Dāvana

coconut-390056_1920

Darba vietā bija korporatīvais pasākums – tā tos tagad sauc. Visiem dāvināja dāvanas; ar to nodarbojās enerģisku darbinieču bariņš. Katram tika pa dāvanai no kolektīva.

Salavecis vilka dāvanas ārā no maisa un dāvināja. Visi saņēma normālas, pat labas dāvanas: skaistu tējkannu, telefona maciņu ar spīguļiem, austiņas…. Bet šai sievietei, Verai, tika kokosrieksts. Speciāli.
Vera bija tieviņa, nedaudz uzkumpusi četrdesmit trīs gadus veca meita. Nedaudz entuziaste un nedaudz romantiķe. Ļoti labestīga, atsaucīga un klusa. Par viņu mēdza pasmieties. Bet tagad nolēma kārtīgi izsmieties; uzdāvināja kokosriekstu. Tādu muļkīgu, tadu matainu, gaužām nevērtīgu. Un visi smējās vēderus turēdami, kad Vera šo dāvanu piespieda pie krūtīm kā tādu giljotinētu galvu. Protams, ļaudis bija iedzēruši un tāpēc arī smējās līdz asarām.
Bet pati enerģiskākā darbiniece, smejoties teica, ka Verai tagad būs par ko rūpēties…

Vera devās mājās ar savu dīvaino dāvanu. Kakls bija aizžņaudzies. Nez kāpēc viņa sāka rūgti raudāt – kā bērnībā. Viņa aizgāja no ballītes; bet mājas viņu neviens negaidīja. No svētku galda viņa nebija apēdusi ne kumosiņa, lai arī pati bija gan kūku atnesusi, gan pīrāgus izcepusi, gan salātus pagatavojusi; bet nepalika un nepaēda. Viņa gāja pa tumšo ielu ar kokosriekstu rokās un rūgti raudāja par savu muļķīgo dzīvi.

Bet pie viņas mājas ārdurvīm klāt pienāca kaimiņš. Pasveicināja un jautāja, kas Verai rokās? Un ko viņa tik stipri spiež pie krūtīm?

Vera skumji teica, ka tas ir kokosrieksts. Droši vien viņas vakariņas. Tikai viņa nezin, kā to pārsist. Ar durvīm nav nekādas jēgas; bērnībā tā viņi valriekstus dauzīja, bet šo, visticamākais, ar durvīm nesasist.

Kaimiņš teica, ka ar dzelzs durvīm varētu mēģināt. Tās ir ļoti stipras. Bet var sadauzīt arī ar ķieģeli; blakus taču atrodas būvlaukums! Iesim, pamēģinasim ar ķieģeli!

Un viņi devās uz būvlaukumu – no garlaicības un bezizejas. Viņi sāka mest ar ķieģeļiem pa kokosriekstu.

Tumšā vakarā, ziemā, būvlaukumā divi pieauguši cilvēki mētāja ķieģeļus. Mja.
Bet rieksts nepadevās. Kaut gan viņi stipri meta, kamēr Vera trāpīja ar ķieģeli kaimiņam pa kāju.
Starp citu, viņa vārds bija Vitālijs.

Vitālijs iekliedzās: “Au, kā sāp!” – gluži kā bērnībā. Un pēc tam viņš pateica, ka darbā viņam ir ierocis un rīt viņš to riekstu nošaus. Ņems un tam iešaus. Tad arī paskatīsies, cik tad tas patiesībā stiprs! Ne ar tādiem riekstiem vien ticis galā! Tāds darbs!
Vienu vārdu sakot, pēc tam viņi devās pie Vitālija, viņš stipri kliboja. Un tur viņi sāka zāģēt riekstu ar robaino nazi. Tas bija aizraujoši, viņi pat viens uz otru rājās, gluži ka bernībā. Un pēc tam dauzīja riekstu ar āmuru. Ļoti interesanti pavadīja laiku.
Pēc tam Vera uzvārīja makaronus, kamēr Vitālijs turpināja nogalināt riekstu. Apkaisīja makaronus ar sieru. Viņi paēda un turpināja cīnīties ap riekstu. Un uzjautrinājās, smējās, bārās, stāstīja stāstus no bērnības dienām…

Kamēr saprata, ka ir radīti viens otram. Un viņiem divatā bija ļoti labi un jauki. Superīgi – kā bērnībā mēdza teikt.

Un kopā viņi sagaidīja Jauno gadu. Un arī nākamos Jaunos gadus. Un vienmēr pirka kokosriekstu. Pateicībā par iepazīšanos.
Vera aizgāja no darba. Atrada citu, labāku, viņa sāka vadīt kāzas, izmācījas par kāzu rīkotāju un vadītāju. Un dažādus korporatīvos pasākumus, kuros viņa ļoti uzmanīgi seko tam, lai neviens nejustos aizvainots. Lai neviens nepaliktu bez dāvanas, un lai nevienu neaizvainotu ar kokosriekstu…..
Kaut gan, svarīgi taču ir tas, kas iekšā tajā riekstā, vai ne? Bet tur var būt arī laime, mīlestība un particība..
Lūk, tā.
Autors: Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Advertisements

Reiz pie psihologa

freids4

— Es esmu infantils.
— Šī ir nobrieduša cilvēka atzīšanās.
— Es baidos uzņemties atbildību.
— Ne katrs uzdrošināsies atzīties savās bailēs.
— Es nepabeidzu nevienu iesākto lietu.
— Jūs protat pārslēgties mirklī, kad esat zaudējis interesi.
— Pat ar jums mēs diez vai sasniegsim rezultātu.
— Jūs labi prognozējat.
— Vai tiešām esmu tik bezcerīgs gadījums?
— Jūs ievērojāt, ka ieradumi vienmēr noved vienā un tai pašā vietā.
— Tādu nu mani radīja.
— Jūs atzīstat citu cilvēku ietekmi.
— Jūs man palīdzēsiet?
— Jūs protat lūgt palīdzību.
— Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu!
— Un vēl jūs esat neatlaidīgs.
— Tātad, nē?
— Jūs esat gatavs saasināt konfliktu.
— Bet par ko tad es maksāju?
— Kad esat ieguldījies, jūs pieprasāt atdevi.
— Un, kas?
— Jūs pāris mūsu sarunas minūtēs esat pierādījis savu briedumu, vīrišķību, prasīgumu, godīgumu un vērīgumu.
— Bet kur tas viss ir dzīvē?
— Jūs saskatījāt pretrunas.
— Jā, ja es savā dzīvē izmantotu šīs īpašības, tā būtu pavisam savādāka!
— Jūs ieraudzījāt, ka jūsu dzīve ir atkarīga no tā, kā izpaužat savas īpašības.
— Tas ir acīmredzami.
— Un apstiprinājāt to.
— Bet kā man šīs vajadzīgās īpašības izpaust daudz biežāk?
— Jūs piekritāt tam, ka tās jau ir, un tās jau izpaužas.
— Jūs taču teicāt, ka es tās tieši tagad arī parādu.
— Un jūs atzināties, ka tā tas arī ir.
— Bet jūs tā arī neatbildējāt uz manu jautājumu, kā izdarīt, lai šīs īpašības izpaustos biežāk!
— Jūs atkal izrādījāt savu neatlaidību, neatkāpjoties no sava jautājuma.
— Un kas?
— Jūs protat būt neatlaidīgs atkal un atkal.
— Bet es ļoti bieži arī padodos!
— Jums pieejami ir abi varianti.
— Vai nevar izdarīt tā, ka man nebūtu jaizvēlas?
— Jūs esat gatavs šo mērķu labā pat atteikties no savas brīvības.
— Es vienkārši nemīlu grūtības.
— Jūs esat saprātīgs cilvēks.
— Taču tas noved pie tā, ka es pametu lietas pusceļā, nepadarītas!
— Jūs protat ieraudzīt kopsakarības.
— Lai izvēlētos neatlaidību, nevajag baidīties no grūtībām…
— Jā, un jūs to periodiski arī darāt.
— Sanāk, ka es jau esmu ceļā uz grūtībām?
— Jūs sākat atzīt savu spēku.
— Bet es taču esmu vājš!
— Un vājumu.
— Bet es taču nevaru būt stiprs un vājš vienlaicīgi!
— Jūs esat tuvu atrisinājumam.
— Varu pamīšus?
— Jūs protat ne tikai jautāt, bet arī atrast atbildes uz jautājumiem.
— Vai man tā ir ar visām īpašībām?
— Izskatās, ka esat atradis likumsakarību.
— Es mēdzu būt dažāds, man vajag biežāk izrādīt savas labās īpašības…
— Ļoti svarīgs atklājums.
— Bet tad es tā arī nekad neatbrīvošos no saviem trūkumiem?
— Atbrīvoties no izvēles brīvības neizdosies nekad.
— Sanāk, tā vienmēr būs ar mani?
— Jūs esat atjautīgs.
— Un es pats izvēlos, ko šobrīd izrādīt – infantilismu vai briedumu?
— Katru sekundi.
— Bet tā taču ir atbildība!
— Jā un tā visu mūžu jums bija un būs.
— Un, kā tad raksturs?
— Jūs tikko to apšaubījāt.
— Tās ir īpašības, kuras es izrādu automātiski?
— Tās, ko esat uzticējis savam autopilotam.
— Bet izvēle ir vienmēŗ?
— Jūs jau visu sapratāt.
— Tas vēl jāsagremo.
— Jūs atkal parādījāt, ka spējat domāt patstāvīgi.
Autors: nezināms
Avots: facebook
​​​​​​​Pateicība atkal Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kas tas ir: “instant karma*”?

karma

Mēdz būt “instant coffee” – tā ir šķīstošā kafija. To nevajag vārīt. Uzlēji karstu ūdeni un kafija gatava! Viens un divi! Un arī karma tāda mēdz būt: viens un viss! Gatavs!

Kā tikko cilvēkam galvā iešāvās nelaba doma attiecībā uz kādu citu cilvēku, kā tikko radās kārdinājums kaut ko piesavināties vai arī nedaudz patenkot – momentā atgadās kaut kas nepatīkams.

Momentā! Pirkstu sagrieza, mašīnu sasita vai paslīdēja un nokrita. Vai apģērbu saplēsa, vai šo pašu kafiju sev virsū uzlēja un applaucējās.
Bet, ja nu gadījumā paspēja kaut ko sastrādāt, var rasties lielas problēmas. Var stipri sasisties, pazaudēt vairāk, kā nelikumīgi esi piesavinājies, saņemt “bumerangu” no absolūti nepazīstama cilvēka. Nepelnīti nolamāji savējo, daudz smagāk dabūsi ciest no pavisam sveša cilveka. Labi vēl, ja tevi nepiekaus….
Un tas viss notiek ļoti ātri. Tā kā mēs pavisam skaidri saprotam un atceramies – no kā un par ko….

Un tā arī ir “tūlītējā karma”. Vieniem cilvēkiem tā strādā momentā un viņi pat baidās kaut ko sliktu iedomāties – zin, ka uzreiz būs nepatikšanas. Bet citiem nestrādā vispār. Un tie smejas par vārdu “karma” un to visu uzskata par māņticību.

Velti! “Instant karma” – ir lielisks rādītājs tam, ka tev ir Sargeņģelis. Un tu neesi vienaldzīgs Augstākajiem spēkiem. Tevi pieskata, kā vecāki pieskata savus bērnus. Un audzināšanas nolūkos tevi apbalvo ar vieglu pērienu – hop! – un tu attopies. Tas tāpec, ka tevi mīl. Jo pieskata taču tos, kurus mīl un kam vēl labu.
Cilvēki, kuriem ir šī “instant karma” vienmēr ir daudz labākā situācijā. Un, kad zinātnieki tiem jautāja: “Kāpēc jūs neko sliktu nedarāt, kad neviens neredz?”, šie cilvēki vienā balsī atbildēja: “Mūs visu laiku vēro!”

Tā kā nevajag kreņķēties, saņemot pērienu – tas glābj no daudz smagākām sekām.
“Instant karma” ir tiem, kurus visu laiku vēro un pieskata. Un tiem, kurus bezgalīgi mīl…..
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Mani arī tik ļoti mīl! 🙂

*instant – acumirklīgs, tūlītējs

Pat ļoti labi, ka vasara ir beigusies

rudens4

RUDENS, atklāti sakot un no sirds runājot, ir daudz labāks un mierīgāks laiks nekā vasara.

Redz, kā vasarā – visi pastāvīgi skraida un klaigā: “Ai, kā gan man nepalaist garām un nenobumbulēt šo vasaru! Lai nebūtu kā iepriekšējo reizi! Un vēl vienu reizi pirms tam”. Cilvēki gluži vai no ādas ārā lien un visi tādi nervozi, pastāvīgi kaut kur steidzas, ik pa brīdim sevi aptausta, lai redzētu, vai jau nav palaiduši kaut ko garām. Vasara vēl nav beigusies, ko???

Rudens, tas ir labi…

Vasarā cilvēki, kalendārā skatoties, drausmīgi streso: “Ai, jau divdesmitais jūnijs?! Nupat taču vēl bija otrais! Saproti?! Jau jūlijs! Un es vēljoprojām esmu balta kā velns! Un taukaina! Un vēl ne reizi neesmu peldējusies! Ak, Dievs! Ak, šausmas!”

Rudenī nekā tāda nav. Visiem nospļauties – septembris vai novembris.
Vispār, attiecībā uz gadalaiku nav nekādu emociju. Visi labestīgi dodas savās gaitās un mierīgi uztver jebkuru datumu.

Bet vasarā ir tik daudz klapatu – vienkārši šausmas! Puspliks skraidi, nedod Dievs, kaut ko palaidīsi garām. Noteikti ir jāpeldās! Tā taču vasara, beidzot! Nirsti un šķel viļņus ar savu bronzas krāsas krūti. Atklāj peldsezonu un kamēr lūpas nekļūst zilas, no ūdens ārā nelien.

Un, protams, vasarnīca! Šašliki, vistiņas, kurini ugunskurus līdz rītam, sauļojies līdz sliktai dūšai, lai arī āda jau trešo reizi nogājusi – sauļojies, uzkrāj vitamīnus!

Noteikti saēdies zemenes, līdz pat diatēzei, ēd – no rīta, pusdienā un vakarā, neaizmirsti selfiju uztaisīt, kamēr grozi pilni un noteikti ieliec instagramā – iedvesmai. Un ābolus laikus sāc ēst, un avenes – fotogrāfē un ēd – un, galvenais, tas viss tavs, paša audzēts, bez ķīmijas taču! Zini, kāds labums!

Un pārgājiens ar teltīm un izbrauciens ar laivām! Lieliski. Dzīvojam pilnu krūti, romantika!

Rudenī nekā tāda nav. Rudenī izej uz balkona, paskaties – apmācies, lietus, drēgns. Un izdomā, ka nekur neiesi. Tālāk no grēka. Apsēdies pie televizora, seriāliņu paskaties, grāmatiņu palasies, internetā padzīvojies, tēju ar cepumiņiem paēdies, pagulies. Varbūt drusku skumjas uznāk, bet nekas. Un neviens tevi nenosoda – neviens neteiks: “Ko tad tu te sēdi, oktobris jau pašā plaukumā, bet tu taisies to garām palaist?!” Nē! Visi ar sapratni izturas pret sev līdzīgajiem. Tā kā, mieru, tikai mieru.

Un atkal, ja nu gadījumā pēkšņi laikapstākļi kļūst pavisam ne rudenīgi – vai nu pēkšņi aukstums iestājas, vai paliek siltāks, neviens nebrīnās un nešausminās par to, ka vasaras drēbes jau skapī noslēptas vai ziemas zābaki vēl nav izvilkti. Visi visu uztver ar sapratni.
Sēdi pavisam mierīgs, dienas neskaiti, atpakaļ neskaties un nekas tev nav jāpaspēj. Ne peldēties, ne sauļoties, ne tievēt. Rudenī ir labi – daudz labāk, kā vasarā.
Savu atskaiti beidzu!
🙂 🙂 🙂 🙂
Autors: Jakovs Kogans
Avots: econet.ru
Katerinas Kozuņenko lelles un bildes
Tulkoja: Ginta FS

Pavisam jocīgi sanāca :)

laimes noslepums

25.09.2018.

Šodien pilnmēness, lietus līst. Astro Līga saka: šis nav ne pirmais ne pēdējais pilnmēness, pārdzīvosiet arī šo. Protams, pārdzīvosim: ar prieku un smaidu. Pati smejos un ļoti gribu arī citus pasmīdināt, kā bērnībā 🙂

Un tam ir iemesls. Gluži pamatots.

Stāsts par to, kā mēs; šajā gadījumā konkrēti es, spējam sev sagādāt ekstremālas izklaides, radīt pārdzīvojumus, grūtības, pat ciešanas un pēc tam tās pārvarēt un gūt vai negūt no tām mācību.

Pirms pāris dienām es saņēmos un uzrakstīju “stāstu” par to, kā man “izgāja” diskusijā ar kādu sievieti: kā es jutos, ko es domāju, kā es šo situāciju redzēju un galu galā par maniem kompleksiem un visām ar tiem saistītajām lietām.

Es esmu ārkartīgi pateicīga gan šai sievietei, gan sev, gan situācijai, gan jums, mani mīļie draugi, atbalstītāji, bloga lasītāji un sekotāji, jo pat nebiju iedomājusies, ka varētu izpelnīties tik daudz mīļu, labestīgu, siltu, draudzīgu un atbalstošu vārdu. Tik daudz mīlestības un patiesas cilvēcības. Vienlaicīgi jutos iedrošināta, lutināta un skumjas pārvērtās priekā un laimes sajūtā. Protams, arī iedvesma uzreiz bija klāt, un ar prieku ķēros klāt nākamā žurnāla maketam.

Un tad, jau tuvāk vakaram piezvanīja Inese. Parunājāmies par darāmājiem darbiem un arī šo rakstu. Un viņa man pajautāja: “vai tiešām esi pārliecināta, ka šī kritika bija veltīta tev?”
Es stāvēju kā pārakmeņojusies: kā, vai tad var būt tā, ka es būtu kļūdījusies. Taču, nē! Tas nevar būt! Es taču neesmu jukusi! Atvēru vietu, no kurienes viss sākās…. Apžēliņ. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka viņa nerunāja par mani, par maniem tulkojumiem… Es to visu biju sadomājusies, jo, acīmredzot, tas ir tas, ko es domāju pati par sevi. Bet tajā brīdī, kad biju tajā – diskutēšanas procesā, pilnīgi skaidri apzinājos, ka runājam par to, ko daru es. Droši vien mistiķiem būtu savs izskaidrojums, psihoterapeitiem atkal cits, kāds, iespējams, man labprāt rekomendētu ar steigu ārstēties, iespējas ir dažādas. Taču, lūk, ko es no šī visa guvu:

  • Es skaidri zinu, ka, lai kaut kas mainītos, ir jāmainās pašam, ir jāņem un jādara tas, kam nevari nobriest: zem guloša akmens ūdens netek. Un tomēr esmu gana liels meistars sevis manīšanā, lai atrastu attaisnojumu, kāpēc neuzņemos šo atbildību un nedaru visu, kas no manis atkarīgs. Un Dievs izdarīja tā, lai es no dusmām vai aizvainojuma, vai taisnojoties, vai kā savādāk, uzdrošinātos izdarīt to, ko visu laiku ir gribējies izdarīt. Acīmredzot, savādākā veidā to izdarīt nebija iespējams.
  • Es sapratu, ka nevajag domāt citu vietā, jo tu nekad nezini, ko cilvēki patiešām domā.
  • Es uzzināju, ka arī būdams tāds, kāds esi – atklāts un “pliks”, tiksi pieņemts un atbalstīts, ja pats sevi pieņemsi tādu, kāds esi.
  • Es uzzināju, ka man apkārt ir tik daudz mīļu, sirsnīgu, gaišu cilvēku, tik, cik es pat iedomāties nespēju.
  • Es sapratu, ka drīkstu būt visāda: jocīga, kompleksaina, neperfekta, apjukusi, sakarīga vai nesakarīga un mani pieņems. Es nesaku – visi pieņems. Tā būtu ilūzija. Taču vienmēr mums apkārt ir cilvēki, kuri ir svarīgi mums un, kuriem mēs esam svarīgi. Ar kuriem mums saskan: domas, sajūtas, vērtības.

    Ir tik gaiša pateicības un laimes sajūta, un gribās izdarīt ko ļoti labu.

Mani ļoti interesē, vai arī jums dzīvē ir gadījušās tādas „jocīgas” situācijas, kurās redzat sev skaidru Zīmi par to, kas jādara un uz kurieni jadodas?

Pateicībā: Ginta

Misters Endorfīns

misters endorfins

Reiz mēs ar draugu bijām devušies tālākā ceļojumā ar auto, un apstājāmies kādā ceļmalas kafejnīcā, lai kaut ko uzēstu. Draugs pasūtīja hot-dogu. Lai arī biju ļoti izbadējies, es tomēr atturējos. Populārajā Michelin reitingā šī kafejnīca noteikti būtu saņēmusi mīnus trīs zvaigznes, un man bija aizdomas, ka hot-dogus te patiešām gatavo no suņiem.

“Kā tu vari to ēst? Vai nebaidies no dzīvnieku aizsardzības biedrības?” – es pajokoju.
“Tevī nav ne kripatiņas no Mistera Endorfīna” – draugs atbildēja.
“Kas manī nav?” – es pārjautāju.
Un tā es uzzināju par Misteru Endorfīnu.
Draugam gatavoja hot-dogu un viņš stāstīja. Acīmredzot, no sākuma vajadzēja to suni noķert, tāpēc gaidīt nācās ļoti ilgi…

“Manā pirmajā darba vietā bija kāds vīriņš. Grāmatvedis. Teiksim tā – bez īpaši spilgtām pazīmēm – tādu meklēšanā neizsludināsi. Kā kode, vidējos gados. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, padomāju: fū, kāds neinteresants. Kamēr reiz izdzirdēju viņa klusos, oda dūkšanai līdzīgos smieklus. Viņš sēdēja pie sava monitora un ķiķināja. Es gāju garām un ziņkārībā ieskatījos viņa monitorā. Un tur ieraudzīju grāmatvedības atskaiti exel formātā… Un viņš par to smējās.
Tu, vecīt, vis neesi nekāds parastais, es toreiz sev teicu. Un vēl padomāju, varbūt tomēr notīt makšķeri no tāda kantora, kur grāmatvedis smejas, lasot finansu dokumentus.

Izrādījās, ka šis personāžs ir ko vērts. Viņam vienmēr viss bija lieliski. Saproti? Vienmēr!
Un, viss. Pat rudenī. Kad ikvienam normālam cilvēkam uznāk vēlēšanās ierakties dziļāk kritušajās lapās. “LIELISKI”. Nevis “normāli”. Nevis “labi”. Nevis “teicami”. Bet tieši “LIELISKI”!
Laiks viņam vienmēr bija tikai brīnišķīgs.

Reiz eju uz darbu, lietus līst kā no spaiņa, mežonīgs vējš, lietussargu rauj pa gaisu, garastāvoklis briesmīgs. Pie ieejas ofisā redzu, stāv šis pipars, līdz ceļiem ūdenī un skatās sev zem kājām, bet tur – lietus straumes līdz potītēm apskalo viņa zābakus.
Skaties, – viņš man sauc, – kā mežonīga kalnu upe, – un smaida.
Mašīna viņam – pati labākā. Reiz es tajā braucu. Braucam viņa perpetuum mobile. Ārēji tas atgādina žiguli, taču aizmugure aizdomīgi līdzinās Moskvičam-412. Kaut kāds frankenšteins.
Viņš man saka: “Vai dzirdi, kā motors skan? Burtiski kā dziesma!”
Es ieklausījos. Ja tā ir dziesma, tad tā droši vien dziedātu Stass Mihailovs vecumdienās – klepodams un slimīgi piesvilpdams.
Bet viņš nevar vien nomierināties: tak nevar pateikt, ka “meitenei” jau 30 gadu?!
Uzzinājis par “meitenes” vecumu, es palūdzu to apstādināt, jo no šejienes manas mājas atrodas rokas stiepiena attālumā. Izkāpu kaut kādā klajumā, un pēc tam stundu ar kājām gāju līdz tuvākajai metro stacijai.

Kūrorti viņam visi ir neticami lieliski.
Reiz pēc viņa rekomendācijas es devos uz Turciju. Viņš pusdienu man čivināja par labāko atpūtu dzīvē, par kosmiski skaisto viesnīcu, par pasaulē garšīgāko zviedru galdu. Stāstot, viņam pat siekala pār mutes kaktiņu notecēja. Tā es arī uzķēros.
Daudz netrūka, ka no lidmašīnas mūs būtu izmetuši ar izpletņiem virs kaut kādas nāves ielejas, kurā mēness apmirdzēta un trīs kaktusu ieskauta paceļas vientuļa viesnīca (tā kā par kosmisko viņš nebija melojis). Līdz jūrai aizkļūt var tikai sapņos, viesnīca dziļos laukos. Zviedru galds – stradniekiem un zemniekiem: cīsiņi, makaroni un bļoda ar ketčupu. Paņēmu pārlapot viņu atsauksmju grāmatu. Un, ko tu domā, tajā pēc daudziem ierakstiem krievu valodā, sākot no “dedziet elles ugunīs!” līdz pat “aizbraukšu dzimtenē, nodošu jūsu koordinātes raķešu spēkiem!”, īpaši izcelās viens ieraksts pa pus lapu: “ESMU SAJŪSMĀ!!!” Jā, tieši tā, ar trīs izsaukuma zīmēm un visiem lielajiem burtiem. Un pazīstams vārds paraksta vietā.

Tajā laikā tuvākajā mūsu ofisa apkaimē nebija pieklājīgu vietu, kur pusdienot. Nācās izmantot sabiedriskās ēdināšanas iestāžu pakalpojumus, un tur pārbaudīt savu likteni. Es vienmēr gāju pusdienās kopā ar viņu. Kāda brīnišķīga zupa, cik lieliski sagriezti burkāni, cik fantastiski kartupeļi, un garšvielas, tik dievīgas, skaitīja viņš pustumsā virs šķīvja ar dīvaina izskata šķidrumu, kas pagatavots, acīmredzami, no trauku lupatas.
Brīnišķīgs belašs! Brīnums, ne belašs, tik maiga teļa gaļa (un maigā teļa gaļa belaša iekšienē brīnumaini ieņaudējās), mīkla tāda gaisīga, sula tek straumēm un tā tālāk… Paklausies viņā un, skaties, zupa vairs neož pēc ziepēm un belašs, iekritis vēderā, pat neskrāpējas. Un, galvenais, ka pēc pusdienām kopā ar viņu, es ne reizi nesaindējos – acīmredzot, mans organisms viņa klātbūtnē izdalīja kādus brīnumainus aizsarglīdzekļus.

Un, lūk, kas ir interesanti – tā nebija nekāda maska. 100% nebija maska. Viss gluži dabiski, organiski. Viņu, kā gadu vecu bērnu ārkārtīgi priecēja dzīve. Iespējams, bērnībā viņš ar sajūsmas asarām acīs, kā Asterikss bija iekritis katlā ar burvju dziru.

Birojā mēs viņu nosaucām par Misteru Endorfīnu. Pīpētavā bieži varēja dzirdēt: kaut kā šodien ne īpaši jautri, jāaiziet ar Endorfīnu aprunāties. Misters Endorfīns, pliko pakausi spīdinādams, bija kā bāka. Un zini, kas ir pats interesantākais? Viņa ģimenīte ir gluži tāda pati, mūžīgā fenozepāma ietekmē.
Reiz viņš mani uzaicināja ciemos. Steigā es kādā tirgus būdiņā biju nopircis nepieklājīgi lētu vafeļu torti, ar kādu parasti jaunībā gājām uz randiņiem ar meitenēm. Apsēdāmies pie galda kopā ar viņa sievu un dēlu. Koka torti griežot, truli palika divi naži, viens saliecās, bet neviens tam nepievērsa nekādu uzmanību. Salikām torti pa šķīvjiem un tad tikai jautrības sākās.
Kāds brīnums! – iestenējās puika.
Kāda brīnumaina kūka! – viņam piebalsoja sieva.
Bezkaunīgie, es padomāju. Ņirgājas. Bet pēc tam verīgāk ieskatījos: nē, cilvēkiem naturāla ekstāze. Kad atvadījāmies, gandrīz vai rokas bučoja, visi trīs.”

Šajā vietā draugam atnesa hot-dogu un viņš beidza savu stāstu.
“Un, tu man jautāji, kā es šito ēdīšu, – viņš teica, – ļoti vienkārši: “ieslēgšu” Misteru Endorfīnu”.
Viņš paņēma savu hot-dogu, iekodās tajā un nočukstēja:
“Kāda apetelīga desiņa, ar tādām fantastiskām garšvielām. O, jā, te ir ne tikai vienkārši ketčups, no labākajām tomātu šķirnēm, bet arī pikantas sinepītes, tādas – nedaudz saldenas. Kāda pufīga, svaiga bulciņa….”
“Meitenīt! – es skaļi uzsaucu iestādes vadītājai, – vai var palūgt arī man vienu hot-dogu?!”
Autors: Oļegs Batluks
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu. Redz, ko nozīmē, ka pilnmēnesī salūzt dators un cilvēkam atliek laika vairāk lasīt un mazāk rakstīt:)

Latvieši, vai jūs patiešām esat tādi?

ligo6

Krievietes Tatjanas Kriņickajas skatījums uz mums – latviešiem. Man patika:)

* Jūs esat noguruši ārzemniekiem paskaidrot, kur atrodas jūsu valsts.

* Jums apnicis ārzemniekiem skaidrot, ka Latvija NAV Krievija.

* Jums apnicis gudrākajiem ārzemniekiem skaidrot, ka jūsu valsts nav Lietuva.

* Un, visbeidzot, jums apnicis šis mužīgais epitets “Прибалтика”.

* Jūs zināt tikai nedaudzus, kuri zin mazāk kā 3 valodas un nezināt nevienu, kurš zin mazāk par divām.

* Bez rudzu maizes ar ķimenēm jums sākas “lomkas”.

* Jums “vienkārši maize” ir bezjēdzīga frāze. Ir jānorāda kaut vai tikai tās krāsa.

* Jums “vienkārši alus” ir bezjēdzīga frāze. Ir jānorāda kaut vai tā krāsa.

* Jūs zināt pirmās rindiņas, kā minimums, divdesmit tautas dziesmām. Bet nodziedāt tas pilnībā varat ar īpašas metodes palīdzību.

* Jūs zināt pēc uzvārda un sejā, kā minimums, trīs kordiriģentus.

* Jūs esat otrā zaļākā valsts pasaulē, bet mērķis ir būt pirmajiem.

* Ģerānija ir praktiski galvenais nacionālais augs.

* Ja jums ir lauku mājas, zem logiem noteikti jābūt ceriņu vai jasmīnu krūmiem, bet dārzā – rozēm un pojenēm.

* Spriežot pēc rūpīgi iekoptajām lauku sētām, gandrīz katrā latvietī mīt ainavu arhitekta gēns, un dzimuši esat ar diplomu zobos.

* Neviens sevi cienošs latvietis mājas priekšā nestādīs kartupeļus.

* Jūs sekojat “lauku ziņām” un jūs priecē kadri ar lauksaimniecības tehniku. Jūs zināt, ko nozīmē ziemāji.

* Pat tad ja esat pilsētnieki, jūs sarūgtina ilgi sausuma periodi: “izkaltīs taču labības lauki” un ilgstošs pērkona negaiss priecē “kaut tas turpinātos ilgāk, lai lauki padzeras”.

* Jūs zināt, no kurienes nāk ēdiens – jums piens nerodas no pudelēm un sēnes neaug plantācijās. Un ārzemnieku aprobežotība jūs izbrīna.

* Ja četrgadīgais kaimiņu bērns pauž līdzīgus uzskatus, jums paceļas uzacs, bet vecāki, kaunēdamies nosarkst.

* Jums nākas paskaidrot ārzemniekiem, ka bērzu sulas netiek iegūtas “bērzu spiešanas” ceļā.

* Jūs katru gadu rudenī ejat sēņot. Jums ir vairākas sēņu rokasgrāmatas, grozs, īpašs nazītis, meža zābaki un veca jaka ar milzīgām kabatām, kas smaržo pec meža. Ar to jūs izbrīnāt visu Eiropu, jo viņi taču domā, ka sēnes aug tikai plantācijās..

* Jūs katru gadu ejat mežā ogot un vārat melleņu ievārījumu. Arī ar to jūs šokējat Eiropu.

* Jūs esat raduši atrast zemenes neskaitāmās kara laika tranšejās.

* Jūs neesat šokā, kad mežā uzejat vilku saplosītu alni vai briedi.

* Pavasarī jums ziņās tiek paziņots par gājputnu ierašanos. Ar video un intervijām.

* Pavasarī jums jaunumos operatīvi ziņo par pašmāju gurķu un tomātu parādīšanos veikalu plauktos.

* Jūsu pusdienu sķīvī gaļa, salāti un garnīrs aizņem proporcionāli vienādas daļas. Un milzīgs jēlas gaļas gabals ar salātu lapu virsū ir barība nevis jums bet jūsu sunim vai kaķim.

* Jūsu izpratnē gaļa ir gatava tad, kad no tās var izvilkt kaulus un ēst to ar karoti (autora pieredze).

* Jūsu šķīvī nav nekā neēdama un vietējais zemnieks nekad neaudzēs un jūs nepirksiet to, kas nav apēdams, bet gan iemetams miskastē. Cilvēki, kuri tā dara, jūs tracina.

* Absolūti un totāli ir aizliegta amerikāņu bērnu aizraušanās – “mētāšanās ar ēdienu”.

* Tirgū ir ārkārtīgi plaša dzērveņu un melleņu izvēle. Jūs zināt, ka tās atšķiras ne tikai pēc izmēra.

* Pusdienas pārtraukums ir stunda un lai pasaule pagaida, bet, ja nevēlas gaidīt, lai iet ratā.

* Brokastu Kafija – tā ir milzīga krūze un blakus šķīvis ar pīrādziņiem un, kā minimums pusstunda laika, lai to izbaudītu.

* Ideālā ziemas zupa ir bieza. Vēl labāk, ja tā vispār ir biezzupa.

* Ideālā vasaras zupa ir ārprātīgi rozā krāsas aukstā biešu zupa.

* Jūs nespējat saprast, kāpēc krievus tā biedē zivs un piena produktu apvienojums.

* Jums borščs un kotletes nav ēdienkartes pamats. Jūs tik ļoti atsķiraties no “postpadomju reģioniem”

* Tikai jūsu valstī Makdonalds cieš zaudējumus. Hehe 🙂

* Jūs nekļūdīgi varat nosaukt galvenos nacionālos ēdienus. Un tos ceļat galdā vismaz reizi gadā – atbilstošos svētkos.

* Jūs protat gatavot garšīgus nacionālos ēdienus, jo jums ir atbilstošas pavārgrāmatas (99% gadījumu autore ir Masiļūne)

* Jūs svinat visus tautas svētkus. Tie, kuri tos nesvin, aizbildinoties ar modernizāciju-globalizāciju, jums neskaitās nekādi tautas brāļi, drīzāk necienīgi, lai ar viņiem saietos.

* Uz Lieldienām jūs meklējat baltas vistu olas un krāsojat tāš sīpolu mizās, pēc kurām pieprasījums arvien pieaug. Un jūs zināt, kā tās lietot.

* Ja vietējo olu nav, tad aiz patriotiskiem apsvērumiem jūs pērkat vienu – strausa olu – toties vietējo.

* Uz LIeldienām ir pieņemts saēsties vārītas olas un tāpēc jūs pamanāties tās pagatavot visdažādākajos veidos, tajā skaitā arī siļķi kažokā.

* Uz Līgo svētkiem īpašu vērtību iegūst lauku radinieki, pat tie, kas tālie un jau apnikušie, jo latvietim ir jādedzina ugunskurs. Tas ir obligāti!

* Līgo svētkos ir jādzied. Obligāti. Un jāzin līgodziesmas – obligāti!

* Līgo svētkos gan TV gan teātros rāda “Skroderdienas Silmačos” – izrādi skatīties ir obligāti! Un brīdī, kad uzsprāgst krāsns, noteikti ir jāpalecas un jāplaukšķina.

* Uz Līgo ir jāsaēdas siers, pīrādziņi ar speķi un alus jātecina no mučeles. To var aizvietot ari ar kvasu, bet obligāti pēc tautas receptēs gatavotu.

* Cilvēki, kuri uz Līgo lieto degvīnu, nav nekādi latvieši.

* Uz Ziemassvētkiem jūs cepat “пипаркукас”. Jums katram ir sava īpaša ģimenes recepte un metode pagatavošanai – dabīgās krāsas glazūrai (burkāns, biete, upenes…)

* Ja uz Ziemassvētkiem esat nopirkuši gatavu mīklu «для пипаркукас», tad jūtaties vainīgi. Ja nopērkat gatavus cepumus, tad jūtaties kā nodevēji. Ja esat nopirkuši gatavu piparkūku mājiņu, tad jūtaties kā stulbi, slinki un neprasmīgi amerikāņi.

* Ziemassvētki ir jāsagaida mājās kopā ar ģimeni, pie eglītes un ar sniegu aiz loga. Tie, kuri šajā laikā aizbraukuši uz siltajām zemēm, jūsos izsauc neizpratni. Jo tieši šajā laikā īsta sniega meklējumos pie jums laužas tropu iedzīvotāji.

* Ziemassvētkos ir pieņemts saēsties cūkas cepeti, pelēkos zirņus un pīrādziņus ar speķi. Jums garšo karsta upeņu sula ar Melno balzāmu.

* Uz Jauno gadu var atļauties saēsties salātus «расолс», kas pagatavoti milzīga izmēra bļodā. Dzēriens noteikti šampanietis – un noteikti “Rīgas”!

* Uz Jauno gadu jūs noskaidrojat krievvalodīgo diasporas noskaņojumu pēc salūta aktivitātes tad, kad pulkstens skaita 00:00 pēc Maskavas laika.

* Jaunajā gadā jūs lejat laimes no izkausēta svina, lai uzzinātu prognozes Jaunajam gadam. Visi klātesošie cenšas saskatīt un izskaidrot, ko varētu nozīmēt sastingušā svina kluča aprises veiksmes jomā, bet neviens jau īsti nezin, tāpec nākas improvizēt.

* Jums nav nekāds ČP, kad uzsnieg 5 cm sniegs, pat 15, pat 50. Tas, ka ziņās vēsta “Anglijā uzsnidzis 4,5 cm sniegs, slēgtas skolas un veikali” rada jūsos izbrīnu.

* Dāmas prot staigāt pa bruģi augstpapēžu kurpēs.

* Ja jums ziemā vajadzīgas zāļu tējas, jūs tās nepērkat aptiekā, bet dodaties pie zāļu tantiņas tirgū.

* Ir tāds tautas ticējums – ja uz ezeriem un upēm parādījušies bļitkotāji, tātad drīz paradīsies arī ledus.

* Vasarā noteikti vajag staigāt basām kājām.

* Jums gadā ir piecas sezonas – ziemas, pavasara, vasaras, rudens un hokeja.

* “Rīgas Dinamo” hokeja kluba spēlētājus jūs zināt pēc vārdiem, uzvārdiem un izskata.

* Jūs zināt vsias hokeja fanu dziesmas un lozungus.

* Diriģenti, kuri diriģē Dziesmu Svētkus jūsu uztverē ir daudz nozīmīgāki par pop un rok zvaigznēm.

* Dziesmu Svētki un Olimpiāde ir vienlīdz svarīgi notikumi tautai.

* Spriežot pēc uzvārdiem, trešdaļa hokeja komandas un parlamenta ir jūsu radinieki.

* Jūs zināt vismaz 10 cilvēkus ar uzvārdu Bērziņš.

* Ir neiespējami, ka jūs nezināt nevienu Jāni, Pēteri, Andri un Līgu.

* Jūs zināt ārkārtīgi daudz cilvēkus ar vārdiem, kuri nav sastopami nekur citur uz šīs planētas.

*Jums uz jumta ligzdo kaijas un naktī parkā skraida lapsas un zaķi, pa kapsētām lēkā stirnas un   strūklakās dzīvojas pīles, un milzīga problēma ir bebri pilsētas kanālā.

* Jūms nāk smiekli, kad amerikāņi stāsta par savu “seno vēsturi”.

* Uz ielas garām skrienošs ministrs vai premjers jums ir dzīves norma. Tas pat nav iemesls pārtraukt sarunu un pagriezt galvu. Ar to jūs šokējat eiropiešus un krievus vispār “iedzenat grīdā”.

* Starp deputātiem ir jūsu kursa biedrs, parlamentā sēž pāris kaimiņu, aizsardzības ministrs spēle bumbu jūsu sporta klubā, bet veselības ministrs brauc ar jums vienā tramvajā, izglītības ministrs pusdieno pie blakus galdiņa restorānā, bet premjers atrodas starp līdzjutējiem sporta spēļu tribīnēs. Jūs viņam sakat «свейки!». Krievi netic, ka tā var būt.

* Pilnā vārdā jūs saucat vienīgi Vairu Vīķi-Freibergu, bet pārējos valstvīrus familiāri tikai vārdā vai uzvārdā.

* Jūs esat nosūtījuši savus tvītus vismaz vienam valstsvīram un esat saņēmuši atbildi.

* Blakus jums autobusā 14 gadīgas meitenes apspriež hokeju, bet 70 gadīgas sievietes – bobsleju.

* No visām tautām, kas dzīvo apkārt, tikai jūs esat spējīgi izrunāt burtu «ие».

* Jūs uzjautrinaties, liekot ārzemniekiem izrunāt Ziemassvētku apsveikumu «приецигус зиемассветкус». Un paši lokaties smieklos jau otrajā zilbē.

* Nacionālā ekstrēmā izklaide pavasarī – kūlas dedzināšana.

* Veikalos jums kā pie buržujiem ir paipalu olas, lašu ikri, aļņu desa un gaļa, mežacūkas un brieža delikateses. Un, kas pats brīnumainākais – tas viss ir vietējā ražojuma.

* Meži jums ir pat pilsētās.

* Jums ir milzu purvi un jūs ar tiem lepojaties.

* Jūs priecē fakts, ka igauņu Munameģis ir kļuvis par metru zemāks, jo drusku skauž, ka jūsu Gaiziņš ir tikai otrais augstākais kalns Baltijā. kaut gan neviens no šiem kalniem vispār nevaretu pretendēt uz “kalna statusu”

* Tas, ko jūs saucat par kalniem, patiesībā ir pauguri. Tas, ko jūs saucat par pauguriem, patiesībā ir vienkārši nelīdzenums.

* Jums ir pati garākā Eiropā pludmale. Tur jūs spēlējat volejbolu, skrienat, nūjojat, braucat ar velosipēdiem, ceļat smilšu pilis. Ārzemnieku ieradums valstīties guļamkrēslos, neskarot smiltis, jums galīgi neder.

* Ja cilvēks neprot atšķirt priedes čiekuru no egles čiekura, tas ir signāls, ka laiks atjaunot savu saikni ar dabu. Šausmas kaut kādas!

* Jūs nezināt nevienu, kurš būtu ārprātīgi resns. Jūs zināt apaļīgos, labi barotos, bet ārpratīgi resnos – nē.

* Ārzemniekus uz ielas jūs atpazīstat pēc smaida.

* Baikeri – tas nav nekas briesmīgs. Pavasara tradīcija – baikeru sezonas atklāšana uz galvenās ielas. Tas ir jautri. tas ir forši un, ja esi dāma ar rozā mini-mokiku, vari piedalīties kā pilntiesīgs kluba biedrs (autora pieredze).

Mēs taču esam forši!!? 🙂
Tulkoja: Ginta FS