Tava personīgā uzvara

Reiz es pieņēmu savu patieso vecumu – ne kā sodu, bet tā, kā pieņem kroni.
Tu sper soli un aizver acis, jūtot kā uz pieres nolaižas vēsa stīpa un uz pleciem gulstas smags apmetnis.
Turi taisnu muguru, karalien, un atver acis: nekas nav mainījies. Tavi vīrieši nav beiguši tevi mīlēt un skaistums nav pazudis, tikai tu esi pārstājusi sev melot.
Tomēr skaistums kādreiz zudīs. Tas, ārējais skaistums, kuru mēs tik ļoti mīlam un kurš mums šķiet tik vērtīgs. Un pēc tam tu turpināsi kaut kā dzīvot, vērojot kā prožektoru stari, kuri reiz apspīdēja tevi, tagad sakrustojas uz kādu citu.

Pieņem to. Tāpēc, ka no šī brīža tavu ceļu apspīdēs tikai tavs personīgais starojums, tavi personīgie jāņtārpiņi, kurus esi salasījusi iepriekšējā dzīvē, – tavs intelekts, tavs maigums, tavas asaras, kas izlietas rakstot muļķīgu vēstuli un katrs tavs smaids. Visas sāpes, kas zīmēja uz tavas sejas un prieks, kas arī atstāja savas pēdas. Tavs talants, kas pat nedomā izgaist.  Un viss, ko tu izdarīsi šajā gaismā, būs tikai tava, personīgā uzvara.

Marta Ketro “Trīs sievišķās histērijas aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām

Ja runājam pavisam godīgi, es esmu pārliecināta, ka ar to moderno mīlestību pret sevi, par ko taurē uz katra stūra, gandrīz visiem mums viss ir kartībā.

Un vairums gadījumu, mēs tikai koķetējam, apgalvojot pretējo…. mēs tomēr sevi ļoti mīlam.

Taču ar cieņu viss ir daudz bēdīgāk. Ar pašcieņu, bez kuras ļoti daudz kas kļūst neiespējams, un Mīlestība – bezjēdzīga.

Mīlestība ir putns ar viegliem spārniem. Tai nav vajadzīgi noteikumi. Sagribēja – atlidoja.

Cieņa nav putns. Tā ir atbildīgs psihes darbinieks, ja tā varētu to teikt.
Tu nenoķersi tās selfiju izdevīgā rakursā. Nespēsi to aizraut sarunās ar Visumu, ne pārliecināt ar afirmācijām par to, cik ļoti īpašs esi.
Tai vajadzīgi konkrēti fakti. Darbības. Notikumi. Pierādījumi.

Mani mīļie, citiem vārdiem sakot, psiholoģiskā noturība nav atkarīga no tā, ko mēs par sevi domājam un runājam, bet gan no tā, kas patiesībā esam un vai cienam sevi tieši tajā realitātē, kurā atrodamies tieši tagad.

Un, lai to saprastu un zinātu, ir jābūt skaidrībai par savām darbībām, izvēles un lēmumu pieņemšanas mehānismu, principiem un galvenajām vērtībām, nerimtīgu attīstību, pieauguša cilvēka atbildību, spēju nekādā gadījumā nemaksāt ar savu pašcieņu, reālām zināšanām, prasmēm un profesionālismam, nevis pompozai neeksistejošā pasniegšanai…

Cieņa a priori nevar sastāvēt no neeksistējosām lietām.
Tā balstās uz to, kas ir.
Turklāt cienīgs zaudējums tai var izrādīties daudz vērtīgāks par jebkuru uzvaru, kas panākta dēļ augstprātīgas vēlmes kādu pārsteigt vai pazemot.

Citus var apmānīt, bet sevi  nē…

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām.
Un ar citiem ir tāpat.

Jā, Mīlestību mēs varam saņemt dāvanā, bet cieņu nāksies nopelnīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir vajadzīga. Tikai Mīlestība.

Tava upurēšanās nevienam nav vajadzīga. Ne tev, ne arī kādam citam.

Mīlestība vajadzīga. Bet upurēšanās – nē.

Upurēšanās ir rūgta inde, kas piesātināta ar bailēm, vainas sajūtu un kaunu.

Tev tas nav vajadzīgs. Un tam, kura dēļ un kā labā, arī nav vajadzīgs.

Mīlestība ir vajadzīga. Bet viss šis – nē.

Izspļauj to un atbrīvo sevi. Atceries, kur mīt tavs spēks. Mīlestībā, ticībā, zināšanā. Sevis atbalstā.

Tava upurēšanās nevienam nav vajadzīga. Atceries to ik reizi, kad gribēsi iet pret sevi.

Mīlestība ir vajadzīga. Tikai Mīlestība.

Un, pirmkārt, Mīlestība pret sevi.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdzīvot savā sniegputenī

Tu ej cauri saviem speldzošajiem sniegputeņiem ne tāpēc, ka esi drosmīga, stipra, apzināta…

Tev vienkārši nav citas izejas…

Nav apkārtceļa…

Nav rezerves varianta…

Nav palīdzības… ne tāpēc, ka nav, kas palīdz, bet tāpēc, ka notiek lietas, kurās tu vienalga esi viena… viss cits paliek ārpusē…. mīlošie, saprotošie, savējie…

Tu zini, ka viņi ir blakus, bet vēl tu zini, ka šie draņķīgie laika apstākļi ir tikai tavi… 

Speldzošie sniegputeņi reiz atnāk absolūti katrā dzīvē…

Vientulīgie sniegputeņi…

Nē, dzīve nepārbauda, tā vienkārši tāda ir – un pats rūgtākais tajā vienmēr ir blakus senlolotajiem gardumiem…

Un tātad, arī tu esi tāda…

Tu vari, ja pat jūti, ka nevari…

Tavi pleci nav plati, bet tie nes savu nesamo…

Tu galīgi neesi cīnītājs, taču ej cauri izmisuma mīnu laukam, ar dzīvnieka intuitīvo sajūtu cenšoties sajust katru drošo soli… un neuzsprāgsti…

Tu neraudi, un tas nav tāpēc, ka negribi… tāpēc, ka nevari…

Asaras ir milzīga greznība brīžos, kad jāizrāpjas no bedres, jāaiziet līdz brīdim, kad putenis beigsies un ir jāpacenšas neatgriezeniski nesasalt…

Es zinu, ka ieraudzīšu tevi uzvarējušu…

Ne uzvarētāju tronī, bet parastu sievieti, kura ir tikusi galā….

Kura daudzas reizes ir tikusi galā…

Kāda gan tur varonība, vai ne….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saģērbies silti un dzīvo!

Galvenais ziemas likums – saģērbies silti un dzīvo…
Saģērbies silti savās labākajās domās un mīļākajos džemperos…
Satinies daudzkrāsainā no mīlestības diegiem austā plediņā un dzer tēju ar ievārījumu….
Iedraudzējies ar savām skumjām un pasaki tām, ka tu vairs nebaidies to caururbjošā skatiena, kas tev saka to, ka ne vienmēr būs tā, kā tu vēlies….
Izelpo un nomierinies…
Sagaidi vēlo sniegu…
Sagaidi sevi, sapinušos sen nevajadzīgas takās, bet mājās nākošu…
Sagaidi ne pēc mēneša vai gada, bet … tagad…
Aizej līdz durvīm, atver tās un ielaid savu kluso pārmaiņu ēnu, kuras tev vajadzīgas vairāk nekā skaļās…
Klusas tās ir tev…
Skaļas – lai kaut ko pierādītu tiem, kas ārpusē…
Ja gribi, pierādi…. taču labāk saģērbies silti un dzīvo…
Nevar visu laiku paļauties uz to, ka atnāks kāds un sasildīs…
Nevar visu laiku justies nelaimīgs tikai tāpēc, ka kāds nav atnācis, vai arī ir atnācis, bet ne ar tām dāvanām, par kurām tu sapņoji…
Nevar dzīvot aukstumā, tikai tāpēc, ka nav sveša siltuma….
Ir jāsaorganizē savējais…
Un jādzīvo…
Un jāsacer pašam savi vienkāršie svētki…
Un mīlestībā jāskatās uz šo pasauli, kas nogurusi no upuriem, kurus masveidīgi vēlas apmainīt pret laimi…. mīļie, nav izdevīgs “maiņas kurss”… darījums tiek atcelts….
Saģērbies silti un dzīvo….
Bet tālāk….
tad jau redzēs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūpes par sevi

Sieviete rada atmosfēru attiecībās. Viņai jā…

Stop! Lūk, šeit apstājies. Šodien. Šodien, tieši šodien tu neesi atmosfēras radītāja. Tu neesi sieviete–Svētki, neesi Glābēja, ne Saudzētāja, ne Sargātāja, ne Burve vai Feja, vai vēl kaut kas.

Tev pašai šodien vajadzīgas rūpes.

Jā, protams, apkārtējiem ir ļoti svarīgi no tevis saņemt uzmanību, sapratni, pateicību, zināšanas, pacietību, viedumu, mieru, un smieties par taviem jokiem, iedvesmoties no taviem patiesajiem komplimentiem, tikt tevis uzklausītiem, mīlētiem un iedvesmotiem.
Tikai jautājums: vai tad tev, mana Mīļā, nav vajadzīga uzmanība, mīlestība, rūpes, labi vārdi, maigums?

Tu taču nevari visu laiku būt superatmosfēras ģenerators visās tajās daudzajās attiecībās ar ģimeni, draugiem, radiem, kaimiņiem, paziņām, nepazīstamajiem un tā tālāk…. cilvēkiem.

Varbūt kāds no tava tuvākā loka būs ļot izbrīnīts (tā taču mēdz būt, ka tu ļoti cītīgi to slēp), taču tu:

✦ Dažkārt esi nogurusi. Izdedz, izdedz emocionāli, izjūtot visus-visus, ļoti dažādos, sasildot daudzas sirdis; pārdedz, uzklausot daudzus-daudzus, saprotot un dāvājot siltus vārdus; pārdedz fiziski no ļoti-ļoti daudzajām rūpēm; no vainas sajūtas un nožēlas, ka būtu varējusi vēl vairāk izdarīt.

✦ Dažkārt esi slima. Un tev ļoti gribās “uz rociņām”, gribas sadzirdēt mīļus vārdus un sajust rūpes. Jebkuras rūpes.

✦ Tu mēdz būt saraudājusies. No visa uzkrātā pārpilnības; no savām un ne savām uzkrātajām emocijām, no visa pārdzīvotā, no stresa, kas beidzot ir tevi panācis, bet dažkārt no tā, ka pati nezini, – lūk, gribas raudāt – un viss. Bet pēc tam paliek vieglāk.
Un, ja šīs un daudzas citas “neatmosfēras” it kā “nesievišķīgā” stāvokļa apraksti šodien ir par tevi, tad tas nozīmē, ka pienācis laiks sarīkot “rūpju par sevi” dienu vai stundu.

Parūpēties par to, ko tieši tev, tieši šodien ir svarīgi saņemt, pieņemt, atjaunot sevī:

💞 No sirds atpūsties.

💞 Ar garšu atveseļoties.

💞 Palutināt sevi kā pašā laimīgākajā bērnības variantā.

💞 Palūgt palīdzību, nevis skriet kārtējo reizi glābt pasauli.

💞 Atslēgties no visiem, kas pieraduši ar pastieptu roku lūgt tavu palīdzību, cietējiem, lūdzošiem vai tavu uzmanību bezgalīgi pieprasošajiem, tiem, kuri žēlojas, un žēlojas, un žēlojas, kuriem vienmēr tevis ir par maz, maz un maz.
Mīlēt – tas nav tikai stāsts par “dāvāt sirds siltumu un būt labestīgai”. Tas ir arī stāsts par to, lai pateiktu “nē” un pārstātu audzēt cilvēka-patērēšanas vēlmi apkārtējos. Dažkārt šis otrais ir vēl svarīgāks. Viss, protams, ir atkarīgs no situācijas konteksta.

Šodien tu neesi sieviete-atmosfēŗa, no kuras visiem kaut ko vajag.

Šodien tu vienkārši esi Dieva mīļotā meitenīte. Šodien un vienmēr. Un tā – visu mūžību.

Tu esi Dvēsele. Dvēsele-Saule, Dvēsele-Prieks, Dvēsele-Varavīksne, Dvēsele… kaut arī Sniegpārsliņa – viegla, maiga Dieva plaukstās.

Un tevi mīl, tevi sasilda, par tevi rūpējas.

Tu šeit esi vajadzīga vienalga kāda: noraudājusies, slima, nogurusi, “pārdegusi”, stresaina, noskumusi, aizvainota, saīgusi, visāda-dažāda.

Tevi apskauj, skūpsta, tu jūti, kā tu piepildies ar tīrību, zināšanām, ticību, gaismu, mīlestību…

Un pavisam drīz tu atkal atgriezīsies pasaulē, lai dāvātu, apmainītos, no kāda pat kaut ko saņemtu, precīzāk – atļautu sev saņemt.

Mana Mīļā, atpūties, pasmaidi brīnumam, kurš mājo tevī, ieej savā iekšēja klusumā un, lūdzu, parūpējies par sevi un dod iespēju Visumam un tiem, kuri tevi mīl, parūpēties par tevi.

Es vēlu tev laimi!

Ņina Sumire
Ilustracija: Anna Siļivončik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es zinu!!!

laime111111

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Tas nozīmē pamosties no rīta un vairs nedomāt par to, ka pasaulē ir kāds veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks, viedāks un labāks. Tas nozīmē skatīties spogulī un nevēlēties pamest savu atspulgu. Uzticēties šim atspulgam. Nav svarīgi, ar kosmētiku vai bez, arī noskaņojumam nav nekadas nozīmes… Es vienkārši uzticos tam, kas deg manā sirdī.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Vairāk negaidīt kaut kādus pasākumus, tikšanas, notikumus, dzimšanas dienas, izlaidumus, brīvdienas… Negaidīt mīlestību un uzmanību pret sevi! Ļaut sev būt laimīgai šodien, tagad. Skatīties acīs garāmgājējiem, nenovēršot acis pret netīro asfaltu…. Zināt, ka pasaule apkārt ir tikpat brīnišķīga, cik vienmēr ir bijusi.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Priecāties par katriem savu tuvinieku, tālu, aizgājušu un aizmirstu cilvēku panākumiem. Priecāties par to, ka viņi dzīvo, rada, elpo, sasniedz. Tāpēc, ka no viņu sasniegumiem ne drusku nemazinās šis uguns manī. Es nekļūstu mazāk brīnišķīga. Es nekļūstu mazāk mīlēta un aizsargāta. Tāpēc, ka esmu tik dziļa, ka spēju sevī ietilpināt arī viņu veiksmi. Es spēju būt daļa no viņu prieka. Es spēju ar katru savu šūniņu saprast to, ka viņu veiksme ir visas pasaules veiksme un prieks, kas nozīmē, ka tāpat kā visa šī pasaule arī viņu veiksme ir daļa no manis.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Vairs nežēloties par dzīves grūtībām. Iemīlēt pat šīs grūtības. Ar smaidu un humoru sagaidīt katru šķērsli, saprotot, ka aiz tā visa stāv augošs spēks un pacietība. Dievināt valsti, pilsētu, ielu, kurā es dzīvoju. Dievināt skatu pa logu un gājējus aiz loga. Pat tādus – nospiestus un īgnus. Jo viņi taču, tāpat kā es, kaut kad noteikti uzzinās, ko nozīmē Mīlēt sevi.

Gintarė Jautakaitė dziedātāja, dzejniece, komponiste un aktrise
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

Dziedināt sevi

ieksejais berns11

Vizualizācijas vingrinājums.

Iedomājies, ka esi maziņš bērniņš (5-6 gadi). Ieskaties dziļi acīs šim maziņajam bērniņam. Pacenties ieraudzīt tajās dziļās skumjas, to, ka šīs skumjas ir ilgas pēc mīlestības pret tevi.

Pastiep rokas un apskauj šo maziņo bērniņu un piespied viņu pie savām krūtīm. Pasaki viņam, cik ļoti tu viņu mīli. Pasaki, cik ļoti tu apbrīno viņa prātu, bet, ja viņš pieļauj kļūdas, tad tas – nekas, visi kļūdās.

Apsoli viņam, ka vienmēr nāksi palīgā, ja tas būs vajadzīgs.
Un tagad ieraugi šo bērniņu maziņu, maziņu, kā zirnīti un ieliec viņu savā sirdī. Lai viņš iemājo tur. Kad skatīsies lejup, tu redzēsi viņa mazo sejiņu un varēsi dot viņam visu savu tik ļoti viņam svarīgo mīlestību. Un tagad iedomājies savu mammu, kad viņa bija maziņa (4-5 gadi), izbijušos un mīlestības alkstošu.

Pastiep arī viņai savas rokas un pasaki, cik ļoti viņu mīli. Pasaki, ka viņa var uz tevi paļauties, neskatoties ne uz ko. Kad viņa nomierināsies un sajutīsies drošībā, ieliec viņu savā sirdī.
Un tagad iedomājies savu tēti, kad viņš bija maziņš puisītis (3-4 gadi), viņš arī no kaut kā baidījās un skaļi raudāja. Tu ieraudzīsi asaras, kas birst pār viņa vaigiem. Tagad tu zini, kā nomierināt mazus bērniņus. Piespied viņu pie krūtīm, sajūti viņa trīcošo ķermeni un nomierini viņu. Lai viņš sajūt tavu mīlestību. Saki, ka vienmēr būsi viņam blakus.
Kad viņa asaras nožūs, lai arī viņš kļūst pavisam maziņš, un ieliec viņu savā sirdī kopā ar sevi un savu mammu. Mīli viņus visus trīs, jo nav nekā svētākā par mīlestību pret maziem bērniem.
Tavā sirdī ir pietiekami daudz mīlestības, lai izdziedinātu visu mūsu planētu. Taču vispirms izdziedināsim paši sevi. Sajūti siltumu, kas plūst pa visu tavu ķermeni. Maigums un mīļums. Lai šīs siltās jūtas sāk mainīt visu tavu dzīvi.

Luīza Heija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete, kura sevi mīl

apskaviens

Sieviete, kura iepazinusi sevi un iemācījusies sevi mīlēt, sāk pasaulē dzīvot pavisam savādāk. Tā kura pieņēmusi un iemīlējusi savu vientulību, pārvēršot to baudā, dzīvē izdara pavisam citas izvēles.

Viņa pārstāj skatīties uz dzīvi trauksmes pilnām mazas meitenes acīm, kura katrā pretimnācējā vīrietī meklē to, vienīgo, kurš atnāks, izglābs, iemīlēs, parūpēsies un beidzot atvieglos viņas ciešanas, tā aizvietojot viņai mammu. Viņa pārstās tēlot patstāvīgo. Pārstās spēlēt neatkarīgās un veiksmīgās lomu, gaidot to mirkli, kad emocionāli varēs kādam “uzkārties kaklā”. Viņas prieks ir neviltots un pārstāj būt maska, kuru uzvelk vīriešu pievilināšanai. Viņas prieks pavisam vienkārši kļūst par dzīves priekšnoteikumu.

Viņa vairs nemeklē vīrietī vecāku. Viņa pati kļūst sev par māti un māsu. Viņa daudz ko var un ar prieku pieņem iespēju būt vienai.

Viņa vispār pārstāj meklēt kādu ārpusē, jo ir atradusi pati sevi. Un arī daudziem pazīstamais “meklējošais” sievietes skatiens, kuru tik labi pazīst ikviens vīrietis, pazūd uz visiem laikiem, atbrīvojot vietu skatienam iekšup, sevī. Vai arī skatienam debesīs, meklējot Dievu. Nobriedusi sieviete sāk skatīties uz pasauli mierīgi, ar sapratni caur mīlestību pret sevi un ar savu dzīves izpratni.

Viņa vairs nepiekrīt apšaubāmām attiecībām ar vīrieti iluzorā cerībā, ka viņš mainīsies uz labo pusi un izaugs. Pieaugs un atradīs sevi un kļūs par to ideālu, kuru viņa vienmēr ir gribējusi redzēt sev blakus. Viņa atmetīs savus iluzoros centienus izmainīt un izaudzināt vīrieti.

Viņa ir gatava redzēt blakus tikai to, kuru spēs pieņemt tādu, kāds viņš ir, bez “apstrādes” un uzlabojumiem. Spēs iemīlēt tādu, kāds viņš ir, saprotot, ka dzīvos tieši ar to, nevis ar savām fantāzijām.

Viņa skaidri zin, uz ko ir gatava, bet uz ko – nav. Ko ir spējīga labot, un – ko nav. Viņa zin, ka mīlestība, pieņemšana un dzīves viedums darbojas labāk par centieniem “nodarīt labu”. Taču pat maigums, mīlestība un pieņemšana negarantē viņai neko, izņemot to, ka viņa pati varēs būt laimīga pati ar sevi sevī. Bet patiesā, iekšējā, neizrādītā laime, kurai ir ļoti stiprs pamats, vienmēr atradīs iespēju radīt laimi arī ārējā pasaulē. Tāpēc, ka ārējā laime ir tikai iekšējās atspoguļojums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai pietiktu laika

laime4

Psihoterapijā ir nobriešanas periods (ne tikai psihoterapijā, bet arī dzīvē), kad pārstāj redzēt skaistumu, toties redzi ļoti daudz simptomu: šķību kaklu, izvalbītas acis, iekritušas krūtis, izstumšanu, projekcijas, pārneses. Un ar to visu gribās strādāt.

Un tā 10 gadus, vai vairāk. Tas ir mokoši! Tu pārstāj lasīt klasiķus un iet uz teātri. Tur taču ir viss sāpīgais, bet tev tā visa tāpat darbā pietiek.

Bet vienā momentā tu samierinies. Paliec maigāks un pārstāj sevi sāpināt par pasaules nepilnību. Kļūsti viedāks.

Un pēc tam pēkšņi atkal sāc redzēt šo pašu skaistumu. Bet jau daudz apjomīgāk. Neatceļot neko no tā, ko zini, vienkārši atkal redzi detaļas, jēgu, likteņus, sejas, plecus, kaklus, lāpstiņas, skulptūru pietūkušās vēnas Aleksandra parkā… Jo nekas neeksistē, izņemot detaļas. Un arī simptomus redzi, un sevi, un otru, un mīli un dusmojies un vienlaikus skumsti. Un viss ir tik apjomīgs. Un, protams, visā šajā burzmā mīli daudz vairāk. Un katra detaļa, katrs kauliņš, dzīsliņa, piliens var kļūt par tavas mīlestības pieskāriena punktu.

Galvenais, lai pietiktu laika.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS