Izaugt dvēselē

Kad pienāk laiks novākt savu darbību augļus, labus vai sliktus, ne vienmēr cilvēks zina, kad iesēja sēkliņu zemē un kāpēc izauga tas, kas izauga. Var jau šķist, ka pasaule ir netaisnīga, ka labais neatgriežas, ka ļaunums var palikt nesodīts, vai slikta attieksme pret tevi – tas ir nepareizi.
Grūti ar loģisko prātu, neredzot plašāk un dziļāk, bez pieredzes vērot šos procesus ārpus laika, saprast karmas likumus. Taču viss vienmēr atgriežas un viss kaut ko māca. Lepnajiem – pazemību, egoistiem – mīlestību pret citiem, nepateicīgajiem – pateicību, nosodītājiem – spēju piedot. Dzīve ļoti labi māca, stingri un bez kompromisiem.
Un tieši tāpēc apkārt ir tik daudz vārdu par nepieciešamību pieņemt visu, kas notiek. Tāpēc, ka daudzus brīdinājumus cilvēks neievēroja, nedomāja par ražas novākšanu ne tikai attiecībā uz sevi, bet arī bērniem, un vienmēr jau šķiet, ka sīkiem pārkāpumiem nav nekāda spēka.
Tāpat kā kokam ir savas augšanas stadijas, tāpat arī cilvēka dvēselei ir savi pieaugšanas un kļūšanas posmi.
Izaugt dvēselē tas nozīmē pilnībā uzņemties atbildību par sevi, noņemot šo atbildību no visiem citiem, no tuvajiem un svešajiem, no Dieva un pasaules kopumā. Tas nozīmē piedzīvot tūkstošiem savu bezgalīgo ilūziju par sevi un citiem nāves. Tas nozīmē nogaršot savus gadsimtiem ilgās darbības augļus un mācīties ļoti saudzīgi sēt sēklas auglīgajā svešu dvēseļu zemē.

Angelina Hoffman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viss notiek uz labu

Agrāk katru reizi, kad dzirdēju frāzi: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.”, nevarēju tai piekrist. Es jautāju, pat kliedzu: ko tas nozīmē– uz labu? Vai tas ir uz labu, ka mirst bērni? Vai tas ir uz labu, kad norisinās karš?… Kur te veselais saprāts?

Taču, gadiem ejot, pamazām uzkrājot pieredzi un zināšanas, es apzinos, ka šī frāze ir pareiza, tajā ir ļoti dziļa jēga. Kad paskatos uz kadu pagātnes notikumu, un sasaistu to ar tagadni, kļūst skaidrs, ka DVĒSELEI tas bija vajadzīgs… Saprotu, ka daudzi tam nepiekritīs, īpaši tie, kuri piedzīvojuši tuvu cilvēku zaudējumu… Jā, savā ziņā jums ir taisnība. Tomēr pacentīšos paskaidrot savu domu…

Piemēram, ģimenē nomirst bērns. Vai to var uzskatīt par labu? Viennozīmīgi, nē, tā cilvēkiem ir traģēdija. Tad sanāk, ka tas, ko apspriežam neattiecas uz visiem gadījumiem? Uz visiem gan…. Es pieļauju, ka bērna Dvēsele atnākusi šeit tāpēc, lai ātri atstrādātu savu iepriekšējo dzīvju karmu un ātri iemiesotos jau citos, sev labvēlīgos apstākļos. Saprotiet?..

Vienīgais, ko es gribu pateikt – viss ir uz labu! Ja tevi atlaida no darba, labi, uzdod sev jautājumu: “Ko patiesībā es vēlos”?” Iespējamā atbilde: “Es vēlos dzīvot priecīgi un gaiši, es nevēlos sevi mocīt vietā, kur es nejūtos labi, kur katru dienu ir sajūta, ka lēnām mirstu. Es gribu dziedāt, es gribu rakstīt dzeju, es gribu kaut ko veidot ar savām rokām….” Un tā vietā, lai izmisumā apvainotu darba devēju, valdību, krustu, kas jānes, sāc darīt to, ko visu mūžu esi vēlējies darīt un vēl piedevām, ar to labi nopelnīt.

Katru reizi, kad dzīvē kaut kas nenotiek tā kā gribētos, neiet pēc plāna (un šobrīd gandrīz nekas neiet pēc plāna), atceries: “Viss, kas notiek, notiek uz labu”. Ja tā notiek, tātad tavai Dvēselei vajadzīga tieši šī pieredze. Jautājums tikai viens: kamdēļ viņai to vajag? Taču, ja atbilde neseko – arī labi. Tad vienkārši uzticies Dievam, un es esmu pārliecināts, ka VISS SAKĀRTOSIES.

Mīlestībā, Svjatoslavs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tiem, kuri pamodušies

Šī informācija tiem, kuri pamodušies (nevis uzskata sevi par tādiem), ir ņemta No Maksa Fraja grāmatas «Полный НяпиZдинг». Maskava, izdevniecība АСТ, 2018. 448с. – (Миры Макса Фрая).

Apzinātība ir vienīgā brīvības atslēga un vienlaikus arī pati brīvība tajā veidā, kādā tā cilvēkam pieejama uz šīs zemes. To paņemt praktiski ir neiespējami. Bet neņemt – ir lielākā izšķērdība, kuru vien var iedomāties.
Tāpēc, ka cilvēka jēga ir komunikācija ar Garu. Citas jēgas mums nav.

… Tie, kuri paļaujas uz svešu, autoritatīvu viedokli, plašāk runājot, meklē ārējo atbalstu, noteikti tiks piemānīti.
Ne vienmēr tas notiks ļāunprātīgi, ne vienmēr – redzami, taču tā notiks.
Vienīgais ārējais atbalsts, kas mums sajūtās tiek dots ir Gars. Viņš, ak, piedodiet jel, nolaižas. Vai uzkrīt uz galvas. Visdažādākajos dīvainos veidos. Lai stiprinātu iekšējo atbalstu tajos, kam tas ir stiprs. Un iznīcinātu iekšējo atbalstu cilvēkā, kuram tas ir vājš.
Ienākošās informācijas apstrādes procesā ir jāpaļaujas nevis uz fantāziju (spēju brīvi operēt ar iegūtajām zināšanām – visbiežāk kāda cita), bet uz iztēli (apziņas spēju pieņemt un ietilpināt sevī vēl nezināmo un pat principā neizzināmo). 

Un tie, kuri neiemācīsies balstīties uz savu iekšējo patiesību, ies bojā zem melu lavīnas. Bet tie, kuri iemācīsies, izdarīs lielāko daļu mājas darba, dēļ kura cilvēks piedzimst uz šīs zemes.

Nevainības zaudēšana (un baiļu ielaišana sevī ir nevainības zaudēšana) ir absolūti nepieciešama, lai pretēji pieredzei un visam kopumā, apzināti atgrieztos pie šīs nevainības. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi neiespējami, tad kāpēc gan citādi mēs te esam? Šis brīnišķīgais vingrinājums attīsta apziņas taisnos muskuļus un karmas slīpos muskuļus.

Viss, ko te var izdarīt, ir pacensties runāt pēc iespējas saprotamā valodā ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un iedragāt šo sasodīto, viņu pašu ienīsto pasaules ainu, kuras uzturēšana prasa visus spēkus – viņu un mūsu.

Sajūtu, ka Dievs tevi ir pametis, var ārstēt tikai ar lēmumu dzīvot, tā, it kā Dievs nekad tevi nebūtu atstājis. Un vispār nevienu. Nav obligāti ticēt, bet obligāti ir zināt. Vai arī vienkārši rīkoties tā, it kā mēs zinātu. Tāpēc, ka mēs patiešām zinām, pat tad, ja to neapzināmies. “Neapzināmies” – tas ir īslaicīgs stāvoklis, tas pāries.

Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Dievs ir ar mums, Viņš arī ir ar mums. Kamēr mēs dzīvojam tā, it kā Gars ir uzvarējis, Viņs ir uzvarējis. Kamēr mēs uzskatām, ka esam nemirstīgi, mēs tādi esam. Pat tad, ja sākotnējos apstākļos tas tā nebija.

Lieta, protams, tāda, ka pagātne nekad neaiziet bez pretošanās. Īpaši pēc tam, kad jau kļuvusi par pagātni. Un pretoties tā var ļoti skarbi. Tā var sev līdzi bezdibenī aizvilkt austošo nākotni, tātad mūs visus. Taču tas neatceļ to faktu, ka mēs jau esam. Precīzāk sakot, ka esam tikai mēs. Bet viss parējais ir jezga. Briesmīga, bīstama, taču pilnīgi bezjēdzīga. Tajā nav nemirstīgās daļas. Un tai nav ne mazākās iespējas turpināties.
Tas ir kaut kas līdzīgs dēmoniem, kuri, pēc manu reliģisko paziņu apliecinājumiem, lielos baros lien virsū svētajiem, kuri ieradušies tuksnesī, lai beidzot kļūtu apgaismoti. Un viņu ierašanās, pēc ekspertu domām, nozīmē pareizu procesa gaitu.

Ir iespējams un ir pat nepieciešams uzticēties Visumam, taču tas nenozīmē, ka var uzticēties cilvēkiem. Tās vispār ir dažādas opcijas. Tikai tāpēc, ka kāds cilvēks rīkojas cūciski, tas nebūt nenozīmē, ka pasaule ir “slikta” un “ļauna”. Un to, ka visi cilveki ir “slikti” un “ļauni”. Taču uzskatīt visus par “labiem” arī nevajag. Katrā jaunā gadījumā ir jātiek skaidrībā atsevišķi un no jauna. Un jāmācās dinamiskais līdzsvars, nevis pamatīgs apliecinājums jebkurā no pozīcijām.

Nav sodu, bet ir cēloņsakarības. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Īpaši šīs zināšanas noderēs astoņpadsmit gadu vecumā, kad vecākie biedri, kuri izlasījuši pusotru ezotērisku brošūru biedēs ar karmu. Kura arī nav nekas cits kā cilvēka prātam neredzamu cēloņu un seku kopums, nevis kāda nepielūdzama debesu skolotāja ļaunā griba.

Ne par ko nav “jāmaksā”. Tadā ziņā, ka par prieka mirkļiem nav “jāmaksā” ar minūtēm (bet dažkārt gadiem) ciešanu un sāpju. Vienkārši  dzīve pati par sevi ir pārmaiņu virkne, pilnībā viss mainās kopumā, dažreiz mums patīk pārmaiņas, dažreiz nē. Bet tā ir dabiska lietu gaita, nevis kaut kāda “maksa” par kaut ko skaistu. Savādāk domāt nozīmē indēt sevi.

Jo cilvēka apziņas spēks ir tik milzīgs, ka, ja mēs savām acīm redzētu to, kā tā darbojas, mums visiem bikses būtu pilnas.

Patiesa apziņas dzīve sākas ar savas radošās gribas aktivizēšanu. Sākumā tai jābūt virzītai uz sevis radīšanu. Tālāk – uz visu.

Par šo tēmu var runāt ļoti daudz un ilgi, taču labāk uzreiz secināt: svarīga ir tikai apziņas skaidrība un katras darbības apzināšanās. Un, kas mums kļūst par skaidrības un apzināšanās atslēgu – vai tā ir plūmju tabaka, kāposti, telefona zvans, lūgšana, smarža, kāds pazīstams rituāls, ciešs gredzens pirkstā, burvestība, draudzīga roka uz pleca, sāpju lēkme, no bērnības pazīstams dzejolis, kadrs , vajadzība braukt ar mašīnu, ūdens spainis uz galvas, putna kliedziens – tam nav nekādas nozīmes. Lai tikai būtu tada atslēga.

Bet labā ziņa ir tā, ka mūsu prāta apslēpto daļu var izsekot kā spiegu. Vērot, kam mums pietiek spēks, pat tad, ja tā nemaz nav. Kas izraisa vismaz prieka ēnu, vismaz nelielu dvēseles atbalsi.

Un bieži vien mēs konstatējam, ka dažas lietas rada prieku pat pilnīgi draņķīgā brīdī. Kas tieši tās ir – līdz tam vienmēr var aizrakties tad, ja tu principā proti aizrakties, noskaidrot, izpētīt.
Tā ir viena no vissvarīgākajām lietām pasaulē – zināt ko mēs PATIESĪBĀ mīlam. Nereti tās ir pavisam vienkāršas lietas, kas, protams, neveicina sava žilbinoši sarežģītā tēla radīšanu iekšējā spogulī, toties ļoti iepriecina. Un tās var kļūt par sākuma punktiem pārgājienā pēc visām pārējām lietām.

Nav jau kur atkāpties, aiz mums ir Visuma Bezdibenis. Un tāpēc mēs neatkāpsimies.
Un tieši tāpēc viss būs labi.

© Copyright: Valentīna Mironova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

BŪT VESELAM

Parastii 17-18 gadu vecumā jaunieši piedzīvo pirmo mīlestību un gluži dabiski notiek attīrīšanās caur instinktu pazemošanu. Jo lielākas iekšējās problēmas, jo sāpīgāka dvēseles attīrīšanās. Tas nozīmē, ka pret jaunu sievieti vīrietis var izturēties slikti, un rodas daudz dažādas neveiklas situācijas.

Ja ir maz iespēju saglabāt mīlestību laikā kad notiek ārstēšana caur cilvēkiem, tad tiek dota attīrīšana caur slimībām. Ja ir pārņēmis izmisums, ir tieksme kādu vainot, aug aizvainojums uz visu pasauli, aizēnojot mīlestību, tad viegla slimība tiek nomainīta pret smagu. Jo slimības uzdevums ir vedināt uz mīlestību un nepieķeršanos. Dusmas vai izmisums slimības laikā noved to neārstējamā stadijā vai pat pie nāves.

Es vienmēr pacientiem esmu teicis, ka ar slimību nevajag cīnīties, bet vienkārši nomainīt to ar pēc būtības līdzīgu procesu. Ņemot verā to, ka slimība sasien mūsu instinktus, pieklusina apziņu un vēlmes, tātad mirklī, kad tā rodas, ir svarīgi atteikties no vēlmēm, gavēt, visiem piedot un lūgties.

Atteikšanās nav iespējama, ja mēs neatkāpjamies no savas gribas. Bet lai attālinātos no paša gribas, ir visā jācenšas ieraudzīt Dievišķo gribu. 

Nesen es izlasīju kādu interesantu publikāciju, kas attiecās uz zāļu lietošanu. Zinātnieki bija atklājuši faktu, ka tad, kad cilvēks gavē un atsakās no vēlmēm, zāles iedarbojas daudz efektīvāk nekā tad, ja cilvēks pardzīvo un slimības laikā daudz ēd. Ir patīkami, kad zinātne atrod faktus, kas apstiprina to, ka cilvēka dvēseles stāvoklis vistiešākajā veidā ietekmē viņa veselību.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jau senajās Lazareva lekcijās ir šī informācija par to, kā dzīvot, lai dzīve būtu jēgpilna un mīlestības piepildīta bez slimībām un smagām mācībstundām:
Oficiālais kanāls šeit

Stprās Sievietes ceļš

Stiprās Sievietes sindroms ir visas dzimtas sāpe, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Un ir ļoti vēlams ar to strādāt. Tad ir visas iespējas kļūt par Viedu un Harmonisku sievieti, kura būs Dzimtas Spēks nevis tās nasta.
Visu var mainīt!
Uzdrošinies!
Irina Volš

Nemīlestības stafete. No mātes meitai

Viņa saka: “Es vienmēr esmu darbā. Es vispār neatceros atvaļinājumu. Ak, šis bizness, tam neredz ne galu ne malas. N. atkal aizgāja no manis pie L. Es saprotu, ka viņa viņam labāk der, viņa ir sportiste, viņai ir vairāk brīva laika. Viņiem ir daudz kopīgu interešu un vispār viņa ir simpatiskāka. Pēdējo reiz, kad viņš mani apskāva, es ieelpoju viņa smaržu un sajutu, ka viņš ir man ļoti tuvs cilvēks, taču jau septiņus gadus lūk, tā, es saprotu, ka mums nekad nekas nebūs. Es nepaspēšu piedzemdēt. Es esmu piekususi gaidīt.”

Viņa saka: “Mamma vienmēr mani salīdzināja. Teica, ka es esot slikta meita. Laba meita, pirmkārt, ir teicamniece, otrkārt – sportiste un treškārt – ar labu stāju. Un vienmēr bija Oļa no kaimiņu mājas. Basketboliste, teicamniece ar ļoti labu stāju. Ar lielām acīm zirga sejā. Es viņu ienīdu. Centos staigāt kā viņa un bolīt acis, kā viņa, taču man nekas nesanāca. Man gribējās, lai Oļai dzīvē nekas neizdotos, lai būtu pavisam slikti. Mamma to ieraudzīs un iemīlēs mani, ne Oļu.”

Viņa saka: “Manu mammu vecmāmiņa nemīlēja. Vecmāmiņu pameta vectētiņš un viņai bija smagi. Viņa daudz strādāja, mīlēja iedzert un iekaustīja manu mammu. Teica viņai: “Vairāk paraudāsi, mazāk čurāsi”. Un, vēl: “Nav ko staigāt apkārt, padauza. Aizej ap stūri un pakasi”. Es ļoti labi saprotu, kāpēc mana mamma ir tāda. Vecmāmiņa taču viņu nemīlēja.”

Viņa saka: “Mana vecmāmiņa auga kara laikā. Nekā nebija. Viss uz kartiņām. Plāceņi no kartupeļu mizām. Viņas tētis izrāva no rozetes vadu un sita viņu, lai ar dakšu trāpītu vecmāmiņai pa galvu. Mamma (mana vecvecmāmiņa) viņu galīgi neaizstāvēja. Pēc tam viņš aizgāja pie kaut kādas sievietes no savas fabrikas un tālāk es neko nezinu. Skaidrs, ka vecāmiņa neprata mīlēt bērnus…”.

Viņa saka: “Ja man būs meita, kā es viņu mīlēšu? Es taču neprotu. Man jāiemācās mīlēt bērnus, pirms viņi piedzimuši”.

Viņa skatās pa logu, pēc tam uz mani ar Skārletas Johansones acīm. (Viņa vispār tai ir ļoti līdzīga). Kāda doma pēkšņi maina viņas skatienu, viņa lēnām kā palēninātajā filmā pagriežas pret mani un saka: “Droši vien vajag piedot mammai? Un tad viss būs labi?”

Viņas vienmēr sāk ne no tā gala. Viņas vienmēr grib vēl kaut ko ar sevi izdarīt. Sākumā staigāt kā Oļa, lai mamma ievērotu un iemīlētu. Pēc tam – būt līdzīgām L., lai vairāk patiktu N. Pēc tam – jau laicīgi iemācīties mīlēt vēl neesošo meitu. Pēc tam – piedot mammai. Taču vienmēr garām palaists ir viens un tas pats: kurš mīlēs tevi pašu? Un kā tevi ieraudzīt, ja tu pati esi sev neredzama?

Poļina Gaverdovska
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzimtas scenārijs: Laiks atdot parādus

Parādu atdošanas etaps

Vai esi ievērojis, ka ir kaut kāds dzīves periods, kad pie tevis sāk atgriezties situācijas no pagātnes? Tu vienkārši dzīvo, dzīvo un pēkšņi, knakš, un sākas!

Nedēļas laikā “pēkšņi” sāk uzrasties visi bijušie vai dzīve sagriežas tā, ka tev nākas uz kādu laiku jau pieaugušā vecumā atgriezties vecāku mājās, bet varbūt tevi pamet tuvs cilvēks un tas tik ļoti tev atgādina kādu senu notikumu, kad tu pameti kādu, kurš tik ļoti tevi mīlēja?
Smagas ciešanas, nopietni sadzīvistiski sarežģījumi, konflikti darba vietā, palīdzības atteikšana un daudz citu situāciju – tikai tagad viss nav vairs atkarīgs no tevis. Dzīve it kā dod tev iespēju sajust to, ko juta citi cilvēki, kad tu kļuvi par viņu sāpju vai citu sarežģītu stāvokļu cēloni. Apstākļi var nedaudz atšķirties, toties tagad tev ļoti labi ir saprotams, ko tavas vainas dēļ nācās piedzīvot cilvēkiem no pagātnes. Pazīstams stāsts?

Vēl gadās, ka no nekurienes uzrodas cilvēki, kuri vēlas dot tev to, ko tev vairs nevajag, taču tu uzreiz atceries visus savus senos “pasūtījumus” Visumam.
Lūk, tev ir astoņpadsmit gadu un tu sapņo par krutu baikeri ar gariem matiem, kurš atbrauks un aizvedīs tevi, bet toreiz viņš neatbrauca, toties atbrauca tagad! Tiesa tev šobrīd ir četrdesmit vai vairāk gadu, ģimene un divi bērni, bet viņš taču atbrauca, kā biji pasūtījusi.

Bet tā klasesbiedrene, kurā biji iemīlējies pirms daudziem gadiem, bet viņa apprecējās ar citu, un te pēkšņi reiz tu ieej facebook un tur ieraugi “sveiks, kā tev iet, sen neesam tikušies” – no viņas. Ļoti izmainījusies! Nē, ne tas! Vai arī, cik ļoti gribējās lielu motociklu, daudzus gadus krāji naudu, bet pēc tam aizrāvies ar paraplāniem, pēc tam ar lidmašīnām, izmācījies par pilotu, bet ar motoicikliem tā arī nesanāca, bet varbūt labi, ka tā?

Domāju, ka ikvienam no mums atradīsies tādi piemēri – domas, palaistas Visumā, kas reiz atgriežas kā cilvēki, objekti vai notikumi. Kādi no tiem atnes ilgi gaidīto prieku, bet citi – “uff, paldies Dievam, ka tā vēlēšanas toreiz nepiepildījās”, taču tā vai citādāk, dzīve mums atgriež nepabeigto, lai mēs uzliktu tam treknu punktu.

Kādā dzīves periodā mūsu nerealizētie “gribu” sāk gluži vai krist uz galvas, un te nu patiesi nākas saprast frāzes “Baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties” nozīmi.

Vai ar tevi tas šobrīd notiek?
Ja atbilde ir, jā, apsveicu, tu esi nokļuvis parādu atdošanas etapā, kurš ir viens no obligātajiem etapiem garīgās izaugsmes ceļā. Tūliņ paskaidrošu, kā tas viss darbojas.

Vai tev ir bijis tā, ka darbā vai mājās iestājas tik ļoti saspringts laiks, kad “nav laika slimot”? Atskaites, viesi, nepabeigts remonts, brāļa dēla kāzas, bērni uz skolu jāved, dzīvē notikt var viss kaut kas.
Tādās dienās organisms pat necenšas slimot, jo saprot, ka nevar pretendēt ne uz uzmanību ne rūpēm, maksimālais, ko saņems, dozu varen spēcīgu antibiotiku, lai nenovērstu uzmanību no svarīgajām lietām – un organisms nolemj “uzgaidīt”. Un tad, pienāk tā diena, kad tu beidzot dodies atvaļinājumā “klusumā un mierā” un jau otrajā dienā tu pamosties ar temperatūru, angīnu vai kādām citām ļoti nepatīkamām sabojātas atpūtas pazīmēm. Kāpēc viss notiek tieši tā?

Lieta tāda, ka ikvienas slimības izdziedināšanai ir nepieciešama brīva enerģija, bet paaugstinātu slodžu laikā tev vienkārši šīs enerģijas nav un tāpēc organisms gaida, kad tu atbrīvosies, nedaudz uzkrāsi spēkus un tad arī varēs par esošo problēmu paziņot – tāpēc, ka tad arī būsi spiests pievērsties tai un tās risināšanai.

Atbrauci atpūsties – lieliski! Saule, siltums, ūdens, klusums, miers, esi gatavs? Lieliski, saņem angīnu vai temperatūru, tagad droši vari atbrīvoties no zemfrekvences enerģijas un dziedināties. Domāju, ka algoritms ir skaidrs. Ja tu nopietni pavērosi dzīvi, diezgan ātri ievērosi slimību līdzību ar dzīves mācībstundām. Kā tikko tavā dzīvē parādās kaut kādas zināšanas (= enerģija), brīvais laiks (= enerģija), vēlme tikt skaidrībā ar situāciju, uzreiz visapkārt rodas daudz daudz “trenažieru.

Kāda gan jēga bija agrāk tev dot pārbaudījumu uzticībai partnerattiecībās, godīgumā, bruņinieciskumā? Kad dzīvo gulošā režīmā, nekādas mācību stundas neredzi. Un tad neuzticība, šķiršanās, “apčakars” biznesā un rupja attieksme pret bērniem un vecākiem šķiet norma. Bet, kad sāc atmosties, tad “mammīt mīļā, ko es esmu izdarījis”. O! Lieliski! Sāk saprast!

“Aktierus uz skatuves, sākam fināla scēnu!” – saka galvenais režisors.

Un panesās jautrība! Esi nolēmis – tagad būs godīgs bizness? Lieliski! Domā, ka aizmirsies tas, ko agrāk darīji? Nene… Var jau būt, ka kādu neķers, tikai ne tevi.

Esi atvēzējies augstam dzīves līmenim ar mierīgu sirdsapziņu, esi tik laipns, atdod parādus. Kā? Pat nepārdzīvo, dzīve izdomās. Tev tikai jāsaprot, kas notiek, lai šausmās un depresijā neizlektu pa logu. Ja ilgi ilgi esi ripojis no kalna, tagad nāksies pasvīst, lai uzrāptos kalna virsotnē.

Ko vēl gribās? Uzticamu, stipru ģimeni? Vairs nebūsi “vecis brunčos”, gribi kļūt par brīnišķīgu sievu un māti? O, lieliski, slavējami, bet esi pacietīga – sākumā pie tevis atgriezīsies visas tās emocijas ar kurām bagātīgi esi apdāvinājusi savus mājiniekus. Un tās atgriezīsies caur bērniem, caur vecākajiem radiniekiem, caur vīru, kaimiņiem, kā vien vēlies.

Kas vēl? Apprecēties gribi, tikai tā, lai sieva būtu uzticīga un laba? Protams. Un līdz šim, ar ko pats nodarbojies? Staigāji pa labi pa kreisi? Un meitenēm tas bija sāpīgi, kā tu domā? Sāpīgi?
Tad kāpēc tu domā, ka tev būtu jāatsūta laba sieva, tu taču viņu arī nelaimīgu padarīsi. Iesākumam labāk iedosim tev iemīlēties kādā stervā, kura tev visus nervis sabeigs, bet tālāk paskatīsimies, vai esi labas sievas cienīgs. Nē, tā negribas? Labāk dzīvot vienam? Nu, skaties, tu esi saimnieks.

Tu saprati principu, ja? Nekārdini sevi, skatoties uz to, kā dzīvo citi cilvēki un nemēģini spriest par to, kā viņi nestradā ar sevi, bet viņiem tāpat viss ir labi, lai gan viņi tāpat staigāja apkārt, krāpa un visādas muļķības darīja.
Nevajag pārdzīvot par citiem, katram savas mācību stundas. Ja tev nesanāk tā ka viņiem, tam noteikti ir nopietni iemesli. Tiec skaidrībā ar savu dzīvi. Es no sirds rekomendēju – sākt ar to, ka izanalizē savas ģimenes un bērnu-vecāku attiecības. Ne jau vecāki ir vainīgi pie tā, ka bērniem kaut kas nesanāk. Bērni nokļūst tieši tajā vidē, kura atbilst viņu attīstības līmeņim uz iemiesošanas brīdi un kādu paši izvelējušies. Paskaties uz saviem radiniekiem, īpaši uz visām viņu neglaimojošajām īpašībām un vienkārši tās pieņem – tas esi tu. Tevī tas viss ir, taču, iespējams, tu ne īpaši vēlies to visu ieraudzīt, taču tas pieaugs spēkā un izpaudīsies arvien spēcīgāk, ja tu turpināsi ignorēt šīs acīmredzamās zīmes. Negatīvas rakstura iezīmes dzimtā praktiski vienmēr mums rāda tieši tās mūsu puses, ar kurām jāstrādā un jātiek galā.
Bet visi muļķīgie notikumi, kuros tu iekļuvi dzīves laikā, atrodoties “guļošaja režīmā”, visbiežāk ir tieši saistīti ar šiem taviem netikumiem, kurus nekādīgi negribas sevī redzēt. Un, kā tikko sāc apjaust, kas ir kas un, kā uz šīs planētas notiek, kad sākas šis parādu atdošanas etaps.

Atdod savus parādus labprātīgi, atdod tos ar prieku, palīdzi liktenim atjaunot līdzsvaru tavā dzīvē. Negaidi, kamēr tā atnāks pie tevis pēc samaksas, sāc pats dāvāt un atdot no sirds!

Lūdz piedošanu visiem, kam netīši vai tīši esi nodarījis sāpes, lūdz piedošanu tā, kā vien spēj savā esošajā attīstības brīdī. Uzraksti vēstuli cilvēkam, piezvani, satiecies un aprunājies, noslēdz ar labestību un pateicību savu iepriekšējo dzīves periodu!
Ja neuzdrošinies izdarīt to, tad vismaz domās palūdz piedošanu, novēli no visas sirds laimi, lūdzies vai kaut kādā nebūt citā veidā atbrīvo sevi no šī smaguma. Uzdāvini cilvēkam dāvanu, palīdzi ar vārdu vai darbiem, pacenties cilvēciski atjaunot šo enerģētisko disbalansu.

Dažkārt parādi mēdz būt tādi, ka, lai “atbrīvotos” no tiem būs vajadzīgi vairāki gadi smaga darba, bet ko darīt, mainies, tiec skaidrībā ar savām traumām, izdziedini dzimtas scenārijus, pieaudz, uzplauksti un sāc kustēties uz priekšu.

Mūsu vēlmes ļoti bieži ir saistītas ar neizdziedinātām traumām un dzīve nedod tām iespēju izdziedināties, kamēr mēs neesam kaut nedaudz pieauguši. Bet kā pieaugam, tā dzīve mums uzreiz atsūta “trīs tonnas konfekšu”, kuras vēlējāmies bērnībā, tāpēc, ka saprot, ka šobrīd mums ir pietiekami daudz veselā saprāta, lai nesabojātu sev veselību ar tādu saldumu daudzumu. Taču tu jau pats saproti, ka ne viss, kas agrāk šķita vertīgs, mums šobrīd ir vajadzīgs.

Es novēlu tev laimi!

P.S. Šis parādu atdošanas etaps var sākties jebkurā vecumā, bet tā ilgums atkarīgs no tavas piepūles, atklāsmēm un sava dzīvesveida izmaiņām.

Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpildītais trauks

Es domāju par to, cik daudz un cik viegli cilvēks zaudē un cik ilgi viņš mokās, ja nesaprot, kā uzbūvēta pasaule un kā pret to attiekties.
Mūsu dvēseles arvien spēcīgāk pielīp Zemei. Mēs arvien biežāk izrunājam vārdu “Dievs”, taču tik maz jūtam, kas tas ir un Kas Viņš ir.
– Mēs pielīpam naudai, – un mūsu bērni un mazbērni zaudē morāli, godu un sirdsapziņu.
– Mēs pielīpam ķermeniskajām un seksuālajām baudām, sarīkojam seksuālo revolūciju, – un rodas AIDS kā šīs tendences bloķētājmehānisms.
– Mēs pielīpam ģimenei, attiecībām – un vairojas nodevība, šķiršanās, strīdi un nelaimīgi bērni.
– Mēs pielīpam komfortam, labklājībai un sabrūk māja, kurā dzīvojam, visas Zemes ekoloģija. Garīgā nepilnība pāriet  fiziskajā, un jebkura ārējā piepūle neatrisina problēmu līdz galam.
Lai kā mēs arī necenstos izglābt ekoloģiju un cilvēci no deģenerācijas un sterilizācijas, bez garīgās harmonijas tā neieies nākamajā dienā, un te nu katra no mums centieni vai nu sagraus vai spēs glābt cilvēci.
Katrs no mums var būt tas piliens, kas glābs Pasauli vai pārpildīs trauku.

Segejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 2. grāmata “Tīrā karma”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zvans pie durvīm

Vai apzinies, ka tikai Tavā ziņā ir izvēle izkļūt no pašaizsardzības burbuļa?
Kad Tu dzīvo bailēs, Tu aizver savu sirdi kā mājas durvis. Aizbultē ciet ar tūkstoš slēdzenēm. Aizver ciet visus logus. Kad Tu esi ieslēgts, Tu esi “došībā”. Tomēr Tu joprojām dzirdi savas dvēseles izmisīgos klauvējienus. Kā zvans pie durvīm, tie kļūst tik skaļi, ka dažkārt ir nepanesami. Jo vairāk Tu sevi ieslēdz, jo tracinošāks kļūst šis zvans, jo lielāku trauksmi tas rada. Ja nu kāds šīs durvis atver, ja nu Tava drošība pazūd. Jo ilgāk Tu esi pats sevi ieslēdzis, jo lielākas ciešanas ienāk Tavā mājā.

No vienas puses Tu vēlies būt drošībā, bet cik gan droša var būt izolācija. Tā ir tikai cīņa pašam ar sevi. Esot norobežotam, trūkst gaisa, trūkst brīvības. Un tā sākas cīņa. Tev nemitīgi ir jāpārbauda, vai viss ir aizslēgts, vai viss ir norobežots. Ja nu kāds ieskatīsies pa logu un saredzēs Tevi. Kailu savā būtībā un neaizsargātu. Un tad Tu izdomā, ka Tu ne tikai aizslēgsi visu, bet arī aizlīmēsi logus, aiztaisīsi skursteņus. Pilnīga izolācija un vakuums.
Esot norobežotam pašam no sevis, Tu liedz iespēju iepazīt sevi. Tu pazīsti sevi tikai savā mājā, bet kā ir būt brīvībā? Kas Tu būtu bez ierobežojumiem? Kas notiktu, ja Tu atvērtu durvis?

Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, Tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas. Patiesībā, jo vairāk Tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām Tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne. Kamēr Tu nebūsi atmodies, Tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Vieglāk ir būt par atbalstu otram, bet cik grūti ir būt par atbalstu pašam sev. Paņem pats sevi pie rokas, uzticies pats sev, palīdzi sev izkāpt ārā no ilūzijas un ieraudzīt patiesību.
Varbūt, ka Tev būs nepieciešams ilgāks laiks, lai pilnībā uzticētos sev un saviem spēkiem. Bet pienāks laiks, kad Tu atvērsies pats sev, kad sadzirdēsi savas patiesās vēlmes.
Indu Puri✍️

Pasaule nāk no mīlestības

It visu ļoti vienkārši var izteikt dažās frāzēs:
🌞Vienmēr un visur saglabāt mīlestību pret Dievu un to palielināt.
🌞It visā redzēt un mīlēt Dievu, just augstāko gribu.
🌞Nemeklēt vainīgos.
🌞Pieņemt pasauli un cilvēkus tādus, kādi tie ir.
Pasaule nāk no mīlestības, piepildās ar mīlestību, aiziet mīlestībā un kļūst par mīlestību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis