… katrs no viņiem – svētais

sutiba9

Kad manā dzīvē dažādos veidolos atnāk ciešanu dēmoni, tie provocē manas dabas tumšās puses, mudina nīst, atstumt un kļūt nejūtīgai… Vēloties sagraut manu dzīvi, dēmoni sagrauj vien nevajadzīgo tās daļu.

Atbrīvojot neapturamo tumšo straumi, es atlaižu savu nikno daļu ar mieru, un tad iestājas kārta augstākajai apziņai. Tā atmostas pēc tam, kad kārtējā ego dusmu maska jau ir norauta. Pēc tam, kad viss līdz pamatiem ir sagrauts. Netīrumi mūsos krājas, kamēr vien mēs krājam sevī negatīvās emocijas un liekuļojam. Bet pietiek vien pareizi nodemonstrēt visas sava Es neglaimojošās puses, kad graujošais spēks kā vētra noārda visus mūsu lepnības torņus, parādot mums pašiem sevi no citas puses. Un pēc tam, kad mēs redzam sevi sakautus, iestājas dievišķīga miera un tīrības sajūta. Mēs redzam sevi uzvarētus savās pašu acīs, un tāpēc vairs nav no kā baidīties. Tad arī rodas spēks uzbūvēt Dievnamu..

Mūs māca nepieķerties nekam ārējam, taču aizmirst pašu galveno, aizliegt mums pieķerties savam ego.

Nezinot šo principu, tā arī dzīvojam, pastāvīgi asociējot sevi ar kādu, sev piedēvējot ierobežotu skaitu īpašību, labprātīgi sev pierakstot to vai citu programmu, “galvenais, palikt uzticīgam saviem principiem”. – lūk, kā tas skan. Taču tad, kad mēs pārstājam ķerties pie sava ego, pārstājam sevi asociēt ar kādu domu, īpašību, uzvedības, misijas komplektu, mes beidzot kļūstam Brīvi, mēs beidzot kļūstam Laimīgi.

Jo tikai brīvs un laimīgs cilvēks var kļūdīties, mācīties, krist un celties, zaudēt un iegūt, ciest un mīlēt. Nelaimīgie visziņi nevar atļauties sev tādu greznību. Ar lepnību sirgstošie nedod sev atlaides it nekur, un tāpēc ir nežēlīgi pret citiem.

Vai tu sevi atpazīsti? Brīnišķīgi! Tātad esi uz pareizā ceļa, mīļais brāli un mīļā māsa..
Atļauj sev kļūdīties, atbrīvo sevi un nebaidies atzīt, ka esi vientuļš savā pilī, un tu ieraudzīsi, ka tev apkārt ir miljoniem tādu brāļu un māsu. Un tu uzzināsi, ka tikai šodien viņi tadi paši kā tu: buntinieki, farizeji, zagļi un krituši cilvēki. bet rīt, ar tavas mīlestības rokas palīdzību, katrs no viņiem ir svētais.

Autors: nezināms
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Vislielākais kārdinājums

dvesele sap3

Pats lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav veiksme, popularitāte, vai vara, bet gan sevis nepieņemšana. Veiksme, popularitāte un vara patiešām var būt lieli pārbaudījumi, taču to vilinājums ļoti bieži ir tikai daļa no viena liela kārdinājuma – nepieņemt sevi.

Kad mēs esam ar mieru ticēt balsīm, kas mums iedveš to, ka esam nekam nederīgi, necienīgi cilvēki, veiksme, popularitāte un vara ļoti viegli tiek uztverta kā ļoti veiksmīgas metodes šīs problēmas risināšanai. Taču tās ir visīstākās lamatas, jo problēma ir tajā, ka cilvēks nevar pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Es nebeidzu vien brīnīties par to, cik ātri es pats pakļaujos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, atstumj, nodod vai pamet, es sev saku: «Nu, re, tagad atkal ir skaidrs, ka esmu nekas».

Tā vietā, lai kritiski izvērtētu visus apstākļus, vai tiktu skaidrībā ar savām spējām, un citu spējām, es sliecos sevi vainot ne tikai par to, ko esmu izdarījis, bet arī par to, ka es esmu tāds, kāds esmu.

Mana tumšā puse čukst: «Es esmu bezvērtīgs cilvēks… Es esmu pelnījis tikai to, ka mani atstumj, aizmirst un pamet».

Iespējams, jums šķitīs, ka jūs tomēr vairāk esat tendēti būt augstprātīgi nevis sevi nepieņemoši. Taču padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse?

Vai tad nav tā, ka augstpratīgs cilvēks sevi ceļ uz pjedestāla tāpēc, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir savās paša acīs?
Iespējams, galu galā, ka augstprātība ir tikai vēl viens veids, kā atbrīvoties no savas niecības sajūtas?

Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā izrauj mūs no reālās dzīves un padara diezgan sarezģītu mierīgu cilvēku līdzāspastāvēšanu. Man lieliski ir zināms tas, ka zem manas augstprātības slēpjas krietna deva šaubu, tāpat kā aiz manas nevēlēšanās pieņemt sevi, slēpjas lepnība. Vienalga, vai es piepūšos no lepnības, vai saraujos no zema pašvertējuma, es zaudēju kontaktu ar to, kas es patiesībā esmu un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.

Es ļoti ceru, ka tu spēsi kaut kā atpazīt savu kārdinājumu nepieņemt sevi, lai kā tas arī izpaustos – kā augstprātība vai zems pašvērtējums.

Ļoti bieži uzskata, ka sevis nepieņemšana ir par sevi nepārliecināta cilvēka neirotiska izpausme. Bet neirozēs caur psihi par sevi dod ziņu dziļi cilvēkā paslēptā viņa Dvēseles tumšā daļa: sāpīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem.

Sevis nepieņemšana ir pats lielākais cilvēka garīgās dzīves ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar balsi no Debesīm, kas mūs dēvē par “MĪLĒTAJIEM”

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlētā cilvēka dzīve”
Tulkoja: Ginta FS

 

Lepnība: vai patiešām Tevī tās nav?

lepnība5
Lai dievs dod bagātam palikt, bet lepnam nē.
(Latviešu sakāmvārds)
Pirms daudziem gadiem man skolotāja teica: “tevī ir tik daudz lepnības, pacenties tikt ar to galā”. Tad īsti nesapratu, ko viņa ar to gribēja teikt, jo man šķita, ka tā nu gan nav taisnība, un manī tās noteikti nav. Šķiet, gadiem ejot, esmu pielikusi daudz pūļu, lai strādājot ar sevi, atbrīvotos no jekuriem ieradumiem, kas varētu liecināt par lepnību manī. Un tomēr, izlasot šo sarakstu, es saprotu, ka priekšā vēl tik daudz darba un tik garš ceļš ejams. Lai varētu sevī ar kaut ko strādāt, ir labi, ja varam šo “kaut ko” atpazīt. Un tāpēc piedāvāju jums šo lepnības pazīmju sarakstu, jo, iespējams, tas palīdzēs jums ieraudzīt sevī ko tādu, ko nevēlējāties redzēt, attiecīgi palīdzēs no tā atbrīvoties.
  1. Nesatricināma pārliecība par to, ka man vienmēr ir taisnība.
  2. Pamācoša noskaņa attiecībā pret citiem (attieksme pret citiem no augšas).
  3. Personīgā svarīguma sajūta.
  4. Sevis un citu pazemošana, noniecināšana (piemēram: “es esmu tāds grēcinieks”)
  5. Doma par to, ka esmu labāks par citiem.
  6. Lielība.
  7. Citu cilvēku nopelnu piesavināšanās.
  8. Oponenta vai konkurenta nostādīšana neērtā situācijā.
  9. Manipulēšana ar citiem cilvēkiem sava labuma gūšanai.
  10. Tieksme kontrolēt situāciju, atsakoties uzņemties atbildību (sūdzēšanās par to, cik viss ir slikti, bet kad piedāvā pārņemt iniciatīvu, tad atrunājas ar to, ka nav laika).
  11. Pastavīga vēlme būt uzmanības centrā.
  12. Augstprātīga attieksme un uzvedība.
  13. Citu cilvēku uzlūkošana no augšas.
  14. Pastavīga steiga un vēlme spoguļoties spogulī.
  15. Izrādīt savu apģērbu un talantus, kas varētu liecināt par turīgumu un pārākumu.
  16. Atteikšanās no palīdzības.
  17. Uzņemties uz sevi vairāk darbus, nekā var izdarīt.
  18. Pārmērīgs darbs, kas izraisa veselības problēmas.
  19. Uzmanības pievēršana sev.
  20. Pļāpīgums un tieksme runāt par savām problēmām.
  21. Tieksme apvainoties.
  22. Pārmērīga jutība vai nejūtīgums.
  23. Pārmērīga aizņemtība ar savu personu.
  24. Domāšana par to, ko citi par mani domā un runā.
  25. Sarežģītu vārdu izmantošana, apzinoties ka citi tos nesaprot.
  26. Sava niecīguma sajūta (esmu tik mazs, melns un vājš, ka neko nevaru izdarīt).
  27. Nepiedošana ne sev, ne citiem.
  28. Atteikšanās mainīties, vai domāt par to, ka vajadzētu mainīties.
  29. Cilvēku sadalīšana pēc “hierarhijas” – kurš labāks, kurš svarīgāks, un pēc tam komunikācija ar tiem, atkarībā no viņu ieņemamā stāvokļa šajā hierarhijā.
  30. Doma par to, ka esi svarīgāks par citiem, jo tu dari svarīgāku darbu kā citi,
  31. Pārņemtība ar darbu un vēlme saņemt atzinību par visu, ko dari.
  32. Kategoriska neuzticēšanās citiem cilvekiem, Dievam u.t.t.
  33. Pārliekas rūpes par to, kādu iespaidu esi atstājis uz citiem cilvēkiem.
  34. Doma par to, ka stāvi augstāk par Likumu un esi īpašs Dieva dēls vai meita.
  35. Elka radīšana sev un citiem.
  36. Savas uzvedības manieres mainīšana artkarībā no tā, ar tu ko runā.
  37. Nepateicība.
  38. “Mazo cilvēku” ignorēšana.
  39. Neuzmanība. Tā saistīta ar to, ka esam vairāk koncentrēti uz sevi un nevis uz izzināmo objektu.
  40. Sava lepnuma un citu problēmu neapzināšanās («man viss kārtībā»).
  41. Sarunā izpaužas saērcināts tonis, īgnums.
  42. Balss pacelšana dusmās un īgnumā.
  43. Doma par to, ka vajadzētu kadu pārmācīt
  44. Runāšana ar cilvēku pazemojošā tonī.
  45. Konflikts ar Dievu.
  46. Nepakļaušanās Dieva gribai. Piemēram, garīgo autoritāšu un zinošu cilvēku kritizēšana.
  47. Sevis necienīšana (darbības, kas izraisa ciešanas).
  48. Nesaprātīgums un neapdomība (nerēķināšanās ar sekām).
  49. Negodīgums pret sevi un citiem.
  50. Nespēja piekrist kompromisam.
  51. Tieksme vienmēr izteikt pēdējo vārdu («Jums ir taisnība, bet…»).
  52. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām, lai paliktu situācijas noteicējs un kontrolētājs.
  53. Negodīgums attiecībās ar sevi un citiem cilvēkiem.
  54. Neuzmanība pret savu “iekšējo bērnu”.
  55. Neuzmanība pret savu fizisko ķermeni (tā pastavīga “nodzīšana”)
  56. Doma par to, ka tev pašam viss jādara, jo neviens cits labāk par tevi to neizdarīs.
  57. Doma par nepieciešamību risināt citu problēmas (īpaši kad mūs neviens par to neprasa).
  58. Atgādināšana citiem cilvēkiem par viņu kļūdām.
  59. Aizspriedumainība attiecībā pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un izskatu.
  60. Pārmērīga cieņa pret sevi.
  61. Lepnība par ieņemamo amatu vai sabiedrisko statusu.
  62. Sarkasms. Vēlme pasmieties vai ņirgāties par citiem, aizskart citus. Melnais humors.
Mēs katrs varam šo sarakstu izanalizēt, papildināt un tad pieņemt lēmumu, ko ar to visu darīt..

Lieliska rekomendācija ir aizvietot šīs īpašības ar citām, kas darīs mūs labākus un laimīgākus

  1. Pazemība;
  2. Labestība,
  3. Mīlestība
  4. Līdzjūtība;
  5. Pieticība
  6. Uzticēšanās cilvēkiem;
  7. Godīgums;
  8. Gods;
  9. Sadarbības gars;
  10. Dieva kā Radītāja pieņemšana un godāšana.

Mīlestības laiks

milestibas-kugis1

Reiz sensenos laikos uz Zemes bija sala, uz kuras dzīvoja visas cilvēciskās vērtības.

Reiz tās pamanīja, ka sala pamazām applūst, sauszemes kļūst arvien mazāk. Tās sēdās katra savā kuģī un devās jūrā. Uz salas palika vienīgi Mīlestība. Viņa gaidīja līdz pēdējam, bet, kad gaidīt vairs nebija iespējams, tā nolēma doties projām.

Viņa pasauca Bagatību, lai tā paņemtu viņu uz sava kuģa. Bet Bagātība atbildēja:

– Manā kuģī ir daudz dārgumu, zelta un tev te vieta neatradīsies.

Kad garām peldēja Skumju kuģis, Mīlestība palūdza, vai var pievienoties. Taču Skumjas atbildēja:

– Atvaino, Mīlestība, es esmu tik ļoti skumja, ka vienīgais, ko varu darīt, palikt skumstot vientulībā.

Tad Mīlestība ieraudzīja Lepnības skaisto kuģi un palūdza tai palīdzību, bet Lepnība teica:
– Es nevaru tevi uzņemt savā kuģī, jo tu izjauksi manu harmoniju.

Garām aizpeldēja Prieks, taču uz tā kuģa jautrība sita augstu vilni un neviens nedzirdēja Mīlestības palīgā saucienus. Mīlestība palika viena un izmisusi. Taču pēkšņi, kaut kur tālu aizmugurē viņa izdzirdēja kādu balsi:

– Nāc, Mīlestība, es ņemšu tevi sev līdzi!

Mīlestība pagriezās un ieraudzīja vecu vīru. Tas aizveda viņu līdz sauszemei, un, kad viņš jau bija prom, Mīlestība atcerējās, ka nebija pajautājusi vecajam vīram viņa vārdu. Tā vērsās pie Gudrības:

– Saki, Gudrība, kas mani izglāba? Kas bija šis vecais vīrs?

Gudrība paskatījās uz Mīlestību un teica:

– Tas bija Laiks.

– Laiks? — pārjautāja Mīlestība — Bet kāpēc tieši Laiks mani izglāba?

Gudrība vēlreiz paskatījās uz Mīlestību, pēc tam tālumā, kur aizpeldēja vecais vīrs:

– Tāpēc, ka tikai Laiks zina, cik svarīga dzīvē ir Mīlestība.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mēs vienmēr izrādamies vainīgi tajā, par ko vainojam citus

jessica-drossin3

Tāds prāta stāvoklis, kam visvairāk nepieciešama apgaismība, ir pārliecība par to, ka cilvēciskām būtnēm ir nepieciešama apgaismība

Visvairāk mīlestības un piedošanas ir pelnījis viens grēks – uzskatīt citus par grēcīgiem 

Katram cilvēkam, kurš ļauj citiem sevi uzskatīt par garīgo vadoni, sev ir jāuzdod viens jautājums: “Kāpēc no visām pieredzes formām, kas pieejamas Visumā, es izvēlos tieši šo? Kāpēc es sekoju principam, kurš vēsta, ka tik daudz cilvēku cieš, bet es viens esmu tads “apgaismotais”? Šajā ziņā viss, ko es redzu apkārt – esmu es pats. Es pats redzu savu neapgaismotību, un tik ļoti to sevī nepieņemu, ka projicēju to uz citiem, pašam to pat neapzinoties.

Neskatoties uz to, cik naivi, muļķīgi un sevi nemīloši mums izskatās citi cilvēki, mums nav tiesību pat pieļaut domu, ka viņu apziņa ir zemākā līmenī kā mūsējā.

Iespējams, viņi apzinās daudz dziļākas mīlestības diimensijas. Tas, kā mēs viņus redzam – ir tikai mūsu vibrāciju līmeņa raksturojums.

Tieši tie cilvēki, kurus mēs uzskatām par vulgāriem, tumsonīgiem, muļķīgiem, naiviem un trakiem, – tieši šie cilvēki kļūs par mūsu ieejas biļetēm paradīzē, kad mēs iemācīsimies viņus mīlēt un mīlēt savas jūtas pret viņiem. Mēs varam ārēji šo mīlestību izrādīt vai neizradīt – kā pašiem gribēsies. Nav būtiski, kā mēs pret tiem izturamies. Taču mums jābūt ļoti uzmanīgiem pret šiem cilvēkiem un jāmīl viņus tādus, kādi viņi ir.

Atcerieties, ka ikviena radība ietver sevī visu to, kas tā agrāk ir bijusi, ir tagad un būs nākotnē. kamēr vien mēs uztversim sevi kā ierobežotas būtnes, mēs vēljoprojām atradīsimies tajā pat attālumā no centra – kur mēs esam labi vai slikti, veseli vai slimi.

Ir ļoti vilinoši slēpt no sevis savu iedomību un uzskatīt sevi par apgaismības, tīrības un labestības nesēju

Neviens, tai skaitā pats tāds cilvēks, neinteresēsies par patiesajiem iemesliem un rezultātiem — jo visticamākais, viņš pats nav spējīgs veikt to, ko spēj vien savā runā? Pat, ja citiem nav iespējas sasniegt viņa līmeni, tur viņa vainas nav — un tā pastavīgi tiek uzturēta šī spēle.

Viņš nemitīgi pats atjaunos savu struktūru, kamēr vien pats nevēlēsies saprast to, ka tikai viņa paša vibrācijas izsauc to ļaunumu un nezināšanu, kuru tas redz citos.

Jo vairāk viņš nīst ļaunumu, jo vairāk viņam apkārt rodas naida iemeslu  Jo biežāk viņš citiem dod padomu pretoties materiālajai pasaulei, jo spēcīgāk pats sevi tai piesaista.

Mēs vienmēr izrādāmies vainīgi it visā, par ko apvainojam citus. Viss, ko mēs redzam citos, ir mūsos pašos.

Ir bezjēdzīgi censties labot otra uzvedību. Ja cilvēks saprastu, ko viņš dara nepareizi, viņš droši vien to vairs tā nedarītu. Noliedzot viņa brīvību, mēs paši sākam kļūdīties, mēs kļūdāmies tieši tāpat kā viņš.

Samierināšanās ar to, ka citiem cilvēkiem ir tiesības būt citādiem un neatbilst mūsu ierobežotajiem kritērijiem par to, kas ir gudrs, pareizs vai apgaismots, ir viens no svarīgākajiem un sarežģītākajiem soļiem garīgajā progresā.

Savā ziņā ir lieliski tas, ka šī iespēja spert šo soli mums tiek dota katru dienu…

Autors:Tadeušs Golas – amerikāņu rakstnieks un domātājs “Instrukcija apgaismībai slinkajiem”

Foto: Jessica Drossin

Tulkoja: Ginta FS

Par lepnību

10686965_338334356291225_4749312906504430058_n

Lasīju šo rakstu un brīnījos, cik gan interesanti esam iekārtoti un kādām tik mācībām savā dzīves ceļā cauri jāiet. Taču svarīgākais ir nezaudējot ticību, iet, darīt, mācīties un mainīt to, kas mūs pašus neapmierina. Viss, par ko šeit runāts, pieder arī pie manas dzīves un, to lasot, ik pa brīdim gluži vai sarāvos: taisnība taču. Bet kļūdu nav, ir tikai mācību stundas.

Galvenais sķērslis ceļā uz laimi – lepnība.

Nodarbojoties ar psiholoģisko praksi, es ievēroju to, ka daudzi cilveki ļoti bieži dzīvo, turot aizvainojumu uz dzīvi: – Viss ir netaisnīgi, viss ir ne tā! Vīrieši – ne tie, darbs – ne tas, pilsēta, valsts, bērnu uzvedība, vecāki, sabiedrība u.t.t.

Nav nekāds brīnums, ka cilvēks ar tadu prāta un dvēseles stāvokli turpina saņemt vienas un tās pašas dzīves mācības, tikai ar katru reizi tās kļūst arvien smagākas un sāpīgākas. Taču, par cik, lielākā daļa cilvēku visas šīs situācijas neuztver kā mācību stundas, tad tās arī paliek kā neizmācītas, nepabeigtas un “upuris” vēl spēcīgāk pieķeras domai par pasaules netaisnību, par dzīvi un to, kas visu to radījis. Pakāpeniski tāds cilvēks parvēršas par aizmirstu, naidīgu radījumu, rodas slimības kā fiziskās, tā arī dvēseliskās.

Taču tādā stāvoklī ilgi dzīvot nevar un cilvēks sāk meklēt risinājumu, un agri vai vēlu uzduras kādai psiholoģiska satura literatūrai, nokļūst kādos kursos vai treniņos. Un tur izdzird ideju par to, ka vispār jau katrs pats ir savas laimes kalējs, tikai pašam jāņem atbildība par savu dzīvi savās rokās, jāpieņem sevi, jāiemīl un jāiemācās metodiski vadīt savu likteni. Un, lūk, kādu laiku bijušais “upuris” strādā ar sevi, uzpumpē savu pašapziņu, uzzin daudz jauna par enerģijām, realitātes vadīšanu un patiešām saņem savus pirmos rezultātus.

Tālāk notiek briesmīga nomaiņa “upuris” kļūst par “radītāju”, tātad cilvēks sāk domāt, ka tagad viņš ir īsts savas dzīves saimnieks un var vadīt savu realitāti pilnībā. Tādā viltīgā veidā lepnība saglabā sev dzīvību un tikai pastiprinās. Cilvēks sāk ievērot pārējo cilvēku “nepilnības” viņš paceļas virs tiem – tie šķiet tik “guloši” un “neattīstīti”. Un tāpēc viņš visu laiku saka: “Kā gan var būt tik tumsonīgs un negatīvs? Vai tad viņi nesaprot, ka viņu dzīve ir pašu rokās.Kāpēc viņi neko nedara, lai mainītu savu dzīvi, bet tikai vaid?”

Tādā veidā cilvēks pats iekrīt sava svarīguma slazdā un visus savus nopelnus piedēvē tikai sev (un nedaudz tiem, kuri devuši viņam šīs zināšanas),sanāk tāds kā “pusdievs”!

Kā likums, dzīve sāk uzgriezt viņam muguru. Atkal atgriežas negatīvie notikumi vai parādās jauni, vēl iepriekš nepieredzēti. Un cilvēks atkal nevēlas to pieņemt, viņš protestē: “Es taču esmu savas dzīves saimnieks, sava likteņa lēmējs, es esmu uzzinājis visus noslēpumus, kāpēc viss notiek ne pēc mana prāta?”. Tikai pasaule diemžēl viņu nedzird un cilvēks paliek viens savā lielumā, “nesaprasts un neatzīts”.

Tā arī ir visaugstākā lepnības izpausme. Atrodoties tadā stāvoklī, cilvēks dzīvo pilnīgā atšķirtībā no pasaules un no tiem spēkiem, kas pasauli radījuši un vadījuši šo pašu cilvēku. Pakāpeniski “iedomīgais radītājs” ieslīgst negatīvā un viļas visās burvju metodikās, pie kurām vērsās pēc palīdzības. Taču cilvēkiem un metodikām ar to visu nav nekāda sakara, visa vaina vien paša cilvēka prāta stāvoklī. Cenšoties kaut ko iemācīties par citiem, viņš tā arī nekļuva par “dzīves skolnieku” un vēljoprojām visās situācijās redz nevis mācības, bet kaitinošas kļūdas.

Lai neiekristu šajas lepnības lamatās, pastāvīgi sev jāatgādina, ka mūsu katra dzīvē ir kāds neizskaidrojams augstākais spēks, kurš mūs vada,atbalsta un virza. Ir nepieciešams atcerēties, ka kļūdu šajā pasaulē nav, ir tikai mūsu nevēlēšanās uzskatīt tās par mācībām.

Un saņemot kadu balvu, iepazīstot veiksmi, nevajadzētu nopelnus piedēvēt sev, bet dalīt tos ar Pasauli, laikā pasakot “paldies” par to, ka tā ļāvusi mums būt labākiem, gudrākiem, spēcīgākiem. Tāpat arī svarīgi saglabāt pateicības sajūtu visiem saviem skolotājiem, kuri atnesuši jums šo gudrību un zināšanas.

Un pat tajos mirkļos, kad šķiet, ka “tagad es varu absolūti visu, svarīgi ir neaizmirst par to, ka šo sajūtu jums dod Pasaule un tā nu gan jums nepieder.

Tāpēc ir ļoti svarīgi vienmēr saglabāt cieņas un pateicības pilnu prāta stāvokli pret tiem spēkiem, kuri radījusi šo pasauli un vada notikumus. Un noteikti vajag atrast savu veidu kā komunicēt ar šiem spēkiem – ar Pasauli, Visumu, Dievu, sauciet to kā vēlaties, tāpēc, ka tikai caur šo avotu mēs varam saņemt mīlestību un laimi visam mūžam.

Autors: Vadims Kurkins

Kāpēc nevajag apvainoties?

11811379_806917302756214_1498334945699783172_n

Kad es pārstāju apvainoties, mani pārtrauca apvainot.

Teiksi, tā nemēdz būt?! Kā var neapvainoties, kad aizskar tavas sāpīgās vietas? Ja kārtīgi papētīsim aizvainojuma cēloņus, kļūs skaidrs, kāpēc nav vērts apvainoties. Tātad, kas mūsos tāds “sēž”, kas neļauj mums piedot?

Piedot – tas nozīmē, neatstāt savā dvēselē nogulsnes, brīvi turpināt komunicēt ar cilvēku. Vai arī, ja vēlies, vari vispār ar to netikties, taču tajā pat laikā, nedomāt par to slikti – attiekties pret viņu neitrāli.

– Aizskarta patmīlība. Nenovērtēja tā, kā mēs to vēlējāmies, vai vienkārši nepelnīti aizvainoja. Bet mēs taču zinām, ka neesam nemaz tik slikti. Lūk, arī mocam sevi ar smagām domām attiecībā pret aizvainotāju. “Graužam” sevi, pārliecinot par savu taisnību. Taču, vai ir vērts sev pierādīt acīmredzamo? Domāju, man piekritīs visi – tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. Katrs tāpat zin savu vērtību. Savukārt savam pāridarītājam var vienkārši pateikt: “Man žēl, ka tu par mani tā domā”. “Esmu apbēdināts, ka mēs viens otru nesapratām.” Un vēl jo vairāk – nevajag pazemināt savu pašvērtējumu.

 – Lepnība. Pacenties, atmetot savu pārākuma sajūtu, nostāties partnera pusē. Atceries, ne lepnībā ir spēks, bet gan katra cilvēka augstsirdībā. Apvainotājs, kā likums, pats zin, ka ir pārsteidzies.

– Nespēja pieņemt faktus, kas attiecas uz pašu. Piemēram: tev saka: “Tu esi nokavējis darbu. Tu kļūdījies. Tev ir slikts garastāvoklis. Tu pārāk daudz ēd. Tu esi resns.” Tu dusmojies, nevēloties pieņemt šo patiesību. iemācies pateikt “jā”. Uz šo pašu “jā” attiecas visi pārmetumi, kas vērsti tavā virzienā. Kā Tev šķiet, vai ļoti interesanti būs cilvēkam tev dzelt un vai ilgi viņam pietiks pacietības lasīt tev morāli, ja tu visam piekritīsi?

– Nepamatotas cerības. Nereti mēs no cilvēka gaidām noteiktas darbības, vārdus, kuri tam nav raksturīgi, jo nav tāds raksturs, takta sajūta, izglītība, audzināšana…. apvainojamies par to, ka viņš nav izpildījis to, ko esam iedomājušies. Centies uz visu skatīties objektīvi, neizdomājot to, kā nav.

– Nepareiza audzināšana. Uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati situācija darbojas dažādi. Un problēma nav tajā, kurš ko pateica vai, ko izdarīja, bet gan tajā, kā mēs reaģējām uz šo informāciju. Mierīga uztvere, bez aizkaitinājuma – tas ir tikai ikienas “treniņu” jautājums. Un galu galā, mēs taču paši pieņemam lēmumu – apvainoties vai neapvainoties. Cik bieži saka “apvainoties uz sevi”. Tāpēc grūtās situācijās vienmēr sev atkārto: “Es sevi mīlu un sevi neapvainošu”. Un, kad atkal tu vēlēsies apvainoties, padomā, vai gan ir patīkami justies kā upurim. Plēsoņa vienmēr jūt vājo un  uzbrūk tieši tam. Tu taču nevēlies tikt apēsts? Varbūt tomēr tu esi uzvarētājs, kurš pacēlies virs situācijas un neesi atkarīgs no apstākļiem! Ne velti saka: «На обиженных воду возят». Ne pārāk gribās, lai tā būtu, vai ne?

Kā zināms, aizvainojums ir mūsu dvēseles stāvoklis. Dvēsele ir aka, no kuras mēs dzeram. Kādu veldzes avotu mēs izvēlēsimies sev un citiem?

Sargā savu ūdenskrātuvi, savas dzīves avotu. Dzīvo ar smaidu, neapvainojoties!

Autors: Tatjana Belapko

Tulkoja: Ginta FS