Laime nenāk no ārpuses

rokās4

Mums tuvie cilvēki (vīrs, sieva, bērns, mamma, tētis, labākais draugs u.t.t.) mūsu dzīvē nav nākuši tāpēc, lai darītu mūs laimīgus un apmierinātu mūsu vēlmes.
Ja tu domā savādāk – domā, ka kādam tevi ir jāmīl, jārūpējas par tevi, jābūt tev uzticīgam, uzmanīgam, saprotošam, tad ciešanas būs neizbēgamas.
Pieņemsim, ka tu katru reizi nokļūsti vienā un tajā pašā situācijā – tuvs cilvēks, kuram tu tik ļoti ticēji, pēkšņi sit (atkal!) pa pašu sāpīgāko vietu. Bet patiesībā viņš palīdz tev saprast – laime neatnāk no ārpuses. Tā nav kāda cita rūpēs, sapratnē un uzticībā.
Citi cilvēki uzņemas šo “netīro darbu” sagraut mūsu ilūzijas. Lai mēs beidzot pagrieztos ar seju pret mīlestību, drošību un uzticēšanos sev, to, kas apslēpts mūsos.
Kad atceramies par savām dāvanām – talantiem, mūsu tuvinieki beidzot varēs mums būt tādi, par kādiem mēs sapņojām.
Lana Karlen
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Ko sēsi, to pļausi

seklas5

Atceries sakāmvārdu “ko sēsi, to pļausi”? Tas atspoguļo galveno Visuma likumu, kas atspoguļojas ikvienā reliģijā: ikvienai darbībai ir sekas un līdzīgs pievelk līdzīgu. Un šis likums strādā vienmēr un visiem. Un pat tad, kad vēršam acis uz debesīm, jautājot: “Kāpēc?”, tici, iemesls ir.
Tevi neviens nesoda un neapbalvo – to visu radi tu pats.

Karmas likums

Cēloņu-seku likums strādā pastāvīgi. Kad tu dusmojies uz kādu, kad saki komplimentus, kad savāc pa grīdu izmētātās bērnu rotaļlietas vai klāj galdu – tu sēj sēklas.

Dažādas pēc kvalitātes tās dos dažādus dīgstus, taču rezultāts būs noteikti. Labestības sēklas dod siltu atmosfēru, bet tas, kurš kādreiz sējis melus, noteikti nākotnē sastapsies ar tiem. Dažas, kas labi mēslotas, augļus dos ātrāk, citas, iesētas virspusē – nedaudz vēlāk. Bet, visticamākais, tu nekad nesaistīsi savu seno rīcību ar tagadnē notiekošajiem notikumiem.

Bez kādiem pārspīlējumiem, mūsu liktenis atkarīgs no tā, cik labi mēs saprotam un ievērojam Karmas Likumus. Un ir par maz vienkārši zināt.

10 Karmiskā Menedžmenta principi

Lai cik tas nereāli nešķistu, mēs varam vadīt savu karmu. Kā? Sēt pareizās sēklas. Tieši to mums māca zinātne Karmiskais Menedžments. Apzinātību, savu darbību seku izpratni un rūpes.
Tā pamatā ir 10 vērtības, kurās ieklausoties, tu spēsi ietekmēt savu tagadni un nākotni. Tas nav kaut kas globāli sarežģīts. Tās ir vienkāršas darbības, kuras tavu un citu cilvēku dzīvi padarīs daudz labāku.

Pirmais princips
Es saudzēju dzīvību – Man ir laba veselība
Rūpējies par sevi un citiem. Nav obligati jāveic varoņdarbi un jāpārvēršas par supervaroni. Piedāvāt kolēģei analgīnu, pacelt zemē nomestu mantu, uztaisīt zāļu tēju savam vīrietim – arī tās ir rūpes par veselību un dzīvības aizsardzība.

Otrais princips
Es paužu dāsnumu – Es esmu materiāli nodrošināts
Šis punkts dalās divās daļās: prasme dot un attieksme pret to, ko dod tev. Pirmais, kas nāk prātā ir labdarība, taču tas nav viss. Padot ceļu, atnest uz darbu tortīti, veltīt laiku draudzenei – arī tas ir dāsnums. Tas ir tas, ko Tu atdod. Akurāta attieksme pret svešam lietām, licenzēta programmatūra un filmu iegāde, pateicība par aizdotu zīmuli utt. – tā ir cieņa pret to, ko tev dod.

Trešais princips
Es cienu attiecības – Man ir lieliskas attiecības
Ja tu vēlies stabilitāti un cieņu attiecībās, paskaties, kā tu izturies pret svešām attiecībām. Kā skaties uz citu sieviešu vīriem? Ja vīrietis ir uzņēmies atbildību par citu sievieti, vai ar šādām domām tu paud cieņu pret šo savienību? Jā, arī tas ietekmē tavu karmu.

Ceturtais princips
Es runāju patiesību – Man apkārt ir godīgi cilvēki
Esi maksimāli godīgs ar visiem, ar ko runā dienas gaitā. Nepārspīlē un nenoklusē. Ja nevari godīgi atbildēt uz jautājumu, labāk izvairies no atbildes.

Piektais princips
Es satuvinu cilvēkus – Man ir daudz draugu
Šis princips nav stāsts par savešanu vai, gluži otrādi, divu cilvēku strīdu. Tas ir par tiem pašiem mazajiem darbiņiem, ko mēs nepamanām. Piemēŗam, sarunā ar draudzeni tu kritizēji jūsu kopīgo paziņu. Ko tu izdarīji? Attālināji viņas vienu no otras. Pateikt par cilvēku kaut ko sliktu, nozīmē, ar nolūku attālināt viņu no otra.
Organizē tikšanās, runā par cilvēkiem to labo, ko vien vari pateikt un tu redzēsi – vidē, kur tu uzturies būs arvien vairāk atsaucīgu cilvēku.

Sestais princips
Es runāju maigi – Man apkārt ir labestīgi cilvēki
Ko tur daudz runāt, šis princips prasa nopietnu darbu ar savu apzinātību. Tā nu ir sanācis, ka daudziem cilvēkiem ir ierasta lieta “uzriet” vai atbildēt neapmierinātā tonī.
Bet jēga nav vārdos vai balss tembrā. Svarīgi, ko ar saviem vārdiem tu “nes”. Var ļoti maigi aizvainot cilvēku un iedzīt viņu depresijā. Bet var, nikni  sarājot, uzturēt možu garu draudzenei, kura nupat izšķīrusies ar vīrieti. Būsim labestīgi.

Septītais princips
Es runāju “par lietu” – Cilvēki ciena manu viedokli
Mēs, meitenes, esam radušas papļāpāt ne par ko. Taču karmiskais menedžments māca, ka tukšas runas sēj sēklas, kas ar laiku izaugušas, kļūs par iekšēja tukšuma un nevajadzības sajūtu. Saruna pie tējas tases ļoti labi var iztikt bez tenkām – draudzeņu un šovbiznesa zvaigžņu apspriešanas.

Astotais princips
Es priecājos par citu sasniegumiem – Apkārtējie mani atbalsta
Skaudība ir graujoša emocija, mēs to zinām. Mācies priecāties par citu cilvēku veiksmi un sasniegumiem, bet, ja nesanāk, vienkārši nedomā par to, ko gribās skaust. Pasaule ir redzējusi daudz nodevību skaudības dēļ un, ja tu to neielaidīsi savā dzīvē, tu redzēsi, kā apkārtējie atbalsta visus tavus centienus un veiksmi.

Devītais princips
Es esmu līdzjūtīgs pret citiem cilvēkiem – Mani vienmēr saprot
Vairies ļauna prieka un ziņkārības par citu nelaimēm. Dzeltenās preses, kura mudž no skandāliem, šķiršanas pravām, lasīšana pārvēršas sēklās, kas aizslēdz ceļu līdzjūtībai un līdzpārdzīvojumiem.
Atbalsti tos, kuri nonākuši grūtā situācijā.

Desmitais princips
Es saprotu cēloņus un sekas – Manā dzīvē ir skaidra jēga
Lai saņemtu, ir jāatdod, bet labais notiek no labā. Strādā pie šīs vienkāršās lietas izpratnes, ja vēlies, lai tevī būtu miers un prieks. Pavisam drīz tu ar vieglumu un prieku saredzēsi šo cēloņu-seku saistību un sajutīsi visa notiekošā skaidrību.

Karmiskā menedžmenta DIENASGRĀMATA

Ātri paaugstināt savu apzinātības pakāpi un uzreiz atsekot savu uzvedību pēc visiem principiem, ir ļoti grūts uzdevums. Lai šo procesu padarītu vienkāršāku, raksti dienasgrāmatu. Izvēlies jebkuru sev pieejamu un ērtu veidu, taču mēs piedāvājam vienu no diviem.

Pirmais veids. Dienas beigās izej cauri šiem 10 principiem un uzdod sev jautājumu: ko labu un ko sliktu es paveicu?
Piemēram, pirmais princips – es saudzēju dzīvību.
Kas labs? Kā es šodien paudu savas rūpes? Pavingroju, nopirku vīram zāles, veselīgi pabaroju ģimeni.
Kas slikts? Ko es neizdarīju? Aizmirsu bērnam iedot vitamīnus, izlaidu jogas nodarbību utt.
Nekādā gadījumā sevi nešausti, vienkārši meklē momentus, kur varēji parūpēties par dzīvību.
Atceries, mēs rakstām dienasgrāmatu tāpēc, lai paaugstinātu savu apzinātības līmeni, nevis lai sevi šaustītu un vainotu.

Otrais veids. Ja grūti koncentrēties uzreiz uz visu, izvēlies kaut ko vienu, to, kas atstaucas dotajā brīdī, šajā dzīves momentā. Piemēram, ja tev ir grūtības ar naudu, sakoncentrē savu uzmanību uz principu “es esmu dāsna”. Labāko efektu dos pauzes dienas laikā. Apstājies un sev pajautā, kā tu šodien, pēdējo stundu laikā paudi savu dāsnumu vai skopumu?

Slepenā sastāvdaļa

Ja sekosi šiem principiem, tu jau būsi izmainījusi savu dzīvi un pamanīsi arī pārmaiņas cilvēkos, kuri ir ap tevi. Taču sēklu dīgšanu var paātrināt ar pavisam vienkāršas tehnikas palīdzību.

Pirms miega, kad gandrīz jau esi Morfeja valstībā, bet vēl gluži neesi aizmigusi, padomā par visu labo, ko šodien izdarīji ar siltumu un pateicību. Pateicība nostrādā kā burvju mēslojums un karmas sēklas sāks dīgt un augt ar kosmisku ātrumu.
Pieņem arī mūsu pateicību par to, ka izlasīji visu šo rakstu līdz galam, bet vakarā mēs, savukārt, padomasim par to pirms miega.

Avots: http://flourish-strategy.com
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Dzimtas spēks: radu raksti

dzimtas spēks

Ko dod dzimtas spēks un no kurienes tas rodas?

«Mūsu pagātne nosaka mūsu nākotni» – šo patiesību grūti apstrīdēt. Bet tagad iedomājies, ka mūsu pagātne – tā ir mūsu dzimta, un no tā, kāda tā ir, ir atkarīgs mūsu liktenis.
Šodien ir kļuvis ierasti dzīvot, neatskatoties pagātnē – uz iepriekšējām paaudzēm. Mēs esam kļuvuši patstāvīgi un neatkarīgi, iespējams, pat parāk. Mēs esam raduši paļauties uz saviem spēkiem, nedomājot, no kurienes šie spēki radušies? Paskaties atpakaļ – tieši tur, pagātnē, atrodas tavs spēka avots, visa tā, kas tev šobrīd ir (vai nav) avots.

Dzimtas spēks. Dzimtas enerģija

Dzimtas spēks – tā ir enerģija, kas mūs baro un uztur visas dzīves garumā. To var gan uzkrāt gan iztērēt, nolemt savu dzimtu izmiršanai.
Diemžēl, padomju varas gados savas dzimtas svarīguma izpratne tika daļēji zaudēta. Kaut gan vēl tagad dažkārt krievu valodā tiek lietoti izteicieni «без роду, без племени» vai «сирота казанская», paužot nožēlu par to, ka cilvēkam nav radinieku. Šīs frāzes nākušas no tiem laikiem, kad dzimtas jēdziens bija ļoti svarīgs, un noteica cilvēka sociālo identifikāciju. Piemēram, cilvēku, kurš nespēja nosaukt savus senčus līdz septītajai paaudzei, uzskatīja par cilvēku bez dzimtas. Un tas attiecās ne tikai uz augstdzimušajiem, bet arī vienkāršām zemnieku ģimenēm.

Mēs katrs esam maza, ļoti svarīga daļiņa, mazs gabaliņš no lielas mozaīkas, bez kuras šī mozaīka nebūtu pilnīga. Tātad mums jāatbilst savai dzimtai pēc savām vēlmēm un nolūkiem. Attiecīgi mūsu iekšējās attīstības vektoram jasakrīt ar dzimtas spēka vektoru. Tas nozīmē, ka mēs un mūsu Dvēsele ir kā mūsu dzimta.

Ko dod dzimta?

Tradicionāli un apzināti dzimta tiek attēlota kā koks. Ir saknes, ir stumbrs, zari, lapas – iepriekšējās paaudzes un patreizējās – tas ir viens vesels. Mūsu dzimtas koks mums nodrošina barošanu, atbalstu un aizsardzību.

1. Aizsardzība un barošana.
Dzimtas spēks – no vienas puses, aizsardzība, no otras – barošanas pamats, lai mēs varetu attīstīties. Mūsu dzīvē tad, kad viss mainās, dzimtas enerģija dod stabilitātes sajūtu, mums vienmēr ir kur atgriezties, ir uz ko atbalstīties. Dzimtas spēks mūs baro no pašas bērnības, taču pat tad, kad esam jau pieauguši, mēs vienmēŗ varam rēķināties ar to spēku, kas stāv aiz mums un ir gatavs sargāt un atbalstīt jebkurā sarežģītā brīdī.

2. Attīstības virziens. 
Tāpat ka jebkuram spēkam, dzimtas spēkam ir savs vektors – savs virziens. Mūsu dzimta nosaka, kur tam jāvirzās un jāattīstās caur mums. Mēs varam to nejust un nesaprast, taču bieži mēdz gadīties tā, ka mums it kā kaut ko ļoti gribās, kāds nezināms spēks kaut kur it kā ved. Tas ir mūsu dzimtas spēks, kas nosaka mūsu dzīvi. Un vienmēr ir vektors, kura virzienā attīstīties. Ja mūsu nolūki sakrīt ar šo vektoru – lieliski, ja nesakrīt, tas nozīmē, ka tiek zaudēta saikne ar sevi un savu dzimtu.

Galvenie dzimtas eksistēšanas principi

Ņemot vērā to, ka ikvienai dzimtai ir savs attīstības vektors, dzimtas spēks meklē sev piemērotos posmus, lai šo attīstību realizētu. Pie kam šajā dievišķajā potenciālā attīstība vienmēr ir pozitīva.
Tāpēc, ņemot vērā sinerģijas likumu, tad kad mēs ienākam dzimtā, mēs nākam ar kādu lielu nolūku, nevis savu personīgo vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Taču to šodien reti kurš zin.
Kā egregors (enerģētiskā izglītība), dzimta nolemj savā struktūrā iesaistīt tādu personību, kura palīdzēs tai ne tikai attīstīties, bet arī izlīdzināties, ja kaut kur ir notikušas kādas nobīdes no kursa.
Tas nozīmē, vai nu radīt kādu konkrētu bērnu, vai pieņemt no malas kādu cilvēku, kurš nesīs dzimtai labumu.

Dzimtā tiek pieņemts cilvēks, kurš dzimis citā dzimtā, caur savu vīru vai sievu. No šejienes smalkajā plānā rodas dzimtu saderība vai nesaderība.
Jau izsenis slāvu tradīcijā bija pieņemts pirms jaunas ģimenes radīšanas ļoti nopietni izmeklēt dzimtu, tāpēc, ka vienas dzimtas attīstības ideja var nesakrist ar otras ideju. Tā rodas dzimtu konflikti un jaunajai ģimenei tadā gadījumā var nebūt nākotnes.

Skaidrs, ka mūsdienās nav pieņemts ar šo faktu rēķināties. Taču, neskatoties uz to, dzimtas noteikumi darbojas, lai būtu izpildīta noteikta misija vai uzdevums. Tāpēc, tad, kad satiekas divi cilvēki, rodas vai nu pieņemšana vai nepieņemšana.

Piemēram, satikās, iemīlējās, ātri sarakstījās, visi apmierināti, laimīgi, piedzemdēja bērnus un viniem viss ir kārtībā. Bet gadās, ka cilvēki satiekas gadiem ilgi un tā arī viņiem neizdodas radīt ģimeni. Šajā gadījumā, iespējams, dzimtas attīstības idejas nav savietojamas.

Tāpēc ir vēlams izvēlēties sev pāri ne vadoties no ārējiem parametriem, ne sekojot kaisles varai, bet pēc kādiem dziļākiem uzdevumiem, kurā virzienā jums abiem kopā iet. Kā tautā saka, mīlestība nenozīmē skatīties vienam uz otru, bet skatīties viena virzienā. Dzimta kā reiz arī ir tas spēks, kas ļauj noteikt, vai tev blakus ir īstais cilvēks.

Kā veidojas dzimtas spēka vektors

Visas dzimtas programmas tiek ieliktas divos veidos:

1) Kad ir noticis ļoti spēcīgs jebkura notikuma emocionāls nostiprinājums. Tas tiek ierakstīts kā esoša patiesība. Piemēŗam: vīrietis ir ļoti stipri nodarījis pāri sievietei un sievietē aizvainojums ir iesēdies uz visu mūžu. Tas nozīmē, ka pietiek ar vienu tādu “zibsni”, lai rastos programma. Absolūti nezpzināti mēs tiražējam šo programmu tālāk paaudžu paaudzēs. Un visi mūsu pēcnācēji saņem šīs mūsu programmas, ar kurām mēs neesam tikuši skaidrībā, plus vēl arī iepriekšējo sešu paaudžu programmas pirms mums.

2) Atkārtošana. Ja vairākas paaudzes ir darījušas vienu un to pašu, dzimtā rodas ieradums. Un šis uzstādījums eksistē kā datorprogramma, to ir ļoti grūti pārkāpt vai apiet, neatkarīgi no tā, vai šī programma ir pozitīva vai negatīva. To var vai nu pastiprināt, vai pārrakstīt, ieejot tajā un to izdzīvojot.

Izejot no tā, dzimtā cilvēki neparādās vienkārši tāpat, nejauši, tie ienāk ar līdzīgām programnmām, lai tās izmainītu, modificētu vai kaut kādā veidā uzlabotu. Vai arī, ja ir kāds ļoti smags uzstādījums, tas jānojauc, lai izietu uz pozitīvu.
Gadās, ka dažiem dzimtas locekļiem rodas milzīga spriedze – tā, it kā būtu uzspiests kāds zīmogs. Un viņu uzdevums ir kaut ko reāli izmainīt. Un, kad cilvēks šo programmu ir pabeidzis, vai pārrakstījis, tiek dota atlauja jaunai pieredzei.

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi nostradājis par pavāru un kaut kādā brīdī sajutis, ka viss, dzīve paiet, esi nostrādājis par pavāru un pietiek. Tu pamet šo darbu un sāc meklēt ko citu, kaut ko tādu, kas patīk, piemēram, nodarboties ar gleznošanu. Un tas izdodas ļoti viegli. Un tas nozīmē, ka vecā programma ir aizvērta un ir iespēja rasties jaunai.

Taču, ja tu tagad domā, ka vari pagaidām atlikt savu kulināriju un sākt nodarboties ar kaut ko citu, vienkārši tāpec, ka tā gribās, tad tās vecās programmas, ja nav pabeigtas, dzenāsies tev pakaļ arī turpmāk. Ja dzimta ir ieinteresēta kādās programmās, tu nekā nespēsi no tām atteikties.

Ierakstās kā pozitīvās ta arī negatīvas programmas. Piemēram, ja tavi senči būvēja baznīcas, slimnīcas, patversmes, skolas, dzimta skaitās godājama un pēcteči dzimst labklājībā.

No kurienes šī labklājība radusies? Veselīgs prieka, mīlestības un labklājības spēks krājies daudzu paaudžu garumā un tagad tiek nodots pēcnācējiem. Tādiem pēcnācējiem ir milzīga izvēles brīvība, viņi var darīt visu, ko vien vēlas un viņi var mainīt dzimtas vēsturi.
Gadās, ka cilvēks paklūp un savu pozitīvo programmu pavērš pretēja virzienā. Viņam it kā nekas netraucē, jo ir uzkrāts dzimtas spēks, un, ko viņš dara? Viņš izšķērdē dzimtas spēka krājumus un dzimta sāk izsīkt.

Mūsu uzdevums ir saprast galvenās tendences:

1) Pozitīvo spēku vienmēr vajag vairot;

2) Ikvienu programmu, kura dzimtā ir uzsākta, ir svarīgi pabeigt, pat pozitīvo.
Ja programma ir negatīva, tā jāizdziedina. Tad tu saņemsi gan sev gan saviem pēcnācējiem izvēles brīvību, radošuma brīvību un veiksmīgu pašrealizāciju.
Un nobeigumā.
Vienās ģimenēs ciena ģimenes tradīcijas, ģimenes relikvijas, ģimenes leģndas un visi dzīvie radinieki komunicē savā starpā. Citās – ar grūtībām atceras savu vectētiņu un vecmāiņu tēva vārdus. Vienā dzimtā visi labklājībā veido ģimenes, sasniedz profesionālus panākumus un realizējas pilnā mērā. Bet ir dzimtas, kurās no paaudzes paaudzē tiek nodotas smagas slimības un salauzti likteņi.

Padomā par to, cik tevī ir spēka ietekmēt savas dzimtas attīstību. Vienam šis uzdevums ir vairot un uzkrāt dzimtas labklājību, citam – dzimtas dziedināšana un atveseļosana. Ieklausies sevī, ieskaties sava dzimtā uzmanīgi, un tu sapratīsi, ar kādu nolūku tu esi nācis šajā dzimats sistēmā. Un apzinājies savus uzdevumus – iedzīvini tos un tava dzimta būs tev simtkārt pateicīga!

Avots: © zhivoeslovo.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

25. janvārī iznāks žurnāla “Kā darītu Mīlestība” 3. numurs. Tā virstēma būs “Ceļš pie sevis” un apjomīgā intervijā Latvijā pazīstamais latviešu dzīvesziņas un holodinamikas skolotājs Jānis Vītols stāstīs par šīm dzimtas programmām, par to, kā tās atpazīt un ko ar tām darīt.

vaka lapina Nr2

Kas tas ir: “instant karma*”?

karma

Mēdz būt “instant coffee” – tā ir šķīstošā kafija. To nevajag vārīt. Uzlēji karstu ūdeni un kafija gatava! Viens un divi! Un arī karma tāda mēdz būt: viens un viss! Gatavs!

Kā tikko cilvēkam galvā iešāvās nelaba doma attiecībā uz kādu citu cilvēku, kā tikko radās kārdinājums kaut ko piesavināties vai arī nedaudz patenkot – momentā atgadās kaut kas nepatīkams.

Momentā! Pirkstu sagrieza, mašīnu sasita vai paslīdēja un nokrita. Vai apģērbu saplēsa, vai šo pašu kafiju sev virsū uzlēja un applaucējās.
Bet, ja nu gadījumā paspēja kaut ko sastrādāt, var rasties lielas problēmas. Var stipri sasisties, pazaudēt vairāk, kā nelikumīgi esi piesavinājies, saņemt “bumerangu” no absolūti nepazīstama cilvēka. Nepelnīti nolamāji savējo, daudz smagāk dabūsi ciest no pavisam sveša cilveka. Labi vēl, ja tevi nepiekaus….
Un tas viss notiek ļoti ātri. Tā kā mēs pavisam skaidri saprotam un atceramies – no kā un par ko….

Un tā arī ir “tūlītējā karma”. Vieniem cilvēkiem tā strādā momentā un viņi pat baidās kaut ko sliktu iedomāties – zin, ka uzreiz būs nepatikšanas. Bet citiem nestrādā vispār. Un tie smejas par vārdu “karma” un to visu uzskata par māņticību.

Velti! “Instant karma” – ir lielisks rādītājs tam, ka tev ir Sargeņģelis. Un tu neesi vienaldzīgs Augstākajiem spēkiem. Tevi pieskata, kā vecāki pieskata savus bērnus. Un audzināšanas nolūkos tevi apbalvo ar vieglu pērienu – hop! – un tu attopies. Tas tāpec, ka tevi mīl. Jo pieskata taču tos, kurus mīl un kam vēl labu.
Cilvēki, kuriem ir šī “instant karma” vienmēr ir daudz labākā situācijā. Un, kad zinātnieki tiem jautāja: “Kāpēc jūs neko sliktu nedarāt, kad neviens neredz?”, šie cilvēki vienā balsī atbildēja: “Mūs visu laiku vēro!”

Tā kā nevajag kreņķēties, saņemot pērienu – tas glābj no daudz smagākām sekām.
“Instant karma” ir tiem, kurus visu laiku vēro un pieskata. Un tiem, kurus bezgalīgi mīl…..
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Mani arī tik ļoti mīl! 🙂

*instant – acumirklīgs, tūlītējs

Ja spēsi piedot sev, karma vienkārši izgaisīs

woman-837156_1920

Ir ļoti svarīgi piedot it visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka nav iespējams piedot. Piedod viņiem ne tāpēc, ka viņi pelnījuši piedošanu, bet tāpēc, ka pats vairs nevēlies ciest un paciest šīs sāpes katru reizi, kad atceries, ko tev nodarīja.

Nav jau svarīgi, ko tieši tev nodarīja, – piedod, jo tu taču nevēlies turpināt slimot.
Piedošana ir nepieciešama tavas Dvēseles dziedināšanai. Tu piedod tāpēc, ka jūti līdz pats sev.

Piedošana ir mīlestības izpausme pašam pret sevi!

Piemēram, ir nesen šķīrusies sieviete. Iedomājies, ka viņa bija precējusies desmit gadus, bet pēc tam sastrīdējās ar vīru dēļ kaut kādas viņa briesmīgas rīcības.

Viņa izšķīrās un tagad neieredz savu bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana izsauc viņai spazmas vederā un vemšanu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs to nespēj izturēt. Viņai ir nepieciešama palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Dakter, man sāp! Mani smacē naids, greizsirdība un izmisums. Kaut ko tādu nepiedod! Es neieredzu šo cilvēku!”

Psihoterapeits atbild: “Jums ir jāizlaiž šīs savas emocijas, jāizrunājas, jāatbrīvo savs naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam: paņemiet spilvenu, iekodieties tajā, sitiet to! Lai naids un dusmas izlaužas uz āru!”

Viņa iet mājās, pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Un tiešām, paliek vieglāk. Sieviete iedod psihoterapeitam simts dolārus, teikdama: “Paldies, dakter! Man jau ir daudz labāk!”

Viņas sejā pirmo reizi pa ilgiem laikiem parādās plats smaids. Viņa iznāk no psihoterapeita kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām savā mašīnā? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids sāk kvēlot vēl negantāk kā iepriekš. Viņa kā bulta metas atpakaļ pie psihoterapeita, dod viņam vēl vienu simtnieku un sarīko vēl vienu “izlādēšanās” seansu.

Emociju sprādziens, dotajā situācijā, var palīdzēt tikai īslaicīgi. Jā, tas palīdz atbrīvoties no daļiņas sakrājušās indes, uz kādu brīdi cilvēkam kļūst vieglāk, taču pašu brūci šāds paņēmiens neizdziedēs. Un vienīgais veids, kā to izdziedēt ir PIEDOŠANA.

Šai sievietei vienkārši ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījumu.

Kā saprast, ka pa īstam esi piedevis?
Tikšanās ar viņu vairs neuzjundī agrākās emocijas. Šī cilvēka vārds vairs neizsauc nekādas sajūtas

Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās šai brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē tikai to, ka esam pa īstam piedevuši. Protams, rēta paliek uz emocionālā ķermeņa, tāpat kā uz fiziskā, pēdas paliek. Notikušais paliek atminās, tu visu atceries, taču rēta vairs nesāp.

Iespējams, tu tagad domā: “Piedod visiem: viegli pateikt! Es labprāt piedotu, bet nevaru. Nesanāk!”

Mums ir tūkstošiem iemeslu un attaisnojumu tam, ka neesam varējuši piedot. Taču patiesībā mēs neprotam piedot tāpēc, ka esam raduši nepiedot.

Mēs neesam pat mēģinājuši piedot, mēs trenējām savu nepiedošanas meistarību. 
Bija laiks, kad mums, bērniem piedošana bija asinīs. Pirms sasirgām ar visaptverošo dvēseļu slimību, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas vienkārši notika pats no sevis. Un parasti mes piedevām uzreiz.

Paskatieties uz bērniem, kuri kopā spēlējas: lūk, viņi sastrīdās un viens ar asarām acīs skrien pie mammas: “Mammīt, viņš man iesita!”

Divas mammas sāk skaidrot attiecības, kas ātri vien pāraug skaļā strīdā, bet viņu bērni pēc piecām minūtēm jau atkal kopā spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Un ko viņu mammas? Viņas viena otru jau neieredz – līdz mūža galam! Un te mēs vairs nerunājam par to, ka jāmācās piedot – mums jau ir iedzimta spēja to darīt. taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši trenējamies NEpiedošanā.

Paiet laiks un mēs esam atradinājuši sevi piedot. Lai arī ko cilvēks mums būtu nodarījis, mēs viņam ne par ko nepiedosim un izsvītrosim no savas dzīves uz visiem laikiem. Un sākas patmīlu karš.

Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis skan kaut kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nepiedošu! Kaut ko TĀDU piedot nevar!” Taču īstā problēma ir LEPNĪBA. Tā arī pacenšas pieliet eļļu ugunij, pastāvīgi atgādinot par to, ka piedot nedrīkst.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest tikai tādēļ, lai sodītu “vainīgo”. Mēs uzvedamies kā kaprīzi bērni, kuri rīko histērijas, jo savādāk neprot pievērst sev pieaugušo uzmanību.

Mēs tikai sev nodarām sāpes, skaļi paziņojot: “Skaties, ko es daru! Kā es ciešu! Un tas viss tevis dēļ!” Un tieši tā arī notiek.

Izmet miskastē savu patmīlu un aimirsti par savu svarīgumu un vienkārši palūdz piedošanu.

Sākumā sastādi visu to cilvēku sarakstu, kuriem tev vajag palūgt piedošanu un pēc tam atvainojies katram no viņiem. Kaut vai tikai domās, ja nav laika satikties vai sazvanīties.

Pēc tam sastādi sarakstu ar tiem cilvekiem, kuri tev ir nodarījuši ko nepatīkamu – kuriem tev jāpiedod. Un piedod viņiem visiem: lai ko arī viņi būtu nodarījuši, tu neesi vainīgs. Katram sapņojas viņa personīgais SAPNIS.

Pienāk laiks un tu saproti, ka tev jāpiedod PAŠAM SEV par visām rētām, par visu to indi un ciešanām, ko esi nodarījis sev, radot tieši šo sapni.

Un tad, kad tu piedod pats sev, iestājas miers un harmonija pašam ar sevi, nostiprinās mīlestība pret sevi. Un tā arī ir Augstākā PIEDOŠANA – kad beidzot piedodam sev.

Mūsu pārliecības par labo un ļauno parasti mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mēs uzskatām par sliktu. Mēs uzskatām sevi par vainīgu, mēs esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu, – un sodām sevi paši.

Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarījums ir tik briesmīgs, ka to tik viegli nenomazgāt. Taču, ja patiesi tici, tad “Tavs prāts lai notiek” – tas viss kļūst reāli iespējams. Šajā ziņā mēs paši radām savu karmu un mums jāmaksā par to, ko esam radījuši ar savu ticību. Tas kārtējo reizi parāda to, cik mēs esam spēcīgi. Un mēs varam atmest savus vecos priekšstatus attiecībā uz savu karmu, atteikties ticēt tai – un tās vairs nav. Nav jācieš, nav jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot pats sev: karma vienkārši pazudīs. Un no šī brīža dzīve sāksies no jauna.

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

P.S. Tā arī ir manā dzīvē. Pirms daudziem gadiem mans milzīgais Ego un Lepnība sastrādāja tādas lietas, ko pati sev nevarēju piedot un, ko nespēju piedot citiem. Bet pienāca brīdis, kad iespiestai stūrī, vairs nebija citas izejas. Un es pirms miega savās vīzijās gāju pie cilvēkiem, kuriem biju ko nodarījusi un lūdzu piedošanu, un gāju pie saviem – it kā pāri darītājiem un piedevu. Un kopš tas dienas es tā īsti pat vairs nevaru apvainoties, es neturu ļaunu prātu, jo es negribu sev kaitēt, es vairs nekultivēju greizsirdību, jo saprotu, ka man neviens nepieder un pati sev esmu lielākā vērtība. Un es piedodu sev visus sev  dotos un neizpildītos solījumus, savus pāridarījumus, jo tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka nespēj piedot pats sev.

Mēs vienmēr atgriežamies

meitene23

«Ja vēlies zināt, ko tu darīji iepriekšējā dzīvē, paskaties uz savu tagadējo stāvokli. Ja vēlies uzzināt savu nākotni, paskaties uz savām tagadējām darbībām». Buda

Daudzas mūsu dzīves norises nav iespējams loģiski izskaidrot. Tieši tāpat kā pati dzīve: ne visiem atklāj savu būtību, daudzus atstājot neziņā. Vai tev kādreiz ir nācies nokļūt tādās situācijās, kad atbilde uz problēmu atnāk pati, it kā kāds būtu pateicis priekšā pareizo ceļu, vai arī no kaut kurienes galvā rodas zināšanas, kuras šajā dzīvē neesi saņēmis, taču tās tev ir.
Vai pievērsi uzmanību frāzei “Šajā dzīvē”? Šie divi vārdi pasvītro tavu pārliecību par to, ka tu patiešām savas dzīves laikā neesi saskāries ar noteikta veida informāciju, kas pēkšņi iešāvusies tavā prātā. Vai vēl cits piemērs: dežavū stāvoklis. Ļoti daudzi ir to izjutuši, kad esošais moments šķiet ir noticis jau kaut kad iepriekš. Bet varbūt vienkārši šķiet, ka vienam un tam pašam momentam ir atradusies vieta šajā dzīvē, tāpat kā iepriekšējā iemiesošanās reizē? Pretējā gadījumā, no kurienes tad rodas šīs sajūtas, zināšanas un pieredze?
Vai tu tici tam, ka mēs (kā saka reinkarnācijas procesa pētnieki), vienmēr atgriežamies? Lai kāda arī būtu tava atbilde, šī raksta nolūks nav pārliecināt kādu par to, ka Dvēsele iemiesojas daudzas reizes, lai iegūtu savas mācības šeit uz Zemes.

Pilnvērtīgi nodzīvot dzīvi un saprast tās jēgu var arī bez ticības tam, ka pēc nāves mūs sagaida pārdzimšanas process. Daudz svarīgāk cilvēkam ir atklāt savu  attieksmi pret pašu eksistenci – kāds ir viņa dzīves mērķis, vai tikai izaugt, izmācīties, atrast darbu, radīt ģimeni, izaudzināt bernus, paauklēt mazbērnus un nomirt? Vai arī, iespējams, visas savas dzīves garumā noskaidrot savus augstākos mērķus un noteikti tos realizēt?

«Pat saprātīgākais cilvēks kļūs dumjš, ja nepilnveidosies». Buda

Lai saprastu, ka karmas likums reāli eksistē, vieniem vajag nodzīvot neskaitāmas dzīves, no gadsimta uz gadsimtu, atkārtojot vienas un tās pašas kļūdas, bet citiem neapzināti nomest blakus atkritumu urnai banāna mizu, lai pēc piecām minūtēm paslīdētu uz tādas pašas, cita cilvēka nomestas banāna mizas.

Taču, neskatoties uz to, mēs visi esam vienādi savā sūtībā – nodzīvot dzīvi  pastāvīgā pašizziņā un pašizaugsmē, saprast šīs dzīves jēgu, kaut ko pārdomāt, izlabot un izmainīt uz labo pusi.

Kādam var šķist netaisnīgi tas, ka rezultātā, pēc karmas likumiem, mēs maksājam par to, ko neatceramies. Bet vai ir garantija, ka  visu zinot jau iepriekš, mēs apzināti izvēlētos likteņa sagatavotos pārbaudījumus, lai iemācītos kaut ko jaunu? Droši vien, zinot par noteiktām grūtībām, cilvēks pacenstos tās apiet, nesaprotot to, ka tās mums tiek dotas mūsu pašu labumam.

«Tas, kas mēs esam šodien, – tās ir mūsu vakardienas domu sekas. Bet šodienas domas rada mūsu rītdienas dzīvi. Dzīve ir mūsu saprāta darbības rezultāts». Buda

Mēs atgriežamies ne tikai tāpēc, lai “atstrādātu”, mums jāatdod savi parādi, un to darot jāiemācās nepieļaut jaunas kļūdas, bet ideālajā gadījumā, uzkrāt labo karmu, kas noteikti mums būs vajadzīga mūsu garīgajai izaugsmei šajā dzīve un nākamajās.

Mēs vienmēr atgriežamies, taču dzīve uz Zemes nav mērķis, bet instruments, pateicoties kuram, mūsu Dvēsele aug un attīstās, kļūstot stipra un norūdīta. Jo agrāk cilvēks to saprot, jo apzinātāk un pārliecinātāk soļo uz saviem mērķiem, ātrāk tos sasniedz, lai pēc tam uzstādītu jaunus – savādāk nemēdz būt, tāda ir Dvēseles sūtība.

«Uzvari sevi un uzvarēsi tūkstošiem kauju”. Buda

Ja dotu cilvēkam iespēju nodzīvot to pašu dzīvi no jauna, droši vien viņš tajā kaut ko mainītu un uzlabotu. Spertu soļus, kuriem iepriekš nepietika drosmes vai arī atturētos no kādas rīcības, par kuru pēc tam bija jākaunas. Bet, diemžēl, fizioloģiski tas nav iespējams – divreiz dzīvot vienu un to pašu dzīvi, tāda iespēja nav dota nevienam.
Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ir par vēlu vienas iemiesošanās laikā, pat pašās dzīves beigās pārdomāt savu rīcību, darbības un dzīvi kopumā. Jo Dvēsele, noteiktā laikā un apstākļos iemiesojoties nevar mainīt likteni, taču tā var mainīt savu attieksmi pret notiekošo. Citiem vārdiem runājot, ejot cauri dzīves mācībām, mēs nonākam tādās situācijās, kuras novērst varam tikai izmainot sevi iekšēji.

«Kāds, kurš pirms laika bija vieglprātīgs, pēc tam kļūst nopietns un apgaismo šo pasauli kā mēness, kas atbrīvots no mākoņiem». Buda

Nevajag aizmirst, ka labākais skolotājs ir pieredze. Galvenais nenokavēt ar savas Zemes dzīves pārdomāšanu, ar secinājumiem, kurus jāizdara ikvienam cilvēkam, izejot no savas personīgās esības pieredzes. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs pavisam maz – elementāra uzmanība pret to, kas notiek šeit un tagad, dziļa, pilnīga katra sava dzīves mirkļa izdzīvošana.
Avots: Измени себя – изменится мир вокруг
Autors: Svetlana Voronova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Zinātnieki un filosofi par «Dzīvības Tīklu»: sava likteņa izlabošana

milestiba3

Daudzus gadus mani ir nodarbinājusi doma: vai iespējams attiecībās, kurās sieviete uzņēmusies dominējošo lomu un ir galvenā “rīkotāja” (tāpēc, ka tāda ir piedzimusi un izaugusi), izdarīt tā, lai ar to pašu vīrieti šis attiecību modelis mainītos – lai sieviete būtu Sieviete un vīrietis būtu Vīrietis, un abi šajās attiecības justos laimīgi.
Vai jēgpilns ir šis darbs ar sevi, savas sievišķības kopšana un mīlestības audzēšana. Un te es šodien saņēmu konkrētu atbildi, pat zinātniski pamatotu. Varbūt nedaudz sarežģīti, taču doma ir skaidra – VAR!
P.S. Latviešu valodā nekur neatradu atbilstošu tulkojumu jēdzienam «Сетка Жизни»​​​​​​​ – tāpēc, ja kāds zin vai nojauš tā pareizo tulkojumu, uzrakstiet, lūdzu, komentāros. 

Termins “Dzīvības Tīkls” ezotērikā eksistē jau sen. Un tā jēga ir sekojoša: visām vienas sugas būtnēm, piemēram, cilvēkiem, ir savstarpēja saikne smalkajā plānā. Un šī saikne ir līdzīga tīklam. Citiem vārdiem runājot, no cilvēka uz cilvēku stiepjas kas līdzīgs enerģētiskajiem pavedieniem, un visām vienas sugas būtnēm ir savstarpēja saikne.

Kad zinātnieki atšifrēja cilvēka DNS, tad atklāja, ka tajā nav pietiekami daudz informācijas, lai radītu dzīvu būtni. Tas dod iespēju pieņemt, ka embrijs papildina savu arsenālu ar informāciju no citiem avotiem – no kopējā informatīvā lauka.

Daudzi no mums ir dzirdējuši, ka cilvēku ceļi nekrustojas nejauši, un tāpēc nelaimīgie partneri “kastrē” viens otru savās karmiskajās attiecībās. Taču neviens nezin, kāpēc bieži vien tad, kad esi kļuvis “apgaismots”, visu esi apzinājies un it kā esi mainījies – dzīvē notiek tieši tie paši notikumi, nevis citi? Un kāpēc ir absolūti bezjēdzīgi dot padomu aktīvai sievietei “pārstāt apspiest vīrieti”, tāpat kā romantiskam vīrietim dot padomu “kļūt par alfa-tēviņu”….

Šis fenoments “Dzīvības Tīkls” atbild uz visiem šiem jautājumiem, par kuriem zināja jau senie filosofi-mistiķi. Tad kāpēc nav iespējams nomainīt Iņ uz Jaņ, kā tas viss saistīts ar “simtā pērtiķa efektu” un kādā veidā visas dzīvās būtnes uz Zemes mijiedarbojas viena ar otru, arī par zinātnieku atklājumiem DNS “tukšumu” jomā, runāsim šajā rakstā.

Kāda ir saistība Vasjam Pupkinam ar Andželīnu Džoliju?

Kas ir šis “Dzīvības Tīkls”? Katrs no mums ir saskāries ar situācijām, kuras bija ļoti grūti izskaidrot. Kāds cenšas ātrāk par tām aizmirst, izspiest tās no savas apziņas, bet kāds cenšas atrast atbildes, saprotot, ka tas ir ceļš uz attīstību – pagaidām neizzinātā izzināšanu, iemeslu un sakarību meklēšana. Es pacentīšos pavērt priekškaru uz vienu no seno mistiķu iecienītākajām tēmām, kas pēdējos gados izsaukusi interesi arī zinātnieku aprindās.

“Dzīvības Tīkla” tēma ir interesanta un svarīga ikvienam cilvēkam, jo tā palīdz rast atbildi uz jautājumu: kāpēc manā dzīve notiek tieši šie notikumi?

Iesākumā daži fakti:  2003 gada pavasarī, tikai nieka piecdesmit gadus pēc tam, kad tika atklāta cilvēka DNS struktūra, tika pabeigta kopējā cilvēka DNS kartēšana, un šodien zinātnieki ir pārliecināti, ka DNS neatrodas visa informācija, kas nepieciešama, lai rastos jauna dzīva būtne. Tas nozīmē, ka embrijs “nolasa” informāciju no vietas, kas atrodas kaut kur – ārpusē, no kāda noteikta informatīvā lauka.

Mistiķiem tas nešķiet nekas īpašs, jo šajā vidē jau daudzus tūkstošus gadu ir pazīstams jēdziens “Dzīvības Tīkls” – kas ir kāda informatīvi-enerģētiska lauka struktūra, kas savā starpā saista dzīvās būtnes, tajā skaitā arī vienas sugas būtnes. Tā, piemēram, lidvāvere caur šo “Dzīvības Tīklu” ir saistīta ar citām lidvāverēm, tīģeri ar tīģeriem, delfīni ar delfīniem. Un, iznēsājot savus pēcnācējus, jaunas būtnes radīšana notiek vienlaicīgi, pateicoties ģenētiskajai informācijai DNS un informācijai no šī sugai kopējā energoinformācijas lauka.

Šo fenomenu apstiprina japāņu zinātnieku eksperiments, kuru zinātnē pazīst kā “simtā pērtiķa efektu”.

«Simtā pērtiķa efekts»

Japānā, Košimas salā, kas atrodas Klusajā okeānā, dzīvoja vesela savvaļas pērtiķu kolonija, kurus zinātnieki baroja ar saldajiem kartupeļiem (batātēm), izmētājot tos salas smiltīs. Pērtiķiem garšoja batātes, taču ļoti nepatika smiltis uz tām. Un reiz kāda 18 mēnešus veca pērtiķu matīte Imo atklāja, ka var šo problēmu atrisināt, noskalojot batāti jūrā. Turklāt, to darot, uzlabojās batātes garša – pērtiķi mīl sāļu barību. Imo to iemācīja savai mātei, bet pēc tam viņas piemēram sekoja citi jaunie pērtiķi. Kad batātes noskalot iemācījās 100 pērtiķi, tad pēkšņi pērtiķi, kuri dzīvoja citās, apkārt esošajās salās, bez jebkāda redzama ārēja iemesla arī sāka to darīt – mazgāja batātes pirms ēšanas.

Šiem pērtiķiem, kuri dzīvoja dažādās salās, nebija iespējama savstarpēja komunikācija, tāpēc zinātnieku secinājumi bija sensacionāli – šis fakts kļuva par pierādījumu tam, ka eksistē vienots informatīvais lauks. No tā laika jēdziens “simtā pērtiķa efekts” tika parnests sociālajā psiholoģijā, kur tas strādā pietiekami pārliecinoši, par ko liecina daudzi pētījumi un eksperimenti.

Kas tu esi: cilvēks – «uguntiņa» vai apburtā princese?

Tagad vērsīsimies pie mistiķiem, kā viņi apraksta “Dzīvības Tīkla” praktisko darbību? Tas izskatās apmēram tāpat, kā izskatās bērnu rotaļu atrakcija “Autodroms”

Daudzi to atceras – daudzkrāsainas mašīnītes ar tieviem vadiņiem tiek piestiprinātas pie virs tām pakarināta tīkla – stiprinājuma vietā pie tīkla iedegas “uguntiņa”. Tāpat arī “Dzīvības Tīklā”, tikai vadiņu vietā šeit darbojas enerģētiskie kanāli.

Virs katra no mums “Dzīvības Tīklā” deg tāda “uguntiņa”. Ja cilvēks ir spilgts, spēcīgs, labi realizējies dzīvē ar augstu garīgās attīstības līmeni, un efektīvi relizē savu dzīves Misiju un atrodas savā dzimtajā Egregorā, viņa “uguntiņa” deg intensīvi un spoži.

Ir cilvēki ar blāvākām, gulošām “uguntiņām”, kas dzīvo, lai realizētu kādus sociālus mērķus, kuri pat neaizdomājas par garīgo attīstību. Šajā “uguntiņā” ir kāda informācija par tās nesēju, kas ļauj nodibināt jaunas saiknes ar piemērotiem cilvēkiem, atrast savas realizācijas un pielietojuma lauku.

Ko šīs zināšanas mums var dot personīgajā dzīvē?

Piemēram, ja “uguntiņa” virs kādas sievietes signalizē: “man ir aktīva dzīves pozīcija, esmu gatava komandēt un uzņemties atbildību, es valdīšu pār vīrieti”, tad uz šo “uguntiņu” pievilksies tie vīrieši, kuriem tieši tāda – valdonīga sieviete ir vajadzīga.

Tāda pasīva vīrieša, kurš nevēlas uzņemties atbildību «Augstākais ES», (kuram ir vajadzīga tieši tāda valdonīga sieviete), atrod veidu, kā pietuvoties tieši tai, kura viņam ir vajadzīga un kura atbildīs visām viņa gaidām. Tajā pat laikā abu vajadzībai jābūt vienādas intensitātes. Tādā veidā tiek izpildīts karmiskais parāds – katrs cilvēks šajā pārī gluži dabiskā veidā saņem to, ko vēlas (apzināti vai neapzināti). Un šīs satikšanās, tāpat kā jebkuras citas satikšanās, pārbaudījumi, attiecības, darba vietas un realizācijas veidi mūsu dzīvē atnāk atbilstoši mūsu pašu pieprasījumam.

Nav jēgas gausties par dzīves netaisnību vai vīriešiem – lupatām, paskaties, kadu pasūtījumu esi izdarījusi “Dzīvības Tīklā”.

Lai pārvarētu «netaisnību» ir vajadzīgs laiks!

Informācija mūsu “uguntiņā” var mainīties kā apzināti, tā arī neapzināti.

Kā apzināti var nomainīt laimi nenesošu “uguntiņu” pret laimi nesošu “uguntiņu”?

Gadījumā ar mūsu aktīvo dāmu: ja viņa vēlas būt laimīga, būt laimīgi precējusies, izveidot patiešām tuvas un mīlošas parnerattiecības ar vīrieti, viņai ir jāizmaina sava attieksme pret vīriešiem.

Ja agrāk viņa valdīja pār vīrieti, tad tagad viņai ir jāpamēģina sniegt viņam savu mīlestību, tuvību, pieņemšanu. Un, kas šajā gadījumā ir svarīgi – DOT, tieši DOT!

Variants “pārtraukt kaut ko darīt”, piemēram “pārtraukt valdīt par vīrieti” ir ļoti grūti realizējams. Izmainīt savu pozīciju uz diametrāli pretēju ir ļoti grūti. Nomainīt Jaņ uz Iņ, aktivitāti uz pasivitāti, ir praktiski neiespējami, jo tad būtu jānomaina praktiski visus uzvedības paternus.

Bet turpināt aktīvi dot, bet dot kaut ko citu, ir daudz vieglāk.

Taču ir viena nianse, ka uzreiz pēc tāda lēmuma pieņemšanas, mūsu “uguntiņa” nemainās.
Lai izmainītu šo programmu, ir nepieciešams ne tik daudz pieņemtais lēmums rīkoties savādāk, cik tam atbilstošās darbības.

No sākuma pie tādas, lēmumu mainīties pieņēmušas sievietes nāks tie, kuri piesaistīti atbilstoši vecajam (!) pieprasījumam. Un pats sarežgītākais – noturēties un nepadoties vecajām, ierastajām, tādām jau vieglajām un dabiskām reakcijām.

Tas nozīmē, ka nāk vīrieši, kuriem vajadzīga ir stingra vadība, kuri paši uzprasās, lai pār tiem valdītu, uz psiholoģisku kastrāciju – tas ir mūsdienu vīriešu-sieviešu attiecību lāsts.

Taču, ja sieviete noturēsies un dos tikai mīlestību un pieņemšanu, atvērs savu sievišķību un stimulēs vīrieti sev blakus uz patstāvīgiem vīrišķīgiem lēmumiem un rīcību, viņas “uguntiņa” “Dzīvības Tīklā” izmainīsies uz “dodu mīlestību un tuvību, atbalstu un pieņemu savu vīrieti”.
Atbilstoši, vīrietis viņai blakus mainīsies atbilstoši viņas tagadējam pieprasījumam, vai arī jau nākamā tikšanās būs ar to vīrieti, kuru pievilks jaunais viņas “uguntiņas” signāls.

Autors: Isseta Koteļņikova
Avots” econet.ru
Tulkoja: Ginta FS