Kā ar savu enerģiju palīdzēt cilvēkiem?

Mani Mīļie, pati lielākā palīdzība cilvēkiem ir mūsu augstās enerģijas.

Kad mūsos valda miers, bezbailība, patiesa un tīra mīlestība, laime par to, ka mēs vienkārši esam, ka dzīvojam (elpojam, staigājam, redzam…), šīs enerģijas sāk mainīt šo pasauli.

Tad par brīnumu visiem, telpa it kā izlīdzinās. Cilvēki mums apkārt kļūst mierīgāki un viedāki. It kā pazūd un apdziest visas konfliktsituācijas. Cilvēki mums blakus sāk atvērti smaidīt viens otram, vēloties ar kaut ko palīdzēt un darīt labu. Mūsu dzīvē ienāk prieks un laime.

Ja tu spēj savas vibrācijas ikdienā noturēt augstā līmenī, tad pietiek vien ar to, ka tu vienkārši dzīvo šai pasaulē un izstaro šo Dievišķo enerģiju. Tu gluži kā Gaismas lāpa nes šajā pasaulē labestību un mīlestību. Un tu kļūsti par to bāku, pie kuras pievelkas citas Dievišķās cilvēciskās būtnes. Ar savu augsto enerģiju tu sāksi “atmodināt no ilūzijām” šo pasauli.

Bet, ja šobrīd tava enerģija ir kā lampiņa, kas mirgo, te iemirdzas spožāk, te atkal apdziest un meklē sevi, tad zini, tu vari sev palīdzēt.

Lai palīdzētu sev, pacenties būt pēc iespējas apzinātāks, trenējoties šo enerģiju vienmēr noturēt augstā līmenī. Un rezultāts būs.

Ir dažādas prakses un viena no tām prakse “IEKŠĒJAIS STAROJUMS”

Ja tu jūti, ka tevī iekšā burtiski kaut kas rausta, tracina, mostas agresija un visdažādākais negatīvs, pēkšņi pārņem bailes vai tu redzi, ka apkārt briest konfliktsituācijas, tad neļauj sev nolaisties šajā “tumsā” un nekur nevajag bēgt, baidoties nosmērēties šai piķa melnumā, un nevajag arī tam padoties.

Pietiek ar to, ka tu ieslēdz savu apzinātību, esi savā centrā, nereaģējot un neiesaistoties šajā zemajā enerģijā.

Un pēc tam atcerēties, ka tu taču esi Radītāja Gaisma! Tu esi iemiesojusies Gaisma! Tu esi Gaisma, kurai laiks starot savu Dievišķo Gaismu pasaulē.

Tad arī uzliesmos šī tava spožā Gaima un apmirdzēs šo pasauli. Gaisma ir mūsu būtība. Pietiek vien pievērst tai savu uzmanību un domas, atcerēties par to un momentā šī uzliesmojusī lāpa mūsos caur portālu sirdī iziet uz āru!

Mīļais, kolīdz sajūti, ka esi Gaisma, fokusē savu uzmanību uz to un pacenties noturēties uz šī enerģijas viļņa, tad tas tevī paplašināsies, augs un piepildīs visu telpu sev apkārt ar brīnišķīgu enerģiju.

Pārmaiņas telpā var uzrasties praktiski momentā. Cilvēki apkārt kļūs mierīgāki un draudzīgāki, un tevī pašā atmodīsies tāda laimes sajūta, kura nav salīdzināma ne ar kādiem materiālajiem labumiem.

Mīļie, esiet brīnišķīgas bākas un vairojiet Gaismu šai pasaulē.

Mīlestībā.

© Magda

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēlē savu spēli

Patiesībā viss ir diezgan sarežģīti un smalki. Pati psihe, smadzeņu darbība, un jo īpaši emocionālā sfēra, nevar būt kā “izdrukāta kardiogramma”, kas uz visu izdrukā tikai vienu pozitīvu reakciju un stabilu, ne no kā neatkarīgu darbību.

Un, veidojot veselīgas psihes jēdzienu, drīzāk ir vērts atzīmēt cilvēka spēju tikt galā ar dažādiem apstākļiem, nenonākot klīniskā depresijā un nedzīvojot atliktu dzīvi (uzskatot, ka tikai problēmu un citu grūtību neesamību var uzskatīt par pilnvērtīgu eksistenci).

Var teikt, ka mēs līdzināmies mobilajam telefonam. Gadās, ka tas ir 100% uzladēts, un tad mēs varam veikli sērfot pa visām opcijām. Gadās, ka uzlāde nav 100%. Gadās, ka vēl zemāka. Gadās, ka pavisam zema. Un gadās, ka nekāda. Kamēr to no jauna neuzladēsi.

Turklāt var gadīties, ka mūsu personīgajam zemajam uzlādes līmenim nav nekāda sakara ar ārējiem faktoriem un tomēr mēs jūtamies nekādi.

Un tas ir normāli. Nenormāli ir uzskatīt sevi par nenormālu, ja tev ne vienmēr gribas priecāties, ja ne vienmēr gribas iet ciemos, ja ne vienmēr gribas apskauties, pucēties, kaut kur traukties, ja ne vienmēr tu vēlies sastapt cilvēkus… Tu saprati, ja?

Ir nenormāli uztraukties par to, ka ik pa laikam tu sevī atklāj burkšķošo večuku, slinko tanti, sarkastisko klaunu, bēdīgo Pjero vai vienaldzīgo zirnekli. Patiesībā visi tie ir psihei tuvi un saprotami stāvokļi. Tāpēc, ka tie ir dabiski un tos nosaka daba.

Bet, lūk, modernās un aktīvi mums uzspiestās lielās spēles – ārkārtīgi motivētajos, vienmēr laimīgajos, vienmēr “komforta zonu” ienīstošajos, tajos, kas uzspļauj visām nepatikšanām, vienmēr enerģiskajos, pozitīvajos un sabiedrībā mīlētajos – ir ļoti bīstamas spēles.

Tās ir spēles, kas apkalpo skatītājus un nesaudzīgi ekspluotē aktierus.
Tie ir neizstrādātie kompleksi, kuros esot, cilvēks baidās svešās acīs izskatīties vienkārši cilvēks, nevis kaut kas ļoti īpašs.
Tās ir pakāpeniski uzsāktas iznīcināšanas programmas.
Tā ir ilūzija, ka vienmēr var atrast ielu, kur deg tikai viena zaļā gaisma.
Atrast jau, protams, var. 
Taču tas būs salauzts luksofors…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Drosmi un Bailēm

Kā beigt piesaistīt sev kaitīgas domas?

Pirmais, kas jāizdara – ir jāsāk sevi nošķirt no bailēm un trauksmes. Biedējošas domas ir daudzu nelaimju un neveiksmju cēlonis. To tev ir teikuši tik daudzas reizes un kāds no tā labums? Bailes ir apziņas ieradums, kas tevī ir iesakņojies negatīvas domu straumes dēļ, taču no tām var atbrīvoties ar personīgām pūlēm un neatlaidību.

Spēcīga vēlme ir varens magnēts. Cilvēks, kura vēlme ir spēcīga un nepielūdzama, piesaista sev to, kas palīdz iegūt to, ko viņš vēlas – cilvēkus, lietas un apstākļus, ar nosacījumu, ka viņš to vēlas ticot, uzticoties, ar pašapziņu un iekšējā mierā.

Un tikpat patiesi ir tas, ka cilvēks, kurš no kaut kā baidās, parasti iedarbina spēkus, kas viņam nesīs to, no kā viņš baidās. Vai tad tu neredzi, ka tas, kurš baidās, patiesībā gaida to, no kā baidās? Vai tu neredzi, ka tas, kurš baidās, patiesībā sagaida to, no kā baidās? Bet no pievilkšanās likuma viedokļa domu pasaulē tas ir tas pats, it kā viņš to vēlētos. Šis likums darbojas abos gadījumos – princips ir viens un tas pats.

Pats labākais veids, kā pārvarēt baiļu ieradumu, ir domās noskaņot sevi uz DROSMI, tas ir tāpat kā labākais veids, kā atbrīvoties no tumsas telpā, ir atvērt aizkarus un ielaist tajā gaismu.

Cīņa ar ierastajām negatīvajām domām, titāniski cenšoties tās izslaucīt no savas dzīves, ir veltīga laika izšķiešana.

Ir labāks, uzticamāks, vienkāršāks un ātrāks veids, proti, ļaut Drosmei ieņemt baiļu vietu tavā prātā un, nemitīgi pievēršoties tai, dot tai iespēju izpausties objektīvajā realitātē.

Tā vietā, lai atkārtotu “Es nebaidos”, stingri pasaki sev: “Es esmu drosmīgs.” (Cenšoties pārliecināt sevi par “es nebaidos” nozīmē neko vairāk kā noliegt biedējošā objekta esību; tas nepalīdzēs atbrīvoties no pašām bailēm).

Lai pārvarētu bailes, savās domās jābūt stingri noskaņotam uz DROSMI. Ir jadomā drosmīgi, jārunā drosmīgi un jārīkojas drosmīgi. Ja visas dienas garuma tu savā apziņā uzturēsi Drosmes tēlu, šis domu uzstādījums kļūs par ieradumu. Turi drosmes garīgo tēlu tieši sev acu priekšā, un tu pamazām līdz tam izaugsi.

Ļauj vārdam DROSME iedzīvoties savā apziņā un koncentrējies uz to, kamēr tas tur nostiprināsies. Domā par sevi kā par drosmīgu cilvēku – iedomājies, kā tu drosmīgi rīkojies sarežģītās situacijās, un saproti, ka nav no kā baidīties un, ka bailes un trauksme nevienam vēl nav palīdzējušas. Bailes paralizē gribu, bet DROSME dod spēku darīt.

Par sevi pārliecināts un bezbailīgs cilvēks, kurš tiecas uz savu mērķi, kurš noskaņots uz “varu un izdaru” ir ļoti spēcīgs magnēts. Tas pievelk sev visu, kas viņam vajadzīgs veiksmei, laimei. Bieži par tādiem cilvēkiem saka “veiksme viņam uzsmaida”. Taču tā saucamā “veiksme” nav nekas cits kā Domu Uzstādījums. Un nav te nekāda nslēpuma. Tieši tāds pats uzstādījums kā “nevaru” vai “baidos”.

Lai pārliecinātos par to, ka augstāk minētais tieši tā arī ir, pietiek paraudzīties sev apkārt. Vai esi redzējis, ka cilvēks, kuram viss dzīvē padodas viegli, čīkstētu un teiktu “Es nevaru”?

Tu pats vari izlemt, ka nevēlies vairs pievilkt nelaimes, neveiksmes un skumjas. Lai par galveno tavas dzīves domu kļūst “Varu un Izdaru”, uz to arī uzskaņojies, to arī saki.

Dzīvojot “Varu un Izdaru” līmenī, tu sajūtīsi jaunas vibracijas un ieraudzīsi to darbības rezultātus, tu ātri vien sapratīsi, ka skaties uz lietām savādāk, un sapratīsi ka tā pamazām tuvojies pats sev. Tu jutīsies labāk un labāk sapratīsi visu, kas ar tevi notiek.

Bailes ir Trauksmes, Naida, Skopuma, Ļaunuma, Dusmu un Neveiksmes vecāki. Kad esi brīvs no bailēm, redzēsi, ka visa augstāk minētā “saime” kaut kur ir pazudusi. Tikai atbrīvojoties no tām tu vari kļūt brīvs, jo kamēr tevi vada bailes, tu nevari būt veiksmīgs Domas Pasaulē.

Tas sākumā tikai šķiet grūti, tomēr soli pa solim, kad tava drosme pieaug, bailes mazinās, bet tu kļūsti spēcīgāks. Bailes nav spējīgas dzīvot drosmes atmosfērā

Kamēr ap tevi siro bailes ar saviem “bet”, “ja nu”, “nevaru”, “nesanāk” un citām bailīgajām šaubām, tu nevari pilnībā izmantot savu domu spēku.

Lūk, ko vēlos tev ieteikt: neatliec uz vēlāku, izdari tagad dažas lietas, kuras tev šķiet tu varētu izdarīt, ja vien nebaidītos. Un tu būsi izbrīnīts, redzot, kā šīs jaunais domu uzstādījums uz Drosmi nojauks šķēršļus tavā ceļā. Tieši šādi vingrinājumi tevi uztrenēs un tu tiksi dāsni apbalvots.

Labākais veids, kā uzvarēt bailes ir pārstāt par tām domāt un barot tās ar savu enerģiju un beidzot pašam nostiprināties savā drosmē. Lai vārds DROSME ir tava jaunā devīze.

Viljams Vokers Atkinsons “Domu spēks un pievilkšanās likums””
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par intelektu un mentālo lepnību

Ļoti bieži cilvēki ar attīstītu intelektu uzskata to par savas sirds čakras atvērtību. Taču tie ir maldi. Un tādā veidā attīstās tā sauktā mentālā lepnība attiecībā pret tiem, kuriem intelekts nav tik augsti attīstīts un kuri pat netiecas to attīstīt. Un tas nav pareizi.

Evolūcijai svarīgi ir visi aspekti. Gan sirdij, gan pašam intelektam. Tomēr svarīgākie ir tieši sirds aspekti.

Mentālā lepnība ļoti bieži attīstās tieši tiem, kuriem, kā pašiem šķiet, ir apjomīgas zināšanas. 
Pirmkārt, šīs zināšanas ir pagātne.
Prāts un intelekts ir labi attīstījušies vecajos apstākļos, aizvērtā planetārajā režģī. Tur tam bija plašs darbības lauks. Taču tas nekādā veidā nepalīdzēja tiem cilvēkiem, kuriem bija šīs zināšanas, būt sirsnīgiem un dvēseliskiem attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem.

Gluži otrādi, cik pazīstu šādus cilvēkus, viņus no saviem tuvajiem šķir bieza akmens siena. Un šajās ģimenēs nav bijis nekā cita kā vien nesaskaņas un aizkaitinājums.

Mentālā lepnība ļoti stingri sargā savas pozīcijas.

Kā no tās atbrīvoties?
Vērsties pie Augstākajiem spēkiem, pie sava Augstākā ES, pie jaunajām enerģijām, lai tās palīdz transmutēties šai enerģijai (jo arī lepnība ir enerģija). Šī enerģija pakāpeniski pārvēršas, tā nekur nepazūd un atgriežas pie jums. Un sirdī paliek viegli.

No Valentīnas Mironovas lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA ir kā elpošana

Nesen kaut kur izlasīju, ka Mīlestība ir kā elpošana, tā ir enerģija, ar kuru mēs elpojam.
Iedomājies, ka kāds ir ievilcis plaušās gaisu un neizelpo, bet kāds, gluži otrādi, izelpo un neieelpo – tā taču nav iespējams dzīvot!
Ko nozīmē ieelpot un neizelpot? Tas nozīmē saņemt no pasaules siltumu, skaistumu, iedvesmu un baidīties to izpaust, izliet no sevis. Pat ne darbībās. Kā reizi darbībās cilvēki vismazāk baidās, ārēji rūpējoties, bet neizjūtot iekšēju siltumu, sažņaudzot šo enerģijas plūsmu.
Bet citi – gluži otrādi, mazliet ieelpojuši, jau steidz izelpot, jo viņiem šķiet, ka jāglābj visus. Viņiem Mīlestība ir cieši saplūdusi ar ārējām darbībām, kas tomēr ir dabiskas elpošanas ar mīlestību aizvietotājas.

Mums visiem jāiemācās pilnvērtīgi elpot mīlestību ar pilnu krūti – brīvi ieelpot un brīvi izelpot. Tas ļaus mūsu Dvēselei lidot. Un, pirms izelpojam Mīlestību pasaulē, noteikti vajag ieelpot to sev. Ieelpot no savas sirds: skatoties dabas skaistumā, atlaižot domu skrējienu, sakoncentrējoties uz sava ķermeņa sajūtām.
Nav iespējams nesavtīgi dāvāt, ja pats neesi piepildīts. Es nenogurstoši atkārtoju: no tukša trauka ūdeni neieliesi. Neliec sev starot, ja esi tukšs, sākumā piepildi sevi! Un tā ir aksioma.

© Svetlana Dobrovoļska
​​​​​​​FOTO: svetlana🎞
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgā cīņa notiek katra cilvēka Dvēselē

Šobrīd notiek cīņa par mūsu enerģiju un mūsu dvēselēm.
Galvenais karš notiek Dvēseles līmenī, par katra cilvēka apziņu un enerģiju. Uz ko koncentrēt uzmanību, gribu un savu Cilvēcisko apziņu – mēs izvēlamies paši, tā ir BRĪVA IZVĒLE. Tieši tur tiek novirzīta psiholoģiskā enerģija. Mēs barojam šos procesus ar savu enerģiju un dodam tiem spēku.

Sen vairs nav noslēpums, ka katrs cilvēks ir enerģijas ģenerators un šai akumulētajai psihiskajai, Cilvēka radītajai enerģijai ir milzīgs spēks.

Šobrīd pasaulē ir radītas ļoti nopietnas situācijas un procesi, speciāli tam, lai piesaistītu mūsu uzmanību un saņemtu mūsu enerģiju. Tiek radīta kara realitāte – mērķis destrukcija un iznīcība. Taču tāpat ir arī cita realitāte – miera un mīlestības vides radīšana – kuru atbalsta garīgie Gaismas spēki. Un tā ir patiesā realitāte kuru rada mūsu Radītājs – mūsu izaugsmei un evolūcijai.

Kam atdot savu enerģiju Cilvēki izlemj paši – to lemj katrs pats un tā ir katra brīva izvēle. Katras Dvēseles individuālais lēmums ir šobrīd svarīgākais lēmums, šajā situācijā un pasaulē. Šī brīvā izvēle ir bijusi visu cilvēces pastāvēšanas laiku, taču šobrīd ir pienācis kritiskais izvēles mirklis. Tieši tādēļ katrs no mums izdara savu PĒDĒJO izvēli.

Šī garīgā cīņa notiek katra cilvēka Dvēselē. Bet viss apkārt esošais ārpus tās ir tikai skatuve ar dekorācijām. Kādu lomu spēlēt šajā teātrī izlemj katrs pats. Un par šo izvēli neizdosies nevienam uzlikt savu atbildību.

Kā mēs atdodam savu enerģiju?
Kāds sakars ar cīņu par dvēselēm?

Dvēsele kura ir katram dota katram cilvēkam uz šīs zemes ir daļiņa no augstākā Radītāja, Augstākās apziņas. Mēs esam šīs Dievišķās daļiņas nēsātāji sevī. Taču ne tikai nēsātāji, bet arī radošās enerģijas radītāji – ģenerētāji. Cilvēki un zinātnieki to sauc par Cilvēka psiholoģisko enerģiju (psihika – tā arī ir dvēsele).

Viss sarežģītākais un grūtākais, šī brīža situācijā ir tas ka lielākā daļa Cilvēces pat nezin ka notiek šī izšķirošā cīņa par viņu Dvēselēm.

Kāds, protams, par šo visu ir dzirdējis, taču netic, tādēļ ka Cilvēkiem ir pārāk maza piekļuve zināšanām un to prāti ir aizņemti ar ārējo-apkārtējo apstākļu ietekmi. Šo informāciju rūpīgi slēpj „Šīs pasaules varenie”- speciāli, lai nepieļautu Cilvēces apskaidrību.

„Aklus” cilvēkus taču ir vieglāk vest uz bezdibeni. Neapzinātus Cilvēkus ir viegli piesaistīt ilūzijām un vest sev līdzi ceļā uz iznīcību. Tādā gadījumā cilvēks zaudē Dvēseli uz visiem laikiem.

Ir cilvēki, kuri sākuši paši par to aizdomāties, sajust intuitīvi – Tas ir Gaismas spēku nopelns, tie paši Eņģeļi – sargātāji un citas garīgās būtnes, kuras ir mums katram. Viņi ar visiem spēkiem cenšas dot mums ZĪMES, vajadzīgo informāciju, skolotājus u.t.t.

Šādiem Cilvēkiem jau ir CERĪBA sevi izglābt. Taču vissīvākā cīņa ir par tiem Cilvēkiem kuri nav pārliecināti, nav izlēmuši. Viņi šobrīd stāv krustcelēs, viņi var izvēlēties Gaismas pusi, tiem ir noteikts apjoms labsirdības un daudzas labas īpašības, bet tā kā tiem ir stingrs viedoklis konkrētos jautājumos un trūkst zināšanu, tos var viegli pārvirzīt uz iznīcības ceļu, izmantojot viltu un apziņas manipulācijas – kuras šobrīd ir visapkārt. Un tieši viss šis var atkal novest pie Dvēseles pazušanas.

Tātad – ko darīt, lai nepazaudētu SEVI šajā cīņā?

Censties ik mirkli apzināties – uzdot sev jautājumu: kurp ir vērsta mana uzmanība šobrīd? Kur atrodas domas un sajūtas, vai tās ir vērstas uz karu (iznīcība, ciešanas, bailes, dusmas), vai uz pasaules un apziņas realitāti (mīlestību, prieku un harmoniju).

Kur atrodas Jūsu domas un sajūtas – tur arī plūst Jūsu enerģija. Jūs ar savu psihi, Dvēseli, Apziņu pieslēdzaties tai realitātei par kuru domājat, (enerģijai – iznīcība vai radīšana) un tur arī novirzāt- atdodat savu enerģiju.
Kara situācija ir radīta tieši šim mērķim.
Lai pēc iespējas vairāk cilvēkus ievilktu šajā iznīcības, baiļu un ciešanu enerģijas bumbā- kamolā.
Jo vairāk cilvēku ir piesaistīti šim enerģijas kamolam ar savām domām, bailēm, pārdzīvojumiem, jo vairāk tie rada šo enerģētisko vibrāciju – attiecīgi šī realitāte eksistēs un turpināsies. Iznīcinot šos Cilvēkus – izspiežot tos kā citronus.

Kā tieši tas notiek?

Notiek pilnīga pieslēgšanās Cilvēka Dvēselei, kā „Barošanās elementam”un viņš patstāvīgi tiek pildīts ar šo pašiznīcinošo programmu. Rezultātā šāds „Sazombēts” Cilvēks zaudē savu brīvo gribu – izvēli un kļūst par sistēmas „bateriju”

Tāds cilvēks vairs pilnībā nekontrolē sevi (burtiski), viņš nepārvalda savu apziņu un brīvo izvēli – Viņš ir pilnā sistēmas kontrolē.

Par kādu savas dzīves kontroli, vai dzīves radīšanu, veidošanu, te vispār var domāt. Bieži vien cilvēks var izlemt dzīvi neturpināt. Bez evolūcijas dzīvē, šāda sevis paša nolemta Dvēsele tiek dzēsta neatgriezeniski.

Kā Cilvēks izdara izvēli?

Ar savām domām un sajūtām.
Ja Jūs no kā baidāties, neieredzat, nolādat ienaidniekus, vēlaties kāda nāvi vai ciešanas, japārdzīvojat par savu nākotni, vai saviem zaudējumiem – Jūs pieslēdzaties iznīcības realitātei un tumsa Jūs aprīs – izsūcot no Jums visu dzīvības sulu no Jūsu Dvēseles noindējot tās gaismu ar savu indi.

Ja tomēr Jūs:
– atradāt sevī spēku, pārslēgt uzmanību, domas uz ko labu,
– atradāt sevī gudrību, apzināti pieņemot iemeslus un mērķus visam kas notiek apkārt, pieņemt ka katra Dvēsele ir izlēmusi iepriekš šo konkrēto ceļu kura tā izdzīvo šobrīd,
– atradāt spēku piedot tiem neapzinātajiem- mežonīgajiem Cilvēkiem, „Piedod tiem, jo viņi nezina ko tie dara”,
– kā arī atmodināt savu iekšējo viedumu un gara spēku, pieņemt savus pārbaudījumus un pat to jēgu kuru šobrīd saprast nav iespējams.
– un pieņemt to ka Jūs visu atrisināsiet un tiksiet ar to galā, rezultāta būsiet laimīgi un pasaulē valdīs miers, mīlestība un harmonija.
– uzticoties Dievam un viņa gribai,

Tas nozīmē, ka esat nonākuši Dieva valstībā un viņa radošā enerģija Jūs piepildīs ar spēku, mierinājumu, mīlestību un aizsardzību.

Tiko kā Jūs pārslēgsiet savu uzmanību no energoinformatīvā lauka kara „Egregora”- Jūs uzreiz izejat no viņa ietekmes zonas. Tā arī ir īstā brīvība un veselums. Atslēdzoties no iznīcinošās realitātes, Jūs pārslēdzaties uz īsto Dzīves telpu-radošo Radītāja realitāti. Viņā valda miers, harmonija, pieņemšana, mīlestība, vienotība, labsirdība, prieks, attīstība un izaugsme.

Tieši tādēļ ir svarīgi izdarīt savu apzinātu izvēli ar visu savu apzināto uztveri, visu Dvēseli dzīvot gaišā, dievišķīgā realitātē. Izstarot un sajust šīs radošās vibrācijas un enerģijas. Jo vairāk pasaulē būs šādu cilvēku, jo ātrāk notiks šis realitātes apvērsums un tas viss kļūs īsts.

Cilvēkiem ir brīva izvēle, bet katras valsts sistēma, dara visu iespējamo, lai atstātu cilvēkam tikai ilūziju ka viņam pastāv izvēle. Jā Jums piedāvā izvēli no variantiem, patiesībā pareizo variants – ceļš tiek slēpts no Jums.

Virziet paši savu izvēli, pretēji izvēlēsies citi. Brīvība un atbrīvošanās sākas katra paša Cilvēka Dvēselē. Kā cīņas laukā par labo un ļauno, tāpat arī katra Dvēselē.

Zaudēt šajā cīņā var neapzināti, taču izglābt sevi no iznīcības var TIKAI APZINĀTI.

Es ticēšu katram no Jums! Katrā cilvēkā ir iekšējais viedums, kurš atrodas katra Cilvēka Dieva daļiņā – viņa Dvēselē.

Sajūtiet ar sirdi , kur ir tā patiesība. Sajūtiet, kas ir patiesās dzīves vērtības, sajūtiet patieso savas Dvēseles izvēli- atrodot spēkus noturēties pie šīs izvēles, neatkarīgi ne no kā.

Dievs Jūs gaida tāpat kā skaistā pasaule ar īsto realitāti. Novēlu lai vēlēšanās noticēt un ieraudzīt to kļūst par Jūsu viskaislīgāko vēlmi. Un tad tā piepildīsies.

Katram vēlu pacietību, viedumu, apzinātību, gara spēku!
Pieņemšanu, saprašanu, un izturību!
Mīlestību un mieru Dvēselē!

Mīlestībā
Ольга Дзюба
Avots: Ingus Bercis

Atjaunoties un atbrīvoties

Es ļoti mīlu tās stundas, kurās ir tikai klusums, tikai vienkāršas, vieglas un gaišas domas, tikai tas pats tuvāko loks, kas nav liels skaita ziņā, bet bezgalīgi plašs Mīlestībā…

Dzīvot, izšķīstot ārpasaulē, bezgalīgi atsekojot katru jaunu vilni un nenogurstoši raizējoties par to, kas būs tālāk – tā ir tā pati līdzatkarība, kur cilvēki nežēlīgi kontrolējot citus, zaudē sevi un uz mirkli nomierinās tikai tad, kad citi dara to, ko no tiem sagaida.

Un tas ir liels retums, jo neviens nemēģina darīt kaut ko citu šīs nomācošās kontroles vietā…
Šādā situācijā katastrofiski ātri pazūd spēks un tāpēc ir ļoti svarīgi paiet malā lai, kā minimums, izdzīvotu, bet kā maksimums, uztaustītu sevī to patiesi dzīvo un neļautu to lielām karotēm izsmelt tiem, kuri neko citu neprot, kā tikai smelt svešu.

Mani mīļie, atjaunošanās nekad nenotiek tur, kur tika uzkrāts pats lielākais nogurums… tāpat kā Mīlestība ļoti reti tiecas turp, kur uzstājīgi pēc tas alkst.

Katram ir vajadzīgs kaut kas, kas ir tikai savs, lai nonāktu pie atjaunošanās un atbrīvošanās no pašas lielākās spriedzes, lai nonāktu pie tās apburošās brīvības, kas reizi par visām reizēm izdziedina no jebkā, kas nav abpusējs, atgādinot to vienkāršo patiesību par to, ka vēl neviens nevienu nav padarījis laimīgu pret viņa paša gribu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava jūra

Kad tu iebrien jūrā, ja vien esi godīgs pret sevi, tev rodas tās tevi pieņemošā spēka sajūta, ar kuru tu vari būt vienlīdzīgs, bet kura var tevi arī iznīcināt. Taču, neskatoties uz to, tu saproti, ka cienot to, nesacenšoties ar to, un necenšoties tai uzspiest savus noteikumus, tu saņem to neatkārtojamo mijiedarbību ar stihiju, kuras mērķis nav uzvara, bet pieredze un bauda…

Katrs, kurš elpo jūru un kurš to pa īstam mīl, šo zina.
Es izturos pret dzīvi, kā pret jūru, un uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem sasniegumiem ir atteikšanās ar to sacensties, atteikšanās naivi noliegt tās likumsakarības, un atteikšanās veltīgi ticēt tam, ka es it kā varu to kontrolēt, novērst visu negaidīto un likt tai nodarboties ar manām vēlmēm…

Paradokss, taču tieši tas mani ir padarījis daudz spēcīgāku un noturīgāku.
Mani ir pametušas hroniskās bažas par to, kas būs rīt, un, ja nu…
Un es beidzot varu uzsmaidīt patiesībai par to, ka es varēšu tikai to, ko varēšu, un ne to, kam es cenšos sagatavoties, mācoties no sliktākā trenera dzīvē – bailēm.

Nē, mani nav piemeklējusi manas neievainojamības ilūzija. Tā, gluži otrādi, ir neatgriezeniski aizgājusi.
Tā aizgāja, bet es paliku.
Paliku, lai katru dienu iebristu savā jūrā, taču, to darot, ņemtu vērā ne tikai savus plānus, bet arī tos apstāklus, kurus tā var man nodrošināt.

Dažkārt ir vētra un es vienkārši sēžu jūras krastā. Dažkārt – pilnīgs bezvējš, un es sajūtu daudz vairāk brīvības. Dažkārt ir vairāk nokrāsu un arī tas ir labi.
Mani mīļie, dzīve ir kā jūra, to neuzvarēt…
Taču tai arī nav vajadzīgas mūsu uzvaras. Viņai priekš mums pietiek pieredzes un baudas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā dzīvot vienkāršāk un vieglāk

Man ir ļoti daudz lietu. Kā jau daudziem amerikāņiem. Bet patiesībā, jo nabagāks cilvēks, jo vairāk lietu viņš krāj. Reti kurš ir tik nabags, ka nevar atļauties piedzīt pilnu pagalmu ar vecām automašīnām.

Ne vienmēr tā ir bijis – agrāk lietas bija retas un vērtīgas. Piemēri tam nav tālu jāmeklē.
Manā bērnības dienu mājā Kembridžā, kura celta 1876. gadā, guļamistabās nebija iebūvēto skapju – visas drēbes varēja salikt kumodēs. Pat pirms dažām desmitgadēm lietu bija daudz mazāk.
Kad skatos 70to gadu fotogrāfijas, varu vien brīnīties, cik tukša šķiet māja. 
Bērnībā es sapņoju par milzīgu rotaļu automašīnu parku, taču tagad tas šķiet nieks, salīdzinot ar to mantu skaitu, kas ir maniem brāļa un māsas bērniem. Visas manas mašīnītes aizņemtu vien trešo daļu gultas. Bet viņu istabās gulta ir vienīgā no rotaļlietām brīvā vieta.

Lietas ir kļuvušas daudz lētākas, bet mūsu attieksme pret tām nav mainījusies – mēs tās stipri  pārvērtējam.
Kad man nebija naudas, tā bija problēma. Es uzskatīju sevi par nabagu, bet lietas šķita vērtīgas un es instinktīvi tās uzkrāju. Vai nu tās palika no draugiem, kuri pārvācās uz jaunu dzīves vietu, vai nopirku tās izpārdošanā par desmito daļu no sākotnējās cenas.
Un, bāc, atkal mājā viena lieta!

Patiesībā šīs bezmaksas vai gandrīz bezmaksas lietas nebija nekāds izdevīgais ieguvums – to vērtība bija vēl mazāka par to cenu. Vairums šo lietu izrādījās absolūti nevajadzīgas, jo man tās nebija pat vajadzīgas.
Tolaik es nesapratu, ka jauna pirkuma vērtība nav izsakāma starpībā starp cenu un to, cik es samaksāju par to. Vērtību nosaka tas labums, ko es no šīs lietas gūstu. Lietas ir ļoti nelikvīds aktīvs. Ja vien tev nav kāds īpašs plāns tās pārdot, tad vienīgais veids, kā lietu padarīt vērtīgu, ir to lietot (lieta – lietot). Bet, ja šobrīd to nelieto, tad diez vai to lietosi kaut kad nākotnē.

Kompānijas, kas ražo un pārdod lietas, tērē milzīgas summas, cenšoties mums piespiest domāt, ka lietām vēl joprojām ir vērtība. Tomēr tuvāk patiesībai ir uzskatīt tās par bezjēdzīgām, jo tikko tu esi uzkrājis lielāku daudzumu, tās sāk valdīt par tevi.

Es pazīstu kādu laulātu pāri, kuri nevarēja pārvākties dzīvot uz savu iecerēto pilsētu tikai tāpēc, ka nevarēja tur atļauties nopirkt tik lielu īpašumu, kurā ievietotos visas viņu mantas. Ne jau viņiem piederēja viņu īpašums, bet gan viņu mantai.

Ja vien tu neesi īpaši organizēts cilvēks, lietām piekrāmēta māja rada skumjas. Tās atņem enerģiju. Pirmais iemesls ir redzams, ar lietām piekramētā mājā nepaliek vietas pašam cilvēkam.
Bet, ir vēl kaut kas.
Es redzu, ka cilvēki pastāvīgi ar skatienu skenē telpu ap sevi, domās būvējot visa redzamā modeli. Un, jo sarežģītāka ir vietas analīze, jo mazāk paliek enerģijas, ko veltīt apzinātām darbībām.

Piekrāmētas telpas iztukšo cilvēku (tas izskaidro to, kāpēc nekārtība bērnus neuztrauc tik ļoti kā viņu vecākus – bērni detaļas neuztver tik krasi. Viņi būvē mazāk precīzu apkārtnes modeli un tērē tam daudz mazāk enerģijas).

Pirmo reizi es lietu bezjēdzību apzinājos tad, kad gadu dzīvoju Itālijā. Līdzi biju paņēmis tikai vienu mugursomu, viss pārējais palika ASV mājas saimnieces bēniņos. Un, kas? Man pietrūka tikai pāris grāmatu. Un pēc gada es vairs nespēju atcerēties, kas vēl bija tajos bēniņos. Taču, atgriezies, es nesteidzos atbrīvoties no šīm lietām. Izmest senu telefonu ar ciparu ripu? Tas taču kādreiz var vēl noderēt!

Īpaši nepatīkama kļuva atskārsme par to, ka es tik ilgi biju vācis visas šīs lietas, kuras man vispār nebija vajadzīgas. Bet, kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis, kuru darbs ir pārdot, lieliski tiek ar to galā. Parasts 25gadīgs cilvēks nespēj noturēties pretī kompānijām, kuras daudzu gadu garumā ir domājušas par to, kā piespiest cilvēku tērēt savu naudu, pērkot viņu saražotās lietas. Viņi padara iepirkšanās procesu tik patīkamu, ka “šopings” kļūst par izklaidi.

Kā sevi pasargāt? Tas nebūt nav vienkārši – es esmu pietiekami skeptisks, taču viņu spēja manipulēt uz mani atstājusi iespaidu līdz pat 30 gadu vecumam. Taču man ir viens paņēmiens – pirms kaut ko pērku, pajautāju sev: “Vai šī lieta padarīs manu dzīvi labāku?”
Mana draudzene izārstējās no ieraduma bieži pirkt jaunu apģērbu, vienmēr sev pajautājot: “Vai es tiešām šo valkāšu regulāri?” Un, ja nespēja sevi pārliecināt, ka šī lieta būs viena no tām, kuru valkā regulāri, viņa to nepirka. Es domāju, ka tas darbojas pie jebkuriem pirkumiem. Pirms pērc, pajautā sev: “Vai es šo lietu izmantošu pastāvīgi? Vai arī tā ir tikai skaista mantiņa? Vai, vēl ļaunāk, lēts krāms?”
Sliktākais krāma variants – tā ir lieta, kuru tu izmanto tāpēc, ka tā ir pārāk laba. Nekas nevalda par tevi labāk kā smalkas lietas. Piemēram “ķīniešu porcelāns” kurš ir tik daudzās mājās un asociējas nevis ar labsajūtu lietojot, bet ar lielu piesardzību to nesaplēst.

Vēl viens veids, kā izvairīties no lietu pirkšanas – novērtēt kopējo vērtību to lietojot.
Pikuma cena ir tikai sākums. Tev nāksies par to domāt daudzu gadu garumā – iespējams, pat līdz mūža beigām. Katra lieta paņem tavu enerģiju. Dažas lietas dod vairāk, kā paņem – un tikai tās ir vērts glabāt. Un es pārtraucu vākt un krāt lietas. Izņemot grāmatas – tas ir pavisam kas cits. Grāmatas vairāk līdzinās skrienošajai rindai, nevis atsevišķiem priekšmetiem. Ja tev ir vairāki tūkstoši grāmatu – tās neradīs neērtības, atsķirībā no vairākiem tūkstošiem lietu, kuras, iespējams, tevi padarītu par vietēja mēroga slavenību. Izņemot grāmatas, es izvairos no lietu pirkšanas. Ja vēlos tērēt naudu, labāk maksāju par pakalpojumiem.

Par to es nerunāju tāpēc, ka būt sasniedzis kādu īpašu dzengudrību nepieķerties lietām. Stāsts ir par ko daudz piezemētāku: notika vēsturiskas pārmaiņas un tagad es to sapratu. Agrak lietām bija vērtība, tagad tās vairs nav.

Attīstītajās valstīs pagājušā gadsimta vidū tas pats notika ar ēdienu. Kad ēdiens kļuva lētāks (vai arī mēs kļuvam bagātāki), pārēšanās kļuva par daudz bīstamāku problēmu kā bads.
Tagad tas pats notiek ar lietām. Daudziem cilvēkiem, kā bagātajiem, ta arī nabagajiem, lietas ir kļuvušas par nastu.

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu stiep nastu, pats to nenojaušot, tava dzīve var kļūt labāka, kā tu domāji. Iedomājies, ka daudzus gadus tev pie kājām ir bijušas piesietas pieckilogramīgas hanteles un pēkšņi tās kāds noņem.

Autors: Paul Graham
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā izkļūt no savu problēmu akas

– Ikviena tava problēma ir līdzīga akai. Tiesa, tajā nav ūdens, tajā atrodies tu pats!
Lai cik dziļa arī nebūtu aka, bet tava problēma ir tieši tā, ka tā vienmēr ir lielāka par tavu augumu, lielāka par tevi. Tik ļoti lielāka, ka tu sev apkārt neredzi neko citu, ka tikai akas sienas un gaismas laukumu virs galvas.

Tā arī problēmas būtība: tās iekšienē risinājuma nav, tas ir kaut kur ārpusē. Taču, lai ieraudzītu risinājumu ārpusē, iesākumā jāpārstāj uzskatīt problēma par problēmu. Patiesībā, atklāšu tev noslēpumu, problēmas rodas ne tāpēc, lai tās risinātu. Tās vēlas pēc iespējas ilgāk palikt priekš tevis par šādām nepārvaramām akām, no kurām it kā nav izejas.

Reiz nokļuvis tajā, tu staigāsi pa riņķi, ieciklējies tikai uz šo problēmu, atdodot tai pēdējo savu dzīves enerģiju.

Lai no šīs akas izrāptos, vajag kaut kādā veidā piepacelties virs tās, lai apgūtu jaunus horizontus un iepazītu jaunas iespējas. Tam vajadzīgs daudz enerģijas. Tikai enerģija dos tev iespēju levitēt. Dos iespēju pacelties virs problēmas. Tās nepietiekamība liks tev pieplakt akas dibenam.
Vai zini, ko? Galvenā tava problēma nav tajā, ka aka tev atņem enerģiju. Bet tieši tajā, ka tavs hroniskais enerģijas trūkums to vien dara, kā rada tev kārtējās problēmas, atņem tev telpu un spēju redzēt un atrast jaunas iespējas, lai izietu no problēmām.

Un te nu ir paradokss: Tev jau tā ir enerģijas trūkums, bet tavas problēmas apēdīs arī to pēdējo, kas pagaidām tevī palicis…. Tieši par to runāts Mateja Evaņģēlijā “…bagātie kļūst bagātāki, bet nabagajiem tiks atņemts pat tas, kas viņiem ir”

– Bet kur tad ņemt enerģiju?

– No Dieva! Dievs ir tagadnē un tu esi tagadnē. Nebēdz no Viņa greizsirdīgās atmiņās par pagātni, neslēpies nepamatotos sapņos par nākotni, un necīnies un nenoliedz tagadni, lai cik dziļa aka tā tev šobrīd šķistu. Apstājies. Apsēdies. Iesakņojies šajā šeit un tagad, pieņem visu tādu, kāds tas ir, bez ierunām padodies un iemīli to no visas sirds.

Cieši apskauj savu tagadni ar savām stiprajām saknēm, un jau pavisam drīz tu sajutīsi tajās ne ar ko nesalīdzināmu enerģijas un patiesas esības dzīvinošās sulas plūsmu. Krāj to sevī. Piepildies ar to līdz malām. Nekādā gadījumā neapstādini to sevī, un tālāk brīvi un bez nožēlas izstaro savu dievišķo enerģiju ārpasaulē. Jo vairāk laba tu atdosi, jo vairāk laba atpakaļ no Dieva tu saņemsi. Dabā enerģija padevīgi mīl savus enerģijas vadītājus, bet ne tos, kuri ir kā skopi un egoistiski trauki. Baudi šo enerģiju, baudi tāpat kā baudi ēdienu un dievišķu eliksīru. Ienirsti tās virpulī un tu pat nepamanīsi, kā tā tevi burtiski izgrūdīs no jebkuras tavu problēmu akas, lai cik dziļa tā arī tev nešķistu!
– Āmen!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: arthouse-studio
Tulkoja: GInta Filia Solis