Kā zemapziņa risina problēmas

zemapziņa10

Ikviena problēma ir veids, kā risināt savu uzdevumu, sasniegt sev vēlamo, taču tas ir neapzināts veids.
Reiz uz manu treniņu atnāca sieviete, kura agrāk bija profesionāla skrējēja. Reiz treniņā viņa satraumēja celi, pārcieta vairākas operācijas, bet tā arī nespēja atgūt veselību un celis vēljoprojām nav vesels. Protams, ka lielo sportu viņa bija spiesta pamest.

Es viņai jautāju, kāpēc viņa izvelējās profesionālo sportu un tieši šo sporta veidu. Izrādījās, ka viņa nāk no treneru-čempionu ģimenes un jau no agras bērnības tika trenēta un gatavota sportistes karjerai. Viņai vienkārši nebija citas izejas, tā viņa uzskatīja. Viņas vecāku mērķis bija izaudzināt viņu par olimpisko čempioni.

Bet trauma kļuva par viņas trumpi, lai aizietu no profesionālā sporta. Patiesībā viņa nevēlējās kļūt par olimpisko čempioni un savu dzīvi veltīt sportam, taču nespēja to pateikt vecākiem, lai neliktu viņiem vilties un nesāpinātu.

Tas ir viens no desmitiem tūkstošiem piemēru, kad cilvēks neapzināti (pasvītroju – neapzināti), rada sev problēmu, lai atrisinātu kādu sev svarīgu jautājumu. Ceļgala trauma, iespējams, kļuva par vienīgo iemeslu, dēļ kura šī sieviete varēja sākt dzīvot savu dzīvi, nevis to scenāriju, kuru viņas vietā bija izdomājuši viņas vecāki. Kas zin, kas ar viņu notiktu, ja viņa būtu turpinājusi skriet un nenogrieztos no šī ceļa.

Tāpēc es vienmēr lūdzu cilvēkiem nerisināt pašu problēmu, bet paskatīties, kas ir tās rašanās cēlonis, kādus uzdevumus ar tās palīdzību tu risini un ko par to saņem.

Dmitrijs Trockis
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašam savs vilciens

vilciens7

Dzīve līdzinās braucienam vilcienā. Ar daudzām pieturām, izmaiņām maršrutā un pat avārijām.

Bērnībā mēs kopā ar vecākiem iekāpjam šajā vilcienā un domājam, ka tā būs vienmēr. Taču pienāk brīdis, kad viņi kādā stacijā izkāpj un mēs turpinām ceļu bez viņiem

Laiks iet un vagonā blakus mums apsēžas citi cilvēki. Daži no tiem kļūst mums ļoti svarīgi, iespējams, tie paliks ar mums kopā līdz brauciena pašām beigām. Kāds izkāps uz mūžīgiem laikiem un mums blakus paliks tukšs sēdeklis. Bet kāds pazūd stacijās tik nemanāmi, ka mēs pat nepamanām to, ka viņa vietā jau sēž citi cilvēki.

Šis brauciens būs pilns prieka, gaidu, nodevību, piedošanas, satikšanos un atvadīšanos. Kādā brīdī mēs domāsim, ka ātri jānorauj stop-krāns vai jāpārsēžas kādā citā vagonā, bet brīžiem mēs laimē sēdēsim un skatīsimies pa logu, ar prieku gaidot iekāpjam jaunus un jaunus pasažierus.

Galvenais brauciena noslēpums: mēs nezinām, kurā stacijā mums būs jāizkāpj. Tāpēc vislabāk ir baudīt braucienu un pašiem padarīt to komfortablu sev un tiem, kuri sēž mums blakus.

Tas ir ļoti svarīgi. Jo tad, kad mēs sasniegsim savu gala staciju, ir ļoti svarīgi, lai tie cilvēki, kuri turpinās ceļu, sajustu, ka mūsu vieta ir tukša un viņiem būtu saglabājušās pašas labākās un siltākās atmiņas par to, kurš sēdēja blakus…

©Marks Entonijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas iekšā – tas ārā…

1b

– Kur jēga? – jautāja māceklis.
– Visuma augstākajā taisnīgumā – atbildēja meistars.
– Vai tad Visums ir taisnīgs? Tik daudzi cilvēki cieš… viņi ir nabadzīgi, slimi, bet kāds saņem visu, nepieliekot ne mazāko piepūli…
– Vienkarši katrs saņem no dzīves to, ko vēlas – pasmaidīja meistars – dzīve, liktenis  ir ļoti elastīga substance un katram dod to, ko mēs patiesībā vēlamies.
– Ko jūs, skolotāj runājat!? – māceklis pielēca kājās – kā jūs tā varat…. jūs apgalvojat, ka visi šie cilvēki, kuri iet cauri problēmām un nelaimēm, paši vēlas šīs nepatikšanas?
– Apsēdies, tu vēl esi zaļš. Visumam nav citas izejas….. Kas iekšā, tas ārā…. Ja tie redz pasauli pilnu nelaimju – un meistars apklusa – pasaulei nav citas izejas… Visums ir žēlīgs pret visiem – viņš apmierina katru mūsu pieprasījumu un kļūst cilvēkam tāds, kādu tas to vēlas redzēt.
– Bet kāpēc tad cilvēki tiecas pēc nelaimes? – izbrīnīts jautāja māceklis.
– Tāda ir mūsu kultūra. Tas, kurš cieš, vienmēr var pažēloties un kļūs vieglāk. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš izgājis cauri visdažādākajām problēmām un pārvarējis neskaitāmus šķēršļus, ir pelnījis kaut ko vairāk. Cilvēki domā, ka, ja viņiem bijis daudz problēmu, tad uz viņiem ar milzu cieņu skatīsies kā uz tadiem, kas daudz ko pārvarējuši un sekos balva.
– Meistar, es pats uzskatu, ka tie, kuri izgājuši caur uguni un ūdeni ir cieņas vērti, tāpēc, ka zinu, kā tas ir būt badā un pārciest grūtības.
– Un, ko tagad? Mums visiem tāpec tevi jāciena?
– Nē, taču jums jāizrāda kaut nedaudz cieņas, ja es esmu pārcietis vairāk par jums.
– Redzi, tu pieprasi cieņu pret sevi  par to, ka tev bijusi grūta dzīve. Pat nevis pieprasi, bet zini, ka tā tam ir jābūt. Tad, lūk, tieši šī vēlme pēc cieņas un nozīmīguma liek cilvēkiem neapzināti vēlēt sev nelaimes, lai viņus pēc tam par to cienītu… Un, kas tad Visumam atliek? Tas vienkarši piepilda vēlmes…. kas iekšā – tas ārā….
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rītvakar 19. februārī plkst. 18:00 Rīgā Tallinas ielā 97 Ineses Prisjolkovas seminārs “Zemapziņas parprogrammēšana”. Vairāk vari izlasīt ŠEIT

Teikt vai neteikt patiesību

patiesibu

Ir cilvēki, kuri mīl teikt patiesību. Visiem. Acīs. Bez jautāšanas.
Kādam pateikt, ka viņam kājas līkas, kādam – ka slikti gatavo, kādam – lai dodas pie psihologa. Visbiežāk tādi cilvēki ir sievietes – vīrieši ir vienaldzīgāki pret detaļām. Kaut gan zinu vienu vīrieti, kuram kas pratā, tas – uz mēles. Un saviem padotajiem viņš regulāri saka:

“Kaut kā tu ļoti novecojusi esi”.
“Tev stulba frizūra”.
“Izskaties tā, it ka tev būtu paģiras”.
“Tu kaut kāda ļoti resna esi”.
“Kāda tev briesmīga kleita”.
“Tev pārāk liela pēcpuse”
Un tā tālāk. Un viss, kā starp citu. Sākumā – par darbu – pēc tām šāds “kompliments” – un tālāk atkal par darbu. Protams, viņa darbinieces ir šokā. Un kurš gan nebūs? Kaut gan, savā ziņā viņam taisnība.

Vai tāda patiesība iet kopā ar sievišķību? Un ar harmoniju? Un Mīlestību? Kā cilvēks, kurš pats sevī ar to cīnās, teikšu: noteikti, nē. Pavisam neiet kopā.

Ir svarīgi teikt patiesību. Taču vektoram vienmēr jābūt vērstam uz sevi. Teikt patiesību par sevi. Tāpēc, ka par citiem tu patiesību nezini un nevari zināt. Pirms kādu nosodīt, jānoiet viņa ceļš no sākuma līdz galam, lai saprastu un izlaistu caur sevi.

Kad mēs aizmirstam par to, ka svarīga patiesība par sevi, sanāk visādi: skandāli, strīdi, nesaprašanās.

Sievai, kura savam vīram apraksta viņa pienākumus, ir taisnība. Un viņa saka patiesību. Bet attiecības izjūk. Tāpēc, ka tā nav tā patiesība, par kuru viņai jārūpējas.

Mātei, kura paziņo, ka meitas jaunais puisis ir idiots, ir taisnība un viņa saka patiesību. Bet vai tas uzlabos viņas attiecības ar meitu? Vai šie vārdi padara viņu meitas acīs  cienījamāku un tādu, kura pelnījusi meitas uzticēšanos?

Vai draudzene, kura klausoties tavos šņukstos, uzstāda tev diagnozi un cenšas ārstēt bez tavas piekrišanas, ilgi būs tava draudzene? Nav iespējams ar tādiem cilvēkiem draudzēties. Kā mīnu laukā: nepateikt neko lieku, lai neuzsprāgtu.

Un svešiem cilvekiem? Ar viņiem viss ir vienkārši, vienalga. Pateici patiesību un ej tālāk. Ja nezinām par karmu, tad viss izskatās labi. Bet, ja atceramies, ka citu cilvēku sajūtas atgriezīsies mums pašiem, kļūst skaidrs, ka tik vienkārši viss nebūs.

Troļļi, kuri domā, ka viņi netiks sodīti par saviem komentāriem internetā, ļoti kļūdās. Ir augstākais taisnīgums un katra otra cilvēka asara pie mums atgriezīsies. No citurienes, bet atgriezīsies.Visumā viss ir taisnīgi.

Katru reizi, kad es kādam sāku teikt patiesību un ieslīgu savas taisnības pierādīšanā, es dabūju “pa cepuri”. Ar savu bērnu slimībām, strīdiem ar vīru, finansiālajiem zaudējumiem. Un ne vienmēr es spēju sasaistīt vienu ar otru.

Manā dzīvē bija periods, kad salasījusies psiholoģisko literatūru, es visus “dakterēju”. Stāstīju draugiem par to, kādas viņiem ir problēmas ar mammu un tēti, kādi kompleksi. Dažkārt tas bija šokējoši. Atnāk draudzene, lai palīdzētu man pielīmēt tapetes, un es procesā viņu “dakterēju”.

Vai tam bija kāds efekts? Nē! Tāpēc, ka cilvēkam ieslēdzās pretestības instinkts. Un pat dažkārt mana ļoti labā “taisnība” nesasniedza adresātu.

Un mums jau visiem sava taisnība vienmēr šķiet laba un pareiza. Tam, kurš vēlas izteikties. Taču tam cilvēkam, kuram to saka, tā visbiežāk ir sāpīga un nepatīkama. Tāpēc tāda patiesības teikšana sagrauj attiecības.

Un vispār, kāds ir tādas uzvedības cēlonis un mērķis? Kāpēc mēs vēlamies pateikt patiesību? Un kam mēs to visbiežāk sakām?

✅ Lepnība

Ja kādu pazemināšu, pats sevi paaugstināšu. Ja es pateikšu otram to, ko viņš pats neredz, tātad esmu gudrāks, redzīgāks. Pabarošu savu ego. Būšu kā  Dievs.

✅ Vēlēšanās paaugstināt savu pašapziņu

Un, jo svarīgāks un slavenāks cilvēks, par kuru es “zinu” patiesību, jo vairāk balles es varu saņemt. Tāpec visbiežāk uzbrūk pazīstamiem un slaveniem cilvēkiem.

✅ Skaudība

Parasti, jo vairāk manī skaudības pret kādu, jo vairāk patiesības par viņu gribas pateikt. Protams, ne uzreiz redzams, ko tieši es skaužu, bet tas vienmēr ir.

✅ Negatīvās emocijas

Lai kļūtu laimīgākam, ir jāatbrīvojas no negatīvā vezuma sirdī. Kā to izdarīt? Ja nav tādas emociju izlādēšanas kultūras? Ja iekšienē nobloķēt to nav iespējams? Ja gadās “astroloģiskie” saasinājumi, kad tas viss laužas uz āru? Nākas izgāzt. Tur, kur tas šķiet droši. Piemēram, internetā. Piegāzt ar savu žulti dažādas interneta vietnes. Tā manā lapā nāk feministes, ar putām uz lūpām lamāties. Viņām vienkārši gribas būt laimīgām.

✅ Paša sāpes

Patiesību gribas pateikt ne jau visiem. Bet kādam konkrētam cilvēkam, konkretā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka savs ļoti spēcīgi rezonē. Arī te var visu ko piedomāt, piefantazēt, taču tas viss būs par mani, ne par to, par kuru es runāju.

✅ Mīts par to, ka patiesība padara laimīgu

No kurienes aug saknes tādiem priekšstatiem? Ka laimīgs tu esi tikai tad, ja esi vinnējis. Bet uzvarēt vienmēr nozīmē to, ka kāds zaudēs. Kādam jābūt manis sasistam, lai es būtu laimīga. Tikai tāds modelis pilnīgi noteikti nav domāts sievietei. Mums mīlēt ir jāmācās. Bet mīlestība un taisnība ir pārāk konfliktējoši jēdzieni.

✅ Tiesības nezināt

Katram no mums ir tiesības nezināt. Ja tu cilvēkā redzi kaut ko sliktu, tas nav iemesls lai atvērtu viņam acis… Katram ir tiesības nezināt. Neredzēt. Katram. Atņemot cilvēkam šīs tiesības, tu radi konfliktu. Tāpēc pārstāj dot cilvēkiem padomus, ja viņi tos neprasa. Beidz psihoterapeitēt bez lūguma. Beidz teikt visiem patiesību, ja tev to nelūdz.

Vairums sieviešu, kuras ir aizvainotas uz savām mātēm, ir aizvainotas tieši šī iemesla dēļ. Par to, ka viņu tiesības uz nezināšanu netika ņemtas vērā. Ka viņām pastāvīgi tika dota atpakaļsaite pēc principa: “kurš gan cits tev to pateiks”. Par līkām kājām, par lielām ausīm, par pretīgo raksturu par slinkumu.

Vairums vīriešu sievietēs tracina tieši šis – cenšanās vienmēr zināt labāk. Pateikt taisnību, lai pēdējais vārds paliktu viņai, pārjautāt un pierādīt. Ikvienu vīrieti tāda uzvedība var novest līdz baltkvēlei. Ikvienu! Ja katra niecīga iemesla dēļ viņam pierādīt, ka viņam nav taisnība, bakstīt, norādot uz viņa trūkumiem un pienākumiem. Tā var sagraut jebkuras, pat visstiprākās attiecības.

Tāpēc, ka mums katram ir tiesības nezināt. Kad mēs kaut ko gribēsim uzzināt, mēs varam uzprasīt. Palūgt padomu. Palūgt atpakaļsaiti. Un dažkārt mēs tā darām. Bet tikai ar tiem cilvēkiem, kuri nesaka mums patiesību ar vai bez iemesla. Pēc padoma mēs vēršamies pie tiem, kuriem uzticamies un kurus cienām. Un tie ir pavisam citi cilvēki.

Tie ir tie cilvēki, kuri ļauj otram būt viņam pašam. Kuri ļauj citiem kļūdīties. Pieņem, piedod. Pat, ja redz, ko varētu uzlabot vai mainīt.

Sieva būs laimīgāka un viņas vīrs mainīsies, ja viņa pārstās runāt par viņa trūkumiem, bet fokusēsies uz viņa labajām īpašībām. Māte, kura dos savai meitai emocionālās aizsargātības sajūtu, kļūs par meitas labāko draudzeni. Meita, kura pieņems savu mammu tādu, kāda tā ir, reiz spēs sajust to, cik ļoti mamma viņu mīl.

Bet ko darīt, ja taisnība tevī tik spēcīgi burbuļo un prasās, lai to atskaņo tūliņ un tagad? Tieši šim cilvēkam? Gribu tevi nomierināt: mēs visi esam slimi.

Un, ja patiesība tevī tik briesmīgi burbuļo un ļoti vēlas būt pateikta, tad stāsts ir par tevi nevis par cilvēku, kuram tu to vēlies pateikt. Ir vērts apstāties un padomāt: “Kāpēc tieši šo patiesību un tieši šim cilvēkam es vēlos pateikt? Kas tajā ir par mani?”

Tāpēc, ka, ja tu izteiksies, tu saņemsi agresiju. Slēptu vai atklātu, tas atkarīgs no attiecībām ar cilvēku un viņa iekšējo spēju strādāt ar agresiju. Un šī agresija ir tevī un tāpēc tu atņem cilvēkam tiesības nezināt.

Bet kā mums parasti ir pieņemts: “Es tev pateikšu taisnību, bet tu ņem un refleksē. Vai arī nepieņem. Tava daļa. Mans uzdevums ir visu, kas sakrājies un traucē izgāzt no sevis uz tevi, bet tu kaut kā pats tiec ar to galā”. Un parasti jau tas, kas traucē, dikti nelabi ož. Un mēs to visu uzgāžam cilvēkiem, kuri mums apkārt. Bet, ja pretī saņemam agresiju, tas nozīmē: “Man bija taisnība. es esmu balts un pūkains, bet tu esi divreiz slikts. Tev jāmainās, jāstrādā ar sevi!”

Ne tā. Galīgi ne tā! Es ar savu vēlēšanos teikt patiesību atņemu tev tiesības uz nezināšanu, jo manī visu laiku kaut kas burbuļo, kaut kas nelabs. Un burbuļo tāpēc, ka tas ir MANS. Mana trauma, mani netīrumi. Ne tavējie. Tu esi instruments. Spogulis. Un tad, kad es tev šīs tiesības atņemu, tu kļūsti agresīvs. Un to es esmu pelnījis. Ne tāpēc, ka es trāpīju, bet tāpēc, ka ES esmu tāds. Visa mana patiesība bija nevis tevī, bet manī, par mani.

Un nevajag rakņāties citu dzīvēs, ko nu kurš ir pelnījis. Labāk rakņāsimies savās. Ka es ar savu vēlēšanos pateikt patiesību grauju savu dzīvi. Ko es tādu pastāvīgi redzu citos, kas patiesībā ir stāsts par mani pašu…

Atcerēsimies, ka pati briesmīgākā lepnība ir tā, ka mēs citus apvainojam lepnībā. Kaut gan tas izskatās dikti labi. Un pati “trumpja” manipulācija, ir apvainot otru par manipulēšanu.

Tāpec macīsimies savā acī baļķi ieraudzīt, nevis bakstīt uz otra skabargām.

Un, protams, rodas jautājums: bet mums taču ir tiesības teikt patiesību? Ja viņiem ir tiesības nedzirdēt, tas nenozīmē, ka man nav tiesību runāt? Un te nu ir vērts atcereties, ka mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Svešā dievnamā ar savu kārtības rulli neiet.

Kaut gan ir cilvēki, kuri var arī to darīt un tas būs abu labā. Kas tad var teikt patiesību otram bez atļaujas prasīšanas?

✅ Sieva vīram, ja viņa tam kalpo. Ja viņa to ciena, ja viņa tam ir uzticīga un, ja viņa to saka maigi un ar mīlestību. Īstajā laikā un īstajos apstākļos. Lūk, cik daudz noteikumu!

✅ Vīrs sievai. Ja viņš viņu aizsargā visos līmeņos. Ja viņš par viņu rūpējas. Ja viņš to saka maigi un ar mīlestību un cieņu.

✅ Vecāki saviem bērniem. Ja viņi dod saviem bērniem aizsardzību, tai skaitā emocionālo. Ja vecāku un bērnu starpā valda uzticēšanās un cieņa. Tad, pareizi izvēloties formu, ar mīlestību var teikt patiesību.

✅ Skolotājs, mentors. Pie noteikuma, ja cilvēks pats ir izvēlējeis savu Skolotāju un uzticās viņam. Pat psihologs un astrologs nedrīkst cilvēkam teikt to, ko viņš nav jautājis.

Bet arī te svarīga ir forma. Ja patiesība tiek teikta ar mīlestību sirdī, to ir viegli pieņemt. To nevar apstrīdēt tāpēc, ka tā ir ar mīlestību, nevis lepnību, dusmām, naidu, skaudību, vēlmi būt augstākam un svarīgākam. Tāda patiesība dziedina. TIKAI TĀDA!

Es esmu redzējusi Skolotājus, kuri tā prot komunicēt ar pasauli. Bet to viņi prot tikai tāpēc, ka viņos ir mīlestība. Mīlestība nevis viss pārējais. Mīlestība, kura Dieva dota.

Cena par patiesības teikšanu ir milzīga. Tās ir sagrautas attiecības, apkārtējo negatīvas emocijas, nespēja progresēt, nespēja mīlēt, nespēja pa īstam atvērt sirdi.

Man šī cena ir pārāk augsta. Taču katrs pats izvēlas ko viņš grib – vai nu lai viņam vienmēr ir taisnība, vai tomēr būt laimīgam. Laimīgie jau nevienam neko nepierāda, nemāca, kā pareizi dzīvot un neuzbāžas ar savu taisnību.

Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dievs runā divās balsīs

Divas balsis Jovana-Rikalo

Dievs runā divās balsīs – vīrieša un sievietes. Un abas šīs balsis runā ne vārdiem, bet sajūtām.

Sievietes balss ir dabas-dzīvības balss. Kad tu jūti, kas tieši notiekošajā palielina tavus dzīvības spēkus, prieku un labsajūtu, to, kas tevi atjauno – tā ir viņas balss.

Vīrieša balss – tā ir izvēles balss starp savām vērtībām un to, ko diktē sociums. Tas ir vīrišķīgi, izvēlēties būt vienam nevis ar ko pagadās, darīt to, ko uzskati par svarīgu, tiekties izzināt nezināmo. Kad tu sajūti vilkmi pēc riskantiem piedzīvojumiem – tā ir viņa balss.

Ja tu dzirdi un seko tikai vienai no šīm balsīm – tu nokļūsti pats sava egocentrisma slazdā, tā noārdot vienu pusi no veselā un zaudējot spēju radīt ko jaunu. Tad palikusi bez līdzsvara sajūtas, bez atbalsta personība sadalās instinktos un idejās, kuri katrs velk uz savu pusi, un kuri viens ar otru nav saistīti.

Sirds ceļš ir dinamisks, vienots, pastāvīgi dzīvs un mainīgs līdzsvars starp vīrišķo un sievišķo.

Sievietes balss (Anima, Iņ) atbild par tavas kā būtnes saikni ar visu pasauli, par pasaules jušanu un orientēšanos tajā, saglabāšanu un pavairošanu. Ja tu atdodies tikai tai, tu zaudē savu evolūcijas ceļu, spēju radīt ko jaunu un kļūsti par egocentrisku instinktu vergu.

Vīrieša balss (Animus, Jaņ) atbild par tavas attīstības virzienu, tavu personīgo evolūciju, jauniem atklājumiem, vecā nojaukšanu, iekšējo un ārējo šķēršļu pārvarēšanu. Ja tu atdodies tikai tai – tu zaudē saikni ar pasauli, iespēju pabarot sevi, dzīvības spēku, spēju radīt un kļūsti par paša svarīguma sajūtas egocentrisku vergu.

Līdzsvars starp vīrišķo un sievišķo rodas pateicoties cieņai pret  abām savas cilveciskās dabas sastāvdaļām un spējai vērot savu iekšējo un ārejo kustības dinamiku vienā vai otrā virzienā, un arī prasmei iziet no polaritātēm virzoties uz savu centru.

Ir diezgan populāra ideja par to, ka var uz visiem laikiem nocentrēties un vairs nekad nekustēties ne uz vienu no polaritātēm. Domāju, ka tas iespējams tajā brīdī, kad gadiem ejot, vajadzības pašas par sevi sāks zust un paša ambīcijas pārstās būt aktuālas, jo lielākā daļa no tām būs realizētas. Tad iestājas patiesa viedumaun pārdomu laiks. Tevī bija dzīvības enerģija, tu to saprati un nemēģināji pārlēkt pāri savas pašrealizācijas periodam, mākslīgi mēģinot sevi padarīt par viedu sirmgalvi pirms laika. Gan viedums gan līdzsvars atnāk pie tā, kurš ar pilnu krūti nodzīvoja visu savu dzīvi, aktīvi realizējot visus sevī dabas ieliktos resursus, nojaucot gan iekšējos gan ārējos šķēršļus, kas traucē viņa realizācijai un radot kaut ko jaunu un dzīvības pilnu.

Ņina Rubšteina
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Jovana-Rikalo
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Medus uz lūpām

69869749_2037502589682887_3017640942678048768_n

Ļoti interesants moments.
Vai esi ievērojis, cik ļoti svarīga sievietei ir balss?
Tas, kā viņa runā? Maiga runa vai asa, steidzīga vai plūstoša, gramatiski pareiza, vai nepareiza, maiga vai skarba?…

Tūkstoškārt esmu ievērojusi, ka sieviete ar skaistu runu pat vizuāli izskatās daudz skaistāka! Klausies un domā: “Cik viņa jauka” – un ne jau sejas pantu dēļ vai figūras, ne skaistu matu, lūpu vai kāju dēļ. Bet balss, tas, KO un KĀ viņa saka.

Puškins teica: «А как речь-то говорит, словно реченька журчит»
Un es domāju, ka skaistas runas noslēpums nav tās gramatiskajā pilnībā, bet vēstījumā, ko šī runa nes.

Pašas skaistākas sievietes ir apveltītas ar labestīgu runu, un tad, kad viņas runā, tad šķiet, ka mīl visu pasauli! Medus uz lūpām. Skaisti, vai ne?

Ļoti reti kuram cilvēkam no dabas ir dota skaista melodiska balss, samtains tembrs, mums katram ir savi dabas dotumi. Taču arī šī lieta ir trenējama. Iesākumā pietiek vien ar to, ka mēs sevi vērojam, klausāmies sevī, padarām savu balsi maigāku, aizvācam spalgās un asās notis, rupjās frāzes, vārdus – parazītus, mācamies runāt labas un patīkamas lietas (tātad arī domāt līdzīgi, jo runa atspoguļo mūsu domu stāvokli). Lai to vieglāk iemācītos, vari iedomāties, ka sarunājies ar mazu bērniņu, jo tad, kad mēs runājam ar mazuli, mūsu balss pati no sevis kļūst maigāka, samtaināka. Bet pēc tam pārslēdzamies uz vīru un uzreiz viss mainās “Bu-bu-bu-bu-bū! Maizi nopirki?” Jokojos 🙂

Iedomājies, cik pievilcīgas mēs varam būt, ja vien iemācamies skaisti runāt?

Tāda sieviete automātiski kļūst patīkamāka, iekārojamāka un apburošāka. Tādu sievieti mīl gan vīri, gan bērni, kolēģi, radi, pat cilvēki uz ielas, jo viņa izstaro gaismu un apmirdz ar šo gaismu tos, kas viņai tuvumā.
Un, ja vēl viņa apģērbusies skaistā kleitā! Tādā apģērbā automātiski gribās skaisti runāt, jo atbilstoši pielāgojas arī iekšējais stāvoklis.
Vai esi pamanījis cilvēka balss, runas un uztveres savstarpējo saikni?

Tatjana Timofejeva-Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bailes par savu bērnu…

sniegavīrs saulē

Ja tu ļoti baidies par saviem bērniem, tad tev pašam jāpabūt bērna lomā.

No kurienes nāk šīs bailes? Atceries sevi – visticamākais, tas būs pusaudža vecums – kā tavi vecāki uztraucās par tevi. Tur neej, to nedari, ar savu raksturu tu nevienam nebūsi vajadzīga, kļūsi kā tēvs-sliņķis…

Un ko tagad ar visu to darīt?

Kam nav bail? Cilvēkiem reibuma stāvoklī (alkohola, narkotiku), bet šo variantu mēs neizskatīsim. Un vēl, bērniem. Bērna ceļš ir atvērtība un uzticēšanās.

Es piedāvāju pabūt šī bērna lomā – ar saviem vecakiem. Un nevajag nodarboties ar rakņāšanos sevī, līst ezotērikā vai kādās sev nesaprotamās garīgajās praksēs, vienkārši vajag parunāties ar saviem vecākiem.

“Mammu, piedod, lūdzu, man vienmēr bija tik sāpīgi, kad tu mani salīdzināji ar vecāko māsu, es baidījos par to, ka neesmu tavas mīlestības cienīga”. “Mammu, piedod, es tā dusmojos uz tevi, ka tu mani salīdzināji ar tēvu, un baidījos, ka kļūšu alkoholiķis. Toties pateicoties tam, es vispar nedzeru”. “Tēti, piedod man, man bija tik sāpīgi, ka tu neticēji man, es baidījos, ka es nekad nekļūšu par normālu cilvēku. Taču, izaugu normāla, skaties!”

Šīs bailes noteikti vajag izrunāt – tas ir kā iznest sniegavīru četrdesmit grādu karstumā, pēc mirkļa nekas vairs pāri nebūs palicis (vien burkāns ).

Un izradīsies, ka tu tik ilgus gadus esi dzīvojis tumšā pagrabā, kas pilns ar briesmoņiem, bet tagad šajā pagrabā ieslēdza gaismu un tu ieraugi, ka nekādu briesmoņu nav un nebija. Bailes – tā ir tumsa, kuru izkliedē zināšanu gaisma.

Bonuss būs tas, ka arī bailes par saviem bērniem pazudīs, un paliks tikai 100%tīgs jauns redzējums un situācijas izpratne.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis