Uzvilkt cepuri un aiziet…

Kritika – tas droši vien ir labi.
Noderīgi. Dikenss kritizēja savu sievu – viņa esot pārāk resna. No tā, ka ēd parāk daudz treknas barības un visu laiku guļ dīvānā. Viņa ir dumja un ar viņu nav par ko runāt. Bērniem par maz uzmanības pievērš. Un ar psihi viņai viss nav kārtībā; greizsirdības lēkmes un asaras uz līdzenas vietas.

Un varenais, mans mīļākais rakstnieks uzrakstīja publisku vēstuli par savu sievu – ar kritiku.
Un lasītāji juta līdzi ģēnijam.

Bet es visu dienu domāju: nav brīnums, ka pieņēmās svarā, ņemot vērā to, ka 12 gadu laikā piedzemdēja 10 bērnus. Trīs apglabāja. Tā arī jebkurš bezspēkā gulētu dīvānā. Un ir ļoti grūti desmit bērniem, vīram, radiniekiem un ciemiņiem pievērst vienādi lielu uzmanību… Un tad šķiet, ka esi dumja un neveikla, lai arī kopā ar vīru būsi devusies uz Ameriku ar pavisam briesmīgu kuģi; un drosmīgi dzemdējusi bērnus. Un, kas attiecas uz psihi, droši vien arī mēs gauži raudātu, ja nejauši mums mājās tiktu piegādāta rokassprādze, kuru vīrs nopircis jauniņai aktrisei…

Ar šo aktrisi viss arī sākās – sieva bija novecojusi un izplūdusi. Bet jauniņajai meitenei bija tikai 18 gadu. Lūk, arī viss. Sieva bija apriebusies, bet šķiršanās tajā laikā nebija apsveicama. Un Dikenss lika uzcelt ķieģeļu sienu lai pārdalītu guļamistabu – maigi sakot, demonstratīvi.

Un šī resnā, dumjā un nenormālā sieva piecēlās, uzvilka cepuri un uz visiem laikiem aizgāja no mājām. Lai nepazemotos. Lai neklausītos kritiku un nelasītu to žurnālos. Arī bērnus viņai neatdeva. Tā arī atlikušo mūžu viņa nodzīvoja viena. Bet, kad rakstnieks nomira, viņa vien palūdza, lai tiek publicētas vēstules, kuras viņš viņai rakstīja jaunībā. Viņa lūdza. “Lai visi zin, ka viņš mani mīlēja; bet es biju slaida, skaista, jautra un asprātīga…” Taču šo lūgumu neizpildīja.

Es domāju, ka kritika ir tad, kad mūs nemīl. Un grib no mums atbrīvoties. Taču pat sev to neatzīst. Tad vislabāk ir uzvilkt cepuri un aiziet – kā izdarīja šī drosmīgā un cienījamā sieviete…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svešs viedoklis par mums nav saistīts ar mums…

Aisedora Dunkane savu rītu sāka sekojoši:
sēžot krāšņā dīvānā dzēra kafiju no skaistas tasītes un lasīja avīzes. Avīzē bija rakstīts par to, cik skaisti viņa dejoja uz skatuves. Viņa izskatījās kā dieviete. Viņas ģeniālā deja lika publikai plaudēt ekstāzē.

Smaids vēl bija viņas sejā, kad viņa paņēma un lasīja nākamo avīzi. Tur bija rakstīts, ka dejotāja izskatās kā ragana, neprot dejot, bet lien uz skatuves…

Pēc pāris gadiem Aisedora Dunkane savu rītu sāka sekojoši:
izlēja no pudelēm, kuras stāvēja bidē, vīna atlikumus. Atšķaidīja tos ar odekolonu, lai vīns būtu stiprāks, un izdzēra. Bet pēc tam lasīja avīzes.

Bet pēc tam pati savā “Autobiogrāfijā” uzrakstīja viedu domu: svešs viedoklis par mums nav saistīts ar mums. Dažkārt mēs paši nezinām, kas un kādi mēs esam. Tikai laiks un dzīve saliek visu savās vietās. Lūk, arī viss.

Tikai neveiksminieki veido savu dzīvi, vadoties no citu cilvēku viedokļiem. Parasti – arī neveiksminieku.
Neveiksminieku tāpēc, ka tie visu laiku izsaka savu viedokli par veiksmīgiem cilvēkiem – viņiem šķiet, ka veiksmīgs cilvēks ir uzbūvēts tāpat kā viņi. Un baidās, ka citi par viņiem pateiks kaut ko sliktu. Tas viņiem būs briesmīgs trieciens. 

Bet tas tā nav. Agri vai vēlu veiksmīgs cilvēks saprot, ka svešs viedoklis absolūti nav svarīgs. Svarīgs ir talants un nenogurstošs darbs. Un ticība savai zvaigznei.

“Dejo, Aisedora!”, – sauca Jeseņins. Un viņam bija taisnība.

Cik žēl, ka lielā dejotāja vēlu saprata to, ka nevajag no rītiem lasīt avīzes. Vai ķengas tīmeklī. Vispār nevajag pārak daudz par sevi lasīt un klausīties. Ātri izdzer savu kafiju un sāc strādāt.
Dejo, Aisedora!
Bet dzīve visu saliks savas vietās.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tevi sagaida…

Kāda sieviete izšķīrās no sava vīra. Kaut kāda nieka dēļ. Viņš viņu nesagaidīja lidostā. Un, kas? Vai tad maziņa? Var taču izsaukt taksometru un lieliski atbaukt līdz mājām. Nauda ir. Kāda jēga pērties tik tālu, terēt naudu un laiku, ja ērtāk paņemt taksometru un pašai aizbraukt? Tā viņa arī izdarīja.

Kad ienāca dzīvoklī, vīrs sēdēja pie datora; pagriezās pret viņu un teica: “Tu esi mājās? Sveika!” un atkal ienira ekranā. Vai nu spēlēja kādu spēli, vai strādāja, grūti pateikt. Viņš vienmēr bija pie datora. Vai arī uz dīvāna ar planšeti. Vai arī darbā. Un viss bija normāli, pat labi, arī hipotekāro kredītu viņi maksāja un dažkārt kopā aizgāja uz kino.
Viss bija normāli! Bet viņa aizgāja. Un neviens nesaprata, kas vainas. Viņa pati neko paskaidrot nevarēja. Taču tas ir tik svarīgi, ka mūs sagaida.

Un vilciens lēnītiņām pieripina pie perona, lēni, lēnītiņām. Un visi, aizkariņus pavilkuši, skatās pa norasojušiem logiem – kur tad manējie? Kur sagaidītāji? Ir tik bailīgi, neieraudzīt savējos sagaidītāju pūlī. Bet uz perona drūzmējas cilvēki, daudzi pat ar ziediem. Un visi iet līdzi vilcienam, skatās logos  lai ieraudzītu savējos. Un priecīgi sagaidītu.
Iespējams, ka pēc tam atkal būs strīdi, apvainošanās, sīki risināmie jautājumi, sarunas ne par ko; taču satikšanās brīdis – tas ir tik laimīgs.

Tas ir mīlestības brīdis, kad redzi sev mīļu seju. Un gribās ceļa biedriem saukt – redziet, mani sagaida!!!! Vīrs, mamma vai tētis, vai vectētiņš ar vecmāmiņu! Vai draugi! Skatieties!

Lūk, viņi! Un arī tad, kad esi atlidojis ar lidmašīnu, pēc sena ieraduma ar acīm meklē savējos. Kaut gan pats esi teicis, lai nesagaida, kam tādas klapatas? Izsaukšu taksi un aizbraukšu mājās. Vai tad maziņa, vai?! Maziņus sagaida. Kā piedzimstam – tad sagaida. Ar baltu puķu pušķi, smaidīgām sejām, jauniem ratiņiem…. Stāv, gaida un mīņājas – sagaida, tātad mīl. Tā ir mīlestība.

Kad mūs sagaida, tā ir nesavtīga mīlestība. Tāda pavisam reti sastopama. Un šī sieviete saprata, ka viņu nemīl. Nemīl kā nākas. Ar sirdi un dvēseli. Vienkārši dzīvo blakus…. Un aizgāja.

Un apprecējas ar citu cilvēku, kurš sagaida. Un viņa viņu sagaida, kaut arī tas nav īpaši saprātīgi un ērti…

Es domāju, ka tur, citā pasaulē, mūs arī sagaida. Kā uz perona, mūsu mīļie. Un mēs viņus uzreiz atpazīstam pūlī, starp nepazīstamajiem. Un tiecamies pie viņiem, un apskaujam, un dodamies kaut kur – mājās, pļāpājot un stāstot jaunumus. Tā ir mīlestība.

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir pienācis laiks atvadīties no bērnu dienu skaistā mētelīša

Saglabāt jaunību ir tik grūti, taču atvadīties no tās – vēl grūtāk. Īpaši skaistiem cilvēkiem tas ir grūti – šķirties no jaunības un lēnītiņām pāriet briedumā.

Es atceros meiteni, kurai bija ļoti skaists mētelītis. Pēc to laiku uzskatiem – vienkārši šiks.
Ar krādziņu no aitas vilnas, bordo krāsā, trapeces formā, bet pogas kā odziņas. Nevienai citai tāda mēteļa nebija. Bija tikai viena problēma: meitenīte auga un sen jau bija izaugusi no šī mētelīša. Piedurknes knapi apsedza elkoņus un mētelis tikai nedaudz piesedza dibenu. Tas bija kļuvis par mazu.

Taču tas bija tik ļoti skaists, ka meitene to turpināja valkāt. Kamēr apbrīnas vietā nesākās zobgalības. Liela meitene mazā metelītī ar podziņām kā odziņām izskatījās tik neveikli.

Ar jaunību ir tieši tas pats. Jaunību saglabāt var visdažādākajos veidos, izmantojot dažādus trikus un pacenšoties. Un sākumā cilvēki sajūsmināsies, taču ar laiku sāksies zobgalības, sākot no ļauna izsmiekla līdz žēlumam. Tad skaistums pārvēršas bezgaumībā un sāk mūs kropļot.

Un tad nākas ar žēlu nopūtu novilkt savu mētelīti. Ko gan citu darīt. Īpaši žēl tos, kam tas bija tik skaists un izsmalcināts. Skaistules žēl.

Bet vēl lielāka nožēla ir par tiem, kuri tā arī nav novilkuši savus mētelīšus. Un vēl joprojām cenšas izstiept tiem piedurknes, piestiķēt kādu drēbes gabalu. Un saslien apkakli, lai noslēptu seju…

Gudrie pārstāj to darīt un pieņem sevi tādus, kādi tie ir – pieaugušus un izmainījušos. Ir pienācis cita skaistuma un apģērba laiks, – mēs taču esam pieauguši. Mēs esam jaunā dzīves posmā. Mēs tagad esam pieauguši zēni un meitenes, – un tas ir jāpieņem. Ir jāatbrīvojas no skumjām par pagātni un jadodas tālāk. Ir jādzīvo labāk un brīvāk kā agrāk – un tas ir pilnībā iespējams, ja vien necenšamies uzstīvēt savu seno bērnu dienu mētelīti, kurš jau sen ir kļuvis par mazu…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Upuris un bende

Mopasānam ir kāds stāsts par divām māsām.

Vecākā māsa jaunībā zaudēja savu līgavaini, kurš viņu ļoti mīlēja, bet neilgi pirms kāzām apēda kūku un mira mokošā nāvē. Saindējās, agrāk tā bieži notika. Un vecākā māsa tā arī neapprecējās – viņa ļoti mīlēja savu līgavaini. Jaunākā arī nolēma neprecēties. Un savu dzīvi pilnībā veltīja savai māsai. Upurējās, lai arī bija ļoti daudz precību piedāvājumu. Taču viņa tā arī nodzīvoja savu mūžu blakus māsai, kura nespēja pārdzīvot savu zaudējumu. Tā viņas kopā arī novecoja; līgava-atraitne un ārkārtīgi labestīgā jaunākā māsa. Un tikai vecumdienās atklājās, ka līgavaini noindēja jaunākā māsa. Viņa apskauda vecāko, jo arī viņai māsas līgavainis patika. Un dēļ skaudības un greizsirdības viņa uzcepa kūku ar saberztu stiklu…

Šis briesmīgais stāsts ir par cilvēciskajām attiecībām par skaudību un greizsirdību. Par kūku ar stikliem. No malas varētu šķist, ka viens cilvēks upurēja savu dzīvi otra labā. Līdz mūža beigām mīlēja, apkalpoja, atbalstīja… Bet dažkārt tieši šis cilvēks bija tas, kurš otram atņēma laimi.

Tēvs vai māte var traucēt savam pieaugušajam bērnam apprecēties.

Ne jau saindējot kūku, bet indējot dvēseli un attiecības.

Sieviete var apprecināt ar sevi vīrieti, kurš viņu nemīl – ir dažādi veidi kā to izdarīt. Gan psiholoģiskie, gan mģiskie, kurus zinātne noliedz.

Bet pēc tam visu mūžu ciest sava vīra alkoholismu un briesmīgo uzvedību; vergi taču dažkārt buntojas….

Var atņemt cilvēkam viņa ceļu, neļaut realizēt talantus, var nogriezt spārnus, bet pēc tam rūpēties un visu mūžu paciest, bet apkārtējie slavēs un būs izbrīnīti par tādu labestību….

Kad cilvēkam atņem laimi, pret viņu var izturēties ļoti labi.

Ļoti iecietīgi un ar rūpēm.

Kā jaunākā māsa pret vecāko.

Un var tā arī kopā nodzīvot visu dzīvi, kopā ar to, kurš atņēmis laimi, mīlestību un brīvību.

Un teikt: tu redzi, es tevis dēļ daru visu.

Ko gan tev vairāk vajag?

Vairs jau neko nevajag.

Un upuris kopā ar bendi dzer tēju, kopā noveco.

Un briesmīgais noslēpums slēpts līdz brīdim.

Bet laiku atpakaļ nepagriezīsi.

Un vairs neko neizmainīsi… 

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bieži vien, tulkojot, man patīk pats stāsts, bet secinājumus es izdaru savus… vienmēr vienā cilvēkā blakus upurim ir arī agresors-bende. Un esmu pārliecināta, ka šī ir ļoti dziļa mācību stunda abām māsām, jo netaisnības nav un cietējs vienmēr ir ar kaut ko izpelnījies šīs savas ciešanas. Skatoties no skatu punkta – Cilvēks, mēs varam šausmināties. Bet no skatu punkta – Dvēsele šis stāsts izskatās pavisam savādāk, pat tad, ja tas ir izdomāts.

Lai mīlestības pilns rudens (heart) Ginta

Par rūpēšanos

Zoodārzā dzīvoja veca lapsa. Vairs jau ne dzīvoja, vienkārši vilka savas dzīves pēdējas dienas. Veca, sanīkusi un noplukusi. Un pie viņas būrī iemitināja lapsēnus – tā bija sanācis, ka viņi bija palikuši bez mammas. Un vecā lapsa sāka par viņiem rūpēties. Ieslēdzās instinkti. Un, ziniet, kļuva jaunāka – palika enerģiskāka un pūkaināka. Rūpējoties atguva jaunību, enerģiju un veselību. Un vēl brīnumainā kārtā nodzīvoja vairākus gadus, kamēr lapsēni izauga un kļuva patstāvīgi.

Tā kā rūpes par kādu, lai cik dīvaini tas nebūtu, pagarina mūžu. Un arī cilvēks tā iegūst jaunas iespējas. Viņam tiek dots jauns resurss – jo tas ir vajadzīgs. Vajadzīgs sociumam, baram, lapsēniem vai citiem cilvēkiem, – tas nav tik būtiski. Svarīgākais ir tas, ka vajadzīgs. Bet, ja ir vajadzīgs – tātad dzīvos.

Un arī mēs dažkārt žēlojamies un stāstam: “kad gan es atpūtīšos? Esmu piekusis no rūpēm un kreņķiem! Mūžīgi par kādu jāgādā, kādam kaut kas jādod, nevar normāli naktīs izgulēties, jāpārdzīvo, jātērē nauda un nervi – cik tad var!!?”

Bet patiesībā, ar to mēs arī dzīvojam un esam dzīvi. Un tādā veidā atjaunojamies. Kļūstam veselāki un pūkaināki, – tā tas pasaulē iekārtots. Vienkarši un saprātīgi.

Anna Kirjanova
Foto: Alex Andrews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kurš mūs pa īstam mīlēja un kuru mēs nemīlējām

Mūsu attieksme pret vecākiem dzīves laikā mainās. Sākumā agrā bērnībā mēs viņus mīlam bez nosacījumiem. Pēc tam pusaudžu gados vai jaunībā var rasties nepieņemšana un aizkaitinājums. Var rasties pat naids – dažkārt. Dažādu iemeslu dēļ.

Tā viena pusaugu meitenīte nemīlēja savu tēti. Dažkārt pat ienīda. Kad bija maziņa, mīlēja. Viņš viņu auklēja, lutināja, pirka dāvanas, spēlējās, sēdēja blakus gultiņai, kad viņa slimoja, dziedāja dziesmiņas un stāstīja pasakas. Viņam nāca miegs, juka vārdi, bet viņa jautāja: kas bija tālāk? Un tētis stāstīja tālāk, kamēr viņa aizmiga…

Bet no rīta viņš gāja uz darbu. Viņš bija vienkāršs galdnieks.

Pēc tam meitenīte saprata, ka “galdnieks” – tas ir kaut kas līdzīgs “sūdvedējam”, piedodiet par rupjību. Vulgaritāte un rupjība ir raksturīga galdniekiem. Tā runāja vecmāmiņa, mammas mamma. Un mamma viņai piebalsoja. Viņas abas bija pārliecinātas par to, ka izglītotā mamma bija kļūdījusies, apprecot šo muļķi. Šo plebeju. Rupekli. Kaut gan tētis nekad ne pret vienu nebija bijis rupjš.

Taču pārāk bieži smaidīja, ritīgs muļķītis. Un ģērbās slikti; vecā un nemodernā apģērbā. Viņš visu laiku strādāja; raka dārzu, cēla pirti, stādīja dārzu. Galvenais, visu laiku kādam palīdzēja un arī, raka, stādīja, būvēja.

Muļķis lupatās. Un meitene sāka kaunēties par tēvu.

Vēlāk vispār sāka ienīst. Par to, ka viņš ir neveiksminieks. Viņš nevar pienācīgi uzturēt mammu. Un arī meitu. Tāpēc meitenei nav elegantu lietu. Tā vecmāmiņa teica. Un visi par tēti smejas un ar pirkstiem rāda.

Reiz tētis aizgāja meitai pretī uz diskotēku; viņš ļoti bija uztraucies. Viņai bija piecpadsmit gadu, vakars bija vēls, bet tētis nerājās. Kultūras namā mūzikas pavadījumā nedaudz uzdejoja, labsirdīgi smaidīdams. Vienu vārdu sakot neveikli kustējās.

Meitenei šķita, ka draudzenes uz viņas tēvu skatās ar nicinājumu. Viņai bija kauns par to, cik viņš muļķīgi dejo.

Pēc tam viņa devās uz pilsētu un iestājās institūtā. Tētis viņai sūtīja naudu; strādāja vēl vienā darbā par sargu. Ciematā nebija viegli darbu dabūt. Mamma nestrādāja, viņa bija arhitekte. Gudra, izglītota un labi audzināta.

Meitene pilsētā iepazinās ar labu puisi un gatavojās precēties. Bet tētis pēkšņi nomira – sirds neizturēja. Tas bija briesmīgs trieciens, taču dziļi sirdī meitene domāja par to; kā gan viņa iepazīstinātu galdnieku-tēti ar vīra vecākiem? Viņi taču ir izglītoti cilvēki. Iespējams, tieši tā liktenis bija lēmis?…

Taču pēc daudziem gadiem, pārcietusi dažādus dzīves sitienus, jau sirmā meitene pēkšņi sāka nevaldāmi raudāt.

Vientuļā vakarā tukšā dzīvoklī. Viņa pēkšņi saprata, ka visas dzīves laikā tētis bija vienīgais, kurš viņu mīlēja. Neveikls, ar platu neaizsargātu smaidu, cirtainiem matiem un lielām apaļām puikas acīm, gluži bērnišķīgām.

“Trenuškās” un basās kājās uzvilktās kedās, sastrādātām rokām, kas līdzinājās lāpstām. Nabaga galdnieks, kurš viņu mīlēja vairāk par visu pasaulē.Un visu darīja viņas labā. Un izmisis plikšķināja acis, kad viņa dusmojās un teica viņam cietsirdīgus vārdus. Kā muļķītis.

Bet vairāk neviens viņu tā nemīlēja. Tā dzīvē gadījās. Viss pagāja un nepalika pat spilgtas atmiņas. Tikai par tēti. Kuru viņa mīlēja; pēc tam kaunējās; pēc tam ienīda, kā dažkārt ienīst pusaudži….

Var būt, ka tie, par kuriem mēs kaunāmies vai kaunējāmies, viņi arī mīlēja. Lūk, šie prastie neveiksminieki, neprašas, muļķīši, kurus kauns labiem ļaudīm rādīt?Tikai labie ļaudis ne vienmēr ir tik labi. Bet tie, kuri bija pret mums labi, – dažkārt viņu vairs nav…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc nevajag kļūt par māti barotāju pieaugušam cilvēkam

ideala mate

Ja tu palīdzi, baro un emocionāli atbalsti kādu cilvēku, viņš var tevi sajaukt ar savu Ideālo māti. Pat tad, ja tu esi vīrietis. Stāsts nav par dzimuma piederību, bet gan pozīciju, kādu esi ieņēmis attiecībā pret otru cilvēku. Un kādu pozīciju ieņēmis tas cilvēks, kuru tu baro.

Tā ir krūts barošanas pozīcija. Protams, metaforiski. Otrs cilvēks sēž tev uz rokām, bet tu viņu šūpo, mierini un baro. Žēlo un glaudi viņam galvu.

Pat tad, ja pēc skata jūs esat divi pieauguši cilvēki. Vienalga – tu esi Ideālā māte, bet viņš – tavs bērns.

Tu dod enerģiju, pienu. Bet otrs to lieto. Un mīl tevi par to, un slavē un samīļo. Tu esi tik labs. Vai tu esi tik laba! Kā mamma! Kā Ideālā māte, pēc kuras dvēselē skumst ikviens cilvēks.

Nu, lūk, bet tagad pamēģini nepabarot vai nenomierināt bērnu. Viņš sadusmosies. Jā, un vispār, agri vai vēlu sadusmosies, kad tu nevarēsi apmierināt visas viņa kaprīzes un vēlmes.

Vai arī viņa dzīvē notiks nepatīkami notikumi: celi sasitīs, austiņa iesāpēsies vai kredītu paņems un nevarēs samaksāt. Vai arī vīrs nodarīs pāri, vai sieva piekrāps… Kas visā tajā būs vainīgs?

Protams, māte. Jo Ideālai mātei ir jarūpējas, lai mazulim būtu labi, pareizi? Ja mazulim ir slikti, tātad māte par viņu slikti rūpējas.

Un “Mazulis” sāk izgāzt uz “Māti” savu neapmierinātību un naidu. Viņš kļūst kaprīzs un naidīgs. Mātei taču tas ir jāpacieš, vai ne?

Pat tad, ja īstā māte būtu sadevusi pa dibenu par vismazāko agresijas izpausmi, tu taču neesi īstā māte, bet gan Ideālā māte. Pacietīga, uzmanīga, visu piedodoša, savu mazuli bez nosacījumiem mīloša.

Mazuli, kurš tagad tevi vaino visās savās vilšanās un pieprasa zvaigznes no debesīm un pupu. Kuru tu nespēj viņam iedot. Nu tad, saņem!

Tipisks “mātes un bērna” piemērs ir alkoholiķis un viņa sieva. Viņa viņu dakterē, strostē un tur uz rokām. No sākuma viņš ir bezgala pateicīgs, bet pēc tam sāk vainot viņu – savu ideālo māti it visā.

Lūk, kas būs, ja tevi sajauks ar Ideālo māti. Ar savu personīgo Ideālo māti.

Pretenzijas būs tādas, ka maz neliksies. Un pār tevi gazīsies viss negatīvais. Prasības, histērijas, aizvainojums un garastāvokļa maiņas…

Bet, kad tev apniks to ciest, un tu šo pieaugušo onkuli vai tanti mēģināsi vest pie prāta un atgadināsi to, ka viņam ir pietiekoši daudz gadu, un tu neesi ne viņa mamma ne tētis, viņš teiks, ka tu esi viņu nodevis.

Pametis. Rīkojies nežēlīgi, slikti, zemiski, varētu pat teikt – aizvedi mežā un atstāji tur vienu! Pameti svešiem ļaudīm! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka šis cilvēks pats tam tic.

Tāpēc labāk nevajag kļūt par māti pieaugušiem cilvēkiem. Tiem, kuri sākumā tik ļoti slavē tavu labestību, mīļi skatās acīs un svepst, ka tu esi kā mamma. Tu mamma esi tikai saviem bērniem. Vai tētis. Vai vecmāmiņa un vectētiņš.

Vai arī pavisam atsevišķs cilvēks, kurš nevar otru nest uz rokām un mūžam barot ar krūti. Barot un auklēt. Un nevajag tev uzkabināt savus kompleksus un vēlmes, parvēršot tevi par Barojošo Māti. Tas vienmēr ļoti slikti beidzas…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lietus vienalga būs, tikai jāsagaida

lisa aisato2

Ir tādas zivtiņas –
kad ūdenstilpne izžūst, tās ierokas dūņās. Un pacietīgi gaida – kad nolīs svētīts lietus.
Neviens jau nesola, ka lietus būs. Bet viņas gaida – sastingušas, lai lieki netērētu savus resursus. Lai neiztērētu pārak daudz vērtīgās enerģijas. Lai izdzīvotu un sagaidītu.

Tāpat arī cilvēki, kuri pazaudējuši mīlestību, – viņi tumsā sastinguši kaut kā dzīvo. Cenšas mazāk elpot, mazāk kustēties, mazāk runāt – tikai par darbu. Tikai nepieciešamo. Arī viņi gaida, kaut gan neviens viņiem nav apsolījis, ka mīlestība atnāks. Un viņi jau arī necer – lai cerētu, arī ir vajadzīgs resurss un spēka patēriņš. Vienkarši, šādi izdzīvo. Pretējā gadījumā nosmaks un aizies bojā starp svešiem vienaldzīgiem cilvēkiem…

Un paiet gads pēc gada. Un spēka paliek arvien mazāk, bet dūņas kļūst arvien sausākas. Un vecums, šis nolādētais vecums, kurš vienalga paliek lielāks un lielāks… Bet pēc tam nāk dāsns tropiskais lietus.
Lietus gāzes, svētītais ūdens līst nepārtrauktā straumē. Un piepilda ūdenstilpni; un atkal var peldēt, izplešot spuras. Atkal var dzīvot. Un atnāk mīlestība – tik pēkšņi, varenā straumē.

Un cilvēks izrāpjas no savas bedres, no savas paslēptuves; atlicis pavisam nedaudz spēka, pavisam nedaudz elpas. Taču ūdenstilpni piepilda ūdens. Un cilvēks atdzīvojas – cik reižu šo esmu redzējusi. Un atkal dzīvo, elpo pilnu krūti, un atkal ir spēka pilns un idejām piepildīts. Bet viņam blakus – otrs cilvēks.

Lūk, arī viss, kas dzīvei vajadzīgs – mīlestība un otrs cilvēks. Lietus vienalga atnāks, vienkārši jāsagaida. Un ticēt – ticēt vajag, mēs taču neesam zivis. Taču arī viņas, iespējams, tic – un pēc tam izdzīvo…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta

agata

Agata Kristi bija nosvinējusi savu četrdesmito dzimšanas dienu, kad viņu bildināja 24 gadīgais Makss Melovans. Viņš bija nepratīgi iemīlējies rakstniecē. Kaut gan tajos laikos 40 gadi sievietei skaitījās diezgan pieklājīgs vecums un vecumu starpība – milzīga.

Agata gribēja būt saprātīga un pakonsultējās ar māsu. Un māsa vēl saprātīgāk atbildēja, ka vajag pagaidīt. Jo Agata ir vecāka, pat ļoti vecāka. Dāma krietnos gados. Tāpēc steigties nevajag, drīzāk vajag pārbaudīt savas un jaunā cilvēka jūtas. Kādus trīs gadiņus pagaidīt – šķirti vienam no otra. Un tad jau viss būs skaidrs: vai tā ir mīlestība vai vienkārši aizraušanās.
Lūk, tad arī Agata pieņēma lēmumu. Viņa māsai asi un vienkārši atbildēja: “Redzi, trīs gadu laikā es vēl vairāk novecošu. Dzīve paiet, laiks tik ātri skrien. Es tomēr precēšos ar Maksi, kamēr viņš to piedāvā. Un kas gan var zināt, ko mums sola nākotne”…
Lūk, tas arī bija saprātīgākais lēmums. Dažkārt, protams, vajag pagaidīt, visu apsvērt. Taču dzīve paiet. Un iespējas paslīd garām. Un vilciens atiet no perona, un tu vari nokavēt, kamēr apdomā, nogaidi un septiņas reizes nomēri…
Bet Agata apprecējās un laimīgi nodzīvoja laulībā ar šo vīru līdz pat sirmam vecumam. Bet, ja būtu gaidījusi, neglābjami novecotu. Un arī jaunais cilvēks varēja piekust gaidīdams – arī tā notiek. Un vispār, pēc tam sākās karš, kuru Agata un Makss brīnumainā kārtā pārcieta un palika dzīvi. Tā kā  bieži vien lēmums negaida. Un dzelzs jākaļ, kamēr karsta, ja tas skar mūsu dzīvi, jūtas un jaunas iespējas. Jo otras iespējas var arī nebūt. Un trīs gadi ir ļoti ilgs laiks cilvēka dzīvē…
Makss un Agata kopā nodzīvoja 45 gadus, kaut arī visi šaubījās par šo laulību veiksmīgu iznākumu. Rakstniecei vīrs vienmēr bija galvenais viņas dzīvē. Pat savu mazdēlu viņa sauca “otrs mīļākais vīrietis manā dzīve”. Taču neskatāmās intervijās par savu laulību, Makss un Agata izvairījās lietot vārdu “mīlestība”, viņi priekšroku deva vārdam “veiksme”, “laimīgs gadījums”. Savā autobiografijā Kristi, rezumējot savu dzīvi, nosauca savu tikšanos ar Maksu Melovanu par galveno savas dzīves notikumu: “Paldies Tev, Dievs, par visu to mīlestību, kas man tika dāvāta”…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis