Sieviete

atlauj9

Sievietei dominējošie ir materiālie centieni (ģimene, mājas, mājīguma radīšana, komforts utt.). Tāpēc viņa Dievišķo Mīlestību sasniedz caur bērniem, ģimeni, rūpēšanos un vispār caur mīlestības telpas radīšanu ap sevi. Sievietei svarīga ir ārējā stabilitāte (bez tās ir ļoti sarežģīti audzināt bērnus un būt ar mierīgu prātu).

Sievietes prāts un ķermenis nav radīti askēzēm un aizliegumiem. Diez vai jūs vēsturē sastapsiet daudzas sievietes, kuras devušās uz ilgiem gadiem meditēt vientulībā un būt šajā procesā veiksmīgas.
Bet, lai tomēr īslaicīgā “emocionāli dvēseliskajā ekstāzē” tās tomēr neaizskrietu tumšā alā meditēt vai tuksnesī veikt kādas skarbas epitīmas, daba tas apveltījusi ar bailēm no pelēm un rāpuļiem, tāpat kā ar ļoti lielu vēlmi papļāpāt. Minimums 60% sievišķās enerģijas jāvelta materiālajai dzīves pusei attiecībā pret garīgo, tad sieviete spēs dzemdēt veselus bērnus.
Rami Blekts
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tu esi mākslas darbs

zimejums dzīves plūsma56Anna Sokolova

Visi cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam arī ir MĒS.

Ja tavā ceļā bieži pagadās tenkotāji, tātad šī īpašība ir tavā raksturā. Visums tādā veidā pievērš tavu uzmanību tavām iekšējām problēmām.

Nesen es biju aizgājis pie sava ārsta, jo man bija stipras sāpes jostas vietā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu remdinu sāpes ar diklofenaku, bet vieglāk nekļūst. Ārsts smaidot mani uzklausīja un teica: “Elčin, ar sāpēm vajag draudzēties. Tās ir organisma signāls tev, par to, ka tevī ir kāda problēma. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks mums ir skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandalētājs vai prostitūta. Nejaušību nav – viss notiek pēc plāna. Un gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko mums māca, un mums jābūt viņiem pateicīgiem, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo āzi!”

Manā dzīvē bija cilvēki, kuri sagādāja man lielas sāpes. Taču tieši šīs sāpes pacēla mani jaunā līmenī – es kļuvu stiprāks, iemācījos novērtēt dzīvi, cilvēkus un ļoti mierīgi uztvert viņu netikumus.
Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir vārdi: “Visums ar tevi nodarbojas pastavīgi, pārvēršot iekšēji un ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzīgi, soli pa solim tuvojas pilnībai. Visi mēs esam skices, kas noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti

lacis

Dažkārt mums atgādina: turpini mīlēt pat tad, kad tas ir grūti. Bet ko tas nozīmē – turpināt mīlēt? Īsta mīlestība ir visu aptveroša mīlestība, kura sevī ietver visu, kura pieņem, kura dod telpu un laiku visam vienādi. Tā ir netiesājošas Dvēseles klātbūtne.

Patiesa mīlestība ir visas dzīves mīlestība. Tā ir mūsu izaugsme ārpus mazajiem, stiprajiem diedziņiem, mūsu saiknei ar vecākiem, mīļotajiem un bērniem. Mēs nesaraujam šos diedziņus, tāpēc, ka tie ir daļa no milzīga audekla. Tie ierobežo telpu, kurā mēs pavadām savu dzīves laiku. Bet īsta mīlestība tiek cauri šīm tuvas mīlestības robežām un izplatās visapkārt un mēs vairs nejūtamies nošķirti no citiem, nepazīstamiem mums cilvēkiem, no dabas, no visas pasaules, kurā mēs visi līdzās pastāvam.

Patiesa mīlestība aptver visu dzīvo un dziļi maina mūsu dzīvi. Mēs pieņemam visu tādu, kāds tas ir. Tāpat mēs pieņemam arī dzīves grūtības, tās kontrastus un mums mesto izaicinājumu – atrast dzīvē savu vietu.

Mēs pieņemam veiksmju sēriju, kas mijas ar zaudējumiem. Visu, kas ir, lai tas paliek tāds, kāds tas ir un savienojas ar mūsu mīlestību: spēki, kuri rada un spēki, kuri grauj, laimīgs liktenis un smags liktenis, dzīve un nāve, tas, kas pagājis un tas, kas var atnākt, lai kā tas arī nebūtu.

Tāda mīlestība neielaužas un neiejaucas lietu kartībā. Tā paliek kontaktā ar savu likteni un ļauj notikt citu likteņiem. Tā paliek harmonijā ar realitāti un uzticas tai.

Un tajā pat laikā, šāda mīlestība ir aktīva, tā darbojas, palīdz un neatsaka, sastopas ar izaicinājumiem, kas vēršas pie tās. Tajā pat laikā, kad mana paša dzīve turpina savu gaitu, es ļauju citiem cilvēkiem piepildīt viņu pašu sūtību, vienmēr apstiprinot tagadni, tādu, kāda tā ir.

Tāda mīlestība paliek plaša, mierīga un tajā pat laikā iesaistīta. Tā ir draudzīga pret visu un, ja nepieciešams, var uzstāties kā ienaidnieks. Tā ir pilna. Īsta mīlestība ir reliģioza, tā veltīta visam dzīves audeklam, kāds tas ir. Tā uzticas savam avotam un mīl savu izcelsmi – kāda tā ir un kā izpaužas.

Ja tu paliec viens vesels, uzticīgs dzīvei kā vienam veselumam, tu iepazīsti mīlestības nepārtrauktību un iepazīsti mīlestību, kura ilgst.
Berts Hellingers “Domas par Dievu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tuvāk mīlestībai

milestiba Lafugue-Logos

Sabiedrība neatzīst mīlestību, jo, ja cilvēks patiešām dziļi mīl, ar viņu nevar manipulēt. Viņu nevar sūtīt karā, viņš teiks: “Es esmu tik ļoti laimīgs! Kur jūs mani sūtiet? Kāpēc gan man būtu jāiet un jānogalina svešus ļaudis, kuri var būt laimīgi savās mājās? Starp mums nav nekādu konfliktu, nekādu interešu sadursmes…”

Ja jaunā paaudze tieksies arvien dziļāk mīlestībā, kari izzudīs, jo nebūs iespējams atrast pietiekami daudz neprātīgu cilvēku, kurus sūtīt karā. Ja tu mīli, tātad kaut ko savā dzīvē esi sajutis un tev negribēsies nogalināt cilvēkus. Kad tu nemīli, neesi izmēģinājis dzīvi; tad tu mīli nāvi.

Bailes nogalina, vēlas nogalināt. Bailes ir graujošas, mīlestība, savukārt, ir radošā enerģija. Kad tu mīli, tu gribi radīt, tu gribi dziedāt un zīmēt vai dzeju rakstīt, bet tu neņemsi rokās durkli vai atombumbu un neskriesi neprātā nogalināt sev absolūti nepazīstamus cilvekus, kuri tev neko nav nodarījuši un kuriem tu esi tikpat nepazīstams, kā viņi tev.

Pasaulē kari beigsies tikai tad, kad mīlestība atkal ienāks pasaulē. Skaidrs, ka politiķi negrib, lai tu mīlētu, sabiedrība negrib lai tu mīlētu, pat ģimene neļauj tev mīlēt; viņi visi grib pārvaldīt tavu mīlestības enerģiju, jo tā ir vienīgā enerģija. Un tāpec ir bailes.

Ja tu pareizi mani saproti, atmet visas bailes un mīli vairāk, mīli bez noteikumiem, un nedomā par to, ka tu dari kaut ko kāda cita dēļ – kad tu mīli, tu dari kaut ko sev.

Kad tu mīli, tas tev ir izdevīgi. Tā kā negaidi un nesaki, ka tad, kad citi mīlēs, tu arī mīlēsi – tas nav arguments.
Esi egoistisks. Mīlestība ir egoistiska. Mīli cilvēkus un pateicoties tam tu piepildīsies, pateicoties tam tu būsi arvien laimīgāks. Un kad mīlestība iet arvien dziļāk, bailes pazūd; mīlestība ir gaisma, bet bailes – tumsa.
OŠO “Sarunas par Dao”
Foto: Lafuge Logos
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Un tikai sirds nekad nekļūdās

gul

Agrāk es biju pārliecināta, ka cilvēks ir jāiepazīst, pirms uzsākt ar viņu attiecības: draudzības, mīlnieku, lietišķās. Ir jānoskaidro viņa vērtības, viņa tips, jānoskaidro pārliecības…

Tagad es domāju, ka cilvēku vienkārši ir jājūt.

Domāju, ka to nevar iemācīt. Tas kaut kā pats atnāk. Vai neatnāk. Iespējams, tas saistīts ar to, ka sāc just sevi. Jo dziļāk sevī, jo labāk sajūti citus.

Prāts māna. Nostrādā psiholoģiskā aizsardzība, uztveres filtri, nepietiekama informācija un subjektīvie kritēriji. Un tu vāc datus, analizē, izdari secinājumus… Un pazaudē būtību – intuitīvu zināšanu par to, kāds ir šis cilvēks.

Daudz virspusējā… Aiz parādes ironijas slēpjas jutīga Dvēsele. Aiz uzspēlētas pašpietiekamības – viegli ievainojama būtība. Aiz agresijas – sāpes un bailes.

Visu šo tu nesapratīsi, ja tikai klausīsies, ko saka pats cilvēks. Cilvēkus pa dzīvi vada rētas, ko tiem nodarījuši citi cilvēki. Tāpēc pat darbības ne vienmēr pastāstīs patiesību. Un tikai sirds nekad nekļūdās.
Lilija Ahremčik
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Par princi

meitene un krupis73

Dažkārt neliela pasaka var aizstāt 10 psihologa konsultācijas. Iespējams, šis ir tas gadījums.

Pa saulainu meža pļaviņu skraidīja Meitenīte. Viņai mugurā bija balta mežģīņu kleitiņa, matos rozā matu lentes, bet rokās viņa turēja tauriņu ķeramo tīklu. Viņa jutās priecīga un laimīga

Un pēkšņi uz lielas zaļas lapas viņa ieraudzīja sēžam milzīgu kraupainu Krupi.

– Fui, kāds pretīgs Krupis, – iesaucās Meitenīte.
– Khe,khe, – nokrekšķināja Krupis. – Bet vai tu zini, ka es esmu noburts princis?
– Nevar būt, – Meitenīte iesaucās.

– Var gan! – teica Krupis. – Ļaunā burve nobūra mani un manu milzīgo karaļvalsti. Es esmu jauns, skaists un bagāts. Ja tu man palīdzēsi atbrīvoties no lāsta, es tevi apprecēšu un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Es tevi nēsāšu uz rokām un katru dienu tev dāvināšu ziedus.

– Bet kā noņemt lāstu? – jautāja Mietenīte.

– Tas nav vienkārši, ļaunā burve uzlika man ļoti sarežģītu lāstu. Tev jāņem mani pie sevis uz mājām, lai es varētu gulēt tavā gultiņā un jāskūpsta mani katru dienu. Jābaro ar karotīti un jāiznes pastaigā. Un tad viss notiks. Un reiz kādā rītā tu sev blakus ieraudzīsi nevis pretīgu Krupi, bet skaistu Princi. Un Tava dzīve kļūs laimīga.

Meitenīte aizrautīgi klausījās Krupja teiktajā. Skatījās uz tā kārpu noklāto ādu, uz milzīgajām izvalbītajām acīm, šauro mutes spraugu un redzēja skaistu, liela auguma vīrieti ar tumšiem cirtainiem matiem un jautri piemiegtām valdzinošām acīm. Blakus viņam viņa redzēja sevi – skaistā baltā kleitā, brīnišķīgā pilī un dzirdēja mīlas vārdus.

Pārvarot pretīgumu, meitenīte noliecās, ielika Krupi kleitas ielocē un aiznesa uz mājām.

No tās dienas viņas dzīve pilnībā izmainījās. Viņa vairs neskraidīja pa saules pielieto pļaviņu un neķēra tauriņus, nedziedāja un nepriecājās. Viņa apkalpoja Krupi. Krupis izrādījās ļoti kaprīzs: viņš pieprasīja kruasānus, spagetti ar bešamela mērci, viņš gribēja gulēt Meitenītes gultā, un vēl visur, kur viņš rāpoja, tas atstāja lipīgas pēdas – uz grīdas, gultā un tāpēc Meitenītei nācās nemitīgi berzt grīdas un mazgāt veļu.

Viņa vairs nesēja matos lentas, nevalkāja skaisto balto mežģīņu kleitu. No biežās veļas mazgāšanas viņas rokas bija sarkanas un sāpēja. Bet Krupis turpināja būt liels un pretīgs un nemaz netaisījās pārvērsties par princi. Dažkārt Meitenīte uz viņu skatījās un ļoti ļoti gribēja izmest, taču ļoti baidījās kļūdīties. Ja nu pēkšņi atlicis ir tik maz? Un, ja nu pēkšņi viņa no rīta pamodīsies un blakus sev ieraudzīs nevis pretīgu abinieku, bet gan zilacainu skaistuli?

Tā pagāja daudzi mēneši. Maz kurš varēja pateikt, ka nomocītais radījums ir tā pati Meitenīte, kura agrāk priecīga skraidīja pa pļaviņu. Tagad visu noteica Krupis. Bet Meitenīte tikai apkalpoja to un darīja visus netīros darbus.

Reiz Krupis norāja Meitenīti par to, ka tā pārāk ilgi gatavoja tam pusdienas. Meitenīte izgāja no mājas rūgti raudādama un sastapa Putniņu, kurš sēdēja uz zara un skaisti dziedāja.

– Kāpec tu raudi? – Putniņš jautāja.
– Manā mājā dzīvo pretīgs Krupis, kurš lamā mani. Visu dienu es tīru, mazgāju un gatavoju tam ēst. Es esmu ļoti piekusususi un vairāk tā negribu dzīvot.

– Un kā māja tā ir? – jautāja Putniņš.
– Manējā, – atbildēja Meitenīte.
– Un kurš atnesa Krupi? – jautāja Putniņš.
– Es pati atnesu, – skumji teica Meitenīte.

– Priekš kam? – Putniņš brīnījās.
– Viņa man apsolīja, ka pārvērtīsies par princi, ja es par viņu rūpēšos. Bet ir pagājis jau ilgs laiks, bet nekas nav mainījies.

– Kāpēc gan tev Krupi neizmest no mājas?
– Bet, ja nu viņai izrādās taisnība? Un jau drīz tā pārvērtīsies par princi? Un es nesagaidīšu, pārsteigšos? Es jau tik ilgi esmu gaidījusi. Būs skumji, ja izrādīsies, ka atlicis vēl tikai nedaudz.

– Bet, ja nu tu pavadīsi visu dzīvi rūpējoties par Krupi, kurš nekad nepārvērtīsies par princi? – jautāja Putninš.

Meitenīte iegrima domās.

– Ja vien es skaidri zinātu…, – viņa skaitīja.

Te pēkšņi viņa pacēla galvu un iesaucās: – Es aiziešu pie vecās Raganas, kura dzīvo aiz meža. Viņa ir veca un gudra, varbūt viņa varēs man ko labu pateikt – un es uzzināšu, vai Krupis kļūs par princi, vai nē.

Un viņa devās pie Raganas.

– Es gribētu uzzināt, – jautāja Meitenīte. – Vai gadījumā es nepalaidīšu garām iespēju apprecēties ar princi.

Ragana paņēma vistu ķidas, sikspārņu acis, purva zāli un sāka zīlēt. Viņa purināja sirmo galvu un skatījās savā podā ar virumu, no kura cēlās smirdīgi garaiņi.

– Tas vienkārši ir krupis, – viņa beidzot teica. – Neterē velti laiku. Viņš nekad nekļūs par princi.

Meitenīte skumja izgāja no Raganas mājas. Kādu laiku viņa gāja, galvu nodūrusi, bet te pēkšņi viņai prātā iešāvās doma.

– Ragana var kļūdīties. Ko var zināt veca sieva par prinčiem? Varbūt man labāk aiziet pie labās Burves! Viņa man patiešām pateiks patiesību.

Labā Burve dzīvoja skaistā pilī ar grezniem logiem un skaistiem tornīšiem.

– Es esmu tik ļoti piekususi, – teica viņai Meitenīte.  Taču es baidos, ka, ja padzīšu Krupi, tad nekad neapprecēšos ar princi.

Burve pašūpoja galvu un paprasīja vēl vienu dienu. Viņa būrās, zīlēja pēc mēness gaismas, zvaigznēm, rakstīja sarežģītas formulas no mākoņu kamoliem un baltajām pīpenēm. Un nākamajā dienā teica:

– Tas vienkārši ir krupis, un viņš nekad nekļūs par princi. Tev labāk nest viņu atpakaļ uz pļavu.

Meitenīte klusējot noklausījas visu, ko teica Burve, pateicās un devās projām. Taču iekšā viņai viss sašutumā burtiski vārījās:

– Viņām taču skauž! – viņa iesaucās. – Protams, visiem gribas apprecēties ar princi. Es pati labāk zinu! Es jūtu, ka nedaru to veltīgi.

Un Meitenīte atgriezās mājās pie Krupja. Viņa saņēma daudz pārmetumu par to, ka uz ilgu laiku bija pametusi Krupi vienu un nebija par to rūpējusies. Viņa iztīrīja māju, pagatavoja pusdienas un nomazgāja Krupi. Krupis bija apmierināts. Liels, pelēki zaļš, viss vienās kārpās tas gulēja uz balti kruzuļota spilvena Meitenītes gultā. Pati Meitenīte nespēja gulēt blakus Krupim tāpēc sen bija savu vietu tam atdevusi. Viņa gulēja uz šauras kušetītes virtuvē. Pirms miega, kā parasti viņa domāja par to, cik skaista kļūs viņas dzīve, kad Krupis pārvērtīsies par Princi. Viņa domāja vārdus saviem bērniem, sapņoja par to, kādi ziedi ziedēs viņas dārzā. Un, domājot šīs saldās domas, viņa aizmiga.

Un sapnī viņa redzēja, ka iet pa taciņu uz savu māju un redz, ka tā visa ir noplukusi, veca, neglīta, sašķiebusies, logi tumši un putekļaini, bet uz lieveņa sēž veca vecene. Briesmīga, pinkainiem matiem, līku degunu, līdzīga raganai. Un vecene sauc viņu pie sevis. Viņa it kā mēģina bēgt, bet kājas nekustās. Viņa pieiet pie vecenes un tā skatās uz viņu ar savām blāvajām acīm un jautā:

– Tu mani pazīsti?

– Nē, – atbild pārbijusies Meitenīte. – Es nekad agrāk neesmu Tevi redzējusi.

– Khe, khe, – noklepojas vecene. – Es esmu tu. Es daudzus gadus kalpoju Krupim un gaidīju, kad tas pārvērtīsies par princi. Visi man teica, ka tas ir vienkārši krupis, bet es nevienam neticēju. Es ticēju tikai Krupim. Es ļoti gribēju apprecēties ar princi. Un es ļoti baidījos, ka, ja es padzīšu Krupi, tad tas nekad nenotiks. Un pagāja daudzi gadi, līdz vakar Krupis nomira.

Vienkārši nomira – no vecuma. Un es ilgi raudāju par to, kas nekad vairs nenotiks. Par savu dzīvi, kuru iztērēju tam, lai kalpotu Krupim. Es raudāju par to, ka esmu kļuvusi veca un nevaru kā senāk skraidīt pa pļavu un ķert tauriņus. Un par princi, ar kuru nekad neapprecēšos.

– Paskaties uz mani, paskaties taču! – sāka kliegt vecene.  Es esmu tava nākotne!

– Nē, nē, – iekliedzās Meitenīte. Vina gribēja aizbēgt, bet kājas bija kā iemietas zemē un viņa tikai aizspieda acis un kliedza: – Nē, nē!!!

– Tu man traucē gulēt, – viņa izdzirdēja čerkstošu balsi. Atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ uz kušetes, bet Krupis sēž pie viņas gultas un skatās uz viņu lielām izvalbītam acīm.

– Aiznes mani gultiņā un uzvedies klusu! – viņš pavēlēja.

Meitenīte skatījās uz Krupi un galvā viena aiz otras skanēja frāzes, ko teica Putniņš, Ragana, Burve un vecene sapnī:

– Tas vienkārši ir krupis!

Viņa piecēlās no kušetes, paņēma Krupi rokās, piegāja pie durvīm, atvēra tās.
Krupis sajuta kaut ko nelāgu:
– Eu! Kur tu mani nes?! – viņš brēca.

Meitenīte atvēra durvis, atvēzējās un aizmeta Krupi tālu zālē, tik tālu, cik vien varēja.

– Ej prom! – viņa iekliedzās. – Un nekad vairs neatgriezies. Es nekad vairs tevi nebarošu un neguldināšu tevi savā gultā. Tā ir mana māja un es darīšu to, ko man patīk darīt. Es atkal priecāšos par dzīvi, es atkal skraidīšu pa pļavām un ķeršu tauriņus! Es neticu taviem solījumiem. Tu esi vienkārši krupis!

Viņa aizvēra durvis un pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas seju rotāja smaids.

Autors: Tatjana Semjonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies meitenei, kura šo atsūtīja. Meitenes, atsaucieties, kura?:)

 

“Kedas”

kedas2

Pirms kādiem četriem gadiem pie manis uz konsultāciju atnāca jauna dzīves izmocīta sieviete. Toreiz es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri šķīra laulību, un biju izdevusi grāmatu “Meitene un tuksnesis”, kurā aprakstīju savu personīgo laulības sķiršanas pieredzi. Pie manis vērsās ļoti daudzas sievietes, kurām vajadzēja rehabilitāciju pēc šī smagā procesa.

Darbs ar šķiršanos paredz ļoti uzmanīgu un pacietīgu virzību. Apraudāt savas bēdas, zaudējumu, atcerēties, atcerēties, atcerēties. Neparasti grūti, smagi, sāpīgi ir pardzīvot to, kā tevi mānīja un krāpa.

Saprast, ko darīt ar bērniem, kā tagad dzīvot un sarunāties ar viņiem. Uzmanīgi pieskarties naidīgumam. Niknumam. Bezspēcībai. Ieslīgt tajās. Pieņemt notikušo. Un beidzot šajās sāpēs atklāt sevi – izdzīvojušo, kaut arī smagi ievainoto.
Atklāt savu dzīvi. Negribīgi sākt ar to kaut ko darīt, vai beidzot sākt darīt to, ko gribējās jau sen. Tikt galā ar naidu, kurš atkal un atkal atgriežas, greizsirdību, niknumu, bailēm, vientulību, bezspēcību. Es ļoti daudz to visu esmu redzējusi.
Stāstot savu bēdu stāstu mana kliente runāja par to, cik skaista bija viņas dzīve kopā ar vīru. Kāds viņš kļuva veiksmīgs, realizējies, cik talantīgs izrādījās. Cik stingrs viņš bija attiecībā uz viņas ārieni, uz to, kā izskatās viņu māja, kāds bija skats, kurš pavērās pa viņu dzīvokļa logiem uz naksnīgo Maskavu.

Šīs laulības laikā arī viņa bija izveidojusi karjeru – viņa bija veiksmīga top-menedžere kādā no federālajām kompānijām. Cenšoties tikt galā ar šķiršanos viņa strādāja dienu un nakti, nopelnīja savam uzņēmumam pieklājīgu naudu un, mājas atnākusi, vienkārši krita ar seju spilvenā, lai no rīta pieceltois un  atkal dotos darbā kā karā.

Mēs runājām par viņas laulību un to, kā tajā viss bija noorganizēts. Cik patiesībā sarežgiīti viņai tajā bija. Kuru SEVI viņa apspieda un nevienam nerādīja. Cik ļoti jau no paša laulības sākuma viņas vajadzības bija nesvarīgas. Vienmēr sniegbaltās augstpapēdenēs, krašņā sniegbaltā automašīnā, viss pašas nopelnīts, – viņa runāja par to, ka bijušais vīrs šķiet laimīgs jaunajā laulībā, bet viņa – vientuļa, skumst un neredz nekam jēgu.

Kad pienāk tas brīdis terapijā, kad klients jau sāk elpot tagadnes, ne pagātnes gaisu, viņa atklāja sev blakus vīrieti. Viņš bija par viņu astoņus gadus jaunāks, ne lielisks, diezgan parasts, strādāja algotu darbu, taču bija diezgan uzstājīgs, kaut ko bubināja par “es neatkāpšos” un “ejam dzert kafiju”. Viņam pat nebija mašīnas.

Viņa rauca degunu, raustīja plecus un smaidīja, bet es viņai teicu – kafiju taču var iedzert? Viņa pamāja ar galvu un aizgāja, klabinot augstos papēžus.

Pēc tam viņa nāca vēl vairākas reizes, mēs runājām par visu kaut ko un šis NElieliskais neatkāpās. Vinš nedaudz bija pakāpies pa karjeras kāpnēm, solīja viņai zelta kalnus un mīlestību, bet tad, kad “bijušais” feisbukā izlika savas bildes par savu galvu reibinošo labklājību, viņa atkal sabruka.

Tad pēkšņi uz kārtējo seansu viņa atnāca pavisam cita – neuzkrāsojusies, smaidīga un viegla.

“Kas ar jums? Jūs smaidiet tā, it kā kaut kas būtu noticis?!” – es jautāju.
“Mēs pastaigājāmies, – viņa teica. – Vienkarši tāpat, Zvirbuļkalnos. Ar kājām. Bez mašīnas. Un mēs skūpstījamies. Un man kājas bija kedas!”

“Ziniet, ko? – viņa pieliecās tuvāk un teica. – Patiesībā man bija tik labi un viegli kedās. Un tajās var staigāt ātri un tik tālu, cik vien gribās. Un es jutos kā meitene. Un es tāda arī esmu. Sevī es vienmēr esmu kedās nevis uz papēžiem. Es vienkārši sen to biju aizmirsusi.”

Tā, ar citas gaitas palīdzību, ar kedām viņa uzmanīgi sāka tuvoties sev pašai, īstajai. Dēļ mīļotā skaistuļa vīra viņa reiz atteicās no “meitenes kedās”. Jo “krutas” sievietes vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs. Iespējams, viņas bijušais vīrs patiesībā jutās niecība un tāpēc viņam bija nepieciešami visi šie sava “krutuma” apliecinājumi: tajā skaitā arī sieviete augstpapēdenēs, visa baltā,  dārgā baltā automašīnā un nekā savādāk.

Slimojoša, grūtniece, vai vēl sliktāk, pēc spontānā aborta puņķos un asarās, zaudētāja, tāda viņam nebija vajadzīga. Viņa ļoti centās atbilst, vienmēr smaidīja, staroja, turēja taisnu muguru. Pats par sevi tas nav slikti, taču jautājums ir par cenu: ja svarīgā tava daļa – brīvā, mierīgā, laimīgā šajā laikā ir ieslēgta noliktavā, tad priekš kam gan tas viss? Dēļ kā?

Viņa mierīgi atzina, ka reiz viņš viņai bija dārgāks par visu un, jā, viņa to visu darīja viņa dēļ.

Šajā terapijas etapā vinai galvenais bija maksimāla atklātība pret sevi. Viņa atcerējas sevi īsto, jaunu, bezbailīgu, mīlošu, dažkārt nobijušos. Aizsargāja, atjaunoja, pastāvēja par sevi tagad jau no stipras, pieaugušas sievietes pozīcijām. Sievietes ar vieglu gaitu. Vīrietis, kurš šajā brīdī bija blakus, viņu bildināja. Viņi apprecējās un viņiem piedzima meitiņa. Izrādījās, ka viņš ir pietiekami ambiciozs, lai ātri kāptu pa karjeras kāpnēm, pārliecināts par sevi, lai nodrošinātu viņai iespēju elpot, apstāties, nesteigties, gulēt, cik vien tīk. No sava darba viņa aizgāja jau pirms tam, pirms bija apprecējušies un arī tas bija brīnumaini: viņa viņam vienkārši uzticējās, dzīvoja par viņa ne tik lielo algu.

Man, izrādās, nevajag ne tik daudz naudas, ne tik krutu automašīnu, nav vajadzīgs neviena cita vērtējums, pat paša mīļākā cilvēka, lai sajustu, kas tieši šobrīd tieši tev ir pats galvenais. Vieglums, prieks, viņa teica, kad jautāju nosaukt viņai pašu galveno.
“Es tāda biju vienmēŗ, agrāk, bērnībā – viņa teica, vienkārši biju to aizmirsusi”.

Autors: Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par atkal lielisko ieteikumu