ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS

Kā paaugstināt savu enerģiju, lai pastāvīgi būtu tonusā, lai sasniegtu savus mērķus un paveiktu sev svarīgās lietas.
Viedie skolotāji mums māca to, ka enerģiju ir jāprot ne tikai vairot un pacelt, bet arī uzkrāt.
Vai tu zini, kas ir pats pastāvīgākais pasaulē? Protams, tās ir pārmaiņas. Mūsu pasaule ir mainīga. Dienu nomaina nakts, ziemu – pavasaris, mainās viss. Taču cilvēks baidās no pārmaiņām, jo tās mūs grūž laukā no komforta zonas. Diemžēl baidās.
Taču pārmaiņas arī ir dzīve – pārmaiņu pilna, nepastāvīga un tāpec interesanta.
Bailes ir vislielākais šķērslis cilvēka pašrealizācijas ceļā. Tās traucē mums pieņemt lēmumus un rīkoties. Savukārt enerģija rodas tur, kur ir parmaiņas un dzīvība. Pārmaiņas ir kustība. Bet pastāvība ir kustības trūkums.
Enerģijas uzkrāšanas likums vēsta par pārmaiņām ik dienu. Mums katru dienu ir jāmainās (Pārmaiņu mehānisms mūsos ielikts no dabas. Katra mūsu šūna piedzīvo pārmaiņas ik mirkli). Katru dienu vajadzētu darīt ko tādu, ko vēl nekad iepriekš neesam darījuši vai esam baidījušies darīt. Un pie ikvienas iespējas jāiet laukā no komforta zonas. Līdz tas kļūst par ieradumu. Tātad jādara.
Kad mēs kustamies – mēs esam plūsmā. Visuma Plūsma ir pilnība, bagātība, laime, harmonija, prieks. Piemēram, Saule. Vai tad tā nemainās? Vai koki? Tie mainās katru sezonu. Visums ir pastāvīgas pārmaiņas, izmaiņas, kustība, attīstība un parpilnība.
Viss mainās. Tad kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no pārmaiņām?
Neveiksme un panākumi ir divas vienas medaļas puses. Bez vienas nav otras. Pēc neveiksmes vienmēr nāk veiksme. Nav kustības, nav attīstības.
Savukārt bēdas ir prieka otra puse. Bez sāpīgiem mirkļiem mēs nekad nespēsim novērtēt priecīgus notikumus. Kad mums ir bēdas, tās ved mūs ārā no komforta zonas. Mēs baidāmies no bēdām. Taču tās ir tikai galvā. Kāpēc gan mēs tik ļoti baidāmies?
Bez spilgtiem notikumiem, labiem un sliktiem, dzīve pārvēršas pelēkā ikdienībā. Mēs tik ļoti baidāmies no bēdām un sāpēm, ka esam aizmirsuši priecāties par laimi un veiksmi. Tāpēc, ka to vienkārši nav. Noņem vienu un pazudīs otrs. Noņem bēdas, pazudīs arī prieks. Atsakies no neveiksmēm, nebūs arī veiksmes. Ja mēs no kaut kā ļoti izvairāmies, pazūd  šīs norises pretējā puse.
Viss ir mūsu pratā. Tas ir galvenais attīstības un kustības ienaidnieks. Jo prāts ļoti baidās no pārmaiņām. Tas uztver pārmaiņas kā ienaidniekus. Prāts balstās pieredzē un tāpēc liek mums baidīties no pārmaiņām un izvairīties no tām.
Bet dzīve taču ir vienkārša. Gribi būt vesels un bagāts – esi tāds! Pieņem lēmumu un dari. Neskaties apkārt, neskaiti, cik apkārt ir nabagu un skumju cilvēku.
Kā tu domā? Kāpec tā ir? Viss tikai tāpēc, ka cilvēki baidās no pārmaiņām. Tik ļoti baidās, ka pat nesāk kaut ko darīt un mainīt. Prāts tos tur pastavīgās bailēs, atrazdams miljoniem iemeslu, lai nerīkotos.
Attaisnojumi vienmēr atradīsies. 
Pēc tam, ne tagad, rīt…. no pirmdienas, no Jaunā gada…. tātad NEKAD!
Bet, ja nav rīcības, nav rezultāta, nav enerģijas!

ENERĢIJA IR KUSTĪBA! KUSTĪBA IR PĀRMAIŅAS.
Nevajag baidīties no neveiksmēm, nevajag baidīties no bēdām. Viss mainās un mēs kļūstam pieaugušāki, spēcīgāki, pieredzes bagātāki. Tā notiek izaugsme, tā notiek personības veidošanās.. Tā uzkrājas enerģija. Un tāpēc neierobežo sevi. Pieņem izaicinājumu pat tad, ja ir bail, ja nav komfortabli. Jo tikai tad, kad dari, tu vari būt veiksmīgs.
Un vēl…
Jo vairāk enerģijas, jo vairāk sapņu un plānu, ko varēsi realizēt dzīvē. Tāds ir enerģijas uzkrāšanas likums.

@ RadoSvet
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir kāda lieliska domubiedru grupa 100 apņemšanas dienas, kurā mēs mācāmies iedvesmot sevi darīšanai. Sapildīties ar Mīlestību un darīt. Ik pēc laika mums ir kāds jauns 100 dienu projekts, kurā ieradināmies darīt un mainīt savus ieradumus, norises dzīvē, paši sevi. Un ir svarīgi, ka blakus ir domubiedri, cilvēki, kuri arī dara un skolotājs, kurš pats dara vispirms un tikai tad māca. Tāds skolotājs ir Inese Prisjolkova – pedagogs pec izglītības, tūkstošiem sieviešu iedvesmotāja, Pavasara studijas vadītāja un vairāk kā 10 grāmatu autore – absolūts praktiķis,viena no pirmajām, kas Latvijā atvēra savu studiju, kur cilvēkiem piedzīvot skaistas pārmaiņas. Un manā dzīvē, manās parmaiņās viņai ir ļoti svarīga loma.

Ja gribēsi, tu uzvarēsi

Matrica pārtiek no ciešānām.
Ciešanu un baiļu enerģija ir tik milzīga, ka ar to var pabarot neskaitāmus visumus. Un ir iemesls, kāpēc neļaut cilvēkam būt laimīgam. Jo tā viņš pārstātu būt baterija, kas dod vajadzīgo enerģiju.

Ļoti daudzi rakstnieki un filosofi laiku pa laikam nonāk pie šīs domas.
Jo vairāk cilvēks cieš, jo vairāk enerģijas viņš atdod. Jo mazāk viņam enerģijas, jo mazāk bīstams visai sistēmai. Laimīgs, enerģijas pilns cilvēks – radītājs ir bīstams visai sistēmai, bīstams matricai.
Tāpēc tik grūti šajā pasaulē ir būt laimīgam.

Cilvēki, kuri cenšas tikt ar šo skaidrībā un ir tikuši, un dara to efektīvi, ļoti labi zina, ka, jo trenētāks un attīstītāks šajā esi, jo spēcīgāk tevi pārbauda. Sanāk, ka, jo noturīgāks pret negatīvu esi, jo spēcīgāk tevi provocē un pārbauda. Lai aizvestu no tava ceļa un piespiestu strādāt kā baterijai.
Pretējā gadījumā tu esi ienaidnieks. Un ar tevi cīnīsies.
Taču, ja cilvēks nevēlas ciest un izstarot ciešanu enerģiju, viņš to var kontrolēt. Un te viņam palīdz brīva griba un izvēles brīvība. Un te viņš ir brīvs. Bet, ja viņš necieš, tad ko no viņa var paņemt?
Ar viņu paliek viņa spēks, ar kura palīdzību viņš var radīt jebko.
Protams, pavisam nereaģēt nevar, mēs visi esam dzīvi cilvēki, taču var iztikt ar pirmo reakciju, noreaģēt un pēc tam atgriežot sev kontroli pār savu garastāvokli un noskaņojumu.
Tas ir tāds viltīgs triks, kas ļauj matricai noticēt, ka ēsma ir aprīta. Tomēr āķis ir jau izvilkts un nesanāks aiz tā raustīt.

Protams, teorētiski tas ir vienkāršāk, kā praksē, taču ir vērts to apzināties un pēc tam pielietot.
Nav nekā dārgāka par enerģiju. Ja tu to paturēsi sev, tu varēsi radīt savu realitāti tādu, kādu vien vēlies.

Avots: Internets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt

Kad mēs vēlamies cilvēku izglābt, palīdzēt viņam, mēs tā arī sakām: “izvilkt”. Mēs nirstam drūmā dziļumā, kurā viņš grimst. Ja no sirds palīdzam, tad arī paši uz laiku ienirstam tumšajos ūdeņos, kur nav ko elpot, kur pilns ar briesmekļiem: ilgu astoņkājiem, izmisuma haizivīm, lipīgām depresijas aļģēm…

Un mēs palīdzam cilvēkam izpeldēt. Atbalstām, dalāmies, atdodam spēku, laiku un enerģiju…

Un arī slīktošais pats pēdējiem spēkiem cenšas izpeldēt. Bet dažkārt viņam nav spēka. Un mūsu pūles ir bezjēdzīgas.

Bet ir cilvēki-nāriņas. Mītos un leģendās nāriņas pievilināja naivo ceļinieku, bet pēc tam ievilka viņu dzīlēs. Tās vienkārši dzīvoja ūdeņu dzīlēs, tur bija viņu drūmās mājas, viņu miera osta. Un savai izklaidei un barībai viņi slīcināja tos, kuri atsaucās vaidiem un skumjajām dziesmām

Cilvēku-nāriņu nav iespējams izvilkt. Viņš dzīvo dziļumā un tumsā. Viņš žēlojas, vaid un dzied skumjas dziesmas ne jau tāpēc, lai tiktu izglābts, bet gan tāpēc, lai noslīcinātu to, kurš pastiepis savu palīdzīgo roku.

Uz visiem centieniem viņu izglābt viņš atbild ar jaunu žēlabu serenādi. Taču viņš nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu gaismā. Viņš saņem atbalstu, paņem uzmanību un laiku, atņem spēkus un enerģiju, bet pēc tam ienirst vēl dziļāk. Un bēdas būs tev, ja centīsies viņu noturēt uz ūdens. Arī Tu nogrimsi.

Ja cilvēks savā dzīvē neko nemaina, ja tava palīdzība ir bezjēdzīga, ja tavi ieguldījumi ir bezjēdzīgi un cilvēks nepieliek ne mazākās pūles, lai izpeldētu, tikai turpina dziedāt žēlabainās dziesmas, tad, iespējams, viņš ir nāriņa.

Un nāriņas mērķis nav izglābties. Tā dzīvo tumšajos ūdeņos un viņas mērķis ir ievilkt dzelmē pēc iespējas vairāk ceļinieku. Un iegūt viņu enerģiju.

Palīdzēt centīgam alkoholiķim, dažkārt nozīmē palīdzēt nāriņai. Pats nepamanīsi, kā attapsies pašā dziļākajā dzelmē.

Palīdzēt tam, kurš žēlojas un atkal un atkal nirst dziļumā – nozīmē palīdzēt nāriņai. Vienā dienā pats vari aizrīties šajā žēlabu straumē.

Viņi tur dzīvo – cilvēki nāriņas. Bet dažkārt tu to saproti par vēlu; kad sīkstās rokas tevi velk dzelmē. Un atskan klusie nāriņas smiekli…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vienmēr var atrast savējos

Droši vien katrs no mums kaut reizi dzīvē ir kļūdījies, cenšoties kādam izdabāt vai cenšoties iekļauties ne savā “barā”.
Turklāt, vēl pirms tā bija diskomforta sajūta un sajūta, ka to darīt nevajag, taču intuīcija tika apklusināta un tas tika izdarīts.
Tad nācās locīties un klanīties neērtās pozās, tā nodarot sev ļoti lielu kaitējumu.
Kad cenšamies izdabāt un izkalpoties, mēs vairs neesam mēs paši.
Un šī apzināšanās liek justies neērti un pretīgi, un ir sajūta, ka esi ne savā ādā.
Tā jau sākotnēji ir zaudēta spēle, jo gala rezultātā no tā nekas labs nesanāks.
Nav vērts nodarīt sev pāri, labāk pacensties palikt sev pašam.
Vienmēr var atrast savējos. Ar līdzīgiem uzskatiem un pasaules redzējumu. Un tad jau, vairs necenšoties izdabāt un nezaudējot savu individualitāti, brīvi izpausties un mijiedarboties ar citiem.
Tikai tad tu jutīsies pa īstam brīvs, laimīgs, atvērts un pārliecināts par sevi.
Un visiem būs labi. Tādā mijiedarbībā katrs piepildīsies ar enerģiju, nevis zaudēs to, cenšoties iekļauties tur, kur nevajag.
Kad tu atradīsies tādas izvēles priekšā, uzreiz izlem – nenodarīt sev pāri un tas būs vispareizākais lēmums…

Valentīna Vaļkova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai viss nostātos savas vietās

Labdien, mani Mīļie.
Gaismā un Mīlestībā apskauju katru no jums šajā jaunajā dienā.

Notiek Lielā Pāreja.
Redzošie – redz, jūtošie – jūt, zinošie – zina.

Vareni enerģijas viļņi kā cunami noslauka savā ceļā visu, kas nav īsts, kas nav Mīlestība, kas ir mākslīgs, kas nav stāsts par Dzīvi.
Tiek norauts ilūziju plīvurs un izpaužas viss, kas ticis slēpts un bijis aizklāts. Nokrīt maskas.
Egregori agonē un izdomā arvien jaunus iebiedēšanas, manipulācijas un enerģijas nosūkšanas veidus.

Taču cilvēki mostas. Ne visi uzreiz. Tas notiek pakāpeniski.

Daba modina, enerģijas modina, Dievs modina.
Un tas nav stāsts tikai par mums – cilvēkiem. Un ne tikai par mūsu planētu.
Viss ir daudz apjomīgāk un plašāk.

Katrs no mums šobrīd ar savām domām, lēmumiem, izvēlēm ietekmē šīs Pārējas kustības ātrumu.
Tā vienalga notiks un notiek. Taču katram ir sava personīgā izvēle par savu kustību visā šajā. Izvēle pieķerties pagātnei, ticēt visiem kliedzošajiem “šausmu stāstiem”, baidīties vai izvēlēties Mīlestības un Patiesības ceļu. Jo vairāk jūs baidāties un pretojaties, jo spēcīgāk tas jūs satricina.

Viss, kas balstīts uz parazitēšanu un manipulācijām tiks sagrauts.
Viss, kur nav Mīlestības, tiks sagrauts.
Atvērts sirds centrs kļūst par ikdienas dzīves nepieciešamību. Ja agrāk mēs varējām noslēgtu sirdi kaut kā dzīvot, tad tagad to vairs nevarēsim.
Ir ļoti svarīgi atvērt sirdis. Ir ārkārtīgi svarīgi izvēlēties Mīlestību nevis bailes.

Bailes ir ilūzija.
Tur, kur ir Mīlestība, tur nav vietas bailēm.

Ir ļoti svarīgi izdziedināt savu iekšējo bērnu.
Ir ļoti svarīgi izdziedināt iekšējo vīrišķo un sievišķo, harmonizēt tos.
Tas ir ceļš pie veseluma.
Un ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Ir ļoti svarīgi beidzot pieaugt. Gan psiholoģiski, gan garīgi un dvēseliski.
Ir svarīgi, lai Dieva vietā katram ir Dievs, ne reliģija, ne valsts, ne valdība, nauda, mīļotais vai mīļotā, bērni vai vēl kāds, vai spēki, kuri sevi dēvē par dieviem vai maskējas par Dievu.
Dieva vietā – Patiesība, Absolūts. Un nekā savādāk.
Tad viss pārējais nostāsies savās vietās.

Nezini, ko darīt, netiec pats galā – atrodi kādu, kurš redz to, kas notiek, kuram pašam ir resurss un kurš var palīdzēt.
Šobrīd vairs tīrā veidā nedarbojas psihoterapija un psiholoģija, tie ir daudz lielāki un apjomīgāki procesi.

Tieši tāpat ir ļoti svarīgi strādāt ar savu ķermeni. Izvēlies to, kas der tieši tev.
Dzer vairāk tīra ūdens, atpūties tieši tik, cik vajadzīgs tev, izgulies. Parūpējies par sevi.
Vairāk kontaktējies ar dabu un priecājies par vienkāršajām dzīves lietām un norisēm.
Meklē to, kas priecē un sazemē tieši tevi. Pēti, izzini.
Nepavelcies uz provokācijām, bet sargā savas robežas.
Arī tas ir ļoti svarīgi.

Lai mums visiem pietiek spēka godam iziet katram savus procesus.
Lai saudzīga mums visiem attieksme pašiem pret sevi un vienam pret otru. Un Mīlestību mums visiem!

Anna Gusak
Mīlestībā, Olivarija!
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā ar savu enerģiju palīdzēt cilvēkiem?

Mani Mīļie, pati lielākā palīdzība cilvēkiem ir mūsu augstās enerģijas.

Kad mūsos valda miers, bezbailība, patiesa un tīra mīlestība, laime par to, ka mēs vienkārši esam, ka dzīvojam (elpojam, staigājam, redzam…), šīs enerģijas sāk mainīt šo pasauli.

Tad par brīnumu visiem, telpa it kā izlīdzinās. Cilvēki mums apkārt kļūst mierīgāki un viedāki. It kā pazūd un apdziest visas konfliktsituācijas. Cilvēki mums blakus sāk atvērti smaidīt viens otram, vēloties ar kaut ko palīdzēt un darīt labu. Mūsu dzīvē ienāk prieks un laime.

Ja tu spēj savas vibrācijas ikdienā noturēt augstā līmenī, tad pietiek vien ar to, ka tu vienkārši dzīvo šai pasaulē un izstaro šo Dievišķo enerģiju. Tu gluži kā Gaismas lāpa nes šajā pasaulē labestību un mīlestību. Un tu kļūsti par to bāku, pie kuras pievelkas citas Dievišķās cilvēciskās būtnes. Ar savu augsto enerģiju tu sāksi “atmodināt no ilūzijām” šo pasauli.

Bet, ja šobrīd tava enerģija ir kā lampiņa, kas mirgo, te iemirdzas spožāk, te atkal apdziest un meklē sevi, tad zini, tu vari sev palīdzēt.

Lai palīdzētu sev, pacenties būt pēc iespējas apzinātāks, trenējoties šo enerģiju vienmēr noturēt augstā līmenī. Un rezultāts būs.

Ir dažādas prakses un viena no tām prakse “IEKŠĒJAIS STAROJUMS”

Ja tu jūti, ka tevī iekšā burtiski kaut kas rausta, tracina, mostas agresija un visdažādākais negatīvs, pēkšņi pārņem bailes vai tu redzi, ka apkārt briest konfliktsituācijas, tad neļauj sev nolaisties šajā “tumsā” un nekur nevajag bēgt, baidoties nosmērēties šai piķa melnumā, un nevajag arī tam padoties.

Pietiek ar to, ka tu ieslēdz savu apzinātību, esi savā centrā, nereaģējot un neiesaistoties šajā zemajā enerģijā.

Un pēc tam atcerēties, ka tu taču esi Radītāja Gaisma! Tu esi iemiesojusies Gaisma! Tu esi Gaisma, kurai laiks starot savu Dievišķo Gaismu pasaulē.

Tad arī uzliesmos šī tava spožā Gaima un apmirdzēs šo pasauli. Gaisma ir mūsu būtība. Pietiek vien pievērst tai savu uzmanību un domas, atcerēties par to un momentā šī uzliesmojusī lāpa mūsos caur portālu sirdī iziet uz āru!

Mīļais, kolīdz sajūti, ka esi Gaisma, fokusē savu uzmanību uz to un pacenties noturēties uz šī enerģijas viļņa, tad tas tevī paplašināsies, augs un piepildīs visu telpu sev apkārt ar brīnišķīgu enerģiju.

Pārmaiņas telpā var uzrasties praktiski momentā. Cilvēki apkārt kļūs mierīgāki un draudzīgāki, un tevī pašā atmodīsies tāda laimes sajūta, kura nav salīdzināma ne ar kādiem materiālajiem labumiem.

Mīļie, esiet brīnišķīgas bākas un vairojiet Gaismu šai pasaulē.

Mīlestībā.

© Magda

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēlē savu spēli

Patiesībā viss ir diezgan sarežģīti un smalki. Pati psihe, smadzeņu darbība, un jo īpaši emocionālā sfēra, nevar būt kā “izdrukāta kardiogramma”, kas uz visu izdrukā tikai vienu pozitīvu reakciju un stabilu, ne no kā neatkarīgu darbību.

Un, veidojot veselīgas psihes jēdzienu, drīzāk ir vērts atzīmēt cilvēka spēju tikt galā ar dažādiem apstākļiem, nenonākot klīniskā depresijā un nedzīvojot atliktu dzīvi (uzskatot, ka tikai problēmu un citu grūtību neesamību var uzskatīt par pilnvērtīgu eksistenci).

Var teikt, ka mēs līdzināmies mobilajam telefonam. Gadās, ka tas ir 100% uzladēts, un tad mēs varam veikli sērfot pa visām opcijām. Gadās, ka uzlāde nav 100%. Gadās, ka vēl zemāka. Gadās, ka pavisam zema. Un gadās, ka nekāda. Kamēr to no jauna neuzladēsi.

Turklāt var gadīties, ka mūsu personīgajam zemajam uzlādes līmenim nav nekāda sakara ar ārējiem faktoriem un tomēr mēs jūtamies nekādi.

Un tas ir normāli. Nenormāli ir uzskatīt sevi par nenormālu, ja tev ne vienmēr gribas priecāties, ja ne vienmēr gribas iet ciemos, ja ne vienmēr gribas apskauties, pucēties, kaut kur traukties, ja ne vienmēr tu vēlies sastapt cilvēkus… Tu saprati, ja?

Ir nenormāli uztraukties par to, ka ik pa laikam tu sevī atklāj burkšķošo večuku, slinko tanti, sarkastisko klaunu, bēdīgo Pjero vai vienaldzīgo zirnekli. Patiesībā visi tie ir psihei tuvi un saprotami stāvokļi. Tāpēc, ka tie ir dabiski un tos nosaka daba.

Bet, lūk, modernās un aktīvi mums uzspiestās lielās spēles – ārkārtīgi motivētajos, vienmēr laimīgajos, vienmēr “komforta zonu” ienīstošajos, tajos, kas uzspļauj visām nepatikšanām, vienmēr enerģiskajos, pozitīvajos un sabiedrībā mīlētajos – ir ļoti bīstamas spēles.

Tās ir spēles, kas apkalpo skatītājus un nesaudzīgi ekspluotē aktierus.
Tie ir neizstrādātie kompleksi, kuros esot, cilvēks baidās svešās acīs izskatīties vienkārši cilvēks, nevis kaut kas ļoti īpašs.
Tās ir pakāpeniski uzsāktas iznīcināšanas programmas.
Tā ir ilūzija, ka vienmēr var atrast ielu, kur deg tikai viena zaļā gaisma.
Atrast jau, protams, var. 
Taču tas būs salauzts luksofors…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Drosmi un Bailēm

Kā beigt piesaistīt sev kaitīgas domas?

Pirmais, kas jāizdara – ir jāsāk sevi nošķirt no bailēm un trauksmes. Biedējošas domas ir daudzu nelaimju un neveiksmju cēlonis. To tev ir teikuši tik daudzas reizes un kāds no tā labums? Bailes ir apziņas ieradums, kas tevī ir iesakņojies negatīvas domu straumes dēļ, taču no tām var atbrīvoties ar personīgām pūlēm un neatlaidību.

Spēcīga vēlme ir varens magnēts. Cilvēks, kura vēlme ir spēcīga un nepielūdzama, piesaista sev to, kas palīdz iegūt to, ko viņš vēlas – cilvēkus, lietas un apstākļus, ar nosacījumu, ka viņš to vēlas ticot, uzticoties, ar pašapziņu un iekšējā mierā.

Un tikpat patiesi ir tas, ka cilvēks, kurš no kaut kā baidās, parasti iedarbina spēkus, kas viņam nesīs to, no kā viņš baidās. Vai tad tu neredzi, ka tas, kurš baidās, patiesībā gaida to, no kā baidās? Vai tu neredzi, ka tas, kurš baidās, patiesībā sagaida to, no kā baidās? Bet no pievilkšanās likuma viedokļa domu pasaulē tas ir tas pats, it kā viņš to vēlētos. Šis likums darbojas abos gadījumos – princips ir viens un tas pats.

Pats labākais veids, kā pārvarēt baiļu ieradumu, ir domās noskaņot sevi uz DROSMI, tas ir tāpat kā labākais veids, kā atbrīvoties no tumsas telpā, ir atvērt aizkarus un ielaist tajā gaismu.

Cīņa ar ierastajām negatīvajām domām, titāniski cenšoties tās izslaucīt no savas dzīves, ir veltīga laika izšķiešana.

Ir labāks, uzticamāks, vienkāršāks un ātrāks veids, proti, ļaut Drosmei ieņemt baiļu vietu tavā prātā un, nemitīgi pievēršoties tai, dot tai iespēju izpausties objektīvajā realitātē.

Tā vietā, lai atkārtotu “Es nebaidos”, stingri pasaki sev: “Es esmu drosmīgs.” (Cenšoties pārliecināt sevi par “es nebaidos” nozīmē neko vairāk kā noliegt biedējošā objekta esību; tas nepalīdzēs atbrīvoties no pašām bailēm).

Lai pārvarētu bailes, savās domās jābūt stingri noskaņotam uz DROSMI. Ir jadomā drosmīgi, jārunā drosmīgi un jārīkojas drosmīgi. Ja visas dienas garuma tu savā apziņā uzturēsi Drosmes tēlu, šis domu uzstādījums kļūs par ieradumu. Turi drosmes garīgo tēlu tieši sev acu priekšā, un tu pamazām līdz tam izaugsi.

Ļauj vārdam DROSME iedzīvoties savā apziņā un koncentrējies uz to, kamēr tas tur nostiprināsies. Domā par sevi kā par drosmīgu cilvēku – iedomājies, kā tu drosmīgi rīkojies sarežģītās situacijās, un saproti, ka nav no kā baidīties un, ka bailes un trauksme nevienam vēl nav palīdzējušas. Bailes paralizē gribu, bet DROSME dod spēku darīt.

Par sevi pārliecināts un bezbailīgs cilvēks, kurš tiecas uz savu mērķi, kurš noskaņots uz “varu un izdaru” ir ļoti spēcīgs magnēts. Tas pievelk sev visu, kas viņam vajadzīgs veiksmei, laimei. Bieži par tādiem cilvēkiem saka “veiksme viņam uzsmaida”. Taču tā saucamā “veiksme” nav nekas cits kā Domu Uzstādījums. Un nav te nekāda nslēpuma. Tieši tāds pats uzstādījums kā “nevaru” vai “baidos”.

Lai pārliecinātos par to, ka augstāk minētais tieši tā arī ir, pietiek paraudzīties sev apkārt. Vai esi redzējis, ka cilvēks, kuram viss dzīvē padodas viegli, čīkstētu un teiktu “Es nevaru”?

Tu pats vari izlemt, ka nevēlies vairs pievilkt nelaimes, neveiksmes un skumjas. Lai par galveno tavas dzīves domu kļūst “Varu un Izdaru”, uz to arī uzskaņojies, to arī saki.

Dzīvojot “Varu un Izdaru” līmenī, tu sajūtīsi jaunas vibracijas un ieraudzīsi to darbības rezultātus, tu ātri vien sapratīsi, ka skaties uz lietām savādāk, un sapratīsi ka tā pamazām tuvojies pats sev. Tu jutīsies labāk un labāk sapratīsi visu, kas ar tevi notiek.

Bailes ir Trauksmes, Naida, Skopuma, Ļaunuma, Dusmu un Neveiksmes vecāki. Kad esi brīvs no bailēm, redzēsi, ka visa augstāk minētā “saime” kaut kur ir pazudusi. Tikai atbrīvojoties no tām tu vari kļūt brīvs, jo kamēr tevi vada bailes, tu nevari būt veiksmīgs Domas Pasaulē.

Tas sākumā tikai šķiet grūti, tomēr soli pa solim, kad tava drosme pieaug, bailes mazinās, bet tu kļūsti spēcīgāks. Bailes nav spējīgas dzīvot drosmes atmosfērā

Kamēr ap tevi siro bailes ar saviem “bet”, “ja nu”, “nevaru”, “nesanāk” un citām bailīgajām šaubām, tu nevari pilnībā izmantot savu domu spēku.

Lūk, ko vēlos tev ieteikt: neatliec uz vēlāku, izdari tagad dažas lietas, kuras tev šķiet tu varētu izdarīt, ja vien nebaidītos. Un tu būsi izbrīnīts, redzot, kā šīs jaunais domu uzstādījums uz Drosmi nojauks šķēršļus tavā ceļā. Tieši šādi vingrinājumi tevi uztrenēs un tu tiksi dāsni apbalvots.

Labākais veids, kā uzvarēt bailes ir pārstāt par tām domāt un barot tās ar savu enerģiju un beidzot pašam nostiprināties savā drosmē. Lai vārds DROSME ir tava jaunā devīze.

Viljams Vokers Atkinsons “Domu spēks un pievilkšanās likums””
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par intelektu un mentālo lepnību

Ļoti bieži cilvēki ar attīstītu intelektu uzskata to par savas sirds čakras atvērtību. Taču tie ir maldi. Un tādā veidā attīstās tā sauktā mentālā lepnība attiecībā pret tiem, kuriem intelekts nav tik augsti attīstīts un kuri pat netiecas to attīstīt. Un tas nav pareizi.

Evolūcijai svarīgi ir visi aspekti. Gan sirdij, gan pašam intelektam. Tomēr svarīgākie ir tieši sirds aspekti.

Mentālā lepnība ļoti bieži attīstās tieši tiem, kuriem, kā pašiem šķiet, ir apjomīgas zināšanas. 
Pirmkārt, šīs zināšanas ir pagātne.
Prāts un intelekts ir labi attīstījušies vecajos apstākļos, aizvērtā planetārajā režģī. Tur tam bija plašs darbības lauks. Taču tas nekādā veidā nepalīdzēja tiem cilvēkiem, kuriem bija šīs zināšanas, būt sirsnīgiem un dvēseliskiem attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem.

Gluži otrādi, cik pazīstu šādus cilvēkus, viņus no saviem tuvajiem šķir bieza akmens siena. Un šajās ģimenēs nav bijis nekā cita kā vien nesaskaņas un aizkaitinājums.

Mentālā lepnība ļoti stingri sargā savas pozīcijas.

Kā no tās atbrīvoties?
Vērsties pie Augstākajiem spēkiem, pie sava Augstākā ES, pie jaunajām enerģijām, lai tās palīdz transmutēties šai enerģijai (jo arī lepnība ir enerģija). Šī enerģija pakāpeniski pārvēršas, tā nekur nepazūd un atgriežas pie jums. Un sirdī paliek viegli.

No Valentīnas Mironovas lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA ir kā elpošana

Nesen kaut kur izlasīju, ka Mīlestība ir kā elpošana, tā ir enerģija, ar kuru mēs elpojam.
Iedomājies, ka kāds ir ievilcis plaušās gaisu un neizelpo, bet kāds, gluži otrādi, izelpo un neieelpo – tā taču nav iespējams dzīvot!
Ko nozīmē ieelpot un neizelpot? Tas nozīmē saņemt no pasaules siltumu, skaistumu, iedvesmu un baidīties to izpaust, izliet no sevis. Pat ne darbībās. Kā reizi darbībās cilvēki vismazāk baidās, ārēji rūpējoties, bet neizjūtot iekšēju siltumu, sažņaudzot šo enerģijas plūsmu.
Bet citi – gluži otrādi, mazliet ieelpojuši, jau steidz izelpot, jo viņiem šķiet, ka jāglābj visus. Viņiem Mīlestība ir cieši saplūdusi ar ārējām darbībām, kas tomēr ir dabiskas elpošanas ar mīlestību aizvietotājas.

Mums visiem jāiemācās pilnvērtīgi elpot mīlestību ar pilnu krūti – brīvi ieelpot un brīvi izelpot. Tas ļaus mūsu Dvēselei lidot. Un, pirms izelpojam Mīlestību pasaulē, noteikti vajag ieelpot to sev. Ieelpot no savas sirds: skatoties dabas skaistumā, atlaižot domu skrējienu, sakoncentrējoties uz sava ķermeņa sajūtām.
Nav iespējams nesavtīgi dāvāt, ja pats neesi piepildīts. Es nenogurstoši atkārtoju: no tukša trauka ūdeni neieliesi. Neliec sev starot, ja esi tukšs, sākumā piepildi sevi! Un tā ir aksioma.

© Svetlana Dobrovoļska
​​​​​​​FOTO: svetlana🎞
Tulkoja: Ginta Filia Solis