Steidzies lēnām

“Steidzies lēnām”. Šī frāze ir stāsts par katru dzīves mirkli, par jēgpilnu katras minūtes izdzīvošanu, par pasaules sajušanu.

Steidzies lēnām un tu iepazīsi mirkļa skaistumu.

Gaidot pieturā savu autobusu, aizver acis un pagriez savu seju saules skūpstam. Ļauj siltajai gaismai izpeldināt tevi savā mirdzumā, iekļūt katrā dvēseles un ķermeņa šūnā.
Notīrot apelsīnam tā rudo, raupjo mizu, pilnu krūti ieelpo citrusa prieku, sasmaržo tā aromātu un sajūti uz mēles tā maigo garšu.

Kaut ko ātri pierakstot, katrā burtiņā un ciparā ieliec gabaliņu savas uzmanības.

Iedomājies, ka tavās rokās ir spalva, bet tu pats esi smalks kaligrāfs. Lai pat vienkāršākais iepirkumu saraksts priecē tavas acis.

Kad veic pavasara ģenerāltīrīšanu, sarindo grāmatas pēc krāsām, izmēra vai alfabēta. Pieskaries iemīļoto grāmatu vākiem, pāršķirsti pazīstamās lappuses un kaut uz dažām minūtēm iegrimsti sirdij tuvajās pasaulēs.

Steidzoties apstājies un ieklausies, kā sitas tava sirds. Noķer to svēto prieka sajūtu no tā, ka nav kur steigties. Tu visu paspēsi, ja palēnināsi savu skrējienu.

Anna Čulanova
Foto: Eneida Nieves
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Realitātē baiļu nav

Baiļu cēlonis ir nereālistiska dzīves uztvere. Bailes tev ir tāpēc, ka tu nedzīvo dzīvē, bet dzīvo savā prātā.

Tavas bailes ir saistītas ar to, kas notiks nākotnē, tātad tu baidies no tā, kas neeksistē. Ja tu baidies no nākotnes, tavas bailes 100% ir izdomātas. Ja tu baidies no kaut kā, kas neeksistē – to sauc par NEPRĀTU.

Cilvēki vienmēr cieš vai nu no tā, kas notika vakar, vai no tā, kas var notikt rīt, tā kā tavas bailes vienmēr ir balstītas tajā, kā nav, tikai tāpēc, ka tu vienmēr atrodies ārpus realitātes, tu vienmēr atrodies prātā.

Prāts: viena tā daļa ir atmiņa, otra – iztēle, un neviena no šīm daļām neeksistē tieši TAGAD.

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apziņas paplašināšana

… vai arī – kāpēc dzīve – tas ir orgasms?

Amerikāņu aktrises Umas Tūrmanes tēvs – Kolumbijas Universitātes profesors, budists, Dalai-lamas tuvs draugs un viens no planētas galvenajiem domātājiem. Viņa specializācija – apziņas paplašināšana. Svetlana Koļčik intervēja Robertu Tūrmanu par laimi un dzīves jēgu.

“Orgasms – tas ir nāves ģenerālmēģinājums” – līdz ausīm smaidot, mikrofonā saka cilvēks, kurš savai meitai devis vārdu UMA, tulkojumā “mēra sajūta”, “Varenais Vidusceļš” starp mūžību un nihilismu. Un viņa kļuva par modeli un aktrisi. “Orgasms – tas ir mirklis, kad jūs atlaižat savu ES, atdalieties no sava ķermeņa un izšķīstiet absolūtā labsajūtā. Var būt sākumā kļūst nedaudz baisi, tāpēc, ka tā ir gaisma un enerģija tīrā veidā. Taču tieši tai brīdī jūs esat Budda”.

Auditorijā, kurā Dalai-lamas tuvs draugs un viens no galvenaijiem pasaules domātājiem lasa lekcijas budismā, iestājas klusums. Dzirdama vien klusa klaudzināšana, kad studenti savos Macbook drukā šos zelta vārdus. Viņa lekcija ir viena aktiera teātris. Profesors žestikulē ar rokām, runā par kvantu fiziku un varbūtības teoriju, citē Kastaņedu un Vudiju Allenu, lasa citātus no budistu pritčām, zīmē uz tāfeles dīvainas shēmas un formulas, skaidrojot, kas notiek ar čakrām orgasma un nāves brīdī. Viņa spriedumi ir tīrā veidā psihodēlija (stāvoklis, kurā tiek piedzīvotas uztveres izmaiņas): “Mēs esam pieraduši dzīvot pasaulē, kurā mēs vai nu esam vai neesam. Taču iespējams ir gan viens gan otrs – abi reizē”. Bobam (tā viņu dažkārt sauc studenti) ir labsirdīgas zilas acis un milzīgas rokas un daži neveikli, bet ļoti burvīgi ieradumi. Uma Tūrmane ir viņam ļoti līdzīga.

«Ja jums ir neinteresanti vienkārši akli ticēt, bet gribas arī kaut ko saprast, tātad jūs esat budists.»

Profesor, kāpēc šobrīd budisms ir tik ļoti moderns?

Nekā brīnumaina šajā apstāklī nav. Budisms ir psiholoģija, ētika un zinātne, kas atbild uz visiem jautājumiem par dzīvi un nāvi. Budda savā laikā pareģoja to, ka atoms var bezgalīgi dalīties. Jūs par to esat dzirdejusi? Budda vispār bija izcils zinātnieks. Kopumā, ja jums nav interesanti vienkārši akli ticēt, bet gribas arī kaut ko saprast, jūs esat budists. Daudzi uzskata, ka budisms ir reliģija, taču tā nav. Tā ir joga. Joga prātam un joga emocijām.

Tātad mēs varam būt vienlaicīgi gan pareizticīgie gan budisti?

– Protams! Kaut gan jūsu Patriarhs, visticamākais būs šokā. Dalai lama gan saka, ka labāk nemainīt reliģiju – jo tās ir jūsu saknes, saikne ar gimeni un senčiem. Taču tas netraucē jums mācīties no budisma, piemēram – prasmi meditēt. Vispār sen jau ir laiks pārstāt cilvēkus pievērst savai ticībai. Labāk nodarbojaties ar sevi – attīstiet prātu, mācieties valdīt pār savām emocijām. Nav svarīgi, kādai konfesijai jūs piederat.

Ko personīgi Jums nozīmē – būt budistam?

– Būt apzinātam. Piemēram, jūs apvainoja, vai jūs kaut kam nepiekrītat, jūsu dvēselē sāk gruzdēt naids: “Tā nav taisnīgi!”. Uztaisiet pauzi, saķeriet savu emociju aiz astes un pajautājiet sev: “Kāpēc man kliegt uz šo cilvēku? Kā es vēl varu uz to reaģēt?” Šajā pauzē jūs jau ieelposiet brīvību, pabūsiet nedaudz Buddas ādā. Bez brīvības jūsu prāts ir tikai radiouztvērējs, kuram noregulēta tikai viena radiostacija un jūs pat iedomāties nevarat, ka var skanēt ari cita mūzika. Taču katram ir sava pults, kas domāta sevis vadīšanai, neaizmirstiet par to!

Kāpēc tad psihoterapeiti rekomendē nenospiest savas emocijas, ļaut tām izpausties?

– Viss atkarīgs no situācijas. Dažkārt gudrāk ir noturēties. Piemēram, jūs esat atnākusi mājās un jūsu vīrietis kārtējo reizi ir izdarījis to, kas jūs tracina. jūsu ierastā reakcija ir – sakliegt uz viņu. Un ko tas mainīs? Pamēģiniet reaģēt savādāk – tā kā agrāk jūs nekad neesat darījusi. Pārsteidziet viņu un sevi. Shantideva – buddistu guru, rekomendēja dusmoties vēl pirms esat sadusmojies. Piemēram, mana sieva, kad atnāku mājās un sāku par kaut ko žēloties (un vēl vairāk uzvilkties), man parasti saka: “Mīļais, aizveries. tu gribi arī man samaitāt garastāvokli?”

Tad viņa Jums ir egoiste. Vīrietim taču vajag, lai sieviete viņu klausītu!

– Tieši otrādi. Viņa dara man labu. Kapēc stiep savās mājās stresu? Es to saucu par “radošo iejaukšanos dusmās”. ierastā domu forma – tas ir izrunāties, padalīties. Taču, vai tas patiešām jums ir vajadzīgs – sakreņķēties otro, trešo reizi? Jūs saprotiet, par ko es runāju?

Jūsu sieva arī ir budiste?

– Man nav ne jausmas. Es pat nezinu, vai es pats esmu budists. Taču es zinu, ka mana sieva cenšas būt vēl laimīgāka, kontrolējot savu prātu, emocijas, dzīvei pieejot radoši. var jau būt, ka tas arī nozīmē “būt budistam”.
Taču, ja jūs sevi saucat par budistu un cepaties vienas un tās pasas problēmas dēļ daudzas reizes, jūs, iespējams, esat budists, taču ļoti dumjš. Jūs, meitenes, mammas māca būt pacietīgām, iejūtīgām, pieņemošām,  iestāsta, ka jums ir jāklausa saviem vīriem – bezgalīgi. Un jūs paklausīgi tā arī visu mūžu dariet. Bet pamēģiniet sev pajautāt; “Vai tas nes kādu labumu man, viņam?” Dažkārt ir ļoti vērtīgi savam vīrietim pateikt; “Mīļais, lūdzu aizveries!”
Ja uz visu reaģēsiet, nekad nebūsiet laimīga, tāpēc, ka cilvēki nekad jūs visu laiku necentīsies apmierināt, jums vienmēr būs kaut kas, kas jūs neapmierinās. Jums jāizvēlas, cik enerģijas tērēt trauksmei. 

Ko jums nozīmē laime?

– Laime? Ha-ha-ha! Ja es to zinātu! Droši vien laime ir… Būt reālam. Tas nozīmē – īstam. Es budismu studēju jau gandrīz piecdesmit gadus, bet nirvānu veljoprojām neesmu atradis. Taču es zinu, kā sevi mierināt. Vai zini tādu angļu vārdu – consolation (mierinājums)? Tiešām zini? Tavs vārdu krājums, meitenīt, mani patiešām izbrīna! Īsāk sakot, es zinu, ka laime ir. Un tā ir tieši šeit. Tapēc, ka laime – ta ir mūsu daba, dzīves jēga. Šobrīd es nejūtos laimīgs, bet tas nav svarīgi. Es vienalga zinu, ka esmu laimīgs. Skaidrs?

Ja godīgi, ne visai skaidrs.

– Nu-nu. (Smejas). Realitāte – ta ir laime. Dzīve – ta ir nirvana. Tā jau ir mūsos. Un es zinu, ka agri vai vēlu šo laimi sajutīšu. Realitāte ir spēcīgāka par izdomājumu, patiesība – spēcīgāka par ilūzijām. Ilūzijas vēl jārada, bet realitāte jau ir. Tu arī esi nirvana. Katra tava šūniņa sastāv no nirvanas, kaut arī tu, iespējams par to pat neiedomājies. No šejienes arī visi šie jautājumi par laimi: tu neesi pārliecināta, ka kādreiz būsi pilnībā laimīga. kaut gan intuitīvi tev šī sajūta ir pazīstama, vai ne? Pavasarī pie sevis Krievijā, tu bieži vien esi laimīga, vai ne? Kad iestājas silts laiks, pēc jūsu ziemas? Taču tu esi bijusi arī nelaimīga, vai ne? Kādreiz taču vīrieši ir tev sirsniņu lauzuši, vai ne?

«Laime ir mūsos un ap mums. Visumu vada bezgalīgās mīlestības enerģija. Tā vienmēr ir bijusi un būs.»

Jā, ta ir bijis.

– Aha, tātad tu zini arī par nelaimi. Un kas būs pēc tam, zini? Tu droši vien domā, ka tad, kad nomirsi, kļūsi par neko? Un tuvāk vecumam būs slimības, ciešanas un citas nedienas un tu labprātak par to nedomātu. Ja? Bet Budda mācīja, ka realitāte ir nirvana. Tajā vienkārši ir “jāiebrauc”. Tev ir bijis tā, ka tev kaut ko stāsta un tu sev klapē pa galvu un saki: “Tieši tā! Es vienmēr to esmu zinājusi!” Kad tu ar visu savu būtību apzinies, ka Visuma īstenā daba ir bezgalīga laime, saproti, ka vienmēr to esi zinājusi. Un kad nakotnē tu un es iegūsim nirvanu un skatīsimies pagātnē (bet tā nekur tāpat vien nepazudīs, tā ar mums paliks vienmēr), mēs sapratīsim, ka vienmēr esam bijusi laimīgi, pat grūtākajos dzīves periodos. Starp citu, diezgan vienkārši var atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Tu esi lietas kursā, ka agrīnie kristieši ticēja iepriekšējām dzīvēm un reinkarnācijai? Pēc tam viņus nosauca par  ķeceriem. Laikam jau es pārāk sarežģīti izsakos? (Smejas)

Nu, kā lai Jums saka…

– Nedaudz vairāk ticības, Svetlana, nedaudz vairāk ticības… Uzticies Visumam. Tas tev palīdzēs. Problēma ir tajā, ka mūsdienu cilvēki vairāk tic zinātnei, ne dvēselei. Kamēr viņi ir dzīvi un veseli un nāve ir tālu, viņi sevi uztver kā ķermeni, kurā atrodas smadzenes. Bet nāvi uztver kā nebūtību. Tu domā, ka tad, kad nomirsi, tevis vienkārši nebūs? Un tu ļoti no tā baidies?

Un kas būs ar mums patiesībā?

– Tu tiešām gribi to zināt? Nāvē nekā biedējoša nav. Tieši otrādi. Vienīgais, no kā mēs baidāmies – tās ir sāpes. Nevajag no nāves baidīties, tur sāpju nebūs. Kas ar tevi notiek, kad tu dziļi iemiedz? Tu sāc redzēt sapņus. Bet tu nezini, ka tas ir sapnis, jo taja brīdī tev šķiet, ka tā ir īstenība. Kad mēs mirstam, starpība ir tikai tajā, ka pēc šī sapņa, mēs pamostamies ne savā ķermenī, bet pavisam citā stāvoklī. Iesākumā šis stāvoklis var šķist ne īpaši komfortabls, jo tas ir kas līdzīgs bezsvara stāvoklim, tu esi bez miesas, kas līdzīgs rēgam. Redzēsi savu iepriekšējo ķermeni, savu iepriekšējo sabiedrību, bet tevi neviens ieraudzīt nevarēs. Tu sagribēsi runāt,, bet tevi nedzirdēs. Tas ir jocīgi, vai ne? Tāpēc tu gandrīz uzreiz dosies nākamā ķermeņa meklējumos. Tu esi redzējusi filmu “SPOKS” ar Demiju Mūru, Vūpiju Goldbergu un Patriku Sveiziju?

Jā, protams, daudzas reizes.

– Ai, es priecājos! Tu zini, ka cilvēks, kurš uzrakstīja scenāriju šai filmai, ilgi studēja tibetiešu “Mirušo grāmatu”? Tāpēc tas, kas filmā notiek, ir tik tuvu patiesībai. Tad, lūk, ja tev nākamajā dzīvē lemts ir būt atkal cilvēkam, tavs gars gandrīz uzreiz dosies meklēt savus jaunos vecākus.Mēs patiešām paši izvēlamies savus vecākus?

– Jā, tā ir patiesība, manu meitenīt. Bet, ja tu esi parasts cilvēks, tātad reaktīvs, kas neapzinās savu prātu, tad savā izvēlē tevi vadīs kaisle. ja tev atkal būs jāpiedzimst par meiteni, tu no turienes, no citas dimensijas, iemīlēsies tajā, kas kļūs par tavu tēvu. Bet, ja tu nākamajā dzīvē būsi vīrietis, tev būs vajadzīga tieši tava mamma. Tā nav gluži brīva izvēle, tāpēc, ka tevi vadīs kaisle, vēlme, nezināma tieksme. Piemēram tibetiešu lamas savus vecākus izvēlas apzināti… Starp citu, vai tu Freidu esi lasījusi? Atceries par viņa Edipa un Elektras kompleksiem? Tad, lūk, budisti par to uzrakstīja jau piectūkstoš gadus atpakaļ. Atceries: ieņemšanas procesā vienmēr piedalās trīs: tavi vecāki un tu.. Jūs visi trīs saplūstat ekstāzē un jūs vada tīra kaisle. Ha-ha-ha, tu man netici? Zini, no kurienes es visu to zinu? Tūkstošiem gadu atpakaļ, vēl Buddas laikos, lielie jogi ar dziļās meditācijas palīdzību varēja atcerēties savu ieņemšanas brīdi – detalizēti. Tātad tie nav vienkārši minējumi, tie ir aculiecinieku vēstījumi. 

Cik laika paiet no nāves brīža līdz nakamajam ieņemšanas brīdim?

– 49 dienas. Dažkārt nedaudz vairāk, dažkārt – mazāk, bet vidēji tā. Tiesa, dažas dvēseles uz laiku var paņemt “atvaļinājumu” un padzīvotcitos, debesu plānos. Tajos līmeņos tās šķitīs vien daži desmiti minūtes, bet zemes laika atskaites sistēmā, tie var būt pāris gadi. Laiks dažādos Visuma līmeņos plūst ar dažādu ātrumu.

Profesor, Jūs patiešām esat pārliecināts par to, ko runājat?

– (Viltīgi smaida.) Un par ko tur šaubīties? Tā visa ir pieredze – aprakstīta tūkstošiem lapās.

Tad jau viss nav tik traki. ja mēs patiešām tik ātri atgriezīsimies.

– Jā, tas tad, ja mēs atgriezīsimies cilvēcīgā izskatā. Un kā, ja, piemēram tīģerienes? Ja tu šajā dzīvē daudz esi niknojusies, nākamajā vari atgriezties kā plēsējs. Ar ilkņiem, asiem zobiem, varbūt pat – ragiem, ķepām un asti. Dosies medībās, medīsi nevainīgas kaziņas un aitiņas. Vai čūska – spļausi indi. Cilvēks taču ir viena no nevainīgākajām un maigākajām būtnēm. Tev ļoti patiesi jāpatīk būt cilvēkam, lai tavs gars izvēlētos cilvēka ķermeni. Es skatos uz tevi un domāju, a ja nu tevi nākamajā dzīvē pievilks iespēja būt par skaistu zosi, ar garu, baltu kaklu?…

Un kas Jūs vēlaties būt, kad atgriezīsieties?

– Cilvēks, cilvēkbērns. Man cilvēki patīk.

Profesor, kas tas ir – karma?

– Karma – tā ir evolūcija. To, ko atklāja Darvins, budisti zināja jau tūkstošiem gadu. 

Tātad Darvinam bija taisnība?

– Protams! Mēs visi savulaik esam pabijuši gan mērkaķu gan brontozauru un čūsku ādā. Starpība ir tikai tā, ka Darvins nerunāja par dvēseli, viņš uzskatīja, ka reinkarnējas tikai gēni, molekulas. Budisti tam piekrīt, taču runā arī par gara gēniem un molekulām – tātad par dvēseli. Kā krieviski būs soul? Okey, du-sha. Tātad ir arī  dusha gene, tātad dvēseles gēns. Tātad tu – Svetlana, biji un būsi vienmēr. Un es būšu. Gēni nododas no vienas dzīvības formas nākamajai, un tā bija un būs. Tieši tapēc es uzstāju, ka vajag pēc iespējas labāk saprast šo procesu, pilnveidoties, būt pēc iespējas laimīgākai un palīdzēt tādiem kļūt citiem. Mācīties būt tajā varenajā, ārkārtīgi reibinošajā dzīves pievilcības mutulī. Ja jau mēs šeit esam uz mūžiem, tad kapēc nepacensties darīt to arvien skaistāku?

«Īsta mīlestība ir tad, kad tu vēlies lai arī otrs būtu laimīgs, tāpēc, ka viņš ir svarīgāks.»

Vai tad budisma nav teikts par to, ka jācenšas izbēgt no samsāras (maldīšanās, klaiņošana) ar mērķi pārdzimt, lai sasniegtu patiesu atbrīvošanu?

– Budda patiešām runāja par kādu dimensiju, kurā slēpjas tie, kurus biedē šī mūžīgās dzīves ideja. Kaut kas līdzīgs debesu spa. Taču tā visa ir ilūzija. Jūs vienalga no turienes atgriezīsities. Tāpēc, ka laime un svētlaime – viss ir šeit. Nirvana un samsāra – viens un tas pats. Rietumu budisma interpretācija nav gluži pareiza. Skaitās, ka Budda ir teicis, ka dzīve – tās ir ciešanas un vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir atteikties no savām velmēm. Taču tā tas nav. Patiesībā Budda teica, ka dzīve – tā ir laime. Tāpēc budisms tik ātri kļuva populārs tieši Āzijā un aiz tās robežām, atšķirībā no kristietisma vai islāma, tam nebija nepieciešami krusta gājieni. Budda uzskatīja, ka ikviena mūsu ķermeņa molekula izstaro laimi un šīs molekulas savā starpā saista arī laimes enerģija.

Tad kāpēc eksistē ciešanas?

– No nezināšanas. Ciešanas ir ilūzija. Budda teica, ka tikai neapgaismota cilvēka dzīve ir pilna ciešanu.

Nāvējošas slimības arī ir ilūzija?

– Protams! Un arī nāve – ilūzija. Kas ir vēzis? Tie ir veseli audi, kas aug nepareizā vietā. Tā ir dzīves pārpilnība. Un vainīgs bieži vien ir mūsu nepareizais  uzturs: ēdiens, kas pilns ar konservantiem, sieviešu hormoniem, kas satāv no trofoblastiskām šūnām – parazītiem. Šīs šūnas milzīgā ātrumā vairojas. Lielākā daļa audzēju sastāv tieši no šīm šūnām, kas aug ne tur, kur tām vajadzetu augt. Taču pati galvenā mūsu ilūzija ir cita. Tas ir mūsu pārmēru izaugušais Ego. Piemēram tu, Svetlana, visticamāk domā, ka mēs viens no otra esam atšķirīgi un, ka tu esi svarīgāka nekā es vai kāds cits. Es, savukārt, domāju, ka svarīgāks esmu es – vienkārsi tāpēc, ka es esmu es. Tas nenozīmē, ka mēs esam egoisti, vienkarši tā esam raduši justies. Katrs cilvēks sevi uzskata par nedaudz svarīgāku, kā visi pārējie. Tāpēc mēs tik ļoti pardzīvojam, ja kaut kas nenotiek tā, kā mēs esam iecerējuši. Vai Tev ir bērni? 

Pagaidām nav.

– Kad tev parādīsies bērns, kādu laiku tu uzskatīsi, ka šī radība ir svarīgāka par tevi. Iespējams, ka tad, kad tu stipri iemīlēsies, arī tavs mīlas objekts kādu laiku tev šķitīs svarīgāks par tevi pašu. Iespējams, ka, ja viņš tevi tikpat stipri mīlēs, viņš tevi uzskatīs par svarīgāku, nekā sevi. Bet tas būs tajā laikā, kad valdīs pirmā kaislība, līdz brīdim, kad parādīsies pirmās pretenzijas.Lūk, par to arī runāja Budda: ja jums šķiet, ka neesat vienā līmenī ar pasauli, bet nedaudz augstāk, tad jūs cietīsiet. Pasaule uzvarēs, jūs – zaudēsiet. Jūs sāksiet slimot, novecot un zaudēt savus mīļos. Budda teica, ka jūs būsiet nelaimīgi, ja savu realitāti ierobežosiet ar savu uzpūsto Ego. Ja mēs sevi un pasauli noliekam vienā līmenī – tas atver mums ceļu uz svētlaimi. Pasaule – tā ir tīra laimes enerģija un pietiek vien mums pārstāt to atdalīt no sevis, kā mēs pieslēdzamies šai eneģijai. Taču vajag iemācīties sajust saikni ar pasauli ne tikai prāta līmenī, bet arī visu piecu sajūtu līmenī, ar katru savu šūnu. 

Kas tas ir – mīlestība?

– Mūsu ierastaja izpratnē – vēlme pakļaut sev citus. Taču tas arī ir tas pats uzpūstais ego, kad mēs otru uzskatām kā sevis turpinājumu. Cilvēki paliek kopā tik ilgi, kamēr ir spējīgi apmierināt viens otra vēlmes, bet pēc tam šķirās, jo savējās, galarezultātā, uzskata par svarīgākām. Bet patiesa mīlestība ir tad, kad tu vēlies, lai otrs būtu laimīgs, jo tas ir svarīgāk. Pat tad, ja šī mīlestība nav abpusēja.

Vai Jūs protat tā mīlēt?

– Mēs ar sievu esam precējušies 44 gadus un abiem mums tās ir otrās laulības. Lai ilgi būtu kopā, ir svarīgi pieņemt to faktu, ka tavam mīļotajam ir sava dvēseles taka un tev viņš jāatbalsta  ceļā pa šo taku uz viņa nirvānu un tu nedrīksti tur iejaukties. Savukārt viņam jāatbalsta tevi tavā ceļā pa tavu taku. Tas, protams, ir ideāls, taču tiekties uz to vajag. Ja jūs strīdaties, tad atceries, ka mūsu katra būtība – ir laime un nirvana. Bet konflikts pats par sevi uzsūksies.

Jūs ticat oficiālām laulībām?

– Neredzu tam nekādu īpašu vajadzību. Var nodzīvot skaistu kopdzīvi, nereģistrējot attiecības. Galvenais ir pa īstam draudzēties. Taču, ja jūs parvēršat savu kopdzīvi par elli, tad labāk šķirties nedomājot.

«Sievietei jābūt izaicinājumam vīrietim.»

Vai var budists dzīvot ar “nebudistu”?

– Var, taču labāk, ja ir līdzīgas dvēseliskās vērtības. Kaut gan, kopsummā, visas reliģijas piesauc vienu un to pašu: mazāk domāt par sevi un nedzīvot nomaktībā. Ja tam sekosiet, ar jums būs viegli dzīvot. 

Vai savus bērnus Jūs māciet būt budistiem?

– Es nekad neko viņiem neesmu aizliedzis. Mēs vēlējāmies, lai mūsu bērni būtu brīvi, lai viņi atrastu savu ceļu dzīvē. Ja pats proti būt laimīgs, tad tavi bērni arī būs laimīgi. Šķiet, viņi visi tic nākamajām dzīvēm un dvēseles esamībai, tic mīlestībai un līdzcietībai. Tā kā savā būtībā viņi ari ir budisti.

Jūs viņus kādreiz esat sodījis?

– Nekad! Kapēc jāsoda? Mūsu bērni vienmēr ir labāki par mums. Bodhisattvas eņģeļu federācija allaž par to rūpējas. 

Jūs reiz teicāt, ka tas, ka Jums ir tāda meita kā Uma, ir ļoti labas karmas rādītājs.

– Protams! Bet arī Umai ar mums ir paveicies. Viņai ir tik lieliski brāļi. Jaunākais – jogas pasniedzējs. Otrs – talantīgs aktieris. Trešais – filosofs. Ceturtais – vienkārši – labs cilvēks. Taču arī viņa mums ir lieliska, mēs viņu dievinām. Kaut gan pati Uma ir ļoti kautrīga un pieticīga meitene, pārāk pieticīga.

Kāpēc pasaulē ir tik maz sieviešu – budistu klosteru?

– Mūku vispār diemžēl palicis ļoti maz. Bet sievietes Budda uzskatīja par vairak apgaismotām kā vīriešus un uzskatīja, ka viņu saikne ar Visumu ir daudz spēcīgāka. Vīrieši vairāk dzīvo ilūziju iespaidā, viņiem vajag meklēt sevi, pašapliecināties – ar agresijas un karu palīdzību. Tāpēc viņiem vajadzīgāk ir būt mūkiem.

Kāpēc Dievs vienmēr ir vīrietis?

– Tāpēc, ka pēdējās tūkstošgades mēs dzīvojam militarizētā pasaulē, kurā valda vīrieši. Viņiem nav izdevīgi lai guru būtu sieviete. bet tagad viss mainās. Šobrīd budismā ir arvien vairāk sieviešu-guru. Sievietes var visu. Pašas nebrīvākās ir sabiedrības, kurās sievietēm nav tiesību. Iesaku pastudēt aikido – tas tev palīdzēs būt pārliecinātākai par sevi. Tā ir ļoti sievišķīga kaujas māksla – kļūsi spēcīgāka un lokanāka vienlaicīgi. Starp citu man vājas sievietes nepatīk. Sievietei jābūt izaicinājumam vīrietim.

Avots: https://www.marieclaire.ru/psychology
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai silti

Kad mēs apskaujamies, mūsu sirdis savienojas un mēs zinām, ka mēs neesam atsevišķas būtnes.
Apzināts apskāviens sevī nes dziedinošu enerģiju, savstarpējo sapratni un dāvā laimes sajūtu. Un šajā brīdī dzīve kļūst reāla. (Goda vārds, arhitektiem vajadzētu projektēt lielākas lidostas un dzelzceļa stacijas, lai vietas apskāvieniem būtu vairāk). Apzinātas Apskaušanās Prakse ir palīdzējusi ļoti daudziem cilvēkiem sakārtot un uzlabot savas attiecības – tēviem ar dēliem, mātēm ar meitām, māsām un brāļiem un daudziem citiem.

Atveriet viens otram savus apskāvienus. Turpiniet apskaut viens otru trīs ieelpu un izelpu garumā. Ieelpojot pirmo reizi, tu apzinies savu klātbūtni esošajā momentā un tu esi laimīgs. Ar otro ieelpu tu apzinies, ka arī otrs cilvēks ir šajā momentā un arī ir laimīgs. Un trešajā ieelpā tu apzinies, ka esat kopā šeit, uz šīs Zemes un tu jūti laimi un dziļu pateicību par jūsu tuvību. Pēc tam atveriet savus apskāvienus un paklanieties viens otram, tā paužot savu pateicību.
Sekojot šai vienkāršajai tehnikai, jūs padarīsiet savus apskāvienus apzinātus, bet laimi – daudz dziļāku un apzinātāku.

Thích Nhất Hạnh “Laime šeit un tagad”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai ko man stāstītu par šī brīža situāciju, es turpinu apskaut savus mīļos, es netaisos distancēties no tiem, kuriem esmu vajadzīga un kuri ir vajadzīgi man. Es zinu, ka cilvēks izārstējas daudz ātrāk, ja viņu kāds samīļo un apskauj, es zinu, ka cilvēki saslimst no aukstuma un nemīlestības. Kāda pazīstama sieviete stāstīja, ka viņa visu šo laiku nav apskāvusi savus mazbērniņus un neapskauti mūžībā aizgājuši tētis un mamma, jo tuvinieki viņus sargājuši no “aplipināšanās”. Vai tad tāpēc mēs šeit esam nākuši, lai savu dzīvi pavadītu aukstās attālinātās istabās, gadiem viens otram nepieskaroties. Un tad, kad beidzot satiekamies, izrādās, ka esam kļuvuši tik auksti, ka rokas vairs neceļas apskaut otru…

Par lietām un dzīvi

Paradoksāli, taču tā saucamās patērētāju sabiedrības eksistences pamatā ir fakts, ka atrast sevi starp lietām nav iespējams: ego apmierinājuma sajūta nedzīvo ilgi, un tāpēc tu visu laiku meklē kaut ko lielāku, turpini pirkt, turpini patērēt.

Protams, ka tajā fiziskajā dimensijā, kurā mīt mūsu virspusējie “es”, lietas ir vajadzīgas un tās ir obligātas mūsu dzīves sastāvdaļas. Mums ir vajadzīgs miteklis, apģērbs, mēbeles, instrumenti, pārvietošanās ierīces. Reizē ar tām mūsu dzīvē var būt lietas, kuras mēs novērtējam dēļ to skaistuma vai tām piemītošājām īpašībām. Ir jāciena lietu pasaule, nevajag to nicināt. Katrā lietā ir Esība. Lieta ir pārejoša forma, kas sākas vienotā, bez formas esošā Dzīvē, kas izriet no visu lietu Avota, visu ķermeņu, visu formu. Pašās senākajās kultūrās cilvēki ticēja tam, ka it visā mājo Gars, pat nedzīvos priekšmetos un šajā ziņā viņi bija daudz tuvāk patiesībai, kā mēs šodien. 

Dzīvojot pasaulē, kurai trūkst dzīvības enerģijas un kuru traumējusi mentālā abstrakcija, tu pārstāj just Visuma dzīvības spēku. Vairums cilvēku eksistē nevis dzīvā, bet konceptuālā realitātē.

Tomēr nevar teikt, ka mēs cienām lietas, ja izmantojam tās, lai pastiprinātu sevi, citiem vārdiem sakot, ja cenšamies atrast sevi ar to palīdzību. Taču ego dara tieši to.

Egoistiskā sevis identificēšana ar lietām, rada pieķeršanos tām, apsēstību ar lietām, kas savukārt veido mūsu patērētāju sabiedrību un tās ekonomiskās struktūras, kur vienīgais progresa rādītājs vienmēr ir lielāks.

Nekontrolēta un neapslāpējama vēlme iegūt vairāk ir funkcionāls traucējums un slimība. Tie ir tie paši funkcionālie traucējumi, kas rodas vēža šūnās, kad par to mērķi kļūst sevis pavairošana.

Slimās šūnas neapzinās, ka organisma iznīcināšana, kura sastāvdaļas tās pašas ir, novedīs tās pie sevis iznīcināšanas. Daži ekonomisti ir tik ļoti piekērušies šim terminam “izaugsme”, ka nespēj bez šī vārda dzīvot, tāpēc pat “kritumu” sauc par “negatīvu izaugsmi”.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana meditācija

Dažkārt cilvēki man jautā: “Džef, tu meditē?”

Atbilde – nē, nemeditēju.

Nu, labi, meditēju, atkarībā no tā, ko jūs ar to domājat.

Man nav oficiālas meditācijas prakses. Nav grafika. Nav metodes.

Nav vīraka. Uz mana galda nav guru fotogrāfijas.

Es nekad sev nesaku: “Tagad es meditēju”.

Un tomēr dienas garumā es redzu sevi iegrimušu meditācijā. Šajā brīdī.

Kas tā par meditāciju?

Tīra pārņemtība ar esošo brīdi,

tieši tādu, kāds tas ir.

Atļauja būt visam.

Caurausta ar ziņkāri par savu patreizējo pieredzi.

Neko tam nepieliekot.

Neko neatņemot.

Bez mērķa. Bez meklējumiem. Bez dienas kārtības.

Bez cenšanās sasniegt kādu īpašu stāvokli.

Bez alkām kaut ko īpašu piedzīvot.

Tas ir tīrs brīnums.

Neierasta esošā kārtība.

Izdzīvojamā dzīve.

Galu galā tā nav mana darīšana.

Galu galā es esmu tas, kas es patiesībā esmu.
Ar plaši atvērtu bērnišķīgu apzinātību. Kas maigi ieskauj katru skaņu, smaržu, sajūtu, skatienu. Uzmanīgi ienākoša “pasaulē” un pasauli apskaujoša kā gādīga māte apskauj savu mazo bērnu.

Šajā gadījumā es esmu savas pasaules māte.

Es esmu tā telpa, kurā glabājas ikdiena.

Es esmu klusēšana, kura ir visu lietu pamatā.

Es esmu prieka un lielo skumju Potenciāls.

Man nav nepieciešamības meklēt vēl “dzīvāku”, vēl “pilnīgāku”, vēl “garīgāku” pieredzi, jo šis parastais mirklis ir tik dziļi svēts. Tik brīnišķīgs. Pārpildīts labestības. Vienmēr pilnīgs.

Lūk, ieplaisājis autobusa pieturas stikls.

Lūk, nepazīstama garāmgājēja skatiens, vienlaikus slēpjošs un atklājošs sāpes un skumjas.

Lūk, mans ziemas spelgonī nosalušais vaigs, kad eju satikt labu draugu.

Es meditēju.
Meditācija ir iekļuvusi manī līdz pat kaulam.

Tagad es esmu meditācija.

Tagad es esmu tas neaptveramais, kas sevī ietver visu pasauli.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Foto: Marija Orlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev nevajag neko izvēlēties

Ir kāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: stāvoklis, kad tava uzmanība ir pievērsta vienlaicīgi visam, kas ir ap tevi… Tavs skatiens ne uz ko nefokusējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz, nevērtē….

Kā strādā prāts? Viņam vienmēr vajag kaut kam pieķerties. No pūļa izraut kādu un pievērst tam savu uzmanību, kaut kā par to padomāt, ar kaut ko citu salīdzināt. Aizskriet pie kāda cita – nākamā. Ja apkārt neatradīsies nekā viņam interesanta, tavs prāts tevi ļoti viegli iegremdēs pagātnes atmiņās un notikumos, vai arī pakalpīgi tev pametīs kādas nākotnes ainiņas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu, vērtējumu, iespaidu pārdzīvojumiem. Citiem vārdiem sakot, ar visu to, kas tevi aizved no patiesās realitātes. No tagadnes, kas ir tieši šeit un tieši tagad, un vienmēr ir nedalāma savā veseluma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba stūrgalvīgi pretojas tam, lai neko neizvēloties koncentrācijai un pārdomām, tu ieslīgtu pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču, tulkojot no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un man jāatzīst, ka mums šim stāvoklim vēl līdz šim nav atrasts piemērots nosaukums. Tāpēc, ka “pārdomas” tam der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tu apdomā visu uzreiz, nekoncentrējoties uz neko konkrētu, tavu prātu neapciemo domas. Apciemo, taču tās kā kaijas jūras krastā lidinās tava prāta plašumos un brīvi arī aizlido no tā. Jo neviens tevī pat nemēģina viņas aizkavēt ar savām pārdomām par tēmu, ko radījis viens vai otrs ķērcošs putns.

Tad, lūk, tu vienkarši sēdi un skaties uz visu uzreiz un no tā neizrauj neko atsevišķu. Un tevi pilnībā pārņem ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nevajag neko izvēlēties, nevajag just pret nevienu atsevišķu piemērotu attieksmi, ko radījušas objektīvas pārdomas vai subjektīvā tava pieredze. Viss vienlaikus ir tik līdzsvarots, harmonisks un vienots, ka to var atspoguļot tava patiesā Es spogulī kā patiesu harmoniju, mieru, laimi un mīlestību. Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs kad ar skatienu dzenāties pakaļ katram pār tavu galvu lidojošam badīgam putnam. Tas arī patiesībā nozīmē būt šeit un tagad. Būt sev īstajam. Būt pat ne blakus Dievam, bet pa īstam būt Viņā…. Skatīties uz pasauli ar vienota un mīloša Dieva acīm….

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: Rashika Singhal
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par patiesu uzticēšanos

Patiesas uzticēšanās pamatā ir dziļa iekšēja sajūta, ka Esība mūs atbalsta. 

Tā ir iekšēja zināšana par to, ka jebkura dzīves pieredze, neatkarīgi no tā, vai tā ir patīkama vai sāpīga, ir mūsu attīstības neatņemama sastāvdaļa.

Ka ikvienas sāpes, ja ar tām necīnamies, dara mūs pieaugušākus un viedākus. 

Ja mums ir šāda uzticēšanās, mēs spējam atgūties no vissmagākajiem vilšanās brīžiem, zaudējumiem un šķiršanās sāpēm, atkal un atkal atdzimt un saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Būtībā patiesa uzticēšanās nav atkarīga no tā, vai citi pret mums izturas labi vai slikti.

Tā dzīvo dziļi mūsos un ārējie notikumi to nekādā veidā neietekmē.

Vairumam no mums trūkst  šādas kvalitātes dziļas uzticēsanās. Protams, bērnībā mēs visi bijām nevainīgi un absolūti atvērti pasaulei, taču toreiz mūsu uzticēšanās netika pakļauta tādiem pārbaudījumiem. Gadiem ejot, mēs zaudējam savu saikni ar iekšējo prieka un uzticēšanās Avotu.

Ja mūsu uzticēšanās ir bāzes sajūta, tad neuzticēšanās var būt veselīga atbilde uz tagad notiekošo.

Mēs mijiedarbojamies ar cilvēku vai tiekam galā ar kādu notikumu, balstoties uz skaidru situācijas izpratni un emocionāli nekādā veidā neiesaistoties. Tas, ko mēs redzam un jūtam, var mūs novest pie secinājuma, ka konkrēta persona (vai situācija) ir nedroša un mums nevajadzētu būt ar viņu atvērtiem.

Konkrētā situācijā var izrādīties, ka nav garantiju tam, ka konkrēta persona neizmantos mūsu atvērtību un nekaitēs mums.

Tāda mierīga sapratne var rasties tad, ja mēs pasauli pieņemam tādu, kada tā ir.

Mēs iemācāmies atvērties, redzot, ka otrs atveras un paliekam apzināti, redzot, ka atbildes atvēršanaš nav: šajā gadījumā mēs varam aizvērties, neļaujot vairs izmantot mūsu atvērtību.

Tomass Troubs “Patiesa uzticēšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir, Kas Ir

Tagadni tieši tāpēc arī sauc par tagadni, ka tikai tajā ir viss, un, pirmkārt, jau tu pats esi reāls.

Tajā nav vietas fantāzijām par nākotni, kuras vēl nav, un sapņiem no pagātnes, kuras vairs nav.

Tagadne ir dievišķīga, tāpēc, ka tikai tajā – šeit un tagad mājo Dievs.

Tagadne patiesībā ir vienīgā patiesības mājvieta vai patiesās vienotības mājvieta.

Tagadnē nav karmas, nav vainas, nav baiļu. Tajā nav ciešanu, jo katrs tavs solis ir pareizs un harmonisks. Tajā nav pat nāves, jo tagadne vienmēr ir dzīvība visā tās neaptveramajā pilnībā.

Nebēdz no tagadnes. Iemājo tajā ar visu savu ķermeni un dvēseli un tu varēsi ieraudzīt visas lietas un visu ap tevi notiekošo tādu, kāds tas ir. Tu sāksi redzēt pasauli ar Dieva acīm, kura vārds: IR, KAS IR.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis