SVIESTMAIZES LIKUMS

Jo vairāk kaut kam esi pieķēries, jo lielāka ir iespēja, ka to pazaudēsi.

Nav svarīgi, vai tā ir lieta, darbs, nauda, attiecības ar kādu cilvēku. Tas ir likums. Trīci un drebi par lietu – noteikti sabojāsi vai pazaudēsi. Saplīst tieši mīļākās krūzītes! Un traips gadās tieši uz paša dārgākā kostīma.

Kad man bija četri gadi, mamma mani palaida pastaigāties visskaistākajā baltas angoras vilnas jaciņā. Palaida un nobrīdināja, lai esmu uzmanīga. Un no pārlieku lielas piesardzības, es, knapi izgājusi pa durvīm, iekritu dubļos tā, ka dubļu vilnis pargāzās man pāri.

Un bailes kaut ko pazaudēt momentā visu sabojā. Tu pazaudē tieši to darbu, kura dēļ naktis neesi gulējis. Sabojā tieši tās attiecības, kuras baidījies sabojāt. Vajag vieglāk; vieglāk vajag.

Nepazaudē parasti to, pret ko izturies vienkārši; ja rīkojies drosmīgi un netrīci no bailēm. Tieši bailes pazaudēt visu sabojā. Un traucē mums izbaudīt visu, kas mums ir. Baltu jaciņu, dārgu automašīnu, lielisku darbu vai attiecības ar mīļoto cilvēku.

Bailes mūs padara neveiklus un sasaistītus, liek  pieļaut kļūdas un visu kontrolēt un pārbaudīt. Uzdot jautājumus: vai tu mani mīli? vai jūs mani atlaidīsiet? Un mūsu sviestmaize krīt ar sviestu uz leju tieši uz priekšnieka jaunajām biksēm. Par kurām tas trīcēja un drebēja.

Bailes pazaudēt rada zaudējumu. Bailes no neveiksmes rada neveiksmi.

Ir jāpriecājas par to, kas ir. Ne pārāk stipri sažņaugt pirkstus, cenšoties to noturēt.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

IZGLĀBT SAIMNIEKU

Kāds veterinārārsts ārstēja dzīvniekus;

arī suņi un kaķi slimo. Ārsts apmeklēja savus pacientus mājās un sarunājās ar to saimniekiem – sarunājas nevis vienkarši ārstēja. Un viņš saprata pavisam vienkāršu lietu: mājdzīvnieku slimības tieši saistītas ar viņu saimnieku stāvokļiem.

Kāds suns bija tuvu miršanai ar ļoti augstu temperatūru; ārsts lika saimniekiem to iznest ārā no mājas. un temperatūra uzreiz pazeminājās. Bet ienesot mājā, momentā atkal pacēlās. Saimnieki ļoti uztraucās par savu radinieku, kurš slimnīcā mocījās ar apdegumiem. Un atmosfēra viņu mājas bija ļoti saspringta. Cilvēks izveseļojās un arī suns izveseļojās.

Kādā citā ģimenē jau pieauguši suņi pēkšņi sāka čurāt un kakāt, piedodiet, turpat mājā. Bez iemesla, lai arī zināja noteikumus, ka mājā darīt to nedrīkst. Tajā laikā saimniekam darbā notika ļoti nopietnas pārbaudes un viņš ārkartīgi nervozēja. Pārbaude beidzās un suņi sāka uzvesties normāli.

Bet kāds cits suņuks nomira no vemšanas; vispār nevarēja ieēst. Suņa saimniece pārdzīvoja ļoti smagu nervu sapbrukumu pēc tam, kad viņu bija nodevis tuvs cilvēks. Viņa burtiski vārījās dusmās un izjuta lielas dvēseles sāpes. Suns to juta un līdzpārdzīvoja. Tik ļoti pārdzīvoja, ka nomira, ārsts vairs nevarēja viņu glābt. Saimniece nespēja pārslēgties – dvēseles sāpes nav tik ātri dziedināmas.

Un dzīvnieki “uzņemas uz sevi” savu saimnieku slimības: gan nierakmeņu kaites, gan sirds kaites… Ja saimnieks jūtas labāk, arī suns jūtas labāk – dzīvnieki ārstē, tam nav vajadzīgi pierādījumi. Bet sunītis, kaķis vai papagailis slimoja. Un nesūdzējās, viņi nesūdzās. Tikai skatās izmisušu skatienu un līdz pēdējam elpas vilcienam pauž savu mīlestību.

Viņus taču cilvēki pieņēma mīlestības dēļ. Tikai mīlestības. Un viņi mīl. Un visu paņem uz sevi; dalās ar mums mūsu slimībās un nelaimēs. Un mājdzīvnieku slimību iemesls, kā uzskata ārsts, slēpjas viņu saimnieku emocionālajos un fiziskajos stāvokļos. Emocijās un trauksmē. Citu cilvēku negatīvajā ietekmē.
Un šis ārsts daudzus savus pacientus izglāba, ļoti labestīgs un gudrs ārsts. Un ļoti daudz ko izskaidroja: mājdzīvnieki pārņem savu saimnieku stāvokli. Un momentā sāk tos glābt – par savas dzīvības cenu. Tā arī ir Mīlestība. 

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

ES TEVI MĪLU

“Es tevi mīlu”, – lūk, ko paspēja uzrakstīt cilvēki, kuri gāja bojā “dvīņu torņos” teroristu uzbrukuma laikā vai tie, kuri atradās avarējošās lidmašīnās. Grimstošās zemūdenēs un zem drupām zemestrīču laikā. Pēdējās savas dzīves sekundēs paspēja uzrakstīt šos vārdus tiem, kurus mīlēja. Tā vietā, lai žēlotos, lūgtu palīdzību vai nolādētu varmākas.

Lai arī projām no mājām viņi devās visdažādākos noskaņojumos – viņi taču nezināja, ka vairs nekad neatgriezīsies. Daži bija sastrīdējušies, kāds dusmojās par to, ka nevar atrast atslēgas; ka negaršīgas brokastis; atkal kāds maisās pa kājām; kur manas kurpes? … Kāda muļķe! Atgriezīšos un iesniegšu laulības šķiršanu! Vai arī: kā man tas kretīns ir apnicis! Spēka vairs nav! Jā-jā, tādas domas mēdz būt. Visiem.

Bet pēc tam notiek kas briesmīgs – un visi šie ļaudis rakstīja vienu: “es tevi mīlu!” It kā skaidri būtu sapratuši, ka tas ir pats galvenais. Un tieši šos vārdus ir jāpaspēj uzrakstīt vai pateikt. Bet visi ikdienas nieki: aizvainojumi, naids un dusmas – ir sīkums, muļķības. Un arī greizsirdība ir muļķības, un skopums, un arī viss pārējais.

Ir jāpaspēj uzrakstīt galvenais! Jo Mīlestība ir katrā sirdī; un ceļa beigās tā ir vienīgā, kas paliek un tikai tai ir nozīme. Tikai biežāk vajag sev to atgādināt: ne vienmēr ir iespēja uzrakstīt vai palūgt piedošanu – lai cik dīvaini tas nešķistu, visi šie cilvēki lūdza piedošanu. Ja paspēja.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ne viss ir tā kā izskatās

Un nevajag cilvēku vērtēt pec ārienes. Tā dažkārt ir tik ļoti mānīga.

Restorānā sēdēja kāds vecs vīrs; izskatījās augstprātīgs un nepieejams. Nedaudz līdzīgs maitas putnam; tāds plēsonīgs profils, spurainiem, sirmiem matiem, kas ieskāva pliko galvvidu, pinkainām sirmām uzacīm un sakrampētiem pirkstiem… Un tik nievājoši, it kā no augšas viņš vēroja cilvēkus sev apkārt. Savas pusdienas viņš ēda it kā negribīgi. Smalki ģērbts, lai arī šeit, pie jūras cilvēki staigāja šortos un T-kreklos. Bet vinš sēdēja kā Drakula un dusmīgām acīm vēroja cilvēkus. Kā indīga efeja, nevis cilvēks. Rūpīgi aplūkoja savu dakšiņu, droši vien kaut kas neapmierināja, pasauca oficiantu un lika atnest citu. Viņam to mirklī arī atnesa. Sirdi stindzinošs vecis.

Un te pēkšņi jauns puisis – oficiants, nejauši nometa zemē paplāti ar mizīgu trauku kaudzi. Tieši blakus vecajam vīram. Un pat nedaudz notraipīja vecā vīra drēbes. Troksnis, trauku šķindoņa, puisis pārbijies un izmisis. Bija skaidrs, ka skādi par saplēstajiem traukiem viņam nāksies samaksāt. Un arī vecais noteikti viņam tūlīt parādīs – tā visi domāja. Bet no otra zāles gala steidzās zāles menedžeris. Oficianta priekšnieks. Viņš pieskrēja puisim klāt un jau atvēra muti, lai sāktu viņu aprāt, bet vecais vīrs piecēlās, iebakstīja sev krūtīs un paziņoja, ka viņš bijis neveikls un pagrūdis oficiantu. Menedžeris nebija redzējis šo incidentu un to, ka vecais vīrs pat nebija piecēlies no savas vietas.

Vecais vīrs izvilka maku un jautāja, cik viņam jāmaksā par sasistajiem traukiem?

Droši vien menedžeris bija nolēmis izrādīt lojalitāti klientam, vai arī tā bija pieņemts šajā iestādē; taču naudu vinš nepaņēma. Atmeta ar roku, uzsmaidīja dežūrsmaidu, it kā sakot: ko nu tur, nieki vien!

Oficiants savāca trauku lauskas, bet vecais vīrs apmaksāja rēķinu, piecēlās, paņēma savu portfeli un devās uz durvīm. Pa ceļam uzsita oficiantam uz pleca, pateica kaut ko uzmundrinošu, līdzīgu: Hände hoch, Achtung vai Gut, der Knabe”. Un brīdī, kad vecais vīrs atstāja restorānu, viņš vairs neizskatījās līdzīgs maitas putnam, bet gan viedam baltam ērglim.

Tā mainās cilvēki. Vai arī mūsu skats uz viņiem…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja cilvēks mīl

Ja cilvēks patiešām tevi mīl, viņš atbrauks, atnāks, atjās, atlidos, atpeldēs. Pat atrāpos, ja nespēs paiet. Bet, ja nespēs atrāpot, tad viņu atradīs guļam tavā virzienā. Kā kompasa adatu. Kā rakstnieku Stīvensonu atrada mežā bezsamaņā gulošu. Viņš divas diennaktis bija bezspēkā nogulējis, bet viņu atrada un apārstēja. Kā tikko viņš spēja staigāt, viņš momentā turpināja ceļu. Viņš devās pie savas mīļotās sievietes Fanijas Osbornas. Un galu galā nokļuva pie viņas.

Fanija absolūti nebija viņam piemērota. Viņa bija desmit gadus vecāka par Stīvensonu un deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija nepieņemami. Bet galvenais, viņa bija precējusies un viņai bija divi bērni. Viņas vīrs bija apkārtstaigātājs un cietsirdīgi salauza Fanijai sirdi. Tajos laikos bija ļoti grūti izšķirt laulību, gandrīz neiespējami. Un nav grūti iedomāties, kā jaunā rakstnieka ģimene uztvēra šīs attiecības.
Protams, noliedzoši. Un arī pati Fanija nevēlējās sabojāt jaunā cilvēka dzīvi. Viņa devās uz Ameriku, bet viņam nācās atgriezties Skotijā.

Stīvensons Faniju iemīlēja: viņš vienkārši viņu atpazina. Atpazina savu sievieti pēc neskaidrā silueta durvīs; viņš nebija pat viņas seju redzējis! Taču uzreiz iemīlēja, un viņa atbildēja šai mīlestībai.
Un mīlestība nepārgāja.

Reiz Fanija no Amerikas atsūtīja viņam vēstuli, kurā paziņoja par savu smago slimību. Un vājais, izģindušais un nespēcīgais rakstnieks nekavējoties nopirka biļeti un ar kuģi devās uz svešu kontinentu. Tajā laikā ceļojumi ar kuģi bija ļoti ilgi un smagi. Taču viņš sasniedza savu ceļa mērķi. 
Taču izrādījās, ka viņa mīļotā bija devusies uz citu pilsētu. Un viņai nebija iespējas par to viņam paziņot.
Iespējams, viņa pat nezināja, ka viņš ir ceļā pie viņas.

Stīvensons iekāpa atbaidošā ar migrantiem piepildītā vilcienā un devās uz šo citu pilsētu. Taču Faniju neatrada, viņa bija devusies tālāk.

Slimības nomocītais rakstnieks paņēma zirgu un devās meklēt savu mīļoto. Viņš jāja divas diennaktis un pēc tam bezsamaņā nokrita nespēka nomocīts. Viņu atrada, atkal apārstēja un viņš nekavējoties devās meklēt savu mīļoto. Un atrada! Lūk, tā. Un tā ir mīlestība.

Bet tālāk viss bija laimīgi. Fanija atveseļojās, viņas apkārtstaigātājs vīrs deva viņai piekrišanu laulības šķiršanai, bet Fanijas bērni iemīlēja savu patēvu. Un palīdzēja viņam rakstīt grāmatas. “Bagātību salu” viņam palīdzēja sacerēt Fanijas dēls, bet meita palīdzēja pārrakstīt stāstu. Grāmata atnesa viņam veiksmi un naudu. Un viņi sāka dzīvot ļoti labi.

Saproti, ja cilvēks pa īstam mīl, viņam vienmēr atradīsies laiks, lai pie tevis atbrauktu, ja tu sauksi vai vienkārši viņam paziņosi, ka esi nokļuvis nelaimē. Viņš atpeldēs, atlidos, atjās uz zirga vai kājām atklibos. Bet, ja nav laika un iespēju – tad tā nav īsta mīlestība. Tas ir kā siluets durvīs vai mīlestības ēna, bet – ne mīlestība. Un nav vērts sev glaimot.

Ja tev vajadzīga palīdzība vai tu atrodies bīstamā situācijā, bet cilvēks pat nepacenšas iesēsties mašīnā vai vilcienā, lai nokļūtu pie tevis, tad tā nav mīlestība. Un, visticamākais, jūs nebūsiet kopā. Pat tad, ja nedzīvojat divos kontinentos, bet dzīvojat pavisam blakus…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad konfektes beigušās

Sākušies grūti laiki. Un jāatceras vienu parastu bērnudienu patiesību:

Kad tev ir daudz konfekšu – visi bērni grib ar tevi draudzēties. Īpaši tad, ja tu dāsni ar tām dalies. Uzreiz draugu ir daudz.

Bet pēc tam konfektes beidzas – tās beidzas, ja tās izdāļā. Un draugu kļūst mazāk. Paliek viens rudais puisītis un klusa meitenīte ar bizītēm.

Ar viņiem var vienkārši spēlēties, arī bez konfektēm. Stāstīt stāstus. Vai arī, klusējot un kājas šūpojot, sēdēt uz soliņa…

Tā arī ar enerģiju. Dažkārt tā beidzas – un neviens nezvana, neraksta un nenāk ciemos. Mēs kļūstam nevienam nevajadzīgi. Gandrīz nevienam. Izņemot puisīti un meitenīti, kuri paliek ar mums vienmēr. Vienalga, kas mums ir. Galvenais, ka mes esam. Lūk ar viņiem tad arī vajag draudzēties.

Paskaties, kurš palicis ar tevi tad, kad konfektes ir beigušās. Ar to tad arī draudzējies. Pēc tam atkal būs jautrības un svētki. Pēc tam atkal būs daudz kā laba. Taču lai vienmēr blakus paliek tie, kuri kopā ar mums sēdēja uz soliņa un spēlējās – vienkārši tāpat. Neko neprasīja, negaidīja. Vienkārši bija blakus.

Tie arī ir draugi, tuvākie. Lai ir tuvu. Vienmēr…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai atcerēties

Ja vien tu zinātu,
kā mainās tava seja, kad tu stāsti par to, ko mīli. Par bērnu, par vecmāmiņu, vectētiņu, vecākiem, par mīļoto cilvēku. Pat par sunīti vai kaķīti. Visa spriedze pazūd, visas grumbiņas izlīdzinās, bet no acīm staro maiga gaisma, un lūpas rotā viegls smaids. Un tāda Mīlestības gaisma mūs pārveido, – mēs kļūstam neparasti skaisti. Neparasti labi. Maigi. Un šī gaišā enerģija nododas arī citiem. Šādos mirkļos par mums var priecāties vai gleznot mūsu portretu.

Tie ir brīnumskaisti, lai arī īsi mirkļi dzīves steigā un trauksmē.
Ir biežāk jāatceras tos, kurus mēs mīlam. Un kuri mums sirdij dārgi. Kuri piepilda mūsu sirdi….
Un viss būs arvien skaistāk un skaistāk. Maigāk un labestīgāk. Žēlsirdīgāk vienam pret otru, jo Mīlestība mūs dara žēlsirdīgus. Nevajag daudz, vien aprunāties ar cilvēku par to, ko viņš mīl.
Lai viņš atcerētos.
Un piepildītos ar gaismu.
Un piepildītu citus.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Allen Hooper

Vajag dzīvot vieglāk

Cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vieni dzīvo viegli. Laimes lutekļi, fortūnas mīluļi. Tiesības maina, bērnus dzemdē, diplomus saņem, mācās, brauc atpūsties pie jūras, ārstē kaķi, nogriež modernu matu griezumu, ar kaut ko draudzējas vai strīdās. Un viss kaut kā viegli.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties…

Bet citi – viņiem ir smagi, grūti dzīvojas. Viņi elš un pūš, un žēlojas. Visu dara ar milzīgu piepūli. Tiesības jāmaina – nolādētās rindas un nodokļi. Pie jūras jāaizbrauc – šausmīgi dārgas biļetes, pie jūras viss ir netīrs, piedrazots un ūdens auksts. Grūtniecība pārvēršas par kaut kadu ievilkušos slimību, gandrīz vai invaliditāti, bērns – trauksmes un problēmu avots. Mati jānogriež – vesels šausmu stāsts par to, cik rupji cilvēki stradā salonā. Mācības – mocības un šausmas.

Tā, lūk. Notikumi vieni un tie paši. Vieniem un otriem. Nekādas atšķirības. Labi notikumi, slikti notikumi. Bet vieni šos notikumus uztver kā nastu un krustu, kas jānes.

Otri – protams, pārdzīvo. Un dzīvo tālāk. Viegli. Vai arī šķiet, ka viegli.

Vieni elpo, otri – smagi elš. Un gājiens uz veikalu pēc cukura pārvēršas par murgu.

Un cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties; tikai tā arī paliek mūsu pašu izvēle. Dzīvot un elpot. Vai izdzīvot un elst. Vienos un tajos pašos apstākļos.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj cilvēkam pateikt…

Ļauj cilvēkam pateikt to, ko viņš grib teikt. Bet pēc tam vari reaģēt. Nevis otrādi – tā kā šodien redzēju notiekam veikalā.

Neglīts, nabadzīgi ģērbies vīrietis, iespējams, pat nedaudz iereibis, pieskarās kādas sievietes plecam. Pienāca no muguras un pieskārās, it kā vēlēdamies ko teikt. Bet sieviete sāka uz viņu kliegt, rupji lamāties. Acīmredzot, viņa bija ļoti aizkaitināta.

Vīrietis apmulsa, pārbiedēts sarāvās. Un pastiepa viņai tūkstots rubļu banknoti, kautrīgi nočukstot, “jums tā pie kases izkrita”. Pagriezās un aizgāja.

Sieviete stāvēja, rokā turēdama naudu. Tas izskatījās, piedodiet, muļķīgi. Viņai bija neērti. Viņa pat nepateica paldies, jo viņa jutās neērti. Viņa noteikti nebija ļauna, tikai nervoza, kā mēs visi.

Ļaujiet cilvēkam pateikt. Personīgi, pa telefonu. Un arī sociālajos tīklos nerakstiet naidīgus komentārus – uzreiz, pat nesaņemot atpakaļsaiti. Mēs bieži ar šo grēkojam. Bet taču vajadzētu burtiski piecas minūtes pagaidīt. Un saņemt savu banknoti. Vai vienkārši nesabojāt garastāvokli sev un citiem. Vai, dažkārt,  nepazaudēt tuvu cilvēku.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir kā vilciens

“Dzīvot kopā ar cilvēkiem – tas ir tāpat kā braukt vienā vilciena kupejā.
Un ir tik labi braukt kopā ar pieklājīgiem ceļabiedriem. Rūpīgi salikt savas mantas apakšējā nodalījumā un atstāt vietu arī citiem.
Kāds palīdz uzcelt tavu čemodānu uz augšējā plaukta, un atdod savu vietu, ja pats ir jauns un veikls, un var iekārtoties augšējā guļvietā.
Vai arī mēs atdodam savu vietu, ja braucam kopā ar bērnu vai vecu cilvēku.
Un visi, laipni klusējot, pamet kupeju, kad otram vajag pārģērbties. Un pusdienu laikā laipni sarūmēsies. Un neuzbazīgi uzcienās ar ēdienu. Un neviens neteiks: “Kāpēc tu lieto cukura aizvietotāju? Tas taču ir tik kaitīgs!”. Varbūt arī kaitīgs, taču tā sanāca.
Un visi laipni aprunāsies, neaizskarot neērtas tēmas. Padzers tēju. Un apgulsies savās guļvietās, apsegsies lai no rīta pamostos mundri un atpūtušies.
Pat tad, ja bērns sāks raudāt – nekas, tas taču ir bērns. Vajag viņu maigi ieaijāt un viņš aizmigs.Ir tik patīkami ceļot tādā labā kupejā. Kur nevienam neko nevajag paskaidrot, lūgt iziet, kad pārģērbies un paciest lamas vai sūdzēšanos…

Dzīve ir kā vilciens. Nav zināms, kurp braucam, taču no mums ir atkarīgs, kā padarīt savu braucienu pēc iespējas patīkamāku. Tāpēc, ka nav jau kur sprukt. Un visiem vajag braukt.

Maz kādi ir mani ieradumi un vēlmes, vārdu krājums un dzīves pieredze; es kupejā nebraucu viena. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt laipnam un pieklājīgam. Un saprotošam.
Varbūt ne māņticības dēļ Freids nemīlēja vilcienus. Vienkārši ceļabiedri viņam pagadījās nepatīkami.

Tā ir liela laime, braukt kopā ar labiem ceļabiedriem, kuriem līdzi ir garšīgi pīrādziņi un krūtīs pukst laba sirds. Un pašam tādam būt. Vismaz pacensties…”

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis