Cilvēks uzdod jautājumu: kāpēc daudzi it kā garīgi attīstīti cilvēki, kuri kontaktējas ar Augstākajiem spēkiem, runā, ka ģimenes veidošana ir destruktīvs ceļš? Moreja atbild: “Es domāju, ka daudziem no viņiem ģimenē un attiecībās kaut kas nav bijis labi. Ir taču cilvēki, kuri nemīl bērnus. Taču patiesībā Ģimene ir tā vieta, kurā mēs iegūstam ārkārtīgi vērtīgo beznosacījumu kalpošanas pieredzi. Kad mazs bērniņš naktī raud, bet tev nāk miegs un tu gribi gulēt, tu taču celies un baro viņu, pārmaini autiņus. Tad, kad tavam bērnam ir augsta temperatūra, ko tu dari? Tu lūdzies par sava bērna veselību. Tu esi gatavs atdot visu, lai viņš būtu vesels. Vai ir vēl kāda situācija, kurā tu TĀ lūgsies? Par sevi? Nē, par sevi cilvēki nelūdzas, viņi lūdz vai pieprasa, vai apvainojas un pēc tam smagi slimo ar onkoloģiju. Bet par bērna veselību tu esi gatavs atdot visu, kas tev ir. Un tas tev māca to, kā vajag izturēties pret citiem cilvekiem. Un kur vēl tu vari saņemt tādu pieredzi? Vai vīrieša un sievietes attiecībās un enerģiju mijiedarbībā. Kad neesi ģimenē, tev dzīve ir bez pienākumiem. Šodien tu satiecies, rīt izšķiries, tu neesi atbildīgs par rezultātu. Tā sanāca un sanāca. Bet ģimene nozīmē pienākumus un atbildību. Protams, ģimenes ir dažādas, taču pierdze, kuru mēs saņemam, esot ģimenē, ir kolosāla. Un tas ir veids, kā ļoti ātri nonākt jaunā apziņas līmenī”.
Labdien, mani Mīļie. Gaismā un Mīlestībā apskauju katru no jums šajā jaunajā dienā.
Notiek Lielā Pāreja. Redzošie – redz, jūtošie – jūt, zinošie – zina.
Vareni enerģijas viļņi kā cunami noslauka savā ceļā visu, kas nav īsts, kas nav Mīlestība, kas ir mākslīgs, kas nav stāsts par Dzīvi. Tiek norauts ilūziju plīvurs un izpaužas viss, kas ticis slēpts un bijis aizklāts. Nokrīt maskas. Egregori agonē un izdomā arvien jaunus iebiedēšanas, manipulācijas un enerģijas nosūkšanas veidus.
Taču cilvēki mostas. Ne visi uzreiz. Tas notiek pakāpeniski.
Daba modina, enerģijas modina, Dievs modina. Un tas nav stāsts tikai par mums – cilvēkiem. Un ne tikai par mūsu planētu. Viss ir daudz apjomīgāk un plašāk.
Katrs no mums šobrīd ar savām domām, lēmumiem, izvēlēm ietekmē šīs Pārējas kustības ātrumu. Tā vienalga notiks un notiek. Taču katram ir sava personīgā izvēle par savu kustību visā šajā. Izvēle pieķerties pagātnei, ticēt visiem kliedzošajiem “šausmu stāstiem”, baidīties vai izvēlēties Mīlestības un Patiesības ceļu. Jo vairāk jūs baidāties un pretojaties, jo spēcīgāk tas jūs satricina.
Viss, kas balstīts uz parazitēšanu un manipulācijām tiks sagrauts. Viss, kur nav Mīlestības, tiks sagrauts. Atvērts sirds centrs kļūst par ikdienas dzīves nepieciešamību. Ja agrāk mēs varējām noslēgtu sirdi kaut kā dzīvot, tad tagad to vairs nevarēsim. Ir ļoti svarīgi atvērt sirdis. Ir ārkārtīgi svarīgi izvēlēties Mīlestību nevis bailes.
Bailes ir ilūzija. Tur, kur ir Mīlestība, tur nav vietas bailēm.
Ir ļoti svarīgi izdziedināt savu iekšējo bērnu. Ir ļoti svarīgi izdziedināt iekšējo vīrišķo un sievišķo, harmonizēt tos. Tas ir ceļš pie veseluma. Un ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi. Ir ļoti svarīgi beidzot pieaugt. Gan psiholoģiski, gan garīgi un dvēseliski. Ir svarīgi, lai Dieva vietā katram ir Dievs, ne reliģija, ne valsts, ne valdība, nauda, mīļotais vai mīļotā, bērni vai vēl kāds, vai spēki, kuri sevi dēvē par dieviem vai maskējas par Dievu. Dieva vietā – Patiesība, Absolūts. Un nekā savādāk. Tad viss pārējais nostāsies savās vietās.
Nezini, ko darīt, netiec pats galā – atrodi kādu, kurš redz to, kas notiek, kuram pašam ir resurss un kurš var palīdzēt. Šobrīd vairs tīrā veidā nedarbojas psihoterapija un psiholoģija, tie ir daudz lielāki un apjomīgāki procesi.
Tieši tāpat ir ļoti svarīgi strādāt ar savu ķermeni. Izvēlies to, kas der tieši tev. Dzer vairāk tīra ūdens, atpūties tieši tik, cik vajadzīgs tev, izgulies. Parūpējies par sevi. Vairāk kontaktējies ar dabu un priecājies par vienkāršajām dzīves lietām un norisēm. Meklē to, kas priecē un sazemē tieši tevi. Pēti, izzini. Nepavelcies uz provokācijām, bet sargā savas robežas. Arī tas ir ļoti svarīgi.
Lai mums visiem pietiek spēka godam iziet katram savus procesus. Lai saudzīga mums visiem attieksme pašiem pret sevi un vienam pret otru. Un Mīlestību mums visiem!
Anna Gusak Mīlestībā, Olivarija! Tulkoja: Ginta Filia Solis
Daudzas sievietes uzskata, ka pārciestās ciešanas dzīvē padara viņas labākas, tīrākas un garīgākas. Slikta ziņa visiem tiem, kas tā domā. Jūs apmānīja. Ciešanas pašas par sevi nevienu nepadara tīrāku, garīgāku un tuvāk debesīm. Ciešanas cilvēkam tiek dotas tāpēc, lai viņš saprastu, ka iet ne tur, kur vajadzētu. Ciešanas nav mērķis, bet instruments, navigators, signalizācija. Bet cilvēki jauc signalizāciju ar automašīnu. Un domā, ka uz ciešanām var kaut kur aizbraukt. Aizbraukt var, tikai vēl dziļākas ciešanās. Kad cilvēks piedzīvo sāpes – tas ir signāls “Maini situāciju”. Ļoti vienkārša signalizācijas sistēma. Piemēram, dzīvo sieviete ar vīrieti, kurš dzer, pazemo, krāpj utt. Viņas ciešanas saka – izmaini to. Bet viņa turpina dzīvot ar to, kurš viņu moca. Un pārliecina sevi par to, ka šīs mūžīgas ciešanas ir kā ordenis pie krūtīm. Par to, ka, jo vairāk viņa cieš, jo lielāku laimi ir pelnījusi pēc tam. Taču nopelna vēl lielākas ciešanas. Un vairāk neko. Otrs piemērs. Sēž cilvēks darbā, kur viņu nenovērtē, maksā maz, pazemo, neciena. Cieš. Un turpina sēdēt. Bet pēc tam saviem bērniem saka: ko gan jūs saprotat no dzīves! Es, lūk, esmu tik daudz cietis, visu mūžu. Piemēru apkārt ir tik daudz… Garīgā izaugsme nesākas ar ciešanām. Tu vari ciest gadu, divus, astoņpadsmit, kaut visu dzīvi. Garīgā izaugsme sākas ar jautājumu: “Ko es varu darīt, lai to izmainītu?” Bet peles turpina grauzt kaktusu. Tāpēc, ka tā pieņemts mūsu kultūrā, reliģijā un literatūrā. Un to stimulē. Paciest sāpes, upurēties. Kālab? Lai saņemtu apšaubāmo cietējas statusu un mūža beigās beidzot varētu pateik sakramentālo frāzi: “es savu esmu izcietusi”. Sistēmai ir izdevīgi tādi ērti pilsoņi. Garīgā izaugsme sākas mirklī, kad apzinies – es ciešu un es vēlos to mainīt. Un nav svarīgi, vai līdz šim brīdim esi cietis divdesmit gadus vai divdesmit minūtes. Laikam nav nozīmes, tāpat kā visu šo peripētiju skaitam. Ja tu esi cietis divdesmit gadus, tas nav stāsts par tavu varonību, bet par to, cik lēni tev “pielec”. Garīgajā izaugsmē svarīgs ir viens: lēmums izmainīt situāciju un darbības šajā virzienā.
Dažkārt man šķiet, ka esmu saņēmusi labu izglītību un kaudzi dažādu sertifikātu tikai tāpēc, lai pamatoti cilvēkiem teiktu pašas vienkāršākās lietas.⠀
Piemēram, ka pārmaiņas ir iespējamas. Ka vienkāršas lietas darbojas. Ka visi cilvēki ir Mīlestības cienīgi. Ka tad, ja tu jūties nelaimīgs, tas nav mūžīgi. Ka ikvienam darbam ar sevi ir jēga.
Šīs vienkāršas patiesības mums ir dotas jau kopš bērnības, diemžēl daudzu paaudžu garumā tās ir aizmirstas un sviedros un asinīs tiek apgūtas no jauna.
Taču šis smagais darbs ir tā vērts, jo tas dod mūsu bērniem iespēju dzīvot vieglāk, ar mazāk problēmām, rūpēm un sarežģījumiem. Ar elementāru pārliecību par pasaules mīlestību un savas pašvērtības sajūtu, kuru mēs mācāmies cienīt sevī un viņos.⠀
Es esmu ES. Visā pasaulē nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es. Ir cilvēki, kuri kaut kādā ziņā ir man līdzīgi, taču nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.
Tāpēc viss, kas no manis nāk, – tas ir patiesi mans, tāpēc, ka tikai Es to izvēlējos.
Man pieder viss, kas ir manī: – mans ķermenis, ieskaitot visu, ko tas dara; – mana apziņa, ieskaitot visas manas domas un plānus; – manas acis, ieskaitot visus tēlus, ko tās redz; – manas jūtas, lai kādas tās arī nebūtu, – trauksme, labsajūta, spriedze, mīlestība, aizkaitinājums, prieks; – mana mute un visi vārdi, kurus tā var izteikt, – laipni, maigi vai rupji, pareizi vai nepareizi; – mana balss, skaļa vai klusa, un visi mani sapņi, visas manas cerības un bailes. Man pieder visas manas fantāzijas, mani sapņi, visas manas cerības un manas bailes. Man pieder visas manas uzvaras un veiksmes. Visi mani zaudējumi un kļūdas.
Tas viss pieder man. Un tāpēc Es varu ļoti tuvu sevi iepazīt. Es varu sevi iemīlēt un sadraudzēties ar katru savu daļu. Es varu izdarīt tā, lai viss manī sadarbotos ar manām interesēm.
Es zinu, ka ir kaut kas, kas mani sevī mulsina, un ir kaut kas, ko Es nezinu. Taču tagad, kad esmu sadraudzējies ar sevi un sevi iemīlējis, Es varu uzmanīgi un pacietīgi atklāt sevī avotus tam, kas mani mulsina, un uzzināt par sevi arvien vairāk dažādas lietas.
Viss, ko Es redzu un sajūtu, viss, ko Es saku un daru, ko domāju un jūtu, šobrīd – tas ir mans. Un tas precīzi ļauj man uzzināt, KUR Es šobrīd esmu un KAS Es esmu.
Kad Es atskatos savā pagātnē, skatos uz to, ko redzēju un jutu, ko runāju un ko darīju, kā domāju un jutu, Es redzu, ka dažas manas daļas šobrīd man vairs nav piemērotas. Es varu atteikties no tā, kas man manī šķiet nepiemērots un saglabāt to, kas man šķiet ļoti vērtīgs un vajadzīgs, Es varu atklāt sevī kaut ko jaunu
Es varu redzēt, dzirdēt, just, domāt, runāt un darīt. Man ir viss, lai Es varētu būt tuvs citiem cilvēkiem, lai būtu produktīvs, lai apkārtējā cilvēku un lietu pasaulē ienestu jēgu un kārtību.
Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.
Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.
Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.
Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”
Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.
Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.
Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.
Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas… Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.
Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.
Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.
Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.
– Šodienas apstākļos ir svarīgi saprast trīs lietas. Pirmā. Kad esi zaudējis dabu vai biznesu, pirmais, kas jādara, ir jaatjauno savs iekšējais stāvoklis. Daudzi sāk histēriski kaut ko ķert un grābt, un tas ir bezjēdzīgi, jo, ja tu pats neesi adekvāts, tu neko neatradīsi un nevienam citam nespēsi palīdzēt. Tāpēc pirmais, kas jāizdara, ir jādod sev atpūtai vismaz trīs brīvas dienas, lai savestu sevi kārtībā, lai izgulētos un atjaunotos.
Otrais. Ir pilnībā nomainījusies paradigma. Nesanāks izdarīt tā, lai viss būtu kā agrāk, jo tā nekad vairs nebūs. Tāpēc jaunajos apstākļos ir “jāizosta gaiss”, vajag pavērot un saprast, kā šobrīd es varu būt noderīgs cilvēkiem.
Trešais. Ir ļoti svarīgi tas, ko tu proti. Ir svarīgi, ka tev ir vairākas jomas, vairāki amati. Tev var būt viens dzīves galvenais darbs, un viena profesija, bet amati – tas, ko tu vari radīt ar rokām vai vēl kaut kādā veidā, lai jebkuros apstākļos varētu iegūt sev iztiku. Vai tā ir nauda, vai barteris, nav svarīgi. Tāds darbs, kas var tevi pabarot. Kāds ada cepures, kāds cep pīrādziņus, kāds uzkopj mājas, bet kāds mūrē. Tu zini, ka būsi paēdis. Tas nenozīmē, ka to tu darīsi mūžīgi, taču šobrīd tas ir svarīgi. Uz stabilitāti šodien cerēt ir muļķīgi.
Jūlija:
– Daudzi domā, ka lielākā laime šobrīd būtu atrasties kaut kur Maldivu salās, sauļoties un dzert kokteili kaut kur pludmalē. Bet man tas šķiet stulbi un garlaicīgi un tik tālu no laimes.
Kad domāju par to, kāda ir mana laimes recepte, es atklāju, ka to zināju jau sen. Es gribu būt noderīga cilvēkiem. Un šīs noderīguma formas var būt dažādas. Un, ja tu esi noderīgs cilvēkiem, situācija, kad jāmaina profesija, vairs nešķiet traģiska.
Tatjana:
– Cilvēkiem uztraukties liek tas, ka ir hipotekārie kredīti, maksājumi. Taču, ja tu uztausti to lietu, ar kuru tu esi noderīgs, tad šī ķēde sakārtojas. Bet, lai tas notiktu, ir ļoti svarīgi atmest ideju par to, kas es esmu. Grūti tad, ja cilvēks sevi identificē tikai ar vienu vienīgu profesiju: piemēram, es esmu tikai biologs, tikai skolotājs. Kamēr mēs es esam šai pasaulē, mēs viens otram esam vajadzīgi, tikai jāatrod tā vieta, kur tieši es esmu vajadzīgs tik ļoti, ka mani negribētu pazaudēt un gribētu maksāt naudu vai iemainīt šo noderīgumu pret to, kas tev vajdzīgs dzīvei.
Bet, lai to atrastu, vispirms ir jānonāk saskaņā ar sevi. Kā lidmašīnā: vispirms masku sev, tad bērnam. Pieprasīts ir tas darbs, kas tiek darīts ar mīlestību. Vispār stradāt bez mīlestības ir grēks. Taču, lai darītu ar mīlestību, ir svarīgi, ka šī mīlestība manī ir…
No Jūilijas Menšovas sarunas ar psiholoģi Tatjanu Mužicku Tulkoja: Ginta Filia Solis Visu sarunu vari noskatīties un noklausīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=ml0mWuDxbnc
Es bieži atstāstu šo notikumu par to, kā reiz kāds lauku ārsts Anglijā atklāja, ka gandrīz visi pieaugušie ciema iedzīvotāji ir inficēti ar meningītu. Ārsts bija šausmās. Kas būs, kad visi saslims!? Ko darīt? Taču saslima tikai septiņi cilvēki. Pārējie palika veseli, nesaslima. Saslima tie, kuriem bija lielas personīgās problēmas. Tie, kuriem nebija spēka cīnīties un, kuriem nebija pārāk lielas vēlmes dzīvot. Ārstu tas šokēja, viņš pēc tam kļuva par psihologu. Un tas ir skaidrs, kāpēc. Vai arī, kā vēl jaunībā man stāstīja ārsts-ftiziatrs Aļoša Kondrašins, ka deviņdesmit procentu pieaugušo iedzīvotāju ir inficēti ar tuberkulozi. Taču cilvēki pārsvarā ar to neslimo. Visbiežāk saslimst tie, kuri dzīvo slikti. Agrāk arī uzskatīja, ka ar diloni slimo mīlestībā nelaimīgi cilvēki. Tie, kuri piedzīvojuši zaudējumus un vilšanos. Tie, kuriem sirds salauzta. Ārstiem ir ļoti daudz tādu piemēru. Tāpēc labāk izvairies no sarūgtinājumiem un necenties pagaidām noskaidrot attiecības. Nestrīdies, nelamājies un noliec malā savas pretenzijas līdz labākiem laikiem. Esi labestīgs pret saviem tuviniekiem. Un pret dzīvniekiem. Higiēna un psihohigiēna iet rokrokā. Šobrīd nav īstais laiks skandāliem un šķiršanām, lūk, arī viss. Nesalauz sirdi sev un citiem. Un tad, cerēsim, viss būs labi. Bet ar krīzi kaut kā tiksim galā. Viss būs labi.
Ikviena transformācija ir saistīta ar atbrīvošanās sāpēm…
Tieši ar sāpēm, pat tad, ja teorētiskajā līmenī šķiet, ka, ja tu atbrīvojies no kaut kā smaga un graujoša, tad procesam vajadzētu būt harmoniskam un priecīgam. Nebūt ne. Psihe prot stingri turēties pie visa ierastā, bet pierast tā var pie jeb kā…. un diemžēl, ne tikai pie labā. Lūk, kāpēc pat tad, kad lēmums ir pieņemts un zināmi savu ciešanu iemesli, notiek visiem zināmie atkritieni atpakaļ un “noraušanās”. Lūk, kāpēc māc ar neko nepamatotas ilgas pēc pamestajiem tirāniem un izmantotājiem. Lūk, kāpēc māc mokošas šaubas par pilnībā pamatotu un argumentētu izvēli. Un, lūk, kāpēc tik daudzi tā arī paliek tur, kur bijuši, pat tad, ja ļoti spēcīgi vēlējušies tikt no tā visa ārā.
Mani mīļie, sāpju nepareiza atšifrēšana un jaukšana ar pieļautās kļūdas izsaukuma signālu, ir galvenais iemesls tam, kāpēc pārmaiņas nenotiek… Tieši tas, nevis kaut kādu objektīvu neiespējamību klātbūtne. Es par to esmu pārliecinājusies daudzu gadu prakses rezultātā.
Ikviena dzimšana ir sāpes, pat tad, ja to anestezē. Jebkuras pārmaiņas – tā ir dzimšana, pat, ja tu jau sen dzīvo šajā pasaulē… un jūties kā neredzama substance, tomēr uz galvas kurai hroniski krīt akmeņi.
Un katram no mums ir vērts to uzzināt pēc iespējas agrāk. Lai nenoslīktu…
Ir sinhronizācijas, uztveršanas un atspoguļošanas likumi. Mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem. Un kontaktējoties mēs pārņemam viņu stāvokli. Līdz pat muskuļu kustībām.
Kad tu skaties uz cilvēku, kurš aizrautīgi dejo, kājas pašas sāk kustēties ritmā. Mēs paši pat nepamanām, kā sākam nedaudz dejot; mūsu ķermenis dejo. Pavisam nemanāmi, bet dejo vienā ritmā.
Kad mēs skatāmies uz cilvēku, kurš nokritis, mēs paši nedaudz zaudējam līdzsvaru. Pavisam nedaudz krītam.
Kāds ēd citronu – un mūsu mute pildās siekalām. Tā ir pavisam parasta fizioloģiska reakcija. Kaut arī citronu neēdam mēs! Bet skābumu jūtam. Savās smadzenēs.
Parunājamies ar drūmu vaimanātāju – krītam izmisumā. Parunājāmies ar enerģisku un stipru cilvēku – piepildāmies ar spēku.
Un šobrīd tas ir dzīves pamatlikums – ja vēlies sevi saglabāt. Skaties, ar ko tu komunicē un uz ko skaties. Ar ko tu kontaktējies.
Un tas attiecas arī uz veselo saprātu. Turies tuvāk viediem cilvēkiem un komunicē ar patiesi inteliģentiem cilvēkiem. Tas ļaus tev saglabāt savu veselo saprātu un intelektuālās spējas. Un no tām ir atkarīgas mūsu izvēles un mūsu rīcība. Un tas, cik veiksmīgi esam. Bet dažkārt – pat dzīvība.
Attīrīšanās no toksiskiem un bezjēdzīgiem kontaktiem ir mūsu enerģijas saglabāšanas un pavairošanas atslēga.
Var vienkārši novērst skatienu; var aizgriezties un pārslēgties uz citām sarunām. Nav ilgi jāpēta ļaunais un nav jāklausās žēlabainās runās. Un pašiem retāk jāžēlojas un nevajag ēst citronu citu klātbūtnē, lai nepaliktu vientuļš. Tie ir uzvedības noteikumi sarežģītos laikos.
Anna Kirjanova Foto: Sand Atkinson Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 