Elizabete Gilberta: labākais padoms manā dzīvē

elizabet-gilbert

Labākais padoms manā dzīvē

To es saņēmu no sievietes – mākslinieces, nedaudz vecākas par mani. Man tad bija nedaudz vairāk par divdesmit, un es viņai žēlojos par to, ka nepaspēju nodarboties ar radīšanu, jo man ir trīs darbi, briesmīgi sarežģīta dzīve, dzīvoju ar veselu baru kaimiņiem un darbi man pāri galvai. Es gribētu mierīgi rakstīt, tā, lai neviens mani netraucētu, bet laika mūžīgi nepietiek.. Viņa noklausījās manu sakāmo, nedaudz paklusēja un tad pajautāja.
«No kā tu esi gatava atteikties, lai dzīvotu tādu dzīvi, par kādu it kā sapņo?».

Atslēgas vārds izrādījās «it kā».

Manī iekšā viss noreaģēja. Es drausmīgi apvainojos. Ko nozīmē “it kā sapņoju”? Es? Visiem sen ir skaidrs, ka rakstniecība man ir pati svarīgākā lieta dzīvē!
Viņa turpināja: «Kāpēc tu tēlo, ka rakstniecība ir svarīgākā lieta tavā dzīvē, ja visa tava dzīve pieder citām lietām, cilvēkiem un citiem mērķiem?».

Kamēr es ievilku elpu, viņa atkal uzbruka:

«Pieņemsim, tev ir trīs darbi. Bet, kā saucas tavs mīļākais seriāls?»
«Soprano ģimene»
«No šodienas tu atsakies no kabeļtelevīzijas. Izrādās, tev ir laiks sekot Soprano ģimenes dzīvei, bet nav laika savējai?».

Es klusēju.

«Uz kādu kafejnīcu tu ej ar draugiem? Aizmirsti tās nosaukumu! Kāds ir tavs mīļākais žurnāls? Viss, vairs tu to nelasi».

Man patīk viņas padomi. Tajos nav ilūzijas ar nosaukumu «tu vari dabūt visu, ko vien vēlies». Nevari!. Tas, ko tu dari katru dienu, arī veido tavu dzīvi.

Ja tavam sapnim nav vietas tavā ikdienā, tātad ir kaut kas svarīgāks.

Vienīgais veids, kā saprast sevi, ir pārstāt sevi mānīt. Diennaktī ir 24 stundas. Kas man ir svarīgs un kas – nav svarīgs? Tikai atbildot uz šo jautājumu, var uzkrāt laiku un spēku lai kļūtu par kaut ko. Lai kļūtu par sevi.

Kļūsti nevis par lietvārdu, bet gan par darbības vārdu

Grāmatā «Big magic» es rakstu par to, ka savu radošo spēku aizsardzībai sākumā vajadzētu noskaidrot, kādi tad ir mani radošie nolūki, un kas uz tiem attiecas.

Nesen uz sava videoklipa noskatīšanos es uzaicināju dzejnieku Marku Nilo. Viņs teica «kļūsti par darbības vārdu, nevis lietvārdu». Būtu viņš man to pateicis agrāk, kad rakstīju savu grāmatu par radošumu! Es noteikti šo citātu iekļautu savā grāmatā un pastastītu, ko es par to domāju.

Un, ko es par to domāju? Parasti savus radošos nolūkus mēs apzīmējam ar lietvārdu. Es – rakstnieks. Taču svarīgāks tomēr ir darbības vārds – es rakstu. Tas nozīmē lielāku uzmanību pievērst nevis sev, bet tam, ko es daru – savām darbībām.

Uz ko aiziet jūsu dzīves spēki? Tas ir bezgala dārgs, izlaists ierobežotā tirāžā, svēts cilvēciskais spēks. Un kam jūs to tērējat šodien?
Neesiet rakstnieki! Rakstiet!
Neesiet mākslinieki! Radiet!

Iespējams, tas ir pretrunā ar to, ko es rakstīju grāmatā  «Big Magic». Taču Markam ir taisnība, svarīgāk ir nevis tas, kā tu sevi nosauc, bet tas, ko tu ar sevi dari. Lai pasaule tevi sauc, kā viņa vēlas.
Es ne vienu vien desmitgadi dēvēju sevi par rakstnieci, līdz pārējie sāka mani tā dēvēt. Man nebija vajadzīga neviena atļauja, lai sauktos par rakstnieci. Es izvēlējos sev lietvārdu pēc tā, uz ko tērēju savu laiku.

Grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli” veiksme.

Ja godīgi, es vispār nesaprotu, kāds ir iemesls šīs grāmatas popularitātei. Droši vien nekad arī neuzzināšu. Tas droši vien ir fenomens. Makro līmenī līdz galam to noskaidrot droši vien nav iespējams (kā arī atkārtot šos panākumus, nemainot apstākļus).
Šīs grāmatas uzrakstīšanā es ieliku tikpat daudz spēka un kaisles, cik pārējās grāmatās. Bet tām citām tādu panākumu nebija. Man grūti pateikt, kāpēc tā.
Iespējams, nav nekādas panākumu maģiskās formulas.

Vienīgā mana versija ir šāda: lai padalītos ar citiem cilvēkiem brīvībā, ir vērts aprakstīt savu ceļu uz brīvību.

Es negrasījos rakstīt grāmatu, kas palīdzētu sievietēm. Mana vēlme bija palīdzēt vienai vienīgajai sievietei, kas sapinusies savā dzīvē: pašai sev. Lai saprastu sevi un atrastu ceļu tālāk, es nolēmu uzrakstīt grāmatu. Gala rezultātā, man sanāca grāmata, kas palīdz daudzām sievietēm.
Droši vien nedrīkst dalīties ar brīvību, ja pašai tās nav. Visa mana grāmata ir par to, kāpēc tās nebija, kāpēc tā vajadzīga un kā man izdevās to atrast.

Kā iemācīties riskēt?

Cilvēki mēdz teikt, ka es uzdrošinos darīt daudz ko un tā iedvesmoju citus. Taču tāpat man uzdod arī jautājumu: ko darīt tad, ja baidies riskēt? Ne katrs var kļūt par brīvo žurnālistu un ceļot pa pasauli. Kā izlemt riskēt?

Es domāju, ka bieži vien risks neriskēt ir lielāks par risku riskēt. Mans draugs Robs Bells saka: «Nekādas drošības nav. Mēs te visi esam pieaugušie, tāpēc teikšu tieši – rītdiena nav garantēta nevienam».

Būt cilvēkam ir ļoti bīstami. Lidot cauri Visumam uz zemeslodes, kur ar tevi ik sekundi var notikt jebkas. Taču tas arī nozīmē – būt cilvēkam, dzīvot.
Dažkārt ir neiespējami riskēt, jo tam neatliek spēka. Taču dažkārt nākas riskēt, kaut arī neesi gatavojies to darīt.
Taču atteikties no riskiem – pats par sevi jau ir liels risks. tas ir risks nodzīvot savu dzīvi aizsardzības pozīcijā, palaist garām iespējas apskatīt pasauli, neiepazīties ar interesantiem cilvēkiem.

Dzīve vispār sastāv no vieniem vienīgiem riskiem. Nav nekā iepriekš nolemta. Vienas vienīgas iespējas un riski.

Pirms riskēt, es vienmēr sev pajautāju, kādi vēl ir varianti?
Un, ja citu variantu, kas man derētu, nav, es riskēju.
Un visbiežāk tie citi varianti ir daudz neinteresantāki par riskanto lietu.

Ir pienācis brīvības laiks

Otrajā oktobrī es facebook ierakstīju: «Es esmu piekususi pierādīt to, ka esmu laba. Iestājies brīvības laiks.»
Pēc maniem vērojumiem, sievietēm ir raksturīga vēlme būt pieņemtām, labām, ērtām. Precīzāk, mums raksturīga vēlme pierādīt, ka esam tādas. Un, pirmkārt, to mēs pierādām pašas sev.
Un darām to velti.
Būsim godīgas, diez vai kada no mums vēlas atklāti kaitēt cilvēkiem. ja nu vienīgi sociopātes. Taču šeit mēs nerunāsim par tām.
Mēs drīkstam darīt to, ko vēlamies. Mums ir tāda brīvība. To, kas mums nes brīvību, prieku, iedvesmu. To, kurā nav nekadas vēlmes nodarīt ļaunu. Protams, kādam mēs netīšām uzkāpsim uz varžacs. Un mums uzkāps. Taču mums nav nolūka kaitēt. Un nevajag censties par katru cenu būt savai labākajai versijai.
Nevajag savas darbības un lēmumus izskatīt zem mikroskopa no divdesmit dažādiem skatu punktiem, noskaidrojot “vai es labi un pareizi rīkojos?” un “kā tas izskatījās no malas?”.
Visus ieekonomētos spēkus var novirzīt iemīļotajai nodarbei, sajūsmināties, radīt, interesēties, aizrauties, pārdomāt, audzēt, priecāties.

Brīvība IR veltīt uzmanību tam, ko es varu ietekmēt.
Brīvība IR šodiena un tuvākā stunda.
Brīvība IR cilvēki, ar kuriem kopā es vēlos būt.
Brīvība IR lieta, pateicoties kurai es jūtos dzīva.
Tāda ir mana Brīvība.

Vārda «egoistisks» nozīme

Sievietes, kurām ir drosme tērēt laiku sev, dažkārt izpelnās tadu apzīmējumu kā egoiste. Mandarīnu (ziemeļķīnas) valodā vārdam «egoistisks» ir divas nozīmes.
Pirmā – darīt to, kas nes tev labumu.
Otrā – būt skopam un krāt mantu.
Mūsu, rietumnieku, izpratnē, vārds «egoisms», diemžēl apvieno abas šīs dažādās nozīmes.

No kurienes mums šī neprātīgā ideja – ka aizraujoties ar kādu sev svarīgu lietu, es nodaru ļaunu citiem cilvēkiem?

Nebaidieties darīt to, kas nes jums labumu. Cilvēki nekļūst par monstriem, nodarbojoties ar svarīgām, aizraujošām un interesantām  lietām, Gluži otrādi. Viņiem rodas spēki un vēlme nest labumu citiem cilvēkiem. Bet tikai šādā secībā.

Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu

Pie manis bieži nāk jaunie rakstnieki. Es viņiem piedāvāju uzdot sev pašiem jautājumu:
Vai tu turpinātu rakstīt, ja tavus darbus neviens nelasītu?
Ja viņi atbild “jā”, tad no tiem sanāks lietas koki.
Ja – “nē”, viņus gaida daudz skumju. Ja vērtība ir tikai tajā, kas nes labumu citiem, bez skumjām neiztikt.

Kamī rakstīja: «Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu».

Katrs mākslinieks, rakstnieks, ikviens cilvēks, kurš kaut ko rada, tērē milzu spēkus, lai veltu savu akmeni kalnā. No rīta akmens atkal guļ kalna pakājē. Viss sākas no gala. Katru dienu!

Jautājums nav tajā, kā izvēlēties dzīvi bez akmeņiem un kalniem, bet gan tajā, kurš akmenis tev patīk tik ļoti, ka tu esi gatavs to velt kalnā. Kāds akmens ir tavs?

Ja tev vienalga katru dienu jāveļ kāds akmens kalnā, tad ir jēga izvēlēties pēc iespējas interesantāku akmeni. Tad labāk es velšu savu akmeni kalnā, nevis atkorķēšu kārtējo alus pudeli televizora priekšā. Tik interesants ir mans akmens!
Ja jūs man liksiet izdarīt izvēli starp buksējošu rakstniecības dienu un jebkuru citu interesantas un veiksmīgas nodarbes dienu, es izvēlēšos rakstniecību. Jo man ļoti patīk mans akmens.
Un jaunajiem rakstniekiem es vaicāju: vai tavs akmens ir interesants?
Ja atbilde ir “jā” – lieliski! Tev viss izdosies!
Ja “nē” – izvēlies citu. Interesantāku!

Avots: Q&A: Elizabeth Gilbert on Feminism and Creative Living
No http://anotherindianwinter.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt dzīvi

osim-haim

Lūk tā ir dzīves māksla!
“- Ko tu šobrīd dari?
– Baudu dzīvi!”

“Man bija nedaudz vairāk par 40 gadiem, kad es uzzināju, ka uz ierasto jautājumu: “Ko tu šobrīd dari?” var atbildēt “Osim haim”. “Baudu dzīvi”. Pirmo reizi šo izteicienu es izdzirdēju šeit – Izraēlā.”

Pilsētas kafejnīca. Pusdiena. Pie blakus galdiņa sēž padzīvojis pāris. Viņš un viņa. Ne sieva un vīrs. Drīzāk seni paziņas vai draugi. Viņi nepiespiesti tērzē, nedaudz flirtē un dzer kafiju. Pēkšņi atskan telefona zvans. Kāds otrā “vada galā” jautā: “Ko tu dari?”

Viņš atbild: «Osim haim». Baudu dzīvi!.

Ne – risinu problēmas, ne – pelnu naudu, ne – meklēju atbildes uz jautājumiem, ne – stādu mērķus un sasniedzu tos, ne – tievēju, nē! Vienkārši baudu dzīvi.

Šī vārdu spēle mani apbūra un es sapratu, ka es arī gribu baudīt šo “osimu”.

Pirmo mācībstundu man pasniedza zooveikala īpašnieks, kad agrā rīta stundā es devos pēc pārtikas sunim. Viņš jau bija atvēris savu veikaliņu, bet vēl nebija paspēis pamosties, tāpēc lēnām kārtoja savas preces. Es, kā jau ierasts gadiem ilgi atstrādātā Maskavas ritmā, sāku skaidrot, kas man vajadzīgs – ātri un steidzīgi.
Uz ko veikaliņa īpašnieks izņēma no būrīša mazu truša bērnu un ielika to manās rokās. Tajā brīdī es sapratu, ko nozīmē “osim haim”
Laiks apstājās. Es būtu varējusi tā stāvēt un stundām ilgi glaudīt mazo, silto, pūkaino radībiņu un stundam ilgi skatīties nesteidzīgajā pārdevēja rosībā.

Pēc tam bija ļoti daudz citu mācībstundu, un katra no tām man sagādāja baudu un laimes sajūtu.
Piemēram, šodien es precīzi zinu, kur gatavo pašu garšīgāko kafiju Telavivā. Pati garšīgākā tā ir ne jau savas garšas dēļ – nē. Vienkārši šajā vietā parasti savācas vislieliskākā publika ar saviem brīnišķīgajiem suņiem. Vērot šo publiku, nesteidzīgi baudot kafju,  – man tas ir īsts osim haim.

Vai arī. Es nezināju, ka zirgu barot var būt tāds kaifs. Taktils un dvēselisks. Es no bērnības baidījos tiem tuvoties. Bet Izraēlā zirgu staļļa saimniece, brīnišķīgu zirgu īpašniece man piedāvāja pārvarēt savas bailes, pasniedzot zirgam ābolu.
Un, lūk, plati atvērtu muti, pilnu lieliskiem, baltiem zobiem, zirgs pastiepa savu purnu tuvāk manai trīcošajai rokai un ļoti maigi, savām mitrajām lūpām un mēli nolaizīja ābolu no manas rokas. Šajā vietā man beidzas vārdi.
Bet pašu galveno mācībstundu es guvu pirms diviem gadiem uz ceļa. Tas notika tajā brīdī, kad es aizsedzu savu meitu ar savu ķermeni. Mēs ar Soņu braucām mājās un izdzirdējām trauksmes sirēnu. Tas notika 2014. gada vasarā. Notika operācija «Enduring rock», un mēs nokļuvām raķešu apšaudē. Sekojot instrukcijai, es noslāpēju mašīnas motoru, izvilku bērnu no auto sēdeklīša, noguldīju viņu uz ceļa un aizsedzu ar savu ķermeni. Es vēl šodien labi atceros sprādziena vilni, kas radās pēc raķetes notriekšanas – tas brāzās pār manu ķermeni. Un es labi atceros meitas čukstus: “Mammu, tu mani nospiedīsi”. Tik spēcīgi es viņu biju aizsegusi.

Pēc šī gadījuma pasaule man apkārt iekrāsojās pavisam citās krāsās un es no sirds sapratu, ko nozīmē osim haim.

“Baudīt dzīvi šeit un tagad.”

Avots: http://www.liveinternet.ru/

Tulkoja: Ginta FS

12 gadi

Ginta Ķīnā

12 gadi cilvēka dzīvē – tas ir daudz vai maz? Šodien es sev uzdevu šo jautājumu, jo
1. jūnijs pirms 12 gadiem mainīja visu manu dzīvi. Te droši vien jāpaanalizē, ko esi šos 12 gadus darījis?

Kā skolasbērnam gandrīz 12 gadi bija ļoti intensīvs laiks, mācības, treniņi, klavierspēle, nometnes, pulciņi – lieliska dzīves pieredze, kas bijusi neatsverama, kas veidojusi raksturu.

Pēc tam – nākamie 12mit – augstskola, tusiņi, trakulības un “uz pilnu klapi” dzīves izbaudīšana, kas noslēdzās ar pirmo laulību un 2 viem bērniem un vēlmi neiesūnot, meklēt sevi, meklēt to, ko vēlētos darīt, lai dzīve būtu interesanta, radoša, krāsaina.

Pēc tam nākamie 12mit – intensīvas mācības, lai iegūtu jaunu, nezināmu profesiju un darbs tajā. Arī interesanti – intensīvi, radoši, bet noslēgumā – ļoti nogurdinoši. ne tāpēc, ka profesija nepatīk, vai alga par mazu, bet tāpēc, ka pazudusi brīvības garša un pārņēmusi sajūta, ka neaudz un vairs katru dienu neiemācies ko jaunu… rutīna.

Radošiem cilvēkiem rutīna ir bieds…man tā ir! Vienmēr ir bijis.

Un tad – atlūgums un lēciens nezināmajā, precīzāk – tajā, ko nekad nebūtu varējusi iedomāties kā savu – profesiju, dzīvi, dzīvesveidu. Tajā brīdī, 36 gadu vecumā es nolēmu mainīt visu, jo bija tada iekšēja nepieciešamība. Kopš tās dienas viss ir savādāk – pilnīgi viss. Ne velti, lasot dažādu literatūru, lai pēc tam to iztulkotu un ievietotu savā dienasgrāmatā, es bieži uzduros frāzēm: “nebaidies no kļūdām, iemācies riskēt, iemācies spēlēt, izaugsme notiek tikai tad, kad dari – ne lasi”.

Pēc dabas esmu “zaķis”, man ļoti bail no pārmaiņām, bet, tur – “iekšā”, sēž viens drosminieks, kas saka – “nepamēģināsi, neuzzināsi!” Un tā vienmēr, par spīti bailēm, daru, meklēju, eju un uzsitu punus – pati savējos un šie puni arī savā ziņā ir mana bagātība:)

Vakar, tulkojot rakstu “50 vieda cilvēka mācības”, es sapratu, ka parakstos zem katra punkta un parakstos tāpēc, ka praktiski tos visus esmu izdzīvojusi uz savas “ādas”. savākusi pietiekami daudz pierādījumus tam, ka tas patiešām tā ir. Un esmu pārliecināta par to, ka:

  • Nekas nav nejauši, visam ir nozīme. Neviens cilvēks mūsu dzīvē nav nejaušs. 
  • Kļūdas – tas patiešām ir labi. Un kritieni – sāpīgi, bet arī veselīgi.
  • Mācīties vajag vienmēr. Bet labākie pasniedzēji ir tie, kuri savu “priekšmetu” pasniedz caur sevis izdzīvoto un pieredzēto.
  • Visskaistākā dzīve sākas tad, kad to, ko Tu dari, dari viegli un ar prieku un sev par prieku.
  • Personības filosofijai IR ļoti liela nozīme – tas ir pamats, uz kura būvēt pamatīgu māju, ne – zaru būdu.
  • Katrs cilvēks ir spogulis. Ir viegli būt kopā, draudzēties ar cilvēkiem, kuri pret tevi vienmēr ir labi – arī tā ir izaugsme. Bet visvairāk es iemācos no tiem, kuri nav “ērti”, 
  • Jā, bailes IR ilūzija – taču mirklī, kad sāc darīt, tās pāriet. 
  • Raizēm patiešām nav nekadas jēgas – tās pat ir indīgas un indē ne tikai paša dzīvi, bet arī dzīvi citiem cilvēkiem.
  • Es neesmu mani 4 bērni – viņiem ir vajadzīgs brīvi elpot un pašiem kļūdīties, lai saprastu to, kas jāsaprot … es savējos vienkārši mīlu un, visticamākais, patiešām neesmu pareizā mamma. Taču – viņi mani izvēlējās:)
  • Attiecības ir darbs, pilnīgi noteikti. nevienā darbavietā tik smagi neesmu strādājusi.
  • Bez ticības tam, ko dari, bez ticības sev un uzticēšanās savam Augstākajam Es un Dievam, nekas labs nevar sanākt. Nekas!
  • Cilvēki man blakus un apkārt ir lielākā manas dzīve vērtība un es bieži domāju, ko es esmu tik labu izdarījusi, ka man blakus ir tik lieliski cilvēki.
  • Lepnība – mans mīļākais klupšanas akmens. Kolīdz man šķiet, ka esmu to izmetusi no sava “dārziņa”, tā atkal ir šeit un neļauj atslābināties 🙂
  • Dusmas nemaz nav tik slikta emocija, bet kolīdz tās pārvēršas aizvainojumā, kurš grauž tevi gadiem ilgi, tā vairs nav labi. Es mācos “uzmest lūpu” uz augstākais 3 minūtēm:)
  • Bumerangs vienmēr atgriežas – labi, ja tie ir mūsu labie darbi.
  • Vecums IR cipars – un tikai. Ja tev apkārt ir cilvēki, kuri mācās un cenšas ar katru dienu arvien uzlabot savu dzīvi, tu, gribēdams nenovecosi – pat 90 gados. Es pazīstu tādus cilvēkus, viņi ir man blakus.
  • Vienkāršība pievelk – un nēsāt masku ir ārkārtīgi neērti – tā smacē. Bet no sevis jau nekur neaizbēgsi.
  • Lielais sports ir smags darbs, varētu teikt – neveselīgs. Bet sportiņš kopā ar pirtiņu un lieliskiem cilvēkiem – tā ir lieliska pašsajūta, relakss un
    nemitīgs prieks 🙂
  • Kaisle un iedvesma – divas māsiņas, bez kurām lielas lietas izdarīt nevar. 
  • Nešaustīt sevi, pirmais un galvenais princips mīlestībā pret sevi. Pieņemt sevi – ar visiem saviem prusakiem – tik tuviem un mīļiem – dažkārt līdz izmisumam mīļiem 🙂
  • Jā, ceļojumi ne tikai pagarina dzīvi, bet paplašina mūsu robežas – tā mēs atveram sev jaunus apvāršņus un iespējas.
  • Tā sauktie Principi – ir nevēlēšanās mainīties. Tas pats ir ar vārdiņu – konservatīvs 🙂 (iekonservējies) 🙂
  • Ir vērts iemācīties pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ja to neizdarīšu – tad dzīvot kļūst neciešami – vienas vienīgas pretenzijas. Bet es taču zinu, ka viņi ir mans spogulis. Mani bērni, vīrs, vecāki, skolotāji, cilvēki kaimiņos, radi – katrs ar savām ambīcijām. Tā tik vēl trūka, mēģināt tos visus izmainīt! 🙂
  • Pateicība – katru dienu, katru mīļu dienu. Par to, ka esi dzīvs, par to, ka elpo, par to, ka staigā, ka vari redzēt, sajust …
  • Tas, ko es šobrīd rakstu, ir mana pārliecība šodien, bet domāju, ka būs punkti, kuri būs mainījušies pēc 3,10, 20 gadiem. Un tas ir labi un nozīmē tikai to, ka augu.
  • Tikai es pati esmu vienīgā savu domu pavēlniece!!!! Un es patiešām drīkstu un varu domāt visu, ko vēlos!…nu, un, protams, saņemt savu domu augļus. Vai man tie vienmēr šķiet saldi …. diez vai 🙂
  • Bet es tikšu arī ar to galā. Pilnīgi noteikti :)

Es jums visiem novēlu drosmi un ticību. Pasaule mums visiem paver neskaitāmas iespējas mainīties un mainīt savu dzīvi – atliek vien nosūtīt Visumam pieprasījumu: “Es to vēlos”. Bail? Nekas! Visiem ir bail – bet mēs taču paši varam izvēlēties, vai visu mūžu pavadīt savu baiļu cietumā, vai vienkārši – spert pirmo soli – un VISS BŪS LABI!
Mīlestībā: Ginta FS
Bildē: Ginta Ķīnā – Hainaņ

Vjetnamas mazās dzīves mācības

IMG_20151008_104010-1

Juris Rubenis intervijā žurnālam “Ieva” teica:
“Būt ceļā ir skaisti. Nekas no tā, ko esi sasniedzis, nevar tev dot tik daudz kā CEĻŠ.”

Viens maziņš ceļa posms manā dzīvē ir noslēdzies, lai tūliņ pat sāktos jau nākamais.

Es ļoti gaidīju mūsu ceļojumu uz Vjetnamu – jo par šo valsti un cilvēkiem biju dzirdējusi daudz labas atsauksmes un tur mūs gaidīja skaista tikšanās ar saviem domubiedriem no visas pasaules.

Bieži notiek tā, ka nez ko sadomājamies un pēc tam viļamies – šoreiz bija savādāk – es biju pārsteigta…

Pirmkārt: par to, ka jau iebraucot lidostā iestājās tāds skaists un rimts miers – neskatoties uz to, ka cilvēku ir daudz un runā viņi mums nesaprotamā valodā.

Viņi smaida – atklāti, silti, draudzīgi, neliekuļoti.

Viņi ir ļoti godīgi: par tad, kad pārdevējs tirgū par savu preci prasa 500 000 dongu, un tu nokaulē līdz 200 000, taču iedod 500 000 – viņš atpakaļ iedod precīzi 300 000.

Viņu mammas nebar savus bērnus, nerausta, nebaksta, vien ar siltu skatienu noglāsta savas atvases un pat tad, kad tie niķojas, mammas sejā nepavīd ne mazākā aizkaitinājuma.

Viņi ir ļoti pateicīgi. Kad lielajā pasākumā klausījāmies, kā Vjetnamieši runā par tām pašām iespējām, ko izmantojam arī mēs, man palika kauns par to, ka mēs tik bieži uzstājam uz to, lai mums kaut kas tiktu dots un tik maz domājam par to, ko dodam paši. Ar viņiem ir savādāk. Viņi dara un nepieprasa. 

Viņi ir ļoti strādīgi: un ārkārtīgi augstu vērtē savus klientus. Viņi par savu biznesu rūpējas kā par mīļoto bērnu – nemitīgi kaut ko uzlabojot. Pat tad, ja šis bizness ir viens galdiņš un divi krēsliņi ielas malā un prece ir ikdienišķā vjetnamiešu zupa.

Kad klausījāmies stāstus par viņu vēsturi, likās, ka tā ir kas ļoti tuvs mūsējai – latviešu vēsturei – tauta, kas ir sašķēlusies (komunistos un citādi domājošos), paverdzināti – sākumā no frančiem, pēc tam amerikāņiem. Postījumus, ko nodarījis karš, varēja redzēt ik uz soļa, kaut arī bijām tajā Vjetnamas daļā, kura atradās pašu amerikāņu kara bāzes un tāpēc tā mazāk cietusi. Gandrīz katrā ģimenē kara laikā ir gājis bojā kāds, un tomēr viņi par amerikāņiem nerunā ar naidu.

Viņi godā savus senčus – tie viņiem ir Dieva vietā.

Viņi kopj savu kultūru un ļoti lepojas ar to, kas viņiem skaists. Viņi ļoti rūpīgi kopj savu Zemi – kopj un godā.

Viņi rūpējas par savu ķermeni. Saule tur karsta un dedzinoša. Katru rītu jau 5cos no rīta, kad lec saulīte, viņi ir jūras malā un vingro – skrien, peldas, meditē – jauni un veci.

Viņi nelamājas: ielās kustība ir ļoti intensīva, lielākā daļa tur pārvietojas ar motorolleriem – izskatās, ka nekādu īpašo noteikumu nav: nav saprotams, kā viņi tur izbrauc, taču avāriju nav un ceļa inspektoru arī nav un visa šī stumdīšanās notiek bez agresīvām lamām un izaucieniem, vien piepīpina, lai dzird, ka tuvojas – un viss. Arī tad, kad ar Tuk-tuk braucamrīkiem braukājām pa Hanojas ielām, pa vidu mašīnām un rolleriem, es nevienu brīdi nedzirdēju nevienu rupju vārdu vai kādas lamas. Tas mani pārsteidza!!!!!

Tagad, atbraukusi mājās, gribēju palasīt, ko viņi paši par sevi un dzīvi saka:

Gudrs cilvēks ātri noveco.

Vecs bambuss dos jaunus dzinumus.

Jauns prāts ir kā mākonītis vējā.

Sūdzības nav plācenīši un taifūnu neapstādinās.

Tīģeriem un aļņiem kopā nestaigāt.

Labāk būt gudram kalpam, nekā muļķim – saimniekam.

Nēšus gatavo tādus, kas der taviem pleciem.

Slikts dancotājs saka, ka zeme nav pietiekami gluda.

Arī svētie mīl naudu.

No taisna koka taisna ēna.

Viens vārds nav pierādījums

Tikai neveiksminieks iet tiesā žēloties.

Tas, kurš neprot būt pateicīgs, nepateiksies pat tad, ja to apbērs ar tūkstošiem rožu ziedlapiņu.

Ēd, bet nepārēdies, runā, bet neaizrunājies.

Kurš teica, ka debesīm nav acu?

 

Ginta FS (Ceļojums uz Vjetnamu)