Kam atdot savu apģērbu

drebes.jpg

Vai drīkst atdot savu apģērbu? Drošības noteikumi.

Senatnē apģērba atdāvināšanai bija īpaša jēga – tādā veidā cilvēki dalījās enerģijā.
Cars dāvināja bajāram savu kažoku; vikingu vadonis savu apģērbu dāvināja pašam drosmīgākajam karotājam – tā daloties ar viņu savā veiksmē.
Apģērbs, kuru mēs valkājām, saglabā mūsu enerģiju, “atmiņu” par mums; tas ir mūsu veiksmes un panākumu simbols – jo mēs taču to pirkām par naudu, kas nopelnīta strādājot.

Kāda sieviete atdāvināja nabadzīgai kaimiņienei – dzērājai savas blūzes un zābakus – izmēri bija vienādi. Pēc kāda laika viņas dzīvē sākās problēmas: gan naudas lietās, gan ar veselību. Bet kaimiņiene sāka plaukt un zelt. Tā, it kā veiksme būtu aizgājusi reizē ar mantām! Tā var būt. Kaimiņiene, lai arī skaļi pateicās, visas mantas ņēma ne ar tām labākajām jūtām. Pašas to neapzinoties, viņas apmainījās enerģijām: un savu veiksmi un veselību labestīgā iemainīja pret nabadzību.

Vai drīkst dāvināt savu apģērbu? Drīkst, protams.Taču labāk saprast un apzināties, kam mēs to dāvinām. Nav bīstami atdot savas drēbes labdarībai – tās nokļūs pie mums nepazīstamiem ļaudīm, kuri ar mums nav psiholoģiski sistīti. Nav viņiem par mums ne informācijas, ne skaudības pret mums…. Var dāvināt savas drēbes cilvēkiem, kuri mūs mīl; tuviem radiniekiem, draugiem, par kuru labestību un patiesumu mēs nešaubāmies. Viņiem atdot savas drēbes ir droši un priecīgi. Bet skaudīgiem ļaudīm, arī radiniekiem, savas drēbes dāvināt nevajag.

Var dāvināt savas lietas cilvēkiem, kuri sociālā statusa un ienākumu ziņā ir līdzvērtīgi mums. Veiksmīgiem, veseliem. Un noteikti kaut ko simboliski saņemt pretī. Parasti tādi cilvēki paši steidz “apdāvināt”, jo viņiem ir tāda nepieciešamība.

Nav bīstami pārdot savu apģērbu. Pārdošana nošķir bijušo īpašnieku no lietas, “atsvešina” to un tā vairs ar mums nav saistīta. Ja ļoti gribās izdarīt labu “nabadzīgajai kaimiņienei” vai “nabaga radiniekam”, savas drēbes var pārdot un par nopelnīto naudu šim cilvēkam nopirkt kaut ko jaunu.

Upura apģērbu senos laikos šamaņi izmantoja ruituālos. Viņi uzģērba sev upura apģērbu un tēloja slimību vai nāvi. Bija pietiekami pat ar gabaliņu no šī apģērba. Par to raksta pazīstami antropologi Stīvensons un Levi-Stross. Tāpēc jābūt saprātīgiem. Un ir augstsirdīgi ziedot savu apģērbu, tikai ievērojot psihohigiēnas noteikumus. Tad tu būsi izdarījis labu gan otram cilvēkam, gan sev – pareiza labdarība pozitīvi ietekmē veselību.
Autors: Anna Kirjanova
Avots: https://zen.yandex.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Pateicības aplis

pateicos9

Pateicība nav tikai vārdi, ko cilvēks var pateikt tam, kurš izdarījis viņam ko labu. Prasme pateikties ir laimīgu cilvēku dzīves veids. Jo laimīgi cilvēki saprot to, ka viss, kas viņiem dzīvē pieder, ir milzīga Dieva dāvana un, jo pateicīgāki no sirds mēs par to esam, jo vairāk iespēju Visumam piepildīt vēl vairāk mūsu vēlmes un tīros nolūkus. Šī prakse palīdzēs ne tikai pateikties, bet tā mainīs tevi iekšēji, piepildīs sirdi ar mīlesību un aizvedīs tuvāk laimei.
Pateicība ir mīlestība. Būt pateicīgam nozīmē dot savā sirdī vietu tam, kam esi pateicīgs.
Šo praksi vēlams iziet cilvēkam, kuram vajag atgūt veselumu un iekšējo harmoniju.

Lai pateicība pastāvīgi dzīvotu tavā sirdī, ir svarīgi pateikties regulāri. Ceļā uz patiesu pateicību ir vairāki pakāpieni un lai tos izietu, ir jāizdara divpadsmit vienkarši un tajā pat laikā, grūti soļi.
Kādi no šiem pakāpieniem šķitīs tev viegli, kadi būs īpaši grūti, bet, iespējams, visi padosies viegli. Sākumā apgūsti vienu, tad – nākamo. Tu vari tos iziet pakāpeniski. nesteidzies. Dari to sevis dēļ. Sajūti!

Katrs pakāpiens ir solis pretī sev, savai patiesajai būtībai. Katrs pakāpiens ir sevis atklāšana, savas iekšējās telpas paplašināšana. Kad saki pateicības vārdus, sajūti, kā paplašinās apziņa un sajūti savu patieso iekšējo Visumu. Pateicības vārdos nav nekādu vārdu formulu. Saki, kā jūti. Vari tos teikt skaļi, vari teikt domās. Tas vajadzīgs tikai tev

1. Pateicies VISUMAM
Pateicies Visumam, Dievam, Radītājam, Dzīvei par visu, kas tev tiek dots. Par visu, kas tev ir.
Par dzīvību, par katru elpas vilcienu, par dzīvi maniem vecākiem, maniem bērniem. Par to, ka dzīve par mani rūpējas. Par lieliskajiem cilvēkiem man apkārt, par notikumiem, lietām, darbu, ēdienu, dzērienu, veselību, mājām, apģērbu. Par cilvēkiem, ko Dievs man sūtījis, lai mani mācītu, lai atbalstītu, lai trenētu, bez šiem cilvēkiem nebūtu izaugsmes.

2. Pateicies SAVIEM VECĀKIEM – mammai un tētim
Tava māte un tēvs ir devuši tev dzīvību. Un tas ir galvenais, par ko tev viņiem jāpateicas. Jā, iespējams, viņi nav tev devuši veselību, augstāko izglītību, laimīgu bērnību, bagātību. Iespējams, tu dzīvo pastāvīgā aizvainojumā uz viņiem. Taču tev pašam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, vecāki izdarīja labāko, ko varēja un par to pateicies – par galveno, savu dzīvi.
Ja tev ir audžu vecāki, pateicies arī viņiem.
Es pateicos savai mammai un savam tētim par dzīvību, kuru viņi man deva par to, ka pieņēma mani savā ģimenē. Maniem vecākiem mūžam vieta būs manā sirdī. Pat tad, ja vecāki tevi ir pametuši un esi uzaudzis bērnu namā. Pateicies!

3. Pateicies SAVAI DZIMTAI
Pateicies savai dzimtai. Tava dzimta ir tavs neredzamais atbalsts, tavs resurss, tavas saknes, gan tavas veselības, gan labklājības, gan attiecību un veiksmes ziņā. Tavs spēka avots.
Es pateicos savai dzimtai, saviem vectētiņiem, vecmāmiņām, par to neredzamo atbalstu, kuru viņi man dod. Par drošību, par veselību, par labklājību un veiksmi.

4. Pateicies SAVIEM BĒRNIEM
Pateicies bērniem, saviem un citu. Bērni ir paši labākie skolotāji. Un, galvenais, ko viņi tev dod, ir iespēja sajusties radītājam un vecākam. Tev viņiem jāpateicas par to, ka viņi tevi izvēlējās. Pasakies par viņu dzīvesprieku, enerģiju, dzīves mīlēšanu, par to, ka viņiem nav robežu. Bērni ir tavs spogulis un par to viņiem pateicies.
Es pateicos tev, mana meita par to, ka dod man iespēju būt mammai un justies mammai, pateicos tev par to, ka esi palīdzējusi man labāk saprast manus vecākus. Pateicos par to, ka esi devusi man iespēju sajust, ko nozīmē īsta ģimene, ko nozīmē, mīlestība, pieņemšana un pateicība. Pateicos tev par pacietības mācību stundām. Pateicos tev, mans dēls par ….

5. Pateicies VECAJIEM CILVĒKIEM
Pateicoties vecumam, cilvēks sāk redzēt un saprast, ka eksistē laiks. Bieži vien vecums nozīmē viedumu. Veci cilvēki ļoti bieži cenšas mums parādīt to, ko mēs spītīgi nevēlamies redzēt. Iespējams, tas ir greizais spogulis, kamēr mēs esam jauni, bet pienāk laiks un šajā spogulī mēs ieraugām sevi. Ieraugām tādus, kādi esam kļuvuši un apzināties, ka varējām kļūt daudz savadāki. Lai katrs šajā spogulī ierauga savu un saprot to, kas viņam jasaprot.
Pateicies vecumam. Tam, ko tas cenšas tev parādīt caur laika prizmu. Vecums ir pieredze. Milzīga daudzu paaudžu pieredze. Novērtē to! Un pateicies par iespēju izvairīties no kļūdām. No tām kļūdām, caur kurām iziet visas paaudzes. Cieni vecus cilvēkus. Mums viņus ir grūti saprast, tāpēc, ka daudziem no mums ceļš tikai sākas. Mēs vēl neesam nonākuši tur, kur atrodas viņi.
Ja vēlies uzzināt, kas tevi sagaida, paskaties apkārt un tu ieraudzīsi to, kas tev būs jāierauga. Tev vēl par agru tur būt. Tāpēc pasakies vecajiem cilvēkiem par to, ka viņi tev parāda citu realitāti. Kādu tu vēlies sev?
Es pateicos visiem vecajiem cilvēkiem – savām vecmāmiņām, vectētiņiem, radiniekiem par savām bērnības atmiņām par rūpēm un gādību. Pateicos visiem vecajiem cilvēkiem, kurus sastopu savā ceļā par to dzīves pieredzi, ko viņi man nodod. Pateicos par to, ka vel joprojām esat mūsu vidū un rādiet mums dzīves jēgu. Es ielūdzu jūs sava sirdī kopā ar jūsu dzīves pieredzi. Pateicos!

6. Pateicieties SIEVIETĒM
Pateicies sievietēm. Un nav svarīgi, kāds ir tavs dzimums. Tā uzbūvēta pasaule – katrā no mums ir gan sievišķais gan vīrišķais. Katrā no mums ir vīrišķās un sievišķās enerģijas. Vīrietis, pieņemot sievieti sevī, pieņem sievieti vispār. Sievietes, kurām ir ļoti spēcīga vīrišķā daļa, ļoti bieži sastopas ar savas sievišķības nepieņemšanas problēmu. Pateicies sievietēm, kuras ir tev blakus un tam sievišķajam, kas ir tevī.
Visums ir radījis cilvēku pārim. Vīrietis kļūst viens vesels tikai caur sievieti. Sieviete – caur vīrieti. Kopā viņi viens otru papildina. Tikai kopā viņi var radīt jaunu dzīvību. Pateicies par šo iespēju.
Tikai caur sievieti pasaulē ienāk jauna dzīvība. Pateicies visām sievietēm, sievietēm – mātēm par to, ka tās dod iespēju dzīvībai.
Es pateicos visām sievietēm, kuras bijušas manā dzīve un palīdzejušas man sajusties vīrietim. Pateicoties kurām, es esmu kļuvis par vīrieti. Mātei,  sievai, meitai. Pateicos visām sievietēm par mācību stundām, par mīlestības stundām, rūpēm, augstsirdību. Pateicos, ka esmu iemācījies rīkoties. Pateicos par to, ka esmu iemācījies pieņemt sevī savu sievišķo daļu un attīstīt vīrišķo. Pateicos par to, ka esmu kopā ar viņām izgājis ģimenes dzīves pieredzi. Pateicos sievietēm, kuras atvērušas man savas sirdis. Un par to, ka tieši caur sievieti esmu nonācis pie īstas pateicības.

7. Pateicies VĪRIEŠIEM
Pateicies vīriešiem. Sieviete, pieņemot vīrieti sevī, pieņem pašu vīrieti. Atrodi vīriešos tās rakstura īpašības, par kurām sajūsminies un ieraudzīsi, ka bez tām mēs būtu pavisam citi. Tikai caur vīrieti sieviete kļūst māte, un dod dzīvību bērnam. Pateicies vīriešiem par rūpēm, par aizstāvību un atbalstu.
Es pateicos vīriešiem par to, ka tie nes sevī vīrišķību, rūpes un aizsardzību, prātu, bezbailību, par to, ka grūtā brīdī bija blakus, palīdzeja “tikt uz kājām”. Pateicos saviem brāļiem, tēvam, vīram, visiem vīriešiem.

8. Pateicies saviem augstākajeim garīgajiem aspektiem, saviem augstākajiem spēkiem, SARGEŅĢEĻIEM
Pasakies saviem augstākajiem garīgajiem aspektiem: savai Dvēselei, savam Augstākajam Es, savam Garam, Saviem Augstākajiem Spēkiem, savam Sargeņģelim. Pateicies saviem debesu vecākiem. Pateicies visam tam neredzamajam, kas ir tavs atbalsts. Tie ved tevi pa šo dzīvi, dod iespēju iziet tavas dzīves mācībstundas un ir tava aizsardzība. Dievs ir tevī – tas ir tavs Visums. Katram savs – unikāls. Ieskaties sevī, iespējams, ka tur ieraudzīsi kaut ko, ko agrāk neesi redzējis.

Es pateicos Tev, mana Dvēsele, mans Ausgtākais Es, mans Gars, mani Sargeņģeļi par atbalstu, palīdzību, par aizsardzību. Pateicos par to, ka vienmēr esat ar mani.

9. Pateicies visiem saviem pāridarītājiem
Pateicies visiem, kas nodarījuši tev sāpes, apzināti vai neapzināti, pateicies saviem ienaidniekiem un nedraugiem. Tieši viņi ir palīdzējuši tev kļūt labākam, stiprākam. pateicoties viņiem tu saņem savas labākās mācību stundas. Lai cik arī tev būtu grūti to izdarīt, pateicies viņiem.
Es pateicos visiem, kas gribot vai negribot, nodarījis man sāpes. Tikai pateicoties šīm sāpem, es sajutu savu sirdi. Pateicoties sāpēm un ciešanām es sajutu un apzinājos, ko nozīmē dzīve un mīlestība. Pateicoties jums es esmu mainījies. Es saprotu, ka tava Dvēsele ir uzņēmusies pašu nepatīkamāko lomu – būt sliktam, lai es kļūtu labāks. Nav viegli pateikties tiem, kas nodarījuši sāpes. Grūti to izdarīt no visas sirds, neizjūtot aizvainojumu. Taču es tam visam kāpju pāri un pateicos.

10. Pateicies visiem, kas darījuši tev labu
Pateicies visiem, kas darījuši tev labu. Viņi deva tev to, ko varēja iedot. Viņi tev palīdzēja, kā vien varēja. Un, ja nu kāds tev neiedeva to, ko tu no viņa gaidīji, tātad viņš nevarēja to iedot. Nenosodi viņu par to. Pateicies par to, ko iedeva, ko palīdzeja saprast un par to, ka viņi vienkārši ir tavā dzīvē.

Pateicies visiem, kuri kaut ko darījuši tavā dzīvē. Pat tad, ja izdarījuši kaut ko parastu: pabarojuši, apmazgājuši, tavā vietā nomazgājuši traukus, atbalstījuši vai devuši labu padomu. Par visu pateicies. Un pat tad, ja tev to nelūdz, pateicies.
Pateicies visiem, kuri devuši tev darbu, kuri devuši iespēju atpūsties. Tiem, kuri vienkārši ir blakus, tad, kad tev ir grūti. Pateicies visiem, kuri ir kopā ar tevi priekos.

Pateicos visiem, kas darījuši man labu. Viņu manā dzīve ir bijis tik daudz. Es pateicos katram no viņiem…

11. Pateicies saviem SKOLOTĀJIEM
Kādam skolotājs ir viņa mamma vai tētis, kādam – vectētiņš vai vecmāmiņa, kādam skolotājs skolā, bet kādam – labākā draudzene. Kādam skolotājs ir viņa garīgais guru vai pasniedzējs institūtā, koučs treniņseminārā. Bet kādam citam labākais skolotājs ir pati dzīve. Tātad ir svarīgi pateikties par visu, ko iemācījusi tev dzīve un cilvēki tavā dzīvē. Un pateikties par to patiesi – no visas sirds.
Es pateicos jums, mani skolotāji par visām tām dzīves gudrībām, ko esat man iemācījuši. Es esmu pateicīgs jums par to, ka bijāt pacietīgi, uzstājīgi, stingri, nežēlīgi, neiecietīgi. Pateicos tev, dzīve, par zināšanām un pieredzi.

12. Pateicies SEV
Visbeidzot pateicies sev. Ja tev nepietiek pateicības no citiem, ja uzskati, ka esi kādam izdarījis daudz laba, bet viņš atbildējis ar nepateicību, viņa vietā pateicies pats sev. Un aizver šo tēmu. Nekad vairs neatgriezies pie tās.

Bet labāk negaidi no cilvēkiem pateicību. Tā būs labāk. Ja tu to esi pelnījis, Visums tev pateiksies. Un tas atradīs vislabāko veidu, kā to izdarīt.

Pateicība sev ir neliela daļiņa no mīlestības pret sevi. Pateicoties sev, tu translē šo pateicību pasaulei, citiem cilvēkiem. Tā ir viena no visgrūtāk izsakāmajām pateicībām, un tieši tāpēc, pats sāpīgākais un grūtākais pakāpiens. Solis pretī sev.

Pateicoties citiem mēs aizmirstam par sevi. Pateicoties sev, mēs pateicamies visiem, kam patiesībā esam pateicīgi. Tāpēc, ka mēs viņus ielaidām savā sirdī, mēs devām viņiem vietu savā Dvēselē.

Visiem šiem 11 iepriekšējiem pakāpieniem, ja tu tos izgāji, tagad ir vieta tavā sirdī. Un pateicoties sev, tu ieskatījies savas Dvēseles pašos dziļumos, pašā centrā, un satiec tur viņus visus – visus, kam esi pateicīgs.

Es pateicos sev par to, kas man ir, par to, ka es ar to dalos, ka dodu to citiem. Par to, ka soli pa solim esmu svinējis nelielu uzvaru pār sevi. Es pateicos visiem, kuri manā sirdī ieņēmuši cienījamu vietu.
Pateicība ir pieņemšana. Bez pieņemšanas nebūs pateicības. Pieņemt, atzīt, piedot, pateikties.

Pateicība ir iespēja sajust savu veselumu, savu vienotību ar dabu un Visumu, sajust harmoniju sevī.

Avots: vk.com/ezo_news
Foto: Lilsla
Tulkoja: Ginta FS

Dzīves jēga: filosofiskās pieejas

dvesele3

Jautājums par dzīves jēgu laikam ir tikpat vecs, kā pati cilvēce. Izcili filosofi un dažādu kultūru domātāji ir centušies formulēt atbildi uz šo jautājumu. Viedokļu ir daudz un vēl joprojām viena – kopīga nav. Šajā rakstā publicējam galveno filosofisko sistēmu pasaules redzējumu un idejas par šo tēmu.

Kāpēc šis jautājums vispār ir svarīgs

Freids teica, ka, ja cilvēks sāk uzdot jautājumu par dzīves jēgu, tad viņš ir slims.

Tolstojs savā pirmsnāves vēstulē rakstīja, ka dzīve bez tās jēgas skaidrojuma un bez instrukcijas, kas izriet no šīs jēgas saprašanas, ir nožēlojama eksistēšana. Uzreiz ir jāpiemetina, ka nevajag jaukt divus jedzienus “mērķis” un “jēga”. Mērķis ir subjektīvs orientieris, kuru uzdod sev pats cilvēks. Nopirkt dzīvokli, uzrakstīt grāmatu u.t.t. – tie visi ir mērķi, bet, ne jēga.

Jēga ir kas objektīvāks, tā ir zināšana, kas dod sapratni par to, kas ir cilvēks un kā viņam jānodzīvo sev atvēlētā dzīve.

Protams, var uzstādīt mērķi un uzskatīt to par savu personīgo dzīves jēgu, taču tas ir individuāls lēmums, kas nederēs ikvienam cilvēkam un tāpec neatrisinās šo dzīves jēgas saprašanas jautājumu.

Daži varianti atbildēm uz jautājumu par dzīves jēgu:

  1. Dzīves jēgas nav. Nav jāmeklē atbilde uz šo jautājumu, vienkārši ir jādzīvo, kā sanāk.
  2. Dzīves jēga ir dzīves jēgas meklējumos. Tas ir grāmatu variants, gandrīz vai sofisms, kas diez vai spēs kādu apmierināt.
  3. Dzīves jēga ir kalpošanā Dievam. Šis jautājums jau sen nodarbina cilvēku prātus un daudzas reliģijas dod atbildes uz to.
  4. Dzīves jēga ir un tā nav saistīta ar reliģiju. Tās ir filosofiskas pieejas, kuras mēs pavisam īsi aplūkosim šajā rakstā.

Galvenās filosofiskās dzīves jēgas koncepcijas

Hedonisms

Hedonisti ir pārliecināti par to, ka dzīves jēga slēpjas labsajūtas gūšanā. Galveno hedonistu ideju var paust ar vienu frāzi: “Dzīvot nozīmē baudīt”. Protams, ar vārdu “baudīt” netiek apzīmēta vien fizioloģisko vajadzību apmierināšana. Tā ir baudas gūšana no savām nodarbēm, radošuma, zinātniskās darbības, kultūras un mākslas baudīšanas, u.t.t.

Eidemonisms

Šis filosofiskais virziens runā par to, ka laime ir cilvēka augstākais dzīves mērķis un tajā ir arī visa dzīves jēga. Eidemonisti uzskata, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, viņam nav jāizjūt bailes ne Dieva, ne nāves ne ciešanu priekšā. Eidemonisms sludina mierīgu dzīvošanu un garīgo pilnveidošanos.

Utilitārisms

Saskaņā ar utilitārisma teoriju, dzīvot nozīmē gūt no visa un visiem labumu. Utilitārisma ētika runā, ka vienīgais pareizas rīcības kritērijs ir tā sekas. Utilitārisma klasiķis Jeremijs Bentams sludināja principu “laimes maksimizācija”: kad cilvēks sastopas ar morālu dilemmu, viņam jāizvēlas tas variants, kā rezultātā būs pēc iespējas vairāk laimīgu cilvēku.

Pragmatisms

Pragmatisms vēsta, ka mērķis attaisno līdzekļus un par patiesu atzīst visu praktiski izdevīgo. Izdevīgums ir vienīgais patiesais kritērijs. Vārds pragmatisms radies no grieķu vārda, kas apzīmē „darbību,” „rīcību” un „nodarbošanos.” Pragmatisma dzīves stils ir optimistisks, uzņēmīgs, praktisks un daudzveidīgs. Pragmatisms ir izvēles spēja. Pragmatisms grib uz zinātniski noskaidrotas un eksperimentālā pieredzē apstiprinātas domāšanas un valodas pamata dot atbildes konkrētai dzīves praksei. Pragmatiķi par galveno filozofijas jēdzienu uzskata pieredzi. To viņi saprot empīriski, t.i., kā visu, kas ar cilvēku notiek un ir noticis. Cilvēka uzdevums ir pielāgoties un izdzīvot pasaulē.

Parāda ētika

Cilvēkam ir jākalpo citiem cilvēkiem un cilvēcei kopumā. Dzīves jēga – upurēt sevi un nest labumu. Atteikšanās no personiskā labuma, dēļ visu labuma – šīs pieejas ideāls, tieši tajā arī ir visa dzīves jēga un katra cilvēka dzīves aicinājums.
Daudzi domātāji ir runājuši par to, ka galvenā cilvēka dzīves jēga ir viņa pašrelizācijā. Imperatīvs Pindara runā, ka cilvēkam jākļūst par to, kas viņš ir. Tātad dzīves jēga ir maksimālā savu spēju realizācijā un visu savu iespēju realizācijā.
Taču, kamēr filosofi nav vienojušies un nav atraduši kopīgu visiem dzīves jēgu (ja vispār tas ir iespējams), mums katram pašam nāksies meklēt savu dzīves jēgu patstāvīgi, bez citu palīdzības.
Realizējiet sevi un piepildiet savu dzīvi ar sev svarīgo tās jēgu!
Avots: aum.news
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Stabilitāte mūs grauj

vecs6

Pasaulē viss pastāvīgi mainās.

Skaitāmos kauliņus nomaina kalkulators, kalkulatoru – dators. Un, lai cik veikli mēs rīkotos un skaitītu ar skaitāmajiem kauliņiem, mums vienalga nāksies no tiem atteikties. Jo mūsu uzdevums ir dzīvot ar interesi par jauno, nevis censties stabili un sistemātiski izmantot veco. Ja mēs to nedarīsīm, ja mēs paliksim, kur ierasts, tad ar laiku mēs parvērtīsimies:
– konservatorā, kurš baidās no pārmaiņām
– par cilvēku, kurš cenšas pakārtoties citiem, nosoda citus un tukši pļāpā.
Mums būs problēmas ar aknām un raizes darīs pagātnes situācijas.
Un te nostrādā princips, ka tas, ko mēs ilgāk, kā vajadzīgs paturam, sāk mūs graut. Līdzīgi kā toksīni, kuri sagrauj mūsu organismu. Rezultātā mēs kļūstam inerti, sākam sliktāk just, redzēt un rīkoties neefektīvi.
Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Ja spēsi piedot sev, karma vienkārši izgaisīs

woman-837156_1920

Ir ļoti svarīgi piedot it visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka nav iespējams piedot. Piedod viņiem ne tāpēc, ka viņi pelnījuši piedošanu, bet tāpēc, ka pats vairs nevēlies ciest un paciest šīs sāpes katru reizi, kad atceries, ko tev nodarīja.

Nav jau svarīgi, ko tieši tev nodarīja, – piedod, jo tu taču nevēlies turpināt slimot.
Piedošana ir nepieciešama tavas Dvēseles dziedināšanai. Tu piedod tāpēc, ka jūti līdz pats sev.

Piedošana ir mīlestības izpausme pašam pret sevi!

Piemēram, ir nesen šķīrusies sieviete. Iedomājies, ka viņa bija precējusies desmit gadus, bet pēc tam sastrīdējās ar vīru dēļ kaut kādas viņa briesmīgas rīcības.

Viņa izšķīrās un tagad neieredz savu bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana izsauc viņai spazmas vederā un vemšanu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs to nespēj izturēt. Viņai ir nepieciešama palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Dakter, man sāp! Mani smacē naids, greizsirdība un izmisums. Kaut ko tādu nepiedod! Es neieredzu šo cilvēku!”

Psihoterapeits atbild: “Jums ir jāizlaiž šīs savas emocijas, jāizrunājas, jāatbrīvo savs naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam: paņemiet spilvenu, iekodieties tajā, sitiet to! Lai naids un dusmas izlaužas uz āru!”

Viņa iet mājās, pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Un tiešām, paliek vieglāk. Sieviete iedod psihoterapeitam simts dolārus, teikdama: “Paldies, dakter! Man jau ir daudz labāk!”

Viņas sejā pirmo reizi pa ilgiem laikiem parādās plats smaids. Viņa iznāk no psihoterapeita kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām savā mašīnā? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids sāk kvēlot vēl negantāk kā iepriekš. Viņa kā bulta metas atpakaļ pie psihoterapeita, dod viņam vēl vienu simtnieku un sarīko vēl vienu “izlādēšanās” seansu.

Emociju sprādziens, dotajā situācijā, var palīdzēt tikai īslaicīgi. Jā, tas palīdz atbrīvoties no daļiņas sakrājušās indes, uz kādu brīdi cilvēkam kļūst vieglāk, taču pašu brūci šāds paņēmiens neizdziedēs. Un vienīgais veids, kā to izdziedēt ir PIEDOŠANA.

Šai sievietei vienkārši ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījumu.

Kā saprast, ka pa īstam esi piedevis?
Tikšanās ar viņu vairs neuzjundī agrākās emocijas. Šī cilvēka vārds vairs neizsauc nekādas sajūtas

Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās šai brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē tikai to, ka esam pa īstam piedevuši. Protams, rēta paliek uz emocionālā ķermeņa, tāpat kā uz fiziskā, pēdas paliek. Notikušais paliek atminās, tu visu atceries, taču rēta vairs nesāp.

Iespējams, tu tagad domā: “Piedod visiem: viegli pateikt! Es labprāt piedotu, bet nevaru. Nesanāk!”

Mums ir tūkstošiem iemeslu un attaisnojumu tam, ka neesam varējuši piedot. Taču patiesībā mēs neprotam piedot tāpēc, ka esam raduši nepiedot.

Mēs neesam pat mēģinājuši piedot, mēs trenējām savu nepiedošanas meistarību. 
Bija laiks, kad mums, bērniem piedošana bija asinīs. Pirms sasirgām ar visaptverošo dvēseļu slimību, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas vienkārši notika pats no sevis. Un parasti mes piedevām uzreiz.

Paskatieties uz bērniem, kuri kopā spēlējas: lūk, viņi sastrīdās un viens ar asarām acīs skrien pie mammas: “Mammīt, viņš man iesita!”

Divas mammas sāk skaidrot attiecības, kas ātri vien pāraug skaļā strīdā, bet viņu bērni pēc piecām minūtēm jau atkal kopā spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Un ko viņu mammas? Viņas viena otru jau neieredz – līdz mūža galam! Un te mēs vairs nerunājam par to, ka jāmācās piedot – mums jau ir iedzimta spēja to darīt. taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši trenējamies NEpiedošanā.

Paiet laiks un mēs esam atradinājuši sevi piedot. Lai arī ko cilvēks mums būtu nodarījis, mēs viņam ne par ko nepiedosim un izsvītrosim no savas dzīves uz visiem laikiem. Un sākas patmīlu karš.

Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis skan kaut kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nepiedošu! Kaut ko TĀDU piedot nevar!” Taču īstā problēma ir LEPNĪBA. Tā arī pacenšas pieliet eļļu ugunij, pastāvīgi atgādinot par to, ka piedot nedrīkst.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest tikai tādēļ, lai sodītu “vainīgo”. Mēs uzvedamies kā kaprīzi bērni, kuri rīko histērijas, jo savādāk neprot pievērst sev pieaugušo uzmanību.

Mēs tikai sev nodarām sāpes, skaļi paziņojot: “Skaties, ko es daru! Kā es ciešu! Un tas viss tevis dēļ!” Un tieši tā arī notiek.

Izmet miskastē savu patmīlu un aimirsti par savu svarīgumu un vienkārši palūdz piedošanu.

Sākumā sastādi visu to cilvēku sarakstu, kuriem tev vajag palūgt piedošanu un pēc tam atvainojies katram no viņiem. Kaut vai tikai domās, ja nav laika satikties vai sazvanīties.

Pēc tam sastādi sarakstu ar tiem cilvekiem, kuri tev ir nodarījuši ko nepatīkamu – kuriem tev jāpiedod. Un piedod viņiem visiem: lai ko arī viņi būtu nodarījuši, tu neesi vainīgs. Katram sapņojas viņa personīgais SAPNIS.

Pienāk laiks un tu saproti, ka tev jāpiedod PAŠAM SEV par visām rētām, par visu to indi un ciešanām, ko esi nodarījis sev, radot tieši šo sapni.

Un tad, kad tu piedod pats sev, iestājas miers un harmonija pašam ar sevi, nostiprinās mīlestība pret sevi. Un tā arī ir Augstākā PIEDOŠANA – kad beidzot piedodam sev.

Mūsu pārliecības par labo un ļauno parasti mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mēs uzskatām par sliktu. Mēs uzskatām sevi par vainīgu, mēs esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu, – un sodām sevi paši.

Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarījums ir tik briesmīgs, ka to tik viegli nenomazgāt. Taču, ja patiesi tici, tad “Tavs prāts lai notiek” – tas viss kļūst reāli iespējams. Šajā ziņā mēs paši radām savu karmu un mums jāmaksā par to, ko esam radījuši ar savu ticību. Tas kārtējo reizi parāda to, cik mēs esam spēcīgi. Un mēs varam atmest savus vecos priekšstatus attiecībā uz savu karmu, atteikties ticēt tai – un tās vairs nav. Nav jācieš, nav jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot pats sev: karma vienkārši pazudīs. Un no šī brīža dzīve sāksies no jauna.

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

P.S. Tā arī ir manā dzīvē. Pirms daudziem gadiem mans milzīgais Ego un Lepnība sastrādāja tādas lietas, ko pati sev nevarēju piedot un, ko nespēju piedot citiem. Bet pienāca brīdis, kad iespiestai stūrī, vairs nebija citas izejas. Un es pirms miega savās vīzijās gāju pie cilvēkiem, kuriem biju ko nodarījusi un lūdzu piedošanu, un gāju pie saviem – it kā pāri darītājiem un piedevu. Un kopš tas dienas es tā īsti pat vairs nevaru apvainoties, es neturu ļaunu prātu, jo es negribu sev kaitēt, es vairs nekultivēju greizsirdību, jo saprotu, ka man neviens nepieder un pati sev esmu lielākā vērtība. Un es piedodu sev visus sev  dotos un neizpildītos solījumus, savus pāridarījumus, jo tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka nespēj piedot pats sev.

Negribu atbildību. Gribu ticēt brīnumam.

gliemeznica3

Es ļoti bieži sastopos ar situāciju, kad gudri, skaisti un inteliģenti cilvēki ir ļoti nelaimīgi. Un viss tikai tāpēc, ka kāds ar viņiem manipulē, kāds indē viņu dzīvi u.t.t.

Attīstošas literatūras lasīšana un pašrealizācija dažkārt nospēlē diezgan šaubīgu lomu. No vienas puses paaugstinās informētības līmenis. Runas laikā skaisti, kā pērles, birst daudz psiholoģisku terminu un specifisku vārdu. No otras puses, cilvēks nokļūst tādā kā gliemežnīcā, no kuras reālo dzīvi neredz un arī dzirdamība ir slikta. Un vispār, ja nevēlaties mani pieņemt tādu, kāds es esmu, es paslēpšos savā aliņā un izdomāšu pats sev savu pasauli.

Visi šie brīnišķīgie padomi (bez sarkasma): “Iemīli sevi!”, “Aizej no toksiskām attiecībām!”, “Rūpes par sevi nav egoisms”, un tā tālāk, tiek pārprasti. Daudzi tos uztver kā aicinājumu tam, ka es esmu tāds brīnišķīgs, šaubu nav, un tāpēc visi man kaut ko ir parādā. Es nevienam pāri nedaru, bet man gan dara.

Ne jau es savu dzīvi padarīju nepanesamu. Mammas, tēti, vīri, bērni, kaimiņi, radinieki, mājdzīvnieki, prezidents, valsts, pasaule un vispār Visums. Ārējais un tikai ārējais faktors. Cilvēks taču strādā ar sevi, attīstās, lūk, pat grāmatas lasa un lekcijas apmeklē. Realizēties, pēc gliemežnīcā dzīvojoša cilvēka domām, viņš nevar, jo šī pasaule ir naidīgi noskaņota.

Un te nu sākas pats interesantākais. Katram, kurš nav gana labs, tiek uzspiesta kauna zīme. Viens – narciss, otra – histēriķe. Te man ir toksiskas attiecības, jo, redz, cilvēks nekrīt pie manām kājām, reaģējot uz manām kaprīzēm. Tas viss padara dzīvi neciešamu.

Es taču esmu labs, paciešu, un ciešu viņu dēļ.

Ja tu esi šajā situācijā, tātad tev pašam tā ir vajadzīga, tu to gribi.
Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tu neej prom, ja reiz tev ir tik slikti? Kāpēc nemeklē izeju? Kas tevi tur un, kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Pacenties būt godīgs pret sevi un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

ATBILDĪBA. Lūk, zelta vārds. Katram cilvēkam jāapzinās sava atbildība par katru savu lēmumu. Par katru savu soli. Tā ir tava un tikai tava izvēle.

Tu izvēlējies savu vīru, savu profesiju, darbu, draugus, u.t.t. Neapmierina? Pārtrauc attiecības, taču atceries, ka tā ir tava izvēle. Atceries, ka ikvienas attiecības nav spēle vienos vārtos.

Esi drosmīgs! Uzņemies atbildību par saviem vārdiem, uzvedību (pat tad ja tevi ignorē). Paskaties uz sevi un situāciju no malas!

Uzņemies atbildību par savu dzīvi. Realitātē nav labās fejas, kas noslaucīs asariņu no tavām acīm, novicinās burvju nūjiņu un, lūk, tev būs prestižs, interesants un labi apmaksāts darbs, vienmēr atbalstoši, pieņemoši un uzticami draugi, princis vai princese, kas uzrodas nez no kurienes un ir gatavs izraut savu sirdi no krūtīm kā Danko, lai apgaismotu tavu dzīves ceļu.

Sakārto savu kontroles lokusu. Nepiedēvē savas neveiksmes ārējiem faktoriem. Neuzvel atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem. Tā ir tavējā.

Un mīlēt sevi nozīmē būt atbildīgam par savu izvēli un savu dzīvi!

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Pārvarot Dzimtas scenārijus

dzimtas scenariji

Dzimtas pinekļi kā virves tevi ieskauj no visām pusēm. Kā tikko tu izdari kādu straujāku kustību, virve savelkas ciešāk. Savelkas tik cieši, ka pēc tam no šiem pinekļiem ne izlīst, ne atslābināties. Tie savelkas ap dažādām ķermeņa daļām, ar dažādu spēku un, jo tu stiprāk spirinies, jo vairāk sapinies.
Ir bezjēdzīgi konfliktēt ar vecākiem, tā cenšoties risināt savas dzimtas problēmas. Taču bezjēdzīgi ir arī klusēt, cerot, ka tas pats no sevis pāries. Visur un it visā ir vajadzīgs līdzsvars. Un te nu tas ir īpaši smalks – kā saglabāt sevi, neatņemot sev nepieciešamo dzimtas enerģijas plūsmu? Kā cienīt vecākus, saglabājot savas privātās robežas, un nepārkāpjot enerģijas plūsmas likumus.

Ir bezjēdzīgi pretoties šīm virvēm, jo agri vai vēlu kāda no tām aptīsies ap tavu kaklu un sāks žņaugt. Ir bezjēdzīgi censties atslābināties un gūt baudu ar šo visu, jo tajā nav nekādas baudas un tu pati to saproti. Tās visas ir tavas pagātnes mācībstundas, tavi uzdevumi un tev tie ir jarisina. Vienīgais jautājums ir: kā?

Var atrast kaut ko asu un pārgriezt šos mezglus – taču tad ļoti daudz ko var pazaudēt. Tāpēc labāk tos atraisīt. Ieraudzīt sevi no malas un pakāpeniski atraisīt mezgliņu pēc mezgliņa.

Gala rezultātā tu sapratīsi, ka šīs virves tev ir ļoti vajadzīgas un svarīgas. Tās ir tavas drošības virves. Tu vari pie tām turēties, kad staigāsi virs bezdibeņa. Un tās tevi turēs un neļaus nokrist. Ja mezgliņi būs atraisīti, virves tev netraucēs virzīties uz priekšu.

Šis atraisīšanas process var būt grūts un sāpīgs. Un tāda ir dzīve, tādas ir mūsu mācībstundas. Kādas no virvēm patiešām ir jāpārgriež reizi un uz visiem laikiem, lai vairs nekad ar tām nesastaptos – piemēram, visas savas pagātnes saiknes ar vīriešiem. Taču dzimtas saites ir jāsaudzē un ļoti rūpīgi jāatšķetina. Bez asām kustībām, bez neirastēnijas. Soli pa solim. Ar cieņu. Atceroties, ka tās ir tavas drošības virves. Tavs balsts. Un pat tad, ja šobrīd tās vairāk tev atgādina cietuma klameru vai pat karātavas. Tu to varēsi, es zinu!

Un, ja reiz būs pavisam smagi, un šķitīs, ka tas viss ir bezjēdzīgi, un tu ar to netiksi galā, un esi iestigusi kā purvā – arvien dziļāk un dziļāk, palīdzi sev. Atceries, kā barons Minhauzens izvilka sevi ārā no purva aiz matiem? Tev jāizdara kas līdzīgs. Vienkārši pastiep rokas uz debesīm un palūdz palīdzību: “palīdzi, Dievs!” – un Viņš noteikti palīdzēs. Kā reiz palīdzēja Draupadi, kad neģēļi centās viņu publiski izģērbt. Viņš vienkārši padarīja viņas sari bezgalīgu, un ļaundariem neizdevās realizēt savu nodomu.

Atceries, kā dažādu reliģiju svētajos rakstos Viņš dažādās formās un veidolos atdzīvināja, dziedināja, apdāvināja un palīdzēja. Un tu sapratīsi, ka neviens tev nepalīdzēs labāk kā Viņš. Tieši uz viņa palīdzīgo roku tu vari paļauties vienmēr un viņš palīdzēs tev atšķetināt arī tavas virves pinekļus. Tikai palūdz.

Lūdz un tev taps dots. Atceries?
Tieši Viņš arī man palīdzēja. Bez Viņa nekas nebūtu – pat ar visiem maniem miljons gudrajiem uzstādījumiem.

Šī ir nodaļa no Olgas Vaļajevas grāmatas «Предназначение быть женщиной».

Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Es arī jau labu laiku par šo domāju un ar to strādāju, cenšos izzināt un saprast, kas man jādara, lai uzlabotu sava dzimtas koka enerģētiku, lai tas pieņemtos spēkā, un lai man un maniem bērniem un tālāk arī mazbērniem dzīvotos vieglāk. Un tas, manuprāt, ir ļoti svētīgs un svarīgs darbs.