži vien rada apstākļus, kad jaunais partneris arī kļūst par alkoholiķi. Vīrieša uzdevums ir atrast sievieti, kura viņam uzstādīs augstāko mērķi dzīvē. bet sievietes uzdevums – atrast vīrieti, kurš uzlēks līdz šai latiņai.

Ļoti vērtīgi ir uzskatīt, ka ir lietas, par kurām vienkārši nekad nevajag domāt

Ir idejas un lietas, par kurām vienkārši nevajag ne domāt, ne zināt. Piemēram: par to, kā mēs nomirsim. Vai arī: kas viņam vai viņai ir bijis pirms mums. Nevajag zināt, kā viņa sevi sakopj savā buduārā vai kādas sms viņš vai viņa raksta. Tas viss nenesīs nekādu labumu, taču var saindēt un sagraut attiecības ar tuviem cilvēkiem.

Labāk neko lieku nezināt un censties izvairīties būt citu cilvēku kļūdaino soļu lieciniekam

Mēs piedodam tiem, kuri kļūdās, bet ienīstam tos, kuri bija mūsu kļūdu liecinieki.

Tāpēc labāk pašiem censties izvairīties no tādām situācijām.

Ja mēs nevadām savus mērķus, tad tos vada kāds cits

Piezīmēšu – nevis neviens, bet – kāds cits. Ir vērts aizdomāties, vai bieži mēs saņemam naudu par to, ka ejam ne uz savu mērķi, bet uz tā cilvēka mērķi, kurš mums maksā par atsacīšanos no savējā?

Turamies un cīnamies par savu brīvību

Ir trīs brīvības, kuras nedrīkst ļaut mums ierobežot: tā ir pārvietošanās brīvība, komunikācijas brīvība un informācijas brīvība. Un, ja mēs vēlamies savā dzīvē spert kādu svarīgu soli, ir jāņem vērā tas, vai šis solis neierobežos kādu no šīm brīvībām. Bet, ja kāda no šīm brīvībām tiek ierobežota, ir sev jāpajautā, vai tikai tā nav parāk augsta cena.

Cilvēki mīl tos, par kuriem viņi rūpējas

Jo vairāk pūļu, laika un jūtu mēs ieguldam otrā cilvēkā, jo vairāk mēs viņu mīlam. Tāpēc, ja jums kaut kas ir vajadzīgs, nebaidieties to palūgt. Ir svarīgi ļaut citiem cilvēkiem rūpēties par mums, no tā viņi mūs mīlēs arvien vairāk.

Ir svarīgi cienīt savu personīgo telpu – savu un cita cilvēka

Pateicoties personīgajai telpai – savdabīgam izaugsmes mikroklimatam, mēs attīstāmies ātrāk par citiem. Labāk saglabājam un formājam savu individualitāti. Un tieši mūsu unikalitāte ir vērtīga citiem. Ja mums nebūs šīs mikropasaules, nepieciešamo apstākļu un resursu, tad arī attīstīsimies mēs tāpat kā visi. Tāpēc personīgo telpu ir svarīgi sargāt un censties tajā nevienu nelaist.

Ir jāvairās no cilvēkiem, kuri vēlas parbaudīt mūsu telefonu, izlasīt mūsu īsziņas,noklausīties telefonsarunas, vai ielīst mūsu somiņā. Sekojot šim pašam likumam, mums jāizrāda tāda pat pietāte pret otra cilvēka personīgo telpu, ielaušanās kurā var izjaukt pat vislabākās attiecības.

Saprātīgs egoisms ir nepieciešams

Ja mēs sevi necienīsim, necīnīsimies par savu laimi, neviens cits to nedarīs. Saprātīgs egoisms ir savdabīgs, unikāls mikroklimats, bez kura nav iespējams izaudzēt savu laimīgo dzīvi.

Cenšamies visu darīt labi, tad tas sāk iepatikties

Viss ir ļoti vienkārši. Darbs, kurš mums patīk, var kļūt mums veiksmi nesošs. Bet, ja mes vēlamies lai kaut kas mums iepatiktos, vienkārši ir vērts to izdarīt labi. Ja tas nav iespējams, ir vērts to izdarīt ļoti ātri. Tāpēc, piemēram, nepatīkamu sarunu ir labāk izrunāt ātri un aizmirst par to, nevis atlikt un uzkrāt sevī negatīvas emocijas.

Mūsu bezapziņa vienmēr mums izvēlēsies vislabāko no iespējamajiem variantiem

Jo vairāk situācijas risināšanas variantu mums ir, jo labāko variantu no visiem izvēlēsies bezapziņa. Tāpēc mūsu uzdevums ir paplašināt iespējamo variantu skaitu, lai varētu salīdzināt un izvēlēties. Tajā pat laikā, ir jāņem verā tas, ka mākslīgi kāds no variantiem nav pieejams, smadzenes koncentrējas tieši uz to, cenšoties mums to pasniegt kā īpašu – un neviļus mūs stumj tā virzienā.

Patiesībā mēs ļoti bieži tiecamies ne tik daudz pēc šī varianta, kā savām tiesībām izvēlēties. Tāpēc, sasniedzot to, kas iepriekš nebija iespējams, ir vērts velreiz pilnībā izvērtēt visus pieejamos problēmas risināsanas variantus.

Autors: Aleksejs Sitņikovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

*- Bezapziņa ir psihes līmenis, kas satur informāciju, kas regulāri nokļūst apziņā bet cilvēks nezina konkrētās domas vai rīcības patieso cēloni.

Nepastāvīgās vērtības

10390436_243286669195136_7329873538467832955_n

Kuru mēs varam uzskatīt par patiesi veiksmīgu cilvēku?

Pusaudžu problēma allaž ir tā, ka šķiet, it kā viss apkārt esošais, grasās tāds palikt uz mūžīgiem laikiem. Skaistules vienmēr paliks skaistules, populārie līdz savām vecumdienām būs deju plača zvaigznes, bet nelaimīgās, muļķīgās meitenes ar biželēm un bez draugiem, mūžīgi paliks nevainīgas.

Kad tev jau ir trīsdesmit, tu atskaties atpakaļ, un tev mati ceļas stāvus no tā, cik gan dzīves un cilvēki ļoti var mainīties. un cik reižu pēc kārtas tas var notikt!

Pazīstamā meitene, kas tik ļoti mīlēja iedzert aiz garāžām un aicināja tur puišus uz grupveida seksa seansu, apprecējās ar vienu no tiem “aizgarāžas” puišiem. Piedzemdēja septiņus bērnus pēc kārtas – pati sēž mājās. Izmācījās par krūts barošanas konsultanti, visi viņas bērn,i kā nomērīti – zilacaini, baltām sejiņām, spēlē klavieres, mācās mājās, nekad nav redzējuši TV un uzvedas kā eņģelīši

Bet šīs meitenes vīrs, iestājās mācīties kristīgajā seminārā un, vēl nedaudz, un šī meitene, ar kuru pieklājīgo meitenīšu vecāki ne tikai neatļāva, bet pat aizliedza draudzēties un pat sarunāties, drīz kļūs par mācītāja sievu. Velns parāvis, es kaut kam tādam neticētu, ja nebūtu to redzējusi pati savām acīm!

Pati skaistākā un iekārotākā no visām, kuras zināju, meitene, puišu neaizsniedzamais sapnis un ceļazvaigzne, apprecējās ar ideālo puisi, kurš drīz vien izrādījās galīgi neideāls. Meitene cieta, glāba

— «viņš taču bez manis neizdzīvos», uzbarojās līdz 150 kg, iekrita depresijā, pazuda uz desmit gadiem — kautrējās tikties ar draugiem, negribēja, lai viņi viņu tādu redz. Bet pēc tam pēkšņi aizravās ar jogu, iemīlējās vienreiz, tad – otrreiz, aizgāja no vīra, notievēja, atrada savu sapņu darbu, pārvācās dzīvot uz savu sapņu zemi — un, lūk, atkal viņa ir pati skaistākā un iekārojamākā no visām sievietēm, kuras jebkad dzīvē esmu sastapusi.

Līdz “kaulam” pareizais puisis. Es tādus vienmēr esmu mīlējusi, kaut mana mamma teica: ar viņu var nomirt no garlaicības! Viņš taču vienmēr visu darīja pareizi! Ar zelta medaļu pabeidza skolu, ar sarkano diplomu – universitāti, apprecējās ar tādu pašu pareizo meiteni, uzbūvēja ideālu karjeru, ģimenē trīs bērni, Šķiet, viņš nekad dzīvē nav darījis neko nepareizu vai nepārdomātu. Skolā tā dēļ par viņu vienmēr smējās. Pēc tam apskauda. Bet pēc piecpadsmit laulībā pavadītiem gadiem, viņš komandējuma laikā pēkšņi sastapa astoņpadsmitgadīgu meiteni — ar lielu blīkšķi pameta sievu un savus trīs bērnus, savu ideālo karjeru, tā, ka apkārtējie pat iepīkstēties nepaspēja. Viņš pārvācās no Maskavas uz mazu Sibīrijas ciematu pie šīs meitenes un plāno tur būvēt fermu. Visi, aizturējuši elpu, gaida, kas notiks tālāk..

Ļoti neglīts, apaļīgs puisis. Zēni, nez kāpēc, viņu cienīja un mīlēja, bet meitenes aiz muguras ķiķināja — viņš pēc kārtas iemīlējās katrā garāmejošā meitenē, bet pēc tam ļoti cieta. Nevarēja iestāties institūtā, aizgāja strādāt celtniecībā, tur ātri izvirzījās priekšniekos un beigās izveidoja savu celtniecības kompāniju. Apprecējās ar lielisku, skaistu meiteni. Skatās uz savu sievu un dievināšanas pilnā balsī saka: «Mums mājās pilnīgi pietiek ar vienu profesoru!» Viņa sieva patiešam ir profesore, un pasniedz mācības universitātē. Bet es atceros, kā viņš trīspadsmit gadu vecumā ar tādu pašu dievināšanas pilnu skatienu skatījās uz mani, un tagad man pat nedaudz skauž.

Fantastisks puisis, teicamnieks, kompānijas dvēsele un īsts skaistulis. Pateicoties vieglajai galvai  varēja pat nemācīties, valdzināja meitenes. Viņš to darīja tā, ka neviens neaizgāja apvainojies. Reiz gāja mājās no universitātes tusiņa un nedzirdēja no muguras tuvojošos soļus. Viņam iesita pa galvu ar metāla stieni, atņēma telefonu un maku, kurā bija 100 rubļu. No komas viņš attapās ātri, varētu pat teikt, ka paveicās. Tagad viņš dzīvo no invaliditātes pensijas, dažkārt viņu pastaigā pie rokas izved mamma vai tētis. Klasesbiedri regulāri nāk pie viņa ar produktiem vai naudu, slēpj acis un atri aiziet.

Līdzīgs gadījums. Arī gudrinieks, mammas lepnums un teicamnieks. Astoņu gadu vecumā pakļuva zem mašīnas riteņiem — gadu ilga rehabilitācija slimnīcās, mācījas no jauna noturēt galvu, staigāt un runāt. Protams, pēc tam vairs par nekādām mācībām runāt nevarēja — sāka bēguļot no mājām, narkotikas, sliktas kompānijas, milicija, nosacīts sods, pāraudzināšana. Vecāki izraudājuši visas asaras, pārstāja cerēt. Pēc uz desmit gadiem viņš pazuda un atgriezās kā nelielas ražotnes un veikalu tīkla īpašnieks. Apprecējās ar jau pieaugušu sievieti, kurai pašai jau bija divi bērni, viņiem piedzima vēl divi savējie. Cilvēki, kuri pie viņa strādā, nespēj vien slavināt viņu – esot tik augstsirdīgs un gudrs priekšnieks.

Jo vairāk tev gadu, jo vairāk tu redzi apkārt notiekošus cēlienus un kritienus. Tu redzi, kā izbijušās muļķītes pārvēršas par žilbinošām skaistulēm un otrādi. Un pēc tam atkal viss mainās. Tu redzi, kā labas meitenes sāk pļēgurot, bet sliktās meitenes kļūst par lieliskām mātēm. Tu redzi, kā cilvēki bankrotē, un pēc tam kļūst bagātāki, kā jebkad agrāk. Tu redzi, kā dzīve met tādus kūleņus un nāves cilpas, ka nevienai cilvēciskajai fantāzijai nebūtu iespējams ko tādu izdomāt..

Mana draudzene, meitene no ļoti nabadzīgas ģimenes, apprecējās ar ļoti bagātu puisi. Un piecpadsmit gaduis to vien darīja, ka audzināja bērnus un kopa sevi. Bet pēc tam viņas bagātais puisis krīzes laikā pazaudēja visu, iekrita depresijā, pagriezās gultā ar seju pret sienu, un tā nogulēja divus gadus. Šajā laikā draudzene apguva jaunu profesiju, noorganizēja savu ienesīgu biznesu, un pat atlika nedaudz naudas, lai vīram būtu ar ko sākt jaunu dzīvi. Ja es rakstītu stāstu, es noteikti uzrakstītu to, ka viņa sajuta savas naudas saldo garšu, brīvību un veiksmi. Taču patiesībā, nē. Kā tikko vīrs atkopās un sāka pelnīt, draudzene ātri aizvēra savu “bodīti” un atkal sāka dzemdēt bērnus un staigāt pa masāžām, krāsu konsultantiem un vokālajām nodarbībām.

Brunču mednieki kļūst par uzticīgākajiem vīriem, meitenes – karjeristes aizbrauc uz Tibetu mācīties dzen un pēc tam atgriežas, lai savā veiksmes ceļā sabradātu visu un visus. Viss plūst un mainās: «Viss pāries, — teica gudrais ķēniņš Zālamans, — un ari tas pāries».

Autors: Alīna Farkaš
Avots: http://fraufluger.ru
Tulkoja: ginta FS
Ieteica: Līga Šīrona

Vajag, pat gribu, bet… nevaru izkustēties no vietas!

12019963_1007195759301916_4853916803561131967_n
Kad cilvēks vēlas kaut ko darīt, nevienam viņu neapstādināt.
Kā teica “Pieneņu vīns” autors Rejs Bredberijs: “Ja variet nerakstīt, nerakstiet!”
Ja cilvēks kaut ko nedara, tas nozīmē, ka tam viņam nav resursu. Fiziski nav tam spēka, vai vispār nav spēka. Tas ir nobloķēts, vai tiek tērēts kam citam, bet, lai darītu to, kas “jādara”, viņam “jāiet” uz deguna krizdamam, ar pēdējiem spēkiem.
Katram cilvēkam ir savs enerģētisko resursu daudzums, un cilvēki patiešām atšķiras ar savu no dabas doto enerģētiku.
Taču, ja bija laiks, kad enerģijas bija pārpārēm, kad varējāt ar rokām mākoņus stumt, vadīt lielus projektus, darījāt daudz un labi, bet tagad nevarat izkustēties no vietas, vajag sev pajautāt – kur ir mana enerģija? Kur tā pazudusi? Uz ko es to šobrīd tērēju?

 

“konkurējošā vajadzība”

Ir kaut kas, kas šobrīd ir svarīgāk.
Jūs cenšaties koncentrēties darbam, bet mājās slimo bērns. Kur būs jūsu domas?
Jums piedāvā paaugstinājumu darbā un uzaicina uz centrālo ofisu Marseļā, bet jūsu vīrietis, ar kuru tikko kā sākušās attiecības paliek Maskavā. Un, protams, jūs baidāties aizbraukt, riskējot izbiedēt tikko radušos pavisam trauslo laimi un cerību uz skaistu ģimenes dzīvi.
Jums jāsaņemas, jāsakopo domas un jāsper nākamais solis savā projektā, bet visas jūsu domas ir ar meitu, kura gatavojas iestājeksāmeniem augstskolā un pārbraukšanai uz citu pilsētu.

 

pretošanās izaugsmei

Skaidrs, ka šādās un līdzīgās situācijās jūs ieslēgsiet pretestību. Un neveiksmīgi padarīts darbs, strīds ar priekšnieku vai projekts, kuru nekādīgi neizdodas iesākt – viss kļūs par konkurējošās vajadzības neapzināšanās rezultātu. Vēlme būt labai mātei, laimīgai sievietei un vienkārši nepalikt vienai, metīs sprunguļus jūsu profesionālās un karjeras izaugsmes riteņos.
Vajadzību konflikts – se la vi. Tādi konflikti paņem ļoti daudz spēka, liek rauties uz pusēm, mētāties, just vainas sajūtu un kaunu.
Lai izietu no šī skrējiena, ir svarīgi ieraudzīt visas konflikta puses un katru vajadzību “nosaukt vārdā”. Psihologi un kouči veiksmīgi palīdz ar to strādāt. Patstāvīgi risinot tādu “vajadzību dialogu”, pastāv risks neievērot “aklo punktu”.
(Starp citu, darbā ar sevi vienmēr pastāv tāds risks, un svarīgi to atcerēties. Tāpēc psihologiem pašiem ir savi psihologi) :)

 

kad pagātne projicējas tagadnē

Nobloķēt kustību uz mērķi var ne tikai konkurējošā vajadzība.
Vajag nodot dokumentus vēstniecībā, aiziet pie tiesu izpildītājiem un noskaidrot kontu bloķēšanas iemeslus, sākt vasarnīcas privatizāciju, galu galā, pierakstīties uz dzimumzīmju pārbaudi onkoloģiskajā poliklīnikā.
“Es nevaru izkustēties no vietas. ES BAIDOS!”
“Vienkārši kājas neklausa, auksti sviedri līst, viss iekšā saraujas, neko nevaru ar sevi padarīt. Neiet manas kājas turp, vienkārši, neiet!”
Pieaudzis, spēcīgs, nopietns cilvēks vienā mirklī pārvēršas par mazu, vāju, pārbiedētu bērnu. Un gatavs bēgt, ko kājas nes pretējā virzienā visām vēstniecībām, tiesu izpildītājiem, privatizācijas aģentūrām un onkopoliklīnikām. Vai arī gatavojas cīnīties ar jau minēto iestāžu pārstāvjiem. Bet kāds vienkārši pamirst un “tēlo beigtu” un nekustas ne no vietas.

 

Kas tad notiek?

Kā pieaudzis, gudrs cilvēks, kurš spējīgs darīt nopietnas un lielas lietas pēkšņi tā pārvēršas bezspēcīgā bērnā, kurš nevar veikt elementāras darbības? Kāpēc tā?
Ir ļoti spēcīga pieredze, kas līdzīga šai. Tur var būt daudz šausmu, sāpju, pazemojuma, savas bezspēcības sajūtas un kauna. Kurš cilvēks, būdams pie vesela saprāta atkal tajā līdīs?
Ja tāda pieredze uzliek savu “vāku”, tad zūd robežas starp reālajā tagadnē notiekošo un kādreiz agrāk notikušo. Var gadīties, ka paši nemaz to neatceramies, bet ķermenis atpazīst šo notikumu un psihe reaģē likumsakarīgi – bēgt, slēpties, kauties vai sastingt.

 

Kāda gan tur kustība uz mērķi?

Cilvēki var atteikties ne tikai no vēstniecību vai slimnīcu apmeklējuma, bet arī no savām kāzām.
Visos šajos gadījumos ir kāda vīzija par to, kā tas būs, kas parasti sākas ar vārdiem:
“Es zinu, ka…”
“Es zinu, ka es vienalga neko tur nepierādīšu. Es zinu, ka iztērēšu milzum daudz laika un tikai apkaunošu sevi. Es zinu, ka viņi pateiks, ka man ir vēzis. Es zinu, ka es savās kāzās viņa radinieku priekšā izskatīšos kā absolūta muļķe.”
Šie priekšstati, runājot profesionālā valodā, saucās “projekcijas”. Gribu teikt, ka tas ir brīnumains fenomens. Var “uzlikt” savus priekšstatus uz jebkā: projicēt neveiksmes, kataklizmas, naidīgu attieksmi un pasaule centīsies tām atbilst. Tā rodas mūsu katra personīgā realitāte, kur reizi pēc reizes atkārtojas viena un tā pati negatīvā pieredze.

 

cilvēkam ir arī citi veidi, kā bremzēt savu personības izaugsmi un kustību uz saviem mērķiem:

Tādi kā uzstādījumi, kas saņemti kaut kad bērnībā par to, ko var un ko nevar, ko drīkst, un, ko nedrīkst “labas meitenes” un “īsti vīrieši”. Dzimtas vēstījumi, par to, kā vajag dzīvot. Es ļoti daudz esmu rakstījusi par šo tēmu: “Man mamma teica, ka skaistai būt nav obligāti”, “Dzīve, kura man nav paredzēta” u.c.

 

Var censties darīt labu un dzīvot citu cilvēku dzīves, tā vietā, lai nodarbotos ar sevi. Tad, kad savas paša vajadzības projicējam uz citiem. Rezultāts ir novartā pamesta personīgā dzīve, pilnīga savu vajadzību neizpratne, “varonība” darbā un sadzīvē, niknums un spēku izsīkums. Tā visa rezultātā savus mērķus sasniegt nav iespējams, palīdzība tiek gaidīta no citiem cilvēkiem. Cilvēks no apkārtējiem gaida palīdzību un atbalstu, bet tā arī nesagaida. Savukārt “aplaimotie” ļoti reti izjūt pateicību par viņiem uzspiesto labestību. Par to rakstos: “Nebūt vienai” un “Es nevienam neko neesmu parādā!”
Ir cilvēki, kuri mīl apstādināt sev svarīgu lēmumu pieņemšanu (pārvākšanos, ceļojumus un iespēju kaut ko dzīvē mainīt) ar slimības palīdzību.
Kad tā vietā, lai kopā ar dēlu lidotu ilgi gaidītajā ceļojumā uz Parīzi, sieviete sevi somatizē un nokļūst slimnīcā. Un tā, jau daudzus gadus, pirms katra ceļojuma viņai veic kādu operāciju. Tikai pēc tam, kad “samaksāts”, var braukt.
Ko tikai neizdomā cilveki, lai neielaistu sevī un savā dzīvē pārmaiņas.

ir svarīgi atcerēties, ka, jo spēcīgāka vajadzība, jo lielāka pretestība. pēc savas pretestības spēka mēs varam spriest par to, cik svarīgi mums ir tas, uz ko ejam.

 

bremzējat, apstajaties, speriet simts soļus atpakaļ, lai pēc tam atkal atgrieztos un atkal dotos uz priekšu. Bet varbūt jau esat pametuši savu sapni un aizlieguši sev par to domāt?

 

Autors: Irina Davidova © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Atbrīvošanās vēstule. Atbildes, kas vienmēr ir ar tevi.

vestule10

Kādā mirklī es sapratu, ka esmu mainījusies. It kā biju es pati, bet it kā – ne gluži. Drīzāk, es, bet es – ļoti simpātiska sev. Tāda, kāda vienmēr biju vēlējusies būt. Dziļa, bet bez ārišķīguma.Operatīva risinājumos, bet nekaitējot gala rezultātam. Priecīga, pozitīva – ne pateicoties piepūlei, bet pilnīgi dabīgi, no kaut kurienes – iekšienē.

Es sajutu to, ka dzīvoju jaunā sapratnes līmenī un tas ne tikai nenogurdina, bet dod spārnus, paceļot mani virs ikdienas ierastajām lietām. Un es ar visu savu būtību sapratu, ko nozīmē dzīvot priecīgās brīnuma gaidās.

Kad es to sapratu, es apstājos un aizdomājos par to, kas tad īsti ir noticis? Pilsēta tā pati, nodarbošanās – arī, dzīvesveids stabili pietuvināts vēlamajam, izmaiņas vidē un personīgajā dzīvē – nulle, apgaismība – pagaidām vēl nav sasniegta. Ar vienu vārdu sakot, it kā iemeslu nekādu, taču tajā pat laikā tie ir skaidri redzami.

Un tikai tad, kad ar ierastu rokas kustību pasniedzos pēc pildspalvas un papīra lapas, pār mani nāca apgaismība! Nu, protams! Tieši TAS ir iemesls!

Brīvā stila vēstule, frīraitings (mehāniska visu ideju pierakstīšana, neraizējoties par gramatiku vai stilu, uzmanības centrā ir jaunu ideju vai risinājumu radīšana!) vai intuitīvā vēstule – nosaukumi daudzi, bet ideja – viena. 

Es savā dzīvē to pielietoju jau piecus gadus. Vēršos pie tā dažādu iesmeslu dēļ, dažādās formāš, bezsistemātiski un neregulāri. Pēdējo divu mēnešu laikā esmu sākusi to darīt regulāri un ļoti aktīvi.
Dažādiem mērķiem, dažādā ilgumā, dažādās tehnikās, bet praktiski gandrīz katru dienu.

Dāzkārt es to daru, lai atslogotu prātu, kad sapratu, ka manas smadzenes nespēj tikt galā ar elementārām lietām. Pāris reizes – lai sagatavotos delikātai sarunai un saprastu patiesos konfliktu iemeslus. Globāli pārstrādāju dažas daudzus gadus “uzkārušās” problēmas. Laiku pa laikam to darīju, lai paātrinātu iedvesmas atnākšanu – tas bija vajadzīgs mana darba kreativitātes palielināšanai.
Taču visbiežāk to darīju tāpēc, ka vēlējos ieklausīties sevī, dot iespēju savai klusajai dziļuma balsij pateikt man kaut ko ļoti svarīgu, ko ikdienas steigā nav iespējams sadzirdēt.

Un, jo regulārāk es sēdos un rakstīju vēstuli, jo aktīvāk, enerģiskāk un vieglāk man palika. Es sajutu, kā manā ierastajā dienas ritmā visas situācijas atrisinās ātrāk, vienkāršāk un absolūti bez piepūles. Ātri atnāk atbildes uz visiem maniem pat smalkākajiem jautājumiem. Par dvēseli, karmu, Dievu, savu misiju, kas parasti ir ikviena meklējoša cilvēka jautājumi. Man apkārt uzradās brīva, tīra telpa manai pašas dzīvei.

Kad sapratu, kas kļuvis par manas brīvības avotu un iemeslu, man kļuva interesanti – kā tas stradā?

Daži vārdi par metodes būtību

Tu vēlies atrast atbildi uz kadu jautājumu, atrisināt problēmu (jebkura rakstura problēmu – privātajā dzīvē, karjerā, naudas lietās, sadzīvē).

Tu formulē jautājumu/uzdevumu un sāc rakstīt. Ierobežojot laiku vai neierobežojot, uz datora vai ar roku (detaļas būs vēlāk), nav svarīgi. Tu vienkārši raksti visu, kas iešaujas prātā. Raksti tik ātri, cik vari. Bez vērtējuma,nepārrakstot, bez koriģēšanas, pārlasīšanas u.t.t. Tik ātri, lai nepaspētu apdomāt uzrakstīto. Bez pārtraukuma. Bez piepūles. Bez centieniem saprast.

Un pēc kāda laika saņem atbildi. Uzraksti to ar paša roku. Daži vārdi vai frāzes, kas visu saliek pa plauktiņiem un dažkārt pārsteidz ar savu acīmredzamību un dziļumu.

Tā arī ir visa metode. Tik vienkārši un ģeniāli.

Kas ir šīs vienkāršības pamatā? Kādā veidā šajā, it kā nesakarīgo vārdu haosā pēkšņi parādāš pilnīgi skaidra un svarīga atbilde?

Es neatradu izskaidrojumu šim fenomenam krievvalodīgajos avotos un vērsos pie paša instrumenta.

:) Es apsēdos rakstīt vēstuli, lai saprastu, kā tā funkcionē. Sistēma, kas iepazīst pati sevi. Pārbaudījums uz izturību. No šī ceļojuma es atgrieozs ar bāzes principiem, kas tagad jāietērpj terminos.

Kāpēc ļoti bieži mums pašiem ir ļoti grūti izprast savas dzīves dažādu situāciju iemeslus?

Mūsu laika galvenā problēma nav informācijas trūkumā. Problēma ir tās pārpilnībā un  mūsu neprasmē to sakārtot. Doma ir tik ļoti haotiska un nenkontrolējama, un jauna informācija tik ātri atvelk uzmanību, ka spēt tikai ar gribas palīdzību palaist secīgu domas procesu – no viena līmeņa citā, kļūst praktiski neiespējami.

Pieņemsim, ka man ir radies kāds jautājums. es apzināti sāku to apdomāt. Pirmajās minūtēs domāšana notiek virspusējā līmenī, pieslēdzot šim procesam ierastās, reaktīvas domas, kuras es izmantoju visbiežāk. Domāšana būvējas stereotipiski. Tāpēc, ja es cenšos apzināti kaut ko apdomāt, es “palaižu” pati savu, personīgo standarta šablonu, kas mani dzenās pa vienu un to pašu riņķi, nelaižot dziļāk.

Bet, par cik šis process ir ilgstošs un starpposmu ir ļoti daudz ( īpaši senās, nerisinātās problēmās), tad es bez milzīgas koncentrēšanās palīdzības nemaz nepaspēju aizrakties līdz to pirmavotam. līdz problēmas saknei, jo nemitīgi mani traucē ārējie kairinātāji. Tāpēc ļoti bieži domu un pārdomu process izrādās neefektīvs.

«Savās vienkāršākajās formās domāšana kā process ir parasta, vienkārša informācijas apstrāde domu, tēlu un sajūtu plūsmā. Domāšana notiek dažādos līmeņos. Virspusē – patvaļīgas domas, apzināmas un kontrolējamas. Zemāk, dziļi mūsos – automātiskas domas, kuras uzspiež stereotipiskā domāšana. Un pašā dziļumā – bāzes shēmas un kognitīvās pārliecības, kas, kā likums, mūsos dzīvo neapzināti». Nikolajs Kozlovs

Uzdodot vēstulē jautājumu, mēs “palaižam” domāšanu. Ar analoģisku darbības mehānismu. Pirmās atbildes, kas parādīsies uz papīra no virsējās kārtas, būs tuvas pieprasītajam, bet tādas, ko jau agrāk ne reizi vien esam saņēmuši, standarta un pazīstamas.

Taču šajā gadījumā, kad tā ir vēstule, un pateicoties koncentrācijai uz procesu, tēlu plūsma nepārraujas. Jo tālāk mēs rakstām, jo dziļāk ejam. Ar katru mirkli samazinās kontrole pār apziņu, mēs nokļūstam dziļāk – jau automātiskajā līmenī un pēc tam jau vēl dziļāk neapzinātajā, kur glabājas atbildes uz visiem mūsu dzīves jautājumiem, kas vada mūsu dzīvi. Tēlaini izsakoties, kā pieāķējušies drošības atsaitei, mēs laižamies dziļāk bezapziņas alā. Mēs nezinām, kas mūs tur sagaida, mēs nevērtējam bildītes, kas mainās kustības laikā. Mēs uzticamies un vienkārši ļaujam sevi “nolaist” pašā dziļumā, līdz pašam alas dibenam.

Ko glabā bezapziņa? Mūsu zināšanas – saraustītas un konceptuālas atmiņas, attiecības, iespaidus, vērtējumus, notikumus, domas, emocijas, idejas, vērtības, sajūtas, miglainus un skaidrus simbolus un citas dzīves “atliekas” ar mazāku vai lielāku svaru, kas atkarīgs no tā, cik tās mums emocionāli svarīgas.

Pašas spēcīgākās un dziļākās domas formē mūsu bāzes uzstādījumus, kas arī ir mūsu galvenie virzītājspēki. Mehānisms vienmēr ir vienāds, neatkarīgi no glabātuves ietilpības.

Kas šajā jautājumā mums ir svarīgākais?

Tas, ka tas viss, kas sākumā šķiet haotisks informācijas un procesu laukā, ir caurvīts ar asociācijām.

Mēs domājam asociācijās. Stiprinām jaunos iespaidus pie jau noformētām ķēdītēm, līdzīgi kā verot krellītes uz diedziņa. Dzīves laikā mēs saveram neskaitāmas tādas krellītes, kas savā starpā ir saistītas un rada stiprus tēlu tīklus.

vestule1213

Un tad, kad mēs rakstām, mēs “palaižam” pretēju darbību. Vārdu pēc vārda mēs atpiņķerējam šo tīklu, atgriežoties atpakaļ pie pirmā posma.

Kamēr es rakstīju šo rakstu, nevarēju apiet bezapziņas guru Zigmundu Freidu.

Viņš bija tas, kurš vienā mirklī atteicās no hipnozes, lai pievērtsos brīvo asociāciju metodei.
Pēc viņa domām brīvajās asociācijās var ieraudzīt ciešu saikni starp pagātni un tagadni. It kā nejauši, galvā iešāvusies doma var būt tieši saistīta ar sen aizmirstu iespaidu. Protams, pacienta psihē stradā pretošanās mehānisms, kas traucē atmiņas iznest virspusē. Tāpēc nejauši izteiktai pacienta domai ļoti bieži nav tiešas līdzības ar to, kas paslēpts bezapziņā. Tomēr šī doma satur mājienu uz ko tādu, kas ir ļoti svarīgs, lai noskaidrotu patiesos iemeslus.

Šī brīvo asociāciju metode ir viena no dabīgākajām un efektīvākajām metodēm, kas ļauj ielūkoties bezapziņā.

Un tieši brīvā vēstule, vai kā to tagad sauc – asociatīvā vēstule, ļauj to izdarīt vienkārši, bez pretestības un citu cilvēku piedalīšanās, kas parasti prasa ļoti daudz laika.

Ātrais vēstules rakstīšanas temps ļauj novērst apziņas kontroli un ļoti ātri iesaistīt bezapziņas procesos. Tas, ka nav skatītāju un lasītāju, automātiski ievieš procesā atslābināšanās sajūtu, un abrīvo no kriticisma un saspringuma, kas rakstīšanas procesā pazūd pilnībā.

Interesanti, ka brīvo asociāciju metodi Zigmundam Freidam, pats to nezinot, pateica priekšā vācu rakstnieks un publicists Ludvigs Berne savā stāstā “Māksla trīs dienās kļūt par oriģinālu rakstnieku.”

«… Paņemiet dažas baltas lapas un trīs dienu laikā pierakstiet visu, kas iešaujas jums galvā. Rakstiet visu, ko domājat par sevi, par saviem panākumiem, par turku karu, par Gēti, par kriminālprocesu un tā tiesnešiem, par saviem priekšniekiem, – un pēc trīs dienām, jūs būsiet pārsteigti, cik daudz jūsos ir apslēptu, jaunu, jums iepriekš nezināmu ideju. Te arī slēpjas māksla, kā trīs dienās kļūt par oriģinālu rakstnieku».

Tagad, kad šī instrumenta maģija lielos vilcienos ir kļuvusi skaidra, atliek vien pārbaudīt šīs brīvās vēstules darbību praksē – uz sevis.

Kam tas būs īpaši svarīgi? Dalīšos tikai ar tiem virzieniem, kurus pati esmu pārbaudījusi, tomēr to diapazons ir neizsmeļams.

  • Negatīvo uzstādījumu un pārliecību identificēšana jebkurā dzīves jomā. Cerēt, ka varēsi to izdarīt apzinātā veidā ir neprāts. Mēs lieliski protam mānīt paši sevi. Tāpēc grūti izdomāt labāku metodi, lai patstāvīgi tiktu ar tiem galā. Mums nebūs ne ar vienu jarunā, jāatbild uz jautājumiem, jākautrējas un jāspēlē spēles. Jautājums šajā gadījumā jāformulē šādi: «Kādas parliecības un uzstadījumi man traucē… (izveidot karjeru, atrast dzīvesbiedru, nodibināt ģimeni, pelnīt naudu u.t.t.)».
  • Atbilžu meklēšana uz jautājumiem, kas šķituši retoriski. Kāda ir mana sūtība? Kas ir dvēsele? Kāda ir manas dzīves jēga?. Jā, jā, man iepazīšanās ar frīraiterismu sākās tieši ar šo jautājumu. Un tad es saņēmu atbildi, kādu diez vai apzināti jebkad būtu saņēmusi. Tā mani tā iedvesmoja, ka es burtiski vairākas dienas iedvesmā lidoju piecus soļus virs zemes. Un, protams, tas bija pirmais solis lielajās pārmaiņās, kas notikušas manā dzīvē.
  • Veids kā atrast īsto iemeslu tam, ka atrodies nestabilā stāvoklī. Что тебя гложет, Ева?! Iekšējās disharmonijas brīžos pajautā sev, kas tieši izsauc aizkaitinājumu (naidu, skumjas, dusmas)? Mūsu domāšana ir daudzslāņaina un informatīvās ažiotāžas laikā tik ļoti tā ir pārslogota, ka brīžam mēs paši sevi nevaram saprast. Vienkāršas un saprotamas lietas kļūst apziņai netveramas.
  • Tikt skaidrībā ar jebkurām attiecībām (laulībā, ģimenē, bērniem, draugiem, kolēģiem….), saprast situāciju iemeslus, savu uzvedību un netipiskas reakcijas. 
  • Jaunu, svaigu ideju ģenerēšana (jebkurā sfērā). Tā vietā, lai reizi aiz reizes atbilžu meklēšanas procesā aprītu tonnām nevajadzīgas informācijas, ir vērtīgāk vērsties pie savas bezapziņas lai ienirtu sevī, tur, kur mūsu atmiņa glabā visas atbildes uz visiem jautajumiem. Miljoniem grāmatu sējumus, miljardiem dzirdētu vārdu dažādās valodās, vagoniem frāžu, skanu, smaržu, emociju…. tas viss mums ļauj radīt absolūti neierobežotā daudzumā dažādus šedevrus dažādās jomās. Lūk, kāpēc jaunas idejas mūs apciemo tad, kad izjūtam kādus nestandarta iespaidus, mainam darbības veidu, vietu, vidi, kas mums apkārt. Dažkārt pietiek viena vienīga vārda, pieskāriena, lai iekšā pamostos jauna asociatīva virkne, kas aizved mūs pie jauniem iespaidiem un nestandarta risinājumiem.
  • Radīšana – māksla. Daudzi pieredzējuši rakstnieki jaunajiem rakstniekiem rekomendē rakstīt ātri, neapstājoties. Un arī šo procesu var papildināt ar šīm intensīvajām vēstuļu rakstīšanas sesijām. Piedalīšanās rakstniecības maratonā var pavērt pavisam citas iespējas.

Bāzes algoritms:

1.   Noformulēt un uzrakstīt precīzu jautājumu.
Pacenties to izdarīt maksimāli godīgi. ne “pieklājīgos” formulējumos, bet tieši tā, kā tu domā.

2.  Kā tikko jautājums ir paradījies uz lapas, uzreiz sāc rakstīt.
Pēc iespējas ātrāk. Nevērtējot, cik tuvu vai tālu tu atrodies no pētāmā jautājuma. Asociatīvā rinda nepadodas apdomāšanai. Tāpēc pat necenties to saprast.

3. Neapstājies, nepārtrauc lai “padzertu ūdeni” vai “paglaudītu kaķi”.
Ja pārrausi procesu, nāksies visu sākt no gala. Ideju ģenerēšanas gadījumā process ir mazāk saspringts, ka gadījumā, kad meklē atbildes uz konkrētiem jautājumiem, bet tāpat rezultāta kvalitāte ir atkarīga no vēstules bezapzinātības. Un tā, savukārt ir atkarīga no nepārtrauktības un ātruma.

4.   Katru reizi, kad sēdies pie galda, apzinies, ka tas ir process tikai tev. ja domāsi atpakaļ skatoties, šai metodei nebūs jēgas.
Neanalizē atbildes: muļķīgas, jocīgas, atkārtojošās – nav svarīgi. Neviens to nelasīs. Tu vari vēlāk to visu sadedzināt, izmest, vai saglabāt atsevišķus fragmentus, kuri šķiet svarīgi un interesanti, un perspektīvi.

Ar roku vai datorā?

Ja tu pietiekoši labi nepārvaldi rakstīšanu uz datora un nevari to darīt, neskatoties, un ar visiem desmit pirkstiem, tad labāk raksti ar roku.

Mīnuss ir tikai tas, ka roka tiek piepūlēta, dažkārt sāp no ātrās rakstīanas, un tu vari rakstīt tikai tik ātri, cik vari. Taču ar laiku sāpes pāriet, un tu jau esi meistars šai jomā. Kā visur – treniņš dara brīnumu lietas. Kad raksti uz datora, mīnuss ir tas, ka atgriezies, lai kaut ko izlabotu un tas arī notiek automātiski – tas nelabvēlīgi var ietekmēt rakstīšanas procesu un asociācijas var sanākt saraustītas.

Ierobežot sevi laikā?

Viss atkarīgs no mērķa. Un tas ir principiāli.

Ja ģenerē idejas, kreativitāti, radošās pieejas, tad noteikti uzliec taimeri.
Mēs jau runājām, ka radošās idejas ir neierobežotas, tāpēc šādos neierobežotos procesos ir vērts nolikt laika robežas. Kā bonuss ir tas, ka intensīvi palaisti bezapziņas domāšanas procesi seansa beigās nebeidzas. Tie turpina darboties. Tā kā, ja nu gadījumā rakstīšanas procesā ilgi gaidītā ideja nav radusies, tad turpinot dzīvot parastajā ritmā un darīt savus darbus, ar laiku tā vizualizēsies.

Ir konkrēts mērķis – atrast konkretu atbildi uz konkrētu jautājumu (Kur dzīvo mans Dievs? Kādi uzstadījumi traucē man izveidot ģimeni? Kas vainīgs? Ko darīt? u.t.t.), tad te nekādu ierobežojumu nevar būt.

Atkarībā no dziļuma, uzstadījuma sarežģītības un asociatīvā ceļa ilguma, tu vari līdz atbildei aiziet desmit minūšu laikā un vari – stundas laikā. Šādu meklējumu īpatnība ir tā, ka tad, kad atbilde atnāks, tā būs viennozīmīga un galēja. Ja noteiksi laika robežas, tad tu līdz atbildei vari arī nenonākt. Un tas pilnīgi noteikti tevi neapmierinās un atņems spēkus. Jo process ir beidzies, bet rezultāta nav. Uzdodot jautājumu, tu iekšēji noskaņojies uz to, ka nebeigsi, kamēr nebūsi atradis atbildi.Galu galā, kāda nozīme stundai vai divām, ja par šādu cenu tu vari atbrīvoties no problēmām, kas mocījušas tevi gadiem? Ja nu gadījumā kāda iemesla dēļ tev nācās pārtraukt šo nodarbi, rekomendēju, cik vien ātri vari, atgriezies pie rakstīšanas un pabeidz to.

Un noslēgumā nianses.

No to ievērošanas ir atkarīgs gala rezultāts.

  1. Glāze ūdens pirms un pēc sesijas. Kāpēc? Pat tad, ja mēs neapdomājam uzrakstīto, procesi smadzenēs no tā nepaliek mazāk intensīvi.  Tu domā intensīvāk, kā tas ierasts tavām smadzenēm, un tāpēc tās atūdeņojas.
  2. Atslēdz telefonu, internetu un apsēdies tur, kur tevi neviens netraucēs. Ja tu reaģēsi uz jebkuru traucējumu no ārpuses, process pārtrauksies.
  3. Ja vingrinājuma  laikā tu sajūtu garlaicību, dusmas, naidu vai diskomfortu, uzraksti par to, tikai nepārtrauc. Emocijas nemēdz būt nejaušas. Iespējams tas ir protests brīdī, kad esi aizskāris svarīgu un vārīgu tēmu.
  4. Nemet pie malas. To, ka šāda vēlme tev būs tieši finišā, es varu apsolīt par 99% Tajā brīdī, kad saprātīgas atbildes un skaidrojumi beigsies, un tev šķitīs, ka esi strupceļā. Bet tieši tajā brīdī notiek pāreja no automātiskā līmeņa uz bezapziņas. Un visticamākais, tuvākajās minūtēs atbilde uzpeldēs virspusē. Ja pametīsi šo darbu, droši vien sajutīsi dusmas par pazaudēto laiku un neesošo rezultātu.
    P.S. Ir tāds teiciens, ko agrāk izmantoja zelta meklētāji: “Pārtraukt rakt dažus metrus pirms zelta dzīslas”. Nepārtrauc!
  5. Kā likums, viens seanss noslēdz problēmu/jautājumu. Taču, ja kadu iemeslu dēļ tu pretojies atbildes atrašanai, tad process var ievilkties. Tad, iespējams, ir vērts sākt ar atbildi uz jautājumu: “Kāpēc es nevēlos atrisināt šo jautājumu?”
  6. Kā uzzināt, ka esi nokļuvis pie pirmavota? Kā uzzināt, ka atbilde uz jautājumu ir atrasta? Vienmēr tā būs kāda ķermeņa zīme (smiekli, prieka asaras, kaut kas cits). Atcerieties tos mirkļus, kas notiek, kad nāk apgaismība, saskarsmē ar kaut ko, iepriekš neizjustu, nepazīstamu. Signāls būs līdzīgs, bet neprognozē to, negaidi neko konkrētu. Kad tas notiks, tu skaidri zināsi, ka TAS IR NOTICIS! Atvieglojums, skaidrība, ka tālāk rakstīt vairs nav jēgas. Process ir pabeigts. Vieglums ķermenī un prātā liecinās par to, ka esi brīvs no neskaidrības. Te arī slēpjas galvenā metodes jēga – bez laika ierobežojumiem, pretējā gadījumā tu atsegsi tikai aisberga mazāko daļu.

Asociatīvajai vēstulei ir viena fantastiska un nenovērtējama blakne – kad to dari regulāri, notiek mentālā ģenerālā tīrīšana. Atbrīvojot stāvus vienu aiz otra, mēs sakārtojam savas domu formas, darot domāšanas šablonus caurspīdīgus, iepazīstot savas paša rīcības dabu, izvelkot ārā cēloņu – seku saites.

Mēs sākam saprast, kā paši esam radījuši vienas vai citas situācijas dzīvē. Mēs iemācamies modelēt savu dzīvi. Un jo dziļāk ejam, jo dziļak izprotam lietu būtību.Mēs atbrīvojam sevi interesantiem uzdevumiem un skaistiem jautājumiem. Mēs kļūstam par brīnišķīgu atbilžu avotiem. Atbilžu, kuras vienmēr ir mūsos. Bija, ir un būs. Tikai pastiep roku!

Autors: Eva Kaigorodova

Tulkoja: Ginta FS