Mana mazā pasaule

Mani mīļie, saprast un izveidot savu personīgo mazo pasauli, bet neuzspiest to lielajai pasaulei, kura tev nepieder, kā vienīgo pareizo – ir vēl viens pieaugšanas posms, kura pārvarēšana ļaus izvairīties no daudziem liekiem satricinājumiem…

Tava pasaule – tā ir tava. Un to ierobežo tavas zināšanas, tavas vēlmes, tava pieredze, tava izvēle, tavas dotības un iespējas.
Ja tev tajā ir labi un mierīgi, tu turpini to labiekārtot un uzaicini tajā tikai tos, kuri ir saskaņā ar tevi un kuri labprātīgi vēlas ieiet pa tevis atvērtajām durvīm.
Ja ir trauksmaini, nemājīgi un vientulīgi, tu sāc mākslīgi vervēt absolūti svešus cilvēkus, devalvējot viņu nesaskaņas ar sevi, pārejot uz personībām un apvainojumiem, kaut tev nav objektīvu argumentu pret to, kas tev šķiet nepareizi.
Visticamākais, šādas nepareizības nemaz nav, taču ir tavas bailes palikt mazākumā, un vēl neizdzīvotās pusaudžu bailes tikt atstumtam – tieši šo baiļu dēļ pusaudži apvienojas baros, jo tā jūtas daudz drošāk.
Būt pusaudzim, kad tu vairs tāds neesi, ir diezgan liela patoloģija…
Tāpēc ir jēdzīgi pēc iespējas ātrāk iemācīties būt savas mazās pasaules saimniekam, bet delikātam lielās pasaules viesim, kas reizi par visām reizēm ir atbrīvojies no vajadzības savas bailes uzdot par savu paaugstinātu nozīmīgumu.
Lielajā pasaulē ar pastāvību nevar rēķināties, taču tieši tur mēs iegūstam spēju dzīvot bez garantijām un tikt galā ar neatgriezeniskumu.
Bet mazā pasaule dziedē mūsu rētas, tāpēc, ka tā ir piepildīta ar pieņemšanu un Mīlestību…
Uzvārīt no šīm pasaulēm ērtu kompotu neizdosies… un tā ir vēl viena pieaugušo pasaules patiesība.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ZELTA VIDUSCEĻU

Šodien tiek daudz runāts par došanu, dalīšanos, spēju līdzi just. Un gadās iekrist galējībās, aizmirstot par to, cik svarīgi pašam būt piepildītam, lai spētu dot otram. Piepildītam ar gaismu, mīlestību… un arī veselo saprātu. 

Kas ir humānisms uz citu rēķina?
Kā dakteris Bendžamins Spoks – viņš bija ļoti labestīgs.

Dakterim Spokam, kas sarakstījis grāmatas par to kā pareizi audzināt bērnus, paša ģimenē neveicās īpaši labi. Viens dēls izdarīja pašnāvību, otrs pret savu tēvu bija ļoti auksts. Daktera sieva mīlēja iedzert. Dakteris Spoks bija ļoti labs cilvēks un iestājās par humānu attieksmi pret bērniem. Viņš burtiski sevi upurēja bērnu dēļ. Svešu, ne savu…

Jau pašā savas karjeras sākumā dakteris atļāva bērnu vecākiem viņam zvanīt jebkurā diennakts laikā – dienu un nakti. Pats uz to vedināja; sakot: ja citiem tas šķiet mazsvarīgi, tad mātei un bērnam tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc, ja jūsu bērns nošķaudījās vai apēda parāk maz putras, un tas dara jūs bažīgu, – zvaniet droši! Es veltīšu jums laiku, uzklausīšu un došu padomu. Un bērnu vecāki sāka zvanīt. Pats taču piedāvāja. Un tā daktera dzīvoklī cauru diennakti zvanīja telefons. Iedomājieties, kā tas ir! Pat viens telefona zvans neīstajā laikā spēj izjaukt dienas ritmu un izsist no sliedēm. Bet daktera ģimenē tā bija parasta, ikdienišķa lieta.

Humānais dakteris izdarīja vēl ko: noteica ļoti zemu cenu par savu darbu. Pašu humānāko nodomu vadīts. Tāpēc viņam nācās pieņemt milzīgu skaitu pacientu, lai kaut kā savilktu galus un pabarotu savu ģimeni. Jo arī cena parasti ierobežo pacientu skaitu. Ja būtu bijis jāmaksā nauda, cilvēki taču vienkārši tāpat necenstos atņemt laiku, lai papļāpātu par to, kāpēc Bobijs apēda nevis divas bulciņas, bet vienu. Un kāpēc miegā viņš ieklepojās un noraustījās…

Un tādos apstākļos pagāja daktera bērnu svarīgākie dzīves gadi. Un pilnīgi skaidrs, kāpēc ar sievu viņiem sākās konflikti – kam gan var patikt tāda dzīve? Bet labais ārsts neklausījās sievas iebildumos. Bet reiz iecirta pliķi savam dēlam, kurš nespēja iemācīties lasīt. Dakteris vienkārši bija darbā nomocījies, rūpējoties par svešiem bērniem. Un nesaprata, ka viņa paša dēlam ir veselības traucējumi, kurus vajag ārstēt… Pēc tam pašam dakterim nācās apmeklēt psihoterapeitu. Un maksāt par ārstēšanu adekvātu naudu, ne trīs kapeikas, kuras viņš ņēma no saviem pacientiem…

Nenoliedzami Bendžamina Spoka nopelni ir milzīgi. Tikai ir tāds cilvēku tips, kuri cita dārzu rušina vaiga sviedros, aizmirstot par savējo. Un atņem maizi saviem bērniem, lai pabarotu svešos. Atdod resursus tiem, kam to vajag, bet bieži nemaz nevajag, bet par saviem tuvajiem aizmirst, vai niknumā iecērt tiem pliķi. Nav jau nekā pārsteidzoša  šajā aizkaitinājumā un spēku izsīkumā. Neatslābstoša kalpošana citiem cilvēkiem ir nogurdinoša un nomācoša un bieži vien noved pie depresijas.

Mēra sajūta ir vajadzīga it visā. Un it visā ir vajadzīga mīlestība. Un disciplīna. Izlaist citus cilvēkus un ļaut viņiem cauru diennakti zvanīt uz mājām nevajag. Katrs uzskata, ka viņa problēma ir svarīgākā, tādi ir cilvēki. Bet daktera dzīve nevienu neinteresē; kam, piemēram, interesē, kā dzīvo ātrās palīdzības ārsti? Viņiem jāreaģē uz izsaukumu. Un arī tevi uzskatīs par tādu “ārstu”, neinteresējoties par ko tu dzīvo un kad guli. Kaut arī tu nestrādā ātrajā palīdzībā un neuzturi “diennakts karsto līniju” vientuļajām sirdīm… Un naudu par to tev neviens nemaksā. Pēc negulētas nakts tev ir jāceļas un jādodas strādāt, jāpelna nauda, pārgurumā krītot no kājām…

Šis bēdīgais stāsts ir par cilvēku, kurš bija humāns un labestīgs. Un par to, kā pārlieku liels humānisms un labestība var padarīt nelaimīgus tuvos cilvēkus, bet paša mājas pārvērst par neciešamu vietu mīļajiem… Nevajag atkārtot labestīgā daktera Spoka kļūdas. Un nevajag kārdināt citus cilvēkus ar savu nespēju atteikt. Ir jāparūpējas par savu dārzu, savu ģimeni ne mazāk kā par citiem. Varbūt pat vairāk.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bendžamins Makleins Spoks bija amerikāņu pediatrs un grāmatu autors. Spoks bija pirmais pediatrs, kas studēja psihoanalīzi, lai saprastu bērnu vajadzības. Viņa idejas par bērnu kopšanu ietekmēja vairākas vecāku paaudzes, lai tie pret bērniem izturētos kā pret personībām.

Cilvēki GRIB darīt kaut ko labu

Bija tāds gadījums.
Vienreiz pēc Dievkalpojuma pie garīdznieka pienāca jauns cilvēks un palūdza atļauju pateikt ziņojumu Dievnamā. Garīdznieks atļāva.
Tad jaunais cilvēks, uztraukdamies, pateica: “Brāļi un māsas, es pēc izglītības esmu matemātiķis, bet strādāju vienā datorfirmā. Tas ir mans maizes darbs. Būtībā, viss, ko es dzīvē zinu – tā ir matemātika. Es vēlos kaut ko izdarīt par labu Dievam, par labu cilvēkiem, bet nespēju neko izdomāt. Tikai, lūk, uz Baznīcu nāku pa Svētdienām. Lai kā būtu, ja kādam no jūsu bērniem ir grūtības ar matemātiku, es nākšu pie jums reizi vai divas nedēļā. Vienārši tāpat, Dievam par godu. Un uzlabošu jūsu bērnu matemātikas zināšanas. Tas ir viss, ko es protu.”

Tūlīt pat uz šo piedāvājumu atsaucās tēti un mammas, tāpēc, ka visiem ir bērni, un puse no šiem bērniem ne bum-bum matemātikā. Kā dziesmā teikts: “ Tētis Vasjam spēcīgs matemātikā, mācās tētis Vasjas vietā visu gadu…”

Nākamajā nedēļā pienāca vairākas sievietes ar piedāvājumiem uzlabot bērnu svešvalodu zināšanas. Viņas pateica, ka arī vēlas kaut ko izdarīt Dieva dēļ.

“Man iepatikās ideja”, saka viena. “Es arī vēlos Dieva dēļ pasniegt nodarbības”, saka cita – “nākšu pie jūsu bērniem, īpaši ja viņi dzīvo vienā rajonā. Varēšu palīdzēt uzlabot zināšanas vācu valodā.”

Pēc tam arī autotransporta īpašnieki sāka piedāvāt savus pakalpojumus, lai atgādātu uz Baznīcu cilvēkus: “Ja kāds no večukiem nāk pie mums uz Baznīcu, ņemiet vērā, ka katru Svētdienu noteiktā laikā es stāvēšu pie noteiktas mājas stūra. Aizgādāšu un atgādāšu jūs no Baznīcas. Es to darīšu Dievam par godu. Matemātiku es nezinu, angļu valodu arī, bet man ir mašīna.”

Vēlāk radās ideja izveidot kladīti, kurā no vienas puses rakstīts “Man ir nepieciešama palīdzība”, bet no otras “Varu palīdzēt”. Un sadaļā “Varu palīdzēt”, piemēram, kāda pensionāre raksta: “ Varu pie sevis izmitināt vienu vai divas studentes par brīvu vai arī par komunālo apmaksu. Ir brīva istaba. Dzīvoju viena.”

Cilvēki GRIB darīt kaut ko labu. Tikai sātans neieredz labus darbus. Šis naids, drausmīgs un ietiepīgs ļaunums pret jebkāda veida labestību un vēlme apslāpēt jebkādu labvēlības liesiņu, kas aizdegusies. Cilvēki ir daudz labāki, nekā viņi ir pēc fakta!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Paldies Aigaram Vancenko

Par kritiku sociālajos tīklos

Kad tevi kāds kritizē, paskaties, kas seko šim cilvēkam, kas ir viņa komanda, viņa domubiedri, viņa auditorija!
Neviena nav?
Tikai daži komentāri no slēptiem profiliem, kurus nav skaidrs, kurš rakstījis?
Klusums? Nekādas kustības?
Tomēr ir? Labi!
Ja ir, vari uzmanīgi papētīt. Kā dzīvo. Ar ko. Kā domā. Ko elpo. Mīlestību vai karu. Rada vai kurina naidu. Dejo? Dzied? Joko? Ko dara? Ar ko nodarbojas?
Un viss nostāsies savās vietās.

Kad tevi kāds kritizē, tu vari paskatīties, kas apkārt šim cilvēkam.
Jā, protams, ja tu vēlies tādu draugu loku, tad ieklausies viņa kritikā un met mieru tam, ko dari tu pats. Seko tam, kurš zin, kā tev dzīvot un strādāt.
Un jau pēc laiciņa, diezgan drīz, tu sāksi dzīvot kā tas, kurš tevi kritizē. Vai kā viņa draugu loks.
Gribi? Nē?

Tā nav vienkārši kritika. Aiz tās stāv dzīves veids. Veids, kā cilvēks domā. Un noteikts apziņas līmenis. Esi gatavs tā dzīvot?

Tas, kurš apmierināts ar savu dzīvi, tam parasti nav laika “glābt” vienus pieaugušus cilvēkus no citiem. Tāpēc, ka dzīvē ir ļoti daudz “pieaugušo” jautājumu, kurus jarisina. Ļoti daudz “pieaugušo” lēmumu, kas jāpieņem. Un vienmēr ir kāds, par kuru esi atbildīgs. Kritizētājs parasti nevienam neko nav parādā. Parasti visi parādā ir viņam. Un tas nav atkarīgs no gadu skaita, dzimuma vai izglītības.
​​​​​​​Apziņas stāvoklis.

Gribi, pārbaudi.

Jūlija Zinovjeva
Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mūs pamet tie, kuriem mēs palīdzējām grūtā brīdī?

Tā gadās: mēs palīdzam cilvēkam. Glābjam viņu pašā tumšākajā un bezcerīgākajā viņa dzīves brīdī. Varbūt tolaik viņš pārdzīvoja zaudējumu, varbūt slimoja, varbūt viņam tika atņemts īpašums, varbūt viņš tika izmests no darba, varbūt iekrita parādos un pazemojošā nabadzībā. Un, ja ne tu, viņš būtu miris, vai arī palicis dzīves zemākajā punktā…

Bet tad tu viņu izglābi un atbalstīji. Visu šo smago dzīves laika posmu tu biji blakus. Cilvēks piecēlās kajās, izveseļojās, atkopās, viņa stāvoklis uzlabojās, nauda parādījās… Un viņš pagrieza tev muguru. Aizgāja no attiecībām. Vai arī sāka vairīties satikties. Kā tautā saka: pacēla cepuri.

Tu zvani vai raksti – viņš negribīgi atbild. Vai vispār neatbild. Uz ielas tēlo, ka nepazīst. Attiecības kļuva vēsas vai izkūpēja gaisā. Bet tu lauzi galvu un pārdzīvo: kas noticis!? Tu taču cilvēku glābi, izārstēji no bēdām un ciešanām!

Bet, lūk, kas notika: tu viņam biji zāles. Apsēji un vate brūces ārstēšanai. Pretsāpju tablete. Cilvēks ar tevi ārstējās, lūk, kas par lietu. Bet, kad izveseļojās, – izmeta apsējus un nevajadzīgās tabletes. Tagad tie viņam atgādina sliktos laikus, bet kurš gan grib atcerēties slikto? Tu cilvēkam atgādini par to laiku, kad viņš jutās vārgs, nelaimīgs un pazemots. Bet tagad no tevis nav nekādas jēgas, viss jau ir labi.

Atsalums notiek divu iemeslu dēļ: pēc tevis vairs nav nekādas vajadzības. No tevis nav nekāda labuma. Kā tabletei veselam cilvēkam. Un otrs: tu cilvēkam atgādini par slikto laiku viņa dzīvē un, iespējams, viņa pašlepnums cieš. Tāda cilvēka atmiņā tavs tēls saistās tikai ar sliktiem notikumiem. Tā psihiatra vai venerologa pacienti pāriet ielas pretējā pusē, kad ierauga savu ārstējošo ārstu – lai nebūtu jāsveicinās…

Tā rīkojas ne īpaši pateicīgi un cēli cilvēki. Tādi cilvēki, kuri mēdz citus izmantot, tad kad vajadzīgas zāles, pajumte un palīdzība.

Ja cilvēks distancējas, – ko tur daudz, vismaz iemesls saprotams. Un saprotams arī tas, kāpēc toreiz viņš atradās tādā bezcerīgā situācijā. Un kāpēc, izņemot tevi, neviens cits nesteidzās palīdzēt. Tagad arī tu to nevēlies. Patiesībā jau tā viņš nodara pāri tikai sev. Tevi dzīve apbalvos. Nav vērts pārak skumt…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime stāv pie tavām namdurvīm!

Ķēniņš Zālamans sacīja savai tautai, kura tam žēlojās par savām nedienām:

– Ko sēji, to pļausii. Nelaimes ir tava izvēle. Nabadzība – cilvēku radīta.
Bet rūgtums – nezināšanas auglis.
Vainojot tu zaudē spēku, iekārojot – izsēj savu laimi…
Mosties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās.
Bet tie, kuri nav atraduši sevī Dieva Valstību – ir bezpajumtnieki.
Nabags ir tas, kurš velti tērē savu laiku.
Nepārvērt savu dzīvi veģetēšanā.
Nesalīdzini un nedali.

Esi par visu pateicīgs.
Priecājies, jo prieks dara brīnumus.
Mīli sevi, jo tas, kurš sevi mīl, mīl visu.
Svētī briesmas, jo drosmīgie gūst svētlaimi.
Lūdzies priekā – un bēdas metīs tev līkumu.
Lūdzies, bet netirgojies ar Dievu.

Un zini:
slavēšana ir labākā lūgšana,
laime – labākā barība Dvēselei.
– Un tava dzīve – vislielākais dārgums Dieva dārgumu krātuvē.
Bet Dievs – cilvēka sirds dārgums.
Bagātība tevī ir neizsmeļama, un pārpilnība tev apkārt – neierobežota.
Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs kļūtu bagāts.

Tāpēc, jo vairāk atdod, jo vairāk saņem.
– Laime stāv pie tavām namdurvīm.
Un svētlaimīgi ir tie, kuri atraduši dārgumus sevī.
– Dzīvo vienkārši.
Nevienam nedari ļaunu.
Neskaud.
Lai šaubas attīra nevis nes bezspēcības sajūtu.

Velti savu dzīvi skaistajam.
Radi tāpēc, ka tev patīk radīt, nevis tāpēc, ka vēlies atzinību.
Pret saviem tuvajiem izturies kā pret atklāsmi.
Izmaini pagātni, aizmirstot to.
Nes Pasaulē jauno, jo Mīlestība visu padara dzīvu.
Kur Mīlestība – tur Dievs.”

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā atgriezt nozagto nākotni

Nākamajai paaudzei mantojumā paliek bezcerība, kuru tai nebūs spēka mainīt. Tā, it kā mēs būtu kalnu pārejā. Agrāk cilvēki, raugoties nākotnē, ar cerībām raudzījās debesīs. Tagad priekšā redzama vien nogāze, pa kuru ripot lejup.

Par šo tendenci liecina jaunās tūkstošgades aptaujas. Dažādu gada gājumu cilvēki nākotnē neredz nekā pozitīva. Vecāki atzīst, ka viņu bērni dzīvos sliktāk, jau dzīvo sliktāk. Un arī pašiem bērniem, pat ja viņiem nav iespēju reāli salīdzināt, tomēr nepatīk tā dzīve, kurai mēs viņus esam nolēmuši.

Pieaugot viņi atklāj tās nedrošību un nožēlojamību. 

Viens no piemēriem, kas spilgti raksturo šo tendenci, ir pētījums, kas veikts starp 16-25 gadus jauniem respodentiem. Izrādījās, ka “klimata krīzes psiholoģiskais slogs nopietni ietekmē milzīgu skaitu jauniešu visā pasaulē”.

Viņi patiešām ir ļoti nobažījušies par klimata pārmaiņām un viņiem ir bail no ekoloģiskās katastrofas. Jaunieši jūtas nodoti, jūtas, ka viņiem ir atņemta nākotne un, ka pieaugušie un valdība viņus ir pametuši likteņa varā.

Šķiet, kāda tur daļa pusaudžiem un tiem, kas vēl vakar tādi bija,  par laikapstākļiem uz plānētas? Taču viņiem šī problēma nav kaut kas abstrakts vai globāls, viņiem tā ir konkrēta, personīga. Tā arī viņi to uztver, demonstrē, atšķirībā no “senčiem”, praktiskums un tālredzība. Un bezcerība.

Antisistēmisti

Cilvēks šajā pasaulē nāk ne jau pēc savas gribas – un viņš attopas apstākļos, kuri jau sākotnēji sola ciešanas. Turklāt ciešanas ne jau tāpēc, ka jācieš nabadzība vai bads, bet tāpēc, ka nav perspektīvas, bet ir draudi. Labāk nebūs. Būs vēl sliktāk, vel un vēl – valstī, tautā, pasaulē.

Tāda ir jauniešu dzīves uztvere. Un tas nav tāpēc, ka viņi būtu izlutināi vai infantili, bet tāpēc, ka iekšēji viņi mūs ir pārauguši un nevar samierināties ar mūsu veiksmes kritērijiem.

Dabiska paaudžu nobriešana noveda pie sabrukuma, un virkne krīžu ekonomikā, sabiedrībā, veselības aprūpē un vidē paātrināja šo procesu. 

Mūsdienu dzīve ir pilna asām pārmaiņām, lēcieniem augšup un lejup, bet kopējais lejupvērstais virziens nav noliedzams. Pieauguši, solīdi cilvēki brīdina par briesmām, deklarē reformas, paziņo par jauniem virzieniem, paraksta starptautiskas vienošanās – bet jaunieši redz, ka to visu caurstrāvo meli, naudaskāre, liekulība un, ka reālu risinājumu nav.

Ieslīguši pašlabuma meklējumos, apmāti ar ideju par pārākumu pār citiem cilvēkiem, mēs neko neesam spējīgi apturēt. 

Galu galā problēmas, ar kurām mēs saskaramies, ir globālas, savukārt mēs, gluži pretēji, esam dziļi lokāli. Mēs savu sugu saucam par “Homo sapiens”, bet, ja paskatās uz planētas un cilvēces stāvokli, mūsu pretenciozitāte izskatās nožēlojama. Saprātīgas būtnes nedzīvo šādi un nenoved pie tā. Saprātīgas būtnes redz kopainu, izprot dabu un nonāk harmonijā ar tās likumiem.

Taču mēs nevēlamies tam piekrist. Ieejot globalizācijas ērā mēs neesam gatavi pieņemt faktu, ka tagad viss atkarīgs no pareizas kopējās sistēmas savienošanas un līdzsvarošanas.

Mēs nevaram pieņemt, ka tā ir vienota, vesela un centieni tajā dominēt skar ikvienu.

Cik daudz nepatikšanu mūs šķir no brīža, kad sapratīsim acīmredzamo: mums nav vajadzīga cīņa, mums ir vajadzīga cieša iekšēja saikne, satuvināšanās, pacelšanās pāri pretrunām. 

Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt visas sistēmas krīzes jebkurā jomā, vai tas būtu klimats vai ģeopolitika. Globālā sistēma, pirmkārt, prasa pareizu, labu saikni starp cilvēkiem.

Jo cilvēks taču ir radības kronis un no viņa ir atkarīgi visi parējie šīs sistēmas līmeņi. Viss ir saistīts ar viņu. Un viņam beidzot jāizaug līdz savai misijai, jāieņem sava īstā vieta – tā nav ne valdnieka, ne iekarotāja, ne plēsēja, bet miera nesēja un visu daļu līdzsvara garanta misija.

Tikai tad mēs varēsim pareizi novērtēt problēmas, kas mums jārisina un atradīsim vienīgo pareizo lēmumu. 

Vienkāršiem vardiem runājot, ikviena problēma sākas un beidzas mūsos.

Protams, jaunā paaudze nespēj to visu apzināties un izpaust, taču tā jūt, turklāt jūt labāk kā viņu vecāki. Lūk, kāpec jaunieši tik vēsi attiecas pret mūsu “vērtībām”, netiecas smagi strādāt patērētāju piramīdas labā, neredz jēgu precēties un dzemdēt bernus. Labāk padzīvot sev bez liekām problēmām un tad nomirt…

Ļoti pragmatiski. Bet arī nesaprātīgi. Tā savu laiku nokalpojušais zīmogs – mūsu zīmogs – iznīcina jaunos asnus.

Nodevēji

Vēl nekad agrāk mēs neesam bijuši tik bezspēcīgi. Pat visbriesmīgāko nelaimju, epidēmiju, karu un sociālo satricinājumu laikos ir spīdējis cerību stars. Cilvēki zināja: arī tas pāries, dzīve turpināsies, un bērniem, mazbērniem vēl būs iespējas Bet šobrīd priekšā nekas nespīd. Nākotne ir bet tā nevilina, tā nesola nekādu nesola kāpumu, nepiesaista, bet gluži pretēji – satrauc un biedē.

Un tas ir gluži dabiski globālos apstākļos, kad ikviens karš var izradīties pēdējais, kad ikviena ekonomiskā krīze var novest mūs kiberpankā (cyberpunk), vai vēl ļaunāk. Kad katra epidēmija var kļūt par pandēmiju un katra dabas katastrofa var pāraugt pasaules kataklizmā…

Tie vairs nav šausmu stāsti, tā ir mūsu dzīves realitāte. Pagājušā gadsimta puisīšu un meitenīšu sapņus nomainījusi savstarpēji saistītās un savstarpēji atkarīgās pasaules trauksme, kas liek zaudēt pēdējos orientierus.

Ar ko tad mēs varam iepriecināt jaunos? Ar visparēju vieglo narkotiku legalizāciju? Ar vispārēju pareju uz zaļo enerģiju? Ar visaptverošu cīņu pret tradicionālā dzīvesveida pārpalikumiem?

Ar ideoloģisku nolīdzināšanu reālas vienlīdzības vietā? Ar nebeidzamu cīņu pret ienaidniekiem, kuri traucē labi dzīvot? Gala rezultātā tas viss tikai pasvītro mūsu pilnīgo nespēju stāties pretī nākotnes izaicinājumiem.

Jaunā paaudze iekšēji ir daudz viedāka par mums, un tā pamazām zaudē ticību iepriekšējās pasaules uztveres pamatiem. Un pieredzes trūkums – mūsu pieredzes – kļūst par jauniešu priekšrocību nevis trūkumu. Nē, viņi nav revolucionāri, nav nemiernieki vai buntinieki. Gluži otrādi, viņi ar skaidru skatu skatās uz mūsu neprātu un nezin, kur no tā patverties.

Viņiem nav vairs ideālu, viss ir izmantots un novalkāts līdz pat caurumiem. Lai kurp arī dotos, visur ir dogmas, barjeras, latiņas un gadiem ilgs fanātisks vergu darbs statusa un spēļmantiņu dēļ, bez reāla mērķa un pilnvērtīga baudījuma.

Tādā situacijā daudziem ir daudz vieglāk iekrist kādā bērnišķīgā fanātismā ar no pirksta izzīstiem, bet skaidriem uzdevumiem, dēļ kuriem tie gatavi ziedot savu dzīvi un pat dzīvību…. Vai arī nogrimt, lai velti netērētu spēkus…

Mēs viņiem esam nozaguši visu: pagātni, tagadni un, galvenais, nākotni. Mēs esam izšķērdējuši veselu planētu, mēs grozām gigantiskus budžetus un milzīgu bagātību dēļ īslaicīgas baudas.

Miljardi, triljoni tiek izgrozīti caur sistēmu un aiztek nezināms, kur, ofšoros, aiz bieziem aizkariem, kas aizsedz “demokrātijas” aizkulises. 

Bet jauniešus mēs sūtām mācīties koledžās un universitātēs, lai pēc tam daudzu gadu garumā apmaksātu šīs mācības, lai rotējot starp patēriņa zobratiem un pēc tam vēlā briedumā tie sāktu bagātināt veselības aprūpes sistēmu. Dzīvoklis, kotedža, villa, mašīna, pensija… Absolūti bezjēdzīga un bezidejas perspektīva.

Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs kas vairāk – kaut kas patiesi lielāks, nepārejošs, pacilājošs. Šajā gadsimtā mēs vairamies to saukt par laimi, taču – jā, cilvēkam ir vajadzīga laime, īsta, neviltota, nezūdoša. Kā mūžības dzirksts, kas apmirdz dzīvi un piešķir tai jēgu, vektoru, saikni ar citām dzirkstīm. Lai cik augsti tas arī neskanētu, tā ir mūsu visu patiesā vajadzība. Bez tās cilvēks nav cilvēks.

Lūk, kas patiešām ir vajadzīgs jaunajai paaudzei, pec kā tā alkst. Mūsu dēļ tā ir zaudējusi vienkāršās patiesības, nav spējīga novērtēt savstarpējās saiknes nozīmi, tuvības nozīmi, sapratni. Bet sapratne un spēja pacelties virs konfliktiem – tas ir tas pamats, balstoties uz kuru sākas ceļš augšup, pie vienas kopīgas laimes visiem. 

Kādi mes tomēr esam dinozauri! Tā vietā lai saviem bērniem šo paskaidrotu, palīdzētu nostāties uz šī ceļa, mēs augstpratīgi noveļam uz viņu pleciem savu grēku izpirkšanu. Jo, lai ko mēs izdomātu, lai ko izgudrotu, bez iekšējām pārmaiņām, bez patiesām cilvēciskām savstarpējām attiecībām labāk viņiem nebūs. Lai tad maldās dziestošās dienas tumsā, neredzot rītausmas atblāzmu…

Sapratīs viņi kaut kad vai nesapratīs, vienalga mēs esam nodevēji.

Mihaels Laitmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

C pote katram ir mājās

Sākšu ar jautājumu. Vai zinājāt, ka Taškentas med. instituc bija pelnīti bijušās PSRS galvenā labratorija? Otrā pasaules kara gados Taškentā tika izveidots viss padomju zinātniskās domas zieds medicīnā. 2020. gada pavasarī, pandēmijas pirmā viļņa virsotnē, viņi publicēja zinātniski pamatotu un ārkārtīgi noderīgu informāciju par COVID-19 visai pasaulei

Taškenta. 21.03.2020 Šuhrats KHALILOVS (medicīnas zinātņu kandidāts)

Galvenais C vīrusa apdraudējums ir tas, ka tas, pirmkārt, ietekmē imūnsistēmu. Un tikai tad, otrajā vietā, tas ietekmē plaušu audus.
Laika nobīde starp šiem diviem uzbrukuma viļņiem ir tieši tas, ko mēs saucam par “inkubācijas periodu”.

Mēs bieži lietojam tādus vārdus kā “spēcīga” vai “vāja” imunitāte. Tomēr parastie cilvēki praktiski vispār nezina, kas tas ir. Turklāt lielākajai daļai ārstu ir ļoti maz priekšstata par imūnsistēmas struktūru un tās atsevišķo daļu funkcionalitāti..

Es mēģināšu visvienkāršāk un pieejamāk izskaidrot C vīrusa ietekmes mehānismu uz cilvēka ķermeni disertācijas formātā.

80% no visas imūnsistēmas koncentrējas tievās zarnas gļotādās un submucous slāņos limfoīdo audu un to uzkrāšanās formā – Peyer plāksteros.
Limfoīdie audi ražo antivielas (limfocītus T-, B-, G- utt.), Kā arī dažāda veida imūnglobulīnus.
Antivielas caur limfātisko sistēmu nonāk apakšējā dobajā vēnā, sirdī, un, izejot no plaušu cirkulācijas, iekļūst sistēmiskajā cirkulācijā un tiek pārvadātas visā ķermenī.
Tādējādi tiek nostiprināta audu imunitāte, ieskaitot pašu plaušu audu imunitāti.
C, sajaucoties ar ēdienu maltīšu laikā, nonāk zarnās un sāk iznīcināt limfoīdos audus.

(Tapēc ir svarīgi mazgāt rokas!)

Tā rezultātā ietekmētie limfoīdie audi pārtrauc limfocītu un imūnglobulīnu ražošanu.
Tādējādi imūnsistēma tiek iznīcināta, kā rezultātā audu imunitāte plaušās ir krasi novājināta. No šī brīža sākas otrais koronavīrusa uzbrukuma vilnis jau tā neaizsargātajiem plaušu audiem, kas izpaužas ar smagu pneimoniju, kas beidzas bēdīgi.

Pašlaik visu pretepidēmisko pasākumu mērķis ir novērst koronavīrusa iekļūšanu plaušās, kas principā ir ārkārtīgi dārga un praktiski neefektīva. Visi terapeitiskie pasākumi ir vērsti tikai uz komplikāciju apkarošanu, pneimonijas formā.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka C ir drauds daudziem gadiem un gadu desmitiem. Tas, kas mums šodien ir, ir tikai pirmais pandēmijas vilnis. Un tādu viļņu būs daudz.

Tajā pašā laikā visi preventīvie un terapeitiskie pasākumi ir vērsti uz koronavīrusu, kas lokalizēts plaušās,  kamēr netiek veikta ietekme uz zarnu koronavīrusu. Citiem vārdiem sakot, “rati ir novietoti zirga priekšā”.

Ir daudz dabīgu produktu, kuriem piemīt ne tikai baktericīdas īpašības, bet arī tieši ietekmē vīrusus, tos nogalinot.

Visefektīvākais šajā ziņā ir ķiploks.

Un, ja jūs katru dienu izdzerat 2/3 glāzes ķiploku ūdens uzlējuma, tad tas uzreiz (!) nonāk tievajās zarnās un nekavējoties (!) sāk nogalināt C!

Tas nodrošinas šādus efektus:

– “nogalinātais” COVID-19 pārstāj iznīcināt tievās zarnas limfoīdos audus. Tā rezultātā limfoīdie audi turpina darboties pareizi, t.i. ražot antivielas un imūnglobulīnus;
– bojātā imūnsistēma ātri atjaunojas un nostiprinās, kas izraisa ievērojamu audu imunitātes palielināšanos plaušu audos. Nepārvarama barjera rodas C, bet arī mikrobiem (stafilokokiem uc) un sēnītēm, kas arī rada būtiskas briesmas koronavīrusa pneimonijas gadījumā;
– “ķiploku ūdens” ietekmē tievajās zarnās izvēršas ļoti interesanta notikumu ķēde. “Nogalināts” un novājināts ar “ķiploku ūdeni” C ir nekas cits kā dabiska vakcīna, veidojas dabiski cilvēka ķermeņa iekšienē.

Kā jūs zināt, lai izveidotu mākslīgo vakcīnu, nepieciešama ļoti aprīkota un ļoti dārga laboratorija un augsti kvalificēta personāla darbs. Darbs pie mākslīgās vakcīnas radīšanas turpinās 6-9 mēnešus, rūpnieciskā ražošana ir dārga un laikietilpīga.

Pēc “ķiploku ūdens” uzņemšanas tievajās zarnās veidojas dabiska vakcīna 30-40 minūtēs un pilnīgi bez maksas;

– dabiskā vakcīna sāk aktīvi veidot specifisku imunitāti pret C. Tādējādi cilvēka ķermenī destruktīvo patoloģisko notikumu ķēde, ko izraisa C, tiek pārtraukta un iznīcināta pašā sākumā, un tai nav turpinājuma. Ķermenis visdabiskākajā veidā tā teikt, plānveidīgi, cīnās ar C un uzvar
Tajā pašā laikā ārkārtas un stresa pilns ķermeņa cīņas veids ir pilnībā izslēgts, un tas plānveidā neitralizē vīrusu. Tā rezultātā radusies epidēmija apstājas dažu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” lietošana

kā antiepidēmijas protokolu to var piemērot vienas dienas laikā visā valstī visu iedzīvotāju vidū. Pamata patogēnais morfoloģiskais substrāts pilnībā izzudīs vienas vai divu dienu laikā.

“Ķiploku ūdens” pagatavošanas metode ir ārkārtīgi vienkārša.

1. Vienu vai divas  (ja mazas!) Nomizotu ķiploku daiviņu šķērsvirzienā pārgriež uz pusēm, ievieto stikla litra burkā un istabas temperatūrā piepilda ar ūdeni.

Tas tiek darīts no rīta.

2. Līdz vakaram “ķiploku ūdens” ir gatavs lietošanai.

Jums jālieto 2/3 glāze 3-4 stundas pēc pēdējās ēdienreizes, naktī, pirms gulētiešanas.

3. Nākamajā dienā “ķiploku ūdens” pagatavošanas procedūra būs jāatkārto ar svaigu ķiploka daiviņu.

4. Turpiniet lietot ķiploku ūdeni vienu mēnesi.

Šajā laikā tiks izveidota specifiska imunitāte pret C.

R. M. Haitovs, B. V. Pinegins. (Tas ir cilvēks, kurš uzrakstīja pirmo vai vienu no pirmajām imunoloģijas mācību grāmatām)

Foto: Kevin Bidwell

NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis