Neiedomājies uz pasauli skatīties nopietni. Pat necenties bez humora uz to skatīties, jo tad tu ieraudzīsi tikai pakaļu. Kamēr tu uz pasauli skaties caur humora prizmu, tava pasaule vienmēr būs plastiska, un tu spēsi no tās sev salipināt jebkuru dienu, jebkuru dzīvi.
Tāpēc, ka humors ir brīvība. Kā tikko tas aizgājis, visa pasaule tev apkārt kļūst skarba, un viss, ko tu vari ar to darīt, ir tikai lauzt, cenšoties turpināt savu kustību uz priekšu. Taču, ņemot vērā to, ka jūsu spēki nekad nebūs līdzvērtīgi, tad salauzts un nospiests zem gruvešiem būsi tikai tu pats.
Jūti, ka tevi tracina? – ieskaties sevī: kas tur notiek ar tavu iekšējo bērnu, kuram reiz tik ļoti patika priecāties, smieties un jokot? Tu to esi iebetonējis biezā cementa kārtā, lai aizsargātu no ārējās pasaules. Izglāb viņu no savas nepieredzējušās pieaugšanas! Pastiep tam roku un saki: “Mans mazais, tu atkal vari skaļi un nepieklājīgi smieties! Neviens tevi nenosodīs un tev neaizrādīs! Nav nepieklājīgu joku. Nav nepieklājīgu skaņu Nav nepieklājīgu vārdu un domu. Clvēki to visu izdomājuši, lai varētu viens ar otru manipulēt. Lūdzu, atkal smejies, savādāk es pavisam esmu nocietinājies, sasalis un aizmirsis, ko nozīmē brīvība”…
Jā, protams, dažkārt humoram ir ļoti augsta cena. Taču tas, kurš no tā neatteiksies, sajutīs daudz vairāk brīvības un dzīves garšas. Lai smietos, ir vajadzīga drosme. Un te nu viss ir ļoti vienkārši – tā vai nu ir, vai nav. Vai nu tu guli zem savas nopietnības gruvešiem un nekusties, apsmidzinot sevi ar smaržām, lai neviens nepamanītu, ka esi no bailēm aptaisījies, vai arī smejoties piecelies pēc katra kritiena, nomainot savas slapjās bikses uz sausām, skatoties uz pasauli smaidošām acīm un bērna ziņkārību. Pasaule ir tieši tik nopietna, cik nopietns esi tu.
Man ļoti patīk Svetlana Kazina, patīk viņas uzdrīkstēšanās, tiešums. Mani netracina tas, ka viņa brīžam runā rupjības. Un es viņai pārsvarā gadījumu piekrītu. 🙂
“Salda mēle”” nav nekāds kapitāls 🙂
Es jums pateikšu, KAS MANĪ IR TĀDS, KAS JŪS TIK BRIESMĪGI TRACINA 🙂
Kad tu redzi, ka kāds atļaujas domāt, runāt un darīt to, ko tu sev neatļauj, tas tevi tracina un sanikno. Tevi tracina spogulis, kuru tu redzi otrā cilvēkā un kas tevi atspoguļo. Iedomājies: tu visu dzīvi kaut ko ļoti rūpīgi esi slēpis no apkārtējiem, un arī pats no sevis, un pēkšņi obanā! – kaut kāda tur kaza, kaut kāda maita nēsā sevī spoguli, kurā tu redzi to pašu noslēpumu-noslēpumu, kuru tu tik prasmīgi, cītīgi un it kā droši esi visus šos gadus slēpis!!! Tu biji pilnībā pārliecināts, ka tevī tas nav! Ka tu visus tos mēslus esi noracis vismaz līdz pašam zemes kodolam. Ka neviens pats arheologs vai ogļracis neatraks tavus sen pārakmeņojušos s…dus! Un, še tev! – “Ko es redzu??! Tas esmu es?! Tiešām, spoguļo?! Nē!!!! Tas nav spogulis!!! Tas vienkārši ir cilvēks – s..ds. Kāda velna pēc kāds atļaujas darīt to, ko es sev neatļauju?! Kāda velna pēc kāds sev atļauj staigāt brīvībā, kad es sēžu cietumā, kurā pats sevi esmu iesēdinājis? Un lai arī šis cilvēks-spogulis nedara neko īpašu, lai arī viņš nav nekāds miljonārs, vai kaitinošs dziedātājs, aktieris vai politiķis, lai arī viņš ir tikai kaut kāds sīks blogeris ar fotokameru, taču viņš, maita, tracina tevi ar to vien, ka atļaujas parādīties internetā!!! Un, kas ir pats briesmīgākais, ka viņam “pieseko” cilvēki!!! Un šie cilvēki viņu atbalsta!!!! Vai tad tā drīkstēja???!
Ļoti svarīgi: Lūdzu, neapkariniet mani ar savām projekcijām! Savādāk jūs nekad neredzēsiet mani-īsto. Tam, ar ko es jūs trigerēju, nav nekāda sakara ar mani. Es neesmu atbildīga par to, kas ar jums notiek. Un es pat nezinu – KAS ar jums notiek tajā laikā, kad esat man uzkarinājuši simtiem savas projekcijas. Jūs vērsiet uz mani savas cerības un tās vai nu attaisnojas vai neattaisnojas, ja ne, tad jūs apvainojaties, ja – jā, priecājaties. Taču, ticiet man: ne tur, ne tur, manis, Svetlanas Kazinas nav.
Un tagad pamēģiniet uz mani paskatīties bez cerībām un bez apbrīnas. Iespējams, jums izdosies uz sekundi ieraudzīt Garu cilvēka veidolā, kurš tagad stāv augstu virs upes pie loga un domā: “Kā man atdzīvināt upi un kā iestūķēt vakar uzdāvināto šokolādi un vīna pudeli jau tā pilnajā čemodānā?! …. Nekas, ja es tos atdāvināšu? Nevienam ego nesāks smaržot?
Aizvainotais cenšas aizvainot, laimīgais – aplaimot.
“Upuris”-“Glābējs”-“Agresors” – labi zināms destruktīvas spēles trīsstūris, kuru spēlē visi. Bet pie mums, Krievijā, es ievēroju visvairāk glābēju. Kaut kā – tā mēs esam audzināti – nenodarboties ar savu dzīvi, bet aktīvi nodarboties ar svešu. Kolīdz kaut kur dzirdam vai izlasām ar sevi neapmierināta cilvēka grēksūdzi – mēs momentā metamies viņu “glābt”!, piedāvāt palīdzību un apbērt ar dažādiem viņa problēmas risinājuma variantiem.
Turklāt, ņemiet vērā, – praktiski NEKAD cilvēks pats to NELŪDZ! Taču mūs tas neinteresē. Mūs daudz vairāk piesaista iespēja būt glābējam, sajusties svarīgam un vajadzīgam šajā pasaulē. Un, pie velna, ka pašam dzīvē neveicas ne personīgajā dzīvē, ne finansiāli, ne attiecībās ar saviem radiniekiem un bērniem!, tur pārāk sarežģīti tikt ar visu galā, bet dot vērtīgus padomus un rekomendācijas citiem – tas ne tikai ir vieglāk, bet arī patīkamāk, velns parāvis!
Un nav iespējams apstāties: lūk, tavā priekšā stāv upuris, ar suņa acīm, vai sēž un raksta sociālajos tīklos – cik viņam viss ir slikti, un kā viņš tūliņ izmetīsies pa logu, un cilvēki metīsies viņam karināt uz ausīm makaronus – “Cik brīnišķīga ir dzīve, tu, ko?! Visiem tagad grūti, bet mēs uzvarēsim!” Un visi šie glābēji neapzinās, ka NEKO no viņu padomiem un rekomendācijām šis cilvēks nemaz NETAISĀS IZMANTOT! Viņš pat negrasījās meklēt izeju. Viņa galvenais mērķis bija atrast “brīvas ausis”. Kārtējo reizi pamocīties. Pavampīrēt, kamēr kārtējais glābējs viņu atradīs. Izgāzt savu negatīvu bez patiesas vēlmes kaut ko savā dzīvē mainīt. tāpēc, ka, JA CILVĒKS PATIESI GRIBĒTU – VIŅŠ NECIESTU, BET CENSTOS ATBRĪVOTIES NO CIEŠANĀM. Un, kas ir pats interesantākais, lai kā arī jūs necenstos viņu izglābt, izeju no grūtībām šis cilvēks var atrast TIKAI PATS. Un tikai tad, kad atrodas aktīvā izejas meklējumu pozīcijā. Tas nozīmē, ka vai nu atrodas problēmas risinājuma procesā, vai arī LŪDZ KONKRĒTU PALĪDZĪBU. Bet, kas ir pats interesantākais, “glābējs” VIENMĒR dabūs pa degumu. Agri vai vēlu, taču pēc nelūgtu padomu došanas viņš vilsies, jo nesaņems nekādu atdevi no tā saucamā “upura”. Un noguris no neatzītā glābēja lomas, viņš pārslēgsies upura pozīcijā. Tagad viņš apkārtējiem žēlojas par to, ka, saproties, viņš pret šo cilvēku visu laiku ar seju, bet tas pretī ar muguru. Viņš tam visu sirdi un visu palīdzību, bet tas, ne tikai nepielietoja, bet arī nenovērtēja un nepateica paldies. Protams, ka šajā brīdī bijušais upuris glābēja un apkārtējo acīs kļūst par agresoru. “Kāds maita! Es viņam palīdzēju, bet viņš…”…Tādi cilvēki (kuri mīl glābt) ļoti bieži, nokļūstot upura lomā, žēlojas: “Kā gan tā sanāk?! Es visu mūžu citu labā visu daru! Bet man neviens neko! Es sirdi atstāju darbā! Mājās mani nenovērtē! Es visu priekš draugiem! Bet viņi!… Nodevēji! Tas ir netaisnīgi!”
Un, ko jūs domājat, viņš vairs netrauksies atkal kādu glābt? Ha! Ka tikai ne tā! Kā tikko pūlī viņš ieraudzīs žēlu kārtējā cietēja acu pāri, viņš pirmais skries to glābt! Kā gan savadāk? Jo ir radusies kārtējā iespēja spēlēt savu glābēja lomu! Kārtējo reizi būs iespēja kaut nedaudz paspēlēt nozīmīgo pašam sev cilvēku, kaut savās acīs, pacelties kādu pakāpienu augstāk par parējiem upuriem, neskatoties uz savu slimo un aizvainoto dvēseli… Cilvēki – bērni…. Spēlē… Lai tikai nebūtu jadzīvo… savu pašu interesanto dzīvi. Man visas šīs trīs lomas ir ļoti labi pazīstamas, jo es diezgan artistiski tās spēlēju visu savu dzīvi. Šis trīsstūris (Karpmana trīsstūris) – ir ļoti iecienīta zemes iedzīvotāju spēle. Ne,ne – jā un atkal ielidoju kadā no trīssūra stūriem. Taču arvien biežāk man izdodas sevi pieķert šajā pozīcijā, iziet no lomas un mierīgi noskatīties kā spēlē citi aktieri, kuri to dara pēc pašu gribas un vēlmes. Es uz to reaģēju ļoti mierīgi, es taču skaidri zinu, ka cilvēks cieš tāpēc, ka viņš GRIB ciest Es nenogurstoši atkārtošu savu mīļāko frāzi, kuru parasti izrunāju “Pļāpiņu” laikā (on-line sesijās), kad cilvēks man jautā: – Ka gan viņam palīdzēt? Es taču gribu palīdzēt! – Pati labākā palīdzība ir NETRAUCĒT! Netraucējiet cilvēkiem ciest! Viņi to dara labprāt! Ticiet man, ja viņi to negribētu, viņi to nedarītu. Ja cilvēks negrib stāvēt uz naglas, viņš to novāks. Cietējam vienmēr ir kaut kāds izdevīgums to darīt. Bet, kolīdz viņa dvēsele sāk pieaugt, viņš saprot, ka viņam nav izdevīgi ciest. Un viņš patstāvīgi to pārstāj darīt. Vai arī ar kāda palīdzību, taču tas notiek vienā gadījumā, ja viņš pats šo palīdzību lūdz – t.i. noformulē caur muti. Netraucējiet cilvēkiem atstrādāt viņu pašu karmu! Necentieties to paņemt uz sevi! Nemaisieties Visuma procesos. Komentāros man jautāja: bet, ja nu cilvēks nolēmis padarīt sev galu? Pat tad, ja cilvēks jūs biedē ar pašnāvību, pirmkārt, atcerieties: – cilvēks, kurš patiešām nolēmis to darīt, nekad par to nebrīdinās apkārtējos, tā ir manipulācija; – cilvēkam ir tiesības dzīvot un tiesības uzņemties atbildību aiziet no šīs planētas, un tāpēc cieniet viņa izvēli. – iemācieties just – kad cilvēks ar jums manipulē, bet kad runā dziļi un patiesi. Un tikai tad, kad viņš jums tajā atzīstas no sirds, ar jūsu palīdzību kaut kā cenšoties aizķerties aiz dzīves, jūs viņam izstāstīsiet visus veidus kā jautri pavadīt savu laiku uz šīs planētas))) Pastāstiet nevis ielieniet viņa dzīvē kā trešā roka vai otrā galva. Netraucējiet cilvēkiem pieaugt! Kas gan var būt labāks par to, ka glābšana nav nepieciešama? Kad būsiet iemācījušies uzņemties atbildību par savu pašu dzīvi un atrisināt savas problēmas patstāvīgi, skaidru galvu novērtējot savas iespējas, nepadarīsiet savus sasniegumus mazvertīgus un tajā pat laikā nepārvērtējot savus spēkus. Ak, cik neticami patīkami ir atrasties blakus veselam cilvēkam, kuram nav vajadzīga jūsu palīdzība un jūsu iedvesma!… Jums taču blakus ir arī tādi cilvēki?
Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.
Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.
Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.
Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs? Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.
Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā. Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu. Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.
Atcerējos kādu stāstu par par vīrieša iedvesmošanu.
Pirms kādiem 20 gadiem man bija pazīstams kāds puisis, kurš uzskatīja, ka savu naudu tērēs tikai sievai. Un arī strādāt ies tikai tad, kad apprecēsies.
Pēc tam viņš satika meiteni, kura jaunības dullumā sāka ar viņu satikties. Ļoti drīz viņš to apsūdzēja par to, ka viņš savos 27 gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un nestrādā tikai tāpēc, ka viņa to neiedvesmo. Taču viņai tas noteikti bija jadara.
Ir ļoti ērti dzīvot, kad nevis tu pats, bet kāds cits cilvēks ir atbildīgs par tavu dzīvi. Es gribu spēlēt rok-grupā, bet viņa mani neiedvesmo. Es esmu mākslinieks un dzejnieks, bet kopā ar viņu man ir radošā krīze. Es būtu atradis darbu, ja vien mana meitene spētu mani novērtēt un nenomāktu mani.
Un ko viņa visu laiku sūdzās par naudas trūkumu? Viņa taču ir sieviete, viņai jābūt saprotošai, viņai jāmīl, viņai jāprot piedot, jāgrib pabarot un seksu jāgrib. Kā viņa drīkstēja sameklēt kādu citu? Es jau teicu, ka visas viņas ir merkantilas maitas. Un vispār, viņai bija negatīva enerģētika, no kuras mans energolauks krasi sašaurinājās.
Bet drīzumā viņa dzīvē notika liktenīgā satikšanās ar savu Mūzu. Mūzas vārds bija Olga un viņa bija moldāviete. Iedvesma ļoti ātri pārgāja. Sākumā viņa tam salauza pirkstu, pēc tam izsita zobu, atņēma pasi un lika atrast darbu.
Un, ziniet, puisim pēkšņi viss sāka notikt. Reāli. Sākumā strādāja par krāvēju, pēc tam par ekspeditoru, pēc tam nopirka savu automašīnu, pēc tam vēl piecas līzingā. Protams, krīze nedaudz iegrieza, taču nekas, arī šobrīd ar visu tiek galā. Tagad citā pilsētā atklāj jaunu filiāli. Un arī iedvesmotāja viņam ir. Mūzas mēdz būt dažādas. Kādam tā ir feja ar sudrabainiem spārniem un burvju nūjiņu. Citam ragana ar milzīgām krūtīm korsetē un burvju pātagu. Bet kādam vienkārša moldāvu sieviete ar mīklas rulli un 42. izmēra apaviem. Nav jau svarīgi, kurai no mūzām tu dosi priekšroku, galvenais, atrast harmoniju un…
Dažkārt ar mīlestību vien nepietiek. Ir nepieciešami papildus aksesuāri 🙂
Skatījos youtube filmiņu par to, kā adīt divkāršo valnīti. Jauka sieviete adītā jaciņā, skaistas tapetes angļu stilā, zaļi samta aizkari, fotogrāfijas glītos rāmīšos, podiņā puķīte, patīkama balss, adāmadatu klaboņa. Šķiet, grūti iedomāties vēl nevainīgāku un patīkamāku ainu. Taču pat šai sievietei ir kritiķi. Adāmadatas tura ne tā, puķīte stāv ne tur, kur tai jāstāv, jaciņa vecmodīga, tapetes garlaicīgas.
Mani vienmēr izbrīna jautājums: “Vai tad rakstīt vajag tikai labo?” Es mammai apsolīju, tāpēc pievaldu sevi. Taču ļoti gribas atbildēt: “Jā, tieši tā, man drīkst tikai labo. Tāpēc, ka tu neesi mans ārsts, kuram man ir jāizstāsta visas savas problēmas, tu neesi mans vīrs, ne arī kāds no vecākiem, arī ne mans psihoterapeits, ne mans redaktors un arī ne mans krievu valodas skolotājs…. un vēl, arī tāpēc, ka es tev neko nejautāju”.
Pirms kādiem pieciem gadiem, kad mēs vēl dzīvojām lauku mājā, izremontējām tajā priekšnamu, ieklājām flīzes. Un uzaicinājām draugus uz sālsmaizi. Viena no manām draudzenēm atbrauca kopā ar savu kavalieri. Un, lūk, viņš stāv ar zābakiem uz manām jaunajām flīzēm, kuras personīgi man šķiet ideālas, un jautā: “Kāds idiots jums lika flīzes?” Bet flīzes klāja mans vīrs. Un es vēl cenšos būt viesmīlīga un pieklājīga. Jautāju: “Atģērbieties, nāciet istabā, sēdieties un aizbāziet muti ar salātiem”. Taču cilvēkam, acīmredzot, ir cērmes un dikti niez: “Nē, – viņš saka, – vai tiešām jūs neredzat, ka flīzes ir šķībi uzklātas?” Es vēl joprojām cenšos būt laipna: “Tur uz šķīvja ir pīles krūtiņa medus-sinepju mērcē, pīrāgi ar kāpostiem, vīns, nāciet viesistabā”. Bet, nē, tas nepalīdz, cilvēkam gribas pierādīt to, cik liela viņam taisnība. Es patiesībā esmu ļoti pacietīga, esmu dresējusi suņus, daudzas reizes varu atkārtot vienu un to pašu, bet te es neizturēju: “Tā, vācies pupās”!
Draudzene ļoti apvainojās, pāris gadus ar mani nesarunājās, pat apprecējās ar šo kavalieri, bet pēc tam, jau pēc šķiršanās, man uzrakstīja, kāpēc gan uzreiz manā priekšnamā nav sapratusi, kas tas par cilvēku un, ka no viņa vajag turēties pa gabalu.
Mani neinteresē iemesli, kuru dēļ cilvēks uzskata, ka ir svarīgi man pastāstīt par manām kļūdām. Turklāt, ir objektīvas kļūdas un, ja man uz tām norāda, es pret to izturos ar lielu pateicību. Es reāli pieļauju kļūdas, slikti pārzinu pieturzīmju lietošanu, jaucu labo pusi ar kreiso un neesmu stipra precīzajās zinātnēs. Bet ir mana subjektīvā pozīcija. Man var būt taisnība, man var tās nebūt, varbūt man taisnība ir tikai daļēji, es varu ticēt fejām, mājas gariem un tam, ka ne visas problēmas nāk no bērnības, un tam, ka no manis staro zila gaisma. Es varu mīlēt, varu nemīlēt, kaut kas manī var izsaukt nepatīkamas asociācijas, taču es jebkuru subjektīvu viedokli uzskatu par līdzvērtīgu manējam. Ikvienu, kurš nenodara kaitējumu dzīvēm un veselībai, tajā skaitā citu cilvēku psihiskajai veselībai.
Ir brīnišķīgs izteiciens, kurš man ļoti patīk: “Dēls, sāli savu putru pa savam, bet es to sālīšu pa savam.” Savu putru tu vari vārīt pēc jebkuras receptes. Piemēram, man pēdējā laikā ļoti patīk vārīt rīsu putru ar ķirbjiem, žāvētām aprikozēm un kokosriekstu skaidiņām – mēli var norīt. Taču, ja jums tā negaršo, tas nenozīmē, ka mana putra ir slikta, tas nozīmē tikai to, ka jūs to drīkstat neēst. Tas mani nenogalinās, neaizvainos un pat ne pārāk sarūgtinās.
Es ļoti priecājos par visiem, kuriem garšo manis pagatavotais ēdiens, man ļoti patīk pabarot cilvēkus. Es mierīgi izturos pret jebkurām diskusijām, pret jebkuru viedokli, pat pret gluži pretēju manējam, taču savu putru es sālīšu pa savam. Savas dzīves laikā es esmu tik daudz putras pārsālījusi, parvārījusi, ievārījusi, ka man ir tiesības uz savu pašas recepti. Un tas attiecas ne tikai uz ēdienu.
Ziniet, mīļie, es jau sen un neatgriezeniski esmu iemīlējusies savā slinkumā, tāpēc, ka tas dod man daudz vairāk labuma kā kaitējuma.
Slinkums mani atbrīvoja no naidošanās ar jebkuru cilvēku – man ir slinkums lēkāt uz sveša naida batuta, sasūcoties ar to, kā ar kanalizācijas straumi….
Man ir sveša atriebība, tāpēc, ka man slinkums to pasniegt kā aukstā tā arī karstā veidā – jo gatavot to nāktos abos gadījumos…
Es ne reizi neesmu centusies lauzties aizslēgtās durvīs… slinkums…
Es ne reizi neesmu stāvējusi rindā pēc vīrieša…. tas ir nenormāli ietilpīgs process gan laika gan pazemojumu skaita ziņā… slinkums…
Es nekad neesmu centusies izlūgties kaut ko tur, kur man to nepiedāvā… slinkums… Es nekad neesmu draudzējusies pret savu gribu, tāpēc, ka man slinkums uzturēt mākslīgas attiecības…
Es ne ar vienu nesacenšos un nekonkurēju – man pietiek ar savu rezultātu, bet kratīties savā iedomībā – domājot, vai man izdodas labāk vai sliktāk par citiem, man slinkums…
Slinkuma dēļ es nekad neatrodos tur, kur, kā ļaudis saka – noteikti vajag būt, bet man negribās…
Es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu vai izdāļāju desmitiem biļetes, ielūgumus un sertifikātus… Slinkums mani ir atbrīvojis no obesīvi-kompulsīvajiem traucējumiem, kas liek kontrolēt visus procesus un uzturēt sterilu tīrību…
Pat reiz uzradušās paniskās lēkmes ļoti ātri pameta slinko sievišķi, kura tām pateica: kā atnācāt, tā arī aiziesiet…. man nospļauties uz jums… Slinkuma dēļ man ir lieliskas attiecības ar saviem tuvajiem – tāpēc, ka man slinkums viņos rakņāties, kritizēt, meklēt viņu trūkumus, pamācīt, audzināt un pāraudzināt…
Un, izradās, ka tad, ja tu visu to nedari, tad visi paši visu saprot un ar visu tiek galā, un vēl pateicībā skrien palīgā arī tad, ja to nelūdz un necenties pierunāt…. Man slinkums lasīt, skatīties un klausīties to, kas mani neinteresē…
Slinkums imitēt neesošo… Slinkums censties visiem izpatikt… Slinkums strīdēties, pierādīt, taisnoties…. Slinkums apvainoties, būt greizsirdīgai, manipulēt… Slinkums parvērst sevi par instagrama lelli… Slinkums būt atkarīgai no svešām gaidām… Slinkums skaust… Slinkums dzīvot svešu dzīvi…
Bet nav slinkums dzīvot savējo…
Tāpēc slinkums man saglabāja mani, manu psiholoģisko veselību un uzlaboja manu humora izjūtu par visu, kas man nav sanācis…
Es no sirds ceru, ka tam pašam būs slinkums mani pamest.
Atradu šķēres. Visām lellēm nogriezu matus pa pliko. Un trīs lāčus safrizēju. Zaķim nogriezu asti un ausis. Aizkaros izgriezu sniegpārsliņas. Piekusu. Ehh, savos divos gados varēju 24 stundas diennaktī visu dzīvokli apgriezt otrādi. Laikam palieku veca.
OTRDIENA
Bērnu dārzā nočiepu audzinātājai šķēres. Klusajā stundā visiem apgriezu “čolkas”, izņemot Ļudku. Ciest viņu nevaru, lai tik turpina staigāt briesmīgā paskatā.
TREŠDIENA
Tēvs auroja, mamma auroja, vecmāmiņa kliedza uz viņiem, vectētiņš smējās līdz sāka žagoties. Paši vainīgi, vajag audzināt normāli.
Kamēr vectētiņš snauda pie televizora, pielīdzināju viņam ūsas. Tiesa, vienā pusē nogriezu gandrīz pilnībā, pats vainīgs, nevajadzēja tik briesmīgi krākt, tāpat jau bērns nervozē.
CETURTDIENA
Bērnu laukumiņā ar pieejamajiem instrumentiem noskuvu kādam tur brālim deniņus. Arī uzacis un skropstas. Brālis bija laimīgs.
Žēl, ka man nav brāļa. Atņēma man svešo puiku un atņēma instrumentus. Mamma auroja, tētis auroja, vecmāmiņa uz viņiem kliedza, vectētiņš jau trešo dienu smejas kā kutināts, skatoties uz sevi spogulī.
PIEKTDIENA
No manis ne minūti nenolaiž acis. Sagaidīju, kad no rīta man uzvilks kombinezonu, teicu, ka man vajag uz poda. No tualetes iznācu pilnīgi bez matiem.
Mamma taksometra vietā pasūtīja kasti vīna, tētis uz nakti uzvilka peldcepuri un aptina galvu ar skoču, noslēpa visas šķēres un aizslēdza guļamistabas durvis, bet no rīta vienalga pamodās pliku pauri. Hehehe, paldies vectētiņam, kurš dienēja specvienībā 🙂
SETDIENA
Mājās visi plikpauraini. Vectēvs smejas pilnā balsī, es nedaudz par viņu pārdzīvoju. Paņēma mani aiz kājām un rokām un aizvilka līdz taksometram, veda pie bērnu psihologa. Paspēju drusciņ pačikināt taksistu.
Nezin kāpēc psiholoģe palūdza, lai es ar flomasteru uzzīmēju savu ģimeni, bet es viņai uzzīmēju jaunu frizūru. Tieši uz psiholoģes.
SVĒTDIENA
Man nopirka jaunas lelles un lāčus. Nopirka friziera komplektu un parūkas. Mana mīļā plikpaurainā ģimene, es tik ļoti jūs mīlu! Nogriezu vectētiņam otro ūsu. Piedod, vectētiņ, tie man tādi refleksi, gluži kā specvienībā.
Iespējams, viena no labākajām lietām, ko es esmu iemācījusies no savas dzīves, ir nekad to neuztvert pārāk nopietni… Jo tieši tā viņa pati dara, kad viegli un skaisti noslauka kājas mūsu drāmās, nenotikušajos notikumos, vilšanās paklājiņos…
Tieši tā viņa dara ar katru, kurš nolēmis, ka viņam ar to ir īpašas attiecības, bet viņš pats ir īpaša parādība… tā uzsita knipi pa degunu un aizgāja uzgriezt ātros romānus ar mazāk augstprātīgajiem…
Tieši tā viņa dara, kad mēs domājam, ka mūsu gadiem ilgi lolotais vēlmju sarakstiņš viņai ir tikpat svarīgs kā mums pašiem… Kad mēs parāk nopietni kaļam savus plānus… Kad dodam garantijas…
Dzīve nav nopietna pat tad, kad nopietnība šķiet obligāta, un, kad šķiet, ka notikušas tik daudz netaisnības…
Viņa nenopietni dod labāko, nepavisam ne tiem, kuri, acīmredzami to ir pelnījuši visvairāk, un savām vilinošākajām avantūrām izvēlas ne tos, ko uzskatījām par galvenajiem pretendentiem … Un noskūpsta pakausi galīgi ne tiem, kuri kaislīgi par to sapņo, un dzer visreibinošāko vīnu ne ar tiem, kuri prot to novērtēt…
Nu, un!? Sēdēt un žēloties?
Bet viņa paies garām, šūpodama savus lepnos gurnus zem grezna pavasara-vasaras-rudens-ziemas sarafāna…
Un tātad, es izvēlos viņas brīnišķīgo nenopietnību… Ledainu šampanieti, rūgtas smaržas, zaļas kurpes… Ilgas sarunas, skaļus smieklus, klusu maigumu… Mīļotās lūpas, papīra grāmatas un īsas naktis…
Es izvēlos dzīvi, kuru es nenožēlošu pat tad, kad pienāks laiks citai dimensijai, jo tajā nebūs tas, no kā es atteicos, baidoties kļūdīties, vai kādu neiepriecināt…
Es pārstāšu uztraukties par to, ko nepaspēju, nesaņēmu vai pazaudēju… Es pārstāšu dzīties pēc jeb kā, tāpēc, ka ķert nākas tikai tos, kuriem ar mums ir maz kopīga… un tāpēc tie nedodas rokās… Bez milzīgiem plāniem, bez iedomības un ideālisma, bez izdomātām ciešanām…
Un, ziniet, ko? Un no tā brīža, kad es pārstāju būt pārāk nopietna, mani ir piemeklējusi laime … galu galā, izrādās, ka arī tā nevar būt pārāk nopietna, mani mīļie …
Patiesa mīlestība pret sevi nelīdzinās narcistiskajai histērijai, kas pretstata savu iedomāto ekskluzivitāti visai pasaulei, bet, gluži pretēji, tā ir apzināts veids, kā tuvināties visas pasaules izpratnei, rūpīgi atpazīstot savas nepilnības un atsakoties to dēļ sevi ienīst…
Tieši dziļa sevis NEmīlēšana iedarbina pašus varenākos gan šī paša narcisisma, gan arī citu cilvēku noliegšanas mehānismus. Tieši viņa sakož vispēcīgāk gan tuvos gan tālos. Tieši viņa drudžaini katrā cilvēkā meklē trūkumus, neredzot tā gaišās puses. Tieši viņa hroniski konfliktē katra pat vismazākā iemesla dēļ, ar patoloģisku nežēlību baltā mētelī planējot apkārt, kad kāds cits iekūlies nelaimē, un acumirklī pievienojas jebkurām vajāšanām, kurās nemeklē taisnību, bet meklē iespējas caur emocionālu sadismu stiprināt iekšējo mazohistisko vēlmi spīdzināt.
Mani mīļie, Mīlestība pret sevi nav stāsts par lielīgu paštīksmināšanos… Tas ir stāsts par vissvarīgāko cilvēcisko pieredzi, lai varētu sniegt otram to, ko gaidi arī no viņa savos vispārpasaulīgākajos sapņos. Mūžīgi mocīties aizvainojumā par nesaņemto mīlestību nozīmē tikai gaidīt to no kāda, bet pavisam nejust to pret sevi. Un ir vērts kādu dienu izšķirties par šo patiesību, lai beidzot izietu no tik ilgā aukstuma, kurā nebija sasildīto, gluži tāpat, kā nebija atzīto: mīlestība bez pretmīlestības – kad tu tici tam, ka kļūsi laimīgs, kad kāds cits, pret kuru tu izturies labāk kā pret sevi, beidzot tevi iemīlēs…. taču viņš nevar to izdarīt, tāpēc, ka tas, kurš nemīl sevi ir kā neredzamais cilvēks otra atzinības laukā.
Noņem savu “burvju” cepuri, ja vēlies, lai notiktu savādāk…
Ginta Filia Solis 