Kas tevi tādu slinku precēs?

10629598_291250697732066_7561935940028664886_n

Jautājums: “Jūs sakāt, ka nevajag piespiest meitenei darīt saimniecības darbus. Kā tad viņa iemācīsies gatavot ēdienu, mazgāt traukus? Vai tad šī prasme nokritīs no zila gaisa?”

Atbilde: “Es jums apliecinu – nokritīs! Katrā gadījumā, manai meitai tā nokrita. Viņa trīs gados paņēma formīņas, sasēdināja ap galdu spēļu pelītes un sāka šajas forminās kaut ko gatavot no smiltīm, un pēc tam barot šīs pelītes. Neviens viņai to nemācīja.

Pārlieku liels atbildības slogs par “nomazgāt”, “iztīrīt”, frāzes “kas tevi tādu slinku precēs” noved pie tā, ka rodas divu tipu cilvēki. Tas attiecas kā uz meitenēm, tā arī zēniem.
Pirmais – bezatbildīgs baudas meklētājs. “Es nospļaujos uz jūsu pienākumiem, es nevienam neko neesmu parādā. Uzminiet, kas to saka – puika vai meitene? Protams, puika!

Otrais ir vēl briesmīgāks – neticība tam, ka darbs var sagādāt baudu. Tātad neticība tam, ka “kaut kad trauku mazgāšana spēs sagādāt man prieku”.

Jūs paši nogalinājāt šo ticību ar savām idejām par to, ka, ja nepieradināsim bērnu no bērnības darīt mājas darbus, šīs prasmes naparādīsies no zila gaisa. No zila gaisa uz meitas galvas nokritīs mamma ar visu savu depresiju. Un uz visu mūžu tur arī paliks – galvā, saprotiet? Un meitene ticēs tam, ka nevar būt laimīga sieviete, kura vienkārši rūpējas par saviem mīļajiem.

Tāpēc, ka viņa nav redzējusi tādu piemēru. “Kā gan mājas darbu veikšana varēja būt mammai patīkama, ja viņa visu laiku centās šos darbus novelt uz maniem pleciem”. Savukārt mamma saka: “no tā es neguvu nekādu prieku, tāpēc, ka vecāmiņa mani visu laiku centās piespiest darīt mājas darbus.”

Vairums meiteņu mammas audzina pēc principa: nav tāda vārda “gribu-negribu”, ir vārds “vajag”. Un jūs domājat, ka tādā veida meitene kļūs par lielisku saimnieci. Jā, kļūs – viņa būs tas otrais tips. Viņai būs slikta dūša no trauku mazgāšanas. Savukārt viņas vīram būs slikta dūša no viņas.

Tāpec, nebaidieties, visam, kam būs jānokrīt no zila gaisa, tas arī nokritīs Kad meitene ir mīlēta, viņa saprot, ka ir dzimusi priekam, vienkārši, lai priecētu.

Viņa skatās uz to, kā mamma to dara un pati sāk darīt. Tas ir pats vienkāršākāis audzināšanas princips. kopēšana, saprotiet?

Vienkārši kopēt. Tur nav nekāda piemēra. Jūs vispār nerādāt nekādu piemēru – “Ir jārāda piemēŗs! Ir jāaiziet nomazgāt traukus” Nē! Jūs vienkārši esat priecīga, kad to darāt! Jums ir liels prieks tādā veidā rūpēties par saviem tuviniekiem. Un tikai tad meitene uztvers saimniecības darbus kā pašu par sevi saprotamu nodarbi, rūpēšanos par saviem mīlajiem, nevis rutinētu un nepatīkamu darbu.
Autors: P.A.Naruševičs
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Pavisam nesen man dēls prasīja: “mammu, kā tev neapnīk visus apkalpot, barot, mazgāt traukus, gludināt”. Pirmajā mirklī es apmulsu no šī jautājuma, nebiju par to aizdomājusies. Man vienkārši patīk, ka visi ir paēduši un māja sakopta, drēbes izgludinātas. Man patīk, man ir prieks. Un mana meita pati gatavo, pati piedāvājas palīdzēt. Arī mani bērnībā neviens nespieda darīt mājas darbus – tā bija mana iniciatīva. Un es ļoti novērtēju to, ka mani vecāki bija pietiekami gudri, lai nenogalinātu manī šo vēlmi ar prieku darīt savu darāmo.

 

Advertisements

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Mihails Ļitvaks: emocionalitāte ir muļķības maska

emocionalitte4

Muļķība ļoti bieži uzvelk šo masku. Dumjš cilvēks brīdī, kad kāds norāda uz viņa nepiedienīgo uzvedību, paziņo: “Es esmu emocionāls cilvēks!” Te es runāju par negatīvajām emocijām: naidu, bailēm, trauksmi, garlaicību.
Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka informācijas deficīts un neprasme novērtēt situāciju izsauc spēcīgas negatīvās emocijas gan gudrajam, gan muļķim. Taču gudrs cilvēks no savām neveiksmēm izdara secinājumus, iegūst pieredzi un nākamajā reizē šī pati situācija viņam kļūst parasta un negatīvas emocijas nerodas, jo viss ir skaidrs, pat tad, ja viss nebūt nav labi.

Ir jārīkojas un tad tā enerģija, kas ielikta emocijās, parvēršas darbībās. Dumjam cilvēkam tā izpaužas kā uzbudinājums un pārlieka emocionalitāte. Tikai uzbudināts muļķis izgāž savas emocijas uz citiem cilvēkiem, bet viegli aizkaitināmais tās apspiež un šāviņus virza uz sevi un pat lepojas ar to: “Manī viss vārās, bet es turu sevi rokās!” Tas ir pats sliktākais psiholoģiskās sagatavotības veids.

Kā tikko cilvēks sāk mainīties, kļūst gudrāks, viņš kļūst arī mierīgāks ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.

Vai gudrs cilvēks ir emocionāls? Jā, pat ļoti. Tikai viņa emocijas tiek liktas lietā! Viņš atgādina kuģojamu upi, kuras virspuse ir rāma, bet iekšpusē ir dziļums. Tās straumes varenība ir jūtama tad, kad iekāp upē. Lūk, kāpēc gudri cilvēki nav ārēji ļoti pamanāmi.
Emocionāli dumjš cilvēks atgādina kalnu upi, kas šļakstās ar saviem ūdeņiem (viņš viegli uzvelkas, uzliesmo) vai arī tai ir lielas krāces (ir viegli aizkaitināms). Taču jebkurā gadījumā tāda upe nav kuģojama.
Un vēl viena analoģija, kas atspoguļo prāta un jūtu mijiedarbību. Prāts ir kā notekcaurule emocijām. Tāpēc emocionālam cilvēkam būtu jābūt vēl plašākai intelekta notekcaurulei kā mazāk emocionālajam. tad visas emocijas tiks nodarbinātas un liktas lietā. Un tad, kad cilvēks ir nodarbināts, viņam ir tikai viena emocija, pie kam – pozitīvā, un tā ir intereses emocija.

Tieši tad viņš kļūst veiksmīgs un viņa emocijas pa plašo augstā intelekta cauruli  ietek milzīgajā prieka okeānā. Un varbūt Larošfuko nebija gluži taisnība, kad viņš teica, ka “prāts vienmēr būs muļķis attiecībā pret sirdi” Daudzi baidās kļut gudri, jo viņiem šķiet, ka tad viņi kļūs par bezjūtīgiem sausiņiem. Veltas bailes. Ir gluži otrādi! Tikai gudrs cilvēks var baudīt un, jo vairāk prāta, jo augstāks līmenis.
Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Latvieši, vai jūs patiešām esat tādi?

ligo6

Krievietes Tatjanas Kriņickajas skatījums uz mums – latviešiem. Man patika:)

* Jūs esat noguruši ārzemniekiem paskaidrot, kur atrodas jūsu valsts.

* Jums apnicis ārzemniekiem skaidrot, ka Latvija NAV Krievija.

* Jums apnicis gudrākajiem ārzemniekiem skaidrot, ka jūsu valsts nav Lietuva.

* Un, visbeidzot, jums apnicis šis mužīgais epitets “Прибалтика”.

* Jūs zināt tikai nedaudzus, kuri zin mazāk kā 3 valodas un nezināt nevienu, kurš zin mazāk par divām.

* Bez rudzu maizes ar ķimenēm jums sākas “lomkas”.

* Jums “vienkārši maize” ir bezjēdzīga frāze. Ir jānorāda kaut vai tikai tās krāsa.

* Jums “vienkārši alus” ir bezjēdzīga frāze. Ir jānorāda kaut vai tā krāsa.

* Jūs zināt pirmās rindiņas, kā minimums, divdesmit tautas dziesmām. Bet nodziedāt tas pilnībā varat ar īpašas metodes palīdzību.

* Jūs zināt pēc uzvārda un sejā, kā minimums, trīs kordiriģentus.

* Jūs esat otrā zaļākā valsts pasaulē, bet mērķis ir būt pirmajiem.

* Ģerānija ir praktiski galvenais nacionālais augs.

* Ja jums ir lauku mājas, zem logiem noteikti jābūt ceriņu vai jasmīnu krūmiem, bet dārzā – rozēm un pojenēm.

* Spriežot pēc rūpīgi iekoptajām lauku sētām, gandrīz katrā latvietī mīt ainavu arhitekta gēns, un dzimuši esat ar diplomu zobos.

* Neviens sevi cienošs latvietis mājas priekšā nestādīs kartupeļus.

* Jūs sekojat “lauku ziņām” un jūs priecē kadri ar lauksaimniecības tehniku. Jūs zināt, ko nozīmē ziemāji.

* Pat tad ja esat pilsētnieki, jūs sarūgtina ilgi sausuma periodi: “izkaltīs taču labības lauki” un ilgstošs pērkona negaiss priecē “kaut tas turpinātos ilgāk, lai lauki padzeras”.

* Jūs zināt, no kurienes nāk ēdiens – jums piens nerodas no pudelēm un sēnes neaug plantācijās. Un ārzemnieku aprobežotība jūs izbrīna.

* Ja četrgadīgais kaimiņu bērns pauž līdzīgus uzskatus, jums paceļas uzacs, bet vecāki, kaunēdamies nosarkst.

* Jums nākas paskaidrot ārzemniekiem, ka bērzu sulas netiek iegūtas “bērzu spiešanas” ceļā.

* Jūs katru gadu rudenī ejat sēņot. Jums ir vairākas sēņu rokasgrāmatas, grozs, īpašs nazītis, meža zābaki un veca jaka ar milzīgām kabatām, kas smaržo pec meža. Ar to jūs izbrīnāt visu Eiropu, jo viņi taču domā, ka sēnes aug tikai plantācijās..

* Jūs katru gadu ejat mežā ogot un vārat melleņu ievārījumu. Arī ar to jūs šokējat Eiropu.

* Jūs esat raduši atrast zemenes neskaitāmās kara laika tranšejās.

* Jūs neesat šokā, kad mežā uzejat vilku saplosītu alni vai briedi.

* Pavasarī jums ziņās tiek paziņots par gājputnu ierašanos. Ar video un intervijām.

* Pavasarī jums jaunumos operatīvi ziņo par pašmāju gurķu un tomātu parādīšanos veikalu plauktos.

* Jūsu pusdienu sķīvī gaļa, salāti un garnīrs aizņem proporcionāli vienādas daļas. Un milzīgs jēlas gaļas gabals ar salātu lapu virsū ir barība nevis jums bet jūsu sunim vai kaķim.

* Jūsu izpratnē gaļa ir gatava tad, kad no tās var izvilkt kaulus un ēst to ar karoti (autora pieredze).

* Jūsu šķīvī nav nekā neēdama un vietējais zemnieks nekad neaudzēs un jūs nepirksiet to, kas nav apēdams, bet gan iemetams miskastē. Cilvēki, kuri tā dara, jūs tracina.

* Absolūti un totāli ir aizliegta amerikāņu bērnu aizraušanās – “mētāšanās ar ēdienu”.

* Tirgū ir ārkārtīgi plaša dzērveņu un melleņu izvēle. Jūs zināt, ka tās atšķiras ne tikai pēc izmēra.

* Pusdienas pārtraukums ir stunda un lai pasaule pagaida, bet, ja nevēlas gaidīt, lai iet ratā.

* Brokastu Kafija – tā ir milzīga krūze un blakus šķīvis ar pīrādziņiem un, kā minimums pusstunda laika, lai to izbaudītu.

* Ideālā ziemas zupa ir bieza. Vēl labāk, ja tā vispār ir biezzupa.

* Ideālā vasaras zupa ir ārprātīgi rozā krāsas aukstā biešu zupa.

* Jūs nespējat saprast, kāpēc krievus tā biedē zivs un piena produktu apvienojums.

* Jums borščs un kotletes nav ēdienkartes pamats. Jūs tik ļoti atsķiraties no “postpadomju reģioniem”

* Tikai jūsu valstī Makdonalds cieš zaudējumus. Hehe 🙂

* Jūs nekļūdīgi varat nosaukt galvenos nacionālos ēdienus. Un tos ceļat galdā vismaz reizi gadā – atbilstošos svētkos.

* Jūs protat gatavot garšīgus nacionālos ēdienus, jo jums ir atbilstošas pavārgrāmatas (99% gadījumu autore ir Masiļūne)

* Jūs svinat visus tautas svētkus. Tie, kuri tos nesvin, aizbildinoties ar modernizāciju-globalizāciju, jums neskaitās nekādi tautas brāļi, drīzāk necienīgi, lai ar viņiem saietos.

* Uz Lieldienām jūs meklējat baltas vistu olas un krāsojat tāš sīpolu mizās, pēc kurām pieprasījums arvien pieaug. Un jūs zināt, kā tās lietot.

* Ja vietējo olu nav, tad aiz patriotiskiem apsvērumiem jūs pērkat vienu – strausa olu – toties vietējo.

* Uz LIeldienām ir pieņemts saēsties vārītas olas un tāpēc jūs pamanāties tās pagatavot visdažādākajos veidos, tajā skaitā arī siļķi kažokā.

* Uz Līgo svētkiem īpašu vērtību iegūst lauku radinieki, pat tie, kas tālie un jau apnikušie, jo latvietim ir jādedzina ugunskurs. Tas ir obligāti!

* Līgo svētkos ir jādzied. Obligāti. Un jāzin līgodziesmas – obligāti!

* Līgo svētkos gan TV gan teātros rāda “Skroderdienas Silmačos” – izrādi skatīties ir obligāti! Un brīdī, kad uzsprāgst krāsns, noteikti ir jāpalecas un jāplaukšķina.

* Uz Līgo ir jāsaēdas siers, pīrādziņi ar speķi un alus jātecina no mučeles. To var aizvietot ari ar kvasu, bet obligāti pēc tautas receptēs gatavotu.

* Cilvēki, kuri uz Līgo lieto degvīnu, nav nekādi latvieši.

* Uz Ziemassvētkiem jūs cepat “пипаркукас”. Jums katram ir sava īpaša ģimenes recepte un metode pagatavošanai – dabīgās krāsas glazūrai (burkāns, biete, upenes…)

* Ja uz Ziemassvētkiem esat nopirkuši gatavu mīklu «для пипаркукас», tad jūtaties vainīgi. Ja nopērkat gatavus cepumus, tad jūtaties kā nodevēji. Ja esat nopirkuši gatavu piparkūku mājiņu, tad jūtaties kā stulbi, slinki un neprasmīgi amerikāņi.

* Ziemassvētki ir jāsagaida mājās kopā ar ģimeni, pie eglītes un ar sniegu aiz loga. Tie, kuri šajā laikā aizbraukuši uz siltajām zemēm, jūsos izsauc neizpratni. Jo tieši šajā laikā īsta sniega meklējumos pie jums laužas tropu iedzīvotāji.

* Ziemassvētkos ir pieņemts saēsties cūkas cepeti, pelēkos zirņus un pīrādziņus ar speķi. Jums garšo karsta upeņu sula ar Melno balzāmu.

* Uz Jauno gadu var atļauties saēsties salātus «расолс», kas pagatavoti milzīga izmēra bļodā. Dzēriens noteikti šampanietis – un noteikti “Rīgas”!

* Uz Jauno gadu jūs noskaidrojat krievvalodīgo diasporas noskaņojumu pēc salūta aktivitātes tad, kad pulkstens skaita 00:00 pēc Maskavas laika.

* Jaunajā gadā jūs lejat laimes no izkausēta svina, lai uzzinātu prognozes Jaunajam gadam. Visi klātesošie cenšas saskatīt un izskaidrot, ko varētu nozīmēt sastingušā svina kluča aprises veiksmes jomā, bet neviens jau īsti nezin, tāpec nākas improvizēt.

* Jums nav nekāds ČP, kad uzsnieg 5 cm sniegs, pat 15, pat 50. Tas, ka ziņās vēsta “Anglijā uzsnidzis 4,5 cm sniegs, slēgtas skolas un veikali” rada jūsos izbrīnu.

* Dāmas prot staigāt pa bruģi augstpapēžu kurpēs.

* Ja jums ziemā vajadzīgas zāļu tējas, jūs tās nepērkat aptiekā, bet dodaties pie zāļu tantiņas tirgū.

* Ir tāds tautas ticējums – ja uz ezeriem un upēm parādījušies bļitkotāji, tātad drīz paradīsies arī ledus.

* Vasarā noteikti vajag staigāt basām kājām.

* Jums gadā ir piecas sezonas – ziemas, pavasara, vasaras, rudens un hokeja.

* “Rīgas Dinamo” hokeja kluba spēlētājus jūs zināt pēc vārdiem, uzvārdiem un izskata.

* Jūs zināt vsias hokeja fanu dziesmas un lozungus.

* Diriģenti, kuri diriģē Dziesmu Svētkus jūsu uztverē ir daudz nozīmīgāki par pop un rok zvaigznēm.

* Dziesmu Svētki un Olimpiāde ir vienlīdz svarīgi notikumi tautai.

* Spriežot pēc uzvārdiem, trešdaļa hokeja komandas un parlamenta ir jūsu radinieki.

* Jūs zināt vismaz 10 cilvēkus ar uzvārdu Bērziņš.

* Ir neiespējami, ka jūs nezināt nevienu Jāni, Pēteri, Andri un Līgu.

* Jūs zināt ārkārtīgi daudz cilvēkus ar vārdiem, kuri nav sastopami nekur citur uz šīs planētas.

*Jums uz jumta ligzdo kaijas un naktī parkā skraida lapsas un zaķi, pa kapsētām lēkā stirnas un   strūklakās dzīvojas pīles, un milzīga problēma ir bebri pilsētas kanālā.

* Jūms nāk smiekli, kad amerikāņi stāsta par savu “seno vēsturi”.

* Uz ielas garām skrienošs ministrs vai premjers jums ir dzīves norma. Tas pat nav iemesls pārtraukt sarunu un pagriezt galvu. Ar to jūs šokējat eiropiešus un krievus vispār “iedzenat grīdā”.

* Starp deputātiem ir jūsu kursa biedrs, parlamentā sēž pāris kaimiņu, aizsardzības ministrs spēle bumbu jūsu sporta klubā, bet veselības ministrs brauc ar jums vienā tramvajā, izglītības ministrs pusdieno pie blakus galdiņa restorānā, bet premjers atrodas starp līdzjutējiem sporta spēļu tribīnēs. Jūs viņam sakat «свейки!». Krievi netic, ka tā var būt.

* Pilnā vārdā jūs saucat vienīgi Vairu Vīķi-Freibergu, bet pārējos valstvīrus familiāri tikai vārdā vai uzvārdā.

* Jūs esat nosūtījuši savus tvītus vismaz vienam valstsvīram un esat saņēmuši atbildi.

* Blakus jums autobusā 14 gadīgas meitenes apspriež hokeju, bet 70 gadīgas sievietes – bobsleju.

* No visām tautām, kas dzīvo apkārt, tikai jūs esat spējīgi izrunāt burtu «ие».

* Jūs uzjautrinaties, liekot ārzemniekiem izrunāt Ziemassvētku apsveikumu «приецигус зиемассветкус». Un paši lokaties smieklos jau otrajā zilbē.

* Nacionālā ekstrēmā izklaide pavasarī – kūlas dedzināšana.

* Veikalos jums kā pie buržujiem ir paipalu olas, lašu ikri, aļņu desa un gaļa, mežacūkas un brieža delikateses. Un, kas pats brīnumainākais – tas viss ir vietējā ražojuma.

* Meži jums ir pat pilsētās.

* Jums ir milzu purvi un jūs ar tiem lepojaties.

* Jūs priecē fakts, ka igauņu Munameģis ir kļuvis par metru zemāks, jo drusku skauž, ka jūsu Gaiziņš ir tikai otrais augstākais kalns Baltijā. kaut gan neviens no šiem kalniem vispār nevaretu pretendēt uz “kalna statusu”

* Tas, ko jūs saucat par kalniem, patiesībā ir pauguri. Tas, ko jūs saucat par pauguriem, patiesībā ir vienkārši nelīdzenums.

* Jums ir pati garākā Eiropā pludmale. Tur jūs spēlējat volejbolu, skrienat, nūjojat, braucat ar velosipēdiem, ceļat smilšu pilis. Ārzemnieku ieradums valstīties guļamkrēslos, neskarot smiltis, jums galīgi neder.

* Ja cilvēks neprot atšķirt priedes čiekuru no egles čiekura, tas ir signāls, ka laiks atjaunot savu saikni ar dabu. Šausmas kaut kādas!

* Jūs nezināt nevienu, kurš būtu ārprātīgi resns. Jūs zināt apaļīgos, labi barotos, bet ārpratīgi resnos – nē.

* Ārzemniekus uz ielas jūs atpazīstat pēc smaida.

* Baikeri – tas nav nekas briesmīgs. Pavasara tradīcija – baikeru sezonas atklāšana uz galvenās ielas. Tas ir jautri. tas ir forši un, ja esi dāma ar rozā mini-mokiku, vari piedalīties kā pilntiesīgs kluba biedrs (autora pieredze).

Mēs taču esam forši!!? 🙂
Tulkoja: Ginta FS

 

Mājīgie cilvēki

majigie cilveki5

Reiz katra cilvēka dzīvē noteikti parādās ļoti atklāti, sirsnīgi – mājīgi cilvēki. Kad tu ar tiem satiecies, tev gribas bezgalīgi smaidīt, un tevi pārņem laimes sajūta no matu galiņiem līdz papēžiem – mājīguma sajūta. Laiks ar viņiem paskrien ļoti ātri un tu to pat nepamani – nav saskaitāms kopā izdzerto tējas tasīšu skaits un pārrunātās tēmas. Un tu it kā pēkšņi sajūti, ka tas tev ir ļoti tuvs un mīļš cilvēks. Un nav svarīgi, ka no iepazīšanās brīža pagājušas vien pāris dienas, stundas, minūtes. Tādu cilvēku sabiedrībā tu pats kļūsti atvērtāks, labāks, siltāks un harmoniskāks.
Kad šķiraties, gribās ļoti stipri viņu apskaut, jo tu ar viņu esi varējis būt pavisam īsts, tu pats, izstāstīt to, ko nevienam pirms tam neesi stāstījis, to, kas tavā Dvēselē.
Šķiet, ka esi gatavs doties viņam līdzi, pat nezinot, uz kurieni un cik tālu, lai tikai sajustu šo mājīgumu.

Un reiz tev pašam sagribēsies būt tādam. Gribēsies izstarot siltumu, gaismu, mājīgumu, dāvāt citiem cilvēkiem prieku un darīt tikai labu. Tad tu pametīsi savu ārkārtīgi svarīgo darāmo un dosies pagatavot garšīgas vakariņas saviem vecakiem, rakstīsi vēstules draugiem, kuriem sen neesi rakstījis, gribēsi satikties, jo esi nolgojies. Tad tu sev atvērsies no pavisam citas, agrāk nezināmas puses.

Būt mājīgam cilvēkam ir ļoti patīkami, kaut arī, droši vien, ļoti grūti, jo mūsdienu pasaulē cilvēki ir raduši vairāk ņemt un mazāk dot. Taču ir vērts pacensties? Pareizi?

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

majigie cilveki

 

Kā izturēties pret vecākiem gados: 10 vienkārši noteikumi

jakovlevs666

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.

1. Negaidīt labsajūtu no komunikācijas

Ja tu negaidīsi labsajūtu no mijiedarbošanās ar gados vecākiem radiniekiem, iespējams, ka tu tomēr to saņemsi. Labsajūtu var gūt  no sevis. Piemēram: ja mani sagaida smaga saruna ar vecākiem, man jāspēj atturēties no sava paša dusmām. Vienu sekundi man būs grūti, taču visu pārējo sarunas laiku es jutīšos labi tādēļ, ka esmu atturējies paust šīs dusmas.
Ar veciem cilvēkiem es strādāju pēdējos 15 gadus.

Kad viņi sāk mani “grauzt”, es cenšos noturēties, bet pēc tam saprotu, ka nav jau uz ko apvainoties: tie nav vienkārši mūsu vecāki, tie esam mēs paši pēc 20, 30, 40 gadiem.

2. Pārvaldīt situāciju

Mēs esam pieraduši pie situācijas, kad vecāki mūs vada. Viņi ir stipri un gudrī cilvēki – gan padomu iedos, gan palīdzēs. Taču pēkšņi iestajās tāds brīdis, kad vadība jāņem savās rokās: tagad tu esi stiprs un tev jāpārvalda situācija.
Viņi vēlas, lai mēs būtu veiksmīgi. Ja es atnāku pie vecākiem un sāku sūdzēties, viņi man nespēj palīdzēt. Tāpēc es esmu nodalījis divas patiesības: ir labā patiesība un ir patiesība, kuru viņiem labāk nekad nezināt. Mūsu labklājība ir viņu veiksmes ķīla, un tas mums visu laiku jāatcerās.

3. Necensties viņus mainīt

Kad mēs bijām maziņi, vecāki mums labi “sakompostrēja” smadzenes ar saviem stāstiem par kaimiņu puiku, kurš labāk mācās un klausa vecākus. Kad viņi kļūst veci, mēs sākam viņiem atbildēt ar to pašu: “Skaties, kaimiņiene katru dienu iet staigāt, bet tu caurām dienām sēdi mājās”. Mēs cenšamies viņus izlabot, kaut gan vajadzētu pieņemt  tādus, kādi viņi ir.
Nevajag censties viņiem kaut ko iestāstīt, viņus modernākus vairs nepārtaisīsi. Mēs varam viņus tikai pieņemt. Ja cilvēks ir smēķējis līdz pat 80 gadiem, visticamākais, vinš neatmetīs šo ieradumu. Kā joko kāds mans audzināmais: “Es veicu elpošanas vingrinājumus, kamēr vien cigaretes nebūs beigušās”.

4. Zināt viņu “tehniskās specifikācijas”

Ir skaidri jāsaprot, ar ko mums ir darīšana. Ir jāsaprot, ko nozīmē akls, nedzirdīgs un nespējīgs piecelties cilvēks. Lai saprastu, ko nozīmē akls cilvēks, pamēģini, kā ir būt viņa vietā: kaut vai pamēģini zīmēt tumsā.
Mūsu vecākie radinieki katru dienu redz to, kā samazinās viņu iespējas. Uz manām nodarbībām nāk superveiksmīgs cilvēks, viņam ir nedaudz vairak par 80 gadiem – savulaik viņš ir bijis veiksmīgs biznesmenis, izveidojis lielveikalu tīklu Izraēlā. Viņš atnāk pie manis ar asarām acīs un jautā: “Vai tu man palīdzēsi?” Viņš cieš no pastāvīgas savu spēku samazināšanās.

Viņi cīnās ar stresu. Viens no maniem audzēkņiem nēsā uz muguras kaut ko līdzīgu metāla saliekamajai gultiņai – tā balsta viņa mugurkaulu. Uz nakti viņš šo ierīci noņem, taču tad vairs nedrīkst grozīties. Kāds cits reiz man jautāja, vai viņš drīkst sēdēt nevis pa labi, bet pa kreisi no sava kaimiņa. Izradījās, ka viņam nepatīk, kā kaimiņš dzied. Kad es pajautāju, kāda gan starpība, kurā pusē sēdēt, viņš atbildēja: “Ar labo ausi es nedzirdu”. Mums jācenšas saprast un jāievēro visas šīs lietas.

Iedomājies, ka tavi vecāki pamazām pārkārtojas no autopilota uz rokas vadību. Viņi ik pa stundai sāk dzert tabletes. Vidējais dzīves ilgums šobrīd ir 80 gadi, parasti piecus no tiem cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, jo viņš ir slims. Tas vienkārši ir jāpieņem un jāsaprot: tas ir normāls stāsts, samaksa par ilgu dzīvi.

5. Neiesaistīties konfliktā

Es pats to ļoti ilgi mācījos. Ir bruņas caursitošs šāviņš, kurš ievainos pat vislabāk apbruņoto: “Es tavā vecumā esmu bijis, tu manējā – vēl neesi”. Un tā tas tiešām arī ir!
Vecu cilvēku agresija rodas dēļ neapmierinātības ar sevi. Kad tu pieņem agresijas iemeslu, kad tu uzsmaidi savam vecajam radiniekam un neatbildi uz viņa izlēcieniem, agresija rimstās. Ja atbildi, tātad esi iekritis slazdā. Protams, ir jāiemācās mainīt sarunas tēmu, mainīt vektoru. Pamēģini, piemēŗam, mierīgā situācijā, sarunā ar vecākiem, nomainīt tēmu. Tas palīdzēs tev konflikta situācijā.

6. Just līdzi, bet – ne žēlot

Līdzjūtība ir ļoti svarīga lieta. Taču ir jāatšķir līdzjūtība no žēluma – tās ir atšķirīgas kā zeme un debess. Žēlums mūs atbruņo: žēlojot cilvēku, mēs, kā likums, ne ar ko viņam nevaram palīdzēt. Bet līdzjūtība var būt dažāda: gan ciniska gan noderīga un izpalīdzīga.

7. Nestrīdēties

Ir ļoti daudz tādu momentu, kad gribās atbildēt. Viena no manām audzēknēm lika man nopirkt smagu dēli un mēs divus gadus no tā centāmies izzāģēt skulptūru. Pēc tam viņa visiem par mani žēlojās: skatieties, cik smagu darbu viņš man liek darīt. Es to dzirdēju, taču neatbildēju. Es taču nevaru viņai teikt: “Tu pati man to pieprasīji”, – viņa to vienkārši neatcerās. Kad tu saproti, ar ko tev ir darīšana, viss kļust daudz vienkāršāks. Tu saņem negatīvo enerģiju, sevī to pārstrādā un atdod pozitīvo.

8. Pārvaldīt iespaidus

Kad mēs esam jauni, mums ir ļoti daudz iespaidu, bet tuvojoties vecumam, to kļūst arvien mazāk. Ļoti svarīgs ir viss, kas atvelk vecu cilvēku uzmanību no drūmā dzīvesveida.

Viņi sēž mājas priekšā uz soliņa un apspriež kaimiņieni tikai tāpec, ka viņiem trūkst jaunu iespaidu.

Kad mēs aizskaram tēmu par to, kā pasargāt vecīšus no krāpniekiem, visi padomi ir saistīti ar aizsardzības nostiprināšanu: uzstadīt dzelzs durvis, uzlikt novērošanas kameras, aizliegt viņiem atvērt durvis svešiniekiem. Patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša: vajag atrast, ar ko viņus nodarbināt.
Vajag pavērot cilvēku un tad viņam kaut ko iedot, lai darbojas. ja vēlies, lai cilvēks ātrāk aiziet, vienkārši nosēdini viņu krēslā un nekustini – ilgi tā nenosēdēs.
Piemēram, mana tante ļoti mīlēja pārrakstīt Puškina dzeju uz veca datora. vai arī cita mana paziņa – 80 gadīga vecmāmiņa – vairs jau neko nedzird, toties baseinā peld piecos stilos. Ļoti labi, kad ir iespēja komunicēt ar mazbēniem – svarīgi, lai mazbērniem tas nekaitētu.
Pie manis nāk audzēkņi un saka: cik ātri laiks paskrēja, es pat nepamanīju. Katru dienu nāk kādi 40 cilvēki. Kad sākas viņu savstarpējā mijiedarbība – arī tā ir dalīšanās ar iespaidiem. Viņi apspriež mani – un tas ir normāli. Viens no viņiem man teica: “Tu man esi kā divas šņabja glāzes”.

Iespaidi mēdz būt dažādi un ne vienmēr tie pozitīvākie. Reiz mani klienti uz balkona izvilka kreslus, sasēdās uz tiem un skatījās kā cilvēku makšķerē ārā no baseina, un pēc tam aizved ar ātro palīdzību – arī tie ir iespaidi. Mēs varam pacensties izdarīt tā, lai iespaidi būtu tie labākie, taču arī mēs neesam visu varoši.

9. Nevainot sevi

Vainas sajūta pavada mūs visus. Lai kas arī notiktu, paliek sajūta, ka kaut ko tomēr neesi paspējis, esi palaidis garām, neesi izdarījis, nepareizi esi izturējies pret vecākiem. Nevajag sevi vainot. Vainīgs ir laiks. Tas ir noslēgts cikls, kas nav atkarīgs no mums.
Ir jāsaprot, ka cilvēks, kurš tuvojas dzīvības un nāves robežai, vispirms jau ir vērsts uz sevi un cenšas sakārtot savu pagātni. Es komunicēju ar daudziem padzīvojušiem cilvēkiem, kuri atceras to, kas bija pirms 40, 50 gadiem, cenšas visu salikt pa plauktiņiem. Atmiņa ir uzbūvēta līdzīgi kā pudele ar smiltīm. Kad tu to apgriez ar kakliņu uz leju, vakardienas notikumi aizlido uzreiz, bet pašā tās dibenā paliek mamma un tētis. Cilvēki noslēdzas sevī un mēs tajā sevi nevaram vainot, mums vienkārši jāsaprot, ka tā ir, ir jāsamierinās un jāpacenšas iedot viņiem pēc iespējas vairāk to, ko varam iedot.

Jebkurā gadījumā, sevi ir jāsaudzē. Ir jāiemācas atpūsties. Ja pastāvīgi dzīvosi vecā cilvēka dzīvi, gala rezultātā vienalga būsi vainīgs: tevi vainos par to, ka tev ne viss ir izdevies. Kāpēc tu neesi apprecējies? Kāpēc neesi dzemdējusi bērnus?

10. Piedot

Ir jāiemācās atstāt aizvainojumus pagātnē. Tas ir kā datorā – tu to pārstartē un sāc visu no gala. Ja šodien vēl neesi piedevis savam vectētiņam, iespējams rīt viņa jau vairs nebūs.
Es sakārtoju savas attiecības ar mammu, pēc tam, kad biju atstājis dažas tēmas neizrunātas. Kad man bija 20 gadu, es domāju, ka tūliņ es viņai paskaidrošu un viņa sapratīs. Viņa nesaprata. Tāpec es iemācījos nevis aizvērt tēmu, bet pārkāpt tai pāri.

Taču, lai piedotu, ir jābūt spēkam. Ir ļoti daudz atjaunošanas tehniku: var meditēt. Es sev izdomāju “5 minūšu” tehniku: vienkārši izeju ārā no telpām, sēžu 5 minūtes svaigā gaisā un ne par ko nedomāju. Pēc tam atgriežos ar jauniem spēkiem, lai varētu turpināt just līdzi.

Viens no maniem galvenajiem baušļiem ir – iemācies viņus sasmīdināt. jautrs večuks nav bīstams.

Šos noteikumus pierakstīja mūsu kolēgi no “Афиша Daily” pēc Aleksanda Gaļicka lekcijas. Vairāk noderīgas informācijas un praktiskos padomus pieaugušiem bērniem var izlasīt Aleksandra Gaļicka un Vladimira Jakovļeva grāmatā «Мама, не горюй». Elektroniskā versija ir šeit: https://payhip.com/b/2LPZ

Возраст счастья
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Sieviete, kurai ir resursi?

sieviete-resursi

Ir parastas sievietes, kurām ir māja, fitness, vīrs vai vīra meklējumi. Ir darbs, bet nekā tāda īpaša, “kā jau visiem”. Daudz laika paņem bērni, ja tie ir, vai arī tas, kā tikt pie bērniem, ja to vēl nav.

Dažkārt kino bez īpaša entuziasma. Šad tad draudzenes – pa telefonu vai kafejnīcā, arī bez īpašas sajūsmas. Kaut kas no dzīves – teātris, grāmatas, taču arī par tiem nav īpašas intereses. Dažkārt pat kaitina, ka tādi nieki atņem laiku (ar ko gan tik globālu viņa ir aizņemta).

Attīstīts, intelektuāls un darbīgs vīrietis, kuram ir lieli un ambiciozi mērķi, ir liela mēroga domāšana, attiecībās ar tādu sievieti neiesaistīsies, vai arī centīsies aizbēgt no šādām attiecībām. Tāda sieviete viņu nepiepildīs. Viņai pašai ar sevi ir garlaicīgi, ko viņa var dot otram?

Vīrietis nemaz pat necentīsies analizēt, kas tieši viņai trūkst, viņš vienkārši jūt “ne to” un sāk meklēt “to” – sievieti, kurai IR resursi. Un par to viņu nevar nosodīt. Katrs cilvēks vēlas būt laimīgs un dara to tā, kā viņš prot.

Sievietei, kurai ir resursi, lai piedod man vīrieši, kura nav pārcietusi mātes kompleksu, ir savs stingrs mugurkauls. Viņai ir skaidra Es – koncepcija, skaidra sapratne par to, kas es esmu, kāda es esmu, ko es vēlos, kas man patīk, kas nepatīk, ko es mīlu, kas man ir svarīgs, kas mani pietur pie zemes, kā es vēlos, lai mani redzētu apkārtējie, uz kurieni es eju un ko vēlos sasniegt.

Un tas viss neaprobežojas ar pēcnācēju dzemdēšanu un audzināšanu. Vīrietis novērtē sievieti, kura dzemdējusi un izaudzinājusi viņa bērnus, taču diez vai šis fakts ir tas, kas noturēs viņu attiecībās. Notur kaut kas cits.

Sievišķīgais. Tas pats, ko daudzas aktīvas sievietes noliedz. Kļūstot sociāli realizētām, daudzas sievietes pazaudē savu maigumu, spēju dāvāt siltumu un glāstus. Ne visas ir spējīgas pieņemt otru un apdāvināt to ar mīlestību. Vīrietim saldākā sievišķiba ir dziļa, no sevis saprašanas nākoša harmonija. Viņam ir vēlme tajā iegrimt un rast mieru.

Turklāt pašrealizācija un sociālā aktivitāte nepazūd, drīzāk pieaug.
Nobriedis, pašpietiekams vīrietis vēlas lepoties ar savu sievieti. Viņš vēlas to cienīt – maigu ar viņu un neatlaidīgu savu mērķu īstenošanā. Viņai nav obligāti jābūt labākajai tajā, ko viņa dara, taču svarīgāk ir būt ļoti aizrautai ar to.

Ir ļoti svarīgi, lai viņai būtu sava lieta, aizraušanās, nodarbe. Būt piepildītai personībai ir vienkārši nepieciešams. Pastāvīgi pilnveidoties, uzzināt, iemācīties kaut ko jaunu. Būt lietas kursā par dažādiem dzīves aspektiem un mīlēt visdažādākās tās izpausmes. Mīlēt pasauli un cilvēkus. Būt ieinteresētai dzīvē un kaut ko ļoti mīlēt.

Vīrietis sievieti redz caur tā prizmu, ar ko viņa nodarbojas.

Viņas pašvērtējumam jābūt absolūtam. Sievietei skaidri jāzin, ka viņa ir pelnījusi mīlestību un cieņu. Viņas ES – koncepcija neļaus pašvērtējumam pazemināties. Iespējams, īslaicīgi sāpīgas attiecībās ar kādu, kura mācībstundas viņai ir vajadzīgas, lai sevi iepazītu, bet nekādā gadījumā līdz sava Es zaudēšanai.

Sieviete, kurai ir resursi, mīl sevi. Saudzē savu ķermeni un Dvēseli. Neielaiž tajā nejaušus garāmgājējus. Viņai sevī jāvar ietilpināt ļoti daudz kā svarīga, tāpēc viņa ļoti rūpējas par trauku, kas tai jāpiepilda. Tas neaprobežojas tikai ar sporta zāli un spa-salonu, tā ir dziļa savas vērtības apzināšanās un iekšēja nepieciešamība par sevi rūpēties. Viņā ir ieprogrammēta pašcieņa un pašapziņa.

Vēl sievietei, kurai ir resursi, ir lauks. Smalka matērija. Viņa ir spējīga savā laukā noturēt ļoti daudz cilvēku, jo viņai ir gana liela energoietilpība. To viņa dara ar sava intelekta un dvēselisko aspektu palīdzību. Viņa to var darīt, izmantojot savu intelektu, garīgās īpašības, savu dzīves darbu un aizraušanos u.t.t.. Viņai ir milzīga ietekme sabiedrībā un savā ģimenē

Šādas sievietes ir Galaktikas centrs: viņām apkārt pulcējas bērni, mazbērni, radu un draugu bērni, kaimiņi un darba biedri. Vīrieši jūt šo potenciālu un saprot, ka tāda sieviete var dot viņiem jaunu stimulu, jaunu pasaules redzējumu un pāreju jau augstākā līmenī.

Vai katram vīrietim ir spēja būt blakus tādai sievietei? Nē. Visiem arī nevajag.

Resursi tiek doti tiem, kuri ir gatavi tos paņemt un zin, ko ar tiem darīt.

Vai vajag to visu darīt vīrieša dēļ? Nē, nevajag. Sevi attīstīt vajag sevis dēļ. Tāpēc, ka dzīvo TU. Un TEV jābūt garšīgi, interesanti un daudzveidīgi. Saproti? Tev vēl ilgi jādzīvo! Ar viņu, vai bez viņa – ilgi. Un tāpēc tam, kā minimums, jabūt ļoti aizraujoši!
Autors: Lilija Ahremčika
Tulkoja: GInta FS