Lai kas arī notiktu, pieņemt visu

aizvainojums887

Pamēģini divdesmit četru stundu laikā pieņemt it visu, kas notiek. Kāds tevi aizvainoja – pieņem to, nereaģē un vēro, kas notiek. Pēkšņi tu sajutīsi tādu enerģijas pieplūdumu, kadu nekad agrāk neesi jutis.

Parasti tad, kad kāds tevi apvaino, tu sajūti vājumu, zaudē miera sajūtu un sāc domāt, kā atriebties.

Šis cilvēks ir uzķēris tevi uz āķa un tagad tu zīmēsi apļus. Dienām, naktīm, mēnešiem,  gadiem tu nevarēsi gulēt, sapņosi sliktus sapņus. Cilvēki tērē visu savu dzīvi tikai tāpēc, ka kāds viņus ir apvainojis.

Ieskaties pagātnē un tu kaut ko atcerēsies. Tu biji mazs bērns un skolotājs klasē tevi nosauca par idiotu; un tu šos vārdus vēl joprojām atceries un turi uz šo skolotāju ļaunu prātu. Tēvs kaut ko pateica…. tavi vecāki jau sen to ir aizmirsuši un pat tad, ja tu viņiem to atgādināsi, viņi nevarēs atcerēties, bet tu atceries. Mamma ne tā uz tevi paskatījās un šī brūce saglabājusies vēl joprojām, atvērta, dzīva; ja kāds aizskars, tu uzsprāgsi.

Nepalīdzi šai brūcei kļūt lielākai. Neļauj tai aizņemt visu tavu Dvēseli. Vērsies pie saknēm, esi ar veselo. Divdesmit četras stundas – tikai divdesmit četras stundas, – lai kas arī notiktu, centies nereaģēt, nepretoties!

Tu sajutīsi jaunu enerģijas vilni, kadu iepriekš neesi pat pazinis, jaunu dzīvības spēku pieplūdumu, kas nāk no pašām saknēm. Un pietiek vien iepazīt, sajust šo garšu, lai dzīve mainītos. Tu smiesies par visām tām muļķībām, kuras līdz šim aizņēma tavu prātu, par visiem aizvainojumiem, reakcijām un atriebības alkām, ar kurām Tu sevi mocīji.

Neviens nevar tevi sagraut, izņemot tevi pašu, neviens nevar tevi izglābt, izņemot tevi pašu.

Avots: metodsilva.ru

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Mihails Ļitvaks: «Ja Tevi nosauc par muļķi – piekrīti»

52354532_1271418489662563_6685254065242243072_n

Vēlies būt noderīgs citiem? – dzīvo sev;
Nezini, kā audzināt bērnu? – liec viņu mierā;
Gribi izmainīt savu likteni? – tas ir iespējams;
Tevi nosauca par muļķi? – piekrīti.
Tā uzskata medicīnas zinātņu kandidāts, psihoterapeits Mihails Ļitvaks.

Sākumā tādi paziņojumi var radīt neizpratni. Mēs esam raduši dzīvot un domāt savādāk. Bet varbūt mēs vienkārši nepiešķiram nekādu nozīmi tam, ka eksistē noteikti noteikumi, sekojot kuriem, mēs dzīvē sasniedzam to, ko vēlamies?

Par šiem noteikumiem, psihoterapiju, komunikāciju, vadību un daudz ko citu Mihails Ļitvaks runā savās divdesmit grāmatās.

Par to arī šajā intervijā.

Viena no jūsu grāmatām “Ja gribi būt laimīgs” sākas ar vārdiem: “Runā, ka cerība mirst pēdējā, bet es to nogalināju pirmo”. Kāpēc?

Manā praksē tā sanāca. Pie mums daudzi cilvēki cer un neko nedara. Viņi domā, ka gan jau pats no sevis kaut kas notiks, atnāks kāds stiprais un palīdzēs, atjās princis baltā zirgā un visu nokārtos. Taču tajā pat laikā viņi saprot, ka dabas parādības pakļaujas ļoti stingriem likumiem.

Nedrīkst bāzt roku verdošā ūdenī. Ja to izdarīsi, tad ko varēsi vainot? Protams, sevi. Bet, kas attiecas uz komunikāciju, visi uzskata, ka, ja ne sarunu partnera ļaunā griba, viss būtu labi. Un viņi neapzinās, ka arī komunikācijas likumi ir skarbi. Un tieši tāpat “bāž roku verdošā ūdenī”, bet apvaino ūdeni, un atkal cer…

Tad es saku: pietiek cerēt, labāk mācīsimies šos komunikācijas likumus un rīkosimies atbilstoši tiem. Un tad tie mums palīdzēs.

Pirms divdesmit gadiem es biju tradicionālas medicīnas pārstāvis – hipnoze, autogēnie treniņi, tabletes. Slimniekam no šīm zālēm varbūt paliek labi, taču, vai tās viņam iemācīs risināt savas problēmas? Protams, ka nē.

Viņš atgriežas savā sociālajā vidē…. un pēc laika atkal atgriežas pie mums. Tā vietā, lai viņu trenētu, es viņu mierinu. Sanāk “rotējošo durvju” efekts.

Es sāku par to domāt, parādījās skolotāji. Man palīdzēja profesori Libihs un Petrakovs. Balstoties uz tā, ko iepriekš jau zināju, radās savi priekšstati par to, ko darīt, kad ārstē neirotiski slimus cilvēkus praktiski bez zālēm.

Es vēlos noformulēt, kas ir neiroze? Tā ir slimība, kas rodas pēc psihotraumas. Tādas traumas  mēdz rasties ģimenē vai darbā. Pacients bieži vien uzskata, ka vainīgs ir viņa partneris, bet mēs viņam sakam: nē, arī uz tevi gulstas daļa atbildības. Iemācies uzvesties pareizi – un konflikta nebūs.

Lai plaudētu ir vajadzīgas divas plaukstas…

Un tad tabletes un zāļu vietā mēs saviem pacientiem sākām mācīt psiholoģiskās komunikācijas likumus.

Jums ir termins “psiholoģiskais aikido”.

Šai metodikai saknes meklējamas personīgi orientētās psihoterapijas metodēs. Tā ir jauna pieeja. Aikido ir elastīgs ceļš pie uzvaras un tas, kurš to pārvalda, cenšas izvairīties no konflikta un atkal doties uz priekšu.

Būtība – tu ātri piekrīti partnerim un izvairies no cīņas.

Te ir trīs varianti:

  • kad mani pazemina (var teikt: skatās uz mani no augšas uz leju);
  • lietišķa komunikācija: kā mums šobrīd ar Jums;
  • kad par mani jūsmo.

Pirmais variants

Piemēram, man saka: “Mihail Jefimovič, jūs esat muļķis!”. Parasti mēs atbildam pēc principa “Muļķis – pats muļķis!”. Taču tas cilvēks, kurš pārvalda aikido, teiks: “Jā, es patiešam esmu muļķis”. Es aizeju, viņš “krīt”.

Viņš apjūk, gaida uzbrukumu, bet uzbrukuma nav. Un pēc tam tu viņam vari teikt: “Redz, cik tu esi gudrs. Tik ātri noskaidroji, kāds es esmu. Es tik ilgi to slēpu, un tikai tu spēji mani saprast. Tev, gudrajam, nākas komunicēt ar muļķi”.

Visu laiku tā komunicēt nevar, jo tā tu pazaudē savus komunikācijas partnerus. Toties, ja vēlies pārtraukt komunikāciju, tu to varēsi izdarīt, jo arī labajam jāprot par sevi pastāvēt.

Vai šajā gadījumā nepieciešams treniņš? Cilvēkam ir jāizspelē vairākas situācijas, lai īstajā brīdī neapjuktu?

Jā, protams! Mēs zinām likumu, bet pēc tam pēc veca ieraduma atbildam pa-vecam, noraujamies. Un tad ir vēl viens paņēmiens – “atliktā amortizācija”. Mani nosauca par muļķi, es neizturēju, norāvos un atbildēju pa-vecam. Bet nākamajā dienā es pieeju pie viņa un saku: “Piedot, Pjotr, es sapratu, ka tev ir taisnība”.

Otrais aikido variants – priekšniekiem un skolotājiem, kad tev glaimo.

Glaimošana un apjūsmošana. Es vēlos uzdot jautājumu – kas ir bīstamāk?

Man šķiet, ka apjūsmošana.

Jums taisnība, protams, ka tā ir bīstamāka. Glaimo, lai kaut ko izmānītu, piemēram, Lapsa un Vārna. Viņai nevajadzēja nogalināt Vārnu, vienkārši dabūt to sieru.

Kad tev glaimo, ir patīkami. Kapēc gan neizmantot pašu to saturu, tikai jāprot pareizi uzvesties.

Kad es biju jauns dakteris, mani slavēja, teica, ka es esmu labs ārsts, bet viss beidzas ar to, ka man uzkrāva papilddarbu. Pec tam, kad es biju izzinājis komunikācijas paņēmienus, es uzklausīju glaimus un pec tam teicu: “Paldies, man jūsu vārdi ir ļoti patīkami”, – pēc tam ieturēju nelielu pauzi un turpināju, – “tāpēc, ka aiz tiem neslēpjas nekāds lūgums”. Daudzi priekšnieki saka: šis paņēmiens lieliski strādājot.

Par apjūsmošanu. Tas, kurš tevi apjūsmo, noteikti tevi nodos. Bet to, kurš par mums jūsmo, mēs pietuvinām sev. Viņš izsūc no mums visu sulu. Un kad nodos? – pašā mums smagākajā brīdī.

Nodošanas psiholoģiju mēs jau esam izstudējuši. Diemžēl zinātnē es neesmu atradis literatūru par šo tēmu. Pirms 8 gadiem es uzrakstīju rakstu “Nodevības psiholoģija”. Izcēlu piecus nodevības veidus. Ja cilvēks tos zina, viņš var sevi pasargāt no nodevības.

http://litvak.me/statyi/article_post/psikhologiya-predatelstva

Trešais ir sadarbība. Ja tev kaut ko piedāvā, uzreiz vajag piekrist. Jūs piezvanījāt – es uzreiz piekritu. Ko cilvēks no manis gaida? – piekrišanu. Pieņemsim, es piekrītu, mēs apspriežam detaļas, bet, ja es saku, ka visam jābūt tā, kā es gribu, tad sadarbība nav iespējama. Taču tad es saglabāju cilvēku tālākai komunikācijai nākotnē. Diemžēl reti, kurš to izmanto.

Un noslēgumā par “aikido”. Tas balstās uz kopējiem fiziskajiem principiem.

Kad mani pagrūž no augšas uz leju, kas man jādara? Sākumā piesēst, turpināt to pašu “kustību”, bet tikai pēc tam piecelties. Tas ir likums.

Jūsu grāmatās ir sastopams tāds interesants termins “scenārija pārprogrammēšana”. Vai tas attiecas uz cilvēka likteni? Vai ir iespējams izmainīt likteni?

Jā. Grāmatā “Ja gribi būt laimīgs” es aprakstu septiņus neveiksmīgus scenārijus, un parādu, kā šie cilvēki ar mūsu palīdzību pārkārtojās un viņu dzīve kļuva pavisam savādāka.

Kas ir scenārijs? Scenārijs ir tas psiholoģiskais spēks, kas velk cilvēku uz likteni neatkarīgi no tā, vai viņš to uzskata par brīvu izvēli, vai arī pretojas. Tā ir Berna definīcija.

Mūsu liktenis ir atkarīgs no gēniem. Es – vīrietis, Jūs – sieviete. Mēs būsim šajās lomās.

Dzīve vispār ir diezgan vienkārš lieta, ja dzīvojam atbilstoši savai dabai.

Audzināšanas procesā daudzi vecāki vēlas no bērna izveidot to, ko izveidot nav iespējams. Un rezultātā viņš dzīvo slikti.

Labāk bērnu vispār neaudzināt, bet gan audzēt. No gurķa – gurķis, no tomāta – tomāts.

Bērns grib kļūt par aktieri, mamma viņu – pataisīt par grāmatvedi utt. Un tad viņš vairs nedzīvo savu dzīvi, bet gan pēc tā scenārija, kuru viņam uztiepuši vecāki. Viņu ir jāpārprogrammē. Lai viņš atgrieztos pie kā?… Pats pie sevis. Visvieglāk ir būt PAŠAM SEV.

Visvieglāk kokam ir augt rāmi, lēnām. Tas izaugs liels. Sākumā cilvēks piedzimst laimīgs, bet pēc tam kļūst nelaimīgs vecāku spiediena ietekmē. Un, kad šī programma tiek traucēta, cilvēkam ir slikti, tikmēr, kamēr viņš neatgriezīsies pie savas paša programmas.

Tie cilvēki, kuriem pagaidām vēl ir labi, diemžēl nevēršas pēc palīdzības. Tie, kuriem slikti – vēršas, jo nav jau variantu. Kad es viņiem skaidroju savu redzējumu, viņi ir sašutuši. Un viens no redzējuma aspektiem – ir jadzīvo sev, tad tu atradīsi sev pareizos cilvēkus; pats svarīgākais cilvēks – ir tas, ar kuru tu sadarbojies. Tas atbilst mūsu dabai.

Mums jāapmierina ir četri savi instinkti:

  • uztura,
  • aizsardzības,
  • seksuālais,
  • savas pašvērtības.

Ja gribam ēst, bet mums nav kur dzīvot, mums sekss būs vienaldzīgs. Seksuālais partneris stāv daudz tālākā vietā. Bērni – vēl tālākā.

Bērnu līdz gadam jābaro ar pienu, bet desmit gados – vairs nē. Kā teica Jēzus: “Es atnācu tēvu nošķirt no dēla, māti no meitas, vedeklu no vīra mātes”. Pēc pieciem gadiem ar bērnu vajag sadarboties. Ja tu neizbeigsi attiecības “vecāks-mazulis”, kā gan tu sadarbosies?

Lūk, es atbraucu kopā ar dēlu, viņam šobrīd ir trīsdesmit gadi. Ja mums būtu attiecības “tēvs-dēls”, mums nebūtu par ko runāt. Mēs sadarbojamies. Tajā pat laikā man kā tēvam ir patīkami, ka blakus man ir dēls. Es tieši parādu, kādā veidā saglabāt labas attiecības ar bērniem, lai mēs viņiem nebūtu par nastu.

Jūs sakāt, ka ir jāmīl sevi. Mēs taču neprotam sevi mīlēt?

Es vēlos paskaidrot jums vārda Mīlestība formulējumu, kas pieder psihoterapeitam, psihologam Frommam.

«Mīlestība ir AKTĪVA IEINTERESĒTĪBA mīlas objekta dzīvē un attīstībā».

Vairums cilvēku saka: man nav ko mīlēt. Bet mēs jautājumu uzstādam savādāk: vai tu proti mīlēt? Es bieži saviem klausītājiem saku, ka daudzi jauc mīlestību ar seksu. Tās ir divas dažādas lietas.

Es saku: “Šobrīd es esmu aktīvs, es esmu ieintereēts jūsu attīstībā. Tas arī ir manas mīlestības akts pret jums, kaut gan, iespējams, jums to nav patīkami dzirdēt. Bet, ja jūs nevēlaties pieņemt manu mīlestību, ko es varu izdarīt?” Tāpēc mīlēt var tikai nobriedusi personība, kas var kādam palīdzēt attīstīties

Pie mums bieži jauc kaislību ar mīlestību. Es ļoti mīlu sarkanos ikrus. Kas notiks ar šiem ikriem no manas mīlestības?… Kā es varu būt pārliecināts, ka sieviete mani mīl, ja dzīvo uz mana rēķina? Cita lieta, ja viņa ir patstāvīga un tomēr, kopā ar mani. Tad es viņai ticu. Cilvēks, kurš nav patstāvīgs, principā nevar mīlēt. Un, protams, bāzes mīlestība ir mīlestība pret sevi.

Es nodarbojos ar fizkultūru – tas ir mīlestības akts pret sevi. Lasu grāmatu, paaugstinu savu kvalifikāciju – mīlestības akts pret sevi. Sabiedrība no tā tikai iegūst. Cilvēks nes labumu citiem, ja pareizi dzīvo sev. Un tagad paskatieties, ja es vakarā piedzēros, visu nakti neguļu, tātad es sevi nemīlu.

Kāpēc sevi noteikti vajag mīlēt? Ja es sevi nemīlu, tad es esmu slikts cilvēks. Ja es jūs esmu iemīlējis, kā godīgam cilvēkam, man no jums jāaiziet. Nevar mīļotajam cilvēkam iesmērēt kaut ko sliktu. Cilvēkam ir vajadzīga mīlestība. Viņam nav vajadzīga ne mamma, ne tētis, viņam vajadzīga mātes mīlestība.

Vēl viens svarīgs moments. Nevajag aizmirst, ka eksistē patiesības mīlestība. Mums jāsaprot, kā ir uzbūvēta pasaule, tad mēs tajā spēsim orientēties. Vienu no savām grāmatām es sāku ar vārdiem: “Ja tārps zinātu, kā uzbūvēta ābele, viņš ilgi būtu dzīvs. Viņs taču nograuž ābolu pie pašas augļa kājiņas, un viņa (dzīve) sāk cīnīties ar viņu”. Zinot, kā uzbūvēta pasaule, mēs varam ieņemt savu vietu un tad viss būs labi un viegli. Ta mēs mācam mīlēt. Diemžēl mātes ne vienmēr var mīlēt savus bērnus”.

Man šķiet, ka viņas mīl nepareizi… 

Tā nevar uzstādīt jautājumu. Vai nu tu mīli vai nemīli. Kad pie manis atnāk māte ar bērnu un saka, ka viņa to mīl, es vienmēr jautāju: “Ko viņš prot darīt?” Ja neko neprot, tātad mamma viņu nemīlēja. Viņa saka: “Es gribu, lai viņš kļūst par zinātnieku un tāpēc visu daru viņa vietā. Mazgāju, gatavoju”. Es saku: “Jūs viņu nemīlat. Ja viņu iesauks armijā, viņu tur nogalinās. Viņš taču ir baltrocītis un tādus tur nemīl. Pārtrauciet viņu aptekalēt”. Mamma: “Viņš taču nedēļu staigās netīrs, skolotāja mani lamās”. Es saku: “Patiesībā jums nospļauties uz dēla likteni, lai tikai jūs neviens nelamātu”.

Mēs tagad strādājam ar jaunām meitenēm. Man ir divdesmit gadu pieredze un lieliski rezultāti. Mums jau ir atstrādāts tas, kā sarunāties ar bērniņu vēderā, kā runāt ar zīdaini utt.

Ar bērniem jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu – aci pret aci, jo tikai tā attīstās intelekts – vai nu paceliet bērnu vai pašas apsēdieties. Pie mums mammas velk bērnus sev līdz un viņi pat nespēj domāt.

Šodien mēs dzīvojam baiļu atmosfērā. Vai jūs varētu dot dažus padomus, kā ar šīm bailēm tikt galā? Varbūt ir paņēmieni, ar kuru palīdzību var atbrīvoties no stresa un bailēm?

Jūs droši vien sapratāt, ko nozīmē “scenārija pārprogrammēšana”? Tas ir ilgs process. Protams, viss sākas ar nelieliem padomiem.

Baiļu dabu mēs jau esam atšifrējuši. Tā nāk no varenības idejas: “es esmu tāds cilvēks, ka ar mani nekad nekas nevar atgadīties”.

Piemēram, cilvēkam piedāvā uzstāties lielas auditorijas priekšā. Vinš baidās. Es jautāju: “Kas tad var notikt?”. Noskaidrojas, ka dziļi viņa zemapziņā mīt ideja – es esmu tāds cilvēks, kuram visam jāizdodas no pirmās reizes. Kamēr šī ideja tur sēž, viņš baidīsies.

Otrā ideja – “apkārt ir vieni vienīgi muļķi”. Es viņam saku, ka ir arī citi gudrie un tie tevi sapratīs. Kad šī ideja tiek novākta, cilvēks iet un dara.

Un ko es varu teikt. Dārgie lasītāji, pamēģiniet, pamēģiniet.

Rīkojaties, iespējams, ka no sākuma jums neizdosies, bet atcerieties, ka neveiksme ir 7 reizes vertīgāka par veiksmi, tā uzbūvētas mūsu smadzenes.

Jo tikai tad, kad tev neveiksies, tu pievērsīsi uzmanību nevis tiem, kuri par tevi smejas, bet tiem, kas tev līdzi jūt. Tad neveiksme kļūs kā tavas sociālas vides attīrītājs un tev uzreiz kļūs skaidrs, kas ir kas.

Labi, un tomēr, ko darīt, lai cilvēks būtu laimīgs?

Laimes formula: “Gribu, varu un daru jābūt pildītiem ar vienu saturu”. Tad viss būs kartībā. Ja es gribu, bet nevaru, tad, kas ir jādara?… pareizi, jāiemācāās to darīt.

Vienīgi es aicinu savas vēlmes piepildīt psiholoģiski kompetentā veidā, balstoties uz komunikācijas likumiem, kuri nav atkarīgi no mums. Tie jāaptver un jāsaprot. Juridiskos likumus var uzrakstīt, bet šie likumi, par kuriem es runāju, ir jāizprot un jārīkojas saskaņā ar tiem.

Jūs rakstāt: “Jo vairāk padomus jūs dodat, jo vairāk ienaidnieku iegūstat”. Lūdzu, paskaidrojiet, kā jūs to domājat.

Es izdomāju formulu: psihologa kvalifikācija ir apgriezti proporcionāla doto padomu daudzumam.

Labs speciālists nedod padomus, viņš palīdz pieņemt pareizo lēmumu. Es runāju par to, kā ir uzbūvēta dzīve. Ja darīsi tā un tā, rezultāts būs tāds, ja darīsi tā – rezultāts būs šāds. Tie ir likumi un izņēmumu nav. Un tagad izvēlieties.

Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai mans pacients varētu dzīvot bez manis.

Tāpēc, ja jums kaut ko iesaka, – pasakiet “paldies”, ejiet prom un vairs nekad tur neatgriezieties. Lēmumi ir jāpieņem pašam.

Lūk, vēl viens piedāvājums, ja atļausiet. No tā ārsta, kurš jums garantē pilnīgu atveseļošanos, uzreiz ejiet prom. Ne viss ir atkarīgs no ārsta. Sen jau ir zināms, ka cilvēka organisms pats sevi ārstē, bet ārsts ir tikai palīgs. Dažkārt mēs dalām mūsu nopelnus – es sev ņemu 10%, bet 90% ir cilvēka paša. Viņš stradā, bet es tikai palīdzu.

Un pēdējais. Ir jāpaļaujas uz sevi uz saviem spēkiem. Kad tu sāc kaut ko darīt, vienmēr atraīisies cilvēki, kuri tev palīdzēs.

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tev nav kauna!

kauns5

«Kā tev nav kauna!». Šī frāze traucē dzīvot gan bērniem gan pieaugušajiem.

Frāzi par kaunu sava dzīvē kaut reizi ir dzirdējis ikviens cilvēks. “Kā tev nav kauna tā uzvesties!”, “Man par tevi kauns!”, “Pakaunējies būtu!” – ir jau ierastas audzināšanas sviras. Gadiem ejot mūs nepārstāj kaunināt. Ir kauns žēloties. Ir kauns atšķirties no citiem. Parunāsim par to, kā šis kauns sabojā mūsu dzīvi.

Ilgu laiku es strādāju ar cilvēkiem, kuriem bija traucēta ēšanas uzvedība un attiecīgi arī ķermeņa veidols. Es vadīju terapeitiskās grupas. Pēc vienas no tām, pie manis uz individuālo konsultāciju pierakstījās viena meitene, kurai ļoti bija vajadzīga mana palīdzība. Viņa daudz stāstīja par savu dzīvi, bet pats galvenais visa stāsta vadmotīvs bija viens vārds: KAUNS.

Kauns dzīvot tadā ķermenī. Kauns iziet no mājas. Kauns iet uz treniņiem, tāpēc, ka tur visi ir slaidi. Kauns darīt to, ko gribās.

Vai tad tikai viņai vienai kauns? Protams, ka nē! Kauns attiecas ne tikai uz ķermeni. Tā ir daudz dziļāka parādība.

Kas ir kauns

Ikvienam cilvēkam viens no galvenajiem dzīves uzdevumiem ir kļūt neatkarīgam. Nē, tas nenozīmē uzcelt māju, uzbūvet karjeru vai arī dzemdēt daudz bērnus. Tieši kļūt neatkarīgam, kas dod iespēju izveidot savu dzīvi atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām.

Ja cilvēks ar šo uzdevumu nav ticis galā, nav kļuvis neatkarīgs, viņš, kā jau jūs sapratāt, paliek no kaut kā vai no kāda atkarīgs. Bet jebkura atkarība rada mums jau zināmās nepatīkamās lietas: vainas sajūtu un kaunu.

Ja es no kaut kā esmu atkarīgs, es jūtos vainīgs par to, ka kaut kas iet ne tā, kā plānots. Man ir kauns, ja es neatbilstu to cilvēku gaidām, no kuriem esmu atkarīgs. Ja es esmu atkarīgs no sabiedrības viedokļa, mani pašu šī sabiedrība arī vada.

Kā mēs “inficējamies” ar kaunu

“Kā tev nav kauna!” – saka vecāki, ja bērns, pēc viņu domām, ir izdarījis kaut ko ne tā. Šādu vēstījumu daudzi no mums ir dzirdējuši savā bērnībā. Cilvēks ilgu laiku ir bijis atkarīgs no ģimenes, vecākiem un apkārtējās vides.

Bērni jūtas vāji un neaizsargāti un tāpēc savus vecākus un pieaugušos vispār uzskata par lieliem un vareniem. Un kādā brīdī bērns saprot, ka, lai izdzīvotu, ir jāklausa tam, ko saka “lielie un stiprie” pieaugušie.

Ja atbilst viņu prasībām, tad var justies drošībā. Bet, lūk, kāda alošanās: kaunina parasti pēc tam, kad tu jau kaut ko esi izdarījis. Tāpēc bērnam nav citas izejas, kā metodiski ar savām darbībām “kāpt uz mīnām” un saņemt atpakaļsaiti.

Ir vēl viena kauna forma: kauns būt nevarīgam vai kauns būt nepatstāvīgam. No vienas puses kauns darīt to, ko gribi (tas nepatīk citiem). No otras puses – kauns būt nepatstāvīgam un nespēcīgam. To skaidri var redzēt, klausoties vecāku vēstījumos: tev ir daudz jāstrādā, esi neatkarīgs, apprecies, paļaujies tikai uz sevi, neprasi palīdzību. Tas viss rada absolūti šizofrēnisku situāciju: lai ko tu arī darītu, tev vienalga būs kauns.

Cilvēki nepiedzimst ar kauna sajūtu. Tā ir sociāla parādība un formējas sabiedrībā. Visticamākais, kaut kad sen, kad cilveki dzīvoja lielās grupās, kauna sajūta palīdzēja cilvēkam šajā grupā dzīvot pēc noteikumiem, kas ļāva izdzīvot. Tomēr laiki ir mainījušies. Tagad katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties sev tādu grupu, kurā viņam būs maksimāli komfortabli. Un palīdzēt tajā viņam var tāda ļoti vērtīga prasme, kā prasme pielāgoties.

Dzirdēt sevi bez “traucējumiem”

Lai maksimāli efektīvi piemērotos apstākļiem, ir jāprot sevi dzirdēt, tas ļaus dzirdēt arī citus un adekvāti novērtēt situāciju. Ir apstākļi, kad ir ļoti svarīgi lūgt palīdzību. Ir situācijas, kas prasa rīkoties pretēji noteikumiem. Dažkārt ir nepieciešams ieturēt pauzi un nerīkoties vispār, jo tas būs labākais šajā situācijā.

Tāpēc ir nepieciešams prast dzirdēt sevi bez traucējumiem un objektīvi uztvert situāciju. Bet galvenais – uzticēties pašam sev un saviem lēmumiem un būt atbildīgam par tiem.

Visās daudzšķautņainajās dzīves situācijās kauns, kurš iepotēts bērnībā ļoti stipri traucēs. Mammas vai tēta balss, kas pirms 15-20-30 gadiem kādā situācijā teica: “kauns ir to darīt” šodien jau pavisam citā situācijā nevis palīdzēs, bet sarežģīs to. Nav iespējams adaptēt vienu lēmumu visām dzīves situācijām, pie kam šis lēmums nebija mūsu pašu pieņemts, un tas bija ļoti, ļoti sen.

Kauna sajūta iesūcas dziļi dziļi mūsu personībā. Un kādā brīdī, parasti pie psihologa, cilvēks saprot, ka viņš nezin, ko grib un nezin savas patiesās vēlmes un vajadzības.

Pirmkārt, viņam nemācīja apzināties sevi un savas sajūtas. Otrkārt, daudzas lietas darīt cilvēkam ir kauns, tāpēc, ka tā uzskatīja vecāki un viņam nozīmīgi cilvēki, tas nozīmē, ka tagad cilvēks savus “gribu” slēpj ļoti dziļi. Kad cilvēkam ir dziļš un destruktīvs kauns, ir svarīga otra cilvēka nevērtējoša pieņemšana un atbalsts. Labi, ja tāds cilvēks ir kvalificēts psihologs.

Autors: Anna Pogrebņaka
Avots: ©psy-practice.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesība vai sirsnība?

virrietis sieviete2

Kad es lasu vai dzirdu frāzes: “Visas šīs viltības un padomi, kā iemācīties komunicēt ar vīriešiem, ir tikai manipulācijas, tas viss ir negodīgi un liekulīgi. Kāpēc to visu darīt, ja patiesībā tu neapbrīno neko no tā, ko viņš  ir izdarījis? Kāpēc man ir viņam jāsmaida un jāslavē viņš? Kāpec slikti ir teikt tieši acīs visu, ko domāju: ka man ir pilnīgi vienaldzīgas viņa aizraušanās? Kāpēc man jātēlo un jāsajūsminās? Tas taču nav godīgi, nav patiesība un ir liekulīgi.”

Pēc šīm frāzēm es patiešām saprotu, ka šī sieviete ir viena, ja arī nav, tad ir nelaimīga savās attiecībās un ļoti drīz viņu sagaida šķiršanās.

Es jau 20 gadus esmu psihoterapeits un šajās lietās ļoti reti kļūdos.

Un tagad uz minūti iedomāsimies, ka arī vīrieši sāks tā domāt un visu teikt tev tieši acīs: “Sveika. Tu man esi pilnīgi vienaldzīga, taču es vēlos ar tevi pārgulēt un jau rīt par tevi aizmirst”, “Tev ir līkas kājas un krunkaina seja, taču tu esi jautra un tāpec es plānoju ar tevi kādu nedēļu patusēt.”, “Es sēžu kafejnīcā blakus tev un salīdzinu tevi ar to blondīni un ar to bruneti, viņas starp citu ir tīri tā neko, bet tava cope galvas vidū padara tevi līdzīgu manai vecmāmiņai”, “Fui, gatavot gan tu neproti, viss pliekans, to pat sāls un pipari neglābs”, “Man tava iekšējā pasaule ir absolūti vienaldzīga, un viss, ko tu man te jau pusstundu stāsti, mani vispār neinteresē, labāk paklusē un vienkārši izliksimies, ka man no tevis vajag tieši to pašu, ko tev no manis” un tā tālāk…

Kā tev patika? Patīkami?

Un tagad iedomājies, ka jebkuru “patiesību” (bet tā katram ir sava) pār tevi izgāž nesaudzējot ne tavas jūtas, ne emocijas, ne Dvēseli…. Vai tu būi laimīga? Nedomāju. Tomēr tu uzskati, ka būsi pārpūlējusies, ja sāksi uzvesties civilizēti un taktiski attiecībā pret vīriešiem, taču viņiem noteikti ir pret tevi jāizturas ar cieņu. Tā ir spēle vienos vārtos!

Atceries senu patiesību – nevienam tava patiesība nav vajadzīga, vēl jo vairāk tā nav vajadzīga attiecībās. Tur ir vajadzīga sirsnība, kurai nav nekāda sakara ar tiešumu un patiesību.

Tu nicini tos, kuri pēc tavām domām liekuļo un izmanto viltības? Tātad tava sūtība ir būt vienai. Jo tā ir nenobriedusi domāšana, iesīkstējis jaunības maksimālisms. 14 gados  tā var darīties, bet tad, ja dāmai ir 25-35-45- tas nozīmē tikai to, ka viņa ir iestrēgusi savā agrajā pusaudža vecumā un skatās uz pasauli caur pusaudzes domāšanas prizmu, un tā arī vēl joprojām nav pārvērtusies par pieaugušu sievieti un nesaprot, ko nozīmē būt sievietei. Viņa ir sastingusi kūniņa – vairs ne kāpurs, bet vēl arī ne tauriņš.

Būt patiesai un sirsnīgai attiecībās nozīmē patiesi interesēties par sava izredzētā aizraušanos, tas nozīmē patiesi atbalstīt viņu, ievērot labo viņā, viņa labos darbus un neievērot un neatzīmēt viņa trūkumus.

Ir svarīgi ne tas, KO teikt, bet KĀ to teikt – lūk tā ir sirsnība un patiesums.
Patiesībā viss slēpjas motīvā un cieņā. ja motīvs ir labestīgs un gaišs – tad cilvēks nekad nerunās par trūkumiem un maigi pasniegs savu domu. Un šis motīvs darbosies, ja ir cieņa.

Ja cieņas nav, tad būs “taisna runa”, tāpēc, ka šai sievietei patiesībā šis vīrietis vispār ir vienaldzīgs un tur nav ne pilītes cieņas.

Ikviens uzbrukums VIENMĒR agri vai vēlu noved pie katastrofas attiecībās.
Būt sievietei nozīmē būt upei, kaut kur maigai un plastiskai, kaut kur mutuļojošai un spējīgai “nonest” visu savā ceļā, bet tajā pat laikā spēt remdēt slāpes un veldzēt, būt dzīvības devējai, viegli aptecēt asos stūrus un ar maigumu nogludināt smilšu šķēršļus. Viss dzīvais tiecas uz upi, tai blakus zaļo mežs, saulītē tā gaiši vizuļo un mēnesgaismā maigi mirdz. Upe nav statiska, viņa ir pati daba un ar vieglumu saprot visu apkārtejo pasauli, tāpēc, ka viņa arī ir daļa pasaules.

Man ir trīs meitas. Es vēroju, kā jau no bērnu dienām nobriest viņu sievišķība, es redzu to piepildītību, ar kādu viņas ir nākušas pasaulē, viņām sievišķību nevajag macīties, arī viedumu ne, viss viņām jau ir. Viņas skatās uz māti un arvien atklāj jaunas savas sievišķības iezīmes, visu sievietes dabas brīnumaino pasauli.

Sievišķība nav “jāuztrenē”, ir jābeidz vien sevī kultivēt vīrišķība un jāpārstāj apspiest sava sievišķā daba, jāatmet visas bailes un neizdzīvotās situācijas. Pietiek turēties pie senajiem bērnības scenārijiem. Jau sen ir laiks atmetot savu bērnu dienu maksimālismu un domāšanas šaurību, pārvērsties brīnumainā, skaistā gulbī, izplest spārnus un laimīgi planēt uz savu laimīgo dzīvi.

Ja mēs mēģinām ieliet tēju pilnā krūzē, tad tēja līs pāri krūzes malām un pēc tam arī uz grīdas. Tāpat arī dzīvē, kamēr esi pilna ar aizvainojumiem un pastāvīgi kožļā savu domu kožļājamo gumiju (“viņš izdarīja to”, ” vīrieši visi ir tādi”, “Bet lūk mana mamma”, “es taču tik daudz visu ko par vīriešiem zinu”, “kā viņi slikti uzvedas”…), un tik klausāties tādu pašu kā jūs – neapmierināto padomos, draudzeņu, kuras pašas nespēj izveidot normālas attiecības padomos – un tu jau esi pārpildīta un tevī vairs nevar ieliet gardu, smaržīgu tēju. Visa tava dzīve tad ir jau piepildīta ar sasmakušu škidrumu.

Radi sevī tīru, brīvu no sārņiem telpu, un piepildi sevi ar kaut ko vērtīgu, to, kas palīdzēs tev kļūt harmoniskai un laimīgai. Bez harmonijas laimes nebūs un tur patiešām “taisnai runai” nav vietas.
Džošua M. Petersons

Facebook Благостная женственность
Tulkojums Ginta Filia Solis

Zaļie mati

meitene

Pirms diviem gadiem es biju Džeka Kenfīlda treniņseminārā (tas ir viens no filmas “The Secret” autoriem). Tad, lūk, Džeks ar skarba piemēra palīdzību parādīja kā un kāpēc mēs reaģējam uz kritiku.
Viņš piegāja pie vienas no dalībniecēm un teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir kāds, tik ļoti dumjš cilvēks”.
Protams, ka šie vārdi meiteni ļoti aizskāra. Taču Džeks viņu nomierināja, teikdams, ka tas ir tikai vingrinājums un, ka tam ir turpinājums.
Viņš vēlreiz paskatījās uz meiteni un šoreiz teica: “Es vadu daudzus seminārus un lekcijas, bet pirmo reizi starp maniem klausītājiem ir cilvēks ar zaļiem matiem”. Šoreiz meitene iesmējās.
– Kāpēc tu smejies? – Džeks viņai jautāja.
– Tāpēc, ka man nav nekādu zaļu matu!
– Tad kāpēc tu uz mani sadusmojies pirmajā reizē?
– ….

Kritika mūs aizskar tikai tad, ja mēs paši par sevi domājam to, uz ko norāda kritizētājs. Ja mēs esam par sevi pārliecināti un zinām, ka esam gudri, skaisti, stalti, dāsni, tad, lai ko arī citi neteiktu, mēs zināsim, ka tā nav taisnība.

Cilvēki atrod kritiku gan ierakstos sociālajos tīklos, gan dziesmās, skatienos, jokos un citur. Atrod to tur, kur visbiežāk tās vispār nav.

Tāpēc, katru reizi, kad tu jūties aizvainots par to, ko par tevi teica kāds cits, vienkārši uzdod sev jautājumu: vai gadījumā tie nav mani “zaļie mati”? Un, ja gadījumā tajā ir sava daļa patiesības, paskaties uz to, kā uz iespēju, pateicoties kurai tu vari izaugt.
Alla Kļimenko
Tulkoja: Ginta FS

Tevi atbalsta

tevi atbalsta

Daudzas no mūsu bailēm, īpaši tās, kas attiecas uz naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1 – “es neesmu pašpietiekams”
2 – “es nākotnē nebūšu pašpietiekams”.
Un patiesībā šīs bailes ir vienas bailes, visu baiļu bailes:
“dzīve mani neatbalstīs”.

Katram no mums ir mūsu iekšējais bērns, kurš labi zina, ka viņš (vai viņa) nevar būt pats sev vecāks.
Viņš nejūtas kā viens veselums un nezin, kā sevi padarīt par vienotu veselumu pēc paša vēlēšanās. Viņam trūkst spēka, lai sevi papildinātu, atbalstītu sevi, apmierinātu savas vajadzības.
Šis bērns balstās uz vareniem un noslēpumainiem spēkiem ārpus sevis, uz spēkiem, kuri atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tā ir dziļa ķermeniska atmiņa no bernības: bailes būt pamestam, bailes zaudēt atbalstu, kurš mums ir bijis, kuru mums rūpēm par sevi atstājis milzīgais vientuļais Visums.
“Es neesmu pašpietiekams, es tāds nekad nebūšu…. es nomiršu”.

Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas, mantas, cilvēkiem, no projekta sevis paša pilnveidošanai. Nav nekās brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tik ļoti norūpējušies un nemierīgi, mums ir tik ļoti neērti pašiem savā ādā. Mēs mūkam no nāves bailēm un zaudējuma.

Mēs zemapziņā ticam, ka mums jāturpina būt lielākiem, jāgrib vairāk un jāpieder arvien vairāk… lai vienkārši izdzīvotu.

Ja apstāsimies, ja būsim mierā, pat uz mirkli, “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, vai pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīs pamestības sajūtas un nedrošības. Mēs nevaram iznīcināt savu iekšējo bērnu sevī, un mēs to nemaz nevēlamies! Bet mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, labestību un līdzjūtību, kad tās mūsos rodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi, nepārliecinātību. Mēs varam ar ziņkāri pievērst savu uzmanību šīm savām daļām. Un patiesi dot tām savu atbalsta sajūtu, kuru tās tik ilgi gaida. Turēt tās savās mīlošajās un drošajās rokās. Lai tās zin, ka tiek atbalstītas, ka ir drošībā. Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami katrā dzīves brīdī.

Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt par tavu dzīvi. Sajūti, kā tavs vēders paceļās un iekrīt ieelpojot. Sajūti, kā zeme tevi tur, sajūti sauli savā sejā un dzīvas dienas skaņas.
Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā galvu balsta pleci. Un viss: putni un Dievi un viņu Eņģeļi dzied tev dziesmas. Tu dzīvo varena atbalsta pasaulē. Tu dzīvo pārpilnībā, vienmēr, lai cik naudas tev būtu vai nebūtu, lai cik ļoti citi tevi atzītu vai neatzītu. Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami.

Līdz šim tavs prāts griezās ap nākotnes bildēm, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis