Viens no veidiem kā satikt savu mīlestību: neko īpaši nemeklēt

laulibas dzive

Mīlestība ir dzīvs organisms. Tā aug, mainās un dejo džagu-džagu. Apresnē un notievē. Saslimst un atveseļojas. Apmeklē datorkursus. Guļ. Piemētā māju ar konfekšu papīrīšiem. Dzer. Šuj, Lāpa. Tā nav tada, kada bija pašā sākumā, un neviens nezin, kāda tā izskatīsies pašās beigās. Lai to saglabātu, ir jābūt vai nu mega aktīvam vai mega viedam.

Ieturēt pauzi…

Satji Das treniņos ir diezgan populāra rekomendācija, kas attiecas uz distancēšanos. Viņš apstiprina, ka, ja dzīve divatā vairs nav prieks, un konflikti ir kļuvuši īpaši asi, ir zudusi uzticēšanās, ir jāietur pauze, kaut uz pusgadu. Padomāt, apsvērt, sajust sevi, jo “lielais ir pamanāms no attāluma”.

Kaut ko līdzīgu mēs praktizējam ar vīru. Pirmajā kopdzīves gadā, kad nespejām tikt galā ar pagātni, kas uzstājīgi līda tagadnē, mēs nolēmām padzīvot atsevišķi. Turpinājām dzīvot uz vienas ielas, tikai viņš dzīvoja pašā ielas sākumā, es – ielas galā. Viņš astotajā stāvā savā ierastajā dzīvoklī ar sarkaniem dīvāniem un minjonu kolekciju, bet es – divdesmit ceturtajā, svešā. Tajā nebija balkonu un nācās sēdēt uz palodzes un skaitīt vārnas un lidmašīnas.

Ceturtajā šķirtības mēnesī mēs sākām palikt viens pie otra pa nakti. Piektajā manās mājās jau iedzīvojas viņa skuveklis, odekolons un minjons Bobs. Bet sestajā mēs draudzīgi pakojām čemodānus, viskija glāzes, gultas segas un siksnu kolekciju. Izsaucām kravas busu.

Pāris, ar kuriem draudzējas mani vecāki, šķīrās un precējās piecas reizes. Abi temperamentīgi, gluži kā itāļi, viņi ātri viens no otra piekusa, un tad demonstratīvi pakoja savus čemodānus. Pēc pusgada uz ceļiem izlūdzās piedošanu un atkal skrēja uz zagsu. Tā arī nodzīvoja līdz sirmam vecumam, pateicoties pauzēm un distancei.

Ļoti bieži, lai ieraudzītu to, ka mīlestība ir, taču tā ir apaugusi ar pretenzijām, kā koks ar sūnām, vienīgā izeja ir pašķirties. Lielākai daļai pāru tās ir kopdzīves beigas, tāpēc, ka pat divu trolejbusa pieturu attālumā, noskaidrojas, ka no jūtām palicis vien sauja pelnu. Trešdaļai šī distancēšanās nāk par labu viņu laulībai.

Man ir savs savdabīgs lakmusa papīrītis, kas parāda to, cik stipra ir pievilkšanās.

Ja mēs ar draugu strīdējāmies un nesarunājāmies divas nedēļas, un man šajā laikā nekas nesāpēja, nevilka un nebija skumji, tātad starp mums nav nekādas saiknes. Draudzene apstiprināja man šo teoriju. Atzinās, ka vēl joprojām ļoti slimīgi uztver vīra komendējumus. Jau trešajā dienā sāk ostīt viņa kreklus, bet piektajā – traucas pie vina uz Bostonu vai Liverpūli.
Tā kā mīlestība nav nekāda maģiskā substance. Līdz galam neizzināta un neizprasta. Neviens nezin tās kodu, šifru un kārtas nummuru Mendeļejeva periodiskajā sistēmā.
Tāpēc viens no veidiem to satikt, ir – īpaši nemeklēt.
Un viens no glābiņiem – nekādā gadījumā neaizslēgt laulības būrīša durvis.

Autors: Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tu visur redzi sevi. Tikai sevi.

radniecigas dveseles3

Mēs iemīlamies tajos cilvēkos, ar kuriem kopā mums ir garīgi jāizaug un jāiegūst savs iekšējais spēks, kuri mums vajadzīgi personības pilnveidei.
Dvēsele pati atrod šos cilvēkus, neskatoties uz veselo saprātu. Dzīve darīs savu darbu. Tas ir attīstības pamats un vienlaicīgi arī ilūzija. Mēs iemīlamies paši sevī, tikai nākotnes sevī.
Tie cilvēki, kuri mums patīk, atspoguļo tās īpašības, kuras vajadzīgas mūsu Dvēselei. Visi šī cilvēka trūkumi pazūd no redzesloka uz to brīdi, kad notiek transformācijas process. Kā likums, iekšejā transformācija notiek sāpīgi, un mēs sev iegūstam tās īpašības, kuras mīlējām otrā cilvēkā.

Lai tas notiktu, nākas pārciest iekšējās izmaiņas, un tāpēc mainās mūsu pasaules uzskats un maināmies mēs paši. Tas labi redzams kļūst uzreiz pēc šķiršanās, kad mēs attopamies jaunā pasaulē, bez liekām emocijām varam atskatīties atpakaļ, un varam objektīvi novērtēt savas dzīves notikumus.

Ilūzijas izgaist un paliek objektīvā realitāte. Tāpēc nav vērts nevienu vainot savās nepamatotajās cerībās. Arī mēs paši kādam cilvēkam esam iemesls pārmaiņām.

Rodas jautājums: “Kad šī iemīlēšanās beigsies?”
– Katram no mums ir kāds cilvēks – Garā tuvs, tas, kurš kļūs par mūsu pasaules pastāvīgo daļu.
Taču tavai iekšējai pasaulei uz to brīdi, kad tu viņu satiksi, jābūt piepildītai, lai vairāk nebūtu jāmeklē trūkstošās daļas, vien atliktu kopā ar viņu radīt ko jaunu…

Paskaties uzmanīgi uz to, kas tev sevī patīk un nepatīk – tas viss esi tu. Tā nu tas ir – tu visur redzi sevi. Tikai sevi. Ja tev pasaule iepatīkas arvien vairāk, un viss kļūst skaidrāks, tātad tu esi uz pareizā ceļa.

Avots: © www.livemaster.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Attiecībās ar Tevi es izvēlos sevi

attiecibas ar sevi

Īstas attiecības sākas tad, kad katrs no partneriem ir spējīgs izvēlēties SEVI. Nevis pārtaisīt otru, nevis gaidīt no otra to, ko viņš nav spējīgs dot, ne manipulēt ar vainas apziņu vai apstākļiem, ne cerēt uz to, ka kaut kas mainīsies, bet vienkārši ņemt un pielikt punktu attiecībām tieši tur, kur tās viņam kļuva neekoloģiskas vai disbalansētas.

Retais no mums ir spējīgs to izdarīt.
Kāds baidās palikt viens, kāds baidās zaudēt savu ierasto komfortu, kāds vienkārši nav spējīgs izturēt konflikta situācijas, bet kāds, savas lepnības, kura čukst: “tu un tikai tu varēsi viņu mainīt”, apmāts.
Ideālā variantā tad, kad notiek divu partneru noskaņošanās vienam uz otru, pietiek vienu reizi pievērst cilvēka uzmanību tam, kas rada tevī diskomfortu, un, ja tas viņam nav principiāls jautājums, un viņš ir noskaņots saglabāt attiecības, viņš to noteikti ņems vērā.
Galvenie konflikti parasti notiek tāpēc, ka sistemātiski atkārtojas situācijas, kuras katrs no partneriem uzskata par svarīgām, vai nespēj mainīt.

Šādos gadījumos veselīga reakcija būs apsēsties un novertēt, cik ļoti tev ir svarīgas šīs attiecības, un vai tu esi gatavs tās turpināt, zinot, ka tas nemainīsies.
Taču mēs turpinam “cīnīties par attiecībām”, cenšamies atrast kaut kādus kompromisus, kāpjot uz kakla savai paša dziesmai, vai cenšoties pārtaisīt savu partneri ar  ikdienišķās “zāģēšanas” vai “īdēšanas” (atkarībā no temperamenta) palīdzību, tā vietā, lai pieņemtu cilvēku tādu, kāds viņš ir, vai arī pārtrauktu attiecības.

Šīs situācijas būtība ir nespēja totāli pieņemt sevi, un tas nozīmē – nespēja pieņemt arī partneri.

Mēs cenšamies “iespiest” cilvēku savos priekšstatos par to, kādam viņam jābūt, piekaram viņam kaut kādas savas gaidas un projekcijas, un translējam viņam: “Man patīk, lūk, tas, mainies. Kļūsti man ērts, lai tik es nesatiktos ar savām nesadzijušajām brūcēm”.
Taču, pieņemot tikai vienu “labu”, “ērtu”, “svētku sajūtas ieskautu” partnera daļu un, ignorējot viņa “slikto”, “neērto”, “vājo” daļu, liekot viņam izvēlēties starp tevi un to, kas svarīgi viņam – mēs noveļam uz viņu atbildību par lēmumiem, kurus paši nespējam pieņemt.

“Kas tev ir svarīgāk – tavi ieradumi/draugi/vecāki/principi vai mūsu attiecības? Izvēlies mani, mani!” – kliedz mūsu Ego, un pēc tam atkal izdomā jaunus veidus, kā saņemt “mīlestības pierādījumus”.

Taču neviens nav spējīgs izvelēties otru, kamēr tas pats neprot izvēlēties sevi. Un otrādi – ja tu grūtā situācijā neproti izvēlēties savas intereses – tu nespēj arī pa īstam izvēlēties otru, ar visiem viņa trūkumiem un stiprajām pusēm.

Gatavība attiecībām ir arī gatavība tikt skaidrībā ar saviem dēmoniem, kuri uz tevi skatās ar partnera acīm. Mācīties pieņemt tiesības būt NEideālam, pieņemt savas vājības un trūkumus – tas nozīmē, tiesības otram būt NEideālam.

Attiecību skaistums izpaužas tad, kad divi, kuri lieliski zina, kādi viņi ir vienatnē, sāk uzzināt to, kādi viņi var būt, esot kopā.

Ko viņi mīl vai nemīl, kas viņiem kopīgs un kas – atšķirīgs, to, vai viņi viens otru dara stiprākus vai novājina, cik ļoti līdzīgas ir viņu vērtības un mērķi, ko viņi var radīt kopā un cik katrs no viņiem var būt saudzīgs pret otra brūcēm.

Kad cilvēks zin, kas viņam ir pieņemams, vai gluži otrādi – nav pieņemams, kas dod viņam enerģiju un, kas atņem, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, ko viņš grib un, ko negrib – viņš ir spējīgs to visu pieņemt arī otrā cilvēkā. Pieņemt ne tikai otra cilvēka spēku, bet arī vājumu.

Izvēlēties viņu totāli – tāpat, kā viņš izvēlas sevi.

Autors: Aleksandra Robespierre
Tulkoja: Ginta FS
Pēc Līgas Šīronas ieteikuma.

 

“Mīļie mamma un tēti!” vēstule šķirtajiem vecākiem

183736_187794271260638_8078586_n

Šo vēstuli saviem šķirtajiem vecākiem uzrakstīja septiņgadīgs zēns kopā ar psihologu psihoterapeitiskajā sesijā.

“Mīļie mamma un tēti!

Es zinu, ka no tā brīža, kad izšķīrāties, jums nepavisam nav viegli! Taču es rakstu jums tāpec, ka man svarīgi, lai sev tik grūtajā laikā, jūs atrastu sevī spēkus izdzirdēt mani un uzzinātu, un saprastu, kā ir man – jūsu bērnam.

Bērni situāciju uztver ne tā kā jūs – mēs vainojam sevi par visu, kas noticis, pat tad, ja jūs neaizmirstat mums atgādināt, ka tā nav mūsu vaina.

Es visu laiku domāju par to, kas ar mani ir ne tā, ko es izdarīju tādu, ka jums bija jāsķiras.

Es visu laiku analizēju, ko es varēju izdarīt vai varēju nedarīt, lai jūs paliktu kopā.

Es baidos par to, ka man būs jānostājas kāda no jums pusē, ka, iespējams, viens no jums aizies no manis, un es viņu nekad vairs neredzēšu.

Lūdzu, saprotiet, ka neatkarīgi no tā, ko katrs no jums ir izdarījis, es mīlu jus abus un es negribu dzirdēt, ka mamma vai tētis ir izdarījuši kaut ko nepareizi!
Man ir ļoti sāpīgi skatīties, kā jūs cīnaties, strīdaties vai raudat, jo es nezinu, kā to izlabot un ļoti pārdzīvoju par jums abiem, pat tad, ja jūs sakiet, ka man nav jāpārdzīvo.

Lūdzu:

  • Necentieties mani padarīt par savu sabiedroto, neprasiet glabāt noslēpumus no mammas vai tēta.
  • Necentieties iegūt no manis informāciju par to, ko mamma vai tētis darīja vai sacīja, kad es biju kopā ar viņu.
  • Neuzkraujiet man savas problēmas. Es esmu jūsu bērns, es nevaru būt jums vecāks vai terapeits. Stāstot man par savām problēmām, jūs mani biedējat, liekot uztraukties par to, kā mēs visi pardzīvosim šo šķiršanos. Mēs, bērni, ļoti uztraucamies par nākotni!
  • Neizmantojiet mani par kurjeru savu ziņojumu nodošanai viens otram.
  • Nesacentieties viens ar otru, dāvinot man dažādas mantas. Man vajadzīga tikai jūsu uzmanība.
  • Neizvēlieties sev mīlulīšus no brāļiem un māsām, tas vienmēr beidzas ar mūsu kautiņu. Un mēs neapzināmies to, ka jūsu izvēle liek mums cīnīties vienam ar otru.
  • Neļaujiet man pārkāpt noteikumus un slikti uzvesties, jo vēlaties būt labi vecāki. Tas ir tikai viens no veidiem, kā izmantot mani.
  • Nerunājiet manā klātbūtne sliktas un rupjas lietas par otru, kad viņa nav blakus!
  • Ja jūs pavadāt savu laiku kopā ar mani, dariet to tāpēc, ka patiesi vēlaties būt kopā ar man. Necentieties tadā veidā atstumt otru vecāku. Tā es jutīšos, it kā vispār nevienam nebūtu vajadzīgs!
  • Kad es palieku ar jums, pavadiet savu laiku ar mani apzināti. Jūsu šķiršanās esat ne tikai jūs divi, man arī jūs esat vajadzīgi.
  • Saprotiet, ka es jūtos ļoti slikti tāpēc, ka nevaru būt ar jums abiem kopā vienlaicīgi, un es ļoti uztraucos, ka jūs sadusmosieties, ja es kopā ar otru vecāku būšu priecīgs un arī viņu turpināšu mīlēt.

Ir ļoti svarīgi, lai jūs saprastu to, ka, lai arī es esmu ļoti gudrs, tomēr vēl joprojām esmu bērns, un tas viss, kas notiek ir ļoti sarežģīti priekš manis. Vairāk, kā jebkad, man ir svarīgi, lai jūs rīkotos kopā, kā mani vecāki, pat tad, ja esat nolēmuši šķirties, un pat tad, ja jums abiem ir jaunas otrās pusītes.

Man ļoti ir vajadzīgs jūsu atbalsts!”

Autors: Žanna Belousova
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Saruna

saruna ar eņģeli

– Kāpēc es satiku šo cilvēku? Kāpēc es satieku visus šos cilvēkus?

 – Mēs tev visus tos sūtījām, lai tu viņiem palīdzētu. Bet tu pagāji garām. Un nācās sūtīt citus.

– Eņģeli, bet ar ko es viņiem varēju palīdzēt? Es biju tikai mazs, neievērojams cilvēks, ar savu mazo iekšējo pasaulīti, nevienam neinteresants un tāds, kurš vienmēr jūtas kā niecība.

–  Lūk, tāpēc mēs tev arī sūtījām cilvēkus, lai palīdzot tiem, tu trenētos un kļūtu par Brīnumdari un pakāpeniski paplašinātu savas robežas un tava pasaule pāraugtu Radītāja neierobežotos plašumus.

 Kas notiktu, ja es būtu sapratis, ka jāpalīdz?

– Tev kļūtu vieglāk.

– Kāpēc man un ne viņiem?

– Vieglums atnāk vien tajā brīdī, kad radi. Atdodot. Patērējot tu kļūsti smagāks. Cilvēkiem ir jāmeklē ikvienu iespēju, kā atdot. Viņam ir smagi dzīvot uz Zemes – jo tur visiem nākas kaut ko saņemt, kā rezultātā cilvēki arī jūt smagumu. Lūk cilvēki staigā no viena pie otra, lai palīdzētu viens otram no kaut kā šķirties. Un šķiršanās ir neizbēgama, kā atlaišanas un atdošanas forma. Lūk, tu satikies, kādam kaut ko devi, no kāda kaut ko ņēmi un tā saglabājās tavs līdzsvars.

– Tātad mana šķiršanās no savas mīļotās bija neizbēgama? Es atceros, cik ļoti daudz es vēlējos viņai atdot. Un kad es devu, viņa atsala pret mani un aizgāja.

– Viņa aizgāja ar tavu smagumu. Tu paņēmi nedaudz viņas smaguma. Piesējušies viens otram jūs tikai padarītu smagāku savu ceļu.

– Un kur mēs gājām?

– No šīs dzīves uz nākamo.

– Kāpēc?

– Lai radītu. Radīšanai nav ne gala, ne malas. Radīšanai beigu nav!

 Publikācijas autors: Marks Ifraimovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vīrietis VIENMĒR dara to, KO sieviete jūt

virietis_-sieviete

Sievietēm piemīt dīvaina nosliece, vainot sevi par to, ka pasliktinās attiecības vai tās izbeidzas pavisam.

“Ai, laikam jau ar mani kaut kas ir ne tā, ja reiz viņš met acis uz to maitu Katju!”
Vīrietim tādas noslieces uz sevis šaustīšanu nav, bet sievietes ļoti bieži sevi par to spīdzina un noliedz.

Iespējams, tas nav tāpat vien un kaut kāds iemesls tam tomēr ir…

Iemesls ir tajā, ka dvēseles dziļumos katra sieviete zin visu par savu ietekmi, varenību un spēju radīt jebkuru realitāti.

Senās gudrības vēsta, ka sieviete atbild par smalko, vēl neradīto pasauli, kas pagaidām vēl tikai eksistē iztēlē, bet vīrieša uzdevums ir darbību līmenī realizēt sievietes sapņus.

Vīrietis vienmēr dara to, ko sieviete jūt, neatkarīgi no tā, vai viņa jūt ko labu vai – briesmīgu.

Šajā ziņā sieviete vienmēr ir līderis. Konfūcijs teica: “Līderis ir tas, kas atrodas aizmugurē”, ar to domājot, ka tam, kurš plāno kauju vai kādu notikumu, nav obligāti pašam jāizpilda savs nodoms un jāiet bojā kaujas pirmajās līnijās no nejaušas lodes.

Ģenerālis sēž štābā, bet ierindnieks izpilda pavēles. Un tas vai nu ies bojā, vai atnesīs ģenerālim trofejas.

Sieviete vīrietim savas pavēles atdod ne ar balsi, pat ne ar domām, bet savām sajūtām un emocijām, no kurām bieži vien pati baidās:

“Ak, Dievs, ja es viņu zaudēšu, es nepārdzīvošu tādas sāpes! Tad labāk tūliņ pat atbrīvošos no viņa. Pasāpēs, pāries, bet nebūs tik sāpīgi, kā tad, ja es pieradīšu un ielaidīšu viņu savā sirdī!”.

Tāda sieviete nomāks savas draudošā zaudējuma sāpes, un radīs vibrācijas, kas realizēs viņas nodomu, par ko viņas prāts pat neiedomājas.

Un vīrietim atliks vien izpildīt viņas pavēli un aiziet. Viņam nav skaidrs, kāpēc blakus šai sievietei viņam kļūst arvien grūtāk, kāpēc ir tāds diskomforts, ka vienīgā vēlēšanās ir aiziet un atvilkt elpu. Tā sieviete pati liek vīrietim bēgt.

Bet vainas sajūta viņai ir no tā, ka ar kādu prāta maliņu viņa tomēr saprot, ka pati ir līdzdalīga šādā notikumu pavērsienā.

Sievietei, kura vēlas atbrīvoties no vainas sajūtas par izjukušām attiecībām, ir jāapzinās savs IETEKMES SPĒKS uz notikumiem, kas notiek ap viņu.

Viņa nav vāja un nav atkarīga no vīrieša sliktajiem darbiem, viņa ir dieviete, kura tos nosapņo, piedod tiem nolūka spēku, un dod tiem sākotnējo impulsu.

Šī raksta nolūks nekādā gadījumā nav aizvainot sievieti visos pasaules grēkos, bet atvērt tai sapratni par pašas milzīgo ietekmi un par spēku, kuru Radītājs devis tieši viņai.

Jūs noteikti esat dzirdējuši frāzi: Ko vēlas sieviete, to vēlas Dievs.”

Apzinieties šīs frāzes dziļumu, tajā ir milzīga gudrība.

Atzīstiet sava spēka ietekmi ne tikai uz savu dzīvi, bet arī sava vīrieša dzīvi. Viņš ir tikai izpildītājs, bet īstais Līderis esat jūs!!

Un tad nebūs vainas sajūtas, sevis šaustīšanas un citu nosodīšanas. Citu, kuri tikai izpilda jūsu gribu. Skaidra saskaņotība pašai ar sevi, kas radīs sev apkārt apzinātu telpu.

© Marks Ifraimovs

Tulkoja: Ginta FS

Juris Rubenis. Kāpēc tik daudz cilvēku šķiras?

rubenis
Attiecības ir milzīga vērtība, iespējams, pati lielākā vērtība pasaulē, bet pārējās lietas ir tām pakārtotas. Daudzi cilvēki attiecības novērtē tikai tad, kad ir piedzīvojuši nopietnas krīzes.

*****

Klasiskā laulību kļūda – rādīt uz otru ar pirkstu un teikt: Mainies tu. Bet daudz svarīgāks jautājums ir – cik es esmu gatavs mainīties?

*****

Noteikums ir ļoti vienkāršs, bet skarbs – tu nevari saglabāt attiecības, ja neesi gatavs mainīties.

*****

Liela daļa laulību tiktu izglābtas, ja mēs būtu gatavi mazliet vairāk klausīties cits citā.

*****

Sākumā mēs gandrīz visi domājam tikai par sevi. Jā, protams, mēs apgalvojam un arī ticam, ka otrs ir ļoti svarīgs un man ļoti vajadzīgs, bet tieši tā – MAN vajadzīgs. Lai es justos labi, lai man būtu patīkami, lai man būtu ērti.

*****

Krīzes attiecībās rodas, ja ir sakrājies rūgtums, kas sasniedz tādu pakāpi, ka pagriezties atpakaļ un “restartēt” attiecības ir grūti.

*****

Ja laulībā ir neapmierinātība, tad to var pārvarēt, ja vien pāris ir gatavs mācīties, attīstīties un piestrādāt pie skaistākiem attiecību modeļiem.

*****

Agrāk cilvēki šķīrās mazāk, tāpēc, ka lielākajai daļai nebija tādu iespēju! Neiedomāsimies, ka 19. gadsimta beigās, kad Rīgā notika divas trīs laulības šķiršanas gadā, visas pārējās bija laimīgas ģimenes. Vienkārši nebija citas iespējas. Bija jāsakož zobi un jāiztur.

*****

Tas, ka mūsdienās attiecības arī ārēji sabrūk biežāk, nenozīmē to, ka esam kļuvuši izlaidīgāki vai ļaunāki cilvēki, – mēs vienkārši vairāk sākam uzdot jautājumus par to, kas mums ir labas attiecības. Cilvēkam beidzot ir iespēja atsacīties no tādām attiecībām, kas sagrauj, pazemo un iznīcina, un uzdrīkstēties jautāt – vai varētu būt kādas patiesākas un īstākas?

*****

Negribu teikt, ka tas ir labi, ka cilvēki šķiras, – gribu sacīt to, ka mēs visi pieļaujam diezgan daudz kļūdu un arī kļūdas attiecību jomā. Tikai kādreiz tev bija iedota viena patrona, un, ja to izšauj, viss – kā ir, tā jāmokās. Tagad mēs sakām, ka varbūt tomēr ir vēl kāda iespēja. Žēlastības iespēja.

*****

Man pašam viens no lielākajiem dzīves izaicinājumiem ir bijis un joprojām ir – pieņemt visu. Pieņemt to ka realitāte ir tāda, kāda tā ir.

*****
Viena no ciešanu definīcijām ir šāda: ciešanas ir situācija, kuru es nespēju kontrolēt. Es varbūt biju iedomājies, ka pasaule funkcionēs pēc manas stabules, bet tā nenotiek.

*****
Manam ego ir ļoti sāpīgi pieņemt, ka pasaule nav tāda, kā es to biju iedomājies.

*****

Mēs ar sievu arī bijām jauni, sāpinājām, cits citu nepamanījām līdz kamēr mācījāmies mācīties novērtēt.

*****

Mums vīriešiem ir tipiski, ka nenovērtējam sievieti blakus. Labākais brīdis attiecībās pienāk, kad saprotam, ka sieviete mums blakus ir kas svarīgāks nekā bijām iedomājušies. Un, ka sieviete laulībā var iedot kaut ko tik svarīgu, ko tu pats nespēj.

*****
Tiem, kuriem laulība ir izdevusies, jābūt pazemīgiem. Nevajag sist sev pie krūtīm, ka mēs paši to esam izdarījuši. Tā ir Dieva dāvana.

*****

Avots: http://gudribas.lv/

*Atziņas par laulību krīzi un ne tikai no Jura Rubeņa intervijām LTV raidījumam 1:1 un žurnālam Annas Psiholoģija nr4.2016.

Visu interviju raidījumā 1:1 vari noskatīties šeit: LTV 1 raidījumu arhīvs.

Pilnu intervijas tekstu žurnālam Annas Psiholoģija, nr.4, 2016 lasi šeit: Divi galvenie vārdi.

Foto: pixabay.com