Viss kļūst tik vienkāršs, skaidrs, saprotams. Tu jūties kā patiesa taisnīguma iemiesojums, tavas dusmas ir vērstas pret nepārprotamu ienaidnieku. Var sajust spēka pieplūdumu. Tu jūties kā uzvarētājs un soģis. Adrenalīna un kortizola līmenis paaugstinās, asinis vārās. Dopamīna līmenis aug, tāpēc ir tik viegli pieķerties dusmām. Agresija un dusmas momentā paaugstina dopamīna līmeni par vismaz +160% – tāpēc tas ir tik patīkami. Tas ir gandrīz tikpat patīkami kā liela pica (+150%) un gandrīz kā sekss (+180%). Jā, mūsu neirobioloģija apbalvo dusmas — mednieku kopienām ir ieradums rīkoties taisnīgi un spēcīgi paust dusmas, pat kaitējot sev, jo tas palīdz tās saliedēt.
No neiroķīmijas viedokļa nosliece uz dusmām rodas tad, ja ir pazemināts serotonīna līmenis plus zems dopamīns (aizkaitināmība) vai augsts dopamīna līmenis (impulsīvā agresija). Ja serotonīna līmenis krītas, tu ātri pamanīsi kā aug aizkaitināmība un tevi sāk tracināt dažādas lietas un cilvēki. Kad serotonīna līmenis krītas, mazinās prefrontālās smadzeņu garozas kontrole pār amigdalu un tāpēc tu daudz asāk reaģē uz jebkuru pat mazāko šķietamo apdraudējumu.
Tāpat arī tipiska pazīme tam, ka serotonīna līmenis krities, ir saasināta taisnīguma izjūta (nosliece uz savas taisnības apstiprināšanu – confirmation bias). Ja cilvēkam ir zems serotonīna līmenis, pasaule šķiet “netaisnīga”. Jebkuri aizrādījumi šķiet ļauni un absolūti netaisnīgi, ir izteikts jūtīgums pret jokiem un jebkuriem citiem notikumiem. Nosliece uz dusmām korelē ar atkarību risku, bipolārajiem traucējumiem un depresiju, nemaz nerunājot par arteriālo hipertensiju un sirds-asinsvadu sistēmas saslimšanām.
Visdažādākajās kultūrās dusmas skaitījās nepieļaujamas katram sevi cienošam cilvēkam, ļaudis uzskatīja, ka ir svarīgi tās atstrādāt un kontrolēt dažādu iemeslu dēļ – sākot no tā naids ir veids kā izvairīties no savām emocijām un vilšanās, un beidzot ar to, ka tas noved pie pašsavaldīšanās zaudēšanas.
Tā kristietībā niknums (ira) ir viens no septiņiem nāves grēkiem, kas saistīts ar lepnību. Galu galā dusmas ir saistītas ar mūsu ego un mūsu personīgajām cerībām par to, kā lietām vajadzētu būt – kāds dara to, ko nevajadzētu, skatoties no tava viedokļa, kāds pauž viedokli, kas ir nepareizs, skatoties no tava viedokļa … bez ego, tam nebūtu nekādas jēgas. Budismā dusmas ir viena no “trim indēm”, kas rada karmu, dusmas spēj iznīcināt visu labo, ko mēs jebkad esam izdarījuši. Un līdzeklis pret to, pirmkārt, ir savaldīšanās spēja un iecietība, pēc tam – advesha (neuzbrukšana vai naida neesamība) vai metta (mīloša labestība), bet vēl efektīvāk – dusmu būtības vai tukšuma apzināšanās – suniata. Stoicismā dusmas tika uzskatītas par visbīstamāko afekta stāvokli – tieši dēļ tā, ka tiek zaudēta paškontrole. Bet Austrumos dusmoties nozīmē “pazaudēt seju”, jo dusmas patiešām spēcīgi deformē cilvēku.
Nedusmoties – tas nenozīmē būt neaizsargātam. Tā romiešu armijā dusmas skaitījās nevēlamas, jo dusmu rezultātā apmiglojas prāts. Būt dusmīgam un niknam tika uzskatīts par barbarisma izpausmi – tāpēc aukstasinīgie un atturīgie leģioni viegli sakāva ienaidnieku, kurš viegli zaudēja savaldību: “dusmas nav noderīgas ne kaujā, ne karā kopumā: jo dusmīgs kareivis sliecas rīkoties neapdomīgi un, gribēdams apdraudēt ienaidnieku, pats viņu neuzmana. Samuraji uzskatīja, ka izrādīt naidu pret ienaidnieku ir necienīgi un bīstami. Bet Maltas ordeņa bruņinieki vienmēr līdzi nēsāja misericordia (žēlsirdības dunci). Noķer sevi uz šī serotonīna-dopamīna dusmu un aizkaitināmības viļņa: kā tas izkropļo tavu uztveri un paskaties, kas tajā ir adiktīvs – tāds, kas spēcīgi ietekmē, veido pieradumu un noteiktu uzvedību. Dusmojoties tev šķiet, ka tu kaut ko dari, taču patiesībā tu sev tikai kaitē.
Par naidu un dusmām var palasīt stoicisma klasiķus, piemēram Senekas darbu “Par dusmām”, vai pasmieties, skatoties komēdiju Dusmu terapija (Anger Management).
Bet noslēgumā es citēšu Budu: “Turēt sevī dusmas ir tas pats, kas satvert rokās karstu ogli ar nolūku mest to kādam citam. Pirmkārt tā apdedzinās tevi pašu.”
Avots: Ārsts un pasniedzējs Andrejs Beloveškins (Aggressive behavior and three neurotransmitters: dopamine, GABA, and serotonin—A review of the last 10 years. Psychology & Neuroscience, 7(4), 601-607 The feeling of anger: From brain networks to linguistic expressionsNeuroscience & Biobehavioral Reviews Volume 108, January 2020, Pages 480-497 Prevalence and Correlates of Anger in the Community: Results from a National SurveyCNS Spectr. 2015 Apr; 20(2): 130–139.)
Tēma, par kuru vēlos runāt, nav jauna, bet joprojām aktuāla daudziem. Jo, lai gan mēs visi kopā virzāmies no cīņas un pretstāvēšanas pasaules uz uzticības, koprades un prieka pasauli, tomēr katrs iet savā tempā un kādā dzīves posmā sastopas ar garlaicības, bezjēdzības, vilšanās un nevēlēšanās neko darīt stāvokli. Dzīve kļūst neinteresanta, bezkrāsaina, vienmuļa, un vispār nav skaidrs, kāpēc tajā vajadzētu atrasties.
Es bieži to salīdzinu ar datorspēli. Iedomājies, ka mēs ilgu laiku kopā esam spēlējuši datorspēli, kurā visa uzmanība tika pievērsta mūsu varoņa kustībai no līmeņa uz līmeni šīs spēles ietvaros.
Taču ārpus spēles atrodas pats spēlētājs – Dvēsele, kas spēles varoņa dzīves laikā guva pieredzi: pacietību, izturību, brālību, simpātijas utt. Spēles uzvaras un pāriešanas uz nākamo līmeni koncepcija bija cieši saistīta ar spēles scenāriju un noteikumiem. Piemēram, mūsu dzīvē tā ir izglītība, karjera, pārtikusi ģimene, veselība, nauda, cieņa un pateicīgi pēcnācēji. Bet tam visam nav nekāda sakara ar spēlētāju-dvēseli.
Kad sākās šīs Spēles aizstāšanas process ar jaunu, lai tas būtu iespējams, bija nepieciešams, lai ievērojama daļa spēlētāju vienlaikus justos kā varonis uz ekrāna, kuru ierobežo spēles apstākļi, un spēlētājs kurš atceras (vai vismaz neskaidri jūt), ka šī ir tikai spēle, un tās noteikumus var pārrakstīt.
Tāpēc cilvēki sāka mosties. Šis ir pirmais pārejas posms, kad cilvēka prātā pēkšņi iešaujas doma: Kāpēc es tā dzīvoju? Kam tas vajadzīgs? Vai ir iespējams dzīvot savādāk?.. Notiek sava veida atgriešanās pie patiesā Es.
Un šī fāze, lai arī ļoti sāpīga, tomēr ir ļoti iedvesmojoša. Tu it kā iznāc no tumša pagraba, kurā esi atradies visu mūžu, to pat neapzinoties, svaigā reibinošā gaisā. Tu atbrīvojies no ģimenes, klana, dzīvesvietas, kurā atradies, scenārijiem, un sāc saprast, ka tā nav tava izvēle – dzīvot šādā veidā. Šajā brīvībā tu kļūsti miesā un dvēselē stiprāks, un harmoniskas sevis sajūtas brīži, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, kļūst arvien biežāki un ilgāki. Un izskatās, ka labākais vēl tikai priekšā. Un tā arī ir, tikai pēc atmodas fāzes neizbēgami pienāk nākamā – iepriekšējās dzīves atmiršanas fāze – tās programmu, likumu, attieksmes atmiršana…
Un te vairs nav bangojošu jūtu un emociju, kas mūs moka pirms atmodas fāzes – cik tad var? Esmu slazdā! Ir jābūt kādai citai izejai!.. Šeit mums vienkārši ir grūti un tas tiešām tiek pārdzīvots līdzīgi nomiršanai – viss ir blāvs, neinteresants, viss nogurdina, nav skaidrs, kāpēc, viss izraisa apjukumu, noraidījumu un vienaldzību. Bieži vien šādā stāvoklī tu nespēj sajust emocijas un pat nevari priecāties par to, kas agrāk iedvesmoja, šķita vērtīgs, svarīgs, pat svēts.
Tas ir dabiski un saprotami. Vienkārši tie receptori, tie sinaptiskie savienojumi smadzenēs, kas pārraidīja noteiktu informāciju, apstrādāja to un radīja hormonālo uzplūdu un atbilstošas emocijas, tagad mirst, izslēdzas, un tikai veidojas jauni sinaptiskie savienojumi. Šobrīd ir tukšums. Citiem vārdiem sakot, mēs esam atraušanās procesā no bijušās Spēles dzīves likumiem.
Daudzi cilvēki to nevar izturēt. Viņiem šķiet, ka tas viss ir saistīts ar to, ka viņi sāka visu mainīt, bet vajadzēja dzīvot tāpat, kā līdz šim… Taču arī tas ir pārbaudījums. Kāds atgriežas pie vecā, kāds staigā šurpu turpu daudzas reizes, līdz pārliecinās, ka viņš jau visu zina iepriekšējā pasaulē, un tas nozīmē, ka tomēr ir jāizvēlas cita – jauna.
Lai tev būtu vieglāk, teikšu, ka cilvēki, kuri šajā dzīvē ienāca ar pietiekami attīstītu garu, tā jūtas jau no paša dzīves sākuma. Viņi neko nevēlas, viņi nesaprot spēli, ko spēlē visi apkārtējie. Tas jo īpaši attiecas uz jauniešiem – bērniem un pusaudžiem – viņi vai nu piedzīvo vardarbīgu nepatiku pret šo spēli, vai arī ir neizpratnē – ko es daru starp šiem trakajiem, kuri tā vietā, lai priecātos par saules staru uz pienenes, psiho un nervozē par to, ka dēls skolā nav uzrakstījis kontroldarbu, un meita nevar saņemties piedzemdēt bērnus, kaut gan jau sen ir laiks?
Vēlmes trūkums mūsos ir tikai vēlmes trūkums spēlēt, jo jau sen esam gana izspēlējušies. Mūsu ego ir noguris spēlēt lomas, mainīt maskas, tiekties pēc kaut kā, kaut ko sasniegt, un tad vilties… Un tad sākas vairs neaktuālu spēles struktūru atmiršanas process. Jo labā ziņa ir tā, ka mēs varam novilkt maskas un vairs nebūt aktieri.
Es nepateikšu neko jaunu par to, kā izkļūt no šī vienaldzības stāvokļa pret visu, vienkārši atgādināšu visu, kas tev zināms jau sen. Jā, un tev nav jācenšas no tā ātrāk izkļūt, tev ir jāizdzīvo šis periods pēc iespējas maigāk pret sevi, dodot laiku iekšējai pārstrukturēšanai. Ārējā enerģija šajos brīžos parasti ir minimāla, jo notiek kolosāls iekšējais darbs, kas prasa klusumu un harmoniju.
Daudzi cilvēki, it īpaši tie, kas pēc dabas ir aktīvi, baidās ilgstoši uzkavēties šajā apātijas stāvoklī – un kā tad turpināt dzīvot ?! Taču es nomierināšu, tas tā nebūs mūžīgi. Izdzīvo to kvalitatīvi, ļauj sev nobriest, un tu atkal varēsi parādīt savu aktivitāti, tikai pavisam citādāk – nevis dzenoties pēc spēles artefaktiem, bet sekojot saviem iekšējiem impulsiem un paļaujoties uz izvēles brīvību.
Šajā periodā ir labi piedalīties tuvinieku dzīvēs, iepriecināt viņus. Jā, tev nav pārāk lielas vēlmes, iekšā vēl joprojām ir tukšums, tu esi īslaicīgi iestrēdzis, tāpēc vismaz velti šo laiku kaut ko radošu darot. Jo, kad tu kaut ko dod otram, enerģija plūst arī tevī, kad tu izrādi mīlestību pasaulei, mīlestība izplūst caur tevi, un tu ar to esi burtiski piesūcies.
Protams, šeit arī ir zemūdens akmeņi. Tu nedrīksti uzspiest cilvēkiem savu labestību, un patiešām ir vajadzīga dvēseļu saskaņa, lai saprastu, kas viņiem patiešām ir vajadzīgs. Un, protams, nevajag sevi izvarot, cenšoties kādam izpatikt, ja tu pats to kategoriski nevēlies.
Obligātas šajā periodā ir rūpes par ķermeni! Ķermenis ir mūsu sarežģīti veidotais enkurs šajā pasaulē, tas ļauj mums būt šeit un mainīties, ja tā nebūtu, mēs nepastāvētu un attiecīgi arī nebūtu attīstības. Ikdienas ķermeņa kopšanas prakses ir pamats, bez kura nevar iztikt.
Un, protams, pateicība – par to, kas tev šobrīd ir pieejams un kas šobrīd uzlabo garastāvokli – putnu dziesmas, skaisti ziedi, smaržīga tēja, laba komēdija, omulīga pidžama, tikšanās ar draugu… Jā, tas viss šobrīd neizraisa eiforiju un entuziasmu, bet tas var piepildīt mūs pilienu pa pilienam, atbrīvojot mūs no iekšējā noguruma.
Pārdzīvot apātijas fāzi, palīdz tikai viena lieta – pateicība par mirkli vienotībā ar savu ķermeni, apkārtējās dzīves skaistuma sajūtās – garša, krāsa, smaržas, kustība, tēli… Tāpēc, ka vitalitāte, kas atklājas mūsos šajos brīžos ārpus prāta ir reāla – īsta. Un caur mums tā pārraksta šīs dzīves audeklu, pat ja mēs īslaicīgi esam vīlušies.
Šobrīd ir muļķīgi gaidīt no dažādām prognozēm konkrētus datumus un ciparus, jo šobrīd mēs atrodamies varenas upes straumē, kur jebkurš iemestais akmens izmainīs visu plūsmu. Jautājums ir tikai viens, vai šajā plūsmā personīgi tu nokļūsi atvarā, vai peldēsi tālāk maksimāli gludi un plūstoši. Un tas ir tavas telpas radošā spēka jautājums un tas atkarīgs no tā, cik labi tu dzirdi sevi un proti pieņemt visus savus stāvokļus, lai kādi tie arī būtu – skumji, mutuļojoši, nomākti, smagi, slimīgi. Pieņemt kā pārejošus, pieņemt to, ka tas vienkārši notiek.
Kāpec nevajadzētu klausīties ļaunu vēstošas prognozes? Kāpēc nevajadzētu veltīt savu uzmanību sliktu vēstošām prognozēm? Tāpēc, ka kamēr tu esi dzīvs šajā ķermenī, šajā avatarā (Dvēsele taču nekur nepazudīs un nekad nemirs), bet kā persona, kura šeit spēlē savas lomas, no tevis ir atkarīgs tas, kurp tu virzi savu enerģiju. Un, ja tu savu enerģiju dod uzmanībai uz kaut kādiem katastrofāliem notikumiem, TU IEGULDIES TO RADĪŠANĀ. Nekādi „ļaunie spēki” nespēj tos radīt, tikai cilvēki ar savu enerģiju un savām emocijām var tos realizēt – visu, ko vien vari iedomāties. Bet mums simtiem gadu ir mācījuši radīt katastrofālus notikumus. Un brīnumaini ir nevis tas, ka Zeme vēl joprojām ir dzīva, turpina savu evolūciju un visi atslēgas momenti jau ir aiz muguras, un iziets ir arī neatgriešanās punkts – planēta neaizies bojā. Ne tas ir brīnumaini. Brīnumaini ir tas, ka tas viss noticis ar tik mazu asinsizliešanu. Lūk, tāds ir to ļaužu spēks, kuri savu uzmanību velta priekam un apbrīnojot šīs Pasaules skaistumu. Tās Pasaules, kas Dieva radīta, lai mēs varētu izbaudīt dzīvi ķermenī, baudīt krāsas, aromātus, komunikāciju ar tik ļoti atšķirīgām sevis pašu daļiņām.
Tāpēc pamani to, kas tevi iedvesmo, dod savu uzmanību tam, kas tevi iepriecina, piepildi ar savu uzmanību to, kam esi pateicīgs.
Lietū saslapināji kājas, priecājies, ka mētelis sauss. Tieši tas arī ir tava nākamā dzīves mirkļa radīšanas brīdis. Nevis kaut kādu prognožu salīdzināšana, prognožu, kuras citi cilvēki izlaiž caur sevi un translē pasaulei, bet tieši to, ko tu pats jūti, tieši tas tev un tavai tuvākajai apkārtnei konkrēti rada realitāti. Tas, ko tu jūti un kā tu jūti savu pamatvibrāciju.
Mums katram kaut kādos brīžos gadās būt laimīgiem, jautriem, pateicīgiem, jautājums ir tikai viens, cik laika no visas savas dienas tu esi labsirdībā vai vismaz līdzsvarotā pieņemšanas stāvoklī. Lai radītu šo stāvokli un atbrīvotu sevi no mentālajām prāta projekcijām, kas piepildītas ar pagātnes pieredzi un šībrīža brūkošās matricas trokšņiem, katru dienu, katru stundu IR JĀVĒRŠ UZMANĪBA UZ SEVI.
– Kas attiecas uz matēriju, mēs visu laiku esam kļūdījušies. Tas, ko mēs saucam par matēriju, ir enerģija, kuras vibrācija ir tik ļoti zema, ka tā kļuvusi uztverama ar jutekļiem. Matērija ir gars, kas reducējies līdz redzamības stadijai. Matērija neeksistē.
– Laiks un telpa nav apstākļi, kādos mēs dzīvojam, bet gan veidi, kā mēs domājam. – Fiziskās koncepcijas ir cilvēciskā saprāta brīvi radītas un, lai arī kā mums šķistu, tās nenosaka ārpasaule. – Laiks neeksistē – mēs to izdomājām. Laiks ir tas, ko rāda pulkstenis. Atšķirība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai spītīgi atkārtota ilūzija. – Es domāju 99 reizes un neko neatrodu. Es pārtraucu domāt, es peldu klusumā, un patiesība nāk pie manis. – Intelekts maz ko var darīt ceļā uz atklājumu. Apziņā notiek lēciens, sauc to par intuīciju vai kā vien vēlies, un risinājums atnāk pie tevis, un tu nezini, kā un kāpēc. – Cilvēks sevi, savas domas un jūtas uztver kā kaut ko izolētu no visa pārējā, sava veida optisku apziņas ilūziju. Šī maldināšana mums ir sava veida cietums, ierobežojot mūs ar personīgām vēlmēm un pieķeršanos dažiem mums tuviem cilvēkiem. Mūsu uzdevums ir atbrīvot sevi no šī cietuma, paplašinot savu līdzjūtības loku, lai aptvertu visas dzīvās būtnes un visu dabu tās skaistumā. – Mūsu nošķirtība vienam no otra ir optiska ilūzija. – Kad kaut kas vibrē, visa Visuma elektroni rezonē ar to. Viss ir savstarpēji saistīts. Cilvēka eksistences lielākā traģēdija ir nošķirtības ilūzija. – Realitāte ir tikai ilūzija, kaut arī ļoti noturīga. – Mēs esam dvēseles, kas valkā svētas bioķīmiskas drēbes, un mūsu ķermeņi ir instrumenti, ar kuriem mūsu dvēsele spēlē savu mūziku. – Kad tu pēti pasaules ietekmīgāko cilvēku, kuri jebkad ir dzīvojuši, dzīves, tu ieraugi vienu pavedienu, kas vijas cauri visu viņu dzīvēm. Pirmkārt, visi viņi dzīvoja saskaņā ar savu garīgo būtību un tikai pēc tam ar savu fizisko “es”. – Senie cilvēki zināja kaut ko tādu, ko mēs, šķiet, esam aizmirsuši. – Jo vairāk es uzzinu par fiziku, jo vairāk mani piesaista metafizika. – Savā garajā mūžā esmu sapratis vienu lietu: visa mūsu zinātne, kas korelē ar realitāti, ir primitīva un bērnišķīga. Mēs joprojām nezinām pat tūkstošdaļu no tā, ko daba mums atklājusi. Pilnīgi iespējams, ka aiz mūsu maņu uztveres ir paslēptas pasaules, par kurām mēs pat nenojaušam. – Es neesmu ateists. Problēma ir pārāk liela mūsu ierobežotajiem prātiem. Mēs esam maza bērna stāvoklī, kurš ienāk milzīgā bibliotēkā, kas piepildīta ar grāmatām daudzās valodās. Bērns zina tikai to, ka kādam šīs grāmatas bija jāuzraksta. – Plaši izplatītais viedoklis par to, ka es esmu ateists, ir milzīga kļūda. Ikviens, kurš šādi interpretē manas zinātniskās teorijas, tās nav sapratis. – Visu, katru sākumu un beigas, nosaka spēki, pār kuriem mums nav kontroles. Tas ir iepriekš noteikts gan kukainim, gan zvaigznei. Cilvēki, dārzeņi vai kosmiskie putekļi – mēs visi dejojam noslēpumainas melodijas pavadījumā, kuru kaut kur tālumā atskaņo kāds neredzams dūdenieks. – Nākotnes reliģija būs kosmiska reliģija. Tā pārsniegs personīgo Dievu un iztiks bez dogmām un teoloģijas. – Enerģiju nevar radīt vai iznīcināt, to var tikai pārnest no vienas formas uz otru. – Viss ir enerģija, un tas ir viss. Saskaņo to realitātes frekvenci, kuru vēlies, un tu nevarēsi nepieņemt šo realitāti. Savādāk nevar būt. Tā nav filozofija. Tā ir fizika. – Es esmu laimīgs, jo man ne no viena neko nevajag. Man nerūp nauda. Rotaslietas, tituli vai atšķirības man neko nenozīmē. Es nealkstu uzslavas. Man neko nevajag. Laimīgs cilvēks ir tik apmierināts ar tagadni, ka viņš pārāk neuztraucas par nākotni. Alberts Einšteins Paldies: Indira Ma Foto: Steve Chai Tulkoja: Ginta Filia Solis
Mums visiem: gan vīriešiem gan sievietēm ļoti vajadzīga ir Mīlestība. Mīlestība nozīmē pieņemšanu, patiesumu, sirsnību, maigumu, rūpes, gatavību atdot un būt atbildīgam, uzticamību, nesavtīgumu, dāsnumu. Un jo vairāk mēs paužam šīs īpašības, jo vairāk saņemam pretī. Tādas izpausmes kā bailes, greizsirdība, atkarība, manipulācijas, kontrole, pretenzijas, pārmetumi tikai grauj attiecības un tām nav nekāda sakara ar Mīlestību.
Taču visam ir vajadzīgs lēmums…
Kamēr cilvēks nav izlēmis, vienmēr būs šaubas, atkāpšanās iespēja, kūtrums un bezdarbība…
Jebkurai mīlestības izpausmei eksistē viena vienkārša patiesība, kuras nezināšana nogalina neskaitāmus plānus un grandiozas idejas: tajā brīdī, kad cilvēks par kaut ko izšķiras, arī Telpa un Mīlestība sāk darboties. Dārgakmeni nevar nopulēt bez berzes. Tāpat cilvēks nevar kļūt veiksmīgs bez pietiekama skaita grūtu mēģinājumu.
Vienai izpausmei palīdz daudzas lietas, kas citādi nekad nenotiktu. Tas viss ietver veselu notikumu straumi: noderīgas sakritības, tikšanās un priekšlikumus, kuriem neviens iepriekš nebūtu ticējis. Ko gan mēs gaidām un neizlemjam? Grābeklis taču pats sev neuzkāpj!
Īstas attiecības ir ne tikai patīkamas, dažkārt tām ir nepieciešamas sāpes, smagums un vilšanās. Kurš to nesaprot – pazūd jaunā un interesantā meklējumos un prāta ilūzijās.
Īstam vīrietim sieviete nekad nebūs pirmajā vietā. Un tai nevajadzētu būt pirmajā vietā. Viņas vieta ir netālu. Ne augšā, ne apakšā, ne priekšā, ne aizmugurē, bet blakus. Lai īstajā brīdī viņa varētu paņemt roku vai paiet malā un netraucēt.
Viņa ir mīļotā ceļabiedre, draudzene un mīļākā, māte un saimniece, nevis Visuma centrs. Kad viņa to sapratīs, vīrietis pats tai pievilksies. Īstam vīrietim ir jādod vieta sievietei, un nav jādod iespēja kādam citam ieņemt vietu viņai blakus.
Periodiski mūsu dzīvē dažādas attiecības vienkārši beidzas – pat bez nodevības, bez strīdiem un bez redzama iemesla – jūs vienkārši kļūstat atšķirīgi un katrs ejat savu ceļu, ņemot līdzi savas mācības, kāds izdarot secinājumus, un kāds atkārtojoties, kāds pārejot uz nākamā pakāpiena, bet kāds netiek līdzi vai nav gatavs iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Ar gadiem draugu loks kļūst šaurāks, bet tie, kas paliek, vairs nav tikai draugi, bet mīļi un tuvi cilvēki.
Mums blakus nav vajadzīgi gudrie… mums nepieciešami viedie savā būtībā, pieņemošie, jūtošie, individuāli, atšķirīgie, uzmundrinošie un tie, kuri dzīvo pēc sirdsapziņas, kuri nepieķeras bet blakus iet savu pašu ceļu. Nav jau nekādu ceļu. Viss ir tas pats viens ceļš. Paradoksalitātes pieņemšana noved pie iluzorisma izpratnes. Tikai vienlaikus pieņemot divus pretējos virzienus, tu varēsi ieraudzīt visu horizontu. Tāpēc, ka bezdibeni nevar pārlēkt divos lēcienos.
Ja tu šodien neesi spējīgs nevienu mīlēt, vismaz pacenties nevienam nenodarīt pari.
Jautājums: Es sapratu, ka brīžos, kad mans vīrs ir nikns, dusmojas un kliedz, labāk viņu neaiztikt, bet nodarboties ar sevi. Taču viņš kliedz arvien biežāk, viņu kaitina praktiski viss, ko es daru un kā cenšos ar prieku un smaidu sagaidīt viņu no darba un darīt visu, kā viņam tas patīk. Un sanāk, ka es paciešu viņa aurošanu, klausos tajā, neatbildu ar kliegšanu un neapvainojos uz viņu…. Tad kur ir tā robeža starp “nodarboties ar sevi” un būt kājslauķim, pret kuru noslauka kājas, bet tas visu pacieš?!
Atbilde: Uzreiz vērsīšu jūsu uzmanību uz neatbilstībām jautājumā. Kad jūs patiešām neapvainojaties, jums neko nenākas paciest.Jūs jūtat līdz cilvēkam, tāpēc, ka redzat, cik slikti viņš jūtas. Lieta tāda, ka vīra un viņa dusmu pieņemšana un šo dusmu paciešana ir divas pilnīgi pretējas lietas.
Kad tu pieņem, tu saproti, ka viņam ir savi iemesli kliegt: iespējams, viņš no darba pārrodas aizkaitināts, iespējams, viņš nejūtas mīlēts, bet varbūt tie ir naida uzliesmojumi, kuri uzkrāti iepriekšējās dzīvēs… Bet kaut kādu iemeslu dēļ jūs taču dzīvojat kopā ar šo cilvēku? Ar kaut ko viņš acīmredzot izraisa jūsu simpātijas?
Es neaicinu jūs paciest jums adresētus apvainojumus – tā ir pavisam cita tēma‼ Taču, kad cilvēks auro, par to, ka viss ir ne tā, visam būtu jābūt pavisam savadāk, ka viņam viss ir apnicis – viņš vienkārši izgāž savu negatīvo iekšējo stāvokli. Un, ja jūs šajā situācijā nevis ciešat, bet vienkārši saprotat, tad tas nevar būt stāsts par kājslauķi. Tā drīzāk ir vieda tāda cilvēka pozīcija, kurš nesit savu roku par to, ka tā histērijā raustās Tāpēc, ka dzīvesbiedri ir kā divas rokas: ir muļķīgi sist savu otru roku, tā taču ir jūsējā, tai ir slikti…. Jūs vienkārši raugāties uz to ar līdzjtību un sapratni, turklāt mierīgi elpojat un cenšaties normalizēt savu stāvokli. (Es runāju par dzīvesbiedriem – cilvēkiem, kuri zina un saprot, kāpēc ir kopā). Ja jūs protat šādā veidā uztvert vīra dusmas un naidu, tad šādi stāvokļi kļūs arvien retāki, ne tik asi un cilvēks izjutīs atvieglojumu.
Bet tagad par godīgumu attiecībā pret sevi. Kādēļ gan jums visu darīt tā, kā patīk jūsu vīram, kad patiesībā jums viss jādara tā, kā patīk jums?! Vīrs pret jums izjūt aizkaitinājumu tāpēc, ka jūs reāli vēlaties viņam iztapt, bet tas nozīmē melus un izlikšanos.
Jums jādzīvo tā, ka uzskatāt par labu un vajadzīgu. Gatavot vakariņas vīram ne tāpēc, lai viņš nekliegtu vai gluži otrādi, slavētu jūs, bet gan tāpēc, ka jums patīk to darīt, ka tas jums sagādā prieku – skatīties kā viņš ēd un jums ļoti gribās, lai viņš justos labi. Tas nozīmē, nevis, izejot no savas lomas, bet no sirds tāpēc, ka dvēselē tā jūtat.
Tā ir attiecību klasika. Kad spēlējam “labiņās” lomu (vienalga ar ko, vai tas ir vīrs, bērns vai vecāki….) un aiz šīs “labiņās” maskas slēpjam savas patiesās jūtas, cilvēki pacentīsies “izvilkt” no mums šīs patiesās jūtas. Nevienam nav nekāda labuma no šīs lomas, turklāt šādā veidā tēlojot, jūs graujat savu ķermeni un arī enerģētiski apzogat savu vīru. Esiet godīga pret sevi un saviem tuvajiem. Godīgums un tiešums ir galvenās labas komunikācijas īpašības.Ja jums kaut kas nepatīk, nav jākliedz vai jānosoda, pietiek ar to, ka stingri pasakāt: “Man tas nepatīk!” Ir prakses, ar kuru palīdzību trenēt sevis sadzirdēšanu un godīgi atskaņot savu iekšējo taisnību.
Viena no galvenajām mācībām, ko dzīve man ir iemācījusi, ir tā, ka cilvēki, kuri no manis visvairāk kaut ko pieprasīja, vismazāk paši atbilda tam, ko pieprasīja…
Paskaties apkārt un es esmu pārliecināta par to, ka ļoti ātri tu ieraudzīsi šīs senās manipulācijas pierādījumus. Tu izdzirdēsi motivējošas, aicinošas uzrunas no to cilvēku lūpām, kuriem pašiem tās nekad nebūs signāls personīgai rīcībai. Tevi kauninās par to, par ko paši jau sen vairs nekaunās. Tevi apvainos tajā, kurā paši iestiguši līdz ausīm. Tevi mudinās uz darbībām, kurās paši garantēti nepiedalīsies. Un tā it visā.
Mani mīļie, sīku nelietību neaptumšotais briedums vienmēr sāk ar sevi… Tas neapgrūtina sevi ar misiju ielauzties citu cilvēku dzīvēs, lai augstprātīgi norādītu no saviem augstumiem to, ka kādam jāatbilst tam, kam pašam pietrūkst dūšas. Vēl pagaidām dzīve ir tā iekārtota, ka ceļojumi uz paradīzi uz sveša kupra vienmēr būs pievilcīgāki par iešanu ar savām kājām tiem, kuri nav gatavi neko dot pretī un kuriem patīk tikai ņemt, tikai pieprasīt, tikai skaļi kliegt par to, kā tam vajadzētu būt … Vai tiešām tu vēlies būt šis ērtais transporta līdzeklis? Tas tev pašam jāizlemj.
Ļiļa Grad Foto: Hrishikesh Deshkar Tulkoja: Ginta Filia Solis
Dzīve, tāpat kā sajūtas un emocijas, vienmēr ir nepastāvīga un kustībā. Tikai sajūtas, kas plūst no mūsu Dvēseles, ir pastāvīgas, ja tava Sirds ir atvērta un tu zini, kā adekvāti izpaust šo psi-enerģiju. Mēģinot apturēt savu jūtu plūsmu, dabiski tiek apturēta pati dzīve. Un telpa neuztver statiku – tā iznīcina jebkuru aizsprostu un arī tevi šajā formā …
Lai cik ļoti tu sekotu savām prāta diktētajām vēlmēm, apmierinājumu negūsi. Dzīves ceļš caur vēlmēm nozīmē apmierinājuma iegūšanu, bet tā rezultāts vienmēr ir neapmierinātība, un tas ir maldīgs ceļš. Tu seko savai iekārei un negūsti gandarījumu. Tu atkal un atkal tiem seko un neesi apmierināts. Tu mēģini vēlreiz, un atkal nav apmierinātības.
Ja tu pētīsi sava prāta un sajūtu dabu tajā mirklī, kad seko savām vēlmēm, tu atklāsi, ka tur vienmēr kaut kā trūkst, vienmēr vajag kaut ko vēl, kaut ko jaunu, kaut ko vēl sasniegt, iemācīties, apskatīt, saprast, sasniegt, manipulēt – tam visam piemīt tik milzīga daudzpusība, ka grūti pat aptvert.
Bet patiesībā sekošana savām vēlmēm pati par sevi jau ir ciešanas un problēma. Pati vēlmes būtība jau satur ciešanas – tā ir dualitāte. Neatkarīgi no tā, cik ilgi tu seko savai vēlmei, tu joprojām nesaņemsi apmierinājumu pat pēc tam, kad to apmierināsi. Vienīgais rezultāts vienmēr būs neapmierinātība, un tās ir Dzīves lielākās ciešanas, kas neļauj mums sasniegt nākamo, jau augstāku līmeni… Tikai patiesas jūtas un pieņemšana tam, kur tu esi, ir sākuma sākums…
Pašreizējā vēsturiskajā brīdī viss tik ātri mainās. Šodien daudziem ir kļuvis skaidrs – Dzīve ir viena. Individualitātes materiālā pasaule ir tās enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā Gara augļi. Un, ja agrāk šis atspulgs bija ļoti novēlots, dažkārt gadiem ilgs, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis uzreiz dod labklājības paplašināšanos, galvenais ir neiekrist sava prāta vērtējumos un argumentācijās, pagātnes salīdzinājumos un konkurencē.
Ļoti ilgu laiku uz Zemes valdīja maksimālas iegremdēšanās matērijā periods un attiecīgi materiālo vērtību pārākums pār iekšējām, garīgajām. Cilvēki smagi pārdzīvoja kataklizmas un sacentās, lai sasniegtu rezultātus miera laikā. Tomēr daudzi pēdējās desmitgadēs ir sākuši izjust eksistences bezmērķību, dzenoties pēc ārējo panākumu “burkāna” – sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām. Ir kļuvusi acīmredzama iekšējās harmonijas lielā nozīme dzīvībai un veselībai.
Jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās kolektīvs apziņas pavērsiens pretējā virzienā: no sīvas konkurences un bailēm izdzīvot līdz visa vienotības un katra unikalitātes sajūtai. Daudzās valstīs tas sakrita ar dažāda veida kataklizmām, jo īpaši PSRS sākās perestroika, iznīcinot agrākos dzīves cietokšņus. Un tas, kurš nebija stingri piesaistīts materiālajai apziņai, vispārējā haosa vidū jutās kā svaigs vējš, kas nes brīvību, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem. Un tad šī sajūta sāka pieaugt, vēršot cilvēci uz iekšējām vērtībām – godīgumu pret sevi, sirsnību, savas dvēseles nemirstības atcerēšanos un redzamo spēles rezultātu trauslumu.
Iepriekšējos polārā dalījuma laikmetos materiālās un garīgās tēmas tika nevis vienkārši šķeltas, bet gan pretnostatītas. Materiālā labklājība gandrīz neizbēgami tika sasniegta, noraidot dvēseles balsi, un cilvēki, kas meklēja atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, ignorēja materiālos uzdevumus, zinot, ka šos ceļus nav iespējams apvienot.
Tā kā mēs visi esam ne reizi vien iemiesoti tad vienā, tad atkal citā lomā, tad līdz šim ikvienam ir neapzināta pieredze gan atteikties no materiālās dzīves priekiem (arī ķermeņa priekiem), gan spēlēties ar materiālā plāna pārmērībām, kas bieži vien noveda pie fiasko. Taču jau līdz 21. gadsimta sākumam kvantu fizika bija pierādījusi pasaules vienotību, atpazīstot tās enerģētisko dabu gan materiālos objektos, gan garīgajā emocionālajā darbībā, un kopš aptuveni 2012. gada pieaug to cilvēku skaits, kuri apzinās, ka viss ārējais ir “iluzors” un ir tikai iekšējās atspulgs, kas nepārtraukti pieaug. Masu apziņa ir tik ļoti progresējusi, ka pat populārās publikācijās un televīzijas kanālos sāk runāt par ārējo problēmu sekundāro raksturu un iekšējās harmonijas vērtību.
Arvien vairāk cilvēki priekš sevis atklāja to, ka nav tikai ķermeņi, ka skrējiens pēc ārējām vērtībām neļauj atpazīt un sadzirdēt sevi pašu īsto un ka kopumā ir kāda cita realitāte, nevis tā, ko esam pazinuši līdz šim.. Un, ka šajā Jaunajā realitātē ir citi noteikumi, citi potenciāli un pavisam cits brīvības līmenis. Arvien vairāk cilvēku sāka novērtēt nevis karjeras sasniegumus un materiālos uzkrājumus, bet gan dzīves mirkļus blakus saviem mīļajiem, vienatnē ar sevi un dabu – ESĪBAS mirkļus.
“Esības” stāvoklis jau vispār ir matērijas eksistences pamats. Ko nozīmē “būt”? Tas nozīmē sajust sevi ne tikai kā noteikta dzimšanas gada cilvēku un pat ne kā ķermeni ar dvēseli, bet gan kā Dvēseli – Vienotās Apziņas individuālu fokusu, kas šo pasauli uztver caur ķermeni.
Ne domas par to, ka kaut kā pietrūkst, bet pateicīgas sajūtas mirklī ļauj izdzīvot katru mirkli pilnvērtīgi un veidot labākās iespējas.Tieši mirklis “tagad” ir apziņas un matērijas krustpunkts.Tas, ko tu piedzīvo, nosaka to, ko tu redzi sev apkārt. Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu stāvokli un labot to no iekšpuses, esot savas realitātes saimniekam, nevis apstākļu upurim. Ir svarīgi precīzi sekot savas sirds kompasam.
Un te nu ir iespējami divi maldīgi priekšstati. Pirmais ir saistīts ar vēlmi dzīvot kā līdz šim – cilvēki joprojām cenšas kompensēt savu iekšējo tukšumu ar materiālajiem sasniegumiem, viņi no visa spēka cenšas izgrābt, iegūt, nopelnīt, sasniegt, gūt panākumus, cerot, ka tas nesīs laimi. Bet otrs ir nicinājums pret materiālo plānu, jo nav spējas to kontrolēt caur iekšējo stāvokli, un tāpēc notiek iesaistīšanās spēlēs par garīgām tēmām.
Vispirms pastāstīšu par otro virzienu. Atteikšanās no materiālajām vēlmēm un iedziļināšanās pseidogarīgumā arī ir pagātnes programma, kad, lai sajustu augstfrekvences enerģiju klātbūtni savā dzīvē, bija jāatsakās no materiālā komforta, personīgās mīlestības, veselības utt. Atcerieties, piemēram, vientuļniekus, klaidoņus un mūkus, kuri aiziet askētismā… Lieta tāda, ka agrāk īsti nebija iespējams apvienot garīgo un materiālo, nebija iespējams “kļūt apgaismotam”, pilnībā nepakļaujot miesas vajadzības un ego aicinājumus. Šobrīd ir citi laiki – šobrīd vienotība ar dvēseli ikdienas lietās ir ne tikai iespējama, bet pat vitāli nepieciešama! Tikai piepildot savu ikdienu ar harmoniskām pateicības, pieņemšanas un apbrīnas enerģijām, mēs varam saglabāt vitalitāti un piesaistīt veiksmīgu notikumu attīstību pašreizējā pārejas perioda haosā. Tagad spēja pacelties no mijiedarbības ar matēriju – sajust savu ķermeni, pieskārienu, skaņas, aromātus, krāsas – var atgriezt mūs “tagad” mirklī, paaugstinātt mūsu vibrācijas un palīdzēt sajust dzīves vērtību. Ne velti mēs esam iemiesoti materiālajā pasaulē.
Otra medaļas puse – kad cilvēks, palaižot garām “esības” stāvokli, sāk cītīgi censties “darīt” un “iegūt”. Šobrīd ši pieeja vairs nenes augļus.
Neatkarīgi no tā, cik neticami lielas pūles tu pieliec, lai cik pārdomātus plānus tu nekal, nekas neizdosies, ja tu nepratīsi izbaudīt to, ko dari, un ja tavu rīcību noteiks nevis vēlme dalīties ar pasauli, bet gan vēlme iegūt.
Turklāt, jo vairāk cilvēks cenšas šai ceļā, jo vairāk viņš ieslīd vai nu nosodījumā (savā un citu), vai izmisumā, vai dusmās, vai alkatībā, atdodot savu enerģiju postošiem haotiskiem viesuļiem. Starp citu, uz to balstās finanšu piramīdas un dažādas viltus mācības, kas sola iemācīt kļūt bagātam, palīdzēt īstenot savu potenciālu, piepildīt vēlmes utt. Šajā gadījumā upuris rada bendi: “Mani nav grūti piemānīt, es pats priecājos, ka esmu maldināts!”
Jebkurā gadījumā resursa zudums un zaudējumi vibrāciju skalā ir garantēti – līdz vilšanās, izmisuma, nosodījuma un citiem destruktīviem stāvokļiem. Ja tu atrodaties tādā cilpā, kurā atbildību par savu labklājību tu nodod kādam citam – vienkārši atzīsti to bez sevis nosodīšanas (kā varēju, tā dzīvoju!) Un sāc no šī punkta, lai radītu sev citu iekšējo stāvokli.
Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo tam ir pārliecība, ka tieši objekti un notikumi dara cilvēku laimīgu. Tikmēr visiem ir zināms, ka kaut kas, kas pieder, pats par sevi neko nedod. Ja iekšpasaulē pietrūkst mīlestības un pašvērtības, lai cik daudz tu saņemtu ārpusē, iekšā tas nepaliks. Tikai neapmierinātība pieaugs.
Galu galā mūsu Dvēsele nevar vēlēties lai tai kaut kas “pieder”. Dvēsele zina, ka ceļo šeit ar vienu mērķi: atklāt sevī jaunu gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust spēju radīt un dot.Un došana notiek caur sirdī atvērtām durvīm kopējai dievišķajai plūsmai. Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes savās lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas, tikai spiež cilvēku apzināties: ieskaties sevī, pieņem bez vērtēšanas un sprieduma to, kas ir, un sāc kopt jauno.
Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti ap mums ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Vienkārši ir pienācis laiks, kad jāatceras garīgā un materiālā vienotība, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.
Un te nu uzdevumi mums katram ir atšķirīgi. Cilvēkam, kurš sākotnēji bija orientēts uz “esības” stāvokli un, iespējams, ir nodzīvojis daudzus klosteru iemiesojumus, ir jāiemācās kaut ko vispār vēlēties, atzīt materiālo labumu klātbūtni savā dzīvē un sākt tos baudīt. Kādam, kurš vairāk koncentrējas uz darbību un piederību, gluži pretēji, lai atcerētos savu nemirstīgo būtību un zemes iemiesošanās mērķi.
Jaunajai paaudzei, par laimi, nav visu šo izkropļojumu un viņi zina, kā harmoniski apvienot plaukstošu materiālo eksistenci un koncentrēšanos sirdī. Bet visiem pārējiem es gribu atgādināt, ka ar katru dienu izkrišana no Sirds uz Prātu, no Dvēseles uz Ego, atgriešanās no Lielā Spēlētāja pie mazā tēla kļūst arvien postošāka. Un Dzīve ar visu savu notikumu ritējumu mudina koncentrēties, pirmkārt, uz sirdi.
Šajā gadījumā materiālie labumi mūsu īpašumā ir tikai patīkams bonuss. Galu galā, kad esi ar vēlmi pieņemt, īpašums pie tevis atnāk automātiski – pareizās lietas, ērts apģērbs, piemērots mājoklis… Šim nolūkam tev nav jāpieliek īpašas pūles, milzīgi jāplāno, jāorganizē pasākumi, cilvēki utt. Viss notiek dabiski, es pat teiktu maģiski. Piemēram, tu domā: “Būtu jauki, ja es varētu sev nopirkt jaunas kurpes”, un tu tās vienkārši “pa ceļam satiec”. Prātā iešaujas doma, ka gribi kādu noteiktu ēdienu vakariņās, nāc mājās – un tavs vīrs to jau ir pagatavojis. Tu sapņo par ziediem un pateicīgie klienti tev tos atnes. Tas ir ideāls variants, kas atspoguļo vibrāciju radīšanas principu.
Atceros, apmēram pirms 25 gadiem es lasīju frāzi no Šri Aurobindo: “Dievs ir mūžīgais bērns, mūžīgi spēlējoties mūžīgajā dārzā.” Toreiz man šī doma ļoti patika, bet sapratu to tikai vēlāk. Bērns ir tas, kurš, spēlējoties, veido pasauli sev apkārt. Tādā pašā veidā mēs kā viena Radītāja šķautnes veidojam pasauli sev apkārt caur sevi, ar savām darbībām. Tāpēc baudīsim zemes izpausmes un būsim radoši materiālajā plānā, neaizmirstot, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM.
Šobrīd Zeme ir iegājusi tajā astronomiskajā fāzē, kad mūsu planētu burtiski pārpludina enerģijas, kas agrāk to nav spējušas sasniegt. Un tajā nav nekā katastrofāla, ja saprotam, kāpēc esam ŠEIT un TAGAD!
Ilgu laiku “garīgā dzīve” un “pasaulīgā dzīve” daudzu cilvēku prātos ir bijušas nošķirtas un pat pretnostatītas viena otrai. Taču šobrīd Zemes elektromagnētiskais lauks neatstāj mums izvēles iespējas (un paldies Dievam, ka tā) – ja mēs neiemācīsimies savās sirdīs gūt harmoniju, ja nepratīsim pieņemt apkārtējās dzīves norises bez pretenzijām, bez nosodījuma, ja neatļausim sev mīlēt sevi pašu un sev tuvos cilvēkus katrā dzīves mirklī – tad mūsu psihei un ķermeņiem klāsies grūti.
Tas ir viegli izskaidrojams no bioķīmiskā viedokļa: emocijas organismā realizē noteikti hormoni un neiropeptīdi, un ķīmisko reakciju rezultāts un to ietekme uz orgāniem un sistēmām ir atkarīga no smalka elektromagnētiskā līdzsvara.
Jaunie starojumi padara neiespējamu normālu organisma un psihes funkcionēšanu uz dusmu, grūtsirdības, aizvainojuma, vilšanās un citu “indīgu” emociju fona.
Tāpēc par izdzīvošanas atslēgu kļūst spēja apgūt mākslu dzīvot ar pateicību un mīlestību, nevis tikai panākumus un laimi.
Un šāda holistiski pozitīva skatījuma uz dzīvi pamats ir SEVIS PIEŅEMŠANA.
Ginta Filia Solis 