Rūpes par sevi – tā nav vanna ar putām un kūciņa

vanna ar putām2

Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tik pievilcīgi, kā šķiet. Dažkārt tas nozīmē darīt visnepatīkamākās lietas – svīst treniņos, vai pateikt toksiskam draugam, ka nevēlies vairāk ar viņu satikties, vai atrast otru darbu, lai beidzot sāktu atlikt naudu, vai – uzdevumu uzdevums – prast pieņemt sevi patieso, lai nebūtu uz saviem pleciem kārtējo reizi jāstiepj nepanesamā nasta, tādējādi atbilstot kaut kādiem mistiskiem ideāliem. Un, lai pēc tam nebūtu sev jāņem piespiedus “atpūta” no šīs realitātes – ar glancētu žurnālu rokās, vannā ar putām, un telefona atslēgšanu uz visu dienu.

Rūpēm par sevi nevajadzētu izskatīties kā atvaļinājumam, kurā mēs dodamies, jo esam briesmīgi piekusuši, uz spēku izsīkuma robežas no pastāvīgā iekšējā presinga.

Patiesas rūpes par sevi – tā nav vanna ar sāli un šokolādes torte, bet gan izvēle uzbūvēt savu dzīvi tā, lai nevajadzētu pastāvīgi no tās bēgt.

Taču bieži vien tā ir nepieciešamība darīt tās lietas, kuras tev vismazāk gribas darīt.
Tas nozīmē godīgi paskatīties uz savām neveiksmēm un nolemt, ko ar to visu darīsi.
Tas nozīmē pieņemt to, ka būs kādas vēlmes, kuras netiks apmierinātas.
Tas nozīmē – prast atlaist to, kas jāatlaiž. Izvēlēties jauno.

Kādu no vides, kurā tu uzturies, tas saniknos, bet kādam tava izvēle šķitīs upuris.
Rūpēties par sevi nozīmē dzīvot, pastāvīgi nekopējot citus cilvēkus, – un iegūt sev savu personīgo dzīvi – tādu, kura, iespējams, citiem neder, bet kura der tieši tev.

Rūpēties par sevi nozīmē dot sev iespēju būt normālam. Parastam. Neideālam. Ne izcilam. Mierīgi izturēties pret to, ka virtuve dažkārt mēdz būt netīra, un saprast, ka ideāla figūra un komunikācija ar neīstiem draugiem – nav galvenie merķi dzīvē.

Rūpēties par sevi nozīmē tikt skaidrībā ar savas trauksmes iemesliem: zināmā mērā tā iztiet no tā, ka tu nerealizē savu slēpto potenciālu, zināmā mērā to provocē kādreiz iemācītie reaģēšanas šabloni – drudžaini censties atrisināt problēmu, pirms kļuvis skaidrs, kas vispār notiek.

«Rūpju par sevi akts – ir vēl viena lieta, kuru sabiedrība šodien gaida no sievietes. Vai tiešām tu pareizi izvēlējies īsto filtru instagramā, lai tur ievietotu grezno vāzi ar asai ogām? Vai sveces, kuras tu aizdedzi vakarā ir roku darbs, vai tas “mēsls”, ko pārdod lielveikalos? Kā apstādināt neizbēgamo kapitālisma jēdzienu iejaukšanos tādā vienkāršā lietā kā rūpes par sevi?
Personīgi es to daru, pasūtot picu apbružātās treniņbiksēs, taču tev var būt savs īpašs veids».

Pasaule, kurā rūpes par sevi ir kļuvušas par patērētāju trendu, ir slima. Ja jūti, ka regulāri aizraujies ar patērētāja rūpēm, tas nozīmē, ka patiesībā esi tālu no patiesām rūpēm par sevi.

Patiesām rūpēm par sevi ir maz kopīga ar “palutināt sevi”, un ļoti daudz kopīga ar to, kā būt adekvātam vecākam pašam sev, un izdarīt izvēli par labu savai labklājībai ilgstošā perspektīvā.
Ļoti noslogotā drudžainā dzīve, kurā ir gan atkarības gan prokrastinācija, ir tālu no rūpēm par sevi.

Patiesas rūpes par sevi ir tad, kad tu pārstāj censties “sevi izlabot”, un sāc pieņemt sevi tādu, kāds esi un tiešām rūpēties…. un tad, sev par lielu pārsteigumu saproti, ka tas dabīgā veidā tev palīdz atrisināt tās pašas problēmas, kuras tik bezcerīgi centies “izlabot”.

Rūpēties par sevi nozīmē to, ka tu kļūsti pats sev par varoni, nevis upuri. Tas nozīmē, pārskatīt visu, kas tev ir, un tā pamainīt savu ikdienu, ka no tās vairs nevajag nekur bēgt, lai atpūstos.
Tas nozīmē atņemt prioritāti dzīvei, kura tikai izskatās laba un atdot to tai dzīvei, kurā tu JŪTIES labi.
Pārstāt ieciklēties uz vieniem mērķiem, lai būtu spēks rūpēties par citu savu, pa īstam svarīgo mērķu realizāciju.
Būt godīgam pret sevi pat tad, kad tā dēļ ne visi tevi mīlēs.
Beidzot satikties ar savām patiesajām vēlmēm, pārstājot būt atkarīgam no apkārtējo viedokļiem un vērtējumiem.
Kļūt par personību, par kuru tu vēlies kļūt, un par kuru kļūt ir tavs aicinājums.
Kļūt par to, kurš zin, ka vanna ar putām un šokolādes kūka ir veidi, kā gūt labsajūtu no dzīves, nevis bēgt no tās.

Avots: Thoughtcatalog.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Katerinai Strogonovai par ieteikumu

Advertisements

Skaistums: iekšpusē vai ārpusē

 

nobriedusi sieviete

Katra sieviete vēlas būt skaista. Cik vien iespējams ilgi. Atceries bērnības pasakas – daudzas problēmas sākās tieši tad, kad kāda vēlējās būt pati skaistākā, un tāpēc pielika milzīgas pūles, tajā skaitā – novācot savas konkurentes.

Mēs visas, skrējienā pēc skaistuma, pieliekam ļoti daudz dažādu pūļu, tērējam tam daudz sava laika, naudas un nervu. Katru rītu spogulī mēs vērojam savu seju, meklējam jaunas krunciņas, maisiņus zem acīm, visdažādākās novecošanas pazīmes. Ko tur daudz runāt, mēs ļoti baidāmies no novecošanas un par katru cenu cenšamies to attālināt.

Mums var ne īpaši patikt tas, kā izskatāmies, un tad mēs kaut ko darām ar savu seju un ķermeni. Mēs apmeklējam dažādas procedūras – masāžu, kosmetologu, pat plastisko ķirurgu. Skrējienā pēc skaistuma un jaunības, mēs bieži esam gatavas, ja ne gluži uz visu, tad – uz ļoti daudz ko.

Kopā ar mātes pienu mēs esam uzsūkušas ideju par to, ka skaistums glābs pasauli – un vēl, piedevām, ka tas vienmēr prasa upurus. Daudzas mūsu procedūras ir neticami sāpīgas, taču mēs esam gatavas tās paciest sava mērķa vārdā.

Kāds tad ir šis mērķis?
Atbilst kādiem noteiktiem skaistuma standartiem.
Ko mēs dēļ tā darām?
Mākslīgas krūtis, mākslīgas lūpas, mākslīgi mati, ķirurģiskas nostiepšanas, pievilkšanas, botoksa injekcijas un ļoti daudz dažadas manipulācijas.

Kā labā tik daudz ieguldījumu?
Tāpēc, ka mums šķiet, ka skaistums garantē mīlestību. Mīl tikai skaistās, mīl tikai jaunās. Ārējam skaistumam ir ļoti liela nozīme. Ja es izskatīšos jauna un skaista, tad mani mīlēs vēl vairāk.
Un, lūk, ir vesela paaudze vecmāmiņu, kuras visiem spēkiem cenšas izskatīties kā meitenes. dažkārt viņām tas pat izdodas. Taču, vai tas viņām nāk par labu?

Kopā ar visu to, ir pazudusi vecmāmiņu paaudze, kuras prot mīlēt un dāvāt siltumu. To, kuras mīl bez visiem noteikumiem, kurām vienmēr atrodas laiks saviem mazbērniem, kuras lasa pasakas un vienmēr dāsni dalās ar savu dzīves gudrību. Tādu vecmāmiņu praktiski vairs nav. Mūsdienu vecmāmiņas arī saviem mazbērniem var daudz ko dot – dāvanas, rūpes, draudzību, bet patiesu un beznosacījumu mīlestību, nevar. Viņām tās nav. Un tās ļoti trūkst pasaulei.

Es atceros vecākās paaudzes stāstīto, mūsu vecāku stāstīto, kuri uzauga daudz savādākos apstākļos, kurus ļoti bieži audzināja vecmāmiņas. Un šīs vecmāmiņas tēls vienmēr ir līdzīgs – silta, maiga, rūpīga, mierīga, dziļa, piedodoša. Tagad vecmāmiņas ir citādākas, un viņas bieži vien publiski nedrīkst saukt par vecmāmiņām – apvainosies. Un blakus saviem mazbērniem viņas vēlas izskatīties nevis kā vecmāmiņas, bet mammas. Diemžēl.

Ir pazudis tādas svarīgas mīlestības avots cilvēka dzīvē. Varbūt tieši tāpēc mums ir tik grūti iemācīties mīlēt pa īstam? Tāpēc, ka nav neviena, kas varētu mūs bērnībā piepildīt ar šo labestību un laimes sajūtu?

Iespējams, ka tas viss notiek tāpec, ka esam parāk ieciklējušies uz ārējo skaistumu, mūsu ķermeņa skaistumu, un absolūti aizmirstam par iekšējo – mūsu Dvēseles skaistumu?

Ja mēs kaut pusi savu spēku, ko tērējam sava ķermeņa kopšanai, tērētu savas Dvēseles attīstīšanai un savam sirds skaistumam, kādas mēs kļūtu gala rezultātā?

Es iznāku no kosmetologa kabineta. Parasti te man sakopj seju, uzliek maskas un cenšas pierunāt uz botoksa injekcijām. Es nepadodos, neskatoties uz redzamajām mīmikas grumbām pierē… Un, lūk, manā priekšā ir viņas, tās pašas sievietes, kuras sapņo vienmēr izskatīties jaunas.
Sieviete, kurai skaidri redzams, ka ir ap 60 gadu, taču seja ir pavisam gluda, kaut arī nekustīga. Viņas vecumu nodod vien rokas un kakls. Un, iespējams, vēl skatiens – gana piekusis no mūžīgās dzīšanās pēc jaunības. Jā, viņai ir nedabīgi stingras krūtis, pārāk gluda seja, apjomīgas lūpas, gari, biezi mati. Taču nez kāpēc viņa izskatās kaut kā neveikli un pat skumji. Viņa plāno operāciju, apspriež to ar ārstu, kad es eju garām, un viņa pavisam nopietni uzskata tādu lēmumu par pareizu. Viņa patiešām to uzskata par skaistumu. Viņai taču ir vajadzīga jaunu un skaistu vīriešu uzmanība.
Bet mana kosmetoloģe man norāda uz viņu un saka, ka, lūk, nekad neuzminēsi, cik viņai gadu… un visu to jaunās tehnoloģijas, botokss! Bet tu kautrējies, tev pāris injekcijas un viss. Es smaidu. Es nestrīdos. Bet es zinu, ka to nedarīšu.
Jā, es arī dažkārt, pēc negulētas nakts, vēlētos spogulī ieraudzīt divdesmitgadīgu meiteni, tādu, kāda es agrāk biju. Noslēpt krunciņas, maisiņus zem acīm, man arī gribētos gludāku ādu. Taču tajā brīdī es atceros, ko nozīmē skaistums.

Mans skaistuma jēdziens ir aprakstīts Zablocka dzejolī:

«… Kas ir skaistums?

Un kāpēc to dievina cilvēki?

Tas ir tukšs trauks?

Vai uguns, spīguļojoša traukā?»

Es atceros tās sievietes, kuras mani patiesi iedvesmo. Tās, uz kurām paskatoties, sirds atveras, palašinās un dzied. Piemēram, Māte Terēze. Manā uztverē tā ir brīnišķīgi skaista sieviete, neticami skaista. Vai viņa būtu veikusi jaunības injekcijas? Nē. Vai savu ķermeni būtu centusises atjaunināt Svētā Pēterburgas Ksenija? Vai par savu celulītu, kas ir dabīgs sievietes ķermenim, uztrauktos Helēna Andelina? Vai Sandra Kovi, Stīvena Kovija dzīvesbiedre, kura dzemdējusi deviņus brīnišķīgus bērnus – droši vien viņai nācies saskarties ar strijām – vai viņa censtos tās izdzēst ar lāzera palīdzību, vai veiktu vēdera plastiku?

Divas galējības

Attiecībās ar savu ķermeni mums ir divas galējības.
Mēs, vai nu noliedzam ārējo skaistumu, un nodarbojamies tikai ar iekšējo. Tad mūsu ķermenis izplūst un mēs to nevaram pat pabarot ar krēmu, un arī nemeklējam masāžas iespējas, sakot, ka tas nu galīgi nav garīgi. Es taču neesmu ķermenis, bet gan – Dvēsele. Tikai nez kāpēc no šīs Dvēseles bieži vien aizgriežas pat tuvie cilveki.

Otrā galējība ir tā, ka mēs sevi asociējam tikai ar ķermeni un tā skaistumu, uzskatot, ka, iespējams, šim ķermenim kaut kur arī ir Dvēsele. Un tad mēs cenšamies apstādināt laiku, jo, ja ķermenis noveco, tas nozīmē, ka novecoju arī es? Un tad mēs esam gatavas ņemt pat kredītus kaut kādām operācijām, ciest sāpes un, ne tikai. Un šajā skrējienā mēs esam gatavas iet tik tālu, ka dažkārt pat neērti paliek.

Kur gan palikusi veselīga attieksme pret skaistumu?
Kas mēs patiesībā esam? Vēdiskie raksti runā, ka mēs esam nemirstīgas Dvēseles. Tomēr – ne ķermeņi. Taču mēs esam ne tikai brīvas, mužīgi jaunas Dvēseles, mēs nosacīti esam Dvēseles. Dvēsles, kuras dzīvo šajā pasaulē, šajā ķermenī, sasaistē, kā alpīnisti. Caur sava ķermeņa orgāniem mēs iepazīstam materiālo pasauli. Ar šī ķermeņa palīdzību mēs spējam paust savu mīlestību, veidot attiecības, dzemdēt bērnus, izbaudīt labsajūtu. Ķermenis mums tajā visā palīdz.

Un tad ir skaidri redzams, ka ķermeņa loma ir milzīga. Taču, pats galvenais tomēr ir iekšpusē. Un patiesais skaistums arī ir iekšpusē. Un ir vērts rūpēties par šo skaistumu daudz biežāk un dziļāk. Ir vērts tam veltīt vairāk laika un uzmanības – tikpat apzināti, cik, liekot maskas un iekrēmojot savu ķermeni.

Iedomājieties, ja mēs katru dienu ne tikai mazgātos un uzkrāsotos, bet arī lasītu svētos rakstus, skaitītu lūgšanas, pateiktos, darītu labus darbus? Ja mēs apzināti veidotu savas attiecības ar cilvēkiem un apzināti piepildītu pasauli ar savu mīlestību?
Kādas mēs kļūtu savos piecdesmit un sešdesmit gados? Vai mēs paliktu vientuļas, nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas un vīlušās dzīvē? Vai vispār iespējams no tādas sievietes labprātīgi atteikties? Tas taču būtu tas pats, kā tuksnesī atteikties no oāzes – vienīgās vietas, kur atrast ūdeni.

Ja Dvēsele ir daļiņa Dieva, tad ķermenis ir tā vieta, kur dzīvo daļiņa Dieva. Un tas nozīmē, ka ķermenis ir dievnams. Un tad mums obligāti ir jārūpējas par šo ķermeni kā par dievnamu.

Sekot tam, lai mūsu ķermenis būtu tīrs, lai tas būtu tik skaists, cik šobrīd tas iespējams, rūpēties par tā skaistumu, sakoptību, nenolaist to, noteikti izgreznot un izrotāt. Taču tajā pat laikā, neuzskatīt, ka svarīgākais ir dievnams, nevis tas, kas tajā atrodas.
Dievnams ir tikai mūžīgas Dvēseles laicīgā mītne. Un galvenā vērība ir jāpiegriež ne sienu skaistumam, vai altāra gleznojumiem, bet gan savai saiknei ar Dievu.

Ir ļoti daudz sieviešu, kuru liktenis ir bijis tik sarežģīts, ka viņas nav varējušas apprecēties. Daudzas apprecējušās tomēŗ savā ģimenē saskārušās ar vardarbību un cietsirdīgu attieksmi. Taču šīs sievietes ir pārvērtušas savu “neglīto” likteni pašu pievilcībā, mīlestībā un sirds bagātībā.

Radhanataha Svami reiz stāstīja par kādu sievieti Indijā. Reiz, senos laikos viņas bagātais vīrs viņu piekāva un padzina no mājām. Viņa brīnumainā kārtā izdzīvoja – bez naudas, bez ēdiena, mājām un bērniem, kuri palika pie vīra. Viņa bija izmesta uz ielas, pazemota un nelaimīga.
Tāda viņa varēja palikt uz mūžu. taču viņa izvēlējās sev citu likteni. Viņa sev blakus ieraudzīja tos, kas cieš ne mazāk par viņu pašu. Uz ielas dzīvoja daudz bērnu, kuriem nebija vecāku, nebija māju, nebija ēdiena. Un viņa nolēma par tiem rūpēties. Viņa kļuva tiem par māti. It kā viņai nebija viņiem ko dot, tikai mīlestība un sirds siltums. Bet bērni tiecās pie viņas, un to, kam viņa bija vajadzīga, ar katru brīdi kļuva arvien vairāk. Viņa tos mācīja, kā varēja, un kopīgiem spēkiem viņi veidoja savu sadzīvi.

Pagāja daudzi gadi, viņiem tika piešķirta māja, lai viņa kopā ar šiem berniem varētu tajā dzīvot. Viņas bērni izauga, pabeidza skolas, daudzi aizgāja studēt universitātēs, pēc tam dabūja labus darbus un rūpējās par savu māti un tiem bērniem, kurus viņa turpināja audzināt. Tur bija gan mazi gan lieli, bet visi bija viņas bērni.

Pagāja laiks, un arī viņas pašas īstie bērni atrada savu māti, un sāka dzīvot kopā ar viņu un tiem, kuriem tik ļoti bija vajadzīga mīlestība un rūpes. Bet reiz viņas mājā ieradās nabaga vīrs. Viņš bija slims, nespēcīgs un nabags. Un viņa tajā atpazina savu bijušo vīru. Viņš bija izsalcis, un viņa to pabaroja. Viņš bija nabags, un viņa deva tam pajumti. Un viņš bija pārsteigts par to, ka viņa netur ļaunu prātu, neatriebjas un neizjūt naidu, pēc visa tā, ko viņš tai nodarījis. Viņa to vienkārši pieņēma tāpat kā jebkuru citu, kam vajadzīgas rūpes un gādība.

Šajā stāstā Svami vairākkārt pieminēja to, cik skaista bija šī sieviete. Viņš nepieminēja ne viņas matus, ne acis, ne rokas. Viņš runāja tikai par viņas sirdi, un katrs no tiem, kas klausījās šo stāstu nevarēja noturēties neraudājis. Un es ticu, ka šī ir viena no skaistākajām pasaules sievietēm. Daudz skaistāka par visām modelēm un estrādes zvaigznēm.
Uz kādu skaistumu tiekties, katra no mums nolems pati. Un, jebkurā gadījumā, mēs saņemam kaut kādu rezultātu un labsajūtu. Taču kura no labsajūtām būs īslaicīga, bet kura – ilgstošā perspektīvā?

Kura no tām ir cīņa ar dabisko notikumu gaitu, ar laiku, bet kura – saskaņā ar dabu visā tās daudzveidībā?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kusties savā ritmā, savādāk – beigas

resurss

Esmu iztērējusi daudz laika, cenšoties saprast, ko es daru ne tā. Šķiet, ka man ir tik daudz patiešām interesantu lietu un cilvēku apkārt, taču tā vietā, lai piepildītu sevi ar enerģiju un mundrumu, pēc katra projekta un tikšanas ar cilvēkiem, es krītu no kājām un knapi elpoju. Kāpēc? Un kāpēc kāds cits ir enerģijas pilns 24 stundas diennaktī, un vienmēr gatavs darīt un rosīties?
Man šķiet, ka esmu atradusi atbildi uz šo jautājumu. Un domāju, ka tā būs noderīga ikvienam cilvēkam, kuram ir līdzīga problēma.

Viss slēpjas mūsu katra ieksējā ritmā. Ļoti bieži mēs par to aizmirstam un organizējam savu dienu sekojoši: sākumā visas svarīgās, ieplānotās lietas un tikai pēc tam, ja atliks laiks, nodarbošanās “sev”: atpūta, patīkami sīkumi, miegs… ja atliks laiks.

Taču vajadzētu būt otrādāk. Sākumā tas, ko prasa tavs iekšējais ritms, visi tev svarīgie sīkumi, kurus mēs tik bieži nenovērtējam. Un jau pēc tam “pieaugušo lietas” un “svarīgās lietas” Tikai tā. Pretējā gadījumā resursu nekad nepietiks.

Atceries, kas dod tev enerģiju

Apsēdies un sastādi sarakstu ar lietām, kas tev dod spēku. Pieraksti jebkurus sīkumus. Tie visi ir svarīgi. 20 minūtes tējai ar cepumiņu no rīta? Pastaiga pa parku vai mežu? Desmit stundas miega (un, ne mazāk)? Ikvakara vanna ar putām? Iespēja apskaut savus mīļos? Rotaļas ar kaķi? Stunda, divas pilnīga klusuma?

Nevajag iesprostot sevi stereotipu rāmī. “Es taču esmu ekstraverts un man jāsaņem enerģija no komunikācijas ar cilvēkiem” vai arī: “Es taču guļu 8 stundas un man jāpaspēj to laikā atpūsties”. Neko nevienam tu neesi parādā un nekas tev nav “jā…” Tu esi tāds, kāds tu esi. Un svarīgi ir savu “uzbūvi” izzināt un saprast.

Būvē savu dienu, izejot no savām nodarbēm, kas tev dod resursus.

Tas nozīmē, sākumā ieplāno tas lietas, kas dod tev spēku un enerģiju. Bet, pēc tam, tās, kas “jādara obligāti”. Protams, es nojaušu, ka daudzi šausmināsies: man ir darbs pēc grafika, ko es tur varu padarīt, šīs iespējas ir domātas tikai radošām personībām ar brīvu grafiku un galu galā, bez darba vēl ir dazādi pienākumi – ārstu apmeklējums, iepirkšanās, ēst gatavošana u.t.t.

Es laikam jūs apbēdināšu: man arī ir darbs pec grafika un, ne tikai viens darbs, un katru dienu tam tiek veltītas 10-12 stundas. Un, lai varētu šajā grafikā ieplānot savas resursās lietas, man bija jāpatērē vairāki gadi. To nevar izdarīt uzreiz. taču tas obligāti ir jādara.

Tāpēc, ka, ja mēs sev nedodam dzīves telpu, patīkamas sajūtas un emocijas, kas ģenerē resursus – enerģiju, tad agri vai vēlu mēs “izbeidzamies”. Izdegam. Un nebūs iespējas vairs gūt baudījumu pat no patīkama un mīļa darba, un arī no saviem sasniegumiem.

Nospraud mērķi un virzies uz to

Patiesībā, nemaz tas viss nav tik sarežģīti. Izvēlamies divas-trīs nodarbes, kas mūs priecē vairāk par visu. Piemēram: kafija no rīta un pastaiga dabā, vai meditatīva blogu lasīšana klusumā.

Saki sev: “Es vēlos katru rītu bez steigas dzert kafiju un lasīt blogus stundu dienā. Un katru nedēļu izbraukt kaut kur pie dabas. Kā es varu to izdarīt?” Un tālāk izskatām variantus.

Kas jadara, lai katru rītu varētu nesteidzoties baudīt kafiju? Varbūt piecelties agrāk? (ja nekādā veidā nevari agrāk piecelties, varbūt miegs priekš tevis ir daudz vērtīgāka resursa lieta kā kafijas dzeršana?)

Varbūt vajag uzvārīt kafiju un paņemt to līdzi termokrūzē? Varbūt to nopirkt pa ceļam uz darbu kafetērijā – garšīgu ar putiņām un kanēli, un dzert pirms darba darba vietā?
Kas jādara, lai stundu varētu pārlasīt blogus? Lasīt tos no rīta? Bet, varbūt vakarā? Bet varbūt neiet pusdienās, bet garšīgu un veselīgu ēdienu pagatavot sev līdzņemšanai. Tad arī ieekonomēsies stunda, lai paēstu un palasītu.

Kas jadara, lai katru nedēļu izbrauktu kaut kur pie dabas? Varbūt izvēlēties izbraukumu uz mežu. Vai arī, ja nav tik daudz spēka, pietiks ar pastaigu parkā? Bet varbūt, ja nav tik daudz laika, iesākumā var organizēt kādu tikšanos parkā? Ja mežš vai parks ir ļoti tālu, varbūt tuvumā ir kāds skvēriņš, kur pasēdēt un paelpot svaigu gaisu?

Iesākumā nav vajadzīgi nekādi grandiozi sasniegumi. Sākt vajag ar sīkumiem, lai nezaudētu entuziasmu. Soli pa solim, galvenais, sākt savu personīgo dzīvi pārkārtot komfortabli, baudīgi, lai dzīve neatgādina vienu vienīgu traku izdzīvošanas skrējienu ar šķēršļu joslām..

Nebaidies sapņot par to, kā tu dzīvo savam priekam. Domā par to biežāk. Tev ir pietiekami daudz spēka, lai tieši tā arī dzīvotu. Vēl jo vairāk, nav jau neviena cita, kurš tavā vietā spēs šo uzdevumu izpildīt. Vēlies vairāk ceļot? Paturi to prātā un emocijās. Uzdod sev jautājumu, ar ko man jānodarbojas, lai nopelnītu tik daudz naudas, lai varētu atļauties ceļot biežāk. Kādi ir varianti? Kas man jāmaina? Varbūt man izveidot savu interneta veikalu, tad ceļojumi kļūs par darba sastāvdaļu.

Vēlies ilgāk gulēt? Padomāsim, kā tev pārkartot savu dienu, lai atrastos vairāk laika miegam. Pie kādiem noteikumiem priekšnieks atļaus ierasties darbā velāk, vai tas iespējams esošajā darbā. bet varbūt tu pats vēlies būt sev priekšnieks?

Un nav svarīgi, ka tava plāna realizēšana var prasīt daudz laika, pats svarīgākais, ir saprast, kurā virzienā kustēties. Kāpēc?

Jā, kāpēc gan tas ir svarīgi?

Tāpēc, ka tu neesi bezgalīgs. Tu ģenerē enerģiju kā maziņš superģenerātoriņš, tu enerģiju saņem un patērē. Tacu neviens normāls motors nespēs darboties bez degvielas. Bet mēs esam raduši strādāt kaut kādā dīvainā kārtā – ar gribasspēka un burvju “pendeles” palīdzību, tāpēc, ka “man jādara”, “es varēšu”, ar piespiešanos, un ļoti bieži – nemīlestību pret to, ko darām.
Taču mēs esam atbildīgi par to, lai mūsu motoram netrūktu degvielas – un šī degviela ir mūsu resursās lietas, kas dod spēku un enerģiju. Sākumā tās, un pēc tam visas parējās. Un tad tavs motoriņš strādās ideāli, neniķojoties.
Tad sākam?!
Autors: Daniela Muravļanska
Avots: blogs Бытовое Волшебство
Tulkoja: Ginta FS

Sievietes varenība

sievietes enerģija12

Pieņem sevi!

Paskaties uz sevi, kā Sievieti, kuru Dievs bezgalīgi mīl, kā pašu dārgāko, ko radījis. Kuru viņš pieņem jebkādu, ikvienā stavoklī, ar jebkurām rakstura īpašībām, un tik un tā neprātīgi mīl tevi tādu, kāda esi. Un viņa daļiņa dzīvo tevī, jo tevī ir absolūtā mīlestība pret sevi un pieņemšana.

Tu esi tas dimants, kuru Dievs slīpē katru tavas esības brīdi.

Paskaties uz sevi kā Sievieti, kuru šai dzīvei svētījušas Debesis, kura tiek pastāvīgi svētīta un nes sevī šo svētību un svētī citus.

Paskaties uz sevi, kā uz Sievieti, kura caur daudz ko ir izgājusi, daudz ko sasniegusi, kura ik reizi ir izdarījusi vienīgo pareizo izvēli no visām, kura meklējusi laimi un meklējusi to ne tikai sev, bet arī daudziem citiem.

Paskaties, cik viņas dzīvē ir sasniegumu! Cik daudz viņa mācījusies, cik daudz viņā ir brīnišķīgu īpašību, kas pelnījusas apbrīnu. Paskaties, cik skaisti un tīri ir viņas sapņi. Paskaties, cik daudz laba viņa izdarījusi citiem cilvēkiem.

Paskaties, cik daudz viņai spēju, talantu, cik daudz ko viņa prot, cik daudz kas viņai ir interesanti, ko viņa ir sasniegusi, caur ko izgājusi, kā izturējusies pret pasauli un cilvēkiem, cik grāmatas izlasījusi, cik daudz kā interesanta sevī atklājusi, cik daudz skaistu centienu ir viņas Dvēselei.

Tas viss izsauc dziļu cieņu pret Viņu.

Un šī Sieviete esi Tu!
Tā ir tā Sieviete, kuru katru dienu tu redzi spogulī un nenovērtē viņas ciešanas, sapņus, visu, ko viņa vēlas un par ko sapņo. Viņas balss nāk no Mūžības un tā ir pilna dziļas gudrības un vieduma. Ir pienācis laiks dot viņai visu, kas tai vajadzīgs, ko viņa lūdz, ko čukst viņas Dvēsele.

Tu esi tik brīnišķīga, ka ir neiespējami tevi nemīlēt. Tu esi tā Sieviete, kura meklē laimi un kura ir pelnījusi visu skaistāko pasaulē. Tā, kuras Dvēsele trīs, bet viņa uzticēšanās un cerību pilna dodas uz priekšu, jo noteikti zin, ko tieši vēlas un kas viņai pieder no dzimšanas, jo tas ir tas, ko vēlas viņas Dvēsele. Bet Dvēsele vienmēr zin patiesību, un tā zin, ka ik brīdi viņas dzīvē var ienākt kaut kas tāds, ko viņa tik ilgu laiku ir centusies noslēpt pati no sevis.

Tev ir VISS, kas vajadzīgs, lai kļūtu par varenāko šo laiku Sievieti un saņemtu šajā dzīvē visu, ko vien vēlies, ja vien vēlies!

Paskaties uz sevi kā uz Sievieti, kura iemieso sevī Mēness fantāziju. Kura nes sevī pili ar dārgumiem un pārvērš zvaigžņu putekļus veselās galaktikās. Kuras ieelpā dzīvo Gars un kuras Sirdī ir vieta visam dzīvajam.

Viņa ir lielā Māte, svēto noslēpumu glabātāja, pat viņas klusēšana atver Mūžības vārtus. Un, kad viņa čukst rītausmai, viņas vārdi, tinoties zeltītos ētera dzīparos, pārvēršas mākoņos un izdzenā negaisu. Viņas valoda sasniedz Sauli.

Viņa ar sirdstrīsām sagaida katru ceļinieku un, kad vinš pieskaras viņai, tad izkūst viņā un vairs nezin, kur beidzas Viņa un sākas Viņš…
Par maz ir teikts, ka Tu nēsā sevī Dieva Brīnumu, tu turpini caur sevi lielo Sievisķību to palielinot un izrotājot…
Ja vien varētu uzzīmēt Tavu Dvēseli – kā tu to attēlotu? Lūk, tā arī ir dziļākā mīlestība pret sevi, kura tevī dzīvo. Pat domu par to, kā uzzīmēt savu Dvēseli, tu uztver  kā kaut ko svētu – maigi un mīloši.

Paskaties acīs savai Dvēselei un tu ieraudzīsi, ka skaties acīs Dievam!

Autors: Inna Makarenko
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tev ir tikai viena karma: pieņemt sevi

karma

“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo

Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.

Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?

Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?

Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.

Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.

Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.

Kā izpaužas sevis nepieņemšana?

Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu,  rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.

Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.

Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.

Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?

Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.

Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?

Ar ko sākas sevis pieņemšana?

Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.

Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?

Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.

Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.

Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums  realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.

Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.

Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi

milet-sevi10
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Tas nozīmē, pamosties no rīta un nedomāt par to, ka pasaulē ir kāds veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks un labāks par mani.
Tas nozīmē, skatīties spogulī un nevēlēties pamest savu atspulgu. Uzticēties tam. Nav svarīgi, ar kosmētiku vai bez, tam nav nekādas nozīmes, tāpat, kā arī manam garastāvoklim.
Es vienkārši uzticos tam, kas spīd un staro manā sirdī.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk negaidīt kādus pasākumus, tikšanās, notikumus, dzimšanas dienas, izlaidumus, brīvdienas… Negaidīt mīlestību un uzmanību pret sevi.
Ļaut sev būt laimīgai šeit un tagad. Skatīties acīs garāmgājējiem, nenovēršot skatienu uz netīro asfaltu… Zināt, ka pasaule apkārt ir tikpat skaista kā agrāk.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Priecāties par katru tuvinieku, draugu, aizgājušo, aizmirsušo un aizmirsto cilvēku veiksmi. Priecāties par to, kā viņi dzīvo, kā rada, elpo, sasniedz, panāk.
Tāpēc, ka no viņu veiksmes nemazinās šī uguns manī. Es nekļūstu mazāk brīnišķīga. Es nekļūstu mazāk mīlēta un aizsargāta. Tāpēc, ka es esmu tik dziļa, ka esmu spējīga sevī ietilpināt arī viņu veiksmi.
Es esmu spējīga būt viņu prieka daļa. Es esmu spējīga ar katru savu šūnu sajust to, ka viņu veiksme ir visas pasaules veiksme un prieks, un tas nozīmē, ka tāpat, kā visa pasaule, viņu veiksme ir arī mana daļa.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk nežēloties par dzīves grūtībām. Pat iemīlēt šīs grūtības. Ar smaidu un humora izjūtu sagaidīt katru šķērsli, saprotot, ka aiz visa tā slēpjas spēks un pacietība, kas atgriežas.
Dievināt valsti, pilsētu, ielu, kurā dzīvoju. Dievināt skatu pa logu un gājējus ielās. Lai arī tādus – nomāktus. Jo viņi taču, tāpat kā es, noteikti kādreiz uzzinās, ko nozīmē Mīlēt Sevi.
Autors: Gitare Jotveikaite
Tulkoja: Ginta FS

Emocionālais līdzsvars: ko darīt, ja saproti, ka tevi nenovērtē

milets-evi4

Kad mēs no citiem pārāk daudz gaidām un ticam, ka mūsu partneris dzīvē vienmēr būs blakus, bet gala rezultātā to nesaņemam – rodas tukšuma un vilšanās sajūta.

Daži cilvēki uzskata, ka patiesa laime ir tad, kad “atdod” nevis “saņem”. Iespējams, tā ir audzināšana vai pārmērīga augstsirdība, bet tā vai citādāk, tas liek mums aizmirst par vienu ļoti svarīgu dzīves aspektu – pašcieņu vai pašvērtējumu.

Ir  ļoti svarīgi atbrīvoties no dažādām koncepcijām, kas izjauc mūsu emocionālo līdzsvaru. Dāvāt laimi – tā ir augstsirdība, kas bagātina mūs pašus, kāds to uzskata pat par obligātu noteikumu, savu tiešo pienākumu. Taču, lūk, ko vajadzētu saprast:

“Atdot” – tas ir lieliski, bet arī “saņemt” ir mūsu dabas dotās tiesības.

Pāru attiecībās “atdot un saņemt” nozīmē gan tiesības, gan pienākumus. Tas ir noteikts enerģijas veids, kas rodas starp diviem cilvēkiem, kur viens otru baro, “aug”  kopā un attīstās.

Tikai šajā gadījumā emocijas ir tas motors, kas ikdienā uztur mūsu sirdi un tikai tā cilvēki saprot un novērtē abpusējību un cieņu.

Attiecībās nevajadzētu krist galējībās un aizmirst sevi. Tu, protams, vari ļoti daudz ko gaidīt no otra cilvēka, taču neaizmirsti, ka pa īstam par sevi tu vari parūpēties tikai pats.

  1. Atceries palutināt sevi katru dienu. Un nekad nestādi citus cilvēkus, viņu intereses un vērtības augstāk par savām prioritātēm.
  2. Dāvini maigumu un mīlestību, rūpējies par citiem, esi uzmanīgs pret cilvēkiem un piedalies viņu dzīvēs tik, cik tas vajadzīgs un, cik vari…. taču arī pats iemācies pieņemt rūpes.

Kā rīkoties tad, ja saproti, ka tevi nenovērtē:

Tikai tava paša sirds pateiks to, cik tālu tu drīksti iet savās cerībās.

Ja tu katru rītu mosties un redzi tikai lietus mākoņus un tumsu, tā vietā lai justos gaiši un priecīgi, ja jūties sarūgtināts un vīlies, un bieži gribas raudāt, tad saproti, ka pienācis laiks rīkoties.

  1. Neļauj tukšumam un citiem cilvēkiem  piespiest sevi noticēt tam, ka neesi pelnījis mīlestību.
  2. Atceries par pašapziņu, tieši tā tev liks turpināt tavu ceļu un iegūt līdzsvara sajūtu, iekšējo mieru, prieka un laimes sajūtu.
  3. Nevajag neko ne no viena gaidīt.

Pirmkārt mēs paši esam pelnījuši savu cieņu pret sevi un tāpēc nekad nepārstāj sevi cienīt.

Mīlestība taču ir abpusējība, atbalsts un sirsnība.

milet-sevi3

Un, ja tavās attiecības to nav, tad tās nekadā gadījumā nevar nosaukt par veselīgām.

Stradā ar sevi, attīsti savu pašcieņu, un tad arī citi cilvēki tevi cienīs.

Slavē sevi, mīli sevi – tad arī citi tevi slavēs un mīlēs.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS