Ja cilvēks mīl

Ja cilvēks patiešām tevi mīl, viņš atbrauks, atnāks, atjās, atlidos, atpeldēs. Pat atrāpos, ja nespēs paiet. Bet, ja nespēs atrāpot, tad viņu atradīs guļam tavā virzienā. Kā kompasa adatu. Kā rakstnieku Stīvensonu atrada mežā bezsamaņā gulošu. Viņš divas diennaktis bija bezspēkā nogulējis, bet viņu atrada un apārstēja. Kā tikko viņš spēja staigāt, viņš momentā turpināja ceļu. Viņš devās pie savas mīļotās sievietes Fanijas Osbornas. Un galu galā nokļuva pie viņas.

Fanija absolūti nebija viņam piemērota. Viņa bija desmit gadus vecāka par Stīvensonu un deviņpadsmitajā gadsimtā tas bija nepieņemami. Bet galvenais, viņa bija precējusies un viņai bija divi bērni. Viņas vīrs bija apkārtstaigātājs un cietsirdīgi salauza Fanijai sirdi. Tajos laikos bija ļoti grūti izšķirt laulību, gandrīz neiespējami. Un nav grūti iedomāties, kā jaunā rakstnieka ģimene uztvēra šīs attiecības.
Protams, noliedzoši. Un arī pati Fanija nevēlējās sabojāt jaunā cilvēka dzīvi. Viņa devās uz Ameriku, bet viņam nācās atgriezties Skotijā.

Stīvensons Faniju iemīlēja: viņš vienkārši viņu atpazina. Atpazina savu sievieti pēc neskaidrā silueta durvīs; viņš nebija pat viņas seju redzējis! Taču uzreiz iemīlēja, un viņa atbildēja šai mīlestībai.
Un mīlestība nepārgāja.

Reiz Fanija no Amerikas atsūtīja viņam vēstuli, kurā paziņoja par savu smago slimību. Un vājais, izģindušais un nespēcīgais rakstnieks nekavējoties nopirka biļeti un ar kuģi devās uz svešu kontinentu. Tajā laikā ceļojumi ar kuģi bija ļoti ilgi un smagi. Taču viņš sasniedza savu ceļa mērķi. 
Taču izrādījās, ka viņa mīļotā bija devusies uz citu pilsētu. Un viņai nebija iespējas par to viņam paziņot.
Iespējams, viņa pat nezināja, ka viņš ir ceļā pie viņas.

Stīvensons iekāpa atbaidošā ar migrantiem piepildītā vilcienā un devās uz šo citu pilsētu. Taču Faniju neatrada, viņa bija devusies tālāk.

Slimības nomocītais rakstnieks paņēma zirgu un devās meklēt savu mīļoto. Viņš jāja divas diennaktis un pēc tam bezsamaņā nokrita nespēka nomocīts. Viņu atrada, atkal apārstēja un viņš nekavējoties devās meklēt savu mīļoto. Un atrada! Lūk, tā. Un tā ir mīlestība.

Bet tālāk viss bija laimīgi. Fanija atveseļojās, viņas apkārtstaigātājs vīrs deva viņai piekrišanu laulības šķiršanai, bet Fanijas bērni iemīlēja savu patēvu. Un palīdzēja viņam rakstīt grāmatas. “Bagātību salu” viņam palīdzēja sacerēt Fanijas dēls, bet meita palīdzēja pārrakstīt stāstu. Grāmata atnesa viņam veiksmi un naudu. Un viņi sāka dzīvot ļoti labi.

Saproti, ja cilvēks pa īstam mīl, viņam vienmēr atradīsies laiks, lai pie tevis atbrauktu, ja tu sauksi vai vienkārši viņam paziņosi, ka esi nokļuvis nelaimē. Viņš atpeldēs, atlidos, atjās uz zirga vai kājām atklibos. Bet, ja nav laika un iespēju – tad tā nav īsta mīlestība. Tas ir kā siluets durvīs vai mīlestības ēna, bet – ne mīlestība. Un nav vērts sev glaimot.

Ja tev vajadzīga palīdzība vai tu atrodies bīstamā situācijā, bet cilvēks pat nepacenšas iesēsties mašīnā vai vilcienā, lai nokļūtu pie tevis, tad tā nav mīlestība. Un, visticamākais, jūs nebūsiet kopā. Pat tad, ja nedzīvojat divos kontinentos, bet dzīvojat pavisam blakus…

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad konfektes beigušās

Sākušies grūti laiki. Un jāatceras vienu parastu bērnudienu patiesību:

Kad tev ir daudz konfekšu – visi bērni grib ar tevi draudzēties. Īpaši tad, ja tu dāsni ar tām dalies. Uzreiz draugu ir daudz.

Bet pēc tam konfektes beidzas – tās beidzas, ja tās izdāļā. Un draugu kļūst mazāk. Paliek viens rudais puisītis un klusa meitenīte ar bizītēm.

Ar viņiem var vienkārši spēlēties, arī bez konfektēm. Stāstīt stāstus. Vai arī, klusējot un kājas šūpojot, sēdēt uz soliņa…

Tā arī ar enerģiju. Dažkārt tā beidzas – un neviens nezvana, neraksta un nenāk ciemos. Mēs kļūstam nevienam nevajadzīgi. Gandrīz nevienam. Izņemot puisīti un meitenīti, kuri paliek ar mums vienmēr. Vienalga, kas mums ir. Galvenais, ka mes esam. Lūk ar viņiem tad arī vajag draudzēties.

Paskaties, kurš palicis ar tevi tad, kad konfektes ir beigušās. Ar to tad arī draudzējies. Pēc tam atkal būs jautrības un svētki. Pēc tam atkal būs daudz kā laba. Taču lai vienmēr blakus paliek tie, kuri kopā ar mums sēdēja uz soliņa un spēlējās – vienkārši tāpat. Neko neprasīja, negaidīja. Vienkārši bija blakus.

Tie arī ir draugi, tuvākie. Lai ir tuvu. Vienmēr…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai atcerēties

Ja vien tu zinātu,
kā mainās tava seja, kad tu stāsti par to, ko mīli. Par bērnu, par vecmāmiņu, vectētiņu, vecākiem, par mīļoto cilvēku. Pat par sunīti vai kaķīti. Visa spriedze pazūd, visas grumbiņas izlīdzinās, bet no acīm staro maiga gaisma, un lūpas rotā viegls smaids. Un tāda Mīlestības gaisma mūs pārveido, – mēs kļūstam neparasti skaisti. Neparasti labi. Maigi. Un šī gaišā enerģija nododas arī citiem. Šādos mirkļos par mums var priecāties vai gleznot mūsu portretu.

Tie ir brīnumskaisti, lai arī īsi mirkļi dzīves steigā un trauksmē.
Ir biežāk jāatceras tos, kurus mēs mīlam. Un kuri mums sirdij dārgi. Kuri piepilda mūsu sirdi….
Un viss būs arvien skaistāk un skaistāk. Maigāk un labestīgāk. Žēlsirdīgāk vienam pret otru, jo Mīlestība mūs dara žēlsirdīgus. Nevajag daudz, vien aprunāties ar cilvēku par to, ko viņš mīl.
Lai viņš atcerētos.
Un piepildītos ar gaismu.
Un piepildītu citus.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Allen Hooper

Vajag dzīvot vieglāk

Cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vieni dzīvo viegli. Laimes lutekļi, fortūnas mīluļi. Tiesības maina, bērnus dzemdē, diplomus saņem, mācās, brauc atpūsties pie jūras, ārstē kaķi, nogriež modernu matu griezumu, ar kaut ko draudzējas vai strīdās. Un viss kaut kā viegli.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties…

Bet citi – viņiem ir smagi, grūti dzīvojas. Viņi elš un pūš, un žēlojas. Visu dara ar milzīgu piepūli. Tiesības jāmaina – nolādētās rindas un nodokļi. Pie jūras jāaizbrauc – šausmīgi dārgas biļetes, pie jūras viss ir netīrs, piedrazots un ūdens auksts. Grūtniecība pārvēršas par kaut kadu ievilkušos slimību, gandrīz vai invaliditāti, bērns – trauksmes un problēmu avots. Mati jānogriež – vesels šausmu stāsts par to, cik rupji cilvēki stradā salonā. Mācības – mocības un šausmas.

Tā, lūk. Notikumi vieni un tie paši. Vieniem un otriem. Nekādas atšķirības. Labi notikumi, slikti notikumi. Bet vieni šos notikumus uztver kā nastu un krustu, kas jānes.

Otri – protams, pārdzīvo. Un dzīvo tālāk. Viegli. Vai arī šķiet, ka viegli.

Vieni elpo, otri – smagi elš. Un gājiens uz veikalu pēc cukura pārvēršas par murgu.

Un cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties; tikai tā arī paliek mūsu pašu izvēle. Dzīvot un elpot. Vai izdzīvot un elst. Vienos un tajos pašos apstākļos.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļauj cilvēkam pateikt…

Ļauj cilvēkam pateikt to, ko viņš grib teikt. Bet pēc tam vari reaģēt. Nevis otrādi – tā kā šodien redzēju notiekam veikalā.

Neglīts, nabadzīgi ģērbies vīrietis, iespējams, pat nedaudz iereibis, pieskarās kādas sievietes plecam. Pienāca no muguras un pieskārās, it kā vēlēdamies ko teikt. Bet sieviete sāka uz viņu kliegt, rupji lamāties. Acīmredzot, viņa bija ļoti aizkaitināta.

Vīrietis apmulsa, pārbiedēts sarāvās. Un pastiepa viņai tūkstots rubļu banknoti, kautrīgi nočukstot, “jums tā pie kases izkrita”. Pagriezās un aizgāja.

Sieviete stāvēja, rokā turēdama naudu. Tas izskatījās, piedodiet, muļķīgi. Viņai bija neērti. Viņa pat nepateica paldies, jo viņa jutās neērti. Viņa noteikti nebija ļauna, tikai nervoza, kā mēs visi.

Ļaujiet cilvēkam pateikt. Personīgi, pa telefonu. Un arī sociālajos tīklos nerakstiet naidīgus komentārus – uzreiz, pat nesaņemot atpakaļsaiti. Mēs bieži ar šo grēkojam. Bet taču vajadzētu burtiski piecas minūtes pagaidīt. Un saņemt savu banknoti. Vai vienkārši nesabojāt garastāvokli sev un citiem. Vai, dažkārt,  nepazaudēt tuvu cilvēku.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir kā vilciens

“Dzīvot kopā ar cilvēkiem – tas ir tāpat kā braukt vienā vilciena kupejā.
Un ir tik labi braukt kopā ar pieklājīgiem ceļabiedriem. Rūpīgi salikt savas mantas apakšējā nodalījumā un atstāt vietu arī citiem.
Kāds palīdz uzcelt tavu čemodānu uz augšējā plaukta, un atdod savu vietu, ja pats ir jauns un veikls, un var iekārtoties augšējā guļvietā.
Vai arī mēs atdodam savu vietu, ja braucam kopā ar bērnu vai vecu cilvēku.
Un visi, laipni klusējot, pamet kupeju, kad otram vajag pārģērbties. Un pusdienu laikā laipni sarūmēsies. Un neuzbazīgi uzcienās ar ēdienu. Un neviens neteiks: “Kāpēc tu lieto cukura aizvietotāju? Tas taču ir tik kaitīgs!”. Varbūt arī kaitīgs, taču tā sanāca.
Un visi laipni aprunāsies, neaizskarot neērtas tēmas. Padzers tēju. Un apgulsies savās guļvietās, apsegsies lai no rīta pamostos mundri un atpūtušies.
Pat tad, ja bērns sāks raudāt – nekas, tas taču ir bērns. Vajag viņu maigi ieaijāt un viņš aizmigs.Ir tik patīkami ceļot tādā labā kupejā. Kur nevienam neko nevajag paskaidrot, lūgt iziet, kad pārģērbies un paciest lamas vai sūdzēšanos…

Dzīve ir kā vilciens. Nav zināms, kurp braucam, taču no mums ir atkarīgs, kā padarīt savu braucienu pēc iespējas patīkamāku. Tāpēc, ka nav jau kur sprukt. Un visiem vajag braukt.

Maz kādi ir mani ieradumi un vēlmes, vārdu krājums un dzīves pieredze; es kupejā nebraucu viena. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt laipnam un pieklājīgam. Un saprotošam.
Varbūt ne māņticības dēļ Freids nemīlēja vilcienus. Vienkārši ceļabiedri viņam pagadījās nepatīkami.

Tā ir liela laime, braukt kopā ar labiem ceļabiedriem, kuriem līdzi ir garšīgi pīrādziņi un krūtīs pukst laba sirds. Un pašam tādam būt. Vismaz pacensties…”

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss notiks īstajā laikā

Visam jānotiek savā laikā: dzemdības, zobu šķilšanās, pat bērnu slimības. Pirmā iemīlēšanās, pirmais strīds ar vecākiem, pieaugšanas krīzes, separācija… Dažkārt tās ir ļoti nepatīkamas parādības. Bet, ko darīt? – tās jāpārdzīvo. Tas vienalga notiks, tad lai notiek pareizajā, dabas noteiktajā laikā.

Kad mēs vēl esam plastiski, vēl neesam cieti; vēl ir iespēja vieglai pārvarēšanai.

Jaundzimušā galva ir atbilst dzemdību ceļiem un neizaug līdz globusa vai lampu televizora izmēriem. Šīs lietas vienalga notiks. Ja ir izdevies no tām izvairīties, tās vienalga mūs panāks. Un izrādīsies daudz bīstamākas un graujošākas, kā tad, ja notiktu savā īstajā laikā.

Ja bērnībā ir izdevies izvairīties no visām bērnu slimībām, pat vējbakām, – tad šīs pašas vējbakas var piemeklēt pieaugušā vecumā. Un tām var būt ļoti smagas sekas. Un var piemeklēt arī citas slimības; organisms nav iemācījies cīnīties. Vecāki priecājas par to, ka bērnam nav bijusi pusaudžu krīze, viņš vēl joprojām dzīvo ar mums kopā, ir paklausīgs un cītīgi ievēro visus padomus? Tad šī krīze pēkšņi var sākties ap gadiem trīsdesmit. Un tā vairs nebūs krīze, bet gan sacelšanās uz kuģa, kad apspiestie rausies brīvībā. Un attiecības kļūs briesmīgas – vecāki nav gatavi pieņemt krīzi un vēlmi izlauzties brīvībā.

Pieaudzis “bērns” var aiziet pavisam. Pat ienīst. Kaut arī šis naids būs netaisns, bet tieši tā notiek vēlās krīzes. 
Nav bijis mīlestības ar tās milzīgo sajūsmu un aizrautību? Cilvēks apprecējies apstākļu spiests vai tāpēc, ka “tā vajag, tā visi dara”, nodzīvojis šajā laulībā divdesmit gadus un šos divdesmit gadus nosodoši ar neuzticēšanos klausījies stāstos “par mīlestību”? Un ir ļoti liela iespēja, ka mīlestība nāks kā zibens no skaidrām debesīm un līdzi sev aiznesīs labklājību, izārdīs dzīvi, novedīs līdz depresijai – jo cilvēks vairs nav bērns, ir ģimene, ir bērni, ir pienākumi…

Visam jānotiek savā laikā. Kamēr ir resurss, jaunība; kamēr organisms ir elastīgs un spēka pilns, bet psihe ir plastiska. Atlikta krīze ir daudz bīstamāka par laikus notikušu. Tā kā bērnu slimības, pusaudžu krīzes, pirmā mīlestība, pirmās vilšanās – viss ir normāli. Dabiski. Un nevajag mākslīgi censties no tām izvairīties.
Augam un kļūstam stiprāki.
Iegūstam imunitāti.
Un ļoti vērtīgu pieredzi. 

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc cilvēki nesveicinās

Tūristiem ir tāds noteikums: ar katru uz takas satikto cilvēku ir jāsveicinās. Tā demonstrē draudzīgus nolūkus un labvēlību. “Mēs neesam ienaidnieki, mēs esam draugi!”, – lūk, ko tas nozīmē. Tie ir noteikumi, kurus jāievēro pārgājiena laikā.

Psihologa viedoklis par to, kāpēc cilvēki nesveicinās.

Kāda jauka sieviete stāstīja, ka ar viņu darbā nesveicinās kāda kolēģe. Šī kolēģe ieņem nedaudz augstāku amatu, un viņai ir nedaudz lielāka ietekme. Tad, lūk, viņa parasti vai nu nevērīgi atbild sveicienam, pamājot ar galvu, vai arī klusējot paiet garām, kaut gan “labdien” ļoti labi dzird.

It kā tāds sīkums, vai ne? Taču katru reizi pēc šādas tikšanās sieviete jūtas pazemota, viņai tas nav patīkami. Un viņa sāka domāt: varbūt pārstāt sveicināties? Vienkārši paiet garām. Vai arī turpināt sveicināties? Vai arī tieši pajautāt: “kāpēc jūs neatbildat sveicienam?” 

Šādas domas labam cilvēkam saindēja dzīvi. Viņa sāka nervozēt un ar nepatiku devās uz darbu… Kā tālāk dzīvot un strādāt un kāpēc kolēģe tā uzvedas?

Ziniet, ja mans tēvs neietu uz darbu dēļ tā, ka kāds ar viņu apzināti vai neapzināti nesasveicinās, vai arī sausi sasveicinās, viņu noteikti atlaistu par profesionālu nepiemērotību amatam. Jo mans tētis ir lielas psihiatriskās klīnikas vadītājs. Viņš ir ārsts-psihiatrs. Viņš ir ļoti labi audzināts cilvēks un vienmēr sveicina pirmais, pat tos, kuri ignorē viņa sveicienu. Jo viņa pacienti taču ir slimi cilvēki un viņiem ir kaut kādi savi iemesli neatbildēt vai atbildēt ļoti augstprātīgi, un tas atkarīgs no viņu diagnozes. Ja kādam ir lielummānija – var neatbildēt uz sveicienu. Vai arī paranoja…

Galvenais, lai ārsts būtu labi audzināts un laipns, vai ne? Ierastos nodaļā un laipni sveicinātu savus pacientus. 

Šo es savai paziņai pastāstīju kā piemēru. Kas zin, kas cilvēkam galvā un kāda ir viņa audzināšana.

Viņam ir tiesības uz sveicienu reaģēt kā vien tīk: atbildēt vai neatbildēt.

Ja viņš apzināti neatņem sveicienu, tā ir viņa personīgā darīšana. Bet mūsu uzdevums ir ievērot  formālu laipnību. Protams, ja vien mūsu lēmums nav nesveicināties.

Labi audzinātam cilvēkam ir grūti mainīt savu uzvedības modeli. Mēs esam mācīti sveicināties un būt pieklājīgi un ievērot etiķeti – mēs sveicināsimies, bet otrs lai reaģē kā vēlas.

Mēs esam raduši ēdot izmantot dakšiņu – tātad to izmantosim. Bet otrs var ēst ar rokām vai kā savādāk un tās ir viņa tiesības. Nav patīkami, taču ir tiesības. 

Apzināti nesveicinoties, bez jebkāda iemesla, cilvēks vēlas mums nodot vēstījumu. Aizskart mūs, provocēt, pazemot kāda cita priekšā. Pieņemsim, atgādināt mums par mūsu vainu. Vai pasvītrot savu pārākumu. Vai maz ko viņš grib, – galvenais, ka uz pārgājiena takas viņš demonstrē nedraudzīgus nolūkus. Ka minimums, ignorē mūs… taču tā ir viņa privātā lieta. Galvenais, kā mēs uzvedamies. Vai paši sev atbilstam. Lūk, kas ir svarīgi.

Reiz kāda kaimiņiene neatbildēja uz sveicieniem. Bet ar viņu turpināja sveicināties. Gala rezultātā šī kaimiņiene pateica: nevajag ar mani sveicināties! Es ar tādiem cilvēkiem nesveicinos! Lai kādi bija viņas iemesli, runāt par tiem viņa nevēlējās. It kā mums pašiem būtu tie jāsaprot.

Laipnie kaimiņi paraustīja plecus un pārstāja sveicināties. Jo viņiem to palūdza! Bet kaimiņiene vēlējās skandālu, konfliktu, attiecību skaidrošanu…. Viņu mocīja skaudība. Taču, kam tas ir interesanti. Ar viņu pēc pašas lūguma nesveicinājās. Un nav nekādas neērtības sajūtas, viss ir labi. Kaut arī viņa cilvēku acu priekšā izžūst…

Bet situācijā ar laipno sievieti viss drīz vien noskaidrojās: viņu paaugstināja amatā. Un nelaipnā kolēģe tagad izrādījās viņas pakļautībā. Kā viņa tagad sveicinās!!!! Kā spāņu grandam vai franču augstmanim – klanīdamās, kniksēdama, ar reveransiem un lapnā balsī. Droši vien pabeigusi kādus etiķetes kursus un izlabojusi savu kļūdu. Kaut gan, nē! Viņa ļoti labi prata sveicināties. Tikai ar tiem, kuri ieņem augstāku amatu un ir spēcīgāki. Lūk, arī viss. Tādi cilvēki nenovērtē tos, kuri atrodas zemākā sociālajā stāvoklī. Bet ar pasaules stiprajiem viņi brīnišķīgi prot sveicināties un ir ļoti laipni.

Tā kā nav vērts kreņķēties. Vajag uzvesties tā, kā esat raduši. Kā esat audzināti. Bet, ja pacients vai īpatnējs cilvēks apzināti neatbild sveicienam, tā ir viņa privātā darīšana. Vai diagnoze. Uzbāzties ar savām laipnībām nevajag, bet laipns “labdien” vienmēr ir vietā. Lai dzīvo vesles un laimīgs, – mums taču nav sliktu nodomu.

Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pazaudēt cilvēku

Pazaudēt cilvēku
ir tik viegli. Zvani, zvani – neatbild. Vai atslēgts telefons. Abonents izslēdzis telefonu vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Un internetā neienāk.

Sākumā tu uztraucies, pēc tam – dusmojies. Bet pēc tam sākas sliktas domas un bailes. Varbūt viņš drīz atradīsies! Un trauksme atstāsies. Bet varbūt nāksies viņu meklēt, skraidīt, iztaujāt paziņas, draugus…

Un tāda laime, kad pazudušais cilvēks atrodas, ir tāds prieks, un tu viņu apskauj un visu viņam piedod uzreiz. Protams, pēc tam būs sarunas, strīds, aizvainojums. Sods, ja tas ir bērns. Taču to neticamo laimi brīdī, kad viņš atrodas, to noteikti ir jāatceras. Tāpēc, ka laimi būt kopā – to aizmirst, to nomāc ikdiena un sadzīve. Visu laiku domā par naudu, remontu, nemazgātajiem traukiem vai darbu. Bet par laimi nedomā. Vēl jo vairāk, ja cilvēks guļ blakus, krāc, traucē gulēt. Vai arī uzbāžas ar padomiem vai sūdzās par slimību. Vai arī slikti mācās, un rotaļlietas izmētā… Vai dažkārt gadās, ka par maz pelna. Bet, kad pazūd, mēs atceramies visus tos nelaipnos vārdus, ko esam viņam teikuši. Un sodus. Vai arī to, kā mēs citiem cilvēkiem par viņu sūdzējāmies…. Kaut tikai atrastos!

Un, paldies Dievam, parasti jau atrodas. Vīrs, bērns, kāds no vecākiem. Un, lūk, šo brīdi vajag atcerēties uz mūžiem. Tā tad arī ir Laime!
Kad kāds tev jautās, kas ir laime – tu zināsi, ko atbildēt.

Mēs esam laimīgie. Tie, kuriem atradušies un atgriezušies. Taču tā ir ne vienmēr. Ne vienmēr. Tāpēc stiprāk savējie jātur. Un ciešāk jāapskauj. Un mazāk jastrīdās un jādusmojas. Lai krāc, lai uzbāžas ar padomiem un žēlojas. Vai izmētā rotaļlietas un neklausa.

Laime ir būt kopā. Nepazaudēt savu tuvāko – lūk, kas ir laime…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir labi, ja par tevi runā :)

Pat tad, ja runā sliktu – vienalga labi. Tenkas pievērš uzmanību. Un ne visi cilvēki ir lētticīgi. Viņi atnāks uz mums paskatīties, pacentīsies par mums ko vairāk uzzināt, ieinteresēsies. Un tas var izradīties ļoti liels labums.

Lūk, tā gadījās ka par kādu jaunu sievieti darba kolēģe palaida tenkas, ka šī sieviete ir vieglas uzvedības un dzīvo uz bagātu vīriešu rēķina. Paši saprotiet, ar ko viņa nodarbojas! Un automašīnu viņai nopirka kāds ļoti bagāts vecs vīrs; tas tāpat visiem ir zināms fakts. Protams, tenkas izplatījās un viss kolektīvs sāka sievieti apspriest. Jā, patiešam, reiz viņas tēvocis atbrauca viņai pakaļ uz darbu smalkā limuzīnā. Lūk, tieši šis gadījums kļuva par pamatu tenkām.
Sievietei bija kauns un viņa nezināja kā attaisnoties. Kamēr viņa pārdzīvoja, uzmanību viņai pievērsa kāds jauns cilvēks, lielas uzņēmuma nodaļas priekšnieks. Viņš vēlējās pēc iespējas labāk iepazīt “kurtizāni”. Un arī citi uzņēmuma vīrieši sāka pievērst viņai uzmanību; kas gan viņā tik interesants, ja reiz bagāti vīrieši apber viņu ar dāvanām?

Un tā šī, agrāk ne ar ko neievērojamā sieviete nokļuva vīriešu uzmanības centrā. Bet pēc tam viņai sākās romāns ar priekšnieku, kurš saskatīja viņā gan skaistumu, gan labestību un tikumu. Agrāk šo meiteni neviens neievēroja, bet tagad – ievēroja. Ievēroja un izvēlējās, saskatot to labo, kas viņā bija.

Cirka īpašnieks Bārnums, tērpies jaunā melnā uzvalkā lēnām gāja pa pilsētas ielām un grima smagās pārdomās par to, cik slikti viņam veicas viņa bizness. Uz cirku nāk tikai retais un biļešu tirdzniecība praktiski ir apstājusies. Kas gan viņu sagaida – tikai nabadzība un bankrots…

Pēkšņi viņš ievēroja, ka cilvēki uz ielas viņu vēro nosodošiem skatieniem. Sačukstās un rāda ar pirkstiem. Viņš knapi paspēja noslēpties savā cirkā. Bet pēc tam kāds vecs klauns atzinās, ka pajokojis; pateicis pilsētiņas iedzīvotājiem, ka pilsētas ielās melnā kostīmā parādījies slepkava-maniaks. Šī ziņa momentā izplatījusies un pūlis devies pa pēdām Bārnumam…

Protams, cirka īpašnieks briesmīgi pārskaitās. Protams, ka viņš ar kulakiem metās virsū klaunam. Bet klauns norādīja uz rindu pie biļešu kasēm. Cilvēki sekoja Bārnumam, nonāca līdz cirkum un ieraudzīja paziņojumu par jauno izrādi.
Un daudzi no viņiem sagribēja apmeklēt izrādi. Arī tā notiek. Bārnums nopelnīja labu naudu. Bet to, ka viņš nav maniaks, cilvēki paši saprata.

Sākumā cilvēki var tenkām noticēt, bet pēc tam tāpat sapratīs, kas patiesībā notiek.

Tā kā nevajag parāk uztraukties, ja kāds par jums tenko un aplej ar samazgām. Sākumā  viņā ieklausās. Pēc tam tev pievērš uzmanību. Un ierauga tevi. Un tad patstāvīgi vērtē. Varbūt pat iemīl. Sliktāk, ja par tevi vispār neviens nerunā. Jā, tenkas ir bīstamas un indīgas. Taču labestīgs un sirsnīgs cilvēks no indes pagatavos zāles. Bet uzņēmīgs cilvēks pārdos šīs zāles par labu naudu. Tā kā, lai tik runā! Un pēc tam paši atbild par saviem vārdiem – bet tās jau vairs nebūs tavas problēmas, vai ne?

© Anna Kirjanova
Foto: Murat Esibatir
Tulkoja: Ginta Filia Solis