Kam no vecuma bail?

laiks23

Tā vietā, lai domātu par savu personības un dvēselisko izaugsmi, visas savas dzīves garumā mēs domājam par to, kas mūs sagaida nākotnē. Sāc baudīt brīdi šeit un tagad, jo tas ir vienīgais, kas mums patiesi ir!

Mēs melosim, ja teiksim, ka tuvojošais vecums mūs absolūti nebiedē. Šīs bailes mums visiem potē mūsdienu sabiedrība un tieši dēļ tām mēs vecumu uztveram kā nelaimi.

Šodien tas ir arī reklāmu speciāli kultivēts auglis, kas mudina mūs censties būt mūžīgi jauniem, ignorējot galveno – mūsu personības izaugsmi.

Mēs ļoti daudz uzmanības veltām savam ārējam izskatam, un brīžam aizmirstam par to, kas ir mūsos iekšā.

Gadiem nevajadzētu būt nastai, atņemot mums prieku par dzīvi. Kad svinam savu dzimšanas dienu, tas nozīmē, ka esam par gadu izauguši. Vai tu saproti, kā esi mainījies? Tu vairs neesi tas pats, kas biji iepriekš!

Dzīvo nestaidzoties, un vecums tevi nebiedēs

Reklāma, televīzija un visa informācija, ko mēs saņemam, nav vienīgais, kas mums iedveš bailes no novecošanas. Arī mūsu dzīves veids tam palīdz.

Tas gan nav nekas jauns. Viens no piemēriem ir tas, ka pirms daudziem gadiem tika uzskatīts, ka sievietei agri radīt bērnus ir normāli. Tādā veidā brīnišķīgais jaunības laiks bija daudz īsāks, kā tas ir šobrīd. Tāpēc arī apprecēties vajadzēja pēc iespējas agrāk, pretējā gadījumā tevi uzskatīja par vecmeitu.

Protams, visas šīs idejas ir palikušas pagātnē, tomēr to atbalss jūtama vēl šodien.

Vai tev ir laiks sev? Darba dēļ mums nav viegli atrast brīvu minūti, lai parūpētos par sevi, attīstītu savu iekšējo pasauli, iepazītu to, mierīgi pastaigājoties, baudītu dabu, vai vienkārši palasītu labu grāmatu.

Jau no agras bērnības mūs pieraksta visdažādākajos pulciņos, lai mēs pēc iespējas agrāk uzzinātu visu, kas vajadzīgs, lai kļūtu par kompetentu cilvēku.

Taču gadu gaitā nekas no tā nemainās. Mājas uzdevumi pārvēršas darba uzdevumos, un ārpusklases darbs kļūst par virsstundām.

Un pienāk laiks, kad mēs vairs nespējam priecāties par dzīvi, katru tās mirkli. Savas dienas vadām trauksmē un saspringumā, nesaprotot, kā lai paspēj padarīt visus darāmos darbus.
Vai esi kādreiz apstājies, lai padomātu, vai tev patīk tāda dzīve? Un, vispār, uz kurieni tu skrien?

Nākotne ir mūsu šodiena.

Šeit un tagad neeksistē, tas pārvēršas “rītdienā”, pilnā plānu un cerību par to, kas var arī nepiepildīties.

Mēs esam tendēti atlikt to, ko patiešām vēlējāmies, un nodarboties ar saviem esošajiem uzdevumiem. Mēs izdzenam sevi un ieslīgstam uzdevumos, kuri bieži vien nemaz nav mūsu kompetencē

Tāpēc laiks paskrien garām kā bulta. Bērnībā mes taču priecājāmies un izdzīvojām katru mirkli. Mēs nedomājām par rītdienu, bet dzīvojām šodien, tajā, kas notiek pašlaik. Visas mūsu piecas sajūtas bija koncentrētas tagadnē un dzīve pastāvīgi mūs izbrīnīja.

Iespējams, mēs kaut kur pazaudējām šo visa jaunā sajūtu, mūs “iesūca” ikdienas rutīna, kas traucē mums apstāties un ieturēt pauzi.

Taču tas nenozīmē, ka mums jāpamet viss, ko mums patīk darīt, vai arī visi savi pienākumi jāuzveļ kādam citam.

Mēs runājam par to, ka ir jāiemācās just, augt un redzēt.

Jūti, izjūti, dzīvo un audz….

Centies nedzīvot pagātnē un, vēl jo vairāk, – nedzīvot nākotnē. Centies darīt tā, kā tu darīji tad, kad biji bērns un koncentrējies tagadnei. Ja tu iemācīsies to darīt, tu aizmirsīsi, ka ir tāds “rīt” un viss – pats labākais ar tevi notiks šodien.

Tu vairs ilgi nedusmosies un ievērosi, ka esi sācis strādāt daudz produktīvāk. Tu baudīsi visu, ko dari, domāsi par to, ko jūti un elposi.

Ja tu vēlies pec darba pastaigāties, tad pastaigājies, neatsaki sev to. Ja vēlies sevi palutinat, palutini, ko gan tu gaidi?!

Mēs jau sen vairs nepamanām, kā rutīna pārvēršas par mūsu komforta zonu. Tā nospiež mūsu emocijas un padara par pelēkiem ļautiņiem.

Un tas mums nepalīdz izaugt, tas mūs nebagātina, gluži otrādi – apzog. Mēs pārvēršamies par virspusējām radībām, kļūstam pastāvīgi neapmierināti un skumji cilvēki.

Ja tu raizējies par to, ka vecums neglābjami iestājas, pārstāj domāt par to, kā tu dzīvo katru dienu. Dažkārt mums šķiet, ka laiks velkas lēni vai gluži otrādi – skrien parāk ātri, taču tas viss ir tikai mūsu uztvere. Kad stāvam rindā, tad šķiet, ka laiks kustās lēni, kad esam iemīlējušies, tad šķiet, ka laiks paskrien ļoti ātri.

Iemācies novertēt visu, ko tu dari, katru savu soli, visu, kas ar tevi notiek – savu dzīvi. Jo bailes, steiga un pavirša attieksme pret savu iekšējo līdzsvaru, liek mums baidīties no tā, par ko sapņojām bērnībā: kļūt pieaugušiem, izaugt….

Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Kāds garīgums mums ir nepieciešams?

garigums1

Vents Sīlis
Ričarda Rora lekcijas galveno tēžu kopsavilkums

(19.07.2018. Nacionālā bibliotēka)

“Vislielāko kaitējumu garīgumam nodara lētas garīgas runas” (K.Vilbers)

Bez materiālās dzīves atzīšanas nav nekāda garīguma. Jēzus māca kā būt labam cilvēkam, nevis kā būt augsti “garīgam”, no pasaules atsvešinātam cilvēkam. Jāsaprot, ka dzīve fiziskajā pasaulē ir daļa no garīgās dzīves. Cilvēkiem nav interesants abstrakts garīgums – tādēļ viņi iet projām no baznīcas.

Bezgalība tiecas kļūt par matēriju, un otrādi. Starp vārdiem “Dievs” un “Realitāte” ir liekama vienlīdzības zīme. Dievs ir Realitāte – pilnīga realitāte. Dievs nav nodalāms no dzīves.

Ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pilnībā integrētu sevī visu realitāti, lai spētu to pieredzēt bez atkāpēm vai izņēmumiem. Reliģijai ir jāpalīdz mums sasniegt šo vienoto dzīves uztveri. Jo vienīgais, kas mūs šķir no Dieva ir doma par to, ka esam šķirti no Dieva.

Dievs aptver visu. Un katru no mums. Tādēļ patiess garīgums iekļauj sevī visu (true spirituality has to be all-inclusive). Ilgus gadsimtus mums ir bijis sašaurināts priekšstats par reliģiju. Katra baznīca formulēja savas normas par to, kādi cilvēki drīkst tai piederēt un kādi nedrīkst. Vieni ir cienīgi, otri – necienīgi. Izveidojās nošķīrums starp uzverētājiem un zaudētājiem, kurš mums ļoti patīk. Tas ir ļoti maskulinizēts veids kā skatīties uz reliģiju. Saskaņā ar to, Dievs noteikti ir uzvarētājs (winner), jo Viņš taču nevar būt zaudētājs (loser).

Var nošķirt 4 pasaules uzskatus:
Garīgo
– viss ir gars, viss ir apgarots, apdvēseļots (gnosticisms, New Age garīgums).
Materiālo – viss ir matērija, fizika un ķīmija, nav nekādas augstākas jēgas.
Verbālo – runāšana par garīgumu, abstrakta sludināšana.
Iemiesoto – matērija un gars nav nodalāmi, tādēļ nekas patiesībā nemirst, bet transformējas par matēriju, un atpakaļ – par garu.

Palasiet Mozus pirmo grāmatu Genesis – tur Dievs rada materiālo pasauli un pats atzīst to par ļoti labu (1Moz.1:1) Un vēl – “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…” kā gara un matērijas savienojumu. Ko tas nozīmē? Dievs ir materiāls, tādēļ mēs varam mijiedarboties ar viņu tiešā veidā, bez mācīājiem un starpniekiem. Tā ir Dieva mistērija.

Vārds “mistērija” neapzīmē kaut ko noslēpumainu, ko neviens nezina.
Nē, mistērija ir PATIESĪBA, kura ir tik daudšķautņaina, ka mēs to nekad pilnībā nevaram aptvert.
Tādēļ mums vajadzētu pārtraukt lietot vārdu “Dievs”, jo tas rada iespaidu, ka mēs zinām par ko runājam. Visas šīs runas par Dievu patiesībā ir maldinošas.

Dievs ir mistērija – patiesība, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert.

Daudzus nodarbina “Ļaunuma problēma” – kādēļ Dieva radītajā pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ dzīve ir tik netaisna? Par to ir ļoti daudz runāts, es to tagad neņemšos skaidrot.

Mani daudz vairāk nodarbina “Labuma problēma” – vēl viena mistērija.

Kā tas iespējams, ka šajā ļaunajā, netaisnīgajā pasaulē cilvēki joprojām spēj būt labi? Kādēļ pat vissmagākajos brīžos viņi spēj saglabāt labestību un līdzcietību? Kaut gan varētu būt dusmīgi uz visu pasauli par to, cik grūta ir viņu dzīve. Labums (goodness) nav izskaidrojams.

Ja jūs esat patiesi ticīgi, tad jūs nevarat teikt, ka pasaule ir drausmīga (terrible), bet jūs paši gan esat labi. Nē, ir vai nu viss ir drausmīgs, vai arī viss ir labs. Jums ir jāspēj atzīt to, ka ļaunums jeb tumsa (darkness) ir daļa no šīs pasaules, kura ir laba.

Svarīgs ir nevis esošais, bet gan tas, kā jūs pret to izturaties, attiecaties. Garīguma atslēga ir jūsu attieksme un no tās izrietošās attiecības – tur tad arī rodas patiesā jēga.

Mīlestību ir iespējams iepazīt vienīgi mīlot, ļaujot tai izpausties.

Rietumu kultūrā nav ļoti daudz Augšāmcelšanās momenta attēlojumu. Jo kā gan lai uzzīmē “mūžīgo gaismu”? Parasti Jēzu attēlo gaismas oreolā, kā triumfatoru, kurš stāv atstatus, viens pats savā diženumā. Neviens nevar atrasties viņam blakus. Taču Austrumu kristietībā augšāmcešanās aina – ANASTASIS – tiek attēlota pavisam citādi. Tur Jēzus stāv kājas izpletis, zem viņa ir aiza, no kurienes viņš vek ārā cilvēkus. Tas parāda, kā notiek glābšana – tā notiek caur Dieva mīlestību, kas ir attiecību veids. Un, ja garīgums ir attiecību veids, tad viens cilvēks nemaz nespēj to realizēt – to var izdarīt tikai kopā ar citiem.

Ja mūsu reliģija nav iekļaujoša (inclusive), tad tā vispār nav reliģija. Reliģija, kas balstās uz draudiem un bailēm no soda, izmanto ļoti zema līmeņa motivāciju. Ticībai ir nepieciešama pozitīva motivācija.

Dzīve retrītos parāda, cik svarīgs ir garīguma sociālais aspekts. Pēc retrīta izdziedinātam indivīdam ir ļoti grūti atgriezties slimā sabiedrībā. Tādēļ dziedināšanai ir jābūt kolektīvai – tai jānotiek ar visiem.

Informācija atsvešina mūs – tā rada vēlmi novērtēt un tādā veidā izjauc cilvēcisko kontaktu. Ar savu vēlmi visu laiku vērtēt, mēs nespējam izveidot mīlošas attiecības ar vērtējamo objektu, parādību vai cilvēku. Jo kā gan to mīlēt, ja tam ir tādas vai citas sliktās puses? Rietumu izglītības sistēma ir balstīta uz spēju skatīties uz pasauli no vērtējošas pozīcijas – mums visiem ir doktora grāds vērtēšanā (we have PhD’s in judgement). Jāsaprot, ka vērtējums nozīmē centienus iegūt varu pār to, kas tiek vērtēts, pakļaut un kontrolēt to. Bet tā ir kļūdaina pieeja, par ko varam viegli pārliecināties nonākot krīzē – vienīgi Dievam pieder šāda absolūta vara.

Vēl viena nianse – vērtējošais prāts un no tā izrietošais duālistiskais skatījums netiek galā ar lielajiem jēgas jautājumiem. Tie ir šādi:
* Mīlestība
* Nāve
* Ciešanas
* Dieva izpratne
* Bezgalības izpratne
* Seksualitāte

Par tiem nav jēdzīgas informācijas. Tādēļ no garīgā viedokļa svarīga nevis infromācija, bet kontemplācija. Tā vietā lai uzkrātu labi strukturētu un patiesu, taču abstraktu informāciju par kaut ko, mums būtu jāstājas ar to tiešās attiecībās. Es runāju par kontemplāciju (meditāciju) – brīdi, kad jūs apklusināt savu vērtējošo prātu un ļaujat pasaulei runāt ar sevi. Jo Dievs ir visur apkārt, visās lietās – akmeņos, smiltīs, upēs un kokos – un tieši caur šīm vienkāršajām lietām Viņš var mūs sasniegt. Grēks – tas ir nekas cits, kā atsvešinātība no apkārt esošās realitātes.

Līdz ar to lekcija beidzas, sākas jautājumu daļa. Juris Rubenis lasa lekcijas laikā iesūtītos klausītāju jautājumus.

J: Kādi notikumi jūsu dzīvē ir palīdzējuši nonākt pie reliģiskas atklāsmes?

Man nav nekādu šausmīgu stāstu par bērnību vai citādām briesmīgām pieredzēm. Es uzaugu normālā ģimenē, man bija normāla dzīve. Daudzus gadus biju priesteris, bet pārkāpjot 40 gadu slieksnim, es sāku sev jautāt: “Varbūt esmu viltvārdis? Vai es vispār pats ticu tam, ko runāju?” Mans ceļš uz garīgumu atspoguļo cīņu ar iekšējiem, nevis ārējiem izaicinājumiem.

J: Esmu kristīts, bet baznīcu neapmeklēju, jo nespēju pieņemt tur notiekošo. Ko jūs man ieteiktu?

Kristieša definiīcija: nevis ticēt Jēzum, bet gan iemācīties ticēt tā, kā to darīja Jēzus. Ticēt realitātei, kas ir mums visapkārt, lai savienotos ar to. Patiesa ticība nodarbojas ar mūsu transformāciju, nevis piedāvā labus pielūgsmes objektus.

J: Kā nonākt pie mistiskas atklāsmes?

Visi mistiķi, sākot ar sūfijiem un beidzot ar budistiem un jūdaistiem, runā vienā valodā – mīlestības un visa esošā vienotības valodā. Gribi mīlēt Dievu? Iemācies mīlēt akmeni. Pēc tam iemācies mīlēt ūdens straumi. Kad tiksi galā ar to, pamēģini mīlēt koku. Tālāk mēģini mīlēt kādu dzīvnieku. Ja tas izdodas, tad vari pamēģiniāt mīlēt cilvēku. Jo tas, kā tu mīli cilvēku ir tas, kā tu mīli Dievu.

J: Grāmatā “Mūžīgais dimants” jūs runājat par Ego nāvi. Varbūt varat to pakomentēt?

Mūsu Ego ir ļoti svarīgs kā psihes organizācijas mehānisms, taču ne vairāk. Blakus mūsu patiesajam “ES” ir arī viltus “es”, kuru veido kultūra un sabiedrība. Jūsu patiesais “es” nekad neapvainojas, tā ir jūsu nemirstīgā dvēsele, kuru neviens nevar aizskar. Ego kļūst traucējošs tad, kad ir atkarīgs no citu cilvēku uzmanības, apbrīnas, naudas, utt. Tāpat arī Ego vēlas atšķirties no citiem un būt pārāks par citiem. Šādam Ego ir jāmirst. Ego nāve nav cilvēka nāve, tās ir iekšējas pārmaiņas, kuru rezultātā mainās mūsu attiecības ar ārējo.

Trīs jēdzieni, kas raksturo ticīga cilvēka skatījumu uz realitāti:
EMANATION – viss nāk no Dieva
EXEMPLIFICATION – viss apliecina Dievu
CONSOLATION – viss atgriežas Dievā

J: Kādēļ dzīve nepaliek labāka?

Padomāsim, vai tiešām pasaule ir tik ļauna, kā liekas? Vai tiešām dzīve nepaliek labāka? Pašlaik Rietumos dzīvojam vismazāk vardarbīgā laikmetā. Un vai tiešām ārējās pretrunas un ciešanas ir tik liels traucēklis laimei un piepildījumam?

K.G. Jungs runā par psihes daļu integrāciju, par pretstatu līdzsvarošanu. Garīgums nozīmē nozīmē spēju pieņemt pasaules pretstatus un neļaut tiem iznīcināt savu vēlmi mīlēt un dzīvot. Garīguma prakse gan nenozīmē, ka viss notiks tik gludi. Parasti tie ir 3 soļi uz priekšu un 2 soļi atpakaļ. Galu galā, arī Jēzus tiek nogalināts aptuveni 3 gadus pēc tam, kad viņš uzsāk sludināt. Viņa stāsts nav veiksmes stāsts burtiskā nozīmē.

Ciešanas IR daļa no mūsu garīgās dzīves. Dziļas ciešanas ir nepieciešamas lai iepazītu Dievu, jo mīlēt nav iespējams iemācīties, ja neesam gājuši caur ciešanām.

J: Kā transformēt seksuālu enerģiju garīgajā?

Es dzīvoju celibātā. Un tas ir gudrākais lēmums manā dzīvē, jo man nav jāsublimē šī enerģija uz vienu konkrētu cilvēku, tā vietā es varu mīlēt visus.

Ir ļoti maz vīriešu, kas prot mīlēt cilvēkus tā, kā viņi parasti mīl sievietes. Vīriešiem seksuālās tieksmes sublimācija rada varaskāri – paskatieties uz katoļu baznīcu. Sievietēm tas notiek vieglāk – mātes rūpes palīdz saprast kā mīlestība var nebūt seksuāla. Bet galvenais ir mīlēt visus cilvēkus kā kopumu, jo citādi nav iespējams nonākt pie Dieva mīlestības.
Cilvēkmīlestība ir skola mīlestībai uz Dievu.

Un slikta attiecību pieredze ir nepieciešama daļa no šīs skolas. Kad jums ir pāri 30, veiksmīgie gadījumi jums vairs neko nevar iemācīt. Tad jūs sākat mācīties no grēkošanas, izgāšanās, pazemojuma un zaudējumiem. Ar to mums visiem arī vajadzētu nodarboties.

Paldies Jurim Rubenim, Ingai Rubenei, Uldim Pīlēnam, Ilze Pīlēna, Indulis Paičs un pārējiem pasākuma organizētājiem.

Nepacietība: kā tikt galā ar satraucošu steigu

laiks4

Nepacietība ir mūsdienu cilvēku raksturojoša spilgta iezīme. Tās cēlonis ir bailes pazaudēt savas dzīves laiku. Mēs mūždien steidzamies, nemitīgi atrodamies stresa stāvoklī un dzīvojam ar sapņiem par nākotni. Tagadne zaudē savu nozīmi. Mēs esam pārliecināti, ka, ja steidzīgi nerīkosimies, tad nesasniegsim savus mērķus.

Paradoksāli, taču ar savu nepacietību mēs palēninām savu virzību uz priekšu.

Šajā rakstā atradīsi atbildes uz jautājumu, kā tikt galā ar satraucošo steigu.

Iesākumam uzskaitīsim galvenos nepacietīga cilveka apgalvojumus. Ja tajos atpazīsi sevi, tātad šis stāsts domāts tev.

— Man bieži katastrofāli pietrūkst laika, lai pabeigtu savus darbus.

— Ļoti bieži steigā es izmētāju vai salaužu savas lietas.

— Mani radinieki (draugi, kolēģi) visu dara pārāk lēnām, tāpēc man bieži nākas viņus pasteidzināt.

— Es neieredzu gaidīt.

Hosē Stīvens, grāmatas “Transforming Your Dragons: How to Turn Fear Patterns into Personal Power” autors, piedāvā nepacietīgiem cilvēkiem veikt 7 svarīgus soļus, kas palīdzēs kļūt pacietīgākiem.

1. solis. Kādu daļu sava laika pavadi neplānojot.
Nepacietīgi cilvēki necieš, kad, kā viņiem šķiet, laiks tiek pavadīts velti. Pamēģini pavadīt kādu laika sprīdi tā, kā nebiji plānojis. Vari vienkārši to “nosist” – kaut vai pusstundu, neko nedarot, pasēdi uz soliņa.

2. solis. Pabūt klusumā.
Pamēģini kādu laiku pabūt absolūtā klusumā. Izslēdz televizoru, radio, aizver logus, lai tevi netraucētu pilsētas troksnis. “Atslēdz” pastāvīgo domu plūsmu savā galvā. Un klausies klusumu. Vari ieslēgt klusu, mierīgu mūziku, vai apsēsties strautiņa malā, klausoties tā burbuļošanā.

3. solis. Samazini ārpasaules ietekmi uz savu iekšējo pasauli.
Pacenties pēc iespējas mazāk laika pavadīt internetā vai pie televizora. Labāk vairāk laika velti savai ģimenei – saviem tuvajiem cilvēkiem.

4. solis. Palēnini savas kustības.
Kā likums, nepacietīgiem cilvēkiem ir asas kustības un ātra runa. Pamēģini kļūt nedaudz lēnāks un padari savas kustības līganākas. Ja vajag, vari vērsties pie kāda speciālista, kas tev palīdzēs.

5. solis. Pavadi laiku vienatnē ar sevi.
Šajā laikā droši vari “laist muļķi”. Vāļāties zālē, pasēdēt uz soliņa, vērot cilvēkus, padziedāt, pazīmēt. Šīs darbības un “nekā nedarīšana” ļaus tev sajust savu ESĪBU, nevis “darbību”.

6. solis. Trenē savu uzmanību.
To var darīt ar dažādu vingrinājumu palīdzību. Piemēram: lēnām, pa vienam velc ārā no kastītes sērkociņus un skaiti tos. Pēc tam, tāpat pa vienam, skaitot līdzi, liec tos atpakaļ kastītē. Tavas domas centīsies pārslēgties uz kaut ko citu, tāpēc skaiti. 
Vēl viens vingrinājums: tajā piedalās divi cilvēki. Dalībnieks A stāsta dalībniekam B kaut ko par sevi. Pēc pāris minūtēm dalībnieks B cenšas atkārtot stāstīto. Ja pirmais dalībnieks uzskata, ka stāstījums ir bijis nepilnīgs, viņš vēlreiz atkārto to, un tā turpinās līdz brīdim, kad otrais dalībnieks precīzi ir atkārtojis visu, ko dzirdējis.

7. solis. Pavadi visu dienu, neskatoties pulkstenī.
Pavēro, vai tava laika izjūta pateiks tev priekšā pusdienas laiku vai laiku, kad jādodas gulēt. Einšteins un daudzi citi zinātnieki ir pierādījuši, ka laiks ir  relatīvs jēdziens. Tas var izstiepties un sarauties, tā ritējums var paātrināties un palēnināties. Apzinies to.

Avots: http://www.knigikratko.ru
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

APZINĀTĪBA – vienīgais ceļš

seit un tagad20

Ja visas garīgās prakses varētu noraksturot ar vienu vārdu, šis viens vārds būs APZINĀTĪBA. Apzinātība ir tas, dēļ kā radītas visas pasaules garīgās prakses, tehnikas, meditācijas. Apzinātība ir cilvēka iekšējais stāvoklis, kurā viņš ir daudz uzmanīgāks, dzīvāks, jutīgāks un mierpilnāks.

Lai labāk saprastu, kas ir apzinātība, ir jāsaprot, kas ir tās pretējais stavoklis. Un pretējais stāvoklis apzinātībai ir tas stāvoklis, kurā lielāko daļu sava dzīves laika pavada vairums mūsdienu cilvēku, un šo stāvokli var nosaukt par sapņošanu nomodā.

Vairums cilvēku ejot guļ, tas nenozīmē, ka guļ tiešā nozīmē un ir miegaini, bet gan tajā, ka tie lielāko tiesu neko neredz, nedzird, nejūt, ne apkārt sev, ne sevī. Viņi gandrīz pilnībā dzīvo autopilotā, kā dzīvi mirušie.
Jau bērnībā es ievēroju vienu lietu – ja tu neuzmanīgi klausies savu mīļāko dziesmu, domājot par kaut ko citu, tu negūsti nekādu baudījumu. Tu it kā šo mūziku palaid garām. Kad es to pirmo reizi ievēroju, man tas šķita dīvaini, jo mūsu ausis taču jebkurā gadījumā uztver skaņu, un pēc idejas, tai mūzikai, kas mums patīk, būtu jasniedz baudījums un jāuzlabo garastāvoklis, kaut vai tāpec, ka mūsu ausis taču to dzird.

Tagad es skaidri zinu, ka mēs varam baudīt mūziku tikai tad, ja lielāko daļu savas uzmanības fokusējam uz to. Un tas attiecas ne tikai uz mūziku, bet arī visu mūsu dzīvi. Tāpat arī skaista glezna neatstās uz mums nekādu iespaidu, pat tad, ja tā ilgu laiku stāvēs mūsu acu priekšā, ja mēs to uzmanīgi neaplūkosim. Neskatoties uz to, ka mūsu acis to visu laiku būs skatījušas, iespaidu gūsim tikai tad, kad pieslēgsim savas sajūtas un uzmanīgi aplūkosim šo gleznu.

Es domāju, ka ikviens cilvēks ir saskāries ar šo efektu. Tā var, piemēram, aizbraukt pie dabas ļoti skaistā vietā, ar brīnišķīgām ainavām un praktiski neievērot nekādu skaistumu, ja tajā laikā būsi aizņemts ar savām domām.

Tā arī sanāk, ka cilvēkiem ir acis, ausis un viss parējais, taču dzīve paskrien garām tā, it kā viņi būtu akli, kurli un neko nejustu. Protams, tas ir pārspīlēti un katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā jūt kaut ko labu savā dzīvē, tomēr ir tāds jēdziens kā uztveres pakāpe. Un parasti cilvēkiem tā ir virspusēja, tie dzīvi neuztver dziļi, attiecīgi, dzīve arī paslīd garām garlaicīgi un neinteresanti.

Daudzi cilvēki ar nostaļģiju atceras savu bērnību, runā par to, ka tad gan viņiem bija labi. Un, ja pajautāsim šiem nostaļģējošiem cilvekiem, kas tieši bija tas labais bērnībā, kā nav šobrīd, tad tie cīlvēki, kuri nav parāk saprātīgi, teiks, ka bērnībā nebija tādas atbildības, praktiski nebija nekādu problēmu – visa tā, kas ir tagad. Tie, kuri ir nedaudz viedāki, teiks, ka bērnībā pasaule tiek uztverta kaut kā savādāk, daudz interesantāk. Un tā ir vienīgā pareiza atbilde. Būtība ir pašā uztverē, ne tajā, ka bērnībā nav nekādu problēmu un atbildības.

Bērnībā mēs bijām daudz apzinātāki. Būt apzinātam nozīmē ar savu apziņu piedalīties tajā, ko tu dari un ko tu uztver. Tas nozīmē būt klāt it visā, ko tu dari, redzi, jūti, dzirdi.

Cilvēks var padarīt tūkstošiem dažādu lietu dienas laikā, un piedalīties tajās ļoti minimāli. Viņš var atbildēt standartveida frazēm, veikt vienas un tās pašas darbības, ķermeņa kustības, un viss viņa dzīvē atkartosies katru dienu pēc rutinētas shēmas.- kā ārpusē, tā iekšpusē – viņā pašā.

Pats cilvēks šajā laikā atrodas viņam pašam nesaprotamās un pat nepamanāmās domās, bailēs, fantāzijās, vai vispār kādā pelēkā prostrācijā, kas atgādina dziļu aizmirstību.

Parasti cilvēki nepiekrīt šim faktam, viņi netic tam, ka gandrīz neko neredz, nedzird un nejūt reālo pasauli. Cilvēks visu sev apkārt uztver caur pelēku migliņu, kādu fonu, pretrunīgu domu troksni, emocijām, pārdzīvojumiem, garastāvokļiem. Viņš neredz realitāti tieši.

Parasta cilvēka apziņa ir tūkstošiem vīrusu piesārņota, kas kā tārpi lodā viņā. Un, kas ir interesanti, ka visu šo vīrusu un tārpu vēlmes un pamudinājumus, cilvēks uztver kā savējos. Un pārliecināt viņu par pretējo  ir gandrīz neiespējami, un pirmā doma, kas radīsies tāda cilvēka galvā, būs kaut kas līdzīgs: šis tipiņš nav pie pilna prāta, ar mani gan viss ir kārtībā.

“Es pats esmu sev saimnieks un vienmēr rīkojos atbilstoši savām vēlmēm”. Un šī doma ir rezultāts tam, kā nostrādā pirmā aizsargsistēma, kuru cilvēkā uzstādījuši šie parazīti, lai neviens pat necenstos nopietni uztvert domu par to, ka cilvēki paši sev nepieder, bet atrodas sāpju fabrikā, kurā katru dienu šīs sāpes izstrādā sev paši un palīdz tās izstrādāt arī citām būtnēm…

Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS

 

Sveša laime

skauz6

Sveša laime ir kā svešas kurpes. Skaista un mirdzoša. Par trīs izmēriem mazāka.
Lai skauģi uzvelk mūsu kurpes – tikai lai nevar novilkt. Paši liktenim tās izprasīja. Paši sūdzējās un salīdzināja. Tad, lai ņem!

Kas skauž cita laimi – lai to arī saņem. Kopā ar visu parējo, protams. Kopā ar likteni.
Viens bez otra nemēdz būt. 

Sveša laime

Apskauž sportista veiksmi – lai saņem veiksmi. Kopā ar sarautām saitēm, slimu mugurkaulu un nepārtrauktiem treniņiem no rīta līdz vakaram.

Piecelies no sava ērtā dīvāna – ej, skrien, cīnies! Tūlīt pat! Savādāk laimi pazaudēsi un publika no tevis novērsīsies.

Apskaud draudzeni – pie viena saņem arī visas viņas slimības un bērnības ciešanas. Viņas toksisko māti. Sitienus. Apvainojumus. Un smago slimību, kura to gaidīja – tagad tā ir arī tava slimība. Kopā ar māju un draudzenes statusu.

Saņem slavena aktiera laimi! Komplektā saņemsi arī viņa depresiju. Un bērna zaudējumu – ai, skauģim piemirsās, ka arī kaut kas tāds bija!

Un arī politiķa laimi vari saņemt. Kopā ar trauksmi, bailēm, dzīvības briesmām un cilvēku dusmām.

Visu var saņemt tikai komplektā, cienījamie skauģi. Vienkārši normāli cilvēki nemīl stastīt par savām problēmām un sarežgījumiem.

Nezin skauģis svešas dzīves apstākļus. Un neviens nezin, cik cilvēkam ir nācies parciest. Tā kā svešu laimi saņemot, var nākties priekšlaicīgi atvadīties no savas dzīves.

Simts reižu ir jāpadomā, pirms teikt: ak, tev gan ir labi! Atdod man savu laimi!

Sveša laime ir kā svešas kurpes. Skaista un mirdzoša. Par trīs izmēriem mazāka. Lai skauģi uzvelk mūsu kurpes – tikai lai nevar novilkt. Paši liktenim tās izprasīja. Paši sūdzējās un salīdzināja. Tad, lai ņem!
Un, lai neraud pēc tam. Bet, ja raudās, nav žēl. Paši izprasīja…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tas brīdis, kad sākas īstā dzīve

ista dzive3

Kad pienāk brīdis izdarīt svarīgu izvēli, cilvēks paliek viens. Izņemot viņu pašu neviens neaizvāks visus viņa  krāmus, neparūpēsies par dvēseles brūcēm un neapslaucīs skeletus skapī.

Īstā dzīve sākas brīdī, kad cilvēks satiekas ar izmisuma un bezizejas sajūtu par to, ka nekā cita viņam vairs nebūs. Ka liktenis ir tieši tāds un pieredzi neizmainīsi. Ka ļoti daudz ko tu neesi spējīgs mainīt. Ka ar tuviniekiem un radiem neko nepadarīsi, lai kā arī censtos. Ka vecāki iedeva to, ko iedeva, un to vairs neizlabosi un arī neaizmirsīsi. Ka sapņi par citu realitāti ir tikai sapņi. Un, ka tikko kā jāizdara svarīga izvēle, cilvēks paliek viens. Ka nav iespējams neko nejust  bez sekām organismam.  Ka, izņemot viņu pašu, neviens neaizvāks visus krāmus, neparūpēsies par dvēseles brūcēm un neapslaucīs skeletus skapī. Un, ka viss šis kritiens lejup vēl nav beidzies.

Īstā dzīve sākas tad, kad cilvēks sastopas ar visu iepriekš minēto, un ir spējīgs to izturēt. Nenogrimt, neaizmirsties fantāzijās, neaizēst un neaizdzert savu sāpi, nenospiest to, bet tieši – izturēt un turklāt vēl palikt dzīvs un jutīgs

Un tieši ar šo jutīgumu, vientulību un atbildību sākt spert individuālus soļus. Pieņemt personīgus un, iespējams, absolūti nepopulārus lēmumus. Uzdrošināties kustēties savā virzienā, saprotot, ka nav nekādu garantiju.

Tomēr es nezinu nevienu, kurš izgājis cauri šai bezizejai, izniris otrā pusē, nostājies uz savām kājām un aizgājis savu paša ceļu, būtu nožēlojis to.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Zemapziņa tic tam, ko tu saki

balloon-1046693_1920

Nākamo reizi, kad tev sagribēsies kādu kritizēt, pajautā sev, kas izsaucis tādu vēlmi.

Es sapratu, ka vairums cilvēku vienkārši nevēlas klausīties labās ziņas. Viņiem patīk sliktās, jo tās dod iespēju pasūdzēties par dzīvi. Daudzi ir bruņojušies ar veselu arsenālu stāstu ar bēdīgām beigām, kas liek mums domāt, ka vienmēr uzvar ļaunums.

Kādu laiku strādāja viena radiostacija, kas translēja tikai labās ziņas. Tad, lūk, tā bankrotēja….

Kad man atklāja vēzi, es nolēmu beigt tenkot. Sev par lielu izbrīnu, es pēkšņi sapratu, ka man nav ko teikt. Pirms tam, man pietika vien satikt savu draudzeni, kā mēs uz līdzenas vietas sākām aprunāt paziņas. Ar laiku es atklāju, ka eksistē arī cita sarunas forma, kaut gan no šī ieraduma aprunāt, bija ļoti grūti atbrīvoties.

Starp citu, gribu atzīmēt: ja es tenkoju par citiem, tad droši vien arī viņi dara tāpat. Ko sēsi, to pļausi.

Strādājot ar cilvēkiem arvien vairāk un vairāk es patiešām sāku ieklausīties tajā, ko viņi runā. Es sāku atšķirt atsevisķus vārdus, ne tikai kopējo sarunas plūsmu.

Parasti pēc desmit minūšu ilgas sarunas ar jauno klientu, es jau skaidri spēju pateikt, kur ir viņa neveiksmju iemesls. Un tas tikai tāpec, ka es klausos, kādus vārdus viņš lieto.

Es sapratu, KĀ viņi rada jaunas problēmas un sarežģī vecās. Ja tie pārsvarā bija tikai negatīvi un noliedzoši vārdi, tad vari iedomāties, kāds bija viņu iekšējais dialogs. Tā bija negatīvās programmēšanas izpausme, vai, kā es saku “nabadzīgā domāšana”.

Vēlos piedāvāt tev nelielu vingrinājumu.

Noliec blakus telefonam ierakstīšanas ierīci, un katru reizi, kad pacel klausuli, nospied ieraksta pogu. Pēc tam paklausies, kā un par ko tu runā. Visticamākais, pats būsi pārsteigts. Pēc tam tu sāksi klausīties savā balsī, sekot savām intonācijām un, protams, atsekot vārdus, kurus izmanto.

Tu sāksi pret to izturēties apzināti. Kad atklāsi, ka kaut ko esi atkārtojis trīs un vairāk reizes, pieraksti. Tas ir kāda tava uzstādījuma atspoguļojums. Daži uzstādījumi var būt pozitīvi un strādāt tavā labā. taču, iespējams, ir pārītis negatīvo, pie kuriem tu atgriezies atkal un atkal.

Saskaņā ar to, ko es jau iepriekš teicu, es vēlētos parunāt par to spēku, kāds ir mūsu zemapziņai.

Zemapziņai nav sava viedokļa. Tā pieņem visu, ko mēs sakām un veido mūsu likteni atbilstoši mūsu pārliecībām. Tā vienmēr saka “jā”! Mūsu zemapziņa mūs mīl tik ļoti, ka dod mums it visu, ko paprasām ar savu izteikumu palīdzību.

Lai gan, izvēle ir mūsu. Ja mēs izvelamies “nabagas”, “nožēlojamas” domas un priekšstatus, zemapziņa nolemj, ka tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Un kamēr mēs neizmainīsim savus vārdus, domas un pārliecības, viss paliks, kā bijis.

Zemapziņa mums piedāvās atbilstošas situācijas.

Mēs vienmēr izdarīsim tieši tās izvēles, jo domu ir miljardiem un visas tās visu laiku atrodas kustībā. Mūsu zemapziņa nespēj atšķirt patiesību no meliem. Mēs taču nevēlamies sevi pazemot. Mēs taču nevēlamies runāt ko līdzīgu “ai, kada es esmu veca muļķe”. Mēs zinām, ka zemapziņa visu burtiski uzķer lidojumā. Un pēc kāda laika mēs tā arī sajutīsimies – kā veca muļķe.

Pasaki kaut ko vairākas reizes, un tas tavā zemapziņā nostiprināsies kā pārliecība.

Zemapziņai nav humora izjūtas. Un ir ļoti svarīgi līdz galam saprast šo domu. Nevajag smieties par sevi un domāt, ka tas paliks nepamanīts. Ja joks tevi kaut nedaudz pazemoja, lai arī centies izlikties jautrs un drosmīgs – zemapziņa to uztvers nopietni.

Es savos semināros neļauju cilvēkiem tā jokot, pazemojot sevi un citus. Nekad nevajag aizvainot cilvēka pašcieņu, lai par ko arī runātu – par nacionalitāti, reliģisko ,piederību, seksu utt. Nesmejies par sevi un neizsaki pazemojošas piezīmes. Tas neko labu nevienam nedos. Nepazemo citus. Zemapziņa nenodala tevi no pārējiem cilvēkiem. Tā tic visam, ko tu par sevi saki.

Nākamreiz, kad tev gribēsies kādu pakritizēt, pajautā sev, kas izsaucis tādu vēlmi. Tu citos redzi tikai to, ko redzi sevī. Tā vietā, lai kritizētu citus cilvēkus, labāk slavē viņus, un jau mēneša laikā tu redzēsi, kādas pārmaiņas notiks.

Mūsu vārdi pauž mūsu attieksmi pret visu. Ievēro, kā runā vientuļi, nelaimīgi, nabadzīgi un slimi cilvēki?

  • Kādus vārdus viņi lieto?
  • Kas viņiem ir taisnība?
  • Ar kādiem vārdiem un izteikumiem viņi sevi apraksta?
  • Ko viņi runā par savu darbu, par savu dzīvi, par savām attiecībām ar cilvēkiem?
  • Ko viņi sagaida no dzīves?
  • Apdomā viņu pašizteiksmes manieri, taču, lūdzu, nevienam nesaki, ka viņa dzīve plūst atbilstoši tam, kā viņš runā. Nesaki to pat saviem draugiem un tuviniekiem – šo informāciju neviens neuztvers. Labāk to izmanto, lai nodibinātu saikni ar sevi. Nodarbojies ar to pastāvīgi, ja vēlies uzlabot savu dzīvi.
  • Ja kaut nedaudz izmainīsi savu runas manieri, tu pievilksi jau pavisam citas dzīves situācijas.

Pieņemsim, tu esi slims cilvēks. Tu tici, ka slimība ir neārstējama un gatavojies nāvei. Tev šķiet, ka dzīve ir cietsirdīgs joks, tāpēc, ka tajā viss darbojas pret tevi. Ko šādā gadījumā tu dari, uzmini!

Tu izvēlies brīvību. Brīvību no saviem negatīvajiem priekšstatiem par dzīvi. Sāc ar afirmācijām, saki sev, ka esi mīlēts, dziedināšanas cienīgs, ka pievelc sev visu, kas vajadzīgs izdziedināšanai fiziskajā līmenī. Notici, ka vēlme atveseļoties un būt veselam ir droša un nekaitīga.

Daudzi cilvēki jūtas drošībā tikai tad, kad ir slimi. Kā likums, viņi pieder to cilvēku kategorijai, kas neprot pateikt “nē”. Vienīgais veids, kā no kaut kā atteikties, viņiem ir frāze: “Es esmu pārāk slims (slima), lai to izdarītu”. Tā ir ideāla atruna.

Es atceros vienu no mana semināra dalībniecēm, kura bija pārcietusi trīs ar onkoloģiju saistītas operācijas. Viņa nespēja pateikt “nē” nevienam. Viņas tēvs bija ārsts, bet viņa – tēta mazā meitiņa, kas paklausīgi izpildīja visus viņa norādījumus. Viņai mute nevērās pateikt “nē”. Uz visiem, viņai adresētajiem lūgumiem, atbilde vienmēr bija “jā”. Bija vajadzīgas četras dienas, lai izvilktu no viņas krūtīm pārliecinošu “nē!”. Kad es to biju panākusi, viņa bija šokā. “Nē! Nē! Nē!” Viņa sajuta šī vārda garšu un iemīlēja to.

Es atklāju, ka daudzas sievietes, kuras cieš no plaušu vēža, nespēj pateikt “nē”. Viņas lutina visus, izņemot sevi. Tādām sievietēm es gribu parekomendēt iemācīties pateikt: “Nē, es negribu to darīt!”
Divus vai trīs mēnešus nepārtraukta “nē!”  uz visām prasībām un piedāvājumiem var atgriezt cilvēku dzīvē. Galvenais, iemācīties sevi saudzēt ar šādu vārdu palīdzību: “Tas ir tas, ko es vēlos. Nē, tas nav tas, ko jūs vēlētos”.

Kad es konsultēju privāti, mani klienti bieži vien strīdējās par savām iespējām. Viņi visu laiku kaut kādā veidā centās pamatot savu neprasmi tikt galā ar problēmām. Ja mēs ticam, ka esam pamiruši un pieņemam to kā faktu, tieši tas arī notiek. Mēs nonākam strupceļā tāpēc, ka musu negatīvie uzstādījumi kļūst par mūsu realitāti. Labāk tā vietā sāksim koncentrēties uz savu iekšējo spēku.

Daudzi man stāsta, ka viņu balss ieraksti ir izglābuši viņiem dzīvību. Es vēlos, lai tu saprastu, ka ne grāmata, ne ieraksti nevar tevi glābt. Maziņš lentas gabaliņš nespēj glābt cilvēka dzīvi. Ir svarīgi tikai tas, kā tu izmanto šo informāciju.

Es varu piedāvāt ļoti daudzas idejas, taču tikai tava reakcija uz tām ir svarīga.

Es piedāvāju tev mēneša vai divu laikā klausīties savas balss ierakstus tikai tāpēc, lai šīs manas domas kļūtu tev ierastas. es neesmu dziedniece un neesmu glābēja.

Vienīgais cilvēks, kurš spējīgs mainīt tavu dzīvi – esi TU PATS.Ko tu vēl vēlies no manis dzirdēt? Es zinu, ka saku to vēl un vēl, taču nebaidos atkārtoties: iemīlēt pašam sevi ir pats galvenais no visa, ko vari izdarīt. Tāpēc, ka, mīlot sevi, tu nespēsi nevienu aizvainot – ne sevi, ne kādu citu.

Es neapvainoju sevi, es neapvainoju tevi – no kurienes rasties karam? Jo vairāk cilvēku iegūs savu iekšējo mieru, jo labāk dzīvosim uz šīs Planētas. Sāksim ceļu uz apzinātību, klausīsiimies, ko sakām sev un citiem. Tad mēs varēsim uzsākt izmaiņas, kas palīdzēs dziedināties mums un mūsu Planētai.

No Luīzes Heijas grāmatas “Izdziedē sevi pats”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS