ORIĢINĀLS

Dīvaini, taču ļoti bieži cilvēkus, kuri iemīlējuši klusumu un nemīl tukšas runas, dēvē par vientuļniekiem. Es tos dēvēju par apcerētājiem un radītājiem. Es pati tāda esmu. Man tīk klusums. Un es esmu pārliecināta, ka visi mani  ceļi ved pie miera un harmonijas. Lai ko es darītu un lai kur es būtu, šī miera sajūta ir rādītājs tam, ka esmu vajadzīgajā vietā.

Un, ja nu pēkšņi gadās nogriezties ne tur – visa būtība saspringst kā pie indikatora – “stop” zīmes. 
Katram sava “navigācijas sistēma”. Uzmanīgi klausies sevī!

Un vēl, es esmu pārliecināta, ka nav viegli sastapt apcerību un savu harmoniju sasniegušu spēcīgu cilvēku, jo viņš ir neredzams. Viņš ir oriģināls un viņam nav vajadzīgs apstiprinājums par tā īstumu.

Tas ir tas, uz ko mums jātiecas, ja vēlamies laimīgu dzīvi.

Anželika Hoffman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par īstenu skolotāju

Reiz kāds jauns cilvēks uz ielas atpazina savu skolotāju, kurš viņu mācīja jaunākajās klasēs. Viņš pasveicināja veco vīru un jautāja:
– Skolotāj, vai jūs mani atceraties? Es biju jūsu skolnieks.
– Jā, atceros gan, atceros tevi trešajā klasē. Un ar ko tu šobrīd nodarbojies?
– Es esmu skolotājs. Jūs mani skolas laikā tik ļoti iedvesmojāt, ka man radās vēlēšanās apgūt šo profesiju.
– Tiešām? Vai pastāstīsi, kas tieši mudināja tevi kļūt par skolotāju?
– Jūs tiešām neatceraties? Labi, es jums atgādināšu.

Reiz kāds no maniem klasesbiedriem atnāca uz skolu ar skaistu rokaspulksteni. Viņam vecāki to bija uzdāvinājuši. Viņš pirms stundām to noņēma un ielika rakstāmgalda atvilknē. Es vienmēr biju sapņojis par tadu pulksteni. Es nenoturējos un starpbrīdī paņēmu to no atvilknes. Pēc stundām klasesbiedrs asarām acīs piegāja pie jums un sūdzējās, ka viņam nozagts pulkstenis. Jūs paskatījāties uz klasi un stingri teicāt: “Tas, kurš paņēma pulksteni, kas pieder šim zēnam, esi tik laipns un atdod to viņam”.

Man bija nenormāls kauns un es neatzinos. Jūs aizgājāt līdz klases durvīm, aizslēdzāt tās un likāt mums nostāties rindā. Tad teicāt: “Man nāksies pārbaudīt jūsu kabatas, ar vienu nosacījumu, jūs visi aizvērsiet acis”.
Mums nebija izvēles un tajā brīdī es sajutu, ka šis ir visbriesmīgākais brīdis manā mūžā.

Jūs gājāt no viena skolnieka pie otra, no kabatas uz kabatu. Kad izvilkāt pulksteni no manas kabatas, jūs turpinājāt virzīties līdz pat rindas galam. Pēc tam teicāt: bērni, viss kartībā. Varat atvērt acis un atgriezties pie mācībām. Jūs atdevāt zēnam pulksteni un vairs nekad neatgādinājāt par šo incidentu.

Tad, lūk, tajā dienā jūs izglābāt manu godu un dvēseli. Jūs nenosaucāt mani par zagli, meli, sliktu bērnu. Jūs man pat neatgādinājāt par to, kas notika. Ar laiku es sapratu, kāpēc. Tāpēc, ka jūs kā īstens skolotājs un nevēlējāties sabojāt dzīvi jaunam, vēl nenobriedušam cilvēkam. Un tāpēc es kļuvu par pedagogu.

Abi aizdomājušies klusēja. Pēc tam jaunais skolotājs jautāja:
– Vai tad, kad šodien mēs satikāmies, jūs neatcerējāties šo epizodi?

Un vecais skolotājs atbildēja:
— Lieta tāda, ka arī es kabatas pārbaudīju ar aizvērtām acīm.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārejas laiks

Šobrīd mēs redzam, kā piepildās daudzi pareģojumi, ko aprakstījuši maiji, svētie, gaišreģi. Tikai tas nav pasaules gals – tāds, kādu mēs to iedomājāmies: šī ir ciklu maiņa uz planētas un Visumā, gluži tāpat kā nakti nomaina diena.
Šis ir laiks, kad Apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un Planēta un tās iedzīvotāji attīrās no tumsas, destruktīvās enerģijas un smagas karmas.

Tāpēc tas skar VISUS.

Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit, vēlējās šeit būt un izvēlējās tieši šo laiku, lai izietu tieši šo pieredzi. Un tātad katram no mums ir iekšēja zināšana, resurss un enerģija, lai izietu šo laiku.

Tie, kuri dzīvo šobrīd un šeit, ir pašas spēcīgākas dvēseles, kas spējīgas piedalīties šajā spēlē un palīdzēt Planētai un uz tās dzīvojošajiem šajā ciklā pāriet jaunās enerģijās un jaunā laikā.

Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar negatīvām domformām un tieši tāpēc tām ir jāattīrās kopā ar mums pašiem, un šis attīrīšanās process arī notiek – un tas ir sāpīgs.

Zini, šis ir ārkārtīgi svarīgs laiks.
Zini, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisku saprātu un spējām.
Un šī iemiesošanās ir tikai kārtējā tava spēle, kuras veikšanai tev izsniedza tavu jauno “ādas uzvalku”.
Zini, ka viss notiekošais ir Scenārija Režisora Griba.
Un zini, ka tas viss ved mūs pa evolūcijas ceļu – mūsos ieliktā potenciāla atklāšanu un tas ir tas, ko vēlas mūsu dvēseles.

Ir svarīgi pārstāt vainot jebko: valdību, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tāda loma.
Ir svarīgi mācīties pieņemt notiekošo un uzticēties Radītājam un savam Garam.
Ir svarīgi pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet nebūtībā – prasme apzināti dzīvot šeit un tagad, būt spējīgiem adaptēties un būt elastīgiem – tās ir tās prasmes, kas šobrīd ir ļoti svarīgas.
Ir svarīgi dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava paša būtība spēj tevi izvest tur, kur tev ir jābūt un ar ko jābūt.

Atrasties drošībā tu vari tad, ja seko saviem impulsiem un iekšējai zināšanai.
Ir svarīgi paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi.
Tāpēc esi starp cilvēkiem, kuri ir radniecīgi tev garā.
Jo vairāk tadu būs ap tevi, jo vairāk iespēju jūsu kopējai grupai un katram atsevišķi.
Kopā jums būs daudz vieglāk šajā laikā dzīvot.

Attīrīšana skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt drošāku vietu, kaut kur bēgt.
Tava drošība un dzīve tagad ir atkarīga tikai no tava iekšējā miera un spējas valdīt par sevi.
Ja cilvēkā plosās vētras, tad tās kā magnēts pievelk vētras ārpusē.
Pamet darbu, ja tas kaitē citiem.
Cēloņu-seku likums darbojas momentā.

Radi! Sapņo! Palīdzi citiem! Darbojies!
Ir laiks, kad jāiemācās dalīties, dot, palīdzēt, atbalstīt.
Ja tev šobrīd ir grūti, nomet savu svarīguma masku, sāc palīdzēt citiem un tu redzēsi, kā tavi apstākļi un stāvoki izmainīsies uz labu.
Atver savu sirdi!
Maskas, augstpratība, liekulība un stīvums sai pasaulei vairs nav vajadzīgs.
Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.

Mēs esam Mīlestība!
Mēs neesam atsevisķi viens no otra – mēs esam vienota Apziņa, vienots organisms ar planētu Zeme.
Jo ātrāk tu attapsies no miega un apjukuma, jo mazāk tev nāksies ciest.

Dodies pie savas patiesās un Dievišķās Būtības.
Tas ir tavs pēdējais eksāmens.
Atceries, mēs esam RADĪTĀJI.
Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūku.
Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. ieliec tur tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt.
Tavi notikumi kā puzles gabaliņi saliekas, izejot no tām sajūtām, kuras tu jūti visbiežāk.
Vadīt savu realitāti mēs varam caur saviem stāvokļiem.
Un dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos iekšēja prieka, miera, harmonijas, līdzsvara un mīlestības stāvoklī.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Zinātnisko pamatojumu visam šim vari izlasīt ŠEIT

Ja gribēsi, tu uzvarēsi

Matrica pārtiek no ciešānām.
Ciešanu un baiļu enerģija ir tik milzīga, ka ar to var pabarot neskaitāmus visumus. Un ir iemesls, kāpēc neļaut cilvēkam būt laimīgam. Jo tā viņš pārstātu būt baterija, kas dod vajadzīgo enerģiju.

Ļoti daudzi rakstnieki un filosofi laiku pa laikam nonāk pie šīs domas.
Jo vairāk cilvēks cieš, jo vairāk enerģijas viņš atdod. Jo mazāk viņam enerģijas, jo mazāk bīstams visai sistēmai. Laimīgs, enerģijas pilns cilvēks – radītājs ir bīstams visai sistēmai, bīstams matricai.
Tāpēc tik grūti šajā pasaulē ir būt laimīgam.

Cilvēki, kuri cenšas tikt ar šo skaidrībā un ir tikuši, un dara to efektīvi, ļoti labi zina, ka, jo trenētāks un attīstītāks šajā esi, jo spēcīgāk tevi pārbauda. Sanāk, ka, jo noturīgāks pret negatīvu esi, jo spēcīgāk tevi provocē un pārbauda. Lai aizvestu no tava ceļa un piespiestu strādāt kā baterijai.
Pretējā gadījumā tu esi ienaidnieks. Un ar tevi cīnīsies.
Taču, ja cilvēks nevēlas ciest un izstarot ciešanu enerģiju, viņš to var kontrolēt. Un te viņam palīdz brīva griba un izvēles brīvība. Un te viņš ir brīvs. Bet, ja viņš necieš, tad ko no viņa var paņemt?
Ar viņu paliek viņa spēks, ar kura palīdzību viņš var radīt jebko.
Protams, pavisam nereaģēt nevar, mēs visi esam dzīvi cilvēki, taču var iztikt ar pirmo reakciju, noreaģēt un pēc tam atgriežot sev kontroli pār savu garastāvokli un noskaņojumu.
Tas ir tāds viltīgs triks, kas ļauj matricai noticēt, ka ēsma ir aprīta. Tomēr āķis ir jau izvilkts un nesanāks aiz tā raustīt.

Protams, teorētiski tas ir vienkāršāk, kā praksē, taču ir vērts to apzināties un pēc tam pielietot.
Nav nekā dārgāka par enerģiju. Ja tu to paturēsi sev, tu varēsi radīt savu realitāti tādu, kādu vien vēlies.

Avots: Internets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

LAIMĪGĀ

«Laimīgā, – nodomāja modernu kafejnīcu tīkla īpašniece, vērojot slavenu aktrisi, kas bija apsēdusies kafejnīcā pie galdiņa. – Skaistule, izskatās miljonu vērta. Vienīgās rūpes, kā izķert jauno juvelierizstrādājumu kolekciju, izvēleties, kurā kūrortā atpūsties, izdomāt kā izvairīties no lielā bagāto pielūdzēju bara un kā paslēpties no izmanīgajiem paparacci aiz savas krāšņās pils augstās sētas. Bet man te…. galva griežas no visiem nodokļiem, piegādēm, kredītiem par dzīvokli un jauno mašīnu. Bērns aug ar aukli, vīram sava dzīve. Un Maldivu salās sākas dārgā sezona».

«Laimīgā, – nodomāja viņas kaimiņiene, satiekot “kafejnīcu biznesa lēdiju” – Laimīgā, viņa dzīvo stāvu augstāk milzīgā dzīvoklī, vienu pēc otras maina automašīnas gluži kā cimdus. Bet es te… bez apstājas rakstu programmas. Knapi izdodas nopelnīt vienistabas dzīvoklim. Jāstrādā no agra rīta līdz naktij. Sēdi viena mājas kā ieslodzītā. Ne ģimenes, ne drauga. Ne izklaides, ne atvaļinājumu. Tikai sociālajos tīklos lasi: kur labāk Ibizā vai Tenerifē. Bet dzīve paskrien garām»…

«Laimīgā, – skatoties uz viņu, nodomāja friziere, kas vieglām roku kustībām ieveidoja matu cirtas. – Pati sev saimniece. Strādā no mājām, mierīgi, nesteidzoties dzer kafiju. Ar pirkstu pabaksta klaviatūru un nauda nāk, turklāt ļoti pieklājīga. Gribi, brauc uz Ēģipti, gribi – uz Turciju. Bet es te… cik galvas jāsafrizē, cik tonnas matus jāsaslauka, lai sastrādātu kaut nedaudz. Un katram klientam jāizpatīk, katrs no viņiem cenšas nervus pabojāt. Vakarā uz kājām vairs neturos, bet mājās vīramāte tik gaida, kad varēs vedeklu pazāģēt»…

«Laimīgā, – skatoties uz frizieri, nodomāja zivju tirgotāja kioskā, drebinoties novembra aukstumā un pūšot elpu uz no salā piepampušajām rokām. – Redz, viņa stāv siltumā, mazā halātiņā un čībiņās, pucē meitenes, “tējas naudu” bāž kabatā. Bet es visu dienu aukstumā un salā…. kājas ragā sasalušas, pirkstus saliekt nevar. Vienīgā iespēja kaut ko vairāk nopelnīt, ja kadai dāmītei pašai negribas rokas ķēpāt un tad tā palūdz notīrīt zivi. Vakarā ar mokām aizlien līdz savam īrētajam dzīvoklim, kopā ar kaimiņu iedzer šņabi, jo tikai tā var sasildīties»…

«Laimīgā, – skatoties uz zivju pārdevēju nodomāja smalciņa modele, ar acīm aizrautīgi sekojot tam, kā pārdevēja gardu muti apēd kūciņu, ko viņai no tirgus atnesis krāvējs. – Vienmēr paēdusi, ar baudu štopē saldumus. Bet es… mūžam badā, lai saglabātu savu slaidumu, mūžam kaut kādi gadījuma darbi, un nekad nezini – kad nākamo reizi ēdīsi, kur un ar ko pārnakšņosi. Izģērbies tā priekšā, kurš samaksās, un tā pierodi pie domas, ka esi mūžīgā lieta»…

«Laimīgā, – skatoties uz modeli, kura ar krāšņu rožu pušķi rokā pozēja jauniņam fotogrāfam, nodomāja balzaka vecuma dāma. – Tāda jauniņa ar smalciņu figūru, ar sapņainu skatienu. Viņai dzīvē vēl viss priekšā. Un viņa nezina, kā tas ir, kad skaistums novīst. Kā ir tad, kad tuvie aiziet. Kā tas ir, kad vīrs tevi pamet, bet bērni izaug un aiziet no mājām katrs savā dzīvē. Un viņa nezina rūgto vientuļo vakaru garšu»…

«Laimīgā, – skatoties uz eleganto sievieti, kura uz soliņa pēta reklāmas bukletu, nodomāja sirma sieviete, stumdama invalīda ratus, kuros sēž vecs, pusaizmidzis večuks. – Vēl tik jauna un skaista. Vēl vesela un spēka pilna. Vēl var atļauties terēt naudu skaistam apģērbam, garšīgam ēdienam un patīkamām nodarbēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, kad visa nožēlojamā pensija aiziet dārgām zālēm. Viņa vēl nezina, kā tas ir, ik nakti ar bažām ieklausīties, vai blakus istabā kāds elpo un just, ka beigas ir tuvu»…

«Laimīgā, – skatoties uz sievieti ar invalīdu ratiem, nodomā vientuļa večiņa, kas no samīcītas emaljas bļodiņas zem krūma liek ēdienu klaiņojošu kaķu bļodiņās. – Cik viņus redzu, vienmēr divatā. Viņa tam segu uz kājām sakārto, viņš noplūc pīlādža ogu un dod to viņai. Ir par ko rūpēties, ir kas pažēlos. Bet es nomiršu un neviens to pat nepamanīs. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad putru sev vāri ūdenī, lai atliktu piens, ar ko pabarot izsalkušos klaiņojošos kaķus. Lai tikai justos kādam vajadzīga»…

«Laimīgā, – skatoties un večiņu, kurai apkārt pinās vesels kaķu bars, nodomāja jauna klaidone, kas centās nomierināt savu raudošo divgadīgo meitiņu. – Redz, kā viņa var, izklaidējoties barot svešus kaķus, bet man bērnam nav ko dot ēst. Kaut kur taču viņa dzīvo, kaut kur vāra savu putru. Un viņa jau nezina, kā tas ir, kad tev nav nekā sava, kā tas ir uabgot, kā tas ir bēgt no policistiem un klaiņojošiem suņiem. Varbūt jau sen vajadzēja mesties upē, tikai bērna dēļ vēl šeit esmu»…Viņa paņēma samīcītu papīra turzu un izvilka no tās bulciņu, kuru šodien viņai iedeva veca kundzīte, un pasniedza to mazajai meitiņai.

Viņa neredzēja, ka viņas vēro slavenā aktrise, kura kafejnīcā dzēra savu kafiju un pēc tam iesēdās smalkā limuzīnā. Tā viņa tur klusējot sēdēja un skatījās uz meiteni, kura pilnu muti ēda bulciņu. Un gar acīm paskrēja visa dzīve: skaista pasaka, kas jaucās ar cinismu, nodevību, tukšiem solījumiem, agriem abortiem, falšām lomām, dārgām dāvanām, no kurām sirds sasalst, brīnišķīgu pili…. klusu un tukšu naktīs. Viņas acu skatiens sastapās ar mazās meitenes acīm un no ieplesto acu skata viņai aizrāvas elpa. Viņa asarām acīs sastingusi vēroja kā mazā meitene apķērās ap kaklu mammai, viņa iedomājās, cik siltas ir bērna rociņas, tikai nez kāpēc viņas māte to neievēro. Bet galva griezās tikai viena vienīga doma: “Ak, Dievs, Laimīgā»…

Tatjana Lonskaja
Foto: Rodnae Productions
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā ir tava dzīve un atbildība

Vakarā zvana man draudzene. Sūdzās, ka knapi spējusi līdz galam noskatīties jauno skandalozo filmu… gandrīz prātā sajukusi…
Jautāju, kāpēc nepameta kinozāli?
Atbild… kauns no cilvēkiem…

Mana kolēģe apsārtušām acīm, nogurusi stāsta, ka visu nakti tīklā strīdējusies ar anonīmu trolli-heiteri, kurš pār viņu izgāzis kritikas un naida lavīnu…
Jautāju, kāpēc viņa to neielika melnajā sarakstā un nenobloķēja?
Atbild – gribēja pierādīt, ka viņam nav taisnība…

Sieviete gados, mana kliente man jautā, kā bez traumas psihiskajai veselībai ir iespējams klausīties vairākas stundas garās “tenku sesijās” no indes pilnas kaimiņienes, kura regulāri bez uzaicinājuma ierodas pie viņas uz tēju….
Jautāju, kāpēc viņa neatsaka nelūgtajai viešņai?
Atbild – ko viņa tad par mani teiks?…

Tādu piemēru tam, kā cilvēki pārtērē savus spēkus, enerģiju un laiku ir tūkstošiem…
Arī jūs, mani mīļie, ļoti viegli tādus atcerēsieties…
Jautājums ir tikai viens – KĀDĒĻ?
Otrais jautājums – VAI JŪS ESAT NEMIRSTĪGI?

Jā, mums visiem mācīja, ka visas lietas ir jānoved līdz galam…
Jā, mums visiem mācīja, ka cilvēkiem atteikt nav labi…
Jā, mums visiem mācīja, ka ļoti daudz kas no acīmredzamā ir izdevīgi mums pašiem, bet atklāti neērts ir sabiedrībā….
Un, jā! – daudzi no mums, pateicoties šiem uzstādījumiem, vēl joprojām dzīvo vienalga kā dzīves, tikai ne savējās…
Dzīvo dziļās neirozēs ar psihosomatiskām pārejām… zaudējot emocionālo un fizisko veselību… tērējot savu vērtīgo dzīves laiku tam, kas patiesībā ir tikai miskastes vērts….

Mani mīļie, ir vērts reizi par visām reizēm saprast, ka mēs nevaram pārtaisīt visu pasauli, nevaram sevī iemīlināt visus cilvēkus, nevaram nonākt visi pie viena vienāda viedokļa un nevaram būt labi visiem…

Bet vēl labāk būs, ja sapratīsim, ka NEVAJAG TO VISU DARĪT!
Nevajag spīdzināt sevi ar toksiskiem cilvēkiem, gaidot, kad viņi mainīsies…
Nevajag pierādīt savu taisnību tiem, kuri pat necentīsies tevi saprast…
Nevajag kļūt par iejūtīgu skatītāju svešu drāmu teātrī…
Nevajag apkalpot svešu patmīlību…
Nevajag baidīties pateikt NĒ, ja viss tevī pretojas tavam JĀ…
Nevajag tēlot, ka tev patīk, ja nepatīk…
Nevajag palikt tur, kur negribas palikt….
Nevajag dzīvot ar tiem, ar kuriem nedzīvojas…
Nevajag stāvēt uz pirkstgaliem to priekšā, kuri vēlas staigāt pa tavu galvu….
Nevajag būt labam visiem….
Nevajag pamest to, kas tev svarīgi, to dēļ, kas tavā vietā izlemj, ko tev vajag…
Nevajag piekrist spēlēt tev svešas lomas…
Nevajag turpināt skatīties, lasīt, atsēdēt to, kas neguļ tev uz sirds…
Nevajag uzskatīt, ka citu viedoklis spēj ietekmēt tavējo…
Un nevajag gaidīt, ka citi būs gatavi atbilst tavām gaidām…

Dzīve ir pārāk īsa, lai atceltu visas robežas…
Dzīve ir pārāk krāšņa, lai dzīvotu to briesmīgi…
Dzīve ir pārāk daudzveidīga, lai visi izvēlētos vienu dzīves un laimes veidu…
Dzīve ir pārāk ironiska, lai iežēlinātu to ar savām asarām…
Dzīve ir pārāk brīva, lai pārvērstu to par cietumu

Un tāpēc cienīsim gan savas gan svešas robežas…
Un ielaidīsim savā dzīvē tikai tos, kuri atnākuši ar mieru

Ļiļa Grad
Tulkoja: Gnta Filia Solis

Vadima Zēlanda IZDZĪVOŠANAS TEHNOLOĢIJAS

Cienījamie lasītāji, šobrīd katram cilvēkam aktuāls ir jautājums par pastāvēšanu un izdzīvošanu šādos apstākļos. Došu jums konkrētus ieteikumus, kā izkļūt no saspringta nemiera, gaidu, baiļu stāvokļa..

RĪKOTIES. Pārlieku lielu potenciālu vislabāk nolīdzsvaro rīcība. Tam, kurš darbojas, nav laika uztraukties un baidīties. Ja tu zini, kur vari kopējam labumam pielikt savu roku, lieliski. Ja nezini, tad vari nodarboties ar savas individuālās realitātes labiekārtošanu. Vislielāko trauksmi un bailes rada tas, ko tu nespēj ietekmēt. Piemēram, tu nevari apstādināt karadarbību, tu nevari tieši ietekmēt kopējo realitāti. Taču ir svarīgi veidot lokālo savas pasaules plānu, savu oāzi. Lai to izdarītu, pietiek, ka spēj sevi vadīt un parvaldīt — savu uzmanību, savu attieksmi, savu svarīgumu.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU UZMANĪBU nozīmē nelaist sevī negatīvas domas, pārdzīvojumus – pārslēgties uz ko labu, iepriecinošu. Aizvākt no sava redzesloka informācijas avotus, kuri visu interpretē negatīvā gaismā – pārslēdzies uz pozitīvajiem.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU  ATTIEKSMI nozīmē nevis interpretēt notiekošo negatīvi, bet gan ievērot nodomu saskaņošanas principu. Saskaņā ar Transērfingu — justies tā, it kā galu galā viss iet tikai uz labu.  Meklēt labo it visā, lai kas arī notiktu. Darīt to apzināti, pretēji visam, pat veselajam saprātam.

❗️ PĀRVALDĪT SAVU SVARĪGUMU nozīmē vērot sevi un apzināti atmest savu nozīmīgumu tur, kur tas tiek pārvērtēts. Ja tu neguli, bet vēro (sevi un realitāti), svarīgums tiek atmests viegli, jau ar apziņu vien. Pajautā sev: vai tas man ir svarīgi? Jā. Ja es padošos savam svarīgumam un kādam kaut ko uzspiedīšu, vai tas palīdzēs? Nē, būs tikai sliktāk. Tad es labāk to apzināti atmetīšu. Lai labāk tas nav tik svarīgi.
Tas viss kopā nozīmē BŪT LĪDZSVARĀ.

Ja tu esi nelīdzsvarotā stāvoklī, nepatikšanas noteikti atnāks. Tāpēc tavās interesēs ir apzināti uzturēt līdzsvaru un padarīt to par ieradumu.

Nevajag pārvērsties par marmora statuju. Nevajag kļūt par zivtiņu akvārijā. Vajag sevi vērot, apzināties sevi un apzināti sevi vadīt. Pārvaldīt realitāti (vismaz savējo) nenozīmē kontrolēt realitāti, tas nozīmē PĀRVALDĪT SEVI.

Šī spēja īpaši svarīga ir tiem, kas atrodas karadarbības zonā.

Varu piedāvāt ļoti iedarbīgu veidu, kā sevi aizsargāt. Savu drošību var iestatīt kā mērķtiecīgi fiksētu kadru. Lai to izdarītu, brīdī, kad atrodies mierīgā vidē un mierīgā noskaņojumā, ievēro šādu algoritmu.

Šis algoritms aizņems dažas sekundes, galvenais PAMOSTIES SAVĀ UZMANĪBĀ UN KONCENTRĒTIES. Šo algoritmu var izpildīt pēc pamošanās, pirms miega un vēl pāris reizes dienā, kad ir kāds mierīgs brīdis.

Iestatīt savu drošību var tikai mierīgā atmosfērā un miera stāvoklī. To kategoriski nedrīkst darīt trauksmes stāvoklī, jo trauksme var realizēties.

Ja kādam ir pazīstama nolūka bizes tehnika (no grāmatas “Tafti priesteriene””), tad ar šo bizi aizsardzību uzstādīt būs daudz vieglāk un efektīvāk, jo te pieslēdzas konkrēts ārējais nolūks. Algoritms.

1. Pievērs uzmanību tam, kur šobrīd atrodas tava uzmanība, sāc to kontrolēt, lai uz neilgu laiku sakoncentrētos.
2. Ievieto sevi enerģētiskā kokonā, gaismas čaulā. To var izdarīt ar vienu mentālu kustību: pie izelpas iedomājies, kā no ķermeņa centra kaut kas izplešas un ieskauj tevi kā čaulā.
3. Nākamajā izelpā (vai vienlaikus ar pirmo) sajūti sevi olā ar bizi, kas stiepjas līdz pat lāpstiņām.
4. Neatlaižot šo sajūtu, nostiprini sevi stāvoklī “Dzīvs-vesels-aizsargāts”
Nomet šo sajūtu.

Viss ir vienkārši, nekā sarežģīta. Tas izpildāms viegli un nepiespiesti. Galvenais spēks te nav piepūle, bet gan koncentrēšanās. Ar bizi tu vari uzdot arī notikumu gaitu, piemēram – operācijai. Tu vari iedomāties sevi kokonā, kas pārvietojas sveiks un vesels no punkta A uz punktu B. Vai ar bizes palīdzību iestatīt jebkuru mērķa kadru, kur viss beidzas labi. Tikai atgādinu, tam visam jānotiek mierīgā gara stāvoklī. Trauksmē nedrīkst neko iestatīt. Šo tehniku var izmantot tie, kuri raizējas par saviem tuviniekiem, tad šajā kokonā tu iedomājies nevis sevi, bet savu tuvo cilvēku, tā it kā viņš atrastos šajā gaismas čaulā “Dzīvs-vesels-aizsargāts”. Var virtuāli saberzēt rokas un it kā pārklāt šo cilvēku ar savu aizsardzību. Tas nenozīmē, ka tu vadi otra uzvedību vai scenāriju, jo to nemaz nderīkst darīt, bet tā ir integrāla fakta uzdošana, ka tavs cilvēks ir sveiks-vesels un aizsargāts. Īpaši, ja tas ir tuvs cilvēks. Un atkal, tam cilvēkam, kurš distancēti uzstāda šo aizsardzību, jābūt līdzsvara stāvoklī. Ar savu trauksmi tu palīdzēt nevari. Bet vari tikai nodarīt ļaunu. Raizēties par saviem tuvajiem ir MILZĪGA KĻŪDA. Jo tad ar savu trauksmi tu radi nevis aizsardzību, bet bīstamus apstākļus. Paglābs tikai tava pārliecība, ka viss būs labi. Nomaini savu trauksmi pret konkrētu darbību — radīt aizsardzību. Sieviete var radīt aizsardzības kokonu savam vīrietim, ja pati atrodas mierīgā pārliecībā, ka viss būs labi. 

Vadims Zēlands
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs

Jautājums: Varbūt es viena esmu tāda dīvaina, kura naivi tic labajam, bet tauta pareizi dara, ka uztraucas par karjeru, naudu un pensiju?

Svetlana Dobrovoļska atbild:
Tas ir tāds sava veida mentālais uzbrukums… Lieta tāda, ka ikviens piedzīvo savu likteni un atmostas pats no saviem apstākļiem. Bet tiem, kuri sevī sajutuši savas Dvēseles balsi, ir citi uzdevumi. Uzticēšanās savai iekšējai balsij uzdevumi, nevis uzdevumi, vadoties no ārējiem stimuliem. Un mums vispārpieņemtās šaubas un bailes ir pārbaude mūsu godīgumam pret sevi, savu patieso vēlmju pārbaude. 

Pasaule strauji mainās. Visiem cilvēkiem būs jāatklāj materiālās izdzīvošanas un konkurences ārējo mērķu iluzorais raksturs.
Bet tie, kas to izjutuši iepriekš, ar savu mierīgumu spēj šo masu šoku mīkstināt.

Kādā no vietnēm bija brīnišķīga alegorija: tas ir mūsu miers, spēja būt mierīgam sevī, tas ir avots, kas it kā mazgā Dzīvības koka saknes, zarus un vainagu, lai tas ziedētu.

Zini, ka pirms rodas jaunās lapiņas, ir jānobirst vecajām. Veco struktūru, politiku, stāvokļu, attiecību, sistēmu lapu krišana ir neizbēgama, un atšķirībā no dabas, kur ir norobežotas nokalšanas un uzplaukuma fāzes, mūsu dzīvē tas notiek vienlaikus‼️

Un mūsu lieliskā laimīgā misija ir atrasties Mīlestībā un Priekā par visu, kas mums apkārt, un ar to palīdzēt jaunajiem dzinumiem izaugt tajās vietās, kur sagrūst un sabrūk viss vecais. Mūsu spēja saglabāt mieru, mūsu līdzsvars un siltā attieksme pret sevi un citiem ikvienā situācijā – tas ir tas, pateicoties kam, mums apkārt esošie cilveki (un vispār visi, kas mīt uz šīs planētas) saņems labvēlīgu lauku tam, lai no saviem dvēseles dziļumiem atcerētos to, ka nav nekā vērtīgāka par siltām attiecībām starp cilvēkiem. Tagad ir tāds laiks, kad no vecajām drupām uzpeld tīri un starojoši dzīvu dvēseļu kristāli. Tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties uz pasauli un cilvēkiem ar labestīgu skatienu, jo tad, kad mēs mīlam, caur mums skatās Radītājs. Un vienots sirds stars, kurš caur mums katru gaismā izlaužas unikāli, skarot šo otra cilvēka dvēseles kristālu, izgaismo to un palīdz tam augt spēkā. Varētu teikt, ka tā ir glābšana tām dvēselēm, kurās vēl ir siltums un līdzcietība. Un ārkārtīgi liela nozīme ir tam, cik cilvēku šeit šajā laikā, tieši savā ķermenī, atcerēsies to, ka nav nekā vertīgāka par Mīlestību.

Kāds izdarīs savu izvēli par labu Mīlestībai, atsakoties no karjeras un aizmirstot par sasniegumiem. Kāds izvēlēsies Mīlestību pret saviem ziediem, kaķīšiem, sunīšiem, mazbērniem, tā vietā lai uzvarētu strīdā par savu taisnību….. Vēl ļoti daudz cilveku paspēs izvēlēties laimi. Bet mūsu mierpilnā, palašinātā  atrašanās blakus, ar savu brīvību no skatuves un dekorācijām, būs milzīgs atbalsts šajā ceļā.

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piedzimšana konkrētā fiziskā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā

Par atšķirību starp vīrieša un sievietes iemiesojumiem.

Es daudzus gadus strādāju ar sieviešu auditoriju – tieši sievietēm ir radīti visi mani kursi un materiāli. Taču, ņemot vērā to, ka pēdējā laikā arvien vairāk mācībām piesakās vīrieši, es vēlos ar jums padalīties savā izpratnē par to, kā atšķiras vīrieša un sievietes iemiesojumi.

Uz mūsu planētas mums zināmajā vēsturē vīrišķās un sievišķās enerģijas bija skaidri nodalītas un ļoti atšķirīgas, starp tām polaritāšu spēlē atklājās cīņa, pretstāvēšana, spēcīga savstarpējā vilkme un ļoti liela spriedze.

Taču šobrīd pasaulē vairs nav tīri vīrišķu un sievišķu lomu. Visas dvēseles, kas šobrīd iemiesojušās uz Zemes, daudzkārt iepriekšējās dzīvēs ir bijuši gan vīrieši gan sievietes, kuri noteiktu savu īpašību attīstīšanai izpildījuši pavisam atšķirīgas lomas.

Rezultātā katram no mums ir vesels komplekts kā sievišķo, tā arī vīrišķo īpašību dažādās proporcijās. Un cilvēki arvien tuvāk nonāk veseluma stāvoklim, vīrišķo un sievišķo izpausmju līdzsvaram.

Tomēr mūsu atšķirīgie ķermeņi un dažādās uzbūves tomēr nosaka mūsu uzdevumu atšķirību. 

Tāpēc mēs esam nonākuši līdz mūsdienām, summējot visu iepriekšējo dzīvju rezultātus, dzīvi ķermenī ar noteiktām dzimuma īpašībām, lai papildinātu jau mūsos esošās enerģijas ar pretējas dabas enerģijām.

Ir ļoti liels skaits sieviešu (dvēseļu sievietes ķermenī), kuras pēc savas būtības ir nobrieduši vīrieši, jo tām ir milzīga dzīvju pieredze atbildīgās un varonīgās vīriešu lomās.

Un otrādi, ir ļoti daudz vīriešu, kuri nodzīvojuši neskaitāmas viegli ievainojamas un sociāli atkarīgas sieviešu dzīves, un tāpēc tiem šobrīd nav komfortabli būt atbildīgiem par ģimeni, kaut ko sasniegt, organizēt sevi utt. Taču piedzimšana konkrētā fiziskā ķermenī nosaka mūsu dominējošos uzdevumus šajā iemiesojumā.

Piemērs. Piedzimst zēns, kurš neskaitāmas reizes iepriekšējās dzīvēs ir bijis meitene un viņam ir saglabājusies atmiņa par to, cik daudz signālus uztver nervu sistema. Šobrīd viņa nervu sistēma bioloģiski ir daudz noturīgāka kā sievietei, tomēr viņam ir jūtīguma pieredze, viņš ieklausās skaņās, sajūt krāsas, ziedus, enerģijas…. Viņš var justies pazaudējies, kad pret viņu tiek vērsta agresija, viņam nav ne mazākās vēlmes pašam iesaistīties cīņās vai konkurēt – viņam ierasta ir sievietes dzīves uztvere. Taču viņš šeit ir atnācis vīrieša ķermenī lai, neskatoties uz šo attīstīto jūtīgumu, attīstītu sevī spēju skaidri saprast – kā es varu mainīt situāciju, kā es varu būt noderīgs un palīdzēt. Un tas nav stāsts par to kā vīstīt kulakus, bet tieši uzņemties atbildību par savām izvēlēm un sajūtām. Ļoti bieži tāda dvēsele izvēlas autoritatīvu (izkropļoti vīrišķīgu) māti, lai piespiestu sevī meklēt spēku, neskatoties uz ārējo spiedienu.

Vai pretējs piemērs. Sieviete, kura absolūti neprot un nemīl priecāties par savu ārieni un ir pilnīgi vienaldzīga pret “ārējo noformējumu”. Jo viņai, kura neskaitāmas rezes  realizējusies vīrieša ķermenī, nav skaidrs, kam tas vispār ir vajadzīgs. Jo vīrietim no dabas nav ierasts pārāk pievērst uzmanību tam, kā viņš ir apģērbies, vai paēdis, vai uztraukties par to, ar kādu krēmu ieziesties – tas novērš viņa uzmanību no dzīves svarīgajiem mērķiem. Savukārt sievieti tas viss “pagriež ar seju pret sevi” un savu iekšējo pasauli, padara jūtīgu pret visām citu cilvēku uzvedības niansēm, attīsta viņā vērošanas spējas un maigumu. (Protams, jūs varat man iebilst: mūsdienu jaunības un skaistuma industrija savos tīklos ievelk kā sievietes tā vīriešus, liekot atbilst kādiem noteiktiem “veiksmes” tēliem, iedziļināties modes tendencēs, rūpēties par savu ārieni. Tas ir stāsts par ko citu. Dabiskā sievišķība rosina sievieti rūpēties par savu unikālo skaistumu savam iekšējam komfortam, bet “skaistuma industrija” apelē pie sevis salīdzināšanas ar ārējiem etaloniem, iemiesojot sevī principu “Izskatīties, nevis būt”. Par laimi pēdējos gados pat populārie masu mēdiji arvien biežāk runā par to, cik vērtīgi ir izgaršot dzīvi, kas atspoguļojas ārējā veidolā.

Un tā, mūsu galvenais uzdevums ir neignorēt iepriekšējo dzīvju īpašības, bet, tās saglabājot, attīstīt sevī jaunas. Un tas ļaus mums sabalansēt sevī sievišķo un vīrišķo daļu, un kļūt par cilvēku, kurš varēs dzīvot atbilstoši jaunai harmoniskai pasaulei. 

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo pieaugušāks tu emocionāli kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem…
Vai arī to vispār nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem… absolūti jebkādiem!

Mēs nevienam nevaram aizbāzt muti, nevaram atcelt svešus viedokļus, nevaram atņem kādam citam viņa vajadzības…
Un droši vien labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā savādāk, un uzskata, ka ir tiesības būt citu dzīvēs svarīgākiem par pašiem to īpašniekiem…

Muļķības!

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir…
Un mēs esam tādi, kādi esam…
Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt savas reakcijas…

Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino…
Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši…
Nepieņemt tos vērtējumus, kurus mums dod…
Nesekot tiem norādījumiem, kuri ir pretrunā ar mūsu lēmumiem…
Neatstāt tās birkas, kuras mums piekarina…
Neciest no tās nemīlestības, ar kuru mūs soda…
Necerēt uz to atbalstu, kuru mums nedod…
Neklauvēties pie tām durvīm, kuras mums neatver…
Nepaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest…
Un nepadoties tām manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…
Un tā tālāk…

Kamēr neesam to pieņēmuši, tas nav mūsu…
Un kamēr mums nav atņemts, neatdosim…
Jo agrāk to saproti, jo mazāk pēc tam problēmu jebkurās attiecībās…
Bez izņēmuma, pat ar pašiem tuvākajiem…
Tāpēc, ka, ja tuvākie grasās no mums vīt virves, un negrasās meklēt veselīgus problēmu risināšanas ceļus, viņi attālinās…
Un mēs nespēsim pārkāpt tos sliekšņus, aiz kuriem mēs uzskatām, ka varēsim iet ar savu “dziesmu grāmatu”….

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru mijiedarbības arsenālā nav nekā cita, kā vien primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumi, uzsēdināšanas uz mūzīgās vainas sajūtas, ilgu boikotu, uzmestu lūpu un visādu citu muļķību, kas piedien labi, ja līdz gadiem deviņiem, ne vairāk….
Bet iekšējais bērns, ar kuru gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ….
Un tas vajadzīgs apmēram 10 procentos pret 90 procentiem pieauguša cilvēka….

Pieaugsim!
Un gribēsim no otra veselā saprāta robežās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis