Pārbaudi sienas

parbaudi sienas

Pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts.

Šie divi vārdi – “dzīves kvalitāte” – ir atslēgas vārdi. Tie nav par to, cik tu pelni un kur atpūties. Tie ir par to, cik tev nākas ciest. Ar ko samierināties, cik bieži sakost zobus, aizmiegt acis un neskatīties visapkārt, kamēr nepaliks nedaudz vieglāk.

Nav svarīgi, fiziskās sāpes tu spēj paciest, arī neomulību vai attiecības, kuras nez kāpēc vajag saglabāt.

Bet reiz izrādās, ka tu paciet vairāk, kā dzīvo. Un tā būtu pusbēda, bet galvenā bēda ir tajā, ka diskomforts, lai cik dīvaini nešķistu, absolūti nav obligāts. “Tikai trešajā dienā indiānis Modrā Acs ievēroja, ka kamerā nav ceturtās sienas”. Labi, ja tie ir mēneši nevis desmitiem gadu.

Lūdzu, pārbaudi, cik izturīgas ir sienas, kurās esi bezcerīgi ieslēgts. Pagrūsti katras durvis, kuras izskatās aizslēgtas. Pārbaudi, cik tad īsti neatrisināmas ir risināmās problēmas un neizpildāmie uzdevumi, dažkārt vecās sarūsējušās važas ir vieglāk atslēdzamas, kā rozā pūkainie roku dzelži seksuālajām spēlītēm.

Un daudz biedējošāka par tavām ilgtermiņa problēmām un centieniem tās atrisināt, var  kļūt apjausma par to, ka nemaz nevajadzēja ciest. Ka tu varēji būt laimīgs jau agrāk, pirms daudziem gadiem, nevis tikai tagad, kad pārvarēji inerci. Un visa tā bēdīgā un grūtā dzīves daļa varēja būt pavisam savādāka, bet tu to nezināji…

Marta Ketro
Tulkoja: Ginta Filia Solis

meslu kaudze

Dzīvē ikvienam gadās nepatīkamas lietas. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Dzīvē gadās nepatīkamas lietas. Piemēram, mēs dabūjam zemāko atzīmi savā klasē, vai notiek kas cits. Tādas lietas gadās ikvienam. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Iedomājies — tu tikko pavadīji lielisku dienu pludmalē ar draugiem. Atgriežoties mājās, tu redzi, ka tieši tavas mājas durvju priekšā ir izgāzta mēslu krava. Par šo kravu tu zini trīs lietas:
1. Tu to neesi pasūtījis. Tā nav tava vaina.
2. Te nu tā ir — tavu durvju priekšā. Neviens nav redzējis, kas to izgāza, tāpēc tu nevienam nevari likt to novākt.
3. Mēslu kaudze smird un ir pretīga, tās smaka piepilda visu tavu māju. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Šajā stāstā mēslu krava mājas priekšā ir tās traumatiskās pieredzes, kuras ir uzgāzušās mums mūsu dzīvē.

Tieši tāpat kā ar mēslu kravu, ir trīs lietas, kuras mēs zinām par dzīves traģēdijām:
1. Mēs to neesam pasūtījuši. Mēs parasti vaicājam — ”Kāpēc man? Par ko?”
2. Te nu tā ir — gadījusies manā dzīvē. Neviens, pat vislabākais draugs, nevar to aizvākt prom (pat tad, ja viņi ļoti cenšas).
3. Traģēdija ir briesmīga, tā iznīcina laimi, un sāpes, kas nāk no tās, piepilda visu mūsu dzīvi. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Ir divi veidi, kā mēs varam reaģēt uz mēslu kaudzi, kas parādījusies mājas durvju priekšā. Pirmais ir — nesāt mēslus sev līdzi. Mēs paņemam gabalu mēslu, ieliekam tos kabatā, mazliet somā, un nosmērējam kreklu. Mēs ieliekam kādu porciju biksēs. Pēc brīža mēs pamanīsim, ka tad, kad nēsājamies apkārt ar mēsliem, mēs sākam zaudējam draugus. Pat vislabākie draugi no mums sāk izvairīties.

”Nēsāties apkārt ar mēsliem” ir metafora, kas nozīmē grimšanu depresijā, negativitātē, dusmās. Tā ir dabiska un saprotama reakcija uz traģēdiju. Bet sekas ir tādas, ka mēs sākam zaudēt draugus, jo tikpat dabiski un saprotami ir tas, ka draugi vairs nevēlas būt ar mums kopā brīdī, kad mēs esam tik nomākti. Vēl jo vairāk, mēslu čupa no šī nesamazinās, bet smaka, mēsliem briestot, kļūst tikai spēcīgāka.

Par laimi, ir iespējams arī cits veids: Tad, kad esam apgāzti ar mēsliem, mums ir jānopūšas un jāķeras pie darba. Jāizvelk no šķūnīša ķerra, dakšas, lāpsta. Ar dakšām mēs mēslus iekrāmējam ķerrā, aizvedam to aiz mājas un ar lāpstu mēslus ierokam dārzā. Tas ir ilgs un smags darbs, bet mēs zinām, ka cita veida nav.

Reizēm ir dienas, kad mēs spējam aizvest vien pusi ķerras. Tomēr — mēs darām kaut ko ar savu problēmu, nevis sūdzamies un krītam depresijā. Katru dienu mēs rokam mēslus. Ar katru dienu mēslu kaudze kļūst aizvien mazāka. Reizēm tas prasa vairākus gadus, bet — pienāk kāds rīts, kad mēslu kaudze ir norakta — mājas priekšā tās vairs nav.

Vēl jo vairāk — mājas otrā pusē — dārzā ir noticis brīnums. Puķes ir tik krāšņas kā nekad iepriekš. To smarža izplūst no dārza un to pamana gan kaimiņi, gan nejauši garāmgājēji — un sajūtot smaržu, viņi smaida. Augļukoku zari ir pārpilni ar ražu — tie gandrīz lūzt. Un augļi ir tik saldi — tādus nevienā veikalā nevar nopirkt. Un to ir tik daudz, ka mēs dalāmies gan ar kaimiņiem, gan nejaušiem garāmgājējiem.

”Norakt mēslu kaudzi” ir metafora, kas nozīmē pieņemt traģēdijas kā mēslojumu dzīvei. Tas ir darbs, ko ir jāveic mums pašiem — vienatnē. Neviens to nevar palīdzēt. Bet, ierokot mēslus savas sirds dārzā, dienu pēc dienas, sāpju kaudze samazinās.

Tas var prasīt vairākus gadus, bet pienāks kāds rīts, kad mūsu dzīvē sāpju vairs nebūs, bet mūsu sirdīs būs noticis brīnums. Laipnības ziedi pārklāj visu sirds telpu, mīlestības smarža piepilda visu ielu, to sajūt arī kaimiņi, cilvēki, ar kuriem esam attiecībās un pat nejauši garāmgājēji — sajūt un smaida. Mūsu vieduma koks ir noliecies pie mums, pilns ar saldām atklāsmēm par dzīves realitāti. Ar šiem gardajiem augļiem mēs labprāt dalāmies, gan ar tuvākajiem, gan ar garāmgājējiem — pat īpaši to neplānojot.

Kad mēs esam iepazinuši traģēdijas sāpes, apguvuši mācību stundu un nomēslojuši savu dārzu, tad mēs varam apskaut kādu citu, kuram šobrīd ir dziļa traģēdija un rāmi teikt ”Es zinu”. Viņi sajutīs to, ka mēs saprotam. Tā sākas līdzcietība. Mēs viņiem varam parādīt ķerru, lāpstu, dakšas un neizmērojamu iedrošinājumu. Ja mēs vēl neesam sakopuši paši savu dārzu, tad tas nav iespējams.

Esmu saticis daudzus mūkus, kuri ir ļoti pieredzējuši meditētāji, kuri ir mierpilni, savaldīgi un spēj saglabāt rāmu garu dzīves likstās. Bet tikai daži no tiem ir kļuvuši par dižiem skolotājiem. Es bieži esmu brīnījies — kāpēc tā?

Man tagad šķiet, ka tie mūki, kuriem dzīve ir bijusi salīdzinoši gluda, kuriem ir bijuši maz mēslu, ko rakt, bija tie, kas nav kļuvuši par skolotājiem. Tikai tie mūki, kuriem bija milzīgas grūtības, un kuri tām klusi un pacietīgi ir izrakušies cauri, ir izkopuši bagātīgus dārzus un kļuvuši par dižiem skolotājiem.

Viņiem visiem bija viedums, savaldīgums un līdzjūtība, bet tiem, kas ir rakuši vairāk, ir arī vairāk ko sniegt pasaulei. Mans skolotājs, Adžans Čans (Ajahn Chan), kurš priekš manis bija visdižākais skolotājs, visdrīzāk, jau agri savā dzīvē tika galā ar veselu mēslu mašīnu kolonnu.

Visdrīzāk, morāle šim stāstam ir tāda, ka, ja tu vēlies kalpot pasaulei, ja tu vēlies iet līdzcietības ceļu, tad nākošo reizi, kad tavā dzīvē notiks kāda traģēdija, tu teiksi ”Lieliski! Manam dārzam ir atvests papildu mēslojums!”

Paldies AUM PRAKSE
https://aumprakse.lv/meslu-kaudze-majas-prieksa/

Izeja vienmēr ir

brinumi32

Dziļi mežā dzīvoja burvis. Ļaudis runāja, ka viņš protot uzsūtīt cilvēkiem nelaimes un gluži otrādi, pieburt veiksmi un laimi.
Zemnieki ļoti baidījās no burvja, taču tad, kad patiešām kaut kas svarīgs bija vajadzīgs, viņi vērsās pie tā pēc palīdzības.
Tieši šāda vajadzība kādu zemnieku atveda pie burvja.
Burvis nīgri vaicāja:
– Kāpēc atnāci?
Zemnieks zemu paklanījās un bailīgi jautāja:
– Gudrais burvi, vai vari man palīdzēt? Mani pārmākušas visādas nelaimes, viena aiz otras – māja nodega, sieva mani pameta…
– Labi, – vienā mierā teica burvis, – nāc man līdzi.
Zemnieks devās līdzi burvim, kājas no bailēm ļima. Burvis ieveda viņu dziļi meža biezoknī un pēkšņi pazuda.
Zemnieks visu dienu maldījās, meklēdams mājupceļu un tikai vēlu vakarā izkļuva no tā. Viņš beidzot ieraudzīja debesis, zeltainas saules rietā, un pēkšņi viņš sāka smieties no prieka, ka palicis dzīvs.
– Eh, rokas, kājas man veselas, tātad tikšu galā ar savām nedienām, uzcelšu jaunu māju, sameklēšu citu sievu, – viņš sev teica un skriešiem devās uz ciemu.
Skatās, pretī nāk burvis. Zemnieks apstājās, bet burvis pasmaidīja un teica:
– Es ceru, tu saprati, ka ikvienā nelaimē Liktenis vienmēr atstāj durvis izejai. Ir tikai jāmeklē tā izeja tikpat cītīgi, kā tu šodien meklēji izeju no meža biezokņa.
Avots: Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves pieskārieni

milestiba37

– Kā tu domā, kāpēc no brīža, kad tev paziņoja, ka dzīvot atlikuši četri mēneši, ir pagājuši vienpadsmit gadi? – es jautāju Ņikitam, savam senam pacientam, kurš bija atnācis ciemos vienkārši tāpat.

– Tāpēc, ka šī dzīve kļuva par MANĒJO, Ļiļa… – viņš vienkārši atbildēja, – tā, kurai pareģoja četrus mēnešus bija drūms, bet gluži dabisks iznākums svešai dzīvei, kurā es vienmēr biju zinājis, kādam man jābūt, bet kurā ne reizi nebiju padomājis par to, kāds esmu patiesībā

– Gatavojies dzīvot?

– Ne tikai. Es sev līdzi ņēmu ne tos, kuri bija man vajadzīgi, bet es nebiju vajadzīgs viņiem. Un mēs viens otru lauzām, domājot, ka “pie attiecībām vajag strādāt”….

Tagad mana bijusī sieva ir laimīga ar SAVU vīru un es – laimīgs ar SAVU sievieti…
Un, kā izrādījās, neviens no mums nestrādā pie attiecībām… mēs tajās ATPŪŠAMIES…
Es padomāju un sapratu, ka Ņikitam taisnība. Tāpēc, ka MĪLESTĪBA NAV DARBS, lai ko jums neteiktu “attiecību darbaholiķi”…

Mīlestība ir ATPŪTA, kas dziedina…

Ko gan tur stradāt, ja tai ir tikai divi stāvokļi – IR vai NAV…

Un tur, kur tā ir, sanāk atcerēties cilvēku, rūpēties par viņu, dzirdēt viņu, saudzēt… un saņemt pretī to pašu…

Bet tur, kur tās nav… strādā, nestrādā… viss ir tikai tā dramatizēšana, kam nepietiek ne spēka, ne vēlmes…

Un, lūk, dzīvs tam pierādījums…

Mīliet, esiet jūs paši un esiet veseli!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā zemapziņa risina problēmas

zemapziņa10

Ikviena problēma ir veids, kā risināt savu uzdevumu, sasniegt sev vēlamo, taču tas ir neapzināts veids.
Reiz uz manu treniņu atnāca sieviete, kura agrāk bija profesionāla skrējēja. Reiz treniņā viņa satraumēja celi, pārcieta vairākas operācijas, bet tā arī nespēja atgūt veselību un celis vēljoprojām nav vesels. Protams, ka lielo sportu viņa bija spiesta pamest.

Es viņai jautāju, kāpēc viņa izvelējās profesionālo sportu un tieši šo sporta veidu. Izrādījās, ka viņa nāk no treneru-čempionu ģimenes un jau no agras bērnības tika trenēta un gatavota sportistes karjerai. Viņai vienkārši nebija citas izejas, tā viņa uzskatīja. Viņas vecāku mērķis bija izaudzināt viņu par olimpisko čempioni.

Bet trauma kļuva par viņas trumpi, lai aizietu no profesionālā sporta. Patiesībā viņa nevēlējās kļūt par olimpisko čempioni un savu dzīvi veltīt sportam, taču nespēja to pateikt vecākiem, lai neliktu viņiem vilties un nesāpinātu.

Tas ir viens no desmitiem tūkstošiem piemēru, kad cilvēks neapzināti (pasvītroju – neapzināti), rada sev problēmu, lai atrisinātu kādu sev svarīgu jautājumu. Ceļgala trauma, iespējams, kļuva par vienīgo iemeslu, dēļ kura šī sieviete varēja sākt dzīvot savu dzīvi, nevis to scenāriju, kuru viņas vietā bija izdomājuši viņas vecāki. Kas zin, kas ar viņu notiktu, ja viņa būtu turpinājusi skriet un nenogrieztos no šī ceļa.

Tāpēc es vienmēr lūdzu cilvēkiem nerisināt pašu problēmu, bet paskatīties, kas ir tās rašanās cēlonis, kādus uzdevumus ar tās palīdzību tu risini un ko par to saņem.

Dmitrijs Trockis
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai dzīvē kaut kas mainītos

u-lF3l19rRo

Kamēr tu uzskati, ka ir notikumi tavā dzīvē, kuriem nebūtu bijis jānotiek, dusmojies, apvainojies un nolādi likteni, nekas nemainīsies.

Kamēr tu uzskati, ka neesi to pelnījis un te ir kāda kļūda un netaisnība, tu iestrēgsti šajā momentā.

Ir ļoti svarīgi apzināties: visam, kas ir noticis, ir savi iemesli un tā vai savādāk, tam bija jānotiek.

Un tad vari sev pajautāt: ko es ar šo visu varu izdarīt?
Kā es varu no tā izveidot to, kas man vajadzīgs?
Kā es varu no tā gala rezultātā izveidot kaut ko labu sev?
Kā es varu būt veiksmīgs, atsperoties pret savām nedienām?
Kā es no šī sūda varu uztaisīt konfekti?
Kā es varu, pieliekot pūles, nodzīvot to tik godīgi, ka dieviem kļūs kauns par to, ka atsūtījuši man šo pārbaudījumu?

Un tad dzīvē kaut kas sāks mainīties. Precīzāk, tu sāksi ar savas brīvās gribas un vieduma palīdzību to mainīt. Zinot, kāda ir lietu kārtība Visumā. Ar savas apzinātības palīdzību, kas mainīs tavas personīgās dzīves gājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Problēmas dzīvē

68312328_2005472509552562_5587503343992832_n

Problēmas cilvēka dzīvē tiek dotas viņa garīgajai izaugsmei, lai viņš kaut ko kardināli mainītu, kļūtu spēcīgāks, viedāks, gaišāks, patstāvīgāks, iemacītos domāt, analizēt, paust gara spēku, mainot savu dzīves veidu. Izdziedināties no egoisma un žēluma pret sevi, cilvēks var tikai PATS caur mīlestību pret sevi, PATS savām paša rokām, tāpēc, ka tad, kad cilvēks sevi mīl, viņu vada sirds nevis ego. Tad viņam nevajadzēs nosodīt un apvainot citus. Viņš velti vairs netērēs savu dārgo laiku un enerģiju.

Ja cilvēks daudz grib un uz kaut ko pretendē, bet neveic nekādus soļus, lai iecerēto sasniegtu, tad tavā priekšā ir īsts egoists, kurš žēlo sevi, ar to piesedzot savu slinkumu un bezpalīdzību. Lūk, arī sanāk, ka jātiek skaidrībā ar savu egoismu, jādara konkrētas lietas, lai sevi atjaunotu un pilnveidotu savas rakstura īpašības un pārstātu sevi žēlot. Tad cilvēkam atradīsies arī spēks un pozitīvisms un noteikti tam sekos vēlamais rezultāts.

Lai tas notiktu ir jāattīsta sava atvērtība informācijai, jāattīsta darba mīlestība, jāaudzē sevī mīlestība pašam pret sevi un jādalās šajā mīlestībā ar apkārtējo pasauli. Vienmēr ir jābūt gatavam pārmaiņām un no grūtībām baidīties nevajag, tās mūs norūda.

Protams, nāksies pārskatīt savas dzīves vērtības, jāapzinās sevi kā cilvēku, kuram uz šīs zemes ir sava loma un misija.

Sāc dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, dod sev tiesības būt Cilvēkam, kas nozīmē saņemt savu personīgo pieredzi, transformēt savas bailes, mainīt pārliecības, īstenot savas vēlmes un nesodīt sevi pārāk skarbi.

Dzīvo šeit un tagad, un zini, ka ikviens tavs lēmums mainīs sekas, patīkamas vai ne tik patīkamas, tāpēc ir svarīgi uzņemties atbildību par savām domām, par savām sajūtām, par savu rīcību – savu dzīvi. Un, galvenais, iemācīties pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, tāpēc, ka tāds tu esi viens vienīgais un ļoti svarīgs Visumam tieši tāds.

Protams, egoisms pretosies šādām pārmaiņām, taču neatlaidība, ar mīlestību darīts darbs sevis pilnveidošanā, noteikti dos pozitīvus rezultātus. Un tā, garīgi pilnveidojoties un atjaunojoties tu uzkrāj sava Dveselē mīlestību, pabaro sevi ar mīlestību un radi mīlestības pilnu atmosfēru ap sevi. Padari savu pasauli labāku un tu dosi nenovērtējamu artavu Visuma pilnveidošanā.

Avots: Silvas Metode
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zini?

visums mīl

Zini, kad dzīvē iestājas vislielākās grūtības?
Tās atnāk tad, kad Tu tik ļoti esi nomaldījies no ceļa, ka gaisma tuneļa galā ir kļuvusi gandrīz neredzama.
Saproti, Tu vari apmānīt visus, tikai ne Sevi un Mani. Mēs taču zinām patiesību.
Kad Tu nomaldies no ceļa, es Tev rādu zīmes.
Kad Tu turpini iet ne tur, es cenšos tev pateikt par to, uzdāvinot problēmu. Pavisam nelielu, taču tajā ir vēl viena zīme.
Ja Tu nedzirdi, tad vēl vienu – lielāku.
Pēc tam es Tev vairs nedodu enerģiju.
Pēc tam es ņemu Tavu veselību. Tas jau ir pašiem neuzmanīgākajiem pret mani…
Gan jau kāds Tev to ir teicis: “Kad Tu ej savu ceļu, Visums Tev palīdzēs realizēt Tavus mērķus”, vai ne?
Kad Tu ej pareizi – Tev nav problēmu. Tev ir uzdevumi, kuri Tevi audzē, bet reizē ar to Tev vienmēr ir enerģija, lai varētu radīt.
Nekādas iztukšošanās, nekāda izmisuma. Tikai radīt, tikai iedvesma, tikai spēks un enerģija.
Tu šeit esi tāpēc, lai ietu savu ceļu. Un es tik ļoti Tevi mīlu, ka esmu gatavs sagādāt Tev visai brīnumainas nepatikšanas, lai tikai Tevi atmodinātu.
Visums

Tulkoja: Ginta FS

Tikai sapratne

draugi3

Kad tavi iestādītie salāti slikti aug, tu taču nevaino salātus. Tu meklē iemeslus, kāpēc tie neaug. Varbūt ir vajadzīgs mēslojums, varbūt tos vajag labāk apliet, varbūt aizsargāt no saules. Taču tu nekad nevaino salātus.

Turpretī, ja rodas problēmas ar draugiem vai radiniekiem, mēs bieži vien vainojam tieši viņus. Vajag tik iemācīties rūpēties par viņiem un arī ar viņiem viss būs labi, tāpat kā ar salātiem.

No apvainojumiem nekad nekas labs nevar sanākt, tāpat kā censties pārliecināt cilvēku ar strīdu palīdzību. Mana pieredze ir tieši tāda. Nekādu apvainojumu, nekādu notāciju, nekādu pārmetumu – tikai sapratne.

Paužot savu sapratni, tu demonstrē, ka esi spējīgs mīlēt un situācija sāks mainīties.
Autors: Tit Nat Han “Miers katrā solī”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzen mācība vidusskolā

meistars2

Vienu no pirmajām meditācijas mācībām es ieguvu skolā. Skolotāja mani izsauca pie tāfeles un es sāku pārveidot milzīgu formulu, un sasniedzis noteiktu etapu, es pēkšņi sastingu. Es nespēju saprast, kas jādara tālāk. Skolotāja ar vāji slēptu aizkaitinājumu un nepacietību blenza uz mani un tas mani stindzināja vēl vairāk. Beidzot viņa bargi teica:

– Meļņikov! Pārstāj domāt un noņem klapes no acīm!

Lai skolotāja pieprasītu pārtraukt domāt?!!!! Vēl jo vairāk – matemātikas skolotāja matemātikas klasē, kura agrāk to vien darīja, kā spieda domāt. Tā bija pilnīga šablona sagraušana un es patiešām pārstāju. Un tieši tajā brīdī sapratu, kā formulu var atrisināt.

Tā bija mana pirmā mācību stunda, kā apstādināt domu un ieiet tīras apzinātības stāvoklī, kas absolūti atšķiras no stulbuma un dzīvnieciskas bezjēgas, gluži otrādi – ir daudz efektīvāka par domāšanu.

Protams, tas ir tā laika notikumu mans šodienas vērtējums, taču tolaik tas man tik spilgti iespiedās atmiņā, ka kļuva par vienu no svarīgākajām mācību stundām visā 10 gadu skolas laikā: ja redzi neatrisināmu problēmu, apturii domu, pakāpies solīti atpakaļ un attīri uztveri. Tad risinājums atnāks pats no sevis. Tukšumā dzimst zināšana.

Autors: nezināms
Tulkoja: Ginta FS