Luīza Heija: Visu, ko Jūs dodat, Jūs saņemat atpakaļ.

saslimst
Luīza Heija ir viena no Pašpalīdzības Kustības dibinātājām, 30 grāmatu autore.
Viņas grāmata “Tu vari izdziedināt savu dzīvi” atkārtoti izdota 110 reizes ASV un tulkota 30 pasaules valodās (rekordliels skaits – 50 000 000 grāmatu).
Pasaulē viņa ir autoritāte miljoniem cilvēku, jo ar visu savu dzīvi parādījusi to, ka cilvēks, uzņemoties atbildību par savu dzīvi, var padarīt to brīnišķīgu un piepildītu.
Viņa atgādina par to, ka TIKAI MĒS PAŠI nesam atbildību par visiem savas dzīves notikumiem. Katra mūsu doma rada mūsu nākotni. Taču svarīgi, ka Visuma spēki mūs nekad nesoda un nekritizē. Tie pieņem mūs tādus, kādi esam un automātiski atspoguļo mūsu uzskatus.

 

Lai mūsu domas nenodarītu mums pāri, ir vērts vienmēr atcerēties sekojošo:

  • Mīlestība pret otru cilvēku ir skaisti, taču – pārejoši, bet romāns pašam ar sevi turpinās visa mūža garumā. Tas ir uz visiem laikiem. Tāpēc mīliet ģimeni sevī: bērnu, vecāku un gadus, kas tos šķir.
  • Mūsu ķermenis visu laiku runā ar mums. Ja vien mēs atrastu laiku tajā ieklausīties! Katra ķermeņa šūniņa reaģē uz katru mūsu domu un katru mūsu vārdu.
  • Mūsu dzīves ceļā ir tikai divi skaidri nosprausti punkti – piedzimšana un nāve. Ceļu, pa kuru iet, mēs izvēlamies paši.
  • Kā tikko cilvēks saslimst, viņam jāpameklē savā sirdī tas, kam jāpiedod.
  • Spēka punkts atrodas Šeit un Tagad – mūsu prātos.
  • Visu, ko Jūs dodat, Jūs saņemat atpakaļ.
  • Atlaidiet savu pagātni ar mīlestību un esiet pateicīgi tai par to, ka tā atveda Jūs pie šādas apzināšanās.
  • Ja Jums galvā “iešaujas” kāda negatīva doma, sakiet tai “Pateicos par piedalīšanos”.
    .
  • Cilvēki, kuri nemīl sevi, kā likums, neprot piedot.
  • Mīliet sevi tieši tagad, negaidiet, kad kļūsiet ideāli.
  • Ja mēs ko ņemam bez atļaujas – mēs zaudējam, ja atdodam – tad saņemam, citādāk nevar būt.
  • Atdodiet desmito tiesu no saviem ienākumiem – un tad gatavojaties lielākiem ienākumiem.
  • Mēs formējam savas pārliecības jau bērnībā, bet pēc tam virzamies pa dzīvi, veidojot situācijas, kas piemērotas mūsu pārliecībai.
  • Pasaulē labumu ir pārpārēm, tie tikai gaida, kad Jūs nolemsiet iepazīties ar visu so pārpilnību. Naudas – daudz vairāk, kā varat iztērēt. Cilvēku – vairāk, kā esat satikuši savas dzīves laikā. Prieka – vairāk, kā varat iedomāties. Ja Jūs tam noticēsiet, Jums būs viss, ko vien vēlēsieties.
  • Cilvēki, kuri nodarīja mums pāri, bija tikpat nobijušies, kā Jūs esat šobrīd.
  • Sāncensība un sevis ar citiem salīdzināšana – lūk, divi galvenie šķēršļi, lai kļūtu par radošu personību.
  • Pagātne ir aizgājusi uz visiem laikiem. Tas ir fakts un tur neko nevar darīt. Taču var izmainīt savas domas par pagātni. Ir muļķīgi sevi sodīt tagad – šobrīd par to, ka kāds sen atpakaļ Jūs aizvainojis.
  • Katrā no mums līdz šim brīdim dzīvo trīsgadīgs bērns, kuram ir bail un kurš alkst kaut nedaudz mīlestības.
  • Mīlestība – vienīgā atbilde uz ikvienu mūsu problēmu, un ceļš pie šāda stāvokļa ved caur piedošanu. Piedošana izšķīdina aizvainojumu.
  • Visas, tā saucamās problēmas – nav nekas cits, ka mums dotā iespēja augt un mainīties.
  • Mīlestība nedzīvo ārpus cilvēka – tā dzīvo tikai mūsos. Jo spēcīgāk Jūs mīlat, jo lielāku mīlestību saņemat.
  • Pastāvīgi atcerēties savu pāgātni nozīmē, apzināti sevi sāpināt.
  • Pret pārmaiņām attiecaties kā pret dzīvokļa uzkopšanu. Sakumā vienu, tad – nakošo un, skaties, viss mirdz un laistās.
Viss, kas Jums jāzin, atnāks pie Jums īstajā vietā un īstajā laikā!

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Hroniska neapmierinātība un tās iemesli

12038437_981085495297100_3654085361547408391_n

“… jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.​​​​​​​” Bībele

Ir cilvēki, kuri dzīvo Pārpilnības pasaulē un ir Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji.

Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji nevar no sirds pateikties par to, kas viņiem tiek dots, jo domā, ka “nav par ko” pateikties. Patiesībā viņi savas neuzmanības dēļ ļoti ātri palaiž garām jebkurus labumus, kurus pasaule un cilvēki tiem dāsni sūta.

Viņiem nepietiek uzmanības būt šajā momentā, jo traucē Nabadzīgajām pasaulēm raksturīgās bailes, ka “tālāk būs vēl sliktāk”. Daudziem traucē pārliecība, ka “labi nevar būt mūžīgi” un tāpēc viņi vēlas paņemt no cilvēkiem un apstākļiem maksimumu. Tā viņi paskrien garām esošā momenta skaistumam un pārpilnībai. Jo saņemt jebko cilvēks var tikai TAGAD, nekad – nākotnē. Tikai tad, kad nākotne kļūst par TAGAD, tā var kaut ko dot, bet, ja nav ieraduma būt Šeit un Tagad, tad nākotne nabadzīgai uztverei nekad arī nepienāk.

Nabadzīgo pasauļu iedzīvotāji ir savu baiļu, šaubu un gaidu gūstekņi. Viņi ir tie, kuri patiesi neatšķir Pieņemšanu un Pacietību.

Pacietība – lēmums ciest tiek apzināti pieņemts otršķirīgu labumu dēļ.

Pieņemšana – apmierinātības stāvoklis no tā, kas ir Šeit un Tagad (uzlabojumi ir iespējami, bet tas kas ir – jau ir labi). Tā ir vienkārša, neliekuļota baudīšana – bez liekām ceremonijām, aizvainojumiem, ambīcijām un gaidām.

Un kā tad vēlmes? Ja pieņem to, kas jau ir, kā tad tiekties uz kaut ko vairāk? – jūs vaicāsiet.

Vēlmes notiek no Pieņemšanas pozīcijām, tikai tas skan nedaudz savādāk: nevis “es gribu, lai viņš….”, bet gan “es gribu, lai es…” Reizē ar Pieņemšanu atnāk sapratne par to, ka ikviens cilvēks dara labāko, uz ko viņš ir spējīgs katrā savas dzīves brīdī. Bet, ja kaut ko arī nedara vai nedod, tad droši vien tāpēc, ka nevar, jo savādāk “dotu pietiekami”, “mīlētu pietiekami”, “samaksātu pietiekami”, “izauklētu pietiekami” (piemēram – vecāki).

Tuvākā cilvēka īpatnību “paciešana” notiek tad, kad mēs negribam vai nevaram saprast otra cilvēka patiesās vajadzības. Tāpēc, ka pašam jau no bērnības ir kāds deficīts.  Ir labi atskārst, ka tas, ko mums par maz iedeva bērnībā, vairs netiks iedots tagad, kad esam jau izauguši.

Tad, kad mēs jau esam izauguši, mēs paši varam sev iedot visu, ko vēlamies. Visu, ko mums pietiks drosmes SAGRIBĒT, ne domāt vai teikt, ka mēs to it kā vēlamies. Bet SAGRIBĒT!

Runāt un domāt var, bet to ir vērts DARĪT, atdodot visu sevi. Ir labi, ja varam atšķirt, ka runāt un gaidīt nav viens un tas pats, tie ir divi absolūti atsķirīgi procesi

Jūsu tuvākais cilvēks patiešām jums nav neko parādā, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, līdz tam brīdim, kad viņš pats pēc savas iniciatīvas vēlēsies kaut ko jūsu labā izdarīt.

Tāpēc – katra kustība mūsu virzienā patiesībā ir BRĪNUMS! Patiešām Brīnums, kurš varēja arī nenotikt.

Un tad Pacietības /gribas vardarbības pret sevi/ vietā atnāk vēlme atlaist otru un ļaut viņam būt brīvam. Te nu arī ir galvenais Pieņemšanas noslēpums un Pateicības pamats.

Jūs variet uzskatīt, ka kāds kaut ko jums ir parādā, tādā veidā attaisnojot savas gaidas. Variet sist sev pie krūtīm, pierādot, ka jūs kāds ir “pieradinājis” un tagad jūs esiet šīs pieķeršanās upuris. Un tāpēc šis Kāds (jūsu atkarības vaininieks) vēljoprojām ir jums kaut ko parādā. Tādā veidā jūs savu dvēseles nabadzību un nepietiekamību projicējiet uz nejaušu, nepiesardzīgu “labdari”. Jūs variet censties viņu ievilkt savā nebrīvajā ierobežotu resursu pasaulē. Ievilkt to, kurš nāk no cita – resursiem bagātāka visuma un ir padalījies ar jums savā parpilnībā – emocijās, sajūtās, idejās vai materiālajos labumos. Padalījies tāpēc, ka viņam patiešām ir šo labumu pārpilnība. Un tagad viņam jāatskās no savas ierastas brīvības, lai turpinātu jūs priecēt arī turpmāk? Diemžēl diez vai tas notiks. Vinš pats var gribēt tā rīkoties, jo jūt, ka Dvēselei tā vajag, un tad viņa brīvība nesamazināsies un enerģija palielināsies, tā ietekmējot arī jūu visumu. Tieši tās attiecības, kurās mēs jūtamies Brīvi un Vareni ir patiesi vertīgas.

Ir milzīga greznība ļaut saviem mīļajiem nekļūt par ķīlniekiem tam, ka reiz viņi izdarījuši ko labu mūsu dēļ. Un tas pārsvarā ir raksturīgi Pārpilnības pasauļu iedzīvotājiem.

Ir labi, ja atceramies, ka cilvēka dzīve rit satarp Labi un Ļoti Labi. Tā kā, ja cilvēks saka, ka viņam ir “slikti”, tad personīgi es domāju, ka viņam tajā tomēr ir labi, tikai cilvēks nav uzmanīgs attiecībā pret savas dzīves esošo brīdi.

Autors: Natālija Vaļickaja

Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Gatavs pārmaiņām

parmainas4

Ja savā dzīvē mēs vēlamies stingri stāvēt uz kājām, tad IR SVARĪGI atteikties no stabilitātes idejas un priekšroku dot mūžīgo pārmaiņu principam!

Pārmaiņām nevajadzētu būt globālām, jo tās visbiežāk noved nevis pie attīstības bet iznīcības. Vēlams, lai dzīvē vienmēr būtu daļiņa jaunrades.

Gatavība ar pateicību pieņemt jaunas mācības un pastāvīgi mainīties – ir labklājības garantija.

Kad esam sasnieguši noteiktu labklājības līmeni, esam veiksmīgi, laimīgi, bieži vien mūs apņem stabilitātes mānija. Mēs gribam, lai tā būtu vienmēr un sākam baidīties no jebkurām pārmaiņām.

Tā rodas bailes: par savu biznesu, par bērnu veselību, par attiecībām, par stāvokli sabiedrībā u.t.t.

Smalkajā plānā – šīs bailes ir vēlme iznīcināt to, no kā baidamies. Bet baidamies no pārmaiņām, jaunām iespējām, stāvokļiem un notikumiem.

Sanāk, ka turoties pie stabilitātes, mēs nonākam pretrunā ar galveno dzīves pamatlikumu – ATTĪSTĪBAS LIKUMU.

Lai atbrīvotu sevi no pastāvīgās spriedzes un bailēm par nākotni, iesākumam vajag patiesi noticēt vienai, visiem zināmai patiesībai: Mīlestība valda pār pasauli.

Jebkuras pārmaiņas mums nes tikai labu un vērstas uz to, lai darītu mūs dzīvesgudrākus un bagātākus.

Pietiek vien pieņemt notiekošo, kā iespēju attīstīties un iespēju spēlēt dzīves spēli, kā dzīve uzreiz kļūst par aizraujošu un interesantu piedzīvojumu!

© Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Lai mājās miers un pārticība

Akira Enzeru

Kas jādara sievietei, lai iedvesmotu savu vīrieti panākumiem

Senajās tradīcijās runā par to, ka tieši sieviete ir Visuma radošās enerģijas nesēja – tā, kas iedvesmo un piepilda vīrieti. Bet vīrietis, saņemot šo enerģiju, to parvērš pārpilnībā. Vīrietim ir dota spēja strukturēt sievietes enerģiju, transformējot to materiālajos labumos un finansu plūsmās.
Tiek uzskatīts, ka bez sievietes enerģijas vīrietis nevar pilnībā realizēt savu potenciālu, nopelnīt pietiekoši daudz naudas, un sasniegt vēlamo stāvokli sabiedrībā. Un tāpēc, jo lielāka sievietei sievišķīgās enerģijas ietilpība, jo veiksmīgāks kļūst vīrietis viņai blakus. Sievietei no dabas ir dota spēja padarīt vīrieti veiksmīgu. Un, ja sievietes dzīvē viss notiek ne tā, kā viņa vēlētos, un viņai blakus ir neveiksmīgs vīrietis, tad, vispirms, viņai jāpaskatās uz sevi. Jāuzdod sev atklāts jautājums – vai es esmu izdarījusi visu, lai mans vīrietis būtu veiksmīgs? Jāatbild uz to godīgi! Iespējams, tā nav paša vīrieša vaina  bet nepietiekama sievietes enerģijas ietilpība

Ir ļoti svarīgi, lai vīrietis, kurš saņem šo enerģiju, prot to novērtēt un vēlās kļūt vēl veiksmīgāks. Vīrieša veiksme, minimums 50%, ir sievietes nopelns. Nemēdz būt tā, ka vīrietim veiksme nebūtu svarīga. Tā ir viņa dabā. Var šķist, ka audzināšanas, parmērīgas kritikas un neveiksmju sērijas rezultātā vīrietis ir zaudējis šo potenciālu. Taču tā tas nav. Potenciāls ir katram, un tas nekur nepazūd, kamēr vien vīrietis ir dzīvs.

Sieviete veicina sava mīļotā vīrieša panākumus: mīlot viņu, pieņemot, apmierinot viņa seksuālās vēlmes. Viņa to piepilda ar savu enerģiju, nosaka virzienu, bet vīrietis pārvērš šo enerģiju parpilnībā un bagātībā.

Sieviete no dabas ir radīta, lai BŪTU, DZĪVOTU, PRIECĒTU, MĪLĒTU. Vīrietis – lai DARĪTU, SASNIEGTU, UZVARĒTU.
Kas konkrēti jādara sievietei, lai iedvesmotu savu vīrieti veiksmei:

1. Pieņemiet viņu tādu, kāds viņš ir. Necentieties “pārtaisīt”!

Pieņemot viņu, jūs atzīstiet viņa tiesības būt pašam. Ir jāatmet ideja par to, ka esat labāka par viņu, gudrāka. Dodiet viņam brīvību. Necentieties viņu uzlabot. Pieņemšana nozīmē tikai to, ka jūs atzīstiet viņu kā cilvēku ar visiem viņa trūkumiem, vājībām un labajām īpašībām.
(Psihologs Mihails Labkovskis saka: Ja jūs sakiet, ka jūs mīliet savu vīrieti, bet tajā pat laikā atzīmējiet: “es viņu mīlu, bet viņam trūkst tas, tas un šis…”, tad tā nav mīlestība.)

2. Novērtējiet viņa labās īpašības un to, ko viņš dara jūsu labā!

Novērtēt vīrieti, nozīmē cienīt viņu, būt pateicīgai viņam par to, ko viņš dara jūsu labā. Padomājiet par to, ko jūs variet cienīt savā vīrietī – rakstura īpašības, spējas, talantus, intereses. Ja šobrīd jūs nevarat neko cienāmu atrast, vērsieties pie pagātnes pieredzes. Atcerieties, kas bija tas, kā dēļ viņš jums iepatikās, kad pirmo reizi iepazināties., Atcerieties jūsu kopējās dzīves notikumus, kuros viņš parādīja savas labākās īpašības. Kādos brīžos viņš izsauca jūsu apbrību, ar kadām grūtībām tika galā?
(Ne velti jūs ar viņu precējāties un esat kopā!)

3. Apbrīnojiet viņa vīrišķību!

Katrs vīrietis sirds dziļumos vēlas savas sievietes acīs ieraudzīt apbrīnu par to, kas viņš ir, ko dara un kāds ir, par saviem panākumiem, idejām, sapņiem,un par viņa vīrišķīgo ķermeni un vīrišķību kopumā. Viņam apbrīns ir vajadzīgs kā maize. Tāpat kā sievietei ir vajadzīga mīlestība.
Apbrīns vīrietim ir vajadzīgs no apkartējiem, jo pašam to nav no kurienes ņemt. Īpaši svarīgs ir mīļotās sievietes apbrīns.

4. Sekojiet savam vīram un pieņemiet viņa autoritāti!

Uzticieties viņam un viņa vadībai. Tas ir grūti, kad esam pozīcijā Māte – visu zinām labāk un varam viņam pastāstīt, kas tagad jādara.
Uzticēties vīrietim nozīmē pieņemt to, ka viņš zin, kas jādara un viņš ir spējīgs patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus.
Viņa lēmumi un redzējums ne vienmēr sakritīs ar jūsējo, taču tas nenozīmē, ka tie ir nepareizi.

5. Ļaujiet viņam būt līderim, barotājam un aizstāvim!

Līdera, aizstāvja un barotāja loma ir vīrieša – tās ir viņa tiesības un priekšrocība. Kad jums būs 100% pārliecība par to, ka vīrietim ir jābaro ģimene, viņš to sāks darīt. Jūs pati to vienkārši pārstāsiet darīt. Ieņemot tādu pozīciju, jūs ne tikai atdosiet viņam viņa lomu, bet arī apmierināsiet viņa vēlmi būt vajadzīgamun noderīgam.
Ja jūs pakāpeniski sāksiet pacelt sava vīrieša vīrišķību, viņš automātiski sāks kustēties uz priekšu un kļūs veiksmīgāks.
Lai vīrietis kļūtu vīrišķīgāks, jums jākļūst sievišķīgākai.

6. Ļaujiet viņam rīkoties ar finansēm.

Vīrietis IR atbildīgs par ģimenes nodrošināšanu (un nav svarīgi tas, ka tagad ir “citi laiki”)  . Ja vīrietis pārstāj pelnīt naudu un nevar vai negrib atrast darbu – tā ir ļoti bīstama zīme, ka līdera lomu un atbildību par ģimenes nodrošināšanu uzņēmusies ir sieviete. Mēs sākam satraukties, palīdzam vīrietim meklēt darbu, “zāģējam” viņu, kamēr pašas uzņemamies viņa lomu. Kas patiesībā jādara sievietei? – “viņai jāpietiek vīrišķībai stāvēt viņam blakus un vairāk nekādu lieku kustību” – pieņemt viņu ar mīlestību un ticēt, ka viņš ar to tiks galā. Uzticēties un gaidīt, kamēr viņš uzņemsies atbildību. (Un nekad nedot vīrietim naudu!!!!!). 

7. Atļaujiet sev gribēt un saņemt!

Ja blakus vīrietim ir sieviete, kuru viņš mīl un ciena, kuru viņš iekāro, viņš visvisādos veidos centīsies apmierināt viņas vēlmes. Vīrieši ir tā iekārtoti, ka viņiem patīk darīt sievieti laimīgu
Bet, ja sieviete pati apspiež savas vēlmes, vai neļauj, lai viņai ir tas, ko viņa vēlas, tad vīrieša vēlme te neko daudz mainīt nevarēs. Viņš tikai un vienīgi atspoguļos sievietes attieksmi pašai pret sevi. Bet sieviete apvainosies par to, ka viņš ir knauzeris.
Nav skopu vīriešu – ir tikai sievietes ar ļoti zemu pašvērtējumu. Nav vīriešu – monstru, ir tikai sievas, kas aizmirsušas pašas par sevi.
Cik lieli ir sievietei plāni, mērķi, uzdevumi, vēlmes un nolūki – tik daudz viņa arī spēs vīrieti piepildīt. Tas ir kā dzinējs. Kad sievietei nav vēlmes, viņa sagrauj vīrieša veiksmīgumu un vairs nav nekādas kustības. Vīrietim vajadzīgs ir ļoti maz, jo viņš ir askētisks no dabas.

8. Attīstiet sevī sievišķīgās īpašības. Esiet sievietes plūsmā!

Sievietei svarīgs ir stāvoklis, kādā viņa atrodas – tā arī ir visa viņas vērtība un spēks. Kad viņa ir sievisķīgā stāvoklī, viņa ir burve. tad blakus viņai vīrietis kļūst tāds, kādu daba to radījusi – vīrišķīgs, mierīgs, pārliecināts, tāds, kas pieņem lēmumus, tāds, kurš dara un uzņemas atbildību
Ja blakus ir sieviete, kura visu laiku runā par pagātni, žēlojas, ir depresīva, apvainojas, nosoda, nav pārliecināta un nespējīga pati darīt sevi laimīgu, tad blakus viņai vīrietis kļūst agresīvs, pretenziozs, nepārliecināts par sevi un nevēlas uzņemties atbildību.

9. Esiet piepildīta, laimīga – nodarbojieties ar sevi, strādājiet ar sevi!

Un esiet tāda sieviete, kuras dēļ vīrietis būs gatavs pelnīt naudu, veikt varoņdarbus un kuru nespēs nemīlēt. Tādu sievieti var padarīt tikai Mīlestība no pārpilnības – tad viņai ir ar ko dalīties. Un nebūs vajadzīgas absolūti nekādas manipulācijas – “stervoloģija” un “vumbuildings”.
Kad sieviete “baro” vīrieti – viņa dod tam enerģiju un tās realizāciju ārējā pasaulē.
Sieviete ir aka, no kuras dzer vīrietis, un ūdens kvalitāte šajā akā ir ārkārtīgi svarīga.
Tas ir sievietes darbs pašai ar sevi. Nelaimīga sieviete nespēs citus darīt laimīgus, jo to, kā nav pašai, nav iespējams iedot citiem. Sievietes spēks ir milzīgs, tikai nelaime tā, ka visbiežāk viņas pašas to nesaprot un neprot izmantot.

10. Atbalstiet viņa idejas un ticiet iespējām, ticiet, ka viņam izdosies!

Ja sieva atbalsta vīra idejas – pat “vistrakākās”, uzticas un tic viņam, panākumi ir garantēti.
Īss, reāls stāsts no dzīves.
19. gadsimta deviņdesmito gadu beigās kādā Detroitas elektrokompānijā strādāja jauns mehāniķis. Viņa alga bija 11 dolāri nedēļā. Viņš strādāja vismaz 10 stundas katru dienu, bet, pārnācis mājās, turpināja to pašu ilgāk par pusnakti savā šķūnī. Viņš centās izgudrot jauna veida dzinēju. Viņa tēvs uzskatīja, ka dēls velti tērē savu dzīves laiku, kaimiņi viņu uzskatīja par pustraku, visi uzskatīja, ka no šīm nodarbēm nekas labs nesanāks, neviens viņam neticēja. Neviens, izņemot viņa sievu.
Viņa palīdzēja savam vīram strādāt pa naktīm, daudzu stundu garumā turot rokās petrolejas lampu. Rokas kļuva zilas no aukstuma, zobi klabēja, viņa bieži saaukstējās un klepoja, taču… Viņa tik ļoti ticēja savam vīram! Pagāja gadi un no šķūņa atskanēja troksnis. Kaimiņi ieraudzīja, kā no šķūņa pa ceļu bez zirga, bet ratos aizbrauc trakais un viņa sieva. Trako sauca Henrijs Fords.
Kad vēlāk, ņemot interviju, kāds žurnālists Fordam jautāja, par ko tas vēlētos kļūt, ja būtu dota vēl kāda dzīve, ģēnijs atbildēja: “Vienalga par ko, lai tik blakus būtu mana sieva.”
Vīrieši nav bioroboti, kuriem jārisina visas mūsu problēmas, jāpelna nauda, jāpērk dzīvokļi, mājas, mašīnas, jārealizē mūsu sapņi, jādod mums bērni un jāpalīdz mājas darbos. Vīrieši ir tikai cilvēki – tāpat kā mēs – sievietes. Un viņi, tāpat kā mēs, vēlas būt mīlēti. lai viņus mīlētu, nevis izmantotu. Viņiem gribās, lai arī viņu iekšējā pasaule būtu kādam interesanta un svarīga.

Un tad skopie kļūst dāsni, nekārtīgie – kartīgi, darbaholiķi sāk pievērsties ģimenei, bezjūtīgie – mīlēt, bet viegli aizvainojamie un infantīlie – pieaug. Un tikai mīlestība, kad jūs redzat vairāk  Ne tikai īpašības, ne tikai dzīvokļa izmēru. Kad jūs redziet viņa Dvēseli, vina personību, viņa stiprās puses, vina potenciālu. Redziet pati un palīdziet viņam ieraudzīt tās.

Avots: http://soulpost.ru/
Foto: Akira Enzeru
Tulkoja: Ginta FS

 

Pirms izvēlēties savu ceļu

celsh4444

Lai izdarītu sava Ceļa pareizo izvēli, cilvēkam jāzin, kādi ceļi vispār ir iespējami.
Vēlams, personīgās pieredzes rezultātā, pārliecināties par to, kurš ceļš reāli dod rezultātus – (lai vārdi neatšķirtos no rezultātiem reālajā dzīvē) un tikai pēc tam var uzdot jautājumu, vai šis ceļš patiešām ir vajadzīgs Jums un vai uz ilgu laiku.        

Jebkura organizācija ir iespēja, kuru cilvēks var izmantot un var neizmantot. Piemēram – ir Kristietība – ir Kristus, svētie, cilvēki, kuri tai veltījuši visu savu mūžu, garīdznieki, bet turpat blakus ir noziedznieki un nolādētie. Kā cilvēks izmanto šīs iespējas, atkarīgs ir no viņa paša.

 

Attīstības Ceļš

Visus cilvēkus var dalīt trīs kategorijās.
Pati pirmā un lielākā – vāji cilvēki, nabadzīgi, nelaimīgi, otrā – stiprie un trešā, cilvēki, kuri sevi paši izveido.
Vājie, nabadzīgie un nelaimīgie (viņiem, kā likums ir ļoti grūti dzīvot): viss ir slikti, konflikti, stresi, aizvainojums, pretenzijas. Pats bēdīgākais ir tas, ka cilvēks ar to visu neko nedara un nav spējīgs darīt. Viņš neko neizmainīs savā dzīvē. Viņš sev ir pasludinājis spriedumu – “esmu neveiksminieks un man nekas nesanāks”. Daudzi ir paštaisni un pilnībā pārliecināti par to, ka viņi visu zin un viņiem vienmēr ir taisnība, tāpēc nav gatavi uzklausīt un klausīties, ko tādu, kas atšķiras no tā, ko domā viņi.. Lielākā daļa cilvēku atrodas šajā kategorijā. Dzīve viņus neapmierina, dzīvot ir slikti, slimības vajā, taču izejas nav vai arī viņi to redzēt negrib.
Stiprie. Iespējams, viņiem paveicās ar vecākiem un viņiem jau bērnībā iemācīja, kā atrast savu vietu dzīvē, iemācija ētiku, prasmi komunicēt ar cilvēkiem (kā vienoties, kā veidot karjeru, kā izturēties pret cilvēkiem, lai cienītu, kā saglabāt aukstasinību ikvienā situācijā, kā būt mierīgiem, kad citi ārdās un trako dusmās un naidā). Viņi saņēma noteiktu kopumu zināšanas un īpašības, kas ļauj stabili iet uz savu mērķi.
Cilvēki, kuri veido Paši Sevi. Tie ir cilvēki, kuri attīstās. Viņi tic tam, ka var sevi izmainīt, var izmainīt savu likteni. Viņu uzdevums – kļūt daudz stiprākiem, gudrākiem, laimīgākiem, kā viņi ir dotaja brīdī. Ja kaut kas viņus neapmierina, viņi meklē iespēju un veidus kā to izmainīt un saņemt to, ko viņi vēlas – un to arī atrod.
Piemēram biznesā – lielākā daļa visu miljardieru un miljonāru, ir sākuši savu biznesu no nulles, bez palīdzības no malas.

Katrs cilveks savai attīstībai meklē tieši Savu Ceļu. Jebkurā gadījumā vajadzīga ir Sistēma, kas dod kompleksas zināšanas. Pašizglītošanās ceļā, kā likums rodas grūtības visu uzzināto sasistematizēt (vienas zināšanas no vienām grāmatām, citas – no citām). Uzskatāms piemērs ir automašīnas. Ir daudz un dažādu automašīnu. Tās brauc tikai vienā gadījumā: ja visas detaļas ir no viena modeļa. Ja no dažādiem, tad “Zaporožecs” ar “Mercedess” riteņiem un traktora motoru diez vai uz priekšu kustēsies. Jābūt ir veselai sistēmai.

Jebkura skola paredz to, ka IR skolotājs, padomdevējs (наставник), kuram var uzdot jautājumus. kaut ko Jūs paši varat saprast un atrast, taču ir lietas, kuras nesaprotot, rodas problēma, kas traucē kustēties tālāk. Tapēc jābūt padomdevējam, kurš šo ceļu ir jau nogājis, pārbaudījis, izcietis, ir sasniedzis prieka un laimes sajūtu, ticis galā ar problēmām šajā ceļā – tātad var dot praktiskus padomus, kā nekļūdīties.

Lai ietu pa Attīstības Ceļu, jāatrod Zināšanu Sistēma.

Visas, uz zemes eksistējošās sistēmas var sadalīt trīs kategorijās: reliģija, zinātne un ezotērika. Lielos vilcienos tās nav antagoniskas viena attiecībā pret otru. Tās orientētas uz dažādiem cilvēkiem un izskata dažādus jautājumus.

Ļoti daudz vērtīgu atklājumu izdarījusi Zinātne: lidmašīnas lido, Zemes pavadoņi arī, ir telefons, televizors, taču ne vienmēr izglītots cilvēks var izveidot karjeru, nopelnīt naudu. Zinātne pēta pārsvarā ārējo, materiālo pasauli – ar mēraparātiem un ierīcēm. Šeit ir loģika, fizisks eksperiments (veica eksperimentu, pārbaudīja rezultātu, izanalizēja – strādā, nestrādā). Zinātne praktiski ir pierādījusi savu nepieciešamību, taču cilvēku laimīgu tā nedara, pat nestāda tādu mērķi. Tā neizskata garīgos jautājumus, sajūtas ir novestas līdz fizioloģisku reakciju līmenim.

Reliģija izskata cilvēka iekšējās pasaules jautājumus: kas ir Dvēsele, Dievs, kā atrast Ticību, ka atrast mieru, mīlestību pret sevi un savu tuvāko. Ticīgie to jūt savā sirdī. To nevar izmērīt ne ar kādiem mēraparātiem vai lineāliem. Cilvēks vēršas pie Dieva un sajūt enerģijas pieplūdumu. Ticība Dievam ir fakts, kas mierīgi sadzīvo ar faktu, ka ir ļoti daudz neticīgo – ateistu. Reliģija paredz Ticību tam, kas ir, bet neparedz profesionālu darbu. Reliģija ir garīguma pamats, tā iemāca pirmos pamatprincipus cilvēkiem, kuri sāk iet garīgo izaugsmes ceļu. Šeit nav ne cietas, stingras loģikas, nav eksperimentu. Ir Ticība, ka eksistē Dvēsele, Smalkā Pasaule un Dvēseles Likumi.

Ezotērika izskata dvēseliskos jautājumus jau augstākā līmenī. Ir Dvēsele un tādā veidā tā ir uzbūvēta. Vajag izdarīt noteiktas darbības, izteikt noteiktas komandas un varat sajust, jau pat pirmajās nodarbībās, kur atrodas apziņas centri, enerģija. Tam vienkārši ir jāpievērš uzmanība un jāzin tehnikas, kā to visu ieslēgt. Viens no uzdevumiem – attīstīt vienas vai citas spējas un iemācīties tās pārbaudīt. iemācīties pašiem iziet smalkajā pasaulē.

Ir ļoti daudz citu lietu, ko izskata ezotērika: kas tas ir Gods, Vērtības, kas tas ir Spēcīgs cilvēks, kā novērtēt, cik esat tuvu pilnībai, cik esat tīri.

Ezotēriskās skolas – nākamā garīgās izaugsmes pakāpe, jau kvalitatīvi augstākā līmenī. Ne vienkārši Ticība, bet apmācība, kā cilvēks, strādājot ar enerģijām, izpildot tos, vai citus vingrinājumus, saņem iespēju kontaktēties ar savu Dvēseli un Smalko Pasauli. Tā cilvēks iegūst personīgo pieredzi – ka, piemēram tādas un tādas slimības cēlonis ir tur un tur un, izprot veidus, kā no tās atbrīvoties. Jūs sapratīsiet vai un par ko Jūs soda neredzamie spēki un kur ir Jūsu problēmu saknes. pat mūsdienu zinātne ir noskaidrojusi, ka lielākā daļa visu mūsu fizisko problēmu ir radušās no bailēm un neprasmes rīkoties ar savu psiho-emocionalo stāvokli.

Galvenais, kas atšķir vienu cilvēku no otra un vienu sistēmu no otras – tas ir MĒRĶIS. Atbilde uz jautājumu: “Ko Jūs vēlaties?”. No sevis, no cilvēkiem, no dzīves. Ko tā vai cita sistēma grib dot cilvēkam?

Jūs dzīvojat 24 stundas diennaktī, kaut kam tērējat savu laiku. Ideāli, ja Mācības mērķis – lai katra dzīves minūte nestu cilvēkam prieku, labāk laimi un ne skumjas, garlaicību un ciešanas. Un pie visa tā, viņam jākļūst par meistaru tajā, ko viņš dara. Pat, ja notiek konflikts, var ciest, bet var izturēties kā kareivis: “Es esmu mierīgs, esmu neievainojams. Viņš grib mani padarīt vāju, izvest no līdzsvara, es zinu, kā vadīt savu iekšējo pasauli. Miers, atslābināšanās, viegls smaids. Mans iekšējais Miers ir mans cietoksnis. Es nelaižu problēmas sevī.” Katra dzīves norise kalpo tam, lai cilvēks kļūtu par Meistaru, iemācītos dzīves mākslu šeit – uz Zemes.

Ir skolas, kurās cilvēks, iemācījies meditācijas un uzskata, ka iet pa apgaismības ceļu. Taču staigā neskuvies, noaudzis, saplēstās džinsās, ģimene pamesta likteņa varā. Tā nav attīstība, ta ir bēgšana no dzīves. Ja cilvēks nostājies uz attīstības ceļa, tam jābūt praktiskiem pierādījumiem, ka viņš iet tur, kur vajadzīgs. Tas nozīmē, ka viņš saņem atzinību no saviem tuvākajiem un arī sabiedrības.
Speciālās zināšanas nav noteicošās karjerā. Vienu un to pašu mācību iestādi beidz ļoti daudz cilvēku, taču kāds vispār nespēj atrast darbu savā specialitātē, bet cits izveido brīnišķīgu karjeru. Tātad viss atkarīgs no tā, kāds cilvēks Jūs esat – vai protat komunicēt, vai pildat solījumus, vai esat godīgs un punktuāls, vai esat patīkams. Gadās, ka naudu maksā vien par to, ka protat smaidīt un radīt atmosfēru, kurā cilvēki jūtas lieliski. Rietumos tas ir kā likums – neproti smaidīt, nedrīkstēsi strādāt ar cilvēkiem. Un tas ir pareizi.

Pats svarīgākais jautājums ir – cilvēka attieksme pret Dievu.

Šajā dzīvē mums jānolemj – kur mēs iesim – pie Dieva vai pie tā pretmeta. Ideāli, ja mēs varētu praksē pārbaudīt: ja Dievs ir, kā viņu ieraudzīt, kā saprast, kā iemācīties sarunāties. jautājumi nav no vieglajiem, taču ļoti svarīgi.
Neviens cilvēks nevar Jūsu labā izdarīt vairāk, kā var Dievs. Protams, visi pārējie mērķi arī ir svarīgi: ka pareizi atpūsties, kā atgūt spēkus, kā būt veselam, kā sakārtot visus sadzīves jautājumus, kā nopelnīt vairāk naudas u.t.t. Nodrošinošie sadzīves jautājumi nav globāli, to atrisināšana nedod pašu lielāko baudījumu, taču tos vajag risināt, kontrolēt un sakārtot. Ir jāsaprot, kā vislabākajā veidā darīt visu, ar ko sakaraties. Jo tas dara laimīgu.

Darbs (galvenie likumi, speciālās zināšanas), attiecības, personīgā dzīve, vides formēšana (draugi, paziņas) – tā ir cilvēka paša atbildība. Un ne tā, ka “būs kā būs”. Svarīgi saprast, kādi likumi te strādā, kā būvēt savstarpējās attiecības uz godīgiem pamatiem. Kādi etapi būs jāpārvar, kādas grūtības, lai sasniegtu augstākā līmeņa uzticēšanos.

Bieži vien cilvēks pats sev uzstāda izvēli: draugi vai ģiemene, darbs vai draugi, darbs vai ģimene, ģimene vai izklaide. Tas nav pareizi – tie visi ir vienas ķēdes locekļi. Ideāli, ja mērķi viens otram netraucē, tie ir ekoloģiski. Ja cilvēks neprot atpūsties un visu uzmanību velta tikai darbam, ir brīdis un, skaties – infarkts, viens otrs un cilvēka vairs nav. Nevajag sevi izmocīt. Labāk izdomāt, kā nodarboties ar vienu vai pāris ;lietām, kā atrast vairāk brīva laika, lai pabūtu ar ģimeni, paceļotu, atpūstos un tai pat laikā būt lieliskam speciālistam, profesionālim un pacelties jau kvalitatīvi augstākā līmenī.

Pats svarīgākais, kas ekonomē mūsu visu laiku, ir – pareizi pieņemtie lēmumi. Lai tos pieņemtu, ir vajadzīgas zināšanas. Mērķiem vienam otru ir jāpapildina, nevis jābūt pretrunā.. Maksimumu no dzīves var saņemt tikai tad, ja cilvēks pasauli uztver kā vienotu veselumu, kā sistēmu, kurā nekas nepaliek nepamanīts. metodes, lai to sasniegtu, var būt dažādas.

Ir trīs galvenās cilvēka pamatvērtības – saprāts vai domāšana, garīgums un griba. Mūsu uzdevums – lai visi šie trīs būtu harmoniski – gaiši. Klaisks piemērs: «сила есть ума не надо» un cilvēks visu vēlas izšķirt ar dūres palīdzību. Vai arī saprātīgs, ļoti mācīts cilvēks, bet nejūtīgs – viena loģika, viņš netic, ka jūtas eksistē. Ir radošas personības – tikai uzrāviens, tikai emocijas. Visas tās ir galējības.

Cilvēkam jābūt harmonijā. Vienā un tajā pašā situācijā dažādi cilvēki uzvedas dažādi, skatoties, kam viņi tic. Tā jau ir mūsu pašu izvēle – vai es gribu ciest, vai uztvert dzīvi kā vienreizēju, unikālu iespēju izbaudīt visas iespējamās krāsas. Griba – ir fiziskā ķermeņa spēks, enerģētiskās spējas un daudz kas cits. Uzdevums – atmodinat spēkus, kas ir pašā cilvēkā, atrast to, ko viņš vēlas un kas dos viņa dzīvei maksimālu piepildījumu.

Autors: Mihails Mijaņije (Системы «Развитие Человека») akadēmiķis, profesors, filosofijas zinātņu doktors
Avots: http://mianie.com/
Tulkoja: Ginta FS

Kā iemācīties sevi mīlēt?

milestiba es10

10 veidi, kā iemācīties sevi mīlēt no Luīzes Heijas

Agrā bērnībā bērns iepazīst pasauli, orientējoties pēc vecāku uzvedības modeļa. Luīza Heija uzskata, ka, ja bērns audzis ar vecākiem, kuri ir cietuši, arī viņu dzīvē pavadīs vainas apziņa, arī viņš uz dzīvi skatīsies negatīvi.
Cilvēkam pieaugot, atgriežas vēlēšanās veidot ap sevi savas bērnības emocionālo vidi. Par šo tēmu var strīdēties, var teikt – pareizi, nepareizi, taču fakts paliek fakts – sajūta “kā mājās” pavada mūs visu dzīvi.
Tāpēc bieži vien attiecības atdzimst līdzīgas, kādas tās bija tēvam ar māti.
Šajā sakarībā Luīzei Heijai ir viedoklis, ka ikviena cilvēka attieksmi pret sevi nosaka viņa vecāku attieksme pret viņu bērnībā. Bieži vien, jau pieauguši, mēs sevi strostējam tāpat kā bērnībā to darīja mūsu vecāki un arī mūsu domu gaita bieži vien neatšķiras no tās, kāda tā bija mūsu vecākiem.

Taču ir labā ziņa – to visu mēs varam mainīt!
Jo vairāk cilvēks domās ar mīlestību par labām lietām, dzīve mainīsies un dzīvot kļūs arvien skaistāk un priecīgāk. Tāpēc šeit apskatīsim 10 veidus, kā sākt sevi iemīlēt.

Jums noteikti sanāks!!!!

1. Pārstāj sevi kritizēt.

Neuzskati sevi par sliktu. No tā rodas tikai un vienīgi grūtības. Jūtoties “nepietiekami labam” mēs attaisnojam savu pazemojošo stāvokli un saglabājam to. Tā mēs audzinam sevī sāpes un slimības.
Pārstāj vienreiz par visām reizēm sevi kritizēt.
Tam nav nekādas vajadzības!

2. Pārstāj sevi iebiedēt.

Daudzi cilvēki sevi vienkārši terorizē – ar drūmām domām, iedomājoties situācijas, kas ir daudz drūmākas par tām, kas vispār var notikt un notiek. Tādi cilvēki savas mazās problēmas uzpūš līdz ziloņa izmēram.
Tas taču ir briesmīgi: dzīvot, gaidot pašu briesmīgāko.
Pārstāj sevi terorizēt un biedēt!!!!
Tev tas nav izdevīgi!

3. Ar sevi esi maigs, pacietīgs un iecietīgs.

Kā, jokojot, rakstīja Vorens Arnolds “Dievs, es Tevi lūdzu, dod man pacietību. Un tūliņ!”
Pacietība ir spēcīgs instruments. Lielākā daļa cilvēku cieš no tūlītēju rezultātu gaidām.
Mēs uzvelkamies, stāvot rindās, transporta sastrēgumos. Nepacietība – tā ir nevēlēšanās mācīties.
Mēs vēlamies saņemt zināšanas, nevis apgūstot vielu, nevis sperot vajadzīgos soļus vēlamā mērķa virzienā, bet gan uzreiz – bez piepūles.
Esi pacietīgs!!!!

4. Iemācies būt labs savai apziņai.

Nesodi sevi par negatīvām domām. Nevaino sevi par to slikto, kas bijis dzīvē. No tā smelies tikai mācības, jo pateicoties tam, kas bijis, Tu vari šodien ko jaunu un labu sev iemācīties. Būt labam sev, nozīmē atteikties no apvainojumiem sev, no vainas apziņas un sāpēm.
Nevaino sevi!!!!!

5. Iemācies sevi slavēt.

Kritika dedzina dvēseli, uzslavas atgriež to no pelniem. Lai ko Tu darītu, uzslavē sevi – vienmēr.
Atkārto sev to, ka Tu esi lielisks. Ja Tu pats to iemācīsies, izrādīsies, ka arī citiem ir kas labs, ko Tev teikt!!!
Paslavē sevi!!!!

6. Iemācies vērsties pēc palīdzības pie draugiem.

Lūgums palīdzēt – nav vājuma, bet gan spēka izpausme. Lielākā daļa no mums ir raduši paļauties vienīgi uz sevi un ne par ko nelūdz palīdzību, jo šķiet, ka tas ir slikti. Un tomēr, pamēģini izdarīt to, tā vietā, lai visu darītu viens pats un dusmotos uz sevi par to, ka nekas nesanāk.
Vērsies pēc palīdzības, jo cilvēkiem patīk palīdzēt!
Tā būs labi gan Tev gan viņiem!

7. Mīli savas negatīvās īpašības.

Mums visiem ir gadījies izdarīt nepareizo izvēli. Nav cilvēka, kurš nebūtu kļūdījies. Taču, ja mēs regulāri sevi par to sodīsim, izstrādāsies ļauns stereotips. Ļoti vērtīgs līdzeklis, lai tas nenotiktu, ir HUMORS. Tas palīdz atslābināties un sajust atvieglojumu stresa situācijās. Vairāk skaties komēdijas. Ja cilvēks spēs uz savu dzīvi paskatīties kā uz filmu ar ziepju operas, komēdijas un drāmas elementiem, tātad viņš nav bezcerīgs gadījums un turpmāk viņam viss būs kārtībā.

8. Seko savam ķermenim, rūpējies par to.

Seko tam, ar ko Tu baro savu ķermeni. Mēs esam kļuvuši par konservētas barības faniem, sekojam diētām, ļaujam savus ēšanas paradumus noteikt pārtikas ražotājiem ar savu reklāmu palīdzību. Mums jāmiemācās būt atbildīgiem par to, ko bāžam sev mutē – tādā veidā mēs paužam rūpes par sevi un savu ķermeni.
“Cilvēks ir tas, ko viņš ēd.” (Ludvigs Feierbahs)

9. Strādā ar spoguli.

No rīta pieej pie spoguļa, pasmaidi attēlam tajā un saki: “Es mīlu Tevi, Tu esi pati skaistākā un pievilcīgākā”.
Nodzīvo šo dienu labā garastāvoklī un mīlestībā pret sevi un saviem tuvajiem. Un Tu redzēsi, cik drīz izmainīsies visa Tava dzīve. Piemeklē sev vingrojumu kompleksu, kas Tev patiks un derēs, kuru pildot Tu gūsi prieku un baudu.
Un seko pārmaiņām sevī!

10. Mīli sevi šeit un tagad un negaidi brīdi, kad kļūsi ideāls.

Iemācījies mīlēt sevi, Tu iemācīsies mīlēt un pieņemt arī citus cilvēkus.
Tu neesi nācis šeit, lai izpatiktu kādam vai darītu to, ko vēlas citi.
Tavs mērķis un misija – pašrealizācija, pašizpausme un mīlestības izpausme dziļākajā tās līmenī.
Mīli sevi – tūlīt, šeit un tagad!
Lai Tev veicas sevis iemīlēšanā!

Avots: http://top.thepo.st/
Tulkoja: Ginta FS

Par godīgumu

godigs
Mēs visi vēlamies savus bērnus izaudzināt par Labiem Cilvēkiem. Taču dzīvē viss notiek, kā notiek un ne vienmēr tas, ko esam iedomājušies, notiek patiesībā. Tad kā izaudzināt savu bērnu par Godīgu Cilvēku.
Šeit daži parbaudīti “paņēmieni”:

1. Ticiet savam bērnam

Kā likums, bērni uz uzticību atbild ar to pašu un, ja arī kādreiz mānās, tad visticamākais – neapzināti.
Dariet tā, lai bērns zin, ka Jūs viņam ticiet.
Piemēram, ja Jūs ievērojat, ka bērns no rīta ir agresīvā noskaņojumā un nervozē un Jūs vēl pirms iziešanas no mājas viņam atkārtojiet: “Tikai pamēģini šodien sakauties. ja dzirdēšu, ka kāds par Tevi sūdzās, tad…” – tas nozīmē tikai to, ka Jūs paši provocējat bērnu uz kādiem noteiktiem soļiem. Šādos gadījumos vislabāk izdarīt visu, lai bērns justu Jūsu atbalstu, Jūsu līdzdalību un varētu Jums uzticēties.
Turiet savu vārdu un esiet atbalsts. Ja kādu iemeslu dēļ savus solījumus neizdodas izpildīt, paskaidrojiet, kas notika un atvainojaties.

 

2. Paskaidrojiet, ka uz patiesības “balstās pasaule”, bērnu valodā: tā ir derīga. Cilvēki dzīvo saticīgi, ja uzticās viens otram.
Pamēginiet kopā ar bērnu iedomāties pasauli, kurā cilvēki viens otru māna. Aprakstiet situācijas un negodīgus cilvēkus: naudas viltotājus, zagļus, krāpniekus u.t.t. Paskaidrojiet, ka negodīgi cilvēki vienmēr zaudē: viņiem netic, viņus nemīl, viņus neciena. Un “uzzīmējiet bildīti”, kurā ir godīgs cilvēks, kuru ciena citi cilvēki, kuru mīl un kuram uzticās.

 

3. Izvairieties no situācijām, kas provocē mānīšanos. Centieties neuzdot divdomīgus jautājumus, kad vieglāk sameloties, nevis teikt taisnību.
Ja bērns netīšām sasitis krūzi (tīšām jau parasti nesasit) un Jūs to zināt vai nojaušat, nejautājiet: “Vai Tu sasiti krūzi?”. labāk sakiet: “Es zinu, ka Tu sasiti krūzi, pastāsti, ka tas notika?” Tāds konkrētums izslēdz mānīšanos un, ja jautājuma brīdī esat labdabīgs, viņam nevajadzēs melot un izlocīties.
Pārak stingra sodu sistēma un paaugstinātas prasības pret bērnu, nozīmē vien to, ka vecāki nesaprot bērna raksturu, viņa vecuma īpatnības un tas var novest pie tā, ka bērns sāks melot regulāri. Bieži vien bērni melo tad, kad jūt, ka nespēj pildīt vecāku augstās prasības.

 

4. Neveiciet pazemojošas nopratināšanas.
Ja bērns nav uzreiz atzinies, tad uzstāt un pratināt viņu nav jēgas. Kā likums, tadās reizēs sākas: “Nē, es neesmu to darījis!, “Atzīsties!”, “Nē, tas nebiju es!” u.t.t. labak paskaidrot, ka tāda rīcība nav pieņemama un paskaidrot, kādā veidā varēja izvairīties no šādas situācijas. Vadoties no Jūsu bērnu audzināšanas principiem, Jūs varat piemērot arī kādu sodu, taču es noteikti esmu pret fiziskiem sodiem. bet labāk pateikt: “Es ceru, ka Tavi vārdi ir patiesi un Tu patiešām to nedarīji. Taču, ja tā būs taisnība, es būšu ļoti sarūgtināts.”

 

5. Apbalvojiet par godīgumu. 
Ja Jūsu bērns atzinās, parādiet viņam savu prieku: “Es ļoti priecājos, ka Tu esi godīgs cilvēks, un pateici taisnību.” Tācu šeit rodas vēl viena grūta situācija. Kā būt ar sodu, ja bērns ir atzinies? Ja Jūs viņu sodīsiet, nākošoreiz viņš var sameloties. Ja nesodīsiet, viņam šķitīs, ka to var darīt atkal un nekas nosodāms tas nav. Skaidrs, ka šim sodam jābūt nosacītam. Dodiet viņam iespēju laboties. Galvenais, parādiet nodarījuma negatīvās sekas un paskaidrojiet, kā no tā izvairīties nakotnē. Lai bērns saprot, ka ar šādiem gājieniem viņš Jūs sarūgtina un, ka Jūs ļoti cerat, ka viņš turpmāk tā nedarīs.

 

6. Esiet godīguma piemērs.
Ja Jūs lūgsiet bērnam pa telefonu atbildēt, ka Jūsu nav mājās, bet paši stāviet blakus vai arī autobusā vai trolejbusā pirksiet bērnu biļeti,  aizbildinoties, ka viņam tikai pieci, bet patiesībā  ir septiņi, bērns sapratīs, ka tā vajag, ka tas ir normāli, jo tētis un mamma tā dara. Bērni ļoti ātri visu uztver un pieņem – tātad arī tās kļūs par viņa rakstura iezīmēm un tā būs viņu sapratne par to, kā ir pareizi jādara.
Mazi bērni nesaprot dubultmorāli. Ja gadījusies tāda kutelīga situācija, tad noteikti paskaidrojiet notikušā iemeslus un apstākļus. Atzīstiet, ka pieļāvāt kļūdu. Tas nav nekas nosodāms – dzīvē gadās visādi. Taču, lai tas nekļūtu par ieradumu un normu Jūsu bērna dzīvē.
Mēs neviens neesam ideāli, taču vēlamies būt labi vecāki un tāpēc ir vērts pacensties.

Avots: http://econet.ru/

Tulkoja: Ginta FS