Smejies vesels:)

rinda5

Rindas lielveikalos – tas nav pārbaudījums cilvēkiem ar vājiem nerviem, īpaši, ja ratiņos jau ir sakrājusies kaudze produktu, bet tu pēkšņi attopies, ka staigājot starp preču plauktiem, esi pazaudējies laikā, bet mājās gaida ģimene. Nav retums pircēji – viltnieki, kuri uzprasās, lai tos palaiž rindā pa priekšu, jo jāapmaksā tikai pāris lietas. Bet tajā laikā rindā pacietīgi stāvošie nervozē, skatās pulksteņos. Ja esi nonācis tādā situācijā, nesteidzies “uzcepties” – nervus vajag saudzēt un dzīvi uztvert ar smaidu. Bet varbūt tā bija tikai spēle?:)

* * *

Reiz pēc darba abi ar vīru devāmies uz lielveikalu. Paņēmām divus iepirkumu ratiņus, sakrāmējām tajos vajadzīgos produktus. Vīrs devās uz kasēm aizņemt rindu, bet es vēl ar saviem ratiņiem aizskrēju līdz konditorejas nodaļai, lai nopirkto ko saldu desertam vakariņās.

Kad to biju izdarījusi, devos uz kasi, kur rindā stāvēja mans vīrs. Aizspraucos garām rindā stāvošajiem cilvēkiem, pieeju pie vīra un saku:

— Kungs, lūdzu palaidiet mani pa priekšu!
— Jā, lūdzu, kundze, man šodien nav kur steigties, — viņš atbild.

Aiz mums stāvošie pircēji vienā mutē cits citu pārkliegdami paceļ balsis:

— Bezkaunīgā, ejiet un stājieties rindas galā! Nav ko līst citiem priekšā!
— Kungs, vai drīkst, es savus produktus pārlikšu jūsu ratiņos? — es jautāju.
— Protams! — viņš nebēdnīgi smaida.

Aiz viņa stāvošie:

— Kāda maita! Kā nav kauna!. Visur bez ziepēm ielīdīs!
— Kungs, — es saku, — vai jūs varētu arī manā vietā samaksāt?

Rinda šausmās pavērtām mutēm gaida manu atbildi.

— Jā, jā, protams! Neuztraucaties! Nekādu problēmu! — atbild vīrs.

— Jūs mājup brauksiet ar mašīnu? — es jautāju. — Vai aizvedīsiet mani??

Vīrs, smieklos kratīdamies vairs nespēja izdvest ne vārda, vien māja ar galvu.

Tajā pat laikā cilvēki rindā…

Jauku jums šo brīnišķīgo dienu:)

Ritīgi smieklīgs šis rullītis Urālu pelmeņiem:)

Cik vienkārši!!!

smej43

Ļoti daudzi cilvēki nezina, ka mēs jebkurā momentā varam pieslēgties pie sava enerģijas avota – tas atrodas mūsos. Kā? Ļoti vienkārši! Var ļoti daudz runāt par to, cik svarīgi ir būt apzinātā stāvoklī – tas nozīmē domāt, ko un kā runājam, domājam, darām, sapņojam. Tas vajadzīgs ne jau kādam citam, bet mums pašiem.

Mūsu bioloģiskais ķermenis ir iekārtots tā, ka tam nemitīgi jāuztur noteikts frekvenču diapazons, kas nepieciešams normālai funkcionēšanai.

Ja cilvēks nekontrolē savas zemās frekvences emocijas, tad viņa enerģētisko lauku katru dienu arvien vairāk un vairāk piesārņo zemās frekvences enerģijas un ar laiku tās sasniedz kritisko minimumu, kad sākas problēmas orgānu sistēmās, kas nozīmē – slimības.

Augstākie spēki mums devuši vienu universālu līdzekli, kas mums pieejams 24 stundas diennaktī, neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies. taču daudzi ļoti reti to izmanto un pat nevar iedomāties par tā fantastisko iedarbību uz mūsu organismu. Es runāju par SMAIDU.
Vai atceries dziesmu, ko dziedājām bērnībā: «От улыбки станет всем светлей» . To var salīdzināt ar gaismu, kas aprij tumsu.

Mūsu smaidam ir ne tikai sava frekvence, bet tas ir arī atslēga uz mūsu nervu sistēmu. Un tikai retais var iedomāties, ka reizē ar smaidu, organisms “pieslēdz” un sāk darbināt visus mūsu muskuļus un nervu galus. Tātad šī frekvence momentā izplatās pa visu ķermeni un sāk  izkliedēt tajā radušos spriedzi.
Tāpēc, jo biežāk smaidīsi, jo augstākās vibrācijās atradīsies tavs ķermenis. Sāc tagad!

Vienkārši PASMAIDI!

Tas nesāp! Un nav svarīgi, kas un ko par tevi padomās! Citiem taču ir pilnīgi vienaldzīgs tavs iekšējais emocionālais un fiziskais stāvoklis, tava veselība.
Un, piedevām vēl, ja tu atrodies patiesā prieka stavoklī, tad tava organisma atveseļošanās un enerģētiskā stāvokļa atjaunošanās notiks milzīgā ātrumā.

Atceries to, ka tu šo prieku vari uzdāvināt arī pārējiem cilvēkiem. Tas neko nemaksā! Bet ir vērtīgāks par visiem pasaules dārgumiem. Ja tu uzdavināsi to citiem, tad šī enerģija pēc visiem Visuma likumiem atgriezīsies pie tevis pavairojusies vismaz desmitkārt. Un nav svarīgi – no cilvēkiem vai saiknes ar dabu, galvenais, ka tās daudzums palielināsies un tu apzināti priecēsi sevi ar to, ka tu priecē citus.

Nepazaudē šo dzīves momentu prieka enerģiju. Priecājies par katru brīdi, kad no tava smaida aizdegas acis apkārtējiem cilvēkiem – kolēģiem, draugiem, tuviniekiem, visiem, kas atrodas tev blakus.

Maini sevi tā, lai cilvēki ietu līdzi tavam smaidam! Un pats svarīgākais! Tev pašam jānonāk pie tā, cik svarīgi ir izmainīt savu līdzšinējo dzīvi, kas ir viena vienīga izdzīvošana uz dzīvi priekā!

Un jo biežāk tu priecājies, jo augstākas kļūst tava ķermeņa vibrācijas, jo skaidrāk tu redzi apkārt notiekošo situāciju, arvien labāk sāk stradāt intuīcija, ciešāka ir saikne ar taviem Sargeņģeļiem.

Ja esi nolēmis sākt pašpilnveidošanās ceļu, tad pirmais, ko jāiemācās darīt – priecāties par VISU, kas notiek.
Lai labāk to atcerētos, paskaties, ko dara bērni!
Ja esi aizmirsis, mācies! jo ātrāk, jo labāk!

Avots: http://www.aum.news/

Tulkoja: Ginta FS

Atceries?

Saņem, ko pasūtīji!

sargeņģelis222

Nokaitināta sieviete brauc trolejbusā un domā:

– Pasažieri – rupekļi. Vīrs – piedzēries lops. Bērni – huligāni un divnieku karaļi. Es – ak, es, nabadzīte, nomocījusies un nelaimīga.

Viņai aiz muguras stāv Sargeņģelis ar bloknotu un visu pieraksta – stingri pa punktiem:

1. Pasažieri – rupekļi.

2. Vīrs – piedzēries lops.

3. Bērni – huligāni un divnieku karaļi.

Pēc tam pārlasa un domā:

– Kam viņai tas viss vajadzīgs? Taču, ja jau reiz pasūtīja, izpildīsim!

Uzmanīgi ar saviem “pasūtījumiem”!

Tāds ticējums :)

Sensenos laikos, kad mums ar nākamo vīru vēl nebija kopēju māju, mašīnu un plānu uz atvaļinājumu, viņš man atnesa ziedus. Tādu pabriesmīgu, samīcītu pušķi, ātrumā nopirktu benzīntankā.

— Tu zini, — es teicu, kārtojot jau nedaudz pavītušās rozes, — mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums: jo ilgāk stāv nevītuši dāvinātie ziedi, jo stiprākas attiecības.

Nabaga pielūdzējs brauca pie manis katru vakaru, apostīja un apsekoja pušķi, kas varonīgi stāvēja jau trīs nedēļas.
Pēc tam viņš regulāri nesa man ziedus no benzīntanka un visi tie ziedēja ilgi, krāšņi un nedaudz pat lielīgi.
Pēc tam mēs braucām atvaļinājumā.
Es paliku stāvoklī..
Piedzima meita.
Mēs nopirkām māju un pārvācāmies.
Un tad viņš man atklāja briesmīgu noslēpumu, ka, lūk, pēc tiem pašiem izturīgajiem ziediem viņš saprata, ka tā, ir likteņa zīme, un nekas mums nevarēs traucēt – ne vecums, ne bērni, ne dažādās intereses, ne mans nešpetnais raksturs, un viss mums būs kārtībā.

Savukārt es atzinos, ka katru dienu mainīju novītušās rozes uz svaigām. Gāju uz benzīntanku un piepirku.

Mums, ezotēriķiem ir tāds ticējums — kam tici, tas strādā!

Tulkoja: Ginta FS

Sūzana Sarandona, 69: «Ar vienaudžiem man garlaicīgi»

susan2

Sūzana Sarandona ir vēl viens pierādījums tam, ka laiks nespēj valdīt pār īstu skaistumu un talantu. Amerikāņu tērpu dizaineris Marks Džeikobs nesen paziņoja, ka 69 gadīgā aktrise ir kļuvusi par viņa mūzu un reklamēs viņa jauno apģērbu kolekciju”rudens-ziema 2016″. Savukārt kosmētikas kompānija LʼOreal ir algojusi viņu par savu jauno reklāmas seju anti-age produktiem.

Sūzana Sarandona ir filmas “Telma un Luīze” zvaigzne, “Oskara” prēmijas laureāte 1996. gadā un arī politiskā aktīviste un trīs bērnu mamma. Viņa nemitīgi šokē “pieklājīgo” publiku, atsakoties sekot ierastajiem, sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem. Tad ierodas uz oficiālo ceremoniju šokējošā apģērbā (viņas figūra vēljoprojām ir lieliska), tad bez kosmētikas filmējas kādam tabloīdam.

Viņas skaistuma noslēpums? Pavisam vienkāršs: “Es nesmēķēju, gandrīz nemaz nelietoju alkoholu un nemīlu sauļoties. Man ir paveicies, jo man ir laba āda, kas ar gadiem nezaudē kolagēnu, rodas tikai krunciņas ap acīm”. Kas attiecas uz kosmētiskajām procedūrām, tad vienīgais, ko Sjūzana uzticējusi plastiskajam ķirurgam ir plakstiņi. “Man šķiet, katrs cilvēks drīkst darīt ar savu ķermeni to, ko viņš vēlas. Vienīgais, kas mani šokē ir tas, ka pēkšni cilvēkam uzrodas gigantiskas lūpas, kuras tādas nekad agrāk nav bijušas, vai milzīgas, iepriekš nebijušas krūtis”.  Botokss arī nav domāts man, jo aktrisei ir vajadzīga kustīga seja.”.

Vai viņai ir vecuma problēmas? “Jā, ir”, atbild Sūzana. Viņai ir kļuvis garlaicīgi ar saviem vienaudžiem, vairums no kuriem ir kļuvuši par ļoti garlaicīgiem cilvekiem. “Kad cilvēks noveco, viņš pārstāj būt zinātkārs. Arvien grūtāk ir atrast kādu, kurš pilns dzīves, atvērts visam jaunajam un nav kategorisks savos spriedumos.” Ļoti daudzi vienaudži sūdzās par to, ka zaudējuši dzīves garšu un tiecas tikai pēc viena – saglabāt savu statusu.

Vai, gadiem ejot, ir mainījies viņas skats uz dzīvi?

“Tagad es zinu, viss, kas šķiet katastrofa, patiesībā ir ļoti noderīgs tev. Tā ir kāda ačgārna paranoja, Visuma apvērsums manā labā. Bet šī sapratne atnāk ar gadiem. Ziniet, kā dzied Rolling Stones savā dziesmā: “Tu nesaņemsi to, ko gribi, toties saņemsi to, kas tev nepieciešams.”. Nav obligāti visu kontrolēt, laime bieži vien ir tur, kur mēs to nemaz nemeklējām.”

Telma un luuize

Avots: http://theageofhappiness.com/

Tulkoja: Ginta FS

Foto: Kadrs no filmas “Telma un Luīze”

Kādi mēs – dažādi!

sievietes skumst3

Viņas dienasgrāmata:

«Vakar vakarā mans vīrs uzvedās dīvaini. Mēs bijām sarunājuši pavakariņot mūsu iemīļotajā restorānā.

Es visu dienu ar draudzenēm biju pavadījusi, staigājot pa veikaliem, un nedaudz nokavēju vakariņas. Domāju, ka tieši tas viņu sarūgtināja. Sarunas nevedās un es piedāvāju apsēsties klusākā vietiņā, lai mēs mierīgi varētu aprunāties. Viņš piekrita, tomēr tas neko nemainīja un runīgāks viņš nekļuva. Es jautāju, kas noticis. Viņš atbildēja, ka nekas. Es pajautāju, vai esmu vainīga, ka viņš tāds noskumis. Viņš teica, ka nav noskumis un, ka es ne pie kā neesmu vainīga un, ka nav iemesla satraukties.

Ceļā uz mājām es viņam teicu, ka mīlu viņu. Viņš pasmaidīja un turpināja vadīt mašīnu. Es nekādīgi nevaru izskaidrot viņa uzvedību, nevaru saprast, kāpēc viņš neatbildēja, ka arī mani mīl.

Kad pārnācām mājās, es sajutu, ka zaudēju viņu, ka viņš nevēlas būt ar mani. Viņš vienkārši sēdēja uz dīvāna un skatījās TV. Man bija sajūta, ka viņš ir tik tālu un tik svešs. Es neizturēju un teicu, ka eju gulēt. Pēc 15 minūtēm viņš arī ienāca guļamistabā. Es jutu, ka viņu kaut kas nomāc un viņa domas lidinās kaut kur tālu. Viņš aizmiga. Es raudāju visu nakti. Es nezinu, kas tagad notiks. Kā man būt. Zinu, ka domās viņš ir kaut kur tālu – ne ar mani. Mana dzīve brūk!…”

Viņa dienasgrāmata:

«Motociklu nevar iedarbināt un es nevaru saprast, kāpēc!».

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Ko tavi “riebjas” un “tracina” stāsta par tevi

spogulis8

«Гляжусь в тебя, как в зеркало, до головокружения»… skan radio mašīnā, it kā noklausījies manu šodienas sarunu ar studentiem, un ar šo precīzo metaforu to rezumē. Saruna notika pirms pāris stundām un bija negaidīta un ļoti audzinoša. Un sākās tā ar ļoti konkrētu teikumu: “Es jums nepiekrītu!”

Man ļoti patīk tādi asi pagriezieni: tikko sākusies lekcija, tikko studenti ieņēmuši savas vietas, bet še, tev: “Es jums nepiekrītu!”
Puisis ļoti nopietns — uzstājīgs, vai nu jautā vai strīdās.

— Lūk, pasniedzēj, jūs vakar teicāt, ka, ja mani otrā cilvēka kaut kas tracina un dusmo, tas nozīmē, ka visas šīs tracinošās īpašības ir manī pašā…

— Jā, protams, — es piekrītoši smaidot māju ar galvu.

Es patiešām varēju tā pateikt. Un te nu es atceros mūsu vakardienas sarunu —  jau pēc lekcijas un ne par tēmu, bet par emocijām. Esmu ļoti daudz dzirdējusi viņu — «mani besī», «mani tracina», «nevaru skatīties» u.t.t., es atļāvos komentēt šo situāciju un atzīmēt, kas aiz visa tā stāv. Es zinu, studentiem ļoti patīk šīs sarunas. Lūk arī vakar pēc lekcijas parunājām par dusmām un  aizkaitinājumu, par situācijām — palīgiem, par cilvēkiem — spoguļiem. Tā sanāk… Aizķēra, kā izrādās.

— Nu, jā, — saku, — tā es patiešām teicu.

— Bet es nepiekrītu!

— Karogs tev rokā… Mēs taču jau sākumā vienojāmies — es šeit neesmu tāpēc, lai kādu no jums par kaut ko pārliecinātu un, ne tāpēc, lai jūs man piekristu. Es vienkārši dalos ar informāciju. Nestrīdos. Atbildu uz jautājumiem.

— Labi, tad es pajautāšu.. Lūk, mani kaut kas tracina citos, bet es pats nekad tā nedaru, nekad pats tā nerīkojos… Un kas? Manī tā nav, bet mani tas drausmīgi tracina! — dzelžaina argumentācija.
— Kā tagad strādā jūsu teorija?

Kļuva skaidrs, ka puisis gatavs iet līdz galam. Ak, kā es mīlu tādus studentus!

— Sākšu ar to, ka šī teorija, kā minimums vismaz simts gadus nav mana, — es viņu sarūgtināju.
— Bet, lai tiktu skaidrībā ar tavu aizkaitinātāju un saprastu, ko tevī “spoguļo” tavs aizkaitinātājs, ir drusciņ dziļāk jāparok,,, Ja risinājums “gulētu” virspusē, būtu neinteresanti, piekrīti? Kur gan tad būtu intriga, kur sevis atklāšana, kur iekšējie izrakumi, kur darbs ar sevi, mīļoto, beigu beigās?

Visa grupa, kas sen jau pieradusi pie maniem ironiskajiem komentāriem, saspicēja ausis un arī jau praktiski piedalījās mūsu dialogā. Sapratu, ka aizskarta ir kāda ļoti aktuāla tēma. Un, protams, kamēr mēs šo situāciju nenoskaidrosim, nav jēgas sākt nodarbību. Nu, ko…

— Vai tu vari konkretizēt situāciju? Man īsti nav skaidrs: «viņi to dara», «es to nedaru», «mani tas tracina»… Tā, ar slēptu saturu, mēs ar tevi līdz rīta gaismai par to teoretizēsim, bet mums taču vēl dienas kārtībā ir «efektīva biznesa komunikācija». Ja vari, paskaidro ar piemēru, ko tu ar to biji domājis?

— Labi, — puisis uz mirkli apdomājās, un bija redzams, ka vizualizē situāciju, kas viņu tracina.
— Labi. Lūk, es nesmēķēju. Vispār nekad neesmu smēķējis. Bet, kad es redzu meitenes, kuras smēķē, mani tas tracina!

— Tevi tracina tas, kā izskatās smēķējošas meitenes, — es atkārtoju viņam līdzi.

— Jā! Tracina! Kad es redzu, kā viņas stāv uz ielas stūra un piesmēķē un pēc tam izpūš dūmus…Mani tas nenormāli tracina.

— Un, kas tieši tevi tracina, vari pateikt?

— Kā, kas?… — viņš uz mirkli samulsa, — tracina, ka viņas smēķē. Un kā gan lūk, šis var būt mans «spogulis», ja es nesmēķēju? Kā tas vispar attiecas uz mani, ja tas vispar nav par mani? Un tur pat rakt nav kur un ko?

— Pagaidi, pagaidi! — es nedaudz viņu atvēsināju, — skatoties, ar kādu mērķi rakt. Mēs taču šobrīd nerokam bedri ar mērķi: roc dziļāk, met – tālāk! Mēs ar tevi šobrīd veicam arheoloģiskos izrakumus un tāpēc rokam maigi un rūpīgi, lai kaut ko svarīgu nepalaistu garām, piekrīti?

Viņš piekrita. Bet man bija ļoti interesanti vērot viņu un visu grupu, kuri gaidīt gaida, kādi atklājumi viņus šoreiz sagaida šo izrakumu finālā.

— Vai mēs varam sarunāt, ka tu man tagad atradīsi to, kas tevi tik ļoti tracina, kad ieraugi smēķējosas meitenes?

— Varbūt tev nepatīk tabakas smaka, vai arī tas, kā šis process izskatās? — cilvēki ar saspicētajām ausīm pamēgināja padomāt viņa vietā, bet kaut kas viņiem pateica priekšā, ka labāk paklusēt.

— Nē, tas netracina, — pēc brīža jau vairs ne tik uzstājīgi, viņš atbildēja un vairs nebija vēlmes strīdēties. Drīzāk izskatījās, ka viņš meklē atbildi uz savu jautājumu — sevī. Rok.
— Par nepatiku es šajā brīdī nedomāju. Ja arī domāju, tad — ne pirmkārt.

— Un par ko pirmkārt? — es nolēmu kaut nedaudz paātrināt procesu.

— Pirmkārt, es domāju par to, ka viņas taču ir topošās mātes un viņām būs jādzemdē, bet viņas smēķē!

— Bet jādzemdē būs Viņām un slimi būs Viņu bērni. Domā, ka viņas to nezin? Zin! Bet, neskatoties uz to, izvēlas smēķēt. Kas tad tevi tajā tracina? — es nedaudz ciniski turpināju rādīt viņam rakšanas maršrutu.

— Kā var, zinot par sekām, izvēlēties smēķēt?! — pēc visa spriežot, šis patiešām bija viņam ļoti svarīgs jautājums, un emocijas sita augstu vilni. — Kā var tik bezatbildīgi attiekties pret savu veselību un pret savu bērnu veselību?!

Nu, lūk, jau karstāk…. Jau ir par ko runāt. Izskanēja vārds, kuru praktiski jau esam atrakuši. Bet es ne aci nepamirkšķināju, lai viņi paši rok.

— Tātad… Tevi tracina…

— Jā, bezatbildība! Precīzi! Lūk! Tā ir bezatbildība, pie kam apzināta bezatbildība un tā mani arī tracina!

Ja jūs dzirdētu, kā viņš to izkliedza! Tā kā apgaismība būtu atnākusi! Un mīmika, un žesti un balss tonis — viss runāja par to, ka patiešam bijām atrakuši patieso tracinātāju.

Tālāk — vēl interesantāk! Es pat nepaspēju pabeigt savu lēno, ar smaidu: «Saki, man, dārgais draugs… vai tev nav nācies dzirdēt pret sevi vērstas….apsūdzības par šo pašu….». Viņš pēkšņi kļuva ļoti nopietns, saķēra galvu, uz mirkli aizdomājās…

Pēc tam atkal paskatījās uz mani. Sēž un smaida. Galvu šūpojot, it kā baidoties līdz galam apzināties savu atklājumu.

— Jūs neticēsiet!

Jā, patiešām, es neticēšu. Man vienmēr šo «jūs neticēsiet» tādās situācijās ir interesanti dzirdēt.

— Jūs neticēsiet, bet tieši par bezatbildību es sevi pēdējā laikā arvien vairāk šaustu — jau pavisam citā tonī, pat varētu teikt – ar prieku viņš iesaucās.
— Iekārtojos darbā. Domāju, pēdējais kurss, pavilkšu. Savienot mācības ar darbu nav vienkārši. Tad mācībās atpalieku, tad darbā visādas paviršības. Pats sevi nosodu par bezatbildību. Dažkārt nākas to no vecākiem dzirdēt. Bieži – no pasniedzējiem, par kavējumiem un laikā nenodotiem darbiem… Bezatbildība. Nu, re, kas izrādās!

— Bet smēķējošās meitenes tev visu laiku dod mājienu pēc mājiena, ar ko tev jātiek galā, un tu nekādīgi to nesaproti? — kādas gan tās smēķējošās meitenes, malaces — visu laiku dzīvojas tev acu priekšā, lai tu varētu ātrāk tikt ar to galā – ar savu bezatbildību, kas patiesībā tevi ļoti nomoca un uztrauc.

— Oho, vajag taču!… viņš turpināja pats par sevi brīnīties, — Kāda brīnumaina saikne – smēķējosas meitenes un bezatbildība.

— Spogulis.

— Piekrītu.

— Par cilvēku ļoti daudz ko var uzzināt pēc tā, kas viņu “tracina” un “riebjas”.

— Tagad saprotu.

— Apkārt ir tik daudz spoguļu.

— Jā.

—  Un kā tos atrast? — un te jau sāk sarosīties tie, kas visu laiku, klusējot spicējuši ausis.

Man pat smiekli izlauzās:

— Viņi taču jūs paši atrod! Bet daži pat dzenājas jums pakaļ un skandina: «Es esmu tavs spogulis! Es esmu tavs spogulis!». Katru reiz, kad jūs sakiet šos savus «tracina», «dusmo» и «riebjas», jūs stāstiet par saviem spoguļiem… Tikai cenšaties neredzēt tajā mājienus, bet tikai dusmojaties un tracinieties. Protams, tā dzīvot ir interesantāk, vienmēr ir par ko parunāt, par ko “pacepties”. Bet, galvenais, nekas nav jādara — apspried, nosodi un žēlojies. Kāds skaistums!

Klusē. Izskatās, ka aizdomājušies. Viņi gan man tādi, atjautīgi (par ko es viņus ļoti mīlu), viņi ātri visu saprot:

— Fantastika! Patiešam strādā! — noelšas kāds no puišiem.

— Un ko tagad ar to darīt? To spoguļu taču tūkstošiem!? — jau zinot atbildi, tomēr pajautā kāda no meitenēm.

—  Rakt, mīļā, mana! Rakt! — smejoties atbild viņai mans gudrais, nu jau rūdītais un Jungam piekrītošais jaunais censonis.

Un es, noķerot pazīstamu intonāciju, saprotu, ko viņš šobrīd parodē.

P.S. Nu, ko, katram gadījumam, — tradicionālais «un ko ar to visu tagad darīt», ja?

— Sākumā — atsekot, kas jūs tracina, dusmo un “besī”. Uzskaitīt pašus raksturīgākos kairinātājus.

— Attiecieties pret tiem kā pret spoguļiem-zīmēm, kas palīdz jums sākt strādāt ar sevi, parādot tieši tās jūsu rakstura īpašības, tās emocijas, kas jūsos izsauc neapzinātu nemieru un bažas un bieži vien bremzē jūsu virzību uz priekšu.

— Savus izrakumus veiciet ļoti uzmanīgi, lai kaut ko nesabojātu un nepalaistu garām kaut ko svarīgu. Pacentieties ļoti precīzi atrast īsto kairinātāju – tracinātāju. Ļoti bieži tas ļoti meistarīgi slēpjas un maskējas, kā, piemēram šajā stāstā.

— Un, kad esat to atraduši — paši lemiet, ko ar to darīt.

— Jā, un vēl svarīgi! Tas viss attiecas tikai uz personīgajiem izrakumiem. Nevajadzētu rakāties citu cilvēku teritorijā – īpaši – bez viņu piekrišanas.

Un, protams, spogulim liels paldies! Tajā mirklī, kad tiksiet ar to galā – tas jūs pārstās vajāt.

Kaut kā tā!.

Veiksmi izrakumos!

Autors: Irina Rižkova

Tulkoja: Ginta FS