JAUNS LĪMENIS, JAUNA DZĪVE

Izeja jaunā līmenī nozīmē ieniršanu dziļumā.
Noietā ceļa pārskatīšanu, rezultātu apkopošanu, secinājumus. Iekšējā stavokļa nomaiņu, domāšanas maiņu.
Tas, kas iepriekšējā līmenī bija ideāli, tālāk vairs nav derīgs. Citi uzdevumi, cits ātrums, cits mērogs. Viss ir cits. 

Lai dotos tālāk, neizbēgami būs jāatklāj visi savi iekšējie ierobežojumi. Visas bailes. Iepriekšējās identitātes zaudējums, bailes no jauna līmeņa. Kustība nezināmajā un neskaidrajā.
Vēl kādu laiku var kustēties pēc iekšējās inerces un iemācītajām iestrādnēm. Taču tālu tā neaizbraukt. Tālāk viss ir savādāk.
Iekšējo stāvokli un domāšanu neietekmē ārējās dekorācijas, viss ir otrādāk – no iekšas uz āru.
Un jo stiprāks iekšējais kodols, jo vieglāk kustēties. Dabiski.
Atbildes un risinājumi ir iekšā. Uzdevums ir tos atklāt un līdz tiem aizsniegties.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš

Ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai caur lūgšanām izmainītu savu dvēseli.
Ļoti daudz spēka tiek patērēts attiecībās ar citiem cilvēkiem, ēšanai, situācijas kontrolei. Tātad periodiski vajadzētu no tā visa atbrīvoties, lai lūgšanas atstātu dziļāku iespaidu. 

Tiecoties pēc Dieva ir pastāvīgi jāuzkrāj sevī mīlestības jūtas…

Augstākā lūgšana notiek bez vārdiem.Tā ir vienkārši mīlestības saglabāšana un palielināšana ikvienā situācijā.

Lūgties vajadzētu 300 reizes no rīta, tikpat pa dienu un vakarā, tāpec, ka šobrīd visa “netīrība” lien ārā no dvēseles un ar trim lūgšanām to nespēsi pārvarēt.

Necenties atcerēties sīkumus, tie tev nav vajadzīgi.
Atceries dažus galvenos notikumus un ej tiem cauri daudzas reizes, simtiem reižu. Un atceries: sevi nosodīt nedrīkst: tā ir paššaustīšana.
Dieva priekšā vainīgo nav. Dievs ir Mīlestība. Un Dievs ne no kā nav atkarīgs.
Un tava Mīlestība nedrīkst būt ne no viena atkarīga.

Pieņem visus zaudējumus un pazemojumus, lai tie absolūti neietekmētu tavu mīlestības spēku …

Lūgšanas nedrīkst būt mērķis. Lūgšanas ir līdzeklis, kā sajust un audzēt Mīlestību dvēselē. Mīlestība pret Dievu, lielāka nekā pret visu esošo, parastā dzīvē izpaužas kā iekšēja mīlestība pret apkārtējo pasauli bez pretenzijām.

Kad lūdzies saviem vārdiem, palūdz Dievam to, ko var dot tikai Viņš – Mīlestību. Viss parējais tev būs jāpanāk pašam.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Noturēt sevī dzīvas savas vērtības

Pasaulē ir tik daudz iespēju. Var dzīvot savādāk. Vienmēr! Vienmēr ir varianti. Jautājums ir tikai par tavām paša robežām. Bet pasaule un iespējas ir bezgalīgas.

Kā “pareizi” un kā “nepareizi” – tas ir tikai jautājums par tavu skatu punktu. Par to, kāds ir tavs uzstādījumu un stereotipu komplekts. No otra cilvēka skatu punkta viss var izskatīties tieši pretēji.

Ja tu aizstāvi savu vienīgo viedokli un mīdi citu, tad tā ir vardarbība. Lai aizstāvetu savējo, nav jāsamīda citi.

Brīvība ir izvēles iespēja! Brīvība ir tad, kad tev nav obligāti jadara tā, kā dara vairākums.

Mēs apstiprinājumu saviem uzstādījumiem meklējam ārpasaulē. Taču mūsu spēks neizpaužas spējā pārliecināt citus par savu taisnību, bet gan spējā noturēt sevī dzīvas savas vērtības.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

BŪT VESELAM

Parastii 17-18 gadu vecumā jaunieši piedzīvo pirmo mīlestību un gluži dabiski notiek attīrīšanās caur instinktu pazemošanu. Jo lielākas iekšējās problēmas, jo sāpīgāka dvēseles attīrīšanās. Tas nozīmē, ka pret jaunu sievieti vīrietis var izturēties slikti, un rodas daudz dažādas neveiklas situācijas.

Ja ir maz iespēju saglabāt mīlestību laikā kad notiek ārstēšana caur cilvēkiem, tad tiek dota attīrīšana caur slimībām. Ja ir pārņēmis izmisums, ir tieksme kādu vainot, aug aizvainojums uz visu pasauli, aizēnojot mīlestību, tad viegla slimība tiek nomainīta pret smagu. Jo slimības uzdevums ir vedināt uz mīlestību un nepieķeršanos. Dusmas vai izmisums slimības laikā noved to neārstējamā stadijā vai pat pie nāves.

Es vienmēr pacientiem esmu teicis, ka ar slimību nevajag cīnīties, bet vienkārši nomainīt to ar pēc būtības līdzīgu procesu. Ņemot verā to, ka slimība sasien mūsu instinktus, pieklusina apziņu un vēlmes, tātad mirklī, kad tā rodas, ir svarīgi atteikties no vēlmēm, gavēt, visiem piedot un lūgties.

Atteikšanās nav iespējama, ja mēs neatkāpjamies no savas gribas. Bet lai attālinātos no paša gribas, ir visā jācenšas ieraudzīt Dievišķo gribu. 

Nesen es izlasīju kādu interesantu publikāciju, kas attiecās uz zāļu lietošanu. Zinātnieki bija atklājuši faktu, ka tad, kad cilvēks gavē un atsakās no vēlmēm, zāles iedarbojas daudz efektīvāk nekā tad, ja cilvēks pardzīvo un slimības laikā daudz ēd. Ir patīkami, kad zinātne atrod faktus, kas apstiprina to, ka cilvēka dvēseles stāvoklis vistiešākajā veidā ietekmē viņa veselību.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau senajās Lazareva lekcijās ir šī informācija par to, kā dzīvot, lai dzīve būtu jēgpilna un mīlestības piepildīta bez slimībām un smagām mācībstundām:
Oficiālais kanāls šeit

Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, šai brīvībai jābūt tevī pašā. Un, ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev būs dabiska un nepieciešama kā gaiss.

Vai tad tu neesi ievērojis, ka ieslodzītais un cietuma uzraugs savu dzīvi pavada vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpēc, ka brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai tad ir iespējams ierobežot Dievu un uzraudzīt to cietumā kā parastu ieslodzīto? Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā pārvēršas par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.

Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat mirklī, kad tev radās tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un visās nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kur aiziet no tavas bezgalības.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dod tikai tur, kur ir ko dot

Dzīve apstājas mirklī, kad, tā vietā, lai būtu laimīgs, tu izvēlies būt pareizs.
Drīzāk, dzīve neapstājas, bet tu tajā apstājies.

Ja tev vienmēr ir taisnība, tev nekad nebūs sāpīgi, taču dzīvs tu arī vairs nebūsi. Un stāsts nav par to, ka kāds tev kaut ko ir parādā. Bet gan par to, ka tu turpini stāvēt izstieptu roku un pieprasīt neiespējamo, kad iespēja sen ir palaista garām. Tu krāj un krāj savu taisnību, tā vietā, lai sāktu skumt par vērtīgo, pazaudēto, vitāli nepieciešamo, bet nenotikušo.

Tu vari mūžīgi pieprasīt parādu no nabaga, gaidīt, kad mirušais modīsies, un kliegt uz kurlo.
Tu vari būt uzstājīgs, izgudrot jaunus veidus kā pārliecināt, raudāt, sist, taču dzird to tikai tur, kur var dzirdēt. 
Dod tikai tur, kur ir ko dot. Bet tur, kur nekā nav, neko nedos, pat tad, ja tev ļoti vajadzēs. Iespējams, ka tev kaut kas arī pienākas no rūgtas mīlas, rūpēm, uzmanības un visa tā, ko tu centies izlūgties, taču tā šeit nav. Apcirkņi ir tukši. Un vienmēr tādi ir bijuši. Pretējā gadījumā ar savu neatlaidību  tu jau sen būtu saņēmis to, ko vēlējies.

Bet dzīve iet un tu stāvi uz aukstās ielas ar spocīgu cerību brīdī, kad jau sen bija laiks atzīt zaudējumu un ar sāpi sirdī kustēties tālāk. Turp, kur grib tevi dzirdēt un var tev iedot.  Tur, kur durvis vaļā un ir izeja. Tur, kur tu esi dzīvs un cilvēki dzīvi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

IZGLĀBT PAŠCIEŅU UN DVĒSELI

Reiz kāds jauns cilvēks uz ielas ieraudzīja savu skolotāju, kurš viņu mācīja jaunākajās klasēs.
Viņš piegāja pie vecā vīra un jautāja:
– Vai jūs mani atceraties? Es biju jūsu skolnieks.
– Jā, es tevi atceros no trešās klases. Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
– Es esmu pasniedzējs.
– Kas tevi pamudināja izdarīt šādu izvēli?
– Tas bijāt jūs, skolotāj!
– Kādā veidā es tevi iedvesmoju izvēlēties šo profesiju?
– Man arī sagribējās, lai man būtu savi skolnieki.
– Kā izpaudās šī mana ietekme?
– Vai tad jūs neatceraties? Ļaujiet, es jums atgādināšu.

Reiz mans klasesbiedrs ieradās skolā ar ļoti skaistu pulksteni uz rokas. To viņam bija uzdāvinājuši vecāki. Viņš noņēma šo pulksteni un ielika rakstāmgalda atvilknē. Es vienmēr biju sapņojis par tādu pulksteni. Nenoturējos un nolēmu to paņemt. Pēc kāda brīža šis klasesbiedrs raudot piegāja pie jums un sūdzējas par zādzību. Jūs pārlaidāt skatienu pār klasi un teicāt: “Tas, kurš paņēma zēna pulksteni, esi tik labs un atdod to viņam”. Man bija ļoti liels kauns, taču es ļoti negribēju šķirties no šī pulksteņa, tāpēc neatzinos.

Jūs devāties pie durvīm, aizslēdzāt tās un likāt mums nostāties vienā rindā. Tad brīdinājāt: “Man būs jāpārbauda jūsu kabatas, tikai ar vienu noteikumu, ka jūs aizvērsiet acis”.

Mēs paklausījām un tajā brīdī es sajutu, ka tas ir visapkaunojošākais mirklis manā neilgajā mūžā.
Jūs gājāt no skolnieka pie nākamā, no kabatas uz kabatu. Kad izņēmāt pulkstei no manas kabatas, jūs turpinājāt kustēties līdz rindas galam. Pēc tam teicāt: “Bērni, viss kārtībā. Varat atvērt acis un atgriezties savos solos”.

Jūs atdevāt pulksteni tā īpašniekam un vairs nekad nepieminējāt šo incidentu.

Tad, lūk, tajā dienā jūs izglābāt manu godu, cieņu un manu dvēseli. Jūs nenosaucāt mani par zagli, meli un sliktu bērnu. Jūs pat necentāties ar mani pārrunāt šo gadījumu. Ar laiku es sapratu, kāpēc. Tāpēc, ka jūs kā patiess skolotājs nevēlējāties aptraipīt jauna cilvēka pašcieņu. Tāpēc es arī kļuvu par pedagogu. 

Abi apklusa šī stāsta iespaidoti. Pēc tam jaunais pedagogs jautāja:
– Ja reiz jūs mani šodien atcerējāties, vai neatcerējāties mani šajā epizodē?
Vecais skolotājs atbildēja:
– Patiesībā es arī kabatas pārmeklēju ar aizvērtām acīm.(с)

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli savu ienaidnieku

Prasme izdzīvot sāpes ir varens impulss cilvēka attīstībai.Kad cilvēks bēg no sāpēm, cenšas no tām paslēpties savā komforta zonā, viņš apstādina savu attīstību.Kad cilvēks saprot, ka līdztekus priekam ir arī sāpes, viņš palielina savu potenciālu un attīstās. Prasme pieņemt sāpes ir prasme prognozēt nākotni.
Neticīgais no sāpēm bēg, cenšas nospiest to, kurš ar viņu strīdās, un tas nozīmē, ka viņš atrodas zemā attīstības līmenī.
Savukārt ticīgam cilvēkam, kurš pieņem sāpes, kurš spēj pateikt: “saki man taisnību, es zinu, ka tas sāpēs, taču tas man ir vajadzīgs”, attīstība turpinās.Kad cilvēki ir patiesi atklāti un viens otram spēj pateikt sāpīgu patiesību, pateikt to ar mīlestību un cieņu, viņi palīdz otram attīstīties. Parasti tie ir draugi. Bet tur, kur mīlestības nav, bieži vien skan tikai komplimenti un glaimi un attīstība beidzas.Tas valdnieks, kuram saka tikai komplimentus, tiks nogalēts – tā ir pasaules vēsture.Kāpēc “Mīli savu ienaidnieku”? – tā ir augstākā dialektika.Ienaidnieks ir cilvēks, kurš var tev nodarīt vislielākas sāpes, bet tev vinš jaiemīl. Ko tas nozīmē?Tas nozīmē, ka tu pilnībā pieņem dievišķo gribu un caur tavu ienaidnieku tev tiek dota iespēja attīstīties. Ja tev nav ienaidnieku, tu mirsti. Ja tev nav oponentu, tu esi pārstājis attīstīties. Kad ir sāpes, kad ir konkurenti, kad ir pretējais viedoklis, tad notiek attīstība.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ATTĪSTĪBU

Tu nevari izglābt cilvēkus no viņu likteņa, tāpat kā medicīnā tu nevari izārstēt pacientu, ja daba paredzējusi viņam nomirt. Dažkārt vispār ir liels jautājums, vai tu drīksti glābt cilvēku no tā, ko viņam lemts piedzīvot savas tālākās attīstības vārdā.

Tu nevari pasargāt dažus cilvēkus no tā, lai tie nepieļautu briesmīgi muļķīgas kļūdas, jo tās viņiem ir jau asinīs. Ja es tos apstādināšu, viņiem tajā nebūs nekādu nopelnu.

Savas pašcieņas vārdā, savas psiholoģiskās attīstības labā, mums ir vērts sevi pieņemt tādus, kādi esam un pilnā nopietnībā dzīvot mums uzticēto dzīvi. Mums ir nepieciešami mūsu grēki, mūsu kļūdas un mūsu maldi, pretējā gadījumā mums nebūs pietiekami nopietnu iemeslu, kas mudina mūs attīstīties.

Tie, kam lemts sadzirdet, sapratīs, tie, kam nav lemts saprast, nedzirdēs.

Karls Gustavs Jungs
Tulkoja: Ginta Filia Solis