Pārstāj domāt par to, ko citi domā par tevi

cilveks puli

Par ko tu raizējies? Kādu iespaidu atstāj uz citiem cilvēkiem? Bet kāpēc tevi tik ļoti uztrauc citi cilvēki, ka tu vairs vispār nespēj dzīvot? Katru cilvēku interesē, ko par viņu domā apkārtējie.

Vienus uztrauc tu, citi uztrauc tevi…

Reiz Mulla Nasreddins kājām atgriezās mājās. Ceļš bija tukšs, neviena cilvēka, saule norietēja un iestājās tumsa. Un Mulla nobijās – viņam pretī nāca vairāki cilvēki

Viņs padomāja: “Droši vien tie ir laupītāji… Izņemot mani, te neviena cita nav”. Bailēs viņš pārlēca pāri sētai, kas atradās blakus, un nokļuva kapsētā. Tur viņš atrada svaigi izraktu kapu un paslēpās tajā. Viņš trīcēja un bailēs gaidīja, kad svešie paies garām.

Tomēr cilveki pamanīja, ka uz ceļa nupat kāds bija, un ieraudzīja, kā kāds pārlec pāri sētai. Arī viņi nobijās: “Kas tas bija? Kas slēpjas un uzglūn viņiem?” Un arī viņi pārlēca pāri sētai.

Tagad Mulla bija pārliecināts: “Man bija taisnība, šie cilvēki ir bīstami. Tagad vairs nav kur tverties, vienkārši jāguļ un jāizliekas par beigtu. Viņi taču neaplaupīs mirušu cilvēku”. Viņš aizturēja elpu, kaut sirds bailēs dauzījās kā traka.

Cilvēki atrada atrakto kapu un ieskatījās tajā: “Ko viņš tur dara?” Viņi noraizējušies jautāja: “Ko tas viss nozīmē? Kāpēc tu esi šeit?”

Mulla atvēra acis, paskatījās uz cilvēkiem, un saprata, ka nekādas briesmas nedraud. Viņš iesmējās un teica: “Jā, šis ir diezgan filosofisks jautājums! Jūs man jautājat, kāpēc es esmu šeit, bet es gribētu uzzināt, kāpēc jūs esat šeit? Es šeit esmu jūsu dēļ, bet jūs – manis dēļ.”

Tas ir apburtais loks: jūs baidāties no citiem cilvēkiem, viņi baidās no jums un visa jūsu dzīve bailēs kļūst haotiska.

Pārstāj piedalīties šajā bezjēdzīgajā spēlē, izej no šī apburtā loka un neuztraucies par apkārtējiem. Tavas dzīves būs tev pietiekami, neraizējies par citiem.

Es varu tev apsolīt, ka, ja tu dzīvosi neraizējoties, tava dzīve uzziedēs un tu varēsi tajā dalīties ar citiem cilvēkiem. Tu gribi dalīties un tu vari dot citiem ļoti daudz ko, taču iesākumā tev jāpārstaj domāt par to, ko viņi domā par tevi.

Autors: Ošo “Kad kurpes nespiež”
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Vai ziniet atšķirību, kā slavēt zēnu un kā meiteni?

10460360_337566213100514_1163795349380158792_n

Meitenes nevajag slavēt par padarīto. Slavējot par padarīto, jūs viņu degradējat. Ja meiteni slavē par padarīto: ļoti garšīgi, ļoti skaisti – rezultātā jūs formējat to, ka atzinība man pienākas tikai par padarīto. Atzinība man būs tikai tad, kad es kaut ko labu izdarīšu – tas ir sievieti ārdošs princips.
Pareizi tas darāms – es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t. un lai saņemtu mīlestību, man jābūt tādai, kāda esmu. Lūk, kāds ir meitenes audzināšanas galvenais princips. Ja sāksiet viņu slavēt par nopelniem, viņa sāks domāt: mani tāpat vien nav par ko slavēt, mīlestību es varu tikai nopelnīt, būs nopelni – būs mīlestība.

Pareizi tas darāms – es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t.

Zēni – ar viņiem viss ir pavisam otrādāk. Diametrāli pretēji. Mammas mēdz teikt: Tu man esi tāds brīnums, gudrinieks, tāds malacis. It kā labi. Patiesībā, jūs tikai palīdzat degradēties jaunam vīrietim, jo viņam jau no bērnības šķiet, ka pat neko nedarot, viņš var būt gudrinieks, labais. Bet vīrietim ir labi tikai tad, ja viņš ko sasniedz.

Tāpēc, lai zēnu mudinātu pilnveidoties un viņš varētu justies laimīgs, ir svarīgi runāt un slavēt viņu par panākumiem. Piemēram: ļoti labi paveikts, ļoti prasmīgi izdarīts. Zēnam šie maigie vārdi vajadzīgi mazākā mērā, jo attīstīties viņam palīdz uzslavas par padarīto. Viņam ir vajadzīga atzinība par to, ko viņš ir sasniedzis.

Vīrietim ir labi tikai tad, ja viņš ko sasniedz!

Tā vietā,, lai teiktu: zaķīt, saulīt – jau vecākiem puišiem ir svarīgi, lai viesiem parādītu viņa uzbūvēto lidmašīnu vai pastāstītu par viņa sasniegumiem sportā. Tas ir daudz svarīgāk par zaķīšiem, kaķīšiem un saulītēm. “Paskatieties, ko viņš paveicis! Pareizi, to lidmašīnu uzbūvēja mans dēls! Malacis! Meistars!” Tas puikām ir liels stimuls.

Bet meitene nekļūs labāka, pat tad, ja ar pašas gatavoto zupu pabaros visu rajonu. Tā viņa vienkārši sapratīs, ka viņas pienākums ir barot visus ar zupu. Un viņa domās, ka kamēr visu rajonu ar zupu nepabaros, viņu neviens nemīlēs. Tā, lūk!

Autors: Ruslans Naruševičs
Avots: http://narushevich.com
Tulkoja: Ginta FS

Kā noķert oligarhu

nusja

Ņusja ļoti gribēja apprecēties. Un nevis vienkārši apprecēties, bet apprecēties ar oligarhu. Viss ciems par viņu smējās: atradusi, muļķe, par ko sapņot! Oligarhi viņu Ņižņij Kukujevo ciemā savu mūžu nebija pat ieskatījušies, bet par lielāko biznesmeni te uzskatīja kandžas tecinātāju Markovnu, kas nu nekādīgi nederēja glamūrīgos līgavaiņos. Un arī pati Ņusja, acīmredzami, nebija no “glamūrīgajām” – liela, plata, uzticama kā upes barža. Tādu oligarhi varētu ņemt par miesassargu, vai pavāru, bet par līgavu – diez vai. Un mamma viņai ne reizi vien bija teikusi:

– Ak, tu, neizglītotā muļķe, arī seja tev nav kā Carienei-Gulbim, kādi tur oligarhi!? Viņi tikai lielpilsētās atrodami, bet tu – vietējā, kukujevas…. Labāk skaties uz Mitju-traktoristu, vai Slavku-mehāniķi, savādāk tā arī paliksi vecās meitās! Tavas draudzenes jau sen pie vīriem izgājušas, bet tu… Ja tagad neapdomāsies, tad tā arī viena kūkosi visu atlikušo dzīvi!

Bet Ņusja slaidi nospļāvās uz visiem šiem cēloņseku likumiem. Viņai bija sapnis, un viņa tam ticēja: viss piepildīsies! Un, kad atkal kārtējo reizi kāds mēģināja viņas sapnim sadot pa spārniem, viņa sevi uzmundrināja: «Если сильно захотеть, можно в космос полететь!»

Reiz viņa kādā grāmatā izlasīja, ka, ja kaut ko ļoti vēlies, vajag visu šo saņemšanas procesu izmēģināt. Ja vēlies vinnēt loterijā – sāc svinēt jau laikus savu lielo laimestu, tā, it kā tas jau būtu noticis. Kaut kā tā.

Praktiskā Ņusja uzreiz saprata: ja vēlies apprecēt oligarhu, vajag trenēties: piebarot, paskatīties uz ko tas ķeras. Viņas nelaiķis tēvs bija makšķernieks un meitai arī bija iemācījis makšķerēt, tā kā šī lieta viņai bija pazīstama. Un sāka Ņusja savu brīvo laiku pavadīt pie upes, trenējoties. Te viņa mierīgi varēja sapņot, klusumā un mierā, bez apkārtējo ironiskajiem smīniem. Te tik lieliski sapņojās!

Un, lūk, reiz, kad viņa kārtejo reizi gaidīja “copi”, pie viņas pienāca kāds cits makšķernieks. Tas nebija vietējais. Vējjakā, svīterī, garos zābakos, cepurē un ar makšķeri – kā jau makšķernieks. Krietni gados, maziņš un ar brillītēm – tāds amizants večuks.

– Ne asakas! – viņš novēlēja.

– Pateicos, jums arī! – atbildēja Ņusja.

– Un, ko tad jūs te makšķerējat?

– Oligarhu – atjokoja Ņusja.

– Vai tiešām!? Kas tā par zivi?

– Līdzīga asarim, tikai treknāka un spīguļojošāka. Tāda svarīga zivs, un ļoooooti garšīga!

– Un, uz ko tā ķeras?

– Tas atkarīgs no diennakts laika. Ja brokastīs – tad uz sliekām, pusdienās tiem patīk mušas, bet vakariņās vislabāk lietus tārpiņi.

Te pēkšņi Ņusjai copēja un viņa izvilka solīdu zivi – īstu oligarhu. Bet spainī viņai jau trīs tādi šļakstījās.

– Eh, kāda tu forša meitene! – iesaucās večuks. – Gan gudra, gan stipra un ar humora izjūtu! Vai neesi mēģinājusi nodarboties ar makšķerēšanas sportu?

– Ko? – izbrīnījāš Ņusja. – Vai tad tāds sports arī ir?

– Un vēl kā ir! – večuks nosmējās. – Es regulāri piedalos sacensībās! Un tevi uzaicinu! Nenožēlosi!

– Nezinu gan, kā tas ir, — sakautrējās Ņusja. – Mums ciemā makšķerē tāpēc, lai būtu ko ēst, lai atpūstos, bet, kā sports – nē, tā mums nenotiek.

– Vai gan tev visu mūžu jāsēž savā Ņižņij Kukujevo? Noriskē! Es tev labprāt palīdzēšu, kā makšķernieks makšķerniekam. Man ļoti patīk palīdzēt jauniešiem izvirzīties!

– Labs ir! – piekrita Ņusja. – Kāpēc gan ne? Uz kurieni man jābrauc?

Viņa uzaicināja večuku pie sevis mājas, iepazīstināja ar mammu, ātri uzcepa zivi, pasēdēja, parunājās… Un drīzumā Ņusja devās uz sacensībām makšķerēšanā. Bet tur, izrādījās, bija loti daudz izskatīgu, bagātu vīriešu. Ņusja, meitene drosmīga, nenobijās. Viņa savācās, sakoncentrējās un parādīja lieliskus rezultātus. Lai arī pirms tam sāncenši uz viņu skatījās ar ironiju, tad sacensību beigās ar cieņu paspieda viņai roku.

Jau drīzumā Ņusja sasniedza starptautisku līmeni – viņu uzaicināja izlasē, sacensties ar ārzemniekiem. Viņa bija kļuvusi par komandas līderi.Un tas neprasīja viņai milzu piepūli, jo trenējoties pie upes, un iedomājoties, ka tur peld oligarhs, viņai nebija grūti noķert lielas zivis, tās pašas lēca uz āķa, kā uz magnēta.

– Nu, lūk, sasapņojies! – skumji teica māte. – Ne vīra, ne bērnu, un arī aizraušanās tev kaut kāda muļķīga. Tāda tu man – nekāda, viena vienīga bēdu ieleja.

Tajā pašā laikā «bēdu ieleja» tikai nosmējās, jo viņa gan zināja, ka, ja sapnim ticēsi, tad visi ceļi ti pie tā vien ved. Visi – bez izņēmuma!

Varbūt dēļ šīs ticības, varbūt par spīti ļaunajām mēlēm, sacensībās Ņusja iepazinās ar norvēģi – arī lielu makšķernieku. Un viņš to uzaicināja uz Norvēģiju pamakšķerēt, apmaksāja ceļu un palīdzēja viņai sazināties norvēģu valodā. Protams, Ņusja nedaudz sabijās, tomēr aizbrauca.

Un ko jūs iedomājaties? Norvēģim Ņusja tā iepatikās, ka viņš viņu uzaicināja tur padzīvot. Ņusja šeit sajutās kā mājās, izrādījās, ka arī norvēģu valodā kaut ko saprot, un bija sajūta, ka visu mūžu te dzīvojusi. Bet norvēģi par viņu jūsmoja – teica, ka viņa izskatās kā senā norvēģu jūras dieviete – tāda pati liela, spēcīga un ir lietpratēja makšķerēsanā.

Vienu vārdu sakot, tagad jaunie nevar izvēlēties, kur tiem dzīvot – varbūt Norvēģijā, varbūt Ņižņij Kukujevo. Ņusjas norvēģis labprtāt parceltos arī uz viņas dzimto ciemu, jo makšķerēt tur ir interesanti. Viņam pieder trīs zivju pārtrādes uzņēmumi, kurus var vadīt arī no attāluma.

Tikai Nusjas mamma visu laiku jautā:

– Ņusik, vai viņš ir oligarhs, vai nav? Es nevaru saprast!
– Kurš gan, mammu, to var zināt? – filosofiski atbild Ņusja. – Oligarhs, ne oligarhs – kāda starpība? Galvenais, ka mans sapnis piepildījās! Es viņu tomēr noķēru uz āķa!

Tagad jaunās meitenes Ņižņij Kukujevo ciemā arī tic, ka, ja tu sapņo un savam sapnim tici, tad visi ceļi ved pie tā! Pat tad, ja tev seja nav kā Carienei-Gulbim un figūra ir līdzīga upes baržai, Laime tevi vienalga neapies!

Autors: Elfika
Avots: http://www.elfikacka3ka.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

OŠO par to, kā mēs radām problēmas

problema7

Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

Vai esi sev uzdevis pašu galveno jautājumu: vai patiešām eksistē problēmas, vai arī tu pats tās radi un tik ļoti esi ar tām saradis, ka bez to kompānijas vienkārši nevari iztikt? Tev bez viņām būs skumji un vientuļi? Tu esi gatavs būt pat nelaimīgs – lai tikai nebūtu tukšs. Ļaudis ķeras pie savām nelaimēm, lai tikai nepieļautu tukšumu sevī.

Tu pats baro savas nelaimes. Skaties! Kad viena problēma pazūd, tūlīt atrodas cita, kurai atradīsies vieta. Situācija atgādina čūsku, kas, atbrīvojusies no savas vecas ādas, pati vienalga paliek.

Kā tikko viena problēma tiek atrisināta, tās vietā parādās cita. Un ja labi ieskatīsies, ievērosi, ka otrā problēma ir ar līdzīgām īpašībām, kā pirmā. Sāc risināt otro un aiz viņas jau nākamā un atkal – nākamā.

Lūdzu, paskaties, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. Iesākumā tu problēmu radi, pēc tam dodies meklēt tai risinājumu. Vienkārši vēro – kāpēc tu radi problēmu. Problēmas risinājums atrodas tās pašā sākumā, tajā mirklī, kad tu to radi – labāk neradi! Tev nav nekādu problēmu – svarīgi saprast vien to.

Ja jums ir par maz paša problēmu, jūs sākat domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem… – sociālisms, komunisms un tamlīdzīgas muļķības. Jūs sākat domāt par pasauli tā, it kā pasaule būtu atkarīga no jūsu padomiem.

Mani neuztrauc tavas problēmas. To ir miljoniem, un ir pilnīgi bezjēdzīgi tās risināt – jo to radītājs esi tu pats, bet pats centies palikt ēnā. Es atrisināšu tavu problēmu, bet tu radīsi desmitiem jaunu.

Es pastumšu malā tavas problēmas un tikšu līdz tevīm. Jāmaina ir to radītājs. Un kad tu izmainīsies, problēmas tuvākajā apkārtnē izzudīs.

Atceries labi: tev pašam sagādā baudu auklēties ar savām problēmām, tāpec tu tās radi. Ir daudz iemeslu, kāpēc tu no tām gūsti baudu.

Visa cilvēce ir slima. Tam ir daudz principiālu iemeslu, kurus mēs cenšamies neredzēt.

Kad bērns saslimst, viņš saņem uzmanību. Kad viņš ir vesels, nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Uzmanība – tā ir enerģija. Kad kāds tevi apbalvo ar mīlestības pilnu skatienu, viņš tev dod barību – ēterisku barību. Katram bērnam vajadzīga uzmanība, bet tu to dod tikai tad, kad viņš ir slims, kad ir kāda problēma. Un tāpēc, kad bērns sajūt uzmanības trūkumu, viņš izdomā problēmu, pats to rada.

Mīlestība – lūk, galvenā vajadzība.

Kā tavs ķermenis barojas ar ēdienu, tā arī tava dvēsele barojas ar mīlestību. Taču mīlestību tu vari saņemt tikai tad, kad esi slims, kad tev ir kāda problēma, savādāk neviens neiedomājas tev to dot.

Bērns mācās no tevis, rezultātā arī iemācās radīt problēmu. Viņš saprot, ka pietiek vien saslimt, kad visi metīsies viņu žēlot un lolot.

Autors: OŠO
Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pienāk tāds brīdis, kad nav kam prasīt padomu…

celotajs2

Ja paveiksies, dzīvē iestāsies tāds brīdis, kad tev nebūs kam prasīt padomu. Nebūs neviena, pavisam neviena.. Un ne jau tāpēc, ka blakus nav neviena vecāka par tevi. Ir. Taču viņi nav gājuši tavu ceļu. Viņi ir gājuši savējo, bet, ne tavējo.

Bet tu esi aizgājis pietiekami tālu, lai neprasītu padomu citiem. Un visi viņu vārdi tagad nav nekas vairāk kā novērotāju viedokļi. Novērotāju, uz kuriem nevarēsi vairs novelt vainu par savām neveiksmēm.
Tad nāksies meklēt sevī to punktu, kas palīdzēs pieņemt lēmumu. Un tieši to samērot ar zīmēm, kas nāk no ārpasaules. Būt atbildīgam par ikvienu savu lēmumu un mācīties izturēt savas iekšējās vētras.

Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta. Viņi precas ar tiem, kas pateiks, kas jādara. Draudzējas ar tiem, kuri pareizi viņus novērtēs. Strādā pie tiem, kuri atņem viņiem atbildību. Un tā arī nodzīvo līdz savām vecumdienām. Un nav te nekā briesmīga.

Bet tad, kad ej viens, ik pa laikam tev šķiet, ka tu visu dari nepareizi (un šaubīgie nešaubīgi tev to pārmetīs). Ne tāpēc, ka reāli kaut kas nav kārtībā, bet tāpēc, ka citi dara citādāk. Tāpēc, ka izņemot tevi neviens cits TĀ nedara. Tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa nepazīstamiem apvidiem ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izgudrotu jēgu.

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: GInta FS

 

Sievietes SPĒKS – tā ir identitāte. Tas ir par to, kas ES ESMU…

sievietes spēks

Kas tas ir – Sievietes Spēks?

Eksistē dīvaina ideja, ka tas ir skaistums, paklausība, prasme saimniekot, audzināt bērnus un priecēt vīrieti.
Par šo ideju vēl parunāsim.
Daudzām sievietēm un treneriem, kuri vada treniņus «kā manipulēt ar vīrieti, lai tas kļūtu paklausīgs», ideja ir vēl dīvaināka:
sieviete vīrietim dāvā seksu un viņš viņu nodrošina ar visu, kas tai vajadzīgs.
Naudu, uzmanību, resursus un savu personīgo dzīvi.
Pirmkārt, tā ir prostitūcija. Piedevām – manipulatīvā.
Prostitūtas ir godīgākas, ar viņām var vienoties.
Otrkārt, vīrietis dara to pašu. Tikai, sanāk, ka bez maksas.

Un, tā.

Kas tad patiesībā ir Sievietes Spēks?
Kā jebkurš cits spēks, tā ir ENERĢIJA.
Darbības, šarms, harizma, iekšējā gaisma…
Tas, kas ir resurss pašai sievietei un apkārtējiem.
Tas ir ļoti svarīgi: gan sev gan cilvēkiem.
Bet pirmkārt, tieši sev.
Tagad par to, kāds šis spēks mēdz būt.
Tas nenozīmē, ka ikvienai sievietei tas viss jāattīsta uzreiz, vienlaicīgi.
Nevajag.
Pārpūlēsimies.
Daudz labāk ir tad, kad kaut kas atveras un rodas vajadzība, un pienāk laiks nodarboties tieši ar šo.
Tad patiešām Sievietes Spēks atplaukst kā zieds. Un tas lielai daļai pseidovēdistu pat sapņos nav rādījies.
Pats svarīgākais moments par Sievietes Spēku.

Sievietes Spēks ir IDENTITĀTE. Tas ir par to, KAS ES ESMU…

Pieņemsim – skaistums. Vairums sieviešu rūpējas par sevi laiku pa laikam, vai arī gluži otrādi – visu savu laiku pavada skaistumkopšanas salonos.
Un gala rezultatā sanāk nevis unikāla sieviete, bet kopta viduvējība.
Un nevis skaistums kā piedeva sievietei, bet sieviete kā piedeva tādam “sabiedriskam” skaistumam.
Un kā tad vīrietim mūs izvēlēties?
Mēs taču visas esam gandrīz vienādas!
Mēs nevaram atraut acis no šī sfēriskā skaistuma vakumā, un pilnībā aizmirstam par sevi.
Mana paziņa, stiliste no Izraēlas parasti sāk ar jautājumu: “Kas tu esi?”
(Un es ļoti ceru, ka drīz viņu pazīs visā pasaulē).

Mums, sievietēm, vispar ir grūti saprast un sajust sevi. Mūs pašu it kā nemaz nav. Ir meita, sieva, māte, profesionāle, sportiste, skaistule, kura sev nav piešķīrusi šo skaistumu, un kura tam ir it kā kaut kāds nesaprotams pielikums.

Te nu palīdzēt var treneris vai psihologs.
Jo mums, sievietēm, ir ļoti lielas problēmas ar identitāti.
To, kas mēs pašas esam.
Tādas, kādas esam.

1. Skaistums.

Koko Šanele reiz teica: «ja sieviete nav kļuvusi skaista 30 gados, viņa ir muļķe». Un tas vēl ir labs handikaps laikā. Tāpēc, ka savu vienīgo, ne ar ko nesalīdzināmo skaistumu var atrast jebkurā vecumā. Bet, ja nu kādu iemeslu dēļ, mēs to vēl neesam atradušas, nevajag sevi par to rāt. Tas vienkārši nozīmē tikai to, ka esam nodarbojušās ar kaut ko citu. Un mūsu sievišķais spēks ir spilgtāks tieši tajā, bet šeit, nedaudz iekavējies. Nekā briesmīga tajā nav, jo tas ir tikai pagaidām.

2. Prāts.

Jā, es zinu, ka ir tāda ideja, ka prāts ir vīrišķā raksturotājs. Bet ir arī sievišķais prāts. Vīrieša prāts ir skaidrs, sievietes – dziļš. Vīrišķais – konkrēts, sievišķais – kontekstuāls. Un, tā tālāk. Kā gan savādāk mēs viens otru varētu saprast? Un, protams, mēs viens no otra varam mācīties. Un jebkurā gadījumā, labāk sastingt neizlēmībā, kad teiks: «skaistie – pa labi, gudrie – pa kreisi».

3. Jūtas.

Tas ir klasiskais Sievietes Spēks. Taču daudzas jūtas meitenēm tiek aizliegtas. Mums jau no bērnības aizliedza, piemēram, naidu (pat taisnīgu naidu), aizvainojumu, greizsirdību, skaudību… Mēs pašas esam noraidījušas sāpju sajūtas. Un viss būtu labi, ja vien līdzi šīm nenotrulinātos arī visas parējās jūtas. Un ļoti bieži mēs nespējam apzināties savas jūtas, nerunājot pat par niansēm.

4. Radošums.

Sievietei ir ļoti svarīgi nodarboties ar mākslām, kaut ko radošu. Tas palīdz sajust sevi, saprast savu identitāti. Nepielipt kā pirts lapai savam vīram, bērniem, darbam, ģimenei. Būt interesantai pašai sev, tātad – arī visiem pārējiem. Ļoti bieži tieši māksla sievietei var aizvietot mātišķumu, jo tai arī nepieciešams mātišķais spēks. Un, nodarbojoties ar kaut ko radošu, sieviete jūtas laimīga. Kā radītāja. Radošums ir īsts glābiņš laikā, kad bērni ir izauguši un aizgajuši savā dzīvē. Ja sieviete nav radoša, un viņai nav savu radošo nodarbju, tad viņai nākas ciest laikā starp tikšanās reizēm ar bērniem un mazbērniem. Vai arī manipulēt ar tiem, lai viņi biežāk to apciemotu. Ļoti bieži radošuma trūkums ir iemesls dažadām slimībām.

5. Sieviešu arhetipi.

Sievietes dažādās “sejas” ir iespēja mums mainīties, spēlēt, eksperimentēt. Vairot dzīves daudzveidību, realizēt savas dažādās brīvības pakāpes – pašai sev un, tātad, arī savam vīrietim. Klasiskās sievišķās lomas, kas nepieciešamas kontaktējoties ar vīrieti ir – sieva, mīļākā, mūza. Ir arī citi tēli. Glabātāja, dziedniece, pētniece, ceļotāja, valdzinātāja, guru, iedvesmotāja, skolotāja un vēl, un vēl…Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību sievišķības “ēnas” pusēm, kas saistītas ar meitenēm aizliegtām jūtām. tajās ir visvairāk apspiestas enerģijas, kuru var aktīvi atbrīvot.

6. Dzimtas spēks.

Ir spēcīgs resurss ar dziļām saknēm. Tas ir par ģimeni. Par tuvību un separāciju. Par attiecībām, pirmkārt, ar vecākiem un par dzimtas turpināšanu. Tas ir ne tikai par bērniem, bet arī par ceļa turpinājumu, pa kuru iet visa dzimta, vai arī kāds tajā īpaši svarīgs cilvēks. Attiecības ar radiniekiem nav vienkārša padarīšana. Jā, protams, un ir dzīves posmi, kad šīs attiecības vispār nav svarīgas. Te ļoti būtiski ir sākt ar tām strādāt tieši tad, kad ir tāda vēlme. Un te nu arī var palīdzēt treneris vai psihologs, ja pašas nejūtamies gana varošas šajā jomā.

7. Resursi, iemaņas un pieredze.

Resursi ir viss, kas mūs priecē un dod mums enerģiju. Jebkuras zināšanas, prasmes, visa dzīves laikā uzkrātā pieredze. Labā un ne tik labā.

Atstrādāt savu pieredzi mums traucē dažādas psiholoģiskās traumas, dzīves mācību stundu neizpratne, neprasme tās izskaidrot un saprast. Arī te var palīdzēt speciālisti.

Ikvienai sievietei būtu svarīgas pamatiemaņas dejošanā un balss attīstīšana. Dejas – veselībai, ķermenim un erotikai. Balss – veselībai, elpošanai, lai pilnvērtīgi varētu sevi izteikt, nebiedējot sevi un apkārtējos ar savu balsi. Un, protams, ja ir vēlēšanās, ir lieliski dziedāt.

8. Eross.

Tas ir par jūtām, sajūtām, jutīgumu. Vīriešu eross – sākumā par seksu, pēc tam par jutīgumu, uztveri un tuvību. Sievietes eross – gluži otrādi.

Autors: Katarina Kočetkova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Daži Iekšējā miera simptomi un pazīmes

miers17

— Tendence domāt un rīkoties no sirds, nevis vadoties no bailēm, kas balstītas uz pagātnes pieredzi.
— Spēja izbaudīt katru dzīves mirkli.
— Zudusi interese nosodīt citus cilvēkus.
— Zudusi interese apspriest citu cilvēku rīcību.
— Zudusi interese konfliktēt.
— Iekšēja vajadzība novērtēt un uzslavēt.
— Apmierinātības sajūta par to, ka esi sastīts ar dabu un citiem cilvēkiem.
— Smaidīgums.
— Pieaugusi spēja uztvert mīlestību, ko pauž citi un akūta vajadzība pašam paust mīlestību.

Lūk, kas tev vajadzīgs. Un dzīve kļūs par aizraujošu ceļojumu, kas pilns prieka un godbijības. Tā tava daļa, kas bija ieslēgta dažādos ierobežojumos, kurus tu pats sev biji uzlicis, atbrīvosies, lai ieraudzītu pavisam citu panorāmu… ja un kad tu tam noticēsi.
Tu atklāsi, ka it kā palēnini savu dzīves tempu, un sāc dzīvot tajā tīrajā iekšējā telpā, kurā vari novērtēt visu, kas pagadās tavā ceļā.
Savā sirdī tu zināsi, ka tev nav jābaidās no citu cilvēku skatieniem un rīcības.
Tu saņemsi no savas dzīves vairāk prieka, jo tieši prieku tu nesavtīgi dāvāsi arī citiem.
Tu atklāsi, ka tev ir daudz vieglāk pieņemt cilvēku pretrunīgos uzskatus, zinot to, ka neesi nošķirts no kaut kā iekšēja tevī.
Tu gūsi prieku no tā miera sevī, kas nomainīs agresivitāti un sāpes.
Tu novērsīsi ikvienu konfliktu, saprotot to, ka ir bezjedzīgi kādam pierādīt savu taisnību.
Tu atklāsi sava prāta bezgalīgo spēku.
Tu varēsi mierīgi meditēt pat tad, kad apkārt citi trako.
Tu iepazīsi mierīga saprāta spēku un arvien biežāk vērsīsies pie tā.
Tu atklāsi sevī lietas, par kurām agrāk pat iedomāties nevarēji.
Tu attapsies tā ideālā intelekta iekšienē, kas piepilda ikvienu formu un tajā iekšējā telpā, kur, iespējams, ir viss, ko vien tu spēj vizualizēt.
Autors: Veins Daiers “Kad noticēsi, tad arī ieraudzīsi”.
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS