Kas tas ir: “instant karma*”?

karma

Mēdz būt “instant coffee” – tā ir šķīstošā kafija. To nevajag vārīt. Uzlēji karstu ūdeni un kafija gatava! Viens un divi! Un arī karma tāda mēdz būt: viens un viss! Gatavs!

Kā tikko cilvēkam galvā iešāvās nelaba doma attiecībā uz kādu citu cilvēku, kā tikko radās kārdinājums kaut ko piesavināties vai arī nedaudz patenkot – momentā atgadās kaut kas nepatīkams.

Momentā! Pirkstu sagrieza, mašīnu sasita vai paslīdēja un nokrita. Vai apģērbu saplēsa, vai šo pašu kafiju sev virsū uzlēja un applaucējās.
Bet, ja nu gadījumā paspēja kaut ko sastrādāt, var rasties lielas problēmas. Var stipri sasisties, pazaudēt vairāk, kā nelikumīgi esi piesavinājies, saņemt “bumerangu” no absolūti nepazīstama cilvēka. Nepelnīti nolamāji savējo, daudz smagāk dabūsi ciest no pavisam sveša cilveka. Labi vēl, ja tevi nepiekaus….
Un tas viss notiek ļoti ātri. Tā kā mēs pavisam skaidri saprotam un atceramies – no kā un par ko….

Un tā arī ir “tūlītējā karma”. Vieniem cilvēkiem tā strādā momentā un viņi pat baidās kaut ko sliktu iedomāties – zin, ka uzreiz būs nepatikšanas. Bet citiem nestrādā vispār. Un tie smejas par vārdu “karma” un to visu uzskata par māņticību.

Velti! “Instant karma” – ir lielisks rādītājs tam, ka tev ir Sargeņģelis. Un tu neesi vienaldzīgs Augstākajiem spēkiem. Tevi pieskata, kā vecāki pieskata savus bērnus. Un audzināšanas nolūkos tevi apbalvo ar vieglu pērienu – hop! – un tu attopies. Tas tāpec, ka tevi mīl. Jo pieskata taču tos, kurus mīl un kam vēl labu.
Cilvēki, kuriem ir šī “instant karma” vienmēr ir daudz labākā situācijā. Un, kad zinātnieki tiem jautāja: “Kāpēc jūs neko sliktu nedarāt, kad neviens neredz?”, šie cilvēki vienā balsī atbildēja: “Mūs visu laiku vēro!”

Tā kā nevajag kreņķēties, saņemot pērienu – tas glābj no daudz smagākām sekām.
“Instant karma” ir tiem, kurus visu laiku vēro un pieskata. Un tiem, kurus bezgalīgi mīl…..
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Mani arī tik ļoti mīl! 🙂

*instant – acumirklīgs, tūlītējs

Advertisements

Pat ļoti labi, ka vasara ir beigusies

rudens4

RUDENS, atklāti sakot un no sirds runājot, ir daudz labāks un mierīgāks laiks nekā vasara.

Redz, kā vasarā – visi pastāvīgi skraida un klaigā: “Ai, kā gan man nepalaist garām un nenobumbulēt šo vasaru! Lai nebūtu kā iepriekšējo reizi! Un vēl vienu reizi pirms tam”. Cilvēki gluži vai no ādas ārā lien un visi tādi nervozi, pastāvīgi kaut kur steidzas, ik pa brīdim sevi aptausta, lai redzētu, vai jau nav palaiduši kaut ko garām. Vasara vēl nav beigusies, ko???

Rudens, tas ir labi…

Vasarā cilvēki, kalendārā skatoties, drausmīgi streso: “Ai, jau divdesmitais jūnijs?! Nupat taču vēl bija otrais! Saproti?! Jau jūlijs! Un es vēljoprojām esmu balta kā velns! Un taukaina! Un vēl ne reizi neesmu peldējusies! Ak, Dievs! Ak, šausmas!”

Rudenī nekā tāda nav. Visiem nospļauties – septembris vai novembris.
Vispār, attiecībā uz gadalaiku nav nekādu emociju. Visi labestīgi dodas savās gaitās un mierīgi uztver jebkuru datumu.

Bet vasarā ir tik daudz klapatu – vienkārši šausmas! Puspliks skraidi, nedod Dievs, kaut ko palaidīsi garām. Noteikti ir jāpeldās! Tā taču vasara, beidzot! Nirsti un šķel viļņus ar savu bronzas krāsas krūti. Atklāj peldsezonu un kamēr lūpas nekļūst zilas, no ūdens ārā nelien.

Un, protams, vasarnīca! Šašliki, vistiņas, kurini ugunskurus līdz rītam, sauļojies līdz sliktai dūšai, lai arī āda jau trešo reizi nogājusi – sauļojies, uzkrāj vitamīnus!

Noteikti saēdies zemenes, līdz pat diatēzei, ēd – no rīta, pusdienā un vakarā, neaizmirsti selfiju uztaisīt, kamēr grozi pilni un noteikti ieliec instagramā – iedvesmai. Un ābolus laikus sāc ēst, un avenes – fotogrāfē un ēd – un, galvenais, tas viss tavs, paša audzēts, bez ķīmijas taču! Zini, kāds labums!

Un pārgājiens ar teltīm un izbrauciens ar laivām! Lieliski. Dzīvojam pilnu krūti, romantika!

Rudenī nekā tāda nav. Rudenī izej uz balkona, paskaties – apmācies, lietus, drēgns. Un izdomā, ka nekur neiesi. Tālāk no grēka. Apsēdies pie televizora, seriāliņu paskaties, grāmatiņu palasies, internetā padzīvojies, tēju ar cepumiņiem paēdies, pagulies. Varbūt drusku skumjas uznāk, bet nekas. Un neviens tevi nenosoda – neviens neteiks: “Ko tad tu te sēdi, oktobris jau pašā plaukumā, bet tu taisies to garām palaist?!” Nē! Visi ar sapratni izturas pret sev līdzīgajiem. Tā kā, mieru, tikai mieru.

Un atkal, ja nu gadījumā pēkšņi laikapstākļi kļūst pavisam ne rudenīgi – vai nu pēkšņi aukstums iestājas, vai paliek siltāks, neviens nebrīnās un nešausminās par to, ka vasaras drēbes jau skapī noslēptas vai ziemas zābaki vēl nav izvilkti. Visi visu uztver ar sapratni.
Sēdi pavisam mierīgs, dienas neskaiti, atpakaļ neskaties un nekas tev nav jāpaspēj. Ne peldēties, ne sauļoties, ne tievēt. Rudenī ir labi – daudz labāk, kā vasarā.
Savu atskaiti beidzu!
🙂 🙂 🙂 🙂
Autors: Jakovs Kogans
Avots: econet.ru
Katerinas Kozuņenko lelles un bildes
Tulkoja: Ginta FS

Pavisam jocīgi sanāca :)

laimes noslepums

25.09.2018.

Šodien pilnmēness, lietus līst. Astro Līga saka: šis nav ne pirmais ne pēdējais pilnmēness, pārdzīvosiet arī šo. Protams, pārdzīvosim: ar prieku un smaidu. Pati smejos un ļoti gribu arī citus pasmīdināt, kā bērnībā 🙂

Un tam ir iemesls. Gluži pamatots.

Stāsts par to, kā mēs; šajā gadījumā konkrēti es, spējam sev sagādāt ekstremālas izklaides, radīt pārdzīvojumus, grūtības, pat ciešanas un pēc tam tās pārvarēt un gūt vai negūt no tām mācību.

Pirms pāris dienām es saņēmos un uzrakstīju “stāstu” par to, kā man “izgāja” diskusijā ar kādu sievieti: kā es jutos, ko es domāju, kā es šo situāciju redzēju un galu galā par maniem kompleksiem un visām ar tiem saistītajām lietām.

Es esmu ārkartīgi pateicīga gan šai sievietei, gan sev, gan situācijai, gan jums, mani mīļie draugi, atbalstītāji, bloga lasītāji un sekotāji, jo pat nebiju iedomājusies, ka varētu izpelnīties tik daudz mīļu, labestīgu, siltu, draudzīgu un atbalstošu vārdu. Tik daudz mīlestības un patiesas cilvēcības. Vienlaicīgi jutos iedrošināta, lutināta un skumjas pārvērtās priekā un laimes sajūtā. Protams, arī iedvesma uzreiz bija klāt, un ar prieku ķēros klāt nākamā žurnāla maketam.

Un tad, jau tuvāk vakaram piezvanīja Inese. Parunājāmies par darāmājiem darbiem un arī šo rakstu. Un viņa man pajautāja: “vai tiešām esi pārliecināta, ka šī kritika bija veltīta tev?”
Es stāvēju kā pārakmeņojusies: kā, vai tad var būt tā, ka es būtu kļūdījusies. Taču, nē! Tas nevar būt! Es taču neesmu jukusi! Atvēru vietu, no kurienes viss sākās…. Apžēliņ. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka viņa nerunāja par mani, par maniem tulkojumiem… Es to visu biju sadomājusies, jo, acīmredzot, tas ir tas, ko es domāju pati par sevi. Bet tajā brīdī, kad biju tajā – diskutēšanas procesā, pilnīgi skaidri apzinājos, ka runājam par to, ko daru es. Droši vien mistiķiem būtu savs izskaidrojums, psihoterapeitiem atkal cits, kāds, iespējams, man labprāt rekomendētu ar steigu ārstēties, iespējas ir dažādas. Taču, lūk, ko es no šī visa guvu:

  • Es skaidri zinu, ka, lai kaut kas mainītos, ir jāmainās pašam, ir jāņem un jādara tas, kam nevari nobriest: zem guloša akmens ūdens netek. Un tomēr esmu gana liels meistars sevis manīšanā, lai atrastu attaisnojumu, kāpēc neuzņemos šo atbildību un nedaru visu, kas no manis atkarīgs. Un Dievs izdarīja tā, lai es no dusmām vai aizvainojuma, vai taisnojoties, vai kā savādāk, uzdrošinātos izdarīt to, ko visu laiku ir gribējies izdarīt. Acīmredzot, savādākā veidā to izdarīt nebija iespējams.
  • Es sapratu, ka nevajag domāt citu vietā, jo tu nekad nezini, ko cilvēki patiešām domā.
  • Es uzzināju, ka arī būdams tāds, kāds esi – atklāts un “pliks”, tiksi pieņemts un atbalstīts, ja pats sevi pieņemsi tādu, kāds esi.
  • Es uzzināju, ka man apkārt ir tik daudz mīļu, sirsnīgu, gaišu cilvēku, tik, cik es pat iedomāties nespēju.
  • Es sapratu, ka drīkstu būt visāda: jocīga, kompleksaina, neperfekta, apjukusi, sakarīga vai nesakarīga un mani pieņems. Es nesaku – visi pieņems. Tā būtu ilūzija. Taču vienmēr mums apkārt ir cilvēki, kuri ir svarīgi mums un, kuriem mēs esam svarīgi. Ar kuriem mums saskan: domas, sajūtas, vērtības.

    Ir tik gaiša pateicības un laimes sajūta, un gribās izdarīt ko ļoti labu.

Mani ļoti interesē, vai arī jums dzīvē ir gadījušās tādas „jocīgas” situācijas, kurās redzat sev skaidru Zīmi par to, kas jādara un uz kurieni jadodas?

Pateicībā: Ginta

Misters Endorfīns

misters endorfins

Reiz mēs ar draugu bijām devušies tālākā ceļojumā ar auto, un apstājāmies kādā ceļmalas kafejnīcā, lai kaut ko uzēstu. Draugs pasūtīja hot-dogu. Lai arī biju ļoti izbadējies, es tomēr atturējos. Populārajā Michelin reitingā šī kafejnīca noteikti būtu saņēmusi mīnus trīs zvaigznes, un man bija aizdomas, ka hot-dogus te patiešām gatavo no suņiem.

“Kā tu vari to ēst? Vai nebaidies no dzīvnieku aizsardzības biedrības?” – es pajokoju.
“Tevī nav ne kripatiņas no Mistera Endorfīna” – draugs atbildēja.
“Kas manī nav?” – es pārjautāju.
Un tā es uzzināju par Misteru Endorfīnu.
Draugam gatavoja hot-dogu un viņš stāstīja. Acīmredzot, no sākuma vajadzēja to suni noķert, tāpēc gaidīt nācās ļoti ilgi…

“Manā pirmajā darba vietā bija kāds vīriņš. Grāmatvedis. Teiksim tā – bez īpaši spilgtām pazīmēm – tādu meklēšanā neizsludināsi. Kā kode, vidējos gados. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, padomāju: fū, kāds neinteresants. Kamēr reiz izdzirdēju viņa klusos, oda dūkšanai līdzīgos smieklus. Viņš sēdēja pie sava monitora un ķiķināja. Es gāju garām un ziņkārībā ieskatījos viņa monitorā. Un tur ieraudzīju grāmatvedības atskaiti exel formātā… Un viņš par to smējās.
Tu, vecīt, vis neesi nekāds parastais, es toreiz sev teicu. Un vēl padomāju, varbūt tomēr notīt makšķeri no tāda kantora, kur grāmatvedis smejas, lasot finansu dokumentus.

Izrādījās, ka šis personāžs ir ko vērts. Viņam vienmēr viss bija lieliski. Saproti? Vienmēr!
Un, viss. Pat rudenī. Kad ikvienam normālam cilvēkam uznāk vēlēšanās ierakties dziļāk kritušajās lapās. “LIELISKI”. Nevis “normāli”. Nevis “labi”. Nevis “teicami”. Bet tieši “LIELISKI”!
Laiks viņam vienmēr bija tikai brīnišķīgs.

Reiz eju uz darbu, lietus līst kā no spaiņa, mežonīgs vējš, lietussargu rauj pa gaisu, garastāvoklis briesmīgs. Pie ieejas ofisā redzu, stāv šis pipars, līdz ceļiem ūdenī un skatās sev zem kājām, bet tur – lietus straumes līdz potītēm apskalo viņa zābakus.
Skaties, – viņš man sauc, – kā mežonīga kalnu upe, – un smaida.
Mašīna viņam – pati labākā. Reiz es tajā braucu. Braucam viņa perpetuum mobile. Ārēji tas atgādina žiguli, taču aizmugure aizdomīgi līdzinās Moskvičam-412. Kaut kāds frankenšteins.
Viņš man saka: “Vai dzirdi, kā motors skan? Burtiski kā dziesma!”
Es ieklausījos. Ja tā ir dziesma, tad tā droši vien dziedātu Stass Mihailovs vecumdienās – klepodams un slimīgi piesvilpdams.
Bet viņš nevar vien nomierināties: tak nevar pateikt, ka “meitenei” jau 30 gadu?!
Uzzinājis par “meitenes” vecumu, es palūdzu to apstādināt, jo no šejienes manas mājas atrodas rokas stiepiena attālumā. Izkāpu kaut kādā klajumā, un pēc tam stundu ar kājām gāju līdz tuvākajai metro stacijai.

Kūrorti viņam visi ir neticami lieliski.
Reiz pēc viņa rekomendācijas es devos uz Turciju. Viņš pusdienu man čivināja par labāko atpūtu dzīvē, par kosmiski skaisto viesnīcu, par pasaulē garšīgāko zviedru galdu. Stāstot, viņam pat siekala pār mutes kaktiņu notecēja. Tā es arī uzķēros.
Daudz netrūka, ka no lidmašīnas mūs būtu izmetuši ar izpletņiem virs kaut kādas nāves ielejas, kurā mēness apmirdzēta un trīs kaktusu ieskauta paceļas vientuļa viesnīca (tā kā par kosmisko viņš nebija melojis). Līdz jūrai aizkļūt var tikai sapņos, viesnīca dziļos laukos. Zviedru galds – stradniekiem un zemniekiem: cīsiņi, makaroni un bļoda ar ketčupu. Paņēmu pārlapot viņu atsauksmju grāmatu. Un, ko tu domā, tajā pēc daudziem ierakstiem krievu valodā, sākot no “dedziet elles ugunīs!” līdz pat “aizbraukšu dzimtenē, nodošu jūsu koordinātes raķešu spēkiem!”, īpaši izcelās viens ieraksts pa pus lapu: “ESMU SAJŪSMĀ!!!” Jā, tieši tā, ar trīs izsaukuma zīmēm un visiem lielajiem burtiem. Un pazīstams vārds paraksta vietā.

Tajā laikā tuvākajā mūsu ofisa apkaimē nebija pieklājīgu vietu, kur pusdienot. Nācās izmantot sabiedriskās ēdināšanas iestāžu pakalpojumus, un tur pārbaudīt savu likteni. Es vienmēr gāju pusdienās kopā ar viņu. Kāda brīnišķīga zupa, cik lieliski sagriezti burkāni, cik fantastiski kartupeļi, un garšvielas, tik dievīgas, skaitīja viņš pustumsā virs šķīvja ar dīvaina izskata šķidrumu, kas pagatavots, acīmredzami, no trauku lupatas.
Brīnišķīgs belašs! Brīnums, ne belašs, tik maiga teļa gaļa (un maigā teļa gaļa belaša iekšienē brīnumaini ieņaudējās), mīkla tāda gaisīga, sula tek straumēm un tā tālāk… Paklausies viņā un, skaties, zupa vairs neož pēc ziepēm un belašs, iekritis vēderā, pat neskrāpējas. Un, galvenais, ka pēc pusdienām kopā ar viņu, es ne reizi nesaindējos – acīmredzot, mans organisms viņa klātbūtnē izdalīja kādus brīnumainus aizsarglīdzekļus.

Un, lūk, kas ir interesanti – tā nebija nekāda maska. 100% nebija maska. Viss gluži dabiski, organiski. Viņu, kā gadu vecu bērnu ārkārtīgi priecēja dzīve. Iespējams, bērnībā viņš ar sajūsmas asarām acīs, kā Asterikss bija iekritis katlā ar burvju dziru.

Birojā mēs viņu nosaucām par Misteru Endorfīnu. Pīpētavā bieži varēja dzirdēt: kaut kā šodien ne īpaši jautri, jāaiziet ar Endorfīnu aprunāties. Misters Endorfīns, pliko pakausi spīdinādams, bija kā bāka. Un zini, kas ir pats interesantākais? Viņa ģimenīte ir gluži tāda pati, mūžīgā fenozepāma ietekmē.
Reiz viņš mani uzaicināja ciemos. Steigā es kādā tirgus būdiņā biju nopircis nepieklājīgi lētu vafeļu torti, ar kādu parasti jaunībā gājām uz randiņiem ar meitenēm. Apsēdāmies pie galda kopā ar viņa sievu un dēlu. Koka torti griežot, truli palika divi naži, viens saliecās, bet neviens tam nepievērsa nekādu uzmanību. Salikām torti pa šķīvjiem un tad tikai jautrības sākās.
Kāds brīnums! – iestenējās puika.
Kāda brīnumaina kūka! – viņam piebalsoja sieva.
Bezkaunīgie, es padomāju. Ņirgājas. Bet pēc tam verīgāk ieskatījos: nē, cilvēkiem naturāla ekstāze. Kad atvadījāmies, gandrīz vai rokas bučoja, visi trīs.”

Šajā vietā draugam atnesa hot-dogu un viņš beidza savu stāstu.
“Un, tu man jautāji, kā es šito ēdīšu, – viņš teica, – ļoti vienkārši: “ieslēgšu” Misteru Endorfīnu”.
Viņš paņēma savu hot-dogu, iekodās tajā un nočukstēja:
“Kāda apetelīga desiņa, ar tādām fantastiskām garšvielām. O, jā, te ir ne tikai vienkārši ketčups, no labākajām tomātu šķirnēm, bet arī pikantas sinepītes, tādas – nedaudz saldenas. Kāda pufīga, svaiga bulciņa….”
“Meitenīt! – es skaļi uzsaucu iestādes vadītājai, – vai var palūgt arī man vienu hot-dogu?!”
Autors: Oļegs Batluks
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu. Redz, ko nozīmē, ka pilnmēnesī salūzt dators un cilvēkam atliek laika vairāk lasīt un mazāk rakstīt:)

Latvieši, vai jūs patiešām esat tādi?

ligo6

Krievietes Tatjanas Kriņickajas skatījums uz mums – latviešiem. Man patika:)

* Jūs esat noguruši ārzemniekiem paskaidrot, kur atrodas jūsu valsts.

* Jums apnicis ārzemniekiem skaidrot, ka Latvija NAV Krievija.

* Jums apnicis gudrākajiem ārzemniekiem skaidrot, ka jūsu valsts nav Lietuva.

* Un, visbeidzot, jums apnicis šis mužīgais epitets “Прибалтика”.

* Jūs zināt tikai nedaudzus, kuri zin mazāk kā 3 valodas un nezināt nevienu, kurš zin mazāk par divām.

* Bez rudzu maizes ar ķimenēm jums sākas “lomkas”.

* Jums “vienkārši maize” ir bezjēdzīga frāze. Ir jānorāda kaut vai tikai tās krāsa.

* Jums “vienkārši alus” ir bezjēdzīga frāze. Ir jānorāda kaut vai tā krāsa.

* Jūs zināt pirmās rindiņas, kā minimums, divdesmit tautas dziesmām. Bet nodziedāt tas pilnībā varat ar īpašas metodes palīdzību.

* Jūs zināt pēc uzvārda un sejā, kā minimums, trīs kordiriģentus.

* Jūs esat otrā zaļākā valsts pasaulē, bet mērķis ir būt pirmajiem.

* Ģerānija ir praktiski galvenais nacionālais augs.

* Ja jums ir lauku mājas, zem logiem noteikti jābūt ceriņu vai jasmīnu krūmiem, bet dārzā – rozēm un pojenēm.

* Spriežot pēc rūpīgi iekoptajām lauku sētām, gandrīz katrā latvietī mīt ainavu arhitekta gēns, un dzimuši esat ar diplomu zobos.

* Neviens sevi cienošs latvietis mājas priekšā nestādīs kartupeļus.

* Jūs sekojat “lauku ziņām” un jūs priecē kadri ar lauksaimniecības tehniku. Jūs zināt, ko nozīmē ziemāji.

* Pat tad ja esat pilsētnieki, jūs sarūgtina ilgi sausuma periodi: “izkaltīs taču labības lauki” un ilgstošs pērkona negaiss priecē “kaut tas turpinātos ilgāk, lai lauki padzeras”.

* Jūs zināt, no kurienes nāk ēdiens – jums piens nerodas no pudelēm un sēnes neaug plantācijās. Un ārzemnieku aprobežotība jūs izbrīna.

* Ja četrgadīgais kaimiņu bērns pauž līdzīgus uzskatus, jums paceļas uzacs, bet vecāki, kaunēdamies nosarkst.

* Jums nākas paskaidrot ārzemniekiem, ka bērzu sulas netiek iegūtas “bērzu spiešanas” ceļā.

* Jūs katru gadu rudenī ejat sēņot. Jums ir vairākas sēņu rokasgrāmatas, grozs, īpašs nazītis, meža zābaki un veca jaka ar milzīgām kabatām, kas smaržo pec meža. Ar to jūs izbrīnāt visu Eiropu, jo viņi taču domā, ka sēnes aug tikai plantācijās..

* Jūs katru gadu ejat mežā ogot un vārat melleņu ievārījumu. Arī ar to jūs šokējat Eiropu.

* Jūs esat raduši atrast zemenes neskaitāmās kara laika tranšejās.

* Jūs neesat šokā, kad mežā uzejat vilku saplosītu alni vai briedi.

* Pavasarī jums ziņās tiek paziņots par gājputnu ierašanos. Ar video un intervijām.

* Pavasarī jums jaunumos operatīvi ziņo par pašmāju gurķu un tomātu parādīšanos veikalu plauktos.

* Jūsu pusdienu sķīvī gaļa, salāti un garnīrs aizņem proporcionāli vienādas daļas. Un milzīgs jēlas gaļas gabals ar salātu lapu virsū ir barība nevis jums bet jūsu sunim vai kaķim.

* Jūsu izpratnē gaļa ir gatava tad, kad no tās var izvilkt kaulus un ēst to ar karoti (autora pieredze).

* Jūsu šķīvī nav nekā neēdama un vietējais zemnieks nekad neaudzēs un jūs nepirksiet to, kas nav apēdams, bet gan iemetams miskastē. Cilvēki, kuri tā dara, jūs tracina.

* Absolūti un totāli ir aizliegta amerikāņu bērnu aizraušanās – “mētāšanās ar ēdienu”.

* Tirgū ir ārkārtīgi plaša dzērveņu un melleņu izvēle. Jūs zināt, ka tās atšķiras ne tikai pēc izmēra.

* Pusdienas pārtraukums ir stunda un lai pasaule pagaida, bet, ja nevēlas gaidīt, lai iet ratā.

* Brokastu Kafija – tā ir milzīga krūze un blakus šķīvis ar pīrādziņiem un, kā minimums pusstunda laika, lai to izbaudītu.

* Ideālā ziemas zupa ir bieza. Vēl labāk, ja tā vispār ir biezzupa.

* Ideālā vasaras zupa ir ārprātīgi rozā krāsas aukstā biešu zupa.

* Jūs nespējat saprast, kāpēc krievus tā biedē zivs un piena produktu apvienojums.

* Jums borščs un kotletes nav ēdienkartes pamats. Jūs tik ļoti atsķiraties no “postpadomju reģioniem”

* Tikai jūsu valstī Makdonalds cieš zaudējumus. Hehe 🙂

* Jūs nekļūdīgi varat nosaukt galvenos nacionālos ēdienus. Un tos ceļat galdā vismaz reizi gadā – atbilstošos svētkos.

* Jūs protat gatavot garšīgus nacionālos ēdienus, jo jums ir atbilstošas pavārgrāmatas (99% gadījumu autore ir Masiļūne)

* Jūs svinat visus tautas svētkus. Tie, kuri tos nesvin, aizbildinoties ar modernizāciju-globalizāciju, jums neskaitās nekādi tautas brāļi, drīzāk necienīgi, lai ar viņiem saietos.

* Uz Lieldienām jūs meklējat baltas vistu olas un krāsojat tāš sīpolu mizās, pēc kurām pieprasījums arvien pieaug. Un jūs zināt, kā tās lietot.

* Ja vietējo olu nav, tad aiz patriotiskiem apsvērumiem jūs pērkat vienu – strausa olu – toties vietējo.

* Uz LIeldienām ir pieņemts saēsties vārītas olas un tāpēc jūs pamanāties tās pagatavot visdažādākajos veidos, tajā skaitā arī siļķi kažokā.

* Uz Līgo svētkiem īpašu vērtību iegūst lauku radinieki, pat tie, kas tālie un jau apnikušie, jo latvietim ir jādedzina ugunskurs. Tas ir obligāti!

* Līgo svētkos ir jādzied. Obligāti. Un jāzin līgodziesmas – obligāti!

* Līgo svētkos gan TV gan teātros rāda “Skroderdienas Silmačos” – izrādi skatīties ir obligāti! Un brīdī, kad uzsprāgst krāsns, noteikti ir jāpalecas un jāplaukšķina.

* Uz Līgo ir jāsaēdas siers, pīrādziņi ar speķi un alus jātecina no mučeles. To var aizvietot ari ar kvasu, bet obligāti pēc tautas receptēs gatavotu.

* Cilvēki, kuri uz Līgo lieto degvīnu, nav nekādi latvieši.

* Uz Ziemassvētkiem jūs cepat “пипаркукас”. Jums katram ir sava īpaša ģimenes recepte un metode pagatavošanai – dabīgās krāsas glazūrai (burkāns, biete, upenes…)

* Ja uz Ziemassvētkiem esat nopirkuši gatavu mīklu «для пипаркукас», tad jūtaties vainīgi. Ja nopērkat gatavus cepumus, tad jūtaties kā nodevēji. Ja esat nopirkuši gatavu piparkūku mājiņu, tad jūtaties kā stulbi, slinki un neprasmīgi amerikāņi.

* Ziemassvētki ir jāsagaida mājās kopā ar ģimeni, pie eglītes un ar sniegu aiz loga. Tie, kuri šajā laikā aizbraukuši uz siltajām zemēm, jūsos izsauc neizpratni. Jo tieši šajā laikā īsta sniega meklējumos pie jums laužas tropu iedzīvotāji.

* Ziemassvētkos ir pieņemts saēsties cūkas cepeti, pelēkos zirņus un pīrādziņus ar speķi. Jums garšo karsta upeņu sula ar Melno balzāmu.

* Uz Jauno gadu var atļauties saēsties salātus «расолс», kas pagatavoti milzīga izmēra bļodā. Dzēriens noteikti šampanietis – un noteikti “Rīgas”!

* Uz Jauno gadu jūs noskaidrojat krievvalodīgo diasporas noskaņojumu pēc salūta aktivitātes tad, kad pulkstens skaita 00:00 pēc Maskavas laika.

* Jaunajā gadā jūs lejat laimes no izkausēta svina, lai uzzinātu prognozes Jaunajam gadam. Visi klātesošie cenšas saskatīt un izskaidrot, ko varētu nozīmēt sastingušā svina kluča aprises veiksmes jomā, bet neviens jau īsti nezin, tāpec nākas improvizēt.

* Jums nav nekāds ČP, kad uzsnieg 5 cm sniegs, pat 15, pat 50. Tas, ka ziņās vēsta “Anglijā uzsnidzis 4,5 cm sniegs, slēgtas skolas un veikali” rada jūsos izbrīnu.

* Dāmas prot staigāt pa bruģi augstpapēžu kurpēs.

* Ja jums ziemā vajadzīgas zāļu tējas, jūs tās nepērkat aptiekā, bet dodaties pie zāļu tantiņas tirgū.

* Ir tāds tautas ticējums – ja uz ezeriem un upēm parādījušies bļitkotāji, tātad drīz paradīsies arī ledus.

* Vasarā noteikti vajag staigāt basām kājām.

* Jums gadā ir piecas sezonas – ziemas, pavasara, vasaras, rudens un hokeja.

* “Rīgas Dinamo” hokeja kluba spēlētājus jūs zināt pēc vārdiem, uzvārdiem un izskata.

* Jūs zināt vsias hokeja fanu dziesmas un lozungus.

* Diriģenti, kuri diriģē Dziesmu Svētkus jūsu uztverē ir daudz nozīmīgāki par pop un rok zvaigznēm.

* Dziesmu Svētki un Olimpiāde ir vienlīdz svarīgi notikumi tautai.

* Spriežot pēc uzvārdiem, trešdaļa hokeja komandas un parlamenta ir jūsu radinieki.

* Jūs zināt vismaz 10 cilvēkus ar uzvārdu Bērziņš.

* Ir neiespējami, ka jūs nezināt nevienu Jāni, Pēteri, Andri un Līgu.

* Jūs zināt ārkārtīgi daudz cilvēkus ar vārdiem, kuri nav sastopami nekur citur uz šīs planētas.

*Jums uz jumta ligzdo kaijas un naktī parkā skraida lapsas un zaķi, pa kapsētām lēkā stirnas un   strūklakās dzīvojas pīles, un milzīga problēma ir bebri pilsētas kanālā.

* Jūms nāk smiekli, kad amerikāņi stāsta par savu “seno vēsturi”.

* Uz ielas garām skrienošs ministrs vai premjers jums ir dzīves norma. Tas pat nav iemesls pārtraukt sarunu un pagriezt galvu. Ar to jūs šokējat eiropiešus un krievus vispār “iedzenat grīdā”.

* Starp deputātiem ir jūsu kursa biedrs, parlamentā sēž pāris kaimiņu, aizsardzības ministrs spēle bumbu jūsu sporta klubā, bet veselības ministrs brauc ar jums vienā tramvajā, izglītības ministrs pusdieno pie blakus galdiņa restorānā, bet premjers atrodas starp līdzjutējiem sporta spēļu tribīnēs. Jūs viņam sakat «свейки!». Krievi netic, ka tā var būt.

* Pilnā vārdā jūs saucat vienīgi Vairu Vīķi-Freibergu, bet pārējos valstvīrus familiāri tikai vārdā vai uzvārdā.

* Jūs esat nosūtījuši savus tvītus vismaz vienam valstsvīram un esat saņēmuši atbildi.

* Blakus jums autobusā 14 gadīgas meitenes apspriež hokeju, bet 70 gadīgas sievietes – bobsleju.

* No visām tautām, kas dzīvo apkārt, tikai jūs esat spējīgi izrunāt burtu «ие».

* Jūs uzjautrinaties, liekot ārzemniekiem izrunāt Ziemassvētku apsveikumu «приецигус зиемассветкус». Un paši lokaties smieklos jau otrajā zilbē.

* Nacionālā ekstrēmā izklaide pavasarī – kūlas dedzināšana.

* Veikalos jums kā pie buržujiem ir paipalu olas, lašu ikri, aļņu desa un gaļa, mežacūkas un brieža delikateses. Un, kas pats brīnumainākais – tas viss ir vietējā ražojuma.

* Meži jums ir pat pilsētās.

* Jums ir milzu purvi un jūs ar tiem lepojaties.

* Jūs priecē fakts, ka igauņu Munameģis ir kļuvis par metru zemāks, jo drusku skauž, ka jūsu Gaiziņš ir tikai otrais augstākais kalns Baltijā. kaut gan neviens no šiem kalniem vispār nevaretu pretendēt uz “kalna statusu”

* Tas, ko jūs saucat par kalniem, patiesībā ir pauguri. Tas, ko jūs saucat par pauguriem, patiesībā ir vienkārši nelīdzenums.

* Jums ir pati garākā Eiropā pludmale. Tur jūs spēlējat volejbolu, skrienat, nūjojat, braucat ar velosipēdiem, ceļat smilšu pilis. Ārzemnieku ieradums valstīties guļamkrēslos, neskarot smiltis, jums galīgi neder.

* Ja cilvēks neprot atšķirt priedes čiekuru no egles čiekura, tas ir signāls, ka laiks atjaunot savu saikni ar dabu. Šausmas kaut kādas!

* Jūs nezināt nevienu, kurš būtu ārprātīgi resns. Jūs zināt apaļīgos, labi barotos, bet ārpratīgi resnos – nē.

* Ārzemniekus uz ielas jūs atpazīstat pēc smaida.

* Baikeri – tas nav nekas briesmīgs. Pavasara tradīcija – baikeru sezonas atklāšana uz galvenās ielas. Tas ir jautri. tas ir forši un, ja esi dāma ar rozā mini-mokiku, vari piedalīties kā pilntiesīgs kluba biedrs (autora pieredze).

Mēs taču esam forši!!? 🙂
Tulkoja: Ginta FS

 

Laulība nav tikai pastaiga mēness gaismā

paris333

Lai cik ilgu laiku cilvēki būtu precējušies, vienmēr būs vajadzīga pacietība, gribasspēks un neizsmeļama mīlestība, lai saglabātu šo brīnišķīgo, trauslo veidojumu – laulību.

Un, protams, katra ģimene ir tāda vienīgā, unikālā un neatkārtojamā.

Stāsta kāds vīrietis, kurš, gadiem ejot, sāka šaubīties par to, vai viņa izvēle ir bijusi pareizā.

“Pēc 50 laulībā pavadītiem gadiem es uzmanīgi paskatījos uz savu sievu un teicu: “Pirms 50 gadiem mums bija maza mājiņa, veca mašīna, mēs gulējām uz izgulēta dīvāna un skatījāmies maziņu melnbalto televizoru. Toties katru vakaru es likos gultā kopā ar skaistu 19 gadīgu  meiteni. Tagad man ir milzīga, dārga māja, daudz dārgu mašīnu, milzīga gulta krāšņā guļamistabā, platekrāna televizors, bet guļu es vienā gultā ar 69 gadīgu sievieti. Es sāku šaubīties par savu laulību.”
Mana sieva ir saprātīga sieviete. Viņa neapvainojās un nelamājās. Viņa man vienkārši piedāvāja atrast sev 19 gadīgu meiteni, bet viņa pati parūpēšoties par to, lai es atkal dzīvotu mazā mājiņā, gulētu uz izgulēta dīvāna un skatītos melnbaltu televizoru. Nu, vai sievietes nav lieliskas!? Viņas patiešām zin, kā atrisināt visas savu vīru problēmas!” 🙂
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Smejies un dejo

deja smiekli

Kad tu smejies no sirds, pēkšņi prāts pazūd.
Visa dzen metodoloģija balstās uz to, kā būt ne-prātā. Un smiekli ir viena no brīnišķīgākajām durvīm, kas ved uz turieni.

Cik es zinu, deja un smiekli ir labākās, dabiskākās un visvieglāk pieejamās durvis.
Ja tu no sirds dejo, domāšana apstājas. Tu dejo, dejo, virpuļo un kļūsti kā ūdens virpulis – visi aizspriedumi, ierobežojumi ir zuduši. Tu pat vairs nezini, kur beidzas tavs ķermenis un sākas esība.
Tu izšķīsti savā esībā un esība izšķīst tevī un robežas parklājas.
Ja tu patiešām dejo – nevadot, bet ļaujot dejai tevi vadīt, ļauj tai valdīt pār sevi, ja tu esi dejas pārņemts – domāšana apstājas.

Tas pats notiek ar smiekliem. Ja tu esi smieklu pārņemts, domāšana apstājas. Un, ja tu iepazīsti kaut dažus mirkļus ne-prāta stāvokļa, tie sola tev daudz vairāk kā tas, kas notiek.Tev jāiemācās vairāk un vairāk būt šajā ne-prāta stāvoklī, lai arvien vairāk un vairāk domāšanas tiktu atmesta. Smiekli var būt brīnišķīgs veids, kā nokļūt šajā ne-domāšanas stāvoklī.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS