Ko sēsi, to pļausi

seklas5

Atceries sakāmvārdu “ko sēsi, to pļausi”? Tas atspoguļo galveno Visuma likumu, kas atspoguļojas ikvienā reliģijā: ikvienai darbībai ir sekas un līdzīgs pievelk līdzīgu. Un šis likums strādā vienmēr un visiem. Un pat tad, kad vēršam acis uz debesīm, jautājot: “Kāpēc?”, tici, iemesls ir.
Tevi neviens nesoda un neapbalvo – to visu radi tu pats.

Karmas likums

Cēloņu-seku likums strādā pastāvīgi. Kad tu dusmojies uz kādu, kad saki komplimentus, kad savāc pa grīdu izmētātās bērnu rotaļlietas vai klāj galdu – tu sēj sēklas.

Dažādas pēc kvalitātes tās dos dažādus dīgstus, taču rezultāts būs noteikti. Labestības sēklas dod siltu atmosfēru, bet tas, kurš kādreiz sējis melus, noteikti nākotnē sastapsies ar tiem. Dažas, kas labi mēslotas, augļus dos ātrāk, citas, iesētas virspusē – nedaudz vēlāk. Bet, visticamākais, tu nekad nesaistīsi savu seno rīcību ar tagadnē notiekošajiem notikumiem.

Bez kādiem pārspīlējumiem, mūsu liktenis atkarīgs no tā, cik labi mēs saprotam un ievērojam Karmas Likumus. Un ir par maz vienkārši zināt.

10 Karmiskā Menedžmenta principi

Lai cik tas nereāli nešķistu, mēs varam vadīt savu karmu. Kā? Sēt pareizās sēklas. Tieši to mums māca zinātne Karmiskais Menedžments. Apzinātību, savu darbību seku izpratni un rūpes.
Tā pamatā ir 10 vērtības, kurās ieklausoties, tu spēsi ietekmēt savu tagadni un nākotni. Tas nav kaut kas globāli sarežģīts. Tās ir vienkāršas darbības, kuras tavu un citu cilvēku dzīvi padarīs daudz labāku.

Pirmais princips
Es saudzēju dzīvību – Man ir laba veselība
Rūpējies par sevi un citiem. Nav obligati jāveic varoņdarbi un jāpārvēršas par supervaroni. Piedāvāt kolēģei analgīnu, pacelt zemē nomestu mantu, uztaisīt zāļu tēju savam vīrietim – arī tās ir rūpes par veselību un dzīvības aizsardzība.

Otrais princips
Es paužu dāsnumu – Es esmu materiāli nodrošināts
Šis punkts dalās divās daļās: prasme dot un attieksme pret to, ko dod tev. Pirmais, kas nāk prātā ir labdarība, taču tas nav viss. Padot ceļu, atnest uz darbu tortīti, veltīt laiku draudzenei – arī tas ir dāsnums. Tas ir tas, ko Tu atdod. Akurāta attieksme pret svešam lietām, licenzēta programmatūra un filmu iegāde, pateicība par aizdotu zīmuli utt. – tā ir cieņa pret to, ko tev dod.

Trešais princips
Es cienu attiecības – Man ir lieliskas attiecības
Ja tu vēlies stabilitāti un cieņu attiecībās, paskaties, kā tu izturies pret svešām attiecībām. Kā skaties uz citu sieviešu vīriem? Ja vīrietis ir uzņēmies atbildību par citu sievieti, vai ar šādām domām tu paud cieņu pret šo savienību? Jā, arī tas ietekmē tavu karmu.

Ceturtais princips
Es runāju patiesību – Man apkārt ir godīgi cilvēki
Esi maksimāli godīgs ar visiem, ar ko runā dienas gaitā. Nepārspīlē un nenoklusē. Ja nevari godīgi atbildēt uz jautājumu, labāk izvairies no atbildes.

Piektais princips
Es satuvinu cilvēkus – Man ir daudz draugu
Šis princips nav stāsts par savešanu vai, gluži otrādi, divu cilvēku strīdu. Tas ir par tiem pašiem mazajiem darbiņiem, ko mēs nepamanām. Piemēŗam, sarunā ar draudzeni tu kritizēji jūsu kopīgo paziņu. Ko tu izdarīji? Attālināji viņas vienu no otras. Pateikt par cilvēku kaut ko sliktu, nozīmē, ar nolūku attālināt viņu no otra.
Organizē tikšanās, runā par cilvēkiem to labo, ko vien vari pateikt un tu redzēsi – vidē, kur tu uzturies būs arvien vairāk atsaucīgu cilvēku.

Sestais princips
Es runāju maigi – Man apkārt ir labestīgi cilvēki
Ko tur daudz runāt, šis princips prasa nopietnu darbu ar savu apzinātību. Tā nu ir sanācis, ka daudziem cilvēkiem ir ierasta lieta “uzriet” vai atbildēt neapmierinātā tonī.
Bet jēga nav vārdos vai balss tembrā. Svarīgi, ko ar saviem vārdiem tu “nes”. Var ļoti maigi aizvainot cilvēku un iedzīt viņu depresijā. Bet var, nikni  sarājot, uzturēt možu garu draudzenei, kura nupat izšķīrusies ar vīrieti. Būsim labestīgi.

Septītais princips
Es runāju “par lietu” – Cilvēki ciena manu viedokli
Mēs, meitenes, esam radušas papļāpāt ne par ko. Taču karmiskais menedžments māca, ka tukšas runas sēj sēklas, kas ar laiku izaugušas, kļūs par iekšēja tukšuma un nevajadzības sajūtu. Saruna pie tējas tases ļoti labi var iztikt bez tenkām – draudzeņu un šovbiznesa zvaigžņu apspriešanas.

Astotais princips
Es priecājos par citu sasniegumiem – Apkārtējie mani atbalsta
Skaudība ir graujoša emocija, mēs to zinām. Mācies priecāties par citu cilvēku veiksmi un sasniegumiem, bet, ja nesanāk, vienkārši nedomā par to, ko gribās skaust. Pasaule ir redzējusi daudz nodevību skaudības dēļ un, ja tu to neielaidīsi savā dzīvē, tu redzēsi, kā apkārtējie atbalsta visus tavus centienus un veiksmi.

Devītais princips
Es esmu līdzjūtīgs pret citiem cilvēkiem – Mani vienmēr saprot
Vairies ļauna prieka un ziņkārības par citu nelaimēm. Dzeltenās preses, kura mudž no skandāliem, šķiršanas pravām, lasīšana pārvēršas sēklās, kas aizslēdz ceļu līdzjūtībai un līdzpārdzīvojumiem.
Atbalsti tos, kuri nonākuši grūtā situācijā.

Desmitais princips
Es saprotu cēloņus un sekas – Manā dzīvē ir skaidra jēga
Lai saņemtu, ir jāatdod, bet labais notiek no labā. Strādā pie šīs vienkāršās lietas izpratnes, ja vēlies, lai tevī būtu miers un prieks. Pavisam drīz tu ar vieglumu un prieku saredzēsi šo cēloņu-seku saistību un sajutīsi visa notiekošā skaidrību.

Karmiskā menedžmenta DIENASGRĀMATA

Ātri paaugstināt savu apzinātības pakāpi un uzreiz atsekot savu uzvedību pēc visiem principiem, ir ļoti grūts uzdevums. Lai šo procesu padarītu vienkāršāku, raksti dienasgrāmatu. Izvēlies jebkuru sev pieejamu un ērtu veidu, taču mēs piedāvājam vienu no diviem.

Pirmais veids. Dienas beigās izej cauri šiem 10 principiem un uzdod sev jautājumu: ko labu un ko sliktu es paveicu?
Piemēram, pirmais princips – es saudzēju dzīvību.
Kas labs? Kā es šodien paudu savas rūpes? Pavingroju, nopirku vīram zāles, veselīgi pabaroju ģimeni.
Kas slikts? Ko es neizdarīju? Aizmirsu bērnam iedot vitamīnus, izlaidu jogas nodarbību utt.
Nekādā gadījumā sevi nešausti, vienkārši meklē momentus, kur varēji parūpēties par dzīvību.
Atceries, mēs rakstām dienasgrāmatu tāpēc, lai paaugstinātu savu apzinātības līmeni, nevis lai sevi šaustītu un vainotu.

Otrais veids. Ja grūti koncentrēties uzreiz uz visu, izvēlies kaut ko vienu, to, kas atstaucas dotajā brīdī, šajā dzīves momentā. Piemēram, ja tev ir grūtības ar naudu, sakoncentrē savu uzmanību uz principu “es esmu dāsna”. Labāko efektu dos pauzes dienas laikā. Apstājies un sev pajautā, kā tu šodien, pēdējo stundu laikā paudi savu dāsnumu vai skopumu?

Slepenā sastāvdaļa

Ja sekosi šiem principiem, tu jau būsi izmainījusi savu dzīvi un pamanīsi arī pārmaiņas cilvēkos, kuri ir ap tevi. Taču sēklu dīgšanu var paātrināt ar pavisam vienkāršas tehnikas palīdzību.

Pirms miega, kad gandrīz jau esi Morfeja valstībā, bet vēl gluži neesi aizmigusi, padomā par visu labo, ko šodien izdarīji ar siltumu un pateicību. Pateicība nostrādā kā burvju mēslojums un karmas sēklas sāks dīgt un augt ar kosmisku ātrumu.
Pieņem arī mūsu pateicību par to, ka izlasīji visu šo rakstu līdz galam, bet vakarā mēs, savukārt, padomasim par to pirms miega.

Avots: http://flourish-strategy.com
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Būšu stipra!

depresija4

Kristīne izauga pilnvērtīgā un, no malas skatoties, laimīgā ģimenē. Trīs bērni. Mamma un tētis visu dzīvi bija dzīvojuši kā cimds ar roku
Un tikai viena saruna ar mammu vairāk kā pirms divdesmit pieciem gadiem, neaizmirsās un neaizmirsās. Tad mamma pēc strīda ar tēvu pažēlojās savai vecākajai meitai, kurai tajā laikā bija tikai pieci gadi, ka tētis nedod viņai naudu. Ka viņš pilnībā viņu kontrolē. Ka viņa visu savu dzīvi ir veltījusi viņam un bērnu audzināšanai. Bet viņam bija mīļākā. Mamma jau varētu no viņa aiziet, taču nebija uz kurieni iet, ar trīs bērniem, no viņam piederošā dzīvokļa.

Uz visu mūžu Kristīne atcerējās, cik bīstami ir pilnībā uzticēties vīrietim. Mamma pēc tam salaba ar tēti, un pat nostiprināja savas attiecības. Taču meitas atmiņā uz visiem laikiem palika šis tēls – nelaimīgas atkarīgas sievietes, kura nespēj pati pieņemt lēmumus, un ir spiesta ciest pazemojumus.

Un tā viņa kļuva par «dzelzs lēdiju». Kā eksterns pabeidza skolu, pēc tam universitāti. Paralēli strādāja divos, trīs darbos, lai ne no viena nebūtu atkarīga. Nekad neprasīja un neņēma naudu no vīriešiem. Divdesmit gados viņai jau bija savs bizness, kas nesa stabilu peļņu. Un divdesmit piecos gados viņa jau bija lielas kompānijas īpašniece.

Viņa patiešām bija spēcīga. Viņa pati tika galā ar visām krīzēm. Pati sevi nodrošināja. Nopirka mašīnu, dzīvokli. Ar naudu palīdzēja vecākiem un brāļiem. Kas ir pats interesantākais, viņa apprecējās. Tomēr apprecējās, un izdarīja to diezgan agri. 22 gados apprecējās ar savu palīgu. Taču laulība nebija veiksmīga. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves viņš viņu pameta un aizgāja pie vienas no jaunajām darbiniecēm.

Viņš to izskaidroja ar to, ka Kristīna viņu emocionāli smacē un neļauj attīstīties. Pēc sķiršanās viņa karjera patiešām sāka attīstīties straujāk, kaut gan ģimenes dzīvē viņš bija gandrīz vai alfonss.
Tas lika Kristīnai izsvērt domu, ka tātad problēma bija viņā, ka viņa nebija pietiekami laba. Jo, ja jau viņš ar kādu citu kopā spēja kaut ko sasniegt, tātad arī teorētiski varēja to izdarīt kopā ar viņu… bet neizdarīja!

Vēlāk viņai saasinājas veselības problēmas – pa sieviešu līniju. Uzmācās grūtsirdība un depresija. Un, sasniedzot trīsdesmit gadus, viņa jutās pilnībā sagrauta. Neskatotioes uz ārējo spozmi un materiālo veiksmi – nebija nekādas laimes un prieka sajūtas par sasniegto.

Paši galvenie vārdi terapijas procesā Kristīnai bija: «Mammu, es nespēju tevi glābt. Es neko tev nevaru palīdzēt. Es vienkārši esmu bērns. Un es gribu būt laimīga sieviete».

Pēc vairākiem mēnešiem es saņēmu vēstuli, kurā Kristīne stāstīja par to, ka satikusi vīrieti. Vīrieti, kurš atgrieza dzīvē viņu un viņas biznesu. Viņš bija konkurentu kompānijas īpašnieks. Un šobrīd viņi gatavoja kompāniju saplūšanas procesu. Un stūri viņa nolēma atstāt viņa rokās. Bet pati – nodarboties ar ģimenes dzīvi, labklājību, bērnu dzemdēšanu.

Kad vecāki bērniem stāsta par savām problēmām, viņi paši to nezinot, var sagraut mazā cilvēka psihi. Tik ļoti smagi ir redzēt nelaimīgu pašu mīļāko mammu pasaulē. Un tā gribās padarīt viņas dzīvi labāku. Un bērni ir gatavi maksāt par to ar savu pašu laimi.

Un vienīgā izeja mums, kā bērniem, – pārstāt tērēt savu spēku, labojot pagātni. Beidzot ieraudzīt pie horizonta savu paša dzīvi. Un pielikt visas savas pūles jau šajā virzienā. Tas ir daudz sarežģītāk, toties daudz vērtīgāk un izdevīgāk.

Nebaidies iziet ārpus savu vecāku gaidu rāmjiem. Jo tava laime ir tieši tur – ārpusē. Tur, kur ir tavs ceļš!

© Olga Vaļajeva
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Dzimtas spēks: radu raksti

dzimtas spēks

Ko dod dzimtas spēks un no kurienes tas rodas?

«Mūsu pagātne nosaka mūsu nākotni» – šo patiesību grūti apstrīdēt. Bet tagad iedomājies, ka mūsu pagātne – tā ir mūsu dzimta, un no tā, kāda tā ir, ir atkarīgs mūsu liktenis.
Šodien ir kļuvis ierasti dzīvot, neatskatoties pagātnē – uz iepriekšējām paaudzēm. Mēs esam kļuvuši patstāvīgi un neatkarīgi, iespējams, pat parāk. Mēs esam raduši paļauties uz saviem spēkiem, nedomājot, no kurienes šie spēki radušies? Paskaties atpakaļ – tieši tur, pagātnē, atrodas tavs spēka avots, visa tā, kas tev šobrīd ir (vai nav) avots.

Dzimtas spēks. Dzimtas enerģija

Dzimtas spēks – tā ir enerģija, kas mūs baro un uztur visas dzīves garumā. To var gan uzkrāt gan iztērēt, nolemt savu dzimtu izmiršanai.
Diemžēl, padomju varas gados savas dzimtas svarīguma izpratne tika daļēji zaudēta. Kaut gan vēl tagad dažkārt krievu valodā tiek lietoti izteicieni «без роду, без племени» vai «сирота казанская», paužot nožēlu par to, ka cilvēkam nav radinieku. Šīs frāzes nākušas no tiem laikiem, kad dzimtas jēdziens bija ļoti svarīgs, un noteica cilvēka sociālo identifikāciju. Piemēram, cilvēku, kurš nespēja nosaukt savus senčus līdz septītajai paaudzei, uzskatīja par cilvēku bez dzimtas. Un tas attiecās ne tikai uz augstdzimušajiem, bet arī vienkāršām zemnieku ģimenēm.

Mēs katrs esam maza, ļoti svarīga daļiņa, mazs gabaliņš no lielas mozaīkas, bez kuras šī mozaīka nebūtu pilnīga. Tātad mums jāatbilst savai dzimtai pēc savām vēlmēm un nolūkiem. Attiecīgi mūsu iekšējās attīstības vektoram jasakrīt ar dzimtas spēka vektoru. Tas nozīmē, ka mēs un mūsu Dvēsele ir kā mūsu dzimta.

Ko dod dzimta?

Tradicionāli un apzināti dzimta tiek attēlota kā koks. Ir saknes, ir stumbrs, zari, lapas – iepriekšējās paaudzes un patreizējās – tas ir viens vesels. Mūsu dzimtas koks mums nodrošina barošanu, atbalstu un aizsardzību.

1. Aizsardzība un barošana.
Dzimtas spēks – no vienas puses, aizsardzība, no otras – barošanas pamats, lai mēs varetu attīstīties. Mūsu dzīvē tad, kad viss mainās, dzimtas enerģija dod stabilitātes sajūtu, mums vienmēr ir kur atgriezties, ir uz ko atbalstīties. Dzimtas spēks mūs baro no pašas bērnības, taču pat tad, kad esam jau pieauguši, mēs vienmēŗ varam rēķināties ar to spēku, kas stāv aiz mums un ir gatavs sargāt un atbalstīt jebkurā sarežģītā brīdī.

2. Attīstības virziens. 
Tāpat ka jebkuram spēkam, dzimtas spēkam ir savs vektors – savs virziens. Mūsu dzimta nosaka, kur tam jāvirzās un jāattīstās caur mums. Mēs varam to nejust un nesaprast, taču bieži mēdz gadīties tā, ka mums it kā kaut ko ļoti gribās, kāds nezināms spēks kaut kur it kā ved. Tas ir mūsu dzimtas spēks, kas nosaka mūsu dzīvi. Un vienmēr ir vektors, kura virzienā attīstīties. Ja mūsu nolūki sakrīt ar šo vektoru – lieliski, ja nesakrīt, tas nozīmē, ka tiek zaudēta saikne ar sevi un savu dzimtu.

Galvenie dzimtas eksistēšanas principi

Ņemot vērā to, ka ikvienai dzimtai ir savs attīstības vektors, dzimtas spēks meklē sev piemērotos posmus, lai šo attīstību realizētu. Pie kam šajā dievišķajā potenciālā attīstība vienmēr ir pozitīva.
Tāpēc, ņemot vērā sinerģijas likumu, tad kad mēs ienākam dzimtā, mēs nākam ar kādu lielu nolūku, nevis savu personīgo vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Taču to šodien reti kurš zin.
Kā egregors (enerģētiskā izglītība), dzimta nolemj savā struktūrā iesaistīt tādu personību, kura palīdzēs tai ne tikai attīstīties, bet arī izlīdzināties, ja kaut kur ir notikušas kādas nobīdes no kursa.
Tas nozīmē, vai nu radīt kādu konkrētu bērnu, vai pieņemt no malas kādu cilvēku, kurš nesīs dzimtai labumu.

Dzimtā tiek pieņemts cilvēks, kurš dzimis citā dzimtā, caur savu vīru vai sievu. No šejienes smalkajā plānā rodas dzimtu saderība vai nesaderība.
Jau izsenis slāvu tradīcijā bija pieņemts pirms jaunas ģimenes radīšanas ļoti nopietni izmeklēt dzimtu, tāpēc, ka vienas dzimtas attīstības ideja var nesakrist ar otras ideju. Tā rodas dzimtu konflikti un jaunajai ģimenei tadā gadījumā var nebūt nākotnes.

Skaidrs, ka mūsdienās nav pieņemts ar šo faktu rēķināties. Taču, neskatoties uz to, dzimtas noteikumi darbojas, lai būtu izpildīta noteikta misija vai uzdevums. Tāpēc, tad, kad satiekas divi cilvēki, rodas vai nu pieņemšana vai nepieņemšana.

Piemēram, satikās, iemīlējās, ātri sarakstījās, visi apmierināti, laimīgi, piedzemdēja bērnus un viniem viss ir kārtībā. Bet gadās, ka cilvēki satiekas gadiem ilgi un tā arī viņiem neizdodas radīt ģimeni. Šajā gadījumā, iespējams, dzimtas attīstības idejas nav savietojamas.

Tāpēc ir vēlams izvēlēties sev pāri ne vadoties no ārējiem parametriem, ne sekojot kaisles varai, bet pēc kādiem dziļākiem uzdevumiem, kurā virzienā jums abiem kopā iet. Kā tautā saka, mīlestība nenozīmē skatīties vienam uz otru, bet skatīties viena virzienā. Dzimta kā reiz arī ir tas spēks, kas ļauj noteikt, vai tev blakus ir īstais cilvēks.

Kā veidojas dzimtas spēka vektors

Visas dzimtas programmas tiek ieliktas divos veidos:

1) Kad ir noticis ļoti spēcīgs jebkura notikuma emocionāls nostiprinājums. Tas tiek ierakstīts kā esoša patiesība. Piemēŗam: vīrietis ir ļoti stipri nodarījis pāri sievietei un sievietē aizvainojums ir iesēdies uz visu mūžu. Tas nozīmē, ka pietiek ar vienu tādu “zibsni”, lai rastos programma. Absolūti nezpzināti mēs tiražējam šo programmu tālāk paaudžu paaudzēs. Un visi mūsu pēcnācēji saņem šīs mūsu programmas, ar kurām mēs neesam tikuši skaidrībā, plus vēl arī iepriekšējo sešu paaudžu programmas pirms mums.

2) Atkārtošana. Ja vairākas paaudzes ir darījušas vienu un to pašu, dzimtā rodas ieradums. Un šis uzstādījums eksistē kā datorprogramma, to ir ļoti grūti pārkāpt vai apiet, neatkarīgi no tā, vai šī programma ir pozitīva vai negatīva. To var vai nu pastiprināt, vai pārrakstīt, ieejot tajā un to izdzīvojot.

Izejot no tā, dzimtā cilvēki neparādās vienkārši tāpat, nejauši, tie ienāk ar līdzīgām programnmām, lai tās izmainītu, modificētu vai kaut kādā veidā uzlabotu. Vai arī, ja ir kāds ļoti smags uzstādījums, tas jānojauc, lai izietu uz pozitīvu.
Gadās, ka dažiem dzimtas locekļiem rodas milzīga spriedze – tā, it kā būtu uzspiests kāds zīmogs. Un viņu uzdevums ir kaut ko reāli izmainīt. Un, kad cilvēks šo programmu ir pabeidzis, vai pārrakstījis, tiek dota atlauja jaunai pieredzei.

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi nostradājis par pavāru un kaut kādā brīdī sajutis, ka viss, dzīve paiet, esi nostrādājis par pavāru un pietiek. Tu pamet šo darbu un sāc meklēt ko citu, kaut ko tādu, kas patīk, piemēram, nodarboties ar gleznošanu. Un tas izdodas ļoti viegli. Un tas nozīmē, ka vecā programma ir aizvērta un ir iespēja rasties jaunai.

Taču, ja tu tagad domā, ka vari pagaidām atlikt savu kulināriju un sākt nodarboties ar kaut ko citu, vienkārši tāpec, ka tā gribās, tad tās vecās programmas, ja nav pabeigtas, dzenāsies tev pakaļ arī turpmāk. Ja dzimta ir ieinteresēta kādās programmās, tu nekā nespēsi no tām atteikties.

Ierakstās kā pozitīvās ta arī negatīvas programmas. Piemēram, ja tavi senči būvēja baznīcas, slimnīcas, patversmes, skolas, dzimta skaitās godājama un pēcteči dzimst labklājībā.

No kurienes šī labklājība radusies? Veselīgs prieka, mīlestības un labklājības spēks krājies daudzu paaudžu garumā un tagad tiek nodots pēcnācējiem. Tādiem pēcnācējiem ir milzīga izvēles brīvība, viņi var darīt visu, ko vien vēlas un viņi var mainīt dzimtas vēsturi.
Gadās, ka cilvēks paklūp un savu pozitīvo programmu pavērš pretēja virzienā. Viņam it kā nekas netraucē, jo ir uzkrāts dzimtas spēks, un, ko viņš dara? Viņš izšķērdē dzimtas spēka krājumus un dzimta sāk izsīkt.

Mūsu uzdevums ir saprast galvenās tendences:

1) Pozitīvo spēku vienmēr vajag vairot;

2) Ikvienu programmu, kura dzimtā ir uzsākta, ir svarīgi pabeigt, pat pozitīvo.
Ja programma ir negatīva, tā jāizdziedina. Tad tu saņemsi gan sev gan saviem pēcnācējiem izvēles brīvību, radošuma brīvību un veiksmīgu pašrealizāciju.
Un nobeigumā.
Vienās ģimenēs ciena ģimenes tradīcijas, ģimenes relikvijas, ģimenes leģndas un visi dzīvie radinieki komunicē savā starpā. Citās – ar grūtībām atceras savu vectētiņu un vecmāiņu tēva vārdus. Vienā dzimtā visi labklājībā veido ģimenes, sasniedz profesionālus panākumus un realizējas pilnā mērā. Bet ir dzimtas, kurās no paaudzes paaudzē tiek nodotas smagas slimības un salauzti likteņi.

Padomā par to, cik tevī ir spēka ietekmēt savas dzimtas attīstību. Vienam šis uzdevums ir vairot un uzkrāt dzimtas labklājību, citam – dzimtas dziedināšana un atveseļosana. Ieklausies sevī, ieskaties sava dzimtā uzmanīgi, un tu sapratīsi, ar kādu nolūku tu esi nācis šajā dzimats sistēmā. Un apzinājies savus uzdevumus – iedzīvini tos un tava dzimta būs tev simtkārt pateicīga!

Avots: © zhivoeslovo.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

25. janvārī iznāks žurnāla “Kā darītu Mīlestība” 3. numurs. Tā virstēma būs “Ceļš pie sevis” un apjomīgā intervijā Latvijā pazīstamais latviešu dzīvesziņas un holodinamikas skolotājs Jānis Vītols stāstīs par šīm dzimtas programmām, par to, kā tās atpazīt un ko ar tām darīt.

vaka lapina Nr2

Es ar tevi nerunāju!

apvainojies

Kad vairums no mums domā par verbālo vardarbību, tā mums saistās ar kliedzieniem, skaļu bļaustīšanos un lamām, taču patiesībā pati toksiskākā vardarbība ir klusa, bez vārdiem.

Kad mana māte dusmojās vai bija neapmierināta, viņa sāka uzvesties tā, it kā manis nebūtu. Tādos mirkļos es it kā kļuvu neredzama, kā spoks vai kā loga stikls. Kad es biju maziņa – droši vien man bija seši vai septiņi gadi – man iekšā viss burtiski dega no viņas nosodošā skatiena, es raudāju un lūdzos, lai viņa pasaka kaut vārdu, bet viņa klusēja. Protams, visu savu bērnību es ap viņu staigāju uz pirkstu galiem. Tas ir tā, kā būt nosodītam un ieslēgtam bēniņos, tikai daudz smalkāk un ne tik acīmredzami. Līdz apmēram 40 gadiem, es nesapratu, ka tas ir tāds vardarbības veids.

Šī sieviete nav vientuļa: bērni, kuri izauguši verbālās un emocionālās vardarbības apstākļos, bieži vien tādu uzvedību uzskata par normālu, domādami, ka tā notiek gandrīz visās ģimenēs.

Nav nekāds brīnums, ka sabiedrībā ir daudz pretrunīgu viedokļu, attiecībā uz to, ko uzskatīt par vardarbību ģimenē. Un, lai arī vairums cilvēku ir gatavi atzīt fizisko vardarbību – darbības, kas atstāj redzamas pēdas – zilumus, lūzumus – tomēr daudzi nesaprot, kur beidzas nespēja valdīt pār savām emocijām (piemēŗam, aizkaitinājumu) un sākas vardarbība pār otru cilvēku.

Tomēr, nav svarīgi  vai tāda uzvedība ir apzināta cenšanās manipulēt un kontrolēt otru, vai arī cilvēks vienkārši taisnojas, sakot, ka “viņš/viņa to izprovocēja” – abi šie varianti ir vardarbība.

Atšķirībā no sabiedrības viedokļa, zinātniskie pētījumi ļoti skaidri parāda to, ko emocionālā un verbālā vardarbība dara ar bērna smadzenēm: vārda tiešā nozīmē, tā maina smadzeņu struktūru.

Tādi bērni, kļūstot pieauguši, neuzticas savai uztverei un viņiem ir grūtības valdīt pār savām emocijām; viņiem attīstās bīstams pieķeršanās stils, kas nošķir viņus no personīgajām sajūtām (izvairīgs stils), vai padara viņus ļoti jūtīgus un ievainojamus pret atteikumiem (trauksmainais stils). Ņemot verā to, ka viņiem ir nosliece uzskatīt verbālo vardarbību par normu, pieauguši viņi var veidot attiecības ar cilvēku, kurš pret viņiem izturas rupji.

Kad vairums no mums domā par verbālo vardarbību, tā mums saistās ar kliedzieniem, skaļu bļaustīšanos un lamām, taču patiesībā pati toksiskākā vardarbība ir klusa, bez vārdiem. Pārlasi vēlreiz stāstu raksta sākumā, un atzīmē to, ka šajā situācijā galvenais vardarbības ierocis ir mātes klusēšana.

Vardarbība klusējot: kas tas ir un kā tā iespaido

Lea, 38 gadi, uzrakstīja man par savu pirmo laulību.
Es kļuvu par žēlabainu radījumu, lūdzos, lai viņš man pasaka kaut vārdu. Gribēju sajust, ka pēc šī strīda viņš vēl joprojām mani mīl. Bet viņš neatbildēja. Es lūdzos, raudāju, bet viņš sēdēja uz dīvāna ar akmenscietu seju. Tad es sāku atvainoties, pat tad, ja strīdu bija uzsācis viņš, bet es nebiju izdarījusi neko sliktu.
Es ļoti baidījos, ka viņš aizies. Es viņa uzvedību neuzskatīju par vardarbību, neuzskatīju par kontroli, kamēr savos 35 gados neatnācu uz terapiju. Tā es biju nodzīvojusi 12 gadus un pat neiedomājos, ka kaut kas ir ne tā.

Leas gadījums nav nekāds izņēmums, ne viņa viena uzskata līdzīgu partnera uzvedību par normālu. Vardarbību klusējot ļoti viegli var racionalizēt vai noliegt: ” viņš vienkārši nevēlas runāt”, ” viņa vienkārši cenšas sakoncentrēt savas domas”, ” viņš neapvainoja ar nolūku, tas sanāca netīšām” vai arī “iespējams, es patiešām esmu pārāk emocionāla un jūtīga, kā viņš arī saka”.

Bērni atceras ne tikai tos vēstījumus, kurus saņem verbālās vardarbības procesā (piemēŗam, “kāpēc es tevi vispār dzemdēju”, “tu esi briesmonis”, “no tevis vienas vienīgas problēmas” utt), bet arī formē savas gaidas no pasaules, un sapratni par to, kā cilvēki uzvedas attiecībās – tieši no šīs vecāku klusēšanas.

Bet vislabāk bērni emocionālā līmenī atceras to sajūtu, kāda bija tad, kad kāds no vecākiem vai vecvecākiem klusēja.
Ir vairāki vardarbīabs klusējot tipi: akla siena, ignorēšana, nicinājuma izrādīšana un atteikšanās no emocionālā kontakta. Tām visām ir viens mērķis – likt cilvēkam justies vainīgam, justies briesmīgi un nostiprināt savu kontroli par viņu.

Aklā siena vai noslēgšanās no otra vajadzībām
Šai uzvedības formai ir veltīti ļoti daudzi pētījumi, tai pat ir sava abreviatūra  DM/W (no angļu valodas Demand/Withdraw), tāpēc, ka tā ir atzīta par vienu no toksiskākajām attiecību shēmām.
Kļūt par aklu sienu – tās ir dialoga beigas, un tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš šo dialogu izraisīja, nolaižas rokas.
Kad tā rīkojas kāds no vecākiem attiecībā pret bērnu, viņš vai viņa ar to skaidri parāda, ka bērna domām un jūtām nav nekādas nozīmes un vērtības, un tās nevienu neuztrauc: bet, tā kā bērna galvenā vajadzība ir mīlestība un vecāku atbalsts, tad bērns ielāgo šo mācību stundu kā savdabīgu “patiesību” par sevi.
Kad tā rīkojas viens partneris ar otru, tā vienkārši ir varas demonstrācija, kas otram vēsta to, ka: tam, ko tu vēlies, tam, ko tu domā un ko jūti – mūsu attiecībās nav ne mazākas vērtības.

Ignorēšana vai boikots.
Izlikties, ka tu kādu neredzi vai nedzirdi, īpaši sāpīgi ir bērniem, īpaši tad, ja to izmanto kā sodu. Mazs bērns var justies pamests vai izslēgts no ģimenes, lielāks var sajust atstumtības sāpes, un tajā pat laikā – dziļu naidu. Lūk, ko par to stāsta Ella.
Mans tēvs momentā pārstāja ar mani runāt, kā tikko biju likusi viņam manī vilties.
Tas notika ļoti bieži. Par iemeslu varēja kalpot gan sliktas atzīmes skolā, gan ne pārāk labie sportiskie rezultāti, jebkas. Viņš vienmēr teica vienu un to pašu: “Tev jāsaņemas. Tu esi parāk jūtīga, šajā pasaulē izdzīvo spēcīgākie”. Mana māte turējās pie tiem pašiem principiem.
Kad biju pusaudze, es dusmojos uz viņiem abiem, taču tajā pat laikā domāju, ka viņu vilšanas sajūta ir mana vaina. Es biju vienīgais bērns un man nebija ar ko salīdzināt. Īsāk sakot, kad pienāca laiks koledžai, man kļuva pavisam slikti, bet par laimi lielisks terapeits mani izglāba.

Partneri arī bieži vien izmanto boikotu, lai pazemotu un padarītu nevērtīgu, vai arī iebiedētu otru pusi – vienkārši notriektu no kājām.
Tas ir veids, kā piespiest otram cilvekam sajusties ievainojamam, likt viņam doties emocionālā izsūtījumā, un tas tiek darīts tāpēc, lai padarītu partneri padevīgāku un kontrolējamāku. Protams, tas vēsta par paša varmākas zemo pašvērtējumu un citām psihoemocionālajām problēmām.

Nicinājums un izsmiekls.
Smieties par kādu, kaitināt viņu, izmantot dažādas grimases, pretīgumā aizgriežot acis, vai grozot tās – arī tie ir vardarbības instrumenti.
Šos žestus apvainotājs var neatzīt, tu vari tik apvainots pārlielku lielā jutīgumā – ar vārdiem “ai, kādi mēs pārjūtīgi”, vai arī apvainots par humora trūkumu : “tu nu gan jokus nesaproti”.
Arī tā ir vardarbība. Lai nosauktu otru par muļķi un pazemotu viņu, nav obligāti jāizmanto vārdi.

Atteikšanās no emocionālā kontakta.
Šī ir pati smalkākā vardarbības forma, īpaši tad, ja tas attiecas uz bērnu: apzināta atteikšanās atbalstīt, mīlēt un rūpēties – viss, kas tik ļoti nepieciešams bērna attīstībai. Protams, bērns to nesaprot. Viņš nesaprot, ko viņam atņem, taču sajūt vientulību un tukšumu sirdī.
Taču vieglāk neklājas arī pieaugušam cilvēkam, pret kuru partneris izturas šādi. Jo tad, kad cilvēkam atsaka viņa emocionālajās vajadzībās, tas liek vēl vairāk izjust vajadzību pēc maiguma un mīlestības, un padara vēl atkarīgāku no partnera.

Atteikšanās no emocionālā kontakta ir varens ierocis tiem cilvēkiem, kuri kāro varu un kontroli pār citiem.

Vardarbība ir vardarbība. Ja kāds izmanto vārdus vai klusēšanu, lai liktu tev justies nevērtīgam un pazemotam, tas ir cilvēks, kurs rīkojas vardarbīgi – tātad, varmāka. Atceries šo vienkāršo formulu.
Avots: lifedeeper.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Nebaidies no kritikas

15g4

Es pat teiktu, ka par kritiku ir jāpriecājas.
Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem: kritika ir NEvienaldzība. Ar to daudz kas ir pateikts.
Kad tevi idealizē, – Tu esi ērts. Tevi nevēlas iepazīt dziļi.
Ērts tiem, kuri uz brīdi Tevī redz to, kas šajā dzīves mirklī cilvēkam pašam ir vajadzīgs. Taču šis “ērtums” nav mūžīgs.
Ja Tevi kritizē, – Tu esi interesants, savādāk Tev vienkārši būtu pagājuši garām, nepievēršot nekādu uzmanību.
Kritizētājs vai nu pieņems Tevi, vai aizies no Tavas dzīves, atstājot Tev “špikeri” tālākai attīstībai.
© Amu Mom
Tulkoja © Ginta Filia Solis

Mācība

zoss2

Reiz dzīvoja Zostēviņš. Viņš bija daudz lidojis, daudz ko redzējis un ļoti daudz ko varēja pastāstīt. Un, lūk, viņam sagribējās ar savām zosu zināšanām dalīties, paveikt labus darbus, palīdzēt visiem zemes iemītniekiem ar visu, kas vien būs viņa spēkos.
Bet, tā kā viņa palīdzību neviens nelūdza, Zostēvinš nolēma doties ceļojumā un pa ceļam palīdzēt visiem nelaimīgajiem. Domāja, domāja, uz kurieni lidot, un izdomāja, lidos uz jūru.
Viņš lidoja visu dienu, bet tā arī nevienu nesatika.
Pārnakšņot viņš nolēma purvā un bija izdomājis, ka no rīta ceļos tālāk.
Uzausa rīts, Zostēvinš pamodās un pamodās arī visi purva iemītnieki.
“Lūk, arī tie, kam man jāpalīdz izglābt viņus no šīs nožēlojamās eksistences!” – nodomāja Zostēviņš, skatoties uz vardēm, čūskām, krupjiem un ūdriem.
“Brāļi un māsas, paskatieties sev apkārt. Vai tiešām jūs neredziet, cik nožēlojamu dzīvi dzīvojat?! Vai tiešām jūs nevēlaties izkļūt no šī netīrā purva?! Dodieties man līdz uz brīnišķīgo jūru, tur mūs gaida laimīga dzīve, pilna prieka un brīvības!” – iesaucās Zostēviņš, iedvesmots no iespējas palīdzēt “nelaimīgajiem”.
“Bet mēs mīlam savas mājas. Mūsu senči tās mīlēja. Kam mums jūra?” – atbildēja pārsteigtie purva iemītnieki.
“Jums šo mīlestību un nebrīvi ir iedvesuši! Kā gan var mīlēt tadu maziņu, tadu netīru purvu?!” – turpināja klaigāt Zostēviņš.
Atradās tie, kas noticēja un piebalsoja Zostēviņam, ka pie tālās un nezināmās jūras viņus gaida laime. Arī tie posās ceļam. Savukārt Zostēviņš bija ārkārtīgi priecīgs un apmierināts, ka bija izdevies izdarīt labu darbu. Un nav zināms, ar ko šis stāsts beigtos, ja purvā nebūtu ielidojis vecais Zvirbulis, sens purva iedzīvotāju draugs.
Ieraudzījis notiekošo, Zvirbulis pārbijās par saviem draugiem un ātri tiem paskaidroja to, ka, lai cik skaista arī nebūtu jūra, taču tā vide purva iedzīvotājiem būtu ļoti bīstama.
Savukārt Zostēviņš aizlidoja viens, un uz visiem laikiem ielāgoja vienu mācību: pirms censties izvilkt kādu no “purva”, vajag padomāt, – varbūt tā ir vienīgā vieta uz pasaules, kurā šis kāds ir spējīgs izdzīvot.
© Amu Mom
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkojums: © Ginta Filia Solis

Ļaut sev pabūt…

ziemassvetku depresija7

Svētki pagājuši, bet jautājumi paliek…

Ir lieliski, kad personīgais laiks sakrīt ar sociālo.
Apkārt – laiks priecāties – un arī iekšēji tas ir tāds pats. Vai laiks domāt. Vai skriet. Skumt. Svinēt. Uz kopējā viļņa savā ziņā ir vieglāk: caur citiem cilvēkiem atveras piekļuve pārdzīvojumiem, bet paša jūtas atspoguļojas un kļūst spēcīgākas, dziļākas, košākas.

Ja tagad tavs personīgais laiks – svētki, un tas brīnišķīgi sakrīt ar kalendāru, ir ok un ir iemesls priecāties. Bet, ja tavs laiks šobrīd ir cits, arī tas ir ok.

Normāli ir dzīvot savā ritmā. Normāli ir nejust kādu noteiktu garastāvokli, tikai tāpēc, ka kalendārs tā vēsta. Normāli ir izdzīvot pašam savus procesus – un tajā nav ne vainas ne arī kādas neparezības.

Un ir pilnīgi normāli decembrī atdot sevi tām vajadzībām, kas nekādā veidā nav saistītas ar dāvanām, eglītēm, mandarīniem un visu svētku fa-la-la-la-la.

Decembris ir tumšs laiks. Burtiskā nozīmē: pašas garākas naktis un īsākas dienas, maz saules. D vitamīna līmenis krītas un kopā ar to arī organisma spēja izstrādāt melatonīnu un, protams, D vitamīna trūkums provocē nogurumu un nospiestu garastāvokli.

Un šis ir laiks, kad apgriezieni kļūst lēnāki un aktivitāte pazeminās. Mūsu senči – ne tie, alu laikmetā, bet divas trīs paaudzes pirms mums, dzīvoja saskaņā ar šo sezonu maiņu. Un ziemā izdzīvot varēja, pateicoties rudenī iekrātajam. Ja krājumu nebija, tad ziema bija grūta.

21. gadsimtā, kad supermārkets ir blakus mājā, mēs vienalga sevī nesam šo ģenētisko atmiņu, kas  atgādina par to, ka resursus (kā materiālos, tā arī emocionālos) vajag ekonomēt.
Tas ir sociālā spiediena laiks. Svētki, kurus vajag atzīmēt noteiktā veidā: kā gan bez dāvanām, eglītes un ar ēdienu pārpildītiem galdiem? Un atkal: labi, ja tas sakrīt ar tavu personīgo dāvanu vēlmju laiku, ja tev ļoti gribās eglīti un milzīgus, bagatīgi klātus galdus.
Bet, ko tad, ja negribās? Bet visi apkārt priecājas!?
Pilsēta izpušķota, TV pārraida ideālo svētku bildītes. Un vēl piedevām sociālās salīdzināšanas faktors: instagramā un facebook profilos laimīgi cilvēki, fonā eglītes, svētku pidžamas ar kūpošām karstvīna krūzītēm – nu, protams! – tīru un izrotātu māju, harmonisku ģimeni un enerģijas strūklaku.
Iespējams, ka patiesības tur maz, taču mūsu smadzenes apmānīt ir viegli un ātri. Un tas viss palaiž simptomu ķēdīti, kas patiešām var novest pie īstas depresijas: neapmierinātības un domas, ka “ar mani patiešām kaut kas nav kārtībā”.

Protams, gada rezultāti – kur tad bez tiem. Decembris ir ļoti jūtīgs laiks, kurā tāpat kā dzimšanas dienā pienākas summēt pagājušo un plānot nākotni. Tikai dzimšanas dienā šo procesu neuzkarsē masas.
Un ir cilvēki, kuri ir īpaši jūtīgi pret šiem rezultātiem un plāniem: tajā skaitā tie, kuri apmeklē psihologu. Jo tu taču strādā ar sevi un ieliec sevi šajā procesā, lai dzīve kļūtu laimīgāka. Kāpēc gan nav svētku noskaņojuma? “Kas ar mani nav kārtībā?”

Taču viss ir kārtībā. Tev VISS drīkst atšķirties no priekšrakstiem.

Jutīgums un rūpes par sevi – lūk, kas man šķiet ļoti svarīgs lielo svētku atribūts. Sadzirdēt, ko man šobrīd vajag ( nevis ierastajā nozīmē “vajag”, bet “ir pareizi tieši man un tieši šobrīd”.)

Svinēt, ja gribās un svinās. Saudzēt sevi un taupīt resursus, ja to ir maz. Zināt (ne ar galvu, bet Dvēseli – kaut vai tikai ticēt) savai spējai rīkoties savas interesēs. Un sajust savas tiesības tā rīkoties, bez vainas sajūtas un vēlmes un vajadzības atvainoties.

Vai arī var savādāk uz to paskatīties. Likt sevi mierā – lūk, kas man šķiet lielo svētku ļoti svarīgs atribūts. Paldies par šo formulējumu Pirmā kanāla raidījuma «А оно мне надо?» vadītājai Jeļenai Truskovai, kura teica: likt sevi mierā ar gaidām, kas neatbilst tavām personīgajām vēlmēm, ar paššaustīšanu un atbildēm uz mūžīgo jautājumu “Kas ar mani nav kārtībā?” vai “Kā sevi salabot?”
Un ļaut sev vienkārši pabūt.

You are OK. You are enough.
Autors: Elizaveta Musatova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis