Vislielākā spēka vieta esi tu pats. Pats varenākais spēka avots esi tu pats – vīrietis, sieviete un mīlestība, kuru mēs katrs jūtam.
Pastāv ilūzija, ka spēka vieta ir kaut kur uz šīs planētas – Zemes. Patiešām ir ģeoloģiskās lūzuma zonas vai būves, kas rada apstākļus izmaiņām, taču tās darbojas tikai tad, ja tur nonāk cilvēks, kurš gatavs šīm izmaiņām.
Piemēram Altajs nekad nav bijis kāda īpaša spēka vieta, diemžēl, tas ir mīts. To pašu var teikt par Bali, Indiju, kuras uzskata par spēka vietām dēļ to “garīguma”. Taču garīgumu vienmēr nosaka dzīves kvalitāte, kad gars kļūst par praksi.
Tāpēc šeit jāskatās: kādas ir tavas sajūtas esot vienā vai citā vietā un pēc atgriešanās, vai kļūsti mīlošāks, labestīgāks, veselīgāks, apzinātāks, vai jūties priecīgāks, aktīvāks un mierpilnāks. Nav vērts “uzsēsties” kādām īpašām spēka vietām, dievnamiem, reliģijām, ezotērikai, zinātnei, Ilonam Maskam, laimīgai dzīvei uz citām planētām. Jādzīvo ir šeit un tagad un jāgūst labsajūta no tā, ka visu dari ar mīlestību, prieku un labestību.
Aleksandrs Paļijenko FOTO: Yaroslav Shuraev Tulkoja: Ginta Filia Solis
Svētīti ir tie cilvēki, kuri dzīvi uztver ne kā līniju kladi ar striktu instrukciju, kas necieš nekādas novirzes. Viena novirze – un tu jau esi salauzts, sacaurumots, vairs ne pirmajā rindā kopā ar visiem tiem, kuri nekad nekļūdās…. un kur tad tevi tādu nelaimīgu likt, ja nu vienīgi mūžīgo ciešanu kapsulā, kaunā par savu neveiksmi, nolemtam sava iluzori zaudētā liktens izdzīvošanai?
Un daudzi tieši tā arī domā…
Svētīti ir tie cilvēki, kuri ņem savās rokās savas dzīves neredzamo krāsu paleti. Tas nenozīmē, ka viņi obligāti ir talantīgi, taču noteikti tie spēj radīt jaunas iespējas, aizstājot ar tām zaudētās vai ar realitāti nesavienojamās iespējas.
Cilvēki, kuri skaidri zin, ka ir lietas, kuras nesagaidīsi, neizlūgsies, neizraudāsi, taču tāpēc nekļūsi sliktāks. “Nē” – vienkārši nozīmē “nē”, un tas nebūt neraksturo cilvēku, kuram kaut kas nesanāca.
Svētīti ir cilvēki, kuri negaida to, ko nevar saņemt, kuri spēj no tā neradīt traumu, bet kuriem ir interese par to, kas netika gaidīts, bet beigās izrādījās pieejams.
Svētīti ir cilvēki, kuri spēj uzvārīt zupu brīdī, kad šķiet, ka brūk visa pasaule. Kuri uzzin sliktas vēstis, taču spēj neuzspiesti smaidīt par kādu negaidītu prieku. Atzīt savu bezspēcību un nepielīdzināt to totālai bezdarbībai.
Svētīti ir cilvēki, kuri zina, ka vienatne Jaunajā gadā vai Dzimšanas dienā ir laiks, kas pavadīts ar sevi nevis laiks, kas pavadīts vientulībā. Kuri spēj laikā atvadīties, tā vietā, lai mocītos bēdīgās attiecībās un tēlotu interesi. Kuri nav aizmirsuši to, cik forši ir sēdēt uz tilta un ar kājām kulstīt ūdeni vai ēst nemazgātus ābolus.
Svētīti ir cilvēki, kuri spēj neuzstādīt diagnozes tiem, kuri tos neiemīlēja, kuri spēj neapvainoties uz tiem, kuri neiemīlēja, nenovertēja un neizvēlējās. Cilvēki, kuri spēja uzsākt kaut ko jaunu pēc tam, kad bija vīlušies un salauzti. Līdz nāvei piekusuši, bet nekādu apstākļu nesalauzti.
Svētīti ir tie cilvēki, kuri palikuši vienkārši cilvēki. Pat ar tiem, kuriem vārda “cilvēki” priekšā uzradušies divi nodevīgi burti N un E.
Un svētīti ir tie, kuri staigā pa saviem zelta mīlesības un cerību laukiem visgrūtākajās savas dzīves nedienās.
– Mēs dzīvojam neticamā laikā, kad arvien vairak un vairāk cilvēku atveras dzīves Esībai, kas pieejama tagadnē. Mēs esam gatavi pārstāt pieķerties savam Es tēlam, kas radies no domām, un tā mēs atklājam, ka esam kaut kas daudz lielāks.
– Jā. Tūkstošiem gadu mēs esam dzīvojuši, identificējot sevi ar nosacīto prātu, kas rada mūsu mazā Es tēlu, – kaut ko ierobežoti iluzoru, kas vienmēr cīnās, baidās, jūt neērtības un ir pastāvīgā konfliktā ar sevi un apkārtējiem. Tagad mēs no jauna atveramies savam dabiskajam vienotības ar Dievu stāvoklim, vienotībai ar bezgalīgo apziņas sfēru vai pat ar paša universa saprātu, kurā domājošs prāts ir tikai sīciņš aspekts. Es runāju par iekšējā klusuma sfēru, no kurienes dzimst stāvokļi, kuri dzīvi padara vērtīgu, tam lai to dzīvotu: radošumā, dvēseles mierā, priekā un, mīlestībā.
– Beznosacījumu stāvoklī katrs nonāk savā veidā. Ar Jums tas notika spontāni. Savukārt es savulaik saņēmu sākotnējo garīgo iniciāciju, bet pēc tam sekoja daudzus gadus ilgs ceļojums, kura laikā es vēroju savu nosacīto prātu un pamazām samazināju savu pieķeršanos tam.
– Vairumam cilvēku tas ir pakāpenisks process, tāds, kāds tas bija Tev; šī dimensija rodas no iekšpuses, tā vēlas izpausties. Ar mani viss notika pēkšņi, 29 gadu vecumā, pašnāvnieciskas depresijas laikā, kad es apsvēru veidus, kā izdarīt pašnāvību. Manās smadzenēs virmoja tā pati doma: “Es vairs nevaru dzīvot pats ar sevi.” Pēkšņi es sapratu šīs domas dīvainību. Ja es nevaru sadzīvot ar sevi, tad ir jābūt diviem Es: Es pats un es – tas, ar kuru es vairs nevaru sadzīvot. Tajā brīdī mana apziņa pārvarēja identifikāciju ar nelaimīgo, dziļi nosacīto un bailīgo Es. Šī plaisa bija tik pilnīga, ka šis melīgais un ciešanu nomāktais Es saruka kā piepūšama rotaļlieta, kurai tika izrauts aizbāznis. Palika patiesā mana Es būtība kā vienmēr klātesošais “Es esmu” – tīra apziņa ārpus identifikācijas ar formu. Nākamajā dienā es pamodos svētlaimē, kas ar laiku gan pieaug, gan samazinās, taču dvēseles miers visdziļākajā līmenī kopš tā laika mani vairs nekad nav pametis.
– Ko Jūs uzskatāt par galveno šķērsli ceļā uz beznosacījuma apziņu?
– Nespēju apstādināt domu plūsmu. Tā ir briesmīga nelaime, taču mēs to par tādu neuzskatām, jo no tās cieš ikviens. Nemitīgs garīgais troksnis tiek uzskatīts par normu. Taču tas neļauj atklāt iekšējā klusuma zonu, kura nav atdalāma no Esības. Tas arī rada viltus, prāta konstruētu Es, kam kā ēna seko bailes un ciešanas.
– Manā gadījumā nosacītais prāts bija piepildīts ar bailēm. Es dažādos veidos centos no tā atbrīvoties, taču tas mani padarīja par vēl sasaistītāku un no dzīves norobežotu būtni. Un tikai tad, kad es iemācījos vērot to, kā darbojas domas, es atkal kļuvu mierīga un atvērta dzīvei.
– Būt atvērtam nozīmē nekādā veidā necensties interpretēt tagadni. Tas ir brīvības stāvoklis.Ļaujot šim mirklim būt tādam, kāds tas ir, bez gaidām, ka tam jābūt savādākam, tu atveries kolosālai enerģijai, kas mīt tagadnē. Tā vienmēr ir šeit, taču ir apslēpta. Pieslēgšanās tai nav saistīta ar apstākļiem, kuros tu atrodies. Praksē vairumam cilvēku tas notiek tieši tad, kad viņu ārējie apstākļi ir kļuvuši kritiski. Tādos brīžos tu esi spiests atļaut tagadnei būt tadai, kāda tā ir.
– Savā grāmatā es uzsveru to, ka jāatgriežas pie savām sajūtām, jo man tās bija durvis iekļūšanai Esībā. Kā tikko cilvēki noliek malā dzīves lietišķo pusi un sāk attīstīt savas sajūtas, viņi atkal atmostas tīram priekam, kas mīt “šeit un tagad”.
– Savu sajūtu apzināšanās ir pāreja uz tagadni, durvis uz klātesamības tagadnē stāvokli. Tas nozīmē, ka atmodinātā apziņā prāts kļūst kluss. Uzmanības stāvoklis, kas brīvs no domām, ir visvērtīgākā lieta, kas ar tevi var notikt. Daži to piedzīvo spontāni, brīdī, kad viņu dzīvība ir apdraudēta, vai fiziska spēka izsīkuma brīdī, vai saskaroties ar skaistumu. Pamazām viņi sāk apzināties, ka šajā stāvoklī nonākt var ik brīdi, kad vien vēlās.
– Man visgrūtāk bija nodibināt līdzvsaru starp atvērtību un drošību, starp atcerēšanos un piedošanu. Ir skumji apzināties, ka tu praktizē pieslēgšanos Esībai, bet nosacītais prāts visu pārvērš problēmā.
– Problēma ir pati nosacītā prāta struktūra. Tam ir vajadzīgas problēmas, lai uzturētu sevi dzīvu un kontrolētu visu notiekošo, taču tas nekad to skaļi neatzīs. Prāts saka: ” Es gribu atbrīvoties no problēmām!”, taču, patiesībā, pats tikai tās rada. Kad tu redzi, ka problēmas pieaug, pajautā sev: “Kādas tagadnē ir problēmas?” Tas ir ļoti ātrs veids kā atgriezt sevi atmodas stāvoklī. Pēc tam kļūsti tagadni pieņemošs un paskaties, vai tavas problēmas ir reālas.
– Un, kā likums, tās nav reālas! Šobrīd es varu maigi novērot savu karojošo prātu. Domāju, ka tam iemesls ir mana atvērtība. Es esmu pateicīga savam prātam, kurš ļoti cenšas pasargāt mani no briesmām līdz brīdim, kad mana apziņa nav sasniegusi to līmeni, kad es saprotu: es esmu drošībā.
– Kad tu apzinies, ka tagadnē nav problēmu, tas ir visrevolucionārākais notikums no visiem! Dažkārt prāts to iztulko nepareizi un saka, ka tu izvairies no realitātes, kad nekoncentrējies uz problēmām. Protams, ka nē! Dzīvē vienmēr būs izaicinājumi. Taču spēja tos pieņemt lielā mērā peiaug tad, kad uzmanība pilnībā atrodas tagadnē un netiek novērsta uz pretestību. Pajautā sev: “Vai es varu šajā brīdī kaut ko darīt?” Ja varu, tātad darbība notiek. Vai arī šobrīd neko izdarīt nevar un tad tagadne tiek pieņemta tāda, kāda tā ir. Un tas dzīvi padara daudz vienkāršāku. Dzīves izaicinājumi nekļūst par problēmu un viss ikdienības smagums pazūd.
– Vēl manā atmodā lielu lomu nospēlēja nepretošanās notiekošajam.
– Sveikt visu, kas rodas šobrīd, ir pati augstākā garīgā prakse.Ja tu praktize tikai to, tad tev vairs nav vajadzīgs lasīt arvien jaunas grāmatas, rakstus vai mācīties dažādas meditācijas tehnikas. Visa, kas rodas šajā mirklī ārpasaulē un mūsu iekšpasaulē sveikšana atnes atbrīvošanu. Nosacītais prāts centīsies pārliecināt to nedarīt, jo tas uzskata, ka tikai pretošanās rezultātā tiek iegūta brīvība. Taču patiess ir tieši pretējais. Pretojoties, tu arvien vairāk un vairāk iesprūsti problēmās. Kad tu pārstāsi akli ticēt prātam, tu apzināsies, ka daudz ātrāks transformācijas veids ir sveikt visu, kas IR. Tad dzīvei būs iespēja plūst caur tevi. Un nosacītais prāts tai vairs netraucēs.
– Kad mēs runājam par nepieciešamību izkopt tagadni, ir viegli domāt, ka mēs noliekam malā prātu un tā paļaušanos uz pagātni un nākotni. Nepavisam, nē! Prāts ir ļoti izsmalcināts instruments dzīves manevrēšanai, taču lielākajai daļai no mums tas aizēno pašu dzīvi.
– Sevis identificēšana ar prātu ir ciešanu iemesls, šajā gadījumā prāts kļūst apsēsts. Prāts ir brīnišķīgs instruments, kas palīdz mums paust to, kas notiek dziļākajā līmenī. Ikdienas dzīvē mums ir vajadzīga gan pagātne gan nākotne, taču nevajag tās pārvērst par pašidentifikāciju. Tā ir ilūzija: saistīt savu Es ar pagātni. Cita ilūzija: saistīt savu pašrealizāciju ar nākotni: man jākļūst par kaut ko, jākļūst realizētākam, un kaut kad es to sasniegšu. Pat apgaismība pārvēršas par ilūziju, ja tu to gaidi kā savu nākotnes stāvokli. Audzējot tagadni, tu atceries pagātnes notikumus, taču tu no tiem izņem sevis meklējumus. Bet nākotni tu izmanto tīri praktiskos nolūkos. Un pazūd pieķeršanās un ķeršanās – kas ir nepašrealizācijas instrumenti.
– Jo vairāk es nostiprinos tagadnē, jo priecīgāka es kļūstu. Mans ķermenis mirdz, kad es kļūstu iekšēji mīkstāka un arvien vairāk atveros dzīvei.
– To, ko tu apraksti, es saucu par “iekšējo ķermeni”. Daudzi to dēvē par “gaismas ķermeni”.Katra ķermeņa šūniņa piedzīvo īpašu vitalitāti. Uzturēšanās tagadnē nav stāvoklis “no galvas”, tu ar visu savu būtību piedalies Esībā.
– Kad pagājušajā vasarā Jūs klausījos, es atstāju malā vārdus un atvēros gaismai.
– Kad tu runā no klusuma, vārdiem ir īpaša vibrācija, īpaša transformējoša enerģija. Vārdi, kā tādi, aizslīd otrajā plānā. IR svarīga enerģija, kas tiek nodota, – pareizāk sakot, klusums, kas ir vārdu dziļumā, – lūk, pats varenākais skolotājs.
– Kāda ir doma, pie kuras Jūs vēlētos, lai mēs šķiramies?
– Daži uzskata, ka ir grūti dzīvot tagadnē. Taču pareizi ir cits. Grūti dzīvot neesot tagadnē: grūta ir, tā teikt, normālā dzīve. Sveikt tagadni ir tas pats, kas sveikt pašu dzīvi, jo tagadne no tās nav atdalāma. Tāpēc, necenties tagadni pataisīt par ienaidnieku. iedraudzējies ar to. Pieņem katru mirkli un visu, kas šajā mirklī, tā, it kā tā būtu tava izvēle. Kolīdz to izdarīsi, dzīve būs “par tevi” nevis “pret tevi”. Un pēc tam vēro, kā sāks atvērties dzīves brīnums.
Es neko neplānoju, tikai jautāju sev, kam man noderēs šī diena un kam pietiks spēka tādai man, kādu es šodien sevi jūtu…
Man sen ir tuva intuitīva dzīve, kas nav saistīta ar mēģinājumiem no tās noslēpties. Varbūt tāpēc, ka bieži esmu redzējusi, kādās atkarībās cilvēki sevi iedzen, apkalpojot pat tos sapņus, kuri vairs nav svarīgi. Tāda dzīve ir godīga. Tā neieved autopilotā, jo nepaļaujas uz kaut ko gatavu. Tā vienmēr uzvar ar dzīvu domu. Tā necieš to iznīcību, kas ir neizbēgama tur, kur tu sev liec darīt to, uz ko vakar vēl biji spējīgs, bet šodien vairs nē. Es ievēroju, ka arī citus cilvēkus nemanāmi sāc iznīcināt tikai tāpēc, ka esi sevi noslogojis ar pārāk daudz pienākumiem, kuri neatbilst realitātei, un tāpēc liec sev vilties un pēc tam vēl dodies vilties savos tuvākajos. Mani mīļie, nav universālu matracīšu, kurus var palikt zem ikviena sitiena… Rodas izpratne par mirkļa nenoteiktību, kur vienā brīdī viss var apgriezties kājām gaisā. Un, lūk, paradokss: jo labāk to saproti, jo biežāk esi laimīgs. Bet varbūt tas vispār nav paradokss, bet gan parasta pateicība dzīvei par to, ka ir palicis par vienu kontrolieri mazāk, kurš dzīvo ilūzijā par to, ka kontrolē šo dzīvi…
Iespējams, viena no galvenajām mācībām, ko saņemam no dzīves, ir nepieciešamība izveidot absolūti personiskas attiecības ar realitāti…
Personīgās – tās ir tās, kuras pirmās, bet visas parējās ir pēc tam. Pēc tam ir sveši padomi, dogmas, likumsakarības, modeļi, norādījumi, brīdinājumi, pamudinājumi, kolektīvie uzstādījumi un tamlīdzīgi. Personīgās – tās ir tās, kurās tu balsties savā autentiskumā, savā paša pieredzē, savā izvēlē un savās tiesībās uz savu reakciju. Personīgās – tās ir tās, kas der tikai tev. Ja nav personīgā, tad tu pats kļūsti par “sabiedrisko”… tātad atsaucies visur, kur tavā vietā jau ir izlēmuši, izdevuši jau gatavu instrukciju vai pat nokauninājuši par to, ka tu šaubies.
Piedzīvojot realitāti, īpaši to, kura pēkšņi pārstāj būt ērta un ierasta, un kura nevis cenšas pierunāt pamest tev tavu komforta zonu, bet vienkārši izgrūž ārpusē un nostāda fakta priekšā, tu piedzīvo ne tikai kolosālu stresu, bet arī ne mazāk kolosālu iespēju uzzināt visu patiesību par sevi… Un vēl – iespēju brīnīties par savu paša izdzīvošanas spēju, uztveres drosmi, gatavību apgūt to jauno, kas vēl vakar šķita nepieejams un neiespējams. Tikai tas neizskatās kā kino, kad varonis pēkšņi pārvēršas par supermenu, kurš spēj atrisināt jebkurus uzdevumus… Tas izskatās kā kaut kas pa vidu starp komisko un traģisko, kur tu neveikli centies nostāvet, baidies, dusmojies, satraucies, zaudē cerību, un pavisam sev netici… taču dari, ej, turpini iesākto un izbrīnā apjaut, ka ļoti daudz kas tev izdodas… Un kādu dienu, paskatījies augšup, lai pieskartos iluzorajam debesu mieram, tu pēkšņi saproti, ka vairs nevēlies ticēt it kā glābjošajām, bet tik melīgajām pasakām… Un no šī brīža tu turies tikai pie tās realitātes, kura ir tikpat laimīga, cik nelaimīga, taču tā ir vienīgā, kas tev ir… kamēr tu esi sev.
Oktobris šķiet apstājies…klusi izstiepis atlikušās dienas šaurā mitrā joslā, pa kuru vecmodīgos gumijas zābakos brien pati dzīve. Nesteigties. Tas mums atstāj arī laiku padomāt. Un ikvienam vajadzētu izvēlēties savu emocionālo autonomiju, nevis akli reaģēt uz to, kas nāk no visaktīvākajām masām.
Mani mīļie, tie ir maldi, ka pūlī ir drošāk. Vienkārši tajā grūti saskatīt, kurš tika samīdīts… Un tāpēc pašos trauksmainākajos laikos visstabilākie nereti izrādās ne tie, kuri šķiet cīnītāji vai krīt ilūzijās par to, ka totāla kontrole garantē to, ka ar tevi nekas slikts nenotiks. Panika, steiga, vēlme atbrīvoties no spriedzes, apmētājot ar naidīgām dusmu bumbām tos, kuri tās atpakaļ nemetīs – tas ir strupceļš, lai arī šķiet īsākais. Izvēlēties šādu ceļu nozīmē neizvēlēties sevi un neko neieguldīt savā veselumā. Arī gulēt totālā bezdarbībā, gaidīt labākus laikus, nozīmē ignorēt tagadni un atteikties no psihei ļoti vajadzīgās adaptācijas, kas var iedarbināt iepriekš nepieprasītus mehānismus.
Tāpēc ir jēgpilni izvēlēties iespējamo, to, kas nenoved pie regresa, iznīcības, atteikšanās veidot jaunu jēgu, lai turpinātu dzīvot, ticēt, cerēt, mīlēt, radīt, apdāvināt vienam otru ar rūpēm, siltumu, izlemt par labu pārmaiņām… un neuzskatīt bezspēcības sajūtu dzīves priekšā par to stāvokli, kurā nav iespējams neko darīt. Var darīt. Tikai nāksies iemācīties būt tajā, kas notiek….
Ļiļa Grad Ilustrācija: Lisa Aisato Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Visu, ko radījis Dievs, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas radījis esi tu pats. Un, lai saglabātu tās dzīvas un paildzinātu to eksistenci, tev nākas tās pašam barot ar savu enerģiju, savu uzmanību un savu laiku. Savādāk tās izplēnēs kā rīta migla. Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā pazīme tam, ka cilvēks ir savās domās atdalīts no Visuma Radītāja un maldina sevi ar ilūzijām par to, ka ir atdalīts no visa dievišķā – ir hronisks nogurums, dzīvības enerģijas trūkums un mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…
Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem viņa dāvanas. Tev ir tiesības mīlēt un būt laimīgam. Neklausies tajos, kuri vaino tevi par to, jo tev apkārt ir nelaimīgi cilvēki. Tā nav tava, bet viņu vaina, ka viņi nezin un negrib iepazīt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku Viņa nesavtīgās dāvanas.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Es jau no dabas esmu slinka, tāpēc no rītiem man nav nekādu īpašu sasniegumu, izņemot to, ka esmu pamodusies…
Kaut gan, nē, ir vēl viens – es turpinu pret sevi izturēties labi, atzīstot to, ka esmu slinka. Agrāk nepratu. Agrāk es neapzināti meklēju jebkādu atzinību, pārvēršoties par bērnu, kurš ziņoja par to, ka viennozīmīgi vēlas patikt saviem vecākiem un visiem pārējiem, pēc kuru vērtējuma alkst. Patiesībā, mani mīļie, tas ir ļoti mokošs stāvoklis… nespēja pret sevi izturēties labi bez svešas atzinības – ka esi labs, pareizs un veiksmīgs. Un diemžēl daudzi no mums ir slimi… Tik ļoti slimi, ka pat jaciņu sev nenopirks, iekams nebūs pārliecinājušies par to, ka kāds uzslavēs. Pēc tam tas pāraug bailēs, trauksmē, neirozēs, nespējā būt sev pašam un dzīvot savu dzīvi, iznīcībā un pilnīgā atkarībā no citu viedokļiem. Būtu labi laikus no visa šī attapties… Vienkarši pamest šīs sacensības, regulārās ikdienas atskaites par savu paša inscenēto ideālumu, kas pats par sevi jau ir neiroze. Un saprast to, ka labi ir būt dzīvam un veselam, nevis tādam, kas izsauc apkārtējo apbrīnu… ka labi, ja tev ir viens reāls mērķis un tas ir daudz labāk, kā simts uz papīra uzrakstītu… ka viena konkrēta cilvēka mīlestība ir daudz vērtīgāka par iluzoru visa pūļa dievināšanu…. ka ikdienišķums jau sen ir kļuvis par daudz lielāku retumu nekā zvaigžņotība, kas spraucas ārā pa visām vīlēm… Kamēr rakstīju, ieraudzīju sava kaķa “rīta rosmi” – šķiet, šis puisis patiešām daudz ko zin par dzīvi. Labrīt! Bez kādas domas par to, kā nodzīvot šo dienu pareizi… kā sanāks un tā, kā tu to vēlies.
Ļiļa Grad Foto: pixabay Tulkoja: Ginta Filia Solis
Labāk lidot nevis pienaglot sevi pie izdomātas bezizejas grīdas.
Mani mīļie, lidot nenozīmē iegūt spārnus vai maģiskas spējas…
Tas nozīmē saglabāt sev tiesības uz KUSTĪBU.
Izvēles tiesības. Tiesības uz pārmaiņām. Tiesības uz atbrīvošanos.
Tur, kur nav kustības, paliek hroniska un labprātīga pieķeršanās it visam, ar ko nespējām tikt galā, taču uzskatījām, ka mums par to obligāti jāsamaksā ar savu laiku, spēku un savu dzīvi…
Nežēlīgais lozungs: par katru cenu jāsasniedz tas, ko esam vēlējušies, patiesībā ļoti bieži apslēpj vienkāršo patiesību par to, vai tiešām tas, ko vēlamies ir saprātīgi.
Cilvēki, kuriem, kā mums šķiet, izdodas viss, ko viņi dara, nav burvji. Tie ir cilvēki, kuri sevi labi pazīst un spēj sabalansēt savas reālās iespējas ar saviem mērķiem un neaizmirst par abpusējības likumu tad, kad viņu vēlmes skar citus cilvēkus. Un arī tam nav garantijas. Censties ielauzties tur, kur maz ko saproti, pie tiem, kuriem nav ne mazākas vēlmes tevi ielaist – tas ir tāpat kā piedalīties olimpiskajā spēlēs pēc trīs dienu mājas treniņiem.
Drosme, ar kuru ir vērts lepoties, nav gadiem ilgi lēkāt ap savām nesaprātīgajām vēlmēm, bet gan godīgi atzīt to, ka tās ir nesaprātīgas, nostāties savā pusē, atsakoties sevi iznīcināt, pazemot un nenovērtēt…
Lidot ir viegli, ja atmodini sevī iespējamo… un vēl vieglāk ir nokrist, ja bezgalīgi sevi izvaro ar neeksistējošo.
Var skatīties sienā. Uzgriezt pasaulei muguru. Baidoties ieraudzīt to, kas patiesībā ir. Baidoties ieraudzīt sevi šai pasaulē. Baidoties ieraudzīt sevi kā pasaules daļu. Baidoties ieraudzīt to, ka tu arī esi šī pasaule.
Sienā skatīties ir drošāk, daudz saprotamāk. Var uz tās uzzīmēt savu kino. Ir stabilitātes un paredzamības ilūzija, sajūta, ka tu kontrolē notiekošo.
Taču patiesībā nekādas sienas nav. Tā ir ilūzija. Ilūzija, kurā tu norobežojies no pasaules. No sevis. Tāda, kāds esi. Īsts. Dzīvs.
Pagriezties ar seju pret pasauli. Pagriezties pret sevi. Pret savu spēku. Savu īstumu. Klātbūtne. Tagadnē. Šeit. Tagad. Ieelpa. Izelpa. Es esmu.
Anna Gusak Foto: Marlene Leppänen Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 