Ja tu kaut ko ļoti gribi, palūdz to Visumam 25. maijā vai 24. jūnijā

pateicīga sieviete1
Mūsu senči jau senatnē ievēroja, ka mēness fāzes ļoti nopietni iespaido mūsu dzīvi, pateicoties tam arī radās dažādi tautas ticējumi. Jauns mēness ir labākais laiks, lai uzsāktu ko jaunu.
Mēness ietekmē visu, kas atrodas uz zemes, un tāpēc ir radušies dažādi rituāli, ko var veikt jaunā mēnesī, kad tas pieņemas spēkā un izplata savu maģisko enerģiju.
Jauns mēness 2017. gadā
  • 26 februārī 17:57:14
  • 28 martā 05:56:10 (otrd.)
  • 26 aprīlī 15:15:01
  • 25 maijā 22:43:15
  • 24 jūnijā 05:29:30
  • 23 jūlijā 12:44:21
  • 21 augustā 21:29:02
  • 20 septembrī 08:28:47
  • 19 oktobrī 22:10:47
  • 18 novembrī 14:40:51
  • 18 decembrī 09:29:19

 

Rituāls bagātības piesaistīšanai dzīvē.

Jaunā mēnesī paņemiet zaļu vai dzeltenu sveci un pašu lielāko naudas zīmi, kāda jums ir dotajā brīdī un septiņas dzeltenas monētas. Ja izmantojat kredītkarti, paņemiet arī to. Aizdedziet sveci, kādu brīdi paturiet rokā naudu un karti. Pēc tam nolieciet to visu uz galda šādā kārtībā: naudas zīme, uz tās – karte un pa virsu monētas (ja bez kartes, tad atbilstoši naudas zīme + monētas) . 7 reizes atkārtojiet vai nolasiet vārdus:
“Bagātība Dievā, Dievs manī, uz Zemes daudz Bagātības! Visu Bagātību tagad pieņemu, Sūtu Pateicību Radītājam un Visam Viņā! Bagātība plūst pie manis kā upe un vienmēr paliek ar mani! Tas ir izdarīts. Tas ir izdarīts! Tas ir izdarīts! Pateicos! Es zinu, es uzdrošinos! Es varu! Par visu pateicos Radītājam!
Tad vizualizējat sevi zelta piramīdā un jūsu priekšā stāv starojoša būtne.
Tas ir Bagātības Dievs, domās vai balsī sakiet:
“Es esmu gatavs(a) pieņemt visus labumus, visas manas Pasaules Bagātības! Pieņemu un Pateicos!”
Iedomājieties, kā Viņš jums izraksta čeku, vai pasniedz lielu čemodānu ar naudu, kā nauda plūst no visām pusēm… Iedomājieties, cik daudz laba, priecīga un skaista jūs varēsiet izdarīt ar šīs naudas palīdzību! Ar šo “bildīti” acu priekšā nedaudz pasēdiet, lai tā paliktu galvā.
Ļaujiet svecei pilnībā izdegt. Pēc tam paņemiet naudas zīmi un karti un ielieciet tās makā, bet monētas, lai vēl pastrādā. Ielieciet tās krājkasītē un katru dienu iemetiet tajā pa kādai monētai, līdz krājkasīte būs pilna.
Kad krājkasīte piepildīsies, paņemiet visu, kas tajā ir, un dodieties iepirkties. Lai jūs neuztrauc tas, ka norēķināsieties monētās – nauda ir nauda. Kad maksājiet, domās skaitiet:
“Jūs palaižu brīvībā un ielūdzu jūs kopā ar draugiem! Nāciet un līdzi sev ņemiet savus papīra draugus! Visus uzaicinu! Visus saucu! Visu naudu ar pateicību pieņemu! Un tā ir, kā saku! Pateicos! Pateicos! Pateicos!”
To pašu var pateikt īsi:
“Jūs atlaižu un kopā ar draugiem ielūdzu atpakaļ”.

 

Vēlmju rullītis! Tiek aizpildīts tikai jaunā mēnesī.

Uz skaista papīra rakstiet: “Es ar pateicību no Dāsnā Visuma pieņemu (Jūsu vēlme), lai tas, vai kas lielāks ienāk manā dzīvē kopējam labumam” Apakšā atstājiet brīvu vietu, lai tad, kad vēlēšanās būs piepildījusies, varētu uzrakstīt Pateicību: “Es pateicos Dāsnajam Visumam par manas vēlmes piepildīšanu”
Kad vēlme piepildījusies, to izsvītrojam ar sarkanu pildspalvu un rakstam 2 jaunas vēlēšanās. Šis rullītis domāts 3 gadiem. Piepildās!!!! Pārbaudīts!

 

Rituāls vēlmju piepildīšanai «Trīs lapas» (ar lauru lapām)

Arī šo rituālu pilda jaunā mēnesī. tas ir vienkāršs, bet brīnumains rituāls.
Sagatavojiet 3 lauru lapas (var kaltētas), papīra lapu un pildspalvu ar sarkanu tinti.
Jauna mēness naktī uzrakstiet uz papīra lapas jūsu kvēlāko vēlēšanos un skaļi to atkārtojiet trīs reizes. Pēc tam šo lapu trīkārtīgi salociet un ielieciet tajā trīs lauru lapas. Atkal atkārtojiet vēlēšanos 3 reizes, vēlreiz trīsreiz salociet papīra lapu, nesalaužot lauru lapas.
Pēc tam šo salocīto lapu ar visām lauru lapām ielieciet kastītē, bet kastīti nolieciet savā guļamistabā (ziemeļrietumu sektorā). Vislabāk, ja tā ir sudrabaina kastīte. Var to nolikt vienkārši tumšā vietā
Katru reizi trīsreiz izrunājiet savu vēlēšanos. dariet to tikmēr, kamēr tā piepildīsies.
Kā tikko vēlēšanās būs piepildījusies, paņemiet šo kastīti, izņemiet salocīto lapu un, neatlocot kopā ar lauru lapām, to sadedziniet, Un, protams, no visas sirds pateicieties Visumam par palīdzību!

 

Rituāls «Kvīts naudas saņemšanai»

Jaunā mēnesī, tieši tajā brīdī, kad parādās jauns mēness, izrakstiet sev kvīti – čeku naudas saņemšanai.
1. Datums
2. Jūsu pilnais vārds un uzvārds
3. Jums vajadzīgā naudas summa. Taču, pirms rakstiet šo summu, būtu jānoskaidro jūsu iekšējā “maciņa” izmērs…. tas nozīmē, ka jūs variet saņemt tikai to naudas summu, kuru varat sev atļaut.
To saprast var sevi pētot, pētot savas iekšējās sajūtas: sākot no mazas summas un pakāpeniski paceļot latiņu. Tā summa, pie kuras sajutīsiet neērtības sajūtu, diskomfortu, neticību tam, ka variet tādu saņemt, arī ir jūsu limits. Sāciet to pakāpeniski celt. Kā to dara? Uzrakstiet summu, kas nedaudz pārsniedz jūsu limitu un pakariet to redzamā vietā. katru reizi, kad iesiet tai garām,un jūsu skatiens pie tās apstāsies, padomājiet – es saņemu …eiro, dolārus mēnesī – izvēlieties to, kas jums der.
Summas vietā var atstāt daudzpunktus
4. Lejā uzrakstiet kvīts numuru, datumu un parakstu.
5. Nolieciet savu kvīti tur, kur neviens to neatradīs. Ideāli, ja tas būs sarkans konverts. Runā, ka tā piepildās 7 dienās, tā var kompensēties līdzvērtīgas dāvanas veidā, vai labas ziņas veidā. Tik ātri piepildās tikai reālas sirds vēlmes.

 

Vēlmju piepildīšanās rituāls.

1. Nopērciet veikalā pašu skaistāko bloknotu – lai tas atbilst visiem jūsu estētiskajiem priekšstatiem par ideālu bloknotu! Labi, ja tas būs cietos vākos un ar atslēdziņu.
2. Pie viena arī pašu skaistāko pildspalvu.
3. Nevienam šos dārgumus nerādiet, noslēpiet līdz jaunam mēnesim.
4. Sarakstiet visu jaunu mēnešu sarakstu šajā gadā, lai neaizmirstu šajā laikā pastradāt ar savām vēlmēm.
5. Kad iestājas jauns mēness, paņemiet savu burvju bloknotu, pildspalvu un sāciet radīt. Ko radīt? Protams, savu dzīvi 🙂
Nekautrējaties vēlēties pašas drosmīgākās vēlmes! Formulējums: «Es ar pateicību no Visuma pieņemu….tālāk formulējiet savas vēlmes…. manam labumam, kopējam labumam, manas ģimenes labumam!”
Vēlmes formulējat lakoniski un konkrēti – “man ir dators (modelis, krāsa, summa), u.t.t.), Visums zin, kurš ir īstais laiks, lai jums to uzdāvātu.
6. Pirmajā reizē rakstiet visas savas vēlmes (tās, kas ir jūsu – ne svešas vai noskatītas), nākamajos pilnmēnešos izsvītrojiet tās, kas jau piepildījušās (virspusē pierakstot: “Piepildīts! Pateicos!”), un papildiniet savu sarakstu ar jaunām vēlmēm.
7. Protams, labāk šo sarakstu rakstīt jaunā mēnesī, taču, ja nepaspējāt, neuztraucieties – jūsu patiesās vēlmes vienalga piepildīsies.
Avots: www.votetodaa.ru/
Tulkoja: Ginta FS

 

Komentārs: Daudzi skeptiķi noteikti teiks, ka tās visas ir muļķības. Protams, cilvēka dzīvē notiek un piepildās tas, kam viņš tic. Un, ja cilvēks tic, ka nav pelnījis vairāk kā viņam ir, vai tam, ka dzīve ir nejēdzīga: tad Visums vienmēr viņam sniegs apstiprinājumu, ka tā ir.
Manuprāt visi šie rituāli ir vērtīgi ar to, ka veicot tos, mēs neapzināti vai apzināti sākam domāt par to, ko mēs vēlamies. Ja vēlmju nav, vai arī cilvēks netic tam, ka tās var tikt piepildītas, nav uz ko cerēt un droši vien labāk vispār neko šajā virzienā nedarīt. Es neesmu fanātiska rituālu piekritēja, taču apmēram nojaušu, kā darbojas zemapziņa, un tāpēc saprotu to, ka vēlēties ir veselīgi un pateikties ir veselīgi, taču ļoti svarīgi, lai mēs pamazām tam visam “pieslēgtu” savu sirdi un beidzot sāktu dzirdēt to, ko vēlas mūsu Dvēsele. Lai burvīgs šis jauns mēness.
Čeks no grāmatas “Maģija”
!!!4

Pateicība par to, ko dod vīrietis

pateicīga sieviete3

Es jau sen gribēju uzrakstīt rakstu par pateicību. Par pateicību, pieņemot to, ko tev dod. Vēl konkrētāk, par to, ko dod vīrietis. Tāpēc, ka pēdējā laikā pārāk bieži no sievietēm, ar kurām strādāju, dzirdu: “Viņš mani nenovērtē, nemīl, nerūpējas par mani, nesaudzē!”

Sāku izprašņāt. Jo, lai tiktu skaidrībā ar situāciju, ir jāierauga tā no dažādiem skatu punktiem. Un ļoti bieži izrādās,ka uzmanība no vīrieša puses ir, tikai tā netiek izrādīta tādā formā, kadā sieviete to vēlas redzēt. Viņa vēlas, lai viņš vienmēr būtu blakus, bet viņš pieliek visus spēkus, lai nopelnītu naudu – viņas pašas vajadzībām. Viņa vēlas romantiku, bet viņš ziemā katru rītu dodas ārā – salā, lai uzsildītu viņas mašīnu. Viņa saka, ka viņš viņu nedzird, taču, no brīža kopš viņi ir kopā, viņš katru dienu pērk viņas iemīļoto rupjmaizi, pēc kuras jābrauc uz īpašu ceptuvi, kas neatrodas pie mājas. Tikai maizi….

Uzmanība, kas šķiet pašsaprotama līdz brīdim, kad esi to pazaudējusi.

Īpaši grūti ir ievērot īpašo attieksmi tad, kad cilvēks atrodas tālu no tevis. Tas ir gandrīz kā likums: jo tālāk ir vīrietis,jo asākas ir gaidu sajūtas, un, jo sāpīgāka katra detaļa, kas neierakstās ierasto lietu kārtībā. Uzrakstīja ne astoņos, bet divpadsmitos – nav uzmanīgs, neuzprasīja, kā tev iet – tātad vienaldzīgs, ignorēja jautājumu, kur viņš ir – tātad kopā ar kadu citu… Atkailināti nervi un fantāzijas rada visbezjēdzīgākos sižetus. Kad sižets ir radīts un detaļās izdomātas, sākas teātris:

«Es jau zinu, ka tagad tev ir svarīgākas lietas darāmas…»

«Kāpēc? Es vienkārši esmu aizņemts!»

«Tev nekad neatliek laika man…»

Saskarsmē rodas spriedze. Viņš saprot, ka viņa ar kaut ko ir neapmierināta, taču nevar saprast, ar ko. Viņa gaida, ka viņš sapratīs un «labosies», taču, par cik nespēj paust savas vajadzības normālā valodā, tas nenotiek. Agri vai vēlu viņš sapratīs, ka viņam vieglāk ir viņai vispār nerakstīt, jo pretējā gadījumā vienalga būs jātaisnojas par to, kā nav. Viņa nonāk pie secinājuma, ka atkal nekas nav sanācis un laiks velti notērēts. Un tad viņi šķiras….. nē, pat ne tā… vienkārši pakāpeniski attālinās, kaut patiesībā būtu varējuši būt kopā, ja vien…

Tad, lūk, izeja no šī strupceļā ir PATEICĪBA!

Pateicība par katru uzmanības zīmi, par katru nieku, kas izdarīta tavā labā. Bez izsvēršanas, analīzes, bez vērtēšanas, bez salīdzināšanas ar citiem, īpaši – citiem vīriešiem. Vienkārši – pateicība. Pateicos par to, ka tu esi! Pateicos par to, ko tu dari manā labā!

Ja tev šķiet, ka tev nav par ko pateikties, pavēro sevi vairākas dienas.

Cik stundas dienā tu esi tik aizņemta, ka tev nav pat minūtes, lai paņemtu telefonu. Cik reizes tev būtu reāli neērti uzrakstīt sms vai piezvanīt laikā, kad esi sporta zālē, dušā, pie stūres, pie ārsta. Cik bieži tev vienkārši nav garastāvokļa un spēka (banāla spēka), lai kādam kaut ko dotu? Vai dienas beigās, kad esi nostradājusies, tev bijusi smaga diena, tu patiesi esi gatava noiet pāris kvartālus, lai nopirktu svaigas bulciņas? Vai tiešām TU PATI vienmēr esi gatava  saprast un sajust otra cilvēka vajadzības, ja viņš tev par tām neko nesaka? Cik reizes tevi būtu iespējams nepareizi saprast, ja tu pati nesāktu kaut ko skaidrot?

Kad, lūk tā, bez liekas refleksijas tu sāc pievērst uzmanību sev, atnāk sapratne par to, ka mūsdienu pilsētas straujajā ritmā ikdienas plānveida uzmanība pret otru cilvēku ir kas līdzīgs varoņdarbam. Ka vienmēr ir ļoti daudz racionālu iemeslu, lai neievērotu, nepamanītu, nesadzirdētu, neatcerētos un nepiezvanītu. Un, lai cik dīvaini tas nešķistu, lai to darītu pastāvīgi, ir jāpieliek zināmas pūles, kas attiecībā pret otru arī nozīmē uzmanību un rūpes un varbūt – pat mīlestību.

Pamēģini kaut neilgu laiku kontaktēties BEZ PRETENZIJĀM. Sāc pamanīt, cik daudz kā svarīga slēpjas sīkumos. iemācies novērtēt sīkumus un pie tevis atnāks piepildījuma sajūta. Un tai līdzi pēc laika sāks realizēties tavi sapņi!

Autors: Jeļena Šubina
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Kāda skolotāja reiz mums mācīja: problēmas dzīvē rodas tajās sfērās, kur par maz ir pateicības. Ja ir par maz naudas – tātad tev nav pateicības par naudu, kas pie tevis nāk. Ja ir problēmas attiecībās – tātad atkal par maz tur ir pateicības. To, par ko runā raksta autore, es ik dienas parbaudu savā dzīvē un patiešām – izmainot savu attieksmi, pieņemot cilvēkus tādus, kadi viņi ir, bez pretenzijām, pieņemot savu vīrieti bez pretenzijām, pateicoties par to, ka viņš it un par to, ko viņš dod un dara tavā labā, viss mainās. Patiešām mainās uz labu!

Mācību stunda visai dzīvei

zēns maršrutniekā4

Tas notika 80desmito gadu vidū Ļeņingradā. Es braucu maršrutniekā. Blakus sēdeklī trokšņoja apmēram sešgadīgs puika. Viņa mamma truli blenza ārā pa logu un nereaģēja. Bet viņš tikai raustīja un raustīja viņas piedurkni

Garām paskrēja koku rindas, smidzināja sīks lietutiņs – kā jau Ļeņingradā. Bērns kaut ko pieprasīja vai apgalvoja, neatceros. Bet pēkšņi viņa kā pagriezās pret puiku, kā parāva viņu aiz rokas un caur zobiem nočukstēja:

— Ko tu gribi no manis?!

Viņš sarāvās un apklusa.

— Ko tu gribi, es tev prasu!? Vai tu vispār zini, kas tu tāds esi? Tu esi nekas! Saprati?! Tu esi nekas! — to viņa burtiski izdvesa viņam sejā, izgrūda caur zobiem. Puika skatījās uz viņu, un man šķita, ka viņam trīc galva. Vai arī es trīcēju. Jutu kā sviedri tek pa muguru tērcītē.

Atceros savu pirmo domu, — Vai tiešām to saka viņa?! Par ko viņa šajā brīdī domā?!

— Nespēju tevi redzēt!, — viņa nočukstēja.

— Tu taču viņu nupat nogalināji! — es teicu, bet neviens mani neizdzirdēja.

Cilvēki maršrutniekā turpināja gulēt, tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Es sēdēju un nekustējos. Bet puisēns neraudāja. Viņa atgrūda viņa roku un atkal pagriezās pret logu. Viņš vairs neārdījās un netrokšņoja, bija pieklusis. Viņš skatījās sēdekļa saplēstajā apšuvumā un klusēja. Bet man bija vēlme piecelties un saraustīt šo sievieti gabalos! Pateikt viņai: — Tu esi briesmone! Tu esi nekas! Tu taču viņu nogalināji! Zvēru, es būtu to izdarījis!

Bet puika kaut kā mani nobremzēja. Es aizvēru acis un sāku dziļi elpot, lai kaut kā nomierinātos.

Kad es tās atvēru, es ieraudzīju konfekti. Pavisam jauns puisis, gaišiem, cirtainiem matiem, kurš izskatījās pēc studenta, izstieptā rokā turēja konfekti un deva to puikam teikdams: — Ņem, tas tev!

Zēns konfekti paņēma. Un tad puisis pasniedza vēl vienu konfekti. Zēns paņēma arī to. Tālāk notika kaut kas tāds, ko bez asarām es nevaru atcerēties.

Viņš neēda konfekti, bet pieskārās mammas rokai. Viņa uzreiz nepagriezās, tiki pēc brīža paskatījās uz viņu. Izskatījās, ka gribēja viņam sist, taču viņš pastiepa viņai konfekti. Viņa paskatījās uz zēnu, tad, uz konfekti. Es redzēju, ka viņa ir nesaprašanā. Tad viņš ielika konfekti viņai rokā. Viņa, ka apdedzinājusies ātri viņam to atdeva.

— Es negribu, — viņa teica.

Viņam rokā bija divas konfektes un roku viņš nenolaida.

— Ēd pats — viņa klusiņām teica un piebilda, — es negribu… Godavārds!

Tad viņš nolika konfekti viņai klēpī. Es nekad neaizmirsīšu šo pauzi. Un šo nobrieduša cilvēka skatienu.

Manā acu priekšā pāris minūtēs šis mazais zēns kļuva par vīrieti, bet viņa no dusmīgas, naida pilnas maitas kļuva par skaistu jaunu sievieti. Vismaz es tā to jutu.

Viņa ilgi, ilgi klusēja. Skatījās uz savu dēlu, it kā pirmo reizi to būtu ieraudzījusi. Pēc tam apskāva. Un viņš viņu apskāva. Pēc tam viņš attina konfektes papīriņu un un iedeva viņai konfekti. Jūs varat ko tādu iedomāties? Un kāmēr viņa to nebija iebāzusi mutē, pats neēda. Tas bija vēl viens šoks, bet jau cits.

Es padomāju: — Lūk, tu sēdi tāds svētais, gribēji piecelties, apvainot, gribēji viņu saraustīt gabalos, pārtaisīt. Un tu neko nebūtu panācis, izņemot skandālu un lamas. Bet šis zēns, paskaties, cik viņš ir gudrs, cik liels, pieaudzis, viņš izdarīja ko pavisam citu, kas aizskāra līdz pašiem sirds dziļumiem, līdz asarām. — Un vēl, šis jaunais students, kurš iedeva zēnam konfektes, — es padomāju, — vinš taču ne vienkārši tāpat iedeva divas.

Es atskatījos… Pa mikriņa aizmugurējo stiklu es redzēju šo jauno puisi, kas lēnītēm aizgāja pa pielijušo ielu. Bet mamma un dēls sēdēja galvas kopā salikuši – kā nupat iemīlējušies! Vadītājs paziņoja manu pieturu. Kāpjot ārā, es pieskaros puisēna rokai.

Ar to es viņam pateicu «Paldies». Nedomāju, ka viņš saprata, taču tas nav būtiski.

Es uz mūžu ielāgoju šo mācību stundu. Atcerēties atcerējos vienmēr, taču jāpaiet vēl gadiem, lai es to pa īstam apzinātos. Ka tā arī ir patiesā audzināšana. Par kuru ne visi pieaugušie zin.

Ka tikai ar savu piemēru var audzināt.

Ne ar bļaustīšanos, ne apvainojumiem, ne pēršanu. Tikai piemērs pa īstam strādā, nekas vairāk. Un šis zēns parādīja piemēru. Viņai un man. Un viņš izmainīja mūs…

Kur tagad ir šis zēns? Kur tu esi, puika?! Kas notiek ar tevi šodien? Cik ļoti tu visiem esi vajadzīgs!

Avots: http://udiwis.ru

Tulkoja: GintaFS

Nesadusmo savu veiksmi!

laimes zvaigzne3

Kurls pret laimi

Gadās, ka cilvēkam beidzot dzīvē sāk veikties, bet viņš ļoti neatlaidīgi cenšas visā labajā atrast kaut ko sliktu – žēlojas pats sev un citiem par atrastajām nepilnībām.

Kurš meklē, tas atrod. Vienmēr!

Piemēram: alki mīlestības? Saņem! Vīrietim jābūt tādam un šitādam? Saņem! Un te nu atkal vesela rinda problēmu: “Viņš negrib precēties”, “Viņš nezvana no darba”, “Es nesaprotu, vai viņš mani pietiekami mīl, vai es viņu pietiekami mīlu, vai man vispār tas viss ir vajadzīgs?”

It kā tie visi ir standartveida jautājumi un problēmas, taču – ar to atsķirību, ka tie atnākuši masveidā, vienlaicīgi, uzreiz pēc tam, kad pati kvēlākā vēlme beidzot sākusi realizēties. Tas attiecas ne tikai uz tēmu attiecības, bet uz it visām dzīves jomām.

Kad tas,ko vēlējāmies, sāk piepildīties, mums rodas jaunas prasības, bet iepriekšējās vēlmes vertība krītas, tā tas ir. Tas ir dabisks process.

Taču tad, kad mēs turpinām “rakņāties” tajā, kas jau ir piepildījies, meklējot nepilnības un paužot neapmierinātību, tā vietā, lai paustu pateicību (bet pateicība ir enerģija, maksa, kas ir ekvivalenta tam, kas mums tika iedots – un tātad tai jābūt atbilstošai), mēs ne tikai nekustamies uz priekšu, bet dzīve mūs atmet atpakaļ. Un par cik par saņemto netika veikta “samaksa”, ir liela iespēja, ka tev atņems to, ko iedeva.

Parasti tas (negatīvā meklēšana piepildītajā vēlmē) notiek stāvoklī “kurlums pret laimi”

Un tas notiek divos gadījumos:

1. Laimes apmērs ir tik milzīgs un tā ir tik pēkšņi “uzkritusi uz galvas”, ka šķiet, “vai tiešām tas man” un “vai man tas nav par daudz”, “vai esmu tā cienīgs”.

Zema pašvērtējuma dēļ ir neuzticēšanās procesam. Un tad enerģija, kurai būtu bijis jātiek novirzītai uz iegūtā pieņemšanu un noturēšanu, sāk aizplūst – tās kļūst arvien mazāk un mazāk, kamēr nav vairs vispār.

2. Saņemtais tiek uztverts kā pats par sevi saprotams un it kā vairs nevajadzīgs. Ja cilvēkam ir šis uzstādījums “dabisks – nevajadzīgs”, tas liecina par to, ka viņš neprot būt pateicīgs.

Un šajā vietā dzīve uzdod jautājumu: “Vai viss, kas tev ir, tev nav vajadzīgs?”

Un tad tas, kas vēl vakar šķita dabisks un par ko nebija ienācis prātā rūpēties, jo bija jārealizē savi tālejošie napoleona plāni, nokļūst pirmajā vietā un kļūst neatliekams

Taču bija jāizdara tik maz: saņēmi – pateicies!

Autors: Irina Makarenko
Tulkoja: GInta FS
P.S. Man ļoti svarīgs bija šis raksts tā iemesla dēļ, ka man dzīvē loti daudz kas ir bijis dots: talanti, nauda, ģimene, veselība, lieliski cilvāki man apkārt. Acīmredzot vienmēr ir šķitis, ka tā tam jābūt, ka tas pienākas, un doma par pateicību palikusi kaut kur tālu aizmugurē. Un tad dzīve sāk mācīt…. skarbi un sāpīgi. Un kad tas notiek, tu esi gatavs darīt visu – lūgties, pateikties, mainīties.

Mēs runājam vienu, bet gribam pateikt pavisam ko citu…

11822630_1677656099130257_7223411007722561714_n

Mēs sakām: “Paldies par to, ka tu esi”, kad nevaram pateikt: “Es mīlu tevi”.

Mēs sakām: “Man negribas vairāk dzīvot”, kad vēlamies, lai mūs pārliecinātu par pretējo.

Mēs sakām: “Šeit ir auksti”, kad mums vajadzīgi kāda cilvēka pieskārieni.

Mēs sakām: “Man neko no tevis vairāk nevajag”, kad nevaram saņemt to, ko vēlamies.

Mēs sakām:”Es nepacēlu klausuli, tāpēc ka biju aizņemts”, kad mums kauns atzīties, ka vairs nejūtamies priecīgi, dzirdot šī cilvēka balsi.

Mēs sakām:”Es nevienam neesmu vajadzīgs”, kad patiesībā mēs neesam vajadzīgi vienam vienīgajam cilvēkam.

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs sakām:”Tu esi labs draugs”, kad aizmirstam piemetināt: “Taču tev nav lemts kļūt par kaut ko vairāk.”

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tev uzticos”, kad baidāmies, ka esam kļuvuši par spēļmantiņu.

Mēs sakām: “Uz mūžu”, kad nevēlamies skatīties pulkstenī.

Mēs sakām: “Es biju blakus”, kad nevaram atrast sev attaisnojumu.

Mēs tik daudz ko sakām, ka tad, kad uz mēles paliek trīs pēdējie neizteiktie vārdi, mēs sakniebjam lūpas, skatāmies grīdā un klusējam.

Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..

Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.

Mēs ļoti bieži nenovērtējam to, kas mums blakus, kamēr neesam to pazaudējuši.

Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka nevaram bez tā iztikt… Taču sirds – ne prāts… to nevar apmānīt… nevar aizmiglot.

Mēs tik bieži sev sakām, ka zinām par otru visu, taču mēs pat par sevi ļoti daudz ko nezinām.

Kaut kur aizejot, mēs apsolāmies vairs nekad neatgriezties… taču, vai gan var aiziet, atstājot sirdi?

Mēs atvadāmies, zinot, ka atkal satiksimies.

Mēs izdzēšam telefona numuru, zinot, ka tas vienalga paliks atmiņā.

Mēs izmetam adreses, glaudot konvertu ar uzrakstītu vēstuli, kura noslēpta atvilknē.

Mēs runājam, ko padomājām, jau iepriekš zinot atbildi.

Mēs meklējam kaut ko jaunu, zinot, ka bez vecā nevarēsim dzīvot.

Mēs zīmējam uz asfalta maigo “mīlu”, zinot, ka drīz nolīs lietus un nomazgās ar krītu uzrakstīto.

Mēs izrunājam tik daudz vārdu… taču vēlamies pateikt tikai “Es tik ļoti tevi mīlu”

Mēs rājamies….sev dvēselē sakot: “Taču apskauj mani! Vienkārši apskauj!”

Mēs smejamies, kad uztraucamies…. kad mums ir bail.

Mēs aizgūtnēm raudam no laimes.

Mēs skūpstam, piespiežam sev klāt un sakām: “neatlaidīšu”… lai arī pirms piecām minūtēm teicām, ka aiziesim.

Mēs gaidam pat tad, kad sakām: “ej projām”

Mēs sakām, ka dzīve ir brīnišķīga un dodamies uz veikalu pēc vēl vienas šņabja pudeles.

Mums nospļauties uz sabiedrības viedokļiem un pastavīgi jautājam: “Kā es izskatos?”

Mēs ļoti mīlam vientulību un stipri sažņaudzam rokā telefonu.

Mēs uzskatām, ka mūsu māja ir mūsu cietoksnis, un naktīs baidāmies, ka kāds to varētu atņemt.

Mēs uzskatām, ka esam absolūti mierīgi, un roka pati stiepjas pec cigaretes.

Mēs šokējam cilvēkus un baidāmies pateikt “mīlu”.

Mēs neuzticamies cilvēkiem, un vismaz reizi nedēļā paraudam kadam uz pleca.

Mēs neticam mīlestībai un pa naktīm raudam spilvenā.

Mēs dzīvojam šodienai, un kaļam nākotnes plānus.

Mēs principiāli neskatamies ziņas TV, taču lasām tās internetā.

Mēs esam ļoti paškritiski, taču mīlam tikai sevi.

Mēs neieredzam mūsu valdību, un ar prieku svinam Neatkarības dienu.

Mēs piedodam sev visas kļūdas, un sķībi skatāmies uz tiem, kuri kļūdās.

Mēs neticam tam, ka ir ideāli cilvēki un tomēr pūlī cenšamies saskatīt savu ideālu.

Mums paliek slikti no cilvēku masām rīta tramvajā, un mēs katru dienu pacietīgi stāvam pieturā un gaidam to…

Autors: Margarita Žmakina
Tulkoja: Ginta FS

Ko tad īsti vēlas sievietes?

ko velas

Veltīts visiem vīriešiem, kuri vēljoprojām nav sapratuši, ko vēlas sievietes.
…un arī sievietēm, lai vieglāk atpazītu savu ĪSTO 

Iespējams, ja mēs iemācītos komunicēt, klausīties un, galvenais, dzirdēt, viens otru, visticamāk pāriem nebūtu jācenšas tik daudzas reizes sākt visu no “tīras lapas” un atkal staigāt pa apburto loku. Taču, kā jau bieži saka – būvēt attiecības, neuzkāpjot uz viena un tā paša grābekļa vismaz divreiz, praktiski ir neiespējami.

Protams, ne visas sievietes piekritīs šiem viedokļiem, tomēr šķiet, ka daudzas tajā ieraudzīs sevi un savas vēlmes.

Lūk, 4 visbiežākās vēlmes, ko mēs – sievietes labprāt sagaidītu no saviem vīriešiem:

1. Mēs vēlamies būt iekārotas

Kad mēs zinām, ka kāds mūsu dēļ “kūst”, vēlas mūs ar visu sirdi, dvēseli un miesu, mēs jūtam tādu enerģijas pieplūdumu, kādu grūti sajust no citiem avotiem, jo seksuālā enerģija ir viena no spēcīgākajām enerģijām. Kad mēs zinām, ka tas ir “mans” cilvēks un tas nemainīsies – ne šodien, ne rīt, ka viņš vienmēr būs mūsu “pusē” un būs mūsu atbalsts ik brīdi, mēs izjūtam neaprakstāmu miera un drošības sajūtu.

Mums patīk, ka mums zvana, raksta, interesējas par to, kā pagāja mūsu diena – pat sīkākajās niansēs. Cik labi, ka mums ir cilvēks, pie kura varam atnākt arī tad, kad ir vientuļi un grūti.

Godājamie vīrieši, izstāstiet mums arī par saviem sapņiem, domām, idejām – iespējams, tas netuvinās jūs šo mērķu realizācijai, taču tas satuvinās jūs un jūsu mīļoto sievieti.

2. Sievietēm ir vajadzīgs draugs

Mums vienkārši vajadzīgs kāds, kurš uztrauksies par mums, rakstīs, zvanīs, interesēsies vai vienkārši – pavadīs laiku ar mums. Dažkārt pat “reanimēs” mūs pēc nelielām mini-histērijām.

Romantisku attiecību svarīgākais aspekts ir klausīties un dzirdēt vienam otru. Tas, ka mēs sarakstāmies, vēl nenozīmē to, ka sieviete ir gatava lekt jūsu gultā. Mums dažkārt mēdz būt vēlēšanās ar kādu padalīties, mūsuprāt, interesantos notikumos un nav tā, ka uzreiz vēlētos, lai savstarpējās simpātijas pāraug intīmā tuvībā.
Nedodiet vaļu saviem tarakāniem sadomāties sazin ko – esiet pacietīgi.
Kāpēc gan nesākt ar skaistu draudzību? Tālāk – redzēsim.
P.S. Jā, jā, zinu, ir viedoklis, ka ar sev simpātisku sievieti vīrietis nespēj tā vienkārši draudzēties
Un tomēr!!!! Pamēģiniet!

3. Mēs vēlamies justies īpašas

Vienmēr ir nepatīkami novērot, kā sieviete pazemojas vīrieša priekšā. Precīzāk: radījuma, kuru pēc fiziskajām pazīmēm varētu saukt par vīrieti.

Ja īsts vīrietis mīl sievieti, viņš to izrādīs. Viņš to pārliecinās par savu mīlestību dažādos veidos: ziedi, konfektes, dāvanas – ne tikai dzimšanas un vārda dienās, Valentīndienā un 8. martā. Viņš vedīs viņu piknikos, uz restorāniem, koncertiem. Viņs izmantos jebkuru iespēju, lai labāk iepazītu savu mīļoto sievieti.

Vīrietim prieku sagādā fakts, ka viņš dara laimīgu sievieti. Viņš savās acīs kļūst vērtīgāks. Un viņiem parādās kopīgas intereses – kas ir veiksmīgu attiecību viens no priekšnoteikumiem.

Godājamie vīrieši, ja Jūs sievieti nemīlat, pasakiet to viņai tieši. Nevajag locīties, censties izrādīt neīstas simpātijas, tēlot. Mēs tāpat to redzam un jūtam. Kam spēlēt šo teātri?
Nevajag sēdēt tronī, it kā jūs būtu karalis, bet viņa – kalpone. Mīlestība nav veids, kā pacelt savu pašapziņu.
Esat godīgi pret viņu un sevi. Ja slēpjat savas patiesās jūtas, jūs spēlējaties, izmantojat viņu un dariet sāpes – ik dienu. Iedomājaties sevi viņas vietā. Maigi sakot – tas nav taisnīgi.

Ja vēlaties lai jūsu sieviete ar jums būtu atklāta, izturieties pret sievietēm, kas jūsos iemīlējušās – cienīgi.

4. Mēs vēlamies, lai jūs pret mums būtu godīgi

Ja nejūtat simpātijas pret sievieti, kura jums atdod visu sirdi un dvēseli, pasakiet viņai to. Pietiek spēlēties – viņa ir dzīva un dzīvo, kā sirds liek. Sieviete ir emocionāla būtne, racionālie spriedumi viņai ir tukša skaņa.
“Vājajam dzimumam” – t.i.  – mums, sievietēm, nemaz tik stipri nav vajadzīgi vīrieši.. kaut vīrieši domā savādāk.
Ja tā noticis, ka jūsu jūtas nav abpusējas, atlaidiet viņu, jo pasaulē noteikti ir vīrietis, kuram viņa vajadzīga “pa īstam”. Ja jūs viņu “turiet kā rezerves variantu”, tad nevajag to darīt, jo pasaulē ir daudz skaistu sieviešu un savu kastingu jūs uzrīkosiet kur citur. Ja jūtiet, ka jūsu attiecības “iesprūdušas”, pasakiet viņai to.

Katram vīrietim vajadzētu saprast, ka “bijušā” neuzvedīsies kā neadekvāta amerikāņu melodrāmas zvaigzne. Sievietes neizseko savus bijušos. Visas attiecības ir sarežģītas, taču nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

Iesākumā vienmēr vajag saprast sievieti un to, ko viņa vēlas. Ja no tā nekas nav sanācis, nomieriniet sevi – jūs vismaz godīgi centāties uzbūvēt attiecības. Galu galā, jums būs lieliska pieredze komunikācijā ar brīnišķīgu sievieti un tā ir lieliska skola jums abiem.

Avots: kaut kur internetā
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Daudzus gadus atpakaļ ar sajūsmu izlasīju Stīva Hārvija grāmatu “Rīkojies kā sieviete, domā kā vīrietis”
Un biju šokā, kad uzzināju, ko grib vīrieši. padomāju, Paldies Dievam, tā atnāca 44 gados, nevis 88.
Mums visiem ir vērts mācīties un piedomāt pie tā, kā būt labākiem savās attiecībās ne tikai ar saviem vīriešiem vai sievietēm, bet cilvēkiem vispār. Un sāksies viss tikai tad, kad uzbūvēsim labas attiecības ar sevi.
Veiksmi mums visiem!

Mani mīļie radiņi

radinieki

Mēs visi dzīvē esam saskārušies ar situācijām, kad mūsu radinieki vai vecāki, vēlēdami mums labu, cenšas pamācīt, kā dzīvot. Bieži vien šī iemesla dēļ sanāk sastrīdēties, vai vēl trakāk – sanaidoties. Protams, mums jāmācās cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir, mīlēt bez nosacījumiem, taču ļoti bieži, neatrodot pienācīgus argumentus, mēs pakļaujamies spiedienam un daram to, ko nevēlamies darīt, vai taisnojamies. Lai tā nenotiktu, šajā īsajā rakstiņā ir īsas un konkrētas rekomendācijas, kuras vienkārši ir pielietojamas praktiskajā ikdienas dzīvē.

1. «Visu, ko tu zini, es sen esmu aizmirsis. Cieni manu vecumu un pieredzi» – tā viņi saka

Droši atbildi (bez agresijas un naida):

«Gudrs cilvēks patiešām ciena otra cilvēka pieredzi. Neskatoties uz to, ka esmu tik jauns un nepretendēju uz īpaši gudra un pieredzējusa cilvēka statusu, es būšu ļoti pateicīgs tev par to, ja tu sapratīsi, cienīsi un pieņemsi to, ka man ļoti svarīgi ir iegūt savu personīgo pieredzi.».

2. «Tavs vīrs gan ir nesaimniecisks» — gadās dzirdēt arī šādus vārdus

Atbildi:

«Kas gan teica, ka man vajadzīgs mājkalpotājs? Es ar lielāko prieku savām rokām radīšu savam vīram mājīgu atmosfēru.».

3. «Kad beidzot jūs padomāsiet par otro (pirmo, trešo) bērnu? Laiks iet!»  — ir gadījies ko tādu dzirdēt?

Nepiespiesti atbildi:

«Tad, kad visi pārstās to jautāt. Tādus lēmumus normāli cilvēki pieņem divatā.».

4. «Tavā vecumā man jau bija…» — kategoriski noskalda radinieks

Ar smaidu (ne sarkastiski):

«Es negribu lielīties, taču arī man ir ar ko lepoties. Saruna būs objektīvāka tad, kad būšu tavā vecumā. Ceru, ka mani sasniegumi neliks tev vilties».

5. «Vai tad grūti padzīvot kopā ar slimo vecmāmiņu?» — uztraucas tuvinieki

Saglabājot mieru::

«Es uzskatu, ka mans radinieks ir pelnījis kvalitatīvāku aprūpi, ko es, strādājot divos darbos un vēlu atgriežoties mājās, nevaru nodrošināt. Piedāvāju radiniekiem “samesties” profesionālai kopējai un pēc grafika apciemot sirgstošo».

Protams, gadās arī tā, ka šādās situācijās ir grūti saglabāt mieru un būt pieklājīgam. Cilvēkiem bieži šķiet, ka viņi zin labāk, kā tev jādzīvo un jārīkojas. Tomēr, tāpēc jau arī esat radinieki, lai mācītu viens otram, kā runāt par delikātām tēmām – saudzīgi un cienot vienam otru.

Avots: http://www.wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS