Sieviete, kura sevi mīl

apskaviens

Sieviete, kura iepazinusi sevi un iemācījusies sevi mīlēt, sāk pasaulē dzīvot pavisam savādāk. Tā kura pieņēmusi un iemīlējusi savu vientulību, pārvēršot to baudā, dzīvē izdara pavisam citas izvēles.

Viņa pārstāj skatīties uz dzīvi trauksmes pilnām mazas meitenes acīm, kura katrā pretimnācējā vīrietī meklē to, vienīgo, kurš atnāks, izglābs, iemīlēs, parūpēsies un beidzot atvieglos viņas ciešanas, tā aizvietojot viņai mammu. Viņa pārstās tēlot patstāvīgo. Pārstās spēlēt neatkarīgās un veiksmīgās lomu, gaidot to mirkli, kad emocionāli varēs kādam “uzkārties kaklā”. Viņas prieks ir neviltots un pārstāj būt maska, kuru uzvelk vīriešu pievilināšanai. Viņas prieks pavisam vienkārši kļūst par dzīves priekšnoteikumu.

Viņa vairs nemeklē vīrietī vecāku. Viņa pati kļūst sev par māti un māsu. Viņa daudz ko var un ar prieku pieņem iespēju būt vienai.

Viņa vispār pārstāj meklēt kādu ārpusē, jo ir atradusi pati sevi. Un arī daudziem pazīstamais “meklējošais” sievietes skatiens, kuru tik labi pazīst ikviens vīrietis, pazūd uz visiem laikiem, atbrīvojot vietu skatienam iekšup, sevī. Vai arī skatienam debesīs, meklējot Dievu. Nobriedusi sieviete sāk skatīties uz pasauli mierīgi, ar sapratni caur mīlestību pret sevi un ar savu dzīves izpratni.

Viņa vairs nepiekrīt apšaubāmām attiecībām ar vīrieti iluzorā cerībā, ka viņš mainīsies uz labo pusi un izaugs. Pieaugs un atradīs sevi un kļūs par to ideālu, kuru viņa vienmēr ir gribējusi redzēt sev blakus. Viņa atmetīs savus iluzoros centienus izmainīt un izaudzināt vīrieti.

Viņa ir gatava redzēt blakus tikai to, kuru spēs pieņemt tādu, kāds viņš ir, bez “apstrādes” un uzlabojumiem. Spēs iemīlēt tādu, kāds viņš ir, saprotot, ka dzīvos tieši ar to, nevis ar savām fantāzijām.

Viņa skaidri zin, uz ko ir gatava, bet uz ko – nav. Ko ir spējīga labot, un – ko nav. Viņa zin, ka mīlestība, pieņemšana un dzīves viedums darbojas labāk par centieniem “nodarīt labu”. Taču pat maigums, mīlestība un pieņemšana negarantē viņai neko, izņemot to, ka viņa pati varēs būt laimīga pati ar sevi sevī. Bet patiesā, iekšējā, neizrādītā laime, kurai ir ļoti stiprs pamats, vienmēr atradīs iespēju radīt laimi arī ārējā pasaulē. Tāpēc, ka ārējā laime ir tikai iekšējās atspoguļojums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai pietiktu laika

laime4

Psihoterapijā ir nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, bet arī dzīvē), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, izstumšanu, projekcijas, pārneses. Un ar to visu gribās strādāt.

Un tā 10 gadus, vai vairāk. Tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa tāpat darbā pietiek.

Bet vienā momentā tu samierinies. Paliec maigāks un pārstāj sevi sāpināt par pasaules nepilnību. Kļūsti viedāks.

Un pēc tam pēkšņi atkal sāc redzēt šo pašu skaistumu. Bet jau daudz apjomīgāk. Neatceļot neko no tā, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas, skulptūru pietūkušās vēnas Aleksandra parkā… Jo nekas neeksistē, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, un sevi, un otru, un mīli un dusmojies un vienlaikus skumsti. Un viss ir tik apjomīgs. Un, protams, visā šajā burzmā mīli daudz vairāk. Un katra detaļa, katrs kauliņš, dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

Kā tas ir – LABI?

milestiba pret sevi

Ko nozīmē atbalstīt sevi?
Tā ir iespēja ikvienā situācijā, lai kāda arī tā nebūtu, palikt savā pusē, neatkarībā no tā, vai tev ir vai nav taisnība. Prasme apstādināt iekšējo kritiķi un pakāpeniski pārvērst to par iekšējo advokātu. Iespēja pāriet no sevis vainošanas un pašpārmetumiem uz brīvu elpošanu un vērošanu.

Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir iespēja paskatīties uz sevi acīm, kurās nav ne nosodījuma, ne baiļu, ne vēlmes sevi pārtaisīt. Tikai uzmanīga ieskatīšanās sevī kā gleznā, kā ziedā, kā audeklā, uz kura ar laiku parādās brīnumaini raksti.

Kas ir rūpes par sevi?
Tā ir apzināta piepūle, kas vērsta uz to, lai uzzinātu par sevi kaut ko vairāk. Noskaidrotu, cik, kā un kad tev ir vajadzīgs, lai justos labi. Un, ne tikai noskaidrotu, bet veltītu laiku tam, lai to izdarītu. Un regulāri veltītu laiku tam, lai nevis uzlabotu vai izvirzītu sevi (kaut arī kas tāds var notikt), bet tam, lai sevi vienkārši atbalstītu it visās dzīves peripētijās. Bet pēc tam, iespējams, pat sagādātu sev baudu…

Kas ir pašcieņa?
Tā ir iespēja savās darbībās redzēt labus nodomus. Atbalstīt savu cilvēciskumu un piešķirt sev tiesības lemt un domāt unikālā veidā. Tā ir iekšēja disciplīna redzēt savas personības neaizskaramību pret apvainojumiem un uzbrukumiem. Tā ir ticība sev un iespēja notikt iekšējām pārmaiņām. Ticība bez gaidām un piespiešanas.

Un šīs visas ir nobriedušas personības pazīmes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kurienes rodas nemīlestība pret sevi?

nemilestiba pret sevi

Mēs visi zinām, cik ļoti svarīgi ir pieņemt un iemīlēt sevi, jo tikai pieņemot un iemīlot sevi, mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk – mīlēt un pieņemt citus cilvēkus.

Šodien eksistē liels daudzums dažādu tehniku, afirmāciju, meditāciju, kas attīsta cilvēkā šo mīlestību pret sevi. Ne vienmēr tās dod gaidīto rezultātu, bet efekts bieži vien saglabājas tikai uz neilgu laiku un pēc kada brīža viss jau atkal ir iegājies savās vecajās sliedēs. Kāpēc tā notiek?

Kā runā Atma Nadi – meistars, kurš vairāk kā 14 gadus pēta austrumu mācības un psiholoģiju, nemīlestība pret sevi dziļākajā līmenī rodas tāpēc, ka mēs apzināmies savas kļūdas, kuras esam pieļāvuši pagātnē, visbiežāk savos iepriekšējos iemiesojumos. Jo mēs taču visi esam mūžīgas Dvēseles un mūsu zemapziņa nenodala iepriekšējas dzīves no esošās – zemapziņai tās ir kā dienas, kas nomaina cita citu.

Tas, ka mēs neatceramies savas iepriekšējās dzīves, ir aizsargmehānisms, kas ieslēdzas mūsu piedzimšanas brīdī, jo, kā gan mēs varētu šodien dzīvot, ja atcerētos visu, ko esam izdarījuši kādreiz? Vai arī saglabātu savas iepriekšējās pieķeršanās un atkarības? Mēs nespētu attīstīties, iestrēguši pagātnē.

Taču tas, ka apziņas līmenī šo atmiņu nav, nenozīmē, ka arī zemapziņā mēs neko neatceramies.

Visdziļākajā līmenī mums ir visas zināšanas par to, kādas bija mūsu kļūdas, neharmoniskas izpausmes, rupjība, cietsirdība, īpaši attiecībā pret citiem cilvēkiem, kuri pret mums bija godīgi un atklāti un vēlēja mums labu.

Zemapziņā, saprotot to, ka esam bijuši netaisnīgi, mūsos šajā dzīvē rodas nožēla un sevis nepieņemšana, savu to īpašību nepieņemšana, kuras spilgti izpaudās mūsu iepriekšējās iemiesošanās reizēs. Rezultātā daudzus nomoka pastāvīga vainas sajūta, kurai nespējam rast loģisku izskaidrojumu. Un cilvēks realizē visdažādākās pašiznīcināšanās programmas, uzskata, ka nav laimes un mīlestības cienīgs, neieredz sevi…

Un šo dziļo zemapziņas sevis nepieņemšanas un nemīlēšanas programmu var izmainīt tikai tad, ja pieņemam sevi un piedodam sev visu, kas bijis iepriekšējos iemiesojumos.
Kā to izdarīt?

Vēlos piedāvāt kādu vienkāršu un efektīvu tehniku, kas palīdzēs strādāt ar zemapziņu un pakāpeniski mainīt dziļākos uzstādījumus un pārliecības.
41 dienas laikā (bez pārtraukumiem, neizlaižot nevienu dienu) ar kreiso roku (nav svarīgi, vai esi labrocis vai kreilis, jo kreisajai rokai ir saikne ar mūsu zemapziņu) uz papīra lapas ir jāuzraksta sekojošais:

“Es lūdzu piedošanu visām dzīvajām būtnēm un sev visos manos iemiesojumos par visām savām domām, emocijām, jūtām un rīcību… Es piedodu sev visas savas domas, emocijas, jūtas un rīcību attiecībā pret sevi un visām dzīvajām būtnēm visos savos iemiesojumos… Es piedodu un pieņemu sevi visos savos iemiesojumos”.
Tāpat, ja jūti tādu iekšēju nepieciešamību, palūdz piedošanu savai Dzimtai un palūdz piedot sev neharmonisku uzvedību attiecībā pret Dzimtu visos savos iemiesojumos un tāpat arī palūdz piedošanu par visu savu Dzimtu visām dzīvajām būtnēm visos iemiesojumos. Tāpēc, ka mēs ļoti cieši esam saistīti ar saviem radiniekiem, un, iespējams, mums ir vainas sajūta par viņu rīcību – no vienas puses, bet no otras – mums var būt pārrauta saikne ar savu Dzimtu sakarā ar mūsu agrāko rīcību un uzvedību, un tāpēc šajā dzīvē mēs nejūtam stingru pamatu zem kājām, pārliecību un aizsardzību…

Pēc tam, kad to esi uzrakstījis, papīra lapu sadedzini un pelnus vai nu izkaisi vējā, vai aizskalo ar ūdeni, vai atdod zemei.

41 ir viens no sakrālajiem cipariem, tieši tik ilgi iet vēlme līdz Augstākajiem spēkiem, kas vai nu atļauj vai neatļauj tai piepildīties.

Šo tehniku var izpildīt vairākas reizes, ar pārtraukumiem 1-2 mēneši, jo, ja tavai nemīlestībai pret sevi ir dziļas saknes, ir vajadzīgs laiks, lai tiktu līdz tās sākotnējam cēlonim.

Es no sirds novēlu patiesu mīlestību un sevis pieņemšanu!

Jekaterina Poļeščuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pret sevi

36002620_1083543771783370_6790833363629375488_n

Mīlestība pret sevi sākas ar vārdiem – es drīkstu.
Es drīkstu būt kopā ar kādu, vai būt viena.
Es drīkstu būt pa savam skaista. Man nav obligāti jāseko skaistuma standartiem, kurus diktē glamūrīgie žurnāli.
Es pati drīkstu izvēlēties savas dzīves noteikumus.
Es pati drīkstu izvēlēties sava laika plūdumu. Man nekas nav par agru vai par vēlu. Manā dzīvē viss ir laikā.
Es drīkstu būs smieklīga, muļķīga, neprātīga, spoža, skumja, jautra. Un arī tu drīksti. Taču tev blakus es palikšu es pati, lai arī ko tu domātu.
Es drīkstu nepiekrist. Es drīkstu teikt “nē”, kaut arī visi apkārt cer sagaidīt, ka teikšu “jā”.
Es drīkstu raudāt, kad visi smejas un stāvēt, kad visi skrien.
Es drīkstu pati nospraust savas robežas, kurās jūtos komfortabli komunicējot ar citiem. Pat tad, ja šie “citi” ir mani tuvākie radinieki.
Es drīkstu nebūt labākā. Es drīkstu būt pietiekami laba pati sev.
Es drīkstu aiziet un visu sākt no sākuma, pat tad, ja iepriekš darītajā ielikts tik daudz spēka.
Mīlestība pret sevi sākas ar vārdiem – es drīkstu. Es drīkstu klausīties sevī, rūpēties par sevi un būt pati sev jutīgs un pieņemošs draugs.

Autors: Anna Lapina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piecas Mīlestības pret sevi valodas

69227714_2020426258057187_6855452409318080512_n

Harijs Čepmens savā populārajā grāmatā “Piecas mīlestības valodas” ir paudis ideju par to, ka mums visiem ir dažādas mīlestības valodas. Ja mēs ar partneri runājam viņa mīlestības valodā, mēs varam uzlabot savas pāra attiecības.

Bet kāpēc gan mums šo pašu ideju nepielietot attiecībās ar sevi, jo arī mīlestībai pret sevi var būt sava valoda, pat vairākas un tās var pielietot, lai uzlabotu attiecības pašai ar sevi.

Pirmā mīlestības valoda. Vārdi, kas liecina par atbalstu.

Dažkārt mums ir ļoti vajadzīga uzslava, atbalsts un silti vārdi. Un, kā likums, mēs tos gaidām no citiem. Tā mēs sajūtamies vērtīgas. Mēs taču pašas varam sev tos teikt.

– Saki sev komplimentus.

Nostājies spoguļa priekšā, ar mīlestību paskaties uz savu atspulgu tajā un pamēģini no sirds atrast prieka, atbalsta un apbrīnas vārdus un pateikt tos sev skaļi. Pie tā vajag pierast un trenēties, jo tikko tu būsi pieradusi, tas izdosies vienkārši un viegli. Saki labus vārdus par savām tām ķermeņa daļām, kuras līdz šim tev ne īpaši patika. Ja neproti atrast komplimentu, tad vienkārši paski paldies. “Es pateicos jums, manas kājas, ka jūs palīdzat man veikli kustēties”, “Es pateicos tev, mans vēder par to, ka tu palīdzēji man iznēsāt manus bērnus”. Un ar laiku tu pamanīsi, ka arvien vairāk sevi pieņem, mīli un tavā attieksmē pret sevi parādās siltums.

Slavē sevi.

Nopērc sev skaistu blociņu, kurā tu ierakstīsi uzslavas sev – sākot no grandiozajām līdz pat šķietamiem sīkumiem. Un katru dienu tajā ieraksti kaut nedaudz. “Es esmu gudriniece, jo…”, “Es uzslavēju sevi par to, ka….”. Un atkal, mācies sajust siltumu, lai tas nebūtu vienkārši automātisks uzskaitījums. Piepildi to ar mīlestību.

Pateicies sev.

Tajā pašā blociņa raksti to, par ko esi pateicīga sev. Iespējams, šī prakse būs grūtāka tām sievietēm, kuras iepriekš ir daudz kritizētas un tām, kuras ir ļoti paškritiskas. Nāksies papūlēties, formējot pozitīvu uzskatu par sevi, savu pozitīvo tēlu. Iespējams, būs vajadzīgs vēl dziļāks darbs, taču soli pa solim šīs prakses palīdzēs tev uzcelt tiltus pašai ar sevi un atbalstīt sevi.

Otrā mīlestības valoda. LAIKS.

Cik laika tu velti sev? Kura vietā savā vērtību skalā esi tu pati?

Regulāri sev sarīko atpūtu, lai “atvilktu elpu”.
Ļoti bieži notiek tā, ka mēs sev atļaujam atpūsties tikai tad, kad vairs nespējam kustēties. Lai tā nenotiktu, tad vismaz 30 minūtes dienā dod sev atpūtu. Nosauc tās par savām “svētajām un neaizskaramajām 30 minūtēm”. Tas būs laiks, kurā pabūsi ar sevi, atslābināsies, padzersi tēju un nedomāsi ne par ko, vai arī gluži otrādi – sakoncentrēsies tam, kas tev svarīgs. Sarunā ar saviem mājiniekiem, ka šajā laikā viņi tevi netraucēs.

Sarīko sev randiņu ar sevi.
Tas var notikt jebkur – mājās, kafejnīcā, kino, mežā… Galvenais, lai tur būtu tu un tikai tu. Uzaicini sevi uz šo randiņu kā draugu, kā mīļoto. Runā ar sevi par svarīgo vai vienkārši esi…

Laiks labsajūtai.

Vai tavā dienas plānā ir apzināti iedalīts laiks labsajūtai. Vai tu vispār zini, kas tevi priecē un ielīgsmo? Vai tu dod sev iespēju būt labsajūtā?

Trešā mīlestības valoda. DĀVANAS.

Vai tu sev kādreiz kaut ko dāvini? Cik bieži tu piepildi pati savas vēlmes un apmierini savus “gribu”?

–Pasniedz sev dāvanas vienkārši tāpat, bez jebkāda iemesla.
Nopērc sev ziedus, kādu rotu, kādu iekārotu mantiņu. Iedali no sava budžeta summu, kuru drīksti spontāni iztērēt tam, ko tu ļoti, ļoti kāro.

–Piepildi tās savas vēlmes, kas ilgi gaida savu laimīgo stundu.

Vai tev ir kādas vēlmes, kurām tu ekonomē, kurām atsaki, ņemot vērā dažādus ekonomiskus apsvērumus? Pasaki sev “jā”!

Ceturtā mīlestības valoda. PIESKĀRIENI.

Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka tie bērni, kuri bērnībā saņēmuši daudz pieskārienus, aug daudz laimīgāki, mierīgāki, pārliecinātāki un emocionāli stabilāki. Varbūt ir vērts arī pašam sevi paglāstīt?

–Paglāsti sevi.

Iedomājies, ka tu glāsti sevi kā savu mīļoto cilvēku, kā savu bērnu. Ieliec šajos pieskārienos visu savu maigumu. Iedomājies, ka tavos pirkstu galos dzīvo Mīlestība un tev ar to jāpārklāj viss savs ķermenis.

Iezied sevi ar eļļu.

Izveidot to par praksi, ik pēc kāda neilga laika uzziest uz savas ādas eļļu – paspēlējies ar aromātiem, garšām, konsistenci. Šīs prakses jēga ir, maigi uzziežot uz katras sava ķermeņa daļas eļļu, padarīt to par meditāciju, sniegt savam ķermenim maigumu un uzmanību. Un, protams, ķermenis un āda no tā tikai iegūs.

–Lietu pieskārieni.

Tavs ķermenis ir sajūtu avots. Tas pastāvīgi ir saskarsmē ar dažādām tekstūrām un faktūrām. Paskaties, vai gadījumā nav kādas tādas faktūras, kas šķiet netīkamas? Šaurs un parāk īss apģērbs, apavi, kuros kāja nejūtas ērti, kuri spiež vai berž? Vai tev ir pietiekami daudz dažādu maigu, zīdainu un ērtu lietu, kas dāvā patīkamus pieskārienus un sajūtas.

Piektā mīlestības valoda. RĪCĪBA UN RŪPES.

Vai mēs pietiekami rūpējamies par sevi? Ko tieši mēs daram savā labā, sev?

– Rūpējies par savu veselību.

Vai tu veic savas veselības profilaksi un pati rūpējies par to, lai ar tevi viss būtu kārtībā? Vai arī, līdz ko parādās kāda problēma, tu apēd tableti, lai tā pazustu?

– Klausies sevī.

Vai tu sevi dzirdi? Vai klausies sevī? Vai tu zini, kas tieši tev šobrīd ir vajadzīgs? Ja tu jūties nekomfortabli, spiež, berž, pūš, un tomēr tu turpini ciest? Tev gribās atteikt, bet tu nespēj?

– Rūpējies par sevi.

To var pārvērst par rituālu, kas kalpos tavai iekšējai Sievietei. Uzsmērējot uz sejas vai ķermeņa eļļu vai krēmu, iedomājies, ka šī tava darbība vairos tā labsajūtu un uzplaukumu.

– Rūpējies par savu emocionālo stavokli.
Pacenties sevi atbrīvot no nospiedošām un smagām emocijām, pacenties soli pa solim iemācīties neielaist sevī stresu. Jo vairāk mīlestības, jo mazāk vieta negatīvām emocijām.

Autors: Jūlija Boženova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā es iemīlēju sevi

66501519_1936237026476111_2053115897882607616_n

Gandrīz trīsdesmit gadus es nezināju, ko nozīmē mīlēt sevi… Kā tas ir, justies mīlētai, iekārotai, kādam vajadzīgai un interesantai? Es nekad nepieņēmu to, ka esmu skaista. Vieni vienīgi trūkumi!
Un šos trūkumus es baroju un audzēju gadiem ilgi.
Bērnībā es ļoti bieži dzirdēju, ka man ir paveicies piedzimstot tadai neglītai.
Reiz mēs ar mammu atnācām ciemos pie viņas tantes (manas vecāsmammas māsas). Tā paskatījās uz mani un teica: “Meitiņ, kāda gan tu pabriesmīga! Nu, nekas, galvenais, lai tu būtu laimīga. Ēdīsi ievārījumu?” Iedomājies, kaut ko tādu pateikt meitenei? Man bija septiņi gadi. Ir pagājuši daudzi gadi un es vēl joprojām redzu tantes seju, redzu kā viņa šūpo galvu un dzirdu šos vārdus.

Mūsu mammas un vecmāmiņas tad nezināja, ko nozīmē pārliecinātība par sevi, pašapziņa, pašvērtējums un kā to ieaudzināt bērniem. Tāpēc gluži normāli bija pateikt savai meitai, ka viņai ir resnas-līkas-īsas kājas, atkāries vēders, resni sāni, garš deguns, atļukušas ausis, pīkstoša balss, trīs mati divās rindās, rokas no dibena, vienu vārdu sakot, kam tāda vispār vajadzīga.

Un šie vārdi nosēžas mūsu zemapziņā uz visu mūžu un ietekmē visas sfēras. Mamma ir pirmais un galvenais mūsu psihes un domu par sevi šajā pasaulē priekšnieks.
Ne visu augstāk minēto es attiecināju uz sevi, tomēr daļa no šiem negatīvajiem uzstādījumiem ļoti stingri iesēdās manā zemapziņā un pārvērtās par indīgām pārliecībām, kas indēja visu manu dzīvi…
Ceļš no nemīlestības uz mīlestību pret sevi aizņēma man kādus 15 gadus, te es ieskaitu to periodu, kurā es strādāju ar sevi, pielietojot visdažadākās psiholoģiskās, ezotēriskās, hipnotiskās un meditatīvās tehnikas un prakses. Diagnoze “nemīlestība pret sevi” neļāva man pilnvērtīgi veidot attiecības ar vīriešiem. Viņi iemīlējas manī, daži no viņiem mīlēja dziļi, taču es tam neticēju un terorizēju viņus ar pārmetumiem par to, ka netieku mīlēta.

Es sagrāvu brīnišķīgas attiecības ar labāko savu vīrieti pateicoties savai iekšējai dvēseliskajai indei. Tad man šķita, ka attiecības pašas par sevi ir slimas un es centos tas ārstēt. Kad mēs cīnāmies ar slimām attiecībām, tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Nav nekādas jēgas ārstēt slimības simptomus. Sākumā ir jānovērš pašu cēloni. Un cēlonis ir viens no mums. Manā gadījumā tā biju es.

Es pati sevi nemīlēju un nekad nevienam nebūtu noticējusi, ka varu būt mīlēta.

Sēkliņu “tu esi niecība” es iesēju savā dveselē un pārvērtu par milzīgu koku – izmēros kā baobabs, kurš ar savām saknēm dziļi iestiepās zemapziņā. Tā augļi izauga sapuvuši un indīgi, saindējot dzīvi visiem, kuri apkārt.

Kā es sevi iemīlēju?

Sākās viss no banālā: tā dzīvot vairs nedrīkst!
Kad sāku rakņāties pa saviem iekšējiem Dvēseles mēsliem, es sapratu, ka neveiksmju, slimību un bezcerības iemesls slēpjas N-E-M-Ī-L-E-S-T-Ī-B-Ā P-R-E-T S-E-V-I.
Kā mēs izpaužam savu mīlestību pret citiem cilvēkiem?
Kad mēs mīlam vīrieti, mēs viņu atbalstām, uzmundrinām, apskaujam, skūpstam, saucam mīļos vārdos, pastāvīgi atzīstamies mīlestībā. Tā ir?
Kad mēs mīlam bērnu, mēs viņu slavējam, nēsājam uz rokām, rūpējamies par viņu no un līdz un pastāvīgi atzīstamies viņam mīlestībā. Piekrīti?
Tuvajiem un draugiem mēs atvadoties arī sakām mīļus vardus, lai viņi saprastu, ka mēs viņus mīlam.
Tā taču ir?
Atzinība, rūpes, aizsardzība, cieņa – tās visas ir mīlestības izpausmes.
Es nekad, pavisam nekad neteicu sev neko līdzīgu, kaut gan “es domāju, ka domāju”, ka es sevi mīlu. Un tu? Teici? Saki?
Luīza Heija savās grāmatās sūta mūs pie spoguļa, lai paziņotu sev par savu mīlestību pret sevi.
Cik smagi man gāja pirmajās dienās! Viņa brīdināja.
Skatos spogulī, saku, ka mīlu sevi un tajā pat laikā  automātiski meklēju trūkumus un tos pasvītroju.
Es piespiedu sevi sevī iemīlēties.

Ir kāda skaista padomju laika filma “Iemīlējies pēc paša gribas”, kur vīrietis un sieviete apzināti, koncentrējoties tikai uz otra pozitīvajām īpašībām, iemīlējās sevī pēc paša gribas.
Katru rītu es sāku ar gājienu pie spoguļa un uzmanīgi skatījos sev acīs, smaidīju un atzinos mīlestībā: Mana mīļā, dārgā, es tevi mīlu un pilnībā pieņemu. Es izdarīšu visu, lai tu būtu laimīga! Mīlu, mīlu, mīlu…

Visas dienas garumā, kā nonācu pie spoguļa, es sev atgādināju: Es tevi mīlu, Mīļā! Pēc vairākām nedēļām man kļuva vieglāk atzīties mīlestībā, tāpēc, ka es patiešām sāku iemīlēties…. Pēc tam nāca komplimentu straumes, asaras…. Sāc nobriest! Un atrodi arvien jaunas labās īpašības un pasvītro tās.
Kādam šī iemīlēšanās sevī sajūta atnāk pēc vairākiem mēnešiem, regulāri atzīstoties mīlestībā sev, galvenais, ir nepārstāt strādāt, jo brīžam šīs darbības izsauc nepatiku.
Es sevī atradu ļoti daudzas labas īpašības, no sirds un ar prieku tas iemīlot. Ar šo pašu sirsnību es iemīlēju savus trūkumus un palūdzu piedošanu tām ķermeņa daļām, ar kurām visu laiku biju neapmierināta. Mainījās ķermenis un seja un es ar katru dienu kļuvu skaistāka. Vai mainījās mana uztvere vai arī tā bija un ir patiesībā? Domāju, gan viens, gan otrs.
Visas mūsu negatīvas programmas, īpaši naids pret sevi un savu ķermeni ļoti spēcīgi iesēžas mūsu auras programmā, tāpēc arī visi cilvēki, redzot mūs, nolasa šo vēstījumu.
Ja mēs uzskatām, ka kaut kāda mūsu ķermeņa daļa ir pretīga, tad citi cilvēki a-priori domās tieši tā…
Mēs izstarojam frekvences kā televīzijas antena ar krāsainiem mūsu priekšstatu par sevi attēliem.
Vai arī vēl briesmīgāks piemērs. Ja sieviete sevi uzskata par vecu, tad mentālā līmenī viņai nopakaļus velkas vecas sievas fantoms. Ja par resnu – tad resnītes fantoms. Ja šķirta sieviete vēl joprojām sēro pēc sava bijušā vīra, tad viņai seko viņas vīra fantoms. Un apkārtējie cilvēki zemapziņas līmenī redz tieši šo fantomu un neapzināti izdara secinājumus. Vīrieši jūt šo cita vīrieša fantomu un neuzdrošināsies tuvoties šai sievietei un pat nemēģinās viņu aplidot, jo neuzskata par brīvu.
Kad es sevi iemīlēju, man uzlabojās attiecības ar daudziem apkārtejiem cilvēkiem. Tagad es ievēroju, ka man pievelkas cilvēki, ka man pievērš uzmanību vīrieši, visur, lai kur es arī atrastos. Pasaule apstiprina to, ka arī tai es patīku un tā mani pilnībā atbalsta.

Sargāt sevi no sava prāta

Tieši prātā nogatavojas sapuvuši augļi – no mūsu pašu iestādītajiem kompleksu, baiļu, savas mazvērtības un dusmu kokiem. Prāts darbojas kā visu negatīvo uzstādījumu tulksun starpnieks starp mums un pasauli un šo uzstādījumu saknes stiepjas dziļi zemapziņā.
Es ļoti mīlēju sevi pavilkt uz zoba, izsmiet, apsaukāt un apsmidzināties ar indi no galvas līdz kājām.
Starp citu, dažas manas draudzenes attiecībā pret mani darīja to pašu. Kā mani tas aizvainoja! Un man viņās tracināja tieši tas, kas bija manī pašā. Es sevi šaustīju un mīdīju kājām bez minstināšanās. Un tieši to pašu ar mani darīja manas draudzenes. Un pasaule. Un vēl arī mamma…
Es gaudoju dēļ neveiksmēm un kliedzu no sāpēm, un uzskatīju, ka man ir briesmīga karma un, ka es vispār esmu pretīga. Un tikai tādas niecības kā manis karma, ir pie visa vainīga.
Bet visā vainojams bija tieši mans nemierīgais prāts.
“Es esmu neveiksminiece. Es esmu neglīta. Man tam nebūs naudas. Man nav ko vilkt mugurā. Lifts vienmēr, tiešām – vienmēr, uz pirmo stāvu brauc no desmitā. Visi mīl mani “uzmest”. Es esmu vientuļa. Viņš mani nemīl un nekad nav mīlējis. Ceļojumā? Ko, jūs!? Man knapi pietiek naudas  komunālajiem maksājumiem!” utt.
Prāts pilnībā diktēja man manu dzīvi, būvēja to un izstaroja signālus Visumam par to “kā viss ir patiesībā”.
Atceries to stāstu par “eņģeli aiz muguras”?

Brauc vīrietis trolejbusā…. Drūms. Neapmierināts. Un domā:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Aiz muguras viņam Sargeņģelis ar bloknotu un pildspalvu. Metodiski pieraksta:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Un domā:
“It kā jau tas viss jau bija. Un priekš kam viņam vēlreiz to visu?? Taču, ja pasūta, man jāpilda…”
Brauc divas sievietes un viena otrai sūdzās:
” Kā man viss apnicis! Vīrs  neveiksminieks, pelna maz, dzīvojam nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Man veselība slikta, priekšnieks mani nemīl, alga maziņa…”
Sargeņģelis stāv ar bloknotu un pieraksta: “Vīrs neveiksminieks, pelna maz, dzīvo nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Veselība slikta, priekšnieks nemīl, alga maziņa…”
Parausta plecus:
” Es nesaprotu, priekš kam viņai tas viss vajadzīgs. Taču, ja pasūta, nāksies izpildīt…”

Tad, lūk! Visiem spēkiem sargi sevi no sava prāta, tieši tāpat, kā tu sargā savu bērnu no briesmām.
Visas negatīvas domas ir jātransformē un jāpārvērš labajās.
Nevajag ļaut savai sliktajai domai darīt savus netīros darbiņus. Kā tikko viņa nokļuvusi smadzenēs, kā pie sevis mājās, nenoslaukot kājas, pieradusi, ka tas ir normāli, dzen viņu prom ar lāpstu. Atļauj, lai tavā galvā dzīvot sāk labas, skaistas domas.
“Naudas visu laiku na…” – neļauj to izrunāt līdz galam! Apstiprini sev, ka Mājās (galvā) dzīvo tikai labas domas un no šī brīža tavā prāta aug tikai persiki un zied ziedi. “Man vienmēr ir nauda! Mani vienmēr visi slavē! Visums par mani rūpējas un es saņemu naudu no visdažādākajiem avotiem”.
Ir miljoniem dažādu afirmāciju, izvēlies sev pieņemamās un iesēj tas savas zemapzinas laukā, regulāri, kā es to darīju un turpinu darīt.

Es praktiski darot reālas lietas sajutu to, kā mēneša laikā viss sāka mainīties. Naudas uzreiz vairāk nekļuva, taču, ja agrāk tās pietika uz pāris nedēlām, tad veicot lauksaimniecības darbus savā pratā, man patiešām sāka pietikt visam.

Saudzēt savu tīro saprātu, savu Dvēseli – ir labākais veids, kā mainīt savu dzīvi uz labo pusi un paust attiecībā pret sevi beznosacījumu mīlestību.

Uzreiz jau neizmainījās visa situācija manā dzīvē. Agrāk iestādītie koki nenokalst divu dienu laikā, taču dzīves sajūta kļūst cita. Tici man! Tu pārstāj indēt sevi, izdzerot, kā iepriekš katru dienu litriem saindēta kompota, kas gatavots no sapuvušo koku sapuvušajiem augļiem.
Šie nav parasti teorētiski psihologu padomi (esmu ar viņiem strādājusi un zinu), tā ir mana praktiskā pieredze – pagātnē ļoti nepārliecinātas par sevi sievietes pieredze.

Slavēt sevi un apbalvot

Mēs taču bērnu slavējam, kad viņš ir izdarījis kaut ko labu? Apbalvojam savus mīluļus par komandu izpildīšanu?
Un sevi?
Es neatceros, kur izlasīju kādu padomu, ka sevi jāslavē ne tikai vārdos, bet arī glaudot savu galvu un papliķējot pa plecu. Tādā veidā nostrādā visi mehānismi visos uztveres līmeņos.

P.S. Ir vairākas brīnišķīgas tehnikas, kuras var izmantot sevis nomierināšanai. Viena no tādām – KLAUVĒŠANA vai “emocionālas brīvības tehnika”, par kuru daudz runā un savā praksē izmanto Džo Vitale viens no grāmatas “The Secret” autoriem. Par to runā arī latviešu makrobiotikas speciālists Roberts Lācītis.

Tas patiešām darbojas.
Iespējams, kādam tas viss atgādina šizofrēniju un personības dalīšanos, taču man nebija cits zināms veids kā paust sev savu mīlestību un pārliecināt pašai sevi par to, ka esmu “mīlēta un laimīga”.
Par ieradumu ir jākļūst sevis slavēšanai par visu, ko dari, pat niecīgākajiem panākumiem, pareizajām domām – agrāk šo direktrises vietu bija aizņēmusi kritika.
Pateikt sev “muļķe!” bija parasta lieta. Šodien tā vietā es sev saku: nekas, visādi gadās, viss ir labi, tātad tā vajag. Tu pilnveidojies. Viss ir labi. Arī tas mainīsies. Viss manā dzīvē mainās uz labu. Es kļūstu labāka. Es esmu malacis. Es to izlabošu.
Tā ir taisnība un es tikai tā ar sevi tagad runāju. Vai gan tā mēs nerunātu, ja labākā draudzene mūsu klātbūtnē sevi mīdītu kājām un apsaukātu? Es sev pat draudzene neesmu. Es sev esmu pats tuvākais, pats mīlākais un mīlētākais cilvēks….

Un tikai pēc tam visi pārējie, arī mīļie, mīlētie, tuvie….
Kaut kad ļoti sen kāds bagāts cilvēks stāstīja manam mīļajam tētim “Veiksmīga cilvēka formulu”:
Pirmkārt viņš viņam uzdeva jautājumu: “Kurš un kas tev ir pirmajā vietā?”
Tētis, protams, atbildēja: ģimene, sieva, bērni…
Un bagātais cilvēks teica, ka tā ir nepareiza, neveiksminieka formula.
Tava ģimene nekad nekļūs laimīgi, ja tu, pirmkārt, pats tāds nebūsi.
Ja tu esi tukšs un neesi mīlestības piepildīts, pilns naudas, laimes, tu nevari ar šīm enerģijām padalīties ar citiem.
Veiksmīgs cilvēks pirmajā vietā vienmēr liek sevi – un tas nav egoistiski. Viņš piepilda vispirms sevi.
Kad tētis mums to izstāstīja, mēs neko nesapratām, taču vecāki nosprieda: ka tas nav iespējams, jo pirmajā vieta vienmēr ir bērni, jo pirmkārt, ir jāmīl bērnus! Nē! Mēs visu tikai bērniem!

Mamma, tēti, diez vai es kādreiz tikšu līdz jūsu koku saknēm, lai izrautu tās, pārāk dziļas un resnas tās babobabu saknes. Es jūs bezgalīgi mīlu, taču tagad zinu, ka sevi jamīl vairāk….

Centieni kļūt laimīgam

Zelta likums: kopt savu ķermeni, ādu, matus, seju, neskatoties pat uz to, ka ir slinkums vai nav laika. Es neizlaižu ne dienu, lai cik grūti nebūtu, bez rīta vingrošanas un ajūrvēdiskās pašmasāžas. Tāpēc, ka zinu, ka manam ķermenim tas ir ļoti svarīgi. Vingrošana ļauj ķermenim pamosties un atbrīvoties no sastāvējušās enerģijas, blokiem, sāls atliekām. Masāža padara manu ādu zīdainu, tvirtu un samtainu. Vingrošana un staipīšanās, fiziskie treniņi ir nepieciešami ķermeņa lokanībai un dzīvīgumam.

Ja agrāk es nodarbojos ar fitnesu tāpēc, ka stingrs dibens būs patīkamāks pretējam dzimumam, tad šodien es zinu, ka nodarbošanās ar sportu ir, pirmkārt, manas veselības un mana mīļota ķermeņa tonusam.
Ja agrāk tu vēlējies notievēt tāpēc, lai patiktu vīriešiem, tad apzināti izmaini šo kampaņu attiecībā pret sevi. Tas vajadzīgs tāpēc, lai tavs ķermenis justos labāk, veselāks un skaistāks pats par sevi. Un, vispār, lai debesīs nebūtu kauns Dieva priekšā atbildēt par to, kā tu šajā inkarnācijā izmantoji tev doto fizisko apvalku:)

Ja savu apziņu un dvēseli mēs piesējam ar pareizo un garšīgo domu sēklām, tad paust savu mīlestību pret ķermeni nozīmē – nodrošināt tā komfortu, veselību, siltumu un skaistumu. “Mans ķermeni, es mīlu tevi! Piedod man par kritiku. Es pilnībā pieņemu tevi tādu, kāds tu esi, kādu tevi daba radījusi, un es apsolos tevi pilnveidot, un rūpēties par tevi” Tādus vārdus es katru rītu veltu savam ķermenim, kad es pēc dušas to maigi noslauku ar dvieli.

Šobrīd man atzīties sev mīlestībā vairs nesagādā nekādas pūles. Šobrīd es to saku tāpēc, ka gribu to teikt. Tāpat kā ļoti gribas teikt mīļus vārdus savam mīļotajam cilvēkam. Bez piespiešanās, bez šaubām. Man patīk radīt sev apkārt skaistu vidi, izdarīt visu labāko savam ķermenim, vadāt to skaistā automašīnā un nelikt tam mīcīties sabiedriskajā transportā. Aizmigt skaistos, tīros palagos, valkāt skaistu apģērbu, pat mājās. Kad es sāku mājās valkāt skaistu apģērbu, es kļuvu daudz apmierinātāka un laimīgāka. Un, ejot garām spogulim, es vienmēr ar sajūsmu atzīmēju: “Kāda gan tu skaista esi! Re, kāds malacis!”

Rītos un vakaros, guļot gultā, es svētīju savu mīlāko cilvēku savā dzīvē – SEVI… Svētīju veselībai, veiksmei, mīlestībai, uzplaukumam. Vēl jo vairāk, mums sievietēm ir tāda maģijas un burvestību spēja, ka, ja mēs svētījam citus cilvēkus, tas strādā ar milzīgu spēku. Es svētīju sevi un citus man mīļos cilvēkus.
Lūk, tā es sevi iemīlēju…

Mīli sevi!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis