Viss notiks īstajā laikā

Visam jānotiek savā laikā: dzemdības, zobu šķilšanās, pat bērnu slimības. Pirmā iemīlēšanās, pirmais strīds ar vecākiem, pieaugšanas krīzes, separācija… Dažkārt tās ir ļoti nepatīkamas parādības. Bet, ko darīt? – tās jāpārdzīvo. Tas vienalga notiks, tad lai notiek pareizajā, dabas noteiktajā laikā.

Kad mēs vēl esam plastiski, vēl neesam cieti; vēl ir iespēja vieglai pārvarēšanai.

Jaundzimušā galva ir atbilst dzemdību ceļiem un neizaug līdz globusa vai lampu televizora izmēriem. Šīs lietas vienalga notiks. Ja ir izdevies no tām izvairīties, tās vienalga mūs panāks. Un izrādīsies daudz bīstamākas un graujošākas, kā tad, ja notiktu savā īstajā laikā.

Ja bērnībā ir izdevies izvairīties no visām bērnu slimībām, pat vējbakām, – tad šīs pašas vējbakas var piemeklēt pieaugušā vecumā. Un tām var būt ļoti smagas sekas. Un var piemeklēt arī citas slimības; organisms nav iemācījies cīnīties. Vecāki priecājas par to, ka bērnam nav bijusi pusaudžu krīze, viņš vēl joprojām dzīvo ar mums kopā, ir paklausīgs un cītīgi ievēro visus padomus? Tad šī krīze pēkšņi var sākties ap gadiem trīsdesmit. Un tā vairs nebūs krīze, bet gan sacelšanās uz kuģa, kad apspiestie rausies brīvībā. Un attiecības kļūs briesmīgas – vecāki nav gatavi pieņemt krīzi un vēlmi izlauzties brīvībā.

Pieaudzis “bērns” var aiziet pavisam. Pat ienīst. Kaut arī šis naids būs netaisns, bet tieši tā notiek vēlās krīzes. 
Nav bijis mīlestības ar tās milzīgo sajūsmu un aizrautību? Cilvēks apprecējies apstākļu spiests vai tāpēc, ka “tā vajag, tā visi dara”, nodzīvojis šajā laulībā divdesmit gadus un šos divdesmit gadus nosodoši ar neuzticēšanos klausījies stāstos “par mīlestību”? Un ir ļoti liela iespēja, ka mīlestība nāks kā zibens no skaidrām debesīm un līdzi sev aiznesīs labklājību, izārdīs dzīvi, novedīs līdz depresijai – jo cilvēks vairs nav bērns, ir ģimene, ir bērni, ir pienākumi…

Visam jānotiek savā laikā. Kamēr ir resurss, jaunība; kamēr organisms ir elastīgs un spēka pilns, bet psihe ir plastiska. Atlikta krīze ir daudz bīstamāka par laikus notikušu. Tā kā bērnu slimības, pusaudžu krīzes, pirmā mīlestība, pirmās vilšanās – viss ir normāli. Dabiski. Un nevajag mākslīgi censties no tām izvairīties.
Augam un kļūstam stiprāki.
Iegūstam imunitāti.
Un ļoti vērtīgu pieredzi. 

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc cilvēki nesveicinās

Tūristiem ir tāds noteikums: ar katru uz takas satikto cilvēku ir jāsveicinās. Tā demonstrē draudzīgus nolūkus un labvēlību. “Mēs neesam ienaidnieki, mēs esam draugi!”, – lūk, ko tas nozīmē. Tie ir noteikumi, kurus jāievēro pārgājiena laikā.

Psihologa viedoklis par to, kāpēc cilvēki nesveicinās.

Kāda jauka sieviete stāstīja, ka ar viņu darbā nesveicinās kāda kolēģe. Šī kolēģe ieņem nedaudz augstāku amatu, un viņai ir nedaudz lielāka ietekme. Tad, lūk, viņa parasti vai nu nevērīgi atbild sveicienam, pamājot ar galvu, vai arī klusējot paiet garām, kaut gan “labdien” ļoti labi dzird.

It kā tāds sīkums, vai ne? Taču katru reizi pēc šādas tikšanās sieviete jūtas pazemota, viņai tas nav patīkami. Un viņa sāka domāt: varbūt pārstāt sveicināties? Vienkārši paiet garām. Vai arī turpināt sveicināties? Vai arī tieši pajautāt: “kāpēc jūs neatbildat sveicienam?” 

Šādas domas labam cilvēkam saindēja dzīvi. Viņa sāka nervozēt un ar nepatiku devās uz darbu… Kā tālāk dzīvot un strādāt un kāpēc kolēģe tā uzvedas?

Ziniet, ja mans tēvs neietu uz darbu dēļ tā, ka kāds ar viņu apzināti vai neapzināti nesasveicinās, vai arī sausi sasveicinās, viņu noteikti atlaistu par profesionālu nepiemērotību amatam. Jo mans tētis ir lielas psihiatriskās klīnikas vadītājs. Viņš ir ārsts-psihiatrs. Viņš ir ļoti labi audzināts cilvēks un vienmēr sveicina pirmais, pat tos, kuri ignorē viņa sveicienu. Jo viņa pacienti taču ir slimi cilvēki un viņiem ir kaut kādi savi iemesli neatbildēt vai atbildēt ļoti augstprātīgi, un tas atkarīgs no viņu diagnozes. Ja kādam ir lielummānija – var neatbildēt uz sveicienu. Vai arī paranoja…

Galvenais, lai ārsts būtu labi audzināts un laipns, vai ne? Ierastos nodaļā un laipni sveicinātu savus pacientus. 

Šo es savai paziņai pastāstīju kā piemēru. Kas zin, kas cilvēkam galvā un kāda ir viņa audzināšana.

Viņam ir tiesības uz sveicienu reaģēt kā vien tīk: atbildēt vai neatbildēt.

Ja viņš apzināti neatņem sveicienu, tā ir viņa personīgā darīšana. Bet mūsu uzdevums ir ievērot  formālu laipnību. Protams, ja vien mūsu lēmums nav nesveicināties.

Labi audzinātam cilvēkam ir grūti mainīt savu uzvedības modeli. Mēs esam mācīti sveicināties un būt pieklājīgi un ievērot etiķeti – mēs sveicināsimies, bet otrs lai reaģē kā vēlas.

Mēs esam raduši ēdot izmantot dakšiņu – tātad to izmantosim. Bet otrs var ēst ar rokām vai kā savādāk un tās ir viņa tiesības. Nav patīkami, taču ir tiesības. 

Apzināti nesveicinoties, bez jebkāda iemesla, cilvēks vēlas mums nodot vēstījumu. Aizskart mūs, provocēt, pazemot kāda cita priekšā. Pieņemsim, atgādināt mums par mūsu vainu. Vai pasvītrot savu pārākumu. Vai maz ko viņš grib, – galvenais, ka uz pārgājiena takas viņš demonstrē nedraudzīgus nolūkus. Ka minimums, ignorē mūs… taču tā ir viņa privātā lieta. Galvenais, kā mēs uzvedamies. Vai paši sev atbilstam. Lūk, kas ir svarīgi.

Reiz kāda kaimiņiene neatbildēja uz sveicieniem. Bet ar viņu turpināja sveicināties. Gala rezultātā šī kaimiņiene pateica: nevajag ar mani sveicināties! Es ar tādiem cilvēkiem nesveicinos! Lai kādi bija viņas iemesli, runāt par tiem viņa nevēlējās. It kā mums pašiem būtu tie jāsaprot.

Laipnie kaimiņi paraustīja plecus un pārstāja sveicināties. Jo viņiem to palūdza! Bet kaimiņiene vēlējās skandālu, konfliktu, attiecību skaidrošanu…. Viņu mocīja skaudība. Taču, kam tas ir interesanti. Ar viņu pēc pašas lūguma nesveicinājās. Un nav nekādas neērtības sajūtas, viss ir labi. Kaut arī viņa cilvēku acu priekšā izžūst…

Bet situācijā ar laipno sievieti viss drīz vien noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā. Un nelaipnā kolēģe tagad izrādījās viņas pakļautībā. Kā viņa tagad sveicinās!!!! Kā spāņu grandam vai franču augstmanim – klanīdamās, kniksēdama, ar reveransiem un lapnā balsī. Droši vien pabeigusi kādus etiķetes kursus un izlabojusi savu kļūdu. Kaut gan, nē! Viņa ļoti labi prata sveicināties. Tikai ar tiem, kuri ieņem augstāku amatu un ir spēcīgāki. Lūk, arī viss. Tādi cilvēki nenovērtē tos, kuri atrodas zemākā sociālajā stāvoklī. Bet ar pasaules stiprajiem viņi brīnišķīgi prot sveicināties un ir ļoti laipni.

Tā kā nav vērts kreņķēties. Vajag uzvesties tā, kā esat raduši. Kā esat audzināti. Bet, ja pacients vai īpatnējs cilvēks apzināti neatbild sveicienam, tā ir viņa privātā darīšana. Vai diagnoze. Uzbāzties ar savām laipnībām nevajag, bet laipns “labdien” vienmēr ir vietā. Lai dzīvo vesles un laimīgs, – mums taču nav sliktu nodomu.

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pazaudēt cilvēku

Pazaudēt cilvēku
ir tik viegli. Zvani, zvani – neatbild. Vai atslēgts telefons. Abonents izslēdzis telefonu vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Un internetā neienāk.

Sākumā tu uztraucies, pēc tam – dusmojies. Bet pēc tam sākas sliktas domas un bailes. Varbūt viņš drīz atradīsies! Un trauksme atstāsies. Bet varbūt nāksies viņu meklēt, skraidīt, iztaujāt paziņas, draugus…

Un tāda laime, kad pazudušais cilvēks atrodas, ir tāds prieks, un tu viņu apskauj un visu viņam piedod uzreiz. Protams, pēc tam būs sarunas, strīds, aizvainojums. Sods, ja tas ir bērns. Taču to neticamo laimi brīdī, kad viņš atrodas, to noteikti ir jāatceras. Tāpēc, ka laimi būt kopā – to aizmirst, to nomāc ikdiena un sadzīve. Visu laiku domā par naudu, remontu, nemazgātajiem traukiem vai darbu. Bet par laimi nedomā. Vēl jo vairāk, ja cilvēks guļ blakus, krāc, traucē gulēt. Vai arī uzbāžas ar padomiem vai sūdzās par slimību. Vai arī slikti mācās, un rotaļlietas izmētā… Vai dažkārt gadās, ka par maz pelna. Bet, kad pazūd, mēs atceramies visus tos nelaipnos vārdus, ko esam viņam teikuši. Un sodus. Vai arī to, kā mēs citiem cilvēkiem par viņu sūdzējāmies…. Kaut tikai atrastos!

Un, paldies Dievam, parasti jau atrodas. Vīrs, bērns, kāds no vecākiem. Un, lūk, šo brīdi vajag atcerēties uz mūžiem. Tā tad arī ir Laime!
Kad kāds tev jautās, kas ir laime – tu zināsi, ko atbildēt.

Mēs esam laimīgie. Tie, kuriem atradušies un atgriezušies. Taču tā ir ne vienmēr. Ne vienmēr. Tāpēc stiprāk savējie jātur. Un ciešāk jāapskauj. Un mazāk jastrīdās un jādusmojas. Lai krāc, lai uzbāžas ar padomiem un žēlojas. Vai izmētā rotaļlietas un neklausa.

Laime ir būt kopā. Nepazaudēt savu tuvāko – lūk, kas ir laime…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir labi, ja par tevi runā :)

Pat tad, ja runā sliktu – vienalga labi. Tenkas pievērš uzmanību. Un ne visi cilvēki ir lētticīgi. Viņi atnāks uz mums paskatīties, pacentīsies par mums ko vairāk uzzināt, ieinteresēsies. Un tas var izradīties ļoti liels labums.

Lūk, tā gadījās ka par kādu jaunu sievieti darba kolēģe palaida tenkas, ka šī sieviete ir vieglas uzvedības un dzīvo uz bagātu vīriešu rēķina. Paši saprotiet, ar ko viņa nodarbojas! Un automašīnu viņai nopirka kāds ļoti bagāts vecs vīrs; tas tāpat visiem ir zināms fakts. Protams, tenkas izplatījās un viss kolektīvs sāka sievieti apspriest. Jā, patiešam, reiz viņas tēvocis atbrauca viņai pakaļ uz darbu smalkā limuzīnā. Lūk, tieši šis gadījums kļuva par pamatu tenkām.
Sievietei bija kauns un viņa nezināja kā attaisnoties. Kamēr viņa pārdzīvoja, uzmanību viņai pievērsa kāds jauns cilvēks, lielas uzņēmuma nodaļas priekšnieks. Viņš vēlējās pēc iespējas labāk iepazīt “kurtizāni”. Un arī citi uzņēmuma vīrieši sāka pievērst viņai uzmanību; kas gan viņā tik interesants, ja reiz bagāti vīrieši apber viņu ar dāvanām?

Un tā šī, agrāk ne ar ko neievērojamā sieviete nokļuva vīriešu uzmanības centrā. Bet pēc tam viņai sākās romāns ar priekšnieku, kurš saskatīja viņā gan skaistumu, gan labestību un tikumu. Agrāk šo meiteni neviens neievēroja, bet tagad – ievēroja. Ievēroja un izvēlējās, saskatot to labo, kas viņā bija.

Cirka īpašnieks Bārnums, tērpies jaunā melnā uzvalkā lēnām gāja pa pilsētas ielām un grima smagās pārdomās par to, cik slikti viņam veicas viņa bizness. Uz cirku nāk tikai retais un biļešu tirdzniecība praktiski ir apstājusies. Kas gan viņu sagaida – tikai nabadzība un bankrots…

Pēkšņi viņš ievēroja, ka cilvēki uz ielas viņu vēro nosodošiem skatieniem. Sačukstās un rāda ar pirkstiem. Viņš knapi paspēja noslēpties savā cirkā. Bet pēc tam kāds vecs klauns atzinās, ka pajokojis; pateicis pilsētiņas iedzīvotājiem, ka pilsētas ielās melnā kostīmā parādījies slepkava-maniaks. Šī ziņa momentā izplatījusies un pūlis devies pa pēdām Bārnumam…

Protams, cirka īpašnieks briesmīgi pārskaitās. Protams, ka viņš ar kulakiem metās virsū klaunam. Bet klauns norādīja uz rindu pie biļešu kasēm. Cilvēki sekoja Bārnumam, nonāca līdz cirkum un ieraudzīja paziņojumu par jauno izrādi.
Un daudzi no viņiem sagribēja apmeklēt izrādi. Arī tā notiek. Bārnums nopelnīja labu naudu. Bet to, ka viņš nav maniaks, cilvēki paši saprata.

Sākumā cilvēki var tenkām noticēt, bet pēc tam tāpat sapratīs, kas patiesībā notiek.

Tā kā nevajag parāk uztraukties, ja kāds par jums tenko un aplej ar samazgām. Sākumā  viņā ieklausās. Pēc tam tev pievērš uzmanību. Un ierauga tevi. Un tad patstāvīgi vērtē. Varbūt pat iemīl. Sliktāk, ja par tevi vispār neviens nerunā. Jā, tenkas ir bīstamas un indīgas. Taču labestīgs un sirsnīgs cilvēks no indes pagatavos zāles. Bet uzņēmīgs cilvēks pārdos šīs zāles par labu naudu. Tā kā, lai tik runā! Un pēc tam paši atbild par saviem vārdiem – bet tās jau vairs nebūs tavas problēmas, vai ne?

© Anna Kirjanova
Foto: Murat Esibatir
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepadodies, ja esi nokritis. Paliek vēl trešais mēģinājums.

Nepadodies, ja esi nokritis. Paliek vēl trešais mēģinājums.

Dažkārt ne viss uzreiz izdodas. Ar otro, visbiežāk – trešo mēģinājumu. Esi ievērojis, ka pasakās un mītos vienmēr ir trīs mēģinājumi? Lūk, arī dzīvē notiek tāpat. Nesanāca vienreiz, nākamajā reizē izdosies. Vai trešajā. Galvenais – būt labā noskaņojumā un neatlaidīgam.

Bērnībā mamma un vecmāmiņa mani aizveda uz mežu ogot. Vectētiņš palika vasarnīcā un turpināja būvēt pirtiņu. Man bija kādi trīs gadi. Es biju skaisti saģērbta: smukās biksītēs, jaciņā ar garām rokām, galvā balts lakatiņš un kājās zābaciņi. Odi nesakodīs un skaisti izskatās.

Pa ceļam uz mežu bija milzīga peļķe; gluži kā purvs vai ezers! – man tā šķita. Pāri peļķei laipiņa. Mamma gāja pa priekšu un turēja mani aiz vienas rokas, vecmāmiņa gāja aiz muguras un turēja aiz otras rokas.

Viņas abas uz mani bailīgi skatījās un teica: solītis! Vēl viens solītis! Es, protams, iekritu tajā peļķē, kaut kā rokas izspruka. Ļoti nosmērējos. Vienkāršāk sakot, kad mani izvilka, dubļi no manis tecēja straumēm.

Mamma ar vecmāmiņu mani veda mājās pārģērbties. Slepus, lai vectētiņš neredz, jo viņš noteikti mani pēc tāda kritiena nekur nelaistu. Es varēju saaukstēties vai vēl kaut ko. Taču vectētiņš tēsa baļķus un neredzēja, ka esam atgriezušās. Mani saģērba mazāk skaistā tērpā – vecajās slēpošanas biksēs, džemperī un kalošās, un lakatiņa vietā uzsēja baltu marli.

Un atkal veda pāri peļķei pa to pašu slideno, šauro laipiņu, un, protams, es atkal nokritu. Un, skaidrs, ka atkal biju drausmīgi nosmērējusies. Bet mani atkal veda pārģērbt, jo es obligāti biju nolēmusi salasīt ogas. Tas bija ļoti svarīgi.

Es neraudāju, bet pārliecinošā solī atkal gāju pie peļķes – cita ceļa nebija. Šoreiz man mugurā bija veca stepēta jaka, tai apkārt apjozta gara siksna līdz grīdai. Un galvā vectētiņa cepure.

Un viss izdevās veiksmīgi! Es salasīju pilnu krūzi ogas. Un pacienāju vectētiņu, kad atgriezāmies. Un apģērbu izmazgāja, nekas briesmīgs nenotika.

Galvenais – neatlaidība un miers. Trešajā reizē viss izdosies, ja pirms tam neizdevās. Sazin kāpēc tas darbojas. Un rezultātā viss izdodas. Neskatoties uz kritieniem: jo galvenais taču ir piecelties un iet tālāk. Ir vēl trešais meģinājums – ja nepadosies, varēsi panākt savu. Un pielasīt pilnu krūzi garšīgas zemenes…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Novērtēt katru dāvanu

Daudzi cilvēki ne īpaši novērtē dāvanas. Pacilā rokās un pavirši pamet; sakot, vai tad tā ir kāda dāvana? Kas gan tur tāds īpašs – ģimene! Padomājies, veselība! Nav jau nekāda pārāk labā, tāda, viduvēja.

Kas gan tur tāds – nopirku mēteli, mašīnu. Kas gan tā par dāvanu, pats taču nopirku. Nopelnīju naudu, jo ir darbs un veselība. Kas gan tur tāds, Dzīve! Arī tāda, viduvēja dāvana. Dzīvot taču nemaz nav tik viegli, diezgan sarežģīti un grūti. Dāvana ir miljards dolāru un pils līdzīga Tadžmahālam. Vai arī kaut kas, īsti nezinu kas, bet tāds milzīgs un vērtīgs. Bet pārējais viss – sīkumi, nieki…

Pirms daudziem gadiem kādai meitenītei uzdāvināja dāvanu un viņa to atcerās visu mūžu.
Viņai bija seši gadi. Mammai nācās savu bērnu atdot internātā, jo viņas dzīvoja laukos un vajadzēja jaunajā vietā iekārtoties. Tas bija sen un tajos laikos daudziem nācās tā rīkoties. 

Internātā Asja saslima ar skarlatīnu. Audzinātaja viņu aizveda uz bērnu slimnīcu un tur atstāja. Mamma nevarēja atbraukt, Asja viņu labi saprata. Viņa klusiņām gulēja palātā un domāja. Nebija ne mantu ne grāmatu. Citi bērni bija kopā ar mammām, vai arī tās ieradās apmeklētāju stundās. Kas atnāks pie Asjas? Neviens. Viņa ir liela meitene un pati var tikt galā.

Viņa uzvedās ļoti rātni, klusiņām un paklausīgi. Pati mazgājās, uzvilka savu apdilušo halātiņu, ielēja ūdeni, ja gribējās padzerties, palīdzēja citiem bērniem, ja tie raudāja un baidījās. Un nesūdzējās.
Bet vakarā skatījās pa logu. Ārā dega ielas spuldze un sniga sniegs. Tuvojās Jaunais gads. Viņa iedomājās, ka tur lejā, zem slimnīcas logiem stāv viņas mamma. Un viņa klusiņām savai iedomātajai mammai māja ar roku. Viņa neraudāja, lai mammu nesarūgtinātu, kaut gan kaklā bija iesprūdis kamols…

Jaunais gads tā arī pienāca slimībā un vientulībā. Citiem bērniem mammas un tēti uzdāvināja dāvanas, lelles, mašīnītes, visās malās čaukstēja konfekšu papīriņi. Un pēkšņi agri no rīta Asja ieraudzīja uz sava nakts skapīša skaistā dāvanu papīrā ietītu saini – tajos laikos papīrs ar puķītēm bija tāds retums. Droši vien kāds to tur netīšām bija atstājis. Asja to neatvēra; tas taču nebija viņas. Kādam to kāds bija atnesis, tikai netīšam nolicis pie Asjas gultiņas. Droši vien Salatētis kļūdījies, tātad viņai šī kļūda jāizlabo. Un viņa sāka staigāt pa palātām un jautāt: kam pieder šī dāvana?
Asju ieraudzīja tante-daktere, nogurusi un nelaipna. Asja arī viņai pieklājīgi uzprasīja: kam pieder šī dāvana? Viņa taču nevarēja atrast tās saimnieku, bet varbūt tas tagad kaut kur sēž un rūgti raud. Varbūt Salatētis ko sajaucis, varbūt kāda mamma tumsā atnākusi un sajaukusi…
Tante-daktere teica, ka Salatētis naktī ir bijis, bet neko nav sajaucis, vienkārši nav gribējis Asju modināt. Nolicis dāvanu tieši viņai, nodevis sveicienus no mammas, un novēlējis ātrāku izveseļošanos. Tā ir Asjas dāvana! Fiksi jāver vaļā. 

Asja aiz prieka gandrīz noģība. Vēl paka nebija atvērta, bet elpa jau aizravās… Un pēc tam viņa ieraudzīja: apelsīni, konfektes, āboli, rieksti un flomasteri! Sešas krāsas, flomasteri “Sojuz”! Un zīmēšanas albūms! Tā bija neticama dāvana, neaptverami dāsna. Viņai nekad nebija piederējuši flomasteri. Un viņa klusiņam devās zīmēt apsveikumu Salatētim. Un mammai. Mamma vienalga pavasarī atnāks, un pavasaris vienalga pienāks, tā kā laikus jāsagatavo mammai dāvana – zīmējums. Un arī Salatētim…

Bet tante-daktere Asjai noglaudīja galvu. Asja pati pina sev bizītes, tā arī bizītes daktere noglaudīja. Un viss kļuva pavisam savādāks, paciešams un pat labi. Tā vienmēr notiek, ja saņem dāvanu: apelsīnu un sešu krāsu flomasterus, kuri krikšķ, kad ar tiem zīmē…

Asja pati tagad ir tante-daktere, vairs gan ne īpaši jauna. Ļoti daudz gadu pagājis kopš tā laika. Un daudz pa šiem gadiem bijis dāvanu; bet viņa vienmēr par katru no tām priecājas un ir ļoti pateicīga – cilvēkiem un dzīvei. Viņa novērtē ikvienu dāvanu un arī pati dāsni dāvā tās. Jo dāvināt dāvanas arī ir dāvana…. Ne visi to saprot. Un piekasīgi pārskata savas likteņa dāvanas, pavirši. Salīdzina ar dāvanām, kas citiem. Žēlojas par to, ka pārāk mazas…. Bet kāds raugās slimnīcas logos, aiz kuriem snieg sniegs un spīd ielu spuldzes. Un sapņo par to, ka pie viņa atnāks ciemos. Un klusiņām māj ar roku iedomātajiem tuviniekiem, un neraud, lai tos neskumdinātu…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans Sargeņģelis

Ir cilvēki, kuriem ir īpaši cieša saikne ar savu Sargeņģeli.Kā dažkārt saka, “spēcīgs Sargeņģelis”. Un ir pazīmes, kas norāda uz to, ka tā ir.

Ja esi bijis bīstamās dzīves situācijās, no kurām spējis izglābties, dažkārt pēdējā brīdī, ja brīnumainā veidā kāds spēks tevi pasargāja no tiešām briesmām, no nāves, traumas, uzbrukuma – tas bija tavs Sargeņģelis.

Ja tev ir priekšnojautas un dažkārt tu redzi viedus sapņus, kas tev palīdz sasniegt vēlamo vai izvairīties no nevēlamā – tā ar tevi runā tavs stiprais Sargeņģelis. Teologi jau sen ir nonākuši pie pārliecības, ka eņģelis ar cilvēku runā caur intuīciju un sapņiem.

Ja pašā smagākajā dzīves brīdī, kad visi resursi bija izsmelti, kā uz burvju mājienu pēkšņi uzradās nauda un citas iespējas, – tātad Sargeņģelis par tevi rūpējas.
Tu vari sastapt tieši to cilvēku, kurš iedos resursus, palīdzēs atrisināt kādu jautājumu. Pēkšņi satikt tieši to, kurš vajadzīgs. To “atsūtīja” tavs Sargeņģelis.

Ja tu kaut ko lūdz un Dvēselē no sirds lūdzies un saņem palīdzību vai izvairies no briesmām – tā ir Sargeņģeļa palīdzība, kurš atbildēja uz tavām lūgšanām un palīdzēja piepildīt tavu lūgumu.

Savā Dvēselē tu sajūti it kā “balsi”, kas parāda pareizo izeju, virzienu un sargā. Un tu jūti kādas labas būtnes klātbūtni, kas aizsargā tevi un par tevi rūpējas. Tu tici savam Sargeņģelim un viņa dalībai tavā liktenī. Un pats galvenais, tu zini, kas ir Sirdsapziņa. Tieši Sirdsapziņa tev neļauj spert tos vai citus soļus. Dažkārt Sirdsapziņa tevi grauž, kamēr neesi izlabojis savu kļūdu vai vainu. Sirdsapziņa arī ir saruna ar savu Sargeņģeli.

Ir ļoti svarīgi ne tikai lūgt savam Sargeņģelim, bet pateikties. Tad viņa klātbūtni tu sajutīsi vēl spēcīgāk. Un katrs labais darbiņš ir tavs sveiciens tavam Sargeņģelim, kurš tev noteikti ir. Tikai vajag biežāk par viņu padomāt ar pateicības pilnu sirdi…

 © Anna Kirjanova
Foto: Bija man Vjetnamā tāds gadījums: uzrāpos augstu pa trepēm lai nofotografētos pie Budas statujas, meitenes ar fotoaparātiem lejā, es – augšā. Netīšām uzkāpu uz svārku apakšējās malas, kājas sapinās un saprotu, ka krītu, bet kāpnes tik stāvas… Un tajā brīdī sajūtu, kā mani kāds parauj aiz padusēm un tur. Apsēžos un neticu tam, ka sēžu nevis guļu kaut kur lejā, un sirdī tāda pateicības sajūta… protams, es Viņu neredzēju, bet tik ļoti sajutu…
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pirms kritizēt…

Tas bija sen. Skolas direktore uzbruka jauniņai skolotājai: kā gan jūs atļaujaties uz darbu atnākt tādā kleitā? Tā bija kokvilnas kleita ar volāniem un rišām, absolūti nepiemērota pedagogam. Un kājās velteņi. Ejiet un nekavējoties to nomainiet! 

Skolotājai bija kādi divdesmit gadi. Viņa nosarka. Apkārt stāvēja kolēģi un pārmetoši uz viņu skatījās. Tas notika skolotāju istabā. Un šī jauniņā skolotāja direktorei klusiņām atbildēja: “man citas kleitas nav!”

Nav citas. Baikas bikses, filca zābaki, divi novalkāti krūšturi un pāris apakšbikses. Un salāpītas zeķubikses. Velteņi un, lūk, šī kleita. Tāpēc, ka bārene un tāpēc, ka nabadzība. Un pagaidām jaunām drēbēm naudas nepietika. Tāpēc citas nav.

Pirms kritizēt otra cilvēka ārieni, viņa seju vai kājas, padomājiet: viņam cita nav. Un, iespējams, arī cita prāta nav. Un citas attīstības. Un personības spēka cita nav. Viņš nevar pārģērbties vai izmainīt savu ārieni. Vai, piemēram, pielikt sev vairāk prāta. Vai veselības.

Un viss, ko viņam tādā gadījumā saka – ir sāpīgas skrambas un brūces. Tas ir aizvainojoši. Tāds populārs vārds – aizvainojums, no kura rekomendē atbrīvoties un aizvainoto visvisādi izsmej.

Lai iet un parģērbjas! Paņem sev jaunu kleitu, citu seju, kājas un izvēlas kaut ko labāku, bet, ne šo, par īsu. Un psihi citu lai izvēlas, ne tik ļoti ievainojamu…

Skolotāja pēc tam saņēma algu, pēc tam otru, uzšuva sev kleitu un kostīmu. Un nopirka kurpes. Un ziemas zābakus. Un pat cepuri. Kad parādījās resurss.

Bet direktore atvainojās – viņa nebija naidīga. Vienkarši bija aizmirsusi par to, ka citas kleitas varētu nebūt. Un nevajag pieprasīt un kritizēt, – tas ir sāpīgi tiem, kuriem citas kleitas vienkārši nav. Bet ir Dvēsele un Dvēselei ļoti sāp…

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja nav sunim nekā ko dot

Ja nav sunim nekā ko dot, nevajag viņu pievilināt. Un pastiept tukšu roku. Bet pēc tam noglaudīt un doties tālāk; it kā jau labi, laipni. Taču nav patīkami to redzēt. Un arī ar cilvēkiem tā nevajag rīkoties – nevajag cilvēku pievilināt, ja tev nav ko viņam dot.

Ievilkt tukšās attiecībās, pastiepjot tukšu roku, sakot “ņem, ņem!”… Tās ir tukšas un cietsirdīgas izklaides un spēles ar svešām jūtām. Otrs cilvēks var būt vientuļš un izsalcis. Emocionālais bads ir tikpat mokošs kā fiziskais. Cilvēks gaida mīlestību, uzmanību, maigumu. Un ir gatavs iet blakus tāpat kā suns. Bet viņam paglauda galvu un dodas tālāk savās darīšanās… Ir ļoti skumji to vērot. Viens paēdis un apmierināts. Viņš vienkārši izklaidējas. Bet otrs – vientuļš un nelaimīgs. Un klusībā uz kaut ko cer, kaut ko gaida. Tāds cilvēks. Mīlestību. Un pēc tam gaida, kad viņam piezvanīs, uzrakstīs, atcerēsies par viņu. Kaut kur uzaicinās. Teiks: esmu noilgojies. Bet nezvana un neraksta. Ja arī atcerās – tad tikai tā, iegribas pēc un, ja nu galīgi nav nekā cita ko darīt. Vai arī vajag pacelt pašvērtējumu…

Ja nav ko dot cilvēkam, tad labāk neuzsākt attiecības. Un nevajag spēlēties ar citu jūtām. Un nevajag pastiept tukšu roku – cilvēki tic. Īpaši tie, kuri vientuļi un ne īpaši laimīgi… 

© Anna Kirjanova
​​​​​​​Foto: Adina Voicu
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzvilkt cepuri un aiziet…

Kritika – tas droši vien ir labi.
Noderīgi. Dikenss kritizēja savu sievu – viņa esot pārāk resna. No tā, ka ēd parāk daudz treknas barības un visu laiku guļ dīvānā. Viņa ir dumja un ar viņu nav par ko runāt. Bērniem par maz uzmanības pievērš. Un ar psihi viņai viss nav kārtībā; greizsirdības lēkmes un asaras uz līdzenas vietas.

Un varenais, mans mīļākais rakstnieks uzrakstīja publisku vēstuli par savu sievu – ar kritiku.
Un lasītāji juta līdzi ģēnijam.

Bet es visu dienu domāju: nav brīnums, ka pieņēmās svarā, ņemot vērā to, ka 12 gadu laikā piedzemdēja 10 bērnus. Trīs apglabāja. Tā arī jebkurš bezspēkā gulētu dīvānā. Un ir ļoti grūti desmit bērniem, vīram, radiniekiem un ciemiņiem pievērst vienādi lielu uzmanību… Un tad šķiet, ka esi dumja un neveikla, lai arī kopā ar vīru būsi devusies uz Ameriku ar pavisam briesmīgu kuģi; un drosmīgi dzemdējusi bērnus. Un, kas attiecas uz psihi, droši vien arī mēs gauži raudātu, ja nejauši mums mājās tiktu piegādāta rokassprādze, kuru vīrs nopircis jauniņai aktrisei…

Ar šo aktrisi viss arī sākās – sieva bija novecojusi un izplūdusi. Bet jauniņajai meitenei bija tikai 18 gadu. Lūk, arī viss. Sieva bija apriebusies, bet šķiršanās tajā laikā nebija apsveicama. Un Dikenss lika uzcelt ķieģeļu sienu lai pārdalītu guļamistabu – maigi sakot, demonstratīvi.

Un šī resnā, dumjā un nenormālā sieva piecēlās, uzvilka cepuri un uz visiem laikiem aizgāja no mājām. Lai nepazemotos. Lai neklausītos kritiku un nelasītu to žurnālos. Arī bērnus viņai neatdeva. Tā arī atlikušo mūžu viņa nodzīvoja viena. Bet, kad rakstnieks nomira, viņa vien palūdza, lai tiek publicētas vēstules, kuras viņš viņai rakstīja jaunībā. Viņa lūdza. “Lai visi zin, ka viņš mani mīlēja; bet es biju slaida, skaista, jautra un asprātīga…” Taču šo lūgumu neizpildīja.

Es domāju, ka kritika ir tad, kad mūs nemīl. Un grib no mums atbrīvoties. Taču pat sev to neatzīst. Tad vislabāk ir uzvilkt cepuri un aiziet – kā izdarīja šī drosmīgā un cienījamā sieviete…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis