Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves sērfings

serfings4

Un tomēr, to vajadzētu iemācīties…

Brīnišķīgo savu paša noturības sajūtu, psiholoģiskās noturības sajūtu…

Iemācīties pašam un jau no dzimšanas mācīt to saviem bērniem, jo tas ir svarīgākais…
Jā, Mīļie, nevis veiksme un prestižs…
Jo tur, kur tu esi nenoturīgs, ļoti daudz kas tavā dzīvē vienkārši nenotiek, tāpēc, ka tu sabrūc agrāk – vēl pirms saviem sasniegumiem…
Salūzti no katra šķība skatiena, kritiska vārda, noraidījuma un pirmās neveiksmes…

Es ļoti bieži strādāju ar bērniem…
Redzu, cik ļoti agri viņi zin un pārvalda valodas, ir uz “Tu” ar jebkuru datoru…
Un tas ir lieliski…
Taču vēl es redzu viņu absolūto emocionālo bezspēcību…
Viņi nespēj atrisināt visvienkāršāko konfliktu…
nezin, ko darīt ar aizvainojumu…
nezin, kā draudzēties vai gluži otrādi, nepadoties aizdomīgiem piedāvājumiem…
nezin, kā izrādīt simpātiju…
kā runāt ar skolotāju…
kā veidot attiecības kolektīvā…
kā pārciest pirmās neveiksmes mīlestībā…
un vēl ļoti daudz ko nezin…

Viņi to nezin, jo neviens viņiem to nav mācījis vai nemāca vispār, vai arī māca ļoti ļoti maz…
Bet, ja pavisam godīgi, tad arī mēs ar jums, mani Mīļie, ļoti bieži neesam nekur tālu aizgājuši savā psiholoģiskajā veselībā…
Katrs otrais no mums ir neirotiķis…

Kāpēc?

Tāpēc, ka visiem šķiet, ka tas nemaz nav tik svarīgi – būt psiholoģiski veselam… galvenais ir diplomi, uzvaras, sacensības…
Un tikai tad, kad aci pret aci sastopies ar šo pašu neirozi… ar šo pašu patoloģisko trauksmainību…. ar šo pašu depresiju, saproti, beidzot, ka nav par ko priecāties…
Ka nav spēka piecelties pēc zaudējuma…
Ka nav spēka tikt galā ar parastākajām sadzīves grūtībām…
Ka nav spēka pretoties izmantotājiem, manipulatoriem un grāvējiem…
Nav spēka pārciest zudušo mīlestību, šķiršanos, neatgriezeniskus zaudējumus…

Nav emocionālā spēka… un zināšanu par to, kā to darīt – arī nav…

Taču ir bailes… ārprātīgas iekšējās bailes…
Un tieši bailes liek mums palikt tur, no kurienes sen bija jāaizmūk…
Bailes nedod nekādas iespējas…
Bailes bremzē, nolaiž rokas un noved mūs verdziskā paša bezspēcības stāvoklī…

Un viss lido pie velna…. visa mūsu uzpūstā veiksme, kurai nav nekādas vērtības, ja tā tikusi uz piecām minūtēm psihloģiski nenoturīgam cilvēkam, kuram iemācīts kā pārvērsties par robotu, fiksi aizskriet līdz pirmajai uzvarai ar mākslīgi radītu motivāciju, bet neviens nav iemācījis, ko darīt dzīvam cilvēkam, ja uzvara nav notikusi…

Es atkārtošos, šī ir apbrīnojama sajūta…
Psiholoģiskās noturības sajūta…
Tāpēc, ka tā ir pašas dzīves sajūta, kurai tu nevis gatavojies, bet, kuru tu dzīvo tieši tagad, nebaidoties pat no vislielākajiem viļņiem…

Iemācieties, Mīļie, šo sērfingu…
Nenožēlosiet!

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad esi noguris

91934267_2853830941330994_6282227472490561536_n

Vairāk par visu cilvēki nogurst paši no sevis.
No saviem pārdzīvojumiem, bailēm, minējumiem un trauksmes. No vainas sajūtas un vēlmes visu kontrolēt. No nespējas kaut mirkli neskriet uz priekšu (modelējot situācijas) un neatskatīties atpakaļ (meklējot analogus un klišejas).
Pārstāt salīdzināt, pārstāt sevi biedēt, nebūvēt ilūzijas, neizdomāt citu vietā un pārtraukt dialogus savā paša galvā…

Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes uzvedības stratēģija

sievietes laime12

Esmu ievērojusi vienu lietu: kad tu komunicē ar kadu vīrieti, vai tas ir tēvs, vīrs, brālis, draugs vai kolēģis, un sarunas skar kādu no taviem plāniem un jautājumiem, tu uzreiz saņem instrukcijas tālākām darbībām : “Nopelni”, “Nopērc”, “Saņemies”, “Sasniedz”, “Meklē”.

Saproti, ka vīrietis šajā brīdī nevēlas pateikt tev neko sliktu (vienkārši viņi spriež no sava skatu punkta), droši vien grib kaut kā iedvesmot, jo viņiem vektors” uz priekšu” ir vienīgais un pareizais visu uzdevumu risinājums. Tāda ir viņu daba, un ar tevi viņi runā tā, it kā tu būtu vēl viens vīrietis, absolūti nesajūtot to, ka sieviete ir pavisam citadāka.

Un tā nav viņu kļūda. Tā ir visas mūsu vīrišķīgās sabiedrības kļūda, kurā par dzimumu psiholoģiskajām un enerģētiskajām atšķirībām neviens nerunā, audzina un skolo visus vienādi – vīrišķīgi. Tajā pat laikā šī atšķirība starp dzimumiem ir kolosāli liela (kas absolūti netraucē vilkmei vienam pie otra).

Kad man dod šādas instrukcijas, manī kaut kas nodevīgi noklikšķ un apraujas. Man gribas piecelties, aiziet un vairāk ar šo cilvēku nesatikties. Man kļūst nemierīgi un trauksmaini.

Reiz es apjautu vienu savu nepareizu uzstādījumu, kas vēstīja: “Jo nemierīgāka ir situācija, jo vairāk jautājumu karājas gaisā, jo vairāk nenoteiktības, jo vairāk es saspringstu, pielieku milzīgas pūles, lai atrisinātu šos jautājumus, pastāvīgi kaut kur skrienu pārņemta ar savām domām un vēlmēm atrast, sasniegt, nopelnīt utt.”

Vienkāršiem vārdiem runājot: “Jo lielāka ārējā spriedze, jo lielāka ir iekšējā”. Un gala rezultātā šī stratēģija noveda vien pie iztukšošanās un izdegšanas. Un tagad es nerunāju par situācijām, kad, piemēram, jāaizsargā sava dzīvība, savas tiesības. Es runāju par gluži sadzīvistiskām lietām.

Un šis uzstādījums tika nomainīts uz gluži pretēju: “Jo lielāka ārējā spriedze, jo lielāks iekšējais atslābums”, un tieši sim principam es sāku aktīvi sekot. Tas nozīmē, ka tad, kad smadzenes atkal vēlas ieiet ekstrēmā panikas režīmā (sievietes mani sapratīs), es, gluži otrādi, izslēdzos no procesa un dodu sev atpūtas pauzi, jebkuru, kas šobrīd der īsai relaksācijai.

Un tālāk jau skatos skaidru un mierīgu skatu, sāku spriest un visu lēnītiņām salikt pa plauktiņiem, dozējot uzdevumus. Tu it kā centies, neapstādināt plūsmu ar milzīgiem lieku darbību un satraukumu akmeņu krāvumiem.

Brīnumaini, ka tas darbojas daudz labāk kā bezgalīga un nekontrolēta steiga. Galvenais – laicīgi un apzināti nomierināties, noturēt savu enerģētisko līdzsvaru (neļaut sev nogurt) un pasaudzēt sevi.

Daudzas problēmas vispār tie mākslīgi radītas un izdomātas, bet reālu uzdevumu risināšanai Visums sāk dot (ja tu tam netraucē) taciņas, iespējas, tāpēc, ka gandrīz viss sievietes pasaulē ir atkarīgs no psihes stāvokļa un enerģētikas.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bērnišķīgās pieaugušo attiecības

88438133_2373978099368666_845001422117273600_n

Dažkārt mēs iesaistāmies pieaugušo attiecībās, lai saņemtu to mīlestību, kuru nesaņēmām bērnībā. Un cenšamies bērnišķīgos veidos nopelnīt šo pieaugušo mīlestību.
Ar paklausības un pasivitātes palīdzību, jo labos un ērtos nav pieņemts pamest.
Ar cīņas par varu palīdzību, tāpēc, ka, jo vairāk kontroles ir mūsu rokās, jo lielāka ticamība, ka attiecības tiks izglābtas.
Ar pasīvās agresijas palīdzību, jo atklāti pastāstīt par savām jūtām ir neierasti un bail.
Ar manipulāciju palīdzību, jo tā izturējās pret mums un šis mehānisms lieliski nostrādāja (kaut arī atņēma mums tiesības uz izvēli).
Mēs lienam vai no ādas laukā, lai nopelnītu mīlestību – ejam uz sieviešu kursiem, mācamies iedvesmot, parvēršamies par Dievietēm, Pasaku Fejām un Kārdinātājām.
Tā bērnišķīgi mēs tēlojam jebko, tikai ne sevi. Un attiecības saņemam vairs ne ar mums.
Mēs vēlamies laimi, bet saņemam trauksmi. Bailes, ka, ja izlaidīsim no rokām stūri, mūsu kuģis noteikti uzskries zemūdens klintīm. Aizmirstām jūtām. Salauztai tuvībai. Aukstumam un spriedzei, tāpēc, ka viens solis sāņus un mūs atstās vienas.
Mēs taču zinām, kā tas ir. Mēs atceramies savu vecāku attiecības. Mēs taču dzirdējām, kā mamma raudāja, kad tēva peidžerī atrada ziņas no citām sievietēm. Redzējām, kā vectēvs dzēra un vecmāmiņa skraidīja un meklēja viņu pa svešām garāžām.
Un, kad mums saka, ka var būt arī savādāk, mēs apmulstam. Jo mums šķiet, ka savādāk var būt tikai citiem. Bet mums ar mūsu pagātni un iedzimto toksiskumu, nav nekāda iemesla gaidīt siltumu bez ciešanām.
Tikai censties, cīnīties, iekarot, paciesties, turēt, ciest…. tikai hard-core. Lai ar stangām no otra izvilktu to, kas mums pienācās bērnībā.
Kamēr mums vēl ir spēki, mēs vēl vārāmies šajā katlā, lai arī barojamies no mokām un sāpēm. Bet, kad visi resursi cīņai ir izsmelti, mēs beidzot apstājamies.
Un redzam, ka vairs nav svarīgi, kā tur citiem var būt. Svarīgi ir tas, kā tagad tas ir MAN, – un vairs tā būt nedrīkst.
Un šajā brīdī liktenīga var būt kompetenta palīdzība – to cilvēku padomi, kuri paši izgājuši caur šīm sāpēm un spējuši izaugt savās attiecībās, profesionāls atbalsts un prakses, kas palīdz atjaunot resursus.
Novēlu tev harmoniju attiecībās ar visiem svarīgajiem sev cilvēkiem!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Pēdējo divu gadu mans labākais skolotājs, atbalsts un profesionālā palīdzība ir Inese. Viņas skolas un personīgā izdzīvotā pieredze ir fantastsks palīgs un atbalsts mums – latviešu sievietēm. Tas vienlaikus ir viedums, vieglums, dziļums un neierasti daudz mīļuma un siltuma.
Un tieši tāpēc aicinu citas sievietes tieši uz Ineses semināriem, jo savā dzīvē redzu, kā “darbojas” praksē šīs iegūtās zināšanas.

Ginta

Piekususi ir Dvēsele nevis ķermenis

dvesele22

Kad mums savas dzīves laikā ir jāpārdzīvo ļoti spēcīgs garīgs, emocionāls un pat fizisks stress, mūsu Dvēsele bieži var nonākt ārkārtēja noguruma stāvoklī, kas ļoti līdzinās depresijai, jo tai ir līdzīgi simptomi.

Un lai kā arī mēs censtos uzlabot garastāvokli, cenšoties pozitīvi domāt un koncentrēties uz daudz enerģiskākām domām un rīcību, mēs vienalga jūtamies izdeguši, un ir sajūta, ka atrodamies pašā lielākajā dzīves bedrē.

Iemesls, kāpēc tas notiek ir tas, ka mūsu Dvēselei ir vajadzīgs laiks lai izdziedinātos, tāpat kā salauztam kaulam ir vajadzīgs laiks, lai saaugtu. Un kaut arī Dvēsele nav redzama ar neapbruņotu aci (atšķirībā no salauztas kājas vai rokas), tās veselība un labklājība ir ļoti svarīga mūsu ķermeniskajam apvalkam un tāpēc mums pret Dvēseles dziedināšanu jāizturas tikpat saudzīgi, kā dziedējot ķermeniskās brūces.

Ja mēs ignorējam pazīmes tam, ka mūsu enerģija ir gandrīz beigusies, tas var izraisīt ārkārtīgi nevēlamas sekas, piemēram, hronisku satraukumu un pat depresiju.

Šeit minēsim 10 pazīmes tam, ka Dvēseles spēki ir izsmelti un tai nav enerģijas.

1. Viss, ko tu vēlies visas dienas garumā, ir atpūsties, atgulties kaut uz neilgu laiku.
No rīta ir grūti piecelties, visu laiku gribās piesēst, pagulēt. Miegs kļūst sekls un nemierīgs, bet sapņi arvien spilgtāki un murgi šķiet ļoti reālistiski.

2. Tu jūti sāpes visā ķermenī.
Vari sajust spriedzi, galvas reiboņus, sāpes kuņģī, redze var būt izplūdusi un bieži, bez jebkāda iemesla uznāk galvas sāpes.

3. Kad kāds jautā, vai tev viss ir kārtībā, tu pat nezini, ko viņam atbildēt.
Tu pat īsti nezini, ko šobrīd jūti. Zini tikai to, ka šobrīd ar tevi notiek kaut kas sarežģīts un dziļš, taču nevari paskaidrot, kāpēc tu jūties tieši tā, nevis savādāk, un vēl jo vairāk, kāpēc tu nespēj izkārpīties no šī stāvokļa.

4. Tu bieži jūties kā sašķēlies sīkos gabalos un absolūti dezorientēts.
Tāpēc, ka ir pazudusi Dvēseles un ķermeņa sinhronā saikne.

5. Pastiprinās visas emocijas – gan pozitīvās gan negatīvās.
Pēkšņi tu esi kļuvis par ļoti emocionālu cilvēku un vari pēkšņi sākt raudāt bez jebkāda redzama iemesla. Pēkšņas garastāvokļa maiņas kļūst ierasta lieta. Tu vari justies tā, it kā būtu pārpildīts ar mīlestību pret visu pasauli tik ļoti, ka tava sirds tūlīt, tūlīt pārsprāgs, bet jau nākamajā brīdī sajusties viens visā pasaulē.

6. Tev pastavīgi ir vieglas panikas lēkmes vai hroniska trauksme.

7. Tu jūties vientuļš, pat atrodoties starp draugiem.
Tu sāc šaubīties par cilvēkiem, kuri tev apkārt, domājot par to, vai viņi kaut ko ļaunu neperina, vai var viņiem uzticēties, un tāpēc komunicējot mēdz izlaist adatas, gluži kā ezis.

8. Tu izjūti rūgtumu, skaudību, dusmas, nožēlu attiecībā pret visu, kas notiek tev apkārt.
Lai arī tu esi ļoti līdzjūtīgs, piedodošs un rūpīgs cilvēks.

9. Tu pastāvīgi jūti vājumu un jebkura fiziskā aktivitāte tevi noved pie spēku izsīkuma.
Tev pastavīgi trūkst enerģijas fiziskajām aktivitātēm, bet sporta zāles apmeklēšana vairs nesagādā nekādu prieku – tā parvēršas smagā, nogurdinošā darbā.

10. Tu ļoti bieži jūti bailes un nepārliecību par paša nākotni.
Dažkārt tu jūties tik ļoti izsmelts un iztukšots, ka tev vienkārši gribās savākt mantas un aizbraukt kaut kur tālu tālu, kur tu varētu sākt dzīvi no sākuma. Tev vairs absolūti nav interesanti nodarboties ar to, kas agrāk tev sagadāja prieku.

Ja tu jūties tieši tā, tas nozīmē, ka pienācis laiks pirmajā vietā nolikt savas intereses un parūpēties par savu Dvēseli. Pacenties pēc iespējas vairāk atpūsties, izslēdz telefonu, datoru un televizoru un dari tikai to, kas sagādā tev prieku – vai tas ir tavs hobijs, vai sarunas ar draugiem.

Pacenties savās iekšējās sarunās izvairīties no negatīvām tēmām. Pārstāj sevi kritizēt un pazemot. Papraktizē enerģijas balansēšanu.

Kad tu iemācīsies biežāk pievērst uzmanību tam, kā jūtas tava Dvēsele un ko tā vēlas, tu pamazītiņām novērsīsi savā dzīvē to, kas padara tevi iztukšotu un nogurušu, tā vietā koncentrēsies uz pozitīvajām domām un to, lai izjustu dzīves skaistumu un rastu piepildījuma sajūtu un pozitīvo enerģiju.

Avots:  Клубер
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS

Trauksmains cilvēks iznīcina to, par ko raizējas

mamma appu76

Neticiet? Ir neskaitāmi fakti, kas to apliecina. Mamma baidās, ka viņas bērns saaukstēties un tāpēc to tuntuļo. Bērns nenorūdās un patiešām saaukstējas. Vīrs negrib uztraukt savu nervozo sievu, cenšas ātrāk nokļūt mājās un patiešām iekļūst ceļu satiksmes negadījumā.

Te būs jums kāds klīnisks piemērs (tas notika padomju laikos).

Vīrietis, 37 gadi, bieži slimo, viņam ir vesela “buķete” psihosomātisku slimību (kuņģa čūla, hronisks bronhīts, holicistīts un vēl kaut kas), nokļuva pie mums klīnikā, lai noformētu invaliditātes grupu, vai arī tiktu pilnībā izārstēts (tāds bija priekšniecības rīkojums).

Viens no galvenajiem faktoriem, kas izsauca slimību, bija vēlme neuztraukt savu nervozo māti. Viņš, pārnācis mājās no darba, desmitos vakarā zvanīja viņai, lai atskaitītos, ka ir jau mājās.
Bija vēl dažas, šķietami pavisam nevainīgas prasības. Dzīve viņus bija izšķīrusi un viņi dzīvoja dažādās pilsētās. Šis stulbais noteikums ļoti drīz sāka traucēt viņa dzīvei. Telefons dažkārt niķojās un viņam nācās skriet uz pastu, kas atradās tālu no mājām, lai piezvanītu mātei un pateiktu, ka ir atgriezies mājās. Nezvanīt viņš nevarēja. Ja gadījās aizkavēties, mamma momentā sūtīja ekspress telegrammu.

Pirmā sieva to nespēja izturēt un aizgāja no viņa. Otrā arī nebija īpaši priecīga par tādu dēla mīlestību pret māti, un sakarā ar to ģimenē valdīja ļoti nepatīkama atmosfēra.

Mātes trauksmju dēļ viņš dažkārt attiecās no darba komandējumiem, kuri sevī slēpa dažus bīstamības elementus. Viņš sāka slimot. Uzradās “iemesls” atteikties no dažiem pienākumiem. Viņš bija labs darbinieks.

Reiz viņam radās ideja un tās realizācijai viņš piesaistīja darbinieku grupu. Uzcītīgi strādājot, viņi līdz vēlai naktij uzkavējās laboratorijā, bet tur nebija starppilsētu sakaru. Tas turpinājas diezgan ilgi laiku un viņš bija spiests pamest darbu ātrāk, pirms grupa to beidza, lai  desmitos būtu mājās un piezvanītu mātei. Drīzumā viņu no šīs grupas izslēdza. Darbs bija tik vērtīgs, ka saņēma Valsts prēmiju.

Var nestāstīt par viņa pārdzīvojumiem. Domāju, ka šie uztraukumi veselību viņam neuzlaboja. Starp citu, viens no galvenajiem momentiem viņa ārstēšanā bija neirotiskās sakabes māte-dēls pārraušana. Mamma tagad zināja, ka, ja desmitos vakarā zvana dēls, viņš ziņo par to, ka notikusi kāda milzīga nelaime.

©Mihails Ļitvaks psihoterapeits
Tulkoja: Ginta FS

Iemin jaunas taciņas un vecās aizaugs

tacina3

Lieliskā psihoterapeite Emīlija Nagoski saka: apzinātības prakse uz mūsu apziņu iedarbojas tāpat kā pavasara zaļumi un dārzeņi iedarbojas uz mūsu ķermeni.

Iedomājamies ūdens glāzi, kurā iebērtas smiltis – to dēļ ūdens ir duļķains. Kad mēs koncentrējamies praksei – smiltis apzīmē domas, kas skrien turpu šurpu, trauksmi, niknumu, nervu spriedzi, asu vientulības sajūtu – kad tas viss nosēžas glāzes dibenā un mūsu apziņa noskaidrojas, garastāvoklis uzlabojas un atgriežas spēks.

Lūk, 7 veidi kā attīstīt sevī apzinātību no psihoterapeites Sjūzenas M. Orsiljo un Lizabetes Remeres grāmatas “Apzinātība vai trauksme. Pārstāj uztraukties un atgriez sev savu dzīvi”, kā arī no Emīlijas Nagoski grāmatas “Kā sieviete grib”.

Novelc robežu starp sevi un emocijām

Mūsu psihei piemīt unikāla un ne īpaši patīkama īpatnība – reaģēt uz domām, jūtām un sajūtām, saplūstot ar tām, līdz pat tādam līmenim, ka tās sāk noteikt, kas mēs esam. Citiem vārdiem runājot, tā vietā, lai nodalītu mūsu pārdzīvojumus (tie nāk un iet), mēs sākam uzskatīt tos par savas personības neatņemamu sastāvdaļu.

Tā vietā, lai sev atgādinātu, ka ikvienam laiku pa laikam prātā iešaujas doma: “es esmu niecība” vai arī “es esmu bailīgs”, mēs tomēr ticam, ka šī doma atspoguļo realitāti – es esmu slikts, es esmu neveiksminieks.

Apzinātība ir prasme, NEVĒRTĒJOT uztvert notiekošo, APZINĀTIES savas sajūtas, ieklausīties tajās, taču nesaplūst ar tām.

Psiholoģijā to sauc par atvērtu paplašinātu apziņu – tātad spēju paskatīties uz situāciju no dažādiem rakursiem, ņemt veŗā dažādus viedokļus. Gluži pretēja ir sašaurināta reaktīvā apziņa, kad mēs koncentrējamies tikai uz neveiksmi un uzgāžam sev veselu cietsirdīgas paškritikas šalti (kas pilnīgi noteikti pastiprina mūsu vientulības un izolācijas sajūtu).

Iemin jaunas taciņas un vecās aizaugs

Kad tu ievēro domu rašanās procesu un atbrīvojies no tām, tu praktizē apzinātību. Un uzdevums nav sekot savai elpošanai, bet gan apzināties to, kas atvelk tavu uzmanību un mierīgi pieņemt lēmumu, vai tu vēlies šobrīd tam tērēt savus dvēseles spēkus, vai nevēlies.
Piemēram, tu visu laiku domās atgriezies senās atmiņās par attiecībām ar toksisku cilvēku (kāds no vecākiem, partneris, kāds, kuru tu uzskatīji par savu draugu).

Iedomājies, ka šīs domas ir meža taciņas. Jo biežāk tu pieņemsi apzinātu lēmumu neiet pa šīm taciņām, tas nozīmē – neauklēt savā apziņā savu seno traumu, jo ātrāk šī trauma no apziņas izdzisīs (= taciņas aizaugs).

Realitātē tā arī notiek: neironu saites smadzenēs ir mūsu ieradumu pamats – tās rodas un izgaist mūsu atkārtotu darbību un domu rezultātā. Mēs varam tās vadīt – tadā veidā izveidot jaunus neironu saišu ceļus un ļaut “aizaugt” vecajiem.

Nevairies no negatīvajām emocijām

Lai varētu izbaudīt pozitīvas sajūtas – mīlestību, prieku, izbrīnu, ir jābūt gatavam izbaudīt arī nepatīkamās – skumjas, naidu, bailes. Nav jau svarīgi, cik piesardzīgi mēs esam, taču no negatīvajiem pārdzīvojumiem izvairīties nav iespējams – tāda ir dzīve.
Daudzām dzīves problēmām – saglabāt attiecības, vai nesaglabāt, dzemdēt bērnu, vai nedzemdēt, atrast jaunu darbu, vai palikt vecajā – nav “pareizā” risinājuma. Cenšoties to atrast, mēs arvien vairāk sapinamies savos trauksmes un stresa pinekļos.

Atceries, ka mūsu emocionālās reakcijas ir dabiskas, tās nav vājuma pazīme un neliecina par mūsu trūkumiem. Dzīvot piepildītu dzīvi nozīmē ievērot sāpes un pieņemt tās, nevis censties izdarīt tā, lai tās pazustu.

Ja pret panikas simptomiem, stresu un nervu nogurumu izturamies kā pret dabīgām ķermeniskām reakcijām, kuras ar laiku pazudīs, un nereaģējam uz tām, kā uz brīdinājumu par kādu ļaunumu, sākam mazāk baidīties un panikas lēkmju intensitāte un biežums samazinās. Ja esam klātesoši kādā dzīves situācijā un nevairāmies no tās, trauksme samazināsies.

Pabeidz stresa ciklu

Ja mēs steidzam ar jebkuriem līdzekļiem noslāpēt nepatīkamās emocijas, mēs tās tikai pastiprināsim.
Piemēram, tu esi pieradis vakarā izēst “spaini” saldējuma vai veselu torti, lai “izlaistu” pa dienu uzkrājušos stresu. Tas ir veids, kā tu sevi nomierini.
Kas notiek patiesībā?

Tu mākslīgi bremzē savas reakcijas un neļauj sev līdz galam apzināties savus pārdzīvojumus, un tādā veidā pabeigt stresa ciklu. Tā vietā, lai izietu no stresa, tu iestrēdz tajā – tas ir mokoši un kaitīgi tavai veselībai un vēl vairāk apgrūtina dzīvi, kura jau tā ir stresa pilna.

Atļauj sev izjust savu stresu līdz galam, nespied bremzi pirms laika. Emocijas ir tuneļi: tie ir jāiziet līdz galam, cauri tumsai gaismā.

Piemēram, tā vietā, lai mestos pie ēdiena, apstājies un apzinies savas iekšējās sajūtas – elpo kopā ar tām, pieņem tās, ļauj tām būt, un būt tādām, kādas tās ir. Vari sev pateikt: “Tas ir tas, ko es jūtu tieši šeit un tagad. Nav svarīgi, kas tā ir par sajūtu, tā jau ir šeit un es to pieņemu”. Nepievērs uzmanību spriedzei, sakoncentrējies uz savu elpošanu – pāris reizes dziļi ieelpo un izelpo.

Pārdomā savus “bet”

Ļoti bieži mēs sev sakām, ka vēlamies kaut ko izdarīt, taču ir kāds iemesls, kāpēc mēs to nevaram izdarīt. Piemēram, cilvēks, kurš cieš no panikas lēkmēm, var sev pateikt: “Es gribu iet uz veikalu/doties uz metro, bet man ir bail.”
Pamēģini tad, kad pieķer sevi pie domas, ka domā vai saki “bet”, tā vietā lietot “un”. “Bet” paredz, ka otrā teikuma daļa (man bail) ir daudz svarīgāka par pirmo (es gribu aiziet uz veikalu/doties uz metro). Savukārt, “un” paredz, ka abas teikuma daļas ir vienlīdz svarīgas.

Lai tevi vada vērtības nevis emocijas

Mūsu emocionālās reakcijas mūs apgādā ar ļoti svarīgu informāciju par nepatīkamu situāciju, taču tās ne vienmēr stimulē mūs darbībām, kuras mums palīdzēs. Mēs esam raduši domāt, ka sajūtas ir priekšvēstnesis darbībām, mudina mūs darboties. Taču patiesībā mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies, neskatoties uz savām šī brīža emocijām.
Iedomājies, ka esi pilots, un tev jānosēdina pasažieru lidmašīna, kurā notikusi avārija. Apkārt panikā kliedz lidmašīnas pasažieri, un tavi palīgi – piloti nemitīgi piedāvā dažādus glābšanās variantus.

Šie tēli ir tavas emocijas dotajā brīdī. Tavs uzdevums ir tām nepadoties, saglabāt mieru (tātad vērot it kā no augšas savu emocionālo centru), un rīkoties, kā tu uzskati par vajadzīgu, darīt to, kam tu tici.

Lai saprastu, kā labāk rīkoties, ir jāizlemj, kāds cilvēks tu vēlies būt šajā situācijā – tātad izvēlēties, kas tev ir vērtīgi. Viens veids, kā apzināties savas vērtības, ir iedomāties, ko tu darītu, ja neizjustu bailes, vainas sajūtu, niknumu vai citas negatīvās emocijas, uz kurām šajā brīdī esi fokusējies.

Piemēram, ja tev ir svarīgs veselīgs dzīves veids, tu mācies paciesties, kad tev gribās atļauties šokolādes tāfelīti, vai pārvari sevi, ja tev jādodas uz trenažieru zāli vēlā, lietainā rudens vakarā, neskatoties uz to, ka tev labāk gribētos saritināties zem siltas segas.

Mēs esam gatavi izjust diskomfortu, lai pa īstam piedalītos sava dzīvē un vērtības ir mūsu orientieri. Tās katru mūsu nodzīvoto dzīves mirkli  un katru mūsu darbību piepilda ar cieņu un jēgu.

Vērtības – tās būtībā ir tas, kam mēs dzīvē dodam priekšroku. Nav pareizu vai nepareizu vērtību, ir svarīgi tas, kas ir svarīgs tieši tev šajā dzīves posmā, un tev nav jācenšas, lai kāds cits pieņemtu tavas vērtības.

Ja kaut kas tavas ausīs skan kā pavēle, kas obligāti un bez ierunām jāizpilda, un tu tai pretojies un jūties nelaimīgs, tātad tā nav tava vērtība, tu esi to aizguvis.

Praktizē zinātkāri un iejūtību pret sevi

Tās ir divas spēcīgas sviras, ar kuru palīdzību regulēt savas emocijas – pirmkārt trauksmi.

Kad nav pārliecības par nākotni, trauksme ir gluži dabiska reakcija.Kad esi morāli iztukšots, izvairīšanās ir dabiska reakcija.

Iziet no šiem stāvokļiem palīdzēs iejūtība pret sevi. Dziļi ieelpot un ļaut izplesties savai apziņai – vērot un ievērot savu reakciju pilnu spektru, nenosodīt tās, bet vienkārši atzīt.

Apzinātība palīdz paskatīties uz situāciju it kā ar citām acīm – ziņkārīgi izpētīt mūsu negatīvo reakciju, tā, it kā tā būtu aizraujošs piedzīvojums, jauna pieredze. Jo agrāk tu ievērosi trauksmi un atradīsi pāris minūtes laika, lai pierakstītu uz papīra savas sajūtas, jo labāk.

Tā tu iemācīsies atpazīt tos momentus, kad apziņa novēršas no šeit un tagad momenta, un ieslīgst biedējošās nakotnes vīzijās un tērē tavus dvēseles spēkus mokošām pagātnes epizodēm.
Apzinātība palīdz pārnest uzmanības fokusu uz tagadni, un mēs varam ieraudzīt jaunus risinājumus.

Pati vienkāršākā apzinātības prakse

Atrodi mierīgu vietu, tur, kur neviens tevi netraucēs, apsēdies ērti, aizver acis un dziļi paelpo – vienkārši skaiti ieelpas un izelpas, pacenties sakoncentrēties uz šo skaitīšanu. Ja parādās blakus domas, ievēro tās un atgriez savu apziņu pie elpošanas skaitīšanas. Sāc ar 10 -15 apzinātām ieelpām-izelpām un noved tās līdz 3 – 5 minūtēm un ilgāk (hronometrs).

6 veidi, kā palīdzēt sev atgriezties šeit un tagad:
– kad zvana telefons;
– kad brauc liftā;
– kad redzi sarkanu gaismu luksoforā;
– kad ieraudas bērns;
– kad izdzirdi putnu čivināšanu;
– ceļā.
Autors: Ksenija Tatarņikova
Avots: http://sobiratelzvezd.ru/
Tulkoja: Ginta FS