Piedzīvot savu realitāti

Iespējams, viena no galvenajām mācībām, ko saņemam no dzīves, ir nepieciešamība izveidot absolūti personiskas attiecības ar realitāti…

Personīgās – tās ir tās, kuras pirmās, bet visas parējās ir pēc tam. Pēc tam ir sveši padomi, dogmas, likumsakarības, modeļi, norādījumi, brīdinājumi, pamudinājumi, kolektīvie uzstādījumi un tamlīdzīgi.
Personīgās – tās ir tās, kurās tu balsties savā autentiskumā, savā paša pieredzē, savā izvēlē un savās tiesībās uz savu reakciju.
Personīgās – tās ir tās, kas der tikai tev.
Ja nav personīgā, tad tu pats kļūsti par “sabiedrisko”… tātad atsaucies visur, kur tavā vietā jau ir izlēmuši, izdevuši jau gatavu instrukciju vai pat nokauninājuši par to, ka tu šaubies.

Piedzīvojot realitāti, īpaši to, kura pēkšņi pārstāj būt ērta un ierasta, un kura nevis cenšas pierunāt pamest tev tavu komforta zonu, bet vienkārši izgrūž ārpusē un nostāda fakta priekšā, tu piedzīvo ne tikai kolosālu stresu, bet arī ne mazāk kolosālu iespēju uzzināt visu patiesību par sevi…
Un vēl – iespēju brīnīties par savu paša izdzīvošanas spēju, uztveres drosmi, gatavību apgūt to jauno, kas vēl vakar šķita nepieejams un neiespējams.
Tikai tas neizskatās kā kino, kad varonis pēkšņi pārvēršas par supermenu, kurš spēj atrisināt jebkurus uzdevumus…
Tas izskatās kā kaut kas pa vidu starp komisko un traģisko, kur tu neveikli centies nostāvet, baidies, dusmojies, satraucies, zaudē cerību, un pavisam sev netici… taču dari, ej, turpini iesākto un izbrīnā apjaut, ka ļoti daudz kas tev izdodas…
Un kādu dienu, paskatījies augšup, lai pieskartos iluzorajam debesu mieram, tu pēkšņi saproti, ka vairs nevēlies ticēt it kā glābjošajām, bet tik melīgajām pasakām…
Un no šī brīža tu turies tikai pie tās realitātes, kura ir tikpat laimīga, cik nelaimīga, taču tā ir vienīgā, kas tev ir… kamēr tu esi sev.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SKUMJĀM

Es nekad neesmu baidījusies no skumjām un noteikti neesmu centusies tās nekavējoties aizstāt ar pozitīvismu, kura patiesībā šajā brīdī nav…

Skumjas nav tas pats, kas bezcerīgs izmisums vai eiforiska vēlme visu izkrāsot rozā krāsā.
Tās ir vienkāršas, godīgas, dabiskas un to labestīgais skats visvairāk tiecas redzēt dzīvi tieši tādu, kāda tā patiesībā ir… tātad apvieno sevī neapvienojamo.
Skumjas daudz domā, taču nekļūst naidīgas, kā to dara fanātiskā pārliecība, kas uzskata, ka uzspiest savu ir daudz svarīgāk kā sadzirdēt un saprast svešu.
Skumjas necenšas aizkrāsot acīmredzamos negludumus, taču ievēro acīmredzamo skaistumu.
Skumjas māca to labestīgo vientulību, kurā nav gļēvi jābaidās būt mazākumā un nav jābaidās atrast sevi, īsto, starp ārišķīgo un it kā drošo, kas inscenēts priekš svešo uzstājīgajiem skatieniem.
Skumjas aizved mūs tajā pieaugušajā pasaulē, kurā neviens no tevis neslēpj patiesību un necenšas nomierināt ar šokolādīti, lai tu neraudātu…
Un tu pēkšņi saproti, ka tavos spēkos ir zināt patiesību un raudāt ne tāpēc, ka tu meklē žēlumu, bet tāpēc, ka tev pietiek drosmes raudāt par savām sāpēm.
Šobrīd ir daudz skumju.
Ne to skaisto, kuras var nojaust romantiski iestudētajās fotosesijās, bet gan to viscilvēciskāko, kuras visu redz, taču neko nespēj palīdzēt… un tomēr censties dzīvot, mīlēt, ticēt un uzticēties.

Mīļie, runājiet ar savām skumjām…
Iepazīstiet tajās sevi, izjautājiet tās par sevi un saglabājiet sevī spēju izvēlēties tās jebkuras bezizejas vietā.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tagad ir tā, kā ir

Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi… 

Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai.
Tu mācies tikt galā.
Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem.
Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu.
Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā…
Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma…
Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt…
Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa.
Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis.
Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi…
Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem.
Tagad ir tā, kā ir.
Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savā paša ligzdiņā

Var jau spēlēt diženumu, taču dzīve vienalga ir un paliek maza un trausla ligzdiņa, kurā pavisam neilgi dzīvo mazi un trausli cilvēki…

Dažkārt man šķiet, ka vienīgais, ko mums visiem vajadzētu atcerēties, izmisīgi klauvējoties pie neredzamajām citu cilvēku bruņām, ka tās patiesībā maz no kā aizsargā, taču uz īsu mirkli uzdāvina mums savas neievainojamības ilūziju.
Nav tādu cilvēku, kuri nekad nebūtu bijuši ievainoti, nobijušies, aizvainoti, nesaprasti …
Nav iespējams globalizēt savstarpējo sapratni un iegūt tādu sabiedrību, kurā visi būtu vienlīdzīgi un saskanīgi.
Nav iespējams pēkšņi kādu dienu pamosties pilnīgā mierā un vispārējā harmonijā.
Taču eksistē vieda pieslēgšanās pat vismazākajiem gaismas, prieka, mīlestības un labestīgas dzīves klusajiem fragmentiem, kuri ir pieejami ikvienam, kurš to no sirds vēlas.
Pastāv lēmums nodzīvot savu dzīvi tā, lai tajā apliecinātos tikai caur saviem paša darbiem un jaunradi, nevis dancojot pa citu galvām, pieslienoties skaļākajiem bļāvējiem, vai cenšoties pārvaldīt nevis savu, bet kāda cita dzīvi.
Pastāv samērīgums savās iespējās, pie kā nonākt ir visgrūtāk, tāpēc, ka nekur citur netiek pieprasīts lielāks godīgums pašam pret sevi, kā šeit.
Un pastāv pieauguša cilvēka izvēle, kura būs un paliks izvēle pat tad, ja to neizdarīsim.
Jā, protams, mani mīļie, ārpasaule var mūs iznīcināt vienā mirklī, taču iekšēji mēs varam iznīcināt sevi tikai paši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats galvenais eksāmens

Mēs visi šeit kārtojam eksāmenu.
Eksaminatori ir tādi, kādi ir.
Ja mūsu dvēseles ir izvēlējušās šeit būt, tātad tā tam jābūt.
Un tas, kā mēs nokārtosim šo eksāmenu, ir atkarīgs tieši no mums – šeit un tagad.
Karš vai miers.
Naids vai Mīlestība.
Meli vai patiesība.
Gļēvums vai drosme.
Gudrība vai nenobriedums.
Mūsu pasaule ir mūsu izvēles atspulgs. Tas, kas mūsos, notiek arī ārpasaulē.

Mūsu priekšā stāv spogulis.
Ja sirdī mīt naids, bet dvēselē trauksme, vai apkārt mums būs miers un harmonija?
Ja prātā mīt vēlme iedzīvoties un izkalpoties uz kara rēķina, tad velti rādīt ar pirkstu uz psihopātu kultu, kurš vadoties tieši pēc šādiem principiem no aizkulisēm vada šo teātri?

Mēs nespēsim izmainīt šo pasauli, ja nemainīsimies paši. Un mums kārtējo reizi to atgādinās. Tas ir mūsu eksāmens.
Karavīram pavēl šaut un bombardēt. Bet, kas pieņem lēmumu? Cilvēks.
Darbiniekam pavēl špricēties. Bet kas pieņem lēmumu? Cilvēks.
Bailes vai sirdsapziņa.
Verdzība vai brīvība.
Mīlestība sirdī vai padevība, dzīvojot prāta dualitātes ilūzijā.

Šis ir eksāmens visiem. Bet ne visi to nokārtos. Ne visas dvēseles ir gatavas būt apzinātas un dzīvot pēc sirdsbalss. Pieņem to. Tu šeit neesi tāpec, lai visus glābtu. Tu šeit esi, lai glābtu sevi. Un, ja izglābsi sevi, tad izglābsi visus. Tāpēc, ka tu arī esi Visi un Viss.

Mieru un Mīlestību visiem, kuri atrodas karadarbības zonā. Un lai Iedvesmas, Mīlestības un Gaismas spēks ir ar mums.

Vlad Freedom
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nevajag padoties

Lūcijs Annejs Seneka bija vieds filosofs.
Bet viņš kļūdījās vienā lietā. Un šī kļūda viņam maksāja dzīvību. Viņš apgalvoja, ka cilvēki citiem dara ļaunu naudas un mantas dēļ. Lai kaut ko atņemtu. Bet vienkārši tāpat cilvēki reti dara ļaunu. Ja nu vienīgi viņi ir nenormāli…
Seneka Neronam atdeva visu savu milzīgo bagātību. Tā viņš cerēja izglābt savu dzīvību. Vecumdienās ņēma un visu atdeva. Bet Nerons tomēr lika viņam padarīt sev galu. Diezgan žēlsirdīgi tiem laikiem. Taču vienalga sodīja. Kaut arī nebija vairs ko paņemt no vecā filosofa…
Tad, lūk! Seneka kļūdījās. Cilvēki visbiežāk nedara ļaunu naudas dēļ. Kaut arī nauda viņus vilina. Naids rodas tādēļ, ka ar visu savu būtību, savu dvēseli mēs šķebinām ļaunus un zemiskus cilvēkus. Mēs viņus šķebinām paši ar sevi. Vienkārši ar to, ka esam.
Seneka Neronam simbolizēja taisnīgumu un likumu. Personificēja aizliegumu. “Tu nedrīksti” – lūk, kas Seneka bija Neronam. Tāpēc viņš to neieredzēja.
Ja kāds tevi ienīst bez jebkāda iemesla – tātad tu šim cilvēkam atgādini par kaut ko, ko viņš sevī sen jau ir nogalinājis. Vai arī piedzimis bez tā. Labestību. Spēku. Drosmi. Mīlestību. Dāsnumu. Skaistumu. Prātu. Talantu. Lūk, ar ko tu asociējies šim nīdējam. Un tas viņam ir nepanesami; tas viņam ir aizliegums. Un viņš atkal un atkal tev uzbrūk un cenšas nomelnot.
Bet savu mantību atdot nevajag. Tas ir bezjēdzīgi. Tā tev pašam noderēs cīniņā. Tā ir kā munīcija.
Un padoties nevajag.

Anna Kirjanova
Foto: Nerons un Seneka, Eduardo Barrons (1904). Prado muzejs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

APZINĀŠANĀS

Psiholoģija kā zinātne
Kas ir svarīgāks no utilitārā viedokļa: psiholoģija vai garīgā dzīve?
Praktiskā garīgās dzīves nozīme nav salīdzināma ne ar ko. Jo ko gan var nabaga psihologs? Tikai nedaudz atvieglot cilvēka ciešanu nastu.
Es pats esmu psihologs, psihoterapeits-praktiķis; un kad man nākas izvēlēties starp psiholoģiju un garīgumu, es piedzīvoju ļoti spēcīgu iekšējo konfliktu. Ļoti ilgi es neievēroju šo pretrunu un pat nebrīnīšos, ja līdz šim neviens, izņemot mani, to nav ievērojis.

Paskaidrošu.
Es daudzu gadu garumā nepievērsu uzmanību dāžādām neatbilstībām, iekams nesāku apzināties vienu vienkāršu lietu: pēc daudzām pārciestām neveiksmēm personīgajā dzīvē, cilvēki ir vīlušies pašā iespējā veidot harmoniskas attiecības ar jebkuru cilvēku. Tas ir biedējoši, vai tiesa?

Pirms iesaukties “Man apnicis līdz brošai! Kāpēc man jābūt no kāda atkarīgam?!”, cilvēkam caur ciešanām jāizpelnās sava atmošanās.
Un ko es kā psihoterapeits sāku darīt, kad apzinājos šo faktu? Cilvēki nāca pie manis ar savām nedienām: kādam neveicās partnerattiecībās, kāds neprata atrast kopīgu valodu ar apkārtējiem; dažkārt es varēju palīdzēt. Taču man par lielu nožēlu, dažkārt es biju bezspēcīgs, tāpēc, ka pacients turpināja gulēt.

Iespējams, viņš vēl nebija piedzīvojis pietiekami daudz ciešanu. Varbūt viņam pašam vajadzēja sasniegt galējo izmisuma robežu, lai pateikt sev; “Tas ir viss, es vairs nevaru izturēt, esmu noguris!” Tikai tad, kad slimība tevi nogurdina līdz nāvei, tu  vari no tās atbrīvoties. Parasti cilvēki vēršas pie psihiatra vai psihologa, lai izietu paliatīvās aprūpes kursu. Es atkārtoju: paliatīvās. Ne radikālās.

Pastāstīšu tev stāstu par mazo Džoniju, kurš, kā teikt, bija nedaudz garīgi atpalicis.

Patiesībā, kā drīzumā sapratīsi, viņš bija pilnīgi vesels.

Džonijs apmeklēja keramikas nodarbības. Reiz viņš aizrāvās ar savu nodarbi, ielīdis tālākajā kaktiņā un spēlējās ar māla piku. Pie viņa pienāca skolotāja:
— Sveiks, Džonij.
— Labdien – zēns atbildēja.
— Kas tev rokā?
— Gabals govs pļekas.
— Un ko tu veido?
— Skolotāju, – puika atbildēja.

Skolotāja domāja: “Mazajam Džonijam ir regresija”. Viņa izsauca skolas direktoru – tas kāreiz gāja garām, – un paziņoja tam: “Džonijam ir regresija”.
Direktors piegāja pie Džonija un teica:
— Sveiks, dēls!
— Labdien, – atbildēja Džonijs.
— Kas tev rokās?
— Govs pļekas gabals.
— Un ko tu veido?
— Direktoru.

Direktors domāja: te bez psihologa skaidrībā netikt:
— Pasauciet psihologu!

Gudrais psihologs! Piegāja klāt Džonijam:
— Sveiks, Džonij!
— Labdien!
— Es zinu, kas tev rokās, – viņš teica puikam.
— Un, kas man rokās?
— Govs pļekas gabals.
— Pareizi, — atbildēja Džonijs.
— Un es pat zinu, ko tu šobrīd veido.
— Un, ko es veidoju?
— Psihologu!
— Nē. Psihologam ar šo gabalu nepietiks.

Un šādu zēnu atzina par garīgi nepilnvērtīgu.

Nabaga psihologi! Viņu darbs ir vajadzīgs. Goda vārds, vajadzīgs. Dažkārt bez viņiem, nu nekā neiztikt; kad cilvēks pilnība zaudē saprātu un krīt neprāta bezdibenī, viņš kļūst vai nu par trako vai mistiķi. Mistiķis ir pilnīgs pretstats trakajam

Zini, kā noskaidrot, vai tu guli vai neguli? Ja tu sev uzdod jautājumu “Kurš te ir traks – es vai visi pārējie?”, tātad tu jau esi pamodies. Tieši tā tas ir. 

Jo mēs visi esam neprātīgi. Visa pasaule ir sajukusi prātā. Mēs esam garīgi slimi un visus vajadzētu ņemt uzskaitē. Taču mūsu ir parāk daudz – un tas ir vienīgais iemesls, kāpec mēs vēl joprojām esam brīvībā.
Un, tā, mēs esam nenormāli. Mums ir nenormāli priekšstati par mīlestību, par cilvēciskajām attiecībām, par prieku – vispār par visu. Mēs saknē esam nenormāli.

Es nonācu pie tāda secinājuma: ja kāds kaut kam piekrīt, vari būt gandrīz pilnībā pārliecināts, ka ideja ir kļūdaina.

Jebkura doma, jebkura liela ideja sākotnējā savā fazē ir nolemta vientulībai. Vientuļš bija Jēzus Kristus. Neviens nesludināja tā kā viņš. Vientuļš bija Buda. Neviens nesludināja tā kā viņš.

Šķiet Bertranam Rasselam pieder teiciens: “Visas lielās idejas sākumā tiek uztvertas kā ķecerība”.

Patiesi vārdi. Mūsdienu pasaulē ir tik daudz ķecerību. 

“Šis cilvēks zaimo!” Cilvēki ir neprātīgi un, jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk tavai veselībai – kā garīgajai tā arī prāta. Netici nevienam. Netici pat labākajiem draugiem. Paskaties uz viņiem bezkaislīgi. Viņi ir diezgan gudri. Gluži kā tu – kad tev ir darīšana ar nepazīstamajiem; tiesa, tu vari pat neiedomāties par to. O, šajā milzīgajā teātrī, kurā tu visu acu priekšā spēlē savu lomu, pats esi tāds gudrinieks, tik veikls un viltīgs!

Es neesmu pārāk laipns, vai, ne? Es vēlreiz atkārtošu: tu negribi pamosties. Tu spēlē lielu teātri. Un pats to nenojaut. Tev šķiet, ka esi mīlestības piepildīts. Kā, tad!!! Ko tu mīli? Pat tava pašuzupurēšanās tev sagādā prieku, vai tad tā nav? “Es upurējos! Es dzīvoju atbilstoši savām idejām!”  Tomēr tev taču no tā ir kaut kāds labums? Tu no visa centies gūt kaut kādu labumu – kamēr neesi pamodies.

Te nu arī slēpjas pirmais solis. Apzinies savu nevēlēšanos pamosties. Negribas pamosties – īpaši tad, ja tev ir iedvesuši, ka gabals no vecas avīzes ir čeks par miljons dolāriem. Un nepavisam nav viegli tādu gabalu izlaist no rokām.

Atteikšanās nav izeja

Katra tava atteikšanās no jeb kā ir pašapmāns. Pašapmāns. No kā tu atsakies? Lai kas tas arī nebūtu, tu uz mūžiem sevi piesien pie tā, no kā esi atteicies.

Kāds indiešu guru stāstīja: ” Kad es runājos ar vieglas uzvedības sievieti, viņa runā tikai par Dievu. Stāsta, ka viņai apnicis viņas dzīvesveids, ka viņa vēlas iepazīt Dievu. Bet tad, kad pie manis atnāk katoļu macītājs, viņš runā tikai par seksu”. Nākas atzīt: atsakoties no jeb kā, tu sevi tam piesien uz mūžiem. Cenšoties kaut ko sevī apkarot, tu vēl stiprāk taja iestiedz. Tava pretošanās pagriežas pret tevi. Jo stiprāk tu pretojies kaut kam, jo ciešāk tas tev pielīp.

Viss augstāk sacītais ir vienlīdz taisnīgi gan attiecībā uz komunistisko ideoloģiju, tāpat kā uz visu parējo. Tātad ir jāpieņem savi dēmoni, jo mūsu pretošanās padara tos stiprākus. Vai tad neviens to tev nav teicis? No kaut kā atsakoties, tu tikai pastiprini savu pieķeršanos tam.

Vienīgais veids kā atbrīvoties no kaut kā ir skatīties it kā caur to.
Neatsakies – vinkārši skaties caur to. Atpazīsti vienas vai otras lietas patieso būtību un tev nenāksies no tas atteikties; tā pati izslīdēs no rokām. Taču, ja tu to nesaproti, ja tevi hipnotizē doma par to, ka tu bez vienas vai otras lietas vai cilvēka būsi nelaimīgs, tad neapšaubāmi, tu esi iestidzis ļoti dziļi. 

Tas, kurš vēlas tev palīdzēt, nedrīkst izmantot moralizēšanas metodes – viņš nedrīkst likt tev kaut ko upurēt vai no kaut kā atteikties. Tas ir bezjēdzīgi. Tu vēl joprojām guli. Vienīgais, kas no viņa tiek prasīts, – palīdzēt tev saprast.

Kā tikko atnāks sapratne, tu momentā nevajadzīgo lietu izlaidīsi no rokām, kad pamodīsies. 

Entonijs de Mello “Apzināšanās”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PAR SPĪTI PRĀTAM

Katru reizi, kad sirds atsaucas kādam impulsam, bet prāts kā ar nazi nogriež šo iespēju “tāpēc, ka…” – notiek sevis nodošana. Katru reizi.
Tiek apspiests iekšējais impulss un sirdsbalss.
Prāts ir radis dzīvot, kā līdz šim. Pat tad, ja ir ļoti sāpīgi un nekomfortabli. Tas ir kļuvis par komfortu. Tik ļoti ierastu, ka bail spert pat soli. Ieradums paciest. Aizliegt sev.
Ieradums atbilst sevis uzliktajam rāmim un visos savos lēmumos balstīties tikai uz to. Gribēt vairāk, bet neiet tajā. Padarīt bezvērtīgas visas iespējas un sev paskaidrot “kāpēc, nē”.
Tāda ierasta vardarbība pret sevi un sevis nodošana.
Kamēr tas neapniks tik ļoti, lai sāktu “psihot un rīkoties”, sekotu savai sirdsbalsij, tikmēr viss paliks kā bijis.
Izeja sākas ar lēmumu. Ar nolūku. Tādu, uz kura var atbalstīties un spert soli.
Cilvēkā ir apslēpts milzīgs spēks. Taču bez lēmuma un paša cilvēka pirmā spertā soļa, šis spēks tā arī var palikt nerealizējies.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DROSME TICĒT DZĪVEI

Mani mīļie, bezgalīga ticība dzīvei nav pašapmāns, kas no mums varētu noslēpt patiesību.Gluži otrādi, tā ir ļoti drosmīga spēja turpināt, zinot šo patiesību.
Spēja nepazaudēt jēgu tad, kad viss šķiet bezjēdzīgs.
Spēja iet likteņa sniegputeņos, pārstājot domāt par to, kāpēc tieši šobrīd tie notiek un tieši tevi tie piemeklējuši.
Ziniet, es ļoti cienu cilvēkos šo drosmi, kurā nav nekā teatrāla, nav bērnišķīgi rotaļīga vai pārāk uzpūstas neuzvaramības, nav nekādu ilūziju par to, ka viena pārvarēšana garantē arī visas pārējās… un nav arī kareivīguma un niknas cīņas.
Ir pirmā soļa likums, kuru sper nezināmajā tikai tāpēc, ka nav kur atkāpties…
Tas ir daudz. Ļoti daudz, ticiet man…
Nezaudējiet ticību dzīvei. Pat vislielākajā izmisuma brīdī.
Dodieties turp, kur skatās ne tikai jūsu acis, bet arī sirds…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DROSME

Kāpēc pat visstraujākās transformācijas noris pakāpeniski, soli pa solim.

Apzinātas kustības pie sevis process sākas no tā mirkļa, kad tevi vairs neapmierina esošais. Un neapmierina tādā mērā, ka ar to jāsāk kaut kas darīt.

Soli pa solim, kārtu pēc kārtas tiek noņemts viss neīstais. Melīgais. Liekais. Viss, ar ko sevi esi asociējis.

Kustība pie sava iekšējā avota. Kustības gaitā notiek “atmīnēšana”. Kāds kustas ātrāk, kāds lēnāk. Bet būtība ir viena. Turpinot šo “atmīnēšanu” notiek savu resursu integrācija un apgūšana, to resursu, kas agrāk bija atslēgti un nepieejami. Un tad, jau balstoties uz šiem jauniegūtajiem resursiem atklājas jaunas pieejas. Tas, kas tagad ir pa spēkam. Tā, lai tas nebūtu bīstami, nekaitētu. Tā ir pakāpeniska spēka audzēšana.

Balstoties uz savu iekšējo patieso, uz savu iekšējo avotu notiek savas dzīves kvalitatīva pārkārtošana.

Tajā tu zini, kas tu esi, redzi vairāk un vari radīt nevis no cīņas pozīcijām, bet no mīlestības. Balstoties uz savām vērtībām un to, kas priekš tevis ir patiesi svarīgi. Tur, kur tevi vairs nevada programmas, bet, kur tu pats ar sevi maini telpu.

Kur viss ir iespējams.

Jo tu esi tas, kurš reiz spēra pirmo soli, lai neiespējamais kļūtu iespējams.

Anna Gusak 
Tulkoja: Ginta Filia Solis