Varbūt ir vērts vienkārši BŪT?

Čaks Hillings būt

Kosmiskā ironija: tā tava daļa, kas rada tavas problēmas, vienlaicīgi ir tā pati tava daļa, kuru tu piesauc šīs pašas problēmas risināt. Ņemot vērā to, ka TAS, kas tu patiešām esi, nekad nerada problēmas, nav jāpieliek nekādas pūles, lai vienkārši atslābinātos un būtu tam, kas tu JAU ESI.
Patiesībā visi centieni būt par to, kas tu neesi prasa daudz lielāku piepūli.
Tāpēc varbūt labāk apstāties un beigt parpūlēties… un vienkārši BŪT?
Čaks Hillings “Sēklas Dvēselei”
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Labāks par sevi vakarējo

resurss

Tev ir palaimējies, ka esi, ka dzīvo, tāpēc būs labi, ja tava dzīve būs jēgpilna.
Aizmirsti par negatīvo un dzīvo godīgi un patiesi – no sirds!

Kad tu pamosties no rīta un ir pienākusi jauna diena, esi pateicīgs par vēl vienu iespēju.
Kad citi izvēlas vieglāko ceļu, esi tas, kurš izvēlas pareizo sev.
Kad kaut kas ir jāizdara, esi pirmais, kurš izrāda iniciatīvu.
Kad tev ir iespēja izvēlēties no vairākiem variantiem, izvēlies to, kas atbilst tavām prioritātēm.
Kad tev ir svarīgi kaut ko sasniegt, esi tam atvērts un ej uz to.
Kad darbs izrādās sarežģīts, domā tikai par nākamo mazo solīti.
Kad tavu prātu nomoka nemiers, koncentrējies tikai uz to, ko vari kontrolēt.
Kad rodas reālas problēmas, esi gatavs tās atrisināt.
Kad kļūdas jau pieļautas, esi mierā ar tām, un mācies no tām.
Kad tev ir ko teikt, esi gatavs izteikties.
Kad tas, kas pagātnē tika izdarīts, vēl joprojām nestrādā, esi gatavs veikt tajā izmaiņas.
Kad tavā prātā vēl joprojām aizķērušās šaubas, esi pārliecināts par savām spējām.
Kad kāds turās pie vecajiem uzskatiem, esi atvērts jaunām idejām.
Kad citi uzstāj uz kādu konkrētu risinājumu, uzticies savai intuīcijai.
Kad jūties nomākts, esi pietiekami drosmīgs, lai pasmaidītu.
Kad jūti, ka stress aug, uz mirkli iepauzē, un tikai esi, un elpo.
Kad notiek kas negaidīts, esi elastīgs un ātri adaptējies.
Kad saproti, ka kaut kam nav nekādas jēgas, esi uzstājīgs un uzdod jautājumus.
Kad kāds nodara tev sāpes, esi gatavs piedot un mīlēt no jauna.
Kad attiecības turpina tevi sāpināt, esi gatavs atlaist, un virzīt savu mīlestību un cieņu uz iekšu.
Kad kādam ir kaut kas, ko tu ļoti gribētu, priecājies par viņu.
Kad kāds vēlas konkurēt, esi pats sev konkurents – pārsit pats savus rekordus.
Kad kāds spiež, lai tu būtu kāds cits, esi tikai tu pats.
Kad neesi parliecināts, ka vari kaut ko piedāvāt, esi patiess un piedāvā godīgumu.
Kad tavi ceļi krustojas ar nepazīstamu cilveku, esi pirmais, kas atradīs iemeslu uzsmaidīt.
Kad jūties kā pasaules virsotnē, esi tā roka, kas palīdzēs pacelties citiem.
Kad kādam, kurš tev nav vienaldzīgs, tu esi vajadzīgs, esi ar viņu bez minstināšanās un jautājumiem.
Kad tu kādu pa īstam mīli, esi mīlošs kā runās, tā arī darbībās.
Kad pienāk brīdis atpūsties kopā ar ģimeni, atlaid visu pārējo, un pilnībā esi šajā momentā.
Kad diena beidzas, esi mierīgs, zinot, ka esi izdarījis labāko, ko varēji izdarīt.
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve pastāvīgi mūs svētī

svetibas4

Daudzi izmanto garīgumu kā iespēju izvairīties no dzīves – viņi nevēlas redzēt to, kas viņiem jāredz, nevēlas sastapties ar saviem maldiem un ilūzijām. Taču ir ļoti svarīgi zināt, ka dzīve visbiežāk ir pats labākais mūsu skolotājs.
Dzīve pastāvīgi dala svētības – dažkārt tās ir brīnumainas, lieliskas svētības, baudas, laimes un prieka brīži, bet dažkārt tās ir skarbas svētības, tādas kā slimības, darba vai mīļotā cilvēka zaudējums, sķiršanās.
Daudziem cilvēkiem lielas pārmaiņas apziņā notiek, piemēram, tad, kad narkotiku atkarība noved pie pēdējās robežas, un viņi sāk meklēt citu veidu, kā dzīvot.
Pašai dzīvei ir unikāla spēja parādīt mums patiesību, atmodināt mūs. Un tomēr daudzi vairās no šī skolotāja, ko sauc par dzīvi, – pat tad, kad tas cenšas tos atmodināt.
Pats dievišķais izpaužas dzīves kustībā. Dievišķais izmanto dzīves situācijas, lai sasniegtu paša atmošanos, un ļoti bieži izmanto tam sarežģītas situācijas.
Adjašanti “Tavas pasaules beigas”
Tulkoja: Ginta FS

Tu pats baro savas nelaimes

problemas17

Vai tu pats kādreiz esi uzdevis sev galveno jautājumu: vai tiešām problēmas eksistē, vai arī tu pats tās radi un tik ļoti esi pie tām pieradis, ka vienkārši nespēj dzīvot bez to kompānijas – tev bez tām kļūs vientuļi? Tu esi gatavs būt pat nelaimīgs – lai tikai nebūtu tukšs. Cilvēki ķeras pie savām nelaimēm, lai tikai nepieļautu tukšumu sevī.

Tu pats baro savas nelaimes. Skaties! Kad pazūd viena problēma, pievērs uzmanību tam, cik uzstājīgi jau nākamā atradīs sev savu vietu. Situācija atgādina čūsku, kura atbrīvojas no savas vecās ādas, taču pati vienmēr paliek.

Kā tikko atrisinās viena problēma, aiz tās uzreiz rodas nākamā. Un, ja tu ieskatīsies uzmanīgāk, ievērosi, ka otra problēma ir ar tādām pašām iezīmēm, kā iepriekšējā. Sāc ar to ņemties, un jau trešā ir gatava.

Lūdzu, paskaties uz to, ko tu dari un ar kādiem niekiem nodarbojies. Sākumā tu radi problēmu un pēc tam meties risinājuma meklējumos. Vienkārši pavēro, kāpec tu radi problēmu. Tās atrisinājums atrodas pašā tās sākumā, kad tu to radi – neradi to! Tev nav nekādu problēmu – pietiek saprast tikai to.

Ja tev nepietiek ar savām paša problēmām, tu sāc domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem… – sociālismu, komunismu un līdzīgām muļķībām. Tu sāc domāt par pasauli tā, it kā viss pasaulē būtu atkarīgs no taviem padomiem.

Nodrošini savas apzinātības izaugsmi, paplašini savu apziņu – un problēmu loks sašaurināsies. Tās atrodas apgriezti proporcionālā atkarībā: minimāla apzinātība – maksimums problēmu, maksimāla apzinātība – minimums problēmu.

Kad apzinātība ir totāla, problēmas vienkārši izzūd, līdzīgi kā rasa pazūd saules ausmā. Kad esi totāli apzināts, vispār nav nekādu problēmu – tās vienkārši nevar rasties.

Katru reizi, kad atkal ieslīdi kadā problēmā, noķer sevi – lēkā, skrien, dejo, bet neiesaisties šajā problēmā. Izdari kaut ko tieši tajā brīdī, lai enerģija, kas radījusi problēmu, kļūtu šķidra, izkustu un atgrieztos kosmosā.

Tu palaid garām īsto dzīvi. izmanto vairāk enerģijas un tad pieplūdīs jaunas, svaigas. Vienkārši neesi skopulis. Izmato tās šodien: lai šodiena ir pabeigta: rītdiena pati par sevi parūpēsies, neraizējies par rītdienu. Raizes, problēmas, trauksme – tas viss vienkārši parāda vienu: tu nedzīvo pareizi, tava dzīve vēl joprojām nav deja, nav prieks. No šejienes arī visas problēmas.

Ošo
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Atklāj sev jaunas iespējas

Hawaii

Vai nav tiesa, ka bieži vien mēs dažādus notikumus savā dzīvē uztveram kā šķēršļus, kas traucē mums realizēt savus plānus. Mēs dusmojamies, kad kāds nebūt students mūs atrauj no mums svarīgām nodarbēm, bet slikti laika apstākļi bojā mums garastāvokli. Cik bieži mūsos aug protests, kad tuva cilvēka nāve izrauj mūs no mierīgā dzīves plūduma, bet karš sagrauj mūsu ticību cilvēcībai.
Mēs esam sašutuši, kad realitāte sasit sīkās drumstalās visus mūsu rozā sapņus.  Nebeidzami sķēršļi pastāvīgi mūsu Dvēselē rada rūgtas sajūtas – naidu, dziļu vilšanos, atriebības kāri, un tādā veidā savās vecumdienās mēs varam pārvērsties par cietsirdīgiem un nelaimīgiem cilvēkiem.

Un, ja nu šīs nelūgtās ielaušanās patiesībā ir no jauna pavērušās iespējas? Un, ja nu tas ir mūsu sirds izaicinājums, kas prasa iekšējo darbu, pateicoties kuram mēs augam un apgūstam esības pilnību? Un, ja nu notikumi dzīvē piedod mums vajadzīgo formu – līdzīgi, kā skulptors no bezformīga māla pikuča veido savu izdomāto figūru? Varbūt, tikai paļaujoties uz Meistara roku prasmi, mēs varam uzzināt savu patieso sūtību un sajust pabeigtību? Patiesībā visi pārsteigumi un nepatikšanas var izrādīties uzaicinājums atmest savus ierastos un novecojušos dzīves uzskatus, atklājot arvien jaunus un neatklātus horizontus. Un tad uzpeld pats svarīgākais jautājums: un kas tad, ja visa mūsu dzīve nav tikai bezjēdzīga notikumu virkne, kuras priekšā mēs esam bezspēcīgi? Kas tad, ja tajos atklājas radošā Meistara roka, kas aicina mums pašiem piedalīties it visā? Kas tad, ja tieši šajā līdzdalībā tiek realizētas visas mūsu cerības un centieni?

Ja tas tā ir, tad mūsu dzīve mainās pašos tās pamatos, jo tagad dzīves triecienos atveras jaunas iespējas un mūsu Dveseles brūces kļūst par brīdinājumiem, bet ķermeņa paralīze – par stimulu meklēt iekšējos dzīves avotus. Tā mēs apgūstam prasmi nezaudēt cerības pašos bēdu epicentros – sagrautās pilsētās, degošās slimnīcās, starp grūtībās nonākušiem bērniem un pieaugušajiem. Tagad mums ir spēks pretoties izmisumam, un pat bojā ejošā sēklā mēs varēsim saskatīt nākotnes augļus nesošu koku un paradīt to cilvēkiem. Tagad mēs varēsim izrāpties no savas atsvešinātības pagrabiem, kur visi notikumi šķita bezjēdzīgi. Tagad mēs esam spējīgi ieiet savas sirds pašos dziļumos, lai izdzirdētu Dievu, kura rokas tur visu vēsturi, un atbildētu uz viņa mūžīgo aicinājumu atdzimšanai.

Autors: Henrijs Nouvens
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pats tumšākais laiks ir tieši pirms rītausmas

Рассвет на высоте 10000 метров

Lai cik arī veiksmīgs tu būtu savā darbā, vienmēr ir kāds brīdis, kad neveicas. Dažkārt šī neveiksme var šķist graujoša. Piemēram, cilvēks kļūst patstāvīgs, aiziet no vecākiem, un kādu laiku viņam var nebūt kur dzīvot. Vai arī ir kur dzīvot, taču dzīves apstākļi ir smagi. Tā var būt istaba komunālajā dzīvoklī, bez labierīcībām un siltā ūdens, tā vietā, lai pie vecākiem saņemtu visu “uz paplātes”. It kā slikti, bet patiesībā tas ir labi, jo ir iespēja būt patstavīgam.

Vai arī cilvēks spiests pamest iemīļoto darbu un uz kādu laiku naudas kļūst pavisam maz. Toties acis mirdz. Un uz šīm mirdzošajām acīm “atnāk” daudz kas labāks par to, kas bija.

Vai arī cilvēks izšķiras, notiek īpašuma dalīšana – mantas tiek atdotas un paliek vieglāk. Un pēc tam notiek kāpiens jau pavisam citā līmenī.

Vai arī izšķiras, izlien no sava iekšējā purva, un pēc tam atgriežas atpakaļ attiecībās ar to pašu cilvēku, bet jau pavisam citā kvalitātē.
Vai arī beidzot sastop sarežģītas jūtas un sāk tās izdzīvot, raudāt, ciest, slimot.
Uz jauna pakāpiena ļoti bieži ir nekomfortabli, tukši, auksti un sarežģīti. Bet pēc tam kļūst labi, silti, patīkami. Un uzzied  dārzi.

Tāpēc ļoti bieži pieredzējuši cilvēki priecājas, kad redz, ka esat izšķīrušies, aizgajuši, pazaudējuši, atlaisti no darba, nolēmuši kaut ko. Īpaši tad, ja tā nav bēgšana, bet solis uz priekšu. Jo pats tumšākais laiks vienmēr ir pirms rītausmas.

Sveiciens visiem, kas krīzē!

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

OŠO par to, kā mēs radām problēmas

problema7

Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

Vai esi sev uzdevis pašu galveno jautājumu: vai patiešām eksistē problēmas, vai arī tu pats tās radi un tik ļoti esi ar tām saradis, ka bez to kompānijas vienkārši nevari iztikt? Tev bez viņām būs skumji un vientuļi? Tu esi gatavs būt pat nelaimīgs – lai tikai nebūtu tukšs. Ļaudis ķeras pie savām nelaimēm, lai tikai nepieļautu tukšumu sevī.

Tu pats baro savas nelaimes. Skaties! Kad viena problēma pazūd, tūlīt atrodas cita, kurai atradīsies vieta. Situācija atgādina čūsku, kas, atbrīvojusies no savas vecas ādas, pati vienalga paliek.

Kā tikko viena problēma tiek atrisināta, tās vietā parādās cita. Un ja labi ieskatīsies, ievērosi, ka otrā problēma ir ar līdzīgām īpašībām, kā pirmā. Sāc risināt otro un aiz viņas jau nākamā un atkal – nākamā.

Lūdzu, paskaties, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. Iesākumā tu problēmu radi, pēc tam dodies meklēt tai risinājumu. Vienkārši vēro – kāpēc tu radi problēmu. Problēmas risinājums atrodas tās pašā sākumā, tajā mirklī, kad tu to radi – labāk neradi! Tev nav nekādu problēmu – svarīgi saprast vien to.

Ja jums ir par maz paša problēmu, jūs sākat domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem… – sociālisms, komunisms un tamlīdzīgas muļķības. Jūs sākat domāt par pasauli tā, it kā pasaule būtu atkarīga no jūsu padomiem.

Mani neuztrauc tavas problēmas. To ir miljoniem, un ir pilnīgi bezjēdzīgi tās risināt – jo to radītājs esi tu pats, bet pats centies palikt ēnā. Es atrisināšu tavu problēmu, bet tu radīsi desmitiem jaunu.

Es pastumšu malā tavas problēmas un tikšu līdz tevīm. Jāmaina ir to radītājs. Un kad tu izmainīsies, problēmas tuvākajā apkārtnē izzudīs.

Atceries labi: tev pašam sagādā baudu auklēties ar savām problēmām, tāpec tu tās radi. Ir daudz iemeslu, kāpēc tu no tām gūsti baudu.

Visa cilvēce ir slima. Tam ir daudz principiālu iemeslu, kurus mēs cenšamies neredzēt.

Kad bērns saslimst, viņš saņem uzmanību. Kad viņš ir vesels, nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Uzmanība – tā ir enerģija. Kad kāds tevi apbalvo ar mīlestības pilnu skatienu, viņš tev dod barību – ēterisku barību. Katram bērnam vajadzīga uzmanība, bet tu to dod tikai tad, kad viņš ir slims, kad ir kāda problēma. Un tāpēc, kad bērns sajūt uzmanības trūkumu, viņš izdomā problēmu, pats to rada.

Mīlestība – lūk, galvenā vajadzība.

Kā tavs ķermenis barojas ar ēdienu, tā arī tava dvēsele barojas ar mīlestību. Taču mīlestību tu vari saņemt tikai tad, kad esi slims, kad tev ir kāda problēma, savādāk neviens neiedomājas tev to dot.

Bērns mācās no tevis, rezultātā arī iemācās radīt problēmu. Viņš saprot, ka pietiek vien saslimt, kad visi metīsies viņu žēlot un lolot.

Autors: OŠO
Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS