Es – neveiksminiece?

555555

Laimes meklējumi pastāvīgi liek mums izvirzīt mērķus. Mēs cenšamies sasniegt to, ko mēs tik ļoti vēlamies. Ļoti daudzas no mūsu vēlmēm ir saistītas ar citiem cilvēkiem. Mēs pastāvīgi esam atkarīgas no ārējiem apstākļiem. Cik reizes tavu vēlmju piepildīšanās, kādu ārēju iemeslu dēļ, izvērtās pavisam ne tā, kā tu to vēlējies? Un katru reizi tu juties nelaimīga.

Tu gatavojies vakarā doties ciemos pie draugiem un šim notikumam par godu sagatavoji savu skaistāko kleitu, bet draugiem saslima bērns un viesības tika atceltas.

– Tā tas viss ir, –tu domā, – bērns saslimis, žel viņa, tu raizējies par vecākiem, taču nezin kāpēc tevī valda tāda neapmierinātība par sabojāto vakaru?

Viss tajā, ka tavs plāns gūt prieku no ciemošanās ar draugiem izgāzās. Tu nesaņēmi prieku no lieliski pavadīta vakara. Tu esi nelaimīga. Tu ļoti bieži plāno savu laimi saņemt no kaut kā ārēja, te arī iemesls. Tu vēlies saņemt TIEŠI TO LAIMI, kuru ieplānoji un tāpēc nesaņem to no cita kaut kā.

Nesanāca aiziet ciemos, tātad ir vēl kaut kas, kas tev nepieciešams tieši tagad. Varbūt tieši šobrīd ir tas mirklis, kad atpūsties un patīkami pavadīt savu laiku mājās? Cik ļoti sen tu neesi pievērsusi uzmanību pati sev, savam ķermenim? Varbūt tev vajadzīga vanna ar aromātisko sāli, svecēm un iemīļoto mūziku – un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs šobrīd? Atlābsti un baudi. Atslābsti un samīļo sevi, paslavē sevi par to, ko esi sasniegusi, izdarījusi, par to, kāda esi, par savu raksturu, pieredzi, kuru šodien ieguvi.

Ļoti bieži mēs dzenamies pēc kaut kā, cenšamies, cīnamies, neizguļamies un viss tikai tāpēc lai saņemtu ārējo savas veiksmes apstiprinājumu. Tevi slavē un tu esi laimīga. Cik reizes dzīvē tu kaut ko esi darījusi, lai saņemtu uzslavas un citu cilvēku atzinību? Dažkārt šī atzinība bija parāk sīka un atnāca ar lielu kavēšanos. Tu uzcepi kūku, sagaidot, kad vīrs tevi paslavēs. Viņš mājās atnāca piekusis un atlaidies uz dīvāna aizmiga, tā arī kūku nenobaudījis. Tu esi vīlusies. Kūka stāv uz galda, kā rūgts atgādinājums par tavu neveiksmi.

Mēs jūtamies laimīgas vai nelaimīgas atkarībā no tā, cik no mūsu gaidām ir piepildījušās un, cik nav. Savukārt sīkās neveiksmes uzkrājas un rada pilnīgu neveiksminieces sajūtu. Mēs esam nelaimīgas, jo pilnībā esam aizmirsušas, kāpec esam nākušas šai pasaulē. Paiet gads, vai pat mazāk, un mēs vairs neatceramies daudz ko no tā, kas lika mums justies nelaimīgām. Kūka sen ir apēsta, un uzslavu no vīra tu saņēmi. Draugu bērns izveseļojās un tu jau vairākus vakarus pavadīji jaukā kompānijā. Iespējams, tu kādu laiku vairs necep kūkas darba dienās, lai nebūtu šīs nepatīkamās situācijas, bet dari to svētdienās. Viss pāriet, taču paliek šī sava neveiksminieces sajūta.

Cik daudz no tā, ko tu dzīvē esi izdarījusi, bija veiksmīgs? Vienkārši tu parāk bieži to neievēro, bet atceries tikai savas neveiksmes no tā, ka neizjūti laimi.

Tu domā, – ja es neesmu laimīga, tātad es neesmu veiksmīga.

Laime atnāk no tavas iekšējas pamošanās, kas notiek pateicoties tavam iekšējam darbam ar sevi. Katrs cilvēks atnāk šai pasaulē, ne tāpēc lai tiektos pēc ārējas veiksmes, veidotu savu karjeru, saņemtu apkārtējo atzinību un atbalstu. Tas viss kļūst maznozīmīgs, ja neesi laimīgs.

Cik ļoti daudz šodien veiksmīgas un atzītas sievietes ir nelaimīgas. Tas attiecas arī uz vīriešiem, taču viņu laime vairāk ir tajā, ka viņi sajūt savu vīrišķību un to, ka ir svarīgi savām sievietēm.

Katrai sievietei ir nepieciešama mīlestība. Bez mīlestības sievietes laime nebūs pilnīga. Mīlestība pamodina sievietes sirdi un dod šo ilgi gaidīto laimes sajūtu. Tadai sievietei viņas lielie ārējie sasniegumi šķiet nenozīmīgi. Mīlestība ir galvenais sasniegums, kas izmainījis viņas dzīvi.

Ir maz cilvēku, kuri spēj mīlēt pa īstam, vēl mazāk to, kuri spēj saglabāt mīlestību. Un sievietei šajā mīlestības uzturēšanā un audzēšana ir vislielākā loma.

Jo viedāka sieviete, jo labāk viņa saprot, cik tas ir svarīgi – saglabāt, audzēt un uzturēt mīlestību.

Gaļina Šeremetjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Mazā laimes rūpnīciņa

laimes rupnicina

Katra sieviete ir “maziņa laimes rūpnīciņa”! Diemžēl šodien – tikai potenciāla, jo, sākot jau no bērnudārza meitenes, nākamās sievietes māca būt vīriešiem – tas nozīmē, taisīt karjeru, mācīties matemātiku, ķīmiju un kaut ko sasniegt.

Taču laime jau ir šeit – sievietes ķermenī. Jau būdama pavisam maziņa meitenīte, vēdiskā sieviete zināja, ka viņā ir bagātības un pārpilnības enerģija un galvenais uzdevums bija saglabāt to, ko Dievs viņai dāvājis.

Jāsaprot, ka bez šīs parpilnības enerģijas un spējas baudīt nekas nebūs. Tas ir tas, kas pievelk vīrieti. Caur šo sievieti plūst laimes straume, bet viņš – vīrietis to bauda.

Kāpēc bruņinieki agrāk cīnījās par savu sirds dāmu? Kāpēc cēlie vīri savām sievietēm dāvināja dāsnas dāvanas?

Viņi zināja šo noslēpumu: ja sieviete būs laimīga, apmierināta un būs viņam blakus, viņam būs gan laime, gan bagātība.

Marina Lanskaja
Foto: Jevgēņijs Litovčenko
Tulkoja: Ginta FS

Iztikšu!

1897692_339346649523329_2093432054619250737_n

Droši vien daudziem no mums ir kaut kā ir žēl priekš sevis. Varbūt šad tad…
Gribu jums pastāstīt par sievieti, kurai priekš sevis ir žēl absolūti visu. Varbūt atpazīsiet kādu no savām draudzenēm, vai pat… sevi.

Anamnēze

Es esmu sieviete, kurai bija žēl priekš sevis. Man žēl priekš sevis tērēt laiku, naudu, spēku… Man visa kā ir žēl, ja tas attiecas uz mani, bet nav žēl, kad tas skar manus mīļos. Es varu tērēt garas stundas bērniem, vīram, draugiem, bet pusstundu dienā sev – nevaru. Nedrīkstu. Es varu iztērēt visu algu simpātiskām bērnu spēļmantiņām, labam gludeklim, bet – ne savai kleitai. Man priekš sevis žēl.

Es varu darīt n-tos nepatīkamos darbus, kā ofisā, tā arī mājās, bet man žēl tērēt kaut piecas minūtes laika savām bezjēdzīgajām nodarbēm – adīšanai, izšūšanai, dziedāšanai vai zīmēšanai.
Viss, ko es ieguldu sevī, šķiet vienkārša naudas, laika, spēka izmešana. Man uz to nav tiesību, es neesmu visu šo resursu cienīga. Tā, it kā tie nepiederētu man, it kā es nebūtu to īpašniece, bet gan zagle.
Iztērētais sev – tas ir tas pats, kas iztērēts velti, bez jebkāda labuma kādam. Labāk neko netērēt, lai pēc tam nemocītos vainas apziņā.

Slimības vēsture

Šķiet, ka tāda es esmu bijusi vienmēr. Baidījos nopirkt sev lieku šokolādi, baidījos paprasīt jaunu kleitu, pametu iemīļotās deju stundas, kad vajadzēja gatavoties eksāmeniem. Bet varbūt, ne vienmēr? Varbūt es vēl joprojām atceros to mazo meitenīti, kura prata sapņot?  Pie kuras līdz noteiktam vecumam brīnumi nāca, bet pēc tam pēkšņi pārstāja nākt?
Kā tas notika? Kāpēc man pēkšņi sāka palikt priekš sevis žēl it visa?

Es ticēju pieaugušajiem. Viņi mācīja, kā izturēties pret sevi un saviem resursiem. Es redzēju mammu, kura lāpīja savas kaprona zeķes. Tas neizskatījās īpaši skaisti, taču viņa varēja tām pa virsu uzvilkt zeķītes vai garās bikses. Mamma vienmēr lika izēst tukšu šķīvi – nedrīkst izmest ēdienu. Mammai skapī nebija vairāk par desmit kleitām. Lielāko daļu no tām viņa bija pati uzšuvusi. Tā bija lētāk un vienkāršāk. Tajā laikā pat tad, ja bija nauda, nebija, ko pirkt.

Problēma no bērnības

Mana mamma ziedus redzēja divas reizes gadā – savā dzimšanas dienā un astotajā martā. Pārējā laikā tas bija pārāk dārgi un nevietā. Tētis to zināja un tāpēc citās dienās ziedus nekad nedāvināja.

Mamma nekad nenodarbojās ar sevi. Viņa strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam audzināja mūs – bērnus, kopa māju, gatavoja ēst, tīrīja, gludināja un pēc tam uz mutes bez spēka iekrita gultā. Viņa nekad manā klātbūtnē negulēja vannā un negāja pie kosmetologa. Pēdējo, protams, viņa uzskatīja par veltu laika izšķiešanu.
Mamma ļoti mīlēja teātri, taču uz teātri gāja tikai divas reizes gadā kopā ar mums uz bērnu izradēm. Kaut gan visu laiku ar interesi šķirstīja teātru afišas.
Reiz tētis gribēja izdarīt mammai ko patīkamu un nopirka biļetes parterā uz kādu pirmizrādi. Mamma raudāja trīs dienas. Tāpēc, ka viņai nebija ko uzģērbt, tas viss bija pārāk dārgi un viņa to nebija pelnījusi. Rezultātā tētis pirms izrādes biļetes pārdeva, bet mamma mājās turpināja raudāt. No tā brīžā viņš vairs tādus pārsteigumus nekad nesarūpēja.
Mammai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņai bija milzīgs grāmatu skapis. Taču es nekad neredzēju, ka viņa lasītu. Viņai nebija laika un iespēju. Viņa ar mīlestību reizi mēnesī noslaucīja putekļus no grāmatām. Dažkārt padalījās ar to, ka viņai patīk kāda grāmata. Bet laika lasīšanai viņai bija žēl. Zupa, māja, darbs.
Kad es kaut ko prasīju, mamma man bieži teica: “Iztiksi”. Un es piekritu. Es kā paklausīha meitene iztikšu. Gan bez jaunas kleitas, bez lelles, bez kurpītēm ar taurenīšiem un arī bez piespraudes ar princesi. Skatījos uz mammu un domāju: iztikšu. Mammai taču arī nav tādas piespraudes un viņa tomēr ir dzīva. Tātad piespraude ir lieka.

Inkubācijas periods

Es augu apzinoties, ka vēlmes ir pati lielākā manas dzīves problēma. Tās zog man tik daudz visa kā. Naudu, laiku, spēku! Kas vispār tās izdomājis! Šos sapņus un vēlmes! Priekš kam katru nedēļu trīs reizes iet uz dejošanu, ja daudz saprātīgāk šajā laikā ir gatavot ģimenei ēst un padarīt visus darbus ofisā? Priekš kam vispār rūpēties par savu skaistumu, ja vienalga es palikšu veca un beigās nomiršu? Un par veselību tieši šī paša iemesla dēļ nav nekādas jēgas rūpēties.

Un es izaugu. Reiz mans jaunais vīrs par savu pēdējo naudu nopirka puķes un uzdāvināja man. Manas mīļākās rozes. Un es biju stāvoklī. Mums vajadzēja maksāt par dzīvokli. Bet viņš nopirka puķes. Un es raudāju visu nakti. Es pat tās neieliku vāzē, jo tas jau bija pārāk… Es to visu nebiju pelnījusi, man nebija tiesības uz to.. Un tieši tāpec arī mans vīrs man dāvina puķes divas reizes gadā. Dzimšanas dienā un astotajā martā. Bet dažkārt arī to aizmirst.

Reiz es iemīlējos kleitā. Tā bija brīnišķīga. Gara, sarkana. Man nebūtu, uz kurieni to vilkt. Taču tā mani iedvesmoja un vilināja. Es trīs reizes dienā gāju garām šim veikalam, taču neuzdrošinājos ieiet un to piemērīt. Priekš kam es tērēšu svešu laiku? Un reiz vitrīna bija tukša. Kleita bija pārdota kādai citai. Es atviegloti uzelpoju. Bet naktī nezin kāpēc raudāju.

Hroniskā fāze
Kad man piedzima bērns, es pārstāju tikties ar draudzenēm, vienkārši tāpat. Kādai no viņām bērnu nebija, kādai tie bija izauguši. Es negribēju tērēt viņu laiku sarunām ar mani. Un negribēju atstāt ģimeni savu iegribu dēļ.

Ķirurģiskā iejaukšanās
Reiz vīrs saņēma prēmiju un atnesa to man. Teica, ka es varu to iztērēt savam priekam – kā vien vēlos. Sākumā es iedomājos, ka nopirkšu kleitu un somiņu, pēc tam atcerējos, ka bērnam kāja ir izaugusi un ir vajadzīgi zābaki. Un vēl ir vajadzīgi jauni šķīvji, pāris dvieļu un apavu smērs. Kamēr es šādā bezcerīgā drūmā garastāvoklī braucu autobusā uz veikalu pēc visa tā vajadzīgā labuma un… man nozaga maku. Es paliku bez kleitas un dvieļiem. Tā, it kā šai naudai būtu bijis vajadzīgs tikt iztērētai pavisam savādāk. Un tad es pirmo reizi aizdomājos.

Atveseļošanās
Varbūt man ir tiesības uz to, ko Dievs man dod? Tieši man? Personīgi man? Ja reiz Viņš man dod, tātad viņš atļauj tērēt šo naudu tā, kā es to vēlos? Un nav obligāti rīkoties saprātīgi un pareizi? Un kas notiks, ja es par visu algu nopirkšu sev kurpes? Vai kopā ar meitu ieiešu veikalā un nopirkšu to Bārbiju? Un, ja nu es beidzot pierakstīšos deju kursos – lai arī tas būtu pulciņš tiem, kuriem virs… taču tās būs dejas!

Un, kas, ja es šad tad sev atļaušu pagulēt vannā pusstundu – ar putām un vannas sāli? Pasaule sabruks? Nabagi paliks mani mājinieki? Un, vai es tur varēšu gulēt, zinot, ka tā ir tukša laika izšķiešana? Un, ja nu es satikšos ar draudzenēm vienkārši tāpat, nevis par godu manai vai kādas no viņām dzimšanas dienai? Un, ja nu mēs sarīkosim meiteņu ballīti ar “tukšām” meiteņu sarunām vienkārši tāpat, nevis par godu kādas kāzām?

Saka taču, ka, ja laimīga ir mamma, tad laimīgi ir visi. Bet, vai es esmu laimīga savā “sapratīgajā” dzīvē, kurā man priekš sevis nav ne minūtes laika?
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes rūpes par sevi

es milu sevi5

Cilvēces vēsturē sievietes praktiski vienmēr ir cietušas no ekspluatācijas, netaisnības un pazemojumiem. Daudzu gadsimtu garumā vīrieši ir izmantojuši sievietes, kuras dod dzīvību nākamajiem cilvēkiem, kuri ar mātes pienu ir uzsūkuši kultūras vēstījumu: “sievietei ir jācieš un jāupurējas”.

Sievietes ir radušas upurēties. Mums tas ir asinīs. Mēs esam radušas aizmirst par sevi, rūpējoties par citiem. Un tie citi ir redzējuši, kā viņu mātes tika cildinātas par to, ka tās nerūpējās par sevi.Tie atcerās, kā viņas sauca par “nepateicīgajām egoistēm” jo tās izvēlējās sevi nevis citus. Un tā savas drošības labad viņas izvēlējās atteikties no sava spēka, pakļaujoties sabiedrības spiedienam un vēlmei kontrolēt viņas ar baiļu un dažādu pārliecību palīdzību.

Diemžēl arī šodien daudzas sievietes tiek audzinātas tā, lai viņas pirmajā vietā liktu savu dzīvesbiedru, bērnus, kaimiņus, nepazīstamus cilvēkus un savu darbu. Lai viņas turpinātu ciest un paciest fizisko un psiholoģisko vardarbību, upurēt citu labā savas intereses un vajadzības. Jo rūpes par sevi izsauc vainas apziņu (tās rašanās ir gluži dabiska brīdī, kad jāizdara izvēle) baiļu sajūtu (būt “sliktai”, atstumtai utt.).

Taču sievietes rūpes par sevi ir galvenais priekšnoteikums tam, lai izmainītu mūsu planētas nākotni. Lai beidzot pārtrauktu nodot savu ciešanu un upurēšanās vēlmi saviem bērniem, ar to pašu palielinot viņu spēju būt laimīgiem. Sākot rūpēties par sevi, sieviete paziņo par savām tiesībām BŪT. Par savas dzīves svarīgumu.

Kad meita redz, kā viņas mamma rūpējas par sevi – viņai ir daudz vieglāk izprast savu pašas vērtību. Kad zēns redz, ka mamma sevi mīl – viņš sāk cienīt sievietes dabu.

Rūpes par sevi ir sākums romānam visa mūža garumā. Rūpējoties par sevi, sieviete atgriež sev spēku, kuru daudzi ir centušies kontrolēt. Viņa kļūst daudz pārliecinātāka par sevi, sāk uzticēties sava ķermeņa signāliem, savai Dvēselei un viņu vairs nav iespējams kontrolēt. Viņa sāk atšķirt manipulācijas un pārtrauc uz tām reaģēt – viņa izvēlas sevi. Viņai kļūst daudz vienkāršāk aizsargāt savas robežas un pateikt: “Nē”, skatoties sarunu biedram tieši acīs.

Rūpes par sevi nozīmē spēju redzēt sevī cienīgo, tīro, labo, neskatoties uz apkārtējo kritiku un viedokļiem. Šīs rūpes paredz to, ka sieviete ir gatava būt nesaprasta, neērta un nepietiekami laba citiem. Lai iemācītos rūpēties par sevi, ir vajadzīga zināmā mērā nekaunība sekot savam viedumam un intuīcijai; iekšēja pārliecība, ka tas novedīs viņu pie rezultāta, kurš apmierinās visus.

Kā pastāstā par ebreju mammu:
«Reiz dzīvoja nabadzīga ebreju ģimene. Bērnu bija daudz, naudas – pavisam maz. Nabaga mamma ļoti smagi strādāja – gatavoja, mazgāja, auroja, lamājās, uzšāva pa dibenu bērniem un skaļi sūdzējās par dzīvi. Beidzot, piekususi līdz nemaņai viņa devās pie rabīna pec padoma: kā kļūt par labu māti? Mājās vina pārnāca domīga. No tā brīža viss mainījās. Naudas ģimenē vairāk nekļuva, arī bērni nepalika klausīgāki. Taču tagad māte tos vairs nelamāja, bet viņas seju neatstāja laipns smaids. Reizi nedēļā vina devās uz tirgu, bet atgriezusies, ieslēdzās savā istabā. Bērni bija ziņkārīgi un reiz viņi pārkāpa aizliegumu un ieskatījās mammas istabā. Viņa viena sēdēja istabā pie galda un dzēra teju ar saldu bulciņu!
– Mammu, ko tu dari? Un kā tad mēs? – viņi iekliedzās.
– Mierā, bērni! – viņa svarīgi atbildēja – Es padaru jums laimīgu mammu!”

Kā rūpes par sevi mēs varam uzskatīt jebkuru darbību, ar kā palīdzību sieviete padara sevi laimīgu, apzināti ieguldot enerģiju, laiku un naudu savā psihiskajā, emocionālajā un fiziskajā veselībā (atslēgas vārds šeit ir “apzināti”). Tas ir tas, kas dod prieku, pārstartē un piepilda ar enerģiju.

Tā ir:

– Rūpes par savu ķermeni (miegs, veselīgs uzturs, ūdens balanss, masāžas, SPA, manikīrs, matu kopšana, sejas, ķermeņa kopšana, vanna, sauna, joga, atpūta, dziļā elpošana utt.)
– Radošas un bagātinošas nodarbes (mūzika, dziedāšana, lasīšana, adīšana, izšūšana, zīmēšana, gleznošana, kulinārija, atbrīvošanās no nevajadzīgām lietām utt.).
– Attiecības (atbalsta saņemšana, ciemos iešana, spēja palūgt, tikšanās ar draudzenēm, domubiedriem, mīlestības paušana utt.).
– Garīgās un iedvesmojošās nodarbes (psihologa apmeklējums, terapeitisko grupu apmeklējums, personības izaugsmes treniņi, meditācijas, dienasgrāmatas rakstīšana, pateicības, jaunu pārliecību formēšana (afirmācijas), jēgpilnu filmu skatīšanās, teātru, izstāžu, muzeju, koncertu apmeklēšana utt.).
Sievietes rūpes par sevi ir ieradums vispirms pašai uzvilkt skābekļa masku, zinot, ka apkārtējiem no tā kļūs vieglāk elpot.

Autors: Oksana Šulga
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepieļauj, ka tev nozog kaut vienu stundu tavas dzīves

nozagt dotol_l_21131

Viena sieviete žēlojās:
vīrs viņu absolūti nenovērtē. Neapsveica dzimšanas dienā, kā parasti aizvainoja, pazemoja. Pieaugušie bērni atsūtīja sms un viss. Un, lūk, viņa viena pati sēž mājās un raud. Viņai nupat palika piecdesmit gadu. Viņa saprot, ka žēloties nav labi. Vienkārši tā sanāca, piedodiet. Nav kam pastāstīt. Un šis stāsts būs tieši par to. Tāpēc arī uzrakstīju komentāru.

Bet kāda cita sieviete lietišķi pajautāja: kur Jūs dzīvojat? Ja gribat es atbraukšu, ja esat Maskavā. Pa ceļam nopirkšu garšīgus hamburgerus un picu, tādu treknu, ar sķiņķi, lai siers būtu tāds staipīgs un pa virsu smalki sagriezti pipariņi un sīpoliņi. Nopirkšu kādu dzirkstošo dzērienu. Un kraukšķīgos kartupelīšus. Un mēs to visu apēdīsim un pēc tam aiziesim uz kino. Vai arī, ja esat tālu vai nevēlaties manu vizīti, tad šo visu pati sev pasūtiet. Vai arī nopērciet sev kaut ko citu garšīgu. Bet pēc tam dodieties uz kino, skaisti saģērbieties, uzkrāsojieties. Un priecājieties! Priecājieties par dzīvi! Neļaujiet nozagt savu dzimšanas dienu
Katra diena ir dāvana, katra dzīves diena ir svētki. Es to zinu pēc savas darba pieredzes.
Un sieviete, kura bija pasūdzējusies jautāja: Jūs esat psihologs?
Otra atbildēja: nē, es esmu medmāsa reanimācijā.
Jā, tā ir pareiza rekomendācija no profesionāļa. Vienkārši lieliska. Praktiska un iedarbīga.
Es varu tikai pievienoties viņas vārdiem. Neļaujiet, lai jums nozog kaut vienu dienu, kaut vienu stundu!
Sliktam garastāvoklim, dusmīgiem, ļauniem cilvēkiem, vienaldzīgajiem un skandālistiem, – neļaujiet sevi apzagt. Nopērciet sev kaut ko labu, aizejiet uz kādu skaistu vietu, sapucējieties savā labākajā kleitā. Tā rekomendēja speciālists, kurš katru dienu redz to, cik trausla ir dzīvība un cik dārga tā ir….

Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis
Zīmējums: Doto

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?

dzives jega4

Kā saprast, ka es sevi JAU MĪLU?
Tad, kad citi cilvēki tevi vairs netracinās.
Jā, tā arī ir! Tieši tā es arī domāju.
Kāpēc šī ir pazīme tam, ka es sevi mīlu?
Kas ir mīlestība pret sevi?
Tā ir sevis pieņemšana ar visiem saviem trūkumiem un labajām īpašībām, atļauja būt sev tādam, kāds esi, pārtraukšana cīnīties sevī ar tām īpašībām, kuras tev sevī nepatīk.

Kad klients man saka, ka cīnās ar saviem trūkumiem, es jautāju: “Vai tu vienlaicīgi dzīvo kaujas laukā un kapsētā”? Cīņa ar trūkumiem nozīmē to, ka cilvēks pastāvīgi cīnās pats ar sevi. Bet karā, kā jau karā: vienas sub-personības* nogalina citas. Lūk, arī kaujas lauks un kapsēta (mirušos taču ir pieņemts apglabāt).

Par mīlestību pret sevi.

Pats interesantākais ir tas, ka, ja tu cīnies pret kaut ko, tad šis “kaut kas” NEKAD nebeigsies.

Cīņa tā cilvēka, kurš cīnās, dzīvei piedod jēgu. Un, ja tā beigsies, zudīs dzīves jēga.
Tu jautāsi: “Sanāk, ka ar saviem trūkumiem nav jācīnās? Lai viss paliek, kā ir?”
Es parasti atbildu, – nav jācīnās, savi trūkumi ir jāatzīst un jāpieņem un pēc tam jāapgūst un jānostiprina jaunas vērtīgas un efektīvas īpašības un ieradumi. Raksturs ir labojama lieta, kā minimums, par 50%. Pārējie 50% ir iedzimtas nervu sistēmas īpatnības, kas nekad arī nemainās. Vecie un neefektīvie uzmanības modeļi un īpašības vienkārši paši nomirs no vecuma un bezjēdzības.

Jā, un kas tad ir trūkumi? Mēs taču ar tiem nepiedzimām! Tie kaut kādā veidā uzradās. Bet, ja jau reiz uzradās, tātad tajā mūsu dzīves brīdī šīs īpašības un uzvedības modeļi mums bija VAJADZĪGI! Tātad tad tie mums PALĪDZĒJA. Bet tagad to laiks ir pagājis, mēs esam izauguši un tas, kas bija VAJADZĪGS, LAI IZDZĪVOTU, tagad mūs ierobežo un traucē mums attīstīties.

Pateiksim saviem šī brīža trūkumiem “PALDIES”, jo pateicoties tiem mēs IZDZĪVOJĀM. Un kļuvām labi cilvēki – bez liekas pieticības. Vienkārši tagad mums ir jāiet tālāk.

Un kā tad paliek ar aizkaitinājumu?

Aizkaitinājums un apbrīns ir aizsardzības mehānisms – “projekcija”. Tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem piedēvējam, bieži vien pārspīlētā veidā, negatīvas un pozitīvās īpašības.

Kad mēs par kādu sajūsmināmies un kādu apbrīnojam, mēs cilvēkā redzam īpašības, kuras vēlētos, lai piemīt mums pašiem, tāpēc, ka tās asociējas ar cilvēkiem, kas ir augstākā sociālajā statusā, materiālajā nodrošinātībā, intelektuālajā līmenī u.t.t.. Taču, kā teikt, nav lemts.
Apbrīnā nav mīlestības, kaut gan daudzi uzskata, ka šīs divas sajūtas ļoti labi saskan. Apbrīnā, patiesībā, ir ļoti daudz skaudības.

Daudzi cilvēki lielās ar savu tuvinieku sasniegumiem (ne bērnu), draugu, vienkārši paziņu, tā, it kā tie būtu viņi. Un viņiem šķiet, ka viņiem pieder daļiņa šo panākumu. Un arī tas ir no NEmīlestības pret sevi un skaudības, kuras ļoti rūpīgi tiek slēptas no sevis paša.

Aizkaitinājuma gadījumā negatīvās īpašības vai nu mums sevī nepatīk ļoti stipri, vai nu mēs baidāmies, ka par mums tā padomās.

Tad, lūk! Kad cilvēks pilnībā sevi pieņem un atļauj sev būt visādam, viņš atļauj arī citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt. Un pats vairs neizjūt ne aizkaitinājumu, ne apbrīnu. Šis cilvēks atzīst katra cilvēka tiesības dzīvot tā, kā vinš vēlas, un pieņem viņa izvēli būt tam, kas viņš ir. Un pasaule viņam kļūst gaiša un priecīga un cilvēki – ļoti interesanti.
Autors: @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

* Sub-personību psiholoģija (Psychology of Selves) vai “Dialogs ar balsīm, attiecības un iekšējā personības psiholoģija” („Voice Dialogue, Relationship & the Psychology of Selves”), kā arī “Apzinātā Ego psiholoģija” (Psychology of the Aware Ego). Speciālisti visbiežāk to dēvē par ” Dialoga ar balsīm” metodi (Voice Dialogue).
Šīs sistēmas pamatā ir premisa, ka cilvēka uztvere par sevi kā vienotu un nedalāmu “es” ir absolūti nepareiza. Viņi uzskata, ka cilvēka „es” patiesībā veido daudzas sub-personības. Katrai no tām ir sava balss, sava vēsture, jūtas, mērķi un pat savas pretenzijas pret indivīda personību. Šīs iekšējās balsis veido neatkārtojamo cilvēka raksturu un lomas, ko viņš ikdienā izspēlē. Ar šīm sub-personībām ir saistīts arī cilvēka nepārtrauktais iekšējais dialogs pašam ar sevi, – taisnošanās , kritika, paskaidrojumi u.t.t.

Mīlēt sevi nozīmē nenostādīt sevi neērtā situācijā

milet sevi7

Tu zini savas stiprās un vājās puses un jau laicīgi tās atrunā. No vienas puses tāpēc, lai nepieviltu citus, bet pirmkārt tāpēc, kas ir ne mazāk svarīgi, lai nepieviltu pats sevi.

Mīlestība pret sevi nozīmē nenostādīt sevi acīmredzami neērtā situācijā. Lai tā nenotiktu, ir vajadzīgs tikai viens: atrunāt to “pirms” nevis “pēc”.
Piemēram, tu zini, ka varēsi piedāvātajam projektam veltīt ne vairāk kā trīs stundas dienā (tāpec, ka vēl paralēli tam, tev ir divi svarīgi projekti). Pasaki par to, pirms uzsāc darbu. Piemēŗam, tu zini, ka nevarēsi atnākt laicīgi, ja tikšanās ir deviņos no rīta (tāpēc, ka esi pūce un dzīvo ļoti tālu). Pasaki par to laikus. Piemēram, tu zini, ka tev patīk strādāt vienatnē un darbs komandā, kur viss tiek apspriests, tev neder. Pasaki par to laikus.

Mīlēt sevi tik ļoti, lai nepieviltu

Piemēram, tu zini, ka tev nepatīk spontāni pieņemt lēmumus, tāpēc, ka pēc dabas esi lēnīgs cilvēks. Pasaki to laikus. Piemēram, tev nepatīk organizēt ārzemju braucienus, taču tu ļoti viegli uzsāc sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem, – pasaki to laikus. Un tā uzskaitīt šādas situācijas mēs varam bezgalīgi, taču šeit atslēgas vārdi ir “tu zini” un “laikus”.

Pirms kaut ko teikt un apspriest, ir svarīgi būt par to pārliecinātam. Ir jāpazīst sevi. Tu zini savas stiprās un vājās puses un jau laicīgi tās atrunā. No vienas puses tāpec, lai nepieviltu citus, bet pirmkārt tāpēc, kas ir ne mazāk svarīgi, lai nepieviltu pats sevi. Mīlēt sevi tik ļoti, lai nepieviltu.

Iepriekšējā sociālās ģenētikas nodarbībā mēs apspriedām praktiskas rūpes par sevi un to, kā paaugstināt savas dzīves kvalitāti. Un visas četras stundas man galvā malās idiotiskas situācijas, kurās es pati sevi biju pievīlusi tikai tāpēc, ka nezinaju sevi vai neatrunāju visu laikus. Cik daudz konfliktu būtu varējis nebūt! Pie kam, ne tikai profesionālajā jomā, bet arī privātajā un draudzības dzīvē.
Tā vairs nebūs.
“Tu zini” un “laikus”. Mīlēt sevi tik ļoti, lai nepieviltu. Mīli taču!

Autors: Tamriko Šoļi
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis