Atbalsti sevi vienmēr

Ja neatbalstīsi sevi – pazaudēsi otru cilvēku. Vai esi to ievērojis?

Neapmierinātība ar sevi, nesaudzīga attieksme pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atspoguļojas tajā, ar ko mēs izejam ārpasaulē. Pat tad, ja godīgi cenšamies neko neatklāt. Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi, tā cenšoties noslēpt savu iekšējo troksni. Pat tad, ja ļoti vēlamies dāvāt tikai gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, lai arī pati sirsnīgākā.

Pamēģini atcerēties un sapratīsi, ka visos labākajos savas dzīves brīžos, tu esi bijis vismazākajā konfliktā ar sevi. Tu sev patiki. Vai vismaz minimāli piekasījies saviem trūkumiem. Un tad taču tu sajuti vislielāko atsaucību no ārpasaules.

Un tas nav stāsts par citiem. Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis gaidām, kad kāds cits atzīs, novērtēs, paslavēs. Un spēt pastāvēt par sevi, atteikties no nežēlīgas kritikas un vispār būt laipnam pret sevi, lai kas arī notiktu, ir daudz prātīgāks lēmums, nekā kļūt par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz mirkli neatslābinot savu nežēlīgo kontroli.

Atbalsti sevi vienmēr. Jo tikai tad, kad tu zināsi, kā tas ir, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem tuvajiem. Ne ātrāk. Un dodoties savas krāšņās dzīves jaunajā dienā, novēli sev tajā vienkārši noturēties. Un tas ir daudz svarīgāk, kā skaļi uzvarēt.

© Ļiļa Grad
FOTO: Dominika Roseclay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ODA SLINKUMAM

Ziniet, mīļie, es jau sen un neatgriezeniski esmu iemīlējusies savā slinkumā, tāpēc, ka tas dod man daudz vairāk labuma kā kaitējuma.

Slinkums mani atbrīvoja no naidošanās ar jebkuru cilvēku – man ir slinkums lēkāt uz sveša naida batuta, sasūcoties ar to, kā ar kanalizācijas straumi….

Man ir sveša atriebība, tāpēc, ka man slinkums to pasniegt kā aukstā tā arī karstā veidā – jo gatavot to nāktos abos gadījumos…

Es ne reizi neesmu centusies lauzties aizslēgtās durvīs… slinkums…

Es ne reizi neesmu stāvējusi rindā pēc vīrieša…. tas ir nenormāli ietilpīgs process gan laika gan pazemojumu skaita ziņā… slinkums…

Es nekad neesmu centusies izlūgties kaut ko tur, kur man to nepiedāvā… slinkums…
Es nekad neesmu draudzējusies pret savu gribu, tāpēc, ka man slinkums uzturēt mākslīgas attiecības…

Es ne ar vienu nesacenšos un nekonkurēju – man pietiek ar savu rezultātu, bet kratīties savā iedomībā – domājot, vai man izdodas labāk vai sliktāk par citiem, man slinkums…

Slinkuma dēļ es nekad neatrodos tur, kur, kā ļaudis saka – noteikti vajag būt, bet man negribās…

Es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu vai izdāļāju desmitiem biļetes, ielūgumus un sertifikātus…
Slinkums mani ir atbrīvojis no obesīvi-kompulsīvajiem traucējumiem, kas liek kontrolēt visus procesus un uzturēt sterilu tīrību…

Pat reiz uzradušās paniskās lēkmes ļoti ātri pameta slinko sievišķi, kura tām pateica: kā atnācāt, tā arī aiziesiet…. man nospļauties uz jums…
Slinkuma dēļ man ir lieliskas attiecības ar saviem tuvajiem – tāpēc, ka man slinkums viņos rakņāties, kritizēt, meklēt viņu trūkumus, pamācīt, audzināt un pāraudzināt…

Un, izradās, ka tad, ja tu visu to nedari, tad visi paši visu saprot un ar visu tiek galā, un vēl pateicībā skrien palīgā arī tad, ja to nelūdz un necenties pierunāt….
Man slinkums lasīt, skatīties un klausīties to, kas mani neinteresē…

Slinkums imitēt neesošo…
Slinkums censties visiem izpatikt…
Slinkums strīdēties, pierādīt, taisnoties….
Slinkums apvainoties, būt greizsirdīgai, manipulēt…
Slinkums parvērst sevi par instagrama lelli…
Slinkums būt atkarīgai no svešām gaidām…
Slinkums skaust…
Slinkums dzīvot svešu dzīvi…

Bet nav slinkums dzīvot savējo…

Tāpēc slinkums man saglabāja mani, manu psiholoģisko veselību un uzlaboja manu humora izjūtu par visu, kas man nav sanācis…

Es no sirds ceru, ka tam pašam būs slinkums mani pamest.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi vajadzīgs pats sev

Mīlēt to, kurš ir nesasniedzams, kurš tevi nelaiž sev klāt, kuram tu neesi vajadzīgs – tā ir parasta vēlme padarīt neiespējamo par iespējamu…

Jo mīlēt nozīmē zināt, tas nozīmē atklāt sev to, kurš neslēpjas un kurš ļauj to darīt…

Ko var uzzināt un atklāt tajā cilvēkā, kuru tu redzi no tālienes un kurš tevi nelaiž savā dvēselē?
Var izdomāt…
Var piedēvēt to, kas nav…
Idealizēt…
Mistificēt…
Un atbilstoši aizdegt sevī mākslīgu kaisli pret iztēlē mākslīgi radītu cilvēku… bet pēc tam iedvest sev domu, ka, lūk, tieši viņš tev ir vajadzīgs…
Vai pat apbrīnot reālus tikumus, kuri “spīd” tikai citiem…

Nu, un tad?

Klusiņām stāvēt zem gaidu sniegiem un cerēt, ka pamanīs…
Noticēt tam, ka var piespiest otru cilvēku mīlēt, ja vien esi gana uzstājīgs un neatlaidīgs….
Atnākt, kad tevi neaicina… dāvināt to, ko tev neprasa… “nodarīt labu”… tēlot savu neaizvietojamību…
Ubagot mīlestību, aizmirstot par to, ka pat tad, ja devējs kritīs, viņš nedalīs savas bēdas ar tevi…
Vai arī tomēr apstāties un pajautāt sev – kāpēc tas, kurš tevi atgrūž, tev ir vērtīgāks par tevi pašu?

Vai tevi apmierina tas, ka tas otrs redz tavu gatavību jebkuriem pazemojumiem un tavu balto karogu, kas vēsta par to, ka esi gatavs pieņemt jebkurus nosacījumus?

Atbildi sev – kāpēc?
Kāpēc ar tevi tā drīkst rīkoties?
Un kāpēc tu domā, ka “ieguvis” pret sevi vienaldzīgu cilvēku, tu kļūsi laimīgs?
Kāpēc laimei tev vajadzīgs tas, kuram neesi vajadzīgs tu?
Kur tu sevi esi salauzis, izkropļojis un nodevis?
Kurš tev ir iedvesis domu, ka mīlestība nav labprātīga dāvana, bet spēles bez noteikumiem trofeja?
No kurienes tu esi rāvis to, ka neesi dāvanas cienīgs, bet tev ar zobiem jāizplēš tas, ko tu vēlies, vai arī kā izsalkušam sunim jāguļ pie aizvērtām durvīm, gaidot kaut nieka kaulu?

KAD TAS NOTIKA?
UN VAI TU ESI GATAVS TO IZBEIGT?

Tāpēc, ka izbeigt vajag…

Ir jāizlaiž brīvībā savs ievainotais iekšējais bērns un jāiedod viņam beidzot abpusējas mīlestības pieredze…
Ir jākļūst brīvam…
Ir jāatgūst pašcieņa…
Un reizi par visām reizēm jāsaprot, ka laime, kas ieciklējusies uz citiem cilvēkiem – ir nelaime…
Gan tev, gan arī viņiem…

Negaidi pretmīlu tur, kur tās nav un nebūs…
Atbildi pats sev ar abpusējību…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SEVI – PATIESO!

– Zini, – es domīgi sacīju, – tava dzīve ir lidzīga skatlogam. Tu visu laiku to izgrezno un izstādi tajā “jaunumus”…
Viss izrādei, citiem cilvēkiem.
Bet aiz tā spožā skatloga – ir tumšs, vientulīgs kakts, kur tu – ĪSTAIS slēpies no visiem.

Kad runā ar citiem cilvēkiem, tu sūti viņiem savu dubultnieku. Pareizu, skaistu, gudru, to, kurš ir “līmenī”. Bet pats paliec maliņā.

Taču TU – PATIESAIS esi simts reizes brīnišķīgāks par savu skatloga dubultnieku.

© Anhels de Kuatjē

Lai mēs katrs spējam pieņemt, samīļot un mīlēt SEVI – PATIESO.
Gaišus un Mīlestības piepildītus Svētkus ❤️❤️❤️

Mēs esam atšķirīgi – visi

Mēs visi vēlamies, lai mūs mīlētu kādā noteiktā veidā. Lai kaut kā īpaši skatītos acīs, teiktu kādas noteiktas lietas, reaģētu tā, nevis citādāk. Dažkārt mēs īsti nesaprotam, ko nozīmē “tā”. Bet, ja arī saprotam, tad kaut kur ļoti dziļi, ko vārdos neaprakstīt.

“Tā” nekad nebūs, mana mīļā. Nekad. Pat tad, ja tu paskaidrosi un iemācīsi.
Mana vecmāmiņa varēja mazgāt traukus verdošā ūdenī. Viņa mīlēja ļoti karstu tēju un zupu. Kad viņa man, mazai meitenei piepildīja vannu ar ūdeni, es vienmēr teicu: “Ūdens ir ļoti karsts”.

Bet viņa man atbildēja: “Nē, meitiņ, nav karsts, neizdomā niekus”.
Viņa paņēma manu roku un palika zem ūdens strūklas, bet es bļāvu.
Kad man palika pieci gadi, es pati sāku mazgāties. Ieslēdzos vannas istabā un gaidīju, kad ūdens vannā atdzisīs.
Vecmāmiņa laiku pa laikam man pajautāja: “Va tev viss kārtībā?”
Un es atbildēju: “Viss, labi, es spēlējos”. Un turpināju peldināt savas mantiņas karstajā ūdenī.
Vecmāmiņa mani ļoti mīlēja.
Katram no mums ir absolūti atšķirīga vārīšanās temperatūra. Tur, kur man ir labi, citi salst. Tur, kur kādam ir silti, man ir nepanesami karsti. Un mēs varam simts reizes viens otram paskaidrot saprotamas lietas. Bet iemācīt nevaram. Var pieradināt vai pierast. Un tad būs gandrīz “tā”. Kadu laiku.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Palikt, lai turpinātu

Divdesmit pirmais nesteidzīgi ir aizgājis…atstādams daudzus sev, daudziem kaut ko atņēmis, daudzus izšūpojis savās bīstamajās šūpolēs.

Taču arī devis tas ir daudz.
Tas licis nedaudz savādāk paskatīties uz tām lietām, kuras uzskatījām par nesatricināmām.
Tas devis iespēju pieredzēt agrāk nepiedzīvotu pieredzi.
Aiznesis mēslainē spokainās vērtības, kas izrādījušās absolūti nevajadzīgas tur, kur gribējās uz tām paļauties vissmagākajos rūgtuma brīžos… taču parādīja citas, kurām gadiem ilgi garām staigājām aklā vienaldzībā.
Tas uzdāvināja spēju balansēt, tā vietā, lai gaidītu, kad viss nostāsies savās vietās…
Es pavadu to ar pateicību, kas pienākas labākajiem no skolotājiem, kuri spēj norādīt virzienu, nevis tikai spēju kopēt svešo un jau gatavo.

Rīt tas būs jau tālu, bet mēs paliksim…
Mani mīļie, mēs paliksim, lai turpinātu un turpinātos tajā dzīvē, kas ir, ar tiesībām ienest tajā to, kas mums ir pa spēkam, un iznest to, kas sen vairs neder.

Bet tajā īsajā brīdī starp pagātni un nākotni, mēs varam sev atlicināt mirkli, lai vienkārši atzītu savu esību un padomātu par sevi tajā patiesajā godīgumā, kurā nav vēlmes atdalīt priekšrocības no trūkumiem, bet ir pieauguša cilvēka spēja pieņemt visas savas personības nokrāsas.

Atrodi mirkli, lai sev pateiktu: ES ESMU.
Sadzirdi sevi. Piedod sev. Atbalsti sevi. Priecājies par sevi. Pieņem sevi. Esi pateicīgs. Un paliec ar sevi uz visiem laikiem.

Tev nav rezerves variantu.
Ir tikai tas, kas ir tieši šobrīd.

Priekšā vēl viens gads, un tas nav kaut kāda kārtējā dzīvnieka gads, bet Tavējais!
Saproti, TAVEJAIS?.
Gads, kurā nevajag pazust no savas paša dzīves radara, bet palikt redzamam tajā pat tad, kad šķiet, ka tevis nav, vai, ka tevi pametusi ticība savai spējai izrāpties no kārtējā satricinājuma.

Ar katru gadu es arvien mazāk viļos cilvēkos, jā, un arī sevī. Un arvien vairāk un vairāk manī rodas smalkā mūsu trausluma, ievainojamības un nespējas būt ideālam izpratne. Par to, ka pat zem ciniskākās garozas slēpjas vēlme mīlēt.

Un, ja Jaunajā gadā ir pieņemts kaut ko novēlēt, es mums visiem novēlu tieši šo – palikt sev pašiem, neideāliem, atļaut sev dažkārt kļūdīties, noklīst no pareizajiem ceļiem, tomēr vienmēr izvēlēties Mīlestību…
To Mīlestību, kuru nevar iemācīties, bet kuru var izaudzēt sevī un dāsni tajā dalīties.

Laimīgu Jauno gadu, mani nenovērtējamie cilvēki!

Tieši par jums es esmu pateicīga liktenim un par to abpusējību, kas mūs saista pat tad, ja esam pazīstami tikai no tālienes.
Apskauju katru no jums un katram novēlu turpinājumu.

Vienkārši esiet!

Jūsu Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par godīgumu pret sevi

Zināt sevi dažādu – tas ir stāsts par vērīgumu un godīgumu.
Atzīt sevi dažādu – stāsts par to, cik tā ir liela veiksme pieaugt.

Visi centieni noturēties kaut kādā vienā, ļoti skaistā tēlā, turpinot spelēties princesēs, dievietēs, lidojošās fejās, nesatricināmās karalienēs un harizmātiskās uzvarētājās, kas nepazīst zaudējumus, ir gluži saprotami. Taču parasti tā var noturēties, ne jau esot nepārejošas laimes stāvoklī, bet tādos asos stāvokļos kā teicamnieces neiroze, hroniska dismorfobija (bailes no sava ķermeņa un pārņemtība ar savām nepilnībām), depresija un dažādi citi traucējumi, kuru pārvarēšana var ilgt visu mūžu.

Bailes nonākt tajā zonā, kur tevi nepieņem, kritizē, izsmej un atstumj tikai tāpēc, ka tu neatbilsti visiem skaistuma, veiksmes, realizētības, brendu, trendu un “labākās sevis versijas”, ideālo sociālo lomu – sievas, mammas, meitas  standartiem… plus šausmas, iedomājoties sevi novecojot, kad esi tajā vecumā, kurā vēl ļoti gribās gan citus redzēt, gan sevi parādīt – tas ir tas mūžīgi burbuļojošais katls, kurā paterētāju sabiedrība liek varīties visām bez izņēmuma sievietēm.
Taču, paldies Dievam, ne visas to paklausīgi dara…

Neizvēlēties idealitātes histēriju – tā arī ir izvēle…

Izvēlēties nobriedušu intelektu, kuru nenosaka bioloģiskais vecums, bet gan tava apzinātā psiholoģiskā attīstība, nevis modernās mākslīgas apgaismības spēles.

Izvēle atzīt savu cilvēcisko dabu nozīmē skaidri saprast to, kāpēc tev sveša ir idealitāte.

Un, nevis vienkarši sveša, bet neiespējama.

Dzīvs cilvēks – tie ir dzīvi, mainīgi procesi, kuros piedalās viss emociju, stāvokļu, reakciju un fizioloģijas spektrs. Nevar uz visiem laikiem palikt vienā pozitīvisma, uzplaukuma un pilnīgas harmonijas stāvoklī, kurā neiespējami ir kļūdīties.

Ikvienā sabiedrības atzītā karalienē dzīvo gan sava kašķīgā Tante, sava Mazā Meitenīte, sava Huligāne, sava burkšķošā Veča, sava nogurusī Mājsaimniece, sava Neveiksminiece, sava reaktīvā Fūrija, sava naivā Čiepiņa, sava Seksa Dieviete (tā pati, kura dažkārt kliedz – “neaiztiec mani, nositīšu”), sava Čīkstule un Ķiķinātāja, Skaistule un Briesmone, Labā un Sliktā Mamma…. šis saraksts ir bezgalīgs un tas nav stāsts par disociatīviem personības traucējumiem, bet gan par Dzīvu Sievieti, kura nav ne lelle, ne objekts pēc pieprasījuma, ne arī svešu gaidu verdzene…

Lūk, patiesība. Tīra patiesība. Bez liekulības, vienpusīgas domāšanas un kādam izdevīgas iebiedēšanas par tēmu “ja neesi laba un skaista, tad nevienam nebūsi vajadzīga.”

Mani mīļie, ir milzīgs prieks izrādīties nevajadzīgai tiem, kuriem mēs esam vajadzīgas tikai labas un skaistas.

Un tāpēc labāk mācīsimies iepazīt sevi dažādu…. un nekad sevi nenodot.
Nekad!
Jo nekas labs nenotiek ar tiem, kuri bīstās nebūt ērti, lai tikai citi viņus atzītu.

Esiet pie sevis. Lūdzu.
Apskauju katru no jums…

Ļiļa Grad
Foto: Keenan Constance
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sveika, mana Dvēsele

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Tev grūti ar mani. Redzu, ka grūti. Tikai tagad beidzot es sāku kaut ko darīt tev. Sev. Ne mammai vai tētim. Ne vecmāmiņai un vectētiņam. Ne vīram. Ne bērniem. Tev.

Piedod, Dvēsele, mana meitenīte, ka tik ilgi neesmu tevi redzējusi, bet tu sauci. Tu lūdzies, kliedzi, čukstēji, dziedāji, raudāji, bet es neredzēju un nedzirdēju. Man nebija laika. Man gribējās būt labai un es centos. Vecākiem. Vīram. Bērniem. Skolotājiem. Draugiem. Es ļoti centos.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Vai tu man piedosi? Es tik loti vēlējos dzirdēt, kāda gan malacīte esmu, un centos. Cik spēka. Tērēju savu laiku, lai iepatiktos, lai kādam būtu laba. Tērēju spēkus. Tērēju savu dzīvi. Un neredzēju un nedzirdēju Tevi. Sevi nedzirdēju.

Skatījos spogulī un neko neredzēju.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Zini, droši vien tas notika kaut kad bērnībā. Kaut kad bērnībā es noskatījos kaut ko svešu, ieraudzīju, ka mēdz būt savādāk, ieraudzīju no ārpuses, mēs taču nekad nevaram zināt, kas tur iekšā citiem. Ieraudzīju un sagribēju to sev. Un dzīvoju šajā salīdzināšanā. Piemērīju svešu un nodevu Tevi, mana mīļā, dzīvoju, skatoties uz citiem.

Dvēsele mana, mana meitenīte, sveika! Tagad es tevi redzu un ar tevi runāju: Sveika, Dvēsele, mana meitenīte! Es esmu izaugusi un zinu, ikvienam no mums savas dzīves mācības. Reiz es nolēmu, ka esmu nepietiekami laba un ļoti sagribēju būt laba un pareiza. Vai tu man piedosi šo bērnišķīgo lēmumu?

Zini, es tik ļoti centos, tā centos, ka tad, kad man nesanāca, es ļoti dusmojos uz tiem, kuru dēļ centos. Redzi, cik patiesībā viss izrādās vienkarši. Un vienlaikus – tik sarežģīti, jo tagad jāmācās viss no jauna.

Es centos būt laba, bet vajadzēja būt sev pašai. Es gribēju būt laba, lai mani mīlētu, un neredzēju, ka es jau esmu mīļotā. Mīļotā meita, mazmeitiņa, māšele, draudzene, sieva, mamma. Un tikai tagad es redzu, ka man nevajadzēja censties būt labai, jo es jau biju mīlēta.

Es nebiju laba vai slikta, man bija kas daudz vairāk. Es biju mīlēta. Un esmu. Vecāku mīlēta – tieši ar tik lielu mīlestību, cik viņi man spēja dot. Vecvecāku mīlēta – tieši tik, cik viņi spēja mani mīlēt. Vīra mīlēta, tā, kā prot viņš. Un bērnu mīlēta, tā kā prot tikai mani bērni.

Dzīve atklājas tad, kad ir mīlestība. Un, ja ir mana dzīve – tātad, ir arī mīlestība. Mani mīl, jo man tika iedota pati lielākā balva, ko vispār kāds spēj dot – mana dzīve.. Ak, mana mīļā Dvēsele, cik daudz gadu bija vajadzīgs, lai es to saprastu. Dvēsele, mana meitenīte, cik labi, ka priekšā vēl daudz gadu, dod Dievs, lai ar to arī dzīvotu.

Sveika, Dvēsele mana meitenīte. Paldies, ka tu mani sagaidīji. Paldies, ka es varu skatīties un redzēt, spēju just un varu ar tevi sarunāties. Paldies, ka tu man esi. Es pieņemu visu, pateicoties, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Es atlaižu visas sāpes, aizvainojumus, dusmas un bailes un ielaižu sevī Mīlestību, pateicību un prieku.

Lai tavā sirdī ir tūkstošiem vārtu, kā Tēbās un katrus no tiem atver priekam. Sveika, Dvēsele mana!

Vera Varajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices

Kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, viņai bija jau daudz gadu. Kaut gan, kas tas ir “daudz” ņemot vērā to zibens ātrumu, kadā viss notiek, un tu nekad nespēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viss tik ātri pagāja? 
Viņa staigāja ar spieķīti, taču vēl joprojām strādāja par pasniedzēju.
Viņas istabā pie gultas, pārklātas ar skaistu pledu, grēdās sakrāmētas gulēja grāmatas.
Īru seters Dunja pacietīgi gaidīja, kad saimniece uzvilks savu smaragda krāsas jaciņu, kas pieskaņota platajām rūtainajām biksēm, ar roku noglaudīs savus ezītī grieztos sirmos matus, un nedaudz klibojot ar savu slimo kāju, būs gatava doties ikdienas obligātaja pastaigā, neskatoties uz to, kādi ārā laikapstākļi.
– Jautā, – viņa ironiski pasmaidīja. Viņai ļoti patika mani tiešie jautājumi un arī atbildēja viņa uz tiem tieši.
– Es domāju, vai ir iespējams šādā vecumā vēl par kaut ko brīnīties? – es biju bezkaunīga.
– Es arī par to domāju… un brīnos tikai par vienu: man nekas nav apnicis.
– No rītiem man sāp kājas, bet man ļoti patīk, ka varu tās nolikt uz grīdas.
Man ir maz spēka, bet man ļoti patīk būt tajā tīrībā, kuru es radu pati.
Man ir 22 sirdij ļoti dārgas kapu kopiņas, taču es nevienu patiesībā neesmu pazaudējusi – es runāju ar viņiem kā ar dzīviem.
Man nav bijis daudz vīriešu, taču neviens no tiem, kas bija, nevarētu pateikt, ka es esmu diedelējusi vai gaidījusi no viņiem mīlestību.
45 gadus es pasniedzu “mirušo” zinātni, kurā vairs nav ko atklāt, taču katrā lekcijā es pamanos to izdarīt.
Man ir diezgan nejauks raksturs, un es sevi esmu iepazinusi visdažādākajos stāvokļos, taču tas mani vēl ne reizi nav pievīlis: kad negaidi brīnumus un nebaidies nebūt laba visiem, dzīve kļūst diezgan patīkama.
Es nedzīvoju savu bērnu dzīves, jo man ir savējā, un man ir izdevies mīlēt viņus tādus, kādi viņi paši izvēlējās būt.
Un vēl es klausījos “Autumn in New York” paša Ņujorkā, un tātad dzīve ir izdevusies, kā vispār tā var apnikt?

Mani mīļie, ko vēr te piebilst?
Ko vēl piebilst, izņemot vienu: diez kāpēc kādam dzīve svin savus klusos un gaišos svētkus, bet kādam tā skumji sēž tālākajā kaktiņā, no kura to tā arī nekad neizlaidīs?

Ja godīgi, es nezinu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis