Ja neatbalstīsi sevi – pazaudēsi otru cilvēku. Vai esi to ievērojis?
Neapmierinātība ar sevi, nesaudzīga attieksme pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atspoguļojas tajā, ar ko mēs izejam ārpasaulē. Pat tad, ja godīgi cenšamies neko neatklāt. Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi, tā cenšoties noslēpt savu iekšējo troksni. Pat tad, ja ļoti vēlamies dāvāt tikai gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, lai arī pati sirsnīgākā.
Pamēģini atcerēties un sapratīsi, ka visos labākajos savas dzīves brīžos, tu esi bijis vismazākajā konfliktā ar sevi. Tu sev patiki. Vai vismaz minimāli piekasījies saviem trūkumiem. Un tad taču tu sajuti vislielāko atsaucību no ārpasaules.
Un tas nav stāsts par citiem. Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis gaidām, kad kāds cits atzīs, novērtēs, paslavēs. Un spēt pastāvēt par sevi, atteikties no nežēlīgas kritikas un vispār būt laipnam pret sevi, lai kas arī notiktu, ir daudz prātīgāks lēmums, nekā kļūt par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz mirkli neatslābinot savu nežēlīgo kontroli.
Atbalsti sevi vienmēr. Jo tikai tad, kad tu zināsi, kā tas ir, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem tuvajiem. Ne ātrāk. Un dodoties savas krāšņās dzīves jaunajā dienā, novēli sev tajā vienkārši noturēties. Un tas ir daudz svarīgāk, kā skaļi uzvarēt.
Patiesa mīlestība pret sevi nelīdzinās narcistiskajai histērijai, kas pretstata savu iedomāto ekskluzivitāti visai pasaulei, bet, gluži pretēji, tā ir apzināts veids, kā tuvināties visas pasaules izpratnei, rūpīgi atpazīstot savas nepilnības un atsakoties to dēļ sevi ienīst…
Tieši dziļa sevis NEmīlēšana iedarbina pašus varenākos gan šī paša narcisisma, gan arī citu cilvēku noliegšanas mehānismus. Tieši viņa sakož vispēcīgāk gan tuvos gan tālos. Tieši viņa drudžaini katrā cilvēkā meklē trūkumus, neredzot tā gaišās puses. Tieši viņa hroniski konfliktē katra pat vismazākā iemesla dēļ, ar patoloģisku nežēlību baltā mētelī planējot apkārt, kad kāds cits iekūlies nelaimē, un acumirklī pievienojas jebkurām vajāšanām, kurās nemeklē taisnību, bet meklē iespējas caur emocionālu sadismu stiprināt iekšējo mazohistisko vēlmi spīdzināt.
Mani mīļie, Mīlestība pret sevi nav stāsts par lielīgu paštīksmināšanos… Tas ir stāsts par vissvarīgāko cilvēcisko pieredzi, lai varētu sniegt otram to, ko gaidi arī no viņa savos vispārpasaulīgākajos sapņos. Mūžīgi mocīties aizvainojumā par nesaņemto mīlestību nozīmē tikai gaidīt to no kāda, bet pavisam nejust to pret sevi. Un ir vērts kādu dienu izšķirties par šo patiesību, lai beidzot izietu no tik ilgā aukstuma, kurā nebija sasildīto, gluži tāpat, kā nebija atzīto: mīlestība bez pretmīlestības – kad tu tici tam, ka kļūsi laimīgs, kad kāds cits, pret kuru tu izturies labāk kā pret sevi, beidzot tevi iemīlēs…. taču viņš nevar to izdarīt, tāpēc, ka tas, kurš nemīl sevi ir kā neredzamais cilvēks otra atzinības laukā.
Noņem savu “burvju” cepuri, ja vēlies, lai notiktu savādāk…
Mēs sevi nododam, kad pārstājam būt uzticīgi sev. Iespējams, kādam tā bija bērnībā, kad, lai izdzīvotu, bērns pielāgojās vecākiem, viņu vērtībām, prioritātēm un viedoklim par sevi. Tā tika “pazaudēta” patiesā sava identitāte. Bērns centās būt tāds, kādu viņu grib redzēt vecāki, jo tā varēja saņemt vairāk viņu mīlestības, bez kuras grūti ir normāli dzīvot un attīstīties. Un, lūk, mūsu mazā meitene kļūst pieaugusi… Kas viņa ir? Kāda viņa ir? Viņa nezin…
Lai varētu būt uzticīga sev, sevi ir jāzin, jāpazīst, jāsaprot, ko es vēlos un jācenšas sev to iedot. Apzināties savas vajadzības un spēt pašai tās apmierināt.
Būt atsevišķai autonomai personībai, kur vairs nav mammas un tēta un tu neturpini viņus meklēt savos partneros vai priekšniekā. Tu pati piederi sev un vairs nevienam citam.
Sniegt sev atbalstu un patstāvīgi rūpēties par sevi un savām vajadzībām, jo neviens nespēs par tevi parūpēties labāk, kā tu pati.
Likt sevi pirmajā vietā, bet pēc tam visus citus – tas nav stāsts par egoismu.
Zināt savu vērtību un unikalitāti šai pasaulei. Tikai tāpēc, ka ES ESMU. Un es esmu lieliska ar kaut ko.
Sekot saviem principiem, savām vērtībām un prioritātēm.
Un te nu rodas jautājums: cik ļoti nobriedusi es esmu, lai varētu parūpēties par sevi un uzņemties atbildību par savu dzīvi? Dzīvot pēc saviem noteikumiem un censties apzināties, vai tie ir mani noteikumi, vai vēl joprojām es atrodos vecāku scenārijos un gribu atbilst citu gaidām… Pastāvīgi izdarīt izvēli – sekot tai vai nesekot Un arī šis ir stāsts par uzticību sev.
Kā to sasniegt? Novērtēt sevi un savu izvēli. Zināt savu vērtību, vienkārši tāpēc, ka ES ESMU. Gŗutāk ir tām “meitenēm”, kurām bērnībā vecāki neparādīja viņu vērtību.
Iepazīt sevi, iepazīties ar sevi. Te galvenais jautājums: Kas es esmu? Kāda es esmu? Ko es varu un ko nevaru? Kuras ir manas stiprās puses? Kas man ir pieņemami un kas nav? utt.
Visās ziņās pabarot sevi un rūpēties par sevi. Atlicināt laiku sev, atrast laiku tikai sev, lai padomātu, ko es vēlos? Kas mani šodien padarītu kaut nedaudz laimīgāku? Kas piepildīs mani ar enerģiju? Un atļaut sev to.
Cienīt sevi, savas vajadzības un vēlmes. Katru reizi, kad mēs izvēlamies sekot ne savām vēlmēm, ignorēt savas vajadzības, klusēt par savām jūtām – mēs sevi nododam. Darīt negribot, dzīvot pāri saviem spēkiem, dzīvot spriedzē, dēvējot to par pacietību un spītību, taču patiesībā tā ir vardarbība pret sevi un sevis nodošana.
Parādīt savus principus. Apzinoties, kā tev ir komfortabli un kā nav. Pašai ir jāparūpējas par savu komfortu un tad varēsi parūpēties par to, lai komfortabli justos citi – tāpēc, ka tā vēlies, nevis vainas sajūtas vai pienākuma dēļ.
Ir cilvēki, kuri cenšas pārkāpt mūsu robežas, uzspiežot savas vēlmes un viedokļus, pamācot ko un kā jums darīt. Tas marķieris, kas parāda, ka robežas ir pārkāptas ir mūsu aizkaitinājuma un dusmu sajūta.
Ir svarīgi šīs sajūtas apzināties. Sākumā tas nav viegli, īpaši tad, ja nav tāda ieraduma. Vēl grūtāk ir saglabāt sevi ģimeniskā mijiedarbībā, blakus vīram, kuram var būt savi dzīves plāni, plāni uz brīvdienām, plāni uz vakaru. Taču tad, kad uzdodi sev jautājumu – ko es vēlos? Tas ļoti daudz ko padara skaidru. Te nu atkal ir izvēle – sekot sev vai citiem.
Mūsu lēmumi ietekmē ģimenes dzīvi un ne visiem un ne vienmēr patiks mūsu izvēles, taču paliekot uzticīgai sev, var nonākt pie veselīga divu pieaugušu cilveku dialoga ar iespēju vienoties.
Novēlu jums vienmēr būt uzticīgiem sev.
Tatjana Bucovska Ilustrācija: Irma Kukhanidze Tulkoja: Ginta Filia Solis
Cik labi ir nomierināties… Mani mīļie, tieši nomierināties… Necensties imitēt vienaldzību vai uzspļaut visam, bet nonākt pie apzinātas izpratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…
Vienkārši nomierināties un saprast, ka var iekārtot savu dzīvi arī bez tā, kā šobrīd tev nav… Bez tiem, kuriem labāk ir cituviet… Bez cilvēkiem, ar kuriem nevar kopā turpināt vai arī tiem, ar kuriem cerēji uz jaunu sākumu…. Vienkārši nomierināties, pamodinot sevī sen aizmirsto pašcieņas sajūtu, bez kuras mēs sastrādājām nelabas lietas, cenšoties izpelnīties nesaņemtas mīlestības ilūziju…
Nomierināties un ieviest kārtību katrā savā dienā… Nomierināties un nekad vairs neuzprasīties tur, kur mūs neviens nesauc… Nomierināties un sākt darīt labi to, kas mums ir pa spēkam, nevis tēlot efektivitāti tur, kur viss sen jau ir kļuvis pretīgs… Nomierināties un salīgt mieru ar sevi, ar savu ķermeni, ar savām domām, ar savām reālajām iespējām…. Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, drīkst pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…
Vienkārši nomierināties… Vairs neskriet kā trakai žurkai, kas salīdzina savu dzīvi ar svešu, un cenšoties pielāgot savus rezultātus vispārpieņemtajiem…
Nepalikt savos aizvainojumos… Un necensties citiem uzvelt vainu…
Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību un mācīties mīlēt, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par tiem, kuri to neiemācīja… Nomierināties…
Līdz vienkāršiem priekiem… Līdz pavisam vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “viss ir tik sarežģīti” tikai tāpēc, ka ir briesmīgi bail atzīt acīmredzamo… Līdz vienkāršiem lēmumiem… Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajadzētu salīdzināt ar vienšūni… Kad mēs alkstam miera, mēs nenovecojam… Mēs kļūstam viedāki… beidzot.
Uzvara pār sevi. Tas vienmēr ir stāsts par iznīcināšanu. Kurš uzvar šai cīņā? Un kurš ir uzvarētais? Kurš virs? Un kurš zem?
Cīņa ar sevi. Vienmēr beidzas ar zaudējumu. Kamēr iekšā ir cīņa, visa dzīve ir kaujas lauks.
Kamēr nepagriezīsies ar seju pret sevi, kamēr nenoliksi ieročus, kamēr neiziesi no cīņas, kamēr neatklāsi Mīlestību sevī – būs bezgalīgas sacensības un cīņas lauks.
Šajā nedzird sevi. Savu iekšējo, savu patieso. Te pazūd dzīves garša un viss pārvēršas par skriešanu pa apli.
Ātrāk, augstāk, tu varēsi! Vēl! Vēl! Tu pārāk maz centies!
Un tā katru dienu.
Kamēr cilvēks neizlems apstāties. Kamēr neieraudzīs šī skrējiena un cīņas bezjēdzīgumu.
Kamēr nepagriezīsies ar seju pret sevi un neatvērs savus apskāvienus. Lai turpmāk būtu savādāk. No Mīlestības. No sevis dzirdēšanas un jušanas.
Reiz es pieņēmu savu patieso vecumu – ne kā sodu, bet tā, kā pieņem kroni. Tu sper soli un aizver acis, jūtot kā uz pieres nolaižas vēsa stīpa un uz pleciem gulstas smags apmetnis. Turi taisnu muguru, karalien, un atver acis: nekas nav mainījies. Tavi vīrieši nav beiguši tevi mīlēt un skaistums nav pazudis, tikai tu esi pārstājusi sev melot. Tomēr skaistums kādreiz zudīs. Tas, ārējais skaistums, kuru mēs tik ļoti mīlam un kurš mums šķiet tik vērtīgs. Un pēc tam tu turpināsi kaut kā dzīvot, vērojot kā prožektoru stari, kuri reiz apspīdēja tevi, tagad sakrustojas uz kādu citu.
Pieņem to. Tāpēc, ka no šī brīža tavu ceļu apspīdēs tikai tavs personīgais starojums, tavi personīgie jāņtārpiņi, kurus esi salasījusi iepriekšējā dzīvē, – tavs intelekts, tavs maigums, tavas asaras, kas izlietas rakstot muļķīgu vēstuli un katrs tavs smaids. Visas sāpes, kas zīmēja uz tavas sejas un prieks, kas arī atstāja savas pēdas. Tavs talants, kas pat nedomā izgaist. Un viss, ko tu izdarīsi šajā gaismā, būs tikai tava, personīgā uzvara.
Marta Ketro “Trīs sievišķās histērijas aspekti” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ja runājam pavisam godīgi, es esmu pārliecināta, ka ar to moderno mīlestību pret sevi, par ko taurē uz katra stūra, gandrīz visiem mums viss ir kartībā.
Un vairums gadījumu, mēs tikai koķetējam, apgalvojot pretējo…. mēs tomēr sevi ļoti mīlam.
Taču ar cieņu viss ir daudz bēdīgāk. Ar pašcieņu, bez kuras ļoti daudz kas kļūst neiespējams, un Mīlestība – bezjēdzīga.
Mīlestība ir putns ar viegliem spārniem. Tai nav vajadzīgi noteikumi. Sagribēja – atlidoja.
Cieņa nav putns. Tā ir atbildīgs psihes darbinieks, ja tā varētu to teikt. Tu nenoķersi tās selfiju izdevīgā rakursā. Nespēsi to aizraut sarunās ar Visumu, ne pārliecināt ar afirmācijām par to, cik ļoti īpašs esi. Tai vajadzīgi konkrēti fakti. Darbības. Notikumi. Pierādījumi.
Mani mīļie, citiem vārdiem sakot, psiholoģiskā noturība nav atkarīga no tā, ko mēs par sevi domājam un runājam, bet gan no tā, kas patiesībā esam un vai cienam sevi tieši tajā realitātē, kurā atrodamies tieši tagad.
Un, lai to saprastu un zinātu, ir jābūt skaidrībai par savām darbībām, izvēles un lēmumu pieņemšanas mehānismu, principiem un galvenajām vērtībām, nerimtīgu attīstību, pieauguša cilvēka atbildību, spēju nekādā gadījumā nemaksāt ar savu pašcieņu, reālām zināšanām, prasmēm un profesionālismam, nevis pompozai neeksistejošā pasniegšanai…
Cieņa a priori nevar sastāvēt no neeksistējosām lietām. Tā balstās uz to, kas ir. Turklāt cienīgs zaudējums tai var izrādīties daudz vērtīgāks par jebkuru uzvaru, kas panākta dēļ augstprātīgas vēlmes kādu pārsteigt vai pazemot.
Citus var apmānīt, bet sevi nē…
Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām. Un ar citiem ir tāpat.
Jā, Mīlestību mēs varam saņemt dāvanā, bet cieņu nāksies nopelnīt….
Tu ej cauri saviem speldzošajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra, apzināta…
Tev vienkārši nav citas izejas…
Nav apkārtceļa…
Nav rezerves varianta…
Nav palīdzības… ne tāpēc, ka nav, kas palīdz, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… viss cits paliek ārpusē…. mīlošie, saprotošie, savējie…
Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl tu zini, ka šie draņķīgie laika apstākļi ir tikai tavi…
Speldzošie sniegputeņi reiz atnāk absolūti katrā dzīvē…
Vientulīgie sniegputeņi…
Nē, dzīve nepārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr ir blakus senlolotajiem gardumiem…
Un tātad, arī tu esi tāda…
Tu vari, ja pat jūti, ka nevari…
Tavi pleci nav plati, bet tie nes savu nesamo…
Tu galīgi neesi cīnītājs, taču ej cauri izmisuma mīnu laukam, ar dzīvnieka intuitīvo sajūtu cenšoties sajust katru drošo soli… un neuzsprāgsti…
Tu neraudi, un tas nav tāpēc, ka negribi… tāpēc, ka nevari…
Asaras ir milzīga greznība brīžos, kad jāizrāpjas no bedres, jāaiziet līdz brīdim, kad putenis beigsies un ir jāpacenšas neatgriezeniski nesasalt…
Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…
Ne uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura ir tikusi galā….
Galvenais ziemas likums – saģērbies silti un dzīvo… Saģērbies silti savās labākajās domās un mīļākajos džemperos… Satinies daudzkrāsainā no mīlestības diegiem austā plediņā un dzer tēju ar ievārījumu…. Iedraudzējies ar savām skumjām un pasaki tām, ka tu vairs nebaidies to caururbjošā skatiena, kas tev saka to, ka ne vienmēr būs tā, kā tu vēlies…. Izelpo un nomierinies… Sagaidi vēlo sniegu… Sagaidi sevi, sapinušos sen nevajadzīgas takās, bet mājās nākošu… Sagaidi ne pēc mēneša vai gada, bet … tagad… Aizej līdz durvīm, atver tās un ielaid savu kluso pārmaiņu ēnu, kuras tev vajadzīgas vairāk nekā skaļās… Klusas tās ir tev… Skaļas – lai kaut ko pierādītu tiem, kas ārpusē… Ja gribi, pierādi…. taču labāk saģērbies silti un dzīvo… Nevar visu laiku paļauties uz to, ka atnāks kāds un sasildīs… Nevar visu laiku justies nelaimīgs tikai tāpēc, ka kāds nav atnācis, vai arī ir atnācis, bet ne ar tām dāvanām, par kurām tu sapņoji… Nevar dzīvot aukstumā, tikai tāpēc, ka nav sveša siltuma…. Ir jāsaorganizē savējais… Un jādzīvo… Un jāsacer pašam savi vienkāršie svētki… Un mīlestībā jāskatās uz šo pasauli, kas nogurusi no upuriem, kurus masveidīgi vēlas apmainīt pret laimi…. mīļie, nav izdevīgs “maiņas kurss”… darījums tiek atcelts…. Saģērbies silti un dzīvo…. Bet tālāk…. tad jau redzēs…
Ginta Filia Solis 