Sveika, mana Dvēsele

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Tev grūti ar mani. Redzu, ka grūti. Tikai tagad beidzot es sāku kaut ko darīt tev. Sev. Ne mammai vai tētim. Ne vecmāmiņai un vectētiņam. Ne vīram. Ne bērniem. Tev.

Piedod, Dvēsele, mana meitenīte, ka tik ilgi neesmu tevi redzējusi, bet tu sauci. Tu lūdzies, kliedzi, čukstēji, dziedāji, raudāji, bet es neredzēju un nedzirdēju. Man nebija laika. Man gribējās būt labai un es centos. Vecākiem. Vīram. Bērniem. Skolotājiem. Draugiem. Es ļoti centos.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Vai tu man piedosi? Es tik loti vēlējos dzirdēt, kāda gan malacīte esmu, un centos. Cik spēka. Tērēju savu laiku, lai iepatiktos, lai kādam būtu laba. Tērēju spēkus. Tērēju savu dzīvi. Un neredzēju un nedzirdēju Tevi. Sevi nedzirdēju.

Skatījos spogulī un neko neredzēju.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Zini, droši vien tas notika kaut kad bērnībā. Kaut kad bērnībā es noskatījos kaut ko svešu, ieraudzīju, ka mēdz būt savādāk, ieraudzīju no ārpuses, mēs taču nekad nevaram zināt, kas tur iekšā citiem. Ieraudzīju un sagribēju to sev. Un dzīvoju šajā salīdzināšanā. Piemērīju svešu un nodevu Tevi, mana mīļā, dzīvoju, skatoties uz citiem.

Dvēsele mana, mana meitenīte, sveika! Tagad es tevi redzu un ar tevi runāju: Sveika, Dvēsele, mana meitenīte! Es esmu izaugusi un zinu, ikvienam no mums savas dzīves mācības. Reiz es nolēmu, ka esmu nepietiekami laba un ļoti sagribēju būt laba un pareiza. Vai tu man piedosi šo bērnišķīgo lēmumu?

Zini, es tik ļoti centos, tā centos, ka tad, kad man nesanāca, es ļoti dusmojos uz tiem, kuru dēļ centos. Redzi, cik patiesībā viss izrādās vienkarši. Un vienlaikus – tik sarežģīti, jo tagad jāmācās viss no jauna.

Es centos būt laba, bet vajadzēja būt sev pašai. Es gribēju būt laba, lai mani mīlētu, un neredzēju, ka es jau esmu mīļotā. Mīļotā meita, mazmeitiņa, māšele, draudzene, sieva, mamma. Un tikai tagad es redzu, ka man nevajadzēja censties būt labai, jo es jau biju mīlēta.

Es nebiju laba vai slikta, man bija kas daudz vairāk. Es biju mīlēta. Un esmu. Vecāku mīlēta – tieši ar tik lielu mīlestību, cik viņi man spēja dot. Vecvecāku mīlēta – tieši tik, cik viņi spēja mani mīlēt. Vīra mīlēta, tā, kā prot viņš. Un bērnu mīlēta, tā kā prot tikai mani bērni.

Dzīve atklājas tad, kad ir mīlestība. Un, ja ir mana dzīve – tātad, ir arī mīlestība. Mani mīl, jo man tika iedota pati lielākā balva, ko vispār kāds spēj dot – mana dzīve.. Ak, mana mīļā Dvēsele, cik daudz gadu bija vajadzīgs, lai es to saprastu. Dvēsele, mana meitenīte, cik labi, ka priekšā vēl daudz gadu, dod Dievs, lai ar to arī dzīvotu.

Sveika, Dvēsele mana meitenīte. Paldies, ka tu mani sagaidīji. Paldies, ka es varu skatīties un redzēt, spēju just un varu ar tevi sarunāties. Paldies, ka tu man esi. Es pieņemu visu, pateicoties, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Es atlaižu visas sāpes, aizvainojumus, dusmas un bailes un ielaižu sevī Mīlestību, pateicību un prieku.

Lai tavā sirdī ir tūkstošiem vārtu, kā Tēbās un katrus no tiem atver priekam. Sveika, Dvēsele mana!

Vera Varajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices

Kad mēs sarunājāmies pēdējo reizi, viņai bija jau daudz gadu. Kaut gan, kas tas ir “daudz” ņemot vērā to zibens ātrumu, kadā viss notiek, un tu nekad nespēj atbildēt sev uz jautājumu, kāpēc viss tik ātri pagāja? 
Viņa staigāja ar spieķīti, taču vēl joprojām strādāja par pasniedzēju.
Viņas istabā pie gultas, pārklātas ar skaistu pledu, grēdās sakrāmētas gulēja grāmatas.
Īru seters Dunja pacietīgi gaidīja, kad saimniece uzvilks savu smaragda krāsas jaciņu, kas pieskaņota platajām rūtainajām biksēm, ar roku noglaudīs savus ezītī grieztos sirmos matus, un nedaudz klibojot ar savu slimo kāju, būs gatava doties ikdienas obligātaja pastaigā, neskatoties uz to, kādi ārā laikapstākļi.
– Jautā, – viņa ironiski pasmaidīja. Viņai ļoti patika mani tiešie jautājumi un arī atbildēja viņa uz tiem tieši.
– Es domāju, vai ir iespējams šādā vecumā vēl par kaut ko brīnīties? – es biju bezkaunīga.
– Es arī par to domāju… un brīnos tikai par vienu: man nekas nav apnicis.
– No rītiem man sāp kājas, bet man ļoti patīk, ka varu tās nolikt uz grīdas.
Man ir maz spēka, bet man ļoti patīk būt tajā tīrībā, kuru es radu pati.
Man ir 22 sirdij ļoti dārgas kapu kopiņas, taču es nevienu patiesībā neesmu pazaudējusi – es runāju ar viņiem kā ar dzīviem.
Man nav bijis daudz vīriešu, taču neviens no tiem, kas bija, nevarētu pateikt, ka es esmu diedelējusi vai gaidījusi no viņiem mīlestību.
45 gadus es pasniedzu “mirušo” zinātni, kurā vairs nav ko atklāt, taču katrā lekcijā es pamanos to izdarīt.
Man ir diezgan nejauks raksturs, un es sevi esmu iepazinusi visdažādākajos stāvokļos, taču tas mani vēl ne reizi nav pievīlis: kad negaidi brīnumus un nebaidies nebūt laba visiem, dzīve kļūst diezgan patīkama.
Es nedzīvoju savu bērnu dzīves, jo man ir savējā, un man ir izdevies mīlēt viņus tādus, kādi viņi paši izvēlējās būt.
Un vēl es klausījos “Autumn in New York” paša Ņujorkā, un tātad dzīve ir izdevusies, kā vispār tā var apnikt?

Mani mīļie, ko vēr te piebilst?
Ko vēl piebilst, izņemot vienu: diez kāpēc kādam dzīve svin savus klusos un gaišos svētkus, bet kādam tā skumji sēž tālākajā kaktiņā, no kura to tā arī nekad neizlaidīs?

Ja godīgi, es nezinu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atvērt savas durvis

Man sen vairs pats galvenais dzīvē nav tas, vai mani pieņems citi, bet gan tas, VAI ES PATI SEVI PIEŅEMŠU…
Pienāk diena, kad tu vairs nevēlies spēlēt stulbas spēles, mēģinot izsijāt cilvēkus caur viņu spēju-nespēju mīlēt tevi ne tikai baltu un pūkainu … jo aiz visa šī lūguma pārdrošības slēpjas sens, kā pasaule, mēģinājums mīlēt sevi caur kādu citu.
Taču tā tas nestrādā. Tā tikai tiek uzsāktas ilglaicīgas drāmas, kas noved pie totālas iekšējas iztukšošanās… un vairs nekā cita.

Vai es pati spēšu izturēt savas emocionālas viesuļvētras un nespēju pieņemt to, kas notiek tieši šobrīd?
Vai es spēšu pati tikt galā ar savu vilšanos un izmisumu?
Vai es spēšu saprast visas savas zemapziņas reakcijas, kuras vienā mirklī spēj sagraut visus manus centienus nostāvēt uz šūpojošā dzīves aisberga?

Dažreiz sanāk. Dažreiz nesanāk.

Un kamēr nesanāk, ārpusē notikt var jebkas…
Tevi var mīlēt, atzīt, atvērt tev visas durvis, taču pa nevienām no tām tu neieiesi, kamēr nedosi sev tiesības mīlēt un būt mīlētam, būt atzītam un atzīt citus, ieiet pa atvērtām durvīm un atvērt savējās.

Sākumā tu pats.
Pēc tam – visi parējie, kā lidmašīnā uzvelkot masku…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīli sevi! Tas ir viss, kas tev ir!

Atļauj sev būt jebkādai… Dažkārt apaļīgākai – ar vēderiņu un mīlēt sevi tādu vēl stiprāk…
Atļauj sev būt nepārliecinātai un tā sajust vēl lielāku maigumu pret sevi.
Atļauj sev būt nepareizai un citu nepieņemtai, un tieši tadēļ dot sev vēl vairāk maiguma.
Sajust citu nodevību un tajā pat laikā atbalstīt sevi simts reizes vairāk…
Un mīlēt sevi, kad šķiet, ka visa Pasaule ir pret tevi…

Atļauj sev būt jebkādai… un lai ikviena tava īpašība tev ir svēta…
Tavs ķermenis ir Pasaules dāvana tev, un ir svarīgi to mīlēt un klausīties tajā, neskatoties ne uz ko…
Tavs ķermenis ir svētnīca, trauks, kurā mieru rod tava Sirds un Dvēsele, Gaisma, kura vienmēr ir tevī… Iededz to spožāk… un saproti, ka tu esi tikpat svēta… iededz Gaismu ar savām domām un sajūtām…
Atceries, tu esi dievišķa un brīnišķīga it visā…
Svarīgi ir tikai tas, lai tu pati tam noticētu un tad Pasaule, kā spogulis tev parādīs tavu patieso skaistumu un tavas sirds harmoniju.

Jeļena Petrova-Osiņņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava personīgā uzvara

Reiz es pieņēmu savu patieso vecumu – ne kā sodu, bet tā, kā pieņem kroni.
Tu sper soli un aizver acis, jūtot kā uz pieres nolaižas vēsa stīpa un uz pleciem gulstas smags apmetnis.
Turi taisnu muguru, karalien, un atver acis: nekas nav mainījies. Tavi vīrieši nav beiguši tevi mīlēt un skaistums nav pazudis, tikai tu esi pārstājusi sev melot.
Tomēr skaistums kādreiz zudīs. Tas, ārējais skaistums, kuru mēs tik ļoti mīlam un kurš mums šķiet tik vērtīgs. Un pēc tam tu turpināsi kaut kā dzīvot, vērojot kā prožektoru stari, kuri reiz apspīdēja tevi, tagad sakrustojas uz kādu citu.

Pieņem to. Tāpēc, ka no šī brīža tavu ceļu apspīdēs tikai tavs personīgais starojums, tavi personīgie jāņtārpiņi, kurus esi salasījusi iepriekšējā dzīvē, – tavs intelekts, tavs maigums, tavas asaras, kas izlietas rakstot muļķīgu vēstuli un katrs tavs smaids. Visas sāpes, kas zīmēja uz tavas sejas un prieks, kas arī atstāja savas pēdas. Tavs talants, kas pat nedomā izgaist.  Un viss, ko tu izdarīsi šajā gaismā, būs tikai tava, personīgā uzvara.

Marta Ketro “Trīs sievišķās histērijas aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izgaršot savu dzīvi

Es novēlu tev griezt laiku mazām, plānām šķēlītēm.
Šo novēlējumu es dzirdēju kādā no dejošanas nometnēm.

Ko tā nozīmē man?

Tā nozīmē palēnināt savu gaitu, izgaršot, klausīties sevī un pēc iespējas pilnīgāk izgaršot to, kas notiek. Plānas ābola, siera vai jebkā cita šķēlītes daudz labāk ļauj sajust garšu. Plāna šķēlīte atklāj sajūtas. Plāna šķēlīte gaismā var parādīt visas dzīsliņas un maigos toņus. Plāna šķēlīte ir lokana un mīksta. Tā arī mūsu svētku sajūtas ar gadiem var kļūt smalkākas un dziļākas.

Man tas ir diezgan sarežģīti, taču es nonāku pie idejas par smalkumu un pietiekamību. Mēra sajūtas. Smalka līdzsvara, kas ļauj sajusties labi katru dienu. Es nonāku pie brīva laika un nesteidzīga tā plūduma.

Es vēlos pārstāt dzīt savu iekšējo gliemezi un ļaut tam rāpot, kā prot. Es zinu, ka tad, kad klausos sevī, es redzu daudz vairāk skaistuma un jēgas.

Tāpēc es piedāvāju griezt laiku plānām šķēlītēm. Iepauzēt starp ieelpu un izelpu. Skatīties, kā plūst elpa. Tāpec, ka izņemot laiku un uzmanību, mums nekā cita nav. Tā es domāju.

Kā domā tu?

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Alin Luna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, man ir tieši tik daudz laika, cik vajadzīgs.

Neviens mani negrūž aiz pleciem, neviens neskatās pulkstenī un neklakšķina mēli pulksteņa rādītāju ritmā. Laiku var sagriezt gabaliņos, kā sieru; vienā šķīvja malā rieksti, otrā – medus, un vēl nedaudz vīnogas un maize.

Lūk, līst lietus, lūk, vārās kafija, lūk, grāmata, kuru ir interesanti lasīt. Lūk, cilvēki, ar kuriem var runāt līdz rīta gaismai. Lūk, domas, kuras var galvā malt kā salmus.

Pasaulē, kurā es par sevi priecājos, es vairs negaidu, ka būs kāds, kas par mani parūpēsies, bet pati aizsniedzos līdz savam priekam. Ņemu sevi pie rokas un vedu turp, kur varu sajust to, ko vēlos sajust, atsperoties no tā līmeņa, cik vispār spēju.

Tāpēc ir vajadzīgas mierīgas dienas, drošas rokas, (kā likums) nauda un mazi solīši.

Viens maziņš solītis šodien, otrs – rīt.

Tālāk, gan jau tad redzēs, kā ies. Vai skries. Vai auļos.

Taču, ja piektajā dienā vairs nepatiks – neturpināšu un nešaustīšu sevi par to, ka nepatīk.

Ir piepūle un ir pārpūle, un, jo ātrāk tu iemācīsies tās atšķirt, kur beidzas viena un sākas otra, jo veselāks būsi.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es sev saku: šo es izdarīšu velāk, šo – pēc pāris mēnešiem, bet šo – nekad nedarīšu. Tāpēc, ka dažām lietām “nekad” – ir pats piemērotākais laiks.

Es jau sen sapratu: ja es vilcinos ar lēmumu pieņemšanu, tātad es jau sen zinu atbildi – vienkārši man tā nepatīk.

Aiz tā stāv vai nu smags darbs pāri savu iespēju robežām, vai nepatīkamas sarunas, vai atkal kaut kāds karš, bet es vēl no ieriekšējā ne visa esmu atgriezusies.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es gribu staigāt basām kājām un atslābušiem pleciem.

Pasaulē, kurā es dzīvoju, to uzskata par netikumu un dažkārt pat apkaunojumu.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es paspēju ievērot, kā vējš maina virzienu. Kā no rītiem laiks kļūst vēsāks. Kā pūst nokritušie āboli un vakaros no dārza dvesmo sidra un slapjas zāles smarža.

Es priecājos un nesu šo pasauli sevī…

Olga Primačenko
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos, lai neviens sevi nepazaudētu!

Katrā no mums slēpjas neatpazītas un līdz šim nepieprasītas teritorijas, kurās, iespējams, ir kaut kas tāds, kā nav mūsu realitātē…Šīs ir tās teritorijas, kuras dotas mums no dabas, taču tās apspiedusi mūsu audzināšana, laiks, traumētā sevis uztveršana, negatīvā pieredze, traumas, vilšanās, sveši vērtējumi un vēl ļoti daudz kas…
Neatpazītas tās ir tamdēļ, ka mēs sevī neko arī nemeklējām, pilnībā uzticoties tam, ko par mums teiks citi.
Vieglāk ir sev piedēvēt kādai no horoskopa zīmēm piemītošās īpašības (piemēram “tipisks mežāzis”), neka iemācīties dzirdēt un pa īstam saprast sevi.
Savukārt nepieprasītais nekad nepārvērtīsies savā pretmetā, kamēr eksistēs nespēja atzīt sevi…
Es ļoti bieži vēroju cilvēkus, un kādi vāji bet dziļi signāli vēsta par to, ka tas, ko viņš pauž ārpasaulē nesakrīt ar to, kas notiek viņa iekšienē.
Redzu to, ka viņš absolūti nav atbrīvots savās iespējās, savas spējās un resursos.
Iepējams, tas ir paradoksāli, taču ļoti bieži cilvēki ar lielu potenciālu šaubās par sevi daudz vairāk kā tie, kuriem šis potenciāls nav tik liels.
Starp viņiem tu neatradīsi divkājainu tanku, kurš lauztos jebkurās aizslēgtas durvīs, ietu pa galvām un nebaidītos par savām vēlmēm maksāt “jebkuru cenu”.
Tieši pretēji, tajos, kuru nepieprasītās teritorijas nav atradušas iespēju pārvērsties lekni apsētos laukos, gandrīz neizbēgami sākas nopietni postoši procesi, kurus es saucu par potenciāla spēlēm: ja tev kaut kas tiek dots, bet tu neatrodi tam pielietojumu, tu neglābjami zaudē sevi.

Tomēr tik ļoti gribas, lai neviens sevi nepazaudētu!
Lai katram būtu iespēja un vēlme izaudzēt un iekopt savu personīgo skaisto lauku, nemēģinot sevi piepacelt ar šodien modē nākušo mākslīgo sevis mīlēšanu, kura burtiski mūs piespiež mīlēt sevi tūliņ un tagad, bet gan ar to mīlestību, kurā tu redzi to, ko pats esi radījis, redzi rezultātus un saproti, ka tajā ir jēga un vērtība.

Lūk, tieši tad mīlestība kļūst noturīga…

Es esmu pārliecināta par to, ka pašas mūsu tumšākas puses izpužas tieši tad, kad mēs pārāk ilgi sevī neatzīstam tiesības uz pilnvērtību, tiesības uz pieņemšanu, tiesības realizēties… un stāsts nav par kaut kādiem milzīgiem sasniegumiem (kaut gan kāpēc ne tiem?), bet kaut vai par to, kas tik ļoti prasās izlauzties uz āru…
Es ticu, ka nav cilvēku bez talantiem, bez spējām, bez kaut kā vērtīga… ir tikai pret sevi kurlie, nospiestie un līdzatkarīgie.
Un es ticu, ka atbrīvoties var katrs, kuram radusies tāda vajadzība.

Mani mīļie, lai jums pietiek spēka atklāt un padarīt pieprasītas jūsu slēptās teritorijas… esiet paši sev, bet parējie jūs panāks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Dari sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.

Iedomājies, ka tev ir draugs. Draugs uz visiem laikiem. Draugs, kurš vienmēr būs blakus un palīdzēs. Tavai salauztajai sirdij. Tavā radošajā krīzē. Tavās nakts skumjās. Tavās šaubās. Tavas karjeras neveiksmēs. Un pat tavā laimē. Draugs, kurš dod tev spēku. Un atbalstu. Kurš uzticami glabā tavus noslēpumus. Zin tavas bailes, taču nekad tās neizmanto pret tevi.


Tāds draugs ir liela laime. Un liels gods.

Man bija pieci gadi. Mans vectētiņš Venadijs Nikolajevičs Čekalovs skolā pasniedza krievu valodu un literatūru. Bija pirmais septembris. Svinīgā līnija. Vectētiņš vada svinīgo daļu. Tās noslēgumā man bija jāiziet auditorijas priekšā un jānolasa monologs topošajiem pirmklasniekiem, kuri pagaidām vēl skaitījās bērndārznieki. Tāda ironija meitenei, kura bērnudārzā skaitījās tikai dokumentos, toties lieliski deklamēja dzeju. Korupcija, visur viena vienīga korupcija.

Un, lūk, pienāk manas uzstāšanās brīdis. Un es pēkšņi sastingstu. Man šķiet, ka pārstāju elpot. Vadītājs velk mani uz skatuvi. Gaiss pēkšņi izsprūk no plaušām un es sāku kliegt. Kaukt. Vecmāmiņa nolaiž acis. Vectētiņš ir šokā. Visi skatās uz mani. Visi zin, kas es esmu. Un visiem ir ļoti interesanti, kā beigsies šis priekšnesums. Kāds ķiķina. Kāds rāda ar pirkstu. Un tikai viens vienīgais cilvēks paņēma mani pie rokas. Man pavisam nepazīstama, apmēram desmitgadīga meitene: “Gribi, iesim kopā?” Un mes gājām. Sākuma padzerties ūdeni no strūklakas. Bet pēc tam – arī uz skatuves. Viņa stāvēja man blakus un turēja pie rokas. Kaut arī es nemaz nezināju, kā viņu sauc.

Laiks skrēja ļoti ātri. Es pieaugu. Mācījos. Iemīlējos. Mācījos dzīvot. Simtiem reižu kāpu uz skatuves. Simtiem reižu izgāzos un simtiem reižu uzvarēju. Zaudēju cilvēkus, kurus mīlēju. Un atradu mīlestību sevī. Es ļoti daudz ko neprotu. Ļoti daudz ko nezinu. Ļoti vāji orientējos vairumā zinātniskajos procesos. Taču es izdarīju pašu galveno. Es pratu sevī izaudzināt draugu, kurš vienmēr paņem mani aiz rokas un saka: “Ejam kopā!”.

Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri man teiks, ka es nekad nevarēšu. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri teiks, ka es nodarbojos ar niekiem. Cilvēki, kuriem nepatīk kā es gatavoju. Kā rakstu. Kā izskatos. Kā dzīvoju. Uzskata manus sapņus par nožēlojamiem. Taču es vienmēr paņemu sevi aiz rokas un saku: “Ejam kopā!”

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Darīt sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.
Turēt aiz rokas, kad bail. Lutināt ar dāvanām. Barot ar garšīgu ēdienu. Ļaut izgulēties. Dalīties iespaidos. Uzticēties. Atbalstīt. Apskaut. Lepoties ar sasniegumiem. Un nomierināt skumjās. Saprast, kas tevi dara laimīgu. Atšķirt, kur mīlestība un kur tās nav. 

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties. Klausīties sevī. Un tikai tad, kad būsi sev kļuvis par tādu draugu, tu spēsi draudzēties ar citiem. Un mīlēt citus.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saģērbies silti un dzīvo!

Galvenais ziemas likums – saģērbies silti un dzīvo…
Saģērbies silti savās labākajās domās un mīļākajos džemperos…
Satinies daudzkrāsainā no mīlestības diegiem austā plediņā un dzer tēju ar ievārījumu….
Iedraudzējies ar savām skumjām un pasaki tām, ka tu vairs nebaidies to caururbjošā skatiena, kas tev saka to, ka ne vienmēr būs tā, kā tu vēlies….
Izelpo un nomierinies…
Sagaidi vēlo sniegu…
Sagaidi sevi, sapinušos sen nevajadzīgas takās, bet mājās nākošu…
Sagaidi ne pēc mēneša vai gada, bet … tagad…
Aizej līdz durvīm, atver tās un ielaid savu kluso pārmaiņu ēnu, kuras tev vajadzīgas vairāk nekā skaļās…
Klusas tās ir tev…
Skaļas – lai kaut ko pierādītu tiem, kas ārpusē…
Ja gribi, pierādi…. taču labāk saģērbies silti un dzīvo…
Nevar visu laiku paļauties uz to, ka atnāks kāds un sasildīs…
Nevar visu laiku justies nelaimīgs tikai tāpēc, ka kāds nav atnācis, vai arī ir atnācis, bet ne ar tām dāvanām, par kurām tu sapņoji…
Nevar dzīvot aukstumā, tikai tāpēc, ka nav sveša siltuma….
Ir jāsaorganizē savējais…
Un jādzīvo…
Un jāsacer pašam savi vienkāršie svētki…
Un mīlestībā jāskatās uz šo pasauli, kas nogurusi no upuriem, kurus masveidīgi vēlas apmainīt pret laimi…. mīļie, nav izdevīgs “maiņas kurss”… darījums tiek atcelts….
Saģērbies silti un dzīvo….
Bet tālāk….
tad jau redzēs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis