Atslēgas dzīves situācijām

paplasinat apzinu

Šīs atslēgas tev noderēs, lai analizētu savā dzīvē notiekošās situācijas.

1. Ārejais ir analogs iekšējam.

2. Līdzīgs pievelk līdzīgu.

3. Sāc pievērst uzmanību tam, kas notiek ap tevi un tevī.

4. Ja tu apkārt sev ievēro kaut ko, kas izsauc tevī noteiktas domas un emocijas, tad zini, ka tas viss ir tevī, un šī situācija noteikti tev kaut ko māca.

5. Ja tev kaut kas nepatīk citos, tas noteikti ir tevī.

6. Ja mēs no kaut kā izvairāmies, tas nozīmē, ka aiz tā slēpjas sāpes vai bailes.

7. Kad tu kaut ko dari, tad esi apzināts šajā procesā.

8. Kad nokļūsti kādā situācijā, esi klātesošs. Ja tev rodas vēlēšanāš aizbēgt, ieraugi, kā tu to dari.

9. Kad esi kaut ko izdarījis, nevaino sevi, izanalizē visu, kas notika pirms tam, darbības laikā un pēc tam, ieskaitot savas domas, sajūtas, priekšnojautas, un pacenties saprast, ko tev šī situācija māca.

10. Tavas domas un bloki pievelk un rada visas tavas dzīves situācijas.

11. Mūsu bloki tas ir tas, kas mums jāuzzin un jasaprot šajā pasaulē.

12. Ja tu nokļūsti vienā un tajā pašā situācijā regulāri, pastāvīgi slimo, tas nozīmē, ka tā tev ir kāda mācību stunda. Ko tev šī situācija māca?

13. Tu esi iemesls tam, kas ar tevi notiek.

14. Necenties izmainīt pasauli vai tos cilvēkus, kuri atrodas tev blakus, sākumā izmaini sevi. Kad tu izmainīsi sevi, mainīsies pasaule un cilvēki tev apkārt.

15. Ja tu saki sev un apkārtējiem, ka tu jau esi izmainījies, tātad tu neesi izmainījies, un tā ir tikai maska.

16. Ja tu saki sev un citiem cilvēkiem, ka tev kādā dzīves jomā viss ir kārtībā, tas nozīmē, ka tieši šajā jomā tev ir vislielākā nekārtība. To saka maska. Un tieši šajā jomā tev ir vērīgak jāieskatās sevī.

17. Tev dotie padomi un palīdzības piedāvājumi NAV mājiens uz taviem trūkumiem un nespēju pašam risināt savas dzīves jautājumus.

18. Kad tev trūkst kaut kas, ko tu ļoti vēlies, tas nozīmē, ka tu patiesībā to nemaz nevēlies. Lai saņemtu to, ko tu vēlies, konkrēti noformulē sev to, ko tu vēlies. Iemācies slīpēt domas kristālu.

19. Nekad nedomā par to, ko cilvēki var tev dot, un ko tu vēlies no viņiem saņemt. Tā rīkojoties, tu zaudē savu pievilcību.

20. Aizmirsti par saviem centieniem būt stipram. Patiesais spēks ir tavā mīlestībā pret sevi un vidi, kurā tu dzīvo.

21. Vīrietis kļūst brīvs un spējīgs rīkoties tad, kad sieviete viņu mīl un atsakās valdīt pār viņu.

22. Domā par to, ko tu vēlies, nevis par to, ko tu nevēlies.

23. Pārticība neatnāk no tā, ka tu nevēlies dzīvot trūkumā.

24. Tava uzmanība ir tas kanāls, pa kuru plūst enerģija, lai tālāk piepildītu domu. Un domai seko radošā enerģija.

25. Negatīvās emocijas neatnes to, ko tu vēlies. Tās atnes tikai to, ko tu nevēlies

26. Sapņi un fantāzijas tev parāda tavu potenciālu

27. Iztēle atbrīvo un izved ārpus ierobežojumiem tavu potenciālu.

28. Ja tu sev visu laiku atkārto, kāpēc tev nevar piederēt tavs sapņu objekts, tu nekad to nesaņemsi. Sāc sev teikt to, kāpēc tev tas VAR piederēt.

29. Uz naudu un materiāliem priekšmetiem skaties ne kā uz tavu vajadzību apmierinātājiem, bet gan ka uz pašizziņas instrumentiem, kas tev palīdzēs realizēt tavu potenciālu.

30. Fokusējies uz to, ko tu vēlies, nevis uz to, no kā vēlies atbrīvoties. Daudzi nezin, ko tieši viņi vēlas, toties ļoti labi zin, ko nevēlas.

31. Ja tu nevari noticēt kaut kā iespējamībai, tas nozīmē, ka tev tas nekad nebūs.

32. Svarīgāk ir nevis dzīvot labklājībā, bet prast to radīt.

33. Iemācīties savā dzīvē radīt labklājību ir tavas izaugsmes process.

 Šajā pasaulē tu esi nācis paplašināt savu apziņu un iegūt pieredzi.

Autors: V. Žiharcevs
Tulkoja: GInta FS

Advertisements

Būt brīvam

 

15078725_1292660104139636_8827226061913672450_n (1)Apzināta dzīve sākas brīdī, kad tu pārstāj gaidīt no pasaules un apkārtējiem cilvēkiem to, ka tie radīs apstākļus, kuros tu varēsi izpaust sevi vislabākajā veidā.
Daudzi gaida kompensāciju par grūto bērnību, nelaimīgo mīlestību un daudz ko citu, un šajās gaidās paiet visa dzīve.
Jo ātrāk tu apstāsies un beigsi automātiski kalt savus nereālistiskos plānus un gaidīt ideālos apstākļus, jo vairāk gadu tev paliks, lai varētu radīt pats sevi. Kamēr tu gaidi, tavs potenciāls guļ.

Darbību brīvība nav tas, ko kāds var dot, bet gan tas, ko tu pats vari paņemt.

Būt brīvam nozīmē būt dziļi atbildīgam un ētiskam. Patiesa brīvība nozīmē dziļu mīlestību, saudzību un cieņu pret visu, kas ir tev apkārt.

Brīvība nozīmē to, ka ne jau citi cilvēki ar savām uzslavām vai nopēlumiem mudina tevi koriģēt sevi, bet tu pats esi atbildīgs par to, kā tu rīkojies ar sevi un apkārtējo pasauli.
Ļoti bieži brīvību jauc ar egocentrisku izlaidību. Izlaidīgs cilvēks sevi noliek pasaules centrā un gaida, kad pasaule ar to samierināsies. Taču pasaule ir daudz lielāka un agri vai velu tā samīs tos, kas neievēro tās likumus.

Brīvība sākas ar to, ka tu pieņem sevi tādu, kāds tu esi un pasauli – tādu, kāda tā ir.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: Ginta FS

 

Par Latviju

Latvija111

Reiz, sensenos laikos Dievs dalīja visām tautām zemes. Katrs nāca un prasīja, kādu zemi vien gribēja. Latvietis neatnāca nevienā no nedēļas dienām, taču ieradās svētdien pie Dieva. Noņēma cepuri un teica, lai Dieviņš viņam arī kādu zemes gabaliņu iedod. Dievs saka, ka šim viss izdalīts, kamdēļ nenāca nedēļas laikā, kad visiem dalīja. Latvietis sāka lūgties – visu nedēļu strādāju (zemi aru, zirgus kopu, bērnus auklēju utt) tagad tik brīva vaļa bija atnākt. Nu lūdzu dod, Dievs, kaut vai mazu zemes gabaliņu! Dievam palika žēl latvieša un šis saka latvietim: “Gribēju pats sev paturēt vienu mazu, jauku zemes gabaliņu pie jūras, kur ir zaļi meži, zili ezeri un svētība zemē pie katra zāles stiebra, kur dzīvot savā dieva zemītē, bet nu ņem tad Tu to.” Tā latvietis tika pie zemes. Pie savas zemītes…
Avots: tikainesakinevienam.lv

Par ko mani mīlēt?

par ko mani milet

Vēlme būt mīlētam un pieņemtam vienlaicīgi, ir gluži dabiska. Caur sajūtu, ka viņu mīl un, ka viņš ir vajadzīgs, bērns legalizē savu esību šajā pasaulē. Savukārt, caur vecāku attieksmi pret viņu, bērns formā savu nākotnes attiecību scenāriju ar citiem cilvēkiem.

Sākotnēji, kad bērns piedzimst, viņš nekādā veidā necenšas nopelnīt mīlestību un atzinību. Viņš vienkārši IR, viņš dzīvo, ziņo par savām vajadzībām un izsaka savu nepatiku un bailes (caur raudām, ar mīmikas vai kliedzienu palīdzību). Viņš vienkārši ir klātesošs.

Normālā, veselā variantā, bērns saņem emocionālo atbalsi no savas mātes: mamma atnāk, paņem uz rokām, pieliek pie krūts, viņai ir mīkstas rokas, krūtis ir karstas, piens garšīgs, viņa klusiņām dzied. Mamma bērnu sev piespiež.

Ar viņu kopā ir mierīgi un droši. Un neapzināti “uzsūcas” zināšana par to, ka “Es esmu un tas ir labi.”

Taču, kas notiek tad, kad mammai pašai ir depresija? Vai arī viņa ir trauksmaina? Nodarbināta ar savām problēmām, aizņemta darbā. Vai arī bērns vispār nav bijis plānots. Nogurusi. Ar savām traumām.

Tad bērns sāk just kaut ko nelāgu. Viņš nesaņem šo zināšanu par to, ka viņu mīl. Un, lūk tad, ieslēdzas spēle “mīlestības nopelnīšana”.

Viņš rāda mammai savus zīmējumus, lielās ar tiem “Mammu, paskaties, ko es uzzīmēju!” Bet mamma, ieslīgusi savās problemās, vien attrauc: “Uzzīmēji. Redzu. Malacis…” un turpina domāt savu domājamo un ieslīgst mājas rūpēs. Vinš mēģina dziedāt, dejot – mamma palūdz viņu uzvesties klusāk.

Bērns nepadodas. Viņš cenšas pievērst sev mammas uzmanību un saņemt piekrišanu.

Izslaucīja grīdas. Mamma pateica savu dežūrējošo : “Malacis!”. Taču mazulis nesaņēma pašu galveno – SAJŪTU! Izbrīnu. Sajūsmu. Pateicību. Mīlestību. Viņš saprot, ka tātad tas nav pietiekami. Pēkšņi viņš saprot! Urā! Grīdas vajag ne tikai izslaucīt, bet arī izmazgāt un izmazgat tā, lai smaržo. Tāpēc vajag spainī ar ūdeni ieliet mammas smaržas, tad nu gan mamma priecāsies!

Kad mīlestības un atzinības vietā viņš saņem brāzienu par tukšo dārgo smaržu flakonu, viņš saprot, ka ar viņu kaut kas ir ne tā. kaut ko viņš dara nepareizi.

Un tajā brīdī rodas loģiska kļūda: mamma mani nemīl tāpēc, ka mani nav par ko mīlēt…

Tātad ar mani kaut kas ir ne tā. Es neesmu pietiekami labs. Es visu daru nepareizi. Es pats esmu nepareizs. Nesmuks. Muļķis. Un pārāk skaļš (jo jāuzvedas ir klusāk). Es esmu slikts.

Šķiet, loģika ir triviāla: ja es nesaņemu mīlestību, tātad es to neesmu pelnījis. Ja ar mani viss būtu kārtībā, tad mamma mani noteikti mīlētu. Loģika ir vienkārša, bet kļūdaina!

Tāpēc, ka bērnus mīl ne jau par tīrām grīdām, un ne jau par teicamām atzīmēm skolā, ne par skaistiem, blondiem matiem un zilām acīm, un ne jau par paklausīgumu un ērtumu. Ne jau dēļ kaut kā.
Mīl tāpēc, ka PROT MĪLĒT.

Mīlestība ir otra cilvēka spēja. Sajūta ar kuru var padalīties tikai tad, ja tā ir tevī pašā. ja vecāki ir mīlestības piepildīti, viņi arī savus bērnus ar to apdāvinās vienkārši tāpat. Tāpēc, ka PROT un VAR! Mīlestības dāsnumam nav nekādu noteikumu.

Mazulis par to visu neko nezin un tāpec šī dzīvei nepieciešamā resursa trūkumu viņš izskaidro tikai ar saviem trūkumiem: muļķibu, neakurātumu, skaļumu, to, ka “neesmu tik labs kā kaimiņu puika”. Viņš domā, ka nav pietiekami labs mīlestībai, un tāpēc sāk to pelnīt, izlūgties, diedelēt.

Un tie ir briesmīgi MELI, ar kuriem viņš turpina dzīvot. Šie MELI, ar kuriem viņš tālākajā dzīvē veidos savas attiecības ar citiem cilvēkiem. Ar šiem MELIEM viņš iesoļo pieaugušo dzīvē, un visu savu atlikušo mūžu turpinās nopelnīt to, kas nemaksā neko, kas pienākas no dabas jau piedzimšanas brīdī.

Tāpēc, ja vecāki prot mīlēt, viņi mīlēs arī klibu bērnu, bez rokām un kājām, šķielējošu un sarežģītu, divnieku karali, bērnu, kurš uzdod daudz sarežģītu jautājumu, gan tādu, kurš skaļi uzvedās. Mīlēs tāpēc, ka VAR un PROT. Mīlēs tādu, kāds viņš ir, un mīlēs to, ko un kā viņš dara.

Tikai divas sastāvdaļas: no bērna puses: vienkārši būt, un no vecāku puses: prasme mīlēt. Te nav nekadu noteikumu.
Autors: Anna Maksimova

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Sārtās buras. Šoreiz par mūža darbu.

sartas_buras2

Stāsts par Asolu vienmēr man ir bijis stāsts par mīlestību. Šoreiz es tajā redzu vēl vienu iemeslu iedvesmai – tik ļoti talantīgi un spilgti Aleksandrs Grīns apraksta profesijas izvēli, sava mūža darba un mīļotās lietas izvēli. Tu nepārklausījies, tā ir!

Bērnībā Grejs (kurš pēc tam atkuģoja pie Asolas zem sārtajām burām) ļoti mīlēja lasīt, un daudz laika pavadīja bibliotēkā. Reiz viņa uzmanību piesaistīja glezna, kas karājas virs ieejas. Tajā bija uzgleznots kuģis, kas šķēla jūras viļņus. Šajā brīdī “visi viņa Dvēseles mājieni, visas gara atšķirīgās iezīmes un visas slēptās impulsu nokrāsas savienojās vienā spēcīgā veselā un kļuva par visaptverošu, nepārvaramu vēlmi”.

Šī glezna viņam kļuva par “to svarīgo vārdu Dvēseles sarunā ar Dzīvi, bez kura ļoti grūti būtu sevi saprast. Mazajā puisēnā pakāpeniski sāka dzīvot milzīga jūra. Tā saauga ar viņu, kad viņš bibliotēkā rakās milzīgos grāmatu kalnos, un alkatīgi lasīja visas tās grāmatas, aiz kuru apzeltītajām durvīm atvērās zilais mirdzums”. Grejs ļoti vēlējās kļūt par kuģa kapteini.

“Neviena cita profesija nevarētu tik veiksmīgi sakausēt vienā veselumā visus dzīves dārgumus, saglabājot neskartu katras atsevišķās laimes smalko rakstu. Briesmas, risks, dabas spēks, tālas zemes gaismas, brīnišķīga noslēpumainība, plaiksnījoša mīlestība, kas uzplaukst, mijoties šķiršanās un tikšanas reizēm, aizraujoša seju, notikumu murdoņa un neaprakstāma dzīves daudzveidība”.

Ļoti skaisti un patiesi uzrakstīts. Tiesa, ne vienmēr mūsu izvēles brīdis ir tik spilgts un viennozīmīgs. Vēl jo vairāk, ne vienmēr mēs jau kopš bērnības zinām, ko vēlamies. Un tomēr ja iedraudzējamies ar saviem sapņiem un vēlmēm, un nospraužam sev mērķi atrast šo kaislību dzīvē, tad atbilde noteikti atnāks. Vajadzīgajā laikā un jebkurā vecumā.

Man tas aizņēma dažus gadus – ja precīzāk, piecus. Šis ceļš atgādināja kustību pa spirāli, un ne vienmēr bija viegli. Kādam būs vajadzīgs mazāk laika, kādam – vairāk. Tas ir normāli. Iespējams, ka savas sirds dziļumos tu jau zini atbildi, taču vēl pagaidām neej šo ceļu. Tas arī ir normāli. Un tomēr maz pamazam sāc savu kustību.

Paskaties apkārt. Noteikti tavu draugu lokā ir cilvēki, kurus tu apbrīno ne tik daudz par viņu mērķtiecību un gudrību, cik par viņu vienotību pašiem ar sevi. Viņi ir kā Grejs “Sārtajās burās” – tādi īsti un patiesi tajā, ko dara, uz ko tiecas. Es esmu pārliecināta, ka viņu piemērs tevi iedvesmo!

Tas ir par to, cik ļoti svarīga ir vide (окружение).

Vēstulē savai mātei, kura ļoti pārdzīvoja par savu dēlu, Grejs raksta: “Ja vien tu redzētu, to, ko redzu es; paskaties manām acīm. Ja vien tu varētu, kā es, pielikt pie auss gliemežnīcu un dzirdēt tajā mūžīgā viļņa skaņu. ja vien tu mīlētu, kā es – es visu to atrastu tavā vēstulē, izņemot čeku un mīlestību – smaidu…” Māte pieņēma dēla aizraušanos un atbalstīja viņu. Zinot, cik ļoti tā viņu mīl un atbalsta, Grejs bieži apciemoja vecāku mājas.

Tas ir par to, cik ļoti svarīgs ir tuvinieku atbalsts.

Ne uzreiz Grejs kļuva par trīsmastu burinieka kapteini. Ļoti daudz ko kuģa puikam nācās pārdzīvot

Patiešām, no malas nekad nav redzamas tās grūtības, ar kurām saskarās cilvēks savā ceļā uz veiksmi. Droši vien, tas nav vienkārši – pārrunās un darba intervijās nosaukt savu cenu darba tirgū, vai pārliecināt savu klientu par to, ka sadarbība ar tevi viņam ir izdevīga. Iespējams, tev naktīs ir grūti aizmigt no domas par to, ka 30/40/50 gadu vecumā esi nolēmis mainīt savu profesiju. Vai arī pavisam nopietni domā, ka esi neveiksminieks, jo kāds tavā vecumā jau ir paspējis būt veiksmīgs, bagāts un laimīgs, un šī nerealizētības sajūta katru dienu indē tavu dzīvi. Bet, pats galvenais, tu nenolaid rokas, pat tad, ja nezini, ar ko sākt, pat tad, ja sākumā tavus piedāvājumus neviens neuztver nopietni.. Riskē! Turpini iesākto. Dari!.

Tas ir par to, cik ļoti svarīga ir ticība sev un pārliecība. Tā arī ir svarīgākā lieta veiksmes “receptē”.

Savā darbā es ļoti bieži saskaros ar to cilvēku pārdzīvojumiem, kurus nesaprot un neatbalsta tuvākie. Pašā sākumā, kad tu uzsāc jaunu projektu vai maini profesiju, vai aizej no prestiža, bet – nemīlama darba, ir ļoti grūti nenovērtēt tādu atbalstu. Taču, ja šī atbalsta nav, tad mēs meklējam citus atbalsta avotus. Un, uzmini, kurš ir pats pirmais, galvenais un spēcīgākais avots?
Pareizi! Tieši, tu pats!
Ļoti bieži daudziem no mums šķiet neierasta doma – kā tas ir, atbalstīt pašam sevi? Dažkārt sākumā mēs tais pretojamies.. Bet pēc tam saprotam, ka atbildīga pārliecības par sevi pozīcija, ir spēka avots

Un pēc tam parādās atbildības garša. Es pat teiktu “laimes garša”, kur atbildība ir ļoti svarīgs ingredients.

Lūk, tādas domas atnāca pie manis, kamēr lasīju “Sārtās buras”. Brīnumaini, cik ļoti pasakas par mīlestību spēj iedvesmot!

Un, vēl:
“Sārtās buras” man ir stāsts par pašpietiekamību. Par piepildītību un spēju peldēt savā virzienā. Par to, ka tad, kad tu pats esi savā vietā un nodarbojies ar savu mīļoto lietu, tev ir gan ar ko, gan zem kādām burām atpeldēt pie mīļotā cilvēka. Un ir daudz vairāk iespēju dot mīlestību un palīdzēt viņam piepildīt viņa vēlmes, tad, kad piepildi savējās.

Autors: Olga Maksimenko
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kas slēpjas zīlē?

ozols543w

Kad zīles nobrieda, tēvs ozols tām teica:
— Bērni, atcerieties, katrā zīlē slēpjas vesels mežs.
— Muļķības. Mūsos ir tikai kodoliņš, — zīles neticēja.
— Bet es jūtu, ka manī ir kaut kāds noslēpums, — nolēma viena liela zīle un nokrita zālē.
Te pēkšņi viņa sajuta, ka to aiztiek mežacūka.
— Nenodari pāri mežam, kas slēpjas manī, — palūdza zīle.
Mežacūka norukšķēja un lika mierā jocīgo zīli.
Nākamajā dienā zīli mēģināja aizstiept pelēns
— Manī ir mežs, neaiztiec to! — iekliedzās zīle.
Pelēns pārbijās un aizskrēja. Garām lidoja sīlis un saķēra zemē gulošo zīli.
— Vai tiešām tu vēlies iznīcināt mežu, kas dzīvo manī? – jautāja zīle.
Sīlis no izbrīna gandrīz vai pazaudēja zīli, taču pēc tam vēl stingrāk satvēra to knābī un lidoja tālāk. Tas aizlidoja stepē un teica:
— Ātrāk velc ārā to mežu. Stepei tas ir ļoti vajadzīgs!
— Es pagaidām vēl nezinu, kā to dara. Šis noslēpums man ir jāatmin, — atbildēja zīle.
— Muļķības, — noteica sīlis. Taču lika zīli mierā un aizlidoja.
Zīle pārziemoja bedrītē. Pavasarī, sadzērusies ūdeni, tā laida zemē mazu saknīti.
Pēc tam no zīles izlīda maigs asniņš ar divām lapiņām. «Tas jau ir drusciņ līdzīgāks mežam» — nopriecājas zīle.
Pagāja daudzi gadi. Stepes vidū bija izaugusi liela ozolu birzs. Birzs ciltstēvs — varens ozols, katru gadu teica saviem bērniem zīlēm:
— Bērni, atcerieties, katrā zīlē slēpjas vesels mežs. To ieraudzīs tikai tas, kurš tam noticēs!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Reiz

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Reiz mēs atslēgsim savus skārienjūtīgos telefonus un iziesim pasaulē.
Tur būs pavasaris un laternas tumšajā miglā spīdēs kā zelta jāņtārpiņi. Sadevušies rokās mēs iesim cauri to matētajam atspīdumam, un gaisma pielips mūsu ķermeņiem, un paliks ar mums ilgi.

Reiz mums apniks draudzēties feisbukā un mēs ar draugiem aizbrauksim pie jūras. Viss būs pa īstam: sudrabotas zivtiņas, kaijas-mednieces un smilšu pilis. Viļņi piezagsies tuvāk un nolaizīs mūsu pēdas smiltīs, nu un? Lai tā ir! Galvenais, lai viļņi tur būtu. Bet pusnaktī pār balto krastu uzleks mēness – nevainojami apaļš, kā ar cirkuli uzvilkts. Un pēkšņi debesis apgāzīsies tieši mums virsū, un mēs par godu tam atkorķēsim burbonu.

Reiz mēs izdzēsīsim visus savus foto no instagrama un ne reizi to nenožēlosim. Ēdiens izrādīsies tik garšīgs, ka neviens to nepaspēs nofotografēt. Mēs staigāsim pa piejūras tirgu un cienāsimies ar granātāboliem, ieelposim paprikas un kardamona smaržu, skatīsimies kā tirgotāji ķeksē no katliem mājās pagatavotu brinzu, lai ietītu to sniegbaltā marlē. Un mums ne reizi neienāks prātā ieslēgt kameru – ne reizi! Tāpēc, ka…. kālab gan?
Reiz seriālu mākslīgā realitāte mums sāks šķist parāk smacējoša un šaura. Mēs  pārtrauksim to astoņpadsmitās sezonas pašā vidū, jo mums vienkārši ļoti sagribēsies dzīvot. Skatīties kā peld ledus pa pusei aizsalušajā upē, mēs barosim baložus, skūpstīsimies, neskatoties uz salu. Lidojošās pārslas mums atgādinās kokosa skaidiņas un mēs pilnā kaklā smiesimies.  Bēt pēc tam iesim sasildīties nakts restorāniņā un uzdejosim tango. Tas nekas, ka pagaidām to neprotam. Mēs vienalga uzdejosim.
Reiz mēs pārtrauksim sekot modei un pēkšņi izrādīsies, ka mums pašiem ir savs stils. Nospļaujoties uz visu pieņemto, mēs savienosim nesavienojamo un eksperimentēsim ar krāsām. Man piedos pārāk košos apģērbus, lūpu krāsas un pārāk kliedzošās frizūras. Tev piedos tavu vienkāršību. Un es atradīsu vecmāmiņas kameju, bet tu nopirksi žokejcepuri krāmu bodītē. Un tas izskatīsies ļoti skaisti, zvēru, pa īstam skaisti!

Reiz mēs izvilksim no ausīm “austiņas” un ieklausīsimies savā sirdī. Un pēkšņi izradīsies, ka mūzika ir it visur – pērno lapu čaboņā, lietus bungošanā un tējkannas svilpšanā. Mēs izdzirdēsim veco mūra māju domas un koku sarunas, un pat mākoņu klusēšanu. Un šajā melodijā nebūs nevienas falšas nots, nevienas!

Reiz mums apniks lasīt muļķīgos tvītus, un mēs beidzot paņemsim no plaukta grāmatu. No tās putekļu aromāta Dvēselē pamodīsies dīvaina sajūta, kam mēs vārdu tā arī neatradīsim. Visi bērnības sapņi ar jaunu spēku atgriezīsies un ļoti gribēsies kuģot pa jūru, zirga mugurā jāt pa prēriju, meklēt dārgumus un bēgt no laupītājiem. Un iemīlēties. Ak, Dievs, kā mums gribēsies iemīlēties!

Reiz mēs pārstāsim atzīties mīlestībā ar muļķīgu dzeltenu “smaidiņu” palīdzību, bet vienkārši ieskatīsimies viens otram acīs. Un tajās ieraudzīsim visus Visuma zvaigznājus, pašus siltākos sapņus un paši savu atspulgu. Un nekas nebūs jāsaka, viss būs skaidrs bez vārdiem. Bet tu vienalga pajautāsi un es atbildēšu.

Tu esi piekusies un netici man, bet es ZINU.Lai varbūt ne šeit uz šīs zemes un ne šajā dzīvē, bet reiz tā būs, tieši tā.
Mēs vēl uzdejosim tango.
Apsolu!

Autors: Tatjana Streļčenko
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS