Jūras brīze

draudzenes

Grupa četrdesmitgadnieču nolēma satikties un kopā papusdienot. Kā tikšanas vietu viņas izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir daudz jaunu oficiantu, smukās apspīlētas biksēs.

Pēc desmit gadiem, kad viņām bija 50, viņas atkal nolēma kopā papusdienot un izvēlējas restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir labs ēdiens, liela vīnu izvēle un simpātiski oficianti.

Vēl pēc 10 gadiem, kad viņām bija 60, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir klusums, skaists skats uz okeānu un laipni oficianti.

Vēl pec 10 gadiem, kad viņām jau bija 70, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur ir lifts, var piekļūt ratiņkrēslā un oficianti vienmēr ir gatavi palīdzēt.

Vēl pec 10 gadiem viņām visām bija 80 un viņas atkal nolēma papusdienot kopā. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur vēl nekad nebija bijušas. (c)

Es novēlu mums visiem draugus, ar kuriem gribēsies kopā papusdienot un kurus mēs atcerēsimies, pat tad, ja neko citu vairs neatcerēsimies

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Sludinājums

villa

Sludinājumā bija rakstīts: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
— Murgs! — noburkšķēja bomzis un izmeta avīzi.
Staigājot pa sētām pārtikas meklējumos, viņš uz ielas ieraudzīja sludinājumu: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
«Vai atkal pārrakstījušies?» — padomāja bomzis un burkšķot, devās tālāk.
Izgājis uz ielas, viņš ieraudzīja milzīgu reklāmas banneri: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
Bomzis aizdomājās, interesanti, kas tas par trako, kurš varēja ko tādu uzrakstīt, un nolēma pārbaudīt. Zaudēt viņam nebija ko, izņemot pēdējo dolāru kabatā. Atnākot uzrakstītajā adresē, viņš patiešām ieraudzīja to pašu sludinājumā nofotografēto villu. Kautrīgi piezvanīja. Durvis atvēra skaista sieviete.
— Atvainojiet, es nāku pēc sludinājuma. Sakiet, vai tas ir joks?
— Ko, Jūs! Viss ir pareizi.
— Es par to cenu: 1 dolārs? Patiešām?
— Jā, 1 dolārs! Ja esat ieinteresējies, variet apskatīt māju!
Sajūsmā par redzēto, viņš atdeva savu vienīgo dolāru un kļuva par villas saimnieku. Tomēr nolēma sievietei pajautāt, kāpēc tik zema cena? Uz ko sieviete, smaidot atbildēja: «Mans vīrs pirms nāves savā testamentā noradīja, ka man jāpārdod mūsu villa, un visa nopelnītā nauda jāpārskaita uz viņa mīļākās kontu. Es taču nedrīkstu neizpildīt mirēja pēdējo vēlēšanos?! Šis sludinājums tur karājas jau pusgadu un jūs esat vienīgais, kas uz to atsaucās. Visu jums labu!». Un viņa izgāja.
Morāle: Iespējas tiek dotas visiem! Ir tikai jānotic, ka neiespējamais ir iespējams.

Avots wiolife.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Pats labākais!!!!!!!

sieva virs

– Mīļais, saki, vai es esmu resna un nesmuka?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē!
– Bet, ja mēs būtu musulmaņi un tev varētu būt četras sievas, kura pēc kārtas būtu es?
– Pirmā un pati galvenā, mīļotā un vienīgā. Tur nav obligāti četras sievas. Četras – tie ir griesti.
– Labi, tagad pasaki, vai tad, kad es kļūšu veca, tu mani vienalga mīlēsi?
–… (krampjainas pārdomas)… Manā sirdī tu vienmēr būsi jauna.
– Skaties, mums mājās ir vairāki kaķi. Topa – balts. Milija – pelēka. Varbūt vēl kādu rudo vajadzētu?
– Nu, ja. Bruņurupuci.
– E-e-e-e-…
– Es nokrāsošu viņu oranžu un nosaukšu par Mikelandželo.
– Pagaidām šo jautajumu atliksim. Saki, bet kad mēs pabeigsim remontu?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē.
– Nē, tā nedrīkst. Tu jau tā atbildēji.
– Visi mani spēki tiek virzīti remonta pabeigšanai, lai tu varētu dzīvot skaistā vidē un pati tāda skaista būtu.
– Bet tu taču saproti, ka es vienalga gribu skandālu un gribu apvainoties, lai tu pēc tam lūgtu piedošanu?
– Jā, mīļā.
– Nemīļojies man te! Tu kļūdīsies vai nē?! Pasaki, kad mums kāzu gadadiena?
– Septītajā, nulle, septītajā.
– Un cik gadus mēs esam precējušies?
– Sešus, bet valsts domā, ka četrus.
– Un kad ir mana dzimšanas diena?… Kaut gan, es zinu, ka to tu zini.
– Jā, mīļā.
– Bet tavs Džekijs Čans ir šķībacains muļķis!
– Bet man taču viņš ne jau prāta deļ patīk. Scenārists un režisoŗs viņš tiešām ir viduvējs.
– Un kā atšķiras izšūšana no adīšanas?
– Adīšana ir tad, kad tu ar adāmadatu caur degunu vari aizsniegt smadzenes.
– Labi. Pieņemu. Tu esi pats labakais vīrs pasaulē… Maksim!!!!!! Es taču lūdzu, lai tu apelsīna mizas nemet uz salvetes! Tos pleķus pēc tam nevar atmazgāt!!!!!
– Aaaaaaa!!! Bet taču domāju, ka esmu izsprucis…
Avots: Благостная женственность
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es un mans… cirvis

cirvis

Šodien es sapratu vienu ļoti svarīgu lietu. Pati vērtīgākā lieta sievietes dzīve ir cirvis. Ne kažoks-zābaki-kurpes-somiņa. Cirvis. Pilnīgi noteikti es jums to saku. Es te vienu tadu nopirku. Akcijā, lielveikalā. Labu, firmas, ar garu oranžu kātu. To man piedāvāja meitene – promouters. Viņa teica: “Labs cirvis! Nopērciet! Noderēs!”

Un es nopirku. Un nenožēloju. Gandrīz uzreiz tas man sāka noderēt. Es noliku to iepirkumu ratos, pa virsu citiem pirkumiem un devos uz mašīnu. Skatos, stāvvietā kāds vīrietis savu mašīnu manējai novietojis tik tuvu, ka gandrīz neiespējami atvērt durvis, kur nu vēl iepirkumu maisus iekraut. No otras puses durvis atvērt nav iespējams, jo tur augsta apmale. Bet pats mašīnas īpašnieks krauj savā spēkratā iepirkumu maisus.

Un te pieripinos es. Ar ratiem. Un cirvi. Mierīgi paskatos uz viņu, uz viņa mašīnu. Un viņš paskatās… uz mums. Ar cirvi. Un pēkšņi plati uzsmaida, kā mīļais, un saka: “Es jums palīdzēšu ielikt somas bagažniekā. Pārāk tuvu esmu savu mašīnu jūsējai novietojis un no otras puses apmale, nav ērti…. “Labi”, – mēs ar cirvi piekritām – “liels jums paldies”. Ir taču vēl uz pasaules laipni cilvēki!

Viņš iekrāmēja manas somas un aizbrauca. Es noliku cirvi uz priekšējā pasažieru sēdekļa un mierīgi braucu mājup. Nu, kā, “mierīgi”. Piektdiena, pilnas ielas cilvēkiem, mašīnām, visi cenšas tikt ārā no pilsētas, steidzas. Un pēkšņi viens pie luksafora mani apdzen un tad nogriež ceļu, strauji nobremzējot, jo iedegās sarkanā gaisma. Es gandrīz viņam “pakaļā” ietriecos. Kāds centimetrs vien palika.
No mašīnas izkāpa liels tēvainis un sāka aurot: “Kā tu, muļķe brauc, droši vien tiesības nopirkusi. Kāp ārā, jāparunājas!””
Es saku: “Protams, kāpēc neparunāties”. Un nesteidzoties ņemu cirvi, kas, strauji bremzējot, nokritis no sēdekļa un gandrīz vai trāpījis pa pedāļiem. Traucē. Es izkāpju un paceļu to. Un turu rokā.
Saku: “Kāpēc gan neparunāties? Mēs vienmer esam gatavi dialogam. Konstruktīvam.” Tēvainis pēkšņi kaut kā nomierinājās un kļuva labestīgs. Droši vien viņam uzlabojās garastāvoklis un viņš tā priecīgi saka: “Es jau pats vien esmu vainīgs. Steidzos. Strauji pārkārtojos. Strauji nobremzēju. Piektdiena! Nervi! Atvainojiet!” Ātri iekāpa savā mašīnā un uzgāzējis pie zaļās gaismas, aiztraucās.
Arī mēs ar cirvi lēnām iekāpām mašīnā un braucām mājup.

Piebraucam pie mājas, un es skatos – mana vieta stāvlaukumā aizņemta. Atkal! Stāv kāds svešais. Ne no mūsu mājas. Savējos visus zinu. Un viņi zin mani… Labi. Es ieslēdzu avārijas gaismas, domāju, vispirms ienesīšu mājā somas, bet pēc tam pabraukāšu pa pagalmiem un atradīšu sev vietu. Somas ienesu, cirvis palika. Domāju, labi, paņemšu arī cirvi, ko viņš viens tur mašīnā mētāsies. Kāts košs, uzkrītošs, nedod Dievs, kāds iekāros. Bet mēs jau esam kļuvuši kā tuvi radinieki. Paņēmu cirvi, aizvēru mašīnas durvis. Un pēksņi skatos – iznāk automašīnas vadītājs, tas, kurs manu vietu aizņēmis un saka: “Ai, piedodiet, es esmu nostājies jūsu vietā? Tūliņ braucu prom!” Un tā ļoti labestīgi smaida. “Jaukas jums brīvdienas”” – viņš saka. Un aizbrauc.

Es noliku mašīnu savā vietā un mēs ar cirvi devāmies mājās. Un vakars silts un vējš lapas čabina. Un saulīte spīd. Mums. Ar cirvi. 🙂 🙂 🙂

Avots: Smart. Журнал для умных людей.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līga Šīrona par ieteikumu. Tu manu dienu dari jautru un priecīgu 🙂

Dāvana

coconut-390056_1920

Darba vietā bija korporatīvais pasākums – tā tos tagad sauc. Visiem dāvināja dāvanas; ar to nodarbojās enerģisku darbinieču bariņš. Katram tika pa dāvanai no kolektīva.

Salavecis vilka dāvanas ārā no maisa un dāvināja. Visi saņēma normālas, pat labas dāvanas: skaistu tējkannu, telefona maciņu ar spīguļiem, austiņas…. Bet šai sievietei, Verai, tika kokosrieksts. Speciāli.
Vera bija tieviņa, nedaudz uzkumpusi četrdesmit trīs gadus veca meita. Nedaudz entuziaste un nedaudz romantiķe. Ļoti labestīga, atsaucīga un klusa. Par viņu mēdza pasmieties. Bet tagad nolēma kārtīgi izsmieties; uzdāvināja kokosriekstu. Tādu muļkīgu, tadu matainu, gaužām nevērtīgu. Un visi smējās vēderus turēdami, kad Vera šo dāvanu piespieda pie krūtīm kā tādu giljotinētu galvu. Protams, ļaudis bija iedzēruši un tāpēc arī smējās līdz asarām.
Bet pati enerģiskākā darbiniece, smejoties teica, ka Verai tagad būs par ko rūpēties…

Vera devās mājās ar savu dīvaino dāvanu. Kakls bija aizžņaudzies. Nez kāpēc viņa sāka rūgti raudāt – kā bērnībā. Viņa aizgāja no ballītes; bet mājas viņu neviens negaidīja. No svētku galda viņa nebija apēdusi ne kumosiņa, lai arī pati bija gan kūku atnesusi, gan pīrāgus izcepusi, gan salātus pagatavojusi; bet nepalika un nepaēda. Viņa gāja pa tumšo ielu ar kokosriekstu rokās un rūgti raudāja par savu muļķīgo dzīvi.

Bet pie viņas mājas ārdurvīm klāt pienāca kaimiņš. Pasveicināja un jautāja, kas Verai rokās? Un ko viņa tik stipri spiež pie krūtīm?

Vera skumji teica, ka tas ir kokosrieksts. Droši vien viņas vakariņas. Tikai viņa nezin, kā to pārsist. Ar durvīm nav nekādas jēgas; bērnībā tā viņi valriekstus dauzīja, bet šo, visticamākais, ar durvīm nesasist.

Kaimiņš teica, ka ar dzelzs durvīm varētu mēģināt. Tās ir ļoti stipras. Bet var sadauzīt arī ar ķieģeli; blakus taču atrodas būvlaukums! Iesim, pamēģinasim ar ķieģeli!

Un viņi devās uz būvlaukumu – no garlaicības un bezizejas. Viņi sāka mest ar ķieģeļiem pa kokosriekstu.

Tumšā vakarā, ziemā, būvlaukumā divi pieauguši cilvēki mētāja ķieģeļus. Mja.
Bet rieksts nepadevās. Kaut gan viņi stipri meta, kamēr Vera trāpīja ar ķieģeli kaimiņam pa kāju.
Starp citu, viņa vārds bija Vitālijs.

Vitālijs iekliedzās: “Au, kā sāp!” – gluži kā bērnībā. Un pēc tam viņš pateica, ka darbā viņam ir ierocis un rīt viņš to riekstu nošaus. Ņems un tam iešaus. Tad arī paskatīsies, cik tad tas patiesībā stiprs! Ne ar tādiem riekstiem vien ticis galā! Tāds darbs!
Vienu vārdu sakot, pēc tam viņi devās pie Vitālija, viņš stipri kliboja. Un tur viņi sāka zāģēt riekstu ar robaino nazi. Tas bija aizraujoši, viņi pat viens uz otru rājās, gluži ka bernībā. Un pēc tam dauzīja riekstu ar āmuru. Ļoti interesanti pavadīja laiku.
Pēc tam Vera uzvārīja makaronus, kamēr Vitālijs turpināja nogalināt riekstu. Apkaisīja makaronus ar sieru. Viņi paēda un turpināja cīnīties ap riekstu. Un uzjautrinājās, smējās, bārās, stāstīja stāstus no bērnības dienām…

Kamēr saprata, ka ir radīti viens otram. Un viņiem divatā bija ļoti labi un jauki. Superīgi – kā bērnībā mēdza teikt.

Un kopā viņi sagaidīja Jauno gadu. Un arī nākamos Jaunos gadus. Un vienmēr pirka kokosriekstu. Pateicībā par iepazīšanos.
Vera aizgāja no darba. Atrada citu, labāku, viņa sāka vadīt kāzas, izmācījas par kāzu rīkotāju un vadītāju. Un dažādus korporatīvos pasākumus, kuros viņa ļoti uzmanīgi seko tam, lai neviens nejustos aizvainots. Lai neviens nepaliktu bez dāvanas, un lai nevienu neaizvainotu ar kokosriekstu…..
Kaut gan, svarīgi taču ir tas, kas iekšā tajā riekstā, vai ne? Bet tur var būt arī laime, mīlestība un particība..
Lūk, tā.
Autors: Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Reiz pie psihologa

freids4

— Es esmu infantils.
— Šī ir nobrieduša cilvēka atzīšanās.
— Es baidos uzņemties atbildību.
— Ne katrs uzdrošināsies atzīties savās bailēs.
— Es nepabeidzu nevienu iesākto lietu.
— Jūs protat pārslēgties mirklī, kad esat zaudējis interesi.
— Pat ar jums mēs diez vai sasniegsim rezultātu.
— Jūs labi prognozējat.
— Vai tiešām esmu tik bezcerīgs gadījums?
— Jūs ievērojāt, ka ieradumi vienmēr noved vienā un tai pašā vietā.
— Tādu nu mani radīja.
— Jūs atzīstat citu cilvēku ietekmi.
— Jūs man palīdzēsiet?
— Jūs protat lūgt palīdzību.
— Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu!
— Un vēl jūs esat neatlaidīgs.
— Tātad, nē?
— Jūs esat gatavs saasināt konfliktu.
— Bet par ko tad es maksāju?
— Kad esat ieguldījies, jūs pieprasāt atdevi.
— Un, kas?
— Jūs pāris mūsu sarunas minūtēs esat pierādījis savu briedumu, vīrišķību, prasīgumu, godīgumu un vērīgumu.
— Bet kur tas viss ir dzīvē?
— Jūs saskatījāt pretrunas.
— Jā, ja es savā dzīvē izmantotu šīs īpašības, tā būtu pavisam savādāka!
— Jūs ieraudzījāt, ka jūsu dzīve ir atkarīga no tā, kā izpaužat savas īpašības.
— Tas ir acīmredzami.
— Un apstiprinājāt to.
— Bet kā man šīs vajadzīgās īpašības izpaust daudz biežāk?
— Jūs piekritāt tam, ka tās jau ir, un tās jau izpaužas.
— Jūs taču teicāt, ka es tās tieši tagad arī parādu.
— Un jūs atzināties, ka tā tas arī ir.
— Bet jūs tā arī neatbildējāt uz manu jautājumu, kā izdarīt, lai šīs īpašības izpaustos biežāk!
— Jūs atkal izrādījāt savu neatlaidību, neatkāpjoties no sava jautājuma.
— Un kas?
— Jūs protat būt neatlaidīgs atkal un atkal.
— Bet es ļoti bieži arī padodos!
— Jums pieejami ir abi varianti.
— Vai nevar izdarīt tā, ka man nebūtu jaizvēlas?
— Jūs esat gatavs šo mērķu labā pat atteikties no savas brīvības.
— Es vienkārši nemīlu grūtības.
— Jūs esat saprātīgs cilvēks.
— Taču tas noved pie tā, ka es pametu lietas pusceļā, nepadarītas!
— Jūs protat ieraudzīt kopsakarības.
— Lai izvēlētos neatlaidību, nevajag baidīties no grūtībām…
— Jā, un jūs to periodiski arī darāt.
— Sanāk, ka es jau esmu ceļā uz grūtībām?
— Jūs sākat atzīt savu spēku.
— Bet es taču esmu vājš!
— Un vājumu.
— Bet es taču nevaru būt stiprs un vājš vienlaicīgi!
— Jūs esat tuvu atrisinājumam.
— Varu pamīšus?
— Jūs protat ne tikai jautāt, bet arī atrast atbildes uz jautājumiem.
— Vai man tā ir ar visām īpašībām?
— Izskatās, ka esat atradis likumsakarību.
— Es mēdzu būt dažāds, man vajag biežāk izrādīt savas labās īpašības…
— Ļoti svarīgs atklājums.
— Bet tad es tā arī nekad neatbrīvošos no saviem trūkumiem?
— Atbrīvoties no izvēles brīvības neizdosies nekad.
— Sanāk, tā vienmēr būs ar mani?
— Jūs esat atjautīgs.
— Un es pats izvēlos, ko šobrīd izrādīt – infantilismu vai briedumu?
— Katru sekundi.
— Bet tā taču ir atbildība!
— Jā un tā visu mūžu jums bija un būs.
— Un, kā tad raksturs?
— Jūs tikko to apšaubījāt.
— Tās ir īpašības, kuras es izrādu automātiski?
— Tās, ko esat uzticējis savam autopilotam.
— Bet izvēle ir vienmēŗ?
— Jūs jau visu sapratāt.
— Tas vēl jāsagremo.
— Jūs atkal parādījāt, ka spējat domāt patstāvīgi.
Autors: nezināms
Avots: facebook
​​​​​​​Pateicība atkal Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kas tas ir: “instant karma*”?

karma

Mēdz būt “instant coffee” – tā ir šķīstošā kafija. To nevajag vārīt. Uzlēji karstu ūdeni un kafija gatava! Viens un divi! Un arī karma tāda mēdz būt: viens un viss! Gatavs!

Kā tikko cilvēkam galvā iešāvās nelaba doma attiecībā uz kādu citu cilvēku, kā tikko radās kārdinājums kaut ko piesavināties vai arī nedaudz patenkot – momentā atgadās kaut kas nepatīkams.

Momentā! Pirkstu sagrieza, mašīnu sasita vai paslīdēja un nokrita. Vai apģērbu saplēsa, vai šo pašu kafiju sev virsū uzlēja un applaucējās.
Bet, ja nu gadījumā paspēja kaut ko sastrādāt, var rasties lielas problēmas. Var stipri sasisties, pazaudēt vairāk, kā nelikumīgi esi piesavinājies, saņemt “bumerangu” no absolūti nepazīstama cilvēka. Nepelnīti nolamāji savējo, daudz smagāk dabūsi ciest no pavisam sveša cilveka. Labi vēl, ja tevi nepiekaus….
Un tas viss notiek ļoti ātri. Tā kā mēs pavisam skaidri saprotam un atceramies – no kā un par ko….

Un tā arī ir “tūlītējā karma”. Vieniem cilvēkiem tā strādā momentā un viņi pat baidās kaut ko sliktu iedomāties – zin, ka uzreiz būs nepatikšanas. Bet citiem nestrādā vispār. Un tie smejas par vārdu “karma” un to visu uzskata par māņticību.

Velti! “Instant karma” – ir lielisks rādītājs tam, ka tev ir Sargeņģelis. Un tu neesi vienaldzīgs Augstākajiem spēkiem. Tevi pieskata, kā vecāki pieskata savus bērnus. Un audzināšanas nolūkos tevi apbalvo ar vieglu pērienu – hop! – un tu attopies. Tas tāpec, ka tevi mīl. Jo pieskata taču tos, kurus mīl un kam vēl labu.
Cilvēki, kuriem ir šī “instant karma” vienmēr ir daudz labākā situācijā. Un, kad zinātnieki tiem jautāja: “Kāpēc jūs neko sliktu nedarāt, kad neviens neredz?”, šie cilvēki vienā balsī atbildēja: “Mūs visu laiku vēro!”

Tā kā nevajag kreņķēties, saņemot pērienu – tas glābj no daudz smagākām sekām.
“Instant karma” ir tiem, kurus visu laiku vēro un pieskata. Un tiem, kurus bezgalīgi mīl…..
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Mani arī tik ļoti mīl! 🙂

*instant – acumirklīgs, tūlītējs