Būt brīvam

 

15078725_1292660104139636_8827226061913672450_n (1)Apzināta dzīve sākas brīdī, kad tu pārstāj gaidīt no pasaules un apkārtējiem cilvēkiem to, ka tie radīs apstākļus, kuros tu varēsi izpaust sevi vislabākajā veidā.
Daudzi gaida kompensāciju par grūto bērnību, nelaimīgo mīlestību un daudz ko citu, un šajās gaidās paiet visa dzīve.
Jo ātrāk tu apstāsies un beigsi automātiski kalt savus nereālistiskos plānus un gaidīt ideālos apstākļus, jo vairāk gadu tev paliks, lai varētu radīt pats sevi. Kamēr tu gaidi, tavs potenciāls guļ.

Darbību brīvība nav tas, ko kāds var dot, bet gan tas, ko tu pats vari paņemt.

Būt brīvam nozīmē būt dziļi atbildīgam un ētiskam. Patiesa brīvība nozīmē dziļu mīlestību, saudzību un cieņu pret visu, kas ir tev apkārt.

Brīvība nozīmē to, ka ne jau citi cilvēki ar savām uzslavām vai nopēlumiem mudina tevi koriģēt sevi, bet tu pats esi atbildīgs par to, kā tu rīkojies ar sevi un apkārtējo pasauli.
Ļoti bieži brīvību jauc ar egocentrisku izlaidību. Izlaidīgs cilvēks sevi noliek pasaules centrā un gaida, kad pasaule ar to samierināsies. Taču pasaule ir daudz lielāka un agri vai velu tā samīs tos, kas neievēro tās likumus.

Brīvība sākas ar to, ka tu pieņem sevi tādu, kāds tu esi un pasauli – tādu, kāda tā ir.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Viņa grib satikties ar tevi, nevis gudrām garīgajām koncepcijām

 

11390174_781162605331684_3117123475833436604_nEkharts Tolle saka:
«Attiecības ir domātas tam, lai padarītu tevi apzinātu, nevis laimīgu.».

Es saprotu, par ko viņš runā.
Daudzu gadu garumā es esmu klejojis pa garīgo tuksnesi. Neauglīgu izolācijas, sadrumstalotības un pasaules noliegšanas un paša pārākuma sajūtas tuksnesi («Es esmu apgaismotāks kā citi, vairāk atmodies, vairāk apzināts, brīvāks un vairāk garīgi attīstīts, kā parastais mirstīgais»).
Atgriežoties reālās, sazemētās, neideālās intīmās cilvēciskās attiecībās, es sajutu dzīvi kā patiesu piedzīvojumu.

Attiecības sāka uzjundīt virspusē tās lietas, no kurām es sevī vēlējos izvairīties, kuras vēlējos nospiest vai noslēpt daudzu gadu garumā. Visu, kas neierakstījās “apgaismota cilvēka ideālās garīgās dzīves koncepcijā”. Caur sāpēm un pazemojumiem man tika parādīts, ka es nebiju “gatavs”, ka nav nekāda “finiša” vispār nekur, ka “neapgaismotās” enerģijas vēl aizvien bango manī. Tās bija sevis nepieņemšanas enerģijas manī pašā. Tās alka gaismas, alka apskāvienu un radniecīgas attiecības…

Tāds sāpīgs un pazemojošsm šis ceļojums mani aizveda pie brīnumainas atbrīvošanās un atvieglojuma sajūtas. “Apgaismības smaka” (kā to sauc Marianna Kaplāne) neiztur godīgu attiecību slogu.

Tādas klišejas kā “manis nav”, “ir tikai apzinātība”, “esmu izgājis ārpus cilvēciskajām sajūtām”, “viss ideāli”, un “tā ir tikai tava projekcija” neiztur to, ka tavs tuvais cilvēks stāv tavā priekšā un lūdz godīgu, maigu, sirsnīgu attieksmi, bez visiem bla-bla. Viņa redz tev cauri visās tavās spēlēs. Un es aicinu tevi satikties aci pret aci ar visu, kas rodas mirklī, kad guļat viens otram blakus.

Viņa vēlas satikties AR TEVI, nevis ar tavām gudrajām garīgajām koncepcijām. Nav kur skriet un nav kur slēpties.

Es pateicos jumsm visas spēcīgās, gudrās, skaistās sievietes, kuras man mācīja mīlēt, klausīties, saņemt un būt saskaņā. Šis ceļojums nekad nebeigsies…
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vienkārši būt, un ar to pietiek

evgenij-yulkin1

Man dzīvē ir bijuši dažādi skolotāji. Slaveni profesori, pazīstami psihoterapeiti. Taču mēdz notikt tā, ka tikšanās ar kādu, kuram nav nekādu regāliju un nosaukumu, bet varbūt pavisam pamestu, var dot vairāk kā simtiem stundu, pavadītu auditorijās.
Tā bija arī toreiz. Es biju praksē bērnu klīniskajā slimnīcā. Tas notika pirms Jaunā gada, un mūsu nodaļā visus mazos pacientus vecāki jau bija paņēmuši uz mājām. Slimnīcā palika tikai bērni, kurus nebija kam “paņemt”.
Pie mums vērsās sieviete-voluntieris no citas nodaļas, kura kopa puisīti no bērnu nama. Un mēs devāmies strādāt. Mana kolēģe – pie sievietes, bet es – pie bērna. Mani iepazīstināja ar viņa dzīves stāstu. Tas bija ļoti bēdīgs. Puisītim bija tikai seši gadi, un viņa dzīvē bija jau neskaitāmas drāmas un traģēdijas.
Es līdzi biju paņēmusi papīru un zīmuļus. Nedaudz zināšanu par bērnu psiholoģiju. Bailes un izlēmību.
Jau palātā es uzzināju, ka viņu tikai pirms dažām stundām atveduši no reanimācijas nodaļas. Vinam bija temperatūra un trubiņa kaklā.
Es apsēdos blakus, kaut ko teicu, pajautāju, kā viņš jūtas. Viņš gulēja ar muguru pret mani, smagi elpoja un neatbildēja.
Es sēdēju un sapratu, ka te ar savu psiholoģiju es esmu vienkārši nevietā. Aiz sienas kolēģe jau sarunājas ar sievieti. Man bija atvēlēta stunda, un tā man bija kaut kā jāizdzīvo blakus šim mazajam cilvēciņam.
Es nezināju, ko darīt. Intuitīvi mana roka pastiepās pie viņa, un es atcerējos par to, ko šobrīd rakstu šeit.
Es uzliku savu roku viņam uz muguras, tādas maziņas, ka mana plauksta gandrīz pilnībā to nosedza. Viņš nekustējās. Tikai ar grūtībām elpoja.
Es nesūtīju vinam “enerģiju”. Es nenovēlēju ātrāku izveseļošanos. Es nežēloju viņu. Nedomāju par viņa grūto likteni. Es VIENKĀRŠI BIJU BLAKUS. PILNĪBĀ. Es ne par ko nedomāju un neko negribēju. Es dzirdēju viņa smago elpu. Un turēju roku uz viņa muguras.
Tā es nosēdēju minūtes divdesmit, pajautāju, vai viņš vēlas, lai es noņemu roku. Viņš teica: “Nē!”. Tas bija viņa pirmais vārds.
Tā es nosēdēju vēl kadu laiku, kamēr sajutu, ka roka ir notirpusi. Atcerējos papīru un zīmuli. Es teicu, ka varu viņam kaut ko uzzīmēt atmiņai par mūsu tikšanos. Viņš teica: “Helikopteri”. Tas bija viņa otrais vārds. Es centos atcerēties, ka izskatās helikopters, un uzzīmēju kaut ko līdzīgu. Un noliku zīmējumu viņam blakus.
Es atkal noliku roku uz viņa muguras.
Kad vizītes laiks bija beidzies, es teicu, ka man laiks iet. Viņš pagriezās ar seju pret mani un teica: “Paldies!”.
Tas bija viņa trešais vārds.
Es devos prom ar dīvainu sajūtu. It kā pirmo reizi dzīvē būtu bijusi patiesi noderīga. Neizdarījusi neko no tā, kas “bija jādara”. Es izdarīju Visu.
Kopš tās dienas ir pagājuši daudzi gadi. Pa šo laiku man bijušas ļoti daudz mācībstundas un atklājumu. Bet šo tikšanos es atceros vienmēr.
Šis puisēns man uzdāvināja iespēju saprast, ko tas nozīmē: Būt Blakus. Vienkārši BŪT BLAKUS.
Pateicoties vinam, es beidzot sajutu, ko tas nozīmē. Un sapratu, ka dažkārt tas ir pats vērtīgākais no visa, ko mēs varam dot. Savu klātbūšanu.
Mēs ne vienmēr varam kaut ko izdarīt. Mēs ne vienmēr zinām, kā remdēt otra sāpes. Ir tādi momenti dzīvē, kad vajadzīgs vienkārši izdzīvot. Un tad mūsu palīdzība viņam var būt tikai traucēklis. Bet mēs vienmēr varam vienkārši BŪT. Būt blakus. Dalot ar viņu šo dzīves mirkli. Droši vien šī tikšanās toreiz bija vērtīga mums abiem. Viņš nebija viens. Savās sāpēs. Un es nebiju viena. Savā apjukumā. Mēs bijām Kopā.
Tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti – vienkārši BŪT. Apjukušam, nobijušamies, vājam, stipram, priecīgam vai skumjam. Neko nedarot, neko nemainot. Neko neprasot. Nepretojoties tam, kas ir. Nepretojoties tam, kas esi tu un kā dzīvo šo dzīvi. Bet Tu Esi. Un ar to pietiek!
Autors: psiholoģe Anna Ļevčenko
Foto: Jevgeņijs Juļkins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve pēc garīguma

MK-Tran

Tavs medusmēnesis ar garīgumu agri vai vēlu beigsies. Pie kam, noteikti beigsies ar vilšanos tajā. Tomēr nevajag no tā atvadīties, jo šī atvadīšanās būtu priekšlaicīga. Īsts romāns ar to ir iespējams tikai pēc līdzīgas sķiršanās.

Vilšanās garīgumā ne tikai ir neizbēgama, bet arī ir ļoti vajadzīga. Kaut vai tāpēc, lai atņemtu tam šarmu. Tava garīgā dzīve pa īstam sākas tikai tad, kad tevi vairs nebiedē atkārtota iegremdēšanas tajā. Kad tu būsi nedaudz pavāļājies cinisma dīvānā.

Aizies no tavas dzīves vairums grāmatu, bet tās, kas paliks, tev būs kā seni draugi, kuri nav jāpārskata. Ja nu vienīgi pāris lapas mēnesī. Pazudīs vairums prakšu, bet ar tām, kuras paliks, tu jutīsies ļoti dabiski un ērti. Kā, staigājot savās iemīļotajās džinsās un t-kreklā, kurus var valkāt un valkāt.

Pazudīs vairums tavu garīgo centienu, bet tie daži, kas paliks, tiks uztverti ne vairs kā centieni, bet vienkārša nepiespiesta elpošana. Labi sākumā, vidū un beigās.

Nebūs vairs nekādas vajadzības vairīties no tā, kas agrāk skaitījās “negarīgs”. “Negarīgums” pārstās būt par barotni garīgajiem “tā vajag” un “tā jādara”. Vainas sajūta par liekajām kalorijām vai sliktajām ziņām nomainīsies ar labestīgu vērošanu, kas neradīs problēmas brīžos, kad esi ļāvies savām vājībām. Kad mēs ēdam sazin ko, vai lasām sazin ko, no tā neradīsies problēma, vai mēs to darām apzināti, vai – nē.

Lai ar kādu lietu mēs nodarbotos, tā neizrietēs tikai no viena mūsu aspekta, galvenā, kas valda pār visiem citiem. Bet gan no tā, ko par svarīgāko uzskata sirds. Varētu šķist, ka mēs kļūstam slinkāki, kā agrāk. Bet patiesībā mēs daram daudz vairāk, jo pārstājam karot ar sevi.

Tā vietā, lai karotu ar savām vājībām, mēs tās pārnesam savā sirdī. Tā vietā, lai atbrīvotos no savām negatīvajām īpašībām, mēs attīstam labāku savu attieksmi pret tām.

Lielā mērā par mūsu ceļu kļūst tuvība nevis atgrūšana.

Meklēšana dod vietu dziļai dzīvei. Vēl joprojām rodas jautājumi, taču tie prasa kaut ko daudz reālāku, kā parastas atbildes. Saskaņa ar realitati kļūst par atbalstu, bet ne mērķi. Detaļas vairs nav vienkārsi detaļas. Koncentrēšanās uz to, kas var notikt, dod vietu uzmanībai uz to, kas ir šobrīd – šeit un tagad. Tas nozīmē, ka cerība (nostaļģija pēc nākotnes) tiek nomainīta pret ticību (radikālu ticību tagadnei).

Mēs varam šķist vairāk egoistiski, bet mūsu egoisms mums netraucēs. Mūsu tieksme pēc pilnīgas pamošanās saglabāsies, bet nebūs vairs izmisumu un ambīciju, kas to agrāk ierobežoja. Tur, kur mēs agrāk steidzāmies, tagad vairs nebūs steigas. Būs vienkārša tā fakta pieņemšana, ka mēs jau esam piesieti trosei, kas mūs velk. Un pat tad, ja mēs novirzīsimies no ceļa, mēs vienalga paliksim uz tā.

Dzīve pēc garīguma – ir sākums patiesam garīgumam. Bez salūtiem, aplausiem un paplikšķināšanas uz pleca. Bez vajadzības parādīt sevi kā garīgu cilvēku. Tas ir sākums personīgajam NEKAM.

Ne jau tajā izpratnē, ka kaut kas tiek iznīcināts, bet gan jaunatklāsmē. Sākums īstai individualitātei. Ikdienišķais KAUT-KAS koncentrējies uz ES – individualitāte, dod vietu NEKAM, kurā tad, ja labi to kopjam, rodas telpa autentiskam “pašam” – individualitātei koncentrētai uz Esību.

Mēs ejam no virspusējības virzienā uz dziļumu un pec tam atgriežamies dziļi virspusēji.

Mēs virzāmies no virspusības augšup un dziļumā, apzinoties, ka atnāk un aiziet “ES”, bet “MĒS” paliek. Dzīve pēc garīguma ir diezgan paradoksāla lieta. Neviens, kāds, nekas, viss, kustība, miers – ir tikai prāta pretmeti. Realitāte tie ir ne tikai neatdalāmi, bet arī nedalāmi ar to, kas to apzinās.

Uz katru šeit radušos jautājumu atbilde būs klusums. Klusums – atbilde. Citiem vārdiem sakot VISS atbild…

Dzīve pēc garīguma ir veltīta tam, KAS PATIEŠĀM IR SVARĪGI. Viss, kas notiek ir prakse. Katrā situācijā ir iespēja. Skolotāji ir visur. Nav brīvības no mūsu brīvības. Aiziet prāta putas, atmodinot un atbrīvojot ķermeni, zemi, atbrīvojot Garu, izjaucot visus mūsu sapņus. Atverot mūs tam, kā dēļ mēs esam nākuši šai pasaulē un kas mēs esam.

Dzīve pēc garīguma ir pastāvīga miršana. un vairs nav bail piecelties no pelniem. Tas viss ir parasts notikums. Te tūkstošiem ciešanu un tūkstošiem prieku sajaucas bezprecedenta dziesmā, ar bezgalīgām notīm, bet mēs pārvēršamies par skanīgu mūziku. Kurā viens mirklis sevī ietver visus mirkļus.

Autors: Robert Augustus Masters, PhD
Foto: MK-TRan
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Palēnināties…

paleninaties

Marusjai, kas reiz man iemācija apskaut kokus.

Pirms dažiem mēnešiem es sajutu nopietnu vajadzību palēnināties. Apzināti “nomest apgriezienus” un iemācīties savas dienas dzīvot mierīgāk. Pārstāt izmisīgi irties līkumos starp peldošajām koku atlūzām un, apturot airus, ieklausīties klusumā.

Dzīve savā dāsnumā atgādina izmanīgu tirgotāju – tā gatava notirgot zem letes dažādas kārdinošas mantas, lūrot aiz stūra, ar sev raksturīgo: “ei, panāc šurp, puis!”. Gribas gan tur, gan to, gan ar tiem, un vēl ietiniet man, lūdzu, šo. Nē, nebūs gana, nepietiks!

Palēnināties nozīmē reiz apsēsties ar zīmuli un bloknotu rokā, un noskaidrot, kas tad tev īsti šobrīd ir svarīgi, kas ir svarīgi perspektīvā un kas tik ļoti kārdina. Laimīgi cilvēki ir stipri savos sapņos, bet ne tajos, kas savai iekšējai lietošanai galvā, bet uz tiem, kuru piepildīšanu tev patiešām ir milzīga vēlme iet, skriet, peldēt, kārpīties augšup pa stāvu sienu, neskatoties uz karstumu, caureju un šauriem zābakiem.

Kad palēninies un ļauj aiziet vilcieniem, sadegt biļetēm, atpalikt no grupas un apmaldīties brīnumainā mežā, jēga atrodas zem papardes lapām, zem zaļajām sūnām, aiz koka paslēpušās lapsas skatienā. Kad vēl nav smieklīgi, bet nav arī bail. Tu mācies pateikt “nē” – un tajā pat brīdī iestājas tads dziļš un skaists klusums, kad var dzirdēt, kā no aira nokrīt ūdens pile un atsitas ūdenī, kā atbalsojas ieelpa un izelpa kļūst par migliņu, un kā brīnišķīgs sapnis par upi pārklājas miers, un straume tevi aiznes sev līdzi kā kafiju līdzņemšanai.

Palēnināties īpaši veselīgi ir tad, kad sāk trūkt spēka pretoties, un no vēlmēm ir palikušas  tikai dažas – gulēt, klusēt un, lai neviens netraucē.  Un nav vajadzīgas nekādas kustības un sajūtas, visu, ko varēji tu atstāji, kā ir, “processing error”. Pats kvēlākais sapnis – palīst gultā zem segas un gulēt, lai prāts nepaspētu izložņāt visus dienas laikā noglabātos iespaidus, atmiņas, bildītes – tas arī ir noguris, droši vien tāpēc arī sapņo kaut kādus murgainus sapņus.

Programma maksimums – vienkārši vakarā atgriezties mājās vienā veselā gabalā: neizšļakstīt sevi pa ceļam līdz galam, un neatsisties pret asiem stūriem.

Es sen jau to sapratu, ka tikai tad, kad tev ir spēks, tev ir arī uzmanība. Klausīties ar visu savu būtni, nevis pa ausu galam, iedziļināties būtībā, nevis “nobraukt pa virsu”, pažēlot, apskaut, noglaudīt, nevis pamest ierasto “viss paries”. Tāpēc, ka kopā ar “visu” pāries vēl kaut kas ļoti svarīgs – tava spēja ieraudzīt cilvēkos dzīvo. To, kas sāp un atbalsojas, kopīgu visiem, un nevis “sakiet, vai jūs kādu mīliet?” – “Nē, man slinkums!”.

Palēninājusies es atkal sajutu tirpas pirkstos no vēlmes fotogrāfēt. Es taču biju pārliecināta, ka to vairs nekad nedarīšu, ka neņemšu rokās kameru, ka neskumšu pēc bedrītem svešos vaigos un visuma acu zīlītēs, to kosmosu, kas atklājas brīdī, kad tu nospied slēdzi.

Palēninājusies es ievēroju, ka biežāk esmu sākusi apskaut cilvēkus, ievērot viņu dzimumzīmes, redzēt saikni. Tikties un atvērties bez bailēm par to, ka kaut kad un kaut kur atbalsosies. Galu galā, ir jāuzskata sevi par kaut ko ļoti īpašu un svarīgu, lai pārdzīvotu par to, ka var ciest mana reputācija. Bet es? Vai tad es esmu tāda? Es esmu bulciņa 🙂

Autors: Olga Primačenko
Avots: http://.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Atliktā dzīve

pec tam3

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS

Klausies savā Dvēselē

dvesele44

Kā tu domā, kāpēc dažiem cilvēkiem ir maģiskas spējas, bet citiem nav? Kāpēc tādam, it kā ar neko neievērojamam cilvēkam, ir brīnumainas spējas, bet otram – gudram, cienīgam, diplomētam – nav? Kā “aizrakties” līdz patiesībai? Lai arī cik grūts šķistu šis jautājums, patiesībā nekāda lielā noslēpuma tur nav. Viss noslēpums ir pašā Personībā. Apzinātībā. Sevis apzināšanās – lūk, kas IR jāmācās.

Dvēsele ir tīra apziņa. Un cilvēka ķermenis ar Dvēseli ir saistīti ar noteiktām enerģijām. Lai labāk izprastu šo saistību, to var salīdzināt ar darbu pie datora: dators ir cilvēka ķermenis, mātes plate – sirds, cietais disks – atmiņa, procesors – smadzenes. Tu esi datora lietotājs – tīrā apziņa, Dvēsele. Tāpat kā lietotājs ar datorprogrammu palīdzību risina savus uzdevumus, Dvēsele ar dažādu analoģisku Visuma programmu palīdzību, risina uzdevumus, kuri uzdoti risināt mūsu Personībai un tās attīstībai katrā “Šeit un tagad” momentā.

Fiziskais ķermenis ir materiāls objekts un tas vibrē zemākās frekvencēs, savukārt Dvēsele – augstākās. Ķermenim augstāko frekvenču vibrācijas nav pazīstamas, tāpēc tam ir grūti noticēt tam, ko tas nav redzējis un jutis, tāpēc bieži vien tas vēlas pavisam ne to, ko vēlas mūsu Dvēseles programma.

Senajam cilvēkam piemita spējas, kuras šodien, dotajā cilvēces attīstības etapā, pieņemts uzskatīt par pārdabiskām. Un viss tikai tāpēc, ka agrāk starp Dvēseli un ķermeni nebija tāda sķēršla kā attīstīts Prāts un Intelekts. Jo ātrāk attīstas cilvēce, jo dziļāks bezdibenis šķir prātu un Dvēseli.

Senie cilvēki dzirdēja dabu, zināja dziļākās dabas vibrācijas, un dabiskā ceļā uzzināja tās Likumus visās tās izpausmēs. Šodienas valodā runājot, viņiem piemita augstākā apziņa. Viņiem bija atvērta, tā saucamā, “trešā acs”.

Taču pēc tam cilvēce uzsāka tehniskā progresa attīstības ceļu, kam bija nepieciešama ātra prāta spēju attīstīšana – ne garīguma, un tā lielākā daļa cilveku zaudēja šīs pārdabiskās spējas. Un tomēŗ, daudzi turpināja uzturēt un attīstīt šīs savas spējas dažādos garīgajos zemes centros.

Mūsu prātam ir atmiņa, kas rada savu realitāti. Ar prāta palīdzību mēs interpretējam informāciju, kuru paši esam uzkrājuši, un tā radām katrs pats savu realitāti.

Taču prāts vienlaicīgi traucē attīštīties mūsu augstākajai apziņai. Vai tev ir gadījušās situācijas, kad, neskatoties uz to, ka tu ļoti kaut ko vēlies, tu tomēr turpini sevi pierunāt “Priekš kam man tas vajadzīgs? Iztikšu!”. Tās ir Dvēseles un Prāta pretrunas. Tava petiesā “Es” un analītiskā prāta.

Turpinot to pašu datora analoģiju, Lai pārbaudītu, vai tava datora programmās nav vīrusi, tiek uzstadīta antivīrusu programma. Gadās, ka datorā ir uzinstalēta kāda ļoti vajadzīga un vērtīga, lai arī nelicenzēta programma, kuru šis antivīruss meklē, atrod un cenšas izdzēst, jo uzskata to par vīrusu.

Tas ir tāpat kā mūsu prāts – antivīruss, kas “padara nekaitīgas” mūsu Dvēseles programmas. Mūsu patiesā “Es” programmas. Tā arī Prāts apklusina Dvēseles izpausmes. Pēc kāda laika, kad prāts kā antivīrusu programma ir labi pastraājis, mēs zaudējam spēju atpazīt savu patieso ceļu, savu sūtību, kā sekas bieži vien ir dzīves jēgas pazaudēšana.

Mūsu Dvesele ir Dieva dāvana, kas vienmēr skaidri zin, kas mūs sagaida un kā jārīkojas katrā momentā. Žēl, ka esam aizmirsuši, kā ar to rīkoties. Žēl, ka mēs to nedzirdam.

Prakse “Saruna ar Dvēseli”

Ir kada brīnumaina prakse, kas ļauj skaidri sadzirdēt Dvēseles sarunu ar tevi.

Kad nevari atrast atbildi uz kādu jautājumu, vai mokoši centies izšķirties starp divām izvēlēm, parunājies ar savu Dvēseli, atstāj problēmas atrisināšanu tās ziņā. Lai to izdarītu, ir jāuzdod savai Dvēselei vienkāršs jautājums, un pēc tam noteiktā laika posmā jāieklausās savā iekšējā sajūtā, savās emocijās. Savā prātā nolem, ka uz dzīvībai svarīgo jautājumu, esi devis apstiprinošu atbildi, pēc tam pilnībā atslēdz savas domas un nomierinot prātu, paliec klusuma stāvoklī, kurā nedzirdi savas domas, bet klausies emocijās. Padzīvo pāris dienas ar savu prāta pieņemto atbildi, un sajūti savas emocijas. Ko tu jūti? Ja tev Dvēselē, domājot par šo pieņemto lēmumu, nav komfortabli, tātad esi izvēlējies neparezio risinājumu. Ja – gluži otrādi, tu 100% jūties komfortabli un labi, tātad esi pieņēmis pareizo lēmumu, un tātad šo lēmumu mudinājusi tev pieņemt Tava Dvēsele.

Atceries, ir taču bijis tā, ka pēc kāda notikuma, kad viss jau aiz muguras, tu sev saki: “Es taču zināju, ka tā notiks!” Un tā arī ir mūsu patiesā “Es” izpausme, ko izsaka mūsu intuīcija.

Lai saprastu savu Dvēseli, savu augstāko “Es”, ir jācenšās pastāvīgi atrasties sevis apzināsanās stāvoklī, savu nolūku, vēlmju un darbību apzināšanās stāvoklī.

Un tad tevī jau pec laika atklāsies šīs pārdabiskās spējas, kas bija Senajiem, un šodien ir vien retajiem, tiem, kuri iet soli solī ar Lielo Pārmaiņu Laiku.

Avots: kvantovyj-skachok.ru
Tulkoja: Ginta FS