Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

elpošana

Gadiem ritot vajadzība steigties kļūst arvien mazāka un mazāka…
Gribās pret it visu būt uzmanīgākam…
Apskatīt visu savu dzīvi detaļās… nē, ne jau kā eksponātu muzejā, bet it kā skatoties mīļotā cilvēka sejā un lēnītēm novelkot ar plaukstu tās līnijas…

Gribās apzinātību, nevis staigāšanu pa svešām takām, neuzņemoties smago darbu domāt par to, uz kurieni tās ved un vai tiešām tev uz turieni vajag…

Zini, KO un KĀPĒC tu dari – brīnišķīgi, mani mīļie…
Tāpēc, ka tikai tā tava dzīve kļūst tava…

Tavs ir tas, par ko tu atbildi un tas, ko tu pats esi izvēlējies…
Tikai tā iespējams būt veselīgās attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem, tāpēc, ka tikai tā tu nevienu nemoki ar savām gaidām un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi…

Laime ir tikai tavs darbs… tikai tavs…

Un laime ir ne tik daudz notikumi, cik sajūtas…
Proti tās sajust no pašām vienkāršākajām lietām – proti paplašināt robežas…

Bet, ja laime tev ir tas īsais sarakstiņš, kuru visiem uzspiež, neprasot, un tu visu dzīvi centies to vien darīt, kā atķeksēt izpildītos punktus, neaizdomājoties par to, vai patiešām tas dara tevi laimīgu, tad tas nozīmē, ka tavas robežas ir ļoti šauras…
Un tu tā arī vari nekad nenonākt tajā dzīves teritorijā, kurā būtu varējis dzīvot… tā vietā nostāvēsi uz sliekšņa…

Nesteigties…

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

Un izvēlēties tikai savējo…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tāpēc man nav to vainīgo saraksta, kas atbildīgi par to, kas ar mani nav noticis…

Iztukšojiet savus sarakstus!

Piepildiet sevi!

Lai brīnumaina dzīve!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kontrolēt jūtas

elekriba

«Jākontrolē savas jūtas!» — tā daudzi cilvēki sadzird manis sacīto par to, ka par savām jūtām, par saviem iekšējiem stāvokļiem pašiem ir jāuzņemas atbildība.

Nav iespējams kontrolēt savas jūtas. Ja tieši tagad tu esi aizkaitināts, tad tu jau tāds esi. Ja tu esi aizvainots, tātad aizvainojums jau ir. Jā, vari tēlot, ka nav šo stāvokļu, vari pat sevī tos nepamanīt, taču tie IR. Mūsu reakcija uz ikvienu ārējo kairinājumu – notikumu vai citu cilvēku pateiktiem vārdiem un darbībām rodas agrāk, kā mēs esam spējīgi par to padomāt. Primāra ir reakcija.
Un ķēdīte ir sekojoša: kāds ārējs kairinātājs – iekšējā atbalss, reakcija uz šo kairinātāju – šīs reakcijas apzināšanās – atbildīga vai bezatbildīga tās izdzīvošana. Pirmie divi etapi notiek automātiski, bet mēs mācamies apzināties reakcijas un izpaust tās atbildīgi.
Kad es apzinos un atbilstoši izpužu savas reakcijas vārdos un darbībās, es laižu caur sevi pašu dzīves strāvu. Tā arī ir dzīve: ieklausīties savos iekšējos stāvokļos un rīkoties balstoties uz tiem. Ikviens stāvoklis, kā negatīvais tā arī pozitīvais, – ir enerģija. Ja neizdzīvojam reakcijas, tās uzkrājas kā nosēdums un vēlāk izpaužas  kā problēmas dažādās dzīves sfērās.
Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik labi ir nomierināties

miers dvesele33

Cik labi ir nomierināties…
Mīļie mani, tieši nomierināties…
Neimitējot vienaldzību, bet nonākot pie apzinātas sapratnes par to, ka nav iespējams dzīvot histērijā, mūžīgā neapmierinātībā, nenovērtējot to, kas tev ir…
Vienkārši nomierināties, saprotot, ka mierīgi vari sakārtot savu dzīvi bez tā, kas tajā nav…
Bez tiem, kuriem labāk ir citā vietā…
Bez cilvēkiem, ar kuriem kopā nevar turpināt vai ar gluži otrādi, ar tiem, par kuriem sapņoji tiki tu…
Vienkārši nomierināties, atmodinot savu aizmirsto pašcieņu, bez kuras mēs esam savārījuši lielas ziepes, izkalpojoties dēļ nesaņemtas mīlestības ilūzijas…
Nomierināties un sakārtot katru savu dienu…
Nomierināties un nekad vairs neprasīties tur, kur mūs neaicina…
Nomierināties un sākt darīt labi to, ko esam spējīgi darīt, nevis tēlot efektivitāti tur, kur jau sen viss ir kļuvis pretīgs…
Nomierināties un salīgt ar sevi mieru, ar savu ķermeni, savām domām, savām reālajām iespējām…
Nomierināties un pārstāt domāt, ka cilvēki, kuriem mēs nepatīkam, var pretendēt uz mūsu vērtētāju lomu, vai patraucēt būt mums laimīgiem…
Vienkārši nomierināties…
Vairs izmisīgi un juceklīgi netraukties, salīdzinot savu dzīvi ar svešu un cenšoties savus rezultātus pataisīt par ārkartīgi svarīgiem…
Nepalikt savos aizvainojumos…
Nenovelt vainu par jebko uz citiem…
Pat tad, ja mums neviens nav mācījis mīlēt, ir daudz vienkāršāk apzināties mīlestības nepieciešamību, nevis līdz pat sirmiem matiem žēloties par savām neveiksmēm…
Nomierināties…
Līdz vienkāršiem priekiem…
Līdz vienkāršām attiecībām, kurās viss ir skaidrs un caurspīdīgs, nevis “sarežģīti” tikai tāpēc, ka šaušalīgi bail atzīt acīmrezamo…

Līdz vienkāršiem lēmumiem…
Līdz vienkāršai dzīvei, kuru nevajag jaukt ar vienšūņa dzīvi…

Kad mēs vēlamies mieru, mēs nenovecojam…

Mēs beidzot kļūstam viedāki…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Maģija ir it visā

cels6

Ik dienu katrs no mums dod sev solījumus kļūt labākam.
Atmest smēķēšanu, sākt nodarboties ar sportu, nenervozēt par sīkumiem, novērtēt savus mīļos. Bet pienāk rītdiena… un brīnumi nenotiek.
Mēs esam raduši dzīvot gaidās, spēlējoties ar ego uzvaru un zaudējumu periodos, aizmirstot par savu sūtību.
Apzināšanās atnāk tikai tad, kad esam zaudējuši ko lielu. Kad iekšējais “Es” atrodas kritiskā disonansē.
Bezizejā, kad prāts vairs nav spējīgs analizēt, tu sper soli bezdibenī un piespied nostāties uz pārmaiņu ceļa, jo vairs neesi spējīgs sadzīvot ar sevi.
Un atmosties.
Un dzīve izklājas gluži ka pasaules karte.
Un tu atkal dzirdi savu ķermeni, viegli un ar prieku dari jaunas lietas un smejies par sava ego centieniem tevi paverdzināt.
Arvien retāk atceries pagātni un fantazē par nākotni. Izdzīvo katru mirkli šeit un tagad.
Vai augsta ir tāda atmošanās cena? Tā cena ir piedošana sev un sevis pieņemšana.
Jo atskatoties atpakaļ, tu skaties nevis ar acīm, bet Dvēseli uz pagājušo un saviem tuvajiem – ar kādu jūs izradījāties gluži atšķirīgi, kāds bija tavs skolotājs un tev bija tā laime dzīvot kopā ar viņu katru dienu.
Atmodies tu vēlies pateikt viņiem no sirds “pateicos tev” un izdzirdēt “es tev piedodu”, lai viegli atbrīvotos no šīs nastas.
Taču pēc neskaitāmiem centieniem būt sadzirdētiem, tavi skolotāji ir zaudējuši ticību tev un aizgājuši savu ceļu.
Tu kliedz “es atkal dzīvoju”, bet atduries klusumā, jo viņi zin, ka vārdi ir tikai veids kā sasniegt mērķi.
Un tavā beznosacījumu laimē atkal uzrodas sāpju brīži.
Tad tu piepildies ar šo klusumu un nolem savas sāpes izdzīvot vienatnē, izdarot to, uz ko agrāk nebiji spējīgs.
Un tas nenozīmē uztetovēt tetovējumu, noskriet maratonu vai izlekt ar izpletni.
Arvien dziļāk – sākt savu ceļu, aiznest savu sāpi un apglabāt to pasaules malā, lai būtu gatavs jau apzinātiem kopīgiem ceļiem.
Tu cieņpilni kā karavīrs pieņem, ka šis solis vai nu fundamentāli jūs apvienos, vai arī jūsu ceļi šķirsies, jo tavs patiesais skolotājs vienmēr ir blakus un tu to jūti.
Tu mugursomā iebāz savu nepiedošanas nastu un ar apburošu smaidu atceries viņa teikto frāzi:

“Zini, ar ko atšķiras brīnums no maģijas? Brīnumu nav, bet maģiju radām mēs paši – paskaties apkārt – maģija ir it visā.”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev»

zemapziņa88

Intervija avīzei Vegetarian, 2017. gada jūlijs

Kā kļūt par laimīgu cilvēku? Dmitrijs Trockis uzskata, ka laimīgi cilvēki sabiedrībai nav izdevīgi, bet, lai kļūtu par patiesi laimīgu cilvēku, ir jāiziet ārpus ierastās loģikas robežām.

— Dmitrij, kāds tad izdevīgums no nelaimīga cilvēka?

— Kāds ārstam izdevīgums no cilvēka slimībām? Tiešs. Pateicoties slimojošam cilvēkam viņam ir gan darbs gan peļņa. Ārstam ir savi bērni, kurus jābaro, kuriem jāpērk apģērbs, kuru izglītība un ceļojumi jāapmaksā.

Vai arī kam ir izdevīgi, ka tu būsi laimīgs savā laulībā? Nevienam. Ja tev ir sarežģītas attiecības ar vīru, tu dosies pie ģimenes psihologa un viņš pelnīs. Ja viss nonāks līdz laulības šķirsanai, tad nopelnīs gan advokāti, gan tiesneši, gan notari un pat valsts, jo tu maksāsi nodokli.

Pēc tam tu atkal dosies pie psihologa, lai izārstetos no depresijas, tiktu skaidrībā ar savām kļūdām iepriekšējās attiecībās. Bet tavās nākamajas kāzās atkal cilveki pelnīs, gan kāzu aģentūra, gan floristi, gan restorāns. Policijai ir izdevīgi zagļi, jo tos ir jāķer, zagļiem izdevīgi ir bagati cilvēki, jo viņiem ir ko nozagt. Bagātajiem izdevīgi nabagi un sliņķi, jo pateicoties tiem var kļūt bagātāki. bet nabagajiem ir izdevīgi neko nedarīt vainot likteni, karmu un horoskopus, par to, ka vieniem lemts piedzimt bagātiem, bet citiem – nabagiem.

Es nekadā gadījumā nevēlos apvainot ārtsus, policistus un citu profesiju pārstāvjus par to, ka tie savtīgi vēlas tikai nopelnīt. Nē. Ir ekonomiskā, sociālā sistema, kurā katrs aizņem savu nišu – ārsti, skolotāji, sētnieki, atslēdznieki – visi. Viņi visi viens otru baro, kata darbība rada nākamo darbību, un tā tas turpinās pa apli, pa apli, pa apli.

Viens bez otra sistēma nedarbojas. Šī sistēma ir autonoma, pilnībā robotizēta, ieslēdz sevī slēptus savstarpējas mijiedarbības mehānismus un kaut kadā dziļā, zemapziņas līmenī mēs viens ar otru šajā sistēmā esam saistīti un salīmēti.
Savukārt patiesa, īsta laime atrodas ārpus sistēmas.

— Un tad man rodas loģisks jautājums – kā iziet no sistēmas, var pat teikt – no matricas?

— Mums sistēmai ir jāpierada, ka mums ir tiesības atrasties arpus tās. Tūliņ pastastīšu, ko ar to domāju.
Sistēma ir savdabīgs kontrolējošs ierobežotājs, dievišķs “ģipsis”, kas notur cilvēku noteiktā rāmī, kamēr viņa individuālā apziņa neizies pārbaudi. Kolektīvā apziņa kontrolē katru individuālo apziņu līdz brīdim, kamēr tā nepierādīs visai sistēmai, ka tā nav parazīts.

Cilvēku, kurš tikai ņem, sistēma uzskata par parazītu, kā ienaidnieku. Sociālā ķermeņa imūnsistēma tadu personību uztver kā vīrusu, atbilstoši, tā izstradā noteiktus antivīrusus, kas cenšas vīrusu nogalināt.

Kā tas izskatās sociālajā vidē? Tāda parazītiska individuāla apziņa savā dzīvē pievelk 33 nelaimes – bezdarbu, neizpratni par to, ar ko savā dzīvē nodarboties, slimības, konfliktus ar tuvajiem cilvēkiem utt.

Individuālajai apziņai ir jāpaceļas līdz līmenim, kur tā sāk redzēt nevis “es, man, mans”, bet “Mēs visi, katrs no mums bez otra neesam nekas”. Tas ir gluži tāpat kā kreisā roka sevi asociē ar visu ķermeni un nebuntojas, ka ir pati par sevi, atsevišķi no visiem citiem orgāniem. Gluži otrādi, roka saprot, ka jo veselāks un vienotāks ir viss organisms, jo veselīgāki un labāki apstākļi katrai ķermeņa daļai.

Pēkšņi ienāca prātā segas tēls. Gultā zem vienas segas guļ vairāki cilvēki.  Ja pēkšņi kāds no gulētājiem sāks vilkt visu segu uz savu pusi, tad visiem parējiem šāda viena indivīda pozīcija noteikti nebūs izdevīga un viņi sāks centīsies tam segu atņemt. Šādā cīņā par segu vairums cilveku pavada visu savu dzīvi.

Kā strādā apzinātība? Apzināts cilvēks saprot: “Jo siltāk būs pārējiem, jo siltāk būs man”. Un tad nav nekādas segas dalīšanas.

Ja iedomājamies, ka ar vienu segu ir apsegti septiņi miljardi cilvēku, tas arī saucas “sociums”, un katra segas vilkšana uz savu pusi rada antivīrusus visā sistemā un tieši šī indivīda virzienā sistēma pretojas. tas ir kā soda mērs. Ja cilvēks maina savas parazītiskās, patērētāja domas “es, man, mans” uz domām par kolektīvo, par kopējo labumu, par kolektīvo labklājību, viņam momentā sāk risināties individuālās apziņas uzdevumi.

Ir jāpierāda sistēmai, ka tu neesi vīruss, neesi parazīts, neesi onkoloģiska šūna, ka tu esi daļiņa no kopējā veselā, kas domā par visas sistēmas uzplaukumu.

— Tas ir tāpat kā cilvēka organismā…

— Jā, ir nieru šūnas, liesas šūnas, aknu, kaulu – tās visas ir dažadas, taču savā starpā kaut kā vienojušās.

— Vai vari ar piemeru paskaidrot, kā domāšanas izmaiņas ietekmē kopumā visu sistēmu?
— Iedomājies, ka mūsu sabiedrībā ir radīti tadi dzīves apstākļi, ka ārstam vairs nevajag domāt par to, kā nopelnīt savai ģimenei, ja viņa dzīves līmenis tieši nav atkarīgs no tā, cik viņš nopelna ārstējots avus pacientus, tad viņa patiesā vēlme palīdzēt slimiem cilvēkiem noved pie tā,  ka viņš patiesi atrod veidu kā nevis ārstet bet izdziedināt. Jo laimīgāka sabiedrība kopumā, jo augstāks dzīves līmenis, jo mazāk mēs katrs esam ieinteresēts meklēt savu izdevīgumu otrā.

Ir tada multfilma, to var noskatīties internetā: sēž vairāki cilvēki ap bedri, kurā atrodas katls ar ēdamo. katram rokās ir karote ar garu kātu. Šis kāts ir tik garš, ka nav iespējams pašam ar šo karoti paēst. Sakumā cilveki mokās, cenšoties visādos veidos sevi pabarot, bet pēc tam sāk barot viens otru un rezultātā visi ir paēduši. Lūk tā stradā visa sistēma.

— Dmitrij tu savas lekcijās un arī šobrīd runā par to, ka nav nekadas jēgas fokusēties uz savu problēmu risināšanu un vēlmju realizāciju, gluzi otrādi ir verts meklēt to, kā tu vari būt noderīgs citiem cilvēkiem, ar kuriem dzīvē esi saistīts – sākot no tuviniekiem un beidzot ar visu cilvēci. Tev vajag vienu, bet tu dari ko citu. To ir ļoti grūti saprast, kā tas darbojas?

– Lai to pa īstam saprastu, ir vajadzīgs super intelekts, kāds dievišķs redzējums, ir jāizzin precīzās zinātnes, jāatceras visa informācija, jāatpazīst cēloņu-seku rindas. Tikai tad cilvēks var ieraudzīt visas savstarpējas saiknes vienotaja organismā, kura nosaukums ir sistēma, sociums. Bet šāds, augsts intelekts piemīt labi, ja dažiem cilvēkiem uz šīs planētas Zeme.

Pārējiem to saprast ar prātu vai loģiski ziskaidrot nav iespējams, to var tikai sajust. Tam radīti mūsu stāvokļi, kurus sauc par jūtām. Balstoties uz tām, var sajust savu vietu zem saules, slimību iemeslus un veidus kā dziedināties, kur dabūt dzīvokli īpašumā, vai tā ir vai nav mana otra pusīte un kurā gadā mums vislabāk apprecēties, kad man iet darbā, kad labāk mainīt darbu utt. Vēl to var nosaukt par intuīciju.

Intuīcijai nav nekada sakara ar ekstrasensorajām spējām. Ja ekstrasensam nav tadas intuīcijas, tad viņi tieši tāpat kā visi citi kļūdās, lauž rokas un kājas, nokļūst nabadzībā utt. Intuīcija ir absolūts, 100%tīga telpas un laika izjūta.

— Tad man jautājums – kā šo intuīciju attīstīt?

– Visas pasaules reliģijas runā par to, ka viss sākas bernībā, kad mēs mācamies cienīt savus vecākus, radiniekus, tuvos cilvēkus. Tad intuīcija attīstāš, darot to lietu, kuru varu darīt tieši tagad, tāpēc, ka vienmēr ir kaut kas, kas man izdodas labāk kā citiem. Kāds smaida, kas lasa dzeju, kāds ārstē lūzumus…. Tas nāk no iekšienes. Profesiju iegūst ne no ārpuses, tā attīsta sēklas, kuras bija iesētas iekšpusē.

Kristus teica: “Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?…  Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj… Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Tiecieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas tiks dotas. (Mateja Evaņģelijs 6. daļa)

Dieva Valstība zemes iemiesojumā izskatās, kā absolūts iekšējais klusums – tikai nevajag to jaukt ar vienaldzību, bezatbildību, slinkumu un nekā nedarīsanu. Iekšējais klusums ir stavoklis, kurā tu skaidri, bez izkropļojumiem redzi visas savas spējas uz jebko. Tas arī ir tas stāvoklis, kurā ieslēdzas absolūta telpas un laika izjūta. Vēl to var nosaukt par intuitīvo uztveri, kad mirklī atnāk atbilde uz jautājumu: “Kas tieši šobrīd man ir jādara?”

Lai pie tā nonāktu, sevī ir jāiesēj vienkāršas patiesības sēkliņa: es kā individuālā apziņa neeksistēju atsevišķi no kolektīvās apziņas. Mēs visi sākam ar individuālās apziņas stāvokli, pec tam seko pareja uz kolektīvas apziņas līmeni. bet daudzi iesprūst egoistiskā “es, man, mans” stāvoklī.

Audzēdami kolektīvo apziņu, izejot ārpus sistēmas, matricas, mēs izejam dievišķajā apziņas līmenī, kur  savienojamies ar noteiktu pasaules kārtības apziņu, ar zināšanām par universāli sakārtotu Visuma kustību.

Taču viss sākas ar sapratni par to, ka darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un tevi visu piepilda ilgi gaidītais miers…

seklas67

Ir tāds dīvains un tik ļoti rets stāvoklis, ka daudzi par to pat nezina: kad tava uzmanība vērsta vienlaicīgu uz visu, kas ir ap tevi…

Tavs skatiens ne uz ko nekoncentrējas, tavs prāts neko neizvēlas un neko no tā, ko redz nevērtē…

Kā strādā tavs prāts? Tam vienmēr vajag pie kaut kā pieķerties. Izraut kādu no pūļa, kaut kam pievērst savu uzmanību, kaut kā to apdomāt, salīdzināt ar kaut ko citu. Aizskriet pie kaut kā nākamā. Ja apkārt viņam nebūs nekā interesanta, tavs prāts ir gatavs ieslīgt atminās par pagātnes notikumiem un pakalpīgi pasviest tev nākotnes ainas. Lai tikai tu vienmēr būtu aizņemts ar savu domu pārgremošanu un izdzīvošanu, vērtēšanu, birku karināšanu un iespaidiem. Vienu vārdu sakot visu to, kas aizved tevi prom no patiesās realitātes. No tā, kas notiek šeit un tagad un vienmēr tiek pasniegts tev nedalāmā kopuma vienotībā.

Šķiet, ka visa tava daba spītīgi pretojas faktam, ka, neizvēloties neko, kam koncentrēties un ko pārdomāt, tu iegrimsi pārdomās par visu uzreiz. Es to sauktu par meditāciju. Taču tulkojumā no latīņu valodas, vārds “meditācija” nozīmē “pārdomas”. Un es esmu spiests atzīt, ka vēl joprojām šim stāvoklim mums nav pienācīga nosaukuma. Tāpēc, ka vārds “pārdomas” šeit der vismazāk. Tas nenozīmē, ka tad, kad tava uzmanība vērsta uz visu, nekoncentrējoties uz kaut ko konkrētu, tavu prātu neapmeklē nekādas domas. Taču tas ir kā steidzīgas kaijas jūras malā, kas ielido tava prāta ārēs un brīvi atkal aizlido. Jo neviens tevī necenšas tās noturēt, domājot par tēmu, kuru uzdevis viens vai otrs ķērcošais putns.

Tad, lūk, tu vienkārši sēdi un skaties uz visu, kas paveras tavam skatam un neizrauj no tā neko atsevišķu. Un tevi visu piepilda ilgi gaidītais miers. Tāpēc, ka tev nekas nav jāizvēlas, tev nav ne pret ko jāizjūt kaut kāda īpaša attieksme, ko radījušas objektīvas pārdomas, vai subjektīva pieredze.

Viss uzreiz kļūst tik sabalansēts, harmonisks un vienots, ka var atspoguļoties tava patiesā Es spogulī kā harmonija, miers, laime un mīlestība.

Tu būsi ar to piepildīts tik ļoti, ka tev nebūs ne laika ne vajadzības ar savu skatu dzenāties pakaļ katram pāri lidojošam izsalkušam putnam. Tas arī nozīmē, būt šeit un tagad – tagadnē. Būt sev pašam. Būt pat ne blakus Dievam, bet būt Viņā…. Skatīties uz pasauli mīloša Dieva acīm…

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis