Ar gadiem esmu kļuvusi emocionāli stabilāka

9215160-r3l8t8d-1000-23102-2921055-l_onde

Jautājums: Man ir 38 gadi. Mans jautājums skar emocionālo veselību. Vai Jūs, gadiem ejot, esat sākusi mazāk pārdzīvot par saviem tuviniekiem? Vai esat kļuvusi emocionāli stabilāka?

Atbilde: Ludmila Uļickaja, 73 gadi
(Ludmila Uļickaja ir krievu rakstniece un scenāriste, dažādu augstu prēmiju laureāte. Viņas grāmatas tulkotas vairāk kā 25 valodās.  Viņa ir Krievijā populāra sabiedriskā darbiniece).

Visi mēs, kamēr vien esam dzīvi, nevaram atteikties no šīs mūsu psihes īpatnības, ko varētu saukt par emocionālo veselību. Vai gan normāli ir tas, ka cilvēkam nav nekādas reakcijas uz viņa tuvinieku pārdzīvojumiem, uz to, kas ar viņiem notiek? Cilvēkus, kuri vāji reaģē uz dzīves izaicinājumiem, sauc par autistiem. Šis vārds ir samērā nesens, agrāk psihologi šādu stāvokli dēvēja vienkārši – psihes defekts. Visticamākais, Jūs esat ļoti emocionāls cilvēks un ar to pārslogojat sevi – atrodaties gluži pretējā stāvoklī – asi reaģējat uz visiem signāliem. Pat uz tiem, kuri nebūtu pelnījuši jūsu nervu un enerģijas tēriņus.

Jums neapšaubāmi ir taisnība, ka gadiem ejot un pieaugot dzīves pieredzei, mēs iemācāmies uzstādīt filtrus un ne visu ņemam “pie sirds”. Tomēr šeit “aprakts ir vissvarīgākais suns”: kādā mērā Jūs vēlaties vadīt savu uzvedību? Ja patiešām Jūs to vēlaties pārvaldīt, ir vērts veikt analīzi. To var darīt patstāvīgi, var doties pie psihologa, viņš Jums palīdzēs. Es ar to tieku galā pati, ar savu draudzeņu palīdzību.

Ar gadiem pilnīgi noteikti es esmu kļuvusi emocionāli stabilāka. Taču tas nenozīmē, ka manu tuvinieku nepatikšanas neizsauc man bezmiegu. Arī ar to es cenšos tikt galā pati. Taču mana relatīvā stabilitāte ir saistīta ne tik daudz ar gadiem, cik ar vēlmi saudzēt savus spēkus un netērēt tos velti.

Un tā: ir lietas, kas IR no mums atkarīgas un ir ļoti daudz lietu, ko mēs nekādīgi nevaram ietekmēt un kas NAV no mums atkarīgas. Lūk, tieši tās, kas nav no mums atkarīgas, pirmkārt ir jānošķir. Sarakstu ar šīm lietām Jūs sastādīsiet patstāvīgi. Tas ir gribas jautājums un lēmums, kuru ne uzreiz izdosies realizēt, taču ir vērts censties.

Tālāk, Jums noteikti ir vesela rinda svarīgu jautājumu, kas saistīti ar Jūsu tuviniekiem. Un atkal, izmantojiet to pašu paņēmienu: nebojājiet sev garastāvokli un nervus ar to, ko NEVARAT mainīt. Bet lietās, kur varat būt noderīga, neizvairieties, palīdziet un dariet. Veiksmi Jums!

Avots: http://theageofhappiness.com/

Tulkoja: Ginta FS

Pievelc to, ko patiešām vēlies!

pievilksanas-likums5

Pilnīgi noteikti katrs no mums praksē ir pamēģinājis, kā strādā pievilkšanās likums – vai nu fiziskajā variantā vai enerģētiskā līmenī. Taču, neskatoties uz to, vairākums cilvēku tomēr tic veiksmei vai liktenim un mazāk tam, ka mēs paši esam savas dzīves scenārija radītāji. Tāpēc, ka tā ir vieglāk – mazāk atbildības. Bet, ja tomēr uzdrošināsimies atzīties sev, ka tieši mēs paši pievelkam sev burtiski visu, tad rodas jautājums, kā tieši darbojas pievilkšanas likums un kā pievilkt sev tikai labo?

Ir zināms tads interesants fakts. Kad ilgi pie kaut kā strādā, bieži vien bez panākumiem, sāk notikt dīvainas lietas. kaut kādā noteiktā momentā paši no sevis sāk parādīties vajadzīgie cilvēki, burtiski no debesīm krīt vajadzīgās grāmatas, raksti, dažāda svarīga informācija.

Precīzi nevar pateikt, kad tas sāk notikt, bet tas notiek absolūti vienmēr un ar katru cilvēku.

Noslēpumaini, nesaprotami spēki magnetizē telpu, pievelk un rada apstākļus. Tā darbojas pievilkšanās likums. Intuitīvi par to zina vai nojauš ikviens, taču ne visiem izdodas to izmantot savā labā. Visbiežāk mēs secinām, ka vienīgais cilvēks, kurš palīdzējis mums nonākt kārtējā dzīves strupceļā ir tas, ko mēs itin bieži redzam spogulī.

Un paradoksāli ir tas, ka par šī likuma eksistenci mēs ļoti bieži aizmirstam. Jā – jā, tieši tā! Aizmirstam kā par kaut ko mazsvarīgu un nenozīmīgu. Un pat tad, ja simts reizes dienā sev atkārtosim, ka “domas materializējas” un pakārsim pie sienām atgādinājumus, vienalga atradīsies kaut kas, kas novērsīs mūsu domas no šīs idejas.

Kādi ir iemesli tam, ka mēs aizmirstam par pievilkšanās likumu?

1. Nepatikšanas

Mazas, lielas, ikdienišķas, gaidāmas vai arī bieži pēkšņas kā pirmais sniegs. Pat tad, ja tikko kā esam iedvesmojušies, noskatījušies kādu filmu, piemēram “The Secret”, tas bieži vien nedod mums gaidīto dvēseles līdzsvaru. To viegli  var pārtraukt pēkšņs priekšniecības zvans vai bērna histērija. Mēs momentā pārslēdzamies un sākam dusmoties, apvainoties, pacelt balsi, aizmirstot, ka domu radiostacija vēl joprojām strādā, sūtot ēterā tagad jau vairs ne tos pozitīvākos viļņus.

2. Gaidas no sevis un citiem

«Njā, no tevis es to negaidīju!..» mēs sakām un ar to pašu sadalām pasauli divās daļās: vienā – patīkamajā, kur mūsu gaidas piepildās, otrā – ne patīkamākajā, kurā gaidas nepiepildās. Un kā tikko mēs atrodamies tajā otrajā daļā, viss labais pazūd vienā acumirklī. Citi cilvēki šķiet slinki, neuzmanīgi, rupji pat naidīgi, jo atļāvušies iziet no rāmjiem, kurus viņiem esam uzzīmējuši. “Palaižot” šīs negatīvās gaidas, mēs burtiski piespiežam citiem cilvēkiem pagriezties pret mums ar viņu ēnas pusi.

3. Vide (Окружение)

Tie atkal ir mūsu draugi un tuvinieki, kas kārtējo reizi uzrīkos “sirsnīgas” sarunas un gādīgi sacīs: «Izmet taču visu to no galvas! Tāds liktenis un neko tu tam nepadarīsi!…» Un mēs labprātīgi pieņemam šo padomu un atgriežamies «normālā dzīvē», un pārtraucam izstarot «nepareizās domas» par labāku dzīvi. Un pašiem to nemanot, šī «izmešana no galvas» pārvēršas reālā iespēju zaudēšanā, kuras tikko kā sāka mums pievilkties šī paša pievilkšanās likuma ietekmē.

4. Īslaicīga vēlme lēmuma vietā

Kad mēs redzam savā priekšā glāzi ūdens, kuru grasāmies izdzert, mēs vienkārši pastiepjam roku un ņemam to, un izdzeram. Nekādu šaubu. Nekādu “aizmugurisku domu”. Mēs vienkārši to darām. Tā stradā mūsu NOLŪKS, kas iet roku rokā ar pievilkšanās likumu. Taču, ja šajā procesā iejaucas mūsu apzinātā daļa pildīta dažādām mirklīgām vēlmēm un citu «svarīgu» informāciju, tad viss sarežģījās. Mēs pēkšņi varam apzināties, ka mums priekšā nav vis vienkārša glāze ar ūdeni, bet gan vērtīgs kristāla priekšmets, kurš maksā tūkstošus un tas pildīts nevis ar vienkāršu ūdeni, bet gan mūžīgās jaunības ūdeni, kas uz planētas atrodams tikai vienā vienīgajā vietā. Pēc šādām domām mūsu nolūks ņemt glāzi un vienkārši izdzert ūdeni, saskaras ar daudziem šķēršļiem. Un visus tos būs pievilcis šis pats pievilkšanās likums.

5. Iekšējais konflikts

Iepriekšējais piemērs raksturoja to, ko sauc par iekšējo konfliktu. Vēl bez tā, ka vēlmes nesakrīt ar nolūku, konflikts var būt starp loģiku un intuīciju, apziņu un ķermeni, pagātni un nākotni. Pēdējie ir nekas cits kā vecāku priekšraksti un aizliegumi, kas nāk no pagātnes un liek šaubīties par mūsu mērķiem uz nākotni. Kad mēs pasaulē sūtam pretrunīgus signālus, rezultāts var būt neprognozējams, vai vispār nekāds, jo mūsos sēž mūsu protestējošā daļa, kas rada traucējumus.

Pamēģināsim savākt visu augstāk teikto vienkopus.

Sanāk tā, ka likt pievilkšanās likumam stradāt mūsu labā, nav nemaz tik vienkārši. ir rinda iemeslu, kā ārējo tā – iekšējo, kas rada nopietnus traucējumus šajā metafiziskajā domu materializācijas procesā.

Kā tam pretoties?

Ir tikai viena izeja. ja mēs vēlamies kontrolēt savas domas, mums palīdzēs mūsu apzinātā daļa, kurai ir vērts uzdot papildus kontrolējošās funkcijas. Konkrēti – pašam sev periodiski uzdot jautājumus, uz kuriem, protams, vajag saņemt arī atbildes. Tāpēc vēlreiz iziesim cauri augstāk minētajiem pieciem punktiem:

1. Nepatikšanas

  • Vai patiešām šīs nepatikšanas ir tik lielas, lai par tām tik briesmīgi uztrauktos?
  • No kā slikta mani pasargāja šis nepatīkamais notikums?
  • Vai nākamreiz es varēšu ieturēt pauzi un reaģēt nedaudz mierīgāk uz to?

2. Gaidas no sevis un citiem

  • Ko ,manuprāt, nopietnu parkāpa otrs ar savu uzvedību?
  • Vai es pats vienmēr ievēroju šo principu?
  • Kas vēl svarīgāks, izņemot šo, ir mūsu attiecībās?

3. Vide (Окружение)

  • Vai tajās šaubās, kuras vēlas man uzspiest citi cilvēki, ir kāds racionāls grauds?
  • No kā tādā veidā viņi cenšas mani pasargāt?
  • Kam citu cilvēku kritikā es varui piekrist un kam nav vērts piekrist?

4. Īslaicīga vēlme lēmuma vietā

  • Vai tiešām man vajadzīgs ir tas, ko es vēlos?
  • Kas briesmīgs notiks, ja es nesaņemšu to, ko vēlos?
  • Cik nozīmīga patiesībā ir mana vēlme?

5. Iekšējais konflikts

  • Kas manī pretojas tam, ka es iegūšu vēlamo?
  • Kāpēc es nedrīkstu iegūt vēlamo?
  • Kādus argumentus “par” es varu likt pretī katram iebildumam?

Autors: psihologs Dmitrijs Vostruhovs, cilvēks, kurš pats ar savu piemēru parādījis, kā strādā pievilkšanās likums. Pirms 15 gadiem sācis mainīt savu dzīves scenāriju, veiksmīgi apprecējis savu mīļoto sievieti, izveidojis ģimeni, atbrīvojies no ēšanas atkarības un “nometis” 30 liekos kg, atmetis smēķēšanu, alkohola lietošanu, aizgājis no nemīlētā darba un sācis nodarboties ar to, kas sirdij tuvs.

Tulkoja: Ginta FS

Japāņi runā tā…

japanese244

1. Dod ceļu muļķiem un trakajiem.
2. Ja sieviete sagribēs, cauri klintij izies.
3. Neaizturi to, kas aiziet, nedzen prom to, kas nāk.
4. Ātri – tas ir lēni, bet bez pārtraukuma.
5. Labāk būt laba cilvēka ienaidniekam, nekā slikta cilvēka draugam.
6. Bez vienkāršiem ļaudīm nemēdz būt vareno.
7. Kas ļoti gribēs pacelties augšup, tas izdomās kāpnes.
8. Vīram ar sievu jābūt kā rokai un acīm: kad rokai sāp, acis raud, bet, kad acis raud – rokas noslauka asaras.
9. Saule nepazīst tos, kam taisnība. Saule nepazīst tos, kam nav taisnība. Saule spīd bez mērķa kādu sasildīt. Tas, kurš atradis sevi, ir līdzīgs saulei.
10. Jūra tāpēc ir liela, ka nesmādē sīkas upītes.
11. Arī tāls ceļš sākas no tuvā.
12. Tas, kurš dzer vīnu, nezin par tā kaitīgumu; tas, kurš nedzer vīnu, nezin par tā labumu.
13. Pat tad, ja zobenu vajadzēs vienu reizi dzīvē, to nēsāt vajag vienmēr.
14. Skaisti ziedi ne vienmēr nes labus augļus.
15. Bēdas, tāpat kā saplēstu kleitu, vajag atstāt mājās.
16. Kad ir mīlestība, lapseņu kodumi ir tikpat skaisti kā bedrītes vaigos.
17. Neviens neklūp, guļot gultā.
18. Viens labs vārds var sildīt trīs ziemas mēnešus.
19. Ja problēmu var atrisināt, nav jēgas par to raizēties. Ja to atrisināt nevar, tad par to raizēties ir bezjēdzīgi.
20. Kad zīmē koka zaru, vajag dzirdēt vēja elpu.
21. Septiņas reizes pārbaudi, pirms šaubies par cilvēku.
22. Dari visu, ko vari izdarīt, bet pārējā paļaujies uz likteni.
23. Pārlieks godīgums robežojas ar muļķību.
24. Mājā, kur skan smiekli, atnāk laime.
25. Uzvara dodas tam, kurš izturēs pusstundu ilgāk par pretinieku.
26. Mēdz būt, ka lapa grimst, bet akmens peld.
27. Smaidošā sejā bultu nešauj.
28. Auksta tēja un auksti rīsi ir ciešami, bet auksts skatiens un auksts vārds – neciešami.
29. Desmit gados – brīnums, divdesmit – ģēnijs, bet pēc trīsdesmit – parasts cilvēks.
30. Padomājis – nolem, nolēmis – nedomā!
31. Pajautāt – kauns uz minūti, bet nezināt – kauns uz visu mūžu.
32. Ideāla vāze nekad nav nākusi no slikta meistara rokām.
33. Nebaidies nedaudz saliekties, taisnāks atlieksies.
34. Dziļas upes klusu tek.
35. Ja esi devies ceļā pēc paša vēlēšanās, tad arī tūkstots rī šķitīs kā viens.

 

Avots: www.econet.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Atbrīvojies no pretenzijām pret māti un tēvu!

mate_tevs6

28 zelta frāzes no Marka Ifraimova

1. Mamma – tā ir ģimene, attiecības un sakari. Tētis – tas ir spēks, aizsardzība un nauda. Gribi to visu? Atbrīvojies no visām savām pretenzijām pret savu mammu un tēti un tad saņemsi visu, ko vēlies.

2. Lepnums stāv uz lepnības, lepnība uz savas niecības sajūtas, niecības sajūta – uz žēluma pret sevi.

3. Cilvēki tik ļoti vēlas dvēselisko tuvību, ka gatavi pat uz… seksu.

4. Auksts skatiens – aizvainojums uz māti. Vilšanās viņā ved pie vilšanās sevī, pēc kuras nāk vientulība.

5. Tā, kura nevar piedot… tā strādā pati!

6. Vīrietis rāda sievietei viņas nozīmību vienkārši ar to, ka ir viņai blakus.

7. Vīrietis un sieviete kalpo viens otram. Vīrieša kalpošana sievietei nozīmē rādīt viņai to, ko viņa VĒL nevēlas zināt par sevi. Sievietes kalpošana nozīmē atspoguļot vīrietim to, ko viņš JAU ir sasniedzis.

8. Sieviete vienmēr gaida no vīrieša to, ko nespēja viņai iedot tētis.

9. Vīrietis sapņo pārvērst savu sievieti par Karalieni, bet sieviete sapņo par jau gatavu Karali.

10. Tas, kurš vēlas, lai viņu pieņem tādu, kāds (kāda) viņš ir, vienkārši grib drošību.

11. Sievietei, lai kļūtu iekārojamai un nepieciešamai, jāatsakās būt vajadzīgai. Tad viņa kļūs par greznību, kā briljants, kuram nav absolūti nekāda pielietojuma, taču no kura neviens nekad nevēlas šķirties.

12. Vīrietim lai gūtu panākumus, jāattīsta sevī sievišķās īpašības – intuīcija un spēja pieņemt atpakaļsaiti no apkārtējiem.

13. Sieviete – tās ir jūtas. Jūtas nevar pārliecināt. Tās var tikai nomierināt.

14. Cilvēki novērtē ne to, ko tie ņem, bet to, ko dod. Tāpēc, pieņemot pat pašu mazumiņu, mēs aizkurinam viņu mīlestību pret mums.

15. Cilvēks dzīvo metaforā. Ļaujot otram cilvēkam mūsu klātbūtnē izpaust savu metaforu, mītu, iztēli, fantāziju, murgus, viņš sajūtas brīvs, tāpēc atkal un atkal meklē mūsu sabiedrību.

16. Sieviete, kurai nauda svarīgāka par mīlestību, ir vīlusies savā tēvā. Viņa meklē tēva mīlestību. Nesamierinājusies ar viņa mīlestības zaudējumu, viņa to aizvieto ar naudu.

17. Lai labi medītu medījumu, pašam jākļūst par gardu ēsmu.

18. Ticība ir galvenais kritērijs tam, lai atšķirtu Mīlestību no Žēluma. Ja tici otra cilvēka veiksmei, tātad mīli viņu. Ja nē – tātad Tev viņa vienkārši ir žēl.

19. Sievišķīga – tā, kura gatava sadarboties radīšanā.

20. Atzīt cita svarīgumu traucē savējais. Bet savējo svarīgumu dzemdina žēlums pret sevi.

21. Lai pārietu nākamajā līmenī, ir jāizjūt pateicība par iepriekšējo pieredzi.

22. Perfekcionists aiz vēlmes pēc ideāla slēpj savu bezspēcību.

23. Lai kļūtu bagāts, vajag būt vēlmei pierādīt tēvam, ka neesat sliktāks kā viņš. Lai noturētu naudu, ir jāiziet no protesta pret tēvu un jāpieņem viņu savā sirdī.

24. Vīrietis, kurš krāpj savu sievu, meklē citās sievietēs savas mātes mīlestību. Bērnībā viņš redzēja viņas vilšanos un tagad caur citām sievietēm vēlas viņu apmierināt.

25. Aborts noved pie nedzimušā bērna vecāku šķiršanā. Dzīve viņiem saka: “Ja nevarējāt mani turpināt, jums nav vērts būt kopā.”

26. Sieviete, kura dēļ tā, lai saņemtu vīrieša atzinību un patiktu viņam, apspiež savas negatīvās emocijas, ir nolemta tam, ka kļūs viņam nevajadzīga. Vīrietim vajadzīgas sievietes jūtas un emocijas, nav svarīgi – pozitīvās vai negatīvās. Jūtas vīrietim ir degviela, kas ved viņu pie mērķa. Galvenais, lai šī degviela būtu īsta, dzīva un patiesa.

27. Sākotnēji meitenes ir vīrišķīgas, bet puikas – sievišķīgi. Sievietes vīrišķība izpaužas kļūstot par māti, bet vīrieša sievišķība izpaužas šaubās ceļā uz mērķi. Sievietei jāveic varoņdarbs lai atteiktos no mātišķuma attieksmē pret vīrieti un jāsāk viņam uzticēties. Vīrietim jāveic varoņdarbs, lai ieslēgtu savu vīrišķību un uzņemtos atbildību par citiem.

28. Sievietes spēks – tas ir pieņemšanas spēks. Tā, kura spēj pieņemt notiekošo bez protesta, vienmēr pievelk cilvēkus, tāpēc, ka cilvēki vairāk par visu vēlas atbalstu un baidās no nosodījuma. Tikai pašpietiekama sieviete ar milzīgu iekšējo spēku, ir spējīga pieņemt, uzticēties un noticēt tam, kurš blakus.

 

Autors:
Marks Ifraimovs – psihologs, vadošais personības izaugsmes treneris un direktors izglītības centrā “Izglītība un kultūra, 21. gadsimts.” 15 gadus veltījis cilvēka spēju, rakstura un likteņa pētniecībai. Palīdzējis tūkstošiem cilvēku atrast savu vietu dzīvē, būt veiksmīgiem un izzināt sevi.

www.markifraimov.ru/

Ja sieviete ieslēdz ekonomijas režīmu, viņa “izslēdz” sievieti

sieviete-ekonome2

Un nav svarīgi, uz ko tu ekonomē – uz kosmētikas procedūrām vai apakšbiksēm.

Kas tas ir: ekonomēt uz sevi:
— Sieviete aiziet uz veikalu vai tirgu, nopērk produktus bērniem, vīram, sunim, vecākiem, bet sev – vai nu nepietiek naudas, vai arī viņa nolemj, ka iztiks bez tā, ko viņai gribējās sev nopirkt.
Ekonomēt uz sevi nozīmē, ka tev NAV žēl tērēt naudu bērniem, vīram, bet, kad vajadzīgs iztērēt sev, tu saki: — «Citreiz. Šodien iztikšu.». Un iztiec.
— Ekonomija – tas ir tad, kad sievietei ir šampūns, pelmeņi, vienas zeķubikses, viens kurpju pāris katram gadalaikam un divi apakšveļas komplekti maiņai. Pat, ja ir vēl kas — tas viss ir “negaršīgs”, vecs un sen izgājis no modes. Toties bērni ir apģērbti moderni.
— Kad skaties uz saviem ziemas apaviem vai apakšveļu un saproti, ka tie ir jāmaina, bet iekšēji pieņem lēmumu, ka «gan jau iztikšu, būs labi tāpat, vēl kādu laiciņu tā pastaigāšu» u.t.t.

— Par ekonomiju var runāt arī tad, kad zeķes tiek lāpītas, kad apakšveļa ilgi netiek mainīta, kad garderobē ir džinsi, pāris t-krekli un viena kleita iziešanai. Kad vajadzētu nopirkt matu masku, jaunu tušu, bet atkal ir kādi citi izdevumi, kas, izradās svarīgāki.
— Kad tu nolem nopirkt sev ko dārgu un kvalitatīvu, bet atnākot uz veikalu, ņem mantu, cilā to rokās un rezultātā nopērc ne to, ko vēlies, bet to, kas ir daudz lētāks.
— Kad tevī dzīvo it kā divi cilvēki: viens ļoti vēlas nopirkt šo mantu, bet otrs čukst, ka tā ir par dārgu un var nopirkt, varbūt ne tik labu, bet – lētāku. Un nauda paliks. Lūk, tad ir svarīgi uzdot jautājumu: kam tērēsi atlikušo naudu? Ģimenei, citiem?
— Ekonomija – tas ir tad, kad tev ir nauda, bet tu sevi ne ar ko neiepriecini, nepērc to, kas tev iepaticies, visā sevi ierobežo, veikalā pērc tikai nepieciešamo minimumu, nepieciešamās lietas, bez kurām nevar iztikt.
— Kad tu izskaties pelēki, nekopti un tev pirmajā vietā ir viss cits, tikai ne tu pati.

Ikviena sieviete, kura ekonomē uz sevi, sapratīs, par ko es runāju, precīzāk sakot, sajutīs. Nav vajadzīgi nekādi papildus paskaidrojumi par to, kāda ir atšķirība starp saprātīgu tērēšanu un ekonomiju. Mēs vienmēr zinām, kad ekonomējam uz sevi.

sieviete-ekonome

Šī ekonomija uz sevi ar laiku pārvēršas ieradumā un patoloģijā, kas ir ļoti grūti ārstējama. Tāpēc, ka nekādi secinājumi par to, ka sevi ir jāmīl, nestrādā, ieslēdzas mehānisms, kas neļauj tērēt neko «lieku».

Sieviete, kura ekonomē uz sevi:
– zaudē sievietes pievilcību;
– no viņas dzīves pazūd vieglums un sievišķīgā maģija;
– seja ir rūpju nomākta;
– vīrieši par viņu neinteresējas, ja nu vienīgi izmanto;
– parādās nogurums un neapmierinātība ar dzīvi;
– laime kļūst neaizsniedzama.

Tā nav dzīve, tā ir ieelpa bez izelpas, mūžīgi ierobežojumi un bada maize, kuru sieviete sev sagādājusi labprātīgi.

Kāpēc mēs ekonomējam uz sevi?
Aiz ekonomijas uz sevi slēpjas milzīgas bailes un vainas sajūta.
«Tagad iztērēšu un rīt vairs nebūs naudas un es kļūšu par nabadzības vaininieci un tuvo cilvēku ciešanām.»
Tās ir dziļas bailes, kas nāk no bērnības.
«Ja es netērēšu uz sevi, tad mani neviens nevarēs vainot nelaimēs, kas var notikt manas vainas dēļ. Tā ir vēlme palikt NEVAINĪGAI.»
Ļoti bērnišķīga vēlme.
Pieaugusi sieviete ir spējīga atbildēt par savām darbībām.
Lūk, tā mēs upurējam savu personīgo dzīvi, personīgo skaistumu citu «glābšanas» vārdā.
Glābjot citus, mēs jūtamies SVARĪGAS un tādā veidā upurējam savu dzīvi. Bet upurēšana nekad nemēdz būt nesavtīga.

It kā no tevis būtu atkarīga apkārtējo dzīve un tu esi tik ļoti visu varoša, ka vari novērst visas nelaimes, kas notiek ar taviem tuviniekiem. Tas ir pārāk PAŠPĀRLIECINĀTI. Kāpēc tā ir pazīme tam, ka tu zaudē savu sievišķību? 
Tāpēc, ka sieviete, kura ekonomē, strādā vīrišķajās enerģijās – stingra kontrole un atbildība, aizsardzība un glābšana.
Ja sieviete “ieslēdz” ekonomijas režīmu, tātad viņa ieslēdz mātišķo instinktu un “izslēdz” sievieti.
Un nav svarīgi, uz ko tu ekonomē – uz kosmētiskajām procedūrām vai apakšbiksēm.
Svarīgs ir princips.
Māte tu vari būt tikai saviem bērniem. Bet nekādā gadījumā ne vecākiem un ne savam vīrietim.
Un atceries vienu vienkāršu lietu: no mātes ņem, bet SIEVIETEI – DOD!
Pieaugusi sieviete neuztraucas par naudu, jo viņa sevi neapgrūtina ar «kontroli» un «atbildību» par citu cilvēku dzīvi.
Viņa necieš no PAŠPĀRLIECINĀTĪBAS un Lieluma mānijas, it kā viņa būtu atnākusi uz šīs zemes atbildēt par citu cilvēku dzīvēm, glābt viņus un padarīt laimīgus.
Ja nauda ir, tad SIEVIETE to viegli tērē sev. ja nav, tad arī pārāk stipri nepārdzīvo.
Ja tu ieelpo, tad tev ir arī jāizelpo.
Nevar tikai ieelpot un visu laiku ekonomēt uz izelpu.

Autors: Tatjana Dzuceva

Tulkoja: Ginta FS

Mana sāpe, mana māsa…

skumjas53

(Klusa pasaka)

Katrai no mums dzīvē ir bijis periods, kad šķiet “Viss, es vairāk nevaru”. Kad gribas aizvērt acis un pamosties pēc gada. Tad atskatīties un saprast, ka viss apkārt ir sakārtojies. Tādos brīžos ir ļoti svarīgi vispirms sev atzīties: “Jā, tā tas ir. Man sāp.”
Tu jau zini, ka dzīve ir brīnumaina padarīšana. Tā ļoti bieži pārsteidz ar dāvanām, kas iesaiņotas problēmā. Bet pašas brīnumainākās pārmaiņas paredz pārbaudījumus uz izturību, sitot pa pašu vārīgāko un neiazsargātāko vietu. Un tad mūs ieskauj totālu moku un bēdu sajūta.
Atzīsti savu sāpi. Un, ja kas līdzīgs notiek, savs laiks ir jāizbēdājas un jāizsāp. Kad sāpe atnāk, neaizcērt tai deguna priekšā durvis. Uzaicini viņu mājā, kā senu mīļu draudzeni, ielej vīnu, apsēdini sev blakus. Dod tai vārdu, novertē, kā tā izskatās, cik vietas tai vajadzēs, lai komfortabli apsēstos. Nemēri centimetros vai metros, ne stundās, ne kilometros, ne gados. Iedod tai tik vietas, cik vajag. Viņa ir īpašs viesis. Katru reizi cita, bet vienmēr tikai tava. Cieni šo viešņu, jo tās spēks ir liels un tās varas zīmogs ir uz katra no mums.
Atklāj savu sāpi. Dziedi kopā ar viņu līdz rītam, jo jums abām vajadzīgas šīs dziesmas, kā dienai vajadzīga saule un rītam – rasa. Neslēpies no tās darbā vai sīkās rūpēs – viņa atradīs tevi arī tur – tagad vai pēc laika. Ja nepaskatīsies tai acīs, tā klusi ieies tevī, iemitināsies dvēselē un laidīs tur savas saknes, kas pēc laika, pat pēc gadiem uzdīgs. Bet sagaidot to kā sevi pašu, pabarojot un cienot, tu pieņemsi to. Un sāpe stāvēs tev blakus kā labākā draudzene, turot tevi aiz rokas un sakot: “Tu esi. Tu esi dzīva.”
Ļauj tai sevi apskaut. Maigi apņemt savām spēcīgajām rokām no galvas līdz kājām. Maigi glāstīt matus un savelt tevi kamoliņā, apsegt ar trīsu segu. Uzspiest pašām jūtīgākajām vietām uz izspiest no tām asaras, līdzīgi slapjam sūklim. Tev nav ne no kā jākaunās, jo blakus tev ir pati daba, tava būtība. Laid vaļā domas un jūtas, zinot, ka tās paliks tikai starp jums – kā svēts noslēpums.
Runā ar viņu. Pastāsti, kā viss sākās. palūdz piedošanu, ka tik ilgi neatvēri durvis, uzskatot sevi par visspēcīgu un spējīgu dzīvot bez viņas. Atceries, cik ilgi viņa klauvēja un staigāja zem logiem. Atceries, kā tās slaidais stāvs paradījās aiz stūra, bet tu aizgriezies un meties pie tās māsas – jautrības. Cerot, ka tā tevi pasargās. Bet jautrība aizgāja un otras māsas tumšais siluets tuvojās.
Pieņem savu sāpi. Un tad tā aizies. Kad raudu dziesma izbeigsies, pienāks laiks atvadīties. Iespējams, tu būsi jau pieradusi, iespējams, draudzene būs kļuvusi tev pavisam tuva un tu negribēsi to atlaist, bet tā pati sajutīs, ka ir laiks. Un klusu, aizdiedējot tavas brūces, atstās tevi vienu ar gaišu skumju apmirdzētu skaņu. Tagad tās vietu ieņems darbs, citas rūpes un prieks, kas aicināti izdziedināt tevi pilnībā.
Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Labas ziņas, sliktas ziņas…

zinas

Ziņas prātam ir kā cukurs ķermenim

Mēs esam tik labi informēti un tomēr zinām tik maz. Kādēļ tā? Tādēļ, ka pirms 200 gadiem tika izdomāta indīga zināšanu ieguves forma – ziņas. Ir pienācis laiks apzināt kaitīgo ziņu iedarbību un pieņemt mērus, lai pasargātu sevi no briesmām.

Pēc savas būtības esam kā alu cilvēki ieģērbti kostīmos un kleitās. Mūsu smadzenes ir piemērotas medīšanai un vākšanai, dzīvošanai nelielās grupās un izdzīvošanai ierobežotā pārtikas un informācijas daudzumā. Šodien mūsu smadzenes un ķermeņi dzīvo pasaulē, kurai nemaz nav pielāgoti. Tas noved pie lieliem riskiem un bīstamas rīcības.

Pēdējās desmitgadēs daži veiksmīgākie no mums ir apzinājušies dzīves briesmas ēdiena pārpilnības apstākļos (aptaukošanās, diabēts) un ir sākuši mainīt savu diētu. Tomēr vairākums pat nevar iedomāties, ka ziņas smadzenēm ir kā cukurs ķermenim. Ziņas var viegli norīt. Mūs baro ar vienkāršas informācijas maziem kumosiem, kas neskar mūsu dzīvi un neprasa prāta piepūli. Tāpēc mēs gandrīz nemaz nejūtam sāta sajūtu. Atšķirībā no grāmatu lasīšanas un gariem rakstiem, kas prasa prāta piepūli, mēs varam uzsūkt bezgalīgi daudz spilgtu ziņu, kas ir tikpat spožas kā mazas konfektes mūsu prātam.

Šodien esam sasnieguši informācijas pārmērību tieši tāpat, kā sasniedzām ēdiena pārmērību pirms 20 gadiem. Mēs sākam saprast, ka ziņas var būt toksiskas un speram pirmos soļus pretī informācijas diētai.

Šis ir mans mēģinājums izgaismot ziņu negatīvo pusi un rekomendēt iespējamos veidus, lai ar to cīnītos. Dzīvojot gadu bez ziņām, varu ieraudzīt un aprakstīt šīs brīvības rezultātu: mazāk novēršanās, vairāk laika, mazāk nervozitātes, dziļākas domas, vairāk atklājumu. To nav viegli izdarīt, bet tas noteikti ir tā vērts.

Tālāk minēti iemesli, kādēļ būtu vērts atteikties no ziņām.

 

1. iemesls: ziņas mūs sistemātiski maldina

Ziņas neparāda reālo ainu par pasauli. Vispirms mūsu smadzenes pievērš uzmanību vizuālai, liela mēroga, sensacionālai, skandalozai un skaļai informācijai stāstu veidā. Smadzenes savās ierobežotajās spējās ne īpaši pamana garos, abstraktos, lēnos un sarežģītos zināšanu gabaliņus.

Ko dara TV kanāli un avīzes? Tās fokusējas uz spilgtiem vizuāliem attēliem. Galvenā ir bilde, pat ja tā slēpj daudz svarīgākas, bet garlaicīgas ziņas. Tā tiek noķerta mūsu uzmanība, un tā darbojas biznesa modelis. Mūsu smadzenēm patīk garšīgi stāsti, kurus var viegli norīt.

Pateicoties mediju pūlēm, prātā izveidojas absolūti nepareiza risku karte:

– Terorisms ir pārvērtēts, bet hroniskais stress – nenovērtēts;

– Lehman Brothers bankrots ir pārvērtēts, bet finanšu disciplīna – nenovērtēta;

– Kosmonauti ir pārvērtēti, bet medmāsas – nenovērtētas;

– Britnija Spīrsa ir pārvērtēta, bet klimata izmaiņu ziņojums – nenovērtēts;

– Aviokatastrofas ir pārvērtētas, bet pretestība antibiotikām – nenovērtēta.

Mēs neesam pietiekoši racionāli, lai pretotos mūsdienu mediju spiedienam. Tas ir ļoti bīstami, jo tas risku novērtējums, ko saņemam no ziņām, pilnīgi atšķiras no patiesajiem riskiem, kas mums draud.

 

2. iemesls: ziņas nav svarīgas

Pēdējā gada laikā Jūs esat izlasījis vairākus desmitus tūkstošu ziņu stāstus. Nosauciet kaut vienu ziņu, kas ir ļāvusi izdarīt labāku lēmumu attiecībā uz Jūsu dzīves, karjeras vai biznesa aspektiem. Vai varējāt pieņemt šādu lēmumu, saņemot informāciju no citiem informācijas avotiem, bet ne ziņām? Manuprāt ziņām, kas tiek mums rādītas, nav svarīgas nozīmes attiecībā uz spēkiem, kas reāli mūs ietekmē. Labākajā gadījumā ziņas izklaidē, bet jebkurā gadījumā tās ir nekam nederīgas.

 

3. iemesls: ziņas ierobežo izpratni

Ziņas neko nepaskaidro. Ziņas ir kā mazi burbuļi, kas sprāgst uz daudz dziļākas pasaules izpratnes virsmas. Ziņu aģentūras dažreiz lepojas ar to, ka korekti iepazīstina ar faktiem. Šie fakti ir daudz dziļāku iemeslu otršķirīgs produkts. Ziņu aģentūras un ziņu patērētāji maldās domājot, ka sausi fakti palīdz izprast pasauli.

Lai saprastu pasauli, lasīt ziņas ir vēl ir sliktāk nekā nelasīt neko. Labāk atteikties no ziņām vispār un lasīt grāmatas un saturīgus žurnālus tā vietā, lai aprītu sensacionālus virsrakstus.

 

4. iemesls: ziņas kaitē Jūsu veselībai

Ziņas nepārtraukti ietekmē mūsu limbisko sistēmu. Satraucošie ziņu stāsti izraisa glikokortikoīdu (kortizola) izdalīšanos, kas traucē imūnsistēmai un izraisa hormonu līmeņa paaugstināšanos. Vienkārši runājot, ķermenis atrodas nemitīgā stresa stāvoklī.

 

5. iemesls: ziņas ievērojami pastiprina kognitīvos kropļojumus

Ziņas baro visu kognitīvo kropļojumu māti – tieksmi apstiprināt savu viedokli (confirmation bias). Mēs automātiski atmetam to informāciju, kas ir pretrunā ar mūsu daudz agrākām pārliecībām, tās informācijas labā, kas apstiprina šīs pārliecības.

Kā saka Vorens Bafets: “Tas, kas cilvēkiem patiešām padodas, ir interpretēt jebkuru jaunu informācija tā, lai iepriekšējie secinājumi paliktu nemainīgi.”

Tā arī ir tieksme apstiprināt savu viedokli. Ziņu lietošana, īpaši specializētā, tikai pastiprina šo smadzeņu nepilnību. Rezultāts ir tāds, ka mēs staigājam it kā apstiprinošu faktu mākonī, lai gan mūsu teorija par pasaules kārtību var būt nepatiesa. Mēs kļūstam pašpārliecināti, uzņemamies muļķīgus riskus un nenovērtējam iespējas.

 

6. iemesls: ziņas bremzē domāšanas procesu

Lai domātu, nepieciešams koncentrēties. Lai koncentrētos ir nepieciešams, lai mūs netraucē. Ziņas ir kā brīvie radikāļi, kas traucē skaidrai domāšanai. Ziņas ir speciāli veidotas tā, lai novērstu mūsu uzmanību. Tās ir kā vīrusi, kas laupa uzmanību. Tā ir nespēja domāt skaidri, jo esat atvēries ziņu plūsmai, kas novērš uzmanību.

 

7. iemesls: ziņas izmaina Jūsu smadzeņu struktūru

Ziņas darbojas kā narkotikas. Ziņu sižets attīstās, un Jūs, protams, vēlaties zināt, kas būs tālāk. Jo vairāk šādu sižetu galvā, jo grūtāk ir atteikties un ignorēt šo vēlmi. Kāpēc ziņas ir tik atkarību radošas? Tiklīdz kā Jūs sākat skatīties ziņas, Jums gribas to darīt arvien biežāk. Jūsu uzmanība tiek pievērsta sižetiem ar ātru attīstību, un Jūs jūtat vēlmi saņemt par tiem vēl vairāk informāciju.

Vairākums ziņu lietotāju, ja arī iepriekš daudz lasīja, zaudē spēju uztvert garus rakstus un grāmatas. Pēc četrām, piecām lappusēm iestājas nogurums, koncentrēšanās spējas samazinās, un uztraukums palielinās. Tas notiek ne tāpēc, ka cilvēki paliek vecāki vai nepietiek laika, bet gan tāpēc, ka viņu smadzeņu fiziskā struktūra ir izmainījusies.

 

8. iemesls: ziņas mūs padara pasīvus

Ziņas gandrīz vienmēr ir veltītas sižetiem, kurus mēs nevaram ietekmēt. Tas lasītājiem veido fatālus viedokļus.

Salīdzinot ar seno pagātni, evolūcija mūs ir pieradinājusi, ka informācijas saņemšanai seko darbība. Katru dienu atkārtojot ziņas, ar ko neko nevaram iesākt, mēs kļūstam pasīvi. Ziņas izsūc mūsu enerģiju un iebaro smadzenes līdz brīdim, kamēr sākam redzēt pasauli negatīvi, kļūstam nejūtīgi, sarkastiski un fatālistiski.

Smadzenes, kas bez iespējām reaģēt ir pakļautas lielam daudzumam neskaidras informācijas, atbild ar pasivitāti un upura lomas pozīciju. Tam pat ir zinātnisks termins – iemācītas bezpalīdzības sindroms (learned helplessness).

 

Ko darīt?

Nelasiet ziņas. Nemaz. Atsakieties no tām pilnībā. Izdariet tā, lai ziņas būtu maksimāli nesasniedzamas. Izņemiet visas ziņu aplikācijas no telefona. Pārdodiet televizoru. Atsauciet avīžu abonementus. Neņemiet avīzes un žurnālus lidostās un vilcienu stacijās. Nelieciet ziņu portālus kā noklusējuma lapas. Lai tā ir kāda lapa, kas nekad nemainās. Jo vairāk stabilitātes, jo labāk.

Lasiet žurnālus un grāmatas, kas paskaidro pasaules iekārtu – ScienceNatureThe New Yorker, The Atlantic Monthly. Lasiet žurnālus, kas savieno punktus un nebaidās izskaidrot pasaules sarežģītību vai vienkārši izklaidē mūs. Pasaule ir sarežģīta, tur neko nevar mainīt. Tādēļ Jums jālasa gari raksti un grāmatas, kas ataino šo sarežģītību.

Mēģiniet izlasīt pa grāmatai katru nedēļu. Labāk divas vai trīs. Labi, ja tā būs vēsture, bioloģija vai psiholoģija. Lasot Jūs sapratīsiet, kā ir iekārtota pasaule. Labāk dziļāk, nevis plašāk. Izvēlieties materiālu, kas Jums tiešām ir saistošs. Izbaudiet lasīšanu. Pirmā nedēļa būs pati smagākā. Lēmums neskatīties ziņas prasa disciplīnu. Jūs cīnāties ar smadzenēs iebūvētiem mehānismiem.

Sākumā Jūs jutīsieties ne savā ādā, iespējams, pat sociāli izolēti. Katru dienu Jums būs kārdinājums apskatīties ziņu portālu. Nedariet to. Nodzīvojiet 30 dienas bez ziņām, un mēneša beigās attieksme pret ziņām būs daudz vieglāka.

Jūs pamanīsiet, ka Jums ir daudz vairāk brīva laika, vairāk spējat koncentrēties, un ir dziļāka izpratne par pasauli. Pēc kāda laika Jūs sapratīsiet, ka, neskatoties uz ziņu ignorēšanu, nevienu svarīgu faktu neesat palaidis garām un arī nepalaidīsiet. Ja kāda informācija ir tiešām svarīga Jūsu profesijai, uzņēmumam, ģimenei vai sabiedrībai, Jūs to dzirdēsiet no draugiem, sievasmātes vai jebkura cita cilvēka, ar kuru kontaktēsieties. Satiekot draugus, jautājiet, kas svarīgs notiek pasaulē. Tas ir lielisks veids, kā uzsākt sarunu. Lai arī visbiežāk dzirdēsiet atbildi, ka nekas svarīgs nenotiek.

 

Avots: www.garavasara.com/