Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)

Advertisements

Kā iemācīties dzīvot saskaņā ar savu sūtību?

skolotajs

– Vai mēdz būt tā, ka cilvēks dara savu iemīļoto darbu, taču tas nedod viņam iespēju labi nopelnīt? Vai arī, ja tā ir viņa patiesā sūtība, tad diez vai viņš dzīvos nabadzībā?

– Viedie šo skaidro tā: ja cilvēks dzīvo saskaņā ar savu sūtību, par viņu rūpējas pats Visums. Caur viņu tiek realizēts kāds pasaulīgs uzdevums. To ceļu, ko Visums un Dzīve viņam dod, viņš arī realizē.
Tāpēc pati dzīve sāk rūpēties par tādu cilvēku. Piemēram šķīsta sieviete, kura ir ļoti uzticīga savam vīram, vēl viņam labu, veiksmi, rūpējas par viņu. Viņa ir laimīga attiecībās ar savu vīru. Ap šo pāri izveidojas it kā neredzama veiksmes aura un tas, ko viņi vēlas, viņiem izdodas. Nav skaidrs no kurienes, taču pie viņiem nāk viņu vēlmju realizācija.
Iespējams, ka šim pārim ne vienmēr būs pārmēru liela bagātība, taču viņu vēlmes piepildīsies. Arī par cilvēku, kurš nesavtīgi realizējas savā profesijā, dzīve rūpējas. Dažkārt sķiet, ka šie Visuma likumi ir neloģiski, bet arī dzīve ir neloģiska. Šodien cilvēki, kuri pēta veiksmes likumus no loģikas platformas māca: izdari tā, tā un tā un tu būsi veiksmīgs cilvēks. Taču dzīves likums nav loģikas likums, drīzāk – mistikas.
Mistika nozīmē brīnums, radošums, nav skaidrs, kā tas notiek. Nav skaidrs kā no mazmazītiņas koka sēkliņas var izaugt milzīgs koks, kas dzīvo simtiem gadu. Cilvēks, kurš saņem mistikas pieredzi, dzīves intuīcijas pieredzi, dzīves vienotības pieredzi, iegūst arī laimi, enerģiju, spēku un iespējas.

Universāls laimes likums:
– Ja cilvēks atrodas nospiestā stāvoklī, vispār neredz nekādas iespējas, ko viņam darīt, kad “dzīve nospiedusi uz ceļiem”?
– Viedie skaidro, ka vienmēr ir kāds universāls likums, kas maina cilvēka likteni: komunicēt ar kādu, kurš šajā dzīvē ir realizējies. No realizētas personības nāk pavisam cita enerģija. Es esmu depresijā, man neveicas, pašam ir ļoti grūti izrauties no šī stāvokļa, bet, ja blakus ir kāda personība, kurai ir cita dzīves pieredze, tad šī enerģija mani “izvilks”.
Tāpēc galvenā rekomendācija tiem, kuri vēlas izrāpties no savas bedres, meklēt to cilvēku sabiedrību, kuri ir veiksmīgi šajā dzīvē un no viņiem arī mācīties.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Dvēseles sāpes: tavs labākais skolotājs

dvesele54322

Lai kāda arī būtu tava dzīves pieredze, vienkārši zini: dvēseles sāpes ir tavs ne tas vieglākais ceļš uz to cilvēku, kurš tev paredzēts, un uz to dzīvi, par kuru tu sapņo.
Protams, sāpes tev nepatīk. Un kam gan tās var patikt? Sāpes ietekmē tavu pašapziņu, zemapziņā liek tev sevi salīdzināt ar citiem, pārvertēt savas attiecības, skatīties uz pasauli savādāk un visdažādākajos veidos tās sarežģī tavu eksistenci – tā tev šķiet. Tomēr, tici man, reiz tās beigsies un, kad tu iziesi no šī stāvokļa, tu kļūsi par to personību, kuru tu tik ilgi meklēji sevī.

Dvēseles sāpes patiesībā ir mūsu vislabākais skolotājs.

Tu nespēsi uzzināt, kā dzīvot pilnasinīgu dzīvi, ja nekad nebūsi izjutis sāpes. Tu nekad neuzzināsi, ka tavs sapņu cilvēks gaida tevi aiz tuvējā stūra, ja nebūsi pārcietis sāpīgas un mokošas attiecības ar partneri, kurš patiesībā nemaz nebija tavs – īstais.
Tu nekad neko nesasniegsi savā karjerā, ja cītīgi nekrāsi un nevāksi zināšanas un pieredzi. Tu nekad neuzzinātu, kā pa īstam sevi iemīlēt, ja nebūtu paterējis milzum daudz laika savai paškritikai un paššaustīšanai.

No visiem mūsu mokošajiem pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem vienmēr dzimst kaut kas labs, taču tajā brīdī, kad sāp, mums nav spēka to redzēt un sajust.

Mums šķiet, ka Visums ir uzgriezis mums muguru vai arī neieredz mūs, ja reiz mēs tik ļoti ciešam – taču, iespējams, mums vienkārši kaut kas ir jāiemācās. Kaut vai tas, kā mīlēt sevi, kā pieņemt sevi. Kā būt labākiem pret citiem cilvēkiem, kā pārtraukt koncentrēties tikai uz sevi un savām problemām. Mums jāiemācās tas, kas mums ir nepieciešams – tātad jākļūst par labāko savu versiju.
Tāpēc neuztver savas dvēseles sāpes kā lastu, bet tikai, kā kaut ko labu un vērtīgu. Tāpēc, ka tu nevarēsi iepazīt un saprast labāko, pirms nebūsi izbaudījis sliktāko. Visums ar mums runā tad, kad mēs iemācamies dzirdēt tā vēstījumus.

Starp citu, tas ar mums runā arī caur mūsu sāpēm.

Tu esi brīnumains, unikāls un skaists, vienkārši neļauj dvēseles sāpēm pārliecināt sevi par pretējo. Sāpes neko sliktu tev nenodarīs. Tās padarīs tevi labāku, stiprāku un pilnīgāku.
Autors: flytothesku.ru
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ticība sev

ticība1

Kā attīstīt ticību sev?

Pati briesmīgākā neticība ir neticība sev.
Tomass Kārleils

Kā tu domā, kas ir veiksmes pamats ikvienā lietā?
Varbūt profesionālas zināšanas, pieredze, augsts intelekts vai arī, kā šodien pieņemts teikt, “spēcīga enerģētika”? Nekā tamlīdzīga!

Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām.

Visu kristiešu svētajā grāmatā Evanģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām…

Sena tibetiešu gudrība vēsta: “Šaubas ir vienlīdzīgas nodevībai”. Cilvēks, kurš šaubās par sevi, nodod sevi. Senie ļoti labi pārzināja šīs patiesības. Vēl 50 gadus līdz Kristus dzimšanai, Romas dzejnieks Vergīlijs rakstīja: “Viņi var tāpēc, ka ir pārliecināti par to.”

Tie, kuri sasnieguši augstas virsotnes, ļoti labi zin, cik ļoti svarīgi ir ticēt saviem spēkiem. Lūk, tikai daži viedi izteicieni:
“Talants ir ticība sev. Savam spēkam” Maksims Gorkijs
“Ja netici sev, tu nevari būt ģēnijs” Onorē de Balzaks
“Ticība sev ir brīnišķīga, jo tā ir pazīme tam, ka cilvēks apzinās savas spējas” Tomass Gibss

Kāds pazīstams krievu uzņēmējs uz žurnālista jautājumu par to, kas ir viņa veiksmes noslēpums, pajokoja: “Akla pārliecība par sevi, idiotisks optimisms un pilnīgs kurlums pret veselo saprātu”

Pašpārliecinātība

Šim vārdam daudzu cilvēku apziņā ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa, pateicoties audzināšanai. Pašpārliecinātība ir ticība pašam sev. Un nevajag spēlēties ar šī vārda  jēgu, ar to, ka pašpārliecinātība ir slikta, bet ticība sev – laba”. Tas ir viens un tas pats. Man ļoti patīk sekojošs formulējums:

“Ticība sev ir cilvēka pārliecība par to, ka viņam viss izdosies”

No kurienes gan aug kājas mūsu šaubām par sevi, par savām spējām šajā dzīvē kaut ko sasniegt saviem spēkiem?

Psihologi zin – no bērnības. No nepareizas pieejas bernu audzināšanai.

Atceries, cik daudz pūļu pielikuši vecāki un skolotāji, lai bērns domātu pēc tiem pašiem šabloniem, kādi pieņemti sabiedrībā, kā domā paši skolotāji un vecāki, lai bērns justos vājš, neizlēmīgs salīdzinājumā ar tiem pašiem. Kādus tik smalkus līdzekļus ticības sev sagraušanai ir izdomājusi mūsdienu audzināšanas sistēma.

Atceries bērnību, vai tu bieži dzirdēji līdzīgas šīm frāzes?
“Izaugsi, sapratīsi!”
“Ola vistu nemāca!”
“Par agru tev spriest!”
“Dari, ko tev liek un daudz nerunā!”
“Nodzīvo līdz maniem gadiem, tad sapratīsi!”
“Atbildi, kā rakstīts grāmatā un netēlo gudro!” u.t.t.

Vēl briesmīgāki ir apvainojošie vārdi, ar kuriem daži vecāki un skolotāji “apbalvo” savus audzināmos: muļķis, sliņķis, lūzeris, idiots u.t.t.

Psihologi zin, ka bērns zemapziņā ļoti tic gan vecākiem, gan skolotājiem. Un tad, kad tie viņu nosauc par muļķi vai idotu, tas darbojas gluži kā hipnozes laikā iekodēta doma. Šādas frāzes arī ir suģestija un kodēšana.

Salīdzini: “Tev viss izdosies!” un “Nepraša!”

Pirmā frāze nostiprina ticību sev, otrā to pilnībā noārda. Par laimi bērns nekad netic 100% tam, ka viņš tiešām ir muļķis, sliņķis, lūzeris u.t.t., taču, par nelaimi, tomēr tam tic, lai arī neapzināti, jo tā teica tētis, vecmāmiņa, skolotāja. Viss! Ticība sev ir salauzta. Viņš sāk šaubīties par savām spējām.

“Šaubas ir līdzīgas nodevībai” – viņš apgūst sistemātisku paša sevis nodošanas pieredzi: savu spēju nodošanas (to, ko viņā ielicis Dievs, Daba). Un bērniem tiek iestāstīts, ka būt pašpārliecinātam ir slikti.

Kāpēc viņi tā dara?

Tikai tāpēc, ka pašpārliecināts bērns iedveš viņiem bailes par to, ka viņi vairs to nespēs kontrolēt. Jo pašpārliecinātam bērnam ir savs “bezkaunīgs” viedoklis par lietām un notikumiem.

Un, ja viņam ir savs viedoklis, tad, laikam ejot, viņš varētu kļūt veiksmīgāks par saviem audzinātājiem, pāraugt tos – tas būtu sitiens viņu pašu pašapziņai.

Un tādēļ, lai bērns būtu vadāms, tiek apspiesta viņa pašpārliecinatība, viņa ticība tam, ka viņš pats kaut ko spēj. Tāda ir vadāmības cena.

Vairums cilvēku ir daudz spēcīgāki, kā paši domā. Tikai dažkārt viņi aizmirst tam noticēt.

Kā attīstīt ticību sev?

Pirmkārt – aizmirsti visu negatīvo, ko tev stāstīja par tavām spējām.

Kad kārtējo reizi tev uzmāksies domas “es esmu neveiksminieks”, “man nekas nesanāk” – vienkārši pasmaidi, domās pasaki “paldies” visiem, kas tev to iedvesa, vēlreiz labestīgi uzsmaidi sev un dzen projām šīs destruktīvās domas un apsolies “es vairs tur neatgriezīšos!”

“Dzīve ir vienkārša padarīšana. Ja tev iet grūti, tātad kaut ko tu dari nepareizi” (Ļitvaks)

Ja kaut kas neizdodas, uz mirkli pārtrauc to darīt, apsēdies un padomā, ko tu ne tā dari. Pajautā sev: “kur es varu pasmelties zināšanas par to, kā pareizi darīt?” Atbilde uz šo jautājumu parasti nopietni paviza cilvēkus uz priekšu ceļā uz veiksmi.

Otrkārt – dari tā, kā savulaik ieteica darīt Deils Kārnegī : “Lai attīstītu ticību sev, jādara tas, ko tu baidies darīt, un uzmanīgi jāizanalizē tie gadījumi no savas pieredzes, kad tev, to darot, viss notika veiksmīgi”

Treškārt – rekomendācija no Viktora Igo: “Izvairies no tiem, kuri cenšas sagraut tavu ticību sev. Tas parasti ir raksturīgi maziem cilvēkiem. Liels cilvēks, gluži otrādi, liek tev sajusties tā, ka arī tu pats vari kļūt liels” Patiesībā šajā pasaulē ir parāk daudz cilvēku, kuri ir gatavi tevi upurēt

Galvenais, labi ielāgo domu: “Ja tu pats sevi nevērtē pietiekami augstu, pasaule tev nepiedāvās ne par kapeiku vairāk”

Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

 

Reiz dzīvoja Zivs

ocean

Reiz dzīvoja Zivs. Viņa bija dzirdējusi daudz stāstu par Okeānu un nolēma, lai ko tas maksātu, viņai jānokļūst tur.

Zivs vērsās pie dažādiem gudrajiem ar jautājumu: kā nokļūt līdz okeānam. Tie deva dažādus padomus, runāja visu ko, lai tikai uzturētu savu “guru” autoritāti.

Tā kāda gudrā zivs teica, ka sasniegt okeānu ir ļoti, ļoti grūti. Lai to izdarītu, iesākuma ir jāpraktizē dažādas pozas un kustības – noteiktā veidā kustinot spuras.

Cita zivs – guru mācīja, ka ceļš uz Okeānu ved caur citu apgaismotu zivju pasaules izpratnes mācību studēšanu.

Trešā zivs teica, ka šis ceļš ir tik tāls un grūts, ka tas izdevies tikai nedaudzām, īpaši spējīgām zivīm. Vienīgais veids, visu laiku atkārtot mantru “Ram-ram-ram…”, un tikai tad atvērsies ceļš uz Okeānu.

Un tā, pēc kāda laika, no pamācībām un gudrajiem padomiem nogurusī zivs iepeldēja ūdenszālēs.
Tur viņa sastapa kādu pavisam parastu zivi.

Tā, izdzirdējusi par sarežģītajiem Zivs meklējumiem, klusiņām teica:

— Okeāns, kuru Tu meklē, vienmēr ir bijis, ir un būs blakus Tev. Tas vienmēr Tevi sargā, baro un auklē visus savus iedzīvotājus. Un arī Tu esi daļa no šī Okeāna, tikai Tu to vēl neesi pamanījusi. Okeāns ir Tevī un ārpus Tevis un Tu esi tā mīļotā daļa. Un visas zivis – tie ir šī milzīgā Okeāna viļņi.

Avots: http://pritchi.ru/id_103
Tulkoja: Ginta FS

Skolotājs tev blakus

cilveks blakus

Tāda ir mana pieredze: skolotāji, kuri visvairāk mums vajadzīgi — ir tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs šobrīd dzīvojam. Mūsu dzīvesbiedri, vecāki, bērni — ir paši labākie skolotāji, par kuriem mēs varējām sapņot. Vēl un vēl tie mums rādīs patiesību, kuru ne vienmēr mēs vēlamies redzēt – tikmēr, kamēr mēs to ieraudzīsim…
Cilvēki man bieži jautā, vai esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja līdz 1986. gadam. Un es atbildu: «Jā. Mana reliģija bija doma, ka maniem bērniem ir aiz sevis jāsavāc savas izmētātās zeķes». Tā bija mana reliģija un es biju ļoti aktīva tās piekritēja, neskatoties uz to, ka tā nekad tā pa īstam nebija nostrādājusi.

Reiz, kad Darbs jau “dzīvoja manī”, es sāku apzināties, ka tā nebija patiesība. Realitātē viņi katru dienu izmētāja savas zeķes, neskatoties uz maniem lūgumiem, draudiem un sodiem daudzu gadu garumā, un es sapratu, ka man pašai šīs zeķes jānovāc, ja vēlos, lai tās nemētātos.

Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar visām savām izmētātajām zeķēm. Tad kuram no mums bija problēma? Tā bija man. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi – ne zeķes pašas par sevi. Un kam bija risinājums? Atkal – man! Es sapratu, ka man ir divi varianti: vai nu panākt, lai man ir taisnība, vai arī – būt brīvai.

Man bija vajadzīgi pāris mirkļi, lai uzlasītu zeķes, nedomājot par bērniem. Un es sapratu, ka man patīk salasīt viņu zeķes. Es to darīju sevis, nevis viņu dēļ. Tā vairs nebija garlaicīga mājas uzkopšana; iespēja uzlasīt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās labsajūtā. Pēc laika viņi ievēroja, ka tas dara man prieku un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu vīri un draugi spiedīs uz visām iespējamām mūsu “pogām”, kamēr mēs sapratīsim, ko īsti nevēlamies par sevi zināt. Un katru reizi tie mūs virzīs tuvāk brīvībai.

Fragments no Baironas Keitijas grāmatas “Mīlēt to, kas ir”.

Interesanta ir pati raksta autore Bairona Keitija (Bairona Keitlina Rīda).

Viņa dzīvoja nelielā pilsētiņā, kas atrodas Dienvidkarolīnas štatā – tuksnesī. Bija ģimene, vīrs, bērni, pati nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 30 gadu vecumā viņai sākās ļoti smaga depresija. Desmit gadu garumā viņa turpināja slīgt paranoidālā depresijā, naidā pret sevi un viņu vajāja pastāvīgas domas par pašnāvību. Pēdējos divus gadus viņa nebija spējīga pat pamest savu istabu.

Reiz agrā 1986. gada februāra rītā, atrodoties rehabilitācijas centrā, viņa saprata ko tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi. Viņa pati uzskata, ka šī viņas pieredze ir kas līdzīgs tam, ko apraksta budistu un hinduistu literatūrā zem dažādiem nosaukumiem. Keitija to sauc par  “mošanos realitātei”. Tajā apgaismības brīdī, kā viņa saka:

“Es apjautu, ka tad, kad ticu savām domām, es ciešu, bet, kad neticu – neciešu un tas tā ir ikvienam cilvēkam. Brīvība izrādījās tik vienkārša. Es atklāju, ka ciest nav obligāti. Es atradu sevī prieku, kurš nekad nepazūd, pat ne uz mirkli. Šis prieks ir katrā no mums, vienmēr.”

Keitija nav ne vienas no reliģijām piekritēja. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Stīvenu Mitčellu, ar kuru kopā viņa uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlēt to, kas ir” un arī savu trešo grāmatu “Tūkstots prieka vārdu”.

Drīz pēc “atmošanās” pie Keitijas pēc palīdzības sāka griezties cilvēki. Viņi vēlējās uzzināt, kā iegūt brīvības sajūtu. Keitijas pašizziņas metode, kuru viņa sauc par “DARBU” šobrīd ir ļoti populāra. Tie ir vienkārši četri jautājumi, kurus uzdodot sev, cilvēks var mainīt savu dzīvi:

1. Vai tā ir taisnība?

2. Vai absolūti skaidri vari zināt, ka tā ir taisnība?

3. Kā tu reaģē tad, kad tici šai domai?

4. Kas tu būtu bez šīs domas?

Šo Darbu var darīt patstāvīgi vai kopā ar kādu citu cilvēku​.

Sākumā cilvēkam jāizvēlas kāda pārliecība vai doma, kas viņā rada trauksmes sajūtu vai kādas citas nepatīkamas izjūtas, piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» vai «Toms nevar cerēt, ka es risināšu viņa problēmas».

Pēc tam, vadoties no šīs domas, cilvēks uzdod sev šos četrus jautājumus. Jautājumus var uzdot arī jūsu uzdevuma partneris. Ja cilvēks strādā patstāvīgi, viņš pieraksta atbildes, bet darbā ar parneri atbild mutiski.

Pēc tam, kad jautājumi ir uzdoti, izteikumi burtiski mainās pretējā virzienā.

Piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» pārvēršas uz «Mana māte vienmēr mani ir mīlējusi». Vēl bez tā, cilvēks, kurš veic šo Darbu, pārbauda to, vai viņš var noteikt, kādā veidā radusies jaunā doma un vai tā ir patiesāka par to, kas bija agrāk.

Pati Keitija īsi savu Darbu apraksta tā: «Nosodiet savu tuvāko, uzrakstiet to, uzdodiet četrus jautājumus un pēc tam paplašiniet». Viņa ar šīs metodes palīdzību treniņos palīdz risināt gan savstarpējās attiecību problēmas, bērnu audzināšanas problēmas, slimības, emocionālās traumas, finansu problēmas, palīdz cilvēkiem gan skolās, gan ieslodzījumu vietās.
Tāds šodien stāsts!

​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS