TAVS KOMPASS

Man bieži jautā: vai var pilnībā uzticēties tai vai citai garīgajai mācībai?
Vai vajag sekot kāda noteikta guru ieteikumiem un padomiem saistībā ar tavu dzīvi?

Zivju laikmets, no kura šobrīd esam izgājuši, bija ilgs – pēdējos 2000 gadus, un tas bija laikmets, kad jāseko līderim. Zemes enerģijas bija smagas, un neskatoties uz to, ka Avots, tāpat kā šobrīd, atrodas katrā no mums, ne katrs alkstošais varēja ar to savienoties. Tikai garīgās autoritātes, ejot grūtu ceļu spēja atklāt sevī saikni ar Avotu. Un šie ļaudis bija ka orientieri, garīgie skolotāji citiem. Viņi kā bākas ar savu klātbūtni, savu sirds starojumu nesa gaismu, lai cilvēce, spēlējot polāro spēli un gūstot pieredzi līdzjūtībā, mīlestībā, nesavtībā, varonībā un visā pārējā, dēļ kā šī spēle tika uzsākta, nenogrimtu cīņā, manipulācijās, velmē pašapliecināties un saglabātu pašu galveno – saikni ar Dvēseli. Un tāpēc šis tandēms skolotājs-skolnieks bija praktiski vienīgais reālais ceļš pie gara.

Tāpat kā viss šajā polāro spēku cīņas un pretestības pasaulē, arī šī sistēma ir sagrozīta, jo akla uzticēšanās autoritātei neizbēgami rada manipulatoru. Radās ļoti daudz viltus skolotāju, par kuriem jau Bībelē tika vēstīts: “No viņu augļiem jūs tos pazīsiet”. Arī tas nebija nejauši. Taču šoreiz stāsts nebūs par to.

Turklāt 8 gadu laikā, sākot ar 2012. gadu, ir noticis intensīvs darbs pie Zemes elektromagnētisko lauku maiņas, lai pārrakstītu šīs realitātes matricu. Rezultātā tika notīrīta telpas viskozitāte, pagātnes inerce un tika iztīrīts milzīgs apjoms uzkrāto izkropļojumu, un sākās paātrināta kustība un katra cilvēka dvēseles izpausme (neatkarīgi no tā, vai viņš to ir izvēlējies, vai nē), lai pieņemtu jaunās mīlestības, vienotības un līdzjūtības frekvences. Zivju laikmetu, kurā cilvēks sekoja piemēram, iedvesmai un stingriem noteikumiem, kas tika doti no ārpuses, nomainīja Ūdensvīra laikmets, kurā tikai sirds spēj sniegt pareizo atbildi: vai es eju pareizā virzienā, vai es pareizi eksistēju?

Un līdz ar to jebkuras autoritātes, skolotāji, guru utt. pārstāj par tādiem būt. Jā, viņi ir, un viņi spēj iedvesmot, atmodināt tevī ticību savam bezgalīgajam sākumam, taču viņu galvenais uzdevums – ir atspoguļot tev tavas Dvēseles gaismu. Bet tavs uzdevums – uzticēties Avota dzirkstij sevī, klausīties un sajust sevi, unikālo Vienotā Visuma Organisma šūniņu.

Es bieži esmu teikusi, un jūs paši man to rakstāt, ka mana vēršanās pie jums ir kā atgadinājums.
Tas ir vārdos izteikts atgādinājums par to, ko jūs jau savā Dvēselē jūtat. Es tikai atspoguļoju jums jūsu sirds vibrācijas un jūs labāk dzirdat un iepazīstat sevi.

Ikviens īsts treneris, koučs, psihologs nedos padomus – dari tā, vai nedari tā, – viņš pievērsīs tevi tavam spēkam, tavam kodolam, tavai veseluma sajūtai – palīdzēs tev satikties pašam ar sevi. Tāpēc, ka tikai tu pats vari zināt, kā tev dzīvot, kurp doties, ko izdarīt, ka rīkoties saskaņā ar savu Dvēseles plānu.

Tas nenozīmē, ka vairs nevar klausīties nevienā. Var, tikai ne aizvietot, bet papildināt savas izvēles, nevis akli sekojot kādam, bet saskaņojot katru savu soli ar savu sirdi.

Un šajā sakarā rodas kārtējais jautājums: kā atšķirt ego balsi sevī, viltus rotaļīgā Es balsi no Dvēseles balss? Jāsaka, ka šis jautājums rodas tikai tiem, kuri vēl nav izveidojuši spēcīgu saikni ar savu Dvēseli un nav iemācījušies no iekšpuses to sajust. Šajā gadījumā tev patiešām ir vajadzīgas “bākas”, kas palīdzēstev izlemt. Un tas ir vienkārši.

Ja tevi mulsina kāda sveša viedoklis, ja tu salīdzini sevi ar citiem, ja tavas dzīves motīvs ir bailes un vēlme, lai kāds cits tevi izglābtu, iedotu tev burvju tableti, tad tu izmanto programmatūras komplektu, no kura tavs spēļu ego veidojas šajā pašreizējā dzīvē. Un tas nozīmē nebeidzamu staigāšanu pa spēles labirintiem. Tā kā tu šeit esi dzimis, lai izdarītu SAVAS izvēles, lai iegūtu SAVU pieredzi, nevis sekotu citu padomiem, un vēl jo vairāk – lai staigātu ar kāda cita kājām.

Taču, ja, skatoties vai klausoties noteiktu cilvēku runas, tu jūti spēka un miera pieplūdumu, rodas pārliecība par to, ka tu pats vari risināt savu problēmu – tātad šajā posmā tavas Dvēseles gaisma tiek atspoguļota un nostiprināta precīzi caur šo cilvēku.

Mūsu spēlējošā personība, zemes ego, ir to šablonu un paternu rezultāts, kurus Dvēsele ir izvēlējusies ielikt sevī, lai pārvarētu. Un izvēlējusies nevis “no spīdekļa”, bet gan iepriekšējās pieredzes rezultāta. Tāpat kā jebkurš spēlētājs, kurš nav pārgājis nākamajā līmenī, katra Dvēsele cenšas atrisināt Spēles uzdevumus un iziet no tās kā uzvarētāja. Gara Spēles būtība matērijā ir atcerēties Sevi. Tātad – iegūt brīvību no jebkādiem ierobežojumiem.

Blīvajās pasaulēs, tikai pārvarot ilūziju (ilūziju par atšķirtību, nepatiku, trūkumu utt.), cilvēks sāk koncentrēt uzmanību uz Avotu, uz saikni ar sirdi. Tāpēc visas grūtības, ko cilvēki izjūt savā ego (bailes, neticību sev, necieņu, pārākuma sajūtu utt.) ir spēles momenti, un katram ir savs burvju krellīšu komplekts, no kuriem var izveidot jaunu skaistu rakstu.

Mēs esam raduši identificēt sevi ar savu personību, ar savu prātu: es domāju, es redzu, es zinu, es atceros, es vienmēr esmu tāds, es nekad neesmu tāds… Bet mēs neesam prāts, mēs neesam programmu kopums, kāds ir mūsu ego. Un, kad mēs to apzināmies, apgūstam spēju dzirdēt un saprast savu ķermeni un Dvēseli, mūsu ego kļūst kontrolēts. Saglabājas tam raksturīgās iezīmes – cilvēka temperaments, vārdu krājums, domāšana vai reakcija stresa situācijās, taču stingri nodibinātā saikne ar mūsu mūžīgo daļu ļauj precīzi saskatīt patiesās vērtības. Un mēs iekšēji zinām, ka karjera, cīņa par vietu zem saules, jebkādi patērētāja atribūti ir tikai ilūzija, bet patiesā vērtība slēpjas mirkļa sajūtā šeit un tagad: visvienkāršākajā darbībā, ko veic mūsu ķermenis, rasas pilienā uz lapas, tikko uzlietas tējas aromātā, tava kaķēna gludajā kažokā, bērna acu mirdzumā… Tieši no šī harmoniskā stāvokļa ārējās dzīves atribūti pieskaņojas un sajūsmina mūs!

Man jāsaka, ka uzticēšanās sev nekādā gadījumā nav uzticēšanās impulsam. Kad es attālinājos no domāšanas, man kādu laiku šķita, ka tagad man ir jārīkojas nepārdomāti. Bet nē! Ir jāiemācās sadzirdēt savas dziļākās jūtas, pareizi izmantojot prāta instrumentu.

Un šajā jautājumā mums ļoti palīdz ķermenis. Es nenogurstoši atkārtošu, ka, lai dzirdētu dvēseles balsi, ir jārada harmonija ķermenī. Jo stīvais, izmocītais, saspringtais ķermenis, kas izdzīvo zem “domu maisītāja” spiediena, frekvencē nesakrīt ar Dvēseli. Dvēsele vēlētos pārraidīt impulsu uz sirdi un pēc tam no sirds uz prātu, bet nevar, jo uztvērējs nedarbojas.

Lai sadzirdētu savu ķermeni, ar to regulāri ir jāsatiekas. Ja prāts ir pilnībā uzurpējis tavu dzīvi un ir pieradis, ka visa uzmanība tiek vērsta tikai uz to, tad sākumā tas, protams, pretosies tām darbībām, kas var tevi izdzīt no prāta. Un tu piedzīvosi pašsabotāžu savos mēģinājumos regulāri kustēties, staigāt, elpot, piedzīvot kustību prieku izvēlētajās ķermeņa praksēs… Iespējams, tev pat nāksies pielikt kādu gribas piepūli, lai pārvarētu inerci. Bet pamazām tu iemīlēsi šos brīvības stāvokļus no domām un koncentrēšanos uz ķermeņa sajūtām, tev būs savas iecienītākās prakses, kas ļaus noskaņoties uz sevi. Man, piemēram, ļoti patīk “Iekšējais smaids”, tas palīdz ātri atjaunot saikni ar sevi.

Bērnībā daudziem no mums bija aizliegts klausīties ķermeņa balsī un savās sajūtās, tādējādi atradinot mūs no tā. Mums teica: nav svarīgi, ko tu jūti, galvenais ir domāt. Tomēr tagad ir pienācis laiks atgūt visu sajūtu paleti.

Ikreiz, kad tev vajag saņemt kādas atbildes uz saviem jautājumiem, pirms tos meklēt ārpusē, saskaņo tos ar ķermeni: paliec dabā, sazemējies, elpo, atbrīvojies no domām… Un sapratīsi, ka visas atbildes ir tevī. Un tie, kā likums, nav skaidri norādījumi “dari to”, bet gan zināms impulss, kas saka: “… tas nav vajadzīgs.” Pati ķermeņa fizika var pateikt to priekšā, ar sāpēm ceļgalos, vājumu vai citiem simptomiem, ka tu virzies nepareizā virzienā. Tajā pat laikā prāts var skaitīt “tas ir nepieciešams”, un ķermeņa mudinātie lēmumi var šķist neloģiski, nepamatoti un pat bīstami. Bet tāda ir dzīves pieredze. Katra šāda situācija ir pārbaudījums tam, kā tu spēj pieņemt jaunās frekvences, vai turpini spēlēt ar prātu vai izvēlies ieklausīties sevī. Un katru reizi tavas Dvēseles balss kļūst arvien skaidrāk atšķirama, un prāts beidzot ieņems savu vietu.
Atsevišķs stāsts – spilgta pievilkšanās mērķim, viegluma un siltuma pārdzīvojums ķermenī, bet pēc tam, kad prāts ieslēdzas un sāk izvirzīt pretargumentus, ķermenis jau atspoguļo “prāta mokas”.

Uzmanība pret ķermeņa un dvēseles iekšējiem signāliem attiecas ne tikai uz globālām izvēlēm, bet arī uz ikdienas lietām. Kā tev saprast, vai lieta patiešām ir tava, vai nē? Tieši tāpat. Apsēdies mierīgi, elpo un uzdod sev jautājumu: ja tu nebaidītos nesaņemt samaksu par padarīto darbu, vai tu to darītu? Vai tu gribētu to darīt vienkārši tāpat, nevis aiz bailēm, ne peļņas, ne pienākuma apziņas, ne apstākļu dēļ? SAVUS darbus mēs darām iekšējās motivācijas vadīti, mēs vienkārši nevaram tos NEdarīt. Tā kā kritērijs ir vienkāršs: viss, kas tevi piepilda, ir tavs, viss, kas atņem tavus resursus, nav tavs. Pārsteidzoši, kad ļaujam nedarīt “vajadzīgo”, bet veltām laiku Dvēselei vēlamām aktivitātēm, parādās spēks un vēlme darīt “vajadzīgo”.

Katrs no mums ir absolūti unikāls, katram ir sava programma, kā modināt Vienotās Mīlestības Apziņas specifisko šķautņu unikālo mirdzumu, kas mēs visi esam. Aiz katra aklas uzticēšanās ārējai autoritātei mirkļa vienmēr slēpjas kāds labums: galu galā ērtāk un vieglāk ir iet pa ierasto ceļu, nekā bruģēt ceļu cauri neapstrādātai augsnei ar savām kājām.

Tomēr katra Dvēsele vēlas dzīvot savu dzīvi, nevis atkārtot kāda cita dzīvi. Un kompass, kas vada mūs cauri dzīvei, ir mūsos. Tikai tad, kad mēs atbrīvojamies no visas vēlmes atrast ārēju ceļvedi un pagriežamies uz iekšu, mēs iegūstam to pašu Gaismu no iekšpuses, kas norāda mums virzienu, uz kuru iet. Ar sirdi vērs savu uzmanību uz savu dzīvi, un tas piepildīs tevi ar spēku, ceļa skaidrību un bezgalīgu enerģijas avotu.

© Svetlana Dobrovoļska «Obretenie-sily-Lubvi.ru» 
Foto: Anastasia Shuraeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu būsi sētnieks!

Daudziem vecākiem šķiet, ka, ja viņi bērnam “uzzīmēs” pēc iespējas bresmīgāku perspektīvu, tas noteikti saņemsies un sāks darīt visu, lai šī briesmīgā realitāte nekad neiestātos. Viņš saklās savu gultu kā nākas, sakārtos savu istabu, mācīties tikai teicami – un tikai tāpēc, lai vecāku uzzīmētās šausmas nekad nepiepildītos.

Es nekad neiemācīšos

Es atceros, kā mana mamma man mācīja adīt. Man nekas nesanāca, valdziņi nobruka, lellei domātā jaciņa nesanāca un es kaprīzi bļāvu, ka man nekad nekas nesanāks.

– Skaties, cik tev labi izdodas, – teica mamma. – Lūk, adatu vajag turēt šādi, bet valdziņu izadīt šādi.

– Es nekad to neiemacīšos, – es burkšķēju, un valdziņi sanāca arvien labāki un līdzenāki. – Kurš vispār izdomāja šo muļķīgo adīšanu!

– Tev jau sanāk normāla jaka, – smējās mamma.

– Jā, taču es vienalga nekad neiemācīšos šito stulbo adīšanu! – es pretojos, lai arī redzēju, ka man izdodas arvien labāk. Es taču nevarēju atzīt, ka mammai taisnība, bet man – ne.

Tagad es protu adīt. Taču ar šujmašīnu kaut kā nesanāca. Man bija brīnišķīga mājturības skolotāja, kura katru reizi ar prieku man paziņoja, no kurienes man aug rokas. Viņa mani pilnībā pārliecināja, ka rokas man aug tieši no turienes, un tagad man ir daudz vieglāk apvīlēt veselu aizkaru ar rokām, kas aug no turienes, nekā sašūt vienu vīli uz šujmašīnas, lai gan mani mācīja šūt no 5. līdz 8. klasei veselus četrus gadus. Tikai šo apmācību allaž pavadīja komentāri “Kas tā šuj!” un “Ko tu atkal esi te saputrojusi”.

Patiesībā nevienam nav noslēpums, ka neko iemācīt nevar, var tikai iemācīties. 
Četrdesmit gados es biju nolēmusi iemācīties vadīt automašīnu. Bet autoskolas instruktors man godīgi pateica, ka automašīna jāmācās vadīt 18 gados, jo četrdesmit tu vairs neko neiemācīsies. “Ko tu dari?” – “Kur tu lien!” – “Spied gāzi, es teicu!” – “Nu, kas tā brauc!” – “Kur tu tāda uzradies!”. Viņš auroja kā ievainots bizonis, es baidījos, raudāju, zaudēju pēdējās pašsavaldīšanās spējas un sapratu, ka esmu stulba un autovadīšana nav priekš manis. Diemžēl, tā vietā, lai sākot jau ar pirmo “tu”, atteiktos no viņa pakalpojumiem. Protams, es neko neiemācījos. Iemācījos pie kāda cita – un lieki piebilst, ka viņš ne reizi uz mani nepaaugstināja balss toni. Profesionālim tas nav vajadzīgs.

Nevienam tas nav vajadzīgs.
Dažkārt rezultāti medz būt vēl bēdīgāki.
Kāda pusmūža kundze man reiz stāstīja, ka tik ļoti bija noticējusi savas mammas daudzu gadu garumā iegalvotajam “Kurš tevi tādu precēs” (tā jau arī ir – grīdu mazgāt neprot, gultu neprot kārtīgi saklāt, traukus nemīl mazgāt, kam tāda vajadzīga) – ka saprata: princi gaidīt ir bezjēdzīgi, jāņem pirmo, kas pagadās. Un 18 gados viņa steigā apprecējās ar pirmo, kas pagadījās – pirmo, kas vispār viņai pievērsa uzmanību, jo, iespējams, otras tādas izdevības nebūs.
Lieki teikt, ka laulība izrādījās loti nelaimīga.

Atceros, kā viena no skolotājām skolā mums teica: “Četrpadsmit reizināt ar trīs – cik būs? Jūs, idioti, reiziniet stabiņā, galvā reizināt jums nesanāks”. Nē, šobrīd es esmu spējīga galvā sareizināt četrpadsmit ar trīs, taču katru reizi, dzirdot “jūs, idioti”, es nereizināju, es nenormāli dusmojos.

Mans dēls, pārnācis no skolas septītajā klasē, drūmi sacīja: “Mammu, kāpēc mums visu laiku saka, ka mēs esam stulbi, ka neko neprotam, ka mēs nenoliksim eksāmenus, nesaņemsim atestātu un dabūsim strādāt par sētniekiem? Es vairāk to nespēju klausīties!”. Es arī vairāk to nespēju klausīties. Astotā klase bija jau citā skolā.

Jūs, idioti, jūs muļķi, jūs neko nevarat, kam jūs tādi esat vajadzīgi. Ko tu te stāvi, ko tu te sēdi, kas tā tur slotu, kas tā pildspalvu tur, kas tā šuj, kas tā raksta, ar ko tu domāji, kur tu skatījies, ko man ar tevi tādu darīt?

Tas viss gāzās pār bērnu galvām katru dienu, gadu no gada. Un pat tad, ja vecākiem ir eņģeļa raksturs, zālamana gudrība un bezgalīga pacietība, bērni vienalga pasaulē saklausās, ka viņi tajā nav vajadzīgi, ka viņi ne tur stāv, ne tā sēž, ne tā visu dara –  un vispār, labāk, ja viņu nebūtu. Transportā, uz ielas, skolā, muzejā, veikalā – nekur par viņiem nepriecājas. Novāc rokas, nepieskaries, kā tu uzvedies, ko tu te dari, aizvācies, aizver muti!

Dīvaini, bet dažās valstīs bērnus mīl un par viņiem priecājas – kafejnīcā, uz ielas; atceros, cik dīvaini jutos Itālijā, kur par man dēlu cilvēki priecājās, tā it kā kafejnīcā saulīte būtu uzspīdējusi; atceros, kā Helsinkos kāzu salona īpašniece, bez īpašas tulkošanas sapratusi manu čukstu “ar rokām neaiztiec” – iesmējās un atļāva manai vienpadsmitgadīgajai meitai aiztikt visu, ko gribās.

Bet mūsu valstī bērni no pasaules saņem gluži pretēju atpakaļsaiti – labāk tevis vispār nebūtu. Vienalga no tevis nekas nesanāks. Bet dažkārt grūtos brīžos mēs paši piebilstam: kāpēc tu mani moci, vai ilgi man dēļ tevis būs jāsarkst, pietiek par mani ņirgāties!
– Kāpēc tu mani vispār dzemdēji, – bērni jautā, aizcērtot aiz sevis durvis. Un tas nav jautājums nevietā.

Cik labi būt pieaugušam! Neviens tev nepateiks: “kur tu skatījies”, kas noskrāpēsi mašīnas bamperi. Nejautās “vai savu galvu mājas aizmirsi?”, kad aizmirsīsi mājās darba dokumentus. Nepiecels divos naktī, lai pakarinātu skapī uz krēsla nomesto kleitu. Pieauguši mēs nepārstājam darīt muļkības, tikai par to mūs neviens nerāj.

Necienītais
Reiz dēls, smagi nopūzdamies, teica: trīspadsmit gadi – tas ir briesmīgs vecums: neviens tevi nesamīļo, par tevi nepriecājas un tevi neciena.

Kad es biju maziņa, bērnus nebija pieņemts cienīt. Tiesības uz cieņu netika iedotas no dzimšanas, tās bija jānopelna, jāpierāda, ka esi cieņas  vērts. Bērnus bija jālabo. Jāpasvītro ar sarkanu, jānorāda uz kļūdām, jākoriģē. Labākie pedagogi jau tajos laikos rakstīja – parādiet bērnam nevis to, kur viņam viss ir slikti, bet to, kur ir labi, kur viņam sanāk; bet šī pozitīvā pieredze tā arī palika nepieprasīta mūsu izglītības sistēmā.

Kad es biju jaunā skolotāja, tikai kādus astoņus gadus vecāka par saviem skolniekiem, man reiz uzbruka skolas dežurante: “Skriešus pārvilkt apavus! Kam es teicu!”. Viņa negribēja klausīties, ka kurpes, kas man kājās, ir maiņas apavi. Viņa pārstāja kliegt tikai tad, kad kāds viņai pateica “tā taču ir mūsu jaunā skolotāja”. Un tad viņa atvainojās: “Aj, un es domāju, ka skolniece”… Bet uz skolnieci var kliegt.

Šajā vērtību sistēmā kaut kā fatāli trūkst vispārējas cieņas cilvēkiem vienam pret otru – kad cieņu pelnījis ir ne tikai vecākais, gudrākais, tas, kurš daudz ko sasniedzis, bet jebkurš – tāpēc, ka viņš ir cilvēks, viņs ir tavs brālis, viņš arī ir Dieva radība, viņā arī ir daļa Dieva. Ne tikai skolotāja, bet arī skolniece. Ne tikai domes deputāts, bet arī arestētais.

Ideja cienīt bērnus vispār slikti iedzīvojas sabiedrībā. Vecāki kaut kā nesaredz kāda ir atšķirība starp cieņu un visatļautību, cieņu un nespēju ievērot robežas. Vieni ir sašutuši un jautā: “Ko tad man tagad viņu uz rokām jānēsā?”, bet otri paskaidro, ka ar cieņu izturas pret savu bērnu izvēlēm un tāpēc, lai visi pārējie paiet malā un ļauj bērnam terorizēt citus.

Un arī ar pašapziņu nav labi. Es zinu ļoti daudzus pieaugušus, gudrus, brīnišķīgus un bieži vien ļoti veiksmīgus cilvēkus, kuri dzīvo svētā pārliecībā par to, ka viņi ir niecības, morāli kropļi, ka apkārtējie viņus piecieš tikai tāpēc, ka tā vajag. Citi, savukārt, visu dzīvi pierāda to, ka viņiem ir tiesības uz cieņu, bet citi skaidri zin, ka viņiem nekas nesanāks.

Un teikšu ko briesmīgu, – arī ar Dievu attiecības nesanāk, jo arī Viņā cilvēki redz šo pašu mūždien neapmierināto skolotāju: nu, ko, atkal nelūdzies, atkal negavē? Visu gadu muļķi laidi un tagad nāc nolūgties?  Un ko esi atnācis? Ko tu gribi? Visu gadu nemācījies, tagad attapies? Agrāk vajadzēja domāt, bet tagad jau par vēlu. Divnieks gadā, divnieks atestātā, tai saulē būsi sētnieks.

Taču, nē.

Kaut kā ļoti negribas ar šo nobeigt.

Labāk, tā…

Parasti mēs neesam tie labākie audzinātāji. Mums pietrūkst spēka, gudrības un pacietības. Mēs netiekam galā ar savām emocijām. Mēs bieži uzvedamies kā maziņi, nevis pieauguši, – tajā pat laikā, gaidot no saviem bērniem, ka viņi uzvedīsies kā pieauguši, sapratīs, kas mums sāp, spēs to pieņemt, just mums līdzi un uzvesties gudri un pareizi. Daži bērni ar to tiek galā, taču šī nasta ir smaga – dažkārt pat mums pašiem.

Taču mēs mīlam savus bērnus un ļoti daudz ko darām pareizi, tapēc, ka mīlestībai ir brīnumaina īpašība: tā pati parāda pareizos risinājumus. Nezini, kā darīt, – dari mīlestībā un nekļūdīsies.

Un mēs noteikti tiksim galā. Un sanāks arvien labāk, jo cerība nemaldina, un mīlestība nepieviļ.

Atšķirībā no…

Irina Lukjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Līdzvērtīgas attiecības ar sevi

Droši vien mans galvenais iegūtās dzīves pieredzes rezultās ir absolūti apzinātā izeja no hroniskās spriedzes par to, vai es dzīvoju pareizi vai nepareizi…

Es esmu pārstājusi pati sev būt pastāvīgas piekasīšanās un salīdzināšanas ar citiem objekts, pārstājusi eksperimentēt un vardarbīgi piespiest sevi uz kaut ko, kas nav labprātīgs.
Tas nenozīmē, ka esmu ieaugusi kaut kādā vienā stāvoklī un neturpinu virzīties uz priekšu, ka man nav vajadzīgas pārmaiņas un es neko nevēlos.
Nepavisam, nē. Tas nozīmē tikai to, ka esmu izaugusi līdz līdzvērtīgām ar sevi attiecībām…

Es vairs neesmu ne savs toksiskais mentors, ne piekasīgais skolotājs, ne “motivējošais spīkeris” (diezin kāpēc man no šī vārdu salikuma piemetas filoloģiski drebuļi), ne stingra mamma, ne līdzatkarīgs sekotājs, ne arī vēlmju piepildījumu lūdzoša meitenīte-manipulators.

Es esmu VIENKĀRŠI ES.

Jā, es šad tad sevi sabotēju, neesmu pārņemta ar modernām rūpēm par sevi un ne pārāk “maigi pret sevi” izturos… taču, ja es to visu darītu, tad arī tā nebūtu es, bet kāds cits.
Bet man ir komfortabli tieši ar sevi, ar to, kas es esmu pēc savas dabas, ritma, temperamenta, pēc savas personīgās reakcijas uz dzīvi, pēc tā, ko es mīlu un kā mīlu…
Un es nevēlos pastāvīgi domāt par to, cik tas ir pareizi vai nepareizi.

Man pietiek ar to, ka zinu, ka dēļ manis necieš, ka es nelienu neviena dzīvē jau augstāk minētajās lomās, kurās tik ilgu laiku pavadīju savējā, un, ka tagad viss labākais kļūst ātrāk pieejams bez lieka saspringuma.

Nē, mani mīļie, es neiesaku jums sabotēt pašiem sevi…
Ja godīgi, es vispār neko neiesaku.
Vienīgi piedāvāju atslābināt tvērienu tad, kad jums tikai šķiet, ka bez jūsu pastāvīgās kontroles dzīve apstāsies un sabruks.
Dzīvē neapstāsies. Bet jūs – gandrīz noteikti. 

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savam bērnam skolas gaitas sākot

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem skolā iešana nekad nav sagādājusi prieku. Kad mācījos skolā, es ļoti no tās noguru, un nogurstu arī tagad, kad vedu turp savu bērnu. Kad meita sāka iet pirmajā klasē, mēs bijām apjukuši un neveikli centāmies uzmundrināt ne tikai viņu, bet arī sevi.

Un, lūk, atkal 1. septembris un es domāju par to, ko gan teiktu savam bērnam, ja tagad ar tagadējo savu vecāka pieredzi vestu viņu pirmo reizi uz skolu? Tad, lūk, visticamākais, ka augšāmcēlies Makarenko mani kārtīgi iepļaukātu par to, ko tagad teikšu, bet pēc tam bezspēkā apraudātos un apjucis ierautos stūrī. Tāpēc, ka mana uzruna pirmklasniekam izskatītos sekojoši un šos vārdus es pateiktu Dona Korleones balsī:

1. Nedzenies pēc labām atzīmēm.

Tās nav lielākā vērtība. Tu pats sev iekšēji uzstādi latiņu, to nedara ieraksts klases žurnālā.

2. Tev nav obligāti ar kādu jādraudzējas, pietiek, ja esi labestīga un laipna.

Protams, skaistas ir grāmatiņas par skolas laiku draudzību. Taču var gadīties tā, ka tava cilvēka šajā kolektīvā vienkārši nav. Taču nebēdā, viss tev vēl priekšā.

3. Skolā vairs nav “mazo jauko bērniņu”.

Tu nokļūsti kolektīvā, kurā kopā sanākušas jau pilnvērtīgas, lai arī vēl pieaugošas personības. Šis kolektīvs gandrīz pilnā sastāvā kopā būs visus 9 vai 12 skolas gadus. Jau pirmajās dienās sākas attiecību veidošana. Pacenties kolektīvā ierakstīties cienīgi. Neļauj sev darīt pāri.

4. Neiesaisties citu pazemošanā.

Ja kolektīvā ir tāda situācija – neesi to vidū, kas moca vājākos. Un, lūdzu, pastāsti man, ja ir tāda situācija. Es atradīšu skolā pareizo pieaugušo, kurš šo situāciju palīdzēs atrisināt.

5. Neviens nedrīkst par tevi smieties un tevi pazemot. Īpaši jau skolotājs.

Mums skolā bija klases audzinātāja, kura sevi uzskatīja par Petrosjana pēcteci un viņai ļoti patika cilvēku priekšā pasmieties par citu kļūdām. Tad, lūk – tas ir nepareizi.

6. Skolotājs nav neapšaubāma autoritāte.

Lai arī ļoti cienu pedagoga misiju un profesiju, savā dzīvē esmu satikusi ļoti daudz cietsirdīgus, uz dzīvi apvainojušos, vājus, dumjus – dažādus skolotājus, un tāpēc nekad savam bērnam neteiktu, ka skolotājam vienmēr ir taisnība. Tas tā nav. Gadās, ka skolotājs kļūdās. Iespējams, viņš ir lielisks cilvēks, kurš spējīgs būt par skolotāju ar lielo burtu, un, iespējams, tieši viņš spēs palīdzēt tev grūtā situācijā. Mācību gaitā mēs to redzēsim, esi mierīga, nepārdzīvo.

7. Tu esi maziņa, bet tas nenozīmē, ka ar tevi var darīt visu, kas ienāk prātā.

Ja tu negribi ēst skolas brokastis – tu vari neēst. Ja tev vajag uz labierīcībām – tu drīksti palūgt skolotājam iziet. Cieni citus un izturies tā, lai tevi cienītu.

8. Tev nedrīkst draudēt.

«Salauzīšu tavu telefonu». «Paņemšu un neatdošu». «Sasien matus, savādāk es tos nogriezīšu». Tas ir viss, ko lai saka man nevis tev. Tu sēdi, klausies un ņem vērā.

9. Tevi nedrīkst neielaist stundās. Pat tad, ja esi aizmirsusi maiņas apavus.

Pat tad, ja tavi svārki nav tā fasona, kādus gribētu redzēt skolotāja. Tavas tiesības mācīties ir nostiprinātas ar valsts Konstitūciju. No sava metra augstumiem tu vari demonstrēt to, ka spēj pastāvēt par savām tiesībām. Taču speciāli buntoties, protams, nevajag. Bet, ja nu tā sanācis, ka maiņas apavi aizmirsušies, droši aizstāvi savas tiesības atrasties klasē notīrītos āra apavos. Jo citu cilvēku darbs ir jāciena un tāpēc grīdai jāpaliek tīrai.

10. Jebkurā situācijā zini – tev ir aizsardzība. Šī aizsardzība esam mēs – tavi vecāki.

Tu vari man piezvanīt jebkurā laikā un izstāstīt man visu. Un es palīdzēšu tev atrisināt jebkuru grūtu un sarežgītu situāciju. Kā Betmens vai Karlsons. Es esmu blakus!

Jekaterina Suslova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaismas bērniem vajadzīgi Gaismas vecāki

Gaismas bērniem vajadzīgi Gaismas vecāki, Gaismas skolotāji.

Un mums par tādiem jākļūst.

Un tāpēc vajag, lai mēs paplašinātu savu apziņu, mūsu priekšstatu par Bērnu, par viņa audzināšanu.

Mūsu apziņa ir praktiskās pedagoģiskās darbības balsts. Taču šo apziņu daudziem no mums ierobežo materiālistiskais uzskats, kas neļauj Bērnā saredzēt Mūžības Ceļotāju.

Mēs paši sevī neesam atklājuši Mūžības Ceļotājus. Bet Bērnam vajadzīgi tieši tādi vecāki un skolotāji.

Te nu arī ir nepieciešamība paplašināt apziņu un tai vajadzīgas jaunas atļaujas. “Lai iegūtu atjaunotu apziņu, ir jāiemācās atļaut. Tas ir pirmais priekšnoteikums apziņas attīstībai” – tā runā Austrumu gudrie.

Kas pietrūkst mūsu apziņai, lai tā paplašinātos?

Tas nav stāsts par plašām zināšanām, bet gan par to, ka jāpārceļ sava apziņa no materiālistiskās pasaules uztveres, tajā skaitā Bērna uztveres, līdz garīgajam. Mēs nenoliegsim materiālo pasauli un materiālās vertības, tās ir un mēs tajās dzīvojam. Taču eksistē kas daudz svarīgāks, kas nosaka arī materiālo – tas ir Gars un Garīgums.

Visas tradicionālās pedagoģijas rokasgrāmatas korī apgalvos, ka audzināšanu nosaka trīs faktori: iedzimtība, vide un vides organizēšana, tātad mērķtiecīga audzināšana. Šie trīs materiālistiskie jēdzieni mūsu pedagoģiskajai apziņai visu laiku ir diktējuši savu gribu, tā rezultātā ir radies mūsu autoritārais uzskats par Bērnu un mūsu spēka piegājieni viņa audzināšanā.

Taču ir pagājušas simtgades un tūkstošgades, bet mūsu audzināsanas prakse nevar triumfēt.

Mēs izgudrojam pedagoģisko zinātni, taču idejas par audzināsanu  neattīstās. Vai tad mēs neredzam to, ka tādā veidā mēs attālināmies no saviem bērniem, ne tajā nozīmē, ka mūsu apziņa ir viņus pārspējusi, un bērni nespēj mums sekot. Bet tajā, ka kļūstam kurli viens pret otru.

Cilvēce patiesi ir uzkrājusi bagātīgu pieredzi, un mēs varētu bērniem dāvāt mūsu zināšanas, mūsu vērtības. Taču vajadzētu, lai viņi  ieklausītos mūsu padomos? Taču viņiem ir ļoti grūti to izdarīt. Tāpēc mēs elšam un pūšam: ja vien jaunība zinātu un vecums varētu!

Un kur te mūsu bērnu vaina?

Vai tajā, ka viņi pieprasa, lai mēs viņus cienītu un komunicētu ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu? Protams, pieprasa, ne ar deklarācijām, bet ar visiem iespējamajiem savas garīgās un patiesās Dabas likumiem, pieprasa lai mēs atzītu viņos Mūžības Ceļotājus un tieši šos Ceļotājus iepazītu arī sevī?

Cilvēce no gadsimta gadsimtā atkārto vienu un to pašu kļūdu, un tagad tai esam pievienojušies arī mēs: uzskatām Bērnu par dumju un ar varu vēlamies viņu padarīt gudru; uzskatām viņu par stūrgalvīgu un diezgan nekaunīgu un vēlamies ar varu pakļaut viņu savai gribai, kas mums pašiem šķiet patiesa un morāli tīra; mēs Bērnu uztveram kā vienkaršu trauku, kurš neatlaidīgi vēlas tikt piepildīts ar kaut ko labu, un “viņa labā” mēs ar varu cenšamies to piepildīt.

Bet kļūda slēpjas mūsu neizpratnē par to, ka Bērna garīgā un patiesā Daba necieš nekādu vardarbību, lai arī ar kadiem cēliem mērķiem tā nebūtu pamatota. Te arī partrūkst saikne. Un audzināšana, kurai sākotēji vajadzēja būt visbrīnišķīgākajam un dievišķīgākajam procesam uz Zemes, kļūst nedzīva, neglīta un kļūst par mocībām kā Bērnam tā mums pašiem.

Šalva Amonašvilli “Balade par audzināšanu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstais pavadonis īstajā brīdī

Kas ir pavadonis?
Tas ir cilvēks, kurš spēj nodrošināt drošu mīlestības un pieņemšanas telpu. Kur nav bail ieskatīties sevī. Kur vari izelpot. Kur vari saņemt atbalstu savā ceļā. Kur vari novilkt savas bruņas un dziedēt brūces.

Kā likums, rezonē tieši tas pavadonis, kuram ir tas resurss, kurš cilvēkam nepieciešams tieši tagad.

Tas, kurš pats izgājis līdzīgu pieredzi, kurš ticis galā. Tas, kurš spējīgs redzēt vairāk, plašāk un parādīt, ka var arī savādāk. Tas, kurš spējīgs pārciest visu to, ar ko pie viņa vēršas. Tas, kuram ir pieeja tiem resursiem, kuri cilvēkam šobrīd ir visnepieciešamākie. 

Mēs redzam un jūtam tos, kuri ir līdzīgi mums, ar kuriem mums saskan un kuri rezonē. Un katrā ceļa posmā tie var būt atsķirīgi cilvēki.

Šodien ir ļoti daudz dažādu meistaru un pavadoņu. Nav labu, nav sliktu. Ir tie, kuri der konkrētam cilvēkam, konkrētā viņa dzīves posmā. Lai saņemtu tieši to pieredzi, kura nepieciešama.

Pievilkšanās pēc rezonanses un saskaņas principa. Sajūtot un dzirdot sevi.

Kas atsaucas – turp arī doties. 

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs skolotājs

– Tavs skolotājs ir tevī. Viņš ir kluss. Viņš klusē. Viņš klausās. Viņš līksmo, kad dzird tevis un citu cilvēku teiktos patiesības un mīlestības vārdus…
Vai zini, par kādu līksmošanu es runāju? Vai zini, par šīm tikšanās reizēm ar sev tik ļoti tuvo un mīļo?Vai tevī skanēja šī laimes rezonanse no vienotības ar kaut ko sen aizmirstu un no jauna atklātu? Ja tu saki “jā”, tad vairs nekad nešaubies par tā patiesumu. Tāpēc, ka tā arī ir patiesība.
Vai gan tu vari nelaisties dejā ap savu skolotāju, kurš līdzīgi viesulim līksmo tavā sajūsminātajā sirdī? Vai gan tu vari pretoties savai paša laimei un negriezties dejā ap to? Nav pasaulē noslēpumu laimīgam cilvēkam, jo tas kurš spēj būt tik dziļi sevī, tas iegūst dzīvi it visā, kas ir šajā pasaulē.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Teikt vai neteikt patiesību

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padari Dvēseli skaistu

Kāds mūks, kurš sekojot savam aicinājumam daudzus gadus bija gājis, pārvarot dažādus šķēršļus, kārdinājumus, iekšējās pretrunas, beidzot bija zaudējis gara spēku un ticību sev. Cenšoties atrisināt šīs iekšējās pretrunas, viņš nolēma doties pie Skolotāja, kurš dzīvoja nabadzīgā mājiņā paša kalna galā.
Viņa ceļš bija ilgs, bet vakaram tuvojoties, pārguris un nomocījies, viņš beidzot sasniedza vecā vīra māju. Vīrs atvēra viņam durvis un mūks iesaucās:
– Skolotāj! Es nezinu, ko man darīt. Es atnācu pie tevis cerībā, ka tu man palīdzēsi ar padomu!
– Palīdzēšu, – atbildēja vecais vīrs. – Bet tagad es gribu, lai tu atpūstos. Laiks ir vēls, tu esi noguris un izbadējies.
– Tev taisnība, Skolotāj! – iesaucas mūks. Viņi apsēdās ieturēt pieticīgu maltīti un pēc tam devās pie miera. Mūks nepamanīja, kā aizmiga.
No rīta mazā gaismiņā viņi bija jau augšā un Skolotājs teica mūkam:
– Redzi to mazo taciņu, kas aizvijas aiz pakalna? Tā aizvedīs tevi pie upes. Ja būsi vērīgs, tu atradīsi to, ko meklēji. Skaties upē, skaties uz straumi, bet pēc tam atgriezies un pastāstīsi man, ko redzēji.
Mūks devās pa taciņu uz upi un drīz viņa acīm atklājās brīnumskaists skats. Upes varenība viņu pārsteidza. Tā bija strauja un dziļa, tās ūdens bija dzidrs un upes dibenā starp ūdenszālēm varēja redzēt daudzkrasainus oļus. Straumē šurpu turpu peldēja mazas zivteles, kas atgādināja aužamās stelles.
– Nekas to neapturēs, nekas nepadarīs drūmu, – padomāja mūks.
Kad viņš atgriezās būdiņā, satika saimnieku, kurš trenējās kaligrāfijā. Tas viegliem un gracioziem spalvas vēzieniem rakstīja hieroglifus.
– Stāsti, ko redzēji, – viņš jautāja mūkam.

– Skolotāj, man šķiet, ka es sapratu galveno. Upe ir lielāka par to, kas tajā atrodas. Viss, kas tajā atrodas, neaptur tās plūdumu.

– Pareizi, mans draugs! Upe ir visa tava pieredze, tā plūst no tavas pagātnes nebeidzamā straumē, caur tagadni nākotnē. Esi kā ūdens – apskalo, apmazgā, ienirsti, piepildi, ved sev līdzi. Un tu visu pārvarēsi, pieņemsies spēkā, kļūsi vieds.
Kopš tās dienas tā kļuva par viņa mantru: ūdens slīpē akmeni un padara tā formu gludu un skaistu.
Oļegs Putilins
Tulkoja: Ginta Filia Solis