Tu taču vienmēr esi man blakus…

Vecāka gadagājuma sieviete lēnām šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas.
Šajā laikā satiksme bija intensīva, taču šķita, ka viņu tas it nemaz neuztrauc.
Nez no kurienes uzradās Eņģelis. Tas apmeta loku virs viņas galvas un nolaidās blakus. Pamāja ar spārnu, brīdinot trakā ātrumā braucošu automašīnu. Automašīnas vadītājs strauji nobremzēja un apstājās.
– Pārkāpjam noteikumus? – Eņģelis stingri jautāja sievietei.
– Nav jau tramvajs, apbrauks, – viņa atrauca. – Bet, ja uzbrauks, sēdēs cietumā.
– Sēdēs, – Eņģelis piekrita. – Un tas būs ļoti slikti. Viņam mājās trīs bērni.
– Nu tad lai uzmanīgāk skatās uz ceļu.
– Bet tu taču riskē pakļūt zem riteņiem.
– Viss ir Dieva varā – sieviete nikni uz viņu paskatījās.
Eņģelis nopūtās.
– Tas nozīmē, ka no nāves mums nav bail, ja? Tad kāpēc medicīnisko masku esam uzvilkuši?
– Tu taču zini, kāds vīruss šobrīd plosās? – sieviete iepleta acis, lai parādītu, cik milzīgs šis vīruss – Iziesi bez maskas, uzreiz taisaulē nonāksi.
– No vīrusa baidāmies, bet pāri ceļam pie sarkanās gaismas ejam? – Eņģelis skumji nopūtās.
– Ko man daudz baidīties? Tu taču vienmēr esi man blakus, – viltīgi pasmaidīja sieviete.
Eņģelis pašūpoja galvu.
– Es neesmu tavs Eņģelis. Tavējais jau sen tev ar roku atmeta, tas ir – ar spārnu. Bet es esmu viņējais. Un viņš norādīja uz automašīnu, kas apstājās pie pārejas.

Irina Podgurskaja
Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir labi, ja par tevi runā :)

Pat tad, ja runā sliktu – vienalga labi. Tenkas pievērš uzmanību. Un ne visi cilvēki ir lētticīgi. Viņi atnāks uz mums paskatīties, pacentīsies par mums ko vairāk uzzināt, ieinteresēsies. Un tas var izradīties ļoti liels labums.

Lūk, tā gadījās ka par kādu jaunu sievieti darba kolēģe palaida tenkas, ka šī sieviete ir vieglas uzvedības un dzīvo uz bagātu vīriešu rēķina. Paši saprotiet, ar ko viņa nodarbojas! Un automašīnu viņai nopirka kāds ļoti bagāts vecs vīrs; tas tāpat visiem ir zināms fakts. Protams, tenkas izplatījās un viss kolektīvs sāka sievieti apspriest. Jā, patiešam, reiz viņas tēvocis atbrauca viņai pakaļ uz darbu smalkā limuzīnā. Lūk, tieši šis gadījums kļuva par pamatu tenkām.
Sievietei bija kauns un viņa nezināja kā attaisnoties. Kamēr viņa pārdzīvoja, uzmanību viņai pievērsa kāds jauns cilvēks, lielas uzņēmuma nodaļas priekšnieks. Viņš vēlējās pēc iespējas labāk iepazīt “kurtizāni”. Un arī citi uzņēmuma vīrieši sāka pievērst viņai uzmanību; kas gan viņā tik interesants, ja reiz bagāti vīrieši apber viņu ar dāvanām?

Un tā šī, agrāk ne ar ko neievērojamā sieviete nokļuva vīriešu uzmanības centrā. Bet pēc tam viņai sākās romāns ar priekšnieku, kurš saskatīja viņā gan skaistumu, gan labestību un tikumu. Agrāk šo meiteni neviens neievēroja, bet tagad – ievēroja. Ievēroja un izvēlējās, saskatot to labo, kas viņā bija.

Cirka īpašnieks Bārnums, tērpies jaunā melnā uzvalkā lēnām gāja pa pilsētas ielām un grima smagās pārdomās par to, cik slikti viņam veicas viņa bizness. Uz cirku nāk tikai retais un biļešu tirdzniecība praktiski ir apstājusies. Kas gan viņu sagaida – tikai nabadzība un bankrots…

Pēkšņi viņš ievēroja, ka cilvēki uz ielas viņu vēro nosodošiem skatieniem. Sačukstās un rāda ar pirkstiem. Viņš knapi paspēja noslēpties savā cirkā. Bet pēc tam kāds vecs klauns atzinās, ka pajokojis; pateicis pilsētiņas iedzīvotājiem, ka pilsētas ielās melnā kostīmā parādījies slepkava-maniaks. Šī ziņa momentā izplatījusies un pūlis devies pa pēdām Bārnumam…

Protams, cirka īpašnieks briesmīgi pārskaitās. Protams, ka viņš ar kulakiem metās virsū klaunam. Bet klauns norādīja uz rindu pie biļešu kasēm. Cilvēki sekoja Bārnumam, nonāca līdz cirkum un ieraudzīja paziņojumu par jauno izrādi.
Un daudzi no viņiem sagribēja apmeklēt izrādi. Arī tā notiek. Bārnums nopelnīja labu naudu. Bet to, ka viņš nav maniaks, cilvēki paši saprata.

Sākumā cilvēki var tenkām noticēt, bet pēc tam tāpat sapratīs, kas patiesībā notiek.

Tā kā nevajag parāk uztraukties, ja kāds par jums tenko un aplej ar samazgām. Sākumā  viņā ieklausās. Pēc tam tev pievērš uzmanību. Un ierauga tevi. Un tad patstāvīgi vērtē. Varbūt pat iemīl. Sliktāk, ja par tevi vispār neviens nerunā. Jā, tenkas ir bīstamas un indīgas. Taču labestīgs un sirsnīgs cilvēks no indes pagatavos zāles. Bet uzņēmīgs cilvēks pārdos šīs zāles par labu naudu. Tā kā, lai tik runā! Un pēc tam paši atbild par saviem vārdiem – bet tās jau vairs nebūs tavas problēmas, vai ne?

© Anna Kirjanova
Foto: Murat Esibatir
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Skaists ķermenis – KĀDS tas ir?

Mēs pajautājām bērniem, kādu ķermeni viņi uzskata par skaistu.Viņu atbildes mūs pārsteidza!
Un, tā, skaists ķermenis IR…

«Mīksts» (Marks, 4 gadi)«Ātrs!» (Vadims, 7 gadi)

«Tāds, kurš skaisti dejo» (Valērija, 5 gadi)

«Es nezinu… Neesmu domājis… Es nezināju, ka ķermenis var būt skaists un neglīts. Man vēl jāpadomā» (Slaviks, 4.5 gadi)

«Skaists ķermenis… garšīgi smaržo! Piemēram, pēc šokolādes. Vai arī, kā mana mamma» (Sveta, 6 gadi)

«Tas ir silts ķermenis. Man nepatīk, kad mani apskauj auksti pieaugušie. Bet, kad silti – man tas patīk» (Svjata, 5 gadi)

«Tas ir … maģisks ķermenis. Ne tāds, kā visiem. Piemēram, citādā krāsā, ar lielām acīm vai zīmējumiem uz rokām un kājām!» (Igors, 7 gadi)

«Labestīgs ķermenis. Labestīgs ķermenis, kurš nekur nesteidzas. Un nekliedz, kad kāds izlējis ūdeni vai kaut ko sasitis. Viņš ir tāds…. labsirdīgs. Mierīgs» (Lara, 4 gadi 8 mēneši)

«Kad nav temperatūras un visādu pušumu, un vēl zeļonkas» (Marta, 5.5 gadi)

«Kāds… Kāds!!? Skaists ķermenis ir mīļotais ķermenis! Kāds tad vēl?!» (Nastja, 6.5 gadi)


Un neviena atgādinājuma par izmēriem, parametriem (izņemot maģiskajām ķermeņa daļām  un stilu). Skaists ķermenis ir patīkams pēc taustes, smaržas… un ar labiem nodomiem.


Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par iedvesmu

Es atļauju sev

meitene mati

Mana paziņa Ļena ir friziere.
Viņa man izstāstīja kādu jauku un pamācošu atgadījumu.

Reiz pie viņas salonā bez iepriekšēja pieraksta ieradās pārbijies vectētiņš ar savu mazmeitiņu un izmisis jautāja:
– Jūs bērniem matus griežat?
– Griežam, – Ļena atbildēja.
– Tad, lūdzu, apgrieziet šo sivēnu! Ātri! – vectētiņs iesaucās, un norāva meitēnam cepuri.
Meitēnam knapi trīs gadi.
Izradījās, viņa pati bija nogriezusi sev bizītes un “čolku”. Šķībi, greizi.
– Pēc stundas atgriezīsies vecāki! – vectētiņš gandrīz vai raudāja. – Viņi taču man vairs nekad mazmeitu neuzticēs…. Lūdzu, pamēģiniet izlabot, ja sanāk…

Ļena nosēdināja mazo klienti uz paša augstākā krēsla. Meitenītei vārds bija Maša.
– Mašeņka, kāpēc tu tā darīji? – smejoties jautāja Ļena. – Kas tev to atļāva?
Maša no savas šķībās “čolkas” apakšas stingri paskatījās uz frizieri un teica:
– Es pati sev atļāvu!

Mašai bija trīs gadi. Man – 38.

Un es tikai nesen iemācījos sev atļaut.

Atļaut to, kas agrāk šķita neiedomājami.
Nestrādāt ar cilvēkiem, kuri man nepatīk.
Nelasīt to, kas man nepatīk, pat tad, ja šobrīd tas ir modē.
Nepatikt tiem, kuriem “ļoti svarīgi” patikt.
Neattaisnot citu cerības un gaidas, nebaidīties nosodījuma un nebūt ērtai.
Un vēl man dzīvē ir ļoti daudz situāciju, kad es esmu Maša un atļauju sev…. būt sev pašai un vairāk nekam citam.

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ātrums!!!!!

zimejums Emilia-Dziubak

Kad es pagājušajā rudenī atgriezos no Azerbaidžānas Monreālā, lidmašīnā man blakus “lidoja” kāds pavecs ebrejs. Tieši tā – lidoja. Un tas bija ļoti labi redzams. Es vienkārši sēdēju lidmašīnas krēslā. Bet viņš lidoja mežonīgā ātrumā. Viņš centās par to nedomāt, pat dziedāja, taču ielidojot katrā mākonī, es baidījos, ka viņš vai nu izraus man roku vai zaudēs samaņu.
Es nolēmu novērst viņa uzmanību un kaut nedaudz palīdzēt viņam pārvarēt bailes. Sāku izjautāt viņu. Un viņš man stāstīja garum garu stāstu par to, cik ļoti viņam bail. Visos sīkumos un niansēs. Cik reizes viena lidojuma laikā viņš stjuartei lūdz maisiņu, cik vīna izdzer. Es ilgi klausījos un māju ar galvu, žēloju viņu. Bet pēc tam man apnika un es viņam stingri pajautāju: “Bet, kad jūs atrodaties uz zemes, kad neesat lidmašīnā, vai jums nav bail lidot ap sauli ar ātrumu 30 kilometri sekundē?” Es piebildu, ka tas ir 108 000 kilometri stundā. Maigi izsakoties, tas ir stipri ātrāk par mūsu lidmašīnu. Viņš skaļi iesmējās un palūdza stjuartei vīnu.
Šo gadījumu es atcerējos tieši šodien, kad domāju par to, kāpēc mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi tad, kad guļu zemē uz grīdas un neko īpašu nedaru. Tad, lūk. Es nemaz neguļu. Es lidoju. Un ne horizontāli. Es lidoju apkārt Saulei, griežoties ap Galaktikas asi un kopā ar daudzām citām galaktikām kustos tuvāk Varenajam Gravitācijas centram.

Oksana Arbatova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Zīmējums: Emilia-Dziubak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ķīnieši joko par sevi

kinietis

Kad nav naudas – turam cūku.
Kad ir nauda – turam suni.
Kad dzīvojam nabadzīgi – pārtiekam no kalnos savāktām zālītēm.
Kad dzīvojam bagāti – restorānā pasūtam zālītes kā garnīru ēdienam.
Kad nav naudas – braucam ar velosipēdu.
Kad ir nauda – minam velotrenažiera pedāļus savā viesistabā.
Kad nav naudas – sapņojam apprecēties.
Kad ir nauda – sapņojam par šķiršanos.
Kad nav naudas – sieva iet piestrādāt par sekretāri.
Kad ir nauda – sekretāre sāk piestradāt par “sievu”.
Kad nav naudas – mēs tēlojam, ka tā mums ir.
Kad ir nauda – mēs tēlojam, ka mums tās nav.

Dīvaini cilvēki mēs esam 🙂

Avots: Психология Творцов собственной реальности
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūras brīze

draudzenes

Grupa četrdesmitgadnieču nolēma satikties un kopā papusdienot. Kā tikšanas vietu viņas izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir daudz jaunu oficiantu, smukās apspīlētas biksēs.

Pēc desmit gadiem, kad viņām bija 50, viņas atkal nolēma kopā papusdienot un izvēlējas restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir labs ēdiens, liela vīnu izvēle un simpātiski oficianti.

Vēl pēc 10 gadiem, kad viņām bija 60, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, jo tur ir klusums, skaists skats uz okeānu un laipni oficianti.

Vēl pec 10 gadiem, kad viņām jau bija 70, viņas atkal nolēma kopā papusdienot. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur ir lifts, var piekļūt ratiņkrēslā un oficianti vienmēr ir gatavi palīdzēt.

Vēl pec 10 gadiem viņām visām bija 80 un viņas atkal nolēma papusdienot kopā. Izvēlējās restorānu “Jūras brīze”, tāpēc, ka tur vēl nekad nebija bijušas. (c)

Es novēlu mums visiem draugus, ar kuriem gribēsies kopā papusdienot un kurus mēs atcerēsimies, pat tad, ja neko citu vairs neatcerēsimies

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Sludinājums

villa

Sludinājumā bija rakstīts: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
— Murgs! — noburkšķēja bomzis un izmeta avīzi.
Staigājot pa sētām pārtikas meklējumos, viņš uz ielas ieraudzīja sludinājumu: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
«Vai atkal pārrakstījušies?» — padomāja bomzis un burkšķot, devās tālāk.
Izgājis uz ielas, viņš ieraudzīja milzīgu reklāmas banneri: «Pārdodu villu pie jūras. 3 stāvi, ar baseinu un dārzu. Cena 1$».
Bomzis aizdomājās, interesanti, kas tas par trako, kurš varēja ko tādu uzrakstīt, un nolēma pārbaudīt. Zaudēt viņam nebija ko, izņemot pēdējo dolāru kabatā. Atnākot uzrakstītajā adresē, viņš patiešām ieraudzīja to pašu sludinājumā nofotografēto villu. Kautrīgi piezvanīja. Durvis atvēra skaista sieviete.
— Atvainojiet, es nāku pēc sludinājuma. Sakiet, vai tas ir joks?
— Ko, Jūs! Viss ir pareizi.
— Es par to cenu: 1 dolārs? Patiešām?
— Jā, 1 dolārs! Ja esat ieinteresējies, variet apskatīt māju!
Sajūsmā par redzēto, viņš atdeva savu vienīgo dolāru un kļuva par villas saimnieku. Tomēr nolēma sievietei pajautāt, kāpēc tik zema cena? Uz ko sieviete, smaidot atbildēja: «Mans vīrs pirms nāves savā testamentā noradīja, ka man jāpārdod mūsu villa, un visa nopelnītā nauda jāpārskaita uz viņa mīļākās kontu. Es taču nedrīkstu neizpildīt mirēja pēdējo vēlēšanos?! Šis sludinājums tur karājas jau pusgadu un jūs esat vienīgais, kas uz to atsaucās. Visu jums labu!». Un viņa izgāja.
Morāle: Iespējas tiek dotas visiem! Ir tikai jānotic, ka neiespējamais ir iespējams.

Avots wiolife.ru/
Tulkoja: Ginta FS

Pats labākais!!!!!!!

sieva virs

– Mīļais, saki, vai es esmu resna un nesmuka?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē!
– Bet, ja mēs būtu musulmaņi un tev varētu būt četras sievas, kura pēc kārtas būtu es?
– Pirmā un pati galvenā, mīļotā un vienīgā. Tur nav obligāti četras sievas. Četras – tie ir griesti.
– Labi, tagad pasaki, vai tad, kad es kļūšu veca, tu mani vienalga mīlēsi?
–… (krampjainas pārdomas)… Manā sirdī tu vienmēr būsi jauna.
– Skaties, mums mājās ir vairāki kaķi. Topa – balts. Milija – pelēka. Varbūt vēl kādu rudo vajadzētu?
– Nu, ja. Bruņurupuci.
– E-e-e-e-…
– Es nokrāsošu viņu oranžu un nosaukšu par Mikelandželo.
– Pagaidām šo jautajumu atliksim. Saki, bet kad mēs pabeigsim remontu?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē.
– Nē, tā nedrīkst. Tu jau tā atbildēji.
– Visi mani spēki tiek virzīti remonta pabeigšanai, lai tu varētu dzīvot skaistā vidē un pati tāda skaista būtu.
– Bet tu taču saproti, ka es vienalga gribu skandālu un gribu apvainoties, lai tu pēc tam lūgtu piedošanu?
– Jā, mīļā.
– Nemīļojies man te! Tu kļūdīsies vai nē?! Pasaki, kad mums kāzu gadadiena?
– Septītajā, nulle, septītajā.
– Un cik gadus mēs esam precējušies?
– Sešus, bet valsts domā, ka četrus.
– Un kad ir mana dzimšanas diena?… Kaut gan, es zinu, ka to tu zini.
– Jā, mīļā.
– Bet tavs Džekijs Čans ir šķībacains muļķis!
– Bet man taču viņš ne jau prāta deļ patīk. Scenārists un režisoŗs viņš tiešām ir viduvējs.
– Un kā atšķiras izšūšana no adīšanas?
– Adīšana ir tad, kad tu ar adāmadatu caur degunu vari aizsniegt smadzenes.
– Labi. Pieņemu. Tu esi pats labakais vīrs pasaulē… Maksim!!!!!! Es taču lūdzu, lai tu apelsīna mizas nemet uz salvetes! Tos pleķus pēc tam nevar atmazgāt!!!!!
– Aaaaaaa!!! Bet taču domāju, ka esmu izsprucis…
Avots: Благостная женственность
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis