Pakāpeniskas atmošanās ceļš

No Mary O’Malley intervijas ar Ekhartu Tolli.

– Mēs dzīvojam neticamā laikā, kad arvien vairak un vairāk cilvēku atveras dzīves Esībai, kas pieejama tagadnē. Mēs esam gatavi pārstāt pieķerties savam Es tēlam, kas radies no domām, un tā mēs atklājam, ka esam kaut kas daudz lielāks. 

– Jā. Tūkstošiem gadu mēs esam dzīvojuši, identificējot sevi ar nosacīto prātu, kas rada mūsu mazā Es tēlu, – kaut ko ierobežoti iluzoru, kas vienmēr cīnās, baidās, jūt neērtības un ir pastāvīgā konfliktā ar sevi un apkārtējiem. Tagad mēs no jauna atveramies savam dabiskajam vienotības ar Dievu stāvoklim, vienotībai ar bezgalīgo apziņas sfēru vai pat ar paša universa saprātu, kurā domājošs prāts ir tikai sīciņš aspekts. Es runāju par iekšējā klusuma sfēru, no kurienes dzimst stāvokļi, kuri dzīvi padara vērtīgu, tam lai to dzīvotu: radošumā, dvēseles mierā, priekā un, mīlestībā.

– Beznosacījumu stāvoklī katrs nonāk savā veidā. Ar Jums tas notika spontāni. Savukārt es savulaik saņēmu sākotnējo garīgo iniciāciju, bet pēc tam sekoja daudzus gadus ilgs ceļojums, kura laikā es vēroju savu nosacīto prātu un pamazām samazināju savu pieķeršanos tam.

– Vairumam cilvēku tas ir pakāpenisks process, tāds, kāds tas bija Tev; šī dimensija rodas no iekšpuses, tā vēlas izpausties. Ar mani viss notika pēkšņi, 29 gadu vecumā, pašnāvnieciskas depresijas laikā, kad es apsvēru veidus, kā izdarīt pašnāvību. Manās smadzenēs virmoja tā pati doma: “Es vairs nevaru dzīvot pats ar sevi.” Pēkšņi es sapratu šīs domas dīvainību. Ja es nevaru sadzīvot ar sevi, tad ir jābūt diviem Es: Es pats un es – tas, ar kuru es vairs nevaru sadzīvot. Tajā brīdī mana apziņa pārvarēja identifikāciju ar nelaimīgo, dziļi nosacīto un bailīgo Es. Šī plaisa bija tik pilnīga, ka šis melīgais un ciešanu nomāktais Es saruka kā piepūšama rotaļlieta, kurai tika izrauts aizbāznis. Palika patiesā mana Es būtība kā vienmēr klātesošais “Es esmu” – tīra apziņa ārpus identifikācijas ar formu. Nākamajā dienā es pamodos svētlaimē, kas ar laiku gan pieaug, gan samazinās, taču dvēseles miers visdziļākajā līmenī kopš tā laika mani vairs nekad nav pametis.

– Ko Jūs uzskatāt par galveno šķērsli ceļā uz beznosacījuma apziņu? 

– Nespēju apstādināt domu plūsmu. Tā ir briesmīga nelaime, taču mēs to par tādu neuzskatām, jo no tās cieš ikviens. Nemitīgs garīgais troksnis tiek uzskatīts par normu. Taču tas neļauj atklāt iekšējā klusuma zonu, kura nav atdalāma no Esības. Tas arī rada viltus, prāta konstruētu Es, kam kā ēna seko bailes un ciešanas.

– Manā gadījumā nosacītais prāts bija piepildīts ar bailēm. Es dažādos veidos centos no tā atbrīvoties, taču tas mani padarīja par vēl sasaistītāku un no dzīves norobežotu būtni. Un tikai tad, kad es iemācījos vērot to, kā darbojas domas, es atkal kļuvu mierīga un atvērta dzīvei. 

– Būt atvērtam nozīmē nekādā veidā necensties interpretēt tagadni. Tas ir brīvības stāvoklis. Ļaujot šim mirklim būt tādam, kāds tas ir, bez gaidām, ka tam jābūt savādākam, tu atveries kolosālai enerģijai, kas mīt tagadnē. Tā vienmēr ir šeit, taču ir apslēpta. Pieslēgšanās tai nav saistīta ar apstākļiem, kuros tu atrodies. Praksē vairumam cilvēku tas notiek tieši tad, kad viņu ārējie apstākļi ir kļuvuši kritiski. Tādos brīžos tu esi spiests atļaut tagadnei būt tadai, kāda tā ir.

– Savā grāmatā es uzsveru to, ka jāatgriežas pie savām sajūtām, jo man tās bija durvis iekļūšanai Esībā. Kā tikko cilvēki noliek malā dzīves lietišķo pusi un sāk attīstīt savas sajūtas, viņi atkal atmostas tīram priekam, kas mīt “šeit un tagad”.

– Savu sajūtu apzināšanās ir pāreja uz tagadni, durvis uz klātesamības tagadnē stāvokli. Tas nozīmē, ka atmodinātā apziņā prāts kļūst kluss. Uzmanības stāvoklis, kas brīvs no domām, ir visvērtīgākā lieta, kas ar tevi var notikt. Daži to piedzīvo spontāni, brīdī, kad viņu dzīvība ir apdraudēta, vai fiziska spēka izsīkuma brīdī, vai saskaroties ar skaistumu. Pamazām viņi sāk apzināties, ka šajā stāvoklī nonākt var ik brīdi, kad vien vēlās.

– Man visgrūtāk bija nodibināt līdzvsaru starp atvērtību un drošību, starp atcerēšanos un piedošanu. Ir skumji apzināties, ka tu praktizē pieslēgšanos Esībai, bet nosacītais prāts visu pārvērš problēmā.

– Problēma ir pati nosacītā prāta struktūra. Tam ir vajadzīgas problēmas, lai uzturētu sevi dzīvu un kontrolētu visu notiekošo, taču tas nekad to skaļi neatzīs. Prāts saka: ” Es gribu atbrīvoties no problēmām!”, taču, patiesībā, pats tikai tās rada. Kad tu redzi, ka problēmas pieaug, pajautā sev: “Kādas tagadnē ir problēmas?” Tas ir ļoti ātrs veids kā atgriezt sevi atmodas stāvoklī. Pēc tam kļūsti tagadni pieņemošs un paskaties, vai tavas problēmas ir reālas.

– Un, kā likums, tās nav reālas! Šobrīd es varu maigi novērot savu karojošo prātu. Domāju, ka tam iemesls ir mana atvērtība. Es esmu pateicīga savam prātam, kurš ļoti cenšas pasargāt mani no briesmām līdz brīdim, kad mana apziņa nav sasniegusi to līmeni, kad es saprotu: es esmu drošībā. 

– Kad tu apzinies, ka tagadnē nav problēmu, tas ir visrevolucionārākais notikums no visiem! Dažkārt prāts to iztulko nepareizi un saka, ka tu izvairies no realitātes, kad nekoncentrējies uz problēmām. Protams, ka nē! Dzīvē vienmēr būs izaicinājumi. Taču spēja tos pieņemt lielā mērā peiaug tad, kad uzmanība pilnībā atrodas tagadnē un netiek novērsta uz pretestību. Pajautā sev: “Vai es varu šajā brīdī kaut ko darīt?” Ja varu, tātad darbība notiek. Vai arī šobrīd neko izdarīt nevar un tad tagadne tiek pieņemta tāda, kāda tā ir. Un tas dzīvi padara daudz vienkāršāku. Dzīves izaicinājumi nekļūst par problēmu un viss ikdienības smagums pazūd.

– Vēl manā atmodā lielu lomu nospēlēja nepretošanās notiekošajam. 

– Sveikt visu, kas rodas šobrīd, ir pati augstākā garīgā prakse. Ja tu praktize tikai to, tad tev vairs nav vajadzīgs lasīt arvien jaunas grāmatas, rakstus vai mācīties dažādas meditācijas tehnikas. Visa, kas rodas šajā mirklī ārpasaulē un mūsu iekšpasaulē sveikšana atnes atbrīvošanu.
Nosacītais prāts centīsies pārliecināt to nedarīt, jo tas uzskata, ka tikai pretošanās rezultātā tiek iegūta brīvība. Taču patiess ir tieši pretējais. Pretojoties, tu arvien vairāk un vairāk iesprūsti problēmās. Kad tu pārstāsi akli ticēt prātam, tu apzināsies, ka daudz ātrāks transformācijas veids ir sveikt visu, kas IR. Tad dzīvei būs iespēja plūst caur tevi. Un nosacītais prāts tai vairs netraucēs.

– Kad mēs runājam par nepieciešamību izkopt tagadni, ir viegli domāt, ka mēs noliekam malā prātu un tā paļaušanos uz pagātni un nākotni. Nepavisam, nē! Prāts ir ļoti izsmalcināts instruments dzīves manevrēšanai, taču lielākajai daļai no mums tas aizēno pašu dzīvi.

Sevis identificēšana ar prātu ir ciešanu iemesls, šajā gadījumā prāts kļūst apsēsts. Prāts ir brīnišķīgs instruments, kas palīdz mums paust to, kas notiek dziļākajā līmenī. Ikdienas dzīvē mums ir vajadzīga gan pagātne gan nākotne, taču nevajag tās pārvērst par pašidentifikāciju. Tā ir ilūzija: saistīt savu Es ar pagātni. Cita ilūzija: saistīt savu pašrealizāciju ar nākotni: man jākļūst par kaut ko, jākļūst realizētākam, un kaut kad es to sasniegšu. Pat apgaismība pārvēršas par ilūziju, ja tu to gaidi kā savu nākotnes stāvokli. Audzējot tagadni, tu atceries pagātnes notikumus, taču tu no tiem izņem sevis meklējumus. Bet nākotni tu izmanto tīri praktiskos nolūkos. Un pazūd pieķeršanās un ķeršanās – kas ir nepašrealizācijas instrumenti.

– Jo vairāk es nostiprinos tagadnē, jo priecīgāka es kļūstu. Mans ķermenis mirdz, kad es  kļūstu iekšēji mīkstāka un arvien vairāk atveros dzīvei.

– To, ko tu apraksti, es saucu par “iekšējo ķermeni”. Daudzi to dēvē par “gaismas ķermeni”.Katra ķermeņa šūniņa piedzīvo īpašu vitalitāti. Uzturēšanās tagadnē nav stāvoklis “no galvas”, tu ar visu savu būtību piedalies Esībā.

– Kad pagājušajā vasarā Jūs klausījos, es atstāju malā vārdus un atvēros gaismai.

– Kad tu runā no klusuma, vārdiem ir īpaša vibrācija, īpaša transformējoša enerģija. Vārdi, kā tādi, aizslīd otrajā plānā. IR svarīga enerģija, kas tiek nodota, – pareizāk sakot, klusums, kas ir vārdu dziļumā, – lūk, pats varenākais skolotājs.

– Kāda ir doma, pie kuras Jūs vēlētos, lai mēs šķiramies?

Daži uzskata, ka ir grūti dzīvot tagadnē. Taču pareizi ir cits. Grūti dzīvot neesot tagadnē: grūta ir, tā teikt, normālā dzīve. Sveikt tagadni ir tas pats, kas sveikt pašu dzīvi, jo tagadne no tās nav atdalāma. Tāpēc, necenties tagadni pataisīt par ienaidnieku. iedraudzējies ar to. Pieņem katru mirkli un visu, kas šajā mirklī, tā, it kā tā būtu tava izvēle. Kolīdz to izdarīsi, dzīve būs “par tevi” nevis “pret tevi”. Un pēc tam vēro, kā sāks atvērties dzīves brīnums.

Avots: Be Present
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez kontroliera

Es neko neplānoju, tikai jautāju sev, kam man noderēs šī diena un kam pietiks spēka tādai man, kādu es šodien sevi jūtu…

Man sen ir tuva intuitīva dzīve, kas nav saistīta ar mēģinājumiem no tās noslēpties. Varbūt tāpēc, ka bieži esmu redzējusi, kādās atkarībās cilvēki sevi iedzen, apkalpojot pat tos sapņus, kuri vairs nav svarīgi.
Tāda dzīve ir godīga.
Tā neieved autopilotā, jo nepaļaujas uz kaut ko gatavu.
Tā vienmēr uzvar ar dzīvu domu.
Tā necieš to iznīcību, kas ir neizbēgama tur, kur tu sev liec darīt to, uz ko vakar vēl biji spējīgs, bet šodien vairs nē.
Es ievēroju, ka arī citus cilvēkus nemanāmi sāc iznīcināt tikai tāpēc, ka esi sevi noslogojis ar pārāk daudz pienākumiem, kuri neatbilst realitātei, un tāpēc liec sev vilties un pēc tam vēl dodies vilties savos tuvākajos.
Mani mīļie, nav universālu matracīšu, kurus var palikt zem ikviena sitiena…
Rodas izpratne par mirkļa nenoteiktību, kur vienā brīdī viss var apgriezties kājām gaisā.
Un, lūk, paradokss: jo labāk to saproti, jo biežāk esi laimīgs.
Bet varbūt tas vispār nav paradokss, bet gan parasta pateicība dzīvei  par to, ka ir palicis par vienu kontrolieri mazāk, kurš dzīvo ilūzijā par to, ka kontrolē šo dzīvi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Piedzīvot savu realitāti

Iespējams, viena no galvenajām mācībām, ko saņemam no dzīves, ir nepieciešamība izveidot absolūti personiskas attiecības ar realitāti…

Personīgās – tās ir tās, kuras pirmās, bet visas parējās ir pēc tam. Pēc tam ir sveši padomi, dogmas, likumsakarības, modeļi, norādījumi, brīdinājumi, pamudinājumi, kolektīvie uzstādījumi un tamlīdzīgi.
Personīgās – tās ir tās, kurās tu balsties savā autentiskumā, savā paša pieredzē, savā izvēlē un savās tiesībās uz savu reakciju.
Personīgās – tās ir tās, kas der tikai tev.
Ja nav personīgā, tad tu pats kļūsti par “sabiedrisko”… tātad atsaucies visur, kur tavā vietā jau ir izlēmuši, izdevuši jau gatavu instrukciju vai pat nokauninājuši par to, ka tu šaubies.

Piedzīvojot realitāti, īpaši to, kura pēkšņi pārstāj būt ērta un ierasta, un kura nevis cenšas pierunāt pamest tev tavu komforta zonu, bet vienkārši izgrūž ārpusē un nostāda fakta priekšā, tu piedzīvo ne tikai kolosālu stresu, bet arī ne mazāk kolosālu iespēju uzzināt visu patiesību par sevi…
Un vēl – iespēju brīnīties par savu paša izdzīvošanas spēju, uztveres drosmi, gatavību apgūt to jauno, kas vēl vakar šķita nepieejams un neiespējams.
Tikai tas neizskatās kā kino, kad varonis pēkšņi pārvēršas par supermenu, kurš spēj atrisināt jebkurus uzdevumus…
Tas izskatās kā kaut kas pa vidu starp komisko un traģisko, kur tu neveikli centies nostāvet, baidies, dusmojies, satraucies, zaudē cerību, un pavisam sev netici… taču dari, ej, turpini iesākto un izbrīnā apjaut, ka ļoti daudz kas tev izdodas…
Un kādu dienu, paskatījies augšup, lai pieskartos iluzorajam debesu mieram, tu pēkšņi saproti, ka vairs nevēlies ticēt it kā glābjošajām, bet tik melīgajām pasakām…
Un no šī brīža tu turies tikai pie tās realitātes, kura ir tikpat laimīga, cik nelaimīga, taču tā ir vienīgā, kas tev ir… kamēr tu esi sev.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt tajā, kas notiek

Oktobris šķiet apstājies…klusi izstiepis atlikušās dienas šaurā mitrā joslā, pa kuru vecmodīgos gumijas zābakos brien pati dzīve.
Nesteigties.
Tas mums atstāj arī laiku padomāt. Un ikvienam vajadzētu izvēlēties savu emocionālo autonomiju, nevis akli reaģēt uz to, kas nāk no visaktīvākajām masām.

Mani mīļie, tie ir maldi, ka pūlī ir drošāk. Vienkārši tajā grūti saskatīt, kurš tika samīdīts…
Un tāpēc pašos trauksmainākajos laikos visstabilākie nereti izrādās ne tie, kuri šķiet cīnītāji vai krīt ilūzijās par to, ka totāla kontrole garantē to, ka ar tevi nekas slikts nenotiks.
Panika, steiga, vēlme atbrīvoties no spriedzes, apmētājot ar naidīgām dusmu bumbām tos, kuri tās atpakaļ nemetīs – tas ir strupceļš, lai arī šķiet īsākais.
Izvēlēties šādu ceļu nozīmē neizvēlēties sevi un neko neieguldīt savā veselumā.
Arī gulēt totālā bezdarbībā, gaidīt labākus laikus, nozīmē ignorēt tagadni un atteikties no psihei ļoti vajadzīgās adaptācijas, kas var iedarbināt iepriekš nepieprasītus mehānismus.

Tāpēc ir jēgpilni izvēlēties iespējamo, to, kas nenoved pie regresa, iznīcības, atteikšanās veidot jaunu jēgu, lai turpinātu dzīvot, ticēt, cerēt, mīlēt, radīt, apdāvināt vienam otru ar rūpēm, siltumu, izlemt par labu pārmaiņām… un neuzskatīt bezspēcības sajūtu dzīves priekšā par to stāvokli, kurā nav iespējams neko darīt.
Var darīt. Tikai nāksies iemācīties būt tajā, kas notiek….

Ļiļa Grad
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieņem Dieva dāvanas

– Visu, ko radījis Dievs, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas radījis esi tu pats. Un, lai saglabātu tās dzīvas un paildzinātu to eksistenci, tev nākas tās pašam barot ar savu enerģiju, savu uzmanību un savu laiku. Savādāk tās izplēnēs kā rīta migla.
Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā pazīme tam, ka cilvēks ir savās domās atdalīts no Visuma Radītāja un maldina sevi ar ilūzijām par to, ka ir atdalīts no visa dievišķā – ir hronisks nogurums, dzīvības enerģijas trūkums un mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…

Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem viņa dāvanas. Tev ir tiesības mīlēt un būt laimīgam. Neklausies tajos, kuri vaino tevi par to, jo tev apkārt ir nelaimīgi cilvēki. Tā nav tava, bet viņu vaina, ka viņi nezin un negrib iepazīt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku Viņa nesavtīgās dāvanas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laiks attapties

Es jau no dabas esmu slinka, tāpēc no rītiem man nav nekādu īpašu sasniegumu, izņemot to, ka esmu pamodusies…

Kaut gan, nē, ir vēl viens – es turpinu pret sevi izturēties labi, atzīstot to, ka esmu slinka.
Agrāk nepratu.
Agrāk es neapzināti meklēju jebkādu atzinību, pārvēršoties par bērnu, kurš ziņoja par to, ka viennozīmīgi vēlas patikt saviem vecākiem un visiem pārējiem, pēc kuru vērtējuma alkst.
Patiesībā, mani mīļie, tas ir ļoti mokošs stāvoklis… nespēja pret sevi izturēties labi bez svešas atzinības – ka esi labs, pareizs un veiksmīgs.
Un diemžēl daudzi no mums ir slimi…
Tik ļoti slimi, ka pat jaciņu sev nenopirks, iekams nebūs pārliecinājušies par to, ka kāds uzslavēs.
Pēc tam tas pāraug bailēs, trauksmē, neirozēs, nespējā būt sev pašam un dzīvot savu dzīvi, iznīcībā un pilnīgā atkarībā no citu viedokļiem.
Būtu labi laikus no visa šī attapties…
Vienkarši pamest šīs sacensības, regulārās ikdienas atskaites par savu paša inscenēto ideālumu, kas pats par sevi jau ir neiroze.
Un saprast to, ka labi ir būt dzīvam un veselam, nevis tādam, kas izsauc apkārtējo apbrīnu…
ka labi, ja tev ir viens reāls mērķis un tas ir daudz labāk, kā simts uz papīra uzrakstītu…
ka viena konkrēta cilvēka mīlestība ir daudz vērtīgāka par iluzoru visa pūļa dievināšanu….
ka ikdienišķums jau sen ir kļuvis par daudz lielāku retumu nekā zvaigžņotība, kas spraucas ārā pa visām vīlēm… 
Kamēr rakstīju, ieraudzīju sava kaķa “rīta rosmi” – šķiet, šis puisis patiešām daudz ko zin par dzīvi.
Labrīt! Bez kādas domas par to, kā nodzīvot šo dienu pareizi… kā sanāks un tā, kā tu to vēlies.

Ļiļa Grad
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par vēlmēm un iespējām

Labāk lidot nevis pienaglot sevi pie izdomātas bezizejas grīdas.

Mani mīļie, lidot nenozīmē iegūt spārnus vai maģiskas spējas…

Tas nozīmē saglabāt sev tiesības uz KUSTĪBU.

Izvēles tiesības. Tiesības uz pārmaiņām. Tiesības uz atbrīvošanos.

Tur, kur nav kustības, paliek hroniska un labprātīga pieķeršanās it visam, ar ko nespējām tikt galā, taču uzskatījām, ka mums par to obligāti jāsamaksā ar savu laiku, spēku un savu dzīvi…

Nežēlīgais lozungs: par katru cenu jāsasniedz tas, ko esam vēlējušies, patiesībā ļoti bieži apslēpj vienkāršo patiesību par to, vai tiešām tas, ko vēlamies ir saprātīgi.

Cilvēki, kuriem, kā mums šķiet, izdodas viss, ko viņi dara, nav burvji.
Tie ir cilvēki, kuri sevi labi pazīst un spēj sabalansēt savas reālās iespējas ar saviem mērķiem un neaizmirst par abpusējības likumu tad, kad viņu vēlmes skar citus cilvēkus.
Un arī tam nav garantijas.
Censties ielauzties tur, kur maz ko saproti, pie tiem, kuriem nav ne mazākas vēlmes tevi ielaist – tas ir tāpat kā piedalīties olimpiskajā spēlēs pēc trīs dienu mājas treniņiem.

Drosme, ar kuru ir vērts lepoties, nav gadiem ilgi lēkāt ap savām nesaprātīgajām vēlmēm, bet gan godīgi atzīt to, ka tās ir nesaprātīgas, nostāties savā pusē, atsakoties sevi iznīcināt, pazemot un nenovērtēt…

Lidot ir viegli, ja atmodini sevī iespējamo… un vēl vieglāk ir nokrist, ja bezgalīgi sevi izvaro ar neeksistējošo.

Sāc ar saviem mērķiem. Sāc sevi iepazīt.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ieelpa, izelpa, šeit, tagad

Var skatīties sienā. Uzgriezt pasaulei muguru. Baidoties ieraudzīt to, kas patiesībā ir. Baidoties ieraudzīt sevi šai pasaulē. Baidoties ieraudzīt sevi kā pasaules daļu. Baidoties ieraudzīt to, ka tu arī esi šī pasaule.

Sienā skatīties ir drošāk, daudz saprotamāk. Var uz tās uzzīmēt savu kino. Ir stabilitātes un paredzamības ilūzija, sajūta, ka tu kontrolē notiekošo.

Taču patiesībā nekādas sienas nav. Tā ir ilūzija. Ilūzija, kurā tu norobežojies no pasaules. No sevis. Tāda, kāds esi. Īsts. Dzīvs.

Pagriezties ar seju pret pasauli.
Pagriezties pret sevi. Pret savu spēku. Savu īstumu.
Klātbūtne.
Tagadnē.
Šeit. Tagad.
Ieelpa. Izelpa.
Es esmu.

Anna Gusak
Foto: Marlene Leppänen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pavasarī

Katrā pavasarī ir kaut kas satraucošs… priecīgi satraucošs…
Tas ir kā simbols tam, ka dzīve turpinās un tā ir dāvana par vēl vienu pārvarēšanu.

Cilvēki tajā ienāk kā pēc kara.
Un kaut kādā ziņā tā arī ir…

Kā vienmēr vecie cilvēki un bērni ir galvenie ceļveži tām vienkāršajām emocijām, kuras ir grūti pieejamas mūsu augstprātīgajam ziedu laika prātam.
Mums viss ir daudz svarīgāk un nopietnāk…. mums taču ir mērķi un plāni… mums taču ir mūžīgais laika trūkums… tad nav garastāvokļa, tad nav īstais noskaņojums…. un mums, protams, nav kad apstāties pašā ielas vidū, lai saprastu, ka, lūk Viņa…. lūk, Dzīve…
Veci cilvēki to saprot daudz labāk – jau gana izskraidījušies, dzenoties pēc stereotipiskas laimes spokainajiem atribūtiem, izdzīvojuši vilšanās no tās spožā iepakojuma, taču gandrīz vienmēr ar bezgaršīgu pildījumu.
Bērni instinktīvi izdzīvo šo mirkli, kur nākotne ir vakars, līdz kuram vēl tik tālu.

Bet pagaidām ir pavasaris.
Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs… tik viegli gaistošs…
Tik ļoti ātri gaistošs, ka pat spilgtie mazie pavasara ziediņi tūliņ, tūliņ pārvērtīsies par pieneņu pūkām ar savām milzīgajām cepurēm un aizlidos, apskāvušies ar pirmo bezkaunīgo vēja zēnu.

Karš beidzies. Kārtējais.
Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām… ar nežēlīgo laiku… ar nenotikušo… ar neatgriezenisko…

Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari.
Un sevi tajā.
Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.

Dzīve turpinās… vienmēr…

© Ļiļa Grad
Foto: NITA
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tu atmosties

Kad tu atmosties, tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nevari sevi mierināt
ar vecām pasakām par labo un ļauno,
(nomierināt sevi ar pozitīvās domāšanas palīdzību).
Apzinātības Gaisma 
vairs nevar tikt izslēgta.

Tu vairs nevari no sevis paslēpties. Nav kur paslēpties.
Tu dzīvo autentisku dzīvi.
Un tu jūties daudz DZĪVĀKA
kā jebkad agrāk.

Tava  caurlaidības spēja ir bezgalīga… Viss plūst caur tevi: 
sākot no visdziļākā izmisuma līdz pat pašam pacilājošākajam priekam.

Taču atšķirība ir tā, ka tagad tu vairs neesi kara stāvoklī ar to visu.
Tu ļauj visām sajūtām un straumēm plūst caur tevi un līt pāri malām.
Tu nenosodi un necenties
atbrīvoties no šīm sajūtām.
Tu esi to māte, to svētnīca.

Tu vairs nevienu nevaino.
Tev vairs nav fiksētas identitātes.
Raugoties no Zemes prāta viedokļa
tu vairs nezini, kas tu esi.

Un, neskatoties uz to,
tu to zini daudz dziļāk kā jebkad agrāk.

Tu esi DZĪVA.

Tu esi Pati Dzīve, kas nav nošķirama no zvaigznēm,
galaktikām, mēness, ziediem un kokiem…
Dažkārt šī brīvība liek galvai noreibt.
Kā no jauna piedzimstot
ik mirkli…
Kā miršana ik minūti,
ik dienu vecajām ilūzijām un cerībām…

Tu redzi: realitātei, kas bezgalīgi plūst, nav cēloņu.
Tu dzīvo pilnīgā drošības neesamības punktā:
un nav aiz kā aizķerties.
Neviena koncepcija neatnesīs komfortu nogurušajam prātam.
Un tomēr dziļi mugurkaulā tu jūti pašu varenāko visas pasaules drošības veidu.
Tu jūti pašas Esības drošību. Tu zini, ka vienmēr vari
uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja
tā ir pilna sāpju un līdzinās ellei…

Tu sev nenosauksi par “apgaismoto”…
tu nedomāsi, ka tu
ar kaut ko esi labāka par citiem,
tu vairs pati sev nemelosi
par to, ka ir atbildes.
Tu vairs par sevi vispār skaļi nerunāsi, tāpēc, ka
pati esi vislielākā ilūzija…
Tas tagad ir tik viegli,
viegli būt šeit un tagad.

Taču tas arī ir diezgan sarežģīti, jo tava vecā realitate ir sabirzusi miljons sīkos putekļos,
bet vecā sardze ir aizgājusi.
Un tu esi trauks visiem Pasaules priekiem un bedām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka
tu visu to kontrolē.

Tas nav tik vienkārši – būt atvērtai Dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas Pasaules sāpi. Tas nav tik vienkārši – dažkārt just to, ka esi sveša uz šīs Zemes, kad tu sevi zini kā Mīlestību un Gaismu
skaidrāk kā jebkad agrāk. 

Tas nemaz nav tik vienkārši – redzēt cilvēkus,
aizmirsušus tik daudz ko sev apkārt.

Tas nemaz nav tik vienkārši – vairāk neiederēties
sistēmās, kuras sola
tik daudz laimes un dara tik maz šīs laimes labā.

Un tomēr, tā ir cena, kuru tu maksā par absolūto brīvību.

Tu nevari būt pilnībā atmodusies, pilnībā nenomirstot vakardienas sapņiem.
Neviens nevar dzīvot Dzīvs, nepametot pazīstamā teritoriju, neizejot no šīszemes Spēles lomām.

Es paklanos to cilvēku vīrišķības priekšā,
kuri iet šo biedējošo
un aizraujošo ceļu.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis