Dzimtas scenārijs: Laiks atdot parādus

laiks atdot paradus

Parādu atdošanas etaps

Vai esi ievērojis, ka ir kaut kāds dzīves periods, kad pie tevis sāk atgriezties situācijas no pagātnes? Tu vienkārši dzīvo, dzīvo un pēkšņi, knakš, un sākas!

Nedēļas laikā “pēkšņi” sāk uzrasties visi bijušie vai dzīve sagriežas tā, ka tev nākas uz kādu laiku jau pieaugušā vecumā atgriezties vecāku mājās, bet varbūt tevi pamet tuvs cilvēks un tas tik ļoti tev atgādina kādu senu notikumu, kad tu pameti kādu, kurš tik ļoti tevi mīlēja?
Smagas ciešanas, nopietni sadzīvistiski sarežģījumi, konflikti darba vietā, palīdzības atteikšana un daudz citu situāciju – tikai tagad viss nav vairs atkarīgs no tevis. Dzīve it kā dod tev iespēju sajust to, ko juta citi cilvēki, kad tu kļuvi par viņu sāpju vai citu sarežģītu stāvokļu cēloni. Apstākļi var nedaudz atšķirties, toties tagad tev ļoti labi ir saprotams, ko tavas vainas dēļ nācās piedzīvot cilvēkiem no pagātnes. Pazīstams stāsts?

Vēl gadās, ka no nekurienes uzrodas cilvēki, kuri vēlas dot tev to, ko tev vairs nevajag, taču tu uzreiz atceries visus savus senos “pasūtījumus” Visumam.
Lūk, tev ir astoņpadsmit gadu un tu sapņo par krutu baikeri ar gariem matiem, kurš atbrauks un aizvedīs tevi, bet toreiz viņš neatbrauca, toties atbrauca tagad! Tiesa tev šobrīd ir četrdesmit vai vairāk gadu, ģimene un divi bērni, bet viņš taču atbrauca, kā biji pasūtījusi.

Bet tā klasesbiedrene, kurā biji iemīlējies pirms daudziem gadiem, bet viņa apprecējās ar citu, un te pēkšņi reiz tu ieej facebook un tur ieraugi “sveiks, kā tev iet, sen neesam tikušies” – no viņas. Ļoti izmainījusies! Nē, ne tas! Vai arī, cik ļoti gribējās lielu motociklu, daudzus gadus krāji naudu, bet pēc tam aizrāvies ar paraplāniem, pēc tam ar lidmašīnām, izmācījies par pilotu, bet ar motoicikliem tā arī nesanāca, bet varbūt labi, ka tā?

Domāju, ka ikvienam no mums atradīsies tādi piemēri – domas, palaistas Visumā, kas reiz atgriežas kā cilvēki, objekti vai notikumi. Kādi no tiem atnes ilgi gaidīto prieku, bet citi – “uff, paldies Dievam, ka tā vēlēšanas toreiz nepiepildījās”, taču tā vai citādāk, dzīve mums atgriež nepabeigto, lai mēs uzliktu tam treknu punktu.

Kādā dzīves periodā mūsu nerealizētie “gribu” sāk gluži vai krist uz galvas, un te nu patiesi nākas saprast frāzes “Baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties” nozīmi.

Vai ar tevi tas šobrīd notiek?
Ja atbilde ir, jā, apsveicu, tu esi nokļuvis parādu atdošanas etapā, kurš ir viens no obligātajiem etapiem garīgās izaugsmes ceļā. Tūliņ paskaidrošu, kā tas viss darbojas.

Vai tev ir bijis tā, ka darbā vai mājās iestājas tik ļoti saspringts laiks, kad “nav laika slimot”? Atskaites, viesi, nepabeigts remonts, brāļa dēla kāzas, bērni uz skolu jāved, dzīvē notikt var viss kaut kas.
Tādās dienās organisms pat necenšas slimot, jo saprot, ka nevar pretendēt ne uz uzmanību ne rūpēm, maksimālais, ko saņems, dozu varen spēcīgu antibiotiku, lai nenovērstu uzmanību no svarīgajām lietām – un organisms nolemj “uzgaidīt”. Un tad, pienāk tā diena, kad tu beidzot dodies atvaļinājumā “klusumā un mierā” un jau otrajā dienā tu pamosties ar temperatūru, angīnu vai kādām citām ļoti nepatīkamām sabojātas atpūtas pazīmēm. Kāpēc viss notiek tieši tā?

Lieta tāda, ka ikvienas slimības izdziedināšanai ir nepieciešama brīva enerģija, bet paaugstinātu slodžu laikā tev vienkārši šīs enerģijas nav un tāpēc organisms gaida, kad tu atbrīvosies, nedaudz uzkrāsi spēkus un tad arī varēs par esošo problēmu paziņot – tāpēc, ka tad arī būsi spiests pievērsties tai un tās risināšanai.

Atbrauci atpūsties – lieliski! Saule, siltums, ūdens, klusums, miers, esi gatavs? Lieliski, saņem angīnu vai temperatūru, tagad droši vari atbrīvoties no zemfrekvences enerģijas un dziedināties. Domāju, ka algoritms ir skaidrs. Ja tu nopietni pavērosi dzīvi, diezgan ātri ievērosi slimību līdzību ar dzīves mācībstundām. Kā tikko tavā dzīvē parādās kaut kādas zināšanas (= enerģija), brīvais laiks (= enerģija), vēlme tikt skaidrībā ar situāciju, uzreiz visapkārt rodas daudz daudz “trenažieru.

Kāda gan jēga bija agrāk tev dot pārbaudījumu uzticībai partnerattiecībās, godīgumā, bruņinieciskumā? Kad dzīvo gulošā režīmā, nekādas mācību stundas neredzi. Un tad neuzticība, šķiršanās, “apčakars” biznesā un rupja attieksme pret bērniem un vecākiem šķiet norma. Bet, kad sāc atmosties, tad “mammīt mīļā, ko es esmu izdarījis”. O! Lieliski! Sāk saprast!

“Aktierus uz skatuves, sākam fināla scēnu!” – saka galvenais režisors.

Un panesās jautrība! Esi nolēmis – tagad būs godīgs bizness? Lieliski! Domā, ka aizmirsies tas, ko agrāk darīji? Nene… Var jau būt, ka kādu neķers, tikai ne tevi.

Esi atvēzējies augstam dzīves līmenim ar mierīgu sirdsapziņu, esi tik laipns, atdod parādus. Kā? Pat nepārdzīvo, dzīve izdomās. Tev tikai jāsaprot, kas notiek, lai šausmās un depresijā neizlektu pa logu. Ja ilgi ilgi esi ripojis no kalna, tagad nāksies pasvīst, lai uzrāptos kalna virsotnē.

Ko vēl gribās? Uzticamu, stipru ģimeni? Vairs nebūsi “vecis brunčos”, gribi kļūt par brīnišķīgu sievu un māti? O, lieliski, slavējami, bet esi pacietīga – sākumā pie tevis atgriezīsies visas tās emocijas ar kurām bagātīgi esi apdāvinājusi savus mājiniekus. Un tās atgriezīsies caur bērniem, caur vecākajiem radiniekiem, caur vīru, kaimiņiem, kā vien vēlies.

Kas vēl? Apprecēties gribi, tikai tā, lai sieva būtu uzticīga un laba? Protams. Un līdz šim, ar ko pats nodarbojies? Staigāji pa labi pa kreisi? Un meitenēm tas bija sāpīgi, kā tu domā? Sāpīgi?
Tad kāpēc tu domā, ka tev būtu jāatsūta laba sieva, tu taču viņu arī nelaimīgu padarīsi. Iesākumam labāk iedosim tev iemīlēties kādā stervā, kura tev visus nervis sabeigs, bet tālāk paskatīsimies, vai esi labas sievas cienīgs. Nē, tā negribas? Labāk dzīvot vienam? Nu, skaties, tu esi saimnieks.

Tu saprati principu, ja? Nekārdini sevi, skatoties uz to, kā dzīvo citi cilvēki un nemēģini spriest par to, kā viņi nestradā ar sevi, bet viņiem tāpat viss ir labi, lai gan viņi tāpat staigāja apkārt, krāpa un visādas muļķības darīja.
Nevajag pārdzīvot par citiem, katram savas mācību stundas. Ja tev nesanāk tā ka viņiem, tam noteikti ir nopietni iemesli. Tiec skaidrībā ar savu dzīvi. Es no sirds rekomendēju – sākt ar to, ka izanalizē savas ģimenes un bērnu-vecāku attiecības. Ne jau vecāki ir vainīgi pie tā, ka bērniem kaut kas nesanāk. Bērni nokļūst tieši tajā vidē, kura atbilst viņu attīstības līmeņim uz iemiesošanas brīdi un kādu paši izvelējušies. Paskaties uz saviem radiniekiem, īpaši uz visām viņu neglaimojošajām īpašībām un vienkārši tās pieņem – tas esi tu. Tevī tas viss ir, taču, iespējams, tu ne īpaši vēlies to visu ieraudzīt, taču tas pieaugs spēkā un izpaudīsies arvien spēcīgāk, ja tu turpināsi ignorēt šīs acīmredzamās zīmes. Negatīvas rakstura iezīmes dzimtā praktiski vienmēr mums rāda tieši tās mūsu puses, ar kurām jāstrādā un jātiek galā.
Bet visi muļķīgie notikumi, kuros tu iekļuvi dzīves laikā, atrodoties “guļošaja režīmā”, visbiežāk ir tieši saistīti ar šiem taviem netikumiem, kurus nekādīgi negribas sevī redzēt. Un, kā tikko sāc apjaust, kas ir kas un, kā uz šīs planētas notiek, kad sākas šis parādu atdošanas etaps.

Atdod savus parādus labprātīgi, atdod tos ar prieku, palīdzi liktenim atjaunot līdzsvaru tavā dzīvē. Negaidi, kamēr tā atnāks pie tevis pēc samaksas, sāc pats dāvāt un atdot no sirds!

Lūdz piedošanu visiem, kam netīši vai tīši esi nodarījis sāpes, lūdz piedošanu tā, kā vien spēj savā esošajā attīstības brīdī. Uzraksti vēstuli cilvēkam, piezvani, satiecies un aprunājies, noslēdz ar labestību un pateicību savu iepriekšējo dzīves periodu!
Ja neuzdrošinies izdarīt to, tad vismaz domās palūdz piedošanu, novēli no visas sirds laimi, lūdzies vai kaut kādā nebūt citā veidā atbrīvo sevi no šī smaguma. Uzdāvini cilvēkam dāvanu, palīdzi ar vārdu vai darbiem, pacenties cilvēciski atjaunot šo enerģētisko disbalansu.

Dažkārt parādi mēdz būt tādi, ka, lai “atbrīvotos” no tiem būs vajadzīgi vairāki gadi smaga darba, bet ko darīt, mainies, tiec skaidrībā ar savām traumām, izdziedini dzimtas scenārijus, pieaudz, uzplauksti un sāc kustēties uz priekšu.

Mūsu vēlmes ļoti bieži ir saistītas ar neizdziedinātām traumām un dzīve nedod tām iespēju izdziedināties, kamēr mēs neesam kaut nedaudz pieauguši. Bet kā pieaugam, tā dzīve mums uzreiz atsūta “trīs tonnas konfekšu”, kuras vēlējāmies bērnībā, tāpēc, ka saprot, ka šobrīd mums ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai nesabojātu sev veselību ar tādu saldumu daudzumu. Taču tu jau pats saproti, ka ne viss, kas agrāk šķita vertīgs, mums šobrīd ir vajadzīgs.

Es novēlu tev laimi!

P.S. Šis parādu atdošanas etaps var sākties jebkurā vecumā, bet tā ilgums atkarīgs no tavas piepūles, atklāsmēm un sava dzīvesveida izmaiņām.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpildītais trauks

trauks udens

Es domāju par to, cik daudz un cik viegli cilvēks zaudē un cik ilgi viņš mokās, ja nesaprot, kā uzbūvēta pasaule un kā pret to attiekties.
Mūsu dvēseles arvien spēcīgāk pielīp Zemei. Mēs arvien biežāk izrunājam vārdu “Dievs”, taču tik maz jūtam, kas tas ir un Kas Viņš ir.
– Mēs pielīpam naudai, – un mūsu bērni un mazbērni zaudē morāli, godu un sirdsapziņu.
– Mēs pielīpam ķermeniskajām un seksuālajām baudām, sarīkojam seksuālo revolūciju, – un rodas AIDS kā šīs tendences bloķētājmehānisms.
– Mēs pielīpam ģimenei, attiecībām – un vairojas nodevība, šķiršanās, strīdi un nelaimīgi bērni.
– Mēs pielīpam komfortam, labklājībai un sabrūk māja, kurā dzīvojam, visas Zemes ekoloģija. Garīgā nepilnība pāriet  fiziskajā, un jebkura ārējā piepūle neatrisina problēmu līdz galam.
Lai kā mēs arī necenstos izglābt ekoloģiju un cilvēci no deģenerācijas un sterilizācijas, bez garīgās harmonijas tā neieies nākamajā dienā, un te nu katra no mums centieni vai nu sagraus vai spēs glābt cilvēci.
Katrs no mums var būt tas piliens, kas glābs Pasauli vai pārpildīs trauku.

Segejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 2. grāmata “Tīrā karma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zvans pie durvīm

durvis gaisma

Vai apzinies, ka tikai Tavā ziņā ir izvēle izkļūt no pašaizsardzības burbuļa?
Kad Tu dzīvo bailēs, Tu aizver savu sirdi kā mājas durvis. Aizbultē ciet ar tūkstoš slēdzenēm. Aizver ciet visus logus. Kad Tu esi ieslēgts, Tu esi “došībā”. Tomēr Tu joprojām dzirdi savas dvēseles izmisīgos klauvējienus. Kā zvans pie durvīm, tie kļūst tik skaļi, ka dažkārt ir nepanesami. Jo vairāk Tu sevi ieslēdz, jo tracinošāks kļūst šis zvans, jo lielāku trauksmi tas rada. Ja nu kāds šīs durvis atver, ja nu Tava drošība pazūd. Jo ilgāk Tu esi pats sevi ieslēdzis, jo lielākas ciešanas ienāk Tavā mājā.

No vienas puses Tu vēlies būt drošībā, bet cik gan droša var būt izolācija. Tā ir tikai cīņa pašam ar sevi. Esot norobežotam, trūkst gaisa, trūkst brīvības. Un tā sākas cīņa. Tev nemitīgi ir jāpārbauda, vai viss ir aizslēgts, vai viss ir norobežots. Ja nu kāds ieskatīsies pa logu un saredzēs Tevi. Kailu savā būtībā un neaizsargātu. Un tad Tu izdomā, ka Tu ne tikai aizslēgsi visu, bet arī aizlīmēsi logus, aiztaisīsi skursteņus. Pilnīga izolācija un vakuums.
Esot norobežotam pašam no sevis, Tu liedz iespēju iepazīt sevi. Tu pazīsti sevi tikai savā mājā, bet kā ir būt brīvībā? Kas Tu būtu bez ierobežojumiem? Kas notiktu, ja Tu atvērtu durvis?

Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, Tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas. Patiesībā, jo vairāk Tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām Tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne. Kamēr Tu nebūsi atmodies, Tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Vieglāk ir būt par atbalstu otram, bet cik grūti ir būt par atbalstu pašam sev. Paņem pats sevi pie rokas, uzticies pats sev, palīdzi sev izkāpt ārā no ilūzijas un ieraudzīt patiesību.
Varbūt, ka Tev būs nepieciešams ilgāks laiks, lai pilnībā uzticētos sev un saviem spēkiem. Bet pienāks laiks, kad Tu atvērsies pats sev, kad sadzirdēsi savas patiesās vēlmes.
Indu Puri✍️

Pasaule nāk no mīlestības

karma

It visu ļoti vienkārši var izteikt dažās frāzēs:
🌞Vienmēr un visur saglabāt mīlestību pret Dievu un to palielināt.
🌞It visā redzēt un mīlēt Dievu, just augstāko gribu.
🌞Nemeklēt vainīgos.
🌞Pieņemt pasauli un cilvēkus tādus, kādi tie ir.
Pasaule nāk no mīlestības, piepildās ar mīlestību, aiziet mīlestībā un kļūst par mīlestību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikumi

balanss1

Mēs neprotam domāt. Mēs domājam vai nu labā vai ļaunā, labā vai kreisā kategorijās.

Tas, ka mūsu radinieki var mums būt liela svētība un vienlaicīgi būt liela bīstamība mūsu dvēselēm, to ir grūti saprast. Sociālisms mums lika aizmirst, kā tas ir domāt dialektiski. Taču ikviena reliģija, apvienojot cilvēciskās un Dievišķās intereses, palīdz mums domāt dialektiski. Un viens no tādiem lieliskiem domātājiem bija Jēzus Kristus.

Bet vēl līdz viņam jūdaismā un indiešu filosofijā bija lieliski harmoniskas domāšanas piemēri.
Pirms dažiem gadiem es biju pārsteigts, uzzinot, ka eksistē jēdziens “pāra tikumi”.

Tikums nevar eksistēt viens, pats par sevi. To līdzsvaro savs pretmets. Dāsns clvēks var kļūt par izšķērdētāju. Tāpēc:

💜 dāsnumu balansē ar ekonomiskumu.
💜 drosmi balansē ar piesardzību.
💜 mīlestību ar atsvešināšanos.
💜 labsirdību ar stingrību.
💜 sabiedriskumu ar distancēšanos. utt.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 10. grāmata
Tulkoja: Ginta Filia Solis

«Es nevaru to atļauties». Stāsts par ierobežojošajām pārliecībām.

dzimtas karma3

Slavenā psihologa Roberta Diltsa, viena no NLP pamatlicējiem māte 1978. gadā saslima ar krūts vēzi. Viņu ārstēja, taču pozitīvu rezultātu nebija.
1982. gadā Patrīciju Diltsu izrakstīja no slimnīcas ceturtajā slimības stadijā.

Roberts nolēma: ja jau reiz viņš bija palīdzējis tik daudziem svešiem cilvēkiem, saviem klientiem, kāpēc gan lai nepacenstos palīdzēt savai miesīgajai mātei?
Viņš kopā ar māti uz vairākām dienām burtiski ieslēdzās savās mājās un šī darba rezultātā izdarīja vienu no svarīgākajiem atklājumiem psiholoģijā.
Viņš atklāja iemeslus, kuru dēļ cilvēki paši neatļauj sev izmainīt savu dzīvi uz labo pusi.
Dilts to nosauca par “ierobežojošajām pārliecībām”, vai “apziņas vīrusiem”. Tie izrādījās trīs.

Dēliņ, teica Patrīcija Diltsa, es saprotu, ka tu man ļoti esi pieķēries un nevēlies, lai es mirtu. Taču neviens cilvēks nekad nav izārstējies no vēža ceturtajā stadijā, turklāt ārsti jau pateica, ka tur vairs neko nevar darīt.

Tā ir pirmā ierobežojošā pārliecība, kuru Dilts nosauca “bezcerība”. Ja reiz neviens nekad to nav spējis, tātad es arī to nespēšu. Ir varianti: “neviena sieviete to nevar”, “neviens šajā valstī to nevar”, “neviens mūsu pensionārs…” un tā tālak.
Taču Dilts nebūtu ģeniāls psihologs, ja diezgan ātri nesaprastu, kā var tikt galā ar bezcerību: ir jāatrod izņēmumi. Viņš atnesa mātei avīžu izgriezumus, izrakstus no žurnāliem, tv ierakstus par cilvēkiem, kuri par brīnumu ārstiem pēkšņi izārstējušies no neārstējamām kaitēm. Tādi gadījumi ir un tie ir aprakstīti. Kad jūs savos komentāros rakstāt “tas nav iespējams mūsu valstī” – tā ir viņa, bezcerība, tātad pirmā ierobežojošā pārliecība. Zāles ir tie stāsti un liecības, kuras mēs vācam un publicējam cerībā, ka jūs tās lasāt.

Bet tālāk lieta sabremzējās: Dilts saskārās ar otro “apziņas vīrusa” tipu – “bezpalīdzību”.
Jā, protams, teica viņa māte, tādi cilvēki ir, taču viņi ir īpaši, tie ir izņēmumi.

Es tāda neesmu: es esmu parasta, veca, vāja un slima sieviete. Es nespēšu izdarīt to, kas viņiem izdevās, man nav tādu resursu. Taču arī to, kā izrādījās, bija iespēja pārvarēt: Roberts Dilts, kurš uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam ir neierobežots resurss, atgādināja mātei, ka sen, sen, kad viņu ģimene dzīvoja nabadzībā un pusbadā, viņa vienmēr atrada izeju no jebkuras situācijas, pat tad, kad tā likās pavisam bezcerīga, pēc principa “acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas dara”. Kad Patrīcija Dilsa vienu pēc otras atcerējās šīs epizodes, viņa kļuva mundra, acis iemirdzējās un viņai kļuva labāk. Bet tas nebija uz ilgu laiku.
Un viņu ceļā parādījās pēdējais šķērslis – trešā pati nepamanāmākā ierobežojošā pārliecība. Dilts to nosauca par “bezvērtību”.
Viņa māte ilgi atteicās par to runāt, taču beidzot teica: vai tu atceries savu vecmāmiņu, manu māti? – Jā, atceros. – Atceries, no kā viņa nomira? – No krūts vēža. – Un viņas māsa, mana tante, no kā viņa nomira? – Šķiet, no gremošanas trakta vēža. – Es ļoti mīlēju savu mammu un tanti. Es ne ar ko neesmu labāka par viņām. Ja viņas nomira no vēža, kāpēc gan man būtu jāatveseļojas?
Dilts atklāja, ka šī uzticība ģimenei un dzimtai, protams, ir laba lieta, taču tā var ar cilvēkiem izstrādāt ļaunu joku. Viņa mātei izveseļoties situācijā, kurā pašas māte nomira, bija kas līdzīgs nodevībai. Ja reiz tā dzīvoja un aizgāja mūsu senči, bet mēs viņus mīlam, tātad arī mēs tā dzīvosim. Īsāk sakot “nekad labi neesam dzīvojuši un nav nemaz tur ko sākt”. Pazīstami?
Šo šķērsli pārvarēt bija visgrūtāk. Bet Roberts Dilts nojauta, kā to var izdarīt un tagad mēs varam izmantot šo viņa atklājumu.
Padomā labi, viņš teica savai mammai. Vai gan tu vēlies, lai mana māsa, tava meita, ja nu pēkšņi saslimst ar šo slimību, saka: ja reiz mana māte no tā nomira, tad man arī jāmirst, jo es taču viņu mīlu? – Kā tu ko tādu, tik briesmīgu vari teikt! Mamma bija šokēta. – Tad parādi viņai labu piemēru. Ja tu tagad nolemsi izveseļoties, tad arī viņa, ja nu gadījumā kas, sev pateiks: mana māte spēja, es arī to spēšu.

Bezvērtības pārvarēšanas resurss slēpjas nākotnē. Bērni kopē savus vecākus. Ja mēs tagad neatradīsim  jaunu uzvedības modeli, kurš ļaus mums labsajūtā nodzīvot vēl vismaz 25 gadus, ja mēs nespēsim tos nodzīvot skaisti, vairojot labo, bet apsēdīsimies uz soliņa žēlodamies par grūto dzīvi, demonstrējot nākamajām paaudzēm bezcerību, bezpalīdzību un bezvērtību, tad arī mūsu bērni, kuri mūs ļoti mīl, 50 gados pateiks: mēs ne ar ko neesam labāki par saviem tēviem, vectēviem, kuri jau 50 gados bija večuki.

Bet, runājot par Diltsa māti, viņa, protams, nomira. Tikai pēc daudziem gadiem un pavisam no citas kaites.
Ksenija Curmantejeva
Avots:Urban Queen
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Devids V. Freižers “Zilie putni”

zilie putni bilde2

Deivida V Freižera “ZILIE PUTNI” ir grāmata par mums ikvienam svarīgo tēmu – ikdienas realitātes skaidrojums.. Šī grāmata ir tik neatkārtojama tieši ar tās galvenās domas pasniegšanas veidu – neaizmirstami skaists mīlasstāts, caur kuru tiek atklāti jautājumi par: reinkarnāciju, metafiziku, karmu, dziedniecību, mūsu ikdienu un attiecībām, kuras veidojam ar saviem līdzcilvēkiem.

“ZILOS PUTNUS” var lasīt miljoniem reižu un grāmatā akcentētie citāti vienmēr sniegs jaunas atklāsmes, izjūtas, kuras iespējams pirmajā grāmatas izlasīšanas reizē nav pamanītas, izprastas…Grāmatas izdevējs Dr.Dāgs Pauels ir uzsvēris, ka “ZILIE PUTNI” tiek dēvēta par pamatizglītības grāmatu dzīves mistērijā. Tūkstošiem cilvēku tā parādījusi, kā pilnveidot dzīvi, vadot tos pa sevis izprašanas ceļu.

1.nodaļa

Iznācis no mazās autoostas, Kriss gar ēku devās uz priekšu. Pēdas pieskaršanās trotuāram bija manāma visā kājā – kaut kas tāds nebija izjusts jau tik ilgi, ka jaunākam skolnieciņam sajuktu gadu skaits. Apstājies uz ietves, viņš vēroja nelielās ziemeļu Ilinoisas galveno ielu, tad atspiedās pret autoostas netīro ķieģeļu sienu.

Bija maija beigas, un skaidrajās pēcpusdienas debesīs spoži spīdēja saule. Gaidot autobusu, Krisam uz pieres izspiedās mazas sviedru lāsītes – arī tas sen nebija piedzīvots. Visas izjūtas atdzīvojās un no jauna iemitinājās Krisa ķermenī, viņa dzīvē. Pārlaizdams pētošu skatienu pāri ielai, Kriss ieraudzīja viņas vecākus, kas gaidīja mašīnā netālu no autobusa pieturas. Elionora Heinza atradās pie stūres un apvēdinājās ar avīzi, Freds ar makšķernieka salmu cepuri galvā nekustīgi sēdēja viņai blakus, atspiedis elkoni uz mašīnas vaļējā loga malas.

Kamēr Kriss turpināja ieklausīties mazpilsētiņas trokšņos: bērnu smieklos un klaigās parkā otrpus ielai, mašīnu rūkoņā, lidmašīnas dūkoņā augstu gaisā, garāmgājēju neviļus saklausīto sarunu murmulēšanā, minūtes skrēja ātri. Tiklīdz no pagrieziena iznira autobuss un tuvojās autoostai, Kriss mainīja savu nevērīgo pozu un iztaisnojās, gaidīdams tā apstāšanos. Bremzēm švīkstot, autobuss līgani pieturēja, un durvis atvērās. Gaidu satraukumā viņa sirds sitās straujāk, gandrīz vai trīsēja. Kad no autobusa sāka izkāpt cilvēki, viņš no jauna atbalstījās pret sienu. Beidzot viņa nāca, ar acīm meklēdama vecākus.

Kriss izjuta prieku, atkal ieraugot šo burvīgo sievieti, vienu no Dieva visapbrīnojamākajiem radījumiem. Elisonai bija divdesmit divi gadi, viņa bija piecas pēdas un astoņas collas gara, brūniem, īsi apgrieztiem matiem un tumšām acīm. Meitenes seja un augums darītu traku jebkuru mākslinieku, bet viņas āda bija maigāka nekā jaundzimušam mazulim. Pabeigusi koledžā pirmo mācību gadu, Elisona vasaras brīvdienās atgriezās mājās.

Lūkodamās apkārt, meitene pie ēkas sienas pamanīja Krisu. Viņu skatieni sastapās, un Kriss caur Elisonas acīm ielūkojās viņas dvēselē daudz dziļāk, nekā sniedzas Visums. Laiks apstājās, dvēselēm atkalapvienojoties.

Elisona nedroši, bet maigi uzsmaidīja Krisam, tad pagriezās un ieraudzīja vecākus. Viņa paskrēja dažus soļus tiem pretī, apkampa un sāka sarunāties. Nesējs pa to laiku izkravāja somas no autobusa bagāžas nodalījuma. Kriss, turpinādams vērot Elisonu un viņas vecākus, prātā pārcilāja atmiņas par kopīgi pavadīto laiku, mīlestību, prieku un laimi, ko kādreiz viņi bija snieguši viens otram, un apjauta prieku, ko Elisona, pati to nemaz neapzinādamās, sagādāja viņam tagad.

Paņēmuši ceļasomas, viņi devās uz mašīnu. Kriss ar smaidu uz lūpām un kamolu kaklā noskatījās, kā viņi aizbrauc, tad aizstaigāja līdz kioskam un nopirka avīzi. Pasitis to padusē, viņš pacēla mazo, nobružāto somu un devās Elisonas mājas virzienā.

Ceļš līdz tai aizņēma labi ja minūtes piecpadsmit, bet Kriss klejoja pa pilsētu vairākas stundas, lai pēc Elisonas atgriešanās dotu viņai laiku iekārtoties.

2.nodaļa

Pie Heinzu mājas Kriss apstājās. Tā bija diezgan veca, visai labi saglabājusies divstāvu koka ēka, kurai piekļāvās vaļēja veranda ar koka margām. Labajā pusē verandā pie griestiem karājās šūpoles ar platu sēdekli. Zemes gabals mājas priekšā nebija diez cik liels. Abās pusēs piebraucamajam ceļam, kas veda līdz pat slieksnim, aizsedzot māju skatienam, auga divi sēru vītoli.

Lēni ienācis verandā, Kriss pieklauvēja pie plānajām koka durvīm. Tās atvēra Elisonas četrpadsmitgadīgais brālis Tods. Kriss paskaidroja, ka izlasījis avīzē sludinājumu par izīrējamu istabu. Durvīs parādījās Elionora. Iznākusi verandā, viņa pastiepa Krisam roku.

– Sveicināti! Es esmu Elionora Heinza. Vai varu ko līdzēt?

– Jā. Mani sauc Kriss Makdaniels. Lasīju, ka te izīrē istabu.

Elionora palūkojās uz vēl neatlocīto laikrakstu Krisa azotē.

– Neizskatās, ka jūs būtu avīzi atvēris. Arī nevienā citā numurā sludinājumu jūs nevarējāt izlasīt, jo tikai šodien tas pirmoreiz publicēts.

– Jūs nu gan, Henza kundze, esat vērīga, tomēr sludinājumu esmu lasījis citur.

– Istaba atrodas augšstāvā, tur ir arī vannasistaba. Ceru, ka nebūs par skaļu un citu neērtību. Ja gribat televizoru vai radio, tad jāiegādājas pašam, bet varat nākt skatīties arī pie mums. Jums tikai istabu vai arī pilnu pansiju?

– Ja nav iebildumu, ņemšu istabu un ēdienu. Priekšroku dodu mājas, ne restorāna ēdienam, un jūs, manuprāt, esat laba saimniece.

Elionora pateicībā kautrīgi pasmaidīja un turpināja:

– Cik ilgi domājat palikt šajā pilsētā? Un, ja drīkst jautāt, – kas jums te darāms?

– Iespējams, palikšu līdz augusta beigām. Ceru atpūsties un iegūt jaunus draugus.

– Varbūt padzīvosiet ilgāk?

– Nedomāju vis. Esmu gandrīz pārliecināts, ka došos prom ātrāk.

Viņi kādu brīdi sarunājās. Pārliecinājusies, ka Kriss ir piemērots cilvēks, kam izīrēt istabu, Elionora piebilda, ka avansā būs jāmaksā četrdesmit dolāri par nedēļu. No bikšu aizmugurējās kabatas Kriss izvilka jaunu maku, kurā atradās divas pilnīgi jaunas divdesmitdolāru banknotes. Viņš tās pasniedza Elionorai, kas ziņkārīgi nopētīja vispirms maku, tad viņa nelielo ceļasomu.

– Vai tā ir visa jūsu bagāža?

– Jā, tajā ir viss man nepieciešamais, – Kriss pārliecinoši atbildēja.

Elionora ieveda Krisu mājā un iepazīstināja ar savu vīru Fredu. Viņi dažas minūtes aprunājās, tad Elionora no virtuves atsauca Elisoni.

Kad Elisona ienāca istabā, meitenes skatiens atkal sastapās ar Krisa acīm un viņa apstājās pussolī. Kriss silti pasmaidīja. Elionora viņus iepazīstināja, un elisona teica:

– Jā, atceros, pirms pāris stundām jūs redzēju autoostā. Priecājos iepazīties!

Elionora palūdza Todu aizvest Krisu uz viņa istabu un parādīt māju. Kad viņi devās augšup pa kāpnēm, Elionora sauca:

– Vakariņas pēc trīsdesmit minūtēm!

Bija tumšs, un Kriss, atlaidies verandas šūpolēs, baudīja vēsās nakts smaržas. Ārā varēja dzirdēt televizoru – skaņas plūda caur nedaudz pavērtajiem logiem.

Verandā iznāca Elisona, un Kriss šūpolēs izslējās.

– Palieciet vien turpat! – Elisona teica. – Es apsēdīšos uz krēsla. Jūs esat tik ērti iekārtojies, ka negribas traucēt.

Kriss pasmaidīja un no jauna atlaidās šūpolēs.

– Es vienkārši šeit izbaudu nakts smaržas, – viņš klusā balsī sacīja. – Vai jūtat saldo smaržu gaisā? Vai zināt, kas tā ir?

– Nekad neesmu par to īpaši domājusi. – Elisona dziļi ievilka elpu. – Jā… jā, tagad jūtu. Kas tas ir?

– Tās ir zileņu mētras, kas tikko noziedējušas, un tagad sāk gatavoties ogas. Ogas vēl ir pavisam sīkas un zaļas, bet pēc mēneša vai nedēļām sešām būs ienākušās.

Kriss, brīdi paklusējis, turpināja:

– Šogad zilenes būs agri.

Elisona ieinteresējās:

– nekad neesmu kaut ko tādu dzirdējusi. Pat nezināju, ka te aug zilenes.

Pāris reižu viegli ievilcis elpu, Kriss paskaidroja:

– Zileņu smarža sajūtama tālu. Mētras aug kādu jūdzi no šejienes. Atceros, kad bērnībā dzīvoju Minesotas ziemeļos, augu gadu gaidīju mētru ziedēšanu, lai naktī varētu sajust to smaržu. Man tā gribējās to izbaudīt, ka parasti atstāju guļamistabas logu vaļā un, lai nakts dzestrumā sasildītos, saritinājos zem segas. Nekā īpaša, taču es to gaidīju vienmēr, tāpat kā tagad bērni gaida Ziemassvētkus. Nedomāju, ka jelkad spēšu to aizmirst.

– Tātad jūs esat no Minesotas?

– Nē, es tikai kādreiz tur dzīvoju – pirms daudziem, daudziem gadiem.

Ar vieglu sarkasmu balsī Elisona viņu pārtrauca:

– Jūs tā runājat, it kā būtu vecs vīrs vai kas tamlīdzīgs!

Iesāņus uz viņu paskatījies, Kriss, neko neatbildējis, pasmaidīja, tad atkal pievēra acis un dziļi ieelpoja. Viņš dzirdēja Fredu viesistabā sakām:

– Labi – domāju, šodien pietiks. Likšos gulēt.

Kriss dzirdēja, ka Freds saloka avīzi un nomet to uz grīdas, pēc tam krekšķēdams pieceļas no krēsla. Ārdurvīm tuvojās soļi. Durvis pavērās, un Freds pabāza galvu.

– Ar labu nakti, Elison! Es eju gulēt. Jauki, ka tu atkal esi mājās.

– Mājās ir tik labi, tēt! – Elisona atsaucās un piebilda: – Līdz rītam!

Kriss šūpolēs paslējās.

– Ar labu nakti, Fred!

– Ar labu nakti, Kris!

Freds aizvēra durvis, un bija dzirdams, kā viņš kāpj uz otro stāvu.

Cieši raudzīdamies uz meiteni, Kriss iejautājās:

– Vai jūs varētu man izdarīt pakalpojumu?

Elisona uz mirkli samulsa.

– Protams, ja vien spēšu.

– Vai jūs neuzkāptu augšā novēlēt tēvam labu nakti un nepavaicātu, kā viņš jūtas? Pa ceļam uz pāris minūtēm atraujiet Todu no televizora un paķeriet līdzi.

Mazliet pārsteigta, Elisona noteica:

– Nu jā, protams, ka varu. Šķiet, man pašai to vajadzēja iedomāties.

Viņa piecēlās un iegāja iekšā. Kriss dzirdēja, kā Tods protestē, kad Elisona viņu vilka augšā pa kāpnēm.

Pēc minūtēm piecām Elisona atgriezās un iesēdās šūpolēs līdzās Krisam.

– Vai zināt? Jūs esat savāds cilvēks, – viņa teica.

– Jums tā šķiet? – Kriss pasmaidīja.

– Saprotu, ka man pašai vajadzēja iedomāties uzkāpt pie tēva – īpaši tagad, pēc atgriešanās no skolas… Bet jūs mani pārsteidzāt, to atgādinādams. Kāpēc tas bija tik svarīgi? Kāpēc jūs vēlējāties, lai es to daru?

Kriss šūpolēs atgāza galvu, tad pagriezās pret Elisonu.

– Tas nav nekas slikts – pateikt kādam, ka tu viņu mīli un ka tev ir labi kopā ar viņu. Mēs to jūtam bieži, taču nepasakām. Allaž atliekam uz vēlāku laiku. Dažkārt šis ‘’vēlāk’’ nepienāk nekad. Ja kādu mīlam, tas jāpasaka. Tas taču nemaz nav tik grūti, vai ne?

– Nē. Un vēl man šķiet – jums taisnība par to atlikšanu. Es visu laiku tik to vien daru.

Kriss paraudzījās verandas griestos.

– Parasti tam vajadzīga tikai kāda minūte, un pēc tam, manuprāt, visi jūtamies daudz labāk. Jo nenākas nožēlot, ka neesam neko pateikuši. Ir tik patīkami atklāt savas jūtas cilvēkiem, kuri mums rūp, taču tam nepieciešams laiks.

Nodūrusi galvu, Elisona lēni atbildēja:

– Domāju, ka jums taisnība.

Brīdi klusējusi, meitene iejautājās:

– Bet ja nu tev kāds nepatīk vai arī tu viņu pat ienīsti… Vai, jūsuprāt, arī tas ir jāpasaka?

– Nē, nedomāju vis. Ienaids patiesībā ir mīlestība, tikai ačgārna. Parasti, kad mīlam, mēs mīlestību dodam kādam cilvēkam vai lietai. Ienaids rodas tad, kad mīlam paši savu egoistisko personu tik ļoti un ierobežoti, ka cita cilvēka rīcība vairs neiederas mūsu dzīves kārtībā. Mūs sanikno pāridarījumiņ, kurus citi, mūsuprāt, mums nodarījuši. Un viss beidzas ar naidu. Patiesībā tas ir pavisam vienkārši. Man šķiet, ka pats brīnišķīgākais ir tas, ka, iemācoties patiesi mīlēt, mēs vairs nespējam ienīst.

Elisona samulsusi atzinās:

– Domāju, ka daudz ko no jūsu teiktā saprotu. Taču ne visu.

– Būs jau labi. Atcerieties, ka esmu savādnieks! – Kriss atjokoja, tad atkal paraudzījās griestos un ar kāju viegli iekustināja šūpoles. Brīdi abi klusēdami šūpojās. Krisa acis bija aizvērtas, kad viņš jautāja:

– Cik ilgi jūsu tēvs jau slimo?

– Kā jūs to zināt?

– Ak, vienkārši iedomājos! Pēc gaitas var pateikt, ka viņam ir slima sirds. Zinu arī, ka jūsu māte nolēma izīrēt istabu, lai kaut kā piepelnītos, kamēr viņš nestrādā.

– Jūs esat diezgan atjautīgs! – Elisona noteica, tad klusi piemetināja: – Neparasti – pat tik savādam cilvēkam, kāds esat jūs.

Viņi reizē iesmējās.

– Un ko vēl jūs zināt par mūsu ģimeni?

– Nu, piemēram, zinu, ka jums ir vecākā māsa. Viņa ir precējusies, un viņas meitiņai ir deviņi vai desmit gadi.

Elisonai aizrāvās elpa.

– Kā jūs to uzzinājāt?

– Tas bija šausmīgi grūti! – Krisa balsī jautās ironija. – Viesistabā uz kamīna dzegas es ievēroju ģimenes portretu.

– Kā jūs zinājāt, ka fotogrāfijā redzama mana māsa? Tā varēja būt arī mana brāļasieva.

– Viņa ir pārāk līdzīga jūsu mātei un jums pašai. Mani tik viegli nevar apvest ap stūri. Varbūt es esmu dīvains… bet muļķis gan ne! – Krisa sejā pavīdēja smaids.

Elisonas balss bija pavisam nopietna, kad viņa tikko dzirdami nočukstēja:

– Šķiet, es nekad neesmu sastapusi nevienu, kas līdzinātos jums, Kris. Kad šodien jūs autoostā ieraudzīju, man šķita, ka esam pazīstami jau sen, bet tā taču nav. Un jūsu acis… Tajās ir kaut kas tāds… Es nezinu, kā to pateikt… Ir tā, it kā tajās būtu kāds iekšējs spēks, kas mani uzrunā. Jūsu acis ir melnas. Man liekas, ka es nekad agrāk neesmu redzējusi tik melnas acis. Tās ir tikpat melnas, kā jūsu mati… Jums ir tik tumša āda, jūs esat tik kluss, ar tik maigu balsi… jūs esat pilnīgi citāds.

Uz mirkli Elisona apklusa, tad turpināja:

– No kurienes jūs ieradāties, Kris? Kaut arī šeit esat pavadījis tikai dažas stundas, jūs jau tik daudz zināt par šo vietu, mūsu pilsētu un visu apkaimi.

Kriss it kā negribot teica:

– Esmu te kādreiz jau bijis.

– Kad?

– Ne pārāk sen.

Elisona šūpolēs sagrozījās un pagriezās pret Krisu.

– Šķiet, jūs gribat izvairīties no maniem jautājumiem?

– Tā nav. Es vienkārši nezinu, ko uz tiem atbildēt.

– Vai tas nozīmē, ka nezināt, no kurienes esat un kad pēdējo reizi šeit bijāt?

Vilcinādamies Kriss atbildēja:

– Teiksim, Elison, esmu daudz ceļojis…

– Labi… piedodiet! Jums taisnība. Tā nav mana darīšana.

– Nē, nē! – kriss mēģināja pārliecināt. – Es nemaz nevēlos, lai jūs ar mani nerunātu. Kad mēs labāk iepazīsim viens otru, cerams, jūs mani sapratīsiet labāk.

Klusēdami viņi šūpojās vēl kādu brīdi, tad Elisona atkal ierunājās:

– Laiks doties pie miera, Kristofer!

Meitene mēģināja piecelties, bet Kriss satvēra viņas roku, cenzdamies viņu aizturēt.

– Mans vārds nav Kristofers. Mani sauc Kriss.

– Atvainojiet! Es pārteicos! Jūs sakāt – Kriss? Vienkārši nekad agrāk neesmu dzirdējusi tādu vārdu.

– Kriss Džeimss Makdaniels – tas esmu es. Un jūs… jūs esat Elisona Melisa Heinza, vai ne?

– Kur jūs to izlasījāt?! – Elisonas sejā un balsī bija jūtams neviltots pārsteigums.

– To es nekur neizlasīju. Taču man nav ne mazāko šaubu – es gluži vienkārši zinu, ka jūsu otrais vārds ir Melisa.

3.nodaļa

Pamodies ap pieciem rītā, Kriss apģērbies nedaudz pavēra savas istabas durvis un, atspiedies pret sienu, pa spraugu lūkojās gaitenī.

Pēc brīža atvērās Elionoras guļamistabas durvis, un Elionora iznāca gaitenī. Aizklājusi seju rokām, viņa apstājās. Kriss pienāca klāt un viņu apskāva.

– Viņš ir aizgājis! – Elionora klusi, gandrīz nedzirdami izdvesa. – Viņš ir aizgājis… mans Freds… Viņš ir aizgājis… Viņš ir miris!

Kriss piekļāva Elionoru ciešāk. Ielūkojies guļamistabā, viņš gultā ieraudzīja Fredu. Istabas tālākajā kaktā pie griestiem Kriss samanīja lidināmies Freda garu. Ar sirdi un prātu Kriss Fredu uzrunāja. Tad gars izslīdēja priekšnamā un apstājās pie Elionoras un Krisa.

4.nodaļa

Piektdien, astoņas dienas pēc Freda nāves, Kriss sēdēja uz lieveņu apakšējā pakāpiena. Zilenes vairs nesmaržoja, taču viņu priecēja svaigi pļautās zāles aromāts. No mājas iznāca Elisona, apsēdās blakus Krisam un ielika savu kreiso roku viņa labajā plaukstā, ļaujot savītajiem pirkstiem balstīties uz Krisa ceļgala.

– Kriss, neesmu tev vēl pateikusies par visu, ko esi darījis pagājušonedēļ, – Elisona, noliekusi galvu uz viņa pleca, klusi noteica. – mēs bez tevis būtu pazuduši.

– Nu ko tu! Priecājos, ka varēju būt šeit un palīdzēt, – Kriss atbildēja, tad pagriezās un noskūpstīja viņu uz pieres.

Iepriekšējās dzīves mīlestība bija atjaunojusies – abi to zināja, taču neteica ne vārda. Kādu brīdi viņi sēdēja nekustēdamies. Elisona gribēja kaut ko teikt, taču nespēja sadūšoties un atrast īstos vārdus. Viņas domas klejoja simt vietās, bet sirds bija pilna jautājumu.

Beidzot Kriss ierunājās:

– Runā! Tas mazinās sāpes. Jūtu, ka tu centies daudz ko paturēt sevī.

Elisona pat nepakustējās. Viņa aizvien vēl sēdēja, piekļāvusies Krisam, tad klusi ierunājās:

– Tieši par to es domāju, Kris. Tu zini, ka vēlos ko teikt. Tu vienmēr iepriekš zini, kas būs. Tu zināji, ka tētis mirs, – jau iepriekšējā vakarā tu zināji, kas notiks. Tāpēc tu lūdzi, lai mēs ar Todu pie viņa uzejam. Kā tu zināji? Kāpēc tu to zināji?

– Dažreiz tas ir pavisam viegli, bet citreiz – jo tuvāk esam kādam notikumam, jo grūtāk to saredzēt. Kad ierados šeit, es visu jau zināju. Tēvs tevi gaidīja pārbraucam no skolas. Viņš vēlējās tevi vēlreiz redzēt. Tu viņam biji īpašs bērns.

Elisona vēlējās pavaicāt, kādēļ, taču klusēja. Viņa vienkārši baidījās to darīt. Kriss vienmēr zināja atbildi uz jebkuru jautājumu, bet viņa šai atbildei vēl nebija gatava. Šī sajūta atbaidīja, taču domas nedeva mieru.

– Kris, kad runāju ar tevi, tu allaž visu izskaidro tik vienkārši. Bet, kad vēlāk sāku pārdomāt, es atkal neko nesaprotu.

– Nu… Dzīve ir bezgala vienkārša, tikai mēs visu gribam sarežģīt. Jo ilgāk atrodamies uz šīs zemes, jo skaidrāk saprotam, ka dzīve ir tikai jādzīvo. Visa pamatā ir pieredze. Mācies no tā, ko dari, un dzīvot būs vieglāk. Tas arī viss.

Pacēlusi galvu, Elisona ielūkojās Krisam acīs.

– Tu to saki tā, it kā būtu par sevi pilnīgi pārliecināts. Vai tā ir pieredzes balss?

Kriss palīdzēja Elisonai piecelties, un roku rokā viņi aizsoļoja pa celiņu līdz ietvei, tad pagriezās un gāja tālāk pa ielu. Iela bija tumša, bet viņiem pretī starp kokiem mirdzēja luksofora gaismas.

– Kris, tu neatbildēji uz manu jautājumu, – Elisona, abām rokām ieķerdamās viņa elkonī, ierunājās. – Vai tā ir pieredze vai arī tikai tavs pieņēmums?

– Šķiet… tomēr pieredze, – Kriss nepārliecinoši novilka.

Iedama, Elisona nenovērsa skatienu no Krisa.

– Domāju – savam vecumam tu zini pārāk daudz. Vai vari to izskaidrot?

Kriss apstājās, pagriezās pret Elisonu un viņu apskāva.

– Es nezinu… To grūti pateikt… Esmu pabijis šajā pasaulē un tik smagi cietis… tik smagi, ka šķita – tas vairs nav izturams. Reizēm tā sāpēja, ka nespēju dzīvot saskaņā ar sevi, un tad mani sāka vilināt doma par nāvi. Man likās – ja reiz esmu cietis tik daudz, tik dziļi un ilgi, tad vairāk nevienam – vīrietim, sievietei, bērnam – nemūžam vairs nevajadzētu ciest. Biju gatavs zvērēt, ka pietiekami esmu cietis par viņiem visiem. Pār Krisa vaigiem ritēja asaras.

– Kungs Dievs!… Elison, es jutos kā pazudis… Biju niecīgāks nekā bērna pirmā apzinātā doma, niecīgāks par pirmo paša pelnīto un iztērēto grasi. Apbrīnojami, cik pazudis var justies cilvēks, vienlaikus labi apzinādamies, kur atrodas! Iekšēji esmu juties tik nospiests, gandrīz vai kā pirms tūkstoš gadiem starp milzīgas grāmatas lapām ielikts zieds. Esmu bijis tik bezpalīdzīgs, tik vientuļš, tik dziļi sāpināts, ka šķita – nespēju dzīvot vairs nevienu brīdi… Un dažkārt jau laikam tā arī bija… Tomēr galu galā izdzīvoju. Esmu bijis tik vientuļš, tik izmisis, tik iztukšots, ka līdz sāpēm gribējās sajust… vienalga kādu roku apskāvienu, taču neviena nebija… Bet es tiku galā. Esmu te bijis un iekšēji miris tūkstošiem reižu, un katra nākamā reize bija sāpīgāka par iepriekšējo. Es zvērēju, ka nekad vairs nevienam nepalīdzēšu, ka līdz savai nāves stundai ne par vienu nerūpēšos… Biju tik noguris… Un tomēr allaž nonācu pie viena un tā paša – rūpēm par kādu un viņa problēmām. Esmu iemācījies visu par došanu… vairāk, nekā jebkad gribēju zināt.

Bet kādēļ es tā jutos? Cēloņiem nav nozīmes, svarīgi – ko esmu no tā mācījies… Es mācījos mīlēt cilvēkus. Tas ir pats svarīgākais… mīlestība. Kad tev kāds nodara sāpes, kad tevi salauž, vienīgā iespēja, kas atliek, ir viņu iemīlēt… turpināt to darīt, mēģināt atkal un atkal. Līdz galu galā tu atzīsti, ka dzīvi nodzīvot ir viegli.

Elisonas sirds bija pilna līdzcietības un sapratnes. Viņa pasniedzās un ar pirkstiem notrausa asaras no Krisa vaigiem, sajūtot Krisa vārdu dziļumu un pārliecību, ar kādu tie tika izteikti. Ielūkojusies Krisa acīs, Elisona vaicāja:

– Kas tu patiesībā esi, Kris? Kādēļ tu šeit ieradies?

Pacēlis galvu un raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, Kriss atbildēja:

– Kas es esmu?… Tikai cilvēks. Kādēļ ierados?… Lai pavadītu vasaru kopā ar tevi, Elison.

Elisonu atkal pārņēma tā dīvainā sajūta, kuru viņa bija manījusi pirms brīža. Viņa baidījās uzzināt iemeslu, kādēļ Kriss ieradies pavadīt vasaru kopā. Viņa nevēlējās domāt par to. Krisa roku siltums piepildīja meiteni ar tādu iekšēju spēku un mieru, kādu tā nekad agrāk nebija jutusi.

Bija vēls sestdienas rīts, un Kriss palīdzēja Elionorai un Elisonai kārtot māju. Kuru katru brīdi vajadzēja ierasties Elisonas vecākajai māsai Džūlijai, viņas vīram Bobam un meitai Emijai. Freda bērēs Kriss viņus bija saticis, taču toreiz neizdevās mierīgi parunāties.

Emijai bija deviņi, patiesībā gandrīz desmit gadi. Jau pirmajā tikšanās reizē Kriss viņai ļoti iepatikās. Meitenei bija gari, gaiši mati, zilas acis un eņģeļa sejiņa. Sešu mēnešu vecumā Emija bija saslimusi ar muskuļu distrofiju. Viņa nespēja pārvietoties bez kruķiem, jo kājas saturēja metāla skavas. Meitenītei nācās celt kruķus uz priekšu, pievilkt kājas atbalstam, tad atkal pārcelt kruķus. Emija kustējās lēnām, tomēr par to nesūdzējās. Viņa mēģināja sekot Krisam visur, kur vien viņš devās, un parasti tas arī izdevās.

Emijai patika ciemoties pie vecvecākiem, jo viņu mājas dārzā bija apmetušies zilie putni. Pirms dažiem gadiem Freds bija pagatavojis vairākus būrīšus, un kopš tā laika putni katru gadu atgriezās. Emija stundām ilgi mēdza sēdēt zālienā un noraudzīties, kā tie lido.

Tikko atbraukusi, Emija spēja nosēdēt mierā tikai mazu brītiņu, tad lūdz atļauju iziet pagalmā, lai paskatītos uz zilajiem putniem. Kamēr ģimene apsprieda problēmas, kuras bija izraisījusi Freda nāve, Kriss apņēmās izvest meiteni dārzā. Viņš uzsēdināja Emiju uz labās rokas, iespieda padusē kruķus un cauri virtuvei pa sētas kāpnēm iznesa viņu ārā.

Tērpusies dzeltenā kleitā, Emija sēdēja liela ozola paēnā un vēroja būrīšus, gaidot, kad parādīsies zilie putni. Kriss atgūlās zālē un caur koku zariem raudzījās debesīs. Pāri garāžas jumtam pārlaidās bariņš dzeltenu tauriņu un sāka riņķot virs viņu galvām.

– Paskaties, Kris! – Emija satraukti iesaucās. – Paskaties uz skaistajiem tauriņiem! Ak! Es nekad neesmu redzējusi tauriņus tik tuvu! Tie ir tik skaisti un mazi!

Lūkodamies tauriņos, Kriss Emijai nopietni teica:

– Tu vari tos palūgt pielaistie tuvāk. Nav jālūdz skaļi, tikai pasaki to sirdī un domās – un tu tiksi uzklausīta. Pasaki, ka tu viņus mīli, ka viņi ir skaisti un ka tu nedarīsi viņiem pāri. Un, ja tu patiesi tā domāsi, tauriņi pie tevis ieradīsies. Atliks tikai pastiept rokas, lai viņiem būtu, kur uzmesties.

Emija neticīgi paskatījās uz Krisu, bet sirds bija ticības pilna, un viņa pavēra plaukstas. Kriss redzēja, ka meitenes lūpas, uzrunājot tauriņus, bez skaņas sakustas. Tauriņi lidinājās arvien tuvāk un tuvāk, līdz beidzot visi nosēdās meitenes pavērtajās plaukstās.

– Viņi atlaidās, Kris! – meitene čukstēja. – Viņi atlaidās!

– es taču tev teicu, Emij!

Un tad pāri garāžai, pāri pagalmam, no dzīvžoga un mājas puses sāka laisties tauriņi. Dzelteni, zili, svītraini, balti. Tie lidoja bariem, nolaidās uz Emijas rokām, pirkstiem, matiem un kājām, lipa pie drēbēm, sēdās uz kurpēm. Meitene skaļi smējās un priecājās, un tauriņi smējās līdz ar viņu.

– Paskaties uz mani, Kris! Paskaties uz tauriņiem visapkārt! – Emija sauca, vēzēdama rokas kā spārnus un atdarinādama lidojumu. Daži tauriņi, zaudējuši atbalstu, pacēlās spārnos, tad atkal atgriezās.

Kriss uzmanīgi piecēlās sēdus un jautāja:

– Un kā ar zilajiem putniem? Vai tos tu arī gribi redzēt?

– Jā, jā, jā! – meitene sauca.

Kriss pastiepa rokas, un no būrīšiem izlidoja putni – trīsdesmit zilie putni šaudījās zibens ātrumā. Tie nosēdās uz Krisa plaukstām, pleciem un rokām.

Kriss un mazā meitene smiedamies sēdēja un sarunājās ar zilajiem putniem un tauriņiem, kuri laidelējās visapkārt.

Virtuvē, meklējot ūdens glāzi, ienāca Džūlija. Viņa izņēma to no trauku skapja, piegāja pie izlietnes un piepildīja glāzi ar ūdeni. Pielikusi to pie lūpām, viņa paskatījās pa logu uz pagalma zālienu. Ieraugot Emiju un Krisu tauriņu un zilo putnu ielenkumā, Džūlijai aizrāvās elpa. Aizmirsusi par slāpēm, viņa ielika glāzi izlietnē. Cik vien ātri spēdama, Džūlija izskrēja pa sētas durvīm un metās lejup pa kāpnēm. Izdzirdis viņas soļus, Kriss pacēla galvu, izteiksmīgi sašķobīja lūpas un nočukstēja:

– Csst! Klusu!

Emija sauca:

– Paskaties, māmiņ! Paskaties uz putniem un tauriņiem! Paskaties, māmiņ! Viņi mani mīl!

Džūlija, izbrīnā pavērtu muti, neticēdama savām acīm, apsēdās zālē. Kriss smaidīja, un smaids viņa acīs bija vēl gaišāks nekā smaids lūpās. Džūlija nespēja izteikt ne vārda, tikai vēroja abus netveramā skaistuma apņemtos. Beidzot Emija ierunājās:

– Kris, man sāk pagurt rokas! Kas jādara, lai viņi dotos prom?

– Vienkārši pateicies par apciemojumu, par to, ka viņi ir dalījušies skaistumā un mīlestībā. Saki, ka tagad tie var doties savās gaitās.

Kriss un Emija domās un sirdī pateicās tauriņiem un putniem, un tie aizlidoja tikpat ātri, kā bija ieradušies.

– Mammu! Mammu! Vai tu tos redzēji? – Emija satraukti vaicāja.

Džūlija tikai pamāja – viņa joprojām bija pārāk samulsusi, lai kaut ko teiktu.

– Kā tas iespējams, Kris? – Emija vaicāja. – Kā tu zināji, ka tauriņi un putni atlaidīsies?

Patiesa mīlestība spēj daudz, Emij. Ikviens atsaucas īstai mīlestībai.

– Vai ar to tu gribi teikt, ka jebkurš dzīvnieks nāktu man klāt? – vēl arvien satraukta, Emija turpināja izprašņāt.

– Protams! Un nemaz nedarītu tev pāri. Vienalga, vai tā būtu klaburčūska, lauva, tīģeris, lācis vai kas cits, visi nāks un mīlēs tevi gluži tāpat kā šie tauriņi un putni. Tie nāks, ja vien zinās, ka tu nedarīsi ļaunu un dalīsies ar viņiem. Ja kāds dzīvnieks nenāk tev klāt vai tuvojas lēnām, tad zini – vainojams kādreiz pieredzētais cilvēku ļaunums. Bet reiz viņi tomēr nāks. Galu galā visi atsaucas mīlestībai.

Brīdi Kriss klusēja, tad turpināja balsī, kurā jautās gadsimtu pieredze:

– Man šķiet, ka pats grūtākais ir panākt, lai cilvēki atsaucas mīlestībai. Mūs vienmēr pārņem aizdomas, ja kāds izturas laipni vai par mums rūpējas. Tomēr galu galā mēs iemācāmies noticēt.

Emija sarauca degunu neticīgā grimasē.

– Vai patiesi tu gribi teikt, ka pat tāds mežazvērs kā lācis, kurš visu saplosa savā ceļā, man nenodarītu ļaunu?

– Tas viss prasa laiku. Ja dzīvnieki ir slimi, ar tiem apieties grūtāk. Taču visbiežāk ir tā: kad tie tuvojas, atbildot uz mīlestību, tu nobīsties, un, jo tuvāk tie nāk, jo vairāk tu baidies. Bet tad savukārt sabīstas viņi.

Džūlija ar interesi klausījās Krisa vārdos, tiem īsti neticēdama. Tas bija kā pamācošs svētdienas skolas stāstiņš maziem bērniem, kurš pieaugušos atstāj vienaldzīgus.

Kriss ielūkojās Emijas nevainīgajā sejiņā – meitenīte bija mīlestības pārņemta.

– Zini, Emij, – Dievs nekad un neko nav radījis nepilnvērtīgu. Kukainis var apgrauzt rozes pumpuram, tārps var sabojāt ābolu, bet radīšanas brīdī tie abi ir pilnvērtīgi. Katrs dzīvo saskaņā ar apkārtējo pasauli.

Emija nodūra galvu un paskatījās uz savām kuslajām kājām, kuras saturēja ar ādas siksnām piesaistītās metāla skavas.

– Bet vai tad Dievs mani nav radījis nepilnvērtīgu?

Kriss pievirzījās Emijai tuvāk.

– Vai tiešām tu domā, ka Dievs varētu veidot nepilnvērtīgu kādu no savām augstākajām radībām? To viņš nekad nedarītu. Viņš mums devis pilnvērtīgu dzīvi, tikai mēs paši ļaujam notikt nevēlamajam. Es zinu, ka Dievs nevienam nekad nedarīs pāri.

– Bet ko esmu izdarījusi es, ja man ir tādas kājas? Mamma saka, ka tās vienmēr bijušas tādas.

– Emij, dzīvojot uz šīs zemes, daudz kas jāiemācās. Tik daudz, ka vienas dzīves ir par maz, lai visu apgūtu. Tādēļ jādzīvo daudzas, daudzas reizes.

– Vai tu domā, ka arī es dzīvošu vēlreiz? – Emija atkal sarauca degunu.

– Protams. Un tu jau esi dzīvojusi neskaitāmas reizes, tikai neatceries. Paraugies apkārt – viss taču dzīvo atkal un atkal. Paskaties uz ābolu! Tas izaug ābelē, nokrīt zemē, sapūst, bet sēklas iesakņojas un dzīvo vēlreiz tādā pašā ābolā. Viss mirst un piedzimst no jauna.

Bet mēs, Emij, – mēs esam kaut kas vairāk, kā ābols, vairāk nekā dzīvnieks vai augs, jo mēs ne tikai ēdam un augam. Mūsu dzīve saistīta ar citu dzīvēm un visu to, ko mēs darām citiem un ko citi dara mums. Kad mēs šajā pasaulē mirstam – nu tā, kā nomira tavs vectētiņš, – mēs paši vai arī mūsu dvēsele dodas citur, lai dzīvotu dzīvi no jauna, izvērtējot, kas bijis nepareizs, kas – pareizs. Kļūdas būs atkal. Un atliek vienīgi cerēt, ka nākamreiz mēs centīsimies tās vairs neatkārtot.

Emmija centās iedziļināties Krisa teiktajā. Viņa sēdēja nekustīgi un uzmanīgi klausījās, lai nepalaistu garām nevienu vārdu. Un Kriss turpināja:

– Redzi, ja tu kādu nogalini, tad citā dzīvē tu pats tiksi nogalināts. Ja tu citam nodari sāpes, tad arī tevi kāds sāpinās. Tas ir tik vienkārši. Taču pat kļūdoties ir iespējams izvairīties no ciešanām par to, ko esam nodarījuši citiem, – izvairīties un mācīties, kamēr vēl dzīvojam uz šīs zemes, laikā saprast, kas mūsu rīcība nav bijis pareizs. Un, ja mēs tās vai līdzīgas kļūdas nekad vairs neatkārtosim, tad mums nenāksies ciest – jo tas, ko būsim apguvuši, izmainīs visu dzīvi. Pats svarīgākais ir mācīties no katra sava soļa.

Un, kad izzināts viss, kas jāzina par mīlestību, tad vairs nav jāatgriežas… ja vien tu pats to nevēlies. Kad esi apguvis mīlestības mācību, tev ir brīva izvēle – vai nu turpināt mācīties citur, ārpus šīs zemes, vai arī atgriezties, lai palīdzētu apgūt mīlestības mācību tiem, kurus tu mīli. Reizēm dvēseles ir tik pilnas ar mīlu, ka atgriežas atkal un atkal, lai palīdzētu un visā dalītos, un būtu kopā ar tiem, kurus patiesi mīl.

Emija no jauna apskatīja savas kājas un tad vaicāja:

– Tu runāji par sāpinātiem ļaudīm… Vai gribi teikt, ka arī es iepriekšējā dzīvē kādam būtu savainojusi kājas?

Kriss ieskatījās meitenei tieši acīs.

– Jā, tā es domāju, un tādēļ tu esi tāda, kāda esi.

Džūliju pārņēma dusmas, ieraugot Emijā augam satraukumu un bailes. Viņa jau gribēja lūgt Krisu apklust, taču nespēja atrast īstos vārdus, tādēļ cits nekas neatlika kā klusēt. Viņa sēdēja nekustēdamās.

Emija saspringtu seju Krisam vaicāja:

– Vai tu zini, ko es pirms daudziem, daudziem gadiem esmu nodarījusi?… Es domāju – par kājām…

Kriss pieliecās un saņēma Emijas roku – cilvēka dienasgrāmatu, kurā izlasāma visa dvēseles pagātne. Viņš redzēja, ka meitenes dvēsele dzīvojusi vairāk nekā trīssimt reižu un viņas dzīves ceļš tuvojas nobeigumam. Emijas rokas uzbūra viņas dažādo iepriekšējo dzīvju vīzijas, un tajās varēja rast atbildi uz meitenes jautājumu.

– Emij, pirms kādiem divtūkstoš gadiem tu biji karavīrs romiešu armijā. Tu biji drosmīgs un piedalījies daudzās kaujās. Tev bija ļoti tuvs draugs, ar kuru jūs daudzkārt cīnījāties plecu pie pleca. Kādā kaujā ienaidnieks tavu draugu nogalināja, un tas tevi mežonīgi satracināja. Tu izrāvi zobenu un pārcirti ienaidnieka kājsargus, ievainojot viņu. Bet tev vēl nebija gana – tu atvēzējies vēl un vēl, sašķaidot viņa kājas…

Džūlija sevī kliedza, lai Kriss apklust, taču nespēja ne pakustēties, ne parunāt. Viņa jutās kā sevis pašas gūstekne.

Tavas vainas dēļ šis cilvēks vairs nekad nespēja staigāt. Tu viņu nenokāvi fiziski, tu nokāvi viņa sirdi un prātu. Viņš zaudēja savu pašcieņu un lepnumu, viņam nācās rāpot vai lūgt kādam sevi nest, lai kaut kur nokļūtu, un tas viņā radīja naidu un rūgtumu.

Redzi, Emij, – fiziski aiziet bojā nav visbriesmīgākais. Daudz lielākas ciešanas cilvēkam sagādā garīgā bojāeja.

Emmijas acīs sariesās asaras – viņa šņukstēja un notrausa tās ar piedurkni.

– Vai patiesi es tā izdarīju, Kris? – viņa vaicāja, pūlēdamās apspiest asaras.

– Jā, tā bija. Es nebūtu tev to stāstījis, ja tu pati… Vai tu kaut ko esi sapratusi, Emij?

– Jā, jā, jā, Kris! Es vairs nekad nevienam nedarīšu pāri! Nekad un nekādā veidā! – Emmija caur asarām apņēmīgi solīja.

Kriss atkal saņēma viņas rokas.

– Redzi, miesa jau gandrīz vienmēr sadzīst. Vislielāko ļaunumu nodara vārdi un rīcība. Nenodarīt pāri nozīmē arī neteikt neko ļaunu un lieku. Saproti?

– Protams, Kris, protams! – Emija nopietni atbildēja. Runājot meitenes rokas kustējās, it kā apstiprinādamas viņas apņemšanos.

Kriss pievirzījās tuvāk Emijas kājām.

– Emij, tagad es nedaudz pacelšu tavu kleitu un noņemšu šīs skavas…. Labi?

– Kādēļ, Kris? Kādēļ? – Emmijas balss bailēs ietrīsējās.

– Tagad, kad esi sapratusi savu vainu, vairs nav nekādas vajadzības nēsāt šos dzelžus. Tagad tu varēsi staigāt arī bez tiem.

Džūlija sevī kliedza, lai Kriss pārtrauc, lai liek meiteni mierā, ka viņš aizgājis jau pārāk tālu, taču joprojām nespēja ne pakustēties, ne kaut ko teikt.

Atsprādzēdams siksnas, Kriss sacīja:

– Emij, vai zini, kurš ir tas vīrs, kam tu sagādāji ciešanas?

– Nē, – Emija atteica, saspringti vērodama Krisa darbošanos.

– Viņš tev ir piedevis un tagad tevi ļoti mīl. Šodien tas cilvēks, kuram tu nodarīji pāri, ir sieviete tāpat kā tu, un es tev atklāšu, kas viņa ir, – Kriss teica, skatīdamies Emijā. – Tā ir tava māte. Viņa tevi mīl tik ļoti, ka vēlējās būt kopā ar tevi, lai palīdzētu tikt galā ar grūtībām… Tagad ir viss. – Kriss atsprādzēja pēdējo siksnu.

Vispirms Kriss noņēma skavas kreisajai kājai – to darīdams, viņš tai pārlaida plaukstu, pēc tam – labajai. Emija nenovērsa skatienu no savām kājām, bet Kriss savāca skavas un nometa tās malā.

Tad līdzjūtīgā un reizē valdonīgā balsī viņš teica:

– Emij, celies un ej!

– Palīdzi, Kris! – meitene lūdzās.

– Nē! Ja tu gribi staigāt, tad celies un dari to pati! Kopš šī brīža tev palīdzība vairs nebūs vajadzīga.

Emmija apvēlās uz vēdera un paslējās uz ceļiem, kā to parasti darīja, kad kājas bija skavās. Tad viņa ar rokām pacēla kreiso kāju un nolika pēdu uz zemes un to pašu izdarīja ar labo. Viņa varēja stāvēt! Meitene pagriezās un paskatījās uz māti. Džūlija piecēlās uz ceļiem. Emija paspēra soli pretī mātei, pēc tam vēl vienu un vēl.

– Māmiņ, māmiņ! – viņa sauca. – Es varu staigāt! Es varu staigāt!

Viņa paspēra vēl dažus soļus, un māte un meita apskāvās.

Viņas abas kaut ko skaļi sauca, asarām plūstot pār vaigiem, bet Kriss nevērīgi darbojās ar Emijas alumīnija kruķiem.

– Emij! – Kriss uzsauca. – Tā kā tu tagad vari staigāt – savāc visus stiprinājumus un aiznes tos uz atkritumu tvertni!

Emmija pienāca pie Krisa, paņēma skavas un kruķus un, lēni likdama soļus, pazuda aiz garāžas. Kriss dzirdēja, kā paveras tvertnes vāks, nošķind metāla priekšmeti un tad vāks tiek aizvērts. Pēc mirkļa no garāžas aizmugures parādījās Emija, joņodama, cik jaudas. Viņa skrēja, vicināja rokas un skaļi smējās. Tuvodamās Krisam un Džūlijai, meitene paklupa, nokrita zālienā, apvēlās uz muguras un smiedamās spārdīja zemi. Pielēkusi kājās, viņa metās pie Džūlijas, vēlreiz to apkampa, tad paspēra pāris soļus uz Krisa pusi.

– Es tevi mīlu, Kris! Es mīlu tevi!

Kriss viegli atstūma meiteni un vaicāja:

– Un ko tu darīsi tagad, kad vari staigāt?

– Vispirms es gribu, lai tētis un vecmāmiņa, un Tods, un Elisona paskatās uz mani. Pēc tam es gribu aiziet uz parku, pašūpoties šūpolēs un paspēlēties. Un vēl es gribu paskraidīt un iegriezt karuseli. Es to vienmēr esmu gribējusi. Gribu sasaukt bērnus no visa parka, sasēdināt viņus karuselī… un iekustināt to, lai griežas arvien ātrāk!

– Ej nu iekšā, Emij, un parādi visiem, kā tu proti staigāt! Pēc tam abi kopā aiziesim uz parku.

Emija drāzās uz māju. Džūlija un Kriss stāvēja un vēroja, kā meitene uzkāpj pa kāpnēm. Džūlijai gribējās būt kopā ar Emiju, lai redzētu Boba un Elionoras pārsteigtās sejas, taču kaut kas tajā brīdī šķita svarīgāks. Džūlija pagriezās pret Krisu.

– Kas tu īstenībā esi? Un kādā nolūkā esi šeit ieradies?

– Esmu tikai cilvēks un atnācu piedāvāt nedaudz mīlestības.

5.nodaļa

Bija sestdienas vakars, un viņi tikko bija beiguši vakariņot. Elisona, Elionora, Tods un Kriss sēdēja pie galda, skatīdamies cits citā. Pavisam nesen bija atvadījušies Emija, Džūlija un Bobs. Jūdzes desmit līdz savai mājai Džūlija un Bobs brauca mašīnā, bet Emija  mājup devās kājām, uzstājot, ka grib iet viena pati.

Elionora, sakrustojusi rokas un ar elkoņiem atspiedusies pret galdu, sēdēja galda galā. Laiku pa laikam viņa uzmeta skatienu Krisam, tad atkal pievērsās tukšajam šķīvim. Elisona un Tods piecēlās un sāka nokopt galdu, bet Elionora un Kriss palika sēžam. Nogaidījusi, līdz Elisona un Tods iziet virtuvē, Elionora jautāja:

– Kris, kas tu esi un kādēļ ieradies?

– Kādēļ jūs tā vaicājat? – Kriss izvairījās no atbildes. – Vai jūs kas mulsina?

– Jā, – Elionora apvaldīti noteica, – mulsina. Gandrīz viss tevī mani mulsina. Šķiet, ka, ieskaitot Fredu – lai viņam vieglas smiltis – , neesmu sastapusi jaukāku cilvēku par tevi. Nezinu, ko iesāktu, ja tevis nebūtu šeit, kad viņš nomira. Taču tevī ir kaut kas tāds, kas manī vieš nedrošības sajūtu. Nu kaut vai šodien – visi tie tauriņi un zilie putni… Džūlija man visu izstāstīja. Un notikums ar kareivjiem, ko tu atklāji Emijai? Un nu viņa var staigāt… Es vienkārši tam nespēju noticēt! Tas nav iespējams!… Bet varbūt tas bija brīnums?

– Nu, dažiem tā varētu likties, – Kriss klusu atteica, – bet patiesībā tā ir tikai stipra ticība.

– Un Emijas ārsts? Dakteris Mozers tam nekad neticēs! Vai tas ir uz ilgu laiku? Vai Emmijai turpmāk nekad vairs nevajadzēs kruķus un protēzes?

– Nevajadzēs! – Kriss noteikti atbildēja. – Kamēr vien Emija dzīvos, viņai tos nekad vairs nevajadzēs. Un nebaidieties par kājām! Drīz vien viņai būs skaistas un normālas kājas. – Kriss paskatījās uz Elionoru un pasmaidīja. – Kas vēl jūs uztrauc?

– Tīrie sīkumi. Piemēram, kā visas tavas drēbes satilpst tajā mazajā ceļasomā? Uzturēdamies šeit, tu neko neesi pircis, un tomēr tavs skapis ir pilns. Tev bija divi dažādi uzvalki – viens kapličā un otrs Freda bērēs. Tev ir darba drēbes un izejamās drēbes un viss cits nepieciešamais. No kurienes tas rodas? Un nauda… Tu esi maksājis īri jau divas reizes un katrreiz iedevi man divas jaunas divdesmitdolāru zīmes. Atceries – pirms trim dienām mēs abi bijām pārtikas veikalā… Par pirkumu tev vajadzēja maksāt trīs dolārus un astoņdesmit septiņus centus. Tu atvēri maku un izņēmi trīs jaunus dolārus, tad iebāzi roku kabatā, izvilki astoņdesmit septiņus centus un uzmeti uz letes. Monētas bija pavisam jaunas. Es gribu teikt – tu taču neizvilki no kabatas sauju sīknaudas un nenoskaitīji astoņdesmit septiņus centus, tu vienkārši izņēmi tos no kabatas, it kā tur cita nekā nebūtu. Pēc tam mēs iegājām aptiekā, tur tev vajadzēja dolāru un septiņdesmit centus. Un ko tu darīji? Atvēri maku un izvilki vienu dolāru, kura tur pirms piecām minūtēm nebija, pēc tam no kabatas izņēmi septiņdesmit pavisam jaunus centus. Tu tos nemaz nepārskaitīji – vienkārši izvilki no kabatas tāpat kā iepriekš!

Rāmā un mierīgā balsī Kriss atbildēja:

– Laikam man veicas – man ir viss, kas nepieciešams.

Elionora neticīgi paskatījās viņā un vaicāja:

– Kris, vai tev ir autovadītāja apliecība?

– Apliecība?… Jā, kā nu ne…- Kriss saminstinājās, izvilkdams maku no bikšu kabatas. Elionora ievēroja, ka makā nav papīra naudas. Kriss atvēra to maka nodalījumu, kurā parasti glabā kredītkartes un fotogrāfijas. Tur atradās tikai vadītāja apliecība. Viņš to izņēma un pasniedza Elionorai.

Pētot apliecību, Elionora redzēja, ka dzimšanas dati ir izplūduši un tos nav iespējams salasīt. Citādi tā bija tieši tāda pati plastmasas kartīte kā visiem citiem. Viņa atdeva apliecību Krisam un, kad viņš to bija nolicis vietā un maku aizvēris, negaidot iejautājās:

– Kris, bet vai sociālās apdrošināšanas karte tev arī ir?

– Skaidrs, ka ir! – Kriss pārliecinoši atbildēja un jau gatavojās atkal atvērt maku, bet tad piepeši apķērās: – Tā ir manā istabā.

Elionoras smaids pletās platāks.

– Vai tu esi pārliecināts, ka makā tās nav? – ar sarkasmu balsī viņa vaicāja.

– Pilnīgi. Tā ir manā istabā, mazā galdiņa atvilktnē.

Elionora smaidīdama atlaidās krēslā.

– Kris, es tev uzticētu savu dzīvi, es visu darītu tavā labā, tu man tiešām ļoti patīc, un tomēr kaut kas tevī mani mulsina. Varbūt tas ir tāpēc, ka es ne visu spēju saprast, varbūt tāpēc, ka man grūti ticēt tam, kam būtu jānotic.

Kad Elionora piecēlās, Kriss saņēma viņas roku un teica:

– Elionor, apsoliet man, ka pateiksiet, kad es jūs vairs nemulsināšu.

Viņi viens otram uzsmaidīja, tad kopā nokopa galdu un nomazgāja traukus.

Kriss bija apsēdies uz lieveņa sētas pusē, Elisona, atspiedusies pret viņa kājām, sēdēja divus pakāpienus zemāk. Abi pāri pagalmam skatījās uz sniegbalto mēnesi, kas spīdēja virs koku galotnēm. Nakts melnajās debesīs spoži mirgoja zvaigznes. Viņi ilgi sēdēja klusēdami.

Tad Kriss paskatījās uz Elisonu un teica:

– Uz rīta pusi sāks līt.

– Tiešām?

– Jā. Mākoņi nāk no rietumiem. Ap trijiem tie būs savilkušies. Ejot uz baznīcu, vajadzēs lietusmēteli.

– Tu nāksi kopā ar mums?

– Laikam ne.

Abi atkal brīdi klusēja, izbaudīdami klusumu un viens otra tuvumu. Mēness debesīs bija pakāpies nedaudz augstāk, un zvaigznes mirdzēja tikpat spoži.

– Kris?

– Jā.

– Vai tas, ko māte vakarā runāja pie galda, ir tiesa? Es negribēju noklausīties, taču viss bija dzirdams. Vai tas tiesa – par naudu un drēbēm? Es to nemaz nebiju ievērojusi.

– Tā droši vien ir taisnība. Taču atceries… dažādi cilvēki vienu un to pašu lietu redz dažādi. Parasti tas, ko nesaprotam, mūs atbaida. Es varu izskaidrot tavas mātes bažas.

– Kris, pagājušajā naktī tu sacīji, ka ieradies, lai pavadītu vasaru kopā ar mani. Kādēļ tu tā teici?

Uzlicis rokas uz Elisonas pleciem, Kriss maigi piespieda īkšķus meitenes mugurai.

– Tikai tāpēc, ka tā ir patiesība. Tas, ko es šodien Emmijai stāstīju par dzīvošanu vēlreiz un vēlreiz… ir patiesība. Mēs abi jau daudzkārt esam staigājuši pa šo zemi kopā, un man vienkārši vajadzēja atgriezties un pabūt pie tevis vēl vienu reizi. Es varu palikt tikai šo vasaru, pēc tam tu mani šajā dzīvē vairs nekad neredzēsi. Es mīlu tevi, Elison, – tas ir viss, ko varu pateikt. – Kriss piekļāva seju Elisonas matiem.

Elisona pagriezās un paskatījās uz Krisu.

– Un, ja es neko nesaku, tu vienalga zini, ko jūtu?

– Jā. Tikai pārāk nepierodi pie manis – vasaras beigās es došos prom.

– Kāpēc? Kāpēc tev jādodas prom? Vai tu nevari palikt ilgāk?

Kriss smagi nopūtās.

– Tas ir tik vienkārši, taču izskaidrot grūti. Vienīgais, ko varu teikt, – man ir atļauts šovasar būt šeit… pavadīt vasaru kopā ar tevi. Ir pagājis jau tik ilgs laiks, kopš mēs bijām kopā uz šīs zemes, ka man vajadzēja nokļūt pie tevis. Starp mūsu dzīves reizēm esmu vienmēr kopā ar tevi, taču jau ir pagājušas daudzas dzīves kopš mūsu pēdējās tikšanās. Laiku pa laikam atgriežos šajā pasaulē, lai izpildītu savas saistības pret citiem. Tomēr mana patiesā mīlestība esi tikai tu.

Elison, varētu teikt, ka netieši būšu saistīts ar šo pasauli vēl vairākus tūkstošus gadu to pienākumu dēļ, kurus esmu uzņēmies. Tā ir patiesība, taču reizēm gribas vienkārši atrasties tavā tuvumā, kādu laiku pavadīt kopā tikai ar tevi.

– Kris, nevaru apgalvot, ka saprotu, par ko tu runā. Bet es mēģinu to darīt.

– Nav jau nemaz tik svarīgi, vai tu to saproti. Vienīgais, kas mums abiem jāapzinās, ir tas, ka es drīz došos prom. Tur nekas nav līdzams.

Elisona piekrītoši pamāja.

– Varbūt kādreiz sapratīšu… Bet tagad cieši saņem manu roku un ļauj dalīties tavā spēkā un gudrībā!

Kamēr viņi sēdēja, lūkodamies mēnesnīcā, no rietumiem debesīs parādījās pirmie lietus mākoņi.

6.nodaļa

Nākamajā ceturtdienā pēc Emijas izveseļošanās pilsētas mediķu aprindās valdīja zināms apjukums. Laikrakstā, kas iznāca trešdienās, bija publicēts plašs raksts par Emiju un Krisu. Heinzu mājā nemitīgi zvanīja telefons. Daudzi zvanīja tikai tāpēc, lai apmierinātu ziņkārību, tomēr ne mazums bija arī nopietnu zvanītāju, kuri interesējās par iespējām izārstēties. Trešdienas pēcpusdienā un vakarā daudzi pilsētnieki pie Heinziem meklēja Krisu, taču viņš nekur nebija atrodams. Neviens nezināja, kur Kriss pazudis.

Ap vieniem naktī arī paši pacietīgākie gaidītāji devās mājup. Kad bija aizbraukusi pēdējā mašīna, Kriss izlīda no lielā sēru vītola zaru paslēptuves un uzkāpa verandā.

Arī Amerikas mediķu asociācijas Čikāgas nodaļa bija dzirdējusi par Emijas izārstēšanu un noorganizēja speciālu delegāciju, lai tiktos ar Krisu. Tomēr ikreiz, kad viņi ieradās, Kriss nebija atrodams.

Trešdien Todam bija pēdējā mācību diena. Ceturtdienas rītā viņš stāvēja uz ielas mājas priekšā un, galvu atgāzis, vēroja nelielo privāto lidmašīnu, kas bija pacēlusies gaisā no tuvīnā lidlauka. Kriss iznāca pa parādes durvīm, aizsoļoja līdz ietvei un nostājās blakus Todam.

– Tod, vai tev patīk lidot?

– Šķiet, ka jā. Es nekad neesmu lidojis, bet vienmēr to esmu gribējis. Es pat kādreiz sapņoju kļūt par pilotu.

– Tagad lidošana ir pavisam citādāka nekā manā laikā… Tagad visas tās elektroniskās ierīces…

– Vai tu proti lidot, Kris?

– Protams… Tas gan bija tik sen. Paklau, vai tu negribētu apmest kādu līkumu?

– Kad?

– Vai gribi tūlīt? Palūkosimies, vai nevaram aizņemties tavas mātes mašīnu, un dosimies tieši uz lidlauku!

Vietējais lidlauks daudz neatšķīrās no ganībām, tajā patlaban bija nosēdušās kādas divdesmit lidmašīnas. Skrejceļus klāja zāle, un tikai vietvietām rēgojās kaili laukumiņi. Abi angāri patiesībā bija veci šķūņi, un pie kādas nelielas ēkas, kas teju, teju grasījās sabrukt, bija piestiprināta spilgta izkārtne:          LIDOJUMU ŠTĀBS. Tods Krisam bija stāstījis, ka lidlauks pieder diviem veciem Otrā pasaules kara pilotiem.

Kriss spēcīgi pagrūda štāba iesīkstējušās durvis. Iekšpusē sienas klāja veci un noputējuši visdažādāko lidaparātu attēli. Mazā telpa bija piekrauta vecām riepām, dažādām lidmašīnu daļām un auduma gabaliem. Visu šo krāmu vidū sēdēja divi vīri ap gadiem piecdesmit. Abi bija ģērbušies flaneļa kreklos un kombinezonos, galvā viņiem bija zilas beisbola cepurītes. Viens no vīriem bija uzslējis kājas uz maza, apaļa galdiņa, kur mētājās aviācijas žurnāli, otrs sēdēja aiz letes, no pudeles dzerdams kokakolu. Aiz letes sēdošais piecēlās un teica:

– Sveiki, jaunekļi! Mani sauc Bimbo, un tas draudīgā paskata īgņa ir Nats. Vai varam ko palīdzēt?

– Varat gan. Mani sauc Kriss, un tas ir Tods. Mēs gribētu uz pāris stundām noīrēt lidmašīnu, lai nedaudz palidotu.

Bimbo ar elkoni atspiedās pret leti, ar labo roku pastūma cepuri uz pakauša un vaicāja:

– Vai tev ir lidotāja licence, jaunais cilvēk?

– Jā… bez šaubām… – Kriss nedaudz vilcinājās.

– Vai varētu to apskatīt?

Kriss izvilka kabatas portfeli un atvēra nodalījumu, kurā glabājās dokumenti. Viņš izņēma kāda dokumenta kopiju un pasniedz Bimbo.

Bimbo to rūpīgi izpētīja.

– Ehē, tu gan esi daudz lidojis! Lidojumu instruktors! Paklau, tu taču esi meistars, vai ne?

– Tā iznāk.

Bimbo atdeva licenci Krisam.

– Labs ir! Ar ko tad jūs gribētu lidot?

– Ja var – ar Cessnu-172, kas stāv tepat ārā.

– Lai iet! Tas maksās piecpadsmit dolārus stundā. Ej ārā un sildi motoru, tad pamēģināsim. Es tūlīt būšu klāt.

Kriss un Tods izgāja un sāka gatavot lidmašīnu lidojumam. Pārbaudot motoru, degvielas līmeni, spārnus, eleronus un citus mehānismus, Kriss Todam visu sīki izskaidroja. Pēc brītiņa no ēkas iznāca Bimbo, devās pie lidmašīnas un aplika roku Todam ap pleciem.

– Labi, dēls! Tu pakavējies tepat, kamēr mēs atgriezīsimies. Nebūsim ilgāk par desmit minūtēm.

Bimbo un Kriss iekāpa lidmašīnā, un Kriss iedarbināja motoru. Stūrēdams lidmašīnu uz skrejceļa sākumu, Kriss izklāja klēpī lidojuma kontroles dokumentāciju un gluži kā profesionālis netālu no skrejceļa apstādināja lidmašīnu, piedeva gāzi, pārbaudot motoru, saskaņoja žirokompasu ar magnētisko kompasu un izbrauca uz skrejceļa. Tad viņš vēlreiz piedeva gāzi, kāpinot motora apgriezienus, un lidmašīna uzņēma gaitu. Tā nebija noskrējusi vairāk par piecdesmit jardiem, kad Kriss pavilka augstuma stūri, un lidmašīna sāka celties gaisā gandrīz stāvus. Bimbo pieķērās aparātu panelim un iekliedzās:

– Tu mūs nositīsi, zēn! Tu mūs nositīsi!

Lidmašīna turpināja gandrīz vertikālu kāpumu.

– Mierīgi, Bimbo, mierīgi! – Kriss mierināja, astoņsimt pēdu augstumā izlīdzinādams lidojumu. Viņš pārbaudīja, vai tuvumā nav citu lidmašīnu, tad pagriezās prom no lidlauka.

– Nu, ko tu gribi, lai tev parādu, Bimbo?

– Ne-neko… neko… – Bimbo stostījās. Viņa seja bija krīta bālumā. – Ja tu varētu mūs nogādāt lejā veselus… ar to būtu gana…

Kad Kriss no jauna kopā ar Todu pacēlās gaisā, Bimbo iegāja lidojumu kontroles ēkā. Nats, iepletis acis, skatījās uz viņu.

– Ak Dievs! Bimbo, kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku!

– Nē! – Bimbo atbildēja. – Es neesmu redzējis spoku. Es lidoju kopā ar viņu!

Viņš piegāja pie letes un vienā rāvienā iztukšoja aizsākto kokakolas pudeli.

– Kaut kas ar to puisi nav kārtībā… – viņš pie sevis murmināja. – Tādi gājieni ar šo lidmašīnu nav iespējami. Mums jau vajadzēja būt beigtiem!

– Par ko tu runā? Paklau, tu laikam esi pavairāk ieķēris no paša rīta? – Nats zobgalīgi apvaicājās.

– Klau, Nat, kad es tev saku! Ar šo krisu kaut kas nav tā, kā vajag. Mēs pacēlāmies gaisā pēc piecdesmit jardiem, motors pat nestrādāja ar pilnu klapi… Un tad mēs gājām stāvus gaisā! Bet nosēžoties viņš pat neizmantoja skrejceļu! Mēs nolaidāmies tepat blakus šai būdai, pat ne simt pēdu no šejienes. Viņš nosēdās kaut kā sāniski, un pēc piezemēšanās nenoskrējām pat desmit pēdu.

– Pagaidi, Bimbo, pagaidi! – Nats piecēlās kājās. Tu gribi, lai es tam noticu? Tu taču esi dzēris, vai ne? Bimbo, ir pēdējais laiks mest mieru!

– Aizveries, Nat! Klausies! Tu zini, kā lidojumā vibrē lidmašīna? Un vienmēr taču nedaudz šūpo! Nu, bet ar šito zēnu bija tā, it kā lidmašīna stāvētu uz vietas. Pilnīgi nekādu svārstību! Man tas šķita aizdomīgi, un uz brīdi es pārņēmu kontroli. Tiklīdz to izdarīju, lidmašīna sāka normāli vibrēt. Bet, kad viņš atkal pārņēma vadību, vibrācija pazuda!

Nats joprojām neizpratnē lūkojās uz Bimbo.

– Paklau, Bimbo…

– Es tev teicu – aizveries, Nat! Klau!… Vai dzirdi? – Bimbo pagriezās uz durvju pusi. – Ko tas trakais dara?!

Tālumā bija saklausāma motora rēkoņa, kāda parasti dzirdama aviācijas paraugdemonstrējumu laikā. Nats un Bimbo izgāja ārā. Varēja redzēt, ka lidlauka pretējā pusē Cessna-172 izdara akrobātiskus kūleņus un pagriezienus.

– Nolādēts! – Bimbo palēcās, norāva cepuri un nometa to zemē. Pielicis plaukstas pie mutes, viņš kliedza, cik jaudas, it kā Kriss varētu viņu sadzirdēt:

– Izbeidz! Izbeidz, čalīt! Tā nav domāta šitādiem trikiem!

Tad Bimbo pievērsās Natam:

– Kad viņš nosēdīsies, palidosim abi kopā ar viņu! Tu redzēsi, ka vēl neesmu galīgi jucis!

Lidmašīnā Kriss deva norādījumus Todam. Iespējams, tie nebija visai parasti, taču ļoti iedarbīgi. Tods vērīgi klausījās Krisa vārdos, lai gan daudz ko nesaprata. Tomēr viņš ļoti centās.

– Redzi, Tod, – lidošana būtībā neatšķiras no daudz kā cita. Īstais noslēpums ir tas, ka lidmašīnu vajag uzrunāt ar sirdi un prātu un tad uzmanīgi ieklausīties, ko tā saka. Ja nejūti atbildi vai arī šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, tad nemaz neķeries klāt! Tavām rokām pie vadības svirām jābūt īpaši jūtīgām, tev jājūt un jādzird, ko saka mašīna. Tagad pamēģināsim lēnu pagriezienu pa kreisi! Mazliet pagriežam stūri, lai ieietu pagriezienā… Jūti, kā lidmašīnas priekšgals nosveras, kad sākam pagriezienu?… Tagad augstuma stūri vajag padot nedaudz uz priekšu, lai izlīdzinātu gaitu… Ieslēdz labā spārna eleronu un stūrē, kamēr atgriezīsimies horizontālā stāvoklī… Nu, re! Tas arī viss. Redzi – nepastāv tikai cilvēks un tikai lidmašīna. Jūs neesat atdalāmi… lidojot jūs esat viens vesels. Tavas rokas neatrodas tikai uz stūres, tās pieskaras arī eleroniem un augstuma stūrei… Citiem vārdiem – rokas arī ir eleroni un augstuma stūre. To pašu var teikt par tavām kājām… Tās kļūst par horizontālo stūri. Vajag tikai iedomāties to, ko vēlies izdarīt, un lidmašīna pati nekavējoties reaģēs, jo ir daļa no tevis. Un, kad būsi apguvis lidošanu saskaņā ar cilvēkam zināmajiem aerodinamikas likumiem, tu atklāsi, ka iespējams lidot arī tikai ar domas spēka palīdzību.

Vēl kas… Ne lidmašīnai, ne arī kam citam nedrīkst likt darboties ar maksimālo slodzi. Nekad uz ilgu laiku nespied gāzes pedāli līdz galam, nerausti kontroles sviras. Tavai saskarsmei ar lidmašīnu, automašīnu, velosipēdu vai māju ir jābūt cieņas un mīlestības pilnai. Pret visu savā dzīvē izturies tāpat kā pret mīļoto. Kāda tad ir tava attieksme? Tu esi maigs, goddevīgs, gādīgs, tu nekad nedari neko tādu, kas viņu varētu sāpināt… To visu sauc par mīlestību. Jo, tikai mīlot visu un visus – bez izņēmumiem un aizspriedumiem – , viss un visi atsauksies taviem vārdiem un darbiem. Ja vien tie liecinās par mīlestību… Tikai mīlestība rada mīlestību.

Pēc divām stundām Tods bija iemācījies bez kļūmēm izpildīt visneiedomājamākos trikus, un Kriss sāka lidmašīnas piezemēšanu. Bimbo un Nats pa logu vēroja tās manevrus. Kad lidmašīna tuvojās zemei, viņi dziļi ievilka elpu, gaidīdami neizbēgamu avāriju. Abi vīri novērsa skatienu un sprādziena gaidās aizturēja elpu. Taču, kad viņi atkal pagriezās pret logu, viņi ieraudzīja, ka lidmašīna ir nolaidusies un lēni ripo uz stāvvietas pusi.

Kriss iesoļoja kontroles būdā un pasniedza Bimbo trīsdesmit dolārus. Simtiem jautājumu urdīja Bimbo, taču viņš nespēja atrast piemērotus vārdus. Kriss pateicās vīriem un aizgāja.

Bimbo noraudzījās, kā viņi aizbrauc. Saraucis uzacis un cieši piemiedzis acis, viņš pie sevis murmināja:

– Kas tu esi, puis, kas tu tāds esi? – Viņš apsēdās, paņēma trešdienas avīzi, atvēra to un uzmeta skatienu pirmajai lapai, kur viņa uzmanību piesaistīja Emijas fotogrāfija. Paraksts zem fotogrāfijas vēstīja par Emijas izveseļošanos un neparasto jauno cilvēku, kas bija veicis šo brīnumu. Pielēcis kājās, Bimbo iekliedzās:

– Nat! Vai tu jau esi lasījis avīzi? Vai ievēroji šo rakstu? – Ar pirkstu bakstīdams avīzē, viņš triumfēja: – Es taču tev teicu, ka tas puisis ir dīvains!

Ap pusdienas laiku Kriss un Tods no lidlauka atgriezās pilsētā. Iegriezušies ielā, kas veda uz mājām, viņi ieraudzīja abpus tai novietotas mašīnas un uz ietves mājas priekšā stāvam ļaužu pūli. Kriss iestūrēja mašīnu pagalmā un aizbrauca līdz garāžai aiz mājas stūra. Elionora un Elisona iznāca pa sētas durvīm un, nokāpušas pa kāpnēm, pienāca pie mašīnas.

Uzmetis viņām skatienu, Kriss teica:

– Varu iedomāties, kādēļ visi ir šeit. Piedodiet, Elionor, es negribēju kaut ko tādu. Zinu, ka tas jums neko nedod… Es gribēju teikt: jūs vēl joprojām pārdzīvojat par Fredu… Ziniet, viss šis ļembasts nekam neder. Es aiziešu pie viņiem un aprunāšos.

Elionora saķēra Krisu aiz rokas.

– Vai tu negribētu vispirms kaut ko uzēst? Pēc tam tev droši vien nebūs laika.

– Nē, paldies! – Kriss atteicās un aizsoļoja pa grantēto celiņu.

Nonācis mājas priekšā, viņš ievēroja, ka ļaužu pūlī daudzi ir ar kruķiem, citi – ratiņos, visi – ar redzamām invaliditātes pazīmēm. Ieraudzījuši Krisu, cilvēki, cits citu grūstīdami, metās pie viņa, cenzdamies saķert roku vai notvert aiz svārku stūra. Kriss izspraucās cauri pūlim, uzkāpa uz lieveņa un pārlaida skatienu zālienā stāvošajiem cilvēkiem. Šķita, ka viņa tumšās acis pakavējas pie katra. Kaut arī Kriss vēl nebija izteicis ne vārda, pūlis apklusa. Tad Kriss pēc kārtas aprunājās ar katru cilvēku. Visiem vajadzēja tikai vienu – pilnīgu izveseļošanos, visi gribēja atgūt veselību vienā rāvienā. Kriss pūlējās pārliecināt, ka tūlītēja izveseļošanās gan ir iespējama, taču, ja slimnieks nenovērsīs problēmas patieso cēloni, slimība drīz vien atgriezīsies pie viņa citā veidā. Viņš skaidroja, ka pirmām kārtām nav jādomā par izdziedināšanos, bet vispirms jāatklāj slimības cēlonis, jo patiesa izdziedināšana sākas ar cēloņa atklāšanu. Bet neviens viņu pat necentās uzklausīt. Slimo nepacietība Krisam bija saprotama, tomēr viņš pacietīgi klāstīja izdziedināšanas likumsakarības. Atkal un atkal viņš skaidroja, ka katrs gadījums vispirms ir jāizprot, no tā jāmācās un tikai tad iespējams ko mainīt, taču neviens viņā neklausījās.

Arī tie, kuriem Kriss atklāja viņu problēmu cēloņus, nevēlējās neko saprast. Visiem bija tikai viena doma – tūlīt izārstēties. Nekas vairāk viņus neinteresēja. Pamazām cits aiz cita viņi devās prom, nosaukdami Krisu par blēdi un krāpnieku. Ap pulksten sešiem, pie sevis klusībā sodīdamies, pazuda pēdējie apmeklētāji. Kad bija aizbraukušas arī visas mašīnas, Kriss tukšajā ielā ieraudzīja vīrieti un sievieti, kas stāvēja pie nolietota ‘’Chevrolet’’ ar Ohaio numuru. Viņiem priekšā vecā, pītā invalīdu krēslā ar koka riteņiem sēdēja fiziski kropla un garīgi atpalikusi meitene. Mazliet salīkušajam vīrietim mugurā bija izdilis uzvalks bez kaklasaites. Sieviete bija tērpusies vecā rupja auduma kleitā, un viņas melnie mati bija nedaudz izspūruši. Taču viņā varēja saskatīt iekšēju skaistumu un stingru raksturu.

Vīrietis nāca uz Krisa pusi. Viņa sejā bija redzams, kādas sāpes sagādā katrs solis.

– Vai jūs esat Kriss? – vīrietis sasveicinādamies jautāja.

– Jā. Esmu Kriss Makdaniels.

– Mans vārds ir Džordžs Prestons. Mēs dzirdējām par jums otrdienas vakara ziņās. Visu dienu un nakti braucām no Austrumohaio, lai jūs satiktu… Varbūt varat palīdzēt mūsu meitai Mārdžorijai?

Džordžs un Kriss lēni devās uz mašīnas pusi. Džordžs turpināja:

– Mārdžorija jau piedzima garīgi atpalikusi un kropla. Dakteri saka, ka viņai nevarot līdzēt. Vēl ļaunāk kļuva, kad pirms pieciem gadiem es nokritu no jumta un salauzu mugurkaulu. Reizēm man grūti pat pakustēties, saprotams, ka darbu tad nedabūt. Mēs gan saņemam pabalstu, bet visa naudiņa aiziet Mārdžorijai par zālēm… Viņa nespēj neko sakošļāt, tādēļ nepieciešama arī īpaša pārtika…

Dažus soļus no mašīnas Kriss apstājās.

– Tātad jūs braucāt visu dienu un nakti, lai nokļūtu šeit?

Džordžs pamāja.

– Kā tad. Mašīna vairs nav nekāda jaunā, tādēļ tik ilgi. Mērijai vienai pašai nācās sēdēt pie stūres. Es vairs nevaru… Man sāp visi kauli. Atklāti sakot… es pat nezinu, kā tiksim atpakaļ… Kabatā palikuši tikai divi dolāri.

Mēs braucām, paļaudamies, ka varbūt jūs varēsiet palīdzēt. Kur tik neesam bijuši, taču līdz šim bez panākumiem… Ak, Makdaniela kungs, – vai tas jums būtu pa spēkam? Es gan redzēju, ka visi, kas te bija, tādi paši arī aizbrauca.

Kriss cieši palūkojās uz Džordžu.

– Paskatīsimies! Es neko nevaru apsolīt. – Mirkli vilcinājies, Kriss ievaicājās: – Klau, Džordž, – vai arī jūs vēlaties tikt izdziedināts? Vai gribat izārstēt muguru?

– Nē, nē! Par to es pat domājis neesmu! Galvenais, lai ar Mārdžoriju viss būtu kārtībā.

Kriss sasveicinājās ar Mēriju, tad noliecās pie ratiņiem un uzlūkoja Mārdžoriju. Meitenei bija gadu četrpadsmit, ļoti īsi, brūni mati, dziļi iegrimušas, tumšas acis, bet zobi nelīdzeni un nepareizi saauguši. Tievās, sniegbaltās rokas bija savilktas dūrē, bet kreisā kāja par trim collām īsāka nekā labā.

Saņēmis Mārdžorijas roku, Kriss saprata, ka meitenes slimību nav izraisījuši kādi notikumi viņas iepriekšējā dzīvē. Viņa bija nākusi pasaulē, lai mācītu pazemību un pacietību. Drīz mācībām vajadzētu būt galā un pēc gada meitene mirtu, ja vien neatgadītos kas cits, kas pagarinātu pārbaudījumu. Viņas vecāki jau pilnā mērā bija apguvuši pacietības, sapratnes, līdzcietības un mīlestības mākslu.

Kriss uzrunāja vecākus:

– Es mēģināšu kaut ko darīt.

Džordžs piegāja viņam tuvāk un klusi sacīja:

– Mēs nespējam atstāt viņu patversmē. Cita lieta, ja tur viņai varētu palīdzēt. Taču viņu tikai pabarotu un apmazgātu… To jau mēs paši varam… Turklāt… viņa taču ir mūsu bērns! – Džordža acīs iemirdzējās asaras.

Kriss atsprādzēja ādas siksnas, kas saturēja Mārdžoriju ratiņos. Viņš pacēla meiteni uz rokām un piespieda sev klāt, it kā septiņdesmit mārciņas smagais bērns būtu mazs zīdainītis. Kriss noskūpstīja meitenes pieri, noglāstīja viņas seju, rokas un kājas. Džordžs un Mērija ieraudzīja, kā Mārdžorijas kreisā kāja kļūst garāka, izlīdzinādamās ar labo. Kriss vēlreiz noskūpstīja meitenes seju, un viņas dziļi iegrimušās acis atguva spožumu. Smaidā pavizēja līdzeni zobi, un plaukstas pirmo reizi mūžā atlaidās, viegli pieskaroties Krisa sejai. Viņš meiteni saudzīgi nolaida zemē. Mārdžorija smaidīja, māja ar rokām un mēģināja spert pirmos soļus. To redzot, vecāki nespēja novaldīt asaras. Kriss palaida meiteni vaļā, piegāja pie ratiņiem un iestūma tos, ļaujot aizripot pa ietvi uz mājas pusi.

Viņš pagriezās un teica:

– Ar jūsu meitu viss būs kārtībā. Pašlaik viņai ir pusgadu veca bērna prāts, bet viņa strauji attīstīsies – gan fiziski, gan garīgi – un pusgada laikā kļūs par normālu, saprātīgu četrpadsmit gadus vecu meiteni. Nedēļas laikā viņa iemācīsies staigāt. Viņa visu uzmanīgi vēros, tādēļ esiet ļoti, ļoti piesardzīgi, lai ko jūs viņas klātbūtnē darītu vai runātu. Visu viņa apgūs apbrīnojami ātri. Vai paši to apzināties vai ne, bet jūs esat jau daudz ko iemācījušies šajā dzīvē, un tagad jums būs vēl vairāk iespēju to darīt.

Viņi palīdzēja Mārdžorijai iekārtoties mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Kriss saņēma Mērijas rokas un noskūpstīja viņu uz pieres. Skatīdamies acīs, viņš teica:

– Tagad daudz kas mainīsies. Priecājieties!

Džordžs aizvēra mašīnas durvis un pienāca pie Krisa.

– Kā lai jums atlīdzinu, Makdaniela kungs? Ko es varētu jūsu labā darīt?

– Rūpējieties tikai par savu meitu! Tas ir viss, kas vajadzīgs. – Kriss apskāva Džordžu un paplikšķināja viņam pa muguru. Dažus soļus atkāpies, viņš teica:

– Džordž, vai tagad nevajadzētu ļaut Mērijai atpūsties? Kādēļ jums pašam nesēsties pie stūres?

– Bet mana mugura… – Džordžs iesāka, taču tūlīt pat aptvēra, ka stāv izslējies visā augumā un sāpes ir izgaisušas. – Bet…

Kriss viņu pārtrauca:

– Es paņemšu ratiņus, jo tie jums vairs nebūs vajadzīgi. Domāju, ka arī jūsu mašīna ceļā uz mājām nepatikšanas nesagādās. Mērija un Džordžs stāvēja izbrīnā pavērtām mutēm un noraudzījās, kā Kriss pa ielu dodas prom. Mērija iekāpa mašīnā, bet Džordžs apsēdās pie stūres. Viņš iedarbināja motoru, un tas ierūcās tā, it kā būtu gluži jauns.

Kriss aizstūma ratus pie atkritumu tvertnēm, kur Emija bija iemetusi savus kruķus. Viņš smaidīja, iedomādamies Džordža sejas izteiksmi, kad tas apstāsies, lai par pēdējiem diviem dolāriem nopirktu benzīnu, un atradīs makā divsimt dolārus jaunās divdesmitdolāru naudaszīmēs.

7.nodaļa

Bija vēls piektdienas rīts. Elisona ierosināja Krisam aiziet uz upi, kur neviens viņus netraucētu sarīkot pikniku. Jau kopš agra rīta Kriss bija runājis ar daudziem cilvēkiem, taču neviens negribēja ieklausīties viņa vārdos. Elisona sagatavoja pārtikas groziņu, un viņi ar velosipēdiem devās uz divas jūdzes attālo vietu, kur lauku ceļš veda pāri upei. Nogājuši vēl kādu gabalu gar krastu, viņi nonāca pļavā. Te upe bija pavisam sekla.

Viņi gulēja uz izklātās segas, vērodami skaidrās debesis. Reizumis viņi lūkojās viens otrā un sarunājās – galvenokārt par Elisonu un viņas dzīvi.

Pēc pusdienām viņi abi ietinās segā, jo, saulei pamazām rietot, kļuva vēsi. Kriss bija piespiedis seju Elisonas kakla iedobei, kad meitene negaidot ierunājās:

– Kris, es negribu atgriezties mājās. Es paliktu šeit kopā ar tevi uz visiem laikiem.

– Zinu… Es zinu, ko tu domā.

– Kris?…

– Jā?

– Apsoli man…

– Ko tad?

– Ka tu nekad nerunāsi par prombraukšanu.

– Labi. Ja tu patiešām tā vēlies, es to vairs nepieminēšu, taču drīz vien tas notiks… varbūt pat agrāk, nekā biju domājis.

Elisona saņēma Krisa galvu rokās, lai varētu ieskatīties viņam acīs.

– Kādēļ? Kādēļ tev jāiet?

– Man nav izvēles. Lai varētu ierasties šeit, vajadzēja piekrist zināmiem noteikumiem. Tev šajā dzīvē vēl daudz kas jāapgūst, un mana klātbūtne liegtu mācīties. Kad pienāks laiks, mums atkal būs iespēja satikties.

Elisona novērsa skatienu.

– Piedod, Kris… Es tiešām nesaprotu, ko tu runā. Ja reiz tev jādodas projām, tad kādēļ tik ātri?

– Mēģināšu izskaidrot. Ikvienam no mums – katram vīrietim, sievietei, bērnam – ir tiesības nodzīvot savu dzīvi pēc paša ieskatiem. Tie var būt gan aprēķinu pilni, gan nežēlīgi, gan pārlieku vienkāršoti, taču tā tas ir vienīgi tāpēc, ka cilvēku dvēseles vēl nav pietiekami daudz pieredzējušas zemes dzīvē. Arī man jādzīvo saskaņā ar savu dzīves izpratni. Tas, kas notika ar Emiju, notika manā apziņas līmenī, bet pilsētā radīja satraukumu. Taču, ja es jutu, ka varu palīdzēt Emmijai, es nedrīkstēju neko nedarīt viņas labā – tikai tāpēc, lai neizraisītu sarežģījumus. Vienmēr, kad radu citos satricinājumu, man atvēlētais laiks tiek saīsināts, jo cilvēki tad izjūt manu klātbūtni kā apgrūtinājumu. Tādēļ man jādodas prom nedaudz agrāk. Pat ja mana rīcība sagādā citiem rūgtus brīžus, es varu darīt tikai to, ko uzskatu par pareizu.

Kriss pagriezās uz muguras.

– Iespējams, ka man nemaz nevajadzēja ierasties. Iespējams, ka es domāju tikai par sevi, bet… Elison, es gribēju tevi satikt. Es negribēju satraukt ne tevi, ne arī šo pilsētu. Es gluži vienkārši gribēju pabūt kopā ar tevi.

Elison, es nevēlos būt noslēpumains, taču stāsts par to, kā nokļuvu šeit, ir diezgan neticams. Reizēm tā gadās, tomēr tas vienalga ir neparasti. Man šķiet, tu piekritīsi – kad satikāmies, starp mums tūlīt bija iekšēja saskaņa.

– Jā, tā bija.

– Nu, lūk, mēs esam kā seni draugi, kas atkal satikušies.

– Kris, es tev vairs neko nejautāšu. Esmu priecīga, ka tu esi te un… es tevi tā mīlu!

Kriss, paslējies uz elkoņiem, lūkojās Elisonā. Viņa vārdi bija maigi un acis glāstīja kā skūpsti.

-Elison, arī es tevi mīlu… Es mīlu tevi vairāk, kā vispār iespējams mīlēt. Tas ir tikpat patiesi kā tas, ka es guļu šeit zālē, – neviens vīrietis, kas dzīvojis, nav mīlējis sievieti vairāk par mani. Es zinu – daudzi ir jutušies tieši tāpat un teikuši tieši šos pašus vārdus citām sievietēm. Un, kaut arī viņi runāja no sirds, es zinu, ka man tas ir daudz patiesāk. Tici – tā ir… Gluži vienkārši – tā ir. – Kriss noskūpstīja Elisonu.

Un, kamēr vien Kriss bija uz zemes, viņi ne reizi vien devās uz šo paradīzes stūrīti, lai klusībā izbaudītu viens otra tuvumu.

8.nodaļa

Sestdienā pēc Ceturtā jūlija svētkiem brokastu laikā Elionora pēkšņi zaudēja savaldību un sāka raudāt. Kopš Freda nāves bija pagājušas piecas nedēļas, taču viņa vēl joprojām nevarēja pierast pie tā, ka Freds vairs nesēž pie galda. Freds šo māju uzcēla pirms trīsdesmit gadiem, kad viņi precējās, un visus šos gadus viņš bija sēdējis Elionorai pretī. Ilgas kopdzīves gadi ir kas vairāk nekā tikai ēšana, gulēšana un mīļa paniekošanās.

Mierinājuma vārdi nelīdzēja – Elionorai pašai bija jātiek ar sevi galā. Neviens cits viņai nevarēja palīdzēt. Gan labās, gan sliktās dienas kopā ar vīru vēl ilgi paliks Elionoras sirdī un prātā.

Tajā pašā rītā Elisona, Tods un Kriss nolēma doties uz pilsētu, lai panašķētos ar saldējumu un šo to iegādātos. Ejot gar veikalu āra letēm, Tods otrpus ielai pamanīja kādu skolasbiedru, kurš tikko bija atgriezies no vasaras sporta nometnes. Palūdzis Elisonai un Krisam pagaidīt, Tods neatskatīdamies metās pie drauga. Viņš izskrēja uz ielas tieši braucošas mašīnas priekšā. Nepaguvusi nobremzēt, tā notrieca viņu zemē un pārbrauca pāri.

Tods gulēja uz muguras, viņa kreisā kāja bija lauzta, uz sāniem nedabiski atmestajai kreisajai rokai bija lauzti pirksti un ķermenī rēgojās dziļa, asiņojoša brūce. No mutes kaktiņa tecēja asins straumīte.

Kriss un Elisona pieskrēja pie Toda. Ieraudzījusi brāļa sakropļoto ķermeni guļam bez dzīvības, Elisona iekliedzās. Viņa apkampa Krisu, paslēpa seju pie viņa krūtīm un skaļi raudāja. Kriss saudzīgi apskāva Elisonu. Viņš novērsa skatienu no Toda, it kā neņemdams vērā acīm redzamo, un paskatījās uz debesīm.

Notikuma vietā ātri saradās pūlis. Tuvumā raudādama stāvēja sieviete, kura bija Todu sabraukusi. Elisona, kozdama apakšlūpā, mēģināja savaldīties.

– Kādēļ? – viņa murmināja. – Kādēļ? Ak, Kungs, kādēļ? Tas iedzīs māti kapā! Vispirms tētis, un tagad Tods! Mans Dievs, kādēļ?… Tod, muļķīt, kāpēc tu neuzmanījies?

Kriss piekļāva Elisonu ciešāk pie sava pleca.

Drīz atsteidzās dakteris Mozers. Viņš nometās uz ceļiem pie Toda un pārbaudīja acu zīlītes un pulsu. Piecēlies kājās, ārsts novilka balto halātu un pārklāja to Toda sejai. Tad viņš piegāja pie Elisonas un pieskārās viņas rokai.

– man žēl, Elison, bet Tods ir miris.

Elisona sāka raudāt skaļāk, viņas rokas savilkās dūrēs tā, ka nagi dziļi iespiedās miesā.

Cieši raudzīdamies uz ārstu, Kriss viņam mierīgi un klusi teica:

– Dakter, noņemiet halātu!… Tā Tods var nosmakt.

– Ko? – ārsts pārsteigumā iesaucās.

Kriss palaida Elisonu un piegāja tuvāk dakterim Mozeram.

– Es teicu – noņemiet halātu, vai arī jūs nosmacēsiet Todu!

Dakteris Mozers saniknoti izgrūda:

– Klausieties, jaunais cilvēk! Zēnam ir smagi iekšējo orgānu bojājumi. Viņš ir miris!

Nometies uz ceļiem, Kriss uzmanīgi noņēma halātu no Toda sejas un sniedza to ārstam. Dakteris Mozers nikni izrāva halātu Krisam no rokām un naidpilnām acīm viņu uzlūkoja.

Viņiem apkārt bija salasījies prāvs pūlis. Kriss pievērsās Todam. Mīlestības pilnā balsī, kurā jautās arī pavēle un stingrība, Kriss pateica tikai trīs vārdus:

– Tod, celies augšā!

Toda salauztie pirksti nodrebēja, viņš izstiepa savainoto kāju, klusi nopūtās, tad dziļi ievilka elpu. Tods atvēra acis, paskatījās apkārt un lēni uzslējās kājās. Pūlis klusējot neticīgi vēroja notiekošo.

Kriss piegāja pie kādas sievietes, kura stāvēja pūlī, turēdama rokā plastmasas glāzi ar kokakolu un ledu. Viņš izzvejoja no glāzes ledus gabaliņu un ietina to kabatlakatiņā. Atgriezies pie Toda, Kriss sāka slaucīt asinis no viņa sejas un ķermeņa. Mitrajam audumam pārslīdot savainotajām vietām, asinis pazuda, brūces un nobrāzumi pagaisa kā nebijuši, neatstājot ne mazāko pierādījumu, ka noticis nelaimes gadījums. Kad Tods paskatījās uz Krisu, viņa sejā parādījās viegls smaids, acīs iedzirkstījās agrāk nemanīta uguntiņa. Pieskardamies Toda plecam, arī Kriss pasmaidīja un teica:

– Ceru, tagad tu esi iemācījies, ka jābūt uzmanīgam. Tava māte diezin vai priecāsies, uzzinot, ka viņas četrpadsmitgadīgais dēls pastrādājis kaut ko tik muļķīgu.

Tajā pašā pēcpusdienā Kriss sēdēja sēru vītola paēnā mājas priekšā. Kopš avārijas viņi ar Elisonu nebija pārmijuši ne vārda. Viņa, tāpat kā citi, kuri redzēja nelaimes gadījumu, bija neizpratnē. Sirdī un dvēselē viņa saprata, kas noticis, taču prāts liedzās tam ticēt. Viņa pat baidījās no Krisa – bet bailes jaucās ar bijību un mīlestību.

Mājās Elionorai tika paskaidrots, ka Tods neuzmanīgi skrējis pāri ielai, viņu aizķērusi mašīna, taču nekas ļauns neesot noticis, – gan jau viņa pati drīz visu uzzinās no pilsētā klīstošajām baumām. Elionora dusmojās par Toda neuzmanību un, lai viņu sodītu, veselu nedēļu aizliedza iziet no mājām.

Tods iznāca pagalmā, piegāja pie Krisa, apsēdās viņam blakus zem koka un teica:

– Kris, es zinu, kas tu esi! Kad man šodien pilsētā uzbrauca mašīna, es visu sapratu.

Kriss tikai uzsmaidīja Todam un pamāja ar galvu, tad norāva smilgu un sāka to košļāt

– Kris, šodien, tūlīt pēc tam, kad mani sabrauca… Nu, kā lai to pasaka… Es zināju, ka esmu miris, vismaz mans ķermenis bija miris. Un, lai gan es ļoti gribēju tikt atpakaļ uz zemes un savā ķermenī, es to nespēju. Tu un tas, kas tu esi, ļāvāt man atgriezties, tu mani atgādāji atpakaļ tādu pašu, kāds es biju pirms tam, – pilnīgi veselu. Es nezinu, ko lai tev saku. Kā lai tev pateicos?

– Tu jau esi pateicies.

Tods sēžot sakrustoja kājas un ar elkoņiem atbalstījās pret ceļiem.

– Tu esi pārveidojis visu manu dzīvi. Tās piecas minūtes visu izmainīja. Nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Man ir tāda sajūta, it kā es no maza zēna uzreiz būtu pārvērties par… es nezinu, par ko. Varbūt par vīru… varbūt… Es vienkārši nespēju to izskaidrot. Es tagad visu redzu pavisam savādāk… Tu zini – es redzu, kas ir kas.

Un tad vēl šī sajūta, kad tu liki man piecelties. Šķita, it kā mans ķermenis būtu putekļusūcējs, kas vienkārši iesūc mani atpakaļ. Es atrados otrpus ielai, vērodams notiekošo kopā ar cilvēkiem, kurus kādreiz pazinu. Kad tu izteici tos vārdus, es redzēju, kā mans augums saspringst… salauztie kauli sadzīst. Mani vilka arvien tuvāk un tuvāk… Es tikai atceros, ka stāvēju, skatīdamies uz tevi.

Kriss mierīgi klausījās un skatījās sev tieši priekšā.

Uz brīdi Tods apklusa, tad turpināja:

– Zini, es redzēju savu tēvu un vecvecākus, un daudzus citus, kurus kādreiz pazinu. Es redzēju pat Pīteru Edmondsu. Viņš nomira, kad mēs mācījāmies pirmajā klasē. Viņi visi mani gaidīja, vēlēdamies palīdzēt spert soli no šīs pasaules uz viņējo. Visi bija tik pilni mīlestības, tik uzmanīgi.

Pēc tam… Pēc tam es ieraudzīju arī savu māti un sapratu, kas viņa ir, kādēļ esmu piedzimis un kādēļ Elisona ir mana māsa. Es sapratu, kādas muļķības savulaik esmu pastrādājis un kā sāpinājis citus. Es patiesi esmu daudz ko sapratis. Turpmāk vienmēr domāšu par to, ko daru… Vienmēr.

Joprojām skatīdamies sev tieši priekšā, Kriss zēnu pārtrauca:

– Neaizmirsti to, Tod! Nekad to neaizmirsti! Tev vienkārši paveicies. Nepazaudē to, ko šodien ieguvi. Ir tikai viens vienīgs veids, kā cilvēki grēko, dzīvodami uz šīs zemes, – viņi apzinās, ka rīkojas nepareizi, bet tomēr viņi tā dara. Tas arī viss. Šodien tu to esi sapratis. Tu redzēji, kur esi kļūdījies. Pirms tam tavas kļūdas nebija grēcīgas, jo tu tās vienkārši neapzinājies. Tikai tad, kad jau proti atšķirt labo no ļaunā un tomēr rīkojies nepareizi, – tikai tad tas ir grēks. Taču arī nezināšana neattaisno pieļautās kļūdas. Ja tu tagad no kļūdām nemācīsies, vēlāk tās tev būs jālabo!

– Jā, – Tods atteica, – es tagad to saprotu pavisam skaidri.

Viņš noliecās un noplūca zāles stiebriņu.

– Kris, kad es tevi šodien no jauna ieraudzīju, bija grūti noticēt, kaut arī tas mani nemaz nepārsteidza. Un, kā jau iepriekš teicu, tagad zinu, kādēļ es un Elisona esam šeit… Zinu arī, kādēļ jūs esat šeit kopā. – Tods apklusa, uzmanīgi nopētīja zāles stiebriņu un tad vaicāja:

– Vai tu viņu tiešām mīli?

Kriss pamāja.

– Es nevaru atcerēties, kad viņa nebūtu bijusi pie manis – vai nu manā sirdī, vai dvēselē, – viņš noteica, un viņa acis kļuva valgas.

– Kad tevi ieraudzīju, Kris, man šķita, ka starp tevi un Elisonu pastāv kāda saite, kas jūs saista kopā tik cieši kā virve. Un… un… Es zinu arī, ka tev drīz vien nāksies doties prom. Īpaši jau pēc šodienas…

– Ko vēl tu redzēji, Tod? – Kriss vaicāja.

– Vēl es redzēju meiteni, kura kādreiz kļūs mana sieva.

– Tu domā Salliju Makfersoni?

– Jā. Bet kā tu zini? – Tods ieinteresējās, tad turpināja it kā atvainodamies: – Šķiet, nav nekādas jēgas jautāt. Ir grūti iedomāties, ka šis sīkais, desmitgadīgais skuķis kādā jaukā dienā kļūs par manu sievu. Kris, vai tas tiešām tā būs?

– Jā. Bet vēl pārsteidzošāk, ka tev būtu pavisam cita sieva, ja ne šodienas atgadījums.

– Kā tā?

– Redzi, Sallija ir prātīga meitene, un kopš šodienas arī tu esi kļuvis par saprātīgu, jaunu cilvēku. Bet, ja tā nebūtu noticis, tu turpinātu dzīvot tāpat kā agrāk un par sievu izvēlētos kādu citu sev atbilstošu meiteni. Kura tā būtu – tas šobrīd vairs nav svarīgi.

– Skaidrs… Vismaz man liekas, ka skaidrs. Vienalga – tas viss šķiet tik neiespējami. Ir tāda sajūta, it kā es sāktu dzīvot pavisam citā līmenī, – Tods atzinās.

– Tā jau arī ir, – Kriss noteica. – Tomēr tu nedrīksti kļūt iedomīgs! Tagad tev būs vieglāk ar prātu izsvērt tās vai citas situācijas labās un sliktās puses. Taču arī ar sirdi to izvērtēt būs ļoti grūti, būs grūti rīkoties pareizi. Īstais pārbaudījums ir dzīvot dzīvi tā, kā tu to izproti. Piemēram, šīsdienas notikums rāda, ka ne viss, ko tu dzīvē mācies, ir pilnīgi pareizs. Taču tādēļ nekļūsti par dumpinieku un nemeties nosodīt citus! Pamēģini visu izprast un mācīties! Un tu jutīsi, kad pienāks laiks aiziet.

Tā, Tod, ir šodienas problēma – cilvēki saceļas pret veco, un rodas konflikts. Tikai ar paraugu cilvēkus par kaut ko var pārliecināt. Ja tu tici mīlestībai, tad mīli, un cilvēki to sapratīs. Un mīlestībā tev ir jāmīl visi un ikviens. Ja ir kaut viens cilvēks, kuru tu nespēj mīlēt, ja ir kaut viens radījums, kura labklājība tevi atstāj vienaldzīgu, tad tu vēl neizproti mīlestību. Ja tu vēlies dzīvot mierā, tad dzīvo tā, un ļaudis to sapratīs. Nav iespējams panākt mieru ar dumpjiem, protestiem, grautiņiem un slepkavībām. Esi pats kā pārliecinošs piemērs, rādi to, ka tu tici. Reizēm tas var būt sāpīgi, nereti uzskatu aizstāvēšana var tevi iznīcināt, dažkārt tu jutīsies izdedzis un vēl citkārt – vieglāk šķitīs atteikties no visa. Bet, ja tu patiesi kaut kam tici, tad paliec pie sava par katru cenu! Ja tev atņems visu, ko tu spēj dot, ja atņems pat to, par ko esi sapņojis un cīnījies, tu tomēr nedrīksti padoties. Ja tu padodies, tad neesi ticējis – tā bijusi tikai mirkļa aizraušanās .Ne reizi vien, kad būsi pārliecināts par savu taisnību un uzskatu pareizību, kāds to apšaubīs, un tā būs tavas ticības pārbaude, tavas sirds… sirds un dvēseles pārbaude. Tikai atceries – neko nevar uzspiest ar varu un cerēt, ka citi sāks tam ticēt. Kaut ko iemācīties var tikai tā kā skolā – risinot uzdevumus un izmantojot praksē jau apgūtās teorijas. Ja tu pats kaut kam netici, tad nemēģini tēlot ticību, jo cilvēki redz tev cauri.

Tici mīlestībai un mieram, Tod, tici rūpēm un dāsnumam, tici Dievam, lai ikviens, paskatoties uz tevi, zinātu, ka viss pastāv un ir sasniedzams!

9.nodaļa

Bija svētdienas rīts pēc dievkalpojuma, un mācītājs aicināja baznīcēnus vēl uzkavēties, lai pārrunātu literatūru, kas savākta reliģiskās kultūras apmaiņas programmai. Elisona staigāja gar galdiem, uz kuriem bija sakrautas grāmatas un brošūras. Viņas skatiens slīdēja pāri grāmatu kaudzēm, tad pēkšņi apstājās. Uzmanību piesaistīja viena no grāmatām, kas it kā ar nolūku bija nolikta priekšplānā. Grāmatas nosaukums bija – ‘’Mīlestības augstākā individualizācijas pakāpe cilvēkā’’.

Elisona paņēma grāmatu, apsēdās un sāka to šķirstīt.

Kriss sēdēja verandas šūpolēs. Viņš izdzirda, ka uz ielas apstājas mašīna. Ieraugot atbraucēju, Kriss nemaz nelikās pārsteigts. Tas bija pilsētas šerifs. Kamēr šerifs kāpa ārā no mašīnas, Kriss viņu nopētīja. Šerifs bija gadus piecdesmit vecs, neliela auguma, kalsns, sirmiem matiem un brillēm sudrabota metāla rāmīšos. Nākdams pa taciņu, viņš kārtoja pistoles maksti pie sāna un savilka ciešāk kaklasaiti.

– Labrīt, jaunais cilvēk! Vai tu esi Kriss?

Piecēlies Kriss sasveicinājās ar šerifu.

– Jā, esmu Kriss Makdaniels. Kā varu palīdzēt?

– Kris, mani sauc šerifs Eikoks. Man, hm… Es gribu parunāties par vakardienas atgadījumu pilsētā. Dakteris Mozers ir pagalam satraucies. Viņu izsitis no sliedēm notikums ar mazo Emiju Patersoni… Un tad… vēl vakardiena. Gribu tev teikt, dēls, ka tu esi sabaidījis dakteri, jo viņš nekādi nespēj izskaidrot notikušo.

Šerifs uzlika kāju uz krēsla, atspiedās ar roku pret ceļgalu un turpināja vēl noteiktākā balsī:

– Taisnību sakot, tu esi pārbaidījis vai pusi pilsētas. Par tevi klīst visādas valodas. Gribu pavaicāt, dēls, – kas tu esi un kādēļ šovasar ieradies pie mums?

Kriss kā spēdams skaidroja, taču tam nebija lielas jēgas, jo šerifs pat īsti neklausījās. Kriss centās pārliecināt, ka nevienam nav darījis ļaunu, tikai rūpējies par cilvēkiem, savu spēju robežās tikai mēģinājis palīdzēt. Bet vārdi nenonāca līdz šerifa ausīm. Pēc visai ilgas, vienpusīgas diskusijas šerifs Eikoks augstprātīgi paraudzījās Krisā un dzēlīgi paziņoja:

– Dēls, ja tev šajā pilsētā nekas nopietns nav darāms, tad es tev ieteiktu aizbraukt.

Elisona baznīcu atstāja pēdējā. Elionora un Tods jau krietnu brīdi viņu gaidīja mašīnā. Braucot mājup, Elisona bija lieliskā noskaņojumā, jo beidzot viņa juta spēku runāt ar Krisu. Kopš viņu pēdējās sarunas bija pagājušas gandrīz divdesmit četras stundas.

Elionora darbojās virtuvē, gatavodama pusdienas, bet Elisona un Kriss verandā sarunājās. Elisona atvainojās par klusēšanu un mēģināja izskaidrot pretrunīgās baiļu un apbrīnas sajūtas. Brīdi klusējusi, viņa dziļi ievilka elpu un sacīja:

– Šodien baznīcā redzēju kādu grāmatu par Augstāko Mīlestību. Vai tu tādu zini?

– Jā, esmu par to dzirdējis un šo to, iespējams, arī zinu, taču nekad neesmu lasījis.

– Kriss, vai tu esi ar to saistīts? Tas skan ļoti līdzīgi.

– Var jau būt.

– Grāmatā teikts, ka Augstākā Mīlestība esot kaut kas īpašs – mīlestības pārpilnība, sevišķas spējas. Vai tas, kas notika ar Emiju un Todu… Es gribu vaicāt – vai tu esi Augstākā Mīlestība?

– Nē… jā… varbūt… Es esmu es pats. Šajā pasaulē mēs esam desmitiem tūkstošu. Elison, vienīgā atšķirība starp viņiem un mani ir tā, ka šoreiz neesmu dzimis šajā pasaulē. Gluži vienkārši – es šeit parādījos pirms sešām nedēļām. Tā ir noticis arī citreiz… Dažkārt tiek pieļauti izņēmumi, un cilvēkiem obligāti nav jāpiedzimst. Tas nenotiek bieži, bet tomēr notiek. Neticu, ka man kādreiz vēl būs tāda iespēja. Man bija jāizmanto šī vienīgā, lai tiktos ar tevi. Un, kamēr esmu šeit, palīdzu gan tiem cilvēkiem, kuriem gribēju palīdzēt, gan arī tiem, kuri gadās ceļā.

Elisona klausījās, nezinādama, ko atbildēt.

– Redzi, Elison, – es atšķiros no citiem ar to, ka viņi dzimuši šajā pasaulē un laika gaitā iemantojuši savu piederības apziņu. Ierobežojumi, kuriem mēs pakļaujam sevi, var būt ārkārtīgi spēcīgi… Ārkārtīgi spēcīgi. Šo ārējo šķietamību vajadzētu pārvarēt.

Man nav nekādu īpašu spēju, kuras nepiemistu arī tev. Tikai es tās esmu jau atklājis, bet tu līdz šim vēl ne. Taču arī tu to panāksi. Zināšanas par šo spēju esamību palīdzēs tev tās atklāt. Mums visiem ir dots spēks un spēja vadīt savu dzīvi. Daži to izmanto paši, turpretī citi ļauj pārvaldīt viņu dzīvi un pēc tam nepārtraukti žēlojas, ka klājas grūti.

Vienu gan iegaumē labi – ar savām spējām un spēku es nepavisam neatšķiros no tevis. Lietu sapratnes pakāpe nosaka tavas spējas to lietderīgi izmantot. Jo labāk kaut ko saproti, jo labāk vari to likt lietā. Tas vienlīdz attiecas gan uz matemātiku, elektrotehniku vai autovadīšanu, gan uz prāta spēju izmantošanu. Un beigu beigās mēs atkal nonākam pie mīlestības. Ja tu mīlēsi visu bez izņēmuma un aizspriedumiem, viss atsauksies taviem vārdiem un domām, ja vien tās būs izteiktas mīlestībā. Jo mīlestība pazīst vien mīlestību.

Viņi vēl labu laiku sarunājās. Kriss mēģināja izskaidrot, kas dzīvē ir patiess, kas – nepatiess. Viņš pūlējās pārliecināt, ka vienīgā īstā vērtība Visumā ir mīlestība un ka visu, kas noliedz mīlestību, ir radījusi cilvēka nespēja uztvert pasauli nesavtīgi un pašaizliedzīgi. Kriss mācīja, ka, nespējot atklāt mīlestību un Dievu līdzcilvēkos, ir neiespējami atrast Dievu arī kur citur.

Viņš stāstīja, ka viss sastāv no saprātīgas matērijas, ka pat cietāko tēraudu un granītu veido atomi, kas ir dzīvi un kustīgi un darbojas saskaņā ar apziņas likumiem.

– Kur ir saprāts, tur ir arī mīlestība. Un visam bez izņēmuma jāatsaucas mīlestībai.

Ieskatījies Elisonas skaistajās acīs, Kriss pēc brīža turpināja:

– Un tādēļ es esmu šeit, Elison, – savas mīlestības dēļ. Lai gan šobrīd es mīlu tevi kā cilvēks – mīlu tevi vairāk, nekā jebkad kāds ir mīlējis, tomēr tas nav nekas salīdzinājumā ar to mīlestību, kura mājo manā dvēselē. Un, kaut arī es tevi mīlu, šajā pasaulē ir arī citi, kuri tevi mīl, un vienu no tiem tu drīz vien sastapsi.

Mēs šajā pasaulē esam bijuši kopā neskaitāmas reizes. Mēs esam bijuši gan brālis un māsa, gan draugi, gan vīrs un sieva. Tad kādā dzīves posmā es biju apguvis visu un man vairs nebija jāatgriežas. Un tomēr es to daru atkal un atkal.

Elison… Manā dvēselē tu esi ienākusi uz visiem laikiem. Šeit, uz šīs zemes, tu esi gaiss, ko elpoju, mani sirdspuksti, asins manās dzīslās, tu esi katrs mans sapnis, katra mana lūgšana. Tu esi saullēkts un saulriets, mēness, zvaigznes un debesis. Elison, tu esi atbilde uz visiem maniem jautājumiem. Ir tik bezgala brīnišķīgi un pacilājoši domāt, ka katra dvēsele izjutīs to pašu, ko es tagad jūtu pret tevi!

10.nodaļa

Pirmdien nepārtraukti skanēja bezjēdzīgi telefona zvani un tika saņemta vesela kaudze anonīmu vēstuļu. Mājas priekšā atkal pulcējās gan tie, kuri vēlējās uzzināt patiesību tūlīt, gan tie, kuri to meklēja visā nopietnībā. Elionora un mājinieki kļuva nervozi, jo nebija iespējams izvairīties no pūļa uzmācības. Noķēris Elionoru vienu pašu, Kriss atvainojās par sagādātajām neērtībām un apsolīja, ka drīz aizceļos. Kriss lūdz, lai Elionora šo ziņu nesaka Elisonai, jo viņi abi bija vienojušies par to vairs nerunāt.

Tajā vakarā pilsētas padome, kas reizi mēnesī sanāca uz sēdi, runāja vienīgi par Krisu Makdanielu: kas viņš ir, no kurienes ieradies un ko vispār pilsētā dara.

Otrdienas rītā Kriss agri izlīda pa guļamistabas logu un uzrāpās pašā jumta čukurā. Viņš sēdēja, zodu atspiedis pret ceļgaliem, un gaidīja saullēktu.

Debesis pamazām sārtojās, kļuva oranžas, tad – purpura krāsā un pēc tam – liesmaini sarkanas. Katra krāsa pati par sevi bija brīnišķīga, vēstot tuvojošos saullēktu. Kad pie apvāršņa parādījās saule, Krisa acīs iezagās asaras. Cik lēktu viņš bija vērojis? Simt tūkstošus? Miljonu? Varbūt miljardu? Un tomēr ikreiz viņš izjuta bijību un apbrīnu par neparasto skaistumu. Saullēkts ikreiz atgādināja, ka nāk jauna diena – diena, kurā atkal var atsākt dzīvi, diena, kurā atkal var mācīties, labot pagātnes kļūdas, vēl viena diena, kas dota mums mīlestībā – mīlestībā, kas stāv pāri cilvēka prātam.

Tods sēdēja mājās, bet Elisona un Kriss, turpinot tradīciju, aizstaigāja līdz veikalam, lai panašķētos ar saldējumu. Pie veikala viņi ieraudzīja visā ēkas fasādes garumā remontam uzslietas sastatnes. Viņi apstājās, vērodami, kā strādnieki ar celtni uz tām ceļ ķieģeļus. Darbu padarījuši, vīri devās pusdienās, bet Elisona un Kriss iegāja veikalā.

Kad viņi, paņēmuši saldējumu, sēdēja pie galdiņa, pienāca Elisonas draudzene un apsēdās blakus. Meitenes sāka sarunāties. Pēc brīža Kriss viņas pārtrauca, sacīdams, ka aizies paskatīties fasādes remontu. Saspiedis Elisonas roku un viņai pamirkšķinājis, Kriss piecēlās un devās laukā. Ejā zem sastatnēm neviena nebija. Pēkšņi sastatnes saļodzījās, un divas tonnas sarkanīgi oranžu ķieģeļu nobruka pār Krisu Makdanielu.

Šerifs Eikoks un dakteris Mozers stāvēja pie ķieģeļu kaudzes, vērodami, kā strādnieki novāc drupas. Turpat atradās arī Elisona. Pār viņas vaigiem ritēja asaras, taču viņa pat neiešņukstējās.

Dakteris Mozers nogrozīja galvu un klusi noteica:

– Viņš ir miris.

Šerifs Eikoks izvilka Krisa kabatas portfeli un to atvēra. Portfelis bija tukšs, tajā nebija ne autovadītāja apliecības, ne naudas, tikai trīskārtīgi salocīta aploksne, ielikta papīrnaudas nodalījumā. Šerifs izņēma vēstuli un lasīja:

‘’Mani sauc Kriss Džeimss Makdaniels. Man nav ne vecāku, ne tuvinieku. Nāves gadījumā, lūdzu, mani kremēt pēc iespējas ātrāk. Bēru ceremonija un kapavieta nav nepieciešama. Manus pelnus lūdzu izkaisīt vējā. Aploksnē ir nauda kremācijai.’’

Vēstulei klāt bija pievienotas sešas jaunas divdesmitdolāru naudaszīmes.

Kad Elisona atgriezās mājās, Krisa istaba bija pilnīgi tukša – tajā nebija ne drēbju, ne citu viņa mantu. Elionora un Tods apgalvoja, ka visu dienu, izņemot viņus, mājā neviens nav ienācis.

11.nodaļa

Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā. Elisona, sēdēdama verandas šūpolēs, snauda. Austrumvējš iznēsāja Krisa pelnus pāri zaļajiem laukiem, pāri pļavai pie upes un zileņu mētrām, kurās jau bija ienākušās ogas. Kaut kur Ohaio austrumdaļā Mārdžorija Prestona beidza lasīt savu pirmo grāmatu.

Kriss pie Elisonas atnāca sapnī. Viņi abi gulēja pļavā uz rūtainas segas, un saule virs galvas bija īpaši spoža. Kriss, atspiedies uz labās rokas, ar savu neparasto skatienu dziļi lūkojās Elisonas acīs.

– Piedod, ka man nācās aiziet tā. Bet es apsolīju, ka par to mēs vairs nerunāsim, tāpēc nevarēju pateikt, kā aiziešu. Man vajadzēja rīkoties tieši tā. Ja es būtu vienkārši pazudis, tu vienmēr mani gaidītu atgriežamies. Tas nav sapnis, Elison, es tiešām sarunājos ar tevi. Zini – nāve patiesībā nemaz nepastāv. Es tikai vēlējos tev atgādināt, ka allaž esmu bijis un būšu kopā ar tevi. Tu pavisam drīz kādu satiksi, un aptuveni pēc gada viņš kļūs par tavu izredzēto. Gribu, lai tu zinātu: es vienmēr būšu tev blakus, lai sniegtu palīdzīgu roku – kā un kad vien spēšu.

Es tev palīdzēšu vienmēr, Elison. Taču ir viens noteikums, kas jāievēro mums abiem. Es nevaru palīdzēt, ja tu pati to nelūdz. Tādēļ, lūdzu, nekad nekavējies to darīt! Tikai nelūdz pārāk bieži un nekad neprasi par daudz! Bet, ja lūdz, tad centies ne par ko citu nedomāt un saklausīt atbildi. Tu to nojautīsi.

Man laiks iet, bet, pirms eju, ļauj man pateikties… pateikt tev paldies par šo vasaru. Un vēl, vēl pēdējo reizi – es mīlu tevi… Es tevi tik ļoti mīlu! – To sakot, Kriss bijīgi noskūpstīja Elisonu.

Piepeši meitene pamodās. Krisa skūpsts šķita daudz reālāks nekā toreiz, kad viņš bija te – uz šīs zemes. Tad Elisona ieraudzīja Emiju. Viņa nāca pa ielu uz mājas pusi, ģērbusies tāpat kā tajā dienā pirms daudzām nedēļām.

Pusceļā apstājusies, Emija pievēra acis un iepleta rokas. Viņas lūpas kaut ko nočukstēja, un negaidot pāri mājas jumtam sāka laisties zilie putni. Tie riņķoja virs meitenes galvas, tad nolaidās uz viņas rokām un pleciem…

Deivids. V. Freižers “Zilie putni”

Tulkojums: Guntars Godiņš kopā ar Jāni Zīderu. Grāmata izdota 1996. gadā.

Par ko gan vēl es varēju kļūt?

divi brali

Reiz dzīvoja divi brāļi. Viens bija veiksmīgs cilvēks, kurš bija kļuvis atpazīstams ar saviem labajiem darbiem. Otrs brālis bija zaglis.
Pirms tiesas sēdes, kurā tiesāja otro brāli, viņu ielenca žurnālisti un viens no tiem uzdeva jautājumu:
— Kā gadījās tā, ka jūs kļuvāt par noziedznieku?
— Man bija ļoti smaga bērnība. Mans tēvs dzēra, sita manu māti un mani. Par ko gan vēl es varēju kļūt?
Tajā pat laikā daži žurnālisti sastapa pirmo brāli un viens no viņiem tam uzdeva jautājumu:
— Jūs esat pazīstams ar saviem sasniegumiem; kā gadījās tā, ka jūs to visu sasniedzāt?
— Man bija ļoti smaga bērnība. Mans tēvs dzēra, sita manu māti un mani. Par ko gan vēl es varēju kļūt?
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā es iemīlēju sevi

66501519_1936237026476111_2053115897882607616_n

Gandrīz trīsdesmit gadus es nezināju, ko nozīmē mīlēt sevi… Kā tas ir, justies mīlētai, iekārotai, kādam vajadzīgai un interesantai? Es nekad nepieņēmu to, ka esmu skaista. Vieni vienīgi trūkumi!
Un šos trūkumus es baroju un audzēju gadiem ilgi.
Bērnībā es ļoti bieži dzirdēju, ka man ir paveicies piedzimstot tadai neglītai.
Reiz mēs ar mammu atnācām ciemos pie viņas tantes (manas vecāsmammas māsas). Tā paskatījās uz mani un teica: “Meitiņ, kāda gan tu pabriesmīga! Nu, nekas, galvenais, lai tu būtu laimīga. Ēdīsi ievārījumu?” Iedomājies, kaut ko tādu pateikt meitenei? Man bija septiņi gadi. Ir pagājuši daudzi gadi un es vēl joprojām redzu tantes seju, redzu kā viņa šūpo galvu un dzirdu šos vārdus.

Mūsu mammas un vecmāmiņas tad nezināja, ko nozīmē pārliecinātība par sevi, pašapziņa, pašvērtējums un kā to ieaudzināt bērniem. Tāpēc gluži normāli bija pateikt savai meitai, ka viņai ir resnas-līkas-īsas kājas, atkāries vēders, resni sāni, garš deguns, atļukušas ausis, pīkstoša balss, trīs mati divās rindās, rokas no dibena, vienu vārdu sakot, kam tāda vispār vajadzīga.

Un šie vārdi nosēžas mūsu zemapziņā uz visu mūžu un ietekmē visas sfēras. Mamma ir pirmais un galvenais mūsu psihes un domu par sevi šajā pasaulē priekšnieks.
Ne visu augstāk minēto es attiecināju uz sevi, tomēr daļa no šiem negatīvajiem uzstādījumiem ļoti stingri iesēdās manā zemapziņā un pārvērtās par indīgām pārliecībām, kas indēja visu manu dzīvi…
Ceļš no nemīlestības uz mīlestību pret sevi aizņēma man kādus 15 gadus, te es ieskaitu to periodu, kurā es strādāju ar sevi, pielietojot visdažadākās psiholoģiskās, ezotēriskās, hipnotiskās un meditatīvās tehnikas un prakses. Diagnoze “nemīlestība pret sevi” neļāva man pilnvērtīgi veidot attiecības ar vīriešiem. Viņi iemīlējas manī, daži no viņiem mīlēja dziļi, taču es tam neticēju un terorizēju viņus ar pārmetumiem par to, ka netieku mīlēta.

Es sagrāvu brīnišķīgas attiecības ar labāko savu vīrieti pateicoties savai iekšējai dvēseliskajai indei. Tad man šķita, ka attiecības pašas par sevi ir slimas un es centos tas ārstēt. Kad mēs cīnāmies ar slimām attiecībām, tad tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Nav nekādas jēgas ārstēt slimības simptomus. Sākumā ir jānovērš pašu cēloni. Un cēlonis ir viens no mums. Manā gadījumā tā biju es.

Es pati sevi nemīlēju un nekad nevienam nebūtu noticējusi, ka varu būt mīlēta.

Sēkliņu “tu esi niecība” es iesēju savā dveselē un pārvērtu par milzīgu koku – izmēros kā baobabs, kurš ar savām saknēm dziļi iestiepās zemapziņā. Tā augļi izauga sapuvuši un indīgi, saindējot dzīvi visiem, kuri apkārt.

Kā es sevi iemīlēju?

Sākās viss no banālā: tā dzīvot vairs nedrīkst!
Kad sāku rakņāties pa saviem iekšējiem Dvēseles mēsliem, es sapratu, ka neveiksmju, slimību un bezcerības iemesls slēpjas N-E-M-Ī-L-E-S-T-Ī-B-Ā P-R-E-T S-E-V-I.
Kā mēs izpaužam savu mīlestību pret citiem cilvēkiem?
Kad mēs mīlam vīrieti, mēs viņu atbalstām, uzmundrinām, apskaujam, skūpstam, saucam mīļos vārdos, pastāvīgi atzīstamies mīlestībā. Tā ir?
Kad mēs mīlam bērnu, mēs viņu slavējam, nēsājam uz rokām, rūpējamies par viņu no un līdz un pastāvīgi atzīstamies viņam mīlestībā. Piekrīti?
Tuvajiem un draugiem mēs atvadoties arī sakām mīļus vardus, lai viņi saprastu, ka mēs viņus mīlam.
Tā taču ir?
Atzinība, rūpes, aizsardzība, cieņa – tās visas ir mīlestības izpausmes.
Es nekad, pavisam nekad neteicu sev neko līdzīgu, kaut gan “es domāju, ka domāju”, ka es sevi mīlu. Un tu? Teici? Saki?
Luīza Heija savās grāmatās sūta mūs pie spoguļa, lai paziņotu sev par savu mīlestību pret sevi.
Cik smagi man gāja pirmajās dienās! Viņa brīdināja.
Skatos spogulī, saku, ka mīlu sevi un tajā pat laikā  automātiski meklēju trūkumus un tos pasvītroju.
Es piespiedu sevi sevī iemīlēties.

Ir kāda skaista padomju laika filma “Iemīlējies pēc paša gribas”, kur vīrietis un sieviete apzināti, koncentrējoties tikai uz otra pozitīvajām īpašībām, iemīlējās sevī pēc paša gribas.
Katru rītu es sāku ar gājienu pie spoguļa un uzmanīgi skatījos sev acīs, smaidīju un atzinos mīlestībā: Mana mīļā, dārgā, es tevi mīlu un pilnībā pieņemu. Es izdarīšu visu, lai tu būtu laimīga! Mīlu, mīlu, mīlu…

Visas dienas garumā, kā nonācu pie spoguļa, es sev atgādināju: Es tevi mīlu, Mīļā! Pēc vairākām nedēļām man kļuva vieglāk atzīties mīlestībā, tāpēc, ka es patiešām sāku iemīlēties…. Pēc tam nāca komplimentu straumes, asaras…. Sāc nobriest! Un atrodi arvien jaunas labās īpašības un pasvītro tās.
Kādam šī iemīlēšanās sevī sajūta atnāk pēc vairākiem mēnešiem, regulāri atzīstoties mīlestībā sev, galvenais, ir nepārstāt strādāt, jo brīžam šīs darbības izsauc nepatiku.
Es sevī atradu ļoti daudzas labas īpašības, no sirds un ar prieku tas iemīlot. Ar šo pašu sirsnību es iemīlēju savus trūkumus un palūdzu piedošanu tām ķermeņa daļām, ar kurām visu laiku biju neapmierināta. Mainījās ķermenis un seja un es ar katru dienu kļuvu skaistāka. Vai mainījās mana uztvere vai arī tā bija un ir patiesībā? Domāju, gan viens, gan otrs.
Visas mūsu negatīvas programmas, īpaši naids pret sevi un savu ķermeni ļoti spēcīgi iesēžas mūsu auras programmā, tāpēc arī visi cilvēki, redzot mūs, nolasa šo vēstījumu.
Ja mēs uzskatām, ka kaut kāda mūsu ķermeņa daļa ir pretīga, tad citi cilvēki a-priori domās tieši tā…
Mēs izstarojam frekvences kā televīzijas antena ar krāsainiem mūsu priekšstatu par sevi attēliem.
Vai arī vēl briesmīgāks piemērs. Ja sieviete sevi uzskata par vecu, tad mentālā līmenī viņai nopakaļus velkas vecas sievas fantoms. Ja par resnu – tad resnītes fantoms. Ja šķirta sieviete vēl joprojām sēro pēc sava bijušā vīra, tad viņai seko viņas vīra fantoms. Un apkārtējie cilvēki zemapziņas līmenī redz tieši šo fantomu un neapzināti izdara secinājumus. Vīrieši jūt šo cita vīrieša fantomu un neuzdrošināsies tuvoties šai sievietei un pat nemēģinās viņu aplidot, jo neuzskata par brīvu.
Kad es sevi iemīlēju, man uzlabojās attiecības ar daudziem apkārtejiem cilvēkiem. Tagad es ievēroju, ka man pievelkas cilvēki, ka man pievērš uzmanību vīrieši, visur, lai kur es arī atrastos. Pasaule apstiprina to, ka arī tai es patīku un tā mani pilnībā atbalsta.

Sargāt sevi no sava prāta

Tieši prātā nogatavojas sapuvuši augļi – no mūsu pašu iestādītajiem kompleksu, baiļu, savas mazvērtības un dusmu kokiem. Prāts darbojas kā visu negatīvo uzstādījumu tulksun starpnieks starp mums un pasauli un šo uzstādījumu saknes stiepjas dziļi zemapziņā.
Es ļoti mīlēju sevi pavilkt uz zoba, izsmiet, apsaukāt un apsmidzināties ar indi no galvas līdz kājām.
Starp citu, dažas manas draudzenes attiecībā pret mani darīja to pašu. Kā mani tas aizvainoja! Un man viņās tracināja tieši tas, kas bija manī pašā. Es sevi šaustīju un mīdīju kājām bez minstināšanās. Un tieši to pašu ar mani darīja manas draudzenes. Un pasaule. Un vēl arī mamma…
Es gaudoju dēļ neveiksmēm un kliedzu no sāpēm, un uzskatīju, ka man ir briesmīga karma un, ka es vispār esmu pretīga. Un tikai tādas niecības kā manis karma, ir pie visa vainīga.
Bet visā vainojams bija tieši mans nemierīgais prāts.
“Es esmu neveiksminiece. Es esmu neglīta. Man tam nebūs naudas. Man nav ko vilkt mugurā. Lifts vienmēr, tiešām – vienmēr, uz pirmo stāvu brauc no desmitā. Visi mīl mani “uzmest”. Es esmu vientuļa. Viņš mani nemīl un nekad nav mīlējis. Ceļojumā? Ko, jūs!? Man knapi pietiek naudas  komunālajiem maksājumiem!” utt.
Prāts pilnībā diktēja man manu dzīvi, būvēja to un izstaroja signālus Visumam par to “kā viss ir patiesībā”.
Atceries to stāstu par “eņģeli aiz muguras”?

Brauc vīrietis trolejbusā…. Drūms. Neapmierināts. Un domā:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Aiz muguras viņam Sargeņģelis ar bloknotu un pildspalvu. Metodiski pieraksta:
“Apkārt vieni vienīgi kretīni, priekšnieks – kretīns, sieva – slampa”.
Un domā:
“It kā jau tas viss jau bija. Un priekš kam viņam vēlreiz to visu?? Taču, ja pasūta, man jāpilda…”
Brauc divas sievietes un viena otrai sūdzās:
” Kā man viss apnicis! Vīrs  neveiksminieks, pelna maz, dzīvojam nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Man veselība slikta, priekšnieks mani nemīl, alga maziņa…”
Sargeņģelis stāv ar bloknotu un pieraksta: “Vīrs neveiksminieks, pelna maz, dzīvo nabadzībā, naudas mūžīgi nav, kolēģi – lopi. Bērni slikti mācās, ir rupji. Veselība slikta, priekšnieks nemīl, alga maziņa…”
Parausta plecus:
” Es nesaprotu, priekš kam viņai tas viss vajadzīgs. Taču, ja pasūta, nāksies izpildīt…”

Tad, lūk! Visiem spēkiem sargi sevi no sava prāta, tieši tāpat, kā tu sargā savu bērnu no briesmām.
Visas negatīvas domas ir jātransformē un jāpārvērš labajās.
Nevajag ļaut savai sliktajai domai darīt savus netīros darbiņus. Kā tikko viņa nokļuvusi smadzenēs, kā pie sevis mājās, nenoslaukot kājas, pieradusi, ka tas ir normāli, dzen viņu prom ar lāpstu. Atļauj, lai tavā galvā dzīvot sāk labas, skaistas domas.
“Naudas visu laiku na…” – neļauj to izrunāt līdz galam! Apstiprini sev, ka Mājās (galvā) dzīvo tikai labas domas un no šī brīža tavā prāta aug tikai persiki un zied ziedi. “Man vienmēr ir nauda! Mani vienmēr visi slavē! Visums par mani rūpējas un es saņemu naudu no visdažādākajiem avotiem”.
Ir miljoniem dažādu afirmāciju, izvēlies sev pieņemamās un iesēj tas savas zemapzinas laukā, regulāri, kā es to darīju un turpinu darīt.

Es praktiski darot reālas lietas sajutu to, kā mēneša laikā viss sāka mainīties. Naudas uzreiz vairāk nekļuva, taču, ja agrāk tās pietika uz pāris nedēlām, tad veicot lauksaimniecības darbus savā pratā, man patiešām sāka pietikt visam.

Saudzēt savu tīro saprātu, savu Dvēseli – ir labākais veids, kā mainīt savu dzīvi uz labo pusi un paust attiecībā pret sevi beznosacījumu mīlestību.

Uzreiz jau neizmainījās visa situācija manā dzīvē. Agrāk iestādītie koki nenokalst divu dienu laikā, taču dzīves sajūta kļūst cita. Tici man! Tu pārstāj indēt sevi, izdzerot, kā iepriekš katru dienu litriem saindēta kompota, kas gatavots no sapuvušo koku sapuvušajiem augļiem.
Šie nav parasti teorētiski psihologu padomi (esmu ar viņiem strādājusi un zinu), tā ir mana praktiskā pieredze – pagātnē ļoti nepārliecinātas par sevi sievietes pieredze.

Slavēt sevi un apbalvot

Mēs taču bērnu slavējam, kad viņš ir izdarījis kaut ko labu? Apbalvojam savus mīluļus par komandu izpildīšanu?
Un sevi?
Es neatceros, kur izlasīju kādu padomu, ka sevi jāslavē ne tikai vārdos, bet arī glaudot savu galvu un papliķējot pa plecu. Tādā veidā nostrādā visi mehānismi visos uztveres līmeņos.

P.S. Ir vairākas brīnišķīgas tehnikas, kuras var izmantot sevis nomierināšanai. Viena no tādām – KLAUVĒŠANA vai “emocionālas brīvības tehnika”, par kuru daudz runā un savā praksē izmanto Džo Vitale viens no grāmatas “The Secret” autoriem. Par to runā arī latviešu makrobiotikas speciālists Roberts Lācītis.

Tas patiešām darbojas.
Iespējams, kādam tas viss atgādina šizofrēniju un personības dalīšanos, taču man nebija cits zināms veids kā paust sev savu mīlestību un pārliecināt pašai sevi par to, ka esmu “mīlēta un laimīga”.
Par ieradumu ir jākļūst sevis slavēšanai par visu, ko dari, pat niecīgākajiem panākumiem, pareizajām domām – agrāk šo direktrises vietu bija aizņēmusi kritika.
Pateikt sev “muļķe!” bija parasta lieta. Šodien tā vietā es sev saku: nekas, visādi gadās, viss ir labi, tātad tā vajag. Tu pilnveidojies. Viss ir labi. Arī tas mainīsies. Viss manā dzīvē mainās uz labu. Es kļūstu labāka. Es esmu malacis. Es to izlabošu.
Tā ir taisnība un es tikai tā ar sevi tagad runāju. Vai gan tā mēs nerunātu, ja labākā draudzene mūsu klātbūtnē sevi mīdītu kājām un apsaukātu? Es sev pat draudzene neesmu. Es sev esmu pats tuvākais, pats mīlākais un mīlētākais cilvēks….

Un tikai pēc tam visi pārējie, arī mīļie, mīlētie, tuvie….
Kaut kad ļoti sen kāds bagāts cilvēks stāstīja manam mīļajam tētim “Veiksmīga cilvēka formulu”:
Pirmkārt viņš viņam uzdeva jautājumu: “Kurš un kas tev ir pirmajā vietā?”
Tētis, protams, atbildēja: ģimene, sieva, bērni…
Un bagātais cilvēks teica, ka tā ir nepareiza, neveiksminieka formula.
Tava ģimene nekad nekļūs laimīgi, ja tu, pirmkārt, pats tāds nebūsi.
Ja tu esi tukšs un neesi mīlestības piepildīts, pilns naudas, laimes, tu nevari ar šīm enerģijām padalīties ar citiem.
Veiksmīgs cilvēks pirmajā vietā vienmēr liek sevi – un tas nav egoistiski. Viņš piepilda vispirms sevi.
Kad tētis mums to izstāstīja, mēs neko nesapratām, taču vecāki nosprieda: ka tas nav iespējams, jo pirmajā vieta vienmēr ir bērni, jo pirmkārt, ir jāmīl bērnus! Nē! Mēs visu tikai bērniem!

Mamma, tēti, diez vai es kādreiz tikšu līdz jūsu koku saknēm, lai izrautu tās, pārāk dziļas un resnas tās babobabu saknes. Es jūs bezgalīgi mīlu, taču tagad zinu, ka sevi jamīl vairāk….

Centieni kļūt laimīgam

Zelta likums: kopt savu ķermeni, ādu, matus, seju, neskatoties pat uz to, ka ir slinkums vai nav laika. Es neizlaižu ne dienu, lai cik grūti nebūtu, bez rīta vingrošanas un ajūrvēdiskās pašmasāžas. Tāpēc, ka zinu, ka manam ķermenim tas ir ļoti svarīgi. Vingrošana ļauj ķermenim pamosties un atbrīvoties no sastāvējušās enerģijas, blokiem, sāls atliekām. Masāža padara manu ādu zīdainu, tvirtu un samtainu. Vingrošana un staipīšanās, fiziskie treniņi ir nepieciešami ķermeņa lokanībai un dzīvīgumam.

Ja agrāk es nodarbojos ar fitnesu tāpēc, ka stingrs dibens būs patīkamāks pretējam dzimumam, tad šodien es zinu, ka nodarbošanās ar sportu ir, pirmkārt, manas veselības un mana mīļota ķermeņa tonusam.
Ja agrāk tu vēlējies notievēt tāpēc, lai patiktu vīriešiem, tad apzināti izmaini šo kampaņu attiecībā pret sevi. Tas vajadzīgs tāpēc, lai tavs ķermenis justos labāk, veselāks un skaistāks pats par sevi. Un, vispār, lai debesīs nebūtu kauns Dieva priekšā atbildēt par to, kā tu šajā inkarnācijā izmantoji tev doto fizisko apvalku:)

Ja savu apziņu un dvēseli mēs piesējam ar pareizo un garšīgo domu sēklām, tad paust savu mīlestību pret ķermeni nozīmē – nodrošināt tā komfortu, veselību, siltumu un skaistumu. “Mans ķermeni, es mīlu tevi! Piedod man par kritiku. Es pilnībā pieņemu tevi tādu, kāds tu esi, kādu tevi daba radījusi, un es apsolos tevi pilnveidot, un rūpēties par tevi” Tādus vārdus es katru rītu veltu savam ķermenim, kad es pēc dušas to maigi noslauku ar dvieli.

Šobrīd man atzīties sev mīlestībā vairs nesagādā nekādas pūles. Šobrīd es to saku tāpēc, ka gribu to teikt. Tāpat kā ļoti gribas teikt mīļus vārdus savam mīļotajam cilvēkam. Bez piespiešanās, bez šaubām. Man patīk radīt sev apkārt skaistu vidi, izdarīt visu labāko savam ķermenim, vadāt to skaistā automašīnā un nelikt tam mīcīties sabiedriskajā transportā. Aizmigt skaistos, tīros palagos, valkāt skaistu apģērbu, pat mājās. Kad es sāku mājās valkāt skaistu apģērbu, es kļuvu daudz apmierinātāka un laimīgāka. Un, ejot garām spogulim, es vienmēr ar sajūsmu atzīmēju: “Kāda gan tu skaista esi! Re, kāds malacis!”

Rītos un vakaros, guļot gultā, es svētīju savu mīlāko cilvēku savā dzīvē – SEVI… Svētīju veselībai, veiksmei, mīlestībai, uzplaukumam. Vēl jo vairāk, mums sievietēm ir tāda maģijas un burvestību spēja, ka, ja mēs svētījam citus cilvēkus, tas strādā ar milzīgu spēku. Es svētīju sevi un citus man mīļos cilvēkus.
Lūk, tā es sevi iemīlēju…

Mīli sevi!

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis