Audzini sevi tāpat, kā tu audzini savu bērnu

mīlet sevi5

Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.

Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.

Kāpēc sevi ir jāmīl?

Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.

Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.

Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.

Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.

Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.

Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?

Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.

Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.

Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās  agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.

Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.

Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.

Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.

Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”

Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu

Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?

Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.

Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.

Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības

Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.

Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.

Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.

Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.

Neseko standartiem

Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.

Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.

Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …

Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.

To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.

Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.

Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?

Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?

Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.

Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.

Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.

Tava personība dara tevi skaistu

Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.

Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis

Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?

Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs

Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē

Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.

Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.

Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.

Avots: constructorus.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Rūpes par sevi – tā nav vanna ar putām un kūciņa

vanna ar putām2

Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tik pievilcīgi, kā šķiet. Dažkārt tas nozīmē darīt visnepatīkamākās lietas – svīst treniņos, vai pateikt toksiskam draugam, ka nevēlies vairāk ar viņu satikties, vai atrast otru darbu, lai beidzot sāktu atlikt naudu, vai – uzdevumu uzdevums – prast pieņemt sevi patieso, lai nebūtu uz saviem pleciem kārtējo reizi jāstiepj nepanesamā nasta, tādējādi atbilstot kaut kādiem mistiskiem ideāliem. Un, lai pēc tam nebūtu sev jāņem piespiedus “atpūta” no šīs realitātes – ar glancētu žurnālu rokās, vannā ar putām, un telefona atslēgšanu uz visu dienu.

Rūpēm par sevi nevajadzētu izskatīties kā atvaļinājumam, kurā mēs dodamies, jo esam briesmīgi piekusuši, uz spēku izsīkuma robežas no pastāvīgā iekšējā presinga.

Patiesas rūpes par sevi – tā nav vanna ar sāli un šokolādes torte, bet gan izvēle uzbūvēt savu dzīvi tā, lai nevajadzētu pastāvīgi no tās bēgt.

Taču bieži vien tā ir nepieciešamība darīt tās lietas, kuras tev vismazāk gribas darīt.
Tas nozīmē godīgi paskatīties uz savām neveiksmēm un nolemt, ko ar to visu darīsi.
Tas nozīmē pieņemt to, ka būs kādas vēlmes, kuras netiks apmierinātas.
Tas nozīmē – prast atlaist to, kas jāatlaiž. Izvēlēties jauno.

Kādu no vides, kurā tu uzturies, tas saniknos, bet kādam tava izvēle šķitīs upuris.
Rūpēties par sevi nozīmē dzīvot, pastāvīgi nekopējot citus cilvēkus, – un iegūt sev savu personīgo dzīvi – tādu, kura, iespējams, citiem neder, bet kura der tieši tev.

Rūpēties par sevi nozīmē dot sev iespēju būt normālam. Parastam. Neideālam. Ne izcilam. Mierīgi izturēties pret to, ka virtuve dažkārt mēdz būt netīra, un saprast, ka ideāla figūra un komunikācija ar neīstiem draugiem – nav galvenie merķi dzīvē.

Rūpēties par sevi nozīmē tikt skaidrībā ar savas trauksmes iemesliem: zināmā mērā tā iztiet no tā, ka tu nerealizē savu slēpto potenciālu, zināmā mērā to provocē kādreiz iemācītie reaģēšanas šabloni – drudžaini censties atrisināt problēmu, pirms kļuvis skaidrs, kas vispār notiek.

«Rūpju par sevi akts – ir vēl viena lieta, kuru sabiedrība šodien gaida no sievietes. Vai tiešām tu pareizi izvēlējies īsto filtru instagramā, lai tur ievietotu grezno vāzi ar asai ogām? Vai sveces, kuras tu aizdedzi vakarā ir roku darbs, vai tas “mēsls”, ko pārdod lielveikalos? Kā apstādināt neizbēgamo kapitālisma jēdzienu iejaukšanos tādā vienkāršā lietā kā rūpes par sevi?
Personīgi es to daru, pasūtot picu apbružātās treniņbiksēs, taču tev var būt savs īpašs veids».

Pasaule, kurā rūpes par sevi ir kļuvušas par patērētāju trendu, ir slima. Ja jūti, ka regulāri aizraujies ar patērētāja rūpēm, tas nozīmē, ka patiesībā esi tālu no patiesām rūpēm par sevi.

Patiesām rūpēm par sevi ir maz kopīga ar “palutināt sevi”, un ļoti daudz kopīga ar to, kā būt adekvātam vecākam pašam sev, un izdarīt izvēli par labu savai labklājībai ilgstošā perspektīvā.
Ļoti noslogotā drudžainā dzīve, kurā ir gan atkarības gan prokrastinācija, ir tālu no rūpēm par sevi.

Patiesas rūpes par sevi ir tad, kad tu pārstāj censties “sevi izlabot”, un sāc pieņemt sevi tādu, kāds esi un tiešām rūpēties…. un tad, sev par lielu pārsteigumu saproti, ka tas dabīgā veidā tev palīdz atrisināt tās pašas problēmas, kuras tik bezcerīgi centies “izlabot”.

Rūpēties par sevi nozīmē to, ka tu kļūsti pats sev par varoni, nevis upuri. Tas nozīmē, pārskatīt visu, kas tev ir, un tā pamainīt savu ikdienu, ka no tās vairs nevajag nekur bēgt, lai atpūstos.
Tas nozīmē atņemt prioritāti dzīvei, kura tikai izskatās laba un atdot to tai dzīvei, kurā tu JŪTIES labi.
Pārstāt ieciklēties uz vieniem mērķiem, lai būtu spēks rūpēties par citu savu, pa īstam svarīgo mērķu realizāciju.
Būt godīgam pret sevi pat tad, kad tā dēļ ne visi tevi mīlēs.
Beidzot satikties ar savām patiesajām vēlmēm, pārstājot būt atkarīgam no apkārtējo viedokļiem un vērtējumiem.
Kļūt par personību, par kuru tu vēlies kļūt, un par kuru kļūt ir tavs aicinājums.
Kļūt par to, kurš zin, ka vanna ar putām un šokolādes kūka ir veidi, kā gūt labsajūtu no dzīves, nevis bēgt no tās.

Avots: Thoughtcatalog.com
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Katerinai Strogonovai par ieteikumu

Skaistums: iekšpusē vai ārpusē

 

nobriedusi sieviete

Katra sieviete vēlas būt skaista. Cik vien iespējams ilgi. Atceries bērnības pasakas – daudzas problēmas sākās tieši tad, kad kāda vēlējās būt pati skaistākā, un tāpēc pielika milzīgas pūles, tajā skaitā – novācot savas konkurentes.

Mēs visas, skrējienā pēc skaistuma, pieliekam ļoti daudz dažādu pūļu, tērējam tam daudz sava laika, naudas un nervu. Katru rītu spogulī mēs vērojam savu seju, meklējam jaunas krunciņas, maisiņus zem acīm, visdažādākās novecošanas pazīmes. Ko tur daudz runāt, mēs ļoti baidāmies no novecošanas un par katru cenu cenšamies to attālināt.

Mums var ne īpaši patikt tas, kā izskatāmies, un tad mēs kaut ko darām ar savu seju un ķermeni. Mēs apmeklējam dažādas procedūras – masāžu, kosmetologu, pat plastisko ķirurgu. Skrējienā pēc skaistuma un jaunības, mēs bieži esam gatavas, ja ne gluži uz visu, tad – uz ļoti daudz ko.

Kopā ar mātes pienu mēs esam uzsūkušas ideju par to, ka skaistums glābs pasauli – un vēl, piedevām, ka tas vienmēr prasa upurus. Daudzas mūsu procedūras ir neticami sāpīgas, taču mēs esam gatavas tās paciest sava mērķa vārdā.

Kāds tad ir šis mērķis?
Atbilst kādiem noteiktiem skaistuma standartiem.
Ko mēs dēļ tā darām?
Mākslīgas krūtis, mākslīgas lūpas, mākslīgi mati, ķirurģiskas nostiepšanas, pievilkšanas, botoksa injekcijas un ļoti daudz dažadas manipulācijas.

Kā labā tik daudz ieguldījumu?
Tāpēc, ka mums šķiet, ka skaistums garantē mīlestību. Mīl tikai skaistās, mīl tikai jaunās. Ārējam skaistumam ir ļoti liela nozīme. Ja es izskatīšos jauna un skaista, tad mani mīlēs vēl vairāk.
Un, lūk, ir vesela paaudze vecmāmiņu, kuras visiem spēkiem cenšas izskatīties kā meitenes. dažkārt viņām tas pat izdodas. Taču, vai tas viņām nāk par labu?

Kopā ar visu to, ir pazudusi vecmāmiņu paaudze, kuras prot mīlēt un dāvāt siltumu. To, kuras mīl bez visiem noteikumiem, kurām vienmēr atrodas laiks saviem mazbērniem, kuras lasa pasakas un vienmēr dāsni dalās ar savu dzīves gudrību. Tādu vecmāmiņu praktiski vairs nav. Mūsdienu vecmāmiņas arī saviem mazbērniem var daudz ko dot – dāvanas, rūpes, draudzību, bet patiesu un beznosacījumu mīlestību, nevar. Viņām tās nav. Un tās ļoti trūkst pasaulei.

Es atceros vecākās paaudzes stāstīto, mūsu vecāku stāstīto, kuri uzauga daudz savādākos apstākļos, kurus ļoti bieži audzināja vecmāmiņas. Un šīs vecmāmiņas tēls vienmēr ir līdzīgs – silta, maiga, rūpīga, mierīga, dziļa, piedodoša. Tagad vecmāmiņas ir citādākas, un viņas bieži vien publiski nedrīkst saukt par vecmāmiņām – apvainosies. Un blakus saviem mazbērniem viņas vēlas izskatīties nevis kā vecmāmiņas, bet mammas. Diemžēl.

Ir pazudis tādas svarīgas mīlestības avots cilvēka dzīvē. Varbūt tieši tāpēc mums ir tik grūti iemācīties mīlēt pa īstam? Tāpēc, ka nav neviena, kas varētu mūs bērnībā piepildīt ar šo labestību un laimes sajūtu?

Iespējams, ka tas viss notiek tāpec, ka esam parāk ieciklējušies uz ārējo skaistumu, mūsu ķermeņa skaistumu, un absolūti aizmirstam par iekšējo – mūsu Dvēseles skaistumu?

Ja mēs kaut pusi savu spēku, ko tērējam sava ķermeņa kopšanai, tērētu savas Dvēseles attīstīšanai un savam sirds skaistumam, kādas mēs kļūtu gala rezultātā?

Es iznāku no kosmetologa kabineta. Parasti te man sakopj seju, uzliek maskas un cenšas pierunāt uz botoksa injekcijām. Es nepadodos, neskatoties uz redzamajām mīmikas grumbām pierē… Un, lūk, manā priekšā ir viņas, tās pašas sievietes, kuras sapņo vienmēr izskatīties jaunas.
Sieviete, kurai skaidri redzams, ka ir ap 60 gadu, taču seja ir pavisam gluda, kaut arī nekustīga. Viņas vecumu nodod vien rokas un kakls. Un, iespējams, vēl skatiens – gana piekusis no mūžīgās dzīšanās pēc jaunības. Jā, viņai ir nedabīgi stingras krūtis, pārāk gluda seja, apjomīgas lūpas, gari, biezi mati. Taču nez kāpēc viņa izskatās kaut kā neveikli un pat skumji. Viņa plāno operāciju, apspriež to ar ārstu, kad es eju garām, un viņa pavisam nopietni uzskata tādu lēmumu par pareizu. Viņa patiešām to uzskata par skaistumu. Viņai taču ir vajadzīga jaunu un skaistu vīriešu uzmanība.
Bet mana kosmetoloģe man norāda uz viņu un saka, ka, lūk, nekad neuzminēsi, cik viņai gadu… un visu to jaunās tehnoloģijas, botokss! Bet tu kautrējies, tev pāris injekcijas un viss. Es smaidu. Es nestrīdos. Bet es zinu, ka to nedarīšu.
Jā, es arī dažkārt, pēc negulētas nakts, vēlētos spogulī ieraudzīt divdesmitgadīgu meiteni, tādu, kāda es agrāk biju. Noslēpt krunciņas, maisiņus zem acīm, man arī gribētos gludāku ādu. Taču tajā brīdī es atceros, ko nozīmē skaistums.

Mans skaistuma jēdziens ir aprakstīts Zablocka dzejolī:

«… Kas ir skaistums?

Un kāpēc to dievina cilvēki?

Tas ir tukšs trauks?

Vai uguns, spīguļojoša traukā?»

Es atceros tās sievietes, kuras mani patiesi iedvesmo. Tās, uz kurām paskatoties, sirds atveras, palašinās un dzied. Piemēram, Māte Terēze. Manā uztverē tā ir brīnišķīgi skaista sieviete, neticami skaista. Vai viņa būtu veikusi jaunības injekcijas? Nē. Vai savu ķermeni būtu centusises atjaunināt Svētā Pēterburgas Ksenija? Vai par savu celulītu, kas ir dabīgs sievietes ķermenim, uztrauktos Helēna Andelina? Vai Sandra Kovi, Stīvena Kovija dzīvesbiedre, kura dzemdējusi deviņus brīnišķīgus bērnus – droši vien viņai nācies saskarties ar strijām – vai viņa censtos tās izdzēst ar lāzera palīdzību, vai veiktu vēdera plastiku?

Divas galējības

Attiecībās ar savu ķermeni mums ir divas galējības.
Mēs, vai nu noliedzam ārējo skaistumu, un nodarbojamies tikai ar iekšējo. Tad mūsu ķermenis izplūst un mēs to nevaram pat pabarot ar krēmu, un arī nemeklējam masāžas iespējas, sakot, ka tas nu galīgi nav garīgi. Es taču neesmu ķermenis, bet gan – Dvēsele. Tikai nez kāpēc no šīs Dvēseles bieži vien aizgriežas pat tuvie cilveki.

Otrā galējība ir tā, ka mēs sevi asociējam tikai ar ķermeni un tā skaistumu, uzskatot, ka, iespējams, šim ķermenim kaut kur arī ir Dvēsele. Un tad mēs cenšamies apstādināt laiku, jo, ja ķermenis noveco, tas nozīmē, ka novecoju arī es? Un tad mēs esam gatavas ņemt pat kredītus kaut kādām operācijām, ciest sāpes un, ne tikai. Un šajā skrējienā mēs esam gatavas iet tik tālu, ka dažkārt pat neērti paliek.

Kur gan palikusi veselīga attieksme pret skaistumu?
Kas mēs patiesībā esam? Vēdiskie raksti runā, ka mēs esam nemirstīgas Dvēseles. Tomēr – ne ķermeņi. Taču mēs esam ne tikai brīvas, mužīgi jaunas Dvēseles, mēs nosacīti esam Dvēseles. Dvēsles, kuras dzīvo šajā pasaulē, šajā ķermenī, sasaistē, kā alpīnisti. Caur sava ķermeņa orgāniem mēs iepazīstam materiālo pasauli. Ar šī ķermeņa palīdzību mēs spējam paust savu mīlestību, veidot attiecības, dzemdēt bērnus, izbaudīt labsajūtu. Ķermenis mums tajā visā palīdz.

Un tad ir skaidri redzams, ka ķermeņa loma ir milzīga. Taču, pats galvenais tomēr ir iekšpusē. Un patiesais skaistums arī ir iekšpusē. Un ir vērts rūpēties par šo skaistumu daudz biežāk un dziļāk. Ir vērts tam veltīt vairāk laika un uzmanības – tikpat apzināti, cik, liekot maskas un iekrēmojot savu ķermeni.

Iedomājieties, ja mēs katru dienu ne tikai mazgātos un uzkrāsotos, bet arī lasītu svētos rakstus, skaitītu lūgšanas, pateiktos, darītu labus darbus? Ja mēs apzināti veidotu savas attiecības ar cilvēkiem un apzināti piepildītu pasauli ar savu mīlestību?
Kādas mēs kļūtu savos piecdesmit un sešdesmit gados? Vai mēs paliktu vientuļas, nevienam nevajadzīgas, nelaimīgas un vīlušās dzīvē? Vai vispār iespējams no tādas sievietes labprātīgi atteikties? Tas taču būtu tas pats, kā tuksnesī atteikties no oāzes – vienīgās vietas, kur atrast ūdeni.

Ja Dvēsele ir daļiņa Dieva, tad ķermenis ir tā vieta, kur dzīvo daļiņa Dieva. Un tas nozīmē, ka ķermenis ir dievnams. Un tad mums obligāti ir jārūpējas par šo ķermeni kā par dievnamu.

Sekot tam, lai mūsu ķermenis būtu tīrs, lai tas būtu tik skaists, cik šobrīd tas iespējams, rūpēties par tā skaistumu, sakoptību, nenolaist to, noteikti izgreznot un izrotāt. Taču tajā pat laikā, neuzskatīt, ka svarīgākais ir dievnams, nevis tas, kas tajā atrodas.
Dievnams ir tikai mūžīgas Dvēseles laicīgā mītne. Un galvenā vērība ir jāpiegriež ne sienu skaistumam, vai altāra gleznojumiem, bet gan savai saiknei ar Dievu.

Ir ļoti daudz sieviešu, kuru liktenis ir bijis tik sarežģīts, ka viņas nav varējušas apprecēties. Daudzas apprecējušās tomēŗ savā ģimenē saskārušās ar vardarbību un cietsirdīgu attieksmi. Taču šīs sievietes ir pārvērtušas savu “neglīto” likteni pašu pievilcībā, mīlestībā un sirds bagātībā.

Radhanataha Svami reiz stāstīja par kādu sievieti Indijā. Reiz, senos laikos viņas bagātais vīrs viņu piekāva un padzina no mājām. Viņa brīnumainā kārtā izdzīvoja – bez naudas, bez ēdiena, mājām un bērniem, kuri palika pie vīra. Viņa bija izmesta uz ielas, pazemota un nelaimīga.
Tāda viņa varēja palikt uz mūžu. taču viņa izvēlējās sev citu likteni. Viņa sev blakus ieraudzīja tos, kas cieš ne mazāk par viņu pašu. Uz ielas dzīvoja daudz bērnu, kuriem nebija vecāku, nebija māju, nebija ēdiena. Un viņa nolēma par tiem rūpēties. Viņa kļuva tiem par māti. It kā viņai nebija viņiem ko dot, tikai mīlestība un sirds siltums. Bet bērni tiecās pie viņas, un to, kam viņa bija vajadzīga, ar katru brīdi kļuva arvien vairāk. Viņa tos mācīja, kā varēja, un kopīgiem spēkiem viņi veidoja savu sadzīvi.

Pagāja daudzi gadi, viņiem tika piešķirta māja, lai viņa kopā ar šiem berniem varētu tajā dzīvot. Viņas bērni izauga, pabeidza skolas, daudzi aizgāja studēt universitātēs, pēc tam dabūja labus darbus un rūpējās par savu māti un tiem bērniem, kurus viņa turpināja audzināt. Tur bija gan mazi gan lieli, bet visi bija viņas bērni.

Pagāja laiks, un arī viņas pašas īstie bērni atrada savu māti, un sāka dzīvot kopā ar viņu un tiem, kuriem tik ļoti bija vajadzīga mīlestība un rūpes. Bet reiz viņas mājā ieradās nabaga vīrs. Viņš bija slims, nespēcīgs un nabags. Un viņa tajā atpazina savu bijušo vīru. Viņš bija izsalcis, un viņa to pabaroja. Viņš bija nabags, un viņa deva tam pajumti. Un viņš bija pārsteigts par to, ka viņa netur ļaunu prātu, neatriebjas un neizjūt naidu, pēc visa tā, ko viņš tai nodarījis. Viņa to vienkārši pieņēma tāpat kā jebkuru citu, kam vajadzīgas rūpes un gādība.

Šajā stāstā Svami vairākkārt pieminēja to, cik skaista bija šī sieviete. Viņš nepieminēja ne viņas matus, ne acis, ne rokas. Viņš runāja tikai par viņas sirdi, un katrs no tiem, kas klausījās šo stāstu nevarēja noturēties neraudājis. Un es ticu, ka šī ir viena no skaistākajām pasaules sievietēm. Daudz skaistāka par visām modelēm un estrādes zvaigznēm.
Uz kādu skaistumu tiekties, katra no mums nolems pati. Un, jebkurā gadījumā, mēs saņemam kaut kādu rezultātu un labsajūtu. Taču kura no labsajūtām būs īslaicīga, bet kura – ilgstošā perspektīvā?

Kura no tām ir cīņa ar dabisko notikumu gaitu, ar laiku, bet kura – saskaņā ar dabu visā tās daudzveidībā?
Autors: Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kusties savā ritmā, savādāk – beigas

resurss

Esmu iztērējusi daudz laika, cenšoties saprast, ko es daru ne tā. Šķiet, ka man ir tik daudz patiešām interesantu lietu un cilvēku apkārt, taču tā vietā, lai piepildītu sevi ar enerģiju un mundrumu, pēc katra projekta un tikšanas ar cilvēkiem, es krītu no kājām un knapi elpoju. Kāpēc? Un kāpēc kāds cits ir enerģijas pilns 24 stundas diennaktī, un vienmēr gatavs darīt un rosīties?
Man šķiet, ka esmu atradusi atbildi uz šo jautājumu. Un domāju, ka tā būs noderīga ikvienam cilvēkam, kuram ir līdzīga problēma.

Viss slēpjas mūsu katra ieksējā ritmā. Ļoti bieži mēs par to aizmirstam un organizējam savu dienu sekojoši: sākumā visas svarīgās, ieplānotās lietas un tikai pēc tam, ja atliks laiks, nodarbošanās “sev”: atpūta, patīkami sīkumi, miegs… ja atliks laiks.

Taču vajadzētu būt otrādāk. Sākumā tas, ko prasa tavs iekšējais ritms, visi tev svarīgie sīkumi, kurus mēs tik bieži nenovērtējam. Un jau pēc tam “pieaugušo lietas” un “svarīgās lietas” Tikai tā. Pretējā gadījumā resursu nekad nepietiks.

Atceries, kas dod tev enerģiju

Apsēdies un sastādi sarakstu ar lietām, kas tev dod spēku. Pieraksti jebkurus sīkumus. Tie visi ir svarīgi. 20 minūtes tējai ar cepumiņu no rīta? Pastaiga pa parku vai mežu? Desmit stundas miega (un, ne mazāk)? Ikvakara vanna ar putām? Iespēja apskaut savus mīļos? Rotaļas ar kaķi? Stunda, divas pilnīga klusuma?

Nevajag iesprostot sevi stereotipu rāmī. “Es taču esmu ekstraverts un man jāsaņem enerģija no komunikācijas ar cilvēkiem” vai arī: “Es taču guļu 8 stundas un man jāpaspēj to laikā atpūsties”. Neko nevienam tu neesi parādā un nekas tev nav “jā…” Tu esi tāds, kāds tu esi. Un svarīgi ir savu “uzbūvi” izzināt un saprast.

Būvē savu dienu, izejot no savām nodarbēm, kas tev dod resursus.

Tas nozīmē, sākumā ieplāno tas lietas, kas dod tev spēku un enerģiju. Bet, pēc tam, tās, kas “jādara obligāti”. Protams, es nojaušu, ka daudzi šausmināsies: man ir darbs pēc grafika, ko es tur varu padarīt, šīs iespējas ir domātas tikai radošām personībām ar brīvu grafiku un galu galā, bez darba vēl ir dazādi pienākumi – ārstu apmeklējums, iepirkšanās, ēst gatavošana u.t.t.

Es laikam jūs apbēdināšu: man arī ir darbs pec grafika un, ne tikai viens darbs, un katru dienu tam tiek veltītas 10-12 stundas. Un, lai varētu šajā grafikā ieplānot savas resursās lietas, man bija jāpatērē vairāki gadi. To nevar izdarīt uzreiz. taču tas obligāti ir jādara.

Tāpēc, ka, ja mēs sev nedodam dzīves telpu, patīkamas sajūtas un emocijas, kas ģenerē resursus – enerģiju, tad agri vai vēlu mēs “izbeidzamies”. Izdegam. Un nebūs iespējas vairs gūt baudījumu pat no patīkama un mīļa darba, un arī no saviem sasniegumiem.

Nospraud mērķi un virzies uz to

Patiesībā, nemaz tas viss nav tik sarežģīti. Izvēlamies divas-trīs nodarbes, kas mūs priecē vairāk par visu. Piemēram: kafija no rīta un pastaiga dabā, vai meditatīva blogu lasīšana klusumā.

Saki sev: “Es vēlos katru rītu bez steigas dzert kafiju un lasīt blogus stundu dienā. Un katru nedēļu izbraukt kaut kur pie dabas. Kā es varu to izdarīt?” Un tālāk izskatām variantus.

Kas jadara, lai katru rītu varētu nesteidzoties baudīt kafiju? Varbūt piecelties agrāk? (ja nekādā veidā nevari agrāk piecelties, varbūt miegs priekš tevis ir daudz vērtīgāka resursa lieta kā kafijas dzeršana?)

Varbūt vajag uzvārīt kafiju un paņemt to līdzi termokrūzē? Varbūt to nopirkt pa ceļam uz darbu kafetērijā – garšīgu ar putiņām un kanēli, un dzert pirms darba darba vietā?
Kas jādara, lai stundu varētu pārlasīt blogus? Lasīt tos no rīta? Bet, varbūt vakarā? Bet varbūt neiet pusdienās, bet garšīgu un veselīgu ēdienu pagatavot sev līdzņemšanai. Tad arī ieekonomēsies stunda, lai paēstu un palasītu.

Kas jadara, lai katru nedēļu izbrauktu kaut kur pie dabas? Varbūt izvēlēties izbraukumu uz mežu. Vai arī, ja nav tik daudz spēka, pietiks ar pastaigu parkā? Bet varbūt, ja nav tik daudz laika, iesākumā var organizēt kādu tikšanos parkā? Ja mežš vai parks ir ļoti tālu, varbūt tuvumā ir kāds skvēriņš, kur pasēdēt un paelpot svaigu gaisu?

Iesākumā nav vajadzīgi nekādi grandiozi sasniegumi. Sākt vajag ar sīkumiem, lai nezaudētu entuziasmu. Soli pa solim, galvenais, sākt savu personīgo dzīvi pārkārtot komfortabli, baudīgi, lai dzīve neatgādina vienu vienīgu traku izdzīvošanas skrējienu ar šķēršļu joslām..

Nebaidies sapņot par to, kā tu dzīvo savam priekam. Domā par to biežāk. Tev ir pietiekami daudz spēka, lai tieši tā arī dzīvotu. Vēl jo vairāk, nav jau neviena cita, kurš tavā vietā spēs šo uzdevumu izpildīt. Vēlies vairāk ceļot? Paturi to prātā un emocijās. Uzdod sev jautājumu, ar ko man jānodarbojas, lai nopelnītu tik daudz naudas, lai varētu atļauties ceļot biežāk. Kādi ir varianti? Kas man jāmaina? Varbūt man izveidot savu interneta veikalu, tad ceļojumi kļūs par darba sastāvdaļu.

Vēlies ilgāk gulēt? Padomāsim, kā tev pārkartot savu dienu, lai atrastos vairāk laika miegam. Pie kādiem noteikumiem priekšnieks atļaus ierasties darbā velāk, vai tas iespējams esošajā darbā. bet varbūt tu pats vēlies būt sev priekšnieks?

Un nav svarīgi, ka tava plāna realizēšana var prasīt daudz laika, pats svarīgākais, ir saprast, kurā virzienā kustēties. Kāpēc?

Jā, kāpēc gan tas ir svarīgi?

Tāpēc, ka tu neesi bezgalīgs. Tu ģenerē enerģiju kā maziņš superģenerātoriņš, tu enerģiju saņem un patērē. Tacu neviens normāls motors nespēs darboties bez degvielas. Bet mēs esam raduši strādāt kaut kādā dīvainā kārtā – ar gribasspēka un burvju “pendeles” palīdzību, tāpēc, ka “man jādara”, “es varēšu”, ar piespiešanos, un ļoti bieži – nemīlestību pret to, ko darām.
Taču mēs esam atbildīgi par to, lai mūsu motoram netrūktu degvielas – un šī degviela ir mūsu resursās lietas, kas dod spēku un enerģiju. Sākumā tās, un pēc tam visas parējās. Un tad tavs motoriņš strādās ideāli, neniķojoties.
Tad sākam?!
Autors: Daniela Muravļanska
Avots: blogs Бытовое Волшебство
Tulkoja: Ginta FS

Sievietes varenība

sievietes enerģija12

Pieņem sevi!

Paskaties uz sevi, kā Sievieti, kuru Dievs bezgalīgi mīl, kā pašu dārgāko, ko radījis. Kuru viņš pieņem jebkādu, ikvienā stavoklī, ar jebkurām rakstura īpašībām, un tik un tā neprātīgi mīl tevi tādu, kāda esi. Un viņa daļiņa dzīvo tevī, jo tevī ir absolūtā mīlestība pret sevi un pieņemšana.

Tu esi tas dimants, kuru Dievs slīpē katru tavas esības brīdi.

Paskaties uz sevi kā Sievieti, kuru šai dzīvei svētījušas Debesis, kura tiek pastāvīgi svētīta un nes sevī šo svētību un svētī citus.

Paskaties uz sevi, kā uz Sievieti, kura caur daudz ko ir izgājusi, daudz ko sasniegusi, kura ik reizi ir izdarījusi vienīgo pareizo izvēli no visām, kura meklējusi laimi un meklējusi to ne tikai sev, bet arī daudziem citiem.

Paskaties, cik viņas dzīvē ir sasniegumu! Cik daudz viņa mācījusies, cik daudz viņā ir brīnišķīgu īpašību, kas pelnījusas apbrīnu. Paskaties, cik skaisti un tīri ir viņas sapņi. Paskaties, cik daudz laba viņa izdarījusi citiem cilvēkiem.

Paskaties, cik daudz viņai spēju, talantu, cik daudz ko viņa prot, cik daudz kas viņai ir interesanti, ko viņa ir sasniegusi, caur ko izgājusi, kā izturējusies pret pasauli un cilvēkiem, cik grāmatas izlasījusi, cik daudz kā interesanta sevī atklājusi, cik daudz skaistu centienu ir viņas Dvēselei.

Tas viss izsauc dziļu cieņu pret Viņu.

Un šī Sieviete esi Tu!
Tā ir tā Sieviete, kuru katru dienu tu redzi spogulī un nenovērtē viņas ciešanas, sapņus, visu, ko viņa vēlas un par ko sapņo. Viņas balss nāk no Mūžības un tā ir pilna dziļas gudrības un vieduma. Ir pienācis laiks dot viņai visu, kas tai vajadzīgs, ko viņa lūdz, ko čukst viņas Dvēsele.

Tu esi tik brīnišķīga, ka ir neiespējami tevi nemīlēt. Tu esi tā Sieviete, kura meklē laimi un kura ir pelnījusi visu skaistāko pasaulē. Tā, kuras Dvēsele trīs, bet viņa uzticēšanās un cerību pilna dodas uz priekšu, jo noteikti zin, ko tieši vēlas un kas viņai pieder no dzimšanas, jo tas ir tas, ko vēlas viņas Dvēsele. Bet Dvēsele vienmēr zin patiesību, un tā zin, ka ik brīdi viņas dzīvē var ienākt kaut kas tāds, ko viņa tik ilgu laiku ir centusies noslēpt pati no sevis.

Tev ir VISS, kas vajadzīgs, lai kļūtu par varenāko šo laiku Sievieti un saņemtu šajā dzīvē visu, ko vien vēlies, ja vien vēlies!

Paskaties uz sevi kā uz Sievieti, kura iemieso sevī Mēness fantāziju. Kura nes sevī pili ar dārgumiem un pārvērš zvaigžņu putekļus veselās galaktikās. Kuras ieelpā dzīvo Gars un kuras Sirdī ir vieta visam dzīvajam.

Viņa ir lielā Māte, svēto noslēpumu glabātāja, pat viņas klusēšana atver Mūžības vārtus. Un, kad viņa čukst rītausmai, viņas vārdi, tinoties zeltītos ētera dzīparos, pārvēršas mākoņos un izdzenā negaisu. Viņas valoda sasniedz Sauli.

Viņa ar sirdstrīsām sagaida katru ceļinieku un, kad vinš pieskaras viņai, tad izkūst viņā un vairs nezin, kur beidzas Viņa un sākas Viņš…
Par maz ir teikts, ka Tu nēsā sevī Dieva Brīnumu, tu turpini caur sevi lielo Sievisķību to palielinot un izrotājot…
Ja vien varētu uzzīmēt Tavu Dvēseli – kā tu to attēlotu? Lūk, tā arī ir dziļākā mīlestība pret sevi, kura tevī dzīvo. Pat domu par to, kā uzzīmēt savu Dvēseli, tu uztver  kā kaut ko svētu – maigi un mīloši.

Paskaties acīs savai Dvēselei un tu ieraudzīsi, ka skaties acīs Dievam!

Autors: Inna Makarenko
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tev ir tikai viena karma: pieņemt sevi

karma

“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo

Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.

Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?

Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?

Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.

Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.

Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.

Kā izpaužas sevis nepieņemšana?

Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu,  rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.

Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.

Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.

Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?

Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.

Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?

Ar ko sākas sevis pieņemšana?

Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.

Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?

Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.

Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.

Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums  realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.

Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.

Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi

milet-sevi10
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Tas nozīmē, pamosties no rīta un nedomāt par to, ka pasaulē ir kāds veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks un labāks par mani.
Tas nozīmē, skatīties spogulī un nevēlēties pamest savu atspulgu. Uzticēties tam. Nav svarīgi, ar kosmētiku vai bez, tam nav nekādas nozīmes, tāpat, kā arī manam garastāvoklim.
Es vienkārši uzticos tam, kas spīd un staro manā sirdī.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk negaidīt kādus pasākumus, tikšanās, notikumus, dzimšanas dienas, izlaidumus, brīvdienas… Negaidīt mīlestību un uzmanību pret sevi.
Ļaut sev būt laimīgai šeit un tagad. Skatīties acīs garāmgājējiem, nenovēršot skatienu uz netīro asfaltu… Zināt, ka pasaule apkārt ir tikpat skaista kā agrāk.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Priecāties par katru tuvinieku, draugu, aizgājušo, aizmirsušo un aizmirsto cilvēku veiksmi. Priecāties par to, kā viņi dzīvo, kā rada, elpo, sasniedz, panāk.
Tāpēc, ka no viņu veiksmes nemazinās šī uguns manī. Es nekļūstu mazāk brīnišķīga. Es nekļūstu mazāk mīlēta un aizsargāta. Tāpēc, ka es esmu tik dziļa, ka esmu spējīga sevī ietilpināt arī viņu veiksmi.
Es esmu spējīga būt viņu prieka daļa. Es esmu spējīga ar katru savu šūnu sajust to, ka viņu veiksme ir visas pasaules veiksme un prieks, un tas nozīmē, ka tāpat, kā visa pasaule, viņu veiksme ir arī mana daļa.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk nežēloties par dzīves grūtībām. Pat iemīlēt šīs grūtības. Ar smaidu un humora izjūtu sagaidīt katru šķērsli, saprotot, ka aiz visa tā slēpjas spēks un pacietība, kas atgriežas.
Dievināt valsti, pilsētu, ielu, kurā dzīvoju. Dievināt skatu pa logu un gājējus ielās. Lai arī tādus – nomāktus. Jo viņi taču, tāpat kā es, noteikti kādreiz uzzinās, ko nozīmē Mīlēt Sevi.
Autors: Gitare Jotveikaite
Tulkoja: Ginta FS