Kad grūti no tā, ka viss ir labi

3bx8nNz2eB0

Tā cilvēka dzīvē, kurš piedzīvojis daudz traumu, sāpju un vilšanos, bet pēc tam ilgi, ilgi strādājis ar sevi un atradis dziedināšanu, pienāk interesants brīdis …

Pienāk ļoti dīvaina diena, kas liek būt piesardzīgam, diena, kad viss ir labi. Un, kad šis “labi” nav vis kaut kāda bēgšana, ilūzija, triks vai klusums pirms vētras, bet kļūst par realitātes atspoguļojumu. Attiecības sakārtojas un nav vairs nodevības. Un nekur vairs pēkšņi neiekrīti. Un arī ar radiniekiem viss ir kārtībā. Šķiet, ka šajā brīdī notika visa lielā dzīves cīņa. Un pirmo reizi dzīvē cilvēks sajūtas viens vesels. Un tas ir tik neierasti.

Tomēr, nez kāpēc kļūst smagi un grūti dzīvot normālu mērenu emociju dzīvi. Nelīst augstā kalnā, nenolaisties dziļās, tumšās alās, nepiedalīties grandiozās traģēdijās, bet vienkārši dzīvot.

Un te nu ir vajadzīgs pietiekami daudz piepūles, lai apstādinātu šo ratu un ieslēgtu daudz smalkākas sajūtas. Meklēt labsajūtu ceļojumā pa mierīgu upi. Dzīvot kā visi. Izbaudīt vienkāršos priekus. Nekarot.

Pazīstams stāsts? Un kā tu ar to tiec galā?

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Par Mīlestību un bērnudārziem

dI2WT_MxSWc

Es ne uzreiz izlēmu rakstīt par šo tēmu, jo saprotu, cik ļoti mūsdienu cilvēku galvās ir iesakņojušies stereotipi šajā jautājumā. Šī pasaka par bērnu socializāciju sabiedriskajās iestādēs ir tik ļoti nodrillēta plate, ka ar faktu palīdzību esmu piekususi apgāzt šo tēzi, taču nevarēju mierīgi paiet garām histērijai attiecībā uz aicinājumu saglabāt un pavairot bērnudārzus. Es nerunāšu par to, kas jadara valstij, jo esmu speciālists pavisam cita jomā, vienkārši vēlos vēlreiz atgādināt divas mazas tēzes, pirms rakstīt to, ko vēlējos.

Pirmais. Iedvesmot pašas Vīru apzināties savu atbildību par ģimeni un finansiāli to nodrošināt, palīdzēt viņam formēt pārpilnības redzējumu ir daudz vienkāršāk, kā uz to pašu iedvesmot valsti vai ierēdņus.
Kāpēc sievietēm to ir tik grūti izdarīt? Tāpēc, ka viņām to nemācīja ne bērnudārzos, ne skolās. Viņa zin daudz ko, taču nezin, kā veidot attiecības ar cilvēkiem. No turienes tad arī tik naidpilnas sejas mātēm, kuras tiek intervētas. Bērns uz rokām un māte pilnā kaklā kliedz uz apkārtējiem cilvēkiem (viena tāda reportāža pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu. Tajā kāda māte dziļi un no sirds aizsargāja bērnu tiesības uz bērnudārziem, bet ne bērnu tiesības “uz mammu”…). Ko no šīs scēnas savai dzīvei paņems viņas bērns?

Otrais. Darbs un nauda ģimenē nekādā veidā nav saistīti viens ar otru. Ja tu izpildi savu sūtību, tātad esi sapratis, kāpēc dzīvo, un tad mājās vienmēr būs nauda, ja, nē, tad tu un tava ģimene visi rausieties melnās miesās, bet jēgas nebūs nekādas.

Naudu, kas Sievietei pienākas no dabas, vienmēr mājās atnesīs Vīrietis, ja tu viņam uzticēsies. Un, ja uzticēsies Dievam. Bet uzticēties Dievam var tikai garīgas personības, nevis reliģiozas. Tās ir divas absolūti atšķirīgas cilvēku kategorijas. Pirmie pateicas Dievam, otrie kaut ko visu laiku Viņam prasa.
Ja tu sevi pozicionē kā ticīgu cilvēku, tad uzticēšanās Dievam būs tavā apziņā tik ļoti spēcīga, ka tev nekad nebūs baiļu palikt bez maizes rieciena un nebūs šizoidālu noslieču biedēt bērnu ar dzīvi.

Tā, tagad pāriešu pie jautājuma par Mātēm.
Mēs jau noskaidrojām, ka bailes no trūkuma ir tikai bailes. Vai tās piespiež mātem iet stradāt un atstāt savus bērnus citām sievietēm (es vispar nevēlos runāt par beznosacījumu mīlestības kvalifikāciju bērnudārzu pedagogiem). Taču ir tik daudz mammu, kuras finansiāli ir labi nodrošinātas un tomēr atdod savus bērnus bērnudārzos un pieprasa to skaita palielināšanu. Tātad jautājums vispār nav par naudu? Ne arī par ekonomiku? Bet, kur tad ir atbilde? Ģimenē! Vienmēr atbilde ir Ģimenē. Tad kādi ir patiesie iemesli, kāpēc mammas atdod savus bērnus bērnudārzos?

✔ Sieviete tiešām uzskata, ka bērnudārzā viņas bērnam kaut ko iemācīs labāk, kā var iemācīt viņa pati. Viņai neviens nav mācījis, kā nodarboties ar bērnu, kā viņu attīstīt, kā atšķiras zēnu un meiteņu audzināšana. Un rezultātā viņai rodas ilūzija, ka viņa uz to nav spējīga, bet kāda tante bērnudārzā to ir gatava labprātīgi un ar prieku izdarīt! Man jūs jāapbēdina. Nav gatava. Mācību iestādēs audzē priekšmetu pasniedzējus – cilvēkus, kuri māca zināšanu nodošanas metodikas, taču ne jau audzināt jūsu bērnu. Zināšanas bez garīguma jau tika pielietotas praksē – tās bija briesmīgākas lappuses cilvēces vēsturē, kad cilvēki ar augstāko izglītību veica eksperimentus ar citiem cilvēkiem koncentrācijas nometnēs. Garīgs cilvēks uz kaut ko tādu nav spējīgs. Bet cilvēks bez garīguma, bet ar zināšanu bagāžu – vienkārši.

❤ Jūs esat mammas! Tas nozīmē VISAUGSTĀKĀS KLASES PROFESIONĀĻI. Ja Dievs jums uzdāvinājis tādu neticamu laimi kļūt mātei, tātad dos arī visas iespējas palīdzēt savam bērnam būt par Cilvēku. Šodien interneta dzīlēs mēs varam izlasīt miljoniem rakstu par to, kā rotaļāties ar bērnu, kā viņu attīstīt, bet, pats galvenais, kā bez nosacījumiem mīlēt savu bērnu. Bet tam vajadzīgs vispirms pašai piepildīties ar mīlestību.

✔ Sieviete ir iztukšota. Tikai ar Mīlestību piepildīta Sieviete ir spējīga Mīlestību dot bez nosacījumiem, vienkārši tā, kā vienā ļoti labā multfilmā. Bet “tukšs” cilvēks jau ir noguris pēc pirmā bērna piedzimšanas. Viņš savai mammai ir reāli smaga nasta. Emocionali, fiziski, garīgi. Viņa nezin, kā veidot attiecības ar vīru, radiniekiem, un te – vēl bērns. Bet no kā tad atbrīvojas, kad ģimenē ir grūtības? No paša vājakā. Šajā gadījumā – no bērna.

❤ Tāpec es pastāvīgi jaunajām meitenēm, kurām vēl nav ģimeņu, saku – iemācieties būt laimīgas tāpēc vien, ka esat piedzimušas, nevis gaidīt, kad šo laimi jums kāds atnesīs – vecāki, vīrs, radinieki, bērns. Apgūstiet pašcieņu. Tās šodienas meitenēm ir tik maz. Mani ļoti sarūgtina tas, ko redzu. Attiecības, kuras veido meitenes līdz ģimenes radīšanai – vairums no tām nolemtas šķiršanai nākotnē. Diemžēl, to es redzu jau tagad… Tātad – atkal būs pamesti bērni un atkal viņiem veidosies deficīts pasaules redzējums. Lai tas nenotiktu, sāciet jau tagad pašu galveno savas dzīves darbu, kurš saucas “Mīlēt bez nosacījumiem un pirmkārt, iemācīties mīlēt un cienīt sevi!” 

✔ Sieviete vienkārši NE zin (vai negrib zināt), NE redz (vai negrib redzēt) citus piemērus dzīvē. Viņa ir izaugusi tapat kā viņas vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi, tie, kuru laikā tika radīti bērnudārzi – ar vienu vienīgu mērķi – atņemt bērnam saikni ar vecākiem, lai viņš pilnībā savu dzīvi veltītu valstij. Cilvēki pazaudēja saikni ar savu dzimtu, ar savām saknēm. Viņi neredz savas mātes, tēvus, viņi kaut kur skrien uz melīgiem mērķiem, rezultātā – uz kapiem, un pat nesaprot, kāpēc un kur skrien. Viņiem pateica: skrien uz pensiju, un viņi noticēja. Bet, lai kaut vai vēlreiz parbaudītu – tas nozīmē pielikt pūles darbā ar sevi. Bet kurš gan to grib? Tās pūles pielikt? Ļoti maz cilvēku. Labāk aiziet uz izaugsmes treniņu, lai iemācītos manipulēt ar cilvēkiem, bet pašam attīstīties – Dievs pasarg!
Ko darīt?

❤ Meklēt literatūrā, filmās, dzīvē citus patiesas laimes un mīlestības piemērus. Atrodiet laimīgu mammu un viņu bērnu stāstus, lai viņu dzīve kļūst par jūsu orientieri, nevis tantes, kura māca tevi dzīvot, bet pati jau divdesmit gadus nekomunicē ar saviem bērniem, jo viņi vienkārši no viņas ir aizmukuši.

✔ Sieviete dzīvo iluzorā stereotipu pasaulē, kur visiem obligāti jāiet caur bērnudārziem, skolām ut.t. tālākai socializācijai. Vienkārši atbildiet uz vienu jautājumu, ja bērnudārzs un skola dod 100% socializācijas zināšanu (bet socializācija ir prasme komunicēt vienam ar otru), tad kāpēc mēs to daudzu gadu garumā neesam iemācījušies? Kāpēc daudzās postpadomju valstīs ir vairāk kā 70% šķirtu laulību un savu bērnu pamesti veci vecāki, tik daudz noziedznieku, dažādu sadzīves slepkavību un narkomānija? Tāpec, ka sievietes strādā, lai maksātu nodokļus par kuriem uzturēt cietumus, narkoloģiskās klīnikas, slimnīcas utt., tā vietā, lai savās mājās radītu mīlestības pilnu atmosfēru, labklājību un līdz ar to dāvātu saviem berniem laimīgu nākotni ĀRPUS augstāk minētajām iestadēm.
Ko darīt?

❤ Saprast vienkāršu patiesību. Tikai tu pats esi spējīgs savam bērnam uzdāvināt pašu vertīgāko. Nav labākas mammas pasaulē. Nav tēvu aizvietotāju. Ja tu neesi kvalificēts vecāks – bērnam nav iespēju iziet no šīs dzīves skolas bez iekšējiem un ārejiem zaudējumiem. Meklējiet variantus. Tie ir. Jūs vienkārši neesat to darījuši. Ja man tas izdevās, kad es viena audzināju bērnu, jums arī izdosies.

Ko var izdarīt Vīrietis, lai Sieviete ar mīlestību MĀJĀS izaudzinātu savus bērnus?

Uzņemties atbildību par savu Ģimeni. Pa īstam. Saprast, ka par šo Sievieti un šiem Bērniem tu esi atbildīgs Dieva priekšā.

Aizsargāt Sievieti. Jebkurā situācijā – Tu esi spēcīgāks. Kaut vai tikai tāpēc, ka Tu esi Vīrietis. Tu esi spējīgs izturēt viņas garastāvokļa maiņas, viņas histērijas, iedzimto nepārliecinātību par sevi un mīlestības trūkumu. Tu esi stiprs. Lūdzies un tu satiksi savu skolotāju, kas palīdzēs grūtības pārvarēt ar viedumu.

Dod viņai pamatu. Atkārto katru dienu viņai to, ka tu viņu mīli, un novērtē katru sekundi, kuru viņa iegulda ģimenē!

Dāvini viņai dāvanas. Jebkuras. Mazas vai lielas – nav svarīgi. Viņai galvenais ir tava uzmanība, atbalsts un sapratne, ka tu viņu mīli un novērtē. Jo vairāk tu “ieguldīsies” savā Sievietē, jo vairāk resursu tev dos Dievs.

Kļūsti par ģimenes LIKUMU! Dari visu, ko māci saviem bērniem!

Formē ģimenes telpu. Pārstāj gandēt savu ķermeni un Dvēseli! Uziacini savās mājās tikai labestīgus un gaišus ļaudis, kuri veicinās gan tavu, gan tavu bērnu un sievas attīstību.

Neļauj savai sievai visu laiku tevi apkalpot. Viņa ģimenē jau tā ļoti daudz dara. Uzdāvini viņai “māmiņdienu” kaut reizi nedēļā, bet pats nodarbojies ar bērniem.  Redzēsi, CIK PATEICĪGA viņa būs.

Saproti, tu esi tuvāk Dievam kā viņa. Palīdzi viņai. Kļūsti par gaismu, kas rādīs ceļu.

Apzinies, ka visu naudu, ko liktens ir lēmis tavai Sievai, mājās atnesīsi Tu, ja viņa būs laimīga ar tevi. Taču, lai tas notiktu, viņai jāiemācās būt laimīgai pašai par sevi! Palīdzi viņai. Palasi grāmatas, kurās ir uzrakstīts, kā to darīt.

Tici man, viss, ko tu dari, ir tavs ieguldījums nākotnē. Tavā. Un Tavas Ģimenes. Paskaties apkārt. KO tu dari un KĀ dari. Ekoloģiski, atbilstoši Dieva likumiem? Vai Tu esi piemērs savam dēlam un aizsargs savai meitai? Kas tu esi un kāds ir tavs mērķis dzīvē? Ja Tu iegūsi savas dzīves jēgu, tava ģimene būs laimīga! Atrodi savu sūtību! Savu Misiju!
Man ļoti daudz ko vēl gribētos pateikt… Sievietes pensijas gados man stāstīja par to, ka visvairāk nožēlo to, ka atdevušas savus bērnus bērnudārzos, pat tad, kad nebija tādas vajadzības. Viņas sevi vaino par to. Taču, ko vairs tur. Nevar atgriezties un visu pārspēlēt. Nevar uzdāvināt bērnam to, kas netika uzdāvināts.

Tāpēc “Mīliet savus bērnus, uzticieties Dievam un būs jums laime un harmonija” Visas izmaiņas pasaulē sākas ar tevi, tā saka gudrie. Ir laiks. Bērni mūs mīl bez nosacījumiem, pienācis laiks mums iemācīties arī viņus mīlēt bez nosacījumiem.
Apzinātu visiem mums dzīvi.
Mīliet un esiet mīlēti!
Nataļja Kovaļova
Avots: благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieskarties Dvēselei

soulmate2

Ir tuvi cilvēki. Ir svešie. Ir tie, kuri netieši iet kopā ar tevi pa dzīvi, ne īpaši to ietekmējot, taču kaut kādu iemeslu dēļ ir klātesoši.
Ir tie, kuri cieši tev pietuvojas un izmaina visu notikumu gaitu. Ir atnācēji un aizgājēji. Vieni acumirklī atstāj dziļas pēdas, citi, gadiem ilgi blakus esot, neaizskars tavas Dvēseles stīgas.
Nav iespējams uzminēt, kurš paliks ar tevi – dažkārt pat ļoti tuvie palaiž vaļā tavu roku pašā bezdibeņa malā, bet pavisam svešie pēkšņi to pasniedz. Var iet vienu ceļu, bet skatīties dažādos virzienos.
Var iet dažādus ceļus, bet pēkšņi sastapties likteņa krustcelēs. Un nevienam nav zināms, kas notiks pēc minūtes, mēneša, gada. Taču, tad, kad tu ieej kāda cilvēka dzīvē, vai kaut vai uz mirkli tai pieskaries, atstāj tajā kaut ko tādu, kas otram kļūs par bāku pašā tumšākajā viņa naktī.
Esi labestīgāks, sirsnīgāks, patiesāks. Tas nav ne vājums, ne netikums. Tas ir spēks, kurš ir nenovērtējams. Laikus saki saviem mīļajiem svarīgus vārdus, jo tiem vislielākā vērtība ir tieši tad, kad tos gaida. Visam, kas sirdij ir tik svarīgs, ir savs derīguma terminš.
Visam savs laiks: vārdam, darbiem.
Mēs visi šaja dzīvē esam vien ceļinieki, cieši vai tikai daļēji saistīti viens ar otru. Katrs pieskāriens tavai Dvēselei, tāpat kā tavējais cita Dvēselei atstāj savas pēdas likteņa grāmatā un maina notikumu gaitu. Esi uzmanīgs, pieskaries saudzīgi.
Anželika Hofman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ātrajām baudām

69656754_2008135169286296_8229471219640958976_n

Ja cilvēks vēlas notievēt, daba viņam stāsta par to, ka tam vajadzīgs laiks, apzinātība un piepūle.
Taču, ja viņš to grib izdarīt ātri un, vēlams, tieši tagad, tad mūsdienu civilizācija viņam piedāvā plastisko ķirurģiju un liposakciju. Un neviens viņam nepasaka to, ka šajā momentā viņš līdzinās trīsgadīgam bērnam, kurš vēlas konfekti, lai apmierinātu tūlītēju vēlmi un nedomā par sekām.

Ja cilvēks vēlas paplašināt apziņu, praktiķi tam piedāvā ļoti daudz dažādus ceļus. Meditāciju, lūgšanas un sevis apzināšanos. Taču, ja cilvēks vēlas to izdarīt ātri, vēlams tieši šobrīd, tad mūsdienu farmakoloģija tam piedāvā neskaitāmus ķīmiskus preparātus. Un neviens nesaka, ka šī apziņas paplašināšana, kas nav nopelnīta paša spēkiem, sākumā pacels tevi augstu, bet pēc tam nometīs dziļi, dziļi. Neviens nestāsta, ka tāda stimulācija daudz vairāk atņem, kā dod.

Ja cilvēks kaut kur vēlas nokļūt ātri, bioloģija viņam stāsta par to, ka pilnīga aklimatizācija notiek trīs nedēļu laikā. Taču mūsdienu civilizācija piedāvā automašīnu, lidmašīnu un vilcienu. Bet darba devēji – divu nedēļu atvaļinājumu. Un tas nozīmē, ka var kaut kur fiziski aizbraukt, bet nepaspēt tur sajust pilnīgu klātbūtni, tāpēc, ka vienkārši nepaspēsi.

Ja cilvēks vēlas tuvas attiecības, psiholoģija runā par to, cik ļoti svarīgs ir pirmskontakts un vienam otra iepazīšanas laiks. Ir vajadzīgs ļoti daudz drošības. Pakāpeniski veidojas intimitāte un cieņa, lai notiktu patiesa tuvība. Taču mūsdienu kultūra piedāvā sociālos tīklus bez intimitātes un aizsardzības, kur atsevišķam cilvēkam zūd vērtība. Ātrs sekss un attiecības bez saistībām. Un neviens nebrīdina, ka tas var dot tikai īslaicīgu labsajūtu, bet, ne laimi.

Visam ātrajam ir savas sekas. Gan ātrajiem ogļhidrātiem, ātrajiem stimulatoriem, ātrajām iepazīšanām un ātrajām pārmaiņām. Tie var dot ātrus rezultātus, taču atņem daudz vairāk kā dod.

Patiesa laime var atnākt maziņiem solīšiem, pārvēršot kvantitāti kvalitātē. Un vienā brīdī tu atklāj, ka dzīvo savā sapnī. Nākas kaut ko izdarīt. Uzņemties atbildību vai atlaist kontroli. Apzināties vai gluži otrādi – pārstāt domāt. Izdzīvot un izjust. Iziet ārpus savas komforta zonas. Tad tas būs tavs, nopelnīts un skaidrs. Tad nebūs baiļu, ka tava laime aizies no tevis nezināmu iemeslu dēļ, tāpēc, ka tu zināsi katru pakāpienu ceļā pie tās. Tad tā patiešām būs SAVA.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja atlaidīsi pagātni, noteikti notiks kaut kas labs

pagatne222

Tā vietā, lai ar aizvainojumu atcerētos pagātnes notikumus, dari to ar pateicību, tāpēc, ka viss pagātnē pārdzīvotais, lai tas ir labs vai slikts, vairo mūsu viedumu. Labas lietas mūsu dzīvē ienāk tad, kad mēs pilnībā apzināmies, ka tiešām esam to pelnījuši.

Nav viegli atlaist pagātni. Tā vietā lai par to aizmirstu, vienkārši aizvērtu grāmatu, kuras lasīšana nodara sāpes un atnes asaras un nožēlu, mēs atkal un atkal pārlasām tās sāpīgās lappuses.

Katrs solis, katrs izdzīvotais notikums visas mūsu dzīves garumā, ir jauna pieredze, kas paliek mūsu atmiņā un atstāj savas pēdas mūsu dzīvē kā emocijas un veido mūsu personības izaugsmi. Taču “iestrēgt” pagātnē nevajag.

Ir jātiecas saprast to, tās mācības, pieņemt un pēc tam atlaist. Kā tikko mēs būsim atbrīvojušies no šīs nastas, musu sirds dziedināsies un mēs atkal jutīsimies brīvi un laimīgi. Ir pienācis laiks no dzīves gaidīt tikai labus jaunumus.

Pagātne mūs dara tādus, kādi esam, formē mūs kā personības. Taču, visticamākais, tu šobrīd atrodies tadā savas dzīves punktā, kad apkopojot rezultātus kļūst skaidrs, ka sāpes no šīm pagātnes brūcēm ir vairāk kā to atlaišanas pozitīvā pieredze.

Zaudējumi, vilšanās un neveiksmes, kā emocionālās, tā arī profesionālās, kā likums, ir tās atmiņas, kas neļauj mums kustēties uz priekšu.

Ko darīt ar šīm sajūtām? Kā tikt ar tām galā? Metožu ir daudz, piedāvāju jums dažas no tām.

1. Pieteik meklēt vainīgos, labāk pašam izdziedināties no aizvainojuma un naida!

Piedot nav nemaz tik viegli. Kā piedot, ja cilvēks izturējies egoistiski? Kā piedot tam, kurš nodarījis sāpes, lieliski to apzinoties? Dzīves gaitā mēs esam sastapušies ar cilvēkiem, kuri mūs ir ļoti dziļi ievainojuši un mēs pēc tam gadiem ilgi auklējam šo aizvainojumu….

Dusmoties ir normāli. Dusmas, naids pat vilšanās, visas šīs jūtas ir gluži normālas dzīva cilvēka reakcijas. Un dažkārt nav nekas briesmīgs, ja mēs kadu laiciņu tā jūtamies. Taču šis stāvoklis nedrīkst vilkties ilgāk par trim mēnešiem. Pēc tam tas ir jāiemācās atlaist un ar mīļumu pieņemt.

Atceries, ka tas, kurš nīst, kļūst par tā cilvēka ieslodzīto, kurš viņu aizvainojis. Aizvainojums mūs savieno kā nabas saite un padara mūs vēl ievainojamākus.

Piedošana ir veids kā atbrīvoties, lai pārvarētu pagātni un kustētos tālāk, nākotnē.

Piedošanai nav jābūt vērstai tikai uz otru cilvēku. Tev jāpiedod vispirms sev un jāpieņem pašam sevi. Daudzi cilvēki sevi vaino par to, ka pieļāvuši kādas kļūdas un par to, ka “iztērējuši savu dzīvi veltām gaidām un cerībām”. Nekad nevaino sevi! Pieņem to, kas noticis, dziļi ieelpo un dzīvo tālāk. Iekšējā atbrīvošanās sajūta, ko tādā veidā saņemsi, ātri izdziedēs tavas brūces.

2. Izvairies no nostaļģijas un savu ciešanu “izgaršošanas”

Tev būs interesanti uzzināt, ka vārdam “nostaļģija” ir grieķu izcelsme un tas sastāv no diviem vārdiem: “atgriešanās mājās” un “ciešanas”. Tāpēc var teikt, ka padodoties nostaļģijai, mēs atdzīvinām vakardienas ciešanas un izdzīvojam tās atkal un atkal. Pastavīgi dzīvojot nostaļģijā, mēs nekad nespēsim atbrīvoties no pagātnes sāpēm. Tas ir veids, kā vienmēr palikt vakardienā, neredzot to, kas notiek šeit un tagad.

Nav svarīgi, kāds bija tas moments, pēc kura tu izjūti nostaļģiju, laimīgs vai nelaimīgs, tev jābūt skaidrībai par to, ka jādzīvo šeit un tagad – šodien, un, ka dzīvot nostaļģijā nozīmē atkal pārvērst sevi par ieslodzīto.

Ir ļoti svarīgi vienmēr uz savu pagātni skatīties ar pateicību un mīlestību, jo tā ir mūsu dzīve un mūsu pārdzīvojumi. Tāpēc pasakām paldies un atlaižam.

Nostaļģija dažkārt noder tikai tam, lai atcerētos to, kādi mēs bijām, lai saprastu, kas esam šobrīd.

Atļauj laimei atgriezties tavā dzīvē

Kā panākt to, ka mūsu dzīvē atkal atgriežas prieks un laimes sajūta? Te nav nekādas maģijas, un ir muļķīgi domāt, ka tavs vilciens jau sen ir aizgājis.

Ja tomer gribi būt laimīgs, nāksies izmainīt savu uzvedību, attieksmi un domāšanu. Kad tu atļausi sev to, ko esi pelnījis, tad tavā dzīvē atnāks tas, kas tev patiešām ir vajadzīgs.

Tajā brīdī, kad tu spēsi ieraudzīt savu pagātni un nesajust sāpes, naidu vai aizvainojumu, tavs iekšējais Es būs izdziedināts un šī izdziedināšanās atvērs tev jaunas durvis, kuras pilnīgi noteikti būs uz pozitīvām pārmaiņām.

Neļauj pagātnei apcirst sev spārnus un uzdrošinies atkal dzīvot. Mēs visi esam pelnījuši būt laimīgi.

Avots: transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Kad pirmo reizi biju Ineses Prisjolkovas seminārā ”Kā atlaist pagātnes aizvainojumus un piepildīt to ar mīlestību”, biju pārsteigta par to, ka risinājums jautājumam ar pagātnes aizvainojumiem ir tik vienkāršs. Un, ka nav jāuzplēš vecās brūces un gadiem ilgi “jāceļ augšā” šīs atmiņas un “jārakņājas pagātnē”. Ir efektīvas metodes, kas atver šīs durvis uz skaistu un laimīgu dzīvi.

Jau 9. septembrī plkst. 18:00 atkal mums būs šī iespēja. Pieteikties uz semināru vari šeit:
http://www.pavasarastudija.lv/2019/08/27/seminars-ka-atlaist-pagatnes-aizvainojumus-un-piepildit-ar-milestibu-9-09/

Izrādās, skolotāji ir tepat, blakus

LAIME112233

Vakar izsaucu taksometru un man pakaļ atbrauca cilvēks, kurš pārsteidza mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Tik ļoti pārsteidza, ka es jau otro dienu visiem par to stāstu.

Iesēžos mašīnā. Vadītājs smaida… Es arī, taču paralēli telefonā risinu kaut kādus darba jautājumus.
Vai jums nepūš no loga? Nē, paldies, viss ir labi. Jūs neesat nosalusi? Nē, man patiešām ir labi. Vēlaties konfektes? Es nupat veikalā nopirku. Tik garšīgas! Želejas. Es tās dievinu! Parasti pasažieriem nepiedāvāju, tas nav taktiski. Taču jums piedāvāt ļoti sagribējās. Es sapratīšu, ja jūs atteiksieties. Vēlaties? Vēlos! Un viņš atdeva man visu kastīti…
Atjokoju, ka tagad saprotu, kāpēc viņam tik augsts reitings Uberā.
Apstājamies pie luksafora, gar mašīnām skraida puķu pārdevēji. Viņš jautā: jums patīk ziedi? Patīk. Viņš nopērk man ziedus. Man acis lielas. Braucam, es smaidu…. tik patīkami…. Cenšos saprast, kas notiek – rīts, es vēl tāda nedaudz miegaina….
Sākam runāt par bērniem. Viņam meita mācās universitātes otrajā kursā – Polijā. Un, kad viņš pateica nākamo frāzi, man žoklis atkārās.

“Ziniet, Zoja. Es tā kaifoju no tā, ka man ir bērns. Sieva. Darbs. Man tas reāli patīk.
Man zvana meita, lūdz naudu kaut kādām savām lietām. Viņa tur, Polijā, tālu prom no mājām, skumst. Es papildinu viņas karti un tiiiiiik labi paliek. Vienkārši kaifs! Ka savam bērnam izdarīju ko labu. Iepriecināju Es iedomājos, ka viņa tur nopirks kaut kādas sev patīkamas lietiņas, pasūtīs picu, apēdīs to kopā ar draugiem un viņai visam pietiks naudas. Un man paliek tik silti.
Un vēl, ziniet, kad es sievu vedu uz manikīru, es samaksāju par to pats. Un man no tā ir tāāāāds kaifs! Viņa taču vēl divas nedēļas man to manikīru priecīga atrādīs un smaidīs. Un man ir tik labi no tā, jūs pat iedomāties nevarat. Es taču ģimenei kaut ko labu esmu izdarījis! Un no tā man ir tik labi dvēselē.”
Uz to brīdi, es biju aizmirsusi par savu telefonu.
“Un, vēl, ziniet, ielās ir tik maz laimīgu cilvēku! Skatos uz gājējiem un praktiski neredzu nevienu “savējo”, smaidīgo. Visi tādi drūmi un steidzīgi. Vispār jūs esat pirmā no pasažieriem šajās pēdējās divās dienās, kura man uzsmaidīja.
Es nesen satiku savus paziņas. Viņiem ir divi bērni – mācās pirmajā un trešajā klasē. Tad, lūk, viņi sūdzējās, cik ļoti dārgi sanāk bērnu palaist skolā, nākas pirkt visus macību piederumus, grāmatas, skolas formu… Viņi 15 minūtes man to stāstīja un sejas abiem tādas drūmas, norūpējušās.

Es viņiem piedāvāju risinājumu. Ziniet, kādu?

Teicu – ejiet uz tuvāko bērnu namu un atdodiet tur savus bērnus, ja viņi jums ir tik liela problēma. Tad jums nebūs problēmu ne ar skolu, ne skolas formu, ne grāmatām. Viņi man atbild – “nē, taču! Kā tu tā runā! Tā nevar! Mēs taču viņus mīlam un tie ir mūsu bērni!”
Nu, lūk – jūsu bērni, tad esiet pateicīgi par to, ka viņi izvēlējās tieši jūs, lai piedzimtu jūsu ģimenē. Ka Dievs jums atsūtījis tādus, skaistus, veselus, dzīvespriecīgus bērnus. Daudzi cilvēki par to tikai sapņo, viņi būtu gatavi par to maksāt jebkuru naudu, bet jums šī Dāvana jau ir! Dieva Dāvana! Mīliet viņus, dariet viņu labā visu! Un dariet tā, lai viņi par šo “visu” pat neuzzinātu. Ko jūs sūdzieties!?”
Tik ļoti laimīgi cilvēki, ka vispār savu laimi neievēro. Un tā taču ir lielākajai daļai. Pareizi?…”
Viņš vēl kaut ko stāstīja. Es klausījos un klusēju (tas notiek ļoti reti), un manā galvā visu laiku griezās frāzes “apmaksāju sievai manikīru un kaifoju”, “daru kaut ko sava bērna labā un kaifoju”. Es sapratu, ka, lūk, šis vadītājs no taksometru firmas Uber – Vadītājs, nevis uzņēmējs, vai investors vai politiķis. Viņš nav nevienā no TOP-100 vīriešu, kā daudzi mani paziņas. Viņš nav uz žurnālu vakiem. Ar viņu nav nevienas intervijas. Viņs pat nepelna tik daudz, cik es.
Bet dzīves viņā ir daudz vairāk, kā visos parējos kopā ņemtos! Mīlestības, gaismas – īstas gaismas, ne televīzijas! – vairāk kā visos cilvekos, kurus esmu sastapusi dzīves laikā. Vispār.
Es skatījos uz saviem pazīstamajiem vīriešiem un domāju, ka tas ir normāli – būt visu laiku ar saskābušu un neapmierinātu seju (tu taču esi lielaja biznesā), vai nesmaidīt, būt mūžīgi aizņemtam un neapmierinātam, neprast kaifot, vai teikt sievietei “tu mūžīgi man izsūc naudu saviem saloniem”, vai izturēties pret dzīvi kā mūžīgo cīņu un pārbaudījumu.

Es izkāpu no taksometra ar ziediem un konfektēm rokās, 100500 komplimentu pavadīta. Interesanti, kā viņš tā var sadalīt savu gaismu uz visiem cilvēkiem?
Es izkāpu un sapratu, ka man ir gaiši. Tāds cilvēks! Tik skaista macību stunda! Un tāda kosmiska attieksme pret dzīvi!

Es ne pēc viena personības izaugsmes treniņa nebiju jutusies tik laimīga.

Skolotāji ir tepat, blakus!
Zoja Torohova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zināšana un apzināšanās

logs6

Ļoti bieži uz treniņiem un terapiju nāk cilvēki, kuri saka apmēram sekojošo: “Es esmu izlasījis ļoti daudz grāmatu, es visu zinu, es visu apzinos, bet neko nevaru izdarīt”. Un vēl ļoti bieži cilvēki zin viena vai otra stāvokļa iemeslu, taču arī tas viņiem diez kāpēc nepalīdz. Un ko gan dod iemeslu zināšana? To ierobežotais daudzums galu galā tiek apzīmēts kā “sarežģījumi dažādos attīstības posmos”.

Zināšana un apzināšanās ļoti atšķiras viena no otras. Zināšanas un izpratni nav nemaz tik grūti iegūt. To māca skolā. Piebāž pilnu galvu ar tonnām informācijas, tajā pat laikā, ķermenis nekustīgi sēž, nesaņemot nekādu pieredzi. Un tas viss notiek daudzu gadu garumā, palielinot attālumu starp zināšanām un pieredzi. Un gala rezultātā mums ir ļoti daudz gudru cilvēku ar smagiem, neprasmīgiem ķermeņiem un nelaimīgām dzīvēm. Viņi visu zin, bet tik maz ko ir pamēģinājuši un izdzīvojuši.

Apzināšanās no zināšana atšķiras ar to, ka tajā ir ķermeniskā un sajūtu pieredze. Tāda pieredze, kas ierakstās pavisam citās smadzeņu daļās un vairs neļauj rīkoties pa vecam.

Piemēram, bērniem var daudzas reizes teikt, ka karsts var apdedzināt un viņi to labi zin. Taču vienreiz apdedzinājušies un saņēmuši šo ķermenisko un sajūtu pieredzi, viņi to apzināsies un sāks sevi sargāt. Bet, lai iemācītos teikt “nē”, sākumā nākas ļoti ilgi sist oponentam ar liekšķeri pa galvu, kamēr prasme aizsargāt savas robežas nekļūs par apzinātu un vārdos izteiktu.

Viedie runā, ka laulāto neuzticība var ļoti slikti ietekmēt attiecības. Bet vai tad  šī zināšana kādu aptur? Bet, lūk, laulāto neuzticības pieredze un tās sekas…. Pieredze par to, ar ko beidzas meli, var apstādināt. Kaut gan dažiem šo pieredzi vajag iegūt daudzkārt. Ļoti daudzās biznesa mācību grāmatās ir rakstīts, ka ir jānošķir biznesa un privātās attiecības. Bet tikai tie, kuri šādā veidā ir pazaudējuši savus draugus, tiešām apzinās, kā un kāpec tas notiek.

Stāsti par bīstamām situācijām uz ceļa ir zināmi it visiem, taču ceļu satiksmes negadījums ar tavu paša piedalīšanos ļoti daudz ko iemāca.

Par mīlestību ir tik daudz uzrakstīts un izdziedāts, taču tikai tad, kad tā atnāk ar pieredzi, rodas apzināšanās. Tāpat arī ar bērniem. Tu vari būt tūkstoškārt teorētiski gatavs, bet pieredze…

Lūk, kāpēc par vienu sisto dod divus nesistos. Viņš jau apzinās!
Nav jau svarīgi, kāds ir problēmas iemesls. Ir svarīgi, kā tu to šobrīd radi. Kā tu to radi šajā pašā brīdī. Nav svarīgi, cik daudz tu zini, bet svarīgi ir tas, cik no tā tu esi apzinājies un izdarījis savā pieredzē. Cik izdzīvojis. Un, ja šķiet, ka “it kā izdzīvojis”, tas nozīmē, ka ne līdz galam. Tāpēc, ka tad, kad līdz galam, tad šaubu nav. Psihe neatgriežas pie apgūtajām mācību stundām. Tās aiziet dziļi zem smadzeņu garozas un kļūst par tikpat parastām, kā elpošana un staigāšana.

Tāpēc, lai apzinātos ir tik vērtīgi kustēties, sajust, rādīt ar pirkstu, zīmēt un visdažādākajos veidos rīkoties. Aiztikt ar šīm pašām rociņām un sajust uz paša ādas. Un vēl izjust spēcīgas jūtas, raudāt, skatīties sejā nepatīkamai realitātei vai gluži otrādi, smieties, atlaist, gūt baudu un priecāties.

Lūk, kāpēc jebkuras mācības bez pieredzes paliek vien mentālas konstrukcijas. Modelis bez dzīves. Mēs zinām bez apzināšanās, kam vajadzīga drosme, lai spertu nākamo soli.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis