Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pavasarī

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…

© Ļiļa Grad
Foto: NITA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu atmosties

Kad tu atmosties, tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nevari sevi mierināt
ar vecām pasakām par labo un ļauno,
(nomierināt sevi ar pozitīvās domāšanas palīdzību).
Apzinātības Gaisma 
vairs nevar tikt izslēgta.

Tu vairs nevari no sevis paslēpties. Nav kur paslēpties.
Tu dzīvo autentisku dzīvi.
Un tu jūties daudz DZĪVĀKA
kā jebkad agrāk.

Tava  caurlaidības spēja ir bezgalīga… Viss plūst caur tevi: 
sākot no visdziļākā izmisuma līdz pat pašam pacilājošākajam priekam.

Taču atšķirība ir tā, ka tagad tu vairs neesi kara stāvoklī ar to visu.
Tu ļauj visām sajūtām un straumēm plūst caur tevi un līt pāri malām.
Tu nenosodi un necenties
atbrīvoties no šīm sajūtām.
Tu esi to māte, to svētnīca.

Tu vairs nevienu nevaino.
Tev vairs nav fiksētas identitātes.
Raugoties no Zemes prāta viedokļa
tu vairs nezini, kas tu esi.

Un, neskatoties uz to,
tu to zini daudz dziļāk kā jebkad agrāk.

Tu esi DZĪVA.

Tu esi Pati Dzīve, kas nav nošķirama no zvaigznēm,
galaktikām, mēness, ziediem un kokiem…
Dažkārt šī brīvība liek galvai noreibt.
Kā no jauna piedzimstot
ik mirkli…
Kā miršana ik minūti,
ik dienu vecajām ilūzijām un cerībām…

Tu redzi: realitātei, kas bezgalīgi plūst, nav cēloņu.
Tu dzīvo pilnīgā drošības neesamības punktā:
un nav aiz kā aizķerties.
Neviena koncepcija neatnesīs komfortu nogurušajam prātam.
Un tomēr dziļi mugurkaulā tu jūti pašu varenāko visas pasaules drošības veidu.
Tu jūti pašas Esības drošību. Tu zini, ka vienmēr vari
uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja
tā ir pilna sāpju un līdzinās ellei…

Tu sev nenosauksi par “apgaismoto”…
tu nedomāsi, ka tu
ar kaut ko esi labāka par citiem,
tu vairs pati sev nemelosi
par to, ka ir atbildes.
Tu vairs par sevi vispār skaļi nerunāsi, tāpēc, ka
pati esi vislielākā ilūzija…
Tas tagad ir tik viegli,
viegli būt šeit un tagad.

Taču tas arī ir diezgan sarežģīti, jo tava vecā realitate ir sabirzusi miljons sīkos putekļos,
bet vecā sardze ir aizgājusi.
Un tu esi trauks visiem Pasaules priekiem un bedām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka
tu visu to kontrolē.

Tas nav tik vienkārši – būt atvērtai Dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas Pasaules sāpi. Tas nav tik vienkārši – dažkārt just to, ka esi sveša uz šīs Zemes, kad tu sevi zini kā Mīlestību un Gaismu
skaidrāk kā jebkad agrāk. 

Tas nemaz nav tik vienkārši – redzēt cilvēkus,
aizmirsušus tik daudz ko sev apkārt.

Tas nemaz nav tik vienkārši – vairāk neiederēties
sistēmās, kuras sola
tik daudz laimes un dara tik maz šīs laimes labā.

Un tomēr, tā ir cena, kuru tu maksā par absolūto brīvību.

Tu nevari būt pilnībā atmodusies, pilnībā nenomirstot vakardienas sapņiem.
Neviens nevar dzīvot Dzīvs, nepametot pazīstamā teritoriju, neizejot no šīszemes Spēles lomām.

Es paklanos to cilvēku vīrišķības priekšā,
kuri iet šo biedējošo
un aizraujošo ceļu.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve kā laika apstākļi

Dažkārt atnāk ziema, dažkārt vasara. Ja tev vienmēr būs vieni un tie paši laika apstākļi, tu sajutīsies iestidzis.

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Jāmīl visu, kas jau ir.
Nenobriedušais vienmēr dzīvo ar domu “būtu labi, ja”, “ja būtu, tad”, bet nekad ar domu “ir”. Savukārt “ir” nozīmē realitāti. Bet viss “būtu labi, ja”, tev tikai sapņojas

Lai kāda būtu realitāte, tā ir laba. Mīli to, priecājies par to un atslābinies tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās…. dzīve plūst un mainās. Neviens nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt paveras apvāršņi, dažkārt tu nonāc strupceļā. Gan viens gan otrs ir labi. Gan viens gan otrs ir esības dāvanas.

Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiek. Baudi to, kas notiek – tieši tas un nekas cits notiek tieši tagad.

Varbūt rīt kaut kas viens mainīsies un būs kaut kas cits; tad baudīsi šo citu.

Varbūt parīt notiks kaut kas trešais. Baudi šo trešo. Nesalīdzini ar pagātni, ar bezjēdzīgām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā mirklī.

Dažkārt ir karsti, dažkārt ļoti auksti, taču kā viens tā otrs ir vajadzīgs; pretējā gadījumā dzīve izzudīs.

OŠO
Foto: Vlad Chețan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai vajag sevi kaunināt?

Atklājot savas bērnišķīgās izpausmes, savas brūces un savu brieduma trūkumu… atkal un atkal sastopoties ar savu neapzinātību un faktu, ka tu emocionāli, iespējams, stipri atpaliec no sava fiziskā vecuma… Īsāk sakot, pats ļaunākais, ko šajā gadījumā vari darīt, – sākt sevi kaunināt un steidzināt.

Teikt sev: “Man jau ir 30, 35, 40, 45…) gadi un laiks beidzot sākt nodarboties ar kaut ko nopietnu, cik var bremzēt un būt bērns. Citi jau, lūk, cik tālu tikuši, bet kur esmu es?…” Tas ir apmēram tas pats, ko bērnībā mums teica pieaugušie, salīdzinot mūsu neveiksmes ar citu bērnu veiksmēm un sasniegumiem. Kurš no mums ko tādu sev saka?

Principā, bērnu salīdzināšana pēc nesalīdzināmiem parametriem un cenšanās paātrināt dabisko attīstības gaitu ir ļoti liela mūsu audzināšanas kļūda. Centieni forsēt sevis meklēšanu – tas arī ir tieši tas, kas bremzē vairāk par visu. Bremzēja jau bernībā, kad to darīja pieaugušie, un bremzē arī pieaugušo vecumā, kad to darām mēs paši ar sevi.

Bērnisķīgā un vēl nenobriedusī personības daļa prasa atbalstu un pacietīgu uzmanību. Apceri un pieņemšanu. Ja to steidzināt un kaunināt, tā dažkārt sastingst kauna un vainas sajūtā vai bezspēcīgā aizkaitinājumā uz visu apkārt. Un tāpēc vienalga kaut kad nāksies atgriezties pie sava iekšējā bērna, sākot pacietīgi un līdzjūtīgi atbalstīt un gaidīt, dodot tam laiku. Dot tam laiku iepazīt pasauli savā ritmā. Un labāk to izdarīt tagad nevis vēlāk.

Labāk apstāties 35 un tomēr izdzīvot svarīgos momentus lēnām, nevis paslēpt tos zem paklāja, lai atkal izvilktu tos ap gadiem 40. Vari apstāties tur, kur šobrīd esi un sākt iecietīgi izturēties pret sevi.

Iecietība darbojas daudz labāk nekā kaunināšana un centieni dzīt sevi un ātri aizaugt līdz vēlamajam vecumam. Iecietība un mierīgs jautājums: “Kādu nākamo soli es varu spert tieši no šīs vietas? Kurp un kā?”

Nevis gigantisku izrāvienu, bet vienu soli, vienkāršu, jūtamu un reālu. Bet pēc tam vēl vienu…

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tie, kurus mēs mīlam un tie, kurus nīstam – visi ir mūsu spoguļi

Cilvēciskās attiecības ir viena no efektīvākajām apzinātības sasniegšanas metodēm.

Pateicoties attiecību spogulim – bez izņēmumiem – visu attiecību, mēs varam ieiet paplašinātā apziņas stāvoklī. Mēs spoguļojam viens otru un mums jāiemācās vienam otrā redzēt sevi. Tādā spogulī mēs spējam atšķirt savu garīgo būtību. Skatoties sev apkārt, es redzu savu atspulgu. 

Attiecības ir garīgās attīstības instruments, bet vienota apziņa – tās gala mērķis. Mēs visi esam kopīgās apziņas daļiņas, taču patiess izrāviens notiek tad, kad šo savstarpējo saikni mēs sākam ievērot ikdienas dzīvē.

Tie, kurus mēs mīlam un tie, kurus ciest nevaram, – tie visi ir mūsu spoguļi.

Kuri cilvēki mums patīk? Tie, kuru rakstura īpašības ir līdzīgas mūsējām. Tādiem cilvēkiem mēs vēlamies būt tuvāk, jo jūtam, ka viņu sabiedrībā šīs rakstura īpašības izpaužas daudz spilgtāk.

Bet tos cilvēkus, kuru raksturs mums atgādina par tām rakstura īpašībām, kuras mēs sevī cenšamies apspiest, mēs nevaram ciest. Tātad, ja kāds tevī izraisa pastāvīgu nepatiku, un tu nespēj to pieņemt, zini:  šim cilvēkam ir kaut kas kopīgs ar tevi, un šis “kaut kas” tev sevī ļoti nepatīk. Ja tu būtu gatavs pieņemt šīs īpašības sevī, tās pārstātu tevi kaitināt.

Kad tu sevi pieķer pie domas, ka šis cilvēks tev ir simpātisks, noskaidro, kas tieši šajā cilvekā tev patīk. Skaistums, elegance, spēks, prāts? Jebkurā gadījumā zini: nosauktā īpašība tev piemīt. Necenties to noliegt – un tavs spēks augs.

Teiktais attiecas arī uz attiecībām ar tiem, kuriem nepatīc tu. Veidojot kontaktu ar savu patieso būtību, tev jāsaprot un jāpieņem arī ne tās labākās sava rakstura īpašības. 

Pretstatu līdzāspastāvēšana ir Visuma pamats.

Ja kaut kur dziļi tevī neslēpjas gļēvulis, tev nekad nekļūt drosmīgam. Un nekļūt tev dāsnam, ja tevī nav ne kripatiņas skopuļa dabas. Cilvēks var būt tikumīgs tikai tad, ja kopā ar tikumu viņā sadzīvo tā pretmets.

Dīpaks Čopra “Spontānā vēlmju piepildīšana”
​​​​​​​Foto: Jorien Stel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?

Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nespēj sadzirdēt savas vajadzības vēl jo vairāk, nespēj citu klātbūtnē atslābināties.

Tāpēc arī viņi izskatās samulsuši, kad kāds jautā: ” Kā tev klājas? Kā tu jūties?”⠀

Taču brīžos, kad nokļūst savā ierastajā palīga, mocekļa, barotāja un aizstāvja lomā, viņi kļūst ļoti lietišķi. Tā mūsu valstī notiek ļoti bieži, ar cilvēkiem pēc 50.⠀

Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē, lai tiktu skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo autisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne no kāda cita, bet sevis.⠀

Atvienoties un iziet no savas ierastās lomas ir ļoti sarežģīti. Attapties savā iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā personīgajā veidā.⠀

Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau galīgi. Pa īstam.⠀

Aglaja Datešidze
Foto: Engin Akyurt
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Steidzies lēnām

“Steidzies lēnām”. Šī frāze ir stāsts par katru dzīves mirkli, par jēgpilnu katras minūtes izdzīvošanu, par pasaules sajušanu.

Steidzies lēnām un tu iepazīsi mirkļa skaistumu.

Gaidot pieturā savu autobusu, aizver acis un pagriez savu seju saules skūpstam. Ļauj siltajai gaismai izpeldināt tevi savā mirdzumā, iekļūt katrā dvēseles un ķermeņa šūnā.
Notīrot apelsīnam tā rudo, raupjo mizu, pilnu krūti ieelpo citrusa prieku, sasmaržo tā aromātu un sajūti uz mēles tā maigo garšu.

Kaut ko ātri pierakstot, katrā burtiņā un ciparā ieliec gabaliņu savas uzmanības.

Iedomājies, ka tavās rokās ir spalva, bet tu pats esi smalks kaligrāfs. Lai pat vienkāršākais iepirkumu saraksts priecē tavas acis.

Kad veic pavasara ģenerāltīrīšanu, sarindo grāmatas pēc krāsām, izmēra vai alfabēta. Pieskaries iemīļoto grāmatu vākiem, pāršķirsti pazīstamās lappuses un kaut uz dažām minūtēm iegrimsti sirdij tuvajās pasaulēs.

Steidzoties apstājies un ieklausies, kā sitas tava sirds. Noķer to svēto prieka sajūtu no tā, ka nav kur steigties. Tu visu paspēsi, ja palēnināsi savu skrējienu.

Anna Čulanova
Foto: Eneida Nieves
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Realitātē baiļu nav

Baiļu cēlonis ir nereālistiska dzīves uztvere. Bailes tev ir tāpēc, ka tu nedzīvo dzīvē, bet dzīvo savā prātā.

Tavas bailes ir saistītas ar to, kas notiks nākotnē, tātad tu baidies no tā, kas neeksistē. Ja tu baidies no nākotnes, tavas bailes 100% ir izdomātas. Ja tu baidies no kaut kā, kas neeksistē – to sauc par NEPRĀTU.

Cilvēki vienmēr cieš vai nu no tā, kas notika vakar, vai no tā, kas var notikt rīt, tā kā tavas bailes vienmēr ir balstītas tajā, kā nav, tikai tāpēc, ka tu vienmēr atrodies ārpus realitātes, tu vienmēr atrodies prātā.

Prāts: viena tā daļa ir atmiņa, otra – iztēle, un neviena no šīm daļām neeksistē tieši TAGAD.

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Apziņas paplašināšana

… vai arī – kāpēc dzīve – tas ir orgasms?

Amerikāņu aktrises Umas Tūrmanes tēvs – Kolumbijas Universitātes profesors, budists, Dalai-lamas tuvs draugs un viens no planētas galvenajiem domātājiem. Viņa specializācija – apziņas paplašināšana. Svetlana Koļčik intervēja Robertu Tūrmanu par laimi un dzīves jēgu.

“Orgasms – tas ir nāves ģenerālmēģinājums” – līdz ausīm smaidot, mikrofonā saka cilvēks, kurš savai meitai devis vārdu UMA, tulkojumā “mēra sajūta”, “Varenais Vidusceļš” starp mūžību un nihilismu. Un viņa kļuva par modeli un aktrisi. “Orgasms – tas ir mirklis, kad jūs atlaižat savu ES, atdalieties no sava ķermeņa un izšķīstiet absolūtā labsajūtā. Var būt sākumā kļūst nedaudz baisi, tāpēc, ka tā ir gaisma un enerģija tīrā veidā. Taču tieši tai brīdī jūs esat Budda”.

Auditorijā, kurā Dalai-lamas tuvs draugs un viens no galvenaijiem pasaules domātājiem lasa lekcijas budismā, iestājas klusums. Dzirdama vien klusa klaudzināšana, kad studenti savos Macbook drukā šos zelta vārdus. Viņa lekcija ir viena aktiera teātris. Profesors žestikulē ar rokām, runā par kvantu fiziku un varbūtības teoriju, citē Kastaņedu un Vudiju Allenu, lasa citātus no budistu pritčām, zīmē uz tāfeles dīvainas shēmas un formulas, skaidrojot, kas notiek ar čakrām orgasma un nāves brīdī. Viņa spriedumi ir tīrā veidā psihodēlija (stāvoklis, kurā tiek piedzīvotas uztveres izmaiņas): “Mēs esam pieraduši dzīvot pasaulē, kurā mēs vai nu esam vai neesam. Taču iespējams ir gan viens gan otrs – abi reizē”. Bobam (tā viņu dažkārt sauc studenti) ir labsirdīgas zilas acis un milzīgas rokas un daži neveikli, bet ļoti burvīgi ieradumi. Uma Tūrmane ir viņam ļoti līdzīga.

«Ja jums ir neinteresanti vienkārši akli ticēt, bet gribas arī kaut ko saprast, tātad jūs esat budists.»

Profesor, kāpēc šobrīd budisms ir tik ļoti moderns?

Nekā brīnumaina šajā apstāklī nav. Budisms ir psiholoģija, ētika un zinātne, kas atbild uz visiem jautājumiem par dzīvi un nāvi. Budda savā laikā pareģoja to, ka atoms var bezgalīgi dalīties. Jūs par to esat dzirdejusi? Budda vispār bija izcils zinātnieks. Kopumā, ja jums nav interesanti vienkārši akli ticēt, bet gribas arī kaut ko saprast, jūs esat budists. Daudzi uzskata, ka budisms ir reliģija, taču tā nav. Tā ir joga. Joga prātam un joga emocijām.

Tātad mēs varam būt vienlaicīgi gan pareizticīgie gan budisti?

– Protams! Kaut gan jūsu Patriarhs, visticamākais būs šokā. Dalai lama gan saka, ka labāk nemainīt reliģiju – jo tās ir jūsu saknes, saikne ar gimeni un senčiem. Taču tas netraucē jums mācīties no budisma, piemēram – prasmi meditēt. Vispār sen jau ir laiks pārstāt cilvēkus pievērst savai ticībai. Labāk nodarbojaties ar sevi – attīstiet prātu, mācieties valdīt pār savām emocijām. Nav svarīgi, kādai konfesijai jūs piederat.

Ko personīgi Jums nozīmē – būt budistam?

– Būt apzinātam. Piemēram, jūs apvainoja, vai jūs kaut kam nepiekrītat, jūsu dvēselē sāk gruzdēt naids: “Tā nav taisnīgi!”. Uztaisiet pauzi, saķeriet savu emociju aiz astes un pajautājiet sev: “Kāpēc man kliegt uz šo cilvēku? Kā es vēl varu uz to reaģēt?” Šajā pauzē jūs jau ieelposiet brīvību, pabūsiet nedaudz Buddas ādā. Bez brīvības jūsu prāts ir tikai radiouztvērējs, kuram noregulēta tikai viena radiostacija un jūs pat iedomāties nevarat, ka var skanēt ari cita mūzika. Taču katram ir sava pults, kas domāta sevis vadīšanai, neaizmirstiet par to!

Kāpēc tad psihoterapeiti rekomendē nenospiest savas emocijas, ļaut tām izpausties?

– Viss atkarīgs no situācijas. Dažkārt gudrāk ir noturēties. Piemēram, jūs esat atnākusi mājās un jūsu vīrietis kārtējo reizi ir izdarījis to, kas jūs tracina. jūsu ierastā reakcija ir – sakliegt uz viņu. Un ko tas mainīs? Pamēģiniet reaģēt savādāk – tā kā agrāk jūs nekad neesat darījusi. Pārsteidziet viņu un sevi. Shantideva – buddistu guru, rekomendēja dusmoties vēl pirms esat sadusmojies. Piemēram, mana sieva, kad atnāku mājās un sāku par kaut ko žēloties (un vēl vairāk uzvilkties), man parasti saka: “Mīļais, aizveries. tu gribi arī man samaitāt garastāvokli?”

Tad viņa Jums ir egoiste. Vīrietim taču vajag, lai sieviete viņu klausītu!

– Tieši otrādi. Viņa dara man labu. Kapēc stiep savās mājās stresu? Es to saucu par “radošo iejaukšanos dusmās”. ierastā domu forma – tas ir izrunāties, padalīties. Taču, vai tas patiešām jums ir vajadzīgs – sakreņķēties otro, trešo reizi? Jūs saprotiet, par ko es runāju?

Jūsu sieva arī ir budiste?

– Man nav ne jausmas. Es pat nezinu, vai es pats esmu budists. Taču es zinu, ka mana sieva cenšas būt vēl laimīgāka, kontrolējot savu prātu, emocijas, dzīvei pieejot radoši. var jau būt, ka tas arī nozīmē “būt budistam”.
Taču, ja jūs sevi saucat par budistu un cepaties vienas un tās pasas problēmas dēļ daudzas reizes, jūs, iespējams, esat budists, taču ļoti dumjš. Jūs, meitenes, mammas māca būt pacietīgām, iejūtīgām, pieņemošām,  iestāsta, ka jums ir jāklausa saviem vīriem – bezgalīgi. Un jūs paklausīgi tā arī visu mūžu dariet. Bet pamēģiniet sev pajautāt; “Vai tas nes kādu labumu man, viņam?” Dažkārt ir ļoti vērtīgi savam vīrietim pateikt; “Mīļais, lūdzu aizveries!”
Ja uz visu reaģēsiet, nekad nebūsiet laimīga, tāpēc, ka cilvēki nekad jūs visu laiku necentīsies apmierināt, jums vienmēr būs kaut kas, kas jūs neapmierinās. Jums jāizvēlas, cik enerģijas tērēt trauksmei. 

Ko jums nozīmē laime?

– Laime? Ha-ha-ha! Ja es to zinātu! Droši vien laime ir… Būt reālam. Tas nozīmē – īstam. Es budismu studēju jau gandrīz piecdesmit gadus, bet nirvānu veljoprojām neesmu atradis. Taču es zinu, kā sevi mierināt. Vai zini tādu angļu vārdu – consolation (mierinājums)? Tiešām zini? Tavs vārdu krājums, meitenīt, mani patiešām izbrīna! Īsāk sakot, es zinu, ka laime ir. Un tā ir tieši šeit. Tapēc, ka laime – ta ir mūsu daba, dzīves jēga. Šobrīd es nejūtos laimīgs, bet tas nav svarīgi. Es vienalga zinu, ka esmu laimīgs. Skaidrs?

Ja godīgi, ne visai skaidrs.

– Nu-nu. (Smejas). Realitāte – ta ir laime. Dzīve – ta ir nirvana. Tā jau ir mūsos. Un es zinu, ka agri vai vēlu šo laimi sajutīšu. Realitāte ir spēcīgāka par izdomājumu, patiesība – spēcīgāka par ilūzijām. Ilūzijas vēl jārada, bet realitāte jau ir. Tu arī esi nirvana. Katra tava šūniņa sastāv no nirvanas, kaut arī tu, iespējams par to pat neiedomājies. No šejienes arī visi šie jautājumi par laimi: tu neesi pārliecināta, ka kādreiz būsi pilnībā laimīga. kaut gan intuitīvi tev šī sajūta ir pazīstama, vai ne? Pavasarī pie sevis Krievijā, tu bieži vien esi laimīga, vai ne? Kad iestājas silts laiks, pēc jūsu ziemas? Taču tu esi bijusi arī nelaimīga, vai ne? Kādreiz taču vīrieši ir tev sirsniņu lauzuši, vai ne?

«Laime ir mūsos un ap mums. Visumu vada bezgalīgās mīlestības enerģija. Tā vienmēr ir bijusi un būs.»

Jā, ta ir bijis.

– Aha, tātad tu zini arī par nelaimi. Un kas būs pēc tam, zini? Tu droši vien domā, ka tad, kad nomirsi, kļūsi par neko? Un tuvāk vecumam būs slimības, ciešanas un citas nedienas un tu labprātak par to nedomātu. Ja? Bet Budda mācīja, ka realitāte ir nirvana. Tajā vienkārši ir “jāiebrauc”. Tev ir bijis tā, ka tev kaut ko stāsta un tu sev klapē pa galvu un saki: “Tieši tā! Es vienmēr to esmu zinājusi!” Kad tu ar visu savu būtību apzinies, ka Visuma īstenā daba ir bezgalīga laime, saproti, ka vienmēr to esi zinājusi. Un kad nakotnē tu un es iegūsim nirvanu un skatīsimies pagātnē (bet tā nekur tāpat vien nepazudīs, tā ar mums paliks vienmēr), mēs sapratīsim, ka vienmēr esam bijusi laimīgi, pat grūtākajos dzīves periodos. Starp citu, diezgan vienkārši var atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Tu esi lietas kursā, ka agrīnie kristieši ticēja iepriekšējām dzīvēm un reinkarnācijai? Pēc tam viņus nosauca par  ķeceriem. Laikam jau es pārāk sarežģīti izsakos? (Smejas)

Nu, kā lai Jums saka…

– Nedaudz vairāk ticības, Svetlana, nedaudz vairāk ticības… Uzticies Visumam. Tas tev palīdzēs. Problēma ir tajā, ka mūsdienu cilvēki vairāk tic zinātnei, ne dvēselei. Kamēr viņi ir dzīvi un veseli un nāve ir tālu, viņi sevi uztver kā ķermeni, kurā atrodas smadzenes. Bet nāvi uztver kā nebūtību. Tu domā, ka tad, kad nomirsi, tevis vienkārši nebūs? Un tu ļoti no tā baidies?

Un kas būs ar mums patiesībā?

– Tu tiešām gribi to zināt? Nāvē nekā biedējoša nav. Tieši otrādi. Vienīgais, no kā mēs baidāmies – tās ir sāpes. Nevajag no nāves baidīties, tur sāpju nebūs. Kas ar tevi notiek, kad tu dziļi iemiedz? Tu sāc redzēt sapņus. Bet tu nezini, ka tas ir sapnis, jo taja brīdī tev šķiet, ka tā ir īstenība. Kad mēs mirstam, starpība ir tikai tajā, ka pēc šī sapņa, mēs pamostamies ne savā ķermenī, bet pavisam citā stāvoklī. Iesākumā šis stāvoklis var šķist ne īpaši komfortabls, jo tas ir kas līdzīgs bezsvara stāvoklim, tu esi bez miesas, kas līdzīgs rēgam. Redzēsi savu iepriekšējo ķermeni, savu iepriekšējo sabiedrību, bet tevi neviens ieraudzīt nevarēs. Tu sagribēsi runāt,, bet tevi nedzirdēs. Tas ir jocīgi, vai ne? Tāpēc tu gandrīz uzreiz dosies nākamā ķermeņa meklējumos. Tu esi redzējusi filmu “SPOKS” ar Demiju Mūru, Vūpiju Goldbergu un Patriku Sveiziju?

Jā, protams, daudzas reizes.

– Ai, es priecājos! Tu zini, ka cilvēks, kurš uzrakstīja scenāriju šai filmai, ilgi studēja tibetiešu “Mirušo grāmatu”? Tāpēc tas, kas filmā notiek, ir tik tuvu patiesībai. Tad, lūk, ja tev nākamajā dzīvē lemts ir būt atkal cilvēkam, tavs gars gandrīz uzreiz dosies meklēt savus jaunos vecākus.Mēs patiešām paši izvēlamies savus vecākus?

– Jā, tā ir patiesība, manu meitenīt. Bet, ja tu esi parasts cilvēks, tātad reaktīvs, kas neapzinās savu prātu, tad savā izvēlē tevi vadīs kaisle. ja tev atkal būs jāpiedzimst par meiteni, tu no turienes, no citas dimensijas, iemīlēsies tajā, kas kļūs par tavu tēvu. Bet, ja tu nākamajā dzīvē būsi vīrietis, tev būs vajadzīga tieši tava mamma. Tā nav gluži brīva izvēle, tāpēc, ka tevi vadīs kaisle, vēlme, nezināma tieksme. Piemēram tibetiešu lamas savus vecākus izvēlas apzināti… Starp citu, vai tu Freidu esi lasījusi? Atceries par viņa Edipa un Elektras kompleksiem? Tad, lūk, budisti par to uzrakstīja jau piectūkstoš gadus atpakaļ. Atceries: ieņemšanas procesā vienmēr piedalās trīs: tavi vecāki un tu.. Jūs visi trīs saplūstat ekstāzē un jūs vada tīra kaisle. Ha-ha-ha, tu man netici? Zini, no kurienes es visu to zinu? Tūkstošiem gadu atpakaļ, vēl Buddas laikos, lielie jogi ar dziļās meditācijas palīdzību varēja atcerēties savu ieņemšanas brīdi – detalizēti. Tātad tie nav vienkārši minējumi, tie ir aculiecinieku vēstījumi. 

Cik laika paiet no nāves brīža līdz nakamajam ieņemšanas brīdim?

– 49 dienas. Dažkārt nedaudz vairāk, dažkārt – mazāk, bet vidēji tā. Tiesa, dažas dvēseles uz laiku var paņemt “atvaļinājumu” un padzīvotcitos, debesu plānos. Tajos līmeņos tās šķitīs vien daži desmiti minūtes, bet zemes laika atskaites sistēmā, tie var būt pāris gadi. Laiks dažādos Visuma līmeņos plūst ar dažādu ātrumu.

Profesor, Jūs patiešām esat pārliecināts par to, ko runājat?

– (Viltīgi smaida.) Un par ko tur šaubīties? Tā visa ir pieredze – aprakstīta tūkstošiem lapās.

Tad jau viss nav tik traki. ja mēs patiešām tik ātri atgriezīsimies.

– Jā, tas tad, ja mēs atgriezīsimies cilvēcīgā izskatā. Un kā, ja, piemēram tīģerienes? Ja tu šajā dzīvē daudz esi niknojusies, nākamajā vari atgriezties kā plēsējs. Ar ilkņiem, asiem zobiem, varbūt pat – ragiem, ķepām un asti. Dosies medībās, medīsi nevainīgas kaziņas un aitiņas. Vai čūska – spļausi indi. Cilvēks taču ir viena no nevainīgākajām un maigākajām būtnēm. Tev ļoti patiesi jāpatīk būt cilvēkam, lai tavs gars izvēlētos cilvēka ķermeni. Es skatos uz tevi un domāju, a ja nu tevi nākamajā dzīvē pievilks iespēja būt par skaistu zosi, ar garu, baltu kaklu?…

Un kas Jūs vēlaties būt, kad atgriezīsieties?

– Cilvēks, cilvēkbērns. Man cilvēki patīk.

Profesor, kas tas ir – karma?

– Karma – tā ir evolūcija. To, ko atklāja Darvins, budisti zināja jau tūkstošiem gadu. 

Tātad Darvinam bija taisnība?

– Protams! Mēs visi savulaik esam pabijuši gan mērkaķu gan brontozauru un čūsku ādā. Starpība ir tikai tā, ka Darvins nerunāja par dvēseli, viņš uzskatīja, ka reinkarnējas tikai gēni, molekulas. Budisti tam piekrīt, taču runā arī par gara gēniem un molekulām – tātad par dvēseli. Kā krieviski būs soul? Okey, du-sha. Tātad ir arī  dusha gene, tātad dvēseles gēns. Tātad tu – Svetlana, biji un būsi vienmēr. Un es būšu. Gēni nododas no vienas dzīvības formas nākamajai, un tā bija un būs. Tieši tapēc es uzstāju, ka vajag pēc iespējas labāk saprast šo procesu, pilnveidoties, būt pēc iespējas laimīgākai un palīdzēt tādiem kļūt citiem. Mācīties būt tajā varenajā, ārkārtīgi reibinošajā dzīves pievilcības mutulī. Ja jau mēs šeit esam uz mūžiem, tad kapēc nepacensties darīt to arvien skaistāku?

«Īsta mīlestība ir tad, kad tu vēlies lai arī otrs būtu laimīgs, tāpēc, ka viņš ir svarīgāks.»

Vai tad budisma nav teikts par to, ka jācenšas izbēgt no samsāras (maldīšanās, klaiņošana) ar mērķi pārdzimt, lai sasniegtu patiesu atbrīvošanu?

– Budda patiešām runāja par kādu dimensiju, kurā slēpjas tie, kurus biedē šī mūžīgās dzīves ideja. Kaut kas līdzīgs debesu spa. Taču tā visa ir ilūzija. Jūs vienalga no turienes atgriezīsities. Tāpēc, ka laime un svētlaime – viss ir šeit. Nirvana un samsāra – viens un tas pats. Rietumu budisma interpretācija nav gluži pareiza. Skaitās, ka Budda ir teicis, ka dzīve – tās ir ciešanas un vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir atteikties no savām velmēm. Taču tā tas nav. Patiesībā Budda teica, ka dzīve – tā ir laime. Tāpēc budisms tik ātri kļuva populārs tieši Āzijā un aiz tās robežām, atšķirībā no kristietisma vai islāma, tam nebija nepieciešami krusta gājieni. Budda uzskatīja, ka ikviena mūsu ķermeņa molekula izstaro laimi un šīs molekulas savā starpā saista arī laimes enerģija.

Tad kāpēc eksistē ciešanas?

– No nezināšanas. Ciešanas ir ilūzija. Budda teica, ka tikai neapgaismota cilvēka dzīve ir pilna ciešanu.

Nāvējošas slimības arī ir ilūzija?

– Protams! Un arī nāve – ilūzija. Kas ir vēzis? Tie ir veseli audi, kas aug nepareizā vietā. Tā ir dzīves pārpilnība. Un vainīgs bieži vien ir mūsu nepareizais  uzturs: ēdiens, kas pilns ar konservantiem, sieviešu hormoniem, kas satāv no trofoblastiskām šūnām – parazītiem. Šīs šūnas milzīgā ātrumā vairojas. Lielākā daļa audzēju sastāv tieši no šīm šūnām, kas aug ne tur, kur tām vajadzetu augt. Taču pati galvenā mūsu ilūzija ir cita. Tas ir mūsu pārmēru izaugušais Ego. Piemēram tu, Svetlana, visticamāk domā, ka mēs viens no otra esam atšķirīgi un, ka tu esi svarīgāka nekā es vai kāds cits. Es, savukārt, domāju, ka svarīgāks esmu es – vienkārsi tāpēc, ka es esmu es. Tas nenozīmē, ka mēs esam egoisti, vienkarši tā esam raduši justies. Katrs cilvēks sevi uzskata par nedaudz svarīgāku, kā visi pārējie. Tāpēc mēs tik ļoti pardzīvojam, ja kaut kas nenotiek tā, kā mēs esam iecerējuši. Vai Tev ir bērni? 

Pagaidām nav.

– Kad tev parādīsies bērns, kādu laiku tu uzskatīsi, ka šī radība ir svarīgāka par tevi. Iespējams, ka tad, kad tu stipri iemīlēsies, arī tavs mīlas objekts kādu laiku tev šķitīs svarīgāks par tevi pašu. Iespējams, ka, ja viņš tevi tikpat stipri mīlēs, viņš tevi uzskatīs par svarīgāku, nekā sevi. Bet tas būs tajā laikā, kad valdīs pirmā kaislība, līdz brīdim, kad parādīsies pirmās pretenzijas.Lūk, par to arī runāja Budda: ja jums šķiet, ka neesat vienā līmenī ar pasauli, bet nedaudz augstāk, tad jūs cietīsiet. Pasaule uzvarēs, jūs – zaudēsiet. Jūs sāksiet slimot, novecot un zaudēt savus mīļos. Budda teica, ka jūs būsiet nelaimīgi, ja savu realitāti ierobežosiet ar savu uzpūsto Ego. Ja mēs sevi un pasauli noliekam vienā līmenī – tas atver mums ceļu uz svētlaimi. Pasaule – tā ir tīra laimes enerģija un pietiek vien mums pārstāt to atdalīt no sevis, kā mēs pieslēdzamies šai eneģijai. Taču vajag iemācīties sajust saikni ar pasauli ne tikai prāta līmenī, bet arī visu piecu sajūtu līmenī, ar katru savu šūnu. 

Kas tas ir – mīlestība?

– Mūsu ierastaja izpratnē – vēlme pakļaut sev citus. Taču tas arī ir tas pats uzpūstais ego, kad mēs otru uzskatām kā sevis turpinājumu. Cilvēki paliek kopā tik ilgi, kamēr ir spējīgi apmierināt viens otra vēlmes, bet pēc tam šķirās, jo savējās, galarezultātā, uzskata par svarīgākām. Bet patiesa mīlestība ir tad, kad tu vēlies, lai otrs būtu laimīgs, jo tas ir svarīgāk. Pat tad, ja šī mīlestība nav abpusēja.

Vai Jūs protat tā mīlēt?

– Mēs ar sievu esam precējušies 44 gadus un abiem mums tās ir otrās laulības. Lai ilgi būtu kopā, ir svarīgi pieņemt to faktu, ka tavam mīļotajam ir sava dvēseles taka un tev viņš jāatbalsta  ceļā pa šo taku uz viņa nirvānu un tu nedrīksti tur iejaukties. Savukārt viņam jāatbalsta tevi tavā ceļā pa tavu taku. Tas, protams, ir ideāls, taču tiekties uz to vajag. Ja jūs strīdaties, tad atceries, ka mūsu katra būtība – ir laime un nirvana. Bet konflikts pats par sevi uzsūksies.

Jūs ticat oficiālām laulībām?

– Neredzu tam nekādu īpašu vajadzību. Var nodzīvot skaistu kopdzīvi, nereģistrējot attiecības. Galvenais ir pa īstam draudzēties. Taču, ja jūs parvēršat savu kopdzīvi par elli, tad labāk šķirties nedomājot.

«Sievietei jābūt izaicinājumam vīrietim.»

Vai var budists dzīvot ar “nebudistu”?

– Var, taču labāk, ja ir līdzīgas dvēseliskās vērtības. Kaut gan, kopsummā, visas reliģijas piesauc vienu un to pašu: mazāk domāt par sevi un nedzīvot nomaktībā. Ja tam sekosiet, ar jums būs viegli dzīvot. 

Vai savus bērnus Jūs māciet būt budistiem?

– Es nekad neko viņiem neesmu aizliedzis. Mēs vēlējāmies, lai mūsu bērni būtu brīvi, lai viņi atrastu savu ceļu dzīvē. Ja pats proti būt laimīgs, tad tavi bērni arī būs laimīgi. Šķiet, viņi visi tic nākamajām dzīvēm un dvēseles esamībai, tic mīlestībai un līdzcietībai. Tā kā savā būtībā viņi ari ir budisti.

Jūs viņus kādreiz esat sodījis?

– Nekad! Kapēc jāsoda? Mūsu bērni vienmēr ir labāki par mums. Bodhisattvas eņģeļu federācija allaž par to rūpējas. 

Jūs reiz teicāt, ka tas, ka Jums ir tāda meita kā Uma, ir ļoti labas karmas rādītājs.

– Protams! Bet arī Umai ar mums ir paveicies. Viņai ir tik lieliski brāļi. Jaunākais – jogas pasniedzējs. Otrs – talantīgs aktieris. Trešais – filosofs. Ceturtais – vienkārši – labs cilvēks. Taču arī viņa mums ir lieliska, mēs viņu dievinām. Kaut gan pati Uma ir ļoti kautrīga un pieticīga meitene, pārāk pieticīga.

Kāpēc pasaulē ir tik maz sieviešu – budistu klosteru?

– Mūku vispār diemžēl palicis ļoti maz. Bet sievietes Budda uzskatīja par vairak apgaismotām kā vīriešus un uzskatīja, ka viņu saikne ar Visumu ir daudz spēcīgāka. Vīrieši vairāk dzīvo ilūziju iespaidā, viņiem vajag meklēt sevi, pašapliecināties – ar agresijas un karu palīdzību. Tāpēc viņiem vajadzīgāk ir būt mūkiem.

Kāpēc Dievs vienmēr ir vīrietis?

– Tāpēc, ka pēdējās tūkstošgades mēs dzīvojam militarizētā pasaulē, kurā valda vīrieši. Viņiem nav izdevīgi lai guru būtu sieviete. bet tagad viss mainās. Šobrīd budismā ir arvien vairāk sieviešu-guru. Sievietes var visu. Pašas nebrīvākās ir sabiedrības, kurās sievietēm nav tiesību. Iesaku pastudēt aikido – tas tev palīdzēs būt pārliecinātākai par sevi. Tā ir ļoti sievišķīga kaujas māksla – kļūsi spēcīgāka un lokanāka vienlaicīgi. Starp citu man vājas sievietes nepatīk. Sievietei jābūt izaicinājumam vīrietim.

Avots: https://www.marieclaire.ru/psychology
Tulkoja: Ginta Filia Solis