Kāpēc nevajag kļūt par māti barotāju pieaugušam cilvēkam

Ja tu palīdzi, baro un emocionāli atbalsti kādu cilvēku, viņš var tevi sajaukt ar savu Ideālo māti. Pat tad, ja tu esi vīrietis. Stāsts nav par dzimuma piederību, bet gan pozīciju, kādu esi ieņēmis attiecībā pret otru cilvēku. Un kādu pozīciju ieņēmis tas cilvēks, kuru tu baro.

Tā ir krūts barošanas pozīcija. Protams, metaforiski. Otrs cilvēks sēž tev uz rokām, bet tu viņu šūpo, mierini un baro. Žēlo un glaudi viņam galvu.

Pat tad, ja pēc skata jūs esat divi pieauguši cilvēki. Vienalga – tu esi Ideālā māte, bet viņš – tavs bērns.

Tu dod enerģiju, pienu. Bet otrs to lieto. Un mīl tevi par to, un slavē un samīļo. Tu esi tik labs. Vai tu esi tik laba! Kā mamma! Kā Ideālā māte, pēc kuras dvēselē skumst ikviens cilvēks.

Nu, lūk, bet tagad pamēģini nepabarot vai nenomierināt bērnu. Viņš sadusmosies. Jā, un vispār, agri vai vēlu sadusmosies, kad tu nevarēsi apmierināt visas viņa kaprīzes un vēlmes.

Vai arī viņa dzīvē notiks nepatīkami notikumi: celi sasitīs, austiņa iesāpēsies vai kredītu paņems un nevarēs samaksāt. Vai arī vīrs nodarīs pāri, vai sieva piekrāps… Kas visā tajā būs vainīgs?

Protams, māte. Jo Ideālai mātei ir jarūpējas, lai mazulim būtu labi, pareizi? Ja mazulim ir slikti, tātad māte par viņu slikti rūpējas.

Un “Mazulis” sāk izgāzt uz “Māti” savu neapmierinātību un naidu. Viņš kļūst kaprīzs un naidīgs. Mātei taču tas ir jāpacieš, vai ne?

Pat tad, ja īstā māte būtu sadevusi pa dibenu par vismazāko agresijas izpausmi, tu taču neesi īstā māte, bet gan Ideālā māte. Pacietīga, uzmanīga, visu piedodoša, savu mazuli bez nosacījumiem mīloša.

Mazuli, kurš tagad tevi vaino visās savās vilšanās un pieprasa zvaigznes no debesīm un pupu. Kuru tu nespēj viņam iedot. Nu tad, saņem!

Tipisks “mātes un bērna” piemērs ir alkoholiķis un viņa sieva. Viņa viņu dakterē, strostē un tur uz rokām. No sākuma viņš ir bezgala pateicīgs, bet pēc tam sāk vainot viņu – savu ideālo māti it visā.

Lūk, kas būs, ja tevi sajauks ar Ideālo māti. Ar savu personīgo Ideālo māti.

Pretenzijas būs tādas, ka maz neliksies. Un pār tevi gazīsies viss negatīvais. Prasības, histērijas, aizvainojums un garastāvokļa maiņas…

Bet, kad tev apniks to ciest, un tu šo pieaugušo onkuli vai tanti mēģināsi vest pie prāta un atgadināsi to, ka viņam ir pietiekoši daudz gadu, un tu neesi ne viņa mamma ne tētis, viņš teiks, ka tu esi viņu nodevis.

Pametis. Rīkojies nežēlīgi, slikti, zemiski, varētu pat teikt – aizvedi mežā un atstāji tur vienu! Pameti svešiem ļaudīm! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka šis cilvēks pats tam tic.

Tāpēc labāk nevajag kļūt par māti pieaugušiem cilvēkiem. Tiem, kuri sākumā tik ļoti slavē tavu labestību, mīļi skatās acīs un svepst, ka tu esi kā mamma. Tu mamma esi tikai saviem bērniem. Vai tētis. Vai vecmāmiņa un vectētiņš.

Vai arī pavisam atsevišķs cilvēks, kurš nevar otru nest uz rokām un mūžam barot ar krūti. Barot un auklēt. Un nevajag tev uzkabināt savus kompleksus un vēlmes, parvēršot tevi par Barojošo Māti. Tas vienmēr ļoti slikti beidzas…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lietus vienalga būs, tikai jāsagaida

Ir tādas zivtiņas –
kad ūdenstilpne izžūst, tās ierokas dūņās. Un pacietīgi gaida – kad nolīs svētīts lietus.
Neviens jau nesola, ka lietus būs. Bet viņas gaida – sastingušas, lai lieki netērētu savus resursus. Lai neiztērētu pārak daudz vērtīgās enerģijas. Lai izdzīvotu un sagaidītu.

Tāpat arī cilvēki, kuri pazaudējuši mīlestību, – viņi tumsā sastinguši kaut kā dzīvo. Cenšas mazāk elpot, mazāk kustēties, mazāk runāt – tikai par darbu. Tikai nepieciešamo. Arī viņi gaida, kaut gan neviens viņiem nav apsolījis, ka mīlestība atnāks. Un viņi jau arī necer – lai cerētu, arī ir vajadzīgs resurss un spēka patēriņš. Vienkarši, šādi izdzīvo. Pretējā gadījumā nosmaks un aizies bojā starp svešiem vienaldzīgiem cilvēkiem…

Un paiet gads pēc gada. Un spēka paliek arvien mazāk, bet dūņas kļūst arvien sausākas. Un vecums, šis nolādētais vecums, kurš vienalga paliek lielāks un lielāks… Bet pēc tam nāk dāsns tropiskais lietus.
Lietus gāzes, svētītais ūdens līst nepārtrauktā straumē. Un piepilda ūdenstilpni; un atkal var peldēt, izplešot spuras. Atkal var dzīvot. Un atnāk mīlestība – tik pēkšņi, varenā straumē.

Un cilvēks izrāpjas no savas bedres, no savas paslēptuves; atlicis pavisam nedaudz spēka, pavisam nedaudz elpas. Taču ūdenstilpni piepilda ūdens. Un cilvēks atdzīvojas – cik reižu šo esmu redzējusi. Un atkal dzīvo, elpo pilnu krūti, un atkal ir spēka pilns un idejām piepildīts. Bet viņam blakus – otrs cilvēks.

Lūk, arī viss, kas dzīvei vajadzīgs – mīlestība un otrs cilvēks. Lietus vienalga atnāks, vienkārši jāsagaida. Un ticēt – ticēt vajag, mēs taču neesam zivis. Taču arī viņas, iespējams, tic – un pēc tam izdzīvo…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Lisa Aisato
​​​​​​​Avots: sobiratelzvezd.ru

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta

Agata Kristi bija nosvinējusi savu četrdesmito dzimšanas dienu, kad viņu bildināja 24 gadīgais Makss Melovans. Viņš bija nepratīgi iemīlējies rakstniecē. Kaut gan tajos laikos 40 gadi sievietei skaitījās diezgan pieklājīgs vecums un vecumu starpība – milzīga.

Agata gribēja būt saprātīga un pakonsultējās ar māsu. Un māsa vēl saprātīgāk atbildēja, ka vajag pagaidīt. Jo Agata ir vecāka, pat ļoti vecāka. Dāma krietnos gados. Tāpēc steigties nevajag, drīzāk vajag pārbaudīt savas un jaunā cilvēka jūtas. Kādus trīs gadiņus pagaidīt – šķirti vienam no otra. Un tad jau viss būs skaidrs: vai tā ir mīlestība vai vienkārši aizraušanās.
Lūk, tad arī Agata pieņēma lēmumu. Viņa māsai asi un vienkārši atbildēja: “Redzi, trīs gadu laikā es vēl vairāk novecošu. Dzīve paiet, laiks tik ātri skrien. Es tomēr precēšos ar Maksi, kamēr viņš to piedāvā. Un kas gan var zināt, ko mums sola nākotne”…
Lūk, tas arī bija saprātīgākais lēmums. Dažkārt, protams, vajag pagaidīt, visu apsvērt. Taču dzīve paiet. Un iespējas paslīd garām. Un vilciens atiet no perona, un tu vari nokavēt, kamēr apdomā, nogaidi un septiņas reizes nomēri…
Bet Agata apprecējās un laimīgi nodzīvoja laulībā ar šo vīru līdz pat sirmam vecumam. Bet, ja būtu gaidījusi, neglābjami novecotu. Un arī jaunais cilvēks varēja piekust gaidīdams – arī tā notiek. Un vispār, pēc tam sākās karš, kuru Agata un Makss brīnumainā kārtā pārcieta un palika dzīvi. Tā kā  bieži vien lēmums negaida. Un dzelzs jākaļ, kamēr karsta, ja tas skar mūsu dzīvi, jūtas un jaunas iespējas. Jo otras iespējas var arī nebūt. Un trīs gadi ir ļoti ilgs laiks cilvēka dzīvē…
Makss un Agata kopā nodzīvoja 45 gadus, kaut arī visi šaubījās par šo laulību veiksmīgu iznākumu. Rakstniecei vīrs vienmēr bija galvenais viņas dzīvē. Pat savu mazdēlu viņa sauca “otrs mīļākais vīrietis manā dzīve”. Taču neskatāmās intervijās par savu laulību, Makss un Agata izvairījās lietot vārdu “mīlestība”, viņi priekšroku deva vārdam “veiksme”, “laimīgs gadījums”. Savā autobiografijā Kristi, rezumējot savu dzīvi, nosauca savu tikšanos ar Maksu Melovanu par galveno savas dzīves notikumu: “Paldies Tev, Dievs, par visu to mīlestību, kas man tika dāvāta”…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par labo dakteri

Agrāk dakterim nebija stetoskopa.
Ārsts apskāva pacientu un ar ausi klausījās viņa sirdi. Un maigi uzrunāja pacientu – “dūjiņa” – kā gan savādāk saukt, ja esi kādu apskāvis?
Ārstiem, tiesa, gandrīz nemaz nebija zāļu. Ne antibiotiku, ne sarežģītu ķirurģisko instrumentu.
Bet pacienti vienalga izveseļojās. Un gāja pie ārsta uz pieņemšanu, lai tas paklausītos sirdstoņus un plaušas. Un ārsts pie kamīna sildīja rokas, lai tās nebūtu aukstas, kad pieskaras pacientam.
Varbūt tāpēc pacienti arī izveseļojās pat no briesmīgām kaitēm?
Un dzīvoja, neskatoties uz visiem apkārt esošiem mikrobiem un antisanitārajiem apstākļiem?

Šodien kāda mana paziņa bija vizītē pie ārsta un pārnāca mājās laimīga.
Dakters teica, ka nekā briesmīga nav. “Viss nav nemaz tik slikti, nav tik slikti! Organisms ir spēcīgs un stiprs. Bet tas akmentiņš – nu, ko, pavērosim, pavērosim. Drīz mums atvedīs tādu aparātiņu, kas caur ādu smalcina akmentiņus. Medicīna šobrīd strauji attīstās. Un neārstējamu slimību gandrīz vairs nav palicis. Jāēd pareizi, dūjiņ; es uzrakstīšu jums diētu. Un noteikti vajag daudz staigāt. Zālītes jūs nopirksiet un tās jums noteikti palīdzēs. Brīnišķīgas zāles, maksā kapeikas. Un nevajag pārdzīvot, jūs esat ļoti stipra un vesela sieviete. Ziedoša savos sešdesmit gados. Viss būs labi. Velti viņi mūs biedē, Atnāciet pēc divām nedēļām; domāju, ka uz to laiku būsiet jau vesela!”

Un paziņa no ārsta kabineta aizgāja laimīga.
Un sajutās brīnišķīgi.
Un ar pateicību paskatījās spogulī uz savu skaisto ķermeni.
Un sagribējās dzīvot! Dzīvot ilgi un laimīgi.
Lūk, Behterevs arī teica: pēc tikšanās ar ārstu ir jābūt spēku pieplūdumam un jāuzlabojas garastāvoklim.
Tā ir galvenā laba ārsta pazīme.
Pat tad, ja viņš sirdi klausās ar aparātu. Bet labsirdīgi, kā apskaujot.
Un nosauc par “dūjiņu” – tas taču nav grūti!
Un šis ir mierinošs vakara stāsts par labu ārstu. Kuram ir aparāti, stetoskopi, zāles – bet tie ir visiem.
Bet šim vēl piedevām ir sirds.
Un tas ārstam ir galvenais.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kopā

Cilvēki veido pārus.
Pievelkas viens otram. Īpaši labi to var redzēt atpūtā.

Pa jūras krastu skrēja muskuļots vīrs gados. Enerģiski skrēja, sirms, mundrs, augstu ceļot ceļgalus.
Apstājas, pavingro un atkal skrien.
Tagad ar viņu kopā skrien tāda pat sieviete gados, arī muskuļota un mundra. Pat ceļgalus tāpat paceļ.
Viņi kopā apstajas un vīrs māca viņai vingrojumus. Kaut arī viņi runā dažādās valodās; kas par to? Viņiem kopā patīk skriet!
Vai arī ūdens malā sēdēja kāds vecs vietējais iedzīvotājs. Ar makšķeri. Spainītī divas mazas zivteles, toties cik daudz darāmā! Uzkabināt ēsmu, iemest makšķeri, pēc tam vēlreiz iemest, tad rūpīgi pārbaudīt pludiņu… Un acis mirdz; gaida lomu!
Bet tagad kopā ar viņu sieviete makšķerē. Gara, slaida dāma ar lieliem baltiem zobiem. Viņa tik ļoti ir aizrāvusies ar makšķerēšanu un acis mirdz! Un zobi spīd! Un ezītī nogrieztie mati burtiski sastinguši gaidās. Viņa komandē makšķernieku vācu valodā. Halt! Ahtung! Eins, zwei, drei! Velc ātrāk, nenoguli! Jau no agra rīta viņi kopā ķer zivis.
Un arī dūšīgais vīrietis, kurš vienkārši gulēja atpūtas krēslā pie baseina ar saldu kokteili rokā; vienkārši gulēja un neko nedarīja! – tagad guļ kopā ar tādu pašu dūšīgu dāmu.
Viņi smaida, kaut ko iedzer un uzkož baklavu. Un klusē. Ko tur daudz runāt, ja viss tāpat ir skaidrs? Spēks jāpietaupa. Jāieēd baklava…
Pat mazītiņā kundzīte, līka kā rūķītis, tā, kura staigāja ar nūjām, iet blakus ar tādu pašu senu večuku. Bija divas nūjas, tagad četras. Divi rūķīši staigā pa jūras malu…
Katram atradīsies pāris.
Katram…
Nevajag neko īpašu darīt. Vienkārši būt sev pašam un darīt savas lietas. Pat, ja tu vienkārši ēdīsi baklavu – kāds noteikti pievienosies.
Galvenais, ar prieku darboties. No sirds. Aizrautīgi, ne īpaši citiem uzbāžoties. Un savējais atnāks. Makšķernieks makšķernieku atpazīst pa gabalu…
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tagad būs bagātība

Vai jūti kā šobrīd mainās enerģija? Jūtīgi cilvēki sajūt to kā asas atmosfēras spiediena maiņas. Jā, mēs visi izjūtam trauksmi dēļ tā, ka apdraudēta ir mūsu veselība. Dēļ bīstamā vīrusa. Taču caur šo trauksmi ir jūtams, kā mainās naudas enerģija, vērtību un bagātības enerģija.

Tu sapņoji par bagātību. Un iedomājies to kā čemodānu pilnu ar banknotēm, zelta stieņiem, cipariem bankas kontā… Bet pašu bagātību ir grūti iedomāties. Tas ir kas abstrakts. Naudas enerģija ir mainīga un nepastāvīga. Dažkārt tā mainās.

Vērtību maiņa… Lūk, kas šobrīd notiek!

Čemodāns ar banknotēm izraisīs sajūsmu. Tā ir bagātība! Taču, ja šīs naudas zīmes jau sen ir pazudušas no apgrozības, sajūsma pazudīs. Vai arī, ja tā ir viltota nauda. Vai arī, ja šis čemodāns izrādīsies kopā ar tevi uz neapdzīvotas salas vai citas planētas, kur tev nāksies palikt uz mūžu.

Zelts, briljanti, pērles pārstās būt bagātība, nerunājot par cipariem bankas kontā. Tie pārvertīsies par neko. Pārstās būt kaut kas vērtīgs, kā koka nauda, kas bija senatnē. Vai gliemežvāki.

Skaista, dārga mašīna kļūs par neko, ja nebūs degvielas un ceļu, pa kuriem braukt. Smalks dators nebūs nekas bez elektrības. Tas momentā zaudēs savu vērtību, ja elektrība pazudīs uz visiem laikiem.

Un par bagātību kļūs pavisam citas lietas:

Ēdiens. Labi produkti. Dabīgi. Tas, ko dod zeme. Tas, ko var izaudzēt. Bet vissvarīgākā – veselība – lūk, vērtība.

Par bagātību kļūs grupa, kurā ir savstarpējs atbalsts. Grupa, kurā ir savstarpēja palīdzība.

Un praktiskās prasmes būs bagātība, vai ne? Prasme kaut ko darīt, radīt.

Un prāts. Nevis gudru vārdu zināšana un spēja apspriest visdažādākas tēmas, bet praktiskais prāts. Veselais saprāts, apķērība, prāta asums.

Un pieredze kļūs par bagātību. Spēja saprast cilvēkus un viņu uzvedību.

Prasme veidot attiecības un izturība – arī kļūs par vērtību un bagātību.

Lūk, kas šobrīd notiek. Vērtību maiņa. Mūsu acu priekšā. Protams, nauda paliks, kā maksāšanas līdzeklis. Taču nauda ir mainīga bagātība.

Ir jākrāj un jāsaudzē tas, kas tiks uzskatīts par bagātību un resursu. Arī resursi mainās, kā redzams. Visiem tik ļoti bija vajadzīga nafta, tā ir bagātība! Bet pēc tam kļuva ne tik ļoti vajadzīga. Uz kādu laiku.

Tāpēc krāj un audzē tos resursus, kuriem ir un būs vērtība. Viss pārējais ir mainīgs. Un šis pārējais būs tiem, kuriem būs resurss.

Lūk, kādas pārmaiņas. Iespējams, tās būs lēnas, taču tās notiek. Kļūstiet bagāti, tas ir iespējams un visiem pieejams. Tie arī ir mūsu līdzekļi, jo viss parējais acīmredzami zaudē savu vērtību.

Anna Kirjanova
Avots:econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labā enerģija

Cilvēku ar pozitīvu enerģiju ir viegli atpazīt: viņa klātbūtnē kļūst labāk. Gan morāli labāk, gan fiziski. Piedevām, šis cilvēks var klusiņām sēdēt maliņā un lasīt žurnālu. Vai runāt par ikdienišķām tēmām. Vai anekdotes stastīt. Vai spēlēt klavieres. Vai neveikli dejot… Nav svarīgi, ko viņš dara. Vienkārši visiem kļūst labāk, un viss. Uzlabojas noskaņojums un gribas dzīvot.
Cilvēki ar pozitīvu enerģiju paši var pat nezināt par tādu savu spēju.

Kā aktieris Ļeonovs, kurš atnāca slimnīcā pārbaudīt savu sirdi – dažkārt tā sāpēja. Draugs-ārsts viņu uzaicināja uz savu klīniku.
Citi pacienti aktieri atpazina, sāka sveicināties un lūgt autogrāfus; Ļeonovs bija ļoti labsirdīgs cilvēks, gan autogrāfus deva, gan sarunājās. Jokus plēsa, anekdotes stāstīja, stāstīja par dzīvi, dažādus notikumus… Un ārstiem par brīnumu citi pacienti sajutās daudz labāk!
Un kāds no ārstiem pasmējās; būtu labi jūs aizsūtīt uz reanimācijas nodaļu! Aktieris nopietni uztvēra šo joku un piedāvājās aiziet uz intensīvas terapijas nodaļu. Tur arī nedaudz parunājās, bet galvenais – vienkārši tur pabija kopā ar smagi slimajiem pacientiem. Un ārsti atkal bija izbrīnīti, ka mērierīces, kas bija piestiprinātas slimajiem, vienozīmīgi uzrādīja labu dinamiku. Pacientu veselības stāvoklis manāmi bija uzlabojies. Kaut gan apaļais ar kartupelim līdzīgo degunu aktieris neko tādu nedarīja – zāles nedāļāja, receptes neizrakstīja un lozungus neizkliedza – viņš vienkārši pabija, pastāvēja, pastaigāja palātā, kur gulēja ļoti smagi slimi cilvēki. Un viņiem palika labāk.
Ārsti šo notikumu nosauca par “Ļeonova efektu”. Tā izpaužas cilvēki ar pozitīvu enerģiju. Tā ir viņu galvenā poazīme – kad viņi ir blakus, citiem rodas vēlme dzīvot.

Runā, ka enerģijai nav ne “plus” ne “mīnus” zīmes; var jau būt, ka tā arī ir. Taču vienā cilvēkā šī enerģija parvēršas toiksiskā radiācijā, indīgā gāzē. Bet otrā – nektārā un dzīvības eliksīrā. Viss atkarīgs no cilvēka. No viņa Dvēseles un attieksmes pret citiem cilvēkiem. Nav obligāti viņam jābūt svētajam vai labdarības paraugam. Vienkārši viņš ir labestīgs: viņš mīl cilvēkus un ir līdzjūtīgs. Dažkārt viņš pats nemaz nav nekāds veselais, stiprais un jaunais. Bet dzīvības enerģija viņā parvēršas dziedinošā eliksīrā, kas atveseļo citus. Viņš pats kļūst par zālēm un glābiņu.
Tādu cilvēku klātbūtnē atdzīvojas augi, atveseļojas dzīvnieki, bet cilvēki dziedinās. Pamazām atjaunojas spēki, parādās smaids un tas ir dziedināšanās sākums.
Tāda cilvēka klātbūtnē citi aizmirst savas problēmas un pēc tam parādās labas domas kas izspiež sliktās.
Tā cilvēki ar pozitīvu enerģiju ietekmē apkārtējos.

Būtu jau labi, ja mēs prastu būt viņiem pateicīgi par saņemto enerģiju. Viņi taču arī ir dzīvi un arī viņiem ir vajadzīgs atbalsts un simpātijas un laba attieksme. Tad līdzsvars tiks atjaunots un tā būs līdzvērtīga enerģijas apmaiņa.
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Māksliniece: Lisa Aisato

Dažkārt cilvēks iekrīt bedrē

Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.

Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.

Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.

Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?

Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.

Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.

Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.

Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.

Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.

Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.

©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mums nav

Man, lūk, iepatikās viens psihologs. Viņš kādai kundzei, kura sūdzējās un uzskaitīja to, kā viņai nav, pateica kādu ļoti pozitīvu lietu.

Īstu draugu nav. Labas algas nav. Nav pieklājīgas mašīnas. Nav cienīga dzīvokļa. Vairs arī jaunības nav. Un nav arī cerību kādreiz dzīvē visu to iegūt.

Un tads apaļīgs, patīkams psihologs ar bārdiņu sakārtoja brilles un labvēlīgi teica: protams, jums daudz kā nav. Un šo sarakstu var turpināt. Nav arī smagas un neārstējamas slimības. Nav miljoniem lielu parādu. Nav atbildības par kādu slimu radinieku vai vājprātīgu vectētiņu. Nav kupra. Un nav invaliditātes.

Ļoti daudz kā jums nav. Un, ja mēs pierakstītu visu, kā jums nav, tad garastāvoklis momentā uzlabotos.

Un radīsies arī cerība, ka šo lietu ne tikai nav, bet nekad arī nebūs. Un kundze padomāja un prātā pārskaitīja to visu un pasmaidīja.
Tā kā mums ļoti daudz kā nav. Un arī nevajag. Bet visu parējo var nopelnīt, uzlabot, saņemt dāvanā vai arī kadu laiciņu mierīgi bez tā iztikt. Nekā briesmīga. Galvenais, ka dzīvs un vesels. Un lai mīļie un tuvie būtu dzīvi un veseli. Un tas jau ir labi. Ar to arī sāksim, kā sacīt, uzskaitīt to, kā mums nav…

Novērtējiet to, kas jums ir un esiet pateicīgi!

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc aizskar mūsu vājās vietas un atgādina par slikto

Daudziem cilvēkiem ir sava vājā vieta. Kaut kad viņi ir sasitušies vai viņiem kāds ir stipri iesitis. Ievainojis gandrīz nāvējoši. Un ir palikusi brūce, kura nedzīst, tā sāp un sāp. Taču paiet kāds laiks un pakāpeniski sāpīgā vieta sāk aizdzīt. Tā pārvelkas ar plānu, plānu ādiņu, ļoti ļoti jūtīgu.

Lūk, rakstniekam Turgeņevam bija “vājā vieta”, – viņa galvaskausa kauli jau no agras bērnības bija palikuši ļoti trausli un mīksti. Kā zīdainim avotiņš. Un daži rakstnieka draugi mīlēja par to pajokot – iebakstīt ar pirkstu viņa jūtīgajā vietā. Tādos brīžos augumā varenais Turgeņevs, kuru mamma dēvēja par “Александрийский столп”, varēja noģībt. Komiski, vai ne? Draugi droši vien smējās. Trāpīja tieši vājajā vietā! Turgeņevs arī pats smējās – kas gan cits viņam atlika? Tie taču draugi, kas jokoja, tuvi cilvēki.

Katram ir sava vājā vieta

Tā bieži vien dzīvē notiek – tik daudz pūļu pielikts, lai aizmirstu slikto. Neatcerētos to, kas noticis. Kaut kā aizdziedētu brūci. Un jau pamazītiņām ievainotais sāk dzīvot, jau elpot un smaidīt. Un iziet cilvēks paskatīties uz saulīti, saņemās…. Un atkal grib dzīvot, no jauna mācās dzīvot, un tas pēc kritieniem nav viegli.

Un tad kāds cilvēks atgādina par slikto. Iebaksta ar pirkstu knapi dzīt sākušā brūcē. Kāds savas muļķības pēc. Kāds – ziņkārības. Tādas pat ziņkārības, dēļ kuras agrāk gāja skatīties publisko nāvessodu – interesanti taču. Šī sadistiskā ziņkārība ir kaut kas līdzīgs vampīrismam. Gluži nekaitīga pašam sadistam: jo vienmēr taču var, acīm plikšķinot teikt: “Es taču negribēju tevi aizskart! Ko tu tik asi reaģē? Es taču nezināju, ka tev sāpīgi par to runāt!” – šie vārdi viņiem vienmēr ir sagatavoti. Tāpat kā aizvainojums uz tevi. Ko tu uzbrūc cilvēkiem vai nervozi sāc raudāt? Kāds gan tu nelīdzsvarots “maigumiņš”!

Šie cilvēki tev pajautās tieši to, kas vēl joprojām tev sāp. Viņi zin, ko pajautāt un atgādināt. Pajautās, kā tu pārcieti šķiršanos. Un kā tu jūties, kad zini, ka tavam vīram ir jauna ģimene. Kā viņam tur dzīvojas? Nezini? Tad viņš tev visu izstāstīs vissīkākajās detaļās, lai būtu vēl sāpīgāk. Cik laimīgs bijušais tagad izskatās, kurp aizbrauca atpūsties ar savu jauno sievu, kā iepirkās.

Pajautās, cik tev grūti bez mammas dzīvot. Un, vai pirms nāves viņa ļoti mocījās. Un no kā tieši viņa nomira? Un pēc tam izstāstīs dvēseli plosošus stāstus un piemērus par citu cilvēku traģēdijām, ko rādīja TV. Painteresēsies, vai tu zini, ko par tevi stāsta bijušie kolēģi. Nezini? Tad tūliņ visu izstāstīs sīkumos. Un, ko par tevi raksta, – arī citēs.

Vai atceries to briesmīgo avariju, kurā sasiti mašīnu? Vai atceries, kā pirms 20 gadiem tu strādāji par sētnieci? Vai atceries, kā tevi nodeva, pazemoja, apzaga? Atcerēsimies kopā! Apspriedīsim, tāpēc, ka tas ir ļoti interesanti. Interesanti skatīties, kā tu morāli vaiksties. Tā ieinteresēti bērni norāva kājas zirneklim un skatījās, kā tās kustas atsevišķi no ķermeņa. Ļoti interesanti vērot. Tad tu atceries visu to, ko tik ļoti centies aizmirst?

Jā, protams, atceros. Brūce atkal ir atvērusies, sāp un asiņo… Un ir mierīgi jāatbild; un nevajag raudāt. Pēc tam paraudāšu, kad atgādinātājs būs aizgājis, pilnībā izbaudījis savu triumfu.

Tā domā daudzi stipri cilvēki un ļoti piepūlas, lai pieklājīgi atbildētu uz sadistiskajiem jautājumiem un uzturētu šo “smalko” sarunu. Jābūt pieklājīgam, protams. Un stingri jāpasaka: neatceros. Nevēlos atcerēties. Man nepatīk šī saruna. Labāk parunāsim par tevi. Ko tu personīgi esi pārcietis un centies aizmirst? Kādi ir tavi panākumi šajā jomā?

Padalies savā pieredzē! Bet es paklausīšos… Tas taču ir tik pieklājīgi? Neaizvainojoši? Ko viņš tā dusmojas un apvainojas, it kā kāds būtu trāpījis pa viņa vājo vietu? Vājā vieta ir visiem un nevajag to aizskart…

Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis