Ir labi…

Ir labi būt ar mīlestību pavadītam, nevis skumji izvadītam…

Ir labi pārnākt mājās, nevis uz turieni, kur gulta un jumts virs galvas…

Ir labi, kad zini, ko mīli, nevis mocies ar domām, kuru izvēlēties…

Ir labi, kad tēju uzvāra dāsni vienai reizei, nevis vienai tējas paciņai ūdeni skopi uzlej vairākas reizes…

Mīļie, ir labi, kad pa īstam ir labi, nevis labi nomaskēts slikti…

Ir labi, kad godīgajā slikti viss atzīts un izdzīvots…

Ir labi, kad tu savā jaunajā rītā vari ienākt kā jaunā iespējā, kurā nav sevis tiesāšanas un izdomātas bezcerības…

Ir labi, kad vakardienas rūgtums netiek uzskatīts par šķērsli šodienas saldmei…

Ir labi, kad kaut ko dari nevis tāpēc lai izpatiktu, bet tāpēc, ka vari un gribi…

Un ir tik ļoti labi nenosalt no tā aukstuma, ko atnes nevis ziema un dūrainīšos sasilda, bet no tā, kas nemīlestības ledū un ilgas nepaciešamā paciešanas aukstumā, negribētas vientulības asajā vētrā, blakus tiem, kuri dozē savu siltumu tik ļoti, ka to vispār pat nejūt…

Ir labi dzīvot…

Un ir labi sevi paglābt nevis ticot bezgalībai, bet gan spējot šobrīd ļaut sevi atlikt uz bezgalību…

Melnās dienas nebūt nav tās, kurām mēs kaut ko atliekam, bet gan tās, kurām mēs atņemam savu klātesamību…

Ir labi to uzzināt pirms tas viss būs bezjēdzīgi…

Lai LABI notiek biežāk…

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Julia Volk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Steidzies lēnām

“Steidzies lēnām”. Šī frāze ir stāsts par katru dzīves mirkli, par jēgpilnu katras minūtes izdzīvošanu, par pasaules sajušanu.

Steidzies lēnām un tu iepazīsi mirkļa skaistumu.

Gaidot pieturā savu autobusu, aizver acis un pagriez savu seju saules skūpstam. Ļauj siltajai gaismai izpeldināt tevi savā mirdzumā, iekļūt katrā dvēseles un ķermeņa šūnā.
Notīrot apelsīnam tā rudo, raupjo mizu, pilnu krūti ieelpo citrusa prieku, sasmaržo tā aromātu un sajūti uz mēles tā maigo garšu.

Kaut ko ātri pierakstot, katrā burtiņā un ciparā ieliec gabaliņu savas uzmanības.

Iedomājies, ka tavās rokās ir spalva, bet tu pats esi smalks kaligrāfs. Lai pat vienkāršākais iepirkumu saraksts priecē tavas acis.

Kad veic pavasara ģenerāltīrīšanu, sarindo grāmatas pēc krāsām, izmēra vai alfabēta. Pieskaries iemīļoto grāmatu vākiem, pāršķirsti pazīstamās lappuses un kaut uz dažām minūtēm iegrimsti sirdij tuvajās pasaulēs.

Steidzoties apstājies un ieklausies, kā sitas tava sirds. Noķer to svēto prieka sajūtu no tā, ka nav kur steigties. Tu visu paspēsi, ja palēnināsi savu skrējienu.

Anna Čulanova
Foto: Eneida Nieves
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bilde tavā galvā…

Kad tevi nogurdinājušas tavu tuvo cilvēku mazās nejaucības un pat tad, kad tev šķiet, ka notikusi lielākā dzīves traģēdija, nesteidzies sisties ar galvu pret sienu, vai pat mēģināt izlēkt no balkona. Piebremzē un sev pasaki: BILDĪTE NESAKRITA! Nesakrita tavu gaidu un realitātē notiekošā bildīte.

Pajautā sev, kāpēc tev ir šādas gaidas, kas pasāavīgi liek tev vilties?
Piemēram, tavs mīļotais cilvēks jau kuro reizi ir aizmirsis tev piezvanīt (atnākt uz tikšanos, apsveikt dzimšanas dienā utt), un tev tas sagādā loti lielas dvēseles sāpes. Kāpēc?
Tāpēc, ka tu skaidri zini, kā viņam šajā situācijā bija jārīkojas. Bet viņš rīkojās kaut kā savādāk un tu viņu par to nosodīji. Jā, jā, nosodīji – un tieši tāpēc tu ciet, te arī galvenais iemesls.

Tu nevari pieņemt (tātad nosodi). Dzīvi tadā izpausmē, ka tavs mīļotais vienkārši aizmirst tev piezvanīt. Turklāt tajā brīdī tevi ne visai interesē iemesls, kāpēc tā notika. Svarīgākais ir tas, ka viņam tas bija  jāizdara (!), bet viņš neizdarīja (!!!). Kāds maita! Bet tu tātad esi upuris. Nelaimīgs, bet cēls.
Ja reiz tu nepieņem dzīvi tādā variantā, tātad tai nāksies tev iemācīt kārtējo savu mācību. Un kā savu “instrumentu” tā izmantos tavu mīļoto, kurš ik reizi tev pasniegs to, ko tu nosodi. Tātad, visticamākais, viņš arī turpmāk aizmirsīs tev piezvanīt, atnākt uz tikšanos utt.
Ja šī iemesla dēļ tu arvien vēl turpināsi nervozēt (kā gan savādāk?), tad vienu reizi viņš vispār var aizmirst, kā tevi sauc, – neskatoties uz jūsu kopējo pagātni. Maita, vai ne? Bet patiesībā nevis maita, bet tikai “instruments”, kuru Dzīve izmanto lai tevi garīgi audzinātu. Turklāt viņš pat nesapratīs, kāpēc tā atkal ir sanācis.

Tādā veidā, daudzas sievietes specializējas uz:
– alkoholiķiem (tai pat laikā ar visu savu dvēseli grib būt kopā ar atturībnieku);
– alfonsiem (lai arī viņām pašām vajadzīgas rūpes un atbalsts);
– donžuāniem (kaut gan sapņo par uzticamu vīrieti);
– precētiem vīriešiem, kuri baro ar bezgalīgiem tukšiem solījumiem;
– “karstajiem puišiem”, kuri emociju karstumā dažkārt var trāpīt pa aci.
Tās ir tikai tādas kopējās pazīmes. Kamēr mēs neiemācīsimies mierīgi izturēties pret savām trauslajām gaidām, kuras tika mums iedvestas sazin kad, mums nāksies ciest ilgas dvēseles mokas.
Ja tevi valdzina tāds scenārijs, tad tik uz priekšu, cīņā par saviem ideāliem! Bet, ja tu vēlies vienkārši priecāties un būt laimīga, tad iemācies filosofiski un ar humoru skatīties un uztvert to, ka pasaule un notikumi nesakrīt ar bildītēm tavā galvā. 

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Una Laurencic
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot savas dzīves teritorijā

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda jauna sieviete un pirmo sarunas stundu šausminājās, aprakstot savu kolēģi, kura – ak, šausmas! – vienos vienīgos tetovējumos, pīrsingos un dredos.

Viņa klausās nesaprotamu mūziku, valkā nesaprotamus apģērbus un runā par nesaprotamām filmām.
– Vai viņa liek jums sev līdzināties? – es negaidīti viņai jautāju.
– Nē… – sieviete samulsa.
– Viņa jums uzspiež tetovēties vai sapīt dredus vai izdurt “tuneļus” ausīs? – es mierīgi turpinu.
– Nē…
– Viņa aicina jūs uz neformāliem tusiņiem, iepazīstina ar savu kompāniju, bez uzaicinājuma nāk ciemos?
– Nē…
– Viņa uzgrūž jums savus darbus, vai pastāvīgi pieprasa palīdzēt?
– Nē…
– Viņa par jums tenko, jums aiz muguras vērpj intrigas, izsmej jūsu stilu?
– Nē…
– Viņa cenšas jūs “izēst” no jūsu vietas, konkurē?
– Nē…
– Viņa guļ ar jūsu vīru?
– Nē…
– Viņa jums ir parādā naudu?
– Nē…
– Viņa jums kaut ko ir nodarījusi?
– Nē….
– Viņa piemēslojusi jūsu durvju priekšu?
– Nē…
– Viņa sašūpoja jūsu ierasto pasauli, kurā pareizi ir tikai tas, kas ir saprotams? Viņa jūs biedē ar to, ka atļaujas darīt to, ko jūs nekad neesat uzdrīkstējusies darīt, bet droši vien esat gribējusi? Viņa jums šķiet brīva, tātad viņai ir tas, kas jums nav?
Nē, mani mīļie, man nebija uzdevums izsaukt viņas asaras, kaut arī to izdarīju…
Man bija uzdevums salauzt katra otrā pilsoņa galvā mītošo sistēmu, kas liek noliegt to, kas paša galvā neievietojas.
Neieredzēt cilvēkus, kuri atšķiras no viņiem.
Un baidīties no viņiem tikai tāpēc, ka viņi devuši sev tiesības uz savu personīgo dzīvi, savu personīgo ķermeni un savu pašu izvēli…
NEbrīvība vienmēr ir cietsirdīga…
Neiecietīga.
Agresīva.
Un parasti tā atsaucas uz tiem, kuri ir brīvi un nevienam neko neuzspiež.
Tikai paši nebrīvākie no mums skaidri zin, kā visiem jādzīvo.
Vienādi…
Jo tā ir mierīgāk, vai ne?
Un nav jau stāsts par to, ka pīrsings vai tetovējumi ir labi, bet standarta frizūra – slikti.
Stāsts ir par to, ka svešiem tetovējumiem nav jāuztrauc tos, kuriem tie ar varu nav uzspiesti.
Esiet tik brīvi, lai dzīvotu tikai savas dzīves teritorijā!

© Ļiļa Grad
Foto: Daisa TJ
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācies neapvainoties

“Kā kaut ko tādu var piedot? Vai tad to var aizmirst?!” – taisnīgās dusmās zvērojot, iesaucas ļaundara Upuris. Un lai arī “briesmīgā epizode” notika vēl ledus laikmetā, tas vēl joprojām to glabā savā atmiņā.

Dažus aizvainojumus mēs glabājam gadiem un desmitgadēm ilgi, rūpīgi laiku pa laikam pāršķirojot, gluži kā ģimenes dārglietas. Un īstajā brīdī mēs tos izvelkam un izrādām apkārtējiem.
Mums tikai šķiet, ka ar laiku visi mūsu pārdzīvojumi pāriet un aizmirstas. Bet diemžēl, ne pāriet, ne arī aizmirstas.
Jo, kas tad ir spēcīgs pārdzīvojums? Tā ir visa mūsu ķermeņa neapzināta spriedze, sava veida trieciens pa ķermeni. Bet šis trieciens ir nevis no ārpuses, bet gan iekšpusē. Ķermenis to nav pelnījis, jo tas taču visu darīja pareizi. Kāds cits cilvēks izdarīja kaut ko, kas nesakrita ar tavām prognozēm! Viņš izdarīja, bet tu sit sevi! Droši vien tas ir pēc principa: sit savējos, lai svešie baidās. Diemžēl nebaidīsies. Bet tavs ķermenis, kuru tu ar saviem bezgalīgajiem pārdzīvojumiem esi izmocījis, agri vai vēlu saslims. Tam apriebjas tāda dzīve un tas ātrāk noveco, vai arī caur slimībām cenšas novērst tavu uzmanību no jauniem pārdzīvojumiem. Taču, vai tavs ķermenis patiesi ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?

Kas jādara, lai nenodarbotos ar paššaustīšanu?

Ir jāiemācās neapvainoties uz cilvēkiem par viņu “nepareizo”, pēc taviem uzskatiem, uzvedību. Skaidrs, ka tas ir pretrunā ar visu tavu iepriekšējo dzīves pieredzi un to, ko tev paziņojuši citi cilvēki. Un vēl uzrodas doma, ka, ja tu visiem piedosi, tad tie tev ļoti ātri apsēdīsies uz kakla. Kam gan to gribās? Tā kā atradīsies pietiekami daudz argumentu tam, lai noliegtu piedošanu un aizstāvētu savu pozīciju. Nevienam jau pārāk negribās mainīties pašam, labāk censties pārtaisīt citus pēc saviem ieskatiem. Un, lai arī praktiski nevienam tas nav izdevies, cilvēki vēl un vēl cenšas to darīt.

“Es esmu apvainojies”. Ieklausies šajā frāzē. Ko nozīmē “apvainojies”?

Tā ir darbība, kas vērsta uz sevi. “Esmu nomazgājies” – tātad nomazgājis sevi. “Esmu apģērbies” – tātad apģērbis sevi. Tātad kaut ko izdarījis ar sevi. Apvainojies, tātad apvainojis pats sevi.
Ne jau kāds cits tevi apvainojis, tu pats sev to esi nodarījis. Tu esi pieņēmis lēmumu sevi apvainot. Tu novērtēji, ka tiek aizskarta tava pašcieņa un nolēmi apvainoties.

Tāpēc tad, ja kāds cits cilvēks izdarījis kaut ko, kas nu nekādīgi tevi neapmierina, NEAPVAINO PATS SEVI. Ne jau tāpēc, ka nedrīkst apvainoties. Drīkst! Neviens neaizliedz! Taču sliktu tu nodarīsi tikai sev. Protams, ja tev nav kur likt savu enerģiju, veselību un brīvo laiku un tev tā visa ir pārpārēm, gribas to kaut kur likt – tad tik, uz priekšu, apvaino!
Ja tu sevi esi apvainojis un tev tas nepatīk, piedod. Vienkarši apzinies, ka vairak tā nedarīsi, ka tas tev nav izdevīgi, ka no tā nav nekādas jēgas.

Lai vieglāk varētu to izdarīt, formula ir pavisam vienkārša: “Ar mīlestību un pateicību es piedodu šim cilvēkam (vārds) un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir. Es lūdzu piedošanu (vārds) par manām domām un emocijām attiecībā uz viņu”. Un atkārto to tikmēr, kamēr būsi par to aizmirsis. Vai arī pārstāj reaģēt uz šī cilvēka vārdiem vai darbiem, ja gadījumā viņš atrodas blakus. Dažkārt tas prasa desmitiem stundu un skaidrs, ka tas uzreiz nekur nepazūd. Bet nelielām porcijām, pa 10-15 minūtēm šo atkārtojot aizvainojums un dusmas pāriet.

PIEDOT nenozīmē atbalstīt tās darbības, kas tev nepatīk. Tev nav tas jādara, tāpēc ārēji tu vari paziņot par to, ka tev tas nepatīk. Taču Dvēselē jabūt pilnīgam mieram, pat līdzjūtībai un pieņemšanai.

Ja tev šķiet, ka otram cilvēkam ir telepātiskas spējas un viņš tavu nepatiku spēj nolasīt, tu rūgti maldies. Ja visu laiku klusēsi, viņam pat prātā neienāks doma, ka tev tas nepatīk.
Tā vietā, lai apvainotos, runā, atver muti un pasaki.

Bet, ja tu pastāvīgi esi neapmierināts ar sevi, apvainojies uz sevi, uzskati sevi par necienīgu un nepietiekami labu cilvēku, tad nebrīnies, ka tev nav naudas vai personīgas dzīves, veiksmes un interesantu draugu. Priekš kam gan necienīgam cilvēkam tas viss? Iztiks! Lai sēž tumšā stūrī un klusē. Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, Dzīve ar tevi nestrīdēsies.

© Aleksandrs Svijašs
Foto: Jack Redgate
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvilkt kāju no slazda

Reiz man bija vairāk spēka. Es to tērēju tam, lai visu izdarītu pareizi, bet vēl labāk, ja varēju izdarīt ideāli. Taču, ņemot vērā to, ka ideālajam man nekad nepietika pacietības, tad es ļoti cietu no savu centienu rezultātiem.

Spēku es paterēju tam, lai nepiekristu un pierādītu savu taisnību un panāktu taisnīgumu. Dažkārt lokālu, bet citreiz – Visuma mēroga. Taču taisnīguma meklēšana patērē milzīgus resursus. Tā ir kā sēnes mežā: dažkārt ir, dažkārt nav. Daudz gadu pagāja, iekams sapratu, ka taisnīgums nav obligāta pasaules kartības daļa, tā ir tikai opcija.

Tās ir tās dievišķās vietas, kurās viss ir līdzsvarots. Taču dažkārt netaisnība ir tik kliedzoša, tik spilgts disbalanss, bet ciešanas tik milzīgas, ka gribas nekavējoties piecelties un nostāties labā pusē un cīnīties, stāvot līdz nāvei. Taču ir kaujas, kurās uzvara ir iespējama, bet ir arī tādas, kurās var atstāt gan dzīvi gan nozīmīgu daļu savas veselības, tā arī neko neiegūstot, tāpēc, ka situācija ir tāda, kurā pēc būtības nav iespējams uzvarēt.

Vēl viens atklājums, kurš prasīja ļoti daudz laika: ir spēles, kuras nevar vinnēt, toties ciest var ļoti vienkārši. Un tad vajag atkāpties, kamēr vēl esi dzīvs.⠀

Gadās, ka jāmeklē kompromiss, jāved sarunas, jāgaida, jāpaciešas, jācer, jāmēģina vēl un vēl… Bet ir arī tādas situācijas, kurās vienkarši JĀIZVELK KĀJA NO SLAZDA, jāaizdziedē brūces, jāatelpojas un JĀIET TĀLĀK. Viens no maniem tantras skolotājiem teica: ja tev kaut kas nepatīk, analizē to, bet neiedziļinies. Tas ir ļoti svarīgi tad, kad pieredze skar jūtīgās jomas. Piemēram attiecības, mīlestību, pasaules redzējumu, pašvērtējumu vai trauslus privātos sapņus.

Vienkārši izvilkt kāju no slazda, bez lieka trokšņa, – tas ir pats grūtākais. Viss vienkāršais ir sarežģīti! Kā tikko sāc pierādīt, vicināties ar rokām, kliegt un kustēties – tu esi pagalam. Vajag vienkārši akurāti apmest līkumu, paiet garām un vairs neiekrist. Bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku.

Pieredzējis cilvēks, tāpat kā pieredzējis dzīvnieks, izmēros ir tikpat liels, cik jaunulis, taču neiekritīs slazdā. Tāpēc tas arī ir vērtība. Kaut kur es izlasīju, ka mežonīgo vārnu var noķert tikai līdz mirklim, kad tai vēl nav pusgads. Vēlāk tā nav notverama. Bet dienvidos vecos cilvēkus godā  ne tik daudz vieduma dēļ, cik tāpēc, ka tie ir izdzīvojuši un tik daudzas reizes nav iekrituši slazdā.

Tas pats attiecas arī uz sarežģītām attiecībām. Piemēram kopdzīvi ar atkarīgajiem, narcisiem, psihopātiem vai varmākām. Var ilgi censties pierādīt, ārstēt, cerēt un strādāt ar sevi – bet var vienkārši izvilkt kāju no slazda. Sāksi skaidroties, vari uzskatīt, ka esi zaudējis.

Varonīgi stāvēt pret sistēmu, pasaules netaisnību vai kāda lokālo patoloģiju varbūt ir godājami, bet tas nav vērtīgi. Atzīt savu bezspēcību un spēku nevienlīdzību ir skumji, bet tomēr tas ir gudrs lēmums.

Un vēl ir ļoti svarīgi slazdu nepārvērst par fetišu.

Es esmu sastapusi cilvēkus, kuri sev līdzi velk savus slazdus ka dārgas rotas, ļoti labprāt demonstrēdami tos ikvienam interesantam, un ne par ko nepiekrīt saņemt elementāru palīdzību.

Nu, labi, lai tas paliek!

Un ir ļoti svarīgi neatskatīties. Ai, cik tas ir svarīgi un sarežģīti! Atcerieties, kas notika ar Lota sievu? Mirklis, un tu jau kļūsti par sālsstabu, kurš skatās savā pagātnē un jaunās bijušo fotogrāfijas sociālajos tīklos, bet dzīve slīd garām. Br-r-r-r…

Es novēlu jums nepadoties, bet, ja iekrist, tad uz neilgu laiku, ātri izvelkot kāju no slazda. Es novēlu jums klusiņām apiet asos stūrus un pārstāt meklēt taisnīgumu. Iedraudzēties ar savu bezspēcību un atkāpties.

Izvilkt kājas, rokas, astes un galvas ne tikai no ārējiem, bet arī iekšējiem sava narcisisma, ideālisma, svētuma, misionāra un vainas sajūtas, kauna un pašiznīcināšanās slazdiem. Kaut uz neilgu laiku. Tas ietaupīs jūsu spēkus, bet dažkārt pat izglābs dzīvību. Bet pēc tam, varbūt pat iepatiksies.

Aglaja Datešidze
Foto: Ardeshir Eetemad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzvilkt cepuri un aiziet…

Kritika – tas droši vien ir labi.
Noderīgi. Dikenss kritizēja savu sievu – viņa esot pārāk resna. No tā, ka ēd parāk daudz treknas barības un visu laiku guļ dīvānā. Viņa ir dumja un ar viņu nav par ko runāt. Bērniem par maz uzmanības pievērš. Un ar psihi viņai viss nav kārtībā; greizsirdības lēkmes un asaras uz līdzenas vietas.

Un varenais, mans mīļākais rakstnieks uzrakstīja publisku vēstuli par savu sievu – ar kritiku.
Un lasītāji juta līdzi ģēnijam.

Bet es visu dienu domāju: nav brīnums, ka pieņēmās svarā, ņemot vērā to, ka 12 gadu laikā piedzemdēja 10 bērnus. Trīs apglabāja. Tā arī jebkurš bezspēkā gulētu dīvānā. Un ir ļoti grūti desmit bērniem, vīram, radiniekiem un ciemiņiem pievērst vienādi lielu uzmanību… Un tad šķiet, ka esi dumja un neveikla, lai arī kopā ar vīru būsi devusies uz Ameriku ar pavisam briesmīgu kuģi; un drosmīgi dzemdējusi bērnus. Un, kas attiecas uz psihi, droši vien arī mēs gauži raudātu, ja nejauši mums mājās tiktu piegādāta rokassprādze, kuru vīrs nopircis jauniņai aktrisei…

Ar šo aktrisi viss arī sākās – sieva bija novecojusi un izplūdusi. Bet jauniņajai meitenei bija tikai 18 gadu. Lūk, arī viss. Sieva bija apriebusies, bet šķiršanās tajā laikā nebija apsveicama. Un Dikenss lika uzcelt ķieģeļu sienu lai pārdalītu guļamistabu – maigi sakot, demonstratīvi.

Un šī resnā, dumjā un nenormālā sieva piecēlās, uzvilka cepuri un uz visiem laikiem aizgāja no mājām. Lai nepazemotos. Lai neklausītos kritiku un nelasītu to žurnālos. Arī bērnus viņai neatdeva. Tā arī atlikušo mūžu viņa nodzīvoja viena. Bet, kad rakstnieks nomira, viņa vien palūdza, lai tiek publicētas vēstules, kuras viņš viņai rakstīja jaunībā. Viņa lūdza. “Lai visi zin, ka viņš mani mīlēja; bet es biju slaida, skaista, jautra un asprātīga…” Taču šo lūgumu neizpildīja.

Es domāju, ka kritika ir tad, kad mūs nemīl. Un grib no mums atbrīvoties. Taču pat sev to neatzīst. Tad vislabāk ir uzvilkt cepuri un aiziet – kā izdarīja šī drosmīgā un cienījamā sieviete…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nemīlestības valsts

Telaviva. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums, viņš sāk raudāt. Māte: “Mans mīļais, neraudi, nopirksim citu, labāku un lielāku, nāc šurp, mīļumiņ”.
Garāmgājēji smaida un māj ar rokām, daži sāk dejot un tad visi kopā ar māti un dēlu iet pēc saldējuma.

Maskava. Iela. Māte un bērns. Bērnam no rokām izkrīt saldējums. Viņš sāk raudāt.
Māte: “Vai tu patiešām pilnīgi stulbs esi!? Tūliņ laizīsi man asfaltu! Vairs nekādu saldējumu, vairs nekādu pastaigu. Visu izstāstīšu tēvam, viņš tev ar siksnu iemācīs kā uzvesties!”
Garāmgājēji ātri pāriet ielas otrā pusē. Viņiem ir nepatīkami to redzēt, jo tas liek domāt par drīzu pasaules galu. Debesis aizsedz liels melns mākonis. Vējš aizpūš pēdējās lapas un smaidu no cilvēku sejām kopā ar ticību un cerību.

Velns parāvis, no tā arī viss sākas. No aizliegumiem, sodiem, pazemojumiem, piekasīšanās, rupjībām. Tik daudz rupjas un naidpilnas attieksmes pret bērniem, kā tas ir Krievijā, nevar redzēt nekur citur pasaulē. Tā ir tāda vietējā audzināšanas ”ētika”. Tāpēc, ka mēs esam nācija, kura neko nezin par to, ko nozīmē mīlēt sevi. Un tas nav stāsts par aklu apsēstību, bet gan to, ko nozīmē cieņa un pārliecība par sevi. Nekas nedod lielāku pārliecību kā mīlestība.

Man bērnībā bija draudzene-kaimiņiene, kura visu laiku apskauda ebrejus: “Viņi nekad nelamā savus bērnus, viņi tos tikai slavē un mīl”. Klīda tadas leģendas. Bet patiesībā tās nav leģendas: ebreji, tāpat kā vairums silto zemju tautu, prot savus bērnus mīlēt. Taču skarbajos padomijas apstākļos tāda uzvedība patiešām šķita neticama.

Ja aizdomājamies plašāk, uz kopējā fona tādi par sevi pārliecināti cilvēki izskatās kā paradokss. Ar grūtībām es varu atcerēties burtiski divus trīs paziņas, par kuriem var teikt, ka tie ir apbrīnojami pārliecināti par sevi cilvēki. Un, kas ir vēl svarīgi, ka viss, ko viņi dara, nes apbrīnojamus augļus. Ja viņiem galvā iešaujas kāda ideja, viņi to realizē, un tas šķiet tik viegli un liekas, ka viņi nepazīst ne mokas, ne šaubas.

Man ir kāds pazīstams mākslinieks Fjodors Pavlovs, kurš jau kopš agras bērnības ir iestudējis teātra izrādes, radījis savu modeļu aģentūru, pēc tam laikrakstu. Tagad viņš ir mākslinieks, kurš rada brīnišķīgas performances. Viņš vienmēr manī ir izraisījis dīvainas sajūtas – es nekad neesmu spējusi atbrīvoties no tādas kā skaudības par to, ka viņam ir tāda pārliecinātība par to, ko viņš dara un, ka viņam viss izdodas tik viegli un rotaļīgi.

Es arī zinu ļoti daudzus apdāvinātus un ārkārtīgi talantīgus cilvēkus, kuri domājot par savu projektu, vienalga, vai tā ir grāmata, scenārijs, vai vienalga, kas cits, kļūst stīvi un bezspēcīgi. Ziniet, cik daudz labu grāmatu nav uzrakstīts? Es arī to precīzi nezinu, taču zinu, ka ļoti daudz (vairāk kā ir uzrakstīts).

Lūk, viens mans draugs grib rakstīt, bet viņam ir briesmīgs radošais bloks: viņu pārņem bailes momentā, kā iedomājas par publikas viedokli. Tāpēc, ka ik reizi, kad viņš bērnība kaut ko zīmēja vai rakstīja, vecāki viņu nevis slavēja, bet kritizēja. Bet jau vēlāk, kad puisis histērijā kliedza: “Nu, kāpēc?!” – viņi atbildēja: “Mēs taču labu vien tev vēlējām”.
Jo slavēt ir slikti, bet kritizēt – ļoti labi. (Un vai maz vērts brīnīties par to, ka internetā varam lasīt, kā cilvēki viens otru tikai lamā).

Kāds mans paziņa uzrakstīja brīnišķīgu rakstu. Es viņam aizsūtīju ziņu: kāds brīnišķīgs raksts, tu esi tads malacis! Mēs aprunājāmies un viņš teica: “Tik patīkami to dzirdēt, es vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu dzirdējis uzslavu no kolēģa”.

Tā arī ir. Neviens nevienu neslavē. Bieži vien pat paziņas publiski uzraksta komentāru no sērijas “kurš kaut ko tik stulbu var uzrakstīt, vai tik tu neesi muļķe?” Varbūt arī esmu muļķe. Varbūt stulbs teksts. Bet es tomēr kaut ko tādu labāk pateiktu privātā sarakstē un daudz iecietīgākiem vārdiem.

Es atceros notikumu, kurš atgadījās ar mani, kad man bija septiņi gadi. Es biju nolēmusi rakstīt romānu. Uzrakstīju pāris lapas, parādīju tētim (mans tētis ir rakstnieks), bet viņš atgaiņājās, teikdams – “sižeta nav, tas viss izklausās tā – ne īpaši labi”. Vispār jau man stēvs, salīdzinot ar citiem, ir vienkarši mīļumiņš. Viņš mani vienmēr ir uzmundrinājis un stimulējis. Un vēlāk man teica, ka esmu ģeniāla. Bet toreiz viņš pateica tā. Un mani tas briesmīgi aizvainoja. Es nometu savu lielo romānu un vairs nerakstīju –  līdz 15 gadiem.
Iespējams, man vajadzēja jau savos septiņos gados saņemties un uzrakstīt “Karš un miers”, taču bērni ir savu vecāku atspulgs, un viņi pasauli iepazīst caur uzslavām un kritiku.

Starp citu, runājot par skolu. Astotajā klasē mūsu skolā darbu sāka jauna literatūras skolotāja, un tieši viņa izmainīja manu dzīvi. Mums lika rakstīt kārtejo sacerējumu. Tolaik sacerējumus rakstīja sekojoši: saviem vārdiem pārstāstīja padomju kritiķu priekšvārdus grāmatām. Tāpēc man vienmēr literatūrā bija knaps trijnieks – priekšvārdus es nelasīju, kaut ko norakstīju no citiem. Bet te pēkšņi sadusmojos un uzrakstīju visu, ko domāju par dzejnieku Ņekrasovu (bet man viņa dzeja nepatika).
Un tā es kļuvu par teicamnieci. Jaunā skolotāja visiem salika nepamierinošas atzīmes par to, ka tie pārraksta svešas urā-patriotiskās domas, bet man bija piecinieks un uzslavas pusstundas garumā. 

Dažkārt es domāju, kā gan būtu veidojusies mana dzīve, ja tā arī līdz skolas beigšanai mēs būtu turpinājuši pārrakstīt padomju laika “pakaļlaižu” domas. Ja nebūtu atnācis jauns cilvēks un pateicis, ka mums jābūt savām domām un, galvenais, ka mums tās ir jāizsaka. Un, ka ikviens viedoklis ir interesants – nav “pareizā” un “nepareizā”.

Es runāju par to, ka mēs, kuri esam saelpojušies padomju laika smakas un arī šodienas bērni, kurus vēl joprojām māca pēc tā laika sistēmas, – mēs praktiski neko nezinām par brīnumaino brīvības sajūtu, ko dod pārliecība par sevi un cieņa pret savu viedokli.

Mums mācīja būt “kā visiem”, mēs baidījāmies un baidāmies pieļaut kaut vismazāko kļūdu, tās ir mūsu pirmatnējās bailes par to, ka saņemsim sodu vai arī pretīgu kritiku,

Mana paziņas-žurnālista mamma viņam jautāja: “Kāpēc tu domā, ka tavs viedoklis kādu interesē?” Un viņa jau nav vienīgā, kura uzdod tādus jautājumus. Mīļā mamma, kura prieka vietā par to, ka viņas dēls ir žurnālists un rakstnieks, ka viņu publicē, interesējas: “Kam gan tu esi vajadzīgs?”

Diemžēl, Krievijā tas ir normāli. Un tā vietā, lai cilvēki atbalstītu mūsu entuziasmu, parasti mēs saņemam šaubas, skepsi un kritiku.

Un tā arī dzīvojam, viens otram to nododot: no paaudzes paaudzē, no viena otram sociālajos tīklos. Rupjības, nosodījums un skepse – vienīgie mūsu cilvēkam saprotamie mijiedarbības veidi.

“Meitenīt, jūs tik labi izskatāties!” – tu saki svešai sievietei. Bet tev uzmet ašu bailīgu skatienu, un kaut ko atmurkšķ. Pat tad, ja kādā privātā pasākumā tu sievietei saki: “Tev tik skaista kleita”, labākajā gadījumā īsi atrauc “paldies”. Un nekad: “Ai, tas ir tik patīkami, es to šogad iegādājos kādā lielā izpārdošanā!” Godīgi. Maskavā es ne reizi neesmu saņēmusi tādu atbildi. Jo cilvēki neprot reaģēt uz uzslavām. Labākajā gadījumā atbild: “Ko, jūs, tā ir saburzījusies un mati man nemazgāti, un esmu apaukstējusies, un vispār izskatos briesmīgi”.

Briesmīgi.

Tas taču ir tik brīnišķīgi, kad tu apbrīno un slavē citus cilvēkus, par to, ka viņi ir skaisti saģērbušies, vai grāmatu uzrakstījuši, vai dzeju sacerējuši, vai izskatās skaisti un izstaro gaismu un siltumu. Abpusējās apbrīnas atmosfēra ir tik jauka, salīdzinot ar to nospiedošo mūžīgo neīstumu un cīņu par to, kurš vairāk aizvainojošu vārdu pateiks. Šķiet, šī naidpilnā sabiedrība pati sevi ir izsmēlusi – jāsāk vienam otru slavēt. Pat tad, ja šķiet, ka īsti nav par ko slavēt. Ja nu pēkšņi tas nostrādā?

Anna Hoļina
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Man šķiet, ka mēs Latvijā esam tikuši nedaudz tālāk, vismaz es savā draugu un paziņu lokā pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri prot gan paslavēt gan arī pieņemt uzslavas. Tāpat arī komentāros, es jūtu tik daudz vēlmes otram pateikt ko labu, un saņemu ļoti daudz labus vārdus un uzslavas. Un es mācos tos pieņemt ar mīlestību un pateicību –- un tad labais vairo labo. Paldies, Mīļie! 

Ginta

Kas aiz durvīm?

… Arvien biežāk es salīdzināju cilvēkus ar durvīm. Iepazīsties ar kādu un redzi simpātiskas durtiņas ar vara nummuriņu. Atver, bet aiz tām maza mazītiņa istabiņa – divi reiz trīs metri. Piecas minūtes parunājies ar cilvēku un jūti, cik smacīgi ir viņa sabiedrībā, cik garlaicīgi starp plauktiņiem ar puķu podiem un plīša lācīšiem.

Bet gadās arī gluži otrādi – atver noplukušas durvis, bet aiz tām Visums: komētas, planētas, Piena ceļš… Taču tādu ir maz. Parasti aiz durvīm ir gaitenis – šaurs, garš, vai arī siena. Klauvējies, cik gribi – neko vairāk kā aklu akmens sienu neieraudzīsi.

L. Romanova “Cilvēki uz jumtiem”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mierpilni pieņemot

Ziemai jābūt piepildītai ar spelgoni, sniegu un brīnumskaistu puteni…
Kas gan tur anormāls, kā mums cenšas iestāstīt sinoptiķi…

Janvāris…
Ledainie dzirkstošie kristāliņi spirgtajā gaisā apbur…
Austošā saule verdoša aukstuma krāsā, ja tā vispār var teikt…
Man patīk…
Mīļie, pati daba mums māca vārda “pazemība” jēgu….

Tas nozīmē – mierpilni pieņemt…
Mierpilni pieņemt visu, pār ko tev nav varas…
Tu vari būt nikns par nelūgtajiem laika apstākļiem…. bet tu nevari tos atcelt…

Un, ja esi tos mierpilni pieņēmis, tad vairs par tiem nebēdā – sameklē siltas drēbes, ietin tajās savu salstošo, neaizsargāto cilvēcisko ķermeni, sagaidi, kad uzvārīsies karsts ūdens, pagatavo smaržīgu tēju un dodies dzīvot savu ierasto dzīvi….

Un tā ir ne tikai ar laika apstākļiem…

Mainīt to, ko var mainīt, tas ir viedums…

Nevēlēšanās samierināties ar to, ko mainīt nevar, lauž mūs, sanikno un neļauj radīt iespējamo…

Mierpilni pieņemt…

Pat sāpīgus faktus… pat to, kas redzams, bet vēl sitas pret iekšējo pretestību… pat to, ko līdz neprātam gribas pavērst uz savu pusi…
Kaut ko, kas nekad neatgriezīsies…
Kaut ko, kā vairs nekad nebūs…
Ar ko mēs nekad neiegūsim to, ko vēlamies….

Absolūti katrai dzīvei ir savs melnais saraksts no šiem NEKAD, un ir vajadzīga liela drosme, lai cienīgi samierinātos un pieņemtu tos, nevis žēlabaini censties izlūgties neiespējamo….

Mierpini pieņemt…

Kā pēkšņi uznākušo salu, kurš sāpīgi kniebj vaigos…
Pieņemt un izdzīvot… nepāršķirt un netēlot, ka nekas nav bijis…
Bija…
Un, kas?!…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis