Esi šeit – bezgalībā

dievs1

Nav notikumi lieli vai mazi, jo visos tajos ir viens un tas pats dziļums. Un šis dziļums ir bezgalība.
Nav īsu vai garu laika periodu, jo gan mirklis, gan vesels gadsimts ir līdzvērtīgi šai pašai mūžībai.
Nav svarīgas vai nesvarīgas nodarbes, jo tās visas turpina pasaules radīšanu. Un kurš gan nav redzējis lielas sekas šķietami maznozīmīgiem iemesliem?
Tāpēc esi šeit – bezgalībā, radi tagad mūžībā, dari mazo kā lielu, bet lielo kā mazu. Un tādējādi paud savu dievišķību.
Ja arī ir kaut kāda atšķirība, tad tā ir caurspīdīgumā: cik ļoti kurā redzams viens un tas pats Dievs.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un emocijām?

doma plasak

Cilvēks pats izlemj, kadas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Kā tikt galā ar negatīvo enerģiju un negatīvajām emocijām?
Piekritīsi, tas nav pats vieglākais risināmais jautājums. Būs cilvēki, kas ieteiks ignorēt negatīvo un koncentrēties uz pozitīvo domāšanu. Citi piedāvās meditāciju, jogu vai kādu citu alternatīvu garīgo praksi. Dzen meistars Tit Nat Hans apgalvo, ka viss ir daudz vienkāršāk.

Negatīvās emocijas var pārvarēt ar apzinātības prakses palīdzību. Apzinātība spēlē lielu lomu savu ciešanu izpratnē.

«Vispirms jāteic, ka apzinātības prakses jēga ir apzināties savas ciešanas un parūpēties par sevi. Sākuma etapā tā palīdz apzināties ciešanas un pēc tam – pieņemt tās.

Māte, kura no sirds mīl un rūpējas par savu raudošo bērnu, noteikti paņems viņu uz rokām bez jebkādas cenšanās apspiest viņa raudas, bez nosodījuma un vēl jo vairāk – bez vēlmes to ignorēt. 

Apzinātību var salīdzināt ar saprotošu un bērna ciešanas pieņemošu māti.

Tādā veidā apzinātības prakses jēga ir nevis pretstāvēšanā un savu sajūtu noliegšanā un nospiešanā, bet drīzāk maigā to nomierināšanā.

Kad māte apskauj savu bērnu, viņas maiguma enerģija gluži vai iesūcas bērnā. Un pat tad, ja sākumā viņa nevar saprast, kāpēc bērns tā cieš, un kādu mirkli it kā meklē raudāšanas iemeslus, lēmums paņemt viņu rokās jau ir spējīgs padarīt viņa ciešanas daudz mazākas. Ja cilvēks iemācās atpazīt un nomierināt savas sāpes, šajā procesā apzināti elpojot, tad arī sāpes pamazām rimsies un paliks daudz vieglāk».

Skatīties acīs savām sajūtām un pēc tam tās pieņemt, ir pavisam kas cits, kā mums mācīja bērnībā. Vairums cilvēku dod priekšroku paslēpties no savām negatīvajām emocijām, jo tās šķiet neciešamas.

Bet, kas notiek šādā gadījumā? Negatīvās emocijas visu laiku glūnēs kaut kur aiz muguras un beigu beigās nodarīs sāpes un kļūs arvien ļaunāk.

Tit Nat Hans runā par to, ka mums jāskatās uz savām emocijām kā uz kaut ko nepastāvīgu Tas ļaus saprast, ka tās nebūt nav tik briesmīgas, kā sākumā varētu šķist.

«Kā izpaužas mūsu dusmas? Mēs kliedzam, ārdamies un cenšamies atrast kādu, ko vainot savās problēmās. Bet, ja paskatāmies uz dusmām kā uz kaut ko nepastāvīgu, mēs varam vienkārši apstāties un pāris reizes dziļi ieelpot.
Dusmojoties uz otru cilvēku kaut kādā augstākā dimesijā mēs aizveram acis un iekatāmies dziļi sevī. Mēs cenšamies ieskatīties 300 gadus tālākā nākotnē. Kādi mēs abi būsim? Kāds būsi tu? Kādi būsiet jūs abi un personīgi tu? Vienkārši ieelpo un izelpo gaisu, ieskaties savā nakotnē un otra cilvēka nākotnē.

Šajā paša nākotnē mēs redzam, cik ļoti dārgs mums ir mūsu “naidnieks”. Saprotot to, ka mēs viņu jebkurā mirklī varam pazaudēt, mūsu naids pakāpeniski aiziet. Mums gribas viņu apskaut un teikt: “Cik es esmu priecīgs, ka tu vēl joprojām esi dzīvs. Es esmu tik laimīgs. Kā gan es varēju uz tevi apvainoties un dusmoties.  Mēs taču abi kaut kad nomirsim un tāpēc ir muļķīgi vienam uz otru dusmoties».

Mēs aizmirstam par nepastāvību, un tāpēc viens otram un sev nodarām sāpes.

Reiz mēs dosimies citā pasaulē, atstājot visas materiālas lietas, varu, ģimeni un visu parējo. Un pašas vērtīgākas lietas, kas mums pieder, ir brīvība, miers un laime».

Ja pasaulē ir kāda patiesība, tad tā slēpjas Visuma nepastāvīgumā. Tāpēc tad, kad mūs pārņem negatīvas emocijas, mums jāsaprot, ka tā nebūs mūžīgi. Un vēl, mēs nedrīkstam likt savai laimei būt atkarīgai no mantas un statusa, jo tās nav mūžīgas lietas.

Laime un ciešanas ir divi pretēji jēdzieni un viens bez otra neeksistē.

«Nav netīrumu – nav arī lotosa. Gan ciešanām gan laimei piemīt organiska būtība, tas nozīmē, ka tās ir vienādi pārejošas un pastāvīgi viena otru nomaina. Novīstot zieds pārvēršas mēslojumā. Bet mēslojums palīdz ziedam atkal izaugt. Laime arī ir organiska un nepastāvīga. Tā ļoti viegli pārvēršas ciešanās, bet ciešanas – atkal laimē».

Mēs varam mazināt savas sāpes, ja apzināmies, ka šīs sāpes nav mūsu ciešanu vērtas:

«Būt dzīvam, tas ir lielākais no brīnumiem. Mēs varam mazināt savas sāpes vienkārši apzinoties, ka tās nav mūsu ciešanu vērtas! Cik daudzi cilvēki beidz savu dzīvi pašnāvībā  dēļ niknuma un bezcerības? Tajā mirklī viņi neredz to laimi, kas viņiem ir pieejama. Apzinātības prakse novērš tik ierobežotu pasaules uzskatu. Buda neslēpās no savām ciešanām, un tas pavēra viņam ceļu uz atbrīvošanos. Nav vērts bēgt no nepatīkamām lietām tikai tāpec, lai baudītu kaut ko patīkamu. Sastopoties aci pret aci ar grūtībām, tu sev radi jaunu laimi».

«Viens no veidiem, kā parūpēties par savām sāpēm ir pievilkt savā dzīvē kaut ko gluži pretēju tām. Visam šai pasaulē ir  savs pretpols, tāpēc, ja tevī iesētas augstprātības sēklas, tad arī līdzcietības sēklām atradīsies vieta. Katrs no mums var būt līdzcietīgs. Ja katru dienu to praktizēsi, tad līdzcietība arvien nostiprināsies. Ir jākoncentrējas uz to un tā tūliņ pat pieņemsies spēkā un piepildīsies ar enerģiju.  Un, jo līdzcietīgāks tu kļūsi, jo mazak augstprātības tevī paliks. Tev nevajag ar to cīnīties vai censties to noslāpēt. Cilvēks pats izlemj, kādas sēklas laistīs – labestības vai ļaunuma…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vieglums

47608_168357829870949_5566911_n

Vieglums ienāk lietās un attiecībās tad, kad nebaidies “zaudēt” un esi gatavs jebkuram iznākumam.

Esības vieglums rodas tad, kad neliec pārak lielas likmes dzīvei un nebaidies to zaudēt.
Tā ir pazemība. Šādu uzskatu pieņemt nav ārkārtīgi grūti. Tas ir parasts godīgums attiecībā pret sevi. Rītdiena nav paredzama. Nākamā sekunde nav paredzama. Kaut ko gaidīt nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas šīs atšķirības sapratnes, kas neizbēgami rodas starp fantāzijām un reālo lietu kārtību.

Skaidrs, ka dažreiz ir nepieciešams atkal un atkal atkāpties no jau saprastajām un pieņemtajām patiesībām, lai pēc tam atgrieztos pie tām pa jaunām taciņām un jauniem sapratnes līmeņiem.

Vieglums, par kuru es runāju – nav vieglprātība un nav cūcisks vaļīgums. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr un visu dara pa savam, tomēr turpini darīt to, kas jadara.

Nākamajā dzīves stundā var notikt jebkas. Nākamais mirklis, kas saplūst ar nākamo dienu, ir tāds viegli jaunavīgs eksistences audekls, uz kura realitāte zīmē pirmo reizi, neko neminēdama, it kā spontāni, spēlējoties.

Jā, dažkart “bildītes” sanāk nopietnas, taču to dramatisma līmenis ir tieši proporcionāls nākotnes gaidām un likmēm. Jo vairāk cerību, jo lielāki pārdzīvojumi.

Gluži cilvēciski – tās patiešām ir ne tās vienkāršākās un viennozīmīgākās matērijas. Bet tas viss tikai tāpēc, ka šajā savas dzīves  scenāriju posmā gandrīz katrs ir pilns līdz malām ar personīgajiem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Neviens nesteidz atbrīvoties no šīm fantāzijām. Jo tās tik ļoti silda Dvēseli, tik ļoti saldi ir cerēt uz vēlmju piepildījumu.

Cerības un gaidas ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā “cilvēku ciešanu avotu”.

Šajā ziņā esības vieglums – tā ir tāda garīga apgaismība. Jo vairāk tāda viegluma, jo mazāka atkarība no prāta sapņiem, un jo dziļāk tiek uztverta realitāte.

Viss dzīves dramatisms rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, ka viss notiks savādāk. Bet šis “savādāk” var būt nekas cits, kā sliktāk par gaidīto dzīves sižetu.

Taču vēlmēm  ir tāda slikta īpašība – iedvest, ka jebkurš scenārijs, kurš iziet ārpus vēlamā, ved uz nelaimi. Un šādu stavokli psiholoģijā sauc par dihotomisku – tātad melns-balts domāšanu.

Skan kā diagnoze? Taču ar šo “slimību” ir inficējies gandrīz ikviens. Tas ir tāds domāšanas stils un esības izdzīvošana, kad prāts kaifo no duālas paredzēšanas.

Un, jo vairāk prāts tam pieķēries, jo vairāk dzīvē baiļu, ka viss neies pēc plāna, ka viss ar vēlmēm piebāztais projekts, acu priekšā ar blīkšķi sabruks.

Nav nekā viennozīmīga. Izvēle, liktenis, karma – tas viss ir vēlme noķert neeksistējošo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Kāpēc tik ļoti pieķeramies savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Un tieši tās dod to pieredzi, kura atļauj tās arī apiet.

Dažkart ir vienkārši nepieciešams salauzt attiecības, iesaistīties problēmā, sadzemdēt bērnus un pēc tam izšķirties, bērnišķīgi paceļot degunu, piejaucēt un pēc tam pazaudēt uzticēšanos, ritīgi samelot, piedzerties, sasisties pret sienu – vienkārši, lai saprastu un ieraudzītu…. saņemtu savu reālo pieredzi.

Muļķu nav. Neviens nevar savādāk un nevajag savādāk. Ir tikai pieredzējuši un nepieredzējuši – katrs savā dzīvesveidā.

Reiz es nosapņoju ļoti spilgtu sapni, kurā mēs ar draugiem milzīgā pasažieru lidmašīnā dienas laikā lidojām cauri apdzīvotai pilsētai, starp augstiem namiem. Lidojums izskatījās ļoti bīstams, lidmašīnas spārni ar troksni atsitās pret māju sienām, bija trauksmaini, bet reizē bija tāda uzticēšanās realitātei un kaut kāda priecīga brīnumaina sajūta no šī aizraujošā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka ir bezjēdzīgi baidīties, jo, ja lidmašīna kritīs, tur neko nevarēs darīt. Tāpēc mana lielākā uzmanība bija piesieta garām skrienošajām mājām, mašīnu pilnajām ielām un es apzinājos, cik šis ceļojums ir brīnišķīgs.

Diemžēl es vēl joprojām neprotu pret dzīvi izturēties ar tādu vieglumu. Taču šis sapnis kļuva par savdabīgu bāku manā ceļā. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju – tā nav pasivitāte, bet darbība, neskatoties uz nezināmo, no kura mēs tik cītīgi slēpjamies savos prāta sapņojumos. Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava personīgā ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne, ka ķermenis ir mirstīgs un bieži vien – pēkšņi mirstīgs. Man pašam nav viegli atzīt šo faktu, jo kaut kas manī pretojas. Taču, jo dziļāk saprotu šo patiesību, jo lielāka ir mana personīgā brīvība, jo vairāk ir viegluma attiecībā pret dzīvi.

Es atceros Kastaņedas karotāju un zināšanu cilvēku, kura galvenais padomnieks – nāve aiz kreisā pleca. Karotājs rīkojas, negaidot apbalvojumus, meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa – mēs visi mirsim; šīs zemes uzkrājumi un nemiers šajā pasaulē – nav nekā vērti. Priecīgā ziņa – nav obligāti par to bēdāties; dzīve ir kas līdzīgs aizraujošam ceļojumam. Katrs mēs tādā pat lidmašīnā lidojam savā tagadnē. Mums ir izvēle, ir noteikts kontroles mērs, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā mirklī var notikt neparedzamais. Tas ir trauksmains fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies, kļūs arvien ļaunāk – realitāte izvērtīsies par bezgalīgu nāvējošu kauju ar neizbēgamo.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Durvis ir ciet, atlaid!

durvis33

Reiz kāds no maniem skolotājiem pastāstīja stāstu:
Iedomājies, ziedošs dārzs. Lieli, skaisti koki, kuros briest sulīgi augļi, brīnišķīgas puķes, un daudz krāsainu tauriņu. Un šajā dārzā ir vieta, neliels melns kvadrāts, kuru reiz izdedzinājusi uguns. Un, lai kā tu censtos, lai ko šajā kvadrātā stādītu, nekas neaug. Tas paliek tāds, kāds bija – maziņš, izdedzis zemes pleķītis lielā plaukstošā dārzā. Un ļoti bieži notiek tā, ka mēs skatāmies uz šo melno pleķi, acis neatraudami, tik ļoti skatāmies, ka nepamanām ne skaistos kokus, ne puķes, ne tauriņus lidojam. Un pierodot skatīties uz to, kā mums trūkst, mēs pārstājam ievērot to skaisto un lielo, kas mums ir.
Laba metafora. Šis kvadrātveida zemes pleķītis ir tāda pat daļa dārza, kā koki un puķes, taču jautājums: kur virzīta mana uzmanība. Kur es skatos?
Tas ir par to pašu, kā stāvēt aizslēgtu durvju priekšā. Daudzi no mums, tai skaitā es, ļoti bieži stāvam šādu durvju priekšā un gaidām, kad mums kāds tās atslēgs. Taču viss, kas mums ir jādara, jāpārstāj gaidīt, jāpagriež galva, lai ieraudzītu, ka blakus ir kādas citas, plaši atvērtas durvis.
Laiks pienācis pateicībā atlaist visas šīs aizslēgtās durvis, savākt to priekšā izklātos tepiķīšus un pagriezties ar seju pret to, kas gaida mūs, un tas, kas mūs gaida, parasti ir tas, ko mēs neievērojam, nenovērtējam.
Un kurš gan zin, kāpēc bieži vien aizveras tās durvis, kuras iepriekš bija atvērtas, un nav nekadas jēgas noskaidrot, kāpēc. Viss, kas ir vajadzīgs, vienkārši pagriezt galvu.
Aleksejs Kuzmins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šeit un tagad

seit un tagad29

Ir tagadnes garša. Tā pazīstama vien nedaudziem, šī garša. Tā pārvērš visu ikdienišķo un parasto jaunā un vēl neiepazītā. Ierasto un nepamanīto – brīnišķīgā un pārsteidzošā. Kā dievišķs brīnums tā pārvērš ūdeni izmeklētā vīnā. Katrs elpas vilciens pēkšņi kļūst par baudu un dzīves svētkiem. Viss, ko tu dzirdi, kļūst par mūziku, kas skan un plūst no tevis paša. Viss, ko tu redzi iegūst aromātisku pirmatnēja dārza košumu, kura augļi vienmēr ir sulīgi un saules piesūkušies, ka bērnībā. Tev vienkārši gribas būt un būt. Tu jūti kā viss šis ilgst un ilgst. Tu vieglprātīgi peldi visā šajā svētlaimīgumā – šeit un tagad. Tu vairs nevari pamest to visu. Kā bezdibenī tu krīti Dievā, izšķīdinot Viņā savas nevajadzīgās bailes un rūpju un trauksmes virtenes. Tā visa ir tagadnes garša. Žēl tikai tas, ka tikai nedaudziem ir pazīstama šī garša.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai dzīvē kaut kas mainītos

u-lF3l19rRo

Kamēr tu uzskati, ka ir notikumi tavā dzīvē, kuriem nebūtu bijis jānotiek, dusmojies, apvainojies un nolādi likteni, nekas nemainīsies.

Kamēr tu uzskati, ka neesi to pelnījis un te ir kāda kļūda un netaisnība, tu iestrēgsti šajā momentā.

Ir ļoti svarīgi apzināties: visam, kas ir noticis, ir savi iemesli un tā vai savādāk, tam bija jānotiek.

Un tad vari sev pajautāt: ko es ar šo visu varu izdarīt?
Kā es varu no tā izveidot to, kas man vajadzīgs?
Kā es varu no tā gala rezultātā izveidot kaut ko labu sev?
Kā es varu būt veiksmīgs, atsperoties pret savām nedienām?
Kā es no šī sūda varu uztaisīt konfekti?
Kā es varu, pieliekot pūles, nodzīvot to tik godīgi, ka dieviem kļūs kauns par to, ka atsūtījuši man šo pārbaudījumu?

Un tad dzīvē kaut kas sāks mainīties. Precīzāk, tu sāksi ar savas brīvās gribas un vieduma palīdzību to mainīt. Zinot, kāda ir lietu kārtība Visumā. Ar savas apzinātības palīdzību, kas mainīs tavas personīgās dzīves gājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist visu

atlaist444

“Atlaid… Atlaid katru mirkli, kā tikko tas pagājis. Necenties to paildzināt, tas nav iespējams; šis mirklis ir pagaisis, tas neturpināsies un neatkārtosies vairs nekad. Atlaid situācijas, cilvēkus, emocijas…

Uz tavas plaukstas apsēdās skaists tauriņš, izbaudi mirkli, priecājies par to, kamēr tas ir ar tevi, necenties aizvērt plaukstu un paturēt tauriņu sev, ļauj tam lidot, kolīdz viņš to vēlēsies… Un tā katru mirkli. Un, lai cik ļoti tev arī gribētos kaut ko noturēt, atlaid. Sarežģīti, sāpīgi, skumji, bailīgi – vienalga, atlaid, visu, visus un vienmēr…
Atceroties, aizmirsti. Neatceries, neatgriezies. Turpini kustību uz priekšu. Tas ir Dzīves filosofijas pamats – šeit un tagad, vienmēr tagadnē, atlaižot. Tik vienkārši! Taču tik sarežģīti, tikai tāpēc, ka mēs esam raduši pieķerties. Un baidāmies pazaudēt.
Jauni mirkļi nes mums jaunu prieku, jaunu iespēju, jaunus atklājumus… Pagātne vienmēr ir mirusi, nākotne – iluzora un tikai tagadne ir Dzīve.
Pateicies situacijām, pateicies cilvēkiem, kuru dzīves pieskārušās tavējai. Un laikā ar vieglumu atlaid.
Kad es jautāju savam draugam: “Vai tu nebaidies zaudēt?”, viņš man atbild: “Man nekā nav, man nav ko zaudēt un es nebaidos”. Jā, mums nav ko zaudēt. Mums visiem nekā nav, neviena nav un tas ir nemainīgi; vienkārši apzinies to. To, kas mums tiek dots, tie, kurus satiekam – ir dzīves dāvana, sauc to kā vēlies, taču tas nav mūsu un tas ir laicīgs, tāpēc ar prieku un pateicību pieņem un viegli atlaid.
Pamēģini. Tas ir tik viegli!…”
vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis