Par mums – kociņiem

Vakar pavisam nejauši grāmatu plauktā es uzgāju dārzkopja rokasgrāmatu.
Un sadaļā “Ātrā palīdzība augiem” izlasīju rindkopu, kas ideāli atbilst mums – cilvēkiem.

Piemēram, tu biji sēkliņa un vējš tevi aiznesa augsnē, kas nepavisam tev neder. Tu izaugi šķībs, greizs un švaciņš. Tev nepietika saules gaismas, bieži tu tiki slīcināts lietū, pārcieti ilgstošus aukstuma periodus, taču nolēmi neaiziet bojā un izdzīvoji. Taču izskaties, maigi sakot, tā – ne visai. Un tieši tāpat arī jūties.

Kā to izlabot? Vai tas vispār var izdoties?
Taču tu atceries, kas notiek, kad sāc kopt pusmirušu augu.

Protams, tas var neizdzīvot, neskatoties uz tavām pūlēm, tomēr vienmēr ir vērts pamēģināt.

Lūk, ar sevi var izdarīt to pašu.
1. Uzmanīgi pārstādīt sevi skaistā podiņā, kas der tev pēc izmēra. Saproti to, kā vēlies. Piemēram, tieši tagad tu vari sevi iesēdināt ērtā krēslā. Pārcelties uz citu dzīvesvietu, dzīvokli, pilsētu, valsti.
2. Pielikt sev stutītes:
Piemēram, sākt iet pie psihologa, vai beidzot sākt lietot kādus vitamīnus, ēst dārzeņus, sākt skriet vai nodarboties ar jogu, dejām, vari piezvanīt draugam un aprunāties…
3. Nogriezt nokaltušos zariņus.
Nedarīt to, kas izsūc visus spēkus. Pacensties dzīvot šodienā. Neiet tur, kur negaida. Pievērsties savai iekšējai pasaulei. Uzlīmēt pagātnei plāksteri un pateikt “Viss, man pietiek!”.
4. Padzenāt apnicīgos kukaiņus.
Pieņemsim, tevi kritizē. Kur mēs liekam padomus, kurus nelūdzām? Pareizi! Kaitēkļus ap sevi mēs izdzenājam.
5. Dot sev laiku.
No šķība greiza kociņa, protams, var izaugt skaists un stiprs koks. Taču tas var arī aiziet bojā. Tomēr labāk pabeigsim šo uz gaišas nots.
6. Kļūt pašam sev dārzniekam. Saudzēt sevi, kopt un mīlēt.
Nomazgāt sev lapiņas, ieslēgt Mocartu. Tāda palīdzība divkājainiem kociņiem. Un pat nemēģini domāt par grūtiem laikiem…

Zoja Arefjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsti sevi vienmēr

Ja neatbalstīsi sevi – pazaudēsi otru cilvēku. Vai esi to ievērojis?

Neapmierinātība ar sevi, nesaudzīga attieksme pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atspoguļojas tajā, ar ko mēs izejam ārpasaulē. Pat tad, ja godīgi cenšamies neko neatklāt. Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi, tā cenšoties noslēpt savu iekšējo troksni. Pat tad, ja ļoti vēlamies dāvāt tikai gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, lai arī pati sirsnīgākā.

Pamēģini atcerēties un sapratīsi, ka visos labākajos savas dzīves brīžos, tu esi bijis vismazākajā konfliktā ar sevi. Tu sev patiki. Vai vismaz minimāli piekasījies saviem trūkumiem. Un tad taču tu sajuti vislielāko atsaucību no ārpasaules.

Un tas nav stāsts par citiem. Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis gaidām, kad kāds cits atzīs, novērtēs, paslavēs. Un spēt pastāvēt par sevi, atteikties no nežēlīgas kritikas un vispār būt laipnam pret sevi, lai kas arī notiktu, ir daudz prātīgāks lēmums, nekā kļūt par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz mirkli neatslābinot savu nežēlīgo kontroli.

Atbalsti sevi vienmēr. Jo tikai tad, kad tu zināsi, kā tas ir, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem tuvajiem. Ne ātrāk. Un dodoties savas krāšņās dzīves jaunajā dienā, novēli sev tajā vienkārši noturēties. Un tas ir daudz svarīgāk, kā skaļi uzvarēt.

© Ļiļa Grad
FOTO: Dominika Roseclay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Līdzvērtīgas attiecības ar sevi

Droši vien mans galvenais iegūtās dzīves pieredzes rezultās ir absolūti apzinātā izeja no hroniskās spriedzes par to, vai es dzīvoju pareizi vai nepareizi…

Es esmu pārstājusi pati sev būt pastāvīgas piekasīšanās un salīdzināšanas ar citiem objekts, pārstājusi eksperimentēt un vardarbīgi piespiest sevi uz kaut ko, kas nav labprātīgs.
Tas nenozīmē, ka esmu ieaugusi kaut kādā vienā stāvoklī un neturpinu virzīties uz priekšu, ka man nav vajadzīgas pārmaiņas un es neko nevēlos.
Nepavisam, nē. Tas nozīmē tikai to, ka esmu izaugusi līdz līdzvērtīgām ar sevi attiecībām…

Es vairs neesmu ne savs toksiskais mentors, ne piekasīgais skolotājs, ne “motivējošais spīkeris” (diezin kāpēc man no šī vārdu salikuma piemetas filoloģiski drebuļi), ne stingra mamma, ne līdzatkarīgs sekotājs, ne arī vēlmju piepildījumu lūdzoša meitenīte-manipulators.

Es esmu VIENKĀRŠI ES.

Jā, es šad tad sevi sabotēju, neesmu pārņemta ar modernām rūpēm par sevi un ne pārāk “maigi pret sevi” izturos… taču, ja es to visu darītu, tad arī tā nebūtu es, bet kāds cits.
Bet man ir komfortabli tieši ar sevi, ar to, kas es esmu pēc savas dabas, ritma, temperamenta, pēc savas personīgās reakcijas uz dzīvi, pēc tā, ko es mīlu un kā mīlu…
Un es nevēlos pastāvīgi domāt par to, cik tas ir pareizi vai nepareizi.

Man pietiek ar to, ka zinu, ka dēļ manis necieš, ka es nelienu neviena dzīvē jau augstāk minētajās lomās, kurās tik ilgu laiku pavadīju savējā, un, ka tagad viss labākais kļūst ātrāk pieejams bez lieka saspringuma.

Nē, mani mīļie, es neiesaku jums sabotēt pašiem sevi…
Ja godīgi, es vispār neko neiesaku.
Vienīgi piedāvāju atslābināt tvērienu tad, kad jums tikai šķiet, ka bez jūsu pastāvīgās kontroles dzīve apstāsies un sabruks.
Dzīvē neapstāsies. Bet jūs – gandrīz noteikti. 

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atbalsts sev pašam

Ir ļoti grūti kļūt sev par atbalstu, ja atzīsti sevī tikai savu parādes pusi: sasniegumus, labās īpašības, varonību…
Ja noliedz visu savu pilnīgo pieredzi, nespējot pieņemt tās gluži cilvēciskās izpausmes, kas it kā dara kaunu iekšējam perfekcionismam.
Tā rodas paaugstinātas prasības pret sevi, kuras nav iespējams izpildīt un pastavīgi tām atbilst, un kuras tikai papildina PAŠvilšanās krājkasīti.
Un tas, mani mīļie, ir tas pats, kas dzīvot zem pastāvīgi auksta lietus un nekad neredzēt sauli…
Un tieši tad mūsu cietsirdība pret sevi neizbēgami sāk atspoguļoties arī tajos cilvēkos, kas ir mums blakus.
Un cilvēkiem šķiet, ka mēs esam pārāk neobjektīvi, ciniski un pasīvi agresīvi… pret viņiem…. kaut gan patiesībā viņiem tiek tikai neliela daļa no tā, ko saņemam mēs paši.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi izveidot kvalitatīvas mīlošas attiecības ar sevi – vēl ilgi, pirms ielaižam kādu citu savā dzīvē.
Lūk, kāpēc ir tik svarīgi zināt un pieņemt visas savas puses.
Citā veidā nav iespējams līdzsvarot savu kroni…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Saģērbies silti un dzīvo!

Galvenais ziemas likums – saģērbies silti un dzīvo…
Saģērbies silti savās labākajās domās un mīļākajos džemperos…
Satinies daudzkrāsainā no mīlestības diegiem austā plediņā un dzer tēju ar ievārījumu….
Iedraudzējies ar savām skumjām un pasaki tām, ka tu vairs nebaidies to caururbjošā skatiena, kas tev saka to, ka ne vienmēr būs tā, kā tu vēlies….
Izelpo un nomierinies…
Sagaidi vēlo sniegu…
Sagaidi sevi, sapinušos sen nevajadzīgas takās, bet mājās nākošu…
Sagaidi ne pēc mēneša vai gada, bet … tagad…
Aizej līdz durvīm, atver tās un ielaid savu kluso pārmaiņu ēnu, kuras tev vajadzīgas vairāk nekā skaļās…
Klusas tās ir tev…
Skaļas – lai kaut ko pierādītu tiem, kas ārpusē…
Ja gribi, pierādi…. taču labāk saģērbies silti un dzīvo…
Nevar visu laiku paļauties uz to, ka atnāks kāds un sasildīs…
Nevar visu laiku justies nelaimīgs tikai tāpēc, ka kāds nav atnācis, vai arī ir atnācis, bet ne ar tām dāvanām, par kurām tu sapņoji…
Nevar dzīvot aukstumā, tikai tāpēc, ka nav sveša siltuma….
Ir jāsaorganizē savējais…
Un jādzīvo…
Un jāsacer pašam savi vienkāršie svētki…
Un mīlestībā jāskatās uz šo pasauli, kas nogurusi no upuriem, kurus masveidīgi vēlas apmainīt pret laimi…. mīļie, nav izdevīgs “maiņas kurss”… darījums tiek atcelts….
Saģērbies silti un dzīvo….
Bet tālāk….
tad jau redzēs…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis