Dzīv ir skaista, kad tu tajā esi

Izgaršot dzīvi. Skatienā iepazīt bezgalību.
Nejaušas satikšanās, notikumi – pavisam ne nejauši.

Neplānot, bet sekot. Iekšējam impulsam un sajūtām. Prāts ir spējīgs konstruēt, bet tikai balstoties uz pieredzi.
Jaunais un nezināmais tiek apgūts uzticoties. Uzticoties iekšējiem impulsiem, dzīvai interesei un saviem soļiem. Tieši tā notiek iziešana ārpus ierastajām maģistrālēm.

Paplašināšanās caur uzticēšanos, pateicību un dzīvu interesi. Uz jaunajām maģistrālēm notiek tieši tās tikšanās un notikumi, kuriem esi gatavs.
Ieraudzīt, iepazīt, atpazīt, atbildēt uz notiekošo. Izejot no iekšējā atbalsta, pašvērtības, dzīvas intereses un prieka.

Dzīve ir dažāda. Tā ir skaista. Kad tu tajā esi.​​​​​​​ Kad mēs tajā esam.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd ir

Gribi nomierināties? Paskaties pulkstenī.
Pulkstenis neskrien un nepalēnina savu gaitu. Lai kas arī notiktu.
Tas stūrgalvīgi skaita savas sekundes, minūtes, stundas, nepaildzinot ne tavu būšanu laimē, ne izmisumā.
Tu vari uz to paļauties tajos brīžos, kad nespēj paļauties uz sevi…

Gribi nemieru? Paskaties uz pulksteni.
Tas pakalpīgi tev atgādina to, ka tu vēl joprojām par maz esi izlēmis, par maz kur paspējis un vēl vairāk – daudz ko atlicis uz to laiku, kuram nav nekādas garantijas.
Un šajā pat laikā tavas vienīgās dzīves laiks aizrit tavā acu priekšā un piedāvā to iztērēt kaut kam pa īstam svarīgam.

Gribi zināt patiesību? Paskaties pulkstenī.
Ar ko tu dali tieši šo laiku? Nevis savos sapņos par to, kā nav, bet realitātē?
Par ko domā tieši tagad?
Kas tev tieši tagad ir pieejams?
Pie kā tu vari nonākt tieši tagad?
Kam tieši tagad nav vienaldzīgas tavas sāpes, un uz kuru tu atsauksies tajā pat sekundē, kad par to uzzināsi?

Vienā vienīgā minūtē, kurā tu esi patiesi godīgs pats pret sevi, tu vari uzzināt tik daudz, cik neuzzināsi visas dzīves garumā, kas nodzīvota savu ilūziju kokonā un bailēs atšķirties no tā, ko grib redzēt citi.
Patiešām “nedomā augstprātīgi par sekundēm”….

Mīļie, laiks vienmēr ar mums ir godīgs… un mēs droši varam godīgi skatīties tam acīs, un droši staigāt pa savu daudzkrāsaino likteņu peļķēm, saprotot, ka mums pieder tikai tas, kas tieši šobrīd IR…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA LAIME

Reiz pirms sešiem gadiem es no rīta, ar grūtībām pamodusies, sāku vārīt putru. Bija ziema, aiz loga piķa melna tumsa. Es uzmanīju pienu, lai tas “neaizbēg”, un man ļoti gribējās gulēt. Pēc tam modināju dēlu, lai vestu uz dārziņu. Puika negribēja mosties un niķojās. Izvilkt no miega saldi gulošu bērnu ir tas, ko es patiesi nemīlu darīt.

Pēc tam es centos viņu apģērbt, viņš činkstēja, negribēja ģērbties, vilka nost ar grūtībām manis uzstieptās zeķubikses, pēc tam negribēja ēst putru, mēs kavējām. Vīrs pamodās, ienāca virtuvē un jautāja: “Vai brokastīs ir vēl kaut kas, izņemot putru?”

– NĒ! – es viņam uzrēju, kaut gan, varēju ātri sagatavot sviestmaizītes, tas nebūtu grūti. Taču es kavēju un nebiju izgulējusies, un no rītiem man ļoti nepatīk gatavot kulinārijas brīnumus.

Pēc tam mēs saģērbāmies un es domāju par to, cik ļoti darbietilpīgs gadalaiks ir ziema. Uzvilkt bikses, pēc tam jaku, pēc tam mēteli, tad cimdus…. Uffff.

Mēs ar dēlu izskrējām no mājas. Bija sals un mašīnu nevarēja iedarbināt. “Tā tik man vēl trūka!” – es padomāju un pasaucu vīru, lai tas brokastu vietā tiek galā ar mašīnu, bet pati ātri sagatavoju viņam maizītes, ko paņemt līdzi uz darbu.

Rezultātā ar lielu kavēšanos mēs aizbraucām katrs savos darbos.

Tās pašas dienas vakarā es gatavoju vakariņas.

Diena darbā nebija izdevusies, man tika uzlikts par pienākumu izpildīt darbus kāda atlaista darbinieka vietā. Es biju nikna un domās pateicu priekšniekam visu, ko par viņu domāju. Mizoju kartupeļus un skatījos TV, kur Pirmajā kanālā rādīja šovu «Precamies!» («Давай поженимся»).

Tur skaista, jauna, sapucēta un koši nogrimēta raidījuma varone meklēja vīru un klāstīja savu dzīves stāstu.

Viņa tikai nesen bija ieradusies “iekarot” galvaspilsētu. No pirmās laulības viņai ir bērns, taču viņš dzīvo kopā ar viņas vecākiem citā plsētā, kamēr viņa cenšas sevi atrast lielpilsētā. Un tad, kad atradīs sev vīru, uzbūvēs karjeru, tad noteikti ņems bērnu pie sevis.

Noslēgumā viņa teica:

– Kopumā manā dzīve viss ir labi, un es meklēju vīrieti, kurš to padarīs vēl labāku. Es esmu laba mamma, laba meita, labs cilvēks un būšu laba sieva.

Un raidījuma vadītāja Larisa Guzejeva viņai jautā:

– Un kā jūs sapratāt, ka esat laba?

– Es nesmēķēju un nedzeru, – meitene atbildēja.

– Man šķiet, ka panākumi nevar sākties ar piedēkli “ne”. Es NE smēķēju, NE dzeru, NE nogalinu, – saka raidījuma vadītāja.

– Jūs būtu laba mamma, ja no rītiem, agri pamodusies, varītu savam bērnam sasodīto putru, pēc tam modinātu savu cieši aizmigušo bērnu, kurš, vēl nepamodies niķojas, un barotu viņu ar šo putru, ar kuru pēc tam piesmērēta visa virtuve, pēc tam stīvētu viņam kājās šīs izslavētās zeķubikses, piecas cepures un jaku, to visu pēc tam aptinot ar šalli, un tad dotos ārā – putenī – skriešus ar ragaviņām uz bērnu dārzu, pēc tam kavētu savu darbu…. Bet viņš pa to laiku dārziņā meistarotu tulpes ziedu, lai pēc tam 8. martā to jums uzdāvinātu…

Es sastingu. Stāvēju ar muguru pret televizoru, klausījos un griezu dārzeņus…

Un sapratu, ka tieši tagad kāds no Augšas runā ar mani.

Par mani. Viņš visu par mani zin…

Izlietnē vēl joprojām stāvēja no rīta ar ūdeni pielietais, piedegušais katliņš, mēs taču kavējām un es to nepaspēju nomazgāt. Bet pie ledusskapja karājās zīmējums, ko mans dēls šodien man uzdāvināja, kad es atnācu pēc viņa uz dārziņu…

Mēs tik bieži nepamanām savu laimi.

Tā gluži kā tranzītā brauc cauri mūsu dzīvei, bet mēs to sajaucam ar ikdienišķību un rutīnu. Šī putra, šis katls, šīs zeķubikses… Vai gan par tādu laimi mēs sapņojām?

Taču, ja aizdomājamies, pagrozām to rokās, paskatāmies no cita skatu punkta: kāpēc gan ne laime?

Man ir kāds, kura dēļ pamosties agrāk. Un mans virtuves logs izgaismojas katru rītu pulksten sešos.

Un tur, aiz loga ir auksts un tumšs, bet šeit – manā siltajā virtuvē mājīgi svilpo tējkanna un smieklīgais katliņš ar puķīti uz sāniem vāra ideālo putras porciju. Un man ir mīļotais dēls, kuram nepatīk no rītiem mosties (kuram gan patīk?), un vīrs, kurš gandrīz vienmēr ir labā garastāvoklī, un darbs, kur mani gaida un mani pienākumi, piemēram vakariņas, kas jāpagatavo un kas dara mani laimīgu.

Es katru dienu esmu laimīga, tikai aizmirstu to pamanīt!!!

Tā diena man ir ļoti svarīga. Pēc tās es kļuvu it kā apskaidrota. Un sāku ievērot to, kas man vienmēr bija bijis acu priekšā, bet es to neredzēju, tā, it kā tas būtu bijis aizklāts ar kādu neredzamu iekšējās neapmierinātības plīvuru.

Bet todien, nejaušs dialogs televīzijā kā burvju mākslinieks norāva šo burvju lakatu no manām acīm un tagad es skatos uz savu veco virtuvi tā, it kā tā būtu kļuvusi jauna un saku: O!!!!

Būt laimīgai šeit un tagad, neskatoties uz apstākļiem, kurus dzīve piedāvā – tas ir mans kredo un mana personīgā reliģija.

Laime nav obligāta maskarāde un karnevāls, to vajag iemācīties ievērot un novērtēt, pat tad, ja šodien tā ir pavisam ikdienišķa, maziņa un līdzīga mazajam katliņam ar auzu pārslu putru.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lido kā vari

Ir bezjēdzīgi zināt, kā ir pareizi, ja tas nesakrīt ar to, ko tu patiešām vari, vai jūti vajadzību pastāvīgi un jēgpilni darīt …
Tieši tādēļ ir vērts pārstāt mocīties un ciest par savām neatbilstībām tam, kas tev šķiet nepieciešams, lai saņemtu augstu atzīmi, un atteiktos lauzt sevi tur, kur tu uz kaut ko neesi spējīgs.

Tas patiešām ir ļoti ciesirdīgi – pieprasīt no cilvēka to, uz ko viņš nav spējīgs.
Cietsirdīgi ne tikai pret sevi, bet arī citiem cilvēkiem.
Vienmēr ir kaut kādas kompensācijas un aizvietotāji… un ir arī godīgums atzīt patiesību.

Pat visaugstāk lidojošais gaisa balons reiz nolaižas zemē … un tāpēc svarīgāk ir tas, kādi mēs esam šeit savā pastāvīgajā stāvoklī, nevis tas, cik augstu mēs lidojām, lai kādu pārsteigtu.

Tas jau nenozīmē to, ka lidot un sapņot ir slikti.
Tas nozīmē tikai to, ka viens sapnis un viens lidojums nav tā vērts, lai nodotu sevi…

Ļiļa Grad
Foto: Andreas Wohlfahrt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģijas atjaunošana

Ja satricinājuma brīdī mēs koncentrējamies uz Dievišķo mīlestību, ja tā mūsos ir nepārtraukti – mums ir enerģija, un brīdī, kad sabrūk mūsu ierastā pasaules aina, mēs varam to radīt no jauna.

Šobrīd mēs atrodamies “nestabilitātes joslā”. Grūtsirdība, sajūta, ka nekam nav jēgas nozīmē attīrīšanos. Un šajā brīdī mums vajag skaitīt lūgšanas: saglabāt mīlestību pret Dievu un pieņemt jebkuru situāciju.

Nepareiza attieksme pret attīrīšanos ir tad, kad cilvēks apzināti sāk pamatot negatīvo (agresīvo) emociju.

Kad emocija dzimst, mēs varam to vadīt. Kad tā jau ir pieņēmusies spēkā – tad tā vada mūs.

Ikvienā diskomforta brīdī ir ļoti svarīgi skaitīt lūgšanas un sajust nepārtrauktu mīlestību pret Dievu, pieņemt jebkuru situāciju, piedot visiem, pieņemt savu likteni. Tas ir elementārs priekšnoteikums tam, lai savestu sevi kārtībā.

Mums ir pilnībā jāpieņem viss, kas ar mums noticis un mums pilnībā jāpieņem viss, kas notiks.

Absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas brīdī mūsu zemapziņā nostiprinās kontakts ar Dievu. Sākumā ir jāatkāpjas no materiālā līmeņa, bet pēc tam jānovirza savas domas.

Pēc absolūtas pagātnes un nākotnes pieņemšanas ir vienkarši “jāpārslēdzas” Dievišķajā režīmā. Un jau pēc tam mēs varam paskatīties uz mūsu pagātni no šī redzes punkta: ar “aizvērtu” cilvēcisko, caur Dievisķā sajušanu.

Šajā brīdī mūsu enerģētika un mūsu iekšejā attieksme pret pagātni un nākotni sakārtojas pareizi. Uz ikvienu savas dzīves situāciju mums vajadzētu paskatīties kā uz situāciju, kas dota no Augstākajiem spēkiem tikai ar vienu mērķi – vairot mūsu vienotību ar Dievu.

Rezultātā katrs cilvēks iekšēji izvēlas, kas viņam svarīgāk: vienotība ar Dievu vai vienotība ar cilvēkiem.

Ja sajutīsi, ka ikviena situācija, kuru izvērtēji, dod tikai vienu – vienotības ar Dievu sajūtu, – tātad enerģētika ir izlīdzinājusies.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas ir īsta laime

Televīzijas pārraidē raidīuma vadītājs jautāja savam viesim–miljonāram: kāda bija pati lielākā laime, ko viņš ir piedzīvojis?
Miljonārs atbildēja: “Esmu izgājis četras laimes apzināšanās stadijas, kamēr uzzināju, kas ir īsta laime:
1: Lietu iegāde.
2: Pašu dargāko lietu iegāde, taču sapratu, ka tā sagādā īslaicīgu prieku.
3: Lielu projektu pārvaldīšana: sporta komandas, kūrorta iegāde, taču es vienalga neatradu to laimi, kuru meklēju.
4: Mans draugs palūdza man piedalīties elektrisko riteņkrēslu, kas domāti bērniem ar invaliditāti, iegādē. Es piekritu un uzreiz investēju visu naudu, kas bija vajadzīga šim pirkumam.

Pēc tam mans draugs uzstāja, ka man pašam jāpiedalās šo riteņkrēslu nodošanā bērniem.
Es piekritu un ieraudzīju bērnu sejās neviltotu prieku brīdī, kad viņi sāka kustēties šajos krēslos – viņi braukāja, rotaļājās un smējās.

Kad es grasījos doties projām, kāds no bērniem ieķērās man kājā. Es gribēju maigi atbrīvoties no tvēriena, lai viņu neaizvainotu, taču viņš neatlaida manu kāju, un uzstājīgi ar acīm meklēja manu skatienu. Es noliecos pie viņa un jautāju: vai tu vēlies man ko jautāt?

Un atbilde, kuru saņēmu bija patiesā laimes jēga: “Es vēlos atcerēties tavu seju, lai atpazītu tevi tad, kad mēs paradīzē satiksimies un es varēšu tev vēlreiz pateikties!”

Daurens Musa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs

Visa mūsu dzīve ir sevis un citu audzināšana.

Kas ir audzināšana?

Kas ir galvenais bērna audzināšanā.
Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.

Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs.
Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs.
Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.

Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.

Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.

Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.

Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.

Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.

Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.

Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš zin, tas nestrīdas

Tas, kurš zin, tas nestrīdas. Tas, kurš zin, neko nevienam nepierāda un pat nemāca citus.
Zināšanas uzturas tikai zinātāja līdzsvarā.

Vienīgā dzīves Meistara rūpe – jebkuros apstākļos saglabāt līdzsvaru un neizjaukt savu iekšējo mieru.

Piespiedu kārtā iesaistoties cīņā, zinātājs rūpējas nevis par pretinieka darbībām, bet par sava līdzsvara saglabāšanu. Lūk, kas nodarbina un notur Meistara uzmanību.

Un kamēr tas tā ir, nevienam nav iespējas viņu uzvarēt.

Pasaules uzbūve ir tāda, ka viss, kas viņā nemierīgs, vienmēr griežas ap paša miera dziļumu.

Un pat viesulis kā savu acuraugu sargā sirdsmieru tā kodolā. Ja tu esi sava pretinieka klusējošā būtība, kā gan viņš spēs tevi uzvarēt? Kā viņš spēs iekļūt tavā dziļumā, pats nekļuvis par klusuma dziļumu un pasaules mieru?

Līdzsvars ir tā pati sestā sajūta, kas līdzīgi eņģelim tevi sargā. Tāpēc tam arī ir spārni. Un tāpēc tā spārni abi ir vienādi. Bet tu esi tiem pa vidu. Eņģeļa balss ir klusa, bet viedoklis nekļūdīgs. Lai tev vienmēr izdotos to sadzirdēt, pašam jābūt diezgan klusam, mierīgam un maigam, plūstoši kustinot roku, lai neaizbaidītu putnus, kuri sēž uz tava pie sāniem gulošā zobena roktura.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par palaidnībām un sodiem

Kad biju maziņa, mamma mani par katru pārkāpumu sodīja. Vienalga, vai biju izbērusi miltus, sasitusi šķīvi, nosmērējusi kleitu – vienmēr saņēmu sodu. Turklāt es biju no tiem bērniem, ar kuriem tas notiek pastāvīgi, bez jebkāda ļauna nolūka.

Reiz kolēģi mammu deleģēja apsveikt dzimšanas dienā kādu bijušo ceha kolēģi, kura jau sen bija devusies pensijā. Mani nebija kam atstāt, tāpēc nācās iet kopā ar mammu.

Kolēģei bija apmēram 75 gadi. Viņas viesistabā plauktā stāvēja skaista porcelāna servīze apgleznota ar atraitnītēm. Kā jau tas pienākas – servīze viesiem. Saimniece vēlējās mūs uzcienāt ar tēju un es viņai palīdzēju. Kamēr grozījos, viena no tasītēm nokrita un sašķīda sīkos gabaliņos.

Mamma man iecirta pļauku un sāka uz mani kliegt. Es, protams, sāku raudāt. Bet vecā sieviete apņēma manus plecus, paveda malā no mammas, bet viņai pateica:

– Pārstāj kliegt uz bērnu. Nekas traks nav noticis. Un, ja nu tā būtu tu, kas saplēsa tasīti, man būtu jākliedz uz tevi?

Mamma nokaunējās un apklusa. Bet sieviete turpināja:

– Izkrāsots stikla gabals nav ne bērna asaru, ne tavu nervu vērts. Bija servīze sešiem cilvēkiem, tagad – pieciem. Pie manis dzīvē vairāk par trim vienlaicīgi neatnāks. Un, pat tad, ja atnāks, vai tad tēju nevar dzert no ikdienas krūzītēm?

Pēc tam viņa paņēma jaunu tasīti un tā, it kā nekas nebūtu noticis, piepildīja to ar tēju.

Kad mēs posāmies mājup, viņa ietina avīzē apakštasīti, kas bija palikusi bez pāra, un pasniedza to man.

Es vairs neatceros, kāds bija viņas vārds, taču šo mācību es un mana mamma ielāgojām uz visu atlikušo mūžu. Kaut gan, protams, mamma man tajā neatzinās.

Mammas vairs nav, bet apakštasīte vēl joprojām glabājas manās mājās redzamā vietā. Un tad, kad mani bērni palaidņojas, es vienmēr paskatos uz šīm skaistajām atraitnītēm un man negribas ne kliegt, ne ņemt rokās siksnu.

Avots: https://fit4brain.com/
tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai atcerēties

Ja vien tu zinātu,
kā mainās tava seja, kad tu stāsti par to, ko mīli. Par bērnu, par vecmāmiņu, vectētiņu, vecākiem, par mīļoto cilvēku. Pat par sunīti vai kaķīti. Visa spriedze pazūd, visas grumbiņas izlīdzinās, bet no acīm staro maiga gaisma, un lūpas rotā viegls smaids. Un tāda Mīlestības gaisma mūs pārveido, – mēs kļūstam neparasti skaisti. Neparasti labi. Maigi. Un šī gaišā enerģija nododas arī citiem. Šādos mirkļos par mums var priecāties vai gleznot mūsu portretu.

Tie ir brīnumskaisti, lai arī īsi mirkļi dzīves steigā un trauksmē.
Ir biežāk jāatceras tos, kurus mēs mīlam. Un kuri mums sirdij dārgi. Kuri piepilda mūsu sirdi….
Un viss būs arvien skaistāk un skaistāk. Maigāk un labestīgāk. Žēlsirdīgāk vienam pret otru, jo Mīlestība mūs dara žēlsirdīgus. Nevajag daudz, vien aprunāties ar cilvēku par to, ko viņš mīl.
Lai viņš atcerētos.
Un piepildītos ar gaismu.
Un piepildītu citus.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Allen Hooper