Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu

Pēdējos gados novērojama sekojoša tendence: cilvēki, kuri aizrāvušies ar savu attīstību, no ļoti daudz kā atsakās. Viņi aiziet pārāk smalkos plānos un tas ievelk, rada atkarību, jo tur tu satiec sev tik ļoti tuvo un mīļo. Tas mums ir vistuvāk, bet tā ir pseidoattīstība, jo šo smalko mēs jau zinām, taču šeit uz Zemes mūsu uzdevums ir iemācīties to visu realizēt blīvajā materiālajā pasaulē, nevis paslēpties “retrītos” un “alās”.

Dodies cilvēkos, tikai dari to bez garīgās un informatīvās lepnības par to, ka tu kaut ko vaiāk zini un it kā ar kaut ko jau esi ticis skaidrībā.

Mēģini un nodarbojies ar to vienkāršo, kas patīk tev pašam un ir nepieciešams arī citiem, neaizveries savā pseidogarīgumā un neattaisno savu dzīvi ar to, ka “viņi tevi nesaprot, nejūt, neklausa”

Nedzīvo ar attaisnojumiem par to, ka tev nekas nav vajadzīgs un nekopē citus, tāpēc, ka tas tāpat izskatās pēc skumjas parodijas.
Nemeklē skolotājus ārpusē – atklāj savu skolotāju sevī caur cilvēkiem, kuri apkārt, nevis kādiem autoritatīviem “guru”.

Izmēģini pats visu, ko jūti un esi dzirdējis tieši tā, kā vēlies un tikai tā tu kļūsi par sevis paša meistaru, nevis “informatīvo miskasti” un pastāvīgu padomdevēju tajā, kā citiem pareizi dzīvot. Tāpat neviens klausīties to negrib. Tātad tu pats tikai nozodz savu potenciālu, kļūsti naidīgs un sāc manipulēt ar sevi un visiem, nevis sevi attīsti, dalies un palīdzi citiem.

Kamēr jebkuras zināšanas tu neizlaidīsi caur sevi un savām reālajām darbībām praksē un realizāciju materiālajā pasaulē, kamēr pats nepieredzēsi, kamēr pats neizdarīsi secinājumus – tevi nedzirdēs ne tava būtība, ne citi cilvēki.
Neaizraujies ar savu skolotāja un mentora lomu, esi mūžīgais skolnieks

Ir tāds jēdziens kā viedums, kas kā reizi raksturo to, ka prāts tiek lietots pareizi un informācija pielietota realitātē.

Bagāts cilvēks nav ne nauda, ne zelts, pie kura pieķerties. Bagāts ir tas, kurš realizē sev uzticēto dievišķo patenciālu, kuru tas pielieto pēc nepieciešamības.

Materiālā nabadzība rāda to, ka notiek vienpusēja attīstība, notiek spēcīga šūpošanās un cilvēks neprot dzīvot pat sevis dēļ – savas paša dzīves dēļ.

Materiālā nabadzība rāda to, ka cilvēks aizgājis tikai Dvēseles vajadzībās, bet atteicies no Gara, atteicies no tā, ko kopā rada Dvēsele un Gars.

Gars ir Matērijas kustība un apaugļošanās, no kuras dzimst materiālie Labumi, un mēs kā Dieva daļiņas mācāmies materializēt telpu.

Bagātības noraidīšana ir savu tiešo pienākumu noraidīšana, kas ir sevis materializācija un izpausme materiālajā telpā, atteikšanās pilnībā nest sevī Dievu, mūsu būtību un visu to pilnībā izpaust materiālajā.

Mēs esam radīti, lai pāros mācītos vienoties, radītu sev līdzīgos un veselas Pasaules…

Bet to var izdarīt tikai tad, kad Ego nostājas uz ceļiem Dieva priekšā – mēs iemācīsimies to lietot korekti, nevis ļaut, lai tas lieto mūs…. katra sava tuvākā priekšā, kad mēs iemīlēsim savu Ego…, sevis radīto…. pilnībā to atzīsim, lai kāds arī tas būtu… bet nenoliedzot un neatsakoties…

Nikolajs Bulgakovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec mierā savu “Es”

Vislepnākie ir tie, kuri otram jautā: “Tev kronis nespiež?” Tā ir skaudība. Kroni gribas, bet neviens to nedod, maitas.

Viņi taču no sirds cenšas būt labi, visus mīlēt (grēciniekus), visiem piedot (nelaimīgajiem nezinīšiem), nevienam neatteikt (viņiem taču ir sliktāk nekā man), bet kroni neviens nedod, maitas.
Tāda cilvēka katra neklātienes vai klātienes “uzstāšanās”, tikšanās aci pret aci vai cilvēku grupā, ir pilna ar patosu par to, cik viņš ir sīks šajā pasaulē, cik ļoti cenšas strādāt ar sevi, cik daudz ko sapratis un cik ļoti nožēlo to, ka ir tālu no pilnības.

Lepnība lepnības trūkuma sakarā.
Pirmā pazīme tam, ka esi ticis vaļā no šīs kaites, ir tas, ka tevi vairs neuztrauc:

– ir tev lepnība, vai nav;
– ir tā citiem, vai nav;
– vai tu esi pietiekami brīnišķīgs;
– vai neesi pārāk šausmīgs;
– vai citi tevi pietiekami ciena;
– vai tu saņem to, ko esi pelnījis;
– vai citi ir taisnīgi attiecībā pret tevi…
Un tā tālāk. Un tā vietā vienkārši dari to, kas jādara. To darbu, ko baro tavas sirds Gaisma.
No lepnības nevar atbrīvoties, var pārstāt ieciklēties uz savu “Es”. Tas jau tā bieži ir pakļauts visdažādākajiem dzīves pārbaudījumiem, un nav ko visu laiku to ķircināt.
​​​​​​​Vienkarši liec mierā savu “Es”.

© Ņina Rubšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par intelektu un mentālo lepnību

Ļoti bieži cilvēki ar attīstītu intelektu uzskata to par savas sirds čakras atvērtību. Taču tie ir maldi. Un tādā veidā attīstās tā sauktā mentālā lepnība attiecībā pret tiem, kuriem intelekts nav tik augsti attīstīts un kuri pat netiecas to attīstīt. Un tas nav pareizi.

Evolūcijai svarīgi ir visi aspekti. Gan sirdij, gan pašam intelektam. Tomēr svarīgākie ir tieši sirds aspekti.

Mentālā lepnība ļoti bieži attīstās tieši tiem, kuriem, kā pašiem šķiet, ir apjomīgas zināšanas. 
Pirmkārt, šīs zināšanas ir pagātne.
Prāts un intelekts ir labi attīstījušies vecajos apstākļos, aizvērtā planetārajā režģī. Tur tam bija plašs darbības lauks. Taču tas nekādā veidā nepalīdzēja tiem cilvēkiem, kuriem bija šīs zināšanas, būt sirsnīgiem un dvēseliskiem attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem.

Gluži otrādi, cik pazīstu šādus cilvēkus, viņus no saviem tuvajiem šķir bieza akmens siena. Un šajās ģimenēs nav bijis nekā cita kā vien nesaskaņas un aizkaitinājums.

Mentālā lepnība ļoti stingri sargā savas pozīcijas.

Kā no tās atbrīvoties?
Vērsties pie Augstākajiem spēkiem, pie sava Augstākā ES, pie jaunajām enerģijām, lai tās palīdz transmutēties šai enerģijai (jo arī lepnība ir enerģija). Šī enerģija pakāpeniski pārvēršas, tā nekur nepazūd un atgriežas pie jums. Un sirdī paliek viegli.

No Valentīnas Mironovas lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai sasildīt…

Šī meitene jau pirmajā mirklī, kad es viņu ieraudzīju, izraisīja manī nepatiku.
Ārēji viņa atgādināja aktrisi Nastasju Sambursku, tā pati asā un agresīvā enerģētika…
Šī meitene pārāk skaļi runāja,
nemitīgi pārtrauca citus,
agresīvi lamājās,
jokoja tā, ka citiem smiekli nenāca un pati smējās par saviem jokiem.
Lietki teikt, ka šī nepatika bija abpusēja. Meitenes vārds bija Gaļina.
Tas notika kādā no sieviešu treniņsemināriem. Tolaik es piestrādāju kādā avīzē un treniņā piedalījos kā žurnāliste.
Treniņš norisinājās jau veselu dienu, kuras gaitā mēs ar Gaļinu centāmies viena no otras izvairīties.
Pusdienu laikā viņa demonstratīvi apsēdās pie cita galdiņa ēdamzāles otrā galā, viņa sačukstējas ar citām treniņa dalībniecēm, izteiksmīgi vērojot mani. Viņa pateica trenerei, ka ciest nevar sievietes mazās cepurītēs un uzskata tās par manierīgām izlēcējām…
Lieki teikt, ka vienīgā sieviete ar šādu cepurīti šeit biju es.
Es nepacietībā gaidīju treniņa beigas, lai izvairītos no tik spēcīga aizkaitinājuma. 
Parasti es ļoti labi saprotos ar cilvēkiem, bet tagad pirmo reizi dzīvē man bija tik milzīga nepieņemšanas un pretestības sajūta.
Un, lūk, trenere lika dalībniecēm sadalīties pāros. Es centos pabeigt iepriekšējo uzdevumu, un kad attapos, pāri jau bija sadalīti. Bez pāra bijām palikušas tikai mēs ar Gaļinu. Viņa tika man, jo citu variantu nebija.
Mēs apsēdāmies pufos un dažas minūtes uzmanīgi viena otru vērojām, gluži kā bokseri pirms raunda.
Es neteicu ne vārda, bet Gaļina pēkšņi skaļi paziņoja: “Viņa mani ienīst, es to jūtu! Ja jūs būtu redzējušas, kā viņa uz mani paskatījās! Dodiet man citu partneri!”
Bet trenere stingri paziņoja: “Nebūs nekādas partneru maiņas. Dzīvē tāpat kā treniņā jūs mijiedarbojaties ar dažādiem cilvēkiem un ne visi viņi jums ir patīkami. Atrodiet šajā mijiedarbībā iespēju sevi attīstīt”.
Es ļoti centos sevi noskaņot pozitīvi, neskatoties uz to, ka Gaļina uz mani skatījās apmēram tā kā korridas pašā karstumā bullis skatās uz matadoru.
Es biju pārliecināta, ka tikšu galā ar šo situāciju…
Kamēr nebiju izdzirdējusi uzdevumu:
“Pajautājiet savai partnerei, kā viņa gribētu, lai jūs viņu sauktu. Bet pēc tam trīs minūtes, viņai acīs skatoties, izrunājiet viņas vārdu. Turiet viņas rokas savējās un glāstiet tās. Gan žestos gan vārdos ieliekot pēc iespējas vairāk maiguma, siltuma un mīlestības”: uzdevumu paskaidroja trenere.

“Kā tu vēlies, lai es tevi saucu?” es pajautāju Gaļinai un mana balss nodevīgi nodrebēja…
“Mana meitenīte. Mana labā” Gaļina izaicinoši paziņoja.
Ko, jūs? Jūs ņirgājaties?! Man trīs minūtes jāsaka “mana labā” lūk šim, uguni spļaujošajam pūķim? Un vēl piedevām ar mīlestību un siltumu?
Domās es nolādēju savu priekšnieci, kura no visiem saviem darbiniekiem tieši mani atsūtīja uz šo treniņu, es ienīstu visus šos sieviešu treniņus un sev nosolījos, ka vairs nekad nesperšu kāju šādos pasākumos, un es pilnā nopietnībā apsvēru, kā atrast iemeslu, lai aizlaistos no šī pasākuma…
Taču manā priekšā sēdēja Gaļina, nikni skatījās man acīs un gaidīja, kad es viņu nosaukšu par “savu meitenīti”. Man prātā nāca pavisam citi vārdi, vairums no kuriem sākās ar burtu “M”.
Uzdevums sākās. Es paņēmu Gaļinas rokas savējās, un biju izbrīnīta, cik tās mazas un aukstas, gluži kā bērnam.
Droši vien viņai šobrīd ir tikpat bailīgi un neomulīgi kā man, bet droši vien vēl briesmīgāk. Un droši vien viņai arī dzīvē ir ne pārāk omulīgi, jo viņa taču vispār neprot valdīt pār savām emocijām.
“Mana meitenīte”, es ar mokām izdvesu. Un ticamībai piemetināju “Mana labā”. Gaļina neuzticīgi skatījās man acīs.
Un tad es padomāju: “Velns parāvis, kas es par cilvēku, kuram vajadzīgi kaut kādi priekšnosacījumi, lai kādam dotu savu siltumu? Kāpēc vispār būt sievietei, ja tu nespēj sasildīt otra aukstās rokas un sirdi?”
“Mana meitenīte. Mana labā”, es teicu un šoreiz manos vārdos nebija nekā nepatiesa. Šajā brīdī Gaļina kļuva par man svarīgāko cilvēku.
Es sajutu, kā viņas rokas kļūst siltas un arī mana sirds pildījās ar siltumu.
Manā priekšā sēdēja cilvēks ar mazām, aukstām rokām un šajā mirklī nebija neviena cita, kurš varētu šīs rokas sasildīt.
Kas zina, kurš pēdējo reiz Gaļinai bija teicis labus vārdus? Iespējams, tas bija ļoti sen, ja reiz viņa ir tik asa, gluži kā ezis. Bet es to varu izdarīt tieši šobrīd.

“Mana meitenīte. Mana labā”, es teicu un šajos vārdos ieliku visu to siltumu, uz kādu vien biju spējīga. Un viņa arvien vairāk kļuva par manu labo meitenīti. Es nevis vienkārši glāstīju viņas rokas, bet patiešām no visas sirds spēju viņu iemīlēt. Bija pagājušas trīs minūtes, bet es nespēju atlaist viņu. Bet tad ieskatījos viņas acīs. Gaļina raudāja. Mēs klusējot apskāvāmies, kā to dara tikai paši tuvākie cilvēki…
Tas bija tik sen, bet es vēl joprojām atceros šo brīnumaino pieredzi. Tad es pirmo reizi sapratu jēgu frāzei “mīlestība ir mūsos”. Un mēs jebkurā mirklī varam šo mīlestību dot kādam, kuram tās tik ļoti pietrūkst.
Ikvienā, pat visnoslēgtākajā un agresīvākajā cilvēkā ir vesela mīlestības jūra. Un, lai šo mīlestību sajustu, pietiek vien sasildīt viņa rokas un nosaukt viņu tajā vārdā, kadā sauca viņu bērnībā.

Mana meitenīte, mans puisīt. Mana labā, mans labais.

Olesja Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Blaktis un lielā mīla

– Dima, palīdzi, man mājās jau trešo mēnesi nenormāls blakšu uzbrukums. Divreiz bija atbraukusi dezinsekcija, tagad visa māja neciešami smird, bet blaktis atkal atgriežas. Man taču mājas viss ir tik tīrs, no kurienes tās radušās? – ar šādu jautājumu pie manis vērsās sena paziņa.

– Kas tie par kukaiņiem – blaktis? Ko tās ēd? – es jautāju.

– Dima, tie ir asinssūcēji, tie sūc asinis!

– Nu tad paskatīsimies, varbūt tu kādam sūc asinis – ne gluži burtiski, bet figurāli?

– Vai tu mēģini man pateikt, ka tas notiek tāpēc, ka es pirms trīs mēnešiem sāku tikties ar precētu vīrieti? Bet mums ir tik liela mīla! Jā, protams, viņš ir bagāts cilvēks, taču tas nav galvenais. Mums ir jūtas. Gribu lai viņš mani apprec. 

– Ja jau reiz jums ir tik lielas jūtas, tad pastāsti par tām viņa sievai un diviem bērniem. Lai visi priecājas par jūsu laimi! Kad bērni izaugs, tu viņiem varēsi izstāstīt, ka laikā, kad viņu tētim un mammai bija sarežģījumi attiecībās, tu atnesi mīlestību.⠀ 

– Nē, es nepiekrītu, te man viss ir no sirds un godīgi. Blaktis, maitas, noteikti atnāca no kaimiņiem.

Ļoti bieži norāde uz vienu vai otru nelaimi slēpjas paša nelaimē. Es zinu daudzus stāstus par blaktīm un visi tie ir tikai par vienu: cilvēks piesūcas kaut kam. Piemēram, svešai ģimenei. Sāk pievilkt sev uzmanību, resursus, vienu no dzīvesbiedriem. ⠀

Kāda jauna sieviete tā “piesūcās” savam darba kolektīvam: vāca visdažādākās tenkas, kompromātu par kolēģiem un izplatīja šo informāciju. Taču ļoti ātri saprata, kas par lietu, un blaktis viņu pameta.

Blaktis ir tikai viens no variantiem, kas var notikt tad, ja cilvēks piesūcas kaut kam savās interesēs. Iespējams, ka kāds pats ir maita un viņam pilnīgi vienalga, vai tās blaktis vai tarakāni. Tad viņš saņem kādu citu norādi par to, ka viss iet galīgi šķērsām.

Vai arī tu zini tadus stāstus? Un vai vari noteikt, ar ko tie saistīti?

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No ikviena stāsta mēs varam mācīties un pielietot šīs macības savā dzīvē ŠEIT

Pazemība – pretinde lepnībai

Pazemību daudzi cilvēki jauc ar vājumu. Tikai pazemība nav ne skumjas, ne vājums, ne arī pastāvīga depresija, kad cilvēks jūtas vājš un pazemots. Tulkojot no grieķu valodas, tas nozīmē atrasties Patiesībā, Īstenībā. Tas nozīmē, ka cilvēks dzīvo ar mieru Dvēselē, viedi apzinās savu bezspēcību, Dieva varenību, iecietību un gatavību vienmēr palīdzēt.

– Kā pareizi praktizēt pazemību, lai nemānītu sevi? Kas sevī jāizmaina? Agni Jogā ir jēdziens “gara pazemība” – kas tas ir?

Dmitrijs Rajevskis:
– Pazemība ir ļoti svarīga. Būtiski ir tas, ka garīgo, materiālo, fizisko attīstības ceļu ejoša cilvēka galvenais ienaidnieks ir viņa paša Lepnība.

Ja paskatāmies, kā tas notiek dzīvē – piemēram materiālajā, piemēram, vienas kompānijas dzīvē. Kāpēc tās sabrūk un bankrotē? Tāpēc, ka vadība kļūst lepna, viņi pārstāj pievērst uzmanību savu darbinieku labklājībai un tajā mirklī sākas kritiens, degradācija.

Ja pavērojam ģimenes. Ar ko sākas škiršanās? Ar to, ka vai nu vienam vai abiem dzīvesbiedriem rodas lepnība. Viņi domā, ka ir gana veiksmīgi, visu saprot un zin. Un viņi sāk šajā lepnībā sacensties viens ar otru, kuram tā ir lielāka. Un likumsakarīgi tas noved pie šķiršanās.

Ja paskatāmies bērnu audzināšanu. Ja uzskati, ka esi labāks un gudrāks par bērniem, tevi pārņēmusi lepnība, viņi to sajūt un tādus vecākus atgrūž, protestē. Tāpēc ļoti svarīga ir pazemība.

Pazemība ir pretinde visiem ļaunumiem.

Ja paskatāmies garīgajā jomā, kristiešiem ir jēdziens “krist maldos”  – tas ir tad, kad cilvēks saņēmis pirmo apgaismību domā, ka nu ir pavisam tuvu Dievam un tad sākas viņa kritiens it visā. Šodien baznīcu ir paralizējusi neidomājama priesteru lepnība.

Agni jogā ir lielisks teiciens:
Kļūsti pazemīgs, ja vēlies kļūt vieds, un audzē pazemību, ja esi jau kļuvis vieds. 

Man ļoti patīk Kristus simbols, kad viņš mazgā saviem mācekļiem kājas.
Personīgi es saprotu to, ka ja kļūšu lepns, mūsu Skola beigs pastāvēt. Tā pastāv tikai pateicoties mūsu – skolotāju un skolnieku brālīgajām attiecībām un attieksmei vienam pret otru. Es cenšos dzīvot vienkāršu dzīvi, cenšos savu laiku un spēkus veltīt cilvēku izglītošanai un izaugsmei.

Audzēt sevī vienkāršību nozīmē samīdīt lepnību nevis lepnumu – LEPNĪBU. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Un attīstoties šajā jomā, mēs pastāvīgi saņemam pretindi kritienam.

© Dmitrijs Rajevskis projekta “Brīvības skola” dibinātājs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mūžīgas pateicības ekstrakts

Visi uz kādu ir apvainojušies… Bet, ja nav apvainojušies, tad meklē, uz ko apvainoties. Dažkārt es domāju: “Varbūt arī man uz kādu apvainoties?”, bet tā kā šķiet, ka nav uz ko apvainoties, tad kļūst vēl aizvainojošāk… Tik patīkami ir justies nevainīgam upurim…

Kaut uz īsu brīdi noliksim malā visus savus aizvainojumus un pamēģināsim saprast, kas tas ir, jo tikai no malas pa īstam var saprast aizvainojuma dabu.

Sāksim ar definīciju. Teiksim tā: AIZVAINOJUMS ir lepnības indīgais blakusprodukts. Ja man ir lepnība, tad būs arī aizvainojums, un, jo spēcīgāka lepnība, jo lielāks aizvainojums.

Šķiet, vienīgais veids kā atbrīvoties no aizvainojuma ir atbrīvoties no lepnības. Piedošana nav izeja. Padomā pats: pa īstam pazemīgu cilvēku vispār nav iespējams aizvainot un tas nozīmē, ka viņam nav kam piedot.

Piedot nozīmē pavisam nedaudz atslogot savu sirdi un uz kādu brīdi noņemt tai nepanesamo aizvainojuma nastu, kuru tai uzvēlusi lepnība. Kamdēļ?

Ļoti bieži cilvēki to dara tikai tamdēļ, lai savā sirdī sāktu audzēt jaunus aizvainojumus. Dažkārt mēs piedodam tikai tāpēc, lai varētu priecāties par savu labestību un vēl stiprāk sajustos kā nevainīgs upuris. Nav jau grūti piedot – grūti ir netīksmināties par to, ka esi piedevis un neapvainoties par to, ka neviens tavu augstsirdību nav novērtējis.

LEPNĪBA – ir kā vēzis, ja tā palaidusi savas metastāzes, tad no tās atbrīvoties ir praktiski neiespējami. Ļaundabīga lepnība. (Interesanti, vai mēdz būt labdabīga lepnība?) Tā nenomierināsies, kamēr nebūs saēdusi dvēseli līdz galam.

Patiesībā nevajag piedot. Piedot nozīmē iesākumā nosodīt. Tā kā pat no paša sākuma un vēl pirms sākuma IR JĀPATEICAS. Tad nevajadzēs nevienam piedot…. Nomainīt aizvainojumu ar pateicību – tas nozīmē pārvērst lepnību pazemībā…

Interesants fakts: vēzi dziedina ar čagas (bērza melnās piepes) ekstraktu, tas ir audzējam līdzīgs izaugums uz bērza mizas. Vienu audzēju ārstē ar otru. Aizvainojuma emocijas ir atkritumi no lepnības ļaundabīgā audzēja. Un izārstēt to var tikai pateicība, kas radusies patiesā pazemībā. 
Vienīgās zāles no nāvējošās lepnības slimības ir mūžīgās pateicības Dievam ekstrakts, kuru mēs smeļamies no pasaules svēto pazemības.

Bhakti Vijñāna Gosvāmī
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dadi Džanki: lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību

Es zinu tikai vienu veidu, kā palīdzēt citiem cilvēkiem kļūt labākiem: mums pašiem jātic, ka viņi ir labi.
Ja tu neieredzi kaut ko sliktu, tad tu pats kļūsti vājš, bet šī sliktā lieta paliek tāda pat slikta, kā agrāk.
Ja ir ieradums ievērot citu cilvēku trūkumus, tad tas sagrauj manas paša labās īpašības un es vispār vairs neko labu neieraudzīšu.
Ja kaut kas iekļūst manās acīs, tas rada sāpes.
Pajautā sev: kāpēc dažkārt kaut kas iekļūst manās acīs?
Ja mana iekšējā attieksme pret citiem cilvēkiem ir tīra, tad mans skatiens vienmēr citiem nesīs laimi.
Augstprātīgs cilvēks vienmēr atnes lielas skumjas. Ja kādam ir ieradums redzēt citu cilvēku trūkumus, viņš nekad nespēs atbrīvoties no augstprātības.
Bet, ja es tiecos izmainīties pats, tad nekad neskatīšos uz citu vājībām. Es ļoti ātri aizmirsīšu viņu kļūdas.
Katra mūsu darbība atstāj pēdas dvēselē un piedalās mūsu rakstura un likteņa veidošanā.
Kad tu sapratīsi šo principu, tad ļoti uzmanīgi sekosi tam, lai tavos darbos būtu tikai labestība.
Tāpēc pastāvīgi lieto trīs tabletes – Pacietību, Mieru un Mīlestību.
Tas, kurš uztraucas un steidzas, kļūst rūgts un rūgtums dedzina viņa sirdi.
Tā vietā dzīvo ar pacietību, mieru un mīlestību un palīdzi novērst citu cilvēku skumjas.
Dadi Džanki
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par panākumiem un lepnību

Reiz es sāku ievērot, ka neprotu pieņemt savus panākumus. Kā tikko kaut ko sasniedzu, vai man kaut kas sāk izdoties, manī sāk augt mans svarīgums… pēkšņi parādās augstprātīga pašvērtība… lepnība.

Es sajutu, ka man nepatīk šāda mana attieksme pret saviem sasniegumiem… rodas kaut kāds iekšējs diskomforts…
Kaut arī biju lasījusi Sergeja Lazareva grāmatās par to, ka prieka sajūta jāatdod Dievam, nezin kāpēc šajos mirkļos par to aizmirsās… un tā – katru reizi. Daudzus gadus meklēju savas lepnības iemeslus…. pacietīgi un mērķtiecīgi.

Reiz, vēl padomju laikos, kādā avīzē izlasīju rakstu par Mstislavu Rostropoviču un manī ļoti norezonēja izteiciens “Veiksme nomierina lielo, pārsteidz parasto un uzpūš mazo cilvēku”… Vairākas reizes pārlasīju šo rakstu un pārrakstīju sev šo domu… domu, kuru apdomāt vēl un vēl…

Interesanti, es domāju, kurai cilvēku kategorijai es varu pieskaitīt sevi? Un sapratu, ka ik reizi, kad esmu kaut ko sasniegusi, manī uzpūšas lepnība…. tātad, es esmu mazs cilvēks… Tas bija ļoti negaidīts atklājums… un fakts!

Pēc kāda laika jutu, ka esmu pieņēmusi mazo cilvēku sevī, kurš uzpūšas pie katriem panākumiem… nedaudz paskumu un nolēmu kļūt par cilvēku, kuru veiksme nomierina…

Ļoti centos sajust šo stāvokli savu mazo un lielo sasniegumu laikā… Mērķis bija uzstādīts un iekšējais darbs sācies… Tagad es skaidri sāku ievērot, kā es uzpūšos katru reizi, kad kaut ko sasniedzu un iekšēji atzīmēju, ka vēl joprojām tā ir maza cilvēka reakcija. Turpināju mainīt savu attieksmi. Pagāja gadi…

Pēkšņi kārtējā panākuma laikā es sapratu, ka par brīnumu sev, es to pieņemu… vai tiešām tie ir mani panākumi?… vai tiešām man tas izdevās un tad iedomājos, ka, iespējams, jau esmu tikusi līdz parasta cilvēka reakcijai uz panākumiem… Paldies Dievam!!!!..

Gadi iet, dzīves uzdevumi kļūst sarežģītāki un mans iekšējais darbs turpinās – galvenais saglabāt Mīlestību pret Radītāju, neskatoties uz kritieniem, grūtībām, zaudējumiem un sāpēm… lēni, bet mērķtiecīgi. Cenšoties saglabāt Mīlestību, es sapratu, ka tā arī ir nomierināšanās panākumu laikā. Nedomāju, ka varu sevi pieskaitīt lielajiem, es esmu parasts cilvēks, kurš cenšas veiksmes un neveiksmes savā dzīvē uztvert ar mieru un mīlestību dvēselē. Tā, lūk!

Autors: Nodira Abdullajeva “Oфициальная группа Лазарева С.Н.”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ģimenē nemēdz būt «paveicās»

Reiz mēs kavējām vilcienu. Vilcienam “Maskava-Anapa” bija mūs jāaizved uz dienvidiem. Bijām ilgi un pacietīgi gaidījuši šo atvaļinājumu.

Trīs stundas pirms vilciena atiešanas mēs ar vīru un dēlu iekāpām taksometrā. Taču pēc brīža uz ceļa notika kaut kāds kollapss. Mēs pirmās divas stundas sēdējām sastrēgumā un šajā laikā nebijām pietuvojušies savam mērķim ne par centimetru. Bijām trīs kilometru attālumā no tuvākās metro stacijas, no kuras varētu aizbraukt līdz vilciena stacijai, taču iet kājām karstajā saulē ar lielo bagāžu un mazu bērnu uz rokām bija neprāts.

Beidzot sastrēgums bija izkustējies. Un metro vilcienā mēs ielecām 30 minūtes līdz vilciena atiešanai. Bija jābrauc 10 pieturas. Mums abiem ar vīru bija skaidrs, ka esam nokavējuši. Vēl jau būtu jāskraida pa peronu, lai atrastu īsto platformu… Taču mēs vienalga braucām. Klusējot. Iegrimuši domās par nenotikušo atvaļinājumu. Es mēģināju saprast, ko Visums man ar šo nenotikušo laimi cenšas man pateikt.

Divgadīgais dēlēns jautri lēkāja pa vagona sēdekļiem un viņu neinteresēja mūsu problēmas. Man gribējas viņam uzšaut pa dibenu, kaut gan ne reizi dzīvē to nebiju darījusi…

Mēs ieskrējām stacijā 15:35. 15:30 mūsu vilciens aizgāja. Tam bija jāaiziet…. Taču tas kā iemiets stāvēja un nekustējās. Es neticēju savām acīm, taču uz informatīvās plāksnītes skaidri un gaiši bija rakstīts “”Maskava-Anapa”… Kad mēs pieskrējām pie pēdējā vagona, vilciens sāka kustēties un mēs burtiski iemetām savas mantas un skrienot pa platformu viens otram padevām bērnu.

– Kaut kas aizkavēja vilciena atiešanu, – paskaidroja pavadone, aiztaisot durvis, kad mēs aizelsušies no skrējiena un stresa priekštelpā centāmies atgūties. Ilgi meklējām savu kupeju. Kad atradām un aizvēram aiz sevis durvis, abi ar vīru apskāvāmies, viņš nervozi iesmējās, bet es sāku raudāt…

Lūk, to es saucu par PAVEICĀS. Vienkarši PAVEICĀS. Notika tas, kam nebija jānotiek. Mums par labu.

Ja agri pavasarī majonēzes burciņās iesēsi tomātu sēklas, noliksi uz saules apspīdētas palodzes, sekosi temperatūras režīmam, pēc tam tuvāk vasarai aizbrauksi uz vasanīcu un saudzīgi stādiņus iedēstīsi siltumnīcā, regulāri visu sezonu laistīsi, mēslosi, tad rudenī tevi priecēs  skaisti, sulīgi un garšīgi, paša izaudzēti tomāti. Tu taču neuzskatīsi, ka tev ir paveicies? Protams, ka nē! Tas būs pilnībā sagaidāms katras dienas darba rezultāts.

Lūk, tāpat arī ģimenē, bērnu audzināšanā un attiecību veidošanā nemēz būt šī bezrūpīgā “PAVEICĀS”.

Savus stāstus es rakstu par vīru un bērniem. Daudziem lasītājiem ir radies diezgan salkans priekšstats par mani un manu “cukurģimeni”. Taču es rakstu patiesību. Es neko neizdomāju. Rakstu par klusu parastu ģimenes laimi.

– Tev paveicies, – raksta tie, kuriem kaut kas ir ne tā, kā gribētos. Viņiem ir vienkaršāk tikt galā ar netaisnību: jo vārds “paveicies”  apzīmē kādas likteņa “intrigas”, nepārvaramus apstākļus un tajā nav ne kripatiņas atbildības par rezultātu.

Tas ir izdevīgs vārds tiem, kuriem nepaveicās.

Bet es gribu teikt, ka mēs esam parasti. Vidusmēra ģimene. Un pie sava “paveicās” esam gājuši caur tādiem ērkšķiem, caur kuriem ne kurš katrs izies. Un par savu laimi mēs esam samaksājuši ļoti lielu cenu. Daudziem tā šķistu neiespējama.

Attiecībās ar vīru mēs esam izgājuši visas stadijas. Viens otra pieņemšanas kā dzīves partnera, samierināšanāss ar otra trūkumiem, vieduma un spējas novērtēt otra labās īpašības.

Kopā mēs esam jau kopš institūta gadiem. No pirmajiem randiņiem (ar pļavu ziedu pušķiem), zemām algām (kas pietika tikai mēnešbiļetei), ar jaunības aizvainojumu uzliesmojumiem (bet es tev ticēju!), ilgstošiem strīdiem (nekad man vairs nezvani), trakas greizsirdības (kāda Ļena?), kaislīgiem salabšanas brīžiem (vai tu esi traks, šeit?), makaroniem kā vienīgā ēiena, ko izdevies nopelnīt (no vecākiem neņemt ne kapaiku), no pirmajām uzvarām karjerā (aizbrauksim uz jūru, labi?), un kritieniem (pagaidām padzīvosim par manu algu), kautrīgiem kopdzīves plāniem (varbūt bērniņu?), filmu skatīšanos zem viena pleda (man ar tevi ir tik labi), ar “vai tu kļūsi mana sieva?”, no pirmajiem lielajiem pirkumiem (tikai ne kredītā), no testa ar divām strīpiņām, no “jums būs puisītis”, no pirmajiem dēla smiekliem, no nervu sabrukuma (tu solījies iziet ar viņu pastaigāties), no sakrāmētiem čemodāniem, lai dotos pie mammas dzīvot (vairs to nespēju), no atgriešanās ar vainas sajūtu (nevaru vairāk), apskāvieniem priekštelpā, “vairs nekad tā nedarīšu”, “panāc šurp”, “un es tevi arī”…

Kā anekdotē par zelta zivtiņu, “es gribu, lai mums viss būtu”. MUMS VISS BIJA. Mēs neesam ideāli. Mēs esam gājuši savās attiecībās līmeni pa līmenim, kā datorspēlē. Mēs zaudējām spēkus, enerģiju, bijām strupceļā. Mēs zaudējām. Šķīrāmies – katrs uz savu pusi. Es ļoti labi atceros to laiku… Toreiz es savās attiecībās sāku salt. Grimu vienaldzības akā, neuzmanības plaisā, naktīs gaidīju vīru mājās un viņā nenāca, nenāca… Es jau nezināju, ka tikmēr, kamēr vīrietis meklē sevi, ir jāvāra viņam borščs nevis jālasa lekcijas. Es domāju: “Tas taču ir tik netaisnīgi! Es taču arī esmu sevi pazaudējusi, man arī ir jāmeklē!”. Un es meklēju. Meklēju pasaku, bet vīrs izrādījās brīnumdaris. Smaragda aukstuma burvis. Es nosalu un aizgāju. Domāju, ka brīvībā būs siltāk.

Protams, bija situācija. Briesmīga, dvēseli ievainojoša. Mēs tajā ietriecāmies kā sienā un sašķīdām gabalos. Tā vietā lai apvienotos, mēs aizvainoti sākām laizīt savas brūces. Katrs savas. Un gaidījām glābšanu viens no otra. Bet ko gan var izglābt nāvīgi ievainotais? Labi būtu, ja vismaz sevi… salāpītu.

Savācu savas vasaras kleitas un aizgāju rudenī. Manā rokā gulēja dēla plaukstiņa. Tā smaržoja pēc ledenēm un atbildības. Bet es baudīju lepnību.

– Man neko no tevis nevajag, – es vīram teicu. Un viņš… pamāja ar galvu. Piekrita! Maita! Es gaidīju, ka skries man pakaļ, ķers aiz rokas, centīsies vismaz “iesmērēt” kredītkarti. Viņš taču zin, ka ar mani ir mazais dēls, viņš taču zin, ka es neprotu nopelnīt. Toties labi protu tērēt.
Un vajag taču daudz. Atsevišķa vientuļās mātes dzīve kopā ar bērnu īrētā dzīvoklī maksā ļoti dārgi. Gaidīju, kad viņš apdomāsies. Visur staigāju ar telefonu rokā. Gaidīju zvanu. Bet viņš klusēja.

Kā izrādījās, nauda ir visur. To vienkārši vajag saskatīt. Bet mēs to ieraugām tikai tad, kad mums ir tāda iespēja ieraudzīt. Vai arī tad, kad kaut kas – lepnība, statuss, slinkums – ir svarīgāks par naudu. Bet tad, kad aiz tavas muguras deg tilti, šajās liesmās ļoti labi var redzēt savas kļūdas un arī savas iespējas.
Es momentā iemācījos nopelnīt naudu. Tieši otrdienā. Tāpēc, ka jau nākamajā ceturtdienā mans īres parāds bija 135. Es lūdzu Visumam: man vajag simts tūkstošus. Tūliņ. Tieši rītdien. Un iezvanījās telefons.

– Tev steidzami manā vietā rītdien jānovada kāzas, – teica mans draugs – pasākumu vadītājs. – Es salauzu kāju. Guļu slimnīcā. Kāja piesieta. Scenāriju tev aizsūtīšu.  Precas kaut kāds priekšnieks no celtniecības departamenta. Cik tu par to gribi?
– 70.
– Tu traka esi? Es būtu ņēmis 35.
– Par steidzamību un forsmažoru. Viņš ir priekšnieks, vai kas cits? Viņš taču negrib lai kāzas izgāztos?
Priekšnieks negribēja. Viņš bija celtniecības departamenta direktors un prata celt. Un zināja, ka ģimene arī ir celtniecība. Bet kāzas – fundaments. Viņš piekrita par 70. Līgava, tas ir – sieva, bija apmierināta. Viņa zem galda viņu bikstīja, bet viņš sēdēja tāds piesarcis un laimē starojošs.
– Novēlu jums mīlestību, – es teicu un, atvadoties, piemiedzu viņiem ar aci un sakārtoju viņam no krūšu kabatas izlīdušās jaunās sievas biksīšu mežģīnes.

– Kā skolnieki, – viņš sakautrējies pasmaidīja. Samaksāja 80. Labs celtnieks.
“Paldies tev, Visum!”, – es domās noteicu. – “Vēl vajag 20”.
Nākamajā dienā manā pamatdarbā man negaidīti piešķīra prēmiju. 30 tūkstošus.  Es nolēmu, ka 10 no tiem būs ziedojums Visumam un iztērēju to labdarībai. Visums manu dāsnumu novērtēja un es tiku apbērta ar pasūtījumiem. Es izrāpos no krīzes.

Mana nulle blakus vīra vieniniekam kļuva par patstavīgu ciparu. Es vairs neesmu nulle un no šīs dienas mani vajag ņemt verā. Es ļoti lepojos ar sevi. Taču man ļoti gribējās, lai arī vīrs ar mani lepotos. Un uzzinātu, ko pazaudējis. Un, lai atnāktu ar atvainošanos. Tā arī pateiktu: “Kāda tu varone!” Taču viņš neko neteica. Laipni smaidīja saņemot dēlu uz brīvdienām. Laipni smaidīja, atgriežot viņu man. Lūk, arī visa komunikācija.

Es iegrimu vientulībā. Man šī brīvība sāka smakot pēc nolemtības. Es neprotu atgriezties mājās pēc pusnakts, kad neviens mani negaida, neuztraucas un nejautā: “Vai tevi sagaidīt?”. Mani neinteresē veiksme veiksmes dēļ. Man ļoti vajag, lai viņš skatītos uz mani un teiktu: “Skat, kāda tu lieliskā!”

Man bija neinteresanti būt vieniniekam, es biju ar mieru būt nullīte, bet aiz viņa muguras.

Un es nolēmu rīkoties. Brīvdienā aizvedu dēlu pie vectētiņa. Nopirku skaistu apakšveļu un zeķes ar silikona lentu. 12 cm papēdis. Matus sataisīju tā, lai izskatās nedaudz nevērīgi. Uzkrāsoju lūpas koši sarkanā diezgan vulgārā krāsā un uzvilku mēteli – tieši virs apakšveļas, lai tā atvērumā varētu redzēt zeķes maliņu. Es biju pats kaisles iemiesojums. Kamēr gāju līdz mašīnai, jutos kā Čičolīna. Vīrieši atskatījās.

Ap vieniem naktī atbraucu pie bijušā vīra. Piezvanīju pie durvīm. Sirds kā traka lēkāja krūtīs. Neviens neatvēra. Un pēkšņi es iedomājos, bet, ja nu viņš nav mājās? Bet, ja nu viņš nav viens? Mani pārņēma šausmas. Iepriekš par to es nebiju iedomājusies.  Mēs jau gadu dzīvojām šķirti, bet es pat nespēju pieļaut domu, ka viņš varētu paskatīties uz kādu citu.

Beidzot viņš samiegojies atvēra durvis.
– Kas noticis? – viņš jautāja, acis samiedzis no košās gaismas priekštelpā.
– Tu esi viens?
– Nē.
– Nē?? – es gandrīz nomiru, elpa pazemojumā aizrāvās.
– Nē, es esmu ar kaķi. Kas noticis?
– Es drīkstu ienākt? – es jautāju un pavēru mēteli, atsedzot grezno apakšveļu.
– Viņš vēl trakāk samiedza acis. Viņam kājās bija veci bokseršorti, kurus dāvināja vecmāmiņa Vaļa, kura praktizēja ekonomisko vīriešu apakšveļas šūšanu. Tās galīgi nesmaržoja pēc kaisles. Pēc vecmāmiņas Vaļas gan, pat tad, kad bija svaigas….
– Klausies, tu esi ļoti seksīga, tiešām, bet es jau trešo nakti neguļu. Projektu cenšos nodot. Man pēc trim stundām jāceļas…
Viņš vēl kaut ko teica par “atvaino”, par “novērtēju”, par “labāk atliksim uz citu reizi”, kamēr es, ārprātīgi pazemota, skrēju lejā pa trepēm, nolādot papēžus un slaukot sasistās lepnības asaras.

– Nekad vairs! – es kliedzu mašīnā, izsmērēdama lūpu krāsu pa visu seju. Ar “nekad” es domāju jebkuru komunikācijas formu ar šo idiotu.

Pēc divām dienām es pie viņa atgriezos pastāvīgā iedzīvotāja statusā. Viņš pats atnāca man pakaļ nakts vidū. Sagatavojies. Ar ziediem un jaunos bokseršortos.
Kāpēc es to stāstu… Tāpēc, ka ģimenē nemēdz būt “paveicās”. Mēdz būt “izciests”, “uzbūvēts”, “radīts”, “atstrādāts”, “salīmēts”. Ģimene ir pacietīgs darbs. Un nav viedākas un banālākas frāzes, lai to aprakstītu. Bet jūs sakāt “paveicās”…

Olga Saveļjeva
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis