Visi saka: iemīli sevi un tu iemīlēsi visu pasauli…

sparni78

Visi saka: “Iemīli sevi un tu iemīlēsi visu pasauli…”
Tu it kā esi ar mieru mīlēt sevi, un esi pat gatavs iemīlēt visu pasauli. Taču kaut kā ne īpaši labi tas izdodas.
Kāpēc?
Viss ir vienkārši! Skaties! Tas viss ir tāpēc, ka tu neesi pārliecināts par to, ka tevi, lūk, šādu, kāds tu esi, ar visiem taviem trūkumiem, ar visiem “ļaunajiem tarakāniem” galvā var pilnībā iemīlēt.
Tā, lai tas būtu no visas sirds un Dvēseles. Miljoniem cilvēku pasaulē kvēlākā zemapziņas vēlme patiesībā ir, lai viņus mīlētu tie, no kuru viedokļiem viņi ir atkarīgi un, vispār, lai apkārtējie viņus mīlētu. Kaut nedaudz. Daudzi baidās sev tajā atzīties. Taču, padomā, dēļ kā tas viss? Visa dzīve? Nauda, karjera, sasniegumi? Dēļ kā?
Tu visu esi sasniedzis, esi izspēlējies. Un tālāk? Tālāk, padomā, dēļ kā šī visa spēle?…

Mīlestība vajadzīga visiem. Mīlestība un atzinība. Un apbrīns. Bet apbrīns un atzinība, tā ir vēlme pēc? Tas ir kas? Tā ir vēlme pēc Mīlestības.

Tu centies kādam iepatikties, kaut ko sevī koriģējot, pasniedzot tikai savas “brīnišķīgās” īpašības, uzspied sev paškontroli, lai tikai, pasarg Dievs, nepateiktu kādu muļķibu vai kaut ko lieku.
Var taču tevi nepareizi saprast…. Un… Viss! – Ar Dievu apkārtējo Mīlestība!
Pilnveidojies. Vai arī gluži otrādi, kļūsti bezkaunīgs un runā to, kas nav pat Dvēselē, taču dari to tāpēc, ka protestē, spītējies…. Tā ir? Un tu neesi tāds vienīgais! Kāpēc? Ar kādu mērķi? Domā, tikai tāpēc, lai iepazītu pasauli un nostiprinātos tajā? Un tālāk? Iepazīsi, nostiprināsies un ko tālāk? Klusiņām sēdēsi mājās un baudīsi pats sevi? Savu iepazīšanu un nostiprināšanos? Un tālāk?…
Tagad iedomājies, ka tā dara visi. Visi valkā savdabīgas maskas, visdažādākās, un tikai mājās, tad, kad neviens neredz, kad cilvēks paliek vienatnē pats ar sevi, vai tikai ar to, kam pilnībā uzticas, nebaidoties izskatīties “ne tāds”, katrs noņem masku. Domā, nē? Notici – Jā!
Patiesībā mūsu pasaule ir cilvēku ar neciešamu sāpi Dveselē pasaule – sāpi dēļ Mīlestības trūkuma, atzinības trūkuma, kur atzinība ir vēlme pēc mīlestības.
Tā sāpe, kas ir tevī, ir arī tavā kaimiņā. Vai darba kolēģī. Vai nejaušā garāmgājējā. To, ko dari tu, dara katrs. Lielākā vai mazākā mērā, neatkarīgi no ieņemamā amata, vecuma vai sociālā statusa.

Katrs, atnākot mājās, uzvelkot pidžamu, lejot sev krūzē tēju vai kafiju, kļūst parasts…. Pavisam cits.

Raud vai smejas, lasa savu iemīļoto grāmatu vai klausās mīļāko mūziku, pēta savas bērnības dienu fotografijas. Sapņo satikties ar senajiem bērnības draugiem, lai pasmietos un parādītu sevi bildē – skaties, kāds es! Re, kāds es esmu kļuvis! Tā ir vēlme pēc mīlestības.

Notici, tu neesi vientuļš. Visi rīkojas vienādu vēlmju vadīti. Absolūti visi. Ļoti bieži, pat to nepamanot.
Domā, tavs šefs (kaimiņš, tēvs, māte…) nekad neskumst? Neraud? Nemuļķojas? Tici man, tu kļūdies! Viņiem dvēselē zem maskas ir tas pats, kas tev. Tās pašas vēlmes, tie paši kreņķi, tie paši prieki un maska…
Un visi sasniegumi ir dēļ atzinības. Un es atkārtošos, vēlme tikt atzītam ir tā pati vēlme pēc mīlestības. Lūk, arī viss. Visa pasaule vēlas mīlestību, bet visi par to klusē un valkā maskas…
Tagad, skaties, neatkarīgi no tā, kāds ir cilvēka vecums, kādu amatu viņš ieņem, kāda ir viņa nacionalitāte un kāds sociālais statuss, – jūtas visi izjūt vienas un tās pašas. Cilvēciskas jūtas – kauns, pieķeršanās, nožēla, bailes, niknums, kaisle, nogurums, iedvesma…. Šo sarakstu var turpināt, taču! – Visi ir vienādi! Visu, ko jūti tu – jūt arī otrs cilvēks. Un, viss, – dēļ atzinības, tātad vēlmes būt mīlētam. Alkas pec mīlestības ir tās trūkums. Tātad – sāpes.

Visiem trūkst mīlestības. Tieši tāpec uzvedas nedabiski, vēloties iepatikties un tāpēc, uzvelkot maskas…
Kad tu iemācīsies otrā redzēt savas jūtas un vēlmes, kad tu sapratīsi, ka viss, ko viņš dara, pat tas, kas tevi tracina, ir tikai tāpēc, ka viņam ir vajadzīga atzinība, tātad vinam nepietiek mīlestības, – tu varēsi viņā ieraudzīt sevi un izturēties pret viņu tā, kā izturētos pret sevi. Kas arī patiesībā būs mīlestība pret sevi pašu.
Jo, saprotot otru un atļaujot viņam “spēlēt”, lai saņemtu mīlestību no tevis, tu atļausi sev saprast sevi, saprast, ka viss tevī, pat tas, kas biedē šo vēlmi pēc atzinības un mīlestības. Visi ir vienādi. Visi lūdz mīlestību.
Tāpēc nesodi bargi. Viss ir mīlestību alkstoša viena būtne.
Autors: Amu Mom
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Liec sevi mierā!

liec sevi mierā7

Liec visus mierā, pat sevi, un tev viss būs labi…
Ļauj sev atelpoties…
Ļauj atskatīties savā dzīvē…
Un ļauj to dzīvot…

Mums nekas neizdodas tad, kad mēs cenšamies visus “piedzīt” kaut kādiem saviem noteikumiem un gaidām…
Un no visiem kaut ko mūžīgi vēlamies saņemt…
Visiem kaut ko vēlamies pierādīt…
Mēs steidzamies, salīdzinām, pārdzīvojam svešus sasniegumus, baidāmies atpalikt, sacenšamies…
Un mētājamies pa dzīvi kā nodzīti tarakāni, kuri visus biedē ar savu steigu, nespējot atrast sev vietu…

Bet patiesībā viss taču ir tik godīgi un vienkārši…
Mums dod tieši tik, cik var un grib… un nevajag strīdēties, jo arī mēs paši dodam tieši tik, cik varam un gribam…

Un ir muļķīgi domāt, ka, ja cilvēks var iedot vairāk, tad noteikti jāpiespiež viņam to izdarīt…
Nevajag.
Tāpēc, ka mākslīgi saņemtais tāds mākslīgs arī paliks…

Mums ir viena izvēle – piekrist vai nepiekrist…
Un arī visiem pārējiem ir tieši tāda pati izvēle, mani draugi…
Mēs protam gribēt no dzīves, bet neprotam baudīt praktiski neko no tā, kas mums ir…
Mūs pietiek vien īsam laikam, bet tālāk mēs kļūstam kā bērni, kuri gaida jaunas dāvanas un atrakcijas…

Mēs nevienu neatstājam mierā, un mīlestība saraujas, piekususi no mūžīgās attiecību skaidrošanas un aizvainojumiem…
Bērni attālinās, jo mēs jau sākotnēji viņiem mācām to, ko paši neprotam…
Mīļotie aizgriežas, jo mēs no viņiem gaidām brīnumus, ar kuriem paši skopojamies…
Mēs arī sevi nomocam, atsakoties no savas būtības, un tajā pat laikā, saprotot, cik ļoti tālu esam no komerciāli izveidotā veiksmīga cilvēka ideāla…

Vēlreiz:

Liec sevi mierā!
Liec visus mierā!

Tiecies pēc harmonijas ar sevi, nevis valdīšanas pār citiem…
Iemācies atmosties ar prieku…

Iemācies pamanīt cilvēkos labo, un noteikti runāt par to! Visi trūkumi viņiem tāpat arī bez tevis ir labi zināmi…
Iemācies mīlēt bez dievināšanas – brīvi un augstsirdīgi, nevis tā, lai paliek smacīgi un greizsirdīgi…
Iemācies dzīvot visa veida tīrībā – sākot no domām līdz pat tīriem logiem…
Iemācies domāt no jauna katru brīdi, kad kaut ko dari, nevis automātiski paņemt gatavus šablonus, kas domāti, lai valdītu pār masām, nevis risinātu katra atsevišķa cilvēka individuāli risināmos jautājumus…
Iemācies uzticēties tiem, kurus mīli, un tu uzzināsi, cik ļoti pateicīgs var būt cilvēks, kurš atbrīvots no pazemojošās kontroles…
Uzticies dabai – tas ir vienīgais augstākais spēks, kas eksistē uz šīs planētas…
Vēlies piedzīvot brīnumu – iedēsti zemē sēkliņu…
Gribi patiesu skaistumu – paskaties, kādām dekoracijām daba izrotā sevi katru sezonu…
Gribi spēku – saņem to, uzticies dabai un iemīli savu ķermeni tādu, kādu tā to radījusi…
Dabai ir vienkārši likumi…
Un nelaimīgi mēs kļūstam tieši tad, kad patmīlīgi cenšamies tos sarezģīt.

Autors: Ļiļa Grad
Foto: Pixabay
Tulkoja: Ginta FS

No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Nekad nav par vēlu sākt visu no jauna

jutas5

Es biju pieradusi dzīvot rutīnā, monotoni un darīt vienu un to pašu katru dienu, katru mēnesi, gadiem ilgi, uzskatot, ka tas ir normāli un, ka tā arī jāizskatās normālai vidusmēra mūsdienu cilvēka dzīvei.
Taču kaut kādā brīdī es sajutu, ka man ir kļuvis neprātīgi garlaicīgi un neinteresanti. Virspusējas attiecības, neinteresanti cilvēki, tukšas runas – tas viss palēnām pārvērtās par iekšēju trauksmi un neapmierinātību ar dzīvi. Es biju kļuvusi līdzīga noliktavai, kur glabājas veci, nevajadzīgi krāmi. Un kolīdz noliktavas  durvis atvērās, no tās sāka gāzties ārā viss, kas tur bija sabāzts. Mani traumēja šī briesmīgā pelējuma smaka. Un bija tikai viena doma – izmest to visu, atbrīvoties no visa, kas sevi pārdzīvojis un toksisks.
Es vienmēr biju centusies sevi pārliecināt par to, ka esmu sentimentāls un maigs cilvēks un esmu spējīga būt atklāta un patiesa. Taču man nekādīgi neizdevās mīlēt sevi. Es pastāvīgi cīnījos ar kaut ko, kas bija manī, turējos pie neīstiem cilvēkiem un viltus dzīves. Bija pienācis laiks visu mainīt.
Es pārtraucu draudzību ar dažeim “draugiem”, jo mans jaunais “es” ieraudzīja, ka patiesībā tā ir vienpusēja draudzība. Iespējams, tā bija pieņemama un ērta man – vecajai, bet mana jaunā versija vairs nevarēja ar to samierināties.
Es iedraudzējos ar sevi, pieņēmu sevi tādu, kāda esmu, un iemācījos ar prieku raudzīties uz savu atspulgu spogulī – tas nekad agrāk man nebija izdevies.
Es viena devos ceļojumā, lai gūtu jaunus iespaidus, lai izbaudītu un tiktu ar sevi skaidrībā. Es sakārtoju savas domas un emocijas.Tas bija ļoti vertīgi.
Es vēl joprojām mācos, mainos un pamazām kļūstu arvien līdzīgāka pati sev – īstajai.

Agrāk ļoti bieži es sev meloju, taču nu esmu iemācījusies to atzīt un vairs nebaidos no patiesības. Es kļūstu par cilvēku, kurš zin savu vērtību un lepojas ar sevi. Atļaujiet arī jūs sev beidzot kļūt par sevi pašu!

Autors: flytothesky.ru
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nekad nekautrējies būt TU PATS

mīlēt19

Bērns nekad nekautrējas būt viņš pats!
Tu esi esi pilnībā oriģināla un unikāla radība! Neviens nestaigā kā tu. Neviens nedzied, nedejo un nespēlē parkā tā, kā to dari tu. Tev ir tiesības uz savām domām, uz savām sajūtām, tiesības uz savām vēlmēm un centieniem. Tev ir tiesības uz tavu prieku un skumjām. Tev ir tiesības uz savu JĀ un savu NĒ, tiesības teikt taisnību, iet savu ceļu un svinēt to. Tev ir tiesības visu sabojāt, tiesības uz nekārtību. Tev ir tiesības uz neveiksmi un centieniem atjaunoties un atkal pieļaut kļūdas.

Citiem ir tiesības apvainoties, nepiekrist, izjust greizsirdību vai pat dusmoties uz tevi, taču viņiem nav tiesību kaunēties par tevi vai sodīt tevi par to, ka tu esi tu pats.
Zini, ka viņu cietsirdīgajā attieksmē nav nekā personīga. Tā ir tikai viņu pašu sāpe, viņu pašu nerealizētais potenciāls, kuru viņi nespēj vai nevēlas aiztikt. Viņi tevi pazemo tāpēc, ka paši sevī ir miruši, bet tu esi tik dzīvs un tik ļoti tuvā kontaktā ar laimes avotu.

Zini, ka tavs ķermenis ir ideāls, pat savos trūkumos.
Katra dzimumzīme, katrs pleķītis, līnija, rēta un mati ir ideāli izvietoti uz tava ķermeņa. Katra krunciņa un ķermeņa deformācija, no mīlestības viedokļa, nav ne krunciņa ne deformacija. Milzīgs spēks ir iespējā būt sev pašam, mans bēŗns, elpot tā, kā tu elpo, kustēties savā tempā, justies tā, kā tu jūties.
Tavā dziesmā ir spēks, tavā klusēšanā ir spēks. Nekad nezaudē saikni ar šo spēku, pat tad, ja pasaule tevi pazemo un liek no tās atteikties! Nekad nekaunies sava spēka!
Tev nav jābūt šīs pasaules vergam. Baiļu balss ir ļoti spēcīga, taču klātesības balss ir vēl spēcīgāka.
Uzticies sev! Un tad, kad nevari sev uzticēties, zini, ka vari uzticēties pat savām šaubām. Esi sev tuvāk. Un klausies manā balsī, kad kārtējo reizi tu kaunēsies par sevi. Es vienmēr būšu ar tevi, mans bērns, tuvāk, kā elpa.
Es esmu tava paša balss, iekšējās mīlestības pret sevi balss, kas svin jūs visus un atgadina jums par to, ka jums ir tiesības būt, ka jūs esat ideāli tādi, kādi esat. Kā jūs esat svēti un mīlēti ik brīdi.

Mana balss nekad tevi nepametīs, pat tad, kad tu būsi ļoti ļoti vecs; iekšēji tu vienmēr būsi ārkārtīgi mīļš un dārgs bērns.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: GInta FS

 

Būt brīvam

 

15078725_1292660104139636_8827226061913672450_n (1)Apzināta dzīve sākas brīdī, kad tu pārstāj gaidīt no pasaules un apkārtējiem cilvēkiem to, ka tie radīs apstākļus, kuros tu varēsi izpaust sevi vislabākajā veidā.
Daudzi gaida kompensāciju par grūto bērnību, nelaimīgo mīlestību un daudz ko citu, un šajās gaidās paiet visa dzīve.
Jo ātrāk tu apstāsies un beigsi automātiski kalt savus nereālistiskos plānus un gaidīt ideālos apstākļus, jo vairāk gadu tev paliks, lai varētu radīt pats sevi. Kamēr tu gaidi, tavs potenciāls guļ.

Darbību brīvība nav tas, ko kāds var dot, bet gan tas, ko tu pats vari paņemt.

Būt brīvam nozīmē būt dziļi atbildīgam un ētiskam. Patiesa brīvība nozīmē dziļu mīlestību, saudzību un cieņu pret visu, kas ir tev apkārt.

Brīvība nozīmē to, ka ne jau citi cilvēki ar savām uzslavām vai nopēlumiem mudina tevi koriģēt sevi, bet tu pats esi atbildīgs par to, kā tu rīkojies ar sevi un apkārtējo pasauli.
Ļoti bieži brīvību jauc ar egocentrisku izlaidību. Izlaidīgs cilvēks sevi noliek pasaules centrā un gaida, kad pasaule ar to samierināsies. Taču pasaule ir daudz lielāka un agri vai velu tā samīs tos, kas neievēro tās likumus.

Brīvība sākas ar to, ka tu pieņem sevi tādu, kāds tu esi un pasauli – tādu, kāda tā ir.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: Ginta FS

 

Dīpaks Čopra: “Kā iemīlēt sevi tādu, kāds esi”?

milestiba es15

Viss sākas bērnībā. Bērni, kurus pa īstam vecaki mīlēja, pārņem no tiem sevis paša vērtīguma sajūtu, kas saglabājas visu atlikušo dzīvi. Taču visbiežāk bērns no saviem vecākiem saņem neviennozīmīgus vēstījumus. Tādus, kā:

  • Es tevi mīlēšu tad, ja tu mani mīlēsi
  • Es tevi mīlēšu, ja tu būsi paklausīgs
  • Es tevi mīlēšu tik, cik tu to būsi nopelnījis
  • Es tevi mīlu, taču neprasi man parāk daudz, es negribu tevi izlutināt

Tu vari atcerēties vai neatcerēties šos vēstījumus no bērnības, taču tiem visiem ir kas kopīgs – tie uzstāda noteiktus priekšnoteikumus, kuru izpildīšanas gadījumā, tevi mīlēs.

Diemžēl mīlestība, kas uzstāda noteikumus, kļūst par normu, bet beznosacījuma mīlestība kļūst par praktiski nesasniedzamu ideālu. Vai mēs varam izmainīt savus iekšējos uzstādījumus par to, cik mēs esam mīlestības cienīgi? Es uzskatu, ka varam!

Atrodi dziļi sevī to vietu, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība, un aizvāc visus šķēršļus, kas neļauj tev pastāvīgi atrasties šajā vietā.

Ceļā uz beznosacījumu mīlestību nāksies risināt divus uzdevumus.
Pirmkārt, atrast sevī to vietu dziļumā, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība. Un, otrkārt, aizvākt visus šķēršļus, kas traucē tev atrasties šajā vietā pastāvīgi. Šie divi uzdevumi ir cieši saistīti, jo nevar tā vienkārši transformēt mīlestību, kas uzstāda noteikumus beznosacījuma mīlestībā.

Taču dažādu tautu tradīcijās tiek runāts par tīro apziņu, kura satur gan svētlaimi, prieku, gan ekstāzi. Lai iemācītos sevi mīlēt, ir jāatrod kontakts ar šo savu tīro apziņu. Indiešu garīgajās tradīcijas to sauc par Anandu.

Atrast mīlestības avotu nav sarežģīti.

To var izdarīt ar meditācijas palīdzību. Te var palīdzēt arī dažādas radošās prakses, piemēram hatha-joga, kas palīdz pārcelties miera un labsajūtas zonā, un tādā veidā savienot mūs ar mīlestības avotu. Taču uz īsu brīdi, pieskaroties šim avotam, mēs vēl nevarēsim palikt ar to uz mūžu, tāpēc, ka eksistē atmiņas, vecie ieradumi un pārliecības, kas neļauj mums to izdarīt.

Mīlestības principi

Pamēģini ievērot šos principus jau šodien:

  • Esi labs pret sevi.
  • Uzsmaidi savam atspulgam spogulī.
  • Atļauj citiem teikt tev komplimentus.
  • Baudi pieņemšanas sajūtu brīdī, kad tevi slavē, un izsaka tev komplimentus.
  • Nesodi sevi parāk stingri par sīkajām kļūdiņām.
  • Novērtē sevi un aizsargā savas tiesības.
  • Iepazīsti sevi tā, it kā tu būtu sev labākais draugs.
  • Mierīgi uztver savas dīvainības.
  • Esi maksimāli dabisks, neuztraucoties par to, vai tas patīk vai nepatīk citiem.
  • Saki patiesību tad, kad zini, ka tā jāsaka.

Jebkura transformācija prasa laiku un pacietību, un arī šī nav izņēmums. Pirmais, un pats svarīgākais solis, ir attīstīt sevī līdzjūtību pašam pret sevi, ar tādu pašu labestību, ar kādu tu izturies pret saviem mīlākajiem un tuvākajiem cilvekiem.

Ko NEVAJAG DARĪT!

  • Atteikties pieņemt komplimentus. (“Cik tev skaista kleita!” – “Nē, ko tu, to jau es sen par 2 EUR nopirku humpalās”)
  • Nepieņemt atzinību un uzslavas. (“Nē, nē, es jau nemaz neesmu tik laba”)
  • Pazemināt sevi, pat jokojoties. (“Ko nu es, es jau neko”)
  • Pārvērst savus trūkumus par sarunu tematu.
  • Izdomāt dažādus attaisnojumus cilvēkiem, kuri nodarījuši tev sāpes.
  • Samierināties ar nevērīgu un vienaldzīgu attieksmi pret sevi no cilvēkiem, kuri sakās tevi mīlam.
  • Klusējot pieņemt sliktu attieksmi pret sevi, kad zini, ka tev sevi jāaizstāv.

Tu varēsi ieraudzīt savas pašsajūtas atspulgu pasaulē tad, ja iemācīsies to ievērot. Pat negatīvs atspulgs ir ļoti svarīgs, tas parāda tev ceļu uz pārmaiņām.

Tev apkārt ir cilvēki, kuri tevi nepietiekami novērtē, lai arī tā nevajadzētu būt? Necenties viņus izmainīt, bet saproti to, ka viņu attieksme pret tevi ir tikai un vienīgi tavas paša attieksmes pret sevi atspulgs, tu pats sevi nepietiekami novērtē.

Uzraksti vai izdrukā šo sarakstu, lai saprastu, kā tava dzīve atspoguļo tavu attieksmi pašam pret sevi. Nākamās nedēļas garumā ar ķeksīti atzīmē katru aprakstīto situāciju, kuru novērosi savā dzīvē.

Kā mana attieksme pret sevi izpaužas manā dzīvē

Pozitīvās izpausmes
Kas notiks tad, kad tu sāksi sevi mīlēt:

  • Kāds mani uzslavēja un atbalstīja
  • Man iepatikās cilvēks, kuru es ieraudzīju spogulī
  • Es saņēmu patiesu komplimentu no sirds
  • Es sajutos lepns par to, ko izdarīju
  • Es sajutos, ka esmu savā īstajā vietā
  • Kāds, kurš man ir ļoti svarīgs, nodemonstrēja man savu mīlestību pret mani
  • Es sajutos mīlestības cienīgs
  • Es sajutos mīlēts
  • Es pēkšņi sajutu, cik brīnišķīga ir mana dzīve
  • Es sajutu savu unikalitāti, otra tāda cilvēka visā pasaulē nav

Negatīvās izpausmes
Atceries, vai bieži tevi piemeklēja šādas domas:

  • Kāds mani kritizēja, man to dzirdot
  • Es saviebos, ieraugot savu atspulgu spogulī
  • Es sajutos vainīgs, vai nokaunējos par kaut ko no pagātnes
  • Es sajutos pazemots sarunā ar kādu
  • Es sajutos kā svešs un neviena negaidīts viesis
  • Es sadzirdēju tukšus vārdus, kas izskanēja paužot “mīlestību” pret mani
  • Es sajutos mīlestības necienīgs
  • Man nācās uzklausīt daudz svešu žēlabu
  • Es ļoti asi sajutu kāda manas dzīves aspekta bezjēdzību
  • Es sajutu, cik garlaicīga ir mana dzīve un cilvēki, kurus katru dienu redzu

Vairums cilvēku baidās uzzināt patiesību. Vai arī padomā, ka tikai cilvēki ar zemu pašvērtējumu ievēro savas negatīvās izpausmes. Tas tā nav!

Ievērojot to, kas notiek, godīgi to novērtējot, tu sper lielu soli uz priekšu savā attīstībā un mīlestībā pret sevi.

Paust labestību pret sevi – tas nozīmē sveicināt izmaiņas. Paššaustīšana mums traucē mīlēt sevi un pieņemt tādus, kādi mēs esam šeit un tagad.

Katrs solis, kas sperts nost no negatīvā atspulga un tālāk no negatīvajām izpausmēm mūsu tēlā, ir solis pretī beznosacījumu mīlestībai!

Autors Dīpaks Čopra
Avots: psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS