Kā atradināt prātu no pastāvīgā ieraduma runāt

APZINĀTĪBA

apzinātība16

Parasti pardomām mēs tērējam daudz vairāk laika, kā būtu nepieciešams – piecdesmit un pat simts reizes vairāk. Tādā veidā rodas fona stress un rodas noguruma sajūta. Mēs vairs nevaram baudīt ikdienišķas darbības – piemēram, apģērbšanās procesu vai pastaigu.

Pašreizējā mirkļa sajūta domās ir kā kaut kas ļoti vērtīgs, taču vienlaicīgi, arī kas tāds, ko var atlikt uz vēlāku laiku. Šis ir bloga “Rapititude” autora raksts par to, kā pievērst savu uzmanību reālas pasaules objektiem, nevis pārdomām par tiem.

Pirms pāris nedēļām, svētdienā es devos ciemos pie drauga, lai kopā noskatītos “Oskara” pasniegšanas ceremoniju. Es nolēmu, ka visu turpceļu domās nerunāšu pats ar sevi. Pēdējā laikā es ļoti bieži rīkoju šādus mikroeksperimentus, tādā veidā ievedot sevi stāvoklī “šeit un tagad” uz pavisam īsu brīdi.
Piemēram: vai es varu noturēt savu prātu fokusētu uz kaut ko, kas notiek trauku mazgāšanas laikā?
Katra vingrinājuma beigās es atgriežos sev normālā ikdienisķā stāvoklī.

Es apņēmos, ka šo 30 minūšu laikā, kuras vajadzīgas, lai nokļūtu drauga mājās (ieskaitot veikala apmeklējumu), es noturēšu savu uzmanību fokusētu tikai uz tiem notikumiem, kas notiek reālajā dzīvē un neļaušu sev iesaistīties mentālos dialogos. Tas nozīmē, ka es nolēmu uz kādu brīdi atlikt pie malas vārdus un pavērot visu apkārt notiekošo. Tas nostrādāja. Manu smadzeņu runājošā daļa praktiski apklusa, un es jau 600to reizi sapratu, cik pasaule savā būtībā ir skaista, un cik harmoniska – kad man izdodas uztaisīt pārtraukumu un nerunāt un nedomāt par to pastāvīgi.

Būtu ideāli visu dzīvi nodzīvot tādā stāvoklī: kad tu vienkārši vēro lietu norisi un nekam no tā, kas notiek, nav nozīmes. Viss pats par sevi ir skaisti un ļoti interesanti, un, ja nu gadījumā nobriest kādas nepatikšanas, tu jau esi vislabākajā prāta stāvoklī, kas ļauj tev ar tām ļoti vienkārši tikt galā.

Rodas specifiska sajūta, ka tu esi īstajā vietā un tu apzinies, cik ļoti reta ir šī sajūta.

Pati izcilākā šī klātbūtnes stāvokļa īpašība ir pilnīgs MIERS, kas ietekmē visu pasauli, kas ir ap tevi. Tu vēl joprojām vari dzirdēt pilsētas trokšņus,  taču pats skaļākais kairinātājs (mentālie komentāri) ir apklusis.

Es arī agrāk biju atradies līdzīgā stāvoklī, taču tas parasti iestājās spontānāk. Taču pēc manis aprakstītās, nesenās pieredzes, es apjautu kaut ko acīmredzamu: jo vairāk es praktizējos, jo biežāk tas notiks.

Es zinu, ka daudzi cilvēki eksperimentē ar dzīvošanu šeit un tagad. Droši vien arī tu, tāpat kā es, esi atradies garīgajos sevis meklējumos, un izjutis intensīvu “šeit un tagad” sajūtu, un atklājis neticamās šī stāvokļa priekšrocības. Iespējams, esi lasījis Ekharta Tolles “Tagadnes spēku” vai Džona Kabat-Zina “Wherever You Go There You Are” un apjautis, cik milzīga vērtība ir šim konkrētajam momentam, un sajutis to, cik ļoti viss pēc tā mainās.

Tikai šo stāvokli, nez kāpēc, tik ļoti grūti ir ilgstoši noturēt. Pašreizējā mirkļa sajūta mūsu domās ir kaut kas ļoti vērtīgs, tajā pat laikā – kaut kas tāds, ko var atlikt uz vēlāku laiku. – tāpat, kā atliek nolūku uzlabot savu fizisko formu un iemācīties spēlēt ģitaru.

Aprakstītais eksperiments man izdevās tāpēc, ka es apzināti pieliku pūles, lai izjustu šo momentu un paliktu tajā. Es nolēmu netērēt spēkus vārdiem, kamēr neradīsies nopietns iemesls. Tas atstāja ļoti lielu iespaidu uz manu pieredzi. Tad kāpēc gan man neapņemties darīt to pastāvīgi?

Tāpēc, ka vārdi mūs aizsargā no tās realitātes daļas, kas mums nepatīk. Tev nav obligāti jābūt atvērtam pret tiem objektiem, kurus jau esi sācis analizēt un vertēt.

Lai šajā mirklī aizvāktu vārdus, ir jāsamierinās ar to, ka pieņemsi visu, kas notiek – nenosodot un nevērtējot. Lielākajai daļai no mums nav atstrādātas atbilstošas iemaņas.

Un mēs padodamies ierastajai domu gaitai: par to, kā visam jābūt, vai par to, kā viss būtu tad, ja pie varas būtu cita politiskā partija, vai arī par to, ko atbildēt tam puisim, vai arī par to, cik ļoti kāpušas cenas braukšanai sabiedriskajā transportā – pāris sekunžu laikā “šeit un tagad” pārvēršas par mūsu domu bālo fonu. Tas ir slikts ieradums, taču mēs to praktizējam regulāri.

Parasti pārdomām mēs tērējam daudz vairāk laika, kā būtu nepieciešams – piecdesmit un pat simts reizes vairāk. Tādā veidā rodas fona stress un rodas noguruma sajūta. Mēs vairs nevaram baudīt ikdienišķas darbības – piemēram, apģērbšanās procesu vai pastaigu.
No tādiem sīkumiem veidojas lielākā daļa cilvēka dzīves (99%+). Tie varētu būt daudz jūtamāki un dot mums gandarījumu, ja vien prāts pārstātu nemitīgi runāt.

Iedomājies, ka tava dzīve kļūst par 90% patīkamāka! Mēs palaižam garām šo laimes sajūtu, ļaujam savai uzmanībai “uzkārties” pie iekšējā dialoga.

Stress pie mums ierodas ne jau no ārpasaules – pasaule patiesībā ir daudz mierīgāka, kā tas varetu šķist. Tas kļūst acīmredzams mirklī, kad pārstājam domāt. Domājošas smadzenes ir kā pastavīgi ieslēgts motorzāģis, kas ikvienu objektu uzskata par koku. Dodiet tik tam iemeslu palielināt apgriezienus un tas dosies gāzt mežus. Smadzenes ir paredzētas tam, lai risinātu problēmas – tāpēc vēlās, lai ikviens objekts būtu problēma.

Vairums dzīves momentos mums nekas nav jādara, pietiek ar to, ka vienkārši vērojam.
Nav nekādas vajadzības analizēt, censties izskaitļot – taču saprāts vienalga vēlas to darīt. Domājošas smadzenes ir INSTRUMENTS, un mums ir jāiemācās nepieciešamības gadījumā, atlikt to malā (t.i. gandrīz vienmēr). Mēs būsim vinnētāji, ja mazāk domāsim. Bet, lai to sasniegtu, ir jānoliek malā instruments, kuru jau tā parāk bieži mēs izmantojam.
Pilns iemaņu saraksts dzīvei “šeit un tagad” būtu parāk garš, lai to ievietotu vienā publikācijā. Tomēr mums ir diezgan skaidrs starta punkts: ceļš uz mirkli “šeit un tagad” sākas ar uzmanību pret konkrētām, fiziskām detaļām. Tavs ķermenis, tavs apģērbs, gaiss, fona skaņas, virsma, uz kuras tu stāvi.

Fiziskie objekti eksistē tikai tagadnē. Nofokusē savu uzmanību uz kaut ko fizisku – uz to, kas patiešām notiek.

Prāts sāk ap to ņemties, kā tikko tam rodas iemesls, un iemesls rodas praktiski ik mirkli, izņemot situācijas:

a) Tu esi aizņemts ar kaut ko, kas prasa uzmanību pret fizisko objektu. Tieši tāpēc cilvēkiem patīk ekstrēmais sports, kurā riskē ar dzīvību – tas liek atgriezties realitātē (pretējā gadījumā tu nomirsi). Tieši šī paša iemesla dēļ mēs skatāmies kino: nekustīgi sēžam milzīga ekrāna priekšā, viss mums apkārt slīgst tumsā, labi izgudrots un režisēts stāsts pārņem mūsu iztēli.

b) Tu izstrādā ieradumu atgriezt savu prātu pie kaut kā fiziska, kā tikko pamani, ka tas sācis strādāt pie kaut kā uzmanību atvelkoša. Un strādāt tas var tikai pie domām, viss pārējais ir “šeit un tagad” daļa.

Tavam domājošajam prātam ir brīnumainas spējas atvilkt uzmanību no šī momenta.
Tas var riņķot ap tevi, taču tas nespēs atturēt tevi praktizēt uzmanības pievēršanu tam, kas tev patiešām šķiet svarīgs un interesants – t.i. reālās pasaules objektiem.
Pievērst uzmanību momentam “šeit un tagad” nav grūta iemaņa – to var iemācīties un tā rezultātā tas kļūs par refleksu. Vieglāk ir necensties to darīt pastāvīgi, bet izvēlēties šai praksei noteiktu rutinētās dienas mirkli. Uzstādi reālu mērķi un progresē pakāpeniski. Piemēŗam es, sāku ar trauku mazgāšanu. Pēc tam pievienoju šim īsajam uzskaitījumam pastaigu, apģērbšanos – mazgājot traukus, pastaigājoties un ģērbjoties, es fokusējos uz “šeit un tagad”.

Ja pēkšņi tu nesaproti, kā to darit, vienkārši fokusē savu uzmanību uz konkrētu ķermeņa daļu. Kā tikko tu pamanīsi, ka uzmanība atkal pārslēdzas uz kādiem vārdiem tavā galvā, atgriez šo uzmanību pie ķermeņa.

Ja neesi lasījis grāmatu “Tagadnes spēks”, es noteikti rekomendēju to izlasīt. Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums šī grāmata jau ir. Tie, kuri to jau ir lasījuši, izlasiet vēlreiz. Noteikti, kopš ta brīža, kad pirmoreiz to izlasījāt, ir pagājis jau kāds laiks, un jūs esat izauguši, un tāpēc šobrīd noteikti to uztversiet pavisam savādāk.

Šķiet, ka vēl labāk ir klausīties šo Ekharta Tolles audiogrāmatu.
Šai prasmei pārslēgt uzmanību uz jebko atradīsies ne mazāk kā miljons dažādu pielietojumu: samazināt uzmācīgas vēlmes, saknē iznīcināt slikta garastavokļa iedīgļus, pārvarēt aizvainojumu, padarīt daudz vairāk darbu u.t.t. Tā ir pati vieglāk apgūstamā prasme no visām, kuras tu jebkad esi velējies apgūt.
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Tavas īstās mājas

apzinātība9

Tu nevarēsi patiesi mīlēt, kamēr nespēsi iemīlēt savu paša nespēju mīlēt… Tu nespēsi izdziedināties, kamēr nepieņemsi visas neaizdzijušās brūces sevī. radot tām telpu, izturoties pret tām kā gaidītiem viesiem savos plašumos… Tu nespēsi iepazīt patiesu brīvību, kamēr neapzināsies to, ka sajust nebrīvi ir milzīga dāvana.

Tu nekad neiemīlies otrā cilvēkā; otrs cilvēks ir tikai katalizators un sūtnis. Tu iemīlies pašā dzīvē, tās satriecošajās iespējās. Tu vēl dziļāk iegrimsti savā paša klātesamībā, savas esības plašumu pašā centrā un savā spējā uzticēties otram cilvēkam. Vai arī tu apvaino otru, kad nejūti saikni ar viņu, taču tas viss esi TU, tas viss ir TEV un Tavai dziedināšanai (arī citu dziedināšanai) un šīs pasaules glābšanai.

Freids teica, ka tu nevari mīlēt to, ko vēlies, un nevari vēlēties to, ko mīli. Tāpec, ka mīlestība vienmēr ir tuvāk, intīmāk, atrodas mazākā attālumā kā vēlme. Mīlestība nespēj būt objektīva. Es mīlu… un es esmu tas, kas tu esi… lūk, arī viss.

Kas ir patiesa meditācija? Būt atmodušamies un dzīvam šajā vērtīgajā brīdī.
Ja tu apzinies, ka esi apjucis kādā situācijā, ka esi atslēgts no dzīves, ka esi aizmirsis par šo brīdi – svini! Tu tikko kā pamodies no miega!

Prāts var tikai minēt nākotni. Esi gatavs neko nezināt un dažkārt paklupt. Paklanies nezināmajam.

Patiesa laime ir brīvība no salīdzināšanas, tā ir necenšanās būt laimīgam, tas ir uzaicinājums būt vienam veselam, sazemētam, īstam, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies. Tavas sāpes, skumjas, šaubas, vēlmes, briesmīgās domas nelūdz, lai tu tās izdziedē, tās lūdz, lai tu tās izdzīvo šī brīža dziedinošajos apskāvienos.

Starp to, kas “bija” un to, kas “būs” ir milzīgi plaša telpa, kur notiek TAGAD.
Tās ir tavas īstās mājas!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

 

Apzinātības atslēga

atslega7

Cik daudzas reizes tu esi nolēmis, ka vairs nedusmosies, esi centies sekot šim lēmumam, taču tas vienalga turpina notikt. Tu centies nebūt skops, taču atkal un atkal iekrīti skopuma slazdā. Tu esi izmēģinājis visas iespējamās lietas, lai sevi mainītu, taču, šķiet, ka nekas nekad nemainīsies.
Tu paliec tāds pats, kā biji.
Taču es šeit apgalvoju, ka ir viena vienkārša atslēga – APZINĀTĪBA. Tu nevari tam noticēt. Kā var palīdzēt apzinātība, vienkārša apzinātība, ja nekas cits nav palīdzējis?

Atslēgas vienmēr ir ļoti mazas: atslēgas ir mazas lietiņas. Bet maza atslēga var atslēgt ļoti lielu slēdzeni.

Kad cilvēki jautāja Buddam: “Ko mums darīt, lai nesadusmotos, ko mums darīt, lai nebūtu skopi, ko mums darīt, lai mēs nebūtu tik apmāti ar ēdienu un seksu?”, viņa atbilde vienmēr bija viena un tā pati: “Apzināties. Ienesiet savā dzīvē apzinātību”
Viņa skolnieks Ananda, atkal un atkal, redzot to, ka pie Buddas nāk dažādi cilvēki ar dažādām problēmām, bet recepte vienmēr paliek viena un tā pati, bija apjucis. Viņš jautāja:

— Kā tad tā? Viņi nāk ar dažādām slimībām, viens atnes skopumu, otrs – skaudību, trešais seksu un ēdienu, ceturtais – vēl kaut ko, bet tava recepte vienmēr ir viena un tā pati!?

Un Budda teica:

— Dažādiem cilvēkiem ir dažādas slimības — tas ir tāpat kā dažādi cilvēki redz dažādus sapņus.
Ja divi tūkstoši cilvēku aizmigs, viņi sapņos divus tūkstošus sapņu. Bet, ja tu atnāksi pie manis un vaicāsi, kā tikt vaļā no šiem sapņiem, zāles būs vienas un tās pašas: “Atmosties!”
Zāles būs vienas un tās pašas, recepte būs viena. Tu vari to saukt par APZINĀTĪBU, tu vari saukt to par KLĀTESAMĪBU – taču tie vienalga būs dažādi nosaukumi vienām un tām pašām zālēm.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pirms ej dievnamā, piedod

piedošana2

Piedošana kalpo tam, lai atlaistu savu neapmierinātību un tādā veidā atlaistu aizvainojumu. Tas notiek dabiskā veidā, vien jāapzinās, ka neapmierinātībai nav nekāda cita mērķa, kā vien pastiprināt melīgo pašapziņu.
Piedošana – tas ir par to, lai nepretotos dzīvei, tā ir atļauja dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Alternatīvas tam ir sāpes un ciešanas, un dažkārt arī fiziskas kaites, kuras ļoti spēcīgi traucē plūst dzīvības enerģijai.
Tieši tajā brīdī, kad tu pa īstam piedod, tu atgriez sev savu spēku no prāta. Nepiedošana ir pati prāta daba, tāpat kā prāta radītā viltus “es” daba, ego, kura nav spējīga izdzīvot bez konfliktiem un nesaskaņām. Prāts nevar piedot. Tikai tu vari. Tu kļūsti apzināts, tu ieej ķermenī, tu sajūti pasaules vibrācijas un mieru, kas nāk no Esības. Lūk, kāpec Jēzus teica: “Pirms ej dievnamā, piedod”.

Ekharts Tolle “Tagadnes spēks”
Tulkoja; Ginta FS

Stundu dienā neko nedarīt, vienkārši BŪT

Boriss Morsango

Gudri cilvēki saka – dažkārt ir vērts sev atgādināt: “Lūk, šobrīd, tieši šajā sekundē, ir manas dzīves augstākais punkts, tieši uz šo mirkli es gāju visu savu mūžu – vai esmu apmierināts ar sevi, vai es esmu laimīgs, vai tas ir tas, ko es vēlējos? Un, ja nē – kā man pietrūkst, kas ir ne tā, kas man traucē būt laimīgam? Ko es varu sevī izmainīt, lai šī sekunde un visas pārējās, tai sekojošās būtu tuvu pilnībai?”

Un, kad es uz sevi skatos šādi, es pēkšņi redzu, ka man izdodas izpildīt saplānoto, taču prieku es gūstu tikai no tā, ka atzīmēju ķeksīšus “tas izdarīts, tas izdarīts”; bet prieks par dzīvi kaut kā paiet garām.
Tāpēc, ka visā šajā plānošanā trūkst tikai viena – kaut tikai stundu dienā ne “darīt”, bet vienkārši “būt”.

Boriss Grebenščikovs – Aerostats №517
Foto: Dino Marsango
Tulkoja: Ginta FS

Kāda ir pasaule?

0452

Iedomājies, ka tu ej pa ceļu, un tev apkārt paveras brīnišķīgs skats. Tu jūties nevesels, tev ir slikts garastāvoklis, un tu neesi noskaņots baudīt dabu. Paiet dažas dienas, un tu, braucot pa to pašu ceļu, iesaucies: “Ak, Dievs, cik skaisti, kā es to neredzēju agrāk!”
Vajadzēja vien tev pašam izmainīties, un pasaule kļuva skaistāka.
Vai arī tāds piemērs. Aiz loga stipri līst un, skatoties caur aizsvīdušajām loga rūtīm, kalnu un koku aprises šķiet izplūdušas. Tev rodas vēlme iziet ārā un kaut ko izdarīt ar kalniem un kokiem. Nesteidzies – labāk pārbaudīsim tavu logu. Kad lietus beigsies, tu paskatīsies uz tiem pašiem kalniem un teiksi: “Cik ļoti viss apkārt ir izmainījies!”
Cilvēkus un visu pasauli mēs neredzam tādus, kādi tie ir, bet tādus, kādi esam mēs paši.

Tāpēc vienu un to pašu parādību un vienu un to pašu cilvēku mēs uztveram dažādi.

Mēs redzam pasauli nevis tādu, kāda tā ir, bet tādu, kādi esam mēs paši.

Entonijs de Mello “Apzinātība”
Tulkoja: Ginta FS

Dari, kā es saku!

stingra mamma3

«Sasveicinies! Obligāti sasveicinies!», — atgādina mamma, pavadot savu bērnu grupiņā.
«Ieiesi grupiņā, noteikti sasveicinies ar visiem!», — tās iedvesmota, turpina cita.

Es aizdomājos. Dīvaini, kāpēc tieši šīs mammas ģerbtuvē pašas ne ar vienu nesasveicinājās… ? Nākamajā dienā, kā pēc pasūtījuma, mani gaida turpinājums.
«Tu esi vīrietis vai lupata? Īsts vecis vienmēr apģērbjas pats!», — zinātājas tonī apgalvo vēl kāda mamma. «Vecis» tajā pašā brīdī bezpalīdzīgi plikšķina acis. It kā jau viņam nav nekādas pretenzijas, lai parādītu savu patstāvību, taču mammas stingrie apskāvieni to neļauj darīt.
Iekšējais dialogs, kas norisinās manā galvā, noved pie pēkšņas atklāsmes. Cik gan daudz problēmu rodas no tādas vēlmes uzspiest darīt to, ko pats nedari. Ieteikt to, ko pats nekad neesi mēģinājis. Aicināt uz turieni, kur pats nekad neesi bijis.

Savulaik mūsu valstī apsolīja komunismu. Un, kaut arī dzīvē to neviens nebija redzējis, entuziasms, ar kādu visus gribēja aplaimot, vienkārši pārsteidza. Un, ja runājam par reliģisko fanātismu…
Nedaudz aizrāvos.

Nav grūti pārliecināties par to, ka bērnu audzināšanā pati bezjēdzīgākā lieta, ir izmantot dažāda veida norādījumus un lozungus. Savukārt personiskais piemērs ir pavisam cita lieta. Un, ja bērns uzvedas kaut kā “ne tā”, tad, visticamākais, šo “ne tā” viņš ir iemācījies no vecākiem, ģimenē. Un, pat tad, ja šķiet, ka no vienaudžiem, tātad vecaki ir labi sagatavojuši augsni.

Un es uzskatu, ka tad, kad šķiet, ka jāpakoriģē kaut kādi momenti bērna uzvedībā, pirmkārt, ir jēga pašiem vecākiem pastrādāt ar sevi.

Mēs prasām no bērniem cieņu pret vecākiem cilvēkiem, taču pievērsiet uzmanību, kā paši izturamies pret saviem vecākiem. Vai mēs izturamies pret viņiem ar cieņu, vai tomēr – vairāk kā patērētāji?
Bērns izmētā drēbes – iespējams, vecāki paši nav pieraduši pie kārtības mājās?
Zēns dara pāri meitenēm – varbūt viņa tēvam jāpārskata sava attieksme pret savu sievu?
Bērns ļoti bieži ir kaprīzs, stūrgalvīgs, bet varbūt jūs paši mīlat strīdēties? Kaut gan, drioši vien, ka nē. Droši vien tie ir citi, kas nezin kāpēc ar jums strīdās, jūs taču vienmēr runājat tikai pareizās lietas.
Ja pie mēģinājuma paskatīties uz sevi no malas, pirmā reakcija ir kaut kas līdzīgs “Ar mani taču viss kārtībā”, ir vērts padomāt. Visticamākais, tas nozīmē, ka jums vienkārši trūkst apzinātības, lai ieraudzītu sevi un savus trūkumus. Īpaši tad, ja daudzas lietas jau sen kļuvušas par ieradumu. Tātad, pirmkārt, jāsāk piestrādāt pie savas apzinātības. Un tas nav viegli. Pie tā jāstrādā regulāri – katru dienu.
Veiksmi jums darbā ar sevi!

«Labi pateikts, pareizs vārds, kuram pats cilvēks neseko, ir tikpat neauglīgs kā brīnišķīgs, krāšņs zieds bez aromāta» — Buda

Autors: Mihails Koļesņiks
Tulkoja: Ginta FS