Mihails Labkovskis par bērnu audzināšanu

labkovskis

Šeit daži trāpīgi pazīstamā krievu psihologa Mihaila Labkovska citāti, kas liek aizdomāties par to, kā mēs komunicējam ar saviem bērniem un, iespējams, kadu no tiem varēsiet izmantot, veidojot attiecības ar saviem bērniem.

«Ja pats esi nelaimīgs cilvēks, tu nekādā veidā nespēsi izveidot attiecības ar savu bērnu tādas, lai viņš būtu laimīgs. Savukārt, ja laimīgi ir vecāki, tad neko speciālu darīt nevajag».

«Kontrolēt ir bezjēdzīgi! Totāla kontrole un neuzticēšanās liek bērnam melot. Izeja ir viena – dot brīvību šodien! Lai bērns izdzīvotu dažādas situācijas un iemācītos tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka tavs bērns tiks ar visu galā, ir lieliska. Un nav obligāti visu laiku noskaidrot viņa atrašanās vietu un pašsajūtu».

«Daudzi uzskata, ka viņiem – vecākiem, viss ir kartībā, bet problēmas ir tikai bērniem. Un brīnās, kad vienā ģimenē izaug divi pavisam atšķirīgi bērni: viens – pārliecināts par sevi, veiksmīgs, bet otrs – kompleksains neveiksminieks, mūžīgi īdošs vai agresīvs. Tas tikai nozīmē to, ka bērni ģimenē jutušies katrs savādāk un kādam no tiem ir pietrūcis uzmanības. Kāds bijis jūtīgāks un viņam mīlestība bijusi vairāk vajadzīga, bet vecāki to nav ievērojušiи».

«Mācieties radīt tādus apstākļus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot. Ir trīs melu iemesli: bailes, izdevīgums un psihopatoloģija, divus no tiem ir jūsu spēkos izslēgt, trešo – izārstēt».

«Sekot tam, lai bērns būtu apauts, apģērbts un paēdis – tās ir rūpes par bērnu, nevis audzināšana. Diemžēl daudzi vecāki ir pārliecināti, ka ar rūpēm pietiek».

«Attiecībās ar skolu un pedagogiem jums jābūt sava bērna pusē. Sargiet savus bērnus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Bīstieties novest līdz tam, ka bērnam sāks riebties skola un mācības vispār».

«Skolā būtu jāiemāca ne tik daudz matemātika un literatūra, cik pati dzīve. Skolā vajadzētu iegūt ne tik daudz teorētiskās zināšanas, cik praktiskās prasmes: prasmi komunicēt, veidot attiecības, atbildēt par sevi – saviem vārdiem un darbiem, risināt savas problēmas, vienoties un parvaldīt savu laiku…. Tieši šīs prasmes palīdz cilvēkam justies parliecinātam pieaugušo dzīvē un nopelnīt naudu savai dzīvei».

«Atkārtoju. Gatavot mājas darbus kopā ar bērnui nevajag! Krāmēt kopā ar viņu skolas somu nevajag! Mūžīgi vaicāt «kā tev skolā?» – nevajag. Jūs tā bojājat attiecības un rezultāts diez vai jūs apmierinās. Vai tad patiešām jums nav par ko citu ar savu bērnu parunāt?».

«Sodīt bernus var un dažkārt tas ir pat nepieciešams. Taču ir skaidri jānodala bērns un viņa “nodarījums”.  Piemēram, jūs iepriekš esat vienojušies, ka līdz brīdim, kad atnāksiet mājās, mājas darbiem jābūt izpildītiem, bērnam paēdušam un traukiem nomazgātiem. Bet, atnakot mājās, jūs redzat ainu: zupas katls stāv neaiztikts, grāmatas nav atvērtas, papīri pa grīdu, bet jūsu lolojums sēž uz dīvāna ar degunu planšetē. Galvenais, šajā brīdī nekļūt par fūriju un nesākt bļaut, sakot, ka no viņa nekas jēdzīgs neizaugs, ja nu vienīgi nulle uz kociņa. Bez jebkādas agresijas pieejiet pie bērna. Smaidot, apskaujiet viņu un sakiet: «Es tevi ļoti mīlu, taču planšeti tu vairs nedabūsi». Var izsniegt telefonu – lukturīti, bez interneta. Bet kliegt, lamāties, apvainot, apvainoties un pēc tam nerunāt – to nu gan nevajag!».

«Grūti pateikt, kuram no bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu: teicamniekam vai divnieku karalim. Teicamnieki, kuri visu dara ļoti centīgi un burtiski “izsēž” savas teicamās atzīmes – bieži vien ir bērni, kurus nomāc trauksme un ļoti bieži tie ir bērni ar zemu pašvērtējumu».

«Ja sākumskolā jūsu bērns netiek galā ar mācību programmu, ja jums nākas stundām ilgi sēdēt ar viņu pie mājas darbiem – problēma nav bērnā, tā ir skolā, ģimnāzijā, licejā. Šīs mācību iestādes bieži vien strādā, atbilstoši vecāku ambīcijām un rūpējas nevis par bērniem, bet par savu prestižu un samaksu par saviem pakalpojumiem. Sarežģītāk nenozīmē – labāk! Bērnam nav jāpārmācās, jācenšās panākt programmu, ko sastādījuši pedagogi. Pirmajā klasē mājas darbu sagatavošana nedrīkstētu prasīt vairāk kā 15-45 minūtes laika. Pretējā gadījumā, jūs ilgi neizturēsiet».

«Bērnam obligāti jābūt savam privātajam brīvajam laikam, kad viņš neko nedara no 2 līdz 4 stundām dienā. Trauksmaini un ambiciozi vecāki bernus pārslogo. Pulciņi, nodarbības, treniņi, valodas… Un saņem neirozes un visu, kas tām seko».

«Kabatas naudai bērnam jābūt jau sākot no 6 gadiem. Nelielai, bet regulārai summai, kuru viņš pats parvalda. Un ir ļoti svarīgi, lai šī nauda nekļūtu par manipulāciju instrumentu. Nevajag kontrolēt, kam bērns tērē šo naudu, un nevajag to izsniegt atkarīgi no sekmēm un uzvedības».

«Runāt ar bērniem vajag par dzīvi vispār, un nevis par to, kā vajag dzīvot. Ja vecēki ar bērnu var runāt tikai par problemām, tas nozīmē, ka vecākiem ir problēma».

«Uzticēšanās attiecībās ar bērniem ir dzīvē svarīga. Ja no pašas mazotnes bērnam tiek piedāvāts pašam pieņemt lēmumus, viņš izaugs patstāvīgs un atbildīgs cilvēks. Kurš ir spējīgs saprast, kas ir labi un, kas slikti, un spēs turēties pretī kārdinajumiem. Un tieši tā ir vecāku sirdsmiera ķīla, nevis pastavīgā neirotiskā, totālā kontrole:«Kur esi? Kad būsi? Ar ko esi?».

Avots: https://detstrana.ru

Tulkoja: Ginta FS

Iemīlēties tajā vietā, kur atrodies

13346420_1167582073292024_463970574222747957_n
Runā, ka tev pastavīgi jābūt nemierā ar to, kas tev ir, vienmēr jāgrib ko vairāk. Runā, ka nepietiekamības sajūta ir veiksmes atslēga, ka nav iespējams būt laimīgam, ja netiecies uz mērķi. Un, ja tu atteiksies no meklējumiem un atstāsi mierā nākotni, tu atteiksies no dzīves. Ka cilvēkam ir jābūt ambiciozam, jāķer “draivs” un nav lieki jātērē laiks atpūtai.
Es tam nepiekrītu!
Iemīlies tajā vietā, kur šobrīd tu atrodies.
Paklanies tam, kas tev ir.
Atlaid cerību uz laimi nākotnē, tava laime nav atkarīga no “kaut kā vēl lielāka”.
Atlaid mērķus, pazaudē galapunktu un pievērs uzmanību tagadnei.
Esi lēns.
Esi šeit.
Elpo.
Jo patiesībā tu vienmēr esi Šeit, kaut lielāko daļu sava laika tu centies būt Tur (bet pat tad, kad tu saņem “Tur”, tu vēljoprojām atrodies “Šeit”. Tagadējais mirklis ir tavas MĀJAS)
Var dzīvot ar baudu. Tu vari būt ļoti veiksmīgs šajā pasaulē, dzīvot to dzīvi, kas tev patīk, pat lolot savus sapņus par nākotni, bet vēljoprojām, būt pilnībā pieslēgts un iezemēts tagadnē. Var dzīvot nesteidzoties, izbaudot katru mirkli savā dzīvē, izgaršot katru dienu, netraukties cauri tai.
Esošais moments nav beigas, tomēr ir absolūti pilns, sevī pabeigts dzīves mirklis. Dzīvo esošajā momentā. Prāts to var nosaukt par “ambīciju trūkumu”. Es to saucu par veselo saprātu, pateicību, mieru, telpu, kurā ar likteņa ironiju viss ir iespējams.

 

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Vai ir vērts pamest komforta zonu?

pamest-komforta-zonu5

Vispirms tiksim skaidrībā ar formulējumu, ko tas nozīmē – komforta zona.

Tas nav tikai skaists, moderns vārdu salikums un siltais ūdens dzīvoklī, tā ir patīkama vide, dzīve drošībā, iekšējais miera un stabilitātes stāvoklis, – tie vērtīgie resursi, kas baro mūsu psihi un ķermeni. Kā jūs domājat, ko saņems cilvēks, ja atteiksies no sava ierastā miega režīma, ēdienreizēm, pastaigām, ierastās komunikācijas, patīkamām sarunām, savām vajadzībām u.t.t.?

Pareizi, liekas “galvassāpes” un vēl kādu laiku (visticamākais ilgu laiku) dabūs tērēt milzīgus spēka un enerģijas resursus, kamēr noformēs jaunu bāzi – fundamentu, kas izveidos pamatu, lai realizētu daudz sarežģītākus uzdevumus, tā vietā, lai nodarbotos ar pašu realizācijas procesu.

Tā arī neko dižu nesasniedzis, 30 gadīgs jauns vīrietis, atnāk mājās pēc spēcīga, motivējoša personības izaugsmes treniņa. Skatās uz savu īrēto istabu komunālajā dzīvoklī, uz savu nabadzīgo un jau novalkāto apģērbu, uz pieticīgajiem pārtikas krājumiem ledusskapī un domā: “Viss, man pietiek! Sāku jaunu dzīvi – eju ārā no komforta zonas, sāku darīt!” Viņš ņem savus ietaupījumus, dodas uz restorānu, pasūta visu, ko vēlās – sajūtas pavisam savādāk, kā gan citādi – viņš taču ir ārā no komforta zonas. Agrāk par šo summu viņš dzīvoja nedēļu, tagad tā pazuda stundas laikā!

Tālāk, kā mācīja treniņā, viņam jātiek vaļā no “nabadzības sindroma”, tātad jāuzvedas kā bagātam cilvēkam un neko sev nedrīkst aizliegt.

Viņš ieiet dārgā veikalā, kredītā nopērk sev jaunu uzvalku un kreklu, nedomā par to, kā nomaksās kredītu, jo viņam šķiet, ka bagāti cilvēki par tādiem sīkumiem nedomā. Uzlaikošanas kabīnē nomaina veco uzvalku pret jauno. Soļo pa ielu un jūtas miljonārs – tas ir tik brīnisķīgi, iziet ārpus rāmja un pamest komforta zonu. Saule spīd, meitenes uzsmaida, dzīve ir brīnišķīga! Tagad droši var iepazīties ar jebkuru meiteni, jo viņam taču ir milzīgi plāni sava biznesa attīstībā, un viņam ir ar ko padalīties ar saviem sarunu biedriem. Protams, ka viņš izstaro bagātības fluīdus.

Tomēr jau pēc nedēļas viņš pamana, ka grandiozie biznesa plāni nerealizējas, kā tas bija gaidīts, kredīts spiež, par istabu tūlīt jāmaksā, un ledusskapī vienīgais, kas palicis, ir vakardienas ceptie kartupeļi. Visas viņa domas pārslēdzas uz šiem banālajiem jautājumiem, un pašlaik viņam nav laika domāt par grandiozajiem plāniem, meitenēm un ārējo spožumu.

Vēl pēc pāris nedēļām viņam palūdz izvākties no īrētās istabas, lietoto mantu saitā viņš pārdod savu jauno uzvalku par puscenu, un nomaksā nelielu dalu no kredīta. Draugs palīdz viņam ar guļvietu virtuvē uz grīdas, kur pārnakšņot pāris dienas. Un, lūk, kadā naktī, guļot uz “raskladuškas”, jaunizceptais “miljonārs” domā: “Cik gan kardināli es izmainīju savu dzīvi – nekādas komforta zonas un nekur! Neguļu, badojos, vēl joprojām valkāju to pašu veco apģērbu, ar tādu garastāvokli drīzumā arī no darba izmetīs, jumts virs galvas īsterminā – un es nesaprotu, kāpēc dvēsele tā cieš, kāpēc galva nedomā, kādu ceļu iet, lai sasniegtu to, ko es tik skaidri redzēju tajā treniņā?”

Atbilde ir ļoti vienkārša: kad cilvēks nav apmierinājis savas elementārās vajadzības (pēc Maslova piramīdas), viņam nav iespējams tikt uz priekšu, lai apstiprinātu šīs bildītes autora vārdus.  Cilvēks nevar ne apmierināt, pat ne padomāt un sajust augstāka līmeņa vajadzības, kamēŗ nav apmierinātas pamatvajadzības.

Vai nebūtu bijis labāk, esot savā komforta zonā, sastadīt darbības plānu, dot sev laiku lai pašizglītotos, iegūtu jaunu profesiju, iemācītos jaunu valodu u.t.t.? Lai arī tas, iespējams, prasītu vairākus gadus, tas nav nekas briesmīgs, taču tā rodas stingrs pamats, lai pamatvajadzības būtu apmierinātas un neatgadinātu par sevi nepatīkamā veidā.

Taču šodien moderni ir gribēt visu ātri, daudz un uzreiz.

Es varu padalīties ar saviem eksperimentiem šajā jomā: pieredze iziešanā no komforta zonas, man ir nopietna. Jāteic gan, ka neviens no tiem nav bijis īpaši veiksmīgs, kaut gan, jāsaka, es ieguvu milzīgu pieredzi, sāku apzināties sevi un sapratu to, kas ir un kas nav mans. Un, esot budisma piekritēja, es sapratu, ka šajos pētījumos ļoti skaidri iezīmējas mans karmiskais ceļš, taču tas jau ir cits stāsts.

Un, tā, reiz es nolēmu kardināli un neatgriezeniski izmainīt savu dzīvi un doties priojām no Krievijas uz Losandželosu! Lēmumu es pieņēmu ātri, neatgriezeniski. Starp citu, kad biļetes bija nopirktas, un es gaidīju izlidošanas datumu, mana dvēsle mocījās sāpēs un skumjās. Es padomāju, ka tās ir elementāras bailes nezināmā priekšā, un uzmundrināju sevi ar to, ka es taču esmu ļoti izmanīga un nekas man nenotiks, es nepazudīšu, pie kam, šādas avantūras ar pārcelšanos un dzīvesvietas maiņu arī uz citām valstīm, man gadījās ne pirmo reizi.

Kopumā, neiedziļinoties sīkumos, pirmais, ko pēc pārcelšanās es sajutu bija kolosālais enerģijas apjoms, kas nepieciešams, lai vispār orientētos tajā, kas notiek, kā te viss ir (pavisam savadāk kā pie mums), man grūti bija orientēties uz ielas, staigāt ar kājām tur vispār nav pieņemts (tikai ar auto vai taxi), tam pievienojās vēl valodas barjera un tamlīdzīgi. Labi, ka man nebija jadomā par dzīvesvietu un ēdienu, ka manas bāzes vajadzības pēc Maslova bija apmierinātas, jo es nebraucu uz tukšu vietu.

Taču pat tādos siltumnīcas apstākļos, es nevarēju pat iedomāties par kaut kādu pašrealizāciju. Par to es sāku domāt pēc pāris mēnešiem. Kad mana ideja, kas saistīta ar darbu – pasākumu organizēšanu, psiholoģisko un intelektuālo spēļu organizēšanu realizējās, pēc kāda laika es apzinājos, ka tā ir vairāk piespiedus nodarbošanās, nevis mans sapnis.

Pēc šī atklājuma, pār mani pārvēlās manas tasinības pieradījumi, un smilšu pilis pamazām sagruva. Attiecības izjuka, konkurenti sāka presēt manu biznesu, manī iekšā izveidojās tads tukšums, kuru nespēja kliedēt pat pastaigas gar okeānu, kas agrāk strādāja brīnišķīgi un terapeitiski..Es nespēju pieķerties nevienai idejai vai darbam, man negribējās neko, izņemot vienu – atgriezties mājās.

Taču, lai jūs labāk saprastu, pirms aizbraukšanas uz Ameriku, es tā iznīcināju savu komforta zonu, nodedzināju visus tiltus, ka man dzimtenē vairs nebija ne dzīvokļa, ne lietu, nekā!

Un, lūk, kad es pieņēmu lēmumu atgriezties, un līdz aizlidošanai man atlika mēnesis, es vairs neko nedarīju, vienkārši tērēju agrāk nopelnīto naudu, un katru nodzīvoto šeit dienu, nosvītroju kalendarā. Atceros, kā guļot pie baseina ļoti skaistā vietā, maigos saules staros, es skatījos debesīs un domāju, kāpēc mana dvēsele cieš, kas to neapmierina? Es centos atcerēties katru nodzīvotās dienas sekundi, ķert katru domu, kas mani darīja nemierīgu. No zemapziņas dzīlēm, kas krasi kontrastēja ar ārējo harmonisko un brīnisķīgo pasauli, izpeldēja viens un tas pats jautājums:  «Ko es te daru? Tā nav mana dzīve un nav mana vieta!» Šis jautājums jau agrāk, kad šeit abraucu, klusiņām mani bija urdījis, tomēr visu laiku es biju to atgaiņājusi, mierinot sevi, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu izgājusi no komforta zonas. Pagājuši ir vairāki gadi, un es droši varu teikt, ka mēs ļoti bieži jaucam savus paša mērķus un sapņus, ar miljoniem citu cilvēku mērķiem un sapņiem. Daudzi vēlētos būt manā vietā, un būt pasakainajā Losandželosā, iekarot Holivudu, taču, katrs sajustu šeit kaut ko savu, personīgu.

Un tā, apkopojot visu augstāk minēto, ja reiz esat nolēmuši pamest savu komforta zonu:. 

  • Nav vērts sagraut visu, jau esošo, atstājiet kaut pirmo savu bāzes vajadzību stāvu;
  • Ir skaidri jāapzinās, kā dēļ jūs uzsākat jaunu ceļu, kāda mērķa labad jūs to darat, un cik šis mērķis ir jūsu;
  • Godīgi sev atzīties, vai būsiet laimīgi ne tikai tad, kad sasniegsiet savu mērķi, bet arī tā realizācijas laikā – ceļā uz to;
  • Ir jāparūpējas, lai būtu arī plāns “B”, gadījumā, ja viss notiks ne tā, kā ieplānots;
  • Būt gataviem zaudējumiem un upuriem, psiholoģiskām traumām, vilšanām un sāpēm – uzņemties pilnu atbildību par sevi, nepārlikt to uz treneri-kouču vai Lidas tanti, kurai kaut kad tas viss izdevās;
  • Nesalīdzināt sevi ar kādu citu, jo jums būs savs individuāls ceļš, iespējams – vieglāks, bet, iespējams – grūtāks;
  • Gadījumā, ja sapņi neralizēsies, mierīgi prast pieņemt visu notikušo kā dzīves skolu un jaunu pieredzi;
  • Paslavēt sevi par uzvarām un nevainot par zaudējumiem;

Un atcerieties, ka pārmaiņas mūsos, iekšpusē ir neizbēgamas, neskatoties uz to, vai pametam komforta zonu, vai paliekam tajā. Galvenais ir tas, ka katram no mums ir tikai viens mērķis un tikai viens ceļš – CEĻŠ PIE SEVIS. Un nav vērts padoties klonēšanai no ārpuses – šķietami, iluzorās SVEŠAS DZĪVES dzīvošanai. Taču attīstot sevī apzinātību un uztveres tīrību, ir vērts atrast savu unikalitāti un savu likteni.

Autors: ©Aļona Lumer – eksistenciālā psiholoģe, pozitīvās psiholoģijas konsultante, art un MAK-terapeite, psiholoģijas maģistsre (in progress)

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Vienkāršie ikdienišķie brīnumi

brinumi

Ērihs Marija Remarks reiz teica: “Tikai pašas vienkāršākās lietas nekad neliek vilties. Laimīgs vari būt daudz vienkāršākā veidā, nekā iedomājies”.

Vienkārši sapņi, vienkāršs skaistums, vienkārši brīnumi…
Ko tu iedomājies, kad dzirdi šos vārdus?

Vienkāršībā ir daudz skaistuma, jo tas, kas ir vienkārši, ir tuvu patiesībai.
Mazus, vienkāršus ikdienišķus brīnumus ir ļoti svarīgi prast savākt – līdzīgi kā Ražu.

Senos laikos bija viena simboliska un vērtīga ieraža – svinēt noslēgumu – Ražas novākšanu. Nobriedušos augļus saudzīgi novāca no kokiem, vērtīgo labību novāca no lauka, un par godu tiem rīkoja svētku mielastu ar dejām.

Pateicoties novāktajai Ražai, cilvēki varēja pārziemot un sagaidīt jaunu pavasari. Nevienam neienāca prātā doma, ka varētu atstāt labību uz lauka. Un kā mēs rīkojamies ar citu mūsu Ražu?
Mūsu dzīves Raža sastāv no mūsu uzvarām, piepildītajiem sapņiem, priecīgiem mirkļiem, rāma līdzsvara brīžiem, maziem un lieliem ikdienas brīnumiem, katras mūsu nodzīvotās mūža dienas brīnuma.

Vai šo Ražu tu arī ievāc tikpat saudzīgi un ar mīlestību, kā savā dārzā un laukos izaudzēto?
Daudzi uzskata, ka, ja šo Ražu nevar “sataustīt”, paturēt rokās, apēst, palepoties ar to, tad tā neskaitās. Materiālo Ražu mēs novācam, bet emocionālo, morālo, intelektuālo un garīgo – aizmirstam novākt. Un tas ir ļoti bīstams ieradums.

Kā un kāpēc jānovāc mazo ikdienas brīnumu raža?

Piemkārt, vācot mazos brīnumus, mēs jūtam un saprotam, ka mūsu dzīve nav tukša un bezjēdzīga, bet gan piepildīta ar notikumiem, iespaidiem, sajūtām, skaistiem pārdzīvojumiem, cerībām, sapņiem, piedzīvojumiem.

Otrkārt, tas strādā kā prieka vitamīnu krājumi, ar kuriem mēs nostiprinām sava ķermeņa un dvēseles imunitāti, atceroties par šiem mazajiem brīnumiem.

Treškārt, mēs attīstam savu prasmi vērot sevi, izzinam savas vēlmes un tieksmes, mācamies sapņot un ievērot, kuras no mūsu vēlmēm piepildās dzīvē.

Ceturtkārt, sastopoties savā dzīvē ar pārbaudījumiem, mirkļos, kad zaudējam atbalstu un nezinām, ko darīt un kā būt, mēs atgriežamies un pārskatām savus savāktos mazos brīnumus. Mēs varam uz tiem atbalstīties grūtā brīdī, saprast un atcerēties, kāpēc un kur mums tālāk dzīvot, atrodam spēkus, lai izietu šos pārbaudījumus.

Kā savākt šos mazos ikdienas brīnumus, kuri mums ir tik vērtīgi?

Atrodi sev patīkamu, skaistu bloknotu – tādu, ko gribas ilgāk paturēt rokās. Izvēlies sev to pildspalvu, kuras krāsa un forma tev patīk. Ērti iekārtojies krēslā, vai pie galda, vai dīvānā.

Pēc tam paņem pildspalvu un savā jaunajā bloknotā stabiņā saraksti visus savus lielos un mazos priekus, kurus vien atceries. Šim rituālam var atvēlēt īpašu laiku – pirms Jaunā gada vai savā dzimšanas dienā – tas būs simboliski..

Lai tās ir ne tikai tavas uzvaras un darbi, bet arī prieka sajūtas, miers, apmierinājums. Mirkļi, kad no sirds smējies vai vienkārši smaidīji.

«Mirkļi, kad pasaule tev atklājās no negaidītās puses, tu neviltoti brīnījies. Pārdomu stundas, pateicoties kurām tu nonāci pie svarīgiem sev atklājumiem. Piedošanas minūtes, kad no tīras sirds tu atlaidi kāda cilvēka vainu un piedevi sev. Pieņemšanas sekundes, kad ar vieglu sirdi tu sev sacīji: jā, tāds es esmu, bet viņš ir tāds, kāds viņš ir. Mīlestības dienas, kad tās enerģija piepildīja katru tava ķermeņa šūnu» — tās arī ir mūsu mazo, ikdienišķo brīnumu vērtīgās Ražas ievākšanas minūtes.

Man ir daži paši svarīgākie un mīļākie vienkāršie brīnumi, ar kuriem es saskaros ik dienu: tā ir brokastu un rīta kafijas pagatavošana skaistas noskaņojuma mūzikas pavadījumā, glezna ar bordo peonijām, kas pakārta pie sienas vietā, kur es to redzu uzreiz pēc pamošanās, un maziņš rīta rituāls 10 minūšu garumā – kad es ļaujos spontānām kustībām, tām, ko diktē mans ķermenis, no rīta pamostoties. Tas ir maziņš brīnums – tiltiņš uz lielo brīnumu – savas ķermeņa un dzīves harmonijas izpratnē.

Un kādi vienkāršie, ikdienas brīnumi ir tavi mīļākie?

Autors: Jekaterina Žarkova

Tulkoja: Ginta FS

Lietus izsaucējs

lietus-zisaucejs1

— Tātad tā, — zēns ērtāk iekārtojās krēslā. — Manam tētim ir cita ģimene. Tur ir mana māsa, viņai, cik saprotu, ir kādi četri gadi. Mamma izliekas, ka par to neko nezin. Bet tā otra sieviete dzīvo un gaida, ka tētis aizies pie viņas, jo viņš laikam viņai to ir apsolījis. Dažkārt viņa šo jautājumu nostāda ļoti stingri. Tad viņš uzvelkas un brauc viņu pierunāt. Dažkārt paliek tur pa nakti. Mūsu ģimenē mēs to saucam par “ČēPē objektā”. Taču man šķiet, ka viņš nekad no mums neaizies, turpinās jaukt tai sievietei galvu. Manam jaunākajam brālim ir BCT (bērnu cerebrālā trieka). Viņi kopā ar mammu un tēti kaut kad sen pie jums bija atnākuši, bet jūs jau droši vien neatceraties? Ar galvu brālim viss kārtībā, viņš mācās otrajā klasē un ļoti labi orientējas datoros. Bet ar kājām un rokām viss ir slikti. Mamma visu laiku domā, ka atradīsies kaut kur kādas zāles vai kaut kas cits, kas viņu varēs izārstēt pavisam. Viņa ved brāli uz zirgiem, jo tādiem bērniem tas šobrīd ir “topā”, un krāj naudu, lai aizbrauktu uz Krimu pie delfīniem. Bet Ļoņa baidās no zirgiem, krīt zemē. Un par delfīniem jau no paša sākuma pateica – man tur būs beigas, uzreiz noslīkšu. Un vēl viņi brauca pie burves uz Pleskavas apgabalu, lai tā lāstu noņemtu. Bet vecmāmiņai ir vēzis, un viņa visu laiku cenšas no tā izārstēties – dažkārt slimnīcā, dažkārt ar tautas līdzekļiem.

— Un tu? — es pajautāju.

— Es visu laiku kasos un skolā man ir vieni vienīgi divnieki, — nepacietīgi atbildēja zēns. (Neirodermītu starp pirkstiem un uz kakla es ievēroju jau pirms tam). — Ko jūs man varat ieteikt darīt? Kā man visu izlabot? Un, vai tas vispār ir iespējams?

— Nezinu, — es godīgi atzinos. — Droši vien nevar. Tāpat kā nevar līdz galam izārstēt BCT tavam brālim.

— Un ko tad es šeit atnācu? — viņš pacēlās krēslā.

— Jā, tikai es sākumā tev pastastīšu stāstu par lietus izsaucēju.

— Labi. Man patīk dažādi stāsti, — viņš pakasīja kaklu un sagatavojās klausīties.

— Tas notika ļoti sen, vēl tad, kad bija PSRS. Viens mans paziņa, Ķīnas speciālists ar kolēģiem atradās  komandējumā Ķīnā. Viņi pētīja vietējās tradīcijas. Un, lūk, reiz viņam zvana kāds ķīniešu kolēģis: «Kādā Ķīnas provincē jau 4 mēnešus nav lijis lietus. Raža iet bojā, cilvēkiem sākas bads. Trīs ciemu iedzīvotāji savāca pēdējo naudu, un nolēma atvest no citas provinces lietus izsaucēju. Jums noteikti būs interesanti paskatīties uz viņu. Tikai atcerieties, es jums neko neesmu stāstījis, jo Ķīnas komunistiskā partija ar likumu ir aizliegusi burvestības».

Zinātnieki, protams, iedvesmojās un ātri izgudroja kādu etnogrāfisko iemeslu, lai dotos uz šo ciemu. Viņi atbrauca ciemā, un tajā pašā dienā tika atvests arī lietus izsaucējs — maziņš izžuvis vīriņš- ķīnietis. Viņš pieprasīja sev būdu ciema malā un bļodiņu rīsu dienā. Bet ar mūsu zinātniekiem kategoriski atteicās runāt. Ciema vecākais mums teica, ka tagad vīriņu traucēt nevajag, lai tas koncentrējas darbam. Parunāties varēs tad, kad viņš būs izdarījis savu darāmo.

Trešajā dienā sākās lietus. Večuks paņēma savu naudu (pēc vietējiem apmēriem – milzīgu naudu) un gatavojās tālajam atpakaļceļam. Vecākais atkal viņam atgādināja zinātnieku lūgumu, un večuks piekrita veltīt tiem nedaudz sava laika.

— Pastāstiet, kā jūs izsaucāt lietu, — lai netērētu lieki laiku, zinātnieki konkrēti pajautāja.

— Droši vien ir kāds speciāls rituāls? Vai tas tiek nodots no paaudzes paaudzē?

— Vai jūs traki esat palikuši?! — iesaucās večuks. — Es izsaucu lietu? Jūs domājat, ka esmu burvis? Vai tiešām jūs domājāt, ka es savā niecībā varu pārvaldīt milzīgas stihijas?!

— Bet ko tad jūs izdarījāt? — zinātnieki brīnījās — Lietus taču līst!!!

— Neviens nevienu nevar izmainīt, — pamācoši, pirkstu pacēlis, teica večuks. — Bet katrs var pārvaldīt sevi. Bez liekas kautrēšanās es teikšu, ka esmu šajā mākslā sasniedzis zināmas virsotnes. Un, lūk, atbraucu šeit pareizā, harmoniskā stāvoklī, un ieraudzīju, ka šeit viss ir nepareizi. Te pilnībā ir nojaukta lietu kārtība, raža iet postā, cilvēki dzīvo badā un ir izmisuši. Es to nevaru izmainīt. Vienīgais, ko es varu, — varu izmainīt sevi, tātad kļūt nepareizs, lai pievienotos tam, kas te notiek. Tā es arī izdarīju.

— Un pēc tam? No kurienes lietus?

— Pēc tam, protams, es strādāju ar sevi, atgriezu sevi atpakaļ pareizajā stāvoklī. Bet, par cik, jau biju vienots ar visiem un visu šeit, tad arī viņi, kopā ar mani pakāpeniski ar zināmu inerci atgriezās atpakaļ normālā, pareizā stāvoklī – uz pareizā ceļā. Bet pareizi šobrīd šai zemei ir auglība. Un tāpēc sākās lietus. Un tas sākās ne tāpēc, ka es to “izsaucu”.

— Bet, ja viss ir tik vienkārši, tad kāpēc jūs par to paņēmāt tik lielu naudu? — jautāja viens no zinātniekiem. — Zemniekiem nācās burtiski pārdot pēdējo kreklu, lai jums samaksātu…

— Tāpēc, ka es jau esmu vecs cilvēks un spēka man ir maz, un tad, kad pievienojos disharmonijai, man paliek ļoti slikti, kā arī visam, kas apkārt. Labpratīgi pāriet no pareiza stāvokļa nepareizā — maksā ļoti dārgi, — lietus izsaucējs ar zīmēm parādīja, ka vizīte beigusies.

Tajā pat dienā viņš aizbrauca atpakaļ uz savu ciemu, bet zinātnieki atgriezās Pekinā.

Zēns ilgi klusēja. Pēc tam pajautāja:

— Jūs taču man to pastāstījā ne tāpat vien? Jūs domājat, ka es…

— Tieši tā. Pie kam, tev nav vajadzības, kā vecajam ķīnietim, iedzīt sevi disharmonijā, jo tu ar visu savu neirodermītu un divniekiem jau esi tur. Vēl tam klāt, tas viss nav tikai tavs. Un tā kā tu esi gana gudrs – jo tavā vecumā par ģimeni pastāstīt tā, kā tu pastastīji, var tikai retais, tad tev viss ir iespējams un vispār, spriežot pēc tavas medicīniskās kartiņas, lielos vilcienos tu esi vesels.,

— Un kā man pašam atgriezties “pareizajā stāvoklī”?

— Pacietīgi un neatlaidīgi, pat fanātiski darīt visu to, ko tu pats sevī uzskati par pareizu, bet līdz šim neesi darījis.

Zēns brītiņu padomāja.

— Tātad mācīties līdz pulsa zudumam, — nepārliecināti viņš turpināja. — No rītiem – vingrošana sev un brālim, pēc tam aplieties ar aukstu ūdeni un brāli apliet, neēst čipšus, pieturēties pie tās diētas, ko dermatologs izrakstījis, pēc skolas kopā ar brāli braukāt parkā ar vellosipēdiem (viņš ar velosipēdu brauc labāk, kā ar iet kājām), neuzskatīt visus klasesbiedrus par kretīniem un atrast viņos pozitīvās īpašības, kā mamma māca… Un jūs domājat, ka tas palīdzēs?

— Ir tāda vienkārša lieta, kā eksperiments, — es paraustīju plecus. — Pamēģini, papraktizē un viss kļūs skaidrs. Nepanāksi, vismaz sasildīsies!

— Un cik ilgi jāmēģina?

— Nu, ja uzskatām, ka vecais ķīnietis trenējās 50-60 gadus un viņam lietus izsaukšanai bija nepieciešamas 3 dienas, bet tu tikai sāc…Domāju, ka sākumā vajag paņemt trīs mēnešus, pēc tam, izvērtēt starpposma rezultātus, un vai nu turpināt vai pamest to… Tātad sanāk, ka tu ar atskaiti pie manis nāc uzreiz pēc vasaras, septembra sākumā. Labi?

— Norunāts, — viņš piekrita un aizgāja.

Es visu laiku viņu atcerējos un ļoti pārdzīvoju par viņa panākumiem. Tik jaunam secīgi, vairākus mēnešus pēc kārtas, bez kādas ārējas kontroles kaut ko tik nopietnu darīt, ir ļoti grūti, pat neiespējami. Vai viņš to varēs? Vai sanāks? Es nezināju.

Viņš pierakstījās uz otro septembri.

— Ļoņka! — viņš, kāpjot pār slieksni teica. — Mamma domā, ka zirgi palīdzēja un jaunās zāles no Vācijas. Bet mēs taču abi zinām… Es viņam par ķīnieti pastāstīju. Viņš saprata, viņš mums ir ļoti gudrs.

— Lieliski! — es iesaucos, iedomājoties, ka treniņi, rūdīšanās, velosipēds un vecākā brāļa rūpes nevarēja palikt bez rezultātiem.

— Un vēl?

— Un vēl, vecmāmiņai dakteris teica, ka viņai ir laba remisija un viņš to, kā minimums uz gadu, atlaiž.

— Un tu?

— Es gadu pabeidzu tikai ar diviem trijniekiem, bet tētis nesen teica, ka nemaz nav pamanījis, cik ātri esmu pieaudzis un varbūt viņam ir ko no manis macīties. Piemēram, ievērot diētu (rokas bija tīras, to es ievēroju uzreiz, kaut gan zinu, ka vasarā vienmēr ir uzlabojumi)…Tad, ko, sanāk ka tā ķīniešu lieta patiešām strādā?!

— Protams, stradā, — es stingri teicu. — Vai tad tu pats to nepierādīji?

Autors: Jekaterina Muravjova

Tulkoja: Ginta FS

Mūsu bērni – vissvarīgākie viesi

11
Ir neierasti runāt par viesmīlību attiecībās starp vecākiem un bērniem. Tomēr pašos kristietības pamatprincipos ir ielikts tas, ka bērni nav mūsu īpašums, kuru pārvaldām, bet dāvana, kas jālolo un jāsaudzē. Bērni ir vissvarīgākie viesi. Viņi ienāk mūsu mājās, prasa mūsu uzmanību, paliek ar mums uz kādu brīdi, un pēc tam pamet mūs, lai ietu savu ceļu.
Bērni ir tie paši svešinieki, kas mums jāiepazīst. Viņiem ir sava pasaule, savs ritms, sava labestības un ļaunuma ietilpība. Viņus nevar izskaidrot, paskatoties uz vecākiem. Nav jau nekāds brīnums, ka daudzi vecāki par saviem bērniem saka: “Kādi viņi visi atšķirīgi, Skatoties uz viņiem, mēs varam tikai brīnīties.” Tēvam un mātei bieži vien labāk kā draugiem ir redzams, cik ļoti viņu bērni atškiras no viņiem pašiem un viens no otra. Bērnos ir kādi apslēptie dārgumi, kāda ķīla, kas jāatklāj pasaulei, audzinot viņus viesmīlīgā mājā. Ir vajadzīgs ielikt ļoti daudz laika un pacietības, lai mazais svešinieks patiešām sajustos mājās.
Nav nekāds brīnums, ka vecakiem nākas iemācīties mīlēt savus bērnus. Mēdz gadīties, ka tēvam vai mātei nākas atzīt, ka viņi nejūt īpašu pieķeršanos savam bērnam, ka vinš viņiem ir svešs.
Tā notiek ne tāpēc, ka bērns ir negribēts, bet tāpēc, ka mīlestība nerodas automātiski. Tā izriet no attiecībām, kam jāaug un jāattīstās. Var teikt, ka mīlestība starp vecākiem un bērniem kļūst pilnīga tad, kad tie ir spējīgi ieraudzīt viens otrā brāļus – vienas cilvēku dzimtas locekļus. Tad vecumu atsķirība, spējas un uzvedība pazūd, salīdzinājumā ar to, kas tos vieno.
Ko tad vecāki var dot saviem bērniem? Mājas – to vietu, kur tos pieņem, kur tiem ir iespēja augt un iemācīties to, kas ir labs un kas ļauns.Tā ir vieta, kur bez bailēm var uzdot jebkurus jautājumus un iepazīt dzīvi visos tās veidolos, nebaidoties būt atstumtam. Tā ir vieta, kur bērnam iemācīties klausīties savā sirdī un iegūt to iekšējo brīvību, kas ļaus viņam, pametot savas vecāku mājas, doties uz priekšu. Viesmīlīgas mājas – tā ir telpa, kur vecāki un bērni atklāj viens otru, atver viens otram savus talantus, kur tie kļūst par brāļiem un atbalsta viens otru ne tajā vieglākajā dzīves ceļā.
Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, dod atvieglojumu, jo daudzi vecāki cieš, izjūtot vainas apziņu savu bērnu priekšā, domājot, ka nes atbildību par grūtībām viņu dzīvē.
Kad dēls vai meita izvēlas saviem vecākiem svešu dzīvesveidu, rodas mokoši jautājumi: “Ko mēs izdarījām ne tā? Kas bija jādara savādāk, lai novērstu to, kas notiek?” Tomēr bērni nav marionetes, kurus jāvada, un – ne dzīvnieki, kurus var izdresēt. Viņi nav īpašums, par kuriem mums jāatbild, bet gan viesi, kurus priecīgi jāsagaida.
Vecāku grūtības slēpjas tajā, ka bērni jāizaudzina tādā brīvībā, kas ļaus viņiem nostāties uz kājām – fiziski, intelektuāli un garīgi, un doties savu ceļu. Vecākiem vienmēr būs kardinājums pielipt saviem lolojumiem, izmantot viņus savu vajadzību apmierināšanai, vai paturēt viņus savā tuvumā, liekot noprast, ka tie viņiem ir pateicību parādā. Protams, ir ļoti grūti tā vienkārši palaist savu bērnu pasaulē, pēc tik ilgiem mīlestības un darba gadiem, kurus esam ielikuši viņu audzināšanā. Taču, ja atgādināsim sev, ka bērni ir tikai viesi, kuriem ir sava dzīve, ar kuru mēs nedrīkstam manipulēt, mums būs vieglāk viņus pavadīt ar mieru un svētību.
Labs saimnieks ne tikai ar godu sagaidīs savus viesus, rūpējoties par viņiem, bet arī viegli atlaidīs brīdī, kad tiem būs vajadzība iet.
Autors: Henrijs Nouvens “Izpratne. Trīs posmi garīgajā dzīvē”
Tulkoja: Ginta FS

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam

lugsanas5

Iznīcini manī to, kas jāiznīcina. Dari stipru to, kam jābūt stipram.

Izmanto mani. Radi ar mani, uzzīmē ar mani katru pilienu uz dzīves audekla. Palīdzi man dzīvot pilnu un unikālu dzīvi, pastaigāties mežā pa taku, kuru neviens pirms manis nav gājis.

Parādi man, kā mīlēt dziļāk – dziļāk, kā jebkad agrāk esmu uzskatījis par iespējamu.

Turi manu acu priekšā to, no kā agrāk es aizgriezos.

Palīdzi man kļūt maigākam, atslābt, pilnībā pieņemot to, ar ko es vēljoprojām atrodos kara stāvoklī.

Ja mana sirds vēljoprojām ir aizvērta, parādi man, kā to atvērt bez vardarbības.

Ja es vēljoprojām kaut ko turu, palīdzi man to atlaist.

Dod man problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie man atnesīs vēl dziļāku pazemību un uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Ļauj man atrast humoru tumsā.

Parādi man dziļo miera sajūtu vētras laikā. Neslēp no manis patiesību. Nekad!

Lai pateicība ir mans ceļvedis. Lai piedošana kļūst par manu lūgšanu. Lai šis brīdis ir mans pastāvīgais ceļabiedrs.

Ļauj man ieraudzīt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātbūtni manā paša klātbūtnē.

Atbalsti mani, kad es klūpu. Elpo caur mani, kad es nevarēšu elpot.

Ļauj man nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam!

Autors: Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS