“Nerakstīts” nenozīmē “Neesošs”

image-byallan-davey

Mēs ikdienā ievērojam likumus, kurus sarakstījuši cilvēki – kāds ir bijis nodoms, mēs nezinām. Taču ir nekur nerakstīti likumi, kuru ievērošana ir daudz svarīgāka par to, vai būsiet likumpaklausīgs cilvēks.

PIEVILKŠANĀS LIKUMS

Cilvēks pievelk to, ko viņš mīl, no kā baidās vai pastāvīgi gaida t.i. visu, kas atrodas viņa apziņas fokusā. Dzīve mums dod to, ko mēs gaidām no tās, nevis to, ko gribam.

PRETPOLU LIKUMS

Dzīve nav iedomājama bez pretstatiem. Tajā ir vieta gan dzimšanai un nāvei, gan mīlestībai un naidam, draudzībai un konkurencei, tajā ir tikšanās un šķiršanās, prieks un bēdas, zaudējumi un ieguvumi. Arī pats cilvēks ir pretrunīgs: no vienas puses tiecas pēc stabilitātes, no otras savā neapmierinātībā skubina dzīvi ātrāk ritēt uz priekšu. Šajā pretrunu pasaulē cilvēks cenšas atrast vienotību ar sevi, citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Visam ir sākums un beigas – tas ir dzīves ritenis. Dažkārt, lai kaut ko saprastu, tas jāzaudē. Viens pretpols nevar eksistēt bez otra – lai būtu diena, ir jābūt naktij.

SAMAKSAS LIKUMS

Par visu šajā dzīvē IR jāmaksā: par darbību un bezdarbību. Kas sanāks dārgāk? Bieži atbilde būs acīmredzama tikai dzīves beigās – uz pirmsnāves sliekšņa – dārgāk jāmaksā par bezdarbību. Vairīšanās no neveiksmēm nedara cilvēku laimīgu. “Manā dzīvē bija daudz neveiksmju, vairums no kurām tā arī nenotika” – veca vīra vārdi dēliem pirms nāves.

LĪDZĪBU LIKUMS

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Mūsu dzīvē nav nejaušu garāmgājēju. Mēs pievelkam tieši tos cilvēkus, kurus nevis vēlamies pievilkt, bet tos, kuri ir līdzīgi mums. Pazūd tie, kuri sūtīti mums mūsu pieredzei, paliek tie, kurus sūta mums liktenis.

DOMĀŠANAS LIKUMS

Nevajag savu neveiksmju un nelaimju cēloni meklēt kaut kur ārpusē – skats jāvērš uz iekšu – sevī. Mūsu ārējā – redzamā dzīve ir mūsu domu rezultāts.

HARMONIJAS LIKUMS

Cilvēks meklē harmoniju visur: sevī, pasaulē. Sasniegt harmoniju ar pasauli var tikai tad, kad esi harmonijā ar sevi. Laba attieksme pret sevi, mīlestība pret sevi, sevis pieņemšana ir harmonijas ar pasauli, cilvēkiem un savu dvēseli pamats. Harmonija nenozīmē grūtību un konfliktu neesamību, jo tās parasti ir personības izaugsmes stimuls. Harmonija starp Saprātu, Sajūtām un Darbībām – varbūt tā arī IR Laime?

BUMERANGA LIKUMS

Tas vēsta: viss, ko sūti Visumā – atgriežas. Darbi, vārdi, domas, labie, sliktie….viss atgriežas pie tā, kurš tos sūtījis. Bībelē teikts: “Pie tā es teikšu: kas skopi sēj, tas skopi pļaus; bet kas dāsni sēs, tas dāsni arī pļaus”

SVIRAS LIKUMS.

Kad cilvēks kaut ko vēlas, bet tas nav sasniedzams, ir jāizdomā cita interese, līdzvērtīga pirmajai. Ja izvēlētais ceļš netuvina mērķim, jānomaina ceļš.

LŪGUMA LIKUMS

Ja neko no dzīves neprasi, neko arī nesaņemsi. Ja mēs prasām sazin ko un paši nezinām ko, tad arī saņemam “nezin ko”. Mūsu lūgums pievelk atbilstošo realitāti. Ja dotajā mirklī mūsu lūguma izpildīšana varētu mums kaitēt, tas neizpildās. Agri vai vēlu mūsu lūgumi tiek izpildīti. Ja tas izpildās “nelaikā”, mēs sakam: “Pateicos, vairs nevajag!” Tātad dzīve māca mūs vēlēties un prasīt to, kas nestu labumu.

LIKUMSAKARĪBU LIKUMS

Dzīvē bieži notiek lietas, kuras nav atkarīgas no mums. Vienreiz notikušu notikumu var izskatīt kā sagadīšanos, divreiz notikušu – kā sakritību, trīsreiz notikušu – kā likumsakarību. Viss, kam jānotiek, notiks, lai kā mēs censtos no tā izvairīties. Viss, kam nav jānotiek, nenotiks. Lai kā Jums to gribētos.

PĀRMAIŅU LIKUMS

Gribi savā dzīvē pārmaiņas, ņem visu varu pār apstākļiem savās rokās. Nevar izmainīt savu dzīvi, nemainoties pašam. Tieši savas pasivitātes dēļ, cilvēki bieži palaiž garām reālas iespējas, ko liktenis noliek priekšā kā saldo ēdienu. Kas Jūsu dzīvē nosaka prioritātes – Jūs pats vai kāds cits?
Varbūt tās nosaka pati dzīve un Jūs peldat pa straumi?
Kļūstiet par savas dzīves un likteņa saimnieku. ja nekur nedosieties, nekur arī nenokļūsiet!

Avots: © Nancy Fouts
Foto: Allan Davey
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: Tas viss, kas mums ir šobrīd, ir pats labākais

1

Četri “JĀ” laimei

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.

 

Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

Kas jāatmet pat ātrāk, kā kaitīgie ieradumi

aproce6
Nemitīgi tiek runāts par to, ka smēķēt ir kaitīgi, ka kaitīgi ir lietot alkoholu un nepareizi ēst, dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu u.t.t. Skaidrs, tas sen viss ir zināms, un neviens nestrīdās, ka tas viss ir jāatmet. Taču katra cilvēka dzīvē ir dažas lietas, kas ik dienu kaitē vēl vairāk par minētajām. Tās saindē mūsu dzīvi, un mēs pat to nepamanām. Mēs ejam uz sporta zāli, ēdam salātiņus un augļus, atsakāmies no alkohola un smēķēšanas, bet turpinām skaust, apvainoties un pastavīgi žēloties par savu dzīvi. Varbūt beidzot tas jāatmet?
Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis šīs sajūtas. Būtu jau labi, ja reizi dzīvē, jo bieži vien tās izjūtam pastāvīgi, bet nezin kāpēc. par to neuztraucamies, it kā tas neatstātu nekādu iespaidu uz mūsu dzīvi. Taču patiesībā tās iespaido – un, kā vēl! Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts, viens vienmēr ietekmēs otru un, ja tev ir kaitīgie ieradumi mentālajā plānā, tad dažādās formās tie parādīsies arī tavā ikdienas dzīvē, atstājot uz to neizdzēšamu iespaidu. Izmainot kaut ko vienu, mainīsies viss un arī pati tavas dzīves kvalitāte.
Praktiski viss, ko mēs darām, ir vērsts tikai uz vienu sasniegumu – laimi.
Bet, ja tevi indē šie kaitīgie ieradumi, tad, lai ko arī tu darītu, nekādas laimes nebūs, un ne jau tāpēc, ka maz naudas, nav mīļotā cilvēka vai mīļotās nodarbošanās, bet tāpēc, ka, lai cik labus apstākļus tev sagādātu dzīve, tu vienmēr būsi neapmierināts.
Lūk, šie 4 kaitīgie ieradumi, kas traucē tev sasniegt gaidīto balvu:

 

1. Skaudība

Tā ir tāda draņķība, kas neļauj priecāties ne par saviem, ne citu cilvēku sasniegumiem. Sociālie tīkli ir lielisks instruments šī netikuma kultivēšanai. Jūtas Universitātes sociologi aptaujāja 435 studentus un noskaidroja, ka no laika, kuru cilvēks pavada sociālajos tīklos, ir atkarīga viņa attieksme pret dzīvi. Jo vairāk cilvēki skatījās  to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs (precīzāk – to dzīvju rediģētajā atspoguļojumā), jo vairāk uzskatīja, ka citi dzīvo labāk par viņiem – laimīgāk, interesantāk, veiksmīgāk.
Reālajā dzīvē arī pietiek skaudības, kas liek skumt par savu neizdevušos dzīvi, domājot, ka tā patiešām arī ir.
Ko darīt?
Ja tu kaut uz vienu dienu samainītos vietām ar otru cilvēku (to, kuru tu skaud), tev ļoti nepatiktu tas, ko tu sajustu. Katram ir savas ciešanas un savas problēmas, tāpat kā savas balvas, un tās nav ne par matu labākas kā savējās.
Nedrīkst sevi salīdzinat ar citiem! Mums katram ir sava pagātne, savi talanti, iespējas, problēmas un likstas. Vienkārši NESALĪDZINI! Nav kritēriju, pēc kuriem būtu iespēja to izdarīt.

2. Aizvainojums

Ja analizējam pašu aizvainojuma sajūtu, sanāk, ka tā ir realitātes neatbilstība tavām gaidām.
Iedomājies, ka tu uz ielas paklupi, sasities un izbārstīji savu somu ar produktiem. Netālu no tevis stāvēja kāds akls ubags. Tu taču negaidīji, ka viņš metīsies tev palīgā, tātad nekāda aizvainojuma būt nevar. Bet, ja nu ubaga vietā stāvētu kolēģis, vai kāds paziņa un vienkārši noskatītos, kā tu rāpo pa asfaltu, vākdams savus izbirušos apelsīnus, aizvainojums būtu, un sazin, cik ilgi.
Ja mēs neņemam verā aizvainojuma iemeslus, tā pati par sevi nozīmē ļoti spēcīgu, negatīvu emociju, kas pavada mūs ilgu laiku. Katru reizi, kad kaut kas atgādinās par šo cilvēku, tevī atkal un atkal atgriezīsies šīs emocijas. Un vispār, seni aizvainojumi ir ļoti kaitīgi veselībai, tāpat kā neizdziedētas traumas.
Kā atbrīvoties no tā?
Lai nemocītu sevi, neko nevajag gaidīt no cilvēkiem. Viņi tev neko nav parādā. Viņiem nav jābūt laipniem, izpalīdzīgiem, patīkamiem, rūpīgiem, saprotošiem. Pieņem visu, kā ir.
Tas nenozīmē, ka tev jādraudzējas ar rupjiem, agresīviem, nepatīkamiem cilvēkiem, kuri tevi nenovērtē. Vienkārši izdari secinājumus, ar ko tu vēlies turpināt draudzību un ar ko – neturpināt. Un nekad neko negaidi! Mācies pieņemt cilvēkus un situācijas tādas, kādas tās ir. Bez aizvainojuma un dzīve kļūs daudz vienkāršāka.

 

3. Žēlošanās

Žēlošanas ļoti ātri kļūst par ieradumu un, ja cilvēks pierod žēloties, tad nav svarīgi, kas notiek viņa dzīvē, viņš vienalga atradīs, par ko pažēloties. Ja cilvēks to dara pastāvīgi, tas nozīmē, ka viņš savā dzīvē saskata tikai negatīvo, ievēro tikai problēmas, par ko steidz pastāstīt visiem apkārtējiem.
Nav iespējams objektīvs savas dzīves novertējums, ir tikai tas, kā tu to redzi. Ja redzi tikai negatīvo, tas arī ir un notiek. Un kamdēļ tas viss? Dēļ tā, ka tu vēlies redzēt līdzjūtīgus skatus no malas?

 

4. Nosodījums

Lūk, arī pēdējais briesmīgais ieradums – pie mājas uz soliņa sēdošu tantiņu dzīves kredo, pasaulē, kas pilna ar neliešiem, narkomāniem un prostitūtām. Mēs ar tādu labpatiku nosodām citus, gan personīgi gan kolektīvi. Tenko praktiski visi, neatkarīgi no dzimuma un vecuma.
Kas tajā ir interesants, nevar nosodīt citus cilvēkus, ja tevī pašā nav šīs sliktās īpašības. Cik reižu esmu ievērojusi, kā cilvēki, kuri uzvelkas un kliedz uz citiem, nosodot tos par kaut ko, tāpat lamā sevi par savām kļūdām un dara to vēl neiecietīgāk.
Nosodījumam ir divas puses. Viena no tām – citu nosodīšana, bet otra – sevis, mīļotā (šajā gadījumā noteikti ne – mīļotā) nosodīšana.
Ko darīt?
Šajā pasaulē ikvienam cilvēkam ir tiesības kļūdīties un mēs visi esam tik ļoti atšķirīgi, ka te noteikti nevar būt nekādu objektīvu kritēriju. Tu nekad neesi bijis cita cilvēka ādā, tu nezini, kā šis cilvēks ir dzīvojis, nezini, kā dzīvo, kādas domas ir viņa galvā. Tas ir tāpat, kā komentēt futbola maču “uz aklo”, vadoties vien no līdzjutēju kliedzieniem tribīnēs.
Kas attiecas uz sevis nosodīšanu – tā cilvēka, kuru tu lieliski pazīsti – vienkārši atceries, ka tas nekad ne pie kā laba nenoved. Iespejams, šis ieradums palicis no vecākiem, kā nokopēts uzvedības modelis, taču skaidrs, ka tas absolūti nemotivē labākai dzīvei. Gluži otrādi – liek justies neveiksminiekam, samierināties ar to un, protams, ciest. Nu, un, iespējams – žēloties.
Visi kaitīgie ieradumi:
Ir tāda prakse, daudzi par to noteikti ir dzirdējuši, jo tā pirms kāda laika bija ļoti populāra sociālajos tīklos. Tās nosaukums ir “violetā aproce”. To es pieminu tāpēc, ka tā lieliski palīdz atbrīvoties no visiem kaitīgajiem ieradumiem un sliktajām domām..
To jau 2006. gadā piedāvāja pazīstamais garīdznieks Vils Bouens. Tās galvenā ideja; uzvilkt violetu aproci un 21 dienu jānodzīvo bez žēlošanās, kritizēšanas, tenkām, neapmierinātības izteikšanas. Domāt drīkst (kaut arī nav vēlams), bet galvenais, ir nerunāt. Ja cilvēks netiek ar to galā un “noraujas”, aproci uzliek uz otras rokas un 21 diena sākas no gala.
Kad izdzirdēju par šo praksi, nolēmu to izmēģināt. Šķita, ka tas nebūs grūti, jo es vispar nemīlu sūdzēties, aprunāt un tamlīdzīgi.
Izradījās, ka tas ir neticami grūti. Jau nakamajā dienā es pārmainīju aproci uz otras rokas, jo darbā izteicu neapmierinātību ar kaut ko. Pēc tam – vēlreiz un vēlreiz. Pārvilkt to nācās 2-3 reizes dienā, kaut arī nekad nebūtu iedomājusies sevi nosaukt par čīkstētāju, vai mūžigi neapmierinātu personu.
Šodien tādas aproces pārdod – ja vien ir ideja, atrodas cilvēki, kas to pārdos. Iespējams, domas par iztērēto naudu, neļauj tik vienkārši padoties, taču galvenā jēga nav tajā.
Tu pats vari uztaisīt sev aproci, uzsiet uz rokas vienkāršu diedziņu, vai pat izmantot šim nolūkam gredzenu, kuru tu pārvilksi no rokas uz roku.
Pats galvenais ir – beidzot atmest visas savas dzīvi bojājošās domas.

 

Tulkoja: Ginta FS

Visa pasaules gudrība

zalamans1
Kad ķēniņš Zālamans pēc saullēkta sagaidīšanas nokāpa no kalna, viņu kalna pakājē sagaidīja pūlis:
— Ķēniņ, Tu esi mūsu iedvesmas avots. Tavi vārdi dziedē sirdi, bet gudrība – apgaismo prātu. Mēs vēlamies klausīties Tevī. Saki, kas mēs esam?
Zālamans pasmaidīja un teica:
— Jūs esat Pasaules gaisma. Jūs esat Zvaigznes. Jū esat patiesības Svētnīca. Katrā no Jums ir Visums. Ļaujiet prātam saplūst ar sirdi, jautājiet savai sirdij, klausieties caur savu mīlestību. Dievišķi ir tie, kas saprot Dieva valodu.

 

— Kur ir dzīves jēga?
— Dzīve — tas ir ceļš, mērķis un apbalvojums. Dzīve — tā ir mīlestības deja. Jūsu sūtība — uzziedēt. BŪT — tā ir brīnišķīga dāvana pasaulei. Jūsu dzīve — Visuma vēsture. Un tāpēc dzīve ir skaistāka par visām teorijām. Uztveriet dzīvi kā svētkus, jo tā ir vērtība pati par sevi. Dzīve sastāv no šeit un tagad. Bet “tagad” jēga ir būt šajā mirklī šeit.

 

— Kāpēc mūs vajā nelaimes?
— Ko sējāt, to pļausiet. Nelaimes ir Jūsu izvēle. Nabadzība — cilvēku radīta. Bēdas — vienaldzības un nevēlēšanās zināt auglis. Apvainojot Jūs zaudējat spēku, iekārojot – izkaisat laimi. Mostaties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās. Bet tie, kuri sevī nav atraduši Dieva valstību — bezpajumtnieki. Par bezpajumtnieku kļūst tas, kurš velti tērē savu laiku. Nepārvēršat savu dzīvi bezjēdzīgā eksistēšanā. Neļaujiet pūlim samīdīt Jūsu dvēseli. lai bagātība nebūtu Jūsu lāsts.

 

— Kā pārvarēt nelaimes?
— Nenosodiet sevi, jo Jūs esat dievišķi. Nesalīdziniet sevi un nedaliet, esat par visu pateicīgi. Priecājieties, jo prieks dara brīnumus. Mīliet sevi, jo sevi mīlošie mīl visu. Svētiet briesmas, jo drosmīgie iegūst svētlaimi. Lūdzieties priekā — un bēdas ies Jums ar līkumu. Lūdzieties, bet netirgojaties ar Dievu. Un ziniet, atzinība — labākā lūgsna, laime — labākā barība Jūsu dvēselei.

 

— Kāds ir ceļš uz laimi?
— Laimīgi ir  MĪLOŠIE, laimīgi ir PATEICĪGIE. laimīgi ir MIERĪGIE. Laimīgi ir tie, kuri paradīzi atraduši sevī. Laimīgi ir tie, kuri dalās savos priekos un tie, kuri saņem dāvanas ar prieku. Laimīgi ir tie, kuri meklē. Laimīgi ir tie, kuri pamodušies. Laimīgi ir tie, kuri  spējīgi sadzirdēt Dieva balsi. Laimīgi ir tie, kuri piepilda savu sūtību. Laimīgi ir tie, kuri iepazinuši Vienotību. Laimīgi ir tie, kuri izbaudījuši apceres garšu. Laimīgi ir tie, kuri atrodas harmonijā. Laimīgi ir tie, kuri ieraudzījuši Pasaules skaistumu. Laimīgi ir tie, kuri atvērti saules gaismai. Laimīgi ir tie, kuri plūst kā upes. Laimīgi ir tie, kuri gatavi Laimi pieņemt. Laimīgi ir viedie. Laimīgi ir tie, kuri apzinās sevi. Laimīgi ir tie, kuri pieņēmuši un iemīlējuši sevi. Laimīgi ir tie, kuri slavē dzīvi. Laimīgi ir radošie. Laimīgi ir brīvie un laimīgi ir piedodošie.

 

— Kāds ir pārpilnības noslēpums?
— Jūsu dzīve — lielākā vērtība un Dieva dārgums. Un Dievs — cilvēka sirds lielākais dārgums. Bagātība, kas ir Jūsos nav izmeļama un pārpilnība Jums apkārt – bezgalīga. Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs no Jums tāds būtu. Un tāpēc, jo vairāk atdodiet, jo vairāk saņemiet. Laime stāv pie Jūsu namdurvīm. Atveriet durvis pārpilnībai un visu pārvērtiet Dzīves zeltā. Dievišķi ir tie, kas dārgumus atraduši sevī.

 

— Kā dzīvot šajā pasaulē?
— Dzeriet no katra dzīves mirkļa, jo nedzīvota dzīve rada skumjas. Un ziniet, kas iekšā – tas uz āru. Drūma pasaule — no drūmas sirds. Laime — tas ir Saullēkts. Apcere — tā ir saplūšana ar gaismu. Apgaismība — tā ir tūkstošiem sauļu spožums. Dievišķi ir tie, kuri alkst saules.

 

— Kā atrast harmoniju?
— Dzīvojiet vienkārši. Nevienam nenesiet ļaunu. neskaudiet. Lai šaubas attīra un neatnes bezspēcības sajūtu. Veltiet savu dzīvi skaistajam. Radiet mākslas dēļ, ne – atzinības. Lutiniet un lolojiet savus tuvos un mīļos. Parveidojat pagātni, aizmirstot to. Nesiet pasaulē ko jaunu. Piepildiet savu ķermeni ar mīlestību, jo mīlestība piešķir dzīvību.
Kur Mīlestība  — tur Dievs.

 

— Kā sasniegt dzīves pilnību?
— Laimīgais pārvērš daudzus. Nelaimīgie paliek vergi, jo laime mīl Brīvību. Patiess prieks ir tur, kur Brīvība. Uzziniet un iemācieties LAIMES MĀKSLU! Atverieties pasaulei un Pasaule atvērsies Jums! Atsakoties no pretestības, Jūs kļūstat par valdnieku.

Zālamans paskatījās uz visiem ar mīlestību un piebilda: — Bet daudz vairāk Jums atklās KLUSUMS…
Tikai esiet Jūs PAŠI!

Dzīvojat harmonijā! Esiet Jūs PAŠI!

 

Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības laiks

milestibas-kugis1

Reiz sensenos laikos uz Zemes bija sala, uz kuras dzīvoja visas cilvēciskās vērtības.

Reiz tās pamanīja, ka sala pamazām applūst, sauszemes kļūst arvien mazāk. Tās sēdās katra savā kuģī un devās jūrā. Uz salas palika vienīgi Mīlestība. Viņa gaidīja līdz pēdējam, bet, kad gaidīt vairs nebija iespējams, tā nolēma doties projām.

Viņa pasauca Bagatību, lai tā paņemtu viņu uz sava kuģa. Bet Bagātība atbildēja:

– Manā kuģī ir daudz dārgumu, zelta un tev te vieta neatradīsies.

Kad garām peldēja Skumju kuģis, Mīlestība palūdza, vai var pievienoties. Taču Skumjas atbildēja:

– Atvaino, Mīlestība, es esmu tik ļoti skumja, ka vienīgais, ko varu darīt, palikt skumstot vientulībā.

Tad Mīlestība ieraudzīja Lepnības skaisto kuģi un palūdza tai palīdzību, bet Lepnība teica:
– Es nevaru tevi uzņemt savā kuģī, jo tu izjauksi manu harmoniju.

Garām aizpeldēja Prieks, taču uz tā kuģa jautrība sita augstu vilni un neviens nedzirdēja Mīlestības palīgā saucienus. Mīlestība palika viena un izmisusi. Taču pēkšņi, kaut kur tālu aizmugurē viņa izdzirdēja kādu balsi:

– Nāc, Mīlestība, es ņemšu tevi sev līdzi!

Mīlestība pagriezās un ieraudzīja vecu vīru. Tas aizveda viņu līdz sauszemei, un, kad viņš jau bija prom, Mīlestība atcerējās, ka nebija pajautājusi vecajam vīram viņa vārdu. Tā vērsās pie Gudrības:

– Saki, Gudrība, kas mani izglāba? Kas bija šis vecais vīrs?

Gudrība paskatījās uz Mīlestību un teica:

– Tas bija Laiks.

– Laiks? — pārjautāja Mīlestība — Bet kāpēc tieši Laiks mani izglāba?

Gudrība vēlreiz paskatījās uz Mīlestību, pēc tam tālumā, kur aizpeldēja vecais vīrs:

– Tāpēc, ka tikai Laiks zina, cik svarīga dzīvē ir Mīlestība.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Glābēja otra puse

glabejs
Rūpes, atbalsts, vislabākā vēlējumi savam tuvam cilvēkam – vai tad tas ir slikti?
Vai tad ir slikti mīlēt, atbalstīt, virzīt, rūpēties, uztraukties un domāt par viņu? Vai tad tas ir slikti?
Nav slikti, tikai tad, ja tas, ko tu dari otra labā ir šī Otra vēlme, ja tās ir viņa enerģijas, viņa centieni vairāk, kā tavējie.
Ja gluži otrādi, ja tavas enerģijas šajā procesā ir daudz vairāk, tu velc, tu pierunā, kontrolē, pārliecini viņu par to, ka viņam (vīram, brālim, dēlam, meitai, mātei, tēvam, draudzenei) tas ir ļoti svarīgi – rūpēties par savu veselību, sportot, nomest lieko svaru, pareizi ēst, iegūt augstāko izglītību, mainīt darbu, pārstāt dzert, izmainīt savu dzīvi, un tu ieliec tajā daļu sevis…
Bet tavs tuvais cilvēks, to darot savā labā, it kā izdara tev pakalpojumu…
Viss, tu esi iekritis slazdā!
Atceries, skolā skolotāji mēdza teikt: «Tas taču TEV ir vajadzīgs! Mācies, centies! Tas vajadzīgs TEV!!»
Kam vajadzīgs? Vai bērns, pusaudzis jūt, ka viņam vajag mācīties? Nē! Tad kam vajadzīgs? Skolotājiem, pasniedzējuiem, vecākiem – glābējiem un visu sugu “pieprasītājiem”. Paša bērna enerģijas un vēlmes tajā nav. Viņam ir vajadzīgs kaut kas pavisam cits un tā nav mācīšanās.
Ja tas, ko tu dari savam tuvajam, tev vajadzīgs vairāk kā viņam, tu kļūsti nevis par viņa atbalstu, uz kuru paļauties grūtā brīdī, bet gan par glābēju, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābējs ir tas, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābt vajag un tas ir svarīgi! Kad māja ir liesmās, vajag palīdzēt no tās izglābties cilvēkiem. Kad cilvēki ir bezspēcīgi un nevar sev palīdzēt. Kad viņi nevar pakustēties, nav pie pilna prāta, slīkst upē, atrodas zem drupām. Tajos momentos, kad cilvēkam vajadzīga palīdzība, un viņš pats nav spējīgs sev palīdzēt.
Visos pārējos gadījumos sava glābšana ir katra paša cilvēka atbildība. Un arī tilts uz savu sapni ir jābūvē pašam uz savas enerģijas.
Palīdzēt, atbalstīt, dot padomu – lūdzu! Bet tikai tā, lai tava palīdzība un atbalsts būtu 20% no tā, ko cilvēks pats šajā virzienā dara savā labā. Ja nav viņam enerģijas, spēka, vēlmes iet pa to ceļu, kuru tu viņam redzi, tad, iespējams, tas nav viņa ceļš. Bet, ja viņam ir kaut neliela vēlme un nedaudz paša enerģijas, lai investē to tik, cik var, pakāpeniski būvējot pašam savu ceļu, uz savu saulaino nākotni.
Ja tu kļūsti par viņa tilta galveno balstu, par pašu ieinteresētāko personu tajā, lai šim brīnišķīgajam cilvēkam viss izdotos (lai vīrs beigtu dzert, dēls iestātos universitatē, draudzene atrastu labu darbu, mamma nodarbotos ar savu veselību, brālis realizētu savus talantus), tad tu riskē ar to, ka vilksi uz saviem pleciem praktiski visu un pilnībā būsi atbildīgs par šo cilvēku veiksmi.
Un vēl, ir milzīgs risks, ka tas cilvēks, par kura laimi tu rūpējies, vienā baltā dienā pasūtīs tevi kaut kur tālāk ar visu tavu palīdzību, un visas tavas pūles un enerģija tiks izmesta atkritumos, samīdīta un nenovērtēta.
Un tu nesaņemsi nekādu pateicību, uz kuru sirds dziļumos biji cerējis. Ne mīlestību, ne atzinību. Tikai dzīļas sāpes, aizvainojumu, vilšanos un savas muļķības apziņu, sajūtu, ka esi izmantots – tas ir tas sausais atlikums, kas paliek pari glābējam, kurš ar saviem labajiem nolūkiem ir vilcis citus uz savas muguras, vēlot šiem citiem pašu labāko.
Par orientieri pieņem formulu: «20+ 80», kur 80% – ir paša cilvēka piepūle, un tikai 20% – tava palīdzība un atbalsts.
Kad es savulaik vadīju sabiedriesko organizāciju, kas palīdzēja bērniem bāreņiem un maznodrošinātām ģimenēm, gudrie garantiju devēji (organizācijas un sponsori, kuri dod naudu šādām brīvpratīgo organizācijām sociālo projektu realizēšanai), izsniedza mums tikai 20% no tiem līdzekļiem, kas bija paredzēti projekta budžetā.
«Ja tev patīk ideja, vēlies to realizēt, tici tai? Tad ieguldi, ieguldies – finansiāli, enerģētiski, meklē savus avotus, kusties, strādā! Bet mēs tevi atbalstīsim. Kāpēc gan neatbalstīt, ja cilvēks tik daudz dadra sava sapņa realizācijai?»
Starp atbalstu un uzspiešanu, savu noteikumu diktēšanu, kontroli un spiedienu ir ļoti smalka robeža.
Glābēji ļoti bieži kļūst par «pareizas dzīves diktatoriem» un izsekotājiem saviem glābjamajiem, pārvēršot viņus par savu ambīciju upuriem.
Pirms kādu glābt, pajautā sev: “Kam to vajag? Кurš ir galvenā ieinteresētā persiona tajā, lai viss notiktu?”
Vai tavs vīrs vēlas atmest dzeršanu, vai tava mamma vēlas pievērsties veselīgam dzīvesveidam un rūpēties par savu veselību, vai tavs dēls vēlas macīties universitātē. Vai tavai draudzenei patiešām vajadzīgs jauns darbs, vai tomēr apmierina vieta, kurā viņa pašlaik atrodas?
Un pati galvenā zīme, kas vēsta par to, ka tas ir vajadzīgs ir tas, vai cilvēks pats tajā iegulda savus spēkus un enerģiju.
Glābējs var kļūt par «atbalstītāju», ja viņš kā pieaudzis cilvēks, padod roku bērnam, kurš iet pa šauru apmali:«Vai tu vēlies iet, vai tev ir interese, vai tev tas patīk? Lūk, mana roka! Es Tevi atbalstīšu!»

 

Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

Viss, ko tu runā, stāsta par tevi.

celsh33
Reiz vēlā stundā kāds zemnieks sēdēja uz savas nabadzīgās mājas sliekšņa, baudot vakara vēsumu. Blakus aizvijās ceļš uz ciemu.
Pa ceļu gāja cilvēks, kurš, ieraudzījis zemnieku, padomāja: «Šis cilvēks ir slinks, viņš nestrādā, un visu dienu sēž uz savas mājas sliekšņa».
Nedaudz velāk paradījās vēl viens cilvēks. Tas padomāja: «Šis cilvēks ir Donžuāns. Sēž te, un skatās uz garāmejošām sievietēm un, iespējams, tām uzmācas».
Beidzot garām gāja kāds mežsargs, kurš padomāja: «Šis cilvēks ir īsts darba rūķis. Viņs cītīgi ir strādājis visu dienu un tagad bauda vakara atpūtu».
Patiesībā mēs neko nevaram zināt par zemnieku, kurš sēž uz savas mājas sliekšņa. Gluži otrādi, mēs ļoti daudz ko varam pateikt par trim garāmgājējiem, kuri dodas uz ciemu: pirmais ir sliņķis, otrais – brunču mednieks, trešais – darba rūķis.
It viss, ko tu runā, stāsta par tevi: īpaši, kad tu runā par kādu citu cilvēku.
Projekcija ir aizsargmehānisms, ar kura palīdzību cilvēks pasaulē sūta to, kas pieder viņa paša iekšējai pasaulei.
Tulkoja: Ginta FS