Pats tumšākais laiks ir tieši pirms rītausmas

Рассвет на высоте 10000 метров

Lai cik arī veiksmīgs tu būtu savā darbā, vienmēr ir kāds brīdis, kad neveicas. Dažkārt šī neveiksme var šķist graujoša. Piemēram, cilvēks kļūst patstāvīgs, aiziet no vecākiem, un kādu laiku viņam var nebūt kur dzīvot. Vai arī ir kur dzīvot, taču dzīves apstākļi ir smagi. Tā var būt istaba komunālajā dzīvoklī, bez labierīcībām un siltā ūdens, tā vietā, lai pie vecākiem saņemtu visu “uz paplātes”. It kā slikti, bet patiesībā tas ir labi, jo ir iespēja būt patstavīgam.

Vai arī cilvēks spiests pamest iemīļoto darbu un uz kādu laiku naudas kļūst pavisam maz. Toties acis mirdz. Un uz šīm mirdzošajām acīm “atnāk” daudz kas labāks par to, kas bija.

Vai arī cilvēks izšķiras, notiek īpašuma dalīšana – mantas tiek atdotas un paliek vieglāk. Un pēc tam notiek kāpiens jau pavisam citā līmenī.

Vai arī izšķiras, izlien no sava iekšējā purva, un pēc tam atgriežas atpakaļ attiecībās ar to pašu cilvēku, bet jau pavisam citā kvalitātē.
Vai arī beidzot sastop sarežģītas jūtas un sāk tās izdzīvot, raudāt, ciest, slimot.
Uz jauna pakāpiena ļoti bieži ir nekomfortabli, tukši, auksti un sarežģīti. Bet pēc tam kļūst labi, silti, patīkami. Un uzzied  dārzi.

Tāpēc ļoti bieži pieredzējuši cilvēki priecājas, kad redz, ka esat izšķīrušies, aizgajuši, pazaudējuši, atlaisti no darba, nolēmuši kaut ko. Īpaši tad, ja tā nav bēgšana, bet solis uz priekšu. Jo pats tumšākais laiks vienmēr ir pirms rītausmas.

Sveiciens visiem, kas krīzē!

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

OŠO par to, kā mēs radām problēmas

problema7

Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

Vai esi sev uzdevis pašu galveno jautājumu: vai patiešām eksistē problēmas, vai arī tu pats tās radi un tik ļoti esi ar tām saradis, ka bez to kompānijas vienkārši nevari iztikt? Tev bez viņām būs skumji un vientuļi? Tu esi gatavs būt pat nelaimīgs – lai tikai nebūtu tukšs. Ļaudis ķeras pie savām nelaimēm, lai tikai nepieļautu tukšumu sevī.

Tu pats baro savas nelaimes. Skaties! Kad viena problēma pazūd, tūlīt atrodas cita, kurai atradīsies vieta. Situācija atgādina čūsku, kas, atbrīvojusies no savas vecas ādas, pati vienalga paliek.

Kā tikko viena problēma tiek atrisināta, tās vietā parādās cita. Un ja labi ieskatīsies, ievērosi, ka otrā problēma ir ar līdzīgām īpašībām, kā pirmā. Sāc risināt otro un aiz viņas jau nākamā un atkal – nākamā.

Lūdzu, paskaties, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. Iesākumā tu problēmu radi, pēc tam dodies meklēt tai risinājumu. Vienkārši vēro – kāpēc tu radi problēmu. Problēmas risinājums atrodas tās pašā sākumā, tajā mirklī, kad tu to radi – labāk neradi! Tev nav nekādu problēmu – svarīgi saprast vien to.

Ja jums ir par maz paša problēmu, jūs sākat domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem… – sociālisms, komunisms un tamlīdzīgas muļķības. Jūs sākat domāt par pasauli tā, it kā pasaule būtu atkarīga no jūsu padomiem.

Mani neuztrauc tavas problēmas. To ir miljoniem, un ir pilnīgi bezjēdzīgi tās risināt – jo to radītājs esi tu pats, bet pats centies palikt ēnā. Es atrisināšu tavu problēmu, bet tu radīsi desmitiem jaunu.

Es pastumšu malā tavas problēmas un tikšu līdz tevīm. Jāmaina ir to radītājs. Un kad tu izmainīsies, problēmas tuvākajā apkārtnē izzudīs.

Atceries labi: tev pašam sagādā baudu auklēties ar savām problēmām, tāpec tu tās radi. Ir daudz iemeslu, kāpēc tu no tām gūsti baudu.

Visa cilvēce ir slima. Tam ir daudz principiālu iemeslu, kurus mēs cenšamies neredzēt.

Kad bērns saslimst, viņš saņem uzmanību. Kad viņš ir vesels, nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Uzmanība – tā ir enerģija. Kad kāds tevi apbalvo ar mīlestības pilnu skatienu, viņš tev dod barību – ēterisku barību. Katram bērnam vajadzīga uzmanība, bet tu to dod tikai tad, kad viņš ir slims, kad ir kāda problēma. Un tāpēc, kad bērns sajūt uzmanības trūkumu, viņš izdomā problēmu, pats to rada.

Mīlestība – lūk, galvenā vajadzība.

Kā tavs ķermenis barojas ar ēdienu, tā arī tava dvēsele barojas ar mīlestību. Taču mīlestību tu vari saņemt tikai tad, kad esi slims, kad tev ir kāda problēma, savādāk neviens neiedomājas tev to dot.

Bērns mācās no tevis, rezultātā arī iemācās radīt problēmu. Viņš saprot, ka pietiek vien saslimt, kad visi metīsies viņu žēlot un lolot.

Autors: OŠO
Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi veselas Dzīves stāsts

12345

Padari dzīvi ap sevi skaistu.
Un, lai katrs cilvēks sajūt, ka tikšanās ar tevi ir dāvana.
— Ошо

Daudzi uzdod sev jautājumu: kāda ir manas dzīves jēga, kam es esmu vajadzīgs, ar ko varu būt noderīgs… Man šie jautājumi šķiet nejēdzīgi: cilvēks nav lieta, lai būtu kādam noderīgs, ne instruments, pie kura vērsties tikai tad, kad ir ļoti liela nepieciešamība. Taču, ja Tev ir sajūta, ka Tu dzīvo bezjēdzīgi un neko nedod šai pasaulei, šis raksts ir domāts tieši Tev!

Tikšanāš ar Tevi, lai kas arī Tu būtu, ir vērtīga ikvienam, ko satiec savā ceļā un ikvienam, kurš atrodas Tev blakus. Jo:
Tu esi veselas dzīves stāsts

Nav svarīgi, kā rit Tava dzīve, vai piepildās Tavas cerības, plāni un sapņi, vai esi bagāts, vai arī dzīvo mazā, īrētā vienistabas dzīvoklītī… taču Tava dzīve ir veselas dzīves stāsts. Un tā ir interesanta! Jā, jā! Tu esi izbrīnīts, bet tā ir interesanta tiem, kuri ir Tev līdzīgi un, tāpat kā Tu, meklē savas atbildes uz līdzīgiem jautājumiem.

Un tā ir interesanta tiem, kuri it nemaz nav Tev līdzīgi, tāpēc, ka viņi vai nu baidās no tāda likteņa  kā Tavējais, vai arī vēlās dzīvot tā, kā dzīvo Tu.

Vieniem ir interesanti, kā līdz kaut kam tādam var nonākt, citiem  – kā ar to tikt galā un iziet no tā. Un nav svarīgi, kāds ir Tavs statuss: kompānijas finansu direktors vai nestrādājošs invalīds, esi bankrotējis, vai gluži otrādi – kļuvis bagāts.

Sveša vēsture vienmēr ir interesanta, vai nu ar savu līdzību, vai atšķirību.

Tas, kā veidojas Tava dzīve, citiem ir vērtīgi, jo cilvēkus vienmēr nomāc jautājums: vai viņu dzīve ir unikāla un vai unikālas ir viņu bēdas, un, vai kāds līdzīgā situācijā var padalīties savā pieredzē, vai arī atbilžu nav.

Tu esi kāda cita Fantoms no pagātnes

Visi mēs dzīvojam vienā sociālajā sistēmā un izejam vienus un tos pašus etapus noteiktos savas pieaugšanas periodos sabiedrībā. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti satikties ar tiem, kuru dzīve ir līdzīga viņējai. Apstākļi var sakrist, taču viņi tos var pārdzīvot ļoti atšķirīgi, atšķirīgi tikt ar tiem galā, un izkļūt no tiem. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti, vai savā situācijā ir rīkojušies pareizi, vai bija iespējams rīkoties savādāk, vai var vēl kaut ko tajā tagad mainīt.

Un šīs atbildes var būt Tavā dzīvē, un Tavā dzīvē viņi var atrast līdzjūtību un spēku samierināties ar kaut ko, kas notiek.

Tu esi kāda nākotnes Tēls

Un cilvēkiem vienmēr ir interesanti, kā citi sasniedz to, kas viņiem ir, vai nesasniedz tajā etapā, kurš viņiem vēl priekšā. Cilvēkiem ir interesanti, kā “pieredzes bagātie” pārdzīvoja vienu vai citu zaudējumu un vilšanos. Cilvēki vienmēr baidās par to, kas viņus sagaida, jo tas ir neparedzami un viņi nezin, kā būs jauzvedās.

Viņi vēlas uzzināt Tavus “veiksmes noslēpumus” un uzzināt ko vairāk par “zemūdens akmeņiem”, kas traucēja Tev. Tādiem cilvēkiem Tu vari kļūt par “pareģi” un Tava pieredze būs pieprasīta “nepieredzējušo” vidū.

Tu esi Tēls, kam līdzināties

Neatkarīgi no tā, kas ir cilvēki, viņi dzīvē sastopas ar vienām un tām pašām parādībām. Un tas, kā Tu izturējies līdzīgā situācijā, viņiem var būt labs piemērs tam, kā vajag izturēties, vai, gluži otrādi – ko darīt nevajag.

Iespējams, Tavs piemērs ļaus kādam nepapildināt “traumēto” rindas. Tu būsi tā palīdzība, kas Tev pašam bija nepieciešama agrāk.

Tu esi sāpju un prieka spogulis

Attiecības starp cilvēkiem veidojas dažādi un ļoti bieži vieni nenojauš vai nevēlas nojaust to, kā patiesībā jūtās otri, vai kāds patiesībā ir to otru rīcības motīvs.

Un, ja Tu pārdzīvo ko līdzīgu un padalies šajos pārdzīvojumos ar citiem, iespējams, kādam tas palīdzēs “atvērt acis” un, iespējams, tieši ar savu stāstu Tu kādam cilvēkam palīdzēsi izdarīt veselu atklājumu par citu cilvēku pasauli.

Tu esi domubiedrs un atbalsts

Lai kas Tu arī būtu, Tev ir savs pasaules redzējums, pārliecības un pieredze, un Tu noteikti kādam esi domubiedrs un tikai ar savu klātbūtni vien kliedēsi viņa vientulības sajūtu, dāvāsi cerību un atvieglojumu.

Nekas tā neiedvesmo cilvēku, kā apziņa par to, ka viņa situācija nav unikāla, un Visumā ir vēl cilvēki, kas ar to dzīvo, un pat ir spējīgi tikt galā ar līdzīgām situācijām.

Tu esi alternatīva viedokļa avots

Ir teiciens: “Cik cilvēku, tik viedokļu”. Un reiz kādam tieši Tavs viedoklis ar savu alternatīvismu palīdzēs mainīt kādu pārliecību, paplašinās viņa redzesloku, “atvērs acis” vai dos atbildi uz kādu jautājumu, kas to mocījis jau ilgu laiku.

Ar savu viedokli Tu vari neatbalstīt kaut ko nepareizu un pagriezt pareizā virzienā kādu situāciju.

Tu esi vēl nesaņemtās pieredzes avots

Kāpēc cilvēkiem ir interesantas grāmatas, intervijas, svešas vēstures? Tāpēc, ka viņiem ir interesanti, kā mēdz notikt dzīvē, kā tas notiek un kā ar to dzīvot. Dažādās vietās, dazādos laikos, dažādi cilvēki saņem dažādu pieredzi tipiskās situācijās un unikālās situācijās. Bet saņemt visu šo pieredzi vienam cilvēkam ir nereāli! Un tāpēc cilvēki bagātinās ar citu cilvēku pieredzi.

Un pat tava, pirmajā acumirklī it kā nevērtīgā pieredze, kādam var kļūt par atklāsmi, kaut gan Tu pats tajā neko īpašu nesaskati. Iespējams, Tu pats tās uzskati par muļķībām, bet kādam citam tas var būt glābiņš.

Kopsavilkums

Tāpēc nekautrējies dalīties savā dzīvē ar pasauli. nekautrējies atstāt komentārus, rakstīt memuārus, aprakstus par savu dzīvi, publicēt tos sociālajos tīklos. Jo Tu un Tava dzīve esi vertība! Un kāda cita cilveka dzīvē vari nospēlēt glābēja lomu.

Autors: Irina Poļenkova
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Luīza Heija: Visu, ko Jūs dodat, Jūs saņemat atpakaļ.

saslimst
Luīza Heija ir viena no Pašpalīdzības Kustības dibinātājām, 30 grāmatu autore.
Viņas grāmata “Tu vari izdziedināt savu dzīvi” atkārtoti izdota 110 reizes ASV un tulkota 30 pasaules valodās (rekordliels skaits – 50 000 000 grāmatu).
Pasaulē viņa ir autoritāte miljoniem cilvēku, jo ar visu savu dzīvi parādījusi to, ka cilvēks, uzņemoties atbildību par savu dzīvi, var padarīt to brīnišķīgu un piepildītu.
Viņa atgādina par to, ka TIKAI MĒS PAŠI nesam atbildību par visiem savas dzīves notikumiem. Katra mūsu doma rada mūsu nākotni. Taču svarīgi, ka Visuma spēki mūs nekad nesoda un nekritizē. Tie pieņem mūs tādus, kādi esam un automātiski atspoguļo mūsu uzskatus.

 

Lai mūsu domas nenodarītu mums pāri, ir vērts vienmēr atcerēties sekojošo:

  • Mīlestība pret otru cilvēku ir skaisti, taču – pārejoši, bet romāns pašam ar sevi turpinās visa mūža garumā. Tas ir uz visiem laikiem. Tāpēc mīliet ģimeni sevī: bērnu, vecāku un gadus, kas tos šķir.
  • Mūsu ķermenis visu laiku runā ar mums. Ja vien mēs atrastu laiku tajā ieklausīties! Katra ķermeņa šūniņa reaģē uz katru mūsu domu un katru mūsu vārdu.
  • Mūsu dzīves ceļā ir tikai divi skaidri nosprausti punkti – piedzimšana un nāve. Ceļu, pa kuru iet, mēs izvēlamies paši.
  • Kā tikko cilvēks saslimst, viņam jāpameklē savā sirdī tas, kam jāpiedod.
  • Spēka punkts atrodas Šeit un Tagad – mūsu prātos.
  • Visu, ko Jūs dodat, Jūs saņemat atpakaļ.
  • Atlaidiet savu pagātni ar mīlestību un esiet pateicīgi tai par to, ka tā atveda Jūs pie šādas apzināšanās.
  • Ja Jums galvā “iešaujas” kāda negatīva doma, sakiet tai “Pateicos par piedalīšanos”.
    .
  • Cilvēki, kuri nemīl sevi, kā likums, neprot piedot.
  • Mīliet sevi tieši tagad, negaidiet, kad kļūsiet ideāli.
  • Ja mēs ko ņemam bez atļaujas – mēs zaudējam, ja atdodam – tad saņemam, citādāk nevar būt.
  • Atdodiet desmito tiesu no saviem ienākumiem – un tad gatavojaties lielākiem ienākumiem.
  • Mēs formējam savas pārliecības jau bērnībā, bet pēc tam virzamies pa dzīvi, veidojot situācijas, kas piemērotas mūsu pārliecībai.
  • Pasaulē labumu ir pārpārēm, tie tikai gaida, kad Jūs nolemsiet iepazīties ar visu so pārpilnību. Naudas – daudz vairāk, kā varat iztērēt. Cilvēku – vairāk, kā esat satikuši savas dzīves laikā. Prieka – vairāk, kā varat iedomāties. Ja Jūs tam noticēsiet, Jums būs viss, ko vien vēlēsieties.
  • Cilvēki, kuri nodarīja mums pāri, bija tikpat nobijušies, kā Jūs esat šobrīd.
  • Sāncensība un sevis ar citiem salīdzināšana – lūk, divi galvenie šķēršļi, lai kļūtu par radošu personību.
  • Pagātne ir aizgājusi uz visiem laikiem. Tas ir fakts un tur neko nevar darīt. Taču var izmainīt savas domas par pagātni. Ir muļķīgi sevi sodīt tagad – šobrīd par to, ka kāds sen atpakaļ Jūs aizvainojis.
  • Katrā no mums līdz šim brīdim dzīvo trīsgadīgs bērns, kuram ir bail un kurš alkst kaut nedaudz mīlestības.
  • Mīlestība – vienīgā atbilde uz ikvienu mūsu problēmu, un ceļš pie šāda stāvokļa ved caur piedošanu. Piedošana izšķīdina aizvainojumu.
  • Visas, tā saucamās problēmas – nav nekas cits, ka mums dotā iespēja augt un mainīties.
  • Mīlestība nedzīvo ārpus cilvēka – tā dzīvo tikai mūsos. Jo spēcīgāk Jūs mīlat, jo lielāku mīlestību saņemat.
  • Pastāvīgi atcerēties savu pāgātni nozīmē, apzināti sevi sāpināt.
  • Pret pārmaiņām attiecaties kā pret dzīvokļa uzkopšanu. Sakumā vienu, tad – nakošo un, skaties, viss mirdz un laistās.
Viss, kas Jums jāzin, atnāks pie Jums īstajā vietā un īstajā laikā!

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

dveseles sapes

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.

Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….

Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.

Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.

Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.

Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.

Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.

Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.

Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.

Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.

Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.

Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!

Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.

Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.

Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.

Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.

Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.

Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.

Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.

Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:

  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.

Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.

Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.

Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.

Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.

Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:

  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.

Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.

Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.

Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.

Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.

Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.

Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.

Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.

Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”

Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.

Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.

Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.

Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.

Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.

Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.

Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:

  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!

Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.

Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.

Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.

Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.

Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.

Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.

Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.

Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!

Autors: Marija Žigan

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Un kļūs vieglāk!

dzive_laiks2

Dzīve vienmēr ir skarba un apžilbinoša spēle, tā ir kā lēciens ar izpletni, risks, tā nozīmē krist un atkal celties, tā ir kā alpīnisms, vēlēšanās uzrāpties savas būtības virsotnē, vilšanās un sarūgtinājums, ja virsotni neizdodas sasniegt.
Paulu Koelju

Dzīves grūtības mūs bieži pārsteidz brīžos, kad neesam tām gatavi – tas notiek tik pēkšņi, ka praktiski notriec mūs pie zemes. Gadās, ka pat ar pašu tuvāko cilvēku palīdzību nevar tās parvarēt. Taču jāatcerās, ka agri vai vēlu viss mainīsies un grūtības nav mūžīgas. Un, lai vieglāk būtu ar tām tikt galā, atkārto šīs 5 frāzes – tās palīdzēs.

1. Man ir tiesības nedaudz paraudāt, bet drīz es atkal smiešos

Emocionālā izlāde ir ļoti svarīga, lai pārciestu skumju brīžus, samierinātos ar neveiksmi un bēdām, kļūdām un grūtībām. Necenties sevi iegrožot un vainot sevi par to, kas noticis, par to, ka esi noguris un tev nav spēka.

Taču ir ļoti svarīgi atcerēties, ka šāds stāvoklis nedrīkst turpināties parāk ilgi, un tas nedrīkst būt pastāvīgs.

Paraudāt un parefleksēt par visām problēmām ir nepieciešams, lai pieņemtu to, kas noticis un kustētos tālāk, lai mainītu situāciju un sevi. Tu esi pelnījis atkal smaidīt!

2. Cilvēks, kurš vislabāk var palīdzēt man pārvarēt grūtības, esmu es pats

Iespējams, tev blakus ir rūpīgs partneris, mīloša ģimene, labi draugi, kuri rūpējas par tevi. Tomēr tev pašam jābūt spējīgam parūpēties par sevi, un tikt galā ar savām problēmām.

Bez gribas, bez enerģijas, bez ticības būs ļoti grūti iziet no šīs tumšās istabas, kurā esi nokļuvis. Ieklausies cilvēkos, kuri tev blakus, pieņem viņu palīdzību, taču pēc tam tev pašam “jāpalaiž” šis iekšējais grūtību pārvarēšanas process.

3. Es nevaru izmainīt apstākļus, bet varu izmainīt savu attieksmi pret tiem

Ir lietas, no kurām nav iespējams izvairīties: zaudējumi, slimība, šķiršanās, attiecības, kas sabrūk, neskatoties uz mūsu centieniem.

Neviens no mums 100% nevar kontrolēt šos apstākļus un procesus, ko dzīve mums piespēlē. Tomēr tikai mēs paši esam atbildīgi par savām domām.

Vārds “nevaru” pilnībā mūs paralizē un atnes vienas vienīgas negatīvās emocijas un ciešanas. Savukārt “es varu” pilnībā maina mūsu garastāvokli, noskaņojumu un dod mums jaunus spēkus.

Atceries to!

4. Es sākšu dzīvot, kad pārkāpšu pari savām bailēm

Mēs daudz esam runājuši par “komforta zonu”. Tā ir tā neredzamā telpa, kas ir mums apkārt un dod mums drošības sajūtu un sajūtu, ka kontrolējam situāciju.

Taču tad, kad mēs pardzīvojam dažādas grūtības un nepatikšanas, mēs jūtam, ka šīs neredzamās sienas brūk un atstāj mūs pavisam neaizsargātus.

Mums jāpārvar savas bailes iziet ārpus šīm sienām kā no ērtas kūniņas, kas mūs sargājusi gadiem.

Ja tu baidies pat iedomāties, kas notiks ar tevi, kad parkāpsi šīs robežas, tad sākumā pieņem to, kas noticis un pēc tam atgādini sev, ka dzīve turpinās un tu – kopā ar to. Uz priekšu!

Ja jūti bailes, baidies palikt vientuļš, tad racionalizē šīs bažas un atceries mūsu otro frāzi: vienīgais cilvēks, kurš var tev palīdzēt,esi tu pats. Atrodi sevī spēkus un drosmi. Viss būs labi!

5. Man katru dienu ir jarūpējas par savu iekšējo mieru un līdzsvaru

Tu rūpējis par savu uzturu, svaru, ievēro diētas, pārbaudi savu veselību pie ārsta. Pastavīgi domā par saviem tuviniekiem un rūpējies par viņiem. Iespējams, vakarā pilnīgi bez spēka, tu iekrīti gultā.

Tagad sev pajautā: kad pēdējo reizi es rūpējos par savām sajūtām, emocijām, par savu iekšējo pasauli?

Ir ļoti svarīgi katru dienu uzdot sev šo jautājumu. Ja mēs citu vajadzības stādām augstāk par savējām, agri vai vēlu mums būs problēmas.

Ja mēs savus spēkus koncentrējam tikai uz materiālām lietām, uz to, kā tas iegūt, uzkrāt, mēs aizmirstam par patiesi svarīgām lietām: mūsu laimes sajūtu un personības veselumu kā tādu. par mūsu Dvēseli.

Kad pienāk grūti laiki, mums jābūt tiem gataviem, un pati labākā stratēģija, kā tos parvarēt, ir katru dienu audzēt savu iekšējo mieru un nostiprināt pašcieņu un pašvērtējumu.

Neaizmirstot par to, ka dzīve plūst un viss mainās. Patīk mums tas, vai nepatīk, mums jākļūst par šīs kustības daļu.

Un noslēgumā gribu pasvītrot to, ka neviens no mums nezin un nevar zināt, kad pienāks brīdis, kad dzīve atkal mūs parbaudīs uz izturību, taču ir jāzin, kā “palaist” šos dzīves izturības mehānismus un šīs frāzes te labi palīdzēs.

Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma!

Avots: http://www.brainum.ru

Tulkoja: Ginta FS

Par problēmām

glaze

Reiz profesors savu nodarbību uzsāka ar to, ka paņēma rokā stikla glāzi, kurā atradās nedaudz ūdens. Profesors pacēla glāzi tā, lai visiem studentiem tā būtu labi redzama un jautāja:

— Kā jūs domājat cik sver ūdens glāze?
— 50 gramu, 100 gramu, 125 gramu, — minēja studenti.
— Es nezinu cik sver glāze, bet uzzinātu, ja nosvērtu to, – teica profesors.
— Mans nākamais jautājums: kas notiks, ja šo ūdens glāzi rokā turēšu vairākas minūtes?
— Nekas nenotiks, – atbildēja studenti.
— Labi, bet kas notiks, ja to turēšu stundu?, – jautāja profesors.
— Jūsu roka sāktu sāpēt, – viens no studentiem teica.
— Jums taisnība, bet kas atgadītos, ja ūdens glāzi turētu visu dienu?
— Jūsu roka notirptu, iespējams, iestātos paralīze, katrā ziņā nāktos doties uz slimnīcu.
— Lieliski. Kamēr mēs diskutējam, vai stikla glāzes svars mainījās?, – jautāja profesors.
— Nē.
— Kāpēc sāpēs roka un iespējams pat iestāsies rokas paralīze?
Studenti apjukuši klusēja.
– Kā man rīkoties, lai mainītu situāciju? – atkal jautāja profesors.
– Nolieciet glāzi, – kāds no studentiem atteica.
– Tieši tā ! – atteica profesors. – Ar dzīves problēmām ir tieši tāpat. Ja dažas minūtes padomājat par tām, tad tās ir klāt. Domāsiet par tām ilgāk, tās sāks jūs nomākt. Domāsiet par tām vēl ilgāk, tās paralizēs jūsu gribu un nespēsiet neko paveikt.

Ir svarīgi domāt par problēmām dzīvē, bet vēl svarīgāk prast tās atlikt malā. Tā jūs nenogursiet un katru rītu modīsieties spirgti, enerģijas un spēka pilni. Šādi iespējams rīkoties ar ikvienu problēmu, kādu vien sastapsiet savā dzīvē – “neturiet” to visu laiku izstieptā rokā.

Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS