Sava ķermeņa pieņemšana kā augstākās formas izvēle

kermenis8

«Tavs ķermenis ir tavs pārvietošanās veids dzīvē, no pirmā līdz pēdējam brīdim. Kamēr esi seit – dzīvo tajā. Mīli, saudzē, cieni to, esi pret to labs un tas tev atbildēs ar to pašu.
Suzy Prudden

Tajā brīdī, kad tu piedzimi, tu saņēmi nenovertējamu dāvanu – ķermeni, kurā dzīvo tava garīgā būtne. Tas, kas dara tevi unikālu attiecībā pret citiem cilvēkiem: tavas spējas, talanti, sapņi, vēlmes, bailes un ilūzijas – tas viss ir tavā ķermenī un ap to, kas pavada tevi visā tavā ceļā no dzimšanas brīža līdz nāvei. Jūs kopā ejat šo ceļu, bet tu un tavs ķermenis nav viens un tas pats.
Tavs ķermenis nav vienkārši apvalks, kas šķir tavu iekšējo ES un ārējo pasauli. Tavs ķermenis tev var ļoti daudz ko iemācīt un parādīt tev loti svarīgas lietas, kas palīdzēs tev noiet šo sarežģīto ceļu, ko sauc par dzīvi. Tāpēc tev ir jāpieņem lēmums – mīlēt savu ķermeni vai nīst? Neatkarīgi no tava lēmuma, tas būs ar tevi. Tāpēc izdari pareizo izvēli.

 

Nav nekā pastavīgāka …

Šajā dzīvē tev nav nekā pastavīgāka par tavu ķermeni. Tas vienmēr būs ar tevi un tu nevarēsi saņemt kādu citu. Tas nav apģērbs, kuru var atdot atpakaļ veikalā – tavs ķermenis nav apmaināms. Tajā brīdī, kad tu pirmo reizi ieelpoji, tu un tavs ķermenis kļuva nedalāmi. Un tas turpināsies līdz pēdējam tavas sirds sitienam, lai kā tu arī vēlētos kaut ko mainīt, šeit tu esi bezspēcīgs!

 

Pieņem un iemācies …

Kā tikko tu apzinies, ka tavs ķermenis šajā dzīvē vienmēr paliks ar tevi, pieņem šo faktu. Iemācies transformēt savu ķermeni. Pārvērt to SEV no šaura ārējā apvalka par draugu un partneri uz visu mūžu. Tavas attiecības ar ķermeni visas dzīves garumā ir ļoti svarīgas, tas ir fundaments jebkurām tavām attiecībām šajā pasaulē.
Katram ir savas attiecības ar savu ķermeni. Tieši tāpēc katram no mums ir sava atšķirīga dzīve un atšķirīgi prieki šajā dzīvē. Tevis radītās attiecības ar savui ķermeni ietekmē visu tavu dzīvi visās tās jomās un tavas sajūtas. Un tā, – tavs ķermenis ir pastavīgs lielums. Un jebkuram pastāvīgam lielumam ir savi noteikumi.

 

Pirmais noteikums

Pirmais noteikums – pieņemšana.
Pieņem savu ķermeni un izveido ar to attiecības tā, ka tas var tev efektīvi kalpot. Neuztver to kā vienkāršu trauku tavam ES – tavs ķermenis var tev ļoti daudz ko iemācīt. Tāpēc tev jābūt atvērtam.
Atveries un pieņem savu ķermeni.
Pieņemšanas brīdī tev savs ķermenis jāizvēlas bez nosacījumiem – tāds, kāds tas ir. Netraucē sev pašam doties uz priekšu – pareizas attiecības ar savu ķermeni ļaus tev attīstīties daudz ātrāk un ļaus tev sevi ātrāk iepazīt. Ja tu iemīlēsi katru sava ķermeņa daļu – neviens tev netraucēs attīstīties.
Netraucēt kustību nenozīmē samierināties un apstāties. Jebkurš izaicinājums tev jāpieņem un jāizskata kā iespēja pakāpties pakāpienu augstāk savā attīstībā.

 

Pieņemt, kā ir …

Nekad nevērtē savu ķermeni. Piekarot birkas, tu pašrocīgi ierobežo savu sajūtu pasauli Neatkarīgi no ādas krāsas, auguma vai svara, savs ķermenis ir jāmīl un jāpieņem bez nosacījumiem. Tu tajā dzīvo, tāpēc saprātīgi ir pieņemt to un cienīt.

 

Ko nozīmē, cienīt savu ķermeni?

Cieņa pret savu ķermeni ir augstākā rūpju izpausme. Esi pret to uzmanīgs, rūpējies par to un tas tevi noteikti atalgos. Tas ir Visuma likums – katrs saņem to, ko atdevis. ja vēlies saņemt mīlestību, tad mīli savu ķermeni.

 

Partnerattiecības

Partnerība nozīmē cieņu, un tavas attiecības ar ķermeni nav izņēmums. Izturoties pret to ar cieņu, tu iegūsti sev partneri, no kura saņemsi visu, ko tas tev var piedāvāt. Rūpējoties par to, tu arī saņemsi to pašu, ko atdod. Tieši tāpēc ir skaidra saikne starp ķermeni un saprātu. No tavām attiecībām ar savu ķermeni ir atkarīga ne tikai fiziskā veselība, bet arī tavs emocionālais stāvoklis. padomā, cik tev tas ir izdevīgi.

 

Slimības – kas tās ir?

Vai esi kadreiz aizdomājies par to, kas ir slimība? Katrai parādībai ir savs iemesls un slimība nav izņēmums. Ja tu noliedz savu ķermeni un nepieņem to tādu, kāds tas ir, tas vienmēr rada kādu slimību. Taču sava ķermeņa pieņemšana ir ceļs uz izdziedināšanos.

 

Uzlabojumi

Ja tev radusies vēlme uzlabot savu ķermeni, šādai vēlmei ir pamats. Ir svarīgi būt godīgam ar sevi un saprast, kāds pamats ir tadai vēlmei.
Ir svarīgi saprast, ka vēlme uzlabot savu ārējo izskatu ir absolūti normāla ikvienam cilvēkam. taču ir jāpadomā dziļāk. Kas tevi mudina vēlēties kaut ko uzlabot?
Ja šīs vēlmes pamatā ir mīlestība pret sevi, cieņa un rūpes – tas ir lieliski. Tā ir apzināta vēlme un realizējot to, tu būsi laimīgāks un būsi ieguvējs.
Taču, ja tu vienkārši meklē sevī nepilnības, asi vērtējot un kritizējot savu ķermeni, un piekarot tam birkas, kā rezultātā rodas vēlme pārtaisīt savu ķermeni – tas nozīmē, ka tu savu ķermeni nepieņem un tā jau sākotnēji ir graujoša vēlme.

 

Izvēle

Tev pašam jāizlemj, ko darīt tālāk. Vai pieņemt savu ķermeni, un tas kļūs par spēcīgu partneri, palīdzot attīstīties un izzināt dzīvi, Vai arī tu cīnīsies ar realitāti. Cīnīsies, noliedzot savu ķermeni, žēlojoties par to, vērtējot to un vēl vairāk sevi šaustot.
Neatkarīgi no tava lēmuma, realitāte nemainīsies. Tev jāsaprot, ka tev pašam jāmainās, jo pasaulei taču ir vienalga, pieņem tu sevi, vai nepieņem. Tava izvēle ir tavas attieksmes pret sevi rezultāts.

 

Mīlestībā: Marija Šakti
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikto materiālu

Divas dzīves

11216829_1252371208113050_4976758208426651196_n

Pats lielākais Visuma noslēpums

Ir divu veidu dzīves. Viena – dzīve, kas balstās uz BAILĒM, otra – dzīve, kas balstās uz MĪLESTĪBAS.

DZĪVE, kas balstās​​​​​​​ uz BAILĒM, nekad mūs neaizvedīs pie dziļām attiecībām. Jūs paliksiet bailēs un otram cilvēkam nebūs pieejas jums, viņš nevarēs piekļūt jūsu būtībai. Jūs ielaidīsiet cilvēku savā dzīvē līdz noteiktai robežai, bet pēc tam priekšā nostāsies siena un viss apstāsies.

Cilvēks, kurš orientēts uz MĪLESTĪBU ir dziļi ticīgs cilvēks. Tāds cilvēks nebaidās nākotnes, rezultātu un seku, tas ir cilvēks, kurš dzīvo šeit un tagad.

Kas ir BAILES? Kāpēc jūs tā baidāties? Ja par jums viss ir zināms, un jūs esat kā atvērta grāmata, kāpēc baidīties? Kā tas varēs jums kaitēt? Tie vienkārši ir melīgi noteikumi: nosacītības, ko jums uzspiež sabiedrība par to, ka jums kaut kas ir jāslēpj, jāaizsargā sevi, pastavīgi jābūt gatavam pretsitienam, it kā apkārt būtu vieni vienīgi ienaidnieki, it kā visi būtu pret jums!

Nav neviena, kurš ir pret jums! Pat tad, ja jūtiet, ka kāds ir pret jums, tas tā nav, jo visi ir nodarbināti ar sevi un ne jums. Nav no kā baidīties! Tas ir jāsaprot, ja vēlaties, lai jums būtu dziļas attiecības. Nav no kā baidīties!

Padomājiet par to. Bet pēc tam ļaujiet otram cilvēkam ieiet jūsos, uzaiciniet viņu. Nelieciet nekādus šķēršļus, kļūstiet par atvērtu ieeju bez aizslēgtām durvīm, bez atslēgām. Tad mīlestība būs iespējama.

Dzīve eksistē tagad: neticami piegružota ar tonnām stereotipu

Neīstas patiesības, novalkātas un sen novecojušas, tās ceļo no paaudzes paaudzē. Bet laiki mainās. Mīlestība šajā stereotipu ķēdē nav izņēmums.

Protams, mīlestību nevar iemācīt, jo tā dzimst kopā ar cilvēku “noslēgtā traukā”. Vēl mīlestību var salīdzināt ar ziedu pumpurā. Tikai iedomājieties, ir pienācis laiks un brīnišķīgais zieds uzplaukst! Kā to kopt? Kur novietot? Varbūt tikai pašam par to priecāties, bet varbūt sasaukt visus un parādīt viņiem tiko uzplaukušā zieda brīnumaino skaistumu?

Mēs tik daudz ko dzirdam, redzam un saprotam par mīlestību, ka patiesībā vispār neko nezinām. Tas ir vislielākais noslēpums, Neatminētais Visuma noslēpums.

Avots: http://www.econet.ru
Autors: © OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Sākumā – LAIME, pēc tam – VEIKSME

laime9

16. gadsimtā Nikolajs Koperniks sāka revolūciju astronomijā, apgāzdams agrāko pieņēmumu par to, ka “Saule griežas ap Zemi”. Viņš pierādīja, ka viss notiek otradāk. Kopernika pasaules modelis bija milzīgs solis uz priekšu un ” milzīgs trieciens pa novecojušām dogmām”

Dažu pēdējo gadu laikā vadošie pasaules zinātnieki ir veikuši izrāvienu, kas pielīdzināms Kopernika atklājumam, tikai šobrīd tas noticis psiholoģijas jomā.

Taču, ja Kopernika atklājums šodien praktiski nekā vairs neiespaido to, kā mēs veidojam savu dzīvi, tad zinātniskie atklājumi pozitīvās psiholoģijas jomā tieši skar jebkuru cilvēku, kurš vēlas kļūt laimīgāks un veiksmīgāks.

Esmu redzējusi kaķus bez smaida, bet smaidu bez kaķa…
“Alise Aizspogulijā”

Ko mums mācīja skolā un augstskolā?

To, ka tad, kad mēs iemācīsimies patstāvīgi ēst, aizsiet kurpju šņores, reizināt un dalīt, kad pabeigsim skolu un pēc tam augstskolu ar sarkano diplomu, iekārtosimies labā darbā un nopelnīsim daudz naudas, nodibināsim labu ģimeni, tad mūsu dzīvi varēs uzskatīt par veiksmīgu.

Bet, ja mēs kļūsim veiksmīgi, tad noteikti būsim laimīgi. Jo savādāk nemaz nevar būt.

Un no vienas puses tas ir diezgan loģiski: ja tu realizē savas vēlmes un sasniedz nospraustos mērķus (lai tas būtu zinātniskais grāds, peļņu nesošs bizness vai ģimene), tad tā visa rezultātā laimei jākļūst par kaut ko pašsaprotamu.

Taču ir jautājums, jāpēc gan mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz nelaimīgu biznesmeņu, zinātnieku un mākslinieku?

Nesen mans klients – multimiljonārs, man teica:«Man ir brīnišķīga ģimene, skaista sieva, divi brīnišķīgi bērni. Esmu izveidojis trīs veiksmīgus biznesus. Es ceļoju pa visu pasauli un varu atļauties visu, par ko agrāk sapņoju, taču es nejūtos laimīgs».

Un viņš tāds nav vienīgais. Noskaidrosim, kāpēc.

Mēs domājām, ka traucamies zirga mugurā uz priekšu, taču paši vienkārši skrējām pa apli.
Andrejs Makarevičs

Pēdējo 16 gadu laikā revolūcija, ko provocēja profesori amerikānis Martins Seligmans un ungāru izcelsmes amerikānis Mihalijs Čiksentmihalijs, ir pāraugusi par masveida kustību psiholoģijas jomā.

Lūk, kā viss sākās.

1998. gadā psiholoģijā pētījumi, kas veltīti negatīvajiem stāvokļiem un pozitīvajiem stāvokļiem, atradās attiecībās 17 pret 1. Tas nozīmē, ka uz 1 pētījumu par to, kā būt laimīgam bija 17 pētījumi par tēmu depresijas un citas psihiskās disfunkcijas.

Tajā psiholoģijai laimīgajā gadā, Martins Seligmans, kuru vēlāk nosauks par pozitīvās psiholoģijas tēvu kopā ar Mihaliju Čiksentmihaliju nolēma, ka psiholoģijas sfērā kaut kas ir jāmaina. Viņi uzstāja, ka investējot milzīgus resursus slimību un traucējumu pētniecībā, zinātnieki zaudē iespēju palīdzēt sabiedrībai izprast pašu galveno – kā kļūt laimīgiem.

Bija pienācis laiks izpētīt to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts.

«Ir pienācis laiks izpētīt to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts», — teica Seligmans. Uz to brīdi viņš jau vadīja Amerikas Psihologu Asociāciju, tāpēc viņā ieklausījās. Šajā gadā radās jauns zinātnes virziens – pozitīvā psiholoģija.

Laimes psiholoģija

Ar ko tad nodarbojās Seligmans un citi zinātnieki, kad nolēma izpētīt “to, kas strādā, bet ne to, kas ir salauzts”?

Viņi sāka eksperimentēt ar cilvēkiem, kuri sevi uzskatīja par laimīgiem, vai nelaimīgiem un noskaidroja kopējās tendences viņu uzvedībā un domāšanā. Būtībā viņi radīja jaunu zinātnes novirzienu, kuras mērķis bija saprast «ar kā palīdzību cilvēkā var kultivēt talantu un ģēnija izpausmes, un kā parastu dzīvi padarīt veiksmīgu un piepildītu».

Kur dzīvo, ko ēd, kā stradā laimīgi cilvēki? Kādi viņiem ir ieradumi un kā viņi mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli?

Viņu rezultāti bija negaidīti viņiem pašiem. Ja agrāk sabiedrībā tika uzskatīts, ka tieši veiksme aizved cilvēku pie laimes, tad pētījumu rezultāti atklāja pavisam citu ainu:

Laime ir pirmšķirīga, bet veiksme vairums gadījumu, ir laimīga cilvēka darbības dzīvē sekas.

Ja to jūs izdzirdētu no nabadzīga budistu mūka vai ezotērisko zinātņu piekritēja mutes, šo tēzi viegli varētu diskreditēt, taču, ja par to raksta mūsdienu psiholoģijas zvaigznes, Hārvardas un Stenfordas zinātņu doktori, apstiprinot savus vārdus ar desmitiem savu veiksmīgu pētījumu, tad pat pats zinātniski orientētākais cilvēks nevarētu to neņemt vērā.

Laimīgi cilvēki biežāk kļūst veiksmīgi.

Dažādu pasaules valstu zinātnieku pētījumi zīmē vienu un to pašu ainu: mūsu smadzenes strādā daudz labāk, kad mēs atrodamies nevis negatīvā vai neitrālā stāvoklī, bet, kad izjūtam pozitīvas emocijas.

Piemēram, ārsti, kuriem ir labs garastāvoklis pirms pacientu diagnosticēšanas, pareizo diagnozi uzstāda apmēram par 19% ātrākā laikā, bet optimistiski noskaņoti pārdevēji pārspēj pesimistiskos par 56% pardošanās.

Pēc tam, kad tika veikti vairāk kā 200 zinātnisko pētījumu pozitīvās psiholoģijas jomā, kuros piedalījās 275 000 cilvēku no visas pasaules, rezultāti tika apkopoti vienā «meta-analīzē».

Tā liecināja par to, ka laime ved pie veiksmes jebkurā sfērā: darbā, veselībā, draudzībā, radošumā, enerģijā un sociālajā saskarsmē.

Pozitīvājā psiholoģijā ir liels daudzums faktu, kas pierāda, ka laimīgi darbinieki ir produktīvāki, vairāk nopelna, labāk vada pārējos cilvēkus, saņem augstāku sava darba novērtējumu. Pie kam, viņi retāk slimo un mazāk pakļauti izdegšanas sindromam.

Laimīgi cilvēki ir gudrāki un kreatīvāki.

Vēl piedevām poztīvas emocijas piepilda mūsu smadzenes ar dofamīnu un seratonīnu – hormoniem, kuri ne tikai sagādā mums labsajūtu, bet arī aktivizē smadzenes darbam daudz augstākā līmenī. Tie palīdz labāk organizēt informācijas plūsmu, ilgāk to atcerēties un ātrāk to saņemt brīdī, kad tā ir nepieciešama. Šie hormoni uztur neironu saites, kas palīdz mums domāt ātrāk, kreatīvāk, ātrāk risināt sarežģītus uzdevumus un atrast jaunus risinājumus.

Jūs varat iedomāties, ko tas nozīmē konkrēti katram no mums – privātajā dzīve, karjerā vai biznesā?

Pašus augstākos rezultātus saņem tie, kuri ir spējīgi ātrāk un kvalitatīvāk izstrādāt un ieviest inovatīvus risinājumus.

Iespējams, tāpēc progresīvākās korporācijas, tādas kā Google un Zappos saviem darbiniekiem rada optimālus darba apstākļus, kur tie var meditēt, pastaigāties, izrotāt savu darba vietu kā vien vēlas.

Daudzos mūsdienu korporatīvajos ofisos tiek organizētas silītes, bērnudārzi un darbinieki tiek mudināti savus bērnus apciemot vairākas reizes dienā.

Tas nav vienkārši labs “piārs” ar mērķi piesaistīt labākos industrijas profesionāļus, bet gan apzināts kompānijas vadības lēmums, kas balstās uz zinātnisko pētījumu rezultātiem.

Ko tas viss nozīmē?

Tas nozīmē tikai to, ka cilvēks, kurš šodien atrodas smagā depresijā, var izmainīt savu stāvokli uz labo pusi pavisam neilgā laika posmā.

Agrāk uzskatīja, ka izmainīt smadzeņu darbības veidu nav iespējams, bet tagad neirofizioloģijā zinātniski pierādīts ir fakts, ka ir iespējams.

Kā kļūt laimīgākam?

Ja reiz mēs varam paaugstināt savas laimes līmeni, tad loģisks ir jautājums: kā to var izdarīt?

Lai to noskaidrotu, der ielūkoties hedonistiskās adaptācijas teorijā. Šīs teorijas būtība ir idejā, ka cilvēks, kurš pelna arvien vairāk un vairāk naudas, kurš pērk arvien lielākas mājas un labākas mašīnas, ilgstošā perspektīvā nekļūst laimīgāks vienkārši tāpēc, ka līdzās viņa ienākumu pieaugumam aug arī viņa vēlmes.

Pētījumu rezultāti rāda, ka, neskatoties uz to, vai dzīves situācija ir izteikti slikta vai izteikti laba (piemēram – laimests loterijā), cilvēki vairumā gadījumu vienmēr atgriezīsies savā laimes bāzes līmenī.

Hedonistiskās adaptācijas teorija deva impulsu tālākiem pētījumiem. Stenfordas zinātnieki 10 gadu garumā pētīja 1000 dvīņu pāru un nonāca pie secinājuma, ka ģenētika tikai par 50% nosaka mūsu bāzes emocionālo stāvokli, 10% to nosaka dzīves apstākļi, 40% – mērķtiecīgs darbs pie sava emocionālā fona uzlabošanas.

1-7-1

Tas nozīmē to, ka katram no mums ir milzīgs potenciāls, lai palielinātu laimes daudzuimu savā dzīvē. Un, saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem galvenais laimes atslēgas elements, kuru katrs no mums var ietekmēt, ir apzināts darbs ar savu emocionālu stāvokli. Šis faktors ir četrreiz svarīgāks kā dzīves apstākļu izmainīšana – darba maiņa vai pārcelšanās uz citu dzīves vietu.

Pēc manām domām, tas ir tik ļoti svarīgs, ka to vajadzētu mācīt jau bērnudrāzā, skolā un augstskolā. Ja visi mūsu materiālie mērķi sastāda tikai 10% no mūsu laimes pieauguma, bet 50% nosaka ģenētika, tad atlikušie 40% atrodas mūsu pašu ietekmes zonā.

Autors: Elizabete Babanova
Tulkoja: Ginta FS

Mēs esam pārstājuši censties

soctīkli4

Mums ir izvēles iespējas un šīs iespējas mūs nogalina

Mēs esam pārstājuši censties. Mēs vienkārši neredzam tam jēgu. Mums vienmēr ir teikuši, ka jūrā ir tik daudz zivju, ka pietiks visiem.

Bet tagad visas šīs zivis ir tieši zem mūsu pirkstiem – telefonos, planšetēs, aplikācijās, iepazīšanās portālos – gribi, negribi, ņem, neņem.

Mēs varam sev “pasūtīt” cilvēku tāpat kā interneta veikalā pasūtam iPad. Ar piegādi. Mēs uzskatām, ka tuvība nozīmē regulārus smaidiņus telefonā, bet sms ar “labrīt” ir līdzvērtīgs varoņdarbam. Mēs runājam par to, ka romantika ir pagalam. Iespējams, tā arī ir, taču, iespējams, mums tā jāizgudro no jauna. Iespējams, romantika mūsdienās nozīmē pusdienu laikā nolikt malā telefonu un paskatīties otram acīs. Iespējams, romantika vēl aizvien ir mums blakus, taču mēs nezinām, kā tā izskatās.

Kad mēs jau esam izvēlējušies partneri, mūsu skatiens vēl joprojām meklē citus variantus kaut kur tuvumā.

Tāpēc, ka mums ir izvēles iespēja. Un šī izvēles iespēja mūs nogalina.

Mēs uzskatām, ka, jo vairāk mums ir dažādu iespēju, jo labāk. Taču, taisnību sakot, tas visu padara kaut kādu “atšķaidītu”. Tā arī nekad nejūtam īstu apmierinājumu. Iespējams, mēs pat nesaprotam, kā tas ir – būt apmierinātam, kā tas izskatās, kā tas skan un kā tas ir pēc sajūtām. Ar vienu kāju mēs pastāvīgi atrodamies vēl kaut kur, tāpēc, ka tur, aiz durvīm ir vēl vairāk variantu. Vairāk, vairāk, vairāk.

Mēs nomierinām sevi. Taču, ja neesam gatavi sastapties vaigu vaigā ar saviem “dēmoniem”, kā gan mēs varam iemīlēt vēl kādu – tas taču ir divreiz grūtāk? Mēs padodamies. Mēs aizejam.

Patiesībā mēs redzam pasauli tik plašu, kādu to nav redzējusi vēl neviena paaudze līdz mums.

Mēs varam atvērt jaunu tīmekļa vietni un nejauši ieraudzīt Portugāles fotogrāfijas, un uzreiz, nekavējoties, paņemt kredītkarti un pasūtīt lidmašīnas biļetes. Iespējams, mēs to nedarām, bet varētu, pat tad, ja mūsu kontā nav pietiekami daudz līdzekļu. Tā vietā mēs sevi tracinām un skatāmies citu cilvēku fotogrāfijas Instagramā, dzīvojam citu cilvēku dzīvi – tādu, kādu to vēlētos arī sev. Skatāmies vietas, kur nekad neesam bijuši. Cilvēkus, ar kuriem nekad neesam tikušies. Mēs bombardējam sevi ar ārējiem kairinātājiem un brīnāmies, kāpēc jūtamies neapmierināti un nelaimīgi. Kāpēc viss šķiet tik bezcerīgi. Un, lūk, kāpēc:

Mums nav ne mazākās nojausmas, kas ir mūsu dzīve, taču mēs skaidri redzam, kāda tā nav.

Teiksim, ja esam atraduši cilvēku, kuru mīlam un kurš mīl mūs. Bildinājums. Tuvība. “Es tevi mīlu”. Jā, mēs to izdarījām. Pēc tam zibens ātrumā mēs izstādam savu mīlestību apskatei. Mēs sakām, ka tagad esam attiecībās un mainām savu statusu Facebook. Ievietojam savas fotogrāfijas Instagramā. Mēs kļūstam par MĒS. Šim MUMS ir jāizskatās pietiekoši ideālam un satriecošam. Tāpēc mēs nestāstam par strīdiem un konfliktiem trijos naktī ar sasarkušām un no asarām piepampušām acīm. Mēs nerakstām Twitterī 140 zīmes par to, ka pirms minūtes mums bija saruna, kas liecina par tuvojošos šķirsanos. Nē, ar to mēs nedalāmies. Mēs pasniedzam sevi kā ideālu pāri ar ideālām attiecībām.

Un mēs šķiramies. Tāpēc, ka paši neesam gana labi, bet mūsu attiecības ir tālu no ideālām. Atkal pāršķirstam profilus internetā. Atkal “pasūtām” kādu, tāpat kā pasūtam ēdienu – ar piegādi līdz namdurvīm. Un viss sākas no gala. Emocijas. Sekss. Īsziņas ar “labrīt”. Kopēji selfiji. Starojošs, laimīgs pāris. Salīdzinam. Salīdzinam. Neglābjami un nemanāmi atkal nāk jauns neapmierinātības vilnis. Nakts skandāli. “Ar mums kaut kas nav kartībā.”, “Man vajag kaut ko vairāk”. Un mēs šķiramies. Un atkal vēl viena pazaudēta mīlestība.

Un nākošoreiz būs atkal tas pats. Un vēl viena ātra veiksme. Un vēl viens mēģinājums ievietot savu dzīvi 140 simbolos, sastingušā, filtrētā attēlā kopēja kino apmeklējuma laikā.

Mēs tik ļoti uztraucamies par spožas, laimīgas dzīves atspoguļojumu. Taču, kas tas ir – ideāls un kas to izdomājis? Mēs nezinām, taču neprātīgi tā alkstam.

Taču šis “vairāk”, pēc kā mēs pastavīgi dzenamies ir meli – apmāns. Patiesībā mēs negribam runāt pa telefonu. Mēs vēlamies redzēt mīļotā cilvēka seju klātienē, nevis telefona ekrānā.

Mēs gribam, lai viss būtu pakāpeniski. Mēs vēlamies vienkāršību.

Mēs vēlamies, lai mūsu dzīve būtu kas vairāk kā “like” un “share”, “followers”, komentāri un balsojumi. Iespējams, mēs vēl nezinām, ka mēs to vēlamies, taču tā tas ir. Mēs vēlamies dziļas, patiesas jūtas un attiecības. Mēs vēlamies mīlestību, kura cels nevis gremdēs. Mēs vēlamies apciemot cilvēkus.

Mēs visi vēlamies, lai dzīves noslēgumā, mēs varētu būt droši par to, ka esam nodzīvojuši jēgpilnu dzīvi. Lūk, ko mēs vēlamies. Pat tad, ja pagaidām to nezinām.

Tomēr pagaidām mēs ta nedzīvojam. Pagaidām vēl tā mēs nemīlam.

Autors:  © Jamie Varon
Tulkoja: Ginta FS

Tu neesi vientuļš…

viens10

Tu neesi vientuļš…

… Ja kaut viens cilvēks ir pamanījis tavu prombūtni. Vai pat kaķis vai suns.

Vientulība ir tad, kad neviens neievēro, ka tevis nav.

Un tava lapa sociālajos tīklos ir slēgta, vai tajā sen nav parādījies neviens jauns ieraksts.

Viss pārējais nav vientulība, bet īslaicīgas problēmas komunikācijā.

Nevar uzskatīt sevi par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un dzīvesvietai.

Pat tad, ja nākas aizņemties – taču tas nozīmē, ka ir no kā aizņemties!

Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.

Un saukt sevi par slimu nevajag – slims bija Čehovs pēdējā savas dzīves mēnesī, tomēr tas viņam netraucēja aizbraukt uz Itāliju atpūsties. Viņš negribēja sevi uzskatīt par slimu.

Slims – tas ir, tā teikt, pastāvīgs stāvoklis.

Arī padomju laikos bija pieņemts visās sanatorijās un slimnīcās pacientus saukt par “выздоравливающие”. (“Товарищи выздоравливающие, пора на прогулку и на процедуры”.)

Un nevajag teikt: “Neviens mani nemīl!” – nevajag. Jo tā tas nav! Visticamākais nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet citi – pat ļoti mīl!

Nav iemesla izmisumam, kamēr kaut viens mūs mīl un skumst pēc mums. Un skrien, smaidot, pretī. Vai murrājot pinas ap kājām. Vai luncina asti…

Bet viss parējais pamazām sakārtosies. Pāries īslaicīgās grūtības – tāpēc tās arī ir īslaicīgās.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Savas dzīves un likteņa vadības likumi

11218721_455800274577629_1791486773833457619_n

Aleksejs Sitņikovs ir pasaules līmeņa konsultants un koučs, psiholoģisko un ekonomisko zinātņu doktors, profesors, lietišķās administrēšanas meistars, psihoterapeits, NLP treneris ar pasniedzēja pieredzi 50 pasaules valstīs. Šajā rakstā viņš runā par dažiem savas dzīves un likteņa vadības likumiem.

Liktenis ir labvēlīgs tiem, kuri par CITIEM runā pozitīvi, vai arī vispār par citiem nerunā.

Tas, ko es saku par citiem cilvēkiem, formē citu cilvēku attieksmi pret mani.

Piemēram, ja mēs sakam ko labu, mūs uztver kā pozitīvi noskaņotus, labvēlīgus un atvērtus cilvēkus, brīvus no kompleksiem, tādus, kuriem nav nepieciešams slēpt savus trūkumus, norādot uz šiem trūkumiem citos cilvēkos. Ar mums kļūst daudz patīkamāk un drošāk komunicēt, un tadā veidā automātiski pazūd aizdomīgums. Un ar laiku ap mums veidojas savdabīgs pozitīvais fons, kas pievelk tādus pašus labdabīgi noskaņotus cilvēkus. Tādā veidā tas, ko mēs runājam faktiski veido vidi mums apkārt.

Katra diena var būt pēdējā. Un maksimumu no dzīves saņem tie, kas prasa padomu savai nāvei, plānojot katru dienu un dzīvojot “šeit un tagad”.

Dzīve ir tas, kas notiek ar mums TAGAD. Un tas nozīmē, ka ikkatra diena ir pati galvenā dzīvē. Tāpēc tad, ja mums ir kādas vēlmes, sapņi un “svarīgumi”, ir jācenšās tos realizēt un jāsaņem labsajūta tieši šeit un tagad – uzreiz. Un tieši tagad vajag komunicēt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs vēlamies komunicēt. Pretējā gadījumā visbiežāk “vismazāk mīlestības saņem mūsu paši mīļākie cilvēki”
(A. Doļskijs)

Rūpēties par tuviniekiem. Ceļot. Priecāties par dzīvi. Pasaulē ļoti daudz cilvēku katru dienu pērk svaigu maizi, tai pat laikā, apēdot neapēsto vakardienas. Un pa to laiku svaigā maize kļūst cieta. Ir jābūt uzmanīgam pret savu dzīvi un jānovērtē katrs mirklis, katrs iespaids un pārdzīvojums.

Laimīgi dzīvē ir tie cilvēki, kuri cenšas domāt pozitīvi, viegli atlaiž negatīvu, neļaujot tam valdīt pār viņu dzīvi

Ja ir kādas negatīvās emocijas, aizvainojumi, problēmas – ir ļoti vērtīgi iemācīties tās atlaist, atsakoties no slikta vēlēšanas citiem, un koncentrējoties uz to labo, ko mēs vēlamies nākotnē.

Ar mums notiks tas, par ko mēs domājam, tajā skaitā, arī tas, ko mēs vēlam citiem cilvēkiem

Ar mums notiek tas, par ko mēs domājam. Neatkarīgi no tā, vai mēs to domājam par sevi, vai par citiem cilvēkiem. Ne velti saka: “Kas citam bedri rok, tas pats tajā iekrīt!” Tātad, ja mēs kādu negatīvu emociju dēļ vēlam citiem ko sliktu, tieši uz to mēs, pirmkārt, programmējam paši savu dzīvi nākotnē. Un otrādi. Ja vēlam citiem labu un veiksmi, tad neapzināti psiholoģiski paši esam gatavi labiem notikumiem.

Ja darīsim to, ko visu laiku esam darījuši, tad arī saņemsim to, ko visu laiku esam saņēmuši (D.Grinders)

Ja mums ir kāds ierastais darbību algoritms, tad arī rezultāts visbiežāk ir paša procesa ieprogrammēts. Pasaule attīstās caur kļūdām un nejaušiem notikumiem, nevis caur ierasto. Liktenis met mums izaicinājumus un iespēju izdarīt jaunu izvēli tikai caur nejaušiem notikumiem.

Atbilstoši, lai savā dzīvē kaut ko izmainītu, ir vērts dot iespēju tā saucamajai nejaušībai” un būt atvērtiem jaunām iespējām. Piemēram, braukt uz darbu pa citu maršrutu, apmeklēt vietas, kurās agrāk neesat bijuši, iepazīties ar jauniem cilvēkiem no pavisam citām darbības sfērām.

Bezapziņa* ar jebkuriem līdzekļiem centīsies mūs atturēt no kļūdainām darbībām un lēmumiem

Mūsu bezapziņa kaut kādā veidā zin, kas mums ir vajadzīgs (S.Džobss)
Un, ja mēs ejam ne tur, kur mums jāiet, tā rāda mums zīmes – ir tikai jāprot tās iztulkot.

Kas tas ir – Zīmes? Tas ir mazticams notikums, kas kaut kādu iemeslu dēļ notiek tieši tagad, kad mēs pieņemam lēmumu. Un, jo mazāka tā rašanās iespēja, jo svarīgāka ir šī zīme.

Piemēram slimības un traumas ļoti bieži signalizē par to, ka mēs dodamies nepareizajā virzienā. Esam izvēlējušies viltus mērķus, sekojam svešiem uzstādījumiem, tā vietā, lai paši pieliktu pūles savas laimes kaldināšanai. Un tāpēc mūsu bezapziņa cenšas mūs aizturēt. Ja mēs tajā neieklausāmies, tad, iespējams tā mūs “izslēgs” pavisam.

Mums pieder tikai tas, kas reāli ir nopelnīts, strādājot, ieguldot savu laiku, zināšanas un rūpes

Faktiski šis ir enerģijas saglabāšanas likuma turpinājums. Ja katrs no mums ņems tikai to, ko reāli ir nopelnījis, tad saglabāsies harmonija. Un otrādi – šī likuma pārkāpšana novedīs pie sistēmas līdzsvara zuduma un sistēma pati jebkuriem līdzekļiem centīsies atgriezties līdzsvarā, atņemot vieniem un atdodot otriem.

Un tāpēc, ja mēs ņemam resursus un labumus, kuri mums nepieder, tad liktenis mums tos atņems, lai atjaunotu dabisko līdzsvaru.

Ļoti svarīgi ir pavisam atteikties no vērtējošiem spriedumiem un padomu došanas citiem cilvēkiem

Kad mēs citam cilvēkam dodam padomu, viņam bieži vien rodas ilūzija, ka mēs labāk zinam pareizo atbildi. Kaut arī tā tas nevar būt. Pareiza atbilde ir atkarīga no tik ļoti daudziem subjektīviem un mums nezināmiem faktoriem, ka mēs nekad nespēsim pareizi novērtēt un saprast situāciju no tieši šī cilvēka redzes punkta.

No otras puses, tas ļauj viņam atbildību par saviem lēmumiem novelt uz mums.

Ja mums jautā padomu, mūsu uzdevums ir vienkārši paplašināt šim cilvēkam iespējamo, redzamo variantu skaitu, un palīdzēt viņam atrast katra varianta plusus un mīnusus. Un tālāk jau dzīves pieredze, loģika un intuīcija pašas izvēlēsies vispiemērotāko tieši viņam.

Tikpat kļūdaini ir arī vērtējošie spriedumi. Vērtējot, mēs cilvēku programmējam. Ne velti NLP šie vērtējošie spriedumi tiek pieskaitīti hipnozes metodēm (tā saucamais Miltona valodas modelis). Vēl bez tā, ļoti bieži vertējums ir spējīgs sagraut pat vislabākās attiecības. Tāpēc, tā vietā, lai teiktu cilvēkam: “kāds gan tu esi slikts”, ir vērts iemācīties runāt par jūtām, kuras mēs izjūtam kā reakciju uz otra cilvēka uzvedību.

Centieties atrast Plūsmu un nokļūt tajā

Pasaulē eksistē ļoti liels skaits enerģētisko plūsmu. Un, ja iekļūstam tajās, mums ir iespēja daudz ātrāk un vieglāk attīstīties un būt veiksmīgiem. Pārsvarā tādas plūsmas veidojas ap cilvēkiem, kuriem ir laba enerģētika, pozitīvs skats uz dzīvi un apmierinātība ar savu dzīvi.

Komunicējot ar tādiem cilvēkiem, mēs vēlamies tiem līdzināties. Iekļūstot tadā plūsmā mums jātiecas uz tās centru. Tāpat kā par siltas straumes centra indikatoru okeānā kalpo ūdens temperatūra, kas norāda, ka jūs virzaties pareizā virzienā. Tāpat arī šādi cilvēki pulcē ap sevi arvien vairāk pozitīvi noskaņotu, veiksmīgu cilvēku.

Mūsu spējas atveras tad, kad tās patiešām ir vajadzīgas

Tā ir uzbūvētas cilvēka smadzenes: atveras tikai tās spējas, kas dotajā mirklī cilvēkam ir vajadzīgas, lai realizētu personīgos nospraustos mērķus un izdzīvotu.

Daudzi cilvēki tērē desmitiem stundu laika, lai iemācītos angļu valodu. Taču, ja tā šobrīd nav nepieciešama, tad ātri aizmirsīsies, un tās apguvei atvēlētais laiks izrādīsies velti tērēts. Bet, ja šīs valodas zināšanas patiesi ir nepieciešamas, iemacīties būs vieglāk un ātrāk.

Mūsu sapņi piepildās ne ātrāk, kā mēs tam esam gatavi

Ja mēs nesaņemam to, par ko sapņojam, tātad liktenis mūs sargā no tā, kam mēs, iespējams, neesam gatavi. Piemēram, mašīnu, kuru neesam gatavi uzturēt un apkalpot.

Rodas jautājums: ko tādā gadījumā darīt? Gatavoties un darīt visu, kas ir jūsu spēkos. Un pakāpeniski panākt tādu lietu stāvokli, pie kura mums nepieciešamais rezultāts nevar nenotikt.

Pēc būtības, es runāju par to, lai mēs spētu vadīt to, ko varam vadīt, sevi, savu gribu, darbības, saprātu. Un tad mēs pārstāsim vainot visu pasauli savās neveiksmēs un sapratīsim, ka visa atbildība par to, kas notiek mūsu dzīvē, gulstas tikai uz mums.

Bet ar mums notiek tie notikumi, kuriem mēs esam gatavi. un kuru cienīgi mēs esam.

Ja mēs par kaut ko vēlamies kļūt, ir jāsāk uzvesties tā, it kā tas jau būtu noticis

Ja mēs vēlamies par kaut ko kļūt, ir vērts sākt sevi un savus tuviniekus tam gatavot. Tas nenozīmē, ka ka vajag pirkt dārgus apģērbus un interjera priekšmetus. Tas nozīmē, ka vajag sākt uzvesties un domāt cēli un bez liekas steigas.

Runā, ka nauda atnāk tad, kad iekšēji cilvēks ir samierinājies ar to, kas viņam ir, kad viņš ir iemācījies justies laimīgs arī bez tās.

Vīrieti veido sieviete.

Daba tā ir iekārtojusi, ka sieviete vienlaicīgi ir gan starta laukums vīrietim, gan arī latiņa viņa lēcienam.

No vienas puses viņa dod vīrietim vajadzīgo enerģiju, nodrošina mājīgumu un labus apstākļus spēku uzkrāšanai. No otras – tieši sieviete uzstāda latiņu vīrieša izaugsmei.

Ja, piemēram, iepriekšējais sievietes vīrietis ir bijis veiksmīgs, viņa nodos šo veiksmi arī savam nākamajam partnerim. Un gluži otrādi – aizejot no alkoholiķa, viņa bieži vien rada apstākļus, kad jaunais partneris arī kļūst par alkoholiķi. Vīrieša uzdevums ir atrast sievieti, kura viņam uzstādīs augstāko mērķi dzīvē. bet sievietes uzdevums – atrast vīrieti, kurš uzlēks līdz šai latiņai.

Ļoti vērtīgi ir uzskatīt, ka ir lietas, par kurām vienkārši nekad nevajag domāt

Ir idejas un lietas, par kurām vienkārši nevajag ne domāt, ne zināt. Piemēram: par to, kā mēs nomirsim. Vai arī: kas viņam vai viņai ir bijis pirms mums. Nevajag zināt, kā viņa sevi sakopj savā buduārā vai kādas sms viņš vai viņa raksta. Tas viss nenesīs nekādu labumu, taču var saindēt un sagraut attiecības ar tuviem cilvēkiem.

Labāk neko lieku nezināt un censties izvairīties būt citu cilvēku kļūdaino soļu lieciniekam

Mēs piedodam tiem, kuri kļūdās, bet ienīstam tos, kuri bija mūsu kļūdu liecinieki.

Tāpēc labāk pašiem censties izvairīties no tādām situācijām.

Ja mēs nevadām savus mērķus, tad tos vada kāds cits

Piezīmēšu – nevis neviens, bet – kāds cits. Ir vērts aizdomāties, vai bieži mēs saņemam naudu par to, ka ejam ne uz savu mērķi, bet uz tā cilvēka mērķi, kurš mums maksā par atsacīšanos no savējā?

Turamies un cīnamies par savu brīvību

Ir trīs brīvības, kuras nedrīkst ļaut mums ierobežot: tā ir pārvietošanās brīvība, komunikācijas brīvība un informācijas brīvība. Un, ja mēs vēlamies savā dzīvē spert kādu svarīgu soli, ir jāņem vērā tas, vai šis solis neierobežos kādu no šīm brīvībām. Bet, ja kāda no šīm brīvībām tiek ierobežota, ir sev jāpajautā, vai tikai tā nav parāk augsta cena.

Cilvēki mīl tos, par kuriem viņi rūpējas

Jo vairāk pūļu, laika un jūtu mēs ieguldam otrā cilvēkā, jo vairāk mēs viņu mīlam. Tāpēc, ja jums kaut kas ir vajadzīgs, nebaidieties to palūgt. Ir svarīgi ļaut citiem cilvēkiem rūpēties par mums, no tā viņi mūs mīlēs arvien vairāk.

Ir svarīgi cienīt savu personīgo telpu – savu un cita cilvēka

Pateicoties personīgajai telpai – savdabīgam izaugsmes mikroklimatam, mēs attīstāmies ātrāk par citiem. Labāk saglabājam un formājam savu individualitāti. Un tieši mūsu unikalitāte ir vērtīga citiem. Ja mums nebūs šīs mikropasaules, nepieciešamo apstākļu un resursu, tad arī attīstīsimies mēs tāpat kā visi. Tāpēc personīgo telpu ir svarīgi sargāt un censties tajā nevienu nelaist.

Ir jāvairās no cilvēkiem, kuri vēlas parbaudīt mūsu telefonu, izlasīt mūsu īsziņas,noklausīties telefonsarunas, vai ielīst mūsu somiņā. Sekojot šim pašam likumam, mums jāizrāda tāda pat pietāte pret otra cilvēka personīgo telpu, ielaušanās kurā var izjaukt pat vislabākās attiecības.

Saprātīgs egoisms ir nepieciešams

Ja mēs sevi necienīsim, necīnīsimies par savu laimi, neviens cits to nedarīs. Saprātīgs egoisms ir savdabīgs, unikāls mikroklimats, bez kura nav iespējams izaudzēt savu laimīgo dzīvi.

Cenšamies visu darīt labi, tad tas sāk iepatikties

Viss ir ļoti vienkārši. Darbs, kurš mums patīk, var kļūt mums veiksmi nesošs. Bet, ja mes vēlamies lai kaut kas mums iepatiktos, vienkārši ir vērts to izdarīt labi. Ja tas nav iespējams, ir vērts to izdarīt ļoti ātri. Tāpēc, piemēram, nepatīkamu sarunu ir labāk izrunāt ātri un aizmirst par to, nevis atlikt un uzkrāt sevī negatīvas emocijas.

Mūsu bezapziņa vienmēr mums izvēlēsies vislabāko no iespējamajiem variantiem

Jo vairāk situācijas risināšanas variantu mums ir, jo labāko variantu no visiem izvēlēsies bezapziņa. Tāpēc mūsu uzdevums ir paplašināt iespējamo variantu skaitu, lai varētu salīdzināt un izvēlēties. Tajā pat laikā, ir jāņem verā tas, ka mākslīgi kāds no variantiem nav pieejams, smadzenes koncentrējas tieši uz to, cenšoties mums to pasniegt kā īpašu – un neviļus mūs stumj tā virzienā.

Patiesībā mēs ļoti bieži tiecamies ne tik daudz pēc šī varianta, kā savām tiesībām izvēlēties. Tāpēc, sasniedzot to, kas iepriekš nebija iespējams, ir vērts velreiz pilnībā izvērtēt visus pieejamos problēmas risināsanas variantus.

Autors: Aleksejs Sitņikovs
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

*- Bezapziņa ir psihes līmenis, kas satur informāciju, kas regulāri nokļūst apziņā bet cilvēks nezina konkrētās domas vai rīcības patieso cēloni.

Cilvēks nedrīkst melot?

melot sev

Kāpēc mēs melojam?

Mēs dzīvojam pasaulē, kur melo visi – vairāk vai mazāk, un ir nereāli domāt, ka neviens nekad nedrīkst melot. Visi to dara, un tā ir dzīves patiesība. Ja mēs noliedzam šo faktu, tas nodara mums sāpes, jo mēs gaidam no sev tuvajiem cilvēkiem, ka viņi vienmēr pret mums būs godīgi, taču aizmirstam, ka ne vienmēr paši vēlamies zināt patiesību. Tas patiešām ir paradokss.

Kāpēc mēs melojam?

Pirmkārt, sabiedrībā tā ir pieņemts, jo mums “jāuzvedas labi ar visiem”, lai kaut ko saņemtu apmaiņā. Piemēram, mēs meklējam darbu, un ne vienmēr varēsim būt atklāti pret priekšniecību u.t.t. Attiecībās ar cilvēkiem mēs baidāmies būt godīgi kaut vai tāpēc, ka baidāmies, ka mūs atstums, nepieņems, nemīlēs. Mēs ticam, ka, ja būsim tādi, kādus mūs vēlas redzēt, mēs sasniegsim to, ko vēlamies sasniegt, tāpēc spēlējam lomu spēles. Mēs neticam tam, ka, ja mēs būsim paši – īsti, mūs kāds spēs mīlēt.

Katru reizi, kad man saka: “Mans tuvais cilvēks mani pievīla”, es vienmēr smejos un saku: “Laipni aicināts reālajā pasaulē!”

Es esmu sarkastiska.

Es viņiem saku, ka tas iemācīs nolaisties uz zemes, lai pamostos no ilūzijām, par to, ka cilvēkiem nebūtu jāmelo, ka viņiem būtu jābūt iecietīgākiem un jāpārstāj parāk uzticēties citiem cilvēkiem un pārvērtēt uzticības nozīmi, kā arī izmainīt savus uzstādījumus attiecībā uz uzticību. Visa gudrība slēpjas tajā, ka ir jāpieņem patiesība par to, ka cilvēki visā pasaulē melo un nav taisnīgi gaidīt, ka viņi to vairs nedarīs. Ja cilvēki to sapratīs, tad arī tuviniekiem būs vieglāk pieņemt savus trūkumus.

Kad cilvēki melo, tas ir kā narkotika. Tā ir sava veida narkomānija. Kad cilvēks vēlas atmest smēķēšanu, bet nevar. Kad cilvēks vēlas atmest narkotikas, bet nevar. Kad cilvēks vēlas pārstāt sev kaitēt, bet nevar. Tas pats notiek ar cilvēku, kurš vēlas pārstāt melot un nevar.

No senas 2006. gada dienasgrāmatas: “Mēs mānam paši sevi, kad domājam, ka mēs vai cilvēki nedrīkstam melot.”

Ja kāds domā, ka cilvēki nedrīkst melot un nedrīkst pievilt uzticību, viņš dzīvo fantāziju pasaulē un neredz dzīvi tādu, kāda tā ir.

Ja cilvēks māna pats sevi, viņš sevi zaudē.

Cilvēks vienmēr māna pats sevi.

Viņš drīkst melot citiem – tā nav problēma, bet kad viņš melo pats sev, viņš sev kaitē.

Kad cilvēks ir godīgs pret sevi, viņš var būt godīgs arī pret citiem.

Citi cilvēki, īpaši tuvinieki, vienmēr man ir bijuši pašas spogulis. Kad es redzu, ka meloju kādam, man momentā ir skaidrs, ka meloju pati sev.

Vēlāk es sapratu, ka nebiju vienīgā, kura meloja visu laiku un, ka cilvēki visā pasaulē to dara. Kad es sapratu šo vienkāršo patiesību, es ilgi smējos. Visi melo, tēlojot, spēlējot dažādas lomas – pat tyuviem cilvēkiem. Šī apjausma man palīdzēja būt iecietīgākai pret sevi un pret citiem cilvēkiem, un kļūt mazāk kritiskai attiecībā pret sevi – tātad arī pret citiem.

Es esmu ļoti saprotoša brīžos, kad cilvēki atzīstas, ka ir mani melojuši. Dažkārt es ļoti brīnos, kad cilvēki ar mani ir parāk atklāti, jo es pati tāda esmu. Pie manis nāk ļoti daudzi un atklāti runā ar mani par ļoti daudzām sev svarīgām lietām.

Mani vienmēr ir pievilkuši atklāti un patiesi cilvēki, jo viņi vienmēr saka to, ko domā un jūt. Ar viņiem var stundām ilgi runāt par visu un caur viņiem iepazīt sevi. Ar viņiem ir bijis viegli būvēt godīgas un īstas attiecības, un nav bijis jātēlo. Un, ja es kaut ko esmu vēlējusies pateikt, es to esmu darījusi, nevis gaidījusi, kad viņi uzminēs manas vēlmes.

Es nolēmu savā dzīvē ielaist šos cilvēkus un viņu ir ļoti maz.

Es jūtos slikti, atrodoties starp maskām, kad cilvēki ir “pieklājīgi” un dara visu, lai iepatiktos citiem.

Autors: Ella Travinska (Bairones Keitijas skolas absolvente, Izraēla)
Tulkoja: Ginta FS