meslu kaudze

Dzīvē ikvienam gadās nepatīkamas lietas. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Dzīvē gadās nepatīkamas lietas. Piemēram, mēs dabūjam zemāko atzīmi savā klasē, vai notiek kas cits. Tādas lietas gadās ikvienam. Vienīgā atšķirība starp laimīgu un nelaimīgu cilvēku ir tā, kā viņš reaģē uz nepatīkamo notikumu, kad tas ir noticis.

Iedomājies — tu tikko pavadīji lielisku dienu pludmalē ar draugiem. Atgriežoties mājās, tu redzi, ka tieši tavas mājas durvju priekšā ir izgāzta mēslu krava. Par šo kravu tu zini trīs lietas:
1. Tu to neesi pasūtījis. Tā nav tava vaina.
2. Te nu tā ir — tavu durvju priekšā. Neviens nav redzējis, kas to izgāza, tāpēc tu nevienam nevari likt to novākt.
3. Mēslu kaudze smird un ir pretīga, tās smaka piepilda visu tavu māju. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Šajā stāstā mēslu krava mājas priekšā ir tās traumatiskās pieredzes, kuras ir uzgāzušās mums mūsu dzīvē.

Tieši tāpat kā ar mēslu kravu, ir trīs lietas, kuras mēs zinām par dzīves traģēdijām:
1. Mēs to neesam pasūtījuši. Mēs parasti vaicājam — ”Kāpēc man? Par ko?”
2. Te nu tā ir — gadījusies manā dzīvē. Neviens, pat vislabākais draugs, nevar to aizvākt prom (pat tad, ja viņi ļoti cenšas).
3. Traģēdija ir briesmīga, tā iznīcina laimi, un sāpes, kas nāk no tās, piepilda visu mūsu dzīvi. To ir gandrīz neiespējami izturēt.

Ir divi veidi, kā mēs varam reaģēt uz mēslu kaudzi, kas parādījusies mājas durvju priekšā. Pirmais ir — nesāt mēslus sev līdzi. Mēs paņemam gabalu mēslu, ieliekam tos kabatā, mazliet somā, un nosmērējam kreklu. Mēs ieliekam kādu porciju biksēs. Pēc brīža mēs pamanīsim, ka tad, kad nēsājamies apkārt ar mēsliem, mēs sākam zaudējam draugus. Pat vislabākie draugi no mums sāk izvairīties.

”Nēsāties apkārt ar mēsliem” ir metafora, kas nozīmē grimšanu depresijā, negativitātē, dusmās. Tā ir dabiska un saprotama reakcija uz traģēdiju. Bet sekas ir tādas, ka mēs sākam zaudēt draugus, jo tikpat dabiski un saprotami ir tas, ka draugi vairs nevēlas būt ar mums kopā brīdī, kad mēs esam tik nomākti. Vēl jo vairāk, mēslu čupa no šī nesamazinās, bet smaka, mēsliem briestot, kļūst tikai spēcīgāka.

Par laimi, ir iespējams arī cits veids: Tad, kad esam apgāzti ar mēsliem, mums ir jānopūšas un jāķeras pie darba. Jāizvelk no šķūnīša ķerra, dakšas, lāpsta. Ar dakšām mēs mēslus iekrāmējam ķerrā, aizvedam to aiz mājas un ar lāpstu mēslus ierokam dārzā. Tas ir ilgs un smags darbs, bet mēs zinām, ka cita veida nav.

Reizēm ir dienas, kad mēs spējam aizvest vien pusi ķerras. Tomēr — mēs darām kaut ko ar savu problēmu, nevis sūdzamies un krītam depresijā. Katru dienu mēs rokam mēslus. Ar katru dienu mēslu kaudze kļūst aizvien mazāka. Reizēm tas prasa vairākus gadus, bet — pienāk kāds rīts, kad mēslu kaudze ir norakta — mājas priekšā tās vairs nav.

Vēl jo vairāk — mājas otrā pusē — dārzā ir noticis brīnums. Puķes ir tik krāšņas kā nekad iepriekš. To smarža izplūst no dārza un to pamana gan kaimiņi, gan nejauši garāmgājēji — un sajūtot smaržu, viņi smaida. Augļukoku zari ir pārpilni ar ražu — tie gandrīz lūzt. Un augļi ir tik saldi — tādus nevienā veikalā nevar nopirkt. Un to ir tik daudz, ka mēs dalāmies gan ar kaimiņiem, gan nejaušiem garāmgājējiem.

”Norakt mēslu kaudzi” ir metafora, kas nozīmē pieņemt traģēdijas kā mēslojumu dzīvei. Tas ir darbs, ko ir jāveic mums pašiem — vienatnē. Neviens to nevar palīdzēt. Bet, ierokot mēslus savas sirds dārzā, dienu pēc dienas, sāpju kaudze samazinās.

Tas var prasīt vairākus gadus, bet pienāks kāds rīts, kad mūsu dzīvē sāpju vairs nebūs, bet mūsu sirdīs būs noticis brīnums. Laipnības ziedi pārklāj visu sirds telpu, mīlestības smarža piepilda visu ielu, to sajūt arī kaimiņi, cilvēki, ar kuriem esam attiecībās un pat nejauši garāmgājēji — sajūt un smaida. Mūsu vieduma koks ir noliecies pie mums, pilns ar saldām atklāsmēm par dzīves realitāti. Ar šiem gardajiem augļiem mēs labprāt dalāmies, gan ar tuvākajiem, gan ar garāmgājējiem — pat īpaši to neplānojot.

Kad mēs esam iepazinuši traģēdijas sāpes, apguvuši mācību stundu un nomēslojuši savu dārzu, tad mēs varam apskaut kādu citu, kuram šobrīd ir dziļa traģēdija un rāmi teikt ”Es zinu”. Viņi sajutīs to, ka mēs saprotam. Tā sākas līdzcietība. Mēs viņiem varam parādīt ķerru, lāpstu, dakšas un neizmērojamu iedrošinājumu. Ja mēs vēl neesam sakopuši paši savu dārzu, tad tas nav iespējams.

Esmu saticis daudzus mūkus, kuri ir ļoti pieredzējuši meditētāji, kuri ir mierpilni, savaldīgi un spēj saglabāt rāmu garu dzīves likstās. Bet tikai daži no tiem ir kļuvuši par dižiem skolotājiem. Es bieži esmu brīnījies — kāpēc tā?

Man tagad šķiet, ka tie mūki, kuriem dzīve ir bijusi salīdzinoši gluda, kuriem ir bijuši maz mēslu, ko rakt, bija tie, kas nav kļuvuši par skolotājiem. Tikai tie mūki, kuriem bija milzīgas grūtības, un kuri tām klusi un pacietīgi ir izrakušies cauri, ir izkopuši bagātīgus dārzus un kļuvuši par dižiem skolotājiem.

Viņiem visiem bija viedums, savaldīgums un līdzjūtība, bet tiem, kas ir rakuši vairāk, ir arī vairāk ko sniegt pasaulei. Mans skolotājs, Adžans Čans (Ajahn Chan), kurš priekš manis bija visdižākais skolotājs, visdrīzāk, jau agri savā dzīvē tika galā ar veselu mēslu mašīnu kolonnu.

Visdrīzāk, morāle šim stāstam ir tāda, ka, ja tu vēlies kalpot pasaulei, ja tu vēlies iet līdzcietības ceļu, tad nākošo reizi, kad tavā dzīvē notiks kāda traģēdija, tu teiksi ”Lieliski! Manam dārzam ir atvests papildu mēslojums!”

Paldies AUM PRAKSE
https://aumprakse.lv/meslu-kaudze-majas-prieksa/

Izeja vienmēr ir

brinumi32

Dziļi mežā dzīvoja burvis. Ļaudis runāja, ka viņš protot uzsūtīt cilvēkiem nelaimes un gluži otrādi, pieburt veiksmi un laimi.
Zemnieki ļoti baidījās no burvja, taču tad, kad patiešām kaut kas svarīgs bija vajadzīgs, viņi vērsās pie tā pēc palīdzības.
Tieši šāda vajadzība kādu zemnieku atveda pie burvja.
Burvis nīgri vaicāja:
– Kāpēc atnāci?
Zemnieks zemu paklanījās un bailīgi jautāja:
– Gudrais burvi, vai vari man palīdzēt? Mani pārmākušas visādas nelaimes, viena aiz otras – māja nodega, sieva mani pameta…
– Labi, – vienā mierā teica burvis, – nāc man līdzi.
Zemnieks devās līdzi burvim, kājas no bailēm ļima. Burvis ieveda viņu dziļi meža biezoknī un pēkšņi pazuda.
Zemnieks visu dienu maldījās, meklēdams mājupceļu un tikai vēlu vakarā izkļuva no tā. Viņš beidzot ieraudzīja debesis, zeltainas saules rietā, un pēkšņi viņš sāka smieties no prieka, ka palicis dzīvs.
– Eh, rokas, kājas man veselas, tātad tikšu galā ar savām nedienām, uzcelšu jaunu māju, sameklēšu citu sievu, – viņš sev teica un skriešiem devās uz ciemu.
Skatās, pretī nāk burvis. Zemnieks apstājās, bet burvis pasmaidīja un teica:
– Es ceru, tu saprati, ka ikvienā nelaimē Liktenis vienmēr atstāj durvis izejai. Ir tikai jāmeklē tā izeja tikpat cītīgi, kā tu šodien meklēji izeju no meža biezokņa.
Avots: Alija Lučezarnaja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves pieskārieni

milestiba37

– Kā tu domā, kāpēc no brīža, kad tev paziņoja, ka dzīvot atlikuši četri mēneši, ir pagājuši vienpadsmit gadi? – es jautāju Ņikitam, savam senam pacientam, kurš bija atnācis ciemos vienkārši tāpat.

– Tāpēc, ka šī dzīve kļuva par MANĒJO, Ļiļa… – viņš vienkārši atbildēja, – tā, kurai pareģoja četrus mēnešus bija drūms, bet gluži dabisks iznākums svešai dzīvei, kurā es vienmēr biju zinājis, kādam man jābūt, bet kurā ne reizi nebiju padomājis par to, kāds esmu patiesībā

– Gatavojies dzīvot?

– Ne tikai. Es sev līdzi ņēmu ne tos, kuri bija man vajadzīgi, bet es nebiju vajadzīgs viņiem. Un mēs viens otru lauzām, domājot, ka “pie attiecībām vajag strādāt”….

Tagad mana bijusī sieva ir laimīga ar SAVU vīru un es – laimīgs ar SAVU sievieti…
Un, kā izrādījās, neviens no mums nestrādā pie attiecībām… mēs tajās ATPŪŠAMIES…
Es padomāju un sapratu, ka Ņikitam taisnība. Tāpēc, ka MĪLESTĪBA NAV DARBS, lai ko jums neteiktu “attiecību darbaholiķi”…

Mīlestība ir ATPŪTA, kas dziedina…

Ko gan tur stradāt, ja tai ir tikai divi stāvokļi – IR vai NAV…

Un tur, kur tā ir, sanāk atcerēties cilvēku, rūpēties par viņu, dzirdēt viņu, saudzēt… un saņemt pretī to pašu…

Bet tur, kur tās nav… strādā, nestrādā… viss ir tikai tā dramatizēšana, kam nepietiek ne spēka, ne vēlmes…

Un, lūk, dzīvs tam pierādījums…

Mīliet, esiet jūs paši un esiet veseli!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā zemapziņa risina problēmas

zemapziņa10

Ikviena problēma ir veids, kā risināt savu uzdevumu, sasniegt sev vēlamo, taču tas ir neapzināts veids.
Reiz uz manu treniņu atnāca sieviete, kura agrāk bija profesionāla skrējēja. Reiz treniņā viņa satraumēja celi, pārcieta vairākas operācijas, bet tā arī nespēja atgūt veselību un celis vēljoprojām nav vesels. Protams, ka lielo sportu viņa bija spiesta pamest.

Es viņai jautāju, kāpēc viņa izvelējās profesionālo sportu un tieši šo sporta veidu. Izrādījās, ka viņa nāk no treneru-čempionu ģimenes un jau no agras bērnības tika trenēta un gatavota sportistes karjerai. Viņai vienkārši nebija citas izejas, tā viņa uzskatīja. Viņas vecāku mērķis bija izaudzināt viņu par olimpisko čempioni.

Bet trauma kļuva par viņas trumpi, lai aizietu no profesionālā sporta. Patiesībā viņa nevēlējās kļūt par olimpisko čempioni un savu dzīvi veltīt sportam, taču nespēja to pateikt vecākiem, lai neliktu viņiem vilties un nesāpinātu.

Tas ir viens no desmitiem tūkstošiem piemēru, kad cilvēks neapzināti (pasvītroju – neapzināti), rada sev problēmu, lai atrisinātu kādu sev svarīgu jautājumu. Ceļgala trauma, iespējams, kļuva par vienīgo iemeslu, dēļ kura šī sieviete varēja sākt dzīvot savu dzīvi, nevis to scenāriju, kuru viņas vietā bija izdomājuši viņas vecāki. Kas zin, kas ar viņu notiktu, ja viņa būtu turpinājusi skriet un nenogrieztos no šī ceļa.

Tāpēc es vienmēr lūdzu cilvēkiem nerisināt pašu problēmu, bet paskatīties, kas ir tās rašanās cēlonis, kādus uzdevumus ar tās palīdzību tu risini un ko par to saņem.

Dmitrijs Trockis
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai dzīvē kaut kas mainītos

u-lF3l19rRo

Kamēr tu uzskati, ka ir notikumi tavā dzīvē, kuriem nebūtu bijis jānotiek, dusmojies, apvainojies un nolādi likteni, nekas nemainīsies.

Kamēr tu uzskati, ka neesi to pelnījis un te ir kāda kļūda un netaisnība, tu iestrēgsti šajā momentā.

Ir ļoti svarīgi apzināties: visam, kas ir noticis, ir savi iemesli un tā vai savādāk, tam bija jānotiek.

Un tad vari sev pajautāt: ko es ar šo visu varu izdarīt?
Kā es varu no tā izveidot to, kas man vajadzīgs?
Kā es varu no tā gala rezultātā izveidot kaut ko labu sev?
Kā es varu būt veiksmīgs, atsperoties pret savām nedienām?
Kā es no šī sūda varu uztaisīt konfekti?
Kā es varu, pieliekot pūles, nodzīvot to tik godīgi, ka dieviem kļūs kauns par to, ka atsūtījuši man šo pārbaudījumu?

Un tad dzīvē kaut kas sāks mainīties. Precīzāk, tu sāksi ar savas brīvās gribas un vieduma palīdzību to mainīt. Zinot, kāda ir lietu kārtība Visumā. Ar savas apzinātības palīdzību, kas mainīs tavas personīgās dzīves gājumu.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Problēmas dzīvē

68312328_2005472509552562_5587503343992832_n

Problēmas cilvēka dzīvē tiek dotas viņa garīgajai izaugsmei, lai viņš kaut ko kardināli mainītu, kļūtu spēcīgāks, viedāks, gaišāks, patstāvīgāks, iemacītos domāt, analizēt, paust gara spēku, mainot savu dzīves veidu. Izdziedināties no egoisma un žēluma pret sevi, cilvēks var tikai PATS caur mīlestību pret sevi, PATS savām paša rokām, tāpēc, ka tad, kad cilvēks sevi mīl, viņu vada sirds nevis ego. Tad viņam nevajadzēs nosodīt un apvainot citus. Viņš velti vairs netērēs savu dārgo laiku un enerģiju.

Ja cilvēks daudz grib un uz kaut ko pretendē, bet neveic nekādus soļus, lai iecerēto sasniegtu, tad tavā priekšā ir īsts egoists, kurš žēlo sevi, ar to piesedzot savu slinkumu un bezpalīdzību. Lūk, arī sanāk, ka jātiek skaidrībā ar savu egoismu, jādara konkrētas lietas, lai sevi atjaunotu un pilnveidotu savas rakstura īpašības un pārstātu sevi žēlot. Tad cilvēkam atradīsies arī spēks un pozitīvisms un noteikti tam sekos vēlamais rezultāts.

Lai tas notiktu ir jāattīsta sava atvērtība informācijai, jāattīsta darba mīlestība, jāaudzē sevī mīlestība pašam pret sevi un jādalās šajā mīlestībā ar apkārtējo pasauli. Vienmēr ir jābūt gatavam pārmaiņām un no grūtībām baidīties nevajag, tās mūs norūda.

Protams, nāksies pārskatīt savas dzīves vērtības, jāapzinās sevi kā cilvēku, kuram uz šīs zemes ir sava loma un misija.

Sāc dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, dod sev tiesības būt Cilvēkam, kas nozīmē saņemt savu personīgo pieredzi, transformēt savas bailes, mainīt pārliecības, īstenot savas vēlmes un nesodīt sevi pārāk skarbi.

Dzīvo šeit un tagad, un zini, ka ikviens tavs lēmums mainīs sekas, patīkamas vai ne tik patīkamas, tāpēc ir svarīgi uzņemties atbildību par savām domām, par savām sajūtām, par savu rīcību – savu dzīvi. Un, galvenais, iemācīties pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, tāpēc, ka tāds tu esi viens vienīgais un ļoti svarīgs Visumam tieši tāds.

Protams, egoisms pretosies šādām pārmaiņām, taču neatlaidība, ar mīlestību darīts darbs sevis pilnveidošanā, noteikti dos pozitīvus rezultātus. Un tā, garīgi pilnveidojoties un atjaunojoties tu uzkrāj sava Dveselē mīlestību, pabaro sevi ar mīlestību un radi mīlestības pilnu atmosfēru ap sevi. Padari savu pasauli labāku un tu dosi nenovērtējamu artavu Visuma pilnveidošanā.

Avots: Silvas Metode
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zini?

visums mīl

Zini, kad dzīvē iestājas vislielākās grūtības?
Tās atnāk tad, kad Tu tik ļoti esi nomaldījies no ceļa, ka gaisma tuneļa galā ir kļuvusi gandrīz neredzama.
Saproti, Tu vari apmānīt visus, tikai ne Sevi un Mani. Mēs taču zinām patiesību.
Kad Tu nomaldies no ceļa, es Tev rādu zīmes.
Kad Tu turpini iet ne tur, es cenšos tev pateikt par to, uzdāvinot problēmu. Pavisam nelielu, taču tajā ir vēl viena zīme.
Ja Tu nedzirdi, tad vēl vienu – lielāku.
Pēc tam es Tev vairs nedodu enerģiju.
Pēc tam es ņemu Tavu veselību. Tas jau ir pašiem neuzmanīgākajiem pret mani…
Gan jau kāds Tev to ir teicis: “Kad Tu ej savu ceļu, Visums Tev palīdzēs realizēt Tavus mērķus”, vai ne?
Kad Tu ej pareizi – Tev nav problēmu. Tev ir uzdevumi, kuri Tevi audzē, bet reizē ar to Tev vienmēr ir enerģija, lai varētu radīt.
Nekādas iztukšošanās, nekāda izmisuma. Tikai radīt, tikai iedvesma, tikai spēks un enerģija.
Tu šeit esi tāpēc, lai ietu savu ceļu. Un es tik ļoti Tevi mīlu, ka esmu gatavs sagādāt Tev visai brīnumainas nepatikšanas, lai tikai Tevi atmodinātu.
Visums

Tulkoja: Ginta FS

Tikai sapratne

draugi3

Kad tavi iestādītie salāti slikti aug, tu taču nevaino salātus. Tu meklē iemeslus, kāpēc tie neaug. Varbūt ir vajadzīgs mēslojums, varbūt tos vajag labāk apliet, varbūt aizsargāt no saules. Taču tu nekad nevaino salātus.

Turpretī, ja rodas problēmas ar draugiem vai radiniekiem, mēs bieži vien vainojam tieši viņus. Vajag tik iemācīties rūpēties par viņiem un arī ar viņiem viss būs labi, tāpat kā ar salātiem.

No apvainojumiem nekad nekas labs nevar sanākt, tāpat kā censties pārliecināt cilvēku ar strīdu palīdzību. Mana pieredze ir tieši tāda. Nekādu apvainojumu, nekādu notāciju, nekādu pārmetumu – tikai sapratne.

Paužot savu sapratni, tu demonstrē, ka esi spējīgs mīlēt un situācija sāks mainīties.
Autors: Tit Nat Han “Miers katrā solī”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzen mācība vidusskolā

meistars2

Vienu no pirmajām meditācijas mācībām es ieguvu skolā. Skolotāja mani izsauca pie tāfeles un es sāku pārveidot milzīgu formulu, un sasniedzis noteiktu etapu, es pēkšņi sastingu. Es nespēju saprast, kas jādara tālāk. Skolotāja ar vāji slēptu aizkaitinājumu un nepacietību blenza uz mani un tas mani stindzināja vēl vairāk. Beidzot viņa bargi teica:

– Meļņikov! Pārstāj domāt un noņem klapes no acīm!

Lai skolotāja pieprasītu pārtraukt domāt?!!!! Vēl jo vairāk – matemātikas skolotāja matemātikas klasē, kura agrāk to vien darīja, kā spieda domāt. Tā bija pilnīga šablona sagraušana un es patiešām pārstāju. Un tieši tajā brīdī sapratu, kā formulu var atrisināt.

Tā bija mana pirmā mācību stunda, kā apstādināt domu un ieiet tīras apzinātības stāvoklī, kas absolūti atšķiras no stulbuma un dzīvnieciskas bezjēgas, gluži otrādi – ir daudz efektīvāka par domāšanu.

Protams, tas ir tā laika notikumu mans šodienas vērtējums, taču tolaik tas man tik spilgti iespiedās atmiņā, ka kļuva par vienu no svarīgākajām mācību stundām visā 10 gadu skolas laikā: ja redzi neatrisināmu problēmu, apturii domu, pakāpies solīti atpakaļ un attīri uztveri. Tad risinājums atnāks pats no sevis. Tukšumā dzimst zināšana.

Autors: nezināms
Tulkoja: Ginta FS

Laimīga un brīva

laimiga briva

– Dakter, atnācu pie jums uz pieņemšanu, palīdziet, esmu nomocījusies, risinot savas problēmas – risinu, risinu, bet tās kā nebeidzas tā nebeidzas. Visus savus spēkus tur esmu ieguldījusi, bet tās vēljoprojām kā ir, tā ir! Sešus gadus jau ar tām strādāju, mēģinu atrisināt, un – nekā. Ko man, Dakter, darīt?
Dakteris paskatījās pāri brillēm uz viņa priekšā sēdošo jauno, nomocīto sievieti – kājas izstieptas, rokas nolaistas, izmocījusies un apjukusi.
– Mans vārds ir Jeļena Viktorovna. Man jūs rekomendēja kaimiņiene – tante Vaļa. Viņa sacīja: ej, meit, pie Fedota Semjonoviča, manu problēmu viņš atrisināja turpat kabinetā, uz vietas, piecu minūšu laikā. Es nezinu, kas kaimiņienei bija par problēmu, viņa neteica, bet kā es to uzzināju, uzreiz atnācu pie jums!

Dakteris pasmaidīja. Viņš ļoti labi atcerējās tanti Vaļu.

– Viņa teica, ka esat Brīnumdakteris. Es gan ne īpaši ticu dažādiem “brīnumiem”, taču nu jau vairs nezinu, kur iet un kam lūgt palīdzību, visu esmu izmēģinājusi… Vai jums izstastīt konkrētāk manas problēmas?
– Nē, nav vērts, — balss dakterim bija patīkama un samtaina, tajā klausoties gribējās atslābt un nomierināties.
– Patiesībā viss ir skaidrs un nav nekādu brīnumu. Es jums tagad izskaidrošu, kā tālāk rīkoties. Un dakteris pasmaidīja.
– Sakiet, kādu mērķi jūs sev uzstādījāt, kad pirms sešiem gadiem sākāt risināt savas problēmas?
– Tādu arī uzstadīju – risināt savas problēmas!
– To jūs arī darāt, jūs taču vēlējāties risināt? Pareizi? Viss ir godīgi, jūsu sapnis īstenojās visus šos sešus gadus!
Jeļenai Viktorovnai acis “izlīda uz pieres”.
– Oioi, – viņa izdvesa.
– Vai plānojāt, ko darīsiet pēc tam, kad būsiet atrisinājusi savas problēmas? Ar ko nodarbosieties?
– Nē, īpaši neplānoju, tikai – tā nedaudz, — vēl joprojām domīgi teica Jeļena…
– Skaidrs. Jūs apkopojāt visus savus resursus un sakoncentrējāt tos uz problēmu risināšanu un tas tikai šīs problēmas baroja. Problēmas nevarēja aiziet, jo, ko gan jūs bez tām darītu? Tās jums bija vajadzīgas. Un tas vēl nav viss. No vienas puses jums šīs problēmas bija vajadzīgas, bet no otras – jūs visu laiku centāties tās atrisināt. Tā saucās – autoagresija. Jūs karojāt pati ar sevi. Skatoties uz jums, vērojot jūsu ārieni, var spriest, ka smagi karojāt. Uzvarējāt?
– Nē.
Ārsts noplātīja rokas.
– Jūs grasāties turpināt karot ar sevi? Jums ļoti daudz resursu aiziet šajā cīņā. Ar ko cīņas vietā jūs varētu nodarboties? Kas jums svarīgāk – atrisināt savas problēmas vai dzīvot mierā pašai ar sevi?
– Mierā…
Te Jeļena Viktorovna pieleca no krēsla:
— Tad ko tagad? Man jāsamierinās ar šīm problēmām? Man jāatzīst to eksistēšana par pareizu?!
– Manā skatījumā – tas ir pareizais risinājums. Tikai padomājiet par to, kas patīkami silda jūsu dvēseli, ar ko jūs vēlētos nodarboties jau tagad, jo jums vairs nevajag cīnīties ar problēmām un jums ir atbrīvojušies resursi. Kur jūs tos vēlētos novirzīt? Ko teiksiet? Un dakteris jautri piemiedza aci.
Jeļena Viktorovna pateicās burvju dakterim un devās mājās.
Pa ceļam viņa domāja par to, ka viņai patiešām labāk būtu dzīvot mierā ar sevi, nekā risināt savas nekādā veidā neatrisināmās problēmas. Redz, cik viltīgi šajā pasaulē viss uzbūvēts, ar vienu savu daļu radīju, ar otru – risinu, redz, kā tas notiek! Bet abas daļas manas. Bet es domāju, ka tā daļa, kas problēmas radīja, ir noskaņota pret mani, bet es biju noskaņota pret to. Es gribēju lai tā padodas pirmā, es gribēju to uzvarēt, uzskatīju to par ienaidnieku. Tagad tu esi mans draugs, piedod, ka cīnījos ar tevi! Piedod, ka gribēju, lai tu zaudētu, piedod, ka dusmojos uz tevi un piedod, ka biju pret tevi. Tu man esi svarīga, vajadzīga, es pieņemu tevi un esmu pateicīga par šo mācību. Tu taču esi Es.

Viegls pavasara lietutiņš “pamodināja” Jeļenu Viktorovnu no pārdomām.
– Kas aizkustina manu dvēseli?
Viņa nometa kurpes, kā bērnībā, un kā bērnībā sāka skriet pa peļķēm. Mazā Ļena. Garāmgājēji izbrīnā skatījās: kāds ar smaidu, kāds ar neizpratni, kāds izbrīnā, bet kāds ar pirkstu grozīja pie deniņiem. Bet mazajai Ļenai bija vienalga, jo viņa bija laimīga un brīva…

Autors: Mērija Rič
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis