Mēs JAU esam citā pasaulē

Šobrīd mēs visi lēkājam no vienas realitātes citā. Ir dienas, kad pamostamies ar brīnišķīgu sajūtu, kad viss ir skaisti, labi un harmoniski, un šķiet, ka dzīve ir brīnišķīga. Bet ir dienas, kad pārņem sajūta, ka iekšpasaulē ir caurums – kad pārņem skumjas, neapmierinatība ar sevi un ir sajūta “cik tad var!?”.
Turklāt iemesli, ar kuriem mēs izskaidrojam šos stāvokļus, katram ir savi – atšķirīgi.
Kāds ir neapmierināts ar to, ka piedzīvo transformācijas, cits ar to, ka nepiedzīvo, kādam šķiet, ka vispār nav nekādu transformāciju, ir tikai slimības…. Kāds pārdzīvo par to, ka viņam dzīvē vairs nav nekā interesanta, kāds par to, ka nav profesionāli realizējies, kas salīdzina sevi ar apkārtējiem, atzīmējot to, ka tie, bez jebkādām zināšanām un piepūles no rīta kā putniņi var čivināt, bet pašam nākas pastāvīgi kā Minhauzenam vilkt sevi aiz matiem ārā no purva, lai sajustos kaut nedaudz labi…
Mums visiem ir pazīstamas sajūtas no sērijas “es esmu ne tāds, kādam man vajadzētu būt”….
Vairāk par visu mūs neapmierina mūsu pašu nepilnības – un šī sajūta ir milzīga skabarga mūsu ķermenī. Lai arī simtiem reižu jums esmu atkārtojusi, ka šajā pasaulē nav nekā absolūti ideāla, viss dzīvais mainās un attīstās, bet tad, kad kļūst ideāls – tas aiziet no šīs pasaules…. Tāpat arī ar mums – ir brīži, kad jūtamies neapmierināti ar sevi un domājam: “kā gan es varēju  tik ļoti vilties dzīves sajūtās”.
Mēs esam ļoti vīlušies par mūsu ierasto reakciju uz situācijām, kuras, šķiet, jau sen esam aizmirsuši. Mēs piedzīvojam trauksmi, spriedzi, apjukumu, pat izmisumu… Bet ziniet, visi šie vārdi – “spriedze”, “trauksme”, “izmisums” – vairs nav no šīs realitātes. Mēs JAU esam citā pasaulē. Un tikai mūsu prāta ieradums nosaukt savus stāvokļus vārdā un meklēt to cēloņus, mūsos rada šo turbulenci.
Starp citu, visas šīs šaubas un neapmierinātība ir ļoti ātri pārejošas. Mūsu čatos ne reizi vien dalībnieki atzīmē to, ka: uznāk tāds neapmierinātības ar sevi vilnis, tu izpildi kādas tehnikas “izraksti savas sajūtas”, “izklaudzini” un no rīta pamosties un saproti, ka tas viss kaut kur ir izgaisis.

Tad, lūk, visi šie stāvokļi nebūt nav sekas tam, ka neesam kaut ko līdz galam “atstrādājuši”, un tie nebūt neliecina par to, ka mūsos dzīvo kaut kādas melīgas programmas. To sakne ir pavisam citur.

Visbiežāk tas nozīmē to, ka mūsu pārvēršanās par brīvām, priecīgām un laimīgām dvēselēm uz šīs Zemes, nenotiek kā pēc burvju mājiena, bet gan tas notiek pakāpeniski. Jo mēs esam ļoti daudzslāņaini. Patiesībā mūsu fiziskā sastāvdaļa ir plūsma, tā ir plūstoša enerģija. Un tai ir daudz dažādu slāņu, tāpat kā varavīksnei ir daudz dažādu krāsu.  

Kad mēs nonākam situācijās, kurās piedzīvojam mums neērtas emocijas, tas nav rādītājs, ka esam kaut kur kļūdījušies, ka neesam tādi, kādiem mums vajadzētu būt, ka mums ir nopietnas neatstrādātas nepilnības, tas vienkārši ir indikators tam, ka mēs esam ļoti sarežģīti, ļoti zaigojoši, mums ir daudz krāsu, kas viena pēc otras tiek atjauninātas.

Enerģijas plūsmas ik mirkli mainās. Un kad cilvēks rāpjas ārā no purva, ir normāli, ka sākumā viņš ir nosmērējies, netīrs, aplipis ar dūņām. Vairums no mums jau esam izrāpušies no šī purva un nostājušies uz cietas sauszemes. Tomēr vēl pa kādai pielipušai ūdenszālei paliek. Un, lai tās pamanītu un no tām attīrītos, mēs reaģējam ar kādu emociju, kas ļauj mums saprast: man šeit nav ērti, es nejūtos komfortabli, es gribu justies savādāk.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Savas paša jēgas

Kad dzīve ir daudzmaz mierīga, mēreni bezrūpīga un nav īpaši daudz objektīvu iemeslu pārāk pārdzīvot un uztraukties, tad tajā ir ļoti viegli balstīties baudās un labsajūtā.

Visos pārējos gadījumos, mani mīļie, nāksies meklēt jēgu…
Ne globālu. Ne to, kurā pietiek vien pieslieties kādam vairākumam un izšķīst tajā iluzoras drošības meklējumos, kad šķiet, ka nav bail, ja mēs te korī dziedāsim un viens otru pieturēsim.
Savu. Tikai savu personīgo jēgu. To, kas vērsta sevī, nevis kārtējā ienaidnieka vai vainīgā meklēšanā ārējā pasaulē.

Atceros, kā ļoti sen, pirms daudziem gadiem terapijas laikā es kādai sievietei, kurai bija dziļa narcistiska trauma, piedāvāju iedomāties, ka vairs nav ko vainot, vairs nav par ko žēloties, vairs nav uz ko novelt atbildību, vairs nav cietsirdīgo bērnu, kas tevi apņirdz, vairs nav vecāku, kuri atstumj, nav necienīgā bijušā vīra un indīgas vīra mātes, nav skaudīgo, nodevīgo draugu, nav tenkojošo darba kolēģu, nav netaisnīgo darba devēju, nav heiteru sociālajos tīklos, nav baumojošo kaimiņu, nav toksisko klientu, nav meitas, kura neļauj sevi kontrolēt, nav skopo mīļāko, nav pretīgo politiķu, nav to, kuri nenovērtē tavu talantu…. nav neviena, kam pieradīt to, cik varena tu esi, un nav neviena, kuru varētu iecelt par vainīgo visās savās bedās un nelaimēs, kuras tu nekādīgi nespēj aizmirst.

Viņa ilgi domāja, pēc tam pēkšņi iesmējās, sakot, ka tagad es burtiski esmu iznīcinājusi viņas dzīvi un likusi apjukt pie domas, tad, ko tagad darīt….

Saprotiet, ir ļoti viegli pašam izveidot viscaur mākslīgu un subjektīvu narcistisku traumu, kurā visi, izņemot mani pašu būs vainīgi, netaisnīgi un parādā. Tas ir ne tikai vienkārši, bet pat kārdinoši: jo tad taču man būs uz ko parādīt ar pirkstu un vainot it visā.

Tikai manā dzīvē nebūs vairs nekā, izņemot spriedzi, vilšanos, pastāvīgas svešu reakcijas atsekošanas un gatavības nežēlīgi nograuzt jebkuru.

Tātad man vajadzīgas ir MANAS jēgas.
Tās, par kurām tikai ES būšu atbildīga.
Tās, kas palīdzēs man noturēties pat visbriesmīgākajās dienās.
Tās, kas neļaus man mesties kārtējās apšaubāmās sensācijas meklējumos, lai pēc tam nodotu stafeti citiem tādiem pašiem meklētājiem.
Tās, kas neatbrīvos mani no maniem pienākumiem pret citiem cilvēkiem, neļaus man pārkāpt vienošanās un neļaus man, citiem neredzot, darīt kaut kādas cūcības.
Tikai apzināta jēgpilnība un patiess briedums neļauj sabrukt tur, kur iznīcība ir visaptveroša.
Un tikai savas pašcieņas saglabāšana veicina cieņu pret tieši tādu pašu ikviena cilvēka pašcieņu.

Bet baudas… ja labi ieskatās, arī šobrīd var atrast.
Bet pat tad, ja pagaidām tās neredzi, tad tas vienalga nav nāvējoši…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA/BAILES=DZĪVE

MĪLESTĪBA ir visas tās īpašības, kas rodas mīlestībā: labestība, savstarpējā sapratne, rūpes, līdzcietība utt.

BAILES ir tas viss, kas izaug no bailēm: dusmas, naids, egoisms, agresija, nodevība, zemiskums utt.

DZĪVE – ir viss, kas tev ir: veselība, attiecības, labklājība, realizācija.

Un tālāk jau tā ir vienkārša matemātika!

Lai kaut kas tavā dzīvē mainītos, ir jāaudzē MĪLESTĪBA un jāmazina BAILES.

Nevar pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo tas ir mūsu “pamataprīkojums”, kas palīdz mums saglabāt dzīvību (ar nulli dalīt nevar). Bet samazināt līdz 0,001 var.

Daudzi šobrīd jautā, kā esošajā situācijā tikt galā ar savām bailēm, kad trauksmainas domas neatlaiž?

Ļoti daudz esam runājuši par smadzeņu darbību, par spoguļneironiem par neirobiku. Tas šobrīd noderēs. Kad tevi nomāc trauksmainas domas, pārmaiņus sāc aktivizēt labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Piemēram, pārmaiņus paklapē sev pa labo un kreiso plecu (ceļgalu). Vai arī pārmaiņus klausies kaut kādu skaņu (piemēram pirkstu knikšķi) ar labo un kreiso ausi.

Ko tas dos? Kad sāk strādāt abas smadzeņu puslodes, tad notiek:
– Trauksmes un nemiera līmeņa pazemināšanās.
– Rodas relaksētības un atslābuma efekts, fizioloģiskā uzbudinājuma pazemināšanās.
– Paaugstinās uzmanības elastība. Domas kļūst mazāk ieciklējušās uz to, kas tevi uztrauc.

Kas tev palīdz tikt galā ar trauksmainām domām un nemieru?

Aļona Krasnova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tagad ir tā, kā ir

Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi… 

Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai.
Tu mācies tikt galā.
Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem.
Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu.
Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā…
Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma…
Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt…
Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa.
Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis.
Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi…
Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem.
Tagad ir tā, kā ir.
Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt laiva nekur nepeld

Ir sarežģīti stāvokļi, kas nelūdz mūsu mīlestību… tiem vienkārši vajadzīgs, lai mēs tos atzītu.

Depresija nevēlas, lai tu to mīlētu. Taču tā vēlas, lai tu beigtu uzvesties tā, it kā tās nav, ja tomēr tā ir. Lai tu pārstātu bēgt, cerot, ka tā atpaliks.
Neatpaliks. Tā skries vēl ātrāk.
Tā sit daudz stiprāk, ja tu centies sekot populārajam, bet tik ļoti kļūdainajam padomam: jebkuros apstākļos izlikties, ka tev viss ir labi…
Daudzas nelaimes nenotiktu, ja mēs vairāk spēka ieguldītu savā realitātē, nevis cenšoties parādīt tikai to, kas ārpusē.
Depresija, nopietni emocionālie kritumi, bezspēka un totālas tukšuma sajūtas periodi ļoti bieži ir saistīti ar pārmērīgu vēlmi radīt veiksmīga cilvēka tēlu – tāda, kurš it kā nekad nav raudājis, ne reizi nav bijis piekusies, bet vienmēr savā ceļā sasniedzis visas virsotnes – un tas tik ļoti ir pretrunā ar paša iekšējo cilvēcisko dabu.

Ir kauns būt parastam.
Ir kauns, ja tev nav simts ambiciozu mērķu.
Ir kauns atzīties, ka tu netiec galā.

Mani mīļie, dažkārt laiva nekur nepeld… pat tad, ja ir airi un upe ir ātra.
Bet mēs esam dzīvi. Un nav tikai stipru vai tikai vāju cilvēku. Gan vieni gan otri periodiski mainās vietām. Un tas ir normāli, tāpēc, ka tā ir patiesība un tāpēc, ka tas atspoguļo to, ko daba iecerējusi cilvēkam.

Šo pasauli nav radījis izcils biznesa treneris, kuram, tikai stāvot uz skatuves dēļiem, izdodas visus pārliecināt par to, ka tie visu var, ir tikai nedaudz jāpaceļ savs dibens no izguletā dīvāna un jānotic sev.

Un tā daudzi ļaudis ir iegrimuši dziļā depresijā ne tikai tāpēc, ka kauns apsēsties un atpūsties, bet vaiga sviedros centušies uztrenēt savu sēžamvietu.

Pateikšu ko ķecerīgu: nepietiek ar ticību sev. Būtu labi, ja varētu sevi labāk saprast, kam tieši sevī tu grasies ticēt.
Ja tas ir tas, kā nav, tad tevi gaida ļoti liela vilšanās…

Atkārtošos: dažkārt laiva nekur nepeld.

Un tas nozīmē, ka tev vajadzīgs laiks, lai padomātu, kurp tu tik ļoti steidzies…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs savas tuvības mūziku saceram paši

Cik skaisti, ja tu spēj nevēlēties no saviem mīļajiem neko citu, kā tikai to, ka viņi vienkārši IR.
Pat ne obligātā sasniedzamības attālumā, bet vienkārši IR.

Lai viņiem būtu savi prieki, savas intereses, savi sapņi, savs laiks un lai viņi būtu paši sev – nenomocījušies mūsu uzliktajos pienākumu un pieprasījumu žņaugos.

Ja pēdējais teikums tev burtiski sašāva smadzenes ar trauksmaino: kā tas ir, neko negribēt? Kā tas ir – nav neko parādā? Kā tas ir – savs nevis mūsu kopējais? – tad lūk, mani mīļie – tā ir viņa, mūsu līdzatkarība…

Tā, kura baidās zaudēt kontroli, pazaudēt savu svarīgumu, kaut ko nesaņemt.
Tā, kura netic, ka ir brīvprātīgas dāvanas – vēlmes nevis pienākumi.
Tā, kura nespēs mierīgi nosēdēt uz vietas, ja nebūs pārbaudījusi.
Tā, kura nespēs atturēties no pārmetumiem un neatgādinās par izdarīto.

Neko nevēlēties nenozīmē, ka nekas nav vajadzīgs un ka nekas netiks saņemts.
Tas nozīmē pārstāt uzskatīt tuvību ar otru cilvēku par iespēju iegūt to, ko tu vēlies, piesavināties to sev un nekavējoties iesaistīt otru savu dzīves uzdevumu izpildē.

Tā ir prasme novērtēt otrā tieši cilvēku, nevis to, ko ar viņa palīdzību vari iegūt…. ne ķermeni, kurš var mainīties, slimot, novīst…. ne atbildīgo par savu laimi CILVĒKU.

Un tikai šādā veidā var sanāk kaut kas vērtīgs, kas nepazūd līdz ar pirmās kaisles izbeigšanos, un kas neparvērš mūs par parastiem nabaga radiniekiem, kuri knapi pacieš viens otru un pastāvīgi atrod tikai tad, kad kaut kas ir vajadzīgs.

Un tikai tā mūsos rodas pateicības sajūta, kas pārvērš priekā tās lietas, kuras NEtuvi cilvēki mokoši pieprasa, izlūdzas un tā arī nespēj piepildīt savus sāpošos deficītus.

Mēs taču savas tuvības mūziku saceram paši… un lai mēs tajā vienkārši esam.
Vienkārši esam mīlēti.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziļa atpūta

Vārda “depresīvs-nomākts” (depressed) patiesībā ir “dziļa atpūta” DEEP REST.

Mēs varam uztvert depresiju kā psihisku saslimšanu, taču dziļākajā līmenī tā ir absolūti un ļoti nesaprotama dziļa miera sajūta, kad mēs pilnībā esam izsīkuši no sava melīgā “es” smaguma un stāsta par to, kas esam un ko mums izstāstījis mūsu prāts.

Depresija ir neapzināta intereses zaudēšana par otršķirīgu dzīvi. Tā ir tiekšanās “nomirt” melīgajam un atbrīvoties no nogurdinošās individualitātes drāmas. Depresija ir aicinājums uz garīgo transformāciju. Tā ir jāsadzird un jāsaprot nevis jāārstē ar analīzēm un zālēm.

Par depresiju nav ko kaunēties. Tas ir vissenākais uzaicinājums atpūsties.

© Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves sērfings

serfings4

Un tomēr, to vajadzētu iemācīties…

Brīnišķīgo savu paša noturības sajūtu, psiholoģiskās noturības sajūtu…

Iemācīties pašam un jau no dzimšanas mācīt to saviem bērniem, jo tas ir svarīgākais…
Jā, Mīļie, nevis veiksme un prestižs…
Jo tur, kur tu esi nenoturīgs, ļoti daudz kas tavā dzīvē vienkārši nenotiek, tāpēc, ka tu sabrūc agrāk – vēl pirms saviem sasniegumiem…
Salūzti no katra šķība skatiena, kritiska vārda, noraidījuma un pirmās neveiksmes…

Es ļoti bieži strādāju ar bērniem…
Redzu, cik ļoti agri viņi zin un pārvalda valodas, ir uz “Tu” ar jebkuru datoru…
Un tas ir lieliski…
Taču vēl es redzu viņu absolūto emocionālo bezspēcību…
Viņi nespēj atrisināt visvienkāršāko konfliktu…
nezin, ko darīt ar aizvainojumu…
nezin, kā draudzēties vai gluži otrādi, nepadoties aizdomīgiem piedāvājumiem…
nezin, kā izrādīt simpātiju…
kā runāt ar skolotāju…
kā veidot attiecības kolektīvā…
kā pārciest pirmās neveiksmes mīlestībā…
un vēl ļoti daudz ko nezin…

Viņi to nezin, jo neviens viņiem to nav mācījis vai nemāca vispār, vai arī māca ļoti ļoti maz…
Bet, ja pavisam godīgi, tad arī mēs ar jums, mani Mīļie, ļoti bieži neesam nekur tālu aizgājuši savā psiholoģiskajā veselībā…
Katrs otrais no mums ir neirotiķis…

Kāpēc?

Tāpēc, ka visiem šķiet, ka tas nemaz nav tik svarīgi – būt psiholoģiski veselam… galvenais ir diplomi, uzvaras, sacensības…
Un tikai tad, kad aci pret aci sastopies ar šo pašu neirozi… ar šo pašu patoloģisko trauksmainību…. ar šo pašu depresiju, saproti, beidzot, ka nav par ko priecāties…
Ka nav spēka piecelties pēc zaudējuma…
Ka nav spēka tikt galā ar parastākajām sadzīves grūtībām…
Ka nav spēka pretoties izmantotājiem, manipulatoriem un grāvējiem…
Nav spēka pārciest zudušo mīlestību, šķiršanos, neatgriezeniskus zaudējumus…

Nav emocionālā spēka… un zināšanu par to, kā to darīt – arī nav…

Taču ir bailes… ārprātīgas iekšējās bailes…
Un tieši bailes liek mums palikt tur, no kurienes sen bija jāaizmūk…
Bailes nedod nekādas iespējas…
Bailes bremzē, nolaiž rokas un noved mūs verdziskā paša bezspēcības stāvoklī…

Un viss lido pie velna…. visa mūsu uzpūstā veiksme, kurai nav nekādas vērtības, ja tā tikusi uz piecām minūtēm psihloģiski nenoturīgam cilvēkam, kuram iemācīts kā pārvērsties par robotu, fiksi aizskriet līdz pirmajai uzvarai ar mākslīgi radītu motivāciju, bet neviens nav iemācījis, ko darīt dzīvam cilvēkam, ja uzvara nav notikusi…

Es atkārtošos, šī ir apbrīnojama sajūta…
Psiholoģiskās noturības sajūta…
Tāpēc, ka tā ir pašas dzīves sajūta, kurai tu nevis gatavojies, bet, kuru tu dzīvo tieši tagad, nebaidoties pat no vislielākajiem viļņiem…

Iemācieties, Mīļie, šo sērfingu…
Nenožēlosiet!

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad esi noguris

91934267_2853830941330994_6282227472490561536_n

Vairāk par visu cilvēki nogurst paši no sevis.
No saviem pārdzīvojumiem, bailēm, minējumiem un trauksmes. No vainas sajūtas un vēlmes visu kontrolēt. No nespējas kaut mirkli neskriet uz priekšu (modelējot situācijas) un neatskatīties atpakaļ (meklējot analogus un klišejas).
Pārstāt salīdzināt, pārstāt sevi biedēt, nebūvēt ilūzijas, neizdomāt citu vietā un pārtraukt dialogus savā paša galvā…

Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis