Brīnumdares Džoannas Roulingas domu graudi

Džoana Roulinga6

Džoanna Roulinga ir pasaulslavenās grāmatu sērijas par Hariju Poteru autore. Viņas grāmatas lasot, ir izaugusi vesela paaudze. Savus pirmos stāstus viņa sāka rakstīt piecu gadu vecumā:

«Vēl līdz šim brīdim es atceros, kā stāstīju savai māsai stāstu, kurā viņa iekrita trušu alā un trušu ģimene viņu baroja ar avenēm. Pirmais stāsts bija par trusi vārdā Trusis. Viņš bija saslimis ar masalām un viņu apciemot atnāca viņa draugi, starp kuriem arī gigantiskā bite miss Bite».

  • Vai būt resnam tiešām ir sliktākais, kas var notikt ar cilvēku? Vai tauki ir sliktāki par atriebību, dusmām, iedomību, garlaicību vai nežēlību? Man ne.
  • Pagātne ir pārāk smaga, lai visur nēsātu to līdz. Dažkārt nākotnes vārdā ir vērts par to aizmirst.
  • — Kā jūs vēlētos, lai cilvēki jūs atceras?
    — Kā to cilvēku, kurš izdarījis visu, ko varējis, ar to talantu, kas viņam ir.
  • Mums nav vajadzīga maģija un burvji, lai pārveidotu savu pasauli. Mums ir vajadzīgs tikai tas spēks, kas mīt mūsos pašos.
  • Mūsu izvēle parāda mūsu patieso dabu daudz labāk, kā mūsu spējas.
  • Patiesība ir skaista un vienlaicīgi arī briesmīga lieta, un tāpēc pret to ir jāizturas ar īpašu piesardzību.
  • Ir vienkārši būt dzīvam un skatīties, kā saule uzlec virs apsnigušajiem pakalniem – tas taču ir vislielākais pasaules dārgums.
  • Ir vajadzīga liela drosme, lai stātos pretī ienaidniekam. Bet ir vajadziga daudz lielāka drosme, lai nostātos pret saviem draugiem.
  • Nav svarīgi, par ko esi piedzimis, bet tas, par ko esi kļuvis.
  • Cilvēks nomirst tad, kad nomirst pēdējās atmiņas par viņu.
  • Vienaldzība un nevērība bieži vien nodara daudz lielāku kaitējumu kā atklāta nepatika.
  • Jaunie nevar zināt, ko jūt un domā veci cilvēki. Bet vecie cilvēki ir vainīgi, ja viņi ir aizmirsuši, kā tas bija – būt jauniem.
  • Skatoties uz nāvi un tumsu, mēs baidāmies vien no nezināmā.
  • Mūsu rīcības sekas vienmēr ir tik sarežģītas, tik daudzveidīgas, ka nākotnes paredzēšana patiešām ir neticami grūts uzdevums.
  • Cilvēki vieglāk piedod citu teikto nepatiesību kā patiesību.
  • Dažkārt manas smadzenes izbrīna mani pašu.
  • Ja tu vēlies uzzināt, kāds ir konkrētais cilvēks, paskatieties nevis uz to, kā viņš izturas pret sev līdzīgajiem, bet uz to, kā viņš izturas pret saviem padotajiem.
  • Pat vislabākie no mums dažkārt ir spiesti ņemt savus vārdus atpakaļ.
  • Realitāti ar fotošopu nepielabosi.
  • Ziņkārība nav grēks, taču tā ir jātur grožos.
  • Nav pareizi aizrauties ar sapņiem un aizmirst dzīvot.
  • Tu sāc domāt, ka patiesībā viss ir iespējams, ja vien tev ir stipra nervu sistēma.
  • Sāpes ir tikapat cilvēciska lieta kā elpošana.
  • Ir neiespējami dzīvot, kaut reizi nekļūdoties, ja vien Tu nedzīvo tik piesardzīgi, ka patiesībā tikpat labi varēji nedzīvot vispār – un tādā gadījumā Tu JAU esi kļūdījies.
  • Liktenis ir vārds, kas bieži tiek lietots, atskatoties uz izvēli, kurai bijušas dramatiskas sekas.
  • Grāmata ir kā spogulis – ja uz to skatās muļķis un nevar gaidīt, ka pretī ieraudzīsim ģēniju.
  • Mūsos visos ir gan labais, gan sliktais. Nozīme ir tikai tam, kurai daļai mēs ļaujam izpausties. Tas ir tas, kas mēs patiesībā esam.
  • Mums visiem priekšā ir grūti laiki, un reiz mums būs jāizdara izvēle starp to, kas ir pareizi, un kas ir vieglāk.
  • Es neticu maģijai manās grāmatās. Bet es ticu, ka kaut kas īpašs un maģisks var notikt, kad Tu lasi labu grāmatu.

Avoti: http://slovofraza.com un http://spoki.tvnet.lv
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgais Šīronai par ieteikumu

 

Advertisements

Vai vēlies būt vesels un laimīgs?

12

Sergejs Lazarevs ir plaši pazīstama personība pasaules praktiskajā psiholoģijā, pedagoģijā un cilvēka informatīvi-enerģētiskā lauka pētniecības jomā. Viņa dziļais pētnieciskais darbs ilgst vairāk kā 30 gadus un šajā laikā sarakstītas 29 grāmatas, kas miljoniem cilvēku devušas iespēju labāk saprast un izzināt sevi.Te neliels ieskats viņa atziņās, kas radušās gan pētījumu, gan personīgas pieredzes rezultātā.

1. Es agrāk nesapratu, kāpēc kultūrā eksistē nerakstīts likums, kas liedz lasīt ēšanas laikā. Izrādās, ka ēdiens kopā ar grāmatu vai pie televizora, vai, sarunājoties par politiku, vai ģimenes problēmām, var dziļi traumēt cilvēka Dvēseli, jo ēšanas laikā informācija brīvi nokļūst cilvēka zemapziņā.

2. Jebkura saslimšana, vai tie ir traucējumi organiskā līmenī vai funkcionālie, bremzē agresiju, kas attīstās Dvēselē.

3. Ziniet, kāpēc jūs dzerat?

Cilvēkam būtu jamīl apkārtējā pasaule, bet, ja viņš to nemīl, Dvēselē rodas diskomforta stāvoklis un sākas Dvēseles mokas. Un cilvēks jebkādā veidā cenšas šīs mokas apslāpēt. Tas noved pie narkomānijas, alkoholisma un toksikomānijas.

Patiesais narkomānijas un alkoholisma cēlonis ir pazemināts mīlestības līmenis Dvēselē. Tāds stāvoklis rodas dēļ aizvainojuma un savas mīlestības pret cilvēkiem apspiešanas.

4. Gribiet, došu jums padomu, kā būt veseliem un dzīvot ilgi?

Nekad un nevienam neizvirziet pretenzijas.

Ne savam liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne cilvēkiem.

Ārēji uzvedieties kā vēlieties, bet iekšēji – ikviena jūsu pretenzija ir programma, kas iznīcina to, kam veltāt šo pretenziju. Šūna nevar izvirzīt pretenzijas organismam, izejot no savām personīgajām interesēm. Nevar, jo tā būtu organisma sabrukšanas programma. Tāda šūna tiek atstumta un saslimst.

5. Sadzīvē mēs bieži atļaujamies slikti izteikties par cilvēkiem, paši par sevi un savu likteni. Izrādās, ka šis ieradums cilvēkam sagrauj… zobus.

6. Zemapziņā mēs vienmēr pirmie nodaram pāri tam, kurš pēc tam ar savu uzvedību nodara pāri mums.

7. Lieta tāda, ka Kristus baušļi vēršas nevis pie formas, bet satura – pie mūsu emocijām. Un «jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru” nenozīmē fiziskas aizstāvēšanās noliegšanu. Tas nozīmē, ka iekšā nedrīkst būt atbildes agresijas.

8. Reāli izmainīt situāciju ap sevi var tikai izmainot sevi. Pirmais, no kā jāatsakās, ir vēlme valdīt pār situāciju. Saprast, ka situācija sīkumos darbojoties pret tevi, galvenajā strādā tev par labu.

9. Es jums saku, iedomājieties, ka esat iepazinies ar brīnišķīgu sievieti un esat gatavs raudāt no laimes, un, kad domājat par viņu, jums viss iekšā trīc, bet Dvēselē rodas neizskaidrojama skaistuma sajūta un jūs jūtiet, ka sākat mainīties un Dvēsele kļūst labāka un skaistāka, un jūs uzskatāt, ka tā ir mīlestība. Taču, nē, tā ir tikai pusmīlestība.
Un tagad iedomājieties, ka mīļotā sieviete jūs pievīla un nodeva. Un, ja visas tās jūtas, ko izjutāt sākumā esat spējis saglabāt, tātad tā ir īsta mīlestība.

Patiesa pasaules iepazīšana sākas ne tikai ar labsajūtu un sāpēm, bet drīzāk no to pārvarēšanas. Augstākās sāpes var izturēt tas, kurš var izturēt augstāko laimes sajūtu.

10. Sāciet ar sajūtu, ka viss, kas ir visapkārt jums, vienā sekundē var pazust, ka mīļotais cilvēks vienā sekundē var jūs nodot, aiziet, apvainot vai nomirt. Ka vienā sekundē variet nomirt jūs pats. Tad pamazām visas pretenzijas pazudīs un mīlestība paliks. Jūsu mīlestības sajūta nedrīkst būt atkarīga ne no kā.

11. Ar dievišķo žēlastību jūs nevarat kontrolēt savas cerības

12. Nevar lūgties par to, kuru jūs ienīstat.

Izrādās, ka jebkura neapmierinatība ar Dievu iekļūst Dvēselē un tur arī paliek.
Un pēc tam kritiskā situācijā cilvēks sāk lūgties, bet viņa lūgsna nenostradā.
Bez tiešajām pretenzijām, izradās, ir vēl netiešās.
Tās nāk caur trīs momentiem.
Pirmais: neapmierinatība ar Dievu caur apkārtējo pasauli, sabiedrību, valsti, cilvēku grupu.
Otrais: pretenzijas pret Dievu caur vecākiem, mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem.
Trešais: pretenzijas pret Dievu caur neapmierinātību ar situāciju, sevi, savu likteni.
Jebkura ilgstoša neapmierinatība ar sevi vai situāciju ir neapzināts aizvainojums uz sevi, likteni un Dievu.

13. Jebkura ārstniecības metode, kas nebalstās uz cilvēka garīgo attīstību, noved pie degradācijas.

14. Kad cilvēks patiesi lūdz piedošanu, viņa Dvēselei tas var būt sāpīgi, tāpēc, ka tās ir pārmaiņas.

15. Aizvērtība, nevēlēšanās un neprasme kontaktēties ar cilvēkiem ir viena no augstākajām lepnības pakāpēm.

16. Ir nereāli audzināt cilvēkus ar apziņas, loģikas, nosodījumu, prasību palīdzību. Sajūtiet absolūtu iekšējo neaizsargatību. Atmetiet visu, izņemot mīlestību.

17. Attiecības ar cilvēku nav mērķis, tas ir līdzeklis, ar kā palīdzību attīstīt mīlestību.

18. Ja kāds izrāda pret mani agresiju, tas nozīmē, ka man Dvēselē ir analoģiska programma. Kad es to aizvācu, uzbrukums automātiski pārtraucas.

Jebkura agresijas forma ir neiespējama, ja manā Dvēselē nav analoģiskas programmas.

19. Cilvēka pasaules redzējums un viņa emocijas ietekmē mūsu laicīgo ķermeni daudz spēcīgāk kā fiziskās darbības.

Sergejs Lazarevs
Avots: http://happy-philosophy.ru
Tulkoja: Ginta FS

Neviens nevar pastāvīgi priecēt ar savu ziedēšanu

mežrozīte ziemā

Visi mēs esam cilvēki. Un cilvēkiem ne vienmēr viss sanāk tā, kā gribētos, bieži vien viņi kļūdās. Tā ir gluži dabiska parādība. Tas ir likums. Pat visskaistākais rožu krūms janvārī kļūst līdzīgs zaru kaudzei ar kailiem ērkšķiem. Tā uzbūvētas rozes. Vienīgais, kas mums jāatceras, kad lūkojamies uz šo krūmu – šajā brīdī nedrīkst pieņemt svarīgus lēmumus, vai spriest par tā labajām īpašībām. Tāpēc, ka roze, kas ziemas laikā izskatās pēc visparastākās komposta kaudzes, vasarā kļūs par aromātisku skaistuma iemiesojumu. Viss mainās. Neviens nevar pastāvīgi priecēt ar savu burvīgo ziedēšanu.
Arnhilda Lauvenga norvēģu psiholoģe
Tulkoja: Ginta FS

Ja tu domā, ka pēc 50 jau ir par vēlu

Vikija Morona

Šis ir stāsts no Vladimira Jakovļeva projekta «Возраст счастья»
Tajā dienā, kad Vikijai Moronai palika 50 gadu, viņa saprata: vairs nedrīkst to atlikt! Ja vēl pagaidīt, tad iespējas piepildīt savus sapņus vairs nebūs.

Vikija sastādīja savu vēlmju sarakstu un ķērās klāt tā realizācijai.

Problēma bija tikai viena: visas Vikijas vēlmes bija praktiski nerealizējamas.
Pirmkārt, iemācīties angļu valodu. No nulles, piecdesmit gados?!

Otrkārt, dziedāt un uzstāties koncertos. Protams, dziedāt un koncertēt Vikija vēlējās jau no pašas bērnības. Taču, pateicoties radiniekiem, viņa skaidri zināja, ka viņai nav ne piemerotas balss ne dzirdes.

Viņa arī 20 gados baidījās, ka, ja sāks dziedāt, tad noteikti visi par viņu smiesies. Kur tad vēl 50 gados sākt to darīt!?

Treškārt, pievarēt jūru. Vikija vienmēr bija sapņojusi iemācīties vadīt buru laivu. Tikai viņa ļoti baidījās no ūdens.

Un beidzot, ceturtkārt, viņa vēlējās pamēģināt būt par aktrisi. Jaunībā kaut kā tas neizdevās. Pēc tam nebija tam laika. Bēdīgi, taču neizdevās. Taču sākt to darīt tagad, tadā vecumā, bez pieredzes?! Vienkāršāk sakot, Vikijas sapņi bija absolūti nepiepildāmi. Un tas viņu absolūti neuztrauca.

Vikija bija medmāsa un tāpēc, iesākumam, nolēma pāriet uz pusslodzes darbu, turklāt – ar pazeminājumu amatā. Sakarā ar to naudas un karjeras iespējas arī kļuva mazākas, toties brīvā laika palika vairāk.

Pēc tam, ilgi nedomājot, viņa vienkārši aizgāja pieteikties valodu skolā. Izrādījās, ka viņas vecums absolūti netraucē valodu apguvē. Pēc pusgada mācībām, viņa jau brīvi runāja angļu valodā – ne sliktāk par tiem studentiem, kuri bija jaunāki.

Ar otro sapni viss izradījas nedaudz sarežģītāk. Iemācīties dziedāt un koncertēt – tas tev nav angļu valodā runāt.

“Es vienmēr biju domājusi, ka neesmu dzimusi, lai dziedātu, – atzinās Vikija, – Un, lai nodarbotos ar dziedāšanu, vajadzēja būt kadam citam, ne man”.
Vikija atrada skolotāju un sāka trenēties klavierspēlē – ļoti labi, ka tagad viņai bija brīvs laiks. Pēc tam, ar grūtībām pārvarot savas bailes, viņa pierakstījās korī. Un viņu ar prieku pieņēma! Šodien Vikija dzied un veiksmīgi uzstājas ar koncertiem. Protams, tie ir bezmaksas koncerti, kurus Vikija ar draugiem organizē savam priekam. Nu, un kas? Prieks no tā nekļūst mazāks. Un publika savācas pietiekamā daudzumā.
Īsāk sakot, noskaidrojās, ka, lai piepildītu savus sapņus, pat pašus neticamākos, ir vienkārši jāpamēģina to izdarīt, un nav jādomā par to, ko teiks citi.

Vikija atcerējās, ka viņai ir sena paziņa, kura strādā reklāmas aģentūrā. Viņa tai piezvanīja un painteresējās, vai ir kāda loma sievietei viņas gados? Izrādījās, ka ir. Vikija Morona veiksmīgi izgāja kastingus un filmējās Coca Cola reklāmā, pēc tam – televeikala reklāmā, pēc tam kāda Spānijas bankas reklāmā. “Filmēšanās reklāmā bija diezgan sarežģīta izklaide – saka Vikija, – Protams, mani pacienti un cilvēki uz ielas mani sāka atpazīt, un tas bija ļoti patīkami.”

Šie panākumi deva drosmi, un Vikija beidzot bija gatava pārvarēt savas bailes no jūras. Viņa nopirka sev laivu – mazu vienvietīgu buru katamarānu. Pamazām iemācījas to vadīt, un tagad katras brīvdienas pavada jūrā – vienatnē. Viņa vairs nebaidās no ūdens. Un pat piedalās sacensībās. Un pat uzvar tajās. Izradījās, ka vienvietīgais katamarāns ir viens no ātrākajiem pārvietosanās līdzekļiem ar buru.

Un Vikija ir labi satrenējusies – viņa lido pa viļņiem apskaužamā ātrumā, un pat neuztraucas tad, kad ātrumā pagriezienā katamarāns apgāžas.

Šobrīd Vikijai Moronai ir 56 gadi. Pateicoties lēmumiem, kurus viņa pieņēma savos 50 gados, viņas dzīve šodien ir daudz laimīgāka un piepildītāka, kā agrāk. Pati Vikija uzskata, ka 50 gados viņa uzsāka jaunu dzīvi. Tā arī saka – “mana otrā dzīve”.

Vikijas jaunā dzīve no iepriekšējās atšķiras ar to, ka viņa beidzot ir sākusi sekot savām vēlmēm, un tagad tā arī dzīvo, katru dienu gūstot no dzīves milzīgu baudu.
— Agrāk es domāju, vērtēju, analizēju savas perspektīvas un iespējas, – viņa saka. Bet tagad vienkārši, kā kaut ko gribu, tā eju un izmēģinu!

Svētdienās, ja Vikija neiet jūrā ar savu buru laivu, viņi ar vīru divatā ēd paelju jūras krastā. Paelja ir ļoti garšīga, diezgan trekna ar krevetēm un citām jūras veltēm. To apēduši, viņi izdzer pa tasītei stipras kafijas, dāsni atšķaidītas ar Bailays liķieri.

– Reizē ar liķieri, kafijā ir jāielej piens, tad sanāk vēl garšīgāk, saka Vikija.
– Un kā būtu ar vienu saldējumu? – jautā Vikijas vīrs Bojs Ruis, kad tasītes ir tukšas. Svētdienas rītos, pēc paeljas un kafijas, 56 gadīgā Vikija un 59 gadīgais Bojs ēd saldējumu vafeļu glāzītēs, skatās jūrā un smaida, un pilnībā ir apmierināti ar savu dzīvi. Viņi kopā ir jau 36 gadus.

Vikija trenējas gandrīz katras brīvdienas klubā Maritim Cubelles.
Vikijas Moronas dzīves principi

– Pateicoties savai dzīves pieredzei, es saprotu, ka vairums problēmu gala rezultātā atrisinās pašas, lai arī cik sākumā tās šķistu neatrisināmas. Tāpēc var arī nenervozēt.

– Negaidiet piemērotu momentu, lai darītu to, kas jums patīk. Pēc piecdesmit, visi momenti ir piemēroti.

– Pēc piecdesmit, ja tu kaut ko vēlies, tātad tu to vari!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

“Kājas ūdenī”

kajas udeni

… Man ir likums – tā nosaukums ir “kājas ūdenī”. Katrus trīs – piecus gadus es apsēžos upes malā, iegremdēju kājas ūdenī, neko nedarot, sēžu un domāju, ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai vajadzēja to darīt? Kurp es eju?… Katrus trīs – piecus gadus ir jāapstājas. Atjaunošanās, vai zini? Tu nevari visu laiku iet, lūk, tā… Pat tad, ja ej uz kādu noteiktu mērķi, tad iet vajag šādi….un roka zīmē čūskas zigzagu.
Iet visu laiku pa vienu ceļu ir garlaicīgi, neinteresanti, nepareizi. Atkārtošanās šausmas: te jau es reiz sēdēju, te gulēju, ar to kopā dzēru, ar to – ēdu, ar to – dejoju. Neiespējami! Īsāk sakot, tev jāveic revīzija: vai tu esi laimīgs, vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgašanās. Un, ja tu jūti uz sava ķermeņa nelaimes niezi, tā noteikti jānovērš.
Tas nozīmē, ka jāsaprot, kas un kurā vietā šoreiz ir nepareizi – tas, pirmkārt. Un jāatrod sevī spēks no šīs vietas spert soli – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Grūti. Un absolūti nepieciešami.
Vjačeslavs Poluņins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēkiem nākotne būs tikai tad, kad tie varēs barā neskriet bezdibenī

bars8

Cilvēces pieredze parāda to, ka pēdējos 5-6 tūkstošos gadu, cilvēks praktiski nav mainījies. Viņš grib to pašu, ko gribēja agrāk. Vienkārši izmainījusies ir kvalitāte makaroniem, ko kar uz ausīm, lai vieglāk būtu mūs pirkt un pārdot. Ja mēs iemācītos šos makaronus no ausīm noņemt, tad noskaidrotos, ka jau sen ir zināmas metodes, kā dzīvot mierīgi un brīvi, mēs vienkārši savas muļķības dēļ tās nezinām.

Taču pilnībā var tā darīt un tā dzīvot, vienkārši ir pavisam nedaudz jāatceras to, kas bija agrāk, jāsalīdzina ar to, kas ir tagad, un mierīgi dzīvot nepievēršot uzmanību tām muļķībām, ko mums šodien māca.
Cilvēkiem nākotne būs tikai tad, kad tie varēs barā neskriet bezdibenī, bet iziet no tā, un pacensties pēc iespējas vairāk cilvēku no šī bara izvilkt. Bars vienmēr skrien bezdibenī. Vai nu bezdibenī, vai uz gaļas kombinātu.

Boriss Grebenščikovs
Tulkoja: Ginta FS

Darbs, tā ir mīlestības apmaiņa

skudras stradā4

Kam domāts darbs? Apmaiņai. Tagad to vienkārši sauc par tirdzniecību. Bet patiesībā tā ir apmaiņa, pie kam, mīlestības apmaiņa. Tev ar mīlestību ir jādara savs darbs, lai citi varētu izmantot tavu mīlestību. Tā tu veido arī savas attiecības. Vai esi ievērojis vienu lietu? Ja kāds ar mīlestību dara savu darbu,viņš kļūst par augstākās klases meistaru. Cilvēki viņu vienkārši meklē. “izdari man to, un es tev samaksāšu jebkuru naudu” Ja tu esi vieds, tad “Dod man kādu padomu!” Un cilvēki tev paši kaut ko nes, un tu pat neko neprasi. Sākas vienkārši apmaiņa. Ja tu kaut ko dari nesavtīgi, ar mīlestību un kvalitatīvi, tu automātiski saņem apmaiņā visu, kas tev nepieciešams. Tā strādā Visums, Visuma likumi, daba.

Paskaties, kā visas dzīvās būtnes neapzināti izmanto šo principu. Katrs dod to, kas citiem nepieciešams un ņem no citiem to, kas viņiem trūkst. Visi augi, putni, kukaiņi, tā ir saikne. Cilvēkam šī saikne ir jāiemācās un ar sava saprāta palīdzību tā jāizmanto.

Aleksandrs Hakimovs
Tulkoja: Ginta FS