Mihails Labkovskis: augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

milet sevi7

Augsts pašvērtējums ir svarīgāks par ārējo un iekšējo skaistumu, plašu izglītotību, lielisku prātu, talantiem un spējām, muskuļiem un naudu.

Pašvērtējums kompensē it visu: ja cilvēks nav apveltīts ar īpašu skaistumu, talantiem un viņam nav augstākās izglītības, taču viņš sevi bezgalīgi mīl un nešaubās par sevi (starp citu, tas ir absolūti taisnīgi) un to, ka ir unikāls un pievilcīgs – viņš pilnīgi noteikti būs daudz laimīgāks un spēcīgāks par gudrajiem, skaistajiem un arī bagātajiem.

Augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

Piemēram, tu esi satriecoša blondīne. Kājas, skropstas – viss, kā nākas. Taču, ja tu kaut tikai dvēseles dziļumos esi pārliecināta par to, ka tavs deguns ir par lielu un dibens – parāk mazs – tu jau priekšlaicīgi zaudē līkkājainai, bet pārliecinātai par sevi gardegunei, brunetei ar mikroskopiskām krūtīm.

Tāpēc, ka figūrai un apģērbam ir nozīme tikai tajā gadījumā, ja tie ir piedeva labām attiecībām ar sevi.

Vai arī prāta tev ir diezgan, bet šķiet, ka otrā vai vēl trešā augstākā izglītība tev ir vajadzīga, lai kļūtu vēl gudrāka, tiktu ar kaut ko skaidrībā, (un pēc tam iztaptu darba devējam vai pirmajam vīram, kurš kādreiz nosaucis tevi par muļķi) – tu jau ieprieks esi zaudējusi ikvienam bijušajam divnieku karalim, kurš bez jebkādas šaubīšanās un sirdsapziņas pārmetumiem sevi prezentē kā augstākās klases speciālistu.

Ja tu saviem bērniem cep visgaršīgākās pasaulē kūciņas, regulāri ved viņus uz jūru atpūsties, lasi viņiem priekšā grāmatas, otrdienās sarunājies ar viņiem angļu valodā, trešdienās – ķīniešu, bet sestdienās – franču valodā, taču pie visa tā, nezin kāpēc, uzskati sevi par sliktu māti (piemēram, to tev ir teikusi vīramāte) un dzīvo ar pastāvīgu vainas apziņu par neizgludinātām apakšbiksēm – tu ļoti spēcīgi zaudē mammai, kura sava prieka pec mēdz stipri iedzert un tikai reizi pusgadā atrod laiku, lai aizvestu bērnu uz zoloģisko dārzu un nopirktu viņam saldējumu vafeļu glāzītē. Un, starp citu, bērni jūt, ka mamma ir nospiesta un visu laiku par kaut ko jūtas vainīga un neapmierināta.

Mīli sevi beidzot!
Trenējies, pieņem, atļauj, piedod, lutini sevi un ne ar vienu nesalīdzini.
NEKAD!
Autors: Mihails Labkovskis
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Laimes KODS

laime1111111

Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša.

“Ikviens meklē laimi savā veidā un nav neviena veida, ko varētu nodot citiem.” /Paulu Koelju “Burvja piezīmes”/

Savā bērnībā pēc brauciena uz Ļvovu un aptiekas” Zem melnā ērgļa” apmeklējuma, es izdomāju savu spēli. Virtuvē uz galda saliku zāļu flakonus, majonēzes burciņas un maisīju tajās sodu, etiķi, eļļu, ievārījumu un aspirīna tabletes. Iztēlojos, ka esmu dziedniece, mistiska alķīmiķe, kura rada ilgdzīves, laimes un mīlestības formulu. Es domāju: “Lūk, izdzers cilvēks manu mikstūru un uzreiz viņam uzlabosies garastāvoklis un dzīves tonuss”.

Laimei ir dažāda garša

Pagāja daudzi gadi un es sapratu, ka nekas nesanāks. Neizdosies.
Neredzamajam nav formulas. To nav iespējams iebāzt kāda traukā un pārdot pa mililitram.
To nevar nosvērt, safasēt un lietot trīs reizes dienā pēc ēšanas.
To nevar sadalīt atomos, molekulās un frakcijās.
Uzskrāpēt uz zelta stieņa slepeno kodu un paslēpt tālāk no acīm.
Tas nav parfīms.
Tā nav paradigma.
Ne arī aksioma.
Tas ir stāvoklis.

Mans vectēvs jutās absolūti laimīgs, kad vakaros apsēdās pie karsti sakurinātas krāsns un pina no klūdziņām grozus. Dzēra karstu zālīšu novārījumu un stāstīja pasakas.

Mana tante peldējās laimē, skatoties daiļslidošanu. Viņai priekšā bija šķīvis ar “Vēzīšiem” un viņa, elpu aizturējusi, skatījās kā slido Kļimova un Ponomorenko.

Pēc tam viņai uzdāvināja dokumentālo romānu “Asaras uz ledus”, un viņa, to lasot, raudāja no laimes.

Kaimiņiene piedzīvoja savus priecīgākos dzīves brīžus, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas un pārnesa mājās pilnu maisu ar karpām. Un viņa teica, ka vīram vienmēr pēc makšķerēšanas acīs ir tik daudz prieka un lepnuma, ka viņai taisni vai dejot gribās.

Es biju bezgalīgi laimīga, kad mājās cepa aveņu kūku un mamma nolika malā savus krievu valodas labojamo burtnīcu kalnus, un mēs abas kopā skatījāmies “Visas upes plūst” un ēdām kūku ar tēju.

Ar laiku laime sāka mainīties, tā ieguva pieaugušo skepticismu un pavisam citu skanējumu.

Kaut kur uzradās skaudība, ironija un vēlme pēc kaut kā lielāka.

Sagribējās kleitu kā Sārai Džesikai Pārkerei, sagribējās doties ceļojumā apkārt pasaulei un bildi enkaustikas tehnikā.

Kā teica Peļevins: “Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša”.

Katram laime ir sava un tas, kas vienu padara laimīgu, otru var darīt absolūti nelaimīgu.
Kādam tā ir sīkumos, kādam – globalās lietās.

Vienam – uzcelt ģimenes māju no koka, otram – atrast malku ugunskuram.

Iemācīties klusēt, vai, gluži otrādi, iemācīties runāt.
Vairāk nedzirdēt, vai, gluži otrādi, beidzot izdzirdēt.

Aizbraukt uz salām vai patstāvīgi iziet no mājas.
Pagaršot Pūķa augli (pitaiju), vai pamēģināt dzīves garšu.
Avots: econet.ru
Autors: © Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS

Laime ir lipīga

laimigi

Nelaime ir lipīga, tāpat kā jebkura slimība. Arī svētlaime ir lipīga, tāpat kā jebkura slimība. Ja tu palīdzi citiem būt laimīgiem, tad neizbēgami, tu palīdzi kļūt laimīgam pašam sev. Cilvēks, kurš ir patiesi ieinteresēts savā laimē, vienmēr ir ieinteresēts citu laimē, un tieši tāpēc viņš citiem palīdz. Ja katram cilvēkam iemācītu parūpēties pašam par sevi, visa pasaule būtu laimīga. Un nelaimei nebūtu nekādas iespējas.

Ja vēlies būt vesels, tu nedrīksti dzīvot starp cilvēkiem, kuri ir slimi. Kā gan tu vari būt vesels? Tas nav iespējams, tas ir pret visiem dabas likumiem. Tev būs jāpalīdz citiem kļūt veseliem. Un šajā veselībā kļūst iespējama tava paša veselība.

Māci ikvienu rūpēties par sevi, no tā izaug rūpes par citiem. Rūpes par citiem, lielā merā, ir rūpes par sevi. Tikai sākumā tās var šķist kā rūpes par citiem, taču rezultātā tās realizē sevi.
Un tad laime vairosies, un pie tevis atnāks tik daudz laimes, cik daudz tev apkārt laimīgu cilvēku. Tu vari būt pārlaimīgs.

Un laimīgs cilvēks ir tik laimīgs, ka vēlas, lai viņu atstātu vienatnē ar viņa laimi. Viņš vēlas dzīvot starp ziediem, poēziju un mūziku. Kāpēc gan viņam jāraizējas par to, ka vajadzētu doties karā, tikt nogalinātam vai nogalināt citus? Kāpēc viņam jānogalina citus vai sevi? To var darīt tikai tie cilvēki, kuri nerūpējas par sevi, tāpēc, ka tie nekad nav zinājuši, cik lielu svētlaimi cilvēks var piedzīvot. Viņiem nav pieredzes, ko nozīmē būt, ko nozīmē svinēt. Viņi nekad nav pa īstam dejojuši un nekad nav ieelpojuši dzīvi. Viņiem nav nācies piedzīvot dievišķos zibšņus, jo visi šie zibšņi nāk no dziļas laimes sajūtas, no piepildītības un apmierinātības.

Kad tev ir laime, tu vari ar to dalīties: kad tev tās nav, kā gan tu vari dalīties? Lai ar kaut ko dalītos, vispirms tam jābūt pašā.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

 

Laimīgam būt ir grūtāk kā nelaimīgam

laime nelaime

Abpusēja mīlestība un laime ir daudz sarežģītāks pārdzīvojums, kā nelaime un mīlestība bez pretmīlas.

Laimi var pavadīt trauksme, zaudējuma bailes un citas sarežģītas jūtas. Tajā pat laikā, nelaime ir skaidri redzams ceļš vienā virzienā. Pārdzīvot, izdzīvot, pārdomāt un iziet.
Bet laime ir daudz grūtāks dzīves uzdevums. Varētu pat teikt – filosofiska kategorija. Būt šeit un tagad, bez iespējas pieķerties gaidām.

Tāpēc tiem, kuri nav spējīgi pārciest laimi, uz laiku tiek iedota nelaime.
Treniņam.

Aglaja Datešidze

*******

Ja tu esi līdzīgs daudziem citiem meklētājiem, tad tu meklē laimi, vai pastāvīgi mierīgu prātu.
Problēma ir tā, ka laime un nelaime ir viena koka divi gali.
Ja tu spēsi atrast tādu pasauli, kurā eksistē koks ar tikai vienu galu, tad tu spēsi dzīvot dzīvi, kas sastāv tikai no vienas laimes.
Taču iedomājies, ka, ja dzīve būs viena vienīga laime, nebūs nekas, kas varētu kontrastēt ar to, un pēc kāda laika tev kļūs pavisam garlaicīgi.
Nelaime rodas no pašas laimes.
Tieši to nozīmē Jiņ-jan simbols (kopā savienotas melnā un baltā pusītes). Katrā pusītē atrodas otras punktiņš: melnajā – baltais, baltajā – melnais.

Var tās atdalīt un paņemt tikai balto pusīti, bet tad tā piepildīs sevi līdz veselumam – pati ar sevi. Tajā ir viņas pašas pretpola potenciāls.  Te nu arī ir šī simbola skaistums.

Ram Czi “Pie velna prātu!”
Foto: Tesnim
Tulkoja: Ginta FS

Kas notiek, ja nerealizē savu sūtību

sutiba

Ja tu jūties iestrēdzis, tavas dienas paiet garlaicībā un bez prieka, tas liecina par to, ka, iespējams, tu vēl neesi sapratis savu sūtību.

1. pazīme. Bloķējas radošais kanāls
Ja tu nerealizē savu sūtību, bloķējas tavs radošums, viss radošais potenciāls. Ir ļoti grūti radoši augt, kad tavs radīšanas kanāls ir aizvērts. Trūkst kreativitātes, grūti iekustināt savu labo smadzeņu puslodi, manifestēt, iziet ārpus matricas. Tu nespēj radīt neko jaunu un brīnies, kā citiem tas izdodas. Sajūta tāda, it kā uz galvas būtu uzlikta betona plāksne.

2. pazīme. Pazūd kaisle un izsīkst enerģija
Ja tu nedzīvo saskaņā ar savu sūtību, dzīve pārvēršas par smagu nastu. Spēki zūd, prieka nav. Pats nesaproti, ar ko gribētu nodarboties. Vaino sevi slinkumā, taču tas nav slinkums. Tev nav vēlmes neko darīt, radīt. Tam vienkārši trūkst spēka.

3. pazīme. Dzīve pārvēršas par pelēku ikdienu
Tev visas dienas ir līdzīgas viena otrai. No rīta mosties bez prieka, bez priecīgām gaidām par to, ko brīnumainu tev šodien sagatavojis Visums. Tavā dzīvē viss ir paredzams. Tu zini, kas būs pēc 5 minūtēm, pēc stundas, pēc pusdienām, pēc nedēļas. Tu katru dienu nodzīvo kā “murkšķa dienu” (līdzīgi kā filmā “Murkšķa diena”. Starp citu, lieliska filma, noteikti noskatieties! “День сурка”, “Groundhog day”). Darbs – mājas – pienākumi… Un nekādas gaismas tuneļa galā.

4. pazīme. Tava darbošanās nesniedz tev nekādu baudu
Tu sev jautā: “Kāpēc tas, ko daru, nedara mani laimīgu?” Mēs esam ieslīguši savās ikdienas rūpēs, domājam par to, kā pabarot ģimeni, kā nomaksāt savus maksājumus. Ļoti bieži mēs priekšroku dodam darbam, kur labāk maksā, nevis, kurš mums patīk un iedvesmo. Tāda veidā varam izmantot tikai daļu sava patiesā spēka, iespēju un potenciāla. Daudzi cilvēki baidās sev atzīties, ka tas, ar ko viņi nodarbojas, pelna sev iztiku, nenes nekādu baudu un prieku.

5. pazīme. Tu apšaubi savu vērtību
Nākamais simptoms: tu bieži uzdod sev jautājumu: “Vai es esmu pelnījis mīlestību, naudu, laimi…?”, “Vai es esmu pelnījis dzīvot labklājīgu dzīvi?”. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi. Ja vēl neesi sajutis savu ceļu, neesi sapratis, kas tad ir tava sūtība, tad šādi jautājumi radīsies vēl un vēl. Periodiski tu šaubies par to, vai vispār esi kaut kā laba cienīgs, jo tu taču neko īpašu nedari. Šīs šaubas parādās pat tad, kad tu strādā ar savu pašapziņu un mācies sevi iemīlēt.

6. pazīme. Rodas neapmierinātības sajūta
Nav nekāds brīnums, ka dzīvojot tādu dzīvi, rodas neapmierinatības sajūta. Kāds uzdrošinās sev pajautāt: “Vai tā patiešām būs vienmēŗ?” Bet kāds samierinās, noslāpē šīs sajūtas ar īslaicīgu laimes aizvietotāju palīdzību (televizors, datorspēles, ēdiens, alkohols u.t.t.)

7. pazīme. Tu jūties iestrēdzis
Tu attīstījies, gāji garīgās izaugsmes ceļu, bet vienalga tev šķiet, it kā stāvi uz vietas. Tas notiek viena vienīga iemesla dēļ – tava Dvēsele pavisam skaidri zin, ka šeit tā atnākusi ar kādu noteiktu uzdevumu. No visa spēka tā cenšas šo uzdevumu izpildīt, aizvest tevi līdz tam, ka tu sāc pildīt šo uzdevumu. Ja tu to neesi apjautis, neesi sapratis, tad kaut kur dziļi Dvēselē paliek sajūta, ka notiek KAUT KAS NE TAS. Un tu jūties iestrēdzis.
Ja esi sevī pamanījis šīs pazīmes, nopietni aizdomājies par savu dzīves ceļu. Vai tiešām tu ej pareizā virzienā?

Nekad nav par vēlu kaut ko mainīt savā dzīvē. Tāpēc ieskaties sevī un pajautā sev, kas tevi patiesībā priecē un dara laimīgu. Un kusties tajā virzienā!

Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: Ключи Мастерства

Tulkoja: Ginta FS

 

Stundu dienā neko nedarīt, vienkārši BŪT

Boriss Morsango

Gudri cilvēki saka – dažkārt ir vērts sev atgādināt: “Lūk, šobrīd, tieši šajā sekundē, ir manas dzīves augstākais punkts, tieši uz šo mirkli es gāju visu savu mūžu – vai esmu apmierināts ar sevi, vai es esmu laimīgs, vai tas ir tas, ko es vēlējos? Un, ja nē – kā man pietrūkst, kas ir ne tā, kas man traucē būt laimīgam? Ko es varu sevī izmainīt, lai šī sekunde un visas pārējās, tai sekojošās būtu tuvu pilnībai?”

Un, kad es uz sevi skatos šādi, es pēkšņi redzu, ka man izdodas izpildīt saplānoto, taču prieku es gūstu tikai no tā, ka atzīmēju ķeksīšus “tas izdarīts, tas izdarīts”; bet prieks par dzīvi kaut kā paiet garām.
Tāpēc, ka visā šajā plānošanā trūkst tikai viena – kaut tikai stundu dienā ne “darīt”, bet vienkārši “būt”.

Boriss Grebenščikovs – Aerostats №517
Foto: Dino Marsango
Tulkoja: Ginta FS

Endijs Rūnijs: “Savas dzīves laikā es sapratu, ka…”

1233

… jo mazāk man laika atliek darbam, jo vairāk es paspēju izdarīt.
… tad, kad bērns aizmieg man uz rokām – tās ir pašas aizkustinošākās sajūtas.
… būt labestīgam ir daudz svarīgāk par to, lai tev būtu taisnība.
… visparastākās pastaigas bērnībā, vasaras vakaros kopā ar tēvu, brīnumainā veidā ietekmēja manas dzīves tālāko attīstību.
… mazie ikdienas prieki padara dzīvi tik pievilcīgu.
… ignorēt faktus nenozīmē tos izmainīt.
… iespējas nekur nepazūd, kāds noteikti atradīs un izmantos to iespēju, kuru tu būsi palaidis garām.
… kad bēdas piestās tavā ostā, laime noteikti pietauvosies kaut kur citur.
… katram jārunā maigi un labestīgi vārdi, tāpēc, ka rīt var notikt tā, ka saņemsi tos atpakaļ.
… smaids ir vislētākais veids, kā izskatīties labāk.
… katrs vēlas dzīvot kalna virsotnē, bet laime un izaugsme notiek tad, kad tu rāpies kalnā, nevis tad, kad esi virsotni jau sasniedzis.
… kad kaut viens cilvēks man saka: “Tu šodien esi padarījis mani laimīgu”, tas dara mani pašu laimīgu.
Endijs Rūnijs – žurnālists, rakstnieks un TV raidījumu vadītājs
Tulkoja: Ginta FS