Pats labākais!!!!!!!

sieva virs

– Mīļais, saki, vai es esmu resna un nesmuka?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē!
– Bet, ja mēs būtu musulmaņi un tev varētu būt četras sievas, kura pēc kārtas būtu es?
– Pirmā un pati galvenā, mīļotā un vienīgā. Tur nav obligāti četras sievas. Četras – tie ir griesti.
– Labi, tagad pasaki, vai tad, kad es kļūšu veca, tu mani vienalga mīlēsi?
–… (krampjainas pārdomas)… Manā sirdī tu vienmēr būsi jauna.
– Skaties, mums mājās ir vairāki kaķi. Topa – balts. Milija – pelēka. Varbūt vēl kādu rudo vajadzētu?
– Nu, ja. Bruņurupuci.
– E-e-e-e-…
– Es nokrāsošu viņu oranžu un nosaukšu par Mikelandželo.
– Pagaidām šo jautajumu atliksim. Saki, bet kad mēs pabeigsim remontu?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē.
– Nē, tā nedrīkst. Tu jau tā atbildēji.
– Visi mani spēki tiek virzīti remonta pabeigšanai, lai tu varētu dzīvot skaistā vidē un pati tāda skaista būtu.
– Bet tu taču saproti, ka es vienalga gribu skandālu un gribu apvainoties, lai tu pēc tam lūgtu piedošanu?
– Jā, mīļā.
– Nemīļojies man te! Tu kļūdīsies vai nē?! Pasaki, kad mums kāzu gadadiena?
– Septītajā, nulle, septītajā.
– Un cik gadus mēs esam precējušies?
– Sešus, bet valsts domā, ka četrus.
– Un kad ir mana dzimšanas diena?… Kaut gan, es zinu, ka to tu zini.
– Jā, mīļā.
– Bet tavs Džekijs Čans ir šķībacains muļķis!
– Bet man taču viņš ne jau prāta deļ patīk. Scenārists un režisoŗs viņš tiešām ir viduvējs.
– Un kā atšķiras izšūšana no adīšanas?
– Adīšana ir tad, kad tu ar adāmadatu caur degunu vari aizsniegt smadzenes.
– Labi. Pieņemu. Tu esi pats labakais vīrs pasaulē… Maksim!!!!!! Es taču lūdzu, lai tu apelsīna mizas nemet uz salvetes! Tos pleķus pēc tam nevar atmazgāt!!!!!
– Aaaaaaa!!! Bet taču domāju, ka esmu izsprucis…
Avots: Благостная женственность
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Es un mans… cirvis

cirvis

Šodien es sapratu vienu ļoti svarīgu lietu. Pati vērtīgākā lieta sievietes dzīve ir cirvis. Ne kažoks-zābaki-kurpes-somiņa. Cirvis. Pilnīgi noteikti es jums to saku. Es te vienu tadu nopirku. Akcijā, lielveikalā. Labu, firmas, ar garu oranžu kātu. To man piedāvāja meitene – promouters. Viņa teica: “Labs cirvis! Nopērciet! Noderēs!”

Un es nopirku. Un nenožēloju. Gandrīz uzreiz tas man sāka noderēt. Es noliku to iepirkumu ratos, pa virsu citiem pirkumiem un devos uz mašīnu. Skatos, stāvvietā kāds vīrietis savu mašīnu manējai novietojis tik tuvu, ka gandrīz neiespējami atvērt durvis, kur nu vēl iepirkumu maisus iekraut. No otras puses durvis atvērt nav iespējams, jo tur augsta apmale. Bet pats mašīnas īpašnieks krauj savā spēkratā iepirkumu maisus.

Un te pieripinos es. Ar ratiem. Un cirvi. Mierīgi paskatos uz viņu, uz viņa mašīnu. Un viņš paskatās… uz mums. Ar cirvi. Un pēkšņi plati uzsmaida, kā mīļais, un saka: “Es jums palīdzēšu ielikt somas bagažniekā. Pārāk tuvu esmu savu mašīnu jūsējai novietojis un no otras puses apmale, nav ērti…. “Labi”, – mēs ar cirvi piekritām – “liels jums paldies”. Ir taču vēl uz pasaules laipni cilvēki!

Viņš iekrāmēja manas somas un aizbrauca. Es noliku cirvi uz priekšējā pasažieru sēdekļa un mierīgi braucu mājup. Nu, kā, “mierīgi”. Piektdiena, pilnas ielas cilvēkiem, mašīnām, visi cenšas tikt ārā no pilsētas, steidzas. Un pēkšņi viens pie luksafora mani apdzen un tad nogriež ceļu, strauji nobremzējot, jo iedegās sarkanā gaisma. Es gandrīz viņam “pakaļā” ietriecos. Kāds centimetrs vien palika.
No mašīnas izkāpa liels tēvainis un sāka aurot: “Kā tu, muļķe brauc, droši vien tiesības nopirkusi. Kāp ārā, jāparunājas!””
Es saku: “Protams, kāpēc neparunāties”. Un nesteidzoties ņemu cirvi, kas, strauji bremzējot, nokritis no sēdekļa un gandrīz vai trāpījis pa pedāļiem. Traucē. Es izkāpju un paceļu to. Un turu rokā.
Saku: “Kāpēc gan neparunāties? Mēs vienmer esam gatavi dialogam. Konstruktīvam.” Tēvainis pēkšņi kaut kā nomierinājās un kļuva labestīgs. Droši vien viņam uzlabojās garastāvoklis un viņš tā priecīgi saka: “Es jau pats vien esmu vainīgs. Steidzos. Strauji pārkārtojos. Strauji nobremzēju. Piektdiena! Nervi! Atvainojiet!” Ātri iekāpa savā mašīnā un uzgāzējis pie zaļās gaismas, aiztraucās.
Arī mēs ar cirvi lēnām iekāpām mašīnā un braucām mājup.

Piebraucam pie mājas, un es skatos – mana vieta stāvlaukumā aizņemta. Atkal! Stāv kāds svešais. Ne no mūsu mājas. Savējos visus zinu. Un viņi zin mani… Labi. Es ieslēdzu avārijas gaismas, domāju, vispirms ienesīšu mājā somas, bet pēc tam pabraukāšu pa pagalmiem un atradīšu sev vietu. Somas ienesu, cirvis palika. Domāju, labi, paņemšu arī cirvi, ko viņš viens tur mašīnā mētāsies. Kāts košs, uzkrītošs, nedod Dievs, kāds iekāros. Bet mēs jau esam kļuvuši kā tuvi radinieki. Paņēmu cirvi, aizvēru mašīnas durvis. Un pēksņi skatos – iznāk automašīnas vadītājs, tas, kurs manu vietu aizņēmis un saka: “Ai, piedodiet, es esmu nostājies jūsu vietā? Tūliņ braucu prom!” Un tā ļoti labestīgi smaida. “Jaukas jums brīvdienas”” – viņš saka. Un aizbrauc.

Es noliku mašīnu savā vietā un mēs ar cirvi devāmies mājās. Un vakars silts un vējš lapas čabina. Un saulīte spīd. Mums. Ar cirvi. 🙂 🙂 🙂

Avots: Smart. Журнал для умных людей.
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līga Šīrona par ieteikumu. Tu manu dienu dari jautru un priecīgu 🙂

Dāvana

coconut-390056_1920

Darba vietā bija korporatīvais pasākums – tā tos tagad sauc. Visiem dāvināja dāvanas; ar to nodarbojās enerģisku darbinieču bariņš. Katram tika pa dāvanai no kolektīva.

Salavecis vilka dāvanas ārā no maisa un dāvināja. Visi saņēma normālas, pat labas dāvanas: skaistu tējkannu, telefona maciņu ar spīguļiem, austiņas…. Bet šai sievietei, Verai, tika kokosrieksts. Speciāli.
Vera bija tieviņa, nedaudz uzkumpusi četrdesmit trīs gadus veca meita. Nedaudz entuziaste un nedaudz romantiķe. Ļoti labestīga, atsaucīga un klusa. Par viņu mēdza pasmieties. Bet tagad nolēma kārtīgi izsmieties; uzdāvināja kokosriekstu. Tādu muļkīgu, tadu matainu, gaužām nevērtīgu. Un visi smējās vēderus turēdami, kad Vera šo dāvanu piespieda pie krūtīm kā tādu giljotinētu galvu. Protams, ļaudis bija iedzēruši un tāpēc arī smējās līdz asarām.
Bet pati enerģiskākā darbiniece, smejoties teica, ka Verai tagad būs par ko rūpēties…

Vera devās mājās ar savu dīvaino dāvanu. Kakls bija aizžņaudzies. Nez kāpēc viņa sāka rūgti raudāt – kā bērnībā. Viņa aizgāja no ballītes; bet mājas viņu neviens negaidīja. No svētku galda viņa nebija apēdusi ne kumosiņa, lai arī pati bija gan kūku atnesusi, gan pīrāgus izcepusi, gan salātus pagatavojusi; bet nepalika un nepaēda. Viņa gāja pa tumšo ielu ar kokosriekstu rokās un rūgti raudāja par savu muļķīgo dzīvi.

Bet pie viņas mājas ārdurvīm klāt pienāca kaimiņš. Pasveicināja un jautāja, kas Verai rokās? Un ko viņa tik stipri spiež pie krūtīm?

Vera skumji teica, ka tas ir kokosrieksts. Droši vien viņas vakariņas. Tikai viņa nezin, kā to pārsist. Ar durvīm nav nekādas jēgas; bērnībā tā viņi valriekstus dauzīja, bet šo, visticamākais, ar durvīm nesasist.

Kaimiņš teica, ka ar dzelzs durvīm varētu mēģināt. Tās ir ļoti stipras. Bet var sadauzīt arī ar ķieģeli; blakus taču atrodas būvlaukums! Iesim, pamēģinasim ar ķieģeli!

Un viņi devās uz būvlaukumu – no garlaicības un bezizejas. Viņi sāka mest ar ķieģeļiem pa kokosriekstu.

Tumšā vakarā, ziemā, būvlaukumā divi pieauguši cilvēki mētāja ķieģeļus. Mja.
Bet rieksts nepadevās. Kaut gan viņi stipri meta, kamēr Vera trāpīja ar ķieģeli kaimiņam pa kāju.
Starp citu, viņa vārds bija Vitālijs.

Vitālijs iekliedzās: “Au, kā sāp!” – gluži kā bērnībā. Un pēc tam viņš pateica, ka darbā viņam ir ierocis un rīt viņš to riekstu nošaus. Ņems un tam iešaus. Tad arī paskatīsies, cik tad tas patiesībā stiprs! Ne ar tādiem riekstiem vien ticis galā! Tāds darbs!
Vienu vārdu sakot, pēc tam viņi devās pie Vitālija, viņš stipri kliboja. Un tur viņi sāka zāģēt riekstu ar robaino nazi. Tas bija aizraujoši, viņi pat viens uz otru rājās, gluži ka bernībā. Un pēc tam dauzīja riekstu ar āmuru. Ļoti interesanti pavadīja laiku.
Pēc tam Vera uzvārīja makaronus, kamēr Vitālijs turpināja nogalināt riekstu. Apkaisīja makaronus ar sieru. Viņi paēda un turpināja cīnīties ap riekstu. Un uzjautrinājās, smējās, bārās, stāstīja stāstus no bērnības dienām…

Kamēr saprata, ka ir radīti viens otram. Un viņiem divatā bija ļoti labi un jauki. Superīgi – kā bērnībā mēdza teikt.

Un kopā viņi sagaidīja Jauno gadu. Un arī nākamos Jaunos gadus. Un vienmēr pirka kokosriekstu. Pateicībā par iepazīšanos.
Vera aizgāja no darba. Atrada citu, labāku, viņa sāka vadīt kāzas, izmācījas par kāzu rīkotāju un vadītāju. Un dažādus korporatīvos pasākumus, kuros viņa ļoti uzmanīgi seko tam, lai neviens nejustos aizvainots. Lai neviens nepaliktu bez dāvanas, un lai nevienu neaizvainotu ar kokosriekstu…..
Kaut gan, svarīgi taču ir tas, kas iekšā tajā riekstā, vai ne? Bet tur var būt arī laime, mīlestība un particība..
Lūk, tā.
Autors: Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Reiz pie psihologa

freids4

— Es esmu infantils.
— Šī ir nobrieduša cilvēka atzīšanās.
— Es baidos uzņemties atbildību.
— Ne katrs uzdrošināsies atzīties savās bailēs.
— Es nepabeidzu nevienu iesākto lietu.
— Jūs protat pārslēgties mirklī, kad esat zaudējis interesi.
— Pat ar jums mēs diez vai sasniegsim rezultātu.
— Jūs labi prognozējat.
— Vai tiešām esmu tik bezcerīgs gadījums?
— Jūs ievērojāt, ka ieradumi vienmēr noved vienā un tai pašā vietā.
— Tādu nu mani radīja.
— Jūs atzīstat citu cilvēku ietekmi.
— Jūs man palīdzēsiet?
— Jūs protat lūgt palīdzību.
— Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu!
— Un vēl jūs esat neatlaidīgs.
— Tātad, nē?
— Jūs esat gatavs saasināt konfliktu.
— Bet par ko tad es maksāju?
— Kad esat ieguldījies, jūs pieprasāt atdevi.
— Un, kas?
— Jūs pāris mūsu sarunas minūtēs esat pierādījis savu briedumu, vīrišķību, prasīgumu, godīgumu un vērīgumu.
— Bet kur tas viss ir dzīvē?
— Jūs saskatījāt pretrunas.
— Jā, ja es savā dzīvē izmantotu šīs īpašības, tā būtu pavisam savādāka!
— Jūs ieraudzījāt, ka jūsu dzīve ir atkarīga no tā, kā izpaužat savas īpašības.
— Tas ir acīmredzami.
— Un apstiprinājāt to.
— Bet kā man šīs vajadzīgās īpašības izpaust daudz biežāk?
— Jūs piekritāt tam, ka tās jau ir, un tās jau izpaužas.
— Jūs taču teicāt, ka es tās tieši tagad arī parādu.
— Un jūs atzināties, ka tā tas arī ir.
— Bet jūs tā arī neatbildējāt uz manu jautājumu, kā izdarīt, lai šīs īpašības izpaustos biežāk!
— Jūs atkal izrādījāt savu neatlaidību, neatkāpjoties no sava jautājuma.
— Un kas?
— Jūs protat būt neatlaidīgs atkal un atkal.
— Bet es ļoti bieži arī padodos!
— Jums pieejami ir abi varianti.
— Vai nevar izdarīt tā, ka man nebūtu jaizvēlas?
— Jūs esat gatavs šo mērķu labā pat atteikties no savas brīvības.
— Es vienkārši nemīlu grūtības.
— Jūs esat saprātīgs cilvēks.
— Taču tas noved pie tā, ka es pametu lietas pusceļā, nepadarītas!
— Jūs protat ieraudzīt kopsakarības.
— Lai izvēlētos neatlaidību, nevajag baidīties no grūtībām…
— Jā, un jūs to periodiski arī darāt.
— Sanāk, ka es jau esmu ceļā uz grūtībām?
— Jūs sākat atzīt savu spēku.
— Bet es taču esmu vājš!
— Un vājumu.
— Bet es taču nevaru būt stiprs un vājš vienlaicīgi!
— Jūs esat tuvu atrisinājumam.
— Varu pamīšus?
— Jūs protat ne tikai jautāt, bet arī atrast atbildes uz jautājumiem.
— Vai man tā ir ar visām īpašībām?
— Izskatās, ka esat atradis likumsakarību.
— Es mēdzu būt dažāds, man vajag biežāk izrādīt savas labās īpašības…
— Ļoti svarīgs atklājums.
— Bet tad es tā arī nekad neatbrīvošos no saviem trūkumiem?
— Atbrīvoties no izvēles brīvības neizdosies nekad.
— Sanāk, tā vienmēr būs ar mani?
— Jūs esat atjautīgs.
— Un es pats izvēlos, ko šobrīd izrādīt – infantilismu vai briedumu?
— Katru sekundi.
— Bet tā taču ir atbildība!
— Jā un tā visu mūžu jums bija un būs.
— Un, kā tad raksturs?
— Jūs tikko to apšaubījāt.
— Tās ir īpašības, kuras es izrādu automātiski?
— Tās, ko esat uzticējis savam autopilotam.
— Bet izvēle ir vienmēŗ?
— Jūs jau visu sapratāt.
— Tas vēl jāsagremo.
— Jūs atkal parādījāt, ka spējat domāt patstāvīgi.
Autors: nezināms
Avots: facebook
​​​​​​​Pateicība atkal Līgai Šīronai par ieteikumu 🙂

Tulkojums © Ginta Filia Solis

Kas tas ir: “instant karma*”?

karma

Mēdz būt “instant coffee” – tā ir šķīstošā kafija. To nevajag vārīt. Uzlēji karstu ūdeni un kafija gatava! Viens un divi! Un arī karma tāda mēdz būt: viens un viss! Gatavs!

Kā tikko cilvēkam galvā iešāvās nelaba doma attiecībā uz kādu citu cilvēku, kā tikko radās kārdinājums kaut ko piesavināties vai arī nedaudz patenkot – momentā atgadās kaut kas nepatīkams.

Momentā! Pirkstu sagrieza, mašīnu sasita vai paslīdēja un nokrita. Vai apģērbu saplēsa, vai šo pašu kafiju sev virsū uzlēja un applaucējās.
Bet, ja nu gadījumā paspēja kaut ko sastrādāt, var rasties lielas problēmas. Var stipri sasisties, pazaudēt vairāk, kā nelikumīgi esi piesavinājies, saņemt “bumerangu” no absolūti nepazīstama cilvēka. Nepelnīti nolamāji savējo, daudz smagāk dabūsi ciest no pavisam sveša cilveka. Labi vēl, ja tevi nepiekaus….
Un tas viss notiek ļoti ātri. Tā kā mēs pavisam skaidri saprotam un atceramies – no kā un par ko….

Un tā arī ir “tūlītējā karma”. Vieniem cilvēkiem tā strādā momentā un viņi pat baidās kaut ko sliktu iedomāties – zin, ka uzreiz būs nepatikšanas. Bet citiem nestrādā vispār. Un tie smejas par vārdu “karma” un to visu uzskata par māņticību.

Velti! “Instant karma” – ir lielisks rādītājs tam, ka tev ir Sargeņģelis. Un tu neesi vienaldzīgs Augstākajiem spēkiem. Tevi pieskata, kā vecāki pieskata savus bērnus. Un audzināšanas nolūkos tevi apbalvo ar vieglu pērienu – hop! – un tu attopies. Tas tāpec, ka tevi mīl. Jo pieskata taču tos, kurus mīl un kam vēl labu.
Cilvēki, kuriem ir šī “instant karma” vienmēr ir daudz labākā situācijā. Un, kad zinātnieki tiem jautāja: “Kāpēc jūs neko sliktu nedarāt, kad neviens neredz?”, šie cilvēki vienā balsī atbildēja: “Mūs visu laiku vēro!”

Tā kā nevajag kreņķēties, saņemot pērienu – tas glābj no daudz smagākām sekām.
“Instant karma” ir tiem, kurus visu laiku vēro un pieskata. Un tiem, kurus bezgalīgi mīl…..
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Mani arī tik ļoti mīl! 🙂

*instant – acumirklīgs, tūlītējs

Pat ļoti labi, ka vasara ir beigusies

rudens4

RUDENS, atklāti sakot un no sirds runājot, ir daudz labāks un mierīgāks laiks nekā vasara.

Redz, kā vasarā – visi pastāvīgi skraida un klaigā: “Ai, kā gan man nepalaist garām un nenobumbulēt šo vasaru! Lai nebūtu kā iepriekšējo reizi! Un vēl vienu reizi pirms tam”. Cilvēki gluži vai no ādas ārā lien un visi tādi nervozi, pastāvīgi kaut kur steidzas, ik pa brīdim sevi aptausta, lai redzētu, vai jau nav palaiduši kaut ko garām. Vasara vēl nav beigusies, ko???

Rudens, tas ir labi…

Vasarā cilvēki, kalendārā skatoties, drausmīgi streso: “Ai, jau divdesmitais jūnijs?! Nupat taču vēl bija otrais! Saproti?! Jau jūlijs! Un es vēljoprojām esmu balta kā velns! Un taukaina! Un vēl ne reizi neesmu peldējusies! Ak, Dievs! Ak, šausmas!”

Rudenī nekā tāda nav. Visiem nospļauties – septembris vai novembris.
Vispār, attiecībā uz gadalaiku nav nekādu emociju. Visi labestīgi dodas savās gaitās un mierīgi uztver jebkuru datumu.

Bet vasarā ir tik daudz klapatu – vienkārši šausmas! Puspliks skraidi, nedod Dievs, kaut ko palaidīsi garām. Noteikti ir jāpeldās! Tā taču vasara, beidzot! Nirsti un šķel viļņus ar savu bronzas krāsas krūti. Atklāj peldsezonu un kamēr lūpas nekļūst zilas, no ūdens ārā nelien.

Un, protams, vasarnīca! Šašliki, vistiņas, kurini ugunskurus līdz rītam, sauļojies līdz sliktai dūšai, lai arī āda jau trešo reizi nogājusi – sauļojies, uzkrāj vitamīnus!

Noteikti saēdies zemenes, līdz pat diatēzei, ēd – no rīta, pusdienā un vakarā, neaizmirsti selfiju uztaisīt, kamēr grozi pilni un noteikti ieliec instagramā – iedvesmai. Un ābolus laikus sāc ēst, un avenes – fotogrāfē un ēd – un, galvenais, tas viss tavs, paša audzēts, bez ķīmijas taču! Zini, kāds labums!

Un pārgājiens ar teltīm un izbrauciens ar laivām! Lieliski. Dzīvojam pilnu krūti, romantika!

Rudenī nekā tāda nav. Rudenī izej uz balkona, paskaties – apmācies, lietus, drēgns. Un izdomā, ka nekur neiesi. Tālāk no grēka. Apsēdies pie televizora, seriāliņu paskaties, grāmatiņu palasies, internetā padzīvojies, tēju ar cepumiņiem paēdies, pagulies. Varbūt drusku skumjas uznāk, bet nekas. Un neviens tevi nenosoda – neviens neteiks: “Ko tad tu te sēdi, oktobris jau pašā plaukumā, bet tu taisies to garām palaist?!” Nē! Visi ar sapratni izturas pret sev līdzīgajiem. Tā kā, mieru, tikai mieru.

Un atkal, ja nu gadījumā pēkšņi laikapstākļi kļūst pavisam ne rudenīgi – vai nu pēkšņi aukstums iestājas, vai paliek siltāks, neviens nebrīnās un nešausminās par to, ka vasaras drēbes jau skapī noslēptas vai ziemas zābaki vēl nav izvilkti. Visi visu uztver ar sapratni.
Sēdi pavisam mierīgs, dienas neskaiti, atpakaļ neskaties un nekas tev nav jāpaspēj. Ne peldēties, ne sauļoties, ne tievēt. Rudenī ir labi – daudz labāk, kā vasarā.
Savu atskaiti beidzu!
🙂 🙂 🙂 🙂
Autors: Jakovs Kogans
Avots: econet.ru
Katerinas Kozuņenko lelles un bildes
Tulkoja: Ginta FS

Pavisam jocīgi sanāca :)

laimes noslepums

25.09.2018.

Šodien pilnmēness, lietus līst. Astro Līga saka: šis nav ne pirmais ne pēdējais pilnmēness, pārdzīvosiet arī šo. Protams, pārdzīvosim: ar prieku un smaidu. Pati smejos un ļoti gribu arī citus pasmīdināt, kā bērnībā 🙂

Un tam ir iemesls. Gluži pamatots.

Stāsts par to, kā mēs; šajā gadījumā konkrēti es, spējam sev sagādāt ekstremālas izklaides, radīt pārdzīvojumus, grūtības, pat ciešanas un pēc tam tās pārvarēt un gūt vai negūt no tām mācību.

Pirms pāris dienām es saņēmos un uzrakstīju “stāstu” par to, kā man “izgāja” diskusijā ar kādu sievieti: kā es jutos, ko es domāju, kā es šo situāciju redzēju un galu galā par maniem kompleksiem un visām ar tiem saistītajām lietām.

Es esmu ārkartīgi pateicīga gan šai sievietei, gan sev, gan situācijai, gan jums, mani mīļie draugi, atbalstītāji, bloga lasītāji un sekotāji, jo pat nebiju iedomājusies, ka varētu izpelnīties tik daudz mīļu, labestīgu, siltu, draudzīgu un atbalstošu vārdu. Tik daudz mīlestības un patiesas cilvēcības. Vienlaicīgi jutos iedrošināta, lutināta un skumjas pārvērtās priekā un laimes sajūtā. Protams, arī iedvesma uzreiz bija klāt, un ar prieku ķēros klāt nākamā žurnāla maketam.

Un tad, jau tuvāk vakaram piezvanīja Inese. Parunājāmies par darāmājiem darbiem un arī šo rakstu. Un viņa man pajautāja: “vai tiešām esi pārliecināta, ka šī kritika bija veltīta tev?”
Es stāvēju kā pārakmeņojusies: kā, vai tad var būt tā, ka es būtu kļūdījusies. Taču, nē! Tas nevar būt! Es taču neesmu jukusi! Atvēru vietu, no kurienes viss sākās…. Apžēliņ. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka viņa nerunāja par mani, par maniem tulkojumiem… Es to visu biju sadomājusies, jo, acīmredzot, tas ir tas, ko es domāju pati par sevi. Bet tajā brīdī, kad biju tajā – diskutēšanas procesā, pilnīgi skaidri apzinājos, ka runājam par to, ko daru es. Droši vien mistiķiem būtu savs izskaidrojums, psihoterapeitiem atkal cits, kāds, iespējams, man labprāt rekomendētu ar steigu ārstēties, iespējas ir dažādas. Taču, lūk, ko es no šī visa guvu:

  • Es skaidri zinu, ka, lai kaut kas mainītos, ir jāmainās pašam, ir jāņem un jādara tas, kam nevari nobriest: zem guloša akmens ūdens netek. Un tomēr esmu gana liels meistars sevis manīšanā, lai atrastu attaisnojumu, kāpēc neuzņemos šo atbildību un nedaru visu, kas no manis atkarīgs. Un Dievs izdarīja tā, lai es no dusmām vai aizvainojuma, vai taisnojoties, vai kā savādāk, uzdrošinātos izdarīt to, ko visu laiku ir gribējies izdarīt. Acīmredzot, savādākā veidā to izdarīt nebija iespējams.
  • Es sapratu, ka nevajag domāt citu vietā, jo tu nekad nezini, ko cilvēki patiešām domā.
  • Es uzzināju, ka arī būdams tāds, kāds esi – atklāts un “pliks”, tiksi pieņemts un atbalstīts, ja pats sevi pieņemsi tādu, kāds esi.
  • Es uzzināju, ka man apkārt ir tik daudz mīļu, sirsnīgu, gaišu cilvēku, tik, cik es pat iedomāties nespēju.
  • Es sapratu, ka drīkstu būt visāda: jocīga, kompleksaina, neperfekta, apjukusi, sakarīga vai nesakarīga un mani pieņems. Es nesaku – visi pieņems. Tā būtu ilūzija. Taču vienmēr mums apkārt ir cilvēki, kuri ir svarīgi mums un, kuriem mēs esam svarīgi. Ar kuriem mums saskan: domas, sajūtas, vērtības.

    Ir tik gaiša pateicības un laimes sajūta, un gribās izdarīt ko ļoti labu.

Mani ļoti interesē, vai arī jums dzīvē ir gadījušās tādas „jocīgas” situācijas, kurās redzat sev skaidru Zīmi par to, kas jādara un uz kurieni jadodas?

Pateicībā: Ginta