Tev nevajag neko izvēlēties

Ir kāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: stāvoklis, kad tava uzmanība ir pievērsta vienlaicīgi visam, kas ir ap tevi… Tavs skatiens ne uz ko nefokusējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz, nevērtē….

Kā strādā prāts? Viņam vienmēr vajag kaut kam pieķerties. No pūļa izraut kādu un pievērst tam savu uzmanību, kaut kā par to padomāt, ar kaut ko citu salīdzināt. Aizskriet pie kāda cita – nākamā. Ja apkārt neatradīsies nekā viņam interesanta, tavs prāts tevi ļoti viegli iegremdēs pagātnes atmiņās un notikumos, vai arī pakalpīgi tev pametīs kādas nākotnes ainiņas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu, vērtējumu, iespaidu pārdzīvojumiem. Citiem vārdiem sakot, ar visu to, kas tevi aizved no patiesās realitātes. No tagadnes, kas ir tieši šeit un tieši tagad, un vienmēr ir nedalāma savā veseluma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba stūrgalvīgi pretojas tam, lai neko neizvēloties koncentrācijai un pārdomām, tu ieslīgtu pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču, tulkojot no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un man jāatzīst, ka mums šim stāvoklim vēl līdz šim nav atrasts piemērots nosaukums. Tāpēc, ka “pārdomas” tam der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tu apdomā visu uzreiz, nekoncentrējoties uz neko konkrētu, tavu prātu neapciemo domas. Apciemo, taču tās kā kaijas jūras krastā lidinās tava prāta plašumos un brīvi arī aizlido no tā. Jo neviens tevī pat nemēģina viņas aizkavēt ar savām pārdomām par tēmu, ko radījis viens vai otrs ķērcošs putns.

Tad, lūk, tu vienkarši sēdi un skaties uz visu uzreiz un no tā neizrauj neko atsevišķu. Un tevi pilnībā pārņem ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nevajag neko izvēlēties, nevajag just pret nevienu atsevišķu piemērotu attieksmi, ko radījušas objektīvas pārdomas vai subjektīvā tava pieredze. Viss vienlaikus ir tik līdzsvarots, harmonisks un vienots, ka to var atspoguļot tava patiesā Es spogulī kā patiesu harmoniju, mieru, laimi un mīlestību. Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs kad ar skatienu dzenāties pakaļ katram pār tavu galvu lidojošam badīgam putnam. Tas arī patiesībā nozīmē būt šeit un tagad. Būt sev īstajam. Būt pat ne blakus Dievam, bet pa īstam būt Viņā…. Skatīties uz pasauli ar vienota un mīloša Dieva acīm….

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Rashika Singhal
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par patiesu uzticēšanos

Patiesas uzticēšanās pamatā ir dziļa iekšēja sajūta, ka Esība mūs atbalsta. 

Tā ir iekšēja zināšana par to, ka jebkura dzīves pieredze, neatkarīgi no tā, vai tā ir patīkama vai sāpīga, ir mūsu attīstības neatņemama sastāvdaļa.

Ka ikvienas sāpes, ja ar tām necīnamies, dara mūs pieaugušākus un viedākus. 

Ja mums ir šāda uzticēšanās, mēs spējam atgūties no vissmagākajiem vilšanās brīžiem, zaudējumiem un šķiršanās sāpēm, atkal un atkal atdzimt un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Būtībā patiesa uzticēšanās nav atkarīga no tā, vai citi pret mums izturas labi vai slikti.

Tā dzīvo dziļi mūsos un ārējie notikumi to nekādā veidā neietekmē.

Vairumam no mums trūkst  šādas kvalitātes dziļas uzticēsanās. Protams, bērnībā mēs visi bijām nevainīgi un absolūti atvērti pasaulei, taču toreiz mūsu uzticēšanās netika pakļauta tādiem pārbaudījumiem. Gadiem ejot, mēs zaudējam savu saikni ar iekšējo prieka un uzticēšanās Avotu.

Ja mūsu uzticēšanās ir bāzes sajūta, tad neuzticēšanās var būt veselīga atbilde uz tagad notiekošo.

Mēs mijiedarbojamies ar cilvēku vai tiekam galā ar kādu notikumu, balstoties uz skaidru situācijas izpratni un emocionāli nekādā veidā neiesaistoties. Tas, ko mēs redzam un jūtam, var mūs novest pie secinājuma, ka konkrēta persona (vai situācija) ir nedroša un mums nevajadzētu būt ar viņu atvērtiem.

Konkrētā situācijā var izrādīties, ka nav garantiju tam, ka konkrēta persona neizmantos mūsu atvērtību un nekaitēs mums.

Tāda mierīga sapratne var rasties tad, ja mēs pasauli pieņemam tādu, kada tā ir.

Mēs iemācāmies atvērties, redzot, ka otrs atveras un paliekam apzināti, redzot, ka atbildes atvēršanaš nav: šajā gadījumā mēs varam aizvērties, neļaujot vairs izmantot mūsu atvērtību.

Tomass Troubs “Patiesa uzticēšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs dziedinošais nogurums

nogurums

Tavam nogurumam ir vērtība! Nesteidzies to labot vai atstumt. Nogurumā ir daudz svarīgas informācijas, pat terapijas.
Mans mīļais draugs, tu esi veicis ļoti ilgu ceļu no zvaigznēm. Noliec galvu sava noguruma priekšā un vairs necīnies ar to.

Nav nekā, par ko būtu jākaunas tajā, ka tu šobrīd nespēj iet uz priekšu. Pat vīrišķīgiem cilvēkiem ir vajadzīga atpūta. Tam lielajam piedzīvojumam, kas tevi sagaida. Un tev būs vajadzīgi visi tavi resursi.
Apsēdies pie Klātesamības ugunskura. Lai ķermenis atslābst un iegrimsti klusumā. Aizmirsti par rītdienu, par ceļojumu un ieslīgsti šajā vakara siltumā.
Miers sirdī veicina katru lielu piedzīvojumu. Mīļais draugs, tavs nogurums ir brīnišķīgs un tajā ir tik daudz dziedinoša spēka…. tikai sadzirdi to.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īsta tuvība

cienu

Daudziem cilvēkiem īsta tuvība izrādās daudz nopietnāks pārbaudījums nekā pārbaudījums ar attālumu vai grūtību pārvarēšanu.

Tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar mīļoto vīrieti vai sievieti, bet arī attiecībām ar bērniem, vecākiem, darba kolēģiem un citiem cilvēkiem mūsu dzīvē.
Informācijas tehnoloģiju un pārmērīgas neatkarības cildināšanas laikmetā ir pietiekami vienkārši atrasties attālināti, saglabājot tuvuma ilūziju, un daudzi no mums tā arī dara.
Pavadām kopā vakarus, bet katrs pie sava datora, dzīvojam vienā teritorijā, bet mērķi un kustības trajektorija ne vienmēr sakrīt. Pēc formas, mēs esam ģimene, bet pēc satura – nav obligāti tādai būt. Dažkārt ir daudz vienkāršak ievērot formu, nekā pamatīgi iedziļināties saturā.

Būt pa īstam blakus otram cilvēkam vienmēr ir balansēšana starp atvērtību un savas telpas saglabāšanu. Būt pieejamam, taču saglabāt tiesības uz savu atsevišķu pasauli, atļaujot partnerim rīkoties analoģiski.

Ikdienas tuvībā nav iespējams noslēpt trūkumus, tāpēc nav vērts pietuvoties pārāk tuvu, lai nesagrautu viegli ievainojamo attiecību telpu.

Mūsdienu attālināšanās attiecībās līdzinās gleznas baudīšanai: lai ieraudzītu tās skaistumu, ir pāris soļu jāatkāpjas, pretējā gadījumā varēs redzēt vien krāsas triepienus, kas neļaus pilnībā uztvert autora ieceri.
Smalkām operācijām ir nepieciešama augsta meistarība, jo nevietā pateikti vārdi ievaino dziļāk kā skalpelis nemākulīga ķirurga rokās, bet rīcībai var būt ļoti nopietnas sekas. Jo tuvāk cilvēki ir viens otram, jo spēcīgāka ir rezonanse uz katru darbību.

Nonākot līdz noteiktai tuvības līnijai, ir ļoti liels vilšanās risks, un risks doties katram uz savu pusi lai citās attiecības meklētu ideālu vai vienkārši paietu tālāk no tās vietas, kur neizdevās atklāt siltumu un atbalstu. Tā notiek visapkārt: bērni aiziet no vecākiem, brāļi pārstāj sarunāties ar māsām, vieni un otri vairs nevēlas komunicēt, ar draugiem un biznesa partneriem situācija ir līdzīga.

Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs pārāk daudz sagaidām no tiem cilvēkiem, kuri mums blakus. Bet cilvēki ir tikai cilvēki. Jā, potenciāls ir milzīgs, taču “iespējams” nenozīmē to, ka “tas notiks”. Būt sevī nav īpaši ierasta nodarbe, un patiesa tuvība ar sevi pašu ļoti bieži izrādās ļoti mokoša padarīšana, bet daudziem cilvēkiem – vispār – gandrīz  vai neiespējama. Sastapšanās ar sevi – patieso, spēja pieņemt ne tikai savas “labās” puses, bet arī bezgalīgo trūkumu okeānu, – tā nav vienkarša lieta, un nav jēgas kādu vainot par to, ka tas nevēlas “iet dziļumā”, “sākt kustību sevī”? Nav vērts.

Vispār jau būtu labi “atšūties” no citiem cilvēkiem, apzinoties, ka ikviena mamma, ikviens tētis un jebkurš cits radinieks, ikviens vīrs vai sieva, ikviena māsa, ikviens zaldāts, mācītājs, prezidents – ir vienkaršs cilvēks. Neideāls cilvēks, kurš iet kaut kādu savu neideālu ceļu, iet kā prot, dzīvo kā prot un mīl kā prot. Vai – kā neprot.

Palīdzēt izdziedināties otram cilvēkam var tikai caur beznosacījuma pieņemšanu, caur līdzcietību, kas var tikt izpausta kā stingrība, protams, taču, lai tas notiktu, ir jākļūst otram cilvēkam par autoritāti un jāiegūst viņa cieņa.
Bet par autoritāti var kļūt tikai tad, ja vārdi neatšķiras no darbiem, kas iespējams tikai tad, ja izvēlies būt pats sev tuvāk. Un tadā gadījumā reiz tu noteikti saproti, ka šajā ideālajā pasaulē dzīvo miljardiem neideālu cilvēku, viens no kuriem esi tu pats. Un viss, ko tu vari izdarīt, ir turpināt iet savu neideālo ceļu. Un nepiesieties citiem cilvēkiem ar norādījumiem par viņu trūkumiem.
Tuvība ir neaizsargāta un maigu siržu šai pasaulē nemaz nav tik daudz. Visbiežāk mes sastopam tos, kuri sitas, ieplīst un sašķīst smalkās lauskās.

Pacensties ieraudzīt perfektu Dvēseli un radītāja ieceri katrā cilvēkā, kuru dzīve atsūta mūsu ceļā.

Pieej tuvāk, taču ļauj saglabāt nedaudz telpas arī sev.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šodien svētki

105987887_1484049778465849_8066730547694058575_n

– Vai zini, kādi šodien ir svētki?
– Tie paši, kas bija vakar. Un tie paši, kas būs rīt. Katru Dieva doto dienu mums ir vieni un tie paši svētki. To nosaukums “ŠODIEN”. Šīs dienas svētki. Tagadnes svētki. Vienīgie, ko patiesi vērts svinēt tieši šodien, nekadā gadījumā tos neatliekot uz kādu citu dzīves dienu.

Un, zini, ko?
– Ko?
– Lai cik liels būtu šis Visums, visi tā plašumi tavām acīm ietilpst tieši tā horizonta ietvaros, kas ir ap tevi. Lai kā tu pārvietotos un censtos izvairīties, tevi vienmēr ieskaus tavs paša horizonts. Tieši tāpat visa mūžība tev ietilpst vienas vienīgās tavas dienas redzeslokā. Tavos spēkos nav izmainīt mūžību. Taču tu esi vienas dienas saimnieks. Kļuvis par vienas dienas saimnieku, tu vari kļūt par katras dienas saimnieku. Par visas savas dzīves saimnieku. Iemājo šodenā kā savās īstajās mājās. Svini to, svini tajā, katrā tās mirklī un stūrītī. Un tu viegli uzbūvēsi to, ko sauc par laimīgu dzīvi. Cita ceļa nav. Svini savu Šodienu!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavi cilvēki

1423831259-01-3

Lūk, kāpēc Visums tevi saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, bet pēc tam tos atlaiž.

Piekrīti, ka dažkārt ir ļoti grūti izskaidrot, kāpēc tu kaut jūti pret kādu noteiktu cilvēku? Kāpēc ar vieniem cilvēkiem tevī notiek kaut kāds “knikšķis”, kāpēc pēkšņi tu ar svešu cilvēku sajūti kādu neizprotamu saikni?

Tāda sajūta, ka pats Dievs mūs saved kopā ar noteiktiem cilvēkiem, jo šajā brīdī viņi mūsu dzīvē ir ļoti vajadzīgi. Tie ir tie, kuri mums iemācīs noteiktas mācību stundas par mums pašiem.

Un ir iemesls, kāpēc mūs pievelk noteikti cilvēki.

Paraugoties atpakaļ pagātnē, es saprotu, ka nav neviena cilvēka, ar kuru es jutu saikni, kurš nebūtu man iemācījis kaut ko svarīgu, kurš nebūtu manā dzīvē nospēlējis svarīgu lomu.

Bet ironija ir tajā, ka vairums no viņiem manā dzīvē bija īslaicīgi, tāpēc, ka viņu loma bija tajā, lai man parādītu citu ceļu, bet pēc tam mani atbrīvotu.

Dažkārt tieši tavas dzīves aina nosaka, kāda tipa cilvēkus tu pievelc, un domāju, ka tajā ir ticības skaistums, kad Dievs tev atsūta tieši to, kurš tev šobrīd visvairāk ir vajadzīgs. Caur šiem cilvēkiem Viņš sniedz tev atbildes uz jautājumiem, kuras tu meklēji. Viņš tevi apgaismo, satuvinādams ar tiem, kuri tevī atklāj labāko (un arī slikto…).

Tomēr dažkārt mēs cenšamies šos īslaicīgi atnākušos cilvēkus padarīt ilglaicīgus, taču tā nav viņu loma. Viņiem nav mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem. Dievs ir noteicis, cik ilgam jābūt šim laikam.

Dievs devis viņiem iespēju palīdzēt mums kļūt labākiem, lai pēc tam pievilktu tos, kas paliks ar mums uz visiem laikiem.

Ir tikai viena problēma: mēs sākam pārdzīvot, kad šie cilvēki aiziet, tāpēc, ka neprotam atlaist, nepieķerties. Mēs nesaprotam, kāpēc mums atņem to, kas ir tik ļoti skaists, to, kas mūs izdziedinājis.

Taču, ja padomājam, ka paliekot mūsu dzīvē viņu skaistums pazudīs un mīlestība izplēnēs, tad šis stāsts vairs nebūs tik iedvesmojošs, un, iespējams, viņi kļūs mums par nastu, kuru mums nebūtu jānes.

Lai atlaistu, vajadzīga ticība. Ticība tam, ka šo stāstu labāk atstāt tādu, kāds tas ir. Tādu, kādam tam arī jābūt. Un, kas notiks, ja mēs to pārrakstīsim, tā visu tikai sabojāsim. Un, ja kaut ko tajā izmainīsim, nebūs mums happy end.

Varbūt šie cilvēki ir eņģeļi, kuri tev atsūtīti, lai pasniegtu kādu noteiktu macību stundu, lai izdziedinātu tevi, lai padarītu tevi labāku, bet, kad pienāks laiks, viņi aizlidos atakaļ, no kurienes nākuši. Viņiem ir jābūt vēl kāda cita cilvēka dzīvē.

Varbūt tieši viņi māca tevi atlaist, apzināties to, ka kāda daļa tavas dzīves ir beigusies un noticēt, ka nākamais cilvēks, kuru tu satiksi, būs tieši tas, kas tev vajadzīgs, pat tad, ja pagaidām tu vēl to nezini.

Es zinu, ka tad, kad satiekam to, kuram mūsu dzīvē jāpaliek uz visiem laikiem, mēs uzreiz to saprotam, mēs viņu atpazīstam pūlī, tāpēc, ka beidzot saprotam atšķirību starp to, kas pieskaras mūsu rokai un to, kas pieskaras Dvēselei.

Marija Marčenko
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime nav nepārtraukts prieks

100609620_1457931064411054_1155582305566195712_n

Es agrāk domāju, ka vajag tik, cik vien spēka tiekties pec laimes, kas sastāv no nepārtraukta prieka…
Tagad es cenšos vienkārši just…
Neatteikt atnākušām sajūtām vienkārši būt…
Uzdot tām jautājumus, lai saprastu – no kurienes tieši tādas un tieši šodien…
Un necensties imitēt to, kā nav…

Ļoti daudz kas slikts ar mums notiek tad, kad cenšamies par katru cenu iegūt šablonisku laimi…
Mēs savu dzīvi pārvēršam muļķīgā sportā, kad domājam, ka tajā visam jābūt “ātrāk, augstāk, tālāk, spēcīgāk….”
Bet nevajag…

Ir vajadzīga apzināšanās, cilvēciska, individuāla…
Dzīvei nevajag lai mēs sacenstos viens ar otru, lielītos ar savām trofejām un uzskaitītu savus aktīvus…
Tai vispār no mums neko nevajag, tāpēc, ka tā notiks arī bez mums…. bet mēs bez tās nenotiksim…
Es skatos uz agri piekūstošo un ļoti reti uzspīdošo janvāra sauli…
Man patīk, ka tā šodien ir…
Man patīk, ka ir cilvēki, kurus es mīlu…
Man patīk, ka svētku laiks paiet, jo jau sen nevēlos neko mākslīgi paildzināt…
Man ļoti patīk, ka jau ļoti sen es dzīvoju bez vilšanās…. mani nav iespējams pievilt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nevienu nenomocu ar savām gaidām un ne ar vienu nekomunicēju tikai tāpēc, ka tā vajag…
Man vienkārši patīk dzīvot, nevis kontrolēt dzīvi laimes piegādē…
Jo tagad es skaidri zinu, ka laime nav nepārtraukts prieks…
Laime ir īss pārtraukums priekā…
Sajūtiet to tagad, tur, kur esat!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

meslu kaudze

Dzīvē ikvienam gadās nepatīkamas lietas. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Dzīvē gadās nepatīkamas lietas. Piemēram, mēs dabūjam zemāko atzīmi savā klasē, vai notiek kas cits. Tādas lietas gadās ikvienam. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Iedomājies — tu tikko pavadīji lielisku dienu pludmalē ar draugiem. Atgriežoties mājās, tu redzi, ka tieši tavas mājas durvju priekšā ir izgāzta mēslu krava. Par šo kravu tu zini trīs lietas:
1. Tu to neesi pasūtījis. Tā nav tava vaina.
2. Te nu tā ir — tavu durvju priekšā. Neviens nav redzējis, kas to izgāza, tāpēc tu nevienam nevari likt to novākt.
3. Mēslu kaudze smird un ir pretīga, tās smaka piepilda visu tavu māju. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Šajā stāstā mēslu krava mājas priekšā ir tās traumatiskās pieredzes, kuras ir uzgāzušās mums mūsu dzīvē.

Tieši tāpat kā ar mēslu kravu, ir trīs lietas, kuras mēs zinām par dzīves traģēdijām:
1. Mēs to neesam pasūtījuši. Mēs parasti vaicājam — ”Kāpēc man? Par ko?”
2. Te nu tā ir — gadījusies manā dzīvē. Neviens, pat vislabākais draugs, nevar to aizvākt prom (pat tad, ja viņi ļoti cenšas).
3. Traģēdija ir briesmīga, tā iznīcina laimi, un sāpes, kas nāk no tās, piepilda visu mūsu dzīvi. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Ir divi veidi, kā mēs varam reaģēt uz mēslu kaudzi, kas parādījusies mājas durvju priekšā. Pirmais ir — nesāt mēslus sev līdzi. Mēs paņemam gabalu mēslu, ieliekam tos kabatā, mazliet somā, un nosmērējam kreklu. Mēs ieliekam kādu porciju biksēs. Pēc brīža mēs pamanīsim, ka tad, kad nēsājamies apkārt ar mēsliem, mēs sākam zaudējam draugus. Pat vislabākie draugi no mums sāk izvairīties.

”Nēsāties apkārt ar mēsliem” ir metafora, kas nozīmē grimšanu depresijā, negativitātē, dusmās. Tā ir dabiska un saprotama reakcija uz traģēdiju. Bet sekas ir tādas, ka mēs sākam zaudēt draugus, jo tikpat dabiski un saprotami ir tas, ka draugi vairs nevēlas būt ar mums kopā brīdī, kad mēs esam tik nomākti. Vēl jo vairāk, mēslu čupa no šī nesamazinās, bet smaka, mēsliem briestot, kļūst tikai spēcīgāka.

Par laimi, ir iespējams arī cits veids: Tad, kad esam apgāzti ar mēsliem, mums ir jānopūšas un jāķeras pie darba. Jāizvelk no šķūnīša ķerra, dakšas, lāpsta. Ar dakšām mēs mēslus iekrāmējam ķerrā, aizvedam to aiz mājas un ar lāpstu mēslus ierokam dārzā. Tas ir ilgs un smags darbs, bet mēs zinām, ka cita veida nav.

Reizēm ir dienas, kad mēs spējam aizvest vien pusi ķerras. Tomēr — mēs darām kaut ko ar savu problēmu, nevis sūdzamies un krītam depresijā. Katru dienu mēs rokam mēslus. Ar katru dienu mēslu kaudze kļūst aizvien mazāka. Reizēm tas prasa vairākus gadus, bet — pienāk kāds rīts, kad mēslu kaudze ir norakta — mājas priekšā tās vairs nav.

Vēl jo vairāk — mājas otrā pusē — dārzā ir noticis brīnums. Puķes ir tik krāšņas kā nekad iepriekš. To smarža izplūst no dārza un to pamana gan kaimiņi, gan nejauši garāmgājēji — un sajūtot smaržu, viņi smaida. Augļukoku zari ir pārpilni ar ražu — tie gandrīz lūzt. Un augļi ir tik saldi — tādus nevienā veikalā nevar nopirkt. Un to ir tik daudz, ka mēs dalāmies gan ar kaimiņiem, gan nejaušiem garāmgājējiem.

”Norakt mēslu kaudzi” ir metafora, kas nozīmē pieņemt traģēdijas kā mēslojumu dzīvei. Tas ir darbs, ko ir jāveic mums pašiem — vienatnē. Neviens to nevar palīdzēt. Bet, ierokot mēslus savas sirds dārzā, dienu pēc dienas, sāpju kaudze samazinās.

Tas var prasīt vairākus gadus, bet pienāks kāds rīts, kad mūsu dzīvē sāpju vairs nebūs, bet mūsu sirdīs būs noticis brīnums. Laipnības ziedi pārklāj visu sirds telpu, mīlestības smarža piepilda visu ielu, to sajūt arī kaimiņi, cilvēki, ar kuriem esam attiecībās un pat nejauši garāmgājēji — sajūt un smaida. Mūsu vieduma koks ir noliecies pie mums, pilns ar saldām atklāsmēm par dzīves realitāti. Ar šiem gardajiem augļiem mēs labprāt dalāmies, gan ar tuvākajiem, gan ar garāmgājējiem — pat īpaši to neplānojot.

Kad mēs esam iepazinuši traģēdijas sāpes, apguvuši mācību stundu un nomēslojuši savu dārzu, tad mēs varam apskaut kādu citu, kuram šobrīd ir dziļa traģēdija un rāmi teikt ”Es zinu”. Viņi sajutīs to, ka mēs saprotam. Tā sākas līdzcietība. Mēs viņiem varam parādīt ķerru, lāpstu, dakšas un neizmērojamu iedrošinājumu. Ja mēs vēl neesam sakopuši paši savu dārzu, tad tas nav iespējams.

Esmu saticis daudzus mūkus, kuri ir ļoti pieredzējuši meditētāji, kuri ir mierpilni, savaldīgi un spēj saglabāt rāmu garu dzīves likstās. Bet tikai daži no tiem ir kļuvuši par dižiem skolotājiem. Es bieži esmu brīnījies — kāpēc tā?

Man tagad šķiet, ka tie mūki, kuriem dzīve ir bijusi salīdzinoši gluda, kuriem ir bijuši maz mēslu, ko rakt, bija tie, kas nav kļuvuši par skolotājiem. Tikai tie mūki, kuriem bija milzīgas grūtības, un kuri tām klusi un pacietīgi ir izrakušies cauri, ir izkopuši bagātīgus dārzus un kļuvuši par dižiem skolotājiem.

Viņiem visiem bija viedums, savaldīgums un līdzjūtība, bet tiem, kas ir rakuši vairāk, ir arī vairāk ko sniegt pasaulei. Mans skolotājs, Adžans Čans (Ajahn Chan), kurš priekš manis bija visdižākais skolotājs, visdrīzāk, jau agri savā dzīvē tika galā ar veselu mēslu mašīnu kolonnu.

Visdrīzāk, morāle šim stāstam ir tāda, ka, ja tu vēlies kalpot pasaulei, ja tu vēlies iet līdzcietības ceļu, tad nākošo reizi, kad tavā dzīvē notiks kāda traģēdija, tu teiksi ”Lieliski! Manam dārzam ir atvests papildu mēslojums!”

Paldies AUM PRAKSE
https://aumprakse.lv/meslu-kaudze-majas-prieksa/