Tev ir tikai viena karma: pieņemt sevi

karma

“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo

Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.

Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?

Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?

Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.

Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.

Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.

Kā izpaužas sevis nepieņemšana?

Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu,  rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.

Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.

Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.

Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?

Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.

Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?

Ar ko sākas sevis pieņemšana?

Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.

Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?

Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.

Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.

Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums  realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.

Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.

Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Mīlestība un Dzimta

dzimta9
Es…Mīlestības objekts
Mīlestība nozīmē darbību, precīzāk – mijiedarbību. Lai notiktu jebkāda darbība, ir nepieciešams, kā minimums, divi objekti. Sakārtosim Mīlestības Objektus noteiktā secībā:

– Es – Mīlestība pret sevi
– Sieva/Vīrs – Mīlestība starp vīrieti un sievieti
– Bērns – Mīlestība pret saviem bērniem
– Vecāki – Mīlestība pret vecākiem
– Tauta – Mīlestība pret savu tautu
– Dzimtene – Mīlestība pret dzimteni
– Zeme/Daba – Mīlestība pret dabu un Zemi
– Cilvēce – Mīlestība pret cilvēci
– Visums/Pasaule – Mīlestība pret Dievu

 

Es esmu Savas Dzimtas daļa.
Tā ir pavisam cita loma, kas prasa no JUMS pavisam citas domas un darbības.
Vai tu jūties kā savas dzimtas daļa?
Vai tu sajūti dzimtas atbalstu? Vai tu palīdzi viņiem?
Kādas ir tavas attiecības ar radiniekiem?
Vai esat laimīgi kā brālis un māsa?
Vai jūs dzīvojat, darbojaties un domājat līdzīgi, atbalstot viens otram?
Šie jautājumi jums palīdzēs formēt pareizo attieksmi pret sevi un saviem radiniekiem.
Jūsu dzimta sākas no jums pašiem. Tātad, ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu savu dzimtu un darītu to skaistāku un labklājīgāku?
Kamēr dzīva ir jūsu dzimta, dzīvi esat arī jūs.
Dzimtas Koks – saknes, kas iestiepjas zemē – tie ir mūsu senči. Jo spēcīgāka ir mūsu saikne ar saviem vecvecākiem, jo spēcīgāks būs koks. Koks taču barojas caur saknēm. Tāpēc ne velti mūsu vecvecāki godāja un pielūdza savus senčus. Ja šo saikni nocērtam, koks nokaltīs.
Koka lapotne – tie ir mūsu bērni, pēcnācēji. Ar saviem zariem tas tiecas pret Sauli, Debesīm. Lapas savāc un transformē Gaismas dzīvinošo enerģiju un sūta to savām saknēm. Bez zariem-pēcnācējiem šis koks nav dzīvotspējīgs un nenes augļus.
Koka stumbrs – tas esmu Es Pats. Tieši caur mani notiek šī paaudžu saikne. Dotajā brīdī es esmu tikpat svarīga šī koka daļa, kā mani Senči un Pēcnācēji.
Es novēlu jūsu Dzimtas kokam labklājību un mūžīgu dzīvi!

© «Mīlestības formula» – V. Siņeļņikovs

 

Bērni ir patstāvīgas dvēseles, kas atnākuši šajā dzīvē risināt savus – NE vecāku uzdevumus. Viņi saviem vecākiem neko nav paradā!
Vecāki taču paši viņus  ir uzaicinājuši savā dzīvē savam priekam un dzimtas turpināšanai, tāpēc, lai atdotu viņiem savu mīlestību. Bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka, taču, ja bija ne tikai prieks, tad to radīja ne bērni, bet vecāki. Tātad viņi nebija saviem bērniem radījuši pietiekami plašu Mīlestības Telpu un tieši ar to arī radīja daudz problēmu.
Kad mēs pieņemam lēmumu kļūt par vecākiem, mēs apņemamies mācīties no saviem bērniem un iemācīt viņiem uzņemties atbildību pašiem par sevi. Gudri vecāki mācās no saviem berniem. Vecāku atbildības iemācīšanās ir nemitīgs radošs process.
Mums ir jāiemācās pašiem pieņemt savus lēmumus un nenovelt atbildību par savu realitāti uz citiem: valsti, ierēdņiem, vecakiem, skolotājiem vai dieviem.
Mēs paši izvēlamies sev atbilstošo vēsturisko momentu, ģeogrāfisko vietu un vecākus. Izvēlamies tieši to, kas vajadzīgs mūsu attīstībai. Īpaši svarīga ir tieši vecāku loma, jo bērnam tie nozīmē visu cilvēcisko.
Ja vecāki nav zaudējuši savu cilvēciskumu, tad bērnam ir uz ko balstīties, un kur smelties gudrību. Savukārt, ja vecāku cilvēciskums ir zudis, tad bērns agri vai vēlu meklēs patvērumu ārpus ģimenes, jo garīgā vardarbība no, pat it kā labu, vecāku puses agri vai vēlu kļūs nepanesama.

Ja tēvs un māte mīl viens otru, tad mājās valda Mīlestības pilna Gaisotne, un viņu bērns aug kā mīlēta un lolota radība, kurš nekad nejautās: “Kas tas ir – Mīlestība?” Viņš pats zinās atbildi uz šo jautājumu un Mīlestība kļūs par viņa dzīves pamatu.

Vecākiem nav jēgas gaidīt, cerēt, sapņot un skumt par to, lai bērni viņus iemīlētu vai sāktu cienīt un uzticēties viņiem. Ja paši vecāki sevi neciena, tātad viņi nemīl sevi un neuzticas sev. Vai drīkst šajā gadījumā gaidīt savādāku attieksmi no saviem bērniem? Vai bērna mīlestība drīkst ar varu ielauzties vecāku Dvēselē, lai pierādītu savu mīlestību? Mīlestība to nedarīs. Tā gaidīs. Bet bērni cietīs savu vecāku dēļ, kuri cenšas atņemt viņiem to, ko tie paši atdotu labprāt – Mīlestību.

Bērnam vari iedot tikai to, kas tev pašam ir. Jo vairāk vecākiem mīlestības, jo vairtāk tās ir bērniem.

 

Vecākiem, kuri viens otru atbalsta, bērni paši tiek galā ar jebkuru uzdevumu, jo visu tver ātri. Bērns negaida padomu, bet pats atrod risinājumu. Viņš ieklausās vecāku padomos, taču nenoraida svešus. Taču viņš akli neseko nevienam padomam, jo vecāku padoms nav pavēle. Vecāku padoms ir atbalsts viņa paša iedvesmas un iniciatīvas realizācijai.

Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, lai vecāki dzīvotu saskanīgi, jo ļoti grūti ir kaut ko labot tad, kad koks ir līks pie pašām saknēm. Pat tad ja centīsieties atbalstīt koku ar pašām modernākajām stutītēm, tādam kokam veidosies kāds izliekums, kas nozīmēs tā vājo vietu. Un neviens nezin, kurā brīdī tas liks sevi manīt. Citiem vārdiem runājot, lai bērns neizaugtu par līku koku, par tā audzināšanu jārūpējas no paša ieņemšanas brīža.

Cenšoties it visā izdabāt saviem vecākiem, bērni ar laiku kļūst par tādiem pašiem vecākiem kā viņu personīgie un ar saviem bērniem dara to pašu, ko redzējuši savā bērnībā. Atšķirība vien tā, ka ikkatra nākamā paaudze to dara daudz koncentrētāk, agresīvāk, niknāk. Un to dara nevis pats cilvēks, bet viņā mītošie stresi, kuru priekšā vinš ir bezspēcīgs – līdzīgi mazai laiviņai vētrā.

Egoistiskiem vecākiem bērni būs vēl egoistiskāki kā viņi paši – jo ar katru paaudzi stresi pieaug. Egoists ir labs skolotājs, tikai vinš nekad neiemācīsies to, ko pats māca. Kurš spējīgs mācīties no egoista, tas paliks cilvēks pat viskritiskākajā situācijā. Lai paliktu par cilvēku, nepieciešams ir viens – laiks, lai apdomātu notiekošo. Bērniem ir vajadzīga iespēja dalīties savās domās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kā līdzīgiem ar līdzīgu.

Ja bērnam ir iedvesta doma par to, ka obligāti ir jāciena vecāki, tad vairs viņam nav tiesību izteikt savu viedokli. Un bērns nevar realizēt savu vēlmi atskaņot to, ko viņš jūt un zin. Jo stiprāk viņš vēl labu saviem vecākiem, jo vairāk pats cieš no tā, ka nevar izteikt to, ko jūt, un tad sākas slimība, kas ir raksturīga pusaudžiem – angīna.

Visvairāk cilvēku mīl viņa bērns. Un visvairāk sāpes bērnam nodara viņa māte. Kāpēc? Iemesls ir gluži vienkāršs.
Bērns savu māti pazīst labāk nekā viņa pati sevi. Deviņu mēnešu laikā viņš nepārtraukti to vēro. Viņš ir tīrs Gars, kurš visu redz un saprot. Taču viņa māte – nē. Pēdējās paaudzēs vairums māšu neprot kontaktēties ar savu, vēl nedzimušo bērnu, kā ar dzīvu cilvēku. Bērns piedzimst un dzird, ko runā māte, redz, ko viņa dara. Šīs milzīgās atšķirības bērna dvēselē izsauc pretrunīgas sajūtas, krājas negatīvs. Taču, neskatoties uz to, mums nav nekādu tiesību nosodīt savu māti, jo mēs paši viņu esam izvēlējušies par savu māti (tad, kad vēl atradāmies garu pasaulē un sajutām nepieciešamību nākt uz Zemes, lai pildītu savus uzdevumus un realizētu savu likteni).

Jūs paši nolēmāt, ka  Tikai šī māte man der. Tikai caur šīm grūtībām, kuras es parvarēšu, esot šīs mātes bērns, es varēšu izpirkt savu karmu. Tas pats attiecas arī uz tēviem.
Mīlēt sevi – tas nozīmē pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir.. Jūsu vecāki ir it kā jūsu pagātne. Tagadni rada pagātnes notikumi, bet nākotne sākas šajā pašā sekundē. Atsakoties no pagātnes, jūs nevarēsiet dzīvot pilvērtīgu dzīvi tagadnē.
Piedodiet saviem tēviem un mātēm visu līdz pat sīkumam pat tad, kad viņi vairs nav šajā pasaulē. Jūs esat viņu cienīgi. Pārstājiet nosodīt savus vecākus un apvainoties uz viņiem. Pasakieties viņiem par mācību stundām. Viņi jūs mīlēja kā vien prata, kā viņiem iemācīja mīlēt viņu vecāki, jūsu vecvecāki. Priecājieties! Tieši šeit un tagad, kad iemācīsieties MĪLESTĪBU,  apstāsies visas negatīvas dzimtas programmas un jūs saviem bērniem varēsiet nodot jaunus, sevi mīlošu cilvēku tēlus. Jūs taču esat tētis vai mamma, kuri sevi mīl un pieņem visu šajā pasaulē.
Piedodiet saviem vecakiem!

 

“Es mīlu Tevi!”
Ziniet, ka vienīgais universālais glābējs dzīvē ir Brīvība – viņa arī Mīlestība. Mīlestība ir pati pozitīvākā sajūta, tā sevī apvieno visu labāko. Tāpēc to pielīdzina Dievam.
Ja jūs paši izstarosiet Mīlestību, arī pasaule jums apkārt kļūs labāka. Vēliet Mīlestību it visiem, un jūsu Dvēsele pildīsies ar Mīlestību, jo labais vienmēr atgriežas daudzkārt pavairojies un līdzīgs pievelk līdzīgu.

 

Tulkoja: Ginta FS

Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kā sieviete neļauj vīrietim nopelnīt vairāk

hotelka

Kura gan sieviete nevēlas, lai viņas vīrs pelnītu vairāk? Un, ja atceramies par to, cik katrai sievietei ir materiālo vēlmju – viss kļūst skaidrs. Viņam pietiks ar vienu istabu, bet sievai vajag trīs. Viņam pietiek ar gultu un televizoru, bet sieva vēlas paklājiņus, aizkariņus, trauku mazgājamo mašīnu. Tieši tāpēc šobrīd tik ļoti populāra ir tēma par to, kā sievietei iedvesmot savu vīrieti uz varoņdarbiem un lielāku peļņu.

Un, lai cik dīvaini tas nešķistu, tieši sievietes, pašas to neapzinoties, ierobežo savu vīriešu peļņas iespējas. Kā tas notiek? Parunāsim par to nedaudz vairāk.

Ar vienu rakstu te būs par maz – ir ļoti daudz aspektu (kurus es redzu un saprotu).
Sāksim ar to momentu, kad sieviete un vīrietis kopā sāk radīt kādu jaunu telpu un iespējas.

Finansu plūsmas un griesti

Ģimenē ir kopīga finansu plūsma. Tas nozīmē – kāda summa, kas komfortabla abiem un atnāk pie abiem.

Un visinteresantāk ir vērot, kā tā saglabājas, neskatoties ne uz ko.

Piemēram, kad es aizgāju no sava pēdējā darba, vīrs arī vairs nestrādāja ofisā. Bija kāds bizness, kurš varēja nest peļņu un tikpat labi – arī nenest peļņu. Es pārdzīvoju, vai mēs spēsim saglabāt savus ienākumus un samaksāt dzīvokli. Taču nākamajā mēnesī mēs atkal pelnījām tikpat, cik iepriekš, kaut arī es nestrādāju un manas algas nebija.

Vai arī tad, kad mans vīrs beidza vadīt projektu, mēs domājām, ka tūliņ iestāsies īslaicīga finansu bedre – jo nekas taču nav sagatavots, lai uzturētu esošo ienākumu līmeni. Bet viss sakārtojās pats no sevis. Vairāki jauni klienti “nokrita” kā sniegs no debesīm. Un summa saglabājās iepriekšējā.

Tie ir tādi pozitīvi piemēri. Bet ir arī sava, ne visai saulainā puse.
Plūsma ir arī griesti – tie ir mūsu ierobežojumi no augšas. Jūs varat redzēt arī tādas situācijas – kad “noraujas” darījumi, samazinās prēmijas vai arī kādas citas nepatīkamas lietas, kas notiek ne no šā, ne tā.. Atceros, reiz kāda meitene man rakstīja:

«Šajā mēnesī mans preču apgrozījums palielinājās divas reizes. Mēs ar vīru jau sākām sapņot par to, kā tērēsim to, kas «pa virsu». Kamēr viņš nesaņēma algu, kuru pēkšņi bija “nogriezuši” tieši par tik, cik mēs bijām izrēķinājuši tērēt «pa virsu» ierastajam. Gala rezultātā sanāca tas pats, kas parasti – ne vairāk, ne mazāk».

Un to es arī pati savā dzīvē esmu novērojusi. Kad pusmēneša laikā pie vīra atnāk daudz jaunu klientu un atnes praktiski visu mēneša ienākumu, bet pēc tam pēkšņi viss apstājas – līdz pat mēneša beigām. Lai atkal no jauna atsāktos nākamā mēneša sākumā.

Vai arī, kad tuvojies kadam ciparam un vairāk nekādīgi nesanāk nopelnīt. Kaut danco, kaut dziedi, dari jebko.

Tad, lūk!.

Griesti un plūsma ģimenē ir kopīgi. Tas nozīmē – komfortabli abiem.

Kāpēc dažkārt pēc šķiršanās vīrietis sāk pelnīt daudzas reizes vairāk? Visticamākais, sievietes griesti bija daudz zemāki. Jo komfortabli jābūt abiem – lūk arī “nogrieza”, lai sievai nebūtu grūti.

Kopējā finansiālā karma

Bet dažkart ir gluži otrādi – vīrietis pēc šķiršanās pārstaj pelnīt vispār. Visticamākais nauda ģimenē bija sievietes – un palika ar sievieti. Tas jau attiecas uz jautājumu par to, kam šī enerģija (nauda taču ir enerģija) pieder.

Mēs esam raduši visu redzēt tieši. Piemēram, ir ģimene, kurā strādā tikai vīrs. Sieva un berni dzīvo mājās. Taču, vai gan tas nozīmē, ka tā ir tikai vīra nauda?

Patiesībā tā ir kopējā plūsma – kurā vienā veselā saplūst visa pieaugušo un bērnu nauda. Bērns, piemēram, atnāk jau ar savu naudu. Vienmēr. Dievs dod bērnu un dod bērnam. Bet, ja precīzāk, dvesele atnes visu sev līdzi, lai vecāki viņu varētu izaudzināt.

Indijā ļoti nabadzīgas ģimenes lūdz par to, lai Dievs tām atsūtītu bagātu bērnu. Un ļoti bieži, kad tāds bērns atnāk – viņiem strauji paceļas ienākumi. Vai nu laimē loterijā. Vai augļus sāk nest kāda uzsākta lieta. Vai atnāk mantojums. Tā pēkšņi, ne no kurienes.

Mēs ļoti bieži vēlamies, lai vispirms būtu nauda un tikai pēc tam plānojam bērnus. Bet tā ir milzīga kļūda. Jo kamēr bērna nav, mums ir labi un divatā pietiek – vairāk naudas arī nebūs. Ja nu vienīgi ļoti centīgi un smagi strādāt dēļ mājas, vai mašīnas, aizmirst par atpūtu un vienam par otru.

Pēc mūsu precībām, mana vīra ienākumi pieauga 3-4 reizes. Vidēji. Un tas ir tikai pirmo mēnešu laikā. Šobrīd šī summa ir vairākus desmitus reižu lielāka.

Kad piedzima vecākais bērns, sākumā mēs visu pazaudējām. Taču pēc viņa piedzimšanas vīrs uzsāka biznesu. Pārstāja strādāt algotu darbu, jo tā nevarēja ģimeni pabarot, un tas arī prasīja pārak daudz resursu… Un mēs pārcēlāmies uz Pēterburgu.

Ar bērna piedzimšanu mēs kļuvām mobili – sākām ceļot un nopirkām automašīnu. Mēs tik ilgi bijām vēlējušies automašīnu, bet tas nekādā veidā mums nesanāca. Uzreiz pēc dēla piedzimšanas mēs nopirkām tieši to automašīnu, par kuru bijām sapņojuši. Sarkanu Mazdu. Un arī ar dēla piedzimšanu mūsu dzīvē parādījās garāki atvaļinājumi, lai kopā varētu ceļot pa pasauli. Droši vien arī māja “atnāks” kopā ar trešā bērna piedzimšanu. Ļoti gribas tam ticēt.

Kā palielināt plūsmu?

  1.  Attīstīt savu gribēšanu (хотелку).
    Kamēr sieviete atsakās gribēt, vīrietim nav ko viņai dot. Metožu ir daudz – līmēt kolāžas, rakstīt vēlmju sarakstus, krāt burciņas ar sapņiem… galvenais, rakstīt visu pēc kārtas, bez kritikas, bez praktiskuma vērtēšanas (nu, un kur es pēc tam ko tadu uzvilkšu?)
  2. Pēc tam sākt attīstīt atļaušanu (позволялку).
    Nepietiek vien ar to, ka tu vēlies jaunu kleitu. Vēl ir jāatļauj sev to nopirkt. Īpaši tad, kad maz naudas. Un ne tikai jāatļauj, bet arī “nenograuzt” sevi pēc tam. Protams, tam saknes stiepjas bērnībā, kad mums ļoti daudz ko aizliedza, nenovērtēja (kam tev tāda lelle, tu taču jau esi liela meitene!) Saknes saknēm – taču tagad, kad esam pieauguši mēs paši varam sev aizliegt vai atļaut. Te galvenais ir ieradums.
  3. Dažkārt atļaut sev ļoti labas kvalitātes lietas.
    Te es nerunāju par to, kā notrallināt vīra algu un pēc tam cerēt uz augstāko spēku atbalstu. Es runāju par to, ka tad, kad tu izvēlies kādu lietu, skatoties tikai uz cenu, tu neļauj pārpilnībai ienākt tavā dzīvē. Agrāk es pirku basenes tikai tirgū – lai pietiek vienai sezonai, tāpat saplīsīs. Un atceros to, kā vīrs mani centās pierunāt nopirkt kvalitatīvas. Smadzeņu man tajā laikā nepietika – drīzāk – to bija par daudz. Tāpēc pierunāšana bija ilga. taču beigās es piekritu (tad mums tas bija ļoti dārgi – piektā daļa mēneša algas). Taču pēc tam izrādījās, ka tās ne tikai neplīst, bet arī neberž, un neizvalkājas, un tās vispar nejūt uz kājas, lieliski izskatās un priecē acis. Un, galvenais, vīrs bija ļoti laimīgs. Un saprata, kādēļ tad vēl pelnīt vairāk, ja ne tāpēc, lai mani biežāk tā iepriecinātu ar maziem nieciņiem un blakus redzētu starojošu sievu.
  4. Piepildīt savus sapņus!
    Sapņo par spoguļkameru – nopērc! Lai arī sākotnēji “no rokas” un lietotu. Tads bija mūsu pirmais Canon. Taču tai bija priekšrocība – tā bija trīsreiz lētāka par jaunu tādu pašu. Piepildīts sapnis dod milzīgu enerģiju un iedvesmu. Pirmais lietotais iPhone, lietots, bet izsapņotais auto, izpārdošanā nopirktas skaistas mēbeles – varianti ir vienmēr! Ir jāļauj sev piepildīt sapņus. Un tad naudas kļūs arvien vairāk. Tā nāks atkal un atkal – lai piepildītu jūsu sapņus.
  5. Paši vienkāršākie veidi kā uzlabot plūsmu.
    Tie ir labas kvalitātes īrētie dzīvokļi (kad tu nevari atļauties pelnīt mazāk par to cenu), dažādi elektroniskie piederumi – telefoni, datori, fotoaparāti, ceļojumi uz skaistām zemēm. Protams, svarīgi, lai tas viss būtu bez fanātisma. Latiņa aug lēnām, pakāpeniski – tik ātri, cik ātri esiet gatavi to «sagremot»
  6. Strādāt ar ierobežojošajām pārliecībām.
    Ka nauda – tas ir slikti, par to jākaunas, bailēm no naudas. Dzīve jūs sargās no naudas, ja tā jums liks uztraukties.
  7. Strādāt ar dzimtas scenārijiem.
    Viebiežāk mūsu bailes un neprasme krāt, parādi un citas grūtības nāk no pagātnes. No atmiņām. No dzimtas atmiņas, kurā kādam atņēma īpašumus, izsūtīja, kāds dalīja mantojumu, kāds iegrima lepnībā par savu bagātību.

Turpinājums sekos!
Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Par to visu mēs sarunājamies savā 100dienniekā

8

7 svarīgi iemesli, kāpēc lolot savas attiecības ar māti

mamma_meita7

Slikta māte: kāpēc viņu mīlēt? Mīlēt ideālu, labsirdīgu, maigu, veiksmīgu māti ir viegli. Bet tādu – reālu – māti-alkoholiķi, māti, kura pēra ar siksnu – grūti un pat, šķiet – neiespējami. Vai tiešām tādu sliktu māti varētu mīlēt – būt viņai pateicīgam, cienīt?

Es atbildēšu: “Ne tikai var, bet tas ir ļoti svarīgi mīlēt!” Un tas vajadzīgs, pirmkārt, nevis viņai, bet mums pašiem. Tāpēc, ka tad, kad mēs nemīlam un necienam savu māti, tad daram sliktu nevis viņai, bet sev.

Atstumjot savu neideālo māti, savu pašu tuvāko cilvēku, mēs aizgriežamies no mīlestības, no visiem dzīves labumiem un pašas dzīves. Mēs nogriežam sev iespēju būt veseliem, laimīgiem, harmoniskiem. Īpaši svarīgi tas ir sievietēm – jo labas, mīļas, sirsnīgas, uzticamas attiecības ar māti ir laimes un harmonijas pamats.

Lūk 7 svarīgi iemesli, kāpēc lolot un saudzēt attiecības ar savu māti:

 1. Taisnākais ceļš uz sievietes laimi!

Pasaki man, kādas ir tavas attiecības ar māti un es tev pateikšu, cik laimīga kā sieviete tu esi. Par to esmu pārliecinājusies, konsultējot visdažādākās sievietes un arī mana personīgā pieredze saka to pašu. Tagad ir ļoti daudz treniņu sievišķības attīstīšanai, taču esmu pārliecināta, ka jāsāk ir ar savu svarīgāko attiecību sakārtošanu – attiecībām ar mammu. Kāpēc ar mammu un nevis vīru vai kādu citu? Tāpēc, ka māte – tas ir reāls sievišķīguma pirmsākums. Cienot un augsti vērtējot savu māti, mēs arī sev atgriežam sievišķīguma vērtību un mieru. Caur savu māti mēs savienojamies ar mūsu dzimtas pirmsākumu. Mēs sākam novērtēt sajūtas, emocijas, mieru un mūsu apziņa atver mums to, kas agrāk bija slēpts.

2. Skaists un vesels ķermenis

Vesels ķermenis ir drošs apliecinājums mīlestībai pret sevi, skaists ķermenis – ir sirdsmiera un mīlestības apliecinājums. Visas “sieviešu kaites” – ir nopietns apliecinājums tam, ka nav sakārtotas attiecības ar māti, kuru mēs atstumjam, nepieņemam, uz kuru mēs apvainojamies. Ja vainojam vecākus par to, ka viņi mūs nepareizi audzinājuši – nav ieaudzinājuši pareizu attieksmi pret sievišķību, tad rezultāts būs bēdīgs. Vecāku izpausme šajā dzīvē ir karma un liktenis, bet tava karma ir tava reakcija uz viņu darbībām, tās ir tavas domas un reakcijas.

Jo ātrāk sāksi uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek, jo ātrāk sāksi dzīvot pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi.

3. Labas un tuvas attiecības ar vīra māti

Iedomājies gudru, nobriedušu sievieti. Viņa ir pati mīlestība un miers. Viņa vienmēr ir pozitīvi noskaņota, uzticas pasaulei un pasaule viņai nes mieru un mīlestību. Protams, ceļā nākas sastapties ar agresiju, aizvainojumu, taču viņa vienmēr otrā cilvēkā spēj saskatīt labāko un arī viņa sāpes un bēdas. Spēj saprast un spēj būt iecietīga. Redzot tādu sievieti, mums ir skaidrs, ka viņai nevar būt sliktas attiecības ar vīra māti. Galvenais sievietes muskulis ir Sirds un ir svarīgi prast to atvērt, vienlaicīgi cienot sevi un savus tuvos.

4. Materiāla labklājība ģimenē

Visas mēs ceram, ka vīrs labi pelnīs un nodrošinās ģimeni. Bet ko mēs darām, lai tā arī būtu? Zāģējam, dodam padomus, kritizējam, kā piemēru minot kaimiņu Lexusā. Un tas nestrādā, vēl vairāk – tas atņem mums sirdsmieru un laimi. Ir cits ceļš – mīlestības ceļš.

Izveidojot sevī ieradumu augstu vērtēt savu sievišķību, atrodoties mīlestībā un mierā ar sevi, sieviete pārstāj kritizēt, vairs neuztraucas par naudu un uzticas sava vīra veiksmei.

Tāda viņa spēj iedvesmot savu vīru lieliem datbiem. Atver savu sirdi savai mātei un sajutīsi, kā pasaule kļūst labestīgāka un labklājība ienāks tavās mājās.

5. Mājīga dzīvesvieta un laimīga ģimene

Kas ir atpūta? Ta nav ekskursija kalnos vai brauciens pie jūras – tā ir sajūta, ka tevi pieņem un tu esi īsts gan dvēselē gan miesā. Par to sapņo mūsu tuvinieki.

Kur atrast spēkus lai pieņemtu savu tuvo cilvēku vājības – sava vīra un bērnu? Zinu tikai vienu atbildi – caur savas mātes pieņemšanu un cienīšanu.

Paklanies savai mātei – viņa ir vecāka un viedāka, lai arī dažkārt tev tā nešķiet.

Caur viņas vājību saprašanu un pieņemšanu ar mīlestību, bez nosodījuma un augstprātības. Tieši attiecībās ar savu māti mēs mācāmies mīlēt, atvērt savu sirdi, mācamies pieņemt citu cilvēku nepilnības – mierīgi un ar mīlestību. Šīs sievišķīgās īpašības ir stipras un laimīgas ģimenes pamats. Ģimenes, kur sieva ciena savu vīru un viņš ar prieku uzņemas atbildību, kur bērni ciena savus vecākus.

6. Veiksme sievišķīgi

Mīlestība pret savu māti dara mūs maigākus, atslābina mūs, piepilda ar mīlestību un mēs sākam dzirdēt savu ķermeni, savu intuīciju. Un šādā sievišķīgā stāvoklī mums vieglāk pieņemt lēmumus, kā strādāt, vai strādāt, ar ko nodarboties. Un tāpēc sāc ar mazu mazītiņu solīti – uzlabojot savas attiecības ar mammu – nav svarīgi, cik tev gadu, tas nekad nebūs par vēlu. Tuvība ar mammu sievieti iedvesmo un parādās spēki, kuri agrāk nav bijuši, par kuriem agrāk viņa, iespējams, vispār neiedomājās.

7. Ilgstošas attiecības

Daudzas sievietes prot apžilbināt vīrieti, savaldzināt to, taču noturēt šo stāvokli uz daudziem gadiem, spējīga ir retā. Un tas ir pats galvenais sievišķības rādītājs.Jo vairāk mūsos ir sievišķās – mēness enerģijas, jo labākas un ilgstošākas ir mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Lai kvalitatīvi uzlabotu šo enerģiju, ir vairāk jārūpējas par sevi, jāseko savam ķermenim, jārūpējas par to, var dejot, var dziedāt – variantu ir daudz, kā saņemt enerģiju. taču jāiemācās to nosargāt savā ķermenī. Labas, uzticamas attiecības ar savu mammu, palīdz to izdarīt vislabāk.
Ja, domājot par savu mammu, tev ir nepatīkamas sajūtas – dusmas, aizvainojums, tad uzkrātā enerģija momentā no jūsu ķermeņa pazūd. Paliek tukšums un aizkaitinājums.

Un otrādi: pat viens mīlestības stariņš, aizsūtīts savai mātei, stabilizē un saglabā sievišķās enerģijas ķermenī.

Ja gribat uzlabot savas attiecības ar māti, pamēģini sākt ar mazumiņu – parunā ar viņu par viņas lietām, par viņas veselību, par dzīvi. Pirms sarunas nedaudz pameditē, lai sajūtas ir tuvākas, tas noņems saspringumu jūsu attiecībās, atbrīvos sirdi seno dienu aizvainojuma un no smaguma sajūtas. Tas palīdzēs pieņemt viņas vājības un neredzēt nepilnības.

Aizver acis un iedomājies savas mammas tēlu. Paskaties viņai acīs un iedomājies, ka lēnītēm tuvojies viņai. Tuvojoties, tu kļūsti arvien mazāka, mazāka līdz pavisam tuvu esi kļuvusi viņas sirds lielumā. Iedomājies, kā viņa tevi tādu maziņu maigi un mīlot liek savā sirdī. Sajūties savas mātes sirdī un sajūti, cik labi būt ar savu mammu. Tagad iedomājies, ka tava mamma iet pietevis, tuvojas un kļūst arvien mazāka, mazāka un tādu maziņu figūriņu tu liec savā sirdī un sajūti, cik labi un silti tā turēt savu mammu un mīlēt viņu. Tā augstā siena, kas agrāk bija starp jums, kļūst arvien mazāka un pazūd, visam, kas bija, vairs nav nekādas nozīmes – ir jūsu tuvība un vienotība.

Pat tad, ja tu jau cieni un mīli savu mammu, mīlestībai vienmēr ir vēl augstāks līmenis, kas dod vēl vairāk laimes, pārpilnības un brīnumu! Izvēle ir tava!

Avots: econet.ru

Autors: Jeļena Kondrašuk

Tulkoja: Ginta FS

Vecāku svētības spēks

dzimta5

Mūsu senčiem bija svētīšanas rituāls, kuru izmantoja, lai nekad nepārtrūktu dzimtas paaudžu saites un, lai brīvi varētu plūst dzimtas enerģijas. Savus bērnus un mazbērnus svētīja vecāki un dzimtas vecākie, lai tie varētu izveidot stipras ģimenes, dzīvotu labklājībā. Tas ir ļoti nozīmīgs rituāls, kas katram dzimtas loceklim dod pieeju dzimtas enerģijām.

Māte dod spēku dzīvei. Tēvs – piepilda ar saprātu un jēgu.

Vēršoties pie sava Tēva – kā fiziskā, tā arī Debesu, cilvēks saņem milzīgu kosmisko spēku un iespēju paplašināt savas robežas.

Savukārt māte māca atrast izeju no dažādām sarežģītām dzīves situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītiem sapņiem. Citiem vārdiem sakot, viņa māca mums izprast mūsu emocionālo dzīvi. Atverot jaunu savas dzīves lappusi, atcerieties palūgt savai mammai atļauju. Viņas svētība ir jūsu jaunuzsāktās lietas veiksmes pamatakmens. Enerģētiski bērni ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņai ir tik liela ietekme uz bērna likteni.

Dzimta, kuru apvieno viens kopējs uzvārds, veido egregoru, kurā piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī sen aizgājušie dzimtas locekļi.

Tēvs simbolizē Dabas vīrišķo spēku un dod bērnam tādas īpašības kā atbildību, izlēmību, optimismu, mērķtiecību, stingrību, gribasspēku, entuziasmu, augstsirdību, pašdisciplīnu, dāsnumu, darba prieku.

Māte simbolizē Dabas sievišķās enerģijas. Bērniem no mātes nododas spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, spēja vienoties, spēja pieņemt dāvanas, naudu par padarīto darbu, veiksme. Un, ja attiecības ar vecākiem ir sliktas, tad arī enerģija jūsu dzīvē izsīkst.

Mūsu senču mantojums ir ļoti sens. Vēdas runā, ka tie ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī milzīgā, unikālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta mūsu ģenētikā. Kāds milzīgs spēks! Ja mūsu darbības būs atbilstošas tam, kas ierakstīts Dzimtas atmiņā un, ja mēs pildīsim Senču baušļus un svētīsim Tradīcijas, tad apjautīsim Dzimtas Apziņu (zināšanu kopā ar visu Dzimtu). Tātad varēsim pielietot un izmantot to, kas tās atmiņā uzkrāts gadu tūkstošiem. Kopā ar cieņu pret Dzimtu, Dzimtas vecajiem, gudrajiem un garīgajiem ceļvežiem, pie mums atnāks Dzimtas Spēks. Agrāk bez vecāku svētības vispār neko neuzsāka – nepieņēma svarīgus lēmumus un neiesāka jaunus darbus. Bērni bija paklausīgi, jo saprata, ko nozīmē Dzimta, saikne ar to un kāds ir tās spēks.Tas ir milzīgs Spēks. Tas ir īpašs Spēks. Dzīves Spēks.

Vingrinājums

Vienkārši aizveriet acis un ieklausieties sevī. Mēs visi sevī nesam savu vecāku tēlu, savas mātes tēlu. Nesam sava tēva tēlu, kas saistīti ar dažādām izjūtām. Un tagad mēs koncentrēsim savu uzmanību uz to, kādu vietu mūsu dvēselē ieņem mūsu māte. Kur viņa stāv? Un kur stāv mūsu tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv priekšplānā, bet otrs – nedaudz tālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev vairāk uzmanības kā otrs? Vai kāds no viņiem ir svarīgāks kā otrs? Kur atrodas jūsu mīlestība? Pret kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru no viņiem tā ir īpašāka? Ar kuru mazāka? Un tagad mēs sev atļausim, lai tas, no vecākiem, kurš stāv aizmugurē, panāk uz priekšu. Tā, lai tie abi atrastos viens otram blakus – vienādā līmenī. Un, lai  tie abi kļūtu mums vienādi svarīgi un vienādi mīļi.

Dzimtas saiknes var iedomāties kā kolonnu sistēmu ar enerģija plūsmām starp visiem dzimtas locekļiem

Ja saikne starp jebkuriem diviem dzimtas locekļiem ir traucēta, enerģija šajā posmā vai nu neplūst, vai arī tā plūst negatīva, nospiedoša. Īpaši svarīga ir tā enerģija, kas plūst starp vecākiem un bērniem, īpaši māti-dēlu, tēvu-meitu. Šī saikne vislielākajā mērā nosaka enerģētisko apmaiņu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas dzimtas, kas arī nosaka viņa enerģētisko fonu.

Svētīšanas būtība un jēga ir tā, ka māte rada ap savu bērnu tādu kā aizsardzības kupolu, kas neļauj tam nonākt nepatikšanās un smagās situācijās un bērna dzīve tiek novirzīta labvēlīgās sliedēs. Svētība darbojas jebkurā attālumā. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru māte svētījusi, kļūst neievainojams. Pateicoties svētīšanas rituālam, nepārrausies paaudžu saites. Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi un vecvecāki, lai tie varētu veikt lielas lietas, radītu ģimenes.

Vērsieties pie saviem vecākiem, vecvecākiem. Palūdziet viņiem svētību sev un saviem bērniem. Tie nav sarežģīti rituāli un daudzvārdīgas lūgšanas. “Es svētīju tevi, mans bērns!” Un tajā pašā brīdī tu tiec iekļauts dzimtā – it kā būtu nospiests slēdzis un iedegusies lampiņa.

Lūdziet svētību un piedošanu ar “atpakaļejošu datumu”. Pēc tā dzīve sāks mainīties – ne tikai vienam cilvēkam, bet arī visai Dzimtai.

Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējamies un ejam postā. Mūsu saknes stiepjas bezgalībā. Bezgalība tas ir tas, kas savieno visu ar visu. Savieno un sarado…

Mūsdienās jaunatne visbiežāk nezin ne šo rituālu, ne tā nozīmi un dzīvo bez vecāku svētības. Vēl vairāk – dzīvo pretēji tam, ko māca vecāki, par spīti tam un dažkārt pat, nolādot vecākus un savu dzimtu. Iespējams, arī mūsu vecāki nav saņēmuši savu vecāku svētību, un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts un palīdzība.

Cilvēkam, kurš nav saņēmis savu vecāku svētību, nav pieejamas Dzimtas enerģijas un viņam virzīties pa dzīvi un tikt galā ar grūtībām, ir daudz grūtāk, kā tam, kuram ir šī svētība.

Tu pats vari veikt meditāciju savai savienošanai ar Dzimtas enerģijām. Galvenais ir apzināties, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Apzināties svētības svarīgumu un būt patiesam savā vēlmē to saņemt.

Otra ļoti svarīga darbība ir – no sirds palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esam gājuši pret viņu gribu.

Trešais – no sirds pateikties par to, ka viņi devuši mums iespēju piedzimt šajā pasaulē.
Ir svarīgi apzināties, ka mūsu vecāki ir paši labākie tieši mums. Bet mēs paši esam labākie bērni viņiem. Mūsu dvēseles tieši viņus izvēlējās, no visiem citiem pāriem, un vēlējās iemiesoties tieši caur šo vīrieti un šo sievieti.

Un, beidzot, ceturtais – izdarīt kādu pavisam reālu soli attiecībā pret saviem vecākiem, ja viņi ir blakus. Apciemot, piezvanīt, uzrakstīt vēstuli, ja viņi ir tālu. Galu galā, aiziet pie saviem vecākiem un palūgt viņiem svētību un pacensties viņiem paskaidrot, kāpēc tas ir svarīgi. Viņi sapratīs.

Dzimtas programma

Cilvēks nevar eksistēt ārpus savas Dzimtas. Dzimtas Programma mūs ietekmēs visu dzīvi, neskatoties uz to, vai mēs to vēlamies vai nē. Vienīgais, ko mēs varam izdarīt – izmainīt šo programmu, stradājot ar sevi. Mēs taču esam savas dzīves saimnieki! Protams, uzdevums nav vienkāršs, taču tas mums ir jāatrisina savā un savu bērnu labā.

Dzimtas programma atbilst mūsu personīgajai karmai. Pirms mēs piedzimstam šajā pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” sev vecākus, dzimumu, tautību, vietu un dzimšanas laiku. Katrs no mums ir posmiņš dzimtas ķēdē un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi.

Dzimtas programma ir mūsu senču darbību kopums. Un tajā pat laikā, tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu. Pētiet savas dzimtas saknes – ar mīlestību, cieņu un uzmanību. tas palīdzēs jums labāk saprast sevi, savas problēmas, apzināties savu sūtību. Ticiet, jūs atradīsiet ļoti daudz interesanta.

Savas saknes ir jāzin, ir jāpēta savas dzimtas ģeneoloģiskais koks. Tie, kas ar to nodarbojas, parasti ievēro noteiktas likumsakarības, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Un daudzas mūsu šodienas problēmas, tā vai citadāk, ir saistītas ar notikumiem pagātnē… Ar ko sākt?

Sākumā vēlams savākt informāciju par saviem radiniekiem trīs, četrās paaudzēs. Izjautāt dzīvus esošos tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem – dzimšanu, skolām, kāzām, bērniem, miršanu. Svarīgi būtu zināt arī nodarbošanos, materiālo stāvokli, slimībām. Savāciet informāciju par saviem brālēniem, māsīcām, tantēm un onkuļiem. Fotogrāfijas, dokumentus, dienasgrāmatas, vēstules. Tagad plaši pieejami ir ari arhīvi un baznīcas grāmatas. Atjaunojiet sakarus ar savu Dzimtu, saviem radiniekiem. Aizsūtiet vēstules. Paskaidrojiet, kas esat un kāpēc to darat.

Un, tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvību, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un ir Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar pastavēt. Un katram no mums ir sava sūtība, savs uzdevums. Un tas ļoti nopietni ietekmē visas Dzimtas likteni. Tas, kas mums ir jāizdara, caur ko mums dzīvē ir jāiziet, lai izmainītu savu personīgo un savas Dzimtas karmu.

Mūsu senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai – septiņām paaudzēm nākotnē un septiņām – pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Labklājības Spēks, kas pāriet no paaudzes paaudzē. Un otrādi, ja mēs “savu dvēseli atdodam tumšajiem spēkiem”, tad degradējam ne tikai savu enerģiju, bet arī izpumpējam savas dzimtas enerģiju paaudzēm. Ar to arī var izskaidrot to, kāpēc vienam dzimšanas brīdī ir pieejami labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet otram šīs veselības nav. Nav visa vaina vien personīgajā karmā, bet ari – Dzimtas karmā. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku – tas atkarīgs no mums.

Problēmas, ar kurām savā dzīvē saskaramies, tie ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tātad, atrisinot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks beidzot atbrīvojas no iekšējām važām, kas viņam traucē virzīties uz priekšu, uz nākamo pakāpienu dzīvē. Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir lieliska iespēja iegūt jaunu, vērtīgu pieredzi, kas nepieciešama lai sasniegtu gan privātos dzīves mērķus, gan, lai koriģētu visas Dzimtas likteni uz labo pusi un atbrīvotu savus pēctečus no nevajadzīgām problēmām un smagas nastas. Un tas ir labākais Mantojums, kuru varam atstāt saviem bērniem un mazbērniem.  

Kā likums, pēc svētības saņemšanas, sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri veikuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Sakārtojas attiecības, atjaunojas sakari, aiziet problēmas un vieglāk risinās jebkuri jautājumi!

Esiet svētīti!

Avots: www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS