Tu esi atbildīgs savas sirds priekšā

Lukas Petik

… ja tu esi patiess savā priekā, savā dejā, savās asarās, agri vai vēlu atradīsies ļaudis, kuri sāks tevi saprast, kuri, iespējams, pievienosies karavānai. Es pats uzsāku ceļu viens, pēc tam sāka nākt cilvēki un tagad tā ir vispasaules karavāna! Es nevienu neaicināju, es vienkārši darīju to, ko jutu, to, kas nāca no sirds.

Es esmu atbildīgs savas sirds priekšā un ne pret vienu citu šajā pasaulē. Un tieši tāpat tu esi atbildīgs tikai un vienīgi savas būtības priekšā. Neej pret to, tāpēc, ka iet pret savu būtību nozīmē, izdarīt pašnāvību, sagraut sevi. Ko tu iegūsi?

Pat tad, ja ļaudis tevi cienīs un tevī klausīsies, uzskatīs par ļoti skaidri domājošu un respektablu cilvēku, nekas no tā nebaros Tavu esību. Nekas no tā nedos tev iespēju apjaust dzīvi un tās brīnumaino skaistumu.

Cik miljoni cilvēku pirms tevis ir dzīvojuši uz šīs Zemes? Tu pat nezini to vārdus. Ir viņi dzīvojuši, vai nav, nav svarīgi. Ir bijuši gan svētie gan grēcinieki, ir bijuši ļoti cienījami ļaudis, ir bijuši visdažādākie egocentriķi, trakie, bet visi viņi ir izgaisuši – un pat viņu pēdas uz šīs Zemes nav palikušas.

Vienīgajai tavai rūpei ir jābūt lolot un aizsargāt tās savas īpašības, kuras tu varēsi paņemt sev līdzi tad, kad nāve paņems tavu ķermeni, tavu prātu, tāpēc, ka tikai šīs īpašības būs tavi ceļa biedri. Un tikai tās ir patiesās vērtības, un tikai cilvēki, kuri sasnieguši tās, pa īstam dzīvo – viņi un tikai viņi, pārējie vien tēlo, ka dzīvo.

Pati par sevi dzīve ne vienmēr ir dzīve. Paskaties uz savu dzīvi. Vai tu vari to nosaukt par svētību? Vai tu vari to nosaukt par altāri un esības dāvanu? Vai tu vēlētos, lai tā tiktu tev dota vēl un vēl?

Neklausies svētajos rakstos – klausies savā sirdī. Lūk, vienīgais bauslis, kuru varu tev izrakstīt. Klausies uzmanīgi, ļoti apzināti un tu nekad nekļūdīsies. Un, klausoties sirdī, tu nekad nevilsies. Klausoties savā sirdī, tu sāksi kustēties pareizā virzienā. Nekad pat neaizdomājies par to, vai tas ir pareizs vai nav.

Jaunās cilvēces galvenā māksla būs savas sirds klausīšanās noslēpums: apzināti, uzmanīgi.

Un sekojot tai, ej tai līdzi, lai kur arī tevi tā vestu. Jā, dažkārt tā tevi atvedīs briesmās – taču tad atceries, ka briesmas ir vajadzīgas, lai padarītu tevi nobriedušu. Dažkārt tā liks tev apmaldīties – un atkal atceries, ka šie maldi ir daļa no izaugsmes. Daudzas reizes tu kritīsi un piecelsies no jauna, jo tieši tā cilvēks krāj spēkus: krītot un atkal ceļoties. Un tieši tā cilvēks kļūst par veselu un integrētu.

Autors: OŠO. Drosme. Prieks dzīvot riskējot.
Foto: Lukas Petiks
TUlkoja: Ginta FS

Advertisements

Laiks padara mūs skaistākas

kermenis12

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Ja esi piekusis, kusties lēnām

Falling with Style

— Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ļoti nogurdina. Tā nešķiet pateicīga. Tu esi piekusis jau no tā, ka dzīvo tajā. Tu esi piekusis pārāk daudz mīlēt, rūpēties, atdot pasaulei, kas ne vienmēr kaut ko dod pretī. Tu esi piekusis no nenoteiktības un pelēkajām dienām.
Tā notiek.

Reiz tu biji pilns gaišu cerību, optimisms bija lielāks kā cinisms, tu biji gatavs atdot, atdot un atkal atdot. Bet salauzta sirds, kāda cilvēka neizpildītie solījumi, neizdevušies plāni – tas viss tevi atkal atgriež no debesīm uz zemes. Ne vienmēr pasaule pret tevi ir bijusi labvēlīga, un bieži vien šķiet, ka zaudējis esi vairāk, ka ieguvis, un šobrīd nav vairs nekādas iedvesmas, lai pacenstos atkal.
Es tevi saprotu.

Patiesība ir tāda, ka katrs no mums ir piekusis. Sasniedzot noteiktu vecumu, mēs sev šķietam ne vairāk kā salauzto siržu un smeldzošo dvēseļu armija, kas izmisīgi meklē harmoniju. Mēs gribam vairāk, bet esam parāk piekusuši, lai palūgtu. Mums nepatīk tas, kur šobrīd atrodamies, bet esam parāk nobijušies, lai kaut ko sāktu no jauna. Mums būtu jāriskē, taču mēs baidāmies, ka viss mums apkārt var sabrukt. Gala rezultātā mēs neesam pārliecināti, cik reižu vēl mēs varēsim sākt visu no jauna.
Ir vēl viena patiesība – mēs esam piekusuši viens no otra – no spēlēm, ko spēlējam, no meliem, ko stāstām, no nenoteiktības, kuru dāvājam viens otram. Mēs negribam uzvilkt masku, bet tajā pat laikā mums nepatīk palikt muļķa lomā. Nākas spēlēt mums nepatīkamās lomas, tēlot kaut ko, jo neesam pārliecināti par savu izvēli.

Es zinu, cik ļoti grūti ir turpināt kaut ko darīt, vai censties atkal un atkal sākt visu no jauna, kad dvēseles spēki, šķiet, jau ir beigušies. Un tie optimistiskie ideāli, kurus mēs lolojām kādreiz, tagad šķiet naivi un muļķīgi.

Taču, lūk, ko es tev lūdzu. Ja esi tuvu tam, lai padotos, no visa spēka izdari vēl vienu mēģinājumu.

Mēs esam daudz dzīvespriecīgāki, kā varam iedomāties, un tā ir neapgāžama patiesība. Mēs esam spējīgi atdot daudz vairāk mīlestības, vairāk cerību, vairāk degsmes, kā atdodam šobrīd. Mēs vēlamies ātrus rezultātus un padodamies, kad neredzam nekādu efektu. Mēs viļamies, kad neredzam atpakaļsaiti, un tāpec pametam visus mēģinājumus.

Saproti to, ka neviens no mums nevar būt iedvesmots KATRU DIENU. Mēs visi aizelšamies. Mēs visi piekūstam. Mēs visi kādreiz viļamies. Tas, ka esi piekusis no dzīves un palicis bez spēka absolūti nenozīmē to, ka tu stāvi uz vietas. Katrs cilvēks, par kuru tu savulaik esi jūsmojis, kaut reizi ir juties kā zaudētājs skrējienā pēc sava sapņa. Taču tas viņam netraucēja sasniegt savus mērķus. Lai ko tu darītu, neļauj sev padoties, lai tā būtu ikdienas rutīna, vai lielu, grandiozu plānu realizācija.

Kad esi piekusis, kusties lēnām. Kusties mierīgi, nesteidzoties. Bet neapstājies! Tu esi piekusis un tam ir savi objektīvi iemesli. Tu esi piekusis, jo daudz dari un maini. Tu esi piekusis, jo audz. Un kaut kad šī augšana pa īstam tevi iedvesmos.

Autors: Irina Lagranž
Foto: Hardi Saputra
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības manifests

milestiba37

Tikai tāpēc, ka es tevi mīlu…

Es nekad neatdošu tev pēdējo, tāpēc, ka mīlu tevi. Jo tad, ja atdošu pēdējo, es dusmošos un apvainošos uz tevi, un vairs nespēšu pieiet tuvāk.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es rūpējos par sevi pirmkārt. Tāpēc, ka, ja es neparūpēšos par sevi, es tev neko nevarēšu dot.

Tikai tāpēc, ka es mīlu tevi, es atveru tev savu sirdi pat tad, kad tajā ir vistumšākā tumsa. Tāpēc, ka, ja es to neatvēršu tev, tā stāvēs starp mums.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dažkārt aizeju no tevis un palieku vienatnē, lai savienotos ar sevi un atpūtusies, atgrieztos pie tevis, kā svaigs cilvēks, gatavs sarunāties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pastāvīgi ar tevi strīdos. Es negribu, lai neizrunātas un nenoskaidrotas problēmas nostātos starp mums.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pastavīgi meklēju sevis attīstīšanas ceļus, lai pēc tam neapvainotu tevi, ka terēju savu dzīvi tikai tev.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es neuzkrauju tev nepanesamu atbildības nastu par savu laimi. Es nelūdzu tev padarīt mani laimīgu, un necenšos darīt laimīgu tevi. Jo katra cilvēka laime ir viņa paša darīšana.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es pacentīšos tavā labā nedarīt neko tādu, kas ir pāri maniem spēkiem, lai vēlāk neapvainotos uz tevi par to, ka tu man to liki.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dusmojos uz tevi, jo tu pienāc man tuvāk, kā jebkurš cits un tāpēc vari izdarīt man sāpīgi. Mans niknums ir ierobežots, un tam ir skaidrs mērķis. Mans niknums nav vēlme tevi nogalināt, bet uzaicināt vienoties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es izdomāju noteikumus, pēc kuriem mēs dzīvosim, jo mēs esam divi atsevišķi cilvēki. Divas Pasaules, kuriem kaut kā jāvienojas.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es esmu ievainojama un neslēpju šo ievainojamību. Tāpēc, ka tieši caur to mēs varam būt tuvi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,es iejūtīgi un saudzīgi izturos pret tavām “sāpīgajām vietām”, necenšoties aiztikt tās. Bet arī neignorēju tās, tā dodot tev iespēju izdziedināties.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es dažkārt esmu stingra, uzstājīga un pat taisnprātīga, lai paliktu es pati. Tāpēc ka, ja es pārstāšu būt es pati, es nevarēšu būt ar tevi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es ļoti bieži tev saku “nē”, lai mans “jā” varētu būt pilns un patiess.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es bieži tev atsaku, lai varētu piekrist tam, kas man patiešām patīk un es tajā varētu būt ar tevi pa īstam.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es tevi nežēloju un nepadaru tevi par morālu invalīdu, bet pacietīgi gaidu, kamēr tu sadziedēsi savas Dvēseles brūces, man klātesot.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es neuzņemos tavu atbildību, jo, ja es to izdarīšu, tas padarīs tevi vāju, bet mani niknu.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es apstājos, kad jūtu, ka tev manis jau ir par daudz.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es saku, ka man tevis jau ir par daudz. Tāpēc, ka, ja es to nepateikšu, mani pārņems pretīguma sajūta, un mūsu kopā būšana kļūs par mocībām.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,  es labāk tev netuvošos, ja nebūšu pārliecināta par tavu vai savu nodomu tīrību un skaidrību.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi,es visu laiku sev jautāju, ko es gribu un kas man ir interesanti. Lai padalītos ar tevi savā priekā par atklājumiem un sasniegumiem.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es cenšos atrast laimi bez tevis, lai neuzkrautu tev atbildību par manu labklājību un, lai padalītos ar to, kas man ir.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es tev neapsolu, ka tas būs mūžīgi. Bet šobrīd es nevaru mīlēt tevi ar visu sirdi un Dvēseli un visiem saviem spēkiem.

Tikai tāpēc, ka es mīlu tevi,, es esmu gatava nodzīvot visu savu dzīvi bez tevis, ja tev tā būs labāk.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es atlaižu tevi visos piedzīvojumos, kurus tu vēlies savā dzīvē izbaudīt. Tāpēc, ka tas, kuram jāaiziet, aizies vienalga. Bet tas, kurš patiesi ir tev lemts, atgriezīsies un paliks.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es priecājos, ja tev ir labi ar vēl kādu bez manis, jo es gribu, lai pasaulē ir vēl vairāk cilvēku, kuri tevi mīl.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es nepieciešu tevi, bet uzreiz pasaku, kas man nepatīk. Lai labāk ir vairāk mazu kašķu, nekā viens liels, visu sagraujošs strīds.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es esmu gatava tevi atlaist jebkurā brīdī, jo es tikai tad varēšu priecāties par katru mūsu kopā pavadīto sekundi.

Tieši tāpēc, ka es mīlu tevi, es visiem spēkiem cenšos iemīlēt un iepazīt sevi, lai necenstos tevi izmantot kā savu “caurumu” aizlīmējamo līdzekli.

Vien tāpēc, ka es mīlu tevi, es satiekos ar savām sāpēm, savu niknumu un savām bailēm. Es atkal un atkal atrodu sevī drosmi iet tam cauri. Es ļoti daudz sagaidu no sevis, bet uz tavu atbildi vien ceru, jo tu esi tu – ne es. Tu esi cits.

Un es redzu tevi. Es cenšos ieraudzīt tevi pēc iespējas skaidrāk, atšķirot tevi no savām fantāzijām un ilūzijām. Vien tikai tāpēc, ka es mīlu tevi.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Dīpaks Čopra: “Kā iemīlēt sevi tādu, kāds esi”?

milestiba es15

Viss sākas bērnībā. Bērni, kurus pa īstam vecaki mīlēja, pārņem no tiem sevis paša vērtīguma sajūtu, kas saglabājas visu atlikušo dzīvi. Taču visbiežāk bērns no saviem vecākiem saņem neviennozīmīgus vēstījumus. Tādus, kā:

  • Es tevi mīlēšu tad, ja tu mani mīlēsi
  • Es tevi mīlēšu, ja tu būsi paklausīgs
  • Es tevi mīlēšu tik, cik tu to būsi nopelnījis
  • Es tevi mīlu, taču neprasi man parāk daudz, es negribu tevi izlutināt

Tu vari atcerēties vai neatcerēties šos vēstījumus no bērnības, taču tiem visiem ir kas kopīgs – tie uzstāda noteiktus priekšnoteikumus, kuru izpildīšanas gadījumā, tevi mīlēs.

Diemžēl mīlestība, kas uzstāda noteikumus, kļūst par normu, bet beznosacījuma mīlestība kļūst par praktiski nesasniedzamu ideālu. Vai mēs varam izmainīt savus iekšējos uzstādījumus par to, cik mēs esam mīlestības cienīgi? Es uzskatu, ka varam!

Atrodi dziļi sevī to vietu, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība, un aizvāc visus šķēršļus, kas neļauj tev pastāvīgi atrasties šajā vietā.

Ceļā uz beznosacījumu mīlestību nāksies risināt divus uzdevumus.
Pirmkārt, atrast sevī to vietu dziļumā, kur dzīvo beznosacījuma mīlestība. Un, otrkārt, aizvākt visus šķēršļus, kas traucē tev atrasties šajā vietā pastāvīgi. Šie divi uzdevumi ir cieši saistīti, jo nevar tā vienkārši transformēt mīlestību, kas uzstāda noteikumus beznosacījuma mīlestībā.

Taču dažādu tautu tradīcijās tiek runāts par tīro apziņu, kura satur gan svētlaimi, prieku, gan ekstāzi. Lai iemācītos sevi mīlēt, ir jāatrod kontakts ar šo savu tīro apziņu. Indiešu garīgajās tradīcijas to sauc par Anandu.

Atrast mīlestības avotu nav sarežģīti.

To var izdarīt ar meditācijas palīdzību. Te var palīdzēt arī dažādas radošās prakses, piemēram hatha-joga, kas palīdz pārcelties miera un labsajūtas zonā, un tādā veidā savienot mūs ar mīlestības avotu. Taču uz īsu brīdi, pieskaroties šim avotam, mēs vēl nevarēsim palikt ar to uz mūžu, tāpēc, ka eksistē atmiņas, vecie ieradumi un pārliecības, kas neļauj mums to izdarīt.

Mīlestības principi

Pamēģini ievērot šos principus jau šodien:

  • Esi labs pret sevi.
  • Uzsmaidi savam atspulgam spogulī.
  • Atļauj citiem teikt tev komplimentus.
  • Baudi pieņemšanas sajūtu brīdī, kad tevi slavē, un izsaka tev komplimentus.
  • Nesodi sevi parāk stingri par sīkajām kļūdiņām.
  • Novērtē sevi un aizsargā savas tiesības.
  • Iepazīsti sevi tā, it kā tu būtu sev labākais draugs.
  • Mierīgi uztver savas dīvainības.
  • Esi maksimāli dabisks, neuztraucoties par to, vai tas patīk vai nepatīk citiem.
  • Saki patiesību tad, kad zini, ka tā jāsaka.

Jebkura transformācija prasa laiku un pacietību, un arī šī nav izņēmums. Pirmais, un pats svarīgākais solis, ir attīstīt sevī līdzjūtību pašam pret sevi, ar tādu pašu labestību, ar kādu tu izturies pret saviem mīlākajiem un tuvākajiem cilvekiem.

Ko NEVAJAG DARĪT!

  • Atteikties pieņemt komplimentus. (“Cik tev skaista kleita!” – “Nē, ko tu, to jau es sen par 2 EUR nopirku humpalās”)
  • Nepieņemt atzinību un uzslavas. (“Nē, nē, es jau nemaz neesmu tik laba”)
  • Pazemināt sevi, pat jokojoties. (“Ko nu es, es jau neko”)
  • Pārvērst savus trūkumus par sarunu tematu.
  • Izdomāt dažādus attaisnojumus cilvēkiem, kuri nodarījuši tev sāpes.
  • Samierināties ar nevērīgu un vienaldzīgu attieksmi pret sevi no cilvēkiem, kuri sakās tevi mīlam.
  • Klusējot pieņemt sliktu attieksmi pret sevi, kad zini, ka tev sevi jāaizstāv.

Tu varēsi ieraudzīt savas pašsajūtas atspulgu pasaulē tad, ja iemācīsies to ievērot. Pat negatīvs atspulgs ir ļoti svarīgs, tas parāda tev ceļu uz pārmaiņām.

Tev apkārt ir cilvēki, kuri tevi nepietiekami novērtē, lai arī tā nevajadzētu būt? Necenties viņus izmainīt, bet saproti to, ka viņu attieksme pret tevi ir tikai un vienīgi tavas paša attieksmes pret sevi atspulgs, tu pats sevi nepietiekami novērtē.

Uzraksti vai izdrukā šo sarakstu, lai saprastu, kā tava dzīve atspoguļo tavu attieksmi pašam pret sevi. Nākamās nedēļas garumā ar ķeksīti atzīmē katru aprakstīto situāciju, kuru novērosi savā dzīvē.

Kā mana attieksme pret sevi izpaužas manā dzīvē

Pozitīvās izpausmes
Kas notiks tad, kad tu sāksi sevi mīlēt:

  • Kāds mani uzslavēja un atbalstīja
  • Man iepatikās cilvēks, kuru es ieraudzīju spogulī
  • Es saņēmu patiesu komplimentu no sirds
  • Es sajutos lepns par to, ko izdarīju
  • Es sajutos, ka esmu savā īstajā vietā
  • Kāds, kurš man ir ļoti svarīgs, nodemonstrēja man savu mīlestību pret mani
  • Es sajutos mīlestības cienīgs
  • Es sajutos mīlēts
  • Es pēkšņi sajutu, cik brīnišķīga ir mana dzīve
  • Es sajutu savu unikalitāti, otra tāda cilvēka visā pasaulē nav

Negatīvās izpausmes
Atceries, vai bieži tevi piemeklēja šādas domas:

  • Kāds mani kritizēja, man to dzirdot
  • Es saviebos, ieraugot savu atspulgu spogulī
  • Es sajutos vainīgs, vai nokaunējos par kaut ko no pagātnes
  • Es sajutos pazemots sarunā ar kādu
  • Es sajutos kā svešs un neviena negaidīts viesis
  • Es sadzirdēju tukšus vārdus, kas izskanēja paužot “mīlestību” pret mani
  • Es sajutos mīlestības necienīgs
  • Man nācās uzklausīt daudz svešu žēlabu
  • Es ļoti asi sajutu kāda manas dzīves aspekta bezjēdzību
  • Es sajutu, cik garlaicīga ir mana dzīve un cilvēki, kurus katru dienu redzu

Vairums cilvēku baidās uzzināt patiesību. Vai arī padomā, ka tikai cilvēki ar zemu pašvērtējumu ievēro savas negatīvās izpausmes. Tas tā nav!

Ievērojot to, kas notiek, godīgi to novērtējot, tu sper lielu soli uz priekšu savā attīstībā un mīlestībā pret sevi.

Paust labestību pret sevi – tas nozīmē sveicināt izmaiņas. Paššaustīšana mums traucē mīlēt sevi un pieņemt tādus, kādi mēs esam šeit un tagad.

Katrs solis, kas sperts nost no negatīvā atspulga un tālāk no negatīvajām izpausmēm mūsu tēlā, ir solis pretī beznosacījumu mīlestībai!

Autors Dīpaks Čopra
Avots: psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vislielākais kārdinājums

dvesele sap3

Pats lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav veiksme, popularitāte, vai vara, bet gan sevis nepieņemšana. Veiksme, popularitāte un vara patiešām var būt lieli pārbaudījumi, taču to vilinājums ļoti bieži ir tikai daļa no viena liela kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad mēs esam ar mieru ticēt balsīm, kas mums iedveš to, ka esam nekam nederīgi, necienīgi cilvēki, veiksme, popularitāte un vara ļoti viegli tiek uztverta kā ļoti veiksmīgas metodes šīs problēmas risināšanai. Taču tās ir visīstākās lamatas, jo problēma ir tajā, ka cilvēks nevar pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Es nebeidzu vien brīnīties par to, cik ātri es pats pakļaujos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, atstumj, nodod vai pamet, es sev saku: «Nu, re, tagad atkal ir skaidrs, ka esmu nekas».

Tā vietā, lai kritiski izvērtētu visus apstākļus, vai tiktu skaidrībā ar savām spējām, un citu spējām, es sliecos sevi vainot ne tikai par to, ko esmu izdarījis, bet arī par to, ka es esmu tāds, kāds esmu.

Mana tumšā puse čukst: «Es esmu bezvērtīgs cilvēks… Es esmu pelnījis tikai to, ka mani atstumj, aizmirst un pamet».

Iespējams, jums šķitīs, ka jūs tomēr vairāk esat tendēti būt augstprātīgi nevis sevi nepieņemoši. Taču padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse?

Vai tad nav tā, ka augstpratīgs cilvēks sevi ceļ uz pjedestāla tāpēc, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir savās paša acīs?
Iespējams, galu galā, ka augstprātība ir tikai vēl viens veids, kā atbrīvoties no savas niecības sajūtas?

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā izrauj mūs no reālās dzīves un padara diezgan sarezģītu mierīgu cilvēku līdzāspastāvēšanu. Man lieliski ir zināms tas, ka zem manas augstprātības slēpjas krietna deva šaubu, tāpat kā aiz manas nevēlēšanās pieņemt sevi, slēpjas lepnība. Vienalga, vai es piepūšos no lepnības, vai saraujos no zema pašvertējuma, es zaudēju kontaktu ar to, kas es patiesībā esmu un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Es ļoti ceru, ka tu spēsi kaut kā atpazīt savu kārdinājumu nepieņemt sevi, lai kā tas arī izpaustos – kā augstprātība vai zems pašvērtējums.

Ļoti bieži uzskata, ka sevis nepieņemšana ir par sevi nepārliecināta cilvēka neirotiska izpausme. Bet neirozēs caur psihi par sevi dod ziņu dziļi cilvēkā paslēptā viņa Dvēseles tumšā daļa: sāpīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem.

Sevis nepieņemšana ir pats lielākais cilvēka garīgās dzīves ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar balsi no Debesīm, kas mūs dēvē par “MĪLĒTAJIEM”

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlētā cilvēka dzīve”
Tulkoja: Ginta FS

 

Tu nevienu nevari izglābt

sape1

Tu nevienu nevari izglābt. Tu vari būt ar viņiem, tu vari viņiem piedāvāt savu sazemētību, savu veselo saprātu, savu mieru. Tu pat vari dalīt ar viņiem savu ceļu, piedāvāt savu redzējumu. Bet tu nevari remdēt viņu sāpes. Tu nevari viņu vietā noiet viņu ceļu. Tu nevari “iedot” viņiem pareizās atbildes, vai atbildes, kuras viņi ir spējīgi pielietot tūliņ, uzreiz, tieši tagad. Viņiem nāksies pašiem atrast savas atbildes, uzdot savus jautājumus, sadraudzēties ar savu pašu nepārliecinātību. Viņiem nāksies pieļaut pašiem savas kļūdas, sajust pašiem savas skumjas, un iziet savas mācību stundas.

Ja viņi patiešām vēlas būt mierā, viņiem nāksies uzticēties dziedinošajam ceļam, kas noskaidrosies atbilstoši viņu kustības ātrumam.

Tu nevarēsi viņus izdziedināt. Tu nevarēsi kliedēt viņu bailes, viņu dusmas un bezpalīdzības sajūtu. Tu nevarēsi viņus izglābt… Tu neko nevari izlabot. Ja tu spiedīsi parāk stipri, viņi var novirzīties no sava unikālā ceļa.

Tavs ceļš, iespējams, nav viņu ceļš!
Tu neesi tas, kurš “radījis” viņu sāpes. Iespējams, tu kaut ko izdarīji vai neizdarīji, pateici vai kaut ko nepateici, un ar to pašu “aizķēri” sāpi, kura jau bija viņos. Bet tu to “neradīji”, tu ne pie kā neesi vainīgs, pat tad, ja viņi apgalvo pretējo.

Jā, tu vari uzņemties atbildību par saviem “vārdiem un rīcību”. Tu vari nožēlot pagātni, bet tu nevari “izdzēst” vai izmainīt to, kas ir noticis, tu nevari kontrolēt nākotni. Viss, ko tu vari, ir “būt’ ar viņiem šeit un tagad, tavā vienīgajā spēka vietā. Tu neesi atbildīgs par viņu laimi, bet viņi neatbild par tavējo.

Tava laime nevar atnākt no ārienes. Ja tomēr tā notiek, un tā atnāk, tad tā ir ļoti trausla laime, kura visticamākais, pārvērtīsies skumjās. Pēc tam tevi aprīs  apvainojumu un vainas, nožēlas un “izstumšanas” “tīkls”.

Tava laime ir saistīta ar tavu klātbūtni, ar tavu saistību ar savu elpu, ķermeni, “zemi”. Tava laime nav maziņa un to nevar “aizvākt” bailes, naids un pat visbriesmīgākais kauns.

Tava laime nav stāvoklis vai atnākoša pieredze, nav pārdzīvojums un nav sajūtas, ko tev var iedot citi. Tava laime ir bezgalīga, visur klātesoša un ne ar ko neierobežota Sirds telpa, kurā prieks un skumjas, svētlaime un garlaicība, pārliecība un šaubas, vientulība un kopā būšana, pat bailes un stipra vēlme, var nomainīt viena otru, kā lietains un saulains laiks, kas ir klātesoši bezgalīgajā debesu jumā.

Tu nevienu nevari izglābt

Tu pats nevari tikt izglābts, ja meklē glābšanu. Nav neviena “tā”, kuru glābt, kuru zaudēt, kuru aizsargāt, “darīt” ideālu vai ideāli laimīgu. Atlaid ikvienu neiespējamo ideālu. Tu esi brīnišķīgs savā “nepilnībā”, šokējoši ideāls savās šaubās, mīlēts pat savā nespējā mīlēt. Visas šīs tavas daļas ir dotumi, visas tās ir kaut kā vesela daļas, tu nekad neesi bijis kaut kas mazāk kā vesels.

Tu elpo, tu zini, ka esi dzīvs.

Tev ir tiesības būt, eksistēt, just to, ko jūti, domāt to, ko domā.
Tev ir tiesības priecāties un tiesības bēdāties. Un arī tiesības šaubīties.
Tev ir tiesības iet savu ceļu. Tiesības būt ar savu patiesību un arī nepatiesību. Tiesības uz to milzīgo laimi, kuru tu pazini, kad biji maziņš.

Tu elpo un tu neesi atdalāms no dzīves spēka, kas “atdzīvina” visu, kas pazīst sevi, kā visas būtnes atklāj sevi katrā šīs brīnumainās esības brīdī

Tavs “Es” nav piesiets pie tā, ko domā par tevi citi. Tas saistīts ar mēnesi, ar bezgalīgajiem kosmosa plašumiem, ar komētām, kas virzās nezināmajā, “aizmirstot” laiku un mīlot vientulību… Un ar šo neizsakāmo pateicību par katru jaunu rītausmu, kas nav paredzama, bet ir dota….
Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS