Vienkāršās brīnumu lietas

brinumu gaidas4

Laimīga iespēja brīnīties par niekiem tā piepilda dzīvi, ka vari atļauties nevēlēties neko citu.
Viss vienmēr aizbrauc uz mūžīgiem laikiem. Nav iespējams atgriezties – mūsu vietā vienmēr atgriežas kas cits.
Problēma ir tāda, ka mums nav nekādu garantiju, ka ar mums vispār kaut kas notiek “patiesībā”. Redzi, kad tu sēdi savas mājas priekšnamā, tev nav pat iemesla sev pajautāt, vai “patiesībā” tas ar tevi notiek, vai nē… Zini, pilnībā var būt, ka tu esi parasts dārzenis un tevi jau sen veiksmīgi ir nograuzis kāds briesmīgs zālēdājs, kura kuņģa skābe pārstrādājamai barībai var izsaukt gluži ticamas halucinācijas. Tā kā gala rezultātā, tu vienkārši baudi savas brīnišķīgās, interesantās dzīves galvu reibinošo ilūziju… Kāda starpība? Jebkurā gadījumā mums nav nekā, izņemot mūsu pašu sajūtas…. Un kāda mums darīšana gar, mierīgi mūs gremojošo, monstru, ja mūsu sajūtas mums saka, ka mēs sēžam paugura virsotnē, zem šīm baltajām debesīm un trinam mēles…
Nekas ta nenogurdina, kā pēc labākās sirdsapziņas padarīts svešs darbs!
Sevi vajag mīlēt un slavēt. Nevar taču uzticēt tādu svarīgu darbu svešiem cilvēkiem!
… es dodu priekšroku dzīvot ar domu, ka esmu vienīgā dzīvā būtne visā Visumā, un palīdzību nav no kā gaidīt. Tāda veida pārliecība dod lieliskus rezultātus…
— Tev jebkurā gadījumā nav atpakaļceļa, — stingri teica Džuffins. — Tāpēc, ka nekāda “ceļa atpakaļ” vispār nav. Tā vienkārši atkal ir kārtējā mierinošā pasaka, viena no tām, kas mums lieliski aizvieto šūpuļdziesmas…
Izģērbties plikam sabiedriskā vietā vēl būtu tīri saprotami, bet darīt zināmu cilvēkiem to faktu, ka laba dzeja dažkārt aizskar manas smieklīgās dvēseles trauslākās stīgas – tas nu gan ir par daudz!
— Vai jūs vēl neesat piekusuši runāt mīklās? Tas, no kā es patiešām esmu piekusis, ir pastāvīgi runāt atminējumos!
— Ar nāvi arī ir viegli visu sarunāt. — negaidīti skarbi teica man vecais vīrs. — Dienu aiz dienas, daudzu gadsimtu garumā mēs tai sakām: “tikai ne šodien”, un viņa piekrīt un atkāpjas. Viena vienīga bauda ar viņu sadarboties! Un tikai vienreiz nāve rīkojas pa savam, un ar to pilnīgi pietiek…
Autors: Maks Frajs “Vienkāršās brīnumu lietas”
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements

Uz ko nedrīkst ekonomēt grūtos laikos

sutiba5

… vai arī “Vilciens apstājies – pārsēdieties citā transportā!”
Irinas Hakamadas Meistarklases.

1. Nedrīkst ekonomēt uz veselību. Ja Jums vajadzīgas dārgas zāles, bet tās ir svarīgas jūsu veselībai, uz tām nauda būs jāatrod. Tāpēc, ka veselību ne ar ko nevar kompensēt.

2. Nedrīkst ekonomēt uz sportu – kā vēlaties, bet ar sportu vajag nodarboties. Piemēram, izveidot tādu tikšanos grafiku, lai minimāli pārvietotos mašīnā un maksimāli ietu ar kājām. Pastaiga svaigā gaisā – tas jau IR sports. Nopirkt sev trīskapeiku hanteles vai velotrenažieri. Uzlieciet sev patīkamu mūziku, atbilstošu garastāvoklim un miniet pedāļus vai cilājiet hanteles. Tas neko nemaksā!

3. Nedrīkst ekonomēt uz hobiju. Ja esat pieradis dejot kādā studijā, turpiniet to darīt. Ja jūs pazaudēsiet hobiju, jums nebūs enerģijas, lai veiksmīgi pārvarētu krīzi.

4. Nedrīkst ekonomēt uz mākslu. Mīliet kino – ejiet, noskatieties kadu filmu, biļetes nemaz nav tik dārgas un uz ģimenes budžetu tas neatstās nekādu iespaidu. Kinoindustrija – tā ir liela ilūzija, tā atvelk domas no problēmām.

5. Ja mīliet lasīt, neekonomējiet. Pērciet grāmatu vienalga, cik tā maksā, tā palīdzēs jums atgriezties normālā stāvoklī, saņemt pieredzi un varbūt to pat realizēt.

6. Un nedrīkst ekonomēt uz izglītību. Krīze prasa konkurētspēju un, ja jūsu dzīvē iestājusies pauze, ir īstais laiks sākt mācīties ko jaunu, iegūt jaunas zināšanas. Tie var būt īsi kursi, treniņgrāmatas, kursi internetā – vebināri. Ja naudas kursiem nav, tad ir pašizglītība. Ir daudz interesantu lietu, vien jāieslēdz zinātkāre un jāsāk skatīties uz pasauli plašāk, kā to darījāt stabilitātes laikos.

Cilvēkam ir tāds ieradums, kad viss ir labi, viņš iet pa dzīvi inerces pēc, pa vienām un tām pašām sliedēm.
Krīze – tas ir satricinājums; sliedes salūzušas, vilciens apstājies – tātad ir parādījusies jauna iespēja, pārsēsties citā transportā!

Autors: Irina Hakamada
Tulkoja: Ginta FS

Pieaugt, paskatoties ārpus savu ilūziju robežām

dzimta2

Cilvēka briedumu nosaka viņa prasme dzīvot šaubās. Kamēr vien cilvēks cīnās ar likteni, cenšoties nokaulēt sev mūžīgās garantijas, viņš nenobriest. Kā dzīvesgudra maza zivtele tas cenšas apiet grūtības, bailīgi nodarbojoties ar savu izdzīvošanu un viņa dzīves kvalitāti nosaka paša pasīvā dzīves pozīcija un tas, kā apkārtējie izturas pret viņu.

Briedumu nenosaka vecums. Izaugsme notiek caur pārvarēšanu.

Dzīve ir gudra un mums nekad neizprast tās likumus pilnībā. Droši vien tur arī slēpjas tās skaistums. Kārtējais notikums dzīvē atver jaunu redzējumu un sapratnes dziļumu.

Mācību stunda aiz mācību stundas, kļūda aiz kļūdas. Un dzīve mūs ietin sūrajā realitātē kā mazu kaķēnu, bakstot ar degunu vietā, kur tas pieķēzījis. Kā stingrs skolotājs, dzīve mums sit pa pieri tad, kad mēs spītīgi neievērojam tās pērienus pa dibenu.

Man tāds pēriens bija gadījums, kad uz ielas kāds pusaudzis centās man noraut no kakla ķēdīti. Tieši tad es biju pārliecināta par to, ka esmu drošībā uz visiem 100%. Tas bija agrā rudenī. Skaidra, saulaina diena, pilna iela ļaužu un es – septītajā grūtniecības mēnesī. Pēc savas ģenētiskās uzbūves es esmu ļoti maza un smalciņa, tāpēc mans septītais mēnesis vizuāli izskatījās kā devītais un apkārtējie to nevarēja nepamanīt.

Grūtniecība, kas norit bez sarežģījumiem, ikvienai sievietei  ir brīnumains stāvoklis, un šajā dienā es patiešām biju kaut kadā dīvainā, nereāli skaistā stavoklī. Garastāvoklis atbilda laika apstākļiem. Laimīga un starojoša es nopirku asteru pušķi. Droši vien es izskatījos neparasti. Tie, kuri mani atceras pusotru gadu atpakaļ, noteikti ievēroja, ka es nevis gāju, bet lidoju mākoņos. Šķita, ka miers, laime, prieks manī bija iemājojuši uz mūžīgiem laikiem. Un sirdij bija absolūti mierīgi un droši. Vai tad var kaut kas slikts ar mani notikt? Vai tad var kāds mani apbižot vai aizskart, grūtnieci!!!? Protams, ka nē, pasaule taču ir spogulis, ja tu tai smaidi, tā noteikti tev smaida pretī. Vai ne tā?

Un, lūk, “peldu” mājās ar asteru pušķi. Es pat neievēroju cilvēkus sev apkārt, vienkārši domās biju kopā ar savu mazo, vēl nedzimušo mazuli un lēni pārvietojos pa ielu.

Man pretī nāca divi pusaudži, stilīgi puiši, labi ģērbušies, no skolas vecākajām klasēm. Kādā brīdī viens no viņiem paātrināja soli, pienāca man klāt, pastiepa roku un rāva ķēdīti, pēc tam metās bēgt. Tajā pat laikā, otrais mierīgi turpināja savu gaitu, izliekoties, ka nekas nenotiek.

Es apstājos un pamazām sāku saprast, kas notiek. Pataustīju kaklu un sataustīju ķēdīti: fū, paldies Dievam, tā bija uz kakla. Puisis rāva aiz kulona, bet puķu pušķis, ko nesu rokās, patraucēja un rāviens nebija pietiekami spēcīgs. Zaglēns bija jauns un nepieredzējis, bailes no soda lika viņam aizbēgt ātrāk, kā viņš pamanīja, ka ķēdītes nav. Es visa vienās asarās skrēju mājas.

Jā, zādzības nebija, taču es biju parbijusies. Mana iztēle sāka sacerēt visdažādākos situācijas attīstības scenārijus un galvā peldēja tūkstošiem domu “Un kas, ja nu viņš…” Pamazām es nomierinājos un ieslēdzās racionālais prāts.

“Kā kaut kas tads vispar ir iespējams? Kāpēc tas notika ar mani? Es nekad neiedomājos, ka kaut kas tāds vispār var notikt!” Protams, es biju dzirdējusi sirdi stindzinošus stāstus par to, kas noticis ar citiem cilvēkiem. Bet te pēkšņi – es….Tas nav iespējams: ar citiem, jā, ar mani – nē. Es taču esmu laba!

Bīstamais notikums nāca no tās puses, no kuras es nekad to nebiju gaidījusi, tieši tad, kad pēc visiem taisnības likumiem, nekas nedrīkstēja notikt. Kur pasaule dodas? Kur taisnīgums? Te bruka mana ticība pasaulei!

Pati to negribot, es palūkojos ārpus savu ilūziju robežām, līdzīgi bērnam, kas lūr caur pirkstiem, spēlējot paslēpes. Tas, ko es ieraudzīju, nebija nekas patīkams, un ar to tagad būs jādzīvo.

Tipiska maģiskā domāšana: ja es būšu laba, tad ar mani neviens neuzdrošināsies slikti izdarīties.

Notikušais, kā murgs, kas izpildīja savu galveno funkciju – pamodināja gulošo, parādīja dzīves nenoteiktību visās tās izpausmēs, aizpūta mītu par manu unikalitāti un īpašo statusu.

Ja es esmu laba, labsirdīga un nevienam neko ļaunu neesmu izdarījusi, tas nenozīmē, ka esmu liktens izredzētā un neaizskaramā. Tas vispār neko nenozīmē. Es neesmu pasaules naba, bet gan mazs smilšu graudiņš uz dzīves lielo mērogu fona. Es esmu parasta. Protams, pasaulē nav otras tādas kā es, katrs mēs esam unikāli, bet ne izredzētais, uz kuru nedarbojas dzīves kopējie likumi. Mana taisnība eksistēja tikai manā iekšējā psihiskajā laukā un neizplatījās ārēja pasaulē. Man nav skaidrs, kas izdomājis šos likumus un kāpēc, bet tie ir, un es ieraudzīju tos darbībā.

Ir tikai tas, kas ir. Tas nenozīmē, ka pasaule ir ļauna vai bīstama un visi cilveki ir vilki.

Tas nozīmē tikai to, ka dzīvei ir savi likumi, likumsakarības, kam nav nekā kopīga ar to, ko es par tiem domāju, un tas galīgi nav tas, kas mana maģiskā domāšana.

Ticība savam unikalitātei ir ticība savai neievainojamībai. Kādā noteiktā dzīves brīdī katrs no mums saskaras ar to, kam nav gatavs: tā var būt nedziedināma slimība, problēmas darbā un ģimenē, tuva cilvēka pēkšņā nāve.

Ticība savai unikalitātei – ir aizsargveidojums, kas dod iekšēju aizsargātības sajūtu, ticību tam, ka ir kaut kas stiprāks un gudrāks par mums, kas pasargās, aizsargās un nepieļaus netaisnību.

Bet dzīve ir citādāka. Nav nekāda taisnīguma. Neviens nekad nav apsolījis, ka būs viegli. Nav iespējams sagatavoties pieaugšanai – dzīvei ir savs plūdums, kas mums nav zināms. Ir jāiemācās dzīvot, pieņemot tās nenoteiktību, saprast tās mācībstundas, izdarīt sarežģītas izvēles, nest atbildību par tām un doties tālāk. Vai arī neizdarīt nekādus secinājumus, skraidīt pa apli, turpinot dzīvot ilūziju gūstā, laiku pa laikam sastopoties ar to pēkšņu sabrukšanu. Un kārtējo reizi atkal uzdot vienus un tos pašus jautājumus: “Par ko? Kāpēc?”

Dzīve ir pina nenoteiktības, līdzsvaru nomaina notikumi, kas izjauc dzīves rāmo plūdumu. Tādos momentos gribās atrast vietu, kur varētu veikt pāreju no uzzināšanas un notikušo notikumu pārdomāšanas uz secinājumiem un lēmumiem.

Atrast savu Gefsimanas dārzu, kur izraudāt asaras, sajust mieru un atvieglojumu. Tā ir vieta, kur var dziedināties un uz kurieni tiecas mūsu dvēseles, kur var atstradāt savus iekšējos jautājumus un pārdomāt visu dzīves neparedzamību.

Vienīgo vietu, kas dod drošības un mājas pavarda sajūtu.

Ja dzīve tev iedevusi apstākļus, kas izjauc tavu ierasto dzīves kārtību, noteikti atrodi sev tādu “vietu”. Tāda vieta var būt starp saviem tuviniekiem, mīļiem cilvēkiem, draugiem, garīgajiem skolotājiem, vai arī mazpazīstamiem cilvēkiem, kas pārdzīvojuši līdzīgu traumējošu pieredzi.

Katram no mums nepieciešama vieta, kur varēsim justies drosībā, kur varēsim atklāti stāstīt par sevi, zinot, ka neviens nenosodīs, kur varam skaļi raudāt, atzīstot savu vājumu dzīves priekšā. No turienes mēs iznāksim ar sajūtu, ka ir kļuvis vieglāk un daļa problēmu jau ir atrisinājušās pašas no sevis.

Autors: Tatjana Sarapina

Tulkoja; Ginta FS

Veltījums sievietēm

by-tenaya-sims

Šodien parunāsim par sievietes spēku un vājumu.

Man šķiet, ka daudziem, domājot par šo tēmu, galvā ir putra, kas ar katru gadu kļūst arvien nesaprotamāka.

Daudzi lektori runā par to, ka sievietes spēks ir viņas vājumā. Savukārt feministes sievietes vājumu un ievainojamību uzskata par pazemojošu, visdažādākajos veidos cenšoties no tās atbrīvoties

Kāds uzskata, ka vāja sieviete ir tā, kura “sēž vīram uz kakla” un bez viņa atļaujas nedrīkst pat uz tualeti aiziet. Kāds domā, ka neatkarība un līdztiesība ir vienīgais sievietes glābiņš šajā pasaulē. Strīdu ir daudz.

Es pastāstīšu par to, ko es uzskatu par sievietes spēku un ko – par viņas vājumu? Jo esmu piekususi lasīt vienu un to pašu – ka vājas sievietes nevienam nav vajadzīgas, un, ka es cenšos padarīt viņas par veredzenēm.

Sākšu ar to, ka grūti iebilst pret to, ka ārēji sieviete ir vāja. Fiziskajās sacensībās – vai tā būtu skriešana, peldēšana vai svarcelšana, sievietes patiešām atpaliek no vīriešiem. Tāpēc arī sacensības notiek atsevišķi. Sievietes sacenšas ar sievietēm, vīrieši ar vīriešiem. Jā, protams, sieviete atlēte var noskriet distanci ātrāk kā parasts vīrietis. Bet diez vai viņa apdzīs vīrieti – atlētu.

Fiziski mēs esam vājākas. Tas ir fakts. Bet emocionāli  ikviena sieviete ir spēcīgāka par vīrieti.

Viņa ar savām emocijām ir spējīga likt sajukt prātā vīrietim – nospiest, izsmērēt un iznīcināt to. Tajā pat laikā viņa ir spējīga pārvarēt daudz smagākus notikumus dzīvē, pārdzīvot tos, izdzīvot un pieņemt. Vienas dzemdības sievietei dod tādu emociju spektru, kas jāizdzīvo, ka neviens vīrietis ar ko līdzīgu galā netiktu.

Tātad iekšēji viņa ir spēcīga. Es pat teiktu, ļoti spēcīga. Vāja ārēji, spēcīga – iekšēji.

Viņa nevar stiept smagus čemodānus, bet pārdzīvot ārpratīgi daudz dažādu emociju – var. Katru dienu.

Kauties nevar, bet nogalināt ar vārdiem un skatienu – vienkāršāk par vienkāršu. Nest uz saviem pleciem visu nevar, bet savākt visas savu bērnu emocijas un atlaist – var. Tāda, lūk, neparasta dzīve parastai sievietei.

Protams, viņa var pakļauties kopējam neprātam un stiept smagus čemodānus, viņa var darbā rauties kā zirgs, var vicināt kulakus. Un kas tad? Tad iekšēji viņa kļūst vāja. Sirds vājums. Taču tad gan viņai ar savām emocijām netikt galā, ne uzticēties, ne piedot, ne arī normālas attiecības būvēt neizdosies.

Kad es saku “esiet vājākas” – tas nozīmē, atsakieties no centieniem ārēji izskatīties stipras, vienalga ārēji jūs neesat vīrieši. Fokusējiet savu uzmanību uz iekšu, un nostiprinieties tur.

Nevajag darīt to, kas jums nesanāk, kam jūs neesat radītas, kas nav jūsu dabā, kas nav jūsu. Pastipriniet to, kur jūs jau esat stipras sākotnēji. Nostipriniet savu sirdi. Novirziet savu enerģiju uz iekšu.

To, ko mēs esam raduši uzskatīt par spēku, patiesībā ir vājums. Tās, kuras visu stiepj uz saviem pleciem, ir pašpietiekamas un neatkarīgas, patiesībā nevienam nav vajadzīgas un nav interesantas, jo iekšēji viņas ir tukšas. Viņas attīsta savu ārējo spēku un pilnībā zaudē iekšējo. Vicināt zobenu ir vienkāršāk, un tā rodas ilūzija par stabilitāti un aizsargatību. Bet tā ir tikai ilūzija.

Lai uzticētos vīrietim ir vajadzīgs milzīgs iekšējais spēks, neprātīgi daudz spēka. Tāpēc, lai šad tad nedarītu neko, kad tik ļoti gribas izdarīt visu tagad un pašai. Lai nekontrolētu, nepārbaudītu, nepielabotu, nenodrošinātu sev aizmuguri visādam gadījumam, kam noteikti pēc tam jānotiek.

Uzticēties var tikai sirdī stipra sieviete. Ārēji tas izskatās kā vājums.

Lai pieņemtu vīrieti tādu, kāds viņš ir, vajadzīgs ne mazāks spēks. Lai necenstos viņu pārttaisīt, pāraudzināt, apgreidot, aizvietot ar kaut ko. Protams, daudz vieglāk ir meklēt savas nelaimes iemeslus kaut kur ārpusē, citos cilvēkos un sapņot par to, ka mainot partnerus, atradīsi savu laimi. Taču tajā nav spēka, tas ir sirds vājums, pie kam – stipri ielaistā formā.

Lai piedotu citiem cilvēkiem, ir jābūt ļoti stiprai iekšēji. Un sievietei ļoti bieži nākas piedot.

Piedot vīram viņa kļūdas, asus vārdus, piedot bērniem, kas bieži var ievainot ļoti dziļi, piedot vecākiem viņu nesapratni un nespēju pieņemt. Karot ir daudz vieglāk. Vienkāršāk ir vicināt zobenu un ārdīt. Bet tā dara tikai vājās. Tajā nav spēka. Piedot ir daudz grūtāk un sarežģītāk, un vēl grūtāk ir piedot patiesi no visas sirds.

Lai palūgtu palīdzību, arī ir vajadzīgs ļoti daudz ieksējā spēka. Kas ļauj tev būt pārliecinātai par to, ka tu esi to pelnījusi. Kas ļauj tev “nolaisties no saviem augstumiem” un palūgt. Kas ļauj tev pieņemt šo palīdzību. Darīt visu pašai ir vājums.

Lai izaudzinātu bērnus, iekšēji ir jābūt ļoti stiprai.
Autors: Olga Vaļajeva

Foto: Tenaya Sims

Tulkoja: Ginta FS

Kā atbrīvoties no ilūzijām un sākt dzīvot

iluzijas3

Mums galvā periodiski tinās multenīte par mūsu ideālo dzīvi. Kā saprast, cik dziļi esam iegājuši savā iztēlē un vai ir izeja no ilūziju pasaules?

Ilūzija – glābējpasaka

Ilūzija, tā ir jauna realitāte. Tā vajadzīga, lai aizbēgtu no dzīves cietsirdības un netaisnības savā izdomātā pasaulē. Bet ar laiku šie izdomājumi pārvēršas pārliecībā. It kā tā arī būtu patiesībā.

Taču reiz tomēr ilūzijas sāk brukt. Te nu arī sākas lielā dzīves traģēdija. Izdomāju sev princi, kurš manī nepratīgi iemīlējies, bagāts, gudrs, saprotošs, bet izrādījās hercogs, kurš nespēj aiziet no savas sievas un tikai baro ar solījumiem. Uzzīmēju sev savu nākotnes skaisto dzīvi villā Seišelu salās un miljardiem dolāru ienākumus. Bet realitātē slinkums pat uz sporta zāli aiziet, kur nu vēl pacelt savu ienākumu līmeni.

Ļoti gribas vainot pasauli par to, ka tā ir tik netaisnīga un neatbilst manām gaidām. Taču, izrādās, ka nepareiza ir iluzorā pieeja pasaulei – tā ir bīstama, jo liek uz ilgui laiku mums iestrēgt vienā punktā. Un nepiepildījušās cerības ir tikai maza zaudējumu daļa.

Kopā ar nerealizētajām gaidām aiziet arī laiks. Dažkārt pat veselas dzīves.

Ilūzija taču ir atteikšanās būt šeit un tagad. Tā ir bezgalīga kavēšanās nākotnē, kuras nekad nebūs. Bet vecumdienās kopā ar sāpēm atnāks apziņa: “Es taču nemaz nedzīvoju. Un priekš kam man bija vajadzīgas tas neesošās bildītes?”

Vai sapņot drīkst?

Un ko tagad darīt ar sapņiem un tēliem par to, kā es dzīvošu un kas es būšu pēc 5, 10 gadiem? Arī aizmirst un palikt savā dzimtajā, līdz kaklam apnikušajā reālajā pasaulē?

Ilūzijas un sapņi par laimi NAV viens un tas pats. Ja tā labi sevī ieklausīsies, tad viegli varēsi tos atšķirt.

Ilūzijas ļoti krasi konfliktē ar realitāti un tu to jūti.

Tevī izveidojas pastāvīgi augošs diskomforts. Vai nu izdomātais tēls novirzās no kursa, vai arī vēlmes nav īstas, bet uzspiestas no ārpuses – ģimenes, sociuma, kāda ietekmīga cilvēka. Kā vienā tā otrā gadījumā tu izjūti ļoti lielu spiedienu un enerģijas zudumu. Katrs solis pa kreisi nozīmē sāpes, no jauna izsistu logu tavās mājās – dvēselē. Tāpēc tiec vaļā no savām ilūzijām, lai nepiebeigtu sevi reizi par visām reizēm.

Sapņi darbojas savādāk.

SAPŅI spārno. Tie liek mēģināt, kļūdīties, celties un krist un atkal celties, sadziedēt rētas un atkal doties uz priekšu. Kad vēlmes rod atbalsi dvēselē, veidojas ārkārtīgi daudz dzīves enerģijas to realizācijai. Tās nekad nekonfliktē ar realitāti. Tieši otrādi – šķiet, ka kāds neredzams spēks tevi velk arvien tuvāk tavu sapņu virzienā.

Tā, lūk, var atsķirt ilūzijas un patiesas vēlmes.

Ko darīt, ja esi atklājis sevī šīs destruktīvvās izdomas.?

Izvēlamies patiesību!

Lai atgrieztos normālā dzīvē ir jāpārstāj sevi mānīt. Katru reizi, kad izbaudi savu izdomato nākotni un ideālo tēlu, uzdod sev jautājumu: “Vai šobrīd es esmu godīgs pret sevi? Vai man tas patiešām ir vajadzīgs?” Iespējams, sākumā būs grūti saprast, kur pašapmāns un kur patiesība. Te atkal palīdzēs sajūtas. Tās vienmēr zina pareizo atbildi.

Sievietei īpaši grūti ir atteikties no nereālā sava iedomu vīrieša tēla. Vēl jo vairāk tad, ja tas ilgus gadus ir aizvietojis esošo partneri. Taču arī šeit ir izeja. Izraksti visas, pēc saviem ieskatiem, svarīgās pozitīvās sava mīļotā cilvēka īpašības. Paskatieties, kā tās izpaužas dzīvē. Cik ļoti ideālo bildīti apstiprina reālās viņa darbības.

Labestīgs, rūpīgs – viņš par tevi rūpējas, nodrošina materiāli, dāvina dāvanas? Apsola zelta kalnus – vai atnesa? Vai jūsu vērtības sakrīt?

Būs sāpīgi apzināties, ka vīrietis izradījās patērētājs, melis un liekulis. Un, iespējams, ilūzijas nevēlēsies izgaist un atkal pacentīsies tevi pasargāt no ļaunās pasaules. Taču esi stingra un neparaksties uz kompromisiem. Nedod ilūzijām iespēju. Jo ātrāk izbeigsies graujošās attiecības, jo ātrāk tu varēsi būt patiesi laimīga.

Taču atbrīvoties no ilūzijām nav pietiekami. Ir svarīgi nesākt būvēt jaunas gaisa pilis. Lai tas nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi un citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Saprast, ka ne viss dzīvē var būt gludi un ne visas mūsu gaidas piepildās tieši tā, kā esam to vēlējušies.

Bet pats galvenais – ieraudzīt to, ka mēs paši esam savas dzīves radītāji. Un tikai no mums un mūsu darbībām ir atkarīgs tas, kāda būs mūsu realitāte. Cilvēkam jābūt atbildīgam par visu viņa dzīvē notiekošo un tādā veidā tas var kļūt laimīgs un realizējies.

Veiksmi jums visiem!

 

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS

Ilūzijas, kas neļauj mums augt

131

Runā, ka ilūzijas – tas ir slikti, ka tās mūs aizved prom no realitātes. Parunāsim par to, vai tas patiešām tā ir?

Pēdējā ilūzija – ticība tam, ka esi zaudējis visas ilūzijas.
Moris Šaplēns

Kāds mans paziņa stastīja par savu bijušo priekšnieci, kura veiksmīgi devusies dekrēta atvaļinājumā, reiz ienāca ciemos savā bijušajā birojā. Ņemot vērā to, cik ātri ofisa vidē viss mainās, arī šajā ofisā ļoti daudz kas bija mainījies un bija lietas, kas vienkārši bija pazudušas. Taču jautājumi, kurus bijusī priekšniece uzdeva, liecināja par to, ka viņas priekšstati par bijušo darbavietu bija palikuši tādi paši, kādi tie bija, aizejot dekrētā.

Līdzīgi notiek arī mūsu ikdienas dzīvē. Cilvēki, ar kuriem neesam tikušies gadiem ilgi, satiekoties šķiet tādi paši, kādi bija. Pilsētas, kurās sen neesam bijuši, šķiet tādas pašas, kādas tās bija pēdējā apmeklējuma laikā. Un tālu nav jāmeklē – mūsu vecākiem mēs vēljoprojām esam tie paši bērni, kas bijām un viņi labprātāk piever acis uz to, ka sen jau esam izauguši. Vēlāk tas pats notiek arī mums un mūsu bērniem.

Ļoti bieži mēs turamies pie tā, kas mums ir dārgs, saprotams, pierasts, pat apzinoties to, ka tā ir tāda aiz ausīm pievilkta īstenība. Pieņemot vēlamo par esošo, mēs iestrēgstam ilūziju pasaulē. Situācija vēl vairāk sarežģījās, kad izvēlamies to sabiedrību un vidi, kurā šos iluzoros priekšstatus apstiprina arī citi cilvēki.

Viss nebūtu nemaz tik ļauni, ja vien kādā brīdī starp vēlamo un esošo nenotiktu ass konflikts. Atcerējos anekdoti.

No meža iznāk partizāni, ierauga sādžu. Viens no viņiem vēršas pie padzīvojušas sievietes, kura stāv mājas priekšā:
– Vecā, vai sādžā ir vācieši?

– Ko jūs, mīļie, karš jau 30 gadus kā beidzies!

– Aaaa, trakas lietas… Mēs vēljoprojām vilcienus no sliedēm laižam.

Reālajā dzīvē visu laiku notiek smiekliem līdzīgas lietas. Taču bieži vien tās galīgi nav smieklīgas, ja runājam par psihotraumatisko pieredzi.

Piemēram: kad cilvēks, kura acu priekšā vēljoprojām karājas bērnu dienu aizvainojuma bildītes, cenšas izveidot normālas, nopietnas pieaugušo partnerattiecības. Mazākās atkāpes otra cilvēka uzvedībā no tā, ko viņš pieņēmis par normālu, dod iemeslu apvainoties, uzmest lūpu. Otrs pateica ne to, vai vispār klusē, kaut ko neievēroja, neizdarīja, vispār aizmirsa… un atkal ieslēdzas apbižotais bērns, kurš savulaik nav saņēmis pietiekami daudz mīlestības, maiguma, vienkāršas uzmanības no sev svarīgajiem cilvēkiem.

Agri vai vēlu cilvēks, kurš dzīvo iluzoros priekšstatos, sadursies ar skarbo realitāti, kurā viņam, neskatoties uz visiem centieniem, neizdosies tas, ko iecerējis. Tā, it kā būtu kāds neredzams šķērslis, kas neļauj attīstīties un tikt uz priekšu.

Mēs neaugam tālāk tāpēc, ka no visa spēka turamies pie savām ilūzijām.

Tas, ko mēs uzskatām par “labumu”, ļoti bieži velk mūs atpakaļ. E.Berns, savā grāmatā apraksta dažādas spēles, kuras spēlē pieaugušie. Viena no spēlēm “sliktais vīrs”. Lai to veiksmīgi spēlētu, ir jāsūdzas draudzenēm par savu vīru un visnežēlīgākajā veidā “jāmazgā sava netīrā veļa” sarunās ar citiem cilvēkiem. Ieguvums šeit redzams – jo vairāk tu sūdzēsies, jo vairāk draudzenes tevi žēlos. Uzvarēs tas, kurš savāks pēc iespējas vairāk līdzpārdzīvojumus savām ciešanām. Tajā vidē, kur cilvēki spēlē šīs spēles, šāds uzvedības modelis šķiet normāls un slavējams, jo tā iespējams saņemt vairāk uzmanības. Līdzīgas spēles var spēlēt arī vīrieši Un tas viss var notikt līdz zināmam momentam, kad…

Vienreiz kļūs skaidrs, ka vecais pasaules uztveres modelis nestrādā un nenes vairs to, ko nesa agrāk.

Turpinot žēloties par dzīvi, tuviniekiem, apstākļiem, neko labu mēs neiegūstam. Dzīve tā arī nekļūst labāka, vieglāka. Ilūzija savu spēku ir izsmēlusi un vairs tai nav nozīmes. Taču mēs paši tā vienkārši no tās nevaram atteikties, jo tomēr klusībā ceram, ka “vecie, labie laiki” atgriezīsies un viss būs pa vecam.

Nebūs!

Tukšas cerības mums neļauj atvadīties no ilūzijām.

Tukšas cerības – tas ir visbīstamākais slazds, kurā ir ļoti viegli iekrist, bet ārā izkļūt – ārkārtīgi grūti un sarežģīti. Pat tad, kad ilūziju un realitātes konflikts jau ir noticis, mēs nez kāpēc esam gatavi dot situācijai vēl vienu iespēju.

Kāds it kā nenopietns stāstiņš.

Reiz skorpions palūdza bruņurupucim pārnest viņu uz upes pretējo krastu. Bruņurupucis atteicās, bet skorpionam tomēr izdevās viņu pierunāt.

— Nu, labi, teica bruņurupucis, — tikai apsoli man, ka neiedzelsi.

Skorpions apsolīja. Bruņurupucis uzsēdināja skorpionu sev mugurā un pārpeldēja upi. Visu ceļu skorpions sēdēja rātni un mierīgi, bet pie paša krasta ņēma un iedzēla bruņurupucim.

— Kā tev nav kauna, skorpion!? Tu taču apsolīji! — iekliedzās bruņurupucis.

— Nu, un? — aukstasinīgi jautāja skorpions. — Saki, kāpēc, zinot manu raksturu, tu tomēr piekriti nest mani pāri upei?

— Es vienmēr cenšos palīdzēt citiem, tāda ir mana daba — atbildēja bruņurupucis.

— Tava daba — palīdzēt visiem, bet mana — visiem dzelt. Es tikai izdarīju to, ko daru vienmēr!

Mūsu ilūzijas ļoti bieži ir līdzīgas šim skorpionam. To daba ir aizvest mūs no realitātes, aizverot acis un ausis un, iemidzinot saprātu. Ja mēs vienlaicīgi vēlamies dzīvot realitātē, bet neatvadīties no ilūzijām, tad varam izrādīties tādi paši bruņurupuči. Vai arī attapties partizānu lomā.

Vai vispār no ilūzijām ir kāds labums?

Dotajā mirklī lasītājam droši vien ir radies iespaids, ka es uzstājos pret jebkurām ilūzijām. Ne gluži tā! Uzskatu, ka ilūzijas neekoloģiski ietekmē mūs attīstības un pilnveides jomā. Dzīvojot tajās, cilvēks sevi atbrīvo no atbildības un lēmumiem. Ilūzijas mūs it kā sargā no sūrās realitātes. Jautājums ir nedaudz cits: cik ilgi mēs izlemsim atrasties tajās. Ja izvēlamies izaugsmi, tad agri vai vēlu mēs pārvarēsim savus personīgos ierobežojumus. Ja nomierināsimies un izvēlēsimies neko nemainīt, lai dzīve būtu mierīga, tad turpināsim soļot pa apli.

Tikai tad, kad paši nolemsim ilūzijām pateikt “nē”, būs efekts un mēs to sajutīsim. Šo procesu mēs nevienam citam nevaram deliģēt, pretējā gadījumā nekāda pesronības izaugsme mums nesanāks.

Pritča par taurenīti.

Ceļa vidū guleja kokons. Tajā bija parādījusies plaisa. Garām gāja cilvēks, pacēla to un vēroja, kā caur šo plaisu cenšas izlauzties taurenis. Pagāja kāds laiks un cilvēkam šķita, ka taurenis ir zaudējis spēkus un viņam neizdosies izkļūt brīvībā. Un viņš nolēma taurenim palīdzēt. Viņš paņēma nazīti un atbrīvoja taureni, pārgriežot kokonu. Taurenis bija brīvībā, taču viņa ķermenis bija tik vārgs un nespēcīgs, spārniņi – neattīstīti un slābani. Cilvēks to ilgi vēroja un domāja, ka noteikti taurenis pieņemsies spēkā un lidos, taču nekas nenotika.
Savu dzīvi taurenis nodzīvoja, tā arī neatvēris spārnus, un ne reizi nepacēlies debesīs. Un viss tikai tāpēc, ka cilvēks nesaprata to, ka iziet caur šauro plaisu kokonā taurenim vajadzīgs tāpēc, lai šķidrums no ķermeņa pārplūstu spārnos un taurenis varētu lidot. Daba deva taurenim spēju ar grūtībām iziet no kokona tāpēc, lai tas varētu augt un attīstīties.

Mums visiem dzīvē ir nepieciešama piepūle, lai varētu dzīvot un mēs būtu ļoti apdalīti, ja dzīve mums nepiespēlētu grūtības. Kā gan bez tām pacelties spārnos un lidot?

Avots: http://happyphilosophy.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Ilūziju varā

10609480_288891617967974_4796142230323052572_n

Sieviete ir sapņotāja pēc dabas. Jau kā meitenes mēs iztēlojamies savu nākotni, vīrieti, ko satiksim, dzīvi, ko veidosim… Iekšējā vēlme pēc mīlestības ir abiem dzimumiem, tomēr vīrieša uzdevumi šajā pasaulē daudz lielākā mērā ir izpaust Garu, Radītāju, spēlējoties ar matēriju.

Kamēr sievietei- izpaust Dvēseli- mīlēt, kalpot, rūpēties…

Jau maza meitenīte, spēlējoties ar lellēm vai mājdzīvniekiem, izpauž šo enerģiju. Bet puikas vēlas saprast, ”kas lācītim vēderā” 🙂

Viss jau būtu pareizi, ja vien mēs pieaugot, sapņojot, cerot un gaidot, neiekristu ”ilūziju ķetnās”, aizmirstot, ka sākotnēji mēs esam DVĒSELE, un tikai pēc tam – Sieviete.

Jau grāmatā runāju par ilūzijām, kā bremzējošo faktoru, bet ar katru dienu vairāk redzu, ka ilūzijas, sabiedrības un individuālie rāmīši, priekšstati ir viena no galvenajām, ja ne pati galvenā problēma, kas neļauj sievietei kļūt pašpietiekamai, laimīgai, harmoniskai.

Vakarnakt saņēmu no kādas brīnišķīgas, skaistas jaunas sievietes vēstuli. Viņai jau kādus gadus ir šķīrusies, dzīvo ārzemēs. Jūtās viena, jo gaida Savējo vīrieti, nevēloties ielaisties ar kuru katru. Viņai vissvarīgākais ir ģimenes siltums, drosības sajūta, lai par viņu parūpējās, lai mīl… Kā daudzām no mums, vai ne?

Ir iekšējā trauksme, dažām veģetatīvās distonijas pazīmes un milzīgas ilgas pēc izmaiņām, risinājuma, harmonijas, tīri cilvēcīgas laimes sajūtas.

Prāts, kas nokļuvis ilūziju varā, diktē priekšā, ka, ja satiksi savu vīrieti, kurš tevi mīlēs, lolos, dāvās ģimeni, tad tu izkļūsi no šīs emocionālās ”bedres”…

Šīs izlūzijas par to, ka kāds tev var iedot, to kā tev trūkst, diemžēl ir tikai ilūzijas.

Tikai tu pati vari sev iedot- spēku, pārliecību, ticību, paļaušanos. Lai to sasniegtu, pirmām kārtām ir vajadzīga DROSME. Jāizcīna cīņa ar bailēm, tādejādi nokārtojot dualitātes eksāmenus.

Es zinu un saprotu, kā tas ir. Es pati esmu tā jutusies un ilgu laiku savas dzīves ilgojusies pēc ”stiprā pleca”, atbalsta, drošības… Tas pāries… :):):)

Tajā ir ŠĪ un AIZEJOŠĀ laikmeta pretrunas. Mums ir jāizvēlās, pa kuru ceļu iet. Ja izvēlamies Pārejas ceļu, savas Sirds ceļu, tad nāksies iemācīties skatīties uz pasauli Dvēseles acīm.

Prāts pieprasa komforta zonu, drošības sajūtu un izmisīgi meklē, kā to realizēt: lai būtu nauda, dzīvesvieta, piemērots partneris, utt.

Turpretī Dvēselei vajag kustību, attīstību, pārmaiņas, jaunu pieredzi, iziešanu ārpus komforta zonas, nepieķeršanos nekam, kas to varētu ierobežot.

Dvēselei ir savi mērķi, savi uzdevumi, savs ceļš un savas ieceres. Tās ir stāsts par pieredzes gūšanu, radīšanu un kalpošanu.

Tas nav stāsts par ģimenes veidošanu un pēcnācēju radīšanu, kas ir tikai neliels blakus aspekts, pieredze, pašrealizācijas veids, ko Dvēsele var izvēlēties, bet var arī neizvēlēties.

Partnerattiecības Dvēseles līmenī ir ekperimentēšana, mācīšanās savienot divas enerģijas, lai kaut ko kopradītu, lai sadarbotos, lai dalītos ar šo kopradīto. Un arī tas ir tikai viens no veidiem, kā Dvēsele var vēlēties sevi izpaust.

Pārstāj domāt kā cilvēks. 

Sajūti savu Sirds centru, savu Dvēseli. Iedod savam prātam brīvdienas. Piemēram, uz pusgadu. Atļauj sev kaut pusgadu sekot savai sirdij, nekalt savā galvā laimīgo partnerattiecību bildītes.Vispār neko nefantazēt. Būt ŠEIT UN TAGAD. Ļaut Debesīm ienākt dzīvē un piedāvāt tev variantus. Jo kamēr Tu atrodies ”gribēšanas”stāvoklī, Debesis nevar iedot to, ko vajag tavai Dvēselei. Pa īstam.

Ir svarīgi apzināties, kādēļ mūsos ir šīs ilgas, vēlmes, ilūziju veidošana…

Mēs visi alkstam Mīlestības.

Mūsu Dvēsele ir nākusi no Mīlestības Avota. No Mājām, no vietas, kur it viss ir Mīlestība. Mēs dziļi sevī iekšā zinām, kā tas ir peldēties Mīlestības okeānā. Un ilgojamies pēc šīm sajūtām.

Nonākot šeit, uz Zemes, mēs jūtamies atdalīti un apdalīti. Viss apkārt izstaro Mīlestības trūkumu. Mēs vēlamies to saņemt no vecākiem, partneriem, pasaules, bet visu laiku viļamies, jo neviens to nevar iedot mums. Un nekad neiedos.

Tikai savienojoties ar savu Dvēseli, šo Mīlestības Avotu, sevī pašā, mēs sajutīsim Māju enerģiju. Mīlestības un Svētlaimes enerģiju.

Noejot Sirds Ceļu, atmetot savas Bailes, enkurus, izdziedinot rētas, pieņemot un iemīlot sevi.

Tas ir ceļš, ko Tu esi izvēlējies. Un cita ceļa nav.

Autors: Inta Blūma http://sirdscels.blogspot.com/