
Visam jānotiek savā laikā: dzemdības, zobu šķilšanās, pat bērnu slimības. Pirmā iemīlēšanās, pirmais strīds ar vecākiem, pieaugšanas krīzes, separācija… Dažkārt tās ir ļoti nepatīkamas parādības. Bet, ko darīt? – tās jāpārdzīvo. Tas vienalga notiks, tad lai notiek pareizajā, dabas noteiktajā laikā.
Kad mēs vēl esam plastiski, vēl neesam cieti; vēl ir iespēja vieglai pārvarēšanai.
Jaundzimušā galva ir atbilst dzemdību ceļiem un neizaug līdz globusa vai lampu televizora izmēriem. Šīs lietas vienalga notiks. Ja ir izdevies no tām izvairīties, tās vienalga mūs panāks. Un izrādīsies daudz bīstamākas un graujošākas, kā tad, ja notiktu savā īstajā laikā.
Ja bērnībā ir izdevies izvairīties no visām bērnu slimībām, pat vējbakām, – tad šīs pašas vējbakas var piemeklēt pieaugušā vecumā. Un tām var būt ļoti smagas sekas. Un var piemeklēt arī citas slimības; organisms nav iemācījies cīnīties. Vecāki priecājas par to, ka bērnam nav bijusi pusaudžu krīze, viņš vēl joprojām dzīvo ar mums kopā, ir paklausīgs un cītīgi ievēro visus padomus? Tad šī krīze pēkšņi var sākties ap gadiem trīsdesmit. Un tā vairs nebūs krīze, bet gan sacelšanās uz kuģa, kad apspiestie rausies brīvībā. Un attiecības kļūs briesmīgas – vecāki nav gatavi pieņemt krīzi un vēlmi izlauzties brīvībā.
Pieaudzis “bērns” var aiziet pavisam. Pat ienīst. Kaut arī šis naids būs netaisns, bet tieši tā notiek vēlās krīzes.
Nav bijis mīlestības ar tās milzīgo sajūsmu un aizrautību? Cilvēks apprecējies apstākļu spiests vai tāpēc, ka “tā vajag, tā visi dara”, nodzīvojis šajā laulībā divdesmit gadus un šos divdesmit gadus nosodoši ar neuzticēšanos klausījies stāstos “par mīlestību”? Un ir ļoti liela iespēja, ka mīlestība nāks kā zibens no skaidrām debesīm un līdzi sev aiznesīs labklājību, izārdīs dzīvi, novedīs līdz depresijai – jo cilvēks vairs nav bērns, ir ģimene, ir bērni, ir pienākumi…
Visam jānotiek savā laikā. Kamēr ir resurss, jaunība; kamēr organisms ir elastīgs un spēka pilns, bet psihe ir plastiska. Atlikta krīze ir daudz bīstamāka par laikus notikušu. Tā kā bērnu slimības, pusaudžu krīzes, pirmā mīlestība, pirmās vilšanās – viss ir normāli. Dabiski. Un nevajag mākslīgi censties no tām izvairīties.
Augam un kļūstam stiprāki.
Iegūstam imunitāti.
Un ļoti vērtīgu pieredzi.
Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis