“Iznīcini manī to, kas ir jāiznīcina. Stiprini to, kas jāstiprina. Izmanto mani. Radi caur mani, zīmē ar mani katru lāsi dzīves audeklā. Palīdzi man dzīvot piepildītu un unikālu dzīvi. Staigāt pa agrāk neiepazītām meža taciņām.
Parādi man kā mīlēt dziļāk par to, kā jebkad agrāk esmu mīlējis. Turi manā priekšā to, kam agrāk uzgriezu muguru. Palīdzi man kļūt maigākam un atslābināties, pilnībā pieņemot to, ar ko vēl joprojām atrodos kara stāvoklī.
Tu vari man dot problēmas un šķietami nepārvaramus apstākļus, ja tie atnesīs vēl lielāku uzticēšanos dzīvei.
Palīdzi man smieties par savu nopietnību. Palīdzi man atrast humoru tumsā. Parādi man dziļu miera sajūtu bangojošā vētrā.
Neslēp no manis patiesību. Nekad. Lai pateicība ir mans pavadonis. Lai piedošana ir mana mantra. Lai šis brīdis vienmēr ir mans ceļabiedrs.
Ļauj man redzēt tavu seju katrā sejā. Ļauj man sajust tavu silto klātesamību manā klātesamībā. Un atbalsti mani brīžos, kad gribēšu atkāpties.
Elpo caur mani, kad es nespēju elpot. Dod man iespēju nomirt dzīvam, nevis dzīvot mirušam.
Stilīgi, skaisti, seksīgi, veiksmīgi, trenēti un uztrenēti. Šo mūsdienu “vērtīgo vērtību” sarakstu, ar kurām mēs mērām savu “vērtību”, varētu turpināt bezgalīgi un tajā nav nekā nosodāma. Vienīgi iekšējā satura vietā ir tukšums, kas ir izšķīdis ārējos efektos.
Un, lūk, mēs jau domājam, ka gara spēks nozīmē vairāk piepūlēties sporta zālē līdz vēlamajam presītes reljefam, nevis nostāvēt sarežģītos dzīves apstākļos. Ka kritika ir labāks motivators nekā pieņemšana. Ka skaļi demonstrēta seksualitāte – tas ir tas pats, kas dabīga tās esamība. Ka laimīgām attiecībām pietiek, ja esam skaists pāris. Ka veiksme noteikti ir stāsts par grandiozu biznesu.
Mēs izmisīgi investējam čaukstošos papīriņos, ārkartīgi pārdzīvojot savu fizisko novecošanos, aizmirstot, ka pienāks laiks, kad rūpīgi pulētā āda noļuks, bet, piemēram, prasme sarunāties ar otru cilvēku patiesā labestībā un sirsnībā, nekur nepazudīs.
Vērtīgi ir tas, kas ir līdz pašam galam. Kas no gada uz gadu tikai uzlabojas, ja tajā no sirds ieguldāmies. Bet tā ir spēja dziļi saprast, just, piedzīvot. Tā ir drosme pieņemt sevi un citus cilvēkus jebkurās pārmaiņās un apstākļos. Tā ir prasme būt tuvībā un tajā palikt, pārstājot mētāties mūžīgos kaut kā labāka meklējumos. Labāk var atrast vienmēr. Jaunāk, skaistāk, gudrāk, veiksmīgāk. Bet. Ne tikai labāk par tiem, kurus esam gatavi bez nožēlas iemainīt, bet arī labāk par mums pašiem.
Es ļoti bieži redzu izbrīnu cilvēku sejās, kad viņiem uzdodu jautājumus par visvienkāršākajām lietām:
– Kā tu atbalsti savu tuvo cilvēku? – Ko tu darīsi tad, kad viņš, iespējams, vairs nebūs ne tik skaists, ne veiksmīgs un vai pats esi gatavs savējām tamlīdzīgām metamorfozēm? – Kā tu tiec galā ar vilšanos? – No kā sastāv tava dziļuma dzīve, kura nav atkarīga no ārējiem apstākļiem? – Kur tu liec savus aizvainojumus? – Vai tu proti runāt par to, kas tev svarīgs, un vai tu proti konfliktēt, nepazemojot un nesaņemot pretī tadus pašus pazemojumus? – Kas paliks, ja tev atņems to, ko var atņemt?
Šie jautājumi noved pie tiem domāšanas procesiem, kas bieži vien paliek aiz uztveres borta tiem cilvēkiem, kuri apmāti tikai ar svešiem vērtējumiem un neuzdrošinās ne uz ko citu, kā tikai paklausīgi izpildīt sabiedrībā atzīta dzīvesveida īstenošanu, kurā par visu jau citi ir padomājuši, tostarp arī par dzīves jēgu.
Tas ir brīnišķīgi – būt stilīgiem, skaistiem, seksīgiem un veiksmīgiem. Taču tas brīnišķīgi ir emocionāli dzīvos cilvēkos, kuri prasmīgi prot apvienot kā iekšējo tā ārējo, nepārvēršoties par robotizētām lellēm, kas atkarīgas no pašu neatvairāmības.
Ārējais izgaisīs kā rīta migla. Bet pilnvērtīga dzīve ir iespējama tikai tur, kur šī izgaisusī migla nav traģēdijas iemesls.
Bērnībā es draudzējos ar puiku, kurš ar stāstiem par savu ģimeni uzjautrināja visu kvartālu. Viņam bija: mamma Oļa – bērnu ārste, tētis Roma – aspirants, vecmāmiņa Nadja – grāmatvede un vectēvs – slikts piemērs. Tikai tagad es saprotu, ka tas nemaz nav smieklīgi.
Bet šodien es biju slikts piemērs kādai apmēram sešgadīgai meitenītei. Braucu vilcienā, lasu planšetē grāmatu, netraucēju sabiedrisko kartību.
– Tante, – jautāja eņģelis rozā kleitiņā un kroni galvā, – kāpēc tev nav nolakoti nagi? Mamma saka, ka meitenēm vienmēr ir jālako nagi.
Bet es tos ne tikai nebiju nolakojusi, bet biju nogriezusi pavisam īsus. – Man ir hobijs. Es nodarbojos ar paukošanu un nekāds manikīrs to ilgi neiztur. Un ko tev patīk darīt? Kādas spēles tu spēlē? – Mēs ar mammu spēlējamies skaistumkopšanas salonos. – Un par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi? – Apprecēšos. Kad man bija seši gadi, es ar draugiem skraidīju pa pagalmu un sapņoju, ka būšu piektais musketieris. Man bija plastmasas zobens ar uz tā uzmauktu plastmasas vāciņu, apmetnis no vecāsmātes lakata un salmu cepure ar spalvām. Pēc gada mani pierakstīja paukošanas pulciņā. Nekādus īpašos panākumus sportā es nesasniedzu, taču man ir laba stāja, ātra reakcija un kaujiniecisks gars un entuziasms.
Kas es vēlējos būt, kad izaugšu? Es gribēju būt akvalangiste, ceļotāja un kinoloģe, un vēl sapņoju uz māju sienām rakstīt ielu nosaukumus (vai kāds zin, kā saucas šī profesija?)
Ko man iemācīja pieaugušie? Neko īpašu. Pirka krāsas, zīmēšanas albumus, grāmatas. Maksāja par pulciņiem. Un ne parāk bargi rāja par sadedzināto paklāju un ķīmijas eksperimentu sekām vannas istabā. Slavēja par zīmējumiem un palīdzēja salikt konstruktoru. Un neaizliedza radīt pašai savu pasauli ar burvju fejām un pūķiem no visa, kas bija pa rokai.
Es nezinu, va mana bērnība bija laimīga vai nebija. Tā vienkārši bija. Laiks, kad pieaugušie vienkārši priecājās par to, ka es viņiem esmu, jautra, vesela un absolūti nebūvēja manus nākotnes plānus.
Es mazajai meitenītei gribēju pastāstīt, ka pasaulē vēl bez apprecēšanās un skaistumkopšanas saloniem, ir bezgalīgi daudz interesantu nodarbju. Taču uztvēru viņas mammas skatienu un nolēmu labāk paklusēt.
Šobrīd aug jauna meiteņu paaudze. Un daudzām no viņām jau no bērnības iedveš domu, ka sievietei var būt tikai viens mērķis – veiksmīgi apprecēties. Ka āriene ir pats svarīgākais. Ja tev nebūs manikīra, tad tu paliksi viena. Ja uzvilksi džinsenes, neviens īsts vīrietis uz tevi pat nepaskatīsies. Ieraudzīs tevi bez kosmētikas – no pārdzīvotajām šausmām paliks akls. Čībās iziesi no mājas iznest atkritumu spaini, visiem garāmejošajiem potenciālajiem kavalieriem uz visiem laikiem pazudīs potence.
Izrādās, ka šie īstie vīrieši ir ļoti trausla tauta. Tāpēc viņus visādos veidos vajag pasargāt. Piecelties stundu agrāk, lai uzkrāsotos. Vienmēr staigāt augstpapēžu kurpēs, push-up veļā un zeķēs. Un visas savas darbības vērtēt tikai no vienas pozīcijas: “vai tas vīriešiem patīk vai nepatīk”.
Pie manis savulaik dzīvoja kāds eksotisks zvēriņš. Ar viņu nebija nekādu problēmu. Bet, kā saka: katrā būdiņā savi grabuļi.
Katra no mums pati var izvēlēties, kādas spēlītes spēlēt. Tikai es nesaprotu, kāpēc šīs spēles jāmāca bērniem. Izaugs un paši tiks skaidrībā.
Nekādas morāles pēc šī teksta nebūs. Man tikai šķiet, ka, ja mēs dosim saviem bērniem (nav svarīgi puika vai meitene) iespēju izlemt, ar ko viņi vēlas nodarboties, laimīgu ļaužu būs daudz vairāk.
Atļauj sev! Kļūdīties. Svārstīties. Mainīties. Brīnīties par jauno kaut 60, kaut 16 gados. Atļauj sev neatbildēt uz provokācijām. Atļauj netaisnoties, nepierādīt un nepārliecināt. Atļauj sev atlaist. Un aiziet. No tiem, ar kuriem nav pa ceļam. No tiem, kuri tev atņem spēku. No tiem, kuri tevi nemīl un, kurus nemīli tu.
Atļauj būt sev pašai. Atļauj būt sev dažādai. Tādai, kura neiekļaujas nekādās kategorijās, nekādos rāmjos, stereotipos, tipoloģijās un sugās. Tādai, kura neattaisno neviena cerības un kura neko nedara, lai pret savu gribu izpatiktu kādam citam.
Atļauj sev nebaidīties par jau pieaugušu bērnu. Un arī par nepavisam ne pieaugušu atļauj sev nebaidīties. Atļauj sev nedomāt, ka “nevienam bez manis šajā mājā nekas nav vajadzīgs”.
Atlauj sev neskriet vilcienam pa priekšu. Un arī aizmugurē – neskriet. Vienkārši – neskriet. Varbūt pat neaudz pagaidīt vilcienu, kas dodas vajadzīgajā virzienā. Un apsēsties vilciena salonā, nevis lokomotīvē lai piemestu kurtuvē ogles.
Atļauj sev dažkārt nedomāt par savu vīru. Vai mīļoto vīrieti. Kādu laiku par viņu nedomāt. Ne par to, kur viņš kavējas, ja neatbild uz tavu zvanu pēc 20 sekundēm, ne arī kāpēc nav nopircis ziedus. Nedomā par viņu. Domā par sevi.
Atļauj sev nepievērst uzmanību tam, ko čivina draudzene. Un pat labākā draudzene. Īpaši tad, ja viņa saka kaut ko “ļoti svarīgu tev, mīļā”.
Atļauj sev nodarboties pašai ar sevi. Kaut stundu dienā. Vienu stundu, lai arī tā sastāv no saraustītiem minūšu gabaliņiem. Atļauj sev neteikt: “Man sev neatliek laika”. Laiks tev ir. Atļauj to paņemt sev.
Atlauj sev sapņot. Un noteikti par kaut ko lielu. Atļauj sev sapņot par neiespējamo (no kurienes gan tu zini, ka tas ir neiespējams?)
Atļauj sev būt. Atļauj sev būt jebkuras naudas cienīgai, jebkuras balvas, jebkuras slavas, lielas mīlestības un lieliskas atpūtas cienīgai.
Vienkārši atļauj. Atļauj sev būt sev pašai. Sākumā vienkārši atļauj. Un tad redzēsi, kas notiks…
Ideālu cilvēku nav. Pilnība neeksistē. Dievs nepieļaus ideālu: tas ir tik vienveidīgs. Iedomājies: dzīvot ar ideālu… divdesmit četras stundas diennaktī – un tu pakārsies. Dzīvot ar ideālu? Kā ar to vispār dzīvot? Tas taču būs mironis, marmora statuja. Kā tikko cilvēks kļūst ideāls, viņš ir beigts. Dzīvs cilvēks nemēdz būt ideāls, un mana mācība neved uz pilnību, bet gan uz veselumu.
Esiet viengabalaini un atcerieties atšķirību. Lūk, jums ideāls: nekādu dusmu, nekādas greizsirdības, nekāda privātīpašnieciskuma, nekādu melu, nekādu ierobežojumu. Viengabalainības ideāls ir pavisam cits: ja tu dusmojies, tad dusmojies no sirds. Ja mīli, tad mīli ar visu savu būtību. Ne no kā nevajag norobežoties, vajag atmest tikai daļējību, un tad cilvēks kļūst skaists.
Viengabalains cilvēks ir brīnumskaists, ideāls – miris.
Es necenšos te paust kādu mahatmu. Pietiek! Tie gana daudz bezjēdzību pasaulē sadarījuši. Ir vajadzīgi cilvēki – brīnišķīgi, ziedoši, plūstoši, dzīvi. Jā, dažkārt viņi būs skumji, un kas tur slikts? Dažkārt viņi dusmosies, bet kas tur slikts? Tas tikai parāda to, ka esi dzīvs, neesi beigts, neesi baļķis.
Dažkārt tu cīnies, dažkārt pieņem visu, kā ir; mainies kā laiks aiz loga: brīžiem ir mākoņains, līst lietus, brīžiem ir saulains un mākoņi izklīst. Ir vajadzīgi visi gadalaiki: ziema un vasara, aukstums un karstums, bet īsts cilvēks, patiess cilvēks sevī iemieso visus gadalaikus, tikai ar vienotu apziņu: visu, ko viņš dara, ir jādara no sirds un apzināti – un ar to pietiek: lūk, jums brīnišķīgs cilvēks.
Ziniet, mīļie, es jau sen un neatgriezeniski esmu iemīlējusies savā slinkumā, tāpēc, ka tas dod man daudz vairāk labuma kā kaitējuma.
Slinkums mani atbrīvoja no naidošanās ar jebkuru cilvēku – man ir slinkums lēkāt uz sveša naida batuta, sasūcoties ar to, kā ar kanalizācijas straumi….
Man ir sveša atriebība, tāpēc, ka man slinkums to pasniegt kā aukstā tā arī karstā veidā – jo gatavot to nāktos abos gadījumos…
Es ne reizi neesmu centusies lauzties aizslēgtās durvīs… slinkums…
Es ne reizi neesmu stāvējusi rindā pēc vīrieša…. tas ir nenormāli ietilpīgs process gan laika gan pazemojumu skaita ziņā… slinkums…
Es nekad neesmu centusies izlūgties kaut ko tur, kur man to nepiedāvā… slinkums… Es nekad neesmu draudzējusies pret savu gribu, tāpēc, ka man slinkums uzturēt mākslīgas attiecības…
Es ne ar vienu nesacenšos un nekonkurēju – man pietiek ar savu rezultātu, bet kratīties savā iedomībā – domājot, vai man izdodas labāk vai sliktāk par citiem, man slinkums…
Slinkuma dēļ es nekad neatrodos tur, kur, kā ļaudis saka – noteikti vajag būt, bet man negribās…
Es bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu vai izdāļāju desmitiem biļetes, ielūgumus un sertifikātus… Slinkums mani ir atbrīvojis no obesīvi-kompulsīvajiem traucējumiem, kas liek kontrolēt visus procesus un uzturēt sterilu tīrību…
Pat reiz uzradušās paniskās lēkmes ļoti ātri pameta slinko sievišķi, kura tām pateica: kā atnācāt, tā arī aiziesiet…. man nospļauties uz jums… Slinkuma dēļ man ir lieliskas attiecības ar saviem tuvajiem – tāpēc, ka man slinkums viņos rakņāties, kritizēt, meklēt viņu trūkumus, pamācīt, audzināt un pāraudzināt…
Un, izradās, ka tad, ja tu visu to nedari, tad visi paši visu saprot un ar visu tiek galā, un vēl pateicībā skrien palīgā arī tad, ja to nelūdz un necenties pierunāt…. Man slinkums lasīt, skatīties un klausīties to, kas mani neinteresē…
Slinkums imitēt neesošo… Slinkums censties visiem izpatikt… Slinkums strīdēties, pierādīt, taisnoties…. Slinkums apvainoties, būt greizsirdīgai, manipulēt… Slinkums parvērst sevi par instagrama lelli… Slinkums būt atkarīgai no svešām gaidām… Slinkums skaust… Slinkums dzīvot svešu dzīvi…
Bet nav slinkums dzīvot savējo…
Tāpēc slinkums man saglabāja mani, manu psiholoģisko veselību un uzlaboja manu humora izjūtu par visu, kas man nav sanācis…
Es no sirds ceru, ka tam pašam būs slinkums mani pamest.
Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi. Tāds, lūk, paradokss, mani mīļie…
Par nelaimi kļūst šīs vieglās un spontānās sajūtas pielīdzināšana tiem parastajiem dzīves un materiālajiem mērķiem, kurus principā sasniegt var jebkurš, ja vien pieliks noteiktas pūles. Un te nu slēpjas galvenais asmens, kas caururbj katra tā cilvēka dvēseli, kurš skaidri zin, ka var… var uzbūvēt karjeru, var atļauties dārgus krāšņas dzīves atribūtus, un var pat sevi pārtaisīt, ja daba piespiedīs, kas gan ir pretrunā ar šodienas šabloniem, kuri uzņem nu jau gluži fašistiskus apgriezienus. Visu to var, bet laimi – nevar.
To nevar mākslīgi radīt. Notēlot var. Var neeksistējošo izrotāt ar reālām dekorācijām. Bet sajust tikai tad, kad tā pati par sevi paziņos.
Pilnīgas un nepārtrauktas harmonijas nav, tāpat kā nav laimes non-stop režīmā. Toties eksistē gudrība, kas ļauj neizvirzīt dzīvei pretenzijas un vienkārši to dzīvot. Dzīvot cienīgi. Cienot dzīvi un cienot sevi, neatkarīgi no tā, kas izdodas, bet kas – ne īpaši.
Arvien biežāk es novēroju, ka cilvēki pret laimi izturas nevis kā pret smalku emocionālu dāvanu, kuru nevar pārēsties, bet kuru var baudīt, ja tā atnāk, bet pret to izturas kā modernu panākumu mērauklu, kuru nav tik svarīgi just, bet ļoti svarīgi atklāti demonstrēt. Cik daudz depresiju un neirožu ir kļuvušas par loģisku hroniskas neapmierinātības iznākumu, kurā cilvēks pats sevi iedzen, jūtoties vainīgs par to, ka viņa personīgais sasniegumu saraksts nav pilnīgs bez tā, no kā, viņaprāt, būtu jāsastāv laimei. Taču tam tā nav jābūt…
Laime atnāk un aiziet. Bet mēs paliekam. Un, ja mēs paliekam nelaimīgi, tātad mums sevis vēl nav…
Es domāju, ka ir trešdiena, bet izrādījās – jau decembris. Agrāk es domāju, ka dzīvei vienmēr jānotiek maksimāli: stacijas, lidostas, jaunas pilsētas, jauni cilvēki katru dienu un katra diena uz “aortas plīsuma” robežas.
Reiz es skrēju uz manikīru. Tajā ziemā Pēterburgā no māju jumtiem krita lāstekas. Un viena tāda lāsteka nokrita apmēram 20 centimetru attālumā no manām kājām un sašķīda smalkos gabaliņos. Divdesmit centimetri ir mazāk par sekundi. Kur es ieguvu šo sekundi? Kad žāvēju matus un fēns pēkšņi izslēdzās? Vai tad, kad pirmais kafjas malks man izrādījās par karstu un es atstāju krūzīti, lai to izdzertu pirms eju ārā no mājas. Vai arī tad, kad rakņājos somā, jo nevarēju atrast atslēgas. Tajā dienā es neplānoju nomirt. Es neplānoju, ka diena, kurā esmu pierakstīta pie manikīra, kļūs par pedējo manā dzīvē. Tai es plānoju kaut ko daudz svinīgāku. Tuvinieki, skolnieki, pielūdzēji, visi raud, mūzika, ziedi, mani ceļavārdi: “Mīliet dzīvi, kaifojiet, ēdiet zupu, neekonomējiet naudu” un gaisma tuneļa galā.
Bet realitātē ikviens mūsu dzīves mirklis var kļūt pēdējais. Neuzmanīgs solis pa slapju grīdu, piedzēries šoferis, kurš neievēro sarkano gaismu luksoforā, lāsteka no jumta…
Es neteikšu jums, ka ikkatra savas dzīves diena jādzīvo kā pēdējā. Es gribētu, lai jūs iemācītos novērtēt katru savas dzīves dienu kā vienīgo.
Svarīgas lietas mēs atliekam uz vēlāku, jo mums šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Mēs piepildām savu dzīvi ar rutīnu, tā vietā, lai darītu kaut ko patiešām svarīgu. Pretenziju, pārmetumu un aizvainojumu vietā piezvanītu tuvam cilvēkam un pateiktu “es tevi mīlu”. Tā vietā, lai rātu bērnu par sliktām atzīmēm, labāk apskautu un samīļotu viņu. Pārstātu dusmoties par to, ka pasaule ir tik netaisnīga, un dotos skatīties kā krīt lapas.
Nesen man uzrakstīja kāda sieviete. Viņa bija izlasījusi manu rakstu par šķiršanos. Es viņai esmu loti pateicīga par šo vēstuli. Viņa jautāja: “Ļena, sakiet, ka viss, ko jūs toreiz izdarījāt, nebija velti un, jūs šobrīd esat laimīga?” Nekas nebija velti. Vispār viss, ko es esmu savā dzīvē izdarījusi, nav bijis velti. Un es esmu ļoti priecīga, ka tas viss ar mani ir noticis. Un es šobrīd esmu laimīga.
Kādā filmā es dzirdēju frāzi: “Kāda ir tā sajūta, kuru tu gribētu sajust kā pēdējo?” Es negribētu būt nikna, aizvainota, ievainota. Es gribētu būt pārliecināta par to, ka esmu nākusi šai pasaulē, lai būtu es pati un kļūtu par sevi pašu. Un es to nenožēloju.
Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti jāskatās uz pasauli caur lidmašīnas iluminatoru. Būt laimīgam nozīmē izdzīvot katru savas dzīves mirkli un saprast, ka tas viss nav velti, pat tad, ja šodien neesi izgājis no mājām, bet skatījies savas mīļākās filmas un ēdis konfektes. Tāpēc, ka katrs no mums ir dzīvs stāsts.
Es iemācījos atbildēt uz jautājumu: “Ko tu šodien dari?” ar Ursulas Le Gvinas vārdiem – “Šodien es daru to pašu, ko vakar. Esmu aizņemta ar savu dzīvi.”
Jeļena Pasternak Foto: Ben Mack Tulkoja: Ginta Filia Solis
– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!
– Kāds lūgums?
– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.
– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.
– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?
– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?
Dievs izplūda smieklos.
– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.
Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?
– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.
– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.
– Veselu mēnesi!!!
– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.
Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos” Avots: Счастливый психолог Tulkoja: Ginta Filia Solis
Skumjais puisis septembris ir nopircis biļeti uz vilcienu rīt naktī, tā arī nesaprazdams, kādu atvasaru te visi no viņa bija gaidījuši.
Drusciņ sabēdājies. Slēpj asaras, bet tās vienalga naktī klusiņām bungoja pa auksto palodzi… Es gatavojos no viņa atvadīties, klusi čukstot, ka tas viss ir normāli – būt sev pašam, nevis tam, ko vēlas redzēt citi un darīt tikai to, ko no tevis sagaida.
Tas ir normāli atkāpties no visiem noteikumiem, kuros tev sola, ka viss būs labi tad, kad tu kļūsi labs un ērts visiem…. bet tie melo.
Tas ir normāli netēlot, ka esi nesatricināms un vienmēr sasniedz to, ko vēlies.
Un normāli ir samazināt ātrumu, kad nevari un negribi ātri. Normāli ir nemērīt savu vērtību ar svešām uzslavām un normāli ir necensties “piegriezt” savu dzīvi atbilstoši strauji mainīgajai modei.
Mani mīļie, pašpietiekamība nenozīmē to, ka tev neviens nav vajadzīgs, kā dažiem tas varētu šķist…
Šajā attīstības un psiholoģiskā brieduma pakāpē tev ir vajadzīgas TIKAI veselīgas, godīgas un savstarpēji atbalstošas attiecības jebkurā līmenī, un, ja kāda iemesla dēļ tās nav iespējamas, tu esi gana pašpietiekams, lai neietu uz pazemojošiem kompromisiem, kuros par ilūziju “Es NEesmu viens” ir jāmaksā ar sevi.
Visas problēmas sākas tad, kad mēs paši sev esam vajadzīgi mazāk kā kāds cits…
Interesanti, vai klusētājs oktobris to zin?
Jā, nē, ir pats īstākais laiks gan viņam, gan mums katram uz mirkli apstāties, kā savulaik Čelentano savā brīnišķīgajā dziesmā: … es esmu nedaudz apstājies, lai saprastu, kā man pašam iet…
Ginta Filia Solis 