Kas tas ir: “instant karma*”?

karma

Mēdz būt “instant coffee” – tā ir šķīstošā kafija. To nevajag vārīt. Uzlēji karstu ūdeni un kafija gatava! Viens un divi! Un arī karma tāda mēdz būt: viens un viss! Gatavs!

Kā tikko cilvēkam galvā iešāvās nelaba doma attiecībā uz kādu citu cilvēku, kā tikko radās kārdinājums kaut ko piesavināties vai arī nedaudz patenkot – momentā atgadās kaut kas nepatīkams.

Momentā! Pirkstu sagrieza, mašīnu sasita vai paslīdēja un nokrita. Vai apģērbu saplēsa, vai šo pašu kafiju sev virsū uzlēja un applaucējās.
Bet, ja nu gadījumā paspēja kaut ko sastrādāt, var rasties lielas problēmas. Var stipri sasisties, pazaudēt vairāk, kā nelikumīgi esi piesavinājies, saņemt “bumerangu” no absolūti nepazīstama cilvēka. Nepelnīti nolamāji savējo, daudz smagāk dabūsi ciest no pavisam sveša cilveka. Labi vēl, ja tevi nepiekaus….
Un tas viss notiek ļoti ātri. Tā kā mēs pavisam skaidri saprotam un atceramies – no kā un par ko….

Un tā arī ir “tūlītējā karma”. Vieniem cilvēkiem tā strādā momentā un viņi pat baidās kaut ko sliktu iedomāties – zin, ka uzreiz būs nepatikšanas. Bet citiem nestrādā vispār. Un tie smejas par vārdu “karma” un to visu uzskata par māņticību.

Velti! “Instant karma” – ir lielisks rādītājs tam, ka tev ir Sargeņģelis. Un tu neesi vienaldzīgs Augstākajiem spēkiem. Tevi pieskata, kā vecāki pieskata savus bērnus. Un audzināšanas nolūkos tevi apbalvo ar vieglu pērienu – hop! – un tu attopies. Tas tāpec, ka tevi mīl. Jo pieskata taču tos, kurus mīl un kam vēl labu.
Cilvēki, kuriem ir šī “instant karma” vienmēr ir daudz labākā situācijā. Un, kad zinātnieki tiem jautāja: “Kāpēc jūs neko sliktu nedarāt, kad neviens neredz?”, šie cilvēki vienā balsī atbildēja: “Mūs visu laiku vēro!”

Tā kā nevajag kreņķēties, saņemot pērienu – tas glābj no daudz smagākām sekām.
“Instant karma” ir tiem, kurus visu laiku vēro un pieskata. Un tiem, kurus bezgalīgi mīl…..
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Mani arī tik ļoti mīl! 🙂

*instant – acumirklīgs, tūlītējs

Advertisements

Ja spēsi piedot sev, karma vienkārši izgaisīs

woman-837156_1920

Ir ļoti svarīgi piedot it visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka nav iespējams piedot. Piedod viņiem ne tāpēc, ka viņi pelnījuši piedošanu, bet tāpēc, ka pats vairs nevēlies ciest un paciest šīs sāpes katru reizi, kad atceries, ko tev nodarīja.

Nav jau svarīgi, ko tieši tev nodarīja, – piedod, jo tu taču nevēlies turpināt slimot.
Piedošana ir nepieciešama tavas Dvēseles dziedināšanai. Tu piedod tāpēc, ka jūti līdz pats sev.

Piedošana ir mīlestības izpausme pašam pret sevi!

Piemēram, ir nesen šķīrusies sieviete. Iedomājies, ka viņa bija precējusies desmit gadus, bet pēc tam sastrīdējās ar vīru dēļ kaut kādas viņa briesmīgas rīcības.

Viņa izšķīrās un tagad neieredz savu bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana izsauc viņai spazmas vederā un vemšanu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs to nespēj izturēt. Viņai ir nepieciešama palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Dakter, man sāp! Mani smacē naids, greizsirdība un izmisums. Kaut ko tādu nepiedod! Es neieredzu šo cilvēku!”

Psihoterapeits atbild: “Jums ir jāizlaiž šīs savas emocijas, jāizrunājas, jāatbrīvo savs naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam: paņemiet spilvenu, iekodieties tajā, sitiet to! Lai naids un dusmas izlaužas uz āru!”

Viņa iet mājās, pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Un tiešām, paliek vieglāk. Sieviete iedod psihoterapeitam simts dolārus, teikdama: “Paldies, dakter! Man jau ir daudz labāk!”

Viņas sejā pirmo reizi pa ilgiem laikiem parādās plats smaids. Viņa iznāk no psihoterapeita kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām savā mašīnā? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids sāk kvēlot vēl negantāk kā iepriekš. Viņa kā bulta metas atpakaļ pie psihoterapeita, dod viņam vēl vienu simtnieku un sarīko vēl vienu “izlādēšanās” seansu.

Emociju sprādziens, dotajā situācijā, var palīdzēt tikai īslaicīgi. Jā, tas palīdz atbrīvoties no daļiņas sakrājušās indes, uz kādu brīdi cilvēkam kļūst vieglāk, taču pašu brūci šāds paņēmiens neizdziedēs. Un vienīgais veids, kā to izdziedēt ir PIEDOŠANA.

Šai sievietei vienkārši ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījumu.

Kā saprast, ka pa īstam esi piedevis?
Tikšanās ar viņu vairs neuzjundī agrākās emocijas. Šī cilvēka vārds vairs neizsauc nekādas sajūtas

Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās šai brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē tikai to, ka esam pa īstam piedevuši. Protams, rēta paliek uz emocionālā ķermeņa, tāpat kā uz fiziskā, pēdas paliek. Notikušais paliek atminās, tu visu atceries, taču rēta vairs nesāp.

Iespējams, tu tagad domā: “Piedod visiem: viegli pateikt! Es labprāt piedotu, bet nevaru. Nesanāk!”

Mums ir tūkstošiem iemeslu un attaisnojumu tam, ka neesam varējuši piedot. Taču patiesībā mēs neprotam piedot tāpēc, ka esam raduši nepiedot.

Mēs neesam pat mēģinājuši piedot, mēs trenējām savu nepiedošanas meistarību. 
Bija laiks, kad mums, bērniem piedošana bija asinīs. Pirms sasirgām ar visaptverošo dvēseļu slimību, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas vienkārši notika pats no sevis. Un parasti mes piedevām uzreiz.

Paskatieties uz bērniem, kuri kopā spēlējas: lūk, viņi sastrīdās un viens ar asarām acīs skrien pie mammas: “Mammīt, viņš man iesita!”

Divas mammas sāk skaidrot attiecības, kas ātri vien pāraug skaļā strīdā, bet viņu bērni pēc piecām minūtēm jau atkal kopā spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Un ko viņu mammas? Viņas viena otru jau neieredz – līdz mūža galam! Un te mēs vairs nerunājam par to, ka jāmācās piedot – mums jau ir iedzimta spēja to darīt. taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši trenējamies NEpiedošanā.

Paiet laiks un mēs esam atradinājuši sevi piedot. Lai arī ko cilvēks mums būtu nodarījis, mēs viņam ne par ko nepiedosim un izsvītrosim no savas dzīves uz visiem laikiem. Un sākas patmīlu karš.

Kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis skan kaut kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nepiedošu! Kaut ko TĀDU piedot nevar!” Taču īstā problēma ir LEPNĪBA. Tā arī pacenšas pieliet eļļu ugunij, pastāvīgi atgādinot par to, ka piedot nedrīkst.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest tikai tādēļ, lai sodītu “vainīgo”. Mēs uzvedamies kā kaprīzi bērni, kuri rīko histērijas, jo savādāk neprot pievērst sev pieaugušo uzmanību.

Mēs tikai sev nodarām sāpes, skaļi paziņojot: “Skaties, ko es daru! Kā es ciešu! Un tas viss tevis dēļ!” Un tieši tā arī notiek.

Izmet miskastē savu patmīlu un aimirsti par savu svarīgumu un vienkārši palūdz piedošanu.

Sākumā sastādi visu to cilvēku sarakstu, kuriem tev vajag palūgt piedošanu un pēc tam atvainojies katram no viņiem. Kaut vai tikai domās, ja nav laika satikties vai sazvanīties.

Pēc tam sastādi sarakstu ar tiem cilvekiem, kuri tev ir nodarījuši ko nepatīkamu – kuriem tev jāpiedod. Un piedod viņiem visiem: lai ko arī viņi būtu nodarījuši, tu neesi vainīgs. Katram sapņojas viņa personīgais SAPNIS.

Pienāk laiks un tu saproti, ka tev jāpiedod PAŠAM SEV par visām rētām, par visu to indi un ciešanām, ko esi nodarījis sev, radot tieši šo sapni.

Un tad, kad tu piedod pats sev, iestājas miers un harmonija pašam ar sevi, nostiprinās mīlestība pret sevi. Un tā arī ir Augstākā PIEDOŠANA – kad beidzot piedodam sev.

Mūsu pārliecības par labo un ļauno parasti mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mēs uzskatām par sliktu. Mēs uzskatām sevi par vainīgu, mēs esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu, – un sodām sevi paši.

Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarījums ir tik briesmīgs, ka to tik viegli nenomazgāt. Taču, ja patiesi tici, tad “Tavs prāts lai notiek” – tas viss kļūst reāli iespējams. Šajā ziņā mēs paši radām savu karmu un mums jāmaksā par to, ko esam radījuši ar savu ticību. Tas kārtējo reizi parāda to, cik mēs esam spēcīgi. Un mēs varam atmest savus vecos priekšstatus attiecībā uz savu karmu, atteikties ticēt tai – un tās vairs nav. Nav jācieš, nav jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot pats sev: karma vienkārši pazudīs. Un no šī brīža dzīve sāksies no jauna.

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

P.S. Tā arī ir manā dzīvē. Pirms daudziem gadiem mans milzīgais Ego un Lepnība sastrādāja tādas lietas, ko pati sev nevarēju piedot un, ko nespēju piedot citiem. Bet pienāca brīdis, kad iespiestai stūrī, vairs nebija citas izejas. Un es pirms miega savās vīzijās gāju pie cilvēkiem, kuriem biju ko nodarījusi un lūdzu piedošanu, un gāju pie saviem – it kā pāri darītājiem un piedevu. Un kopš tas dienas es tā īsti pat vairs nevaru apvainoties, es neturu ļaunu prātu, jo es negribu sev kaitēt, es vairs nekultivēju greizsirdību, jo saprotu, ka man neviens nepieder un pati sev esmu lielākā vērtība. Un es piedodu sev visus sev  dotos un neizpildītos solījumus, savus pāridarījumus, jo tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ka nespēj piedot pats sev.

Mēs vienmēr atgriežamies

meitene23

«Ja vēlies zināt, ko tu darīji iepriekšējā dzīvē, paskaties uz savu tagadējo stāvokli. Ja vēlies uzzināt savu nākotni, paskaties uz savām tagadējām darbībām». Buda

Daudzas mūsu dzīves norises nav iespējams loģiski izskaidrot. Tieši tāpat kā pati dzīve: ne visiem atklāj savu būtību, daudzus atstājot neziņā. Vai tev kādreiz ir nācies nokļūt tādās situācijās, kad atbilde uz problēmu atnāk pati, it kā kāds būtu pateicis priekšā pareizo ceļu, vai arī no kaut kurienes galvā rodas zināšanas, kuras šajā dzīvē neesi saņēmis, taču tās tev ir.
Vai pievērsi uzmanību frāzei “Šajā dzīvē”? Šie divi vārdi pasvītro tavu pārliecību par to, ka tu patiešām savas dzīves laikā neesi saskāries ar noteikta veida informāciju, kas pēkšņi iešāvusies tavā prātā. Vai vēl cits piemērs: dežavū stāvoklis. Ļoti daudzi ir to izjutuši, kad esošais moments šķiet ir noticis jau kaut kad iepriekš. Bet varbūt vienkārši šķiet, ka vienam un tam pašam momentam ir atradusies vieta šajā dzīvē, tāpat kā iepriekšējā iemiesošanās reizē? Pretējā gadījumā, no kurienes tad rodas šīs sajūtas, zināšanas un pieredze?
Vai tu tici tam, ka mēs (kā saka reinkarnācijas procesa pētnieki), vienmēr atgriežamies? Lai kāda arī būtu tava atbilde, šī raksta nolūks nav pārliecināt kādu par to, ka Dvēsele iemiesojas daudzas reizes, lai iegūtu savas mācības šeit uz Zemes.

Pilnvērtīgi nodzīvot dzīvi un saprast tās jēgu var arī bez ticības tam, ka pēc nāves mūs sagaida pārdzimšanas process. Daudz svarīgāk cilvēkam ir atklāt savu  attieksmi pret pašu eksistenci – kāds ir viņa dzīves mērķis, vai tikai izaugt, izmācīties, atrast darbu, radīt ģimeni, izaudzināt bernus, paauklēt mazbērnus un nomirt? Vai arī, iespējams, visas savas dzīves garumā noskaidrot savus augstākos mērķus un noteikti tos realizēt?

«Pat saprātīgākais cilvēks kļūs dumjš, ja nepilnveidosies». Buda

Lai saprastu, ka karmas likums reāli eksistē, vieniem vajag nodzīvot neskaitāmas dzīves, no gadsimta uz gadsimtu, atkārtojot vienas un tās pašas kļūdas, bet citiem neapzināti nomest blakus atkritumu urnai banāna mizu, lai pēc piecām minūtēm paslīdētu uz tādas pašas, cita cilvēka nomestas banāna mizas.

Taču, neskatoties uz to, mēs visi esam vienādi savā sūtībā – nodzīvot dzīvi  pastāvīgā pašizziņā un pašizaugsmē, saprast šīs dzīves jēgu, kaut ko pārdomāt, izlabot un izmainīt uz labo pusi.

Kādam var šķist netaisnīgi tas, ka rezultātā, pēc karmas likumiem, mēs maksājam par to, ko neatceramies. Bet vai ir garantija, ka  visu zinot jau iepriekš, mēs apzināti izvēlētos likteņa sagatavotos pārbaudījumus, lai iemācītos kaut ko jaunu? Droši vien, zinot par noteiktām grūtībām, cilvēks pacenstos tās apiet, nesaprotot to, ka tās mums tiek dotas mūsu pašu labumam.

«Tas, kas mēs esam šodien, – tās ir mūsu vakardienas domu sekas. Bet šodienas domas rada mūsu rītdienas dzīvi. Dzīve ir mūsu saprāta darbības rezultāts». Buda

Mēs atgriežamies ne tikai tāpēc, lai “atstrādātu”, mums jāatdod savi parādi, un to darot jāiemācās nepieļaut jaunas kļūdas, bet ideālajā gadījumā, uzkrāt labo karmu, kas noteikti mums būs vajadzīga mūsu garīgajai izaugsmei šajā dzīve un nākamajās.

Mēs vienmēr atgriežamies, taču dzīve uz Zemes nav mērķis, bet instruments, pateicoties kuram, mūsu Dvēsele aug un attīstās, kļūstot stipra un norūdīta. Jo agrāk cilvēks to saprot, jo apzinātāk un pārliecinātāk soļo uz saviem mērķiem, ātrāk tos sasniedz, lai pēc tam uzstādītu jaunus – savādāk nemēdz būt, tāda ir Dvēseles sūtība.

«Uzvari sevi un uzvarēsi tūkstošiem kauju”. Buda

Ja dotu cilvēkam iespēju nodzīvot to pašu dzīvi no jauna, droši vien viņš tajā kaut ko mainītu un uzlabotu. Spertu soļus, kuriem iepriekš nepietika drosmes vai arī atturētos no kādas rīcības, par kuru pēc tam bija jākaunas. Bet, diemžēl, fizioloģiski tas nav iespējams – divreiz dzīvot vienu un to pašu dzīvi, tāda iespēja nav dota nevienam.
Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ir par vēlu vienas iemiesošanās laikā, pat pašās dzīves beigās pārdomāt savu rīcību, darbības un dzīvi kopumā. Jo Dvēsele, noteiktā laikā un apstākļos iemiesojoties nevar mainīt likteni, taču tā var mainīt savu attieksmi pret notiekošo. Citiem vārdiem runājot, ejot cauri dzīves mācībām, mēs nonākam tādās situācijās, kuras novērst varam tikai izmainot sevi iekšēji.

«Kāds, kurš pirms laika bija vieglprātīgs, pēc tam kļūst nopietns un apgaismo šo pasauli kā mēness, kas atbrīvots no mākoņiem». Buda

Nevajag aizmirst, ka labākais skolotājs ir pieredze. Galvenais nenokavēt ar savas Zemes dzīves pārdomāšanu, ar secinājumiem, kurus jāizdara ikvienam cilvēkam, izejot no savas personīgās esības pieredzes. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgs pavisam maz – elementāra uzmanība pret to, kas notiek šeit un tagad, dziļa, pilnīga katra sava dzīves mirkļa izdzīvošana.
Avots: Измени себя – изменится мир вокруг
Autors: Svetlana Voronova
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Zinātnieki un filosofi par «Dzīvības Tīklu»: sava likteņa izlabošana

milestiba3

Daudzus gadus mani ir nodarbinājusi doma: vai iespējams attiecībās, kurās sieviete uzņēmusies dominējošo lomu un ir galvenā “rīkotāja” (tāpēc, ka tāda ir piedzimusi un izaugusi), izdarīt tā, lai ar to pašu vīrieti šis attiecību modelis mainītos – lai sieviete būtu Sieviete un vīrietis būtu Vīrietis, un abi šajās attiecības justos laimīgi.
Vai jēgpilns ir šis darbs ar sevi, savas sievišķības kopšana un mīlestības audzēšana. Un te es šodien saņēmu konkrētu atbildi, pat zinātniski pamatotu. Varbūt nedaudz sarežģīti, taču doma ir skaidra – VAR!
P.S. Latviešu valodā nekur neatradu atbilstošu tulkojumu jēdzienam «Сетка Жизни»​​​​​​​ – tāpēc, ja kāds zin vai nojauš tā pareizo tulkojumu, uzrakstiet, lūdzu, komentāros. 

Termins “Dzīvības Tīkls” ezotērikā eksistē jau sen. Un tā jēga ir sekojoša: visām vienas sugas būtnēm, piemēram, cilvēkiem, ir savstarpēja saikne smalkajā plānā. Un šī saikne ir līdzīga tīklam. Citiem vārdiem runājot, no cilvēka uz cilvēku stiepjas kas līdzīgs enerģētiskajiem pavedieniem, un visām vienas sugas būtnēm ir savstarpēja saikne.

Kad zinātnieki atšifrēja cilvēka DNS, tad atklāja, ka tajā nav pietiekami daudz informācijas, lai radītu dzīvu būtni. Tas dod iespēju pieņemt, ka embrijs papildina savu arsenālu ar informāciju no citiem avotiem – no kopējā informatīvā lauka.

Daudzi no mums ir dzirdējuši, ka cilvēku ceļi nekrustojas nejauši, un tāpēc nelaimīgie partneri “kastrē” viens otru savās karmiskajās attiecībās. Taču neviens nezin, kāpēc bieži vien tad, kad esi kļuvis “apgaismots”, visu esi apzinājies un it kā esi mainījies – dzīvē notiek tieši tie paši notikumi, nevis citi? Un kāpēc ir absolūti bezjēdzīgi dot padomu aktīvai sievietei “pārstāt apspiest vīrieti”, tāpat kā romantiskam vīrietim dot padomu “kļūt par alfa-tēviņu”….

Šis fenoments “Dzīvības Tīkls” atbild uz visiem šiem jautājumiem, par kuriem zināja jau senie filosofi-mistiķi. Tad kāpēc nav iespējams nomainīt Iņ uz Jaņ, kā tas viss saistīts ar “simtā pērtiķa efektu” un kādā veidā visas dzīvās būtnes uz Zemes mijiedarbojas viena ar otru, arī par zinātnieku atklājumiem DNS “tukšumu” jomā, runāsim šajā rakstā.

Kāda ir saistība Vasjam Pupkinam ar Andželīnu Džoliju?

Kas ir šis “Dzīvības Tīkls”? Katrs no mums ir saskāries ar situācijām, kuras bija ļoti grūti izskaidrot. Kāds cenšas ātrāk par tām aizmirst, izspiest tās no savas apziņas, bet kāds cenšas atrast atbildes, saprotot, ka tas ir ceļš uz attīstību – pagaidām neizzinātā izzināšanu, iemeslu un sakarību meklēšana. Es pacentīšos pavērt priekškaru uz vienu no seno mistiķu iecienītākajām tēmām, kas pēdējos gados izsaukusi interesi arī zinātnieku aprindās.

“Dzīvības Tīkla” tēma ir interesanta un svarīga ikvienam cilvēkam, jo tā palīdz rast atbildi uz jautājumu: kāpēc manā dzīve notiek tieši šie notikumi?

Iesākumā daži fakti:  2003 gada pavasarī, tikai nieka piecdesmit gadus pēc tam, kad tika atklāta cilvēka DNS struktūra, tika pabeigta kopējā cilvēka DNS kartēšana, un šodien zinātnieki ir pārliecināti, ka DNS neatrodas visa informācija, kas nepieciešama, lai rastos jauna dzīva būtne. Tas nozīmē, ka embrijs “nolasa” informāciju no vietas, kas atrodas kaut kur – ārpusē, no kāda noteikta informatīvā lauka.

Mistiķiem tas nešķiet nekas īpašs, jo šajā vidē jau daudzus tūkstošus gadu ir pazīstams jēdziens “Dzīvības Tīkls” – kas ir kāda informatīvi-enerģētiska lauka struktūra, kas savā starpā saista dzīvās būtnes, tajā skaitā arī vienas sugas būtnes. Tā, piemēram, lidvāvere caur šo “Dzīvības Tīklu” ir saistīta ar citām lidvāverēm, tīģeri ar tīģeriem, delfīni ar delfīniem. Un, iznēsājot savus pēcnācējus, jaunas būtnes radīšana notiek vienlaicīgi, pateicoties ģenētiskajai informācijai DNS un informācijai no šī sugai kopējā energoinformācijas lauka.

Šo fenomenu apstiprina japāņu zinātnieku eksperiments, kuru zinātnē pazīst kā “simtā pērtiķa efektu”.

«Simtā pērtiķa efekts»

Japānā, Košimas salā, kas atrodas Klusajā okeānā, dzīvoja vesela savvaļas pērtiķu kolonija, kurus zinātnieki baroja ar saldajiem kartupeļiem (batātēm), izmētājot tos salas smiltīs. Pērtiķiem garšoja batātes, taču ļoti nepatika smiltis uz tām. Un reiz kāda 18 mēnešus veca pērtiķu matīte Imo atklāja, ka var šo problēmu atrisināt, noskalojot batāti jūrā. Turklāt, to darot, uzlabojās batātes garša – pērtiķi mīl sāļu barību. Imo to iemācīja savai mātei, bet pēc tam viņas piemēram sekoja citi jaunie pērtiķi. Kad batātes noskalot iemācījās 100 pērtiķi, tad pēkšņi pērtiķi, kuri dzīvoja citās, apkārt esošajās salās, bez jebkāda redzama ārēja iemesla arī sāka to darīt – mazgāja batātes pirms ēšanas.

Šiem pērtiķiem, kuri dzīvoja dažādās salās, nebija iespējama savstarpēja komunikācija, tāpēc zinātnieku secinājumi bija sensacionāli – šis fakts kļuva par pierādījumu tam, ka eksistē vienots informatīvais lauks. No tā laika jēdziens “simtā pērtiķa efekts” tika parnests sociālajā psiholoģijā, kur tas strādā pietiekami pārliecinoši, par ko liecina daudzi pētījumi un eksperimenti.

Kas tu esi: cilvēks – «uguntiņa» vai apburtā princese?

Tagad vērsīsimies pie mistiķiem, kā viņi apraksta “Dzīvības Tīkla” praktisko darbību? Tas izskatās apmēram tāpat, kā izskatās bērnu rotaļu atrakcija “Autodroms”

Daudzi to atceras – daudzkrāsainas mašīnītes ar tieviem vadiņiem tiek piestiprinātas pie virs tām pakarināta tīkla – stiprinājuma vietā pie tīkla iedegas “uguntiņa”. Tāpat arī “Dzīvības Tīklā”, tikai vadiņu vietā šeit darbojas enerģētiskie kanāli.

Virs katra no mums “Dzīvības Tīklā” deg tāda “uguntiņa”. Ja cilvēks ir spilgts, spēcīgs, labi realizējies dzīvē ar augstu garīgās attīstības līmeni, un efektīvi relizē savu dzīves Misiju un atrodas savā dzimtajā Egregorā, viņa “uguntiņa” deg intensīvi un spoži.

Ir cilvēki ar blāvākām, gulošām “uguntiņām”, kas dzīvo, lai realizētu kādus sociālus mērķus, kuri pat neaizdomājas par garīgo attīstību. Šajā “uguntiņā” ir kāda informācija par tās nesēju, kas ļauj nodibināt jaunas saiknes ar piemērotiem cilvēkiem, atrast savas realizācijas un pielietojuma lauku.

Ko šīs zināšanas mums var dot personīgajā dzīvē?

Piemēram, ja “uguntiņa” virs kādas sievietes signalizē: “man ir aktīva dzīves pozīcija, esmu gatava komandēt un uzņemties atbildību, es valdīšu pār vīrieti”, tad uz šo “uguntiņu” pievilksies tie vīrieši, kuriem tieši tāda – valdonīga sieviete ir vajadzīga.

Tāda pasīva vīrieša, kurš nevēlas uzņemties atbildību «Augstākais ES», (kuram ir vajadzīga tieši tāda valdonīga sieviete), atrod veidu, kā pietuvoties tieši tai, kura viņam ir vajadzīga un kura atbildīs visām viņa gaidām. Tajā pat laikā abu vajadzībai jābūt vienādas intensitātes. Tādā veidā tiek izpildīts karmiskais parāds – katrs cilvēks šajā pārī gluži dabiskā veidā saņem to, ko vēlas (apzināti vai neapzināti). Un šīs satikšanās, tāpat kā jebkuras citas satikšanās, pārbaudījumi, attiecības, darba vietas un realizācijas veidi mūsu dzīvē atnāk atbilstoši mūsu pašu pieprasījumam.

Nav jēgas gausties par dzīves netaisnību vai vīriešiem – lupatām, paskaties, kadu pasūtījumu esi izdarījusi “Dzīvības Tīklā”.

Lai pārvarētu «netaisnību» ir vajadzīgs laiks!

Informācija mūsu “uguntiņā” var mainīties kā apzināti, tā arī neapzināti.

Kā apzināti var nomainīt laimi nenesošu “uguntiņu” pret laimi nesošu “uguntiņu”?

Gadījumā ar mūsu aktīvo dāmu: ja viņa vēlas būt laimīga, būt laimīgi precējusies, izveidot patiešām tuvas un mīlošas parnerattiecības ar vīrieti, viņai ir jāizmaina sava attieksme pret vīriešiem.

Ja agrāk viņa valdīja pār vīrieti, tad tagad viņai ir jāpamēģina sniegt viņam savu mīlestību, tuvību, pieņemšanu. Un, kas šajā gadījumā ir svarīgi – DOT, tieši DOT!

Variants “pārtraukt kaut ko darīt”, piemēram “pārtraukt valdīt par vīrieti” ir ļoti grūti realizējams. Izmainīt savu pozīciju uz diametrāli pretēju ir ļoti grūti. Nomainīt Jaņ uz Iņ, aktivitāti uz pasivitāti, ir praktiski neiespējami, jo tad būtu jānomaina praktiski visus uzvedības paternus.

Bet turpināt aktīvi dot, bet dot kaut ko citu, ir daudz vieglāk.

Taču ir viena nianse, ka uzreiz pēc tāda lēmuma pieņemšanas, mūsu “uguntiņa” nemainās.
Lai izmainītu šo programmu, ir nepieciešams ne tik daudz pieņemtais lēmums rīkoties savādāk, cik tam atbilstošās darbības.

No sākuma pie tādas, lēmumu mainīties pieņēmušas sievietes nāks tie, kuri piesaistīti atbilstoši vecajam (!) pieprasījumam. Un pats sarežgītākais – noturēties un nepadoties vecajām, ierastajām, tādām jau vieglajām un dabiskām reakcijām.

Tas nozīmē, ka nāk vīrieši, kuriem vajadzīga ir stingra vadība, kuri paši uzprasās, lai pār tiem valdītu, uz psiholoģisku kastrāciju – tas ir mūsdienu vīriešu-sieviešu attiecību lāsts.

Taču, ja sieviete noturēsies un dos tikai mīlestību un pieņemšanu, atvērs savu sievišķību un stimulēs vīrieti sev blakus uz patstāvīgiem vīrišķīgiem lēmumiem un rīcību, viņas “uguntiņa” “Dzīvības Tīklā” izmainīsies uz “dodu mīlestību un tuvību, atbalstu un pieņemu savu vīrieti”.
Atbilstoši, vīrietis viņai blakus mainīsies atbilstoši viņas tagadējam pieprasījumam, vai arī jau nākamā tikšanās būs ar to vīrieti, kuru pievilks jaunais viņas “uguntiņas” signāls.

Autors: Isseta Koteļņikova
Avots” econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Karmas noslēpumi

cali groza

Ikviena tikšanās dzīvē ir karmiska. Katrai ir kāds iemesls. Katra tikšanās atstāj savu nospiedumu tavā liktenī. Saskaņā ar Karmisko attiecību likumu, visas tikšanās dzīvē tiek nosacīti iedalītas deviņās kategorijās, atkarībā no to ietekmes pakāpes uz cilvēka likteni un karmisko saišu tuvināšanās pakāpi:

1. Bērni (viņi ir paši tuvākie un svarīgākie mūsu karmai cilvēki dzīvē);
2. Mīļotie;
3. Laulātie;
4. Vecāki, brāļi un māsas;
5. Radinieki;
6. Draugi;
7. Darba kolēģi;
8. Paziņas;
9. Nejauši garāmgājēji.

Tuvas karmiskās saites nozīmē to, ka mēs jau reiz savās iepriekšējās inkarnācijās esam bijuši tuvās attiecībās un, iespējams, bijuši viens otra priekšā vainīgi. Iespējams, mēs esam viņam kaut ko nodarījuši un tagad maksājam par savām kļūdām, esam spiesti pakalpot un uzklausīt viņa pretenzijas. Ja mēs esam tādās attiecībās, tātad tam ir savs pamatots iemesls.
Jo attālākas karmiskās saites, jo mazāk esam tikušies un mazāk mums bijis enerģētisko kontaktu pagātnē un mazāk to būs arī šajā dzīvē.

Tiek uzskatīts, ka no vienas iemiesošanās nākamājā, mēs pārejam tādos kā “saišķīšos” vai “groziņos” – kā vienā metienā dzimuši cālēni. Šie “groziņi” viens no otra atšķiras ar vibrācijām. Pēc šīm vibrācijām, mēs atpazīstam cilvēkus no “sava groziņa”, lai kā arī liktenis mūs būtu izmētājis pa pasauli. “Nejauši” satiekoties, mēs viens otru uzreiz atpazīstam pat bez vārdiem.
Tas gan nenozīmē, ka mums nav attiecību ar cilvēkiem no citiem “groziņiem”. Ar tiem mēdz būt ļoti sarežģītas un smagas karmiskās saites, taču komfortabli mums ir tikai sar savējiem.
Gadās, ka karma mums paredzējusi būt vientuļiem visu dzīvi un nesatikt savējos. Ko lai tur saka, tātad pelnīti.
Sāksim ar pašu attālāko kategoriju, kas mūs ietekmē vismazāk un ar kuriem mums ir visvājākās karmiskās saites:

Garāmgājēji
Pirmajam garāmgājējam mēs nekad neatdodam visu līdz pēdējai kapeikai, un ar viņu mēs nekad neejam līdz pasaules malai. Būs labāk, ja ar tiem arī nebūs nekā vairāk kā vienkārši kontakts. Galvenais mijiedarbības veids ir līdzvērtīga apmaiņa, kas liecina par mūsu labvēlīgo attieksmi pret pasauli.

Ja tev ir jāpieņem lēmums attiecībā uz cilvēku, kuru redzi pirmo reizi: piemēram, jāsniedz atbalsts, kuru tas lūdz, jānopērk kāda lieta, ko tas piedāvā, – ieklausies savās sajūtās. Pacenties saprast, kā šis impulss, kas nāk no cilvēka, atbalsojas tevī.

Paziņas
Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs bieži vai ne tik bieži savā dzīvē satiekamies. Mēs nevaram viņus ieskaitīt savu draugu kategorijā, jo nejūtam ar viņiem tuvību. Mēs viņus pārāk labi nepazīstam, lai saprastu, kas viņi mums ir, tāpēc uzskatām par vienkāršiem paziņām. Tie ir kaimiņi, pastāvīgais frizieris, mūsu bērnu skolotāji un skolas biedru vecāki. Tā ir pati plašākā cilvēku kategorija mūsu dzīvē. Un, cik dažādi mēs uzvedamies frizētavā, vecāku sapulcēs, tik pat dažādi arī mēs veidojam savas enerģētiskās attiecības ar dažādiem paziņām.

Visi mēs esam Zemes iedzīvotāji, vienoti un līdzīgi, un mums ir kopīgi uzdevumi. No tā, kā dzīvo katrs cilvēks, ir atkarīga visas sabiedrības un katra no mums dzīve.

Paziņas mēs varam uztvert kā tuvus, patīkamus cilvēkus un mīlēt tos vairāk par saviem radiniekiem. Mēs varam ar tiem būt garīgi vienoti, bet citus varam uztvert naidīgi. Atkarībā no tā mēs arī veidojam savas attiecības ar viņiem.

Darba kolēģi

Cilvēki, ar kuriem mūs saista kāda sadarbība, darbs, karmiski ir tuvāki nekā vienkārši paziņas. Taču tos noteikti nedrīkst jaukt ar draugiem un radiniekiem. Pretējā gadījumā var ciest gan darba, gan radniecīgās un draugu attiecības. Nerunājot par to, ka pats darbs un kopējā lieta var vienkārši sabrukt. Mijiedarbība ar darba kolēģiem var notikt tikai uz līdzvērtīgas apmaiņas pamata.

Cienījama dāma, apavu veikala direktore “pa draugam” pieņem darbā savas draudzenes meitu. Dīvainā veidā meitene nokļūst situācijā, kā rezultātā rodas milzīgas problēmas, un veikala īpašniece gandrīz nokļūst uz apsūdzēto sola. Visi ir šokā. Draudzene kļūst par briesmīgāko ienaidnieku. Šajā situācijā vainīga ir pati cienījamā dāma. Darba attiecībām jāveidojas tikai uz lietišķiem pamatiem. Šī dāma līdz galam nesaprata šo mācību, un secinājums, ko viņa izdarīja, bija viens: nedari citiem labu.

Draugi
Ar draugiem sākas tuvo un radniecīgo cilvēku loks. Ar tiem attiecības veidojas uz pavisam citiem principiem. Trijās iepriekšējās kategorijās tās veidojās uz savstarpējās apmaiņas principa.

Bet karmiskās draugu attiecības paredz nesavtīgu atbalstu, palīdzību bez aprēķina: ko tu par to saņemsi pretī.

Kāpēc liktenis mūs saved kopā? Kāpēc, satiekot starp tūkstošiem cilvēkiem vienu, pēkšņi sajūtam mūsu Dvēseļu radniecību? Tāpēc, ka radniecība arī ir. Mēs to ne vienmēr atceramies un saprotam, taču vienmēr jūtam, to, ka esam cālēni no viena “groziņa”. Mēs saprotam viens otru, mēs līdzīgi domājam, mums ir līdzīgas vērtības. Kā un kāpec tas notiek? Pagaidām šis ir rītdienas jautājums.

Eksistē sena patiesība: labāk būt piemānītam draugam, nekā visu dzīvi neuzticēties viņam.
Ja draugs tevi pievils, nu, ko, tātad tu kļūdījies un neīsto pieņēmi par savu draugu. Pats vainīgs. Mācies atšķirt īsto no neīstā!

Radinieki
Šajā Pasaulē mēs neesam atnākuši nejauši, bet gan pēc noteiktiem kosmiskajiem likumiem, kurus līdz galam saprast mums nav lemts. Mēs esam daļiņa no kaut kā liela, tāpēc no mūsu Dvēseles stāvokļa ir atkarīgs arī visas sabiedrības kopējais stāvoklis.
Tieši tas arī izpaužas tajā, kā mēs “attīram” savas dzimtas karmu.

Tas nozīmē, ka mūsu uzdevums ir risināt savas dzimtas kopejās problēmas, palīdzēt saviem radiniekiem, vairot dzimtas pozitīvo enerģiju, atbrīvojot nākamās paaudzes no dzimtas slimībām un karmiskajām problēmām.

Dzimta, kurā esam atnākuši, mijiedarbojas ar mums dažādi. Vienam tā ir dota kā sargātāja. Dzimta sargā mūs no nelaimēm, palīdz dzīves ceļā, dod spēku, vada. Tātad mēs kaut kādā veidā esam nopelnījuši šo palīdzību un atbalstu. Tādas saknes ir jāsargā, jānodod mantojumā, vairojot tradīcijas.

Citiem Dzimta ir dota kā pārbaudījums. Kad pārvaram Dzimtas problēmas, bet dažkārt tās ir ļoti smagas problēmas, stiprinās Dvēsele, tā norūdās, kļust spēcīgāka, pieņemas spēkā un tādā veidā attīrās saknes, jo katrs cilvēks ir kādas Dzimtas daļa.

Pārvarot negatīvu sevī, cilvēks tādā veidā attīra visu savu dzimtu.

Taču ir cilvēki, kuri ļoti mazā mērā ir atkarīgi no savas Dzimtas karmas. Iespējams tāpēc, ka tiem ir ļoti nozīmīgs personīgs uzdevums un pietiekami grūta un atbildīga sūtība savā paša karmā. Tādi cilvēki ātri pamet vecāku mājas, aizbrauc tālu projām un ātri kļūst neatkarīgi un patstāvīgi, un arī īpaši necenšas uzturēt radniecīgās saites. Bieži vien viņiem ir ļoti sarežģīts dzīves ceļš, un bieži vien viņus sagaida ļoti sarežģīti uzdevumi.

Diemžēl pārāk daudz cilvēku, spēlējoties ar radinieku jūtām, ir gatavi morāli iznīcināt savus tuvos, par to īpaši nepiedomājot un neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir enerģētiskie “vampīri” , no kuriem vajadzētu norobežoties. Un vienalga, lai kā tas arī nebūtu, ja pats tālākais radinieks vēršas pie tevis pēc palīdzības, neatsaki, izdari visu, kas tavos spēkos. Tā ir tava Dzimtas struktūra, to tālāk nesīs tavi bērni un mazbērni, un no tevis ir atkarīgs tas, cik tīras, labdabīgas un stipras saknes būs Dzimtai un viņiem.

Ar radiniekiem ļoti reti mēdz būt līdzvērtīga enerģijas apmaiņa. Vai nu mēs tērējam viņu enerģiju, vai dāvājam viņiem savējo. Daudzkārt atstrādājam viens otra negatīvu. Un tas viss ir normāli šai attiecību kategorijai, jo šeit spēkā ir specifiski Dzimtas enerģētiskie procesi.

Vecāki, brāļi un māsas
Savstarpējās attiecības ar saviem tuvākajiem radiniekiem ir spilgts rādītājs tam, kāda ir tavas Dzimtas karma. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad katram no viņiem var būt atšķirīgas attiecības ar ģimeni un, sekojoši, arī ar Dzimtas karmu.

Pasaule ir uzbūvēta tā, ka viens no bērniem var būt pilnas tēva karmas nesējs, bet otrs – mātes karmas, bet trešais paliek tīrs no šiem parādiem. Ir iespējami daudz sarezģītāki karmas līniju pārklājumi starp brāļiem un māsām. Divas māsas var nest mātes karmu, bet tēvs – nodot tīru ģenētiosko līniju savam mazdēlam. Brālis un māsa mantos tēva problēmas, bet māte nodos mazdēlam savas radošās spējas. Variantu ir tik daudz, cik ģimeņu visā pasaulē.

Labas attiecības starp brāļiem un māsām, labestīgas un nesavtīgas, – ir milzīga Dieva dāvana.

Ja attiecības ir sliktas un pat ļoti sliktas, neaizmirsīsim, ka mūsu brāļi un māsas ir mums Dieva doti. Un, lai kas arī notiktu, mums tas ir jāpieņem. Mēs esam pelnījuši, esam saņēmuši un mums jāatdod.
Ja brālis – alkoholiķis prasa naudu, lai notriektu to, mums nav viņam jāatdod visu, kas mums ir. Taču mums jāizdara viss, ko spējam, lai palīdzētu viņam – taču, ne pret viņa gribu. To, kas darīts pret cilvēka gribu, pārvēršas ļaunumā.

Kad brāļu un māsu starpā ir naids, mums jāizdara viss, ko spējam, lai šim naidam pieliktu punktu – arī tā ir karmas atstrādāšana. Tā mes attīrīsim ceļu saviem bērniem un mazbērniem. Ir jaiemācas pieņemt, piedot, palūgt piedošanu, atmest savu lepnību. Lai kā arī nebūtu, tie mums ir Dieva doti cilvēki, ko paši esam pelnījuši.

Laulātie

Laulības tiek slēgtas debesīs. Laulātie ir cilvēki, kuriem nāksies kopā veidot savu likteni. Karmiskā atkarība no laulātā ir daudz lielāka, kā atkarība no vecākiem. Neveiksme laulībā visbiežāk tiek pārdzīvota daudz smagāk, kā “grūta” bērnība. Tā tiek uztverta kā visu plānu un jaunības cerību sabrukšana. Ne visiem pietiek spēka sākt visu no sākuma. Kopēji bērni turpina saistīt arī šķirtos laulātos.

Tu izvēlējies apprecēties ar kādu cilvēku, bet tagad viņš (vai viņa) tevi kategoriski neapmierina. Taču jūs abi paši izvēlējāties – tātad šis cilvēks bija tev atbilstošs? Sanāk, ka tu izvēlējies to, kas tev bija atbilstošs tajā noteiktajā dzīves brīdī.

Tagad jatiek skaidrībā, kāpēc liktenis jūs saveda kopā. Kas jums vienam no otra jāiemācās, kas jāiedod, kas jāatmaksā.

Enerģētiskajām attiecībām starp laulātajiem nav robežu. No laulātā praktiski nav iespējams “noslēgties”. Abu karma savijas un kļūst kopīga. Harmoniska laulāto pāru enerģija ir tik milzīga, ka tā praktiski nav ievainojama. Svešas ietekmes to var pabojāt tikai uz laiku, bet kopējā enerģētika izspiedīs visu svešo un sagraus visu negatīvu. Bet, ja nākamajā dienā, vai gadu pēc kāzām esi konstatējis disharmoniju jūsu attiecībās, tātad tavs uzdevums, un arī viņa uzdevums, ir izdarīt visu, lai attiecības kļūtu pēc iespējas harmoniskākas. Tu nevari tā vienkārši ņemt un aiziet. Laulātais nav vienkāršs garāmgājējs. Tas ir pavisam cits karmisko attiecību līmenis.

Liktenis mūs izprovocējis darīt savu karmisko darbu.

Kad atbildēsi sev uz visiem jautājumiem un izdarīsi šo sarežģīto garīgo darbu, tev būs tukšuma sajūta. Nebūs ne aizvainojuma, ne dusmu, tu skaidri zināsi, ka pats esi atbildīgs. Un tad tu būsi brīvs un varēsi izdarīt savu izvēli – saraut attiecības, kas nevienam nenes prieku, vai nesaraut.

Bet tavs karmiskais darbs būs izpildīts uz visiem 100%, sevi nevar apmānīt. Problēma ir atrisināta, kad aiziet emocijas un paliek saprātīga gaiša attieksme pret visu notiekošo.

Laulība ir pieredze kalpot otram cilvēkam. Tā ir pārbaude spējai mīlēt un līdzpārdzīvot, spēja pieņemt citu viedokli, ieklausīties, neskatoties uz viedokļu atšķirībām.

Cik daudz ko iegūst tava Dvēsele, ja tu cilvēkam kalpo nesavtīgi, ar mīlestību.
Cik laimīgi ir cilveki, kad kopā apēdot pudu sāls, viņi beidzot harmoniski saaug kopā, pieņemot viens otru tādu, kāds tas ir, mīlot ar visu sirdi kā viņa labās, tā sliktas īpašības.

Nevajag domāt, ka tā ir tāda vienkārša samierināšanās ar dzīvi vai bailes tās priekšā, tas vienmēr ir milzīga abu cilvēku paveiktā iekšējā darba rezultāts.

Mīļotie
Ir lieliski, ja Mīļotais un Laulātais ir viena un tā pati persona. Sarežgītāk, ja tie ir divi atšķirīgi cilvēki. Attiecības ar mīļotajiem veidojas gandrīz tāpat kā attiecības ar laulātajiem. Taču, ja laulība mēdz bū sarežgīta karma, tad Mīlestība vienmēr ir laime un tiek dota kā apbalvojums – droši vien – par labi atstrādātiem saviem karmiskajiem parādiem. Tā jālolo kā ārkārtīgi vērtīga dāvana.

Ja patiesa Mīlestība izrādās ne abpusēja, tā mums dāvā vēl augstāku Dvēseles stāvokli, kad mēs esam spējīgi novēlēt laimi mīļotajam kopā ar kādu citu, ar to, ko viņš (vai viņa) mīl.

Enerģētiskā mijiedarbība starp Mīļotajiem var būt tikai viena – dāvana. Dāvāt visu pasauli, dāvāt katru savas dzīvības enerģijas pilienu. Sajust, kā ar katru jaunu elpas vilcienu šī vērtīgā dāvana vairojas un pieņemas spēkā.

Bērni
Galvenais karmiskais parāds uz Zemes dzīvojošam cilvēkam ir pret bērnu. Parasti no vecākiem nāk galvenā mācība par to, kāda ir Pasaule, kas ir Labais, kas Ļaunais. Tas viss tiek uzsūkts pat tad, kad par to nerunā skaļi.
Kādu mijiedarbības veidu ar savu bērnu tu izvēlēsies – ir tavas izvēles jautājums, tava rakstura jautājums, izglītības, taču, galvenais, pajautā sev biežāk: “Ko es šajā situācijā, ar konkrēto vārdu vai darbību viņā stimulēju?”

Tu sodīji savu bērnu – ko tu viņam parādīji? Cietsirdību, stingru roku, kurai ir vara, vai to, ka cilvēkam ir jābūt brīvam un jābūt atbildīgam par visu, ko dara? Cik daudz smalku sajūtu vecākam vajag, lai sajustu, kas tieši atbalsojas mazajā Dvēselītē. Tikai bezgalīga mīlestības enerģija pret savu bērnu var palīdzēt šajā smagajā, intuitīvajā Dvēseles darbā.

Nav jāpiekar birka katram cilvēkam: “paziņa”, “draugs”, “radinieks”, “nejaušs garāmgājējs” vai “pats mīlākais no mīļajiem”.

Noslēgumā vēlos pateikt, ka šāds dalījums karmiskajās kategorijās ir ļoti nosacīts.
Viens un tas pats cilvēks var būt mums vienā gadījumā kolēģis, bet citā – mīļotais cilvēks vai radinieks.  Galvenais uzdevums mums visiem, savā dzīves gaitā, veidojot attiecības ar cilvēkiem, saprast, kas notiek, kas nav pieļaujams katrā situācijā.

Autors: El Tat
Avots: https://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Aizvainojuma mācībstundas

aizvainots

Kas notiek tad, kad tu apvainojies? Tu sāc aizvērties, tu sāc attālināties. Un, ja tas notiek vairāk par trim reizēm, tas ļoti dziļi ietekmē tavu personību – tu kļūsti rupjš, cietsirdīgs un ļauns. Vai tad ne tā?

Pieņemsim, ka kāds tevi ir aizvainojis. Kā tu rīkosies nākamajā mirklī? Tu kļūsti rupjš, cietsirdīgs un ļauns. Tā ir viena no atbildes reakcijām. Taču ir vēl viens veids kā uz to paskatīties.
Kāpēc kādam aizvainot otru cilvēku? Tikai divu tipu cilvēki to var izdarīt.
Pirmais – tie ir viedi cilvēki, viņi var tevi aizvainot, jo tad, kad tu apvainojies, tu pamosties no snaudas un bezdarbības. Šis aizvainojums tevi atmodina, tas padara tevi spēcīgāku.
Otrais tips – tie ir tādi paši aizvainoti vai nezinoši cilvēki. Viņi ir nezinoši un tieši tāpēc arī izjūt naidu, dusmas un aizvainojumu.
Tagad tavā priekšā ir tikai divas cilvēku kategorijas, uz kuriem skatoties, tu vari spriest pats par savu aizvainojumu.

Tāpēc, kad tu apvainojies uz kāda rīcību, uzskati, ka tā tev ir mācībstunda, lai tu kaut ko iemācītos, un tieši tāpēc tā pie tevis atnāk.

Tāpēc, kad esi apvainojies, neaizveries. Izanalizē šo situāciju.
– Ja vieda cilvēka, vai tā cilvēka, kuru tu cieni darbības tevi aizvaino, zini, ka tas notiek tāpēc, lai atnestu tev kādu labumu.
– Ja tevi aizvaino draugs, tad zini, ka tā tiek atvieglota kāda karma. “Droši vien es šim cilvēkam pagātnē esmu nodarījis ko sliktu, tāpēc viņš man to atgriež”.
– Savukārt, ja aizvainojums atnāk no kāda nezinoša cilvēka puses, tad esi līdzcietīgs: “Nabaga cilvēks, viņam droši vien ļoti sāp, tāpēc viņš cenšas atdot šīs sāpes man. Viņš jau nezin, ko vēl man atdot”.
Cilvēki atdos tikai to, kas viņiem ir. Ja kādam ir pārāk daudz aizvainojuma un sāpju, viņš var atdot tikai to, kas viņam ir.
Šīs trīs attieksmes pret situāciju palīdzēs tavai personībai atvērties un uzplaukt.
Sri Sri Ravi Shankar
Tulkoja: Ginta FS

Veltījums visiem, kuri dzīvo ar aizvainojumu Dvēselē

dzimta7

— Sveika, saimniec!
— Sveiks.
— Tu atkal esi atnākusi.
— Jā, atkal.
— Tu atkal man kaut ko atnesi?
— Nē, šodien es atnācu aprunāties.
— O! Cik negaidīti.
— Man tev ir jautājumi.
— Mmm….uzdod.
— Mēs tik daudzus gadus dzīvojam kopā, bet es tik maz zinu par tevi.
— Tiešām?
— Pastāsti man par sevi.
Sarunu biedrs apklusa, pārdomājot, iekārtojās ērtāk, viltīgi paskatījās uz sievieti, kuru nosauca par saimnieci un sāka savu stāstu.

 

— Es esmu tavs draugs. Es esmu tavu noslēpumu glabātājs. Es dalu ar tevi tavus pārdzīvojumus. Es esmu tavs Aizvainojums.

Es dzīvoju tavas Dvēseles vislēptākajos nostūros – tur, kur saules gaisma neiespīd. Tumsa, noslēgtība – lūk mana dzīvesvieta. Dažkārt es parādos gaismā, lai pabarotos un pieaugtu.
Paskaties uz mani, es esmu līdzīgs tavam ķīniešu dieviņam, kurš krāj monētas. Tikai es krāju nevis bagātību, bet tavus aizvainojumus. Un es nemaz nesmejos: par mums, Aizvainojumiem neviens nepriecājas. Katra aizvainojuma “monētiņa” ir tavas neizraudātās asaras. Skumju asaras. Vai nespēka akmeņi.

Vai gribi uzzināt, ar ko tu mani baro?

Sieviete pamāja ar galvu.

— O-o-o… Man ir daudz avotu. Kāda aizvainojošie vārdi. Žesti. Skatieni. Rīcība. Viss tevi var aizvainot. Un, kad tu nezini, ko atbildēt, kā sevi aizsargāt, tu jūti sāpes… Un atdod tās man glabāšanā, lai vēlāk atkal atnāktu – pārcilātu tās, notrauktu laika putekļus, un pārdzīvotu to atkal un atkal.

Bet man tās ir delikateses. Tās nav ne ar ko salīdzināmas.

Es izgaršoju tās. Es baudu tās. Tās izkrāso manu eksistenci visdažādākajās krāsās. Un tās dara mani stiprāku, piešķirot man vēl lielāku nozīmi tavā dzīvē.

Gribi klausīties tālāk?

Sieviete pacēla galvu, uzmanīgi ieskatījās Aizvainojumam acīs un teica:

— Pastāsti, kā tu manī radies?

Aizvainojums apmierināti pasmaidīja un teica:

— Zini, tas ir tik patīkami, kad man velta tik daudz laika, uzmanības, tik daudz spēka…. Kad es rados? – tas aizdomājās. Pēc tam sakārtoja sava apģērba krokas, kas gūlās uz viņa apaļīgā ķermeņa, un turpināja:

— Tas ir ļoti garš stāsts…

Rados es sen, tavā tālajā bērnībā, no pavisam maza – mazītiņa, kā smilšu graudiņš aizvainojuma. Tagad es vairs neatceros, kas toreiz īsti notika. Atceros: tava māte tev uzkliedza – ko tu viņai maisies pa kājām, lai atstājies, un vēl kaut kā nelabi tevi nosauca. Es pat neatceros, kā viņa tevi nosauca, taču pēkšņi tevi pārņēma bailes, šausmas un galvā, varētu teikt, cīnījās divas pretrunīgas domas: pirmā — «Šie vārdi nevar būt par mani! Es taču esmu laba!». Un otrā – «Bet to taču saka mana mamma. Tātad tā ir taisnība?!».

Tu biji pavisam maziņa un nevarēji saprast, kas ir taisnība, un nevarēji sevi aizsargāt. Bet citu aizstāvju tev nebija. Ievēro: aizstāvēt sevi no kāda – no pašas mātes! Lūk, tad arī pirmo reizi parādījos es.

Vecāki tev nepievērsa uzmanību: tu nebiji plānota, bet, ja reizi piedzimusi, tad nemaisies pa kājām. Tāpēc, ka katrs no viņiem bija aizņemts ar sevi: katram no viņiem bija savs personīgais Aizvainojums.

Viņu Aizvainojumi bija ļoti atšķirīgi.

Tava tēva aizvainojums bija ļoti liels, resns, labi barots – viņš to auklēja un saudzēja visu savu dzīvi. Jāteic gan, ka viņa Aizvainojums nebija pirmais viņa dzimtā. Vēl lielāks Aizvainojums bija viņa mātei un māsām.  Viņu Aizvainojums bija zili melns, neliels, bet ciets kā akmens. Tas bija dzimis pagājušā gadsimta sākumā, kad viņu ģimenei atņēma īpašumus un māti izsūtīja uz staļina nometnēm. No turienes viņa atgriezās kā melns mākonis, un savu Aizvainojumu mantojumā nodeva savam dēlam. Cita mantojuma jau vairs nebija.

Tavai mātei bija savs Aizvainojums – uz savu māti, kura to nemīlēja. Viņiem dzimtā kaut kad sen bija noticis kāds notikums, pēc kura mātes nemīlestība pret savu meitu tika nodota no paaudzes paaudzē.

Tā savas dzimtas aizvainojumus saņēmi tu. Bet tas vēl nav viss.

Tavam tēva Aizvainojumam uz savu māti vēl pievienojās Aizvainojums uz savu sievu – tavu māti, kura kopā ar savu māti aiz viņa muguras kala dažādus plānus.

— Kādus plānus? – brīnījās sieviete.

— Nu, tu taču zini, ko dara sievietes, kad attiecības ar vīrieti ir nestabilas? Viņas nolemj nostiprināt savu laulību. Kā likums, viņas cenšas piesiet sev vīrieti – ar bērna palīdzību.

Tikai tas attiecibas neglābj – attiecības neuzlabojas un agri vai vēlu vīrs tāpat aiziet. un bērns izrādās nevienam nevajadzīgs. Un tomēr, viņam ļoti ir vajadzīga vecāku mīlestība. Viņš cenšas to nopelnīt, bet kad nesaņem, apvainojas. Tāds parasts un ļoti skumjš stāsts…. Man turpināt, vai arī tu vairs nevēlies klausīties? – viltīgi jautāja Aizvainojums.

— Turpini. Es gribu noskaidrot līdz galam, kāpēc mani aizvaino? – smagi nopūtās sieviete.

— Tad klausies.

Ja es kādu laiku nebiju ēdis, es noteikti tev par sevi atgādināju: lūk, paklausies, ko par tevi sliktu teica, – es čukstēju. Un paskaties: visa vecāku mīlestība un arī tava daļa tiek tavam brālim. Briesmīgi, vai ne?! Un te tevi padarīja par vainīgo tur, kur tu nebiji vainīga. Un vispar, kas tā par lietu!? Un tur atkal priekšroka tika dota kādam citam. Un atkal tevi aizmirsa, atkal apvainoja! Nu, un tā es visu laiku par tevi “rūpējos” – nosmējās Aizvainojums. Taču šajos smieklos bija jaušama grūtsirdība. “Par kaut ko jau bēdājies arī tu, mans Aizvainojum, — padomāja sieviete, — par kaut ko arī tu skumsti. Varbūt tev nemaz neklājas tik saldi?».

— Tā tu mani baro, — turpināja Aizvainojums. – Tā tu par mani rūpējies. Tā, kā nerūpējies pati par sevi.

Sieviete noskurinājās, pēdējie vārdi viņā aizķēra kādu stīgu…

— Tā es tev kalpoju: stāvu tavu interešu sardzē. es vienmēr esmu modrs. un man tas nav grūti: jo katru reizi, kad tu mani pasauc,  tas nav sods, bet gan apbalvojums. Tie man ir svētki. Es zinu, es ļoti esmu tev vajadzīg: tu mani mīli. Tu nemīli sevi.

Tiesa, dažkārt tu centies mani aizmirst, tāpēc, ka ir ļoti sāpīgi tad, kad tevi apvaino. Un tad tu mani sūti uz manu, ai, gribēju teikt svētnīcu, bet atcerējos, ka manā dzīves vietā ir tumšs. Khm, sanāk, ka tu mani sūti uz manu celli. Ne jau tāpēc, ka tas ir cietums, bet tāpec, ka te ir klusi un mierīgi. Tu mani ieaijā un es aizmiegu. Līdz nākamajai reizei.

Bet dažkārt tu pati meklē iemeslu apvainoties. Tad tu veic “varoņdarbu” – labprātīgi atsakies no savām vēlmēm vai interesēm citu labā, un pēc tam gaidi, ka citi novērtēs tavas pūles, uzslavēs tevi. Un, kad viņi to nedara, tu atkal apvainojies, tā ir?

Ai, kas tas? – pēkšņi satraukts iesaucās Aizvainojums. – Kas te ir parādījies? Man kļūst kaut kā trauksmaini…. Man gribas paslēpties savā tumšajā cellē un aizbarikādēt durvis. Es tad nu skrienu! Un Aizvainojums paslēpās.. — Ai, kaut kāda gaisma parādījās, – atskanēja no tumsas Aizvainojuma balss. Kāpēc pēkšņi ir kļuvis tik gaišs…. Ai, nevajag! Es negribu to Dieva Gaismu! Es tā esmu pieradis pie tumsas!….

Un kļuva gaišs. Gaisma plūda no visurienes. Šķita, ka tā laužas cauri sienām un piepilda it visu. Tā bija silta gaisma, patīkama, maiga: maigi pieskaroties sievietei, tā glaudīja un nomierināja.

— Kas tas? – viņa jautāja.
— MīlestībasPretSevi Gaisma, — klusu, bet skaidri atskanēja patīkama balss.

— MīlestībasPretSevi Gaisma? Kas tā ir?! Kāda var būt Mīlestība Pret Sevi, ja ir tikai mīlestība pret mani?! – sašuta Aizvainojums. Āāā, šausmas! Kāda nelietība! Mani atkal apvaino! Es gribēju teikt – manu saimnieci apvaino. Netici tai! Šīs mīlestības mūsu ar tevi dzīvē nekad nav bijis, un nevajag arī! Vēl jau nav zināms, ko tā tev atnesīs. Iespējams, tā mūs sanaidos. Neklausies, ko tā saka! Neklausies!

Neskatoties uz Aizvainojuma kliedzieniem, kāds neapstadināms spēks atvēra visas durvis un logus, ielaida telpā svaigu gaisu un burtiski atvēra sievietes sirdi. Un viņa pēkšņi ieraudzīja, ka ne jau Aizvainojums, bet viņa pati dzīvoja tumšajā cellē, tikai Aizvainojums viņai aizsedza skatu uz Mīlestību Pret Sevi.

Viņa sajuta kādu neparastu maigumu un siltus, mīlošus apskāvienus, pilnīgu drošības sajūtu, kuras tik ļoti viņai bija pietrūcis visus šos gadus. Siltums izplatījās pa visu ķermeni un pārņēma visu viņas būtni…. piepildot katru šūniņu…. Visi aizvainojumi, kurus viņa tik cītīgi sargāja, izšķīda.

— Vai tā ir MīlestībaPretSevi?

— Es devu tev iespēju sajust, ko nozīmē Mīlestība.

— Un es varēšu ar to sevi piepildīt? – cerīgi vaicāja sieviete.

— Jā, varēsi, — mierīgi un pārliecinoši teica balss. – Tagad tu zini, kāda tā ir.

— Un kas tam ir vajadzīgs? – sievietes balsī ieskanējās nepacietība.

— Sākumā uzklausi mani.

Tavi vecāki, tāpat kā daudzi citi, nesaņēma mīlestību no saviem vecākiem. Ja viņi paši to nebija iepazinuši, tad arī viņi neprot mīlēt un nodot mīlestību saviem bērniem – ja tu neproti šūt, kā gan tu varētu kādam citam to iemācīt? Tagad tu varēsi sevī iedegt  dievisķās Mīlestības Gaismu, kura ir ikvienā cilvekā.

Atceries sevi bērnībā – sevi – mazu meitenīti.

Šī meitenīte atcerās sāpes par to, ka jutās nevienam nevajadzīga.

Šī mazā meitenīte redzēja, ka citi vecāki mīl savus bērnus un nesaprata, kāpēc viņu nemīl paši tuvākie.

Šī meitenīte atceras sāpes par to, ka jutās kā izstumtā, tajā pat laikā viņas brālis “peldējās” vecāku mīlestībā.

Mazās meitenītes sirds pamazām pildījās ar aizvainojumiem, neizraudātajām asarām.

Šī meitenīte zin, kā no šīm mokām cieš viņas Dvēsele, kā tā iegūst kroplīgu Nemīlestības pret sevi formu.

Izdzirdot šos vārdus, sieviete burtiski sajuta fiziskas sāpes, un sajutās tā, it kā būtu bijusi iespiesta pavisam maziņā krātiņā.

Balss maigi turpināja:

— Tāpēc vispirms piepildi sevi ar MīlestībuPretSevi. Bet pēc tam pamēģini piedot. – Sieviete sarāvās un centās iebilst, taču sajuta, kā siltums blīvi viņu apskauj, saņem aiz pleciem un it kā mierina.  – Es zinu, ka tas ir grūti. Taču tad, kad tu būsi pilna MīlestībasPretSevi, tas būs daudz vieglāk.

Un tad piedod. No visas sirds. Bez tā Aizvainojums neaizies.

Piedod saviem vecākiem, jo viņi paši sevi nemīlēja un dzīvoja savā tumšajā cellē, savā būrī. Piedod viņu vecākiem, jo arī viņi nemīlēja. Piedod visai dzimtai. Jo kāds no viņiem bija tas pirmais, kurš nespēja iedot savam bērnam mīlestību. Un, iespējams, tam bija ļoti nopietns iemesls, tu vienkārši to nezini.

Un vēl, piedod SEV. Par to, ka nevarēji sevi mīlēt. Agrāk tu gribēji, pat pieprasīji mīlestību no citiem: tev šķita, ka citu mīlestība tevi piepildīs, dos tev pārliecību par sevi. bet tas nenotika.
Piedod sev to, ka MīlestībasPretSevi vietā tu izaudzēji Aizvainojumu.

Un vēl palūdz piedošanu tiem, kurus tu pati apvainoji. Nē, nesaki man, ka tu to neesi darījusi. Atceries. Darīji. Vienkārši neievēroji. Tāpēc, ka tad, kad tev pašai ir sāpīgi, tad gribas šīs sāpes nosūtīt kādam citam: lai sāp arī viņam: lai arī citi sajūt, kā tas ir, kad apvaino.

Izmēzt. Dzirdi, kāds vārds, cik daudz ko tas izsaka!?

Izmēzt to, ko nevajag. Kā atkritumus. Tāpēc, ka Aizvainojums ir kā atkritumi Dvēselē.
Izmēzt. Izvilkt no sevis atriebības alkas. Atriebības par apvainojumiem, pazemojumiem, maz par ko…
Izmēzt. Aizvietot. Aizvietot ar kaut ko citu, daudz vērtīgāku – ar MīlestībuPretSevi. Sieviete apburta klausījās.
— Tu jau sajuti manas izpausmes, manu maigumu. Manu bezgalīgo maigumu un siltumu. Manu bezgalīgo uzmanību pret tevi. Tikai pret tevi. Tāpēc, ka tu man esi vienīgā. Tāpēc, ka tu sev esi vienīgā. Tāpēc, ka tev mani nav jādala ne ar vienu. Es esmu tikai tava.

— Atceries, ko teica Aizvainojums? Ka tu tik daudz sava laika un uzmanības atdod viņam. Tagad atgriez šo uzmanību sev. Iededz sevī Mīlestības Gaismu.
Sieviete atcerējās sevi bērnībā – maziņu, neaizsargātu, nobijušos meitenīti.
Izrādās, šī meitenīte viņā dzīvo vēl joprojām… Viņai acīs sariesās asaras, caur kurām tā ieraudzīja, ka tā meitenīte pienāk viņai klāt…. Un sievietes Sirds pagriezās ar skatu pret meitenīti.
— Sveika, mazā. Beidzot mēs esam satikušās….
— Sieviete, asarām birstot, iesaucās. Meitenīte, acu nenovērsusi, klausījās. – Visus šos gadus tu, mans mazais Iekšējais Bērns biji manī, bet es par to neko nezināju. Man ļoti žēl…
Man ļoti žēl, ka es nejutu tavas vientulīgās skumjas. Ka nedzirdēju, kā tu raudi, un nemierināju tevi. Es neredzēju, kā tavas neredzamās asaras sastingst kā sīki ledus gabaliņi tavā sirdī. Kā tava Dvēsele pamazām sastingst no tuvāko aukstuma.
Meitenīte nolieca galvu un sieviete redzāja, kā pār viņas vaigiem birst asaras.
Sieviete ļoti vēlējās meitenīti apskaut, taču, saminstinājās: meitenīte vēl nebija pie viņas pieradusi, Jādod tai laiks. Jā, un vēl viņai jāpajautā, vai arī viņai ir tāda vēlme, ko viņa vēlas.  Sieviete pietiekami labi atcerējās tās sajūtas, kad pret viņu izturējās kā pret lietu, nejautājot, ko viņa vēlas. Lai arī maziņu – tomēr lietu. Tāpēc viņa pajautāja:
— Drīkst, es tevi apskaušu?

Meitenīte pamāja un tad, kad sieviete to apskāva, stipri viņai piespiedās.
Kādu brīdi abas klusēja, izbaudot nekad agrāk neizjustu tuvības sajūtu. Pēc tam sieviete jautāja:
— Vai vēlies apsēsties man klēpī?

Meitenīte atkal pamāja, ierausās sievietei klēpī, un atkal piespiedās un apskāva to. Kādu brīdi viņas abas sēdēja klusumā, pierazdamas viena pie otras. Beidzot.  Sieviete klusiņām nočukstēja:
— Mazulīt, es gribu tev atvainoties.
Es zinu: ilgus gadus tu juties vientuļa, pamesta, nevienam nevajadzīga. Visus šos gadus tev pietrūka uzmanības un tuvinieku mīlestības. – Sieviete noslaucīja asaras. Meitenīte saspringti klausījās. – Ilgus gadus tevi neviens neaizsargāja, kad tev tas ļoti bija vajadzīgs. Neviens nerēķinājas ar tavām vēlmēm un sapņiem. Es tev lūdzu piedošanu, ka nebiju tev blakus. – Viņas balss trīsēja un viņa vēl stiprāk piespieda sev meitenīti.
Sieviete pagaidīja, kamēr nomierināsies un turpināja:
— Tagad es zinu – tu dzīvo manī. No šīs dienas es tevi nekad vairs nepametīšu. No šīs dienas es tevi atbalstīšu, sargāšu, saudzēšu un izpildīšu tavas vēlmes. No šīs dienas mēs būsim kopā vienmēr.
Meitenīte cerībā paskatījas uz sievieti. Viņas sejiņa bija kļuvusi gaiša, asaras nožuvušas un beidzot viņa sajutās aizsargāta.
— Es tevi ļoti mīlu, manu mazulīt.
Meitenīte uzticīgām acīm paskatījās uz sievieti, nopūtās un nemanot aizmiga. Viņa sapņoja, ka atlidojusi ir feja, kas izpildījusi visas viņas vēlmes, pat visneticamākās….. Bet sieviete klusiņām viņu aijāja, smaidīja un čukstēja:
— Es piepildu tevi ar savu mīlestību. Tā aizdziedēs tavas Dvēseles brūces un tad vairs aizvainojumiem nebūs vietas.
Es mīlu tevi, manu mazulīt, — atkārtoja sieviete. – Mēs ar tevi esam viens vesels, piepildītas ar MīlestībuPretSevi. Un mūsu mīlestības ir tik daudz, ka mēs varēsim tajā padalīties arī ar citiem.
Un tad viņa ieraudzīja sevi kā mazu meitenīti, kura stāv savu vecaku priekšā. Viņi stāvēja apvainotām sejām katrs savā istabas kaktā, pagriezuši viens otram muguras. Un meitenīte sajuta, cik ļoti viņiem vajadzīga mīlestība, ko viņa varētu dot.
Meitenīte piegāja pie tēva, apskāva to, nočukstēja kaut ko…. Bija redzams, ka tēvs, to dzirdot, atslābst un pasmaida….
Pēc tam viņa piegāja pie savas mātes, apskāva to, un klusiņām kaut ko pateica. Tā sāka raudāt un ar katru asaru kusa ledus viņas sirdī.
Un pēc tam viņa redzēja, kā viņas vecāki nodod tālāk mīlestības stafeti saviem vecākiem, un tie tālāk – saviem. Un, lūk, jau desmitiem, simtiem cilvēku nodeva viens otram Mīlestības Gaismu. Un rindas arvien papildinājas un papildinājāš, kamēr aptvēra visu planētu. Un tagad vecāki atgrieza savu mīlestību saviem bērniem, bet tie – saviem bērniem, un tā no dzimtas dzimtā, no paaudzes paaudzē.
Un šajā brīdī kāds, iespējams, tas bija Dievs? – paskatījās uz Zemi un izbrīnījās.
Viņa acu priekšā bija brīnumaina glezna: katra cilvēka sirdī uzplauka viņa Dvēseles Dārzs. Dārzi bija dažādi, tie absolūti nelīdzinājās viens otram, taču visi bija brīnišķīgi. Tie apsedza planētu ar ziedošu Mīlestības paklāju.

Un Viņa Dvēsele priecājās: BEIDZOT, Mīlestība valdīja starp cilvēkiem. Tieši tā, kā Viņš to bija gribējis.
Autors: Valentīna Ritorova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS