Īsts draugs

kakis333

Kāda veikaliņa pārdevējs pie durvīm piestiprināja sludinājumu: “Pārdod kaķēnus”.
Šis sludinājums piesaistīja bērnu uzmanību un pēc brīža veikalā ienāca zēns.
Sasveicinājies, viņš kautrīgi jautāja: cik maksā kaķēni.
50 rubļus – atbildēja pārdevējs.

Zēns iebāza roku kabatā un izvilka sīknaudu, pārskaitījis to, viņš žēli paskatījās uz pārdevēju un nopūtās:

– Man ir tikai 2 rubļi. Sakiet, varbūt es varu tikai apskatīt kaķēnus – viņš ar cerību acīs jautāja.

Pārdevējs pasmaidīja un izvilka kaķēnus no lielas kastes.

Sajutuši brīvību, kaķēni metās skriet un dauzīties. Tikai viens no tiem, nez kāpēc, atpalika no visiem pārējiem un kaut kā dīvaini pievilka pakaļējo ķepu.

– Sakiet, kas kaiš šim kaķēnam? – jautāja zēns.

Pārdevējs atbildēja, ka šim kaķēnam ir iedzimts ķepiņas defekts.
– Tas ir uz visu mūžu, tā teica vetārsts, – piebilda vīrietis.

Puisēns, nez kāpēc, ļoti satraucās.

– Lūk, tieši šo kaķēnu es vēlētos iegādāties!

– Vai Tu joko? Tas taču ir nepilnvērtīgs dzīvnieks. Kam viņš Tev? Kaut gan, ja jau Tu esi tik žēlsirdīgs, ņem to par velti, es Tev dāvinu,  – teica pārdevējs.

Tajā brīdī, par brīnumu pārdevējam, puikas seja izstiepās.

– Nē, es negribu to par velti, – saspringtu balsi viņš protestēja.

– Šis kaķēns maksā tieši tikpat, cik visi pārējie. Es esmu gatavs maksāt pilnu cenu. Es Jums atnesīšu visu naudu,– viņš stingri noteica.

Pardevējs izbrīnīts paskatījās uz zēnu un viņa sirds notrīsēja.

– Dēliņ, Tu vienkārsi visu nesaproti. Šis nabadziņš nekad nevarēs skriet un lekt kā visi pārējie kaķi.

Pēc šiem vārdiem puika pavilka uz augšu savas bikses staru un izbrīnītais pārdevējs ieraudzīja, ka puisēna kāja ir sakropļota un sastiprināta ar metāla stieņiem.

Zēns paskatījās uz pārdevēju.

– Es arī nekad nevarēšu skriet un lēkt. Un šim kaķēnam vajadzīgs kāds, kurš viņu saprastu un pieņemtu tādu, kāds viņš ir, kurš atbalstītu un saprastu, cik viņam grūti — drebošā balsī ierunājās zēns.

Pārdevējs apmulsa un par vaigiem tam ritēja asaras… Pēc mirkļa klusuma viņš saņēmās, pasmaidīja un teica:

– Dēls, es lūgšu Dievu par to, lai visiem kaķēniem būtu tādi brīnišķīgi saimnieki kā Tu.

Avots: www.pritchi.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Kam tici, tas strādā!

112233

Tas bija sen – kad mums ar manu tagadējo vīru vēl nebija kopējas mājas, mašīnas un plānu uz kopēju atvaļinājumu. Viņš atnesa man ziedus. Tādu vienkāršu, nedaudz pavītušu un ne pirmā svaiguma puķu pušķi – steigā esot benzīntankā nopircis.

— Zini, — es viņam teicu, kārtojot nedaudz samīcītās rozes, — mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums, jo ilgāk stāv dāvinātās puķes, jo stiprākas būs attiecības.

Nabaga kavalieris brauca ciemos katru vakaru un katru vakaru apostīja un apčubināja savu dāvāto puķu pušķi, kas varonīgi stāvēja jau trīs nedēļas. Pēc tam viņš regulāri man nesa ziedus no benzīntanka un vienmēr tie ziedēja ilgi, krāšņi un nedaudz lielīgi.

Pēc tam mēs kopā devāmies atvaļinājumā, es paliku stāvoklī un mums piedzima meita. Mēs nopirkām mašīnu un māju. Kad bijām pārvākušies, vīrs man atklāja briesmīgu noslēpumu: tieši pēc tiem pašiem nevīstošajiem ziediem viņš esot sapratis, ka tā ir likteņa zīme un nekas netraucēs – ne mani gadi, ne bērni, ne dažādās intereses un mans negantais raksturs, un viss mums izdosies brīnišķīgi.

Savukārt es viņam atzinos, ka katru dienu mainīju vītušās rozes uz svaigām. Katru dienu gāju uz benzīntanku un pirku jaunas.

Mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums – kam tici, tas strādā!
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Par bumbiņām un laiku

bumbinas5

Kādu rītu es sagatavoju sev kafiju, paņēmu ikrīta avīzi un apsēdos uz terases lai palasītu. Fonā skanēja radio. Es pārslēdzu kanālus un pēkšņi izdzirdēju samtainu veca vīra balsi. Viņš kaut ko runāja par “tūkstoš bumbiņām”. Es ieinteresējos un pagriezu radio skaļāk.

– Labi – teica vīrs – varu garantēt, ka Jūs esat ļoti aizņemts darbā. Vakar, šodien, rīt. Un Jums maksā labi. Taču par šo naudu viņi nopērk Jūsu dzīvi. Padomājiet, Jūs nepavadat šo laiku kopā ar savu ģimeni – ar saviem mīļajiem, bet viņi Jūs gaida. Ne par ko neticēšu, ka Jums tik daudz jāstrāda lai vienkārši izdzīvotu. Jūs strādājat tik daudz, lai piepildītu savas vēlmes. taču ziniet, ka tas ir kā apburtais loks – jo vairāk naudas, jo vairāk vēlmju jāpiepilda, jo vairāk naudas vajag un tāpēc Jūs strādājat galvu nepacēlis lai saņemtu arvien vairāk un vairāk.
Pajautājiet sev: “vai tiešām man vajadzīga tā vai cita lieta – piemēram jaunāka, modernāka mašīna?” Un šīs mašīnas dēļ Jūs esat gatavs laist garām dēla pirmo uzstāšanos deju konkursā.

– Ļaujiet man Jums pastāstīt, kas man reāli palīdzēja saprast un atcerēties, kas tad ir manas dzīves vērtības.
Un viņš sāka skaidrot savu “tūkstoš bumbiņu” teoriju.

– Skatieties, kādā jaukā dienā es apsēdos un sāku skaitīt. Vidēji cilvēks dzīvo 75 gadus. Zinu, daudzi dzīvo īsāku mūžu, citi – garāku. Taču vidēji tie ir 75 gadi. Tagad es 75 sareizinu ar 52 (tik svētdienu ir gadā) un sanāk 3900 – tik svētdienu ir Jūsu mūžā. Kad es par to aizdomājos, man bija 50 gadu. tas nozīmē, ka uz to brīdi biju nodzīvojis apmēram 2900 svētdienas. Un man palika tikai 1000.

Es aizgāju uz veikalu un nopirku 1000 nelielas plastikāta bumbiņas. Mājās tās iebēru caurspīdīgā stikla traukā. Katru svētdienu es izņēmu no trauka vienu bumbiņu. Un es ievēroju, ka redzot, kā bumbiņu skaits traukā samazinās, es sāku pievērst uzmanību tam, kas manā dzīvē patiešām ir svarīgi – patiesajām savas dzīves vērtībām.
Nav spēcīgāka līdzekļa un motivācijas, kā redzēt kā samazinās Jums atvēlētais laiks.

Tagad noklausieties pēdējo domu, ar kuru vēlētos šodien padalīties, pirms dodos apskaut savu mīļoto sievu lai dotos ģimeniskā pastaigā. Šorīt es no trauka izvilku savu pēdējo bumbiņu…
Tāpēc, katra nākamā diena man būs brīnišķīga dāvana. es to pieņemšu ar mīlestību un pateicību un dāvāšu saviem mīļajiem savu dārgo dzīves laiku – mīlestību un sirds siltumu. Ziniet, es domāju, ka tas ir vienīgais veids kā nodzīvot skaisti savu mūžu. Es neko nenožēloju.

Bija jauki ar Jums parunāties, taču nu man ir jādodas pie manas ģimenes. Ceru, ka tiksimies.

Es biju šokā, sēdēju un nevarēju pakustēties. Man bija par ko padomāt. Bija svētdiena, taču es biju nolēmis aiziet uz darbu lai nedaudz pastrādātu – bija jāpabeidz viens no projektiem. Pēc tam biju nolēmis kopā ar kolēģiem aiziet uz klubu. Tā vietā es piecēlos un devos uz guļamistabu lai pamodinātu sievu.
– Mosties, Mīļā! Brauksim ar bērniem piknikā.
– Mīļais, kas noticis?
– Nekas īpašs, es vienkārši sapratu, ka sen neesam svētdienu pavadījuši kopā. Un vēl, iebrauksim rotaļlietu veikalā, man jānopērk plastmasa bumbiņas…
Autors: Autors Konstantīns Maļugins
Tulkoja: Ginta FS

Par ģimeni

gara karote1

Kādam vīrietim neveicās ģimenes veidošanā. Tā tas nebija tikai ar viņu – visās iepriekšējās paaudzēs šajā ģimenē bija notikuši nemitīgi skandāli. Arī viņa tēvs un māte pastavīgi skandalēja, viens otru apvainoja visos pasaules grēkos un ģimenes problēmās.
Kad viņš bija pusaudzis, viņš nolēma: “Man gan tā nebūs. Manā ģimenē valdīs miers, saskaņa un es būšu laimīgs. Atradīšu sev skaistu, gudru, labestīgu un pakļāvīgu sievu, un dzīvosim kā cimds ar roku.”

Viņš izauga un atrada sev lielisku sievu – gluži vai eņģeli. Un pēc gada viņa pārvērtās par monstru. Arī viņu mājās pastāvīgi notika skandāli, tieši tāpat kā bērnībā viņa ģimenē. “Briesmīga sieviete” – viņš domāja… Bet bija taču pavisam savādāka, kad iepazināmies. Kas bija noticis?

Bet šī “briesmīgā sieviete” bija augusi ģimenē tikai ar mammu un vecmāmiņu, no bērnības sapņojusi par lielu un stipru ģimeni. Kad pirms pāris gadiem viņi satikās, viņa iemīlējās šajā vīrietī, viņš viņai šķita kā princis no pasakas. Viņa bija stāvā sajūsmā par viņa pareizajiem uzskatiem un mērķiem, jo viņš taču vēlējās lielu un stipru ģimeni, un gribēja būt tās apgādnieks. Viņa bez minstināšanās apprecējās ar viņu. Taču pēc gada, kad piedzima pirmais bērns, viņa saprata, ka ir kļūdījusies. Vīrs izradījās gatavais briesmonis – visu darīja ne tā, pastāvīgi apvainoja viņu, nerūpējās par ģimeni….

Kādā tālā ciemā dzīvoja kāds Gudrais, kurš risināja jebkuras problēmas. Par viņu stāstīja leģendas: pat pašas nelaimīgākās ģimenes pēc viņa apmeklējuma, sāka dzīvot laimē un saticībā. Un, lūk, vienā jaukā dienā vīrietis teica savai sievai: “Dosimies pie Gudrā, lai viņš pasaka, ko mums darīt!” Viņi atkal sastrīdējās, taču sieva piekrita.

Ceļš bija ļoti garš un nogurdinošs. Pa ceļam viņi abi viens otram pārmeta: “Tu esi vainīga, ka tā sanāca un mums tagad tik tālu jāiet.” –  kliedza nogurušais vīrs. “Tu pats mani te atvilki, tu esi vainīgs!”. Taču beidzot viņi bija nokļuvuši pie Gudrā vīra mājas. Gudrais vīrs atvēra durvis un ieraudzīja divus parmocījušos, bezgala piekusušus cilvēkus, kuri turpināja viens otru apvainot. Viņš pasmaidīja un teica: “Iesim, es jums kaut ko parādīšu”.

Viņš ieveda viņus lielā istabā, kuras vidū stāvēja milzīgs, apaļš galds. Ap galdu sēdēja piekusuši un pārmocījušies cilvēki. Galda vidū stāvēja milzīga bļoda ar gardu ēdienu, bet cilvēkiem rokās bija karotes ar gariem, kā rokas, kātiem. Viņi katrs varēja aizsniegties līdz ēdienam, bet nekādīgi nevarēja to dabūt mutē. Viņi vienkārši mocījās badā, sēžot pie garda ēdiena bļodas. Tas bija šausminošs skats…

Tikko atnākušais pāris šausmās sastinguši klusēja.

Tad Gudrais vīrs paņēma viņus aiz rokas un aizveda uz otru istabu, kas ļoti atšķīrās no pirmās. Izmēra ziņā tā bija tāda pati, un arī istabas vidū bija liels apaļš galds, un uz galda liela bļoda ar gardu ēdienu, Tikai galdam apkārt sēdēja priecīgi un laimīgi cilvēki ar garām karotem rokās, tie dzīvespriecīgi un, laimē starojot, ņēma no bļodas ēdienu un baroja viens otru.

Jaunie cilvēki platām acīm vēroja šo skatu, tad saskatījās, pateica paldies Gudrajam un, klusējot, devās mājup. Pagāja trīs gadi, Viņi vēljoprojām dzīvo kopā, Viņiem ir skaista, draudzīga ģimene, divi bērni un viņu mājās vienmēr valda miers, saskaņa un mīlestība.
“Un ko Gudrais?” – viņiem jautā draugi. “Gudrais mums parādīja tikai to, kur patiesībā meklējama ģimenes dzīves jēga”.
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Katram savs

eņģelis5
Vecākais Eņģelis stingri skatās uz savu audzēkni.

— Tagad ziņo man, tikai īsi – divos vārdos!

— Dzīvs. Iet uz savu darbu. Uz kaut ko cer.

— Uz ko cer?

— Grūti pateikt. Divas reizes viņam rādīju laimīgu sapni – viņš to neredz. Runā, ka ļoti nogurst darbā.

— Un kas darbā?

— Tāpat kā visiem. Steiga. Priekšniecība. Pīpētava un baumas.

— Tur skarba vadība?

— Vadība kā vadība, nekā īpaša. Tāda pati, kā visur. Taču viņš no tās nezin kāpēc baidās.

— Bailes aizdzenāji?

— Protams, kā gan savādāk. Vēl ceļā uz ofisu. Vēcināju ar spārniem virs galvas. Pat mākoņi izklīda. Nācās ar spārnu viņam pa ausi iekraut, lai saulīti ierauga.

— Un skaistule pa ceļam? Augstpapēžu kurpītēs un uzbudinošām smaržām?

— Nu gan apbižojat… Metro ar deguniem kopā sastūmu.

— Un kā?

— Nu nekā. “Atvainojiet” un ielīda atpakaļ savās domās.

— Un pēc darba?

— Veikals. Nomazgāt traukus. Internets. TV. Miegs.

— Televizoru sabojāji?

— Protams. Aizgāja, nez kāpēc, nopirka jaunu.

— Internetu atslēdzi?

— Jā, piecas reizes pēc kārtas. Viņš vienkārši palika darbā līdz vēlam vakaram. Viņi tā drīkst.

— Tā. Nu, un brīvdienas?

— Viņš guļ līdz pusdienas laikam. Pēc tam tīra dzīvokli. Vakarā krogā stulbas sarunas un šņabis kopā ar draugiem. Mājās – tikai no rīta. Tad ar sāpošu galvu zem segas vai pie datora vai televizora.

— Un viņa?

— Pavisam tuvu. Trīs mājas tālāk. Uz vienu un  to pašu supermārketu iepirkties iet.

— Rindā saliki viņus kopā?

— Jā, protams. Pat vairāk, kā instrukcijās norādīts – svētkos, autobusa pieturā, metro.

— Likteņa līnijas viņiem pārbaudīji?

— Tur jau ta lieta – sakrīt… Tā ir tāda pilsēta… viņiem tāds dīvains, neiespējams dzīvesveids un ritms … Nu, nevaru es vairāk! Tas nav izpildāms uzdevums!

— Nost ar atrunām! Kur ir mūsu radikālo līdzekļu saraksts?

— Lūk, šef! Gripa, drudzis, murgi, temperatūra. Izmežģījums, lūzums. Autoavārija. Ugunsgrēks. Bankrots. Finansu krīze. Nekārtības uz ielām. Pilsoņu karš…

— Piebremzē. Pietiek!…. Divi simti astoņdesmit piektais, man lūdzu, sīku atskaiti! Galīgi izlaidušies, vairs neprot strādāt! Zini, sazinies ar paralēlo plūsmu. Mīlestības vārdā uzskati, ka esi saņēmis atļauju radikālo līdzekļu pielietošanai. Tikai izvelies kaut ko vienu.

— Tieši tā, šef, kaut ko vienu!

Ieraugiet un izmantojiet visas iespējas, ko Dievs Jums dod un tad Jūsu Sargeņģelim nebūs vajadzības ķerties pie radikāliem līdzekļiem!

Avots: www.adme.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Reiz dzīvoja Zivs

ocean

Reiz dzīvoja Zivs. Viņa bija dzirdējusi daudz stāstu par Okeānu un nolēma, lai ko tas maksātu, viņai jānokļūst tur.

Zivs vērsās pie dažādiem gudrajiem ar jautājumu: kā nokļūt līdz okeānam. Tie deva dažādus padomus, runāja visu ko, lai tikai uzturētu savu “guru” autoritāti.

Tā kāda gudrā zivs teica, ka sasniegt okeānu ir ļoti, ļoti grūti. Lai to izdarītu, iesākuma ir jāpraktizē dažādas pozas un kustības – noteiktā veidā kustinot spuras.

Cita zivs – guru mācīja, ka ceļš uz Okeānu ved caur citu apgaismotu zivju pasaules izpratnes mācību studēšanu.

Trešā zivs teica, ka šis ceļš ir tik tāls un grūts, ka tas izdevies tikai nedaudzām, īpaši spējīgām zivīm. Vienīgais veids, visu laiku atkārtot mantru “Ram-ram-ram…”, un tikai tad atvērsies ceļš uz Okeānu.

Un tā, pēc kāda laika, no pamācībām un gudrajiem padomiem nogurusī zivs iepeldēja ūdenszālēs.
Tur viņa sastapa kādu pavisam parastu zivi.

Tā, izdzirdējusi par sarežģītajiem Zivs meklējumiem, klusiņām teica:

— Okeāns, kuru Tu meklē, vienmēr ir bijis, ir un būs blakus Tev. Tas vienmēr Tevi sargā, baro un auklē visus savus iedzīvotājus. Un arī Tu esi daļa no šī Okeāna, tikai Tu to vēl neesi pamanījusi. Okeāns ir Tevī un ārpus Tevis un Tu esi tā mīļotā daļa. Un visas zivis – tie ir šī milzīgā Okeāna viļņi.

Avots: http://pritchi.ru/id_103
Tulkoja: Ginta FS

Gatavs pārmaiņām

parmainas4

Ja savā dzīvē mēs vēlamies stingri stāvēt uz kājām, tad IR SVARĪGI atteikties no stabilitātes idejas un priekšroku dot mūžīgo pārmaiņu principam!

Pārmaiņām nevajadzētu būt globālām, jo tās visbiežāk noved nevis pie attīstības bet iznīcības. Vēlams, lai dzīvē vienmēr būtu daļiņa jaunrades.

Gatavība ar pateicību pieņemt jaunas mācības un pastāvīgi mainīties – ir labklājības garantija.

Kad esam sasnieguši noteiktu labklājības līmeni, esam veiksmīgi, laimīgi, bieži vien mūs apņem stabilitātes mānija. Mēs gribam, lai tā būtu vienmēr un sākam baidīties no jebkurām pārmaiņām.

Tā rodas bailes: par savu biznesu, par bērnu veselību, par attiecībām, par stāvokli sabiedrībā u.t.t.

Smalkajā plānā – šīs bailes ir vēlme iznīcināt to, no kā baidamies. Bet baidamies no pārmaiņām, jaunām iespējām, stāvokļiem un notikumiem.

Sanāk, ka turoties pie stabilitātes, mēs nonākam pretrunā ar galveno dzīves pamatlikumu – ATTĪSTĪBAS LIKUMU.

Lai atbrīvotu sevi no pastāvīgās spriedzes un bailēm par nākotni, iesākumam vajag patiesi noticēt vienai, visiem zināmai patiesībai: Mīlestība valda pār pasauli.

Jebkuras pārmaiņas mums nes tikai labu un vērstas uz to, lai darītu mūs dzīvesgudrākus un bagātākus.

Pietiek vien pieņemt notiekošo, kā iespēju attīstīties un iespēju spēlēt dzīves spēli, kā dzīve uzreiz kļūst par aizraujošu un interesantu piedzīvojumu!

© Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS