Vilma Lūle: Kurš noliedz naudu, tam nāksies dzīvot bez naudas

nauda lule vilma

Viss ir realitāte. Tas nozīmē, ka Dievs ir reāls tam, kurš viņu saprot un sajūt.

Daudzi uzskata, ka viņi to jūt, taču paši, tajā pat laikā, atrodas ceļa meklējumos. Vienotības iepazīšana ir bezgalīgs process, kurš tiecas dziļumā un nevienam nav dots iepazīt Dievu, pat vislielākajam zinātājam ir ļoti daudz ko mācīties.

Realitātes sajūta
Kamēr vien cilvēks, dzīvojot savā fiziskajā ķermenī, sajūt vien fizisko realitāti – redz to, dzird, sajūt, un skatoties pulkstenī, pārbauda tās kustību laikā, viņš kā realitāti uztver to, ko pazīst.

Tajā pat laikā, parasts cilvēks jau gadsimtiem ilgi ir runājis par jūtām, garīgo dzīvi, garīgumu, neizprotot šo vārdu nozīmi, jo tas ir stāsts par neredzamām lietām.

“Es mīlu tevi vairāk, kā tu mani”. Pazīstams parmetums. Vai tad tu esi to svēris vai izmērījis?

Kāds ļoti pārgudrs kungs, izlasījis manu pirmo grāmatu, teica: “Tikai tas, kurš neko nesaprot no mīlestības, var par to šādi runāt!”
Tas izskanēja kā galējais spriedums, un es pat nesāku pierādīt pretējo. Dzīve viņam pierādīs, vai tas, ko viņš teica, ir taisnīgi. Man tajā ļoti daudz kas ir skaidrs.

Ne tik sen mans saprāts noreaģēja līdzīgi. Es ievēroju kāda filosofa teikto, ka mūsu civilizācija nezin, kas tas ir – mīlestība, un es dusmīgi padomāju: “Ko viņš atļaujas! Kā tā var runāt!”

Atšķirībā no augstāk pieminētā kritizētāja, man radās iekšēja vajadzība aizrakties līdz šī apgalvojuma saknei. Sāku sev jautāt: “Ko viņš ar to gribēja pateikt?” Pēc tam man pieleca.
Pamēģini arī tu, katru reizi, kad gribās iebilst un pateikt “nē!”, aizdomāties, kas aiz tā slēpjas, un tu kļūsi arvien viedāks.

Tas, kurš rīkojas gudri, kļūst veiksmīgs.

Tas nenozīmē, ka gudram ir viegla dzīve. Gluži otrādi. Gudram cilvēkam dzīve uzstāda augstākas prasības. Līdz ar saprāta izaugsmi, pieaug arī gara gudrība.

Garīgam cilvēkam neredzamā pasaule ir realitāte, to var ieraudzīt, sajust un saprast. Jo vairāk atveras gars, jo lielāka iespēja mierīgi un bez aizspriedumiem saprast visu labo un slikto šajā pasaulē – nenorādot kādam citam ar pirkstu.
Lai to sasniegtu, ir jāatbrīvojas no stresiem, kas traucē redzēt pasauli.

 

Mēs eksistējam kā fiziskie ķermeņi, un lielākā daļa cilvēku pagaidām ir garīgi akli. Dieva vadītās augstākās pasaules palīdz mums pacelties garā, tomēŗ mums jāsaprot tas, ka, lai nokārtotu savas materiālās lietas, pagaidām vēl mums ir nepieciešami materiālie līdzekļi vai to starpnieks – nauda.

Kas pret viena veselā kādu daļu izturas naivi, kā pret nevajazīgu, tas līdz galam tā arī neiemācīsies materiālisma mācībstundu.

Pret naudu ir jāizturas līdzsvaroti, to nevajag noliegt. Kurš naudu noliedz, tam nāksies dzīvot bez naudas, – jo viņš taču to noliedz. Un pamēģini šodien izdzīvot bez naudas.

Man katru dienu nākas dzirdēt, kā garīgā krīzē nonācis, un tās dēļ smagi saslimis, nepraktisks cilvēks, patētiski apraksta savu brīnišķīgo nākotni, kur viss būs skaisti un ideāli. Nauda nav problēma – tā viņš deklarē.

“Mans mīļais, tieši naudas dēļ tu arī esi slims! Atver acis! Paskaties uz cilvēci un sevi tai skaitā. Visi jūs vienoti šobrīd izejat mācībstundu, kuru vienkāršiem vārdiem varētu nosaukt: naudas postošā ietekme uz garā muļķajiem. Ja mēs esam nākuši, lai to iemācītos, tātad jāmācās.

Naudas maģija ir gara spēka mērs.

Kurš iemācīsies izturēties pareizi pret naudu – nopelnīt to, labi strādājot un pareizi domājot, un tērējot to pareizajiem mērķiem, tas būs izpircis savu grēku un kļuvis vieds. Cik ir tādu cilvēku – tas jau ir cits jautājums.”

No naudas nevajag taisīt problēmu, tas nozīmē – naudu nevajag padarīt par Dievu, taču to noliegt nedrīkst.

Naudas noliegšanas problēma ir milzu klupšanas akmens tiem, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu.
Kurš noliedz vienas nepatikšanas, tas noliedz arī otro un trešo.

Vēlme būt ideālam atņem realitātes sajūtu.

Dievišķajā Vienotībā visam ir sava vieta. Un ar domu sākas darbība. Kurš vēlas atdalīt šos divus jēdzienus, tam nāksies cīnīties.
Kurš naivi domā, ka māju var uzcelt bez naudas, tam nāksies dzīvot zem egles, kamēr vien nesapratīs to – var vai nevar. Kuram ir saprāts, tas šobrīd tur sēž un domā, kas gan viņam traucē nopelnīt sev jumtu virs galvas.

Vispirms viņš piedod visām negatīvajām domām, tad gars atveras un norāda, kad piecelties un kurā virzienā doties. To, ka cilvēkam vajadzīgas mājas, gars zin.

Kurš ir tuvredzīgs, tas baidās skatīties tālumā.
Viņam ir bail no nākotnes, jo tā izsauc dusmas un aizkaitinājumu. Visbiežāk tas noteik ar jaunajiem. Atlaid savas bailes, tas palīdzēs attīstīt intuīciju un spēju paredzēt.

Kurš ir tālredzīgs, tas ir parspīlējis savus labos nodomus.
Tas vēlas redzēt tālu, tas nozīmē, ka vinš vēlas saņemt daudz un uzreiz, taču nevēlas redzēt mazās lietas.

Dzīvē, pirmkārt, ir jāiemācās priecāties par sīkumiem, tad dzīve cilvēkam uzticēs kaut ko lielāku. Ja cilvēks pieprasa no citiem, tajā skaitā no valsts, lai tā nodrošina viņa nākotni, tad viņam pasliktinās redze: ja reiz viņš neredz to, ka, pirmkārt, katram pašam jāsakārto sava dzīve.

Viss sākas ar domu formām, pēc tam vajag paskatīties sev zem kājām, un tikai pēc tam skatīties talumā.

Ir jāatbrīvo savas bailes un neapmierinatība, kas saistīti ar nākotni, lai nākotne varētu pietuvoties. Viss jāsāk no sevis – kā garīgi, tā arī fiziski – lai pec tam ietu tālāk.

Kurš ir iemācījies analizēt savu uzvedību un atbrīvot sliktas domas, tas panāks vēlamo un vienlaicīgi atgriezīs sev redzi. Bet par to, ka tas nav viegli izdarāms, liecina lielais briļļaino un aklo cilvēku skaits visā pasaulē.

Redzes zaudēšana, kuru izsauc vecums, ir saistīta ar nevēlēšanos redzēt dzīves sīkumus.

Vecs cilvēks vēlas redzēt to lielo, ko ir paveicis un sasniedzis sava dzīvē. Ja viņš nesaprot, ka dzīve sākas ar sīkumiem, kuri ir tikpat svarīgi kā lielās lietas, jo viens bez otra nevar pastavēt, viņš sāk šos sīkumus neieredzēt, un tie arvien vairāk viņam bojā dzīvi.

Lai arī redze pasliktinās, lai cilvēks neredzētu sīkumus, kā viņam to gribās, taču tas viņam nepatīk.

Nevēlas redzēt sīkumus, bet nez kāpēc velk brilles, lai varētu tos redzēt. Dusmas provocē vēl lielāku redzes bojāšanos. Kurš vecumdienās sāk novērtēt savu laiku un netērēt to niekiem, var gadiem ilgi nēsāt vienas un tās pašas optiskās stiprības brilles. Bet, ja vecs cilvēks pārstāj pievērst uzmanību sīkumiem, jo jūt, ka tiem viņa dzīvē vairs nav nozīmes, viņa redze sāk uzlaboties. Kas ir sīkumi? It viss, kas tev ir mazsvarīgi.

Piemērs no dzīves:

Es reiz ārstēju kādu 25 gadīgu jaunu cilvēku, kurš acs gļotādas iekaisuma rezultātā, septiņu gadu vecumā pazaudēja redzi. Sākumā viņš radīja saprātīga cilvēka iespaidu. Viņa galvenais informācijas avots bija radio. Mācību par piedošanu viņš uztvera pozitīvi. Prāts viņam bija filosofisks. Un efekts no ārstēšanas bija ātri jūtams. Viņš sāka atšķirt gaismu, tad ēnas, tad siluetus un vēlāk pat atšķīra sievietes un vīriešus. Pēc tam iestājās darbā. Un drīzumā progress apstājās.
Es, pēc iespējas skaidrāk, centos viņam izskaidrot viņa domu formas, taču sev par izbrīnu, uzdūros pretestībai. Viņš nevēlējās redzēt vairāk! Viņš baidījās ieraudzīt slikto, baidījās, ka tad, ja sāks redzēt, viņam nāksies pašam par sevi rūpēties – agrāk taču to viņa vietā darīja citi. Viņiem tas bija jādara.
Tas, ka viņa jaunākā māsa savu dzīvi bija pilnībā ziedojusi viņam, viņa dvēseli it nemaz neaizskāra. Viņa tēvs bija pensionārs- alkoholiķis, bet māte bija mirusi.
Viņa slimība bija kā glābiņš no pasaules ļaunuma.

Es ar savu redzīgā loģiku nevarēju noticēt redzētajam un teicu viņam: “Ja tu nevēlies nodarboties ar savu negatīvo domu atbrīvošanu, tad vairs nenāc pie manis”. Un viņš vairāk arī nenāca. Tobrīd viņš jau redzēja pietiekami labi. Pārējo viņa vietā bija jādara citiem. Tik lielā mērā viņu bija nocietinājusi viņa vecāku kopdzīve.

Tas, kurš, satiekoties ar slikto, ieinteresēts vaicā: “Ko šis sliktais man vēlas iemācīt?” – tas nekad nezaudēs redzi.
Tas, kurš mīl jokus un prot pasmieties par sevi, tam sliktais vienmēr ir labāks.
Tas, kurš pasaulē redz tikai slikto, un visu sev apkārt slacī ar savām asarām, nevēloties redzēt šo briesmīgo dzīvi, tas ar laiku zaudēs redzi, jo to viņš arī vēlējās.

Tāpēc nemet vējā pravietiskus vārdus – no liekvārdības līdz pašam sevis noskaušanai ir viens solis.

Galvenā visas cilvēces interese ir koncentrēta uz materiālās labklājības celšanu. Taču krīze, kas sākās gadsimta beigās, lauž cilvēkus, jo nav iespējams sasniegt vēlamos rezultātus bez filosofiskās domāšanas attīstības.

Piemēram, bērns, kurš izaudzis nabadzīgā ģimenē, visiem spēkiem cenšas sasniegt labklājību.  Viņu uz priekšu dzen bailes palikt nabadzīgam, un vēlme kļūt bagātam dod viņam spēku realizēt savus sapņus.

Taču bailes palikt nabadzīgam turpina viņā dzīvot un nemanāmi pāraug naidā pret nabadzību. Cilvēks jūt, ka vairs nevēlas labot apģērbu, un pat pogas piešūšana viņam šķiet pretīga.

Viņš meklē, kur pogu piešūt par maksu, vai arī izmet ārā labu mantu, pat nenojaušot, ka tādā veidā pamazām attālinās no bagātības. Pakāpeniski viņā aug riebums pret nabadzību. No šejienes līdz skopumam ir viens solis. Un izaugsme palēninās.
Vienā jaukā dienā pienāk paziņojums par bankrotu, un bailes no nabadzības ir savu darbu paveikušas.

Tur, kur par dzīves pamatu tiek uzskatīta bagātība, dzīves mācībstunda tiek pasniegta tieši caur bagātību.

©Vilma Lūle
Ilustracija:  ©Chema Madoz
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties

Dievs galvā

Pats galvenais, pie kā esmu savā dzīvē nonācis – Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties, un rūpējas par mums daudz vairāk, kā mēs domājam. Tikai troksnis mūsu pašu galvās traucē mums saprast un izdzirdēt, ka VIsaugstākais katram no mums ir tik tuvu, ka tuvāk vairs nevar būt.
Ja apklusinātu šo troksni, tad viss kļūtu skaidrs.
Boriss Grebenščikovs

Traka tā “par brīvu” padarīšana

halava1

Manai mammai ir 78 gadi. Viņas galvenā īpatnība ir tā, ka viņa kategoriski nevēlās ārstēties. Un es neatceros reizi, kad būtu bijis iespējams viņai mutē iebāzt kaut vai vienu analgīna tableti. Pats pāries – viņa teica – tabletes ir kaitīgas – tas ir viņas dzīves galvenais lozungs.

“Par brīvu” – cik daudz kā visa ir šajā frāzē.

Un te, pēkšņi, “par brīvu” – kaut kāda pensionāru aizsardzības biedrība uzdāvināja maniem vecākiem bezmaksas sertifikātu izmeklējumiem privātā klīnikā.
Un viņa aizgāja un nodeva visas analīzes.
Un pat uztaisīja gastroskopiju, kurā viņai, dieviņtētīt, uzstādīja diagnozi – hronisks gastrīts. Un izrakstīja veselu tonnu zāļu.
Pirmo reizi savā dzīvē, izdzirdējusi vārdu salikumu “hronisks gastrīts”, un, ieraudzījusi garo preparātu sarakstu, kurus viņai “par brīvu” izrakstīja, viņa pēkšņi kļuva nervoza un, nezin kāpēc, sāka to visu dzert.

Bet organisms, izrādījās, nebija kaut kam tādam gatavs.
Un, lūk, viņa zvana un lūdzās – palīdzi, man ir tik slikti, man vēmiens nāk, un mutē pastāvīgi ir rūgta garša.

– Nedzer taču, ja tev slikti, es viņai saku. Kāpec tu vispār to sāki darīt? Dzīvotu, kā dzīvoji visus šos 78 gadus, sūdzību taču nebija, bet te pēkšņi, tāda centība.

Viņai, protams, nebija ko atbildēt, izņemot to, ka “man taču ir hronisks gastrīts”.

– Protams, es viņai saku, tavam kuņģim taču ir 78 gadi. Tas 78 gadus rij visu, kas pagadās: saulespuķu sēklas kopā ar šampanieti un uzēd krējumu. Tas taču ir normāli, ja 78 gados ir tikai hronisks gastrīts nevis kuņģa čūla. Dzīvo un priecājies!
Taču saruna kaut kā nevedās.

Ieeju istabā, bet tur uz galda tablešu čupa. Skumjā mamma ar norūpējušos seju guļ dīvānā un smagi elš. Blakus sēž tētis un nesatricināmā mierā skatās televizoru.
– Un kāpec tu nekādas tabletes nedzer, es viņam jautāju? Vai tad tev neko neizrakstīja?
– Es nemaz neaizgāju uz tām “bezmaksas pārbaudēm” – viņš atbildēja un turpināja skatīties savu

“Поле чудес”.

Cik gudri, es padomāju, un paskatījos uz māti.
Tā gulēja un viņai visu laiku bija nelabi, un no rūgtuma mutē nedaudz asaroja acis….
Biesmīga tā “bezmaksas padarīšana”, es padomāju – tā pat nogalināt var. Un devos mājās. Nav iespējams viņu pārliecināt, tāpat ņems un izdzers to zāļu komplektu līdz galam  Un kaut ko iebilst te būtu absolūti muļķīgi.
Autors: Pahmanvs

Avots: econet.ru

Ilustracija:© David Stewart 

Attiecības BEZ pienākumiem

attiecības3

Es kategoriski atsakos redzēt jēgu attiecībām bez pienākumiem

Attiecības nav domātas garā vājiem cilvēkiem.

Ja tu vēlies tikai tādas attiecības, tad esi drosmīgs un pasaki savam partnerim sekojošo:
“Es ar tevi kopā būšu tikai tik ilgi, kamēr man ir labi. Kā tikko kaut kas man nepatiks, es aiziešu! Ar to pašu es apstiprinu, ka negrasos tērēt  savus spēkus, lai atzītu savas kļūdas, kļūtu gudrāks, kaut ko iemācītos, kaut ko saprastu. Es kopā ar tevi esmu tikai tāpēc, lai gūtu no šīm attiecībām baudu”.

Attiecības nav domātas garā vājiem cilvēkiem.​​​​​​​

Pienākumi dod iespēju apzināti izturēties pret to, ko es pats šajās attiecībās daru, katram partnerim uzņemties atbildību par to, kas mūsu starpā notiek.
Un starp mums ir iepriekšējā pieredze un, pateicoties tai, izveidojusies uztvere.

“Gan priekos, gan bēdās, kamēr nāve mūs šķirs” patiesībā nozīmē “Mūs mētās, mēs juksim prātā, ne reizi vien mums būs sāpīgi vienam ar otru, un mēs viens otram apsolāmies tikt ar to skaidrībā”.

Autors: Irina Vladimirskaja
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kamēr

brivība6

Tas ir ļoti svarīgi – atzīt, ka visa pasaule ir brīva – visam ir tiesības būt tādam, kāds tas ir.
Kamēr tu nedosi pasaulei tiesības piekrist vai nepiekrist tev, kamēr tu nedosi tiesības ikvienam cilvēkam izvēlēties, mīlēt vai nemīlēt tevi, atbalstīt vai noraidīt tevi, skatīties uz lietām tā vai citādāk – kamēr tu nedosi pasaulei to brīvību, kas tai pienākas, tu pats nekad neatbrīvosies.

Adjašanti

Viņš ir it visur

koka buda4

Es zinu vienu no skaistākajiem stāstiem par dzen meistaru, kurš kādā aukstā ziemas naktī palūdza atļauju pārnakšņot dievnamā. Nakts bija ļoti auksta, un viņš stāvēja pie dievnama durvīm un drebēja. Sniga sniegs. Protams, garīdznieks viņu pažēloja un ielaida dievnamā, piekodinot: “Tu vari šeit palikt uz vienu nakti – šis ir dievnams, nevis šķūnis. No rīta tev nāksies aiziet.”

Nakts vidū garīdznieku pamodināja briesmīgs troksnis. Viņš izskrēja no savas celles un nevarēja noticēt tam, ko ieraudzīja: mūks sēdēja pie ugunskura pašā dievnama vidū – un nekur nebija redzama viena no Budas statujām.

Japānā Budas statujas izgreba no koka.
Garīdznieks jautāja: “Kur statuja?”
Mūks norādīja uz ugunskuru un teica: “Ir ļot auksti, un es ļoti salu”.
Garīdznieks iekliedzās: “Tu taču esi traks! Tu pats nesajēdz, ko esi izdarījis! Tā taču bija Budas statuja! Tu sadedzināji Budu!”
Meistars paskatījās uz gruzdošo ugunskuru, un ar koku pabikstīja karstās ogles.
Garīdznieks jautāja: “Ko tu dari?”
Meistars atbildēja: “Es cenšos atrast Budas kaulus.”
Garīdznieks iepleta acis un iekliedzās: “Tu patiešām esi traks! Tas taču bija koka Buda, tam nav kaulu!”
Meistars atbildēja: “Priekšā vēl gara nakts, kļūst arvien aukstāks. Kāpēc neatnest vēl pāris Budas?”
Protams, viņu nācās izraidīt no dievnama, jo šis cilvēks šķita pavisam bīstams.
Kad viņu grūda ārā pa durvīm, viņš jautāja: “Ko tu dari? – izmet uz ielas dzīvu Budu koka Budas dēļ? Dzīvais Buda tik daudz bija cietis, ka man bija jāizrāda žēlsirdība. Ja Buda būtu dzīvs, vinš noteikti darītu to pašu, ko es. Viņš pats būtu man atdevis visas statujas ugunskuram. Es  to zinu. Mana sirds zin, ka viņš būtu izdarījis to pašu, ko es!”
Bet kurš gan viņā klausījās? Viņu izmeta sniegā, un durvis aiz viņa aizslēdza.
No rīta, kad garīdznieks iznāca no dievnama, viņš ieraudzīja meistaru, kurš tupēja iepretim ceļa stabam, kura priekšā bija nolikti svaigi pļavas ziedi, un skaitīja lūgšanas.
Garīdznieks piegāja tam klāt un nikni jautāja: “Ko atkal tu dari? Pielūdz stabu?”

Meistars atbildēja: “Kad pienāk lūgšanu laiks, es visur radu savu paša Budu, tāpēc, ka tas man vienmēr ir blakus. Šis ceļa stabs tam ir tikpat noderīgs, kā tavi koka Budas dievnamā”.
Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs viens otram atdodam pašu dārgāko – daļiņu savas dzīves

mīlestība7

Ko viens cilvēks dod otram cilvēkam?
Viņš dod sevi, pašu dārgāko no tā, kas viņam ir – daļiņu savas dzīves. Taču to nevajag saprast burtiski. Viņš dod otram savu dzīvības enerģiju, savu prieku, savu interesi, savu sapratni, savas zināšanas, savu humoru, savas skumjas – visu pieredzi un visas viņa garīgās bagātības izpausmes.
Un tā viņš bagātina otru cilvēku, vairojot viņa radošo enerģiju un spēju dzīvot.
Viņš to atdod ne tāpēc, lai saņemtu kaut ko pretī. Nesavtīga došana pašam devējam ir bauda.
Dodot, viņš otrā cilvēkā izraisa vēlmi labestību atdot atpakaļ, kura savukārt, atgriezusies kā labestības enerģija, padara pašu devēju dvēselē bagātāku. Došana mudina otru cilvēku arī kļūt dodošam, un tā viņi abi pavairo prieku savā dzīvē. Sevis dāvāšanā ir tas spēks, kas rada mīlestību, savukārt bezspēks ir neiespējamība radīt mīlestību.
Šo domu ļoti skaisti apzīmēja Kārlis Markss.
​​​​​​​”Iedomājieties, viņš teica, cilvēku kā cilvēku, un viņa attieksmi pret pasauli kā cilvēcisku attieksmi, un tikai šajā gadījumā jūs varat iemainīt mīlestību tikai pret mīlestību, uzticēšanos pret uzticēšanos, un tā tālāk. Ja jūs vēlaties baudīt mākslu, jums jābūt mākslinieciski izglītotam cilvēkam. Ja jūs vēlaties ietekmēt cilvēkus, jums jābūt patiesi spējīgam iedvesmot viņus. Katrai no jūsu attieksmēm pret cilvēku un dabu jābūt noteiktai, atbilstošai jūsu gribas objektam, jūsu individuālās dzīves izpausmei. Ja jūs mīlat, neiz­raisot pretmīlu, tas ir, ja jūsu mīlestība kā tāda nerada mīlestību, ja jūs kā mīlošs cilvēks, kā dzīves izteiksmes līdzeklis nepārvēršat pats sevi par mīlamu cilvēku, tad jūsu mīlestība ir impotenta, tā ir neveiksme.
Ērihs Fromms “Mīlestības māksla”

Tulkoja: Ginta FS