Par pieredzi un tās apgūšanu

Šodien visur raksta par to, ka dzīvot vajag jaudīgi, intensīvi un piesātināti. Katru dienu iegūt spēcīgu dzīves pieredzi.

Ļoti bieži cilvēki cenšas iegūt šādu pieredzi, taču nespēj to pieņemt, apgūt un apzināties. Un tad viņi paliek uz vietas, turpat, kur bija pirms tam. Gūst psiholoģisku traumu no tā, kas ar viņiem noticis un vairāk nekā. Tā ir kā braukāšana pa amerikāņu kalniņiem ar vārgu vestibulāro aparātu – it kā izdzīvojis esi, bet stāvoklis pavisam švaks…⠀

Taču es runāju par to, ka nepietiek vien ar to, ka esi saņēmis varenu dzīves pieredzi. Ir ļoti svarīgi iemācīties to apgūt, apzināties, pieņemt un pārstrādāt. Aprakstīt vārdiem. Padarīt par daļu no savas vēstures un par kaut ko tādu, ko vēlāk varēsi pielietot.⠀

Tā kā, izvēloties pieredzes un to intensitāti, ir svarīgi saprast, vai tev ir pietiekami daudz resursu, lai apgūtu šo pieredzi.

Un, iespējams, ir vērts apēst mazāk, bet cītīgāk sagremot apēsto, nevis pārēsties un dabūt vēdergraizes.⠀

Saudzē sevi!⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iesētās sēklas vienalga uzdīgs

Teorijai bez prakses nav nekādas jēgas.
Tu vari miljons reižu lasīt un klausīties iedvesmojošu saturu.
Taču, ja nepagriezīsies pret sevi un neieskatīsies savā dziļumā,
ja nesāksi šķirot iekšējās drazas, neaizraksies līdz pirmcēloņiem
un dziļākajai būtībai, brīnums nenotiks.

Visam ir savi pirmcēloņi. Visam ir savas saknes.
Katram notikumam vai stāvoklim ir savas iemesls.

Ja tevi kaut kas neapmierina – rokot atrodi, risini.
Apslāpēt un tēlot, ka viss ir labi tad, kad tas spraucas laukā pa visām vīlēm – arī tā ir izvēle.Taču katrai izvēlei ir sekas.

Jo spēcīgāk atspere tiek saspiesta, jo spēcīgāk tā kādā mirklī izšaus un sevi parādīs.
Iekšējās pārmaiņas notiek caur darbībām. Caur kustību pie sevis.
Caur iekšējām pārmaiņām.

Pirmcēloņi, kas iesēti pagātnē, kā atbalss atskan tagadnē un nākotnē.
Iesētās sēklas vienalga uzdīgs. Kaut iesējis tās būsi asfaltā.

Skaists dārzs uzplaukst tur, kur ar saknēm izravētas visas nezāles.
Tur, kur ir tam ir vieta. Tur, kur augsne ir bagātināta ar mīlestību
un iesētas tās sēklas, kuru augļus vēlamies plūkt nākotnē.

Iekšējais skaistums izpaužas tad, kad tam ir vieta.

Katrs brīnums ir cītīgs darbs. Tās ir darbības. Tā ir izvēle.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
​​​​​​​Foto: pexel

Spēks tiek dots darbībai


Kad mēs stāvam uz vietas un gaidām, kad viss brīnumainā kārtā nokārtosies pats no sevis, mēs esam slazdā.
Te nav iespējams izaugt un izplest spārnus. Nav iespējams pāriet jaunā kvalitātē, transformēt vājos personības aspektus spēcīgajos.

Tikai tad, kad rodas mērķis, kas izraisa patīkamas kņudošas sajūtas ķermenī un vēlmi darīt – ir iespēja uzkāpt pakāpienu augstāk (dažkārt – pat vairākus).

Sperot pirmos soļus pretī savam mērķim, mums tiek dots “gabaliņš” enerģijas tā realizācijai. Un tagad jau no mums ir atkarīgs, kā mēs ar šo enerģiju rīkosimies un uz ko to novirzīsim. Vai izmantosim to tam, kam tā dota? Vai turpināsim savu kustību uz mērķi? Vai mums pietiks drosmes sastapties ar saviem iekšējiem ierobežojumiem un pārvarēt tos?

Bet, kad mērķis būs sasniegts, vai mums pietiks prāta ar pateicību paskatīties uz noieto ceļu. Un ieraudzīt to, ka “Es” šodien vaire neesmu tas “Es”, kas uzsāka šo ceļu. Un apzināties, ka reizē ar šī mērķa sasniegšanu, tika sasniegts kaut kas daudz lielāks Dvēselei un Personībai.
Kaut kas daudz vērtīgāks.

Autors: Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova

Tava dzīve ir tikai tavs ceļš!

Ja paveiksies, cilvēka dzīvē iestājas tāds mirklis, kad nav kam pajautāt padomu.
Nav neviena, kam pajautāt. Ne tāpēc, ka neviena nav blakus vai nav neviena vecāka. Ir. Tikai neviens no viņiem nav gājis tavu ceļu. Visi viņi ir gājuši savu, bet, ne tavu.

Bet tu jau esi aizgājis diezgan tālu, lai jautātu padomu citiem. Un tagad visi viņu teiktie vārdi ir nekas vairāk kā vērotāju no malas viedokļi. Un tev neizdosies novelt atbildību par savām neveiksmēm uz viņu pleciem.

Un tad nākas meklēt sevī to punktu, kurš palīdzēs pieņemt lēmumu. Un ar to salīdzināt ārējās pasaules priekšā teikto.

Atbildēt par jebkuru savu lēmumu un mācīties izdzīvot savas iekšējās vētras. 

Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta.
Viņi precas ar tiem, kuri pateiks kā rīkoties. Viņi draudzējas ar tiem, kuri pareizi tos novērtēs. Strādā pie tiem, kuri uzņemas atbildību par viņiem. Un tā arī nodzīvo līdz sirmam vecumam. Un nekā briesmīga jau tajā visā nav.

Bet tad, kad ej viens, tad brīžam šķiet, ka visu dari nepareizi (un tie, kuri šaubās, noteikti tev to pārmetīs), ne tāpēc, ka reāli kaut kas ir nepareizi, bet tāpēc, ka citi dara savādāk, tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa absolūti svešu teritoriju ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izdomātu jēgu…

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs savas tuvības mūziku saceram paši

Cik skaisti, ja tu spēj nevēlēties no saviem mīļajiem neko citu, kā tikai to, ka viņi vienkārši IR.
Pat ne obligātā sasniedzamības attālumā, bet vienkārši IR.

Lai viņiem būtu savi prieki, savas intereses, savi sapņi, savs laiks un lai viņi būtu paši sev – nenomocījušies mūsu uzliktajos pienākumu un pieprasījumu žņaugos.

Ja pēdējais teikums tev burtiski sašāva smadzenes ar trauksmaino: kā tas ir, neko negribēt? Kā tas ir – nav neko parādā? Kā tas ir – savs nevis mūsu kopējais? – tad lūk, mani mīļie – tā ir viņa, mūsu līdzatkarība…

Tā, kura baidās zaudēt kontroli, pazaudēt savu svarīgumu, kaut ko nesaņemt.
Tā, kura netic, ka ir brīvprātīgas dāvanas – vēlmes nevis pienākumi.
Tā, kura nespēs mierīgi nosēdēt uz vietas, ja nebūs pārbaudījusi.
Tā, kura nespēs atturēties no pārmetumiem un neatgādinās par izdarīto.

Neko nevēlēties nenozīmē, ka nekas nav vajadzīgs un ka nekas netiks saņemts.
Tas nozīmē pārstāt uzskatīt tuvību ar otru cilvēku par iespēju iegūt to, ko tu vēlies, piesavināties to sev un nekavējoties iesaistīt otru savu dzīves uzdevumu izpildē.

Tā ir prasme novērtēt otrā tieši cilvēku, nevis to, ko ar viņa palīdzību vari iegūt…. ne ķermeni, kurš var mainīties, slimot, novīst…. ne atbildīgo par savu laimi CILVĒKU.

Un tikai šādā veidā var sanāk kaut kas vērtīgs, kas nepazūd līdz ar pirmās kaisles izbeigšanos, un kas neparvērš mūs par parastiem nabaga radiniekiem, kuri knapi pacieš viens otru un pastāvīgi atrod tikai tad, kad kaut kas ir vajadzīgs.

Un tikai tā mūsos rodas pateicības sajūta, kas pārvērš priekā tās lietas, kuras NEtuvi cilvēki mokoši pieprasa, izlūdzas un tā arī nespēj piepildīt savus sāpošos deficītus.

Mēs taču savas tuvības mūziku saceram paši… un lai mēs tajā vienkārši esam.
Vienkārši esam mīlēti.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr vien ir atbildība pašam pret sevi un notiek darbības, dzīve pieder mums

Katru dienu es sev atkārtoju pavisam vienkāršu domu, kas reiz radās un ir sevi attaisnojusi daudzu gadu garumā un kļuvusi par manas prakses nerakstītu moto – darbā pat ar tiem stāvokļiem, kas pirmajā acumirklī šķiet bezcerīgi.

Darbības signāli atceļ nelaimes signālus

Tieši šos vārdus vajadzētu iemacīties no galvas visiem tiem, kuri mīl atkārtot un vienlaikus aizsargāt sevi ar frāzi: ar prātu jau es visu saprotu, bet neko izdarīt nevaru.

Viss ir pareizi. Prāts mums dots no dabas, lai domātu un saprastu.

Un tas lieliski saprot, ka, ja mēs neko no tā visa, ko it kā vēlamies, nepārvēršam sistēmā un jau pie pirmās neveiksmes, šaubu vai nevēlēšanās mākti atkāpjamies un neapstiprinam savas vēlmes ar kaut mazām, bet regulārām darbībām, tad prātam nav nekādas vajadzības atcelt jau eksistējošo un postošo sistēmu.
Smadzenes nesaņem atcelšanas signālu. Un mēs paliekam ar to, kas ir.

Atcelšanas signāls ir DARBĪBA. Pat pati visvienkāršakā, neveiklākā, nepilnīgākā, bet DARBĪBA.

Šķībais adījums reiz kļūs gluds, ja turpināsi adīt.

Jaunais uzvedības modelis, kuru tev ir svarīgi iemācīties, reiz kļūs par dabisku uzvedības veidu, ja turpināsi to praktizēt.

Jaunās domformas reiz pilnībā nomainīs tās, kuras nedeva tev iespēju izrāpties no savas dzīves nevēlamajiem scenārijiem, ja vien tu pieņemsi to, ka nav viegli tās mainīt, taču ir vērts turpināt to darīt.

Neirožu un depresiju terapijā mēs bieži vien kaut ko stādam un audzējam, kaut ko šujam, kaut ko aužam, kaut ko zīmējam… kaut vai meklējam spēkus tam, lai ik rītu regulāri sagatavotu sev tasi tējas.

“Noraujamies”, sākam no jauna, meklējam personīgos iemeslus un motivāciju kāpēc mums tas ir jādara…. un palēnām ejam uz priekšu.

Ar to mēs smadzenēm signalizējam to, ka, jā, mums ir slikti, ka mēs ne vienmēr tiekam ar visu galā, ka notiek apstāšanās un atpakaļkritieni, taču mēs nenoņemam no sevis atbildību, neatdodamies liktenim, neatsakām sev kaut nelielu iespēju tikt no tā visa ārā…

Mani mīļie, kamēr vien ir atbildība pašam pret sevi un notiek darbības, dzīve pieder mums.

Tāpēc, neskatoties ne uz ko, pat uz savu iekšējo protestu.
Es dodu savu cerību katram, kurš vēl nav ieguvis savējo…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Enerģija, nauda un slimības

Senās Indijas klasiskais uzskats par slimību un invaliditāti ir balstīts uz faktu, ka to uzskata kā samaksu par grēkiem. Pastāv leģenda, ka Senajā Izraēlā bija grāmata, kurā bija rakstīts, par kādu grēku kāda slimība tika dota.

Un ebreji to apraka, lai neviens nezinātu, par kādu grēku tiek dota slimība. Es tikai nesen sapratu, kāpēc. Lai nebūtu nosodījuma un nicinājuma pret slimu cilvēku.

Kristietība pakāpās augstākā izpratnes līmenī, jo tajā bija augstāka mīlestība pret Dievu. Šeit tika atklāta vēl viena patiesība: slimība ir ne tik daudz atmaksa par kļūdām, cik dvēseles sagatavošana lielajiem notikumiem nākotnē.

Neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē, slimība liek jums tiekties pretī Dievam. Tas ir tās mērķis. Un jo vairāk mēs tiecamies pretī Dievam, jo mazāk mēs slimojam.

Es saviem klausītājiem teicu: “Ja muļķim iedod naudu, tas nespēs to pareizi izlietot un pazaudēs. Kāds cilvēks Amerikā loterijā laimēja milzu summu, nekavējoties aizgāja un nopirka sev jaunu Ferrari un jau pēc pusstundas gāja bojā avārijā. Tāpēc muļķiem parasti naudu nedod, viņu pašu labā. Un tas pats arī ir ar enerģiju.

Ja enerģiju iedod cilvēkam, kurš neprot to izmantot, tā viņu nogalinās.

Tas, kurš neprot ierobežot savas vēlmes, pārnest savu instinktu enerģiju uz Dievišķo enerģiju, papildu enerģija padarīs viņu iekārīgu, alkatīgu, ambiciozu, nežēlīgu utt.

Tāpēc cilvēkam ar nepareizu dzīves uztveri un nepareiziem ieradumiem bieži vien ir ļoti minimāla enerģija – tikai tāpēc, lai viņš varētu izdzīvot. Vai arī viņš saslimst, lai pārtrauktu šo nepareizo dzīvesveidu un uzvedību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietussargiem un nūdelēm

Kāda sieviete visu laiku raudāja. Viņas vecākā meita bija apprecējusies ar lietussargu pārdevēju, bet jaunākā – ar nūdeļu pardevēju.

Kad ārā bija labs laiks un diena saulaina, viņa raudāja un domāja: “Kādas šausmas, manai meitai veikalā nebūs pircēju! Kurš gan saulainā laikā pirks lietussargus!”

Ja ārā laiks bija slikts un lietains, viņa atkal raudāja, bet šoreiz jau par jaunāko meitu: “Ja nebūs saules, nūdeles nežūs un meitai nebūs ko pārdot! Kāda nelaime!”

Un tā viņa bēdājās katru dienu, jebkuros laika apstākļos: tad dēļ vecākās, tad atkal dēļ jaunākās meitas.

Reiz viņa sastapa kādu mūku, kuram kļuva žēl sievietes un viņš pavaicāja, kāpēc tā visu laiku raud. Sieviete viņam izstāstīja visas savas bēdas.
Mūks pasmaidīja un teica: 

– Tev tikai jāizmaina savs domāšanas veids, jo laika apstākļus tu izmainīt nevari: kad spīd saule, nedomā par vecākās meitas lietussargiem, domā par jaunākās nūdelēm: “Saule spīd! Jaunākajai meitai ļoti labi izžūs nūdeles un tirdzniecība ies no rokas”.
Kad līst lietus, domā par vecākās meitas lietussargiem: “Cik lieliski! Lietus līst un meitai lietussargu tirdzniecība zeļ un plaukst!”.

Sieviete ļoti priecājās par mūka padomu, no sirds pateicās un sāka ievērot viņa teikto. Un no ta brīža viņa vairs neraudāja, bet priecājās. Prieks dzīvē vairojās ne tikai viņai, bet arī viņas meitām, jo nebija vairs jāraizējas par savu bēdu nomākto māti.

Vecu vecā patiesība – ja nevari izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi pret tiem. Pietiek vien izmainīt savu attieksmi pret lietām un dzīve mainās uz labo pusi.

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, kurš tevi sargā

Reiz kādā sestdienas vakarā, pirms doties mājās, mācītājs zvanīja savai sievai. Bija jau vēls, taču sieva uz zvanu neatbildēja. Viņš kādu laiku nogaidīja, bet sieva tā arī nepacēla telefona klausuli.

Pēc kāda brīža viņš atkal zvanīja uz mājām, šoreiz sieva atbildēja uzreiz. Macītājs jautāja, kāpēc viņa tik ilgi necēla klausuli iepriekšējo reizi, bet viņa atbildēja, ka neviens viņai nav zvanījis.
Šis notikums ātri vien tiktu aizmirsts, ja vien pirmdienā macītāja darbistabā neatskanētu telefona zvans.
Kāds vīrietis stāstīja par to, ka sestdienas vakarā viņa mājās atskanējis dīvains telefona zvans. Sākumā mācītājs nesaprata, par ko vīrietis runā. Līdz brīdim, kad tas teica: “Telefons zvanīja, zvanīja, bet es neatbildēju…”
Mācītājs, sapratis, par kādu zvanu tas runā, atvainojās, ka atļāvies nejauši vīrieti patraucēt un paskaidroja, ka vēlējies vien sazvanīt savu sievu, bet, acīmredzot, piezvanījis uz nepareizo numuru. Uz ko vīrietis viņam atbildēja:
“Es jums pastāstīšu, kas tovakar notika. Sestdienas vakarā es biju nolēmis šķirties no dzīves. Pirms darīt to, ko biju nolēmis, es vērsos pie Dieva, teikdams, ka, ja Viņš ir, ja Viņš mani dzird un, ja nevēlas lai daru to, ko esmu ieplānojis, lai dod man zīmi.
Un tieši tajā brīdī iezvanījās telefons. Es piegāju pie telefona aparāta un lodziņā ieraudzīju uzrakstu “Svētā Trīsvienība”. Es skatījos uz telefonu un neuzdrīkstējos pacelt klausuli (Dievnama, kurā kalpoja mācītājs nosaukums bija “Svētās Trīsvienības baznīca”).


Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Dvēsele

Matvejs skolā sakāvās. Atnāca mājās, it kā nomierinājās un apsēdās gatavot mācības.
Bet pēc brīža stāvēja istabas durvīs:
– Mammu, man ir stress, es nevaru pamācīties.
– Kā es varu tev palīdzēt?
– Es nezinu. Kaut ko izdari. Es netieku galā ar saviem nerviem.
– Labi, iesim uz virtuvi aprunāties.
– Ko tu jūti?
– Sāpes. Ciešanas. Aizvainojumu.
– Uz ko?
Stāsta, uz ko.
– Skaidrs. Saproti, dēls, ir notikumi un ir tava attieksme pret tiem. Notikums ir tas, par ko tu man stāstīji. Bet tava attieksme – tas ir tavs aizvainojums. Tā ir?
– Jā.
– Dēļ kā tu ciet, dēļ notikuma vai attieksmes?
– Dēļ notikuma.
– Nē. Man paskaidrot? Lūk, es šajā notikumā vispār nepiedalījos, es biju mājās. Bet tu man par to stāsti un man arī sāp. Nedaudz savādāk kā tev, bet sāp. Dēļ kā es ciešu?
– Dēļ attieksmes.
– Jā. Un arī tu ciet dēļ attieksmes. Cilvēki vienmēr cieš ne jau dēļ notikumiem, bet dēļ savas attieksmes pret tiem. Tas ir tāds dabas likums. Piekrīti?
– Jā.
– Tagad klausies tālāk. No kā atkarīga attieksme – no notikuma vai no tevis?
– Khm…
– No tevis. Tūliņ tev to pierādīšu. Iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi un šis notikums ir kļuvis tāls un maznozīmīgs. Vai tava attieksme pret to ir mainījusies?
– Jā, es to aizmirsīšu.
– Tātad, iedomājies, ka ir pagājuši desmit gadi.
– Nevaru! Tas taču notika šodien!
– Tad nu tā. Ciešanas ir sāls. Dvēsele – ūdens. Ja tev ir maziņa Dvēsele, kā tējkarote ūdens, bet sāls ir vesels kilograms, tad sāls uzsūks ūdeni un pārakmeņosies. Un tu nekad nespēsi atbrīvoties no šīm ciešanām. Tā ir?
– Jā.
– Bet tagad iedomājies, ka tava Dvēsele ir milzīga, trīsdesmit kubikmetru ūdens. Un tajā nonāk kilograms sāls. Kas ar to notiks?
– Tas izšķīdīs un pazudīs.
– Pareizi. Tātad, kas jāiedomājas?
– Jāiedomājas, ka man ir liela Dvēsele.
– Tā tāpat ir liela. Kā okeāns. Un tajā nokļūst tējkarote sāls. Tāds nieks, vai ne?

Es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju kā cilvēka seja kļūst gaiša.
Piecēlās un aizgāja mācīties.
Kaut ko es tomēr spēju…

Ņina Votinceva
Tulkoja: Ginta Filia Solis