Kad tu apzināsies…

Kad tu apzināsies…
Tavs draugu loks samazināsies. Tu sāksi ievērot to, ka ierastās sarunas ar draugiem un paziņām īsti nevedas. It kā viss ir tāpat, kā bijis, taču vairs nav interesanti. Tāpēc, ka tu vairs nespēj uzturēt sarunas, kurās viss un visi ir slikti, darbs neiedvesmo, bizness nevedas, vīrs apnicis un sieva pie visa vienmēr ir vainīga. Tu pārstāsi spēlēt spēles, tāpēc, ka, lai spēlētu pēc noteikumiem, ir vajadzīgi, kā minimums, divi. Un, iespējams, tieši tāpēc tu saviem draugiem kļūsi ļoti neērts cilvēks, kurš bojā visu spēli un ar visu savu skatu norāda uz to, ka karalis ir kails.

Tev kļūs smagi strādāt savā nemīlamajā darbā un darīt to, kam neredzi jēgu. Un tāpēc tu vai nu kaut ko mainīsi veidā, kā darbojies, vai arī kardināli nomainīsi savu nodarbošanos. Ja iepriekšējā darbā tevi turēja nepieciešamība, bailes, ieradums vai automātisms, tas momentā izlīdīs pašā virspusē un nāksies ar to kaut ko darīt.

Tavas attiecības sāks irt pa visām vīlēm. Tāpec, ka vairums attiecību nav līdzīgo savienība, bet gan savstarpējo līdzatkarību un kompensāciju klubiņš. Sajutis, ka zaudē tevi, partneris visādi centīsies tevi paturēt, taču uz visiem pārmetumiem tu reaģēsi līdzīgi, kā tad, kad marsieši cenšas nodibināt sakarus ar zemes iedzīvotājiem viņiem nesaprotamā savā valodā.

Tu sajutīsies vientuļš. Tāpēc, ka atkritīs visas nevajadzīgās un neīstās saiknes, kuras tika būvētas uz nepietiekamības, tukšuma, patērēšanas un egoisma pamatiem. Un šis jaunais, nesaprotams no kurienes radies tukšums, sākumā tevi biedēs kā bezdibenis, taču pakāpeniski tas sāks piepildīties ar tieši to, kas tevī pašā ir dzīvs un īsts.

Tu nespēsi mānīt ne sevi ne citus. Gandrīz fiziski (kā Buratīno ar strauji augošu degunu) tu sajutīsi ikvienu iekšējo nepatiesību – vārdos, domās un darbos. Un tas šķitīs pretīgi, tāpēc, ka ik reizi, kad runāsi ne to, ko patiesībā domā, tu jutīsi, kā tūkstošiem kaķu nagi skrāpējas tavā dveselē. Un, nē, tas nebeigsies pats no sevis.

Tu pēkšņi sapratīsi, ka cilvēki visapkārt ļoti cieš. Un cieš ne jau grūtas dzīves dēļ – gluži otrādi, ar viņu dzīvēm, iespējams, viss ir labi. Bet viņi cieš no ilūzijas par to, ka ar viņu dzīvēm kaut kas nav kārtībā. Un, ja agrāk tu biji nodarbināts ar savu paša ciešanu izdzīvošanu, tad tagad tu sāksi izdzīvot apkārtējo ciešanas, tāpēc, ka savējo tev vairs nav. Un šajā brīdī tev atliks tikai viens – ik brīdi palīdzēt citiem ar visu, kas vien tavos spēkos, jo savādāk dzīvot tev kļūs neiespējami.

Tev būs kauns. Par daudziem saviem pagātnē pateiktajiem vārdiem un sadarītajiem darbiem, tāpēc, ka nāksies ieskatīties acīs patiesībai un atzīt, ka visu problēmu avots nav kaut kas ārpusē, bet gan tu pats. Kā tikko tu to apzināsies, kauns pāries un tā vietu beidzot ieņems iekšējais miers.

Tu mazāk runāsi. Tāpēc, ka atkritīs viss, ko agrāk tu runāji aiz bailēm, skaudības, egoisma un dusmām. Tu vairs nevarēsi rakstīt aizskarošus un nosodošus komentārus sociālajos tīklos, jo tas vairs nebūs svarīgi un nebūs pec tā vajadzības. Un vispār, kādu laiku tu neko nespēsi rakstīt, tāpēc, ka viss, ko agarāk rakstīji tev šķitīs murgs. Un kļūs skaidrs, ka klusēšana patiešām ir zelts, kuru bieži vien mēs ikdienas steigā nepamanām.

Sabruks visa tava pasaules bilde. Un tu sapratīsi, ka ir ne tikai tavs pareizais viedoklis un visi parējie ir nepareizie, bet ir bezgalīgi plašs variantu un iespēju lauks. Un visi ierobežojumi ir nekas cits, kā tevis paša izdomāta ilūzija.

Tev nāksies uzņemties atbildību par sevi. Un tu sapratīsi, ka palīdzību nav no kurienes gaidīt un, izrādās, neviens neko tev nav parādā. Viss, kas ir tavā dzīvē, nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no stulba  priekšnieka, nesaprotoša partnera un bitkoina kursa, bet gan no tevis paša.
Tu dzīvo tieši to dzīvi, kuru esi pelnījis un nekā cita tev nebūs, kamēr tu neuzņemsies atbildību par visu, kas ir. Taču tieši tajā brīdī personīgā atbildība pārstās būt nasta, no kuras jābēg vai kura jāuzveļ apkārtējiem. Tā kļūs par vienīgo patieso un loģisko lietu kārtību.

Un tā, dienu no dienas, viss liekais, uzspēlētais, mākslīgais un augstprātīgais bruks, atkailinot iekšējos tukšumus. Bet viss īstais un patiesais izpaudīsies un sāks augt, nostiprināties un laist tevī saknes. Jā, tas nav ne maigs, ne patīkams process. Bieži vien tas ir gadu gaitā iegūto ieradumu un automātisma sāpīgs sabrukums… Taču tad, kad tu izrāpsies no savu sagrauto mentālo šablonu drupām, tu sapratīsi, ka tas bija to vērts.

© Katerina Bogina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par skaidrību

Spēja tikt skaidrībā daudzreiz paaugstina pieaugušas dzīves kvalitāti jau tādā līmenī, ka tu spēj iztikt bez sīkiem mājieniem, bet godīgi paud savas jūtas, savu prieku, nevienu nemaldini un mierīgi spēj atteikties no tā, kas tev neder.
Vēl viens skaidrības pluss ir tas, ka tā pievelk citu skaidrību, un, gluži otrādi, izsauc spriedzi tiem, kuri dod priekšroku miglainām aizkulišu spēlēm.
Dabiskā atlase notiek pati par sevi.
Mīlestības skaidrība, draudzības skaidrība, radniecības skaidrība, partnerības skaidrība, skaidrība attiecībās ar sevi, izvēles skaidrība, darbību skaidrība, atbildības skaidrība… lūk, šie savas paša dzīves brīnišķīgie marķieri, kuri, lai arī negarantē hronisku laimi, bet padara skaidrākus tās apstākļus.
Nenoteiktība ir mokoša, taču dažkārt tā kļūst par paradoksālu narkotiku, kas ļauj aizbēgt no realitātes, iznīcinot sevi šajā procesā.
Ieiet īstenības dušā un to izturēt – arī tas ir stāsts par skaidrību.
Uzdrošināties to darīt, vai neuzdrošināties – tā ir katra paša izvēle un lēmums.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nonākt klusumā

Ka atrast klusumu ilgstošās ciešanās?
– Ir skaidrs, ka mierīgā vidē ir vieglāk ieiet klusuma stāvoklī. Bet ko darīt tam cilvēkam, kurš pārdzīvo ilgstošas psiholoģiskas vai fiziskas sāpes? Vai ir kāds veids, kā šajos apstākļos atrast iekšējo klusumu?

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki vispār nav dzirdējuši par to, ka ir iespēja pieņemt to, kas ir. Vairums cilvēku pasaulē neapzinās, ka eksistē tāda iespēja: pieņemt situāciju, kuru mēs uzskatām par nepieņemamu.
Dažkārt kas tāds notiek spontāni, kad vairs nav spēka paciest sāpes (kurām vairumā gadījumu ir psiholoģisks raksturs un kuras ir tikai un vienīgi pretošanās tam, kas ir). Un tas ir briesmīgi!

Pēdējos trīs savus dzīves gadus mana mamma ļoti mocījās. Dažkārt man izdevās viņu uzskaņot uz iekšējo klusumu, taču ļoti ātri viņa atkal atgriezās prātā. 90% no viņas sāpēm bija psiholoģisks raksturs. Jā, ķermenis bija  pārstājis klausīt, arvien grūtāk palika staigāt, nācās izmantot dažādas palīgierīces. Redze kļuva arvien sliktāka. Taču mokošu fizisko sāpju nebija, drīzāk diskomforts, kas saistīts ar spējas patstāvīgi staigāt zaudēšanu.
Tas viss nav patīkami, taču ar to var sadzīvot. Taču tas, ar ko nevarēja sadzīvot, bija nenormāli lielās psiholoģiskās sāpes, kas viņā reproducējās neapzināti. Mana mamma žēlojās: kas būs, ja es palikšu galīgi akla? Šausmās no šīs domas viņa pavadīja garas stundas. Un vēl no otras: kas būs, ja es vispār nevarēšu staigāt un visu laiku būšu spiesta gulēt gultā, pati nevarēšu iet vannā? 

Kas būs, ja kaut kas tāds notiks? Šķiet, ka viss uz to arī iet! Nežēlīgas ciešanas. Es viņai visu laiku atkārtoju, ka tas tā nav, ka tas, kas ir, ir tikai šis brīdis, tagad.
Uz kādu mirkli viņa to it kā saprata un bija brīva no domāšanas par nākotni un to, kas būs, ja pašsajūtas pasliktināšanas turpināsies.
Cits viņas ciešanu avots bija viņas ārējais izskats, viņa sevi ļoti identificēja ar to, kā viņa izskatās.
Ko teiks cilvēki, kad ieraudzīs mani uz kruķiem!? Un tas bija briesmīgi cilvēkam, kurš visu dzīvi ir bijis atkarīgs no citu viedokļiem. Psiholoģiskās ciešanas burtiski viņu aprija. 

Visbiežāk ciešanas sastāv no emocionālajām sāpēm (psiholoģiskajām, ko producē prāta neapzinātā darbība); un arī realitātē nomācošajām fiziskajām sāpēm, kas izpaužas kā ekstremāls diskomforts un nespēks.

Mana vēstījuma būtība ir tāda, ka eksistē veids, kā iziet ārpus nevajadzīgām ciešanām. Pareizāk sakot: ir iespējams iziet no ciešanām vispār, jo ciešanas ir radījis prāts, balstoties uz to, kas JAU IR. Kāpēc gan neatbrīvoties no šīs liekās nastas?
Taču ne katrs ir gatavs to sadzirdēt. Tie, kuri dzird, iekļūst šī vēstījuma būtībā, bet ne visi tam ir atvērti. Bet dažiem tas pat nav vajadzīgs. Viņiem atmošanās var notikt spontāni, kā reiz tas notika ar mani.

Manas psiholoģiskās ciešanas bija tik spēcīgas, ka man bija no tām jāizlec, pretējā gadījumā es būtu sevi nogalinājis. Manī bija nobriedusi ļoti spēcīga nepieciešamība iziet no tā visa, un milzīga dziļa Apjausma, ārpus manas saprašanas to ar mani izdarīja. Tajā naktī es neapzināti izgāju. Es nevarēju dzīvot pats ar sevi, bet tas, ar ko es biju nelaimīgs, – bija šis prāta uzkonstruētais uzstādījums.

Nabadzīgajās valstīs var sastapt daudzus cilvēkus, kuri nav apmeklējuši nekādus seminārus, nekad nav lasījuši garīgās grāmatas, nekad nav sastapušies ar garīgajiem skolotājiem (ja nu vienīgi tikušies ar kādiem tā reģiona tradicionālo kultu kalpotājiem, kas parasti ir tīri formāla lieta), taču, neskatoties uz to, dažkārt var satikt cilvēkus (iespējams, pat ubagus), kuri izgājuši ārpus ciešanām. Tu redzi gaismu, kas staro viņu acīs. Ķermenis var justies slikti, bet viņi ir iemācījušies iekšēji pieņemt tādu esību.
Ne katrs tam ir gatavs, bet ar to, kurš gatavs (spontāni vai ar kādu garīgo skolotāju palīdzību, tam nav nozīmes), ar to tas notiek.
Ja tu esi gatavs – ar tevi tas notiek, pēkšņi tu redzi (kā teica Buda) ciešanu beigas.
Budas mācības mērķis ir aizvest cilvēku pie tā, ka ciešanas beidzas.

Bet arī tad ne katrs ir spējīgs sadzirdēt. Miljoniem cilvēku nekad nav dzirdējuši par iespēju pārtraukt ciešanas un nekad nav domājuši par šo tēmu.
Cilvēki paņem garīgo grāmatu (nav svarīgi, kādu, piemēram “Tagadnes spēks”, vai kādu citu) – kāds to viņam atnesis, sakot: tev tā obligāti jāizlasa! Tev tas ir vajadzīgs! Draugs, radinieks (vecāki bērniem, bērni vecākiem). Saņēmējs atver grāmatu: kas par niekiem! Viņam tai nav jēgas. Labākajā gadījumā viņš to noliks plauktā; dažkārt gadās, ka ne pa jokam sadusmojas, ja viņa ego ir gana spēcīgs. Jo viņš nekad savas ciešanas neasociēs ar savu ego. Viņš būs dusmīgs, ja uz to norādīsi.

Mūsu birojā notika kāds atgadījums. Es pats to neredzēju, bet kolēģi stāstīja. Reiz atnāca sūtījums, kurā kopā ar grāmatu “Jaunā zeme” bija iepakots šrēders (papīra smalcinātājs). Kāds bija atsūtījs grāmatu atpakaļ. Nu, lūk! Cilvēks, izrādījās, nebija gatavs. Nevienu nevar piespiest. Ja ābols nav nogatavojies, nekas nenotiks. Kad gatavība sasniedz noteiktu līmeni, atmošanas notiek spontāni, vai ar kādas prakses vai mācības palīdzību. Garīgie skolotāji netērē laiku tāpat vien.
Grāmatā A Course In Miracles ir vārdi: “No Mūžības viedokļa kavēšanās neko nenozīmē, taču laika kontekstā tā var būt traģēdija”.
Garīgās mācības ietaupa laiku un samazina nepieciešamo ciešanu daudzumu jo, ja to nav – Vienīgais Skolotājs un Galvenā Mācība visiem būs Ciešanas.
Ja tev nekad nav bijis garīgā skolotāja, tad tavs skolotājs ir bijis ciešanas. Un gala rezultātā tas piespiež atmosties. Agri vai vēlu. Taču būs vajadzīgs laiks, kaut gan, lai atmostos un sastaptu pašam sevi, laiks nav vajadzīgs. Atmostas vienmēr šeit un tagad, tagadnē. Laiks vajadzīgs tam, lai visu pilnībā sarežģītu, bet nav vajadzīgs, lai kļūtu par to, kas tu esi.

No Ekharta Tolles lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Meklēju radniecīgu dvēseli

Bērnībā es lasīju stāstu par to, kā viens mazs puisēns iemainīja savu jauno rotaļu mašīnīti pret jāņtārpiņu. Ielika to sērkociņu kastītē un atnesa mājās kā milzīgu dārgumu. Kad viņam jautāja: kā gan tu varēji jaunu rotaļlietu apmainīt pret tārpu? Viņš atbildēja: viņš taču ir dzīvs un spīd!

Un man bija žēl mazā zēna, jo es sapratu, ka viņš, runājot tautas valodā, ir “ieberzies”.
Arguments par to, ka jāņtārpiņš ir “dzīvs un spīd” man šķita muļķīgs. Un es padomāju, ka es negribētu dzīvē pieļaut tādu kļūdu. Tad es vēl nezināju, ka pieaugušo dzīve ir milzīgs apmaiņas punkts, kurā tiek iemainīts laiks pret naudu, personīgā dzīve pret karjeru un bezjēdzīgais pret vēl bezjēdzīgāko.

Cik gan viegli cilvēkam uzspiest svešas vērtības. Un mēs noticējām, ka sausais piens ir labāks par govs pienu, ka hot-dogs garšīgāks par sviestmaizi, ka laulību līgums ir drošāks par precībām, bet aborts ir tikai ģimenes plānošana.

Mēs apmainījām bērzlapes pret šampinjoniem, piknikus pret furšetiem, grāmatu lasīšanu pret šopingu, sarunas pret pārrunām. Un, lūk, jau draugu vietā mums ir partneri, mīļoto vietā boifrendi, bet laimes vietā kaifs.

Mēs vairs neraudam, skatoties sirsnīgas filmas un nedziedam galda dziesmas. Esam aizmirsuši no sirds parunāties un kopā sapņot. Esam kļuvuši ieturēti un aizvērti. Mācāmies spēlet golfu un vadīt jahtu. Pīpējam ūdenspīpes un cigārus, dēvējam viens otru par kungiem un kundzēm, un cenšamies viens otru pārliecināt par to, ka dzīve ir izdevusies.

Reiz man tika uzdots uzrakstīt rakstu par īpašajiem cigāru kūpinātāju aksesuāriem. Es devos uz veikalu, kas domāts VIP klientiem. Tas drīzāk atgādināja muzeju. Stikla vitrīnās gulēja dīvaini mirdzoši sudraba priekšmeti, līdzīgi spīdzināšanas instrumentiem gestapo pagrabos. Arī nosaukumi tiem bija atbilstoši: giljotīna, hjumidors (mitrinātājs). Šie “instrumenti” bija domāti tam, lai graciozi nocirstu galvu cigāram…

Es ilgi un uzmanīgi aplūkoju visus šos krāmus, pie kuru radīšanas cilvēki bija tā pūlējušies. Pēc tam ilgi klausījos pārdevējos, kuri pavisam nopietni man stāstīja par to, ka katram sevi cienošam cilvēkam nav iespējams iztikt bez šīm giljotīnām un hjumidoriem.

Pirms rakstīt pasūtījuma rakstu, es ļoti centos iemīlēt un atzīt mazo lietu nepieciešamību lielajā dzīvē. Man interesēja paskatīties uz cilvēkiem, kas šo visu pērk? Jāteic, ka ikviens no šiem niekiem maksāja daudz vairāk, kā vidusmēra iedzīvotāja mēneša alga.

Un reiz es noskatījos raidījumu par bijušo elku, bijušo raidījumu vadītāju, bijušo izskatīgo vīrieti. Rādīja viņa māju, kas atgādināja to pašu veikalu ar nevajadzīgiem suvenīriem. Mājas saimnieks ar giljotīnu prasmīgi nocirta kubas cigāram galvu, cienīgi apsēdās lielajā krēslā, uzlika kājas uz galda un aizkūpināja cigāru. Es neatceros, ko viņš stāstīja, patiesībā tas vispār nebija svarīgi. Kamera slīdēja pāri ieroču kolekcijām, fotogrāfijām ar slavenībām, ar kurām kungs lepojās, un pa milzīgo māju, kurā nekad nebija skanējušas bērnu balsis.

Reportieris kaut ko stāstīja par labklājību un varenību. Bet es redzēju tikai antikvāru lietu ieskautu vecumu un vientulību. Apkārt esošās lietas šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja. Un tie paši hjumidori man atgādināja bezjēdzības un nederīguma simbolus dzīvei, kas tik ātri paiet…

Un es, nezin kāpēc atcerējos to mazo zēnu no manas bērnības, kurš savu izvēli izdarīja par labu dzīvam spīdošam tārpiņam nevis plastmasas mašīnai.

Reiz es ieraudzīju kādu reklāmu: “Meklēju radniecīgu dvēseli” un apakšā telefona numuru. Un vērojot automašīnu plūsmu, es pēkšņi skaidri sapratu, ka ļoti daudzi vēlētos iemainīt savas īstās mašīnas pret radniecīgu dvēseli, kā tas puisēns no manas bērnības.

Jeļena Rog “Jāntārpiņš un hjumidors”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saglabājot cilvēcību

Neskatoties uz to, ka ilgstoša stresa periodos ir absolūti dabiski patverties vienam pie otra, tomēr nevajadzētu atstāt novārtā kontaktu ar sevi un ļaut dažkārt sev pabūt vienatnē…

Jūtas, kas izpaužas esot vienatnē, ir sava stāvokļa aktuālākais rādītājs, par kuru ir vērts zināt, lai neizšķīstu masu psihozē ļoti nežēlīgā veidā uzspiestajos stāvokļos.

Ja tu nepieslēdzies sev, ja pārtrauc autentisko savu domāšanas procesu, ja tu spītīgi ignorē savas vajadzības un emocijas, kuras klauvē pie tavām durvīm, tad ļoti viegli tu vari kļūt par upuri tiem, kuri manipulē ar cilvēku apziņu un cenšas spiest uz cilvēku vainas, kauna un citiem sāpīgajiem punktiem un provocē uz sev izdevīgām reakcijām.

Paliekot vienatnē ar sevi, ir svarīgi pārliecināties par to, ka tu vēl joprojām esi tu…
Ka tas, kas raksturīgs tev, vēl joprojām ir ar tevi.
Ka tavas vērtības nav pārstājušas būt tavas pat pēc daudzkārtējiem centieniem tev tās atņemt, vai arī nomainīt pret svešām.
Ka tavas privātās dzīves pat nelielie prieki paliek neaizsniedzami agresīvajai ārpasaulei.
Ka tu sev esi gluži taustāmā līmenī.
Ir tik viegli un nemanāmi kļūt par robotu.

Bet ir ārkārtīgi vērtīgi noturēties cilvēciskā stāvoklī…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par plāniem

Ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, un tu jūties sarūgtināts, atceries, ka Dzīvei priekš tevis ir brīnišķīgs Plāns. Un tas savā skaistumā un lieliskumā pārspēj visu, ko esi spējīgs izsapņot pat savos pārdrošākajos sapņos.
Ļauj šim Plānam īstenoties, vienkārši aizvācot no sava prāta ekrāna savu vēlmju un priekšstatu attēlus.
Ļauj Dzīvei vienkārši notikt. Tā pati tevi piepildīs ar prieku un ar savu brīnumaino spēku plūsmu virzīs tevi uz Realitātes krastiem.

Lai būtu laimīgs, zini, ka nekas īpašs nav jāara un tev nav jābūt kaut kam īpašam.

Jau sākotnēji tu esi Dievišķā Saprāta radība.
Jau sākotnēji tu esi Dievišķās Mīlestības auglis. Zini to un sajūti… Tad tu ieraudzīsi un paudīsi savu Gaismu.

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavi spārni

Tētis saka – tu stāvi sava ceļa sākumā. Tev aiz muguras stāv tavi senči. Aiz kreisā pleca tie, kuri mātes līnijā. Aiz labā – tēva. Viņi ir tavi spārni – teica tētis. Vienmēr paturi to prātā un tad neviens un nekad nespēs tev nodarīt sāpes. Jo kamēr tu atceries par saviem spārniem – tu esi neievainojams.

© Narginē Abgarjan

Pāreja Pārejā

PĀREJA PĀREJĀ

Visi, vairāk vai mazāk, aptveram, ka atrodamies pārejā un, tā kā tā ir ne tikai cilvēku un cilvēces, bet arī planetāra, tad šo pāreju varētu dēvēt par pāreju pāreju. Jāsaka, ka neatkarīgi no tā, kas notiek ārējā pasaulē, katrs cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo vairākas pārejas. Tās vidēji notiek ik pa 7-10 gadiem. Visu pāreju vidū gribētu izcelt vienu, kurā mainās dzīves vektors un kurā kopīgi šobrīd atrodamies un pārvaram.

Dzīves pirmā daļa paiet stiprinot savu ego, virzoties vektorā ego-pasaule. Audzējam savu spēku un pārliecību, lai varētu atvienoties no vecāku dominances, egregora un programmām. Tas sākas pusaudžu gados, vienā no pārejām, kad pazūd vecāku autoritāte un ietekme, taču pusaudzība nebeidzas līdz ar ķermeņa nobriešanu, tā pāriet līdz ar psihes nobriešanu.

Dzīves otrajā daļā, kad esam pabaudījuši ārējo pasauli, paspēlējušies ar tās mantiņām, vienā brīdī atnāk sajūta, ka tas viss ir sekli, ka ārējās pasaules spožums ir iluzors. Šīs sajūtas neatnāk ar fanfārām, bet bieži vien ar dziļu vilšanos, depresiju, apātiju, kad turpināt līdzšinējo ceļu paliek apgrūtinoši un tas prasa resursu vairāk nekā tobrīd pieejami. Ja pietiek drosmes un spēka, tad esi gatavs atteikties no visa, kas tev ir, lai iegūtu mieru un skaidrību par to, kas esi, kur esi, kāpēc šeit esi. Ir radusies personības, ego krīze, kurā sākam apzināties, ka nezinām. Pirms tam nezinājām, ka nezinām un viss bija vienkāršāk. Tagad dzīves vējš ir mainījies un nepūš vairs pasaules virzienā, tagad dzīves vektors ir ego-ES. Varētu teikt, ka, ja pirms tam pūta uz āru, tad tagad pūš uz iekšu, bet aptvert, kur ir iekša, kas ir iekšienes koordinātas, sākumā var būt ne tik vienkārši, jo esam nonākuši pie robežas aiz kuras viss ir nezināms.

Tā ir lielā pāreja no āras uz iekšu, inversija. Ar āru varētu apzīmēt apkārtējo materiālo, objektu pasauli, ar iekšu – garīgo pasauli. Izaicināums, lielāks, kā nekad iepriekš. Šo pāreju ir aicināti veikt cilvēki apmēram ap 40 +/- 10 gadi. Aicinājumu šim svētceļojumam saņem visi, bet vai visi ir gatavi tajā doties, sevišķi, ja sabiedrībā valdošās normas, tendences un kopējais vektors ir vērsts uz materiālismu, patērēšanu, nenobriešanu, ķermeņa kultu, mūžīgo ķermeņa jaunību un atbildības neuzņemšanos. Tad ir jāiet pret straumi, jāiet pret meinstrīmu. Tāpēc līdz šim tādu izvēli ir izdarījis retais, tāpēc vieglāk šķita atrast jaunu partneri, nodarbošanos un hobiju un sākt to pašu spēli no sākuma.

Jāsaka, ka laiki, šobrīd strauji un izteikti mainās, jo sabiedrība un cilvēce kopumā piedzīvo šo krīzi, kas skar pusmūžā. Esam saņēmuši uzaicinājumu pieaugt, atvadīties no pusaudzības un spert soli teritorijā, kas līdz šim ir noliegta vai atlikta. Tāpēc šī ir pāreju pāreja, 9. vilnis, kas ir daudz lielāks, lai palīdzētu cilvēkiem, kas to vēlas, veikt šo pāreju. Vilnis noslaucīs visu, kas bijis normāls un iederīgs pusaudzībā, bet nav vairs iederīgs laikā, kas atnācis. Esošā situācija palīdz vieglāk atlaist to, kas šķietami piederējis un iedrošinās ļauties tam, kas ir atnācis. Arī sabiedriskais spiediens palikt normālībā, rāmjos ir mazinājies, arī tas palīdz spert šo nozīmīgo soli sev un planētai.

Arī Zeme briest un kļūst pieaugusi, arī tai ir apnikusi pusaudzība. Cilvēkiem jau patiesībā lielas izvēles nav atlikušas. Zeme, uz kuras staigājam, ir kļuvusi par citu platformu, kurā parazītiskais, egoistiskais, patērējošais vairs nebūs iederīgs. Vai nu mainies kopā ar Zemi, citiem cilvēkiem un Universu vai ļauj devītam vilnim sevi aizskalot, gūt patērēšanas un egoisma pieredzi, kaut kur citur.

Tars Ramats “MANA TAKA”

Vienas dienas režīms

Viena diena, tā ir kā neliela atsevišķa dzīve, kura sāk savu stāstu no saullēkta un beidz to ap pusnakti.

Viena konkrētu notikumu un savu konkrētu reakciju uz tiem piepildīta diena.
Viena diena, kurai tu neuzgriez muguru, bet no kuras arī neprasi parāk daudz… tai priekš visa ir tikai 24 stundas.
Zināt sevi vienā pabeigtā stāstā ir daudz jaudīgāk, nekā sākt lietot svētkiem paredzētos traukus ikdienā, cerot, ka tieši tā būs nekaunīga atbilde atliktajai dzīvei.
Ja godīgi, tad dzīvei vispār ir vienalga, no kādiem traukiem mēs ēdam un kādās lupatiņās sevi ietērpjam…
Tā atveras ne jau uz klātbūtnes atribūtiem, bet uz pašu klātbūtni.
Uz cieņpilnu spēju nekrist ģībonī katru reizi, kad tā izlemj, ka tu esi pārāk aizsēdējies kādā no ilūziju saliņām.
Tā atveras, kad uztvere ir elastīga.
Un kad atsakies manipulēt ar vilšanos, pieprasot par to kaut kādu īpašu attieksmi pret sevi.
Kopumā tā atveras uz vienlīdzīgiem pamatiem. Bez jebkādām garantijām.
Tas ir vienas dienas režīms. Šobrīd, lūk, tā.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis