Šobrīd mēs visi lēkājam no vienas realitātes citā. Ir dienas, kad pamostamies ar brīnišķīgu sajūtu, kad viss ir skaisti, labi un harmoniski, un šķiet, ka dzīve ir brīnišķīga. Bet ir dienas, kad pārņem sajūta, ka iekšpasaulē ir caurums – kad pārņem skumjas, neapmierinatība ar sevi un ir sajūta “cik tad var!?”.
Turklāt iemesli, ar kuriem mēs izskaidrojam šos stāvokļus, katram ir savi – atšķirīgi.
Kāds ir neapmierināts ar to, ka piedzīvo transformācijas, cits ar to, ka nepiedzīvo, kādam šķiet, ka vispār nav nekādu transformāciju, ir tikai slimības…. Kāds pārdzīvo par to, ka viņam dzīvē vairs nav nekā interesanta, kāds par to, ka nav profesionāli realizējies, kas salīdzina sevi ar apkārtējiem, atzīmējot to, ka tie, bez jebkādām zināšanām un piepūles no rīta kā putniņi var čivināt, bet pašam nākas pastāvīgi kā Minhauzenam vilkt sevi aiz matiem ārā no purva, lai sajustos kaut nedaudz labi…
Mums visiem ir pazīstamas sajūtas no sērijas “es esmu ne tāds, kādam man vajadzētu būt”….
Vairāk par visu mūs neapmierina mūsu pašu nepilnības – un šī sajūta ir milzīga skabarga mūsu ķermenī. Lai arī simtiem reižu jums esmu atkārtojusi, ka šajā pasaulē nav nekā absolūti ideāla, viss dzīvais mainās un attīstās, bet tad, kad kļūst ideāls – tas aiziet no šīs pasaules…. Tāpat arī ar mums – ir brīži, kad jūtamies neapmierināti ar sevi un domājam: “kā gan es varēju tik ļoti vilties dzīves sajūtās”.
Mēs esam ļoti vīlušies par mūsu ierasto reakciju uz situācijām, kuras, šķiet, jau sen esam aizmirsuši. Mēs piedzīvojam trauksmi, spriedzi, apjukumu, pat izmisumu… Bet ziniet, visi šie vārdi – “spriedze”, “trauksme”, “izmisums” – vairs nav no šīs realitātes. Mēs JAU esam citā pasaulē. Un tikai mūsu prāta ieradums nosaukt savus stāvokļus vārdā un meklēt to cēloņus, mūsos rada šo turbulenci.
Starp citu, visas šīs šaubas un neapmierinātība ir ļoti ātri pārejošas. Mūsu čatos ne reizi vien dalībnieki atzīmē to, ka: uznāk tāds neapmierinātības ar sevi vilnis, tu izpildi kādas tehnikas “izraksti savas sajūtas”, “izklaudzini” un no rīta pamosties un saproti, ka tas viss kaut kur ir izgaisis.
Tad, lūk, visi šie stāvokļi nebūt nav sekas tam, ka neesam kaut ko līdz galam “atstrādājuši”, un tie nebūt neliecina par to, ka mūsos dzīvo kaut kādas melīgas programmas. To sakne ir pavisam citur.
Visbiežāk tas nozīmē to, ka mūsu pārvēršanās par brīvām, priecīgām un laimīgām dvēselēm uz šīs Zemes, nenotiek kā pēc burvju mājiena, bet gan tas notiek pakāpeniski. Jo mēs esam ļoti daudzslāņaini. Patiesībā mūsu fiziskā sastāvdaļa ir plūsma, tā ir plūstoša enerģija. Un tai ir daudz dažādu slāņu, tāpat kā varavīksnei ir daudz dažādu krāsu.
Kad mēs nonākam situācijās, kurās piedzīvojam mums neērtas emocijas, tas nav rādītājs, ka esam kaut kur kļūdījušies, ka neesam tādi, kādiem mums vajadzētu būt, ka mums ir nopietnas neatstrādātas nepilnības, tas vienkārši ir indikators tam, ka mēs esam ļoti sarežģīti, ļoti zaigojoši, mums ir daudz krāsu, kas viena pēc otras tiek atjauninātas.
Enerģijas plūsmas ik mirkli mainās. Un kad cilvēks rāpjas ārā no purva, ir normāli, ka sākumā viņš ir nosmērējies, netīrs, aplipis ar dūņām. Vairums no mums jau esam izrāpušies no šī purva un nostājušies uz cietas sauszemes. Tomēr vēl pa kādai pielipušai ūdenszālei paliek. Un, lai tās pamanītu un no tām attīrītos, mēs reaģējam ar kādu emociju, kas ļauj mums saprast: man šeit nav ērti, es nejūtos komfortabli, es gribu justies savādāk.
Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 