Pati lielākā uzdrošināšanās dzīvē

drosminieks

Pati lielākā uzdrošināšanās dzīvē ir drosme, pat atrodoties pilnīgā labklājībā, atzīt, ka tev ir problēmas.

– Ka tu pēc daudziem prakses un meklējumu gadiem vēl joprojām neesi ideāls cilvēks. Un nekur nav teikts, ka jebkad tāds būsi.

– Ka tu vēl joprojām, kā nesaprati, tā arī nesaproti dažas lietas. Un nav nekādas garantijas, ka kādreiz tās sapratīsi.

– Ka tevī vēl joprojām bango spēcīgas un nepatīkamas sajūtas, kas neļauj naktīs mierīgi gulēt.

– Ka tu ļoti bieži nezini, kur tev jāiet un kas jādara.

– Ka, iespējams, kādam no senajiem paziņām ar tevi nav nekādu problēmu, bet tev ar viņu – ir.

– Ka, pat dzīvojot tādu dzīvi, kuru esi izvēlējies, tu dažkārt apskaud kādu un neko nevari padarīt, jo tā tas ir. Un vispār ar ļoti daudz ko savā dzīvē neko nevari padarīt.

– Ka pat tad, ja tu visu lieliski saproti, tad tas nebūt nenozīmē, ka vari ar to kaut ko padarīt.

– Ka tu runā vienu, bet dažkārt dari kaut ko pavisam citu, pat tad, ja godīgi gribēji izdarīt tieši to, par ko runāji.

– Ka tu baidies no pavisam muļķīgām lietām. Un tev ļoti kauns atzīt, ka tu no tām baidies.

– Ka dažkārt sīkumi var tevi satracināt. Bet dažkārt sīkumi izsauc tik milzīgi lielas skumjas, ka nākas raudāt.

– Ka neapzinātā tevī ir vairāk kā apzinātā un, ka tavi spēki nav bezgalīgi.

– Ka pat tad, ja tu esi brīnišķīgs, tad tas tev nebūt negarantē laimi. Un negarantē to, ka tie, kurus tu izvēlējies, izvēlēsies tevi. Jā, un vispār neviens neko negarantē.

Ir ļoti svarīgi atkal un atkal kļūt vienkāršam, parastam cilvēkam. Dažkārt spēcīgam un viedam, bet dažkārt vājam un bezpalīdzīgam. Savas cilvēciskās dabas atzīšana un tā atzīšana, ka ikvienā attīstības etapā tev rodas jaunas, ne mazākas grūtības, atbrīvo milzum daudz apslāpētās enerģijas, kas dod iespēju virzīties uz priekšu.

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Malacis!

drosme6

Un vēl gadās tā.
Kāds pienāk tev klāt, uzmanīgi pieskaras tavam plecam un saka:

– Oooo! Kāds skaistums! Tu to radīji? Kāds tu malacis!
Un tu saraujies, kaut kas tevī sāk burkšķēt un atrunāties par pieticību un rotām…. un tu atbildi:
– Nūūūū, es jau vispār tikai nozīmēju. Kad kaut ko savu uzzīmēšu, tad būšu pavisam malacis!
Un tālāk turpinās:
– Tu ar visu tiksi galā! Tu taču esi stiprs un drosmīgs!
– Nūūū, tas… es jau vēl neesmu ticis galā, vēl ir jauni uzdevumi. Kad tos atrisināšu, tad gan būšu malacis un drosminieks.
– Tu uzdrošinājies! Urā! Tu esi lauva!
– Nūūūū, jā, bet tā pagaidām vēl ir tikai ideja, vēl neko reālu neesmu izdarījis. Kad izdarīšu – tad varēsiet mani slavēt.
Zini, man ir ļoti pazīstams tas, ko tu jūti, kad, lūk tā, nenovērtē savus panākumus un sevi. Arī man tā bija. Jā, un vēl tagad dažkārt tā gadās. Jā!
Un es tev gribu teikt: viena liela lieta dalās daudzos maziņos uzdevumos un, pabeidzis katru tādu uzdevumu – Tu esi malacis. Vesels malacis, pavisam liels malacis, šeit un tagad – absolūts malacis.
Un kad turpināsi, būsi malacis. Un, kad pabeigsi. Un pat tad, ja pametīsi, sajutis, ka tas nav tavs (lai spertu tādu soli, arī ir vajadzīga drosme), un pat ja pārbīsies un nenovedīsi iesākto līdz galam (taču tu atradi drosmi sevī pamēģināt) – arī būsi malacis!
Bet tās jau būs citas uzvaras. Un tās nepadara tavu pirmo piesardzīgo uzvaru nepilnīgu un nepietiekamu.
Patiešām!
Atcerēsimies to kopā, labi?

Autors: Aleksandra Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs nepieejam tuvu, jo baidāmies

mes neejam tuvak

Dažkārt mēs atgrūžam citus cilvēkus ne tāpec, ka viņi mums nepatīk. Bet gluži otrādi – tāpēc, ka viņi mums parāk stipri patīk. Pat, ja neapzināti. Mēs nepieejam tuvāk, jo baidāmies. Baidāmies beidzot satikties paši ar sevi.

Ar savām specīgajām, brīžiem nevadāmajām jūtām. Ar savām pašu bailēm no pašu vēlmēm, kas sajaukušās ar bailēm pazaudēt savu mīlestības objektu. Mums bail izrādīties neaizsargātiem otra cilvēka priekšā visā savā atvērtībā.

Mēs vairāmies no dvēseles sāpēm, kas rodas otram cilvēkam neuzmanīgi kustoties – tam cilvēkam, kuru esam ielaiduši dziļi sirdī.
Mēs baidāmies uzņemties atbildību par savu izvēli, kas padara redzamas visas mūsu nepilnības.
Mēs vēlamies un vienlaikus baidāmies, ka mūsu dzīve izmainīsies un nāksies tai pielāgoties, veicot lielu dvēselisku piepūli.

Cilvēki dažādi izvairās no tuvības.
Sievietēm bieži vien vieglāk ir izvēlēties upura lomu, kurš it kā dara visu iespējamo, bet neko nesaņem pretī, jo partneris ir absolūts kretīns. Tomēr upuris nedara galveno. Viņš neuzņemas atbildību par savu laimi un dvēseles labklājību. Un tajā tie satiekas ar sevi.

Vīrieši bieži vien uzvelk sev vienaldzības un nejūtības maksu, izliekoties, ka viņiem te nav nekādas daļas… Taču poker face cilvēki neuzņemas atbildību par to, ka minimums 50% no tā, kas notiek kontakta laikā, ir viņu pašu enerģija

Vienu vārdu sakot, viss ir tik sarežgīti un vienlaikus interesanti. Tuvas attiecības prasa drosmi un varonību. Un, protams, gatavību it visam. Un tam reti kurš ir gatavs.
Tāpēc līdz patiesai tuvībai nodzīvo retais. Taču tie, kuri ir gana drosmīgi un izlaužas caur baiļu vairogam, saskrāpējot savu sirdi pret asajiem otras, tikpat neaizsargātas personības sirds stūriem, vienmēr tiks apbalvoti. Ar kopīgu izaugsmi, kopīgu labsajūtu, kopīgu brīvību, kas atnāk kā balva par tikšanos ar sevi un citu.

Autors: Aglaja Datešidze
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Dara Scully

Ir vajadzīga drosme

drosme

Tā ir drosme paskatīties acīs savām bailēm. Tā ir drosme uzsākt, drosme turpināt un drosme pabeigt.

Drosme uzsākt – tāpēc, ka jau bija sāpīgi. Daudzas reizes – ar citiem. Ir vajadzīga drosme, lai atkal noticētu, lai atvērtos, lai pieņemtu.

Pieņemtu to otro, kurš galīgi nav tev līdzīgs un nav līdzīgs tiem, kuri bija pirms tam. Ir vajadzīga drosme, lai viņu ieraudzītu. Ir jābūt tik ļoti godīgam, lai izdotos ieraudzīt.

Aiz sāpju polsterējuma un aiz rētām, kas radušās, aizdzīstot brūcēm. Aiz aizstāvības bruņām un aizsardzības radzēm. Ir jābūt drosmei atvērties un doties nezināmajā.

Ir vajadzīga drosme, lai turpinātu. Pat tad, kad šķiet nejauši, bet patiesībā trāpa sirdī. Pat tad, kad neciešami, aizskaroši, netaisnīgi un nepelnīti. Ir jābūt drosmei, lai noskaidrotu. Ir jābūt drosmei aiz tā visa ieraudzīt savu sāpīgo.

Ir vajadzīga drosme, lai saprastu, nevis vainotu. Ir vajadzīga drosme, lai pieņemtu tuva cilvēka vājības un trūkumus. Ir vajadzīga drosme, lai pieņemtu savējos un nebūtu ideāls.

Ir vajadzīga drosme, lai palūgtu piedošanu. Drosme, lai atzītu savas kļūdas un apzinātos savu atbildību.

Ir vajadzīga drosme, lai piedotu. Drosme spert izšķirīgu soli pretī otram cilvēkam. Patiesu un mīlestības pilnu, neatkarīgi no tā, kas tālāk notiks ar attiecībām.

Ir vajadzīga drosme, lai pabeigtu. Ir vajadzīga drosme pabeigt visu, kas iztukšots. Pabeigt, kad reizi no reizes sāp. Ir vajadzīga drosme būt laimīgam. Ir vajadzīga drosme neciest sāpes, jo nav nekādu citu mācību stundu, izņemot tās, ko pats sev radi. Ir vajadzīga drosme, lai aizietu no mācību stundas, kad visu esi sapratis, ticis skaidrībā un beidzot ir gana.

Ir vajadzīga drosme pabeigt, kad blakus ir svešais. Ir jābūt drosmei, izvēloties dzīvi kopā ar saviem tuvajiem. Pat tad, ja dažkārt ir sarežģīti un brīžam pat neciešami, vienalga – ar tuvajiem, savējiem.

Ir vajadzīga drosme meklēt savējo. Ir vajadzīga drosme viņu izvēlēties. Vienmēŗ. Jebkuros apstākļos. Pat tad, kad visa pasaule ir pret to. Ir jābūt drosmei aizstāvet no naidnieka, no draugiem, kuri uzvedas kā naidnieki, no tuviniekiem, kuri uzvedas ne kā tuvinieki, no sevis paša – dažkārt sliktā. Ir vajadzīga drosme lai aizstāvētu savu izvēli.

Ir vajadzīga drosme pieņemt pārbaudījumus un izturēt. Kad zini, kad jūti, kad esi pārliecināts – tas ir tas, “tas pats”.

Pat tad, ja neesi pārliecināts, ir vajadzīga drosme riskēt. Izdarīt bez garantijām. Ja piemānīsi sevi šoreiz, drosme būs vajadzīga nākamajā reizē, kad satiksi savējo. Tu jau zināsi, ko nozīmē būt drošsirdīgam. Tu nebaidīsies.

Ir vajadzīga drosme. Drosme sākt, turpināt un pabeigt

Ir vajadzīga drosme mīlēt. Katru reizi – no visas sirds un ar visu dvēseles spēku.

Ir vajadzīga drosme, lai dzīvotu.

© Lilija Ahremčika
FOTO: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Rūpējies, bet neraizējies!

mate-dels1

Reiz kāda sieviete vērsās pie Dieva. Viņas mugura bija rūpju saliekta, un uz muguras milzīgs salmu maiss.
— Tu esi nogurusi? – Dievs sāka uztraukties. – Noliec malā savu smago nastu, apsēdies un atpūties.
— Paldies, es tikai uz brītiņu, – atteicās sieviete. – Tikai pajautāšu un uzreiz došos atpakaļ! Savādāk, ja nu pēkšņi kaut kas slikts notiek? Nekad sev to nepiedošu!
— Ko tu sev nepiedosi?
— Ja ar manu bērnu kaut kas notiks. Es tieši atnācu par to tev palūgt. Dievs, lūdzu, glāb un sargā viņu!
— Es tikai to arī daru, – Dievs nopietni teica. – Vai gan es tev esmu devis iemeslu par to šaubīties?
— Nē, taču… Šajā dzīvē ir tik daudz visādu briesmu un pēkšņu pagriezienu! Viņš ir tadā vecumā, kad visu gribās pamēģināt, visur ielīst, pašapliecināties. Es ļoti baiļojos par to, ka viņam var kāja paslīdēt, kaut kas var notikt un viņam sāpēs, vai pat vēl trakāk!
Neko tur nepadarīsi, sasitīsies un nākamajā reizē būs uzmanīgāks, jo uz savas ādas būs izjutis to, ko nozīmē sāpes, – atbildēja Dievs. – Tā ir ļoti laba pieredze! Kāpēc tu gribi viņam to atņemt, neļaut iemācīties?
— Tāpēc, ka es viņu gribu pasargāt no sāpēm! – māte kaismīgi iesaucās. – Tu redzi, es visur nesu līdzi sev salmu maisu, lai paklātu tos tur, kur viņš var nokrist.

— Un tagad tu vēlies, lai es no visām pusēm viņu apkrautu ar salmiem? Labi. Skaties!

Un Dievs radīja milzu salmu kaudzi un iemeta to pasaulē. Tā, kā milzīgs valnis nogūla ap sievietes dēlu, nošķirot to no apkārtējas pasaules, no visiem kārdinājumiem, briesmām un, vienlaicīgi,  arī no dzīves.
Sieviete redzēja, ka dēls cenšas izlīst cauri salmu sienai, taču viņa pūles bija veltas. Viņš svaidījās, dusmojās, meģināja izrakties cauri sienai, taču nekas nesanāca. Taču tad, nezin kā pa rokai gadījās sērkociņi un viņš aizdedzināja salmus. Uzplaiksnīja liesmu mēles, un visu šo bildīti aizklāja dūmi.
— Dēliņ! – iekliedzās sieviete. – Dēliņ, es steidzos tev palīgā!
— Gribi ugunskuram piemest vēl nedaudz salmus? – jautāja Dievs.

— Ņem vērā: jo vairāk salmus paklās vecāki, jo lielāka būs vēlme izrauties. Ja tas neizdodas, cilvēks var sākt mērķtiecīgi sadedzināt sevi un savu dzīvi. Jo viņš taču nezin ne to, ko nozīmē sāpes, ne brīvība, ne brīva izvēle…. Tu domā, ka tas ir salmu maiss, taču patiesībā tas ir problēmu maiss. Tajā atrodas visas tās šausmas, kas tev pašai rādās, visas bailes, kas dzīvo tevī pašā. Viss, par ko tu domā un uztraucies, kļūst arvien lielāks un spēcīgāks, jo tu baro to ar savu enerģiju. Tieši tāpēc tava nasta ir tik smaga, tevī nav ne kripatiņas prieka un tu esi tik ļoti nogurusi…

– Tad sanāk, ka man par savu dēlu nav jarūpējas?! Un to man saki TU – DIEVS!?

– Rūpēties? – cik vien tīk. Bet raizēties tu nedrīksti. Es taču arī par viņu rūpējos. Ļauj man darīt manu darbu. Vienkārši netraucē man! Bet tas, kā es saprotu, ir ticības jautājums…
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nelūdz drošību

drosme1

Nekad nelūdz, lai tavā dzīvē nebūtu riska, nekad nelūdz drošību, tāpēc, ka, lūdzot to, tu lūdz nāvi.
Daudzi cilvēki ir nolēmuši dzīvot rāmi: drošībā, nekad neriskējot. Viņi nekad nekrīt grāvī un neuzrāpjas virsotnēs. Visa dzīve paiet pelēcībā bez krāsām, monotoni – bez virsotnēm un bezdibeņiem, bez naktīm un dienām. Viņi dzīvo blāvā pasaulē, kurā nav nekā spilgta – viņiem nekad nav varavīksnes. Viņi dzīvo pelēku dzīvi un pakāpeniski paši kļūst pelēki un viduvēji.
Visbīstamākais dzīvē ir uzrāpties dievišķā augstākajās virsotnēs un krist pašās tumšākajās elles dzīlēs: ceļo starp tām un ne no kā nebaidies. Pakāpeniski atnāks sapratne un pakāpeniski tu uzzināsi, ka tu neesi ne virotne ne dzelme, ne kalns un ne grava. Pakāpeniski tu uzzināsi, ka esi vērotājs, liecinieks.
Dažkārt tu uzrāpsies prāta virsotnē, dažkārt nolaidīsies aizā, bet vienmēr klātesošs būs kaut kas pārpasaulīgs – tikai vērojošs, kas apzinās notiekošo – un tas arī esi tu.

Tevī ir abas polaritātes, taču neviena no tām neesi tu – tu esi tornis, kas paceļas tām pāri. Virsotne vai aiza, paradīze vai elle, tu stāvi tālu no tām. Tu tikai vēro visu šo spēli – visu apziņas spēli.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvot var tikai drosmīgie

drosme6

Lai dzīvotu, ir vajadzīga liela drosme. Bailīgie tikai veģetē, viņi nedzīvo, jo visa viņu dzīve ir piesūkusies ar bailēm, bet dzīve, kurā ir tik daudz baiļu, ir sliktāka par nāvi. Viņi dzīvo sava veida paranojā, viņi baidās no visa – ne tikai no reālajām lietām, bet arī nereālajām…
Dzīvot var tikai drosmīgie. Un pirmais, kas jaiemācās – būt drosmīgam. Par spīti visām bailēm ir jāsāk dzīvot.
Kāpēc gan vajadzīga drosme, lai dzīvotu? Tāpēc, ka dzīve ir nedroša. Ja tu pārāk daudz uztraucies par drošību, uzticamību, stabilitāti, tad tu sevi ierobežo, iespied stūrī, esi gluži kā cietumā, kuru pats sev esi uzcēlis. Iespējams, tā būs droša vieta, taču tajā nebūs ne piedzīvojumu ne svētlaimes.
Dzīve sastāv no pētījumiem, kustības nezināmajā, zvaigžņu sasniegšanas! Esi drosmīgs un upurē visu, kas guļ dzīves pakājē. Nav nekā vērtīgāka par pašu dzīvi. Neupurē savu dzīvi tādiem niekiem kā nauda, drošība, stabilitāte, nekas no tā nav vērtība. Sava dzīve ir jāizdzīvo tik totāli, cik vispār tas iespējams, jo tikai tad radīsies prieks un svētlaime plūdīs pari malām.
Ošo
Tulkoja: Ginta FS