Apātija kā restarta stāvoklis

Mēs jau neskaitāmas reizes esam runājuši par apātijas cēloņiem: tā ir ilgstoša vardarbība pret sevi (piespiešana rīkoties noteiktās sociālās robežās), nogurums no sociālo lomu pildīšanas un faktiskais ego šķīdināšanas process – pāreja uz sajušanu ar sirdi. 

Cilvēki, kuri iet mīlestības spēka atgūšanas ceļu, agri vai vēlu neizbēgami nonāk punktā, kad jāpārslēdzas no ārējā uz iekšējo. Šobrīd tādu cilvēku skaits ir pieaudzis, jo dvēseles masveidā mostas. Un tieši šo posmu raksturo apātija, pilnīga vienaldzība pret ārējo un absolūts vēlmes trūkums rīkoties un vispār sadarboties ar sociumu.

Un, protams, cilvēkus, kuri ir pieraduši visu panākt izmantojot ārējo spēku, kuri audzināti šādā garā, šis stāvoklis biedē. Un pat tad, ja viņi man tic, ka šis posms ir neizbēgams un tas vienkārši ir jāpārdzīvo (tas nozīmē jāļaujas pilnīgai bezdarbībai vismaz trīs vai četras nedēļas), viņi tik un tā krīt panikā prāta pretargumentu un uzgleznoto šausmīgo attēlu iespaidā (par nākotni: naudas trūkumu, slimībām, asocialitāti utt.) Īpaši grūti ir tiem, kam šādi simptomi ir pirmo reizi. 

Mīļie, nebaidieties, ka paliksiet šajā apātijas stāvoklī uz visu mūžu! Kā daži man raksta, tu “paliksi mājās, kļūsi vājš, novecojis un izstumts no dzīves”. Šis ir tikai pagaidu posms, kas paredzēts, lai tu labāk iepazītu savu Dvēseli, iemācītos sadzirdēt tās balsi.

Kad tu ar baudu dari sadzīves lietas, skaties labu filmu, pastaigājies pa parku, lēnām vēro dzīvi no sava balkona utt., tava dvēsele dara savu iekšējo darbu. Un, ja apstākļi attīstās tā, ka vari atļauties visu iepriekš minēto un nav vēlēšanās pēc ārējas aktivitātes, tad tev tagad nav jābūt aktīvam. Kad vajadzēs iziet ārā, dzīve sagriezīsies tā, ka nevarēsi palikt mājās. Bet pagaidām noliec malā visas satraucošās domas par to, kā tu dzīvosi, kāda ir tava sociālā loma utt. Tagad svarīgākā sociālā loma ir būt līdzsvarā, būt iekšēji mierīgam, uzturēt harmonisku stāvokli. Tas ir lielākais ieguldījums sabiedrībai un dzīvē, un tavai ģimenei un taviem bērniem …

Jebkuras pretenzijas pret sevi par ieilgušo nenoteiktību, nākotnes nesakārtotību ir iluzoras. Tas ir mūsu prāts, kas mūs maldina. Nākotni nevar sakārtot. Ja tev šķiet, ka tev ir garantijas nākotnei, tu dziļi maldies – tās ir dekorācijas, kas vienā mirklī var uzliesmot kā sērkociņš un viss sabruks: var bankrotēt jebkura banka, sabrukt jebkura ģimene, māja var nodegt, var sākties karš – jebkas. Nākotnes pārliecība ir absolūta prāta ilūzija.

Ir pagājis laiks konkrētiem plāniem un to īstenošanai secīgos soļos. Lineārā izvērsumā vairs nav vēstures attīstības, kā agrāk, tāpēc neko nav iespējams plānot. Var būt tikai vēlamās sajūtas, piemēram: “būtu jauki atpūsties pie jūras”, “būtu jauki dzīvot plašā trīsistabu dzīvoklī” vai “būtu jauki strādāt tādos un tādos apstākļos un par tādu un tādu naudu” utt.

Taču visām tavām pašreizējām aktivitātēm jābūt vērstām tikai uz to, lai tu šajā konkrētajā brīdī būtu laimīgs. Ja esi aizņemts ar mirkļa laimi – maksimālu ēdiena garšas sajūtu, komforta sajūtu, siltumu pret cilvēkiem, kurus tu redzi –, dzīve pati atnesīs tev vajadzīgos notikumus un parādības: īstā reklāma piesaistīs tavu uzmanību, tu satiksi īsto cilvēku, nāks negaidīts piedāvājums utt. Tā kā nav nākotnes, ir tikai tagadne, kurā tu vari izveidot sev resursu stāvokli, un tad tu varēsi saskatīt nākamo savu soli, kas tev nāks par labu.

Kamēr mēs vēlamies kaut kādus plānus veidot ar prātu, mēs nevaram iemācīties sajust dvēseli un dzīvot jaunā veidā! Ja tā vietā, lai iegrimtu sevī, mēs atkal un atkal steidzamies ārā, mēs tikai nodarbinām sevi ar ārējām aktivitātēm un iztukšojam sevi vēl vairāk.

Tāpēc, pirmkārt, mums ir jānoņem šī pretruna sevī – mums šķiet, ka, ja mēs sekojam sava iekšējā līdzsvara vadībai, tad mēs nekad vairs negribēsim aktīvi rīkoties. Tā nav taisnība – daudzi no mums jau ir pieredzējuši, ka, ļaujoties līdzsvaram, mēs spējam piedzīvot vēlmi izrādīt kādu aktivitāti. Un mūsu panika par mūsu pašu bezdarbību ir tikai stingrā iekšējā vecāka balss, kas mūs ieskāva bērnībā: “Neguli – tu nosalsi” utt.

Bet fakts ir tāds, ka visaktīvākā ārējā izpausme neizslēdz, bet, gluži pretēji, balstās uz dziļu iekšējo stabilitāti un harmoniju. Starp iekšējo mieru un ārējo darbību pastāv nesaraujama saikne, un, cīnoties ar tieksmi pēc iekšējā miera, tu vienlaikus nogriez ārējās aktivitātes sakni. Tas vispirms ir jāsakārto tavā galvā.

Tāpēc ir absolūti bezjēdzīgi mēģināt sevi piespiest, vajag tikai savienoties ar savu Dvēseli. Un tas ir iespējams tikai vienā veidā: pateikties sev un dzīvei par to, kas tev ir, mīlēt katru pašreizējo mirkli. Ļauj sev koncentrēties uz iekšējo un sajust dzīvības trīsošo iekšējo siltumu. Jo tik, cik daudz siltuma un dzīves pateicības tu izliksi no sevis, tikpat daudz tevī atgriezīsies vēlme darboties un dzīvot.

Un, ja tā nenotiek, iespējams, ka tu kaut kādā veidā sevi maldini? Jo ilgstošs (kādam visas dzīves garumā) sabrukuma stāvoklis ir rādītājs tam, ka tu, gluži pretēji, esi attālinājies no savas Dvēseles. Ieildzis vājums – ir absolūta savas Dvēseles nedzirdēšana.

Kad tu jau esi iemācījies mierīgi sadzīvot ar sarežģītiem apstākļiem, un tevi arvien vairāk pārņem melanholija un skumjas, tas norāda, ka tu ignorē savu dvēseli un krāj sevī melus. Nav jāgaida, kamēr šie meli sakrājas un rezultējas kaut kādā dzīvi satricinošā notikumā. Paņem papīru, pildspalvu un pieraksti: man ir apnicis tas, man ir apnicis tas, tas utt. – un tu redzēsi tieši to, par ko tu pats sev melo.

Tikt galā ar apātijas stāvokli ir ļoti vienkārši – ir jāpāriet no domām uz darbību. Vienkārši veic jebkuru darbību, kas šobrīd izraisa simpātijas un apbrīnu. 

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uguns vilnis un transformācijas

Šodien es vēlos pieskarties tēmai, kas atšķiras no ikdienišķajām tēmām, par kurām runāju parasti. Es vēršos pie tiem, kuri no personīgās pieredzes zina, par ko būs šis stasts, kuri manos vārdos atpazīs patiesību par sevi. Mūsu dzīves ceļi ir ļoti dažādi, katrs ejam savu, un tas ir svētīgi. Tāpēc, ja tev šķiet, ka tas tevi neskar un turklāt izraisa protestu, netērē savu laiku un noliec šo materiālu malā.

Un, tā, uguns vilnis, kas tagad ir nolaidies uz Zemes, ir transformācijas vilnis, kuru vairs nevar ignorēt. Visskaidrāk tas izpaužas četrās hipostāzēs (jomās), par kurām mēs šodien runāsim.

Pirmkārt, specifiskas fiziskas izdegšanas sajūtas, karstums dažādās ķermeņa daļās. Daļai no manas auditorijas, kas jau sen iet savu transformācijas ceļu, šīs sajūtas ir pazīstamas. Vienkārši pēkšņi dienas vai nakts vidū sāk “degt” un pulsēt uz čakrām projicētās zonas – rīkle, saules pinums, zona zem nabas… Šīs “ugunīgās” sāpes nav nekas vairāk kā to emocionālo bloku izdegšana, kas vairs nav savienojami ar mūsu dzīves ceļojuma turpinājumu.

Atzīmēšu, tas, ka kādam ir šīs sajūtas, bet kādam to nav, neliecina par vēlmi salīdzināt vai kāda progresu vai progresa trūkumu… Tas tikai parāda to, ka katrs no mums ir unikāls.

Ja tu esi “dedz”, tas nozīmē tikai to, ka notiek atbrīvošanās process, ka izzūd sāpju, vilšanās ieraksti, tie uzvedības paraugi, ko paņēmām sev līdzi no ļoti grūtas, notikumiem bagātas polārās spēles. Un tas, ka tie var izšķīst, norāda uz to, ka tevī ir pietiekami daudz Mīlestības, lai pieņemtu šo ārējo uguni, kas pārpludina visu pasauli.

Šos temperatūras degšanas stāvokļus ļoti bieži izjūt mūsu mīļie, ja patiešām esam viņiem tuvi. Pirmkārt, bērni, bet nereti tagad arī dzīvesbiedri un pat gados vecāki vecāki, ja ar viņiem ir sirdssaikne. Un mūsu mīļajiem šī ir lieliska dāvana – ka, pateicoties mūsu atvērtajai enerģijas plūsmu uzņemšanai, pateicoties mūsu sirsnīgajai gatavībai pieņemt šo plūsmu, tā apņem mūsu mīļos un tādējādi ļauj viņiem arī atbrīvoties no daudziem iesīkstējušiem uzskatiem, idejām un šķēršļiem, kas traucē vienkārši baudīt dzīvi un mīlēt ikdienu tādu, kāda tā ir.

Šobrīd ir iestājies nesatricināmas ticības laiks, kad vairs nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem. Ja tādos brīžos tu ļaujies trīsdimensiju cilvēka domām, kas uzskata, ka viņa bioloģija ir viņš pats, enerģijas plūsma, kas tevi apskauj, tiek tavas spriedzes, baiļu un šaubu bloķēta, kļūst nekontrolējama un ved uz daudz vairāk neērtiem stāvokļiem nekā tie, kurus tu sākotnēji varēji piedzīvot. Tāpēc uzticies un pateicībā vienkārši ļaujies dzīvei.

Otra ugunīgā viļņa izpausme ir tā, ka tas aizslauka novecojušās dzīves dekorācijas (attiecības, darbs, sociālās lomas …), izraisot nekontrolējamus iekšējus emociju uzplaiksnījumus. 

Taču šoreiz tā īpatnība ir tā, ka, pirmkārt, dusmu un niknuma uzplūdi var nebūt saistīti ar kādiem tavas dzīves notikumiem. Nav nekāda īpašā “palaišanas mehānisma”, bet pēkšņi tu jūties neapmierināts līdz pat tam, ka sākas drebuļi.

Otrkārt, ir iespējami tieši pretēji stāvokļi – sava veida ekstātiska eiforija, kad gribas lēkt, dziedāt, izplūst laimes asarās, labi zinot, ka tam pretējā pusē pavisam drīz būs pilnīgs spēku zudums un tukšuma sajūta. Tātad – milzīgas emocionālās svārstības.

Tas viss liecina par to, ka tagad tu atrodies tieši tur, kur tev jābūt. Mēs jau esam daudz iemācījušies par negatīvisma pieņemšanu citos. Mēs zinām to, ka, ja cilvēks mums uzbrūk, izvirza pretenzijas, viņš patiesībā stāsta par sevi, nevis par mums. Viņš jūtas slikti, tāpēc meklē, kur šo negatīvismu izliet. Un mēs spējam to saprast un pieņemt.

Bet šobrīd mums svarīgi ir pieņemt sevi. Pieņemt sevi dusmojošos, agresīvu, bailēs trīcošu. Kā ar to tikt galā, to daudzkārt esmu stāstījusi savās nodarbībās “Darbs ar dusmām”.

Vēl viena uz Zemi nolaidušos jauno enerģiju izpausme ir materializējošies brīnumi visapkārt. Tie ir pārsteidzoši skati debesīs, perlamutrā mirdzoša telpa, it kā pērļu putekļu piepildīts gaiss mums apkārt, un fantastiskas vienotības sajūta ar dabu… Nemaz nerunājot par to, ka uz miega un nomoda robežas mums parādās dažādi tēli: maģiski dzīvnieki, paradīzes putni, dievi utt. Daudzi to redz un neizpratnē man jautā: “Vai man brauc jumts?” un “Vai ar mani viss ir kārtībā?”

Neuztraucies, viss ir kārtībā. Pilnīgi viss, kas pastāv šajā pasaulē, ir mūsu pašu šķautnes, jo mēs visi esam viena Dieva daļiņas, kas izpaužas miljardos formu. Un, ja tu kaut ko tādu redzi no “parasta” cilvēka skatpunkta, to var uzskatīt par tavas iztēles augli. Bet no tā cilvēka redzesloka, kurš dzīvo  jaunās attiecībās ar realitāti un jūtas kā šīs fantāzijas pasaules vērtīga daļiņa, šī ir realitāte, kurā mēs šobrīd ieejam. Un tas ir lieliski.

Nav vērts dalīties ar tādiem stāvokļiem ar tiem, kas tevi nesaprot. Un justies sarūgtinātam par to, ka citi tos neuztver, arī nav vērts. Tas katram pašam atklāsies atbilstoši viņa mīlestības mēram un brīdī, kad cilvēks būs tam nobriedis.

Un, visbeidzot, visi manis aprakstītie simptomi var izpausties vienlaikus: dedzināšana ķermenī un pārsteidzošas parādības dabā un tas, ka entuziasma eiforija mijas ar dziļu vilšanos un bezvērtības vai bezmērķības sajūtu … Un tas bieži vien satrauc tos, kuri jau sen iet pa šo ceļu un jau diezgan harmoniski dzīvo. Un pēkšņi, no nekurienes, atkal tāda turbulence …

Taču tas viss ir normāli. Tikai tā vietā, lai cīnītos ar šiem uguns viļņiem, izmanto to kustību, lai sērfotu šajā realitātē, izmantojot uguns spēku, kas nāk un satiekas ar mūsu iekšējo uguni – sirds uguni.

Bet lai tas tev kļūtu iespējams, no sirds tevi lūdzu, sargā savu dzīves resursu un rūpējies par sevi.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Hernan Pauccara
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viss ir viegli un vienkārši

Ir kāda skaņa, kā tevī nepārtraukti dzied tava Dvēsele. Tu vēl tik daudz par sevi nezini! Ļauj man paskaidrot.
Lielākā daļa no mums ir aizmirsuši to, ka ir jāieklausās šajā svētajā skaņā – tavā ķermenī un prātā ir tik daudz vietu, kuras ir jāattīra, jo tās nav tavs patiesais ES. Taču kādā brīdī tu domāji citādi. Tu biji aizmirsis, kas īsti ir šie blīvie matērijas punkti. Tu aizmirsi, ka tev jāieklausās savas Dvēseles būtības balsī. Jo tajā ir žēlastība, prieks, spēks un plāns, kuram sekojot tu vari iziet cauri jebkam. Gluži kā delfīna gars, kas peld ūdeņos, tu vari planēt cauri savai dzīvei.

Netici tam, ka tavā ceļā ir šķēršļi. To nav. Tie vienkārši ir nepareizi virzītas personības paliekas, kas šobrīd izšķīst laikā. Tu neesi šī persona. Tu ne pie kā neesi vainīgs. Pat tas, ko tu uztvēri kā savas kļūdas un neveiksmes, bija labākais esamības principu mācību avots. Un tieši tāda bija tava izvēle.

Tu izvēlējies ierasties šeit, lai saprastu, kā patiesībā darbojas katra dimensija. Tu gribēji to uzzināt caur tiešu pieredzi.

Saproti to, ka ja augstākajās dimensijās divām būtnēm ir atšķirīga pieredze un viena vēlas saprast otras pieredzi, tās vienkārši saplūst viena ar otru un otras būtnes pieredze kļūst par viņu pašu.

Šeit uz Zemes viss ir nedaudz savādāk. Tu nepārņem cita pieredzi. Šī pieredze ir tik sadalīta tavā dvēselē, prātā un ķermenī, ka tu nemācies tieši no otra. Kad tu aizmirsti, ka mācies, kad aizmirsti, ka tev klājas labi, kad aizmirsti, ka izvēlies mācīties, tu esi atrodies grūtībās, kuras tev uzspiedis tavs ego. Tu mēģini aizsargāt, dziedināt, attīrīt. Bet tev nav nepieciešama tīrīšana.

Tavs “ES” ir tikai amorfs lauks, kas veidots no viltus personības, kas ir jāattīra un jāizdziedina. Šīs amorfās enerģijas ir atrodamas tavā emocionālajā, mentālajā, fiziskajā, ēteriskajā, astrālajā un garīgajā ķermenī. Bet neviens no šiem ķermeņiem nav tas, kas esi tu. Tie ir tikai mācību līdzekļi.

Jā, ir ļoti svarīgi tos dziedināt. Tad, kad tu patiesi atkal pacelsies, tu neatstāsi aiz sevis neko, kas būtu mazāks par tavu Dievišķo Patiesību un varētu ievilkt tevi atpakaļ reinkarnācijas ciklā. Lūk, uz ko tu tiecies. Tu jau sen sev nospraudi šo mērķi.

Tā kā attīrīšanās ir vienkārši process, kurā ar savu Gaismu (kas ir Patiesība) tiek piepildītas visas tās vietas, kur tava Gaisma ir pārstājusi mirdzēt uz mirkli, uz dienu, uz gadu, uz mūžu, tūkstošiem gadu. Un tā ir tava Gaisma, kas tev jāizstaro uz šīm vietām, un jāatjauno sava Patiesība un jāatbrīvojas no viltus personības. Tie var šķist tikai vārdi bez satura. Bet, tici man, tavi vārdi ietekmē realitāti vairāk, nekā tu domā, it īpaši, ja tu dziļi jūti aiz tiem esošo nodomu.
Teiksim kopā: “ES ESMU skaistums, nevainība, tīrība un gudrība, kas ES ESMU. ES ESMU skaistums, nevainība, tīrība un gudrība, kas ES ESMU. Viss pārējais ir viltus personība savā izšķīšanas procesā.”

Lai viss ir viegli un vienkārši.

Elpo ar visu ķermeni. Sajūti to vietu savā sirdī, kas ir apņēmības pilna vairs nekad nešaubīties par sevi. Sajūti to vietu savā sirdī, kas tiecas atrast tavu pamošanos, līdz pat mazākā tava apziņas daļa un tava personība atgriezīsies Patiesības Gaismā. Virzi elpu uz šo vietu, ļauj augt vēlmei pēc atmošanās. Ļauj tai piepildīt tavu sirdi un pārpildīt visu ķermeni. Un nekad neaizmirsti savu Dievišķību un to, ka tev ir jāapzinās visi enerģētiskie aizsprostojumi savā ķermenī, kas nav Gaisma, bet tikai viltus personība, kas gaida labošanu.

Svetlana Dobrovoļska
Foto: Monica Turlui
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Divas daļiņas, kas kādā brīdī bija savienotas, vienmēr ir savienotas

(i∂ – m) ψ = 0
Šis ir Diraka vienādojums, ko fizikā uzskata par visskaistāko un romantiskāko.
Tas apraksta kvantu sapīšanās fenomenu, un tas skan sekojoši: “Ja divas sistēmas mijiedarbojas viena ar otru noteiktu laika periodu un pēc tam atdalās viena no otras, mēs varam tās raksturot kā divas dažādas sistēmas, taču tās jau pastāv kā atšķirīga unikāla sistēma. Tas, kas notiek ar vienu, turpina ietekmēt otru, pat jūdžu vai gaismas gadu attālumā.”

Tā ir kvantu sapīšanās vai kvantu komunikācija.

Divas daļiņas, kas kādā brīdī bija savienotas, vienmēr ir savienotas. Neskatoties uz attālumu starp tiem, pat ja tie atrodas pretējos Visuma galapunktos, savienojums starp tiem ir acumirklīgs.

Tas pats notiek starp diviem cilvēkiem, kad viņus saista kaut kas tāds, ko var piedzīvot tikai dzīvas būtnes.

Mēs to saucam par MĪLESTĪBU.

© Džims Džārmušs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tagad

Nekad agrāk mums nav bijuši tādi fiziskie apstākļi, lai Dvēsele varētu piekļūt tev ar visu savu bagāžu.

Taču šobrīd mēs atrodamies kvantu realitātē, kad dažādu līmeņu, dažādas pieredzes un dažāda brieduma Dvēseles ir savienotas vienā vienotā “datu bankā”. Un šie “dati” nav intelektuālie, bet sajūtu.

No tās pašas sērijas, ka “es zinu, kā garšo citrons”. Tu pats vari to neēst, bet tu jau zini, kā tas garšo. Tu vari pats nekļūt par varoni, bet tu zini, kas ir varonība. Visa brīnišķīgās Dieva pieredzes bagāža katrā viņa daļiņā, katrā starā, kas ir konkrētais cilvēks, tagad ir pieejama ikvienam – ja vien Sirds atvērtos.

Tāpēc nevajag vērtēt savas iespējas, izejot no pagātnes pieredzes (es nekad…. es vienmēr…). Tagad iespējams ir viss!!! Uz katru tavu pieprasījumu sevī tu vari saņemt reālu atbildi – nevis vārdos, bet ar motivāciju, sajūtām, zināšanu. Taču, lai to saņemtu, ir jātiek ārā no savas domu maļamās mašīnas un pateicībā jāsajūt savs ķermenis – Radītāja Dabas maģiskā daļa.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā, tas ārā…

Es saņemu jautājumus par to, kā parūpēties par sevi un savu resursu laikā, kad nepieciešams rūpēties par saviem mīļajiem un pildīt savus pienākumus darbā. Daudzi cilvēki jauc divus jēdzienus – sirdsapziņa un pienākums. Sirdsapziņa ir ziņa no tavas dvēseles, bet pienākums – kad dvēseles balss vietā tu dzirdi prāta balsi un tev jāveic kādas darbības, darbi, jāupurē sevi, savas vajadzības un intereses kaut kā vai kāda dēļ.

Sākotnēji vārds “upuris” nozīmēja pateicības dāvanu Dieviem, pateicību par dzīvību un labklājību. Pēc tam cilvēces vēsture attīstījās nāves baiļu draudos, un “upurēšana” dieviem (un ne tikai) kļuva par izpirkuma maksu, lai nenotiktu kaut kas slikts. Nav pārsteidzoši, ka mīlestības dāvanas vietā tas pārvērtās zaudējuma sāpēs, piemēram: “Es visu upurēju jūsu dēļ!”

Arī vārdiem “upurēt sevi” ir divējāda nozīme.
Ir godājami upurēt sevi: varoņi upurēja savu dzīvību citu cilvēku dēļ. Upurējot savas intereses, tu pacelies pāri egoismam, attīsties garīgi, atbrīvojies no pieķeršanās fiziskās pasaules iluzorajām vērtībām – baudām, kas viegli padara tevi no tām atkarīgu.
No otras puses, “es upurēju sevi” nozīmē vainot citus cilvēkus: tu esi vainīgs, ka nenovērtē manu upuri, kā arī pilnīgu brīvības/atbildības nodošanu citiem cilvēkiem: tev ir jādod man atļauja un jāapstiprina mana izvēle, tikai tad es beigšu ciest.

Es pati dzīvoju zem varonīgo upuru karoga vārda pirmajā nozīmē. Mana iekšējā izvēle pamudināja mani, pirmkārt, domāt par citu dzīves uzveduma dalībnieku interesēm, ignorējot savējās. Un šis lozungs pirms gandrīz trīsdesmit gadiem mani noveda līdz pilnīgam sabrukumam. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izrādās, ka “esam parādā” tikai savai dvēselei, un dvēsele priecājas par to, ko tā var dāvāt: gaismu, mīlestību, rūpes. Taču tie nav upuri, bet gan dāvanas no milzīgas pāri plūstošas laimes. Mums ir jāatklāj savas dvēseles Gaisma, un tad tā atklāj savu unikalitāti un skaistumu šai pasaulei.

Kamēr tu spēlē savas lomas “maksājot savus parādus” citiem, kamēr jūties apmierināts tā lomā, kas dzīvo kādu ārēju ideju vadīts un kurš saņem atzinību no ārpuses, tu uzkrāj parādus sev; bet pašas idejas, kurām tu sekoji pa to laiku jau ir nomainījušas savu jēgu; cienīga (no sociuma viedokļa) alga, cienījams darbs, cienījama ģimene, “bērnu plānveida ieviešana” noteiktā vecumā. Tu spēlējies ar visiem šiem atribūtiem, jo ne darbs, ne ģimene, ne alga paši par sevi nenes ne prieku ne bēdas. Jautājums, ar ko tu pats esi piepildīts šo scenāriju iekšienē.

Un, ja tu piedalies šajos scenārijos nevis vadoties pēc savas sirdsbalss, bet tāpēc, ka tavs pienākums ir attaisnot savas ģimenes un sociuma cerības un gaidas, tad pakāpeniski tavas dvēseles Gaisma dziest un aizveras, līdz brīdim, kad notiek atmošanās kataklizma. Dvēsele vēlas Dzīvot, bet tai tam nepietiek vietas, un te nu arī notiek “labklājības” sagrūšana.

Šobrīd pasaulē izvēršas situācija, kas stimulē ierasto ilūziju sagrūšanu, tomēr daudzi no mums šo sagrūšanu piedzīvojām daudz agrāk, daudzi jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados – arī es.

Un tajā brīdī, kad sabruka manu pārliecību ierastā sistēma, izrādījās, ka es pat nesapratu, ko vēlas mana Dvēsele. Es nepratu ne dzirdēt, ne just, un ķermenis vienkārši tika izmantots, lai sasniegtu prāta mērķus. “Domā ar galvu” – visu dzīvi teica mans tētis.

Tajā laikā dzīve cietsirdīgi nostādīja mani izvēles priekšā: vai nu tu mainīsies vai mirsi. Un tikai zem šī “damokla zobena” man izdevās pārskatīt savus ideālus, piemēram darba mīlestības vērtību. Kad jūties vainīgs, gandrīz vai noziedznieks, ja neesi paveicis to, ko saplānojis tavs prāts. Vēl jo vairāk, ja esi sieviete, jo tas nozīmē pastāvīgu spriedzi gan sadzīvē, gan visās iespējamajās lomās: kā mātei, kā meitai, kā vedeklai, kā profesionālim. Īsāk sakot, no visām pusēm tu esi vainīga, jo neesi tāda, kādai jābūt priekš programmas tavā galvā.

Un tikai tad, kad esi spiesta padoties, jo visi centieni “būt pareizam” tevi sagrauj, izrādās, ka var dzīvot pavisam citā kvalitātē, būvējot savu dzīvi uz pavisam citiem pamatiem.

Kad es to apzinājos smagas slimības rezultātā, es sapratu, ka nekam citam vairs nav nozīmes, kā tikai tam, ka esmu Dzīva. Un es sāku dzīvot bez spriedumiem, bez vērtēšanas, praktizēt ķermeņa sajūtas šeit un tagad, pirmkārt to uztrenējot savā sadzīvē un darbā. Ar laiku es pamanīju, ka, ja es kaut ko daru un man no tā paliek slikti, jūtu diskomfortu, smoku, jūtos šaurībā un ķermenis ir piekusis, es lieku pie malas šo darbību un sāku nodarboties ar to, lai jebkuros apstākļos sakārtotu savus resursus: pat tad, ja blakus ir bērns ar 40 grādu temperatūru, pat tad, ja darbā ir milzīgs stress, es steigšus atgriežos savas sirds centrā, lai veiktu 10 ieelpas-izelpas, relaksētu ķermeni, un vēl to, ko zinu un protu. Tas nozīmē, ka es piefiksēju, ka esmu aizspēlējusies tā rezultāta sasniegšanā, kuru sagaida mans prāts.

Un, kāds brīnums! Izrādās, tieši iekšējā līdzsvarošanās nolīdzina situācijas asumu un viss plūstoši sakārtojas.

Es jau daudzus gadus runāju par to, kā novirzīt uzmanību no problēmām uz resursa atjaunošanu, rūpējoties par sevi jebkurā dzīves situācijā. Blakus mirstošai mātei, ar smagi slimu bērnu, konflikta brīžos ar vīru, kautiņa laikā, skandālā darbavietā, jebkurā situācijā var “pamest Spēli”, un reaģēt momentā. Protams, labāk reaģēt agrāk, nevis tad, kad viss jau “iet pa gaisu”. Lai to pamanītu, ir nepieciešamas ikdienas prakses, tās pašas rīta un vakara. Ir jāsatiek sevi, ir jājūtas dzīvam, uztverošam, pateicīgam par to, ka tev ir šis apbrīnojamais instruments – ķermenis, kas ļauj dzirdēt, redzēt, kustēties.

Tad, lūk, atbilde momentā šeit un tagad arī ir ātra izeja no matricas programmu gūsta galvā: “vajag” to, “vajag” to.

Piemēram, kad tevi sanikno tavs paša bērns, ar kuru kopā tu apņēmies pildīt mājasdarbus. Tu jau sāc vārīties un ienīst viņu, spēlējot šo spēli “jādara”, tava seja kļūst sarkana, dusmas ar saviem stresa hormoniem salauž visas tavas ķermeņa sistēmas, un rezultātā cieš arī bērna ķermenis. Tieši tagad atsaucies momentam!

Vai tiešām tu vēlies blakus savam mīļajam un dārgajam bērnam būt šis uzvilktais nervu kamols?

Reāli? Patiesi? Tāpēc tu viņu dzemdēji? Pārstāj, noliec malā tās mācības! Pārslēdzies, paelpo, pielieto negatīvu transformējošās prakses, nevienas mācības nav tā vērtas, lai bojātu savas un bērna attiecības. Tās vispār nav salīdzināmas lietas! Un, kāds brīnums, ka mātei, kura mīl savu bērnu, izlīdzina savu iekšējo stāvokli, atzīmes vispār zaudē jebkādu nozīmi, un bērns saglabā veselu psihi.

Vai, piemēram, ir kādas sadzīves lietas: esmu nolēmusi šodien nomazgāt logus. Mazgāju trešo logu un saprotu, ka ļoti sāp mugura. Un ieslēdzas domu maļamā mašīna: “Nu, tā, es vairs pat logus nevaru nomazgāt, veca palieku, neviens man nepalīdz, jāņem talkā uzkopšanas serviss, bet naudas žēl, bāgāts to var atļauties, bet man nabadzei vienai jāmokās”. Un tu jau esi palikusi bez spēka savā upura lomā.

Un tostarp es zinu ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kuri pusi savas algas, ko nopelna 8 stundu darbā, tērē uzkopšanas un ēdienu piegādes servisiem, lai atlikušo brīvo laiku nodzīvotu ar prieku un labsajūtu.

It viss – vai esi upuris vai laimīgs cilvēks, notiek pēc mūsu pašu izvēles. Atsaucies momentā, ja tev ir slikti, atsaucies savam ķermenim, neļauj savam iekšējam stāvoklim nožņaugt tevi savos apskāvienos.

Visas tehnikas ātrai iziešanai no jebkura grūtuma ir brīvi pieejamas manā mājas lapā. Ir lieliska “klauvēšanas tehnika”. Iedarbojoties un konkrētiem punktiem ķermenī un izrunājot konkrētus vārdus, var ļoti ātri iztērēt emocionālo lādiņu un ieraudzīt, ka dusmu, aizkaitinājuma vai aizvainojuma iemesls ir kāds trigeris no pagātnes. Kā tikko to atpazīsti, un ieraugi savu Spēli, emocionālais lādiņš noplok un tu skaidri ieraugi patieso situāciju.

Visa mūsu realitāte šobrīd ir mūsu vibrāciju atspulgs. Ja tu dzīvo paradigmā “es esmu atbildīgs par savu iekšējo stāvokli”, tad visus ārējos apstākļus tu uztver kā a`priori labākos.

Taču, ja tu dzīvo paradigmā “man obligāti jāizdara tas, tas un tas”, tu sevi turi kā aizgaldā un absolūti bez rezultātiem cīnies ar dzīvi, lai censtos to paliekt zem sevis. Taču šobrīd tas vairs neizdosies, tāpēc, ka darbojas tiešais atspulgs: kas iekšā, tas ārā. Vai vēlies būt savas dzīves saimnieks? Vai esi gatavs ģenerēt tās vibrācijas, kas tev pievelk lieliskas iespējas?
Viss tavās rokās!

Es novēlu visiem saudzīgu attieksmi pret saviem avatariem un iespēju izvēlēties un atsaukties momentā šeit un tagad.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieņemšanu un mīlestību

Vēl joprojām šur tur es uzduros kroplīgiem uzstādījumiem, kuros cilvēkiem pārdod sapni par to, ka neko ar sevi nevajag darīt, tāpēc, ka noteikti dzīvē atradīsies citi cilvēki, kuriem laime būs iemīlēt visas viņu histērijas, dusmu lēkmes, neiecietību pie vismazākā konflikta un, piedodiet par izteicienu, visu viņu stulbumu….

Turklāt nosaucot to visu par pieņemšanu.

Taču pieņemšana galīgi nav stāsts par to, kā kļūt par līdzatkarīgu upuri blakus emocionāli izlaidušamies cilvēkam, kurš visiem līdzekļiem cenšas legalizēt savus nelietīgos veidus, ka iegūt vēlamo, spekulējot uz otra gatavības piedot, visu nogludināt, un milzīgus toksisku trūkumu akmeņus nosaukt par “mīļām rozīnītēm”.

PIEŅEMŠANA ir stāsts par iespēju būt iecietīgam pret tiem procesiem, kuros mīļotais cilvēks apzinās savas negatīvās īpašības un mācās tās noregulēt, kompensēt, atstrādāt un aizvērt.

Citiem vārdiem sakot, viņš neparazitē uz mīestības, piespiežot “mīlēt viņu tādu melniņu” un kaut ko tomēr dara ar saviem NE iedzimtajiem trūkumiem.

Ja mēs vēlamies būt pieņemti, un, ja mēs vēlamies mijiedarboties ar otru cilvēku nevis palikt totālā vientulībā, ja vēlamies tuvību, ja pretendējam uz mīlestību, tad mēs neiztiksim bez izmaiņām raksturā….

Temperaments, ritms un rakstura “nesošās sienas” – ir pastāvīgi lielumi, un te nu, kā saka, ir tas, kas ir.

Taču tas, ko tiešām nevajag iekļaut šajā sarakstā, ir savu neprasmi sarunāties, savu paviršo attieksmi pret citu cilvēku vērtībām, savus infantilos veidus, kā ar histēriju palīdzību risināt problēmas, savas no bērnības apgūtās reakcijas uz kritiku, un savus iemīļotos manipulāciju veidus…
Pieņemt mūs ar tādu bagāžu nozīmē nevis mūs patiesi pieņemt, bet izdarīt lāča pakalpojumu mūsu izlaidībai…

Tā kā mums ir vairākas iespējas.

Pirmā iespēja – godīga, bet pasīva.
Es neko sevī nevēlos mainīt, bet arī neko negribu no citiem cilvēkiem.
Man ir labi ar sevi, bet parējie lai dara kā grib.
Man neviens nav vajadzīgs.

Otrā iespēja – godīga un abpusēja.
Es neko nevēlos sevī mainīt.
Taču es nemīlu vientulību, un tāpēc izvēlos cilvēku, kuram normāli ir tas pats, kas normāli ir man.
Un mēs rīkosim histērijas, mocīsim viens otru, bāzīsim viens otram degunā nepatīkamas lietas un manipulēsim…
Kurš kuru, bet tā būs mūsu pasaule bez upuriem un tirāniem.
Vienlīdzība.

Trešā iespēja – godīga un veselīga.
Es zinu savus trūkumus, bet neuzskatu, ka manam tuvākajam cilvēkam tie ir jāpacieš tikai tāpēc, ka viņš mani mīl.
Un tāpēc es mācos pašregulāciju, mācos apzināties savu rīcību, mācos kvalitatīvi mijiedarboties.

Un ceturtā iespēja – absolūti NEgodīgs un absolūti NEnobriedis.
Es neko sevī nemainīšu, bet es gribu mīlestību un tāpēc uzstāšu uz to, ka “es, lūk, tāds esmu un pieņem mani tādu, kāds es esmu.
Es ļoti apvainošos, ja man norādīs uz grūtībām attiecībās ar mani.
Es uzskatīšu, ka visi, kas mani pameta, nebija manis cienīgi.
Es degradēšu, domājot, ka neesmu atļāvis nevienam sevi mainīt.
Un es no visiem pieprasīšu pret sevi to, ko nevienam pats nedodu.

Kā redzi, izvēle ir vienmēr.
Tā kā izvēlies!
Un esi atbildīgs par to, ko izvēlējies!
Tikai saproti, ka ir jēga atteikties no domas par to, ka mīlestība visu pacieš.
Jā, tā ir ļoti laimīga emocija un tā nemeklē ideālos.
Taču nemeklē arī tos, kuriem tuvais cilvēks ir tik vien kā klusējoša kalpone, kas dēļ attiecībām gatava uz visu.

Tikai tā…

© Ļiļa Grad
FOTO: Eкатерина Глущенко
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt laimīgai

Savulaik mēs visi esam nospēlējuši veselu lomu kaleidoskopu – kā vīriešu, tā arī sieviešu. Un šobrīd mēs, sievietes, varam atgriezties pilnīgas sievišķības stāvoklī… tieši tāpēc, ka mūsos ir stipra vīrišķā enerģija.

Galvenais ir to atzīt.

Atgriezies pie sava iekšējā vīrieša tēla: piedod viņam visas objektīvās īpašības un lomas, izdziedē viņa brūces, atpazīsti viņa varoņdarbus – piepildi viņu ar mīlestību… Tā tu spēsi līdzsvarot sevī vīrišķo un sievišķo, kas kļūs par drošu pamatu tam, ka sievišķība caur tevi izpaudīsies kā dabiska pilnība.

Tomēr pirmais posms ir prasme dzirdēt pašai savas vēlmes un vajadzības konkrētajā brīdī.

Tieši tā smagi slima bērniņa mamītei vajag izgulēties, lai būtu stiprs balsts savam bērnam. Un ir jāapzinās, ka rūpes par sevi vienmēr ir rūpes par saviem mīļajiem. No tukša trauka ūdeni neieliesi.

Sieviete, kura piepildīta ar savu pašpietiekamību un prieku, ir enerģijas avots visām pārmaiņām, jaunu dzīves plūsmu izveidei un brīnišķīgu iespēju iemiesošanai.

Un es patiešām esmu laimīga, ka arvien vairāk sievietes sevī atklāj šīs ārkārtīgi vērtīgās un varenās sievišķības enerģijas.

​​​​​​​Esiet laimīgas un saudzējiet sevi.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Ioana Motoc
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīļās, Meitenes, lai šī diena mums katrai ir vēl viens atgādinājums par to, ka esam
pelnījušas Mīlestību, Prieku un Laimīgu Dzīvi 🙂

Ļauties dzīvei

Dievs saka: “Lai ko tu iemīlētu vairāk par mani, es tev to atņemšu… ” Un vēl: “Nesaki: es nevaru bez viņa dzīvot”. Es izdarīšu tā, ka Tu dzīvosi. Mainīsies gadalaiki, koku zari, kas agrāk pasargāja no saules, nokaltīs, pacietība beigsies, mīlestība, ko tu uzskatīji par īstu, tevi pametīs, un tu būsi apjucis.

Tavs draugs kļūs par ienaidnieku, bet ienaidnieks pēkšņi kļūs par draugu – tāda, lūk, dīvaina pasaule. Viss, ko tu uzskatīji par neiespējamu, piepildīsies… Teiksi, nenokritīšu, nokritīsi. Nekļūdīšos – un kļūdīsies. Un pats dīvainākais šajā pasaulē ir tas, ka brīdī, kad teiksi: tās ir beigas, tu vienalga turpināsi dzīvot.

Nav nekādas jēgas uztraukties un baidīties par nākotni. Mēs neviens nezinām, kas mūs tur sagaida. Bet viss, ko mēs varam, ir atvērties notiekošajam un ieraudzīt, ka itin viss, kas notiek, notiek uz labu.

Uztraukums un bailes neļauj sadzirdēt sevi, uzspiež mums neveselīgu attieksmi pret notiekošo. Atlaid un atdod sevi Tā gribai, Kurš visu zina un redz to, kas tieši vajadzīgs tev šobrīd un nākotnē…

Avots: МАГИЯ СЛОВА
​​​​​​​Tulkoja: Gnta Filia Solis

Dzīve ar tevi runā vienīgajā sev labi zināmajā valodā

Lai cik arī pretīgi būtu apstākļi, kuros atrodies, pacenties nevainot tajā ārējos spēkus: vēsturi, valsti, priekšniecību, rasi, vecākus, mēness fāzes, bērnību, novēlotu uzsēdināšanu uz podiņa – ēdienkarte ir ļoti plaša un garlaicīga.

Mirklī, kad tu vaino kaut ko vai kādu, tu nodod sevis paša izlēmību kaut ko mainīt, un palielini bezatbildības vakūmu, kuru tik ļoti mīl aizpildīt dēmoni un demagogi, jo paralizēta griba nav nekas priecīgs eņģeļiem.

Un vispār pacenties cienīt dzīvi ne tikai par tās priekiem, bet arī par grūtībām, ko tā tev sagādā.

Grūtības ir daļa no spēles, un labi, ka tās nav apmāns.

Tāpēc ik reizi, kad esi izmisis vai uz izmisuma robežas, kad tev ir grūtības vai nepatikšanas, atceries: tas ir veids, kādā dzīve ar tevi runā vienīgajā sev labi zināmajā valodā.

Josifs Brodskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis