Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu?

Kāpēc tu no dzīves taisi problēmu? Dzīve ir neticami skaista – kāpēc gan nedzīvot to šeit un tagad?

Asaras ir dzīves izpausme. Arī smiekli ir tās izpausme.
Dažkārt tu skumsti. Tā ir dzīves izpausme, tavs garastāvoklis. Brīnišķīgi!
Citā reizē tu esi laimīgs, dzirksteļo no prieka, dejo. Arī tas ir lieliski.
Lai kas arī notiktu, pieņem to kā gaidītu viesi un paliec ar to, un pamazām tu ieraudzīsi, ka ir pazudis ieradums uzdot jautājumus un padarīt dzīvi par problēmu.
Un, kad tu pārstāsi uzpūst no mušas ziloni, dzīve tev atklās savus noslēpumus. Tā nekad tos neatklāj cilvēkam, kurš nemitīgi tai uzdod savus jautājumus.
Dzīve ir gatava tev atklāties, ja tu to nepārvērt par problēmu.
Ja tu visā redzi tikai grūtības, tavs redzējums notrulinās. Tu kļūsti agresīvs pret dzīvi.
Tu esi meistars problēmu radīšanā… vienkārši saproti to, un pēkšņi problēmas pazudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā dzīvot vienkāršāk un vieglāk

Man ir ļoti daudz lietu. Kā jau daudziem amerikāņiem. Bet patiesībā, jo nabagāks cilvēks, jo vairāk lietu viņš krāj. Reti kurš ir tik nabags, ka nevar atļauties piedzīt pilnu pagalmu ar vecām automašīnām.

Ne vienmēr tā ir bijis – agrāk lietas bija retas un vērtīgas. Piemēri tam nav tālu jāmeklē.
Manā bērnības dienu mājā Kembridžā, kura celta 1876. gadā, guļamistabās nebija iebūvēto skapju – visas drēbes varēja salikt kumodēs. Pat pirms dažām desmitgadēm lietu bija daudz mazāk.
Kad skatos 70to gadu fotogrāfijas, varu vien brīnīties, cik tukša šķiet māja. 
Bērnībā es sapņoju par milzīgu rotaļu automašīnu parku, taču tagad tas šķiet nieks, salīdzinot ar to mantu skaitu, kas ir maniem brāļa un māsas bērniem. Visas manas mašīnītes aizņemtu vien trešo daļu gultas. Bet viņu istabās gulta ir vienīgā no rotaļlietām brīvā vieta.

Lietas ir kļuvušas daudz lētākas, bet mūsu attieksme pret tām nav mainījusies – mēs tās stipri  pārvērtējam.
Kad man nebija naudas, tā bija problēma. Es uzskatīju sevi par nabagu, bet lietas šķita vērtīgas un es instinktīvi tās uzkrāju. Vai nu tās palika no draugiem, kuri pārvācās uz jaunu dzīves vietu, vai nopirku tās izpārdošanā par desmito daļu no sākotnējās cenas.
Un, bāc, atkal mājā viena lieta!

Patiesībā šīs bezmaksas vai gandrīz bezmaksas lietas nebija nekāds izdevīgais ieguvums – to vērtība bija vēl mazāka par to cenu. Vairums šo lietu izrādījās absolūti nevajadzīgas, jo man tās nebija pat vajadzīgas.
Tolaik es nesapratu, ka jauna pirkuma vērtība nav izsakāma starpībā starp cenu un to, cik es samaksāju par to. Vērtību nosaka tas labums, ko es no šīs lietas gūstu. Lietas ir ļoti nelikvīds aktīvs. Ja vien tev nav kāds īpašs plāns tās pārdot, tad vienīgais veids, kā lietu padarīt vērtīgu, ir to lietot (lieta – lietot). Bet, ja šobrīd to nelieto, tad diez vai to lietosi kaut kad nākotnē.

Kompānijas, kas ražo un pārdod lietas, tērē milzīgas summas, cenšoties mums piespiest domāt, ka lietām vēl joprojām ir vērtība. Tomēr tuvāk patiesībai ir uzskatīt tās par bezjēdzīgām, jo tikko tu esi uzkrājis lielāku daudzumu, tās sāk valdīt par tevi.

Es pazīstu kādu laulātu pāri, kuri nevarēja pārvākties dzīvot uz savu iecerēto pilsētu tikai tāpēc, ka nevarēja tur atļauties nopirkt tik lielu īpašumu, kurā ievietotos visas viņu mantas. Ne jau viņiem piederēja viņu īpašums, bet gan viņu mantai.

Ja vien tu neesi īpaši organizēts cilvēks, lietām piekrāmēta māja rada skumjas. Tās atņem enerģiju. Pirmais iemesls ir redzams, ar lietām piekramētā mājā nepaliek vietas pašam cilvēkam.
Bet, ir vēl kaut kas.
Es redzu, ka cilvēki pastāvīgi ar skatienu skenē telpu ap sevi, domās būvējot visa redzamā modeli. Un, jo sarežģītāka ir vietas analīze, jo mazāk paliek enerģijas, ko veltīt apzinātām darbībām.

Piekrāmētas telpas iztukšo cilvēku (tas izskaidro to, kāpēc nekārtība bērnus neuztrauc tik ļoti kā viņu vecākus – bērni detaļas neuztver tik krasi. Viņi būvē mazāk precīzu apkārtnes modeli un tērē tam daudz mazāk enerģijas).

Pirmo reizi es lietu bezjēdzību apzinājos tad, kad gadu dzīvoju Itālijā. Līdzi biju paņēmis tikai vienu mugursomu, viss pārējais palika ASV mājas saimnieces bēniņos. Un, kas? Man pietrūka tikai pāris grāmatu. Un pēc gada es vairs nespēju atcerēties, kas vēl bija tajos bēniņos. Taču, atgriezies, es nesteidzos atbrīvoties no šīm lietām. Izmest senu telefonu ar ciparu ripu? Tas taču kādreiz var vēl noderēt!

Īpaši nepatīkama kļuva atskārsme par to, ka es tik ilgi biju vācis visas šīs lietas, kuras man vispār nebija vajadzīgas. Bet, kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis, kuru darbs ir pārdot, lieliski tiek ar to galā. Parasts 25gadīgs cilvēks nespēj noturēties pretī kompānijām, kuras daudzu gadu garumā ir domājušas par to, kā piespiest cilvēku tērēt savu naudu, pērkot viņu saražotās lietas. Viņi padara iepirkšanās procesu tik patīkamu, ka “šopings” kļūst par izklaidi.

Kā sevi pasargāt? Tas nebūt nav vienkārši – es esmu pietiekami skeptisks, taču viņu spēja manipulēt uz mani atstājusi iespaidu līdz pat 30 gadu vecumam. Taču man ir viens paņēmiens – pirms kaut ko pērku, pajautāju sev: “Vai šī lieta padarīs manu dzīvi labāku?”
Mana draudzene izārstējās no ieraduma bieži pirkt jaunu apģērbu, vienmēr sev pajautājot: “Vai es tiešām šo valkāšu regulāri?” Un, ja nespēja sevi pārliecināt, ka šī lieta būs viena no tām, kuru valkā regulāri, viņa to nepirka. Es domāju, ka tas darbojas pie jebkuriem pirkumiem. Pirms pērc, pajautā sev: “Vai es šo lietu izmantošu pastāvīgi? Vai arī tā ir tikai skaista mantiņa? Vai, vēl ļaunāk, lēts krāms?”
Sliktākais krāma variants – tā ir lieta, kuru tu izmanto tāpēc, ka tā ir pārāk laba. Nekas nevalda par tevi labāk kā smalkas lietas. Piemēram “ķīniešu porcelāns” kurš ir tik daudzās mājās un asociējas nevis ar labsajūtu lietojot, bet ar lielu piesardzību to nesaplēst.

Vēl viens veids, kā izvairīties no lietu pirkšanas – novērtēt kopējo vērtību to lietojot.
Pikuma cena ir tikai sākums. Tev nāksies par to domāt daudzu gadu garumā – iespējams, pat līdz mūža beigām. Katra lieta paņem tavu enerģiju. Dažas lietas dod vairāk, kā paņem – un tikai tās ir vērts glabāt. Un es pārtraucu vākt un krāt lietas. Izņemot grāmatas – tas ir pavisam kas cits. Grāmatas vairāk līdzinās skrienošajai rindai, nevis atsevišķiem priekšmetiem. Ja tev ir vairāki tūkstoši grāmatu – tās neradīs neērtības, atsķirībā no vairākiem tūkstošiem lietu, kuras, iespējams, tevi padarītu par vietēja mēroga slavenību. Izņemot grāmatas, es izvairos no lietu pirkšanas. Ja vēlos tērēt naudu, labāk maksāju par pakalpojumiem.

Par to es nerunāju tāpēc, ka būt sasniedzis kādu īpašu dzengudrību nepieķerties lietām. Stāsts ir par ko daudz piezemētāku: notika vēsturiskas pārmaiņas un tagad es to sapratu. Agrak lietām bija vērtība, tagad tās vairs nav.

Attīstītajās valstīs pagājušā gadsimta vidū tas pats notika ar ēdienu. Kad ēdiens kļuva lētāks (vai arī mēs kļuvam bagātāki), pārēšanās kļuva par daudz bīstamāku problēmu kā bads.
Tagad tas pats notiek ar lietām. Daudziem cilvēkiem, kā bagātajiem, ta arī nabagajiem, lietas ir kļuvušas par nastu.

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu stiep nastu, pats to nenojaušot, tava dzīve var kļūt labāka, kā tu domāji. Iedomājies, ka daudzus gadus tev pie kājām ir bijušas piesietas pieckilogramīgas hanteles un pēkšņi tās kāds noņem.

Autors: Paul Graham
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NOMIERINĀTIES

Cik labi ir nomierināties…
Mani mīļie, tieši nomierināties…
Necensties imitēt vienaldzību vai uzspļaut visam, bet nonākt pie apzinātas izpratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…

Vienkārši nomierināties un saprast, ka var iekārtot savu dzīvi arī bez tā, kā šobrīd tev nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir cituviet…
Bez cilvēkiem, ar kuriem nevar kopā turpināt vai arī tiem, ar kuriem cerēji uz jaunu sākumu….
Vienkārši nomierināties, pamodinot sevī sen aizmirsto pašcieņas sajūtu, bez kuras mēs sastrādājām nelabas lietas, cenšoties izpelnīties nesaņemtas mīlestības ilūziju…


Nomierināties un ieviest kārtību katrā savā dienā…
Nomierināties un nekad vairs neuzprasīties tur, kur mūs neviens nesauc…
Nomierināties un sākt darīt labi to, kas mums ir pa spēkam, nevis tēlot efektivitāti tur, kur viss sen jau ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt mieru ar sevi, ar savu ķermeni, ar savām domām, ar savām reālajām iespējām….
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, drīkst pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…

Vienkārši nomierināties…
Vairs neskriet kā trakai žurkai, kas salīdzina savu dzīvi ar svešu, un cenšoties pielāgot savus rezultātus vispārpieņemtajiem…

Nepalikt savos aizvainojumos…
Un necensties citiem uzvelt vainu…


Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību un mācīties mīlēt, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par tiem, kuri to neiemācīja…
Nomierināties…

Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz pavisam vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “viss ir tik sarežģīti” tikai tāpēc, ka ir briesmīgi bail atzīt acīmredzamo…
Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajadzētu salīdzināt ar  vienšūni…
Kad mēs alkstam miera, mēs nenovecojam…
Mēs kļūstam viedāki… beidzot.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve plūst rāmi

Kāds budistu mūks man reiz teica: “Visu, ko esmu iemācījies divdesmit gadu laikā, kamēr esmu mūks, es varu pateikt vienā teikumā: “Viss, kas rodas, viss pazūd. Es to zinu.”

Lūk, ko viņš ar to domāja: “Es esmu iemācījies nepretoties tam, kas ir; iemācījies ļaut šim brīdim būt un pieņemt visu lietu un apstākļu nepastāvīgo dabu. Tā es atradu mieru”.

Nepretoties dzīvei nozīmē būt labestības, rāmuma un viegluma stāvoklī. Tad šis stāvoklis vairs nebūs atkarīgs no lietu stāvokļa – labā vai sliktā.

Tas ir gandrīz paradoksāli, bet, tiklīdz tava iekšējā atkarība no formas izzūd, tavi vispārējie dzīves apstākļi un tavs izskats mēdz ievērojami uzlaboties.

Lietas, cilvēki vai apstākļi, kuri, kā tev šķita, bija tev nepieciešami laimei, tagad sāk nākt pie tevis bez cīņas un tavas piepūles, un tu vari tos baudīt un novērtēt, kamēr vien tie ir.

Protams, viss pāries.Cikli nāks un ies, taču ņemot vērā to, ka no tiem vairs nebūs atkarības, tad nebūs arī baiļu tos pazaudēt.

Dzīve plūst rāmi.

Ekarts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt nobriedušam nav moderni

Kaut kāda iemesla dēļ katram no mums jābūt tieši tādam, kāds šobrīd esam…

Iespējams, vēl vakar biji citādāks, bet kaut kas ir mainījies.
Iespējams, rītdiena kaut kādu iemeslu dēļ arī atšķirsies.
Bet, tagad ir tā kā ir.
Un, manuprāt, pati bezjēdzīgākā nodarbe ir censties izdabūt no tā to, kas tajā nav.
Tagad nav.
Pat tad, ja vakar bija un, ja rīt arī būs.
Jebkura mirklī, kad rodas neiecietība pret jeb ko, lai kas tas arī būtu, visus jautājumus jāuzdod sev, nevis otram cilvēkam.
Īpaši tad, ja tas neskar savstarpējo norunu pārkāpšanu un mūs neviens nespiež paciest pazemojumus un aizvainojumus. 
Kapēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man nevar vai negrib dot?
Vai man der iztikt bez tā un saglabāt labas attiecības ar konkrēto cilvēku, vai arī konkrētais cilvēks manās acīs zaudē savu aktualitāti, ja nespēj apmierināt manas vajadzības?
Ko es pats jūtu, kad no manis pieprasa?
Kādu izvēli es izdaru un vai patiešām esmu gatavs nest pilnu atbildību par otru?
Prakse rāda, ka vairāk no citiem vēlas saņemt tieši tie, kuri nav iemācījušies uzņemties atbildību par savu dzīvi un kuri jebkuras attiecības izskata, pirmkārt, no tā skatu punkta, kas ļauj sevi pasargāt no dzīves sarežgītajām situācijām, nevis vēlmes būt patiesi tuvās attiecībās.
Iespējams, tas tik ātri top redzams otram cilvēkam, ka viņš apzinati atslēdzas…
Bet, iespējams, nostrādā tas psiholoģiskais spogulis, kurā viens pieprasošais un mūžīgi neapmierinātais redz pats savu atspulgu kādā, kurš arī prot tikai pieprasīt un būt neapmierināts.
Mani mīļie, briedums ir ekoloģisks un nebūt nav moderns…
Tas prot mijiedarboties nevis pieprasīt. Un prot būt laimīgā savstarpējā atkarībā, nevis vientuļā līdzatkarībā un mūžīgi aizvainots uz otra līdzatkarību.
Un, kā vienmēr, atliek tikai izvelēties.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

RŪPĒTIES

Jau pavisam ziemīgā saule atnāk ietinusies aukstā rītausmā … un apbur.

Ilgi skatos, ļaujoties neuzmācīgaj un neuzkrītošai hipnozei, kas raksturīga ir tikai dabai.
Tā pati mūs māca. Māca, nepamācot. Māca pieņemt sevi jebkurā procesā, neizgrūž pa durvīm tikai tāpēc, ka, iespējams, mums nav taisnība, nebāž degunā tavas nepilnības un netiesā par vājuma brīžiem….
Rūpējas
Mani mīļie, ja nu kas, tad rūpes ir tieši par šo…
Ne jau par to, kā pareizi, vai labāk darīt, bet par to laimīgo NEpiekasīšanos tam, kas notiek tieši šobrīd.
Par brīnišķīgu atcerēšanos, ka pat ne visai pareizajam vajag siltumu, karstu tēju un tīru gultu.
Par brīnumskaistu ticību tam, ka pat viskonstruktīvākā kritika patiesībā nekad nav bijusi tik dziedējoša kā vienkārša labestīga saruna.
Par satriecošo patiesību, ka pieņemšana ir daudz efektīvāka par jebkādām pretnovecošanās procedūrām.
Parūpējies par sevi…
parūpējies par tiem, ar kuriem tava dzīve kļūst laimīgāka…
parūpējies par katru savas dzīves dienu, liekot tai saprast, ka esi gatavs tai piedot jebkurus negludumus.
Un tu ieej ziemā nevis kā lielā pārbaudījumā, bet kā savas dzīves turpinājumā, apzinoties to, ka tikmēr, kamēr mēs viens otram ticam, nekas nebeidzas…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viegli un gaiši

Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.

Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.

Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.

Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?

Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.

No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.

Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.

Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.

Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē.
Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir. 

Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.

Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to.
Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs?
Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.

Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi.
Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.

Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT VIEGLI

Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.

Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.

Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.

Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.

Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles… 

Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.

Jūlija Kozlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Droši dodies pretī dzīvei

– Vai nu – vai arī… Kāpēc mums vienmēr jāizvēlas viens vai otrs? Kāpēc, piemēram, mums jābūt vai nu bēdīgiem, vai arī priecīgiem? Kāpēc mēs nevaram vienlaicīgi atrasties abos stāvokļos?

– Vai tad kas tāds ir iespējams?

– Lūk! Kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevaram! Taču pamēģini reiz, esot skumjās, vienlaicīgi atrast desmit iemeslus pateikties Dievam. Šeit un tagad, kad esi tik skumjš. Tu redzēsi, cik viegli tie atradīsies. Un vēl desmit. Kaut vai piecdesmit.

Par zilajām debesīm, par peldošiem mākoņiem, par vasaras sauli, par dāsno lietu, par tīro sniegu, par gaisu, ko elpo, par ūdeni, kuru dzer, par ēdienu un dienu, kas to atnesa reizē ar sevi… Par tuvajiem, par mīļajiem, par draugiem… Ik katrā dienā tu atradīsi tik daudz iemeslu pateicībai…

Tu vēl joprojām esi tik bēdīgs, pasakoties Dievam par to visu? Taču tu esi bēdīgs un priecīgs vienlaicīgi! Un viss labais un viss sliktais notiek vienlaicīgi, viegli pārejot viens otrā. Lūk, kur vizuļo patiesība.

Tā ir bezgalīgi plašāka par jebkuru situāciju. Atceries to brīžos, kad esi skumjās. Atceries to, kad dodies ceļā.

Katram, ko satiec: kokam, putnam koka zaros, cilvēkam, sunim vai kaķim, visiem domās novēli laimi un labestību. Pat nezinot tavu novēlējumu, tie atbildēs tev ar to pašu. Sajūti to, neļaujies trauksmei par nākotni, nerakņājies pagātnē. Vienkārši dodies pretī dzīvei. Sveic to it visā.

Tāds ceļš neatņems tev spēkus, bet pārpārēm dos tev svētlaimi. Noejot to, tu būsi daudz dzīvāks kā biji, pirms spēri pirmo soli. Pat tad, ja šis ceļš ir visa mūža garumā… 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis