Izlēcēja

Mūsu kaimiņieni ļaudis bija iesaukuši par Emanuēlu. Tāda viegliņa, šifona kleitā pat ziemas salā. Pa virsu kažoks, bet zem tā marles auduma kleita ar vijolīšu un gundegu apdruku. Īss, it kā nevīžīgs matu griezums, ar pirkstiem sakārtots un milzīgas brīnumpilnas acis, gluži kā spārei.

Viņa bija vairākas reizes precējusies un katru reizi tā bija laimīga laulība. Viņa strādāja par kosmetoloģi, par pārdevēju galantērijas preču veikalā un zīmēšanas skolotāju. Viņa pastāvīgi aizrāvās ar kaut ko jaunu. Patstāvīgi apguva flamenko, kaligrāfiju pēc rokasgrāmatas, visu laiku kaut ko veidoja, izšuva, bakstīja ar adatu kartona gabalu un sūtīja āfrikāņu bērniem paciņas ar mīkstajām rotaļlietām. Pa drusciņai darīja visu ko, un visu – neilgu laiku.

Kaimiņi grozīja pirkstus pie deniņiem, it kā sakot, ko tādai padarīsi, ļoti gaisīga sieviete. Bezrūpīga, vieglprātīga un arī pastulba. Aprobežota. Dzīvo ar kaķi un salauztu televizoru. Neskatās ziņas un nav lietas kursā par jaunumiem.

Mans tētis viņu nevarēja ciest. Teica, ka nespēj normāli uztvert cilvēkus, kuri pārāk bieži smejas. Pasaka “labrīt” un mute līdz ausīm vaļā. Ķiķinot komentē aizkavējušos algu. Paslīd uz ledus, sasit olas tīkliņā un atkal smejas. Kas gan tur smieklīgs?
Sievietes viņu nepieņēma savā pulkā. Kolīdz viņa parādījās tuvumā, tās momentā apklusa un pārtrauca apspriest samaitātos Rietumus. Svetlanas Morgunovas jaungada tērpu televīzijā un filmu “Čigāns” ar skaistuli Budulaju. Jauno salātu recepti. Bohēmijas kristāla lustru, putekļusūcēju “Taifūns” un “biezo” kaimiņu jauno dagestāniešu paklāju.

Emanuēla ne pārāk tiecās iefiltrēties šajā sieviešu kompānijā. Viņa vienmēr kaut kur steidzās: vai nu uz  kārtējo randiņu, izšūšanas kursiem vai grupas “Verasi” koncertu. Viņai absolūti nerūpēja svarīgās kundzes, kuras pa “blatu” iepirkās pārtikas veikalā.
Kaimiņienei nekad nenotika nekas slikts, bet mums visiem tad santehnika salūza, tad puikas logiem stiklus izdauzīja, tad atkal puse mājas iedzīvotāju saslima ar gripu. Mēs visi ticējām, ka tumšajā stūrī sēž kads “babajs” un, ja mēs neklausīsim, tad mūs savāks milicis no Kikimoras. Mēs ticējām, ka dzīve ir netaisna un tajā ir daudz kas jāizcieš. Un tikai Emanuēla vienmēr izskatījās žirgta, vesela un jautra. Viņai neeksistēja ne tumšie kakti ne Kikimora. Ar milici viņai bija mīlas romāns, gripu viņa ārstēja ar sarkanvīnu, necieta un pret visiem notikumiem izturējās kā pret piedzīvojumu.
Viņas noslēpumu es uzzināju tikai pēc daudziem gadiem un patiesi biju izbrīnīta. Šī sieviete savādāk kā citi attiecās pret dzīvi un dzīve viņai atbildēja ar to pašu. Ne velti saka: kā gultu uzklāsi, tā arī gulēsi, kā zirgu iejūgsi, tā arī brauksi. Viņa neļāva sev garlaikoties, viņa nenēsāja upura kreklu, viņa bija zinātkāra un nodarbojās ar to, ko sirds liek. Viņa dzīvoja tā, kā mēs visi tikai gatavojāmies dzīvot. Mēs gatavojāmies grūtībām, bet viņa baudīja dzīvi. Un rezultātā, katrs saņēma savu.

Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava mūza

Atcerējos kādu stāstu par par vīrieša iedvesmošanu.

Pirms kādiem 20 gadiem man bija pazīstams kāds puisis, kurš uzskatīja, ka savu naudu tērēs tikai sievai. Un arī strādāt ies tikai tad, kad apprecēsies.

Pēc tam viņš satika meiteni, kura jaunības dullumā sāka ar viņu satikties. Ļoti drīz viņš to apsūdzēja par to, ka viņš savos 27 gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un nestrādā tikai tāpēc, ka viņa to neiedvesmo. Taču viņai tas noteikti bija jadara.

Ir ļoti ērti dzīvot, kad nevis tu pats, bet kāds cits cilvēks ir atbildīgs par tavu dzīvi. Es gribu spēlēt rok-grupā, bet viņa mani neiedvesmo. Es esmu mākslinieks un dzejnieks, bet kopā ar viņu man ir radošā krīze. Es būtu atradis darbu, ja vien mana meitene spētu mani novērtēt un nenomāktu mani.

Un ko viņa visu laiku sūdzās par naudas trūkumu? Viņa taču ir sieviete, viņai jābūt saprotošai, viņai jāmīl, viņai jāprot piedot, jāgrib pabarot un seksu jāgrib. Kā viņa drīkstēja sameklēt kādu citu? Es jau teicu, ka visas viņas ir merkantilas maitas. Un vispār, viņai bija negatīva enerģētika, no kuras mans energolauks krasi sašaurinājās.

Bet drīzumā viņa dzīvē notika liktenīgā satikšanās ar savu Mūzu. Mūzas vārds bija Olga un viņa bija moldāviete. Iedvesma ļoti ātri pārgāja. Sākumā viņa tam salauza pirkstu, pēc tam izsita zobu, atņēma pasi un lika atrast darbu.

Un, ziniet, puisim pēkšņi viss sāka notikt. Reāli. Sākumā strādāja par krāvēju, pēc tam par ekspeditoru, pēc tam nopirka savu automašīnu, pēc tam vēl piecas līzingā. Protams, krīze nedaudz iegrieza, taču nekas, arī šobrīd ar visu tiek galā. Tagad citā pilsētā atklāj jaunu filiāli. Un arī iedvesmotāja viņam ir. Mūzas mēdz būt dažādas. Kādam tā ir feja ar sudrabainiem spārniem un burvju nūjiņu. Citam ragana ar milzīgām krūtīm korsetē un burvju pātagu. Bet kādam vienkārša moldāvu sieviete ar mīklas rulli un 42. izmēra apaviem. Nav jau svarīgi, kurai no mūzām tu dosi priekšroku, galvenais, atrast harmoniju un…

Dažkārt ar mīlestību vien nepietiek. Ir nepieciešami papildus aksesuāri 🙂

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram pašam sava putras recepte

Skatījos youtube filmiņu par to, kā adīt divkāršo valnīti. Jauka sieviete adītā jaciņā, skaistas tapetes angļu stilā, zaļi samta aizkari, fotogrāfijas glītos rāmīšos, podiņā puķīte, patīkama balss, adāmadatu klaboņa. Šķiet, grūti iedomāties vēl nevainīgāku un patīkamāku ainu. Taču pat šai sievietei ir kritiķi. Adāmadatas tura ne tā, puķīte stāv ne tur, kur tai jāstāv, jaciņa vecmodīga, tapetes garlaicīgas.

Mani vienmēr izbrīna jautājums: “Vai tad rakstīt vajag tikai labo?”
Es mammai apsolīju, tāpēc pievaldu sevi. Taču ļoti gribas atbildēt: “Jā, tieši tā, man drīkst tikai labo. Tāpēc, ka tu neesi mans ārsts, kuram man ir jāizstāsta visas savas problēmas, tu neesi mans vīrs, ne arī kāds no vecākiem, arī ne mans psihoterapeits, ne mans redaktors un arī ne mans krievu valodas skolotājs…. un vēl, arī tāpēc, ka es tev neko nejautāju”.

Pirms kādiem pieciem gadiem, kad mēs vēl dzīvojām lauku mājā, izremontējām tajā priekšnamu, ieklājām flīzes. Un uzaicinājām draugus uz sālsmaizi. Viena no manām draudzenēm atbrauca kopā ar savu kavalieri. Un, lūk, viņš stāv ar zābakiem uz manām jaunajām flīzēm, kuras personīgi man šķiet ideālas, un jautā: “Kāds idiots jums lika flīzes?” Bet flīzes klāja mans vīrs. Un es vēl cenšos būt viesmīlīga un pieklājīga. Jautāju: “Atģērbieties, nāciet istabā, sēdieties un aizbāziet muti ar salātiem”. Taču cilvēkam, acīmredzot, ir cērmes un dikti niez: “Nē, – viņš saka, – vai tiešām jūs neredzat, ka flīzes ir šķībi uzklātas?” Es vēl joprojām cenšos būt laipna: “Tur uz šķīvja ir pīles krūtiņa medus-sinepju mērcē, pīrāgi ar kāpostiem, vīns, nāciet viesistabā”. Bet, nē, tas nepalīdz, cilvēkam gribas pierādīt to, cik liela viņam taisnība. Es patiesībā esmu ļoti pacietīga, esmu dresējusi suņus, daudzas reizes varu atkārtot vienu un to pašu, bet te es neizturēju: “Tā, vācies pupās”!

Draudzene ļoti apvainojās, pāris gadus ar mani nesarunājās, pat apprecējās ar šo kavalieri, bet pēc tam, jau pēc šķiršanās, man uzrakstīja, kāpēc gan uzreiz manā priekšnamā nav sapratusi, kas tas par cilvēku un, ka no viņa vajag turēties pa gabalu.

Mani neinteresē iemesli, kuru dēļ cilvēks uzskata, ka ir svarīgi man pastāstīt par manām kļūdām.
Turklāt, ir objektīvas kļūdas un, ja man uz tām norāda, es pret to izturos ar lielu pateicību. Es reāli pieļauju kļūdas, slikti pārzinu pieturzīmju lietošanu, jaucu labo pusi ar kreiso un neesmu stipra precīzajās zinātnēs. Bet ir mana subjektīvā pozīcija. Man var būt taisnība, man var tās nebūt, varbūt man taisnība ir tikai daļēji, es varu ticēt fejām, mājas gariem un tam, ka ne visas problēmas nāk no bērnības, un tam, ka no manis staro zila gaisma. Es varu mīlēt, varu nemīlēt, kaut kas manī var izsaukt nepatīkamas asociācijas, taču es jebkuru subjektīvu viedokli uzskatu par līdzvērtīgu manējam. Ikvienu, kurš nenodara kaitējumu dzīvēm un veselībai, tajā skaitā citu cilvēku psihiskajai veselībai.

Ir brīnišķīgs izteiciens, kurš man ļoti patīk: “Dēls, sāli savu putru pa savam, bet es to sālīšu pa savam.” Savu putru tu vari vārīt pēc jebkuras receptes. Piemēram, man pēdējā laikā ļoti patīk vārīt rīsu putru ar ķirbjiem, žāvētām aprikozēm un kokosriekstu skaidiņām – mēli var norīt. Taču, ja jums tā negaršo, tas nenozīmē, ka mana putra ir slikta, tas nozīmē tikai to, ka jūs to drīkstat neēst. Tas mani nenogalinās, neaizvainos un pat ne pārāk sarūgtinās.

Es ļoti priecājos par visiem, kuriem garšo manis pagatavotais ēdiens, man ļoti patīk pabarot cilvēkus. Es mierīgi izturos pret jebkurām diskusijām, pret jebkuru viedokli, pat pret gluži pretēju manējam, taču savu putru es sālīšu pa savam. Savas dzīves laikā es esmu tik daudz putras pārsālījusi, parvārījusi, ievārījusi, ka man ir tiesības uz savu pašas recepti. Un tas attiecas ne tikai uz ēdienu.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ODA SLINKUMAM

Ziniet, mīļie, es jau sen un neatgriezeniski esmu iemīlējusies savā slinkumā, tāpēc, ka tas dod man daudz vairāk labuma kā kaitējuma.

Slinkums mani atbrīvoja no naidošanās ar jebkuru cilvēku – man ir slinkums lēkāt uz sveša naida batuta, sasūcoties ar to, kā ar kanalizācijas straumi….

Man ir sveša atriebība, tāpēc, ka man slinkums to pasniegt kā aukstā tā arī karstā veidā – jo gatavot to nāktos abos gadījumos…

Es ne reizi neesmu centusies lauzties aizslēgtās durvīs… slinkums…

Es ne reizi neesmu stāvējusi rindā pēc vīrieša…. tas ir nenormāli ietilpīgs process gan laika gan pazemojumu skaita ziņā… slinkums…

Es nekad neesmu centusies izlūgties kaut ko tur, kur man to nepiedāvā… slinkums…
Es nekad neesmu draudzējusies pret savu gribu, tāpēc, ka man slinkums uzturēt mākslīgas attiecības…

Es ne ar vienu nesacenšos un nekonkurēju – man pietiek ar savu rezultātu, bet kratīties savā iedomībā – domājot, vai man izdodas labāk vai sliktāk par citiem, man slinkums…

Slinkuma dēļ es nekad neatrodos tur, kur, kā ļaudis saka – noteikti vajag būt, bet man negribās…

Es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu vai izdāļāju desmitiem biļetes, ielūgumus un sertifikātus…
Slinkums mani ir atbrīvojis no obesīvi-kompulsīvajiem traucējumiem, kas liek kontrolēt visus procesus un uzturēt sterilu tīrību…

Pat reiz uzradušās paniskās lēkmes ļoti ātri pameta slinko sievišķi, kura tām pateica: kā atnācāt, tā arī aiziesiet…. man nospļauties uz jums…
Slinkuma dēļ man ir lieliskas attiecības ar saviem tuvajiem – tāpēc, ka man slinkums viņos rakņāties, kritizēt, meklēt viņu trūkumus, pamācīt, audzināt un pāraudzināt…

Un, izradās, ka tad, ja tu visu to nedari, tad visi paši visu saprot un ar visu tiek galā, un vēl pateicībā skrien palīgā arī tad, ja to nelūdz un necenties pierunāt….
Man slinkums lasīt, skatīties un klausīties to, kas mani neinteresē…

Slinkums imitēt neesošo…
Slinkums censties visiem izpatikt…
Slinkums strīdēties, pierādīt, taisnoties….
Slinkums apvainoties, būt greizsirdīgai, manipulēt…
Slinkums parvērst sevi par instagrama lelli…
Slinkums būt atkarīgai no svešām gaidām…
Slinkums skaust…
Slinkums dzīvot svešu dzīvi…

Bet nav slinkums dzīvot savējo…

Tāpēc slinkums man saglabāja mani, manu psiholoģisko veselību un uzlaboja manu humora izjūtu par visu, kas man nav sanācis…

Es no sirds ceru, ka tam pašam būs slinkums mani pamest.

© Ļiļa Grad
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad tev ir savs aicinājums…

PIRMDIENA

Atradu šķēres. Visām lellēm nogriezu matus pa pliko. Un trīs lāčus safrizēju. Zaķim nogriezu asti un ausis. Aizkaros izgriezu sniegpārsliņas. Piekusu.
Ehh, savos divos gados varēju 24 stundas diennaktī visu dzīvokli apgriezt otrādi. Laikam palieku veca.

OTRDIENA

Bērnu dārzā nočiepu audzinātājai šķēres. Klusajā stundā visiem apgriezu “čolkas”, izņemot Ļudku. Ciest viņu nevaru, lai tik turpina staigāt briesmīgā paskatā.

TREŠDIENA

Tēvs auroja, mamma auroja, vecmāmiņa kliedza uz viņiem, vectētiņš smējās līdz sāka žagoties. Paši vainīgi, vajag audzināt normāli.

Kamēr vectētiņš snauda pie televizora, pielīdzināju viņam ūsas. Tiesa, vienā pusē nogriezu gandrīz pilnībā, pats vainīgs, nevajadzēja tik briesmīgi krākt, tāpat jau bērns nervozē.

CETURTDIENA

Bērnu laukumiņā ar pieejamajiem instrumentiem noskuvu kādam tur brālim deniņus. Arī uzacis un skropstas.
Brālis bija laimīgs.

Žēl, ka man nav brāļa. Atņēma man svešo puiku un atņēma instrumentus. Mamma auroja, tētis auroja, vecmāmiņa uz viņiem kliedza, vectētiņš jau trešo dienu smejas kā kutināts, skatoties uz sevi spogulī.

PIEKTDIENA

No manis ne minūti nenolaiž acis. Sagaidīju, kad no rīta man uzvilks kombinezonu, teicu, ka man vajag uz poda. No tualetes iznācu pilnīgi bez matiem.

Mamma taksometra vietā pasūtīja kasti vīna, tētis uz nakti uzvilka peldcepuri un aptina galvu ar skoču, noslēpa visas šķēres un aizslēdza guļamistabas durvis, bet no rīta vienalga pamodās pliku pauri.
Hehehe, paldies vectētiņam, kurš dienēja specvienībā 🙂

SETDIENA

Mājās visi plikpauraini. Vectēvs smejas pilnā balsī, es nedaudz par viņu pārdzīvoju. Paņēma mani aiz kājām un rokām un aizvilka līdz taksometram, veda pie bērnu psihologa. Paspēju drusciņ pačikināt taksistu.

Nezin kāpēc psiholoģe palūdza, lai es ar flomasteru uzzīmēju savu ģimeni, bet es viņai uzzīmēju jaunu frizūru. Tieši uz psiholoģes.

SVĒTDIENA

Man nopirka jaunas lelles un lāčus. Nopirka friziera komplektu un parūkas.
Mana mīļā plikpaurainā ģimene, es tik ļoti jūs mīlu!  
Nogriezu vectētiņam otro ūsu. Piedod, vectētiņ, tie man tādi refleksi, gluži kā specvienībā. 

Zoja Arefjeva “No Maigās Raganas piezīmēm”
Paldies frizierei Irinai Davidovai

Mana NEnopietnā dzīve

Iespējams, viena no labākajām lietām, ko es esmu iemācījusies no savas dzīves, ir nekad to neuztvert pārāk nopietni…
Jo tieši tā viņa pati dara, kad viegli un skaisti noslauka kājas mūsu drāmās, nenotikušajos notikumos, vilšanās paklājiņos…

Tieši tā viņa dara ar katru, kurš nolēmis, ka viņam ar to ir īpašas attiecības, bet viņš pats ir īpaša parādība… tā uzsita knipi pa degunu un aizgāja uzgriezt ātros romānus ar mazāk augstprātīgajiem…

Tieši tā viņa dara, kad mēs domājam, ka mūsu gadiem ilgi lolotais vēlmju sarakstiņš viņai ir tikpat svarīgs kā mums pašiem…
Kad mēs parāk nopietni kaļam savus plānus…
Kad dodam garantijas…

Dzīve nav nopietna pat tad, kad nopietnība šķiet obligāta, un, kad šķiet, ka notikušas tik daudz netaisnības…

Viņa nenopietni dod labāko, nepavisam ne tiem, kuri, acīmredzami to ir pelnījuši visvairāk, un savām vilinošākajām avantūrām izvēlas ne tos, ko uzskatījām par galvenajiem pretendentiem …
Un noskūpsta pakausi galīgi ne tiem, kuri kaislīgi par to sapņo, un dzer visreibinošāko vīnu ne ar tiem, kuri prot to novērtēt…

Nu, un!?
Sēdēt un žēloties?

Bet viņa paies garām, šūpodama savus lepnos gurnus zem grezna pavasara-vasaras-rudens-ziemas sarafāna…

Un tātad, es izvēlos viņas brīnišķīgo nenopietnību…
Ledainu šampanieti, rūgtas smaržas, zaļas kurpes…
Ilgas sarunas, skaļus smieklus, klusu maigumu…
Mīļotās lūpas, papīra grāmatas un īsas naktis…

Es izvēlos dzīvi, kuru es nenožēlošu pat tad, kad pienāks laiks citai dimensijai, jo tajā nebūs tas, no kā es atteicos, baidoties kļūdīties, vai kādu neiepriecināt…

Es pārstāšu uztraukties par to, ko nepaspēju, nesaņēmu vai pazaudēju…
Es pārstāšu dzīties pēc jeb kā, tāpēc, ka ķert nākas tikai tos, kuriem ar mums ir maz kopīga… un tāpēc tie nedodas rokās…
Bez milzīgiem plāniem, bez iedomības un ideālisma, bez izdomātām ciešanām…

Un, ziniet, ko?
Un no tā brīža, kad es pārstāju būt pārāk nopietna, mani ir piemeklējusi laime … galu galā, izrādās, ka arī tā nevar būt pārāk nopietna, mani mīļie …

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neredzamais cilvēks

Patiesa mīlestība pret sevi nelīdzinās narcistiskajai histērijai, kas pretstata savu iedomāto ekskluzivitāti visai pasaulei, bet, gluži pretēji, tā ir apzināts veids, kā tuvināties visas pasaules izpratnei, rūpīgi atpazīstot savas nepilnības un atsakoties to dēļ sevi ienīst…

Tieši dziļa sevis NEmīlēšana iedarbina pašus varenākos gan šī paša narcisisma, gan arī citu cilvēku noliegšanas mehānismus.
Tieši viņa sakož vispēcīgāk gan tuvos gan tālos.
Tieši viņa drudžaini katrā cilvēkā meklē trūkumus, neredzot tā gaišās puses.
Tieši viņa hroniski konfliktē katra pat vismazākā iemesla dēļ, ar patoloģisku nežēlību baltā mētelī planējot apkārt, kad kāds cits iekūlies nelaimē, un acumirklī pievienojas jebkurām vajāšanām, kurās nemeklē taisnību, bet meklē iespējas caur emocionālu sadismu stiprināt iekšējo mazohistisko vēlmi spīdzināt.

Mani mīļie, Mīlestība pret sevi nav stāsts par lielīgu paštīksmināšanos…
Tas ir stāsts par  vissvarīgāko cilvēcisko pieredzi, lai varētu sniegt otram to, ko gaidi arī no viņa savos vispārpasaulīgākajos sapņos.
Mūžīgi mocīties aizvainojumā par nesaņemto mīlestību nozīmē tikai gaidīt to no kāda, bet pavisam nejust to pret sevi.
Un ir vērts kādu dienu izšķirties par šo patiesību, lai beidzot izietu no tik ilgā aukstuma, kurā nebija  sasildīto, gluži tāpat, kā nebija atzīto: mīlestība bez pretmīlestības – kad tu tici tam, ka kļūsi laimīgs, kad kāds cits, pret kuru tu izturies labāk kā pret sevi, beidzot tevi iemīlēs…. taču viņš nevar to izdarīt, tāpēc, ka tas, kurš nemīl sevi ir kā neredzamais cilvēks otra atzinības laukā.

Noņem savu “burvju” cepuri, ja vēlies, lai notiktu savādāk…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam radīti harmoniski

Plūsti šo dzīvi, piedzīvo to, kā piliens okeānā un sajūti, ka Visums jau sākotnēji mūs ir radījis harmoniskus.

Mums atliek  ne vien nesagraut šo harmoniju sevī, bet iepazīt tās patieso izpausmi. Taču viss apkārt esošais cenšas mums iedvest to, ka harmoniskam ir jākļūst, ka harmonija ir kaut kur – tur, un pēc tās ir jāiet, to jācenšas iegūt, par to jāsacenšas ar citiem, ir jāpārlec citiem, jākļūst augstākam, labākam, stiprākam.

Tā cilvēkā sāk augt sajūta, ka viņš ir atdalīts no visa vienotā – tas ir mūsu prāts un ego, tā sākas ceļš, kurš visas dzīves garumā atnesīs vien rūgtumu, vilšanos, konfliktus un neapmierinātību.

Jo lielāks ego, jo tumšāka kļūst dzīve, jo vairāk tu attālināsies no savas būtības.

Daudzi grib palīdzēt un paskubināt citus, taču tā ir liela kļūda, zinu to no savas pieredzes, tāpēc nesteidzies!

Ja tu ar savu enerģiju esi kādu aizvilcis pie savas “gaismas”, bet nevis viņš pats ar savu pieredzi un savām kājām nogājis šo ceļu, viņš nespēs tur noturēties, viņš nogāzīsies atpakaļ un vainos tevi, ka tu neesi viņu noturējis, esi nodevis vai esi nohipnotizējis vai apmuļķojis – un tu kļūsi par vislielāko viņa  ienaidnieku…

Un tas, ko otrs atnesīs no turienes, no gaismas, būs tukša čaula, kuru viņš centīsies piepildīt ar kaut ko, kas viņam ir reālā līmenī, bet ne ar to, ar ko tas bija piepildīts tur, kur tu viņu aizvilki…

Vai varbūt tas neko nedos, pilnībā noniecinot šo pieredzi, jo viņam nav ar ko šo pieredzi saistīt savā reālajā eksistencē…

Nikolajs Bulgakovs
FOTO: Artem Beliaikin
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cik labi, ka ir draudzenes :)

Vecmāmiņa bija nolēmusi mirt.
Reiz viņai sareiba galva un ātrās palīdzības ārsts nolēma neriskēt un norīkoja viņu vest uz slimnīcu.
Tur viņai sīki un smalki izskaidroja, ka tādā vecumā nav ieteicams kopā ar draudzenēm skriet pa teātriem, tas vienkarši nav pieklājīgi. Nāve vairs nav aiz kalniem un to sagaidīt vajag kā pienākas – savā gultā nevis pokera partijā pie draudzenes.

Nomirt vecmāmiņa nolēma gaumīgi. Pirmkārt sapirkās veselu kaudzi ar zālēm un sakrāmēja tās uz naktskapīša. Gaisā visu dienu lidinājās korvalola neciešamā smaka.

Otrkārt viņa viņa mums visiem uzdzina spriedzi, lai mēs, pametuši visus savus darbus, palīdzētu viņai miršanas procesā. Pēkšņi viņa bija kļuvusi kaprīza, pieprasīja arvien jaunas zāles un pārmaiņus – gan ārstu, gan notāru. Mamma bija pārgurusi, apmierinot visas vecmāmiņas kaprīzes un cenšoties pārliecināt, ka mirt vēl ir par agru. Uz to vecmāmiņa vien nobolīja acis un palūdza iepilināt viņai kārtējo korvalola devu.

Bet reiz ciemos ieradās viņas senā draudzene Nellija. Paldies Dievam, es tajā laikā biju mājās un man bija tā laime to visu redzēt savām acīm.

– Runā, ka tu beidzot esi nolēmusi nomirt, – sulīgā basā jautāja Nellija. – Apsveicami! Kādam taču ir jāsper pirmais solis viņsaulē, lai tur visu izlūkotu. Tikai atbildi man godīgi – vai tiešām tu gatavojies zārkā gulēt tadā briesmīgā paskatā?

Vecmāmiņa kaut ko noburkšķēja, ka viņai vienalga, kādā paskatā viņa gulēs tai kastē.

– Tev, iespējams, ir vienalga, – teica Nellija, – bet man gan uz to ārprātu nāksies skatīties! Vēl briesmīgāk, man nāksies to bučot! Ko cilvēki teiks!? Viņi domās, ka atnākuši uz pieklājīgām bērēm, bet izrādīsies, ka viņus apmānījuši. Un es vairs nespēšu skatīties viņiem acīs.

– Kāds sakars tam ar cilvēkiem? – vecmāmiņa iesaucās.

– Tāpēc, ka viņi atnāks, domājot, ka apglabā Nellijas draudzeni, bet Nellija taču nedraudzējas, ar ko pagadās. Bet tad, kad viņi ieraudzīs tevi, viņi padomās, ka viņiem iesmērēts kāds nejaušs līķis un apvainosies!

Starp citu, priekš kam tev tāds zāļu kalns? Tu, ko, centies noindēties?

– Es cenšos atvieglot savas ciešanas, – taisnojās vecmāmiņa.
– Tu centies piebeigt savas aknas, – bet no slimām aknām ir ļoti nesmuka sejas krāsa. Tu gribi, lai tevi ieraugot zārkā, cilvēki muktu?

Vecāmiņa kļuva domīga un piekrita, ka zārkā labāk gulēt ar labu sejas ādu. Draudzene pierunāja viņu piecelties un iziet ārā pastaigāties, lai sejā paradītos kaut kāds nebūt sārtums, kurš labi izskatīsies nāves ložā.

Es, muti pavērusi, skatījos, kā nupat vel mirstošā vecmāmiņa, izlien no gultas, brien uz dušu, no kuras atteicas pedējās trīs nedēļas. Bet Nellija, lūpas sakniebusi man pavēlēja savākt visu gultas veļu un atdot to mazgāšanai, bet zāļu kalnus izmest miskastē… Un tad vēl lika man uztaisīt divas tasītes kafiju abām ar vecmāmiņu un tajās iepilināt kaut ko konjakveidīgu – kādus 50 gramus, jo konjaks ļoti labi stradā uz ķermeņa tonusu un nervu sistēmu.. bet izslavētajā zārkā, kā jūs jau sapratāt, labāk tomēr gulēt ar veseliem nerviem un stipru sirdi…

Labākā draudzene bija tik ļoti norūpējusies par vecmāmiņas tuvojošajām bērēm, ka pāris nedēlas ļoti cītīgi viņu tām gatavoja. Pa šo laiku viņas bija apmeklējušas frizētavu, masieri, skaistumkopšanas salonu. Staigāja pa veikaliem un sapirkās visādas smukas lietiņas, kas, protams, noderēs tai saulē, tādas kā cepuri ar plīvurīti, cimdiņus, kosmētiku utt.

Tā kā par pašas bērēm vecmāmiņa vairs nepārdzīvo, jo zina, ka viss būs visaugstākajā līmenī. Bet, lai īsinātu laiku, viņas atkal staigā ciemos pie draudzenēm, spēlē pokeri un rīko piknikus. Runā, ka, ja nāvei tik ļoti vajag, lai pati meklē… Tiesa, kaulainā pagaidām īpaši nesteidzas – laikam vecmāmiņai vēl nav pietiekami labā krāsā sejas āda.

Irina Podgurska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ilustrācija: Inge Löök

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis