Kā tas ir – LABI?

milestiba pret sevi

Ko nozīmē atbalstīt sevi?
Tā ir iespēja ikvienā situācijā, lai kāda arī tā nebūtu, palikt savā pusē, neatkarībā no tā, vai tev ir vai nav taisnība. Prasme apstādināt iekšējo kritiķi un pakāpeniski pārvērst to par iekšējo advokātu. Iespēja pāriet no sevis vainošanas un pašpārmetumiem uz brīvu elpošanu un vērošanu.

Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir iespēja paskatīties uz sevi acīm, kurās nav ne nosodījuma, ne baiļu, ne vēlmes sevi pārtaisīt. Tikai uzmanīga ieskatīšanās sevī kā gleznā, kā ziedā, kā audeklā, uz kura ar laiku parādās brīnumaini raksti.

Kas ir rūpes par sevi?
Tā ir apzināta piepūle, kas vērsta uz to, lai uzzinātu par sevi kaut ko vairāk. Noskaidrotu, cik, kā un kad tev ir vajadzīgs, lai justos labi. Un, ne tikai noskaidrotu, bet veltītu laiku tam, lai to izdarītu. Un regulāri veltītu laiku tam, lai nevis uzlabotu vai izvirzītu sevi (kaut arī kas tāds var notikt), bet tam, lai sevi vienkārši atbalstītu it visās dzīves peripētijās. Bet pēc tam, iespējams, pat sagādātu sev baudu…

Kas ir pašcieņa?
Tā ir iespēja savās darbībās redzēt labus nodomus. Atbalstīt savu cilvēciskumu un piešķirt sev tiesības lemt un domāt unikālā veidā. Tā ir iekšēja disciplīna redzēt savas personības neaizskaramību pret apvainojumiem un uzbrukumiem. Tā ir ticība sev un iespēja notikt iekšējām pārmaiņām. Ticība bez gaidām un piespiešanas.

Un šīs visas ir nobriedušas personības pazīmes.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kurienes rodas nemīlestība pret sevi?

nemilestiba pret sevi

Mēs visi zinām, cik ļoti svarīgi ir pieņemt un iemīlēt sevi, jo tikai pieņemot un iemīlot sevi, mēs esam spējīgi uz kaut ko vairāk – mīlēt un pieņemt citus cilvēkus.

Šodien eksistē liels daudzums dažādu tehniku, afirmāciju, meditāciju, kas attīsta cilvēkā šo mīlestību pret sevi. Ne vienmēr tās dod gaidīto rezultātu, bet efekts bieži vien saglabājas tikai uz neilgu laiku un pēc kada brīža viss jau atkal ir iegājies savās vecajās sliedēs. Kāpēc tā notiek?

Kā runā Atma Nadi – meistars, kurš vairāk kā 14 gadus pēta austrumu mācības un psiholoģiju, nemīlestība pret sevi dziļākajā līmenī rodas tāpēc, ka mēs apzināmies savas kļūdas, kuras esam pieļāvuši pagātnē, visbiežāk savos iepriekšējos iemiesojumos. Jo mēs taču visi esam mūžīgas Dvēseles un mūsu zemapziņa nenodala iepriekšējas dzīves no esošās – zemapziņai tās ir kā dienas, kas nomaina cita citu.

Tas, ka mēs neatceramies savas iepriekšējās dzīves, ir aizsargmehānisms, kas ieslēdzas mūsu piedzimšanas brīdī, jo, kā gan mēs varētu šodien dzīvot, ja atcerētos visu, ko esam izdarījuši kādreiz? Vai arī saglabātu savas iepriekšējās pieķeršanās un atkarības? Mēs nespētu attīstīties, iestrēguši pagātnē.

Taču tas, ka apziņas līmenī šo atmiņu nav, nenozīmē, ka arī zemapziņā mēs neko neatceramies.

Visdziļākajā līmenī mums ir visas zināšanas par to, kādas bija mūsu kļūdas, neharmoniskas izpausmes, rupjība, cietsirdība, īpaši attiecībā pret citiem cilvēkiem, kuri pret mums bija godīgi un atklāti un vēlēja mums labu.

Zemapziņā, saprotot to, ka esam bijuši netaisnīgi, mūsos šajā dzīvē rodas nožēla un sevis nepieņemšana, savu to īpašību nepieņemšana, kuras spilgti izpaudās mūsu iepriekšējās iemiesošanās reizēs. Rezultātā daudzus nomoka pastāvīga vainas sajūta, kurai nespējam rast loģisku izskaidrojumu. Un cilvēks realizē visdažādākās pašiznīcināšanās programmas, uzskata, ka nav laimes un mīlestības cienīgs, neieredz sevi…

Un šo dziļo zemapziņas sevis nepieņemšanas un nemīlēšanas programmu var izmainīt tikai tad, ja pieņemam sevi un piedodam sev visu, kas bijis iepriekšējos iemiesojumos.
Kā to izdarīt?

Vēlos piedāvāt kādu vienkāršu un efektīvu tehniku, kas palīdzēs strādāt ar zemapziņu un pakāpeniski mainīt dziļākos uzstādījumus un pārliecības.
41 dienas laikā (bez pārtraukumiem, neizlaižot nevienu dienu) ar kreiso roku (nav svarīgi, vai esi labrocis vai kreilis, jo kreisajai rokai ir saikne ar mūsu zemapziņu) uz papīra lapas ir jāuzraksta sekojošais:

“Es lūdzu piedošanu visām dzīvajām būtnēm un sev visos manos iemiesojumos par visām savām domām, emocijām, jūtām un rīcību… Es piedodu sev visas savas domas, emocijas, jūtas un rīcību attiecībā pret sevi un visām dzīvajām būtnēm visos savos iemiesojumos… Es piedodu un pieņemu sevi visos savos iemiesojumos”.
Tāpat, ja jūti tādu iekšēju nepieciešamību, palūdz piedošanu savai Dzimtai un palūdz piedot sev neharmonisku uzvedību attiecībā pret Dzimtu visos savos iemiesojumos un tāpat arī palūdz piedošanu par visu savu Dzimtu visām dzīvajām būtnēm visos iemiesojumos. Tāpēc, ka mēs ļoti cieši esam saistīti ar saviem radiniekiem, un, iespējams, mums ir vainas sajūta par viņu rīcību – no vienas puses, bet no otras – mums var būt pārrauta saikne ar savu Dzimtu sakarā ar mūsu agrāko rīcību un uzvedību, un tāpēc šajā dzīvē mēs nejūtam stingru pamatu zem kājām, pārliecību un aizsardzību…

Pēc tam, kad to esi uzrakstījis, papīra lapu sadedzini un pelnus vai nu izkaisi vējā, vai aizskalo ar ūdeni, vai atdod zemei.

41 ir viens no sakrālajiem cipariem, tieši tik ilgi iet vēlme līdz Augstākajiem spēkiem, kas vai nu atļauj vai neatļauj tai piepildīties.

Šo tehniku var izpildīt vairākas reizes, ar pārtraukumiem 1-2 mēneši, jo, ja tavai nemīlestībai pret sevi ir dziļas saknes, ir vajadzīgs laiks, lai tiktu līdz tās sākotnējam cēlonim.

Es no sirds novēlu patiesu mīlestību un sevis pieņemšanu!

Jekaterina Poļeščuk
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pret sevi

36002620_1083543771783370_6790833363629375488_n

Mīlestība pret sevi sākas ar vārdiem – es drīkstu.
Es drīkstu būt kopā ar kādu, vai būt viena.
Es drīkstu būt pa savam skaista. Man nav obligāti jāseko skaistuma standartiem, kurus diktē glamūrīgie žurnāli.
Es pati drīkstu izvēlēties savas dzīves noteikumus.
Es pati drīkstu izvēlēties sava laika plūdumu. Man nekas nav par agru vai par vēlu. Manā dzīvē viss ir laikā.
Es drīkstu būs smieklīga, muļķīga, neprātīga, spoža, skumja, jautra. Un arī tu drīksti. Taču tev blakus es palikšu es pati, lai arī ko tu domātu.
Es drīkstu nepiekrist. Es drīkstu teikt “nē”, kaut arī visi apkārt cer sagaidīt, ka teikšu “jā”.
Es drīkstu raudāt, kad visi smejas un stāvēt, kad visi skrien.
Es drīkstu pati nospraust savas robežas, kurās jūtos komfortabli komunicējot ar citiem. Pat tad, ja šie “citi” ir mani tuvākie radinieki.
Es drīkstu nebūt labākā. Es drīkstu būt pietiekami laba pati sev.
Es drīkstu aiziet un visu sākt no sākuma, pat tad, ja iepriekš darītajā ielikts tik daudz spēka.
Mīlestība pret sevi sākas ar vārdiem – es drīkstu. Es drīkstu klausīties sevī, rūpēties par sevi un būt pati sev jutīgs un pieņemošs draugs.

Autors: Anna Lapina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piecas Mīlestības pret sevi valodas

69227714_2020426258057187_6855452409318080512_n

Harijs Čepmens savā populārajā grāmatā “Piecas mīlestības valodas” ir paudis ideju par to, ka mums visiem ir dažādas mīlestības valodas. Ja mēs ar partneri runājam viņa mīlestības valodā, mēs varam uzlabot savas pāra attiecības.

Bet kāpēc gan mums šo pašu ideju nepielietot attiecībās ar sevi, jo arī mīlestībai pret sevi var būt sava valoda, pat vairākas un tās var pielietot, lai uzlabotu attiecības pašai ar sevi.

Pirmā mīlestības valoda. Vārdi, kas liecina par atbalstu.

Dažkārt mums ir ļoti vajadzīga uzslava, atbalsts un silti vārdi. Un, kā likums, mēs tos gaidām no citiem. Tā mēs sajūtamies vērtīgas. Mēs taču pašas varam sev tos teikt.

– Saki sev komplimentus.

Nostājies spoguļa priekšā, ar mīlestību paskaties uz savu atspulgu tajā un pamēģini no sirds atrast prieka, atbalsta un apbrīnas vārdus un pateikt tos sev skaļi. Pie tā vajag pierast un trenēties, jo tikko tu būsi pieradusi, tas izdosies vienkārši un viegli. Saki labus vārdus par savām tām ķermeņa daļām, kuras līdz šim tev ne īpaši patika. Ja neproti atrast komplimentu, tad vienkārši paski paldies. “Es pateicos jums, manas kājas, ka jūs palīdzat man veikli kustēties”, “Es pateicos tev, mans vēder par to, ka tu palīdzēji man iznēsāt manus bērnus”. Un ar laiku tu pamanīsi, ka arvien vairāk sevi pieņem, mīli un tavā attieksmē pret sevi parādās siltums.

Slavē sevi.

Nopērc sev skaistu blociņu, kurā tu ierakstīsi uzslavas sev – sākot no grandiozajām līdz pat šķietamiem sīkumiem. Un katru dienu tajā ieraksti kaut nedaudz. “Es esmu gudriniece, jo…”, “Es uzslavēju sevi par to, ka….”. Un atkal, mācies sajust siltumu, lai tas nebūtu vienkārši automātisks uzskaitījums. Piepildi to ar mīlestību.

Pateicies sev.

Tajā pašā blociņa raksti to, par ko esi pateicīga sev. Iespējams, šī prakse būs grūtāka tām sievietēm, kuras iepriekš ir daudz kritizētas un tām, kuras ir ļoti paškritiskas. Nāksies papūlēties, formējot pozitīvu uzskatu par sevi, savu pozitīvo tēlu. Iespējams, būs vajadzīgs vēl dziļāks darbs, taču soli pa solim šīs prakses palīdzēs tev uzcelt tiltus pašai ar sevi un atbalstīt sevi.

Otrā mīlestības valoda. LAIKS.

Cik laika tu velti sev? Kura vietā savā vērtību skalā esi tu pati?

Regulāri sev sarīko atpūtu, lai “atvilktu elpu”.
Ļoti bieži notiek tā, ka mēs sev atļaujam atpūsties tikai tad, kad vairs nespējam kustēties. Lai tā nenotiktu, tad vismaz 30 minūtes dienā dod sev atpūtu. Nosauc tās par savām “svētajām un neaizskaramajām 30 minūtēm”. Tas būs laiks, kurā pabūsi ar sevi, atslābināsies, padzersi tēju un nedomāsi ne par ko, vai arī gluži otrādi – sakoncentrēsies tam, kas tev svarīgs. Sarunā ar saviem mājiniekiem, ka šajā laikā viņi tevi netraucēs.

Sarīko sev randiņu ar sevi.
Tas var notikt jebkur – mājās, kafejnīcā, kino, mežā… Galvenais, lai tur būtu tu un tikai tu. Uzaicini sevi uz šo randiņu kā draugu, kā mīļoto. Runā ar sevi par svarīgo vai vienkārši esi…

Laiks labsajūtai.

Vai tavā dienas plānā ir apzināti iedalīts laiks labsajūtai. Vai tu vispār zini, kas tevi priecē un ielīgsmo? Vai tu dod sev iespēju būt labsajūtā?

Trešā mīlestības valoda. DĀVANAS.

Vai tu sev kādreiz kaut ko dāvini? Cik bieži tu piepildi pati savas vēlmes un apmierini savus “gribu”?

–Pasniedz sev dāvanas vienkārši tāpat, bez jebkāda iemesla.
Nopērc sev ziedus, kādu rotu, kādu iekārotu mantiņu. Iedali no sava budžeta summu, kuru drīksti spontāni iztērēt tam, ko tu ļoti, ļoti kāro.

–Piepildi tās savas vēlmes, kas ilgi gaida savu laimīgo stundu.

Vai tev ir kādas vēlmes, kurām tu ekonomē, kurām atsaki, ņemot vērā dažādus ekonomiskus apsvērumus? Pasaki sev “jā”!

Ceturtā mīlestības valoda. PIESKĀRIENI.

Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka tie bērni, kuri bērnībā saņēmuši daudz pieskārienus, aug daudz laimīgāki, mierīgāki, pārliecinātāki un emocionāli stabilāki. Varbūt ir vērts arī pašam sevi paglāstīt?

–Paglāsti sevi.

Iedomājies, ka tu glāsti sevi kā savu mīļoto cilvēku, kā savu bērnu. Ieliec šajos pieskārienos visu savu maigumu. Iedomājies, ka tavos pirkstu galos dzīvo Mīlestība un tev ar to jāpārklāj viss savs ķermenis.

Iezied sevi ar eļļu.

Izveidot to par praksi, ik pēc kāda neilga laika uzziest uz savas ādas eļļu – paspēlējies ar aromātiem, garšām, konsistenci. Šīs prakses jēga ir, maigi uzziežot uz katras sava ķermeņa daļas eļļu, padarīt to par meditāciju, sniegt savam ķermenim maigumu un uzmanību. Un, protams, ķermenis un āda no tā tikai iegūs.

–Lietu pieskārieni.

Tavs ķermenis ir sajūtu avots. Tas pastāvīgi ir saskarsmē ar dažādām tekstūrām un faktūrām. Paskaties, vai gadījumā nav kādas tādas faktūras, kas šķiet netīkamas? Šaurs un parāk īss apģērbs, apavi, kuros kāja nejūtas ērti, kuri spiež vai berž? Vai tev ir pietiekami daudz dažādu maigu, zīdainu un ērtu lietu, kas dāvā patīkamus pieskārienus un sajūtas.

Piektā mīlestības valoda. RĪCĪBA UN RŪPES.

Vai mēs pietiekami rūpējamies par sevi? Ko tieši mēs daram savā labā, sev?

– Rūpējies par savu veselību.

Vai tu veic savas veselības profilaksi un pati rūpējies par to, lai ar tevi viss būtu kārtībā? Vai arī, līdz ko parādās kāda problēma, tu apēd tableti, lai tā pazustu?

– Klausies sevī.

Vai tu sevi dzirdi? Vai klausies sevī? Vai tu zini, kas tieši tev šobrīd ir vajadzīgs? Ja tu jūties nekomfortabli, spiež, berž, pūš, un tomēr tu turpini ciest? Tev gribās atteikt, bet tu nespēj?

– Rūpējies par sevi.

To var pārvērst par rituālu, kas kalpos tavai iekšējai Sievietei. Uzsmērējot uz sejas vai ķermeņa eļļu vai krēmu, iedomājies, ka šī tava darbība vairos tā labsajūtu un uzplaukumu.

– Rūpējies par savu emocionālo stavokli.
Pacenties sevi atbrīvot no nospiedošām un smagām emocijām, pacenties soli pa solim iemācīties neielaist sevī stresu. Jo vairāk mīlestības, jo mazāk vieta negatīvām emocijām.

Autors: Jūlija Boženova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kā es iemīlēju sevi

66501519_1936237026476111_2053115897882607616_n

Gandrīz trīsdesmit gadus es nezināju, ko nozīmē mīlēt sevi… Kā tas ir, justies mīlētai, iekārotai, kādam vajadzīgai un interesantai? Es nekad nepieņēmu to, ka esmu skaista. Vieni vienīgi trūkumi!
Un šos trūkumus es baroju un audzēju gadiem ilgi.
Bērnībā es ļoti bieži dzirdēju, ka man ir paveicies piedzimstot tadai neglītai.
Reiz mēs ar mammu atnācām ciemos pie viņas tantes (manas vecāsmammas māsas). Tā paskatījās uz mani un teica: “Meitiņ, kāda gan tu pabriesmīga! Nu, nekas, galvenais, lai tu būtu laimīga. Ēdīsi ievārījumu?” Iedomājies, kaut ko tādu pateikt meitenei? Man bija septiņi gadi. Ir pagājuši daudzi gadi un es vēl joprojām redzu tantes seju, redzu kā viņa šūpo galvu un dzirdu šos vārdus.

Mūsu mammas un vecmāmiņas tad nezināja, ko nozīmē pārliecinātība par sevi, pašapziņa, pašvērtējums un kā to ieaudzināt bērniem. Tāpēc gluži normāli bija pateikt savai meitai, ka viņai ir resnas-līkas-īsas kājas, atkāries vēders, resni sāni, garš deguns, atļukušas ausis, pīkstoša balss, trīs mati divās rindās, rokas no dibena, vienu vārdu sakot, kam tāda vispār vajadzīga.

Un šie vārdi nosēžas mūsu zemapziņā uz visu mūžu un ietekmē visas sfēras. Mamma ir pirmais un galvenais mūsu psihes un domu par sevi šajā pasaulē priekšnieks.
Ne visu augstāk minēto es attiecināju uz sevi, tomēr daļa no šiem negatīvajiem uzstādījumiem ļoti stingri iesēdās manā zemapziņā un pārvērtās par indīgām pārliecībām, kas indēja visu manu dzīvi…
Ceļš no nemīlestības uz mīlestību pret sevi aizņēma man kādus 15 gadus, te es ieskaitu to periodu, kurā es strādāju ar sevi, pielietojot visdažadākās psiholoģiskās, ezotēriskās, hipnotiskās un meditatīvās tehnikas un prakses. Diagnoze “nemīlestība pret sevi” neļāva man pilnvērtīgi veidot attiecības ar vīriešiem. Viņi iemīlējas manī, daži no viņiem mīlēja dziļi, taču es tam neticēju un terorizēju viņus ar pārmetumiem par to, ka netieku mīlēta.

Es sagrāvu brīnišķīgas attiecības ar labāko savu vīrieti pateicoties savai iekšējai dvēseliskajai indei. Tad man šķita, ka attiecības pašas par sevi ir slimas un es centos tas ārstēt. Kad mēs cīnāmies ar slimām attiecībām, tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Nav nekādas jēgas ārstēt slimības simptomus. Sākumā ir jānovērš pašu cēloni. Un cēlonis ir viens no mums. Manā gadījumā tā biju es.

Es pati sevi nemīlēju un nekad nevienam nebūtu noticējusi, ka varu būt mīlēta.

Sēkliņu “tu esi niecība” es iesēju savā dveselē un pārvērtu par milzīgu koku – izmēros kā baobabs, kurš ar savām saknēm dziļi iestiepās zemapziņā. Tā augļi izauga sapuvuši un indīgi, saindējot dzīvi visiem, kuri apkārt.

Kā es sevi iemīlēju?

Sākās viss no banālā: tā dzīvot vairs nedrīkst!
Kad sāku rakņāties pa saviem iekšējiem Dvēseles mēsliem, es sapratu, ka neveiksmju, slimību un bezcerības iemesls slēpjas N-E-M-Ī-L-E-S-T-Ī-B-Ā P-R-E-T S-E-V-I.
Kā mēs izpaužam savu mīlestību pret citiem cilvēkiem?
Kad mēs mīlam vīrieti, mēs viņu atbalstām, uzmundrinām, apskaujam, skūpstam, saucam mīļos vārdos, pastāvīgi atzīstamies mīlestībā. Tā ir?
Kad mēs mīlam bērnu, mēs viņu slavējam, nēsājam uz rokām, rūpējamies par viņu no un līdz un pastāvīgi atzīstamies viņam mīlestībā. Piekrīti?
Tuvajiem un draugiem mēs atvadoties arī sakām mīļus vardus, lai viņi saprastu, ka mēs viņus mīlam.
Tā taču ir?
Atzinība, rūpes, aizsardzība, cieņa – tās visas ir mīlestības izpausmes.
Es nekad, pavisam nekad neteicu sev neko līdzīgu, kaut gan “es domāju, ka domāju”, ka es sevi mīlu. Un tu? Teici? Saki?
Luīza Heija savās grāmatās sūta mūs pie spoguļa, lai paziņotu sev par savu mīlestību pret sevi.
Cik smagi man gāja pirmajās dienās! Viņa brīdināja.
Skatos spogulī, saku, ka mīlu sevi un tajā pat laikā  automātiski meklēju trūkumus un tos pasvītroju.
Es piespiedu sevi sevī iemīlēties.

Ir kāda skaista padomju laika filma “Iemīlējies pēc paša gribas”, kur vīrietis un sieviete apzināti, koncentrējoties tikai uz otra pozitīvajām īpašībām, iemīlējās sevī pēc paša gribas.
Katru rītu es sāku ar gājienu pie spoguļa un uzmanīgi skatījos sev acīs, smaidīju un atzinos mīlestībā: Mana mīļā, dārgā, es tevi mīlu un pilnībā pieņemu. Es izdarīšu visu, lai tu būtu laimīga! Mīlu, mīlu, mīlu…

Visas dienas garumā, kā nonācu pie spoguļa, es sev atgādināju: Es tevi mīlu, Mīļā! Pēc vairākām nedēļām man kļuva vieglāk atzīties mīlestībā, tāpēc, ka es patiešām sāku iemīlēties…. Pēc tam nāca komplimentu straumes, asaras…. Sāc nobriest! Un atrodi arvien jaunas labās īpašības un pasvītro tās.
Kādam šī iemīlēšanās sevī sajūta atnāk pēc vairākiem mēnešiem, regulāri atzīstoties mīlestībā sev, galvenais, ir nepārstāt strādāt, jo brīžam šīs darbības izsauc nepatiku.
Es sevī atradu ļoti daudzas labas īpašības, no sirds un ar prieku tas iemīlot. Ar šo pašu sirsnību es iemīlēju savus trūkumus un palūdzu piedošanu tām ķermeņa daļām, ar kurām visu laiku biju neapmierināta. Mainījās ķermenis un seja un es ar katru dienu kļuvu skaistāka. Vai mainījās mana uztvere vai arī tā bija un ir patiesībā? Domāju, gan viens, gan otrs.
Visas mūsu negatīvas programmas, īpaši naids pret sevi un savu ķermeni ļoti spēcīgi iesēžas mūsu auras programmā, tāpēc arī visi cilvēki, redzot mūs, nolasa šo vēstījumu.
Ja mēs uzskatām, ka kaut kāda mūsu ķermeņa daļa ir pretīga, tad citi cilvēki a-priori domās tieši tā…
Mēs izstarojam frekvences kā televīzijas antena ar krāsainiem mūsu priekšstatu par sevi attēliem.
Vai arī vēl briesmīgāks piemērs. Ja sieviete sevi uzskata par vecu, tad mentālā līmenī viņai nopakaļus velkas vecas sievas fantoms. Ja par resnu – tad resnītes fantoms. Ja šķirta sieviete vēl joprojām sēro pēc sava bijušā vīra, tad viņai seko viņas vīra fantoms. Un apkārtējie cilvēki zemapziņas līmenī redz tieši šo fantomu un neapzināti izdara secinājumus. Vīrieši jūt šo cita vīrieša fantomu un neuzdrošināsies tuvoties šai sievietei un pat nemēģinās viņu aplidot, jo neuzskata par brīvu.
Kad es sevi iemīlēju, man uzlabojās attiecības ar daudziem apkārtejiem cilvēkiem. Tagad es ievēroju, ka man pievelkas cilvēki, ka man pievērš uzmanību vīrieši, visur, lai kur es arī atrastos. Pasaule apstiprina to, ka arī tai es patīku un tā mani pilnībā atbalsta.

Sargāt sevi no sava prāta

Tieši prātā nogatavojas sapuvuši augļi – no mūsu pašu iestādītajiem kompleksu, baiļu, savas mazvērtības un dusmu kokiem. Prāts darbojas kā visu negatīvo uzstādījumu tulksun starpnieks starp mums un pasauli un šo uzstādījumu saknes stiepjas dziļi zemapziņā.
Es ļoti mīlēju sevi pavilkt uz zoba, izsmiet, apsaukāt un apsmidzināties ar indi no galvas līdz kājām.
Starp citu, dažas manas draudzenes attiecībā pret mani darīja to pašu. Kā mani tas aizvainoja! Un man viņās tracināja tieši tas, kas bija manī pašā. Es sevi šaustīju un mīdīju kājām bez minstināšanās. Un tieši to pašu ar mani darīja manas draudzenes. Un pasaule. Un vēl arī mamma…
Es gaudoju dēļ neveiksmēm un kliedzu no sāpēm, un uzskatīju, ka man ir briesmīga karma un, ka es vispār esmu pretīga. Un tikai tādas niecības kā manis karma, ir pie visa vainīga.
Bet visā vainojams bija tieši mans nemierīgais prāts.
“Es esmu neveiksminiece. Es esmu neglīta. Man tam nebūs naudas. Man nav ko vilkt mugurā. Lifts vienmēr, tiešām – vienmēr, uz pirmo stāvu brauc no desmitā. Visi mīl mani “uzmest”. Es esmu vientuļa. Viņš mani nemīl un nekad nav mīlējis. Ceļojumā? Ko, jūs!? Man knapi pietiek naudas  komunālajiem maksājumiem!” utt.
Prāts pilnībā diktēja man manu dzīvi, būvēja to un izstaroja signālus Visumam par to “kā viss ir patiesībā”.
Atceries to stāstu par “eņģeli aiz muguras”?

Brauc vīrietis trolejbusā…. Drūms. Neapmierināts. Un domā:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Aiz muguras viņam Sargeņģelis ar bloknotu un pildspalvu. Metodiski pieraksta:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Un domā:
“It kā jau tas viss jau bija. Un priekš kam viņam vēlreiz to visu?? Taču, ja pasūta, man jāpilda…”
Brauc divas sievietes un viena otrai sūdzās:
” Kā man viss apnicis! Vīrs  neveiksminieks, pelna maz, dzīvojam nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Man veselība slikta, priekšnieks mani nemīl, alga maziņa…”
Sargeņģelis stāv ar bloknotu un pieraksta: “Vīrs neveiksminieks, pelna maz, dzīvo nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Veselība slikta, priekšnieks nemīl, alga maziņa…”
Parausta plecus:
” Es nesaprotu, priekš kam viņai tas viss vajadzīgs. Taču, ja pasūta, nāksies izpildīt…”

Tad, lūk! Visiem spēkiem sargi sevi no sava prāta, tieši tāpat, kā tu sargā savu bērnu no briesmām.
Visas negatīvas domas ir jātransformē un jāpārvērš labajās.
Nevajag ļaut savai sliktajai domai darīt savus netīros darbiņus. Kā tikko viņa nokļuvusi smadzenēs, kā pie sevis mājās, nenoslaukot kājas, pieradusi, ka tas ir normāli, dzen viņu prom ar lāpstu. Atļauj, lai tavā galvā dzīvot sāk labas, skaistas domas.
“Naudas visu laiku na…” – neļauj to izrunāt līdz galam! Apstiprini sev, ka Mājās (galvā) dzīvo tikai labas domas un no šī brīža tavā prāta aug tikai persiki un zied ziedi. “Man vienmēr ir nauda! Mani vienmēr visi slavē! Visums par mani rūpējas un es saņemu naudu no visdažādākajiem avotiem”.
Ir miljoniem dažādu afirmāciju, izvēlies sev pieņemamās un iesēj tas savas zemapzinas laukā, regulāri, kā es to darīju un turpinu darīt.

Es praktiski darot reālas lietas sajutu to, kā mēneša laikā viss sāka mainīties. Naudas uzreiz vairāk nekļuva, taču, ja agrāk tās pietika uz pāris nedēlām, tad veicot lauksaimniecības darbus savā pratā, man patiešām sāka pietikt visam.

Saudzēt savu tīro saprātu, savu Dvēseli – ir labākais veids, kā mainīt savu dzīvi uz labo pusi un paust attiecībā pret sevi beznosacījumu mīlestību.

Uzreiz jau neizmainījās visa situācija manā dzīvē. Agrāk iestādītie koki nenokalst divu dienu laikā, taču dzīves sajūta kļūst cita. Tici man! Tu pārstāj indēt sevi, izdzerot, kā iepriekš katru dienu litriem saindēta kompota, kas gatavots no sapuvušo koku sapuvušajiem augļiem.
Šie nav parasti teorētiski psihologu padomi (esmu ar viņiem strādājusi un zinu), tā ir mana praktiskā pieredze – pagātnē ļoti nepārliecinātas par sevi sievietes pieredze.

Slavēt sevi un apbalvot

Mēs taču bērnu slavējam, kad viņš ir izdarījis kaut ko labu? Apbalvojam savus mīluļus par komandu izpildīšanu?
Un sevi?
Es neatceros, kur izlasīju kādu padomu, ka sevi jāslavē ne tikai vārdos, bet arī glaudot savu galvu un papliķējot pa plecu. Tādā veidā nostrādā visi mehānismi visos uztveres līmeņos.

P.S. Ir vairākas brīnišķīgas tehnikas, kuras var izmantot sevis nomierināšanai. Viena no tādām – KLAUVĒŠANA vai “emocionālas brīvības tehnika”, par kuru daudz runā un savā praksē izmanto Džo Vitale viens no grāmatas “The Secret” autoriem. Par to runā arī latviešu makrobiotikas speciālists Roberts Lācītis.

Tas patiešām darbojas.
Iespējams, kādam tas viss atgādina šizofrēniju un personības dalīšanos, taču man nebija cits zināms veids kā paust sev savu mīlestību un pārliecināt pašai sevi par to, ka esmu “mīlēta un laimīga”.
Par ieradumu ir jākļūst sevis slavēšanai par visu, ko dari, pat niecīgākajiem panākumiem, pareizajām domām – agrāk šo direktrises vietu bija aizņēmusi kritika.
Pateikt sev “muļķe!” bija parasta lieta. Šodien tā vietā es sev saku: nekas, visādi gadās, viss ir labi, tātad tā vajag. Tu pilnveidojies. Viss ir labi. Arī tas mainīsies. Viss manā dzīvē mainās uz labu. Es kļūstu labāka. Es esmu malacis. Es to izlabošu.
Tā ir taisnība un es tikai tā ar sevi tagad runāju. Vai gan tā mēs nerunātu, ja labākā draudzene mūsu klātbūtnē sevi mīdītu kājām un apsaukātu? Es sev pat draudzene neesmu. Es sev esmu pats tuvākais, pats mīlākais un mīlētākais cilvēks….

Un tikai pēc tam visi pārējie, arī mīļie, mīlētie, tuvie….
Kaut kad ļoti sen kāds bagāts cilvēks stāstīja manam mīļajam tētim “Veiksmīga cilvēka formulu”:
Pirmkārt viņš viņam uzdeva jautājumu: “Kurš un kas tev ir pirmajā vietā?”
Tētis, protams, atbildēja: ģimene, sieva, bērni…
Un bagātais cilvēks teica, ka tā ir nepareiza, neveiksminieka formula.
Tava ģimene nekad nekļūs laimīgi, ja tu, pirmkārt, pats tāds nebūsi.
Ja tu esi tukšs un neesi mīlestības piepildīts, pilns naudas, laimes, tu nevari ar šīm enerģijām padalīties ar citiem.
Veiksmīgs cilvēks pirmajā vietā vienmēr liek sevi – un tas nav egoistiski. Viņš piepilda vispirms sevi.
Kad tētis mums to izstāstīja, mēs neko nesapratām, taču vecāki nosprieda: ka tas nav iespējams, jo pirmajā vieta vienmēr ir bērni, jo pirmkārt, ir jāmīl bērnus! Nē! Mēs visu tikai bērniem!

Mamma, tēti, diez vai es kādreiz tikšu līdz jūsu koku saknēm, lai izrautu tās, pārāk dziļas un resnas tās babobabu saknes. Es jūs bezgalīgi mīlu, taču tagad zinu, ka sevi jamīl vairāk….

Centieni kļūt laimīgam

Zelta likums: kopt savu ķermeni, ādu, matus, seju, neskatoties pat uz to, ka ir slinkums vai nav laika. Es neizlaižu ne dienu, lai cik grūti nebūtu, bez rīta vingrošanas un ajūrvēdiskās pašmasāžas. Tāpēc, ka zinu, ka manam ķermenim tas ir ļoti svarīgi. Vingrošana ļauj ķermenim pamosties un atbrīvoties no sastāvējušās enerģijas, blokiem, sāls atliekām. Masāža padara manu ādu zīdainu, tvirtu un samtainu. Vingrošana un staipīšanās, fiziskie treniņi ir nepieciešami ķermeņa lokanībai un dzīvīgumam.

Ja agrāk es nodarbojos ar fitnesu tāpēc, ka stingrs dibens būs patīkamāks pretējam dzimumam, tad šodien es zinu, ka nodarbošanās ar sportu ir, pirmkārt, manas veselības un mana mīļota ķermeņa tonusam.
Ja agrāk tu vēlējies notievēt tāpēc, lai patiktu vīriešiem, tad apzināti izmaini šo kampaņu attiecībā pret sevi. Tas vajadzīgs tāpēc, lai tavs ķermenis justos labāk, veselāks un skaistāks pats par sevi. Un, vispār, lai debesīs nebūtu kauns Dieva priekšā atbildēt par to, kā tu šajā inkarnācijā izmantoji tev doto fizisko apvalku:)

Ja savu apziņu un dvēseli mēs piesējam ar pareizo un garšīgo domu sēklām, tad paust savu mīlestību pret ķermeni nozīmē – nodrošināt tā komfortu, veselību, siltumu un skaistumu. “Mans ķermeni, es mīlu tevi! Piedod man par kritiku. Es pilnībā pieņemu tevi tādu, kāds tu esi, kādu tevi daba radījusi, un es apsolos tevi pilnveidot, un rūpēties par tevi” Tādus vārdus es katru rītu veltu savam ķermenim, kad es pēc dušas to maigi noslauku ar dvieli.

Šobrīd man atzīties sev mīlestībā vairs nesagādā nekādas pūles. Šobrīd es to saku tāpēc, ka gribu to teikt. Tāpat kā ļoti gribas teikt mīļus vārdus savam mīļotajam cilvēkam. Bez piespiešanās, bez šaubām. Man patīk radīt sev apkārt skaistu vidi, izdarīt visu labāko savam ķermenim, vadāt to skaistā automašīnā un nelikt tam mīcīties sabiedriskajā transportā. Aizmigt skaistos, tīros palagos, valkāt skaistu apģērbu, pat mājās. Kad es sāku mājās valkāt skaistu apģērbu, es kļuvu daudz apmierinātāka un laimīgāka. Un, ejot garām spogulim, es vienmēr ar sajūsmu atzīmēju: “Kāda gan tu skaista esi! Re, kāds malacis!”

Rītos un vakaros, guļot gultā, es svētīju savu mīlāko cilvēku savā dzīvē – SEVI… Svētīju veselībai, veiksmei, mīlestībai, uzplaukumam. Vēl jo vairāk, mums sievietēm ir tāda maģijas un burvestību spēja, ka, ja mēs svētījam citus cilvēkus, tas strādā ar milzīgu spēku. Es svētīju sevi un citus man mīļos cilvēkus.
Lūk, tā es sevi iemīlēju…

Mīli sevi!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es – neveiksminiece?

555555

Laimes meklējumi pastāvīgi liek mums izvirzīt mērķus. Mēs cenšamies sasniegt to, ko mēs tik ļoti vēlamies. Ļoti daudzas no mūsu vēlmēm ir saistītas ar citiem cilvēkiem. Mēs pastāvīgi esam atkarīgas no ārējiem apstākļiem. Cik reizes tavu vēlmju piepildīšanās, kādu ārēju iemeslu dēļ, izvērtās pavisam ne tā, kā tu to vēlējies? Un katru reizi tu juties nelaimīga.

Tu gatavojies vakarā doties ciemos pie draugiem un šim notikumam par godu sagatavoji savu skaistāko kleitu, bet draugiem saslima bērns un viesības tika atceltas.

– Tā tas viss ir, –tu domā, – bērns saslimis, žel viņa, tu raizējies par vecākiem, taču nezin kāpēc tevī valda tāda neapmierinātība par sabojāto vakaru?

Viss tajā, ka tavs plāns gūt prieku no ciemošanās ar draugiem izgāzās. Tu nesaņēmi prieku no lieliski pavadīta vakara. Tu esi nelaimīga. Tu ļoti bieži plāno savu laimi saņemt no kaut kā ārēja, te arī iemesls. Tu vēlies saņemt TIEŠI TO LAIMI, kuru ieplānoji un tāpēc nesaņem to no cita kaut kā.

Nesanāca aiziet ciemos, tātad ir vēl kaut kas, kas tev nepieciešams tieši tagad. Varbūt tieši šobrīd ir tas mirklis, kad atpūsties un patīkami pavadīt savu laiku mājās? Cik ļoti sen tu neesi pievērsusi uzmanību pati sev, savam ķermenim? Varbūt tev vajadzīga vanna ar aromātisko sāli, svecēm un iemīļoto mūziku – un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs šobrīd? Atlābsti un baudi. Atslābsti un samīļo sevi, paslavē sevi par to, ko esi sasniegusi, izdarījusi, par to, kāda esi, par savu raksturu, pieredzi, kuru šodien ieguvi.

Ļoti bieži mēs dzenamies pēc kaut kā, cenšamies, cīnamies, neizguļamies un viss tikai tāpēc lai saņemtu ārējo savas veiksmes apstiprinājumu. Tevi slavē un tu esi laimīga. Cik reizes dzīvē tu kaut ko esi darījusi, lai saņemtu uzslavas un citu cilvēku atzinību? Dažkārt šī atzinība bija parāk sīka un atnāca ar lielu kavēšanos. Tu uzcepi kūku, sagaidot, kad vīrs tevi paslavēs. Viņš mājās atnāca piekusis un atlaidies uz dīvāna aizmiga, tā arī kūku nenobaudījis. Tu esi vīlusies. Kūka stāv uz galda, kā rūgts atgādinājums par tavu neveiksmi.

Mēs jūtamies laimīgas vai nelaimīgas atkarībā no tā, cik no mūsu gaidām ir piepildījušās un, cik nav. Savukārt sīkās neveiksmes uzkrājas un rada pilnīgu neveiksminieces sajūtu. Mēs esam nelaimīgas, jo pilnībā esam aizmirsušas, kāpec esam nākušas šai pasaulē. Paiet gads, vai pat mazāk, un mēs vairs neatceramies daudz ko no tā, kas lika mums justies nelaimīgām. Kūka sen ir apēsta, un uzslavu no vīra tu saņēmi. Draugu bērns izveseļojās un tu jau vairākus vakarus pavadīji jaukā kompānijā. Iespējams, tu kādu laiku vairs necep kūkas darba dienās, lai nebūtu šīs nepatīkamās situācijas, bet dari to svētdienās. Viss pāriet, taču paliek šī sava neveiksminieces sajūta.

Cik daudz no tā, ko tu dzīvē esi izdarījusi, bija veiksmīgs? Vienkārši tu parāk bieži to neievēro, bet atceries tikai savas neveiksmes no tā, ka neizjūti laimi.

Tu domā, – ja es neesmu laimīga, tātad es neesmu veiksmīga.

Laime atnāk no tavas iekšējas pamošanās, kas notiek pateicoties tavam iekšējam darbam ar sevi. Katrs cilvēks atnāk šai pasaulē, ne tāpēc lai tiektos pēc ārējas veiksmes, veidotu savu karjeru, saņemtu apkārtējo atzinību un atbalstu. Tas viss kļūst maznozīmīgs, ja neesi laimīgs.

Cik ļoti daudz šodien veiksmīgas un atzītas sievietes ir nelaimīgas. Tas attiecas arī uz vīriešiem, taču viņu laime vairāk ir tajā, ka viņi sajūt savu vīrišķību un to, ka ir svarīgi savām sievietēm.

Katrai sievietei ir nepieciešama mīlestība. Bez mīlestības sievietes laime nebūs pilnīga. Mīlestība pamodina sievietes sirdi un dod šo ilgi gaidīto laimes sajūtu. Tadai sievietei viņas lielie ārējie sasniegumi šķiet nenozīmīgi. Mīlestība ir galvenais sasniegums, kas izmainījis viņas dzīvi.

Ir maz cilvēku, kuri spēj mīlēt pa īstam, vēl mazāk to, kuri spēj saglabāt mīlestību. Un sievietei šajā mīlestības uzturēšanā un audzēšana ir vislielākā loma.

Jo viedāka sieviete, jo labāk viņa saprot, cik tas ir svarīgi – saglabāt, audzēt un uzturēt mīlestību.

Gaļina Šeremetjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cieņpilna attieksme pret sevi

7

Apkārtējā pasaule un vīrieši izturēsies pret mums cieņpilni tieši tik lielā mērā, cik pašas cienām un novērtējam sevi. Cieņu nevar pieprasīt. Tad, kad pati sieviete sevi ciena, viņa cieņu no apkārtējiem saņem automātiski.

Pašcieņa ir savas absolūtās sievietes vērtības apzināšanās. Tā nav jānopelna, jāsastrādā vai jātrenē. Tā mūsos ir jau sākotnēji.
To nevajag jaukt ar pašvērtējumu un pārliecinātību par sevi. Pašvērtējums un pārliecinātība var būt atkarīga no veiksmēm vai neveiksmēm mūsu dzīvē. Bet cieņa ir nemainīga.

Tas ir galvenais sievietes svētums. Un tā bāzējas uz trim vaļiem: cieņpilnu attieksmi pret sevi, cieņpilnu attieksmi pret citiem un 100% atbildību par savām darbībām un savu dzīvi.

– Cieņpilna attieksme pret sevi paredz augstas morālās īpašības, uzticību sev un saviem principiem, cieņu pret savu ķermeni, Dvēseli un apkārtni. Sieviete nepieļauj piesārņot savu ķermeni ar kaitīgām lietām – alkoholu, cigaretēm, naidu, niknumu un atriebības kāri. Tostarp tas nozīmē arī savu robežu noteikšanu apkārtējiem, to robežu, kuras tie nedrīkst pārkāpt. Tā ir uzticība sev un iespēja būt sev pašai.

– Cieņpilna attieksme pret citiem nozīmē to, ka tu cieni citu ķermeni, Dvēseli un nepārkāp viņu robežas.

– Atbildība nozīmē to, ka tu apzinies, ka viss, kas notiek tavā dzīvē ir tavu domu un darbu rezultāts. Tu nevienu nevaino, nenovel uz citiem atbildību par savu rīcību, un neuzskati, ka kāds cits ir atbildīgs par tavu laimi. To var atļauties tikai nobriedusi sieviete.

Mēs zaudējam savu pašcieņu tad kad:

— jūtamies apdalītas, ja blakus nav vīrieša. Te arī visas bēdas un savas pašcieņas zaudējums. Sieviete visiem spēkiem cenšas ar kādu iepazīties, iesaistīties jebkādās attiecībās, lai tikai nebūtu viena. Un tajā brīdī viņa aizmirst par savu sievietes pašcieņu, pacieš, piecieš, piedod to, ko piedot nevajadzētu, uzbāžas.

– skrienam pakaļ vīrietim, pārbaudām, kontrolējam, lasām viņa sms. Tātad neticam sev, neticam savam sievišķīgajam spēkam, unikalitātei un sūtībai. Vīrieši pēc dabas ir mednieki un kad mēs samaināmies ar viņiem vietām, tad kļūstam viņiem neinteresantas.

— kad būdamas precejušās, flirtējam ar citiem vīriešiem.

— kad uzvedamies familiāri, kopā iedzeram.

— ļaujam sevi apvainot un mūsu klatbūtnē lamāties.

— pazemojam vīrieti, uzskatām, ka vīrieši nav cieņas vērti un vajadzīgi vien naudai un bērnu radīšanai.

— mānam vīru, slēpjam no viņa naudu. Ja jau tu netici savam vīram, tad ko blakus viņam tu dari?

— klaigājam, lamājamies, skandalējam, pierādām savu taisnību. Nobriedušai sievietei nav ne mazākas vēlmes un vajadzības “pierādīt savu taisnību”.

— steidzamies, cenšamies izkalpoties un nopelnīt mīlestību.

— skaužam. Sieviete skauž tad, kad viņai šķiet, ka kaut kā ir par maz, kaut kas nepietiek. Tajā brīdī viņa pārstāj just sevi kā kaut ko vērtīgu un pilnīgu, viņa attālinās no sevis. Jaucoties citu cilvēku dzīvēs, mēs zaudējam enerģiju, kas vajadzīga savai dzīvei. Mēs nedzīvojam savu dzīvi.

— tenkojam. Tenkojot mēs sagraujam savu dzīvi.

— citas sievietes uzskatām par draudu sev un konkurentēm.

viegli piekrītam gadijuma rakstura seksuāliem kontaktiem. Sevi cienoša sieviete ciena savu ķermeni. Viņa saprot, ka viņas ķermenis nav valūta un sekss nav veids, ka noturēt vīrieti. Bieži vien mēs cenšamies savu ķermeni izmantot kā ēsmu, lai pievilinātu vīrieti. Kad tu pati cienīsi savu ķermeni, arī vīrietis to cienīs.

— melojam, lai sevi attaisnotu. Melo bērni, jo nezin, kā sevi aizsargāt un nevar uzņemties atbildību par savu rīcību.

— smēķējam. Tā ir atkarība un vienmēr tā stāsta par psiholoģiskajām problēmām.

— nerūpējamies par savu ķermeni un nekopjam to. Daudzi uzskata, ka Dvēsele ir kas augstāks par ķermeni, taču kur savu zemes dzīvi dzīvos Dvēsele, ja nebūs ķermeņa? Mīlestība pret sevi sākas ar gādīgu attieksmi pret savu ķermeni. Veselīgs ēdiens, veselīgs ūdens režīms, fiziskās aktivitātes, laba energētika.

— «cīnamies» par savu laimi un “ejam pa galvām”, jo uzskatām, ka par savu laimi ir jācīnās un bieži vien tāpēc esam gatavas aizvest svešu vīru, “piespiest kadu pie sienas”, lai taču beidzot apprec.

— nenakšņojam mājās. Kamēr sieviete nav apprecējusies, viņai jāguļ savā gultā. Tu vari satikties ar vīrieti, tu vari būt viņa teritorijā, bet vienmēr naktī atgriezies mājās. Vīrietim jau sākotneji jājūt tavas robežas un jaciena tevi.

– skūpstamies sabiedriskās vietās. Tas tomēr ir intīms process, kam jānotiek divatā nevis visu acu priekšā. Iespējams, ka jaunībā hormoni spēlē savu lomu, taču sievietei nav jābūt pieejamai vienmēr un visur.

— mazgājam un gludinām vīrietim, ar kuru vēl neesam precejušās. To dara sieviete – sieva vai mājsaimniece. Kamēr neesat precējušies, tu neesi ne viena, ne otra, atceries to!

— dzīvojam civillaulībā.

— neprecejušās dzemdējam bērnus. Es saprotu, ka atbildība par bērnu gulstas uz abiem, taču, ja vīrietis tevi nav bildinājis, visticamākais, viņš nav gatavs bērniem. Tatad par sekām jadomā sievietei, ja reiz viņa piekrīt intīmām attiecībām bez laulībām. Šodien ļoti daudzas robežas ir izplūdušas, šodien it kā mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies, taču sievišķīgo pašcieņu tas viss nevairo. Un to iekšēji jūt ikviena sieviete, kura nokļuvusi šādā situācijā.

— pašcieņu nevairo arī puskailas fotografijas internetā. Man vienmēr gribas jautāt: ko tu ar to gribēji pateikt un parādīt? Kāpēc? Ka tev ir skaista figūra? Vai tad nepietiek, ka tu pati to zini? Vai tad tu vēlies kādam ko pierādīt vai izsaukt skaudību?

Šodien skaitās ļoti stilīgi ievietot arī bildes ar kailiem grūtnieču vēderiem, tomēr, manuprāt, lai cik skaistas arī šīs bildes nebūtu, tās tomēr domātas ģimenes albūmiem. Pārliecinātai par sevi sievietei nav jādemonstrē sava ķermeņa daļas publiski.
— mēs parakstāmies uz otrā plana lomu attiecībās, saejamies ar precētiem vīriešiem. Un kādi te var būt kompromisi?

Dažkārt pietiek vien zināt, kas ievaino mūsu pašcieņu, lai nekad to nedarītu. Pat tad, ja vīrietis jums dzied serenādes no rīta līdz vakaram. Pat tad, ja viņš zvēr, ka ģimene ir izjukusi un “tu esi pati labākā”. Jā un tas ir arī higiēnas jautājums. Par kādu cieņu var runāt, ja viņš guļ ar tevi un pēc tam – savu sievu? Mīļākās ļoti reti kļūst par sievām, jo parasti ar vienu sievu jau pietiek. Tāpēc arī ir mīļākās, jo sieva jau ir.

— ja vīrietis aiziet no ģimenes un tā gadās bieži, tad, pirms uzsākt ar viņu attiecības, viņam vajadzētu izšķirties. Tas būtu cienīgi.

— ja attiecības kļūst nepanesami smagas, ja esi daudz ko darījusi, bet tas nemainās, tad jābeidz mocīties. Tas attiecas uz alkoholismu. Daudzas sievietes ir tik ļoti aizrāvušās ar alkoholiķu glābšanu, ka zaudē gan sevi gan savu dzīvi. Kad vīrietis demonstratīvi krāpj un pļēguro, viņš parāda to, ka viņš pat negrasās neko mainīt. Un nav jāskraida kā sunītim nopakaļus un jāturpina sevi pazemot.

Sevi cienoša sieviete NAV zilzeķe, kas sastāv vien no principiem un aizliegumiem.
Cieņpilna attieksme pret sevi nozīmē prasmi priecāties, mīlēt, būt dabiskai. Un ar cieņu pieņemt dāvanas un komplimentus, ticēt saviem sapņiem, būt ar savām vēlmēm, būt aizrautīgai, uzticēties sev un spēt baudīt sevi un savu dzīvi.
Autors: Tatjana Dzuceva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis