Kāda ir pasaule?

0452

Iedomājies, ka tu ej pa ceļu, un tev apkārt paveras brīnišķīgs skats. Tu jūties nevesels, tev ir slikts garastāvoklis, un tu neesi noskaņots baudīt dabu. Paiet dažas dienas, un tu, braucot pa to pašu ceļu, iesaucies: “Ak, Dievs, cik skaisti, kā es to neredzēju agrāk!”
Vajadzēja vien tev pašam izmainīties, un pasaule kļuva skaistāka.
Vai arī tāds piemērs. Aiz loga stipri līst un, skatoties caur aizsvīdušajām loga rūtīm, kalnu un koku aprises šķiet izplūdušas. Tev rodas vēlme iziet ārā un kaut ko izdarīt ar kalniem un kokiem. Nesteidzies – labāk pārbaudīsim tavu logu. Kad lietus beigsies, tu paskatīsies uz tiem pašiem kalniem un teiksi: “Cik ļoti viss apkārt ir izmainījies!”
Cilvēkus un visu pasauli mēs neredzam tādus, kādi tie ir, bet tādus, kādi esam mēs paši.

Tāpēc vienu un to pašu parādību un vienu un to pašu cilvēku mēs uztveram dažādi.

Mēs redzam pasauli nevis tādu, kāda tā ir, bet tādu, kādi esam mēs paši.

Entonijs de Mello “Apzinātība”
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Dari, kā es saku!

stingra mamma3

«Sasveicinies! Obligāti sasveicinies!», — atgādina mamma, pavadot savu bērnu grupiņā.
«Ieiesi grupiņā, noteikti sasveicinies ar visiem!», — tās iedvesmota, turpina cita.

Es aizdomājos. Dīvaini, kāpēc tieši šīs mammas ģerbtuvē pašas ne ar vienu nesasveicinājās… ? Nākamajā dienā, kā pēc pasūtījuma, mani gaida turpinājums.
«Tu esi vīrietis vai lupata? Īsts vecis vienmēr apģērbjas pats!», — zinātājas tonī apgalvo vēl kāda mamma. «Vecis» tajā pašā brīdī bezpalīdzīgi plikšķina acis. It kā jau viņam nav nekādas pretenzijas, lai parādītu savu patstāvību, taču mammas stingrie apskāvieni to neļauj darīt.
Iekšējais dialogs, kas norisinās manā galvā, noved pie pēkšņas atklāsmes. Cik gan daudz problēmu rodas no tādas vēlmes uzspiest darīt to, ko pats nedari. Ieteikt to, ko pats nekad neesi mēģinājis. Aicināt uz turieni, kur pats nekad neesi bijis.

Savulaik mūsu valstī apsolīja komunismu. Un, kaut arī dzīvē to neviens nebija redzējis, entuziasms, ar kādu visus gribēja aplaimot, vienkārši pārsteidza. Un, ja runājam par reliģisko fanātismu…
Nedaudz aizrāvos.

Nav grūti pārliecināties par to, ka bērnu audzināšanā pati bezjēdzīgākā lieta, ir izmantot dažāda veida norādījumus un lozungus. Savukārt personiskais piemērs ir pavisam cita lieta. Un, ja bērns uzvedas kaut kā “ne tā”, tad, visticamākais, šo “ne tā” viņš ir iemācījies no vecākiem, ģimenē. Un, pat tad, ja šķiet, ka no vienaudžiem, tātad vecaki ir labi sagatavojuši augsni.

Un es uzskatu, ka tad, kad šķiet, ka jāpakoriģē kaut kādi momenti bērna uzvedībā, pirmkārt, ir jēga pašiem vecākiem pastrādāt ar sevi.

Mēs prasām no bērniem cieņu pret vecākiem cilvēkiem, taču pievērsiet uzmanību, kā paši izturamies pret saviem vecākiem. Vai mēs izturamies pret viņiem ar cieņu, vai tomēr – vairāk kā patērētāji?
Bērns izmētā drēbes – iespējams, vecāki paši nav pieraduši pie kārtības mājās?
Zēns dara pāri meitenēm – varbūt viņa tēvam jāpārskata sava attieksme pret savu sievu?
Bērns ļoti bieži ir kaprīzs, stūrgalvīgs, bet varbūt jūs paši mīlat strīdēties? Kaut gan, drioši vien, ka nē. Droši vien tie ir citi, kas nezin kāpēc ar jums strīdās, jūs taču vienmēr runājat tikai pareizās lietas.
Ja pie mēģinājuma paskatīties uz sevi no malas, pirmā reakcija ir kaut kas līdzīgs “Ar mani taču viss kārtībā”, ir vērts padomāt. Visticamākais, tas nozīmē, ka jums vienkārši trūkst apzinātības, lai ieraudzītu sevi un savus trūkumus. Īpaši tad, ja daudzas lietas jau sen kļuvušas par ieradumu. Tātad, pirmkārt, jāsāk piestrādāt pie savas apzinātības. Un tas nav viegli. Pie tā jāstrādā regulāri – katru dienu.
Veiksmi jums darbā ar sevi!

«Labi pateikts, pareizs vārds, kuram pats cilvēks neseko, ir tikpat neauglīgs kā brīnišķīgs, krāšņs zieds bez aromāta» — Buda

Autors: Mihails Koļesņiks
Tulkoja: Ginta FS

 

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē

mirt Marta

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē.
Kad tu pamosties, tu vairs neesi sastindzis

Tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nespēj sevi mierināt ar vecajām pasakām par labo un ļauno, un nomierināt sevi ar pozitīvo domāšanu.
Apzinātības gaismu vairs nav iespējams izslēgt. Tu vairs nevari paslēpties no sevis. Nekur.
Tu jūties dzīvāks kā jebkad agrāk. Tava caurlaidības spēja ir bezgalīga. Un viss iziet caur tevi: sākot no paša dziļākā izmisuma līdz visaugstākajai prieka sajūtai. Atšķirība ir tikai tajā, ka tagad tu ar to visu vairs neatrodies kara stāvoklī. Tu ļauj visām sajūtām plūst caur sevi. Tu nenosodi un necenties no tām atbrīvoties. Tu esi to māte un svētnīca. Tu vairs nekad nevienu neapvainosi.

Tev vairs nav fiksētas identitātes. Un no prāta skatu punkta, tu vairs nezini, kas esi. Un, neskatoties uz to, tu zini, ka tas ir daudz dziļāk, kā jebkad agrāk. Tu esi dzīvs. Tu esi pati dzīve, neatdalāma no zvaigznēm, mēness, ziediem un kokiem.

Dažkārt šī brīvība izsauc galvu reibinošu sajūtu. Kā piedzimšanu laikā no jauna. Kā veco cerību miršanu ik dienu.
Tu redzi: pašreizējai neskaidrajai realitātei nav iemesla. Tu dzīvo stāvoklī, kad drošības nav vispār, nav kam pieķerties, un vairs neviena koncepcija neatnesīs komforta sajūtu nogurušajam prātam.

Taču, neskatoties uz to, tu līdz kaulam izjūti visdziļāko Pašas Esības drošības sajūtu. Tu zini, ka vienmēr vari uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja tā ir bezjēdzīga un līdzinās ellei.

Tu nekad nesauksi sevi par “apgaismotu cilvēku”, tu nekad nedomāsi, ka esi labāks vai sliktāks par citiem cilvēkiem. Tu vairs sev nemelosi par to, ka ir atbildes. Tu par sevi nevienam skaļi nepaziņosi, jo zini, ka pats esi vislielākā ilūzija

Tas ir tik vienkārši, esot tādam atmodušamies, ir viegli nokļūt pašreizējā momentā. Tajā pat laikā, tas nemaz nav tik viegli, jo tava vecā realitāte ir sašķīdusi miljardos lausku, bet vecā sardze ir pametusi savu posteni.
Un tu esi trauks visiem pasaules priekiem un bēdām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka tu visu to kontrolē. Tas nav tik vienkārši,  būt atvērtam dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas pasaules sāpes. Tas nav tik vienkārši – dažkārt justies svešam svešā zemē, kad tu sevi zini sevi kā Mīlestību vairāk, kā jebkad agrāk. Tas nav tik vienkārši – sev apkārt redzēt cilvēkus, kuri tik daudz ko ir aizmirsuši.

Tas nav tik vienkārši – vairs neierakstīties sistēmās, kuras sola tik daudz laimes, bet dara tās labā tik maz.

Un tomēr, tā ir cena, ko tu maksā par absolūto brīvību. Tu nevari būt pilnībā pamodies bez pilnīgas veco sapņu miršanas. Neviens nevar dzīvot, nepametot pazīstamā zonu.
Es noliecu galvu to priekšā, kas iet pašo biedējošo un vienlaicīgi aizraujošo ceļu.
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Marta Bevacqua
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus…

2087905-R3L8T8D-650-368046

Vai zini, ka vairums cilvēku ir palaiduši garām visu savu dzīvi? Dzīve – tas nav tad, kad stāvi kalna galā un priecājies par saulrietu. Dzīve nav tas brīdis, kad stāvi pie altāra un gaidi savu mīļoto, vai arī kad piedzimst tavs bērns, vai arī, kad tu peldi dziļumā un satiecies ar delfīnu. Tie ir tikai fragmenti. Desmit-divpadsmit smilšu graudiņi, izkaisīti esības tuksnesī.
Šie smilšu graudiņi nav dzīve. Dzīve – tas ir tad, kad tu tīri zobus, taisi brokastu maizītes, skaties ziņas, gaidi pieturā autobusu. Katru dienu notiek tūkstošiem mazu notikumu un, ja tu tos neievēro un neskaties uzmanīgi, neatceries, un uzskati tos par niekiem, var palaist garām visu. Var palaist garām visu dzīvi.
Tonijs Džordans “Plus viens”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Proti klusēt

kluset

Proti klusēt. Lai pļāpāšana atkāpjas, dodot vietu dziļai, patiesai, cilvēcības piepildītai klusēšanai.

Nav viegli iemācīties klusēt.
Apsēdies, paņem savā rokā sirgstošā roku, un mierīgi saki: es priecājos būt ar tevi… Un apklusti, esi kopā ar viņu, neradi starp jums nenozīmīgu vārdu  un virspusēju emociju pasauli. Lai tavs apciemojums viņam dara prieku, lai viņš zin, ka būt ar viņu, tev ir prieks. Un tu atklāsi to, ko es ne reizi vien esmu atklājis pedējos 30-40 gados: kaut kādā brīdī cilvēki kļūst spējīgi runāt, – runāt nopietni, runāt dziļi, pateikt to nedaudzo, ko ir vērts pateikt. Un atklāsi kaut ko vēl brīnumaināku: ka arī tu pats esi spējīgs runāt tieši tā.

Metropolīts Antonijs Surožskijs
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Tur, kur ir ieelpa, jābūt arī izelpai

miers16

Budda ir aprakstījis trīs slinkuma veidus.
Pirmais – tas slinkums, par kuru mēs visu lieliski zinām. Tas ir tad, kad mums nav vēlmes neko darīt, kad mēs ļaujam palikt sev gultā ilgāk, tā vietā, lai celtos un strādātu.

Otrais – tas ir slinkums, kad mēs nepareizi izjūtam paši sevi – domāšanas slinkums. “Es nevaru neko izdarīt  Citi cilvēki meditē, nodarbojas ar dazādām praksēm, var būt apzināti un labestīgi, dāsni, bet – ne es. Tāpēc, ka es esmu pārāk stulbs”. Vai gluži otrādi: “Es esmu ļoti dusmīgs cilvēks”, “Es nekad neko dzīvē neizdarīšu”, “Man nekas nesanāk, nav vērts pat mēģināt”. Tas ir slinkums.
Trešais slinkuma veids – pastāvīga aizņemtība ar pasaulīgām lietām. Mums vienmēr ir iespēja aizpildīt mūsu laika vakumu, nemitīgi uzturot savu aizņemtību. Pie kam visas šīs nodarbes var tikt uzskatītas par labām un vajadzīgām. Taču parasti tas ir veids, kā atbrīvoties no tikšanās pašam ar sevi.
Kad es izgāju no alas, daudzi cilvēki man jautāja: “Vai tā nebija bēgšana?” Es atbildēju: “Bēgšana no kā?” Tur, kur es biju, nebija ne avīžu, ne radio, ne televīzijas. Nebija ar ko parunāt. Ja kaut kas būtu noticis, man nebūtu pat telefona, pa kuru pazvanīt draugam. Es paliku viens pret vienu ar to, kas es biju un ar to, kas nebiju bijusi nekad. Nebija kur bēgt. No sevis neaizbēgsi.

Mūsu dzīve parasti ir tik ļoti piepildīta, un mēs esam tik ļoti aizņemti, ka ar grūtībām varam tajā atrast kaut minūti, lai pabūtu tie, kas esam. Tā arī ir BĒGŠANA.
Vienai no manām tantēm pastāvīgi ir ieslēgts radio vai televizors. Viņa nespēj atrasties klusumā. Klusums viņu biedē. Fona troksnis mūs pavada visu mūžu. Daudzi no mums ir tieši tādi. Mēs baidāmies no klusuma – ārējā klusuma, iekšējā klusuma. Kad nekas neienāk no ārpuses, mēs sākam radīt savu iekšējo troksni – viedokļus, spriedumus, pārskatām savus pagātnes notikumus, to, kas notika vakar un bērnībā. Fantazējam, sapņojam, kaļam plānus, skumstam vai baidāmies.

Klusuma nav. Mūsu trokšņainā ārējā dzīve ir vienkāršs iekšējā trokšņa atspoguļojums, mūsu pastāvīgās aizņemtības un kaut kā nemitīgas darīšanas atspoguļojums.

Nesen es sarunājos ar kādu brīnišķīgu austrāliešu mūku, kurš bija tik ļoti norūpējies par savu dharma-darbību, ka burtiski bija pārvērties par darbaholiķi. Viņš cēlās ap trijiem naktī un strādāja. Gala rezultātā viņš burtiski sabruka. Un sabruka visa viņa darbības sistēma, viņš vairs nespēja neko.

Viņa personība bija saistīta tikai ar darbību. Ar vienu darbību. Viņa darbs Dharmas labā izskatījās ļoti labdarīgs. Viss izskatījās tā, ka viņš patiešām dara labas lietas. Cilvēki viņu cienīja, viņš ievēroja visus sava skolotāja norādījumus, bet tagad, kad viņš vairs nebija spējīgs neko izdarīt – kas viņš ir? Viņam nācās iziet cauri smagai krīzei – jo viņš taču sevi asociēja ar to, ko var izdarīt un ko viņš var sasniegt.

Tagad viņš nespēj darīt neko un pilnībā ir atkarīgs no citiem cilvēkiem. Tāpēc es viņam teicu: “Kāda brīnišķīga un pārsteidzoša iespēja! Tagad, kad nevajag neko darīt. Var vienkārši būt”. Un viņš atbildēja, ka bija centies nonākt pie tā, bet viņu biedēja doma par nekā nedarīšanu, biedēja pati iespēja būt tam, kas viņš ir, bet ne tam, ko viņš dara.
Un te nu arī ir pats svarīgākais atslēgas moments. Mēs paši piepildām savu dzīvi ar darbībām. Un tā patiešām ir brīnišķīga, taču ir jābūt uzmanīgiem, lai tā nepārvērstos bēgšanā.

Es nerunāju par to, ka nevajag darīt labas un noderīgas lietas, bet tikai par to, ka tur, kur ir ieelpa, ir jābūt arī izelpai.

Mums ir nepieciešamas gan darbības gan meditācija un sevis apzināšanās. Mums nepieciešams ir laiks, kad esam vienatnē ar sevi un mūsu prāts ir mierīgs.

Autors: Tenzija Palmo “Dzīves sirdī”
Tulkoja: Ginta FS

… katrs no viņiem – svētais

sutiba9

Kad manā dzīvē dažādos veidolos atnāk ciešanu dēmoni, tie provocē manas dabas tumšās puses, mudina nīst, atstumt un kļūt nejūtīgai… Vēloties sagraut manu dzīvi, dēmoni sagrauj vien nevajadzīgo tās daļu.

Atbrīvojot neapturamo tumšo straumi, es atlaižu savu nikno daļu ar mieru, un tad iestājas kārta augstākajai apziņai. Tā atmostas pēc tam, kad kārtējā ego dusmu maska jau ir norauta. Pēc tam, kad viss līdz pamatiem ir sagrauts. Netīrumi mūsos krājas, kamēr vien mēs krājam sevī negatīvās emocijas un liekuļojam. Bet pietiek vien pareizi nodemonstrēt visas sava Es neglaimojošās puses, kad graujošais spēks kā vētra noārda visus mūsu lepnības torņus, parādot mums pašiem sevi no citas puses. Un pēc tam, kad mēs redzam sevi sakautus, iestājas dievišķīga miera un tīrības sajūta. Mēs redzam sevi uzvarētus savās pašu acīs, un tāpēc vairs nav no kā baidīties. Tad arī rodas spēks uzbūvēt Dievnamu..

Mūs māca nepieķerties nekam ārējam, taču aizmirst pašu galveno, aizliegt mums pieķerties savam ego.

Nezinot šo principu, tā arī dzīvojam, pastāvīgi asociējot sevi ar kādu, sev piedēvējot ierobežotu skaitu īpašību, labprātīgi sev pierakstot to vai citu programmu, “galvenais, palikt uzticīgam saviem principiem”. – lūk, kā tas skan. Taču tad, kad mēs pārstājam ķerties pie sava ego, pārstājam sevi asociēt ar kādu domu, īpašību, uzvedības, misijas komplektu, mes beidzot kļūstam Brīvi, mēs beidzot kļūstam Laimīgi.

Jo tikai brīvs un laimīgs cilvēks var kļūdīties, mācīties, krist un celties, zaudēt un iegūt, ciest un mīlēt. Nelaimīgie visziņi nevar atļauties sev tādu greznību. Ar lepnību sirgstošie nedod sev atlaides it nekur, un tāpēc ir nežēlīgi pret citiem.

Vai tu sevi atpazīsti? Brīnišķīgi! Tātad esi uz pareizā ceļa, mīļais brāli un mīļā māsa..
Atļauj sev kļūdīties, atbrīvo sevi un nebaidies atzīt, ka esi vientuļš savā pilī, un tu ieraudzīsi, ka tev apkārt ir miljoniem tādu brāļu un māsu. Un tu uzzināsi, ka tikai šodien viņi tadi paši kā tu: buntinieki, farizeji, zagļi un krituši cilvēki. bet rīt, ar tavas mīlestības rokas palīdzību, katrs no viņiem ir svētais.

Autors: nezināms
Tulkoja: Ginta FS