Lepnība

lepniba43

Lepnība paņem ļoti daudz cilvēka dzīvības enerģiju un spēkus, un ne velti to uzskata par vienu no smagākajiem grēkiem.

Lepnība ir daudzu graujošu emociju un domu pamats, bet negatīvās domas un emocijas noved pie slimībām un ciešanām.

Tam cilvēkam, kurš vēlas uzkrāt dzīvības spēku, tātad dzīvības enerģiju, kas vajadzīga lai dzīvotu, pārvarētu grūtības, realizētu savus nolūkus un strādātu ar sevi, noteikti vajadzētu atbrīvoties no lepnības.

Taču, lai to izdarītu, no sākuma tā ir jāatpazīst.

Apskatīsim pašas raksturīgākās lepnības pazīmes:

1. Lepnība izpaužas kā pārliecība par to, ka tev vienmēr ir taisnība, ka tu nekļūdies, bet kļūdās tikai citi un viņiem nav taisnība.

Tādi cilvēki vienmēr uzskata, ka viņim ir taisnība, viņi citus kritizē, apzspriež, tenko un vaino. “Pat tad, ja man nav taisnība, tad otrs ir vēl sliktāks. Bet, ja viņš ir sliktāks, tātad es esmu labāks.”

2. Žēlums pret sevi.

Paša svarīguma sajūta patiesībā ir slēpts žēlums pret sevi, cilvēks jūtas nelaimīgs, viņam ir bail no visas pasaules, un, lai sevi aizsargātu, viņš publiski izrāda savu svarīgumu, nozīmīgumu, pārticību. Tāds cilvēks koncentrējas tikai uz sevi un spēlē tirāna vai upura lomu, un no viņa dzīves pazūd savāktība, prāta skaidrība un līdzsvarotība.

Lai justos labāk un mierīgāk, viņs uzbūvē noteiktus aizsardzības vairogus – idejas par šo pasauli, kas palīdz viņam savu pasaulīti saglabāt nemainīgu. Tādas pasaules uzturēšanai tiek patērēts ļoti daudz enerģijas. Vēl vairāk, tāds cilvēks aizveras pret apkārtējo pasauli un tas nozīmē, ka arī pret dzīvības enerģiju, neļauj tai ienākt savā dzīvē. Zemapziņā viņš saprot, ka tādā veidā nāksies mainīt savu pasaules redzējumu, taču to tik ļoti negribās, jo šīs izmaiņas var būt kardinālas un tad nāksies atteikties no ļoti daudzām dzīves baudām.

Kad mēs esam koncentrējušies pārsvarā uz sevi, mēs nemanot audzējam savu ego un ciešanas.

3. Attieksme “no augšas”, augstprātība.

Cilvēks jūtas augstāks par citiem, attiecīgi citus uzskata par zemākiem. Savukārt augstprātība padara cilvēku mazu un niecīgu, kaut viņam pašam šķiet, ka ir liels un varens. Tā arī ir liktenīga kļūda, jo tā nedod mums iespēju darboties mums vajadzīgajā virzienā.

4. Aizbildnieciska attieksme pret kādu.

Tāda lepnības izpausme atrodas līdzās augstprātībai. Parasti tādi cilvēki, ja palīdz kādam, noteikti pieprasa pateicību un cieņu. Viņi saka: “Tev jābūt pateicīgam par to, ko es tavā labā izdarīju.”

5. Citu un sevis pazemošana.

Ir cilvēki, kuri sevi uzskata par neveiksminiekiem, kuri ne uz ko nav spējīgi, vāji garā un, ja ierauga kādu par sevi augstāku, gatavi tā priekšā rāpot uz ceļiem. Bet tajā pat laikā, ja viņi ierauga cilvēku zemāku par sevi, piespiež viņu rīkoties līdzīgi.

Tāds cilvēks ir ļoti bīstams, īpaši tad, ja viņš iegūst varu.

Cilvēks, kuram vairs nav lepnības, nepazemosies pats un neļaus to darīt citiem attiecībā pret sevi.

6. Uzskata, ka “pasaule bez manis nevar eksistēt”.

Tādi cilvēki domā, ka tikai uz viņiem viss turās un tikai pateicoties viņiem viss eksistē: pasaule, darbs, ģimene. Ir ļoti smalka robeža starp atbildības sajūtu un savu svarīgumu.

Rodas vēlme visu kontrolēt. Savukārt šī vēlme rada ļoti lielu spriedzi. Jā, protams, mēs ar savām domām un savu enerģiju radām savu pasauli. Taču mēs to darām kopā ar apkārtējo pasauli, sadarbojoties. Mēs un apkārtējā pasaule esam viens vesels. Dažkārt rodas uzmācīga vēlme glābt cilvēkus no viņu problēmām. Un cilvēks sajūtas kā supervaronis, kaut gan palīgā viņu neviens nav saucis.

7. Pārāk nopietna attieksme pret sevi.

Cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir ļoti svarīga persona. Un šī sajūta dod viņam iemeslu uzvilkties. Un, kad viņa dzīvē viss nenotiek tā, kā viņam gribās, viņš var piecelties un aiziet. Tādu situāciju ļoti bieži var redzēt ģimenēs šķiršanās laikā. Katrs no laulātajiem uzskata, ka tādā veidā pauž rakstura stingrību, taču tā tas nav. Tā izpaužas vājums.

Kad mūsos ir parak daudz egoisma, tas noved pie noguruma un rada ļoti daudzas problēmas. Paša svarīguma sajūta padara cilvēku smagu un neveiklu.

8. Savukārt pārāk liels svarīgums rada citu problēmu – cilvēks koncentrējas uz to, ko par viņu domā un runā citi.

Viņš ir ieciklējies savās problēmās, pastāvīgi par tām runā, kļūst narcistisks, patmīlīgs un mīl tīksmināties par sevi.

Viņš visdažādākajos veidos cenšas pievērst sev uzmanību un dižojas ar to, kas viņam pieder (apģērbs, mašīna, māja utt). Dažkārt mēdz izpausties arī otra galējība – nevērīga attieksme pret savu ārieni, savu ķermeni. Mērķis ir viens – pievērst sev uzmanību.

9. Lielība.

Sava pārākuma sajūta. Cilvēks slavina savas īpašības. Viņš to dara tāpēc, ka viņam ir mazvērtības kompleksi un viņam vienkārši ir vajadzīga citu cilveku atzinība, lai sajustu savu svarīgumu.

10. Atteikšanās no palīdzības.

“Es pati varu!” Lepns cilvēks neļauj citiem sev palīdzēt. Kapēc? Tāpēc, ka vēlas visus augļus sev un baidās, ka nāksies ar kādu dalīties.

Lepnība caur atteikšanos no palīdzības pievērš sev uzmanību un stingri tur tuvos cilvēkus saitītē, izsaucot viņiem vainas sajūtu un žēlumu.

11. Vēlme saņemt slavu, cieņu, godu un tādā veidā pacelties pāri citiem.

Cilvēks sev pieraksta citu nopelnus un viņam ir tieksme no citiem cilvēkiem radīt elkus.

12. Doma par to, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir svarīgāk par to, ar ko nodarbojas citi.

Tāda attieksme rada milzīgu spriedzi, jo tu taču nespēsi uzticēt kādam citam savu darāmo. Nākas visu darīt pašam.

13. Sāncensība.

Un vēlme nodarīt pāri sāncensim. Ikviena konkurence ved pie spriedzes, izsauc agresiju un neapzinātu vēlmi otru pazemot, kā rezultātā rodas problēmas un slimības.

14. Vēlme strīdēties un pierādīt savu taisnību.

Tieksme nosodīt cilvēkus par viņu kļūdām, rīcību un darbībām.

Tāds cilvēks apzināti cilvēkos meklē trūkumus, domās to soda, un tas viss tiek darīts ar naidu, dusmām un aizkaitinājumu. Dažkārt ir vēlēšanas otru pārmācīt.

Lepns cilvēks negrib pieņemt otra cilvēka viedokli, nav spējīgs iet uz kompromisu. Viņs bieži naidā un dusmās paaugstina balss toni. Viņam vienmēr ir vajadzīgs pēdējais vārds. Viņš nesaprot, ka strīdos nedzimst patiesība. Tur, kur ir patiesība, nav strīdu. Tāpēc, ka visiem tāpat ir skaidrs. Mēs taču nestrīdamies par to, ka saule uzlec rītos un noriet vakaros. Tas, kā zināms, ir fakts.

15. Tādu vārdu lietošana, kuru nozīme citiem nav saprotama.

Ļoti bieži ar šo slimo zinātnieki, juristi, ārsti.

16. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām.

Nav jēgas baidīties dalīties ar savām zināšanām un nesaņemt naudu. Ja dari to no sirds, atvērsies citi veidi, kā nopelnīt naudu. Visums ir dāsns un pārpilns labumu.

17. Nevēlēšanās pateikties un piedot. Viegla aizvainojamība.

Tas notiek tāpec, ka cilvēks nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi un nesaprot to, ka apkārtējā pasaule par mums rūpējas. Un mums ir jāiemācās pieņemt to, kas notiek ar mums mūsu dzīvē.

18. Negodīgums pret sevi un citiem cilvēkiem.

Tāds cilvēks nepilda savus solījumus, speciāli maldina cilvēkus un melo. Var jau gadīties, ka tā viņš iegūst kādus materiālos labumus, taču agri vai vēlu viņš tos zaudē.

19. Sarkasms.

Tieksme iedzelt, pajokot par cilvēku, izteikt aizvainojošas piezīmes vai rupjības.

20. Vēlme būt soģim.

Nosodīt cilvēkus par viņu rīcību un kļūdām. Tāds cilvēks citos meklē trūkumus un domās soda tos.

Parasti to dara pazemojošā tonī. Spriedumos bieži ir naids, aizkaitinātība un dusmas. Ir vēlme atriebties un pārmācīt otru. Parasti tas notiek attiecībā pret kalpotājiem, politiķiem, citām nacionalitātēm, kaimiņiem. Kā saka – būtu vien vēlme, vainīgie atradīsies.

21. Nevēlēšanās atzīt savas kļūdas un trūkumus – garīgas problēmas un lepnību.

Ja atpazini šajā sevi un tas tevi neapmierina, nāksies ar to strādāt.

Kā atbrīvoties no lepnības?

Ir divi ceļi.

Pirmais – pastrādāt ar katru punktu atsevišķi.

Otrais – strādāt ar visiem uzreiz, nevērtējoši pieņemt sevi un apkārtējo pasauli. Un galvenais ir tavs nelokāmais nolūks.

Valērijs Siņeļņikovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc mēs strīdamies?

cinas gailis5

Pierādām savu taisnību.
“Asinis pa degunu” , bet mums ikvienā strīdā vajag būt gudrākiem, skaistākiem, garīgākiem par saviem oponentiem. Kas gan cits tas ir, ja ne zems pašvērtējums? Starp citu, kad mēs augstprātīgi citus pamācām, tas nozīmē tikai to, ka mūsu pašvērtējums ir zemāks par zemu.
Aizstāvam savas pozīcijas.
Ļoti bieži pašos sirds dziļumos mēs neesam līdz galam pārliecināti, vai pareizi rīkojamies. Un tad katrs cits viedoklis tiek uztverts kā “uzbrauciens”. Daudzi iziet šo stadiju tad, kad maina savu dzīvi. Un šādos strīdos viņi vai nu nostiprina savu pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību, vai gluži otrādi – pazaudē ticību un atgriežas vecajās sliedēs. Bet visa pamatā ir tā pati nepārliecinātība. Tas, kurš ir pārliecināts, nestrīdās. Viņš dara.
Pievēršam sev uzmanību.
Mēs visi esam par maz mīlēti un mīļoti. Dažkārt šķiet, ka mēs nevienam neesam interesanti un vajadzīgi. Un tad var iesaistīties strīdā, labāk – ar autoritāti. Kā muša ar ziloni. Tad visi mūs ievēro un pievērš mums uzmanību. Tas ir interneta “troļļu” dzīves princips.
Gribam “glābt” citus cilvēkus.
No malas tāda cenšanās “nolikt uz pareizā ceļa” ar strīda palīdzību patiešām var izskatīties cēla. Taču vārdu kaujas karstumā mēs neievērojam, kā atkal un atkal cenšamies spēlēt Dieva vai Mesijas lomu, kurš ar varu atgriež citus “pie gaismas”. Taču citiem palīdzēt mēs varam tikai ar savu piemēru. Vienmēr atceries, ka zirgam tu vari parādīt ceļu pie ūdens, bet nevari piespiest to dzert.
Pavēro īstus, pieredzējušus un viedus jebkuras dzīves sfēras profesionāļus: cilvēki ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ciena sevi un citus un izvairās no strīdiem. Man ir ļoti siltas atmiņas par Nikolaju Kozlovu, psihologu un personības izaugsmes treneri, un par tām trim dienām, ko pirms daudziem gadiem viņa sabiedrībā pavadīja mans vīrs. Mēs centāmies strīdēties ar viņa grāmatām, idejām, kolēģiem. Bet Nikolajs Ivanovičs vienkārši klausījās mūsos un smaidīja. Pēc tam pateica paris mierinošas frāzes un strīda vairs nebija. Cilvēks ne reizi neiesaistījās diskusijā, pat tajā brīdī, kad kāds viņu atklāti provocēja.
Strīdam ir vajadzīgi divi. Pats ar sevi strīdēties vari vien pāris minūtes. Pēc tam jau vairs nav interesanti. Ja viena no pusēm nevēlas iesaistīties cīņā, jo ir pārliecināta par savu spēku, otrai nākas aiziet no kaujas lauka, tikai skata pēc pavicinot savu ieroci.

Līdzīgs mehānisms, izbijušā strīdnieka transformācijai par labu personības veselumam un enerģijas saglabāšanai, ļoti spilgti aprakstīts pritčā par cīņas gaili.

Kāds valdnieks nolēma iegādāties sev cīņas gaili. Viņš tā trenēšanu uzticēja kaimiņos dzīvojošajam Viedajam. Pēc desmit dienām valdnieks atnāca pēc sava gaiļa, bet Viedais teica, ka gailis vēl nav cīņai gatavs:
– Viņš pašpārliecināti metas virsū visiem un vienmēr tiek sakauts.
Valdnieks atgriezās vēl pēc desmit dienām, bet Viedais paziņoja, ka viņa laiks vēl nav pienācis:
– Gailis baidās pat pats no savas ēnas un nebāž knābi āra no savas ligzdas. Viņš vēl nav gatavs.
Un arī vēl pēc desmit dienām Viedais gaili valdniekam neatdeva:
– Viņš ir cietsirdīgs un asinskārs – viņš iznīcinās ikvienu pretinieku un meklē ienaidniekus pat tur, kur to nav.
Pagāja vēl desmit dienas un valdnieks atkal atnāca pēc sava gaiļa.
– Tagad tavs gailis, valdniek, ir gatavs. Viņš ir mierīgs un nesatricināms, un ikviens cits gailis baidās viņam tuvoties. Neviens nav gatavs pieņemt viņa iziaicinājumu cīnīties.
Var bezgalīgi ilgi censties piepildīt savu enerģētisko trauku un turpināt justies iztukšota. Tāpēc, ka mēs vēl joprojām turpinam attiecībās ieslēgt ierastos “enerģijas izšķērdēšanas” mehānismus, tādus kā liekulība un strīdi, – un nekas nemainās. Esi mierīga. Esi pārliecināta. Esi tu pati. Un tev nebūs ne ar vienu jacīnās. Tāpēc, ka tu – esi Sieviete. Tu esi radīta nevis cīņai, bet Mīlestībai.
Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur aizplūst mūsu sievišķā enerģija

71321177_2048395945260218_1592564695011688448_n

Ļoti bieži ilgi un ar pūlēm uzkrātais tiek iztērēts ne tam, kam tas domāts. Sievietes “agresori” – noteikti cilvēki, sajūtas, notikumi un rīcība atņem mums šo enerģiju.
Parasti tie ir:
⠀🌿Cilvēki, kuri pārkāpj tavas personīgās robežas
⠀🌿Cilvēki, kuri nepiekrīt taviem uzskatiem
⠀🌿Skopums, skaudība, aizvainojums, upura loma
⠀🌿Lepnība un egoisms
⠀🌿Sevis nepieņemšana un centieni kļūt par kaut ko, kas tu neesi
⠀🌿Strīdi, pēc kuriem pat tad, ja tev ir taisnība, spēks pazūd
⠀🌿Stresa situācijas, kas nogurdina un atņem spēkus visos līmeņos
⠀🌿Strīdi ar tuvieniekiem un tālajiem
⠀🌿Citu cilvēku apspriešana un nosodīšana – tenkas
⠀🌿Pārlieku plaša komunikācija
⠀🌿Patērētāja un nevērīga attieksme pret seksu

Mūsu tiešais pienākums ir iemācīties atpazīt šos “agresorus” un izslēgt tos no savas dzīves, piepildot visas savas attiecības ar mīlestību. Ja tikšanās jau ir notikusi, prast saudzēt savu Dvēseli, neļaut sadauzīt tās ietvaru, neļaut to aptraipīt un piepildīt ar kaut ko smagu vai netīru.
Olga Vaļajeva⠀
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgā lepnība

lepniba45

Es vēlos ar jums parunāt par garīgo lepnību, kurā iekļūst praktiski katrs cilvēks, kurš meklē zināšanas un iet patiesības meklējumu ceļu.

Pēdējā laikā pašrealizācijas tēma garīguma, ezotērikas un maģijas jautājumos ir kļuvusi ļoti populāra ļoti daudzu cilvēku vidū. Un lai arī vēl nesen šie jautājumi bija vai nu aizvērti, vai banāli nebija informācijas, lai iegūtu šīs zinašānas, nebija arī liekas ažiotāžas. Taču līdz ar interneta paradīšanos visas šīs zināšanas tika sagāztas vienā “katlā” un kļuva pieejamas katram. Un te sākās “bums”, ko bieži vien piedēvē Ūdensvīra laikmetam, zelta – garīgas izaugsmes laikmetam utt. Viss ir iespējams.

Ne velti sakrālās un okultās zināšanas agrāk bija slepenas un tika slēptas no sabiedrības, jo nemākulīgās rokās šī informācija ir ne tikai kaitīga, bet pat bīstama – gan tam, kura rokās nonāk šīs zināšanas, gan šādu cilvēku tuvākajam lokam.

Sāksim ar jautājumu, kas īsti ir garīgā lepnība un kā tā skar cilvēka apziņu?

Cilvēks nepiedzimst ar garīgo lepnību, šī īpašība ir iegūta, turklāt sākotnējā motivācija un nolūki cilvēkam, kurš uzkāpis uz šī garīgās izaugsmes ceļa, pilnībā ir tīri un cēli.

Kas tad notiek? Notiek, lūk, kas: cilvēks sāk aizrauties ar ezotēriskām, filosofiskām un garīgām tēmām un, kā likums, viņu pievelk misticisms, kas rada prāta ilūziju par to, ka šī informācija atvērs vinam priekškaru uz agrāk nezināmiem noslēpumiem un tas kardināli izmainīs viņa dzīvi. Jaunizceptais adepts aizrautīgi lasa svētos rakstus, traktātus un, gribot negribot, uzsāk garīgo augšupeju, arvien vairāk aizraujoties ar garīgo macību postulātiem un principiem. Šī informācija tiek “ielādēta” apziņā, kas atstāj lielu iespaidu uz vērtību sistēmu un cilvēka pasaules redzējumu. Viss it kā ir lieliski un slavējami, Taču!

Pēkšņi cilvēks saprot, ka ir tik gudrs, un apgaismots garīguma jautājumos, turklāt bieži vien, lai tas notiktu, pietiek izlasīt pāris grāmatas vai noklausīties dažas lekcijas, lai automātiski sevi ierindotu svēto kartā. Viņš domā, ka mirklī, kad uzzinājis par garīguma īpašībām, kas raksturīgas cilvēkam, kurš meklē patiesību, viņam uzreiz automātiski tās ir, tikai no tā vien, ka akceptējis un pieņēmis šo informāciju.

Piemēram, viņš izlasījis, ka jāceļ savas vibrācijas un nedrīkst izjust negatīvas emocijas, nedrīkst nosodīt citus utt. Cilvēks iekšēji tam piekrīt un savā apziņā ieraksta jaunus dzīves noteikumus: ka viņš vairs nedusmosies, neizjutīs naidu, nelamāsies, nenosodīs citus utt un ar to pašu, ja agrāk viņam šīs īpašības bija, tad kā reiz, visvairāk rezonē tieši tās, kuras vinš ļaunpratīgi izmantoja, bet tagad tās tiek nostādītas noliedzošā pozīcijā.

Ko dara cilvēks? Viņš sāk noliegt daļu no sevis, sava ES, caur noslāpēšanu un sevis laušanu, savas zemapziņas laušanu.

Kas notiek tālāk? Tālāk, kad viņš ir pieņēmis melīgo priekšstatu par savu izaugušo morāli un tās īpašībām, pēkšņi sāk domāt, ka tās viņu padara augstāku, tīrāku un labāku par citiem cilvēkiem. Parādās pārākuma apziņa un savas ekskluzivitātes apziņa. Viņš saprot, ka viņam apkārt pasaule ir pilna materiāli atkarīgiem, morāli netīriem, guļošiem cilvēkiem, kuri neapzinās savu pašu nemainīgo dabu, tie pilni ar atkarībām un dzīvo necienīgu dzīvesveidu. Un gluži dabiski notiek nevis šī fakta pieņemšana, kā būtu pareizi saskaņā ar šīm garīgajām koncepcijām un mācībām, bet – gluži otrādi – notiek disonanse ar apkārtējo pasauli un apkārtējie cilvēki vienkārši sāk tracināt, izsaukt riebumu un nepieņemšanu.

Es taču esmu tāds tīrs un garīgs, – domā cilvēks, – es praktizēju, lasu augstus rakstus un šī smirdošā pasaule nav cienīga, ka es atrodos tai blakus, un tādā veidā saindējos ar viņu netīro enerģiju un zemajām vibrācijām. Un tad šis cilvēks ar svarīgu skatu sāk visus audzināt, bakstīt un nosodīt par viņu nepilnību. Skaidrs, ka apkārtejie nav gatavi viņu dzirdēt un sekot vina aicinājumiem. Dažkārt, tiesa, ja labestības, mīlestības un pacietības sēkla cilvēkā ir jau sākotnēji, tad viņam izdodas “aizklaudzināties”  līdz kādam, taču visbiežāk sociums viņu nepieņem un atstumj.

Daži to sauc par sociālo sindromu, daži savā apziņā “iedēsta” informāciju par to, ka sociums ir netīrs un tarucē izaugsmei, daudzi vispār vēlas no tā atbrīvoties un naivi uzskata, ka to izdarījuši – aizejot klosterī, aizbraucot uz ašramu vai ieslēdzoties mājās un dzīvojot noslēgtu dzīves veidu, spēs izaugt garīgi un kļūt tīrāki un apgaismotāki. Bieži vien tiek runāts par Visuma mīlestību, taču patiesībā tā ir garīgā liekulība. Tā ir ilūzija, kurā cilvēki paši sevi iedzen.

Tā arī ir garīgā lepnība, kas formē pārākuma kompleksu. Atceries, šo lepnību var pārbaudīt caur attieksmi pret citiem cilvēkiem: ja cilvēks izrāda atklātu nepatiku un nicinājumu, tad šiem garīgajiem centieniem nav nekādas vērtības, jo sākotnējā platforma ir vīrusu skarta.

Garīgā lepnība izpaužas sekojoši:

– Sociiuma nepieņemšana;
– Agresija uz kritiku;
– Sajūta, ka esi pārāks, īpašāks, tīrāks, garīgāks, unikālāks;
– Skolotāja maska un sindroms, vēlme mācīt/pamacīt (pēdējais balstās uz garīgas personas pieticības dogmu);
– Cita cilvēka pieredzes, viedokļa nepieņemšana: es pats visu zinu, es esmu augstāks un tīrāks, tā ir novecojusi informācija. Tādus cilvēkus ļoti bieži tracina citi skolotāji. Un tad šis cilvēks, kuru skārusi garīgā lepnība sāk meklēt citos skolotājos negatīvo;
– Pārliecība par to, ka paša zināšanas, prakses, metodes, tehnikas ir daudz progresīvākas, daudz pareizākas;
– Nosodījums un neuzticešanās paša skolotājiem, pie kuriem agrāk mācījās, to trūkumu meklēšana;
– Nepateicība, visu nopelnu pierakstīšana savai personai;
– Pārliecība par to, ka paša izvēle ir vispareizākā un dievišķās ietekmes noliegšana gan uz savu apziņu gan domāšanas procesiem. Sevis identificēšana ar sākotnējām personīgajām īpašībām, atrašanos vienā vai otrā vietā, personīgās maskas un lomas;
– Paaugstinātas prasības pret citiem, ignorējot pašam savus trūkumus;
– Garīgā ceļa un savas lomas tajā idealizācija;
– Paaugstināta morāles noteikumu dogmatizācija, kategoriskums;
– Paša lepnības noliegšana;
– Savu sasniegumu un spēju demonstrācija;

– Dažkārt cilvēks, kurš saņēmis savus pirmos rezultātus garīgajā izaugsmē, sāk stāstīt, ka viņam nav nekādu problēmu ar viņa ego, vai arī cenšas nodemonstrēt, cik ļoti lielas pūles pieliek, lai vājinātu ego tvērienu. Tā ir ego radīta iedomība. Visi cilvēki iziet šo pārbaudījumu ar savu svarīgumu;
– Sava pasaules redzējuma teoretizēšana. Prakses un izdzīvotās pieredzes trūkums liecina par to, ka tu savu ego nekontrolē;
– Atbildības trūkums. Atbildība nozīmē to, ka visiem taviem vārdiem jābūt izdzīvotiem burtiskā nozīmē. Atbildība par savām domām, vārdiem un darbiem citu cilvēku priekšā nozīmē to, ka tu esi izdzīvojis, izmēģinajis to, kas šobrīd ir derīgs un efektīvs līdzeklis tieši tev. Tu to vari rekomendēt saviem tuvākajiem, taču ar vienu piebildi, ka šis līdzeklis nav panaceja;
– Koncentrācija nevis kalpošanai, bet uz to, cik labi apmaksātas būs tavas pūles. Pirmais uzdevums un pakāpiens garīgumā ir nesavtīgums. Ja tu vēlies būt nesavtīgs, tad tavas pūles tiks atalgotas;
– Emocionāla reakcija uz Mācību stundu. Naids, aizvainojums, aizkaitinājums utt., kas rodas tā rezultātā, ka tiek uzspiests uz sāpīgā punkta, ir tikai katalizators tam, ka Mācību stunda ir sākusies. Tie, pār kuriem valda garīgā lepnība, cenšas neņemt verā šo Mācību stundu un nestrādāt ar sevi;
– Emocionāla un mentāla atkarība no sajūtas, ka esi citiem “vajadzīgs”. Cilvēkam, kuru pārņēmusi garīgā lepnība ir sveša mīlestība pret sevi. Un tieši tāpēc viņam tik svarīgi ir sajust to, ka ir noderīgs un svarīgs – lai caur citu atspoguļojumu pieņemtu pats sevi;
– Garīgais “nogurums”. Cilvēks domā, ka ir pietiekami daudz iepazinis un sapratis un viņu vairs nekas neizbrīna un neiedvesmo.

Tā ir tikai daļa no aspektiem, kuri raksturīgi cilvēkam, kuru skarusi garīgā lepnība. Es pat nepieskaros tam momentam un situācijai, kad cilvēks iekrīt absolūtā ilūzijā par savu dievišķīgumu un varenību. Tas vairāk raksturīgs melnās maģijas adeptiem, taču tādus var sastapt arī garīgā ceļa gājēju vidū.
Īpaši bieži šie “puiši” pasludina sevi par iemiesotiem lieliskiem skolotājiem, pasaules mātēm, tie ir Napoleoni, ķeizari un dižie priesteri pagātnes iemiesojumos utt., Kā arī jaunpienācēji no Plejādēm, Siriusa, Oriona un citām sistēmām un rasēm utt., Un tā tālāk. To visu jūs paši redzat internetā un TV.

Ja mēs neesam nodzēsuši veco programmju (tas ir tāpat kā datorā) un uzstādam jaunu, mēs paši radām problēmu sava sistēmā, kas izpaužas kā nepieņemšana un noliegšana. Piemēram, cilvēks iepazīstas ar jēdzieniem ego un lepnība, izlasa miljons rakstus par tiem, atceras pazīmes, atrod tās sevī un nolemj, ka tas ir slikti, apspiež sevī šos aspektus, uzskatot, ka tie dara ļaunu. Viņš necenšas sevī tos atstrādāt, viņš vienkārši “ielādē” jaunu noliegšanas programmu, kas izpaužas viņa attieksmē pret citiem cilvēkiem, viņš novirza uzmanību no sevis uz apkārtējo pasauli. Un viņš sāk it visos redzēt lepnības pazīmes, kaut redz sevi kā spogulī, un apkārtējā pasaule vien atspoguļo viņa paša būtību.

Un tā patiesībā cilvēks neatbrīvojas sevī no šīm īpašībām, bet arvien vairak tās kultivē. Ceļš nedrīkst balstīties uz dogmas. Tikai caur katra aspekta izpratni un apzināšanos var nonākt pie kaut kā, neapspiežot savu būtību. Tai jābūt maigai šo aspektu transformācijai un pakāpeniskai programmu dzēšanai no zemapziņas, un jau tikai pēc tam notiek to nomaiņa uz jaunām.

Kāpēc notiek inficēšanas ar šo lepnības vīrusu?
Sāksim ar to, ka tas nav kaut kāds ārpusē sagrābstīts vīruss, tā ir paša unikalitātes transformācijas programma, kas sākotnēji nebija atstrādāta pareizi.
– Sākotnēji neatstrādāta bāzes lepnība, paša nozīmīguma, individualitātes un svarīguma sajūta (lūk, kāpēc tam tik daudz uzmanības tiek pievērsts garīgajos traktātos, maģijas grāmatās, jo bez šo īpašību astrādāšanas, cilvēks nevar attīstīties, vien iekrist kārtējās ego-prāta lamatās);

– Nevēlēšanās strādāt ar sevi, pārvaret sevi, tikai attaisnot savas nepilnības; rakstura īpašības, negatīvos ieradumus, atkarības;

– Vēlme ātri sasniegt augstus stāvokļus, naivums un nespēja apzināties garīgo mācību būtību;
– Evolucionārā brieduma trūkums, vēlme uzlēkt no trešas klases desmitajā, izlaižot starpposmus, kas nevienam vēl nav izdevies. Kā likums, tādos gadījumos dzīve sāpīgi sit un saliek visu pa vietām.

Visam savs laiks.

Un noslēdzot, vēlos teikt, ka garīgo mācību principi nemaz nav tik bezjēdzīgi un nevajadzīgi, kā daži domā. Ne velti agrākos laikos garīgums bija pieejams vien šauram cilvēku lokam, kuri patiešām bija nonākuši pie pārejas garīgajā pārpilnībā. Jo kamēr nav realizētas cilvēka ķermeņa un prāta vajadzības, cilvēks nespēs atbilst tiem patiesajiem priekšrakstiem, kas prasīs no viņa tās vai citas īpašības un stāvokļus.

Jā, šobrīd tas ir kļuvis moderni un, ja runājam par augstāko jēgu, cilvēces evolūcija nonākusi paātrinātā attīstības režīmā, kas arī ļāvis pieskarties šīm zināšanām un daudzi cilvēki daudz ātrāk varēs sasniegt augstāku apziņas stāvokli un ātrāk pāriet jau jaunā neķermeniskās būtnes līmenī. Taču atkal jāatgādina, ka kamēr nav atstrādātas un apmierinātas bāzes vajadzības, garīgā pasaule tādiem cilvēkiem būs aizvērta, bet forsētas darbības, lai iegūtu savu vietu tajā, novedīs vien pie vilšanās, laika, enerģijas un spēku pārteriņa.

Es vēlu visiem laimi, apzināšanos un pakāpenisku garīgo un vērtīgo īpašību apgūšanu. Tikai atvērta sirds, pilna mīlestības un pieņemšanas ir spējīga izdziedināt cilvēku no šī vīrusa.

Ar cieņu: Irina Gosteva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

_______________________
— Pats skaidrākais ceļš ir labirintā.
— Kāpēc?
— Viss tiecas uz izeju.
© А. Satanels

Viens un lepns!

ciedrs

Kādā dārzā auga ciedrs. Ar katru gadu tas kļuva arvien spēcīgāks – garāks, kuplāks, krāšņāks. Tā skaistais zaru vainags karaliskā godībā pacēlās pāri visiem citiem kokiem un meta pār tiem lielu, biezu ēnu. Jo lielāks tas auga, jo lielāka augstprātība un lepnība to pārņēma.

No saviem augstumiem tas ar nicinājumu skatījās uz pārējiem kokiem. Reiz viņš nokliedzās:

— Novāciet nost šo žēlo riekstkociņu, viņš ir pārāk vārgs, lai augtu man blakus.
— Un koku nocirta līdz pašai saknei.
— Atbrīvojiet mani no šo neciešamo vīģkoku sabiedrības! Tie mani tracina ar savu muļķīgo izskatu, — pavēlēja ciedrs un arī vīģeskoki tika nocirsti.

Skaistulis apmierināts ar sevi, lepni plivināja savus zarus un nekādīgi nevarēja nomierināties:
— Attīriet man apkārt vietu no šīm vecajām bumbierēm un ābelēm, tās bojā visu ainavu! — un arī bumbieres un ābeles tika sacirstas malkā.

Tā ciedrs atbrīvojās no visiem saviem “konkurentiem” un kļuva par vienīgo saimnieku visā dārzā – kurš vairs gan neizskatījās tik košs kā agrāk.
Reiz sākās spēcīgs negaiss, vējš pieņēmās spēkā un sāka plosīt koka zarus. Ciedrs, kā nu varēja, turējās pretī vējam, ar saknēm atspiedies zemē, taču vējš, nesastapis savā ceļā nevienu citu koku, metās virsū vientuļajam skaistulim. Tas nesaudzīgi lauza zarus un lieca ciedru pie zemes. Ciedrs neizturēja un ar lielu blīkšķi spēcīgais stumbrs pārlūza un nogāzās zemē.

Morāle: jūs jau sapratāt!
Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rozā kleita

roza kleita

Viena meitenīte atnāca uz bērnudārzu sapucējusies.
Pirmo reizi. Viņai bija tikai mamma un dzīvoja viņas trūcīgi. Un nezin kāpēc šai meitenītei, Eļai, vienmēr skuva matus – pavisam, un viņa vienmēr nēsāja tīru, baltu lakatiņu. Bet jaunā kleita bija rozā, es ļoti labi to atceros: no rozā flaneļa, ar apaļu krādziņu un uz krūtīm piešūtas trīs kruzuļainas baltas lentītes. Un uz aprocēm baltas podziņas. Ļoti skaista kleita.
Kad mēs likāmies gulēt diendusu, tajā laikā bija salokāmās gultiņas, Eļa pamanījās iesprukt zem segas kleitu nenovilkusi. Ja audzinātāja to būtu redzējusi, viņa noteikti meiteni sarātu.
Es sapratu, kāpēc meitenīte tā izdarīja, un jūs arī droši vien sapratāt – viņa vienkārši negribēja vilkt nost tik skaistu kleitu. Kā princesei. Visiem taču ir pilnīgi skaidrs, ka princeses valkā skaistas rozā flaneļa kleitas. Un skaisti tajā staigā un dejo. “Češkās” un rozā kleitā, kā Eļa mūzikas stundā. Izskatījās, ka viņa pati ir kļuvusi gluži rozā no laimes! Ļoti skaista. Tajā laikā mums bija apmēram četri gadi.
Bet pēc tam pastaigas laikā viena meitene ņēma un no visa spēka Eļu pagrūda. Tieši netīrumos. Un viss. Kleita nosmērējās, sānos padusē saplīsa – tāds liels caurums. Un netīrumi…. Un šī klusā meitenīte klusītiņām raudāja. Visa seja viņai bija melnās, netīrās strīpās; bet lakatiņš noslīdējis no gludi skūtās galvas. Un pāri darītāja apsaukāja Eļu – “plikpaurainā telotāja!” Tā bija audzinātājas meita. Un viņa bieži darīja pāri citiem bērniem. Es arī raudāju. Mēs taču tad vēl pavisam maziņas bijām. Neaizsargātas.
Tad, lūk. Kad kāds uzbrūk otram, apvainojot to lepnībā un indīgi saka: “noņem kroni”, – es uzreiz atceros šo notikumu. Parasti lepnībā apvaino tie, kuru ķēris vēl lielāks grēks – skaudība. Melna skaudība, kas liek sabojāt otra rozā kleitu. Un grūst netīumos “tēlotāju” vienkārši par to, ka tā uzvilkusi skaistu rozā flaneļa kleitu. Un uzdrošinājusies par to priecāties.

Mēs jau sen vairs neesam maziņas. Bet kāda vēl joprojām staigā rozā. Bet cita – melnā. Dvēselei arī ir apģērbs – un mēs to ļoti labi redzam. Un arī kroni nevajag noņemt pēc skaudīgo piprasījuma; ja reiz viņi to redz – tātad tas arī patiesībā tur ir….
Autors: Anna Kirjanova
Tulkojums: Ginta Filia Solis

Pirms nosodi kādu…

gimene suni

Mila stāvēja baznīcā un raudāja. Jau kādas piecpadsmit minūtes. Man tas šķita dīvaini. “Ko te dara tā fifa?”, es domāju. Lai nu ko, bet viņu šeit satikt es patiešām necerēju. Ar Milu mēs nebijām pazīstamas, taču es viņu bieži redzēju. Mēs dzīvojam vienā mājā un pastaigājāmies vienā parkā. Es – ar saviem četriem bērniem, bet viņa – ar saviem trīm suņiem.

Mēs visi viņu vienmēr nosodījām. Mēs – tas ir citas mazo bērnu mammas, tantes uz soliņiem, kaimiņi un, man ir aizdomas, ka pat garāmgājēji.

Mila ir ļoti izskatīga, vienmēr moderni ģērbusies, un izskatās, ka gana vieglprātīga un pašpārliecināta.
– Skat, atkal veci nomainījusi, – viņai aiz muguras pukstēja tante Ņina, sēžot uz soliņa pie ieejas durvīm.
– Jā, jau trešo.
– Var jau atļauties, naudas viņai ir pietiekoši, – piebalsoja otra tante Šura, skaudīgi skatoties, kā Mila kopā ar savu tagadējo vīrieti iesēžas glaunā ārzemju mašīnā.

Tantes Šuras 45 gadīgais dēls Vadiks vēl pagaidām nebija nopelnījis pat lietotam “Žigulim”.
– Labāk būtu bērnus dzemdējusi, pulkstentiņš ta tikšķ, – tantēm piebalsoja viņu mūžīgais oponents onkulis Toļa. Taču Milas nosodīšanas jautajumā visi viņi bija vienoti.

Vēl nedaudz velāk viss soliņš apsprieda jautājumu par to, ka arī šis Milas brūtgāns “ir notinies”. Un, protams, vienbalsīgi tika nolemts: “Tas tāpēc, ka viņa ir slampa un droši vien viņas mājas ož pēc kuces.”

Bet visvairāk par visiem Milu nemīlējām mēs – mammas ar bērniem.

Kamēr mēs pēdējiem spēkiem “nēsājāmies” ar saviem acuraugiem pa kalniņiem, šūpolēm, krūmiem un visur tur, kur bērniem acis rāda (bet radīt tās var it visur), viņa valšķīgi pastaigājās ar saviem “krančiem” un nepievērsa mums nekādu uzmanību, un iepūt tu viņai. Un dažkārt pat ar tādu kā smīnu noskatījās uz mums. Sak, sadzemdējušas, tagad pašām miera nav. Bet es te pastaigājos, dzīvoju savam priekam. Bet jūs drudžaini skaitļojat, vai pietiks nauda meitas jaciņai, zābaciņiem, vai arī zābaciņi var pagaidīt.

– Uzreiz var redzēt “čaildfrī”. Viņas visas tādas, – teica mana draudzene Nataša, trīs puiku mamma.

– Bagātajiem savas dīvainības – sunīši, kaķīši, kāmīši, – piekrītoši ar galvu māja Ļuda – grūtniece, kura gaidīja dvīņus, censdamies no koka noķeksēt vecāko meitu-bandītu.

– Jā, vienkārši egoiste, negrib uzņemties atbildību. Labāk braukāt pa ārzemēm. Es gan jau septīto gadu jūru neesmu redzējusi, – nopūtās piecu bērnu mamma Marina.

– Jā-jā-jā, – es piekritu uzreiz visām, ieskaitot tās tantes pagalmā. Un metos glābt zemē nokritušo un celi parsitušo meitu Toņu, kas auroja pa visu pagalmu.

– “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi!”, – pēkšņi pilnā balsī noaurojās kāda tante, kas pagalmā ganīja savu mazbērnu.

– Nav tava darīšana – Mila strauji pagriezās. Vēl kaut ko gribēja teikt, bet nocietās un devās tālāk ar saviem pretīgajiem suņiem.

– Rupekle, – viņai no muguras nobļāvās tā pati tante.

…. Es vēl kādas desmit sekundes skatījos uz raudošo Milu un tad izgāju no baznīcas.

– Pagaidiet, – pēkšņi es izdzirdēju. – Pagaidiet!

Mila nāca pie manis pāri visam baznīcas pagalmam.

– Tā taču esat jūs, kas vienmēr staigā parkā ar četrām meitenītēm?

– Jā, es… Un jūs, ar trim suņiem.

– Jā. Vai… Vai varu ar jums aprunāties?… Jūs ziniet, es vienmēr skatos uz jums un jūsu meitām, uz citam mammām, un gluži vai sajūsminos, – viņa teica… Un nosarka.

– Jūs?!? – es brīnījos. Un gandrīz vai piebildu: “Tu taču esi čaildfrī, egoiste un fifa!” Un atcerējos viņas indīgos skatienus mūsu virzienā…

Tā mēs iepazināmies. Apsēdamies uz soliņa. Un Mila runāja un runāja. Un raudāja. Un varēja redzēt, ka viņai vienkārši vajadzēja izrunāties, padalīties ar kādu…

… Ko toreiz burkšķēja tante Ņina? “Atkal veci nomainījusi, slampa.”

… Mila bija augusi labā, draudzīgā ģimenē. Un cik sevi atcerējās, pati bija gribējusi daudzus bērnus. Apprecējās aiz lielas mīlestības. Taču pēc divām neveiksmīgām grūtniecībām un ārstu sprieduma “neauglība” mīļotais vīrs izkūpēja gaisā kā nebijis.

Tā paša iemesla dēļ viņu pameta arī otrs vīrs. Taču līdz tam Mila ilgi ārstējās. Un rezultātā gandrīz nomira no ārpusdzemdes grūtniecības.

Pēc tam bija trešais “štuceris”. Un atkal ārpusdzemdes grūtniecība. Bet šis aizmuka, kad izdzirdēja par iespējamo grūtniecību. Viņam patika Milas mašīna, bet bērni viņa plānos neietilpa.

– Bet es biju gatava atdot visu uz pasaules, lai tikai man būtu bērniņš!

– Es domāju, ka jums vienkārši ļoti patīk suņi, – kaut kā muļķīgi man paspruka.

– Jā, es mīlu suņus, – pasmaidīja Mila. – Taču tas nenozīmē, ka es nemīlu bērnus.

Lai nebūtu tik vientuļi, Mila iegādājās sev Tepu. Bet pēc tam viņai palūdza pieskatīt Maiku, kamēr saimnieki remontēja dzīvokli. Tā arī sunītis palika pie viņas. Bet Feņu viņa savāca ziemā uz ielas.

Žēl palika.

Es atcerējos tanti ar mazbērnu: “Uzrīkojusi te suņu būdu, labāk bērnu būtu piedzemdējusi”.

“Pulkstentiņš tikšķ…”, – teica onkulis Toļa.

Pulkstentiņš tikšķēja… Milai bija jau 41 gads. Kaut arī izskatījās, ka ne vairāk kā 30. Viņa bija nolēmusi adoptēt bērniņu no bērnu nama. Nav svarīgi – lielu vai mazu. Viņai ļoti iepatikās sešgadīgais Koļa. Precīzāk, sākumā viņa iepatikās viņam. Viņš pienāca pie Milas un jautāja: “Vai tu būsi mana mamma?” “Būšu!” – viņa atbildeja.

“Egoiste, vienkārsi negrib uzņemties atbildību”, – atcerējos Marinas vārdus.

Bet Koļu Milai neatdeva. Izrādījās, ka viņa mamma ir slima ar šizofrēniju, bet viņai nav atņemtas vecāku tiesības.

– Man tas bija trieciens, – Mila atcerējās. – Es nesapratu, kā tā var būt… bērns cieš, viņam ir vajadzīga ģimene, bet neko nevar izdarīt.

Un pēc tam parādījās četrgadīgā Ļena. Meitene jau divas reizes bija paņemta adopcijai, bet abas reizes atgriezta atpakaļ. Pārāk šerps reksturs viņai esot.

Kāds bērnu namā stāstīja, ka tad, kad otrā “mamma” viņu burtiski vilka atpakaļ, Ļena rāpoja viņai no muguras un kliedza: “Mammīt neatdod mani, lūdzu! Es vairs tā nedarīšu!”

Kad Mila ar viņu iepazinās, Ļena uzreiz pajautāja: “Vai tu arī mani dosi atpakaļ?” “Nē, nedošu!” – caur asarām izmocīja Mila.

Bet arī ar šo meiteni sanāca kādi tur sarežģījumi, Mila pat necentās noskaidrot. “Tā ir mana meita un es par viņu cīnīšos.”

Tajā dienā Mila pirmo reizi dzīvē atnāca uz baznīcu. “Man vienkārši vairs nav kur iet!” – viņa teica.

Parādījās mācītājs un Mila devās pie vina. Viņi ilgi kaut ko pārsprieda un viņa kaut ko pierakstīja.

– Viss būs labi! Ar Dievpalīgu! – es dzirdēju viņu sakām. Un Mila pasmaidīja.

Mājās mēs gājām kopā.

– Jūs droši vien visi domājāt, ka es esmu augstprātīga un lepna,  Mila teica. – Bet es vienkārši esmu piekususi visiem skaidrot un taisnoties. Es esmu tā piekususi un tik daudz ko par sevi dzirdējusi…

Es klusēju.

Mila uzaicināja mani ar meitām pie sevis ciemos. Es piekritu. Un noteikti aiziešu. Bet nedaudz velāk.

Bet pagaidām man ir ļoti kauns.

Es visu laiku domāju: “No kurienes mūsos ir tik daudz mēslu? No kurienes manī to ir tik daudz? Kāpēc mēs tik viegli domājam par cilvēku to pašu sliktāko?”

Es ļoti vēlos, lai Milai, šai pārsteidzošajai sievietei, kuru mēs visi nosodījām, viss galu galā būtu labi. Lai Ļenočka viņu varētu apskaut un saukt par Mammīti. Un zinātu, ka neviens viņu nekad atpakaļ neatgriezīs. Un, lai blakus priecīgi lēkātu šie brīniškīgie suņuki.

Tepa, Maiks un Feņa…

Bet varbūt notiks brīnums un Milai būs lielisks vīrs. Un Ļenočkai būs brālītis vai māsiņa. Tā taču notiek, vai ne?

Un lai nekad neviens viņiem neteiktu nevienu aizvainojošu vārdu.
Autors: Jeļena Kučerenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis