Kam uzticēties?

sliņķis

Kā izveidosies lietišķās attiecības ar cilvēku un vai var uz viņu paļauties? To ir ļoti viegli saprast. Ir tikai jāuzzin, kas pie visa vainīgs.
Lūk, piemēram. Cilvēkam pastāvīgi ir netīri apavi. Vai arī viņš nedabūja amatu, naudu, mīlestību…. “Divnieku” saņēma. Vai sodu par ātruma parkāpumu. Kurš vainīgs?

Pieņemsim, cilvēks emocionāli mums skaidro, ka mūžīgi netīrie apavi ir tāpēc, ka ielas neviens netīra. Skaidrs, ka vainīgs ir pilsētas mēŗs. Nav jau nekādas jēgas tos tīrīt, tāpat paliks netīri! Jāpaklausās tālāk. Amatu nedabūja tikai dēļ priekšnieka, tas izrādījās piekasīgs, un arī vecāku dēļ. Tie neiedeva vinam pietiekoši labu izglītību un neieaudzināja viņam pārliecību par sevi!
Tā, klausāmies tālāk. Mīlestība – arī tur skaidrs, kurš vainīgs. Vīrieši visi kā viens ir cūkas. Sievietes – arī skaidrs, kas. Tieši ļauno cilvēku dēļ šis cilvēks ir vientuļš. Nav ko mīlēt. Naudas nav tāpēc, ka visu sazagušies bagātnieki. Bet sodu piesprieda tāpat – par neko. Tikai nedaudz ātrumu parkāpu. Bet ļaunie policijas darbinieki piesprieda sodu. Tā vienkārši, ņēma un piesprieda. Bet “divnieku” ielika ļaunā skolotāja. Par to, ka nebiju iemācījies mācību vielu. Bet tas jau tāpēc, ka pati slikti iemācīja. Slikta skolotāja! Un vēl bez tā visa, šobrīd ir aptumsumu koridors. Pie visa vainojams planētu stāvoklis.

Skaidrs. Viss ir skaidrs. Šis ir cilvēks ar ārējo kontroles lokusu. Eksternālis. (Ektenālis ir tas, kurš savus panākumus un neveiksmes saista ar citiem – apkārtējiem cilvēkiem, situāciju, likteni utt. Internālis ir cilvēks, kurš uzskata sevi par pilnīgu savas dzīves noteicēju, viņš pats ir atbildīgs gan par savām veiksmēm, gan neveiksmēm).
Vienkāršiem vārdiem runājot, tu arī būsi pie visa vainīgs, lai kas arī notiktu jūsu attiecībās. Tu vienmēr būsi vainīgs. Un punkts. Bet šis cietējs nekad nebūs vainīgs. Nekad nebūs atbildīgs. Viņš pat netaisās ne par ko atbildēt. Un tāpēc ir ļoti bīstami viņam uzticēties.

Gadījumā, ja radīsies kādas problēmas vai grūtības, viņš visu atbildību uzvels tev, prezidentam, dabas spēkiem, sliktajam onkulim vai pavedinošajai tantītei…. Un velti viņam kaut ko pārmest vai gaidīt, ka viņš nožēlos izdarīto, tas ir bezjēdzīgi. Labākajā gadījumā viņš teiks: “nu, labi, es nedaudz esmu vainīgs, bet…” Un aiz šī “bet” sekos stāsts par to, kurš patiesībā pie visa ir vainīgs. Un parasti tas tomēr esi tu…
Labāk izvairīties no tādiem cilvēkiem – gan personīgajā gan lietišķajā dzīvē. Nevar uz viņiem paļauties. Labāk izvēlēties to, kurš uzņemas atbildību par sevi, un savu dzīvi. Ne vienmēr, ne visā, bet atzīst savas kļūdas un nesteidzas vainot citus.

Autors © Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkojums Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Ko DRĪKST sieviete?

briva sieviete

Es te no rīta aizdomājos par sievietes sarežģīto likteni, par to, kas viņai jādara un kas nav jādara. Viņa taču visu laiku visiem visapkārt ir kaut ko parādā, ne tā?

Bērnībā viņai bija jābūt labajai meitenītei, viņa nedrīkstēja būt puika – huligāns. Viņai bija jāiet studēt augstskolā, lai iegūtu izglītību. Viņa nedrīkstēja pati izlemt, ko darīs pēc skolas beigšanas.
Viņai bija ātrāk jāaprecas, lai nepaliktu vecmeitās. Viņai bija jāmīl savs vīrs, pat tad, ja tas bija pilnīgais m… un viņa nedrīkstēja šķirties (pat tad, ja viņš bija pilnīgais m…).

Nu, labi, sievietei apnika būt visā šajā, un viņa nolēma, ka ies uz turieni, kur viņai neteiks, ko viņa nedrīkst darīt, bet pateiks, ko darīt var un drīkst.

Un viņa devās pie “vēdistiem”, un tie viņai pateica: tev jābūt sievišķīgai, viedai, jāvalkā garas kleitas un jāpiepilda savs vīrs ar savu enerģiju, un tu nedrīksti strīdēties, valkāt bikses un strādāt vairāk kā 3-4 stundas dienā.

Pēc tam viņa aizgāja pie reliģiozajiem sludinātājiem, kuri teica: tev katru dienu ir jāskaita lūgšanas, jāseko visiem baušļiem, tu nedrīksti uzdot pārāk daudz jautājumus un rīkoties “nepareizi”, tas ir grēks un pār tevi nāks Dieva sods.

Pēc tam viņa aizgāja pie personības izaugsmes treneriem, kuri viņai pateica, ka ir jāiziet no savas komforta zonas un jāizmaina sevi, ka viņa nedrīkst būt pasīva un darīt tikai to, ko vēlas, jo tad tas vispār būs “gatavais bērnu dārzs”. Un, vispār, uz pasauli ir jāskatās pozitīvi, visu laiku jāsmaida, un ir nepieļaujami skumt, dusmoties un būt depresijā.

Pēc tam viņa devās pie feministēm, lai kaut vai tur viņai kāds pateiktu, ka viņa drīkst darīt to, ko vēlas. Bet ta vietā izdzirdēja: tev jābūt tādai, kādu daba tevi radījusi, tu nedrīksti krāsoties, tu nedrīksti darīt jebko, lai iepatiktos vīrietim. Savukārt “childfree” piemetināja, ka viņai jadzīvo vienai un jāpriecājas par savu dzīvi un esību, un nekādā gadījumā nevajag kļūt par sava bērna vergu, tā šķiroties no sava skaistuma un brīvības.

Un, lūk, stāv sieviete – viņas priekšā visas šīs izkārtnes ar absolūti pretrunīgiem baušļiem, un daudzi rādītājpirksti vienlaicīgi norāda un balsis noskalda: Tev jādara! Tu nedrīksti! Sieviete tā nerīkojas! Brīvai sievietei pienākas!… Un, iespējams, viņai ļoti, ļoti sagribās visus šos gudros ļaudis aizsūtīt tālu…, taču, kā dzīvot tālāk? Kur iet? Kas viņai vispār jādara, un kurš būs tas, kurš viņai to pateiks?

Mīļās Sievietes!

Jūs drīkstat būvēt karjeru, un drīkstat to nebūvēt, bet greznot māju un cept pīrādziņus.
Jūs drīkstat veidot ģimeni, bet drīkstat arī dzīvot vienas (un pat ar kaķiem, ja tā vēlaties).
Jūs drīkstat ticēt Dievam un iet baznīcā, bet drīkstat arī ticēt superstīgu teorijai.
Jūs drīkstat būt izlēmīgas un asas amazones, kuras brīvi medī mežos, bet drīkstat arī kamoliņā satinušās murrāt sava mīļotā cilvēka azotē.
Jūs drīkstat dzemdēt bērnus, censties būt labas mammas (kā to pašas esiet nolēmušas), vai arī nedzemdēt, jo šķiet, ka dzīvē ir citas prioritātes.
Jūs drīkstat iet personības izaugsmes ceļu un kļūt par “labāko savu versiju”, izejot no komforta zonas, vai arī neaiztikt savu personību vispār un iekārtot vēl labāk savu komforta zonu, lai tajā būtu vēl ērtāk.
Jūs drīkstat priecāties un dejot, bet drīkstat arī dusmoties, raudāt un būt depresijā.
Jūs pat drīkstat nebūt skaistas, mīlētas un laimīgas, ja vēlaties.

Un jūs drīkstat darīt to, ko vēlaties izdarīt, ja reiz tā esat nolēmušas.
Jūsu lēmumiem ir sava cena, kuru nāksies maksāt, un arī blaknes, kuras var jums nepatikt.
Ja esat savu izvēli veikušas apzināti, uzņemoties atbildību par tās sekām, un esat mierā ar šo cenu, tad tāds lēmums ir cieņas un apbrīnas vērts, pat tad, ja kādam tas nepatīk.

Un pat tad, ja izdarījāt izvēli, bet neizskaitļojāt visas iespējamās sekas, vai vispār sapratāt, ka tā bija kļūda…. jūs taču drīkstat kļūdīties!!! Vai ne?!

Jūs drīkstat ar savu dzīvi rīkoties tā, kā uzskatāt par vajadzīgu, jo tā ir jūsu dzīve. Jūs pat drīkstat to nolaist podā, jo tā ir jūsu dzīve. Vai arī jūs drīkstat dienu no dienas iet uz sev svarīgu mērķi, atmetot visu lieko – un arī tās ir jūsu tiesības.

Un vēl viena noslēdzoša doma: kad jums saka gudrus un viedus vārdus, un tajos izskan “tev jādara”, nomainiet tos uz “tu drīksti” un pārlasiet vēlreiz. Iespējams, tā šie vārdi dos atvieglojuma un brīvības sajūtu.

© Aleksandrs Davidovs
Avots: facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS
Pateicos Tev, Līga Šīrona, ka rūpējies par to, lai es varetu darīt to, ko vēlos 🙂

Visam patiešām ir sava cena…

bagatiba2

Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Un arī mīlēt noteikti vajag par kaut ko īpašu?
Mūsdienu sabiedrības vairums uzskata, ka visam ir sava cena. Veselībai, labam izskatam, izglītībai, dzīvesvietai un atpūtai. Mēs pērkam maizi, kefīru, spagetti un tīru ūdeni. Akcijas, nekustamos īpašumus, franšīzes, ceļojumus, karu un mieru. Mēs maksājam par stāvvietu, apkuri un internetu. Iegādājamies fitnesa zāles abonentu un vietu ārpilsētas klubā. Apmaksājam reklāmu Facebook, stomatologa vizīti un bankas pakalpojumus. ASV par naudu var noalgot sievu, vīru un pat veselu ģimeni. Ķīnā par 5 dolāriem var nopirkt līdzjūtību. Jeruzālemē par miljons dolāriem – vietu Olīvu kalnā.

Kam nav cenas?

Mana klasesbiedrene jau no bērnības bija pieradināta pie preču-naudas attiecībām. Viņai apsolīja velosipēdu par to, ka viņa bez trijniekiem pabeigs ceturksni. Braucienu uz jūru tad, ja izlasīs “Karu un mieru” un šopingu, ja sakārtos savu istabu. Viņa cītīgi visu izpildīja un saņēma savas apsolītas balvas. Tādā veidā viņa kļuva par dārga auto īpašnieci, saņēma dāvanā dzīvokli elitārā rajonā, mājas kinozāli un oriģinālo Burberry mēteli.

Meitene bija radusi pie šāda jautājuma uzstādījuma (dots pret dotu, pakalpojums pret pakalpojumu), un nespēja iedomāties, kā gan kāds viņu varētu mīlēt bez aktīvas naudas vienību kustības.
Mīlēt tikai par to, ka elpo, žāvājas,domā un ģērbjas vienkāršā mājas kleitā, nevis spīdoši nokārto kandidāta disertāciju. Mīlēt, kad smejas un raud, klausās klaviermūziku, ko sarakstījis kurlais Bēthovens, smilkst no galvassāpēm, vai slepus skatās multenes par sniegavīru-pastnieku un no plastilīna lipina alpu vijolītes.

Mīlēt taču noteikti vajag par kaut ko īpašu. Par to, ka atvēŗa savu salonu. Vinnēja tenderi, iemācījās arābu valodu. Nopirka zemes gabalu uz Marsa. Izdomāja bezskaņas piena atsūcēju ar iemontētu saldējamo kameru un patentēja selfija stick statīvu ar iebūvētu deserta karoti. Vārda «bezmaksas» viņas leksikā nebija. Vien termini “barteris”, “darījums” un “līgums”. Vien jēdziens “cena”, un tieši tāpēc arī vīrieši viņas dzīvē parādījās tikai un vienīgi ar cenu zīmi kaklā.

Pirms pāris gadiem viņa iemīlējās kādā no populāra vokālā šova finālistiem. Puisis izradījās gudrs, talantīgs, harizmātisks, lielisks seksā un ļoti nabags – kā baznīcas žurka. Viņa to apģērba no galvas līdz kājām. Aizveda uz Romu, parādīja viņam Santorīni ar zilajiem ģimeņu baznīcu kupoliem un ūdens šovu Lasvegasā. Atrada viņam labu producentu, dargu stilistu un horeogrāfu. Iemācīja pieklājīgi izskatīties filmēšanas kadrā. Izmainīja matu griezumu, piekoriģēja akcentu un sāka gaidīt pelnītās atbildes jūtas. Tikai puisis izrādījās diezgan vēss, pieklājīgs, bet tāds viegli attālināts. Paralēli satikās ar savu kursabiedreni un par savas patroneses naudu vadāja to uz kalniem un jūru.

Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Japānā jau sen ir aktieri, kuri par 240 dolāriem lūdz piedošanu. Jūtas štatā var noīrēt mīļu kucēnu, bet Austrālijā – vecmāmiņu

Ir cilvēki, kuri par naudu ir gatavi mūsu vietā stāvēt rindās, kopt mūsu mājdzīvniekus, būt mūsu personīgie paparacci. Telot draugu, brāli, dēlu vai mīļāko. Kā saka Stīvens Kings: “kāda cena, tāda arī vīnam garša”. Tā kā, iespējams, patiešām visam ir sava cena.
Taču, kā būt ar to, kam cenas nav?

Avots: econet.ru
© Irina Govoruha
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Skolotājs

saule

– Mums apkārt tik daudz gudro – skolotāju, dažādu padomdevēju, kā atšķirt īsto? Vai ir kādas īpašības, pēc kurām to atpazīt?
– Nē. Un būt nevar. Ne jau skolotājs māca. Māca laime. Viss, kas ir laimīgs šeit un tagad, atrodas Dievā. Lūk, kurš zin patiesību! Lūk, kurš nevar nedalīties tajā ar citiem. Vai tu to dzirdi? Viņam tas ir vienaldzīgi. Gribi? Mācies! Negribi? Nē! Laimīga ir zīlīte pie tava loga, laimīgs ir koks zem saules, laimīgs patiess gudrais. Viņš ir vienkāršs kā putns. Brīvs kā vējš koka lapotnē. Viņš ir silts kā saules stars. Viņš ir maigs, kā mēness nakts. Rezonē ar otra laimi. Atceries par savu trauslāko stīgu, kas nostiepta saskaņai ar Dievu. Ieklausies tajā ar Sirdi. Neminstinoties, uzreiz! Kad tu esi laimīgs, TU PATS ESI SKOLOTĀJS Kad nelaimīgs – vien satraukts skolnieks, kurš pat nezin, kas vēl viņam būtu jāiemācās.
– Bet kā būt laimīgam?
– Mīli!
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto:pixabay
Tulkojums © Ginta FS

Kā un kāpēc pieņemt nepatīkamu situāciju?

pateiciba1

Nepieņemšana nozīmē nepiekrist tam, kas notiek.
Tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai tieši tagad atcerētos, kāda situācija tevi šodien nervozē visvairāk un tālāk ar to strādāt visa šī raksta lasīšanas gaitā. Pretoties šai situācijai nav izdevīgi un ir pat kaitīgi.

Tas nozīmē, ka mūsu galvā ir kāds noteikts tēls tam, kā būtu jābūt, taču patiesībā notiek savādāk un tas izsauc mūsu nepiekrišanu un aizkaitinājumu. Tā ir?

Saprātīgs jautājums – vai tu vari pieļaut domu, ka tavs priekšstats par to, kā būtu labi un pareizi, ir nepareizs? Ka Visums redz pavisam citu tavas dzīves scenāriju, teiksim tā, daudz apjomīgāku, saskaņā ar kuru, pats labākais šīs situācijas variants tieši šobrīd arī notiek.

Bet tu tai vietā, lai pateiktos par rūpēm, dusmojies un šausminies?

Pieļauj domu par to, ka tavs priekšstats ir kļūdains un, ņemot vērā to, ka tas ir šaurs, tu neredzi kopējo savas dzīves ainu, un līdz galam nesaproti savus uzdevumus uz šīs zemes.

Es saprotu, ka tūlītējai pieņemšanai šie argumenti neder. Tie nepieciešami, lai paplašinātu apziņu un izmainītu skatu uz situāciju un dzīvi kopumā.

Kas attiecas uz tūlītējo

Iesākumā ir ļoti svarīgi novērtēt – vai tu vari vai nevari ietekmēt šo situāciju? Ja vari, tad kā un ko konkrēti tu vari izdarīt tieši tagad? Ja viss, kas iespējams, ir izdarīts, bet situācija saglabājas tāda, kā bija – uzmanību! – ir jāsadala atbildība. Kad mēs sev uzveļam svešu atbildību, tad, pirmkārt, pārpūlamies un zaudējam spēkus, otrkārt, pārstājam nodarboties ar to, ko varētu izdarīt un tērējam savu spēku  uz to, ko izmainīt nespējam.

Un tā: tev ir konkrēta situācija. Tu esi izdarījis visu, kas bija tavos spēkos, tā, lai tā pārstātu būt tev tik nepatīkama. Taču izmaiņas pagaidām nav notikušas un tagad, kad esi bezspēcīgs kaut ko mainīt, tevī mostas protests. Nu, kā tad tā!? Par ko man tas!? Kāpēc tieši ar mani tas notiek!? utt. Un tieši tā arī ir nepieņemšana. Un tas ir tas, kas ne tikai bojā tavu dzīvi, bet arī nostiprina šo situāciju tavā realitātē.
Tālākā atbildība par notiekošā izmaiņām nav tavējā! Un šis fakts ir jāatzīst un jāļauj tam būt.

Kādēļ tas vajadzīgs. Ja mēs nezinām, konkrēti, kādēļ, tas nebūt nenozīmē, ka nav jēgas. Jēga ir vienmēr, un tu vari to ieraudzīt, paskatoties uz visiem savas dzīves notikumiem – pievērs uzmanību tam, kādas pozitīvas lietas sekoja nepatīkamiem notikumiem pagātnē.
Tu neiestājies institūtā, toties iestājies pagaidu darbā un atradi savu aicinājumu. Tu izšķīries ar vīrieti, toties satiki citu – savu “īsto”. Vecāki bernībā tevi ne parāk lutināja, toties tu izaugi patstavīga un viegli tiec galā ar grūtībām.

Nepieņemšanas situācijā ir ļoti svarīgi aizvākt emocijas. Ideāli, ja neaptīkama situācija neizsauc negatīvas emocijas. Man ļoti patīk Kryona (Lī Kerola) grāmata “Ceļojums mājup” («Путешествие домой»), ļoti svarīgas un dziļas idejas tajā tiek pasniegtas kā aizraujoši stāsti.
Bet pamatidejas ir divas:
– Viss vienkārši ir.
– Viss ir ne tā, kā šķiet.

Tas, ko tu novērtēji kā melnu, gala rezultātā izrādās balts, un tu to redzi, ņemot par piemēru savu dzīvi – tieši tā visbiežāk arī notiek.

Tāpēc ir ļoti svarīgi nevērtēt situāciju, izejot no savas saprašanas par to, kas ir pareizi un nepareizi, un atstāt tikai situācijas konstatāciju. Jā, redzu, notika tāda situācija. Ko es jūtu? Es tajā jūtos diskomfortā, sarežģīti, nākas saspringt, vēl kaut kas?

Kā pieņemt situāciju, ja tā NEpatīk

Tālāk – ko es varu izdarīt, lai būtu savādāk? Daru.
Situācija nav pilnībā izlabojusies, taču es ticu, ka rezultātā tā izlabosies vislabākajā veidā, tāpēc vienkārši uzticos pasaulei un pārslēdzos uz citu jautājumu risināšanu. Es netērēju enerģiju tam, lai apvainotos uz dzīvi, uz sūrošanos par netaisnību utt., es novirzu to uz radīšanu un kļūstu par savas dzīves saimnieku, nevis mūžīgo apstākļu upuri.
Viss vienkārši IR, un uz šodienu tas, lūk, ir tā, un es pieņemu šo situāciju, tāpēc, ka ticu, ka tā ir atnākusi tāpēc, ka ir man kaut kāda iemesla dēļ vajadzīga. Un es koncentrējos uz to, lai saprastu, kam man tā vajadzīga, nevis uz to, lai būtu neapmierināts.

Ir vēl kāds nepieņemšanas aspekts, par kuru vēlos pateikt.
Pieņemt nenozīmē pakļauties un bezcerībā salikt rokas. Nebūt, nē. Pieņemt nozīmē ļaut tam būt savā dzīvē, tajā pat laikā, darot kaut ko, lai situācija mainītos. Un, lūk, šī atļauja ir ārkārtīgi vērtīga.

Tu taču nedusmojies uz vēju, ka brīžam tas pieņemas spēkā un pārvēršas par vētru, vai uz sniegu, kurš pēkšņi aizputinājis ceļu. Kāpēc? Tāpēc, ka tu atzīsti to, ka tā vienkārši ir, un viss!
Bet viss, kas notiek tavā dzīvē arī vienkārši IR! Un ļoti bieži tas patiesībā ir pavisam kas cits, nekā tev šķiet. Radi klusumu un pavēro, kas notiks, ļauj tam būt, mācies uzticēties tam, kas notiek, un neredzēt tajā ļaunu nolūku. Tas ir jautājums par tavu uzticēšanos pasaulei, un, ja aizvāksi savu vērtējumu un padarīsi to objektīvu, tu sajutīsi mieru un pieņemšanu.

Pieņemt nozīmē pateikt beznosacījumu “jā” savai tagadnei un nākotnei. Pasaules pieņemšana sākas ar sevis pieņemšanu, ar to, ka pateikt “jā” tam, kas tev sevī šobrīd, iespējams, neapmierina. Dažkārt pateikt “jā” ir daudz sarežģītāk, kā “nē”, taču, cik dziedinoši tas ietekmē mūsu dzīvi!

Facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS

 

Dzīve, mani mīļie, ir tagad!

ziemas rīts2

Un dzīve turpinās… un sev pāri nelec… un neapstājas…
Saka mums priekšā, kā labāk…

Dzīvot tagad, atvadoties no pagātnes…
Un dzīvot šeit, nebūvējot nākotnes pilis, un nepametot tagadnes patvērumu…

Dzīve, viņa ir tagad, mīļie…
Tāpēc, ka atpakaļ un uz priekšu mēs drīkstam tikai skatīties, bet ar rokām aiztikt, tāpat kā muzejā, nedrīkstam…

Esiet tur, kur jūs varat apskaut mīļos, un dariet to…
Esiet tur, kur jūs dzird un jūs dzirdat…

Esiet tur, kur vēl var pārspēlēt, izlabot, sākt no jauna…
Nedzīvojiet pagātnes un nākotnes virtuālajās teritorijās…
Ieelpojiet šī novembra pedējo rītu… un sajūtiet savu kopējo ar dzīvi vēlmi – TURPINĀT…

Pamostieties laimīgi…
Pamostieties laimei…
Autors: Ļiļa Grad
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta FS

 

Liec sevi mierā!

liec sevi mierā7

Liec visus mierā, pat sevi, un tev viss būs labi…
Ļauj sev atelpoties…
Ļauj atskatīties savā dzīvē…
Un ļauj to dzīvot…

Mums nekas neizdodas tad, kad mēs cenšamies visus “piedzīt” kaut kādiem saviem noteikumiem un gaidām…
Un no visiem kaut ko mūžīgi vēlamies saņemt…
Visiem kaut ko vēlamies pierādīt…
Mēs steidzamies, salīdzinām, pārdzīvojam svešus sasniegumus, baidāmies atpalikt, sacenšamies…
Un mētājamies pa dzīvi kā nodzīti tarakāni, kuri visus biedē ar savu steigu, nespējot atrast sev vietu…

Bet patiesībā viss taču ir tik godīgi un vienkārši…
Mums dod tieši tik, cik var un grib… un nevajag strīdēties, jo arī mēs paši dodam tieši tik, cik varam un gribam…

Un ir muļķīgi domāt, ka, ja cilvēks var iedot vairāk, tad noteikti jāpiespiež viņam to izdarīt…
Nevajag.
Tāpēc, ka mākslīgi saņemtais tāds mākslīgs arī paliks…

Mums ir viena izvēle – piekrist vai nepiekrist…
Un arī visiem pārējiem ir tieši tāda pati izvēle, mani draugi…
Mēs protam gribēt no dzīves, bet neprotam baudīt praktiski neko no tā, kas mums ir…
Mūs pietiek vien īsam laikam, bet tālāk mēs kļūstam kā bērni, kuri gaida jaunas dāvanas un atrakcijas…

Mēs nevienu neatstājam mierā, un mīlestība saraujas, piekususi no mūžīgās attiecību skaidrošanas un aizvainojumiem…
Bērni attālinās, jo mēs jau sākotnēji viņiem mācām to, ko paši neprotam…
Mīļotie aizgriežas, jo mēs no viņiem gaidām brīnumus, ar kuriem paši skopojamies…
Mēs arī sevi nomocam, atsakoties no savas būtības, un tajā pat laikā, saprotot, cik ļoti tālu esam no komerciāli izveidotā veiksmīga cilvēka ideāla…

Vēlreiz:

Liec sevi mierā!
Liec visus mierā!

Tiecies pēc harmonijas ar sevi, nevis valdīšanas pār citiem…
Iemācies atmosties ar prieku…

Iemācies pamanīt cilvēkos labo, un noteikti runāt par to! Visi trūkumi viņiem tāpat arī bez tevis ir labi zināmi…
Iemācies mīlēt bez dievināšanas – brīvi un augstsirdīgi, nevis tā, lai paliek smacīgi un greizsirdīgi…
Iemācies dzīvot visa veida tīrībā – sākot no domām līdz pat tīriem logiem…
Iemācies domāt no jauna katru brīdi, kad kaut ko dari, nevis automātiski paņemt gatavus šablonus, kas domāti, lai valdītu pār masām, nevis risinātu katra atsevišķa cilvēka individuāli risināmos jautājumus…
Iemācies uzticēties tiem, kurus mīli, un tu uzzināsi, cik ļoti pateicīgs var būt cilvēks, kurš atbrīvots no pazemojošās kontroles…
Uzticies dabai – tas ir vienīgais augstākais spēks, kas eksistē uz šīs planētas…
Vēlies piedzīvot brīnumu – iedēsti zemē sēkliņu…
Gribi patiesu skaistumu – paskaties, kādām dekoracijām daba izrotā sevi katru sezonu…
Gribi spēku – saņem to, uzticies dabai un iemīli savu ķermeni tādu, kādu tā to radījusi…
Dabai ir vienkārši likumi…
Un nelaimīgi mēs kļūstam tieši tad, kad patmīlīgi cenšamies tos sarezģīt.

Autors: Ļiļa Grad
Foto: Pixabay
Tulkoja: Ginta FS