Savam bērnam skolas gaitas sākot

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem skolā iešana nekad nav sagādājusi prieku. Kad mācījos skolā, es ļoti no tās noguru, un nogurstu arī tagad, kad vedu turp savu bērnu. Kad meita sāka iet pirmajā klasē, mēs bijām apjukuši un neveikli centāmies uzmundrināt ne tikai viņu, bet arī sevi.

Un, lūk, atkal 1. septembris un es domāju par to, ko gan teiktu savam bērnam, ja tagad ar tagadējo savu vecāka pieredzi vestu viņu pirmo reizi uz skolu? Tad, lūk, visticamākais, ka augšāmcēlies Makarenko mani kārtīgi iepļaukātu par to, ko tagad teikšu, bet pēc tam bezspēkā apraudātos un apjucis ierautos stūrī. Tāpēc, ka mana uzruna pirmklasniekam izskatītos sekojoši un šos vārdus es pateiktu Dona Korleones balsī:

1. Nedzenies pēc labām atzīmēm.

Tās nav lielākā vērtība. Tu pats sev iekšēji uzstādi latiņu, to nedara ieraksts klases žurnālā.

2. Tev nav obligāti ar kādu jādraudzējas, pietiek, ja esi labestīga un laipna.

Protams, skaistas ir grāmatiņas par skolas laiku draudzību. Taču var gadīties tā, ka tava cilvēka šajā kolektīvā vienkārši nav. Taču nebēdā, viss tev vēl priekšā.

3. Skolā vairs nav “mazo jauko bērniņu”.

Tu nokļūsti kolektīvā, kurā kopā sanākušas jau pilnvērtīgas, lai arī vēl pieaugošas personības. Šis kolektīvs gandrīz pilnā sastāvā kopā būs visus 9 vai 12 skolas gadus. Jau pirmajās dienās sākas attiecību veidošana. Pacenties kolektīvā ierakstīties cienīgi. Neļauj sev darīt pāri.

4. Neiesaisties citu pazemošanā.

Ja kolektīvā ir tāda situācija – neesi to vidū, kas moca vājākos. Un, lūdzu, pastāsti man, ja ir tāda situācija. Es atradīšu skolā pareizo pieaugušo, kurš šo situāciju palīdzēs atrisināt.

5. Neviens nedrīkst par tevi smieties un tevi pazemot. Īpaši jau skolotājs.

Mums skolā bija klases audzinātāja, kura sevi uzskatīja par Petrosjana pēcteci un viņai ļoti patika cilvēku priekšā pasmieties par citu kļūdām. Tad, lūk – tas ir nepareizi.

6. Skolotājs nav neapšaubāma autoritāte.

Lai arī ļoti cienu pedagoga misiju un profesiju, savā dzīvē esmu satikusi ļoti daudz cietsirdīgus, uz dzīvi apvainojušos, vājus, dumjus – dažādus skolotājus, un tāpēc nekad savam bērnam neteiktu, ka skolotājam vienmēr ir taisnība. Tas tā nav. Gadās, ka skolotājs kļūdās. Iespējams, viņš ir lielisks cilvēks, kurš spējīgs būt par skolotāju ar lielo burtu, un, iespējams, tieši viņš spēs palīdzēt tev grūtā situācijā. Mācību gaitā mēs to redzēsim, esi mierīga, nepārdzīvo.

7. Tu esi maziņa, bet tas nenozīmē, ka ar tevi var darīt visu, kas ienāk prātā.

Ja tu negribi ēst skolas brokastis – tu vari neēst. Ja tev vajag uz labierīcībām – tu drīksti palūgt skolotājam iziet. Cieni citus un izturies tā, lai tevi cienītu.

8. Tev nedrīkst draudēt.

«Salauzīšu tavu telefonu». «Paņemšu un neatdošu». «Sasien matus, savādāk es tos nogriezīšu». Tas ir viss, ko lai saka man nevis tev. Tu sēdi, klausies un ņem vērā.

9. Tevi nedrīkst neielaist stundās. Pat tad, ja esi aizmirsusi maiņas apavus.

Pat tad, ja tavi svārki nav tā fasona, kādus gribētu redzēt skolotāja. Tavas tiesības mācīties ir nostiprinātas ar valsts Konstitūciju. No sava metra augstumiem tu vari demonstrēt to, ka spēj pastāvēt par savām tiesībām. Taču speciāli buntoties, protams, nevajag. Bet, ja nu tā sanācis, ka maiņas apavi aizmirsušies, droši aizstāvi savas tiesības atrasties klasē notīrītos āra apavos. Jo citu cilvēku darbs ir jāciena un tāpēc grīdai jāpaliek tīrai.

10. Jebkurā situācijā zini – tev ir aizsardzība. Šī aizsardzība esam mēs – tavi vecāki.

Tu vari man piezvanīt jebkurā laikā un izstāstīt man visu. Un es palīdzēšu tev atrisināt jebkuru grūtu un sarežgītu situāciju. Kā Betmens vai Karlsons. Es esmu blakus!

Jekaterina Suslova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MANA IZVĒLE. MANA DZĪVE!

Kāds sūfiju mistiķis visu dzīvi bija laimīgs. Nevis tēloja laimīgu, bet bija laimīgs. Viņš pats bija smiekli, visa viņa būtība bija svētki. Un, lūk, viņš kļuva vecs, pienāca viņa miršanas diena un viņš par to smējās. Tad kāds no viņa skolniekiem jautāja:
“Mēs esam pārsteigti. Tagad jūs, skolotāj, mirstat, kāpēc smejaties? Mums ir skumji, bet jūs vēl joprojām smejaties! Kā jums tas izdodas?”

Un vecais vīrs atbildēja: “Noslēpums ir pavisam vienkāršs. Kad man bija septiņpadsmit gadu, es jau biju paspējis būt nelaimīgs. Bet manam skolotājam bija septiņdesmit, un viņš man teica: “Reiz arī es biju tikpat skumjš kā tu. Bet kādā brīdī pēkšņi man atnāca atklāsme – tā ir Mana izvēle, Mana dzīve!”

Kopš tā brīža katru rītu, kad pamostos, pirms atveru acis, es sev jautāju: “Ko es vēlos? Ciešanas? Svētlaimi? Ko es šodien izvēlos?”

Es izvēlos svētlaimi, es tiecos pec tās. Tā ir izvēle. Pamēģini. No rīta, kad pamosties, pajautā sev: “Ir pienākusi jauna diena! Kāds ir mans plāns?” Vai tad kāds izvēlēsies ciešanas? Nē. Tāpeēc, ka tāda izvēle ir pretdabiska.

Sūfiju viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaismas bērniem vajadzīgi Gaismas vecāki

Gaismas bērniem vajadzīgi Gaismas vecāki, Gaismas skolotāji.

Un mums par tādiem jākļūst.

Un tāpēc vajag, lai mēs paplašinātu savu apziņu, mūsu priekšstatu par Bērnu, par viņa audzināšanu.

Mūsu apziņa ir praktiskās pedagoģiskās darbības balsts. Taču šo apziņu daudziem no mums ierobežo materiālistiskais uzskats, kas neļauj Bērnā saredzēt Mūžības Ceļotāju.

Mēs paši sevī neesam atklājuši Mūžības Ceļotājus. Bet Bērnam vajadzīgi tieši tādi vecāki un skolotāji.

Te nu arī ir nepieciešamība paplašināt apziņu un tai vajadzīgas jaunas atļaujas. “Lai iegūtu atjaunotu apziņu, ir jāiemācās atļaut. Tas ir pirmais priekšnoteikums apziņas attīstībai” – tā runā Austrumu gudrie.

Kas pietrūkst mūsu apziņai, lai tā paplašinātos?

Tas nav stāsts par plašām zināšanām, bet gan par to, ka jāpārceļ sava apziņa no materiālistiskās pasaules uztveres, tajā skaitā Bērna uztveres, līdz garīgajam. Mēs nenoliegsim materiālo pasauli un materiālās vertības, tās ir un mēs tajās dzīvojam. Taču eksistē kas daudz svarīgāks, kas nosaka arī materiālo – tas ir Gars un Garīgums.

Visas tradicionālās pedagoģijas rokasgrāmatas korī apgalvos, ka audzināšanu nosaka trīs faktori: iedzimtība, vide un vides organizēšana, tātad mērķtiecīga audzināšana. Šie trīs materiālistiskie jēdzieni mūsu pedagoģiskajai apziņai visu laiku ir diktējuši savu gribu, tā rezultātā ir radies mūsu autoritārais uzskats par Bērnu un mūsu spēka piegājieni viņa audzināšanā.

Taču ir pagājušas simtgades un tūkstošgades, bet mūsu audzināsanas prakse nevar triumfēt.

Mēs izgudrojam pedagoģisko zinātni, taču idejas par audzināsanu  neattīstās. Vai tad mēs neredzam to, ka tādā veidā mēs attālināmies no saviem bērniem, ne tajā nozīmē, ka mūsu apziņa ir viņus pārspējusi, un bērni nespēj mums sekot. Bet tajā, ka kļūstam kurli viens pret otru.

Cilvēce patiesi ir uzkrājusi bagātīgu pieredzi, un mēs varētu bērniem dāvāt mūsu zināšanas, mūsu vērtības. Taču vajadzētu, lai viņi  ieklausītos mūsu padomos? Taču viņiem ir ļoti grūti to izdarīt. Tāpēc mēs elšam un pūšam: ja vien jaunība zinātu un vecums varētu!

Un kur te mūsu bērnu vaina?

Vai tajā, ka viņi pieprasa, lai mēs viņus cienītu un komunicētu ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu? Protams, pieprasa, ne ar deklarācijām, bet ar visiem iespējamajiem savas garīgās un patiesās Dabas likumiem, pieprasa lai mēs atzītu viņos Mūžības Ceļotājus un tieši šos Ceļotājus iepazītu arī sevī?

Cilvēce no gadsimta gadsimtā atkārto vienu un to pašu kļūdu, un tagad tai esam pievienojušies arī mēs: uzskatām Bērnu par dumju un ar varu vēlamies viņu padarīt gudru; uzskatām viņu par stūrgalvīgu un diezgan nekaunīgu un vēlamies ar varu pakļaut viņu savai gribai, kas mums pašiem šķiet patiesa un morāli tīra; mēs Bērnu uztveram kā vienkaršu trauku, kurš neatlaidīgi vēlas tikt piepildīts ar kaut ko labu, un “viņa labā” mēs ar varu cenšamies to piepildīt.

Bet kļūda slēpjas mūsu neizpratnē par to, ka Bērna garīgā un patiesā Daba necieš nekādu vardarbību, lai arī ar kadiem cēliem mērķiem tā nebūtu pamatota. Te arī partrūkst saikne. Un audzināšana, kurai sākotēji vajadzēja būt visbrīnišķīgākajam un dievišķīgākajam procesam uz Zemes, kļūst nedzīva, neglīta un kļūst par mocībām kā Bērnam tā mums pašiem.

Šalva Amonašvilli “Balade par audzināšanu”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstais pavadonis īstajā brīdī

Kas ir pavadonis?
Tas ir cilvēks, kurš spēj nodrošināt drošu mīlestības un pieņemšanas telpu. Kur nav bail ieskatīties sevī. Kur vari izelpot. Kur vari saņemt atbalstu savā ceļā. Kur vari novilkt savas bruņas un dziedēt brūces.

Kā likums, rezonē tieši tas pavadonis, kuram ir tas resurss, kurš cilvēkam nepieciešams tieši tagad.

Tas, kurš pats izgājis līdzīgu pieredzi, kurš ticis galā. Tas, kurš spējīgs redzēt vairāk, plašāk un parādīt, ka var arī savādāk. Tas, kurš spējīgs pārciest visu to, ar ko pie viņa vēršas. Tas, kuram ir pieeja tiem resursiem, kuri cilvēkam šobrīd ir visnepieciešamākie. 

Mēs redzam un jūtam tos, kuri ir līdzīgi mums, ar kuriem mums saskan un kuri rezonē. Un katrā ceļa posmā tie var būt atsķirīgi cilvēki.

Šodien ir ļoti daudz dažādu meistaru un pavadoņu. Nav labu, nav sliktu. Ir tie, kuri der konkrētam cilvēkam, konkrētā viņa dzīves posmā. Lai saņemtu tieši to pieredzi, kura nepieciešama.

Pievilkšanās pēc rezonanses un saskaņas principa. Sajūtot un dzirdot sevi.

Kas atsaucas – turp arī doties. 

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs skolotājs

skumjas8

– Tavs skolotājs ir tevī. Viņš ir kluss. Viņš klusē. Viņš klausās. Viņš līksmo, kad dzird tevis un citu cilvēku teiktos patiesības un mīlestības vārdus…
Vai zini, par kādu līksmošanu es runāju? Vai zini, par šīm tikšanās reizēm ar sev tik ļoti tuvo un mīļo?Vai tevī skanēja šī laimes rezonanse no vienotības ar kaut ko sen aizmirstu un no jauna atklātu? Ja tu saki “jā”, tad vairs nekad nešaubies par tā patiesumu. Tāpēc, ka tā arī ir patiesība.
Vai gan tu vari nelaisties dejā ap savu skolotāju, kurš līdzīgi viesulim līksmo tavā sajūsminātajā sirdī? Vai gan tu vari pretoties savai paša laimei un negriezties dejā ap to? Nav pasaulē noslēpumu laimīgam cilvēkam, jo tas kurš spēj būt tik dziļi sevī, tas iegūst dzīvi it visā, kas ir šajā pasaulē.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Teikt vai neteikt patiesību

patiesibu

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padari Dvēseli skaistu

akmeņi upe

Kāds mūks, kurš sekojot savam aicinājumam daudzus gadus bija gājis, pārvarot dažādus šķēršļus, kārdinājumus, iekšējās pretrunas, beidzot bija zaudējis gara spēku un ticību sev. Cenšoties atrisināt šīs iekšējās pretrunas, viņš nolēma doties pie Skolotāja, kurš dzīvoja nabadzīgā mājiņā paša kalna galā.
Viņa ceļš bija ilgs, bet vakaram tuvojoties, pārguris un nomocījies, viņš beidzot sasniedza vecā vīra māju. Vīrs atvēra viņam durvis un mūks iesaucās:
– Skolotāj! Es nezinu, ko man darīt. Es atnācu pie tevis cerībā, ka tu man palīdzēsi ar padomu!
– Palīdzēšu, – atbildēja vecais vīrs. – Bet tagad es gribu, lai tu atpūstos. Laiks ir vēls, tu esi noguris un izbadējies.
– Tev taisnība, Skolotāj! – iesaucas mūks. Viņi apsēdās ieturēt pieticīgu maltīti un pēc tam devās pie miera. Mūks nepamanīja, kā aizmiga.
No rīta mazā gaismiņā viņi bija jau augšā un Skolotājs teica mūkam:
– Redzi to mazo taciņu, kas aizvijas aiz pakalna? Tā aizvedīs tevi pie upes. Ja būsi vērīgs, tu atradīsi to, ko meklēji. Skaties upē, skaties uz straumi, bet pēc tam atgriezies un pastāstīsi man, ko redzēji.
Mūks devās pa taciņu uz upi un drīz viņa acīm atklājās brīnumskaists skats. Upes varenība viņu pārsteidza. Tā bija strauja un dziļa, tās ūdens bija dzidrs un upes dibenā starp ūdenszālēm varēja redzēt daudzkrasainus oļus. Straumē šurpu turpu peldēja mazas zivteles, kas atgādināja aužamās stelles.
– Nekas to neapturēs, nekas nepadarīs drūmu, – padomāja mūks.
Kad viņš atgriezās būdiņā, satika saimnieku, kurš trenējās kaligrāfijā. Tas viegliem un gracioziem spalvas vēzieniem rakstīja hieroglifus.
– Stāsti, ko redzēji, – viņš jautāja mūkam.

– Skolotāj, man šķiet, ka es sapratu galveno. Upe ir lielāka par to, kas tajā atrodas. Viss, kas tajā atrodas, neaptur tās plūdumu.

– Pareizi, mans draugs! Upe ir visa tava pieredze, tā plūst no tavas pagātnes nebeidzamā straumē, caur tagadni nākotnē. Esi kā ūdens – apskalo, apmazgā, ienirsti, piepildi, ved sev līdzi. Un tu visu pārvarēsi, pieņemsies spēkā, kļūsi vieds.
Kopš tās dienas tā kļuva par viņa mantru: ūdens slīpē akmeni un padara tā formu gludu un skaistu.
Oļegs Putilins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izrādās, skolotāji ir tepat, blakus

LAIME112233

Vakar izsaucu taksometru un man pakaļ atbrauca cilvēks, kurš pārsteidza mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Tik ļoti pārsteidza, ka es jau otro dienu visiem par to stāstu.

Iesēžos mašīnā. Vadītājs smaida… Es arī, taču paralēli telefonā risinu kaut kādus darba jautājumus.
Vai jums nepūš no loga? Nē, paldies, viss ir labi. Jūs neesat nosalusi? Nē, man patiešām ir labi. Vēlaties konfektes? Es nupat veikalā nopirku. Tik garšīgas! Želejas. Es tās dievinu! Parasti pasažieriem nepiedāvāju, tas nav taktiski. Taču jums piedāvāt ļoti sagribējās. Es sapratīšu, ja jūs atteiksieties. Vēlaties? Vēlos! Un viņš atdeva man visu kastīti…
Atjokoju, ka tagad saprotu, kāpēc viņam tik augsts reitings Uberā.
Apstājamies pie luksafora, gar mašīnām skraida puķu pārdevēji. Viņš jautā: jums patīk ziedi? Patīk. Viņš nopērk man ziedus. Man acis lielas. Braucam, es smaidu…. tik patīkami…. Cenšos saprast, kas notiek – rīts, es vēl tāda nedaudz miegaina….
Sākam runāt par bērniem. Viņam meita mācās universitātes otrajā kursā – Polijā. Un, kad viņš pateica nākamo frāzi, man žoklis atkārās.

“Ziniet, Zoja. Es tā kaifoju no tā, ka man ir bērns. Sieva. Darbs. Man tas reāli patīk.
Man zvana meita, lūdz naudu kaut kādām savām lietām. Viņa tur, Polijā, tālu prom no mājām, skumst. Es papildinu viņas karti un tiiiiiik labi paliek. Vienkārši kaifs! Ka savam bērnam izdarīju ko labu. Iepriecināju Es iedomājos, ka viņa tur nopirks kaut kādas sev patīkamas lietiņas, pasūtīs picu, apēdīs to kopā ar draugiem un viņai visam pietiks naudas. Un man paliek tik silti.
Un vēl, ziniet, kad es sievu vedu uz manikīru, es samaksāju par to pats. Un man no tā ir tāāāāds kaifs! Viņa taču vēl divas nedēļas man to manikīru priecīga atrādīs un smaidīs. Un man ir tik labi no tā, jūs pat iedomāties nevarat. Es taču ģimenei kaut ko labu esmu izdarījis! Un no tā man ir tik labi dvēselē.”
Uz to brīdi, es biju aizmirsusi par savu telefonu.
“Un, vēl, ziniet, ielās ir tik maz laimīgu cilvēku! Skatos uz gājējiem un praktiski neredzu nevienu “savējo”, smaidīgo. Visi tādi drūmi un steidzīgi. Vispār jūs esat pirmā no pasažieriem šajās pēdējās divās dienās, kura man uzsmaidīja.
Es nesen satiku savus paziņas. Viņiem ir divi bērni – mācās pirmajā un trešajā klasē. Tad, lūk, viņi sūdzējās, cik ļoti dārgi sanāk bērnu palaist skolā, nākas pirkt visus macību piederumus, grāmatas, skolas formu… Viņi 15 minūtes man to stāstīja un sejas abiem tādas drūmas, norūpējušās.

Es viņiem piedāvāju risinājumu. Ziniet, kādu?

Teicu – ejiet uz tuvāko bērnu namu un atdodiet tur savus bērnus, ja viņi jums ir tik liela problēma. Tad jums nebūs problēmu ne ar skolu, ne skolas formu, ne grāmatām. Viņi man atbild – “nē, taču! Kā tu tā runā! Tā nevar! Mēs taču viņus mīlam un tie ir mūsu bērni!”
Nu, lūk – jūsu bērni, tad esiet pateicīgi par to, ka viņi izvēlējās tieši jūs, lai piedzimtu jūsu ģimenē. Ka Dievs jums atsūtījis tādus, skaistus, veselus, dzīvespriecīgus bērnus. Daudzi cilvēki par to tikai sapņo, viņi būtu gatavi par to maksāt jebkuru naudu, bet jums šī Dāvana jau ir! Dieva Dāvana! Mīliet viņus, dariet viņu labā visu! Un dariet tā, lai viņi par šo “visu” pat neuzzinātu. Ko jūs sūdzieties!?”
Tik ļoti laimīgi cilvēki, ka vispār savu laimi neievēro. Un tā taču ir lielākajai daļai. Pareizi?…”
Viņš vēl kaut ko stāstīja. Es klausījos un klusēju (tas notiek ļoti reti), un manā galvā visu laiku griezās frāzes “apmaksāju sievai manikīru un kaifoju”, “daru kaut ko sava bērna labā un kaifoju”. Es sapratu, ka, lūk, šis vadītājs no taksometru firmas Uber – Vadītājs, nevis uzņēmējs, vai investors vai politiķis. Viņš nav nevienā no TOP-100 vīriešu, kā daudzi mani paziņas. Viņš nav uz žurnālu vakiem. Ar viņu nav nevienas intervijas. Viņs pat nepelna tik daudz, cik es.
Bet dzīves viņā ir daudz vairāk, kā visos parējos kopā ņemtos! Mīlestības, gaismas – īstas gaismas, ne televīzijas! – vairāk kā visos cilvekos, kurus esmu sastapusi dzīves laikā. Vispār.
Es skatījos uz saviem pazīstamajiem vīriešiem un domāju, ka tas ir normāli – būt visu laiku ar saskābušu un neapmierinātu seju (tu taču esi lielaja biznesā), vai nesmaidīt, būt mūžīgi aizņemtam un neapmierinātam, neprast kaifot, vai teikt sievietei “tu mūžīgi man izsūc naudu saviem saloniem”, vai izturēties pret dzīvi kā mūžīgo cīņu un pārbaudījumu.

Es izkāpu no taksometra ar ziediem un konfektēm rokās, 100500 komplimentu pavadīta. Interesanti, kā viņš tā var sadalīt savu gaismu uz visiem cilvēkiem?
Es izkāpu un sapratu, ka man ir gaiši. Tāds cilvēks! Tik skaista macību stunda! Un tāda kosmiska attieksme pret dzīvi!

Es ne pēc viena personības izaugsmes treniņa nebiju jutusies tik laimīga.

Skolotāji ir tepat, blakus!
Zoja Torohova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vīrieša un sievietes garīgo izaugsmi

rokas

Partneris aktivizē tavu karmu, tavus slēptos trūkumus. Viņš tos spoguļo.

Kā pārbaudīt, kas ir viņa darbs: tas ir tas, kas tevi viņā tracina, kas izraisa sāpes un tas arī ir tas, ar ko jāstrādā.
Dvēselē vajag viņam piedot, strādāt ar sevi, taču tu drīksti viņam aizradīt uz viņa trūkumiem. Tikai darīt to maigā, viņam saprotamā formā. Neattaisnot viņu ar vārdiem “viņš man ir skolotājs, tātad var darīt visu, ko vien vēlas”, jo arī tu esi viņa skolotāja! Un viņam jāzin, kur viņš maldās.
Visos gadījumos ir jāsaglabā miers, izņemot pašaizsardzības jautājumus: savus bērnus/savu māju/savu cilvēcisko/sievietes pašcieņu.
Ko dod “izšķīšana” partnerī? Sava Es zaudēšanu. Nevajag iestigt, ir jāiet blakus.

Sievietes daba ir elastīga un viņa spēj pakārtoties vīrietim, un te nu ir svarīgi nepāršaut par strīpu un nepazaudēt savu patieso Es. Savukārt, kad vīrietis pakārtojas – viņš zaudē savu vīrišķo enerģiju.
Neatkarības jautājums – morālās, materiālās. Kā pareizi uzvesties: nevajadzētu pieļaut galējības. Sievietei ir jābūt sociāli realizētai un neatkarīgai, taču ir svarīgi to neizrādīt pārāk atklāti, nelepoties ar to, jo vīrieti tas pazemo. Viņam ir jādomā, ka bez viņa nevar, tas dod viņam sava nozīmīguma sajūtu.
Materiālo atkarību var pieļaut tikai tad, ja vīrietis dzīvo pec garīgajiem dzīves likumiem un ļoti skaidri apzinās savu “apgādnieka” lomu.
Vai ir vajadzīga pašpietiekamība? Kādai tai jabūt: ko dod jēdziens “ES PATI”: “Ja tu pati, tad priekš kam es tev esmu vajadzīgs?” Vīrietim ir ļoti svarīgi justies vajadzīgam.
Kad sieviete ir pārāk aizrāvusies ar savu pašrealizāciju, tad vīrietis var sajusties pamests. To vajadzētu atcerēties. Un attīstoties nenodarīt pāri ģimenei.
Laulības karma aktivizējas dažādos dzīves posmos. Astroloģija parāda šos punktus. Dažkārt cilvēkam vajag pabūt vienam.

Vientulības pieredze. Kāpēc cilvēks iziet šo pieredzi? Svētais vientulības laiks ir svarīgs pašrealizācijai. Lai izdzirdētu sevi un savu Dvēseli. Ikdienas steigā tas nav iespējams.
Ir pienākusi “Dievietes mātes ēra”, un kad atnāk misija, būs daudz sieviešu tās sekotāju. Ir pienācis laiks sievietēm būt aktīvām un patstāvīgām, taču neaizmirstot savu mātes un sievietes lomu.
Cilvēks savā garīgajā izaugsmē pieņem no sava partnera kā labās tā arī sliktās lietas. Apzināti saprot, ka brīžam atrodas baltā, brīžam melnā skolotāja lomā, un viņš saprot, ka ir atnācis aktivizēt savu karmu pilnā mērā. Norādīt uz visiem blokiem/bailēm/trūkumiem. Vai arī uz visām pozitīvajām lietām, ja pāris to nopelnījis ar savas dzīves pozitīvo ceļu.
Un nopelnīt šo pozitīvo karmu var tad, ja cilvēki pareizi spēlēs īstas sievietes un īsta vīrieša lomu. Dzīvos atbilstoši garīgajiem dzīves likumiem. Apzināti palīdzēs attīstīties viens otram un darīt kaut ko cilvēku labā – izpildīt kādu augstāko pāra mērķi, piedalīties cilvēces apziņas evolūcijā.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS