Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kad mēs pieņemam lēmumu nebūt kā mūsu vecāki

seit un tagad11

– Piedot tēvam? Kā? Viņš taču bija pieaudzis vecis, es – maziņa, bezpalīdzīga meitenīte! Un tas lops lika man ar plikiem ceļiem stāvēt uz zirņiem!
– Cik tev šobrīd gadu?
– 32! Un es brīnišķīgi saprotu, ka pieaugušam cilvēkam vienmēr ir izvēle, dzert vai nedzert, mīlēt vai ienīst. Sanāk, ka arī viņam bija izvēle, taču viņš izvēlējās mani cietsirdīgi sodīt, un man nospļauties, ka viņa tēvs viņu tieši tāpat sodīja!
– Kā tu uzskati, vai tev ir izvēle?
– Protams! Tāpēc es nekad fiziski neietekmēšu savu bērnu!
– Tā nav gluži izvēle, tā ir aiziešana no pretējā. Tu ienīsti savu tēvu par to, ka viņš tevi sodīja un ej pretējā virzienā, un tāpēc ar savu dēlu rīkojies gluži pretēji, kā tavs tēvs rīkojās ar tevi.
– Neskatoties uz to, es esmu pieaugusi sieviete, un man ir izvēles iespēja.
– Kāpēc tu neizvēlies pārstāt būt apvainota uz savu tēvu?
– Kā jūs to domājat?
– Nu, tev taču ir izvēle!
– Bet tas taču ir pavisam kas cits!!!
– Nē. Tā ir tāda pati izvēles iespēja, taču tu to nedari. Kāpēc?
– Jūs mani iedzināt stūrī!
– Ne jau es. Tavs prāts to izdarīja. Kamēr tu dzīvo prātā: tev nav izvēles, tā ir tikai ilūzija par izvēles iespēju. Ār kādu pildspalvu tu parakstīsi līgumu: zilu vai melnu?”- tas nozīmē, ka izvēles iespēja tev it kā ir, bet tikai pildspalvas krāsas izvēle, bet līgumu tu parakstīsi jebkurā gadījumā.
Saproti?
– Ne gluži. Paskaidrojiet!
– Tev šķiet, ka tavam tēvam bija izvēle. Bet tas tā nav. Viņš rīkojās sava prāta ietvaros. Viņa pasaules redzējumā sods bija gluži dabisks audzināšanas veids, un izvēle vienīgi tajā, kāds un cik liels būs šis sods. Kamēr cilvēks dzīvo sava prāta koridorā – nekādas izvēles nav. Par kādu izvēli var runāt, ja cilvēka dzīvi regulē prāts? Cilvēks un prāts vairumā gadījumu ir vienots vesels. ja vien tikai….
– Vai ir kāda iespēja?
– Protams 🙂 Ja vien tikai cilvēks netiecas pēc apzinātas dzīves. Jo identificējot sevi ar prātu, sanāk sava veida neprāts. Vienkārši cilvēki nezin, ka var dzīvot savādāk. Viņus simtiem gadu ir mācījuši dzīvot tikai ar prātu, tāpēc, ka caur to ir vieglāk ar cilvēku manipulēt.
– Man šķita gluži otrādi, domājošs cilvēks var pats vadīt savu dzīvi.
– Tev tā tikai šķiet. Domājošs cilvēks var vadīt biznesu, bet pa īstam vadīt dzīvi var tikai apzināts cilvēks.
– Kādi nieki!
– Tu sevi uzskati par domājošu cilvēku?
– Protams!
– Tad kāpēc Tu nespēj pārvaldīt savu aizvainojumu pret tēvu? Tev taču dēļ šī aizvainojuma ir tik grūti, tik slikti, bet tu joprojām turi šo rūgtumu. Vai tev nešķiet, ka kaut kādā mērā tas ir neprāts, likt pašam sev ciest?
– Tagad tā šķiet. Kā to mainīt?
– Kad tu dod priekšroku izvēlei paturēt savu aizvainojumu – tu dzīvo pagātnē. Bet kāda gan jēga ciest par izlietu pienu? Sac dzīvot šeit un tagad. Esi klātesošs.  Tava klātesamība ir spējīga tevi sazemēt, lai tevi neplosītu pagātnes aizvainojumi.
– Ko nozīmē būt klātesošam?
– Vēro sevi. Paskaties uz sevi no malas.
Kad tu pēdējo reizi nometi telefona klausuli sarunā ar savu tēvu – atceries, paskaties uz sevi no malas, uz savu seju, žestiem, ieklausies savā kliegšanā. Vai tu pati sev tajā brīdī patīc? Tev patīk skatīties uz sevi – tādu?
– Nē!

Piedošana ir iespējama tikai tad, kad tev kļūst pieejams spēks “tagad”, momentā, kad tu kļusti klātesošs. Un šajā brīdī pagātne zaudē savu varu pār tevi. Tev pārstaj būt vajadzīgs tavs aizvainojums. Un aizvainojums zaudē savu jēgu.

– Vienkārši paskatīties uz sevi no malas mirklī, kad sāc dusmoties un apvainoties?!
– Sāc ar to, un tev iepatiksies!
Avots: facebook
Autors: Alisa Alisa
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS

Ekharts Tolle: domājot, tu problēmas nerisini…

apzinatiba5

Ekharts Tolle ir viens no mūsdienu iedvesmojošākajiem filosofiem.

Dažas svarīgas viņa domas:

1. Domājot, tu problēmas nerisini – domājot tu tās radi.
Risinājums vienmēr rodas tad, kad tu izej no domāšanas un ieej Klusuma stāvoklī un absolūtā Klātesamībā, kaut tikai mirklīgā. Tad, nedaudz vēlāk, kad doma atgriežas pie tevis, pēkšņi notiek radoša atklāsme, kuras iepriekš nebija. Tāpēc atmet pārlieku lielu domāšanu, un tu ieraudzīsi, kā viss apkārt mainās.

2. Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi. Tu sapratīsi to, ka patiesībā tev JAU ir viss, par ko tu sapņo, savādāk, kā gan tu varētu ar to dalīties?

3. Pārpilnība atnāk tikai pie tiem, kuriem tā jau ir, tāpēc, ka tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt sevī pārpilnības avotu tev palīdzēs Pateicības prakse.

4. Vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi.
Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.

5. Vai tev ir nācies redzēt ozolu stresa stavoklī, vai delfīnu nospiestā garastāvoklī, vai vardi, kura cieš no pazemināta pašvērtējuma, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas pārņemts ar aizvainojumu? Pamācies no tiem,  kā būt mierā ar to, kas ir!
@Ekharts Tolle
Avots: http://the-golbii.ru
Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kā vispār var teikt, ka diena ir slikta!

paris

Tas, kas tev ir – tā ir dāvana, ne parāds. Un, lūdzu, pārstāj jaukt!
Tas, kas tev ir šodien – tiek dots avansā nevis parāda dzēšanai. Tev vispār neviens neko nav parādā. Vēl jo vairāk – Dievs! Šī, it kā vienkāršā doma ir pazudinājusi daudzas dzīves. Kaut kādā savas dzīves momentā es pilnībā no savas leksikas izslēdzu vārdu “parādā” un pēc tam arī izsledzu cilvēkus, kuri nemitīgi šo vārdu atkārto. Tev neviens neko nav parādā: ne valsts, ne vecāki, ne draugi, ne daba, ne Dievs!

Viss, kas tev šodien ir – ir tavs vakardienas auglis un avanss par tavu rīdienu. Ja kādam ir kaut kas vairāk, vai mazāk, secinājums uzprasās pats: ar ko gan viņa “vakar” un “rīt” atšķiras no tavējā?

Šodien cilvēki ir tik ļoti koncentrējušies uz to, kas viņiem trūkst un ir – ne tā un, ja pavisam nopietni, tad visa nelaime ir savas dzīves un “tā puiša, kas dzīvo labāk par tevi (kā tev šķiet)” dzīves salīdzināšanā

Taču lielākā ironija: ka neviens nedzīvo labāk par tevi! Tā vai citādāk, bet visi dzīvo līdzvērtīgos apstākļos, tajos, kurus paši sev radījuši un tajos, kuri der. Kādam der dzīvot pussabrukušā mājā, audzējot vistas un mājlopus, kādam Singapūrā – paša debesskrāpja augšstāvā. Un starpība nav naudā vai iespējās, vai kādos citos ārējos atribūtos, atšķirība ir attieksmē pret sevi un nolūkos attiecībā uz savu dzīvi. Visiem tiek dots līdzīgi, pat tad, ja tu domā, ka tas tā nav.

Es bieži vien dzirdu ļaudis runājam: “darbā notiek gatavais ārprāts, priekšnieks ir briesmonis un diena slikta”, un, jo biežāk to dzirdu, jo vairāk man gribas teikt:
“Tātad, tu šodien pamodies siltā mājā, blakus savam mīļotajam cilvēkam, piecēlies uz savām divām kājām, nomazgājies dušā, kurā tecēja silts, tīrs ūdens, iztīrīji zobus ar zobu pastu un birstīti, kurus pats esi izvēlējies, paēdi gardas brokastis, kuras pats izvēlējies. Tu taču nesēdēji slēpnī, lai nomedītu medījumu, tev nebija jāmeklē paslēpne, kur vista sadējusi olas, un tev nebija jāsēj un jāpļauj, lai iegūtu maizi, kas tev uz galda: tu vienkarši piegāji pie burvju skapja, kurš pats uztur īpašu temperatūru, lai tavs ēdiens nesabojātos. Tu sēdēji pie galda, droši vien vēl brokastu laikā paršķirstīji bildes savā telefonā vai planšetē, vai paskatījies TV. Pēc tam uzvilki savas paša! tīrās! skaistās! drēbes un brauci!!! uz darbu! ne jau jāšus uz trakojoša rumaka!!! Uz darbu, kurš tev patīk, ja jau reiz tu to izvēlējies no tā milzīgā klāsta. Tur tu pastrādāji, tā vai citadāk palīdzot sev un pasaulei, protams gūstot ko jaunu savai izaugsmei, papusdienoji un devies mājās – uz savām divam kājām un droši vien vēl tīri ērtā un skaistā mašīnā. Pa ceļam piezvanīji saviem vecākiem! Vai ne? (ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nav redzējuši savus vecākus un nekad nav izjutuši gādību un rūpes).

Tad tu sazvanījies ar saviem draugiem (ar cilvēkiem, kuri pieņem tevi ar visām tavām dīvainībām visās tavās dzīves situācijās, kuri tev palīdzēs pat no degošas mājas iznest pašu vērtīgāko). Tu atbrauci mājās, kur tevi, iespējams, gaida ar siltām vakariņām!!! (pēc tam, kad 18 gados es  sāku dzīvot viena, un atbraucu ciemos pie vecākiem, un mamma man saklāja galdu un man vajadzēja vien nolikt uz krēsla savu dibenu, paņemt galda piederumus un ēst: es biju šokā, jo sapratu, ka nekad agrāk nebiju iedomājusies par to, cik tā ir milzīga laime, ka viss ir sagatavots: jo kopš dzīvoju viena no brīža “gribu ēst” līdz brīdim “ēdu” var paiet paris stundas).
Pēc tam tu atkal ieej dušā un gulies mīkstā tīrā gultiņā, apskauj mīļoto cilvēku – tikpat dzīvu un veselu, kā tu pats, adekvātu, kurš mīl tevi un katru dienu pieņem tevi tādu, kāds tu esi.

Kā tu vispār vari teikt, ka tava diena ir SLIKTA?
Nezin kāpēc mēs domājam, ka būsim laimīgi tad, kad nopirksim villu Bali. Vai, kā minimums, iekrāsim tai naudu. Un Dievam pateiksimies tad, kad viņš mums nomaksās hipotekāro kredītu.

Man ļoti patīk kāda nesen izlasīta frāze: “Mūsu dzīve ir tik ātra, ka “rīt” ir pats nestabilākais, kas mums ir. Mēs pamanāmies tērēt savas dārgas minūtes aizvainojumiem, sirdi traumējošiem vārdiem, lepnībai. Mēs aizmirstam viens otram pateikt, ka mīlam. Vienkārši pateikt. Pamosties no rīta pateikties dzīvei par to, ka bēda apgāja mūs ar līkumu”.

“Domā par to, cik daudz kas tev ir. Šī doma vienmēr vairos tavus spēkus. Grūtības gadās, taču tās gadās tāpēc, lai mēs kļūtu laimīgāki”.

Iedomājies, tu atnāc mājās, dāvini savam mīļotajam to, ko viņš gribēja: ziedus, ja sieviete, polo, ja vīrietis, bet mīļotais paņem šo dāvanu bez smaida, bez pateicības, it kā teikdams: kad Porshe uzdāvināsi, tad arī pateikšos. Bali, un Porche būs tam, kurš līdz tam bija pateicīgs pat par nemazgātu ābolu.

Atrodi savā bezgala aizņemtajā grafikā laiku, lai pateiktos Dievam par visu skaisto, kas tev ir dots.
Un noteikti saki mīlestības vārdus.
Autors: Elmira Batajeva
Tulkoja: Ginta FS

 

Kļūdas un atrunas atklāj noslēpumus

sapes2

Kāpēc ir tik nepatīkami, ja cilvēks ir aizmirsis mūsu vārdu, vai sajaucis tēva vārdu (krieviem tas ir ļoti svarīgi)? Tas taču ir tads sīkums! Sīkums, jā. Tieši tā arī zemapziņā pret mums attiecas – kā pret sīkumu. Pat tad, ja cienīgi mūs uzrunā “Gaļina Gavrilovna” vietā ” Gavnila Gorillovna”

Sajaukts vārds nozīmē to, ka cilvēkam kaut ko no mums vajag. Taču mēs paši ļoti maz ko viņam nozīmējam. Un viņš pat nav pacenties atcerēties mūsu vārdu.
Ja tuvs cilvēks mūs nosauc svešā vārdā – personīgi vai sarakstē – tas ir trauksmes signāls. Tajā brīdī viņš par mums nedomāja. Viņa domas bija aizņemtas ar kaut ko citu – svarīgāku viņam. It kā kļūdas dēļ var nosūtīt vēstuli, adresētu citam cilvēkam. Tā atklājas daudzi meli. Patiesībā tas ir sauciens pēc palīdzības – cilvēks sapinies un zemapziņā meklē izeju no sarežģītas situācijas.Ļoti cer, ka mēs kaut kā visu izlabosim un vērsīsim par labu, ”kā bija”… Arī tas, ka cilvēks aizmirst par norunātu tikšanos vai mūsu dzimšanas dienu ir trauksmes signāls.
It kā pavisam nevainīga kļūme! Taču ne velti mēs jūtamies sāpināti – aizmirst to, kas nav svarīgi un kas ir maznozīmīgi. Vai par to, ko nevēlas atcerēties…

Arī atrunas norāda uz patieso attieksmi pret mums. Freidam kāda dāma izteica komplimentu otrai dāmai: “Cik skaisti jūs esat “aptaisījusi” savu cepuri!” vai arī jaunais cilvēks savai iecerētajai “es priecājos ar jums iepzīties “vietā pateica “es priecājos no jums atvadīties”. Protams, ka no šīm attiecības nekas nesanāca.

Un, ja mēs atrunājamies vai aizmirstam kaut ko, kas saistīts ar otru cilvēku – ir vērts izanalizēt mūsu attieksmi pret viņu. Un atrast iemeslu. Tad var pieņemt pareizu lēmumu; uzlabot attiecības, vai tomēr izšķirties….

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Dzīvot, elpai aizraujoties no laimes

23

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

Ir pieņemts domāt, ka tikai smagas jūtas ir nepanesamas. Taču patiesībā tādas var būt jebkuras.
Pati lielākā bērnu dienu sāpe ir saistīta ar neiespējamību dalīties sava sajūsmā par dzīvi.
Paveicies ir tikai nedaudziem mazajiem cilvēkiem, kuram brīnumainas sagadīšanās” dēļ ir bijuši pieejami gudrs vecītis vai vecenīte. Tos, pirms došanās tai saulē, arī bieži vien pārņem sajūsma par skaistumu. Tāpēc veciem cilvēkiem un bērniem ir tāda vilkme vienam pie otra. Vecs un jauns spēj noķert vienu vilni – sajūsmināšanos par dzīvi.

Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaule sev pašam

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

– Ai, mammīt, maijpuķītes!… Ai, kāda vabolīte! – klaigā mazā meitiņa, knapi izgājusi no mājām. Un viņas mazās roķeles stiepjas pretim it visam, un vēlas aptvert visu pasauli.

Bet mani tajā brīdī pārņem tāds nogurums, ka gribas aizvērt acis, aizbāzt ausis un uz līdzenas vietas aizmigt. Tajā mirklī es vēlos aizmukt no viņas laimes. Aizbēgt, aizslīdēt, nesatikties. “Jā, šī pasaule ir brīnumaina, skaista. Tik skaista, ka grūti to pieņemt, reiz es pati netiku ar to galā, tāpēc arī tev, mazulīt, neesmu nekāds palīgs.”

Toreiz, vairāk kā pirms 20 gadiem, es izdomāju “burvju vārdus”, kas man palīdzeja nesatikties ar to, ko redzēja meita.

– Diāna, iztiksim šoreiz, bez “Āi!”- es viņai teicu, kad posāmies pastaigai. Un viņa negribīgi piekrita.

Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju pieskarties šai sajūtai sevī. Nepanesamam priekam par dzīvi (laikam tā vecums mums liek sevi manīt). Un sāku to atšķirt arī citos cilvēkos.

Dažkārt man šķiet, ka vairums slimību, ar ko slimo cilvēki, ir saistītas tieši ar šo – kādreiz nedalīto prieku. Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaulē sev pašam!

Autors: Jeļena Kuzņecova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kas tas ir: “instant karma*”?

karma

Mēdz būt “instant coffee” – tā ir šķīstošā kafija. To nevajag vārīt. Uzlēji karstu ūdeni un kafija gatava! Viens un divi! Un arī karma tāda mēdz būt: viens un viss! Gatavs!

Kā tikko cilvēkam galvā iešāvās nelaba doma attiecībā uz kādu citu cilvēku, kā tikko radās kārdinājums kaut ko piesavināties vai arī nedaudz patenkot – momentā atgadās kaut kas nepatīkams.

Momentā! Pirkstu sagrieza, mašīnu sasita vai paslīdēja un nokrita. Vai apģērbu saplēsa, vai šo pašu kafiju sev virsū uzlēja un applaucējās.
Bet, ja nu gadījumā paspēja kaut ko sastrādāt, var rasties lielas problēmas. Var stipri sasisties, pazaudēt vairāk, kā nelikumīgi esi piesavinājies, saņemt “bumerangu” no absolūti nepazīstama cilvēka. Nepelnīti nolamāji savējo, daudz smagāk dabūsi ciest no pavisam sveša cilveka. Labi vēl, ja tevi nepiekaus….
Un tas viss notiek ļoti ātri. Tā kā mēs pavisam skaidri saprotam un atceramies – no kā un par ko….

Un tā arī ir “tūlītējā karma”. Vieniem cilvēkiem tā strādā momentā un viņi pat baidās kaut ko sliktu iedomāties – zin, ka uzreiz būs nepatikšanas. Bet citiem nestrādā vispār. Un tie smejas par vārdu “karma” un to visu uzskata par māņticību.

Velti! “Instant karma” – ir lielisks rādītājs tam, ka tev ir Sargeņģelis. Un tu neesi vienaldzīgs Augstākajiem spēkiem. Tevi pieskata, kā vecāki pieskata savus bērnus. Un audzināšanas nolūkos tevi apbalvo ar vieglu pērienu – hop! – un tu attopies. Tas tāpec, ka tevi mīl. Jo pieskata taču tos, kurus mīl un kam vēl labu.
Cilvēki, kuriem ir šī “instant karma” vienmēr ir daudz labākā situācijā. Un, kad zinātnieki tiem jautāja: “Kāpēc jūs neko sliktu nedarāt, kad neviens neredz?”, šie cilvēki vienā balsī atbildēja: “Mūs visu laiku vēro!”

Tā kā nevajag kreņķēties, saņemot pērienu – tas glābj no daudz smagākām sekām.
“Instant karma” ir tiem, kurus visu laiku vēro un pieskata. Un tiem, kurus bezgalīgi mīl…..
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Mani arī tik ļoti mīl! 🙂

*instant – acumirklīgs, tūlītējs