Neesmu gatavs maksāt

iluzijas7

Pagaidām es redzu divus galvenos šķēršļus tam, kāpēc mēs nesaņemam to, ko vēlamies. Pat ne tā. Drīzāk: lai būtu tie, kas esam. Un tad pie manis atnāks tas, kas man vajadzīgs.

Ko tu gribi?
Naudu, bērnu, savu biznesu, apprecēties, suni, Ferrari u.t.t.

Ja ir ieradums darīt vienu, bet saukt to citā vardā, ir liela iespējamība netrāpīt mērķī.

Piemērs.
Kāds vīrietis tos brīžus, kad mīlējas ar sievu sauc par “sportu”. Par ko tas liecina. Par to, ka viņš cenšas neredzēt notiekošo. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš negrib sev atzīties tajā, ko patiesībā dara. Notiek nomaiņa=procesa noniecināšana. Svarīgākais jautājums nav tas, kāpēc viņam ir bail uzņemties atbildību par notiekošo – par to, ka viņš nodarbojas ar seksu un nevis sporto. Pats galvenais ir tas, ka cilvēks nedzīvo, bet it kā spēlējas, lai tik nesaskartos ar sev nepatīkamo realitāti.

Vēl viens piemērs.
Ja cilvēks paziņo, ka vēlas māju, taču patiesībā ar to domā, ka viņam vajadzīga “drošība”, nevis betona vai koka kastīte, tad šo kastīti viņš nekādā gadījumā nesaņems. Arī drošību ne.
Kāpēc ir tik ļoti bail atskaņot savas patiesās vēlmes? Tāpēc, ka tad, ja viņš nesaņems TO svarīgo, nāksies ciest. Bet kam gan patīk ciest?. Vairums cilvēku cenšas izvairīties no sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem.

Ja cilvēks vēlas naudu, bet ar to domā iespēju dzīvot atsevišķi no vecākiem un brīvību, tad nekādu naudu un brīvību viņš nesaņems. Un, kad es jautāju klientam, cik, konkrēti, naudas tev vajag, visbiežāk es nevaru saņemt striktu atbildi. Ja naudu tu redzi kā glābiņu no trauksmes un skumjām – tā neatnāks. Nauda nāk uz konkrētām lietām – man jāzin, kam man tā vajadzīga, ko es ar to darīšu, kas man ar to jāapmaksā, un kā es to konkrēti terēšu.Es atcerējos franču filmu “Vienkārši kopā”:
“Mēs satiekamies, mēs esam pāris, mēs esam vīrs un sieva, mēs mīlam viens otru, mēs draudzējamies, mēs esam mīļākie…. vai arī “mēs vienkārši esam kopā”. Vai sakrīt tas, kā tu TO NOSAUC ar to, KAS IR. Ja vīrietim un sievietei ir seksuālās attiecības, tad saukt tās par draudzību nozīmē jēdzienu aizstāšanu. Tad es varu šajās attiecībās saņemt to, ko saņemu un neuzņemties par to nekādu atbildību.

Diemžēl skaitītājs ir ieslēgts, neskatoties uz mūsu viltībām. Un agri vai vēlu uzsprāgs. Protams, es varu to bumbu, uz kuras sēžu, nosaukt par ļoti smagu balonu, taču manam ķermenim no šiem vārdiem vieglāk nepaliks.

Sev melot vienmēr izmaksā ļoti dārgi.

Protams, ieskatīties acīs patiesībai bieži vien ir ļoti sāpīgi. Un ļoti sāpīgi ir sev atzīties, ka stāvu uz plosta nevis lainera, un ar tādu nevar un ir bīstami doties ceļojumā apkārt pasaulei.

Autors: Maša Moškovska
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Tu visur redzi sevi. Tikai sevi.

radniecigas dveseles3

Mēs iemīlamies tajos cilvēkos, ar kuriem kopā mums ir garīgi jāizaug un jāiegūst savs iekšējais spēks, kuri mums vajadzīgi personības pilnveidei.
Dvēsele pati atrod šos cilvēkus, neskatoties uz veselo saprātu. Dzīve darīs savu darbu. Tas ir attīstības pamats un vienlaicīgi arī ilūzija. Mēs iemīlamies paši sevī, tikai nākotnes sevī.
Tie cilvēki, kuri mums patīk, atspoguļo tās īpašības, kuras vajadzīgas mūsu Dvēselei. Visi šī cilvēka trūkumi pazūd no redzesloka uz to brīdi, kad notiek transformācijas process. Kā likums, iekšejā transformācija notiek sāpīgi, un mēs sev iegūstam tās īpašības, kuras mīlējām otrā cilvēkā.

Lai tas notiktu, nākas pārciest iekšējās izmaiņas, un tāpēc mainās mūsu pasaules uzskats un maināmies mēs paši. Tas labi redzams kļūst uzreiz pēc šķiršanās, kad mēs attopamies jaunā pasaulē, bez liekām emocijām varam atskatīties atpakaļ, un varam objektīvi novērtēt savas dzīves notikumus.

Ilūzijas izgaist un paliek objektīvā realitāte. Tāpēc nav vērts nevienu vainot savās nepamatotajās cerībās. Arī mēs paši kādam cilvēkam esam iemesls pārmaiņām.

Rodas jautājums: “Kad šī iemīlēšanās beigsies?”
– Katram no mums ir kāds cilvēks – Garā tuvs, tas, kurš kļūs par mūsu pasaules pastāvīgo daļu.
Taču tavai iekšējai pasaulei uz to brīdi, kad tu viņu satiksi, jābūt piepildītai, lai vairāk nebūtu jāmeklē trūkstošās daļas, vien atliktu kopā ar viņu radīt ko jaunu…

Paskaties uzmanīgi uz to, kas tev sevī patīk un nepatīk – tas viss esi tu. Tā nu tas ir – tu visur redzi sevi. Tikai sevi. Ja tev pasaule iepatīkas arvien vairāk, un viss kļūst skaidrāks, tātad tu esi uz pareizā ceļa.

Avots: © www.livemaster.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Tu šeit neesi ar tukšām rokām

Tavas rokās1

Ja tu baidies zaudēt, tu vienkārši neesi vēl atradis sevi. Kad atradīsi – nomierināsies, jo dzīve ir uzbūvēta tā, ka mums nepieder nekas, ko varētu pazaudēt.
Zaglis ielien kabatā, vecums zog skaistumu, slimības – cilvēkus, pat zvaigznes slēpjas aiz mākoņiem, bet mēs pret to esam tik bezspēcīgi ar saviem cietumiem, likumiem, krēmiem, mikstūrām un teleskopiem.
Mēdz gadīties, ka bagātība atgriežas, cilvēki atkal atver acis, bet debesis kļūst gaišas, taču īpašuma tiesības ir tik iluzoras.
Dzīve ir vienkārša un skaista – tā nedod nekādus pienākumus un tai nav parādu. Taču tu šeit neesi ar tukšām rokām, tajās ir dzīva krava – mīlestība. Tā ir kā bērnībā ar aukliņu sasietie dūrainīši, nekad nepazūd, nepāriet. Kaut arī pravietojumi beigsies, valodas pieklusīs un zināšanas tiks atceltas.

Boriss Grebenščikovs
Foto: Anastasiya Isaykina
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve pastāvīgi mūs svētī

svetibas4

Daudzi izmanto garīgumu kā iespēju izvairīties no dzīves – viņi nevēlas redzēt to, kas viņiem jāredz, nevēlas sastapties ar saviem maldiem un ilūzijām. Taču ir ļoti svarīgi zināt, ka dzīve visbiežāk ir pats labākais mūsu skolotājs.
Dzīve pastāvīgi dala svētības – dažkārt tās ir brīnumainas, lieliskas svētības, baudas, laimes un prieka brīži, bet dažkārt tās ir skarbas svētības, tādas kā slimības, darba vai mīļotā cilvēka zaudējums, sķiršanās.
Daudziem cilvēkiem lielas pārmaiņas apziņā notiek, piemēram, tad, kad narkotiku atkarība noved pie pēdējās robežas, un viņi sāk meklēt citu veidu, kā dzīvot.
Pašai dzīvei ir unikāla spēja parādīt mums patiesību, atmodināt mūs. Un tomēr daudzi vairās no šī skolotāja, ko sauc par dzīvi, – pat tad, kad tas cenšas tos atmodināt.
Pats dievišķais izpaužas dzīves kustībā. Dievišķais izmanto dzīves situācijas, lai sasniegtu paša atmošanos, un ļoti bieži izmanto tam sarežģītas situācijas.
Adjašanti “Tavas pasaules beigas”
Tulkoja: Ginta FS

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē

mirt Marta

Pamodies cilvēks gulošā pasaulē.
Kad tu pamosties, tu vairs neesi sastindzis

Tu vairs nevari uzgriezt muguru Patiesībai.
Tu vairs nespēj sevi mierināt ar vecajām pasakām par labo un ļauno, un nomierināt sevi ar pozitīvo domāšanu.
Apzinātības gaismu vairs nav iespējams izslēgt. Tu vairs nevari paslēpties no sevis. Nekur.
Tu jūties dzīvāks kā jebkad agrāk. Tava caurlaidības spēja ir bezgalīga. Un viss iziet caur tevi: sākot no paša dziļākā izmisuma līdz visaugstākajai prieka sajūtai. Atšķirība ir tikai tajā, ka tagad tu ar to visu vairs neatrodies kara stāvoklī. Tu ļauj visām sajūtām plūst caur sevi. Tu nenosodi un necenties no tām atbrīvoties. Tu esi to māte un svētnīca. Tu vairs nekad nevienu neapvainosi.

Tev vairs nav fiksētas identitātes. Un no prāta skatu punkta, tu vairs nezini, kas esi. Un, neskatoties uz to, tu zini, ka tas ir daudz dziļāk, kā jebkad agrāk. Tu esi dzīvs. Tu esi pati dzīve, neatdalāma no zvaigznēm, mēness, ziediem un kokiem.

Dažkārt šī brīvība izsauc galvu reibinošu sajūtu. Kā piedzimšanu laikā no jauna. Kā veco cerību miršanu ik dienu.
Tu redzi: pašreizējai neskaidrajai realitātei nav iemesla. Tu dzīvo stāvoklī, kad drošības nav vispār, nav kam pieķerties, un vairs neviena koncepcija neatnesīs komforta sajūtu nogurušajam prātam.

Taču, neskatoties uz to, tu līdz kaulam izjūti visdziļāko Pašas Esības drošības sajūtu. Tu zini, ka vienmēr vari uzticēties savai pieredzei, pat tad, ja tā ir bezjēdzīga un līdzinās ellei.

Tu nekad nesauksi sevi par “apgaismotu cilvēku”, tu nekad nedomāsi, ka esi labāks vai sliktāks par citiem cilvēkiem. Tu vairs sev nemelosi par to, ka ir atbildes. Tu par sevi nevienam skaļi nepaziņosi, jo zini, ka pats esi vislielākā ilūzija

Tas ir tik vienkārši, esot tādam atmodušamies, ir viegli nokļūt pašreizējā momentā. Tajā pat laikā, tas nemaz nav tik viegli, jo tava vecā realitāte ir sašķīdusi miljardos lausku, bet vecā sardze ir pametusi savu posteni.
Un tu esi trauks visiem pasaules priekiem un bēdām, un tu vairs nevari sevi mānīt, ka tu visu to kontrolē. Tas nav tik vienkārši,  būt atvērtam dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas pasaules sāpes. Tas nav tik vienkārši – dažkārt justies svešam svešā zemē, kad tu sevi zini sevi kā Mīlestību vairāk, kā jebkad agrāk. Tas nav tik vienkārši – sev apkārt redzēt cilvēkus, kuri tik daudz ko ir aizmirsuši.

Tas nav tik vienkārši – vairs neierakstīties sistēmās, kuras sola tik daudz laimes, bet dara tās labā tik maz.

Un tomēr, tā ir cena, ko tu maksā par absolūto brīvību. Tu nevari būt pilnībā pamodies bez pilnīgas veco sapņu miršanas. Neviens nevar dzīvot, nepametot pazīstamā zonu.
Es noliecu galvu to priekšā, kas iet pašo biedējošo un vienlaicīgi aizraujošo ceļu.
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Marta Bevacqua
Tulkoja: Ginta FS

Vienkāršās brīnumu lietas

brinumu gaidas4

Laimīga iespēja brīnīties par niekiem tā piepilda dzīvi, ka vari atļauties nevēlēties neko citu.
Viss vienmēr aizbrauc uz mūžīgiem laikiem. Nav iespējams atgriezties – mūsu vietā vienmēr atgriežas kas cits.
Problēma ir tāda, ka mums nav nekādu garantiju, ka ar mums vispār kaut kas notiek “patiesībā”. Redzi, kad tu sēdi savas mājas priekšnamā, tev nav pat iemesla sev pajautāt, vai “patiesībā” tas ar tevi notiek, vai nē… Zini, pilnībā var būt, ka tu esi parasts dārzenis un tevi jau sen veiksmīgi ir nograuzis kāds briesmīgs zālēdājs, kura kuņģa skābe pārstrādājamai barībai var izsaukt gluži ticamas halucinācijas. Tā kā gala rezultātā, tu vienkārši baudi savas brīnišķīgās, interesantās dzīves galvu reibinošo ilūziju… Kāda starpība? Jebkurā gadījumā mums nav nekā, izņemot mūsu pašu sajūtas…. Un kāda mums darīšana gar, mierīgi mūs gremojošo, monstru, ja mūsu sajūtas mums saka, ka mēs sēžam paugura virsotnē, zem šīm baltajām debesīm un trinam mēles…
Nekas ta nenogurdina, kā pēc labākās sirdsapziņas padarīts svešs darbs!
Sevi vajag mīlēt un slavēt. Nevar taču uzticēt tādu svarīgu darbu svešiem cilvēkiem!
… es dodu priekšroku dzīvot ar domu, ka esmu vienīgā dzīvā būtne visā Visumā, un palīdzību nav no kā gaidīt. Tāda veida pārliecība dod lieliskus rezultātus…
— Tev jebkurā gadījumā nav atpakaļceļa, — stingri teica Džuffins. — Tāpēc, ka nekāda “ceļa atpakaļ” vispār nav. Tā vienkārši atkal ir kārtējā mierinošā pasaka, viena no tām, kas mums lieliski aizvieto šūpuļdziesmas…
Izģērbties plikam sabiedriskā vietā vēl būtu tīri saprotami, bet darīt zināmu cilvēkiem to faktu, ka laba dzeja dažkārt aizskar manas smieklīgās dvēseles trauslākās stīgas – tas nu gan ir par daudz!
— Vai jūs vēl neesat piekusuši runāt mīklās? Tas, no kā es patiešām esmu piekusis, ir pastāvīgi runāt atminējumos!
— Ar nāvi arī ir viegli visu sarunāt. — negaidīti skarbi teica man vecais vīrs. — Dienu aiz dienas, daudzu gadsimtu garumā mēs tai sakām: “tikai ne šodien”, un viņa piekrīt un atkāpjas. Viena vienīga bauda ar viņu sadarboties! Un tikai vienreiz nāve rīkojas pa savam, un ar to pilnīgi pietiek…
Autors: Maks Frajs “Vienkāršās brīnumu lietas”
Tulkoja: Ginta FS

Uz ko nedrīkst ekonomēt grūtos laikos

sutiba5

… vai arī “Vilciens apstājies – pārsēdieties citā transportā!”
Irinas Hakamadas Meistarklases.

1. Nedrīkst ekonomēt uz veselību. Ja Jums vajadzīgas dārgas zāles, bet tās ir svarīgas jūsu veselībai, uz tām nauda būs jāatrod. Tāpēc, ka veselību ne ar ko nevar kompensēt.

2. Nedrīkst ekonomēt uz sportu – kā vēlaties, bet ar sportu vajag nodarboties. Piemēram, izveidot tādu tikšanos grafiku, lai minimāli pārvietotos mašīnā un maksimāli ietu ar kājām. Pastaiga svaigā gaisā – tas jau IR sports. Nopirkt sev trīskapeiku hanteles vai velotrenažieri. Uzlieciet sev patīkamu mūziku, atbilstošu garastāvoklim un miniet pedāļus vai cilājiet hanteles. Tas neko nemaksā!

3. Nedrīkst ekonomēt uz hobiju. Ja esat pieradis dejot kādā studijā, turpiniet to darīt. Ja jūs pazaudēsiet hobiju, jums nebūs enerģijas, lai veiksmīgi pārvarētu krīzi.

4. Nedrīkst ekonomēt uz mākslu. Mīliet kino – ejiet, noskatieties kadu filmu, biļetes nemaz nav tik dārgas un uz ģimenes budžetu tas neatstās nekādu iespaidu. Kinoindustrija – tā ir liela ilūzija, tā atvelk domas no problēmām.

5. Ja mīliet lasīt, neekonomējiet. Pērciet grāmatu vienalga, cik tā maksā, tā palīdzēs jums atgriezties normālā stāvoklī, saņemt pieredzi un varbūt to pat realizēt.

6. Un nedrīkst ekonomēt uz izglītību. Krīze prasa konkurētspēju un, ja jūsu dzīvē iestājusies pauze, ir īstais laiks sākt mācīties ko jaunu, iegūt jaunas zināšanas. Tie var būt īsi kursi, treniņgrāmatas, kursi internetā – vebināri. Ja naudas kursiem nav, tad ir pašizglītība. Ir daudz interesantu lietu, vien jāieslēdz zinātkāre un jāsāk skatīties uz pasauli plašāk, kā to darījāt stabilitātes laikos.

Cilvēkam ir tāds ieradums, kad viss ir labi, viņš iet pa dzīvi inerces pēc, pa vienām un tām pašām sliedēm.
Krīze – tas ir satricinājums; sliedes salūzušas, vilciens apstājies – tātad ir parādījusies jauna iespēja, pārsēsties citā transportā!

Autors: Irina Hakamada
Tulkoja: Ginta FS