Ja cilvēki mums blakus kaunas vai jūtas vainīgi

Mēs esam raduši, ka daudzās sarežģītās dzīves situācijās var atrast vainīgo un viņam par to pateikt. Vai arī domāt par to, kur tad ir mūsu vaina vai kļūda. Ja esam izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos, tātad tālāk vainīgi neesam mēs, bet kāds cits. Ja kāds kaut ko izdarīja ne tā, tātad viņam par to vajadzētu kaunēties. Ja kaut kas ir ne tā, droši vien ir jāmeklē tas, kurš vainīgs vai kuru varētu nokaunināt.

Taču, ko mēs paši darām lai citiem cilvēkiem blakus mums nebūtu kauns vai arī viņi nejustos vainīgi?

Ja cilvēkiem mums blakus ir kauns vai viņi jūtas vainīgi, tas nozīmē, ka mēs:
– nepieņemam kādu daļu sevis un kā šī procesa atspoguļojums ir tas, ka mēs nepieņemam kādu cita cilvēka personības daļu;
– mēs nekorekti kritizējam un tādā veidā aizskaram personību nevis tās darbības;
– kļūstam par tiesnesi vai to, kurš vērtē;
– salīdzinām sevi ar citiem un uzskatām, ka šis process ir taisnīgs un mēs esam labāki;
– ļoti bieži uzskatām, ka cilvēkiem noteikti kaut kas ir jāzin, pat tad, ja neesam viņiem to paskaidrojuši;
– uzskatām, ka cilvēkiem, kuri mums blakus, noteikti viss jāprot uzreiz – pat bez mācīšanās;
– uzskatām, ka visam jābūt vai nu ideāli, vai ne kā, bet vienkārši labu neesam spējīgi uztvert;
– pasauli redzam tikai caur savu prizmu un uzskatām, ka tas kā mēs redzam, ir vienīgais pareizais redzējums;
– dalām cilvēkus ideālajos un lūzeros;
– kritizējam bez atbalsta;

Ļoti bieži mums kauns ir blakus tam cilvēkam, kurš kaunina, bet pats iekšēji kaunas, dažādos veidos cenšoties no tā izvairīties.

Ja cilvēki blakus mums jūtas vainīgi, tātad mēs:

– ļoti labi protam manipulēt;
– kaut ko darām un gaidām, ka viņi jutīsies mums kaut ko parādā;
– sākumā uzņemamies par daudz darba un atbildības, bet pēc tam piestādām “rēķinu”;
– neprotam rūpēties par sevi un tāpec rūpes par sevi aizstājam ar rūpēm par citiem;
– dusmojamies uz citiem, bet nespējam viņiem to pateikt acīs;
– balstāmies uz kaut kādiem nerakstītiem likumiem, kurus iepriekš ar partneri neesam apsprieduši;
– neprotam priekšlaicīgi vienoties par tiesībām un pienākumiem;
– uzkraujam citiem atbildību par savu laimi un labklājību, pašiem neuzņemoties atbildību par to;
– uzskatām, ka citi ir atbildīgi par mūsu jūtām;
– iekšēji jūtamies kā mazi bērni, kuri uzņēmušies pieaugušo atbildību un tagad stiepjam šo nastu;

Vainas sajūta ir uz sevi vērstas dusmas. Un, ja cilvēki nespēj uz mums dusmoties atklāti, jo starp mums ir kādi noteikumu un pārliecību šķēršļi, tad viņi var sevi vainot par kaut ko.

Tāds skats uz sevi caur citu cilvēku jūtām atklāj ļoti lielus plašumus iekšējam darbam ar sevi.
Un atkal jautājumi, jautājumi, jautājumi…

Un kādas jūtas blakus tev izjūt tavi tuvinieki? Ko tu esi ievērojis?

Mīlestībā,
Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Omar Alnahi
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš uz lielām pārmaiņām

Zini, kamēr tu nenonāksi mīlas trijstūrī kā mīļākā-mīļākais, piekrāptā sieva-piekrāptais vīrs, krāpnieks-krāpniece, ir viegli! Ir pilnīgi skaidrs, kā tu būtu rīkojusies! Vai rīkojies!

Ir skaidrs viedoklis par to – kā būtu bijis jādara! Bet tad, kad tu attopies šajā situacijā, nav svarīgi, kurā no lomām, tavs iepriekšējais spriedums par to, ka “jādara tā”, nezin kāpēc galīgi neder. Tāpēc, ka tur, šajos mīlas trijstūros nebūt viss nav tik skaidrs, kā no malas šķiet.

Vēl viena godīga, nesen notikusi saruna. Man ar kādu no jums. Ar jūsu atļauju.

TU SAKI:
“Kam gan vajadzīga krāpšana, konkrēti vīrieša krāpšana? Ko darīt, ja vīrietis krāpj? Kā uzvesties, ko teikt, ko darīt, uz ko globāli tiekties?

Un, pats galvenais, kas man ir ļoti svarīgi – ko darīt tad, kad esi pārliecināta, ka viņš krāpj, vai, kā minimums, nekaunīgi melo, bet pierādījumu nav? Meklēt tos? 

Ja tu redzi un zini, ka cilvēks nav kopā ar tevi?

Ja tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Ja redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Ja viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji  lamāta un apsaukāta?

Ja uz taviem nevainīgajiem jautājumiem, piemēram “kur šobrīd esi?”, tu atkal saņem apvainojošus lamuvārdus?

Ja simtiem sīkumu, kā telefons, kuru viņš slēpj utt., viennozīmīgi liecina par krāpšanu, bet, kad tu centies noskaidrot patiesību, atkal sākas kārtējais skandāls.

Kā tādās situācijās uzvesties? Tu esi pārliecināta, bet tevi nosauc par muļķi. Un tu skaidri zini, ka uzvedies tāpat, kā vienmēr esi uzvedusies, tomēr viss kļuvis pavisam citādāks un tu nevari saprast, kas ir citādāk.

Kā būt, ja es negribu samierināties ar to, kas ir? Nevaru to pieņemt kā pašu par sevi saprotamu. Nevaru mierīgi dzīvot un baudīt dzīvi? Nevaru būt viņam pateicīga un cienīt viņu. Es gribu tikt ārā no šī trijstūra. Vai šādos gadījumos jāmeklē pierādījumi, vai arī pašai jāiet prom?”

MANA ATBILDE:

«Sākšu ar to, ka tu savam vīram uzdod nepareizos jautājumus. Un te ir ļoti daudz neatbilstību.
Skaties:

“Tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Tu redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Tu redzi, ka viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji lamāta un apsaukāta?”…
Un tu to visu redzi, bet tajā pat laikā viņam jautā: “kur šobrīd esi”?

Un vēl man tev jautājums: “Kā var redzēt otra cilvēka jūtas?” Es lasu to, ko tu esi uzrakstījusi, meklēju kaut ko, kas liecinātu par tavām jūtām, bet neatrodu. Tu neko neraksti par savām jūtām. Vispār, nevienu vārdu. Bet tā taču nevar būt, ka tev nav nekādu emociju un nekādu jūtu? Tās noteikti ir! Un tu tās neredzi! Tu neredzi savas jūtas, nespēj tās apjaust, bet lieliski redzi otra cilvēka jūtas?

Vai tad tā mēdz būt? Es nemocīšu tevi, negaidīšu tavu atbildi, bet teikšu:

“NĒ! TĀ NEMĒDZ BŪT!”

Lūk, visu to, ko tu redzi, tu piedēvē otram cilvēkam. Un, visticamāk, tas niknums, aizkaitinājums, tās garastāvokļa maiņas, par kurām tu raksti, attiecinot tās uz viņu, patiesībās tas viss ir tavs.

Tas, ko tu sevī nevēlies redzēt. Tas, uz ko tu nevēlies skatīties. Tas, kas tevī it kā nevarētu būt. Viss, ko tu stāsti par sevi, ka tu “uzvedies ne labāk un ne sliktāk kā parasti”, tātad tu uzvedies labi, mierīgi, bet viņš… Bet par jūtām nepasaki neko.

Par savām. Bloks. Aizliegums. Vēl jo vairāk – tieši uz tādām jūtām! 

Nejūti un nepaud. Taču tās ir! Ir tavs aizkaitinājums uz viņu! Ir tavas dusmas! Ir tavs trakums! Ir tavas gaidas, kā viņam pret tevi ir jāizturas un tava vilšanās par to, ka viņš uzvedas ne tā, kā tu to sagaidi.

Un vēl, pievērs uzmanību tam, kā tu raksti – tu neraksti “ES”. Par sevi tu raksti “TU”, tātad sanāk, ka tu vispār neuzņemies atbildību par to, kas ar tevi notiek. Un nepieņem to, ka tev ir sava emocionālā dzīve.

Tās it kā nemaz nav. Tevis, tava ES vispār nav!

Un viņu tu dēvē par “cilvēku”! Arī viņa it kā nav. Ir kaut kāds tur cilvēks. Tu viņu nesauc par vīru, manu vīrieti vai vārdā, vienkārši “cilvēks”.

Kad tu raksti par sevi – “Tu esi pārliecināta”, liekot saprast, ka tā esi tu, ka tu esi pārliecināta par to, ka viņš uz tevi dusmojas, ir aizkaitināts un vēl kaut ko, bet, kad viņš tev saka, ka tā nav, tu netici!

Tāpat kā netici arī tam, ka tās var būt tavas pašas jūtas, kuras tu ignorē.Tu netici tam, ka viņam var būt kaut kādas savas jūtas, ka tu vari kļūdīties, nosaucot tās par viņējām, un pilnībā ignorē savējās, un tās vispār nekā nenodēvē.

Tu tici tikai kontrolei, tu tici izsekošanai, tu tici tam, ka vajag tikai izsekot otru cilvēku un būs tev laime! Visticamākais, tu to esi noskatījusies savā vecāku ģimenes modelī. Kā daudzi no mums. Bet tagad ir cits laiks. Un tagad pašai ir jāuzbūvē savs ģimenes un attiecību modelis. Un to VAR iemācīties.

Vai tu ievēroji to, ka es ignorēju tavus jautājumus attiecībā uz krāpšanu? Es to darīju apzināti. Tāpēc, ka vienam un tam pašam vārdam “krāpšana”, ir tik daudzas nianses.

Kad mēs sakām “krāpšana”, ar to parasti domājam, ka ir upuris un ir agresors. Tas, kuru krāpj un zemiskais krāpnieks.

Bet dzīvē nebūt viss nav tik viennozīmīgi. Viss nav tik rupji un vienkārši.

Dzīvē gadās tā, ka nav nekādas krāpšanas, tai nozīmē, kā esam raduši saprast “viņš maita, bet viņa – balta un pūkaina”, bet sievai ir ļoti spēcīga bērnības trauma. Piemēram, viņas tēvs stipri dzēra, vai krāpa māti un mazā meitene to redzēja, vai arī tētis daudz strādāja, viņa praktiski nekad nebija mājās, vai arī tētis nebija precējies ar māti, un vēl ļoti daudz iespējamo scenāriju. Un šī trauma prasās pēc turpinājuma.

Ne vienkārši prasās, tā “kliedz un uzstāj”, ja tā varētu tekt par traumu. Un pat tad, ja vīrs pat negrasījās krāpt, dienu no dienas viņa provocēja viņu to izdarīt. Sieva provocē. Ar kontroli, aizdomām, apvainojumiem, pārmetumiem un pašas jūtu trūkumu.

Jūtu vietā zem deguna tiek pastumts ļoti daudz kontroles. Kontroles, kura bieži vien tiek nosaukta par “rūpēm”! 

Agri vai vēlu vīrietis dara to, uz ko viņu mudina. Jā, un galu galā arī viņam bija kaut kāds ģimenes modelis, ko viņš bērnībā redzēja. Kāds? Kas tur notika? Arī tas vēl jaskatās. Uz ko viņa mamma provocēja viņa tēvu? Ko viņš redzēja, kad bija mazs? No kā viņš baidījās? Kāda ir viņa trauma? Un kas viņā pieprasa turpinājumu?

Bet tu saki: krāpšana! Kā gan var no tas izvairīties?

Kaut gan, lai notiek, es tev pastāstīšu, kā izvairīties.

PIRMAIS.

Saprast ka vārds “krāpšana” ir gala rezultāts. Tas nav iemesls tam, kas starp jums notiek. Tās ir jūsu attecību sekas. Un tās ir jūsu bērnības traumu rezultāts. “Mēs visi nākam no bērnības” – tas ir pirmais, kas iešāvās prātā. Visi par tām kaut ko esam dzirdējuši, bet visbiežāk neviens tās neizzin, kur nu vēl izdziedināt! Priekš kam? Bet tas ir tikai laika jautājums. Līdz brīdim, kad kaut kas notiek pieaugušo dzīvē.

Bet, kad notiek, tad, ja pavisam atklāti, cilvēki ne īpaši vēlas to darīt. Viņš un es. Viņa un es. Ne parāk ticami izklausās tas, ka tas var būt saistīts ar vecākiem.

To visbiežāk uzzin no speciālistiem, kuri mēģina palīdzēt tikt skaidrībā, kas notika un kas noveda pie tā, kas šobrīd notiek jūsu ģimenē. Tā kā ir jāielāgo, ka “krāpšana” tiešā tās izpratnē, tā vienkārši – bāc! krāpšana! – tā nenotiek. Tas ir ilgs ceļš! Līdz krāpšanai! No divām pusēm! Un no sievas puses – kas meklē, tas atrod! Kam tā ir vajadzīga – tam vienmēr tā būs! Savadāk nemēz būt! Un arī no vīra puses – nē!

OTRAIS.

Ja nevēlies, lai tevi krāpj, ir jāizstudē savas ģimenes vēsture. To, kas notika starp tēti un mammu, vectētiņu un vecmāmiņu. Ne tad, kad esi jau piekrāpta. Par to vajag interesēties. Kaut nedaudz.

Ja tavā dzimtā vīrieši slikti izturējās pret sievietēm. Pieņemsim, pameta, sita, krāpa, neapprecēja, neatzina savus bērnus, tad ko darīsi tu? Atriebsies! Savam vīram! Neapzināti! Neko nesaprotot! Bet tu atriebsies par viņiem visiem! Tu izprovocēsi, un pēc tam visiem izstāstīsi, kāds viņš ir – izstāstīsi gan bērniem, gan citiem cilvēkiem. Un tu šajā jautajumā būsi nežēlīga, kā reiz vīrieši bija nežēlīgi pret tavām vecmāmiņām un mammu un arī dzimtas sievietēm. Saprast šīs lietas tu sāc tikai tad, kad iedziļinies tajā, ko nozīmē dzimtas scenāriji, kā tie strādā, un kā tie mūs ietekmē. Kad tu uzzini ļoti daudzus stāstus, kad sāc nedaudz distancēties no notiekošā, un it kā no malas plašāk redzēt to, kas vispār notiek.

TREŠAIS

Ir jāattīsta sava jūtu pasaule. Ir jāsasildās! Ir jāmācās sevī ieklausīties. Ir jāiemācās atsekot savas jūtas. Apzināties tās. Nosaukt tās vārdā. Redzēt atšķirību. Cik daudz var būt dažādu jūtu. Redzēt to, cik daudzkrāsainas tās ir. Nedalīt savas jūtas labajās un sliktajās. Prast tās nosaukt tajā brīdī, kad tu saproti, kas ar tevi notiek. Bez cenzūras nosaukt savas jūtas. Aizkaitināta? Pasaki to! Aizvainota? Pasaki! Vīlusies? Pasaki! Priecājies? Pasaki! Runā par sevi! Savā vārdā un par sevi!

Nevajag pārliecinātā tonī runāt par otru cilvēku. Tas nav iespējams!!!! Nav iespējams būt pārliecinātai par to, ko tajā vai cita brīdī izjūt cilvēks, ja pat viņš pats līdz galam nespēj to saprast?

Kas tu esi, lai saprastu viņa vietā? Dievs? Dieva aizstājēja? Gaišreģe?

No sākuma tiec galā ar sevi! Iemācies atšķirt savas jūtas! Runā jūtu valodā! Tas ir ļoti grūti un ļoti svarīgi! Tāpēc, ka līdz kamēr tu neredzi savas jūtas, kamēr tu tas nenosauc, tu nevari pat nevis vienkārši redzēt tās, bet tu nevari  otram cilvēkam pajautāt kaut ko par viņu. Bet pat tad, ja pajautāsi, tu neticēsi tam, ko viņš saka. Jo tu netici savām jūtām. Tu arī viņam neticēsi. Kamēr tu nejutīsi sevi, tu turpināsi viņam piedēvēt savējās. Un jebkurš cilvēks, ne tikai tavs vīrs, nebūs ar to apmierināts!

Tā ir normāla reakcija, kad tev nejautājot, cilvēki apgalvo to, kas ar tevi notiek – dusmojas! Tāpēc, ka tu vispār neredzi to, kas ir tavā priekšā un kāpēc. Tu šajā brīdī ar cilvēku neesi kontaktā. Tu esi kontaktā ar savām fantāzijām par viņu. Tu esi kontaktā ar savu bērnības negatīvo pieredzi.

CETURTAIS.

Ej pie viņa. Ne tāpēc, lai pārbaudītu viņa telefonu. Ne tāpēc, lai viņu kaut kā pieķertu. Ne tāpēc, lai vērtētu viņu un nosauktu viņa jūtas ārpus viņa paša. Ne tāpēc, lai tūkstošo reizi viņam pajautātu: “Kur tu biji?” un atrastu jau neapgažamus pieradījumus. Ne tāpēc, lai beidzot piespiestu viņu pie sienas.

Apsēdies viņam blakus un saki: “Man ar tevi jāparunā. Par sevi. Velti man, lūdzu, dažas minūtes sava laika. Es gribu tev pastāstīt, ka manā vecāku ģimenē nebija ideālas attiecības. Kad biju maziņa, es redzēju un zināju ļoti daudz kā tāda, kas pēc tam mani ļoti spēcīgi ietekmēja. Droši vien man nevajadzēja zināt, ka vīrieša un sievietes attiecības var būt tādas, kādas es redzēju. Man nebija ar ko par to parunāt. Man bija bail, sāpīgi un vientulīgi. Un lai izdzīvotu tādās vecāku attiecībās, es noslēdzos. No visiem. Protams, es augu, es mācījos, gāju uz pulciņiem, pabeidzu skolu, augstskolu – tu jau zini.

Taču bija tik sāpīgi, ka es nespēju par to ne kaut ko just, kur nu vēl par to kādam stāstīt, un patiesībā jau manā bērnībā tas maz kuru interesēja. Es noslēdzos sevī. Es nelaidu nevienu tuvāk savai dvēselei. Tad es satiku tevi. Uz kādu mirkli man “atlaida”, ja tā var teikt par dvēseli. Un ar tevi kopā es kļuvu par to, kas iepriekš biju bijusi. Bet pēc laika tā senā bērnības sajūta atgriezās. Un es atkal sasalu. Ja tā paskatās, par ko es ar tevi runāju? Par visu ko, tikai ne to, ko es patiesībā jūtu. Es vispār tev neatklāju to, ko jūtu. Es tev stāstu par bērniem, par sadzīvi, bet ne par sevi. Es apvainoju un pārmetu. Es šodien vēlos to mainīt. Un pateikt, kā ir. Man ir ļoti bail. Man bail, kad iedomājos par to, ka tu varētu mani krāpt. Un pateikt, kā ir. Man ļoti sāp, kad to iedomājos. Ar šīm domām es sevi novedu līdz neprātam. Un tad sastopos ar tevi un mani viss tevī tracina! Es dusmojos par to, ka nevaru tev to pateikt, jo es pat nesaprotu, ka esmu dusmīga un satracināta. Un es sāku to piedēvet tev. Tā vietā, lai iemācītos sevi dzirdēt un runāt ar tevi nevis par to, kas ar tevi, bet to – kas ar mani. Es esmu atradinājusies just. Man patiešam ir ļoti bail. Un es tik ļoti baidos no jaunām sāpēm. Un man šobrīd ir tik ļoti grūti pēc tik ilgiem gadiem nejūtības tev atvērties. Man ļoti ir vajadzīga tava palīdzība. Man vajadzīgs ir tavs atbalsts un labvēlība. Un man vajadzīgs ir tavs laiks. Lai atsiltu. Lai es atkal varētu saprast, kas ar mani notiek un runāt par to. Lai es varētu tev to pastāstīt. Par sevi.”

Šie vārdi šķiet kaut kādi nereāli. Pēc visa tā, ko tu jau esi viņam pateikusi. Un pēc visa tā, ko viņš ir pateicis tev. Taču tu tomēr pamēģini. Pateikt ko līdzīgu. Un tev paliks vieglāk. Visiem paliks vieglāk, kad tu skaļi pateiksi to, kas ar tevi patiesībā notiek. Nevis “cilvēkam”, kā tu viņu sauc, bet savam vīram, savam vīrietim. Visiem paliks vieglāk, kad agresijas vietā tu paudīsi kaut ko citu.

Ikviena krāpšana ir vēlme pēc parmaiņām.

Taču, lūk, cik nepatīkami var izskatīties šī vēlme. Un tāpēc vīrieti vairs neapmierina tās attiecības, kuras izveidojušās ģimenē, un patiesībā jau tajās neviens sevi nav ieguldījis.

Sadzīve un ģimenes apkalpošana tā ir atsevišķa tēma. Un ar attiecībām starp tevi un vīru, un to, kā tu viņu redzi, gadās, ka tam vispār nav nekada sakara.

Ikviena krāpšana ir iespēja atkal atgriezties tur, kur tu pārstāji jel ko just, tikt skaidrībā par šo laika posmu, atļaut sev just un runāt par savām jūtām.

Jautāt otram par to, ko viņš jūt. Par komfortu un diskomfortu. Patīkami. Nepatīkami. Patīk. Nepatīk. Bet vispār jau mēdz būt ne tikai mīlestība un naids. Un interesanti ir ne tikai nospiest un kontrolēt. Ļoti daudz kas cits mēdz būt. Brīnišķīgs. Starp sievieti un vīrieti.

Bet kamēr tu nejūti neko, tu neko arī neuzzināsi. Nevienā no aspektiem. Ne morālajā, ne fiziskajā.

Ikviena krāpšana ir iespēja pārskatīt to, kas tevī ir un līdz nepazīsanai pārmainīties kā iekšēji tā ārēji.

Ikviena krāpšana ir iespēja dzīvot labāk kā iepriekš! Ar šo pašu cilvēku! Sāc runāt!

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es TICU…

Es ticu, ka reiz noteikti iznīks šī muļķīgā mode uz visu necilvēcisko…
Necilvēcisks skaistums… necilvēciska uzvedība… necilvēciskas jūtas… necilvēciskas attiecības.
Es ticu tam, ka mēs ļoti saudzīgi atpazīsim viens otru, nevis ciniski skenēsim to, cik no kura ko var paņemt.
Ka mums nebūs bail atzīt savu ievainojamību un mēs varēsim nesteidzīgi tuvināties, nevis noskaidrot, kuram biezākas bruņas.
Ka izzudīs vajadzība pēc muļķīgām spēlēm, kurās visi kaut ko spēlē, tikai tāpēc, ka nav iemācījušies būt īsti – paši.
Nē, tas viss nekur nav pazudis.
Viss ir.
Tiem, kuri zina, ka mode ir domāta tiem, kuri ņem gatavu, jo nezin, ka var savādāk.
Kādam mode ir reliģija… stabili, bez pierādījumiem.
Un tāpēc ir tik skumji vērot mūžīgos visdažādākā vecuma puišeļus un meitenītes, kuri plosa sevi no iekšpuses un ārpuses tikai tāpēc, lai viņus neizsmietu tādi paši kā viņi.Tādi, kuriem mīlestība ir projekts.
Tuvība – vājums.
Atteikšanās būt trendu vergam – provinciālisms.
Nevēlēšanās “zīmēties” instagramā – atpalicības pazīme.

Tā gribās paņemt lielās šķēres un nogriezt visam NEcilvēciskajam pirmos divus burtus, kas cenšas padarīt bezvērtīgu to, uz ko var balstīties jebkuros laikos.
Izturēt un atgriezties parastā pasaulē, kur ir tik labi staigāt lietū un apskauties.
Un skūpstīt parastas maigas lūpas necilvēcisko vietā.
Un runāt, neanalizējot katru pateikto vārdu.
Un nekautrēties maiguma.
Un zināt, ka brīnišķīgai tuvībai vajag vēl kaut ko bez seksa tehnikas.
Un atcerēties, ka pat visgrandiozākā veiksme var galīgi nesakrist ar spēju justies laimīgam.
Un pārstāt baidīties no saviem nomērītajiem diviem metriem, vai šaurās “Aladina burvju lampas”, kurā agri vai vēlu visi atradīsimies neatkarīgi no sava “krutuma”.
Vai tiešām ir vajadzība būt “krutam”?
Bet varbūt pietiek tikai ar to, ke esi CILVĒCĪGS…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē: mūsu žurnāla “Kā darītu Mīlestība” atvēršanas svētkos pirms pāris gadiem. 
Es zinu, mēs atkal tiksimies, apskausimies, priecāsimies – kā tas pienākas brīviem un laimīgiem cilvēkiem. Mēs būsim kļuvuši daudz pieņemošāki, mīlošāki un noteikti daudz brīvāki savas sirdīs.
Es TICU!

Iemācīties sarunāties, klausīties un dzirdēt

Vīrietis un sieviete, kuri prot nopietni un godīgi sarunāties, ir labākie psihologi viens otram. Ja vien viņi var atklāti sarunāties un noskaidrot to, kas notiek.

Ko tu vēlies, ko es vēlos, ar kādām sajūtām tu dzīvo, ar kādām dzīvoju es, ko tu no manis sagaidi, ko es sagaidu no tevis – tie ir elementāri jautājumi, kurus izrunājot atkritīs puse problēmu un ikdienas nesaskaņu. Ir tikai jāsaņemas drosme, lai sāktu par to runāt.

Protams, ir vajadzīgas gudras metodes un grāmatas. Taču tās nesniegs cerēto efektu, ja jūs neiemācīsieties viens ar otru runāt.

Vadims Kurkins
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mazās dzīves glezniņas

Katram no mums ir savs veids kā vienoties ar dzīvi…
Un ir neapdomīgi nevienoties vai nevēlēties atrast piemērotāko veidu kā vienoties, jo tas draud ar hronisku neapmierinatību un sava laika izšķiešanu, meklējot veidus, kā no likteņa piedzīt parādus…
Protams, liktenim tas ir gluži vienaldzīgi, jo parādu tam nav…

Ja godīgi… tad dzīve vietām mēdz būt pavisam riebīga…
Taču tajā ir arī pavisam citas lietas…
Un ir vēlams mokoši negaidīt to stundu, to mirkli, līdz būsim tikuši līdz TĀM vietām, vai arī TĀS tikušas līdz mums, bet kaut kā ērti iekārtoties to starplaikos…

Mana paziņa, Žeņa vāra zupu…
Nevis vienu konkrētu, bet dažādas…

Tās viņai sašķirotas pa gadalaikiem…
Pa nedēļas dienām…
Pēc garastāvokļa – atceros, vienai zupai bija nosaukums “Nāciet, manas skumjas, pierijaties!”…
Tās sašķirotas pēc ingredientiem un laika – sākot no gardām soļankām, kas gatavotas no labākajiem kūpinājumiem un dažādu šķirņu olīvām, līdz pat askētiskajām, bet loti gardajām zupiņām, kas pagatavotas no “visa, kas pa rokai”….
Pēc tā, cik būs ēdāju – “Ņemam spaini un palielinām dozas!”…
Pēc emociju grādiem – sākot no mierīgas “paģiru zupiņas” līdz pat sprādziennbīstamiem spāņu brīnumiem, kas ar savu bezkaunīgo piparu “sit līdz pat smadzenēm”…
Pēc Mīlestības – “Apēstu ienaidnieks, apprecētu tevi!”…


Žeņa vāra savu zupu, vienojoties ar dzīvi par pilnībā ciešamām ar to attiecībām….
Žeņa vāra zupu, tā izvelkot sevi no tuvojošās depresijas, ikdienas haosa un problēmām, kuru mazāk nepaliek, tieši otrādi…

Žeņa vāra zupu un vēl raksta savu disertāciju, un teic, ka sen ar to būtu kamīnu iekurinājusi, ja vien uz plīts nelēkātu “katliņš” un kārtējais karstais un aromātiskais šedevrs nedejotu savu salsu…

Blakus Žeņai ir silti un gaiši pat tad, kad ir auksti un drūmi…

Man ļoti patīk zināt, ka kaut kur ir viņa un viņas zupa…. palīdz pat no attāluma….

TERAPIJA, mani mīļie, ir process, kurā tu pārstāj svinēt savas nelaimes un pārstāj sev patikt ciešanās…

Un vāri zupu… zīmē uz ūdens… pieraksti savas domas…. baro suņus un kaķus…. ilgi pastaigājies parkā… izkrāmē aizkrautos skapjus…. mazgā logus…. zvani tiem, kuri jau paspējuši aizmirst tavu balsi… un baudi pat neko nedarīšanu….

Ar baudu…

Vai arī cerību, ka tā tevi panāks…

Vienojies ar savu dzīvi… viņa to prot…
Piekrīti  un dodies satikties ar tiem, kuri nav nolīduši kaktiņā ar aizvainojumu dvēselē…

Ar ko gan mēs esam sliktāki….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tie, kurus mēs mīlam un tie, kurus nīstam – visi ir mūsu spoguļi

Cilvēciskās attiecības ir viena no efektīvākajām apzinātības sasniegšanas metodēm.

Pateicoties attiecību spogulim – bez izņēmumiem – visu attiecību, mēs varam ieiet paplašinātā apziņas stāvoklī. Mēs spoguļojam viens otru un mums jāiemācās vienam otrā redzēt sevi. Tādā spogulī mēs spējam atšķirt savu garīgo būtību. Skatoties sev apkārt, es redzu savu atspulgu. 

Attiecības ir garīgās attīstības instruments, bet vienota apziņa – tās gala mērķis. Mēs visi esam kopīgās apziņas daļiņas, taču patiess izrāviens notiek tad, kad šo savstarpējo saikni mēs sākam ievērot ikdienas dzīvē.

Tie, kurus mēs mīlam un tie, kurus ciest nevaram, – tie visi ir mūsu spoguļi.

Kuri cilvēki mums patīk? Tie, kuru rakstura īpašības ir līdzīgas mūsējām. Tādiem cilvēkiem mēs vēlamies būt tuvāk, jo jūtam, ka viņu sabiedrībā šīs rakstura īpašības izpaužas daudz spilgtāk.

Bet tos cilvēkus, kuru raksturs mums atgādina par tām rakstura īpašībām, kuras mēs sevī cenšamies apspiest, mēs nevaram ciest. Tātad, ja kāds tevī izraisa pastāvīgu nepatiku, un tu nespēj to pieņemt, zini:  šim cilvēkam ir kaut kas kopīgs ar tevi, un šis “kaut kas” tev sevī ļoti nepatīk. Ja tu būtu gatavs pieņemt šīs īpašības sevī, tās pārstātu tevi kaitināt.

Kad tu sevi pieķer pie domas, ka šis cilvēks tev ir simpātisks, noskaidro, kas tieši šajā cilvekā tev patīk. Skaistums, elegance, spēks, prāts? Jebkurā gadījumā zini: nosauktā īpašība tev piemīt. Necenties to noliegt – un tavs spēks augs.

Teiktais attiecas arī uz attiecībām ar tiem, kuriem nepatīc tu. Veidojot kontaktu ar savu patieso būtību, tev jāsaprot un jāpieņem arī ne tās labākās sava rakstura īpašības. 

Pretstatu līdzāspastāvēšana ir Visuma pamats.

Ja kaut kur dziļi tevī neslēpjas gļēvulis, tev nekad nekļūt drosmīgam. Un nekļūt tev dāsnam, ja tevī nav ne kripatiņas skopuļa dabas. Cilvēks var būt tikumīgs tikai tad, ja kopā ar tikumu viņā sadzīvo tā pretmets.

Dīpaks Čopra “Spontānā vēlmju piepildīšana”
​​​​​​​Foto: Jorien Stel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav uz ko apvainoties!

Te nav uz ko apvainoties!
Ja tu vēlies savu tuvāko satracināt un sabojāt ar viņu attiecības, tad labākā stratēģija ir devalvēt viņa jūtas un pateikt, ka viņam nav tiesību just to, ko viņš jūt.Iedomājies, cilvēks sasities, bet tu viņam saki: “Tev sāp, ja? Nekā briesmīga tur nav, tu taču ne parāk stipri sasities, vai ne?”

Kad kāds zina, ko tu jūti, kad kāds noliedz tavas jūtas, tātad noliedz tevi, tas tracina. No sava tuvākā kaut ko tādu mēs parasti negaidām. Mums šķiet, ka tuvākais ir tas, kurš atbalsta mūsu tiesības just.Ir ļoti svarīgi atzīt savas jūtas, atzīt otra cilvēka jūtas.

Kāpēc konflikti ar saviem tuvākajiem ir tik sāpīgi?
Tāpēc, ka tas viss tik ļoti cieši ir saistīts ar attiecībām, saistīts ar jūtām. Un, ja mēs neizdzīvojam savas jūtas, tad nevienas no mūsu zināšanām par konflikta atrisināšanas pamatstratēģijām nepalīdzēs.

Ja Mērija un Džeina visu dzīvi konfliktē un, ja viņām vienai pret otru ir tik daudz aizvainojumu – viena ilgi dusmojas, bet otra pat par mazāko strīdu raud, tad viņām stratēģiju zināšanas nepalīdzēs. Viņas grims arvien dziļāk savas jūtās un tālāk tas viss arvien vairāk samilzīs.

Tāpēc, pirmkārt, ir ļoti svarīgi uzmanīgi izturēties pret savām jūtām.

Pirmkārt, sev pajautājam: “Ko es jūtu? Ko tu jūti? Trauksmi, naidu, aizkaitinājumu, aizvainojumu?”. Ir ļoti svarīgi šīs jūtas atspoguļot, nosaukt vārdā. Ar cieņu pret tām izturēties. Jūtas nemēdz būt nepareizas, jūtas – kādas ir, tādas ir. Mēs nevaram pateikt: “Kāpēc tu to jūti? Nejūti, tu nedrīksti to just!” Ko jūtam, to jūtam, kas ir, tas – ir.

Nākamais solis – ko otrs jūt. Labi, ja varam pajautāt. Vai piedāvāt viņam iespēju: “Man šķiet, ka tu šobrīd dusmojies, vai esi apvainots, man šķiet, ka tu slikti jūties, uztraucies dēļ tā”.

Ļoti svarīgi ir atzīt viņa tiesības just to, ko viņš jūt. Konflikts ļoti ātri nonāk strupceļā, ja otrs neatzīst partnera tiesības just: “Kāpēc tu apvainojies? Ko tad es tādu pateicu?” “Nu, un ko tu dusmojies? Nav taču nekāda iemesla!”. “Nav ko apvainoties!”.

Tiešām?!

Ludmila Petranovska
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Priecāties par otru

Maziem bērniem un suņiem ir brīnumains talants priecāties par cilvēkiem…

Vienkārši priecāties…

Atceries, kā tavs bērns ieraudzījis tevi pie bērnudārza vārtiņiem traucās tev pretī?

Traucās, aizmirsdams kā no rīta steigā jūs viens otram krietni paplūkājāt nervus ar ilgu ģērbšanos, pa zemi izmētātu sviestmaizi, un sazin kur, kā caur zemi izkritušiem dūrainīšiem….

Traucās, ar joni ieskrienot tev vēderā, ķerot aiz rokas un cenšoties kaut ko svarīgu izstāstīt….
Traucās lai mīlētu….traucās pec mīlestības…

Un tieši tāpat tevi uz mājas sliekšņa sagaida suns…

Lai vai kāds un no kurienes tu neatnāktu…
Viņš stiepj tev pretī savu miklo purniņu, ieskatās dziļi acīs, aposta, un skauj savos “ķepu apskāvienos”…
Suns tevi mīl…. bez noteikumiem, bez aizvainojuma un bez aprēķina…

Pie mums tā ir ļoti reta parādība…. tā vienkārši priecāties…

Jā, mēs esam noguruši, piekusuši, apkrāvušies visādām svarīgām lietām, rūpēm, vīlušies, uzkrājuši visdažādākās emocijas, no kurām neprotam atvadīties un neprotam par tām runāt…

Bet vēl viens, kas arī ir skaidrs kā diena! – mēs neesam zaudējuši nepieciešamību pēc siltuma, uzmanības, maiguma…

Un mums šķiet, ka tieši par to mēs nikni cīnāmies, kad piekūstam, skrienam, sasniedzam….

Tieši to mēs vēlamies, kad cenšamies viens no otra izskrāpēt atbilstību savām prasībām…
Lūk tieši uz to mēs ceram, kad nesaudzīgi kritizējam, salīdzinām ar citiem, uzstādām noteikumus…
Bet gala rezultātā – katram sava necaurspīdīgā kapsula…

Kapsula, kurā mēs sēžam un turpinām sapņot par to, ka kāds, kaut kur par mums vienkārši priecāsies…

Un ar kādu, kaut kad, kaut kur mēs varēsim kopā sēdēt virtuvē un dzert tēju, smieties un runāt muļķības…
Un ar kādu, kaut kur mēs varēsim vienkārši sadoties rokās un saprast, ka laime – tas nav tad, kad beigsies problēmas, bet tad, kad tās uz šī roku, kuras nekad nenodod, fona, vairs nešķitīs tik svarīgas…
Ziniet, mani mīļie, var jau ilgi un gari spriedelēt par to, ar kādām bērnu dienu traumām un scenārijiem mēs ienācām pieaugušo dzīvē….

Un, cik šī pieaugušo dzīve ir sarežgīta tam, lai izveidotu harmoniskas attiecības….
Un, cik ilgu un garu terapijas gadu būs nepieciešams lai mūsu iekšējie bērni sajustos drosībā un sāktu mācīties tuvību…
Tas viss būs pareizi un pamatoti…

Bet…

Neviens no mums nezin, kad viņa dzīves kariete pārvērtīsies par ķirbi, un laiks būs doties projām no balles…

Balles, kurā tā arī neizdejojāmies…
Balles, kurā tā arī neuzdrošinājāmies mīlēt, satuvināties, dot sev iespēju piedzīvot ko lielu un svarīgu…
Var nepaspēt… vienkarši pārāk ilgi gaidīt… ticēt savai nespējai atkust…

Es strādāju ar personīgo terapiju, ar traumām, strādāju ar negatīvajiem scenārijiem un labākos rezultātus redzu ne tiem, kuri terapijas procesā norobežojas no realitātes un ieciklējas tikai uz sevi, bet gan tiem, kuri būvē jaunus saskarsmes tiltus, cenšas saprast un pieņemt savus tuvos, cenšas mīlēt, pieņemt mīlestību un atdot savējo…

Ticiet man, iemācīties uztvert otru cilvēku nevis kā personīgo pavadoni brīnišķīgajā nākotnē, bet kā to, ar kuru ir prieks dalīties dzīvē – nav nemaz tik grūti…. tiesa?…

Nav grūti pat tiem, kuri tādu bērnībā nav redzējuši…

Galvenais, lai cilvēks gribētu ieraudzīt to savā šodienas dzīvē….

Bērni un suņi – ir brīnišķīgi skolotāji… ne parāk prasīgi un stingri, un vienmēr gatavi ielikt augstāku atzīmi par to, ko esam nopelnījuši…

Ziniet, kāpēc?…

Tāpēc ka viņi vienkārši par mums priecājas…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepadodies, ja esi nokritis. Paliek vēl trešais mēģinājums.

Nepadodies, ja esi nokritis. Paliek vēl trešais mēģinājums.

Dažkārt ne viss uzreiz izdodas. Ar otro, visbiežāk – trešo mēģinājumu. Esi ievērojis, ka pasakās un mītos vienmēr ir trīs mēģinājumi? Lūk, arī dzīvē notiek tāpat. Nesanāca vienreiz, nākamajā reizē izdosies. Vai trešajā. Galvenais – būt labā noskaņojumā un neatlaidīgam.

Bērnībā mamma un vecmāmiņa mani aizveda uz mežu ogot. Vectētiņš palika vasarnīcā un turpināja būvēt pirtiņu. Man bija kādi trīs gadi. Es biju skaisti saģērbta: smukās biksītēs, jaciņā ar garām rokām, galvā balts lakatiņš un kājās zābaciņi. Odi nesakodīs un skaisti izskatās.

Pa ceļam uz mežu bija milzīga peļķe; gluži kā purvs vai ezers! – man tā šķita. Pāri peļķei laipiņa. Mamma gāja pa priekšu un turēja mani aiz vienas rokas, vecmāmiņa gāja aiz muguras un turēja aiz otras rokas.

Viņas abas uz mani bailīgi skatījās un teica: solītis! Vēl viens solītis! Es, protams, iekritu tajā peļķē, kaut kā rokas izspruka. Ļoti nosmērējos. Vienkāršāk sakot, kad mani izvilka, dubļi no manis tecēja straumēm.

Mamma ar vecmāmiņu mani veda mājās pārģērbties. Slepus, lai vectētiņš neredz, jo viņš noteikti mani pēc tāda kritiena nekur nelaistu. Es varēju saaukstēties vai vēl kaut ko. Taču vectētiņš tēsa baļķus un neredzēja, ka esam atgriezušās. Mani saģērba mazāk skaistā tērpā – vecajās slēpošanas biksēs, džemperī un kalošās, un lakatiņa vietā uzsēja baltu marli.

Un atkal veda pāri peļķei pa to pašu slideno, šauro laipiņu, un, protams, es atkal nokritu. Un, skaidrs, ka atkal biju drausmīgi nosmērējusies. Bet mani atkal veda pārģērbt, jo es obligāti biju nolēmusi salasīt ogas. Tas bija ļoti svarīgi.

Es neraudāju, bet pārliecinošā solī atkal gāju pie peļķes – cita ceļa nebija. Šoreiz man mugurā bija veca stepēta jaka, tai apkārt apjozta gara siksna līdz grīdai. Un galvā vectētiņa cepure.

Un viss izdevās veiksmīgi! Es salasīju pilnu krūzi ogas. Un pacienāju vectētiņu, kad atgriezāmies. Un apģērbu izmazgāja, nekas briesmīgs nenotika.

Galvenais – neatlaidība un miers. Trešajā reizē viss izdosies, ja pirms tam neizdevās. Sazin kāpēc tas darbojas. Un rezultātā viss izdodas. Neskatoties uz kritieniem: jo galvenais taču ir piecelties un iet tālāk. Ir vēl trešais meģinājums – ja nepadosies, varēsi panākt savu. Un pielasīt pilnu krūzi garšīgas zemenes…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man vienkārši patīk dzīvot

Man vienkārši patīk dzīvot…

Un vienmēr tas ir paticis, pat tad, ja nepatika apstākļi, kuros es biju nokļuvusi…
Pat tad, ja sanāca ne tā, kā gribējās…
Pat tad, ja vispār nekas nesanāca…

Man patīk dzīvot…

Patīk zināt, kas esmu un, ka es kaut ko varu…
Varu pamosties un ieelpot pilnu krūti, pagaršot sniegu…
Varu ar mīlestību un varu bez tās…
Varu skaisti un – ne pārāk skaisti…
Varu lēnītēm un varu neatskatoties…

Es jau sen esmu pārstājusi uzticēt cilvēkiem manas laimes piepildītāju lomas…
Es esmu laimīga ar to, ka viņi ir manā dzīvē…
Un priecājos par to cilvēku laimi, kuri kaut kur ir, lai arī ne kopā ar mani…
Man nav vajadzīgas attiecības – virves, ķēdes, važas…
Man vajadzīgas tādas labprātīgas attiecības, kad mēs viens par otru priecājamies ar zvanu, atnākšanu un pieskārienu….
Vienkārši esam priecīgi par šo abpusējo cilvēcisko tuvību… nevis svinam noturēšanas un privātīpašnieciskuma uzvaru…

Man patīk dzīvot, neapgrūtinot sevi, un man patīk, ja neviens negrauž manu dvēseli ar savu neaizstājamo vēlmi iekļūt katrā tās kaktiņā…

Man patīk dzīvot…

Un pat pašās likteņa tumšākajās dienās es zināju, ka dzīvi var sākt no jauna… jau rīt… jau tagad…

Un es nekad to nenodošu – savu dzīvi…

Es noiešu visu ceļu…
Es došu sev visas iespējas, uz kurām esmu spējīga un neļaušu sev uztiept to, kas man ir svešs…

Es kļūdīšos, darīšu muļķības, veikšu atklājumus, mīlēšu bez atskatīšanās, došu un saņemšu, skumšu un priecāšos, piedošu un sūtīšu dillēs, dziedināšu savas brūces un iegūšu jaunas, ticēšu, radīšu, atradīšu…

Vienkārši tāpēc, ka man tas patīk…

Man patīk dzīvot!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis – man patīk dzīvot, tieši tāpat!