Labā enerģija

Cilvēku ar pozitīvu enerģiju ir viegli atpazīt: viņa klātbūtnē kļūst labāk. Gan morāli labāk, gan fiziski. Piedevām, šis cilvēks var klusiņām sēdēt maliņā un lasīt žurnālu. Vai runāt par ikdienišķām tēmām. Vai anekdotes stastīt. Vai spēlēt klavieres. Vai neveikli dejot… Nav svarīgi, ko viņš dara. Vienkārši visiem kļūst labāk, un viss. Uzlabojas noskaņojums un gribas dzīvot.
Cilvēki ar pozitīvu enerģiju paši var pat nezināt par tādu savu spēju.

Kā aktieris Ļeonovs, kurš atnāca slimnīcā pārbaudīt savu sirdi – dažkārt tā sāpēja. Draugs-ārsts viņu uzaicināja uz savu klīniku.
Citi pacienti aktieri atpazina, sāka sveicināties un lūgt autogrāfus; Ļeonovs bija ļoti labsirdīgs cilvēks, gan autogrāfus deva, gan sarunājās. Jokus plēsa, anekdotes stāstīja, stāstīja par dzīvi, dažādus notikumus… Un ārstiem par brīnumu citi pacienti sajutās daudz labāk!
Un kāds no ārstiem pasmējās; būtu labi jūs aizsūtīt uz reanimācijas nodaļu! Aktieris nopietni uztvēra šo joku un piedāvājās aiziet uz intensīvas terapijas nodaļu. Tur arī nedaudz parunājās, bet galvenais – vienkārši tur pabija kopā ar smagi slimajiem pacientiem. Un ārsti atkal bija izbrīnīti, ka mērierīces, kas bija piestiprinātas slimajiem, vienozīmīgi uzrādīja labu dinamiku. Pacientu veselības stāvoklis manāmi bija uzlabojies. Kaut gan apaļais ar kartupelim līdzīgo degunu aktieris neko tādu nedarīja – zāles nedāļāja, receptes neizrakstīja un lozungus neizkliedza – viņš vienkārši pabija, pastāvēja, pastaigāja palātā, kur gulēja ļoti smagi slimi cilvēki. Un viņiem palika labāk.
Ārsti šo notikumu nosauca par “Ļeonova efektu”. Tā izpaužas cilvēki ar pozitīvu enerģiju. Tā ir viņu galvenā poazīme – kad viņi ir blakus, citiem rodas vēlme dzīvot.

Runā, ka enerģijai nav ne “plus” ne “mīnus” zīmes; var jau būt, ka tā arī ir. Taču vienā cilvēkā šī enerģija parvēršas toiksiskā radiācijā, indīgā gāzē. Bet otrā – nektārā un dzīvības eliksīrā. Viss atkarīgs no cilvēka. No viņa Dvēseles un attieksmes pret citiem cilvēkiem. Nav obligāti viņam jābūt svētajam vai labdarības paraugam. Vienkārši viņš ir labestīgs: viņš mīl cilvēkus un ir līdzjūtīgs. Dažkārt viņš pats nemaz nav nekāds veselais, stiprais un jaunais. Bet dzīvības enerģija viņā parvēršas dziedinošā eliksīrā, kas atveseļo citus. Viņš pats kļūst par zālēm un glābiņu.
Tādu cilvēku klātbūtnē atdzīvojas augi, atveseļojas dzīvnieki, bet cilvēki dziedinās. Pamazām atjaunojas spēki, parādās smaids un tas ir dziedināšanās sākums.
Tāda cilvēka klātbūtnē citi aizmirst savas problēmas un pēc tam parādās labas domas kas izspiež sliktās.
Tā cilvēki ar pozitīvu enerģiju ietekmē apkārtējos.

Būtu jau labi, ja mēs prastu būt viņiem pateicīgi par saņemto enerģiju. Viņi taču arī ir dzīvi un arī viņiem ir vajadzīgs atbalsts un simpātijas un laba attieksme. Tad līdzsvars tiks atjaunots un tā būs līdzvērtīga enerģijas apmaiņa.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Māksliniece: Lisa Aisato

Dažkārt cilvēks iekrīt bedrē

Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.

Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.

Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.

Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?

Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.

Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.

Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.

Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.

Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.

Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.

©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mums nav

Man, lūk, iepatikās viens psihologs. Viņš kādai kundzei, kura sūdzējās un uzskaitīja to, kā viņai nav, pateica kādu ļoti pozitīvu lietu.

Īstu draugu nav. Labas algas nav. Nav pieklājīgas mašīnas. Nav cienīga dzīvokļa. Vairs arī jaunības nav. Un nav arī cerību kādreiz dzīvē visu to iegūt.

Un tads apaļīgs, patīkams psihologs ar bārdiņu sakārtoja brilles un labvēlīgi teica: protams, jums daudz kā nav. Un šo sarakstu var turpināt. Nav arī smagas un neārstējamas slimības. Nav miljoniem lielu parādu. Nav atbildības par kādu slimu radinieku vai vājprātīgu vectētiņu. Nav kupra. Un nav invaliditātes.

Ļoti daudz kā jums nav. Un, ja mēs pierakstītu visu, kā jums nav, tad garastāvoklis momentā uzlabotos.

Un radīsies arī cerība, ka šo lietu ne tikai nav, bet nekad arī nebūs. Un kundze padomāja un prātā pārskaitīja to visu un pasmaidīja.
Tā kā mums ļoti daudz kā nav. Un arī nevajag. Bet visu parējo var nopelnīt, uzlabot, saņemt dāvanā vai arī kadu laiciņu mierīgi bez tā iztikt. Nekā briesmīga. Galvenais, ka dzīvs un vesels. Un lai mīļie un tuvie būtu dzīvi un veseli. Un tas jau ir labi. Ar to arī sāksim, kā sacīt, uzskaitīt to, kā mums nav…

Novērtējiet to, kas jums ir un esiet pateicīgi!

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc aizskar mūsu vājās vietas un atgādina par slikto

Daudziem cilvēkiem ir sava vājā vieta. Kaut kad viņi ir sasitušies vai viņiem kāds ir stipri iesitis. Ievainojis gandrīz nāvējoši. Un ir palikusi brūce, kura nedzīst, tā sāp un sāp. Taču paiet kāds laiks un pakāpeniski sāpīgā vieta sāk aizdzīt. Tā pārvelkas ar plānu, plānu ādiņu, ļoti ļoti jūtīgu.

Lūk, rakstniekam Turgeņevam bija “vājā vieta”, – viņa galvaskausa kauli jau no agras bērnības bija palikuši ļoti trausli un mīksti. Kā zīdainim avotiņš. Un daži rakstnieka draugi mīlēja par to pajokot – iebakstīt ar pirkstu viņa jūtīgajā vietā. Tādos brīžos augumā varenais Turgeņevs, kuru mamma dēvēja par “Александрийский столп”, varēja noģībt. Komiski, vai ne? Draugi droši vien smējās. Trāpīja tieši vājajā vietā! Turgeņevs arī pats smējās – kas gan cits viņam atlika? Tie taču draugi, kas jokoja, tuvi cilvēki.

Katram ir sava vājā vieta

Tā bieži vien dzīvē notiek – tik daudz pūļu pielikts, lai aizmirstu slikto. Neatcerētos to, kas noticis. Kaut kā aizdziedētu brūci. Un jau pamazītiņām ievainotais sāk dzīvot, jau elpot un smaidīt. Un iziet cilvēks paskatīties uz saulīti, saņemās…. Un atkal grib dzīvot, no jauna mācās dzīvot, un tas pēc kritieniem nav viegli.

Un tad kāds cilvēks atgādina par slikto. Iebaksta ar pirkstu knapi dzīt sākušā brūcē. Kāds savas muļķības pēc. Kāds – ziņkārības. Tādas pat ziņkārības, dēļ kuras agrāk gāja skatīties publisko nāvessodu – interesanti taču. Šī sadistiskā ziņkārība ir kaut kas līdzīgs vampīrismam. Gluži nekaitīga pašam sadistam: jo vienmēr taču var, acīm plikšķinot teikt: “Es taču negribēju tevi aizskart! Ko tu tik asi reaģē? Es taču nezināju, ka tev sāpīgi par to runāt!” – šie vārdi viņiem vienmēr ir sagatavoti. Tāpat kā aizvainojums uz tevi. Ko tu uzbrūc cilvēkiem vai nervozi sāc raudāt? Kāds gan tu nelīdzsvarots “maigumiņš”!

Šie cilvēki tev pajautās tieši to, kas vēl joprojām tev sāp. Viņi zin, ko pajautāt un atgādināt. Pajautās, kā tu pārcieti šķiršanos. Un kā tu jūties, kad zini, ka tavam vīram ir jauna ģimene. Kā viņam tur dzīvojas? Nezini? Tad viņš tev visu izstāstīs vissīkākajās detaļās, lai būtu vēl sāpīgāk. Cik laimīgs bijušais tagad izskatās, kurp aizbrauca atpūsties ar savu jauno sievu, kā iepirkās.

Pajautās, cik tev grūti bez mammas dzīvot. Un, vai pirms nāves viņa ļoti mocījās. Un no kā tieši viņa nomira? Un pēc tam izstāstīs dvēseli plosošus stāstus un piemērus par citu cilvēku traģēdijām, ko rādīja TV. Painteresēsies, vai tu zini, ko par tevi stāsta bijušie kolēģi. Nezini? Tad tūliņ visu izstāstīs sīkumos. Un, ko par tevi raksta, – arī citēs.

Vai atceries to briesmīgo avariju, kurā sasiti mašīnu? Vai atceries, kā pirms 20 gadiem tu strādāji par sētnieci? Vai atceries, kā tevi nodeva, pazemoja, apzaga? Atcerēsimies kopā! Apspriedīsim, tāpēc, ka tas ir ļoti interesanti. Interesanti skatīties, kā tu morāli vaiksties. Tā ieinteresēti bērni norāva kājas zirneklim un skatījās, kā tās kustas atsevišķi no ķermeņa. Ļoti interesanti vērot. Tad tu atceries visu to, ko tik ļoti centies aizmirst?

Jā, protams, atceros. Brūce atkal ir atvērusies, sāp un asiņo… Un ir mierīgi jāatbild; un nevajag raudāt. Pēc tam paraudāšu, kad atgādinātājs būs aizgājis, pilnībā izbaudījis savu triumfu.

Tā domā daudzi stipri cilvēki un ļoti piepūlas, lai pieklājīgi atbildētu uz sadistiskajiem jautājumiem un uzturētu šo “smalko” sarunu. Jābūt pieklājīgam, protams. Un stingri jāpasaka: neatceros. Nevēlos atcerēties. Man nepatīk šī saruna. Labāk parunāsim par tevi. Ko tu personīgi esi pārcietis un centies aizmirst? Kādi ir tavi panākumi šajā jomā?

Padalies savā pieredzē! Bet es paklausīšos… Tas taču ir tik pieklājīgi? Neaizvainojoši? Ko viņš tā dusmojas un apvainojas, it kā kāds būtu trāpījis pa viņa vājo vietu? Vājā vieta ir visiem un nevajag to aizskart…

Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc pie mums atnāk lēnprātīgie

Kādai meitenītei bija nenormāla tante. Tas tagad tādus cilvēkus maigi sauc par “saulainiem”. Bet tajos tālajos gados ciemā, kurā dzīvoja meitenīte, rupji un aizvainojoši apsaukāja.

Tad uzskatīja, ka ir normāli cilvēki, lai arī rupji, dzērāji, viltīgie un muļķie, taču tie visi ir “normāli”. Bet ir “nenormālie” – lakatiņā un puķainā kleitiņā. Ar bērna seju un ieslīpām acīm, – gluži kā bērns, kaut gan bērnam jau trīsdesmit gadu. Un arī sauc viņu, kā bērnu – Maņečka. Ciema ļaudis Maņečku mīlēja un nedarīja viņai pāri. Bet, kad atbrauca pilsētnieki, viņi to grūstīja un dzina prom. Vienkārši tā, lai nemaisās pa kājām. Priekš kam gan jautrā spēlē nenormālie? Kam viņi vispār vajadzīgi?
Maņečka visu saprata. Viņa klusiņām pagāja maliņā un vainīgi smaidīja. Pagrūda, padzina, tātad, tā vajag, viss skaidrs. Visi peldās upītē, šļakstās, trokšņo, bet tante-meitenīte apsēžas maliņā un klusējot skatās. Viņai arī ļoti gribās spēlēt. Taču viņa saprot. Un klusējot sēž, baltu lakatiņu un kleitā ar puķītēm.

Neviens pat nepamanīja, kā viens puika ienira un neiznira. Bet Maņečka pamanīja. Un savām īsajām kājelēm aizskrēja pie ūdens un ielēca glābt. Un brīnumainā kārtā izvilka pilsētas puiku no ūdens. Tas rīstījās un klepoja. Kamēr citi pārbīlī kliedza, Maņečka klapēja puikam pa muguru un tas sāka elpot. Bija izglābts. Atskrēja satraukti pieaugušie, sāka masēt un rīvēt puiku, beigās aizveda pie feldšera. Bet par Maņečku aizmirsa. Tikai krustmeita pienāca klāt un paņēmusi aiz rokas, aizveda viņu mājās. Viņa ļoti mīlēja savu tanti. Vienkārši mīlēja.
Tāds, lūk, notikums. Bet pēc tam nomira meitenītes vecmāmiņa, Maņečkas mamma. Viņa ļoti baidījās mirt, jo, kam gan atstās savu lēnprātīgo meitu? Bet, neko darīt, nomira no slimības. Un Maņečka rādīja ar pirkstu debesīs; tur viņas mamma! Un smaidīja. Varbūr arī nesaprata?

Visu viņa saprata. Un nomira līdz ar mammu. Vienkārši apgūlās un pārstāja ēst. Guļ un novājē ar katru dienu. Bet uz apkārtēju centieniem pierunāt ēst, atbild: “Es gribu pie mammītes! Mammīte mani gaida! Neraudiet, noslaukiet asariņas”. Meitenīte apskāva Maņečku, lūdzās, lai tā paliek, teica, ka ļoti mīl. Taču Maņečka maigi atbildēja, ka dodas pa trepītēm pie mammas. Pa ļoti skaistām trepītēm: “Neraudi, mana mīļā. Es eju pie mammītes”…

Un aizgāja pa trepītēm klusi un mierīgi. Lūk, arī viss stāsts.

Kāpec mēs atnākam uz šīs zemes un kuram ir kāds uzdevums – tas ir noslēpums. Vienam jēga atveras, citiem – nē. Vieni atnāk karot un cīnīties, aizsargāt vai zināšanas iegūt. Otrie atnāk mācīt un ārstēt. Trešie – graut un ārdīt. Ceturtie – audzēt un celt… Bet lēnprātīgie atnāk, lai mēs te viens otru nenobeigtu cīņā par labklājību un cilvēces laimi. Lai izvilktu tos, kuri slīkst, kamēr citi spēles karstumā to neievēro. Bet pēc tam, lai pa trepītēm atgrieztos mājās – debesīs.  No kurienes uz laiciņu bija atnākuši pie mums, pie normālajiem. Un sēdēja krastā, pieskatīja mūs, cik vien varēja. Cik bija spēka…

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Dinara Mirtalipova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad lūdzi Debesīm palīdzību, skaties lejup

Nepieprasi palīdzību, nelūdzies to un negaidi brīnumus, kuri kritīs no Debesīm. Dubulto savu uzmanību un interesi par cilvēkiem. Un saņem informāciju.

Glābšana notiek tur – Augšā, bet glābties tu vari tikai ar tiem instrumentiem, kas ir tev pa rokai, lūk, tāds paradokss. Tu lūdzies Debesīm, bet tagad paskaties zem kājām – tas ir izglābšanās likums.

Kurš turpina blenzt Debesīs, gaidot gaiši zilo helikopteru ar burvi vai zelta trepēm, tas palaidīs vējā savu iespēju.

Skatīties vajag sev apkārt. Un – ļoti uzmanīgi…

“Dievs no mašīnas” bija tikai sengrieķu teātra izrādēs. Kad varonis nokļuva bezizejas situacijā, un apstākļi bija tā sagriezušies, ka “beigas”, tad ar “mašīnas”–mehānisma palīdzību uz skatuves virvēs nolaida aktieri, kurš tēloja Dievu. Un šis dievs fiksi un ātri atrisināja visu šo padarīšanu: izglāba varoni un sodīja viņa pretiniekus. Bet tā notika tikai senajā teātrī.

Dzīvē pārdabiskais notiek uz dabiskā, ikdienišķā platformas. Un arī glābšanas plostu tev nāksies uzbūvēt pašam no tā materiāla, kas ir tavā rīcībā. Nevajag skatīties debesīs, bet sev apkārt. Un kā atbilde uz tavām lūgšanām uzradīsies cilvēki un apstākļi, kuri palīdzēs.

Varbūt tie būs pazīstami cilvēki, paši parastākie. Taču viņiem pazīstami ir citi cilvēki, kuriem ir resurss tavai glābšanai. Vai arī tev rokā ir telefons, kurā ir tev vajadzīgais telefona numurs. Vai arī telefonā ir internets, ar kura palīdzību tu vari dabūt tev vajadzīgo informāciju…. Ir ārkartīgi daudz dažādu glābšanas līdzekļu tepat – pie rokas, vienkārši ir pašam jāizrāda interese un aktivitāte.

Izjautā pazīstamos par iespējamo palīdzību. Izstāsti savu situāciju draugiem. Nepieprasi palīdzību, vienkārši iepazīstini savus paziņas ar lietas būtību: varbūt tie ir tavi pavadoņi–komunikatori un ar viņu palīdzību tu nonāksi pie tiem, kuri ir spējīgi palīdzēt.

Piemēram, tavam kolēģim ir brālis, bet brālim – sieva. Bet brāļa sievas tēvs draudzējas ar unikālu speciālistu tavā interesējošā jautājumā – problēmā. Piemēram – ar ārstu. Vai advokātu. Vai celtnieku…

Saņem sev vajadzīgo informāciju visos iespējamajos veidos. Nepamet neievērotu tavā pastkastītē it kā nejauši iemestu bezmaksas avīzi. Ja reiz tu skaitīji lūgsnas un lūdzi palīdzību, šajā avīzē var būt tev tik ļoti svarīgā informācija; tā adresēta tieši tev. Tā palīdzēs tev atrisināt tavu problēmu. Izlasi informācijas lentu facebook un pievērs uzmanību vārdiem, ko saka citi cilvēki.

Pievērs uzmanību nejaušām tikšanām ar seniem paziņām un arī jauniem cilvēkiem savā apkārtnē. Izrādi interesi par šiem cilvēkiem, pajautā, ar ko viņi nodarbojas, kur strādā, kā viņiem klājas un kādi notikumi dzīvē notiek. Izrādi neviltotu interesi. Iespējams, kādam no šiem cilvēkiem ir atslēga tavas problēmas atrisināšanai.

Tā kāds jauns dramaturgs, vilciena kupejā braucot, pajautāja, ar ko nodarbojas viņa ceļa biedrs. Tas izrādījās teātra direktors. Viņi iepazinās tuvāk, direktors izlasīja viņa lugu, bija sajūsmā un iepazīstināja jaunekli ar teātra vidē ietekmīgiem cilvēkiem.

Vai arī kāds cits jauneklis meklēja Maskavā īrējamu istabiņu, viņam vispār nebija, kur dzīvot. Viņš par to pastāstīja kādam večukam parkā. Viņi sāka runāties un izrādījās, ka večuks meklēja kādu, kuru izmitināt savā lielajā dzīvoklī, lai tas viņam palīdzētu saimniecībā. Bez maksas, jāapmaksā bija tikai komunālie maksājumi.

Vienu vārdu sakot, neklusē. Nepieprasi palīdzību, nelūdzies to un negaidi brīnumus, kuri kritīs no Debesīm. Dubulto savu uzmanību un interesi par cilvēkiem. Un saņem informāciju. Te nu arī slēpjas glābšana; te – arī iespējas. Tie ir tie striķīši, no kuriem tu nopīsi trepes, dēļi, no kuriem tu uzbūvēsi laivu. Bet dažkārt tā ir jau gatava laiva. Taču to var neieraudzīt, ja visu laiku skaties debesīs un gaidi helikopteru.

Jāskatās ir sev blakus, apkārt. Ļoti uzmanīgi.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas vienkārši bija eņģelis

Sveši cilvēki, kurus mēs satiekam briesmu brīžos – tie arī ir mūsu eņģeļi. Ir tāds viedoklis. Tikai pie maziem bērniem eņģeļi ierodas kā spārnotas, starojošas būtnes; bet parastiem cilvēkiem eņģeļi atnāk kā parasti cilvēki. Palīdz un izgaist. Sākumā cilvēks nesaprot, ka viņam eņģelis palīdzēja, bet pēc tam skaidri saprot, ka tas bija eņģelis. Kaut gan viņš neredzēja ne spārnus, ne nimbu, ne mirdzumu. Taču skaidri zin – svešais bija eņģelis, kas atnāca palīgā.
Kāda sieviete ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu un vīru brauca pa apledojušu ceļu. Laika apstākļi bija briesmīgi. Vīram bija lauzts mugurklauls, tas tikai pēc tam atklājās. Viņš bija kāpis no mašīnas, nokritis un neciešami vaidēja no drausmīgām sāpēm mugurā. Sieva viņu veda uz slimnīcu, bet mašīna noslīdēja no ceļa un iestrēga dubļos. Bija nakts. Neviena, kas palīdzētu. Dēls centās pastumt mašīnu, bet sieviete centās izbraukt no ceļmalas dubļiem. Nekādas jēgas. Vīrs kliedza sapēs. Pēkšņi blakus apstājās mašīna un no tās izkāpa vīrs tumšā jakā un sāka puikam palīdzēt stumt mašīnu. Sieviete, neizkāpjot no salona, turpināja manevrus; spogulī viņa redzēja notiekošo. Un izbraukt izdevās!
Dēls iekāpa mašīnā un viņi brauca. Un tika līdz slimnīcai, kur vīram sniedza medicīnisko palīdzību. Pēc tam sieviete pajautāja dēlam, vai viņš pateica paldies cilvēkam melnajā jakā, kurš palīdzēja? Jo viņa pati nepaspēja to izdarīt, tā bija aizņemta ar glābšanu… Dēls izbrīnīts teica, ka viņš viens pats izstūma mašīnu. Neviena cita nebija. Taču sieviete skaidri redzēja šo cilvēku. Gluži parasts vīrietis tumšā jakā… Viņa uzskata, ka tas bija viņas sargeņģelis.

Bet man kāds liels uzņēmējs, kurš agrāk bija saistīts ar kriminālajām struktūrām stāstīja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņš ļoti daudz laika pavadīja kazino. Tai laikā kazino bija vieta, kur kārtoja darījumus. Un kazino ienāca cilvēks ar Dauna sindromu – cepurītē ar bumbuli, un bērnu mētelītī. Viņš vienkārši sēdēja vestibilā un sildījās. Apsargi gribēja viņu padzīt, bet šis uzņēmējs neļāva. Gluži otrādi, uzcienāja puisi ar saldējumu un ļāva apskatīt kazino. Viņš nebija ļauns. Puisis visu apskatīja, pasmaidīja un tad it kā jokodamies piedraudēja ar pirkstu. Un aizgāja.
Bet pēc ilgāka laika, pavisam citā valstī, kur bija ļoti karsts, šis biznesmenis atkal nokļuva kazino. Arī tur notika kāda noziedzīgās pasaules pārstāvju “lietišķā tikšanās”. Un pēkšņi viņa priekšā atkal stāvēja tas pats puisis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī. Var jau būt, ka tas nebija tas pats, jo cilvēku ar Dauna sindromu sejas ir līdzīgas. Taču tas mētelītis! Un cepure! Bet ārā neciešams karstums un tveice. Un šis cilvēks pamāja viņam ar pirkstu, aicinot nākt līdzi; uzņēmējs nezin kāpēc viņam sekoja un abi kopā izgāja no kazino. Un tajā pat brīdī kazino notika uzbrukums tiem, kuri bija palikuši zālē. Gandrīz visi viņi tika nošauti. Bet šis uzņēmējs palika dzīvs. Bet pusis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī bija pazudis; neviens viņu nebija redzējis.

Kāda skaista sieviete krietni gados, ģērbta baltā kostīmā, atveda vecākiem viņu pazudušo puiku. Vecāki nemaz nezināja, ka puika ir aizbēdzis no bērnu dārza, izlīdis cauri žogam un aizbēdzis. Sieviete viņu pārveda tieši mājās. Un teica, ka viņa ir vecmāmiņa vienai no “bērnu dārza meitenēm”. Pat vārdu nosauca. Teica, ka esot ieraudzījusi pazīstamu zēnu uz ielas vienu pašu un atvedusi mājās. Kamēr vecāki šausminājas, sieviete bija aizgājusi nepamanīta. Bet meitenītei ar tādu vārdu nebija tādas vecmāmiņas balta kostīmā. Un no kurienes sieviete uzzināja adresi? Trīsgadīgais zēns, lai arī bija ļoti kustīgs, taču runāja slikti un adresi pilnīgi noteikti nosaukt nevarēja.

Ļoti daudz ir stāstu par svešajiem, absolūti parastajiem cilvēkiem, kurus sastopam bīstamos vai ļoti grūtos brīžos. Un tie ir palīdzējuši un palīdz gan ar darbiem gan vārdiem. Palīdzēja, izglāba un pēc tam pazuda. It kā būtu izkūpējuši gaisā… Visi, kuri ko līdzīgu pārdzīvojuši, stāsta par īpašo sajūtu – ko apzinājas tikai pēc tam, kad briesmas bija garām un problēma atrisināta. Bet svešais – pazudis. Un visi šie cilvēki ir pārliecināti, ka tas bija eņģelis!  Svešais arī bija viņu sargeņģelis, – tā viņi to jūt. Pierādīt sajūtas nav iespējams. Tas vienkārši bija eņģelis. Un viss.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis