Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.
Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.
Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.
Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?
Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.
Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.
Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.
Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.
Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.
Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.
©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
