Vieglums

47608_168357829870949_5566911_n

Vieglums ienāk lietās un attiecībās tad, kad nebaidies “zaudēt” un esi gatavs jebkuram iznākumam.

Esības vieglums rodas tad, kad neliec pārak lielas likmes dzīvei un nebaidies to zaudēt.
Tā ir pazemība. Šādu uzskatu pieņemt nav ārkārtīgi grūti. Tas ir parasts godīgums attiecībā pret sevi. Rītdiena nav paredzama. Nākamā sekunde nav paredzama. Kaut ko gaidīt nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas šīs atšķirības sapratnes, kas neizbēgami rodas starp fantāzijām un reālo lietu kārtību.

Skaidrs, ka dažreiz ir nepieciešams atkal un atkal atkāpties no jau saprastajām un pieņemtajām patiesībām, lai pēc tam atgrieztos pie tām pa jaunām taciņām un jauniem sapratnes līmeņiem.

Vieglums, par kuru es runāju – nav vieglprātība un nav cūcisks vaļīgums. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr un visu dara pa savam, tomēr turpini darīt to, kas jadara.

Nākamajā dzīves stundā var notikt jebkas. Nākamais mirklis, kas saplūst ar nākamo dienu, ir tāds viegli jaunavīgs eksistences audekls, uz kura realitāte zīmē pirmo reizi, neko neminēdama, it kā spontāni, spēlējoties.

Jā, dažkart “bildītes” sanāk nopietnas, taču to dramatisma līmenis ir tieši proporcionāls nākotnes gaidām un likmēm. Jo vairāk cerību, jo lielāki pārdzīvojumi.

Gluži cilvēciski – tās patiešām ir ne tās vienkāršākās un viennozīmīgākās matērijas. Bet tas viss tikai tāpēc, ka šajā savas dzīves  scenāriju posmā gandrīz katrs ir pilns līdz malām ar personīgajiem priekšstatiem par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Neviens nesteidz atbrīvoties no šīm fantāzijām. Jo tās tik ļoti silda Dvēseli, tik ļoti saldi ir cerēt uz vēlmju piepildījumu.

Cerības un gaidas ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā “cilvēku ciešanu avotu”.

Šajā ziņā esības vieglums – tā ir tāda garīga apgaismība. Jo vairāk tāda viegluma, jo mazāka atkarība no prāta sapņiem, un jo dziļāk tiek uztverta realitāte.

Viss dzīves dramatisms rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, ka viss notiks savādāk. Bet šis “savādāk” var būt nekas cits, kā sliktāk par gaidīto dzīves sižetu.

Taču vēlmēm  ir tāda slikta īpašība – iedvest, ka jebkurš scenārijs, kurš iziet ārpus vēlamā, ved uz nelaimi. Un šādu stavokli psiholoģijā sauc par dihotomisku – tātad melns-balts domāšanu.

Skan kā diagnoze? Taču ar šo “slimību” ir inficējies gandrīz ikviens. Tas ir tāds domāšanas stils un esības izdzīvošana, kad prāts kaifo no duālas paredzēšanas.

Un, jo vairāk prāts tam pieķēries, jo vairāk dzīvē baiļu, ka viss neies pēc plāna, ka viss ar vēlmēm piebāztais projekts, acu priekšā ar blīkšķi sabruks.

Nav nekā viennozīmīga. Izvēle, liktenis, karma – tas viss ir vēlme noķert neeksistējošo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Kāpēc tik ļoti pieķeramies savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Un tieši tās dod to pieredzi, kura atļauj tās arī apiet.

Dažkart ir vienkārši nepieciešams salauzt attiecības, iesaistīties problēmā, sadzemdēt bērnus un pēc tam izšķirties, bērnišķīgi paceļot degunu, piejaucēt un pēc tam pazaudēt uzticēšanos, ritīgi samelot, piedzerties, sasisties pret sienu – vienkārši, lai saprastu un ieraudzītu…. saņemtu savu reālo pieredzi.

Muļķu nav. Neviens nevar savādāk un nevajag savādāk. Ir tikai pieredzējuši un nepieredzējuši – katrs savā dzīvesveidā.

Reiz es nosapņoju ļoti spilgtu sapni, kurā mēs ar draugiem milzīgā pasažieru lidmašīnā dienas laikā lidojām cauri apdzīvotai pilsētai, starp augstiem namiem. Lidojums izskatījās ļoti bīstams, lidmašīnas spārni ar troksni atsitās pret māju sienām, bija trauksmaini, bet reizē bija tāda uzticēšanās realitātei un kaut kāda priecīga brīnumaina sajūta no šī aizraujošā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka ir bezjēdzīgi baidīties, jo, ja lidmašīna kritīs, tur neko nevarēs darīt. Tāpēc mana lielākā uzmanība bija piesieta garām skrienošajām mājām, mašīnu pilnajām ielām un es apzinājos, cik šis ceļojums ir brīnišķīgs.

Diemžēl es vēl joprojām neprotu pret dzīvi izturēties ar tādu vieglumu. Taču šis sapnis kļuva par savdabīgu bāku manā ceļā. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju – tā nav pasivitāte, bet darbība, neskatoties uz nezināmo, no kura mēs tik cītīgi slēpjamies savos prāta sapņojumos. Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava personīgā ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne, ka ķermenis ir mirstīgs un bieži vien – pēkšņi mirstīgs. Man pašam nav viegli atzīt šo faktu, jo kaut kas manī pretojas. Taču, jo dziļāk saprotu šo patiesību, jo lielāka ir mana personīgā brīvība, jo vairāk ir viegluma attiecībā pret dzīvi.

Es atceros Kastaņedas karotāju un zināšanu cilvēku, kura galvenais padomnieks – nāve aiz kreisā pleca. Karotājs rīkojas, negaidot apbalvojumus, meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa – mēs visi mirsim; šīs zemes uzkrājumi un nemiers šajā pasaulē – nav nekā vērti. Priecīgā ziņa – nav obligāti par to bēdāties; dzīve ir kas līdzīgs aizraujošam ceļojumam. Katrs mēs tādā pat lidmašīnā lidojam savā tagadnē. Mums ir izvēle, ir noteikts kontroles mērs, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā mirklī var notikt neparedzamais. Tas ir trauksmains fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies, kļūs arvien ļaunāk – realitāte izvērtīsies par bezgalīgu nāvējošu kauju ar neizbēgamo.

Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Durvis ir ciet, atlaid!

durvis33

Reiz kāds no maniem skolotājiem pastāstīja stāstu:
Iedomājies, ziedošs dārzs. Lieli, skaisti koki, kuros briest sulīgi augļi, brīnišķīgas puķes, un daudz krāsainu tauriņu. Un šajā dārzā ir vieta, neliels melns kvadrāts, kuru reiz izdedzinājusi uguns. Un, lai kā tu censtos, lai ko šajā kvadrātā stādītu, nekas neaug. Tas paliek tāds, kāds bija – maziņš, izdedzis zemes pleķītis lielā plaukstošā dārzā. Un ļoti bieži notiek tā, ka mēs skatāmies uz šo melno pleķi, acis neatraudami, tik ļoti skatāmies, ka nepamanām ne skaistos kokus, ne puķes, ne tauriņus lidojam. Un pierodot skatīties uz to, kā mums trūkst, mēs pārstājam ievērot to skaisto un lielo, kas mums ir.
Laba metafora. Šis kvadrātveida zemes pleķītis ir tāda pat daļa dārza, kā koki un puķes, taču jautājums: kur virzīta mana uzmanība. Kur es skatos?
Tas ir par to pašu, kā stāvēt aizslēgtu durvju priekšā. Daudzi no mums, tai skaitā es, ļoti bieži stāvam šādu durvju priekšā un gaidām, kad mums kāds tās atslēgs. Taču viss, kas mums ir jādara, jāpārstāj gaidīt, jāpagriež galva, lai ieraudzītu, ka blakus ir kādas citas, plaši atvērtas durvis.
Laiks pienācis pateicībā atlaist visas šīs aizslēgtās durvis, savākt to priekšā izklātos tepiķīšus un pagriezties ar seju pret to, kas gaida mūs, un tas, kas mūs gaida, parasti ir tas, ko mēs neievērojam, nenovērtējam.
Un kurš gan zin, kāpēc bieži vien aizveras tās durvis, kuras iepriekš bija atvērtas, un nav nekadas jēgas noskaidrot, kāpēc. Viss, kas ir vajadzīgs, vienkārši pagriezt galvu.
Aleksejs Kuzmins
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Šeit un tagad

seit un tagad29

Ir tagadnes garša. Tā pazīstama vien nedaudziem, šī garša. Tā pārvērš visu ikdienišķo un parasto jaunā un vēl neiepazītā. Ierasto un nepamanīto – brīnišķīgā un pārsteidzošā. Kā dievišķs brīnums tā pārvērš ūdeni izmeklētā vīnā. Katrs elpas vilciens pēkšņi kļūst par baudu un dzīves svētkiem. Viss, ko tu dzirdi, kļūst par mūziku, kas skan un plūst no tevis paša. Viss, ko tu redzi iegūst aromātisku pirmatnēja dārza košumu, kura augļi vienmēr ir sulīgi un saules piesūkušies, ka bērnībā. Tev vienkārši gribas būt un būt. Tu jūti kā viss šis ilgst un ilgst. Tu vieglprātīgi peldi visā šajā svētlaimīgumā – šeit un tagad. Tu vairs nevari pamest to visu. Kā bezdibenī tu krīti Dievā, izšķīdinot Viņā savas nevajadzīgās bailes un rūpju un trauksmes virtenes. Tā visa ir tagadnes garša. Žēl tikai tas, ka tikai nedaudziem ir pazīstama šī garša.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai dzīvē kaut kas mainītos

u-lF3l19rRo

Kamēr tu uzskati, ka ir notikumi tavā dzīvē, kuriem nebūtu bijis jānotiek, dusmojies, apvainojies un nolādi likteni, nekas nemainīsies.

Kamēr tu uzskati, ka neesi to pelnījis un te ir kāda kļūda un netaisnība, tu iestrēgsti šajā momentā.

Ir ļoti svarīgi apzināties: visam, kas ir noticis, ir savi iemesli un tā vai savādāk, tam bija jānotiek.

Un tad vari sev pajautāt: ko es ar šo visu varu izdarīt?
Kā es varu no tā izveidot to, kas man vajadzīgs?
Kā es varu no tā gala rezultātā izveidot kaut ko labu sev?
Kā es varu būt veiksmīgs, atsperoties pret savām nedienām?
Kā es no šī sūda varu uztaisīt konfekti?
Kā es varu, pieliekot pūles, nodzīvot to tik godīgi, ka dieviem kļūs kauns par to, ka atsūtījuši man šo pārbaudījumu?

Un tad dzīvē kaut kas sāks mainīties. Precīzāk, tu sāksi ar savas brīvās gribas un vieduma palīdzību to mainīt. Zinot, kāda ir lietu kārtība Visumā. Ar savas apzinātības palīdzību, kas mainīs tavas personīgās dzīves gājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist visu

atlaist444

“Atlaid… Atlaid katru mirkli, kā tikko tas pagājis. Necenties to paildzināt, tas nav iespējams; šis mirklis ir pagaisis, tas neturpināsies un neatkārtosies vairs nekad. Atlaid situācijas, cilvēkus, emocijas…

Uz tavas plaukstas apsēdās skaists tauriņš, izbaudi mirkli, priecājies par to, kamēr tas ir ar tevi, necenties aizvērt plaukstu un paturēt tauriņu sev, ļauj tam lidot, kolīdz viņš to vēlēsies… Un tā katru mirkli. Un, lai cik ļoti tev arī gribētos kaut ko noturēt, atlaid. Sarežģīti, sāpīgi, skumji, bailīgi – vienalga, atlaid, visu, visus un vienmēr…
Atceroties, aizmirsti. Neatceries, neatgriezies. Turpini kustību uz priekšu. Tas ir Dzīves filosofijas pamats – šeit un tagad, vienmēr tagadnē, atlaižot. Tik vienkārši! Taču tik sarežģīti, tikai tāpēc, ka mēs esam raduši pieķerties. Un baidāmies pazaudēt.
Jauni mirkļi nes mums jaunu prieku, jaunu iespēju, jaunus atklājumus… Pagātne vienmēr ir mirusi, nākotne – iluzora un tikai tagadne ir Dzīve.
Pateicies situacijām, pateicies cilvēkiem, kuru dzīves pieskārušās tavējai. Un laikā ar vieglumu atlaid.
Kad es jautāju savam draugam: “Vai tu nebaidies zaudēt?”, viņš man atbild: “Man nekā nav, man nav ko zaudēt un es nebaidos”. Jā, mums nav ko zaudēt. Mums visiem nekā nav, neviena nav un tas ir nemainīgi; vienkārši apzinies to. To, kas mums tiek dots, tie, kurus satiekam – ir dzīves dāvana, sauc to kā vēlies, taču tas nav mūsu un tas ir laicīgs, tāpēc ar prieku un pateicību pieņem un viegli atlaid.
Pamēģini. Tas ir tik viegli!…”
vk_EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs…

attiecibas2

Attiecības pastāvīgi pārbauda, uz ko tu esi spējīgs, pastāvīgi uz savas personīgās pieredzes aicina tevi radīt, izpaust un izjust arvien augstākas savas paša īpašības, savu arvien plašāku pasaules redzējumu, savus arvien brīnišķīgākos priekštatus pašam par sevi.

Nekur tu to nevari izdarīt tik tieši, īsti un redzami, kā attiecībās.

Faktiski tu vispār nevari visu šo īstenot ārpus attiecībām.

Tāpēc svētī jebkuras attiecības un pieņem tās kā ļoti nozīmīgas un formējošas tevi kā personību, to, kas TU ESI – un par ko tu šobrīd izvēlies kļūt.

Vispār centies neuztvert kādu vai kaut ko kā naidnieku – vai pat problēmu. Attīsti veidu, kā uztvert visas problēmas kā iespējas.

Vairums cilvēku stājas attiecībās drīzāk ar mērķi, ko varētu tajās saņemt, nevis ko varētu dot.

Jebkuru attiecību mērķis ir izlemt, kādu savu daļu tu vēlētos “paust””, nevis kuru otra cilvēka daļu tu vēlētos iekarot un paturēt.

Ļoti romantiski izklausās, kad tu runā, ka tagad, kad tuvais cilvēks ir ienācis tavā dzīvē, tu jūties pabeigts. Taču attiecību pamatmērķis nav tas, lai būtu kāds otrs, kurš varētu tevi pabeigt, bet gan tajā, lai būtu kāds otrs, ar ko tu varētu dalīties savā pabeigtībā.

Nekad un neko savās attiecības nedari pienākuma pēc. Dari visu apzinoties to lielisko iespēju, kuru šīs attiecības tev dod, lai tu nolemtu un kļūtu par to, kas TU ESI PATIESĪBĀ.

Nīls Donalds Volšs “Sarunas ar Dievu”, “Neparastais dialogs” 1. grāmata.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iet Lielo ceļu ir vienkārši

cels7

«Iet Lielo ceļu ir vienkārši, kaut gan cilvēki izvēlas apkārtceļus.»

Lielais ceļš ir vienkāršs. Tas ir tas ceļš, kurš mums paveras tieši šeit un tieši tagad.
«Nomazgā traukus». «Atbildi uz elektronisko vēstuli». «Neatbildi uz vēstuli». Tas ir  Lielais ceļš, tāpēc, ka tas ir vienīgais ceļš. Darot vai nedarot kaut ko, tu ieguldi savas pūles realitātē. Nekas nevar būt vienkāršāks. Vairāk nekas no tevis netiek prasīts; tu nevari izdarīt kaut ko nepareizu.

Apkārtceļi ir tavi spriedumi par to, ko tu dari vai nedari. Uzskatot savas darbības par «nepareizām», «muļkīgām» vai «nevajadzīgām», tu ne tikai nenovērtē tās, bet arī ļoti sarežģī savu dzīvi.
Salīdzināt to, kas ir izdarīts, ar to, kas tev bija jāizdara, pastāvīgi censties salīdzināt savas darbības ar kaut kādu ārējo standartu – tas ir ļoti grūts ceļš.
Tas, kas ir, paredz būšanu šeit un tagad, bet centieni salīdzināt – tie vienmēr ir stāsti no pagātnes.
Tu vari cik uziet, strīdēties ar pagātni, un pat tad, ja tu atradīsi pašus labākos, pašus pārliecinošākos un pašus cilvēciskākos argumentus tam, ka tā bija citādāka, pagātne vienalga paliks tā, kas bija.
Mācies no pagātnes pieredzes, izmanto jebkurus līdzekļus, taču, ja tu jūties vainīgs un kaunies no savas pagātnes, tad tu vienkārši esi vardarbīgs pret sevi, bet vardarbība nav tas labākais instruments, tā “nestrādā”. Skaidrs ceļš, Lielais ceļš, sākas tieši tagad…
Dzīve pati par sevi neprasa nekādus pūliņus. Ja tu uzskati, ka tev ir problēma, nodarbojies ar pētniecību tik ilgi, kamēr nesapratīsi, cik pilnīgs ir tas, kas IR.

Bairone Keitija, Stīvens Mitčels “Priekam ir tūkstošiem vārdu”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis