Vienkāršās patiesības

Zēniem no agras bērnības vajag mācīt to, ka meitene ir kā zieds un viņa ir jāaizstāv. Bet meitenēm jāpaskaidro, ka pret vīrieti jāizturas ar cieņu, svarīgi viņam ticēt, likt viņam sajusties kā galvenajam.

Vīrietim ir ļoti svarīgi justies līderim, kāpēc gan nepalīdzēt viņam tajā? Ja sieviete vīrietim uzticās un ļauj viņam to sajust, ar laiku viņa smalkais ķermenis mainās. Gada-divu laikā viņš kļūs daudz spēcīgāks un pārliecinātāks.

Aiz katra varena vīra stāv ne mazāk varena sieviete. Ja sieviete, būdama kopā ar vīrieti, uzvedas kā līdzīgs ar līdzīgu, nekādas harmonijas attiecības nebūs.

Taču tad, kad viņa vīrietim ļauj sajusties spēcīgam, mainās viņa enerģija.

Es esmu redzējis daudzus šādus piemērus.

Kad vīrietis dzīvo kopā ar sievieti, viņam izveidojas noteikts uzvedības modelis, ja viņš dzīvo kopā ar citu sievieti, šis modelis mainās.

80% vīrieša uzvedību nosaka sievietes iekšējais stāvoklis.

Vieda sieviete lūdz vīrietim palīdzību: jo viņš taču ir stiprs, bet viņa – vāja. Viņa neuzspiež viņam savu viedokli, bet jautā: “Kā tu domā?” Viņa bērniem māca cienīt tēvu. Lai vīrietis domā, ka visus lēmumus pieņem viņš. Viņam tas ir ļoti svarīgi.

© Rami Blekts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tevi sagaida…

Kāda sieviete izšķīrās no sava vīra. Kaut kāda nieka dēļ. Viņš viņu nesagaidīja lidostā. Un, kas? Vai tad maziņa? Var taču izsaukt taksometru un lieliski atbaukt līdz mājām. Nauda ir. Kāda jēga pērties tik tālu, terēt naudu un laiku, ja ērtāk paņemt taksometru un pašai aizbraukt? Tā viņa arī izdarīja.

Kad ienāca dzīvoklī, vīrs sēdēja pie datora; pagriezās pret viņu un teica: “Tu esi mājās? Sveika!” un atkal ienira ekranā. Vai nu spēlēja kādu spēli, vai strādāja, grūti pateikt. Viņš vienmēr bija pie datora. Vai arī uz dīvāna ar planšeti. Vai arī darbā. Un viss bija normāli, pat labi, arī hipotekāro kredītu viņi maksāja un dažkārt kopā aizgāja uz kino.
Viss bija normāli! Bet viņa aizgāja. Un neviens nesaprata, kas vainas. Viņa pati neko paskaidrot nevarēja. Taču tas ir tik svarīgi, ka mūs sagaida.

Un vilciens lēnītiņām pieripina pie perona, lēni, lēnītiņām. Un visi, aizkariņus pavilkuši, skatās pa norasojušiem logiem – kur tad manējie? Kur sagaidītāji? Ir tik bailīgi, neieraudzīt savējos sagaidītāju pūlī. Bet uz perona drūzmējas cilvēki, daudzi pat ar ziediem. Un visi iet līdzi vilcienam, skatās logos  lai ieraudzītu savējos. Un priecīgi sagaidītu.
Iespējams, ka pēc tam atkal būs strīdi, apvainošanās, sīki risināmie jautājumi, sarunas ne par ko; taču satikšanās brīdis – tas ir tik laimīgs.

Tas ir mīlestības brīdis, kad redzi sev mīļu seju. Un gribās ceļa biedriem saukt – redziet, mani sagaida!!!! Vīrs, mamma vai tētis, vai vectētiņš ar vecmāmiņu! Vai draugi! Skatieties!

Lūk, viņi! Un arī tad, kad esi atlidojis ar lidmašīnu, pēc sena ieraduma ar acīm meklē savējos. Kaut gan pats esi teicis, lai nesagaida, kam tādas klapatas? Izsaukšu taksi un aizbraukšu mājās. Vai tad maziņa, vai?! Maziņus sagaida. Kā piedzimstam – tad sagaida. Ar baltu puķu pušķi, smaidīgām sejām, jauniem ratiņiem…. Stāv, gaida un mīņājas – sagaida, tātad mīl. Tā ir mīlestība.

Kad mūs sagaida, tā ir nesavtīga mīlestība. Tāda pavisam reti sastopama. Un šī sieviete saprata, ka viņu nemīl. Nemīl kā nākas. Ar sirdi un dvēseli. Vienkārši dzīvo blakus…. Un aizgāja.

Un apprecējas ar citu cilvēku, kurš sagaida. Un viņa viņu sagaida, kaut arī tas nav īpaši saprātīgi un ērti…

Es domāju, ka tur, citā pasaulē, mūs arī sagaida. Kā uz perona, mūsu mīļie. Un mēs viņus uzreiz atpazīstam pūlī, starp nepazīstamajiem. Un tiecamies pie viņiem, un apskaujam, un dodamies kaut kur – mājās, pļāpājot un stāstot jaunumus. Tā ir mīlestība.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Realitātē baiļu nav

Baiļu cēlonis ir nereālistiska dzīves uztvere. Bailes tev ir tāpēc, ka tu nedzīvo dzīvē, bet dzīvo savā prātā.

Tavas bailes ir saistītas ar to, kas notiks nākotnē, tātad tu baidies no tā, kas neeksistē. Ja tu baidies no nākotnes, tavas bailes 100% ir izdomātas. Ja tu baidies no kaut kā, kas neeksistē – to sauc par NEPRĀTU.

Cilvēki vienmēr cieš vai nu no tā, kas notika vakar, vai no tā, kas var notikt rīt, tā kā tavas bailes vienmēr ir balstītas tajā, kā nav, tikai tāpēc, ka tu vienmēr atrodies ārpus realitātes, tu vienmēr atrodies prātā.

Prāts: viena tā daļa ir atmiņa, otra – iztēle, un neviena no šīm daļām neeksistē tieši TAGAD.

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Elpo

Tu esi tik jauns, cik elastīgs esi. Paskaties uz mazu bērnu: cik viņš mīksts, maigs un elastīgs. Gadiem ejot, cilvēki kļūst cieti, nelokani un neelastīgi. Taču var līdz pašai nāvei saglabāt absolūtu jauneklīgumu, ja saglabājam savu elastību un lokanību.

Laimē mēs paplašināmies. Bailēs – saraujamies, slēpjamies savā čaulā, tāpēc, ka ārpusē paliek bīstami. Mēs saraujamies it visā – mīlestībā, attiecībās, meditācijā – it visā. Mēs pārvēršamies par bruņurupučiem un slēpjamies savās bruņās. 

Ja pastāvīgi palikt bailēs, kā daudzi cilvēki to dara, tad enerģija zaudē savu elastību. Un tu kļūsti par sastavējušos ūdens krātuvi, tu vairs neesi upe. Un tad ar katru dienu tu kļūsti arvien mirušāks.

Bailēm ir viena vienīgā funkcija. Kad māja deg, tev ir jāglābjas. Necenties degošā mājā būt bezbailīgs, tas ir muļkīgi. Cilvēkam jābūt spējīgam sarauties, tāpēc, ka ir brīži, kad jāpārstāj plūst. Ir jābūt spējīgam kustēties uz ārpusi un uz iekšpusi, uz ārpusi un uz iekšpusi… Un tā arī ir elastība: izplešanās, saraušanās, izplešanās, saraušanās, gluži kā elpošana. Nobijušies cilvēki baidās elpot dziļi, tāpēc, ka pat šāda neliela palašināšanās izsauc bailes. Krūtis saspiežas – tādiem cilvēkiem parasti arī ir iekritušas krūtis. Meklējiet veidus kā ļaut enerģijai kustēties Dažkārt labs palīgs var būt dusmas. Tās vismaz dod iespēju enerģijai kustēties. Ja ir jāizvēlas starp bailēm un dusmām, izvēlies dusmas. Taču centies nenonākt galējībās. Arī paplašināšanās ir labi ar mēru, lai nenonāktu atkarībā.
Pats galvenais, kas jāatceras, – elastība ir spēja pāriet no viena stavokļa citā.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apziņas paplašināšana

… vai arī – kāpēc dzīve – tas ir orgasms?

Amerikāņu aktrises Umas Tūrmanes tēvs – Kolumbijas Universitātes profesors, budists, Dalai-lamas tuvs draugs un viens no planētas galvenajiem domātājiem. Viņa specializācija – apziņas paplašināšana. Svetlana Koļčik intervēja Robertu Tūrmanu par laimi un dzīves jēgu.

“Orgasms – tas ir nāves ģenerālmēģinājums” – līdz ausīm smaidot, mikrofonā saka cilvēks, kurš savai meitai devis vārdu UMA, tulkojumā “mēra sajūta”, “Varenais Vidusceļš” starp mūžību un nihilismu. Un viņa kļuva par modeli un aktrisi. “Orgasms – tas ir mirklis, kad jūs atlaižat savu ES, atdalieties no sava ķermeņa un izšķīstiet absolūtā labsajūtā. Var būt sākumā kļūst nedaudz baisi, tāpēc, ka tā ir gaisma un enerģija tīrā veidā. Taču tieši tai brīdī jūs esat Budda”.

Auditorijā, kurā Dalai-lamas tuvs draugs un viens no galvenaijiem pasaules domātājiem lasa lekcijas budismā, iestājas klusums. Dzirdama vien klusa klaudzināšana, kad studenti savos Macbook drukā šos zelta vārdus. Viņa lekcija ir viena aktiera teātris. Profesors žestikulē ar rokām, runā par kvantu fiziku un varbūtības teoriju, citē Kastaņedu un Vudiju Allenu, lasa citātus no budistu pritčām, zīmē uz tāfeles dīvainas shēmas un formulas, skaidrojot, kas notiek ar čakrām orgasma un nāves brīdī. Viņa spriedumi ir tīrā veidā psihodēlija (stāvoklis, kurā tiek piedzīvotas uztveres izmaiņas): “Mēs esam pieraduši dzīvot pasaulē, kurā mēs vai nu esam vai neesam. Taču iespējams ir gan viens gan otrs – abi reizē”. Bobam (tā viņu dažkārt sauc studenti) ir labsirdīgas zilas acis un milzīgas rokas un daži neveikli, bet ļoti burvīgi ieradumi. Uma Tūrmane ir viņam ļoti līdzīga.

«Ja jums ir neinteresanti vienkārši akli ticēt, bet gribas arī kaut ko saprast, tātad jūs esat budists.»

Profesor, kāpēc šobrīd budisms ir tik ļoti moderns?

Nekā brīnumaina šajā apstāklī nav. Budisms ir psiholoģija, ētika un zinātne, kas atbild uz visiem jautājumiem par dzīvi un nāvi. Budda savā laikā pareģoja to, ka atoms var bezgalīgi dalīties. Jūs par to esat dzirdejusi? Budda vispār bija izcils zinātnieks. Kopumā, ja jums nav interesanti vienkārši akli ticēt, bet gribas arī kaut ko saprast, jūs esat budists. Daudzi uzskata, ka budisms ir reliģija, taču tā nav. Tā ir joga. Joga prātam un joga emocijām.

Tātad mēs varam būt vienlaicīgi gan pareizticīgie gan budisti?

– Protams! Kaut gan jūsu Patriarhs, visticamākais būs šokā. Dalai lama gan saka, ka labāk nemainīt reliģiju – jo tās ir jūsu saknes, saikne ar gimeni un senčiem. Taču tas netraucē jums mācīties no budisma, piemēram – prasmi meditēt. Vispār sen jau ir laiks pārstāt cilvēkus pievērst savai ticībai. Labāk nodarbojaties ar sevi – attīstiet prātu, mācieties valdīt pār savām emocijām. Nav svarīgi, kādai konfesijai jūs piederat.

Ko personīgi Jums nozīmē – būt budistam?

– Būt apzinātam. Piemēram, jūs apvainoja, vai jūs kaut kam nepiekrītat, jūsu dvēselē sāk gruzdēt naids: “Tā nav taisnīgi!”. Uztaisiet pauzi, saķeriet savu emociju aiz astes un pajautājiet sev: “Kāpēc man kliegt uz šo cilvēku? Kā es vēl varu uz to reaģēt?” Šajā pauzē jūs jau ieelposiet brīvību, pabūsiet nedaudz Buddas ādā. Bez brīvības jūsu prāts ir tikai radiouztvērējs, kuram noregulēta tikai viena radiostacija un jūs pat iedomāties nevarat, ka var skanēt ari cita mūzika. Taču katram ir sava pults, kas domāta sevis vadīšanai, neaizmirstiet par to!

Kāpēc tad psihoterapeiti rekomendē nenospiest savas emocijas, ļaut tām izpausties?

– Viss atkarīgs no situācijas. Dažkārt gudrāk ir noturēties. Piemēram, jūs esat atnākusi mājās un jūsu vīrietis kārtējo reizi ir izdarījis to, kas jūs tracina. jūsu ierastā reakcija ir – sakliegt uz viņu. Un ko tas mainīs? Pamēģiniet reaģēt savādāk – tā kā agrāk jūs nekad neesat darījusi. Pārsteidziet viņu un sevi. Shantideva – buddistu guru, rekomendēja dusmoties vēl pirms esat sadusmojies. Piemēram, mana sieva, kad atnāku mājās un sāku par kaut ko žēloties (un vēl vairāk uzvilkties), man parasti saka: “Mīļais, aizveries. tu gribi arī man samaitāt garastāvokli?”

Tad viņa Jums ir egoiste. Vīrietim taču vajag, lai sieviete viņu klausītu!

– Tieši otrādi. Viņa dara man labu. Kapēc stiep savās mājās stresu? Es to saucu par “radošo iejaukšanos dusmās”. ierastā domu forma – tas ir izrunāties, padalīties. Taču, vai tas patiešām jums ir vajadzīgs – sakreņķēties otro, trešo reizi? Jūs saprotiet, par ko es runāju?

Jūsu sieva arī ir budiste?

– Man nav ne jausmas. Es pat nezinu, vai es pats esmu budists. Taču es zinu, ka mana sieva cenšas būt vēl laimīgāka, kontrolējot savu prātu, emocijas, dzīvei pieejot radoši. var jau būt, ka tas arī nozīmē “būt budistam”.
Taču, ja jūs sevi saucat par budistu un cepaties vienas un tās pasas problēmas dēļ daudzas reizes, jūs, iespējams, esat budists, taču ļoti dumjš. Jūs, meitenes, mammas māca būt pacietīgām, iejūtīgām, pieņemošām,  iestāsta, ka jums ir jāklausa saviem vīriem – bezgalīgi. Un jūs paklausīgi tā arī visu mūžu dariet. Bet pamēģiniet sev pajautāt; “Vai tas nes kādu labumu man, viņam?” Dažkārt ir ļoti vērtīgi savam vīrietim pateikt; “Mīļais, lūdzu aizveries!”
Ja uz visu reaģēsiet, nekad nebūsiet laimīga, tāpēc, ka cilvēki nekad jūs visu laiku necentīsies apmierināt, jums vienmēr būs kaut kas, kas jūs neapmierinās. Jums jāizvēlas, cik enerģijas tērēt trauksmei. 

Ko jums nozīmē laime?

– Laime? Ha-ha-ha! Ja es to zinātu! Droši vien laime ir… Būt reālam. Tas nozīmē – īstam. Es budismu studēju jau gandrīz piecdesmit gadus, bet nirvānu veljoprojām neesmu atradis. Taču es zinu, kā sevi mierināt. Vai zini tādu angļu vārdu – consolation (mierinājums)? Tiešām zini? Tavs vārdu krājums, meitenīt, mani patiešām izbrīna! Īsāk sakot, es zinu, ka laime ir. Un tā ir tieši šeit. Tapēc, ka laime – ta ir mūsu daba, dzīves jēga. Šobrīd es nejūtos laimīgs, bet tas nav svarīgi. Es vienalga zinu, ka esmu laimīgs. Skaidrs?

Ja godīgi, ne visai skaidrs.

– Nu-nu. (Smejas). Realitāte – ta ir laime. Dzīve – ta ir nirvana. Tā jau ir mūsos. Un es zinu, ka agri vai vēlu šo laimi sajutīšu. Realitāte ir spēcīgāka par izdomājumu, patiesība – spēcīgāka par ilūzijām. Ilūzijas vēl jārada, bet realitāte jau ir. Tu arī esi nirvana. Katra tava šūniņa sastāv no nirvanas, kaut arī tu, iespējams par to pat neiedomājies. No šejienes arī visi šie jautājumi par laimi: tu neesi pārliecināta, ka kādreiz būsi pilnībā laimīga. kaut gan intuitīvi tev šī sajūta ir pazīstama, vai ne? Pavasarī pie sevis Krievijā, tu bieži vien esi laimīga, vai ne? Kad iestājas silts laiks, pēc jūsu ziemas? Taču tu esi bijusi arī nelaimīga, vai ne? Kādreiz taču vīrieši ir tev sirsniņu lauzuši, vai ne?

«Laime ir mūsos un ap mums. Visumu vada bezgalīgās mīlestības enerģija. Tā vienmēr ir bijusi un būs.»

Jā, ta ir bijis.

– Aha, tātad tu zini arī par nelaimi. Un kas būs pēc tam, zini? Tu droši vien domā, ka tad, kad nomirsi, kļūsi par neko? Un tuvāk vecumam būs slimības, ciešanas un citas nedienas un tu labprātak par to nedomātu. Ja? Bet Budda mācīja, ka realitāte ir nirvana. Tajā vienkārši ir “jāiebrauc”. Tev ir bijis tā, ka tev kaut ko stāsta un tu sev klapē pa galvu un saki: “Tieši tā! Es vienmēr to esmu zinājusi!” Kad tu ar visu savu būtību apzinies, ka Visuma īstenā daba ir bezgalīga laime, saproti, ka vienmēr to esi zinājusi. Un kad nakotnē tu un es iegūsim nirvanu un skatīsimies pagātnē (bet tā nekur tāpat vien nepazudīs, tā ar mums paliks vienmēr), mēs sapratīsim, ka vienmēr esam bijusi laimīgi, pat grūtākajos dzīves periodos. Starp citu, diezgan vienkārši var atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Tu esi lietas kursā, ka agrīnie kristieši ticēja iepriekšējām dzīvēm un reinkarnācijai? Pēc tam viņus nosauca par  ķeceriem. Laikam jau es pārāk sarežģīti izsakos? (Smejas)

Nu, kā lai Jums saka…

– Nedaudz vairāk ticības, Svetlana, nedaudz vairāk ticības… Uzticies Visumam. Tas tev palīdzēs. Problēma ir tajā, ka mūsdienu cilvēki vairāk tic zinātnei, ne dvēselei. Kamēr viņi ir dzīvi un veseli un nāve ir tālu, viņi sevi uztver kā ķermeni, kurā atrodas smadzenes. Bet nāvi uztver kā nebūtību. Tu domā, ka tad, kad nomirsi, tevis vienkārši nebūs? Un tu ļoti no tā baidies?

Un kas būs ar mums patiesībā?

– Tu tiešām gribi to zināt? Nāvē nekā biedējoša nav. Tieši otrādi. Vienīgais, no kā mēs baidāmies – tās ir sāpes. Nevajag no nāves baidīties, tur sāpju nebūs. Kas ar tevi notiek, kad tu dziļi iemiedz? Tu sāc redzēt sapņus. Bet tu nezini, ka tas ir sapnis, jo taja brīdī tev šķiet, ka tā ir īstenība. Kad mēs mirstam, starpība ir tikai tajā, ka pēc šī sapņa, mēs pamostamies ne savā ķermenī, bet pavisam citā stāvoklī. Iesākumā šis stāvoklis var šķist ne īpaši komfortabls, jo tas ir kas līdzīgs bezsvara stāvoklim, tu esi bez miesas, kas līdzīgs rēgam. Redzēsi savu iepriekšējo ķermeni, savu iepriekšējo sabiedrību, bet tevi neviens ieraudzīt nevarēs. Tu sagribēsi runāt,, bet tevi nedzirdēs. Tas ir jocīgi, vai ne? Tāpēc tu gandrīz uzreiz dosies nākamā ķermeņa meklējumos. Tu esi redzējusi filmu “SPOKS” ar Demiju Mūru, Vūpiju Goldbergu un Patriku Sveiziju?

Jā, protams, daudzas reizes.

– Ai, es priecājos! Tu zini, ka cilvēks, kurš uzrakstīja scenāriju šai filmai, ilgi studēja tibetiešu “Mirušo grāmatu”? Tāpēc tas, kas filmā notiek, ir tik tuvu patiesībai. Tad, lūk, ja tev nākamajā dzīvē lemts ir būt atkal cilvēkam, tavs gars gandrīz uzreiz dosies meklēt savus jaunos vecākus.Mēs patiešām paši izvēlamies savus vecākus?

– Jā, tā ir patiesība, manu meitenīt. Bet, ja tu esi parasts cilvēks, tātad reaktīvs, kas neapzinās savu prātu, tad savā izvēlē tevi vadīs kaisle. ja tev atkal būs jāpiedzimst par meiteni, tu no turienes, no citas dimensijas, iemīlēsies tajā, kas kļūs par tavu tēvu. Bet, ja tu nākamajā dzīvē būsi vīrietis, tev būs vajadzīga tieši tava mamma. Tā nav gluži brīva izvēle, tāpēc, ka tevi vadīs kaisle, vēlme, nezināma tieksme. Piemēram tibetiešu lamas savus vecākus izvēlas apzināti… Starp citu, vai tu Freidu esi lasījusi? Atceries par viņa Edipa un Elektras kompleksiem? Tad, lūk, budisti par to uzrakstīja jau piectūkstoš gadus atpakaļ. Atceries: ieņemšanas procesā vienmēr piedalās trīs: tavi vecāki un tu.. Jūs visi trīs saplūstat ekstāzē un jūs vada tīra kaisle. Ha-ha-ha, tu man netici? Zini, no kurienes es visu to zinu? Tūkstošiem gadu atpakaļ, vēl Buddas laikos, lielie jogi ar dziļās meditācijas palīdzību varēja atcerēties savu ieņemšanas brīdi – detalizēti. Tātad tie nav vienkārši minējumi, tie ir aculiecinieku vēstījumi. 

Cik laika paiet no nāves brīža līdz nakamajam ieņemšanas brīdim?

– 49 dienas. Dažkārt nedaudz vairāk, dažkārt – mazāk, bet vidēji tā. Tiesa, dažas dvēseles uz laiku var paņemt “atvaļinājumu” un padzīvotcitos, debesu plānos. Tajos līmeņos tās šķitīs vien daži desmiti minūtes, bet zemes laika atskaites sistēmā, tie var būt pāris gadi. Laiks dažādos Visuma līmeņos plūst ar dažādu ātrumu.

Profesor, Jūs patiešām esat pārliecināts par to, ko runājat?

– (Viltīgi smaida.) Un par ko tur šaubīties? Tā visa ir pieredze – aprakstīta tūkstošiem lapās.

Tad jau viss nav tik traki. ja mēs patiešām tik ātri atgriezīsimies.

– Jā, tas tad, ja mēs atgriezīsimies cilvēcīgā izskatā. Un kā, ja, piemēram tīģerienes? Ja tu šajā dzīvē daudz esi niknojusies, nākamajā vari atgriezties kā plēsējs. Ar ilkņiem, asiem zobiem, varbūt pat – ragiem, ķepām un asti. Dosies medībās, medīsi nevainīgas kaziņas un aitiņas. Vai čūska – spļausi indi. Cilvēks taču ir viena no nevainīgākajām un maigākajām būtnēm. Tev ļoti patiesi jāpatīk būt cilvēkam, lai tavs gars izvēlētos cilvēka ķermeni. Es skatos uz tevi un domāju, a ja nu tevi nākamajā dzīvē pievilks iespēja būt par skaistu zosi, ar garu, baltu kaklu?…

Un kas Jūs vēlaties būt, kad atgriezīsieties?

– Cilvēks, cilvēkbērns. Man cilvēki patīk.

Profesor, kas tas ir – karma?

– Karma – tā ir evolūcija. To, ko atklāja Darvins, budisti zināja jau tūkstošiem gadu. 

Tātad Darvinam bija taisnība?

– Protams! Mēs visi savulaik esam pabijuši gan mērkaķu gan brontozauru un čūsku ādā. Starpība ir tikai tā, ka Darvins nerunāja par dvēseli, viņš uzskatīja, ka reinkarnējas tikai gēni, molekulas. Budisti tam piekrīt, taču runā arī par gara gēniem un molekulām – tātad par dvēseli. Kā krieviski būs soul? Okey, du-sha. Tātad ir arī  dusha gene, tātad dvēseles gēns. Tātad tu – Svetlana, biji un būsi vienmēr. Un es būšu. Gēni nododas no vienas dzīvības formas nākamajai, un tā bija un būs. Tieši tapēc es uzstāju, ka vajag pēc iespējas labāk saprast šo procesu, pilnveidoties, būt pēc iespējas laimīgākai un palīdzēt tādiem kļūt citiem. Mācīties būt tajā varenajā, ārkārtīgi reibinošajā dzīves pievilcības mutulī. Ja jau mēs šeit esam uz mūžiem, tad kapēc nepacensties darīt to arvien skaistāku?

«Īsta mīlestība ir tad, kad tu vēlies lai arī otrs būtu laimīgs, tāpēc, ka viņš ir svarīgāks.»

Vai tad budisma nav teikts par to, ka jācenšas izbēgt no samsāras (maldīšanās, klaiņošana) ar mērķi pārdzimt, lai sasniegtu patiesu atbrīvošanu?

– Budda patiešām runāja par kādu dimensiju, kurā slēpjas tie, kurus biedē šī mūžīgās dzīves ideja. Kaut kas līdzīgs debesu spa. Taču tā visa ir ilūzija. Jūs vienalga no turienes atgriezīsities. Tāpēc, ka laime un svētlaime – viss ir šeit. Nirvana un samsāra – viens un tas pats. Rietumu budisma interpretācija nav gluži pareiza. Skaitās, ka Budda ir teicis, ka dzīve – tās ir ciešanas un vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir atteikties no savām velmēm. Taču tā tas nav. Patiesībā Budda teica, ka dzīve – tā ir laime. Tāpēc budisms tik ātri kļuva populārs tieši Āzijā un aiz tās robežām, atšķirībā no kristietisma vai islāma, tam nebija nepieciešami krusta gājieni. Budda uzskatīja, ka ikviena mūsu ķermeņa molekula izstaro laimi un šīs molekulas savā starpā saista arī laimes enerģija.

Tad kāpēc eksistē ciešanas?

– No nezināšanas. Ciešanas ir ilūzija. Budda teica, ka tikai neapgaismota cilvēka dzīve ir pilna ciešanu.

Nāvējošas slimības arī ir ilūzija?

– Protams! Un arī nāve – ilūzija. Kas ir vēzis? Tie ir veseli audi, kas aug nepareizā vietā. Tā ir dzīves pārpilnība. Un vainīgs bieži vien ir mūsu nepareizais  uzturs: ēdiens, kas pilns ar konservantiem, sieviešu hormoniem, kas satāv no trofoblastiskām šūnām – parazītiem. Šīs šūnas milzīgā ātrumā vairojas. Lielākā daļa audzēju sastāv tieši no šīm šūnām, kas aug ne tur, kur tām vajadzetu augt. Taču pati galvenā mūsu ilūzija ir cita. Tas ir mūsu pārmēru izaugušais Ego. Piemēram tu, Svetlana, visticamāk domā, ka mēs viens no otra esam atšķirīgi un, ka tu esi svarīgāka nekā es vai kāds cits. Es, savukārt, domāju, ka svarīgāks esmu es – vienkārsi tāpēc, ka es esmu es. Tas nenozīmē, ka mēs esam egoisti, vienkarši tā esam raduši justies. Katrs cilvēks sevi uzskata par nedaudz svarīgāku, kā visi pārējie. Tāpēc mēs tik ļoti pardzīvojam, ja kaut kas nenotiek tā, kā mēs esam iecerējuši. Vai Tev ir bērni? 

Pagaidām nav.

– Kad tev parādīsies bērns, kādu laiku tu uzskatīsi, ka šī radība ir svarīgāka par tevi. Iespējams, ka tad, kad tu stipri iemīlēsies, arī tavs mīlas objekts kādu laiku tev šķitīs svarīgāks par tevi pašu. Iespējams, ka, ja viņš tevi tikpat stipri mīlēs, viņš tevi uzskatīs par svarīgāku, nekā sevi. Bet tas būs tajā laikā, kad valdīs pirmā kaislība, līdz brīdim, kad parādīsies pirmās pretenzijas.Lūk, par to arī runāja Budda: ja jums šķiet, ka neesat vienā līmenī ar pasauli, bet nedaudz augstāk, tad jūs cietīsiet. Pasaule uzvarēs, jūs – zaudēsiet. Jūs sāksiet slimot, novecot un zaudēt savus mīļos. Budda teica, ka jūs būsiet nelaimīgi, ja savu realitāti ierobežosiet ar savu uzpūsto Ego. Ja mēs sevi un pasauli noliekam vienā līmenī – tas atver mums ceļu uz svētlaimi. Pasaule – tā ir tīra laimes enerģija un pietiek vien mums pārstāt to atdalīt no sevis, kā mēs pieslēdzamies šai eneģijai. Taču vajag iemācīties sajust saikni ar pasauli ne tikai prāta līmenī, bet arī visu piecu sajūtu līmenī, ar katru savu šūnu. 

Kas tas ir – mīlestība?

– Mūsu ierastaja izpratnē – vēlme pakļaut sev citus. Taču tas arī ir tas pats uzpūstais ego, kad mēs otru uzskatām kā sevis turpinājumu. Cilvēki paliek kopā tik ilgi, kamēr ir spējīgi apmierināt viens otra vēlmes, bet pēc tam šķirās, jo savējās, galarezultātā, uzskata par svarīgākām. Bet patiesa mīlestība ir tad, kad tu vēlies, lai otrs būtu laimīgs, jo tas ir svarīgāk. Pat tad, ja šī mīlestība nav abpusēja.

Vai Jūs protat tā mīlēt?

– Mēs ar sievu esam precējušies 44 gadus un abiem mums tās ir otrās laulības. Lai ilgi būtu kopā, ir svarīgi pieņemt to faktu, ka tavam mīļotajam ir sava dvēseles taka un tev viņš jāatbalsta  ceļā pa šo taku uz viņa nirvānu un tu nedrīksti tur iejaukties. Savukārt viņam jāatbalsta tevi tavā ceļā pa tavu taku. Tas, protams, ir ideāls, taču tiekties uz to vajag. Ja jūs strīdaties, tad atceries, ka mūsu katra būtība – ir laime un nirvana. Bet konflikts pats par sevi uzsūksies.

Jūs ticat oficiālām laulībām?

– Neredzu tam nekādu īpašu vajadzību. Var nodzīvot skaistu kopdzīvi, nereģistrējot attiecības. Galvenais ir pa īstam draudzēties. Taču, ja jūs parvēršat savu kopdzīvi par elli, tad labāk šķirties nedomājot.

«Sievietei jābūt izaicinājumam vīrietim.»

Vai var budists dzīvot ar “nebudistu”?

– Var, taču labāk, ja ir līdzīgas dvēseliskās vērtības. Kaut gan, kopsummā, visas reliģijas piesauc vienu un to pašu: mazāk domāt par sevi un nedzīvot nomaktībā. Ja tam sekosiet, ar jums būs viegli dzīvot. 

Vai savus bērnus Jūs māciet būt budistiem?

– Es nekad neko viņiem neesmu aizliedzis. Mēs vēlējāmies, lai mūsu bērni būtu brīvi, lai viņi atrastu savu ceļu dzīvē. Ja pats proti būt laimīgs, tad tavi bērni arī būs laimīgi. Šķiet, viņi visi tic nākamajām dzīvēm un dvēseles esamībai, tic mīlestībai un līdzcietībai. Tā kā savā būtībā viņi ari ir budisti.

Jūs viņus kādreiz esat sodījis?

– Nekad! Kapēc jāsoda? Mūsu bērni vienmēr ir labāki par mums. Bodhisattvas eņģeļu federācija allaž par to rūpējas. 

Jūs reiz teicāt, ka tas, ka Jums ir tāda meita kā Uma, ir ļoti labas karmas rādītājs.

– Protams! Bet arī Umai ar mums ir paveicies. Viņai ir tik lieliski brāļi. Jaunākais – jogas pasniedzējs. Otrs – talantīgs aktieris. Trešais – filosofs. Ceturtais – vienkārši – labs cilvēks. Taču arī viņa mums ir lieliska, mēs viņu dievinām. Kaut gan pati Uma ir ļoti kautrīga un pieticīga meitene, pārāk pieticīga.

Kāpēc pasaulē ir tik maz sieviešu – budistu klosteru?

– Mūku vispār diemžēl palicis ļoti maz. Bet sievietes Budda uzskatīja par vairak apgaismotām kā vīriešus un uzskatīja, ka viņu saikne ar Visumu ir daudz spēcīgāka. Vīrieši vairāk dzīvo ilūziju iespaidā, viņiem vajag meklēt sevi, pašapliecināties – ar agresijas un karu palīdzību. Tāpēc viņiem vajadzīgāk ir būt mūkiem.

Kāpēc Dievs vienmēr ir vīrietis?

– Tāpēc, ka pēdējās tūkstošgades mēs dzīvojam militarizētā pasaulē, kurā valda vīrieši. Viņiem nav izdevīgi lai guru būtu sieviete. bet tagad viss mainās. Šobrīd budismā ir arvien vairāk sieviešu-guru. Sievietes var visu. Pašas nebrīvākās ir sabiedrības, kurās sievietēm nav tiesību. Iesaku pastudēt aikido – tas tev palīdzēs būt pārliecinātākai par sevi. Tā ir ļoti sievišķīga kaujas māksla – kļūsi spēcīgāka un lokanāka vienlaicīgi. Starp citu man vājas sievietes nepatīk. Sievietei jābūt izaicinājumam vīrietim.

Avots: https://www.marieclaire.ru/psychology
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties

Mēs esam tā postpadomju valstu bērnu paaudze, kas esam izauguši BEZiemesla spriedzes enerģijā. Mums ir daudz unikālu īpašību: mēs esam izturīgi, mērķtiecīgi; ļoti ātri pielāgojamies jauniem apstākļiem; zinām laimes cenu, īpaši tad, ja apkārt valda haoss. Viss būtu ļoti labi, ja vien ne pārlieku lielā spriedze, kas mūsos mutuļo pat tad, kad veicam atslābinošas asanas vai kaislīgi skūpstāmies. Mēs neprotam ta vienkārši aizvērt acis un ielaist sevī cilvēku, apstādināt savu kritisko domāšanu un vēlmi visu analizēt. Mēs neprotam vienkārši iet pa ielu, samiegt saulē acis, nedomājot par to, kurp mēs ejam un kas mūs tur sagaida.

Protams, spriedzei ir ļoti daudz iemeslu, sākot no ģenētiskā koda līdz politiskajam režīmam, tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Ko mēs varam izdarīt?

Iemācīties apstādināt nemieru, analīzi, pārtraukt gaidīt un pastāvīgi tiekties, lai arī uz ļoti svarīgiem mērķiem.

Strādāsim, sasniegsim, pārvarēsim, taču darīsim to sevi nepārmocot, saglabājot sevi. Biežāk izelposim, apskausimies, skraidīsim, braukāsim pa pasauli un okeāniem. Biežāk nedomāsim ne par ko. Pretī manai mājai kāds uz pretējās mājas sienas uzrakstījis: “Dzīve ir pastaiga. Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties”.

Es viņam piekrītu.

Elčins Safarli
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai silti

Kad mēs apskaujamies, mūsu sirdis savienojas un mēs zinām, ka mēs neesam atsevišķas būtnes.
Apzināts apskāviens sevī nes dziedinošu enerģiju, savstarpējo sapratni un dāvā laimes sajūtu. Un šajā brīdī dzīve kļūst reāla. (Goda vārds, arhitektiem vajadzētu projektēt lielākas lidostas un dzelzceļa stacijas, lai vietas apskāvieniem būtu vairāk). Apzinātas Apskaušanās Prakse ir palīdzējusi ļoti daudziem cilvēkiem sakārtot un uzlabot savas attiecības – tēviem ar dēliem, mātēm ar meitām, māsām un brāļiem un daudziem citiem.

Atveriet viens otram savus apskāvienus. Turpiniet apskaut viens otru trīs ieelpu un izelpu garumā. Ieelpojot pirmo reizi, tu apzinies savu klātbūtni esošajā momentā un tu esi laimīgs. Ar otro ieelpu tu apzinies, ka arī otrs cilvēks ir šajā momentā un arī ir laimīgs. Un trešajā ieelpā tu apzinies, ka esat kopā šeit, uz šīs Zemes un tu jūti laimi un dziļu pateicību par jūsu tuvību. Pēc tam atveriet savus apskāvienus un paklanieties viens otram, tā paužot savu pateicību.
Sekojot šai vienkāršajai tehnikai, jūs padarīsiet savus apskāvienus apzinātus, bet laimi – daudz dziļāku un apzinātāku.

Thích Nhất Hạnh “Laime šeit un tagad”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai ko man stāstītu par šī brīža situāciju, es turpinu apskaut savus mīļos, es netaisos distancēties no tiem, kuriem esmu vajadzīga un kuri ir vajadzīgi man. Es zinu, ka cilvēks izārstējas daudz ātrāk, ja viņu kāds samīļo un apskauj, es zinu, ka cilvēki saslimst no aukstuma un nemīlestības. Kāda pazīstama sieviete stāstīja, ka viņa visu šo laiku nav apskāvusi savus mazbērniņus un neapskauti mūžībā aizgājuši tētis un mamma, jo tuvinieki viņus sargājuši no “aplipināšanās”. Vai tad tāpēc mēs šeit esam nākuši, lai savu dzīvi pavadītu aukstās attālinātās istabās, gadiem viens otram nepieskaroties. Un tad, kad beidzot satiekamies, izrādās, ka esam kļuvuši tik auksti, ka rokas vairs neceļas apskaut otru…

Mīļākajai Meitenei

– Tēti! Mēs pēc parka iesim uz veikalu?
– Iesim!
– Vai saldējumu nopirksi?
– Sākumā nopirksim pašu galveno.
– Kas mums ir galvenais?
– Pats galvenais ir iepriecināt mammu.
– Bet jums taču galvenais esmu es? Es taču esmu maziņš…
Tēvs notupās un, skatoties dēlam acīs, jautāja:
– Kad tu no rīta sēsties pie galda, ēdiens ir jau gatavs un garšīgi smaržo? Kad tu gatavojies iet uz dārziņu, tavs apģērbs ir tīrs un kārtīgs? Kad vakarā tu pārnāc mājās, te viss ir tīrs un kārtīgs? Kad tu ej gulēt, mammīte tev lasa pasaciņu?
Mēs ar tevi esam vīrieši un mūsu pienākums ir aizsargāt un iepriecināt meiteni, kura mūs mīl. Bet tava un mana meitene ir mamma.
Puika ilgi klusēja… Tad paskatījās uz tēti un nopietni jautāja – kā tad mēs iepriecināsim tādu labu meiteni?
Tēvs pasmaidīja, paņēma dēlu aiz rokas un teica:
– Iesim, dēls, es tev parādīšu, kā iepriecināt savu mīļoto meiteni…
Un viņi nesteidzoties devās uz ziedu veikalu.
© Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietām un dzīvi

Paradoksāli, taču tā saucamās patērētāju sabiedrības eksistences pamatā ir fakts, ka atrast sevi starp lietām nav iespējams: ego apmierinājuma sajūta nedzīvo ilgi, un tāpēc tu visu laiku meklē kaut ko lielāku, turpini pirkt, turpini patērēt.

Protams, ka tajā fiziskajā dimensijā, kurā mīt mūsu virspusējie “es”, lietas ir vajadzīgas un tās ir obligātas mūsu dzīves sastāvdaļas. Mums ir vajadzīgs miteklis, apģērbs, mēbeles, instrumenti, pārvietošanās ierīces. Reizē ar tām mūsu dzīvē var būt lietas, kuras mēs novērtējam dēļ to skaistuma vai tām piemītošājām īpašībām. Ir jāciena lietu pasaule, nevajag to nicināt. Katrā lietā ir Esība. Lieta ir pārejoša forma, kas sākas vienotā, bez formas esošā Dzīvē, kas izriet no visu lietu Avota, visu ķermeņu, visu formu. Pašās senākajās kultūrās cilvēki ticēja tam, ka it visā mājo Gars, pat nedzīvos priekšmetos un šajā ziņā viņi bija daudz tuvāk patiesībai, kā mēs šodien. 

Dzīvojot pasaulē, kurai trūkst dzīvības enerģijas un kuru traumējusi mentālā abstrakcija, tu pārstāj just Visuma dzīvības spēku. Vairums cilvēku eksistē nevis dzīvā, bet konceptuālā realitātē.

Tomēr nevar teikt, ka mēs cienām lietas, ja izmantojam tās, lai pastiprinātu sevi, citiem vārdiem sakot, ja cenšamies atrast sevi ar to palīdzību. Taču ego dara tieši to.

Egoistiskā sevis identificēšana ar lietām, rada pieķeršanos tām, apsēstību ar lietām, kas savukārt veido mūsu patērētāju sabiedrību un tās ekonomiskās struktūras, kur vienīgais progresa rādītājs vienmēr ir lielāks.

Nekontrolēta un neapslāpējama vēlme iegūt vairāk ir funkcionāls traucējums un slimība. Tie ir tie paši funkcionālie traucējumi, kas rodas vēža šūnās, kad par to mērķi kļūst sevis pavairošana.

Slimās šūnas neapzinās, ka organisma iznīcināšana, kura sastāvdaļas tās pašas ir, novedīs tās pie sevis iznīcināšanas. Daži ekonomisti ir tik ļoti piekērušies šim terminam “izaugsme”, ka nespēj bez šī vārda dzīvot, tāpēc pat “kritumu” sauc par “negatīvu izaugsmi”.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir pienācis laiks atvadīties no bērnu dienu skaistā mētelīša

Saglabāt jaunību ir tik grūti, taču atvadīties no tās – vēl grūtāk. Īpaši skaistiem cilvēkiem tas ir grūti – šķirties no jaunības un lēnītiņām pāriet briedumā.

Es atceros meiteni, kurai bija ļoti skaists mētelītis. Pēc to laiku uzskatiem – vienkārši šiks.
Ar krādziņu no aitas vilnas, bordo krāsā, trapeces formā, bet pogas kā odziņas. Nevienai citai tāda mēteļa nebija. Bija tikai viena problēma: meitenīte auga un sen jau bija izaugusi no šī mētelīša. Piedurknes knapi apsedza elkoņus un mētelis tikai nedaudz piesedza dibenu. Tas bija kļuvis par mazu.

Taču tas bija tik ļoti skaists, ka meitene to turpināja valkāt. Kamēr apbrīnas vietā nesākās zobgalības. Liela meitene mazā metelītī ar podziņām kā odziņām izskatījās tik neveikli.

Ar jaunību ir tieši tas pats. Jaunību saglabāt var visdažādākajos veidos, izmantojot dažādus trikus un pacenšoties. Un sākumā cilvēki sajūsmināsies, taču ar laiku sāksies zobgalības, sākot no ļauna izsmiekla līdz žēlumam. Tad skaistums pārvēršas bezgaumībā un sāk mūs kropļot.

Un tad nākas ar žēlu nopūtu novilkt savu mētelīti. Ko gan citu darīt. Īpaši žēl tos, kam tas bija tik skaists un izsmalcināts. Skaistules žēl.

Bet vēl lielāka nožēla ir par tiem, kuri tā arī nav novilkuši savus mētelīšus. Un vēl joprojām cenšas izstiept tiem piedurknes, piestiķēt kādu drēbes gabalu. Un saslien apkakli, lai noslēptu seju…

Gudrie pārstāj to darīt un pieņem sevi tādus, kādi tie ir – pieaugušus un izmainījušos. Ir pienācis cita skaistuma un apģērba laiks, – mēs taču esam pieauguši. Mēs esam jaunā dzīves posmā. Mēs tagad esam pieauguši zēni un meitenes, – un tas ir jāpieņem. Ir jāatbrīvojas no skumjām par pagātni un jadodas tālāk. Ir jādzīvo labāk un brīvāk kā agrāk – un tas ir pilnībā iespējams, ja vien necenšamies uzstīvēt savu seno bērnu dienu mētelīti, kurš jau sen ir kļuvis par mazu…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis