Mūžīgas pateicības ekstrakts

Visi uz kādu ir apvainojušies… Bet, ja nav apvainojušies, tad meklē, uz ko apvainoties. Dažkārt es domāju: “Varbūt arī man uz kādu apvainoties?”, bet tā kā šķiet, ka nav uz ko apvainoties, tad kļūst vēl aizvainojošāk… Tik patīkami ir justies nevainīgam upurim…

Kaut uz īsu brīdi noliksim malā visus savus aizvainojumus un pamēģināsim saprast, kas tas ir, jo tikai no malas pa īstam var saprast aizvainojuma dabu.

Sāksim ar definīciju. Teiksim tā: AIZVAINOJUMS ir lepnības indīgais blakusprodukts. Ja man ir lepnība, tad būs arī aizvainojums, un, jo spēcīgāka lepnība, jo lielāks aizvainojums.

Šķiet, vienīgais veids kā atbrīvoties no aizvainojuma ir atbrīvoties no lepnības. Piedošana nav izeja. Padomā pats: pa īstam pazemīgu cilvēku vispār nav iespējams aizvainot un tas nozīmē, ka viņam nav kam piedot.

Piedot nozīmē pavisam nedaudz atslogot savu sirdi un uz kādu brīdi noņemt tai nepanesamo aizvainojuma nastu, kuru tai uzvēlusi lepnība. Kamdēļ?

Ļoti bieži cilvēki to dara tikai tamdēļ, lai savā sirdī sāktu audzēt jaunus aizvainojumus. Dažkārt mēs piedodam tikai tāpēc, lai varētu priecāties par savu labestību un vēl stiprāk sajustos kā nevainīgs upuris. Nav jau grūti piedot – grūti ir netīksmināties par to, ka esi piedevis un neapvainoties par to, ka neviens tavu augstsirdību nav novērtējis.

LEPNĪBA – ir kā vēzis, ja tā palaidusi savas metastāzes, tad no tās atbrīvoties ir praktiski neiespējami. Ļaundabīga lepnība. (Interesanti, vai mēdz būt labdabīga lepnība?) Tā nenomierināsies, kamēr nebūs saēdusi dvēseli līdz galam.

Patiesībā nevajag piedot. Piedot nozīmē iesākumā nosodīt. Tā kā pat no paša sākuma un vēl pirms sākuma IR JĀPATEICAS. Tad nevajadzēs nevienam piedot…. Nomainīt aizvainojumu ar pateicību – tas nozīmē pārvērst lepnību pazemībā…

Interesants fakts: vēzi dziedina ar čagas (bērza melnās piepes) ekstraktu, tas ir audzējam līdzīgs izaugums uz bērza mizas. Vienu audzēju ārstē ar otru. Aizvainojuma emocijas ir atkritumi no lepnības ļaundabīgā audzēja. Un izārstēt to var tikai pateicība, kas radusies patiesā pazemībā. 
Vienīgās zāles no nāvējošās lepnības slimības ir mūžīgās pateicības Dievam ekstrakts, kuru mēs smeļamies no pasaules svēto pazemības.

Bhakti Vijñāna Gosvāmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dadi Džanki: lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību

lomas76

Es zinu tikai vienu veidu, kā palīdzēt citiem cilvēkiem kļūt labākiem: mums pašiem jātic, ka viņi ir labi.
Ja tu neieredzi kaut ko sliktu, tad tu pats kļūsti vājš, bet šī sliktā lieta paliek tāda pat slikta, kā agrāk.
Ja ir ieradums ievērot citu cilvēku trūkumus, tad tas sagrauj manas paša labās īpašības un es vispār vairs neko labu neieraudzīšu.
Ja kaut kas iekļūst manās acīs, tas rada sāpes.
Pajautā sev: kāpēc dažkārt kaut kas iekļūst manās acīs?
Ja mana iekšējā attieksme pret citiem cilvēkiem ir tīra, tad mans skatiens vienmēr citiem nesīs laimi.
Augstprātīgs cilvēks vienmēr atnes lielas skumjas. Ja kādam ir ieradums redzēt citu cilvēku trūkumus, viņš nekad nespēs atbrīvoties no augstprātības.
Bet, ja es tiecos izmainīties pats, tad nekad neskatīšos uz citu vājībām. Es ļoti ātri aizmirsīšu viņu kļūdas.
Katra mūsu darbība atstāj pēdas dvēselē un piedalās mūsu rakstura un likteņa veidošanā.
Kad tu sapratīsi šo principu, tad ļoti uzmanīgi sekosi tam, lai tavos darbos būtu tikai labestība.
Tāpēc pastāvīgi lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību.
Tas, kurš uztraucas un steidzas, kļūst rūgts un rūgtums dedzina viņa sirdi.
Tā vietā dzīvo ar pacietību, mieru un mīlestību un palīdzi novērst citu cilvēku skumjas.
Dadi Džanki
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ģimenē nemēdz būt «paveicās»

106796240_1487832228087604_629161769559723246_n

Reiz mēs kavējām vilcienu. Vilcienam “Maskava-Anapa” bija mūs jāaizved uz dienvidiem. Bijām ilgi un pacietīgi gaidījuši šo atvaļinājumu.

Trīs stundas pirms vilciena atiešanas mēs ar vīru un dēlu iekāpām taksometrā. Taču pēc brīža uz ceļa notika kaut kāds kollapss. Mēs pirmās divas stundas sēdējām sastrēgumā un šajā laikā nebijām pietuvojušies savam mērķim ne par centimetru. Bijām trīs kilometru attālumā no tuvākās metro stacijas, no kuras varētu aizbraukt līdz vilciena stacijai, taču iet kājām karstajā saulē ar lielo bagāžu un mazu bērnu uz rokām bija neprāts.

Beidzot sastrēgums bija izkustējies. Un metro vilcienā mēs ielecām 30 minūtes līdz vilciena atiešanai. Bija jābrauc 10 pieturas. Mums abiem ar vīru bija skaidrs, ka esam nokavējuši. Vēl jau būtu jāskraida pa peronu, lai atrastu īsto platformu… Taču mēs vienalga braucām. Klusējot. Iegrimuši domās par nenotikušo atvaļinājumu. Es mēģināju saprast, ko Visums man ar šo nenotikušo laimi cenšas man pateikt.

Divgadīgais dēlēns jautri lēkāja pa vagona sēdekļiem un viņu neinteresēja mūsu problēmas. Man gribējas viņam uzšaut pa dibenu, kaut gan ne reizi dzīvē to nebiju darījusi…

Mēs ieskrējām stacijā 15:35. 15:30 mūsu vilciens aizgāja. Tam bija jāaiziet…. Taču tas kā iemiets stāvēja un nekustējās. Es neticēju savām acīm, taču uz informatīvās plāksnītes skaidri un gaiši bija rakstīts “”Maskava-Anapa”… Kad mēs pieskrējām pie pēdējā vagona, vilciens sāka kustēties un mēs burtiski iemetām savas mantas un skrienot pa platformu viens otram padevām bērnu.

– Kaut kas aizkavēja vilciena atiešanu, – paskaidroja pavadone, aiztaisot durvis, kad mēs aizelsušies no skrējiena un stresa priekštelpā centāmies atgūties. Ilgi meklējām savu kupeju. Kad atradām un aizvēram aiz sevis durvis, abi ar vīru apskāvāmies, viņš nervozi iesmējās, bet es sāku raudāt…

Lūk, to es saucu par PAVEICĀS. Vienkarši PAVEICĀS. Notika tas, kam nebija jānotiek. Mums par labu.

Ja agri pavasarī majonēzes burciņās iesēsi tomātu sēklas, noliksi uz saules apspīdētas palodzes, sekosi temperatūras režīmam, pēc tam tuvāk vasarai aizbrauksi uz vasanīcu un saudzīgi stādiņus iedēstīsi siltumnīcā, regulāri visu sezonu laistīsi, mēslosi, tad rudenī tevi priecēs  skaisti, sulīgi un garšīgi, paša izaudzēti tomāti. Tu taču neuzskatīsi, ka tev ir paveicies? Protams, ka nē! Tas būs pilnībā sagaidāms katras dienas darba rezultāts.

Lūk, tāpat arī ģimenē, bērnu audzināšanā un attiecību veidošanā nemēz būt šī bezrūpīgā “PAVEICĀS”.

Savus stāstus es rakstu par vīru un bērniem. Daudziem lasītājiem ir radies diezgan salkans priekšstats par mani un manu “cukurģimeni”. Taču es rakstu patiesību. Es neko neizdomāju. Rakstu par klusu parastu ģimenes laimi.

– Tev paveicies, – raksta tie, kuriem kaut kas ir ne tā, kā gribētos. Viņiem ir vienkaršāk tikt galā ar netaisnību: jo vārds “paveicies”  apzīmē kādas likteņa “intrigas”, nepārvaramus apstākļus un tajā nav ne kripatiņas atbildības par rezultātu.

Tas ir izdevīgs vārds tiem, kuriem nepaveicās.

Bet es gribu teikt, ka mēs esam parasti. Vidusmēra ģimene. Un pie sava “paveicās” esam gājuši caur tādiem ērkšķiem, caur kuriem ne kurš katrs izies. Un par savu laimi mēs esam samaksājuši ļoti lielu cenu. Daudziem tā šķistu neiespējama.

Attiecībās ar vīru mēs esam izgājuši visas stadijas. Viens otra pieņemšanas kā dzīves partnera, samierināšanāss ar otra trūkumiem, vieduma un spējas novērtēt otra labās īpašības.

Kopā mēs esam jau kopš institūta gadiem. No pirmajiem randiņiem (ar pļavu ziedu pušķiem), zemām algām (kas pietika tikai mēnešbiļetei), ar jaunības aizvainojumu uzliesmojumiem (bet es tev ticēju!), ilgstošiem strīdiem (nekad man vairs nezvani), trakas greizsirdības (kāda Ļena?), kaislīgiem salabšanas brīžiem (vai tu esi traks, šeit?), makaroniem kā vienīgā ēiena, ko izdevies nopelnīt (no vecākiem neņemt ne kapaiku), no pirmajām uzvarām karjerā (aizbrauksim uz jūru, labi?), un kritieniem (pagaidām padzīvosim par manu algu), kautrīgiem kopdzīves plāniem (varbūt bērniņu?), filmu skatīšanos zem viena pleda (man ar tevi ir tik labi), ar “vai tu kļūsi mana sieva?”, no pirmajiem lielajiem pirkumiem (tikai ne kredītā), no testa ar divām strīpiņām, no “jums būs puisītis”, no pirmajiem dēla smiekliem, no nervu sabrukuma (tu solījies iziet ar viņu pastaigāties), no sakrāmētiem čemodāniem, lai dotos pie mammas dzīvot (vairs to nespēju), no atgriešanās ar vainas sajūtu (nevaru vairāk), apskāvieniem priekštelpā, “vairs nekad tā nedarīšu”, “panāc šurp”, “un es tevi arī”…

Kā anekdotē par zelta zivtiņu, “es gribu, lai mums viss būtu”. MUMS VISS BIJA. Mēs neesam ideāli. Mēs esam gājuši savās attiecībās līmeni pa līmenim, kā datorspēlē. Mēs zaudējām spēkus, enerģiju, bijām strupceļā. Mēs zaudējām. Šķīrāmies – katrs uz savu pusi. Es ļoti labi atceros to laiku… Toreiz es savās attiecībās sāku salt. Grimu vienaldzības akā, neuzmanības plaisā, naktīs gaidīju vīru mājās un viņā nenāca, nenāca… Es jau nezināju, ka tikmēr, kamēr vīrietis meklē sevi, ir jāvāra viņam borščs nevis jālasa lekcijas. Es domāju: “Tas taču ir tik netaisnīgi! Es taču arī esmu sevi pazaudējusi, man arī ir jāmeklē!”. Un es meklēju. Meklēju pasaku, bet vīrs izrādījās brīnumdaris. Smaragda aukstuma burvis. Es nosalu un aizgāju. Domāju, ka brīvībā būs siltāk.

Protams, bija situācija. Briesmīga, dvēseli ievainojoša. Mēs tajā ietriecāmies kā sienā un sašķīdām gabalos. Tā vietā lai apvienotos, mēs aizvainoti sākām laizīt savas brūces. Katrs savas. Un gaidījām glābšanu viens no otra. Bet ko gan var izglābt nāvīgi ievainotais? Labi būtu, ja vismaz sevi… salāpītu.

Savācu savas vasaras kleitas un aizgāju rudenī. Manā rokā gulēja dēla plaukstiņa. Tā smaržoja pēc ledenēm un atbildības. Bet es baudīju lepnību.

– Man neko no tevis nevajag, – es vīram teicu. Un viņš… pamāja ar galvu. Piekrita! Maita! Es gaidīju, ka skries man pakaļ, ķers aiz rokas, centīsies vismaz “iesmērēt” kredītkarti. Viņš taču zin, ka ar mani ir mazais dēls, viņš taču zin, ka es neprotu nopelnīt. Toties labi protu tērēt.
Un vajag taču daudz. Atsevišķa vientuļās mātes dzīve kopā ar bērnu īrētā dzīvoklī maksā ļoti dārgi. Gaidīju, kad viņš apdomāsies. Visur staigāju ar telefonu rokā. Gaidīju zvanu. Bet viņš klusēja.

Kā izrādījās, nauda ir visur. To vienkārši vajag saskatīt. Bet mēs to ieraugām tikai tad, kad mums ir tāda iespēja ieraudzīt. Vai arī tad, kad kaut kas – lepnība, statuss, slinkums – ir svarīgāks par naudu. Bet tad, kad aiz tavas muguras deg tilti, šajās liesmās ļoti labi var redzēt savas kļūdas un arī savas iespējas.
Es momentā iemācījos nopelnīt naudu. Tieši otrdienā. Tāpēc, ka jau nākamajā ceturtdienā mans īres parāds bija 135. Es lūdzu Visumam: man vajag simts tūkstošus. Tūliņ. Tieši rītdien. Un iezvanījās telefons.

– Tev steidzami manā vietā rītdien jānovada kāzas, – teica mans draugs – pasākumu vadītājs. – Es salauzu kāju. Guļu slimnīcā. Kāja piesieta. Scenāriju tev aizsūtīšu.  Precas kaut kāds priekšnieks no celtniecības departamenta. Cik tu par to gribi?
– 70.
– Tu traka esi? Es būtu ņēmis 35.
– Par steidzamību un forsmažoru. Viņš ir priekšnieks, vai kas cits? Viņš taču negrib lai kāzas izgāztos?
Priekšnieks negribēja. Viņš bija celtniecības departamenta direktors un prata celt. Un zināja, ka ģimene arī ir celtniecība. Bet kāzas – fundaments. Viņš piekrita par 70. Līgava, tas ir – sieva, bija apmierināta. Viņa zem galda viņu bikstīja, bet viņš sēdēja tāds piesarcis un laimē starojošs.
– Novēlu jums mīlestību, – es teicu un, atvadoties, piemiedzu viņiem ar aci un sakārtoju viņam no krūšu kabatas izlīdušās jaunās sievas biksīšu mežģīnes.

– Kā skolnieki, – viņš sakautrējies pasmaidīja. Samaksāja 80. Labs celtnieks.
“Paldies tev, Visum!”, – es domās noteicu. – “Vēl vajag 20”.
Nākamajā dienā manā pamatdarbā man negaidīti piešķīra prēmiju. 30 tūkstošus.  Es nolēmu, ka 10 no tiem būs ziedojums Visumam un iztērēju to labdarībai. Visums manu dāsnumu novērtēja un es tiku apbērta ar pasūtījumiem. Es izrāpos no krīzes.

Mana nulle blakus vīra vieniniekam kļuva par patstavīgu ciparu. Es vairs neesmu nulle un no šīs dienas mani vajag ņemt verā. Es ļoti lepojos ar sevi. Taču man ļoti gribējās, lai arī vīrs ar mani lepotos. Un uzzinātu, ko pazaudējis. Un, lai atnāktu ar atvainošanos. Tā arī pateiktu: “Kāda tu varone!” Taču viņš neko neteica. Laipni smaidīja saņemot dēlu uz brīvdienām. Laipni smaidīja, atgriežot viņu man. Lūk, arī visa komunikācija.

Es iegrimu vientulībā. Man šī brīvība sāka smakot pēc nolemtības. Es neprotu atgriezties mājās pēc pusnakts, kad neviens mani negaida, neuztraucas un nejautā: “Vai tevi sagaidīt?”. Mani neinteresē veiksme veiksmes dēļ. Man ļoti vajag, lai viņš skatītos uz mani un teiktu: “Skat, kāda tu lieliskā!”

Man bija neinteresanti būt vieniniekam, es biju ar mieru būt nullīte, bet aiz viņa muguras.

Un es nolēmu rīkoties. Brīvdienā aizvedu dēlu pie vectētiņa. Nopirku skaistu apakšveļu un zeķes ar silikona lentu. 12 cm papēdis. Matus sataisīju tā, lai izskatās nedaudz nevērīgi. Uzkrāsoju lūpas koši sarkanā diezgan vulgārā krāsā un uzvilku mēteli – tieši virs apakšveļas, lai tā atvērumā varētu redzēt zeķes maliņu. Es biju pats kaisles iemiesojums. Kamēr gāju līdz mašīnai, jutos kā Čičolīna. Vīrieši atskatījās.

Ap vieniem naktī atbraucu pie bijušā vīra. Piezvanīju pie durvīm. Sirds kā traka lēkāja krūtīs. Neviens neatvēra. Un pēkšņi es iedomājos, bet, ja nu viņš nav mājās? Bet, ja nu viņš nav viens? Mani pārņēma šausmas. Iepriekš par to es nebiju iedomājusies.  Mēs jau gadu dzīvojām šķirti, bet es pat nespēju pieļaut domu, ka viņš varētu paskatīties uz kādu citu.

Beidzot viņš samiegojies atvēra durvis.
– Kas noticis? – viņš jautāja, acis samiedzis no košās gaismas priekštelpā.
– Tu esi viens?
– Nē.
– Nē?? – es gandrīz nomiru, elpa pazemojumā aizrāvās.
– Nē, es esmu ar kaķi. Kas noticis?
– Es drīkstu ienākt? – es jautāju un pavēru mēteli, atsedzot grezno apakšveļu.
– Viņš vēl trakāk samiedza acis. Viņam kājās bija veci bokseršorti, kurus dāvināja vecmāmiņa Vaļa, kura praktizēja ekonomisko vīriešu apakšveļas šūšanu. Tās galīgi nesmaržoja pēc kaisles. Pēc vecmāmiņas Vaļas gan, pat tad, kad bija svaigas….
– Klausies, tu esi ļoti seksīga, tiešām, bet es jau trešo nakti neguļu. Projektu cenšos nodot. Man pēc trim stundām jāceļas…
Viņš vēl kaut ko teica par “atvaino”, par “novērtēju”, par “labāk atliksim uz citu reizi”, kamēr es, ārprātīgi pazemota, skrēju lejā pa trepēm, nolādot papēžus un slaukot sasistās lepnības asaras.

– Nekad vairs! – es kliedzu mašīnā, izsmērēdama lūpu krāsu pa visu seju. Ar “nekad” es domāju jebkuru komunikācijas formu ar šo idiotu.

Pēc divām dienām es pie viņa atgriezos pastāvīgā iedzīvotāja statusā. Viņš pats atnāca man pakaļ nakts vidū. Sagatavojies. Ar ziediem un jaunos bokseršortos.
Kāpēc es to stāstu… Tāpēc, ka ģimenē nemēdz būt “paveicās”. Mēdz būt “izciests”, “uzbūvēts”, “radīts”, “atstrādāts”, “salīmēts”. Ģimene ir pacietīgs darbs. Un nav viedākas un banālākas frāzes, lai to aprakstītu. Bet jūs sakāt “paveicās”…

Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā ārstē lepnību?

pavs5

Kā ārstē lepnību?

Ar pretējā dzimuma palīdzību.
Lepnību var ārstēt, atņemot roku, kāju, savainojot cilvēku, ar cietuma palīdzību, smagu slimību utt. Bet, izrādās, ir kāds daudz efektīvāks ārstēšanas veids
Es daudz esmu redzējis vīriešus ar paaugstinātu lepnību. Vīrietim deva sievieti, kurā viņš iemīlējās un šī sieviete sāka “sūkt viņam asinis”. Un viņam bija jāpiedod un jāsajūtas kā neaizsargātam bērnam.
Kā tikko vīrietis “ieslēdza” savas ambīcijas, pašapziņu, lepnumu, viss beidzās skumji, lepnība neizgaisa, radās onkoloģija, šizofrēnija, diabēts utt.
Tad, lūk, mīlestības priekšā mums jābūt kā bērniem, mums mīlestība janoliek pirmajā vietā, bet visi mūsu ideāli, plāni, taisnīgums un viss parējais – otrajā plānā.
Agrāk ikvienam cilvēkam tas bija normāli. Bet tagad daudziem tas šķiet praktiski neiespējami.
Cilvēki ar dvēseli tik ļoti ir pieķērušies instinktiem, ka daudziem mīlestības saglabāšana un sevis ierobežošana dažos aspektos kļūst vienkārši nereāla.

Sergejs Lazarevs 2013.gads
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lepnība

lepniba43

Lepnība paņem ļoti daudz cilvēka dzīvības enerģiju un spēkus, un ne velti to uzskata par vienu no smagākajiem grēkiem.

Lepnība ir daudzu graujošu emociju un domu pamats, bet negatīvās domas un emocijas noved pie slimībām un ciešanām.

Tam cilvēkam, kurš vēlas uzkrāt dzīvības spēku, tātad dzīvības enerģiju, kas vajadzīga lai dzīvotu, pārvarētu grūtības, realizētu savus nolūkus un strādātu ar sevi, noteikti vajadzētu atbrīvoties no lepnības.

Taču, lai to izdarītu, no sākuma tā ir jāatpazīst.

Apskatīsim pašas raksturīgākās lepnības pazīmes:

1. Lepnība izpaužas kā pārliecība par to, ka tev vienmēr ir taisnība, ka tu nekļūdies, bet kļūdās tikai citi un viņiem nav taisnība.

Tādi cilvēki vienmēr uzskata, ka viņim ir taisnība, viņi citus kritizē, apzspriež, tenko un vaino. “Pat tad, ja man nav taisnība, tad otrs ir vēl sliktāks. Bet, ja viņš ir sliktāks, tātad es esmu labāks.”

2. Žēlums pret sevi.

Paša svarīguma sajūta patiesībā ir slēpts žēlums pret sevi, cilvēks jūtas nelaimīgs, viņam ir bail no visas pasaules, un, lai sevi aizsargātu, viņš publiski izrāda savu svarīgumu, nozīmīgumu, pārticību. Tāds cilvēks koncentrējas tikai uz sevi un spēlē tirāna vai upura lomu, un no viņa dzīves pazūd savāktība, prāta skaidrība un līdzsvarotība.

Lai justos labāk un mierīgāk, viņs uzbūvē noteiktus aizsardzības vairogus – idejas par šo pasauli, kas palīdz viņam savu pasaulīti saglabāt nemainīgu. Tādas pasaules uzturēšanai tiek patērēts ļoti daudz enerģijas. Vēl vairāk, tāds cilvēks aizveras pret apkārtējo pasauli un tas nozīmē, ka arī pret dzīvības enerģiju, neļauj tai ienākt savā dzīvē. Zemapziņā viņš saprot, ka tādā veidā nāksies mainīt savu pasaules redzējumu, taču to tik ļoti negribās, jo šīs izmaiņas var būt kardinālas un tad nāksies atteikties no ļoti daudzām dzīves baudām.

Kad mēs esam koncentrējušies pārsvarā uz sevi, mēs nemanot audzējam savu ego un ciešanas.

3. Attieksme “no augšas”, augstprātība.

Cilvēks jūtas augstāks par citiem, attiecīgi citus uzskata par zemākiem. Savukārt augstprātība padara cilvēku mazu un niecīgu, kaut viņam pašam šķiet, ka ir liels un varens. Tā arī ir liktenīga kļūda, jo tā nedod mums iespēju darboties mums vajadzīgajā virzienā.

4. Aizbildnieciska attieksme pret kādu.

Tāda lepnības izpausme atrodas līdzās augstprātībai. Parasti tādi cilvēki, ja palīdz kādam, noteikti pieprasa pateicību un cieņu. Viņi saka: “Tev jābūt pateicīgam par to, ko es tavā labā izdarīju.”

5. Citu un sevis pazemošana.

Ir cilvēki, kuri sevi uzskata par neveiksminiekiem, kuri ne uz ko nav spējīgi, vāji garā un, ja ierauga kādu par sevi augstāku, gatavi tā priekšā rāpot uz ceļiem. Bet tajā pat laikā, ja viņi ierauga cilvēku zemāku par sevi, piespiež viņu rīkoties līdzīgi.

Tāds cilvēks ir ļoti bīstams, īpaši tad, ja viņš iegūst varu.

Cilvēks, kuram vairs nav lepnības, nepazemosies pats un neļaus to darīt citiem attiecībā pret sevi.

6. Uzskata, ka “pasaule bez manis nevar eksistēt”.

Tādi cilvēki domā, ka tikai uz viņiem viss turās un tikai pateicoties viņiem viss eksistē: pasaule, darbs, ģimene. Ir ļoti smalka robeža starp atbildības sajūtu un savu svarīgumu.

Rodas vēlme visu kontrolēt. Savukārt šī vēlme rada ļoti lielu spriedzi. Jā, protams, mēs ar savām domām un savu enerģiju radām savu pasauli. Taču mēs to darām kopā ar apkārtējo pasauli, sadarbojoties. Mēs un apkārtējā pasaule esam viens vesels. Dažkārt rodas uzmācīga vēlme glābt cilvēkus no viņu problēmām. Un cilvēks sajūtas kā supervaronis, kaut gan palīgā viņu neviens nav saucis.

7. Pārāk nopietna attieksme pret sevi.

Cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir ļoti svarīga persona. Un šī sajūta dod viņam iemeslu uzvilkties. Un, kad viņa dzīvē viss nenotiek tā, kā viņam gribās, viņš var piecelties un aiziet. Tādu situāciju ļoti bieži var redzēt ģimenēs šķiršanās laikā. Katrs no laulātajiem uzskata, ka tādā veidā pauž rakstura stingrību, taču tā tas nav. Tā izpaužas vājums.

Kad mūsos ir parak daudz egoisma, tas noved pie noguruma un rada ļoti daudzas problēmas. Paša svarīguma sajūta padara cilvēku smagu un neveiklu.

8. Savukārt pārāk liels svarīgums rada citu problēmu – cilvēks koncentrējas uz to, ko par viņu domā un runā citi.

Viņš ir ieciklējies savās problēmās, pastāvīgi par tām runā, kļūst narcistisks, patmīlīgs un mīl tīksmināties par sevi.

Viņš visdažādākajos veidos cenšas pievērst sev uzmanību un dižojas ar to, kas viņam pieder (apģērbs, mašīna, māja utt). Dažkārt mēdz izpausties arī otra galējība – nevērīga attieksme pret savu ārieni, savu ķermeni. Mērķis ir viens – pievērst sev uzmanību.

9. Lielība.

Sava pārākuma sajūta. Cilvēks slavina savas īpašības. Viņš to dara tāpēc, ka viņam ir mazvērtības kompleksi un viņam vienkārši ir vajadzīga citu cilveku atzinība, lai sajustu savu svarīgumu.

10. Atteikšanās no palīdzības.

“Es pati varu!” Lepns cilvēks neļauj citiem sev palīdzēt. Kapēc? Tāpēc, ka vēlas visus augļus sev un baidās, ka nāksies ar kādu dalīties.

Lepnība caur atteikšanos no palīdzības pievērš sev uzmanību un stingri tur tuvos cilvēkus saitītē, izsaucot viņiem vainas sajūtu un žēlumu.

11. Vēlme saņemt slavu, cieņu, godu un tādā veidā pacelties pāri citiem.

Cilvēks sev pieraksta citu nopelnus un viņam ir tieksme no citiem cilvēkiem radīt elkus.

12. Doma par to, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir svarīgāk par to, ar ko nodarbojas citi.

Tāda attieksme rada milzīgu spriedzi, jo tu taču nespēsi uzticēt kādam citam savu darāmo. Nākas visu darīt pašam.

13. Sāncensība.

Un vēlme nodarīt pāri sāncensim. Ikviena konkurence ved pie spriedzes, izsauc agresiju un neapzinātu vēlmi otru pazemot, kā rezultātā rodas problēmas un slimības.

14. Vēlme strīdēties un pierādīt savu taisnību.

Tieksme nosodīt cilvēkus par viņu kļūdām, rīcību un darbībām.

Tāds cilvēks apzināti cilvēkos meklē trūkumus, domās to soda, un tas viss tiek darīts ar naidu, dusmām un aizkaitinājumu. Dažkārt ir vēlēšanas otru pārmācīt.

Lepns cilvēks negrib pieņemt otra cilvēka viedokli, nav spējīgs iet uz kompromisu. Viņs bieži naidā un dusmās paaugstina balss toni. Viņam vienmēr ir vajadzīgs pēdējais vārds. Viņš nesaprot, ka strīdos nedzimst patiesība. Tur, kur ir patiesība, nav strīdu. Tāpēc, ka visiem tāpat ir skaidrs. Mēs taču nestrīdamies par to, ka saule uzlec rītos un noriet vakaros. Tas, kā zināms, ir fakts.

15. Tādu vārdu lietošana, kuru nozīme citiem nav saprotama.

Ļoti bieži ar šo slimo zinātnieki, juristi, ārsti.

16. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām.

Nav jēgas baidīties dalīties ar savām zināšanām un nesaņemt naudu. Ja dari to no sirds, atvērsies citi veidi, kā nopelnīt naudu. Visums ir dāsns un pārpilns labumu.

17. Nevēlēšanās pateikties un piedot. Viegla aizvainojamība.

Tas notiek tāpec, ka cilvēks nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi un nesaprot to, ka apkārtējā pasaule par mums rūpējas. Un mums ir jāiemācās pieņemt to, kas notiek ar mums mūsu dzīvē.

18. Negodīgums pret sevi un citiem cilvēkiem.

Tāds cilvēks nepilda savus solījumus, speciāli maldina cilvēkus un melo. Var jau gadīties, ka tā viņš iegūst kādus materiālos labumus, taču agri vai vēlu viņš tos zaudē.

19. Sarkasms.

Tieksme iedzelt, pajokot par cilvēku, izteikt aizvainojošas piezīmes vai rupjības.

20. Vēlme būt soģim.

Nosodīt cilvēkus par viņu rīcību un kļūdām. Tāds cilvēks citos meklē trūkumus un domās soda tos.

Parasti to dara pazemojošā tonī. Spriedumos bieži ir naids, aizkaitinātība un dusmas. Ir vēlme atriebties un pārmācīt otru. Parasti tas notiek attiecībā pret kalpotājiem, politiķiem, citām nacionalitātēm, kaimiņiem. Kā saka – būtu vien vēlme, vainīgie atradīsies.

21. Nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un trūkumus – garīgas problēmas un lepnību.

Ja atpazini šajā sevi un tas tevi neapmierina, nāksies ar to strādāt.

Kā atbrīvoties no lepnības?

Ir divi ceļi.

Pirmais – pastrādāt ar katru punktu atsevišķi.

Otrais – strādāt ar visiem uzreiz, nevērtējoši pieņemt sevi un apkārtējo pasauli. Un galvenais ir tavs nelokāmais nolūks.

Valērijs Siņeļņikovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mēs strīdamies?

cinas gailis5

Pierādām savu taisnību.
“Asinis pa degunu” , bet mums ikvienā strīdā vajag būt gudrākiem, skaistākiem, garīgākiem par saviem oponentiem. Kas gan cits tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Starp citu, kad mēs augstprātīgi citus pamācām, tas nozīmē tikai to, ka mūsu pašvērtējums ir zemāks par zemu.
Aizstāvam savas pozīcijas.
Ļoti bieži pašos sirds dziļumos mēs neesam līdz galam pārliecināti, vai pareizi rīkojamies. Un tad katrs cits viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”. Daudzi iziet šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Un šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību, vai gluži otrādi – pazaudē ticību un atgriežas vecajās sliedēs. Bet visa pamatā ir tā pati nepārliecinātība. Tas, kurš ir pārliecināts, nestrīdās. Viņš dara.
Pievēršam sev uzmanību.
Mēs visi esam par maz mīlēti un mīļoti. Dažkārt šķiet, ka mēs nevienam neesam interesanti un vajadzīgi. Un tad var iesaistīties strīdā, labāk – ar autoritāti. Kā muša ar ziloni. Tad visi mūs ievēro un pievērš mums uzmanību. Tas ir interneta “troļļu” dzīves princips.
Gribam “glābt” citus cilvēkus.
No malas tāda cenšanās “nolikt uz pareizā ceļa” ar strīda palīdzību patiešām var izskatīties cēla. Taču vārdu kaujas karstumā mēs neievērojam, kā atkal un atkal cenšamies spēlēt Dieva vai Mesijas lomu, kurš ar varu atgriež citus “pie gaismas”. Taču citiem palīdzēt mēs varam tikai ar savu piemēru. Vienmēr atceries, ka zirgam tu vari parādīt ceļu pie ūdens, bet nevari piespiest to dzert.
Pavēro īstus, pieredzējušus un viedus jebkuras dzīves sfēras profesionāļus: cilvēki ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ciena sevi un citus un izvairās no strīdiem. Man ir ļoti siltas atmiņas par Nikolaju Kozlovu, psihologu un personības izaugsmes treneri, un par tām trim dienām, ko pirms daudziem gadiem viņa sabiedrībā pavadīja mans vīrs. Mēs centāmies strīdēties ar viņa grāmatām, idejām, kolēģiem. Bet Nikolajs Ivanovičs vienkārši klausījās mūsos un smaidīja. Pēc tam pateica paris mierinošas frāzes un strīda vairs nebija. Cilvēks ne reizi neiesaistījās diskusijā, pat tajā brīdī, kad kāds viņu atklāti provocēja.
Strīdam ir vajadzīgi divi. Pats ar sevi strīdēties vari vien pāris minūtes. Pēc tam jau vairs nav interesanti. Ja viena no pusēm nevēlas iesaistīties cīņā, jo ir pārliecināta par savu spēku, otrai nākas aiziet no kaujas lauka, tikai skata pēc pavicinot savu ieroci.

Līdzīgs mehānisms, izbijušā strīdnieka transformācijai par labu personības veselumam un enerģijas saglabāšanai, ļoti spilgti aprakstīts pritčā par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma iegādāties sev cīņas gaili. Viņš tā trenēšanu uzticēja kaimiņos dzīvojošajam Viedajam. Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc sava gaiļa, bet Viedais teica, ka gailis vēl nav cīņai gatavs:
– Viņš pašpārliecināti metas virsū visiem un vienmēr tiek sakauts.
Valdnieks atgriezās vēl pēc desmit dienām, bet Viedais paziņoja, ka viņa laiks vēl nav pienācis:
– Gailis baidās pat pats no savas ēnas un nebāž knābi āra no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.
Un arī vēl pēc desmit dienām Viedais gaili valdniekam neatdeva:
– Viņš ir cietsirdīgs un asinskārs – viņš iznīcinās ikvienu pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atkal atnāca pēc sava gaiļa.
– Tagad tavs gailis, valdniek, ir gatavs. Viņš ir mierīgs un nesatricināms, un ikviens cits gailis baidās viņam tuvoties. Neviens nav gatavs pieņemt viņa iziaicinājumu cīnīties.
Var bezgalīgi ilgi censties piepildīt savu enerģētisko trauku un turpināt justies iztukšota. Tāpēc, ka mēs vēl joprojām turpinam attiecībās ieslēgt ierastos “enerģijas izšķērdēšanas” mehānismus, tādus kā liekulība un strīdi, – un nekas nemainās. Esi mierīga. Esi pārliecināta. Esi tu pati. Un tev nebūs ne ar vienu jacīnās. Tāpēc, ka tu – esi Sieviete. Tu esi radīta nevis cīņai, bet Mīlestībai.
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur aizplūst mūsu sievišķā enerģija

71321177_2048395945260218_1592564695011688448_n

Ļoti bieži ilgi un ar pūlēm uzkrātais tiek iztērēts ne tam, kam tas domāts. Sievietes “agresori” – noteikti cilvēki, sajūtas, notikumi un rīcība atņem mums šo enerģiju.
Parasti tie ir:
⠀🌿Cilvēki, kuri pārkāpj tavas personīgās robežas
⠀🌿Cilvēki, kuri nepiekrīt taviem uzskatiem
⠀🌿Skopums, skaudība, aizvainojums, upura loma
⠀🌿Lepnība un egoisms
⠀🌿Sevis nepieņemšana un centieni kļūt par kaut ko, kas tu neesi
⠀🌿Strīdi, pēc kuriem pat tad, ja tev ir taisnība, spēks pazūd
⠀🌿Stresa situācijas, kas nogurdina un atņem spēkus visos līmeņos
⠀🌿Strīdi ar tuvieniekiem un tālajiem
⠀🌿Citu cilvēku apspriešana un nosodīšana – tenkas
⠀🌿Pārlieku plaša komunikācija
⠀🌿Patērētāja un nevērīga attieksme pret seksu

Mūsu tiešais pienākums ir iemācīties atpazīt šos “agresorus” un izslēgt tos no savas dzīves, piepildot visas savas attiecības ar mīlestību. Ja tikšanās jau ir notikusi, prast saudzēt savu Dvēseli, neļaut sadauzīt tās ietvaru, neļaut to aptraipīt un piepildīt ar kaut ko smagu vai netīru.
Olga Vaļajeva⠀
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgā lepnība

lepniba45

Es vēlos ar jums parunāt par garīgo lepnību, kurā iekļūst praktiski katrs cilvēks, kurš meklē zināšanas un iet patiesības meklējumu ceļu.

Pēdējā laikā pašrealizācijas tēma garīguma, ezotērikas un maģijas jautājumos ir kļuvusi ļoti populāra ļoti daudzu cilvēku vidū. Un lai arī vēl nesen šie jautājumi bija vai nu aizvērti, vai banāli nebija informācijas, lai iegūtu šīs zinašānas, nebija arī liekas ažiotāžas. Taču līdz ar interneta paradīšanos visas šīs zināšanas tika sagāztas vienā “katlā” un kļuva pieejamas katram. Un te sākās “bums”, ko bieži vien piedēvē Ūdensvīra laikmetam, zelta – garīgas izaugsmes laikmetam utt. Viss ir iespējams.

Ne velti sakrālās un okultās zināšanas agrāk bija slepenas un tika slēptas no sabiedrības, jo nemākulīgās rokās šī informācija ir ne tikai kaitīga, bet pat bīstama – gan tam, kura rokās nonāk šīs zināšanas, gan šādu cilvēku tuvākajam lokam.

Sāksim ar jautājumu, kas īsti ir garīgā lepnība un kā tā skar cilvēka apziņu?

Cilvēks nepiedzimst ar garīgo lepnību, šī īpašība ir iegūta, turklāt sākotnējā motivācija un nolūki cilvēkam, kurš uzkāpis uz šī garīgās izaugsmes ceļa, pilnībā ir tīri un cēli.

Kas tad notiek? Notiek, lūk, kas: cilvēks sāk aizrauties ar ezotēriskām, filosofiskām un garīgām tēmām un, kā likums, viņu pievelk misticisms, kas rada prāta ilūziju par to, ka šī informācija atvērs vinam priekškaru uz agrāk nezināmiem noslēpumiem un tas kardināli izmainīs viņa dzīvi. Jaunizceptais adepts aizrautīgi lasa svētos rakstus, traktātus un, gribot negribot, uzsāk garīgo augšupeju, arvien vairāk aizraujoties ar garīgo macību postulātiem un principiem. Šī informācija tiek “ielādēta” apziņā, kas atstāj lielu iespaidu uz vērtību sistēmu un cilvēka pasaules redzējumu. Viss it kā ir lieliski un slavējami, Taču!

Pēkšņi cilvēks saprot, ka ir tik gudrs, un apgaismots garīguma jautājumos, turklāt bieži vien, lai tas notiktu, pietiek izlasīt pāris grāmatas vai noklausīties dažas lekcijas, lai automātiski sevi ierindotu svēto kartā. Viņš domā, ka mirklī, kad uzzinājis par garīguma īpašībām, kas raksturīgas cilvēkam, kurš meklē patiesību, viņam uzreiz automātiski tās ir, tikai no tā vien, ka akceptējis un pieņēmis šo informāciju.

Piemēram, viņš izlasījis, ka jāceļ savas vibrācijas un nedrīkst izjust negatīvas emocijas, nedrīkst nosodīt citus utt. Cilvēks iekšēji tam piekrīt un savā apziņā ieraksta jaunus dzīves noteikumus: ka viņš vairs nedusmosies, neizjutīs naidu, nelamāsies, nenosodīs citus utt un ar to pašu, ja agrāk viņam šīs īpašības bija, tad kā reiz, visvairāk rezonē tieši tās, kuras vinš ļaunpratīgi izmantoja, bet tagad tās tiek nostādītas noliedzošā pozīcijā.

Ko dara cilvēks? Viņš sāk noliegt daļu no sevis, sava ES, caur noslāpēšanu un sevis laušanu, savas zemapziņas laušanu.

Kas notiek tālāk? Tālāk, kad viņš ir pieņēmis melīgo priekšstatu par savu izaugušo morāli un tās īpašībām, pēkšņi sāk domāt, ka tās viņu padara augstāku, tīrāku un labāku par citiem cilvēkiem. Parādās pārākuma apziņa un savas ekskluzivitātes apziņa. Viņš saprot, ka viņam apkārt pasaule ir pilna materiāli atkarīgiem, morāli netīriem, guļošiem cilvēkiem, kuri neapzinās savu pašu nemainīgo dabu, tie pilni ar atkarībām un dzīvo necienīgu dzīvesveidu. Un gluži dabiski notiek nevis šī fakta pieņemšana, kā būtu pareizi saskaņā ar šīm garīgajām koncepcijām un mācībām, bet – gluži otrādi – notiek disonanse ar apkārtējo pasauli un apkārtējie cilvēki vienkārši sāk tracināt, izsaukt riebumu un nepieņemšanu.

Es taču esmu tāds tīrs un garīgs, – domā cilvēks, – es praktizēju, lasu augstus rakstus un šī smirdošā pasaule nav cienīga, ka es atrodos tai blakus, un tādā veidā saindējos ar viņu netīro enerģiju un zemajām vibrācijām. Un tad šis cilvēks ar svarīgu skatu sāk visus audzināt, bakstīt un nosodīt par viņu nepilnību. Skaidrs, ka apkārtejie nav gatavi viņu dzirdēt un sekot vina aicinājumiem. Dažkārt, tiesa, ja labestības, mīlestības un pacietības sēkla cilvēkā ir jau sākotnēji, tad viņam izdodas “aizklaudzināties”  līdz kādam, taču visbiežāk sociums viņu nepieņem un atstumj.

Daži to sauc par sociālo sindromu, daži savā apziņā “iedēsta” informāciju par to, ka sociums ir netīrs un tarucē izaugsmei, daudzi vispār vēlas no tā atbrīvoties un naivi uzskata, ka to izdarījuši – aizejot klosterī, aizbraucot uz ašramu vai ieslēdzoties mājās un dzīvojot noslēgtu dzīves veidu, spēs izaugt garīgi un kļūt tīrāki un apgaismotāki. Bieži vien tiek runāts par Visuma mīlestību, taču patiesībā tā ir garīgā liekulība. Tā ir ilūzija, kurā cilvēki paši sevi iedzen.

Tā arī ir garīgā lepnība, kas formē pārākuma kompleksu. Atceries, šo lepnību var pārbaudīt caur attieksmi pret citiem cilvēkiem: ja cilvēks izrāda atklātu nepatiku un nicinājumu, tad šiem garīgajiem centieniem nav nekādas vērtības, jo sākotnējā platforma ir vīrusu skarta.

Garīgā lepnība izpaužas sekojoši:

– Sociiuma nepieņemšana;
– Agresija uz kritiku;
– Sajūta, ka esi pārāks, īpašāks, tīrāks, garīgāks, unikālāks;
– Skolotāja maska un sindroms, vēlme mācīt/pamacīt (pēdējais balstās uz garīgas personas pieticības dogmu);
– Cita cilvēka pieredzes, viedokļa nepieņemšana: es pats visu zinu, es esmu augstāks un tīrāks, tā ir novecojusi informācija. Tādus cilvēkus ļoti bieži tracina citi skolotāji. Un tad šis cilvēks, kuru skārusi garīgā lepnība sāk meklēt citos skolotājos negatīvo;
– Pārliecība par to, ka paša zināšanas, prakses, metodes, tehnikas ir daudz progresīvākas, daudz pareizākas;
– Nosodījums un neuzticešanās paša skolotājiem, pie kuriem agrāk mācījās, to trūkumu meklēšana;
– Nepateicība, visu nopelnu pierakstīšana savai personai;
– Pārliecība par to, ka paša izvēle ir vispareizākā un dievišķās ietekmes noliegšana gan uz savu apziņu gan domāšanas procesiem. Sevis identificēšana ar sākotnējām personīgajām īpašībām, atrašanos vienā vai otrā vietā, personīgās maskas un lomas;
– Paaugstinātas prasības pret citiem, ignorējot pašam savus trūkumus;
– Garīgā ceļa un savas lomas tajā idealizācija;
– Paaugstināta morāles noteikumu dogmatizācija, kategoriskums;
– Paša lepnības noliegšana;
– Savu sasniegumu un spēju demonstrācija;

– Dažkārt cilvēks, kurš saņēmis savus pirmos rezultātus garīgajā izaugsmē, sāk stāstīt, ka viņam nav nekādu problēmu ar viņa ego, vai arī cenšas nodemonstrēt, cik ļoti lielas pūles pieliek, lai vājinātu ego tvērienu. Tā ir ego radīta iedomība. Visi cilvēki iziet šo pārbaudījumu ar savu svarīgumu;
– Sava pasaules redzējuma teoretizēšana. Prakses un izdzīvotās pieredzes trūkums liecina par to, ka tu savu ego nekontrolē;
– Atbildības trūkums. Atbildība nozīmē to, ka visiem taviem vārdiem jābūt izdzīvotiem burtiskā nozīmē. Atbildība par savām domām, vārdiem un darbiem citu cilvēku priekšā nozīmē to, ka tu esi izdzīvojis, izmēģinajis to, kas šobrīd ir derīgs un efektīvs līdzeklis tieši tev. Tu to vari rekomendēt saviem tuvākajiem, taču ar vienu piebildi, ka šis līdzeklis nav panaceja;
– Koncentrācija nevis kalpošanai, bet uz to, cik labi apmaksātas būs tavas pūles. Pirmais uzdevums un pakāpiens garīgumā ir nesavtīgums. Ja tu vēlies būt nesavtīgs, tad tavas pūles tiks atalgotas;
– Emocionāla reakcija uz Mācību stundu. Naids, aizvainojums, aizkaitinājums utt., kas rodas tā rezultātā, ka tiek uzspiests uz sāpīgā punkta, ir tikai katalizators tam, ka Mācību stunda ir sākusies. Tie, pār kuriem valda garīgā lepnība, cenšas neņemt verā šo Mācību stundu un nestrādāt ar sevi;
– Emocionāla un mentāla atkarība no sajūtas, ka esi citiem “vajadzīgs”. Cilvēkam, kuru pārņēmusi garīgā lepnība ir sveša mīlestība pret sevi. Un tieši tāpēc viņam tik svarīgi ir sajust to, ka ir noderīgs un svarīgs – lai caur citu atspoguļojumu pieņemtu pats sevi;
– Garīgais “nogurums”. Cilvēks domā, ka ir pietiekami daudz iepazinis un sapratis un viņu vairs nekas neizbrīna un neiedvesmo.

Tā ir tikai daļa no aspektiem, kuri raksturīgi cilvēkam, kuru skarusi garīgā lepnība. Es pat nepieskaros tam momentam un situācijai, kad cilvēks iekrīt absolūtā ilūzijā par savu dievišķīgumu un varenību. Tas vairāk raksturīgs melnās maģijas adeptiem, taču tādus var sastapt arī garīgā ceļa gājēju vidū.
Īpaši bieži šie “puiši” pasludina sevi par iemiesotiem lieliskiem skolotājiem, pasaules mātēm, tie ir Napoleoni, ķeizari un dižie priesteri pagātnes iemiesojumos utt., Kā arī jaunpienācēji no Plejādēm, Siriusa, Oriona un citām sistēmām un rasēm utt., Un tā tālāk. To visu jūs paši redzat internetā un TV.

Ja mēs neesam nodzēsuši veco programmju (tas ir tāpat kā datorā) un uzstādam jaunu, mēs paši radām problēmu sava sistēmā, kas izpaužas kā nepieņemšana un noliegšana. Piemēram, cilvēks iepazīstas ar jēdzieniem ego un lepnība, izlasa miljons rakstus par tiem, atceras pazīmes, atrod tās sevī un nolemj, ka tas ir slikti, apspiež sevī šos aspektus, uzskatot, ka tie dara ļaunu. Viņš necenšas sevī tos atstrādāt, viņš vienkārši “ielādē” jaunu noliegšanas programmu, kas izpaužas viņa attieksmē pret citiem cilvēkiem, viņš novirza uzmanību no sevis uz apkārtējo pasauli. Un viņš sāk it visos redzēt lepnības pazīmes, kaut redz sevi kā spogulī, un apkārtējā pasaule vien atspoguļo viņa paša būtību.

Un tā patiesībā cilvēks neatbrīvojas sevī no šīm īpašībām, bet arvien vairak tās kultivē. Ceļš nedrīkst balstīties uz dogmas. Tikai caur katra aspekta izpratni un apzināšanos var nonākt pie kaut kā, neapspiežot savu būtību. Tai jābūt maigai šo aspektu transformācijai un pakāpeniskai programmu dzēšanai no zemapziņas, un jau tikai pēc tam notiek to nomaiņa uz jaunām.

Kāpēc notiek inficēšanas ar šo lepnības vīrusu?
Sāksim ar to, ka tas nav kaut kāds ārpusē sagrābstīts vīruss, tā ir paša unikalitātes transformācijas programma, kas sākotnēji nebija atstrādāta pareizi.
– Sākotnēji neatstrādāta bāzes lepnība, paša nozīmīguma, individualitātes un svarīguma sajūta (lūk, kāpēc tam tik daudz uzmanības tiek pievērsts garīgajos traktātos, maģijas grāmatās, jo bez šo īpašību astrādāšanas, cilvēks nevar attīstīties, vien iekrist kārtējās ego-prāta lamatās);

– Nevēlēšanās strādāt ar sevi, pārvaret sevi, tikai attaisnot savas nepilnības; rakstura īpašības, negatīvos ieradumus, atkarības;

– Vēlme ātri sasniegt augstus stāvokļus, naivums un nespēja apzināties garīgo mācību būtību;
– Evolucionārā brieduma trūkums, vēlme uzlēkt no trešas klases desmitajā, izlaižot starpposmus, kas nevienam vēl nav izdevies. Kā likums, tādos gadījumos dzīve sāpīgi sit un saliek visu pa vietām.

Visam savs laiks.

Un noslēdzot, vēlos teikt, ka garīgo mācību principi nemaz nav tik bezjēdzīgi un nevajadzīgi, kā daži domā. Ne velti agrākos laikos garīgums bija pieejams vien šauram cilvēku lokam, kuri patiešām bija nonākuši pie pārejas garīgajā pārpilnībā. Jo kamēr nav realizētas cilvēka ķermeņa un prāta vajadzības, cilvēks nespēs atbilst tiem patiesajiem priekšrakstiem, kas prasīs no viņa tās vai citas īpašības un stāvokļus.

Jā, šobrīd tas ir kļuvis moderni un, ja runājam par augstāko jēgu, cilvēces evolūcija nonākusi paātrinātā attīstības režīmā, kas arī ļāvis pieskarties šīm zināšanām un daudzi cilvēki daudz ātrāk varēs sasniegt augstāku apziņas stāvokli un ātrāk pāriet jau jaunā neķermeniskās būtnes līmenī. Taču atkal jāatgādina, ka kamēr nav atstrādātas un apmierinātas bāzes vajadzības, garīgā pasaule tādiem cilvēkiem būs aizvērta, bet forsētas darbības, lai iegūtu savu vietu tajā, novedīs vien pie vilšanās, laika, enerģijas un spēku pārteriņa.

Es vēlu visiem laimi, apzināšanos un pakāpenisku garīgo un vērtīgo īpašību apgūšanu. Tikai atvērta sirds, pilna mīlestības un pieņemšanas ir spējīga izdziedināt cilvēku no šī vīrusa.

Ar cieņu: Irina Gosteva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

_______________________
— Pats skaidrākais ceļš ir labirintā.
— Kāpēc?
— Viss tiecas uz izeju.
© А. Satanels

Viens un lepns!

ciedrs

Kādā dārzā auga ciedrs. Ar katru gadu tas kļuva arvien spēcīgāks – garāks, kuplāks, krāšņāks. Tā skaistais zaru vainags karaliskā godībā pacēlās pāri visiem citiem kokiem un meta pār tiem lielu, biezu ēnu. Jo lielāks tas auga, jo lielāka augstprātība un lepnība to pārņēma.

No saviem augstumiem tas ar nicinājumu skatījās uz pārējiem kokiem. Reiz viņš nokliedzās:

— Novāciet nost šo žēlo riekstkociņu, viņš ir pārāk vārgs, lai augtu man blakus.
— Un koku nocirta līdz pašai saknei.
— Atbrīvojiet mani no šo neciešamo vīģkoku sabiedrības! Tie mani tracina ar savu muļķīgo izskatu, — pavēlēja ciedrs un arī vīģeskoki tika nocirsti.

Skaistulis apmierināts ar sevi, lepni plivināja savus zarus un nekādīgi nevarēja nomierināties:
— Attīriet man apkārt vietu no šīm vecajām bumbierēm un ābelēm, tās bojā visu ainavu! — un arī bumbieres un ābeles tika sacirstas malkā.

Tā ciedrs atbrīvojās no visiem saviem “konkurentiem” un kļuva par vienīgo saimnieku visā dārzā – kurš vairs gan neizskatījās tik košs kā agrāk.
Reiz sākās spēcīgs negaiss, vējš pieņēmās spēkā un sāka plosīt koka zarus. Ciedrs, kā nu varēja, turējās pretī vējam, ar saknēm atspiedies zemē, taču vējš, nesastapis savā ceļā nevienu citu koku, metās virsū vientuļajam skaistulim. Tas nesaudzīgi lauza zarus un lieca ciedru pie zemes. Ciedrs neizturēja un ar lielu blīkšķi spēcīgais stumbrs pārlūza un nogāzās zemē.

Morāle: jūs jau sapratāt!
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis