Esi mierīgs, nesteidzies…

Kad es biju alkoholiķis, mani labākie sarunu biedri bija nejauši, bāros satikti pudeles brāļi.
Iedomāti draugi. Bet ziniet, esot alkohola reibumā, ir patīkami uzklausīt dažādus bezgalīgi garus stāstus par svešām bēdām un rūpēm, kad pats sevī esi stīvs kā koks.

Tad ar mani bieži gadījās tā, ka izdzēru pudeli tekilas un pats sev teicu: “Viss, un tagad var arī nomirt”. Turklāt alkoholiķiem pieejams ir tas, ko garām palaiž nedzērāji – atklātība.
Jā-jā. Daudzi Holivudas producenti atdotu visu, lai tikai iegūtu šo ārkartīgi vērtīgo cilvēcisko materiālu. Dažkārt es dzirdēju tādas lietas, no kurām mati ceļas stāvus. Taču bija viens stāsts, kas mani burtiski “izskaloja”.

Neatceros, kā viņu sauca, no skata nopietns, smalki ģērbies, ar dārgu portfeli, visbiežāk tieši tādi sajūk prātā. Viņš apsēdās man blakus un teica: “Redzu, tu esi labs puisis, iedzersim?!”
Es nezinu, kāpēc dzērājus bieži sauc par “labajiem puišiem”. Glāzīte pēc glāzītes un jau pēc brīža es biju kļuvis par vesela krājuma viņa dzīvesstāstu īpašnieku. Viņš runāja par to, ka ir uz viļņa, ka sieva stāvoklī, ilgi kārotais kontrakts parakstīts, bet no pirmdienas viņš stājas amatā, par ko sapņojis pēdējos desmit gadus.
“Es paceļos” – toreiz teica man šis cilvēks. Tieši tā arī teica: “Es paceļos”… Un tad viņš paķēra vēl vienu glāzi un smīnot caur zobiem izspieda: “Tu neticēsi, man galvā ir tik vareni projekti”, – izdzēra to un metās uz ielas.

Kaut kas manī iekliedzās: aizturi viņu, lai viņš iedzer vēl! Bet, nē, viņš jau bija uz ielas. Un es aizgriezos no loga, pie kura sēdējām. Bet jau pēc mirkļa es izdzirdēju kā nokaucas bremzes, atskanēja kliedzieni un divu ielu krustojumā es ieraudzīju kaut ko bezformīgu-asiņainu, kas vēl pirms mirkļa bija cilvēks.

Ko tādu izdarīja šis puisis, ka Visaugstākais viņu tik cietsirdīgi apstādināja? Ar ko viņš bija sliktāks par mani, mūžīgo dzērāju, kuram iekšā tukšums? Kāpēc es paliku dzīvs, bet viņu nokasīja no asfalta?

O, nē, pēc šī notikuma es neatmetu dzeršanu, tas notika daudz vēlāk, taču es sapratu galveno: esi mierīgs, nekad nesteidzies, nesmīdini Dievu ar saviem plāniem, nesities ar putām uz lūpām, cenšoties ieborēt citu galvā savu patiesību.
“Atceries, tavs prieks un nāve atnāks pie tevis vajadzīgaja laikā. Tu ne vella nevari to ietekmēt”.

Entonijs Hopkinss
Paldies Artūram Okmanim

Mammas padomi savam precētajam dēlam

Dēls, atceries, ka es tevi mīlu un visi mani it kā uzbāzīgie padomi ir viens no veidiem, kā es spēju paust savu mīlestību.

Negaidi, ka tava sieva pret tevi izturēsies tāpat kā es. Tas nekad nenotiks, jo viņa tevi nedzemdēja.

Vienmēr pats mazgā savas zeķes. Tavā vietā to drīkst darīt tikai veļas mazgājamā mašīna.

Savu zobu birsti maini reizi mēnesī.

Nekad savai sievai nesaki: “Mana mamma darīja tā!”.

Uz visiem laikiem aizmirsti frāzi: “Mammai tas sanāca garšīgāk”.

Nesūdzies man par savu sievu. Tu viņu pats izvēlējies!

Nestāsti sievai par savām iepriekšējām attiecībām. Uzstāj uz to, ka tu visu esi aizmirsis!

Telefonā glabā tikai “drošu” informāciju. Visu pārējo paturi galvā, trenē atmiņu, kompromātus vari iemācīties no galvas.

Vienmēr slavē ēdienu, ko pagatavojusi tava sieva.

Nekad nestāsti savai sievai par mūsu ar tēvu pagātnes strīdiem. Tas bija sen un ne uz vienu citu neattiecas.

Ja es saslimšu, apciemo mani reizi nedēļā. Man tas ir svarīgi. Un, lūdzu, pa ceļam nopērc man šokolādes eklērus…

Kad es tev jautāju kaut ko par telefona uzstādījumiem, nenervozē! Atceries, es tevi pieradināju iet uz poda.

Atceries, tagad galvenā sieviete tavā dzīvē ir tava sieva.

Ja tava sieva jautā, vai šī kleita viņu nepadara resnāku, vienmēr atbildi: “Ko tu, mīļā! Man vispār šķiet, ka tu esi notievējusi!”

Ja sieva tev jautā kaut ko globālu (remontu, kažoku, mašīnu, ceļojumu, velotrenažieri, iRobotu utt.), vienmēr piekrīti trešajā reizē. Sieviete vienmēr pirmo reizi domā skaļi, otrajā cenšas saprast, vai viņai tas vajadzīgs, bet, ja viņa to jautā trešo reizi, tātad ļoti vajag. Trešajā reizē piekrīti! Nepārrēķinies. Izdarīsi agrāk: viņa būs jau pārdomājusi, izdarīsi vēlāk – būs jau apvainojusies…. Uz ziediem, konfektēm un apkašveļu tas neattiecas.  To sievai nav jāprasa, tas ir svēts!

Ja es tev kaut ko lūdzu, dari to ar pirmo reizi. Vari nešaubīties: es jau 333 reizes esmu to pārdomājusi, pirms paprasīt tev.

Nekad nekritizē sievas vecākus. Atceries, viņi ir laiduši pasaulē sievieti, kuru tu esi izvēlējies.

Attīsties. Lasi grāmatas, klausies lekcijas, apmeklē treniņus, pilnveidojies kursos.

6 vakarus nedēļā pavadi ar ģimeni, vienu – ar draugiem. Tas nepieciešams dvēseles līdzsvaram.

Nekad neej ciemos ar tukšām rokām. Tā ir necieņas izrādīšana.

Vienmēr apsveic sievu visos svētkos. Plus kāzu dienā un jūsu iepazīšanās dienā.

Sievietēm tas ir svarīgi. 

Pirms ver savas mājas durvis, smaidi! Atceries, ka tavai sievai un bērniem tu esi miera un drošības barometrs. 🙂  

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu taču vienmēr esi man blakus…

Vecāka gadagājuma sieviete lēnām šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas.
Šajā laikā satiksme bija intensīva, taču šķita, ka viņu tas it nemaz neuztrauc.
Nez no kurienes uzradās Eņģelis. Tas apmeta loku virs viņas galvas un nolaidās blakus. Pamāja ar spārnu, brīdinot trakā ātrumā braucošu automašīnu. Automašīnas vadītājs strauji nobremzēja un apstājās.
– Pārkāpjam noteikumus? – Eņģelis stingri jautāja sievietei.
– Nav jau tramvajs, apbrauks, – viņa atrauca. – Bet, ja uzbrauks, sēdēs cietumā.
– Sēdēs, – Eņģelis piekrita. – Un tas būs ļoti slikti. Viņam mājās trīs bērni.
– Nu tad lai uzmanīgāk skatās uz ceļu.
– Bet tu taču riskē pakļūt zem riteņiem.
– Viss ir Dieva varā – sieviete nikni uz viņu paskatījās.
Eņģelis nopūtās.
– Tas nozīmē, ka no nāves mums nav bail, ja? Tad kāpēc medicīnisko masku esam uzvilkuši?
– Tu taču zini, kāds vīruss šobrīd plosās? – sieviete iepleta acis, lai parādītu, cik milzīgs šis vīruss – Iziesi bez maskas, uzreiz taisaulē nonāksi.
– No vīrusa baidāmies, bet pāri ceļam pie sarkanās gaismas ejam? – Eņģelis skumji nopūtās.
– Ko man daudz baidīties? Tu taču vienmēr esi man blakus, – viltīgi pasmaidīja sieviete.
Eņģelis pašūpoja galvu.
– Es neesmu tavs Eņģelis. Tavējais jau sen tev ar roku atmeta, tas ir – ar spārnu. Bet es esmu viņējais. Un viņš norādīja uz automašīnu, kas apstājās pie pārejas.

Irina Podgurskaja
Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir labi, ja par tevi runā :)

Pat tad, ja runā sliktu – vienalga labi. Tenkas pievērš uzmanību. Un ne visi cilvēki ir lētticīgi. Viņi atnāks uz mums paskatīties, pacentīsies par mums ko vairāk uzzināt, ieinteresēsies. Un tas var izradīties ļoti liels labums.

Lūk, tā gadījās ka par kādu jaunu sievieti darba kolēģe palaida tenkas, ka šī sieviete ir vieglas uzvedības un dzīvo uz bagātu vīriešu rēķina. Paši saprotiet, ar ko viņa nodarbojas! Un automašīnu viņai nopirka kāds ļoti bagāts vecs vīrs; tas tāpat visiem ir zināms fakts. Protams, tenkas izplatījās un viss kolektīvs sāka sievieti apspriest. Jā, patiešam, reiz viņas tēvocis atbrauca viņai pakaļ uz darbu smalkā limuzīnā. Lūk, tieši šis gadījums kļuva par pamatu tenkām.
Sievietei bija kauns un viņa nezināja kā attaisnoties. Kamēr viņa pārdzīvoja, uzmanību viņai pievērsa kāds jauns cilvēks, lielas uzņēmuma nodaļas priekšnieks. Viņš vēlējās pēc iespējas labāk iepazīt “kurtizāni”. Un arī citi uzņēmuma vīrieši sāka pievērst viņai uzmanību; kas gan viņā tik interesants, ja reiz bagāti vīrieši apber viņu ar dāvanām?

Un tā šī, agrāk ne ar ko neievērojamā sieviete nokļuva vīriešu uzmanības centrā. Bet pēc tam viņai sākās romāns ar priekšnieku, kurš saskatīja viņā gan skaistumu, gan labestību un tikumu. Agrāk šo meiteni neviens neievēroja, bet tagad – ievēroja. Ievēroja un izvēlējās, saskatot to labo, kas viņā bija.

Cirka īpašnieks Bārnums, tērpies jaunā melnā uzvalkā lēnām gāja pa pilsētas ielām un grima smagās pārdomās par to, cik slikti viņam veicas viņa bizness. Uz cirku nāk tikai retais un biļešu tirdzniecība praktiski ir apstājusies. Kas gan viņu sagaida – tikai nabadzība un bankrots…

Pēkšņi viņš ievēroja, ka cilvēki uz ielas viņu vēro nosodošiem skatieniem. Sačukstās un rāda ar pirkstiem. Viņš knapi paspēja noslēpties savā cirkā. Bet pēc tam kāds vecs klauns atzinās, ka pajokojis; pateicis pilsētiņas iedzīvotājiem, ka pilsētas ielās melnā kostīmā parādījies slepkava-maniaks. Šī ziņa momentā izplatījusies un pūlis devies pa pēdām Bārnumam…

Protams, cirka īpašnieks briesmīgi pārskaitās. Protams, ka viņš ar kulakiem metās virsū klaunam. Bet klauns norādīja uz rindu pie biļešu kasēm. Cilvēki sekoja Bārnumam, nonāca līdz cirkum un ieraudzīja paziņojumu par jauno izrādi.
Un daudzi no viņiem sagribēja apmeklēt izrādi. Arī tā notiek. Bārnums nopelnīja labu naudu. Bet to, ka viņš nav maniaks, cilvēki paši saprata.

Sākumā cilvēki var tenkām noticēt, bet pēc tam tāpat sapratīs, kas patiesībā notiek.

Tā kā nevajag parāk uztraukties, ja kāds par jums tenko un aplej ar samazgām. Sākumā  viņā ieklausās. Pēc tam tev pievērš uzmanību. Un ierauga tevi. Un tad patstāvīgi vērtē. Varbūt pat iemīl. Sliktāk, ja par tevi vispār neviens nerunā. Jā, tenkas ir bīstamas un indīgas. Taču labestīgs un sirsnīgs cilvēks no indes pagatavos zāles. Bet uzņēmīgs cilvēks pārdos šīs zāles par labu naudu. Tā kā, lai tik runā! Un pēc tam paši atbild par saviem vārdiem – bet tās jau vairs nebūs tavas problēmas, vai ne?

© Anna Kirjanova
Foto: Murat Esibatir
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skaists ķermenis – KĀDS tas ir?

Mēs pajautājām bērniem, kādu ķermeni viņi uzskata par skaistu.Viņu atbildes mūs pārsteidza!
Un, tā, skaists ķermenis IR…

«Mīksts» (Marks, 4 gadi)«Ātrs!» (Vadims, 7 gadi)

«Tāds, kurš skaisti dejo» (Valērija, 5 gadi)

«Es nezinu… Neesmu domājis… Es nezināju, ka ķermenis var būt skaists un neglīts. Man vēl jāpadomā» (Slaviks, 4.5 gadi)

«Skaists ķermenis… garšīgi smaržo! Piemēram, pēc šokolādes. Vai arī, kā mana mamma» (Sveta, 6 gadi)

«Tas ir silts ķermenis. Man nepatīk, kad mani apskauj auksti pieaugušie. Bet, kad silti – man tas patīk» (Svjata, 5 gadi)

«Tas ir … maģisks ķermenis. Ne tāds, kā visiem. Piemēram, citādā krāsā, ar lielām acīm vai zīmējumiem uz rokām un kājām!» (Igors, 7 gadi)

«Labestīgs ķermenis. Labestīgs ķermenis, kurš nekur nesteidzas. Un nekliedz, kad kāds izlējis ūdeni vai kaut ko sasitis. Viņš ir tāds…. labsirdīgs. Mierīgs» (Lara, 4 gadi 8 mēneši)

«Kad nav temperatūras un visādu pušumu, un vēl zeļonkas» (Marta, 5.5 gadi)

«Kāds… Kāds!!? Skaists ķermenis ir mīļotais ķermenis! Kāds tad vēl?!» (Nastja, 6.5 gadi)


Un neviena atgādinājuma par izmēriem, parametriem (izņemot maģiskajām ķermeņa daļām  un stilu). Skaists ķermenis ir patīkams pēc taustes, smaržas… un ar labiem nodomiem.


Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par iedvesmu

Es atļauju sev

meitene mati

Mana paziņa Ļena ir friziere.
Viņa man izstāstīja kādu jauku un pamācošu atgadījumu.

Reiz pie viņas salonā bez iepriekšēja pieraksta ieradās pārbijies vectētiņš ar savu mazmeitiņu un izmisis jautāja:
– Jūs bērniem matus griežat?
– Griežam, – Ļena atbildēja.
– Tad, lūdzu, apgrieziet šo sivēnu! Ātri! – vectētiņs iesaucās, un norāva meitēnam cepuri.
Meitēnam knapi trīs gadi.
Izradījās, viņa pati bija nogriezusi sev bizītes un “čolku”. Šķībi, greizi.
– Pēc stundas atgriezīsies vecāki! – vectētiņš gandrīz vai raudāja. – Viņi taču man vairs nekad mazmeitu neuzticēs…. Lūdzu, pamēģiniet izlabot, ja sanāk…

Ļena nosēdināja mazo klienti uz paša augstākā krēsla. Meitenītei vārds bija Maša.
– Mašeņka, kāpēc tu tā darīji? – smejoties jautāja Ļena. – Kas tev to atļāva?
Maša no savas šķībās “čolkas” apakšas stingri paskatījās uz frizieri un teica:
– Es pati sev atļāvu!

Mašai bija trīs gadi. Man – 38.

Un es tikai nesen iemācījos sev atļaut.

Atļaut to, kas agrāk šķita neiedomājami.
Nestrādāt ar cilvēkiem, kuri man nepatīk.
Nelasīt to, kas man nepatīk, pat tad, ja šobrīd tas ir modē.
Nepatikt tiem, kuriem “ļoti svarīgi” patikt.
Neattaisnot citu cerības un gaidas, nebaidīties nosodījuma un nebūt ērtai.
Un vēl man dzīvē ir ļoti daudz situāciju, kad es esmu Maša un atļauju sev…. būt sev pašai un vairāk nekam citam.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ātrums!!!!!

zimejums Emilia-Dziubak

Kad es pagājušajā rudenī atgriezos no Azerbaidžānas Monreālā, lidmašīnā man blakus “lidoja” kāds pavecs ebrejs. Tieši tā – lidoja. Un tas bija ļoti labi redzams. Es vienkārši sēdēju lidmašīnas krēslā. Bet viņš lidoja mežonīgā ātrumā. Viņš centās par to nedomāt, pat dziedāja, taču ielidojot katrā mākonī, es baidījos, ka viņš vai nu izraus man roku vai zaudēs samaņu.
Es nolēmu novērst viņa uzmanību un kaut nedaudz palīdzēt viņam pārvarēt bailes. Sāku izjautāt viņu. Un viņš man stāstīja garum garu stāstu par to, cik ļoti viņam bail. Visos sīkumos un niansēs. Cik reizes viena lidojuma laikā viņš stjuartei lūdz maisiņu, cik vīna izdzer. Es ilgi klausījos un māju ar galvu, žēloju viņu. Bet pēc tam man apnika un es viņam stingri pajautāju: “Bet, kad jūs atrodaties uz zemes, kad neesat lidmašīnā, vai jums nav bail lidot ap sauli ar ātrumu 30 kilometri sekundē?” Es piebildu, ka tas ir 108 000 kilometri stundā. Maigi izsakoties, tas ir stipri ātrāk par mūsu lidmašīnu. Viņš skaļi iesmējās un palūdza stjuartei vīnu.
Šo gadījumu es atcerējos tieši šodien, kad domāju par to, kāpēc mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi tad, kad guļu zemē uz grīdas un neko īpašu nedaru. Tad, lūk. Es nemaz neguļu. Es lidoju. Un ne horizontāli. Es lidoju apkārt Saulei, griežoties ap Galaktikas asi un kopā ar daudzām citām galaktikām kustos tuvāk Varenajam Gravitācijas centram.

Oksana Arbatova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Emilia-Dziubak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ķīnieši joko par sevi

kinietis

Kad nav naudas – turam cūku.
Kad ir nauda – turam suni.
Kad dzīvojam nabadzīgi – pārtiekam no kalnos savāktām zālītēm.
Kad dzīvojam bagāti – restorānā pasūtam zālītes kā garnīru ēdienam.
Kad nav naudas – braucam ar velosipēdu.
Kad ir nauda – minam velotrenažiera pedāļus savā viesistabā.
Kad nav naudas – sapņojam apprecēties.
Kad ir nauda – sapņojam par šķiršanos.
Kad nav naudas – sieva iet piestrādāt par sekretāri.
Kad ir nauda – sekretāre sāk piestradāt par “sievu”.
Kad nav naudas – mēs tēlojam, ka tā mums ir.
Kad ir nauda – mēs tēlojam, ka mums tās nav.

Dīvaini cilvēki mēs esam 🙂

Avots: Психология Творцов собственной реальности
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūras brīze

draudzenes

Grupa četrdesmitgadnieču nolēma satikties un kopā papusdienot. Kā tikšanas vietu viņas izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir daudz jaunu oficiantu, smukās apspīlētas biksēs.

Pēc desmit gadiem, kad viņām bija 50, viņas atkal nolēma kopā papusdienot un izvēlējas restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir labs ēdiens, liela vīnu izvēle un simpātiski oficianti.

Vēl pēc 10 gadiem, kad viņām bija 60, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir klusums, skaists skats uz okeānu un laipni oficianti.

Vēl pec 10 gadiem, kad viņām jau bija 70, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur ir lifts, var piekļūt ratiņkrēslā un oficianti vienmēr ir gatavi palīdzēt.

Vēl pec 10 gadiem viņām visām bija 80 un viņas atkal nolēma papusdienot kopā. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur vēl nekad nebija bijušas. (c)

Es novēlu mums visiem draugus, ar kuriem gribēsies kopā papusdienot un kurus mēs atcerēsimies, pat tad, ja neko citu vairs neatcerēsimies

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS