Kā atgriezt nozagto nākotni

Nākamajai paaudzei mantojumā paliek bezcerība, kuru tai nebūs spēka mainīt. Tā, it kā mēs būtu kalnu pārejā. Agrāk cilvēki, raugoties nākotnē, ar cerībām raudzījās debesīs. Tagad priekšā redzama vien nogāze, pa kuru ripot lejup.

Par šo tendenci liecina jaunās tūkstošgades aptaujas. Dažādu gada gājumu cilvēki nākotnē neredz nekā pozitīva. Vecāki atzīst, ka viņu bērni dzīvos sliktāk, jau dzīvo sliktāk. Un arī pašiem bērniem, pat ja viņiem nav iespēju reāli salīdzināt, tomēr nepatīk tā dzīve, kurai mēs viņus esam nolēmuši.

Pieaugot viņi atklāj tās nedrošību un nožēlojamību. 

Viens no piemēriem, kas spilgti raksturo šo tendenci, ir pētījums, kas veikts starp 16-25 gadus jauniem respodentiem. Izrādījās, ka “klimata krīzes psiholoģiskais slogs nopietni ietekmē milzīgu skaitu jauniešu visā pasaulē”.

Viņi patiešām ir ļoti nobažījušies par klimata pārmaiņām un viņiem ir bail no ekoloģiskās katastrofas. Jaunieši jūtas nodoti, jūtas, ka viņiem ir atņemta nākotne un, ka pieaugušie un valdība viņus ir pametuši likteņa varā.

Šķiet, kāda tur daļa pusaudžiem un tiem, kas vēl vakar tādi bija,  par laikapstākļiem uz plānētas? Taču viņiem šī problēma nav kaut kas abstrakts vai globāls, viņiem tā ir konkrēta, personīga. Tā arī viņi to uztver, demonstrē, atšķirībā no “senčiem”, praktiskums un tālredzība. Un bezcerība.

Antisistēmisti

Cilvēks šajā pasaulē nāk ne jau pēc savas gribas – un viņš attopas apstākļos, kuri jau sākotnēji sola ciešanas. Turklāt ciešanas ne jau tāpēc, ka jācieš nabadzība vai bads, bet tāpēc, ka nav perspektīvas, bet ir draudi. Labāk nebūs. Būs vēl sliktāk, vel un vēl – valstī, tautā, pasaulē.

Tāda ir jauniešu dzīves uztvere. Un tas nav tāpēc, ka viņi būtu izlutināi vai infantili, bet tāpēc, ka iekšēji viņi mūs ir pārauguši un nevar samierināties ar mūsu veiksmes kritērijiem.

Dabiska paaudžu nobriešana noveda pie sabrukuma, un virkne krīžu ekonomikā, sabiedrībā, veselības aprūpē un vidē paātrināja šo procesu. 

Mūsdienu dzīve ir pilna asām pārmaiņām, lēcieniem augšup un lejup, bet kopējais lejupvērstais virziens nav noliedzams. Pieauguši, solīdi cilvēki brīdina par briesmām, deklarē reformas, paziņo par jauniem virzieniem, paraksta starptautiskas vienošanās – bet jaunieši redz, ka to visu caurstrāvo meli, naudaskāre, liekulība un, ka reālu risinājumu nav.

Ieslīguši pašlabuma meklējumos, apmāti ar ideju par pārākumu pār citiem cilvēkiem, mēs neko neesam spējīgi apturēt. 

Galu galā problēmas, ar kurām mēs saskaramies, ir globālas, savukārt mēs, gluži pretēji, esam dziļi lokāli. Mēs savu sugu saucam par “Homo sapiens”, bet, ja paskatās uz planētas un cilvēces stāvokli, mūsu pretenciozitāte izskatās nožēlojama. Saprātīgas būtnes nedzīvo šādi un nenoved pie tā. Saprātīgas būtnes redz kopainu, izprot dabu un nonāk harmonijā ar tās likumiem.

Taču mēs nevēlamies tam piekrist. Ieejot globalizācijas ērā mēs neesam gatavi pieņemt faktu, ka tagad viss atkarīgs no pareizas kopējās sistēmas savienošanas un līdzsvarošanas.

Mēs nevaram pieņemt, ka tā ir vienota, vesela un centieni tajā dominēt skar ikvienu.

Cik daudz nepatikšanu mūs šķir no brīža, kad sapratīsim acīmredzamo: mums nav vajadzīga cīņa, mums ir vajadzīga cieša iekšēja saikne, satuvināšanās, pacelšanās pāri pretrunām. 

Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt visas sistēmas krīzes jebkurā jomā, vai tas būtu klimats vai ģeopolitika. Globālā sistēma, pirmkārt, prasa pareizu, labu saikni starp cilvēkiem.

Jo cilvēks taču ir radības kronis un no viņa ir atkarīgi visi parējie šīs sistēmas līmeņi. Viss ir saistīts ar viņu. Un viņam beidzot jāizaug līdz savai misijai, jāieņem sava īstā vieta – tā nav ne valdnieka, ne iekarotāja, ne plēsēja, bet miera nesēja un visu daļu līdzsvara garanta misija.

Tikai tad mēs varēsim pareizi novērtēt problēmas, kas mums jārisina un atradīsim vienīgo pareizo lēmumu. 

Vienkāršiem vardiem runājot, ikviena problēma sākas un beidzas mūsos.

Protams, jaunā paaudze nespēj to visu apzināties un izpaust, taču tā jūt, turklāt jūt labāk kā viņu vecāki. Lūk, kāpec jaunieši tik vēsi attiecas pret mūsu “vērtībām”, netiecas smagi strādāt patērētāju piramīdas labā, neredz jēgu precēties un dzemdēt bernus. Labāk padzīvot sev bez liekām problēmām un tad nomirt…

Ļoti pragmatiski. Bet arī nesaprātīgi. Tā savu laiku nokalpojušais zīmogs – mūsu zīmogs – iznīcina jaunos asnus.

Nodevēji

Vēl nekad agrāk mēs neesam bijuši tik bezspēcīgi. Pat visbriesmīgāko nelaimju, epidēmiju, karu un sociālo satricinājumu laikos ir spīdējis cerību stars. Cilvēki zināja: arī tas pāries, dzīve turpināsies, un bērniem, mazbērniem vēl būs iespējas Bet šobrīd priekšā nekas nespīd. Nākotne ir bet tā nevilina, tā nesola nekādu nesola kāpumu, nepiesaista, bet gluži pretēji – satrauc un biedē.

Un tas ir gluži dabiski globālos apstākļos, kad ikviens karš var izradīties pēdējais, kad ikviena ekonomiskā krīze var novest mūs kiberpankā (cyberpunk), vai vēl ļaunāk. Kad katra epidēmija var kļūt par pandēmiju un katra dabas katastrofa var pāraugt pasaules kataklizmā…

Tie vairs nav šausmu stāsti, tā ir mūsu dzīves realitāte. Pagājušā gadsimta puisīšu un meitenīšu sapņus nomainījusi savstarpēji saistītās un savstarpēji atkarīgās pasaules trauksme, kas liek zaudēt pēdējos orientierus.

Ar ko tad mēs varam iepriecināt jaunos? Ar visparēju vieglo narkotiku legalizāciju? Ar vispārēju pareju uz zaļo enerģiju? Ar visaptverošu cīņu pret tradicionālā dzīvesveida pārpalikumiem?

Ar ideoloģisku nolīdzināšanu reālas vienlīdzības vietā? Ar nebeidzamu cīņu pret ienaidniekiem, kuri traucē labi dzīvot? Gala rezultātā tas viss tikai pasvītro mūsu pilnīgo nespēju stāties pretī nākotnes izaicinājumiem.

Jaunā paaudze iekšēji ir daudz viedāka par mums, un tā pamazām zaudē ticību iepriekšējās pasaules uztveres pamatiem. Un pieredzes trūkums – mūsu pieredzes – kļūst par jauniešu priekšrocību nevis trūkumu. Nē, viņi nav revolucionāri, nav nemiernieki vai buntinieki. Gluži otrādi, viņi ar skaidru skatu skatās uz mūsu neprātu un nezin, kur no tā patverties.

Viņiem nav vairs ideālu, viss ir izmantots un novalkāts līdz pat caurumiem. Lai kurp arī dotos, visur ir dogmas, barjeras, latiņas un gadiem ilgs fanātisks vergu darbs statusa un spēļmantiņu dēļ, bez reāla mērķa un pilnvērtīga baudījuma.

Tādā situacijā daudziem ir daudz vieglāk iekrist kādā bērnišķīgā fanātismā ar no pirksta izzīstiem, bet skaidriem uzdevumiem, dēļ kuriem tie gatavi ziedot savu dzīvi un pat dzīvību…. Vai arī nogrimt, lai velti netērētu spēkus…

Mēs viņiem esam nozaguši visu: pagātni, tagadni un, galvenais, nākotni. Mēs esam izšķērdējuši veselu planētu, mēs grozām gigantiskus budžetus un milzīgu bagātību dēļ īslaicīgas baudas.

Miljardi, triljoni tiek izgrozīti caur sistēmu un aiztek nezināms, kur, ofšoros, aiz bieziem aizkariem, kas aizsedz “demokrātijas” aizkulises. 

Bet jauniešus mēs sūtām mācīties koledžās un universitātēs, lai pēc tam daudzu gadu garumā apmaksātu šīs mācības, lai rotējot starp patēriņa zobratiem un pēc tam vēlā briedumā tie sāktu bagātināt veselības aprūpes sistēmu. Dzīvoklis, kotedža, villa, mašīna, pensija… Absolūti bezjēdzīga un bezidejas perspektīva.

Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs kas vairāk – kaut kas patiesi lielāks, nepārejošs, pacilājošs. Šajā gadsimtā mēs vairamies to saukt par laimi, taču – jā, cilvēkam ir vajadzīga laime, īsta, neviltota, nezūdoša. Kā mūžības dzirksts, kas apmirdz dzīvi un piešķir tai jēgu, vektoru, saikni ar citām dzirkstīm. Lai cik augsti tas arī neskanētu, tā ir mūsu visu patiesā vajadzība. Bez tās cilvēks nav cilvēks.

Lūk, kas patiešām ir vajadzīgs jaunajai paaudzei, pec kā tā alkst. Mūsu dēļ tā ir zaudējusi vienkāršās patiesības, nav spējīga novērtēt savstarpējās saiknes nozīmi, tuvības nozīmi, sapratni. Bet sapratne un spēja pacelties virs konfliktiem – tas ir tas pamats, balstoties uz kuru sākas ceļš augšup, pie vienas kopīgas laimes visiem. 

Kādi mes tomēr esam dinozauri! Tā vietā lai saviem bērniem šo paskaidrotu, palīdzētu nostāties uz šī ceļa, mēs augstpratīgi noveļam uz viņu pleciem savu grēku izpirkšanu. Jo, lai ko mēs izdomātu, lai ko izgudrotu, bez iekšējām pārmaiņām, bez patiesām cilvēciskām savstarpējām attiecībām labāk viņiem nebūs. Lai tad maldās dziestošās dienas tumsā, neredzot rītausmas atblāzmu…

Sapratīs viņi kaut kad vai nesapratīs, vienalga mēs esam nodevēji.

Mihaels Laitmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Beidzot es esmu šeit

Tavs spēks ir tavā Mīlestībā.
Ne tavā brutalitātē.
Ne tavā bankas bilancē vai pastāvīgi mainīgajā reputācijā.
Ne tavos neticamajos stāstos par personīgo labumu un ienākumiem.
Pat ne tavā spožajā prātā un intelektā.
Tas ir tavā gatavībā ļaut atvērties savai sirdij.
Tavā drosmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Lai varētu sajust viņu jūtas.
Prieku, skumjas, patīkamas šaubas.
Tavs spēks ir spējā atrasties viņiem blakus nevis censties viņus labot.
Būt par to telpu, kurā notiek visas šīs izpausmes.
Tas ir tavs spēks;
Tava spēja dot patvērumu
Pašai dzīvei savā milzīgajā sirdī.
Lai atbalstītu bezspēcīgos un neaizsargātos.
Ieepot ar vēderu, krūtīm,
Piepildīt ar dzīvi savu galvu, savus saspringtos plecus.
Lai stāvētu kā uzvaretājs,
Maigi apskaujot visas savas izpausmes.
Sakot sev:
Es esmu šeit, mans Mīļais.
Beidzot es esmu šeit.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu sasildi citu sirdis, tu pats sasildies

Ebrejs Enžels, pazīstamākās Vācijā maizes ceptuves īpašnieks bieži teica: “Ziniet, kāpēc es šodien vēl joprojām esmu dzīvs? Es biju pusaudzis, kad nacisti Vācijā nežēlīgi nogalināja ebrejus. Mūs vilcienā atveda uz Aušvici. Naktī vagonā bija nenormāls aukstums. Mēs tur bijām bez ēdiena, ūdens, gultām, bez iespējām jel kā sasildīties. Sniga sniegs un pūta stindzinošs vējš. Tajās briesmīgajās, aukstajās naktīs mēs bijām simtiem cilvēku, bez ēdiena, ūdens un pajumtes. Asinis sasala asinsvados. Man blakus bija vecs ebrejs, kuru mūsu pilsētas iedzīvotāji ļoti mīlēja. Viņš izskatījas briesmīgi un trīcēja pie visām miesām. Es viņu apskāvu, lai sasildītu. Apskāvu cieši, cieši, lai kaut nedaudz dotu viņam savu ķermeņa siltumu. Berzēju viņa rokas, kājas, seju, kaklu. Es lūdzos viņu palikt dzīvam. Es viņu uzmundrināju. Un tā visu nakti. Es pats biju pārguris, pārsalis un knapi dzīvs.

Pirksti bija nejūtīgi, bet es turpināju masēt viņa ķermeni, lai kaut nedaudz sasildītu.

Tā pagāja daudzas stundas. Kad pienāca rīts un saule sāka sildīt, es paskatījos apkārt un ieraudzīju tikai sasalušus cilvēku ķermeņus. Nāves klusums. Aukstā nakts bija nogalinājusi visus. Viņi nomira no aukstuma. Izdzīvojām tikai mēs divi: vecais vīrs un es. Vecais vīrs izdzīvoja, jo es neļāvu viņam nosalt, bet es izdzīvoju, jo sildīju viņu.

Vai ļausi man pateikt galveno izdzīvošanas noslēpumu šajā pasaulē? Kad tu sasildi citu sirdis, tu pats sasildies. Kad tu atbalsti, stiprini un iedvesmo citus, tu pats saņem atbalstu, spēku un iedvesmu savai dzīvei.”

Avots: lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sveika, mana Dvēsele

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Tev grūti ar mani. Redzu, ka grūti. Tikai tagad beidzot es sāku kaut ko darīt tev. Sev. Ne mammai vai tētim. Ne vecmāmiņai un vectētiņam. Ne vīram. Ne bērniem. Tev.

Piedod, Dvēsele, mana meitenīte, ka tik ilgi neesmu tevi redzējusi, bet tu sauci. Tu lūdzies, kliedzi, čukstēji, dziedāji, raudāji, bet es neredzēju un nedzirdēju. Man nebija laika. Man gribējās būt labai un es centos. Vecākiem. Vīram. Bērniem. Skolotājiem. Draugiem. Es ļoti centos.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Vai tu man piedosi? Es tik loti vēlējos dzirdēt, kāda gan malacīte esmu, un centos. Cik spēka. Tērēju savu laiku, lai iepatiktos, lai kādam būtu laba. Tērēju spēkus. Tērēju savu dzīvi. Un neredzēju un nedzirdēju Tevi. Sevi nedzirdēju.

Skatījos spogulī un neko neredzēju.

Sveika, Dvēsele, mana meitenīte. Zini, droši vien tas notika kaut kad bērnībā. Kaut kad bērnībā es noskatījos kaut ko svešu, ieraudzīju, ka mēdz būt savādāk, ieraudzīju no ārpuses, mēs taču nekad nevaram zināt, kas tur iekšā citiem. Ieraudzīju un sagribēju to sev. Un dzīvoju šajā salīdzināšanā. Piemērīju svešu un nodevu Tevi, mana mīļā, dzīvoju, skatoties uz citiem.

Dvēsele mana, mana meitenīte, sveika! Tagad es tevi redzu un ar tevi runāju: Sveika, Dvēsele, mana meitenīte! Es esmu izaugusi un zinu, ikvienam no mums savas dzīves mācības. Reiz es nolēmu, ka esmu nepietiekami laba un ļoti sagribēju būt laba un pareiza. Vai tu man piedosi šo bērnišķīgo lēmumu?

Zini, es tik ļoti centos, tā centos, ka tad, kad man nesanāca, es ļoti dusmojos uz tiem, kuru dēļ centos. Redzi, cik patiesībā viss izrādās vienkarši. Un vienlaikus – tik sarežģīti, jo tagad jāmācās viss no jauna.

Es centos būt laba, bet vajadzēja būt sev pašai. Es gribēju būt laba, lai mani mīlētu, un neredzēju, ka es jau esmu mīļotā. Mīļotā meita, mazmeitiņa, māšele, draudzene, sieva, mamma. Un tikai tagad es redzu, ka man nevajadzēja censties būt labai, jo es jau biju mīlēta.

Es nebiju laba vai slikta, man bija kas daudz vairāk. Es biju mīlēta. Un esmu. Vecāku mīlēta – tieši ar tik lielu mīlestību, cik viņi man spēja dot. Vecvecāku mīlēta – tieši tik, cik viņi spēja mani mīlēt. Vīra mīlēta, tā, kā prot viņš. Un bērnu mīlēta, tā kā prot tikai mani bērni.

Dzīve atklājas tad, kad ir mīlestība. Un, ja ir mana dzīve – tātad, ir arī mīlestība. Mani mīl, jo man tika iedota pati lielākā balva, ko vispār kāds spēj dot – mana dzīve.. Ak, mana mīļā Dvēsele, cik daudz gadu bija vajadzīgs, lai es to saprastu. Dvēsele, mana meitenīte, cik labi, ka priekšā vēl daudz gadu, dod Dievs, lai ar to arī dzīvotu.

Sveika, Dvēsele mana meitenīte. Paldies, ka tu mani sagaidīji. Paldies, ka es varu skatīties un redzēt, spēju just un varu ar tevi sarunāties. Paldies, ka tu man esi. Es pieņemu visu, pateicoties, kam esmu nākusi šajā pasaulē. Es atlaižu visas sāpes, aizvainojumus, dusmas un bailes un ielaižu sevī Mīlestību, pateicību un prieku.

Lai tavā sirdī ir tūkstošiem vārtu, kā Tēbās un katrus no tiem atver priekam. Sveika, Dvēsele mana!

Vera Varajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viegli un gaiši

Cilvēki tik viegli dalās ar negatīvu, kad kāds apvaino, izlamā, nesaprot. Un ļoti reti atceras tos, kuri atvēra durvis, palaida rindā pa priekšu vai vienkārši uzsmaidīja.

Paši saskatās visādas preteklības televīzijā un internetā par to, kuru iesēdināja, nogalināja, piekrāpa, kurš pāris šķiras. To visu pat īpaši meklēt nevajag – to pārdot ir vieglāk un tieši tāpēc to arī tiražē. Tāpēc vairums cilvēku ne īpaši interesējas par ģimenēm, kurās viss ir labi, kurās cilveki ir laimīgi, dzemdē bērnus un mīl viens otru.

Un pēc tam visu šo sakrāto negatīvu vajag kaut kur likt, jo tas grauj dvēseli un dvēsele nav domāta tam, lai krātu tur atkritumus. Un cilvēki sāk sūdzēties. Par valdību, nodokļiem, cenām, ceļiem, kaimiņiem, priekšniekiem, vīriem, bērniem… Izgāž savu naidu pār pirmo, kas gadās pa rokai. Nejaušu garāmgājēju, uz ielas satiktu paziņu. Draudzeni. Mammu. Vīru. Bērniem. Nav svarīgi.

Bet varbūt pietiks pasaulē meklēt negatīvo? Varbūt ir vērts pārprogrammēt savu paša prātu, lai tajā krātos tikai labas ziņas? Varbūt jāsāk priecāties par to, kas ir? Priecāties par labo, kas vienmēr notiek? Pārstāt žēloties par visu, kas nepatīk?

Mums ir tieši tas, kas pienākas, ko esam pelnījuši. Tādu valsti, valdību un tādus ceļus.

No tā, ka pārliesim no tukša trauka tukšā, nekas nemainīsies. Pasaule var mainīties tikai tad, ja tajā būs vairāk laimīgu cilvēku.

Šajā valstī var dzīvot. Tajā ir savas priekšrocības. Tas, ka, piemēram, šodien par mums neviens īpaši neinteresējas, kaimiņi par mums nesūdzas, mums neatņem bērnus, mums ir iespējas izveidot savu biznesu. Un cilvēki pie mums ir sirdssilti, patiesi. Jā, protams, traumēti. Jā, saniknoti. Bet patiesībā ļoti sirsnīgi un labestīgi, ja ļaujam viņiem paust savas labās īpašības.

Pārstāt žēloties par priekšnieku. Saņēmi, ko pelnīji. Nav jēgas atkal un atkal mazgāt viņa netīro veļu. Nav šajā pasaulē ideālu cilvēku. Taču šis cilvēks maksā tev algu un tas nozīmē, ka savā ziņā viņš rūpējas par tevi. Protams, gribētos lai alga būtu lielāka un darba apstākļi labāki. Taču tas ir labākais, ko šobrīd viņš var dot. Un nav iespējams tev būt viņa vietā, kamēr nebūsi iemācījies viņu cienīt.

Pārstāt aprunāt cilvekus. Nodarbojies ar savu dzīvi un neskaties citu dzīvju seriālus. Kurš ar kuru, kad un kur. Nosodīt bagātos nozīmē pašam nekad nekļūt bagātam. Nosodīt slavenos nozīmē nekad pašam nekļūt cilvēku mīlētam. Nosodīt ģimenes cilvēkus nozīmē nekad pašam nebūt laimīgam ģimenē.
Nosodīt tos, kuri kļūdījās, ir pats briesmīgākais. Tāpēc, ka tad, kad tu kļūdīsies, bet šajā dzīvē kļūdās visi, tev neviens nepados roku. Jā, dzīvot svešu dzīvi ir šķietami vieglāk, drošāk un interesantāk. Taču tam nav nekādas perspektīvas. Tāpēc labāk nodarboties ar sevi. Un censties cilvēkos redzēt labo. Pat tad, ja šī labā ir šķietami tik maz. Taču ir. 

Pārstāt sūdzēties par saviem vecākiem un savu bērnību. Ja godīgi, tad ļoti daudzi no mūsu bērnības aizvainojumiem ir no pirksta izzīsti. Jā, mums reti teica mīlestības vārdus, centās mūs pārtaisīt. Taču vairums mēs izaugām parastās ģimenēs, kur mūs baroja, apģērba, audzināja, skoloja. Mana paaudze nav pieredzējusi kara laika un pēckara šausmas, badu, represijas. Ļoti daudz ko no tā, ko pārcieta mūsu vecāki un vecvecāki. Un tas bija daudzas reizes briesmīgāk, kā varam iedomāties. Bet mēs atļaujamies trīsdesmit gadu garumā vēl arvien pārdzīvot par rotaļlietu, kuru mums nenopirka. Vai to, ka vecāki mūs kritizēja.

Mīlēja, kā prata un varēja. Nepameta un neatbrīvojās no mums, nemērdēja badā. Deva dzīvi un labāko, ko spēja dot. Un milzīgs paldies viņiem par to.
Ir jāpārstāj žēloties par saviem vīriem. Vairums sievu nav apmierinātas ar to, ka vīri nepalīdz, pietiekami nepelna, neciena vai pievērš pārāk maz uzmanības. Tomēr varbūt vajadzētu uz savu vīru paskatīties savādāk un pateikties Dievam par to, ka vispār ir vīrs?
Ir jāpārstāj žēloties par saviem bērniem. Izklausās, ka daudzi savus bērnus tik neprātīgi mīl, tomēr nezin kāpēc, žēlojas. Guļ slikti, ēd slikti, nodarbojas ar muļķībām, neinteresējas par sportu, nelasa, draudzējas nesaprotams, ar ko, mācās slikti, kaujas, neklausa. Dažkārt bērnu spēļu laukumi pārvēršas par tādu māšu žēlabu vietu, ka bērniem tur vispār kaitīgi atrasties. Nav brīnums, ka bērni neklausa. Viņi taču arī ir cilvēki. Un viņi ļoti labi jūt, kā mēs pret viņiem izturamies. Viņi dzird šo žēlošanos. Un visu saprot, jau kopš dzimšanas. Ir jācenšas ieraudzīt viņu stiprās puses. Jāiemācās ar mīlestību pieņemt viņu kaprīzes, krīzes, grūtības. Un nepadarīt viņus par visu savu nelaimju vaininiekiem.

Tie, kam vispār nav bērnu, sapņo, lūdzās, pārcieš sāpīgas operācijas. Nekaitiniet Dievu, novērtējiet tās mazās saulītes, kuras jūs izvēlējušās. Un pārstājiet lasīt visu to, kas piepilda ar negatīvu. Tā ir izvēle. Lasīt, klausīties un skatīties tikai to, kas iedvesmo. Skatīties uz to, kas palīdz būt laimīgam. Izturēties pret cilvēkiem tā, kā gribi, lai tie izturas pret tevi. Jo vairāk pozitīva, jo ātrāk negatīvais pazudīs no tavas dzīves. Pat nepamanīsi.
Un ar uzkrāto prieku vajag dalīties. Priecāties par draugiem, par paziņām, par nepazīstamiem cilvēkiem. Iedvesmot citus skaistām pārmaiņām ar savu piemēru. Iedvesmot savus bērnus dzīvot skaistāku dzīvi. Iedvesmot vīrieti būt vīrietim pat tad, ja tas nemaz nav tik vienkārši. Ļaut sev būt laimīgai bez iemesla. Tāpēc, ka esi, ka tev ļauts šeit būt. Priecāties par laika apstākļiem. Priecāties par cilvēkiem, kurus satiec. Par mazajiem brīnumiem, kas notiek pastāvīgi katra cilvēka dzīvē. Priecāties par sevi, par dzīvi. Jā, tas nemaz nav vienkārši. Jā, protams, sākumā būs inerce. Jā, protams, ne visi tevi sapratīs. Taču viss ir tavās rokās. Un tu tiksi ar to galā. Un tev izdosies, ja vien ļoti vēlēsies un darīsi. Sāc meklēt labo it visā – pasaulē, cilvēkos, lietās, apstākļos. Meklēt labo un priecāties. Kā to dara mazi bērni.

Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SVIESTMAIZES LIKUMS

Jo vairāk kaut kam esi pieķēries, jo lielāka ir iespēja, ka to pazaudēsi.

Nav svarīgi, vai tā ir lieta, darbs, nauda, attiecības ar kādu cilvēku. Tas ir likums. Trīci un drebi par lietu – noteikti sabojāsi vai pazaudēsi. Saplīst tieši mīļākās krūzītes! Un traips gadās tieši uz paša dārgākā kostīma.

Kad man bija četri gadi, mamma mani palaida pastaigāties visskaistākajā baltas angoras vilnas jaciņā. Palaida un nobrīdināja, lai esmu uzmanīga. Un no pārlieku lielas piesardzības, es, knapi izgājusi pa durvīm, iekritu dubļos tā, ka dubļu vilnis pargāzās man pāri.

Un bailes kaut ko pazaudēt momentā visu sabojā. Tu pazaudē tieši to darbu, kura dēļ naktis neesi gulējis. Sabojā tieši tās attiecības, kuras baidījies sabojāt. Vajag vieglāk; vieglāk vajag.

Nepazaudē parasti to, pret ko izturies vienkārši; ja rīkojies drosmīgi un netrīci no bailēm. Tieši bailes pazaudēt visu sabojā. Un traucē mums izbaudīt visu, kas mums ir. Baltu jaciņu, dārgu automašīnu, lielisku darbu vai attiecības ar mīļoto cilvēku.

Bailes mūs padara neveiklus un sasaistītus, liek  pieļaut kļūdas un visu kontrolēt un pārbaudīt. Uzdot jautājumus: vai tu mani mīli? vai jūs mani atlaidīsiet? Un mūsu sviestmaize krīt ar sviestu uz leju tieši uz priekšnieka jaunajām biksēm. Par kurām tas trīcēja un drebēja.

Bailes pazaudēt rada zaudējumu. Bailes no neveiksmes rada neveiksmi.

Ir jāpriecājas par to, kas ir. Ne pārāk stipri sažņaugt pirkstus, cenšoties to noturēt.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KĀ TEV IET?

Skumjais puisis septembris ir nopircis biļeti uz vilcienu rīt naktī, tā arī nesaprazdams, kādu atvasaru te visi no viņa bija gaidījuši.

Drusciņ sabēdājies.
Slēpj asaras, bet tās vienalga naktī klusiņām bungoja pa auksto palodzi…
Es gatavojos no viņa atvadīties, klusi čukstot, ka tas viss ir normāli – būt sev pašam, nevis tam, ko vēlas redzēt citi un darīt tikai to, ko no tevis sagaida.

Tas ir normāli atkāpties no visiem noteikumiem, kuros tev sola, ka viss būs labi tad, kad tu kļūsi labs un ērts visiem…. bet tie melo.

Tas ir normāli netēlot, ka esi nesatricināms un vienmēr sasniedz to, ko vēlies.

Un normāli ir samazināt ātrumu, kad nevari un negribi ātri. Normāli ir nemērīt savu vērtību ar svešām uzslavām un normāli ir necensties “piegriezt” savu dzīvi atbilstoši strauji mainīgajai modei.

Mani mīļie, pašpietiekamība nenozīmē to, ka tev neviens nav vajadzīgs, kā dažiem tas varētu šķist…

Šajā attīstības un psiholoģiskā brieduma pakāpē tev ir vajadzīgas TIKAI veselīgas, godīgas un savstarpēji atbalstošas attiecības jebkurā līmenī, un, ja kāda iemesla dēļ tās nav iespējamas, tu esi gana pašpietiekams, lai neietu uz pazemojošiem kompromisiem, kuros par ilūziju “Es NEesmu viens” ir jāmaksā ar sevi.

Visas problēmas sākas tad, kad mēs paši sev esam vajadzīgi mazāk kā kāds cits…

Interesanti, vai klusētājs oktobris to zin?

Jā, nē, ir pats īstākais laiks gan viņam, gan mums katram uz mirkli apstāties, kā savulaik Čelentano savā brīnišķīgajā dziesmā: … es esmu nedaudz apstājies, lai saprastu, kā man pašam iet…

Kā tev iet?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

IZGLĀBT SAIMNIEKU

Kāds veterinārārsts ārstēja dzīvniekus;

arī suņi un kaķi slimo. Ārsts apmeklēja savus pacientus mājās un sarunājās ar to saimniekiem – sarunājas nevis vienkarši ārstēja. Un viņš saprata pavisam vienkāršu lietu: mājdzīvnieku slimības tieši saistītas ar viņu saimnieku stāvokļiem.

Kāds suns bija tuvu miršanai ar ļoti augstu temperatūru; ārsts lika saimniekiem to iznest ārā no mājas. un temperatūra uzreiz pazeminājās. Bet ienesot mājā, momentā atkal pacēlās. Saimnieki ļoti uztraucās par savu radinieku, kurš slimnīcā mocījās ar apdegumiem. Un atmosfēra viņu mājas bija ļoti saspringta. Cilvēks izveseļojās un arī suns izveseļojās.

Kādā citā ģimenē jau pieauguši suņi pēkšņi sāka čurāt un kakāt, piedodiet, turpat mājā. Bez iemesla, lai arī zināja noteikumus, ka mājā darīt to nedrīkst. Tajā laikā saimniekam darbā notika ļoti nopietnas pārbaudes un viņš ārkartīgi nervozēja. Pārbaude beidzās un suņi sāka uzvesties normāli.

Bet kāds cits suņuks nomira no vemšanas; vispār nevarēja ieēst. Suņa saimniece pārdzīvoja ļoti smagu nervu sapbrukumu pēc tam, kad viņu bija nodevis tuvs cilvēks. Viņa burtiski vārījās dusmās un izjuta lielas dvēseles sāpes. Suns to juta un līdzpārdzīvoja. Tik ļoti pārdzīvoja, ka nomira, ārsts vairs nevarēja viņu glābt. Saimniece nespēja pārslēgties – dvēseles sāpes nav tik ātri dziedināmas.

Un dzīvnieki “uzņemas uz sevi” savu saimnieku slimības: gan nierakmeņu kaites, gan sirds kaites… Ja saimnieks jūtas labāk, arī suns jūtas labāk – dzīvnieki ārstē, tam nav vajadzīgi pierādījumi. Bet sunītis, kaķis vai papagailis slimoja. Un nesūdzējās, viņi nesūdzās. Tikai skatās izmisušu skatienu un līdz pēdējam elpas vilcienam pauž savu mīlestību.

Viņus taču cilvēki pieņēma mīlestības dēļ. Tikai mīlestības. Un viņi mīl. Un visu paņem uz sevi; dalās ar mums mūsu slimībās un nelaimēs. Un mājdzīvnieku slimību iemesls, kā uzskata ārsts, slēpjas viņu saimnieku emocionālajos un fiziskajos stāvokļos. Emocijās un trauksmē. Citu cilvēku negatīvajā ietekmē.
Un šis ārsts daudzus savus pacientus izglāba, ļoti labestīgs un gudrs ārsts. Un ļoti daudz ko izskaidroja: mājdzīvnieki pārņem savu saimnieku stāvokli. Un momentā sāk tos glābt – par savas dzīvības cenu. Tā arī ir Mīlestība. 

© Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebēgt no bailēm

Pa īstam atbrīvoties no bailēm nenozīmē nekad nebaidīties.

Pa īstam pārdzīvot nodevību vai rūgtu šķiršanos nenozīmē nocietināties pret jebkurām attiecībām un saņemt garantiju, ka vairs nekas tāds neatkārtosies.
Pa īstam iziet no bēdām nenozīmē tās aizmirst.
Pretējā gadījumā izrādīsies, ka nonākt līdz dziedināšanai nozīmē atslēgt sevi no dzīvām sajūtām un paslēpties mākslīgā amnēzijā no visa, kas izraisa sāpes.

Daudzi saka: es negribu neko just un neko nevēlos atcerēties.

Tāda vēlme ir saprotama, īpaši tad, ja ciešanas ir ļoti lielas.
Taču šādi centieni sevi pasargāt balstās tikai un vienīgi uz pašapmāna.

Mani mīļie, izdziedināties nozīmē pilnībā atritināt visu šo kamolu…

Saprast savu baiļu dabu un paskatīties tām acīs.
Tikai tad tu zināsi, par ko tās tevi brīdina un ko tev ar tām darīt.

Nodevībā neiet līdzatkarīgā vienpusējo ceļu, cieši turoties pie upura lomas, kuru viegli var nodot, pamest, pazemot, izmantot, bet uzņemties savu daļu atbildības, atmetot visas savas ilūzijas un atbildot sev uz jautājumu: no kura brīža tava pašcieņa ir kļuvusi lētāka par iespēju saglabāt attiecības, kurās  vērtīgs bija tikai kāds viens…

Kāpēc kalnos cilvēki pieaug? Tāpēc, ka izaug līdz patiesībai, kur tā nekad līdz galam neaiziet, bet izdzīvotais un pieņemtais nesagrauj dvēseli un nepārvērš to par pagrabu, bet gluži otrādi padara daudz noturīgāku un pieņemošāku pret to dzīves pusi, kur prieku var sagādāt pat rudens vējā izmircis pīlādža zars.

Ja tu vēlies izdziedināties nevis nemitīgi bēgt no nemitīgajām nepārvaramībām, tad nāksies apstāties, lai pārvarētu tās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT VIEGLI

Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.

Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.

Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.

Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.

Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles… 

Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.

Jūlija Kozlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis