About gincisst

Uzrakstīt man: gincisst@gmail.com

Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš nemeklē glābēju

pieņem vīru

Visu dzīvi mani interesē cilvēki, kuri savas attiecības ar citiem cilvēkiem nepārvērš smagā atkarībā, kurā no tiesas nav nekādas mīlestības…

Ir tikai mežonīgas bailes no vientulības…
Nespēja aizpildīt savu emocionālo telpu…
Un iemācītā bezpalīdzība, kurā viņi pat necenšas kaut ko izdarīt savas dzīves labā, lai kļūtu par vienotu veselumu.
Attiecības ar viņiem ir smags pārbaudījums…

Tas arī tādēļ, ka viņu jūtu arsenālā visu nosaka bērnišķīgs aizvainojums, ar kura palīdzību viņi cenšas saņemt visu, ko vēlas un uz ko paši nav spējīgi…

Emocionālā pašpietiekamība ir garantija tam, ka attiecības ar otru cilvēku tiks uzbūvētas godīgi…

Tāpēc, ka pašpietiekamam cilvēkam ir vajadzīga tuvība tieši ar to, kas viņam tuvs un dārgs, viņam ir svarīga garīgā vienlīdzība, ilgas un sirsnīgas sarunas, uzticēšanās, maigums un apmaiņa ar pašām gaišākajām sajūtām…
Viņš nemeklē savu problēmu risinātāju…
Viņš nemeklē aukli…
Viņš nemeklē glābēju…
Un viņam nav vajadzīgi upuri…
Viņš neslimo ar neirozi, kas paģēr otru cilvēku pārvērst par vadāmu īpašumu…
Šī paša iemesla dēļ viņš nav greizsirdīgs…
Un viņam IR KO DOT, atbildot uz visu, ko viņš saņem…
Mīļie, tikai tas, kuram ir labi pašam ar sevi, var uzdāvināt savas klātesamības laimi citam…

Lūk, kur ir jēga ieguldīties, tiecoties pēc mīlestības, nevis studējot “20 veidi kā attiecībās panākt savu”…

Es vispār labprāt izvairītos no satikšanās ar cilvēkiem, kuri lieto vārdu “panākt savu” attiecībās ar dzīviem cilvēkiem.
Esi tu pats.
Viss pārējais atnāks, apsolu!
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Kāds ātrums!!!!!

zimejums Emilia-Dziubak

Kad es pagājušajā rudenī atgriezos no Azerbaidžānas Monreālā, lidmašīnā man blakus “lidoja” kāds pavecs ebrejs. Tieši tā – lidoja. Un tas bija ļoti labi redzams. Es vienkārši sēdēju lidmašīnas krēslā. Bet viņš lidoja mežonīgā ātrumā. Viņš centās par to nedomāt, pat dziedāja, taču ielidojot katrā mākonī, es baidījos, ka viņš vai nu izraus man roku vai zaudēs samaņu.
Es nolēmu novērst viņa uzmanību un kaut nedaudz palīdzēt viņam pārvarēt bailes. Sāku izjautāt viņu. Un viņš man stāstīja garum garu stāstu par to, cik ļoti viņam bail. Visos sīkumos un niansēs. Cik reizes viena lidojuma laikā viņš stjuartei lūdz maisiņu, cik vīna izdzer. Es ilgi klausījos un māju ar galvu, žēloju viņu. Bet pēc tam man apnika un es viņam stingri pajautāju: “Bet, kad jūs atrodaties uz zemes, kad neesat lidmašīnā, vai jums nav bail lidot ap sauli ar ātrumu 30 kilometri sekundē?” Es piebildu, ka tas ir 108 000 kilometri stundā. Maigi izsakoties, tas ir stipri ātrāk par mūsu lidmašīnu. Viņš skaļi iesmējās un palūdza stjuartei vīnu.
Šo gadījumu es atcerējos tieši šodien, kad domāju par to, kāpēc mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi tad, kad guļu zemē uz grīdas un neko īpašu nedaru. Tad, lūk. Es nemaz neguļu. Es lidoju. Un ne horizontāli. Es lidoju apkārt Saulei, griežoties ap Galaktikas asi un kopā ar daudzām citām galaktikām kustos tuvāk Varenajam Gravitācijas centram.

Oksana Arbatova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Emilia-Dziubak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties

dzives kvalitate

Mana vecmāmiņa jau sen bija aizgājusi viņsaulē, kad es beidzot sapratu viņas dzīves mācību, kas bija ietverta visās viņas vēstulēs: izdzīvošana tā ir apziņas skaidrība, bet apziņas skaidrība ir uzmanība.

Jā, viņa rakstīja arī par to, ka klepus vectētiņam kļūst arvien dziļāks, ka nesen viņi bija zaudējuši savu māju, ka nav ne naudas, ne darba, bet ir uzziedējušas ūdensrozes un ķirzaciņa atradusi vietiņu saulītē, un rozes nevīst, neskatoties uz karstumu.

Vecmāmiņa bija ielāgojusi to, ko viņai iemācīja viņas grūtā dzīve: vienalga, vai tev ir veiksme vai izgāšanās, tās nenosaka tavas dzīves kvalitāti. Šī dzīves kvalitāte vienmēr ir proporcionāa spējai priecāties. Un spēja priecāties ir uzmanības dāvana.

Džūlija Kamerona “Mākslinieka ceļš”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu mani redzi?

šeit un tagad 01

Saikne nav balstīta uz to, cik daudz laika mēs pavadām kopā ar kādu, vai uz to, ko darām. Saikne vienmēr balstās uz klātbūtnes kvalitāti.

Lūk, kāpēc mēs iemīlamies cilvēkos, kuri liek mums justies dzīviem: kaut kādā zināmā līmenī mēs visi izmisīgi vēlamies būt klātesoši šeit un tagad.

Klātbūtne šeit un tagad neprasa ieslīgšanu meditācijā, dziļu elpošanu un ko tamlīdzīgu. Tas ir tikai viens gluži vienkāršs lēmums: “Ok. Tagad es būšu klātesošs – šeit un tagad”. 

Tas nav tas lēmums, kuru tu vari pieņemt no rīta un vairs par to neatcerēties. Tas ir lēmums, kuru tu pieņem atkal un atkal visas dienas garumā. Upss, atkal esmu projām no esošā momenta? Nav problēmu, lidojums atpakaļ aizņem vien sekundi.


Maija Endželo uzskata, ka eksistē vien četri jautājumi, kurus mēs neapzināti pastāvīgi uzdodam viens otram.
Kad balsī neizteikta atbilde uz katru no četriem jautājumiem ir viennozīmīgs JĀ, mīlestība (vai – citos gadījumos – vispārēja cilvēcība) attiecībās izpaužas daudz redzamāk un tas sajūtams tai pašā sekundē.

Vēl plašākā kontekstā, cilvēki, kuri nesaņem atbildes uz šiem jautājumiem (vai tie, kuri dzird NĒ), izjūt arvien pieaugošu atrautību no sabiedrības.

Lūk, šie 4 jautājumi:

– Tu mani redzi?

– Vai tev ir svarīgi, ka es esmu šeit?
– Vai tev manis pietiek vai arī man ir jākļūst labākam?
– Vai es varu pateikt, ka esmu īpašs, pēc tā, kā tu skaties uz mani?
Vai tie ir tavi bērni, kolēģi, partneris vai jebkurš cilvēks no taviem paziņām – viņš jūt, ka tu viņu no sirds pieņem, ja tu pastāvīgi apstiprinoši atbildi uz katru no šiem jautājumiem, ja, skatoties uz viņiem, tu atlicini laiku tam, lai viņus ieraudzītu. Ja tu kādu redzi, liec viņam saprast, ka tu viņu redzi.

Piebremzē un (kaut gan ir nedaudz jocīgi rakstīt par šo, kas ir tik vienkārši, tomēr) kaut uz sekundi patiesi paskaties uz otru cilvēku.

Burtiski tikai vienu papildus sekundi.

Un, protams, ja tu mīli kādu, parādi viņam savu mīlestību. Atļauj mīlestībai, kuru tu jūti, izpausties tavā sejā, tavās acīs un tavas klātesamības kvalitātē.

Ketrina Šaflere “Kā sekundes laikā izmainīt savu dzīvi”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Mēs paši esam spējīgi radīt apkārtējo pasauli atbilstoši tam, kas mūsu sirdīs un galvās

10906305_326822560841546_8368252877697921195_n

Mēs patiešām protam uzpūst no mušas ziloni. Mēs protam paši sanervozēties tur, kur tam nav nekāda iemesla. Mēs protam sarīkot skandālu uz līdzenas vietas. Diemžēl.

Viss atkarīgs no tā, uz kāda viļņa esam uzskaņojušies, pie kā turamies un, izejot no tā, kāds ir mūsu atbalsta punkts, izdarot savus secinājumus.

Vienu un to pašu rīcību, vienu un to pašu frāzi mēs varam iztulkot dažādi, vadoties no tā, kā šobrīd jūtamies.

Un krīze arī te ir rādītājs. Es zinu sievietes, kuras krīze it kā neskāra, tomēr viņas ar savu trauksmi ienesa to savās ģimenēs. Bet zinu arī tādas, kuras pat ļoti sarežģītā laikā bija optimistiski noskaņotas, ar pateicību pasaulei, un viņu mājās tā vētra, kas trakoja ārpusē, vispār nebija pamanāma.

Ir kāds stāsts par kādu franču biznesmeni, kurš ieradās Amerikā Lielās Depresijas laikā un no nulles uzbūvēja savu veiksmīgu, plaukstošu biznesu. Tas ir diezgan dīvaini – valstī krīze, bet viņam uzsmaidīja veiksme.

Un, kad viņam jautāja, kā tā gadījās, viņš atbildēja, ka vienkārši neko par šo krīzi nezināja, uz to brīdi ļoti slikti pārzināja angļu valodu un avīzes nelasīja.
Šis stāsts ir ļoti pamācošs – nevajag fokusēties uz krīzi. Un nevajag ar to attaisnot savu slinkumu – sakot, kādēļ gan kaut ko darīt, ja tāpat nekas nesanāks. Nevajag stimulēt savu nepārliecinātību par sevi un saviem spēkiem. Un kaut arī krīzes laikā ir tik daudz iemeslu sevi pažēlot, tieši grūtos laikos nav nekādas jēgas šādā veidā vākt savus bonusus. Vai ir vērts tēlot, ka nekas nenotiek? Ka tas mūs neskar un neskars? Ka krīzes vispār nav? Vai tādā gadījumā mēs nelīdzinamies strausam, kurš galvu iebāzis smiltīs?

Es labāk skatos acīs tam, kas notiek. Bez bailēm un panikas.

Pieņemt to un izdzīvot – kopā ar savējiem, savu ģimeni, saviem tuvajiem. Un darīt to kopā ar Dieva palīdzību, tāpēc, ka bez Viņa neviens zāles stiebriņš nepakustēsies.

Ja krīze ir atnākusi, tātad tā kāda iemesla dēļ ir vajadzīga. Ir jāizmanto tās dotās iespējas un nevajag tāpec taisīt histērijas un sēt paniku.

Krīze ir – tas ir viens. Krīze – tas ir labi – tas ir divi. Krīze – tas ir tikai uz laiku – tas ir trīs. Krīze ir mūsu laiks un tas ir pats galvenais. Labākais laiks izaugsmei, attīstībai un pārmaiņām.

Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Turēt līdzsvaru

Sonya_Kosar lidzsvars

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienā atrast sevī viegluma sajūtu.

Saudzēt savu jūtīgo, godīgo sirdi nozīmē vienā no tās kabatiņām nēsāt sev līdzi to pašu vēstuli, otrajā – jūras šalkoņu, trešajā  – saulespuķu sēkliņas, ceturtajā – pašus svarīgākos vārdus, kuriem šobrīd ir pats īstākais laiks.

Bet pēc tam vienā mirklī atbrīvot to visu, vienā mirklī, lai visa vieta paliktu mīlestībai un tikai, un saprast, ka nekas nav mainījies.

Turēt līdzsvaru nozīmē pat vissarežģītākajās dienās atrast sevī viegluma sajūtu. Varbūt šobrīd tas ietērpts vārdos, varbūt – pieskārienos, varbūt tai pašā bedrītē aiz tavas austiņas, varbūt tajā lēmumā, kuru tu pieņem lūpas sakniebis.

Būt sev pašam  – tas nozīmē salīmēt sevi no mūzikas, aizvērtām durvīm, apskāvieniem, atteikumiem, ātrumā pateiktiem asiem vardiem, vēstulēm, pārdomātām līdz pedējam. No klusuma, kas pārņem, kad paliec viens ar pirmo izplaukušo ziedu, un brīnumaina skaistuma, ne vienmēr vārdos izsakāma. No apžilbinošiem atspulgiem ledus skulptūrās, no savu sapņu atspulgiem ūdenī.

Pamēģini tagad izlikties, ka viss augstāk teiktais nav par tevi.
Кит не спи
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Sonya Kosar
Tulkoja: Ginta Filia Solis