Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?

Reiz pie manis uz konsultāciju atnāca izmocījusies sieviete. Viņa atkrita krēslā un gandrīz uzreiz sāka raudāt: – “Kāpēc neviens man neteica, ka būs tā?” – vēl un vēl viņa atkārtoja.
Šī saruna ar viņu bija iemesls dziļākām pārdomām.
Tikai retais tev teiks, ka laulība neglābj ne no problēmām, ne tukšuma, ne vientulības. Otrs cilvēks neapklusinās un nespēs kompensēt tavus paša defektus, drīzāk otrādi, viņš tos tikai pastiprinās un atkailinās, un tikai tev pašam nāksies ar to tikt galā.

Tev neviens godīgi nepateiks, ka pareizāk palikt vienam (vienai), nevis aiz bailēm no vientulības ķerties pie kaut kāda vienīgā “varianta”.

Bērni ne vienmēr ir laime. Bieži vien tās ir problēmas, nespēja normāli izgulēties, pilnīgs sava personīgā laika un dažkārt arī dzīves trūkums. Bet, ja tev ir ilūzijas par to, ka ar bērna piedzimšanu tava dzīve sāks smaržot kā rožu dārzs – padomā labi, vai tev šobrīd vispār ir vajadzīgi bērni.

Attiecības ir abpusēja atbildība, un, ja katrs atbildēs par sevi, nevis par partneri, tad visiem būs labāk un komfortablāk.

Ļoti daudzās ģimenēs cilvēki sastopas ar neuzticību. Un tikai tev lemt, vai arī tavējā tā būs.

Visās ģimenēs, kuras tu uzskati par ideālām, ir savas problēmas un savi “tumšie kakti”. Ideālu ģimeņu nav.

Visi “mīlu, mīlu, mīlu” ātri beidzas. Ja neesat iemācījušies sarunāties, cienīt viens otru, rūpēties viens par otru, tad nebija vērts veidot attiecības un jūs vēl neesat līdz tām izauguši (P.S. Kaut gan attiecības mācās, esot attiecībās)

Vairums pāru viens otram melo par kaisli. Daudzas sievietes imitē kaisli, daudzi vīrieši spazmas vēdera lejas daļā uzskata par tuvību. Abi staigā neapmierināti un nikni.

Par savām vēlmēm ir jāiemācās sarunāties godīgi — ir jāiemācās runāt par visu.
Mīlestība beidzas. Ja tās laikā neesat radījuši kaut ko lielāku, tad būsiet vienkārši istabas biedri.

Ja jau no paša attiecību sākuma tev ar tavu partneri nav nekā kopīga, tad, visticamākais, nekas tāds arī neradīsies.Tāpēc, kad paies kāds laiks, nevajag žēloties par to, ka neredzēji, ko izvēlies.

Jāiemācās atzīt savas kļūdas. Ja apzinies, ka esi kļūdījies savā izvēlē un blakus tev ir ne tavs cilvēks, nepūderē ne sev ne citiem smadzenes. Dodies projām.

Kodols nemainās un tādā ziņa cilvēki nemainās, tikai arvien vairāk atklāj savu patieso dabu. Ar savu mīlestību tu nevienu neizmainīsi. Ja cilvēks pats sapratīs, ka tu esi vērtība, dēļ kuras ir vērts mainīt sevi un savu dzīvi, – tā ir viņa izvēle. Bet, ja tu esi izvēlējies būt “labais burvis” – visticamāk, tu esi idiots.

Neviena garīgā prakse neglābj no reālām problemām. Tas, ka tu pārstāj tās redzēt, vēl nenozīmē ka tās ir pazudušas.

Nevajag dzīvot ar svešiem padomiem un ielaist savā pasaulē jebkuru. “Virtuves psiholoģija” noder, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma, taču bieži tā noved pie tā, ka cilvēki tikai apmainās ar saviem “tarakāniem”.

Ar vīriešiem viss ir vienkārši: viņus vajag atbalstīt, uzklausīt, pabarot, dot  nevis atņemt viņiem vietu mājā. Ar sievietēm ir vienkārši: ar viņām vajag sarunāties, dot viņām drošības sajūtu un mīlestību. Ar visiem ir vienkarši, ja esat patiesi, godīgi, mīloši, pieņemoši un nevēlaties ar jebkuriem līdzekļiem salauzt partneri.

Radīt ģimeni, dzemdēt bērnus vajag tad, kad zini, kāpēc tie ir vajadzīgi tieši tev. Sveši viedokļi un sabiedrības standarti te nestrādā.

Ja esi kļūdījies, piedod sev un dodies tālāk. Dzīve ir parāk interesanta un brīnišķīga, lai ar savām rokām pārvērstu to ellē.

Katram cilvekam ir izvēle. Taču šajā izvēlē nevar orientēties uz kādu citu. Ir jāklausās savā dvēselē, savā sirdī. Ja ir kādas šaubas, tad nedari. Tā arī būvējas mūsu neatkārtojamā dzīve.

Oksana Cipina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Arī šis ir tikai viena speciālista viedoklis un neviens speciālists mūsu vietā neveidos mūsu attiecības. Ja baidīsimies kļūdīties, tad nesanāks dzīvot pilnu krūti. Ja baidīsimies vilties, tad diez vai spēsim novērtēt pilnīgu savstarpēju uzticēšanos… un mīlestību. Mācamies dzirdēt savu Sirdsbalsi.
Ginta

ENERĢIJA IR PIEVILCĪGA

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst. Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu. To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.
Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.
Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.
Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sasildīt savas Sirds Gaismā

Mani mīļie, turieties!
Šobrīd uz Zemi nāk tik spēcīgas transmutējošās enerģijas, ka viss cilvēciskais burtiski nodreb. Viss “netīrais”, gadiem ilgi krātais iznāk uz āru. Tas spilgti redzams brīžos, kad cilvēki nieku dēļ burtiski uzliesmo kā sērkociņi. Sabiedrībā ļoti spēcīgi uzkarst agresīva atmosfēŗa.

Taču, neskatoties uz to, ir jānostāv un jānotur sava Gaisma.

Šobrīd noris ļoti svarīgs un vajadzīgs darbs planētas smalkajos plānos. Tam pieslēgti daudzi Gaismas Spēki. Un to mērķis ir pacelt ikviena cilvēka vibrācijas. Tie, kuri to nespēs izdarīt, diemžēl būs spiesti aiziet, jo nespēs dzīvot jaunajās vibrācijās.

Šis smalko plānu darbs ir absolūti nepieciešams, jo tieši tas paaugstina cilvēces kopējo vibrāciju līmeni un ļaus jau nākamgad sasniegt vēl jaudīgākas transmutējošās enerģijas, kas paātrinās piektās dimensijas materializācijas procesus uz Zemes.

Šobrīd šīs transmutācijas enerģijas plūdīs tik jaudīgi, ka pat tie cilvēki, kuri jau atrodas augstās vibrācijās, varēs sajust sevī zemās enerģijas frekvences. Viss, kas tika slēpts dziļi zemapziņā un agrāk netraucēja, tagad tiks izgaismots un parādīsies virspusē.

Mani mīļie, ar pateicību sagaidiet šīs varenās enerģijas, pieņemiet visas zemās frekvences, kas uzpeld, un pārvērtiet tās Gaismā!

Lai tas notiktu, vajag vien izdarīt gaišu izvēli, pārliecināti paziņojot par to, ka arī turpmāk tu ej tikai uz Gaismu un atgriezies pie Sevis! Izšķīdiniet visu zemo enerģiju, kurā nav iespējams dzīvot priecīgi, kurā ir sāpīgi un smagi. Lai jūsu Sirds Mīlestība, žēlsirdība, pacietība, dzīvesprieks, pozitīvisms, pārliecība par sevi palīdz jums to izdarīt.

Paturot sevī Gaismu, vairojot to, palīdziet arī citiem! Iedvesmojiet, nomieriniet, dvēseliski apskaujiet un sasildiet savas Sirds Gaismā!

Mīlestībā
Magda
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

MIERINĀT SEVI

Mierināt sevi ar vārdiem, ka esi malacis un visu dari pareizi, drīzāk nozīmē nonākt pie pilnīgi pretēja rezultāta, neapzināti ļaujot savai bezspēcībai saprast, ka pat pašapmāns ir labāk, nekā atzīt, ka pēkšņi esi izrādījies ne tik labs, neesi ticis galā, esi aplauzies, ne tur aizgājis, ne uz to atsaucies un vispār…

Bet sakiet man, mani mīļie, kādi mierinājuma vārdi jums sev jāsaka tad, kad visu dariet pareizi un variet bez jebkādas liekuļošanas sev pateikt: es esmu malacis?
Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu: nekādi.

Mierināšana ir darbība, kas varbūt nav aizmirsta, bet šobrīd kautrīgi tiek noslēpta brīžos, kad skaļi pierasa iedot vai saņemt burvju spērienu, rupi rekomendē “nemīzt” (piedodiet, pati sakaunējos), un virspusēji devalvē jebkurus jūsu pārdzīvojumus.

Reti kurš saudzīgi izturas pret mūsu lielajām un mazajām sāpēm.
Reti kas ir noturīgs tajos brīžos, kad tu patiesi saproti, ka viss nav nemaz tik slikti, lai arī kāds pret tevi ir izturējies netaisnīgi… tajā skaitā arī tu pats.
Reti kas tik skaidri sniedz vienkāršu cilvēcisku pieredzi, lai neiegrimtu trulā naidā un nosodījumā, bet dotu iespēju bez atsvešināšanās no sevis uzelpot, padomāt, nonākt pie kāda lēmuma.

Mierināt sevi…
Vienkāršiem vārdiem. Cēlsirdību. Realitātes pieņemšanu, lai arī cik nepatīkama tā būtu.
Mierināt sevi brīžos, kad jūties viens uz sava ceļa, pa kuru neviens negrib iet kopā ar tevi.
Mierināt sevi arī tāpēc, lai varētu mierināt kādu citu, kurš viens pats klīst pa savu neizlaboto kļūdu, izmisuma un bezcerības sniegoto ielu.

Jā, plaši izplatītā nežēlība nav kāda izmisīgās patmīlības fakts, kā tas kādam varētu šķist.
Mīlestība pret sevi apskauj arī otru. Pat tad, ja tas šķiet visdīvainākais, ko šajos apstākļos vari iedomāties.
Bet nežēlība pret sevi, naids un nespēja sevi mierināt pār citu galvām nāk divkāršā apmērā.

Mierināt sevi. Lai turpinātu. Lai turpinātu savu ceļu kā cilvēks, nevis salauzts robots…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Mīlestību necīnās

Vērojot to, no kā mēs patiesi sasildāmies, piepildāmies ar gaismu un prieku, dziedināmies, var diezgan viegli nonākt pie patiesības par to, ka tas viss nav iegūts ne nežēlīgā cīņā, ne pateicoties graujošiem procesiem, ne kādam citam atņemts, ne arī iemainīts pret pazemojošu stāvēšanu uz svešiem sliekšņiem…

Viss gaišākais, nenopērkamais, godīgākais un tas, kas nespēj nodot, atnāk mums no Mīlestības.

Pat ne no tās, ko viens cilvēks izjūt pret otru: jā, tā ir brīnišķīga, bet tomēr ne galvenā.
Bet no tās, kuru cilvēks izaudzē sevī tad, kad izjūt nepieciešamību (ne pienākumu) pieņemt dzīves likumsakarības, neatgriezenības un nepilnības.
Mīlestības, kas sastāv no radīšanas un vēlmes pasargāt visu dzīvo un apzinātas atteikšanās izliet kāda cita asinis – tiešā un pārnestā nozīmē.

Lūk, mīļie, kāpēc par Mīlestību necīnās…

Mīlestībai nav vajadzīgi ne kari, ne iekarotāji. Tie visi atnāk tikai tāpēc, lai paņemtu ar varu. Un tikai uz to tie arī cer. Un vēl uz spītību, bezkaunību un apsēstību.

Pats labākais vss ir brīvs.

Jo agrāk to saproti, jo mazāk brūču…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

Par godīgumu pret sevi

Zināt sevi dažādu – tas ir stāsts par vērīgumu un godīgumu.
Atzīt sevi dažādu – stāsts par to, cik tā ir liela veiksme pieaugt.

Visi centieni noturēties kaut kādā vienā, ļoti skaistā tēlā, turpinot spelēties princesēs, dievietēs, lidojošās fejās, nesatricināmās karalienēs un harizmātiskās uzvarētājās, kas nepazīst zaudējumus, ir gluži saprotami. Taču parasti tā var noturēties, ne jau esot nepārejošas laimes stāvoklī, bet tādos asos stāvokļos kā teicamnieces neiroze, hroniska dismorfobija (bailes no sava ķermeņa un pārņemtība ar savām nepilnībām), depresija un dažādi citi traucējumi, kuru pārvarēšana var ilgt visu mūžu.

Bailes nonākt tajā zonā, kur tevi nepieņem, kritizē, izsmej un atstumj tikai tāpēc, ka tu neatbilsti visiem skaistuma, veiksmes, realizētības, brendu, trendu un “labākās sevis versijas”, ideālo sociālo lomu – sievas, mammas, meitas  standartiem… plus šausmas, iedomājoties sevi novecojot, kad esi tajā vecumā, kurā vēl ļoti gribās gan citus redzēt, gan sevi parādīt – tas ir tas mūžīgi burbuļojošais katls, kurā paterētāju sabiedrība liek varīties visām bez izņēmuma sievietēm.
Taču, paldies Dievam, ne visas to paklausīgi dara…

Neizvēlēties idealitātes histēriju – tā arī ir izvēle…

Izvēlēties nobriedušu intelektu, kuru nenosaka bioloģiskais vecums, bet gan tava apzinātā psiholoģiskā attīstība, nevis modernās mākslīgas apgaismības spēles.

Izvēle atzīt savu cilvēcisko dabu nozīmē skaidri saprast to, kāpēc tev sveša ir idealitāte.

Un, nevis vienkarši sveša, bet neiespējama.

Dzīvs cilvēks – tie ir dzīvi, mainīgi procesi, kuros piedalās viss emociju, stāvokļu, reakciju un fizioloģijas spektrs. Nevar uz visiem laikiem palikt vienā pozitīvisma, uzplaukuma un pilnīgas harmonijas stāvoklī, kurā neiespējami ir kļūdīties.

Ikvienā sabiedrības atzītā karalienē dzīvo gan sava kašķīgā Tante, sava Mazā Meitenīte, sava Huligāne, sava burkšķošā Veča, sava nogurusī Mājsaimniece, sava Neveiksminiece, sava reaktīvā Fūrija, sava naivā Čiepiņa, sava Seksa Dieviete (tā pati, kura dažkārt kliedz – “neaiztiec mani, nositīšu”), sava Čīkstule un Ķiķinātāja, Skaistule un Briesmone, Labā un Sliktā Mamma…. šis saraksts ir bezgalīgs un tas nav stāsts par disociatīviem personības traucējumiem, bet gan par Dzīvu Sievieti, kura nav ne lelle, ne objekts pēc pieprasījuma, ne arī svešu gaidu verdzene…

Lūk, patiesība. Tīra patiesība. Bez liekulības, vienpusīgas domāšanas un kādam izdevīgas iebiedēšanas par tēmu “ja neesi laba un skaista, tad nevienam nebūsi vajadzīga.”

Mani mīļie, ir milzīgs prieks izrādīties nevajadzīgai tiem, kuriem mēs esam vajadzīgas tikai labas un skaistas.

Un tāpēc labāk mācīsimies iepazīt sevi dažādu…. un nekad sevi nenodot.
Nekad!
Jo nekas labs nenotiek ar tiem, kuri bīstās nebūt ērti, lai tikai citi viņus atzītu.

Esiet pie sevis. Lūdzu.
Apskauju katru no jums…

Ļiļa Grad
Foto: Keenan Constance
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAVAS DZIMTAS MELNĀ AVS

Ģimenes tā sauktās ′′melnās avis′′,.. patiesībā ir dzimtas koka atbrīvošanas ceļu meklētāji…

Tie koka locekļi, kuri neatbilst Ģimenes sistēmas noteikumiem vai tradīcijām,.. tie, kuri bērnībā nemitīgi meklēja iespēju revolucionēt,… kritizētie, tiesātie un pat noraidītie,.. tie, parasti,.. ir aicinājuši atbrīvot dzimtas koku no atkārtotas vēstures, kas traucē veselām paaudzēm…

′′Melnās avis”,.. tās, kuras nepielāgojas, tās, kuras kliedz dumpinieciski,.. katrā ģimenes sistēmā ieņem fundamentālu lomu, tās saremontē, detoksē un izveido jaunu, plaukstošu zaru dzimtas kokā…

Pateicoties šiem biedriem, mūsu koki atjauno savas saknes,.. viņu dumpis ir auglīga zeme,.. viņu trakums ir ūdens, kas baro,.. viņu spītība ir jauns gaiss,.. viņu kaislība ir uguns, kas no jauna aizdedzina senču sirdis …

Neskaitāmas apspiestas vēlmes,.. nepiepildīti sapņi,.. nerealizēti mūsu senču talanti, manifestējas ar to “melno avju” sacelšanos, kuras tiecas to visu realizēt…,.. kurš ienesīs jaunus ziedus mūsu kokā, ja ne viņi..??… kurš gan radīs jaunus zarus..??

Bez viņiem,.. to senču nerealizētie sapņi, kuri paaudzēs tur dzimtas koku,.. nomirtu, apglabāti zem savām saknēm..Lai neviens neliek tev šaubīties,.. vēro savu ′′dīvainību′′ kā visdārgāko ziedu no tava koka..

Tu esi visu savu senču sapnis…

Berts Hellingers

KATRAM SAVA PIDŽAMA

Šobrīd mūsu mājas ir vieta, kur paglābties. Tās ir MŪSU mājas; mūsu miera un drošības vieta. Vai tev kadreiz ir gribējies nopirkt jaunu pidžamu vai mājas kleitu? Maigu, mīkstu naktskreklu, kas viegli apņem ķermeni? Ja gribējās un gribas, tas ir labi. Tā izpaužas vēlme pēc drošības. Un vajadzība būt harmonijā ar savām mājām.

Atceros, bērnībā nācu no skolas un nevarēju sagaidīt to brīdi, kad beidzot varēšu novilkt skolas formu. Un uzvilkt mājas drēbes. Tas darbojas kā silta vanna; tu uzreiz sajūti, ka esi mājās. Citā realitātē, kurā tevi sargā dzimtās sienas. Kaut gan, protams, arī tur mēdz būt dažādi.

Taču šo momentu, kad pārģērbies mājas apģērbā es vienmēr atceros. Un arī šī sajūta ir saglabājusies. Un vēl aizvien, lai cik skaistas būtu drēbes, ko valkājam, mājās ļoti gribās tās novilkt. Un uzvilkt ērto, mīksto… savējo.

Majas krekls, mājas kleita ir mūsu mājas un dvēseles miera simboli. Šo apģērbu neviens neredz, izņemot pašus tuvākos – savējos. Tas ir mūsu slepenais personīgais apģērbs. Jo tas ērtāks, patīkamāks, skaistāks, jo labāk tas mūs aizsargā.

Senslāviem bija tāda paraža: jaundzimušo pieņēma kreklā, kuru bija darinājusi pati vecākā dzimtas sieviete. Tas tāpēc, lai viņš saņemtu dzimtas aizsardzību un dzīvotu ilgi.

Dažās ģimenēs jaundzimušo pieņēma tēva kreklā. Lai viņš uzreiz sajustu tēva aizsardzību, lai uzreiz iepazītos ar ģimenes smaržu un mikrofloru. Un, lai tēvs viņu stiprāk mīlētu, – tā uzskatīja.

Bet piedzimt laimes krekliņā bija liela svētība. Šo krekliņu pēc tam glabāja visu mūžu; tas glāba un aizsargāja laimīgo, kurš atnāca šai pasaulē Dieva dotā “krekliņā” – no visām nedienām

Paskaties, vai tavs mājas apģērbs ir gana ērts un patīkams. Naktskrekls simbolizē dvēseles mieru, saldus sapņus un eņģeļu aizsardzību. Agrāk tam vajadzēja būt sniegbaltam. Jā, un arī tagad būtu labi gulēt sniegbaltā mīkstā naktskreklā. Simboli ietekmē mūsu zemapziņu, pat tad, ja mēs par to nedomājam…

Bet pidžama vai mājas kostīms ļauj justies kā mājās. Tie pastiprina drošības un relaksētības sajūtu. Un, ja vēl pidžama ir skaista, tas ir cieņas un estētiskās harmonijas simbols pret savām mājām.

Agrāk pidžamas izsniedza sanatorijās un kūrortos. Gan slimnieki, gan atpūtnieki tās nēsāja arī pastaigājoties, – tāpat kā deviņdesmitajos gados treniņtērpus valkāja it visur. Un pidžama ļoti labi ietekmēja atveseļošanos un emocionālo stāvokli.

Pidžama simbolizē ērtumu, relaksāciju, aizsardzību, sajūtu, ka par mums rūpējas un dziedina mūs. Tas ir atpūtas simbols. Brīvības no trauksmes un smaga darba. Pēc kara sanatorijās valkāja pidžamas; cilvēki vēlējās atpūsties, atlabt. Viņi bija pelnījuši mieru un atpūtu.

Lūk, kāpēc šodien tik daudziem gribās nopirkt jaunu mājas kreklu vai skaistu ērtu pidžamu. Tad nopērc! Vai uzšuj, – šūšana nomierina un dod spēku. Un, ja vēl savām rokām vari uzšūt kreklu mīļotajam cilvēkam, šis krekls viņu sargās, tā senatnē uzskatīja. Vai arī uz veikalā pirkta krekla vari uzšūt viņa vārdu. Tas viņu stiprinās.

Agrāk krekls bija cilvēka simbols. Viņa pirmās drēbes.

Un arī tagad tā ir laba dāvana sev un saviem mīļajiem. Mēs esam mājās. Lūk, mūsu mājas apģērbs. Un visas nedienas paliek aiz durvīm. Mēs varam atslābt un atpūsties. Un, lai mūsu sargeņģelis par mums parūpējas. Mājās, savā mājas apģērbā mēs atkal nedaudz esam bērni. Maigāki, labestīgāki un klausīgāki.

Lūk, kāpēc gribas ātrāk pārgērbties, kad pārnāc mājās no trauksmainās un ne parāk veselās pasaules….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TU ESI

«Diena, kad tu pārstāj sacensties, ir diena, kad tu uzvari»
Bobs Mārlijs.

Nekad nedzenies pēc kaut kā. Gūsti harmoniju it visā, kas tevī un ap tevi. Iemīli šo mirkli un sevi šai mirklī. Jo vairāk tu dzīsies pec apgaismības, mīlestības, bagātības, atzinības vai zināšanām, jo vairāk tās no tevis attālināsies. Sacensības nozīmē steigu. Steiga noved pie stresa. Bet stress ir disharmonija.

Tava harmonija ir visu iekšējo potenciālu atklāšanas atslēga. Kad esi mierā, harmonijā un meditatīvā stāvoklī, tu esi dievišķā Visuma plūsmā. Šajā plūsmā ir patiesība, visas pieredzes un zināšanas, kas tev vajadzīgas. Un tu to visu atklāsi soli pa solim, durvis aiz durvīm.

Viss atnāks brīnumainā kārtā un pārsteigs tevi, kā tas vienmēr arī notiek.

Ļauj visam tevī notikt. Atveries jaunajam. Tava dzīve ir īstākais brīnums.

Tik daudz brīnumainu atklāsmju, tik daudz mīlestības, tik daudz pārsteidzoša. Tu esi dievišķa apziņa, kas nākusi šeit visu to piedzīvot. Neļauj sistēmai pārliecināt sevi par pretējo. Tu esi gana cienīgs, skaists un brīnumains. Lūk, tava patiesā enerģija. Iedvesmas, mīlestības un apgaismības enerģija. 

Vlad Freedom
Tulkoja: Ginta Filia Solis