Par LABESTĪBU

Ir pienācis laiks, kad labestība sēž ieslēgta un baidās iziet pie cilvēkiem. Tāpēc, ka reiz jau izgāja. Ar maigu lilliju pušķi, ar konfektēm un labestīgu smaidu. Un tad viņai sadeva, apspļaudīja, puķes iemina dubļos, bet konfektes aprija kopā ar visiem papīriņiem. Labi vēl, ka pirkstus nenokoda…

Un tā labestība sēž savā mazajā istabiņā. Stāsta brīnumainus stāstus, dziedina sirgstošos, tos, kuri zin slepeno klauvējienu… Bet iziet ārā vairs nevēlas. Tā ir šausmās par to, kas notiek ārpusē.

Lūk, tāpēc labestības ir tik maz. Arvien mazāk… Jo labestība nav abstrakcija, tie ir dzīvi cilvēki, kuriem sāp. Un viņi grib dzīvot.

Kāda meitenīte rakstīja brīnumainus stāstus. Labestīgus, gaišus un iedvesmojošus. Un sāka tos publicēt sociālajos tīklos. Stāsti momentā tika nozagti, piepičkāti ar maksas reklāmu, kā gan savadāk? Tā viņi savāca savām lapām un vietnēm abonētājus.

Es zinu, ko zagļi atbildēs tad, kad palūgsi viņiem atsaukties uz autoru. Un kā gadiem ilgi tie tenkos, aplies ar samazgām un centīsies kaitēt… Un tas ir tik smagi, pat man – jau pieaugušai sievietei ar diezgan spēcīgu raksturu.

Bet šai meitenei tas bija nepanesami smagi. Viņa izdzēsa savus brīnišķīgos stāstus un tagad tos lasa vien daži. Viņa turpina rakstīt, bet tagad dara to tikai priekš sevis. Un spēlē savu kluso, maigo mūziku savā istabā.

Tā notiek bieži. Tik daudz ir labu, talantīgu un apdāvinātu cilvēku. Taču viņi neprot sevi aizstāvēt, neprot pieprasīt, neprot paņemt atpakaļ nozagto. Kā tikko būs iznesuši savus dārgumus gaismā, tūliņ pat saņems. Par labestīgu stāstu – samazgu spaini. Par labestīgu attieksmi pret dzīvniekiem – apvainojumus. Par augstsirdīgu rīcību – atkal to pašu. Bet pēc tam vēl pacentīsies visu to atņemt un aprīt. Pat atkritumu izgāztuvi noorganizēs, kur visu labo, citiem atņemto izgāzt.

Protams, vairums cilvēku ir labi. Taču, lūk, kāds paradokss. Labie cilvēki neprot pretstāvēt sliktajiem un tāpēc ieslēdzas savās istabiņās. Un dziedē brūces. Un cenšas runāt klusiņām, tikai ar tiem, kuri zin slepeno klauvējienu…

Labestībai nav kulaku un kastešu. Labestībai nav ieroču. Un citi labie ļaudis nesadzirdēja un neizlasīja daudz brīnumainu vārdu tieši tāpēc, ka labestība sēž ieslēgta. Un nesaņem neko par savu darbu un talantu.

Ne visiem pietiek spēka paciest netaisnību un netīrību. Bet tas, kurš šo spēku iegūst, ne vienmēr arī paliek tāds labestīgs. Drīzāk stiprāks, cietāks un praktiskāks. Mainās un zaudē savu maigumu.

Bet ir tik svarīgi saglabāt atlikušos labestīgos. Tos, kuri nes tīru un nesavtīgu gaismu. Viņu palicis tik maz. Un, kad viņu vairs nebūs – kā tad mēs dzīvosim?

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KATRAM SAVA PIDŽAMA

Šobrīd mūsu mājas ir vieta, kur paglābties. Tās ir MŪSU mājas; mūsu miera un drošības vieta. Vai tev kadreiz ir gribējies nopirkt jaunu pidžamu vai mājas kleitu? Maigu, mīkstu naktskreklu, kas viegli apņem ķermeni? Ja gribējās un gribas, tas ir labi. Tā izpaužas vēlme pēc drošības. Un vajadzība būt harmonijā ar savām mājām.

Atceros, bērnībā nācu no skolas un nevarēju sagaidīt to brīdi, kad beidzot varēšu novilkt skolas formu. Un uzvilkt mājas drēbes. Tas darbojas kā silta vanna; tu uzreiz sajūti, ka esi mājās. Citā realitātē, kurā tevi sargā dzimtās sienas. Kaut gan, protams, arī tur mēdz būt dažādi.

Taču šo momentu, kad pārģērbies mājas apģērbā es vienmēr atceros. Un arī šī sajūta ir saglabājusies. Un vēl aizvien, lai cik skaistas būtu drēbes, ko valkājam, mājās ļoti gribās tās novilkt. Un uzvilkt ērto, mīksto… savējo.

Majas krekls, mājas kleita ir mūsu mājas un dvēseles miera simboli. Šo apģērbu neviens neredz, izņemot pašus tuvākos – savējos. Tas ir mūsu slepenais personīgais apģērbs. Jo tas ērtāks, patīkamāks, skaistāks, jo labāk tas mūs aizsargā.

Senslāviem bija tāda paraža: jaundzimušo pieņēma kreklā, kuru bija darinājusi pati vecākā dzimtas sieviete. Tas tāpēc, lai viņš saņemtu dzimtas aizsardzību un dzīvotu ilgi.

Dažās ģimenēs jaundzimušo pieņēma tēva kreklā. Lai viņš uzreiz sajustu tēva aizsardzību, lai uzreiz iepazītos ar ģimenes smaržu un mikrofloru. Un, lai tēvs viņu stiprāk mīlētu, – tā uzskatīja.

Bet piedzimt laimes krekliņā bija liela svētība. Šo krekliņu pēc tam glabāja visu mūžu; tas glāba un aizsargāja laimīgo, kurš atnāca šai pasaulē Dieva dotā “krekliņā” – no visām nedienām

Paskaties, vai tavs mājas apģērbs ir gana ērts un patīkams. Naktskrekls simbolizē dvēseles mieru, saldus sapņus un eņģeļu aizsardzību. Agrāk tam vajadzēja būt sniegbaltam. Jā, un arī tagad būtu labi gulēt sniegbaltā mīkstā naktskreklā. Simboli ietekmē mūsu zemapziņu, pat tad, ja mēs par to nedomājam…

Bet pidžama vai mājas kostīms ļauj justies kā mājās. Tie pastiprina drošības un relaksētības sajūtu. Un, ja vēl pidžama ir skaista, tas ir cieņas un estētiskās harmonijas simbols pret savām mājām.

Agrāk pidžamas izsniedza sanatorijās un kūrortos. Gan slimnieki, gan atpūtnieki tās nēsāja arī pastaigājoties, – tāpat kā deviņdesmitajos gados treniņtērpus valkāja it visur. Un pidžama ļoti labi ietekmēja atveseļošanos un emocionālo stāvokli.

Pidžama simbolizē ērtumu, relaksāciju, aizsardzību, sajūtu, ka par mums rūpējas un dziedina mūs. Tas ir atpūtas simbols. Brīvības no trauksmes un smaga darba. Pēc kara sanatorijās valkāja pidžamas; cilvēki vēlējās atpūsties, atlabt. Viņi bija pelnījuši mieru un atpūtu.

Lūk, kāpēc šodien tik daudziem gribās nopirkt jaunu mājas kreklu vai skaistu ērtu pidžamu. Tad nopērc! Vai uzšuj, – šūšana nomierina un dod spēku. Un, ja vēl savām rokām vari uzšūt kreklu mīļotajam cilvēkam, šis krekls viņu sargās, tā senatnē uzskatīja. Vai arī uz veikalā pirkta krekla vari uzšūt viņa vārdu. Tas viņu stiprinās.

Agrāk krekls bija cilvēka simbols. Viņa pirmās drēbes.

Un arī tagad tā ir laba dāvana sev un saviem mīļajiem. Mēs esam mājās. Lūk, mūsu mājas apģērbs. Un visas nedienas paliek aiz durvīm. Mēs varam atslābt un atpūsties. Un, lai mūsu sargeņģelis par mums parūpējas. Mājās, savā mājas apģērbā mēs atkal nedaudz esam bērni. Maigāki, labestīgāki un klausīgāki.

Lūk, kāpēc gribas ātrāk pārgērbties, kad pārnāc mājās no trauksmainās un ne parāk veselās pasaules….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

AIZIET KLUSĒJOT

Dažkārt vajag aiziet klusējot.

Nav jēgas skaidroties. Cilvēks lieliski zin, ko ir izdarījis. Apmelojis, nodevis, apzadzis, uzmetis. Skaidroties vajag tad, ja ir kaut mazākā iespēja attiecības turpināt. Kad cilvēks ir tuvs un dārgs. Bet visos pārējos gadījumos labāk klusējot aiziet.
Un tad tev tēlotā izbrīnā jautās: kas noticis? Kas par lietu? Un piedāvās aprunāties. Un raustīs plecus un visiem stastīs, ka tu esi kaut kāds dīvains un nenormāls cilvēks. Kaut kā bez iemesla atteicies no sarunām! Aizgāji un pārstāji atbildēt uz telefona zvaniem, nobloķēji bez iemesla. Un pēc tam stāstīs visādas nepatīkamas lietas. Kad vairs nebūs jēgas taisnoties.
Tie nevar izturēt šādu klusējošu aiziešanu. Tāpēc, ka paliek vienatnē ar savu sirdsapziņu; bet to ne piemānīsi, ne apslāpēsi.

Arī Čehova apzagtais Dieva ceļinieks vienkārši aizgāja. Bet zaglis skrēja viņam pakaļ, centās ievilkt sarunās, meloja… Ceļinieks, debesīs veroties, tik vien pateica, kā: ne jau man tu nodarīji pāri. Ne man. Tu Dievu aizvainoji.
Un, kad klusējot aiziet – tas ir briesmīgs sods. Tāpēc, ka nelietis paliek vienatnē ar sevi. Un ar Debesīm. Un melot ir bezjēdzīgi; un nav kā priekšā izlikties. Un nav kam lūgt piedošanu – sākumā jau neviens to arī nelūgs. Bet pēc tam jau būs par vēlu.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR APSKAIDRĪBU

Apskaidrība ir tad, kad tu pēkšņi skaidri redzi situāciju.
Tā, it kā plīvurs no acīm būtu nokritis un viss kļuvis skaidrs un saprotams. Aklums ir pazudis. Tu visu ieraugi un vienlaikus saproti – lūk, kas ir apskaidrība.
Skumja apskaidrība, kad mēs pēkšņi skaidri saprotam, ka cilvēks, kuru mēs ne pārāk augstu vērtējām, ne parāk lutinājām ar savu uzmanību – ir vienīgais, kurš mūs patiesi mīlēja. Vai arī, kad pēkšņi redzi to, kurš tev tik ļoti daudz nozīmēja, kuram pār tevi bija milzīga vara – redzi viņu tādu, kāds viņš patiesībā ir.
Tā kāda sieviete pēc divdesmit gadu ilgas laulības kārtējo reizi klausījās, kā viņas vīrs virtuvē dzer alu un rupji lamājas. Viņa gludināja veļu un pēkšņi kļuva apskaidrota: kas ir šis nepatīkamais, kašķīgais cilvēks?  Kāpēc es ar viņu dzīvoju? Viņš taču man ir pretīgs. Naidīgs. Gluži svešs cilvēks, kā nepatīkams kaimiņš kopmītnē.
Un viņa aizgāja, kādu laiku dzīvoja pie mammas, pec tam īrēja dzīvokli, pēc tam paņēma kredītu. Viņai atvērās acis un viņa ieraudzīja, ka var vienkārši aiziet. Bet tālāk, būs kā būs, viņa taču beidzot bija sākusi redzēt.
Vai arī cilvēks pēkšni sev jautā: ko es šeit daru? Ko es daru starp man svešiem cilvēkiem nožēlojamā kantorī, bez jebkādām tālākām nākotnes perspektīvām? Kāpēc es tik smagi pūlos, lai iepatiktos šiem cilvēkiem, paciešot šo bezgaisu un garlaicību par trim kapeikām? Kā es šeit iestrēgu?
Tā apskaidrots kļuva kāds vīrietis, pēkšņi, viņš gaidīja, kad priekšnieks viņam pie algas pieliks divus tūkstošus…. Un pēkšņi kļuva apskaidrots. Uzrakstīja atlūgumu un atrada citu darbu, to, pēc kā dvēsele jau sen alka. Viņš ieraudzīja iespējas, kad kļuva apskaidrots.
Apskaidrība – tas ir tad, kad pāriet ikdienības hipnoze. Un tu skaidri sāc redzēt, to, kas patiesībā ir. Dažkārt tas ir nepatīkami– pēkšņi ieraudzīt to, kas ir. Tādu, kāds tas patiesībā ir.
Taču apskaidrībā ir labais. Tu sāc redzēt iespējas. Migla izklīst, plīvurs no acīm nokrīt un tu ieraugi ceļus, iespējas, ceļazīmes. Un tagad nav grūti tiem sekot, – ja vēl nav par vēlu. Tāpēc, ka visrūgtākā ir novēlota apskaidrība.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neatgriezties pagātnē

Kāpēc nevajag atgriezties pie tiem, kuri mūs necienīja

Šos cilvēkus var viegli atpazīt: viņi vienmēr ar tevi runā nedaudz nievājošā tonī. Un vienmēr atceras tavas neveiksmes, neizdošanās, kļūdas. Un pastāvīgi vēršas pie tavas pagātnes, jo paši tajā palikuši uz mūžiem. Un arī tevi tur grib atstāt uz visiem laikiem…

Viņi dzīvo pagātnē, vārās savās baumās, ķīviņos un tenkās….
Tavus panākumus viņi neievēro.

Šie ļaudis var būt gan radinieki, bijušie klases biedri, dažkārt pat bērnības draugi un paziņas. Patiesībā nekādu silto jūtu pret tevi viņiem nav. Bet viņu telefonā tu esi ierakstīts kā “Hasans bez biksēm”. Vai vēl kaut kā briesmīgāk. Un arī savā starpā viņi tevi tā dēvē. Nevajag pie viņiem atgriezties. Un nevajag dalīties savā veiksmē.

Kāds veiksmīgs biznesmenis atbrauca ciemos pie savas tantes, kura bērnība par viņu ņirgājās. Viņš gribēja apbērt tanti ar dāvanām un izpelnīties viņas labvēlību: ar radiniekiem vajag saglabāt labas attiecības! Tā taču ir dzimta. Ģimene. Tā ir vērtība!

Bet tante jau uz sliekšņa viņu sagaidīja ar vārdiem: mūsu muļķītis atbraucis. Atceries, kā tu bērnībā smieklīgi stostījies? Un reiz visu priekšā apčurājies?

Vai arī klases salidojumā, kurp devās kāda slavena aktrise, viņai atgādināja par to, kāda briesmonīte viņa bija bērnībā. Kā visi par viņu smējās. Un klasesbiedri ar baudu ieslīga atmiņās par to, cik smieklīga viņa izskatījās. Un kā viņu atstūma klases skaistākais puisis.

Kāpēc viņai bija jānāk uz šo salidojumu? Pierādīt cilvēkiem no pagātnes to, ka viņa ir daudz ko sasniegusi, spējusi, varējusi, kļuvusi skaista, kaut kādā veidā uzlabot attiecības? Tas nav iespējams. Tie, kuri smējās par tevi un necienīja tad, neatzīs savu kļūdu. Bet visiem spēkiem mēģinās atgriezt tevi iepriekšējā stāvoklī.

Iet var tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka attieksme pret tevi nav mainījusies. Viens.

Un šie cilvēki tā arī dzīvo nožēlojamās pagātnes atmiņās. Dzīvo slikti. Un izskatās slikti. Divi.

Ja tev vajag uz visiem laikiem šķirties no ilūzijām vai mokošām atmiņām, – tad ej. Droši un lepni. Bet nedomā tur palikt! Atnāci, ieraudzīji, uzvarēji! – tā teica romieši. Un es piebildīšu. Un nekavējoties pagriez atpakaļ savu karavānu.

***

Ir sena pasaka par puiku Hasanu, par kuru visi radinieki un kaimiņi smējās. Viņš dzīvoja mazā ciematā. Un reiz viņam atsējās bikšu šņore. Tajos laikos nebija ne pogu, ne gumiju.

Hasans piecēlas un bikses nokrita. Ļoti smieklīgi! Visi smējas līdz asarām. Un sāka puiku dēvēt par “Hasanu bez biksēm”, pastāvīgi atgādinot šo “uzjautrinošo” notikumu.

Puika izauga un devās plašajā pasaulē. Viņš kļuva par slavenu karavadoni un spēcīgu līderi, iekaroja daudzas zemes un kļuva ļoti bagāts. Un pēc tam kļuva par valdnieku.

Un šis drosmīgais, bagātais, slavenais halifs Hasans nolēma apciemot savu dzimto ciemu. Viņš piekrāva karavānu ar dāvanām un devās ceļā. Tērpies krāšņā apģērbā, viņš nokāpa no sava lieliskā rumaka, aiz muguras viņam stāvēja kareivji un kamieļi apkrauti ar dārgumiem.

Hasans pastiepa rokas pret saviem radiem un kaimiņiem. Atvēra muti, lai sasveicinātos. Un izdzirdēja: “Skat, Hasans bez biksēm pie mums atgriezies! Atcerieties, kā viņam bikses nokrita?” Visi sāka smieties un atcerējās šo gadījumu. Un viņiem pilnīgi vienaldzīgi bija Hasana panākumi un viņa labie nodomi. Viņi atcerējās tikai to, kā viņš pazaudēja bikses. Un viss. Pārējais viņus neinteresēja.

Hasans klusējot uzlēca zirgā, deva zīmi karavānai un viņi devas atpakaļceļā uz bagāto un plaukstošo pilsētu, kuru viņš pārvaldīja ļoti prasmīgi. Un vairs nekad viņš necentās atgreizties pie cilvēkiem, kuriem viņš tā arī bija palicis “Hasans bez biksēm”.

Tā viņi turpināja dzīvot savā nabadzīgajā ciemā, savos aizspriedumos, baumās un ķildās. Un atmiņās par citu neveiksmēm, vājībām, kas bija tik sen, tik sen.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sava, īstā vieta

Ir kāda pazīme, ļoti skaidra un laba. Pazīme tam, ka esi savā īstajā vietā. Savā, personīgajā, no augšas nolemtajā vietā. Tu esi atnācis precīzi pēc adreses, tevi atvedis kāds rādītājpirksts un tagad tu vari iekārtoties, izkrāmēt savus čemodānus un dzīvot.
Dzīvot un uzplaukt.

Tā ir ļoti vienkārša pazīme.
Tev parādās draugi. Labi, īsti, tev interesanti cilvēki. Nē, var būt arī nepatīkami cilvēki. Arī sliktus tu vari sastapt. Bet, galvenais – tev uzrodas draugi. Nemanāmi, pamazām, pakāpeniski – bet viņi uzrodas. Un jūs viens otru lieliski saprotat.

Tie ir tava pulka cilvēki, tavas kopienas, tavas ummas.

Jūs savstarpēji dalāties dāvanām – vienkārši tāpat. Tu vienkārši stāsti par sevi un savām lietām. Un arī viņi stāsta – bez uzstājības, kaut kā neuzspiesti un nemanāmi. Jūs viens par otru priecājaties. Un skumstat, kad jādodas projām. Un vienmēr kaut kas velk atpakaļ – pie savējiem. Un tu visu laiku vēlies viņiem kaut ko uzdāvināt, ar kaut ko pacienāt. Un arī viņi to vēlās. Un skumst pēc tevis.

Šķiet, ka pieaugušā un vairs ne jaunā vecumā tas vairs nav iespējams!
Taču, ja tu esi savā vietā – viss ir iespējams. Tur tevi it kā jau sen gaidīja. Un jūs momentā atrodat kopīgu valodu. Un pēc tam tu esi izbrīnīts un saproti: jā, tie ir draugi! Gandrīz aizmirsts vārds. Draugi. Savējie.

Tas attiecas gan uz pilsētu, valsti, darbu un vienkārši citām mājām, uz kurām esi pārbraucis. Vai sociālajiem tīkliem. Vienā vietā bija ne īpaši labi. Un nekas īpaši labs nenotika. Ne interesantas iepazīšanās, ne siltas sarunas, ne attīstības…. Bet atlika vien pārvākties un viss mainījās ļoti ātri. Tā, it kā tevi visu laiku būtu gaidījuši!

Tu esi nokļuvis pie savējiem.

Tā kā nav vērts baidīties no pārmaiņām. Tikai tā dažkārt var atrast savu vietu. Piereģistrēties kādā citā vietnē, pārbraukt uz kādu citu vietu, atrast citu darbu. Tas negarantē to, ka obligāti būsi laimīgs. Taču tas ļoti palielina iespēju kļūt laimīgam. Pamēģini! Ko tu vari zaudēt? Varbūt kaut kur tevi gaida tavi draugi. Vai tavs cilvēks. Vai tava veiksme. Un jaunas iespējas arī gaida; tikai jānokļūst savā vieā. Nedaudz jāizmaina maršruts…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izejot no mājām, mēs ceram, ka atgriezīsimies

“Izejot no mājām, mēs ceram, ka atgriezīsimies”.

Tas ir kāds dzejolis, kas sastāv tikai no vienas vienīgas rindiņas. Reiz tas mani pārsteidza. Jā, mēs ceram, ka atgriezīsimies. Pat nedomājam, ka varētu būt savādāk. Un ceram, ka arī tuvais cilvēks atgriezīsies – viņš taču vienmēr atgriežas. Un vispār, viņš taču vienmēr būs blakus. Kā parasti. Un dzīve rit savu gaitu: mēs strīdamies, dažkārt apsaukājamies, pat kliedzam viens uz otru un vēlam sliktāko. Ko tik dusmās nepateiksi!

Pēc tam salīgstam mieru, apskaujamies un atkal viss ir kārtībā.

Taču ne viss atgriežas. Dažkārt cilvēks neatgriezeniski aiziet. Dažkārt tas notiek pēkšņi. Tomēr pat smagi slima cilvēka nāve šķiet pēkšņa. Vēl pirms mirkļa devi viņam zāles; bet pēkšņi, viņa vairs nav.

Un vajag saudzēt un pažēlot savus mīļos – kaut arī tas skan banāli. Un nešķirties dusmās un strīda karstumā. Un visiem spēkiem pieturēt briesmīgos un naidpilnos vārdus. Tas, kurš mīl – tas noteikti piedos. Ja atgriezīsies. Bet, ja nē – viss sliktais paliks ar mums. Un nebūs kam palūgt piedošanu un nebūs pie kā pieet un apskaut, ieskatīties acīs un teikt: “Piedod man”. Un izdzirdēt: labi, ko tur, es pats biju vainīgs. Vai – pati biju vainīga. Kādi nieki! Labāk dzersim tēju!…

Cilvēks ir aizgājis uz neatgriešanos. Un nevar viņu vairs atrast. Es  ļoti agri sāku zaudēt savus mīļos. Un agri sapratu, ka cilvēki ne vienmēr atgriežas. Bet atmiņas par viņiem nodarītajiem pāridarījumiem paliek uz visu atlikušo dzīvi. Un nekad neaiziet.

Tāpēc nevar dzīvot bez strīdiem, bez konfliktiem, taču nešķirieties strīdā. Pat tad, ja tā ir īslaicīga šķiršanās. Un pat gulēt nedodieties sastrīdējušies, kas zin, kas var notikt, kamēr Dvēsele lido citās pasaulēs. Piedodiet un nesakiet to, ko pēc tam vēlāk būs jānožēlo. Tie, kuri neatgriezās, protams, mums piedotu. Kā parasti. Taču viņi neatgriezīsies. Vismaz šajā dzīvē. Tāpec saudzēsim viens otru.

Nolaist sitienam pacelto roku. Paturēt pie sevis nesaudzīgos vārdus. Noskūpstīt savus mīļos piers viņi dodas uz darbu, vai pirms miega; viss šajā pasaulē ir tik trausls. Kaut arī mēs esam tik pārliecināti, ka atgriezīsimies mājās…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR ZELTA VIDUSCEĻU

Šodien tiek daudz runāts par došanu, dalīšanos, spēju līdzi just. Un gadās iekrist galējībās, aizmirstot par to, cik svarīgi pašam būt piepildītam, lai spētu dot otram. Piepildītam ar gaismu, mīlestību… un arī veselo saprātu. 

Kas ir humānisms uz citu rēķina?
Kā dakteris Bendžamins Spoks – viņš bija ļoti labestīgs.

Dakterim Spokam, kas sarakstījis grāmatas par to kā pareizi audzināt bērnus, paša ģimenē neveicās īpaši labi. Viens dēls izdarīja pašnāvību, otrs pret savu tēvu bija ļoti auksts. Daktera sieva mīlēja iedzert. Dakteris Spoks bija ļoti labs cilvēks un iestājās par humānu attieksmi pret bērniem. Viņš burtiski sevi upurēja bērnu dēļ. Svešu, ne savu…

Jau pašā savas karjeras sākumā dakteris atļāva bērnu vecākiem viņam zvanīt jebkurā diennakts laikā – dienu un nakti. Pats uz to vedināja; sakot: ja citiem tas šķiet mazsvarīgi, tad mātei un bērnam tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc, ja jūsu bērns nošķaudījās vai apēda parāk maz putras, un tas dara jūs bažīgu, – zvaniet droši! Es veltīšu jums laiku, uzklausīšu un došu padomu. Un bērnu vecāki sāka zvanīt. Pats taču piedāvāja. Un tā daktera dzīvoklī cauru diennakti zvanīja telefons. Iedomājieties, kā tas ir! Pat viens telefona zvans neīstajā laikā spēj izjaukt dienas ritmu un izsist no sliedēm. Bet daktera ģimenē tā bija parasta, ikdienišķa lieta.

Humānais dakteris izdarīja vēl ko: noteica ļoti zemu cenu par savu darbu. Pašu humānāko nodomu vadīts. Tāpēc viņam nācās pieņemt milzīgu skaitu pacientu, lai kaut kā savilktu galus un pabarotu savu ģimeni. Jo arī cena parasti ierobežo pacientu skaitu. Ja būtu bijis jāmaksā nauda, cilvēki taču vienkārši tāpat necenstos atņemt laiku, lai papļāpātu par to, kāpēc Bobijs apēda nevis divas bulciņas, bet vienu. Un kāpēc miegā viņš ieklepojās un noraustījās…

Un tādos apstākļos pagāja daktera bērnu svarīgākie dzīves gadi. Un pilnīgi skaidrs, kāpēc ar sievu viņiem sākās konflikti – kam gan var patikt tāda dzīve? Bet labais ārsts neklausījās sievas iebildumos. Bet reiz iecirta pliķi savam dēlam, kurš nespēja iemācīties lasīt. Dakteris vienkārši bija darbā nomocījies, rūpējoties par svešiem bērniem. Un nesaprata, ka viņa paša dēlam ir veselības traucējumi, kurus vajag ārstēt… Pēc tam pašam dakterim nācās apmeklēt psihoterapeitu. Un maksāt par ārstēšanu adekvātu naudu, ne trīs kapeikas, kuras viņš ņēma no saviem pacientiem…

Nenoliedzami Bendžamina Spoka nopelni ir milzīgi. Tikai ir tāds cilvēku tips, kuri cita dārzu rušina vaiga sviedros, aizmirstot par savējo. Un atņem maizi saviem bērniem, lai pabarotu svešos. Atdod resursus tiem, kam to vajag, bet bieži nemaz nevajag, bet par saviem tuvajiem aizmirst, vai niknumā iecērt tiem pliķi. Nav jau nekā pārsteidzoša  šajā aizkaitinājumā un spēku izsīkumā. Neatslābstoša kalpošana citiem cilvēkiem ir nogurdinoša un nomācoša un bieži vien noved pie depresijas.

Mēra sajūta ir vajadzīga it visā. Un it visā ir vajadzīga mīlestība. Un disciplīna. Izlaist citus cilvēkus un ļaut viņiem cauru diennakti zvanīt uz mājām nevajag. Katrs uzskata, ka viņa problēma ir svarīgākā, tādi ir cilvēki. Bet daktera dzīve nevienu neinteresē; kam, piemēram, interesē, kā dzīvo ātrās palīdzības ārsti? Viņiem jāreaģē uz izsaukumu. Un arī tevi uzskatīs par tādu “ārstu”, neinteresējoties par ko tu dzīvo un kad guli. Kaut arī tu nestrādā ātrajā palīdzībā un neuzturi “diennakts karsto līniju” vientuļajām sirdīm… Un naudu par to tev neviens nemaksā. Pēc negulētas nakts tev ir jāceļas un jādodas strādāt, jāpelna nauda, pārgurumā krītot no kājām…

Šis bēdīgais stāsts ir par cilvēku, kurš bija humāns un labestīgs. Un par to, kā pārlieku liels humānisms un labestība var padarīt nelaimīgus tuvos cilvēkus, bet paša mājas pārvērst par neciešamu vietu mīļajiem… Nevajag atkārtot labestīgā daktera Spoka kļūdas. Un nevajag kārdināt citus cilvēkus ar savu nespēju atteikt. Ir jāparūpējas par savu dārzu, savu ģimeni ne mazāk kā par citiem. Varbūt pat vairāk.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bendžamins Makleins Spoks bija amerikāņu pediatrs un grāmatu autors. Spoks bija pirmais pediatrs, kas studēja psihoanalīzi, lai saprastu bērnu vajadzības. Viņa idejas par bērnu kopšanu ietekmēja vairākas vecāku paaudzes, lai tie pret bērniem izturētos kā pret personībām.

Kāpēc mūs pamet tie, kuriem mēs palīdzējām grūtā brīdī?

Tā gadās: mēs palīdzam cilvēkam. Glābjam viņu pašā tumšākajā un bezcerīgākajā viņa dzīves brīdī. Varbūt tolaik viņš pārdzīvoja zaudējumu, varbūt slimoja, varbūt viņam tika atņemts īpašums, varbūt viņš tika izmests no darba, varbūt iekrita parādos un pazemojošā nabadzībā. Un, ja ne tu, viņš būtu miris, vai arī palicis dzīves zemākajā punktā…

Bet tad tu viņu izglābi un atbalstīji. Visu šo smago dzīves laika posmu tu biji blakus. Cilvēks piecēlās kajās, izveseļojās, atkopās, viņa stāvoklis uzlabojās, nauda parādījās… Un viņš pagrieza tev muguru. Aizgāja no attiecībām. Vai arī sāka vairīties satikties. Kā tautā saka: pacēla cepuri.

Tu zvani vai raksti – viņš negribīgi atbild. Vai vispār neatbild. Uz ielas tēlo, ka nepazīst. Attiecības kļuva vēsas vai izkūpēja gaisā. Bet tu lauzi galvu un pārdzīvo: kas noticis!? Tu taču cilvēku glābi, izārstēji no bēdām un ciešanām!

Bet, lūk, kas notika: tu viņam biji zāles. Apsēji un vate brūces ārstēšanai. Pretsāpju tablete. Cilvēks ar tevi ārstējās, lūk, kas par lietu. Bet, kad izveseļojās, – izmeta apsējus un nevajadzīgās tabletes. Tagad tie viņam atgādina sliktos laikus, bet kurš gan grib atcerēties slikto? Tu cilvēkam atgādini par to laiku, kad viņš jutās vārgs, nelaimīgs un pazemots. Bet tagad no tevis nav nekādas jēgas, viss jau ir labi.

Atsalums notiek divu iemeslu dēļ: pēc tevis vairs nav nekādas vajadzības. No tevis nav nekāda labuma. Kā tabletei veselam cilvēkam. Un otrs: tu cilvēkam atgādini par slikto laiku viņa dzīvē un, iespējams, viņa pašlepnums cieš. Tāda cilvēka atmiņā tavs tēls saistās tikai ar sliktiem notikumiem. Tā psihiatra vai venerologa pacienti pāriet ielas pretējā pusē, kad ierauga savu ārstējošo ārstu – lai nebūtu jāsveicinās…

Tā rīkojas ne īpaši pateicīgi un cēli cilvēki. Tādi cilvēki, kuri mēdz citus izmantot, tad kad vajadzīgas zāles, pajumte un palīdzība.

Ja cilvēks distancējas, – ko tur daudz, vismaz iemesls saprotams. Un saprotams arī tas, kāpēc toreiz viņš atradās tādā bezcerīgā situācijā. Un kāpēc, izņemot tevi, neviens cits nesteidzās palīdzēt. Tagad arī tu to nevēlies. Patiesībā jau tā viņš nodara pāri tikai sev. Tevi dzīve apbalvos. Nav vērts pārak skumt…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SVIESTMAIZES LIKUMS

Jo vairāk kaut kam esi pieķēries, jo lielāka ir iespēja, ka to pazaudēsi.

Nav svarīgi, vai tā ir lieta, darbs, nauda, attiecības ar kādu cilvēku. Tas ir likums. Trīci un drebi par lietu – noteikti sabojāsi vai pazaudēsi. Saplīst tieši mīļākās krūzītes! Un traips gadās tieši uz paša dārgākā kostīma.

Kad man bija četri gadi, mamma mani palaida pastaigāties visskaistākajā baltas angoras vilnas jaciņā. Palaida un nobrīdināja, lai esmu uzmanīga. Un no pārlieku lielas piesardzības, es, knapi izgājusi pa durvīm, iekritu dubļos tā, ka dubļu vilnis pargāzās man pāri.

Un bailes kaut ko pazaudēt momentā visu sabojā. Tu pazaudē tieši to darbu, kura dēļ naktis neesi gulējis. Sabojā tieši tās attiecības, kuras baidījies sabojāt. Vajag vieglāk; vieglāk vajag.

Nepazaudē parasti to, pret ko izturies vienkārši; ja rīkojies drosmīgi un netrīci no bailēm. Tieši bailes pazaudēt visu sabojā. Un traucē mums izbaudīt visu, kas mums ir. Baltu jaciņu, dārgu automašīnu, lielisku darbu vai attiecības ar mīļoto cilvēku.

Bailes mūs padara neveiklus un sasaistītus, liek  pieļaut kļūdas un visu kontrolēt un pārbaudīt. Uzdot jautājumus: vai tu mani mīli? vai jūs mani atlaidīsiet? Un mūsu sviestmaize krīt ar sviestu uz leju tieši uz priekšnieka jaunajām biksēm. Par kurām tas trīcēja un drebēja.

Bailes pazaudēt rada zaudējumu. Bailes no neveiksmes rada neveiksmi.

Ir jāpriecājas par to, kas ir. Ne pārāk stipri sažņaugt pirkstus, cenšoties to noturēt.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis