Manas dzīves durvis

Manas dzīves durvis ir izvietotas tā, ka pa tām var ienākt ar manu piekrišanu, bet iziet – ar savējo. Jebkurā laikā.

Ne vienmēr tā ir bijis, taču godīgāk par šo nekad nav bijis. Un tā tas arī paliks.

Turklāt es sen esmu atbrīvojusies no bērnišķās sevis mierināšanas, ka aizejošos noteikti vajag nosaukt par svešajiem un sliktajiem, bet palikušos – par savējiem un labajiem.

It nemaz.

Aiziet pat paši brīnišķīgākie cilvēki, ja mūsu laiks kopā ar viņiem ir beidzies.

Taču šī laika vērtība nemainīgi transformējas pateicībā par visu, kas mūs saistījis.
Jā, aiziet dažādi, taču tieši aizejot, cilvēks atklāj savu būtību.

Iespējams, kādam arī vajag uz atvadām izmest riekšavu nešķīstu vārdu, un arī tos iemest nevis sejā, bet kaut kur – sāņus… – labi, tātad vajag. Un tā ir tikai viņa darīšana un nevis tā, kam tie domāti.

Kāda spēkos nav atzīt to, ka, lai izšķirtos nav obligāti otru pazemot, taču noteikti vajag atstāt savu atbildības daļu par to, kas jau ir kļuvis par pagātni.

Kādam ir svarīgi aiziet vīlušamies.

Taču, kā es bieži saku, vilšanās ir vīlušos problēma. To, kuri sākumā tev piedēvē neesošo, bet pēc tam pieprasa kā no esošā.
Kā likums, cilvēki, kuri vīlušies citos, no sevis nepieprasa neko.
Bet kāds prot šķirties tā, kā šķiras pieauguši, ne tikai pēc pases, cilvēki (protams, ja vien tie nešķiras no tā, kurš tos salauzis, atklāti izmantojis vai pazemojis) – tie nepazūd kaut kur tukšumā, bet atrod iespēju parunāties, pateikties, atvadīties.

Mēs esm dzīvi un mēs maināmies.

Mainās mūsu prioritātes, mūsu vajadzības, mūsu iespējas.
Un, ja šīs pārmaiņas pēkšņi atklāj, ka vakardienas saskares punkti ar citiem cilvēkiem šodien vairs nav aktuāli, tad diez vai vajag kaut ko mākslīgi paildzināt – to, kā vairs nav.
Un diez vai vajag likt šķēršļus kāda aiziešanai. Ja cilvēkus vairs nesaista labprātīga klātbūtne otra dzīvē, tad ar ko gan saistīs piespiešana?

To vajadzētu atcerēties visiem, kas domā, ka noturēt – nozīmē atgriezt zudušo.
Kad attiecības beidzas, tās beidzas visiem to dalībniekiem. Vienkarši kāds to jau ir sapratis un pieņēmis, bet kāds vēl pagaidām nav paspējis.

Dzīve ir abpusēja… un vienmēr tāda ir bijusi
Ielaist visus nozīmē ne ar vienu nebūt kopā pa īstam. Tikai mierināt sevi ar savas iedomātās popularitātes ilūziju un peldēt pa iespējamās draudzības virspusi.

Ielaid tos, kurus patiesi ielaid. Un ieeja šeit ir caur sirdi. Caur saskaņu. Caur reālu interesi. Caur tuvības dzīpariem.
Neielaist nevienu – tā ir vēl kaitīgāka un graujošāka ilūzija, kurā patiesībā nav nekā, izņemot iedomību un privātīpašnieciskumu.

Ja mūsu dzīve pēkšņi sāk atgādināt slikti uzkoptu hosteli ar nesaprotamiem iemītniekiem, nevienam no kuriem neizkļūt brīvībā – tad ir ko padomāt. Un ir ko mainīt.

Atvadīties viegli – tā nav vienaldzības un biezādainības pazīme. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka esi atteicies no nebrīves.

To es novēlu mums visiem.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība nav nekāda lētā prece

Mīlestība nav nekāda lētā prece. Pie tās cilvēki iet visu mūžu.
Mīlestību mācās visdažādākajās dzīves situācijās, turklāt ilglaicīgās, tuvās attiecībās.
Mīlestība nav tas, kas pēkšņi uzkrīt uz galvas kā pirmais sniegs. Mīlestībai mēs nobriestam pamazām atsakoties no sava egoisma.
Tāpēc cilvēkiem, kuri gatavojas šķirties, sākumā vajadzētu vienam otru iepazīt, pēc tam iedraudzēties, un pēc tam jau iemīlēt vienam otru.

Vairums pāru šo domu uztver skeptiski, bet tas ir tas, kā mēs dzīvojam.

Kamēr mēs domāsim, ka mīlestība ir zefīrs šokolādē, mēs nesapratīsim, kas ir Mīlestība.

Mīlestībai ir vairākas garšas, tajā ir saldums, sāļums, asums, sūrums un pat rūgtums. Ja šķiet, ka “mīlestība ir beigusies”, esi mierīgs, tā vēl nemaz nav sākusies.

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzes vērtību un nenovērtēšanu

Kad cilvēki šķiras, viens otru pazemojot un nenovērtējot, iespējams viņiem tas ir mazāk sāpīgi, tāpēc, ka vieglāk atvadīties no kaut kā mazāk vērtīga vai vispār kaitējoša.

Taču dzīves stratēģijas ietvaros nenovērtēšana nozīmē resursu izšķiešanu.

Kad mēs nenovērtējam cilvēku un attiecību ar viņu vērtību, mēs nenovērtējam dzīves pieredzi, kuru esam guvuši šajās attiecībās. Un tad sanāk, ka šis laiks ir velti iztērēts.

Es ļoti bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Uz to muļķi es pazaudēju tik daudzus gadus”.

Galu galā, kas tad mums paliek pēc šķiršanās, kuras dzīvē notiek bieži? Paliek dzīves pieredze un prasme to pielietot.

Daudz sarežģītāk un ilgāk ir šķirties, atzīstot otra cilvēka un ar viņu kopā pavadītā laika vērtību.

Sarežģītāk tāpēc, ka tomēr nāksies atrast šo vērtību. Nāksies apstādināt šo virves vilkšanu “tu vērtīgs, es – ne tik vērtīgs” un atzīt arī savu vērtību. Iziet caur skumjām, atlaišanu un visa veida pieņemšanu. Īsāk sakot, ļoti daudz darba.

Tomēr jāatzīst, ka šķiršanās ar pateicību un otra cilvēka vērtības atzīšanu nes brīnišķīgus dzīves pieredzes augļus. Tā ar katru satikšanos var savā krājkasītē iekrāt ko tādu, ko pēc tam varēs lietderīgi izmantot.⠀

Taču pats nepatīkamākais ir fakts, ka nenovērtētais partneris nekādu pieredzi nav devis, un tātad šī pieredze būs jāsastop vēl un vēl. Un tāpēc cilvēki, kuri šķiras caur nenovērtēšanu, nokļūst analogās situācijās ļoti daudzas reizes, tā paildzinot savu “murkšķa dienu”, lai kaut kad beidzot saņemtu savu nenovērtēto pieredzi.

Savukārt tie, kuri prot atrast vērtību jebkurā pieredzē, mācās to koriģēt, vadīt un nokļūt pavisam citās situācijās. Un vēl pēc tam, ne tikai nenokļūst tādās situācijās, bet paši organizē situācijas un nokļūst vajadzīgajās vietās. Un tas iedvesmo. ⠀

Starp citu, tas viss attiecas ne tikai uz attiecībām, bet arī uz jebkuru citu dzīves pieredzi.

Lai kustētos tālāk, ir svarīgi atrast, izcelt un ielāgot vērtību.

Aglaja Datešidze

Foto: Cottonbro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saraksts, kas izglāba manu laulību

33178122_1061254390678975_1318031094120972288_n

Kamēr varēju, es turējos pie savas laulības. Bet pienāca diena, kad man vairs nebija spēka un kā tikko mans vīrs aizbrauca uz darbu, es savācu savas mantas, paņēmu mūsu dēlu, kuram bija 14 mēneši un aizgāju no mājām.

Tas bija vienīgais gads, kad mēs dzīvojām vienā pilsētā ar maniem vecākiem. Acīmredzot, iespēja aizbēgt pie tēta un mammas manu lēmumu atstāt savu vīru padarīja vienkāršāku.

Ar saraudātām acīm un dusmīgu seju, es iegāju pie mammas virtuvē. Viņa turēja uz rokām bērnu, bet es, asarām šķīstot, centos attaisnot savu lēmumu. Mamma man ielēja krūzē kafiju un teica, ka viņi ar tēti man palīdzēs. Es atviegloti uzelpoju, jo sapratu, ka viņi ir manā pusē.
– Bet, pirms tu pametīsi Bilu pavisam, tev kaut kas būs jāizdara, – teica mamma.

Viņa nolika gultiņā jau gulošo mazdēlu, paņēma baltu papīra lapu un pildspalvu, un lapas vidū novilka taisnu līniju. Viņa man palūdza kreisajā stabiņā sarakstīt visu, ko Bils izdarījis, kā dēļ ar viņu dzīvot vairs nav iespējams.
Es paskatījos uz vertikālo līniju un padomāju, ka noteikti labajā pusē mamma liks man uzrakstīt visas labās Bila īpašības. Biju pārliecināta, ka viņa slikto īpašību saraksts vienalga būs daudz garāks, tāpēc ar entuziasmu sāku aizpildīt kreiso stabiņu. Es netaupīju papīru un tinti. Degu nepacietībā uz papīra uzrakstīt sava neciešamā vīra pretīgo portretu.
Kreisā lapas puse izskatījās sekojoši:

– Nekad aiz sevis nenovāc.
– Nerunīgs klusētājs. Par visiem viņa plāniem un lēmumiem es uzzinu pēdējā.
– Vienmēr aizmieg dievkalpojuma laikā.
– Šņaukājās un atraugājas tieši pie galda.
– Nekad man nepērk skaistas dāvanas.
– Ģērbjas nevīžīgi.
– Skops attiecībā uz naudu.
– Sliņķis (nepalīdz man mājas darbos) utt.
Saraksts piepildīja visu lapu. Man bija vairāk kā pietiekami pierādījumu tam, ka neviena sieviete nav spējīga dzīvot kopā ar tadu vīrieti-monstru.

Pašapmierināti un uzvarošu smaidot es jautāju mammai:

— Un tagad, kā es saprotu, tu palūgsi man labajā lapas pusē uzrakstīt Bila labās īpašības?
– Nē, – viņa teica, – Es arī bez tā zinu viņa labās īpašības. Es vienkārši gribu, lai tu iepretī katrai uzrakstītajai rindiņai uzrakstītu savu reakciju. To, kā tu rīkojies.
Tas izrādījās daudz cietsirdīgāks un grūtāks uzdevums, kā sameklēt Bila labās īpašības. Es atcerējos dažas labās viņa īpasības un pilnībā varēju tās aprakstīt. Bet es nekad nebiju domājusi par sevi pašu. Es zināju, ka mamma neatkāpsies, kamēr nebūšu to izdarījusi, tāpēc negribīgi sāku rakstīt:

– Es apvainojos, piepūtos, dusmojos, kliedzu.
– Man bija kauns stāvēt viņam blakus.
– Es tēloju mocekli, spēlēju uz jūtām un centos izsaukt žēlumu pret sevi.
– Es gribēju būt precējusies ar kādu citu, tikai – ne viņu.
– Es nerunāju ar viņu (sodīju viņu ar klusēšanu).
– Es uzskatīju, ka esmu viņam parāk laba (uzskatīju, ka Bils nav manis cienīgs).
Saraksts izrādījās bezgalīgs. Kad biju aizpildījusi visu stabiņu, mamma no manām rokām izņēma paīra lapu, paņēma šķēres un pārgrieza pa vertikālo līniju to uz pusēm.

Kreiso stabiņu viņa saburzīja un iemeta miskastē, bet labo pasniedza man.
– Bekija, – viņa man teica, – paņem šo sarakstu uz majām. Šodien padomā par to, kā tu rīkojies. Lai jūsu puika šodien paliek pie mums. Ja tu no sirds izdarīsi to, ko es tev lūdzu, un vēl joprojām vēlēsies Bilu pamest, tad mēs ar tēti izdarīsim visu, lai tev palīdzētu.

Es atstāju mantas un dēlu, un atgriezos mājās. Sēdēju uz kušetītes ar savu lapas daļu. Bija ļoti grūti noticēt tam, kā izskatījās mana rīcība bez balansējošā saraksta ar Bila negatīvajām īpašībām. Šis saraksts izskatījās drausmīgs. Es redzēju sīkumainību, pazemojošas metodes un graujošas reakcijas. Es pavadīju vairākas stundas sēžot un lūdzoties Bilam piedošanu. Es lūdzu Dievam spēku, vadību un viedumu tām izmaiņām, kas man noteikti būs jāveic. Es skaitīju lūgšanas, un to darot aptvēru, cik nožēlojami biju rīkojusies. Man bija ļoti smagi atcerēties to, kādus grēkus biju pierakstījusi savam vīram. Cik ļoti absurdi tas viss bija. Tur nebija nekā amorāla vai briesmīga.
Es biju kļuvusi tik cietsirdīga un akla, ka biju pārstājusi ievērot, ar cik ļoti labu vīru biju svētīta – ne ideālu, bet ļoti labu.

Es atcerējos, kā pirms pieciem gadiem es devu laulības zvērestu. Es apsolīju mīlēt viņu gan veselībā gan slimībā. Būt ar viņu priekos un bēdās. To visu es apsolīju Dieva priekšā, savas ģimenes un draugu klātbūtnē. Bet, neskatoties uz savu solījumu, šorīt es biju gatava viņu pamest dēļ šiem sīkumiem.

Es ielēcu mašīnā un devos atpakaļ pie saviem vecākiem. Es nevarēju noticēt tam, cik ļoti labi jutos, atšķirībā no pirmās reizes, kad bēgu no mājām. Tagad man sirdī bija miers un pateicība.

Kad paņēmu dēlu, ar šausmām iedomājos par to, ka vēl mirkli iepriekš būtu varējusi traģiski izmainīt viņa dzīvi. Dēļ savas sīkumainās vēlmes piekasīties un sava paaugstinātā jūtīguma, es gandrīz biju viņam atņēmusi iespēju katru dienu būt kopā ar viņa lielisko tēvu. Es ātri pateicos savai mammai un izspurdzu pa durvīm, lai paspētu mājās pirms vīra pārnākšanas….

Bekija Zerbe
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pie baltas lapas…

11169798_800329060081705_1299860442546218365_n

— Domāju, ka jums nevajadzētu steigties ar lēmumu, – teica ārste psihoterapeite, sieviete ap gadiem trīsdesmit ar dīvainu frizūru, un pastiepa Oļegam baltu papīra lapu. – Izdarīsim, lūk, ko: sadaliet lapu divās vienādās daļās, labajā pusē uzrakstiet visu, kas jums nepatīk jūsu sievā, bet kreisajā – to, kas patīk. Negatīvais un pozitīvais. Pacentieties atcerēties pēc iespējas vairāk, pat dažādus sīkumus, ieradumus frāzes.

– Visu sapratu, – Oļegs nolika sev priekšā lapu un pa vidu lapai novilka treknu svītru.
– Es jūs atstāšu uz minūtēm piecpadsmit, lai jūs mierīgi varat visu uzrakstīt. Jums pietiks?
– Jā, pilnībā, es ar to tikšu galā piecās minūtēs, – pārliecināti atbildēja vīrietis. Galvā uzreiz saradās milzumdaudz domu, kuras tā vien prasījās tikt uzrakstītas uz papīra.

Kad ārste izgāja, viņš lapas labajā pusē uzrakstīja ciparu 1 un pielika treknu punktu.

Tā, pirmais – PMS. Dīvaina abreviatūra, par kuru viņš uzzināja tikai nesen, taču tā atvēra viņam acis uz pārmainām sievas uzvedībā. Katru mēnesi viena nedēļa izkrita no dzīves. Sieva sāka globālo uzkopšanu. Viņu tracināja viss – nepareizajā viet nolikts bloknots, nepareizi stāv pulkstenis. Šķita, ka zeķes pašas izmētājas pa visu dzīvokli, viss izrādījās ne savās vietās. Un tas tika pateikts vīram visnepiemērotākajā veidā. Nedēļa pagāja strīdos un apvainojumos.

Viņš jau bija uzrakstījis pirmo burtu P, pēc tam padomāja – nē, tas neder. Viņa taču nav vainīga. Tā taču ir fizioloģija, hormoni, kas vēl tur tāds? Viņa pati nesaprot, kas ar viņu notiek. Tas neskaitās.

Tālāk. Kas vēl? Kas mani tracina? Draudzenes! Ak, kā es neieredzu šīs briesmīgās tenkotājas. Kad viņas atnāk ciemos, tad kopā ar sievu ieslēdzas virtuvē, pīpē kā skursteņi, izdzer veselu bundžu kafijas, lielās ar visādiem niekiem. Bet pēc tam sieva sāk dot visādus mājienus: ka Svetai jauns kažoks, vai, ka Irkai jauns gredzens ar briljantu, Vaļka nopirka jaunu mašīnu, bet Oļkai vīrs vispār ir deputāts.

Es, protams, klusējot to visu noklausos, māju ar galvu, iztaisos par idiotu, no sirds priecājos par viņas draudzeņu panākumiem un tēloju, ka nesaprotu, kam visa šī saruna.

Tā, draudzenes! Kaut gan, var jau viņu arī saprast. Viņai taču arī gribas būt ne sliktākai. Un ar draudzenēm tam nav nekāda sakara. Muļķes, protams. Bet mani draugi, vai tad ir ar kaut ko labāki? Viens staigā pa labi un kreisi, otrs dzer kā negudrs, trešais vispār futbolu nemīl. Bet kad mēs satiekamies, tad izdzeram ne jau bundžu vien un ne jau kafiju. Labi, draudzenēm piedodu.

Tā, kas vēl? Ēst gan viņa gatavo – tā, ne īpaši un ēdienkarte nav nekāda daudzveidīgā. Tā arī uzrakstīšu. Ko uzrakstīšu? Oļegs atcerējās, reizi, kad sieva aizbrauca pie vecākiem, bet viņi ar meitu palika divatā saimniekot. Pirmās trīs dienas abi nodarbojās ar kulinārajām izvirtībām, pēc tam tas apnika, bet desmitajā dienā pat putru vārīt vairs negribējās. Ēda tikai sviestmaizes. Bet sieva ne jau desmito dienu, bet jau desmit gadus katru dienu gatavo ēst. Skaidrs, var viņu saprast. Atradies gardēdis. Gribi daudzveidību, aizved sievu uz restorānu.

Khm, ko tādu – sliktu uzrakstīt? Tik daudz taču bija izdomāts.
Aha, skatās televīzijā visādus mēslus – šovus, seriālus. Šausmas! Un ko lasa? Mariņina – tā ir pati intelektuālākā no viņas grāmatām. Bet, tā parasti – mīlas romānus nodriskātos vākos kas izlasīti līdz caurumiem lapās. Kauns, ka sieva par kaut ko tādu interesējas. Bet viņai šai ziņā nekādu kompleksu. Padod tik par mīlestību. Skaidrs, ka šad tad to vajag, lai atslēgtos no pelēkās ikdienas. Gribas kaislības, romantiku, gaišas un augstas jūtas. Bet kāda kaisle var būt ar cilvēku, ar kuru kopā desmit gadus vienā gultā guli? Kāds var būt flirts, kad jau iepriekš zini, ko un kā tev atbildēs un kā paskatīsies? Labāk lai viņa to grāmatās un filmās izdzīvo, nekā sāk kaut kur malā meklēt. Un, galu galā, kad viņai meklēt? Darbs, mājas, virtuve, bērniem macības. Paldies Dievam nav nolaidusies līdz veciem halātiem un saplēstam čībām.

Nē, tā tas nederēs. Tūlīt atgriezīsies psihoterapeite, bet man tukša lapa. Priekš kam es vispār šeit atnācu? Fiksi, ātri būtu izšķīries un beigta balle. Re, cik daudzi šķiras un neviens no tā nav nomiris.

Viņš krampjaini centās atcerēties kaut ko, kas viņu sievā tracināja. Viss tracina. Tas, ka galva viņai sāp, kad nevajag, precīzāk, kad vajag. Tas, ka var pēdējo naudu iztērēt uz “ak, kādu skaistu jaciņu ieraudzīju, nevienai citai tādas nebūs”. Tas, ka viņa… bāc, ko es viņai piesējos?

Labi, izšķiršos, apprecēšu citu, un atkal PMS, draudzenes, makaroni, seriāli. Nez kāpēc palika sievas žēl.
Viņš nolika pildspalvu. Atcerējās, kā reiz parnāca mājās, bet viņa sēž virtuvē. Uz galda atdzisusi kafija, viņa skatās kaut kur tukšumā, it kā sienā, bet patiesībā – uz sevi, savā Dvēselē. Un skatienā ir tik daudz noguruma, tāda kā bezcerība, skumjas pēc kaut kā, kas pagājis garām, pat neaizķerot. Ieraudzīja vīru, piecēlas, pasmaidīja un sāka gatavot vakariņas.
No šīm atmiņām viņam kamols iestrēga kaklā. Droši vien vajadzētu šādu lapiņu pašam par sevi uzrakstīt, kāds tu esi labs un kāds – slikts, viņš padomāja.
Uz lapas vientuļš rēgojās “P” burts. Labi, uzrakstīšu kaut ko, kas man viņā patīk. Pacentās atcerēties, noformulēt, bet galvā sēdēja viena vienīga frāze. Viņš pastiepās un paņēma sarkanu flomasteru un lieliem burtiem uzrakstīja: “Es viņu mīlu”.
Kabinetā ienāca psihoterapeite:
– Vai gatavs?
– Gatavs, – viņš atbildēja un saplēsa lapu sīkos gabaliņos un iemeta tos miskastē. – Visas problēmas atrisinātas.
Piecēlās un devās uz durvīm.
– Kur jūs?!
– Sākumā pec ziediem!
Autors: goos
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecāku gudrības

vecmamina55

Gadiem ejot, kļūst saprotami tie vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt man labpatiktos nesaprast. Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības var uztaisīt gudrību, vajag vien paspēlēties ar domām. Man, piemēram, kļuva saprotami daži manu vecāku izteikumi, kas agrāk šķita slinkas atrunas un atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo manu mūžu, tad paskatīsimies

Uz maniem centieniem apmācīt, kā pareizi dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja: “Nodzīvo manu mūžu, tad paskatīsimies”. Manos 10,15 un pat 20 gados šī frāze man atgādināja negodīgu trumpi. Tādu kā džokeri ar nosaukumu “nodzīvo manu”, kuru izvelk no piedurknes cilvēks, kurš vienkārši nespēj mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nevaram mēroties!

Tagad, kad pati esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka šis džokeris ir ļoti smagi un ilgi pelnīts. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudrus dzīves padomus no piecspadsmitgadīgajiem, mācīties būt labam vecākam pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuri grib uz manis patrenēties, vai arī pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es tos nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi neapstādinās

Šī frāze man šķita absolūti bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās?

Ar savām idejām, kas neatbilst realitātei, fantāzijām, ilūzijām un centieniem pārtaisīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs atskurbina. Vai pret kādu. Un, jo stiprāki mēs esam, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja neatdursimies pret vecākiem vai apstākļiem, mums nāksies atdurties pret vēl kaut ko. Kā saka, jo krutāks džips, jo tālāk jāskrien pēc traktora. Es esmu ļoti kruts džips, tāpēc no tiem neceļiem, kuros es iebraucu, pēc traktora nācās skriet aiai, cik tālu.

Citu vecāku tev nebūs

Tā atbildēja vecāki uz visiem maniem centieniem viņus pilnveidot. Tad man šķita, ka gan jau, ka es atradīšu kādu labāku par viņiem: pasniedzēju mūzikas skolā, priekšnieku darbā, kolēģus vai kādu slavenu indiešu guru. Un tad man būs tie ideālie vecāki, kuri mani mīl tā kā man vajag.

Protams, es sastapu ļoti daudzus lieliskus cilvēkus, tomēr neatradu nevienu, kurš vēlētos vēlreiz mani piedzemdēt vai kaut adoptēt, izņemot šos divus trakos. Dažkārt tas ir nepanesami. Es taču zinu, kādi viņi varētu būt! Redzu potenciālu, kļūdas un trūkumus. Bet viņi manī neklausās! Un es aizmirstu, ka tad, kad es piedzimu, viņiem nācās iet caur samierināšanos. Viņi taču arī no malas labāk redz. Viņiem cita bērna nebūs un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, kļūsti beidzot pieaugusi!

Man šī frāze šķita bezatbildīga. Kā gan tā! Kā es varu pieaugt, ja mans tēvs par mani nerūpējās pietiekami labi! Kā tā var, neatbalstot, piedāvāt man pieaugt?!

Dzīve mums dod pietiekami daudz visādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un visādu citādu pavedienu, lai mēs varētu pieaugt. To ir tik pietiekami, lai kādā noteikta vecumā atnāktu pie saviem vecākiem un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba, piedzemdejāt un izaudzinājāt mani, bet es beidzot esmu izdarījusi otru pusi darba – esmu pieaugusi. Paldies jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”

Es mūžu esmu nodzīvojusi…

«Es mūžu esmu nodzīvojusi! Ko gan tu man vari iemācīt?» Šī frāze man šķita tā, ko mūžīgi kā attaisnojumu lieto iesīkstējuši cilvēki, kuri palaiduši garām visus svarīgākos vilcienus. Tagad, kad man pašai ir sava biogrāfija, es saprotu, ka pieredzei IR nozīme. Pieredzi var iegūt tikai ar pieredzi. Un vairāk nekā savādāk. Ikviena pieauguša cilvēka personība, kaut tas būtu pēdējais neveiksminieks, vienmēr būs ar kaut ko bagātāka, kā jaunākam. Tas veids, kādā mēs dzīvojam, ir vienīgais mums pieejamais tieši šajā brīdī, tātad – pats labākais. Kaut gan, protams, arī no jaunajiem ir ko mācīties.

Un būs tev tava dzīve…

Patiešām! Līst sveša dzīvē nozīmē to pašu, ko uzkopt svešu virtuvi. Ej savējā un kop! Paskatīsimies, kāda kārtība tev tur sanāks. Bet sākumā, starp citu, šī virtuve ir jāiekārto.

Pieņemsim pašu nesāpīgāko lēmumu

Pats nesāpīgakais variants – tas nozīmē, ka vienalga, kādu lēmumu tu pieņemsi, paliks brūce un tā asiņos. Vienkārši vienā gadījumā tā asiņos vairāk, citā – mazāk. Un, ja nav iespējams pieņemt lēmumu, netraumējot bērnu, var pieņemt to lēmumu, kurš būs pats nesāpīgakais. Un, lūk, dažkārt bērnu sakarā tas nozīmē meklēt pašus nesāpīgakos variantus, ja ideāls nav iespējams. Tā notiek, piemēram, ar šķiršanos. Protams, tā ir laba pieredze arī bērnam, un liela uzticēšanās viņam, kurš dziedināšanas procesā kļūs daudz viedāks.

Es tev neesmu nekāda draudzenīte

Vecāka un drauga loma ļoti kardināli atšķiras. Vecāks nevar visur būt vienlīdzīgs ar bērnu, kā draugs. Paša bērna drošībai un mieram jebkurā vecumā vecākam jābūt kaut kur augstāk, lielākam un viedākam.
Draugs var pieņemt lēmumu aiziet uz visiem laikiem, pazust, pārtraukt komunikāciju. Bet vecāks savas lomas dēļ nevar atņemt sistēmai stabilitāti. Tāpēc kaut kur viņam nākas būt stabilam vai pat iesīkstējušam.

Tā nav tava darīšana

Kad bērni lien vecaku darīšanās, tas nav pareizi. Bērns tāpēc arī ir bērns, ka viņam ir savas bērnu lietas, kas atbilst viņa vecumam.

Tāpēc lēmumus par vecāku šķiršanos, ģimenes locekļu laimi un visu tamlīdzīgo pieņem pieaugušie. Bet bērnus, kuri cenšas uzņemties atbildību par saviem vecākiem, ir jāatgriež atpakaļ bērnu pozīcijā, lai viņi nepārlektu saviem dabīgajiem attīstības posmiem, jo ļoti daudzas no mūsu vecāku lietām dzīvē nav mūsu darīšana.
Autors: Aglaja Datešidze
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc ir bailes izdarīt izvēli?

izvele1

Ko tas nozīmē: “Izvēlēties vīrieti. Izvēlēties savu ceļu. Izvēlēties sevi?”
Gribu sākt šo sarunu ar dažām būtiskām tēzēm par tēmu: mēs baidāmies nevis no izvēles, bet no nepieciešamības tai sekot.

Izvēle nevar būt nepareiza, ja mēs par to atbildam.
Šaubas par izvēli nozīmē atteikšanos no tās.
Katru reizi, izvēloties vienu ceļu, piemēram, vienu no trim – mēs atsakāmies no pārējām divām.
Nav iespējams izvēlēties visu uzreiz.
Sekot savai izvēlei nozīmē pārstāt salīdzināt to ar citiem variantiem, vai pārstāt atskatīties “labāku variantu” meklējumos.
Atskatīšanās notiek vai nu ar mērķi apstiprināt to, ka “mana izvēle ir pietiekami laba”, vai arī ar gluži pretēju mērķi – apstiprināt to, ka esi izvēlējies neīsto un fiksi-ātri mainīt savu izvēli – kamēr vēl nav par vēlu. Problēma vien tajā, ka mainīt var bezgalīgi ilgi. Un mēs meklējam ārējos izvēles pierādījumus – autoritātes, kas mums pateiks “īstais” vai “neīstais”, zīlējam kārtīs, rūnās, planētās… lai tikai nebūtu jāatbild par savu izvēli.

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies izvēlēties?

«Izvēlēties ne to»? «Nožēlot savu izvēli»?
Pārsvarā tāpēc, ka mums ir bail atbildēt par savas izvēles sekām. Un te nu mēs varam “iekrist” divās galējībās – nedomāt par tām vispār un krist bezdibenī, izvēloties, vadoties absolūti no emocijām, tātad no bērna stāvokļa (Eh, kā būs, tā būs!). Vai arī izsvērt visus “par” un “pret” bezgalīgi ilgi cenšoties izvēlēties tikai ar prātu un censties ņemt vērā visu iespējamo un neiespējamo – izejot no iekšējā vecāka, cenšoties izdarīt “pareizo” izvēli.

Piemēram, tipiskā izvēle, ar kuru sastopas ikviena sieviete – vīrieša izvēle.
Iedomājieties jaunu sievieti, kura precas ar vīrieti, un šo izvēli neatbalsta viņas vecāki. Un viņa izvēlas, izejot no bērna stāvokļa – kā būs, tā būs! Nav svarīgi, ko jūs man sakāt, es vienalga darīšu tā, kā gribu – pēc sava prāta.

Sākumā viss ir labi, taču, laikam ejot, rodas dažādi sarežģījumi un attiecības kļūst smagas – konfekšu un ziedu periods ir beidzies, sākas sadzīve, piedzimst bērns. Tas ir periods, kad attiecības un IZVĒLE tiek pārbaudītas – cik stipras tās ir.

Vīrs arvien retāk attaisno cerības, mūsu varonei krājas aizvainojums – mamma arvien biežāk uzdod jautājumus un jaucas jaunās ģimenes dzīvē ar saviem “es jau tev teicu!’. Un pašai to pat nepamanot, jaunā sieviete arvien vairāk ielaiž savus vecākus/draudzenes savās attiecībās (tad žēlojoties par savu vīru, tad, par savu grūto dzīvi – pat tad, ja neko tādu īpašu nestāsta), un uz to brīdi, kad pasaulē nāk bērns, tuvības attiecībās kļūst tik maz, ka tās izirst.

Un ko jaunā sieviete dara šajā brīdī? Dodas pa mazākas pretestības ceļu – atgriežas pie mammas, kurai vienmēr ir taisnība. Secinājumi, kurus viņa izdara – izvēlējos nepareizo, mammai bija taisnība.

Pazīstama situācija, vai ne? Droši vien arī jūsu paziņu lokā ir līdzīgas… un, ne viena vien.

Kur āķis?

Izvēlēties atbildīgi, no pieaugušā stavokļa, nozīmē – nenodot SAVU IZVĒLI, atbildēt par to līdz galam. Kad attiecībās ir grūtības, kad plīst pa šuvēm viss, kad šķiet, ka esi klūdījusies – turpināt pieņemt SAVAS sekas un nodarboties ar SAVĀM reakcijām un pardzīvojumiem šajā sakarā.
Attiecību sakarā tas nozīmē “turēt sitienu”, pat tad, kad ir grūti un līdz pašām filmas beigām “neiziet no zāles”. Divatā lemt, divatā izvelēties, divatā sarunāties. Neapvainot, bet sarunāties! Un pat tad, ja rezultātā nākas šķirties, tad neuztvert to kā kļūdu, kā nepareizu pieredzi, bet pieņemt to, kā daļu dzīves, kurā ES IZLĒMU ieiet un ES IZLĒMU iziet.

Tas ir par atzīšanu “tas ir mans”. Tad arī izradās, ka atgriezties pie mammas nevajag, jo nevar piedzimt atpakaļ. Var virzīties tikai uz priekšu, vai arī stāvēt uz vietas, skatoties atpakaļ.
Cik ļoti svarīgi ir IZVĒLĒTIES VĪRIETI. Tas nozīmē pārstāt viņu salīzināt ar kādu citu, nolemt sev, ka viss, viņš ir nevis labākais, bet vienkārši MANĒJAIS, viņš ir VIENS. Tāpat kā mēs nesalīdzinām bērnus ar mērķi iemainīt tos pret kādu citu – paklausīgāku, labāku.

Cik svarīgi ir izvēlēties SAVU CEĻU. Sekot impulsam, attīstīt savus iekšējos talantus, nemukt pie pirmajām neveiksmēm, bet turpināt savu lietu. Ja tas ir stāsts arī par KOMPĀNIJAS izvēli – tas ir tāpat kā par ģimenes izvēli, palikt uzticīgai savai lietai un cilvēkiem.

Apstājies un padomā, vai tev ir svarīgi IZVELĒTIES SEVI, savu iekšējo sievieti, sevi – īsto, pakāpeniski ieraugot savas patiesās vēlmes zem kaudzēm svešu ticējumu, viedokļu, zem vecāku programmām, zem bērnības imprintiem. Cik svarīgi tev ir NENODOT SEVI, caur pacēlumiem un kritumiem, ieguvumiem un zaudējumiem. Atkal un atkal atrast SAVU un pieņemt savas izvēles sekas.
Ja esi gatava mainīt šo situāciju, sāc tieši tagad.
Autors: Jakaterina Arhipova (procesuālā, integratīvā psihoterapeite)
Avots: @arhisomatika
Tulkoja: Ginta FS

 

Viens vienīgs iemesls

gaidas6

Cik bieži tu esi neapmierināta un strīdies ar savu dzīvesbiedru? Varētu šķist, ka šiem strīdiem ir ļoti nopietni iemesli – viņš tev pievērš pārāk maz uzmanības, nedāvina dāvanas, pārāk maz pelna, nepalīdz mājas darbos, nesēž ar bērniem, nebrauc pie tavas mātes, nemīl tavas draudzenes, u.t.t. Taču jekuri konflikti ģimenē patiesībā rodas tikai viena vienīga iemesla dēļ. Pietiek vien to novērst un dzīvot kļūs daudz vieglāk un jautrāk!

«Kad mēs ar sievu bijām tikko apprecējušies, nejauši nokļuvām kādā seminārā, kura tēma bija psiholoģiskais atbalsts mūsdienu vergu tirdzniecības upuriem (īpaši seksuālajiem).
Semināra vadītājs auditorijai uzdeva jautājumu: kāds ir galvenais laulību šķiršanu iemesls.

Es tikko biju pabeidzis pirmslaulību konsultāciju ciklu un šajos jautājumos jutos kā eksperts.
Tāpēc pacēlu roku un drošā balsī skaļi teicu: “Sekss, nauda, sarunāšanās!” Paskatījos uz sievu un lepni pasmaidīju. Elementāri!
“Nepareiza atbilde! – iesaucās vadītājs – Tie ir tikai īstas problēmas simptomi!”
Ai, kāda izgāšanās!
Taču man tā bija ne tikai skola par to, kā iemācīties pieņemt situāciju – semināra vadītāja vārdi izmainīja manu dzīvi! Labāku padomu, es kā jaunlaulātais, nemaz nevarēju saņemt.

Viņš teica:

“Laulības sairst viena vienīga iemesla dēļ: un tās ir pārmērīgi lielas cerības.”

Es biju šokā.
Manas nepieredzējušās smadzenes vēl nespēja šo atklāsmi pieņemt. Es neatceros, par ko tika stāstīts tālāk. Es biju parāk dziļi ieslīdzis domās par visām tām pārmērīgi lielajām cerībām, ar kurām jau biju paspējis saskarties pirmajā savas jaunās dzīves mēnesī.

Ir pagājuši seši gadi, kopš biju šajā seminārā, un pa šo laiku esmu redzējis, cik daudz sāpju un ciešanu nes pārmērīgi lielas cerības – ne tikai laulībā, bet arī ikvienās citās attiecībās. Tā ir nāvējoša inde, kas nogalina jebkuras attiecības.
Šīs pārmērīgi lielās cerības ir problēma ne tikai laulībā. Tā ir visas mūsu dzīves problēma. Nav nozīmes tam, esi precēts vai neesi, strādā vai esi bezdarbnieks, esi jauns vai vecs…. Pārmērīgi lielas cerības ir briesmas ikvienam cilvēkam. No tām pasargāts nav neviens.

Risinājums
Es pēc savas dabas esmu matemātiķis un man ļoti patīk vienādojumi. Skolā mani mīļākie mācību priekšmeti bija algebra un augstākā matemātika. Tāpēc es sastādīju vienādojumu:

CERĪBAS – VĒROJUMS = VILŠANĀS

Ko tas nozīmē? To aprakstīšu ar divu vienkāršu situāciju palīdzību.

Cerības (gaidas)
Kad es atgriežos mājas pēc garas darba dienas, es CERU (gaidu), ka sieva būs pagatavojusi vakariņas, mēs apsēdīsimies pie galda un visi kopā pavakariņosim. Viņa būs tīrā priekšautā (viņa man ir ideāla) ar skaistu frizūru. Tajā pat laikā, mana pusotru gadu vecā meita sēdēs savā kresliņā un ar karotīti ēdīs savu ēdamo, nebāžot ēdienu garām mutei. Viss apkart būs tīrs un glīts. Pēc tam mēs visi draudzīgi dosimies nelielā vakara pastaigā.

Vērojums
Es atnāku mājās pusstundu vēlāk, bet vakariņu ne tikai nav, bet nav pat paredzamas. Meita bļauj tā, it kā viņu kāds sistu: “Ēst, ēst, dodiet ēst!” Es dodos meklēt sievu un atrodu viņu darbistabā, ieslīgušu savā dizaina projektā. Uz manu jautājumu: “Kas mums ir vakariņās?” viņa atbild ar pargurušas mātes, kura stradā mājās, iznīcinošo skatienu.
Es paņemu meitu uz rokām un dodos uz virtuvi, kur ieraugu TUKŠUMA pārpilnību. Kā jau īstam vīrietim, mans skats apstājas pie maizes un siera: “Karstmaizes! – es iekliedzos”.
Es iesēdinu meitu krēsliņā, kas noved viņu neaprakstāmās dusmās. Iedodu viņai rokās paciņu ābolu biezeņa un viņa uz brīdi nomierinās. Tikai uz brīdi.
Gatavoju karstmaizes. Visi ēd. Virtuvē valda haoss. Istaba piemētāta ar mantām, tā, ka nav kāju kur spert. Pārguruši abi ar sievu nokrītam dīvānā, vairoties saskatīties, un nevienam no mums nav ne mazākas vēlmes kaut ko uzkopt vai doties pastaigā.  Šo stāstu es varētu turpināt bezgalīgi.

VILŠANĀS = starpība starp pirmo un otro
Es zinu, diezgan piņķerīga situācija. Taču cenšos vienkāršā veidā parādīt, kā mūsu cerības var neatbilst reālajai dzīvei – tam, ko mēs vērojam.

Manuprāt vislabāk šo domu ir apzīmējis Antonio Banderas:

“Cerība ir vilšanās māte”

Dzīvē mums bieži vien mēdz būt pārmērīgi lielas cerības, kas rezultātā noved pie vilšanās. Taču tam tā nav jābūt obligāti!

Lūk, risinājums: pirms CERĪBĀM jābūt VĒROJUMAM. Punkts. Ļauj dzīvei plūst!

Dauzi teiks, ka no cerībām vispār ir jāatsakās. Es nebūtu tik kategorisks. Man šķiet, ka veselīgām, realistiskām, vārdos izteiktām cerībām ir jābūt. Ir uz ko tiekties.
Taču, ja jūs nokļūstat situācijā, kad jūsu cerības izradās pārlieku augstas, paļaujieties uz vērojumu. Atmetiet cerības un pieņemiet realitāti tādu, kāda tā ir. Esat noguruši no vilšanās? Atsaktieties no pārmērīgi lielām cerībām un pagriezieties ar skatu pret dzīvi. Un pēc tam aprunājieties ar cilvēku, kurš nav attaisnojis jūsu cerības, un paskaidrojiet viņam ko un kāpēc jūs no viņa gaidiet.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Viens no veidiem kā satikt savu mīlestību: neko īpaši nemeklēt

laulibas dzive

Mīlestība ir dzīvs organisms. Tā aug, mainās un dejo džagu-džagu. Apresnē un notievē. Saslimst un atveseļojas. Apmeklē datorkursus. Guļ. Piemētā māju ar konfekšu papīrīšiem. Dzer. Šuj, Lāpa. Tā nav tada, kada bija pašā sākumā, un neviens nezin, kāda tā izskatīsies pašās beigās. Lai to saglabātu, ir jābūt vai nu mega aktīvam vai mega viedam.

Ieturēt pauzi…

Satji Das treniņos ir diezgan populāra rekomendācija, kas attiecas uz distancēšanos. Viņš apstiprina, ka, ja dzīve divatā vairs nav prieks, un konflikti ir kļuvuši īpaši asi, ir zudusi uzticēšanās, ir jāietur pauze, kaut uz pusgadu. Padomāt, apsvērt, sajust sevi, jo “lielais ir pamanāms no attāluma”.

Kaut ko līdzīgu mēs praktizējam ar vīru. Pirmajā kopdzīves gadā, kad nespejām tikt galā ar pagātni, kas uzstājīgi līda tagadnē, mēs nolēmām padzīvot atsevišķi. Turpinājām dzīvot uz vienas ielas, tikai viņš dzīvoja pašā ielas sākumā, es – ielas galā. Viņš astotajā stāvā savā ierastajā dzīvoklī ar sarkaniem dīvāniem un minjonu kolekciju, bet es – divdesmit ceturtajā, svešā. Tajā nebija balkonu un nācās sēdēt uz palodzes un skaitīt vārnas un lidmašīnas.

Ceturtajā šķirtības mēnesī mēs sākām palikt viens pie otra pa nakti. Piektajā manās mājās jau iedzīvojas viņa skuveklis, odekolons un minjons Bobs. Bet sestajā mēs draudzīgi pakojām čemodānus, viskija glāzes, gultas segas un siksnu kolekciju. Izsaucām kravas busu.

Pāris, ar kuriem draudzējas mani vecāki, šķīrās un precējās piecas reizes. Abi temperamentīgi, gluži kā itāļi, viņi ātri viens no otra piekusa, un tad demonstratīvi pakoja savus čemodānus. Pēc pusgada uz ceļiem izlūdzās piedošanu un atkal skrēja uz zagsu. Tā arī nodzīvoja līdz sirmam vecumam, pateicoties pauzēm un distancei.

Ļoti bieži, lai ieraudzītu to, ka mīlestība ir, taču tā ir apaugusi ar pretenzijām, kā koks ar sūnām, vienīgā izeja ir pašķirties. Lielākai daļai pāru tās ir kopdzīves beigas, tāpēc, ka pat divu trolejbusa pieturu attālumā, noskaidrojas, ka no jūtām palicis vien sauja pelnu. Trešdaļai šī distancēšanās nāk par labu viņu laulībai.

Man ir savs savdabīgs lakmusa papīrītis, kas parāda to, cik stipra ir pievilkšanās.

Ja mēs ar draugu strīdējāmies un nesarunājāmies divas nedēļas, un man šajā laikā nekas nesāpēja, nevilka un nebija skumji, tātad starp mums nav nekādas saiknes. Draudzene apstiprināja man šo teoriju. Atzinās, ka vēl joprojām ļoti slimīgi uztver vīra komendējumus. Jau trešajā dienā sāk ostīt viņa kreklus, bet piektajā – traucas pie vina uz Bostonu vai Liverpūli.
Tā kā mīlestība nav nekāda maģiskā substance. Līdz galam neizzināta un neizprasta. Neviens nezin tās kodu, šifru un kārtas nummuru Mendeļejeva periodiskajā sistēmā.
Tāpēc viens no veidiem to satikt, ir – īpaši nemeklēt.
Un viens no glābiņiem – nekādā gadījumā neaizslēgt laulības būrīša durvis.

Autors: Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS

Tu visur redzi sevi. Tikai sevi.

radniecigas dveseles3

Mēs iemīlamies tajos cilvēkos, ar kuriem kopā mums ir garīgi jāizaug un jāiegūst savs iekšējais spēks, kuri mums vajadzīgi personības pilnveidei.
Dvēsele pati atrod šos cilvēkus, neskatoties uz veselo saprātu. Dzīve darīs savu darbu. Tas ir attīstības pamats un vienlaicīgi arī ilūzija. Mēs iemīlamies paši sevī, tikai nākotnes sevī.
Tie cilvēki, kuri mums patīk, atspoguļo tās īpašības, kuras vajadzīgas mūsu Dvēselei. Visi šī cilvēka trūkumi pazūd no redzesloka uz to brīdi, kad notiek transformācijas process. Kā likums, iekšejā transformācija notiek sāpīgi, un mēs sev iegūstam tās īpašības, kuras mīlējām otrā cilvēkā.

Lai tas notiktu, nākas pārciest iekšējās izmaiņas, un tāpēc mainās mūsu pasaules uzskats un maināmies mēs paši. Tas labi redzams kļūst uzreiz pēc šķiršanās, kad mēs attopamies jaunā pasaulē, bez liekām emocijām varam atskatīties atpakaļ, un varam objektīvi novērtēt savas dzīves notikumus.

Ilūzijas izgaist un paliek objektīvā realitāte. Tāpēc nav vērts nevienu vainot savās nepamatotajās cerībās. Arī mēs paši kādam cilvēkam esam iemesls pārmaiņām.

Rodas jautājums: “Kad šī iemīlēšanās beigsies?”
– Katram no mums ir kāds cilvēks – Garā tuvs, tas, kurš kļūs par mūsu pasaules pastāvīgo daļu.
Taču tavai iekšējai pasaulei uz to brīdi, kad tu viņu satiksi, jābūt piepildītai, lai vairāk nebūtu jāmeklē trūkstošās daļas, vien atliktu kopā ar viņu radīt ko jaunu…

Paskaties uzmanīgi uz to, kas tev sevī patīk un nepatīk – tas viss esi tu. Tā nu tas ir – tu visur redzi sevi. Tikai sevi. Ja tev pasaule iepatīkas arvien vairāk, un viss kļūst skaidrāks, tātad tu esi uz pareizā ceļa.

Avots: © www.livemaster.ru/
Tulkoja: Ginta FS