Tas vienkārši bija eņģelis

tas bija engelis

Sveši cilvēki, kurus mēs satiekam briesmu brīžos – tie arī ir mūsu eņģeļi. Ir tāds viedoklis. Tikai pie maziem bērniem eņģeļi ierodas kā spārnotas, starojošas būtnes; bet parastiem cilvēkiem eņģeļi atnāk kā parasti cilvēki. Palīdz un izgaist. Sākumā cilvēks nesaprot, ka viņam eņģelis palīdzēja, bet pēc tam skaidri saprot, ka tas bija eņģelis. Kaut gan viņš neredzēja ne spārnus, ne nimbu, ne mirdzumu. Taču skaidri zin – svešais bija eņģelis, kas atnāca palīgā.
Kāda sieviete ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu un vīru brauca pa apledojušu ceļu. Laika apstākļi bija briesmīgi. Vīram bija lauzts mugurklauls, tas tikai pēc tam atklājās. Viņš bija kāpis no mašīnas, nokritis un neciešami vaidēja no drausmīgām sāpēm mugurā. Sieva viņu veda uz slimnīcu, bet mašīna noslīdēja no ceļa un iestrēga dubļos. Bija nakts. Neviena, kas palīdzētu. Dēls centās pastumt mašīnu, bet sieviete centās izbraukt no ceļmalas dubļiem. Nekādas jēgas. Vīrs kliedza sapēs. Pēkšņi blakus apstājās mašīna un no tās izkāpa vīrs tumšā jakā un sāka puikam palīdzēt stumt mašīnu. Sieviete, neizkāpjot no salona, turpināja manevrus; spogulī viņa redzēja notiekošo. Un izbraukt izdevās!
Dēls iekāpa mašīnā un viņi brauca. Un tika līdz slimnīcai, kur vīram sniedza medicīnisko palīdzību. Pēc tam sieviete pajautāja dēlam, vai viņš pateica paldies cilvēkam melnajā jakā, kurš palīdzēja? Jo viņa pati nepaspēja to izdarīt, tā bija aizņemta ar glābšanu… Dēls izbrīnīts teica, ka viņš viens pats izstūma mašīnu. Neviena cita nebija. Taču sieviete skaidri redzēja šo cilvēku. Gluži parasts vīrietis tumšā jakā… Viņa uzskata, ka tas bija viņas sargeņģelis.

Bet man kāds liels uzņēmējs, kurš agrāk bija saistīts ar kriminālajām struktūrām stāstīja, ka deviņdesmito gadu sākumā viņš ļoti daudz laika pavadīja kazino. Tai laikā kazino bija vieta, kur kārtoja darījumus. Un kazino ienāca cilvēks ar Dauna sindromu – cepurītē ar bumbuli, un bērnu mētelītī. Viņš vienkārši sēdēja vestibilā un sildījās. Apsargi gribēja viņu padzīt, bet šis uzņēmējs neļāva. Gluži otrādi, uzcienāja puisi ar saldējumu un ļāva apskatīt kazino. Viņš nebija ļauns. Puisis visu apskatīja, pasmaidīja un tad it kā jokodamies piedraudēja ar pirkstu. Un aizgāja.
Bet pēc ilgāka laika, pavisam citā valstī, kur bija ļoti karsts, šis biznesmenis atkal nokļuva kazino. Arī tur notika kāda noziedzīgās pasaules pārstāvju “lietišķā tikšanās”. Un pēkšņi viņa priekšā atkal stāvēja tas pats puisis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī. Var jau būt, ka tas nebija tas pats, jo cilvēku ar Dauna sindromu sejas ir līdzīgas. Taču tas mētelītis! Un cepure! Bet ārā neciešams karstums un tveice. Un šis cilvēks pamāja viņam ar pirkstu, aicinot nākt līdzi; uzņēmējs nezin kāpēc viņam sekoja un abi kopā izgāja no kazino. Un tajā pat brīdī kazino notika uzbrukums tiem, kuri bija palikuši zālē. Gandrīz visi viņi tika nošauti. Bet šis uzņēmējs palika dzīvs. Bet pusis cepurē ar bumbuli un bērnu mētelītī bija pazudis; neviens viņu nebija redzējis.

Kāda skaista sieviete krietni gados, ģērbta baltā kostīmā, atveda vecākiem viņu pazudušo puiku. Vecāki nemaz nezināja, ka puika ir aizbēdzis no bērnu dārza, izlīdis cauri žogam un aizbēdzis. Sieviete viņu pārveda tieši mājās. Un teica, ka viņa ir vecmāmiņa vienai no “bērnu dārza meitenēm”. Pat vārdu nosauca. Teica, ka esot ieraudzījusi pazīstamu zēnu uz ielas vienu pašu un atvedusi mājās. Kamēr vecāki šausminājas, sieviete bija aizgājusi nepamanīta. Bet meitenītei ar tādu vārdu nebija tādas vecmāmiņas balta kostīmā. Un no kurienes sieviete uzzināja adresi? Trīsgadīgais zēns, lai arī bija ļoti kustīgs, taču runāja slikti un adresi pilnīgi noteikti nosaukt nevarēja.

Ļoti daudz ir stāstu par svešajiem, absolūti parastajiem cilvēkiem, kurus sastopam bīstamos vai ļoti grūtos brīžos. Un tie ir palīdzējuši un palīdz gan ar darbiem gan vārdiem. Palīdzēja, izglāba un pēc tam pazuda. It kā būtu izkūpējuši gaisā… Visi, kuri ko līdzīgu pārdzīvojuši, stāsta par īpašo sajūtu – ko apzinājas tikai pēc tam, kad briesmas bija garām un problēma atrisināta. Bet svešais – pazudis. Un visi šie cilvēki ir pārliecināti, ka tas bija eņģelis!  Svešais arī bija viņu sargeņģelis, – tā viņi to jūt. Pierādīt sajūtas nav iespējams. Tas vienkārši bija eņģelis. Un viss.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par izdevīgumu

vecs paris1

Šodien meitenēm māca kā izdevīgi apprecēties.

Ar materiāli nodrošinātu un veiksmīgu cilvēku. Mana vecmāmiņa jaunībā bija ļoti skaista. Bet viņas draudzene – ļoti praktiska. Un šī draudzene Zinaīda, speciāli gāja spēlēt volejbolu slēgtajā laukumā pilsētas dārzā, kur savācās “zelta jaunatne”. Zinaīda izvēlējās vienu studentu, profesora dēlu; viņš beidza medicīnas institūtu un viņam pavērās brīnišķīgas perspektīvas. Zinaīda pielika neticami lielas pūles, lai šim puisim iepatiktos. Un lai pārvarētu viņa augsti stāvošo vecāku pretestību. Treniņus par šo tēmu viņa neapmeklēja, taču visu izdarīja pareizi. Veiksmīgi apprecējās; tās bija ļoti izdevīgas laulības! Kaut gan vīru viņa ne īpaši mīlēja. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi gūt panākumus, būt veiksmīgai.

Bet vecmāmiņa iepazinās ar no frontes atnākušo vectētiņu. Viņš bija septiņas reizes ievainots. Viņš bija no tāla Urālu ciema, kas atradās pie ogļraktuvēm. Tukšām kabatām. Viņš strādāja, neklātienē pabeidza žurnālistikas fakultāti un bija rūpnīcas komjaunatnes sekretārs. Dzīvoja kopmītnēs, kur pašā istabas stūrī aiz marles aizkariem stāvēja gulta. Un vēl bija ķeblis. Un neticami liela mīlestība. Kautrīga, pieticīga, kā tas toreiz bija pieņemts, un galīgi neizdevīga. Vecmāmiņa bija dzimusi inteliģentā un pārtikušā ģimenē. Vispār absolūti neizdevīgi apprecējās.

Zinaīda par viņu smējās; viņi ar vīru bija nopirkuši gan dzīvokli, gan mašīnu. Mašīna tai laikā bija apmēram tas pats, kas šodien personīgā lidmašīna. Pēc divdesmit laulības dzīves gadiem Zinaīdas vīrs aizgāja pie jaunas meitenes. Bet Zinaīda pati bija smagi slima pa sieviešu līniju – dzīvot ar nemīlamu vīrieti bija grūti un kaitīgi… Un nekas labs vairs nebija atlicis. Vecums, slimības – tad tas skaitījās vecums, nelaimīga dzīve.

Bet vecmāmiņa piedzemdēja trīs bērnus, dzīvoja mīlestībā un savas dzīves laikā nebija dzirdējusi nevienu rupju vārdu. Un līdz pat savām vecumdienām uzskatīja, ka par krāpšanu laulībā būtu vajadzējis ieviest pantu kriminālkodeksā. Tik ļoti necilvēciska viņai šķita tāda rīcība. Tas bija tāpat kā nodot Dzimteni. Tas tāpēc, ka viņa savā laulībā bija laimīga, lūk, arī kaut ko nesaprata. Tāpat kā izdevīgumu. Un līdz pat saviem deviņdesmit gadiem nesaprata, ko nozīmē izdevīgums. Tieši attiecībās.

Un es viņai piekrītu. Mīlestībā izdevīgums ir tikai viens – būt mīlētam un mīlēt. Zināt, ka arī tevi mīl vairāk par dzīvību. Un pašai mīlēt. Lūk, arī viss izdevīgums. Un dažkārt pat tā nav – vispār bez izdevīguma mīl… Mīlestībā nav garantiju. Nav pārliecības, ka mīļotais cilvēks nesaslims, nepaliks nabags, nenomirs vai neaizies. Un izdevīgais var pārvērsties briesmīgā bankrotā un zaudējumā. Un mīlestība paies garām. Tas nevis vienkārši nav izdevīgi, bet ir pat briesmīgi.

Anna Kirjanova
Foto: Irina Ņedjalkova instagram
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Vajag mazāk to, kas nogalina

dvesele54322

«Viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku!», — tā teica Nīcše, pēc tam sajuka prātā un pēc tam nomira. Tāpēc, ka tie ir skaisti vārdi, bet tā nav patiesība. Viss, kas mūs uzreiz nenogalina, nogalina pamazām, nemanāmi. Nogalina mūsu labestību un uzticēšanos. Maigumu un patiesumu. Atvērtību, dāsnumu, skaidru skatu un mīkstu sirdi…
Krāpšana, nodevība, nepateicība, cietsirdība, netaisnība var nenogalināt uzreiz. Bet pa mazai pilītei, pilītei, pilītei ….
Pacietīsim, izturēsim, brūce aizdzīs. Rēta paliks – raupja āda. Un tā pakāpeniski tu apaudz ar šo ādu, pašam to nemaz nepamanot – kā tas tā sanāca? Un var jau sevi mierināt – es kļuvu stiprāks! Jā! Taču Dvēselē vēl viena stīga pārplīsa, vēl viens kristāla zvaniņš apklusa. Kāds vai kas tur nomira, Dvēselē – labā feja vai maziņš Eņģelītis. Kuri bija daļa no mums.
Un jau skaidri zini, kā atbildēt uz sitienu. Kā – uz cietsirdīgu vārdu. Kā atmaksāt, ja to vajag. Un skaidri zini, ka var iesist – vienkārši tā, ne par ko. Vai pateicības vietā. Un tu par to vairs nebrīnies. Esi pieradis. Un esi iemācījies paciest vai aizsargāties. Taču kaut ko tu pazaudē ar katru sitienu, nodevību, vilšanos. Tas aiziet uz visiem laikiem un nomirst. Tu kļūsti stiprāks, jā! Taču tas ir uz citu svarīgu īpašību rēķina.
Viss, kas mani nenogalina, vienkārši nenogalina uzreiz. Bet padara stiprāku vai bezjūtīgāku? – kas zin. Vajag mazāk to, kas nogalina. Un tos, kuri nogalina – arī vajag mazāk. Tāpec, ka viņi vienalga ir slepkavas. Citu cilvēku maigo Dvēseļu un labo nodomu slepkavas….
Skarbi…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es vairāk negribu!

briviba3355

Droši vien katrs no mums vismaz reizi dzīvē ir pārēdies kaut ko, uz ko tagad nevar vairs paskatīties. Personīgi es bērnībā vienā piegājienā apēdu septiņus augļu saldējumus par septiņām kapeikām. Un vairāk man šo saldējumu negribējās. Vēl jo vairāk, man palika slikti, par to iedomājoties.
Ir ļoti labs veids, kā atbrīvoties no sliktām domām un mokošām atmiņām.
Kāda sieviete visu laiku atcerējās, kā mamma viņu bernībā bija apvainojusi. Un par to, kā viņu pameta mīļotais vīrietis. Aizgāja, nepaskaidrojis, kāpēc aiziet. Iespējams, viņam bija apnicis klausīties stāstus par mammu. Jo sieviete nepārtraukti par to vien runāja. Rezultātā viņa aizgāja pie psihologa un sāka tam stāstīt par savām mokošajām atmiņām.
Droši vien psihologam arī nebija viegla dzīve un viņš bija piekusis. Viņš taču arī ir dzīvs cilvēks. Un, galvenais, nekādas terapijas nepalīdzēja sievietei pārslēgties uz kaut ko pozitīvu un vērtīgu. Viņa vienkārši nespēja pārslēgties, kā nodrillēta plate – tā agrāk teica. Un psihologs viņai ieteica visu pierakstīt. Visas šīs mokošās atmiņas, scēnas, pārdzīvojumus vissīkākajās detaļās. Analizēt un rakstīt – kaut desmit lapas dienā – ar roku. Un katru reizi atrast jaunas detaļas un pierakstīt. Papildināt. Un atkal rakstīt. Nopirkt daudzas biezas klades un rakstīt. Un pieņemšanā lasīt visu uzrakstīto, ar izteiksmi un atkal atcerēties. Un pēc tam aiziet mājas un atkal rakstīt.
Pēc kāda laika sieviete atkal ieradās uz pieņemšanu. Psihologs teica: “….un tagad atcerēsimies dienu, kad mamma iecirta jums pliķi ne par ko. Bija agrs rīts, saule iespīdēja logā, puteklīši saules staros mirguļoja. Jūs mierīgi gulējāt zem zilas atlasa segas, un tad….”
Un pēkšņi sieviete iekliedzās: “Man pietiek! Man jau vemt gribas no šīm atmiņām! Vai mēs varam parunāt par kaut ko citu? Es vairs negribu to visu atcerēties! Labāk parunāsim par manu darbu, man šobrīd jāsāk jauns projekts, es esmu satraukta. Kādas segas, kādi puteklīši: tas taču bija pirms simts gadiem! Pietiek! Man slikti no šīm atmiņām!”
Viņa izklaigājās un apklusa. Un pēc tam sāka smieties. Pateicās psihologam. Atnāca mājas un izmeta visas klades miskastē. Pretīgi! Viņa paņēma jaunu, skaistu kladi un uzrakstīja plānu tuvākajai nākotnei. Uzrakstīja savus mērķus. Un devās savās darīšanās – laimīga, priecīga, pacilāta. Ar milzīgu atvieglojuma sajūtu, kā cilvēks, kurš pavēmis (piedodiet) un atbrīvojies kaut kā lieka.
Tas ir lielisks veids, ja nevienā citā veidā nav izdevies aizmirst slikto. Ja citas metodes nestrādā. Atcerieties un godīgi uzrakstiet. Kamēr paliks slikti. Kamēr sagribēsies iekliegties: “Pietiek! Es vairāk negribu!”
Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Vieni dzīvo viegli

neko nedarīt6

Cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vieni dzīvo viegli. Laimes lutekļi, fortūnas mīluļi. Tiesības maina, bērnus dzemdē, diplomus saņem, mācās, brauc atpūsties pie jūras, ārstē kaķi, nogriež modernu matu griezumu, ar kaut ko draudzējas vai strīdās. Un viss kaut kā viegli.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties…

Bet citi – viņiem ir smagi, grūti dzīvojas. Viņi elš un pūš, un žēlojas. Visu dara ar milzīgu piepūli. Tiesības jāmaina – nolādētās rindas un nodokļi. Pie jūras jāaizbrauc – šausmīgi dārgas biļetes, pie jūras viss ir netīrs, piedrazots un ūdens auksts. Grūtniecība pārvēršas par kaut kadu ievilkušos slimību, gandrīz vai invaliditāti, bērns – trauksmes un problēmu avots. Mati jānogriež – vesels šausmu stāsts par to, cik rupji cilvēki stradā salonā. Mācības – mocības un šausmas.

Tā, lūk. Notikumi vieni un tie paši. Vieniem un otriem. Nekādas atšķirības. Labi notikumi, slikti notikumi. Bet vieni šos notikumus uztver kā nastu un krustu, kas jānes.

Otri – protams, pārdzīvo. Un dzīvo tālāk. Viegli. Vai arī šķiet, ka viegli.

Vieni elpo, otri – smagi elš. Un gājiens uz veikalu pēc cukura pārvēršas par murgu.

Un cilvēki, kuri dzīvo smagu dzīvi, skaudīgi skatās uz laimes lutekļiem. Un neievēro acīmredzamo – notikumi dzīvē ir apmēram vienādi. Dzīve ir līdzīga. Tad silti, tad auksti, tad gaiši, tad tumši, tad rūgti, tad saldi… Visi kādreiz slimo, uztraucas, pārcieš problēmas ar naudu, maina dokumentus, zaudē tuvos – tāda ir dzīve. Neko tur nepadarīsi.

Vajag dzīvot vieglāk, vieglāk elpot, ātrāk pārvietoties; tikai tā arī paliek mūsu pašu izvēle. Dzīvot un elpot. Vai izdzīvot un elst. Vienos un tajos pašos apstākļos.

Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS