Ir kāds noslēpums, uz kura nezināšanas turās visa pasaule, kuru mēs pieņemam par realitāti. Un tas ir ļoti vienkāršs: it viss, kas notiek mums apkārt, mūsu “sociālajā” dzīvē, nevar mums nodarīt nekadu kaitējumu. Jebkuras briesmas kļūst reālas tikai tad, kad mēs nobīstamies, uztveram tās nopietni, tas nozīmē – iekļaujam to savā pasaules bildītē. Bet, kamēr tas nav noticis, tu esi absolūti neievainojams. Es saprotu, ka manis teiktais izklausās gandrīz neprātīgi, taču tieši tā tas ir. Mums var tuvoties lielas nepatikšanas: bankrots, atlaišana no darba, ģimenes sairšana, brīvības atņemšana utt., un tas viss šķitīs nenovēršams. Taču pietiek vien tev par to pasmieties, tas nozīmē, neielaist to sevī, un viss izgaisīs kā pēc burvju nūjiņas mājiena. Nekādi brīnumi, vārda tiešākajā nozīmē jau nenotiks, taču situācija izmainīsies tā, ka visi draudi tavai labklājībai izgaisīs. Šis likums darbojas uz visiem 100%. Kamēr tu neesi nobijies, kamēr neuztver briesmas nopietni, tu esi neievainojams.
Mani Mīļie, šobrīd uz Zemes notiek aktīvs process, kas atbrīvo mūs no daudzām ilūzijām, savtīgām īpašībām un vēlmēm, bailēm… lai mēs ar katru dienu arvien vairāk atvērtos Gaismai un savai Dievišķajai būtībai. Dzīves mācības nāk katram un tiek dots tikai tas, kas ir nepieciešams un kam cilvēks ir spējīgs iziet cauri, ko jau ir gatavs apzināties, lai izkļūtu no ilūzijām. Savādāk tas netiktu dots. Cilvēki ļoti bieži šaubās: vai tiešām ar Sirdi ir sajutuši un izdarījuši pareizo izvēli. Kā nesajaukt? Patiesībā pareizo Sirds, tavas Dvēseles un Dievišķās būtības izvēli nav iespējams sajaukt ar kaut ko citu. Sajūti savu izvēli, bet es aprakstīšu dažas sajūtas, kuras pati esmu piedzīvojusi.
Kad atnāk kāda dzīves situācija, īpaši sāpīga un smaga, tad tā mums ir dota ka palīgs, lai mēs iekšēji atvērtos un sajustu savu Dievišķo būtību. Protams, ka brīžos, kad ir bailīgi un sāpīgi, sākumā uznirst mūsu ego emocijas un to dēļ no pašiem mūsu būtības dziļumiem uzpeld vesela zemo enerģiju straume. Tikpat aktīvi sāk stradāt mūsu cilvēciskais prāts, kurš ieprogrammēts mūs no visa norobežot, sargāt, aizvērt un rezultātā domu straume mūs pilnībā pārklāj. Prāts cenšas visu loģiski izsvērt, izskatīt visus iespējamos variantus un izejas no situācijas, sāk attaisnot visas mūsu ne pārāk ētiskās rīcības un vēlmes, pieslēdz visus iespējamos dzīves šablonus un kā piemēru mums rāda citus cilvēkus un viņu dzīves… Un tas viss ir absolūti normāli, ja šo situāciju vēl nekad iepriekš neesi piedzīvojis un tādas pieredzes tev nav, tātad ir ko sevī dziedināt un no kā atbrīvoties, lai izietu no ilūzijām. Kad tu sāc apzināties, ka emocijas un domas tev traucē sajust patieso Izvēli, tās pamazām sāk dzist. Tava apzinātība dzēš liesmu, jo tu pārstāj piemest šai ugunij “kurināmo”, tātad pārstāj iesaistīties un vairs negrimsti destruktīvajās domās un emocijās. Tu no tā visa izej un redzi, it kā no malas, kā tās lido ap tevi. Un no tā kļūst daudz vieglāk. Bet pēc tam tu sāc uzskaņoties un savas Sirds tīrību un godīgumu, (kādam palīdz nomierinoša mūzika, kādam meditācija, kādam pastaiga dabā un tā pamazām cilvēks sevi harmonizē) uz Dievu sevī, tā it kā tu stāvētu Viņa priekšā, kā Viņam uz delnas un neko sevī neslēp, nepiesedz, netēlo, un arī negribas to darīt. Tu esi pilnībā atvērts un pieņem sevi līdz pašiem sevis dziļumiem.
Un tajā brīdī tevī ieplūst bezgalīgs miers, klusums, mīlestība un pārpasaulīga svētība…. Un šeit tu vari sev pajautāt, kā šajā dzīves situācijā tev rīkoties. Tad tu ieraudzīsi visas ilūzijas un ego izpausmes, kas pazibēja šajā pieredzē, un sajutīsi savu patieso Dvēseles izvēli. Un tā ir tik skaidra atbilde, ka tev nebūs ne mazāko šaubu, tev nebūs vajadzīgi apstiprinājumi un pierādījumi. Tu vienkārši jutīsi un zināsi, ka tikai tā un ne savadāk. Ar visu savu būtību tu sajutīsi šīs Izvēles patiesumu, ka tā ir pati Augstākā, tavas Dveseles Izvēle. Kad tu esi gatavs rīkoties tieši tā un ne savādāk, tā, it kā Gaismas vilnis tevi pārklāj. Tu sajutīsi agrāk nesajustu vieglumu, tā, it kā no taviem pleciem būtu novelta smaga nasta. Un tieši tā tu izdziedināsies un būsi izgājis šo savas dzīves macību. Tu vari sajust paplašināšanos Gaismā, sajust ka vēl vairāk atveras tava Sirds, kā plūst Bezgalīgas Mīlestības straumes. Tu sajutīsi Apziņas paplašināšanos, tā, it kā no jauna paskatītos uz savu dzīvi un visu pasauli ar savas Dievišķās Būtības acīm. Absolūti vienmēr, kad sarežģītā dzīves situācijā tu izdari pareizo Dvēseles Izvēli, tevi pārklāj šī Dievišķā svētības sajūta. Tas nav prāta prieks, ka tu esi malacis, pareizi rīkojies, ka esi garīgs un gaišs…. Nē, tas ir kas pavisam cits. Tu jūti, ka esi kļuvis daudz tuvāks sev, vēl vairāk esi sācis sajust pats sevi, savu vienotību ar Dvēseli, Garu un Dievu…. Mani Mīļie, izdariet savas Sirds izvēles un lai Dvēsele jūs vada katru dienu.
Mīlestībā Magda Fjunija Tulkoja: Ginta Filia Solis
Šobrīd mēs esam iegājuši tajā realitātē, kad svarīga būs mūsu elastība, plastiskums, spēja ātri pārslēgties, reaģējot uz visiem notikumiem un situācijām dzīvē.
Kad mēs iestrēgstam stabilitātē, kad esam pieķērušies visam materiālajam, kad baidāmies no pārmaiņām, mēs bloķējam to jauno, tās iespējas, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē. Mūs desmitiem gadu ir pieradinājuši pie domas, ka notikumiem mūsu dzīve ir jānotiek vienmērīgi un lineāri: piedzimi, gāji skolā, atradi darbu, apprecējies… Mūs pieradināja sekot “līnijai”, turēties pie stabilitātes, balstīties tajā, ko esam ieguvuši un nolikt to uz pjedestāla. Mēs desmitiem gadu esam būvējuši šīs mūsu stabilitātes dzelzsbetona konstrukcijas un lepojušies ar to, ka mums tā ir, esam mērījušies spēkiem – kam vairāk naudas, vairāk noderīgu sakaru, īpašumu, kam dārgākas automašīnas, augstāks statuss un tamlīdzīgi. Mēs iekonservējām sevi stabilitātē un baidījāmies pazaudēt visu, ko esam “sakrājuši pateicoties smagam darbam”. Un mūs iemācīja dzīvot bailēs PAZAUDĒT… sakarus, stabilitāti, komfortu, visu kustamo un nekustamo īpašumu… Mums mācīja baidīties no pārmaiņām, baidīties virzīties uz priekšu un attīstīties. Taču šobrīd visa telpa ir kļuvusi apjomīga un daudzdimensionāla, tā kļuvusi daudz ātrāka, daudz mainīgāka un tajā ir daudz vairāk iespējamo variantu…. Un tas nozīmē, ka ir ne tikai variants “vai nu, vai nu”, bet ir neskaitāmi daudz variantu “arī… arī… arī”… simtiem un tūkstošiem. Bet mūsu ierobežotība – ir iegūta lieta. Jaunajā telpā ir savi likumi un noteikumi… – Kad mēs mācāmies zaudēt un mācāmies pieņemt; – Kad mēs neasociējam sevi ar saviem sasniegumiem, lomām (jurists, direktors, mamma, treneris,…) un statusiem; – Kad mēs balstāmies savā pieredzē, taču neceļam to uz pjedestāla; – Kad katru dienu mēs nodzīvojam kā vienu veselu dzīvi, bet vakarā mirstam, lai no rīta piedzimtu no jauna; – Kad klausāmies savā iekšējā ritmā un dzīvojam bez steigas, taču protam ātri pārslēgties; – Kad ieklausāmies savās sajūtās un izdarām izvēles no Mīlestības, nevis bailēm; – Kad nevadāmies pēc kāda viedokļa “kā pareizi vajag” un necenšamies pielāgoties un paciest; – Kad neieciklējamies uz rezultātu, bet baudām procesu, un nav svarīgi, ar ko mēs nodarbojamies – vadām automašīnu, mazgājam traukus, komunicējam ar cilvēkiem, vai gatavojam ēst…. galvenais, ka baudām procesu. Un tad mēs esam SASKAŅĀ ar jauno realitāti, ar tās milzīgo apjomu un daudzdimensionalitāti. Tad mēs atveramies jaunām iespējām, tad mūsos dzimst pārliecība un miers, bet sirdī, baiļu vietā mēs sajūtam mīlestību un to notikumu pieņemšanu, kas ienāk mūsu dzīvē. Vecā vairs NAV un nebūs. Lineārās dzīves vietā ir daudzdimensionalitāte, ātrums un mainīgums… Vecie likumi vairs nedarbojas jaunajā telpā un tie centīsies sagraut mūs, tie centīsies bloķēt visu, kas vēlas ienākt mūsu dzīvē. Un te nu mēs katrs izvēlamies, turēties pie vecā un turpināt dzīvot bailēs, vai iemācīties dzīvot pēc jaunajiem noteikumiem, baudīt dzīvi, priecāties par notikumiem un iespējām, kas gatavi ienākt mūsu dzīvē.
Ir tāds teiciens – savākt sevi kopā pa gabaliņiem. Tā ir tāda tēlaina un ierasta frāze…. taču, piekritīsi, ka sadzirdēt vienmēr ir daudz vienkāršāk kā izdarīt? Ja vēl zinātu, kur ir šie gabaliņi un kā tos salikt tajā mozaīkā, kas izrādīsies kaut nedaudz harmoniska.
Ejot savus skarbos dzīves ceļus, un gadiem ilgi pie rokas vedot tos, kas vēl nav to pārvarējuši, es pazīstu ļoti daudzas emocionālo sāpju nokrāsas un saprotu, ka sākt šo salikšanu ir vērts ar šo sāpju atzīšanu. Jā, sāpes atnāk ne jau tāpēc, lai kautrīgi pastāvētu maliņā, kamēr tās kāds ievēros, un ne tāpēc, lai pret tām izturētos vienaldzīgi. Vēl nevienam nav izdevies tās pārspēt, vai ignorēt.
Sāpes ir ļoti godīgs sarunu biedrs un parasti atnāk ļoti skaļi. To uzdevums ir padarīt acīmredzamu to, ko mēs centāmies padarīt neredzamu.Ja kaut kas notiek, bet mēs bailīgi pārliecinām sevi par pretējo, tā ir skaidri redzama pazīme tam, ka drīz dzīvot kļūs ļoti sāpīgi. Sāpes atņem mums interesi par visu, kas agrāk šķita tik aizraujošs. Sāpes saindē katru kustību, lēmumu, rīcību.
Sāpes vai nu padara mūs aklus, aizkaitinātus, agresīvus, neiecietīgus, vai, gluži pretēji, sasaldē mūs, līdz esam pilnībā atvienoti no dzīvām reakcijām. Sāpes mūs padara par sliktiem draugiem, bērniem, vecākiem, mīļotajiem. Sāpes novērš mūsu uzmanību no mums pašiem, un brīžos, kad tās būs neciešamas, mums nebūs lielāku ienaidnieku par mūsu iekšējiem kritiķiem, skandālistiem un neiecietīgiem burkšķētājiem.
Ko ar tām darīt? Runāt, atšifrēt to noslēpumainās zīmes, atvērt savu atmiņu un noplēst vecās tapetes savu baiļu tumšajās istabās. Meklēt sākumu. Un visu to darīt ar nebeidzamu mātišķu mīlestību pret sevi – ar beznosacījumu mīlestību pret sevi. Nevainot sevi. Neienīst. Nelikt sev kaunēties. Nevainot sevi, neapvainot.
Sāpes neatnāk tāpēc, lai tevi piebeigtu, bet tāpēc, lai palīdzētu tev piecelties. Tev nāksies tās ielaist un kādu laiciņu kopā ar tām padzīvot – līdz brīdim, kamēr tās pārliecināsies, ka beidzot esi gatavs.. ja esi gatavs sev īstajam, autentiskajam, tās pazudīs. Ja, neesi – tās paliks lai turpinātu savu darbu. Ka tu jūties? Un kur šobrīd atrodas tava sāpe?
…bet varbūt tās vairs nav?… Ļiļa Grad Tulkoja: Ginta Filia Solis
Izdarīt savu izvēli un atzīt to – arī tas ir godīgums. Godīgums – pieņemt to dzīvi, kura tev ir tieši šobrīd. Godīgums – zināt, ko tu patiesībā vēlies. Godīgums – būt tikai ar tiem, ar kuriem tu nespēj dzīvot melos, imitējot to, kā nav, lielajā mazās dzīves traģēdiju teātrī, kurā neviens nevienam nav vajadzīgs un nav svarīgs, taču publika smaida un aplaudē.
Es nemīlu apkopot jelkādus rezultātus, taču mirklī, kad sākās mans godīgais briedums, man ļoti iepatikās vērot savas dzīvās dzīves reālo temperatūru. Vai atceros, ko piedzīvoju? Vai apzinos savas domas un rīcību? Vai skaidri zinu, pa kādu ceļu eju un kurp dodos? Kā man ir ar citiem? Kā viņiem ar mani? Vai esmu iemācījusies saprast, ka robežas ir manī, nevis kaut kur ārpusē un, ka nevienam nevar piespiest tās ievērot, ja es pati neesmu spējīga atrast sevī spēju cienīt pašai sevi un citus?
Vai esmu gana drosmīga, lai nenosauktu par ienaidniekiem katru, kurš mani nav pieņēmis un iemīlējis? Un vai pati esmu iemācījusies vienkārši distancēties, necīnoties ar tiem, kurus pati neesmu spējusi pieņemt un iemīlēt?
Vai labā nozīmē esmu pārvērtusies par lepnu kaķi, atsakoties no suņa uzticības pat tiem, kas spārda un mērdē badā, piesietu atkarības ķēdē? Iespējams dzīvās dzīves temperatūra var izrādīties pavisam niecīga, taču tā ir skaidra pazīme tam, ka cilvēks ir atmodies.
Labi, kad blakus nav salstošo, kuri baidās pateikt, baidās no savām rētām un nepilnībām. Labi ir tad, kad tur, kur tu dzīvo un starp tiem, ar ko kopā esi, nav vērtējošo, kas tevi sūta kaut ko atstrādāt, kuri ir hroniski neapmierināti ar visu, ko tu dari. Ir labi tad, kad tevī nav mokošo baiļu izrādīties sliktam tad, kad kaut kam nepiekrīti, kad saki “nē”. Kad tev nav jātaisnojas par savu slikto garastāvokli, par to, ka šobrīd nesmaidi. Ir labi, kad nav jāaizstāvās – ne ar vārdiem, ne kulakiem.
Vislielākas skumjas mani pārņem tad, kad esmu blakus tiem, kuri saslēgti savā nekad neatslābstošajā gatavībā aizstāvēties un sist pretī.
Es to izjūtu ļoti spēcīgi un skumstu, jo zinu, no kurienes rodas tāda gatavība un pat bravūra, kas radusies no drošības ilūzijas, kuras patiesībā nav. Tā saistīta ar faktu, ka nebija drošības, pieņemšanas, un patiesas tuvības pieredzes, un nebija pieredzes, ka cilvēks panāk tev pretī, nebija uzticēšanās pieredzes un iespējas vienkārši atslābināties un pārstāt atsekot to, kā citi uz tevi reaģē.
Es uzskatu, ka drošība (emocionālā, fiziskā, seksuālā) ir viens no pašiem svarīgākajiem mūsu dzīves vaļiem, kas nodrošina mums līdzsvaru, iespēju būt laimīgiem, realizētiem, spējīgiem dzīvot mierā gan ar sevi gan citiem.
Mana ilggadējā pieredze darbā ar traumām liecina, ka kvalitatīva izeja no tām vienmēr ir saistīta ar iekšējās drošības iegūšanu un iepriekš nemitīgi darbojošos aizsardzības mehānismu apturēšanu.
Mīļie, atbruņojieties! Atcerieties, ka, ja jūs bezgalīgi ilgi slīpēsiet savu kaujas mākslu, tad līdz mūža beigām būsiet karā. Ja tas ir tas, uz ko jūs tiecaties, ok, turpiniet. Ja vairs neatceraties, kad vispār esat bijuši atslābināti, apstājieties! Laiks sevi dziedināt!
Iespējams, viena no galvenajām mācībām, ko saņemam no dzīves, ir nepieciešamība izveidot absolūti personiskas attiecības ar realitāti…
Personīgās – tās ir tās, kuras pirmās, bet visas parējās ir pēc tam. Pēc tam ir sveši padomi, dogmas, likumsakarības, modeļi, norādījumi, brīdinājumi, pamudinājumi, kolektīvie uzstādījumi un tamlīdzīgi. Personīgās – tās ir tās, kurās tu balsties savā autentiskumā, savā paša pieredzē, savā izvēlē un savās tiesībās uz savu reakciju. Personīgās – tās ir tās, kas der tikai tev. Ja nav personīgā, tad tu pats kļūsti par “sabiedrisko”… tātad atsaucies visur, kur tavā vietā jau ir izlēmuši, izdevuši jau gatavu instrukciju vai pat nokauninājuši par to, ka tu šaubies.
Piedzīvojot realitāti, īpaši to, kura pēkšņi pārstāj būt ērta un ierasta, un kura nevis cenšas pierunāt pamest tev tavu komforta zonu, bet vienkārši izgrūž ārpusē un nostāda fakta priekšā, tu piedzīvo ne tikai kolosālu stresu, bet arī ne mazāk kolosālu iespēju uzzināt visu patiesību par sevi… Un vēl – iespēju brīnīties par savu paša izdzīvošanas spēju, uztveres drosmi, gatavību apgūt to jauno, kas vēl vakar šķita nepieejams un neiespējams. Tikai tas neizskatās kā kino, kad varonis pēkšņi pārvēršas par supermenu, kurš spēj atrisināt jebkurus uzdevumus… Tas izskatās kā kaut kas pa vidu starp komisko un traģisko, kur tu neveikli centies nostāvet, baidies, dusmojies, satraucies, zaudē cerību, un pavisam sev netici… taču dari, ej, turpini iesākto un izbrīnā apjaut, ka ļoti daudz kas tev izdodas… Un kādu dienu, paskatījies augšup, lai pieskartos iluzorajam debesu mieram, tu pēkšņi saproti, ka vairs nevēlies ticēt it kā glābjošajām, bet tik melīgajām pasakām… Un no šī brīža tu turies tikai pie tās realitātes, kura ir tikpat laimīga, cik nelaimīga, taču tā ir vienīgā, kas tev ir… kamēr tu esi sev.
Es nekad neesmu baidījusies no skumjām un noteikti neesmu centusies tās nekavējoties aizstāt ar pozitīvismu, kura patiesībā šajā brīdī nav…
Skumjas nav tas pats, kas bezcerīgs izmisums vai eiforiska vēlme visu izkrāsot rozā krāsā. Tās ir vienkāršas, godīgas, dabiskas un to labestīgais skats visvairāk tiecas redzēt dzīvi tieši tādu, kāda tā patiesībā ir… tātad apvieno sevī neapvienojamo. Skumjas daudz domā, taču nekļūst naidīgas, kā to dara fanātiskā pārliecība, kas uzskata, ka uzspiest savu ir daudz svarīgāk kā sadzirdēt un saprast svešu. Skumjas necenšas aizkrāsot acīmredzamos negludumus, taču ievēro acīmredzamo skaistumu. Skumjas māca to labestīgo vientulību, kurā nav gļēvi jābaidās būt mazākumā un nav jābaidās atrast sevi, īsto, starp ārišķīgo un it kā drošo, kas inscenēts priekš svešo uzstājīgajiem skatieniem. Skumjas aizved mūs tajā pieaugušajā pasaulē, kurā neviens no tevis neslēpj patiesību un necenšas nomierināt ar šokolādīti, lai tu neraudātu… Un tu pēkšņi saproti, ka tavos spēkos ir zināt patiesību un raudāt ne tāpēc, ka tu meklē žēlumu, bet tāpēc, ka tev pietiek drosmes raudāt par savām sāpēm. Šobrīd ir daudz skumju. Ne to skaisto, kuras var nojaust romantiski iestudētajās fotosesijās, bet gan to viscilvēciskāko, kuras visu redz, taču neko nespēj palīdzēt… un tomēr censties dzīvot, mīlēt, ticēt un uzticēties.
Mīļie, runājiet ar savām skumjām… Iepazīstiet tajās sevi, izjautājiet tās par sevi un saglabājiet sevī spēju izvēlēties tās jebkuras bezizejas vietā.
Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi…
Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai. Tu mācies tikt galā. Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem. Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu. Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā… Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma… Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt… Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa. Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis. Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi… Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem. Tagad ir tā, kā ir. Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.
Var jau spēlēt diženumu, taču dzīve vienalga ir un paliek maza un trausla ligzdiņa, kurā pavisam neilgi dzīvo mazi un trausli cilvēki…
Dažkārt man šķiet, ka vienīgais, ko mums visiem vajadzētu atcerēties, izmisīgi klauvējoties pie neredzamajām citu cilvēku bruņām, ka tās patiesībā maz no kā aizsargā, taču uz īsu mirkli uzdāvina mums savas neievainojamības ilūziju. Nav tādu cilvēku, kuri nekad nebūtu bijuši ievainoti, nobijušies, aizvainoti, nesaprasti … Nav iespējams globalizēt savstarpējo sapratni un iegūt tādu sabiedrību, kurā visi būtu vienlīdzīgi un saskanīgi. Nav iespējams pēkšņi kādu dienu pamosties pilnīgā mierā un vispārējā harmonijā. Taču eksistē vieda pieslēgšanās pat vismazākajiem gaismas, prieka, mīlestības un labestīgas dzīves klusajiem fragmentiem, kuri ir pieejami ikvienam, kurš to no sirds vēlas. Pastāv lēmums nodzīvot savu dzīvi tā, lai tajā apliecinātos tikai caur saviem paša darbiem un jaunradi, nevis dancojot pa citu galvām, pieslienoties skaļākajiem bļāvējiem, vai cenšoties pārvaldīt nevis savu, bet kāda cita dzīvi. Pastāv samērīgums savās iespējās, pie kā nonākt ir visgrūtāk, tāpēc, ka nekur citur netiek pieprasīts lielāks godīgums pašam pret sevi, kā šeit. Un pastāv pieauguša cilvēka izvēle, kura būs un paliks izvēle pat tad, ja to neizdarīsim. Jā, protams, mani mīļie, ārpasaule var mūs iznīcināt vienā mirklī, taču iekšēji mēs varam iznīcināt sevi tikai paši…
Mēs visi šeit kārtojam eksāmenu. Eksaminatori ir tādi, kādi ir. Ja mūsu dvēseles ir izvēlējušās šeit būt, tātad tā tam jābūt. Un tas, kā mēs nokārtosim šo eksāmenu, ir atkarīgs tieši no mums – šeit un tagad. Karš vai miers. Naids vai Mīlestība. Meli vai patiesība. Gļēvums vai drosme. Gudrība vai nenobriedums. Mūsu pasaule ir mūsu izvēles atspulgs. Tas, kas mūsos, notiek arī ārpasaulē.
Mūsu priekšā stāv spogulis. Ja sirdī mīt naids, bet dvēselē trauksme, vai apkārt mums būs miers un harmonija? Ja prātā mīt vēlme iedzīvoties un izkalpoties uz kara rēķina, tad velti rādīt ar pirkstu uz psihopātu kultu, kurš vadoties tieši pēc šādiem principiem no aizkulisēm vada šo teātri?
Mēs nespēsim izmainīt šo pasauli, ja nemainīsimies paši. Un mums kārtējo reizi to atgādinās. Tas ir mūsu eksāmens. Karavīram pavēl šaut un bombardēt. Bet, kas pieņem lēmumu? Cilvēks. Darbiniekam pavēl špricēties. Bet kas pieņem lēmumu? Cilvēks. Bailes vai sirdsapziņa. Verdzība vai brīvība. Mīlestība sirdī vai padevība, dzīvojot prāta dualitātes ilūzijā.
Šis ir eksāmens visiem. Bet ne visi to nokārtos. Ne visas dvēseles ir gatavas būt apzinātas un dzīvot pēc sirdsbalss. Pieņem to. Tu šeit neesi tāpec, lai visus glābtu. Tu šeit esi, lai glābtu sevi. Un, ja izglābsi sevi, tad izglābsi visus. Tāpēc, ka tu arī esi Visi un Viss.
Mieru un Mīlestību visiem, kuri atrodas karadarbības zonā. Un lai Iedvesmas, Mīlestības un Gaismas spēks ir ar mums.
Ginta Filia Solis 