Rīta stundai zelts mutē

rīts

Marks Aurēlijs reiz teica: “Kad tu pamosties no rīta, padomā par to, ka atkal esi saņēmis ļoti vērtīgu privilēģiju būt dzīvam – elpot, domāt, lai atkal baudītu un mīlētu.”
Šajā rakstā apkopots to rīta nodarbju saraksts, kas uzdos labu toni visai nākamajai dienai.

Pameditē.
Meditācija vai pavisam vienkāršs vingrinājums “Dziļa ieelpa-izelpa” palīdzēs tev sākt savu dienu ar miera sajūtu. Tā vietā, lai sāktu rakāties pa telefonu un pārbaudīt rīta e-pastu, velti pāris minūtes vienkāršai pasēdēšanai klusumā.
Dienas garumā mēs cīnamies ar daudziem darbietilpīgiem uzdevumiem un tāpēc ļauj sev sākt dienu uz mierīga viļņa. Piedevām meditācija palīdzēs noskaņoties un tu vieglāk varēsi fokusēties darbiem un sajutīsi spēku pieplūdumu.

Pateicība sev.
Sāc savu dienu ar pateicību par to, ka esi, par to, kas tev ir. Šī prakse iemācīs tev ļoti svarīgu prasmi – būt pateicīgam sev par pat vismazākajām uzvarām 24 stundu garumā. Tā padarīs tevi daudz noturīgāku pret problēmām, kas neglābjami rodas dienas gaitā.

«Ja par vienīgo tavas dzīves lūgšanu kļūs vārds “pateicos”, tad ar to pat pietiks»Meistars Ekharts

“Piemet” prātā, ar ko šodien nodarboties.
Jo agrāk sastādīts tavas dienas plāns, jo efektīvāk tu izmantosi savu laiku.  Problēmas risināsi tad, kad tās radīsies, ja radīsies.
Izdzer vismaz vienu glāzi ūdens.
Tavs ķermenis mostas atūdeņojies, tāpēc ļoti svarīgi no rītiem ir dzert ūdeni. Savā grāmatā “The Body Ecology Diet” dietoloģe Donna Greisa piedāvā cilvēkiem tieši rīta stundās izdzert vismaz pusi no visas dienas ūdens normas. Tas attīrīs organismu no toksīniem, samzinās bada sajūtu un galvassāpju risku visas dienas garumā.

Izpildi stiepšanās vingrinājumus.
Grūti atrast cilvēku, kurš mostās ar vieglumu muskuļos un kaulos. Un nav jau nemaz tik viegli ieradināt sevi veikt rīta vingrošanu. Tomēr pētījumi apliecina to, ka rīta stiepšanās uzlabo lokanību, uzlabo asinsriti un samazina uzkrātā stresa līmeni. Plus visam tam, tu uzlabosi savu stāju.

Paklausies mūziku.
Sākot dienu ar mūzikas klausīšanos, tu saņemsi daudz pozitīvu emociju un labsajūtu, uzlabosi garastavokli un uzlādēsis sevi ar pozitīvu enerģiju, kas būs vajadzīga visai turpmākajai dienai. Kā rāda pētījumi, mūzika spēj paaugstināt kopējo motivāciju un radošumu. Iepriecini sevi!

Uzsmaidi sev.
Sāc savu dienu ar smaidu spogulī. Smaids uzlabo garastāvokli, aktivizē laimes hormonus, pat tad, ja tev nepavisam nav priecīgi. Kad cilvēks smaida, viņam galvā nenāk drūmas domas. Smaids arī apkārtējos cilvēkus noskaņo labvēlīgi un pozitīvi.

Sakārto vidi sev apkārt.
Arī mājas sakārtošana ir savdabīgs meditatīvs process un tīra vide lieliski noskaņo labai dienai un iedvesmo darbiem. Seko tam, lai nekrātos izmētātu drēbju un mantu kaudzes – tās atņem dzīves enerģiju. Un, protams, atgriezties vislabāk ir mājās, kur valda kārtība un tīrība.

Pirmkārt izdari vissmagāko darbu.
Patiesībā šķiet, ka visērtāk sākumā izdarīt sīkās, mazās lietas. Taču, ja no rīta tu atrisināsi pašu smagāko un galveno dienas uzdevumu, tad arī viss pārējais risināsies ātrāk un vieglāk. Tas ir ideāls paņēmiens tiem, kuri mīl atlikt visu uz vēlāku laiku.

Lai brīnišķīga šī diena!

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Tikai labu!

meditacija

Tas ir jau sen zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru domājam un pēc tam – arī runājam. Tāpēc pat rietumu psihologi rekomendē runāt par veiksmīgiem un harmoniskiem cilvēkiem. Taču, jo vairāk mūsos egoisma un skaudības, jo grūtāk mums par kādu runāt labu. Mums jāiemācās nekritizēt, jo tas, kurš mūs kritizē, atdod mums savu labo karmu un atņem mūsu slikto. Tāpēc Vēdās vienmēr runā par to, ka tas ir labi, ja mūs kritizē.
Kā mūsu runa atsaucas uz mūsu karmu? “Mahabharatā” teikts: ja tu esi ko nolēmis izdarīt, nevienam par to nesaki. Kā tikko tu par to esi pateicis, par 80% samazinās varbūtība, ka tas notiks, īpaši, ja esi ar to padalījies ar skaudīgu un nenovīdīgu cilvēku.

Kāpēc cilvēki, kuri runā maz, bet pardomāti, sasniedz vairāk? Viņi nezaudē savu enerģiju.

Cits pavisam vienkāršs noteikums, kas saistīts ar mūsu runu, – ja mēs esam otram ko labu izdarījuši, bet pēc tam ar to palielījušies citiem, šajā momentā mēs zaudējam labo karmu un visus sava labā soļa augļus. Lielībnieki maz ko sasniedz. Tāpēc mums nekad nevajadzētu lielīties ar saviem sasniegumiem, jo mirklī, kad to darām, mēs zaudējam visus augļus, ko esam sastrādājuši.

Māceklis pieiet pie meistara un jautā:
– Meistar, jūs iesakāt dzīvot ar atvērtu prātu (open mind). Taču tas nozīmē, ka viss prāts vienā mirklī var aizlidot? Vai tā ir?
– Tu vienkārši stingri aizver muti un viss būs labi!  Atbild Meistars.

Domas nosaka runu, tāpēc ļoti svarīgi ir nedomāt sliktu ne par vienu. Jo vairāk mūsu galvā haotiskas domas, jo vairāk tās izpaužas mūsu runā un mūsu runa ir nesakārtotāka.

Tas, kurš skaidri domā, skaidri arī runā.

Ir vēl viens līmenis – iemācīties pieņemt kritiku. Viena no prāta īpašībām ir tā, ka tas spējīgs sevi attaisnot jebkurā situācijā.

Jo zemāks cilvēka attīstības līmenis, jo vairāk attaisnojumus jūs no viņa dzirdat.

Pat izdarot visbriesmīgāko noziegumu, tāds cilvēks, pat nesarkstot, prot sevi attaisnot. Viens no galvenajiem augsta līmeņa personības rādītājiem, ir prasme mierīgi uzklausīt kritiku un netaisnoties. 

Sapratīgas runas noteikumi. 

Alā meditē trīs jogi. Pēkšņi viens no viņiem izdzird kādu skaņu. Šķiet, ka tas ir kāds dzīvnieks. Viens jogs saka – ta bija kaza. Paiet gads. Otrs atbild – nē, tā bija govs. Paiet vēl gads un trešais jogs saka – ja jūs nepārtrauksiet savu strīdu, es jūs pametīšu.

Pirmais saprātīgas runas noteikums: pirms pateikt ko asu, noskaiti līdz 10.

Tas var izklausīties muļķīgi. Sākumā mēs diez vai varēsim noskaitīt līdz 3, taču, ja atbildēsi pēc nelielas pauzes, tava atbilde būs daudz saprātīgāka. Tas tāpēc, ka pirmais, kas iešaujas prātā, kad mūs kritizē vai rāj, ir vēlme taisnoties vai asi atbildēt. Tāpēc mums jāiemācās 5-10 sekundes padomāt, pirms atbildēt. Šī pauze izdarīs vēl vienu labu lietu: atvēsinās sakarsētās emocijas.

Cilvēks, kuram ir svarīga pašrealizācija, runā maz un pārdomāti. Ja lasām slavenu cilvēku biogrāfijas, saprotam, ka daudzi no tiem runāja maz, nekad neatbildēja uzreiz, kad viņus apvainoja vai kritizēja, un necentās atbildēt dusmās. Viņi atlika sarunu uz nākamo dienu vai vispār uz brīdi, kad kaislības būs norimušās. Jo zināja, ka naids, dusmas un aizkaitinājums ietekmēs runu un sekas būs bēdīgas, var gadīties – pat neatgriezeniskas.

Otrais saprātīgas runas noteikums – nevajag krist galējībās.
Dievs mums parādās sīkumos, bet Sātans – galējībās.
Nav vēlams dot solījumu: “būšu mēma kā zivs.” Īpaši, ja pēc dabas esi spilgts ekstraverts – tas var tev tikai kaitēt. Ja tava psihofiziskā daba ir daudz runāt, tad runā tā, lai cilvēki, ar kuriem tu runā, saņemtu maksimāli daudz labiuma no tavas runas. Tāpēc esi atvērts un labvēlīgs un, galvenais, dzīvo apzināti. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mūsu līmeni var noteikt pēc sīkumiem, pēc it kā nesvarīgām darbībām – kā mēs atreaģējām uz rupjībām veikalā, kādas emocijas mūs piepilda, kad mūs “nepelnīti” kritizē u.t.t.

Trīs runas līmeņi.

  • Cilvēkam, kurš atrodas augstā garīgā līmenī, sirds skaidrībā, brīdī, kad kāds par kādu citu ko sliktu saka, var fiziski kļūt nelabi. Viņš var fiziski sajusties tā, it kā kāds viņu būtu aplējis ar netīrumiem. Tāds cilvēks patiesību vienmēr saka ar patīkamiem vārdiem. Viņš apzināti izvēlās katru vārdu un ar katru vārdu šajā pasaulē ienes harmoniju. Viņa runā vienmēr ir daudz neaizvainojoša humora, ļoti bieži, veltīta pašam sev. Tadi cilvēki visbiežāk ir veseli un laimīgi.
  • Kaislīgi cilvēki ir ļoti jūtīgi, arī pret kritiku, ko viņiem velta. Viņi ar lielu prieku stundām ilgi var runāt par tēmām, kas saistītas ar seksu, naudu, ekonomisko izaugsmi, politiku, pirkumiem. Viņi var daudz runāt par sevi – labo, apspriest citus. Viņi parasti runā ātri. Viņu humors ir nedaudz vulgārs, parasti saistīts ar seksu. Sarunas sākumā viņi parasti jūtas iedvesmoti un apmierināti, bet pēc tāda veida sarunām, sajūt pretīgumu un iztukšotības sajūtu. Un, jo augstāks apziņas līmenis, jo spēcīgāka šī sajūta. Tāds runas stils ved arvien tuvāk degradācijai visos līmeņos.
  • Tie, kuri garā ir tumsonīgi, atšķiras ar to, ka viņu runa ir pilna apvainojumiem, pretenzijām, nosodījuma, draudiem un necenzētiem vārdiem u.t.t. Visi viņu vārdi ir pilni dusmām un naida. Kad tāds cilvēks atver muti, rodas iespaids, ka istabu piepilda nepatīkama smaka. Tāpēc, ja tādam cilvēkam sakām ko labu par kādu, viņš var arī saslimt. Tādi cilvēki gan apzināti, gan neapzināti provocē citus, cenšoties citos izsaukt naida, aizkaitinājuma un skaudības enerģiju, jo ir noskanoti uz šī viļņa un barojas no sīm zemajām enerģijām. Viņu humors ir melns, pilns ļaunuma, ņirgāšanās un prieka par citu cilveku nelaimēm. Viņi dzīvo ilūzijās. Tādus Visums ārstē ar smagiem likteņa triecieniem un slimībām. Ar tādiem blakus dzīvot nav iespējams.

Ļoti reti gadās sastapt cilvekus, kuri pastavīgi atrodas tikai vienā līmenī. Visbiežāk mēs sastopam jauktos tipus un arī cilvēka tips ļoti ātri var mainīties.

Tas ir ļoti atkarīgs no: 
1) Vides, kuru izvēlamies – darba vieta, atpūta. Piemēram, esot kopā ar kaislīgu cilvēku, mēs jau pēc īsa brīža varam atklāt, ka paši ļoti aktīvi esam iesaistījušies politiskā diskusijā. Kaut arī vēl pirms paris minūtēm, mums nebija nekādas daļas gar politiķiem.

2) Vietas. Piemēram, kazino, nakts klubos, alus bāros un citās līdzīgās vietās. grūti iedomāties runas par garīgām tēmām. Ja vieta “piesūkusies” ar kaislībām, uzdzīvi, runa būs atbilstoša.

3) Laika. Piemēram laiks no plkst. 21:00 līdz 2:00 naktī, ir laiks, kad gribas doties uz kādu izklaides vietu, noskatīties kadu ne īpaši garīgu filmu, parunāt par kādām pikantām tēmām. Ne velti tautā saka: “Rīts gudrāks par vakaru.” Sen jau tas ir novērots, ka tas, par ko runājam vakarā, īpaši, ja pieņemam kādus lēmumus, no rīta bieži šķiet nepatiesi vai nākas to nožēlot. Tāpēc ir vērts ievērot vienu vienkāršu noteikumu –  nekad nepieņemt lēmumus vakarā un pēc iespējas mazāk vakarā runāt – tas darīs mūsu dzīvi daudz laimīgāku un pasargās no nepārdomātiem lēmumiem un nelaimēm.
Un nav nejauši tas, ka šājā laikā visa daba guļ. Vai gan esat dzirdējuši putnu dziesmas šajā laikā?
Nedēļas beigās vari veikt testu – kāda runa dominēja šīs nedēļas laikā.
– Ja labestīga un mierīga, tad pamazām ievērosim, ka mūsu dzīvē ienāk laimes sajūta un harmonija.
– Ja kaislīga un garā tumsonīga, tad vienīgais, kas mūs sagaida, ir slimības un nelaimes.

Ļoti svarīgi ir izvairīties no PRETENZIJĀM.
Pirmais solis ceļā pie mīlestības ir pateicība. Šajā pasaulē reti kurš ir pateicīgs. Pārsvarā visiem ir kādas pretenzijas – vai nu slēptā vai atklātā veidā. Taču ir vērts atcerēties, ja mēs cilvēkam nepasakāmies, mēs visticamākais, sāksim kritizēt un vērsīsimies pie viņa ar kādām pretenzijām, pat neapzinoties to, ka tā darām.
Kalpošana nav kāda fiziska palīdzība. Pirmkārt tas nozīmē, ka palīdzam cilvēkam attīstīt Dievišķo apziņu, uzdāvināt viņam savu mīlestību, palīdzēt pietuvināties Dievišķajam.

Viss, ko mēs darām bez mīlestības, nes vienas vienīgas nelaimes, lai cik arī tas cēli ārēji izskatītos. Skolotāji māca:  ka ik sekundi mēs vai nu pietuvojamies Dievam, vai attālinamies no Tā. Katra situācija ir mācību stunda, un ir svarīgi pateikties Dievam par katru mums sūtīto situāciju.

Dievs mums vēl TIKAI labu un katra mūsu dzīves sekunde ir vērsta uz mūsu apmācību.

Kā tikko mūsos parādās pretenzijas, mūsu sirds centrs bloķējas.
Visizplatītākās ir pretenzijas pret likteni, apkārtējiem, ģimeni, neapmierinātība ar sevi un pasauli. Pretenzijas izpaužas ne tikai vārdos – arī domās, balss tonī, komunikācijas stilā un attieksmē pret dzīvi.

Katra situācija mums tiek dota, lai mēs strādātu ar sevi:

  • Jo mazāk harmoniski mēs esam, jo vairāk saspringti un jo smagākas dzīves mācību stundas mēs saņemam.
  • Bet, kā tikko mēs pieņemam situāciju, notiek atslābināšanās un problēmsituācijas ātri atrisinās.

Ajūrvēda saka: tu nevarēsi atbrīvoties no slimības, ja nepieņemsi to. Tas ir pirmais solis uz dziedināšanu un jebkuras problēmas atrisināšanu.

Tā ir pilnīga iekšēja situācijas pieņemšana kā Dieva labvēlības apzināšanās. Ir jāpieņem šī situācija iekšējā, ne – ārējā plānā, un tad slimības pazudīs un problēmas ātri atrisināsies. Ja mēs situāciju nepieņemam, tad 90% mūsu enerģijas aizies uz “pārdzīvojumiem”. Mūsu organisms spēj tik galā ar jebkuru slimību. Tāpat mēs spējam tikt galā ar jebkuru problēmu un iziet no tās kā uzvarētājs.

Ja mums tiek dots kāds pārbaudījums, tātad mēs varam ar to tikt galā. Dievs nedod pārbaudījumus lielākus par to, ko spējam panest.

Un tāpēc pretenziju vietā labāk iemācīties būt pateicīgam par visu un visiem. Jo pretenzijas – tas ir pirmais solis uz slimībām un nelaimēm. Tev pašam jāatseko tas, cik tevī ir pateicības un cik – pretenziju pret pasauli un apkārtējiem. Apzinoties to, tu sapratīsi, ka pateicības ir daudz mazāk, kā pretenziju. Visas pretenzijas ģenerē prāts un melīgais ego.
Ikvienas pretenzijas daba ir destruktīva, tās apēd mūsu enerģiju un nocietina sirdi. Patiesa pazemība nozīmē to, ka mēs pieņemam jebkuru situāciju. Daudzi to saprot savādāk: iesita pa vienu vaigu, pagriez otru. Tas vairāk attiecas uz iekšējo stāvokli.

Mēs pieņemam jebkuru likteņa dāvanu, lai kāda tā arī būtu. Un tāpēc ir labi, ja pēc iespējas biežāk prātā vai skaļi, mēs atkārtojam: “It visā ir Dieva mīlestība.”

Cilvēkiem, kuri to atkārto, mainās sejas izteiksme, viņi kļūst maigāki, pazūd saspringums ķermenī, viņi kļūst laimīgāki un veselāki. Pamēgini, tas strādā!

Ja mūsu zemapziņa būs noskaņota uz pieņemšanu, ja mēs it visā redzēsim Augstāko Gribu – tas ātri vien mūs aizvedīs pie pilnības.

Autors: Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

 

Atlaist pagātni, atvērt sevi tagadnei

tevs_meita9

Ir neiespējami sodīt sevi mūžīgi par pagātnes kļūdām. Kādā mirklī ir godīgi jāpaskatās uz savu pieredzi, jāpieņem sevi un jāpiedot sev. Par visu. Pilnīgi visu! Par pagātni, tagadni un nākotni. Jāpiedod sev un jābūt gatavai piedot citiem.
Īpaši svarīgi tas ir sievietei. Viņa dod jaunu dzīvi ceļa sākumā, atgriež dzīvē ceļa vidū, un viņa turēs roku pirms finiša līnijas. Sieviete pati par sevi jau ir dzīvība.
Piedošana atbrīvo no pagātnes. Piedošana palīdz aizdziedēt brūces, aizvērt neizlasītās grāmatas un atlaist nerealizējušās vēlmes.
– Pazūd pretenzijas
– Pazūd kritika
– Atnāk sapratne par to, ka nekas nav velti. Ka ikviens cilvēks un katra minūte ir bijuši kaut kā svarīga dēļ. Tava skola. Tavā labā. Tavai dzīvei.
Ir svarīgi piedot saviem vecākiem. 
Lai kādi viņi arī būtu. Tas tāpēc, ka neesi vairs maziņa meitene un ir pienācis laiks pieaugt. Ir svarīgi piedot saviem vecākiem, lai dzīvē ienāktu hartmonija. Ir jāpiedod savai mammai un tētim, jo bez tā ceļš uz pārpilnību ir ciet. Piedošana tavai dvēselei novels veselu vagonu akmeņu. Elpot kļūs vieglāk. Dzīve kļūs saprotamāka. Jūtām būs pavisam cita jēga.

Mācies piedot par spīti visam.
Jā, mēdz gadīties, ka patiesi piedot vecākiem ir grūti. Ar prātu it kā saproti, ka laiks “atlaist”, bet dvēselē tomēr vēl palicis kāds nieka nosēdums. Ar to tikt galā palīdzēs lieliska pozitīva pateicību prakse, kas ātri pacels tavu enerģētiku.

Prakse №1. 
Uzraksti savas mammas, tēta, vīra, draudzeņu, vīramātes u.t.t. rakstura īpašības. Kad kārtējo reizi sāksi dusmoties un apvainoties, fokusējies uz šīm labajām īpašībām. Lai šis saraksts tev vienmēr ir pa rokai. Tādā veidā tev parādīsies jauns, labs ieradums – katrā notikumā un lietā ieraudzīt labo. Tas pamazām aizvāks tavas dzīves negatīvos stāvokļus.

Prakse №2.
Katru dienu pateicies saviem vecākiem par dāvāto dzīvi.
Iedomājies, ka tev uz ielas pienāk klāt cilvēks. Tu zini, ka viņš ir nelietis, bandīts, pretīga parsona. Un tāds cilvēks tev sniedz čemodāniņu ar miljons dolāriem. Kādas būs tavas emocijas un ko tu jutīsi tādā brīdī? Neapzinātu pateicību. Līdzīga situācija ir ar vecākiem.
Tu vari pardzīvot spontānu un ļoti plašu emociju gammu. Sākot no dusmām, skumjām, no nepieņemšanas līdz vēlmei atriebties. Vienkārši dari to.
Piedodot vecākiem, Tu piedod sev!
Un kādu rītu tu pamodīsies un sajutīsi, ka tevī pārtrūkusi šī stingrā gumija un vairs nav briesmīgā uzvilktā stāvokļa, ko rada aizvainojums. Tu vairs sevi nevaino un nelamā. Jā, tas bija sāpīgi. Man nebija taisnība. Jā, tā ir skumja pieredze. Taču es nekad vairs pie tā neatgriezīšos.

Pietiek!

Ir svarīgi piedot sev.
Paši stingrākie tiesneši un paši mīlošākie cilvēki esam mēs paši sev.
Paši sevi sodījām, paši sev piedevām.
Pilnīga autonomija🙂

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Stāsts par kurpēm

kurpes333

Vecvecmāmiņa palika viena 27 gados. Vīrs gāja bojā, mazais dēliņš nomira, palika divas mazas meitenītes. Naudas ļoti maz un dzīvot – grūti… Alga bija pavisam maziņa, tāpēc jādzīvo bija ļoti taupīgi. Tā viņa arī darīja un tā arī dzīvoja.

Un tad veikalā viņa ieraudzīja TĀS kurpes. Krāšņas, modernas, lakādas, uz papēdīša “glāzītes” un skaistām bantēm sasienamas. Un nopirka. Tās bija tieši laikā un derēja kā uzlietas. Viņa nopirka arī patafonu, lai mūzikas pavadījumā padejotu – tikai nedaudz: divus gadus nebija dejojusi. Tā viņa divus gadus ļoti taupīgi dzīvoja, skaitot katru kapeiku, lai arī dzīvot ne īpaši gribējās. Viņa ļoti skuma pēc vīra, pēc sava puisīša.

Kurpes bija ļoti dārgas, viņa tām iztērēja visu naudu, kas bija, un tāpēc ar šausmām domāja par to, kā dzīvos ar bērniem un kas būs rīt.

Bet nekas slikts nenotika. Viņa aizņēmās naudu, pamazām to atdeva, lēja sev mazāk zupas un gaļu atdeva meitiņām. Pati ēda maizi un dzēra karstu ūdeni – bet tie visi bija nieki, jo viņai bija kurpes. Ar bantēm!

Tajās kurpēs viņa aizgāja ciemos pie draugiem, tur viņā iemīlējās alus rūpnīcas direktors, piedāvāja savu sirdi un roku un pēc gada viņi apprecējās. Un laimīgi dzīvoja. Meitenes bija apģērbtas, paēdušas, laimīgas un abas ieguva augstāko izglītību.

Lai arī bija karš, visādas šausmas, bet kurpes un atmiņas par tām sildīja. Tās bija pašas skaistākās atmiņas! Un arī savos 90 gados vecvecmāmiņa ar smaidu un sirds trīsām atcerējās šo skaisto pirkumu, detaļās stastīja, kā pirka kurpes… Viņa reti smaidīja, jo dzīve nebija viegla.

Un, lūk, ko es domāju: nopērciet sev to, ko dvēsele lūdz. Pat tad, ja naudas maz. Kaut kā jau galā tiksiet. Atlieciet tapešu vai jauna tualetes poda iegādi, vai vēl kaut kā svarīga iegādi. Ir pirkumi, kas var izglābt jūsu dzīvi un mainīt to līdz nepazīšanai. Protams, var jau arī iztikt bez tādām kurpēm – ar bantēm. Un tomēr, nopērciet. Un kaut kas ļoti labs notiks. Un dzīvot sagribēsies. Un dejot patafona skaņās. Un iepazīsieties ar kadu interesantu cilvēku un pēc tam mazmazbērniem pastastīsiet par kurpēm – smaidot, savos 90 gados🙂

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Saņem, ko pasūtīji!

sargeņģelis222

Nokaitināta sieviete brauc trolejbusā un domā:

– Pasažieri – rupekļi. Vīrs – piedzēries lops. Bērni – huligāni un divnieku karaļi. Es – ak, es, nabadzīte, nomocījusies un nelaimīga.

Viņai aiz muguras stāv Sargeņģelis ar bloknotu un visu pieraksta – stingri pa punktiem:

1. Pasažieri – rupekļi.

2. Vīrs – piedzēries lops.

3. Bērni – huligāni un divnieku karaļi.

Pēc tam pārlasa un domā:

– Kam viņai tas viss vajadzīgs? Taču, ja jau reiz pasūtīja, izpildīsim!

Uzmanīgi ar saviem “pasūtījumiem”!

Nedaudz par Laimi

laime321

Ilūzijas ir kļūdaina un mānīga realitātes uztvere. Cilvēks pastavīgi būvē ilūzijas, atsakoties bezkaislīgi paskatīties uz lietām. Tāpēc ir gandrīz vai neiespējami nepieļaut kļūdas, kas sarežģī tā jau mūsu ne vienkāršo dzīvi. Ilūzijas ir iemesls tam, ka mēs strādājam ne tur, kur vēlētos, darām ne to, ko no sirds vēlētos, esam kopā ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk, piedalamies konfliktos, nemaz to nevēloties. Vainīgas ir ilūzijas, kuras rada mūsu pašu apziņa.

Visa mūsu dzīve ir piepildīta ilūzijām un vispopulārākā no tām ir Laimes ilūzija. Visi sapņo par laimi, taču formulēt, kas tad ir laime, patiesībā var tikai retais: katram šis formulējums ir savs, jo katrs savu laimi redz savādāku. Lai kļūtu laimīgāki, cilvēki cenšas nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, būt veiksmīgi, uzbūvēt karjeru. Taču visi šie ceļi ir iluzori, jo neviens nevar dot garantiju tam, ka to sasniedzot, cilvēks patiešām būs laimīgs.

Bērni domā, ka būs laimīgi tad, kad pieaugs un būs brīvi no pieaugušajiem. Pieaugušie bieži vien par laimīgāko laiku uzskata savu bērnību: jo tad taču nebija tik daudz pienākumu un problēmu.
Cilvēks sapņo par veiksmīgu karjeru un viņam šķiet, ka būs laimīgs tad, kad kļūs par priekšnieku. Kad mērķis sasniegts, izradās, ka būt priekšniekam ir milzīga atbildība un milzīga morālā un fiziskā slodze, un viņam neatliek ne laika, ne spēka baudīt savu laimi un būt laimīgam

Laime no bagātības tāpat ir ilūzija, jo arī bagātība ir jauni pienākumi un statusa maiņa bieži cilvēku attālina no agrāk tuvajiem cilvēkiem, tā ir atbildības uzņemšanās par savas bagātības pārvaldīšanu utt.

Laimes meklējumos mēs sekojam savām ilūzijām, kas patiesībā tikai aizēno mūsu īsto un patieso laimi.

Laime tas ir iekšējais dvēseles stāvoklis un to nevar izteikt materiālā formā, tāpēc dzīties pēc tas nav nekādas jēgas: vai nu tā ir šeit un tagad vai tas nav vispār.

Un ir interesanti: ja laimes nav šodien, tad KAD?

Savukārt šīs ilūzijas sakne ir tajā, ka cilvēks neprot novērtēt to, kas viņam ir – ar ko jau šajā brīdī viņš ir bagāts un laimīgs. Vairums ievēro tikai to, kas viņiem trūkst. “Tas, kas mums ir, to nesaudzējam. Kad pazaudējam – raudam.”

Autors: Ludmila Andrijevskaja

Un te, 7 kaitīgi ieradumi, kas atņem mums laimi:

1. Pesimisms, paššaustīšana un nosliece “pārāk daudz domāt”.

Kad kaut kas iet ne tā, tu sāc raizēties, domā, kāpēc tas tā notiek, kas vainīgs, kas notiks tālāk? Iespējams, vaino sevi vai citus? Kā var būt laimīgs, ja ir problēmas?
Atzīsti, ka dzīve nav ideāla un tajā viss nevar būt ideāli. Gadās, tā, kā mūsu angliski runājošie planētas kaimiņi saka: shit happens! Kāda jēga sisties ar galvu sienā, meklēt vainīgos un nolādēt savu likteni, ja TAS JAU IR NOTICIS? Izdari secinājumus, bet neuzvelc sevi un nevaino par to, kas JAU ir noticis.

2. Uzskats, ka mums kāds kaut ko ir parādā un tas, kas ir, vienkārši pienākas.

Neatkarīgi no tā, vai tev pieder daudz vai maz, vienmēr atradīsies lietas, par ko vari būt pateicīgs. Pieņemot to, ka visi tavi panākumi, lietas, kas tev pieder, ir pašsaprootami un tā arī pienākas, tu kļūsti ciniskāks un vienaldzīgāks. Materiālās lietas, attiecības ar apkārtējiem cilvekiem, veselība ir samērā trauslas matērijas, kuras tāpat kā ieguvis, vari arī pazaudēt. Tāpēc nevajadzētu aizmirst pateikties sev un Dievam par to, kas tev šobrīd ir.

3. Ieradums sevi salīdzināt ar citiem.

Ieradums sevi uzskatīt par sliktāku nekā citi, reāli saindē dzīvi. Tas bieži vien rodas jau bērnībā, kad vecāki mums saka: visi bērni kā bērni, bet tu….un norāda uz mūsu nepiedienīgo uzvedību. Bieži tas ir sākums zemam pašvērtējumam. Lai tā nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, un pastavīgi atzīmēt sev savus plusus un neieciklēties uz sliktajām īpašībām. Ja cilvēks iet izaugsmes ceļu, nebūs nemaz tik grūti tikt ar to galā un pacelt savu pašapziņu.

4. Prokrastinācija.

Vienkārši runājot, tas ir ieradums “visu atlikt uz vēlāku laiku”. Ar laiku neizdarītās lietas “karājas” virs galvas kā Damokla zobens, un jo vairāk tas sakrājas, jo vairāk krītas mūsu produktivitāte. Lai tas nenotiktu, ir jāseko savai pašdisciplīnai, kas ar laiku parvēršas par labu ieradumu. Vari sastadīt svarīgo lietu plānu, galvenais, sākt darīt. Un apbalvot sevi par katru padarīto darbiņu. Ja kaut ko nevēlies darīt, tad labāk nedari vispār, nevis atliec uz vēlaku aliku.

5. Slinkums.

Daudziem laime asociējas ar gulēšanu pludmalē un nodarbošanos ar “neko nedarīšanu”. Protams, šis ir lielisks variants, kā atpūsties pēc labi padarīta darba. Taču interesanti, cik ilgi tu varētu tā vienkārši nogulēt un neko nedarīt?

Diez vai laime atnāk pie tiem, kuri vienkārši grib “neko nedarīt”, jo viena no tās svarīgākajām sastāvdaļām ir iespēja gūt prieku no savām nodarbēm.

6. Ieradums stādīt savu darbu augstāk par attiecībām

Tā ir, šodienas sabiedrībā mītošie stereotipi bieži liek cilvēkiem šādi rīkoties. Bieži vien, dzenoties pēc panākumiem, naudas un karjeras, mēs aizmirstam par savu ģimeni, kaut gan sakām, ka visu to darām viņu dēļ. Laimīgs ir cilvēks, kurš dzīvo līdzsvarā un harmonijā un nebūt neviens neliek izvēlēties: naudu vai ģimeni.

7. Ieradums asociēt laimi ar materiālām lietām.

Un nobeigumā pats graujošākais ieradums, no kura cieš vairums cilvēku Krievijā, Latvijā un citās valstīs un tas ir – cerēt, ka kļūsim laimīgi tad, kad tiks apmierinātas kadas mūsu materiālās vēlmes – jauns televizors, jauna mašīna, jauns telefons. Taču daudzi no mums ir parbaudījuši to, ka laime no jaunas “mantiņas” neilgst pārāk ilgi, katrā gadījumā daudz īsāku brīdi, kā bija ceļš līdz šim mērķim.
Bieži vien, tikai atrodoties grūtās un sarežģītas situācijās, mēs saprotam, ka daudz svarīgāk par visu augstāk minēto ir sava un līdzcilvēku veselība, attiecības ar saviem tuvajiem cilvēkiem, ģimene, draugi, vide. It visas bagātības ir pārejoša vērtība, bet to, kas atrodas mūsos – neviens nespēs atņemt. Mīlestību, prieku, iedvesmu….
Ja šajā brīdī nejūties īpaši laimīgs, paņem kaut vienu no šiem ieradumiem, un sāc strādāt pie tā, lai no tā atbrīvotos. Un redzēsi, Laimes sajūta pamazām tev pietuvosies.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kāds patiess stāsts

kirzaka

Tas noticis Japānā.
Lai atjaunotu savu mājokli, kāds japānis uzlauzis sienu. Japāņi mājas ceļ, atstājot brīvu telpu starp koka sienām. Jaucot nost vienu no sienām, saimnieks pamanīja kādu iesprūdušu ķirzaku. No otras puses sista nagla bija pienaglojusi tās kājiņu. To ieraugot, viņam palika ļoti žēl ķirzaciņas, bet pārņēma arī ziņkāre. Nagla taču tika iesista 5 gadus atpakaļ. Tad, kad nams tika būvēts!!!
Šādā pienaglotā pozīcijā ķirzaka ir izdzīvojusi 5 gadus!!!
Kā tas iespējams?! Viņš apstādināja darbus un nolēma izpētīt un novērot ķirzaku- ko tā dara, kā ēd, ko ēd, atrodoties pienaglota…
Pēc brīža, nez no kurienes, uzradās vēl viena ķirzaka, mutē nesdama ēdienu.
Viņš bija pārsteigts un aizkustināts.
Šo ar naglu piekalto ķirzaku cita ķirzaciņa baroja piecus gadus!!!
Iedomājieties? Viņa to nepagurstoši darījusi, nezaudējot cerības atgūt savu draugu.
Iedomājieties, ko var tāda maza radībiņa, bet cilvēks, kurš apveltīts ar apbrīnojamu prātu- bieži vien nē.
Neatstājiet savus mīļos.
Nesakiet, ka jums nav laika tad, kad esat tiem vajadzīgi.
Jūsu priekšā var būt visa pasaule… bet, iespējams, tieši jūs esat Kāds Vienīgais kādam citam.
Pirms sakiet skarbu vārdu… atcerieties, ka vajag tikai mirkli, lai iznīcinātu, bet visu dzīvi, lai…

No Māras Brantes krājumiem