Ieraudzīt skaistumu tur, kur viss nav ideāls

Pirms pāris dienām kāda dāma man uzrakstīja: “Atsekojos no jums! Lielīt sevi var katrs!” To viņa rakstīja kontekstā ar manu frāzi par to, ka es uzskatu sevi par skaistu sievieti.

Man ļoti žēl, taču viņai nav taisnība. Slavēt sevi spēj tikai retais. Bez vulgāras koķetērijas: “ai, nu labi jau, labi”. Bez pozīcijas no apakšas: “Mēs taču esam tik smukas meitenes?” Vienkarši atzīt sevi par skaistu. Skaistu – kā ziedu, kā saulrietu jūrā, kā citronu. Es uzskatu, ka citroni ir ļoti skaisti. Būt skaistiem ir dabiski. Redzēt skaistumu sevī un redzēt skaistumu citos – ir dabiski. 

Es pastāstīšu, kurus es uzskatu par pašiem skaistākajiem:

1. Mammītes, kuras apskauj savus bērnus. Tad jebkura seja kļūst par Dievmātes seju no ikonas. Pat tad, ja viņa ir nikna, pat tad, ja kliedz, pat tad, ja piekususi, bet, kad viņa apskauj savu bērnu uz īsu mirkli viņas acis piepildās ar fiziski sajūtamu mīlestību.

2. Kundzītes gados. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi nodzīvot līdz vecumam, kad seja kļūst par likteņa atspoguļojumu un katrā krunciņā var redzēt, ka, lūk šeit viņa mīlēja, šeit  zaudēja, lūk, šeit ļoti ilgu laiku negulēja, šūpojot uz rokām savu bērnu, šeit ļoti daudz  smējās, šeit skūpstījās, šeit  kādu gaidīja, šeit ienīda, šeit iepazina sevi, bet šeit atrada savu mīlestību.

3. Sejas, kurās redzams, ka to īpašniekiem ir prāts, griba, raksturs. Ķermeņi, kuri it kā uzdejo tik tikko dzirdamas mūzikas ritmā. Tās ir to cilvēku sejas, kuri aizrāvušies ar dzīvi.

4. Cilvēki, kuri skaisti dara savu darbu. Vai reiz izdomājuši kaut ko īpašu. Acis mirdz, tajās ir vesels Kosmoss. Es reiz skatījos, kā spelēja Oļegs Karavaičuks, viņš spēlējot pats kļuva par mūziku.Tieši tāda pati seja bija manam tētim, kad  viņš kopā ar mani  lika kopā konstruktoru. Un manam vectēvam, kad viņš rakstīja lekciju konspektus. Un meitenei kafejnīcā, kura vāra kafiju. Mammai, kad viņa ada zeķes un skaita valdziņus. Un pat manam mazajam suņukam, kurš cenšas izvilkt mantiņu no pagultes. 

5. Cilvēki, kuriem ir jautri. Nevis aktieri-komiķi, bet cilvēki, kuri dara kaut kādus niekus vai arī kādu svarīgu lietu, bet pēc tam viens pasaka kaut ko tādu, ka visi parējie nesaprašanā sastingst, bet pēc tam uzsprāgst smieklos. Šo joku nav iespējams atkārtot, to nekad neviens nesapratīs, bet šajā mirklī cilvēki smejas un viņu sejas līdzinās pavisam jaunām monētiņām.

6. Pieaugušie, kuri rotaļājas ar bērniem. Lai cik cilvēkam būtu gadi, bet šādos brīžos viņš kļūst par bērna vienaudzi.

7. Cilvēki sev svarīgos brīžos. Sieviete, kura iet uz randiņu ar bijušo un ar laineri velk acu kontūras un krāso lūpas sarkanā krāsā. Vīrietis, kurš kafejnīcā gaida sievieti un bažījās, vai viņa atnāks vai neatnāks. Sieviete gados, kura izvēlas kleitu savas mazmeitas kāzām.

8. Cilvēki, kuri sev neticēja, bet izdarīja un viņiem tas izdevās. lēca no tramplīna, piezvanīja producentam, atrada jaunu darbu, saņēma pirmo pasūtījumu, pārdeva savu pirmo gleznu, piecēlās no invalīdu krēsla, uzrakstīja “piedod” vai “mīlu” un saņēma atbildi “Jā”.

9. Cilvēki, kuri uzzināja, ko nozīmē izmisums. Un to, ka arī izmisumu var izdzīvot.

10. Cilvēki, kuri saprata, ko vēlas. Šokolādes nevis plombīra saldējumu. Doties ceļojumā. Uzcelt māju. Doties uz dejām.

Mans vectētiņš un mana mamma mācīja man redzēt skaisto katrā dzīves mirklī. Lielu mazajā. Varenu smieklīgajā.

Vectētiņš atklāja kā tējas rozes ziedlapiņās var ieraudzīt visas saullēkta debess krāsas, bet mamma – kā atrast starp mākoņiem zaķi, pūķi un burbuļojošu tējkannu.

Viņi man teica, ka es esmu skaista. Tikpat skaista, kā zieds, kā citrons, kā saulriets jūrā. Kā arī viss šajā pasaulē. Saulriets ne uz mirkli nešaubās, ka ir skaists. Tāpat kā bruņurupucis, kurš peld okeānā. Arī citrons ir par sevi pārliecināts.

Es tūliņ tev iemācīšu vienu noslēpumu.
Paņem rokās jebkuru priekšmetu. Paskaties uz to, sajūti tā smagumu, vieglumu, struktūru. Paskaties uz krāsu saderību. Ka uz tā virsmas lūzt stari. Kā šī priekšmeta formai piestāv tā garšas: ass sarkanajam piparam, maigs krējuma saldējumam, plastmasas garša portatīvajam datoram.

Bet tagad pamēģini saskatīt skaistumu kādā attālā objektā. Tā, kurš saplūst ar horizontu, aiz laika, aiz telpas. Iedomājies, ka esi tāljūras matrozis un pēc ilgām nedēļām atklātā jūrā beidzot ieraugi  krastu. Putnā, kurš atradis pūciņu savas ligzdas būvniecībai. Jauneklī, kurš sacer savu pirmo dzejoli, kurš pēc 200 gadiem būs obligātās literatūras sarakstā skolas programmā.

Un trešais solis. Ieraudzīt skaistumu sevī. Ieraudzīt skaistumu sevī blakus. Savu acu skaistumu. Savu lūpu, kad tu smaidi un krunciņu skaistumu lūpu kaktiņos, kad tu skumsti. Ieraugi, kā mirdz tava āda, kad tu domā par To cilvēku. Un kā mainās tava seja, kad tev kaut kas ir izdevies. Ieraudzīt skaistumu tur, kur viss nav ideāls. Bet pēc tam ieraudzīt skaistumu sevī tālajā. Sevī caur mūžību, pēc mēneša, pēc gada. Tajā, ko tu vari izdarīt šodien, lai tas tevi izmainītu rīt.

Un nokrāso matus tajā krāsā, kuru jau sen gribēji.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizraudi

Uz laukiem viņa brauca nomirt…

Viņa brauca, nebaidīdamās šī vārda… ko gan baidīties no vārdiem, ja pat nāve nebaidīja…

Nē, viņa nebija no tiem bezbailīgajiem, kuri mierīgi smēķē uz pēdējā sliekšņa un smaida, kā kino par “tā nemēdz būt”.

Taču Dvēsele bija nospiedusi taustiņu “stop”, un vairs nevēlējās turpināt…

Darbs… meita ar mazdēlu… ziņas no bijušā vīra, kurš, lai arī 20 gadus kā bijušais, tomēr visu šo laiku nebija zaudējis vēlmi kļūt atkal par esošo…

Enkuru saraksts bija ļoti garš, taču neviens no tiem vairs nedarbojās…

Nebija aizvainojumu, nebija vientulības, nebija garlaicības, pat tukšuma nebija…

Bija ļoti noturīga vēlme izšķīdināt glāzē divas atlikušās miegazāļu paciņas un aiziet…
Svetlana brauca skaļā rīta vilcienā un mierīgi domāja par to, kā tas būs…

Šodien iztīrīs veco, vēl nesen vecakiem piederējušo vasarnīcu, iznīcinās visu arhīvu – negribējās atstāt ne vēstules ne fotogrāfijas, viņa tās uzskatīja par pārāk personīgām un neiespējamām pat meitai….

Bet rīt…
Rītdienas pilnvērtīgā tās variantā jau vairs nebūs…
Māja sagaidīja ar klusumu, putekļiem un mieru….

Vakarā viņa izgāja uz lieveņa un skatījās uz ābelēm – pilnām nogatavojušos ābolu…

Un te pēkšņi no sazin kurienes parādījās suns…

Vecs un kārns…

Kautrīgi apstājās pie sliekšņa pirmā pakāpiena un neuzticīgi ieskatījās Svetlanai acīs…

Skatieni sastapās, un tie bija ļoti līdzīgi…
Neviens neko negaidīja…
Bija redzams, ka suns ir izsalcis, taču neko nelūdza, vienkārši stāvēja un skatījās…

Svetlana apbrīnoja šo lepnumu, iegāja mājā un atgriezās ar gabalu vārītas desas, samaisītu ar pienu un maizi…

Suns ēdienu neaiztika… klusiņām apgūlās zālē un… sāka raudāt…

Sieviete apmulsa…. viņa nekad dzīve nebija redzējusi raudošu suni… un vispār nebija redzējusi, ka tā kāds raudātu…

Tās nebija ciešanas… tā bija kaut kāda mierīga bezizeja, bezspēks un tā pati nevēlēšanās turpināt, kas jau sen bija iemitinājusies pašā Svetlanā…
Tikai sevī viņa to jau sen bija atzinusi un pieņēmusi, bet sunī – nespēja…

Kaut kas protestēja, un lika pazust pazemībai…

Viņa notupās uz ceļiem un sāka glāstīt ar plānu ādu pārvilkto suņa galvu, klusiņām čukstot kaut kādus parastus mierinājuma vārdus, ar kuriem tik sen mierināja savu mazo meitiņu, kad tā bija sasitusi ceļgalus…

No suņa nāca siltums un tā ķermenis trīsuļoja….

Svetlana bija gandrīz apgūlusies uz suņa, apsegusi to ar sevi, viņu elpas saplūda… un it kā pamodās…

Viņai kļuva sāpīgi…
Pēc tam karsti…
Pēc tam neciešami…. un viņa sāka raudāt…. sākumā klusiņām, bet pēc tam pilnā balsī…. kā maza meitene….kā mazā Aņa ar saviem nodauzītajiem ceļgaliem….

Virs dārza riņķoja cerība, bet ne sieviete, ne suns par to nezināja….
Nezināja arī to, ka viena otru glāba šajās pēdējās aizejošās vasaras dienās…
Kad Svetlana, sēžot manā kabinetā, stāstīja šo divus gadus seno stāstu, rādīja fotogrāfijas ar jau stipri atlabušo un vairs nepavisam ne tievo Džesiju, es arī raudāju….

Mani Mīļie, raudāt ir labi…

Tas nozīmē kaut ko izlaist uz āru un kaut ko ar to izdarīt….

Tāpēc, ka savādāk nav bail nomirt…

bet ar to steigties nevajag… nekad…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galva un Sirds

Jo viedāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš apzinās savu nezināšanu; un, jo dumjāks cilvēks, jo pārliecinātāks par savām zināšanām.
Par cilvēka muļķību var spriest pēc viņa pašpārliecinātības. Muļķi ir fanātiski, jo ir nonākuši pie beigu secinājumiem. Muļķis ne tikai zin gala atbildi uz jebkuru jautājumu, viņš arī cenšas mācīt citus! Viņš vēlas savus uzskatus uzspiest visai pasaulei. Viņš uzskata, ka tā ir viņa sūtība.

Sokrāts neilgi pirms nāves teica: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu”. To sakot, viņš kļuva par viedāko cilvēku Rietumos. Viņš izradījās vienā kompānijā ar apgaismotajiem, pārstāja būt filosofs, kļuva atmodies apgaismotais.
Galva vienmēr ir piebāzta ar zināšanām; sirds vienmēr ir nevainīga, vienmēr gatava iepazīt. Sirds ir mūžīgais bērns. Galva – mūžīgais vecais. Galva nekad nemēdz būt jauna, atceries to; sirds nekad nav veca.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padomā! Nosodīt un nicināt?

No dabas skatu punkta nav sliktu vai labu cilvēku. Ir tikai tie, kuri pakļaujas dabas likumiem vai tie, kuri šausminās par notikušo status quo.Pēdējos vienmēr pie vietas noliek spēki, kas cenšas atgriezt izjaukto līdzsvaru dabā.

Protams, ļoti bieži rodas situācijas, kad cilvēks ir pelnījis nosodījumu. Bet vai tieši tavējo? Tas nav vienkāršs jautājums. Ja cilvēks tieši tev nodarījis kaitējumu, tad, pirmkārt, viņš ir izjaucis līdzsvaru un tu esi nevis neveselā potenciāla avots, bet ierocis to spēku rokās, kas cenšas atgriezt līdzsvaru. Tad miera traucētājs saņems pēc nopelniem, ja tu pateiksi visu, ko par viņu domā un veiksi  nepieciešamās pretdarbības saprāta robežās. Taču, ja tava nosodījuma objekts tev personīgi neko sliktu nav nodarījis, tātad – ne tev viņu sodīt.

Paskatīsimies uz šo jautajumu tīri merkantili. Piekrīti, ir absolūti bezjēdzīgi just naidu pret vilku, kurš saplosījis aitu, un tu šo skatu vēro televizorā. Taisnīguma izjūta pastāvīgi liek mums nosodīt dažādus cilvēkus. Taču tas ļoti ātri pārvēršas par ieradumu un daudzi cilvēki, gadiem ejot, pārvēršas profesionālos vainotājos. Tas ir ļoti kaitīgs ieradums, nosodīt citus par domām un darbībām, kas nav vērstas pret tevi personīgi. Vairums gadījumos tev pat nav ne mazākās nojausmas par to, kas cilvēkam lika tieši tā rīkoties. Iespējams, viņa vietā tev sanāktu vēl sliktāk?

Un tā, tava nosodījuma rezultātā, tu ap savu personu radi pārmērīgi lielu potenciālu. Un kā tad tā, sanāk, ka, cik ļoti slikts ir tas, kuru tu nosodi, tieši tik proporcionāli labam jābūt tev pašam. Ja reiz viņam uzradušies ragi un āža kāja, tev jābūt eņģelim. Bet, ņemot verā to, ka spārni tev neaug, pie darba ķeras spēki, kas cenšas atgriezt līdzsvaru. Šo spēku metodes būs dažādas katrā konkrētajā situacijā. Bet rezultāts savā būtībā būs viens: tu saņemsi knipi pa degunu. Un atkarībā no tavas nosodījuma formas un spēka, šis knipis var būt tev pavisam nemanāms, bet var būt arī tik spēcīgs, ka tu attapsies uz vienas no sliktākajām dzīves līnijām.

Tu pats vari sastādīt garum garo nosodījumu un to seku sarakstu, bet es skaidrībai parādīšu dažus piemērus.

Pacenties nekad neienīst cilvēkus, lai kāds būtu viņu nodarījums. Tas ir visbriesmīgākais nosodījuma veids un līdzsvarojošo spēku darbības rezultātā tu pats vari attapties šī ienīstā cilvēka vietā. Šiem spēkiem tas ir visvienkāršakais līdzvara atgriešanas veids.

Tu ienīsti ubagus un bomžus? Lieliski! Tu pats vari pazaudēt darbu, naudu un mājas, un līdzvsars būs atjaunots.

Tu ienīsti cilvēkus ar fiziskiem trūkumiem? Nav nekādu problēmu, arī Tev atradīsies kāds nelaimes gadījums.

Ienīsti alkoholiķus un narkomānus? Pavisam mierīgi vari izrādīties viņu vietā. Par alkoholiķi taču nepiedzimst, vai ne? Par tādu kļūst noteiktu apstākļu sakritības rezultātā, tad kāpēc šādi apstākļi lai nepiemeklētu tevi?

Nekad nenosodi savus darba kolēģus, lai kas tas arī būtu. Jo labākajā gadījumā tu pieļausi tās pašas kļūdas. Sliktākajā var rasties konflikts, kas neko labu tev neatnesīs.

Ja tu nosodi cilvēku tikai par to, ka tev nepatīk, kā viņš ir apģērbies, tu pats nostāsies uz trepēm “labais un sliktais” pakāpienu zemāk par viņu, tāpēc, ka izstaro negatīvo enerģiju.

Ja cilvēks lepojas ar saviem panākumiem un mīl sevi, nekā slikta tajā nav. Sevis mīlēšana ir pašpietiekama, tāpēc, ka tā nevienam netraucē. Līdzsvars tiek zaudēts tad, ja šī sevis mīlēšana un pārāk augstais pašvērtējums iet roku rokā ar nicinošu attieksmi pret citu vājībām un trūkumiem vai vienkarši pieticīgakiem sasniegumiem. Tad mīlestība pret sevi pārvēršas patmīlā un lepnums pārvēršas iedomībā, un rezultātā līdzvars atkal tiek izjaukts, un knipis pa degunu, neizbēgams. Dzīvnieki nepazīst ne nicinājumu ne iedomību – tie ir cilvēku netikumi

Nosodījums tev atņem enerģiju.
Tikai pasakās zvēri tiek attēloti ar visām cilvēku īpašībām. Piemēram vientuļais un lepnais vilks izraisa cieņu no cilvēka skatu punkta, bet apaļais grauzējs, kurš mīl piebāzt sev vēderu, izraisa citas sajūtas. Ja vilks ienīstu grauzēju, tas būtu diezgan stulbi un nedabiski, vai ne?
Ja paskatāmies uz šo no otras puses. Tādu vilku varētu uzskatīt par niecību, salīdzinājumā ar šo mazo grauzēju, kas jautri kasās un priecajas par katru dzīves mirkli, neskatoties uz to, ka jau nākamajā var tikt saplosīts.

Viss ir relatīvs, bet šo relativitāti rada pats cilvēks savā iztēlē. Lauvam patiesībā nav nekādas varenības vai cienīguma. Šīs īpašības viņam piedēvējuši cilvēki. Savukārt suslikam nav ne par matu mazāk cienīguma, kā lauvam.

Sauvaļas daba ir daudz ideālāka par saprātīgo cilvēku. Vilks tāpat kā ikviens plēsējs neizjūt ne naidu, ne nicinājumu pret savu medījumu. Pamēģini pats izjust naidu vai nicinājumu pret kotleti. Bet cilvēki veido savas arttiecības ar citiem cilvēkiem uz vieniem vienīgiem pārmērīgi lieliem potenciāliem.

Dzīvnieku un augu varenība slēpjas tajā, ka viņi to neapzinās. Savukārt cilvēkam apziņa nesusi gan labvēlīgas priekšrocības, gan kaitīgas īpašības kā iedomību, nicinājumu, vainas apziņu un mazvērtības kompleksus.

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Divas puses

Katram priekšmetam un katrai norisei ir divas puses. Ja viena puse nav redzama, tas nenozīmē, ka tās nav. Tas nozīmē, ka tu nepareizi skaties. Vannas istabā atstāja peļķi? Paldies Dievam, tātad viņš tomēr kādreiz mazgājas. Bērns skolā saņēma divnieku? Paldies Dievam, katrā gadījumā viņš skolā tomēr bija. Priekšniece darbā uztaisīja skandālu? Paldies Dievam, tagad tev bija iespēja redzēt runājošu zirgu.

Jekaterina Veļikina “50&1 notikums mana vīra sievas dzīvē”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizvainojums psihologa skatījumā

Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.

Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.

Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi.
Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo.
Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.

Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.

Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.

Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt  nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.

Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!”  It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc? 

Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.

Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.

Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”.
Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.

Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.

Galvenie apvainošanās iemesli

Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.

Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta.
Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.

Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot.
Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.

Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības.
Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.

Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.

Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.

Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.

Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.

Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.

– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?

– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.

– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.

– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.

– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.

Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.

Mīlēt sevi

Mīlestība pret sevi ir tad, kad tev interesantāk ir tas kā ir, nevis tas “kā varētu būt”.
Kad savs paša stāsts ir interesantāks par kāda cita. Sava dzīve un ceļš interesantāks par visu citu. Ar visiem saviem kāpumiem, kritumiem, šūpolēm, it visu.
Kad būt sev pašam ir interesantāk kā izlikties par kaut ko vai kādu.
Kad interesanti ir sevi izzināt, iepazīt, atklāt.
Kad interesanti. Ar sevi. Bez neviena cita.
Kad viegli par sevi pasmieties. No sirds.
Kad ir brīvība izpētīt un kļūdīties. Lai izdarītu secinājumus un mēģinātu darīt kaut kā savādāk.
Mīlestība pret sevi – tas ir dabiskums. Es esmu.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē klausīties un dzirdēt sevi.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē pārstāt cīnīties ar sevi un dot sev brīvību.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē būt savā pusē. Vienmēr un visur. Pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi (jo tas tikai tā šķiet).
Mīlestība pret sevi nozīmē izvēlēties sevi un mīlestību, Dievu sevī. Vienmēr. Jebkuros apstākļos. Tāpēc, ka savādāk vienkārši nav iespējams.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tur tevi sapratīs

Tu gribi pārmaiņas, bet dari visu, lai tās neatnāktu. Bet tās atnāks. Un neprasīs tev atļauju. Ir bezjēdzīgi pretoties. Pretošanās noved pie cīņas un ciešanām. Dzīve ir viedāka.

Bēdz – nebēdz, tālu no sevis neaizmuksi. 
Tava stūrgalvība palīdzēs noskriet vēl pāris desmitus-simtus lieku apļu. Kas nu tur tāds! Vai gan pirmo reizi! Iepriekšējās dzīvēs netiki galā un, ja arī šajā netiksi un dosies jaunā aplī – tas taču nekas, tas jau ir pierasts! Ir taču tik pierasti dzīvot bez mīlestības. Tas nav nekas jauns. Nekas jau nenotiks, ja arī šoreiz, jau kuro reizi pēc kārtas tu izvēlēsies dzīvi bez mīlestības. Tā tāda spēle. Mest dzīves apļus. Bez mīlestības, bez saprašanas par to, kas tu patiesībā esi. Toties ir spītība. Tā ir pie stūres. Un tu aiz viņas. Pa pēdām. Ar aizvērtu sirdi. Ar aizvērtām acīm. Ar ticību savai taisnībai. Jā, lūdzu. Tev ir tādas tiesības.

Tu vari jebkurā brīdī mainīt savu lēmumu. Un izdarīt citu izvēli. Ja gribēsi. Ja noriskēsi. Ja padosies. Ja iziesi no sava prāta un cietpaurainības slazdiem. Ja atlaidīsi visu, pie kā tik stūrgalvīgi turies.

Un ienirsi mīlestības apskāvienos.
Tur tevi sapratīs.
Tur, otrā pusē tavai stūrgalvībai un prātam, kas apskāvies ar tavu ego, atplestām rokām tevi gaida Tu Pats – Īstais.
Gaida jau veselu mūžību. Kamēr tu būsi izspēlējies un izlemsi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ģimenes likumi

Ir ģimenes saglabāšanas likumi, kurus ir ļoti svarīgi zināt un saprast. Ja tos neievēro, tad ģimene sabrūk. Ģimene nav mērķis, bet radīšana, audekls, kuru tu pastavīgi aud. Ko šodien noaužu, to arī saņemu. Ģimene ir katras dienas darbs, katras dienas ieguldījums.

Un pirmais ļoti svarīgais likums – piederības likums. Ģimene ir Visums. Un ikviena planēta tajā ir ļoti svarīga un tai ir tiesības uz eksistenci. Kad piederības likums tiek pārkāpts, tad cilvēka, kuru izslēdza no ģimenes, kuru ignorē, jūtas ģimenē saglabājas. Un dzimtas sirdsapziņa stingri kontrolē, lai parējie ģimenes locekļi to sajustu.
Tik ļoti mūs ietekmē šīs smalkās lietas – esības likumi. Mēs dzīvojam tieši šajā ģimenē ne jau vienkārši tāpat. Ne jau vienkārši tapat mums ir tieši tie un nevis citi bērni, un mums blakus tieši tie cilvēki, kuri ir. Un mums ir ļoti svarīgi saprast, ka tas ir mūsu Visums, tā ir mana mācību stunda, kas man jāiemācās. un pirmais, kas jāsaprot, ka nav sliktu cilvēku manā ģimenē, katram ir tiesības būt tieši šajā ģimenē, lai arī cik slikts man viņš šķistu.
Ir jāsaprot, ka tieši šī mana ģimene nav nejaušība. Pieņemt, iepazīt, kas tās ir par attiecībām, kurās es atrodos. Tas, lūk, ir piederības likums. Pirmais likums, kas mums pietiekami dziļi ir jāpieņem. Pat tad, ja esam oficiāli šķirušies, jāsaprot, ka šis cilvēks vienalga pieder manai sistēmai un šajā līmenī šķiršanās neeksistē.

Mēs esam radinieki uz visiem laikiem. Īpaši tad, ja mums ir kopīgi bērni. Un abi vecāki ir barojošās saknes saviem bērniem. Ja sieviete kritizē vīru, viņa griež labo sakni. Ja tēvs kritizē māti, tas regulāri griež kreiso sakni. Kā jūs domājat, vai tiešām zieds izaugs?

Ir ļoti svarīgi saprast: ir piederības likums, kurš vēsta par to, ka visi ģimenes locekļi ir vienlīdz svarīgi un nevienu nevar tāpat vien izsvītrot no dzīves. Tāpēc, ka agri vai vēlu man nāksies sastapties ar šīm emocijām. Un, ja man nāksies tās izdzīvot, tad es to darīšu, tikai daudz smagākā formā.

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis