Par krīzēm un emocionālo bankrotu

Par ikvienu pareju jaunā līmenī mēs maksājam ar krīzi. Tā vai citādi. Par savu identitāti mēs maksājam ar kaunu. Par izeju no līdzatkarības mēs maksājam ar šķiršanos. Par piedzimšanu mēs maksājam ar sāpēm. Par tuvību – ar kompromisiem. Par brīvību – ar vientulību. Un tā tālāk.

Ja cilvēks ilgi paliek lomā, kura sen sevi ir izsmēlusi, viņš klusītiņām sāk slīdēt lejup uz sava emocionālā bankrota pusi. Viņam nav vairs ne spēka, ne motivācijas, ne intereses. Tādu cilvēku mums apkārt ir ļoti daudz. Mammas, kuras ar saviem pusaudžiem runā kā ar divgadīgiem berniem. Direktori, kuriem nospļauties uz atskaitēm. Trīsdesmitgadīgas nimfomānes. Mūžīgie studenti – cienījami vīri, patiesības meklētāji ar plikiem dibeniem un vēl virkne citu personāžu.

Jo ilgāk tu uzturies sevi sen izsmēlušā lomā, kura tevi iztukšo, jo vairāk tu kļūsti par to personāžu, kura replikas vienmēr ir paredzamas un visi gājieni sen zināmi. Direktori bankrotē, nimfomānes pavedina, mātes vaino un tā tālāk.

Ko tur daudz sacīt? Galu galā vajadzētu noskaidrot, kāda tad ir morāle. Taču tai nebūs jēgas brīdī, kad tava paša krīze tev stāv deguna galā kā milzīgs tumšūdens ezers, kurā jāienirst pilnībā, nezinot, vai pietiks gaisa lai uznirtu. Jābūt gatavam noslīkt, tā arī ezera dibenu nesasniegušam. Vai arī aizskart to ar savu paša galvu un uznirt otrajā pusē. Būt gatavam tam, ka neesi gatavs.

Cilvēkiem, kuri dodas savā krīzē, ir ilūzija, ka viņi spēs saglabāt savu dzīvi neizmainītu. Tos pašus sakarus, to pašu seju, to pašu līmeni. Taču krīze – tās vienmēr ir pārmaiņas. Pirmkārt tā pārmaiņas, ko ir visgrūtāk mainīt. Pretējā gadījumā tā nebija nekāda krīze.

Agri vai vēlu nāksies tajā ieiet. Ilgi kavējoties krastā, tu vienalga maksā ar savu laiku, saviem spēkiem un gala rezultātā – ar savu dzīvi. Vienalga.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sadzirdēt sevi

Kā iemācīties sadzirdēt savas vajadzības?
Cilvēki, kuri raduši būt visiem labi un ērti, ļoti bieži nedzird savas vajadzības un nespēj citu klātbūtnē atslābināties. Tāpēc viņi var izskatīties apmulsuši, kad tiem jautā: “Ka tev klājas? Kā tu jūties?”
Taču lietišķi viņi kļūst tad, kad nokļūst ierastajā palīga, mocekļa, barotāja vai aizstāvja lomā. Tas bieži notiek ar cilvēkiem ap gadiem 50.
Tiem, kuri vēlas atrast sevi, nākas palikt vienatnē ar sevi, lai būtu iespēja tikt skaidrībā ar savām vajadzībām. Iziet savu iekšējo, autentisko procesu un piedzimt no jauna. Vairs ne kāda cita, bet sevis dēļ.
Atvienoties un iziet no ierastās lomas ir ļoti grūti. Attapties iekšējā tukšumā un sastapties ar jautājumiem, kurus atrisināt vari tikai tu pats. Viens un tikai savā veidā.
Tas ir baiļu punkts, panikas un resursa punkts, kuru apzināti izejot, tu piedzimsti emocionāli un jau pilnīgi. Pa īstam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kontrolēt savu raksturu

Spēja kontrolēt savu raksturu ir tas, kas padara cilvēku laimīgu un piepildītu.
Ko tas nozīmē?

Piemēram, sievietei ir organizatora talants. Viņa tukšā vietā ir spējīga radīt svētkus, nolikt visus un visu pa vietām, bet tad, kad šķiet, ka “viss pagalam”, uzņemties atbildību un sakārtot jebkuru situāciju.

Jebkādu haosu viņa spēj sastrukturēt, lai rezultāts būtu izcils. Kur šis talants viņai atnesīs bonusus? Piemēram, darbā, kas saistīts ar procesu organizēšanu. Viņa spēs nopelnīt naudu, jutīsies realizējusies un savā vietā.

Taču, kas notiks tad, ja viņa savas organizatora spējas “ieslēgs” attiecībās ar savu vīrieti?
“Lūk, tev šodienas plāns, seko instrukcijai, ej turp, dari to, šo džemperi izmet, uzvelc žaketi, savelc zeķes”. Kāds vīrietis vēlēsies blakus tādai sievietei?

Tāds, kurš labprāt atdod vadības grožus sievietes rokās un atslābst – iedzerot, uzpīpējot, spēlītes uzspēlējot un aplidojot citas sievietes. Vai arī muļļa, kuram patiešām vajag lai viņu visu laiku komandētu.

Sākumā sieviete cenšas vīrieti pārtaisīt, bet pēc tam, visticamākais, pārtrauks tādas attiecības. Paraudās draudzenei uz pleca un atradīs nākamo – tādu pašu. Tāpēc, ka vīrietis, kuru viņa meklē, meklē sievieti nevis organizatoru.

Šis attiecību modelis, šis ieradums nogalina attiecības. Ir par maz to ieraudzīt sevī, ir jāsaprot, kā tas veidojas, kā tas strādā un pēc tam nevis jāatbrīvojas no tā (jo ir situācijas, ku tā viņai ļoti pat ir vajadzīga), bet jāiemācās to kontrolēt un vadīt.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā pareizi spēlēt savas lomas

Jautājums, kuru bieži uzdod: kā tad pareizi jāspēlē savas lomas un kas konkrēti jādara?

Kā būt meitai vai dēlam, sievai vai vīram, vecākiem utt.
Uz šo jautājumu atbildēja vēl Staņislavskis: loma ir jāizjūt.

Lai izjustu hierarhijas ziņā daudz augstāku lomu, ir pilnībā jāizdzīvo daudz vienkāršākā.

Ļoti reti, piemēram kino, uzreiz dod galveno lomu. Sākumā aktierus “iemēģina” masu skatos, ja cilvēks tur sevi labi parāda – viņam tiek iedota otrā plāna loma un tikai pēc tam, varbūt, viņš dabūs galveno. Ja paskatāmies uz tiem pašiem Holivudas aktieriem, ko tik viņi savas karjeras sākumā nespēlēja.

Tieši tāpat ir ar cilvēciskajām lomām. Sākumā tiek iedotas vienkāršākās – dēls, meita. Šajā lomā mums ir ar sirsnību “jāaplipina” savi vecāki. Vēl bērniem tiek iedota loma – izlabot savu vecāku kļūdas, kādas vecāku sastradātās muļķības novērst ar savu uzvedību. Dēlu un meitu loma ir “piecelt savus vecākus no stāvēšanas uz ceļiem” un pacelt viņus jaunā garīgā statusā.

Ko konkrēti darīt?
Godāt savus vecākus.
Kā godāt?
Galvenais netēlot pārgudro un cienīt viņu pozīciju.

Nevajag ievilkt vecākus savās bērnu problēmās, nevajag censties viņus sazemēt drauga lomā, nevajag viņus ievilkt kaut kādu nesaprotamu jautājumu risināšanā.

Galvenais, būt godīgam, patiesam. Lai kas arī iekšā nenotiktu, par to jāuzņemas atbildība vecāku priekšā – par jebkurām sajūtām. Ja tas ir naids, tātad naids. Naids vajadzīgs, lai pēc iespējas maksimāli identificētu sevi ar to cilvēku, pret kuru tu šo naidu izjūti. To darot, tu saproti, kas ir šis cilvēks tavā dzīvē.

Ja naids vai tas pats aizvainojums tiek nomākts uz ilgu laiku, cilvēks degradējas. Pozitīvais ir jāizpauž un arī negatīvais jāizpauž, tikai skaidri jasaprot, kā dēļ. Ja es pastāvīgi esmu aizkaitināts, ienīstu, tātad man ir jāattālinās no kairinātāja. 

Lūk, istabā ienāk lauva, viņš mani kaitina. Viņš tracina manu nervu sisstēmu un man ir vai nu jāuzbrūk vai jābēg. Sliktāk ir tad, ja cilvēks “ieslēdz mironi”: “Tas neesmu es”. Tad vecākus sāk mulsināt tava miroņa pa dzīvi loma, jo šai paša brīdī viņi vairs nesaprot savējo. Un izjūt drausmīgu vainas sajūtu sava bērna priekšā, savā priekšā, viens pret otru un pat savu vecāku priekšā, kur patiesībā vajadzētu būt lepnumam par savu bērnu.

Kad uzdod jautājumu: “Kā spēlēt savu lomu?”, patiesībā cilvēki jautā, kā būt bērnam saviem vecākiem. Tas, kurš ir izdzīvojis šo lomu, tas spēs saprast, kā būt draugam, sievai-vīram, vecākam utt. Spēlēt savu bērna lomu vajag godājot – pacelt vecākus augstāk par sevi.
Kā? To var izdarīt ar paklausību. Ja nav paklausības, tad atdalies no vecākiem, mūc, iestājies sektā, brauc uz Antarktīdu, Austrāliju, Kambodžu. Notin makšķeres, bet dari to apzināti, neieredzot vecākus. Tā arī ir atbildība par savām domām-vārdiem-rīcību plus sajūtām. Lūk, arī ir loma. Būt absolūti godīgam un patiesam. 

Kopīgā instrukcija ir šāda: jūti negatīvu – bēdz. Aizbēgi, pēc kāda laika negatīvs uzsūcas, jo cilvēks nevar ilgi dzīvot stresā. Tu sāc redzēt kaut kādu pozitīvu, sāc tuvināties, atkal dabūn pa ausīm – atkal attālinies. Un tieši šajā šurpu-turpu kustībā notiek patiesības meklēšana.

Bija mums reiz tāds jautājums: “Kā cienīt savus vecākus, ja viņi tev liek ēst gaļu/lasa notācijas/iekausta utt. Nekā. Kaut kādā momentā ir jāatdalās, jāparāda savs briedums, to, ka esi pieaudzis. Bet tam nepieciešams uzņemties atbildību, palūgt piedošanu par negatīvu, un uz kādu laiku pilnībā pārtraukt komunikāciju.

Es arī pats atbraucu mājas pie vecākiem un jau pēc kāda laika sāku vārīties, jo tur saimnieki ir viņi, viņi spēlē savu spēli. Es varu par viņiem rūpēties tikai pasīvi, kamēr viņus nekas neuztrauc. Protams, ka tad, kad kaut kas notiek, tu palīdzi saviem vecākiem risināt viņu jautājumus. Bet, kad tu uzņemies draudzenītes lomu, mammītes-tētiņa lomu, dažkārt pat mammītei sāc vest preciniekus – tā ir necieņa pret saviem vecākiem un nepareizs lomu sadalījums. 

Dmitrijs Trockis
Foto: Daria Obymaha
Tulkoja: Ginta Filia Solis