Aizvainojuma mācībstundas

aizvainots

Kas notiek tad, kad tu apvainojies? Tu sāc aizvērties, tu sāc attālināties. Un, ja tas notiek vairāk par trim reizēm, tas ļoti dziļi ietekmē tavu personību – tu kļūsti rupjš, cietsirdīgs un ļauns. Vai tad ne tā?

Pieņemsim, ka kāds tevi ir aizvainojis. Kā tu rīkosies nākamajā mirklī? Tu kļūsti rupjš, cietsirdīgs un ļauns. Tā ir viena no atbildes reakcijām. Taču ir vēl viens veids kā uz to paskatīties.
Kāpēc kādam aizvainot otru cilvēku? Tikai divu tipu cilvēki to var izdarīt.
Pirmais – tie ir viedi cilvēki, viņi var tevi aizvainot, jo tad, kad tu apvainojies, tu pamosties no snaudas un bezdarbības. Šis aizvainojums tevi atmodina, tas padara tevi spēcīgāku.
Otrais tips – tie ir tādi paši aizvainoti vai nezinoši cilvēki. Viņi ir nezinoši un tieši tāpēc arī izjūt naidu, dusmas un aizvainojumu.
Tagad tavā priekšā ir tikai divas cilvēku kategorijas, uz kuriem skatoties, tu vari spriest pats par savu aizvainojumu.

Tāpēc, kad tu apvainojies uz kāda rīcību, uzskati, ka tā tev ir mācībstunda, lai tu kaut ko iemācītos, un tieši tāpēc tā pie tevis atnāk.

Tāpēc, kad esi apvainojies, neaizveries. Izanalizē šo situāciju.
– Ja vieda cilvēka, vai tā cilvēka, kuru tu cieni darbības tevi aizvaino, zini, ka tas notiek tāpēc, lai atnestu tev kādu labumu.
– Ja tevi aizvaino draugs, tad zini, ka tā tiek atvieglota kāda karma. “Droši vien es šim cilvēkam pagātnē esmu nodarījis ko sliktu, tāpēc viņš man to atgriež”.
– Savukārt, ja aizvainojums atnāk no kāda nezinoša cilvēka puses, tad esi līdzcietīgs: “Nabaga cilvēks, viņam droši vien ļoti sāp, tāpēc viņš cenšas atdot šīs sāpes man. Viņš jau nezin, ko vēl man atdot”.
Cilvēki atdos tikai to, kas viņiem ir. Ja kādam ir pārāk daudz aizvainojuma un sāpju, viņš var atdot tikai to, kas viņam ir.
Šīs trīs attieksmes pret situāciju palīdzēs tavai personībai atvērties un uzplaukt.
Sri Sri Ravi Shankar
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Veltījums visiem, kuri dzīvo ar aizvainojumu Dvēselē

dzimta7

— Sveika, saimniec!
— Sveiks.
— Tu atkal esi atnākusi.
— Jā, atkal.
— Tu atkal man kaut ko atnesi?
— Nē, šodien es atnācu aprunāties.
— O! Cik negaidīti.
— Man tev ir jautājumi.
— Mmm….uzdod.
— Mēs tik daudzus gadus dzīvojam kopā, bet es tik maz zinu par tevi.
— Tiešām?
— Pastāsti man par sevi.
Sarunu biedrs apklusa, pārdomājot, iekārtojās ērtāk, viltīgi paskatījās uz sievieti, kuru nosauca par saimnieci un sāka savu stāstu.

 

— Es esmu tavs draugs. Es esmu tavu noslēpumu glabātājs. Es dalu ar tevi tavus pārdzīvojumus. Es esmu tavs Aizvainojums.

Es dzīvoju tavas Dvēseles vislēptākajos nostūros – tur, kur saules gaisma neiespīd. Tumsa, noslēgtība – lūk mana dzīvesvieta. Dažkārt es parādos gaismā, lai pabarotos un pieaugtu.
Paskaties uz mani, es esmu līdzīgs tavam ķīniešu dieviņam, kurš krāj monētas. Tikai es krāju nevis bagātību, bet tavus aizvainojumus. Un es nemaz nesmejos: par mums, Aizvainojumiem neviens nepriecājas. Katra aizvainojuma “monētiņa” ir tavas neizraudātās asaras. Skumju asaras. Vai nespēka akmeņi.

Vai gribi uzzināt, ar ko tu mani baro?

Sieviete pamāja ar galvu.

— O-o-o… Man ir daudz avotu. Kāda aizvainojošie vārdi. Žesti. Skatieni. Rīcība. Viss tevi var aizvainot. Un, kad tu nezini, ko atbildēt, kā sevi aizsargāt, tu jūti sāpes… Un atdod tās man glabāšanā, lai vēlāk atkal atnāktu – pārcilātu tās, notrauktu laika putekļus, un pārdzīvotu to atkal un atkal.

Bet man tās ir delikateses. Tās nav ne ar ko salīdzināmas.

Es izgaršoju tās. Es baudu tās. Tās izkrāso manu eksistenci visdažādākajās krāsās. Un tās dara mani stiprāku, piešķirot man vēl lielāku nozīmi tavā dzīvē.

Gribi klausīties tālāk?

Sieviete pacēla galvu, uzmanīgi ieskatījās Aizvainojumam acīs un teica:

— Pastāsti, kā tu manī radies?

Aizvainojums apmierināti pasmaidīja un teica:

— Zini, tas ir tik patīkami, kad man velta tik daudz laika, uzmanības, tik daudz spēka…. Kad es rados? – tas aizdomājās. Pēc tam sakārtoja sava apģērba krokas, kas gūlās uz viņa apaļīgā ķermeņa, un turpināja:

— Tas ir ļoti garš stāsts…

Rados es sen, tavā tālajā bērnībā, no pavisam maza – mazītiņa, kā smilšu graudiņš aizvainojuma. Tagad es vairs neatceros, kas toreiz īsti notika. Atceros: tava māte tev uzkliedza – ko tu viņai maisies pa kājām, lai atstājies, un vēl kaut kā nelabi tevi nosauca. Es pat neatceros, kā viņa tevi nosauca, taču pēkšņi tevi pārņēma bailes, šausmas un galvā, varētu teikt, cīnījās divas pretrunīgas domas: pirmā — «Šie vārdi nevar būt par mani! Es taču esmu laba!». Un otrā – «Bet to taču saka mana mamma. Tātad tā ir taisnība?!».

Tu biji pavisam maziņa un nevarēji saprast, kas ir taisnība, un nevarēji sevi aizsargāt. Bet citu aizstāvju tev nebija. Ievēro: aizstāvēt sevi no kāda – no pašas mātes! Lūk, tad arī pirmo reizi parādījos es.

Vecāki tev nepievērsa uzmanību: tu nebiji plānota, bet, ja reizi piedzimusi, tad nemaisies pa kājām. Tāpēc, ka katrs no viņiem bija aizņemts ar sevi: katram no viņiem bija savs personīgais Aizvainojums.

Viņu Aizvainojumi bija ļoti atšķirīgi.

Tava tēva aizvainojums bija ļoti liels, resns, labi barots – viņš to auklēja un saudzēja visu savu dzīvi. Jāteic gan, ka viņa Aizvainojums nebija pirmais viņa dzimtā. Vēl lielāks Aizvainojums bija viņa mātei un māsām.  Viņu Aizvainojums bija zili melns, neliels, bet ciets kā akmens. Tas bija dzimis pagājušā gadsimta sākumā, kad viņu ģimenei atņēma īpašumus un māti izsūtīja uz staļina nometnēm. No turienes viņa atgriezās kā melns mākonis, un savu Aizvainojumu mantojumā nodeva savam dēlam. Cita mantojuma jau vairs nebija.

Tavai mātei bija savs Aizvainojums – uz savu māti, kura to nemīlēja. Viņiem dzimtā kaut kad sen bija noticis kāds notikums, pēc kura mātes nemīlestība pret savu meitu tika nodota no paaudzes paaudzē.

Tā savas dzimtas aizvainojumus saņēmi tu. Bet tas vēl nav viss.

Tavam tēva Aizvainojumam uz savu māti vēl pievienojās Aizvainojums uz savu sievu – tavu māti, kura kopā ar savu māti aiz viņa muguras kala dažādus plānus.

— Kādus plānus? – brīnījās sieviete.

— Nu, tu taču zini, ko dara sievietes, kad attiecības ar vīrieti ir nestabilas? Viņas nolemj nostiprināt savu laulību. Kā likums, viņas cenšas piesiet sev vīrieti – ar bērna palīdzību.

Tikai tas attiecibas neglābj – attiecības neuzlabojas un agri vai vēlu vīrs tāpat aiziet. un bērns izrādās nevienam nevajadzīgs. Un tomēr, viņam ļoti ir vajadzīga vecāku mīlestība. Viņš cenšas to nopelnīt, bet kad nesaņem, apvainojas. Tāds parasts un ļoti skumjš stāsts…. Man turpināt, vai arī tu vairs nevēlies klausīties? – viltīgi jautāja Aizvainojums.

— Turpini. Es gribu noskaidrot līdz galam, kāpēc mani aizvaino? – smagi nopūtās sieviete.

— Tad klausies.

Ja es kādu laiku nebiju ēdis, es noteikti tev par sevi atgādināju: lūk, paklausies, ko par tevi sliktu teica, – es čukstēju. Un paskaties: visa vecāku mīlestība un arī tava daļa tiek tavam brālim. Briesmīgi, vai ne?! Un te tevi padarīja par vainīgo tur, kur tu nebiji vainīga. Un vispar, kas tā par lietu!? Un tur atkal priekšroka tika dota kādam citam. Un atkal tevi aizmirsa, atkal apvainoja! Nu, un tā es visu laiku par tevi “rūpējos” – nosmējās Aizvainojums. Taču šajos smieklos bija jaušama grūtsirdība. “Par kaut ko jau bēdājies arī tu, mans Aizvainojum, — padomāja sieviete, — par kaut ko arī tu skumsti. Varbūt tev nemaz neklājas tik saldi?».

— Tā tu mani baro, — turpināja Aizvainojums. – Tā tu par mani rūpējies. Tā, kā nerūpējies pati par sevi.

Sieviete noskurinājās, pēdējie vārdi viņā aizķēra kādu stīgu…

— Tā es tev kalpoju: stāvu tavu interešu sardzē. es vienmēr esmu modrs. un man tas nav grūti: jo katru reizi, kad tu mani pasauc,  tas nav sods, bet gan apbalvojums. Tie man ir svētki. Es zinu, es ļoti esmu tev vajadzīg: tu mani mīli. Tu nemīli sevi.

Tiesa, dažkārt tu centies mani aizmirst, tāpēc, ka ir ļoti sāpīgi tad, kad tevi apvaino. Un tad tu mani sūti uz manu, ai, gribēju teikt svētnīcu, bet atcerējos, ka manā dzīves vietā ir tumšs. Khm, sanāk, ka tu mani sūti uz manu celli. Ne jau tāpēc, ka tas ir cietums, bet tāpec, ka te ir klusi un mierīgi. Tu mani ieaijā un es aizmiegu. Līdz nākamajai reizei.

Bet dažkārt tu pati meklē iemeslu apvainoties. Tad tu veic “varoņdarbu” – labprātīgi atsakies no savām vēlmēm vai interesēm citu labā, un pēc tam gaidi, ka citi novērtēs tavas pūles, uzslavēs tevi. Un, kad viņi to nedara, tu atkal apvainojies, tā ir?

Ai, kas tas? – pēkšņi satraukts iesaucās Aizvainojums. – Kas te ir parādījies? Man kļūst kaut kā trauksmaini…. Man gribas paslēpties savā tumšajā cellē un aizbarikādēt durvis. Es tad nu skrienu! Un Aizvainojums paslēpās.. — Ai, kaut kāda gaisma parādījās, – atskanēja no tumsas Aizvainojuma balss. Kāpēc pēkšņi ir kļuvis tik gaišs…. Ai, nevajag! Es negribu to Dieva Gaismu! Es tā esmu pieradis pie tumsas!….

Un kļuva gaišs. Gaisma plūda no visurienes. Šķita, ka tā laužas cauri sienām un piepilda it visu. Tā bija silta gaisma, patīkama, maiga: maigi pieskaroties sievietei, tā glaudīja un nomierināja.

— Kas tas? – viņa jautāja.
— MīlestībasPretSevi Gaisma, — klusu, bet skaidri atskanēja patīkama balss.

— MīlestībasPretSevi Gaisma? Kas tā ir?! Kāda var būt Mīlestība Pret Sevi, ja ir tikai mīlestība pret mani?! – sašuta Aizvainojums. Āāā, šausmas! Kāda nelietība! Mani atkal apvaino! Es gribēju teikt – manu saimnieci apvaino. Netici tai! Šīs mīlestības mūsu ar tevi dzīvē nekad nav bijis, un nevajag arī! Vēl jau nav zināms, ko tā tev atnesīs. Iespējams, tā mūs sanaidos. Neklausies, ko tā saka! Neklausies!

Neskatoties uz Aizvainojuma kliedzieniem, kāds neapstadināms spēks atvēra visas durvis un logus, ielaida telpā svaigu gaisu un burtiski atvēra sievietes sirdi. Un viņa pēkšņi ieraudzīja, ka ne jau Aizvainojums, bet viņa pati dzīvoja tumšajā cellē, tikai Aizvainojums viņai aizsedza skatu uz Mīlestību Pret Sevi.

Viņa sajuta kādu neparastu maigumu un siltus, mīlošus apskāvienus, pilnīgu drošības sajūtu, kuras tik ļoti viņai bija pietrūcis visus šos gadus. Siltums izplatījās pa visu ķermeni un pārņēma visu viņas būtni…. piepildot katru šūniņu…. Visi aizvainojumi, kurus viņa tik cītīgi sargāja, izšķīda.

— Vai tā ir MīlestībaPretSevi?

— Es devu tev iespēju sajust, ko nozīmē Mīlestība.

— Un es varēšu ar to sevi piepildīt? – cerīgi vaicāja sieviete.

— Jā, varēsi, — mierīgi un pārliecinoši teica balss. – Tagad tu zini, kāda tā ir.

— Un kas tam ir vajadzīgs? – sievietes balsī ieskanējās nepacietība.

— Sākumā uzklausi mani.

Tavi vecāki, tāpat kā daudzi citi, nesaņēma mīlestību no saviem vecākiem. Ja viņi paši to nebija iepazinuši, tad arī viņi neprot mīlēt un nodot mīlestību saviem bērniem – ja tu neproti šūt, kā gan tu varētu kādam citam to iemācīt? Tagad tu varēsi sevī iedegt  dievisķās Mīlestības Gaismu, kura ir ikvienā cilvekā.

Atceries sevi bērnībā – sevi – mazu meitenīti.

Šī meitenīte atcerās sāpes par to, ka jutās nevienam nevajadzīga.

Šī mazā meitenīte redzēja, ka citi vecāki mīl savus bērnus un nesaprata, kāpēc viņu nemīl paši tuvākie.

Šī meitenīte atceras sāpes par to, ka jutās kā izstumtā, tajā pat laikā viņas brālis “peldējās” vecāku mīlestībā.

Mazās meitenītes sirds pamazām pildījās ar aizvainojumiem, neizraudātajām asarām.

Šī meitenīte zin, kā no šīm mokām cieš viņas Dvēsele, kā tā iegūst kroplīgu Nemīlestības pret sevi formu.

Izdzirdot šos vārdus, sieviete burtiski sajuta fiziskas sāpes, un sajutās tā, it kā būtu bijusi iespiesta pavisam maziņā krātiņā.

Balss maigi turpināja:

— Tāpēc vispirms piepildi sevi ar MīlestībuPretSevi. Bet pēc tam pamēģini piedot. – Sieviete sarāvās un centās iebilst, taču sajuta, kā siltums blīvi viņu apskauj, saņem aiz pleciem un it kā mierina.  – Es zinu, ka tas ir grūti. Taču tad, kad tu būsi pilna MīlestībasPretSevi, tas būs daudz vieglāk.

Un tad piedod. No visas sirds. Bez tā Aizvainojums neaizies.

Piedod saviem vecākiem, jo viņi paši sevi nemīlēja un dzīvoja savā tumšajā cellē, savā būrī. Piedod viņu vecākiem, jo arī viņi nemīlēja. Piedod visai dzimtai. Jo kāds no viņiem bija tas pirmais, kurš nespēja iedot savam bērnam mīlestību. Un, iespējams, tam bija ļoti nopietns iemesls, tu vienkārši to nezini.

Un vēl, piedod SEV. Par to, ka nevarēji sevi mīlēt. Agrāk tu gribēji, pat pieprasīji mīlestību no citiem: tev šķita, ka citu mīlestība tevi piepildīs, dos tev pārliecību par sevi. bet tas nenotika.
Piedod sev to, ka MīlestībasPretSevi vietā tu izaudzēji Aizvainojumu.

Un vēl palūdz piedošanu tiem, kurus tu pati apvainoji. Nē, nesaki man, ka tu to neesi darījusi. Atceries. Darīji. Vienkārši neievēroji. Tāpēc, ka tad, kad tev pašai ir sāpīgi, tad gribas šīs sāpes nosūtīt kādam citam: lai sāp arī viņam: lai arī citi sajūt, kā tas ir, kad apvaino.

Izmēzt. Dzirdi, kāds vārds, cik daudz ko tas izsaka!?

Izmēzt to, ko nevajag. Kā atkritumus. Tāpēc, ka Aizvainojums ir kā atkritumi Dvēselē.
Izmēzt. Izvilkt no sevis atriebības alkas. Atriebības par apvainojumiem, pazemojumiem, maz par ko…
Izmēzt. Aizvietot. Aizvietot ar kaut ko citu, daudz vērtīgāku – ar MīlestībuPretSevi. Sieviete apburta klausījās.
— Tu jau sajuti manas izpausmes, manu maigumu. Manu bezgalīgo maigumu un siltumu. Manu bezgalīgo uzmanību pret tevi. Tikai pret tevi. Tāpēc, ka tu man esi vienīgā. Tāpēc, ka tu sev esi vienīgā. Tāpēc, ka tev mani nav jādala ne ar vienu. Es esmu tikai tava.

— Atceries, ko teica Aizvainojums? Ka tu tik daudz sava laika un uzmanības atdod viņam. Tagad atgriez šo uzmanību sev. Iededz sevī Mīlestības Gaismu.
Sieviete atcerējās sevi bērnībā – maziņu, neaizsargātu, nobijušos meitenīti.
Izrādās, šī meitenīte viņā dzīvo vēl joprojām… Viņai acīs sariesās asaras, caur kurām tā ieraudzīja, ka tā meitenīte pienāk viņai klāt…. Un sievietes Sirds pagriezās ar skatu pret meitenīti.
— Sveika, mazā. Beidzot mēs esam satikušās….
— Sieviete, asarām birstot, iesaucās. Meitenīte, acu nenovērsusi, klausījās. – Visus šos gadus tu, mans mazais Iekšējais Bērns biji manī, bet es par to neko nezināju. Man ļoti žēl…
Man ļoti žēl, ka es nejutu tavas vientulīgās skumjas. Ka nedzirdēju, kā tu raudi, un nemierināju tevi. Es neredzēju, kā tavas neredzamās asaras sastingst kā sīki ledus gabaliņi tavā sirdī. Kā tava Dvēsele pamazām sastingst no tuvāko aukstuma.
Meitenīte nolieca galvu un sieviete redzāja, kā pār viņas vaigiem birst asaras.
Sieviete ļoti vēlējās meitenīti apskaut, taču, saminstinājās: meitenīte vēl nebija pie viņas pieradusi, Jādod tai laiks. Jā, un vēl viņai jāpajautā, vai arī viņai ir tāda vēlme, ko viņa vēlas.  Sieviete pietiekami labi atcerējās tās sajūtas, kad pret viņu izturējās kā pret lietu, nejautājot, ko viņa vēlas. Lai arī maziņu – tomēr lietu. Tāpēc viņa pajautāja:
— Drīkst, es tevi apskaušu?

Meitenīte pamāja un tad, kad sieviete to apskāva, stipri viņai piespiedās.
Kādu brīdi abas klusēja, izbaudot nekad agrāk neizjustu tuvības sajūtu. Pēc tam sieviete jautāja:
— Vai vēlies apsēsties man klēpī?

Meitenīte atkal pamāja, ierausās sievietei klēpī, un atkal piespiedās un apskāva to. Kādu brīdi viņas abas sēdēja klusumā, pierazdamas viena pie otras. Beidzot.  Sieviete klusiņām nočukstēja:
— Mazulīt, es gribu tev atvainoties.
Es zinu: ilgus gadus tu juties vientuļa, pamesta, nevienam nevajadzīga. Visus šos gadus tev pietrūka uzmanības un tuvinieku mīlestības. – Sieviete noslaucīja asaras. Meitenīte saspringti klausījās. – Ilgus gadus tevi neviens neaizsargāja, kad tev tas ļoti bija vajadzīgs. Neviens nerēķinājas ar tavām vēlmēm un sapņiem. Es tev lūdzu piedošanu, ka nebiju tev blakus. – Viņas balss trīsēja un viņa vēl stiprāk piespieda sev meitenīti.
Sieviete pagaidīja, kamēr nomierināsies un turpināja:
— Tagad es zinu – tu dzīvo manī. No šīs dienas es tevi nekad vairs nepametīšu. No šīs dienas es tevi atbalstīšu, sargāšu, saudzēšu un izpildīšu tavas vēlmes. No šīs dienas mēs būsim kopā vienmēr.
Meitenīte cerībā paskatījas uz sievieti. Viņas sejiņa bija kļuvusi gaiša, asaras nožuvušas un beidzot viņa sajutās aizsargāta.
— Es tevi ļoti mīlu, manu mazulīt.
Meitenīte uzticīgām acīm paskatījās uz sievieti, nopūtās un nemanot aizmiga. Viņa sapņoja, ka atlidojusi ir feja, kas izpildījusi visas viņas vēlmes, pat visneticamākās….. Bet sieviete klusiņām viņu aijāja, smaidīja un čukstēja:
— Es piepildu tevi ar savu mīlestību. Tā aizdziedēs tavas Dvēseles brūces un tad vairs aizvainojumiem nebūs vietas.
Es mīlu tevi, manu mazulīt, — atkārtoja sieviete. – Mēs ar tevi esam viens vesels, piepildītas ar MīlestībuPretSevi. Un mūsu mīlestības ir tik daudz, ka mēs varēsim tajā padalīties arī ar citiem.
Un tad viņa ieraudzīja sevi kā mazu meitenīti, kura stāv savu vecaku priekšā. Viņi stāvēja apvainotām sejām katrs savā istabas kaktā, pagriezuši viens otram muguras. Un meitenīte sajuta, cik ļoti viņiem vajadzīga mīlestība, ko viņa varētu dot.
Meitenīte piegāja pie tēva, apskāva to, nočukstēja kaut ko…. Bija redzams, ka tēvs, to dzirdot, atslābst un pasmaida….
Pēc tam viņa piegāja pie savas mātes, apskāva to, un klusiņām kaut ko pateica. Tā sāka raudāt un ar katru asaru kusa ledus viņas sirdī.
Un pēc tam viņa redzēja, kā viņas vecāki nodod tālāk mīlestības stafeti saviem vecākiem, un tie tālāk – saviem. Un, lūk, jau desmitiem, simtiem cilvēku nodeva viens otram Mīlestības Gaismu. Un rindas arvien papildinājas un papildinājāš, kamēr aptvēra visu planētu. Un tagad vecāki atgrieza savu mīlestību saviem bērniem, bet tie – saviem bērniem, un tā no dzimtas dzimtā, no paaudzes paaudzē.
Un šajā brīdī kāds, iespējams, tas bija Dievs? – paskatījās uz Zemi un izbrīnījās.
Viņa acu priekšā bija brīnumaina glezna: katra cilvēka sirdī uzplauka viņa Dvēseles Dārzs. Dārzi bija dažādi, tie absolūti nelīdzinājās viens otram, taču visi bija brīnišķīgi. Tie apsedza planētu ar ziedošu Mīlestības paklāju.

Un Viņa Dvēsele priecājās: BEIDZOT, Mīlestība valdīja starp cilvēkiem. Tieši tā, kā Viņš to bija gribējis.
Autors: Valentīna Ritorova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Eksāmenu laiks

skumjas12345

Mums visiem IR jākārto gada eksāmens. Neskatoties uz to, ka lielākā daļa savas izglītības iestādes jau sen esam beiguši. Taču šie eksāmeni ir daudz svarīgāki, jo no to nokārtošanas atkarīga mūsu dzīve!!!!
Un tātad!!?
Jūs dzīvojat sociumā – vidē, kura Jums apkārt – ģimenē tai skaitā. Parasti tā ir mācību iestāde, darbs, draugi, dažādu izklaides vietu apmeklēšana u.t.t. Pat veikals – tas ir sociums.  Kā Jūs tajā uzvedaties – kā komunicējat ar pārdevējiem, kā aizstāvat savas tiesības – ja Jums pārdeva sapuvušus kartupeļus – vai Jūs kliegsiet, strīdēsieties, nesīsiet atpakaļ, vai neko neteiksiet un izmetīsiet… Paskatieties, kā Jūs uzvedaties. Un, lūk, kad cilvēks šajā sociumā nodzīvojis gadu, noslēgumā ir eksāmens.

Kāds?

Vai cilvēks dzīvo, ievērojot Dieva likumus vai pārkāpjot tos. Dieva, Augstākā Saprāta, Visuma – sauciet to, kā vēlaties. Šeit runājam par to Kārtību, kas noteikta, lai pasaulē nebūtu haosa un katastrofu. Lai būtu kārtība, Visums tādus likumus radījis. Tos vajadzētu zināt un pēc tiem dzīvot. Tas atvieglotu mūsu dzīvi šeit un tagad.

Eksāmens par nodzīvoto gadu.
Skatieties!!!
Kad sākas gripas epidēmijas? Vēlā rudenī. Kāpēc?
Jūs teiksiet: tas tāpēc, ka mitrs un auksts laiks… Nekā tamlīdzīga!

Lieta tāda, mikrobu un vīrusu uz Zemes nemaz nav tik daudz, taču tie transmutē, mainās – tiem mainās programma, tie sāk strādāt jauna programmā un tās ieslēgšanās sākas tieši šajā periodā – pašā eksāmena vidū.

Eksāmens notiek mēnesi – par iepriekšējo gadu.
Tas sākas 25. novembrī un notiek līdz 25. decembrim.

Mums katram ir sava Dzīves Grāmata, kurā ierakstītas visas mūsu uzvaras un visi zaudējumi, un kļudas.

Vairāk skatās uz kļūdām, ko esi pieļāvis, nevis uzvarām – kādas kļūdas, cik spēcīgas un kā tas notika.

Un rezultātā, ja cilvēks pieļāvis daudz kļūdu, tās samazina caur slimību. Bieži vien caur to pašu gripu.

Kas tas ir un kāds tam pamatojums?

Pirmkārt – tā ir galva. Galva atbild par to, kāda ir cilvēka attieksme pret pasauli – kā tajā sevi pierāda – ar prieku vai dusmām, ar labsajūtu vai agresiju un pretenzijām u.t.t. Un plus vēl visi šie Likumi.

Cilvēks var arī nesaslimt.

Tātad jebkura saslimšana – tas jau ir sakrājušos pārkāpumu rezultāts – tātad viens un tas pats Likums daudzas reizes tiek pārkāpts. (šie likumi savstarpēji ir saistīti) un kā rezultāts – slimība.

Un ja tie tiek pārkāpti regulāri un vel ģimenē ienākusi Dvēsele, kurai arī ir savi īpašie karmiskie uzdevumi – tādā pat veidā sakrājušies iepriekšējās dzīvēs, tad cilvēkam ir jāstrādā kā Bitītei – katru minūti, katru sekundi, bez atpūtas.

Bet cilvēki ir slinki. Viņi negrib katru sekundi strādāt ar sevi. Vispār negrib! Un vispār nav domājuši, ka tas ir jādara! Pamēģiniet to darīt visu laiku – taču gribās atslābināties, dažkārt gribās par spīti izdarīt ko ne tādu. Tad – par spīti kam? Liktenim? Kāpēc? Ko tas dos?

Kāpēc gan neizdarīt ko labu?

Tātad šajā mēnesī var vadīt savu Likteni.

Kā? Ņemat un analizējat! Mēneša laikā varat pārskatīt savu dzīvi, kāda tā ir bijusi šo – pēdējo gadu.

Un, lūdzu, pievērsiet uzmanību, kuros mirkļos Jūsu Dvēsele ir bijusi nemierīga, kad Jūs jutāt sirdsapziņas pārmetumus, kad bija vainas apziņa, bailes, kas tā bija par problēmu. Ja zināt, ka bijāt vainīgs – noskaitiet lūgšanu, lūdziet piedošanu. Savā un Dieva priekšā vai cilvēka priekšā – līdz dvēseles dziļumiem un pacentieties tā vairāk nedarīt.

Darīt vajag tā, kā Jums šķiet un kā jūtat, ka ir pareizi.

Un tad noteikti radīsies līdzīga situācija tai, kas bija iepriekš – citā vietā, ar citu cilvēku, vai ar to pašu – nav svarīgi, bet šajā situācijā Jūs varēsiet rīkoties un justies citādi – pareizi – ne tā, kā iepriekšējo reizi. Un ja Jūs to izdarīsiet – vadīsiet šo situāciju un kļūdu neatkārtosiet – eksāmens būs nolikts.

Tātad Gudrie (tie, kuri Hierarhijas augšgalā) – tie, kuri lasa šo Jūsu Grāmatu, skatās, vēro, bet pēc tam jau pieslēdzas mikrobi un sāk Jūsos strādāt. Un tad ir svarīgi lai tas viss “pārdegtu”, pēc tam nomierinātos un nākotnē šajā jautājumā vairs nebūtu nekādu stresu – Jūs esat transformējies.

Nevajag stresus. Atnāk pazīstama situācija – Jūs zināt, ka reiz jau to nožēlojāt – tikai jāsaprot, kur ir šīs situācijas jēga.

Saķeršanās veikalā, skandāls, vai vēl kaut kas. Situācija līdzīga, gan vairs ne veikalā, bet kaut kur citur, taču Jūs uzvedaties jau pavisam savādāk. Un, lūk, rīkojoties savādāk un pareizi, šis “likumpārkāpums” jau ir pagaisis.

Tās ir 30 dienas, principā Jūs varat vadīt savu likteni. Un tas ir dots cilvēkam. Taču maz cilvēku to izmanto, jo, kā jau teicu, nezin, nesaprot, negrib,

Otrs mēnesis – eksāmenu laiks ir mēnesi pirms Jūsu dzimšanas dienas.

Piemēram man – dzimšanas diena ir 29. februārī, tātad eksāmens sākas 29. janvārī. Bet šis eksāmens ir mācību priekšmetā ar nosaukumu Personīgā dzīve.

Personīgā dzīve – tā ir Ģimene.
Personīgā dzīve – tās ir attiecības ar pretējo dzimumu.
Personīgā dzīve – tas ir mūsu katra iekšējais stāvoklis – attieksme pret sevi.

Daudzi cilvēki sevi nemīl, viņiem nospļauties, kas ar dzīvi notiek. Viņi vienkārši peld pa straumi. Sievietes neseko tam, kā viņas izskatās. Vīrieši neseko saviem vārdiem, atļaujas rupji lamāties. Vienu vārdu sakot – nevīžīgi un necienīgi. Cilvēkam jāseko, kā viņš izskatās, kā jūtas ķermenis, kā jūtas Dvēsele, kādas ir domas. Tas viss ir mūsu iekšējais Dvēseles stāvoklis, kurš mūsu dzīvē spēlē izšķirošo lomu.

Tātad mēneša laikā pārskatiet savu personīgo dzīvi – kas gada laikā noticis. Shēma tā pati: sapratāt, apzinājāties, nožēlojāt, palūdzat piedošanu un izpirkāt savu vainu. Un atkal – kad pienāk līdzīga situācija – tā Jums jāizdzīvo jau citā veidā. Un notiek tā, ka šādā veidā, izšķīdinot šīs situācijas un notikumus, Jūs izšķīdiniet arī savus dziļos karmiskos mezglus. Jūs atnācāt uz šīs zemes jau ar pieredzi un – kur un kad Jūs to guvāt, nav svarīgi. Bieži vien tas ir kas smags un Dvēselei ir smagi to nest.

Gadās, ka šie eksāmeni sakrīt – sociuma un personīgās dzīves. Tad jāpastrādā divreiz vairāk – tiem, kuriem šis laiks sakrīt ar dzimšanas dienu.

Labi pastrādājāt, saslimāt? Nesaslimāt? Malači, ja nesaslimāt!

Tuvojas Jaunais gads un Jūs jūtat, ka esat priecīgi, laimīgi, veseli – viss skaisti, sanāk, viegli, ar prieku, nekādu problēmu. Tātad eksāmeni nolikti.
Bet – gadās, ka tieši pirms jaunā gada kāds zobs nolūzt. Gadās?

Kas ir zobi? Tas nozīmē, ka esat sarāvies, sasprindzis, neļaujat kādai enerģijai caurstrāvot Jūs. Un tas atsaucas uz zobiem. Nobijāties… tas atsauksies uz zobiem. ja strādāsiet ar sevi – darīsiet, kas jādara, arī zobi būs veseli.

Divas reizes gadā nokārtojat šos dzīves eksāmenus – apzināti, dzīvojat šajā procesā. iedomājaties, cik daudz vieglāk būs tiem Gudrajiem, kas lasa Jūsu Dzīves Grāmatu? Viņiem vairs nevajadzēs Jūs kontrolēt, jo tie zinās: tas cilvēks labi tiek galā ar saviem uzdevumiem.

Viņi vēros no malas. Jūs dariet, Gudrie skatās: kāds malacis, cik labi viņš to dara. Lielisks skolnieks? Tas vienmēr skolotājam ir prieks. Tā, lūk, cilvēks mācās, tā kļūst arvien gudrāks, tīrāks, apgaismotāks, jo pats vada savu dzīvi, pats atbild par to.

Avots: http://www.esotericblog.ru/
Tulkoja: Ginta FS

DZĪVE: tā ir tā enerģija, kuru mēs tajā ieliekam

!2

Dzīve, pati par sevi, ir neitrāla. Mēs padarām to skaistu, un tāpat mēs padarām to neglītu. DZĪVE: tā ir tā enerģija, kuru mēs tajā ieliekam

Ja ielejam dzīvē skaistumu, tad tā kļūst skaista. Ja tu sēdi kā celms un vēlies, lai dzīve būtu skaista, nekas nesanāks – skaistums tev pašam jārada. Nemēdz būt skaistums, kā atsevišķs priekšmets, kas guļ kā akmens. Skaistums ir jārada. Cilvēkam japiešķir realitātei savs redzējums, jāpiešķir tai krāsa, jāpiesķir tai mūzika – tad viņa realitāte būs skaista.

Kamēr tu pats piedalies skaistuma radīšanā, tas ir. Kā tikko tu pārstāj to darīt, tas pazūd. Skaistums tiek radīts – tāpat kā neglītums. Laime tiek radīta – tāpat kā nelaime. Tu saņem tikai to, ko radi, neko citu. Lūk, arī visa karmas filosofija: tu saņem tikai to, ko dari.

Dzīve ir līdzīga tīrai lapai – uz tās var uzzīmēt skaistu ainavu, var to noklāt ar šausmām un spokiem. Viss tavās rokās. Tu vari radīt skaistu sapni, bet vari radīt arī murgu.

To saprotot, viss kļūst vienkārši. Tu esi savas dzīves saimnieks, un visa atbildība gulstas uz tevi.
Parasti mēs domājam, ka dzīvē ir kāds objektīvs skaistums un objektīvs neglītums. Nē! Dzīve dod tikai iespējas. Dzīve dod visu vajadzīgo, bet tālāk jarīkojas tev pašam – dzīve seko principam “dari pats”!

OŠO
Avots: http://dishi-svodobno.blogspot.com/
Tulkoja: Ginta FS

Tev ir tikai viena karma: pieņemt sevi

karma

“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo

Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.

Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?

Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?

Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.

Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.

Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.

Kā izpaužas sevis nepieņemšana?

Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu,  rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.

Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.

Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.

Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?

Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.

Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?

Ar ko sākas sevis pieņemšana?

Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.

Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?

Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.

Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.

Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums  realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.

Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.

Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība un Dzimta

dzimta9
Es…Mīlestības objekts
Mīlestība nozīmē darbību, precīzāk – mijiedarbību. Lai notiktu jebkāda darbība, ir nepieciešams, kā minimums, divi objekti. Sakārtosim Mīlestības Objektus noteiktā secībā:

– Es – Mīlestība pret sevi
– Sieva/Vīrs – Mīlestība starp vīrieti un sievieti
– Bērns – Mīlestība pret saviem bērniem
– Vecāki – Mīlestība pret vecākiem
– Tauta – Mīlestība pret savu tautu
– Dzimtene – Mīlestība pret dzimteni
– Zeme/Daba – Mīlestība pret dabu un Zemi
– Cilvēce – Mīlestība pret cilvēci
– Visums/Pasaule – Mīlestība pret Dievu

 

Es esmu Savas Dzimtas daļa.
Tā ir pavisam cita loma, kas prasa no JUMS pavisam citas domas un darbības.
Vai tu jūties kā savas dzimtas daļa?
Vai tu sajūti dzimtas atbalstu? Vai tu palīdzi viņiem?
Kādas ir tavas attiecības ar radiniekiem?
Vai esat laimīgi kā brālis un māsa?
Vai jūs dzīvojat, darbojaties un domājat līdzīgi, atbalstot viens otram?
Šie jautājumi jums palīdzēs formēt pareizo attieksmi pret sevi un saviem radiniekiem.
Jūsu dzimta sākas no jums pašiem. Tātad, ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu savu dzimtu un darītu to skaistāku un labklājīgāku?
Kamēr dzīva ir jūsu dzimta, dzīvi esat arī jūs.
Dzimtas Koks – saknes, kas iestiepjas zemē – tie ir mūsu senči. Jo spēcīgāka ir mūsu saikne ar saviem vecvecākiem, jo spēcīgāks būs koks. Koks taču barojas caur saknēm. Tāpēc ne velti mūsu vecvecāki godāja un pielūdza savus senčus. Ja šo saikni nocērtam, koks nokaltīs.
Koka lapotne – tie ir mūsu bērni, pēcnācēji. Ar saviem zariem tas tiecas pret Sauli, Debesīm. Lapas savāc un transformē Gaismas dzīvinošo enerģiju un sūta to savām saknēm. Bez zariem-pēcnācējiem šis koks nav dzīvotspējīgs un nenes augļus.
Koka stumbrs – tas esmu Es Pats. Tieši caur mani notiek šī paaudžu saikne. Dotajā brīdī es esmu tikpat svarīga šī koka daļa, kā mani Senči un Pēcnācēji.
Es novēlu jūsu Dzimtas kokam labklājību un mūžīgu dzīvi!

© «Mīlestības formula» – V. Siņeļņikovs

 

Bērni ir patstāvīgas dvēseles, kas atnākuši šajā dzīvē risināt savus – NE vecāku uzdevumus. Viņi saviem vecākiem neko nav paradā!
Vecāki taču paši viņus  ir uzaicinājuši savā dzīvē savam priekam un dzimtas turpināšanai, tāpēc, lai atdotu viņiem savu mīlestību. Bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka, taču, ja bija ne tikai prieks, tad to radīja ne bērni, bet vecāki. Tātad viņi nebija saviem bērniem radījuši pietiekami plašu Mīlestības Telpu un tieši ar to arī radīja daudz problēmu.
Kad mēs pieņemam lēmumu kļūt par vecākiem, mēs apņemamies mācīties no saviem bērniem un iemācīt viņiem uzņemties atbildību pašiem par sevi. Gudri vecāki mācās no saviem berniem. Vecāku atbildības iemācīšanās ir nemitīgs radošs process.
Mums ir jāiemācās pašiem pieņemt savus lēmumus un nenovelt atbildību par savu realitāti uz citiem: valsti, ierēdņiem, vecakiem, skolotājiem vai dieviem.
Mēs paši izvēlamies sev atbilstošo vēsturisko momentu, ģeogrāfisko vietu un vecākus. Izvēlamies tieši to, kas vajadzīgs mūsu attīstībai. Īpaši svarīga ir tieši vecāku loma, jo bērnam tie nozīmē visu cilvēcisko.
Ja vecāki nav zaudējuši savu cilvēciskumu, tad bērnam ir uz ko balstīties, un kur smelties gudrību. Savukārt, ja vecāku cilvēciskums ir zudis, tad bērns agri vai vēlu meklēs patvērumu ārpus ģimenes, jo garīgā vardarbība no, pat it kā labu, vecāku puses agri vai vēlu kļūs nepanesama.

Ja tēvs un māte mīl viens otru, tad mājās valda Mīlestības pilna Gaisotne, un viņu bērns aug kā mīlēta un lolota radība, kurš nekad nejautās: “Kas tas ir – Mīlestība?” Viņš pats zinās atbildi uz šo jautājumu un Mīlestība kļūs par viņa dzīves pamatu.

Vecākiem nav jēgas gaidīt, cerēt, sapņot un skumt par to, lai bērni viņus iemīlētu vai sāktu cienīt un uzticēties viņiem. Ja paši vecāki sevi neciena, tātad viņi nemīl sevi un neuzticas sev. Vai drīkst šajā gadījumā gaidīt savādāku attieksmi no saviem bērniem? Vai bērna mīlestība drīkst ar varu ielauzties vecāku Dvēselē, lai pierādītu savu mīlestību? Mīlestība to nedarīs. Tā gaidīs. Bet bērni cietīs savu vecāku dēļ, kuri cenšas atņemt viņiem to, ko tie paši atdotu labprāt – Mīlestību.

Bērnam vari iedot tikai to, kas tev pašam ir. Jo vairāk vecākiem mīlestības, jo vairtāk tās ir bērniem.

 

Vecākiem, kuri viens otru atbalsta, bērni paši tiek galā ar jebkuru uzdevumu, jo visu tver ātri. Bērns negaida padomu, bet pats atrod risinājumu. Viņš ieklausās vecāku padomos, taču nenoraida svešus. Taču viņš akli neseko nevienam padomam, jo vecāku padoms nav pavēle. Vecāku padoms ir atbalsts viņa paša iedvesmas un iniciatīvas realizācijai.

Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, lai vecāki dzīvotu saskanīgi, jo ļoti grūti ir kaut ko labot tad, kad koks ir līks pie pašām saknēm. Pat tad ja centīsieties atbalstīt koku ar pašām modernākajām stutītēm, tādam kokam veidosies kāds izliekums, kas nozīmēs tā vājo vietu. Un neviens nezin, kurā brīdī tas liks sevi manīt. Citiem vārdiem runājot, lai bērns neizaugtu par līku koku, par tā audzināšanu jārūpējas no paša ieņemšanas brīža.

Cenšoties it visā izdabāt saviem vecākiem, bērni ar laiku kļūst par tādiem pašiem vecākiem kā viņu personīgie un ar saviem bērniem dara to pašu, ko redzējuši savā bērnībā. Atšķirība vien tā, ka ikkatra nākamā paaudze to dara daudz koncentrētāk, agresīvāk, niknāk. Un to dara nevis pats cilvēks, bet viņā mītošie stresi, kuru priekšā vinš ir bezspēcīgs – līdzīgi mazai laiviņai vētrā.

Egoistiskiem vecākiem bērni būs vēl egoistiskāki kā viņi paši – jo ar katru paaudzi stresi pieaug. Egoists ir labs skolotājs, tikai vinš nekad neiemācīsies to, ko pats māca. Kurš spējīgs mācīties no egoista, tas paliks cilvēks pat viskritiskākajā situācijā. Lai paliktu par cilvēku, nepieciešams ir viens – laiks, lai apdomātu notiekošo. Bērniem ir vajadzīga iespēja dalīties savās domās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kā līdzīgiem ar līdzīgu.

Ja bērnam ir iedvesta doma par to, ka obligāti ir jāciena vecāki, tad vairs viņam nav tiesību izteikt savu viedokli. Un bērns nevar realizēt savu vēlmi atskaņot to, ko viņš jūt un zin. Jo stiprāk viņš vēl labu saviem vecākiem, jo vairāk pats cieš no tā, ka nevar izteikt to, ko jūt, un tad sākas slimība, kas ir raksturīga pusaudžiem – angīna.

Visvairāk cilvēku mīl viņa bērns. Un visvairāk sāpes bērnam nodara viņa māte. Kāpēc? Iemesls ir gluži vienkāršs.
Bērns savu māti pazīst labāk nekā viņa pati sevi. Deviņu mēnešu laikā viņš nepārtraukti to vēro. Viņš ir tīrs Gars, kurš visu redz un saprot. Taču viņa māte – nē. Pēdējās paaudzēs vairums māšu neprot kontaktēties ar savu, vēl nedzimušo bērnu, kā ar dzīvu cilvēku. Bērns piedzimst un dzird, ko runā māte, redz, ko viņa dara. Šīs milzīgās atšķirības bērna dvēselē izsauc pretrunīgas sajūtas, krājas negatīvs. Taču, neskatoties uz to, mums nav nekādu tiesību nosodīt savu māti, jo mēs paši viņu esam izvēlējušies par savu māti (tad, kad vēl atradāmies garu pasaulē un sajutām nepieciešamību nākt uz Zemes, lai pildītu savus uzdevumus un realizētu savu likteni).

Jūs paši nolēmāt, ka  Tikai šī māte man der. Tikai caur šīm grūtībām, kuras es parvarēšu, esot šīs mātes bērns, es varēšu izpirkt savu karmu. Tas pats attiecas arī uz tēviem.
Mīlēt sevi – tas nozīmē pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir.. Jūsu vecāki ir it kā jūsu pagātne. Tagadni rada pagātnes notikumi, bet nākotne sākas šajā pašā sekundē. Atsakoties no pagātnes, jūs nevarēsiet dzīvot pilvērtīgu dzīvi tagadnē.
Piedodiet saviem tēviem un mātēm visu līdz pat sīkumam pat tad, kad viņi vairs nav šajā pasaulē. Jūs esat viņu cienīgi. Pārstājiet nosodīt savus vecākus un apvainoties uz viņiem. Pasakieties viņiem par mācību stundām. Viņi jūs mīlēja kā vien prata, kā viņiem iemācīja mīlēt viņu vecāki, jūsu vecvecāki. Priecājieties! Tieši šeit un tagad, kad iemācīsieties MĪLESTĪBU,  apstāsies visas negatīvas dzimtas programmas un jūs saviem bērniem varēsiet nodot jaunus, sevi mīlošu cilvēku tēlus. Jūs taču esat tētis vai mamma, kuri sevi mīl un pieņem visu šajā pasaulē.
Piedodiet saviem vecakiem!

 

“Es mīlu Tevi!”
Ziniet, ka vienīgais universālais glābējs dzīvē ir Brīvība – viņa arī Mīlestība. Mīlestība ir pati pozitīvākā sajūta, tā sevī apvieno visu labāko. Tāpēc to pielīdzina Dievam.
Ja jūs paši izstarosiet Mīlestību, arī pasaule jums apkārt kļūs labāka. Vēliet Mīlestību it visiem, un jūsu Dvēsele pildīsies ar Mīlestību, jo labais vienmēr atgriežas daudzkārt pavairojies un līdzīgs pievelk līdzīgu.

 

Tulkoja: Ginta FS

Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS