Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Dari sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.

Iedomājies, ka tev ir draugs. Draugs uz visiem laikiem. Draugs, kurš vienmēr būs blakus un palīdzēs. Tavai salauztajai sirdij. Tavā radošajā krīzē. Tavās nakts skumjās. Tavās šaubās. Tavas karjeras neveiksmēs. Un pat tavā laimē. Draugs, kurš dod tev spēku. Un atbalstu. Kurš uzticami glabā tavus noslēpumus. Zin tavas bailes, taču nekad tās neizmanto pret tevi.


Tāds draugs ir liela laime. Un liels gods.

Man bija pieci gadi. Mans vectētiņš Venadijs Nikolajevičs Čekalovs skolā pasniedza krievu valodu un literatūru. Bija pirmais septembris. Svinīgā līnija. Vectētiņš vada svinīgo daļu. Tās noslēgumā man bija jāiziet auditorijas priekšā un jānolasa monologs topošajiem pirmklasniekiem, kuri pagaidām vēl skaitījās bērndārznieki. Tāda ironija meitenei, kura bērnudārzā skaitījās tikai dokumentos, toties lieliski deklamēja dzeju. Korupcija, visur viena vienīga korupcija.

Un, lūk, pienāk manas uzstāšanās brīdis. Un es pēkšņi sastingstu. Man šķiet, ka pārstāju elpot. Vadītājs velk mani uz skatuvi. Gaiss pēkšņi izsprūk no plaušām un es sāku kliegt. Kaukt. Vecmāmiņa nolaiž acis. Vectētiņš ir šokā. Visi skatās uz mani. Visi zin, kas es esmu. Un visiem ir ļoti interesanti, kā beigsies šis priekšnesums. Kāds ķiķina. Kāds rāda ar pirkstu. Un tikai viens vienīgais cilvēks paņēma mani pie rokas. Man pavisam nepazīstama, apmēram desmitgadīga meitene: “Gribi, iesim kopā?” Un mes gājām. Sākuma padzerties ūdeni no strūklakas. Bet pēc tam – arī uz skatuves. Viņa stāvēja man blakus un turēja pie rokas. Kaut arī es nemaz nezināju, kā viņu sauc.

Laiks skrēja ļoti ātri. Es pieaugu. Mācījos. Iemīlējos. Mācījos dzīvot. Simtiem reižu kāpu uz skatuves. Simtiem reižu izgāzos un simtiem reižu uzvarēju. Zaudēju cilvēkus, kurus mīlēju. Un atradu mīlestību sevī. Es ļoti daudz ko neprotu. Ļoti daudz ko nezinu. Ļoti vāji orientējos vairumā zinātniskajos procesos. Taču es izdarīju pašu galveno. Es pratu sevī izaudzināt draugu, kurš vienmēr paņem mani aiz rokas un saka: “Ejam kopā!”.

Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri man teiks, ka es nekad nevarēšu. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri teiks, ka es nodarbojos ar niekiem. Cilvēki, kuriem nepatīk kā es gatavoju. Kā rakstu. Kā izskatos. Kā dzīvoju. Uzskata manus sapņus par nožēlojamiem. Taču es vienmēr paņemu sevi aiz rokas un saku: “Ejam kopā!”

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Darīt sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.
Turēt aiz rokas, kad bail. Lutināt ar dāvanām. Barot ar garšīgu ēdienu. Ļaut izgulēties. Dalīties iespaidos. Uzticēties. Atbalstīt. Apskaut. Lepoties ar sasniegumiem. Un nomierināt skumjās. Saprast, kas tevi dara laimīgu. Atšķirt, kur mīlestība un kur tās nav. 

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties. Klausīties sevī. Un tikai tad, kad būsi sev kļuvis par tādu draugu, tu spēsi draudzēties ar citiem. Un mīlēt citus.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saģērbies silti un dzīvo!

Galvenais ziemas likums – saģērbies silti un dzīvo…
Saģērbies silti savās labākajās domās un mīļākajos džemperos…
Satinies daudzkrāsainā no mīlestības diegiem austā plediņā un dzer tēju ar ievārījumu….
Iedraudzējies ar savām skumjām un pasaki tām, ka tu vairs nebaidies to caururbjošā skatiena, kas tev saka to, ka ne vienmēr būs tā, kā tu vēlies….
Izelpo un nomierinies…
Sagaidi vēlo sniegu…
Sagaidi sevi, sapinušos sen nevajadzīgas takās, bet mājās nākošu…
Sagaidi ne pēc mēneša vai gada, bet … tagad…
Aizej līdz durvīm, atver tās un ielaid savu kluso pārmaiņu ēnu, kuras tev vajadzīgas vairāk nekā skaļās…
Klusas tās ir tev…
Skaļas – lai kaut ko pierādītu tiem, kas ārpusē…
Ja gribi, pierādi…. taču labāk saģērbies silti un dzīvo…
Nevar visu laiku paļauties uz to, ka atnāks kāds un sasildīs…
Nevar visu laiku justies nelaimīgs tikai tāpēc, ka kāds nav atnācis, vai arī ir atnācis, bet ne ar tām dāvanām, par kurām tu sapņoji…
Nevar dzīvot aukstumā, tikai tāpēc, ka nav sveša siltuma….
Ir jāsaorganizē savējais…
Un jādzīvo…
Un jāsacer pašam savi vienkāršie svētki…
Un mīlestībā jāskatās uz šo pasauli, kas nogurusi no upuriem, kurus masveidīgi vēlas apmainīt pret laimi…. mīļie, nav izdevīgs “maiņas kurss”… darījums tiek atcelts….
Saģērbies silti un dzīvo….
Bet tālāk….
tad jau redzēs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūpes par sevi

Sieviete rada atmosfēru attiecībās. Viņai jā…

Stop! Lūk, šeit apstājies. Šodien. Šodien, tieši šodien tu neesi atmosfēras radītāja. Tu neesi sieviete–Svētki, neesi Glābēja, ne Saudzētāja, ne Sargātāja, ne Burve vai Feja, vai vēl kaut kas.

Tev pašai šodien vajadzīgas rūpes.

Jā, protams, apkārtējiem ir ļoti svarīgi no tevis saņemt uzmanību, sapratni, pateicību, zināšanas, pacietību, viedumu, mieru, un smieties par taviem jokiem, iedvesmoties no taviem patiesajiem komplimentiem, tikt tevis uzklausītiem, mīlētiem un iedvesmotiem.
Tikai jautājums: vai tad tev, mana Mīļā, nav vajadzīga uzmanība, mīlestība, rūpes, labi vārdi, maigums?

Tu taču nevari visu laiku būt superatmosfēras ģenerators visās tajās daudzajās attiecībās ar ģimeni, draugiem, radiem, kaimiņiem, paziņām, nepazīstamajiem un tā tālāk…. cilvēkiem.

Varbūt kāds no tava tuvākā loka būs ļot izbrīnīts (tā taču mēdz būt, ka tu ļoti cītīgi to slēp), taču tu:

✦ Dažkārt esi nogurusi. Izdedz, izdedz emocionāli, izjūtot visus-visus, ļoti dažādos, sasildot daudzas sirdis; pārdedz, uzklausot daudzus-daudzus, saprotot un dāvājot siltus vārdus; pārdedz fiziski no ļoti-ļoti daudzajām rūpēm; no vainas sajūtas un nožēlas, ka būtu varējusi vēl vairāk izdarīt.

✦ Dažkārt esi slima. Un tev ļoti gribās “uz rociņām”, gribas sadzirdēt mīļus vārdus un sajust rūpes. Jebkuras rūpes.

✦ Tu mēdz būt saraudājusies. No visa uzkrātā pārpilnības; no savām un ne savām uzkrātajām emocijām, no visa pārdzīvotā, no stresa, kas beidzot ir tevi panācis, bet dažkārt no tā, ka pati nezini, – lūk, gribas raudāt – un viss. Bet pēc tam paliek vieglāk.
Un, ja šīs un daudzas citas “neatmosfēras” it kā “nesievišķīgā” stāvokļa apraksti šodien ir par tevi, tad tas nozīmē, ka pienācis laiks sarīkot “rūpju par sevi” dienu vai stundu.

Parūpēties par to, ko tieši tev, tieši šodien ir svarīgi saņemt, pieņemt, atjaunot sevī:

💞 No sirds atpūsties.

💞 Ar garšu atveseļoties.

💞 Palutināt sevi kā pašā laimīgākajā bērnības variantā.

💞 Palūgt palīdzību, nevis skriet kārtējo reizi glābt pasauli.

💞 Atslēgties no visiem, kas pieraduši ar pastieptu roku lūgt tavu palīdzību, cietējiem, lūdzošiem vai tavu uzmanību bezgalīgi pieprasošajiem, tiem, kuri žēlojas, un žēlojas, un žēlojas, kuriem vienmēr tevis ir par maz, maz un maz.
Mīlēt – tas nav tikai stāsts par “dāvāt sirds siltumu un būt labestīgai”. Tas ir arī stāsts par to, lai pateiktu “nē” un pārstātu audzēt cilvēka-patērēšanas vēlmi apkārtējos. Dažkārt šis otrais ir vēl svarīgāks. Viss, protams, ir atkarīgs no situācijas konteksta.

Šodien tu neesi sieviete-atmosfēŗa, no kuras visiem kaut ko vajag.

Šodien tu vienkārši esi Dieva mīļotā meitenīte. Šodien un vienmēr. Un tā – visu mūžību.

Tu esi Dvēsele. Dvēsele-Saule, Dvēsele-Prieks, Dvēsele-Varavīksne, Dvēsele… kaut arī Sniegpārsliņa – viegla, maiga Dieva plaukstās.

Un tevi mīl, tevi sasilda, par tevi rūpējas.

Tu šeit esi vajadzīga vienalga kāda: noraudājusies, slima, nogurusi, “pārdegusi”, stresaina, noskumusi, aizvainota, saīgusi, visāda-dažāda.

Tevi apskauj, skūpsta, tu jūti, kā tu piepildies ar tīrību, zināšanām, ticību, gaismu, mīlestību…

Un pavisam drīz tu atkal atgriezīsies pasaulē, lai dāvātu, apmainītos, no kāda pat kaut ko saņemtu, precīzāk – atļautu sev saņemt.

Mana Mīļā, atpūties, pasmaidi brīnumam, kurš mājo tevī, ieej savā iekšēja klusumā un, lūdzu, parūpējies par sevi un dod iespēju Visumam un tiem, kuri tevi mīl, parūpēties par tevi.

Es vēlu tev laimi!

Ņina Sumire
Ilustracija: Anna Siļivončik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt sevi

Mīlestība pret sevi ir tad, kad tev interesantāk ir tas kā ir, nevis tas “kā varētu būt”.
Kad savs paša stāsts ir interesantāks par kāda cita. Sava dzīve un ceļš interesantāks par visu citu. Ar visiem saviem kāpumiem, kritumiem, šūpolēm, it visu.
Kad būt sev pašam ir interesantāk kā izlikties par kaut ko vai kādu.
Kad interesanti ir sevi izzināt, iepazīt, atklāt.
Kad interesanti. Ar sevi. Bez neviena cita.
Kad viegli par sevi pasmieties. No sirds.
Kad ir brīvība izpētīt un kļūdīties. Lai izdarītu secinājumus un mēģinātu darīt kaut kā savādāk.
Mīlestība pret sevi – tas ir dabiskums. Es esmu.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē klausīties un dzirdēt sevi.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē pārstāt cīnīties ar sevi un dot sev brīvību.
Mīlestība pret sevi – tas nozīmē būt savā pusē. Vienmēr un visur. Pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi (jo tas tikai tā šķiet).
Mīlestība pret sevi nozīmē izvēlēties sevi un mīlestību, Dievu sevī. Vienmēr. Jebkuros apstākļos. Tāpēc, ka savādāk vienkārši nav iespējams.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienmēr atgriezies mājās….

Atgriezies mājās…
Vienmēr atgriezies mājās….
Atgriezies tajā vietā, kuru tu uzskati par savām mājām…
Atgriezies pie tiem cilvēkiem, kuri tev tuvi un mīļi…
Atgriezies pie tiem logiem, kuros gaisma deg tieši tev…

Lūk, tik vienkārši…

Mani Mīļie cilvēki, tik vienkārši var pārciest visas likstas, jebkuru salu, jebkuras krīzes…

Vai arī ne tā…

Ja tu lasi šīs rindas un saproti, ka tev nav kur atgriezties, nav pie kā atgriezties, tad atgriezies pie sevis…
Pie sevis paša, reiz aizmirsta uz svešiem sliekšņiem…
Nosaluša aukstās mājās…
Pazuduša bezgalīgās stacijās…
Pie sevis paša… saprotot to, ka nekā nav tāpēc, ka reiz biji ne tur…
Ne tam noticēji…
Ne tos gaidīji…
Nerāj sevi un nekaunini…

Kamēr tu esi, ir kur atgriezties…

Pie sevis…

Bet tur, būs, kas būs…
Varbūt silti un labi…
Es tam ticu… vienmēr… katram….

Atgriezies mājās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es zinu!!!

laime111111

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Tas nozīmē pamosties no rīta un vairs nedomāt par to, ka pasaulē ir kāds veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks, viedāks un labāks. Tas nozīmē skatīties spogulī un nevēlēties pamest savu atspulgu. Uzticēties šim atspulgam. Nav svarīgi, ar kosmētiku vai bez, arī noskaņojumam nav nekadas nozīmes… Es vienkārši uzticos tam, kas deg manā sirdī.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Vairāk negaidīt kaut kādus pasākumus, tikšanas, notikumus, dzimšanas dienas, izlaidumus, brīvdienas… Negaidīt mīlestību un uzmanību pret sevi! Ļaut sev būt laimīgai šodien, tagad. Skatīties acīs garāmgājējiem, nenovēršot acis pret netīro asfaltu…. Zināt, ka pasaule apkārt ir tikpat brīnišķīga, cik vienmēr ir bijusi.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Priecāties par katriem savu tuvinieku, tālu, aizgājušu un aizmirstu cilvēku panākumiem. Priecāties par to, ka viņi dzīvo, rada, elpo, sasniedz. Tāpēc, ka no viņu sasniegumiem ne drusku nemazinās šis uguns manī. Es nekļūstu mazāk brīnišķīga. Es nekļūstu mazāk mīlēta un aizsargāta. Tāpēc, ka esmu tik dziļa, ka spēju sevī ietilpināt arī viņu veiksmi. Es spēju būt daļa no viņu prieka. Es spēju ar katru savu šūniņu saprast to, ka viņu veiksme ir visas pasaules veiksme un prieks, kas nozīmē, ka tāpat kā visa šī pasaule arī viņu veiksme ir daļa no manis.

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi.
Vairs nežēloties par dzīves grūtībām. Iemīlēt pat šīs grūtības. Ar smaidu un humoru sagaidīt katru šķērsli, saprotot, ka aiz tā visa stāv augošs spēks un pacietība. Dievināt valsti, pilsētu, ielu, kurā es dzīvoju. Dievināt skatu pa logu un gājējus aiz loga. Pat tādus – nospiestus un īgnus. Jo viņi taču, tāpat kā es, kaut kad noteikti uzzinās, ko nozīmē Mīlēt sevi.

Gintarė Jautakaitė dziedātāja, dzejniece, komponiste un aktrise
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

Ķermenis saņem vēstis no Dvēseles

kermenis6

Mēs esam raduši uzskatīt ķermeni par kaut ko atsevišķu, tādu, kas dara savu darbu bez mūsu līdzdalības un, ja mēs pret to izturamies “pareizi”, tas nodrošina mums “labu pašsajūtu”.

Daudzi izturas pret savu ķermeni tā, it kā tas būtu vergs, vai arī var izturēties pret to labi, bet pieprasa, lai tas verdziski izpildītu viņu vēlmes un iegribas.

Taču daži runā, ka ķermenis saņem vēstis no Dvēseles. Un, ja nu mēs uz brīdi iedomājamies, ka Dvēsele saņem vēstis no ķermeņa, ka ķermenis palīdz Dvēselei pielāgoties zemes dzīvei, analizē, tulko, dod tīru lapu, tinti un spalvu, lai Dvēsele varētu rakstīt mūsu dzīves hroniku?

Iedomājies, ka līdzīgi kā pasakās par burvjiem un vilkačiem, ķermenis pats par sevi ir Dievs, skolotājs, mentors, pieredzējis pavadonis. Un, ko tad? Vai ir saprātīgi visu dzīvi tiranizēt savu skolotāju, kurš mums varētu tik daudz ko dot un iemācīt? Vai esam ar mieru atļaut visu dzīvi citiem cilvēkiem  to nomelnot, nosodīt, uzskatīt par neizdevušos? Vai mums pietiks spēka nostāties pretī vairākumam un pa īstam, dziļi ieklausīties savā ķermenī, šajā spēcīgajā un svētajā Dieva radībā?

Mūsdienu sabiedrībai raksturīgā pieeja ķermenim ir kā skulptūrai ir aplama.

Ķermenis nav statuja. Tam ir pavisam cits nolūks. Tā uzdevums ir aizsargāt, ietilpināt, atbalstīt un iedvesmot Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko barību Dvēselei.

Tas kalpo tam, lai mūs paceltu, mudinātu un piepildītu ar sajūtām: lai pierādītu, ka mēs esam, ka mēs esam šeit, lai dotu mums pamatu, masu, svaru. Ir aplami domāt par ķermeni tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgās sfēŗās. Ķermenis ir šo pārdzīvojumu nesējs. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, nebūtu pacēluma sajūtas, bezsvara stāvokļa sajūtas. Tas viss nāk no ķermeņa.

Ķermenis ir nesējraķete. Atrodoties šīs raķetes priekšgalā, Dvēsele iluminatorā veras zvaigžņotajās naksnīgajās debesīs un tai aizraujas elpa.

Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete, kura sevi mīl

apskaviens

Sieviete, kura iepazinusi sevi un iemācījusies sevi mīlēt, sāk pasaulē dzīvot pavisam savādāk. Tā kura pieņēmusi un iemīlējusi savu vientulību, pārvēršot to baudā, dzīvē izdara pavisam citas izvēles.

Viņa pārstāj skatīties uz dzīvi trauksmes pilnām mazas meitenes acīm, kura katrā pretimnācējā vīrietī meklē to, vienīgo, kurš atnāks, izglābs, iemīlēs, parūpēsies un beidzot atvieglos viņas ciešanas, tā aizvietojot viņai mammu. Viņa pārstās tēlot patstāvīgo. Pārstās spēlēt neatkarīgās un veiksmīgās lomu, gaidot to mirkli, kad emocionāli varēs kādam “uzkārties kaklā”. Viņas prieks ir neviltots un pārstāj būt maska, kuru uzvelk vīriešu pievilināšanai. Viņas prieks pavisam vienkārši kļūst par dzīves priekšnoteikumu.

Viņa vairs nemeklē vīrietī vecāku. Viņa pati kļūst sev par māti un māsu. Viņa daudz ko var un ar prieku pieņem iespēju būt vienai.

Viņa vispār pārstāj meklēt kādu ārpusē, jo ir atradusi pati sevi. Un arī daudziem pazīstamais “meklējošais” sievietes skatiens, kuru tik labi pazīst ikviens vīrietis, pazūd uz visiem laikiem, atbrīvojot vietu skatienam iekšup, sevī. Vai arī skatienam debesīs, meklējot Dievu. Nobriedusi sieviete sāk skatīties uz pasauli mierīgi, ar sapratni caur mīlestību pret sevi un ar savu dzīves izpratni.

Viņa vairs nepiekrīt apšaubāmām attiecībām ar vīrieti iluzorā cerībā, ka viņš mainīsies uz labo pusi un izaugs. Pieaugs un atradīs sevi un kļūs par to ideālu, kuru viņa vienmēr ir gribējusi redzēt sev blakus. Viņa atmetīs savus iluzoros centienus izmainīt un izaudzināt vīrieti.

Viņa ir gatava redzēt blakus tikai to, kuru spēs pieņemt tādu, kāds viņš ir, bez “apstrādes” un uzlabojumiem. Spēs iemīlēt tādu, kāds viņš ir, saprotot, ka dzīvos tieši ar to, nevis ar savām fantāzijām.

Viņa skaidri zin, uz ko ir gatava, bet uz ko – nav. Ko ir spējīga labot, un – ko nav. Viņa zin, ka mīlestība, pieņemšana un dzīves viedums darbojas labāk par centieniem “nodarīt labu”. Taču pat maigums, mīlestība un pieņemšana negarantē viņai neko, izņemot to, ka viņa pati varēs būt laimīga pati ar sevi sevī. Bet patiesā, iekšējā, neizrādītā laime, kurai ir ļoti stiprs pamats, vienmēr atradīs iespēju radīt laimi arī ārējā pasaulē. Tāpēc, ka ārējā laime ir tikai iekšējās atspoguļojums.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tikai viens cilvēks

 

3a4dae854051debc4a670664d6ece6eeVienīgais cilvēks, kurš tev pietrūkst, esi TU PATS.

Tu dzīvo nemierīgi, tev šķiet, ka tev kaut kas trūkst. Tu vēlies atrast cilvēku, lai mīlētu, lai būtu laimīgs. Bet patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev pietrūkst, esi tu pats. Un kad tu attapsies attiecībās, tajās vēl joprojām trūks tikai viena cilvēka. Tevis!

Tev vajadzīgas ir lietas, tev kaut kā nepietiek: mantas, mašīna, apģērbs, aksesuāri, māja. Bet patiesībā tev vajadzīgs ir tikai tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Bet brīdī, kad tev tas viss ir, tev vēljoprojām pietrūkst tā, kam tas viss pieder. Pietrūkst tevis.
Tu sapņo par to, ka būsi piederīgs kādai ļaužu grupai, kādai lielai kompānijai, skolai vai ģimenei. Taču, ja tev šķiet, ka tas tev uzdāvinās tevi, tu ļoti maldies. Ja tu neesi atradis sevi, tad arī piederot kādai grupai, tev vienalga vēl joprojām pietrūks viena cilvēka. Tevis.
Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti esi tu pats. Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš var atrast visus risinājumus, nomierināt, uzjautrināt un iedot tavai dzīvei interesi, arī esi tu pats.
Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šo sajūtu – esi tu. Tas nenozīmē, ka tu paliksi viens vientuļš un tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Tas nozīmē tikai to, ka tu pārstāj būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāk piederēt tev pašam. Un tad uzrodas tas viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt.

Uzrodas mīļotais cilvēks. Uzrodas draugu grupa. Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj viņai piedāvāt formēt tevi un tu patstāvīgi formē to pats, tāpēc, ka vienīgais cilvēks, kurš var tavā dzīvē atnest laimi – esi tu pats.

Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Duy Huynh
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS