Izrādās, skolotāji ir tepat, blakus

LAIME112233

Vakar izsaucu taksometru un man pakaļ atbrauca cilvēks, kurš pārsteidza mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Tik ļoti pārsteidza, ka es jau otro dienu visiem par to stāstu.

Iesēžos mašīnā. Vadītājs smaida… Es arī, taču paralēli telefonā risinu kaut kādus darba jautājumus.
Vai jums nepūš no loga? Nē, paldies, viss ir labi. Jūs neesat nosalusi? Nē, man patiešām ir labi. Vēlaties konfektes? Es nupat veikalā nopirku. Tik garšīgas! Želejas. Es tās dievinu! Parasti pasažieriem nepiedāvāju, tas nav taktiski. Taču jums piedāvāt ļoti sagribējās. Es sapratīšu, ja jūs atteiksieties. Vēlaties? Vēlos! Un viņš atdeva man visu kastīti…
Atjokoju, ka tagad saprotu, kāpēc viņam tik augsts reitings Uberā.
Apstājamies pie luksafora, gar mašīnām skraida puķu pārdevēji. Viņš jautā: jums patīk ziedi? Patīk. Viņš nopērk man ziedus. Man acis lielas. Braucam, es smaidu…. tik patīkami…. Cenšos saprast, kas notiek – rīts, es vēl tāda nedaudz miegaina….
Sākam runāt par bērniem. Viņam meita mācās universitātes otrajā kursā – Polijā. Un, kad viņš pateica nākamo frāzi, man žoklis atkārās.

“Ziniet, Zoja. Es tā kaifoju no tā, ka man ir bērns. Sieva. Darbs. Man tas reāli patīk.
Man zvana meita, lūdz naudu kaut kādām savām lietām. Viņa tur, Polijā, tālu prom no mājām, skumst. Es papildinu viņas karti un tiiiiiik labi paliek. Vienkārši kaifs! Ka savam bērnam izdarīju ko labu. Iepriecināju Es iedomājos, ka viņa tur nopirks kaut kādas sev patīkamas lietiņas, pasūtīs picu, apēdīs to kopā ar draugiem un viņai visam pietiks naudas. Un man paliek tik silti.
Un vēl, ziniet, kad es sievu vedu uz manikīru, es samaksāju par to pats. Un man no tā ir tāāāāds kaifs! Viņa taču vēl divas nedēļas man to manikīru priecīga atrādīs un smaidīs. Un man ir tik labi no tā, jūs pat iedomāties nevarat. Es taču ģimenei kaut ko labu esmu izdarījis! Un no tā man ir tik labi dvēselē.”
Uz to brīdi, es biju aizmirsusi par savu telefonu.
“Un, vēl, ziniet, ielās ir tik maz laimīgu cilvēku! Skatos uz gājējiem un praktiski neredzu nevienu “savējo”, smaidīgo. Visi tādi drūmi un steidzīgi. Vispār jūs esat pirmā no pasažieriem šajās pēdējās divās dienās, kura man uzsmaidīja.
Es nesen satiku savus paziņas. Viņiem ir divi bērni – mācās pirmajā un trešajā klasē. Tad, lūk, viņi sūdzējās, cik ļoti dārgi sanāk bērnu palaist skolā, nākas pirkt visus macību piederumus, grāmatas, skolas formu… Viņi 15 minūtes man to stāstīja un sejas abiem tādas drūmas, norūpējušās.

Es viņiem piedāvāju risinājumu. Ziniet, kādu?

Teicu – ejiet uz tuvāko bērnu namu un atdodiet tur savus bērnus, ja viņi jums ir tik liela problēma. Tad jums nebūs problēmu ne ar skolu, ne skolas formu, ne grāmatām. Viņi man atbild – “nē, taču! Kā tu tā runā! Tā nevar! Mēs taču viņus mīlam un tie ir mūsu bērni!”
Nu, lūk – jūsu bērni, tad esiet pateicīgi par to, ka viņi izvēlējās tieši jūs, lai piedzimtu jūsu ģimenē. Ka Dievs jums atsūtījis tādus, skaistus, veselus, dzīvespriecīgus bērnus. Daudzi cilvēki par to tikai sapņo, viņi būtu gatavi par to maksāt jebkuru naudu, bet jums šī Dāvana jau ir! Dieva Dāvana! Mīliet viņus, dariet viņu labā visu! Un dariet tā, lai viņi par šo “visu” pat neuzzinātu. Ko jūs sūdzieties!?”
Tik ļoti laimīgi cilvēki, ka vispār savu laimi neievēro. Un tā taču ir lielākajai daļai. Pareizi?…”
Viņš vēl kaut ko stāstīja. Es klausījos un klusēju (tas notiek ļoti reti), un manā galvā visu laiku griezās frāzes “apmaksāju sievai manikīru un kaifoju”, “daru kaut ko sava bērna labā un kaifoju”. Es sapratu, ka, lūk, šis vadītājs no taksometru firmas Uber – Vadītājs, nevis uzņēmējs, vai investors vai politiķis. Viņš nav nevienā no TOP-100 vīriešu, kā daudzi mani paziņas. Viņš nav uz žurnālu vakiem. Ar viņu nav nevienas intervijas. Viņs pat nepelna tik daudz, cik es.
Bet dzīves viņā ir daudz vairāk, kā visos parējos kopā ņemtos! Mīlestības, gaismas – īstas gaismas, ne televīzijas! – vairāk kā visos cilvekos, kurus esmu sastapusi dzīves laikā. Vispār.
Es skatījos uz saviem pazīstamajiem vīriešiem un domāju, ka tas ir normāli – būt visu laiku ar saskābušu un neapmierinātu seju (tu taču esi lielaja biznesā), vai nesmaidīt, būt mūžīgi aizņemtam un neapmierinātam, neprast kaifot, vai teikt sievietei “tu mūžīgi man izsūc naudu saviem saloniem”, vai izturēties pret dzīvi kā mūžīgo cīņu un pārbaudījumu.

Es izkāpu no taksometra ar ziediem un konfektēm rokās, 100500 komplimentu pavadīta. Interesanti, kā viņš tā var sadalīt savu gaismu uz visiem cilvēkiem?
Es izkāpu un sapratu, ka man ir gaiši. Tāds cilvēks! Tik skaista macību stunda! Un tāda kosmiska attieksme pret dzīvi!

Es ne pēc viena personības izaugsmes treniņa nebiju jutusies tik laimīga.

Skolotāji ir tepat, blakus!
Zoja Torohova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par vīrieša un sievietes garīgo izaugsmi

rokas

Partneris aktivizē tavu karmu, tavus slēptos trūkumus. Viņš tos spoguļo.

Kā pārbaudīt, kas ir viņa darbs: tas ir tas, kas tevi viņā tracina, kas izraisa sāpes un tas arī ir tas, ar ko jāstrādā.
Dvēselē vajag viņam piedot, strādāt ar sevi, taču tu drīksti viņam aizradīt uz viņa trūkumiem. Tikai darīt to maigā, viņam saprotamā formā. Neattaisnot viņu ar vārdiem “viņš man ir skolotājs, tātad var darīt visu, ko vien vēlas”, jo arī tu esi viņa skolotāja! Un viņam jāzin, kur viņš maldās.
Visos gadījumos ir jāsaglabā miers, izņemot pašaizsardzības jautājumus: savus bērnus/savu māju/savu cilvēcisko/sievietes pašcieņu.
Ko dod “izšķīšana” partnerī? Sava Es zaudēšanu. Nevajag iestigt, ir jāiet blakus.

Sievietes daba ir elastīga un viņa spēj pakārtoties vīrietim, un te nu ir svarīgi nepāršaut par strīpu un nepazaudēt savu patieso Es. Savukārt, kad vīrietis pakārtojas – viņš zaudē savu vīrišķo enerģiju.
Neatkarības jautājums – morālās, materiālās. Kā pareizi uzvesties: nevajadzētu pieļaut galējības. Sievietei ir jābūt sociāli realizētai un neatkarīgai, taču ir svarīgi to neizrādīt pārāk atklāti, nelepoties ar to, jo vīrieti tas pazemo. Viņam ir jādomā, ka bez viņa nevar, tas dod viņam sava nozīmīguma sajūtu.
Materiālo atkarību var pieļaut tikai tad, ja vīrietis dzīvo pec garīgajiem dzīves likumiem un ļoti skaidri apzinās savu “apgādnieka” lomu.
Vai ir vajadzīga pašpietiekamība? Kādai tai jabūt: ko dod jēdziens “ES PATI”: “Ja tu pati, tad priekš kam es tev esmu vajadzīgs?” Vīrietim ir ļoti svarīgi justies vajadzīgam.
Kad sieviete ir pārāk aizrāvusies ar savu pašrealizāciju, tad vīrietis var sajusties pamests. To vajadzētu atcerēties. Un attīstoties nenodarīt pāri ģimenei.
Laulības karma aktivizējas dažādos dzīves posmos. Astroloģija parāda šos punktus. Dažkārt cilvēkam vajag pabūt vienam.

Vientulības pieredze. Kāpēc cilvēks iziet šo pieredzi? Svētais vientulības laiks ir svarīgs pašrealizācijai. Lai izdzirdētu sevi un savu Dvēseli. Ikdienas steigā tas nav iespējams.
Ir pienākusi “Dievietes mātes ēra”, un kad atnāk misija, būs daudz sieviešu tās sekotāju. Ir pienācis laiks sievietēm būt aktīvām un patstāvīgām, taču neaizmirstot savu mātes un sievietes lomu.
Cilvēks savā garīgajā izaugsmē pieņem no sava partnera kā labās tā arī sliktās lietas. Apzināti saprot, ka brīžam atrodas baltā, brīžam melnā skolotāja lomā, un viņš saprot, ka ir atnācis aktivizēt savu karmu pilnā mērā. Norādīt uz visiem blokiem/bailēm/trūkumiem. Vai arī uz visām pozitīvajām lietām, ja pāris to nopelnījis ar savas dzīves pozitīvo ceļu.
Un nopelnīt šo pozitīvo karmu var tad, ja cilvēki pareizi spēlēs īstas sievietes un īsta vīrieša lomu. Dzīvos atbilstoši garīgajiem dzīves likumiem. Apzināti palīdzēs attīstīties viens otram un darīt kaut ko cilvēku labā – izpildīt kādu augstāko pāra mērķi, piedalīties cilvēces apziņas evolūcijā.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Nebaidies no kritikas

15g4

Es pat teiktu, ka par kritiku ir jāpriecājas.
Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem: kritika ir NEvienaldzība. Ar to daudz kas ir pateikts.
Kad tevi idealizē, – Tu esi ērts. Tevi nevēlas iepazīt dziļi.
Ērts tiem, kuri uz brīdi Tevī redz to, kas šajā dzīves mirklī cilvēkam pašam ir vajadzīgs. Taču šis “ērtums” nav mūžīgs.
Ja Tevi kritizē, – Tu esi interesants, savādāk Tev vienkārši būtu pagājuši garām, nepievēršot nekādu uzmanību.
Kritizētājs vai nu pieņems Tevi, vai aizies no Tavas dzīves, atstājot Tev “špikeri” tālākai attīstībai.
© Amu Mom
Tulkoja © Ginta Filia Solis

Amu Mom: tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam

lugsanas2

Katru reizi, kad kāds vai kaut kas nodara tev sāpes, nesteidz dusmoties. Tu savas sāpes esi izlūdzies Visumam. Neapzināti tu pats tās esi pievilcis.

Sāpju nodarītājs ir tikai marionete, kuru tu pats vadi…

“Esi piesardzīgs ar savām vēlmēm” – tie ir Mūžības vārdi.

Ko tie sevī nes?

Kad tu alksti, lai piepildītos kāda no tavām vēlmēm, tu nemaz neaizdomājies par to, ka, lai tā piepildītos, tev būs kaut kam jāiet cauri, kaut kas jāzaudē, kaut kas jāiegūst… Kā tikko vēlme ir noformulējusies un nostiprinājusies apziņā, visapkārt viss sāk pārkārtoties tā, lai tā varētu piepildīties.

No tavas dzīves aiziet cilvēki, kuri traucē vēlmei piepildīties, uzrodas jauni, kuri palīdz, ierodas tie, kuriem jāiemāca tev ieraudzīt ceļu pie kārotā. Dažkārt ir vajadzīgs spēks, bez kura šo ceļu nenoiet, bet spēku dod sāpes un grūtības. Tu esi pieradis pie tā, kas bija agrāk, un neredzi, pie kā ved sāpīgas izmaiņas visapkārt. Taču tu jau gribi, lai tavas vēlmes piepildītos? Tās ir tas, kas nebija, bet kam jadzimst, un tas no tavas dzīves aizvāks veco, kas neļāva atnākt Jaunajam…

Piedzimšana atnāk caur sāpēm. Aiz Nakts nāk Diena.

Tumsai ir jāsabiezē, lai iemirdzētos spēcīga Gaisma…

Vēloties, tu pats un tikai tu, ieslēdz visus mehānismus, kuri maina dzīvi jaunai piedzimšanai tajā.
Tu pievelc it visu, kas tam vajadzīgs, tajā skaitā – arī sāpes.

Tāpēc atceries: tas cilvēks, kas nodarīja tev sāpes ir tevis paša izsaukts. Viņš ir lelle. Nedusmojies uz viņu, bet atdari ar pateicību par spēku, par palīdzību ceļā uz Jauno.

Autors: AmuMom
Avots: https://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Skolotājs

saule

– Mums apkārt tik daudz gudro – skolotāju, dažādu padomdevēju, kā atšķirt īsto? Vai ir kādas īpašības, pēc kurām to atpazīt?
– Nē. Un būt nevar. Ne jau skolotājs māca. Māca laime. Viss, kas ir laimīgs šeit un tagad, atrodas Dievā. Lūk, kurš zin patiesību! Lūk, kurš nevar nedalīties tajā ar citiem. Vai tu to dzirdi? Viņam tas ir vienaldzīgi. Gribi? Mācies! Negribi? Nē! Laimīga ir zīlīte pie tava loga, laimīgs ir koks zem saules, laimīgs patiess gudrais. Viņš ir vienkāršs kā putns. Brīvs kā vējš koka lapotnē. Viņš ir silts kā saules stars. Viņš ir maigs, kā mēness nakts. Rezonē ar otra laimi. Atceries par savu trauslāko stīgu, kas nostiepta saskaņai ar Dievu. Ieklausies tajā ar Sirdi. Neminstinoties, uzreiz! Kad tu esi laimīgs, TU PATS ESI SKOLOTĀJS Kad nelaimīgs – vien satraukts skolnieks, kurš pat nezin, kas vēl viņam būtu jāiemācās.
– Bet kā būt laimīgam?
– Mīli!
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto:pixabay
Tulkojums © Ginta FS

Reiz dzīvoja meitenīte…

jauna meitene4

Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata laicīgi aizvērt muti un paiet malā. Rezultātā viņa kļuva par draudzeni lieliem cilvēkiem.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa nevarēja uztaustīt cilvēkiem sirdis, tāpēc nolēma, ka sirds tiem vispār nav.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa ļoti alka pēc seksa. Tāpēc ēda, ēda, ēda un ļoti daudz strādāja.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa satikās ar vieniem puišiem, bet žēlojās par viņiem citam, ar kuru nesatikās. Žēlojās, žēlojās un beigās ar viņu apprecējās. Tagad tam par viņu pašu žēlojas. Starp citu – ļoti izdevīgi.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka brīnumi notiek paši no sevis. Bet pēc tam izrādījās, ka brīnums ir tad, kad ilgi, ilgi apspried detaļas, cītīgi plāno, praktizē, norunā, izmēģini, pēc tam godīgi par to visu aizmirsti un brīnies, kā gan tā tas pats no sevis sanāca.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa prata tik kvalitatīvi “kompostrēt smadzenes”, ka viņā iemīlējās visi bez izņēmuma. Pat psihoterapeiti.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Ar viņu nemitīgi notika brīnumainas transformācijas. Tik brīnumainas, ka visi apkārtējie centās turēties no viņas pa gabalu, lai neaizķertu. Kas gan zin, cik liels brīnumam ir darbības rādiuss.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa patiešām domāja, ka reiz viņa spēs pabeigt uzkopšanu. Un reiz viņa satika puisi, kurš pavisam godīgi domāja, ka reiz pabeigs remontu. Un dzīvoja viņi ilgi un laimīgi. Uzkopšana un remonts – uzticība un mīlestība.

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka reiz kāds viņai tomēr paskaidros, kā bija jādara un kā bija pareizi. Naivā…

***
Reiz dzīvoja trīs meitenītes. Viņas ievēroja, ka dzīve paskrien pārāk ātri un nolēma paslēpties…. Viena ģimenē starp raudošiem zīdaiņiem, otra krēslā starp ceturkšņa atskaitēm, bet trešā – naktsklubā starp jauniem, karstiem mīļākajiem. Rezultātā pirmajai liekais svars, otrajai – slima mugura, trešajai – apdzisis skatiens un absolūta neticība mīlestībai. Bet dzīve vienalga paskrējusi, jā…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Lūk, reiz viņa – tāda nelaimīga, atnāca pie varenā skolotāja un jautāja: “Ko man darīt?” Uz ko skolotājs gudri teica: “Un, ko tu gribi?”  Meitenīte mirkli padomāja un sev par brīnumu iesaucās : “Gulēt!”, uz ko guru momentā viņai pavēlēja: “Guli!” Meitenīte paņēma paklājiņu, noklāja pie skolotāja kājām, apgūlās un aizmiga. Viņa gulēja ilgi, saldi un dziedinoši, un pamodās apgaismota.
«Tu taču patiešam esi varens skolotājs», – viņa teica. Un viņš gudri atbildēja: «Protams!».

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Sakumā viņai visi teica “atlaid sevi!”. Nu, to viņa arī… Tad visi steidzīgi iekliedzās “sargi sevi!”, bet dažkārt “turi sevi rokās, sieviete!”

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa bija pārliecināta, ka jaunība un naivums – tās ir konkurences priekšrocības. Īsāk sakot, jauna bija, un naiva…

***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa domāja, ka visas problēmas ir viņas galvā un sporta zāles vietā gāja pie psihologa. Mīlēt sevi, protams, viņa iemācījās. Taču, lūk, dibenu patrenēt tomēr netraucētu…
***
Reiz dzīvoja meitenīte. Viņa centās, iespringa, centās, bet pēc tam saprata, ka šajā dzīvē vienalga nekādu apgaismību nesasniegs. Un atslāba.
Aglaja Datešidze 2018. gada augusts, apmācību kurss: “Взросление взрослого”
Tulkoja: Ginta FS
​​​​​​​Paldies Tev, Līga atkal:)