Nevajag sevi uzskatīt par vientuļu, ja tavu prombūtni ir pamanījis kaut viens cilvēks. Vai pat kaķis, vai suns. Vientulība – tas ir tad, kad neviens nepamana to, ka sen neesi redzēts. Un tava lapa sociālajos tīklos ir aizvērta, vai sen tajā nav ierakstu. Viss pārējais nav vientulība, bet gan īslaicīgas komunikācijas problēmas.
Nevajag sevi uzskatīt par nabagu, ja tev ir nauda ēdienam un mājoklim. Pat tad, ja nākas aizņemties – bet taču, ir kur aizņemties! Tā nav nabadzība, bet gan īslaicīgas materiālās grūtības, kuras, protams, pāries.
Un nav vērts sevi uzskatīt par slimu – slims bija Čehovs pēdējo savas dzīves mēnesi. Un arī viņš, neskatoties ne uz ko, devās uz Itāliju atpūsties. Negribēja sevi uzskatīt par slimu. Slims – tā sacīt, ir pastāvīgs stāvoklis. Padomju laikos bija pieņemts visus tos, kuri uzturējās sanatorijās un slimnīcās, saukt par cilvēkiem, kuri “atveseļojas”…
Un nevajag teikt “mani neviens nemīl!” – nevajag! Jo tas taču tā nav! Visticamākais, nemīl kāds konkrēts cilvēks, bet pārējie, pat ļoti mī! Nav vērts krist izmisumā, kamēr vien kāds tevi mīl un skumst pec tevis. Un smaidīgs skrien tevi sagaidīt. Vai luncina asti. Vai glaužas pie kājām un murrā… Un ir kāds, ar ko kopā pavakariņot; bet viss pārējais lēnītēm sakārtosies. Īslaicīgās grūtības pāries – tāpēc tās arī ir īslaicīgās…
Es bieži atstāstu šo notikumu par to, kā reiz kāds lauku ārsts Anglijā atklāja, ka gandrīz visi pieaugušie ciema iedzīvotāji ir inficēti ar meningītu. Ārsts bija šausmās. Kas būs, kad visi saslims!? Ko darīt? Taču saslima tikai septiņi cilvēki. Pārējie palika veseli, nesaslima. Saslima tie, kuriem bija lielas personīgās problēmas. Tie, kuriem nebija spēka cīnīties un, kuriem nebija pārāk lielas vēlmes dzīvot. Ārstu tas šokēja, viņš pēc tam kļuva par psihologu. Un tas ir skaidrs, kāpēc. Vai arī, kā vēl jaunībā man stāstīja ārsts-ftiziatrs Aļoša Kondrašins, ka deviņdesmit procentu pieaugušo iedzīvotāju ir inficēti ar tuberkulozi. Taču cilvēki pārsvarā ar to neslimo. Visbiežāk saslimst tie, kuri dzīvo slikti. Agrāk arī uzskatīja, ka ar diloni slimo mīlestībā nelaimīgi cilvēki. Tie, kuri piedzīvojuši zaudējumus un vilšanos. Tie, kuriem sirds salauzta. Ārstiem ir ļoti daudz tādu piemēru. Tāpēc labāk izvairies no sarūgtinājumiem un necenties pagaidām noskaidrot attiecības. Nestrīdies, nelamājies un noliec malā savas pretenzijas līdz labākiem laikiem. Esi labestīgs pret saviem tuviniekiem. Un pret dzīvniekiem. Higiēna un psihohigiēna iet rokrokā. Šobrīd nav īstais laiks skandāliem un šķiršanām, lūk, arī viss. Nesalauz sirdi sev un citiem. Un tad, cerēsim, viss būs labi. Bet ar krīzi kaut kā tiksim galā. Viss būs labi.
Ir sinhronizācijas, uztveršanas un atspoguļošanas likumi. Mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem. Un kontaktējoties mēs pārņemam viņu stāvokli. Līdz pat muskuļu kustībām.
Kad tu skaties uz cilvēku, kurš aizrautīgi dejo, kājas pašas sāk kustēties ritmā. Mēs paši pat nepamanām, kā sākam nedaudz dejot; mūsu ķermenis dejo. Pavisam nemanāmi, bet dejo vienā ritmā.
Kad mēs skatāmies uz cilvēku, kurš nokritis, mēs paši nedaudz zaudējam līdzsvaru. Pavisam nedaudz krītam.
Kāds ēd citronu – un mūsu mute pildās siekalām. Tā ir pavisam parasta fizioloģiska reakcija. Kaut arī citronu neēdam mēs! Bet skābumu jūtam. Savās smadzenēs.
Parunājamies ar drūmu vaimanātāju – krītam izmisumā. Parunājāmies ar enerģisku un stipru cilvēku – piepildāmies ar spēku.
Un šobrīd tas ir dzīves pamatlikums – ja vēlies sevi saglabāt. Skaties, ar ko tu komunicē un uz ko skaties. Ar ko tu kontaktējies.
Un tas attiecas arī uz veselo saprātu. Turies tuvāk viediem cilvēkiem un komunicē ar patiesi inteliģentiem cilvēkiem. Tas ļaus tev saglabāt savu veselo saprātu un intelektuālās spējas. Un no tām ir atkarīgas mūsu izvēles un mūsu rīcība. Un tas, cik veiksmīgi esam. Bet dažkārt – pat dzīvība.
Attīrīšanās no toksiskiem un bezjēdzīgiem kontaktiem ir mūsu enerģijas saglabāšanas un pavairošanas atslēga.
Var vienkārši novērst skatienu; var aizgriezties un pārslēgties uz citām sarunām. Nav ilgi jāpēta ļaunais un nav jāklausās žēlabainās runās. Un pašiem retāk jāžēlojas un nevajag ēst citronu citu klātbūtnē, lai nepaliktu vientuļš. Tie ir uzvedības noteikumi sarežģītos laikos.
Anna Kirjanova Foto: Sand Atkinson Tulkoja: Ginta Filia Solis
Kāda sieviete vēlējās uzlabot savu dvēseles stāvokli un tāpēc devās parkā vērot putnus. Viņa ilgi pastaigājās un vēroja… Sarkankrūtīši, zīlītes, zvirbuļi un pelēkie baloži; patiešām interesanti. Pat aizraujoši.
Viņa pastaigājās, vēroja un baudīja. Kā putni lido, kā čivina, kā meklē barību, kā plūcas graudu dēļ, kurus tiem pamet kada cita sieviete… Ļoti skaisti: baltajā sniegā daudzkrāsaini putniņi. Kā gleznā.
Un sieviete, kura baroja putnus šai vērotājai teica: “Kāpēc jūs nekad nepabarojat putnus? Es sen jūs vēroju. Putni taču arī grib ēst!”
Jā. Visi grib ēst. Putni, kuri priecē ausis ar savu dziedāšanu. Kaķīši, kuri tik mīlīgi sarāvušies kamoliņā guļ uz aukstā lieveņa pie veikala. Kucēns, kurš smieklīgi mācās riet un piecelties pakaļkājās. Vecs vīrs ar akordeonu tirgus laukumā; skaisti spēlē, dvēseli aizkustina! Spēlē tāpēc, ka jāpabaro sevi.
Un dzejnieks, kura dzeja visiem liek raudāt, – viņš arī grib ēst.
Vērot un baudīt, aizkustinājumā raudāt – tas ir labi. Un paglaudīt kaķēnu – arī ļoti labi. Uzsmaidīt putniņiem un vecajam vīram ar akordeonu…
Bet vēl svarīgāk ir pabarot. Un paraupjā vecā sieva ar graudiem parkā ir labāk, nekā sajūsminātie un aizkustinātie verotāji.
Atvainojiet par skarbo tekstu. Tas ir vienkāršs un patiess. Kā dzīve. Kā graudi…
Lūcijs Annejs Seneka bija vieds filosofs. Bet viņš kļūdījās vienā lietā. Un šī kļūda viņam maksāja dzīvību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki citiem dara ļaunu naudas un mantas dēļ. Lai kaut ko atņemtu. Bet vienkārši tāpat cilvēki reti dara ļaunu. Ja nu vienīgi viņi ir nenormāli… Seneka Neronam atdeva visu savu milzīgo bagātību. Tā viņš cerēja izglābt savu dzīvību. Vecumdienās ņēma un visu atdeva. Bet Nerons tomēr lika viņam padarīt sev galu. Diezgan žēlsirdīgi tiem laikiem. Taču vienalga sodīja. Kaut arī nebija vairs ko paņemt no vecā filosofa… Tad, lūk! Seneka kļūdījās. Cilvēki visbiežāk nedara ļaunu naudas dēļ. Kaut arī nauda viņus vilina. Naids rodas tādēļ, ka ar visu savu būtību, savu dvēseli mēs šķebinām ļaunus un zemiskus cilvēkus. Mēs viņus šķebinām paši ar sevi. Vienkārši ar to, ka esam. Seneka Neronam simbolizēja taisnīgumu un likumu. Personificēja aizliegumu. “Tu nedrīksti” – lūk, kas Seneka bija Neronam. Tāpēc viņš to neieredzēja. Ja kāds tevi ienīst bez jebkāda iemesla – tātad tu šim cilvēkam atgādini par kaut ko, ko viņš sevī sen jau ir nogalinājis. Vai arī piedzimis bez tā. Labestību. Spēku. Drosmi. Mīlestību. Dāsnumu. Skaistumu. Prātu. Talantu. Lūk, ar ko tu asociējies šim nīdējam. Un tas viņam ir nepanesami; tas viņam ir aizliegums. Un viņš atkal un atkal tev uzbrūk un cenšas nomelnot. Bet savu mantību atdot nevajag. Tas ir bezjēdzīgi. Tā tev pašam noderēs cīniņā. Tā ir kā munīcija. Un padoties nevajag.
Anna Kirjanova Foto: Nerons un Seneka, Eduardo Barrons (1904). Prado muzejs Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ir pienācis laiks, kad labestība sēž ieslēgta un baidās iziet pie cilvēkiem. Tāpēc, ka reiz jau izgāja. Ar maigu lilliju pušķi, ar konfektēm un labestīgu smaidu. Un tad viņai sadeva, apspļaudīja, puķes iemina dubļos, bet konfektes aprija kopā ar visiem papīriņiem. Labi vēl, ka pirkstus nenokoda…
Un tā labestība sēž savā mazajā istabiņā. Stāsta brīnumainus stāstus, dziedina sirgstošos, tos, kuri zin slepeno klauvējienu… Bet iziet ārā vairs nevēlas. Tā ir šausmās par to, kas notiek ārpusē.
Lūk, tāpēc labestības ir tik maz. Arvien mazāk… Jo labestība nav abstrakcija, tie ir dzīvi cilvēki, kuriem sāp. Un viņi grib dzīvot.
Kāda meitenīte rakstīja brīnumainus stāstus. Labestīgus, gaišus un iedvesmojošus. Un sāka tos publicēt sociālajos tīklos. Stāsti momentā tika nozagti, piepičkāti ar maksas reklāmu, kā gan savadāk? Tā viņi savāca savām lapām un vietnēm abonētājus.
Es zinu, ko zagļi atbildēs tad, kad palūgsi viņiem atsaukties uz autoru. Un kā gadiem ilgi tie tenkos, aplies ar samazgām un centīsies kaitēt… Un tas ir tik smagi, pat man – jau pieaugušai sievietei ar diezgan spēcīgu raksturu.
Bet šai meitenei tas bija nepanesami smagi. Viņa izdzēsa savus brīnišķīgos stāstus un tagad tos lasa vien daži. Viņa turpina rakstīt, bet tagad dara to tikai priekš sevis. Un spēlē savu kluso, maigo mūziku savā istabā.
Tā notiek bieži. Tik daudz ir labu, talantīgu un apdāvinātu cilvēku. Taču viņi neprot sevi aizstāvēt, neprot pieprasīt, neprot paņemt atpakaļ nozagto. Kā tikko būs iznesuši savus dārgumus gaismā, tūliņ pat saņems. Par labestīgu stāstu – samazgu spaini. Par labestīgu attieksmi pret dzīvniekiem – apvainojumus. Par augstsirdīgu rīcību – atkal to pašu. Bet pēc tam vēl pacentīsies visu to atņemt un aprīt. Pat atkritumu izgāztuvi noorganizēs, kur visu labo, citiem atņemto izgāzt.
Protams, vairums cilvēku ir labi. Taču, lūk, kāds paradokss. Labie cilvēki neprot pretstāvēt sliktajiem un tāpēc ieslēdzas savās istabiņās. Un dziedē brūces. Un cenšas runāt klusiņām, tikai ar tiem, kuri zin slepeno klauvējienu…
Labestībai nav kulaku un kastešu. Labestībai nav ieroču. Un citi labie ļaudis nesadzirdēja un neizlasīja daudz brīnumainu vārdu tieši tāpēc, ka labestība sēž ieslēgta. Un nesaņem neko par savu darbu un talantu.
Ne visiem pietiek spēka paciest netaisnību un netīrību. Bet tas, kurš šo spēku iegūst, ne vienmēr arī paliek tāds labestīgs. Drīzāk stiprāks, cietāks un praktiskāks. Mainās un zaudē savu maigumu.
Bet ir tik svarīgi saglabāt atlikušos labestīgos. Tos, kuri nes tīru un nesavtīgu gaismu. Viņu palicis tik maz. Un, kad viņu vairs nebūs – kā tad mēs dzīvosim?
Šobrīd mūsu mājas ir vieta, kur paglābties. Tās ir MŪSU mājas; mūsu miera un drošības vieta. Vai tev kadreiz ir gribējies nopirkt jaunu pidžamu vai mājas kleitu? Maigu, mīkstu naktskreklu, kas viegli apņem ķermeni? Ja gribējās un gribas, tas ir labi. Tā izpaužas vēlme pēc drošības. Un vajadzība būt harmonijā ar savām mājām.
Atceros, bērnībā nācu no skolas un nevarēju sagaidīt to brīdi, kad beidzot varēšu novilkt skolas formu. Un uzvilkt mājas drēbes. Tas darbojas kā silta vanna; tu uzreiz sajūti, ka esi mājās. Citā realitātē, kurā tevi sargā dzimtās sienas. Kaut gan, protams, arī tur mēdz būt dažādi.
Taču šo momentu, kad pārģērbies mājas apģērbā es vienmēr atceros. Un arī šī sajūta ir saglabājusies. Un vēl aizvien, lai cik skaistas būtu drēbes, ko valkājam, mājās ļoti gribās tās novilkt. Un uzvilkt ērto, mīksto… savējo.
Majas krekls, mājas kleita ir mūsu mājas un dvēseles miera simboli. Šo apģērbu neviens neredz, izņemot pašus tuvākos – savējos. Tas ir mūsu slepenais personīgais apģērbs. Jo tas ērtāks, patīkamāks, skaistāks, jo labāk tas mūs aizsargā.
Senslāviem bija tāda paraža: jaundzimušo pieņēma kreklā, kuru bija darinājusi pati vecākā dzimtas sieviete. Tas tāpēc, lai viņš saņemtu dzimtas aizsardzību un dzīvotu ilgi.
Dažās ģimenēs jaundzimušo pieņēma tēva kreklā. Lai viņš uzreiz sajustu tēva aizsardzību, lai uzreiz iepazītos ar ģimenes smaržu un mikrofloru. Un, lai tēvs viņu stiprāk mīlētu, – tā uzskatīja.
Bet piedzimt laimes krekliņā bija liela svētība. Šo krekliņu pēc tam glabāja visu mūžu; tas glāba un aizsargāja laimīgo, kurš atnāca šai pasaulē Dieva dotā “krekliņā” – no visām nedienām
Paskaties, vai tavs mājas apģērbs ir gana ērts un patīkams. Naktskrekls simbolizē dvēseles mieru, saldus sapņus un eņģeļu aizsardzību. Agrāk tam vajadzēja būt sniegbaltam. Jā, un arī tagad būtu labi gulēt sniegbaltā mīkstā naktskreklā. Simboli ietekmē mūsu zemapziņu, pat tad, ja mēs par to nedomājam…
Bet pidžama vai mājas kostīms ļauj justies kā mājās. Tie pastiprina drošības un relaksētības sajūtu. Un, ja vēl pidžama ir skaista, tas ir cieņas un estētiskās harmonijas simbols pret savām mājām.
Agrāk pidžamas izsniedza sanatorijās un kūrortos. Gan slimnieki, gan atpūtnieki tās nēsāja arī pastaigājoties, – tāpat kā deviņdesmitajos gados treniņtērpus valkāja it visur. Un pidžama ļoti labi ietekmēja atveseļošanos un emocionālo stāvokli.
Pidžama simbolizē ērtumu, relaksāciju, aizsardzību, sajūtu, ka par mums rūpējas un dziedina mūs. Tas ir atpūtas simbols. Brīvības no trauksmes un smaga darba. Pēc kara sanatorijās valkāja pidžamas; cilvēki vēlējās atpūsties, atlabt. Viņi bija pelnījuši mieru un atpūtu.
Lūk, kāpēc šodien tik daudziem gribās nopirkt jaunu mājas kreklu vai skaistu ērtu pidžamu. Tad nopērc! Vai uzšuj, – šūšana nomierina un dod spēku. Un, ja vēl savām rokām vari uzšūt kreklu mīļotajam cilvēkam, šis krekls viņu sargās, tā senatnē uzskatīja. Vai arī uz veikalā pirkta krekla vari uzšūt viņa vārdu. Tas viņu stiprinās.
Agrāk krekls bija cilvēka simbols. Viņa pirmās drēbes.
Un arī tagad tā ir laba dāvana sev un saviem mīļajiem. Mēs esam mājās. Lūk, mūsu mājas apģērbs. Un visas nedienas paliek aiz durvīm. Mēs varam atslābt un atpūsties. Un, lai mūsu sargeņģelis par mums parūpējas. Mājās, savā mājas apģērbā mēs atkal nedaudz esam bērni. Maigāki, labestīgāki un klausīgāki.
Lūk, kāpēc gribas ātrāk pārgērbties, kad pārnāc mājās no trauksmainās un ne parāk veselās pasaules….
Nav jēgas skaidroties. Cilvēks lieliski zin, ko ir izdarījis. Apmelojis, nodevis, apzadzis, uzmetis. Skaidroties vajag tad, ja ir kaut mazākā iespēja attiecības turpināt. Kad cilvēks ir tuvs un dārgs. Bet visos pārējos gadījumos labāk klusējot aiziet. Un tad tev tēlotā izbrīnā jautās: kas noticis? Kas par lietu? Un piedāvās aprunāties. Un raustīs plecus un visiem stastīs, ka tu esi kaut kāds dīvains un nenormāls cilvēks. Kaut kā bez iemesla atteicies no sarunām! Aizgāji un pārstāji atbildēt uz telefona zvaniem, nobloķēji bez iemesla. Un pēc tam stāstīs visādas nepatīkamas lietas. Kad vairs nebūs jēgas taisnoties. Tie nevar izturēt šādu klusējošu aiziešanu. Tāpēc, ka paliek vienatnē ar savu sirdsapziņu; bet to ne piemānīsi, ne apslāpēsi.
Arī Čehova apzagtais Dieva ceļinieks vienkārši aizgāja. Bet zaglis skrēja viņam pakaļ, centās ievilkt sarunās, meloja… Ceļinieks, debesīs veroties, tik vien pateica, kā: ne jau man tu nodarīji pāri. Ne man. Tu Dievu aizvainoji. Un, kad klusējot aiziet – tas ir briesmīgs sods. Tāpēc, ka nelietis paliek vienatnē ar sevi. Un ar Debesīm. Un melot ir bezjēdzīgi; un nav kā priekšā izlikties. Un nav kam lūgt piedošanu – sākumā jau neviens to arī nelūgs. Bet pēc tam jau būs par vēlu.
Apskaidrība ir tad, kad tu pēkšņi skaidri redzi situāciju. Tā, it kā plīvurs no acīm būtu nokritis un viss kļuvis skaidrs un saprotams. Aklums ir pazudis. Tu visu ieraugi un vienlaikus saproti – lūk, kas ir apskaidrība. Skumja apskaidrība, kad mēs pēkšņi skaidri saprotam, ka cilvēks, kuru mēs ne pārāk augstu vērtējām, ne parāk lutinājām ar savu uzmanību – ir vienīgais, kurš mūs patiesi mīlēja. Vai arī, kad pēkšņi redzi to, kurš tev tik ļoti daudz nozīmēja, kuram pār tevi bija milzīga vara – redzi viņu tādu, kāds viņš patiesībā ir. Tā kāda sieviete pēc divdesmit gadu ilgas laulības kārtējo reizi klausījās, kā viņas vīrs virtuvē dzer alu un rupji lamājas. Viņa gludināja veļu un pēkšņi kļuva apskaidrota: kas ir šis nepatīkamais, kašķīgais cilvēks? Kāpēc es ar viņu dzīvoju? Viņš taču man ir pretīgs. Naidīgs. Gluži svešs cilvēks, kā nepatīkams kaimiņš kopmītnē. Un viņa aizgāja, kādu laiku dzīvoja pie mammas, pec tam īrēja dzīvokli, pēc tam paņēma kredītu. Viņai atvērās acis un viņa ieraudzīja, ka var vienkārši aiziet. Bet tālāk, būs kā būs, viņa taču beidzot bija sākusi redzēt. Vai arī cilvēks pēkšni sev jautā: ko es šeit daru? Ko es daru starp man svešiem cilvēkiem nožēlojamā kantorī, bez jebkādām tālākām nākotnes perspektīvām? Kāpēc es tik smagi pūlos, lai iepatiktos šiem cilvēkiem, paciešot šo bezgaisu un garlaicību par trim kapeikām? Kā es šeit iestrēgu? Tā apskaidrots kļuva kāds vīrietis, pēkšņi, viņš gaidīja, kad priekšnieks viņam pie algas pieliks divus tūkstošus…. Un pēkšņi kļuva apskaidrots. Uzrakstīja atlūgumu un atrada citu darbu, to, pēc kā dvēsele jau sen alka. Viņš ieraudzīja iespējas, kad kļuva apskaidrots. Apskaidrība – tas ir tad, kad pāriet ikdienības hipnoze. Un tu skaidri sāc redzēt, to, kas patiesībā ir. Dažkārt tas ir nepatīkami– pēkšņi ieraudzīt to, kas ir. Tādu, kāds tas patiesībā ir. Taču apskaidrībā ir labais. Tu sāc redzēt iespējas. Migla izklīst, plīvurs no acīm nokrīt un tu ieraugi ceļus, iespējas, ceļazīmes. Un tagad nav grūti tiem sekot, – ja vēl nav par vēlu. Tāpēc, ka visrūgtākā ir novēlota apskaidrība. Anna Kirjanova Tulkoja: Ginta Filia Solis
Kāpēc nevajag atgriezties pie tiem, kuri mūs necienīja
Šos cilvēkus var viegli atpazīt: viņi vienmēr ar tevi runā nedaudz nievājošā tonī. Un vienmēr atceras tavas neveiksmes, neizdošanās, kļūdas. Un pastāvīgi vēršas pie tavas pagātnes, jo paši tajā palikuši uz mūžiem. Un arī tevi tur grib atstāt uz visiem laikiem…
Viņi dzīvo pagātnē, vārās savās baumās, ķīviņos un tenkās…. Tavus panākumus viņi neievēro.
Šie ļaudis var būt gan radinieki, bijušie klases biedri, dažkārt pat bērnības draugi un paziņas. Patiesībā nekādu silto jūtu pret tevi viņiem nav. Bet viņu telefonā tu esi ierakstīts kā “Hasans bez biksēm”. Vai vēl kaut kā briesmīgāk. Un arī savā starpā viņi tevi tā dēvē. Nevajag pie viņiem atgriezties. Un nevajag dalīties savā veiksmē.
Kāds veiksmīgs biznesmenis atbrauca ciemos pie savas tantes, kura bērnība par viņu ņirgājās. Viņš gribēja apbērt tanti ar dāvanām un izpelnīties viņas labvēlību: ar radiniekiem vajag saglabāt labas attiecības! Tā taču ir dzimta. Ģimene. Tā ir vērtība!
Bet tante jau uz sliekšņa viņu sagaidīja ar vārdiem: mūsu muļķītis atbraucis. Atceries, kā tu bērnībā smieklīgi stostījies? Un reiz visu priekšā apčurājies?
Vai arī klases salidojumā, kurp devās kāda slavena aktrise, viņai atgādināja par to, kāda briesmonīte viņa bija bērnībā. Kā visi par viņu smējās. Un klasesbiedri ar baudu ieslīga atmiņās par to, cik smieklīga viņa izskatījās. Un kā viņu atstūma klases skaistākais puisis.
Kāpēc viņai bija jānāk uz šo salidojumu? Pierādīt cilvēkiem no pagātnes to, ka viņa ir daudz ko sasniegusi, spējusi, varējusi, kļuvusi skaista, kaut kādā veidā uzlabot attiecības? Tas nav iespējams. Tie, kuri smējās par tevi un necienīja tad, neatzīs savu kļūdu. Bet visiem spēkiem mēģinās atgriezt tevi iepriekšējā stāvoklī.
Iet var tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka attieksme pret tevi nav mainījusies. Viens.
Un šie cilvēki tā arī dzīvo nožēlojamās pagātnes atmiņās. Dzīvo slikti. Un izskatās slikti. Divi.
Ja tev vajag uz visiem laikiem šķirties no ilūzijām vai mokošām atmiņām, – tad ej. Droši un lepni. Bet nedomā tur palikt! Atnāci, ieraudzīji, uzvarēji! – tā teica romieši. Un es piebildīšu. Un nekavējoties pagriez atpakaļ savu karavānu.
***
Ir sena pasaka par puiku Hasanu, par kuru visi radinieki un kaimiņi smējās. Viņš dzīvoja mazā ciematā. Un reiz viņam atsējās bikšu šņore. Tajos laikos nebija ne pogu, ne gumiju.
Hasans piecēlas un bikses nokrita. Ļoti smieklīgi! Visi smējas līdz asarām. Un sāka puiku dēvēt par “Hasanu bez biksēm”, pastāvīgi atgādinot šo “uzjautrinošo” notikumu.
Puika izauga un devās plašajā pasaulē. Viņš kļuva par slavenu karavadoni un spēcīgu līderi, iekaroja daudzas zemes un kļuva ļoti bagāts. Un pēc tam kļuva par valdnieku.
Un šis drosmīgais, bagātais, slavenais halifs Hasans nolēma apciemot savu dzimto ciemu. Viņš piekrāva karavānu ar dāvanām un devās ceļā. Tērpies krāšņā apģērbā, viņš nokāpa no sava lieliskā rumaka, aiz muguras viņam stāvēja kareivji un kamieļi apkrauti ar dārgumiem.
Hasans pastiepa rokas pret saviem radiem un kaimiņiem. Atvēra muti, lai sasveicinātos. Un izdzirdēja: “Skat, Hasans bez biksēm pie mums atgriezies! Atcerieties, kā viņam bikses nokrita?” Visi sāka smieties un atcerējās šo gadījumu. Un viņiem pilnīgi vienaldzīgi bija Hasana panākumi un viņa labie nodomi. Viņi atcerējās tikai to, kā viņš pazaudēja bikses. Un viss. Pārējais viņus neinteresēja.
Hasans klusējot uzlēca zirgā, deva zīmi karavānai un viņi devas atpakaļceļā uz bagāto un plaukstošo pilsētu, kuru viņš pārvaldīja ļoti prasmīgi. Un vairs nekad viņš necentās atgreizties pie cilvēkiem, kuriem viņš tā arī bija palicis “Hasans bez biksēm”.
Tā viņi turpināja dzīvot savā nabadzīgajā ciemā, savos aizspriedumos, baumās un ķildās. Un atmiņās par citu neveiksmēm, vājībām, kas bija tik sen, tik sen.
Ginta Filia Solis 