Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Trauksmains cilvēks iznīcina to, par ko raizējas

mamma appu76

Neticiet? Ir neskaitāmi fakti, kas to apliecina. Mamma baidās, ka viņas bērns saaukstēties un tāpēc to tuntuļo. Bērns nenorūdās un patiešām saaukstējas. Vīrs negrib uztraukt savu nervozo sievu, cenšas ātrāk nokļūt mājās un patiešām iekļūst ceļu satiksmes negadījumā.

Te būs jums kāds klīnisks piemērs (tas notika padomju laikos).

Vīrietis, 37 gadi, bieži slimo, viņam ir vesela “buķete” psihosomātisku slimību (kuņģa čūla, hronisks bronhīts, holicistīts un vēl kaut kas), nokļuva pie mums klīnikā, lai noformētu invaliditātes grupu, vai arī tiktu pilnībā izārstēts (tāds bija priekšniecības rīkojums).

Viens no galvenajiem faktoriem, kas izsauca slimību, bija vēlme neuztraukt savu nervozo māti. Viņš, pārnācis mājās no darba, desmitos vakarā zvanīja viņai, lai atskaitītos, ka ir jau mājās.
Bija vēl dažas, šķietami pavisam nevainīgas prasības. Dzīve viņus bija izšķīrusi un viņi dzīvoja dažādās pilsētās. Šis stulbais noteikums ļoti drīz sāka traucēt viņa dzīvei. Telefons dažkārt niķojās un viņam nācās skriet uz pastu, kas atradās tālu no mājām, lai piezvanītu mātei un pateiktu, ka ir atgriezies mājās. Nezvanīt viņš nevarēja. Ja gadījās aizkavēties, mamma momentā sūtīja ekspress telegrammu.

Pirmā sieva to nespēja izturēt un aizgāja no viņa. Otrā arī nebija īpaši priecīga par tādu dēla mīlestību pret māti, un sakarā ar to ģimenē valdīja ļoti nepatīkama atmosfēra.

Mātes trauksmju dēļ viņš dažkārt attiecās no darba komandējumiem, kuri sevī slēpa dažus bīstamības elementus. Viņš sāka slimot. Uzradās “iemesls” atteikties no dažiem pienākumiem. Viņš bija labs darbinieks.

Reiz viņam radās ideja un tās realizācijai viņš piesaistīja darbinieku grupu. Uzcītīgi strādājot, viņi līdz vēlai naktij uzkavējās laboratorijā, bet tur nebija starppilsētu sakaru. Tas turpinājas diezgan ilgi laiku un viņš bija spiests pamest darbu ātrāk, pirms grupa to beidza, lai  desmitos būtu mājās un piezvanītu mātei. Drīzumā viņu no šīs grupas izslēdza. Darbs bija tik vērtīgs, ka saņēma Valsts prēmiju.

Var nestāstīt par viņa pārdzīvojumiem. Domāju, ka šie uztraukumi veselību viņam neuzlaboja. Starp citu, viens no galvenajiem momentiem viņa ārstēšanā bija neirotiskās sakabes māte-dēls pārraušana. Mamma tagad zināja, ka, ja desmitos vakarā zvana dēls, viņš ziņo par to, ka notikusi kāda milzīga nelaime.

©Mihails Ļitvaks psihoterapeits
Tulkoja: Ginta FS

Iemin jaunas taciņas un vecās aizaugs

tacina3

Lieliskā psihoterapeite Emīlija Nagoski saka: apzinātības prakse uz mūsu apziņu iedarbojas tāpat kā pavasara zaļumi un dārzeņi iedarbojas uz mūsu ķermeni.

Iedomājamies ūdens glāzi, kurā iebērtas smiltis – to dēļ ūdens ir duļķains. Kad mēs koncentrējamies praksei – smiltis apzīmē domas, kas skrien turpu šurpu, trauksmi, niknumu, nervu spriedzi, asu vientulības sajūtu – kad tas viss nosēžas glāzes dibenā un mūsu apziņa noskaidrojas, garastāvoklis uzlabojas un atgriežas spēks.

Lūk, 7 veidi kā attīstīt sevī apzinātību no psihoterapeites Sjūzenas M. Orsiljo un Lizabetes Remeres grāmatas “Apzinātība vai trauksme. Pārstāj uztraukties un atgriez sev savu dzīvi”, kā arī no Emīlijas Nagoski grāmatas “Kā sieviete grib”.

Novelc robežu starp sevi un emocijām

Mūsu psihei piemīt unikāla un ne īpaši patīkama īpatnība – reaģēt uz domām, jūtām un sajūtām, saplūstot ar tām, līdz pat tādam līmenim, ka tās sāk noteikt, kas mēs esam. Citiem vārdiem runājot, tā vietā, lai nodalītu mūsu pārdzīvojumus (tie nāk un iet), mēs sākam uzskatīt tos par savas personības neatņemamu sastāvdaļu.

Tā vietā, lai sev atgādinātu, ka ikvienam laiku pa laikam prātā iešaujas doma: “es esmu niecība” vai arī “es esmu bailīgs”, mēs tomēr ticam, ka šī doma atspoguļo realitāti – es esmu slikts, es esmu neveiksminieks.

Apzinātība ir prasme, NEVĒRTĒJOT uztvert notiekošo, APZINĀTIES savas sajūtas, ieklausīties tajās, taču nesaplūst ar tām.

Psiholoģijā to sauc par atvērtu paplašinātu apziņu – tātad spēju paskatīties uz situāciju no dažādiem rakursiem, ņemt veŗā dažādus viedokļus. Gluži pretēja ir sašaurināta reaktīvā apziņa, kad mēs koncentrējamies tikai uz neveiksmi un uzgāžam sev veselu cietsirdīgas paškritikas šalti (kas pilnīgi noteikti pastiprina mūsu vientulības un izolācijas sajūtu).

Iemin jaunas taciņas un vecās aizaugs

Kad tu ievēro domu rašanās procesu un atbrīvojies no tām, tu praktizē apzinātību. Un uzdevums nav sekot savai elpošanai, bet gan apzināties to, kas atvelk tavu uzmanību un mierīgi pieņemt lēmumu, vai tu vēlies šobrīd tam tērēt savus dvēseles spēkus, vai nevēlies.
Piemēram, tu visu laiku domās atgriezies senās atmiņās par attiecībām ar toksisku cilvēku (kāds no vecākiem, partneris, kāds, kuru tu uzskatīji par savu draugu).

Iedomājies, ka šīs domas ir meža taciņas. Jo biežāk tu pieņemsi apzinātu lēmumu neiet pa šīm taciņām, tas nozīmē – neauklēt savā apziņā savu seno traumu, jo ātrāk šī trauma no apziņas izdzisīs (= taciņas aizaugs).

Realitātē tā arī notiek: neironu saites smadzenēs ir mūsu ieradumu pamats – tās rodas un izgaist mūsu atkārtotu darbību un domu rezultātā. Mēs varam tās vadīt – tadā veidā izveidot jaunus neironu saišu ceļus un ļaut “aizaugt” vecajiem.

Nevairies no negatīvajām emocijām

Lai varētu izbaudīt pozitīvas sajūtas – mīlestību, prieku, izbrīnu, ir jābūt gatavam izbaudīt arī nepatīkamās – skumjas, naidu, bailes. Nav jau svarīgi, cik piesardzīgi mēs esam, taču no negatīvajiem pārdzīvojumiem izvairīties nav iespējams – tāda ir dzīve.
Daudzām dzīves problēmām – saglabāt attiecības, vai nesaglabāt, dzemdēt bērnu, vai nedzemdēt, atrast jaunu darbu, vai palikt vecajā – nav “pareizā” risinājuma. Cenšoties to atrast, mēs arvien vairāk sapinamies savos trauksmes un stresa pinekļos.

Atceries, ka mūsu emocionālās reakcijas ir dabiskas, tās nav vājuma pazīme un neliecina par mūsu trūkumiem. Dzīvot piepildītu dzīvi nozīmē ievērot sāpes un pieņemt tās, nevis censties izdarīt tā, lai tās pazustu.

Ja pret panikas simptomiem, stresu un nervu nogurumu izturamies kā pret dabīgām ķermeniskām reakcijām, kuras ar laiku pazudīs, un nereaģējam uz tām, kā uz brīdinājumu par kādu ļaunumu, sākam mazāk baidīties un panikas lēkmju intensitāte un biežums samazinās. Ja esam klātesoši kādā dzīves situācijā un nevairāmies no tās, trauksme samazināsies.

Pabeidz stresa ciklu

Ja mēs steidzam ar jebkuriem līdzekļiem noslāpēt nepatīkamās emocijas, mēs tās tikai pastiprināsim.
Piemēram, tu esi pieradis vakarā izēst “spaini” saldējuma vai veselu torti, lai “izlaistu” pa dienu uzkrājušos stresu. Tas ir veids, kā tu sevi nomierini.
Kas notiek patiesībā?

Tu mākslīgi bremzē savas reakcijas un neļauj sev līdz galam apzināties savus pārdzīvojumus, un tādā veidā pabeigt stresa ciklu. Tā vietā, lai izietu no stresa, tu iestrēdz tajā – tas ir mokoši un kaitīgi tavai veselībai un vēl vairāk apgrūtina dzīvi, kura jau tā ir stresa pilna.

Atļauj sev izjust savu stresu līdz galam, nespied bremzi pirms laika. Emocijas ir tuneļi: tie ir jāiziet līdz galam, cauri tumsai gaismā.

Piemēram, tā vietā, lai mestos pie ēdiena, apstājies un apzinies savas iekšējās sajūtas – elpo kopā ar tām, pieņem tās, ļauj tām būt, un būt tādām, kādas tās ir. Vari sev pateikt: “Tas ir tas, ko es jūtu tieši šeit un tagad. Nav svarīgi, kas tā ir par sajūtu, tā jau ir šeit un es to pieņemu”. Nepievērs uzmanību spriedzei, sakoncentrējies uz savu elpošanu – pāris reizes dziļi ieelpo un izelpo.

Pārdomā savus “bet”

Ļoti bieži mēs sev sakām, ka vēlamies kaut ko izdarīt, taču ir kāds iemesls, kāpēc mēs to nevaram izdarīt. Piemēram, cilvēks, kurš cieš no panikas lēkmēm, var sev pateikt: “Es gribu iet uz veikalu/doties uz metro, bet man ir bail.”
Pamēģini tad, kad pieķer sevi pie domas, ka domā vai saki “bet”, tā vietā lietot “un”. “Bet” paredz, ka otrā teikuma daļa (man bail) ir daudz svarīgāka par pirmo (es gribu aiziet uz veikalu/doties uz metro). Savukārt, “un” paredz, ka abas teikuma daļas ir vienlīdz svarīgas.

Lai tevi vada vērtības nevis emocijas

Mūsu emocionālās reakcijas mūs apgādā ar ļoti svarīgu informāciju par nepatīkamu situāciju, taču tās ne vienmēr stimulē mūs darbībām, kuras mums palīdzēs. Mēs esam raduši domāt, ka sajūtas ir priekšvēstnesis darbībām, mudina mūs darboties. Taču patiesībā mēs varam darīt visu, ko vien vēlamies, neskatoties uz savām šī brīža emocijām.
Iedomājies, ka esi pilots, un tev jānosēdina pasažieru lidmašīna, kurā notikusi avārija. Apkārt panikā kliedz lidmašīnas pasažieri, un tavi palīgi – piloti nemitīgi piedāvā dažādus glābšanās variantus.

Šie tēli ir tavas emocijas dotajā brīdī. Tavs uzdevums ir tām nepadoties, saglabāt mieru (tātad vērot it kā no augšas savu emocionālo centru), un rīkoties, kā tu uzskati par vajadzīgu, darīt to, kam tu tici.

Lai saprastu, kā labāk rīkoties, ir jāizlemj, kāds cilvēks tu vēlies būt šajā situācijā – tātad izvēlēties, kas tev ir vērtīgi. Viens veids, kā apzināties savas vērtības, ir iedomāties, ko tu darītu, ja neizjustu bailes, vainas sajūtu, niknumu vai citas negatīvās emocijas, uz kurām šajā brīdī esi fokusējies.

Piemēram, ja tev ir svarīgs veselīgs dzīves veids, tu mācies paciesties, kad tev gribās atļauties šokolādes tāfelīti, vai pārvari sevi, ja tev jādodas uz trenažieru zāli vēlā, lietainā rudens vakarā, neskatoties uz to, ka tev labāk gribētos saritināties zem siltas segas.

Mēs esam gatavi izjust diskomfortu, lai pa īstam piedalītos sava dzīvē un vērtības ir mūsu orientieri. Tās katru mūsu nodzīvoto dzīves mirkli  un katru mūsu darbību piepilda ar cieņu un jēgu.

Vērtības – tās būtībā ir tas, kam mēs dzīvē dodam priekšroku. Nav pareizu vai nepareizu vērtību, ir svarīgi tas, kas ir svarīgs tieši tev šajā dzīves posmā, un tev nav jācenšas, lai kāds cits pieņemtu tavas vērtības.

Ja kaut kas tavas ausīs skan kā pavēle, kas obligāti un bez ierunām jāizpilda, un tu tai pretojies un jūties nelaimīgs, tātad tā nav tava vērtība, tu esi to aizguvis.

Praktizē zinātkāri un iejūtību pret sevi

Tās ir divas spēcīgas sviras, ar kuru palīdzību regulēt savas emocijas – pirmkārt trauksmi.

Kad nav pārliecības par nākotni, trauksme ir gluži dabiska reakcija.Kad esi morāli iztukšots, izvairīšanās ir dabiska reakcija.

Iziet no šiem stāvokļiem palīdzēs iejūtība pret sevi. Dziļi ieelpot un ļaut izplesties savai apziņai – vērot un ievērot savu reakciju pilnu spektru, nenosodīt tās, bet vienkārši atzīt.

Apzinātība palīdz paskatīties uz situāciju it kā ar citām acīm – ziņkārīgi izpētīt mūsu negatīvo reakciju, tā, it kā tā būtu aizraujošs piedzīvojums, jauna pieredze. Jo agrāk tu ievērosi trauksmi un atradīsi pāris minūtes laika, lai pierakstītu uz papīra savas sajūtas, jo labāk.

Tā tu iemācīsies atpazīt tos momentus, kad apziņa novēršas no šeit un tagad momenta, un ieslīgst biedējošās nakotnes vīzijās un tērē tavus dvēseles spēkus mokošām pagātnes epizodēm.
Apzinātība palīdz pārnest uzmanības fokusu uz tagadni, un mēs varam ieraudzīt jaunus risinājumus.

Pati vienkāršākā apzinātības prakse

Atrodi mierīgu vietu, tur, kur neviens tevi netraucēs, apsēdies ērti, aizver acis un dziļi paelpo – vienkārši skaiti ieelpas un izelpas, pacenties sakoncentrēties uz šo skaitīšanu. Ja parādās blakus domas, ievēro tās un atgriez savu apziņu pie elpošanas skaitīšanas. Sāc ar 10 -15 apzinātām ieelpām-izelpām un noved tās līdz 3 – 5 minūtēm un ilgāk (hronometrs).

6 veidi, kā palīdzēt sev atgriezties šeit un tagad:
– kad zvana telefons;
– kad brauc liftā;
– kad redzi sarkanu gaismu luksoforā;
– kad ieraudas bērns;
– kad izdzirdi putnu čivināšanu;
– ceļā.
Autors: Ksenija Tatarņikova
Avots: http://sobiratelzvezd.ru/
Tulkoja: Ginta FS

NEpietiekamības bailes

ieksejais berns6

Daudzas no mūsu trauksmēm, īpaši tās, kas sasitītas ar naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1. “Es neesmu pašpietiekams”
2. “Es arī nākotnē nebūšu pašpietiekams”
Un patiesībā šīs bailes ir vienas – visu baiļu bailes
“Dzīve mani neatbalstīs”

Tev ikvienā dzīves mirklī VISS ir pietiekami!

Katram no mums ir savs iekšējais bērns, kurš zin to, ka viņš (vai viņa) nevar būt sev par vecāku. Viņš nejūtas viens vesels un nezin, kā padarīt sevi vienotu un veselu pēc paša vēlēšanās. Viņam nepietiek spēka papildināt sevi, atbalstīt sevi, apmierināt savas paša vēlmes.
Šis iekšējais bērns balstās uz ārējiem noslēpumainajiem un varenajiem spēkiem, kas ir atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tās ir dziļas ķermeniskas atmiņas no bērnības: bailes tikt pamestam, bailes pazaudēt atbalstu, kuru mums sniedz milzīgais un vientuļais Visums

“Es neesmu pašpietiekams un es tāds nekad nebūšu… un es nomiršu”.
Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas varas, no īpašuma, no cilvēkiem, no sava pašrealizācijas projekta.

Nav nekāds brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tādi trauksmaini, nemierīgi un mums ir tik nemājīgi pašiem savā ādā.

Mēs bēgam no nāves bailēm un zaudējumiem.
Savā zemapziņā mēs ticam, ka mums jābūt lielākiem, ka mums jāsaņem arvien vairāk un vairāk….lai vienkārši izdzīvotu.

Ja mēs apstāsimies, ja mēs būsim mierā kaut uz mirkli, šis “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīm atmiņām par pamestību, nestabilitāti, nedrošību. Mēs nevaram nogalināt iekšējo bērnu sevī un mēs to nevēlamies.

Taču mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, ar labestību un līdzcietību – tad, kad tās atkal uzrodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi un nepārliecinatību.
Ar interesi mēs varam pievērst uzmanību šīm sevis daļām. Sniegt tām patiesu atbalstu, kuru tās tik ļoti sen gaida. Turēt tās mīlošās un drošās rokās. Lai tās zin, ka viņas tiek atbalstītas.
Ka ir drošībā.
Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami ik katrā dzīves mirklī. Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt pār tavu dzīvi.

Sajūti, kā tavs vēders paceļas un iekrīt, kad tu ieelpo. Sajūti, kā Zeme tevi tur. Sajūti, kā saule rotājas tavā sejā. Sajūti dzīvas dienas skaņas. Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā pleci atbalsta tavu galvu. Un visi putni, dievi un viņu eņģeļi dzied tev.

Tu dzīvo varena atbalsta ieskauts. Tu dzīvo labklājībā, vienmēr, lai cik arī naudas tev būtu, lai cik ļoti pasaule tevi atzīst vai neatzīst. Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami.

Līdz šim brīdim tavs prāts ir grozījies ap nākotnes vīzijām, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: emocionalitāte ir muļķības maska

emocionalitte4

Muļķība ļoti bieži uzvelk šo masku. Dumjš cilvēks brīdī, kad kāds norāda uz viņa nepiedienīgo uzvedību, paziņo: “Es esmu emocionāls cilvēks!” Te es runāju par negatīvajām emocijām: naidu, bailēm, trauksmi, garlaicību.
Psihologi jau sen ir noskaidrojuši, ka informācijas deficīts un neprasme novērtēt situāciju izsauc spēcīgas negatīvās emocijas gan gudrajam, gan muļķim. Taču gudrs cilvēks no savām neveiksmēm izdara secinājumus, iegūst pieredzi un nākamajā reizē šī pati situācija viņam kļūst parasta un negatīvas emocijas nerodas, jo viss ir skaidrs, pat tad, ja viss nebūt nav labi.

Ir jārīkojas un tad tā enerģija, kas ielikta emocijās, parvēršas darbībās. Dumjam cilvēkam tā izpaužas kā uzbudinājums un pārlieka emocionalitāte. Tikai uzbudināts muļķis izgāž savas emocijas uz citiem cilvēkiem, bet viegli aizkaitināmais tās apspiež un šāviņus virza uz sevi un pat lepojas ar to: “Manī viss vārās, bet es turu sevi rokās!” Tas ir pats sliktākais psiholoģiskās sagatavotības veids.

Kā tikko cilvēks sāk mainīties, kļūst gudrāks, viņš kļūst arī mierīgāks ne tikai ārēji, bet arī iekšēji.

Vai gudrs cilvēks ir emocionāls? Jā, pat ļoti. Tikai viņa emocijas tiek liktas lietā! Viņš atgādina kuģojamu upi, kuras virspuse ir rāma, bet iekšpusē ir dziļums. Tās straumes varenība ir jūtama tad, kad iekāp upē. Lūk, kāpēc gudri cilvēki nav ārēji ļoti pamanāmi.
Emocionāli dumjš cilvēks atgādina kalnu upi, kas šļakstās ar saviem ūdeņiem (viņš viegli uzvelkas, uzliesmo) vai arī tai ir lielas krāces (ir viegli aizkaitināms). Taču jebkurā gadījumā tāda upe nav kuģojama.
Un vēl viena analoģija, kas atspoguļo prāta un jūtu mijiedarbību. Prāts ir kā notekcaurule emocijām. Tāpēc emocionālam cilvēkam būtu jābūt vēl plašākai intelekta notekcaurulei kā mazāk emocionālajam. tad visas emocijas tiks nodarbinātas un liktas lietā. Un tad, kad cilvēks ir nodarbināts, viņam ir tikai viena emocija, pie kam – pozitīvā, un tā ir intereses emocija.

Tieši tad viņš kļūst veiksmīgs un viņa emocijas pa plašo augstā intelekta cauruli  ietek milzīgajā prieka okeānā. Un varbūt Larošfuko nebija gluži taisnība, kad viņš teica, ka “prāts vienmēr būs muļķis attiecībā pret sirdi” Daudzi baidās kļut gudri, jo viņiem šķiet, ka tad viņi kļūs par bezjūtīgiem sausiņiem. Veltas bailes. Ir gluži otrādi! Tikai gudrs cilvēks var baudīt un, jo vairāk prāta, jo augstāks līmenis.
Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dvēselei to vajag!

dveseles deja1

Daudzās sabiedrībās, ja tu atnāc pie šamaņa  vai dziednieka, sūdzēties par to, ka esi vīlies, esi garīgi iztukšots, vai tevi piemeklējusi depresija, tie uzdotu tev vienu no četriem jautājumiem: Kad tu pārstāji dejot? Kad tu pārstāji dziedāt? Kad tevi pārstāja aizraut un apburt stāsti? Kad patīkams klusums pārstāja tev būt komfortabls?
Tur, kur mēs pārstājām dejot, dziedāt, priecāties par stāstiem vai baudīt klusumu, tas ir tur, kur mēs pārdzīvojam savas Dvēseles zaudējumu.
Deja, dziesmas, stāsti un klusums – tie ir četri universāli dziedinošie balzami.
Angeles Arrien
Foto: Ludoviks Lorans
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Kā attīrīt savu galvu no mentālajiem netīrumiem

inde dvēselē4

Visas mūsu slimības, nelaimes gadījumi, sliktā pašsajūta, niknums un neapmierinātība ar dzīvi, ir sekas informātiskajām indēm un piesārņotājiem, kas nokļuvuši mūsu galvās. Tu saslimi. Kāpēc? Tāpēc, ka dienu iepriekš kāds tevi apvainoja. Tu paklupi un uzsiti sev punu. Kāpēc? Tāpēc, ka stundu iepriekš kādstevi nokritizēja.

Tu jūti pastāvīgu nogurumu un nevēlēšanos dzīvot, tāpēc, ka viens no tavas ģimenes locekļiem pastāvīgi dara tev sāpes.
Tu esi nobijies un baidies uzsākt kadu darbu, tāpēc, ka kāds tev ir pateicis, ka tu ar to netiksi galā.
Tu esi vājš.
Tevi iekaroja.
Tava Dvēsele ir okupēta.

Visas augstāk pieminētās darbības ir psiholoģiskās indes darbības rezultāts. Šīs indes izcaurumo tavu imunitāti – tava organisma pretošanās spējas.

Diemžēl tu nevari aizliegt cilvēkiem tevi kritizēt. Tomēr tu vari atsacīties uzklausīt kritiku. Tieši domu līmenī.

Tas gan nenozīmē, ka pie pirmā mēģinājuma kritizēt tavas darbības, tu sāksi kliegt: “Aizveries! Es neko nevēlos zināt!” – un pēc tam visu dienu staigāsi, domās dusmojoties: “Kāds neģēlis, atļāvās mani kritizēt! Viņš teica, ka esmu gļēvulis. Es viņam gan parādīšu!” Tas nozīmētu tikai to, ka tu vienalga šo kritiku esi pieņēmis.
Taču vajadzīgs ir to nepieņemt, tātad – neapdomāt.

Tas pats attiecas uz jebkuru citu piesārņotāju. Ka tikko to sāk ieviest tavā galvā, tev jāaizcērt durvis tā pašā deguna priekšā.
Lai to izdarītu, pietiks ar divām prasmēm:
pirmā – atpazīt piesārņotāju,
otrā – aizliegt viņam iekļūšanu tavā galvā.
Pat tad, ja tevi nepamet aizvainojums vai bailes, dažkārt pietiek vien zināt to, ka tā ir inde tavā galvā, un atbildīgs par tās atrašanos tur, esi tu pats un neviens cits,

Aizšķērsot ceļu piesārņotājiem ir daudz sarežģītāka prasme, kā vienkārši tos atpazīt.
Lai to izdarītu, tavā galvā jābūt uzstādītam galvenajam blokatoram: “MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TAS NAV VAJADZĪGS!” un diviem papildus blokatoriem: “MELI!” un “NEINTERESANTI!”

Kaut vienam no šiem blokatoriem jādarbojas kā nosacītajam refleksam uz apkārtējo atbilstošo paziņojumu.
Ir jāatgādina, ka tie ir smadzeņu blokatori, ne vārdi, kurus tev jāsaka skaļi. Atbildēt tu vari tā, kā to prasa etiķete, bet tavai Dvēselei jāpaliek tīrai, tātad laicīgi ir jāaizveras “durvīm”.

MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG! MELI! NEINTERESANTI!
Tevi kritizē – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!

Tevi apvaino – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Tevi biedē – MELI! (NEINTERESANTI!)
Negatīvi pareģojumi – MELI!
Pazemina tavu pašvērtejumu – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Uz tevi apvainojas – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Tev dara pāri – MAN IR NEPATĪKAMI, TĀTAD MAN TO NEVAJAG!
Ziņas TV izsauc tevī trauksmi – NEINTERESANTI!
Palaid šo programmu savās smadzenēs, lai strādā, lai izbrāķē indīgās ziņas!

Pie tam, vienmēr vertē cilvēkus nevis pec kritērija: “Vai viņš vēlējās nodarīt man ko sliktu?” – bet pēc kritērija: “Vai man ir slikti no viņa vārdiem un darbībām?”

Lai vēl drošāk aizsargātos no sārņu iekļūšanas galvā, ir svarīgi savu dzīvi veidot pēc SPOGUĻA PRINCIPA. Tas radīs dubultbarkeru indēm, kas tiecas iekļūt tavās smadzenēs.

Pietiek vien apzināties vienu lietu: “Es pats nekad tā nerīkojos ar cilvekiem!” – lai dotu sev tiesības atteikties no līdzīgiem “pakalpojumiem”. Protams, tas jāsaka ļoti retos gadījumos, taču dažkārt tomēr to ir vērts pateikt: “Es nekad citus nekritizēju un tāpēc, lūdzu, nekritizē mani!”
Protams, cilvēku mācīt var, bet tikai atbilstošās situācijās, un tikai, palīdzot viņam uzstādīt pozitīvu programmu. Vienmēr vajag mācīt cilvēku, bez cenšanās  ieviest vina galvā indi.

Noteikumi, kurus ir labi izmantot, lai atspoguļotu visus piesārņotājus, kuri cenšas iekļūt tavā Dvēselē:

1. Nekritizē — neuzklausi kritiku.

2. Pat domās neapvaino — neizjūti vainas sajūtu.

3. Nadari pāri — neapvainojies.

4. Atļauj citiem (un sev) pareģot tikai pozitīvo. Ja vajag pabrīdināt, tad dari to, paziņojot konkrētus faktus, bez emocijām. Piemēram, saki: “Šajā rajonā pēdējās nedēļas laikā tika veikti vairāki noziegumi” – tā vietā, lai teiktu: “Neej tur! Tur tevi nogalinās!”

5. Nebiedē — nebaidies.

6. Nepazemini citu cilveku pašvertējumu — neklausies tos, kuri censas pazemināt tavu pašvērtējumu.

7. Nenorādi citiem uz viņu trūkumiem — nepievērs uzmanību tam, ka citi norāda tev uz taviem trūkumiem.

8. Necenties citiem uzstādīt negatīvas programmas — neļauj tās uzstādīt sev.

Ja ņemam vērā to, ka priedēkli “ne” zemapziņa neuztver, citādāk šos SPOGUĻA LIKUMUS var formulēt šādi:

1. Atbalsti!

2. Izproti svešus sliktu nodarījumu motīvus!

3. Saudzē citu cilvēku psihi!

4. Pareģo tikai labo vai saki: “Tev noteikti viss būs labi!”

5. Nomierini!

6. Pacel citiem cilvēkiem pašvērtējumu!

7. Norādi citiem cilvēkiem uz viņu labajām īpašībām!

8. Ja proti, tad ievies citiem cilvēkiem zemapziņā pozitīvas programmas – ievērojot divus noteikumus:

  • programmām jābūt pozitīvām ne no tava, bet viņu viedokļa;
  • programmas nedrīkst saturēt naidīgumu attiecībā uz kādu trešo personu.

Ja vēlies kādam norādīt uz viņa necienīgo uzvedību, un likt viņam uzvesties citādāk (tā, kā ērti ir tev), atceries, ka vienu un to pašu domu vienmēr var paust kā noliedzoši, tā arī pozitīvi. Dari to pozitīvi!

Atradināt no kaut kā slikta, nozīmē iemācīt kaut ko gluži pretēju.
Pārstāt kaut ko darīt, nozīmē sākt darīt kaut ko citu.

Dzīvot var dažādi.

Tu vari ļaut sist sevi, un sist arī citus, uzskatot, ka citadāk dzīvot nav iespējams. Taču tad vienmēr tu riskē saņemt sitienus. Var izturēties pret citiem ar cieņu, saudzēt sevi un citus, saprotot to, ka IKVIENS CILVĒKS IR PERSONĪBA AR SAVU PAŠCIEŅU.

Tas attiecas ne tikai uz fizisko, bet pat vairāk – uz psiholoģisko dzīves pusi. Mūsdienās mēs esam pietiekami kulturāli, lai neietekmētu viens otru fiziski, taču psiholoģiskā vardarbība notiek it visur. Iespējams, tas ir mazāk redzams, taču – ne mazāk sāpīgi.

Diemžēl mūsu, no viduslaikiem nākusī, vēlme sodīt nekur nav zudusi, vienkārši šodien nav pieņemts to demonstrēt. Šodien “moderni” ir izskatīties labam.

Turklāt, novest cilvēku līdz pašnāvībai ar psiholoģiskās ietekmēšanas palīdzību ir daudz vieglāk, kā fiziski ietekmējot – un tam ir ļoti daudz pierādījumu!
Tas pats notiek arī ar traumām. Spēriena ar kāju pa vēderu sekas ir daudz vieglāk izārstējamas, kā kuņģa čūla, kuru radījusi Dvēseles trauma, jo otrajā gadījumā ir ļoti grūti noteikt un novērst šo graujošo “aģentu”, kurš cilvēka galvā var darboties ilgstošā laika periodā. Un šo programmu ar medikamentiem izārstēt nav iespējams.

Nesit citiem, un savai Dvēselei uzliec aizsargbruņas pret triecieniem no ārpuses! Lai nekas nespēj traucēt tavu Dvēseles mieru un labsajūtu.

Autors: Jūlija Džumma “Vēlmju piepildīšanās ceļš”
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS