About gincisst

Uzrakstīt man: gincisst@gmail.com

Vīrišķības skolotājs

virietis

Man skolā bija skolotājs – cilvēks, kurš ļoti lielā mērā ietekmēja manu dzīvi un manu pasaules uztveri un redzējumu. Viņš šodien vairs nestādā par skolotāju, jo dzīvo klosterī. Viņš pateica kādu lietu, kas mani patiesi izbrīnīja.

Kad es vēl biju pusaudzis, man ļoti svarīgs jautājums bija: “Kas ir vīrietis? Ko nozīmē, būt īstam vīrietim?”, tāpēc, ka mana kļūšana par vīrieti sākās tieši tad.

Es devos pie viņa ar šo savu jautājumu un viņš teica: “Galvenā vīrieša īpašība ir labestība”. Mani tas šokēja, jo man šķita, ka vīrišķība varētu būt pat sinonīms vārdam agresija.
Labestība!..
Es saprotu, ka labestīgs var būt tikai stiprais. Vājais vienmēr ir agresīvs. Tāpēc vīrieša uzdevums ir iegūt spēku, lai ko tas arī nozīmētu. Patstāvības un neatkarības spēku. Intelektuālo un fizisko spēku. Gara spēku, kas ļaus viņam pret citiem cilvēkiem izturēties cieņpilni un ar sapratni. Tas nenozīmē augstprātīgi. Tas nozīmē ļaut citiem cilvēkiem nebūt ideāliem un tāpat izturēties pret viņiem labi. Vecāki, tēvi konfliktē ar savām sievietēm, kliedz uz saviem bērniem. Kāpēc? Ne jau no spēka vai vīrišķības. Tāpēc, ka ir vāji un nespēj tikt galā ar situāciju. Tāpēc kļūstiet spēcīgāki, labestīgāki – esiet īsti vīrieši!
Radislavs Gandapas
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūras brīze

draudzenes

Grupa četrdesmitgadnieču nolēma satikties un kopā papusdienot. Kā tikšanas vietu viņas izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir daudz jaunu oficiantu, smukās apspīlētas biksēs.

Pēc desmit gadiem, kad viņām bija 50, viņas atkal nolēma kopā papusdienot un izvēlējas restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir labs ēdiens, liela vīnu izvēle un simpātiski oficianti.

Vēl pēc 10 gadiem, kad viņām bija 60, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir klusums, skaists skats uz okeānu un laipni oficianti.

Vēl pec 10 gadiem, kad viņām jau bija 70, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur ir lifts, var piekļūt ratiņkrēslā un oficianti vienmēr ir gatavi palīdzēt.

Vēl pec 10 gadiem viņām visām bija 80 un viņas atkal nolēma papusdienot kopā. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur vēl nekad nebija bijušas. (c)

Es novēlu mums visiem draugus, ar kuriem gribēsies kopā papusdienot un kurus mēs atcerēsimies, pat tad, ja neko citu vairs neatcerēsimies

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Egoisms/neegoisms

hipijs

– Darīt dzīvē to, ko tu vēlies – nav egoisms;
Likt citiem (uzspiest, manipulēt) darīt to, ko tu gribi – ir egoisms.
– Rūpēties par savu laimi un komfortu – nav egoisms;
Likt citiem rūpēties par tavu laimi un komfortu – ir egoisms.
– Secīgi risināt savas dzīves grūtības un fokusēt savu uzmanību uz savu dzīvi – nav egoisms;
Pastāvīgi žēloties un dažādos veidos pievērst citu cilvēku uzmanību savai dzīvei – ir egoisms.
– Piedzemdēt bērnu un dot viņam iespēju iemīlēt dzīvi ar savu paša piemēru, dzīvojot skaistu un aktīvu piepildītu dzīvi – nav egoisms;
Padarīt bērnu par mērķi un savas dzīves jēgu (pakļaut viņu savām interesēm, likt piepildīt savus nepiepildītos sapņus), visu darīt tikai dēļ bērna – ir egoisms.
– Paņemt brīvdienu, atslēgt telefonu, atcelt tikšanos ar draugiem un necelt telefonu, ja šobrīd nevēlies ar šo cilvēku runāt – nav egoisms;
Atnākt uz norunāto tikšanos, atbildēt uz nevēlamo zvanu un padarīt citus par sava saērcinājuma iemeslu – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi un savas intereses, pateikt “nē” un “man tas neder” – nav egoisms;
Izvēlēties otra intereses, ļaut pārkāpt savas robežas un pēc tam vainot savus tuvos par to, ka tava dzīve nav izdevusies – ir egoisms.
– Atteikt otram materiālo, emocionālo un jebkuru citu palīdzību, ja jūti, ka tev tam nav atbilstošā resursa – nav egoisms;
Palīdzēt otram, bet pēc tam uzskatīt, ka viņš tev kaut ko ir parādā un apvainoties, ka viņš šim parādam nepiekrīt – ir egoisms.
– Lūgt palīdzību, bet ļaut otram brīvību piekrist vai atteikties – nav egoisms;
Norādīt uz to, ka viņa pienākums ir tev palīdzēt vai jebkādā veidā spiest viņam tev palīdzēt – ir egoisms.
– Neuzkraut sev pienākumus, kurus neesi spējīgs kvalitatīvi izpildīt un kuri neietilpst tavos pienākumos, bet kvalitatīvi veikt savu darbu – nav egoisms;
Apkrauties ar svešiem pienākumiem, bet pēc tam slepenībā vai atklāti ienīst savu darbu un dusmoties uz kolēģiem – tas ir egoisms.
– Ieklausīties svešos viedokļos, bet darīt tā, kā tu vēlies un saproti – nav egoisms;
Pieņemt otra viedokli, pat tad, ja jūti, ka tas tev neder, bet pēc tam analoģiski uzspiest viņam savējo vai vainot par to, ka viņa piedāvātais nenostrādāja – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi – nav egoisms;
Izvēlēties otru, lai viņš izvēlētos tevi – ir egoisms.

Viss ir ļoti vienkarši – EGOISMS ir tas, kas nostiprina tavu līdzatkarību un upura pozīciju dzīvē.
NEEGOISMS – ir viss, kas tevi padara par tavas dzīves saimnieku. Brīvu, atbrīvotu cilvēku, kurš spējīgs izvēlēties savu paša laimi un būt atbildīgs par to. Esi vieds un mierīgi ar pašcieņu izvēlies sevi un savu dzīvi jau šodien!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

«Es nevaru to atļauties». Stāsts par ierobežojošajām pārliecībām.

dzimtas karma3

Slavenā psihologa Roberta Diltsa, viena no NLP pamatlicējiem māte 1978. gadā saslima ar krūts vēzi. Viņu ārstēja, taču pozitīvu rezultātu nebija.
1982. gadā Patrīciju Diltsu izrakstīja no slimnīcas ceturtajā slimības stadijā.

Roberts nolēma: ja jau reiz viņš bija palīdzējis tik daudziem svešiem cilvēkiem, saviem klientiem, kāpēc gan lai nepacenstos palīdzēt savai miesīgajai mātei?
Viņš kopā ar māti uz vairākām dienām burtiski ieslēdzās savās mājās un šī darba rezultātā izdarīja vienu no svarīgākajiem atklājumiem psiholoģijā.
Viņš atklāja iemeslus, kuru dēļ cilvēki paši neatļauj sev izmainīt savu dzīvi uz labo pusi.
Dilts to nosauca par “ierobežojošajām pārliecībām”, vai “apziņas vīrusiem”. Tie izrādījās trīs.

Dēliņ, teica Patrīcija Diltsa, es saprotu, ka tu man ļoti esi pieķēries un nevēlies, lai es mirtu. Taču neviens cilvēks nekad nav izārstējies no vēža ceturtajā stadijā, turklāt ārsti jau pateica, ka tur vairs neko nevar darīt.

Tā ir pirmā ierobežojošā pārliecība, kuru Dilts nosauca “bezcerība”. Ja reiz neviens nekad to nav spējis, tātad es arī to nespēšu. Ir varianti: “neviena sieviete to nevar”, “neviens šajā valstī to nevar”, “neviens mūsu pensionārs…” un tā tālak.
Taču Dilts nebūtu ģeniāls psihologs, ja diezgan ātri nesaprastu, kā var tikt galā ar bezcerību: ir jāatrod izņēmumi. Viņš atnesa mātei avīžu izgriezumus, izrakstus no žurnāliem, tv ierakstus par cilvēkiem, kuri par brīnumu ārstiem pēkšņi izārstējušies no neārstējamām kaitēm. Tādi gadījumi ir un tie ir aprakstīti. Kad jūs savos komentāros rakstāt “tas nav iespējams mūsu valstī” – tā ir viņa, bezcerība, tātad pirmā ierobežojošā pārliecība. Zāles ir tie stāsti un liecības, kuras mēs vācam un publicējam cerībā, ka jūs tās lasāt.

Bet tālāk lieta sabremzējās: Dilts saskārās ar otro “apziņas vīrusa” tipu – “bezpalīdzību”.
Jā, protams, teica viņa māte, tādi cilvēki ir, taču viņi ir īpaši, tie ir izņēmumi.

Es tāda neesmu: es esmu parasta, veca, vāja un slima sieviete. Es nespēšu izdarīt to, kas viņiem izdevās, man nav tādu resursu. Taču arī to, kā izrādījās, bija iespēja pārvarēt: Roberts Dilts, kurš uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam ir neierobežots resurss, atgādināja mātei, ka sen, sen, kad viņu ģimene dzīvoja nabadzībā un pusbadā, viņa vienmēr atrada izeju no jebkuras situācijas, pat tad, kad tā likās pavisam bezcerīga, pēc principa “acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas dara”. Kad Patrīcija Dilsa vienu pēc otras atcerējās šīs epizodes, viņa kļuva mundra, acis iemirdzējās un viņai kļuva labāk. Bet tas nebija uz ilgu laiku.
Un viņu ceļā parādījās pēdējais šķērslis – trešā pati nepamanāmākā ierobežojošā pārliecība. Dilts to nosauca par “bezvērtību”.
Viņa māte ilgi atteicās par to runāt, taču beidzot teica: vai tu atceries savu vecmāmiņu, manu māti? – Jā, atceros. – Atceries, no kā viņa nomira? – No krūts vēža. – Un viņas māsa, mana tante, no kā viņa nomira? – Šķiet, no gremošanas trakta vēža. – Es ļoti mīlēju savu mammu un tanti. Es ne ar ko neesmu labāka par viņām. Ja viņas nomira no vēža, kāpēc gan man būtu jāatveseļojas?
Dilts atklāja, ka šī uzticība ģimenei un dzimtai, protams, ir laba lieta, taču tā var ar cilvēkiem izstrādāt ļaunu joku. Viņa mātei izveseļoties situācijā, kurā pašas māte nomira, bija kas līdzīgs nodevībai. Ja reiz tā dzīvoja un aizgāja mūsu senči, bet mēs viņus mīlam, tātad arī mēs tā dzīvosim. Īsāk sakot “nekad labi neesam dzīvojuši un nav nemaz tur ko sākt”. Pazīstami?
Šo šķērsli pārvarēt bija visgrūtāk. Bet Roberts Dilts nojauta, kā to var izdarīt un tagad mēs varam izmantot šo viņa atklājumu.
Padomā labi, viņš teica savai mammai. Vai gan tu vēlies, lai mana māsa, tava meita, ja nu pēkšņi saslimst ar šo slimību, saka: ja reiz mana māte no tā nomira, tad man arī jāmirst, jo es taču viņu mīlu? – Kā tu ko tādu, tik briesmīgu vari teikt! Mamma bija šokēta. – Tad parādi viņai labu piemēru. Ja tu tagad nolemsi izveseļoties, tad arī viņa, ja nu gadījumā kas, sev pateiks: mana māte spēja, es arī to spēšu.

Bezvērtības pārvarēšanas resurss slēpjas nākotnē. Bērni kopē savus vecākus. Ja mēs tagad neatradīsim  jaunu uzvedības modeli, kurš ļaus mums labsajūtā nodzīvot vēl vismaz 25 gadus, ja mēs nespēsim tos nodzīvot skaisti, vairojot labo, bet apsēdīsimies uz soliņa žēlodamies par grūto dzīvi, demonstrējot nākamajām paaudzēm bezcerību, bezpalīdzību un bezvērtību, tad arī mūsu bērni, kuri mūs ļoti mīl, 50 gados pateiks: mēs ne ar ko neesam labāki par saviem tēviem, vectēviem, kuri jau 50 gados bija večuki.

Bet, runājot par Diltsa māti, viņa, protams, nomira. Tikai pēc daudziem gadiem un pavisam no citas kaites.
Ksenija Curmantejeva
Avots:Urban Queen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava ģimene ir tava garīgā prakse

tetis_meita6

Reiz kāds cilvēks man rakstīja: “Man tik ļoti gribās vairāk laika veltīt garīgajai praksei, bet pats saprotiet, – sieva, darbs, bērni…”. Viņš droši vien neapzinājās, ka viņa ģimene un darbs arī ir viņa garīgā prakse, pie kam daudz grūtāka un svētīgāka rezultātu ziņā, kā meditācija sniegotajos Himalajos. Es zinu, par ko runāju, jo man aiz muguras ir kā viens, tā otrs.
Ikdienas dzīve ir labākā garīgā skola. Jo tavs atspulgs visskaidrāk ir redzams tieši ikdienas spogulī un tajā tu arvien dziļāk sevi iepazīsti un pieņem tādu, kāds esi. Mācoties no savu ikdienišķo darbību sekām, tu iegūsti viedumu, kas tik ļoti ir vajadzīgs tavai personības un garīgajai izaugsmei.
Garīgā prakse sākas uz zemes nevis debesīs.
Šī apziņa pie manis atnāca kādā rītā, pirms apmēram ceturtdaļgadsimta, kad es klusējot meditēju. Te pēkšņi pienāca mana trīsgadīgā meitiņa Hollija un paraustīja mani aiz bikšu staras, pieprasot manu uzmanību. Es dusmīgi atgaiņājos un nošņācu: “Neaiztiec mani, es meditēju”. Un tūliņ pat sapratu, ka palaidu garām pašu galveno visā garīgajā praksē: apskaut savu paša bērnu tajā brīdī bija daudz svarīgāk kā reizi aiz reizes atkārtot savas mantras.
Kad cilvēki uzdod abstraktus jautājumus par laiku, telpu vai reinkarnāciju, es nemainīgi viņiem jautāju, kas viņu dzīvē notiek ar rīta rosmi, ēšanu, miegu un labestību attiecībās ar cilvēkiem….

Dens Milmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts jau nav par āboliem…

aboli3

– Saška, vai tu kādreiz esi bijis laimīgs?…
Divas zaļas acis, katrai no kurām ir deviņi gadi, izplešas kā palēninātajā filmā…
– Es nezinu…
Viņš atbildēja tik klusu, ka es vēlreiz pārjautāju…
– Es domāju, ka ar bērniem par to nerunā…
Par ko tad runā ar bērniem?..
– Par atzīmēm un labu uzvedību…
– Skaidrs, tomēr pamēģināsim… tad kā ar to laimi?..
Puika ilgi klusē, pēc tam klusiņām atbild:
– Reiz ciemos atnāca vecmāmiņa un atnesa man ābolus… es teicu, ka droši vien ābolus es nedrīkstu ņemt, jo man matemātikā bija trijnieks…
Man nedod saldumus un augļus, kad es slikti mācos…
Bet vecmāmiņa sāka smieties un teica, ka dāvina man ābolus tāpēc, ka vienkārši mani mīl, bet atzīmes var būt visādas…
Tie bija ļoti garšīgi āboli…
Un es pirmo reizi dzīvē neuztraucos…
Vai var teikt, ka biju laimīgs?..
Es klusēju, man bija ļoti grūti runāt tajā brīdī. Bet es noteikti zinu, ka laime ir tad, kad ar tevi runā ne tikai par atzīmēm un labu uzvedību…
Kad tevi apskauj…
Kad ir kaut viens beznosacījumu mīlestības avots…
Un kad ir garšīgi āboli…
©Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieslēdz savu gaismu…

iesledz gaismu4

Kad kāds lamājas, pazemojot tevi,
Kad kāds dod padomus, pēc kuriem tu nelūdzi,
Kads kāds uzskata, ka tu esi vainojams viņa sāpēs,
Kad viņi tevi nedzird, bezgalīgi runājot tikai par sevi,
Kad viņi tevi salīdzina ar citiem,
Ignorē, nosoda vai izsmej tavas domas un jūtas –
Apstājies. Dziļi ievelc elpu.
Zini, ka viņu sāpes nav tavējās.
Zini, ka viņi redz vienīgo sapni, kuru spēj redzēt, kamēr nav pamodušies,
Zini, ka viņi zin nevis tevi, bet savas ilūzijas.
Iespējams, viņiem ir grūti mīlēt sevi.
Iespējams, viņi ārpusē meklē apstiprinājumus savam vērtīgumam.
Iespējams, viņi ir atrauti no savas elpas, ķermeņa, dārgā dzīvīguma un patiesā aicinājuma.
Iespējams, viņi dzīvo labu un sliktu, pareizu un nepareizu, veiksmju un neveiksmju duālajā pasaulē.
Iespējams, viņi ir aizmirsuši parastu esības prieku.
Iespējams, tu to saproti.
Iespējams, tu jau esi bijis tur, kur viņi ir tagad.
Necenties viņus izmainīt. Viņi nevar izmainīties.
Necenties viņus labot. Viņi nelūdz tapt izlaboti.
Jo vairāk tu viņiem uzspied, jo vairāk viņi tevi atgrūdīs.
Nesapinies viņu bēdu tīklos.
Esi skaidrs, pat līdzcietīgs, bez uzspiešanas kādam.
Tas ir normāli, ka viņi ir apbēdināti. Tas patiešām tā ir.
Dod viņiem brīvību būt apbēdinātiem.
Tas ir normāli, ka viņi ir vīlušies tevī.
Dod viņiem brīvību vilties.
Tas ir normāli, ka viņi tevi nosoda. Lai ir brīvi arī tajā.
Esi brīvs paužot savas domas un jūtas.
Ļauj sev skumt, dusmoties, šaubīties, būt vainīgam.
Lai visas šīs vērtīgās enerģijas plūst caur tevi.
Tās tevi neietekmēs, kad ļausi tām brīvi kustēties.
Jā, un šajā ceļojumā tu sastapsi daudzus vārtu sargātājus.
Tā vai savādāk, turpini savu Ceļu un ļauj citiem iet savējo.
Tev tas nav jāpaskaidro vai jāaizsargā.
Esi tu pats šajos grūtajos laikos.
Necīnies ar tumsu: lai kā tur arī nebūtu, tai nav nekādas varas.

Vienkārši ieslēdz savu GAISMU!

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Signei Dauškanei-Platacei par vērtīgo ieteikumu.