Ceļā pie Dieva

Ceļā pie Dieva tu satiksi citus. Dažus mīlēsi. Un vēlēsies tos uzlabot. Kāpēc? Nezinu… Gandrīz visu, ko mēs mīlam, nez kāpēc vēlamies uzlabot… Citus tu nosodīsi. Tāpēc, ka pagaidām tu vēl necenties sevi iepazīt. Tam, kurš aizņemts ar sevis iepazīšanu, tam nekad nav laika nosodīt citus. Nesodi, ja spēsi, arī viņi ir ceļā…

Ceļā pie Dieva tu satiksi sevi. Un domāsi, ka tu  – tas ir atspulgs spogulī vai fotogrāfija pasē. Taču tas neesi tu… Tu pamanīsi sevi citu acīs, viņu sejās un viņu sirdīs…

Ceļā pie Dieva tu satiksi partneri, kurš paredzēts tikai tev. Sajūti ar sirdi. Ja spēsi iepazīt – tātad tev paveicās. Ja, nē, – piedod… Tu vari izvēlēties ģimeni vai peldēt vienatnē. Viss ir svētība. Izlem, kas tev ir svētība. Lem ar sirdi.

Ceļā pie Dieva tu uzzināsi, ka tā ir Viņa pasaule, nevis tavējā. Un to, ka Viņš visu radījis. Pat knišļus. Priekš kam? Nezinu… Mums nav dota iespēja saprast visu Viņa nodomu.

Ceļā pie Dieva būs mācības. Kurš tās nav apguvis – ies atkārtoti. Norakstīt? Neizdosies! Nosebot? Arī. Nav skaidrs? – meklē mācību grāmatu vai tos, kuri sēdēja pirmajā solā. Ak, jā, mācības būs līdz pat pēdējam elpas vilcienam… Arī tiem, kuri sēdēja pirmajā solā.

Ceļā pie Dieva tu sastapsi skolotājus. Viņi ir pavadoņi, katrs savā ceļa posmā. Viņi parādīs virzienu, gabaliņu no ceļa kartes un pateiks dažas svarīgas idejas, ja tu vēlēsies tās dzirdēt. Bet tālāk – dodies ceļā. Patstāvīgi. Līdz nākamajam pavadonim. Ja meklēsi. Kāpec? Tāds piedzīvojums…

Ceļā pie Dieva būs pikniki. Tur tu ieraudzīsi tos, kuri ir uz ceļa: ar viņiem kopā ir priecīgi un gaiši dvēselē. Tur būs arī tie, kuri ir nomaldījušies. Nenosodi, nedusmojies un necenties pārliecināt. Katram savs ceļš. Strādā ar sevi.

Ceļā pie Dieva tu nes savu trauku. Tas tev ir jāpiepilda. Ar mīlestību. Vēlams, līdz tas būs pilns. Tā ir tava sirds. Piepildi to ar ticību, prieku, labestību, mieru, piedošanu, pieņemšanu un pateicību. Esi miera stāvoklī…

Ceļā pie Dieva tu domāsi par dzīvi. Vēlams par Mūžīgo. Zemes dzīve ir tikai minūte, salīdzinot ar Mūžību. Un, ja kādreiz tu lūgsi mūžīgo dzīvi, nevajag, zini: tā tev jau ir. Labāk palūdz iemācīt tev ticēt, cerēt, gaidīt, piedot, lūgties un mīlēt…

Ceļā pie Dieva tu mācīsies dzirdēt: sevi, citus un Viņu. Nedomā, ka tu to proti. Mācies… Un, jā, tev nevajag Viņu redzēt, lai dzirdētu. Tāpat, kā nav vajadzīgs redzēt, kur paslēpusies lakstīgala, lai dzirdētu tās dziesmu.

Ceļā pie Dieva tu pārstāsi pļāpāt. Un sāksi izdaiļot sevi ar klusēšanu. Klusumā, vienatnē un pārdomās tu atgriezīsies pie sevis. Pie Avota… Svētībā…

Ceļa pie Dieva nāks uzdevumi. Un tikai pēc tam – instrumenti to realizācijai. Neuztraucies. Mūsu prāts rada bailes. Taču prāts ir tikai tava rotaļlieta. Tev vienmēr visa pietiks, lai realizētu uzdevumus tajā līmenī, kurā tu šobrīd esi. Nākamajā būs citi…

Ceļā pie Dieva tu vēlēsies paust savu gribu. Un tas ir lieliski. Un, lai tava griba sakrīt ar Viņa gribu. Tad tu neirsies pret straumi…

Ceļā pie Dieva cel to, kas tev ir pa spēkam. Nepārpūlies, ceļš nav īss. Pārstāj citiem kaut ko pierādīt, pierādīt, ka tu vari. Nepārtērē sevi. Tas nav nekā vērts. Tu esi vērtība. Kā ikkatrs no mums. Meklē tikai savu talantu, to, kas kalpos cilvēkiem. Un attīsti to!

Un, jā, ceļā pie Dieva tu vāksi garīgās dāvanas. Kādas? Atmet savu cinismu. Tu tās novērtēsi vairāk kā citas. No tām tava dvēsele kļūs gaišāka. Un tas ir prieks, miers un labklājība. Un ticība. Un pieņemšana. Un atklāsmes. Un miers dvēselē. Miers un ilgs mūžs.

Un atceries, ka tu esi ceļā pie Dieva. Lai cik arī gadu tev būtu…

Diana Kebas
Avots: МАГИЯ СЛОВА
FOTO: Daria Shevtsova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava jūra

Kad tu iebrien jūrā, ja vien esi godīgs pret sevi, tev rodas tās tevi pieņemošā spēka sajūta, ar kuru tu vari būt vienlīdzīgs, bet kura var tevi arī iznīcināt. Taču, neskatoties uz to, tu saproti, ka cienot to, nesacenšoties ar to, un necenšoties tai uzspiest savus noteikumus, tu saņem to neatkārtojamo mijiedarbību ar stihiju, kuras mērķis nav uzvara, bet pieredze un bauda…

Katrs, kurš elpo jūru un kurš to pa īstam mīl, šo zina.
Es izturos pret dzīvi, kā pret jūru, un uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem sasniegumiem ir atteikšanās ar to sacensties, atteikšanās naivi noliegt tās likumsakarības, un atteikšanās veltīgi ticēt tam, ka es it kā varu to kontrolēt, novērst visu negaidīto un likt tai nodarboties ar manām vēlmēm…

Paradokss, taču tieši tas mani ir padarījis daudz spēcīgāku un noturīgāku.
Mani ir pametušas hroniskās bažas par to, kas būs rīt, un, ja nu…
Un es beidzot varu uzsmaidīt patiesībai par to, ka es varēšu tikai to, ko varēšu, un ne to, kam es cenšos sagatavoties, mācoties no sliktākā trenera dzīvē – bailēm.

Nē, mani nav piemeklējusi manas neievainojamības ilūzija. Tā, gluži otrādi, ir neatgriezeniski aizgājusi.
Tā aizgāja, bet es paliku.
Paliku, lai katru dienu iebristu savā jūrā, taču, to darot, ņemtu vērā ne tikai savus plānus, bet arī tos apstāklus, kurus tā var man nodrošināt.

Dažkārt ir vētra un es vienkārši sēžu jūras krastā. Dažkārt – pilnīgs bezvējš, un es sajūtu daudz vairāk brīvības. Dažkārt ir vairāk nokrāsu un arī tas ir labi.
Mani mīļie, dzīve ir kā jūra, to neuzvarēt…
Taču tai arī nav vajadzīgas mūsu uzvaras. Viņai priekš mums pietiek pieredzes un baudas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Droši dodies pretī dzīvei

– Vai nu – vai arī… Kāpēc mums vienmēr jāizvēlas viens vai otrs? Kāpēc, piemēram, mums jābūt vai nu bēdīgiem, vai arī priecīgiem? Kāpēc mēs nevaram vienlaicīgi atrasties abos stāvokļos?

– Vai tad kas tāds ir iespējams?

– Lūk! Kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevaram! Taču pamēģini reiz, esot skumjās, vienlaicīgi atrast desmit iemeslus pateikties Dievam. Šeit un tagad, kad esi tik skumjš. Tu redzēsi, cik viegli tie atradīsies. Un vēl desmit. Kaut vai piecdesmit.

Par zilajām debesīm, par peldošiem mākoņiem, par vasaras sauli, par dāsno lietu, par tīro sniegu, par gaisu, ko elpo, par ūdeni, kuru dzer, par ēdienu un dienu, kas to atnesa reizē ar sevi… Par tuvajiem, par mīļajiem, par draugiem… Ik katrā dienā tu atradīsi tik daudz iemeslu pateicībai…

Tu vēl joprojām esi tik bēdīgs, pasakoties Dievam par to visu? Taču tu esi bēdīgs un priecīgs vienlaicīgi! Un viss labais un viss sliktais notiek vienlaicīgi, viegli pārejot viens otrā. Lūk, kur vizuļo patiesība.

Tā ir bezgalīgi plašāka par jebkuru situāciju. Atceries to brīžos, kad esi skumjās. Atceries to, kad dodies ceļā.

Katram, ko satiec: kokam, putnam koka zaros, cilvēkam, sunim vai kaķim, visiem domās novēli laimi un labestību. Pat nezinot tavu novēlējumu, tie atbildēs tev ar to pašu. Sajūti to, neļaujies trauksmei par nākotni, nerakņājies pagātnē. Vienkārši dodies pretī dzīvei. Sveic to it visā.

Tāds ceļš neatņems tev spēkus, bet pārpārēm dos tev svētlaimi. Noejot to, tu būsi daudz dzīvāks kā biji, pirms spēri pirmo soli. Pat tad, ja šis ceļš ir visa mūža garumā… 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas būs tālāk?

Pamazām, izelpojis nelielu vēsumu, beidzas jūlijs… nedaudz piekusis.
Priekšā augusts, kas tikai šķietami ir garš, bet patiesībā tas nepacietīgi gaida savu mīļoto rudeni.
Mani mīļie, cik gan ātri aizplūst mūsu dzīves laiks….
Zib sezonas, mainās visbrīnišķīgākā teātra pasaulē – dabas, dekorācijas, un kādā brīdī mēs sajūtam savas pārmaiņas.
Man ļoti tās patīk.
Man patīk izvēle, ko mans briedums izdara pats, vairs neklausoties neizsīkstošā vērtētāju pūļa “lielajā žūrijā”.
Patīk absolūti godīgais un caurspīdīgais mīlestības formāts, kurā nav vietas skumjām scēnām par “mīl-nemīl” un to, kā likt darīt to, ko es gribu… tikai to es gribu – lai ir godīgi un caurspīdīgi. Un lai tas ir abpusēji.
Man patīk drosme neņemt visu, ko piedāvā. Un savu “nē” pateikt bez pavadošā taisnošanās vilcieniņa: izrādās, neviens taču nemirst dēļ mūsu “nē”. Tieši pretēji, kļūst daudz vairāk brīvas vietas pēc tam, kad pazūd visi tie, kam mēs neesam vajadzīgi bez mūsu pakalpīgā “jā”.
Un pēkšņi parādās tik daudz jaunu krāsu… atnāk tik daudz kas jauns…. rodas tik milzīga interese, gandrīz kā bērnībā, par to, kas būs tālāk?
Šie vienkāršie vārdi ir mana galvenā iedvesma.
Man svešas ir vilšanās, tāpēc, ka, jo vairāk es uzzinu, jo mazāk es zinu…
Tad, kas tur būs tālāk?
Kurp steidzas mana laimīgā likteņa senais tramvajiņš?
Dzīvojiet!!!!…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Elina Sazonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mans Sargeņģelis

Ir cilvēki, kuriem ir īpaši cieša saikne ar savu Sargeņģeli.Kā dažkārt saka, “spēcīgs Sargeņģelis”. Un ir pazīmes, kas norāda uz to, ka tā ir.

Ja esi bijis bīstamās dzīves situācijās, no kurām spējis izglābties, dažkārt pēdējā brīdī, ja brīnumainā veidā kāds spēks tevi pasargāja no tiešām briesmām, no nāves, traumas, uzbrukuma – tas bija tavs Sargeņģelis.

Ja tev ir priekšnojautas un dažkārt tu redzi viedus sapņus, kas tev palīdz sasniegt vēlamo vai izvairīties no nevēlamā – tā ar tevi runā tavs stiprais Sargeņģelis. Teologi jau sen ir nonākuši pie pārliecības, ka eņģelis ar cilvēku runā caur intuīciju un sapņiem.

Ja pašā smagākajā dzīves brīdī, kad visi resursi bija izsmelti, kā uz burvju mājienu pēkšņi uzradās nauda un citas iespējas, – tātad Sargeņģelis par tevi rūpējas.
Tu vari sastapt tieši to cilvēku, kurš iedos resursus, palīdzēs atrisināt kādu jautājumu. Pēkšņi satikt tieši to, kurš vajadzīgs. To “atsūtīja” tavs Sargeņģelis.

Ja tu kaut ko lūdz un Dvēselē no sirds lūdzies un saņem palīdzību vai izvairies no briesmām – tā ir Sargeņģeļa palīdzība, kurš atbildēja uz tavām lūgšanām un palīdzēja piepildīt tavu lūgumu.

Savā Dvēselē tu sajūti it kā “balsi”, kas parāda pareizo izeju, virzienu un sargā. Un tu jūti kādas labas būtnes klātbūtni, kas aizsargā tevi un par tevi rūpējas. Tu tici savam Sargeņģelim un viņa dalībai tavā liktenī. Un pats galvenais, tu zini, kas ir Sirdsapziņa. Tieši Sirdsapziņa tev neļauj spert tos vai citus soļus. Dažkārt Sirdsapziņa tevi grauž, kamēr neesi izlabojis savu kļūdu vai vainu. Sirdsapziņa arī ir saruna ar savu Sargeņģeli.

Ir ļoti svarīgi ne tikai lūgt savam Sargeņģelim, bet pateikties. Tad viņa klātbūtni tu sajutīsi vēl spēcīgāk. Un katrs labais darbiņš ir tavs sveiciens tavam Sargeņģelim, kurš tev noteikti ir. Tikai vajag biežāk par viņu padomāt ar pateicības pilnu sirdi…

 © Anna Kirjanova
Foto: Bija man Vjetnamā tāds gadījums: uzrāpos augstu pa trepēm lai nofotografētos pie Budas statujas, meitenes ar fotoaparātiem lejā, es – augšā. Netīšām uzkāpu uz svārku apakšējās malas, kājas sapinās un saprotu, ka krītu, bet kāpnes tik stāvas… Un tajā brīdī sajūtu, kā mani kāds parauj aiz padusēm un tur. Apsēžos un neticu tam, ka sēžu nevis guļu kaut kur lejā, un sirdī tāda pateicības sajūta… protams, es Viņu neredzēju, bet tik ļoti sajutu…
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No sākuma teiks: tev jāģērbjas savādāk

sieviete kalnos

Pēc tam teiks, ka tev jānotievē. Pēc tam – ka jākustās enerģiskāk un jābūt jautrākai! Optimistiskākai. Un nevajag žēloties. Jānomaina frizūra. Jāizlasa modīgā grāmata un jānoskatās filma pašizaugsmei. Bet, kad būsi notievējusi, nomainījusi frizūru, uzvilkusi citas drēbes un sāksi optimistiski smaidīt, tev pateiks, ka esi pārāk veca. Un, ko tad darīt?

Tā kāds vīrs pateica savai sievai, ar kuru laulībā bija nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Kad viņa modernā sporta kostīmā, ar smagu mugursomu uz muguras kopā ar viņu veica smagu pārgājienu. Visu kopdzīves laiku viņa bija tievējusi, svīdusi sporta zālē, trenējusi presi un mainījusi frizūras: tā, kā vīram patika. Skatījusies filmas – tās, kas viņam patika. Un lasījusi grāmatas, kuras viņš rekomendēja. Atvaļinājumā brauca ar laivām pa upēm, kāpa kalnos. Un vakaros pie ugunskura atgaiņājās no odiem, un ģitāras pavadījumā dziedāja bardu dziesmas. Vīram tā patika pavadīt atvaļinājumu.

Lūk, un sieva darīja visu tā, kā viņam patika. Ņēma vērā kritiku, centās. Un pēc tam viņš sadusmojās, ka viņa pārāk lēni kustās ar mugursomu plecos. Un pateica: tu esi pārāk veca!

Un, ko darīt ar tādu kritiku? Tas nav liekais svars un nav arī frizūra. Nav jauna filma par kosmisko apziņu, kas jānoskatās. Piecdesmit piecus gadus ārā neizmetīsi. Un kļūst parāk smagi stiept mugursomu un, dziesmas dziedot, pārvarēt kalnu pārejas…

Ceturtdaļu gadsimta cilvēks darīja visu tā, kā gribēja otrs – lai saglabātu laulību. Lai viņu mīlētu. Lai būtu sapratne. Bet pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsoļoja tālu uz priekšu. Bet viņa sēdēja uz mugursomas un raudāja – viņa bija ļoti piekususi. Kā maziņš sirms rūķītis, sēdēja mežā un raudāja. Bez jebkāda optimisma. Tāpēc, ka bija nodzīvojusi ne tā, kā gribēja pati: mocīja sevi ar badošanos, svīda sporta zālēs, atvaļinājumos rāpoja pa kalniem un klīda taigā. Bet gribēja pavisam ko citu: klusus vakarus pie jūras, cept pīrādziņus, dažkārt aiziet uz kino, lai noskatītos kadu melodrāmu, nēsāt garus matus, dažkārt gulšņāt dīvānā ar grāmatu rokās, iet uz teātri – skaistā, garā kleitā…

Viņa nodzīvoja ne savu dzīvi. Viņa darīja visu tā, kā vīram patīk. Viņa baidījās viņu pazaudēt! Bet viņš viņu nosauca par vecu un pameta mežā – jo viņa, redz, velkas pārāk lēni?

Viņa mugursomu pameta mežā un devās uz staciju. Biļetei naudas pietika, arī labi. Brauca vilcienā, skatījās pa logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi ārā…
Viņa tika ārā. Bet kāda cita netika. Un vēl līdz šai dienai tievē, griež matus, atpūšas un ēd ne tā, kā vēlētos, bet tā, kā citiem vajag. Velti! Tāpēc, ka pēc tam tevi vienalga var pamest mežā vienu ar mugursomu; tāpēc, ka esi pārāk veca un lēni velc savu mugursomu….

Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Indijas mācībstundas

Sankanaraya

Anna Šahnazarova 3 mēnešus ceļoja pa Indiju, un iedvesmojās no tā, ko šī valsts viņai mācīja – no pirmās līdz pēdējai minūtei ceļojuma laikā. Atgriezusies, viņa uzrakstīja šīs 16 pozitīvās tēzes.

1. Tev nevajag būt nekur citur kā tikai šeit un tagad

nekur nav jāsteidzas, bet tev jābūt tur, kur tev ir labi. Ja jūti, ka esi kaut kur, ne tur, piecelies un ej, uz turieni, kur sauc tava iekšējā balss, Taču atceries, ka, lai atrastu, nav obligāti kaut kur jāiet. Tā ir ļoti smalka robeža, atslēga pastavīgai klātbūtnei.

2. Atļauj visam būt

necenties kontrolēt cilvēkus un situācijas, neplāno, negaidi, bet vēlies, atslābini tvērienu. «Proti ieturēt pauzi, kuras laikā nekas nenotiek».

Ne vienmēr tev pašam jāmeklē, ļauj cilvēkiem atnākt pie tevis, bet notikumiem notikt. Tie notiek ar tevi ne tāpat vien.

3. Dod brīvību

dod sev brīvību būt sev pašam, bet citiem – būt citiem. Atceries, ka ikvienam ir savs ceļš un savas mācībstundas. Ja jūsu ceļi krustojas – lieliski, bet, ja tie šķiras, tas arī ir labi, jo tas VIENMĒR IR UZ LABU gan viņiem gan tev – visiem.

4. Nebaidies

ne no kā un nekad. Sper neierastus soļus pa labi, pa kreisi – maini, pārveido. Ja jūti, ka tev kaut kas ir jāsaka vai jādara – saki un dari, un lai nekādas atrunas «man taču ir biļete atpakaļceļam», vai «man tam nav naudas», vai vienkārši «nekas nesanāks» tevi netur. Nebaidies par savu fizisko ķermeni, atceries,Visums tevi sargā un parūpēsies par tevi. Izvēlies brīvību no bailēm.

5. Mazāk – vairāk

necenties iegūt visu un uzreiz. Pat tad, kad šķiet, ka nekā nav – vienmēr ir kaut kas un kaut kā nepietiek, ko tev pasniegs dodošā drauga, brāļa, māsas, ne nejauša garāmgājēja roka. Esi mērens it visā.

6. Nepieķeries cilvekiem

savādāk nesaņemsi savu pieredzi. Tu tāpat nekad nepaliksi viens, jo kur vien iesi, visur atradīsi cilvēkus. Toties tie būs tavējie, tie, kuri tevi iedvesmos, piepildīs, iemācīs, atspoguļos, un atceries: ja jums nav pa ceļam, tad skrien tu aiz viņiem, vai neskrien, sauc, vai nesauc – jūs vienalga kopā neiesiet. Bet tavējie – mūc no viņiem, vai slēpies, vienalga nekur neliksies. Tāpēc…

7. Atlaid. Vienmēr atlaid

ar smaidu, ar mīlestību, visus un visu. Un nekad neatvadies, jo nekad nekas nav beidzies. Saki: «pateicos un uz tikšanos». «to, kā tev nav, nevar pazaudēt; to, kas ir, nevar saglabāt mūžīgi».

8. Vienmēr ūdens

esi ūdens, atceries ūdens principu – vilnis atnāk, vilnis aiziet. Tas attiecas uz it visu: stāvokļiem, naudu, cilvēkiem, lietām. Ir paisumi un ir bēgumi, nekas nav statisks. Mēs dzīvojam kustīgā pasaulē, tāpēc neieslīgsti kādā vienā stāvoklī – tas izmainīsies. NE-KO nevar noturēt, pat necenties, labāk esi pateicīgs par to pašu sekundi, kad viņš, tas, viņa ir.

9. Klausies savā iekšējā balsī

lūk šis ir ar trim izsaukuma zīmēm ierakstāms!!! Ieklausies draugu padomos, bet dari tā, kā tu jūti, kā jūti, ka ir pareizi. Ja es būtu klausījusies citos, šī brauciena vispār nebūtu bijis, nebūtu noticis šis dzīves ceļojums, es nebūtu devusies uz Vārānasī, nebūtu pārpeldējusi otrā, «mirušajā», Gangas krastā. Es būtu atgriezusies mājas pirms laika, es nebūtu atradusi savu sapņu pilsētu, un es turpinātu baidīties no daudz kā, un būtu turpinājusi iedzīt sevi nesaprotams kā izveidotos rāmjos. Vienmēr klausies sevī.

10. Uzticies

cilvēkiem, kosmosam, Dievam – sauc to, kā vēlies. Uzticies, ka viss tavā dzīvē saliekas vislabākajā tev veidā, pat tad, kad šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt. Kā saka mana zviedru māsa: «God’s rejection is God’s protection». vai, kā saka mana krievu māsa: «никогда не знаешь, где найдешь, где потеряешь».

11. Velti kaut nedaudz minūtes dienā sev

meditē, zīmē, raksti, pastaigājies pie dabas, vai vienkārši esi klusumā. Pat dažas minūtes palīdzēs tev tikt skaidrībā par to, ko tev vajag, bet kas ir prāta uzspiests, citu cilvēku uzspiests, iluzors u.t.t.

12. Mīli sevi

cieni savas vēlmes, savu ķermeni un atceries: tev var piederēt it viss, nav jāizvēlas: darbs dvēselei vai darbs naudas dēļ; attiecības, kurās mīlu vai tās, kurās mīl mani, okeāns vai kalni u.t.t.. Var visu. Subkuch milega (hindi — viss ir iespējams)

13. Dalies

ar visu, vienmēr. Ar suni, ar nabagu, ar draugu, negaidi neko pretī, kā teica man Guruji: «Ji, if you only feed yourself, you’re not doing much benefit» (Džī, ja tu baro tikai sevi, tad tu nesniedz daudz labuma). Visu un vienmēr.

14. Ievēlies vēlēšanās

bet esi uzmanīgs. Tās piepildās. Formulē tās maksimāli precīzi.

15. Lai uzvilktu tīru kreklu, ir jānovelk vecais

16. Ceļo

un labāk dari to vienatnē. Jo, lai kur tu arī dotos, tu vienmēr esi kopā ar sevi.

Autors: Anna Šahnazarova
Foto: Sankaranarayan
Tulkoja: Ginta FS

Dzīvesgudra cilvēka dzīves mācības

Ericc Marette

Atceries par labestību

Dzīves pieredze ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Mēs visi cenšamies būt patstāvīgas, gudras un par sevi pārliecinātas personības. Taču dažkārt mēs aizmirstam, ka mūsu gudrība ir daudzu gadu garumā krāta dzīves pieredze. Lai iegūtu šo pieredzi, cilvēki pārvar daudzus šķēršļus un grūtības.

50 Berija Deivenporta dzīves mācības

1. Dzīve ir tas, kas ir TAGAD. Mēs vienmēr gaidam neticamas lietas, kas notiks nākotnē, tajā pat laikā, aizmirstam par to, ka dzīve notiek šobrīd – tagad. Iemācies dzīvot šeit un tagad un parstāj dzīvot ilūzijās par nākotni.

2. Bailes ir ilūzija. Vairums lietu, no kurām mēs baidāmies, nekad nenotiks. Bet pat tad, ja tās notiek, tās izrādās ne tik sliktas, kā mēs domājām. Daudziem no mums stress ir briesmīgākais, kas var notikt. Realitāte nav tik briesmīga.

3. Pats svarīgākais dzīvē ir mūsu tuvie, mīļie cilvēki. Vienmēr liec tos pirmajā vietā. Viņi ir svarīgāki par tavu darbu, hobiju, datoru. Novērtē viņus tā, it kā tā būtu visa tava dzīve. Jo tā arī ir.

4. Parāds nav brālis.  Tērē naudu atbilstoši savām iespējām. Dzīvo brīvi. Parādi neļaus to darīt.

5. Tavi bērni nav tu. Tu esi trauks, kas ienes bērnus šajā pasaulē un rūpējas par tiem, kamēr viņi to paši nevar izdarīt. Apmāci viņus, mīli, atbalsti, bet necenties viņus mainīt. Katrs bērns ir unikāls un viņam jādzīvo sava dzīve.

6. Lietas savāc putekļus. Laiks un nauda, ko tu tērē lietām, reiz tevi pazudinās. Jo mazāk tev ir mantu, jo brīvāks tu esi. Pērc ar prātu!

7. Jautrība netiek pietiekami novērtēta. Cik bieži tu priecājies? Dzīve ir īsa un to vajag baudīt. Un pietiek domāt par to, ko padomās citi, kad tev būs labi. Vienkārši baudi!

8. Kļūdas – tas ir labi. Mēs bieži cenšamies izvairīties no kļūdām, aizmirstot, ka tieši tās mūs noved pie veiksmes. Esi gatavs kļūdīties un mācies no savām kļūdām.

9. Draudzība prasa uzmanību. Sargā draudzību kā dekoratīvu augu. Tas atmaksājas.

10. Pieredze pirmkārt. Ja nevari izlemt, vai pirkt dīvānu vai doties ceļojumā – vienmēr izvēlies otro. Prieks un pozitīvas emocijas ir daudz vērtīgāki nekā materiālas lietas.

11. Aizmirsti par dusmām. Apmierinājums no dusmām pāriet pāris sekundēs, bet to sekas tu jutīsi ļoti ilgi. Klausies savā emocijās un brīdī, kad atnāk dusmas, sper soli pretējā tām virzienā.

12. Un atceries par labestību. Neliela deva labestības var darīt brīnumus ar cilvēkiem, kuri tev apkārt. Un tas prasa tik maz piepūles. Praktizē to katru dienu.

13. Vecums – tas ir cipars. Kad tev ir 20 gadu, tu domā, ka 50 – tās ir šausmas. Bet, kad tev ir 50, tu jūties kā 30 gados. Mūsu vecums nedrīkst noteikt mūsu attieksmi pret dzīvi. Neļauj cipariem izmainīt sevi – patieso.

14. Ievainojamība dziedē. Būt atvērtam, īstam un viegli ievainojamam ir lieliski. Tas dod iespēju apkārtējiem cilvēkiem tev ticēt un dalīties ar tevi savās emocijās. Un tu vari viņiem atbildēt ar atklātību.

15. Tēlošana ceļ sienas. Spēlējot cita cilvēka lomu, ar vēlmi radīt labu iespaidu, tev var nepaveikties. Ļoti bieži cilvēki redz mums cauri, un šis svešais tēls viņus atgrūž.

16. Sports ir spēks. Pastāvīgām sporta nodarbībām jākļūst par tavu ikdienu. Tas padarīs tevi fiziski, morāli un emocionāli spēcīgāku. Protams, tas uzlabo gan fizisko veselību gan ārējo izskatu. Sports – tās ir zāles pret visām slimībām.

17. Aizvainojums sāp. Atlaid to! Nav cita – pareizāka ceļa.

18. Kaislība uzlabo dzīvi. Kad tu atrod kādu nodarbi, no kuras esi sajūsmā, tad katra diena kļūst par dāvanu. Ja tu vēl neesi atradis savu kaislību, uzliec sev par mērķi to atrast.

19. Ceļojumi dod pieredzi un paplašina apziņu. Ceļojumi padara tevi interesantu, gudrāku un labāku. Tie māca tev mijiedarboties ar cilvēkiem, viņu ieradumiem un citām kultūrām.

20. Tev ne vienmēr ir taisnība. Mēs domājam, ka zinām atbildi uz jebkuru ajutājumu, bet tā tas nav. Vienmēr kads būs gudrāks par mums, un tavas atbildes ne vienmēr būs pareizās. Atceries to!

21. Arī tas pāries. Lai kas arī dzīvē nenotiktu, arī tas paries. Laiks dziedē un lietas, un cilvēki mainās.

22. Tu pats nosaki savu sūtību. Dzīve bez mērķa ir garlaicīga. Nolem, kas tev ir svarīgi un uzbūvē savu dzīv ap to.

23. Bieži vien risks atmaksājas. Lai mainītu savu dzīvi, nākas riskēt. Pieņemot pārdomātus un riskantus lēmumus tu audz.

24. Pārmaiņas vienmēr ir uz labu. Dzīve mainās un nav vērts tai pretoties. Nebaidies no parmaiņām, esi plūsmā un uztver dzīvi kā piedzīvojumu!

25. Domas ir nereālas. Ik dienas caur galvu izlido tūkstošiem domu. Daudzas no tām ir biedējošas un negatīvas. Netici tām! Tās ir tikai domas, un tās nekļūs pr realitāti, ja pats tām nepalīdzēsi.

26. Tu nevari kontrolēt citus. Mums gribās, lai apkārtējie uzvestos tā, kā mēs to vēlamies. Taču realitātē mēs nevaram izmainīt citus cilvēkus.Cieni katra cilvēka unikalitāti un neatkarību.

27. Tavs ķermenis ir tavs Dievnams. Mums katram ir kaut kas, kas mums ne īpaši patik savā ķermenī. Taču mūsu ķermenis ir vienīgais, kas pieder tikai mums. Cieni to un rūpējies par to!

28. Pieskārieni dziedē. Tiem ir milzum daudz labu īpašību – tie uzlabo sirds ritmu, uzlabo pašsajūtu, normalizē asinsspiedienu un noņem stresu. Tā ir dāvana, ar kuru vajag dalīties.

29. Tu tiksi galā ar visu. Nav svarīgi, kāda situācija radusies tavā galvā. realitātē tu vari ar to tikt galā. Tu esi daudz stiprāks un gudrāks, kā domā.

30. Pateicība dara cilveku laimīgāku. Pie kam, ne tikai to cilvēku, kam adresēta pateicība, bet arī to, kas to izsaka. Neaizmirsti pateikties cilvēkiem par visu, ko viņi tavā labā darījuši un par to, ka viņi ir.

31. Ieklausies savā intuīcijā. Tavi spriedumi, protams, ir ļoti svarīgi, taču intuīcija ir tavs superspēks. Tā izmanto tavu pieredzi un dzīves modeli, lai atrastu atbildes uz jebkuru jautājumu. Tā smeļ zināšanas tevī un Visumā.

32. Atceries, pirmkārt, par sevi. Tas nenozīmē, ka tev jābūt patmīlīgam, taču atceries, ka tu esi pats galvenais cilvēks savā dzīvē.

33. Godīgums pret sevi – tā ir Brīvība. Esi godīgs pret sevi. Pašapmāns ir sevis paša padarīšana par aklo.

34. Ideāli ir garlaicīgi. Perfekcionisms padarīs tavu dzīvi garlaicīgu. Mūsu atsķirības, īpatnības, fobijas un nepilnības – tas ir tas, kas padara mūs unikālus. Atceries par to!

35. Dari visu, lai atrastu savu dzīves mērķi. Tas neatradīs sevi pats. palīdzi tam!

36. Mazās lietas arī ir svarīgas. Visi mēs gaidām lielas uzvaras un sasniegumus, aizmirstot par to, ka arī tie sastāv no maziem, un dažkārt neievērojamiem soļiem. Novērtē tos.

37. Mācies! Vienmēr. Ja tu domā, ka zini kaut 1% no visa, kas ir pasaulē, tu ļoti maldies. Mācies katru dienu, uzzini kaut ko jaunu dažādās jomās. Mācīšanās uztur mūsu smadzenes tonusā – pat pieklājīgā vecumā.

38. Mēs neizbēgami novecojam. Visi! Mūsu ķermeņi noveco un mēs nevaram to novērst. Taču pats labākais veids, kā palēnināt novecošanos, ir baudīt dzīvi un izdzīvot katru dzīves mirkli ar pilnu krūti.

39. Laulība maina cilvēkus. Cilvēks, ar kuru tu apprecējies, ar laiku mainīsies. Arī tu! Neļauj šīm izmaiņām pārsteigt tevi nesagatavotu.

40. Raizēties ir bezjēdzīgi. Ir vērts raizēties tikai tad, ja tas palīdzēs tev atrisināt problēmu. Taču raižu daba ir tāda, ka tām nav lemts realizēties, un tomēŗ tās ir spējīgas atslēgt tavas smadzenes, kā rezultātā tu neesi spējīgs neko risināt. Tāpēc iemācies tikt ar tām galā un atbrīvoties no tām

41. Dziedē pats savas brūces. Nedod iespēju savām pagātnes rētām izpausties tagadnē. Tas nenozimē, ka tev jātēlo, ka to nav un, ka tās tev neko nenozīmē. Atrodi savu tuvo cilvēku atbalstu, vai arī meklē speciālista palīdzību.

42. Jo vienkāršāk – jo labāk. Dzīve ir pilna sarežģītām situācijām, pienākumiem, risināmiem jautājumiem. Bet vienkārša dzīve dod plašumu priekam un iemīļotajām nodarbēm.

43. Dari savu darbu teicami. Ja tu vēlies kaut ko sasniegt, tad nāksies krietni pacensties. Protams, vienmēr ir izņēmumi, taču uz tiem nevajadzētu ieciklēties. Uzticies sev un uzņemies atbildību par savu dzīvi.

44. Nekad nav par vēlu. “Par vēlu” ir tikai attaisnojums, lai necenstos. Sasniegt savus mērķus var jebkurā vecumā.

45. Darbības dziedē no garlaicības. Jebkuras darbības ir zāles no nemiera, prokrastinācijas, garlaicības un trauksmes. Pārstāj domāt un izdari vismaz kaut ko!

46. Dari to, ko tev gribās darīt. Esi proaktīvs. Negaidi, kamēr dzīve pametīs tev kaulu. iespējams, tev nemaz nepatiks tā garša.

47. Atlaid savus aizspriedumus un atbrīvojies no stereotipiem. Nepieķeries sabiedrības viedokļiem un parliecībām. esi atvērts ikvienai jaunai idejai vai iespējai. Tu būsi izbrīnīts, cik daudz iespēju dod dzīve, ja vien ļaujam sev tas ieraudzīt.

48. Vārdiem IR nozīme. Domā, pirms runā. Neizmanto vārdus, lai aizvainotu cilvēku. Ja būsi to jau izdarījis – atpakaļceļa vairs nebūs.

49. Izbaudi katru savas dzīves dienu. Kad tev būs 90 gadu, cik dienu tev būs atlicis? Novērtē katru no tām.

50. Mīlestība ir atbilde uz jebkuru jautājumu. Mīlestība ir tas, kāpēc mēs esam šeit. Tas ir spēks, kas virza pasauli. Dalies tajā un dari pasauli labāku!

@ Berrijs Deivenports
Foto: Eric Marette
Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Gilberta: labākais padoms manā dzīvē

elizabet-gilbert

Labākais padoms manā dzīvē

To es saņēmu no sievietes – mākslinieces, nedaudz vecākas par mani. Man tad bija nedaudz vairāk par divdesmit, un es viņai žēlojos par to, ka nepaspēju nodarboties ar radīšanu, jo man ir trīs darbi, briesmīgi sarežģīta dzīve, dzīvoju ar veselu baru kaimiņiem un darbi man pāri galvai. Es gribētu mierīgi rakstīt, tā, lai neviens mani netraucētu, bet laika mūžīgi nepietiek.. Viņa noklausījās manu sakāmo, nedaudz paklusēja un tad pajautāja.
«No kā tu esi gatava atteikties, lai dzīvotu tādu dzīvi, par kādu it kā sapņo?».

Atslēgas vārds izrādījās «it kā».

Manī iekšā viss noreaģēja. Es drausmīgi apvainojos. Ko nozīmē “it kā sapņoju”? Es? Visiem sen ir skaidrs, ka rakstniecība man ir pati svarīgākā lieta dzīvē!
Viņa turpināja: «Kāpēc tu tēlo, ka rakstniecība ir svarīgākā lieta tavā dzīvē, ja visa tava dzīve pieder citām lietām, cilvēkiem un citiem mērķiem?».

Kamēr es ievilku elpu, viņa atkal uzbruka:

«Pieņemsim, tev ir trīs darbi. Bet, kā saucas tavs mīļākais seriāls?»
«Soprano ģimene»
«No šodienas tu atsakies no kabeļtelevīzijas. Izrādās, tev ir laiks sekot Soprano ģimenes dzīvei, bet nav laika savējai?».

Es klusēju.

«Uz kādu kafejnīcu tu ej ar draugiem? Aizmirsti tās nosaukumu! Kāds ir tavs mīļākais žurnāls? Viss, vairs tu to nelasi».

Man patīk viņas padomi. Tajos nav ilūzijas ar nosaukumu «tu vari dabūt visu, ko vien vēlies». Nevari!. Tas, ko tu dari katru dienu, arī veido tavu dzīvi.

Ja tavam sapnim nav vietas tavā ikdienā, tātad ir kaut kas svarīgāks.

Vienīgais veids, kā saprast sevi, ir pārstāt sevi mānīt. Diennaktī ir 24 stundas. Kas man ir svarīgs un kas – nav svarīgs? Tikai atbildot uz šo jautājumu, var uzkrāt laiku un spēku lai kļūtu par kaut ko. Lai kļūtu par sevi.

Kļūsti nevis par lietvārdu, bet gan par darbības vārdu

Grāmatā «Big magic» es rakstu par to, ka savu radošo spēku aizsardzībai sākumā vajadzētu noskaidrot, kādi tad ir mani radošie nolūki, un kas uz tiem attiecas.

Nesen uz sava videoklipa noskatīšanos es uzaicināju dzejnieku Marku Nilo. Viņs teica «kļūsti par darbības vārdu, nevis lietvārdu». Būtu viņš man to pateicis agrāk, kad rakstīju savu grāmatu par radošumu! Es noteikti šo citātu iekļautu savā grāmatā un pastastītu, ko es par to domāju.

Un, ko es par to domāju? Parasti savus radošos nolūkus mēs apzīmējam ar lietvārdu. Es – rakstnieks. Taču svarīgāks tomēr ir darbības vārds – es rakstu. Tas nozīmē lielāku uzmanību pievērst nevis sev, bet tam, ko es daru – savām darbībām.

Uz ko aiziet jūsu dzīves spēki? Tas ir bezgala dārgs, izlaists ierobežotā tirāžā, svēts cilvēciskais spēks. Un kam jūs to tērējat šodien?
Neesiet rakstnieki! Rakstiet!
Neesiet mākslinieki! Radiet!

Iespējams, tas ir pretrunā ar to, ko es rakstīju grāmatā  «Big Magic». Taču Markam ir taisnība, svarīgāk ir nevis tas, kā tu sevi nosauc, bet tas, ko tu ar sevi dari. Lai pasaule tevi sauc, kā viņa vēlas.
Es ne vienu vien desmitgadi dēvēju sevi par rakstnieci, līdz pārējie sāka mani tā dēvēt. Man nebija vajadzīga neviena atļauja, lai sauktos par rakstnieci. Es izvēlējos sev lietvārdu pēc tā, uz ko tērēju savu laiku.

Grāmatas “Ēd, lūdzies, mīli” veiksme.

Ja godīgi, es vispār nesaprotu, kāds ir iemesls šīs grāmatas popularitātei. Droši vien nekad arī neuzzināšu. Tas droši vien ir fenomens. Makro līmenī līdz galam to noskaidrot droši vien nav iespējams (kā arī atkārtot šos panākumus, nemainot apstākļus).
Šīs grāmatas uzrakstīšanā es ieliku tikpat daudz spēka un kaisles, cik pārējās grāmatās. Bet tām citām tādu panākumu nebija. Man grūti pateikt, kāpēc tā.
Iespējams, nav nekādas panākumu maģiskās formulas.

Vienīgā mana versija ir šāda: lai padalītos ar citiem cilvēkiem brīvībā, ir vērts aprakstīt savu ceļu uz brīvību.

Es negrasījos rakstīt grāmatu, kas palīdzētu sievietēm. Mana vēlme bija palīdzēt vienai vienīgajai sievietei, kas sapinusies savā dzīvē: pašai sev. Lai saprastu sevi un atrastu ceļu tālāk, es nolēmu uzrakstīt grāmatu. Gala rezultātā, man sanāca grāmata, kas palīdz daudzām sievietēm.
Droši vien nedrīkst dalīties ar brīvību, ja pašai tās nav. Visa mana grāmata ir par to, kāpēc tās nebija, kāpēc tā vajadzīga un kā man izdevās to atrast.

Kā iemācīties riskēt?

Cilvēki mēdz teikt, ka es uzdrošinos darīt daudz ko un tā iedvesmoju citus. Taču tāpat man uzdod arī jautājumu: ko darīt tad, ja baidies riskēt? Ne katrs var kļūt par brīvo žurnālistu un ceļot pa pasauli. Kā izlemt riskēt?

Es domāju, ka bieži vien risks neriskēt ir lielāks par risku riskēt. Mans draugs Robs Bells saka: «Nekādas drošības nav. Mēs te visi esam pieaugušie, tāpēc teikšu tieši – rītdiena nav garantēta nevienam».

Būt cilvēkam ir ļoti bīstami. Lidot cauri Visumam uz zemeslodes, kur ar tevi ik sekundi var notikt jebkas. Taču tas arī nozīmē – būt cilvēkam, dzīvot.
Dažkārt ir neiespējami riskēt, jo tam neatliek spēka. Taču dažkārt nākas riskēt, kaut arī neesi gatavojies to darīt.
Taču atteikties no riskiem – pats par sevi jau ir liels risks. tas ir risks nodzīvot savu dzīvi aizsardzības pozīcijā, palaist garām iespējas apskatīt pasauli, neiepazīties ar interesantiem cilvēkiem.

Dzīve vispār sastāv no vieniem vienīgiem riskiem. Nav nekā iepriekš nolemta. Vienas vienīgas iespējas un riski.

Pirms riskēt, es vienmēr sev pajautāju, kādi vēl ir varianti?
Un, ja citu variantu, kas man derētu, nav, es riskēju.
Un visbiežāk tie citi varianti ir daudz neinteresantāki par riskanto lietu.

Ir pienācis brīvības laiks

Otrajā oktobrī es facebook ierakstīju: «Es esmu piekususi pierādīt to, ka esmu laba. Iestājies brīvības laiks.»
Pēc maniem vērojumiem, sievietēm ir raksturīga vēlme būt pieņemtām, labām, ērtām. Precīzāk, mums raksturīga vēlme pierādīt, ka esam tādas. Un, pirmkārt, to mēs pierādām pašas sev.
Un darām to velti.
Būsim godīgas, diez vai kada no mums vēlas atklāti kaitēt cilvēkiem. ja nu vienīgi sociopātes. Taču šeit mēs nerunāsim par tām.
Mēs drīkstam darīt to, ko vēlamies. Mums ir tāda brīvība. To, kas mums nes brīvību, prieku, iedvesmu. To, kurā nav nekadas vēlmes nodarīt ļaunu. Protams, kādam mēs netīšām uzkāpsim uz varžacs. Un mums uzkāps. Taču mums nav nolūka kaitēt. Un nevajag censties par katru cenu būt savai labākajai versijai.
Nevajag savas darbības un lēmumus izskatīt zem mikroskopa no divdesmit dažādiem skatu punktiem, noskaidrojot “vai es labi un pareizi rīkojos?” un “kā tas izskatījās no malas?”.
Visus ieekonomētos spēkus var novirzīt iemīļotajai nodarbei, sajūsmināties, radīt, interesēties, aizrauties, pārdomāt, audzēt, priecāties.

Brīvība IR veltīt uzmanību tam, ko es varu ietekmēt.
Brīvība IR šodiena un tuvākā stunda.
Brīvība IR cilvēki, ar kuriem kopā es vēlos būt.
Brīvība IR lieta, pateicoties kurai es jūtos dzīva.
Tāda ir mana Brīvība.

Vārda «egoistisks» nozīme

Sievietes, kurām ir drosme tērēt laiku sev, dažkārt izpelnās tadu apzīmējumu kā egoiste. Mandarīnu (ziemeļķīnas) valodā vārdam «egoistisks» ir divas nozīmes.
Pirmā – darīt to, kas nes tev labumu.
Otrā – būt skopam un krāt mantu.
Mūsu, rietumnieku, izpratnē, vārds «egoisms», diemžēl apvieno abas šīs dažādās nozīmes.

No kurienes mums šī neprātīgā ideja – ka aizraujoties ar kādu sev svarīgu lietu, es nodaru ļaunu citiem cilvēkiem?

Nebaidieties darīt to, kas nes jums labumu. Cilvēki nekļūst par monstriem, nodarbojoties ar svarīgām, aizraujošām un interesantām  lietām, Gluži otrādi. Viņiem rodas spēki un vēlme nest labumu citiem cilvēkiem. Bet tikai šādā secībā.

Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu

Pie manis bieži nāk jaunie rakstnieki. Es viņiem piedāvāju uzdot sev pašiem jautājumu:
Vai tu turpinātu rakstīt, ja tavus darbus neviens nelasītu?
Ja viņi atbild “jā”, tad no tiem sanāks lietas koki.
Ja – “nē”, viņus gaida daudz skumju. Ja vērtība ir tikai tajā, kas nes labumu citiem, bez skumjām neiztikt.

Kamī rakstīja: «Sīzifu vajadzētu iedomāties laimīgu».

Katrs mākslinieks, rakstnieks, ikviens cilvēks, kurš kaut ko rada, tērē milzu spēkus, lai veltu savu akmeni kalnā. No rīta akmens atkal guļ kalna pakājē. Viss sākas no gala. Katru dienu!

Jautājums nav tajā, kā izvēlēties dzīvi bez akmeņiem un kalniem, bet gan tajā, kurš akmenis tev patīk tik ļoti, ka tu esi gatavs to velt kalnā. Kāds akmens ir tavs?

Ja tev vienalga katru dienu jāveļ kāds akmens kalnā, tad ir jēga izvēlēties pēc iespējas interesantāku akmeni. Tad labāk es velšu savu akmeni kalnā, nevis atkorķēšu kārtējo alus pudeli televizora priekšā. Tik interesants ir mans akmens!
Ja jūs man liksiet izdarīt izvēli starp buksējošu rakstniecības dienu un jebkuru citu interesantas un veiksmīgas nodarbes dienu, es izvēlēšos rakstniecību. Jo man ļoti patīk mans akmens.
Un jaunajiem rakstniekiem es vaicāju: vai tavs akmens ir interesants?
Ja atbilde ir “jā” – lieliski! Tev viss izdosies!
Ja “nē” – izvēlies citu. Interesantāku!

Avots: Q&A: Elizabeth Gilbert on Feminism and Creative Living
No http://anotherindianwinter.ru
Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt dzīvi

osim-haim

Lūk tā ir dzīves māksla!
“- Ko tu šobrīd dari?
– Baudu dzīvi!”

“Man bija nedaudz vairāk par 40 gadiem, kad es uzzināju, ka uz ierasto jautājumu: “Ko tu šobrīd dari?” var atbildēt “Osim haim”. “Baudu dzīvi”. Pirmo reizi šo izteicienu es izdzirdēju šeit – Izraēlā.”

Pilsētas kafejnīca. Pusdiena. Pie blakus galdiņa sēž padzīvojis pāris. Viņš un viņa. Ne sieva un vīrs. Drīzāk seni paziņas vai draugi. Viņi nepiespiesti tērzē, nedaudz flirtē un dzer kafiju. Pēkšņi atskan telefona zvans. Kāds otrā “vada galā” jautā: “Ko tu dari?”

Viņš atbild: «Osim haim». Baudu dzīvi!.

Ne – risinu problēmas, ne – pelnu naudu, ne – meklēju atbildes uz jautājumiem, ne – stādu mērķus un sasniedzu tos, ne – tievēju, nē! Vienkārši baudu dzīvi.

Šī vārdu spēle mani apbūra un es sapratu, ka es arī gribu baudīt šo “osimu”.

Pirmo mācībstundu man pasniedza zooveikala īpašnieks, kad agrā rīta stundā es devos pēc pārtikas sunim. Viņš jau bija atvēris savu veikaliņu, bet vēl nebija paspēis pamosties, tāpēc lēnām kārtoja savas preces. Es, kā jau ierasts gadiem ilgi atstrādātā Maskavas ritmā, sāku skaidrot, kas man vajadzīgs – ātri un steidzīgi.
Uz ko veikaliņa īpašnieks izņēma no būrīša mazu truša bērnu un ielika to manās rokās. Tajā brīdī es sapratu, ko nozīmē “osim haim”
Laiks apstājās. Es būtu varējusi tā stāvēt un stundām ilgi glaudīt mazo, silto, pūkaino radībiņu un stundam ilgi skatīties nesteidzīgajā pārdevēja rosībā.

Pēc tam bija ļoti daudz citu mācībstundu, un katra no tām man sagādāja baudu un laimes sajūtu.
Piemēram, šodien es precīzi zinu, kur gatavo pašu garšīgāko kafiju Telavivā. Pati garšīgākā tā ir ne jau savas garšas dēļ – nē. Vienkārši šajā vietā parasti savācas vislieliskākā publika ar saviem brīnišķīgajiem suņiem. Vērot šo publiku, nesteidzīgi baudot kafju,  – man tas ir īsts osim haim.

Vai arī. Es nezināju, ka zirgu barot var būt tāds kaifs. Taktils un dvēselisks. Es no bērnības baidījos tiem tuvoties. Bet Izraēlā zirgu staļļa saimniece, brīnišķīgu zirgu īpašniece man piedāvāja pārvarēt savas bailes, pasniedzot zirgam ābolu.
Un, lūk, plati atvērtu muti, pilnu lieliskiem, baltiem zobiem, zirgs pastiepa savu purnu tuvāk manai trīcošajai rokai un ļoti maigi, savām mitrajām lūpām un mēli nolaizīja ābolu no manas rokas. Šajā vietā man beidzas vārdi.
Bet pašu galveno mācībstundu es guvu pirms diviem gadiem uz ceļa. Tas notika tajā brīdī, kad es aizsedzu savu meitu ar savu ķermeni. Mēs ar Soņu braucām mājās un izdzirdējām trauksmes sirēnu. Tas notika 2014. gada vasarā. Notika operācija «Enduring rock», un mēs nokļuvām raķešu apšaudē. Sekojot instrukcijai, es noslāpēju mašīnas motoru, izvilku bērnu no auto sēdeklīša, noguldīju viņu uz ceļa un aizsedzu ar savu ķermeni. Es vēl šodien labi atceros sprādziena vilni, kas radās pēc raķetes notriekšanas – tas brāzās pār manu ķermeni. Un es labi atceros meitas čukstus: “Mammu, tu mani nospiedīsi”. Tik spēcīgi es viņu biju aizsegusi.

Pēc šī gadījuma pasaule man apkārt iekrāsojās pavisam citās krāsās un es no sirds sapratu, ko nozīmē osim haim.

“Baudīt dzīvi šeit un tagad.”

Avots: http://www.liveinternet.ru/

Tulkoja: Ginta FS