Viens un lepns!

ciedrs

Kādā dārzā auga ciedrs. Ar katru gadu tas kļuva arvien spēcīgāks – garāks, kuplāks, krāšņāks. Tā skaistais zaru vainags karaliskā godībā pacēlās pāri visiem citiem kokiem un meta pār tiem lielu, biezu ēnu. Jo lielāks tas auga, jo lielāka augstprātība un lepnība to pārņēma.

No saviem augstumiem tas ar nicinājumu skatījās uz pārējiem kokiem. Reiz viņš nokliedzās:

— Novāciet nost šo žēlo riekstkociņu, viņš ir pārāk vārgs, lai augtu man blakus.
— Un koku nocirta līdz pašai saknei.
— Atbrīvojiet mani no šo neciešamo vīģkoku sabiedrības! Tie mani tracina ar savu muļķīgo izskatu, — pavēlēja ciedrs un arī vīģeskoki tika nocirsti.

Skaistulis apmierināts ar sevi, lepni plivināja savus zarus un nekādīgi nevarēja nomierināties:
— Attīriet man apkārt vietu no šīm vecajām bumbierēm un ābelēm, tās bojā visu ainavu! — un arī bumbieres un ābeles tika sacirstas malkā.

Tā ciedrs atbrīvojās no visiem saviem “konkurentiem” un kļuva par vienīgo saimnieku visā dārzā – kurš vairs gan neizskatījās tik košs kā agrāk.
Reiz sākās spēcīgs negaiss, vējš pieņēmās spēkā un sāka plosīt koka zarus. Ciedrs, kā nu varēja, turējās pretī vējam, ar saknēm atspiedies zemē, taču vējš, nesastapis savā ceļā nevienu citu koku, metās virsū vientuļajam skaistulim. Tas nesaudzīgi lauza zarus un lieca ciedru pie zemes. Ciedrs neizturēja un ar lielu blīkšķi spēcīgais stumbrs pārlūza un nogāzās zemē.

Morāle: jūs jau sapratāt!
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Pirms nosodi kādu…

gimene suni

Mila stāvēja baznīcā un raudāja. Jau kādas piecpadsmit minūtes. Man tas šķita dīvaini. “Ko te dara tā fifa?”, es domāju. Lai nu ko, bet viņu šeit satikt es patiešām necerēju. Ar Milu mēs nebijām pazīstamas, taču es viņu bieži redzēju. Mēs dzīvojam vienā mājā un pastaigājāmies vienā parkā. Es – ar saviem četriem bērniem, bet viņa – ar saviem trīm suņiem.

Mēs visi viņu vienmēr nosodījām. Mēs – tas ir citas mazo bērnu mammas, tantes uz soliņiem, kaimiņi un, man ir aizdomas, ka pat garāmgājēji.

Mila ir ļoti izskatīga, vienmēr moderni ģērbusies, un izskatās, ka gana vieglprātīga un pašpārliecināta.
– Skat, atkal veci nomainījusi, – viņai aiz muguras pukstēja tante Ņina, sēžot uz soliņa pie ieejas durvīm.
– Jā, jau trešo.
– Var jau atļauties, naudas viņai ir pietiekoši, – piebalsoja otra tante Šura, skaudīgi skatoties, kā Mila kopā ar savu tagadējo vīrieti iesēžas glaunā ārzemju mašīnā.

Tantes Šuras 45 gadīgais dēls Vadiks vēl pagaidām nebija nopelnījis pat lietotam “Žigulim”.
– Labāk būtu bērnus dzemdējusi, pulkstentiņš ta tikšķ, – tantēm piebalsoja viņu mūžīgais oponents onkulis Toļa. Taču Milas nosodīšanas jautajumā visi viņi bija vienoti.

Vēl nedaudz velāk viss soliņš apsprieda jautājumu par to, ka arī šis Milas brūtgāns “ir notinies”. Un, protams, vienbalsīgi tika nolemts: “Tas tāpēc, ka viņa ir slampa un droši vien viņas mājas ož pēc kuces.”

Bet visvairāk par visiem Milu nemīlējām mēs – mammas ar bērniem.

Kamēr mēs pēdējiem spēkiem “nēsājāmies” ar saviem acuraugiem pa kalniņiem, šūpolēm, krūmiem un visur tur, kur bērniem acis rāda (bet radīt tās var it visur), viņa valšķīgi pastaigājās ar saviem “krančiem” un nepievērsa mums nekādu uzmanību, un iepūt tu viņai. Un dažkārt pat ar tādu kā smīnu noskatījās uz mums. Sak, sadzemdējušas, tagad pašām miera nav. Bet es te pastaigājos, dzīvoju savam priekam. Bet jūs drudžaini skaitļojat, vai pietiks nauda meitas jaciņai, zābaciņiem, vai arī zābaciņi var pagaidīt.

– Uzreiz var redzēt “čaildfrī”. Viņas visas tādas, – teica mana draudzene Nataša, trīs puiku mamma.

– Bagātajiem savas dīvainības – sunīši, kaķīši, kāmīši, – piekrītoši ar galvu māja Ļuda – grūtniece, kura gaidīja dvīņus, censdamies no koka noķeksēt vecāko meitu-bandītu.

– Jā, vienkārši egoiste, negrib uzņemties atbildību. Labāk braukāt pa ārzemēm. Es gan jau septīto gadu jūru neesmu redzējusi, – nopūtās piecu bērnu mamma Marina.

– Jā-jā-jā, – es piekritu uzreiz visām, ieskaitot tās tantes pagalmā. Un metos glābt zemē nokritušo un celi parsitušo meitu Toņu, kas auroja pa visu pagalmu.

– “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi!”, – pēkšņi pilnā balsī noaurojās kāda tante, kas pagalmā ganīja savu mazbērnu.

– Nav tava darīšana – Mila strauji pagriezās. Vēl kaut ko gribēja teikt, bet nocietās un devās tālāk ar saviem pretīgajiem suņiem.

– Rupekle, – viņai no muguras nobļāvās tā pati tante.

…. Es vēl kādas desmit sekundes skatījos uz raudošo Milu un tad izgāju no baznīcas.

– Pagaidiet, – pēkšņi es izdzirdēju. – Pagaidiet!

Mila nāca pie manis pāri visam baznīcas pagalmam.

– Tā taču esat jūs, kas vienmēr staigā parkā ar četrām meitenītēm?

– Jā, es… Un jūs, ar trim suņiem.

– Jā. Vai… Vai varu ar jums aprunāties?… Jūs ziniet, es vienmēr skatos uz jums un jūsu meitām, uz citam mammām, un gluži vai sajūsminos, – viņa teica… Un nosarka.

– Jūs?!? – es brīnījos. Un gandrīz vai piebildu: “Tu taču esi čaildfrī, egoiste un fifa!” Un atcerējos viņas indīgos skatienus mūsu virzienā…

Tā mēs iepazināmies. Apsēdamies uz soliņa. Un Mila runāja un runāja. Un raudāja. Un varēja redzēt, ka viņai vienkārši vajadzēja izrunāties, padalīties ar kādu…

… Ko toreiz burkšķēja tante Ņina? “Atkal veci nomainījusi, slampa.”

… Mila bija augusi labā, draudzīgā ģimenē. Un cik sevi atcerējās, pati bija gribējusi daudzus bērnus. Apprecējās aiz lielas mīlestības. Taču pēc divām neveiksmīgām grūtniecībām un ārstu sprieduma “neauglība” mīļotais vīrs izkūpēja gaisā kā nebijis.

Tā paša iemesla dēļ viņu pameta arī otrs vīrs. Taču līdz tam Mila ilgi ārstējās. Un rezultātā gandrīz nomira no ārpusdzemdes grūtniecības.

Pēc tam bija trešais “štuceris”. Un atkal ārpusdzemdes grūtniecība. Bet šis aizmuka, kad izdzirdēja par iespējamo grūtniecību. Viņam patika Milas mašīna, bet bērni viņa plānos neietilpa.

– Bet es biju gatava atdot visu uz pasaules, lai tikai man būtu bērniņš!

– Es domāju, ka jums vienkārši ļoti patīk suņi, – kaut kā muļķīgi man paspruka.

– Jā, es mīlu suņus, – pasmaidīja Mila. – Taču tas nenozīmē, ka es nemīlu bērnus.

Lai nebūtu tik vientuļi, Mila iegādājās sev Tepu. Bet pēc tam viņai palūdza pieskatīt Maiku, kamēr saimnieki remontēja dzīvokli. Tā arī sunītis palika pie viņas. Bet Feņu viņa savāca ziemā uz ielas.

Žēl palika.

Es atcerējos tanti ar mazbērnu: “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi”.

“Pulkstentiņš tikšķ…”, – teica onkulis Toļa.

Pulkstentiņš tikšķēja… Milai bija jau 41 gads. Kaut arī izskatījās, ka ne vairāk kā 30. Viņa bija nolēmusi adoptēt bērniņu no bērnu nama. Nav svarīgi – lielu vai mazu. Viņai ļoti iepatikās sešgadīgais Koļa. Precīzāk, sākumā viņa iepatikās viņam. Viņš pienāca pie Milas un jautāja: “Vai tu būsi mana mamma?” “Būšu!” – viņa atbildeja.

“Egoiste, vienkārsi negrib uzņemties atbildību”, – atcerējos Marinas vārdus.

Bet Koļu Milai neatdeva. Izrādījās, ka viņa mamma ir slima ar šizofrēniju, bet viņai nav atņemtas vecāku tiesības.

– Man tas bija trieciens, – Mila atcerējās. – Es nesapratu, kā tā var būt… bērns cieš, viņam ir vajadzīga ģimene, bet neko nevar izdarīt.

Un pēc tam parādījās četrgadīgā Ļena. Meitene jau divas reizes bija paņemta adopcijai, bet abas reizes atgriezta atpakaļ. Pārāk šerps reksturs viņai esot.

Kāds bērnu namā stāstīja, ka tad, kad otrā “mamma” viņu burtiski vilka atpakaļ, Ļena rāpoja viņai no muguras un kliedza: “Mammīt neatdod mani, lūdzu! Es vairs tā nedarīšu!”

Kad Mila ar viņu iepazinās, Ļena uzreiz pajautāja: “Vai tu arī mani dosi atpakaļ?” “Nē, nedošu!” – caur asarām izmocīja Mila.

Bet arī ar šo meiteni sanāca kādi tur sarežģījumi, Mila pat necentās noskaidrot. “Tā ir mana meita un es par viņu cīnīšos.”

Tajā dienā Mila pirmo reizi dzīvē atnāca uz baznīcu. “Man vienkārši vairs nav kur iet!” – viņa teica.

Parādījās mācītājs un Mila devās pie vina. Viņi ilgi kaut ko pārsprieda un viņa kaut ko pierakstīja.

– Viss būs labi! Ar Dievpalīgu! – es dzirdēju viņu sakām. Un Mila pasmaidīja.

Mājās mēs gājām kopā.

– Jūs droši vien visi domājāt, ka es esmu augstprātīga un lepna,  Mila teica. – Bet es vienkārši esmu piekususi visiem skaidrot un taisnoties. Es esmu tā piekususi un tik daudz ko par sevi dzirdējusi…

Es klusēju.

Mila uzaicināja mani ar meitām pie sevis ciemos. Es piekritu. Un noteikti aiziešu. Bet nedaudz velāk.

Bet pagaidām man ir ļoti kauns.

Es visu laiku domāju: “No kurienes mūsos ir tik daudz mēslu? No kurienes manī to ir tik daudz? Kāpēc mēs tik viegli domājam par cilvēku to pašu sliktāko?”

Es ļoti vēlos, lai Milai, šai pārsteidzošajai sievietei, kuru mēs visi nosodījām, viss galu galā būtu labi. Lai Ļenočka viņu varētu apskaut un saukt par Mammīti. Un zinātu, ka neviens viņu nekad atpakaļ neatgriezīs. Un, lai blakus priecīgi lēkātu šie brīniškīgie suņuki.

Tepa, Maiks un Feņa…

Bet varbūt notiks brīnums un Milai būs lielisks vīrs. Un Ļenočkai būs brālītis vai māsiņa. Tā taču notiek, vai ne?

Un lai nekad neviens viņiem neteiktu nevienu aizvainojošu vārdu.
Autors: Jeļena Kučerenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrs cilvēks ir svarīgs

dvēsele būrī3

“Ir varenie, kuriem blakus visi šķiet mazi. Taču patiesībā liels ir tas, kuram blakus ikviens cilvēks jūtas liels”.
Čārlzs Dikenss

Kas ļauj vienam cilvēkam uzskatīt sevi par “labāku” kā citi? Nauda, prestiža izglītība, augsts amats, sociālais statuss? Nacionalitāte, dzimšanas vieta, piederība vienai vai citai reliģiskajai konfesijai? Augums, svars, matu vai acu krāsa? Automašīnas marka? Intelektuālā apdāvinātība vai fiziskā pievilcība? Kāpēc dažkārt mums šķiet, ka salīdzinot divus cilvēkus pēc kaut kādiem, ar neapbruņotu aci redzamiem kritērijiem, mēs varēsim izdarīt pareizo secinājumu attiecībā uz katra no viņiem dzīves ceļa dziļumu un kvalitāti.

Vai tad var spriest par cilvēka “nozīmīgumu”, ja mums nav zināms viņa iemiesošanās uz šīs planētas augstākais nodoms? Ko varam teikt un runāt par otru, ja paši sevi lāgā nejūtam un nesaprotam.

Ja bērns nav īpaši sekmīgs skolā, tas nenozīmē, ka viņš dzīvē ir neveiksminieks. Skolnieka un studenta loma ir tikai viena no sfērām, bet vēl ne pavisam ne visa dzīve. Pie kam sekmību ietekmē ļoti daudzi faktori – sākot no psiholoģiskās atmosfēras un sadzīves apstākļiem ģimenē, līdz pat attiecībām ar klasesbiedriem un skolotājiem. Vēsturē ir zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad nesekmīgs skolnieks kļūst par ļoti veiksmīgu uzņēmēju vai savas lietas meistaru. Reiz vienkārši apņēmās, papildināja savas trūkstošās zināšanas un sasniedza to, par ko sapņoja.

Ir ļoti svarīgi bērnā saglabāt viņa dzīves svarīguma sajūtu – mēs tevi mīlam kā savu dēlu vai meitu, tu mums esi vērtība, gan kā mūsu radniecīgā Dvēsele, gan kā viens no mūsu ģimenes, gan kā labs draugs.

Ja cilvēks, piemēram, nokļūst avārijā, vai arī viņam ir kādi iedzimti fiziski defekti, tas nebūt nenozīmē, ka mēs drīkstam “izsvītrot viņu” vai uzskatīt par nelaimīgu un neveiksmīgu. No kurienes mēs varam zināt, kāpēc tā notika un kāpēc tas bija nepieciešams?

Katram no mums ir savs ceļa garums un savs ciešanu mērs, bet labākais, ko varam izdarīt attiecībā uz cilvēku, kuram ir kādi fiziskie ierobežojumi – redzēt viņā personību, redzēt Dvēseli, ne ķermeni. Novirzes no normas fiziskajā attīstībā, ārējā izskatā ir tikai atšķirīgs no ierastā fiziskā apvalka funkcionēšanas veids. “Invalīds – tas ir pārvietošanās nevis dzīves veids”. Taču mūsdienu sabiedrībā šīs domas ir ne īpaši apzinātas.

Reiz es iepazinos ar kādu ļoti dīvainu mākslinieku, kurš dzīvi uztvēra man absolūti nesaprotamā veidā, taču šī tikšanās ar viņu man uzdāvināja vienu ļoti skaistu ideju:

“Redzēt skaistumu ideālā – ir ļoti vienkārši, – viņš man teica.
– Tu pamēģini ieraudzīt skaisto ārēji nepievilcīgajā, tur, kur cilvēki parasti nav pieraduši to redzēt”.

Lūk, tā ir taisnība!

Par naudu, statusu, izglītību, ārējo pievilcību – viss tas pats – svarīgākais, kā mēs izmantojam to, kas mums ir. Naudā nav nekā slikta, bet nauda ir tikai instruments, mūsu iekšējās pasaules spogulis.

Skaistums – arī ir nosacīts lielums, tāpēc, ka no auksta un muļkīga skaistuma ļoti nogurst. Pašam par sevi tam nav nekādas vērtības.

Ārējā pievilcība ir dāvana, kas palīdz piesaistīt cilvēkus, taču bez labestīgas un atsaucīgas sirds, tā nekādu dižo laimi neatnesīs. Arī skaists ķermenis noveco un zaudē savu pievilcību, savukārt skaista Dvēsele pievilcību tikai pastiprina.

Talanti paši par sevi arī neko nenozīmē, tos vajag pielietot un attīstīt – jo apdāvinātāks cilvēks, jo vairāk dzīve no viņa prasa. Daudz deva, tātad tev uzticas un sagaida, ka tu  kaut ko nozīmīgu dosi pasaulei, neapstāsies pie sasniegtā. Apdāvinātība nav iemesls pacelt sevi virs citiem un kļūt lepnam.

Ikvienas prasmes nav absolūts “attīstītības” radītājs. Cilvēku ietekmē vide, kurā viņš ir audzis.  Ja, piemēram, bernībā ģimenē netika ievērots dienas režīms, tad bērnam būs grūti patstāvīgi iemācīties to ievērot un, ja vēl klāt tam nāks ne īpaši labas attiecības skolā ar skolotājiem un klasesbiedriem, tad varam uzskatīt, ka nesekmība ir garantēta.

Vai arī, piemēram, cilvēks izaudzis vidē, kur tiek lietoti lamu vārdi, un viņš nav dzirdējis pareizu runu, tad lai to labotu pieaugušā vecumā, ir ļoti jāpapūlas. Vecāku garīgās izaugsmes līmenis un izglītības līmenis ļoti ietekmē bērna attīstību, taču ir ārkartīgi svarīgi, lai mēs iemācītos nepazemināt cilvēka nozīmīgumu un necensties vērtēt viņu pēc starta nosacījumiem. Ir svarīgi atcerēties, ka cilvēks pats var izmainīties un vienīgais, ko mes varam darīt, palīdzēt iedvesmoties pozitīvām izmaiņām.

Ticiet man, pat divi-trīs gadi apzināta darba ar sevi var cilvēku izmainīt tā, ka neviens pat neatcerēsies, cik ļoti neizglītots viņš bija, cik neglīts vai nepārliecināts par sevi. Taču, ja arī atcerēsies, cienīs vēl vairāk, tāpēc, ka cilvēki ciena godīgu un kvalitatīvu darbu ar sevi.

Ne jau katram ir lemts būt slavenam zinātniekam vai talantīgam māksliniekam, ne katrs var nodarboties ar biznesu un pelnīt lielu naudu, un ne katram ir vajadzīgs ieņemt augstus amatus un grozīties varas gaiteņos. Daudzi no tiem, kuri cenšas uzrāpties pa karjeras kāpnēm, nespēj izturēt tās pārslodzes, ko šāda “rāpšanās” pieprasa.

Bet! Katrs cilveks ir nozīmīgs! Katrs cilvēks spēlē savu lomu, katrs cilvēks ir noderīgs tieši tur, kur viņš ir. Gan politiķi, gan biznesmeņi, gan zinātnieki un pārdevēji, gan pasta darbinieki un autoatslēdznieki, agronomi un mācītāji, mākslinieki un dziedātāji, maiznieki – visi ir svarīgi.

Svarīgs ir katrs cilvēks uz šīs zemes, nav labākas vai sliktākas profesijas, nav labākas vai sliktākas nacionalitātes, ir katra cilvēka individuālais ceļš – Dvēseles, kura atnākusi šeit mācīties.

Ir profesijas, kas der vienam, bet neder citam. Mūsu uzdevums ir izvelēties to nodarbošanos, kas palīdzēs mums maksimāli atklāt un realizēt mūsos ielikto potenciālu un savus Dvēseles uzdevumus. Būt maksimāli noderīgiem citiem cilvēkiem un izdarīt to vislabākajā veidā.

Fotogrāfam ir svarīgi prast ieraudzīt un iemūžināt to skaistumu, par kuru, iespējams, pats cilvēks vispar nenojauš. Skolotājam svarīgi ieraudzīt bērnā viņa potenciālu, iedvesmot un virzīt tur, kur viņš maksimāli realizēs savu potenciālu. Ārstam ir svarīgi palīdzēt pacientam atrast savu atveseļošanās ceļu – ne tikai ķermena, bet arī Dvēseles.

Savukārt pavāram ir ļoti svarīgi pagatavot ēdienu ar mīlestību, ieliekot tajā savu Dvēseles siltumu. Sekretāram svarīgi ir radīt draudzīgu atmosfēru ofisā, lai cilvēki justos labi un motivēti. Savukārt priekšniekam ir svarīgi būt tādam līderim, kuram apkārt viss aug.

Nav jau svarīgi, kādu amatu tu ieņem un ar ko nodarbojies, ir svarīgi saprast, ka no tavas darbības ir atkarīga arī citu cilvēku labklājība, komforts bet dažkārt arī dzīvība. Tāpēc ļoti svarīgi ir aiz katra biznesa redzēt cilvēkus ar viņu dzīves stāstiem un likteņiem.

Mums ofisā nāk nevis “klients”, uz pieņemšanu pie ārsta nevis “pacients”, universitātes auditorijā sēž nevis “students”, bet gan cilvēks, dzīvs un ļoti nozīmīgs cilvēks. Un viņa nozīmīgumu nenosaka mašīnas marka vai apģērtba zīmols, ne svars, ne augums, ne pat intelektuālā apdāvinātība, bet gan tas, ka viņš ir tāds pats, kā mes visi – radīts no miesas un asinīm, apdāvināts ar dvēseliskajām īpašībām, iespējams, viņš atrodas kādā citā attīstības pakāpē, katrs mēs mācamies kādā citā dzīves klasē.

Attieksme – tas ir tas, kā mēs izturamies viens pret otru, pret citiem cilvēkiem, tāpēc tā cilvēka, kuru mēs satiekam, intelektuālajai attīstībai un garīgajam līmenim nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, cik mēs paši tālu atrodamies savā ceļā un kā izturamies pret citiem cilvekiem.

“Cilvēki spriež par lietām un notikumiem atbilstoši tam, kas ir viņos pašos”.
Konstantinopoles pareizticīgo baznīcas mūks Paisijs Svjatogorecs

Ja reiz mēs sevi uzskatām par attīstītākiem kā citi, tas nozīmē, ka mūsos jabūt vairāk sirds, mīlestības, gudrības, pacietības, lai komunicētu ar tiem, kuri iet nedaudz citu ceļu. Un varbūt arī sapratnes, ka visi esam vienādi svarīgi.

Kas tad ķermenī ir svarīgākais – roka vai kāja? Aknas vai nieres? Acis vai ausis? Viss ir svarīgi, viss ir nozīmīgi. Un vēl atcerieties, kāds maziņš sērkociņš, bet bez tā nepagatavosi pusdienas. Tev var būt katls, produkti – zupu neizvārīsi bez šī mazā sērkociņa. Maza adatiņa šujmašīnai salūzīs – neko neuzšūsi, pat tad, ja būs gan diegi, gan šķēres, gan audums.

Katrs no mums ir svarīgs – kāds ir diegs, kāds – adata, kāds – nagla. Un nevajag sevi uzskatīt par parāk mazu lielai lietai un par parāk lielu mazām lietām. Katrs ir svarīgs, tikai jāatrod sava vieta dzīvē, nesalīdzinot sevi ar citiem.

Cilvēks ar lielu un labu sirdi – ir pats skaistākais un vērtīgākais šīs pasaules dārgums.
Es jums novēlu laimi!

©Dina Ričardsa
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Kad es pārstāju apvainoties, mani pārstāja apvainot

aizvainojums

Teiksiet: tā nemēdz būt. Kā var neapvainoties, kad aizskarts ir pats jūtīgākais tevī? Ja mēs tiksim skaidrībā ar aizvainojuma rašanās cēloņiem, visticamākais, apvainoties vairs nevajadzēs.

Un, tā, kas gan mūsos sēž tāds, kas neļauj mums piedot? Piedot nozīmē neatstāt Dvēselē nepatīkamas nogulsnes, turpināt brīvi komunicēt ar cilvēku. Vai arī nekomunicēt, ja nevēlies, tajā pat laikā izturēties pret viņu neitrāli, bez aizvainojuma.

— Aizskarta patmīla
Nenovērtēja tā, kā mēs to vēlējāmies, vai vienkārši nepelnīti apvainoja. Bet mēs taču zinām, ka nemaz neesam tik slikti. Lūk, mocām sevi ar domām par pāri darītāju. “Graužam” savu Dvēseli, cenšoties sevi pārliecināt par savu taisnību. Taču vai ir vērts sev pierādīt acīmredzamo? Domāju, ikviens piekritīs domai, ka tā ir bejēdzīga nodarbe. Katrs pats zina savu vērtību. Bet cilvēkam, kurš tevi apvainojis, vari pateikt: “Man žēl, ka tu par mani tā domā.”, “Man ir skumji, ka mēs viens otru nesapratām”. Un noteikti nevajag pazemināt savu pašvērtējumu.

— Lepnība
Pacenties, atmetot savu pārākuma sajūtu, nostāties partnera pusē. Atceries: ne jau lepnībā ir cilvēka spēks, bet viņa augstsirdībā. Apvainotājs, kā likums, pats zin, ka ir sastrēbis karstu.

— Neprasme adekvāti pieņemt faktus, kas attiecas uz tevi
Piemēram, tev saka: “Tu nokavēji darbu. Tu kļūdījies. Tev ir slikts garastāvoklis. Tu pārāk daudz ēd. Tu esi resns”. Tu dusmojies, nevēloties pieņemt to, kas ir. Iemācies pateikt “jā”. Tas pats “jā” attiecas arī uz visiem pārējiem tev adresētajiem pārmetumiem. Kā tu domā, vai dzēlējam būs interesanti turpināt tevi aizskart, ja tu uz visu sev adresēto atbildēsi piekrītoši?

— Neattaisnotas cerības
Nereti mēs no cilvēka gaidām noteiktu rīcību, darbus, vārdus, kas nav viņam raksturīgi – ne atbilstoši viņa audzināšanai, raksturam, takta izjūtai, izglītībai…., apvainojoties, uz to, ka viņš nav izpildījis kaut ko tā, kā mēs vēlējamies. Centies uz visu skatīties objektīvi, neizfantazējot to, kā nav.

— Nepareiza uztvere
Uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati situācija iedarbojas atšķirīgi. Un te nav nozīmes tam, ko kāds ir pateicis vai izdarījis, bet gan tam, kā mēs uz to reaģējām, kā uztveram informāciju. Mierīga uztvere bez aizkaitinājuma – tas ir tikai ikdienas treniņa rezultāts. Un, patiesībā, mēs paši pieņemam lēmumu būt apvainojušies. Cik bieži saka: “Apvainojies uz sevi…”. Grūtās situācijās sev atkārto: “Es sevi mīlu un neapvainošu.”
Un, kad kārtējo reizi tu vēlēsies apvainoties, padomā: vai patiešām ir tik patīkami sevi žēlot un justies upurim. Plēsoņa vienmēr sajūt upuri un uzbrūk tieši tam. Tu taču nevēlies tikt apēsts?! Varbūt tu tomēr esi uzvarētājs – kurš pacēlies pāri situācijai un ir neatkarīgs no apstākļiem!? Kāds gudrais teicis: «Aizvainojums izmaksā dārgi un nesniedz tev nekādu labumu. Piedošana nemaksā neko, bet dāvā brīvību.». Kas labāk?
Zināms, ka aizvainojums ir mūsu Dvēseles stāvoklis. Dvēsele ir aka, no kuras mēs dzeram.
Kādu slāpju veldzēšanas avotu mes izvēlēsimies sev un citiem?
Sargi savu dzīves avotu. Dzīvo ar smaidu un neapvainojies!

© Luīze Heija
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc sieviete nelūdz vīrietim palīdzību?