Palūgt, nebaidoties izdzirdēt “nē” …

Mēs nemīlam palūgt…

Lūgums nozīmē būt drosmīgam.

Mūs visus ir samaitājusi frāze: “Nekad nevienam neko nelūdz – paši piedāvās un paši visu iedos”. Mēs nemīlam palūgt. Mēs, klusējot gaidām, un apvainojamies vai pieprasām. Mana meita man nesen lieliski uzskatāmi parādīja šo atšķirību.

Kāpēc mēs nemīlam lūgt? Tāpēc, ka lūgums atstāj mūs atvērtus diviem potenciālajiem variantiem:

– mums atteiks
– mums palīdzēs un tad mēs būsim parādā.

Mēs nevēlamies dzirdēt atteikumu, mēs esam tā paaudze, kas augusi dzirdot “nē” vairumam mūsu fantāziju, vēlmju, domu. Turklāt nevis vienkārši “nē” un pat ne argumentēta “nē”, drīzāk pazemojošā: “Nē, tu vēl esi parāk maziņš”, “Nē, tāpēc, ka es tā teicu”, “Nē, tāpēc, ka tās visas ir muļķības” un tā tālāk. Mūs baidījās izlutināt, mūs par maz mierināja un par maz pacieta, maz nēsāja uz rokām un maz pieņēma.

“Nē” mums šķiet līdzīgs frāzei “nē, es tevi nemīlu”, “nē, tu mani tracini”, “nē, tu esi maziņš, nesaprātīgs, dumjš”.

Mēs nemīlam šo “nē” un izvairāmies no tā, liedzot sev iespēju palūgt. Mēs esam iemācījušies neko nelūgt, nelūgt maigumu, sapratni, palīdzību, atbalstu, vienmēr to, kas veido vienu vienkāršu laimi.

Mēs neticam, ka kāds kaut ko mūsu labā var izdarīt, vienkārši tāpat – bez redzama iemesla. Mēs pārtaisām lūgumu paskaidrojumos ar daudziem argumentiem tā, it kā mēs nedrīkstētu palūgt vienkārši tāpat, bez iemesla.

Taču, ja lūdzot mēs nosaucam iemeslus, tas jau ir pavisam cits vēstījums. “Palīdzi man panest somu, jo man smagi to darīt vienam” – tas vairs nav lūgums, bet gan viegla šantāža. Jo vairāk lūgumam argumentu, jo mazāk iespēju pateikt “nē”.
Pateikt “nē” uz “man smagi” nozīmē “tev nav smagi, tu mānies” utt. vai arī “man vienalga, ka tev grūti”. Mēs otram cilvēkam pavēstam to, ka, ja gadījumā viņš atteiksies palīdzēt, tātad būtībā viņš ir slikts cilvēks. Kurš vai nu netic, vai arī viņam vienalga, ka tev grūti. Taču neviens tā nevēlas justies.

Un otrs vēstījums “ja man nav grūti, tad man nevajag palīdzēt”. Nevajag man palīdzēt vienkārši tāpat. Vienkārši tāpēc, ka mīlu un vēlos palīdzēt. Taču tieši tā ir tā palīdzība, kas mums vajadzīga.

Un tad sanāk, ka, lai saņemtu palīdzību, mums vajag vienkārši palūgt, nešantažējot. “Palīdzi man panest somu”. Punkts.

Un vēl sanāk, ka, ja mēs tā lūdzam, tad dodam cilvēkam tiesības pateikt “nē”. Un esam gatavi šo “nē” pieņemt, vienalga, patīk mums tas vai nepatīk.

Otra daļa attiecas uz parādnieka sajūtu un tāpat saistīta ar nenovērtēšanu. Ja mēs palūdzam un mums palīdz, mēs kaut kā iekšēji jūtamies “parādā” un tagad mums jāpalīdz, ja lūdz. Un šī “parādnieka sajūta” devalvē to palīdzību, kuru mēs saņemsim, tāpēc, ka arī mums nepalīdz vienkārši tāpat, mīlestībā un vēlmē palīdzēt, bet kā avansā, kā parādu, kuru nāksies atdot. Ir taču tik nepatīkami būt parādā.

Un, lūk, šis paradokss pēkšņi līdzsvarojas, kad saproti, ka mierīgi spēj dzirdēt “nē” un tātad arī pats drīksti pateikt “nē”. Tad parāda nav. Mums ir visas tiesības teikt “nē” tāpat kā pieņemam “nē”. Un nav bail palūgt, kad nebaidies “palikt parādā”. Lūdzot mēs sakām “es lūdzu tev vienkārši tāpat un es zinu, ka tava palīdzība būs tīra, un es esmu gatavs palīdzēt tev, es nebaidos šīs atbildības. Palūgt vienkārši tāpat ir drosme.

Tas nav viegli.
Es mācos palūgt. Vienkārši tāpat. Es argumentēju tikai uz jautājumu “kāpēc”.

Jautājums nav uzdots – jautājuma nav – nav vajadzīga ne atbilde ne argumentācija. 

Es protu pieņemt “nē”, tas tā bija arī agrāk, tas man nav sarežģīti. Šodien “nē”, rīt būs “jā”, ja man nekas nedeg, tad cilvēkam ir tiesības uz savu vēlmi tāpat kā man uz savējo. Un es saku “nē”.

Pats interesantākais ir tas, ka bērni daudz labāk reaģē uz vienkāršu lūgumu nekā uz pamācošu.

– Jāsavac savas mantiņas.
– Es negribu.
– Savadāk būs nekārtība.
– Es esmu piekususi.
– Es arī esmu piekususi, taču mantiņas vajag savākt.

Mans bērns vēl pagaidām ko tādu nesaka, taču es jau iepriekš zinu šo pusaudžu “tev vajag, tu arī savāc!”

Nav lūguma. Ir “vajag”, kas ļoti maz ko nozīmē, ja tur nav ne siltuma, ne mīļuma, ne vēlmes, ne mana lūguma.

Nav manas gatavības dzirdēt, vai viņa vēlas palīdzēt, vai nevēlas, un pieņemt to. Nav mana pienākuma būt pateicīgai. Nav manas gatavības palīdzēt arī nākamreiz. Būt parādā, būt saistītai. Es neko neesmu gatava viņai dot, neesmu gatava atvērties, es pieprasu – tukšiem, neko nenozīmējošiem vārdiem, argumentiem, kas vērsti uz to lai vairotu parāda un vainas sajūtu.

Bet! Es negribu lai mans bērns palīdzētu tāpēc, ka viņam ir parāda sajūta. Vai vainas sajūta. Es gribu to pašu ilgi gaidīto “vienkārši tāpat”.

– Bērni, lūdzu, palīdziet man savākt rotaļlietas.
– Negribu.
– Labi, tad es pati savākšu, tikai nedaudz uzgaidiet.

To es saku bez pārmetoša toņa balsī, vienkārši kā faktu, es piekrītu tam, ka viņi negrib, es to pieņemu.

– Bērni, palīdziet savākt mantiņas. – Palīdz klusējot
– Paldies, mani mīļie.

Vēlreiz vēlos uzsvērt: mans uzdevums nav likt viņiem palīdzēt katru reizi, kad lūdzu. Es šajā uzdevumā neredzu nekādu jēgu. Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai kopdzīvē ar mani, mācoties no mana piemēra, bērns pakāpeniski iemacītos:

– Palūgt, nejūtoties pazemots.
– Pieņemt atteikumu, neuztverot to, kā nemīlestību vai sajūtu, ka viņš ir nekas.
– Cienīt otra cilvēka “nē”.
– Teikt “nē”.
– Lai viņš sajūt un iemācās rīkoties, vadoties no tā, kāda ir iekšējā sajūta, nevis pakļaujoties šantāžai, draudiem un apvainojumiem.

Tās ir ļoti svarīgas dzīves iemaņas, daudz svarīgākas par lasītprasmi jau 3 gados un pieklājību.

Viens no maniem mīļākajiem citātiem:
“Ja bērns nevar mammai pateikt “nē”, tad, kā viņš pateiks “nē” narkotikām?

Olga Ņečajeva
Tulkoja: Ginta Filia Soli

Par pieredzi un tās apgūšanu

Šodien visur raksta par to, ka dzīvot vajag jaudīgi, intensīvi un piesātināti. Katru dienu iegūt spēcīgu dzīves pieredzi.

Ļoti bieži cilvēki cenšas iegūt šādu pieredzi, taču nespēj to pieņemt, apgūt un apzināties. Un tad viņi paliek uz vietas, turpat, kur bija pirms tam. Gūst psiholoģisku traumu no tā, kas ar viņiem noticis un vairāk nekā. Tā ir kā braukāšana pa amerikāņu kalniņiem ar vārgu vestibulāro aparātu – it kā izdzīvojis esi, bet stāvoklis pavisam švaks…⠀

Taču es runāju par to, ka nepietiek vien ar to, ka esi saņēmis varenu dzīves pieredzi. Ir ļoti svarīgi iemācīties to apgūt, apzināties, pieņemt un pārstrādāt. Aprakstīt vārdiem. Padarīt par daļu no savas vēstures un par kaut ko tādu, ko vēlāk varēsi pielietot.⠀

Tā kā, izvēloties pieredzes un to intensitāti, ir svarīgi saprast, vai tev ir pietiekami daudz resursu, lai apgūtu šo pieredzi.

Un, iespējams, ir vērts apēst mazāk, bet cītīgāk sagremot apēsto, nevis pārēsties un dabūt vēdergraizes.⠀

Saudzē sevi!⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet

Viena no svarīgākajām lietām, ļoti pieaugusi, ļoti godīga un saudzīga, tā, ko mēs mācāmies visas savas dzīves garumā, ir saprast jebkuru otru cilvēku tieši kā otru …

Ir kaut kas, kas mums sakrīt, bet pat šīs sakritības neliecina par to, ka mēs esam vienādi, – tikai par to, ka dažkārt mēs līdzīgi domājam.
Šobrīd neviena sistēma, neviena, pat vismūsdienīgākā testēšana un mēģinājums dalīt cilvēkus grupās un tipos, līdz galam nav sevi attaisnojusi un nevar tikt uzskatīta par pilnīgu, jo “līdzīgs” nenozīmē “identisks”: pat vienā nosacītā grupā nevar atrast divus absolūti vienādus cilvēkus, tāpat, kā nav iespējams uzminēt, uz ko katrs no mums izrādīsies spējīgs noteiktos apstākļos un noteiktā psihiskajā stāvoklī.
Tāpēc ir smieklīgi, ja kāds domā, ka paspēlējies ar horoskopiem, socioniku, cilvēkdizainu vai vēl kādām spēlēm, vari pārliecināti piekarināt citiem birkas, pārliecinot sevi par to, ka tagad par viņiem visiem visu zini bez tieša kontakta, bez sarunām, bez dziļākiem viņu izpausmju novērojumiem.

Diemžēl…

Šī mānīgā sapratne ieslēdzas tad, kad runājam par tiem, kuri atrodas mūsu tuvākajā lokā. Un te nu mēs vairāk piedēvējam kā atrodam viņos.
Un piedēvējam ne tikai labās īpašības…
Mēs mirklī varam vilties cilvēkā, ja viņš nedara to, ko mēs no viņa sagaidām.
Mums šķiet, ka mūsu mīlotajiem jāielaiž mūs katrā savas iekšējās telpas centimetrā.
Mēs mērām viņu mīlestību pēc to upuru skaita, ko viņi mūsu vārdā nesuši.
Mēs zaudējam viens otru ne tāpēc, ka mums nekas kopā nevarēja sanākt, bet tāpēc, ka nepapūlējāmies pa īstam viens otru saprast…

Ilgas un laimīgas attiecības nebūt nav tās, kurās nav konfliktu un neviens nepieļauj kļūdas. Tās ir attiecības, kurās, pirmkārt, neviens nevienu necenšas pakļaut savām vēlmēm.

Mēs taču mīlestībā esam pavisam savādāki…
taisnība bija manam mīļajam Markesam, kurš reiz teica: …ja mūs nemīl tā, kā mums to gribētos, tas nebūt nenozīmē, ka mūs nemīl vispār.

Mums nav nekādu tiesību vienam uz otru. Un nebūs ar, pat tad, ja no ādas izlīdīsim, lai tās saņemtu, vai arī uzvedīsimies tā, it kā mums tās būtu.

Mums ir tikai vienas tiesības – pieņemt un palikt, vai nepieņemt un aiziet.

Bet lauzt, pāraudzināt, pieprasīt pārmaiņas, likt spēlēt cilvēkam svešas lomas un vajāt viņu ar pārmetumiem par to, ka viņš nav tāds, kāds mums vajadzīgs – tas ir ceļš uz sagrāvi, naidu un vairāk nekur citur….

Citiem vārdiem sakot, mēs labprātīgi varam izvēlēties to, kas mums der ar otru cilvēku un uz tā uzbūvēt ļoti daudz kā skaista, taču būsim pilnībā bankrotējuši tad, ja centīsimies aizspārdīt viens otru līdz tam, ko vēlas tikai viens no mums.

Būtu labi to vienmēr atcerēties…. un iepazīt, iepazīt, iepazīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā ik rītu…

No rīta tik ļoti sāpēja galva, ka devos pēc pretsāpju tabletes…

Pēc tam, kā vienmēr, mēs ilgi brokastojām un sapratām, ka dienas sākumā uzdāvināt sev nedaudz vairāk laika vienkāršai ikdienas laimīgai dzīvei ar sarunām, kafiju, mūziku un kaķi, nozīmē jūtami uzlabot savu kopējo noturību tur, kur tā nepieciešama.

Pēc tam es pārkrāmēju savu somu ar jauniegūtajām grāmatām.

Pēc tam ļoti saudzīgi gatavojos darbam, priecīgās priekšnojautās par tikšanos ar katru, ko  uzdāvinās man šī diena.

Pēc tam ārstēju savu papardi, kas jau ilgu laiku mokās ar smagu depresiju… un galva pārstāja sāpēt, un es biju pateicīga sev par to, ka laikus atcerējos par tableti.

Pēc tam, jau pavisam mundra, smaržojoša pēc garastāvoklim atbilstoša aromāta un pat nedaudz uzpucējusies, devos pie datora, lai uzrakstītu rakstu. Kā ik rītu…

Man šie brīži ir ļoti dārgi. Tie ir ļoti tīri. Jo nav nekādu melnrakstu. Nav šablonu. Nav mērķu.
Ir šis lieliskais satikšanās prieks ar absolūti tīru lapu un nepacietībā lēkājošu kursoru… un vēl, ar jums, mani mīļie lasītāji…
Un šī ir brīnišķīga sevis sadzirdēšanas prakse un iespēja caur vārdiem ļaut izpausties tieši tām sajūtām, kas pieder man, šodienas nevis atliktām uz labākiem laikiem.

Un, tā, es apsēdos pie galda… pacēlu rokas virs klaviatūras… un ieraudzīju uz peles paklājiņa to pašu tableti, kuru, kā man šķita, izdzēru, un pateicoties kurai, kā man šķita, es pārvarēju tās nīdošās sāpes, kas traucēja man dzīvot.

Tā, lūk, strādā placebo.

Ne tikai ar tabletēm…

Dažkārt mums ir grūti saprast, kas patiesībā mūs dziedina. Mēs gaidām brīnumus. Mīlam ne tos, kas blakus, bet tos, ar kuriem pazīstami vien mūsu sapņi. Nedodam sev iespēju iepazīt kaut ko jaunu, pamēģināt nodarboties ar to, ko patiešām vēlamies, bet baidāmies.

Un “dzeram tabletes”. Lai nejustu ikdienības sāpes.
Lai aizbēgtu no patiesības.
Lai neko neizlemtu.
Lai samazinātu tās dzīves neciešamības pakāpi, kuru mēs vairs it kā neuzskatām par savu un kurā nemanāmi esam kļuvuši par dzīvām sniega kupenām, vienmēr gatavām aizstāvēties, bet nekad gatavām laimei…
Bet varbūt nemaz nevajag “tabletes”? Ne tāpēc, ka sāpes pašas pāries, bet tāpēc, lai arī caur sāpēm, bet mēs beidzot saprastu, kas tad īsti sāp…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava paša klātbūtne

Tā ir tik liela dāvana un svētība, pamosties no rīta, un sajust, ka tev nekas nesāp. Mēs to tik bieži nenovērtējam.

Dažkārt mums vienkārši nav ar ko salīdzināt (dod, Dievs, lai arī nebūtu).
Dažkārt es domāju par to, ka mēs esam ļoti nepateicīgi un visu pieņemam kā pašu par sevi saprotamu.
Dzīves pieredze šīs zemes ķermenī ir arī mācība par to rūpēties, rūpīga un pārdomāta attieksme un apzinātība.
Mēs mūždien esam ar sevi neapmierināti – nerunājot pat par apkārtējiem.
Mēs neprotam ne sevī klausīties, ne dzirdēt sevi.
Mīlēt neprotam…
Smieklīgi ļautiņi.
Un tā mēs varam visu dzīvi censties krāt labu attieksmi pret sevi un sev apsolīto laimi.
Un nodzīvot to knapi tai pieskaroties…
Tāpēc dažkārt vajag vienkārši apstāties un atskatīties.
Un tad izrādīsies, ka viss tev jau ir.
Tieši šeit un tieši tagad.
Tikai pietrūka pavisam mazliet – tavas paša klātbūtnes.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja cilvēks mīl

Ja cilvēks patiešām tevi mīl, viņš atbrauks, atnāks, atjās, atlidos, atpeldēs. Pat atrāpos, ja nespēs paiet. Bet, ja nespēs atrāpot, tad viņu atradīs guļam tavā virzienā. Kā kompasa adatu. Kā rakstnieku Stīvensonu atrada mežā bezsamaņā gulošu. Viņš divas diennaktis bija bezspēkā nogulējis, bet viņu atrada un apārstēja. Kā tikko viņš spēja staigāt, viņš momentā turpināja ceļu. Viņš devās pie savas mīļotās sievietes Fanijas Osbornas. Un galu galā nokļuva pie viņas.

Fanija absolūti nebija viņam piemērota. Viņa bija desmit gadus vecāka par Stīvensonu un deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija nepieņemami. Bet galvenais, viņa bija precējusies un viņai bija divi bērni. Viņas vīrs bija apkārtstaigātājs un cietsirdīgi salauza Fanijai sirdi. Tajos laikos bija ļoti grūti izšķirt laulību, gandrīz neiespējami. Un nav grūti iedomāties, kā jaunā rakstnieka ģimene uztvēra šīs attiecības.
Protams, noliedzoši. Un arī pati Fanija nevēlējās sabojāt jaunā cilvēka dzīvi. Viņa devās uz Ameriku, bet viņam nācās atgriezties Skotijā.

Stīvensons Faniju iemīlēja: viņš vienkārši viņu atpazina. Atpazina savu sievieti pēc neskaidrā silueta durvīs; viņš nebija pat viņas seju redzējis! Taču uzreiz iemīlēja, un viņa atbildēja šai mīlestībai.
Un mīlestība nepārgāja.

Reiz Fanija no Amerikas atsūtīja viņam vēstuli, kurā paziņoja par savu smago slimību. Un vājais, izģindušais un nespēcīgais rakstnieks nekavējoties nopirka biļeti un ar kuģi devās uz svešu kontinentu. Tajā laikā ceļojumi ar kuģi bija ļoti ilgi un smagi. Taču viņš sasniedza savu ceļa mērķi. 
Taču izrādījās, ka viņa mīļotā bija devusies uz citu pilsētu. Un viņai nebija iespējas par to viņam paziņot.
Iespējams, viņa pat nezināja, ka viņš ir ceļā pie viņas.

Stīvensons iekāpa atbaidošā ar migrantiem piepildītā vilcienā un devās uz šo citu pilsētu. Taču Faniju neatrada, viņa bija devusies tālāk.

Slimības nomocītais rakstnieks paņēma zirgu un devās meklēt savu mīļoto. Viņš jāja divas diennaktis un pēc tam bezsamaņā nokrita nespēka nomocīts. Viņu atrada, atkal apārstēja un viņš nekavējoties devās meklēt savu mīļoto. Un atrada! Lūk, tā. Un tā ir mīlestība.

Bet tālāk viss bija laimīgi. Fanija atveseļojās, viņas apkārtstaigātājs vīrs deva viņai piekrišanu laulības šķiršanai, bet Fanijas bērni iemīlēja savu patēvu. Un palīdzēja viņam rakstīt grāmatas. “Bagātību salu” viņam palīdzēja sacerēt Fanijas dēls, bet meita palīdzēja pārrakstīt stāstu. Grāmata atnesa viņam veiksmi un naudu. Un viņi sāka dzīvot ļoti labi.

Saproti, ja cilvēks pa īstam mīl, viņam vienmēr atradīsies laiks, lai pie tevis atbrauktu, ja tu sauksi vai vienkārši viņam paziņosi, ka esi nokļuvis nelaimē. Viņš atpeldēs, atlidos, atjās uz zirga vai kājām atklibos. Bet, ja nav laika un iespēju – tad tā nav īsta mīlestība. Tas ir kā siluets durvīs vai mīlestības ēna, bet – ne mīlestība. Un nav vērts sev glaimot.

Ja tev vajadzīga palīdzība vai tu atrodies bīstamā situācijā, bet cilvēks pat nepacenšas iesēsties mašīnā vai vilcienā, lai nokļūtu pie tevis, tad tā nav mīlestība. Un, visticamākais, jūs nebūsiet kopā. Pat tad, ja nedzīvojat divos kontinentos, bet dzīvojat pavisam blakus…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepopulārs lēmums? :)

Viens no manas dzīves laimīgākajiem lēmumiem ir lēmums atļaut cilvēkiem par mani domāt visu, kas ienāk viņiem prātā…

Galu galā, tās ir viņu galvas, viņu domas, viņu laiks, ko viņi drīkst tērēt tam, ko uzskata par vajadzīgu…

Kāds man ar to sakars?

Un iestājās apbrīnojama brīvības sajūta.

Man vairs nav bail likt kādam vilties!

Es ne mirkli vairs netērēšu strīdiem, neiesaistīšos diskusijās…
Un necentīšos pierādīt to, ka man ir vai nav taisnība…

Neviens cits, izņemot tevi nedrīkst ietekmēt tavu dzīvi…

Tāpēc, lai domā par mums…. kamēr viņu dzīves aiziet…
Bet mēs dzīvosim, kamēr viņi domā… 🧚

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vissvētīgākais darbs pasaulē

Kad tu uzsāc kustību pie sevis, tu zaudē daudzus, kam bii izdevīgs savā nebrīvē, savā vieglajā vadāmībā un pārsteidzošajā spējā atteikties no sava viedokļa…

Tevi gaida ļoti daudz rūgtu atklāsmju par to, no kā tad īsti sastāvēja tava līdzšinējā dzīve, kurā tu neko nelēmi, ne par ko nebiji atbildīgs un neko neizvēlējies pats…

Momentā par tevi interesi zaudē tie, kuriem vairs neizdodas uzsēdināt tevi tavai vainas izjūtai, uzkraut tev visus savus parādus uzreiz un manipulēt ar tavām ierastajām reakcijām…

Un tieši viņi tevi vaino tajā, ka viņu vadības pults, ar kuras palīdzību tevi tik ilgi bija vadījuši, vairs nedarbojas…
Un tu pasmaidi un pat negrasies to labot…
Tu pārstāj pirkt mīlestību… un arī pārdot…
Vairs necenties nopelnīt atzinību…
Tev vairs nav vajadzības apkalpot citu viedokli par sevi un atdod šo iespēju tiem, kas dienu un nakti monitorē tavu dzīvi…

Tu sevī atrodi to naidnieku, kurš čukstēs ausī par to, ka taču bija normāli un, kam tev bija vajadzīga šī revolūcija???…
Taču naidnieks pazudīs reizē ar bailēm, kurām tu uzdrošināsies ieskatīties acīs…

Ceļš pie sevis nav revolūcija, jo tu necīnies…
Tu vienkārši atgriezies savas dvēseles nolaistajās mājās, kuras tev nāksies izmazgāt tīras, izmest tonnām lūžņu un mīlestībā piepildīt ar to, kas tev patiešām ir vajadzīgs…

Un tici man, tas ir vissvētīgākais darbs pasaulē…

Nebaidies būt tu pats…
Baidies būt visiem, izņemot sevi…

©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāc savu dienu ar labo…

Sāc dienu ar labo.

Piemēram, ar sevi…

Baudi savu rīta kafiju un nekur nesteidzies. Sildi rokas pie karstās krūzes, ieelpo brīnišķīgo aromātu. Elpo mierīgāk, jūti dziļāk. Izbaudi.
Atceries – pie tevis atnāks viss, kolīdz tu visu atlaidīsi.
Iemācies novērtēt savu Dvēseli un savu laiku – neizterē to tukšām un nevajadzīgām lietām.
Rūpējies par savu personīgo telpu un sargā to no visa, kas var tai kaitēt, sagraut, sarūgtināt, iztraucēt.
Nesteidzies – baudi vasaru, rudeni un dzīvi, baudi zelta dienas, ieelpo pilnu krūti un nesteidzies. Tas ir tik brīnišķīgi – vienkārši dzīvot. Vienkārši sev un savai labsajūtai.
Atceries – tas, kas tev lemts, noteikti piepildīsies, to, kas paredzēts tev, nepaņems neviens cits.
Aizej. No jebkuras netīrības un riebeklībām. No lietām, kas tev neder vai vienkārši nepatīk. No cilvēkiem, kuros nav atklātības, patiesuma, uzticības un siltuma.
Piepildi savu māju ar skaistumu, bet sirdi ar Mīlestību.
Iemācies redzēt lielo sīkajā un izvēlies galveno – jūti ar sirdi.
Atlaid to, kas savu laiku nodzīvojis un aizgājis. Aizej no cilvēkiem, kuru vērtības neatbilst tavējām.
Koncentrējies nevis uz ienaidniekiem, bet draugiem – ja tu esi personība, ienaidnieki vienmēr būs, bet draugi ir tā vērtība, kas jāsaudzē. Un nepagriez savu vaigu svešu viedokļu plaukām.
Nav svarīgi, ko par tevi runā – cilvēki vienmēr runā par tiem, kuri viņiem soli priekšā; lai runas klīst, tās tev nesasien ne rokas ne kājas. Lai tev apkārt ir mīļi cilvēki un skaistas lietas.

Pasmaidi!

Pasaule ir tik skaista, bet vēl skaistākas ir tavas acis, kad tu smaidi.

© Lija Russ
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par cilvēkiem un viedokļiem

Dažkārt šķiet, ka tu tik izmisīgi centies pārliecināt citus, par to, ka patiesība ir tikai viena, tikai tāpēc, lai sajustu saikni. Tāpēc, ka tad, kad cilvēki seko vienai idejai, daudz vieglāk ir sajust vienotību vai pat tuvību.

Taču daudz pieaugušāka, dziļāka un darbietilpīgāka ir tā tuvības forma, kad atšķiras cilvēki, atšķiras viedokļi, atšķiras ceļi, taču neskatoties uz to visu, ir cieņa pret cilvēku, kurš stāv tev pretī.

Tā cieņa, kas dialogu padara iespējamu. Nevis formāla piekrišana, ne totāla pieņemšana, ne stulba sekošana, bet pavisam vienkāršs pieļāvums, ka svešs viedoklis nevar būt kļūdains. Tāpēc, ka otra cilvēka realitātē tas balstās uz viņa pieredzi, tātad tam ir vieta būt, kā daļai no viņa pasaules redzējuma. Kā daļai viņa personības, kura ar laiku var mainīties, jo personība ir process, kas atspoguļo saikni ar pasauli. Tajā skaitā arī ar tevi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis