Sievietes varenība

sievietes enerģija12

Pieņem sevi!

Paskaties uz sevi, kā Sievieti, kuru Dievs bezgalīgi mīl, kā pašu dārgāko, ko radījis. Kuru viņš pieņem jebkādu, ikvienā stavoklī, ar jebkurām rakstura īpašībām, un tik un tā neprātīgi mīl tevi tādu, kāda esi. Un viņa daļiņa dzīvo tevī, jo tevī ir absolūtā mīlestība pret sevi un pieņemšana.

Tu esi tas dimants, kuru Dievs slīpē katru tavas esības brīdi.

Paskaties uz sevi kā Sievieti, kuru šai dzīvei svētījušas Debesis, kura tiek pastāvīgi svētīta un nes sevī šo svētību un svētī citus.

Paskaties uz sevi, kā uz Sievieti, kura caur daudz ko ir izgājusi, daudz ko sasniegusi, kura ik reizi ir izdarījusi vienīgo pareizo izvēli no visām, kura meklējusi laimi un meklējusi to ne tikai sev, bet arī daudziem citiem.

Paskaties, cik viņas dzīvē ir sasniegumu! Cik daudz viņa mācījusies, cik daudz viņā ir brīnišķīgu īpašību, kas pelnījusas apbrīnu. Paskaties, cik skaisti un tīri ir viņas sapņi. Paskaties, cik daudz laba viņa izdarījusi citiem cilvēkiem.

Paskaties, cik daudz viņai spēju, talantu, cik daudz ko viņa prot, cik daudz kas viņai ir interesanti, ko viņa ir sasniegusi, caur ko izgājusi, kā izturējusies pret pasauli un cilvēkiem, cik grāmatas izlasījusi, cik daudz kā interesanta sevī atklājusi, cik daudz skaistu centienu ir viņas Dvēselei.

Tas viss izsauc dziļu cieņu pret Viņu.

Un šī Sieviete esi Tu!
Tā ir tā Sieviete, kuru katru dienu tu redzi spogulī un nenovērtē viņas ciešanas, sapņus, visu, ko viņa vēlas un par ko sapņo. Viņas balss nāk no Mūžības un tā ir pilna dziļas gudrības un vieduma. Ir pienācis laiks dot viņai visu, kas tai vajadzīgs, ko viņa lūdz, ko čukst viņas Dvēsele.

Tu esi tik brīnišķīga, ka ir neiespējami tevi nemīlēt. Tu esi tā Sieviete, kura meklē laimi un kura ir pelnījusi visu skaistāko pasaulē. Tā, kuras Dvēsele trīs, bet viņa uzticēšanās un cerību pilna dodas uz priekšu, jo noteikti zin, ko tieši vēlas un kas viņai pieder no dzimšanas, jo tas ir tas, ko vēlas viņas Dvēsele. Bet Dvēsele vienmēr zin patiesību, un tā zin, ka ik brīdi viņas dzīvē var ienākt kaut kas tāds, ko viņa tik ilgu laiku ir centusies noslēpt pati no sevis.

Tev ir VISS, kas vajadzīgs, lai kļūtu par varenāko šo laiku Sievieti un saņemtu šajā dzīvē visu, ko vien vēlies, ja vien vēlies!

Paskaties uz sevi kā uz Sievieti, kura iemieso sevī Mēness fantāziju. Kura nes sevī pili ar dārgumiem un pārvērš zvaigžņu putekļus veselās galaktikās. Kuras ieelpā dzīvo Gars un kuras Sirdī ir vieta visam dzīvajam.

Viņa ir lielā Māte, svēto noslēpumu glabātāja, pat viņas klusēšana atver Mūžības vārtus. Un, kad viņa čukst rītausmai, viņas vārdi, tinoties zeltītos ētera dzīparos, pārvēršas mākoņos un izdzenā negaisu. Viņas valoda sasniedz Sauli.

Viņa ar sirdstrīsām sagaida katru ceļinieku un, kad vinš pieskaras viņai, tad izkūst viņā un vairs nezin, kur beidzas Viņa un sākas Viņš…
Par maz ir teikts, ka Tu nēsā sevī Dieva Brīnumu, tu turpini caur sevi lielo Sievisķību to palielinot un izrotājot…
Ja vien varētu uzzīmēt Tavu Dvēseli – kā tu to attēlotu? Lūk, tā arī ir dziļākā mīlestība pret sevi, kura tevī dzīvo. Pat domu par to, kā uzzīmēt savu Dvēseli, tu uztver  kā kaut ko svētu – maigi un mīloši.

Paskaties acīs savai Dvēselei un tu ieraudzīsi, ka skaties acīs Dievam!

Autors: Inna Makarenko
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tev ir tikai viena karma: pieņemt sevi

karma

“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo

Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.

Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?

Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?

Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.

Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.

Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.

Kā izpaužas sevis nepieņemšana?

Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu,  rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.

Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.

Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.

Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?

Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.

Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?

Ar ko sākas sevis pieņemšana?

Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.

Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?

Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.

Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.

Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums  realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.

Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.

Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi

milet-sevi10
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Tas nozīmē, pamosties no rīta un nedomāt par to, ka pasaulē ir kāds veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks un labāks par mani.
Tas nozīmē, skatīties spogulī un nevēlēties pamest savu atspulgu. Uzticēties tam. Nav svarīgi, ar kosmētiku vai bez, tam nav nekādas nozīmes, tāpat, kā arī manam garastāvoklim.
Es vienkārši uzticos tam, kas spīd un staro manā sirdī.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk negaidīt kādus pasākumus, tikšanās, notikumus, dzimšanas dienas, izlaidumus, brīvdienas… Negaidīt mīlestību un uzmanību pret sevi.
Ļaut sev būt laimīgai šeit un tagad. Skatīties acīs garāmgājējiem, nenovēršot skatienu uz netīro asfaltu… Zināt, ka pasaule apkārt ir tikpat skaista kā agrāk.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Priecāties par katru tuvinieku, draugu, aizgājušo, aizmirsušo un aizmirsto cilvēku veiksmi. Priecāties par to, kā viņi dzīvo, kā rada, elpo, sasniedz, panāk.
Tāpēc, ka no viņu veiksmes nemazinās šī uguns manī. Es nekļūstu mazāk brīnišķīga. Es nekļūstu mazāk mīlēta un aizsargāta. Tāpēc, ka es esmu tik dziļa, ka esmu spējīga sevī ietilpināt arī viņu veiksmi.
Es esmu spējīga būt viņu prieka daļa. Es esmu spējīga ar katru savu šūnu sajust to, ka viņu veiksme ir visas pasaules veiksme un prieks, un tas nozīmē, ka tāpat, kā visa pasaule, viņu veiksme ir arī mana daļa.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk nežēloties par dzīves grūtībām. Pat iemīlēt šīs grūtības. Ar smaidu un humora izjūtu sagaidīt katru šķērsli, saprotot, ka aiz visa tā slēpjas spēks un pacietība, kas atgriežas.
Dievināt valsti, pilsētu, ielu, kurā dzīvoju. Dievināt skatu pa logu un gājējus ielās. Lai arī tādus – nomāktus. Jo viņi taču, tāpat kā es, noteikti kādreiz uzzinās, ko nozīmē Mīlēt Sevi.
Autors: Gitare Jotveikaite
Tulkoja: Ginta FS

Emocionālais līdzsvars: ko darīt, ja saproti, ka tevi nenovērtē

milets-evi4

Kad mēs no citiem pārāk daudz gaidām un ticam, ka mūsu partneris dzīvē vienmēr būs blakus, bet gala rezultātā to nesaņemam – rodas tukšuma un vilšanās sajūta.

Daži cilvēki uzskata, ka patiesa laime ir tad, kad “atdod” nevis “saņem”. Iespējams, tā ir audzināšana vai pārmērīga augstsirdība, bet tā vai citādāk, tas liek mums aizmirst par vienu ļoti svarīgu dzīves aspektu – pašcieņu vai pašvērtējumu.

Ir  ļoti svarīgi atbrīvoties no dažādām koncepcijām, kas izjauc mūsu emocionālo līdzsvaru. Dāvāt laimi – tā ir augstsirdība, kas bagātina mūs pašus, kāds to uzskata pat par obligātu noteikumu, savu tiešo pienākumu. Taču, lūk, ko vajadzētu saprast:

“Atdot” – tas ir lieliski, bet arī “saņemt” ir mūsu dabas dotās tiesības.

Pāru attiecībās “atdot un saņemt” nozīmē gan tiesības, gan pienākumus. Tas ir noteikts enerģijas veids, kas rodas starp diviem cilvēkiem, kur viens otru baro, “aug”  kopā un attīstās.

Tikai šajā gadījumā emocijas ir tas motors, kas ikdienā uztur mūsu sirdi un tikai tā cilvēki saprot un novērtē abpusējību un cieņu.

Attiecībās nevajadzētu krist galējībās un aizmirst sevi. Tu, protams, vari ļoti daudz ko gaidīt no otra cilvēka, taču neaizmirsti, ka pa īstam par sevi tu vari parūpēties tikai pats.

  1. Atceries palutināt sevi katru dienu. Un nekad nestādi citus cilvēkus, viņu intereses un vērtības augstāk par savām prioritātēm.
  2. Dāvini maigumu un mīlestību, rūpējies par citiem, esi uzmanīgs pret cilvēkiem un piedalies viņu dzīvēs tik, cik tas vajadzīgs un, cik vari…. taču arī pats iemācies pieņemt rūpes.

Kā rīkoties tad, ja saproti, ka tevi nenovērtē:

Tikai tava paša sirds pateiks to, cik tālu tu drīksti iet savās cerībās.

Ja tu katru rītu mosties un redzi tikai lietus mākoņus un tumsu, tā vietā lai justos gaiši un priecīgi, ja jūties sarūgtināts un vīlies, un bieži gribas raudāt, tad saproti, ka pienācis laiks rīkoties.

  1. Neļauj tukšumam un citiem cilvēkiem  piespiest sevi noticēt tam, ka neesi pelnījis mīlestību.
  2. Atceries par pašapziņu, tieši tā tev liks turpināt tavu ceļu un iegūt līdzsvara sajūtu, iekšējo mieru, prieka un laimes sajūtu.
  3. Nevajag neko ne no viena gaidīt.

Pirmkārt mēs paši esam pelnījuši savu cieņu pret sevi un tāpēc nekad nepārstāj sevi cienīt.

Mīlestība taču ir abpusējība, atbalsts un sirsnība.

milet-sevi3

Un, ja tavās attiecības to nav, tad tās nekadā gadījumā nevar nosaukt par veselīgām.

Stradā ar sevi, attīsti savu pašcieņu, un tad arī citi cilvēki tevi cienīs.

Slavē sevi, mīli sevi – tad arī citi tevi slavēs un mīlēs.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Sieviete, kurai žēl tērēt sev

10801612_979463555445471_4531065966192218970_n

Droši vien šādas domas pazīstamas ikvienai sievietei (it īpaši tām, kuras dzimušas un dzīvojušas padomju iekārtā). Varbūt ne pilnībā, varbūt – daļēji. Un – tomēr. Gribu pastāstīt jums par sievieti, kura taupa uz sevi. Un varbūt, jūs atpazīsiet kādu – sev pazīstamu cilvēku. Šis stāsts ir radies no jūsu vēstulēm un stāstiem no manas pieredzes.

Es esmu sieviete, kura taupa uz sevi. Man ir žēl tērēt uz sevi laiku, spēkus, naudu. Man visa kā ļoti ir žēl, kad runāju par sevi. Savukārt tad, kad tas attiecas uz maniem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem, man nekā nav žēl. Es varu daudzas stundas veltīt saviem bērniem, vīram, vecākiem, bet pusstundu sev – nevaru. Neesmu tiesīga. Es varu iztērēt pusi algas simpātiskai bērnu spēļmantiņai vai jaunam, labam gludeklim. Bet sev – kleitai – nekad! Tāpēc, ka man ir žēl tērēt sev. Es varu paveikt gūzmu ienīstā darba ofisā, vai arī mājas darbus. Taču man žēl pat piecas minūtes savām bezjēdzīgajām nodarbēm – piemēram adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.

Viss, ko ielieku sevī, man šķiet izšķērdība. Naudas, laika un spēku veltīga tērēšana. Man nav tādu tiesību, es neesmu tās pelnījusi. Tas ir tā, it kā es nebūtu šī laika, naudas un spēku saimniece, bet gan zaglēns. Iztērēts sev – tas ir tas pats, kas velti iztērēts, bez jebkāda labuma. Tas ir tāpat, kā vienkārši ņemt un izmest vējā. Tāpēc vislabāk – sev netērēt neko, lai pēc tam nebūtu jāmocās vainas apziņā.

Man šķiet, es tāda esmu bijusi vienmēr. Baidījusies sev nopirkt kādu šokolādi, paprasīt jaunu kleitu. Kad vajadzēja studēt universitātē, es pametu dejas, lai nebūtu jātērē laiks un nauda. Bet varbūt – ne vienmēr?

Bet varbūt es vēl atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot? Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi ieradās regulāri! Bet, pēc tam pārstāja? Kas notika? Un kāpēc man kļuva žēl visa tā?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi man mācīja kā izturēties pret sevi un resursiem. Es augu tajā laikā, kad resursu bija maz, kā laika, tā arī naudas. Enerģētisko resursu tajā laikā arī bija maz. Un pieaugušie mācīja mani ne tikai vārdos, bet arī – ar savu piemēru.

Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas izskatījās ne visai skaisti, bet viņa varēja pa virsu tām uzvilkt kapzeķes vai bikses – un tad šos lāpījumus neredzēja. Mamma vienmēr lūdza mūs izēst šķīvi, jo ēdienu nedrīkstēja izmest – nedrīkstēja tā izturēties pret resursiem. Mammai skapī bija ne vairāk kā desmit kleitas, varbūt – pat mazāk. Lielāko daļu no tām, viņa bija šuvusi pati. Tā bija vienkāršāk un lētāk. Tajā laikā pat tad, ja bija daudz naudas, neko daudz nopirkt nevarēja – viss bija deficīts.

Ziedus mana mamma redzēja divas reizes gadā – dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tie bija nevietā un pārāk dārgi. Tētis to zināja un tāpēc bez iemesla puķes nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa darīja darbus no rīta līdz vakaram, pēc tam veltīja laiku mums – bērniem, mājai. Gatavoja, tīrīja, mazgāja un pēc tam nogurusi iekrita gultā. Es nekad neredzēju, ka viņa gulētu vannā – vienkārši tāpat. Vai arī apmeklētu kosmetologu. Pēdējo viņa uzskatīja par pilnīgi veltu laika izšķiešanu.

Mamma ļoti mīlēja teātri, bet devās tur tikai divas reizes gadā – kopā ar mums un tikai uz bērnu izrādēm. Tajā pat laikā vienmēr ar interesi lasīja teātru afišas.

Reiz tētis gribēja mammu pārsteigt un nopirka biļetes uz lielisku teātra izrādi parterā. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko vilkt uz teātra izrādi, tāpēc, ka tas bija dārgi un tāpēc, ka pēc viņas domām, viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis biļetes pirms teātra izrādes pārdeva, bet mamma raudot, palika mājās.. No tā brīža tētis biļetes vairs nepirka.

Mamma mīlēja lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Bet es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai visu laiku tam neatlika laika. Taču reizi mēnesī viņa ar lielu mīlestību slaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt man stāstīja, kā mīl to vai citu grāmatu, taču lasīšanai laika bija žēl. Bija svarīgākas lietas. Zupa, darbs, atskaites.

Kad es kaut ko lūdzu, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es, kā paklausīga meitene, iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpēm ar taurenīšiem un bez sprādzītes ar princesi. Es skatījos uz mammu un sapratu – iztikšu. Mammai arī nav tādas sprādzītes. Tātad sprādzīte – tas ir lieki.

Mamma man teica: “Gribās – tātad pārgribēsies!”. Un viņai bija taisnība – “pārgribējās”. Pēc pāris gadiem es vairs neatcerējos par sprādzi ar princesi, kuru man tik ļoti gribējās. Un arī lelle, kas nozibēja acu priekšā, pazuda pēc diviem gadiem. Tāpat kā balles deju studija, kur tik ļoti tiecās mana sirds. Vēlmes patiešām sadega. Vēlme pēc kleitas – ātrāk, vēlme pēc dejām – lēnāk. Bet sadega. Pienāca diena, kad man vairs nevajadzēja ne to, ne to otru, ne trešo. Tātad es varu netērēt to realizācijai savus resursus. Kam man tas, ja reiz es tāpat pārstāšu tos gribēt? Var iztikt, lai lētāk sanāk.

Mamma man teica: “Es arī daudz ko gribu”, bet es zināju, ka tā nav taisnība. Mamma jau sen neko vairs negribēja. Viņa vispār vairs neatcerējās, kā tas ir – kaut ko ļoti gribēt. Viņa darīja to, kas bija jādara, kas bija viņas pienākums, to, ko dara visi. Un neko no tā, ko viņa gribēja. Tāpēc, ka viņa nezināja, ko grib.

Un es tāpat kā viņa, pakāpeniski zaudēju savu vēlmju spēku. Kāda jēga vēlēties, ja visas šīs vēlēšanās ir neprātīgas, nevietā, muļķīgas un nesaprātīgas.

Mamma man teica: “Pagaidīsi!” Un es gaidīju. Bija svarīgas lietas, svarīgi pirkumi. Piemēram – sporta kostīms fizkultūrai, kas ir daudz svarīgāks par kleitu. Kostīms ir daudz praktiskāks – ar to var sportot, izvest pastaigā suni, kad mājās auksts, to var valkāt. Bet kleita – kur to vilkt? Tāpēc kleita pagaidīs. Ja sagaidīs – tad, varbūt, bet – diez vai!  Es ļoti gaidīju to mirkli, kad man mamma atļaus izšūt makramē tik ilgi, cik es vēlos, un nespiedīs iekalt ķīmiju.

Mamma teica: “Tas ir lieki”. Lieki bija gandrīz viss, par ko es jelkad sapņoju. Visu pārējo varēja arī neprasīt. Skolas forma, tas pats svarīgais sporta tērps fizkultūrai, kurpes skolai, kedas, skolas soma. Bez tā patiešām nevarēja iztikt. Bet pārējais – kam gan tas vajadzīgs? Lieks bija arī mans zīmēšanas pulciņš, kuru es tik ļoti mīlēju un dejas, un koris, un laiks ar draugiem. Lieks nebija vien atestāts, no domas, par kuru, man nāca vēmiens.

Mamma man bieži teica: “Tas ir dārgi!”. Gandrīz par visu, kas man patika. “Tas ir nesaprātīgi” – vēl viens mammas vēlējums. Tas lika man visas manas vēlmes aplūkot no visām pusēm, analizēt tās un pārbaudīt vai tik nav nesaprāta pazīmju. Vai skaistās princešu kurpes ir saprātīgs pirkums, ja staigāt nāksies kedās. Un tāpat tās nebūs ar ko kopā uzvilkt – ar sporta kostīmu un skolas formu kopā tās izskatītos dīvaini.

Es augu, apzinoties, ka vēlmes – tā ir pati lielākā problēma manā dzīvē. Tās man tik daudz ko zog! Naudu, laiku, spēku. Kurš vispār izdomājis tik daudz vēlmju, sapņu, mērķu? Kāpēc trīs reizes nedēļā iet uz dejām, ja šo laiku var izmantot mācībām vai vakariņu gatavošanai? Kāpēc vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga novecošu un nomiršu. Tas pats attiecas arī uz veselību. Kāpēc pirkt kleitas, ja tāpat tās novalkāsi, tās paliks par šauru, par platu vai vienkārši apniks. Kāpēc lasīt grāmatas, attīstīties, mainīties, ja tāpat, līdz ar vecumu mēs visu aizmirstam?

Man jānes kāds labums. Visiem, kas apkārt. Visu diennakti. Es nedrīkstu kādu uztraukt ar savām iegribām un vēlmēm. Man jābūt labai. Es nedrīkstu nevienu uztraukt un nervozēt. Man jādara tas, kas jādara un nevis tas, ko gribās.

Un es izaugu.

Reiz mans jaunais vīrs atnesa man ziedu pušķi, ko bija nopircis par pēdējo naudu. manas mīļotās rozes. Es biju stāvoklī. Mums bija jāmaksā par dzīvokli. Bet viņš nopirka ziedus. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē. Es to nebiju pelnījusi, man nebija tādu tiesību. No tā brīža viņš man ziedus dāvina divreiz gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Dažkārt arī aizmirst.

Kad es pirmo reizi devos pie kosmetologa, sajutos ne tikai kā izšķērdētāja, bet arī kā zagle. Es nozagu savai ģimenei veselu stundu laika un 1000 rubļus, un izterēju to nekam nevajadzīgai, bezjēdzīgai procedūrai. Liekii piebilst, ka nekādu baudu no šīs procedūras es neguvu, es visu laiku kratījos un prāts bija nodarbināts ar vainas sajūtu. Tāpēc otrās reizes vairs nebija.

Jaunajā gadā man ļoti gribējās gredzentiņu. Taču, kad padomāju – tas bija pavisam lieki un neprātīgi un tāpēc es vīram palūdzu, lai uzdāvina tosteri. Tosteri mēs lietojam katru dienu, bet, ko gredzens? Nu, uzvilktu to – un kas mainītos?

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Sarkana, gara – līdz zemei. Man nebūtu, kur to vilkt. Taču tā mani vilināja un iedvesmoja. Es gāju skatlogam, kur tā stāvēja, garām speciāli – divas, trīs reizes dienā. Man bija nauda, par ko to nopirkt. Bet es neuzdrošinājos to pat uzmērīt. Un vienā dienā tās skatlogā vairs nebija. Kleitu nopirka kād cits. Es atviegloti uzelpoju, bet naktī, nez kāpēc, raudāju.

Kad man piedzima bērns, es pārstāju satikties ar draudzenēm – tāpat vien. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai – jau izauguši. Un es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un es negribēju atraut savu laiku ģimenei, lai tērētu to tikai sev. Man bija žēl šīs pāris stundas nedēļā. Man bija jābūt ideālai mammai un nevienā bērnu audzināšanas rokasgrāmatā nebija rakstīts, ka ideālai mammai ir jāsatiekas ar draudzenēm, līdzi neņemot bērnus.

Kā es varēju gulēt diendusu kopā ar bērnu? Nu un tad, ka es neizgulējos, toties mājās viss bija tīrs, sakārtots, izmazgāts, ēst uztaisīts. Miegs dienā – tas nav domāts man. Man nav tādu tiesību.

Es vienmēr pirku sev visu to – pašu lētāko. Bērniem varēju nopirkt arī dārgāku, bet – ne sev. Lētākās zeķubikses, kurpes, somas. Lētāko kosmētiku, vēlams – ar vislielāko atlaidi, lai nebūtu tik ļoti žēl. Bet bērniem vienmēr atradu naudu, lai viņus palutinātu. Un normāli tā jutos. Sev – nekādā gadījumā. Жаба душила (krievu val.).

Kad piedzima bērni, manā garderobē atkal parādījās sporta kostīmi. Tie man nekad nav patikuši, bet bērnībā – bija ērti. Un tagad arī. Es pārstāju skatīties spogulī, vīrs uz mani arī skatījās reti. Ar vienu kostīmu varēja iztikt gadu un es biju ļoti ērta sieva.

Reiz vīram piešķīra prēmiju un viņš to atnesa man. Un teica, ka es to drīkstu iztērēt sev – nopirkt to, ko vēlos. Pirmajā mirklī es iedomājos par skaisto kleitu un somiņu komplektā, pēc tam atcerējos, ka bērnam izaugusi kāja un tātad vajadzīgi jauni zābaki. Un vēl vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu krēms. Kamēr es drūmā garastāvoklī braucu uz veikalu pēc visa, ko biju ieplānoijusi nopirkt, man nozaga maku ar naudu. Un es paliku bez kleitas, bez dvieļiem un bērnu zābakiem. Tā, it kā šai naudai vajadzēja tikt izmantotai savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Varbūt man ir tiesības uz to, ko man Dievs dod?
Personīgi man?
Ja viņš man to dod, tātad viņš atļauj man to tērēt tā, kā es to vēlos. Un nav svarīgi, lai tas būtu saprātīgi vai vērtīgi.
Un kas, ja es par visu savu algu nopirkšu kurpes sev – tās, kas man patīk?
Un kas, ja es ar meitu ieiešu rotaļlietu veikalā un nopirkšu lelli nevis viņai, bet sev?
Un kas, ja es beidzot pierakstīšos balles dejās – lai tas būtu puilciņš tiem, kam pēc…. bet tās būs dejas?
Un kas, ja es šodien sev atļaušu pusstundu pagulēt vannā ar putām un jūras sāli? Pasaule sabruks? Mani tuvinieki paliks nabagāki?
Bet vai es pati tur varēšu tā mierīgi gulēt, zinot to, ka tā ir “tukša laika tērēšana”?
Un kas, ja es satikšos ar draudzenēm vienkārši tā – ne par godu dzimšanas dienai?
Un kas, ja mēs noorganizēsim meiteņu pasēdēšanu ar “tukšām sieviešu runām” – vienkārši tāpat?

Un ja nu es patiešām esmu tiesīga un drīkstu rīkoties ar saviem resursiem – naudu, laiku, spēkiem tā, kā pati to vēlos? Un ja nu es patiešām esmu to pelnījusi un esmu tā cienīga?

Un ja nu tas plīša lācis – nav mana kaprīze, nevienam nevajadzīgs, lieks, neinteresants, bet gan mana īpašā vajadzība? Tās meitnītes, kas vēljoprojām dzīvo manī, īpašā vajadzība? Tās meitenītes, kurai daudzus gadus atpakaļ lāča vietā nopirka kārtējās trennūzenes. Meitenītes, kurai Salatētis vienmēr nesa tikai noderīgas un praktiskas dāvanas – skolas somu, rakstāmgaldu. Meitenītes, kura nezin, ko grib, bet, ja arī zin, tad ļoti baidās, jo viņas vēlmes atkal ir nevietā un nesaprātīgas.

Un ja nu man ir tiesības, es drīkstu un vispār – man tas jādara – jātērē nauda sev – savām vajadzībām?

Cik gan briesmīgi un pa jaunam tas skan.
Un ja nu mans pienākums ir katru dienu vismaz pusstundu darīt to, ko es vēlos? Tas taču skan tik egosistiski! Un ja nu mans vīrs negrib un neko manā labā nedara tikai tāpēc, ka man pašai neko nevajag? Un ja nu nemaz nav pareizi žēlot sev resursus – naudu, laiku, spēkus? Un ja nu tā nemaz nav izšķērdība, bet gan investīcija? Saka taču, ka ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir viņas bērni un vīrs.
Un vai gan es esmu laimīga savā “saprātīgajā” dzīvē, ja man sev neatliek ne minūtes brīva laika?

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.valyaeva.ru

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Ja godīgi, man brīžam bija ļoti sāpīgi tulkot šo rakstu, jo daudzus gadus es dzīvoju līdzīgi. Nopērkot ko skaistu un tādu, kas man ļoti patika, es nekad vīram nenosaucu to cenu, par kādu šo mantu pirku, jo man visu laiku bija vainas sajūta par to, ka es pārāk daudz tērēju sev. Kad sāku uzskaitīt un pierakstīt savus izdevumus, tad nauda, ko izdevu par savām “patikšanām” bija ļoti maza, salīdzinot ar visu pārējo. Tiesa gan, es pēdējos 12 gadus ļoti daudz naudas esmu investējusi savā apmācībā, skolās, pasākumos, literatūrā, veselībā. Taču brīžam dzirdējusi arī aizrādījumus par to, ka tas ir stipri par daudz. Šodien es par to ļoti priecājos.
Man gan jāteic, ka mana mamma nekad nav teikusi vārdus “pacietīsies”, “iztiksi” – man bērnībā ir bijušas gan skaistas kleitas, gan visvisādi “deficīti”. Un arī mana mamma vienmēr ir centusies gan skaisti apģērbties pati gan apģērbt savu ģimeni. Un arī pulciņi, koris, dejas, zīmēšana un dažādas radošās nodarbes man nekad nav bijušas liegtas. Paldies Tev, mammīt 🙂

Tava alga

1378605-R3L8T8D-650-x_9f1f3c1e1

Alga – tā summa “uz cik” tu jūties.

Kādā gadījumā zems pašvērtējums kļūst par šķērsli ceļā uz veiksmīgu karjeru?

— Tad, kad cilvēks nevar sevi atrast un realizēt.

Tas sākas vēl skolā. Bērns slikti mācās, viņu baksta, viņš knapi nokārto gala eksāmenus un izvēlas ne to profesiju, kura patīk un ko vēlas dvēsele, bet to mācību iestādi, kurā ir iespēja iestāties ar tādām sekmēm. Arī darbā viņš iekārtojas, vadoties no tiem pašiem kļūdainajiem principiem. Pēc iespējas vienkāršāka vakance, un jau pirmajās pārrunās darba devējam kļūst skaidrs, ka pretendents nav pārliecināts par sevi, ne uz ko nepretendē, ka viņam var uzticēt rutinētu darbu, uzvelt daudz garlaicīgu pienākumu un viņš nesūdzēsies, neprasīs algas pielikumu un necentīsies veidot karjeru. Un tā cilvēks piekrīt tam, kas viņam pavisam nepatīk. Bet to, ko tad viņš vispār vēlas, pats nezin.

Man bieži nākas konsultēt veiksmīgu biznesmeņu sievas un es viņām jautāju: “Ar ko Jūs vēlētos savā dzīvē nodarboties?” Un gandrīz vienmēr izrādās, ka savu ideju un vēlmju viņām nemaz nav. Kāpēc nav – cits liels jautājums par bērnību, vecākiem, kuri “nospieda” un neklausījās bērna vēlmēs un rezultātā izaudzināja cilvēku, kurš sevi nemīl un nepazīst. Un kā rezultāts ir tas, ka viņš neatrod savu aicinājumu un nodzīvo dzīvi, kurā vienīgais, ko var, ir samierināties ar apstākļiem.

Pārliecība par sevi – tā ir tā īpašība, kas pirmkārt dod labu izglītību (piemēram, privātās britu skolas). Un kā ar tiem, kuriem nav naudas tādai izglītībai?

— Ziniet, kur “dala” pārliecību par sevi? Es gan nedomāju, ka mācības privātā britu skolā ir veiksmes pamats. Ir statistika – fakti: daudziem veiksmīgiem miljonāriem ar izglītību ir pavisam švaki. Dažkārt tās vispar nav. Taču, iespējams, tieši tāpēc viņiem nav bailes no neveiksmes, viņi prot domāt nestandarti, riskēt un “uzspļauj” noteikumiem un autoritātēm. Vai tad skolā to māca? Mani novērojumi liecina, ka veiksmei biznesā, pirmkārt, ir vajadzīga drosme un bezbailība.

Bet privātas britu skolas – tas taču ir eksporta produkts. Vai gan tur māca patstāvību, prasmi pieņemt lēmumus, atbildēt par saviem soļiem, aizstāvēt savu viedokli, komunicēt, draudzēties? Man šķiet, ka divnieku karalis, kurš mācījies valsts skolā un dzīvojis nabadzīgā rajonā, var kļūt par veiksmīgu biznesmeni, tieši tāpat, kā prestižas mācību iestādes abiturients, var izrādīties neveiksminieks. Viss ir individuāli.

Mana meita mācījās bezmaksas valsts skolā Jeruzālemē. Tā ir skola, kuru pabeidza brāļi Netanjahu, viens no kuriem ir Izraēlas premjerministrs. Un kaut arī viņa tur mācījās tikai līdz astotajai klasei, zināšanas, kuras tur ieguva, ir nopietnas un angļu valodu viņa apguva perfekti.

Kādas vēl rakstura īpašības vajadzīgas cilvēkam, kurš vēlas būt veiksmīgs?

— Cilvēkam jāpatīk tam, ko viņš dara, viņam jāgrib darīt tieši to, saprast savas vēlmes un sekot tieši tām. Svarīga ir tikai pārliecība par sevi un prasme uzticēties savām vēlmēm, intuīcijai: cēloņa- seku likuma intuitīva izpratne, spēja uzstadīt lielus mērķus un darīt lielas lietas.

Kādu lomu ambīcijas spēlē panākumu sasniegšanā?

— Skatoties, ko mēs uzskatām par veiksmi. Panākumus lietišķajā sfērā es neizskatu atsevišķi no elementāras cilvēciskas labklājības. Bagāti un panākumiem bagāti biznesa cilvēki bieži vien ir nelaimīgi. Es esmu daudz tos redzējis – vairums no viņiem ir izcili neirotiķi.

Ambīcijas rodas tad, kad cilvēks pats sev nepatīk savā tagadējā veidolā un lien no ādas ārā, lai pierādītu, ka viņš ir ko vērts. Viņš pastāvīgi sevi salīdzina sevi ar citiem un visu laiku zaudē savas acīs. Notiek mērķu nobīde. Tā vietā lai dzīvē iemiesotu savas idejas un tiecienus, realizētu savus talantus, spējas, vēlmes un mērķus, cilvēks iespringst, cenšoties izdabāt savām ambīcijām un tiecas uzvarēt sacensībās, kuras pats sev uzspiedis… Pieņemsim, uzvarēja. Un? Viņš ir laimīgs? Iespējams, ka nē…

Es pastāvu uz to, ka veselīgas ambīcijas nemēdz būt. Un punkts!

Gadās, ka cilvēks zaudē pašvērtējumu dzīves neveiksmju dēļ – piemēram, ilgi nevar atrast darbu…

— Mūsu pašvērtējums ir ļoti izvēlīgs. Veselīga situācija, normāla situācija – tas ir tad, kad cilvēks sevi pieņem un mīl visu pilnībā. Viņam viss sevī patīk – gan āriene, vēderiņš, plikais galvas vidus, gan tas, kā viņš komunicē, gan tas, kā viņš domā… Un tieši tādus cilvēkus sastapt var ļoti reti. Visbiežāk cilvēki saka tā: “Es sevi vērtēju objektīvi – kā darbinieks es esmu labs,, bet kā vadītājs – īsti “nevelku””, vai arī: “āriene man ir visai pievilcīga, taču pārliecināt es neprotu.”

Protams, arī tas nāk no bērnības, kad vecāki akcentējušies uz kādām bērna īpašībām, piemēram, māte draudzenei pa telefonu teikusi: “Viņa mums tāda – ne īpaši smuka, bet ļoti centīga”, vai arī “Lai arī tu, dēliņ, esi mums tāds ne īpaši gudrs, tātad par biznesmeni tev nekļūt, bet sportā vari būt tīri labs.

Tad, lūk, tikai tas, pret kuru no bērnības vecāki izturējušies ar beznosacījuma mīlestību, pilnībā var būt pārliecināts par sevi. Ja tā nav bijis, pašvērtējums neizbēgami klibo. Un šajā gadījumā es tomēr ieteiktu, pašam aizpildīt šo cieņas un pārliecības sajūtu par sevi. Cieniet un mīliet sevi tik, cik vēlaties, lai jūs cienītu un mīlētu citi!

Dariet to, kas raksturīgs cilvēkiem ar augstu pašvērtējumu, salauziet refletorisko loku. Neejiet uz kompromisiem, turieties un nepiekrītiet darīt darbu, kuru neuzskatiet par savu, netiecieties pēc amatiem, kurus neuzskatiet par sevis cienīgiem. Esiet pacietīgi, vīrišķīgi un ticiet sev. Alga vienmēr ir tā summa, “uz cik” jūs jūtaties.

“Prokrastinācija” ir briesmīgs vārds… kāpēc cilvēki atliek darbus?

— Vairums cilvēku, kuri prokrastinē, ir nežēlīgi perfekcionisti, kuriem ir ļoti augsts trauksmes un baiļu līmenis. Tas nozīmē, ka viņi baidās ķerties pie ikvienas lietas, baidoties, ka vai nu neizdarīs to līdz galam, vai neizdarīs to spīdoši un perfekti.

Perfekcionisti un teicamnieki – tie nav tie cilvēki, kas visu dara teicami, visu, pie kā ķeras, bet tie ir cilvēki, kuri pat nesāk darīt, ja nav pārliecināti, ka varēs to izdarīt perfekti. Lūk arī atliek visu, bet dažos gadījumos, vispār neko nedara…

Kad tas traucē karjerai un negatīvi atsaucas uz dzīvi vispār, nākas doties pie psihoterapeita.

Bailes no publiskas uzstāšanās – arī tā ir daļa no zema pašvērtējuma problēmas? Kā to pārvarēt?

— Tādas bailes pirms uzstāšanās dzimst no bailēm būt nesaprastam, nepārliecinātības, ka tevi novērtēs, sadzirdēs, sapratīs. Galarezultātā tās ir bailes zaudēt. Un ar tām ir jāstrādā.

Bet cīnīties ar to kāreiz nav vajadzības. Pats uzdevuma uzstādījums ir nepareizs. “Es baidos, es nervozēju, bet es to pārvarēšu, tikšu galā, iekarošu auditorijas uzmanību”… Un tā nu jūs esat nonākuši gandrīz vai kara laukā. Nē!

Pie cilvēkiem vajag iet ar mīlestību un interesi par viņiem, ar vēlmi padalīties – tas saucās “ar atvērtu sirdi”. Tas, starp citu, atnāk pats, kad cilvēks sakārto savu pašcieņas jautājumu, sāk mīlēt sevi, “mācās dzīvot atslābināti.”

Cik taisnīga ir cilvēku dalīšana introvertos un ekstravertos? Vai tā ir taisnība, ka šis sadalījums kādā mērā nosaka to, kurā jomā cilvēks var realizēties?

— Nemēdz būt 100% introvertu vai ektravertu. Jautājums ir par to, kā ir vairāk intro vai ekstra… No tā atkarīgs tas, vai cilvēkam vieglāk strādāt ar papīriem, mehānismiem vai cilvēkiem. Lūk, tāds dalījums ir funkcionālāks. Tā vieglāk būs saprast, kādu darbu izvēlēties.

Cilvēki bieži vien sevi nepareizi saprot un novērtē. Piemēram, ļoti tiecas pēc komunikācijas, bet dēļ bailēm būt nesaprastam, noslēdzas un uzskata sevi par introvertu (un strādā noliktavā, tā vietā, lai strādātu viesnīcas uzņemšanā)…

Vai taisnība, ka, lai justos psiholoģiskā komfortā, katram cilvēkam ir vajadzīgs periodiski mainīt darbu? Ja tā ir, tad – cik bieži? Un kādi ir šie iekšējie signāli, kuri liek saprast, ka ir īstais brīdis, ka laiks doties prom? 

— Sevī ir jāklausās. Ja ir iekšēja vajadzība un sajūta, ka esi aizsēdējies, maini darbu, ja nē – tad kāpēc mainīt? Te nav nekādu recepšu, nekādu noteikumu. Taču ir zināms tas, ka ir nacionālās tradīcijasšajā jomā. ASV pieņemts mainīt darbu reizi 5-7 gados un biežāk, Japānā – jo ilgāk vienā darba vietā strādā, jo lielāka cieņa pret tevi.

Nesen satiku tās skolas direktoru, kurā pats strādāju pirms 30 gadiem. Šobrīd viņam ir 90 gadu un viņš ir brīnišķīgā formā. Viņš 63 gadus nostrādājis šajā skolā un 40 no tiem, pašreizējā amatā. Un tā ir viena no Maskavas pazīstamākajām skolām. Un kā jūs saprotiet, viņam šeit ir psiholoģiski ļoti komfortabli.

Sakiet, vai ir kādas psiholoģiskās problēmas, kas vairāk raksturīgas tieši sievietēm? Kādi psihologiskie šķēršļi ceļā uz veiksmi visbiežāk viņām jāpārvar? Kā tos parvarēt?

— Protams, sievietes ir daudz emocionālākas. Un, iespējams, tieši tasvisspēcīgāk ietekmē viņu virzīšanos pa karjeras kāpnēm. Taču lielos vilcienos,es esmu pret dzimumu dalīšanu šajā jautājumā. Domāju, ka nav speciāli sieviešu un vīriešu īpašības, kas traucē vai palīdz veidot savu lietišķo karjeru.

Autors: Mihails Labkovskis
Avots http://www.snob.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ko nozīmē “mīlēt sevi”?

12250038_570545329763499_6008950396516571240_n

Kāda mana kliente teica: “Es naktīs sevi baroju ar bulciņām, tāpēc, ka man ļoti to gribās. Un es domāju, ka tā es izrādu mīlestību pret sevi, taču tagad man ir liekais svars.”

Nē! Tā nav mīlestības pret sevi izpausme!

Mīlestība pret sevi nozīmē – dzirdēt sava organisma vajadzību pēc pārtikas. Un ļoti reti organisms patiešām vēlas bulciņas. Tam ir vajadzīgs veselīgs un pilnvērtīgs ēdiens! Tad, kad tas regulāri naktīs “pieprasa” bulciņas, tas nozīmē, ka ir kāda cita vajadzība, kuru pats organisma saimnieks neatpazīst. Tāda vajadzība var būt – vajadzība pēc mīlestības, tuvības.

Tad, kad cilvēks pats neprot būt sev tuvs, neprot sevi mīlēt, viņš šo vajadzību uztver kā izsalkumu, pie kam – izsalkumu tieši pēc bulciņām.

Citās izpausmēs šis cilvēks saprot, ka viņam ir nepieciešami uzmanība, maigums un rūpes, un viņš tos sāk pieprasīt no apkārtējiem. Un ļoti bieži apvainojas, ka nesaņem tos mīlestības apliecinājumus, ko vēlējies. Bet, ko īsti vēlas, viņš nezin, taču citiem tas noteikti ir jāsaprot.

Un atkal, Nē!
Cilvēks, kurš patiešām sevi mīl, ir spējīgs dot sev gan uzmanību, gan maigumu, gan citas mīlestības izpausmes. Un tajos gadījumos, kad nevar sev tos dot, viņs ir spējīgs tos paprasīt. Ne pieprasīt, bet PAPRASĪT! Un kad viņš paprasa, tad gatavs kā saņemt vēlamo, tā arī saņemt atteikumu. Jo tādā veidā viņš otram cilvēkam neatņem izvēles iespēju.

Un tieši tāpat cilvēks, kurš mīl sevi, ir spējīgs dot otram cilvēkam mīlestību – tam, kuram patiešām tā vajadzīga – neuzspiežot savu mīlestības demonstrāciju. Un tas spējīgs arī atteikt, kad nav gatavs šo lūgumu izpildīt.

Cilvēks, kurš mīl sevi = cilvēks, kurš ZIN SEVI. Tāds cilvēks prot atšķirt savas jūtas no cita jūtām, zin savu iespēju robežas, zin savas individuālās īpatnības un noslieces, prot ieraudzīt savas un cita cilvēka robežas, ir ciešā kontaktā ar sevi. Viņš izprot savas sajūtas un spēj tās pieņemt, kā arī izprot savu sajūtu iemeslus un nozīmi.

Vēl viena pseidomīlestības pret sevi izpausme ir vēlme apkrauties ar dārgiem aksesuāriem: super automašīnām, ārkārtīgi grezniem un dārgiem apģērbiem, moderniem pulksteņiem, glamūrīgiem sabiedrības krējuma tusiņiem. Tāds cilvēks arī uzskata, ka tādā veidā viņs pauž mīlestību pret sevi.

Un atkal, Nē!
Ja cilvēks nezin citus mīlestības izpausmes pret sevi veidus kā tikai materiālos – tā nav mīlestība. Tāds cilvēks nekad nejutīsies pa īstam un patiesi laimīgs un apmierināts. Jauns pirkums atnes apmierinājuma sajūtu tikai uz īsu brīdi, pie kam, jo vairāk tādu pirkumu, jo īsāki laimes brīži. Sevi noteikti vajag priecēt ar skaistām un vērtīgām lietām, taču tā var būt tikai viena no daudzajām mīlestības pret sevi izpausmēm.

Ja mēs iedomājamies bērnu, kurš no saviem vecākiem saņem tikai naudiski-materiālo mīlestību, tad vairākumam cilvēku tads bērns izsauks vienīgi žēlumu. Bērnam nepieciešams kontakts un vecāku ieinteresētība, apskāvieni, labi vārdi, samīļojieni, kopīgi pasākumi un kopīgas nodarbes. Cik bieži bērni, kuri uzauguši ne tajās bagātākajās ģimenēs, jūtas daudz laimīgāki par tiem, kuri auguši bagātās un labumiem nodrošinātās ģimenēs? Tas tāpēc, ka viņi ir saņēmuši galveno – mīlestību un tā nekādā gadījumā nav bijusi saistīta ar materiālajiem labumiem.

Ja tu saki vai domā: “Es vēlos mainīties!”, tā ir nemīlestība pret sevi – tagadējo, īsto.

Ja tā padomā, kas tad tevī tagad ir tik slikts? Kas tevī ir tik briesmīgs, ka nevari dzīvot tāds, kāds esi? Vai varbūt esi ko nogrēkojies? Ar ko tad esi pelnījis tik briesmīgu attieksmi pret sevi? Jo tad, kad tu sev saki: “Es gribu mainīties” – tas ir tas pats, kā māte teiktu savam bērnam: “Es gribu, lai tu mainītos un būtu cits bērns!” Vai vari iedomāties, ko šie vārdi nodarītu bērnam?

Kāds cits saka: “Es pastavīgi no visa baidos un par to sevi ienīstu!” “Baidos” vietā var likt jebkurus citus vārdus: dusmojos, skumstu, mulstu utt. Un kas, ja naida vietā pamēģinātu apstāties un saprast, kur slēpjas šo baiļu cēlonis? Kas patiešām biedē tavu Iekšējo Bērnu? Ja ir bailes, tām noteikti ir kāds nopietns iemesls un tā tas ir vienmēr. Iespējams, tas apslēpts kaut kur dziļi zemapziņā, zem milzīgām apziņas plāksnēm. Iespejams, kādas bērnības atmiņas  atgādina šodien notiekošo un tieši saistībā ar tām rodas bailes. Un, iespējams, ja tā labi papētīsi, nemaz tik ļoti no visa nebaidies, bet baidies no pavisam konkrētām situācijām un notikumiem un, iespējams, ka šie notikumi un situācijas patiešām ir bīstami.

Ņemt vērā savas bailes, savas skumjas, savas īstās, patiesās vajadzības, apmierināt tās – lūk, ko nozīmē pa īstam sevi mīlēt.

Nemest sevi briesmās, nemocīt sevi ar diētām vai pārmērīgām slodzēm, nepamatoti neriskēt – lūk, ko nozīmē sevi mīlēt pa īstam. Attiekties ar maigumu un mīlestību pret savām sajūtām un jūtām, un iepauzēt, lai saprastu, kas patiešām notiek, dot sev iespēju atpūsties, priecāties un baudīt dzīves priekus, bet tajā pat laikā, nevāļāties visu laiku uz dīvāna. Darīt visu, lai uzlabotu savu paša dzīvi – ne kāda cita, bet sevis dēļ – tā ir patiesas mīlestības pret sevi izpausme.

Uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek, noticēt tam, ka apstākļi tavā dzīvē neveidojas paši no sevis, bez tavas līdzdalības. Tas esi tu, kas tos rada, veido. Saprast to, ka pats esi savas dzīves režisors un tikai tu pats izvēlies savu dzīves ceļu, pieņem lēmumus, no kuriem atkarīgs tavs liktenis – arī tā ir mīlestības pret sevi izpausme.

Mainīt to, kas nepatīk, atļaut sev kļūdīties, apgūt dzīves mācības, uzkrāt pieredzi, domāt, just, darīt un apzināties to, ko domā – arī tā ir mīlestība pret sevi!

Nav iespējams mīlēt to, ko nezini! nepazīsti! Lai saprastu, kādas tieši mīlestības izpausmes cilvēkam ir vajadzīgas, ir nepieciešams zināt šo cilvēku, pazīt. Un, lai saprastu, kā mīlēt sevi, ir jāzin sevi, jāinteresējas par sevi. Kādreiz pabrīnīties par kādu jaunu zinību, bet pieņemt to kā pašu par sevi saprotamu – attiekties pret sevi tā, kā to darītu pats mīlošākais un rūpīgākais, maigākais cilvēks, ne vecāks kurš radis upurēties, bet produktīvs vecāks,

Mīlu – nozīmē – zinu un pilnībā pieņemu sevi bez pretenzijām!

Anna Beļajeva – geštaltterapeite

Tulkoja: Ginta FS