No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Mihails Labkovskis: augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

milet sevi7

Augsts pašvērtējums ir svarīgāks par ārējo un iekšējo skaistumu, plašu izglītotību, lielisku prātu, talantiem un spējām, muskuļiem un naudu.

Pašvērtējums kompensē it visu: ja cilvēks nav apveltīts ar īpašu skaistumu, talantiem un viņam nav augstākās izglītības, taču viņš sevi bezgalīgi mīl un nešaubās par sevi (starp citu, tas ir absolūti taisnīgi) un to, ka ir unikāls un pievilcīgs – viņš pilnīgi noteikti būs daudz laimīgāks un spēcīgāks par gudrajiem, skaistajiem un arī bagātajiem.

Augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

Piemēram, tu esi satriecoša blondīne. Kājas, skropstas – viss, kā nākas. Taču, ja tu kaut tikai dvēseles dziļumos esi pārliecināta par to, ka tavs deguns ir par lielu un dibens – parāk mazs – tu jau priekšlaicīgi zaudē līkkājainai, bet pārliecinātai par sevi gardegunei, brunetei ar mikroskopiskām krūtīm.

Tāpēc, ka figūrai un apģērbam ir nozīme tikai tajā gadījumā, ja tie ir piedeva labām attiecībām ar sevi.

Vai arī prāta tev ir diezgan, bet šķiet, ka otrā vai vēl trešā augstākā izglītība tev ir vajadzīga, lai kļūtu vēl gudrāka, tiktu ar kaut ko skaidrībā, (un pēc tam iztaptu darba devējam vai pirmajam vīram, kurš kādreiz nosaucis tevi par muļķi) – tu jau ieprieks esi zaudējusi ikvienam bijušajam divnieku karalim, kurš bez jebkādas šaubīšanās un sirdsapziņas pārmetumiem sevi prezentē kā augstākās klases speciālistu.

Ja tu saviem bērniem cep visgaršīgākās pasaulē kūciņas, regulāri ved viņus uz jūru atpūsties, lasi viņiem priekšā grāmatas, otrdienās sarunājies ar viņiem angļu valodā, trešdienās – ķīniešu, bet sestdienās – franču valodā, taču pie visa tā, nezin kāpēc, uzskati sevi par sliktu māti (piemēram, to tev ir teikusi vīramāte) un dzīvo ar pastāvīgu vainas apziņu par neizgludinātām apakšbiksēm – tu ļoti spēcīgi zaudē mammai, kura sava prieka pec mēdz stipri iedzert un tikai reizi pusgadā atrod laiku, lai aizvestu bērnu uz zoloģisko dārzu un nopirktu viņam saldējumu vafeļu glāzītē. Un, starp citu, bērni jūt, ka mamma ir nospiesta un visu laiku par kaut ko jūtas vainīga un neapmierināta.

Mīli sevi beidzot!
Trenējies, pieņem, atļauj, piedod, lutini sevi un ne ar vienu nesalīdzini.
NEKAD!
Autors: Mihails Labkovskis
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pajautā cilvēkiem: “Kādam man jābūt?”

draugi2

Vieni teiks, ka tev jābūt atbildīgākam. Labestīgākam. Dāsnākam. Tev jābūt uzmanīgākam pret citiem – īpaši, pret viņiem.

Tev vairāk jāstrādā. Un tev vairāk jāpiedomā pie sava ārējā izskata, savādāk tu izskaties tā – ne īpaši labi. Tev jābūt punktuālam, pateicīgam, tev jāprot piedot, tev jāprot piedāvāt palīdzība, pat negaidot, kad to palūgs. Tev jāgrib upurēties un jāatdod sava Dzīve neminstinoties, citu cilvēku labā – nu, kaut vai viņu labā.

Un šie cilvēki ilgi stāstīs par to, kādam tev jābūt. Garšīgam, barojošam ar kraukšķīgu ādiņu…

Un citi?

Citi nedaudz samulsīs, ilgi domās, bet pēc tam teiks, ka tev pirmkārt jābūt veselam.

Jā, varbūt bagātākam, veiksmīgākam; bet tas nav tik svarīgi. Galvenais – tev jābūt dzīvam, sveikam un veselam!

Un tev vienkārši jābūt, tāpēc, ka tad, kad tevis nav blakus, viņiem ir slikti un skumji. Vienkārši esi – un viss! Tu tāpat esi labs! Lūk, šie cilvēki patiesi mīl. Un pieņem mūs tādus, kādi esam. Un, ja arī ko prasa, tad tikai, lai mēs atpūstos, kustētos, veselīgi ēstu – un tā ir Mīlestība un patiesas Rūpes.
Un, ja ir kaut tikai viens cilvēks, kurš saka: “Veselam, laimīgam, dzīvam un tuvam!” – tā ir Milzīga Laime. Tā ir Mīlestība. Un tādai būtu jābūt katra cilvēka dzīvē – tā visu dara labāku.
Un mēs kļūstam tādi, kādiem mums jābūt. Mēs neesam nevienam neko parādā, tikai sev un Dievam. Tikai tā….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mihails Labkovskis: pārstāj uz sevi skatīties vīriešu acīm

sieviete skumst1

No tā, ka vīrieši kritīs pie tavām kājām un nakšņos pie tavām durvīm, tu laimīgāka noteikti nekļūsi.

Šim rakstam mani iedvesmoja kāds nesens notikums. Es savā instagrama kontā ievietoju rakstu par to, ka ar seksu nevajag nodarboties “par kaut ko”, “dēļ kaut kā”, lai tik būtu labas attiecības ar vīrieti, bet gan tāpēc, ka tu to vēlies. Un nedarīt to tad, ja nevēlies. Zem šī raksta parādījās vairāk kā 600 komentāri: “Tā jau es nekad neapprecēšos”, “Man vienmēr sekss ar vīrieti ir jau pirmajā randiņā, un man ir vagons pielūdzēju” u.t.t., un tādā garā. Un tikai viena gudra meitene uzrakstīja: “Vai neievērojāt, ka rakstā tika runāts par mūsu pašu vēlmēm un nevis par to, kā iepatikties vīriešiem?”

Par to arī parunāsim.
No tā, ka vīrieši kritīs pie tavām kājām un nakšņos pie tavām durvīm, tu laimīgāka noteikti nekļūsi. Es vienmēr minu Merilinas Monro piemēru. Karavīri devās kaujā ar viņas fotogrāfiju krūšu kabatā, visi viņu iekāroja, taču viņa nomira viena, dziļā depresijā un pilnīgā vientulībā.

Andželina Džolija, jaunā 21. gadsimta “Merilina” – tāpat ir cilvēks ar ļoti smagu likteni. Par viņu sapņo miljoni, bet viņa joprojām cenšas vismaz kaut kā izveidot savu ģimeni un būt laimīga. Bet tas neizdodas. smagās bernības un tēva dēļ, kurš ģimeni pameta, dēļ daudzajiem kompleksiem un neatrisinātajām psihotraumām. Jā, protams, viņa ir panākusi to, ka viņu mīl un dievina visā pasaulē, taču laimes sajūtu šis fakts nav vairojis.

Mani apbēdina tas, ka sievietes mēra savus panākumus, sasniegumus, talantus ar to, kā pret viņām izturas vīrieši. Ka daudzām daiļā dzimuma pārstāvēm pašvērtējums ir tieši atkarīgs no tā, vai ir viņai partneris, vai nav. Ja nav, tad sākas, lūk, šī spēle “apmāni māti dabu”.
Tu dodies uz visdažādākajiem kursiem ar nosaukumu “kā izdarīt tā, lai vīrietis tevī iemīlētos”, ļauj, lai tavā vienīgajā, mīļajā sejā kāds injicē nezināmus ķīmiskus savienojumus, pavadi savas dienas sporta zālē un dari to nevis tāpec, ka tas ļoti patīk (ja patiktu, tad man nerastos jautājumi), bet gan tāpēc, ka vēlies patikt kadam vai kādiem. Kādam, kuru tu pat nezini. Abstraktam vīrietim, kurš realitātē pat neeksistē. Un tad tavs pašvērtējums un tava dzīve pārvēršas par amerikāņu kalniņiem. Ja tu kādam patīc, tad uzziedi un sajūties “zirgā”. Bet, te pēkšņi vīrietis ņem un nepiezvana. Un tajā mirklī tavs, pie kosmetologiem, stilistiem, personības izaugsmes treneriem, “atstrādātais” pašvērtējums momentā pazūd. Un tu sāc šo skrējienu no jauna: kursi, grāmatas, kosmetologs, sporta zāle. Taču šis skrējiens nenotiek līdz finiša līnijai, tas ir skrējiens pa apburto loku.

Vēl skumjāks, protams, ir jautājums par kaudzi pielūdzējiem un nereālo veiksmi attiecībās ar pretējo dzimumu, kas visvairāk uztrauc tieši tās sievietes, kurām personīgajā dzīvē vispār neveicas. Un te nu sākas tuberkulozes ārstēšana ar ceļmallapām.
Tu centies iemācīties izraisīt simpātijas, domā par to, ka esi nepietiekami tieva/apaļa/gara vai arī tev ir pārāk mazas vai lielas krūtis, ka tu ne tā sarunājies ar vīrieti, ka ne tā turi dakšiņu, ne tā skaties un iedomājies, ka tad, ja tu sāksi nēsāt krelles, garus svārkus, vai, piemēram, kurpes uz 11 centimetrīgiem papēžiem, tad noteikti viss mainīsies. Taču diemžēl, kā jau tu droši vien no savas pieredzes zini, nekas tamlīdzīgs nenotiek.
Tu atkal attopies savā mūžīgajā skrējienā pēc uzmanības, un pat tad, ja tu centies uzvesties kā grūti pieejama sniega karaliene, realitātē vienalga esi sieviete, gatava jebkurai dramaturģijai, lai tikai kāds tevi mīlētu.

Zini, kāpec tas viss “nestrādā”? Tāpēc, ka tu neesi patiesi iemācījusies mīlēt sevi. Rēķināties ar savām vēlmēm. Cienīt savas vajadzības, kaut vai seksā. Un pat tad, ja tu būsi veiksmīga, kļūsi par nākamo Merilinu Monro vai trešo Džoliju, iekšēji nekas nemainīsies. Laimīga nekļūsi pat tad, ja zem taviem logiem nostāsies vesela futbola komanda.

Ko darīt? Atceries trīs svarīgas lietas!

— Būt skaistai, bagātai un slavenai ir brīnišķīgi, taču tas nekādā gadījumā negarantē laimi. Laimei vispār nav nekādu gatavu scenāriju.

Mīlestība var būt tikai beznosacījumu. Par skaistumu var sajūsmināties, talantus cienīt, novērtēt sievišķību. Bet mīl tikai “par” vienkārši tāpat. Pat tad, ja skaistuma, talantu un sievišķības nav, bet ir nejauks raksturs un vēl kaut kas “neideāls”.

Un pat tad, ja tevi mīlēs, tas tevi laimīgu nepadarīs, ja tu nemīlēsi sevi. Tādu, kāda tu esi.
Un te nu nekādu citu variantu nav.

Manas mīļās, sāciet taču beidzot sevi cienīt. Un cienīt sevi nebūt nenozīmē spēlēt “nepieejamību” un tā “uzsist sev cenu”. Tas ir kas gluži pretējs, kā iet pret savām vēlmēm tikai tāpec, lai kādam patiktu. Iemācies novērtēt savu viedokli. Savas vēlmes, Savu ārieni, lai kāda tā arī būtu. Sāc ar to un viss mainīsies. Es apsolu.
Autors: Mihails Labkovskis
Avots:  successposts.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dažkārt AIZIET ir labākais, ko vari izdarīt

aiziet4

«Ja tu kādreiz atklāsi, ka atrodies nepareizajā vietā, dodies prom.»
Mo Vilems

Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sevi neredzi. Tu drīksti aiziet no jebkuras situācijas, kurā tu sev nepatīc.

Tu drīksti doties prom no pilsētas, kura apslāpē tavu gaismu un neļauj tev spīdēt spožāk. Tu drīksti sakrāmēt savus čemodānus un sākt visu no jauna citā vietā. Tu drīksti mainīt savu dzīvi.
Tu drīksti aiziet no darba, kurš tev nepatīk, pat tad, ja pasaule tev iesaka to nedarīt. Tu drīksti meklēt to, kas motivē tevi katru rītu celties no gultas līdz pat mūža galam.

Tu drīksti aiziet no tā, kuru mīli, bet kurš izturas pret tevi slikti. Tu drīksti nolikt sevi pirmajā vietā un aiziet, ja esi centies vēl un vēl, taču nekas nemainās.

Tu drīksti aiziet no sliktiem draugiem un veidot attiecības ar tiem, kuri tevi atbalsta un palīdz dzīvot. Tu drīksti ņemt to enerģiju, kas tev ir vajadzīga dzīvei.

Tu drīksti sev piedot mazās un lielās kļūdas, un tu drīksti būt labs pret sevi, skatīties spogulī un patikt sev.

Tu drīksti sevi atbrīvot no visām savām cerībām un gaidām.

Dažkārt mēs domājam, ka aiziet ir slikti, jo šķiet, ka tas nozīmē, ka esam nolaiduši rokas un padevušies. Bet dažkārt aiziet ir labākais, ko vari savā labā izdarīt.

Tas ļauj mums izmainīt savas dzīves vektoru, sākt visu no sākuma, atklāt sevi un pasauli. Dažkārt aiziet, nozīmē glābt sevi no tā, ka esi iestrēdzis nepareizajā vietā ar nepareizajiem cilvēkiem.

Aiziet nozīmē atvērt durvis pārmaiņām, izaugsmei, iespējām un brīvībai.

Tev vienmēr ir iespēja aiziet, kamēr atradīsi savu īsto vietu un to, kas dara tevi laimīgu.
Tu pat drīksti atstāt pagātnē sevi bijušo un radīt sevi no jauna.

Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Bairone Keitija: Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!

keitija bairona

1986. gadā bijusī nekustamo īpašumu brokere un trīs bērnu māte Bairone Keitija, izstrādāja metodi “Darbs”. Atrodoties dziļā depresijā, savu kaitīgo ieradumu gūstā un, būdama naida pārpilna, reiz, kādā rītā viņa pamodās un saprata: visas ciešanas rodas tāpēc, ka mēs pārāk stipri ticam savām pašu domām.
Ekharts Tolle reiz teica: “Bairones Keitijas “Darbs” ir milzīgs ieguvums visai mūsu planētai”, savukārt žurnāls Time Keitiju nosauca par “Jaunās tūkstošgades garīgo inovatoru”.
Lūk, daži citāti no viņas grāmatām:

  • Pētījumi atklāj mums pasauli, kas ir daudz labestīgāka par to, ko mēs spējam iedomāties.
  • Es esmu absolūti visu savu sāpju avots.
  • Pašrealizācijai nav nekāda spēka, ja tā netiek izdzīvota.
  • Saprāts iemīlas pats sevī un šis brīnišķīgais romāns ar sevi ir ne tikai kara beigas, bet arī sākums kam pilnīgi jaunam.
  • Kad tu apzinies, ka saņem visu, kas tev ir vajadzīgs, dzīve kļūst par paradīzi.
  • Tu ciet tikai dēļ parliecības, ka tev šajā dzīvē kaut kas pietrūkst. Realitātē mums ir viss, kas mums ir nepieciešams.
  • Dažkārt būt laimīgam nozīmē to, ka tev nav taisnība.
  • Ko viņi domā par mani? Neviens par mani nedomā! Cilvēki var redzēt tikai paši sevi – mani viņi nevar redzēt.
  • Domas ir mani bērni un es esmu laba māte. Esi savu domu māte! Esi to bērnu māte, kuri ir tavā galvā!
  • Nav tāda jēdziena: slikts liktenis. Pārbaudi to ar pētījumu palīdzību!
  • Elle: “Palīdzība būs klāt kuru katru brīdi”. Brīvība: “Neviens nenāks”.
  • Kad tu tici, ka tavu problēmu radījis kāds cits, tu pats sev kļūsti par upuri.
  • Kad mēs baidāmies par kaut ko nākotnē, mēs jau izdzīvojam to, ko nevēlamies tajā redzēt.
  • Cilvēku ķermeņi ir tikpat nevainīgi kā koki vai ziedi.
  • Bērni saka mums taisnību. Un tikai no mums ir atkarīgs tas, vai pašiem ir pietiekami daudz vīrišķības to izdzirdēt.
  • Jo lielāka apziņas tumsa, jo vairāk sāpju.
  • Tukšumā nav jautājumu.
  • Dzīve, mani mīļie, ir mīlestība. Viss pārējais ir iedomu maldi.
  • Ja tu zinātu, cik patiesībā esi skaists, tu nokristu pats pie savām kājām.
  • Katrs mirklis ir Dieva dāvana: un tu atver šo dāvanu tieši tagad, tagad, tagad…?
  • Nav nekā tāda, ko nevarētu piedot. Tava patiesā daba ir mīlestība. Un neko tu tam nepadarīsi.
  • Viss, ko tu domā par citiem cilvēkiem, esi tu pats.
  • Vienīgā aizsardzība, kas vispār var būt, ir skaidrs saprāts, kas pilnībā atrodas saiknē ar realitāti.
  • Ja tu kritiku neuztversi kā dāvanu, tā nekad nebeigsies.
  • Tas, kam tu šobrīd tici, rada vai nu tavas ciešanas vai tavu laimi.
  • Saprāts neapstājas. Tu tikai vairāk netici domām. Tu vari tās patiesi sveicināt. Domas nav nopietnas, tās ir nevainīgi bērni un tu smejies kopā ar tām un uzsmaidi tām. Prāts varēs nomierināties, iepazīstot sevi. Prāts atgriežas mājās.
  • Tas nav iespējams, ka veselais saprāts dzīvotu nelaimīgu dzīvi.
  • Ja es neatrodos tavā apziņā, kā es varu eksistēt tavā uztverē? Nē, “es” tevī neesmu es. Tad, kas “es” esmu?
  • Kad es meklēju tavu pieņemšanu, es pret sevi – to, kura meklē pieņemšanu, izturos nepieņemoši.
  • Stress ir modinātāja signāls, kas vēsta, ka esi kaut kam pārāk pieķēries – kaut kam, kas nav tavs patiesais.
  • Mēs baidāmies tikai no tā, ko nesaprotam.
  • Iepriekšējā pasaulē mēs aizsākām sarunu un ego dzīvoja!
  • Ikviens stāsts, ko tu stāsti par sevi ir barība tavam ego. Neeksistē patiesi stāsti.
  • Nav iespējams pārliecināt visus. Un nav neviena, ko vajadzētu pārliecināt.
  • Nauda ir brīnišķīga metafora. Nauda plūst no vienas vietas uz otru, cauri dažādām valstīm, telefonu sistēmām un vadiem. Nauda mums parāda, kādai jābūt mūsu domāšanai: kā tā var plūst, kā tā var neievērot robežas un, cik daudz tai var būt formu. Nauda parāda, cik tas ir viegli – visu laiku uzrasties un pazust. Tā ir liels skolotājs. Ja tu kustētos tāpat kā nauda, tu būtu iemīlējies tajā, kas ir.
  • Mūsu mīļotie cilvēki spiedīs uz visām mūsu pogām tik ilgi, kamēr mēs neapzināsimies, kas tieši mums par sevi jāuzzin.
  • Vilšanās, naids, skumjas – šīs sajūtas vēsta mums par to, ka pienācis laiks mosties. Tieši tāpēc arī eksistē sajūtas – tās ir dāvanas! Tās nav ienaidnieki. Tāpat kā domas, sajūtas ir dāvanas.
  • Pats galvenais: ja kāds man kaut ko saka un tas mani uztrauc, tātad tas, ko viņš man saka, ir taisnība.
  • Tajā brīdī, kad tu sāc aizstāvēties un taisnoties, tu aizdedzini sevī kara liesmas, savā mājā un savā ģimenē.
  • Mēs nekad neesam satikušies aci pret aci ar saviem vīriem, sievām, mātēm, tēviem un bērniem. Kamēr mēs pētām stāstus un vēsturi par viņiem, mums nav ne mazākās nojausmas par viņiem. Mēs iepazīstam viņus paši pēdējie.
  • Tikai ego piedzimst un tikai ego var nomirt.
  • Mēs neko citu nesastopam, kā tikai savas domas. Ārējā pasaule ir iekšējās dzīves projekcija.
  • Dzīve ir vienkārša. Tajā viss notiek tev, bet ne ar tevi. Viss notiek tieši vajadzīgajā brīdī – ne agrāk un ne vēlāk.
  • Zini, kas man patīk pašapziņā? Tas, ka mēs vienmēr esam pilnībā aizsargāti!
  • Vēlies sastapt savas dzīves lielāko mīlestību? Paskaties spogulī!
  • Tu nevari demonstrēt mīlestību – tu vari vienīgi izkust mīlestībā.
  • Patiesība biedē ego un patiesība ir tajā, ka ego neeksistē.
  • Realitātē man ļoti patīk tas, ka tā var iztikt bez manas palīdzības.
  • Tavs uzdevums nav mīlēt mani, tas ir mans uzdevums.
  • Lai nonāktu augstākas laimes stāvoklī, apšaubi to domu, kuru tu šobrīd aizstāvi, tieši šobrīd…
  • Pievērs uzmanību tam: vai tu domā vai arī caur tevi domā?
  • Domāt par to, ka tu zini, kā otram būs labāk, nozīmē nodarboties ne ar savām lietām.
  • Mēs citiem sakām tikai to, ko mums pašiem gribas dzirdēt.
  • Cietums eksistē tikai saprātā – nekāda cita cietuma nav.
  • Tēlosi Dievu – sajutīsi sāpes.
  • Mana reliģija – būt klātesošai šeit un tagad. Tik vien!
  • Vienīgās attiecības, kas patiešām ir svarīgas – tās ir tavas attiecības pašam ar sevi. Kad tu mīli sevi, tu mīli to, ar ko kopā esi vienmēr. Bet kamēr tu sevi nemīli, tu nejutīsies komfortabli, tāpēc cilvēki apdraud tavu pārliecību sistēmu. Un tikmēr, kamēr tu sevi neizpētīsi, tu atradīsies kara stāvoklī, lai aizsargātu savu pārliecību sistēmu. Tādas ir attiecības.
  • Man nav mērķa. Kapec mānīt sevi? Kāpēc man domāt tik šauri?
  • Mēs nepieaugam. Mūsu ķermeņi pieaug, ne mēs. Mēs tikai kļūstam nenotveramāki tajā, kā reaģējam, kad ticam šīm domām.
  • Mūsu ciešanas turpināsies tikai tik ilgi, kamēr mēs neapzinasimies, ka patiesībā mēs neko nezinām.
  • Vai vēlies uzzināt laimes noslēpumu? Labestība un Pateicība. Vairāk nekas nav vajadzīgs.
  • Kad viņi tev uzbruks un tu ievērosi, ka mīli tos no visas sirds, tavs darbs būs padarīts.
  • Pasaule, kas atrodas manī, ir tik brīnišķīga. Nekas nespēj ar to sacensties.
  • Nē, protams, es nemainīšu šo brīdi ne pret ko. Es nevaru.

@ Bairone Keitija
Avots: https://econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es pieņēmu lēmumu būt laimīga!

laimes okeāns12

Es nolēmu augt un garīgi attīstīties.
Es atļauju būt sev laimīgai, raudzīties uz savu dzīvi optimistiski un gūt no tās baudu.
Es to esmu pelnījusi. Es mīlu sevi priecīgu, jautru un laimīgu. Es atļauju priekam ienākt it visās manas dzīves jomās: profesionālajā, personīgajā, garīgajā. Es esmu laimes cienīga.
Katru jaunu dienu es sveicu un izdzīvoju ar prieku un optimismu. Es mīlu dzīvi un mīlu sevi!

Es atļauju mīlestībai un laimes sajūtai piepildīt manu prātu un sirdi. Es atļauju sev mīlēt un būt mīlētai, es esmu to pelnījusi. Mans ķermenis un visa mana dzīve ir dievišķas enerģijas piepildīta. Es atveru savu sirdi mīlestībai un gūstu no tās patiesu laimes sajūtu.

Es atļauju sev gūt prieku no sava darba, priecājos par saviem profesionālajiem panākumiem un to, kā šis darbs maina manu dzīvi. Es ļoti mīlu to, ar ko nodarbojos. Kad domāju par savu darbu, es jūtu enerģijas pieplūdumu. Manā sirdī ielīst prieks.

Es atļauju sev būt laimīgai savās attiecībās, savā darbā un atpūtā. Tas man izdodas ļoti viegli, dabiski un nepiespiesti. Es mīlu sevi un mīlu priecāties par pasauli. Es esmu atvērta laimei. Es lūdzos, strādāju, runāju, klausos un ēdu ar mīlestības sajūtu. Un to es novēlu it visiem cilvēkiem.
Es esmu laimīgs cilvēks. Smaids manā sejā izstaro prieku. Šis smaids ir īsts, silts un ļoti draudzīgs. es vienmēr smaidu. Es esmu pelnījusi smaidīt.

Es katru dienu jūtos labi un katru rītu pamostos laimīga, atpūtusies un spēka pilna. Es atļauju sev priecāties bez iemesla.

Es mīlu sevi laimīgu. Kad tāda esmu, nauda atnāk pie manis viegli un ar prieku, un es esmu tās cienīga un tā man sagādā prieku.
Es mīlu vieglumu. Es mīlu prieku. Es baudu katru savas lieliskās dzīves mirkli.

Es dāvāju prieku un saņemu prieku. Un mana dzīve ir laimes gaismas piepildīta. Manas attiecības ar draugiem, radiniekiem, citiem cilvēkiem, Dievu un sevi pašu ir mīlestības un prieka pilnas. Tas izpaužas it visā.

Kad satieku cilvēkus, mana sirds priecājas. Kad runājos ar viņiem, es mīlu. Mani piepilda mīlestība, kad redzu savus un citu cilvēku panākumus.
Es apsolu sev, ka vienmēr būšu laimīga!
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS