Vai tiešām tu esi pārliecināts, ka tev vajadzīgs stress, lai nopelnītu naudu?

darbs6

Es nekad neesmu sastapusi problēmas, kas saistītas ar darbu vai naudu, kas nebūtu izrādījušās domāšanas problēmas.
Es biju pieradusi ticēt, ka nauda man vajadzīga tāpēc, lai es būtu laimīga. Pat tad, kad man tās bija daudz, es bieži vien kļuvu gandrīz slima no bailēm par to, ka notiks kas briesmīgs un es to zaudēšu. Tagad es saprotu, ka nekāda nauda nav tāda stresa vērta.

Ja tu dzīvo ar neapzinātu domu: “Nauda man ir vajadzīga, lai es justos pārliecināta un aizsargāta”, tas nozīmē tikai to, ka tava prāta stāvoklis ir bezcerīgs.
Bankas bankrotē. Fondu tirgus grūst. Nauda devalvējas. Cilvēki melo, lauž kontraktus un netur solījumus. Tādā prāta mulsumā tu vari pelnīt pat miljonus un vienalga būt nepārliecināts un nelaimīgs.

Daži cilvēki uzskata, ka tieši bailes un stress viņus dzen pelnīt nadu.
Taču vai patiešām tu vari būt pārliecināts par to, ka tā ir taisnība? Vai tu vari būt pilnīgi pārliecināts, ka bez bailēm un stresa kā motīva, tu nevarētu nopelnīt šo naudu vai pat vairāk?
“Bailes un stress man vajadzīgas motivācijai” – kas tu būtu, ja nekad vairāk neticētu šim stāstam?
Pēc tam, kad biju atradusi darbu sevī, – pēc tā, ka darbs bija atradis mani, – es sāku ievērot, ka man vienmēr bija tik daudz naudas, cik man tajā brīdī bija vajadzīgs, pat tad, ja tas bija maz vai pavisam maz.

Laime ir skaidrs prāts. Skaidrs un vesels saprāts zin, kā dzīvot, kā strādāt, kādas vēstules sūtīt, kādus zvanus veikt un kā bez bailēm radīt to, ko viņš vēlas.
Kas tu būtu bez domas: “Nauda man vajadzīga, lai justos droši?””
Varbūt ar tevi būtu daudz vieglāk komunicēt. Iespējams, tu pat sāktu apzināties dāsnuma likumus, tos likumus kuri ļauj bez bailēm šķirties no naudas, un tās atpakaļ atgriešanas likumus – arī bez bailēm.
Tev nekad nevajadzētu vairak naudas, kā tev ir. Kad tu to apzinies, tu sāc saprast, ka tev jau ir tā pārliecība, kuru tu vēlejies iegūt, pirmkārt, ar naudas palīdzību. Daudz vieglāk naudu ir nopelnīt tieši no šīs pozīcijas.
© Bairone Keitija
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Advertisements

Sieviete trūkumā un pārpilnībā

NastyaSensei Sens

Katrai no mums ir divi bāzes stāvokļi: trūkuma un pārpilnības. Tie ir absolūti pretēji. Tāpat kā dusmas izslēdz iespēju būt pateicīgam, tā arī trūkuma stāvoklis izslēdz iespēju būt pārpilnībā. Jautājums: vai es rīkojos no trūkuma vai pārpilnības stāvokļa?
Vārda trūkums sinonīms ir deficīts vai pat skopums.
Savukārt vārda pārpilnība sinonīms ir dāsnums. Kamēr mēs neesam sasniegušas savas evolūcijas augstāko pakāpi, katrā no mums ir šis abu stāvokļu kokteilis.

Iespējams, šodien Tev ir 50/50, pusi sava dzīves laika Tu pavadi trūkuma stāvoklī, bet pusi – pārpilnībā. Iespējams, trūkuma palicis vien 5%. Viss atkarīgs no apstākļiem, kādos esi izaugusi, un tā darba, ko esi ar sevi veikusi, lai mainītu šos savus stāvokļus.
Visbiežāk trūkuma stāvoklis saistīts ar trigeriem* no bērnības.

Piemēram, Tu atceries, kā bērnībā mamma taupīja naudu ēdienam, pa vienam izsniedza cepumus, jo savulaik visa tauta dzīvoja deficīta apstākļos. Vai arī nesaņēmi pietiekami daudz mīlestības un maiguma, un tāpēc radās doma, ka mīlestība ir jānopelna ar saviem labajiem darbiem.
Un tāpēc, pat tad, ja šodien Tu esi veiksmīga, vesela, realizējusies sieviete laimīgās attiecībās, periodiski Tavā pārpilnības stāvoklī var iezagties trūkuma sajūta. Bet, ja Tu pat neesi iedomājusies par to, ka ir šādi stāvokļi, iespējams, šis raksts palīdzēs Tev ieraudzīt daudzu Tavas dzīves ne īpaši labu rezultātu iemeslus, dos iespēju sākt mainīt savas domas un izveidot pārpilnību par savu bāzes stāvokli.

Sieviete trūkumā:

– Pastāvīgi baidās pazaudēt naudu, statusu, uzmanību.
– Cenšas vairāk saņemt nekā atdot.
– Cenšas izlikties veiksmīga, lai arī iekšēji viņa var izjust asu mīlestības un finanšu deficītu.
– Pastāvīgi sevi salīdzina ar citiem un sarindo cilvēkus, dalot tos labākos par sevi un mazāk veiksmīgos. Tāpēc arī šaubās par saviem resursiem: baidās, ka viņas visiem var nepietikt, pastāvīgi skaita un mēra. Un, ja līdzsvars nav viņai par labu, cenšas to izlabot. Ļoti bieži tas notiek agresīvā veidā.
– Citas sievietes uzskata par konkurentēm. Un bieži vien baidās, ka, palīdzot kolēģei, viņa var kaut ko zaudēt. Tāpēc dozē savu palīdzību, uztraucoties par to, ka tai otrai tas pats varētu izdoties labāk nekā viņai. Un ja nu pēkšņi kāda cita saņems vairāk atzinības, naudas, ietekmes? Tad, kad citam cilvēkam kaut kas sanāk labi, sieviete trūkumā skumst, jo tas nav noticis ar viņu.
– Viņas dzīvē ir daži cilvēki, kam viņa no sirds vēl veiksmi, bet ne tādu, kā sev. Viņa domā tā: lai manai draudzenei viss ir labi, taču drusciņ sliktāk nekā man.
– Ļoti bieži tur aizdomās cilvēkus par to, ka tie varētu nodarīt viņai ko ļaunu. Pēc viņas saprašanas, cilvēkam sākumā jāpierāda, ka viņš ir labs, un pēc tam viņa tam noticēs. Un tāpēc starp viņu un cilvēkiem pastāvīgi atrodas neredzama barjera, kas neļauj tuvināties ar cilvēkiem.
– Dzīvo pastāvīgā cīņas stāvoklī. Pirmām kārtām ar sevi. Viņa sev visu laiku pierāda, ka ir labāka par citiem.
– Gaida noteiktu izturēšanos pret sevi. Ja viņa nav saņēmusi īpašu atzinību vai uzslavu, tad cenšas palikt vienaldzīga vai norādīt uz to, ka attieksme pret viņu nav pietiekami laba.
– Dzīvo bailēs par to, ka viņas resursi var beigties. Ka beigsies vīrieša mīlestība pret viņu, viņas skaistums, jaunība un iespējas. Tāpēc viņa bieži vien ekonomē. Vai nu uz sevi, vai citiem. Viņai patīk atlikt naudu un krāt to nebaltām dienām.
– Pastāvīgi steidzas. Viņa baidās nepaspēt izmantot savus resursus un iespējas, kamēr tie vēl ir pieejami. Viņa bieži vien mudina un dzen uz priekšu arī citus cilvēkus – kolēģus, padotos, vīru, bērnus.
– Bet tad, kad sievietei trūkumā izaug spārni, viņa var atdot sevi pilnībā mīļotajam cilvēkam, projektam, izmisīgi iztukšojot sevi, līdz vairs neatliek nekas. Kad viņa ir atdevusi visu, kas viņai bija, un nesaņem to, ko vēlējusies, viņa vaino tos, kam atdeva.
– Bieži vien dzīvo ar domu, ka viņai kāds kaut ko ir parādā. Viņai vienmēr ir par maz atzinības, labestības, mīļu vārdu. Un, lai arī viņa tēlo, ka viņai ir augsta pašapziņa un nav vajadzīgi mīļi vārdi, tomēr cieš, ja tos nesaņem.
– Ja dzird pret sevi vērstu kritiku, viņu tā vai nu paralizē un viņa noslēdzas sevī, vai arī kļūst agresīva un uzbrūk kritizētājam. Patiesībā vislielāko daļu kritikas viņa saņem pati no sevis. Un, jo lielāka atšķirība starp to, ko viņa par sevi patiesībā domā, un to, kāda izliekas ārēji, jo grūtāk citiem ir ar viņu komunicēt. Pat viegls viņai veltīts jociņš var tikt uztverts kā uzbrukums viņas personībai.
– Pretenzijas pret sevi viņa bieži vien maskē ar pretenzijām pret citiem. Ja pretenzija ir kļuvusi par bāzes stāvokli, sieviete trūkumā uzvedas tā, it kā otrs cilvēks viņai kaut ko būtu parādā (tas ir neatkarīgi no tā, kur viņa atrodas – bankā, darbā, veikalā, skaistumkopšanas salonā).
– Savām problēmām attaisnojumus meklē ārpusē (vīrs, priekšnieks, valsts) un cenšas mainīt otru cilvēku.
– Viņas uzmanība visbiežāk pievērsta nevis tam, kas ir labi, bet tam, kas ir slikti: gan attiecībās, gan arī darbā.
– Bieži kritizē citus, cenšoties pierādīt savu taisnību pat tad, kad viņai neviens to neprasa. Viņa dzīvo ilūzijās par to, ka, kritizējot citus, viņa dara tiem labu. Viņa nesaprot, ka tādā veidā rada sev apburto loku, no kura ir ļoti grūti izkļūt. Rezultātā viņas ierašanās ļoti bieži citos cilvēkos rada spriedzi, un viņi sāk izvairīties no tikšanās ar viņu.
– Viņa ļoti cieš, jo izrādās, ka ir palikusi viena un vientuļa. Viņa pastāvīgi gaida, kas viņu piepildīs, un meklē kādu, kas aizpildīs viņas tukšumu.

Sieviete pārpilnībā:

– Vienmēr cenšas vairāk atdot nekā saņemt.
– Viņai pietiek resursu. Viņai nav baiļu pārpūlēties, jo viņa skaidri zina, kad viņas resursi tuvojas nullei, un tad viņa apstājas, lai sevi piepildītu. Viņa prot sevi piepildīt un tāpēc arī kļūst citiem cilvēkiem par piepildīšanās avotu.
– Neskopojas ar emocijām. Viņa dāvā prieku, un no šī prieka viņas pašas prieks vairojas.
– Viņas stāvoklis nav atkarīgs no citu cilvēku stāvokļiem.
– Tiecas pēc iekšējās pārpilnības. Viņa nav ārējo atribūtu pretiniece, taču viss iekšējais viņai ir daudz svarīgāks.
– Kad viņai kaut kas notiek ne tā, kā vajadzētu, viņa iemeslus meklē sevī, uzdodot sev jautājumus: ko es izdarīju nepareizi, kas man jāpiekoriģē, lai no tā izietu?
– Viņai ir komfortabli gan vienai, gan kompānijā. Viņa prot atšķirt vientulību no vienatnes. Viņa ļoti augstu vērtē un bauda to laiku, ko pavada vienatnē ar sevi.
– Ir motivēta savā vēlmē piepildīt otru cilvēku, nevis vēlmē iepatikties otram. Viņa atdod to, kā viņai ir pārpārēm.
– Prot dāvināt un pieņemt dāvanas un komplimentus. Un viņa dāsni pateicas citiem cilvēkiem par dāvanām un uzmanības pierādījumiem.
– Apzinās savu vērtību un to vērtību, kuru nes pasaulei. Viņa ir dāsna savā mīlestībā, un blakus viņai ir mierīga un atslābināta sajūta. Viņas klātbūtne vien spēj piepildīt.
– Mīl dzīvi un jūt, ka dzīve mīl viņu.
– Viņai patīk dalīties savā labsajūtā ar tiem, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs. Un viņa nepārdzīvo, ja kādam viņas pieredze nav vajadzīga.
– Ir pilna līdzcietības, viņai ir viegli iejusties otra cilvēka ādā un sajust otra sāpi. Viņa palīdz citiem, ja redz tādu vajadzību un iespēju.
– Viņa zina, kas viņu motivē, viņa viegli sakārto savas prioritātes un necenšas pacelt nepaceļamo.
– Zina, ka viņa ir unikāla un pilnvērtīga. Taču arī citās sievietēs viņa redz unikalitāti un pilnvērtīgumu. Tas viņu arī atšķir no sievietes trūkumā, kura redz citus vai nu sliktākus, vai labākus par sevi.
– Ir godīga pret sevi, viņa dzīvo saskaņā ar savām vērtībām, ciena un pieņem arī citu cilvēku vērtības.
– Kad sieviete pārpilnībā atliek naudu vai investē, viņa to dara tikai tāpēc, lai vairotu labsajūtu, kuru var iegūt par atlikto naudu vai labajiem darbiem, nevis baidoties, ka nauda var izbeigties.
– Dzīvo pārliecībā par to, ka ir brīnišķīga pati par sevi, un viņai nav vajadzības kļūt labākai, lai nopelnītu mīlestību.
– Viņai jau ir viss, kas vajadzīgs, un viņa ir pilna pateicības. Kad viņa attīstās, tad dara to tikai mīlestības pret sevi dēļ, nevis vēlmes kaut ko pierādīt sev vai citiem dēļ.
– Tādai sievietei nerodas vēlme sacensties ar citām sievietēm vai vīriešiem. Viņa nesalīdzina un nevērtē skaistumu, prātu vai finansiālo stāvokli.
– Ja viņa kaut ko nezina vai neprot, tad viegli to pieņem, jo ļoti labi zina, kādas ir viņas unikālās īpašības un spējas. Un tā ir viņas galvenā vērtība.
– Viņa ir patiesa savā vēlmē palīdzēt ne tādēļ, lai nopelnītu mīlestību, bet gan tādēļ, ka vēlme dalīties viņai ir gluži dabiska.
– Jūt, ka ir daļa no kaut kā liela, ka viņa nekad nav viena un ka viņa vienmēr saņems palīdzību, ja tā būs vajadzīga.

Ja Tu, tāpat kā daudzas sievietes mūsu sabiedrībā, nolemsi, ka vēlies virzīties pārpilnības virzienā, Tu vari savā ikdienā iekļaut šādu praksi.
Katru reizi, kad mijiedarbojies ar citiem cilvēkiem, uzdod sev jautājumu: vai šobrīd es rīkojos, izejot no trūkuma vai pārpilnības stāvokļa?
Ja būsi apzināta un godīga pret sevi, šis jautājums momentā diagnosticēs Tevi un pateiks priekšā, ko darīt, lai mainītu šo stāvokli.
Visi vēlas draudzēties, komunicēt un strādāt kopā ar sievieti pārpilnībā. Vai TU esi gatava kļūt par tādu sievieti par visiem 100%? Kura kopā ar mums? ☼
Autors: Elizabete Babanova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia-Solis
Materiāls publicēts žurnālā ©Kā darītu Mīlestība Nr.1 (2018. gada vasara)
Pārpublicēsānas gadījumā atsauce obligāta!

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Drošība nedrošībā

lotus-3112079_1920

Ja tu noslēpsi ziedu istabā, lai ne saule ne vējš nespētu to sasniegt, tu, iespējams, domāsi, ka esi to aizsargājis, taču tu to iznīcināsi, nogalināsi.

Protams, tu to visu dari ar vislabākajiem nodomiem, tāpēc, ka aiz mājas stūra ir pārāk daudz vēja, saules, lietus un tu vēlies aizsargāt maigo pumpuru. Un tā tu noslēpsi to savā istabā, aizvērsi logus un durvis un zieds nomirs.
Tas spēs atvērties tikai tad, kad to sasildīs saule, kad tas sāks dejot vējā, tas atvērsies tad, kad būs izpeldējies lietū un pēc tam, kad būs parunājies ar zvaigznēm. Zieds pieder vienotajam un atvērsies tad, kad tā saknes dziļi iesniegsies veselumā.
Cilvēks paliek pumpurā un viņa burvība paliek pumpurā tikai tāpēc, ka viņš pārāk rūpējas par savu drošību, baidās no briesmām, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktos rāmjos, tur ieslēgtu aiz biezām sienām. Un tā viņš arī paliek ieslēgts, ārpus dzīves.

Dzīve nevar būt droša, pretējā gadījumā tā nav dzīve. Baidoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ savām bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas padara dzīvi brīnumainu, baudāmu. Un tikai drosmīgas Dvēseles zin, ko nozīmē Dievs. Es jums mācu drosmi, prasmi riskēt. Es mācu jums būt pilniem dzīvīguma.
OŠO “Rīta meditācijas”
Avots: sobiratelzvezd. ru
Tulkoja: GInta FS

 

Kad es elpoju, es dzīvoju

elpo

Parasti mēs nepamanām, kā elpojam, kaut gan bez elpošanas mēs nespētu dzīvot ne mirkli. No tā, kā mēs elpojam, ir atkarīgs tas, cik daudz mums ir spēka, cik mundri mēs esam, cik dzīvespriecīgi. No tā atkarīgs pat tas, cik interesanta un pilnasinīga ir mūsu dzīve. Iemacīties pareizi elpot ikvienā situācijā ir veids, kā izmainīt savu dzīvi uz labāku. Nav svarīgi, vai tu ciet fiziskas vai emocionālas sāpes, apzināta elpošanas palīdzēs tev tās atvieglot. Iespējams, tie ir parāk skaļi vārdi prasmei, kuru tik viegli ir iemācīties, taču tā ir taisnība.

Es ļoti bieži sastopos ar pretestību darbā ar elpošanu: “elpot ir garlaicīgi”, “es neprotu elpot”, “labāk iedodiet mums kaut ko jaunu un interesantu”. Tici man.

Elpošana ir ceļš uz mājām, pie miera, pie apziņas miera, pie emociju pieņemšanas, pie ķermeņa intuīcijas atmodināšanas.

Izelpa ir mūsu dzīves veids. Ja mēs iemācīsimies izelpot pilnībā, mēs noskaņosimies uz Visuma principa: atlaist veco, pirms ķerties pie jaunā. Elpošana ir atlaišana, sevis iztukšošana ar dziļu ticību tam, ka mūs sagaida nākamā ieelpa.

Iedomājies, ka tu stāvi uz degošas mājas jumta – tev pilnībā ir jāatsakās no pamata zem kājām, lai nolektu lejā, tur, kur nav liesmu. Vai tad tevi neizbrīna tas, cik daudz ļaužu dod priekšroku turēties pie vecā, kas pašus nogalina, nevis atdoties jaunajam?
Elpojot virspusēji, krūšu līmenī, mēs aizturam iepriekšējo ieelpu un nekad neizelpojam pilnībā. Skābekļa trūkums iedarbojas uz katru mūsu ķermeņa šūnu, īpaši tas attiecas uz smadzenēm. Dziļā elpošana ir spējīga palēnināt smadzeņu viļņus līdz pat alfa ritmam – tikai šajā stāvoklī mēs spējam dzirdēt savu iekšējo gudrību. Parastie smadzeņu ritmi (beta ritmi) ir pārāk aktīvi, lai mēs paspētu veltīt savu uzmanību klusajai, bet ļoti pārliecinošajai iekšējai zināšanai.

Kāpēc mums mācīties elpot? Atbilde joprojām ir tā pati. Mūsu dzīve nav saskaņota ar dabu. Socializācijas traumējošais process mums ir nolaupījis telpu organiskai izaugsmei. Mēs esam iemācījušies dzīvot steigā. Cik reižu bērnībā mūs mudināja pasteigties? Un mēs pārstājām ieelpot gaisu ar pilnu krūti, lai paspētu noķert pārējos pieaugušos.

Kad tu sakreņķējies vai nobijies, tu aizturēji elpu un ar laiku ievēroji, ka elpojot sekli, vari notrulināt savas sajūtas. Atceros, kā bērnībā, kad bēdajos, es gulēju gultā, elpojot īsiem maziem “malciņiem”, un iedomājos, ka esmu neredzama un viegliņa, ka mākonītis, un aizlidoju debesīs. Nekas no tā nesanāca, vēl joprojām esmu šeit! Ja bērnībā mums būtu mācījuši ieelpot savas sajūtas, nevis aizturēt elpu nepatīkamos brīžos, pasaule arī būtu savādāka. Taču nav jēgas pārdzīvot – iemācīties elpot nekad nav par vēlu.

Vairums no mums, rietumu civilizācijas meitām, praktiski vienmēr elpo ar augšējo krūšu kurvja daļu. Paskaties apkārt. Ievēro, kā elpo tu un kā elpo cilvēki, ar kuriem blakus tu pavadi savu laiku. Ievēro, kā viņi elpo, kad ir uzbudināti, kad garlaikojas, kad ir nospiesti, kad kaut kur steidzas, ir pārpūlējušies, ir mierīgi, kad viņi mīl.

Ja tu nejūti, kā elpojot vēders kustas uz priekšu un atpakaļ (jostas vietas līmenī), tātad tu elpo tikai ar krūšu augšdaļu.

Augšējā plaušu daļā cirkulē tikai pustasītes asiņu. Bet plaušām ar skābekli ir jānodrošina vairāk kā litrs asiņu, tā kā sanāk, ka tu organismam piedāvā attīrīt un uzlādēt ar enerģiju visu sevi, ielejot tajā mazāk kā tasīti degvielas – paredzēto četru vietā. Kas ar to notiks? Tas būs plakans un ciets, kā zole. Elpošana ar vēderu palīdz ķermenim labāk funkcionēt mūžam steidzīgajā pasaulē. Paradokss ir tajā, ka elpojot dziļāk, mēs redzam  jēgu tam, ka nesteidzamies caur dzīvi.
Un mēs sākam kustēties savā ceļā lēnāk, baudīt savas sajūtas. Tēlaini runājot, mēs paspējam ieelpot ceļa malās augošo rožu aromātu.
Gribu pāris vārdus pateikt par vēderu.
Iespējams, ka vēl jaunībā mēs labprātīgi atteicāmies elpot ar vēderu – no tā brīža, kad mūsos pamodās liekulība. Nestrīdos, ka tā elpojot, tavs vēders staigā uz priekšu-atpakaļ: ja tas nenotiek – tātad tu elpo nepareizi. Bet paskaties uz piecdesmito gadu kinozvaigznēm. Ikvienai no viņām ir patīkams, maziņš, apaļš vēderinš, piemēram Merilinai Monro.

Tas ir normāli un pareizi veselībai.
Tēls, kurā mēs paši sevi esam iedzinuši jau kopš Tvigijas laikiem (Britu modele, kura sešdesmitajos gados mainīja vispārpieņemtos standartus – meitene-stiebriņš), – ir nedabisks un nevesels. Šis domu trako krekls ir vēl bīstamāks kā 19.gs. korsete. Es neapskaužu meitenes ar vēderu, kas atgādina muskuļu trepes. Viņas patiešām noliedz savu ķermeni. Dažkārt joko par feldenkreisa vēderiņu (Moše Feldenkraiss bija vīrs, kurš izgudroja feldenkreisa vingrošanu pagājušā gadsimta sākumā) – vēderiņš, kas kustās elpošanas ritmā, pietiekami stprs, lai noturētu mugurkaulu, bet nekad ne ciets. Nav prātam aptverams tas, cik dziļi mūsdienu sieviešu psihē iesēdies Bārbijas tēls, vai tas saistīts ar izbadējušos bāreni. Taču, lai kā tur arī nebūtu, dziļi ieelpojiet un izelpojiet šo tēlu prom no savas dzīves!

©Pamela Frī
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Floriana Barbu
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Darot labu kādam, tu dari labu sev

pateiciba1

Vai mēs protam pateikties?
Tagad mēs nerunāsim par to, kā vienkārši pateikt “paldies”, kad mums izdara ko labu, kaut gan kādam arī tas var būt solis uz priekšu. Bet gan par to pateicību – visu aptverošo iekšējo un ārējo, kad viss cilvēkā atveras vēlmē atdot daļu no sevis… Lai atjaunotu kādu neredzamu līdzsvaru telpā ap sevi un radītu harmonijas lauku.

Mūsu dzīve, mūsu esība notiek laukā, kurā viss ir enerģiju mijiedarbība. Faktiski tā ir viena visu aptveroša Enerģija, Apziņa-Patiesība, Apziņa-Spēks, kas vienkārši, spēlējoties plūst daudzās straumēs un straumītēs, un izpaužas visdažādākajos veidos. Kad attiecībā pret mums no ikviena avota notiek dāvināšanas akts – tas nozīmē, ka mums no šī avota tiek pārsutīta Enerģijas “porcija”. Parasti mums ir ļoti patīkami kaut ko saņemt. Ikviena dāvana neapšaubāmi ir Labestības akts. Un, ja mūsu iekšējā būtne JAU dzīvo savā dabiskajā veidā, tad mēs saprotam, ka ikvienai tādai dāvanai jābūt novērtētai. Novērtētai tādā mēŗā, ka no mūsu dvēseles dziļumiem paceļas milzīga dedzīga vēlme pateikties: un tas nozīmē – kaut ko atdot. Un atdot bieži vien lielākā mēŗā, kā esam saņēmuši.

Ir tāds likums, kuru daudzi savā dzīvē ir jau pārbaudījuši:

Jo vairāk tu nesavtīgi atdod, nedomājot par to, ko saņemsi pretī, jo lielākas dāvanas  tavā dzīvē nāk atpakaļ.

Visums ir ārkārtīgi dāsns. Taču tas strādā pēc Atbalss un A tspulga likuma. Tas redz, ko tu atdod un atdod tev atpakaļ. Ņemot verā to, ka Visums ir daudz bagātāks par katru no mums, tas arī apdāvina ar dievišķu dāsnumu.

Mēs runājām par cilvēkiem ar attīstītu spēju dalīties un pateikties. Kad cilvēks pasakās un atdod, nedomājot. Tomēr mūsu vidū uz Zemes ir daudz Dvēseļu, kuras sper burtiski pirmos soļus savā garīgajā ceļā un tādiem cilvēkiem vajag maigi palīdzēt.
Kā? Vienmēr pats labākais un efektīvākais veids ir paša piemērs. Kāds teiks, ka šī metode ir domāta vēlāka rezultāta saņemšanai. Nekā briesmīga tajā nav! Mums vispār nevajadzētu uztraukties ne par laiku, ne rezultātu. Galvenais ir vienkārši darīt.

Jāatzīmē, ka Pateicība ir mūsu pastāvīgais, cēlsirdīgais un skaistais Skolotājs. Un vajag tam kaut vienu reizi parādīties mūsu dzīvē, kā tas kļūst mums par pastāvīgu ceļa biedru.

Tāpēc, ka pirmā realizētā vēlme pateikties kļūst par nepieciešamību. Pateicība kļūst par mūsu Sirds nepieciešamību. Un atbilstoši tam, cik ātri mēs iemācāmies būt pateicīgi, brīnumainā veidā mainās visa mūsu dzīve.  Pirmkārt, mūsos atveras spēja redzēt un sajust to, par ko mums jābūt pateicīgiem katrā savā eksistences brīdī.

Mēs pamostamies no rīta, atveram logu un dziļi ieelpojam svaigo gaisu. Ak, Dievs, pateicos Tev! Pavisam drīz uzlēks Saule un dāvās mums savu gaismu un siltumu. Pateicos Tev, Mīļā Saule!

Mēs dosimies dušā mazgāties un atgriezīsim ūdens krānu. Pateicos Tev, dāsnā ūdens stihija! Tu izej uz ielas un kāds tev uzsmaida. Pateicos, Dievs, ka tu man atgādini par savu pastāvīgo mīlestību! Tu atver datoru, lai parbaudītu savus e-pastus un redzi, ka kāds no draugiem tev atsūtījis skaistu mūziku, vai vērtīgu informāciju, vai vienkārši uzrakstījis: “Labrīt! Kā Tu jūties?”

Un Tu saproti, ka tie visi NAV sīkumi, ka kāds ir atdevis gabaliņu sava laika, atsūtījis tev uzmanības stariņu, maiguma vilni – pārsūtījis tev Enerģijas straumi. Un tavā sirdī pēkšņi atveras tāds skaists, aromātisks un maigs zieds…. Šis zieds ir tava PATEICĪBA.

Mēdz gadīties, ka tu lūdz palīdzību, atbalstu, padomu – un tajā brīdī Visums tev to arī sūta: kāds tūliņ pat nāk palīgā, pastiepj savu roku, pieliek savu plecu… Un nesavtīgi atdod tev savu laiku, savu enerģiju, savu mīlestību – pat nedomājot par to, ka viņš tev kaut ko atdod.

Taču tas mums pašiem ir jāsaprot. Un jābūt ne tikai dāvanu patērētajiem, bet noteikti arī dāvātājiem.  Lai saglabātos enerģijas līdzsvars telpā, lai mēs nekļūtu par enerģijas parādniekiem. Kādā formā atdot pateicību – mūsos vienmēr sēž kāds neredzamais suflieris, kurš zin, kā mums jārīkojas tajā vai citā situācijā. Tā ir mūsu intuīcija, daļa mūsu atmodušās apziņas. Ir jāiemācās tajā ieklausīties un sadzirdēt to, jo bieži vien tās balss ir ļoti trausla un klusa…

Kad tu esi spējīgs pateikties par ikvienu sīkumu, tu brīnumainā kārtā apzinies, ka patiesībā sīkumu nav: «Sīkumu taču nav: visam šajā pasaulē ir jēga; soli pa solim zīmējas sižets un smalki pavedieni auž dzīves audeklu…»

Izrādās, ka visi mūsu ikdienišķie sīkumi ir nepieciešamie puzles gabaliņi, lai saliktu visu mūsu dzīves lielo bildi. Lai tā kļūtu pilnīga, lai tā kļūtu īsta, dzīva un smaržīga.

Un tad līdz ar tavā sirdī dzimušo dodošo Pateicības plūsmu, tavā dzīvē sāk notikt īsti brīnumi. Jo mēs taču atceramies: Visums ir mūsu pašu atspulgs. Un kad mūsos atdzimst pateicības dāsnums, Visums-Dzīve  sāk bezgalīgi apbērt mūs ar savām dāvanām. Un tad tu, ejot pa ielu, vari pēkšņi apstāties un apjaust, ka no tavas sirds plūst milzīga pateicības straume par to, ka dzīve pret tevi ir tik dāsna un tik ļoti tevi mīl…

Tu saproti, ka katra diena burtiski peldās pārpilnības okeānā:  tāpēc, ka ik dienas tavā dzīvē atplūst kaut kas jauns, jaunas iepazīšanās, jaunas iespējas, cilvēki-dārgakmeņi. Tie vienkārši tev pievelkas saskaņā ar Atbilstības likumu, ar Dāvāšanas un pateicības likumu.

Mācies pateikties un nekad nepagursti būt pateicīgs. Centies pamanīt ikvienu sīkumu katrā savā dienā, kas ir dāvana: kāds tevi mierina, kāds uzmundrina, kāds palīdz atrast kādu svarīgu grāmatu, kāds vienkārši sasmīdina (bet humors vienmēr ir Dieva dāvana un pats Dievs – vislielākais humorists, kādu vien zinām), kāds atdod kaut ko savu, kāds tev uzraksta “sūtu tev mīlestību”… Pateicies.

Pateicies dāvanu nesējiem, pasakies par pašu iespēju pateikties, pasakies Visumam, Dievam, Dzīvei – jo viss ir Viens. Un nav svarīgi, kam tu pasakies – galvenais, ka Pateicības Enerģija pastāvīgi staro no tevis.
Mans mīļais skolotājs Šri Ramana Maharši reiz pateica frāzi, kurā ir viss viedums un dzīves filosofija:

«Darot jebko kādam, tu dari to sev».

Apzinies to. Šī frāze ir meditācijas cienīga.

©Rada-Natālija Šulgina-Bardina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums: ©Ginta Filia Solis

 

Par vīrišķo un sievišķo

sieviskais viriskais

Viens no vīrišķā ceļa aspektiem ir pazemība, samierināšanās. Tai atbilstošais sievišķais aspekts – uzticēšanās. Daudzas vīrišķās reliģijas māca gluži pretējo. Vīriešiem jāuzticās, sievietēm jāsamierinās. Paradokss ir tajā, ka sievieti nav iespējams samierināt un tas, ka viņa sēž klusu, nenozīmē, ka viņā nedzimst viesulis.

Es uz visu mūžu atcerēšos sava mīļā meistara Stīva Šutvodera stāstu.
Pie viņa vērsās sieviete. Viņa pastāstīja sekojošo. Viņas vīrs viņu nodrošināja ar pilnīgi visu, neko neatteica un nēsāja uz rokām. Viņš mēdza teikt: “Ne par ko neuztraucies, tu pie manis esi drošībā, kā aiz akmens sienas”. Reiz viņi brauca mašīnā un pēkšņi, no pagrieziena “izlēca” kravas mašīna. Vīrs tikai paspēja pagriezt mašīnu tā, ka trieciens trāpīja viņam, bet sieva un bērns palika neskarti. Sieviete vēlējās saprast vienu vienīgu lietu, kas tas bija par spēku, kas vadīja kravas mašīnu? Un Stīva darbs ar savu vienkāršību un nežēlību parādīja, ka šo kravas mašīnu vadīja sievietes nepieņemtais spēks.

Nestāvi ceļā sievietes pašrealizācijai, ne ar ziediem, ne mīlestību, ne pilīm un jahtām. Kā saka viens mans tuvs draugs: “Kamazam ir platākas krūtis”.

Tā šajā pasaulē parasti notiek. Kāds vīrietis iesita otram, un sieviete it kā tajā nespēlē nekādu lomu. Šajos pāris vārdos ietverta visu pasaules bruņoto konfliktu būtība. Gudras tautas rīko vai nu Brazīlijas karnevālu, vai Ivana Kupalas nakti – pretējā gadījumā būs karš. Un nav svarīgi, kā šis karš saucās – mēris vai revolūcija.

Sievietes daba ir būt mūzai – viņa iedvesmo ne tikai vīrieti, bet visu pasauli.

Pastāstīšu vēl vienu piemēru. To stāstīja mana mamma.
Viņas paziņa kopā ar savu draudzeni nolēma doties uz teātri. Uzvilka vakarkleitas, sapucējās, safrizējās. Bet vīrs kļuva greizsirdīgs un pēkšņi atcerējās, ka sievai jābūt paklausīgai. Viņš viņai atgādināja par to, ka tā bija apsolījusi viņam pagatavot pelmeņus. Tā viņām abām ar draudzeni nācās apsiet priekšautus, lai nebūtu jānovelk svētku kleitas, un tādā paskatā jāgatavo pelmeņi. Uz teātri viņas paspēja. Bet, kad atgriezās, pie durvīm ieraudzīja ātro palīdzību. Izrādījas, ka vīrs ir saindējies ar pelmeņiem.

Protams, pelmeņus nodeva ekspertīzei. Protams, laboratorijā neko bīstamu neatrada. Pelmeņi kā pelmeņi. Vienkārši “uzlādēti”.
Tas, ka sieviete piekāpjas rupja spēka priekšā, absolūti nenozīmē to, ka viņa ir samierinājusies. Viņas dabā ir kustēties, dejot, nevis samierināties. Sieviete nav vājāka. Taču viņas ieroči acij ir mazāk pamanāmi.
Pēkšņi atcerējos kādu interneta joku: “Jūs lūdzaties pirms ēšanas? Ko jūs!? Mana sieva ļoti labi gatavo!”
Un tas nenozīmē, ka visi šie piemēri parāda sievietes vainu. Ja viņā dzimst viesulis, tas dzimst.
Kad manai meitai pirmo reizi uznāca histērija, es viņu apskāvu, nomierināju un teicu: “Mīļā, viss ir kārtībā, tā ir daļa tavas dabas”. Ja negribi histērijas – dziedi, dejo, kad tas sākas. Ja varēsi…

Ceru, ka ar šiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai raksturotu to, ka sieviete nevar iet samierināšanās ceļu. Tas, ka viņas tā dara, nenozīmē, ka tas ir normāli, un parasti tas izsauc dažādus noteiktus sociālus procesus, kuros pirmajā acu mirklī šķiet, ka viņai nav nekādas daļas.
Lai viņa būtu samierinājusies, viņai nāktos pārraut savu saikni ar zemi un kļūt pusdzīvai. Tomēr labāk būtu turpināt piepildīt šo pasauli ar brīvu enerģiju.

Sievietes ceļš ir uzticēšanās ceļš. Pirmkārt – uzticēšanas savai sievietes dabai. Sievietes daba nav naidīga.
Ja zāle lauž asfaltu, tas nenozīmē, ka zāle ir vainīga. Arī asfalts nav vainīgs. Vienkārši zāle grib dzīvot un dot dzīvību. Ja sieviete uzticās savai dabai – viņa viegli uzticās Pasaulei un vīrietim tajā skaitā. Ja sieviete pārstāj uzticēties sev, viņa nevar uzticēties arī vīrietim.

Viņa zaudē orientierus. Viņa vairs nesaprot, kas ir pareizi, kas – nepareizi, kas melīgi. Kad viņa pārslēdzas uz ārējiem orientieriem, viņa zaudē iekšējos. Un kļūst par otrās šķiras vīrieti.

Taču ir viens “bet”. Lai uzticētos savai dabai, ir vajadzīga absolūta drosme. Tāda drosme principā nav iespējama kultūrās, kuras ieciklējušās uz bailēm. Drosme nekādā gadījumā netrucē pašsaglabāšanās instinktam, gluži otrādi – to papildina. Sievietes dabā ir saglabāt dzīvību, lai dotu dzīvību, un tāpēc tā var netīšām nogalināt ikvienu, kas traucē viņas  dzīvīgumam.
Ja sieviete atdodas savai dabai, viņa sāk mīlēt no visas savas Dvēseles. Ja pietrūkst drosmes, sieviete pārslēdzas uz samierināšanās ceļu, kas ir vīrieša ceļš. Un tālāk jau kā ierasts – “ja kāds nepaslēpās, es neesmu vainīga”. Skatieties filmu “Cietsirdīgā romance”.

Tagad par vīrieša ceļu.
Skumjais vīrieša atklājums “man nekas nepieder” dod vīrietim nepieciešamo rīcības brīvību. Ja vīrietim nekas nepieder – viss, ko viņš var – mīlēt un darīt. Milzīgs daudzums vīriešu stāstu ir veltīti brīnišķīgai tēmai: “Bija un pazuda”. Kaut vai kā pasakā “Par vecīti, vecenīti un zelta zivtiņu”. Sievietes samierināšanas tēma ir dziļi klātesoša patriarhālajā kultūrā, un visi kritiķi visdažādākajos veidos lamā vecenīti. Bet večuks, it kā neko, ne pie kā nav vainīgs. Šajā gadījumā viņš akli ticēja savai sievai, tāpēc arī izskatās pec idiota. Viņš gāja sievišķo ceļu.
Daudzās pilsētās es piedāvāju sievietēm uz papīra uzzīmēt sievietes ceļu. Un redzēju vienu un to pašu procesu – viena no grupas dalībniecēm visu pārējo apburto acu priekšā ņēma rokā zīmuļus un flomasterus un ar milzīgu baudu sāka aizzīmēt papīra plašumus, kamēr papīrs beidzās.
Tā arī ar vecenīti. Neapšaubāmi, vecīša uzdevums bija samierināties ar neizbēgamo zaudējumu. Vai nu vecenītes, vai zelta zivtiņas. Tad viņam būtu bijusi iespēja pateikt: “Negribu vairs – gribi, ej pati”. Tipisks laulāto konflikts. Un te nu būtu brīdis sievietei uzticēties savai dabai. Un var izrādīties, ka viņas daba viņu aiznesīs prom no tāda večuka – ja nē, tātad nē, un pati vienosies ar zelta zivtiņu. Kas nu tās meitenes sapratīs.
Bet večuks var spriest arī savaāk: “Dievs ar to zelta zivtiņu – toties veceni izklaidēšu”. Arī labi. Un tad rastos iespēja nevainot veceni, bet teikt: “Paldies, mīļā, kaut arī nekas pāri nepalika, toties izklaidējamies pēc pilnas programmas”. Ja vīrietim nekas nepieder viņam ir iespēja mīlēt un ir nepieciešamā rīcības brīvība. Viņu nebiedē zaudējumi: “Dievs deva, Dievs ņēma”.
Kāds stāsts no manas prakses.
Biznesa īpašnieks kadā jaukā dienā atnesa sievai atslēgas no ofisa un teica: ” Es esmu piekusis vicināt pātagu. Gribu aizbraukt uz kūrortu”. Un aizbrauca. Viņa fiksi ātri pamanījas iekļūt autoavārijā. Ievērojiet. Ar vīru viss bija kārtībā. Viņš taču viņu neierobežoja – gluži otrādi – deva rīcības brīvību.
Viņa varēja rīkoties tieši tāpat – atdot atslēgas kādam citam, piemēram,  pārvaldniekam un aizbraukt kopā ar vīru.

Te nu viņas atstumtais spēks uzbruka viņai pašai. Vīrs laicīgi sajuta, ka ir laiks glābt savu dzīvību. Kad viņa iekļuva avārijā, vīrs atgriezās, pagaidīja, kad viņa atveseļosies un atkal aizbrauca. Un te nu ir vīrieša augstās spējas samierināties būtība. Lai arī no malas šķiet neprāts. Tomēr te ir iekšēja gatavība jebkuram rezultātam. Sievietes tādi vīrieši fascinē – viņi spēj samierināties un viņi ir brīvi.

Un tā ir vīrieša ceļa būtība. Iet, kur gribās, pat tad, ja neviena nebūs blakus un pat tad, ja nekad neaiziesi līdz galam, vai aiziesi absolūti pliks.

© Vjačeslavs Gusevs – pzīstams ārsts-psihoterapeits, biznesa konsultants, geštalta un psihodrāmas treneris.

Avots: snob.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis