About gincisst

Uzrakstīt man: gincisst@gmail.com

Par GRIBU un VAJAG…

Nežēlība pret sevi vienmēr rada nežēlību pret apkārtējiem. Savukārt saudzīgums darbojas pēc tieši šī paša principa.

* * *

Es esmu ievērojusi, ka daudzus no mums biedē, bet dažkārt pat tracina frāze par to, ka ir jādzīvo tā kā gribās. Arī mans kolēģis Mihails Labkovskis ļoti bieži par to saņem pārmetumus. Kāpēc?
Tāpēc, ka “gribu” – tas ir biedējoši.

Jā, mani mīļie, mums ir tik ļoti bail pat padomāt par to, ko mēs patiesībā vēlamies, ka daudz vieglāk izrādās nopelt vai demonizēt šīs frāzes nozīmi līdz pat briesmīgai visatļautībai, kurā jēdziens “gribu” tiek pielīdzināts nodevībai, bezatbildībai, negribēšanai palīdzēt slimiem vecākiem vai audzināt savus bērnus, būt uzticīgam… Cilvēki tik daudz ko izfantazē, patiesībā protestēdami pret savām iekšējām bailēm, ka visiem pārējiem automātiski jāsāk kaunēties pat skaļi izrunāt “ķecerīgos” vārdus par savām vēlmēm.

Un šie “demonizatori” pat nepamana, ka paši piebeidz sevi ar saviem pašu ieročiem. Jo ​​izrādās, ka visu, ar ko viņi tik ļoti lepojas – to, ka nepamet ģimeni, dzemdē un audzina bērnus, palīdz slimiem vecākiem utt., viņi nevis patiesi grib, bet mokoši piespiež sev darīt, baidoties no apkārtējo nosodījuma.

Un visa viņu dzīve griežas nevis ap apzinātu izvēli, kas parasti sākas ar lielu un godīgu domāšanas procesu par to, ko mēs vēlamies un ko nevēlamies, bet ap aklu sociumā atbalstāmo vidējās statistiskās dzīves obligāto punktu izpildi.

Apprecējās, tāpēc, ka pienācis laiks, un visi citi jau to izdarījuši. Piedzemdēja tāpēc, ka visi tā dara. Vecākus apciemo tāpēc, ka tā pieklājas. No ārpuses nav kur piesieties – dzīvo pareizi un kā pienākas. Taču, kas tam visam iekšpusē? Vai tik tas nav iemesls tik milzīgai agresijai pret citu cilvēku “gribu un darīšu?”

Var taču dzīvot pavisam savādāk un saprātīgi pieiet šim “gribu”.
Ja, piemēram, tu gribi, lai tev ir laimīga ģimene, tev noteikti gribēsies uzzināt, ar kuru tieši cilvēku to gribi un tu veselīgi iesaistīsies veselīgās godīgās savstarpējās attiecībās. Ja gribi bērnu, tad noteikti gribēsies arī kļūt par lielisku vecāku. Ja gribēsi patiesi un no sirds, nevis pienākuma pēc, atbalstīt savus vecakus, tad arī gribēsi viņos ieraudzīt interesantus cilvēkus, nevis tikai aukles saviem bērniem.

Taču, ja nevēlēsies, bet baidīsies, ka būs “sliktāk nekā pie cilvēkiem”, tad arī sanāks nekā. Nav svarīgi, ar ko, nav svaīgi, kā, nav svarīgi, kur, nav svarīgi, kāpēc – kā sanāca, tā sanāca.

Viss labākais, uz ko mēs vispār esam spējīgi, sākas un balstās tieši uz “gribu”, nevis uz “vajag”.

Dzīve arī bez mums piespēlē mums pietiekami daudz neatgriezenisku lietu, neņemot vērā mūsu vēlmes un gribēšanas. Tad, kas ar mums notiks, ja mēs vēl paši labprātīgi iekalsim sevi važās?

Dzīvot tā kā gribās – tas nenozīmē atņemt citiem viņu brīvību, pamest nelaimē, necienīt. Tas nozīmē būt atbildīgam par savām paša izvēlēm un baudīt dzīvi, nevis dzīvot, paciešot to mūžam sakostiem zobiem.

Jūs man pasakiet, kā jums patīk labāk: kad otrs ir uzticīgs tikai tāpēc, ka vēlas tāds būt un ir kopā ar jums tāpēc, ka mīl, uzticas un lolo, vai arī nekrāpj tikai tāpēc, ka baidās, ka pēc tam būs lielas problēmas, kauns un apgrūtināta dzīve?

Tā arī ar visu parējo. GRIBU – tas ir stāsts par atbildību un veselu psihi. VAJAG – tas ir stāsts par “priekš kam man domāt, ja manā vietā visu jau ir izlēmuši”? un bailes būt atbildīgam par savām izvēlēm.

Apauj ērtas kurpes un aizej kādu stundiņu pastagājies kaut kur klusumā, un labi padomā par to, vai tavā šodienas dzīvē ir pietiekami daudz “gribu”?…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

10 dīvaini vingrinājumi smadzeņu treniņam

❤️ Tīri zobus ar “neērto” roku.
Pētījumi liecina, ka pretējās smadzeņu puslodes izmantošana (kā šajā vingrinājumā) izraisa strauju un būtisku smadzeņu garozas paplašināšanos. Atceries arī zobu pastas tūbiņu atvērt ar neērto roku 🙂
❤️ Dušā mazgājies ar aizvērtam acīm.
Taktilās sajūtas aktivizē citas smadzeņu zonas. Tavas rokas pamana to, ko tu nevari redzēt, un sūta par to signālus smadzenēm.
Pamēģini no maņām izmantot tikai tausti. Atver ūdens krānu un noregulē ūdeni, uzticoties savām sajūtām. Pēc tam mazgājies ar aizvērtām acīm.
❤️ Maini savu ierasto rīta kārtību.
Smadzeņu pētījumi liecina, ka jauni uzdevumi palielina smadzeņu garozas apgabalus, fiksējot smadzeņu aktivitātes līmeņa paaugstināšanos.
Piemēram, pēc brokastīm apģērbies un izej pastaigā ar suni pa citu ceļu, nekā parasti, nomaini savu iemīļoto TV kanālu vai radiostaciju uz citu.
❤️ Burtiskā nozīmē, apgriez priekšmetus ar kājām gaisā.
Kad tu skaties uz lietām, kas stāv pareizi, tava kreisā, “verbālā” smadzeņu puse tās ātri atpazīst un nekavējoties nosūta tavu uzmanību uz citu vietu. Apgriežot tās otrādi, tava smadzeņu labā puse ieslēdzas un mēģina atpazīt attēla formu, krāsu un attiecības, ko tā nesaprot.
Apgriez kājām gaisā ģimenes fotoattēlus, sienas pulksteņus un kalendāru.
❤️ Samainieties vietām pie pusdienu vai vakariņu galda.
Vairumā ģimeņu katram no ģimenes ir sava vieta pie galda, taču smadzenēm nepārtraukti ir vajadzīga jauna pieredze.
Samainieties vietām, lai izmainītu savu skatu uz telpu, cilvēkiem un arī to, kā tu pasniedzies pēc sāls vai pipariem.
❤️ Ieelpo jaunus aromātus.
Tu droši vien nevarēsi atcerēties, kurā brīdī tu iemācījies to, ka, piemēram, kafijas smarža asociējas ar jaunas dienas sākumu. Jaunus neironu ceļus tu vari izveidot, ja savienosi neierastus aromātus, piemēram, vaniļu, kanēli, piparmētru ar kādu savu darbību.
Tu vari kādu nedēļu paturēt blakus savai guļvietai kādu sev mīļu aromātu. Atver to un ieelpo, kolīdz pamosties, pēc tam, kad apģērbies, ieelpo atkal.
❤️ Atver mašīnas logu.
Hipokamps ir smadzeņu daļa, kas atbild par atminām. Tās būs īpaši spilgtas, ja tajās piedalīsies smaržas, skaņas, tēli.
Pamēģini atpazīt jaunas skaņas un smaržas savā ceļā. Atvērts mašīnas logs lieliski tam palīdzēs.
❤️ Pēti produktus lielveikalā.
Lielveikali ir iekārtotii tā, ka visienesīgākās preces tiek novietotas cilvēka acu augstumā, tāpēc iepērkoties tu ļoti daudz ko neievēro.
Apstājies veikalā pie vitrīnām un paskaties uz apakšējiem plauktiem. Ja ieraudzīsi kaut ko, ko iepriekš neesi ievērojis, paņem un palasi sastāvu, padomā par to. Tas nenozīmē, ka tev šī prece jāpērk, tu jau esi izjaucis savu rutīnu un ieguvis jaunu pieredzi..
❤️ Palielini komunikāciju skaitu dienas laikā.
Zinātniskie pētījumi ir daudzkārt parādījuši, ka komunikācijas trūkums negatīvi ietekmē vispārējās kognitīvās spējas.
Esi izslāpis? Labāk nopērc dzērienu veikalā pie pārdevēja, nevis paņem to automātā. Uzpildi degvielu? Labāk samaksā kasē pie pārdevējas, nekā terminālī ar karti.
❤️ Lasi dažādi.
Kad mēs lasām paši vai klausāmies, kad lasām skaļi balsī vai klusiņām, mēs izmantojam atšķirīgas smadzeņu puslodes.
Tāpēc, lasi skaļi priekšā savam draugam, bērnam vai vīram. Vienu brīdi esi klausītājs, otru – lasītājs. Iespējams, tu grāmatu lasīsi ilgāk, toties būs labums smadzenēm un vairāk kopā pavadīta laika.
Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

Par apgaismības “lēkmēm”

Daudziem ezotēriskajiem iesācējiem šķiet, ka evolūcija nozīmē par katru cenu izaudzēt sevī gaismu jebkurā pieejamajā veidā, tāpēc tie cenšas uzlēkt uz garīgās attīstības augstākajiem pakāpieniem, visiem spēkiem apspiežot sevī zemfrekvences garo viļņu vibrācijas. Tas ir līdzīgi kā mazi bērni spēlē paslēpes: ar rokām aizsedz seju un esi paslēpies.

Bet, lai nokļūtu gaišajā augstas frekvences stāvoklī, vairumā gadījumu tas ir ilgstošs, lēns, nogurdinošs, “netīrs”, bieži vien smags un pacietīgs darbs pie tā, lai integrētu psihoķermeniskos garo viļņu stāvokļus: naidu, alkatību, bailes, skaudību, greizsirdību, lepnību, kategoriskumu – tas ir darbs ar savu Ēnu, kad tu miermīlīgi ar to iepazīsties, sāc to izzināt un lēnītiņām, kā bērnu audzinot, pakāpeniski pilnveidojot un transformējot, palēnām aizved to jau citās frekvencēs.
Zemās frekvences enerģijas lielā blīvuma dēļ šis darbs nevar būt ātrs.

Piemēram, tu vari redzēt, cik lēni aug mati. Tā ir matērija, tā mainas lēni. Un zemās frekvences enerģija nevar transformēties ātrāk kā ķermeniskie procesi.
Ir jāpaiet ilgam laikam lai, piemēram, dabiskā ceļā atbrīvotos ķermenī spazmas, kas radušās baiļu rezultātā. Ķermenis kas reiz bijis ļoti specīgi pārbijies, katru reizi ļoti asi reaģē brīžos, kad tuvojas kādi apstākļi vai cilvēki, kuri atgādina traumatisko pieredzi. Un ir nepieciešama pieredze saskarsmē ar šo stāvokli, kad tu apzināti savieno pagātnes traumu un šodienas situāciju, pakāpeniski atbrīvojot savu ķermeni no baiļu ķetnām.
Tieši tāpat vajaga daudzas reizes satikties ar savu naidu, lai savaldītu tā spēku un transformētu to radošā enerģijā, pārstrādājot tā spēku augstas frekvences gaismā.
Ja tu centies uzreiz kļūt “svētais”, tu sašķel sevi divas daļās, “svētajā” un “grēcīgajā”, ieslēdz grēcīgo pagrabā, tādā veidā ļaujot tai pieaugt spēkā, līdz tā pašam “norauj jumtu”. 

Daži kļūst atkarīgi no šiem psihoaktivitātes uzliesmojumiem, nosaucot tos par šamaņu slimību un uztverot tos kā apgaismības lēkmes. Un tas vienkārši norauj jumtu no tā, ko neesi pārstradājis, un kas ir piesātināts ar lielummānijas bildītēm, kas barojas no neapstrādātiem zemfrekvences stāvokļiem, veidojot lepnību …

Nikolajs Bulgakovs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

UZTICĒŠANĀS

“Iznīcini manī to, kas ir jāiznīcina.
Stiprini to, kas jāstiprina.
Izmanto mani. Radi caur mani, zīmē ar mani katru lāsi dzīves audeklā.
Palīdzi man dzīvot piepildītu un unikālu dzīvi. Staigāt pa agrāk neiepazītām meža taciņām.

Parādi man kā mīlēt dziļāk par to, kā jebkad agrāk esmu mīlējis.
Turi manā priekšā to, kam agrāk uzgriezu muguru.
Palīdzi man kļūt maigākam un atslābināties, pilnībā pieņemot to, ar ko vēl joprojām atrodos kara stāvoklī.

Tu vari man dot problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie atnesīs vēl lielāku uzticēšanos dzīvei.

Palīdzi man smieties par savu nopietnību.
Palīdzi man atrast humoru tumsā.
Parādi man dziļu miera sajūtu bangojošā vētrā.

Neslēp no manis patiesību. Nekad.
Lai pateicība ir mans pavadonis.
Lai piedošana ir mana mantra.
Lai šis brīdis vienmēr ir mans ceļabiedrs.

Ļauj man redzēt tavu seju katrā sejā.
Ļauj man sajust tavu silto klātesamību manā klātesamībā.
Un atbalsti mani brīžos, kad gribēšu atkāpties.

Elpo caur mani, kad es nespēju elpot.
Dod man iespēju nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam.

Āmen”

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Padzerties dzīvi

Iedomājies, ka tu gribi padzerties. Tev ļoti slāpst! Mute ir sausa un kakls kā smilšpapīrs.

Tu ieej virtuvē un redzi ūdens krūzi. Ieskaties, un redzi, ka ūdens ir sastāvējies, duļķains un nelabi ož. Bet tu ļoti vēlies padzerties.

Pirmais, ko gribas izdarīt, atgriezt ūdens krānu, nomazgāt krūzi, pieliet to ar tīru ūdeni un beidzot padzerties. Tu atgriez ūdens krānu, bet ūdens tajā nav. Ir tikai šī krūze ar sastāvējušow ūdeni. Tu pamēģini to, bet tas ir negaršīgs, pat pretīgs. Bet tik ļoti gribas dzert.

Un tagad iedomājies, ka tu ļoti gribi dzīvot. Ļoti stipri gribi dzīvot. Tu tik sen neesi dzīvojis, atslābinājies, juties laimīgs, ka iekšā viss ir burtiski izkaltis un sirdī – smilšpapīrs.

Tu ieskaties sevī. Bet tur guļ senas atmiņas, bailes atkal no jauna piedzīvot sāpes, aizvainojumus, neveiksmes un vientulību. Un tas viss ir tik sastāvējies, pārklājies putekļiem un slikti ož. Un nav nekādu iespēju un vēlēšanās ar to visu sadzīvot.

Pirmais, ko gribas izdarīt, visu nomazgāt un piepildīt ar kaut ko svaigu. Bet mēs sēžam. Vai guļam. Guļam un baidāmies, skumstam par to, ka vienmēr tā. Slēpjamies no tuvības, kas varētu mūs sāpināt, no sevis slēpjamies – tāpēc, ka bail atzīties sev šajā dzīvē.

Un, ja ūdens krānā nav ūdens, tad jāiet uz veikalu un jānopērk tīrs ūdens, vai jāiet uz avotu, vai jāaiziet pie kaimiņiem vai draugiem, kuriem ir ūdens, vai jāieiet kādā kafejnīcā padzerties. Atrast jebkuru avotu un padzerties.

Un tieši tāpat, ja mūsos nav dzīvas enerģijas, tad tā ir jāatrod. Jadodas ceļojumā (kaut uz tuvējo parku), jāpaklausās mūzika, jāaprunājas ar jauniem cilvēkiem, jāpaskatas uz kaut ko skaistu, jāpagaršo kaut kas garšīgs, jāpaklausās kaut kas dzirdei tīkams, jāsajūt savs ķermenis un japarūpējas par to. Un jāpiepildās līdz brīdim, kamēr tīrā ūdens šalts nenoskalos visus putekļus un duļķes. Līdz brīdim, kad atkal sagribēsies un varēsim dzīvot.

Un tas IR DARBS. Metodisks un pastāvīgs. Mazgāt savu krūzi un liet tajā tīru ūdeni. Un dzīvot.

© Jekaterina Kravec
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik ilgi sēdēsi?

Vai tu zini, kā Indijā medī pērtiķus?

To dara ļoti vienkārši.
Zemē ierok traukus ar šauru kaklu un iemet tajos riekstus.
Pērtiķis iet. Ierauga zemē caurumu. Caurumā ierauga riekstus.
Daudz riekstu.
Iebāž caurumā roku, sagrābj pilnu sauju riekstu. Un cenšas to izvilkt.
Bet nevar izvilkt, jo sauja pilna ar riekstiem, nevar izvilkt no šaurā trauka kala.

Sākumā pērtiķis trako, lēkā, cenšas izvilkt roku, bet pēc tam nomierinās un sēž.
Stundu.
Divas.
Trīs.
Taču atlaist pirkstus un izbērt riekstus pat neiedomājas.

Pēc tam atnāk mednieki un nogalina pērtiķus. Pat ne ar ieročiem. Vienkārši ar kokiem. Vienu aiz otra.

Tad, lūk, šis ir stāsts par mums – cilvēkiem.
Mēs esam tie pērtiķi. Ar riekstiem saujās.
Kādam šie rieksti ir izglītība, kuru žēl pamest. Kādam vīrs, ar kuru jādzīvo kopā, jo tā ērtāk. Kādam, ierastais darbs, lai arī par mazu naudu, bet labāk tā, nekā nekā…

Un tā mēs sēžam un nav mūsu spēkos izlaist no rokām riekstus.
Un sēžam.
Un sēžam.
Jautājums, kapēc sēžam? Ko gaidām?
Sevi un citus pierunājam.
Kurp tad vēl mēs iesim?
Kam mēs tādi esam vajadzīgi?
Bet šeit, kādi nekādi, tomēr rieksti…
Visu mūžu sēžam. Līdz pensijai. Līdz kapa malai…
​​​​​​​Skumji…

Fragments no Andreja Iļjičova grāmatas “Praktisks ceļvedis laimes medībām”
Avots: Счастливый психолог
Foto: Marlene Esquiús
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā ar savu enerģiju palīdzēt cilvēkiem?

Mani Mīļie, pati lielākā palīdzība cilvēkiem ir mūsu augstās enerģijas.

Kad mūsos valda miers, bezbailība, patiesa un tīra mīlestība, laime par to, ka mēs vienkārši esam, ka dzīvojam (elpojam, staigājam, redzam…), šīs enerģijas sāk mainīt šo pasauli.

Tad par brīnumu visiem, telpa it kā izlīdzinās. Cilvēki mums apkārt kļūst mierīgāki un viedāki. It kā pazūd un apdziest visas konfliktsituācijas. Cilvēki mums blakus sāk atvērti smaidīt viens otram, vēloties ar kaut ko palīdzēt un darīt labu. Mūsu dzīvē ienāk prieks un laime.

Ja tu spēj savas vibrācijas ikdienā noturēt augstā līmenī, tad pietiek vien ar to, ka tu vienkārši dzīvo šai pasaulē un izstaro šo Dievišķo enerģiju. Tu gluži kā Gaismas lāpa nes šajā pasaulē labestību un mīlestību. Un tu kļūsti par to bāku, pie kuras pievelkas citas Dievišķās cilvēciskās būtnes. Ar savu augsto enerģiju tu sāksi “atmodināt no ilūzijām” šo pasauli.

Bet, ja šobrīd tava enerģija ir kā lampiņa, kas mirgo, te iemirdzas spožāk, te atkal apdziest un meklē sevi, tad zini, tu vari sev palīdzēt.

Lai palīdzētu sev, pacenties būt pēc iespējas apzinātāks, trenējoties šo enerģiju vienmēr noturēt augstā līmenī. Un rezultāts būs.

Ir dažādas prakses un viena no tām prakse “IEKŠĒJAIS STAROJUMS”

Ja tu jūti, ka tevī iekšā burtiski kaut kas rausta, tracina, mostas agresija un visdažādākais negatīvs, pēkšņi pārņem bailes vai tu redzi, ka apkārt briest konfliktsituācijas, tad neļauj sev nolaisties šajā “tumsā” un nekur nevajag bēgt, baidoties nosmērēties šai piķa melnumā, un nevajag arī tam padoties.

Pietiek ar to, ka tu ieslēdz savu apzinātību, esi savā centrā, nereaģējot un neiesaistoties šajā zemajā enerģijā.

Un pēc tam atcerēties, ka tu taču esi Radītāja Gaisma! Tu esi iemiesojusies Gaisma! Tu esi Gaisma, kurai laiks starot savu Dievišķo Gaismu pasaulē.

Tad arī uzliesmos šī tava spožā Gaima un apmirdzēs šo pasauli. Gaisma ir mūsu būtība. Pietiek vien pievērst tai savu uzmanību un domas, atcerēties par to un momentā šī uzliesmojusī lāpa mūsos caur portālu sirdī iziet uz āru!

Mīļais, kolīdz sajūti, ka esi Gaisma, fokusē savu uzmanību uz to un pacenties noturēties uz šī enerģijas viļņa, tad tas tevī paplašināsies, augs un piepildīs visu telpu sev apkārt ar brīnišķīgu enerģiju.

Pārmaiņas telpā var uzrasties praktiski momentā. Cilvēki apkārt kļūs mierīgāki un draudzīgāki, un tevī pašā atmodīsies tāda laimes sajūta, kura nav salīdzināma ne ar kādiem materiālajiem labumiem.

Mīļie, esiet brīnišķīgas bākas un vairojiet Gaismu šai pasaulē.

Mīlestībā.

© Magda

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties dzīvot jaunajā pasaulē

Šobrīd mēs esam iegājuši tajā realitātē, kad svarīga būs mūsu elastība, plastiskums, spēja ātri pārslēgties, reaģējot uz visiem notikumiem un situācijām dzīvē.

Kad mēs iestrēgstam stabilitātē, kad esam pieķērušies visam materiālajam, kad baidāmies no pārmaiņām, mēs bloķējam to jauno, tās iespējas, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Mūs desmitiem gadu ir pieradinājuši pie domas, ka notikumiem mūsu dzīve ir jānotiek vienmērīgi un lineāri: piedzimi, gāji skolā, atradi darbu, apprecējies…
Mūs pieradināja sekot “līnijai”, turēties pie stabilitātes, balstīties tajā, ko esam ieguvuši un nolikt to uz pjedestāla.
Mēs desmitiem gadu esam būvējuši šīs mūsu stabilitātes dzelzsbetona konstrukcijas un lepojušies ar to, ka mums tā ir, esam mērījušies spēkiem – kam vairāk naudas, vairāk noderīgu sakaru, īpašumu, kam dārgākas automašīnas, augstāks statuss un tamlīdzīgi.
Mēs iekonservējām sevi stabilitātē un baidījāmies pazaudēt visu, ko esam “sakrājuši pateicoties smagam darbam”.
Un mūs iemācīja dzīvot bailēs PAZAUDĒT… sakarus, stabilitāti, komfortu, visu kustamo un nekustamo īpašumu…
Mums mācīja baidīties no pārmaiņām, baidīties virzīties uz priekšu un attīstīties.
Taču šobrīd visa telpa ir kļuvusi apjomīga un daudzdimensionāla, tā kļuvusi daudz ātrāka, daudz mainīgāka un tajā ir daudz vairāk iespējamo variantu….
Un tas nozīmē, ka ir ne tikai variants “vai nu, vai nu”, bet ir neskaitāmi daudz variantu “arī… arī… arī”… simtiem un tūkstošiem.
Bet mūsu ierobežotība – ir iegūta lieta.
Jaunajā telpā ir savi likumi un noteikumi…
– Kad mēs mācāmies zaudēt un mācāmies pieņemt;
– Kad mēs neasociējam sevi ar saviem sasniegumiem, lomām (jurists, direktors, mamma, treneris,…) un statusiem;
– Kad mēs balstāmies savā pieredzē, taču neceļam to uz pjedestāla;
– Kad katru dienu mēs nodzīvojam kā vienu veselu dzīvi, bet vakarā mirstam, lai no rīta piedzimtu no jauna;
– Kad klausāmies savā iekšējā ritmā un dzīvojam bez steigas, taču protam ātri pārslēgties;
– Kad ieklausāmies savās sajūtās un izdarām izvēles no Mīlestības, nevis bailēm;
– Kad nevadāmies pēc kāda viedokļa “kā pareizi vajag” un necenšamies pielāgoties un paciest;
– Kad neieciklējamies uz rezultātu, bet baudām procesu, un nav svarīgi, ar ko mēs nodarbojamies – vadām automašīnu, mazgājam traukus, komunicējam ar cilvēkiem, vai gatavojam ēst…. galvenais, ka baudām procesu.
Un tad mēs esam SASKAŅĀ ar jauno realitāti, ar tās milzīgo apjomu un daudzdimensionalitāti.
Tad mēs atveramies jaunām iespējām, tad mūsos dzimst pārliecība un miers, bet sirdī, baiļu vietā mēs sajūtam mīlestību un to notikumu pieņemšanu, kas ienāk mūsu dzīvē.
Vecā vairs NAV un nebūs.
Lineārās dzīves vietā ir daudzdimensionalitāte, ātrums un mainīgums…
Vecie likumi vairs nedarbojas jaunajā telpā un tie centīsies sagraut mūs, tie centīsies bloķēt visu, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē.
Un te nu mēs katrs izvēlamies, turēties pie vecā un turpināt dzīvot bailēs, vai iemācīties dzīvot pēc jaunajiem noteikumiem, baudīt dzīvi, priecāties par notikumiem un iespējām, kas gatavi ienākt mūsu dzīvē.

©Marina Gaidajenko
Tulkoja: Ginta FIlia Solis

P.S. Tie nav tikai vārdi, tā ir mūsu jaunā realitāte un tam ir arī zinātniski apstiprinājumi, kāpēc tas notiek. To ļoti detalizēti apraksta akadēmiķe Valentīna Mironova un vēl ļoti daudzi citi viedi cilvēki.
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2022/07/14/svarigakais-sobrid-planeta-sakusi-dzivot-cita-dimensija/

Par spoguļiem, skaudību un neattaisnotām cerībām

Man ļoti patīk Svetlana Kazina, patīk viņas uzdrīkstēšanās, tiešums. Mani netracina tas, ka viņa brīžam runā rupjības. Un es viņai pārsvarā gadījumu piekrītu. 🙂

“Salda mēle”” nav nekāds kapitāls 🙂

Es jums pateikšu, KAS MANĪ IR TĀDS, KAS JŪS TIK BRIESMĪGI TRACINA 🙂

Kad tu redzi, ka kāds atļaujas domāt, runāt un darīt to, ko tu sev neatļauj, tas tevi tracina un sanikno.
Tevi tracina spogulis, kuru tu redzi otrā cilvēkā un kas tevi atspoguļo.
Iedomājies: tu visu dzīvi kaut ko ļoti rūpīgi esi slēpis no apkārtējiem, un arī pats no sevis, un pēkšņi obanā! – kaut kāda tur kaza, kaut kāda maita nēsā sevī spoguli, kurā tu redzi to pašu noslēpumu-noslēpumu, kuru tu tik prasmīgi, cītīgi un it kā droši esi visus šos gadus slēpis!!! Tu biji pilnībā pārliecināts, ka tevī tas nav! Ka tu visus tos mēslus esi noracis vismaz līdz pašam zemes kodolam. Ka neviens pats arheologs vai ogļracis neatraks tavus sen pārakmeņojušos s…dus! Un, še tev! – “Ko es redzu??! Tas esmu es?! Tiešām, spoguļo?! Nē!!!! Tas nav spogulis!!! Tas vienkārši ir cilvēks – s..ds. Kāda velna pēc kāds atļaujas darīt to, ko es sev neatļauju?!
Kāda velna pēc kāds sev atļauj staigāt brīvībā, kad es sēžu cietumā, kurā pats sevi esmu iesēdinājis? Un lai arī šis cilvēks-spogulis nedara neko īpašu, lai arī viņš nav nekāds miljonārs, vai kaitinošs dziedātājs, aktieris vai politiķis, lai arī viņš ir tikai kaut kāds sīks blogeris ar fotokameru, taču viņš, maita, tracina tevi ar to vien, ka atļaujas parādīties internetā!!! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka viņam “pieseko” cilvēki!!! Un šie cilvēki viņu atbalsta!!!! Vai tad tā drīkstēja???!

Ļoti svarīgi:
Lūdzu, neapkariniet mani ar savām projekcijām!
Savādāk jūs nekad neredzēsiet mani-īsto.
Tam, ar ko es jūs trigerēju, nav nekāda sakara ar mani.
Es neesmu atbildīga par to, kas ar jums notiek.
Un es pat nezinu – KAS ar jums notiek tajā laikā, kad esat man uzkarinājuši simtiem savas projekcijas.
Jūs vērsiet uz mani savas cerības un tās vai nu attaisnojas vai neattaisnojas, ja ne, tad jūs apvainojaties, ja – jā, priecājaties.
Taču, ticiet man: ne tur, ne tur, manis, Svetlanas Kazinas nav.

Un tagad pamēģiniet uz mani paskatīties bez cerībām un bez apbrīnas. Iespējams, jums izdosies uz sekundi ieraudzīt Garu cilvēka veidolā, kurš tagad stāv augstu virs upes pie loga un domā: “Kā man atdzīvināt upi un kā iestūķēt vakar uzdāvināto šokolādi un vīna pudeli jau tā pilnajā čemodānā?! …. Nekas, ja es tos atdāvināšu? Nevienam ego nesāks smaržot?

Aizvainotais cenšas aizvainot, laimīgais – aplaimot.

Teksts un Foto © Светлана Казина

“Es dzirdēju par jums tik daudz nepatīkamu lietu, ka uzreiz sapratu, ka jūs esat brīnišķīgs cilvēks!”
Raņevska

Tulkoja un piekrita: Ginta Filia Solis

Ko tu esi iemācījies šī gada laikā?

Ir rīts. Šķīvī dziest putra, krūzē – tēja. Gatavojamies jaunai skolas dienai. Mēs virtuvē esam trīs: mans dēls, kaķis un es. Kā saka, nekas nevēstīja par… Un pēkšņi atskan jautājums:
– Mammu, un ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?

Es esmu šokā. No kurienes tāds jautajums? Domāju, lai sākumā pats uz to atbild, savādāk “piepūtīsies”, dzirdot manu garo sarakstu. Tāpēc fiksiņām novirzu jautājumu atpakaļ jautātājam.

– Un ko tu iemācījies?

– Es iemācījos pats izpildīt mājasdarbus, rāpties kokos, pamazām esmu iemācījies paciesties, normāli izturēties pret to, ka tu raksti rakstus, esmu iemācījies sasmīdināt, esmu iemīlējis tomātus, skaisti izgrebt koku, konstruēt, superīgi vizināties ar velosipēdu, esmu iemācījies visādas lietas telefonā izdarīt, pagatavot biezpienu ar krējumu, palīdzēt tev, ātri skriet, atspiesties uz vienas kājas, visu darīt ātri.
Bet, ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?

Es apstulbu.
– Nūū, es… tā sacīt…. Mazāk dusmojos uz tēti. Un vēl dažām tantēm iemācīju darīt to, ko daru es. Vēl dziedāt iemācījos.

Un vairāk man neko uzreiz neizdevās atcerēties.

Pēc tam, apdomājot mūsu rīta sarunu ar dēlu, es aizdomājos, lūk, par ko.
Bērni pastāvīgi kaut ko mācās. Šī opcija viņos ir burtiski “iebūvēta”. Bet kaut kādā savas dzīves brīdī viņi šo spēju zaudē un pārvēršas pieaugušajos, kuri tāpat jau visu zina un prot. Un tad viņi pārstāj mācīties. Un tajā mirklī sākas vecums. Jā, vecs tu vari būt arī 30 gados, pat 20..

Vēl pirms diviem gadiem es atrados lēni vīstošo cilvēku sarakstā. Es ļoti daudz ko zināju, taču pielietot šīs zināšanas dzīvē sanāca kaut kā ļoti reti. Biju gudra, garlaicīga pieaugusi tante. Bet pēc tam es sāku mācīties “pa īstam”. Tas ir tad, kad zināšanas ātri pārtop par jaunām iemaņām un prasmēm. Un šodien tu dari to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji.

Man jau šķita, ka es diezgan labi tieku galā ar savu skolnieces lomu. Taču rīta saruna ar dēlu man parādīja manu izaugsmes zonu. Bērniem šis apmācību režīms vispār nekad neizslēdzas. Viņi ir pastāvīgos meklējumos. Esmu pārliecināta, ja viņam šo jautājumu uzdošu pēc mēneša, tas būs vēl viens tikpat garš saraksts.

Ir ļoti svarīgi šo “bērnišķīgo” pieeju apmācībām no jauna sevī atdzīvināt. Tad gan pieaugušais gan bērns būs nodarbināti ar vienu kopīgu lietu – šīs lielās pasaules izzināšanu. Protams, katrs savā līmenī. Un tad šī bērnišķīgā ziņkārība vairs netracinās. Tā vietā parādīsies interese. Tas ir motīvs, kas mums liek pastāvīgi attīstīties. Un tur, kur ir attīstība, tur ir dzīve.

Un ko tu iemācījies pa šo gadu?

© Valērija Gradobojeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis