Meiteņu gabals no senās Ķīnas!

kinieshi5

Ķīnas senā gudrība vēsta:
Sievietei ir tikai viena pati svarīgākā lieta dzīvē, kas tai jāmācās no bērnības – uzņemt sevī, krāt un saglabāt Enerģiju. Tā ir viņas sūtība.
Vīrietim viņa ir dzīva ūdens strauts, pie kura tas atgriežas vēl un vēl, lai uzņemtu spēku.
Piekususi sieviete nevar palīdzēt vīrietim atjaunot spēkus. Viņa ir kā izžuvusi aka, kas nevar remdēt ceļinieka slāpes.
Sieviete nevar darīt lietas, kas izsauc iekšēju konfliktu un negatīvas emocijas. Visam, ar ko nodarbojas sieviete, jātiek darītam ar mīlestību. Sevis, savas ģimenes dēļ, lai sajustu savu galveno misiju. Derēs viss, kas sievietei palīdz sniegt baudu un harmoniju: dziedāšana, zīmēšana, dejošana, mūzika, rokdarbi.
Sievietei ir ļoti svarīga misija – būt neizsmeļamam prieka, optimisma un enerģijas avotam visai savai ģimenei.
Katrai sievietei ir svarīgi zināt, ka viņa ir skaista, tas rada pilnības sajūtu. Gudrs vīrietis zin, kā palīdzēt mīļotai kļūt vēl skaistākai – jo vairāk viņš par to rūpējas, jo krāšņāk tā zied un jo vairāk enerģijas dod savam mīļotajam..
Sieviete ir pavards, kam vajadzīga uguns. Pati lielākā vērtība ir enerģijai un to nevar nopirkt par nekādu naudu. Un tieši tāpēc vīrietis ir gatavs atdot visu par šo uguni.

………..

Un kā ir ar mums?!?

Avots: http://www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Nepabeigtie darbi atņem enerģiju

mazgat traukus

Es padalīšos noslēpumā. Kad mēs saņemam enerģiju, to sauc par atpūtu. Kad mēs atdodam enerģiju – to sauc par darbu. Bet dīvaini ir tas, ka cilvēks var saņemt enerģiju no savas darba dienas un iztērēt to vakarā, atnākot mājās, kur viņu neviens negaida. Sanāk, ka viņam darbs ir atpūta, bet atpūta – darbs.

 

Varu palīdzēt: daudzi saka “vienmēr esmu zinājis, bet nevaru noformulēt”.

Nepabeigtie darbi atņem enerģiju, pabeigtie – to dāvā.

Tieši tāpēc, kad tev ir iestājusies radošā krīze, galva ir kā no čuguna un, šķiet, ka aizrāpot līdz gultai ir neiespējamā misija, tad piecelies, un nomazgā traukus!!!!!!!!!!!!!!!

Tā ir pati vienkāršākā pabeidzamā darbība, kas ātri atjauno enerģētisko līdzsvaru un pat nepamanīsi, kā būsi gatavs nākamajam uzdevumam (tāpēc es šobrīd ar prieku mazgāju traukus, apzināti savos plānos neielieku trauku mazgājamo mašīnu). Izpildi to, un enerģijas ir vēl vairāk. Tā strādā mūsu organisms. Tāpēc ir ļoti svarīgi dienā sev ieplānot vairāk dažāda veida darbus un pabeigt tos. Jo nepabeigtie izsūc no mums spēkus. Tieši tāpēc lietišķi cilvēki vai nu vispār neuzstāda nekādu uzdevumu, vai arī ikvienu lietu noved līdz rezultātam.

Protams, jūs variet man neticēt, jo kas gan es tāds esmu. Variet izdarīt, lūk ko! Sāciet rakstīt ierakstu, piemēram, facebook, un pametiet to pie pirmās pauzes. Pēc tam sāciet dzīvokļa uzkopšanu, un tikko kā būs jāiztīra kāds “ieēdies” pleķis, pārtrauciet uzkopšanu. Pēc tam apsēdieties pie datora un minūtes 20 pastrādājiet. Un pēc tā visa jūs nokritīsiet uz dīvāna, stenot un pūšot. 3 stundas ir pagājušas piepildītas ar nepārtrauktu darbu, bet vairs nav spēka. Taču, lūk, kāda nianse: jā jūs būtu pabeiguši savu ierakstu, pabeiguši mājas uzkopšanu, pastrādājuši pie datora līdz noteiktam rezultātam, tad notiktu neliela burvestība. Neskatoties uz to, ka jūs pastradājāt nevis 3 stundas, bet visas astoņas, enerģijas būtu pārpārēm. Tāpēc ka visi darbi ir pabeigti!

Skudriņas skrien pa ķermeni, kad saproti, ka ar tādām burvestībām var būt piepildīta katra diena!

Autors: Ajazs Šaburdinovs
Avots: http://sobiratelzvezd.ru/
Tulkoja: Ginta FS

10 šķēršļi ceļā uz laimīgu dzīvi

laiks1

1. Nepabeigtas lietas

Atbrīvojies no pagātnes, noskaidrojot un sakārtojot nepabeigtās lietas. Pabeidz visu, ko esi iesācis (projektu, diētu, saistības, ko esi uzņēmies u.c.) – izdari to pats, vai uztici to izdarīt kādam citam, vai arī vienkārši atlaid.

2. Tagadnes ignorēšana

Šodien – tas ir to “šodien” rezultāts, kuras bija līdz šim. Labi nodzīvota šodiena gluži dabiski turpinās lielisku nākotni. Ietaupi dolāru šodien, un tev būs vairāk naudas rītdien. Apēd par 500 kalorijām mazāk šodien, un tu zaudēsi svaru jau rīt. Tikai tas, ko tu dari šodien ietekmē tavu nākotni.

3. Prioritāšu neesamība

Nekad nenodarbojies ar to, ko tu gribi tajā momentā, kad gribi to vairāk par visu. Ja tu vienkārši reaģē uz tuvāko lietu, kas nonākusi tavā redzeslokā, tev nekad nebūs pietiekami daudz laika tam, kas patiešām ir svarīgi. Nesadali savu laiku pēc prioritātēm, bet sadali savas prioritātes pēc sava laika.

4. Pašapmāns

Meli pašam sev ir visrupjākā necieņas forma pret sevi. Padomā par tiem gadījumiem, kad biji nelaimīgs ar sevi, un par to, kā to labot. “Es nekad vairāk neizlikšos, ka man nav svarīgi, ko es lieku savā mutē!”, “Es nekad vairs neizlikšos, ka budžeta pārtēriņš ir normāla lieta.”

5. Izpatikšana citiem cilvēkiem

Ja tu vienmēr saki “jā”, pat tad, kad vēlies pateikt “nē”, tu būsi nelaimīgs, jo zaudēsi kontroli pār savu laiku un enerģiju, Mīļotā cilvēka dēļ, kurš kaut ko tev palūdzis. Atbrīvo sevi, iemācoties aiizsargāt savas robežas.

6. Enerģijas noplūde

Problēmas un krīzes tavā dzīvē nedrīkst novest tevi pie enerģijas zaudējumiem. Lai tava dzīve rit pēc tava plāna. Izdari apzinātu izvēli novienkāršot savus uzdevumus, organizēt savu vidi un savu dzīvi tā, lai tu varētu dzīvot to dzīvesveidu, kuru pats vēlies.

7. Žēlošanās jautājumu vietā

Tu saņem tik, cik prasi. Žēlošanās ir pasīva pozīcija – ne aktīva. Nolem apzināti likt cilvekiem saprast, ko tu vēlies, paprasot, nevis žēlojoties.

8. Nepietiekamas rezerves

Bez pietiekamām savām rezervēm, tu vienmēr pieņemsi tos lēmumus, kas balstās uz naudas trūkumu, laika un enerģijas trūkumu. Un tas novedīs tevi pie kļūdām un labvēlīgu iespēju zaudējuma. Sistemātiski izslēdz no savas dzīves visdažādākās lietas, līdz brīdim, kamēr tev būs pietiekamas laika, naudas un enerģijas rezerves, un pēc tam sāc no šī atskaites punkta.

9. Trūkumu slēpšana

Lai tavi trūkumi liek būt tev pēc iespējas godīgākam. Informē cilvēkus: “es esmu nepacietīgs, lūdzu atgādiniet man, ja es palaidīšu garām kaut ko svarīgu”, “es ne parāk labi glabāju noslēpumus, tāpēc nestāstiet man, lūdzu, to, ko es varētu pastastīt citiem”.
Sāc! Dari kaut ko! Ja tu vienkārši sēdēsi un vēlēsies, tā vietā, lai sāktu darīt, nekas tavā dzīvē nemainīsies.

Autors: Aleksandrs Morozovs

Tulkoja: Ginta FS

Glābēja otra puse

glabejs
Rūpes, atbalsts, vislabākā vēlējumi savam tuvam cilvēkam – vai tad tas ir slikti?
Vai tad ir slikti mīlēt, atbalstīt, virzīt, rūpēties, uztraukties un domāt par viņu? Vai tad tas ir slikti?
Nav slikti, tikai tad, ja tas, ko tu dari otra labā ir šī Otra vēlme, ja tās ir viņa enerģijas, viņa centieni vairāk, kā tavējie.
Ja gluži otrādi, ja tavas enerģijas šajā procesā ir daudz vairāk, tu velc, tu pierunā, kontrolē, pārliecini viņu par to, ka viņam (vīram, brālim, dēlam, meitai, mātei, tēvam, draudzenei) tas ir ļoti svarīgi – rūpēties par savu veselību, sportot, nomest lieko svaru, pareizi ēst, iegūt augstāko izglītību, mainīt darbu, pārstāt dzert, izmainīt savu dzīvi, un tu ieliec tajā daļu sevis…
Bet tavs tuvais cilvēks, to darot savā labā, it kā izdara tev pakalpojumu…
Viss, tu esi iekritis slazdā!
Atceries, skolā skolotāji mēdza teikt: «Tas taču TEV ir vajadzīgs! Mācies, centies! Tas vajadzīgs TEV!!»
Kam vajadzīgs? Vai bērns, pusaudzis jūt, ka viņam vajag mācīties? Nē! Tad kam vajadzīgs? Skolotājiem, pasniedzējuiem, vecākiem – glābējiem un visu sugu “pieprasītājiem”. Paša bērna enerģijas un vēlmes tajā nav. Viņam ir vajadzīgs kaut kas pavisam cits un tā nav mācīšanās.
Ja tas, ko tu dari savam tuvajam, tev vajadzīgs vairāk kā viņam, tu kļūsti nevis par viņa atbalstu, uz kuru paļauties grūtā brīdī, bet gan par glābēju, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābējs ir tas, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābt vajag un tas ir svarīgi! Kad māja ir liesmās, vajag palīdzēt no tās izglābties cilvēkiem. Kad cilvēki ir bezspēcīgi un nevar sev palīdzēt. Kad viņi nevar pakustēties, nav pie pilna prāta, slīkst upē, atrodas zem drupām. Tajos momentos, kad cilvēkam vajadzīga palīdzība, un viņš pats nav spējīgs sev palīdzēt.
Visos pārējos gadījumos sava glābšana ir katra paša cilvēka atbildība. Un arī tilts uz savu sapni ir jābūvē pašam uz savas enerģijas.
Palīdzēt, atbalstīt, dot padomu – lūdzu! Bet tikai tā, lai tava palīdzība un atbalsts būtu 20% no tā, ko cilvēks pats šajā virzienā dara savā labā. Ja nav viņam enerģijas, spēka, vēlmes iet pa to ceļu, kuru tu viņam redzi, tad, iespējams, tas nav viņa ceļš. Bet, ja viņam ir kaut neliela vēlme un nedaudz paša enerģijas, lai investē to tik, cik var, pakāpeniski būvējot pašam savu ceļu, uz savu saulaino nākotni.
Ja tu kļūsti par viņa tilta galveno balstu, par pašu ieinteresētāko personu tajā, lai šim brīnišķīgajam cilvēkam viss izdotos (lai vīrs beigtu dzert, dēls iestātos universitatē, draudzene atrastu labu darbu, mamma nodarbotos ar savu veselību, brālis realizētu savus talantus), tad tu riskē ar to, ka vilksi uz saviem pleciem praktiski visu un pilnībā būsi atbildīgs par šo cilvēku veiksmi.
Un vēl, ir milzīgs risks, ka tas cilvēks, par kura laimi tu rūpējies, vienā baltā dienā pasūtīs tevi kaut kur tālāk ar visu tavu palīdzību, un visas tavas pūles un enerģija tiks izmesta atkritumos, samīdīta un nenovērtēta.
Un tu nesaņemsi nekādu pateicību, uz kuru sirds dziļumos biji cerējis. Ne mīlestību, ne atzinību. Tikai dzīļas sāpes, aizvainojumu, vilšanos un savas muļķības apziņu, sajūtu, ka esi izmantots – tas ir tas sausais atlikums, kas paliek pari glābējam, kurš ar saviem labajiem nolūkiem ir vilcis citus uz savas muguras, vēlot šiem citiem pašu labāko.
Par orientieri pieņem formulu: «20+ 80», kur 80% – ir paša cilvēka piepūle, un tikai 20% – tava palīdzība un atbalsts.
Kad es savulaik vadīju sabiedriesko organizāciju, kas palīdzēja bērniem bāreņiem un maznodrošinātām ģimenēm, gudrie garantiju devēji (organizācijas un sponsori, kuri dod naudu šādām brīvpratīgo organizācijām sociālo projektu realizēšanai), izsniedza mums tikai 20% no tiem līdzekļiem, kas bija paredzēti projekta budžetā.
«Ja tev patīk ideja, vēlies to realizēt, tici tai? Tad ieguldi, ieguldies – finansiāli, enerģētiski, meklē savus avotus, kusties, strādā! Bet mēs tevi atbalstīsim. Kāpēc gan neatbalstīt, ja cilvēks tik daudz dadra sava sapņa realizācijai?»
Starp atbalstu un uzspiešanu, savu noteikumu diktēšanu, kontroli un spiedienu ir ļoti smalka robeža.
Glābēji ļoti bieži kļūst par «pareizas dzīves diktatoriem» un izsekotājiem saviem glābjamajiem, pārvēršot viņus par savu ambīciju upuriem.
Pirms kādu glābt, pajautā sev: “Kam to vajag? Кurš ir galvenā ieinteresētā persiona tajā, lai viss notiktu?”
Vai tavs vīrs vēlas atmest dzeršanu, vai tava mamma vēlas pievērsties veselīgam dzīvesveidam un rūpēties par savu veselību, vai tavs dēls vēlas macīties universitātē. Vai tavai draudzenei patiešām vajadzīgs jauns darbs, vai tomēr apmierina vieta, kurā viņa pašlaik atrodas?
Un pati galvenā zīme, kas vēsta par to, ka tas ir vajadzīgs ir tas, vai cilvēks pats tajā iegulda savus spēkus un enerģiju.
Glābējs var kļūt par «atbalstītāju», ja viņš kā pieaudzis cilvēks, padod roku bērnam, kurš iet pa šauru apmali:«Vai tu vēlies iet, vai tev ir interese, vai tev tas patīk? Lūk, mana roka! Es Tevi atbalstīšu!»

 

Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

“Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad”, Pēteris Kļava

peteris-klava-una

Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. (..) Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā. (..) Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. (..)Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Intervija ar Pēteri Kļavu (Una Ulme, žurnāls “OK!”, pārpublicēts kasjauns.lv)

Jaunā gada sākums ir pārdomu laiks, kad esam apņēmības pilni sākt labāku, skaistāku, aktīvāku un veselīgāku dzīvi. Diemžēl pieredze liecina, ka liela daļa apņemšanos ātri izplēn. Kā mainīt dzīvi, jautājam bērnu ārstam, reanimatologam Pēterim Kļavam, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.

Cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi,” saka Pēteris Kļava.

Ar ko sākt, lai Jaunā gada apņemšanās būtu dziļākas un piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām iepriekš?

Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu. Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt. Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām, sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.

Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu uzdevumu?

Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā. Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā. Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta dimensijā – kas tu esi.

Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi meklē visu mūžu.

Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.

Tātad vainīgs slinkums?

Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80% harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte, kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar mazākām pretrunām un radošāk.

Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir nepieciešama?

Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari izmantot savas laimes veidošanā.

Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns, nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?

Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā. Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to, kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors, un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.

Kur iegūt šo izpratni?

Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu. Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai 1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:

1,01 365 pakāpē =37,8

0,99 365 pakāpē = 0,03.

Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi strādāt šodien?

Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās, grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15 procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas ir tava dziļākā struktūra.

Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas traucē pilnveidoties un attīstīties.

Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus! Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu, kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties. Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un noturēt.

Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu nozīmību.

Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu, ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl 20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas pārmaiņas.

Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.

Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās. Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām. Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.

Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?

Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība, ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors. Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un, kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.

Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?

Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma. Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam. Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām, bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram no mums tam ir nepieciešams.

Una Ulme, žurnāls “OK!” / Foto: http://www.diena.lv

Garīgums un mīlestības enerģija

487624_624884450861732_1593829851_n

Ir zināms teiciens no senajām Upanišadām: «Kad tiek norauts viens zāles stiebriņš, notrīs viss Visums».

Mūsdienu zinātne apstiprina faktu, ka šajā pasaulē energoinformatīvajā līmenī viss ir vienots. It viss mums apkārt ir enerģija, taču dažādas kvalitātes, dažādas vibraciju frekvences. Saule ir enerģija, planētas – enerģija, cilvēka dvēsele, domas, sajūtas – viss ir enerģija. Katrs cilvēks ir šīs pasaules daļa un tāpēc arī pasaulē nes savu daļu enerģijas un ietekmē to, kāda tā būs.

Bet kādas enerģijas ir jānes pasaulē? Dažādas garīgās skolas un plūsmas, kā likums, ir vienotas vienā – pasaulē ir jānes Mīlestības un Harmonijas enerģija.

Kabalā teikts tā: «Kad cilvēks pietuvojas Dievam – viņš priecājas, kad cilvēks attālinās no Dieva – viņš cieš».

Ko šī frāze nozīmē mūsu reālajā dzīvē? Ko nozīmē teiciens: «Kad cilvēks pietuvojas Dievam»?
Tas nozīmē, ka cilvēks pielīdzinās Dievam pēc tā īpašībām. Bet Dievs tā ir Mīlestības un Harmonijas enerģija. Un tas nozīmē, ka tādā veidā cilvēks kļūst mīlošāks un harmoniskāks un nes šīs enerģijas pasaulē (kas arī ir galvenā mūsu esības jēga) – viņš priecājas.

Tālāk neliela piebilde karojošajiem ateistiem. Eksistē matemātisks likums (nemarkova procesu matemātika), kas apstiprina to, ka Visums savā attīstībā virzās Harmonijas un Mīlestības virzienā.

Kad cilvēks attālinās no Dieva, nes pasaulē citas enerģijas, piemēram naida enerģiju, viņš cieš. Starp citu sagraut var ne tikai apkārtējo cilvēku dzīves, bet arī pats sevi. piemēram: sakļaut spārnus, peldēt pa straumi, pretoties, nepieņemt, žēlot, ciest, neko nedarīt lietas labā… Un nav pat svarīgi, ka tajā pat laikā cilvēks var izlasīt kaudzēm gudras garīgās grāmatas. Ja viņš cieš, tas nozīmē, ka kaut ko svarīgu savā dzīvē viņš nedara, neapzinās tās mācību stundas, kas bijušas viņa ceļā, vai arī iet pa nepareizo ceļu, nepilda savu misiju. Katra cilvēka misija ir nest šajā pasaulē Harmonijas un Mīlestības enerģiju. Citiem vārdiem sakot – būt laimīgam. Ja šīs Mīlestības un Harmonijas enerģijas trūkst – tad tas arī ir garīguma rādītājs.

Manā sapratnē garīgums ir katra cilvēka atbildība un apzināšanās, kādu ieguldījumu viņš personīgi dod šai pasaulei, kādas  enerģijas viņš tajā nes. Jo, ar ko mēs šo pasauli piepildīsim, tāda tā arī būs. Un atbildība par šo pasauli gulstas uz katra no mums. Un šajā nozīmē patiesībā mēs visi esam līdzvērtīgi.

Ja šodien mēs runājam par globālo krīzi, visdažādākajām sabiedriskajām un planetārajām problēmām, tad tās patiesībā ir sekas tam, ko mēs paši darām savā ieksējā pasaulē, kā mēs to graujam.

Un ārējā pasaule atspoguļo tikai to, kas notiek iekšējā pasaulē.

Garīgums – tas ir tad, kad cilvēks saprot, ka ne tikai viņa darbības, ne tikai vārdi, bet arī domas un sajūtas ietekmē to, kāda būs visa pasaule. Un šis garīgais cilvēks ne tikai vienkārši to zin, kā jārīkojas, bet viņš svā dvēselē uz to tiecas, jo nevar rīkoties savādāk Jo viņš saprot savu atbildību par šo pasauli. Man šķiet, ka garīgums ir tieši tajā.

Avots: http://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Dzīve tīrībā: kā pārstāt nosodīt citus cilvēkus

sniegparslina1

“Nesodi un tevi nesodīs…” Šodien šajā frāzē palicis ļoti maz dzīvības. Nosodīšanas spara rats griežas milzīgā ātrumā. Interesanti, kā palēnināt tā gaitu un paglābt cilvēci no kritikas un nosodīšanas sērgas postošā spēka?

Nosodīšana no psiholoģijas viedokļa – agresijas un iznīcināšanas koncentrāts

Kā atturēties, lai nenosodītu radiniekus, garāmgājējus, kolēģus, slavenības? Un vai maz to vajag? Tik ļoti gribās paust savu viedokli. Palīdzēt cilvēkiem kļūt labākiem, gudrākiem, veiksmīgākiem. Caur citu cilvēku izdzīvoto situāciju prizmu atcerēties dzīves pamatprincipus un nostiprināt tos savā apziņā.

Kritikai ļoti bieži ir pozitīvs motīvs. Tā izriet no vēlmes parādīt “kā ir pareizi”. Un ļoti bieži veselīgi un pamatoti aizrādījumi patiešām palīdz visiem “konflikta” dalībniekiem izaugt un mainīties. Taču realitātē vairums cilvēku agresīvi uzbrūk viens otram. Mēs mācām citus cilvēkus no pozīcijas “es esmu gudrāks par tevi!”, aizmirstot, ka cilvēki ir dažādi, tāpat kā sniegpārsliņas – katrs ar savu pieredzi, raksturu un audzināšanu.

Rāšanās – tā ir bezjēdzīga cīņa par neeksistējošu pareizību. Mēs cilvēku vērtējam, vadoties no savas koordināšu sistēmas – vērtibu sistēmas. Taču vai viņam vienmēr jābūt ar mums vienisprātis?

Reakcija uz nosodījumu, labākajā gadījumā, līdzinās ar vienaldzībai. Taču visbiežāk “upuris” sāk dusmoties. Tas var saprast to, ka viņam nav taisnība, nav pieredzes, ka viņš pieņem nepareizos lēmumus. taču kad viņam uzbrūk ar pamācībām, lai arī zem tā slēptos labi nodomi, notiek pretreakcija.

Sākot nosodīt, mēs paši saņemam cilvēka negatīvo emociju vilni un atklājam atbildes uguni viņa virzienā. Katrs sāk aizstāvēt savu pozīciju un cenšas pēc iespējas sāpīgāk aizskart oponentu. Asa kritika un nosodījums sev līdzi nes milzīgus postījumus. Un tas attiecas ne tikai uz cilvēku savstarpējām attiecībām.

Cieš tava personība, kuru burtiski lauž atkarība no vēlmes sekot citu cilveku dzīvēm. Vērot sevi ir daudz grūtāk, un atzīt savas kļūdas ir ļoti nepatīkmi. Cilvēkam paša dzīve kļūst par pagalmu, kurā pats viņš vairs nav galvenais varonis. Pie visa tā klāt vēl nāk mūžīgās problēmas ar laiku, veselību un neskaidrība par savu vietu dzīvē.

Katru dienu kritizētāja dzīvi caurvij negatīvi notikumi un nepatīkama pieredze. Tas nevar neatspoguļoties viņa fiziskajā un psihiskajā veselībā. Slimības, neveiksmes darbā un biznesā, slikts garastāvoklis ir pastavīgi viesi pie tiem, kuri nosoda.

Kā pārstāt nosodīt: Pasaule sākas ar mani!

Lai aizietu no mīnusa uz plusu un kļūtu par laimīgu, apzinātu personību, atzīsti “spoguļa principu” – viss, ko mēs redzam sev apkārt, ir mūsu atspulgs. Pasaule sastāv no domām un vērtējumiem, kas glabājas mūsu galvās.

Tāpēc, ja gatavojies kādu nosodīt, atceries, kur tavā dzīvē ir paslēpusies līdzīga situācija? Vai gadījumā neesi nosodījis kādu citu par to, ko pats neesi varējis paveikt?

Tas nav viegli – prast saskatīt savu tumšajo pusi otrā cilvēkā. Vienmēr gribas ātrāk “atkratīties” no kāda cita putekļiem.

Bet, ja nu mēs mainītu pieeju?

Un, ja nu mēs ieskatītos dzīļi sevī un atpazītu savu dēmonu? Paspiest tam roku, pieņemt tā nepilnības un iemācītos dzīvot kopā – palīdzot viens otram? Iepazīsti sevi pilnībā un iemīli sevi tādu, kāda esi. Tas palīdzēs sakārtot attiecības pašai ar sevi un tātad – arī ar apkārtējiem.

Par tumšo pusi, šajā video:

Pieņem sevi jebkādu. Tā tev būs vieglāk saprast citus cilvēkus un viņu motīvus. Līdz ar pieņemšanu atnāk sapratne: katrs rīkojas tā, kā prot, izejot no savām zināšanām un pieredzes.

Dažas stratēģijas: kā iemācīties nenosodīt

1. Atveries jaunajam un mācies ko jaunu

Kritika, nosodījums un baumas rodas no nezināšanas. Pamēģini paskatīties uz cilvēkiem un notikumiem no dažādām pusēm. Izzini citas kultūras, uzdod sarunubiedram konkretizējošus jautājumus. Uzzini vairāk par apkārtējo pasauli.

2. Esi līdzjūtīgs

Kad cilvēks pieļauj kļūdas un pēc tavām domām, uzvedas nepareizi, atslēdz savu vēlmi rāties. Noliec gulēt savu iekšējo tiesnesi un izved pastaigā savu līdzjūtīgo daļu. Pamēģini saprast, kas noveda tavu kaimiņu pie dzeršanas un, kas trūka mazajam Hitleram, lai izaugtu tik cietsirdīgs cilvēks. Mēs bieži nosodām cilvēkus par to, ka viņiem pietrūcis mīlestības un atbalsta. Bet ar savu uzvedību viņi cenšas pievērst sev uzmanību.

3. Esi elastīgs savā taisnībā

Pārbaudi sevi, vai gadījumā tu neesi pārāk iespiedies savu pārliecību rāmītī? Vai tiešām jābūt tā un ne savādāk? To, kurš novirzījies no kursa – uzreiz nošaut? Tā ir ļoti daudzu kritizētāju pozīcija.

Lai nenosodītu, ir “jāpadara nedaudz mīkstāks” savs koservatīvisms, jākļūst elastīgākam un jāiemācās pieņemt otras puses viedokli. Nav obligāti pieņemt citu ticību, vai darīt tās pašas lietas, ko dara otrs. Nav pat obligāti mīlēt to cilvēku, kuru tu nosodīji. Pietiek ar to, ka ļauj viņam būt. Un mierīgi ej tālāk!

4. Izveido pats savu viedokli, neizmantojot klišejas

Kas ir baumas? Viens cilvēks par otru pastastīja nepatīkamu notikumu. Otrs sarunas dalībnieks piekrītoši māja ar galvu un sāka domāt tāpat. Pacenties nepievienoties citu viedokļiem par kādu cilvēku vai notikumu. Sastādi savu – personīgo, parunājies ar to “slikto” cilvēku, uzzini viņa nostāju šajā jautājumā. “Nē!” stereotipiem un klišejām!

5. Apvienojieties

Tev kāds cilvēks ļoti nepatīk un tu ļoti vēlies iemācīt viņu dzīvot, norādīt uz nepilnībām? Sāc domāt citā virzienā. Atrodi saskares punktus. Kopīgas intereses, līdzīgus ieradumus, pasaules uzskatus. Apvienošanās neatstāj vietu nosodījumam. Tu pārslēdz uzmanību uz pozitīvu un aizmirsti par kritiku.

Enerģijas atgriešanās caur atteikšanos no baumošanas un kritikas

Kad tu atteiksies no nosodīšanas un baumošanas, īpaši draudzeņu kompānijā, tu uzdāvināsi sev lielisku dāvanu. Baumas atņem sievišķo enerģiju. Tādu sarunu laikā šķiet, ka notikusi atbrīvošanās un tu esi izrunājusies. Taču pēc tam rodas tukšuma sajūta, apātija, negribas neko darīt un pasaule rādās blāvās krāsās.

Aizgriez šo enerģētisko krānu. Nav vajadzības pa tukšo tērēt sievišķos spēkus, kad tie vajadzīgi sev pašai – savam radošumam, ģimenei un mīļajiem cilvēkiem.

Atceries maratonu “Pasaule bez sūdzībām”? Mēnesi vajadzēja uz rokas nēsāt violetu rokassprādzi. Kā tikko sākās sūdzēšanās, žēlošanā un baumas – rokassprādze jāuzliek uz otras rokas. Sarīko sev tadu maratonu. Iesaisti tajā savas draudzenes, lai jūs viena otru varētu kontrolēt un neatgriezties vecajā purvā. Vai ari nosaki sev soda mēru par baumu izplatīšanu. Tādas akcijas aizvedīs tevi pie apzinātas dzīves un izmainīs to.

Katru reizi, kad gribēsies kādu apvainot, aprunāt un kritizēt, pamācīt kādu, apstājies. Uzdod sev jautājumu: “Kādēļ es to daru? Ko man tas dos? Ko tas dos cirttiem cilvēkiem?” Paskaties uz savu sarunubiedru no līdzvērtīgām pozīcijām un atceries, ka viņš pasauli redz savādāk. Tad tavā dzīvē nosodījumam vairs nebūs vietas un dzīve atgūs savas skaistās krāsas.

Avots: http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS