Lai viegli un gaiši

Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.

Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.

Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.

Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?

Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.

No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.

Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.

Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.

Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē.
Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir. 

Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.

Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to.
Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs?
Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.

Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi.
Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.

Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT VIEGLI

Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.

Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.

Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.

Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.

Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles… 

Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.

Jūlija Kozlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Droši dodies pretī dzīvei

– Vai nu – vai arī… Kāpēc mums vienmēr jāizvēlas viens vai otrs? Kāpēc, piemēram, mums jābūt vai nu bēdīgiem, vai arī priecīgiem? Kāpēc mēs nevaram vienlaicīgi atrasties abos stāvokļos?

– Vai tad kas tāds ir iespējams?

– Lūk! Kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevaram! Taču pamēģini reiz, esot skumjās, vienlaicīgi atrast desmit iemeslus pateikties Dievam. Šeit un tagad, kad esi tik skumjš. Tu redzēsi, cik viegli tie atradīsies. Un vēl desmit. Kaut vai piecdesmit.

Par zilajām debesīm, par peldošiem mākoņiem, par vasaras sauli, par dāsno lietu, par tīro sniegu, par gaisu, ko elpo, par ūdeni, kuru dzer, par ēdienu un dienu, kas to atnesa reizē ar sevi… Par tuvajiem, par mīļajiem, par draugiem… Ik katrā dienā tu atradīsi tik daudz iemeslu pateicībai…

Tu vēl joprojām esi tik bēdīgs, pasakoties Dievam par to visu? Taču tu esi bēdīgs un priecīgs vienlaicīgi! Un viss labais un viss sliktais notiek vienlaicīgi, viegli pārejot viens otrā. Lūk, kur vizuļo patiesība.

Tā ir bezgalīgi plašāka par jebkuru situāciju. Atceries to brīžos, kad esi skumjās. Atceries to, kad dodies ceļā.

Katram, ko satiec: kokam, putnam koka zaros, cilvēkam, sunim vai kaķim, visiem domās novēli laimi un labestību. Pat nezinot tavu novēlējumu, tie atbildēs tev ar to pašu. Sajūti to, neļaujies trauksmei par nākotni, nerakņājies pagātnē. Vienkārši dodies pretī dzīvei. Sveic to it visā.

Tāds ceļš neatņems tev spēkus, bet pārpārēm dos tev svētlaimi. Noejot to, tu būsi daudz dzīvāks kā biji, pirms spēri pirmo soli. Pat tad, ja šis ceļš ir visa mūža garumā… 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzi un tās apgūšanu

Šodien visur raksta par to, ka dzīvot vajag jaudīgi, intensīvi un piesātināti. Katru dienu iegūt spēcīgu dzīves pieredzi.

Ļoti bieži cilvēki cenšas iegūt šādu pieredzi, taču nespēj to pieņemt, apgūt un apzināties. Un tad viņi paliek uz vietas, turpat, kur bija pirms tam. Gūst psiholoģisku traumu no tā, kas ar viņiem noticis un vairāk nekā. Tā ir kā braukāšana pa amerikāņu kalniņiem ar vārgu vestibulāro aparātu – it kā izdzīvojis esi, bet stāvoklis pavisam švaks…⠀

Taču es runāju par to, ka nepietiek vien ar to, ka esi saņēmis varenu dzīves pieredzi. Ir ļoti svarīgi iemācīties to apgūt, apzināties, pieņemt un pārstrādāt. Aprakstīt vārdiem. Padarīt par daļu no savas vēstures un par kaut ko tādu, ko vēlāk varēsi pielietot.⠀

Tā kā, izvēloties pieredzes un to intensitāti, ir svarīgi saprast, vai tev ir pietiekami daudz resursu, lai apgūtu šo pieredzi.

Un, iespējams, ir vērts apēst mazāk, bet cītīgāk sagremot apēsto, nevis pārēsties un dabūt vēdergraizes.⠀

Saudzē sevi!⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava paša klātbūtne

Tā ir tik liela dāvana un svētība, pamosties no rīta, un sajust, ka tev nekas nesāp. Mēs to tik bieži nenovērtējam.

Dažkārt mums vienkārši nav ar ko salīdzināt (dod, Dievs, lai arī nebūtu).
Dažkārt es domāju par to, ka mēs esam ļoti nepateicīgi un visu pieņemam kā pašu par sevi saprotamu.
Dzīves pieredze šīs zemes ķermenī ir arī mācība par to rūpēties, rūpīga un pārdomāta attieksme un apzinātība.
Mēs mūždien esam ar sevi neapmierināti – nerunājot pat par apkārtējiem.
Mēs neprotam ne sevī klausīties, ne dzirdēt sevi.
Mīlēt neprotam…
Smieklīgi ļautiņi.
Un tā mēs varam visu dzīvi censties krāt labu attieksmi pret sevi un sev apsolīto laimi.
Un nodzīvot to knapi tai pieskaroties…
Tāpēc dažkārt vajag vienkārši apstāties un atskatīties.
Un tad izrādīsies, ka viss tev jau ir.
Tieši šeit un tieši tagad.
Tikai pietrūka pavisam mazliet – tavas paša klātbūtnes.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš bez cerības

Laime ir tad, kad nav nepieciešamības būt laimīgam.
Miers nav galapunkts, tas ir tad, kad nav miera meklētāja.
Mīlestība ir cerības uz labāku nākotni nāve, un pilnīga šodienas pieņemšana tās saldajā un maigajā nestabilitātē.

Tas ir ceļš bez cerības: vairs nav laimes meklēšanas laikā, toties ir gatavība saņemt svētību un pateicību pašās negaidītākajās vietās.
Dzīvot bez cerības ir brīnumskaisti. Tā ir dzīve ar plaši atvērtam acīm, esot ar visām saknēm dziļi klātesamībā.
Tā ir dzīve ar sirdi, kas atvērta šodienas dāvanām un apgaismota ar savas apzinātības gaismu.

Cerības nāve ir jaunas radošās enerģijas piedzimšana. Vajag vien atraut acis no mērķa un godbijīgi noliekt galvu šī mirkļa priekšā un saņemt savās rokās šo dzīvo dienu – pašu mums tuvāko, pašu lielāko un īstāko dāvanu.

Džeffs Fosters
Foto: Anastasija Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāc ieklausīties balsī, kas skan tavā galvā

Cik vien bieži vari, sāc ieklausīties balsī, kas skan tavā galvā. Esi īpaši uzmanīgs pret tiem domu blokiem, kuri atkārtojas un pret tiem vecajiem audioierakstiem, kas atkārtojas – iespējams, jau daudzus gadus.

Tieši to es dēvēju par “domātāja vērošanu”.

Var teikt arī tā:  ieklausies balsī, kas skan tevī un esi tur kā vērojoša klātbūtne.

Kad Tu klausies šajā balsī, dari to bezkaislīgi. Atturies no vērtēšanas. Nevērtē un nenosodi to, ko dzirdi, pretējā gadījuma tā vairs nebūs tīra vērošana – iekšējā balss tev “pielavīsies” no otras puses.

Ļoti drīz tu atskārtīsi, ka ir balss un ir “es”, šī balss, kas klausās. Šī “es esmu” sajūta – savas klātbūtnes sajūta nav doma. Tāda klātbūtnes sajūta rodas ārpus saprāta robežām. 

Ieklausoties galvā skanošajā balsī, tu apzinies ne tikai domas, bet arī sevi, tās ir vērotāja domas. Atveras jauna apziņas dimensija.

Ieklausoties domās, tu sajūti apzinātu klātbūtni – tavu dziļāko būtību, kas atrodas otrpus domām. Un doma zaudē savu spēku un it kā izgaist, jo tu vairs sevi neidentificē ar saprātu un tas nozīmē, ka tu šai domai nepiegādā enerģiju. Tas ir piespiedu un uzmācīgās domāšanas beigu sākums.

Kad doma “iztvaiko”, rodas domu plūsmas pārtraukums – bez-prāta atvēršanās.

Sākumā neliels, tikai dažus mirkļus garš; pēc tam tas palielinās. 

Kad rodas šādas apstāšanās, tu sāc sevī just mazas miera un klusuma saliņas. Tas ir tavas vienotības ar Esību sākums, kuru saprāts parasti aizēno.

Praktizējot šo, miera un klusuma sajūta padziļinās. Faktiski šis dziļums ir bezgalīgs. Tu jūti arī smalkus prieka uzplūdus, kas paceļas no šī iekšējā dziļuma. Tas ir Esības prieks.

Ja tu jūti iekšējo saikni ar Esību, tu esi daudz aktīvāks un dzīvespriecīgāks kā tie, kuri identificē sevi ar saprātu. Tu esi pilnībā klātesošs. Šī vienotības sajūta paaugstina enerģētiskā lauka frekvenci un tas piepilda ķermeni ar  dzīvinošu spēku.

Iegrimstot bez-prāta dziļumos, – tā šo stāvokli dēvē Austrumos, – tu ieej tīras apziņas stāvoklī. Šādā stāvoklī cilvēks savu klātesamību sajūt tik asi, ka viņu pārņem tāds prieka vilnis, ka visas viņa domas, emocijas, ķermenis – visa iekšējā pasaule atkāpjas otrajā plānā.

Tas nav egoistisks stāvoklis, bet gan ego neesamības stāvoklis. Tu izej ārpus tā, ko esi radis uzskatīt par savu “es” robežām. Tāda klātesamība esi tu pats un vienlaikus kaut kas daudz lielāks par tevi.

Lai pārtrauktu domu plūsmu, nav nepieciešams “vērot domāšanu”. Tu vari novirzīt savu uzmanību, lai pilnībā apzinātos tagadnes mirkli.

Šī nodarbe ļaus tev visdziļākajā līmenī sajust apmierinātību. Tas ir veids, kā tu vari atraut savu apziņu no domāšanas un radīt bez-prāta gaismu, – tāda gaisma dod apbrīnojamu mundrumu un apzinātību; tu pārstāj domāt. Te nu arī ir galvenā meditācijas jēga.

To var praktizēt arī ikdienas dzīvē: tam izvēlies kādu ierastu nodarbi, kuru parasti uztver kā rīku mērķa sasniegšanai. Pilnība sakoncentrē savu uzmanību uz to – lai tā pati kļūst par mērķi. Piemēram, kad kāp augšup pa kāpnēm – mājās vai darbā, koncentrējies uz katru soli, katru kustību, katru ieelpu un izelpu. Esi pilnībā klātesošs.

Kad mazgāsi rokas, pievērs uzmanību savām sajūtām: klausies kā tek ūdens, sajūti to, sajūti roku kustības, ieelpo ziepju aromātu…

Sēžoties automašīnā un aizverot durvis, iepauzē un sakoncentrējies uz elpošanu. Apzinies klusu, bet varenu klātesamības sajūtu.

Ja vēlies uzzināt, vai esi veiksmīgi ticis galā ar vingrinājumu, pievērs uzmanību savai iekšējai miera sajūtai – tas ir visdrošākais rādītājs.

Mācies neidentificēt sevi ar saprātu – tas ir svarīgākais solis ceļā uz apgaismību. Katru reizi, kad tu savu domu plūsmā radi šo gaismas zibsni, tavas apziņas gaisma kļūst arvien spēcīgāka.

Iespējams, reiz tu atklāsi, ka galvā skanošā balss liek tev smaidīt, gluži kā mazam delverim. Tā ir droša zīme tam, ka tu vairs sava saprāta saturu neuztver pārāk nopietni, jo tava “es” sajūta vairs no tā nav atkarīga.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi

Atlaid pretestību – to ir vieglāk pateikt, kā izdarīt. Es vēl joprojām ne īpaši skaidri saprotu, kā ir jāatlaiž. Ja tu saki, caur piekāpšanos, tad man rodas jautājums: “Kā?”

Sāc ar to, ka atzīsti, ka pretestība ir. Esi tajā, kā tikko tā rodas. Vēro, kā tavs prāts to rada, kā tas piekabina birkas tai situācijai, kas radusies, tev pašam, citiem cilvekiem. Paskaties, ar ko aizņemta ir tava domāšana. Sajūti šīs emocijas enerģiju. Vēro pretestību un tu pats ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim.

Fokusē visu savu uzmanību mirklim šeit un tagad, tu padari neapzināto pretestību apzinātu, un te nu tai ir beigas. Tu nevari būt apzināts un nelaimīgs vienlaicīgi, būt apzināts un vienlaicīgi būt negatīvā noskaņojumā

Negatīvisms, neapmierinātības sajūta un jebkuras formas ciešanu klātesamība nozīmē tikai to, ka pretestība ir klātesoša, bet tā vienmēr ir neapzināta. 

Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieelpa, izelpa, šeit, tagad

Var skatīties sienā. Uzgriezt pasaulei muguru. Baidoties ieraudzīt to, kas patiesībā ir. Baidoties ieraudzīt sevi šai pasaulē. Baidoties ieraudzīt sevi kā pasaules daļu. Baidoties ieraudzīt to, ka tu arī esi šī pasaule.

Sienā skatīties ir drošāk, daudz saprotamāk. Var uz tās uzzīmēt savu kino. Ir stabilitātes un paredzamības ilūzija, sajūta, ka tu kontrolē notiekošo.

Taču patiesībā nekādas sienas nav. Tā ir ilūzija. Ilūzija, kurā tu norobežojies no pasaules. No sevis. Tāda, kāds esi. Īsts. Dzīvs.

Pagriezties ar seju pret pasauli.
Pagriezties pret sevi. Pret savu spēku. Savu īstumu.
Klātbūtne.
Tagadnē.
Šeit. Tagad.
Ieelpa. Izelpa.
Es esmu.

Anna Gusak
Foto: Marlene Leppänen
Tulkoja: Ginta Filia Solis