BRĪNUMI notiek

“Zini, – teica Mazais Eņģelis, kad ievēlies vēlēšanos, nav svarīgi, cik tev gadu. Pilnu un apetītlīgu vai slaidu un izmeklēti smalku. Cik ziemas esi metis sniega pikas iemīļotajā logā un šļūcis pa ledus kalniņu. Cik pavasarus esi klausījies cīruļu dziesmās un uzplaucis kopā ar katru jaunu pumpuru. Cik rudeņus, veja nests, kopā ar rudens lapām esi aizlidojis nezināmajā rītdienā…

Lieliem un maziem Brīnumiem tas nav svarīgi. Tie notiek neatkarīgi no taviem gadiem, valsts, diennakts laika un pat rakstura. NOSKAŅOJUMS! Lūk, kas ir svarīgs! Galvenais ir uzskaņoties ar Brīnumu uz viena viļņa.

Tas ir tāpat, kā uz vecā radio aparāta: nedaudz pagrozīji pogu un pēkšņi caur čerkstoņu un šņākoņu atskan tava un tikai tava melodija, tieši tā, kas tev vajadzīga tieši tagad, tā, kuru dzied tava sirds….

Brīnumi, lieli un mazi arī dzied savas īpašās brīnumainās dziesmas. Uzskaņojies uz viena viļņa ar Brīnumu – un tas noteikti ienāks tavā dzīvē.

Varbūt tas būs milzīgs un nevarēs ierūmēties tavā mājvietā, BRĪNUMS. Vai arī tāds pavisam mazs mazītiņš, gandrīz nemanāms, bet mājīgi silds un pasakaini labestīgs BRĪNUMIŅŠ.

Uzskaņojies uz viena viļņa ar Brīnumu un tu ieraudzīsi, cik pasaulē to daudz – lielo un mazo Brīnumu. Tu tos sajutīsi ar sirdi. Un tad Brīnumi tavā dzīvē notiks katru dienu.

Lielie un mazie BRĪNUMI notiek! Ir tikai jāuzskaņojas uz BRĪNUMU…”

© Olga Meškovska Pjatakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aktīvais Miers

Iedziļināties sevī parasti sākam tad, kad sastopamies ar kādu pretestību, kas apstādina un liek ielūkoties dziļāk.
Tā var būt kāda ārējā situācija, kas tik stipri ievibrē iekšējo pasauli, ka vairs nespējam būt mierā ne ar sevi, ne ar apkārtējo vidi.

Tad nu sākas šis meklējumu Ceļš. Tas ir gan ar kāpumiem, gan kritumiem.

Bet, ja Ceļš ir sācies, tad atkāpšanās vairs nav iespējama.

Varbūt sākumā var likties, ka, ja padarīsim vienu darbu, tad otru, uzzināsim kādas svarīgas lietas un viss pēkšņi mainīsies. Pasaule apkārt uzlabosies un varēsim vairs neko nedarīt.

Miers atnāks, bet tas var būt pavisam citāds miers, nekā gaidījām.
Šajā mierā esot, vienlaicīgi notiek dziļa iekšēja kustība.
Tā ir tāda kā aktīva Gaismas pozīcija, kurā esot, apzinies sevi arvien vairāk.
Ne tikai fizisko ķermeni, bet savas emocijas, domas un arī garīgo būtību. Šīs mūsu izpausmes ir aktīvas un vienlaicīgi savstarpēji saskaņotas, ka kļūst iespējams caur dažādo savu aspektu izzināšanu un iepazīšanu, savienot dažādas pieredzes, kas, vienojoties kopībā , arī atver šo iekšējo miera telpu.

Mierā būšana ir kā it kā iemidzis lauva. Liekas tik nevainīgs un kluss, bet tikko būs kāds apdraudējums, lauva modīsies un liks par sevi zināt.
Tāds ir arī aktīvais miera stāvoklis – tik kluss, bet iekšēji kustīgs, kas vienlaicīgi rada arī harmonijas sajūtu.

Iekšējais lauvas spēks saka –
– Es pats pārvaldu savas enerģijas, tāpēc varu būt mierīgs par savu pasauli, kā arī zinu, ka spēšu pastāvēt par savām robežām. Tas man sniedz iekšēju mieru un harmoniju.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Vai tiešām Mīlestība ir tikai darbības vārds?

Man ļoti patīk no citas puses paskatīties uz lietām, kas pieņemtas kā pašsaprotamas…. un nedaudz paburkšķēt. 

Piemēram, daudzi apgalvo, ka galvenais ir nevis vārdi, bet darbi.
Kad kārtējo reizi to dzirdu, man rodas sajūta, ka vairums cilvēku sapņo par mūžam klusējošiem robotiem, kuri viņu labā visu laiku kaut ko dara, dara, dara…. un nevar apstāties.

Un tajā pat mirklī uzpeld jautājums: kādi darbi jums vajadzīgi?

Kaut kas visu laiku pietrūkst, ja reiz nekad neesat apmierināti ar tiem cilvēkiem, kurus paši esat izvēlējušies?

Galu galā, ja neskaita visas šausmīgās galējības un pieņem, ka neizvēlējies neglābjami degradējušu personu, kurš uzreiz uzsēdās tev uz kakla, bet kārtīgu cilvēku, kuram ir priekšstats par to, kā sadarboties ar otru, kurš spēj uzņemties vismaz daļu ikdienas rūpju un nest savu dalu atbildības, tad taču ar viņu par daudz ko var vienoties.

Jā, un diez vai viņš atklāti atstās tevi nelaimē un neatsauksies lūgumam atbalstīt, nepratīs radīt brīnišķīgus svētkus un sistemātiski aizmirsīs par kopīgajām problēmām un atstās nelaimē, vienu ar visām tavām slimībām, likstām un pārējām personīgajām katastrofām…
Bet, ja tomēr atstās, tad jautājums jāuzdod sev pašam par savām izvēlēm, nevis ilūzijām, ka varēsi pāraudzināt pieaugušu cilvēku.

Vai arī tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr gribās kaut ko īpašu, kā zvaigznes no debesīm, upurēšanos tavā labā, spilgtus varoņdarbus un katru dienu kādus vārdos neizteiktus mīlestības apliecinājumus?

Tad man tev ir trīs jautājumi:

Pirmkārt: vai tevi vada tieksme pēc tuvības un mīlestības pret kādu konkrētu cilvēku, vai uz sevi vērsta bezpalīdzība, cenšoties iegūt personīgo problēmu risinātāju, glābēju, vecāku un happymaker, kas klusiņām dara tevi laimīgu?

Otrkārt: ja pieņemam, ka parādās brīvprātīgais, kas apmierina visas tavas vajadzības, vai tu esi gatavs atbilst viņam un nospoguļot viņu: klusiņām un nenogurstoši uzņemties atbildību par viņa laimi?

Un treškārt: vai tiešām tev šķiet, ka tikai rīcība nosaka attiecības?

Jā, protams, nevienam nepatīk nepamatotas tukšas runas, taču to nav tik daudz, kā šķiet pirmajā mirklī.

Daudz vairāk cilvēku nospiež uzpūsti pieprasījumi ar minimālu savstarpēju atdevi. Un mana pieredze pāru un ģimenes terapijā rāda, ka lielākie satricinājumi un pārpratumi notiek tieši traucēta un neesoša dialoga dēļ, nespējas izteikt savas jūtas un domas, nespējas jau sākotnēji vienoties par savām reālajām iespējām un iecerēm. ..

Un vēl arī tāpēc, ka pārmērīgi lielās cerības tiek uzkrautas dzīvam cilvēkam, kurš pat neskatoties uz savu lielo mīlestību nespēj piepildīt tā otra fantāzijas un narcistiskās vēlmes, kurš neko nedod pretī, izņemot kontroli, spriedzi, pretenzijas un apvainojumus. .

Mani mīļie, nekādas darbības netuvinās cilvēkus, ja kādam visa tuvības vērtība slēpjas rūpīgā aprēķinā…

Un otrādi, kaut ko darīt otra cilvēka labā ir pilnīgi dabiski, ja no viņa nāk neierobežots siltums, vieglums, prieks, pieņemšana un … daudz, daudz vēl dažādu vārdu, kas pat konflikta laikā nemēdz sāpīgi iedzelt.

Viss aug tikai abpusējībā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru

Neapšaubāmi mēs dzīvojam pasaulē un iekārtā, kurā nauda spēlē lielu lomu un daudzu cilvēku dzīvē – pat galveno. Negribu apspriest, labi vai slikti, pagaidām dzīvojam mēs šeit: viens noņemas ap savu Maslova piramīdas pirmo stāvu, cits ticis jau augstāk, un attieksme pret to katram sava. 

Runā, ka visu var nopirkt par naudu, bet to, ko nevar par naudu, var nopirkt par lielu naudu.

Tiešām?

Par naudu nevar nopirkt ļoti daudz ko, bet, ja godīgi, tad praktiski visu pašu svarīgāko: uzticēšanos, pieredzi, patiesību, balsi, mirdzumu acīs, saprātu, prātu, vitalitāti. Talantu. Magnētismu un jaunību. Pagātni un nākotni. Sauli un mēnesi. Nemirstību un vietu paradīzē.

Izraēlā netālu no vecās Jeruzālemes ir Eļļas jeb Olīvu kalns. Te atrodas veca ebreju kapsēta, apglabāšana kurā tiek uzskatīta par milzīgu godu, jo eksistē uzskats, ka tieši šeit sākas augšāmcelšanās. Tā ir dārgākā kapsēta pasaulē un kapavieta tajā maksā miljons dolāru. Daudzas slavenības jau iegādājušās sev biļeti uz paradīzi, bet mani vēl joprojām neliek mierā doma par to, vai tiešām vēl palikuši ir cilvēki, kuri uzskata, ka no grēkiem var atpirkties? Par naudu taču nevar nopirkt jūtas. Katru reizi, kad tu centies dot kukuli mīlestībai, tā pagriež tev muguru.

Man patika viens puisis. Rudiem matiem, jautrs, velveta žaketē. Mēs bijām kolēģi un viņš bieži veda mani mājās. Pa ceļam mēs apspriedām pirmo formulu, mūziklu “Operas spoks” un jaunā MacBook Air priekšrocības. Viņš prasīja man padomu, kā garšīgi pagatavot ķirbju sacepumu un ko uzdāvināt vecākiem Atlasa kāzu jubilejā (24 gadi laulībā). Es godīgi devu padomus un piedalījos virtuves kombaina izvēlē. Pēc tam es viņam uzdāvināju milzīgu istabas augu gaisa attīrīšanai, lavandas paklājiņu vannas istabai un galda lampu, kas izskatījās kā guloša pūce. Viņš laikam jutās neērti un sāka no manis izvairīties. Es tā arī nespēju ar dāvanu palīdzību iegūt viņa uzmanību.

Nav iespējams par čemodānu pilnu ar zaļajiem papīriņiem nopirkt talantu. Sākt gleznot vētru kā slavenais Aivazovskis, dziedāt kā Karūzo un dejot kā Maija Pļisecka. Atgriezt vakardienu vai bērnību. Uzpirkt iedvesmu vai intuīciju. Iegūt brīvību vai dzīves jēgu. Bet visu pārējo var pilnībā reāli. Tikai par lielāku vai mazāku papīriņu žūksni.

© Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava mūza

Atcerējos kādu stāstu par par vīrieša iedvesmošanu.

Pirms kādiem 20 gadiem man bija pazīstams kāds puisis, kurš uzskatīja, ka savu naudu tērēs tikai sievai. Un arī strādāt ies tikai tad, kad apprecēsies.

Pēc tam viņš satika meiteni, kura jaunības dullumā sāka ar viņu satikties. Ļoti drīz viņš to apsūdzēja par to, ka viņš savos 27 gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un nestrādā tikai tāpēc, ka viņa to neiedvesmo. Taču viņai tas noteikti bija jadara.

Ir ļoti ērti dzīvot, kad nevis tu pats, bet kāds cits cilvēks ir atbildīgs par tavu dzīvi. Es gribu spēlēt rok-grupā, bet viņa mani neiedvesmo. Es esmu mākslinieks un dzejnieks, bet kopā ar viņu man ir radošā krīze. Es būtu atradis darbu, ja vien mana meitene spētu mani novērtēt un nenomāktu mani.

Un ko viņa visu laiku sūdzās par naudas trūkumu? Viņa taču ir sieviete, viņai jābūt saprotošai, viņai jāmīl, viņai jāprot piedot, jāgrib pabarot un seksu jāgrib. Kā viņa drīkstēja sameklēt kādu citu? Es jau teicu, ka visas viņas ir merkantilas maitas. Un vispār, viņai bija negatīva enerģētika, no kuras mans energolauks krasi sašaurinājās.

Bet drīzumā viņa dzīvē notika liktenīgā satikšanās ar savu Mūzu. Mūzas vārds bija Olga un viņa bija moldāviete. Iedvesma ļoti ātri pārgāja. Sākumā viņa tam salauza pirkstu, pēc tam izsita zobu, atņēma pasi un lika atrast darbu.

Un, ziniet, puisim pēkšņi viss sāka notikt. Reāli. Sākumā strādāja par krāvēju, pēc tam par ekspeditoru, pēc tam nopirka savu automašīnu, pēc tam vēl piecas līzingā. Protams, krīze nedaudz iegrieza, taču nekas, arī šobrīd ar visu tiek galā. Tagad citā pilsētā atklāj jaunu filiāli. Un arī iedvesmotāja viņam ir. Mūzas mēdz būt dažādas. Kādam tā ir feja ar sudrabainiem spārniem un burvju nūjiņu. Citam ragana ar milzīgām krūtīm korsetē un burvju pātagu. Bet kādam vienkārša moldāvu sieviete ar mīklas rulli un 42. izmēra apaviem. Nav jau svarīgi, kurai no mūzām tu dosi priekšroku, galvenais, atrast harmoniju un…

Dažkārt ar mīlestību vien nepietiek. Ir nepieciešami papildus aksesuāri 🙂

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir dīvaina…

Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.

Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.

Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.

Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”

Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.

Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.

Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.

Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas…
Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.

Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.

Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.

Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaisma savā paša sirdī

Gadās tā, ka tu cilvēku mīli, bet tev nepatīk kāda viņa rīcība. Tik ļoti nepatīk, ka tu sāc domāt: vai es vispār viņu mīlu? Un jūs vairs netiekaties. Taču, ja Mīlestība ir, tā paliek pat tad, ja viņš tev nepatīk, ja viņš tev ir nodarījis pāri, ja piešmucējis dvēseli, ja jūs izšķiraties un vairs nekad netiekaties.

Un tā nav Mīlestība-Ciešanas, bet gan Mīlestība-Gaisma – kad tu otram novēli būt laimīgam, lai ap viņu būtu labi cilvēki, lai viņš būtu vesels un viss viņam izdotos, lai viņam blakus būtu kāds, kurš viņu mīl, esot tuvumā tikpat silti, kā tu mīli viņu pa gabalu. Un lai šis cilvēks mīl viņu tā, kā tu nespēji. Nav svarīgi, par ko es šobrīd runāju – par draugu, draudzeni, radinieku – tam nav nekādas nozīmes.

Kad tu jūti šo Gaismu savā Sirdī – ir ļoti labi, ļoti labi, tāpēc, ka tev ir šī Mīlestība. Tāpēc, ka tev tajā un ar to ir labi.

Spēja mīlēt citus ir atkarīga no tā, kādā distancē jūs viens no otra atrodaties.
Cilvēkus, ar kuriem tu saskani fiziskajā, emocionālajā, intelektuālajā un garīgajā līmenī, dzīvesveidā un interesēs, var mīlēt  no ļoti tuvā attālumā, tāpēc, ka blakus viņiem tu jutīsies komfortabli. Jo vairāk atšķirību, jo lielāka distance, tāpēc, ka diskomforts var nogalināt šo Mīlestību. Taču ne katrs cilvēks ir spējīgs saglabāt Mīlestību lielā attālumā. Tāpēc, ka ļoti daudziem cilvēkiem Mīlestība nenozīmē Gaismu Sirdī, bet gan sadzīvistiskās ērtības. Un pietiek vien sadzīvistisku iemeslu dēļ aiziet katram uz savu pusi, lai izbeigtu šo konfliktu, – un Mīlestība pazūd reizē ar konfliktu.

Cilvēkam, kurš mīl tikai tāpēc, ka tā apmierina savas vajadzības, nav saprotams, kā tas ir un kāpēc gan vajadzētu mīlēt no attāluma, kas tas tāds vispār ir! Un tie runā, ka tās visas ir ezotēriskās muļķības, un, ja tu par mani nepriecājies, esot blakus, ja tev ar mani nav ērti – tātad tu mani nemīli un visa tava “mīlestība sirdī” ir tikai liekulība, sektantisms ar apslēptu izdevīgumu, tu man glaimo, lai varētu mani izmantot. Un šajā pozīcijā, šajā pasaules uztverē izpaužas vajadzība tikt mīlētam.

Ja tu esi brīvs no šīs vajadzības, ja tu priecājies par Dzīvi vienalga, esi viens vai kopā ar kādu, tad tu esi spējīgs mīlēt bez noteikumiem, un tu jūti, ka tā arī ir pati lielākā Laime un Prieka, enerģijas, radošuma, vēlmes dzīvot un vēlmes iepazīt šo pasauli Avots…

©Ņina Rubšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Brīnišķīgs cilvēks ir dzīvs cilvēks

Ideālu cilvēku nav. Pilnība neeksistē. Dievs nepieļaus ideālu: tas ir tik vienveidīgs. Iedomājies: dzīvot ar ideālu… divdesmit četras stundas diennaktī – un tu pakārsies. Dzīvot ar ideālu? Kā ar to vispār dzīvot? Tas taču būs mironis, marmora statuja. Kā tikko cilvēks kļūst ideāls, viņš ir beigts. Dzīvs cilvēks nemēdz būt ideāls, un mana mācība neved uz pilnību, bet gan uz veselumu.

Esiet viengabalaini un atcerieties atšķirību. Lūk, jums ideāls: nekādu dusmu, nekādas greizsirdības, nekāda privātīpašnieciskuma, nekādu melu, nekādu ierobežojumu. Viengabalainības ideāls ir pavisam cits: ja tu dusmojies, tad dusmojies no sirds. Ja mīli, tad mīli ar visu savu būtību. Ne no kā nevajag norobežoties, vajag atmest tikai daļējību, un tad cilvēks kļūst skaists.

Viengabalains cilvēks ir brīnumskaists, ideāls – miris.

Es necenšos te paust kādu mahatmu. Pietiek! Tie gana daudz bezjēdzību pasaulē sadarījuši. Ir vajadzīgi cilvēki – brīnišķīgi, ziedoši, plūstoši, dzīvi. Jā, dažkārt viņi būs skumji, un kas tur slikts? Dažkārt viņi dusmosies, bet kas tur slikts? Tas tikai parāda to, ka esi dzīvs, neesi beigts, neesi baļķis.

Dažkārt tu cīnies, dažkārt pieņem visu, kā ir; mainies kā laiks aiz loga: brīžiem ir mākoņains, līst lietus, brīžiem ir saulains un mākoņi izklīst. Ir vajadzīgi visi gadalaiki: ziema un vasara, aukstums un karstums, bet īsts cilvēks, patiess cilvēks sevī iemieso visus gadalaikus, tikai ar vienotu apziņu: visu, ko viņš dara, ir jādara no sirds un apzināti – un ar to pietiek: lūk, jums brīnišķīgs cilvēks.

OŠO

Nejaušā dzīve

“Puse no ceļošanas burvības ir apmaldīšanās estētika”.
Rejs Bredberijs

Reiz manu ģērbšanās stilu uzslavēja slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs.
Viņš teica: “Paskatieties uz Ļenu, tik oriģināls lietusmētelis ar degradē efektu, jūs uzreiz varat redzēt dizainera roku.”

Lietusmētelis bija pirkts H&M, tas bija pašūts no nesaprotami pelēkas krāsas kokvilnas, bet es to nejauši izmazgāju veļmašīnā parastajā režīmā, tā kā parasti mazgā gultas veļu, kopā ar bordo krāsas jaciņu. Un rezultāts sanāca brīnumskaists. Nedaudz burzīts, ar modernām krokām, sarežģītā pelēcīgā lavandas krāsā ar bordo un ceriņkrāsas pleķiem. Vēl es tam nomainīju furnitūru, humpalās nopirku jaciņu par 200 rubļiem ar milzīgām perlamutra pogām. Šo lietusmēteli es valkāju piecus gadus un tas neizskatījās novalkāts, gluži otrādi, katra mazgāšanas reize to padarīja vēl dizainiskāku. Tā no parastas meitenes es kļuvu par meiteni, kura nebaidās eksperimentēt.

Cik bieži tā ir gadījies, ka nejauši kaut ko izdari un sanāk fantastiski skaisti.

Mana mamma tā apprecējās. Nejauši, bet sanāca lieliski. Es nejauši iestājos Universitātē (vēl joprojām nespēju noticēt, ka tā sanāca, taču tā reāli bija nejauša apstākļu sagadīšanās).
Mums nejauši uzradās maziņš sunītis Čubbaka, kas nospēlēja lielu lomu mana vīra radošajā darbībā.

Reiz mēs sajaucām izlidošanas datumus, nācās braukt ar vilcienu un nejauša nepazīstamas ceļabiedrenes frāze šī brauciena laikā neatgriezeniski izmainīja manu dzīvi.

Sajaucu telefona numurus, iepazinos ar kādu puisi, iepazīstināju viņu ar savu draudzeni un tā viņi jau piecpadsmit gadus ir precējušies un viņiem ir divi brīnišķīgi bērni. Un dēļ kā tas viss? Tāpēc, ka kādai ir briesmīgs rokraksts un viņa pati nevar saprast, ko uzrakstīja, varbūt 3, varbūt 8, bet vispār tas vairāk izskatās pēc 6.

Cik reižu ir gadījies, ka nejauši iekāpju ne tajā tramvajā un aizbraucu vispār uz otru pusi, un atrodu tur kaut ko jaunu. Interesantu.

Un vēl neskaitāmi citu cilvēku stāsti. Ieradās uz pārrunām, sajauca stāvus, pārrunas bija veiksmīgas un tika pieņemta darbā bankā, nācās iestāties ekonomikas fakultātē, tagad ir lielas konsultāciju aģentūras direktore. Kaut arī gāja uz pārrunām, lai iegūtu psihologa vietu.
Nejauši nosūtīja bosam sava tetovējuma foto (uz pēcpuses), viņu atlaida, tagad laiž klajā savu trešo jauno apģērbu kolekciju.

Iespējams, aiz šīm nejaušībām slēpjas kāda ļoti sarežģīta spēle. Šahs vai preferanss. Bet, varbūt, ka nē, varbūt tā ir dambrete. Bāc, un tu jau esi kaut kādā citā pasaulē! Taču nejauša tikšanās, nejauša biļete uz lidmašīnu, nejaušs projekts un pat nejaušs kritiens, tad, kad šķiet “ka nekas par to nevēsta”, pavēršas par kaut ko absolūti brīnumainu, ko speciāli nekad nespēsi atkārtot.

Var jau būt, ka tieši tā arī ir nejaušību jēga, ka cilvēks nepaspēj notikumam piekabināt savas gaidas un priekšstatus par to, kā būtu jābūt. Savu pareizo un nepareizo. Nav iespēju vilties, pārrakstīt un pārtaisīt. Tu vienkarši dari un uzreiz saņem rezultātu, uz kādu pat necerēji.

Tu izej nezināmajā no savas ierastās atrašanās vietas, kurā nepamanīji, kā esi iestrēdzis. Pat ja nezināmais atrodas divu kvartālu attālumā no tavas mājas. 

Un pēc tam vēl ilgi brīnies: “Ohooo, izrādās, ka mēdz būt tik interesanti!”. Un vēl varu piebilst tikai to, ka reālā dzīve vienmēr ir bagātīgāka par izdomājumiem.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uz jaunās pasaules sliekšņa

Mums tiek dots laiks, lai atklātu savas Dvēseles potenciālu.

Laika upe varenā Kala straume nes katru iemiesoto Dvēseli tuvāk Mūžības vārtiem. Kalačakras debesu rats griežas….

Mūsu Saules sistēmā laika pavēlnieks ir Saturns. Tā kustības cikli ir laikmetu maiņas taimeris. Un šobrīd mēs stāvam uz aizejošas pasaules sliekšņa, kura agonija izpaužas virknē karu, savienību sabrukšanas un tautu sašķelšanās.

No 2022. gada 4. jūnija līdz 2022. gada 23. oktobrim Saturns atradīsies savas kustības retrogrādā uz Mežāža un Ūdensvīra robežas. 2023. gada janvārī tas atgriezīsies Ūdensvīra zvaigznājā un tur paliks līdz 2025. gada 30. martam.

Mēs varam atcerēties tuvāko 30 gadu Saturna kustības ciklu uz Mežāža un Ūdensvīra robežas, kura laikā sabruka Padomju Savienība.

Ūdensvīra zvaigznājs ir vārti uz Jauno pasauli. Tas būs vesels laikmets – 2150 gadi, kurā Dzīvei būs pavisam citas jēgas un īpašības, kuri šobrīd mums vēl nav īsti saprotami.

Ūdensvīra ēra – tas ir cilvēces kolektīvā saprāta atmodas laiks un sākums tās funkcionēšanai kā vienotam organismam, tas ir cilvēku apvienošanās spēcīgās un patiesās savienībās laiks, kuras balstīsies nevis aprēķinā, kompromisos vai abpusējā izdevīgumā, bet gan iekšējā identitātē.

Ieiešana šajā laikmetā beigsies ar pilnīgu vecās viltus un kompromisu matricas sabrukumu.

Šajā Saturna tranzīta laikā sabruks alianses, kuru pamatā ir peļņa, liekulīgi pagaidu līgumi, kontrole vai piespiešana.

Izmainīsies teritoriālās robežas un sabruks esošās ekonomiskās, politiskās, bruņotās un sociālās savienības.

Šajā laikā sāksies jaunu un īsteno sabiedroto meklēšana un līdz 2030 gadam jaunu savienību veidošana.

Katra cilvēka individuālajā līmenī ir svarīgi jau šobrīd pārskatīt motivāciju un savas partnerības patieso pamatu.

Paskatieties, kamdēļ esat attiecības ar vieniem vai citiem cilvekiem? Kas jūs saista un apvieno? Vai tiešām jums ir kopīgs domu un sajūtu fundaments? Vai jūsu dzīvē ir draugi un domubiedri, uz kuriem pilnībā paļauties?

Indira Ma
Tulkoja: Ginta Filia Solis