Par pieredzi un tās apgūšanu

Šodien visur raksta par to, ka dzīvot vajag jaudīgi, intensīvi un piesātināti. Katru dienu iegūt spēcīgu dzīves pieredzi.

Ļoti bieži cilvēki cenšas iegūt šādu pieredzi, taču nespēj to pieņemt, apgūt un apzināties. Un tad viņi paliek uz vietas, turpat, kur bija pirms tam. Gūst psiholoģisku traumu no tā, kas ar viņiem noticis un vairāk nekā. Tā ir kā braukāšana pa amerikāņu kalniņiem ar vārgu vestibulāro aparātu – it kā izdzīvojis esi, bet stāvoklis pavisam švaks…⠀

Taču es runāju par to, ka nepietiek vien ar to, ka esi saņēmis varenu dzīves pieredzi. Ir ļoti svarīgi iemācīties to apgūt, apzināties, pieņemt un pārstrādāt. Aprakstīt vārdiem. Padarīt par daļu no savas vēstures un par kaut ko tādu, ko vēlāk varēsi pielietot.⠀

Tā kā, izvēloties pieredzes un to intensitāti, ir svarīgi saprast, vai tev ir pietiekami daudz resursu, lai apgūtu šo pieredzi.

Un, iespējams, ir vērts apēst mazāk, bet cītīgāk sagremot apēsto, nevis pārēsties un dabūt vēdergraizes.⠀

Saudzē sevi!⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava paša klātbūtne

Tā ir tik liela dāvana un svētība, pamosties no rīta, un sajust, ka tev nekas nesāp. Mēs to tik bieži nenovērtējam.

Dažkārt mums vienkārši nav ar ko salīdzināt (dod, Dievs, lai arī nebūtu).
Dažkārt es domāju par to, ka mēs esam ļoti nepateicīgi un visu pieņemam kā pašu par sevi saprotamu.
Dzīves pieredze šīs zemes ķermenī ir arī mācība par to rūpēties, rūpīga un pārdomāta attieksme un apzinātība.
Mēs mūždien esam ar sevi neapmierināti – nerunājot pat par apkārtējiem.
Mēs neprotam ne sevī klausīties, ne dzirdēt sevi.
Mīlēt neprotam…
Smieklīgi ļautiņi.
Un tā mēs varam visu dzīvi censties krāt labu attieksmi pret sevi un sev apsolīto laimi.
Un nodzīvot to knapi tai pieskaroties…
Tāpēc dažkārt vajag vienkārši apstāties un atskatīties.
Un tad izrādīsies, ka viss tev jau ir.
Tieši šeit un tieši tagad.
Tikai pietrūka pavisam mazliet – tavas paša klātbūtnes.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš bez cerības

Laime ir tad, kad nav nepieciešamības būt laimīgam.
Miers nav galapunkts, tas ir tad, kad nav miera meklētāja.
Mīlestība ir cerības uz labāku nākotni nāve, un pilnīga šodienas pieņemšana tās saldajā un maigajā nestabilitātē.

Tas ir ceļš bez cerības: vairs nav laimes meklēšanas laikā, toties ir gatavība saņemt svētību un pateicību pašās negaidītākajās vietās.
Dzīvot bez cerības ir brīnumskaisti. Tā ir dzīve ar plaši atvērtam acīm, esot ar visām saknēm dziļi klātesamībā.
Tā ir dzīve ar sirdi, kas atvērta šodienas dāvanām un apgaismota ar savas apzinātības gaismu.

Cerības nāve ir jaunas radošās enerģijas piedzimšana. Vajag vien atraut acis no mērķa un godbijīgi noliekt galvu šī mirkļa priekšā un saņemt savās rokās šo dzīvo dienu – pašu mums tuvāko, pašu lielāko un īstāko dāvanu.

Džeffs Fosters
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāc ieklausīties balsī, kas skan tavā galvā

Cik vien bieži vari, sāc ieklausīties balsī, kas skan tavā galvā. Esi īpaši uzmanīgs pret tiem domu blokiem, kuri atkārtojas un pret tiem vecajiem audioierakstiem, kas atkārtojas – iespējams, jau daudzus gadus.

Tieši to es dēvēju par “domātāja vērošanu”.

Var teikt arī tā:  ieklausies balsī, kas skan tevī un esi tur kā vērojoša klātbūtne.

Kad Tu klausies šajā balsī, dari to bezkaislīgi. Atturies no vērtēšanas. Nevērtē un nenosodi to, ko dzirdi, pretējā gadījuma tā vairs nebūs tīra vērošana – iekšējā balss tev “pielavīsies” no otras puses.

Ļoti drīz tu atskārtīsi, ka ir balss un ir “es”, šī balss, kas klausās. Šī “es esmu” sajūta – savas klātbūtnes sajūta nav doma. Tāda klātbūtnes sajūta rodas ārpus saprāta robežām. 

Ieklausoties galvā skanošajā balsī, tu apzinies ne tikai domas, bet arī sevi, tās ir vērotāja domas. Atveras jauna apziņas dimensija.

Ieklausoties domās, tu sajūti apzinātu klātbūtni – tavu dziļāko būtību, kas atrodas otrpus domām. Un doma zaudē savu spēku un it kā izgaist, jo tu vairs sevi neidentificē ar saprātu un tas nozīmē, ka tu šai domai nepiegādā enerģiju. Tas ir piespiedu un uzmācīgās domāšanas beigu sākums.

Kad doma “iztvaiko”, rodas domu plūsmas pārtraukums – bez-prāta atvēršanās.

Sākumā neliels, tikai dažus mirkļus garš; pēc tam tas palielinās. 

Kad rodas šādas apstāšanās, tu sāc sevī just mazas miera un klusuma saliņas. Tas ir tavas vienotības ar Esību sākums, kuru saprāts parasti aizēno.

Praktizējot šo, miera un klusuma sajūta padziļinās. Faktiski šis dziļums ir bezgalīgs. Tu jūti arī smalkus prieka uzplūdus, kas paceļas no šī iekšējā dziļuma. Tas ir Esības prieks.

Ja tu jūti iekšējo saikni ar Esību, tu esi daudz aktīvāks un dzīvespriecīgāks kā tie, kuri identificē sevi ar saprātu. Tu esi pilnībā klātesošs. Šī vienotības sajūta paaugstina enerģētiskā lauka frekvenci un tas piepilda ķermeni ar  dzīvinošu spēku.

Iegrimstot bez-prāta dziļumos, – tā šo stāvokli dēvē Austrumos, – tu ieej tīras apziņas stāvoklī. Šādā stāvoklī cilvēks savu klātesamību sajūt tik asi, ka viņu pārņem tāds prieka vilnis, ka visas viņa domas, emocijas, ķermenis – visa iekšējā pasaule atkāpjas otrajā plānā.

Tas nav egoistisks stāvoklis, bet gan ego neesamības stāvoklis. Tu izej ārpus tā, ko esi radis uzskatīt par savu “es” robežām. Tāda klātesamība esi tu pats un vienlaikus kaut kas daudz lielāks par tevi.

Lai pārtrauktu domu plūsmu, nav nepieciešams “vērot domāšanu”. Tu vari novirzīt savu uzmanību, lai pilnībā apzinātos tagadnes mirkli.

Šī nodarbe ļaus tev visdziļākajā līmenī sajust apmierinātību. Tas ir veids, kā tu vari atraut savu apziņu no domāšanas un radīt bez-prāta gaismu, – tāda gaisma dod apbrīnojamu mundrumu un apzinātību; tu pārstāj domāt. Te nu arī ir galvenā meditācijas jēga.

To var praktizēt arī ikdienas dzīvē: tam izvēlies kādu ierastu nodarbi, kuru parasti uztver kā rīku mērķa sasniegšanai. Pilnība sakoncentrē savu uzmanību uz to – lai tā pati kļūst par mērķi. Piemēram, kad kāp augšup pa kāpnēm – mājās vai darbā, koncentrējies uz katru soli, katru kustību, katru ieelpu un izelpu. Esi pilnībā klātesošs.

Kad mazgāsi rokas, pievērs uzmanību savām sajūtām: klausies kā tek ūdens, sajūti to, sajūti roku kustības, ieelpo ziepju aromātu…

Sēžoties automašīnā un aizverot durvis, iepauzē un sakoncentrējies uz elpošanu. Apzinies klusu, bet varenu klātesamības sajūtu.

Ja vēlies uzzināt, vai esi veiksmīgi ticis galā ar vingrinājumu, pievērs uzmanību savai iekšējai miera sajūtai – tas ir visdrošākais rādītājs.

Mācies neidentificēt sevi ar saprātu – tas ir svarīgākais solis ceļā uz apgaismību. Katru reizi, kad tu savu domu plūsmā radi šo gaismas zibsni, tavas apziņas gaisma kļūst arvien spēcīgāka.

Iespējams, reiz tu atklāsi, ka galvā skanošā balss liek tev smaidīt, gluži kā mazam delverim. Tā ir droša zīme tam, ka tu vairs sava saprāta saturu neuztver pārāk nopietni, jo tava “es” sajūta vairs no tā nav atkarīga.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi

Atlaid pretestību – to ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Es vēl joprojām ne īpaši skaidri saprotu, kā ir jāatlaiž. Ja tu saki, caur piekāpšanos, tad man rodas jautājums: “Kā?”

Sāc ar to, ka atzīsti, ka pretestība ir. Esi tajā, kā tikko tā rodas. Vēro, kā tavs prāts to rada, kā tas piekabina birkas tai situācijai, kas radusies, tev pašam, citiem cilvekiem. Paskaties, ar ko aizņemta ir tava domāšana. Sajūti šīs emocijas enerģiju. Vēro pretestību un tu pats ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim.

Fokusē visu savu uzmanību mirklim šeit un tagad, tu padari neapzināto pretestību apzinātu, un te nu tai ir beigas. Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi, būt apzināts un vienlaicīgi būt negatīvā noskaņojumā

Negatīvisms, neapmierinātības sajūta un jebkuras formas ciešanu klātesamība nozīmē tikai to, ka pretestība ir klātesoša, bet tā vienmēr ir neapzināta. 

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieelpa, izelpa, šeit, tagad

Var skatīties sienā. Uzgriezt pasaulei muguru. Baidoties ieraudzīt to, kas patiesībā ir. Baidoties ieraudzīt sevi šai pasaulē. Baidoties ieraudzīt sevi kā pasaules daļu. Baidoties ieraudzīt to, ka tu arī esi šī pasaule.

Sienā skatīties ir drošāk, daudz saprotamāk. Var uz tās uzzīmēt savu kino. Ir stabilitātes un paredzamības ilūzija, sajūta, ka tu kontrolē notiekošo.

Taču patiesībā nekādas sienas nav. Tā ir ilūzija. Ilūzija, kurā tu norobežojies no pasaules. No sevis. Tāda, kāds esi. Īsts. Dzīvs.

Pagriezties ar seju pret pasauli.
Pagriezties pret sevi. Pret savu spēku. Savu īstumu.
Klātbūtne.
Tagadnē.
Šeit. Tagad.
Ieelpa. Izelpa.
Es esmu.

Anna Gusak
Foto: Marlene Leppänen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pavasarī

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…

© Ļiļa Grad
Foto: NITA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu atmosties

Kad tu atmosties, tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nevari sevi mierināt
ar vecām pasakām par labo un ļauno,
(nomierināt sevi ar pozitīvās domāšanas palīdzību).
Apzinātības Gaisma 
vairs nevar tikt izslēgta.

Tu vairs nevari no sevis paslēpties. Nav kur paslēpties.
Tu dzīvo autentisku dzīvi.
Un tu jūties daudz DZĪVĀKA
kā jebkad agrāk.

Tava  caurlaidības spēja ir bezgalīga… Viss plūst caur tevi: 
sākot no visdziļākā izmisuma līdz pat pašam pacilājošākajam priekam.

Taču atšķirība ir tā, ka tagad tu vairs neesi kara stāvoklī ar to visu.
Tu ļauj visām sajūtām un straumēm plūst caur tevi un līt pāri malām.
Tu nenosodi un necenties
atbrīvoties no šīm sajūtām.
Tu esi to māte, to svētnīca.

Tu vairs nevienu nevaino.
Tev vairs nav fiksētas identitātes.
Raugoties no Zemes prāta viedokļa
tu vairs nezini, kas tu esi.

Un, neskatoties uz to,
tu to zini daudz dziļāk kā jebkad agrāk.

Tu esi DZĪVA.

Tu esi Pati Dzīve, kas nav nošķirama no zvaigznēm,
galaktikām, mēness, ziediem un kokiem…
Dažkārt šī brīvība liek galvai noreibt.
Kā no jauna piedzimstot
ik mirkli…
Kā miršana ik minūti,
ik dienu vecajām ilūzijām un cerībām…

Tu redzi: realitātei, kas bezgalīgi plūst, nav cēloņu.
Tu dzīvo pilnīgā drošības neesamības punktā:
un nav aiz kā aizķerties.
Neviena koncepcija neatnesīs komfortu nogurušajam prātam.
Un tomēr dziļi mugurkaulā tu jūti pašu varenāko visas pasaules drošības veidu.
Tu jūti pašas Esības drošību. Tu zini, ka vienmēr vari
uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja
tā ir pilna sāpju un līdzinās ellei…

Tu sev nenosauksi par “apgaismoto”…
tu nedomāsi, ka tu
ar kaut ko esi labāka par citiem,
tu vairs pati sev nemelosi
par to, ka ir atbildes.
Tu vairs par sevi vispār skaļi nerunāsi, tāpēc, ka
pati esi vislielākā ilūzija…
Tas tagad ir tik viegli,
viegli būt šeit un tagad.

Taču tas arī ir diezgan sarežģīti, jo tava vecā realitate ir sabirzusi miljons sīkos putekļos,
bet vecā sardze ir aizgājusi.
Un tu esi trauks visiem Pasaules priekiem un bedām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka
tu visu to kontrolē.

Tas nav tik vienkārši – būt atvērtai Dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas Pasaules sāpi. Tas nav tik vienkārši – dažkārt just to, ka esi sveša uz šīs Zemes, kad tu sevi zini kā Mīlestību un Gaismu
skaidrāk kā jebkad agrāk. 

Tas nemaz nav tik vienkārši – redzēt cilvēkus,
aizmirsušus tik daudz ko sev apkārt.

Tas nemaz nav tik vienkārši – vairāk neiederēties
sistēmās, kuras sola
tik daudz laimes un dara tik maz šīs laimes labā.

Un tomēr, tā ir cena, kuru tu maksā par absolūto brīvību.

Tu nevari būt pilnībā atmodusies, pilnībā nenomirstot vakardienas sapņiem.
Neviens nevar dzīvot Dzīvs, nepametot pazīstamā teritoriju, neizejot no šīszemes Spēles lomām.

Es paklanos to cilvēku vīrišķības priekšā,
kuri iet šo biedējošo
un aizraujošo ceļu.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis