Tu esi tu. Es esmu es. Frica Perlza lūgšana

geštalt2

Es daru savu darbu, bet tu dari savu darbu.

Kādi faktori palīdz saglabāt jaunību?
Viens no tādiem ir – stresu neesamība. Es labāk pārfrāzēšu – prasme pareizi pārciest stresus. Jo stresi ir visiem, taču mūsu attieksme pret tiem ir dažāda.

Nodeva tuvākais cilvēks? Pārcieti šķiršanos? Nenovērtēja priekšnieks? Nesaprata tuvinieki? Kas tas ir? Viņi neattaisnoja mūsu cerības? Bet vai tad viņiem tas bija jādara? Viņi piedzima, lai attaisnotu mūsu cerības?

Ir viena eksistenciāla formula, kas palīdz pārciest šāda veida stresus. Pārciest aizvainojumu.
Tā reāli strādā.
Tā pazīstama kā geštalta lūgšana. Ir tāds interesants psihoterapijas novirziens – geštaltterapija. Šīs lūgšanas autors ir Frics Perlzs – geštaltterapijas pamatlicējs. Un šī lūgšana ir viens no svarīgākajiem šīs terapijas elementiem. Šo tekstu jaunie geštaltisti parasti mācās vienu no pirmajiem.

Es daru savu darbu, bet tu dari savu darbu.
Es dzīvoju šajā pasaulē ne tāpēc, lai attaisnotu tavas cerības

Bet tu dzīvo šajā pasaulē ne tāpēc, lai attaisnotu manējās.
Tu esi tu.
Es esmu es.
Ja mēs nejauši esam satikuši viens otru – tas ir brīnišķīgi.
Jā neesam – tā tam būs būt.

Izrunājiet to skaļi…. To darot, atnāk viegla, dziedējoša vientulības sajūta…. samierināšanās ar šo pasauli…
Katru reizi, kad aizvainojuma sajūta pildīs tavu sirdi, atceries šos vārdus…
Tu esi tu. Es esmu es.

Autors: Marina Haifa
Tulkoja: Ginta FS

Darbs sievietes dzīvē

darba zirgs

Daudzi domā, ka  es esmu fanātiska pretiniece tam, ka sieviete strādā un mācās, ka vēlos padarīt mūs visas par beztiesiskām un neizglītotām liekēdēm. Bet tā tas nav!

Jā! Es esmu mājsaimnieču advokāte. Advokāte tām, kuras nevēlas strādāt, un kurām ir tiesības to nedarīt. Un vēl viņām ir tiesības dzīvot tā, kā viņas to vēlas, nesaņemot par to nosodījumu. Un es palīdzu šīm sievietēm atgriezt to, ko kādreiz tām atņēma emancipācija – atļauju būt sev pašai, būt tai, kas esi, nestradāt un būt mājas pavarda fejai.

Taču starp manām lasītājām ir ļoti daudz strādājošu sieviešu. Un ne tikai to, kurām jāstrādā, jo nav citas izejas, bet arī to, kas savu darbu mīl no visas sirds. Un viņām es vēlos vien parādīt, kādu vietu ir vērts ierādīt savam darbam, kā pret to izturēties, kā to izvēlēties un kāpēc to darīt. Tā, lai pati justos laimīga un piepildīta.

Visbiežāk es runāju par vērtībām, jo tieši tās ir svarīgas visos šajos procesos. Izejot no savām vērtībām un savas apziņas tīrības vai netīrības, mēs veidojam savu dzīvi. darbu tai skaitā.

Sieviete ar nepareiziem orientieriem un izregulējušos iekšējo kompasu jebkuru, pat ļoti sievisķīgu darbu padarīs par katorgu.

Strādās kā darba zirgs, dzīsies pēc rezultātiem un noslaucīs visu savā ceļā, pilnībā iztukšojoties. Kaut arī ārēji viņa var izskatīties ļoti “sievišķīgi” – manikīrmeistare, tērpu dizainere, skolotāja…. Taču iekšā – tukšums..
Viņas izkropļotās vērtības un uzstādījumi izdarīs tā, ka pat vissievišķīgākais darbs to iztukšos. Un te nu patiešām nav svarīgi, ko viņa dara. Ir svarīgi – kā. Kā izturas pret to, ko dara un, uz ko tiecas.
Un otrādi: tā sieviete, kurai iekšā viss ir savās vietās, pat visparastākajā rūpnīcā spēs saglabāt sevi, nepārvēršoties par veci, un visu izmantos savas un savas ģimenes labklājībai.

Viņa pavisam savādāk komunicēs ar priekšniecību:

Aizkavēties darbā? Piedodiet, es nevaru, man jābūt mājās.

  • Stradāt brīvdienās? Es nevaru, atvainojiet, man ir bērni.
  • Nebūs prēmijas? Ļoti žēl, tā lieti būtu noderējusi jauniem zābakiem.
  • Atlaižat? Nu, ko, tā ir jūsu darīšana. Es iešu, man laiks.
  • Viņa pavisam savādāk jutīsies darba vietā, savādāk veidos attiecības, savādāk runās.

Starp citu, kas ir pats brīnumainākais, viņas rezultāti ilgstošā perspektīvā var būt daudz augstāki kā sievietei – darba zirgam.

Viņai blakus būt ir patīkami, silti un cilvēki nevar tam pretoties. Priekšnieks taču arī ir cilvēks.
Kāds vīrietis lūk, ko man stāstīja. Viņam ir kāda darbiniece, kuru sen būtu vajadzējsi atlaist. Viņa vienmēr mājās aiziet laicīgi, dažkārt pat agrāk, nekā beidzies darba laiks. Nekad nestrādās virsstundas. Dažkārt no rīta kavē un arī slimības lapas viņai ir bieži: tad viens bērns saslimis, tad – otrs. Jā, dažkārt arī bērnus paņem līdzi uz darbu, kad nav kam atstāt. vajadzētu atlaist, bet neatlaiž. Ziniet kāpēc? Viņš to noformulēja apmēram tā:

«Kad viņa atnāk, ofisā viss it kā atdzīvojas. Meitenes saskrien viņai apkārt, prasa padomus, viņa visus atbalsta, paslavē. Vīrieši viņu ciena, viņa nekad neatļaujas neko lieku: ģērbjas vienkārši, bet eleganti. Kad viņai ir sarežģītas pārrunas, viņa vienmēr atnes mājās ceptus pīrādziņus. Un tēju vienmēr visiem uztaisa – skaistās krūzītēs ar salvetītēm. Sajūta tāda, ka tu neatrastos ofisā, bet ciemos pie viņas, mājās. Un kad viņas nav, visi staiga norūpējušies un iegrimuši savās problēmās, nav tās siltās un patīkamās atmosfēras».

Tādu sievieti atlaist ir problemātiski. Viņa taču ir kolektīva dvēsele. Un par tādu pārliecību un attieksmi pret ģimeni, viņu var tikai cienīt.

Mūsu problēma nav tā, kā mēs strādājam, bet kāda ir mūsu attieksme pret darbu.

Problēmas rodas tad, kad mēs darbu noliekam pirmajā vietā un esam gatavi nodot sevi apmaiņā pret lielāku algu. Kad mēs tam piesķiram pārmēru lielu svarīgumu, nenovērtējot savu māju, ģimeni un mājas darbus. Kad atdodam to, kas pienākas bērniem, vīram, pavisam svešam cilvēkam (kaut arī par naudu). Un tajā pat laikā paši nevaram uzņemties atbildību par savu dzīvi un piepildīt to ar kaut ko svarīgu un būtisku mums pašiem.

Ja tev ir brīvs laiks, brīvi spēki, mājās visi ir pabaroti, sakopti, apģērbti un visiem pietiek tavas uzmanības un mīlestības, un tu vēlies vēl kaut ko, tad kāpēc gan ne? Var pasaulei atnest kādu labumu, var nest masām mīlestību. Kad visas galvenās vērtības ir savās vietās, pārējais viss sakārtojas pietiekami ātri, viegli un harmoniski. tajā skaitā – arī darbs.

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Noliedzot tēvu

tetis_meita6

Tēma, iespējams, ir ne tā ērtākā, taču ļoti svarīga ikvienam cilvēkam.

Pieņemšanā: zēns – 6 gadi, smagi neirotiski traucējumi

– Ar ko tu kopā dzīvo?
– Ar mammu.
– Un tētis?
– Mēs viņu padzinām.
– Kā tas ir?
– Mēs ar viņu izšķīrāmies, viņš mūs pazemoja, viņš nav vīrietis, viņš sabojāja mūsu labākos gadus.

Pieņemšanā: pusaudzis – 14 gadi, smagas migrēnas, reiboņi, nekontrolējama, agresīva uzvedība

– Kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?
– Labāk tāda tēva vispār nebūtu bijis
– Ko tu ar to domāji?
– Viņš mātei visu dzīvi sabojāja, uzvedās kā cūka, tagad nestradā…
– Un kā tēvs izturās pret tevi?
– Lamā par divniekiem
– …un viss?
–  Viss…. ko gan no viņa vēl var gaidīt? Es pat naudu pats pelnu savām izklaidēm.
– Kā tu pelni?
– Grozus pinu.
– Un kas tevi iemācīja grozus pīt?
– Tēvs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, es varu makšķerēt zivis, vadīt automašīnu, protu nedaudz no galdnieka darbiem, tagad nodarvojām laivu, lai pavasarī ar tēvu varam doties makšķerēt.
– Kā tad tā, tu sēdi vienā laivā ar cilvēku, kura labāk vispār pasaulē nebūtu bijis?
– Nu, mums ar viņu attiecības ir normālas, tadas interesantas…. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņai ar tēvu neveicas – bet es varu ar abiem, kad viņi nav kopā.

Pieņemšanā: meitene, 6 gadi, komunikācijas problēmas, neuzmanīga, nakts murgi, stostīšanās, grauž nagus u.t.t.

– Kapēc tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, un kur tad tētis un tu pati?
– Mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labs garastāvoklis.
– Un, ja sanāks, ka būsiet visi kopā?
– Tad būs slikti.
– Kā tas ir – slikti?
– … (meitenīte raud)
Pēc kāda laiciņa:
– Tikai jūs mammai nesakiet, ka es ļoti, ļoti mīlu tēti.

Pieņemšanā: pusaudzis ar smagiem neirotiskiem traucējumiem

– Jūsu dēls patiešām tic sava tēva nāvei?
– Jā! Mēs to viņam speciāli pateicām, savādāk, nedod Dievs, viņš vēl ar to satiksies un mēs varēsim censties labot iedzimtību. Bet mēs ar vecmāmiņu par tēvu tikai to labāko sakām, lai nepārdzīvotu un izaugtu par labu cilvēku.

Pieņemšanā: zēns, 8 gadi, smaga depresija un vesela rinda citu slimību

– Un kas ar tēvu?
– Nezinu.
Es vēršos pie mātes.
– Jūs nerunājat par tēva nāvi?
– Viņš zin, mēs par to runājām (mamma raud), taču vairs neko nejautā, arī fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad mamma iziet no kabineta, es jautāju zēnam:
– Tevi interesē kaut ko uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi paskatās man acīs.
– Jā, bet nedrīkst.
– Kāpēc?
– Mamma atkal raudās, nevajag.

Nepilnas ģimenes

Savā praksē, stradājot ar bērniem, man ir nācies sastapties ar sekojošiem faktiem. Bērni savus vecākus mīl vienlīdz stipri, neatkarīgi no uzvedības, ko tie demonstrē. Bērns uztver mammu un tēti kā vienu veselu un kā svarīgāko paša sevis daļu.

Bērna attieksmi pret tēvu vienmēr formē māte. Sieviete uzstājas kā starpnieks starp tēvu un bērnu, un tieši viņa translē bērnam to, kas ir viņa tēvs, kāds viņš ir, un kā pret viņu jāattiecas.

Mātei pār bērnu ir absolūta vara, viņa ar to var izdarīt visu, ko grib, apzināti vai neapzināti. Tāds spēks sievietei ir dots no dabas, lai viņas pēcteči varētu izdzīvot.

No sākuma pati māte ir bērna pasaule, bet vēlāk viņa bērnu izved pasaulē caur sevi. Bērns caur mammu iepazīst pasauli, caur mammu redz pasauli viņas acīm, un akcentē savu uzmanību uz to, kas mammai ir svarīgi.

Apzināti un neapzināti mamma aktīvi formē bērna uztveri. Arī ar bērna tēvu viņu iepazīstina mamma, un tieši viņa translē tēva nozīmīguma pakāpi. Ja mamma neuzticas vīram, tad bērns no tēva centīsies izvairīties.

Pieņemšanā:

– Manai meitiņai ir 1 gads un 7 mēneši. Viņa kliegdama mūk no tēva, kad viņš to grib paņemt rokās – raud un cenšas izrauties. Bet pēdējā laikā sākusi tevam teikt: «Ej prom, es tevi nemīlu. Tu esi slikts!».
– Un ko jūs pati patiesībā jūtat pret savu vīru?
– Es uz viņu esmu ļoti apvainojusies – līdz asarām.

Tēva attieksmi pret bērnu arī formē māte. Piemēram, ja sieviete neciena bērna tēvu, tad vīrietis var atņemt bērnam savu uzmanību.

Pietiekami bieži atkārtojas viena un tā pati situācija: pietiek vien sievietei izmainīt savu iekšējo attieksmi pret bērna tēvu, kā viņš pēkšni sāk izrādīt vēlmi redzēt bērnu, piedalīties viņa dzīvē un audzināšanā. un tas notiek pat tajās situācijās, kad tēvs daudzus gadus savu bērnu ir ignorējis.

Atstumtais tēvs

Ja bērnam ir uzmanības un atmiņas traucējumi, neadekvāts pašvērtējums un arī uzvedība klibo, tas nozīmē, ka bērna dvēselei katastrofāli pietrūkst tēva.

Tēva atstumšana ģimenē ļoti bieži noved pie intelektuālajiem un psihiskajiem traucējumiem un bērna kavētas attīstības.

Ja ir traucēta bērna komunikatīvā sfēra, ir augsts trauksmes līmenis, bailes un bērns nespēj iemācīties pielāgoties dzīvei un visur jūtas svešs – tātad viņš nespēj atrast mammu savā sirdī.

Bērniem ir daudz vieglāk tikt galā ar augšanas problēmām, ja viņi jūt, ka mamma un tētis viņus pieņem tādus, kādi viņi ir.

Bērns izaug intelektuāli, emocionāli un fiziski vesels tad, ja atrodas ārpus savu vecāku problēmu zonas – katra individuāli vai pārī. Tas nozīmē, ka viņš ieņem savu bērna vietu ģimenes sistēmā.

Bērns vienmēr aizstāv atstumto vecāku. Tāpēc savā Dvēselē viņš ar to savienosies jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem.

Piemēram, viņš var atkārtot smagas likteņa, rakstura, uzvedības īpatnības. Pie kam, jo vairāk māte nepieņem šīs īpatnības, jo spilgtāk tās bērnā izpaužas.

Bet kā tikko māte no sirds ļaus bērnam būt līdzīgam viņa tēvam, mīlēt to atklāti, viņam būs iespēja savienoties ar tēvu un mīlēt viņu no sirds.

Bērns saviem tēvam un mātei ir vienlīdz uzticīgs – mīlestībā. Taču tad, kad vecāku attiecības kļūst smagas, bērns ar visu sirdi un dvēseli pieslēdzas tieši šim – smagajam, kas dara sāpes vecākiem. Viņš uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzkārt remdē vecāku dvēseles ciešanas – ka viena, tā otra.

Bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgs ar saviem vecākiem: kā draugs vai partneris. Vai pat psihoterapeits. Viņš var pakāpties pat augstāk, psiholoģiski aizvietojot saviem vecākiem viņu vecākus. Tāda nasta bērna psihei un fiziskajai veselībai ir daudz par smagu. Jo gala rezultātā viņš pats ir palicis bez sava atbalsta – saviem vecākiem.

Kad mamma nemīl, neuzticas, neciena vai vienkārši ir apvainojusies uz sava bērna tēvu, tad skatoties uz bērnu, un redzot viņā daudzas tēva rakstura un uzvedības iezīmes, viņa apzināti vai neapzināti liek mazulim saprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta.
Viņa it kā saka:

«Tas man nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja esi tik līdzīgs tēvam». Un bērns, no lielas mīlestības pret savu māti, cenšoties šajā ģimenes sistēmā izdzīvot, atsakās no tēva, attiecīgi – no vīrišķās daļas sevī.

Šādas atteikšanāš cena ir ļoti augsta. Viņš nekad savā dvēselē nepiedos sev tādu nodevību un noteikti sevi par to sodīs ar salauztu dzīvi, slimībām, neveiksmēm it visā. Dzīvot ar šo vainas sajūtu ir neiespējami, pat tad, ja visbiežāk to neapzinās. bet tā ir šīs izdzīvošanas cena.

Lai apmēram saprastu to, kas notiek bērna dvēselē, pamēģiniet aizvērt acis un iedomāties divus sev vistuvākos cilvēkus, kuru dēļ bez minstināšanās jus varētu atdot savu dzīvību. Un tagad jūs visi trīs, sadevušies rokās esat kalnos. Bet kalns, uz kura jūs stāvat, pēkšņi sāk brukt. Un izrādās, ka brīnumainā kārtā jūs turaties pie aizas malas, bet divi jūsu tuvie cilvēki pieķērušies pie jūsu rokas. Spēki zūd, un jūs saprotiet, ka divus jums neizvilkt. var izglābt tikai vienu. Kuru jūs izvēlēsities?

Tādā brīdī mammas parasti saka: “Tad jau labāk mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!»

Tieši tā, tā arī būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam nākas izdarīt neiespējamu izvēli. Un viņš to dara. Visbiežāk izvēle nosliecas par labu mātei. Un tagad iedomājieties, ka jūs tomēr esat atlaiduši vienu cilvēku un no aizas izvilkuši otru.

– Ko jūs jutīsiet attiecībā pret to, kuru nespējāt glābt?
– Milzīgu, nebeidzamu vainas sajūtu.
– Un pret to, kura dēļ šo izvēli izdarījāt?
– Naidu.

Atteikšanās no tēva – atteikšanās no vīrišķā sevī

Daba ir gudra — naids pret māti bērnībā ir stingri klasificēts. Un tas ir pamatoti, jo māte taču ne tikai dāvā dzīvību, bet viņa taču arī atbalsta. Pēc atteikšanas no tēva, mamma kļūst par vienīgo cilvēku, kurš dzīvē var atbalstīt. Tāpēc, paužot savu naidu pret māti, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Un tad šis naids vēršas pašam pret sevi (autoagresija)

«Es netiku ar to galā, es nodevu savu tēti, es neizdarīju pietiekami, lai… un tikai es. Mamma nav vainīga, viņa ir tikai vāja sieviete». Un tad sākas uzvedības problēmas un problēmas fiziskajā veselībā.

Vīrišķais ir daudz lielāks, kā tikai līdzība ar savu tēvu. Vīrišķā princips ir likums. Dvēseliskums. Gods un cieņa. Mēra sajūta — iekšējā būtiskuma un savlaicīguma sajūta. Sociālā pašrealizācija — iemīļotais darbs, materiālā labklājība, karjera, iespējas – tas viss tikai tad, ja cilvēka dvēselē ir pozitīvs tēva tēls.

Lai cik pozitīva arī būtu māte, tikai tēvs var bērnā iniciēt pieaugušo daļu. Pat tad, ja tēvam pašam nav izdevies izveidot attiecības ar paša tēvu. iniciācijas procesam tas nav tik svarīgi.

Jū noteikti esiet sastapuši pieaugušus cilvēkus, kuri ir infantili un bezpalīdzīgi kā bērni? Visi tie ir tie cilvēki, kuriem nav bijis pieejas savam tēvam. Uzsāk daudz un dažādas lietas, bet nevienu tā arī nenoved līdz galam.

  • Vai arī tie, kas baidās sākt jaunu lietu, izrādīt iniciatīvu sociālaja pašrealizācijā. Vai tie, kuri nespēj pateikt “nē”.
  • Vai netur doto vārdu, uz viņiem grūti paļauties.
  • Vai tie, kuri pastāvīgi melo.
  • Vai tie, kuriem bail pastāvet par savu viedokli, kas piekrīt citiem pret savu gribu, “pakārtojas citiem” cilvēkiem un apstākļiem.
  • Vai gluži otrādi – uzvedas agresīvi un izaicinoši, karo ar pasauli, bojā attiecības ar citiem cilvēkiem, vai pat uzvedas pretlikumīgi.
  • Vai tie, kuriem dzīve sociumā sagadā ļoti lielas grūtības, u.t.t.

Tikai blakus savam tēvam mazs bērns pirmo reizi iepazīst robežas. Savas un citu cilvēku robežas. Atļautā un neatļautā robežas. Savas iespējas un spējas.

Blakus tēvam bērns jūt, kā darbojas likums. Tā spēku. Ar mammu attiecības veidojas pēc citiem principiem, bez robežām – pilnīga saplūšana.

Kā piemērs, atceramies eiropiešu uzvedību – Eiropā spilgti izpaužas vīrišķie principi, krieviem Krievijā – spilgti izpaužas sievišķā principi.

Lai cik mazā teritorijā būtu izvietojušies eiropieši, intuitīvi tie iekārtojas tā, ka neviens nevienam netraucē, neviens nepārkāpj otra robežas, un, pat cilvēku pilnā telpā, vienalga katram paliek vieta savām interesēm.

Krievi, gluži otrādi, neapzināti cenšas ar sevi piepildīt visu telpu un blakus vairs nevienam nepietiek vietas. Tāpēc, ka tie nejūt ne savas ne citu cilvēku robežaa. Un sākas haoss. Tas ir tieši tas, kas ir sievišķais bez vīrišķā.

Tieši vīrišķajā plūsmā formējas. cieņa, gods, griba, mērķtiecība, atbildība – visas visos laikos augsti vērtētās īpašības.

Citiem vārdiem sakot, bērni, kurus māte nav pielaidusi tēva plūsmai, apzināti vai neapzināti nevarēs viegli un dabiski atmodināt sevī atbildīga, loģiska, mērķtiecīga pieauguša cilvēka līdzsvarotību — tagad nāksies ļoti smagi papūlēties.

Tas tāpec, ka psiholoģiski viņi ir palikuši mazi zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm.

Tagad par mammas lēmumu nošķirt bērnu no tēva, cilvēks visu mūžu maksās ļoti augstu cenu. Tā, it kā būtu zaudējis dzīvē svētību.

«Ja sieva ciena vīru un vīrs ciena sievu, arī bērni ciena sevi. Kas atstumj vīru vai sievu, tas atstumj viņu bērnos. Bērni to uztver kā personīgu atstumšanu.» — Berts Hellingers

Dēli

Tēvs dēla un meitas dzīvē spēlē atsķirīgu lomu. Zēnam tēvs ir viņa identifikācija ar vīrieša dzimumu – justies kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Tēvs dēlam ir viņa dzimtene viņa “bars” («стая»)

Zēns jau sākotnēji piedzimst otra dzimuma pārstāvim – sievietei. Viss, ar ko saskaras zēns mātē, ir pavisam kas cits pēc būtības, kā viņš pats. Sieviete pārdzīvo to pašu sajūtu. Tāpēc lieliski, kad mamma var apdāvināt dēlu ar savu mīlestību, atlaižot viņu mājās – pie tēva.

Starp citu, tikai šajā gadījumā, dēls spēs cienīt savu māti, un būt viņai patiesi pateicīgs. No dzimšanas brīža līdz apmēram trīs gadiem, zēns atrodas mātes ietekmes zonā. Tas nozīmē – piepildās ar sievišķo – jūtīgumu un maigumu. Iegūst spēju veidot tuvas, uzticēšanās pilnas un ilglaicīgas emocionāli noturīgas attiecības.

Tieši ar māti bērns mācās empātiju – spēju sajust otra cilvēka dvēseles stāvokli. Kontaktā ar māti viņā rodas interese par citiem cilvēkiem. Aktīvi iniciējas emocionālās sfēras attīstība, tāpat arī intuīcija un radošās spējas – arī tās visas ir sievišķajā zonā.

Ja māte ir atvērta savā mīlestībā pret dēlu, tad vēlāk, kad viņš izaugs, tāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīlnieks un mīlošs tēvs.

Normāli, ja apmēram pēc 3 gadiem, māte atlaiž dēlu pie tēva. Ir svarīgi pasvītrot to, ka viņa to atlaiž uz visiem laikiem. Atlaist – tas nozīmē ļauj zēnam uzsūkt visu vīrišķo un kļūt par vīrieti. Un šim procesam nav tik būtiski, vai tēvs ir dzīvs, vai miris, varbūt viņam ir cita ģimene, vai viņš atrodas tālu, vai viņam, iespējams, ir smags liktenis.

Gadās, ka bioloģiskā tēva vairs nav un viņš nevar būt blakus dēlam. Tad ir ļoti svarīgi tas, ko māte savā dvēselē jūt pret šo vīrieti.

Ja sieviete nevar samierināties ne ar viņa likteni, ne ar viņu kā pareizu tēvu viņas bērnam, tad zēns saņem mūža aizliegumu uz vīrišķo. Un pat pareiza vide, kurā viņš pēc tam atrodas, nevarēs viņam kompensēt šo zaudējumu.

Bērns var nodarboties ar vīrišķīgiem sporta veidiem, otrais mammas vīrs var būt lielisks cilvēks un vīrišķīgs vīrietis, iespējams, ir pat vectētiņš, vai onkulis, kuri audzina zēnu, taču tas viss paliks virspusē, kā uzvedības forma.

Savā dvēselē bērns nekad neuzdrošināsies pārkāpt mātes aizliegumu. Taču, ja sievietei tomēr izdosies savā sirdī pieņemt bērna tēvu, tad neapzināti bērns jutīs, ka vīrišķais – tas ir labi. Pati māte ir devusi savu svētību.

Tagad, savā dzīvē sastopot citus vīriešus – vectētiņu, onkuli, mātes jauno vīru, bērns varēs caur viņiem uzsūkt vīrišķo plūsmu, kuru viņš ņems no sava tēva.

Vienīgais, kam ir nozīme, tas ir kāds ir tēva tēls bērna mātes dvēselē. Ļaut bērnam piekļūt tēva plūsmai, māte var tikai pie noteikuma, ka dvēselē viņa ciena bērna tēvu, vai, kā minimums, labi pret to attiecas.

Ja tā tas nav, tad ir bezjēdzīgi teikt vīram: “Ej, paspēlējies ar dēlu. Aizejiet kopā pastaigāties u.t.t.”, tēvs šos vārdus nesadzirdēs, tāpat kā dēls. Ietekmēt var tikai tas, kas dvēselē pieņemts.

Vai māte dod svētību tēva un bērna savstarpējai mīlestībai? Vai viņas sirds piepildās ar mīlestību, kad viņa redz, cik bērns līdzīgs tēvam? Ja tēvs ir atzīts, tad dēls sāks aktīvi piepildīties ar vīrišķo.

Tagad viņa attīstība notiks vīrišķīgā ceļā ar visām vīrišķajām īpatnībām, iemaņām, prasmēm un niansēm. tas nozīmē, ka tagad dēls sāks atsķirties no mātes sievisķīgā un arvien vairāk kļūs līdzīgs tēva vīrišķajam. Tā izaug izteikti vīrišķīgi vīrieši.

Meitas

Ar meitām viss ir daudz savādāk. Arī meitene, aptuveni līdz 3 gadiem ir kopā ar māti, piepildās ar sievišķo.

Apmēram trīs – četru gadu vecumā, viņa pāriet tēva ietekmē un atrodas tajā apmēram līdz sešiem – septiņiem gadiem. Šajā laikā aktīvi iniciējas vīrisķais: gribasspēks, mērķtiecība, loģika, radošā domāšana, atmiņa, uzmanība, darba mīlestība, atbildība u.t.t.

Bet pats galvenais, tieši šajā periodā tiek ielikta sapratne par to, ka meitene no tēta atsķiras pēc dzimuma. Ka viņa ir līdzīga mammai, un drīz viņa kļūs tāda pati skaista sieviete, kā mamma. Tieši šajā periodā meitas dievina savus tēvus. Aktīvi izrāda savu uzmanību tētim.

Labi, ja māte šo interesi atbalsta, bet tētis varēs savai meitai parādīt to, ka viņa ir skaista, ka viņš viņu mīl. Vēlāk tieši šī pieredze ar savu galveno vīrieti dzīvē, ļaus viņai justies pievilcīgai sievietei.

Meitas, kuras bērnībā nav laistas pie tēviem, psiholoģiski tā arī paliek meitenes, neskatoties uz to, ka jau sen kļuvušas pieaugušas.

Pēc kāda laika tētim ir ļoti svarīgi atlaist savu meitu atpakaļ pie mātes — viņas sievišķajā, bet mātei  — pieņemt meitu. Tas notiek tad, kad meitene sāk just, ka tēvs māti mīl nedaudz savādāk, kā viņu un, ka sieviete – mamma patīk un der tētim vairāk. Šī ir rūgta šķiršanās ar pašu labāko vīrieti, taču tā ir dziedinoša.

Tagad meitenei ir iniciēti vīrišķā principi un viņa daudz ko varēs savā dzīvē sasniegt. Bet pats galvenais, ka viņai ir laimīga pieredze būt pieņemtai un vīrieša mīlētai. Atgriežoties pie mātes, viņa piepildīsies ar sievišķo, un šis spēks dos viņai iespēju atrast labu partneri un izveidot ģimeni, dzemdēt un izaudzināt veselus bērnus.

Ko darīt, ja māte neciena sava bērna tēvu??

Parasti pēc šāda atklājuma, mammas jūtas apmulsušas un pilnas pretrunu. Viņas visas uzdod apmēram vienus un tos pašus jautājumus:

«Kā dzīvot tālāk, ja es sava bērna tēvu ne tikai nemīlu, necienu, bet pat ienīstu?! Viņu nav par ko cienīt – tas vienkārši ir pagrimis cilvēks! Vai gan man savam bērnam jāmelo, ka viņa tēvs ir labs cilvēks? Jā, es savam bērnam saku: “Paskaties uz savu tēvu…. Lūdzu, tikai nepaliec tads pats ka viņš!” vai arī: “Kad es redzu, ka mana meita sarauc uzacis tāpat kā viņas tēvs, es gribu nosist viņus abus!”».

Ja uz to skatāmies šādi, tad rodas dusmas un izmisums. Ja, atrodoties tadā stāvoklī attiecībā pret sava bērna tēvu, būtu iespējams uz sekundi apstāties un uzdot sev tikai vienu jautājumu: «Kādas man bija pret viņu jūtas tad, kad tikko bijām iepazinušies un kad es piekritu ar viņu precēties?» Praktiski visas sievietes atcerās, ka kaut kad agrāk viņas mīlēja savus vīrus, un viņu sirdis bija piepildītas ar mīlestību un prieku. Vairums gadījumu arī bērni ir radušies, pateicoties šai mīlestībai. Vīrieša un sievietes mīlestībai. Bērns ir šīs mīlestības auglis un viņam jāpateicas par to, ka savulaik mamma izvēlējās tēti un otrādi. Ja jūs atceraties savas bērnu dienas, jums noteikti nav svešas atminas par to, ka nesapratāt tēva un mātes konfliktus, jo abi vecāki taču bija vienlīdz mīļi.

Sievietes ļoti bieži jauc pāru attiecības ar vecāku attiecībām. Bērnam tas ir neizturami. jo sieviete it kā saka savam bērnam: «Viņš man ir slikts partneris, tātad viņš tev ir slikts tēvs”.

Tās ir divas atšķirīgas lietas. Tēlaini izsakotie, bērnam nav jābūt iesaistītam pāra attiecībās:

Durvīm uz vecāku guļamistabu vienmēr ir jābūt aizslēgtām, taču, kā vecākiem, abiem vienmēr ir jabūt bērna rīcībā. Tas nozīmē, ka vīrietis kā partneris, un vīrietis kā tēvs, ir divi dažādi cilvēki.

Bērns neko nezin par tēvu kā partneri, bet sieviete nezin viņu kā tēvu. Tāpēc sievietei viņš ir tikai partneris, bet bērnam – tikai tētis.

Māte, kura nevar pieņemt sava bērna tēvu, pilnībā nevar pieņemt arī savu bērnu. Un tāpēc viņa nevar mīlēt bez nosacījumiem. Un šajā gadījumā, bērns pazaudē pieeju saviem vecākiem. Tagad iekšējās dvēseleiskās attiecības ar mammu būs smagas. Bērns vai nu pakārtosies un centīsies mammai izpatikt, zaudējot savu veselību, vai arī aktīvi protestēs. Bet, ne pirmajā ne otrajā gadījumā, nebūs patiesas mīlestības starp māti un bērnu.

Starp citu, cilvēki, kuri sevi nemīl, uzskata, ka ir neglīti, nepieņem savu individualitāti, kuriem ir tieksme kritizēt sevi un citus cilvēkus, ir tie bijušie bērni, kuru mātes nosodīja un atstūma viņu tēvus.

Tagad attiecības pašam ar sevi un savu dzīvi veidojas pēc bērnībā ieaudzinatā principa. Bet, ja sievietei tomēr pietiek drosmes un mīlestības pret savu bērnu, lai uzņemtos atbildību par pāra attiecībām, atdalītu savā dvēselē pāru attiecības no attiecībām ar bērniem, tad bērnam tas būs milzīgs dvēselisks un fizisks atvieglojums.

Daudzi bērni pārstaj slimot pēc tam, kad māte ir padarījusi savu dvēseles darbu ar sevi. Tad, neskatoties uz to, ka vecāki izšķiras, vai turpina nesaprasties, bērnam vienalga pietiks spēka dzīvot tālāk.

Mūsu senči zināja tādu likumsakarību, ka, ja sieviete ciena savu vīru, savus un viņa vecākus, tad tādās ģimenēs bērni neslimo un viņu likteņi ir veiksmīgi.

Darbs ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem ir parādījis, ka pati spēcīgākā cilvēka sāpe, kurai ir tālejošas sekas, ir sāpe par to, ka dvēselē ir pazaudēti vecāki. Starp citu, tieši šis zaudējums ir visbiežākais depresiju cēlonis.

Tāpēc, lai atvieglotu bērnam dzīvi un ļautu viņam pilnībā atveseļoties, ir svarīga ne pati fiziskā klātbūtne bērna ikdienā, bet gan laba un cienoša bērna attieksme pret vecākiem viņa dvēselē. It kā vecāki nekad nebūtu pametuši savu bērnu, bet vienmēr stāv viņam aiz muguras kā Sargeņģeļi. Un tā no dzimšanas brīža līdz pedējai mūža dienai.

Tā nav nejaušība, ka no visiem 10 baušļiem pats vieglāk saprotamais un motivējošākais ir ceturtais: «Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē». Tieši šī zināšana palīdz cilvēcei izdzīvot un palikt garīgi un fiziski veseliem.

Jo tikai tad, kad sirds pildīta ar pateicību un cieņu pret saviem vecākiem, kaut vai par to, ka tie dāvājuši dzīvību, var droši soļot uz priekšu.

Gadījums no pieredzes

Gribas pastāstīt par kādu gadījumu, kas spilgti ilustrē visu augstāk teikto.

Pie manis pēc palīdzības vērsās kāda septiņgadīja zēna mamma un vecmāmiņa. Bērna stāvoklis bija ļoti smags – blakus regulārām agresijas lēkmēm, histērijām, nakts murgiem un bailēm, bija vēl stipras galvas sāpes un mokošas “skudriņu” sajūtas pa visu ķermeni.

Šī zēna mamma un tētis jau sen bija sķīrušies. Zēns tēvu atcerējās tikai no fotogrāfijām. Visu savu apzināto dzīvi viņš bija dzīvojis ar mammu un vecmāmiņu. Puika bija sava tēva kopija. Kā ārēji tā raksturā.

Vienīgais, ko viņš bija dzirdējis par savu tēvu, bija tas, ka viņš ir neticams briesmonis un šajā ziņā mamma un vecmāmiņa neskopojās ar epitetiem un, kas pats briesmīgākais, ka puika šim briesmonim bija ļoti līdzīgs. Un tagad bērnam bija neiespējams uzdevums, pārvarēt šīs briesmīgās īpašības un kļūt par labu cilvēku.

Bet pieņemšanā man pretī sēdēja brīnišķīgs zēns, ar milzīgām radošām spējām, bet par dzīvi ssprieda tā, it kā viņam būtu 60 – 70 gadu. Mēs visi kopā ķērāmies pie darba: puika, mamma, vecmāmiņa un es. Pirmais, ko mēs izdarījām, izmainījām ģimenes politiku.

Mamma sāka dēlam stāstīt par to, cik daudz labu īpašību ir viņa tēvam. Par to labo, kas viņiem bija kopīgs tad, kad vēl bija kopā. Viņa teica, ka viņai ļoti patīk tas, cik dēls līdzīgs tēvam, ka viņš drīkst būt tāds pats kā viņa tētis.

Pats galvenais, ka dēls nenes nekādu atbildību par viņu pāru attiecībām. un neatkarīgi no tā, ka viņi ir sķīrušies, vecaki viņi viņam būs vienmēr. Un dēls drīkst mīlēt tēti ne mazāk kā mammu. Pēc kāda laika dēls savam tēvam uzrakstīja vēstuli. Viņam tagad uz galda stāvēja tēva fotogrāfija, bet mazāku fotogrāfiju viņš nēsāja līdzi uz skolu.

Pēc tam ģimenē parādījās papildus svētki: tēta dzimšanas diena, diena, kad tētis bildināja mammu, kad tētis vinnēja futbola maču. bet pats galvenais, tagad, kad mamma skatījās uz savu dēlu, viņa ar prieku atzina: «Cik ļoti tu esi līdzīgs savam tētim!»

Kad atkal bija mūsu kartējā tikšanās, mamma padalījās ar to, ka nemaz nebija puikam jāmelo, jo viņa tētis patiešām bija ļoti interesanta personība, bet ar dēlu sāka notikt brīnišķīgas pārvērtības: sākumā pazuda agresija, pēc tam bailes, sāpes, uzlabojās sekmes mācībās, pazuda skudriņas un bērns bija kļuvis vadāms, un atkal atgriezās dzīvē.

«Es nespēju ticēt tam, ka tēvs patiešām spēlētik lielu lomu bērna dzīvē ?!».

Jā, katrs no mums — ir turpinājums divu cilvēku savienībai, divām plūsmām: mātes un viņas dzimtas, un tēva un viņa dzimtas. Pieņemot to bērnā, pieņemot likteni, kurš viņam dots – mēs dodam viņam iespēju augt un nodzīvot laimīgu dzīvi.
Tā arī ir vecāku svētība Dzīvei.

Autors: Lukovņikova M.V.© psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Ja tu kaut ko ļoti gribi, palūdz to Visumam 25. maijā vai 24. jūnijā

pateicīga sieviete1
Mūsu senči jau senatnē ievēroja, ka mēness fāzes ļoti nopietni iespaido mūsu dzīvi, pateicoties tam arī radās dažādi tautas ticējumi. Jauns mēness ir labākais laiks, lai uzsāktu ko jaunu.
Mēness ietekmē visu, kas atrodas uz zemes, un tāpēc ir radušies dažādi rituāli, ko var veikt jaunā mēnesī, kad tas pieņemas spēkā un izplata savu maģisko enerģiju.
Jauns mēness 2017. gadā
  • 26 februārī 17:57:14
  • 28 martā 05:56:10 (otrd.)
  • 26 aprīlī 15:15:01
  • 25 maijā 22:43:15
  • 24 jūnijā 05:29:30
  • 23 jūlijā 12:44:21
  • 21 augustā 21:29:02
  • 20 septembrī 08:28:47
  • 19 oktobrī 22:10:47
  • 18 novembrī 14:40:51
  • 18 decembrī 09:29:19

 

Rituāls bagātības piesaistīšanai dzīvē.

Jaunā mēnesī paņemiet zaļu vai dzeltenu sveci un pašu lielāko naudas zīmi, kāda jums ir dotajā brīdī un septiņas dzeltenas monētas. Ja izmantojat kredītkarti, paņemiet arī to. Aizdedziet sveci, kādu brīdi paturiet rokā naudu un karti. Pēc tam nolieciet to visu uz galda šādā kārtībā: naudas zīme, uz tās – karte un pa virsu monētas (ja bez kartes, tad atbilstoši naudas zīme + monētas) . 7 reizes atkārtojiet vai nolasiet vārdus:
“Bagātība Dievā, Dievs manī, uz Zemes daudz Bagātības! Visu Bagātību tagad pieņemu, Sūtu Pateicību Radītājam un Visam Viņā! Bagātība plūst pie manis kā upe un vienmēr paliek ar mani! Tas ir izdarīts. Tas ir izdarīts! Tas ir izdarīts! Pateicos! Es zinu, es uzdrošinos! Es varu! Par visu pateicos Radītājam!
Tad vizualizējat sevi zelta piramīdā un jūsu priekšā stāv starojoša būtne.
Tas ir Bagātības Dievs, domās vai balsī sakiet:
“Es esmu gatavs(a) pieņemt visus labumus, visas manas Pasaules Bagātības! Pieņemu un Pateicos!”
Iedomājieties, kā Viņš jums izraksta čeku, vai pasniedz lielu čemodānu ar naudu, kā nauda plūst no visām pusēm… Iedomājieties, cik daudz laba, priecīga un skaista jūs varēsiet izdarīt ar šīs naudas palīdzību! Ar šo “bildīti” acu priekšā nedaudz pasēdiet, lai tā paliktu galvā.
Ļaujiet svecei pilnībā izdegt. Pēc tam paņemiet naudas zīmi un karti un ielieciet tās makā, bet monētas, lai vēl pastrādā. Ielieciet tās krājkasītē un katru dienu iemetiet tajā pa kādai monētai, līdz krājkasīte būs pilna.
Kad krājkasīte piepildīsies, paņemiet visu, kas tajā ir, un dodieties iepirkties. Lai jūs neuztrauc tas, ka norēķināsieties monētās – nauda ir nauda. Kad maksājiet, domās skaitiet:
“Jūs palaižu brīvībā un ielūdzu jūs kopā ar draugiem! Nāciet un līdzi sev ņemiet savus papīra draugus! Visus uzaicinu! Visus saucu! Visu naudu ar pateicību pieņemu! Un tā ir, kā saku! Pateicos! Pateicos! Pateicos!”
To pašu var pateikt īsi:
“Jūs atlaižu un kopā ar draugiem ielūdzu atpakaļ”.

 

Vēlmju rullītis! Tiek aizpildīts tikai jaunā mēnesī.

Uz skaista papīra rakstiet: “Es ar pateicību no Dāsnā Visuma pieņemu (Jūsu vēlme), lai tas, vai kas lielāks ienāk manā dzīvē kopējam labumam” Apakšā atstājiet brīvu vietu, lai tad, kad vēlēšanās būs piepildījusies, varētu uzrakstīt Pateicību: “Es pateicos Dāsnajam Visumam par manas vēlmes piepildīšanu”
Kad vēlme piepildījusies, to izsvītrojam ar sarkanu pildspalvu un rakstam 2 jaunas vēlēšanās. Šis rullītis domāts 3 gadiem. Piepildās!!!! Pārbaudīts!

 

Rituāls vēlmju piepildīšanai «Trīs lapas» (ar lauru lapām)

Arī šo rituālu pilda jaunā mēnesī. tas ir vienkāršs, bet brīnumains rituāls.
Sagatavojiet 3 lauru lapas (var kaltētas), papīra lapu un pildspalvu ar sarkanu tinti.
Jauna mēness naktī uzrakstiet uz papīra lapas jūsu kvēlāko vēlēšanos un skaļi to atkārtojiet trīs reizes. Pēc tam šo lapu trīkārtīgi salociet un ielieciet tajā trīs lauru lapas. Atkal atkārtojiet vēlēšanos 3 reizes, vēlreiz trīsreiz salociet papīra lapu, nesalaužot lauru lapas.
Pēc tam šo salocīto lapu ar visām lauru lapām ielieciet kastītē, bet kastīti nolieciet savā guļamistabā (ziemeļrietumu sektorā). Vislabāk, ja tā ir sudrabaina kastīte. Var to nolikt vienkārši tumšā vietā
Katru reizi trīsreiz izrunājiet savu vēlēšanos. dariet to tikmēr, kamēr tā piepildīsies.
Kā tikko vēlēšanās būs piepildījusies, paņemiet šo kastīti, izņemiet salocīto lapu un, neatlocot kopā ar lauru lapām, to sadedziniet, Un, protams, no visas sirds pateicieties Visumam par palīdzību!

 

Rituāls «Kvīts naudas saņemšanai»

Jaunā mēnesī, tieši tajā brīdī, kad parādās jauns mēness, izrakstiet sev kvīti – čeku naudas saņemšanai.
1. Datums
2. Jūsu pilnais vārds un uzvārds
3. Jums vajadzīgā naudas summa. Taču, pirms rakstiet šo summu, būtu jānoskaidro jūsu iekšējā “maciņa” izmērs…. tas nozīmē, ka jūs variet saņemt tikai to naudas summu, kuru varat sev atļaut.
To saprast var sevi pētot, pētot savas iekšējās sajūtas: sākot no mazas summas un pakāpeniski paceļot latiņu. Tā summa, pie kuras sajutīsiet neērtības sajūtu, diskomfortu, neticību tam, ka variet tādu saņemt, arī ir jūsu limits. Sāciet to pakāpeniski celt. Kā to dara? Uzrakstiet summu, kas nedaudz pārsniedz jūsu limitu un pakariet to redzamā vietā. katru reizi, kad iesiet tai garām,un jūsu skatiens pie tās apstāsies, padomājiet – es saņemu …eiro, dolārus mēnesī – izvēlieties to, kas jums der.
Summas vietā var atstāt daudzpunktus
4. Lejā uzrakstiet kvīts numuru, datumu un parakstu.
5. Nolieciet savu kvīti tur, kur neviens to neatradīs. Ideāli, ja tas būs sarkans konverts. Runā, ka tā piepildās 7 dienās, tā var kompensēties līdzvērtīgas dāvanas veidā, vai labas ziņas veidā. Tik ātri piepildās tikai reālas sirds vēlmes.

 

Vēlmju piepildīšanās rituāls.

1. Nopērciet veikalā pašu skaistāko bloknotu – lai tas atbilst visiem jūsu estētiskajiem priekšstatiem par ideālu bloknotu! Labi, ja tas būs cietos vākos un ar atslēdziņu.
2. Pie viena arī pašu skaistāko pildspalvu.
3. Nevienam šos dārgumus nerādiet, noslēpiet līdz jaunam mēnesim.
4. Sarakstiet visu jaunu mēnešu sarakstu šajā gadā, lai neaizmirstu šajā laikā pastradāt ar savām vēlmēm.
5. Kad iestājas jauns mēness, paņemiet savu burvju bloknotu, pildspalvu un sāciet radīt. Ko radīt? Protams, savu dzīvi 🙂
Nekautrējaties vēlēties pašas drosmīgākās vēlmes! Formulējums: «Es ar pateicību no Visuma pieņemu….tālāk formulējiet savas vēlmes…. manam labumam, kopējam labumam, manas ģimenes labumam!”
Vēlmes formulējat lakoniski un konkrēti – “man ir dators (modelis, krāsa, summa), u.t.t.), Visums zin, kurš ir īstais laiks, lai jums to uzdāvātu.
6. Pirmajā reizē rakstiet visas savas vēlmes (tās, kas ir jūsu – ne svešas vai noskatītas), nākamajos pilnmēnešos izsvītrojiet tās, kas jau piepildījušās (virspusē pierakstot: “Piepildīts! Pateicos!”), un papildiniet savu sarakstu ar jaunām vēlmēm.
7. Protams, labāk šo sarakstu rakstīt jaunā mēnesī, taču, ja nepaspējāt, neuztraucieties – jūsu patiesās vēlmes vienalga piepildīsies.
Avots: www.votetodaa.ru/
Tulkoja: Ginta FS

 

Komentārs: Daudzi skeptiķi noteikti teiks, ka tās visas ir muļķības. Protams, cilvēka dzīvē notiek un piepildās tas, kam viņš tic. Un, ja cilvēks tic, ka nav pelnījis vairāk kā viņam ir, vai tam, ka dzīve ir nejēdzīga: tad Visums vienmēr viņam sniegs apstiprinājumu, ka tā ir.
Manuprāt visi šie rituāli ir vērtīgi ar to, ka veicot tos, mēs neapzināti vai apzināti sākam domāt par to, ko mēs vēlamies. Ja vēlmju nav, vai arī cilvēks netic tam, ka tās var tikt piepildītas, nav uz ko cerēt un droši vien labāk vispār neko šajā virzienā nedarīt. Es neesmu fanātiska rituālu piekritēja, taču apmēram nojaušu, kā darbojas zemapziņa, un tāpēc saprotu to, ka vēlēties ir veselīgi un pateikties ir veselīgi, taču ļoti svarīgi, lai mēs pamazām tam visam “pieslēgtu” savu sirdi un beidzot sāktu dzirdēt to, ko vēlas mūsu Dvēsele. Lai burvīgs šis jauns mēness.
Čeks no grāmatas “Maģija”
!!!4

Pateicība par to, ko dod vīrietis

pateicīga sieviete3

Es jau sen gribēju uzrakstīt rakstu par pateicību. Par pateicību, pieņemot to, ko tev dod. Vēl konkrētāk, par to, ko dod vīrietis. Tāpēc, ka pēdējā laikā pārāk bieži no sievietēm, ar kurām strādāju, dzirdu: “Viņš mani nenovērtē, nemīl, nerūpējas par mani, nesaudzē!”

Sāku izprašņāt. Jo, lai tiktu skaidrībā ar situāciju, ir jāierauga tā no dažādiem skatu punktiem. Un ļoti bieži izrādās,ka uzmanība no vīrieša puses ir, tikai tā netiek izrādīta tādā formā, kadā sieviete to vēlas redzēt. Viņa vēlas, lai viņš vienmēr būtu blakus, bet viņš pieliek visus spēkus, lai nopelnītu naudu – viņas pašas vajadzībām. Viņa vēlas romantiku, bet viņš ziemā katru rītu dodas ārā – salā, lai uzsildītu viņas mašīnu. Viņa saka, ka viņš viņu nedzird, taču, no brīža kopš viņi ir kopā, viņš katru dienu pērk viņas iemīļoto rupjmaizi, pēc kuras jābrauc uz īpašu ceptuvi, kas neatrodas pie mājas. Tikai maizi….

Uzmanība, kas šķiet pašsaprotama līdz brīdim, kad esi to pazaudējusi.

Īpaši grūti ir ievērot īpašo attieksmi tad, kad cilvēks atrodas tālu no tevis. Tas ir gandrīz kā likums: jo tālāk ir vīrietis,jo asākas ir gaidu sajūtas, un, jo sāpīgāka katra detaļa, kas neierakstās ierasto lietu kārtībā. Uzrakstīja ne astoņos, bet divpadsmitos – nav uzmanīgs, neuzprasīja, kā tev iet – tātad vienaldzīgs, ignorēja jautājumu, kur viņš ir – tātad kopā ar kadu citu… Atkailināti nervi un fantāzijas rada visbezjēdzīgākos sižetus. Kad sižets ir radīts un detaļās izdomātas, sākas teātris:

«Es jau zinu, ka tagad tev ir svarīgākas lietas darāmas…»

«Kāpēc? Es vienkārši esmu aizņemts!»

«Tev nekad neatliek laika man…»

Saskarsmē rodas spriedze. Viņš saprot, ka viņa ar kaut ko ir neapmierināta, taču nevar saprast, ar ko. Viņa gaida, ka viņš sapratīs un «labosies», taču, par cik nespēj paust savas vajadzības normālā valodā, tas nenotiek. Agri vai vēlu viņš sapratīs, ka viņam vieglāk ir viņai vispār nerakstīt, jo pretējā gadījumā vienalga būs jātaisnojas par to, kā nav. Viņa nonāk pie secinājuma, ka atkal nekas nav sanācis un laiks velti notērēts. Un tad viņi šķiras….. nē, pat ne tā… vienkārši pakāpeniski attālinās, kaut patiesībā būtu varējuši būt kopā, ja vien…

Tad, lūk, izeja no šī strupceļā ir PATEICĪBA!

Pateicība par katru uzmanības zīmi, par katru nieku, kas izdarīta tavā labā. Bez izsvēršanas, analīzes, bez vērtēšanas, bez salīdzināšanas ar citiem, īpaši – citiem vīriešiem. Vienkārši – pateicība. Pateicos par to, ka tu esi! Pateicos par to, ko tu dari manā labā!

Ja tev šķiet, ka tev nav par ko pateikties, pavēro sevi vairākas dienas.

Cik stundas dienā tu esi tik aizņemta, ka tev nav pat minūtes, lai paņemtu telefonu. Cik reizes tev būtu reāli neērti uzrakstīt sms vai piezvanīt laikā, kad esi sporta zālē, dušā, pie stūres, pie ārsta. Cik bieži tev vienkārši nav garastāvokļa un spēka (banāla spēka), lai kādam kaut ko dotu? Vai dienas beigās, kad esi nostradājusies, tev bijusi smaga diena, tu patiesi esi gatava noiet pāris kvartālus, lai nopirktu svaigas bulciņas? Vai tiešām TU PATI vienmēr esi gatava  saprast un sajust otra cilvēka vajadzības, ja viņš tev par tām neko nesaka? Cik reizes tevi būtu iespējams nepareizi saprast, ja tu pati nesāktu kaut ko skaidrot?

Kad, lūk tā, bez liekas refleksijas tu sāc pievērst uzmanību sev, atnāk sapratne par to, ka mūsdienu pilsētas straujajā ritmā ikdienas plānveida uzmanība pret otru cilvēku ir kas līdzīgs varoņdarbam. Ka vienmēr ir ļoti daudz racionālu iemeslu, lai neievērotu, nepamanītu, nesadzirdētu, neatcerētos un nepiezvanītu. Un, lai cik dīvaini tas nešķistu, lai to darītu pastāvīgi, ir jāpieliek zināmas pūles, kas attiecībā pret otru arī nozīmē uzmanību un rūpes un varbūt – pat mīlestību.

Pamēģini kaut neilgu laiku kontaktēties BEZ PRETENZIJĀM. Sāc pamanīt, cik daudz kā svarīga slēpjas sīkumos. iemācies novērtēt sīkumus un pie tevis atnāks piepildījuma sajūta. Un tai līdzi pēc laika sāks realizēties tavi sapņi!

Autors: Jeļena Šubina
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Kāda skolotāja reiz mums mācīja: problēmas dzīvē rodas tajās sfērās, kur par maz ir pateicības. Ja ir par maz naudas – tātad tev nav pateicības par naudu, kas pie tevis nāk. Ja ir problēmas attiecībās – tātad atkal par maz tur ir pateicības. To, par ko runā raksta autore, es ik dienas parbaudu savā dzīvē un patiešām – izmainot savu attieksmi, pieņemot cilvēkus tādus, kadi viņi ir, bez pretenzijām, pieņemot savu vīrieti bez pretenzijām, pateicoties par to, ka viņš it un par to, ko viņš dod un dara tavā labā, viss mainās. Patiešām mainās uz labu!

Mācību stunda visai dzīvei

zēns maršrutniekā4

Tas notika 80desmito gadu vidū Ļeņingradā. Es braucu maršrutniekā. Blakus sēdeklī trokšņoja apmēram sešgadīgs puika. Viņa mamma truli blenza ārā pa logu un nereaģēja. Bet viņš tikai raustīja un raustīja viņas piedurkni

Garām paskrēja koku rindas, smidzināja sīks lietutiņs – kā jau Ļeņingradā. Bērns kaut ko pieprasīja vai apgalvoja, neatceros. Bet pēkšņi viņa kā pagriezās pret puiku, kā parāva viņu aiz rokas un caur zobiem nočukstēja:

— Ko tu gribi no manis?!

Viņš sarāvās un apklusa.

— Ko tu gribi, es tev prasu!? Vai tu vispār zini, kas tu tāds esi? Tu esi nekas! Saprati?! Tu esi nekas! — to viņa burtiski izdvesa viņam sejā, izgrūda caur zobiem. Puika skatījās uz viņu, un man šķita, ka viņam trīc galva. Vai arī es trīcēju. Jutu kā sviedri tek pa muguru tērcītē.

Atceros savu pirmo domu, — Vai tiešām to saka viņa?! Par ko viņa šajā brīdī domā?!

— Nespēju tevi redzēt!, — viņa nočukstēja.

— Tu taču viņu nupat nogalināji! — es teicu, bet neviens mani neizdzirdēja.

Cilvēki maršrutniekā turpināja gulēt, tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Es sēdēju un nekustējos. Bet puisēns neraudāja. Viņa atgrūda viņa roku un atkal pagriezās pret logu. Viņš vairs neārdījās un netrokšņoja, bija pieklusis. Viņš skatījās sēdekļa saplēstajā apšuvumā un klusēja. Bet man bija vēlme piecelties un saraustīt šo sievieti gabalos! Pateikt viņai: — Tu esi briesmone! Tu esi nekas! Tu taču viņu nogalināji! Zvēru, es būtu to izdarījis!

Bet puika kaut kā mani nobremzēja. Es aizvēru acis un sāku dziļi elpot, lai kaut kā nomierinātos.

Kad es tās atvēru, es ieraudzīju konfekti. Pavisam jauns puisis, gaišiem, cirtainiem matiem, kurš izskatījās pēc studenta, izstieptā rokā turēja konfekti un deva to puikam teikdams: — Ņem, tas tev!

Zēns konfekti paņēma. Un tad puisis pasniedza vēl vienu konfekti. Zēns paņēma arī to. Tālāk notika kaut kas tāds, ko bez asarām es nevaru atcerēties.

Viņš neēda konfekti, bet pieskārās mammas rokai. Viņa uzreiz nepagriezās, tiki pēc brīža paskatījās uz viņu. Izskatījās, ka gribēja viņam sist, taču viņš pastiepa viņai konfekti. Viņa paskatījās uz zēnu, tad, uz konfekti. Es redzēju, ka viņa ir nesaprašanā. Tad viņš ielika konfekti viņai rokā. Viņa, ka apdedzinājusies ātri viņam to atdeva.

— Es negribu, — viņa teica.

Viņam rokā bija divas konfektes un roku viņš nenolaida.

— Ēd pats — viņa klusiņām teica un piebilda, — es negribu… Godavārds!

Tad viņš nolika konfekti viņai klēpī. Es nekad neaizmirsīšu šo pauzi. Un šo nobrieduša cilvēka skatienu.

Manā acu priekšā pāris minūtēs šis mazais zēns kļuva par vīrieti, bet viņa no dusmīgas, naida pilnas maitas kļuva par skaistu jaunu sievieti. Vismaz es tā to jutu.

Viņa ilgi, ilgi klusēja. Skatījās uz savu dēlu, it kā pirmo reizi to būtu ieraudzījusi. Pēc tam apskāva. Un viņš viņu apskāva. Pēc tam viņš attina konfektes papīriņu un un iedeva viņai konfekti. Jūs varat ko tādu iedomāties? Un kāmēr viņa to nebija iebāzusi mutē, pats neēda. Tas bija vēl viens šoks, bet jau cits.

Es padomāju: — Lūk, tu sēdi tāds svētais, gribēji piecelties, apvainot, gribēji viņu saraustīt gabalos, pārtaisīt. Un tu neko nebūtu panācis, izņemot skandālu un lamas. Bet šis zēns, paskaties, cik viņš ir gudrs, cik liels, pieaudzis, viņš izdarīja ko pavisam citu, kas aizskāra līdz pašiem sirds dziļumiem, līdz asarām. — Un vēl, šis jaunais students, kurš iedeva zēnam konfektes, — es padomāju, — vinš taču ne vienkārši tāpat iedeva divas.

Es atskatījos… Pa mikriņa aizmugurējo stiklu es redzēju šo jauno puisi, kas lēnītēm aizgāja pa pielijušo ielu. Bet mamma un dēls sēdēja galvas kopā salikuši – kā nupat iemīlējušies! Vadītājs paziņoja manu pieturu. Kāpjot ārā, es pieskaros puisēna rokai.

Ar to es viņam pateicu «Paldies». Nedomāju, ka viņš saprata, taču tas nav būtiski.

Es uz mūžu ielāgoju šo mācību stundu. Atcerēties atcerējos vienmēr, taču jāpaiet vēl gadiem, lai es to pa īstam apzinātos. Ka tā arī ir patiesā audzināšana. Par kuru ne visi pieaugušie zin.

Ka tikai ar savu piemēru var audzināt.

Ne ar bļaustīšanos, ne apvainojumiem, ne pēršanu. Tikai piemērs pa īstam strādā, nekas vairāk. Un šis zēns parādīja piemēru. Viņai un man. Un viņš izmainīja mūs…

Kur tagad ir šis zēns? Kur tu esi, puika?! Kas notiek ar tevi šodien? Cik ļoti tu visiem esi vajadzīgs!

Avots: http://udiwis.ru

Tulkoja: GintaFS

Nesadusmo savu veiksmi!

laimes zvaigzne3

Kurls pret laimi

Gadās, ka cilvēkam beidzot dzīvē sāk veikties, bet viņš ļoti neatlaidīgi cenšas visā labajā atrast kaut ko sliktu – žēlojas pats sev un citiem par atrastajām nepilnībām.

Kurš meklē, tas atrod. Vienmēr!

Piemēram: alki mīlestības? Saņem! Vīrietim jābūt tādam un šitādam? Saņem! Un te nu atkal vesela rinda problēmu: “Viņš negrib precēties”, “Viņš nezvana no darba”, “Es nesaprotu, vai viņš mani pietiekami mīl, vai es viņu pietiekami mīlu, vai man vispār tas viss ir vajadzīgs?”

It kā tie visi ir standartveida jautājumi un problēmas, taču – ar to atsķirību, ka tie atnākuši masveidā, vienlaicīgi, uzreiz pēc tam, kad pati kvēlākā vēlme beidzot sākusi realizēties. Tas attiecas ne tikai uz tēmu attiecības, bet uz it visām dzīves jomām.

Kad tas,ko vēlējāmies, sāk piepildīties, mums rodas jaunas prasības, bet iepriekšējās vēlmes vertība krītas, tā tas ir. Tas ir dabisks process.

Taču tad, kad mēs turpinām “rakņāties” tajā, kas jau ir piepildījies, meklējot nepilnības un paužot neapmierinātību, tā vietā, lai paustu pateicību (bet pateicība ir enerģija, maksa, kas ir ekvivalenta tam, kas mums tika iedots – un tātad tai jābūt atbilstošai), mēs ne tikai nekustamies uz priekšu, bet dzīve mūs atmet atpakaļ. Un par cik par saņemto netika veikta “samaksa”, ir liela iespēja, ka tev atņems to, ko iedeva.

Parasti tas (negatīvā meklēšana piepildītajā vēlmē) notiek stāvoklī “kurlums pret laimi”

Un tas notiek divos gadījumos:

1. Laimes apmērs ir tik milzīgs un tā ir tik pēkšņi “uzkritusi uz galvas”, ka šķiet, “vai tiešām tas man” un “vai man tas nav par daudz”, “vai esmu tā cienīgs”.

Zema pašvērtējuma dēļ ir neuzticēšanās procesam. Un tad enerģija, kurai būtu bijis jātiek novirzītai uz iegūtā pieņemšanu un noturēšanu, sāk aizplūst – tās kļūst arvien mazāk un mazāk, kamēr nav vairs vispār.

2. Saņemtais tiek uztverts kā pats par sevi saprotams un it kā vairs nevajadzīgs. Ja cilvēkam ir šis uzstādījums “dabisks – nevajadzīgs”, tas liecina par to, ka viņš neprot būt pateicīgs.

Un šajā vietā dzīve uzdod jautājumu: “Vai viss, kas tev ir, tev nav vajadzīgs?”

Un tad tas, kas vēl vakar šķita dabisks un par ko nebija ienācis prātā rūpēties, jo bija jārealizē savi tālejošie napoleona plāni, nokļūst pirmajā vietā un kļūst neatliekams

Taču bija jāizdara tik maz: saņēmi – pateicies!

Autors: Irina Makarenko
Tulkoja: GInta FS
P.S. Man ļoti svarīgs bija šis raksts tā iemesla dēļ, ka man dzīvē loti daudz kas ir bijis dots: talanti, nauda, ģimene, veselība, lieliski cilvāki man apkārt. Acīmredzot vienmēr ir šķitis, ka tā tam jābūt, ka tas pienākas, un doma par pateicību palikusi kaut kur tālu aizmugurē. Un tad dzīve sāk mācīt…. skarbi un sāpīgi. Un kad tas notiek, tu esi gatavs darīt visu – lūgties, pateikties, mainīties.