Nesadusmo savu veiksmi!

laimes zvaigzne3

Kurls pret laimi

Gadās, ka cilvēkam beidzot dzīvē sāk veikties, bet viņš ļoti neatlaidīgi cenšas visā labajā atrast kaut ko sliktu – žēlojas pats sev un citiem par atrastajām nepilnībām.

Kurš meklē, tas atrod. Vienmēr!

Piemēram: alki mīlestības? Saņem! Vīrietim jābūt tādam un šitādam? Saņem! Un te nu atkal vesela rinda problēmu: “Viņš negrib precēties”, “Viņš nezvana no darba”, “Es nesaprotu, vai viņš mani pietiekami mīl, vai es viņu pietiekami mīlu, vai man vispār tas viss ir vajadzīgs?”

It kā tie visi ir standartveida jautājumi un problēmas, taču – ar to atsķirību, ka tie atnākuši masveidā, vienlaicīgi, uzreiz pēc tam, kad pati kvēlākā vēlme beidzot sākusi realizēties. Tas attiecas ne tikai uz tēmu attiecības, bet uz it visām dzīves jomām.

Kad tas,ko vēlējāmies, sāk piepildīties, mums rodas jaunas prasības, bet iepriekšējās vēlmes vertība krītas, tā tas ir. Tas ir dabisks process.

Taču tad, kad mēs turpinām “rakņāties” tajā, kas jau ir piepildījies, meklējot nepilnības un paužot neapmierinātību, tā vietā, lai paustu pateicību (bet pateicība ir enerģija, maksa, kas ir ekvivalenta tam, kas mums tika iedots – un tātad tai jābūt atbilstošai), mēs ne tikai nekustamies uz priekšu, bet dzīve mūs atmet atpakaļ. Un par cik par saņemto netika veikta “samaksa”, ir liela iespēja, ka tev atņems to, ko iedeva.

Parasti tas (negatīvā meklēšana piepildītajā vēlmē) notiek stāvoklī “kurlums pret laimi”

Un tas notiek divos gadījumos:

1. Laimes apmērs ir tik milzīgs un tā ir tik pēkšņi “uzkritusi uz galvas”, ka šķiet, “vai tiešām tas man” un “vai man tas nav par daudz”, “vai esmu tā cienīgs”.

Zema pašvērtējuma dēļ ir neuzticēšanās procesam. Un tad enerģija, kurai būtu bijis jātiek novirzītai uz iegūtā pieņemšanu un noturēšanu, sāk aizplūst – tās kļūst arvien mazāk un mazāk, kamēr nav vairs vispār.

2. Saņemtais tiek uztverts kā pats par sevi saprotams un it kā vairs nevajadzīgs. Ja cilvēkam ir šis uzstādījums “dabisks – nevajadzīgs”, tas liecina par to, ka viņš neprot būt pateicīgs.

Un šajā vietā dzīve uzdod jautājumu: “Vai viss, kas tev ir, tev nav vajadzīgs?”

Un tad tas, kas vēl vakar šķita dabisks un par ko nebija ienācis prātā rūpēties, jo bija jārealizē savi tālejošie napoleona plāni, nokļūst pirmajā vietā un kļūst neatliekams

Taču bija jāizdara tik maz: saņēmi – pateicies!

Autors: Irina Makarenko
Tulkoja: GInta FS
P.S. Man ļoti svarīgs bija šis raksts tā iemesla dēļ, ka man dzīvē loti daudz kas ir bijis dots: talanti, nauda, ģimene, veselība, lieliski cilvāki man apkārt. Acīmredzot vienmēr ir šķitis, ka tā tam jābūt, ka tas pienākas, un doma par pateicību palikusi kaut kur tālu aizmugurē. Un tad dzīve sāk mācīt…. skarbi un sāpīgi. Un kad tas notiek, tu esi gatavs darīt visu – lūgties, pateikties, mainīties.

Trīs patiesības

dzive ir

Lūk trīs cēlas patiesības, kuras vari izmantot katru dienu un tās, iespējams, izmainīs Tavu dzīvi.

Dzīve ir sāpīga un rada ciešanas

Daudzi cilvēki budismu sauc par pesimistisku un negatīvu doktrīnu. Un tas viss dēļ šīs reliģijas pazīstamākās dogmas: “Dzīve ir ciešanas”. Taču galvenā problēma ir tā, ka vairums eiropiešu absolūti nepareizi saprot šo teicienu.
Patiesībā ar to domāts kas pavisam cits: “Dzīve nav īpaši maiga, Dievs ar to!”
Filosofi apgalvo, ka lielāko daļu mūsu ciešanu rada mūsu pašu centieni izvairīties no dvēseles mokām un apspiest savas sarežģītās emocijas. Neizbēgami mūs visu dzīvi pavada zaudējuma sajūta, nogurums, garlaicība, trauksme – šīs emocijas ir pastāvīgas mūsu dzīves pavadones. Ja mēs cenšamies no tām izvairīties, pērkot dažādas jaunas “spēļmantiņas”, pēc iespējas biežāk ceļojot, gremdējoties narkotikās vai citās atkarībās, mainot seksa partnerus u.t.t., tad tas vēl vairāk mūs sāpina un liek vilties.

Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Ja mēs zinām, ka tā ir, tātad varam šo faktu izmantot savādāk.
Nepieķeries idejai par to, ka “pilnīgam kaifam” tev vēl kaut kā trūkst. Slimības, novecošana un nāve  – tās visas ir mūsu dzīves sastāvdaļas.

Pieņem to tādu, kāda tā ir, un pārstāj fantazēt. Aizmirsti par to, ka ideāla dzīve ir it kā viegla, nesāpīga un eiforiska. Šos maldus mums iedvesušas modes, izklaides un farmācijas industrijas.

Jo ātrāk tu pieņemsi dzīves nepilnīgumu, jo mazāk vilšanos tevi sagaida. Un jo vienkāršāk tev būs atvērt savu sirdi nenoteiktībai, jo noturīgāks pret ikdienišķo stresu un ikdienas neveiksmēm tu būsi.

Dzīve ir pastāvīga kustība

“Nepastavīgums” nozīmē tikai to, ka tā dzīve, ko mēs zinām, atrodas pastavīgā kustībā. Mēs nekad nevaram saņemt piekļuvi kādam pagātnes momentam. Un mēs nekad nevarēsim atkārtot savu vakardienu. Un nav mums arī nākotnes, jo tā ir iluzora.
Tu katru rītu pamosties nedaudz cits, nekā biji vakardien. Mūsu šūnas fiziskā līmenī ir mainījušās, mūsu galvā ir pavisam citas domas, mums ir cita ķermeņa temperatūra, mēs elpojam nedaudz savādāka sastāva gaisu, viss apkārt mainās, pat tad, ja mes to neievērojam. Un tas tā notiek VIENMĒR.
Dažkārt, kad jūtamies neomulīgi, lai cik dīvaini nešķistu, bet šī “nepastāvības” sajūta var pat nomierināt – ja mēs zinām, ka šajā pasaulē nav nekā pastavīga, tajā skaitā – arī sāpes. Mēs zinām, ka viss sliktais agri vai vēlu pāries
Taču tad, kad izjūtam nevaldāmu prieku, gluži dabiski, vēlamies, lai šis stāvoklis ilgtu mūžību. Tāpēc mēs baidāmies no šīs idejas.

Taču pareizāka ir cita doma:

Ja jau arī prieks pāries, tad jāsakoncentrējas un jācenšas no tā saņemt pēc iespējas vairāk labsajūtas.

Ja mēs pieņemam šo ideju par dzīves vērtību un nepastāvību, tad tā mūs atbrīvo.

Šajā sakarā viedus vārdus ir teicis Heraklīts: “Nevar vienā upē iekāpt divreiz.” Patiesībā, vienīgais, kas mums pieder ir šis mirklis, kas notiek šeit un tagad.
Viņš arī autors vārdiem: “Nekas nav pastāvīgs – pastāvīgas ir tikai pārmaiņas.”

Kā to izmantot katru dienu? Svini pārmaiņas!
Piekrīti tam, ka viss ierastais agri vai vēlu beigsies. Viss sliktais, kas šķiet briesmīgs un šausminošs šodien, arī drīz pāries, bet viss labais, paliks tavā atmiņā, ja iemācīsies pats to baudīt. Tavas attiecības ir svarīgākas par kurpēm, jauns iPhone nepadarīs tevi laimīgu ilgāk par pāris dienām, bet kontaktēšanās ar saviem bērniem darīs tevi laimīgu katru dienu.

Tu pats pastāvīgi mainies

Kad psihiatrs savam pacientam jautā, ko tas vēlas iegūt terapijas beigās, pati populārākā atbilde ir : “Es vēlos atrast sevi.” Mūsu kultūra ir novedusi mūs tik tālu, ka mēs visi esam pārliecināti par to, ka ir kaut kāds pastāvīgais “Es”. Tas atrodas kaut kur starp mūsu sirdi un aknām, vai kaut kur smadzenēs? Kurš gan lai to zin!
Taču patiesībā nav nekāda fiksētā un stabilā “Es”. Ja jau reiz viss apkārt mainās, tad maināmies arī mēs. Mūsu personība atjaunojas ļoti ātri. Mums visiem ir ķermeņi, vārdi, darba un dzīves vietas, profesijas – viss, ar kā palīdzību mēs sevi identificējam – tas nozīmē – it kā “fiksējam”
Bet galvenais ir tas, ka mēs nepaliksim iepriekšējie, ja nepieliksim iepriekšējo piepūli. No otras puses, mūsu dzīve nemainīsies, ja mēs nedarīsm to, kas mums jādara, lai to mainītu.
Kā izmantot šo ideju katru dienu.
Tā vietā lai koncentrētos uz “sevis meklējumiem”, mums jasakoncentrējas uz to, lai radītu sevi katru mīļu dzīves brīdi. Nav nekāda pastavīgā “Es”, ir tikai Es šajā momentā un es varu jebkurā mirklī izmainīties.
Šodiena vienmēr ašsķiras no vakardienas.

Ja šodien tev ir depresija, tas nenozīmē, ka tev tā būs vienmēr. Ja nevari šodien piedot saviem draugiem nodevību, tas nenozīmē, ka nevarēsi piedot rīt.

Pēc tam, kad esam atlaiduši ideju par stabilo “Es”, mēs varam atslābināties un baudīt šo brīdi, šo momentu – šeit un tagad.

Jo rīt taču vienalga viss būs savadāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Klausies savā Dvēselē

dvesele44

Kā tu domā, kāpēc dažiem cilvēkiem ir maģiskas spējas, bet citiem nav? Kāpēc tādam, it kā ar neko neievērojamam cilvēkam, ir brīnumainas spējas, bet otram – gudram, cienīgam, diplomētam – nav? Kā “aizrakties” līdz patiesībai? Lai arī cik grūts šķistu šis jautājums, patiesībā nekāda lielā noslēpuma tur nav. Viss noslēpums ir pašā Personībā. Apzinātībā. Sevis apzināšanās – lūk, kas IR jāmācās.

Dvēsele ir tīra apziņa. Un cilvēka ķermenis ar Dvēseli ir saistīti ar noteiktām enerģijām. Lai labāk izprastu šo saistību, to var salīdzināt ar darbu pie datora: dators ir cilvēka ķermenis, mātes plate – sirds, cietais disks – atmiņa, procesors – smadzenes. Tu esi datora lietotājs – tīrā apziņa, Dvēsele. Tāpat kā lietotājs ar datorprogrammu palīdzību risina savus uzdevumus, Dvēsele ar dažādu analoģisku Visuma programmu palīdzību, risina uzdevumus, kuri uzdoti risināt mūsu Personībai un tās attīstībai katrā “Šeit un tagad” momentā.

Fiziskais ķermenis ir materiāls objekts un tas vibrē zemākās frekvencēs, savukārt Dvēsele – augstākās. Ķermenim augstāko frekvenču vibrācijas nav pazīstamas, tāpēc tam ir grūti noticēt tam, ko tas nav redzējis un jutis, tāpēc bieži vien tas vēlas pavisam ne to, ko vēlas mūsu Dvēseles programma.

Senajam cilvēkam piemita spējas, kuras šodien, dotajā cilvēces attīstības etapā, pieņemts uzskatīt par pārdabiskām. Un viss tikai tāpēc, ka agrāk starp Dvēseli un ķermeni nebija tāda sķēršla kā attīstīts Prāts un Intelekts. Jo ātrāk attīstas cilvēce, jo dziļāks bezdibenis šķir prātu un Dvēseli.

Senie cilvēki dzirdēja dabu, zināja dziļākās dabas vibrācijas, un dabiskā ceļā uzzināja tās Likumus visās tās izpausmēs. Šodienas valodā runājot, viņiem piemita augstākā apziņa. Viņiem bija atvērta, tā saucamā, “trešā acs”.

Taču pēc tam cilvēce uzsāka tehniskā progresa attīstības ceļu, kam bija nepieciešama ātra prāta spēju attīstīšana – ne garīguma, un tā lielākā daļa cilveku zaudēja šīs pārdabiskās spējas. Un tomēŗ, daudzi turpināja uzturēt un attīstīt šīs savas spējas dažādos garīgajos zemes centros.

Mūsu prātam ir atmiņa, kas rada savu realitāti. Ar prāta palīdzību mēs interpretējam informāciju, kuru paši esam uzkrājuši, un tā radām katrs pats savu realitāti.

Taču prāts vienlaicīgi traucē attīštīties mūsu augstākajai apziņai. Vai tev ir gadījušās situācijas, kad, neskatoties uz to, ka tu ļoti kaut ko vēlies, tu tomēr turpini sevi pierunāt “Priekš kam man tas vajadzīgs? Iztikšu!”. Tās ir Dvēseles un Prāta pretrunas. Tava petiesā “Es” un analītiskā prāta.

Turpinot to pašu datora analoģiju, Lai pārbaudītu, vai tava datora programmās nav vīrusi, tiek uzstadīta antivīrusu programma. Gadās, ka datorā ir uzinstalēta kāda ļoti vajadzīga un vērtīga, lai arī nelicenzēta programma, kuru šis antivīruss meklē, atrod un cenšas izdzēst, jo uzskata to par vīrusu.

Tas ir tāpat kā mūsu prāts – antivīruss, kas “padara nekaitīgas” mūsu Dvēseles programmas. Mūsu patiesā “Es” programmas. Tā arī Prāts apklusina Dvēseles izpausmes. Pēc kāda laika, kad prāts kā antivīrusu programma ir labi pastraājis, mēs zaudējam spēju atpazīt savu patieso ceļu, savu sūtību, kā sekas bieži vien ir dzīves jēgas pazaudēšana.

Mūsu Dvesele ir Dieva dāvana, kas vienmēr skaidri zin, kas mūs sagaida un kā jārīkojas katrā momentā. Žēl, ka esam aizmirsuši, kā ar to rīkoties. Žēl, ka mēs to nedzirdam.

Prakse “Saruna ar Dvēseli”

Ir kada brīnumaina prakse, kas ļauj skaidri sadzirdēt Dvēseles sarunu ar tevi.

Kad nevari atrast atbildi uz kādu jautājumu, vai mokoši centies izšķirties starp divām izvēlēm, parunājies ar savu Dvēseli, atstāj problēmas atrisināšanu tās ziņā. Lai to izdarītu, ir jāuzdod savai Dvēselei vienkāršs jautājums, un pēc tam noteiktā laika posmā jāieklausās savā iekšējā sajūtā, savās emocijās. Savā prātā nolem, ka uz dzīvībai svarīgo jautājumu, esi devis apstiprinošu atbildi, pēc tam pilnībā atslēdz savas domas un nomierinot prātu, paliec klusuma stāvoklī, kurā nedzirdi savas domas, bet klausies emocijās. Padzīvo pāris dienas ar savu prāta pieņemto atbildi, un sajūti savas emocijas. Ko tu jūti? Ja tev Dvēselē, domājot par šo pieņemto lēmumu, nav komfortabli, tātad esi izvēlējies neparezio risinājumu. Ja – gluži otrādi, tu 100% jūties komfortabli un labi, tātad esi pieņēmis pareizo lēmumu, un tātad šo lēmumu mudinājusi tev pieņemt Tava Dvēsele.

Atceries, ir taču bijis tā, ka pēc kāda notikuma, kad viss jau aiz muguras, tu sev saki: “Es taču zināju, ka tā notiks!” Un tā arī ir mūsu patiesā “Es” izpausme, ko izsaka mūsu intuīcija.

Lai saprastu savu Dvēseli, savu augstāko “Es”, ir jācenšās pastāvīgi atrasties sevis apzināsanās stāvoklī, savu nolūku, vēlmju un darbību apzināšanās stāvoklī.

Un tad tevī jau pec laika atklāsies šīs pārdabiskās spējas, kas bija Senajiem, un šodien ir vien retajiem, tiem, kuri iet soli solī ar Lielo Pārmaiņu Laiku.

Avots: kvantovyj-skachok.ru
Tulkoja: Ginta FS

Es mīlu tevi

pateiciba3.jpg

Kā tikko es biju izlasījusi Džo Vitāles un Hju Liņa grāmatā “Bez robežām” par to, kāds maģisks spēks ir frāzei “Es mīlu tevi”, es sāku to pielietot it visās savas dzīves situācijās. Es skaitīju to no rīta, kad pamodos, kad brokastoju, mazgājos dušā, runāju pa telefonu, pastaigājos u.t.t.

Frāzi “Es mīlu tevi” es skaitīju klusiņām pie sevis. Taču sāku censties to biežāk pateikt saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Ziniet, daži brīnījās, daži apjuka, taču neviens man neteica: “Tu, ko, esi sajukusi pratā?” vai arī “Vai tev viss ir labi?”. Nē, viņi vienkārši smaidīja, bet, kas ir pats galvenais – arī viņi pēkšņi man atbildēja: “Un arī es tevi mīlu.”

Šī frāze izmainīja visu manu dzīvi, kas agrāk bija steidzīga, haotiska, bet tagad kļuva harmoniska un tajā sāka notikt brīnumi.

Domāju, ka sirds dziļumos katrs no mums ļoti vēlamies mīlestību. Tas pats attiecas arī uz citiem cilvēkiem.

Kad tu atkārto : “Es mīlu tevi”, tu sevi attīri un izstaro pozitīvu enerģiju, kas ietekmē arī visus parējos.cilvēkus.

Padomā par kaut ko, kas tavā dzīvē vēl joprojām tevi tracina, uztrauc un jauc tavu garīgo līdzsvaru. Tā var būt veselības problēma, vai konflikts ar kolēģiem. Nav svarīgi, kas tieši. Domās sakoncentrē savu apziņu uz šo un sāc skaitīt “Es mīlu tevi”. Tu vari vērsties pie Visuma, Dieva (kam nu kurš tic). Nav svarīgi, tici vai netici šīs frāzes efektivitātei, vienkārši uzticies procesam un turpini. Viss, kas tev ir jādara, jāatkārto šī frāze: “Es mīlu tevi”. Pamazām tu sāksi just mīlestību, un tas atstās iespaidu uz cilvēku vai situāciju.

Šī vienkāršā frāze: “Es mīlu tevi” ir caurlaide tajā pasaulē, kurā tev būs iespēja izdziedināties un piepildīt savas vēlmes. Galvenā tās ideja ir mīlēt it visu, kas ir ap mums. Mīlēt savu lieko svaru, savu bērnu ar uzvedības problēmām, kaimiņu – visus viņus. Mīlestība pārvērš enerģiju un atbrīvo to. Frāze “Es mīlu tevi” ir kā burvju parole, lai mēs beidzot sajustu Visumu.

Doktors Hjū Liņs teica, ka burvju frāzē “Es mīlu tevi” ir iekļauti trīs elementi – pateicība, cieņa un pārvērtības. Ar šo trīs elementu palīdzību var izmainīt visu.

Tu vēljoprojām esi skeptiski noskaņots? Paskatieties uz to no citas puses.

Pat tad, ja šī metode tev šķiet neprātīga, kas gan slikts notiks, ja tu domās atkārtosi “Es mīlu tevi”? Kamēr tu zvani pa telefonu, vai raksti elektroniskās vēstules. ēd vai vienkārši dzīvo savu dzīvi?

Šajās dienās tu sajutīsies daudz labāk, pat tad, ja nekas īpašs nenotiks. Pamēģini un tu redzēsi, kas notiks. Tu taču neko nevari zaudēt!

Es mīlu tevi.
Man ļoti žēl.
Lūdzu piedod man.
Es pateicos tev.
(Hooponopono)

Avots: http://cilamicli.ru

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Latviešu valodā iznākusi Džo Vitāles grāmata Bez robežām (Zero Limits). Grāmatā atklāta unikāla havajiešu sistēma, kā iegūt bagātību, veselību un dvēseles mieru. Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa, izdevis apgāds Zvaigzne ABC.

Katru mirkli mēs izdarām izvēli

spogulis111

Katru savas dzīves mirkli mēs apzināti vai neapzināti izdarām izvēli. Tādā veidā mēs nokļūstam tuvāk sev un kļūstam laimīgāki, vai tālāk no sevis un – nelaimīgāki. Katru dienu mēs izdarām savu izvēli:

  • pagulēt ilgāk vai piecelties agrāk?
  • vingrot no rīta vai nevingrot?
  • ēst veselīgu ēdienu vai saēsties sazin ko?
  • attīstīties un kaut ko mācīties vai degradēt?
  • kopt savu ādu, vai ļaut tai ātrāk novecot?
  • stiprināt savas attiecības vai graut tās?
  • runāt ar cilvēkiem par mīlestību vai naidu?
  • saudzēt sevi, vai maksimāli izmantot?
  • ievērot morāles normas vai pārkāpt tās?
  • kam ticēt – Dievam, ļaunajam vai nekam?
  • runāt par labo, ievērot labo, vai fokusēties uz lietu un notikumu tumšo pusi?
  • tenkot par citiem, vai dzīvot savu dzīvi?

Šīs izvēles mēs izdarām katru dienu, pat tad, ja to nesaprotam un neapzināmies.

Un visas šīs mazās izvēles un lēmumi izveido mūsu likteni un mūsu dzīvi.

Kad mēs skatāmies uz bērnu, kurš izlējis pienu, mēs izvēlamies: uzvilkties un norāt viņu, vai pašai, lasot notācijas, to saslaucīt, vai arī…

Kad vīrs aizkavējas darbā, mēs pašas izvēlamies, ko domāt, un kā pret to izturēties. Uzvilkties un sakliegt uz viņu? Apvainoties un uzmest lūpu? Ignorēt? Palūgt pabrīdināt laicīgi?

Kad vecāki lasa mums notācijas, mēs pieņemam lēmumu — ievērot tās un sekot viņu padomiem, vai uzvilkties par to, klausīt vai neklausīt. Izvēle ir milzīga.

Arī, skatoties spogulī, mēs izdarām izvēli, — mācīties pieņemt sevi tādu, kāda esmu, vai ienīst. Censties padarīt ķermeni tādu, kāds pašai patiks, vai atstāt visu, kā ir. Saķemmēt un uzkrāsot to meiteni, kas spogulī, vai vienaldzīgi paiet spogulim garām.

Un mēs paši maksājam par lēmumiem, kurus paši pieņemam. Par savu izvēles brīvību mēs dažkārt maksājam ļoti dārgi. Dažkārt – vienkārši neiedomājami augstu cenu, taču mēs uz to ejam vienu vai citu iemeslu dēļ. – neievērojot šo “cenu”, cerot, ka “noveiksies”. Un tā ir tikai mūsu pašu atbildība.

Dažkārt šī izvēles brīvība mums maksā sagrautas attiecības, pazaudētu veselību, finansiālos un enerģētiskos zaudējumus. Mēs pieļaujam ļoti daudz kļūdu, vēlēdamies patstāvīgi vadīt savu dzīvi, pat neapzinoties, kur atrodamies, un kā vispar jāstūrē. Un tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir…

Daudzkārt būtu bijis daudz vieglāt sekot instrukcijām, taču diemžēl, mēs paši ne vienmēr vēlamies šīs instrukcijas un noteikumus ievērot – pat ceļu satiksmes noteikumus! Un tāpēc turpinām uzsist sev punus, pašrocīgi salauzt sev sirdis, lai noskaidrotu šīs dzīves noteikumus. Tāda ir šī izvēles brīvība.

Tā var kļūt par patiesu brīvību, bet var pārtapt traumās un asarās.

Kā elektrība – atcerieties? Šodien var nogalināt, bet rīt – apgaismot visu pasauli. Un tikai mēs paši izvēlamies, kā to izmantot.

Autors: Olga Vaļajeva — Fragments no grāmatas: “Sievietes dvēseles dziedināšana” (valyaeva.ru)

Tulkoja: Ginta FS

Dzīvesgudra cilvēka dzīves mācības

Ericc Marette

Atceries par labestību

Dzīves pieredze ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Mēs visi cenšamies būt patstāvīgas, gudras un par sevi pārliecinātas personības. Taču dažkārt mēs aizmirstam, ka mūsu gudrība ir daudzu gadu garumā krāta dzīves pieredze. Lai iegūtu šo pieredzi, cilvēki pārvar daudzus šķēršļus un grūtības.

50 Berija Deivenporta dzīves mācības

1. Dzīve ir tas, kas ir TAGAD. Mēs vienmēr gaidam neticamas lietas, kas notiks nākotnē, tajā pat laikā, aizmirstam par to, ka dzīve notiek šobrīd – tagad. Iemācies dzīvot šeit un tagad un parstāj dzīvot ilūzijās par nākotni.

2. Bailes ir ilūzija. Vairums lietu, no kurām mēs baidāmies, nekad nenotiks. Bet pat tad, ja tās notiek, tās izrādās ne tik sliktas, kā mēs domājām. Daudziem no mums stress ir briesmīgākais, kas var notikt. Realitāte nav tik briesmīga.

3. Pats svarīgākais dzīvē ir mūsu tuvie, mīļie cilvēki. Vienmēr liec tos pirmajā vietā. Viņi ir svarīgāki par tavu darbu, hobiju, datoru. Novērtē viņus tā, it kā tā būtu visa tava dzīve. Jo tā arī ir.

4. Parāds nav brālis.  Tērē naudu atbilstoši savām iespējām. Dzīvo brīvi. Parādi neļaus to darīt.

5. Tavi bērni nav tu. Tu esi trauks, kas ienes bērnus šajā pasaulē un rūpējas par tiem, kamēr viņi to paši nevar izdarīt. Apmāci viņus, mīli, atbalsti, bet necenties viņus mainīt. Katrs bērns ir unikāls un viņam jādzīvo sava dzīve.

6. Lietas savāc putekļus. Laiks un nauda, ko tu tērē lietām, reiz tevi pazudinās. Jo mazāk tev ir mantu, jo brīvāks tu esi. Pērc ar prātu!

7. Jautrība netiek pietiekami novērtēta. Cik bieži tu priecājies? Dzīve ir īsa un to vajag baudīt. Un pietiek domāt par to, ko padomās citi, kad tev būs labi. Vienkārši baudi!

8. Kļūdas – tas ir labi. Mēs bieži cenšamies izvairīties no kļūdām, aizmirstot, ka tieši tās mūs noved pie veiksmes. Esi gatavs kļūdīties un mācies no savām kļūdām.

9. Draudzība prasa uzmanību. Sargā draudzību kā dekoratīvu augu. Tas atmaksājas.

10. Pieredze pirmkārt. Ja nevari izlemt, vai pirkt dīvānu vai doties ceļojumā – vienmēr izvēlies otro. Prieks un pozitīvas emocijas ir daudz vērtīgāki nekā materiālas lietas.

11. Aizmirsti par dusmām. Apmierinājums no dusmām pāriet pāris sekundēs, bet to sekas tu jutīsi ļoti ilgi. Klausies savā emocijās un brīdī, kad atnāk dusmas, sper soli pretējā tām virzienā.

12. Un atceries par labestību. Neliela deva labestības var darīt brīnumus ar cilvēkiem, kuri tev apkārt. Un tas prasa tik maz piepūles. Praktizē to katru dienu.

13. Vecums – tas ir cipars. Kad tev ir 20 gadu, tu domā, ka 50 – tās ir šausmas. Bet, kad tev ir 50, tu jūties kā 30 gados. Mūsu vecums nedrīkst noteikt mūsu attieksmi pret dzīvi. Neļauj cipariem izmainīt sevi – patieso.

14. Ievainojamība dziedē. Būt atvērtam, īstam un viegli ievainojamam ir lieliski. Tas dod iespēju apkārtējiem cilvēkiem tev ticēt un dalīties ar tevi savās emocijās. Un tu vari viņiem atbildēt ar atklātību.

15. Tēlošana ceļ sienas. Spēlējot cita cilvēka lomu, ar vēlmi radīt labu iespaidu, tev var nepaveikties. Ļoti bieži cilvēki redz mums cauri, un šis svešais tēls viņus atgrūž.

16. Sports ir spēks. Pastāvīgām sporta nodarbībām jākļūst par tavu ikdienu. Tas padarīs tevi fiziski, morāli un emocionāli spēcīgāku. Protams, tas uzlabo gan fizisko veselību gan ārējo izskatu. Sports – tās ir zāles pret visām slimībām.

17. Aizvainojums sāp. Atlaid to! Nav cita – pareizāka ceļa.

18. Kaislība uzlabo dzīvi. Kad tu atrod kādu nodarbi, no kuras esi sajūsmā, tad katra diena kļūst par dāvanu. Ja tu vēl neesi atradis savu kaislību, uzliec sev par mērķi to atrast.

19. Ceļojumi dod pieredzi un paplašina apziņu. Ceļojumi padara tevi interesantu, gudrāku un labāku. Tie māca tev mijiedarboties ar cilvēkiem, viņu ieradumiem un citām kultūrām.

20. Tev ne vienmēr ir taisnība. Mēs domājam, ka zinām atbildi uz jebkuru ajutājumu, bet tā tas nav. Vienmēr kads būs gudrāks par mums, un tavas atbildes ne vienmēr būs pareizās. Atceries to!

21. Arī tas pāries. Lai kas arī dzīvē nenotiktu, arī tas paries. Laiks dziedē un lietas, un cilvēki mainās.

22. Tu pats nosaki savu sūtību. Dzīve bez mērķa ir garlaicīga. Nolem, kas tev ir svarīgi un uzbūvē savu dzīv ap to.

23. Bieži vien risks atmaksājas. Lai mainītu savu dzīvi, nākas riskēt. Pieņemot pārdomātus un riskantus lēmumus tu audz.

24. Pārmaiņas vienmēr ir uz labu. Dzīve mainās un nav vērts tai pretoties. Nebaidies no parmaiņām, esi plūsmā un uztver dzīvi kā piedzīvojumu!

25. Domas ir nereālas. Ik dienas caur galvu izlido tūkstošiem domu. Daudzas no tām ir biedējošas un negatīvas. Netici tām! Tās ir tikai domas, un tās nekļūs pr realitāti, ja pats tām nepalīdzēsi.

26. Tu nevari kontrolēt citus. Mums gribās, lai apkārtējie uzvestos tā, kā mēs to vēlamies. Taču realitātē mēs nevaram izmainīt citus cilvēkus.Cieni katra cilvēka unikalitāti un neatkarību.

27. Tavs ķermenis ir tavs Dievnams. Mums katram ir kaut kas, kas mums ne īpaši patik savā ķermenī. Taču mūsu ķermenis ir vienīgais, kas pieder tikai mums. Cieni to un rūpējies par to!

28. Pieskārieni dziedē. Tiem ir milzum daudz labu īpašību – tie uzlabo sirds ritmu, uzlabo pašsajūtu, normalizē asinsspiedienu un noņem stresu. Tā ir dāvana, ar kuru vajag dalīties.

29. Tu tiksi galā ar visu. Nav svarīgi, kāda situācija radusies tavā galvā. realitātē tu vari ar to tikt galā. Tu esi daudz stiprāks un gudrāks, kā domā.

30. Pateicība dara cilveku laimīgāku. Pie kam, ne tikai to cilvēku, kam adresēta pateicība, bet arī to, kas to izsaka. Neaizmirsti pateikties cilvēkiem par visu, ko viņi tavā labā darījuši un par to, ka viņi ir.

31. Ieklausies savā intuīcijā. Tavi spriedumi, protams, ir ļoti svarīgi, taču intuīcija ir tavs superspēks. Tā izmanto tavu pieredzi un dzīves modeli, lai atrastu atbildes uz jebkuru jautājumu. Tā smeļ zināšanas tevī un Visumā.

32. Atceries, pirmkārt, par sevi. Tas nenozīmē, ka tev jābūt patmīlīgam, taču atceries, ka tu esi pats galvenais cilvēks savā dzīvē.

33. Godīgums pret sevi – tā ir Brīvība. Esi godīgs pret sevi. Pašapmāns ir sevis paša padarīšana par aklo.

34. Ideāli ir garlaicīgi. Perfekcionisms padarīs tavu dzīvi garlaicīgu. Mūsu atsķirības, īpatnības, fobijas un nepilnības – tas ir tas, kas padara mūs unikālus. Atceries par to!

35. Dari visu, lai atrastu savu dzīves mērķi. Tas neatradīs sevi pats. palīdzi tam!

36. Mazās lietas arī ir svarīgas. Visi mēs gaidām lielas uzvaras un sasniegumus, aizmirstot par to, ka arī tie sastāv no maziem, un dažkārt neievērojamiem soļiem. Novērtē tos.

37. Mācies! Vienmēr. Ja tu domā, ka zini kaut 1% no visa, kas ir pasaulē, tu ļoti maldies. Mācies katru dienu, uzzini kaut ko jaunu dažādās jomās. Mācīšanās uztur mūsu smadzenes tonusā – pat pieklājīgā vecumā.

38. Mēs neizbēgami novecojam. Visi! Mūsu ķermeņi noveco un mēs nevaram to novērst. Taču pats labākais veids, kā palēnināt novecošanos, ir baudīt dzīvi un izdzīvot katru dzīves mirkli ar pilnu krūti.

39. Laulība maina cilvēkus. Cilvēks, ar kuru tu apprecējies, ar laiku mainīsies. Arī tu! Neļauj šīm izmaiņām pārsteigt tevi nesagatavotu.

40. Raizēties ir bezjēdzīgi. Ir vērts raizēties tikai tad, ja tas palīdzēs tev atrisināt problēmu. Taču raižu daba ir tāda, ka tām nav lemts realizēties, un tomēŗ tās ir spējīgas atslēgt tavas smadzenes, kā rezultātā tu neesi spējīgs neko risināt. Tāpēc iemācies tikt ar tām galā un atbrīvoties no tām

41. Dziedē pats savas brūces. Nedod iespēju savām pagātnes rētām izpausties tagadnē. Tas nenozimē, ka tev jātēlo, ka to nav un, ka tās tev neko nenozīmē. Atrodi savu tuvo cilvēku atbalstu, vai arī meklē speciālista palīdzību.

42. Jo vienkāršāk – jo labāk. Dzīve ir pilna sarežģītām situācijām, pienākumiem, risināmiem jautājumiem. Bet vienkārša dzīve dod plašumu priekam un iemīļotajām nodarbēm.

43. Dari savu darbu teicami. Ja tu vēlies kaut ko sasniegt, tad nāksies krietni pacensties. Protams, vienmēr ir izņēmumi, taču uz tiem nevajadzētu ieciklēties. Uzticies sev un uzņemies atbildību par savu dzīvi.

44. Nekad nav par vēlu. “Par vēlu” ir tikai attaisnojums, lai necenstos. Sasniegt savus mērķus var jebkurā vecumā.

45. Darbības dziedē no garlaicības. Jebkuras darbības ir zāles no nemiera, prokrastinācijas, garlaicības un trauksmes. Pārstāj domāt un izdari vismaz kaut ko!

46. Dari to, ko tev gribās darīt. Esi proaktīvs. Negaidi, kamēr dzīve pametīs tev kaulu. iespējams, tev nemaz nepatiks tā garša.

47. Atlaid savus aizspriedumus un atbrīvojies no stereotipiem. Nepieķeries sabiedrības viedokļiem un parliecībām. esi atvērts ikvienai jaunai idejai vai iespējai. Tu būsi izbrīnīts, cik daudz iespēju dod dzīve, ja vien ļaujam sev tas ieraudzīt.

48. Vārdiem IR nozīme. Domā, pirms runā. Neizmanto vārdus, lai aizvainotu cilvēku. Ja būsi to jau izdarījis – atpakaļceļa vairs nebūs.

49. Izbaudi katru savas dzīves dienu. Kad tev būs 90 gadu, cik dienu tev būs atlicis? Novērtē katru no tām.

50. Mīlestība ir atbilde uz jebkuru jautājumu. Mīlestība ir tas, kāpēc mēs esam šeit. Tas ir spēks, kas virza pasauli. Dalies tajā un dari pasauli labāku!

@ Berrijs Deivenports
Foto: Eric Marette
Tulkoja: Ginta FS

Iemācīties dzīvot apzināti

apzinātība7

Apzinātība ir mūsu sākotnējā būtība. Kā iemācīties dzīvot apzināti: būt šeit un tagad, uzņemties atbildību par visu notiekošo dzīvē, saudzīgi izturēties pret visu dzīvo, vērot sevi no malas un lūkoties uz visu caur sirdi.

Ar ko sākt?

Sāc ar sava ķermeņa un tā kustību apzināšanos.
Mācies apzināties kā tu ej, staigā, stāvi, sēdi, guli, apzināties savus žestus, roku un kāju stāvokli. Izpildi sekojošu vingrinājumu: ieņem miera stāvokli (labāk apgulies uz muguras) un vēro.
Fiksē visu, ko jūti, ieelpotā gaisa vēsumu, stingru pamatu zem tevis, apģērba pieskārienu un ķermeņa temperatūru. Pacenties sajust savus muskuļus, sajūti tos: sāc no kāju pirkstu galiņiem un pakāpeniski pārvieto savu vērošanu augstāk. Šajā procesā tu vari atklāt, kuras ir saspringtākās ķermeņa daļas (sajust tajās sāpes, niezi), atslābini tās. Un tā pamazām apzinies savu ķermeni.

Ļoti interesants ir «daoistu» apzinātības vingrinājums, kas aizņem vien paris minūtes. Atrodi ērtu pozu, kas ļauj brīvi kustēties. Sakoncentrējies uz savu ķermeni un “pamirsti”. Nekustīgi sēžot, un pakāpeniski apzinoties katru sava ķermeņa daļu, pajautā sev: «Kurp vēlētos kustēties mans ķermenis?». Sajūti savu tendenci, bet nekusties. Pēc tam ļauj ķermenim lēni kustēties virzienā, kuru tas izvēlējies. Atseko lēnās kustības un tos pardzīvojumus, kurus izjūti. Ievēro visu, kas notiek ķermeņa iekšienē. Turpini kustēties šajā virzienā, kamēr ķermenis nepaskaidros sevi un savu virzienu.

Darbību apzināšanās

Iegremdējies katrā tevis veiktajā kustībā: rokasspiediena procesā, galvas pagriezienā, solī. Vēro, kā tu dzer ūdeni. Sakoncentrējot savu uzmanību uz ķermeni, sajūti, kā tas stradā. Dzer maziem malciņiem un sajūti, kā tu to dari, kas notiek ķermenī tad, kad ūdens nonāk tajā. Ar savu iekšējo skatienu sajūti to ceļu, ko ūdens veic, sākot no tavām lūpām līdz pat kuņģim. Vēro, kā tas plūst, kā apskalo tavu ķermeni no iekšienes.

Atceries, kā notiek japāņu tējas ceremonija. Japāņi apzināti piepilda tējkannu ar ūdeni un liek to uz oglēm. Viņi apzināti gaida, kad ūdens uzvārīsies, klausās vārīšanās skaņās un ūdens burbuļošanā, skatās liesmiņā, un pēc tam apzināti aplej ar ūdeni tējas lapas, salej tēju tasītēs, pasniedz tās un apzināti to dzer, visu laiku klusējot

Šī ir apzinātības prakse, kuru būtu jāievēro visās savas darbībās. Mācies visu darīt uzmanīgi, mierīgi, nesteidzoties un skaisti. Ja tu trenēsies apzināties savu ķermeni, domas, sajūtas, tavs dzīves plūdums arī kļūs mierīgs, apdomāts un harmonisks. Tas nenozīmē, ka tu darīsi mazāk. Gluži otrādi, tu paspēsi izdarīt daudz vairāk, darot to mierīgi, bez steigas.

Domu apzināšanās

Analoģiski apzinies savas domas. Ja pēkšņi cilvēkam pajautāsim: “Par ko tu domā?”, viņš atbildēs, ka pats nezin. Tas notiek tapēc, ka mēs nedomājam “pa īstam”, bet atļaujam domām plūst nesaistītā, nesakārtotā plūsmā.

Tāpēc mācies vērot savas domas, un tu ievērosi, ka to plūsma samazinās. Momentā, kad apzinātības rezultātā pagaist visas domas, bet prāts kļūst kluss, paliek tikai tīra un skaidra apziņa, kas ir patiesas meditacijas pamats.

Apkārtējās pasaules apzināšanās

Cik minūtes dienā tu pavadi sakoncentrējies apskatot kādu lietu? Mēs esam aizmirsuši, kā tas ir, skatīties uz apkārtējo pasauli, jo mums nav laika. Pa ceļam uz darbu tu paej garām zem kāda loga ziedošām margrietiņām, bet neredzi tās, tu skaties debesīs, bet neievēro bezdelīgu lidināšanos.

Tavs prāts neuztver šo momentu un to, kas tajā notiek, tas aizņemts ar abstraktām pārdomām. Bet vai tad šīs pārdomas ir tavas dzīves jēga? Bet tas, kas dāvā tev dzīvību, tā pilnība, kas ir visā dzīvajā, esība šajā sekundē, vai tad tam nav nozīmes? Ja tu neproti apzināti uztvert to, kas notiek šobrīd, tu dzīvo tukšgaitā. Tu vispār nedzīvo, jo dzīvot nozīmē – būt šeit un tagad. Tāpēc skaties uz lietām, skaties uz to patieso dabu, neiesaistot šajā procesā liekus vertējumus un viedokļus.

Ir kāds pamācošs stāsts. Reiz skolnieks atnāca pie skolotāja un jautāja, kā aprakstīt bambusu. Skolotājs atbildēja: “Ja. vēlies to aprakstīt, tad vispirms iemācies to redzēt”. Skolnieks sāka  pētīt bambusu – tā kātus un lapas, dienā un naktī, pavasarī un rudenī. Viņš pavadīja vairākus gadus, domājot par bambusu, un šajā laikā pa īstam to ieraudzīja. Viņš apzinājas to, kļuva ar to par vienu veselu, un tad spēja to aprakstīt. Tādai jābūt apzināta cilvēka pozīcijai: skatīties, redzēt, apzināties un, pateicotioes tam, kļūt par dziļi uztverošu cilvēku, izprast savu radniecību un vienotību ar visu pasauli.

Cilvēku apzināšanās

Mācies apzināti skatīties uz cilvēkiem, kuri tev ir blakus, un atcerēties, ka visi viņi ir Dvēseles. Piemēram Indijā ir otra cilvēka apzināšanās forma, kuras nosaukums ir daršana (svētība). Ašramā (centrs, kur dzīvo garīgais skolotājs un viņa mācekļi) sanāk cilvēki, lai paskatītos uz skolotāju. Skolotājs vienkārši sēž, bet visi parējie, klusējot, skatās uz viņu, saņemot viņa daršanu. Viņi cenšas to apzināties kā garīgu personību un dzīvu ideāla iemiesojumu. Bez šīs apzināšanās skolotāja mācībām nav spēka

Tu kopā ar kādu vari izpildīt šādu vingrinājumu: apsēdieties viens otram pretī un skatieties viens uz otru bez mulsuma, spriedzes un smiekliem. Vienkārši skatieties – bez vērtēšanas un spriedumiem. Tas palīdzēs sasniegt īstu harmoniju saskarsmē, jo bez apzināšanās nav patiesas cilveku mijiedarbības. .

Klausies, skaties, mācies!

Pilnīgi iespējams, ka trenējoties apzinātībā, tu saskarsies ar diezgan nopietnu iekšējo pretestību. Psihe vienmēr pretojas pārmaiņām, labām vai sliktām – nav svarīgi un, protams, arī ķermenis ir radis ļoti daudz ko darīt automātiski.

Tāpēc sevis mainīšana ir darbs. Esi tam gatavs! Atceries, ka tavs paša apzināšanās process ir vislabākais skolotājs. Ja tu pakļausies savai iekšējai ceļa apzināšanai, tā tevi aizvedīs pareizā virzienā.

Katru reizi, kad tu stāvi izvēles priekšā, ļauj apzinātībai tevi vadīt. Vienkārši sev pajautā: “Kādā virzienā zeme ved manu ķermeni, bet Pasaule – manu Dvēseli?” Un tu noteikti sadzirdēsi atbildi.

Avots: www. aum.news
Tulkoja: Ginta FS