Katrai maizei ir garoziņa

Toreiz, kad man bija divdesmit gadu, es draudzējos ar kādu jauno rakstnieku, tādu pašu kā es. Atceros, viņš ieslīga dziļā depresijas aizā, vaidēdams par to, ka viņam nav talanta. Ka viņa darbus nepublicē. Brīžam viņš bija bez spēka, brīžam – agresīvs.

– Man apnicis sēdēt un gaidīt pie jūras labu laiku, – viņš rūca. – Maniem pūliņiem taču vienreiz ir jātop atalgotiem. Es taču vēlos lai tā kļūtu par manu profesiju.

Pat tad man jau šķita, ka savos spriedumos viņš kaut ko palaiž garām.

Spriediet paši, arī manus darbus toreiz neviens nepublicēja, jā, un arī es dzīvju pusbadā. Es būtu ļoti laimīga, ja saņemtu visu to, ko viņš gribēja: veiksmi, naudu, atzinību. Un es ļoti labi pazinu gan vilšanās gan izmisuma sajūtu. Taču es domāju, ka spēja izturēt sitienu un tikt galā ar vilšanos un bezizejas situācijām, ir arī daļa no radošās profesijas.

Es spriedu tā: ja esi nolēmis būt mākslinieks, tad spēja tikt galā ar savu izmisumu ir ļoti svarīga tava darba daļa. Varbūt tā ir pati svarīgāka daļa – vienīgā, kam vispār ir nozīme.

Izmisums nav traucēklis radošajam procesam, tas ir daļa no procesa. Ir arī patīkamā daļa (kuru vispār neviens neuztver par darbu) – tas ir tad, kad tu esi radījis kaut ko patiešām brīnišķīgu un viss ir patiešām brīnišķīgi, visiem tavs darbs patīk, visi ir sajūsmā un tu lidinies septītajās debesīs. Taču tādi mirkļi ir reti. Un tu nevari lēkāt no viena spoža mirkļa uz otru. Kā tu tiec galā ar sevi starp šiem brīnišķīgajiem mirkļiem, kad viss nemaz nav tik brīnišķīgi, – lūk patiesais tā mēŗs, cik patiesi tu esi uzticīgs savam aicinājumam un cik gatavs tu esi dīvainajiem radošās dzīves pagriezieniem.

Stingri turēt sevi rokās radošā procesa visos etapos – lūk, kur īstais darbs.

Pavisam nesen es lasīju brīnišķīgo rakstnieka Marka Mensona blogu, kur teikts, ka sava patiesā aicinājuma atrašanas galvenais noslēpums slēpjas atbildē uz vienu jautājumu: “Kāda ir tava mīļākā pīrāga ar sūdiem šķirne?”

Mensons ar to domā lūk, ko: lai cik brīnišķīga, koša un vilinoša sākumā tev šķiet kāda nodarbošanās – jebkura! – tai neizbēgami ir savi nepatīkamie blakusefekti, savs, kā izsakās blogeris, pīrādziņš ar sūdiem. Kā tālāk raksta Mensons: “Lai ar ko tu nodarbotos, jebkura lieta dažkārt ir mēsls – dažkārt”. Un problēma jau nav tajā, ar ko tu esi aizrāvies, cik tajā, vai esi tik ļoti aizrāvies, lai izturētu pat pašus nepatīkamākos šīs savas izvēlētās lietas aspektus?

Mensons paskaidro savu domu: “Ja tu vēlies kļūt par profesionālu mākslinieku, taču neesi gatavs tam, ka tavas gleznas netiks atzītas, ka tās tiks noniecinātas reizes simts, ja ne tūkstots, tu jau esi zaudējis, pat nesācis.

Ja tu esi nolēmis kļūt par tiesu juristu, bet neesi gatavs urbt astoņdesmit stundas nedēļā, čalīt, man tev ir slikti jaunumi”. Tāpēc, ka tad, ja tu kaut ko mīli pietiekami stipri un pietiekami spēcīgi to gribi – vienalga ko, – nerauc degunu, ieraugot pīragu ar sūdiem, kad lieta nonāks līdz tam.

Ja tu, piemēram, patiešām vēlies bērnu, tad neizbīsties no toksikozes un nelabas dūšas no rītiem.

Ja tu tiešām esi gatavs kļūt par mācītāju, nāksies būt pacietīgam un uzklausīt cilvēkus, kuri sūdzās par savām problēmām.

Ja gatavojies kļūt par aktieri, tad esi gatavs tam, ka viesizrāžu laikā tev nebūs komfortablu apstākļu.

Ja esi nolēmis apskatīt pasauli, atceries: tu riskē ar to, ka vilcienā tevi var apzagt.

Ja tu nopietni vēlies nodarboties ar daiļslidošanu, tev ik dienas nāksies daudzas stundas pavadīt uz slidām.

Tas mans jaunības draugs visu laiku atkārtoja, ka vēlās kļūt par rakstnieku, bet izrādījās, ka viņš nav gatavs nokost gabalu no pīrādziņa ar sūdiem, kā tas pienākās. Es nestrīdos, viņam ļoti patika rakstīt, taču ne tik ļoti, lai pārciestu dzīvi bez slavas un ievērības, neieguvušam to uzreiz, kā to sagribējās. Viņš nebija gatavs darīt kaut ko it kā bezjēdzīgu, kamēr nebūs garantijas tam, ka veiksme būs.

Un tas nozīmē tikai to, es tā domāju, ka viņš gribēja kļūt par rakstnieku tikai uz pusi.

Un – ko jūs domājat? – drīzumā viņš patiešām aizgāja.

Bet es paliku, izsalkušām acīm aprijot viņa neapēsto pīrāgu ar sūdiem, un man tā vien gribējās uzprasīt: “Apēdīsi līdz galam?”

Lūk, cik ļoti es mīlēju un mīlu savu darbu: es biju gatava apēst otra pīrāgu ar sūdiem, ja tas palīdzētu vēl vairāk man darīt savu darbu literatūrā.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Otrā iespēja

Es nopirku torti.
Pasūtīju. Ļoti dārgu. 
Uz bildītes tā izskatījās brīnišķīgi, bet dzīvē – nu, tā. Dīvaini.
Pēc garšas – vispār pārāk salda, tādu nav iespējams ēst.

Viesi paknakstījās savos šķīvjos un nolika to malā. Nevienam negaršoja.

Naudu es samaksāju klusējot. Astoņus tūkstošus rubļu. Godīgi – nepavisam nav lēti.

Konditors neko nejautāja, tāpēc es neuzstāju uz atsauksmi.
Viņš tik pajautāja: – Vai torti atveda laikā? Nesamīcīja?
– Laikā, – es atbildēju. – Nesamīcīja.
Lūk, arī viss, parunājām.

Par astoņiem tūkstošiem es nopirku zināšanu par to, ka pie šī konditora es vairs nekad neiešu. Un, ja kāds man jautās: “Kas tā par torti?”, es atbildēšu: “Tā ir no, lūk, šī konditora. Nerekomendēju”.

Un pēkšņi pēc nedēļas konditors piezvanīja un jautāja: “Kā jums garšoja torte?”
Es nopriecājos. Man negribējās viņu aizvainot, taču gribējās dot viņam atsauksmi, kas palīdzēs viņam izaugt.

Es teicu: “Ziniet, torte bija ļoti salda, pārāk salda, ogas vispēr nevarēja just” un nosūtīju viņam fotogrāfiju, kur viesiem pilni šķīvji ar neapēstu torti.

Un konditors atbildēja: “Paldies jums par to, ka darāt mani labāku”.

Un nākamaja dienā man atsūtīja veselu paplāti ar rokām darinātiem zefīriem, maigiem un ļoti gardiem. Klāt bija piestiprināta zīmīte: “Dodiet man vēl vienu iespēju” un makarūns, uz kura ar glazūru bija uzzīmēts kaķītis no filmas “ŠREKS” ar savām žēlajām acīm, kā atvainojoties.

Es sāku smieties.
Un ar prieku devu viņam otro un trešo iespēju, jo mēs visi – cilvēki, esam radīti kļūdām, pa kuru kāpnītēm lēnītēm ejam pie apzinātības.
Un arī es esmu dzīvs cilvēks un varu kļūdīties.
Un es ļoti vēlos, lai tad, kad es kļūdīšos, man būtu otrā iespēja.

Šī doma mani silda un palīdz tikt galā ar bailēm no kļūdām.

Šis nav stāsts par konditoriem, bet par to, ka, ja cilvēki prastu sarunāties par savām sajūtām ar cieņu pret citu robežām un emocijām, mēs tik ļoti nebaidītos kļūdīties un jautāt par savu torti: “Vai tev patika?”
Tāpēc, ka negaršīga torte – nav garantēts skandāls, pleķis reputācijā un mīnus viens klients, bet gan iespēja uzzināt savas vājas vietas, kļūt labākam un lojalitāte, kas balstīta uz cieņu, redzot kā cilvēks izmanto iespēju labot savu kļūdu.

Reiz es lasīju interviju ar Silvestru Stalloni. Viņš stāstīja par savu suni Butkusu.
Stallonem dzīvē bija periods, kad naudas vispār nebija: 26 gadi, darba nav, naudas nav, nav perspektīvas – toties ir vienas bikses, kuras krīt nost tāpēc, ka viņš ir tik ļoti tievs un mūžīgi badā, un vēl viņam ir suns, kurš mīl viņu bez jebkādiem noteikumiem.
Un, lūk, viņa personīgais “dibens” notika dienā, kad viņš pārdeva šo suni (savu labāko draugu) par 15 dolāriem. Tāpēc, ka nebija ko ēst.
Bet pēc tam notika brīnums – “Rokija” scenārijs un momentāla popularitāte.
Viņa pirmais honorārs bija 15 tūkstoši dolāru. Milzīga nauda cilvēkam, kurš radis piestrādāt par piecīti.

Paķēris naudu, viņš pirmkārt skrēja pie Butkusa jaunā saimnieka, lai izpirktu savu suni.
Tas bija viltīgs puisis un sekoja Stallones karjerai, tāpēc teica:
– Gribi savu suni? No tevis 15…
– Dolāri?
– Tūkstoši dolāru!.

Stallone, pat nepadomājot, atdeva visu naudu un atgrieza sev savu draugu. Un abi bija priecīgi par to, ka ir viens otram.

Bet intervijā Stallone pēc tam teica: “Viņš ir katra atdotā par viņu centa vērts”.

Es tikai gribēju teikt, ka mūsu personību lielā mērā nosaka tas, kā mēs labojam savas kļūdas.

Olga Saveljeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neviens par tevi nedomā

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās kādā ļoti vērtīgā dzīves gudrībā.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.
Un tas ir brīnišķīgi!

Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi

Vienīgais, kas man palīdzēja pabeigt pirmo romānu, bija tas, ka es ļāvu grāmatai būt kliedzoši nepilnīgai. Es liku sev rakstīt tālāk pat tad, kad biju ārkartīgi neapmierināta ar to, kas man sanāca. 

Grāmata varēja būt labāka – tādā mērā, ka dēļ šīs domas es gandrīz vai juku prātā. Atceros, ka tās rakstīšanas laikā es ik dienas soļoju pa istabu, cenzdamās sakopot savu gribu, lai varētu atgriezties pie šī blāvā manuskripta. Kaut arī uzrakstītais bija briesmīgs, es sev atkārtoju: “Es nekad Visumam neapsolīju kļūt par lielu rakstnieci, – nē, velns parāvis! Es tikai apsolīju, ka kļūšu par rakstnieci!
Es biju uzrakstījusi septiņdesmit piecas lappuses, kad beidzot apstājos. Es nespēju turpināt šīs šausmas, man bija kauns. Taču es pārvarēju savu kaunu, pārkāpu tam pāri, jo sapratu, ka nevēlos nomirt, atstājusi aiz sevis septiņdesmit piecas neuzrakstītas grāmatas lappuses galda atvilknē.

Tas mani neapmierināja. Pasaulē ir pārāk daudz nepabeigtu grāmatu, un es nedomāju šai neiedomājami augstajai kaudzei pievienot vēl savu grāmatu. Tāpēc, lai arī cik viduvēja man šķita mana rosīšanās, es turpināju rakstīt.
Vēl atceros, kā mana mamma vienmēr atkārtoja: “Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi”.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev nevajag neko izvēlēties

Ir kāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: stāvoklis, kad tava uzmanība ir pievērsta vienlaicīgi visam, kas ir ap tevi… Tavs skatiens ne uz ko nefokusējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz, nevērtē….

Kā strādā prāts? Viņam vienmēr vajag kaut kam pieķerties. No pūļa izraut kādu un pievērst tam savu uzmanību, kaut kā par to padomāt, ar kaut ko citu salīdzināt. Aizskriet pie kāda cita – nākamā. Ja apkārt neatradīsies nekā viņam interesanta, tavs prāts tevi ļoti viegli iegremdēs pagātnes atmiņās un notikumos, vai arī pakalpīgi tev pametīs kādas nākotnes ainiņas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu, vērtējumu, iespaidu pārdzīvojumiem. Citiem vārdiem sakot, ar visu to, kas tevi aizved no patiesās realitātes. No tagadnes, kas ir tieši šeit un tieši tagad, un vienmēr ir nedalāma savā veseluma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba stūrgalvīgi pretojas tam, lai neko neizvēloties koncentrācijai un pārdomām, tu ieslīgtu pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču, tulkojot no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un man jāatzīst, ka mums šim stāvoklim vēl līdz šim nav atrasts piemērots nosaukums. Tāpēc, ka “pārdomas” tam der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tu apdomā visu uzreiz, nekoncentrējoties uz neko konkrētu, tavu prātu neapciemo domas. Apciemo, taču tās kā kaijas jūras krastā lidinās tava prāta plašumos un brīvi arī aizlido no tā. Jo neviens tevī pat nemēģina viņas aizkavēt ar savām pārdomām par tēmu, ko radījis viens vai otrs ķērcošs putns.

Tad, lūk, tu vienkarši sēdi un skaties uz visu uzreiz un no tā neizrauj neko atsevišķu. Un tevi pilnībā pārņem ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nevajag neko izvēlēties, nevajag just pret nevienu atsevišķu piemērotu attieksmi, ko radījušas objektīvas pārdomas vai subjektīvā tava pieredze. Viss vienlaikus ir tik līdzsvarots, harmonisks un vienots, ka to var atspoguļot tava patiesā Es spogulī kā patiesu harmoniju, mieru, laimi un mīlestību. Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs kad ar skatienu dzenāties pakaļ katram pār tavu galvu lidojošam badīgam putnam. Tas arī patiesībā nozīmē būt šeit un tagad. Būt sev īstajam. Būt pat ne blakus Dievam, bet pa īstam būt Viņā…. Skatīties uz pasauli ar vienota un mīloša Dieva acīm….

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Rashika Singhal
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ne tādi kā visi

Dažkārt mums šķiet, ka esam ne tādi kā visi citi. Ka visiem citiem viss ir vienādi, vienkārši un labi, bet mums – kaut kā pavisam savādāk, sarežgītāk. Ļoti bieži tas saistīts ar pārdzīvojumiem par paša sliktumu, kaunu, neatbilstību un vientulību.

Manuprāt, mēs visi esam kaut kādi – ne tādi, atšķirīgi viens no otra un īpaši. Mēs visi esam vientuļi. Un visi kaut kam neatbilstam. Tikai kāds vēl joprojām cenšas sevi un citus iespiest kaut kādos standartos, bet kāds cits to jau ir pārstājis darīt un pieņēmis savas īpatnības kā neatkārtojamu savas personības reljefu un organizē savu dzīvi atbilstoši savām vajadzībām un sev.

Ja tev šķiet, ka esi ne tāds kā visi, priecājies, ka tu beidzot sāc atklāt sevi. Un tev ir radusies iespēja uzzināt, kas tu esi un iet savu ceļu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc sākumā viss labi, bet pēc tam viss slikti?

Kāpēc sākumā viss labi, bet pēc tam viss slikti?

Tādu jautājumu uzdeva kāds vīrietis. Viņa dzīvē viss bija diezgan labi: daudz maz veselīgs dzīvesveids, darbs, pietiekami daudz naudas, normālas attiecības ar radiniekiem. Tad satika sievieti, apprecējās, bet pēc tam… piedzima bērns ar iedzimtu slimību.

Visa dzīve it kā sagriezās kājām gaisā – attiecības ar sievu bojājās, naudas nepietiek (tai skaitā arī tāpēc, ka lielus līdzekļus prasa bērna ārstēšana), problēmas ar veselību. Viss taču bija labi, kāpēc tāds straujš pavērsiens?

Iedomājies žonglieri. Sākumā viņš žonglē ar vienu bumbu – tās ir rūpes par savu ķermeni. Pēc tam viņam iedod otru bumbu – attiecības ar radiniekiem. Kļūst sarežģītāk, taču viņš tiek galā. Trešā bumba – sociālās saiknes, darbs, nauda. Pagaidām normāli. Ceturtā bumba – attiecības ar sievu. Ļoti sarežgīti, taču pagaidām neviena bumba nekrīt. Bet te pēkšņi viņam pamet vēl vienu bumbu, lielāko un smagāko no visām – bērna piedzimšanu. Kas notiek?

Viņš vairs netiek galā. Tad viena, tad otra bumba krīt.

Mūsu visu dzīve aptver vairākas atbildības sfēras. Žonglēt un nenomest bumbu nozīmē sekot noteiktiem priincipiem, kas pārvalda šīs sfēras. Ideālā variantā atbildību vajadzētu uzaudzēt pakāpeniski. Taču bieži vien mēs esam situacijās, kad atbildības ir ļoti daudz, tad krīt viena, tad – otra.

Tāpēc es vienmēr saku “nesteidzies!”. Ja tavā dzīvē pagaidām neienāk kāda atbildība, kuru tu ļoti gaidi (liela nauda, otrā pusīte, bērniņš), tātad ir uzmanīgi jāpaskatās, kā tu žonglē ar to, kas tev jau ir. Lai jaunais nesagrautu visu sistēmu.

Un šajā gadījumā, ja tu jau esi situācijā, kad kaut kas viens vai uzreiz vairākas sfēŗas brūk, ir jāsāk izzināt un praktizēt fundamentāla zināšanu sistēma, kas regulē šīs sfēras.

Sāpju, notikumu, kuri liek mums ciest jēga ir tieši tajā, lai mēs sāktu meklēt šos principus, šīs vertības un vērstos pie tām pēc palīdzības.

Dmitrijs Trockis
Foto: Pavel L
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klausies savā vīrietī

Vairums mūsdienu sieviešu neprot klausīties, jo ļoti mīl runāt, dot padomus un kritizēt.

Runāšana ir aktīva darbība, bet klausīšanās – pasīva, taču piepildīta ar iekšēju darbu un klātbūtni. Un tas ir sievišķīgi. Īstai sievietei visa viņas aktivitāte, viss darbs notiek iekšā, nevis ārpusē.

Kāpēc jāiemācās klausīties:

• Sieviete, kura prot klausīties ir ļoti pievilcīga vīrietim.

• Klausoties vīrietī, tu izrādi viņam savu cieņu pret viņu. To, ka viss, ko viņš saka, tev ir ļoti svarīgi. Pajautā sev, kā tu domā, vai tad, kad tu iemācīsies klausīties, tavas attiecības uzlabosies?

• Tu spēsi pa īstam iepazīt savu vīrieti: ar ko viņš dzīvo, kas viņam ir svarīgi, par ko viņš sapņo, uz ko tiecas. Taču, kā parasti notiek – līdz ko vīrietis sāk runāt, mēs sākam žāvāties, pārtraukt viņu pusvārdā, skrienam barot bērnus utt. Bet pēc tam brīnāmies, kāpēc attiecības pārvērtušās ieradumā. Mācies klausīties un tu vienmēr dzirdēsi kaut ko jaunu, un tas nozīmē, ka vīrietis katru reizi atvērsies no kādas citas puses.

• Prasme klausīties ļoti spēcīgi saasina sievietes intuīciju. Tu ne tikai klausies, bet pamani visas nianses vīrieša uzvedībā. Tā tu iemācīsies just savu vīrieti.

Kāda sieviete man uzrakstīja vēstuli par to, kā viņas vīrs viņu krāpa. To, ka viņš to darīja trīs gadus, bet viņa nezināja. Kā saproti, tādi stāsti nav retums. Bet mans vienīgais jautajums šai sievietei bija: “Kā to var nejust un neredzēt trīs gadus?”  Ja tu klausīsies savā vīrietī, pirmkārt: viņš nekad neies pie citas sievietes, bet otrkārt, ja pat aizies, tad to tu uzzināsi jau pirmajā dienā.

• Iemācījusies klausīties, tu spēsi ļoti viegli nolasīt, uzķert un saprast vīrieša noskaņojumu, un tātad konfliktu kļūs mazāk. Mājās atgriezīsies miers un harmonija.

Ko nozīmē klausīties?

Tas nenozīmē sēdēt un klusēt un domāt par savām problēmām, rūpēm un pārdzīvojumiem. Visbiežāk mēs viens otru klausāmies tieši tā, vai arī gaidām piemērotu brīdi, lai “iespraustu” savu sakāmo. Daudzām no mums ir ļoti slikts ieradums nosodīt un vērtēt, nenoklausoties līdz galam.

PRASME KLAUSĪTIES – tā ir ieinteresētība sarunu biedrā, interese par to, ko viņš domā, ko vēlas, tā ir vēlme sadzirdēt to, ko viņš vēlas pateikt. Tajā ir arī pazemība un tā ir ļoti vērtīga sievietes prasme.

Klausīšanās likumi:

• Nepārtrauc! Tas ir jāmācās. Viegli to pateikt, bet praksē ļoti grūti izpildīt. Vienmēr jau rodas vēlēšanas dot padomu, parādīt savu situācijas redzējumu. Tas runā tikai par vienu, ka tev ļoti vienaldzīgs ir cilvēks un tas, ko viņš jūt, domā un saka. Ja, nē, tad noklausies viņu līdz galam.

Sarunas ne vienmēr ir mierīgas un par patīkamām tēmām, vīrietis var runāt par lietām un problēmām, kas viņu nomāc un tev noteikti gribēsies pakritizēt un dot padomu. Taču atceries, ka dodot padomus, mēs aizskaram vīrieša pašcieņu. Vīrieša pašcieņa ļoti lielā mērā atšķiras no sievietes pašcieņas, un tā skan “Es PATS!”

Vīrietim ir svarīgi atrast problēmas risinājumu pašam un pašam iziet no sarežģītās situācijas. Ja tev nejautā padomu, bet tu to dod, tātad tu “ieslēdz mammīti”. Atceries to!

• Nenovērs uzmanību! Esmu ievērojusi, ka tad, kad es kaut ko nevēlos dzirdēt, tad vienmēr it kā nejauši atrodas objekts uzmanības novēršanai: tad uz plīts kaut kas vārās, tad veļas mašīna ir pabeigusi mazgāt un, ja veļu neizņemšu uzreiz , tad tā sasmirdēs utt. Tu pati labāk par mani zini, kā tiek novērsta mūsu uzmanība: bērni sauc, barot vajag utt. Bet vīrietis sēž un nesaprot, kādu vietu viņš tavā dzīvē ieņem pēc veļas un zupas. Viņš jūt tavu necieņu pret viņu un neieinteresētību un tas viņu ļoti dziļi ievaino. Mācies nenovērst savu uzmanību. Ja vīrietis runā, lai tas kļūst par pašu tev svarīgāko. Visas problēmas pagaidīs, kamēr runā vīrietis. Vēl jo vairāk, tāpēc, ka vīrieši parasti nav lieli runātāji, atšķirībā no sievietēm.

• Šajā brīdī esi labvēlīga. Biežāk skaties acīs, ja tu pa īstam klausīsies, tev nebūs speciāli jāmāj ar galvu un jāsaka kaut kas apstiprinošs un piekrītošs (tādus padomus dod praktiskā psiholoģija). Tavs partneris tāpat sapratīs, ka tu viņu dzirdi. Ja tevī briest pretestība un tu nepiekrīti tam, ko viņš saka, atceries par sievietes elastību un par to, ka sievietei nav obligāti jāpanāk sava taisnība. Jo kas tad mums vairak patīk – tas, ka mums vienmēr ir taisnība vai tomēr būt laimīgām?

• Smaidi tā, lai smaids nāk no sirds dziļumiem. Tu esi mierīga, labestīga, mīļa, vienalga, ko viņš tev stāsta. Vīrieši dievina pārliecinātas, mierīgas un cienīgas sievietes, kuras valda pār savām emocijām.

• Un paseko tam, lai tavi spriedumi un piezīmes nebūtu kategoriskas, kritiskas un asas. Un nekādas negatīvas piezīmes un ironijas. Pat tad, ja jūti, ka tev ir taisnība, necenties sarunās ar vīrieti pieradīt savu taisnību. Vīriešus tas ļoti aizskar. Pēc tam tu brīnies, kāpēc vīrietis ar tevi strīdās un bieži vien ir rupjš un “noliek tevi pie vietas”. Esi maiga un labestīga, neskatoties ne uz ko.

Kad sieviete piekāpjas un pakāpjas soli atpakaļ, vīrietis sper desmit soļus viņai pretī.

Ņemot vērā iepriekš teikto, tev droši vien ļoti sagribējās šo iemācīties? Vai tev acu priekšā parādās kāds tēls, kad runājam par klausīšanos? Piemēram geiša? Pirmā māksla, kuru lieliski prot geišas – tā ir prasme sajūsmināti un ieinteresēti klausīties vīrietī. Bet japāņu meitenes tā audzina jau no pašas bērnības – dziļā cieņā pret vīrieti. Bet mūs audzināja savādāk, tāpēc šo nāksies iemācīties no jauna.

Tatjana Dzuceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā pareizi spēlēt savas lomas

Jautājums, kuru bieži uzdod: kā tad pareizi jāspēlē savas lomas un kas konkrēti jādara?

Kā būt meitai vai dēlam, sievai vai vīram, vecākiem utt.
Uz šo jautājumu atbildēja vēl Staņislavskis: loma ir jāizjūt.

Lai izjustu hierarhijas ziņā daudz augstāku lomu, ir pilnībā jāizdzīvo daudz vienkāršākā.

Ļoti reti, piemēram kino, uzreiz dod galveno lomu. Sākumā aktierus “iemēģina” masu skatos, ja cilvēks tur sevi labi parāda – viņam tiek iedota otrā plāna loma un tikai pēc tam, varbūt, viņš dabūs galveno. Ja paskatāmies uz tiem pašiem Holivudas aktieriem, ko tik viņi savas karjeras sākumā nespēlēja.

Tieši tāpat ir ar cilvēciskajām lomām. Sākumā tiek iedotas vienkāršākās – dēls, meita. Šajā lomā mums ir ar sirsnību “jāaplipina” savi vecāki. Vēl bērniem tiek iedota loma – izlabot savu vecāku kļūdas, kādas vecāku sastradātās muļķības novērst ar savu uzvedību. Dēlu un meitu loma ir “piecelt savus vecākus no stāvēšanas uz ceļiem” un pacelt viņus jaunā garīgā statusā.

Ko konkrēti darīt?
Godāt savus vecākus.
Kā godāt?
Galvenais netēlot pārgudro un cienīt viņu pozīciju.

Nevajag ievilkt vecākus savās bērnu problēmās, nevajag censties viņus sazemēt drauga lomā, nevajag viņus ievilkt kaut kādu nesaprotamu jautājumu risināšanā.

Galvenais, būt godīgam, patiesam. Lai kas arī iekšā nenotiktu, par to jāuzņemas atbildība vecāku priekšā – par jebkurām sajūtām. Ja tas ir naids, tātad naids. Naids vajadzīgs, lai pēc iespējas maksimāli identificētu sevi ar to cilvēku, pret kuru tu šo naidu izjūti. To darot, tu saproti, kas ir šis cilvēks tavā dzīvē.

Ja naids vai tas pats aizvainojums tiek nomākts uz ilgu laiku, cilvēks degradējas. Pozitīvais ir jāizpauž un arī negatīvais jāizpauž, tikai skaidri jasaprot, kā dēļ. Ja es pastāvīgi esmu aizkaitināts, ienīstu, tātad man ir jāattālinās no kairinātāja. 

Lūk, istabā ienāk lauva, viņš mani kaitina. Viņš tracina manu nervu sisstēmu un man ir vai nu jāuzbrūk vai jābēg. Sliktāk ir tad, ja cilvēks “ieslēdz mironi”: “Tas neesmu es”. Tad vecākus sāk mulsināt tava miroņa pa dzīvi loma, jo šai paša brīdī viņi vairs nesaprot savējo. Un izjūt drausmīgu vainas sajūtu sava bērna priekšā, savā priekšā, viens pret otru un pat savu vecāku priekšā, kur patiesībā vajadzētu būt lepnumam par savu bērnu.

Kad uzdod jautājumu: “Kā spēlēt savu lomu?”, patiesībā cilvēki jautā, kā būt bērnam saviem vecākiem. Tas, kurš ir izdzīvojis šo lomu, tas spēs saprast, kā būt draugam, sievai-vīram, vecākam utt. Spēlēt savu bērna lomu vajag godājot – pacelt vecākus augstāk par sevi.
Kā? To var izdarīt ar paklausību. Ja nav paklausības, tad atdalies no vecākiem, mūc, iestājies sektā, brauc uz Antarktīdu, Austrāliju, Kambodžu. Notin makšķeres, bet dari to apzināti, neieredzot vecākus. Tā arī ir atbildība par savām domām-vārdiem-rīcību plus sajūtām. Lūk, arī ir loma. Būt absolūti godīgam un patiesam. 

Kopīgā instrukcija ir šāda: jūti negatīvu – bēdz. Aizbēgi, pēc kāda laika negatīvs uzsūcas, jo cilvēks nevar ilgi dzīvot stresā. Tu sāc redzēt kaut kādu pozitīvu, sāc tuvināties, atkal dabūn pa ausīm – atkal attālinies. Un tieši šajā šurpu-turpu kustībā notiek patiesības meklēšana.

Bija mums reiz tāds jautājums: “Kā cienīt savus vecākus, ja viņi tev liek ēst gaļu/lasa notācijas/iekausta utt. Nekā. Kaut kādā momentā ir jāatdalās, jāparāda savs briedums, to, ka esi pieaudzis. Bet tam nepieciešams uzņemties atbildību, palūgt piedošanu par negatīvu, un uz kādu laiku pilnībā pārtraukt komunikāciju.

Es arī pats atbraucu mājas pie vecākiem un jau pēc kāda laika sāku vārīties, jo tur saimnieki ir viņi, viņi spēlē savu spēli. Es varu par viņiem rūpēties tikai pasīvi, kamēr viņus nekas neuztrauc. Protams, ka tad, kad kaut kas notiek, tu palīdzi saviem vecākiem risināt viņu jautājumus. Bet, kad tu uzņemies draudzenītes lomu, mammītes-tētiņa lomu, dažkārt pat mammītei sāc vest preciniekus – tā ir necieņa pret saviem vecākiem un nepareizs lomu sadalījums. 

Dmitrijs Trockis
Foto: Daria Obymaha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūpes par sevi

Sieviete rada atmosfēru attiecībās. Viņai jā…

Stop! Lūk, šeit apstājies. Šodien. Šodien, tieši šodien tu neesi atmosfēras radītāja. Tu neesi sieviete–Svētki, neesi Glābēja, ne Saudzētāja, ne Sargātāja, ne Burve vai Feja, vai vēl kaut kas.

Tev pašai šodien vajadzīgas rūpes.

Jā, protams, apkārtējiem ir ļoti svarīgi no tevis saņemt uzmanību, sapratni, pateicību, zināšanas, pacietību, viedumu, mieru, un smieties par taviem jokiem, iedvesmoties no taviem patiesajiem komplimentiem, tikt tevis uzklausītiem, mīlētiem un iedvesmotiem.
Tikai jautājums: vai tad tev, mana Mīļā, nav vajadzīga uzmanība, mīlestība, rūpes, labi vārdi, maigums?

Tu taču nevari visu laiku būt superatmosfēras ģenerators visās tajās daudzajās attiecībās ar ģimeni, draugiem, radiem, kaimiņiem, paziņām, nepazīstamajiem un tā tālāk…. cilvēkiem.

Varbūt kāds no tava tuvākā loka būs ļot izbrīnīts (tā taču mēdz būt, ka tu ļoti cītīgi to slēp), taču tu:

✦ Dažkārt esi nogurusi. Izdedz, izdedz emocionāli, izjūtot visus-visus, ļoti dažādos, sasildot daudzas sirdis; pārdedz, uzklausot daudzus-daudzus, saprotot un dāvājot siltus vārdus; pārdedz fiziski no ļoti-ļoti daudzajām rūpēm; no vainas sajūtas un nožēlas, ka būtu varējusi vēl vairāk izdarīt.

✦ Dažkārt esi slima. Un tev ļoti gribās “uz rociņām”, gribas sadzirdēt mīļus vārdus un sajust rūpes. Jebkuras rūpes.

✦ Tu mēdz būt saraudājusies. No visa uzkrātā pārpilnības; no savām un ne savām uzkrātajām emocijām, no visa pārdzīvotā, no stresa, kas beidzot ir tevi panācis, bet dažkārt no tā, ka pati nezini, – lūk, gribas raudāt – un viss. Bet pēc tam paliek vieglāk.
Un, ja šīs un daudzas citas “neatmosfēras” it kā “nesievišķīgā” stāvokļa apraksti šodien ir par tevi, tad tas nozīmē, ka pienācis laiks sarīkot “rūpju par sevi” dienu vai stundu.

Parūpēties par to, ko tieši tev, tieši šodien ir svarīgi saņemt, pieņemt, atjaunot sevī:

💞 No sirds atpūsties.

💞 Ar garšu atveseļoties.

💞 Palutināt sevi kā pašā laimīgākajā bērnības variantā.

💞 Palūgt palīdzību, nevis skriet kārtējo reizi glābt pasauli.

💞 Atslēgties no visiem, kas pieraduši ar pastieptu roku lūgt tavu palīdzību, cietējiem, lūdzošiem vai tavu uzmanību bezgalīgi pieprasošajiem, tiem, kuri žēlojas, un žēlojas, un žēlojas, kuriem vienmēr tevis ir par maz, maz un maz.
Mīlēt – tas nav tikai stāsts par “dāvāt sirds siltumu un būt labestīgai”. Tas ir arī stāsts par to, lai pateiktu “nē” un pārstātu audzēt cilvēka-patērēšanas vēlmi apkārtējos. Dažkārt šis otrais ir vēl svarīgāks. Viss, protams, ir atkarīgs no situācijas konteksta.

Šodien tu neesi sieviete-atmosfēŗa, no kuras visiem kaut ko vajag.

Šodien tu vienkārši esi Dieva mīļotā meitenīte. Šodien un vienmēr. Un tā – visu mūžību.

Tu esi Dvēsele. Dvēsele-Saule, Dvēsele-Prieks, Dvēsele-Varavīksne, Dvēsele… kaut arī Sniegpārsliņa – viegla, maiga Dieva plaukstās.

Un tevi mīl, tevi sasilda, par tevi rūpējas.

Tu šeit esi vajadzīga vienalga kāda: noraudājusies, slima, nogurusi, “pārdegusi”, stresaina, noskumusi, aizvainota, saīgusi, visāda-dažāda.

Tevi apskauj, skūpsta, tu jūti, kā tu piepildies ar tīrību, zināšanām, ticību, gaismu, mīlestību…

Un pavisam drīz tu atkal atgriezīsies pasaulē, lai dāvātu, apmainītos, no kāda pat kaut ko saņemtu, precīzāk – atļautu sev saņemt.

Mana Mīļā, atpūties, pasmaidi brīnumam, kurš mājo tevī, ieej savā iekšēja klusumā un, lūdzu, parūpējies par sevi un dod iespēju Visumam un tiem, kuri tevi mīl, parūpēties par tevi.

Es vēlu tev laimi!

Ņina Sumire
Ilustracija: Anna Siļivončik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bākām

Dažkārt tu satiec cilvēku un nesaproti – kas par lietu? Cilvēks kā cilvēks. Parasts, it kā normāls. Runā, elpo, kustās, smaida, dzīvo tik. Viss viņam it kā kārtībā… Taču kaut kas ir ne tā…. It kā kaut kā pietrūkst.

Šodien sapratu, ka šie cilvēki ir kā bākas, kas stāv okeāna, jūras vai upes krastā. Iestājas nakts, un izrādās, ka šīs bākas nedeg. Nerāda ceļa gaismu…
It kā dzīva, darbojoša bāka. Bet pēc būtības – nedzīvs, nekam nederīgs tornis.
Nepārstājiet mīlēt! Visos laikos, pie jebkuriem režīmiem un valdniekiem, it visos plašumos, jebkurā materiālajā stāvoklī – bagātībā vai nabadzībā…. Lai cik sarežģīti vai grūti būtu. Un īpaši tad, kad ir ļoti smagi un gandrīz nemaz nav spēka. Kad gribas aizbēg vai lidot vienkarši lejup pa trepēm.

No visa un visiem… Kad viss šķiet bezjēdzīgs, necaurredzams un nepanesams…. piecelieties un, kamēr vien ir spēks, aizdedziet uguni.

Tāpēc, ka tieši tādās vētrās bez mūsu “ceļa gaismiņām” bojā iet dzīvi cilvēki, sasitoties pret aukstajām vienaldzības klintīm dažus metrus no mūsu tukšajām, nedzīvajām bākām.

© Klauss T
Foto: Ray Bilcliff
Tulkoja: Ginta Filia Solis