Pirms iet pie Otra

silti kopa

Mēs ejam pie Otra cilvēka pēc siltuma. Pēc atbalsta. Aizsardzības. Spēka. Stabilitātes. Ķermeņa kontakta. Atzinības. Uzmanības. Un vēl daudziem “pēc”.

Pēc tām rūpēm, ko par maz saņēmām bērnībā. Pēc tās mīlestības, kura mums it kā pienācās, bet nez kāpēc apgāja mūs ar līkumu.

Mēs ejam pie Otra ar prasību un viļamies. Tāpēc, ka Otrs atsakās būt funkcija un izpildīt visas mūsu vēlmes.

Lieliskas attiecības ar partneri var izveidoties tikai tad, ja mēs ejam pie viņa pēc viņa paša. Viss pārējais kļūst par patīkamu bonusu, bet – ne dzīves nepieciešamību.
Attiecības būs dzīvas tad, kad mums ir dzīve arī bez tām. Tās izrādīsies harmoniskas, kad tajās ir brīvība un tiesības katram pateikt savu “nē”.

Un tieši tāpēc, mums vispirms pašiem jāierauga savi iekšējie “caurumi”, mums tie pašiem jāizprot un pašiem jāaizpilda. Mums ir jāizdzird un jāizdzīvo savas jūtas. Mums jāapzinās savi iekšējie procesi.

Pretējā gadījumā mēs vēršamies pie Otra, viņu pašu izslēdzot no attiecībām. Un sasitamies pret vienaldzības klintīm, tāpēc, ka neredzam viņa personību. Cīnāmies ar viņa atkarībām, tāpec, ka aizveram savas personīgas traumas. Savainojamies pret viņa vārdiem un neejam prom, jo ticam pasakām.

Kad mēs iemācāmies būt spējīgi paši sev būt drošs atbalsts, īsts draugs, gādīgs vecāks, kāda cita mīlestībai vairs nav tik milzīgas nozīmes.

Pirms iet pie Otra, sper soli pie sevis. Atrodi spēku. Uzbūvē savas robežas. Ietin sevi uzmanības sedziņā. Atzīsti savus nopelnus. Ieslēdz savu iekšējo kompasu, tas parādīs pareizo mērķi un virzienu.

Ļauj ieskanēties savām vajadzībām. Tad tev izdosies sevi saprast. Un iesākumā pašam sevi nodrošināt ar to, kas tik ļoti ir vajadzīgs.

Bet Otrs no instrumenta pārvērtīsies par dzīvu cilvēku, attiecības ar kuru veidosies nevis no pozīcijas “vajag”, bet no patiesa “vēlos”.

Lai mums labi un silti ar sevi!

 

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā zemapziņa risina problēmas

zemapziņa10

Ikviena problēma ir veids, kā risināt savu uzdevumu, sasniegt sev vēlamo, taču tas ir neapzināts veids.
Reiz uz manu treniņu atnāca sieviete, kura agrāk bija profesionāla skrējēja. Reiz treniņā viņa satraumēja celi, pārcieta vairākas operācijas, bet tā arī nespēja atgūt veselību un celis vēljoprojām nav vesels. Protams, ka lielo sportu viņa bija spiesta pamest.

Es viņai jautāju, kāpēc viņa izvelējās profesionālo sportu un tieši šo sporta veidu. Izrādījās, ka viņa nāk no treneru-čempionu ģimenes un jau no agras bērnības tika trenēta un gatavota sportistes karjerai. Viņai vienkārši nebija citas izejas, tā viņa uzskatīja. Viņas vecāku mērķis bija izaudzināt viņu par olimpisko čempioni.

Bet trauma kļuva par viņas trumpi, lai aizietu no profesionālā sporta. Patiesībā viņa nevēlējās kļūt par olimpisko čempioni un savu dzīvi veltīt sportam, taču nespēja to pateikt vecākiem, lai neliktu viņiem vilties un nesāpinātu.

Tas ir viens no desmitiem tūkstošiem piemēru, kad cilvēks neapzināti (pasvītroju – neapzināti), rada sev problēmu, lai atrisinātu kādu sev svarīgu jautājumu. Ceļgala trauma, iespējams, kļuva par vienīgo iemeslu, dēļ kura šī sieviete varēja sākt dzīvot savu dzīvi, nevis to scenāriju, kuru viņas vietā bija izdomājuši viņas vecāki. Kas zin, kas ar viņu notiktu, ja viņa būtu turpinājusi skriet un nenogrieztos no šī ceļa.

Tāpēc es vienmēr lūdzu cilvēkiem nerisināt pašu problēmu, bet paskatīties, kas ir tās rašanās cēlonis, kādus uzdevumus ar tās palīdzību tu risini un ko par to saņem.

Dmitrijs Trockis
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašam savs vilciens

vilciens7

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā. Ar daudzām pieturām, izmaiņām maršrutā un pat avārijām.

Bērnībā mēs kopā ar vecākiem iekāpjam šajā vilcienā un domājam, ka tā būs vienmēr. Taču pienāk brīdis, kad viņi kādā stacijā izkāpj un mēs turpinām ceļu bez viņiem

Laiks iet un vagonā blakus mums apsēžas citi cilvēki. Daži no tiem kļūst mums ļoti svarīgi, iespējams, tie paliks ar mums kopā līdz brauciena pašām beigām. Kāds izkāps uz mūžīgiem laikiem un mums blakus paliks tukšs sēdeklis. Bet kāds pazūd stacijās tik nemanāmi, ka mēs pat nepamanām to, ka viņa vietā jau sēž citi cilvēki.

Šis brauciens būs pilns prieka, gaidu, nodevību, piedošanas, satikšanos un atvadīšanos. Kādā brīdī mēs domāsim, ka ātri jānorauj stop-krāns vai jāpārsēžas kādā citā vagonā, bet brīžiem mēs laimē sēdēsim un skatīsimies pa logu, ar prieku gaidot iekāpjam jaunus un jaunus pasažierus.

Galvenais brauciena noslēpums: mēs nezinām, kurā stacijā mums būs jāizkāpj. Tāpēc vislabāk ir baudīt braucienu un pašiem padarīt to komfortablu sev un tiem, kuri sēž mums blakus.

Tas ir ļoti svarīgi. Jo tad, kad mēs sasniegsim savu gala staciju, ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kuri turpinās ceļu, sajustu, ka mūsu vieta ir tukša un viņiem būtu saglabājušās pašas labākās un siltākās atmiņas par to, kurš sēdēja blakus…

©Marks Entonijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un Dievs man jautās

valis

Dažkārt es domāju, ka tad, kad aiziesim Debesīs, Dievs noteikti mums jautās:
– Nu, kā bija?
– Kā bija? Grēkojusi esmu, Dievs,… apžēlo… – es sākšu…
Viņš mani pārtrauks un teiks:
– Es tāpat to zinu. Visu laiku tevi vēroju…. Kā tev patika Zeme?
– Khm, kā Tu to, Dievs, biji domājis?
– Es sešās dienās radīju Zemi un visu, kas uz tās. Ka Tev tā patika? Vai vispār patika?
Vai tu redzēji, kādas skaistas zivis Sarkanajā jūrā es izgudroju?
Un manus vulkānus? Skaisti, vai ne?
Un džungļus! Džungļus tu redzēji???
Un, ja vien tu zinātu, cik laika es patērēju, lai radītu ūdenskritumus!!!!
Un valis!!! Ak! Ja vien tu zinātu, kā es viņu tik varenu radīju!!! Tu taču esi redzējusi vaļus, vai ne?
Stāsti, stāsti… kas tev visvairāk patika?
Un es ļoti baidos no tā, ka stāvēšu, plikšķināšu acis un teikšu….
– Mmmman…. vienkarši nebija laika…. es… daudz strādāju…. pēc tam vēl ģimene…. bērni…. gada atskaites… kredīts mašīnai…. bet es patiešām, godīgi, Dievs gribēju!!!! Esmu grēcīga. Apžēlojies, Dievs!
– Nevis grēcīga, bet dumja! – Viņš teiks.
– Nebūs tev otras iespējas paskatīties uz to visu, nebūs!
Eh… labi, Pēter, paņem Dzīves Grāmatu…. kas viņai tur?
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā – tas ārā…

1b

– Kur jēga? – jautāja māceklis.
– Visuma augstākajā taisnīgumā – atbildēja meistars.
– Vai tad Visums ir taisnīgs? Tik daudzi cilvēki cieš… viņi ir nabadzīgi, slimi, bet kāds saņem visu, nepieliekot ne mazāko piepūli…
– Vienkarši katrs saņem no dzīves to, ko vēlas – pasmaidīja meistars – dzīve, liktenis  ir ļoti elastīga substance un katram dod to, ko mēs patiesībā vēlamies.
– Ko jūs, skolotāj runājat!? – māceklis pielēca kājās – kā jūs tā varat…. jūs apgalvojat, ka visi šie cilvēki, kuri iet cauri problēmām un nelaimēm, paši vēlas šīs nepatikšanas?
– Apsēdies, tu vēl esi zaļš. Visumam nav citas izejas….. Kas iekšā, tas ārā…. Ja tie redz pasauli pilnu nelaimju – un meistars apklusa – pasaulei nav citas izejas… Visums ir žēlīgs pret visiem – viņš apmierina katru mūsu pieprasījumu un kļūst cilvēkam tāds, kādu tas to vēlas redzēt.
– Bet kāpēc tad cilvēki tiecas pēc nelaimes? – izbrīnīts jautāja māceklis.
– Tāda ir mūsu kultūra. Tas, kurš cieš, vienmēr var pažēloties un kļūs vieglāk. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš izgājis cauri visdažādākajām problēmām un pārvarējis neskaitāmus šķēršļus, ir pelnījis kaut ko vairāk. Cilvēki domā, ka, ja viņiem bijis daudz problēmu, tad uz viņiem ar milzu cieņu skatīsies kā uz tadiem, kas daudz ko pārvarējuši un sekos balva.
– Meistar, es pats uzskatu, ka tie, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni ir cieņas vērti, tāpēc, ka zinu, kā tas ir būt badā un pārciest grūtības.
– Un, ko tagad? Mums visiem tāpec tevi jāciena?
– Nē, taču jums jāizrāda kaut nedaudz cieņas, ja es esmu pārcietis vairāk par jums.
– Redzi, tu pieprasi cieņu pret sevi  par to, ka tev bijusi grūta dzīve. Pat nevis pieprasi, bet zini, ka tā tam ir jābūt. Tad, lūk, tieši šī vēlme pēc cieņas un nozīmīguma liek cilvēkiem neapzināti vēlēt sev nelaimes, lai viņus pēc tam par to cienītu… Un, kas tad Visumam atliek? Tas vienkarši piepilda vēlmes…. kas iekšā – tas ārā….
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rītvakar 19. februārī plkst. 18:00 Rīgā Tallinas ielā 97 Ineses Prisjolkovas seminārs “Zemapziņas parprogrammēšana”. Vairāk vari izlasīt ŠEIT

Runā par to, kas tevi uztrauc

11390159_776474345800510_2196443283871830938_n

Runā. Runā par to, kas tevi uztrauc. Nav garantijas, ka tevi dzirdēs. Ka tevi sapratīs, ka kaut kas mainīsies, ja atvērsi muti un izteiksi vārdos savu sāpi. Taču ir vērts mēģināt, tāpēc, ka mums nav nekā cita, izņemot iespēju mēģināt. Jā, nopietni. Sāpes paliks, bet iespēja kaut ko mainīt, pazudīs. No bailēm atvērties un pazaudēt otru regulāri notiek metodiska sevis zaudēšana.

Sakiet viens otram, ko jūs vēlaties. Lai cik tas stulbi, smieklīgi, nelaikā un nepiemēroti neizklausītos. Runā par to, ko mīli. Vai arī par to, ka maiguma un prieka vietā nostājies pretīgums un vienaldzība. Kas tad notika? Atceries. Sameklē aizvainojumus, kuri ķieģeli pa ķieģelim uzmūrējuši nesapratnes sienu.

Izraujieties viens otram pretī caur kautrības un kauna sienu. Ej, sēdi, guli. Vienalga, kā, tikai runājiet viens ar otru godīgi, no sirds. Runā virtuvē, runā pa telefonu, runā caur deju, vēstulēm, tikai neklusē ar otru par svarīgo. Par to, kas uztrauc. Par to, ko nākas norakt un saturēt, lai saglabātu savu “seju” – pieklājības masku.

Runā godīgi. Par to, ka esi noguris. Par to, ko gribi. Par to, ko ne reizi negribi. Runā par to, ka esi greizsirdīgs. Par to, ka baidies. Par to, ka šķiet tagad ir bezjēdzīgi sākt sarunu. Lūk, tieši tad arī sāc. Katru minūti laiks aiziet. Katra stunda aizrit kopā ar iespēju saglabāt tuvību ar otru cilvēku, saglabāt savu veselumu, atzīstot savas jūtas un domas. Atļaujot savām vajadzībām runāt, mēs atļaujam mīlēt. Sev un sevi.

Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viņi domā….

atlaist16

Viens no laimīgākajiem lēmumiem manā dzīvē bija atļaut cilvēkiem domāt par mani visu, kas viņiem ienāk galvā…

Galu galā, tā ir viņu galva, viņu domas, viņu laiks, kas iztērēts tam, ko viņi uzskatīja par svarīgu…

Kāds man sakars ar to?

Un iestājās aprīnojama brīvība…

Man vairs nav bail likt kādam vilties!
Es vairs ne minūti netērēšu strīdiem…
Neiesaistīšos nevienā diskusijā….
Nepierādīšu savu taisnību, vai to, ka citiem nav taisnība…
Man ir slinkums…
Un man ļoti žēl laika, kad nebija slinkums….

Nebija slinkums, piespiežot sevi, sarunāties ar tiem, ar kuriem negribējās to darīt…
Nebija slinkums risināt muļķīgas sarunas un sarakstes ar man neinteresantiem cilvēkiem, kuri vēlējās piekarināt man SAVU nevis manu kompleksu birkas, vai apspriest ar mani kaut ko, ko es nevēlējos ar viņiem apspriest…
Nebija slinkums teikt JĀ, kad viss iekšā sauca pēc NĒ……
Nebija slinkums taisnoties par savu viedokli, kuru nekad citiem neuzspiežu, taču neprasu, lai mani cenšas pārliecināt par pretējo…

Mīļie, mācieties šo slinkumu…
Tāpēc, ka tieši tas saglabās jūs jūsu dzīves svarīgajiem jums cilvēkiem…
Ļaus palīdzēt tiem, kuriem vajadzīga jūsu palīdzība, neizmetot miskastē laiku, veltot to tiem, kuri tikai vēlas paskalot samazgas..
Tas ļaus jums atlaist brīvībā tos, kuri nevar jūs ciest, taču nez kāpēc neaicināti lien jūsu dzīvē, lai pēc tam par to klačotos…

Un vēl šis slinkums uzrīkos jūsu dzīvē tadu ģenerāltīrīšanu, pēc kuras tajā paliks tikai tas, kas patiešām nepieciešams…
Atbrīvoties no liekā visos līmeņos – viens no noteikumiem, lai saglabātu savu psiholoģisko veselību, jā, un arī visas parējās…
Tāpēc, ka nekas nesagrauj mūs tā, kā atkarība no svešiem viedokļiem un sevis mocīšana, cenšoties attaisnot svešas cerības un gaidas un cenšoties būt labiem visiem…

Pažēlojiet sevi!
Neuzņemtieties pienākumu emocionāli apkalpot tos, kuri nolēmuši, ka viņu viedoklim par tevi ir jāietekmē visa tava dzīve…

Neviens, izņemot tevi pašu, nedrīkst ietekmēt tavu dzīvi….
Tāpēc, lai domā par mums… kamēr viņu dzīve rit…

Bet mēs dzīvosim… kamēr viņi domā…

©Ļiļa Grad
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis