Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi

Laime, kuru mēs vēlamies mokoši un pastāvīgi, kļūst par nelaimi.
Tāds, lūk, paradokss, mani mīļie…

Par nelaimi kļūst šīs vieglās un spontānās sajūtas pielīdzināšana tiem parastajiem dzīves un materiālajiem mērķiem, kurus principā sasniegt var jebkurš, ja vien pieliks noteiktas pūles.
Un te nu slēpjas galvenais asmens, kas caururbj katra tā cilvēka dvēseli, kurš skaidri zin, ka var… var uzbūvēt karjeru, var atļauties dārgus krāšņas dzīves atribūtus, un var pat sevi pārtaisīt, ja daba piespiedīs, kas gan ir pretrunā ar šodienas šabloniem, kuri uzņem nu jau gluži fašistiskus apgriezienus.
Visu to var, bet laimi – nevar.

To nevar mākslīgi radīt. Notēlot var. Var neeksistējošo izrotāt ar reālām dekorācijām. Bet sajust tikai tad, kad tā pati par sevi paziņos.

Pilnīgas un nepārtrauktas harmonijas nav, tāpat kā nav laimes non-stop režīmā. Toties eksistē gudrība, kas ļauj neizvirzīt dzīvei pretenzijas un vienkārši to dzīvot. Dzīvot cienīgi. Cienot dzīvi un cienot sevi, neatkarīgi no tā, kas izdodas, bet kas – ne īpaši.

Arvien biežāk es novēroju, ka cilvēki pret laimi izturas nevis kā pret smalku emocionālu dāvanu, kuru nevar pārēsties, bet kuru var baudīt, ja tā atnāk, bet pret to izturas kā modernu panākumu mērauklu, kuru nav tik svarīgi just, bet ļoti svarīgi atklāti demonstrēt.
Cik daudz depresiju un neirožu ir kļuvušas par loģisku hroniskas neapmierinātības iznākumu, kurā cilvēks pats sevi iedzen, jūtoties vainīgs par to, ka viņa personīgais sasniegumu saraksts nav pilnīgs bez tā, no kā, viņaprāt, būtu jāsastāv laimei.
Taču tam tā nav jābūt…

Laime atnāk un aiziet. Bet mēs paliekam. Un, ja mēs paliekam nelaimīgi, tātad mums sevis vēl nav…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NEKAS NAV BIJIS VELTI

Es domāju, ka ir trešdiena, bet izrādījās – jau decembris.
Agrāk es domāju, ka dzīvei vienmēr jānotiek maksimāli: stacijas, lidostas, jaunas pilsētas, jauni cilvēki katru dienu un katra diena uz “aortas plīsuma” robežas.

Reiz es skrēju uz manikīru. Tajā ziemā Pēterburgā no māju jumtiem krita lāstekas. Un viena tāda lāsteka nokrita apmēram 20 centimetru attālumā no manām kājām un sašķīda smalkos gabaliņos.
Divdesmit centimetri ir mazāk par sekundi. Kur es ieguvu šo sekundi? Kad žāvēju matus un fēns pēkšņi izslēdzās? Vai tad, kad pirmais kafjas malks man izrādījās par karstu un es atstāju krūzīti, lai to izdzertu pirms eju ārā no mājas. Vai arī tad, kad rakņājos somā, jo nevarēju atrast atslēgas.
Tajā dienā es neplānoju nomirt. Es neplānoju, ka diena, kurā esmu pierakstīta pie manikīra, kļūs par pedējo manā dzīvē. Tai es plānoju kaut ko daudz svinīgāku. Tuvinieki, skolnieki, pielūdzēji, visi raud, mūzika, ziedi, mani ceļavārdi: “Mīliet dzīvi, kaifojiet, ēdiet zupu, neekonomējiet naudu” un gaisma tuneļa galā.

Bet realitātē ikviens mūsu dzīves mirklis var kļūt pēdējais. Neuzmanīgs solis pa slapju grīdu, piedzēries šoferis, kurš neievēro sarkano gaismu luksoforā, lāsteka no jumta…

Es neteikšu jums, ka ikkatra savas dzīves diena jādzīvo kā pēdējā. Es gribētu, lai jūs iemācītos novērtēt katru savas dzīves dienu kā vienīgo.

Svarīgas lietas mēs atliekam uz vēlāku, jo mums šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Mēs piepildām savu dzīvi ar rutīnu, tā vietā, lai darītu kaut ko patiešām svarīgu. Pretenziju, pārmetumu un aizvainojumu vietā piezvanītu tuvam cilvēkam un pateiktu “es tevi mīlu”. Tā vietā, lai rātu bērnu par sliktām atzīmēm, labāk apskautu un samīļotu viņu. Pārstātu dusmoties par to, ka pasaule ir tik netaisnīga, un dotos skatīties kā krīt lapas.

Nesen man uzrakstīja kāda sieviete. Viņa bija izlasījusi manu rakstu par šķiršanos. Es viņai esmu loti pateicīga par šo vēstuli. Viņa jautāja: “Ļena, sakiet, ka viss, ko jūs toreiz izdarījāt, nebija velti un, jūs šobrīd esat laimīga?”
Nekas nebija velti. Vispār viss, ko es esmu savā dzīvē izdarījusi, nav bijis velti. Un es esmu ļoti priecīga, ka tas viss ar mani ir noticis. Un es šobrīd esmu laimīga.

Kādā filmā es dzirdēju frāzi: “Kāda ir tā sajūta, kuru tu gribētu sajust kā pēdējo?” Es negribētu būt nikna, aizvainota, ievainota. Es gribētu būt pārliecināta par to, ka esmu nākusi šai pasaulē, lai būtu es pati un kļūtu par sevi pašu. Un es to nenožēloju.

Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti jāskatās uz pasauli caur lidmašīnas iluminatoru. Būt laimīgam nozīmē izdzīvot katru savas dzīves mirkli un saprast, ka tas viss nav velti, pat tad, ja šodien neesi izgājis no mājām, bet skatījies savas mīļākās filmas un ēdis konfektes.
Tāpēc, ka katrs no mums ir dzīvs stāsts.

Es iemācījos atbildēt uz jautājumu: “Ko tu šodien dari?” ar Ursulas Le Gvinas vārdiem – “Šodien es daru to pašu, ko vakar. Esmu aizņemta ar savu dzīvi.”

Jeļena Pasternak
Foto: Ben Mack
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā, it kā Tu būtu DIEVS

– Mīļā, es gribu tev palūgt, – Dievs apstājās, nokāpa no velosipēda un noņēma brilles. Viņa acis bija pilnas labestības, taču pēc visiem manas dzīves satricinājumiem, es vairs nezināju, ko no Viņa vēl gaidīt. Es turpināju skatīties uz Viņu, bet Viņš mierīgi dzēra ūdeni. – Kalnupceļs bija smags, taču, cik skaists skats paveras!

– Kāds lūgums?

– Jā, lūgums. Man šobrīd vajag izdarīt nopietnas lietas, vai es varētu tev palūgt kādu mēnesi padzīvot tikai sev, ar mīlestību pret sevi un prieku. Nodarboties ar to, kas tev patīk, neko nelūgt, neko neplānot un negaidīt? Tā, it kā manis nebūtu.

– Bet Tu taču esi, – es ar rādītājpirkstu pieskāros Dievam.

– Kā tu to zini? No kurienes tu zini, kas es patiesībā esmu? Varbūt es esmu tavu iedomu auglis, bet varbūt vienkārši tava iekšējā balss, intuīcija, kuru tu personificēji?

– Četrdesmitgadīga vīrieša izskatā, kuram patīk kurpes bez šņorēm?

Dievs izplūda smieklos.

– Cilvēki ir pieraduši pie tā, ka es esmu. Ka vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”, tā it kā nebūtu darījuši nekādas nejaucības. Bet pēc tam tas viss aizmirstās, un atkal no viņiem nāk nelaba smaka, jo vienmēr var pateikt “Dievs, piedod”.

Bet, ja kaut kas notiek ne tā, kā gribētos, tad “Dievs, tas viss tevis dēļ!” Bet, ja pārņem slinkums, tad “Dievs, izdari to, un es vairs neko nelūgšu!”. Kad beidzot jūs iemācīsieties dzīvot tā, it kā manis nebūtu?

– It kā Tevis nebūtu? – es apmulsu. Bija sajūta, ka zeme pazūd zem kājām un es sāku krist lejup, kaut kur tukšumā.

– Tā, it kā tu būtu Dievs. Mīļā, tikai mēnesi. Padzīvo sev tikai 30 dienas. Tu gribi, lai kāds iemīlētu tevi uz mūžu, bet pati nevari sevi iemīlēt tikai uz mēnesi.

– Veselu mēnesi!!!

– Tikai mēnesi. Tikai mēnesi! Laiks paskries ātri, bet es tev atvedīšu skaistu magnētiņu.

Tamriko Šoļi “Kad Dievs izsaka vēlēšanos”
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

KĀ TEV IET?

Skumjais puisis septembris ir nopircis biļeti uz vilcienu rīt naktī, tā arī nesaprazdams, kādu atvasaru te visi no viņa bija gaidījuši.

Drusciņ sabēdājies.
Slēpj asaras, bet tās vienalga naktī klusiņām bungoja pa auksto palodzi…
Es gatavojos no viņa atvadīties, klusi čukstot, ka tas viss ir normāli – būt sev pašam, nevis tam, ko vēlas redzēt citi un darīt tikai to, ko no tevis sagaida.

Tas ir normāli atkāpties no visiem noteikumiem, kuros tev sola, ka viss būs labi tad, kad tu kļūsi labs un ērts visiem…. bet tie melo.

Tas ir normāli netēlot, ka esi nesatricināms un vienmēr sasniedz to, ko vēlies.

Un normāli ir samazināt ātrumu, kad nevari un negribi ātri. Normāli ir nemērīt savu vērtību ar svešām uzslavām un normāli ir necensties “piegriezt” savu dzīvi atbilstoši strauji mainīgajai modei.

Mani mīļie, pašpietiekamība nenozīmē to, ka tev neviens nav vajadzīgs, kā dažiem tas varētu šķist…

Šajā attīstības un psiholoģiskā brieduma pakāpē tev ir vajadzīgas TIKAI veselīgas, godīgas un savstarpēji atbalstošas attiecības jebkurā līmenī, un, ja kāda iemesla dēļ tās nav iespējamas, tu esi gana pašpietiekams, lai neietu uz pazemojošiem kompromisiem, kuros par ilūziju “Es NEesmu viens” ir jāmaksā ar sevi.

Visas problēmas sākas tad, kad mēs paši sev esam vajadzīgi mazāk kā kāds cits…

Interesanti, vai klusētājs oktobris to zin?

Jā, nē, ir pats īstākais laiks gan viņam, gan mums katram uz mirkli apstāties, kā savulaik Čelentano savā brīnišķīgajā dziesmā: … es esmu nedaudz apstājies, lai saprastu, kā man pašam iet…

Kā tev iet?

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko drīkst cilvēks un ko visbiežāk sev aizliedz

Pie manis bieži nāk klienti, kuriem, visticamāk, bērnībā tika aizliegtas daudzas lietas. Vai arī kaut kas ar viņiem notika tāds, ka viņi paši sev aizliedza šīs vienkāršās lietas. Kad es viņiem saku, ka to drīkst, viņi sākumā ir izbrīnīti, bet pēc tam dzīve mainās uz labo pusi. Es nolēmu uzrakstīt par to, ko cilvēki drīkst. Ja nu pēkšņi kāds to ir aizliedzis. Un pie viena, tas būs atgādinājums man pašai.

DRĪKST ELPOT
Kad cilvēks stāsta par saviem pārdzīvojumiem, viņš bieži vien gandrīz vai neelpo. Ar muti kāri tver gaisu, kā zivs uz sauszemes, un neapzināti aiztur elpu. Bet pēc tam krampjaini izelpo, un pēc tam atkal cenšas ieelpot. Vai arī elpo tik virspusēji, it kā censtos notēlot, ka viņa te vispār nav. Kā bērns, kurš slēpjas skapī, vai kā kukainis, kurš cenšas izlikties par beigtu. Un, protams, tikai retais (īpaši sievietes) elpo ar vēderu. Visi cenšas elpot ar krūtīm. Tad, lūk, tu DRĪKSTI un TEV VAJAG ELPOT. Kad pārdzīvo, kad priecājies, kad ir grūti un viegli. Neaizmirsti elpot. Jo elpošana ir dzīvība un atslābināšanās vienlaicīgi. Un vēl šajā procesā var iekļaut vēderu, jo tajā ir ķermeņa enerģētiskais centrs. Un tas ir dabiski. Atslābini vidukli un uz priekšu!

DRĪKST RAUDĀT
Kad ir skumji un, kad priecīgi. Un vispār, jebkurā brīdī. Asaras ir normāla cilvēciska reakcija. Tās var nest atvieglojumu un skaidrību. Var raudāt cilvēkos, pat tad, ja tie nav pazīstami. Un tā ir viņu personiskā darīšana, ko viņi par tevi padomās. Ja tu raudi patiesi no sirds, iespējams, tevi nomierinās un tu saņemsi dvēselisko siltumu. Kad es cilvēkiem saku, ka drīkst raudāt, viņi bieži vien to arī nekavējoties dara, tā atlaižot gan sakrājušās asaras, gan spriedzi un pēc tam var vieglāk dzīvot.

DRĪKST DUSMOTIES
Uz ikvienu, uz pazīstamo, uz svešinieku. Var dusmoties uz tuvajiem, savu ģimeni, pat uz bērniem. Drīkst dusmoties uz tiem, kurus tu mīli. Te nav nekādas pretrunas. Tāpēc, ka dusmas ir dabiskas, tā izpaužas mūsu vitalitāte. Gan dusmas gan mīlestība var eksistēt vienlaicīgi. Atņemot sev iespēju dusmoties, tu vari atņemt sev iespēju arī mīlēt.

Pareizi virzītas dusmas palīdz mums sasniegt savus mērķus. Tam arī tās dotas. Dusmas uz saviem tuvākajiem signalizē par to, ka esam ļāvuši pārkāpt savas robežas. Un to, ka ir jāatjauno līdzsvars. Ļoti bieži mazi bērni pārkāpj savu vecāku robežas, paši to nezinot, un dusmoties par to nav nekas slikts. Ir ļoti svarīgi iemācīties RUNĀT PAR SAVĀM DUSMĀM. Tā ir tikai sajūta. Tā nav darbība. Bet darbības var būt dažādas. Un te nu ir vajadzīgs ekoloģiskums.

Kad mēs paužam savas dusmas, mēs dodam ceļu savām citām sajūtām, tai skaitā arī priekam.

Ekoloģiska dusmu izpausme ir tad, kad tu, piemēram:
– paziņo par to, kas tev nepatīk;
– sasniedz savus mērķus;
– atbrīvo vietu savā dzīvē kaut kam jaunam;
– sargā savas robežas;
– atrodi laiku rūpēm par sevi;
– izdomā savu veidu. Vēlams – ne tikai vienu.

DRĪKST RUNĀT TO, KO TU DOMĀ
Ir tikai gudri atrast pareizo laiku un vietu. Tuvākie tavi cilvēki to novērtēs, ja tu būsi atradis pareizo mirkli. Savukārt mazāk pazīstamie cilvēki var to novērtēt un kļūt tev tuvāki.

DRĪKST RUNĀT PAR SAVĀM SAJŪTĀM⠀
Tas ir pirmais solis ceļā uz to izpaušanu. Runāt par savām jūtām nenozīmē žēloties. Tas nozīmē padarīt tās redzamas un virzīties uz savu patieso vajadzību apmierināšanu.

DRĪKST BAIDĪTIES
Ja tev ir bail, nevajag tēlot, ka tā nav. Cilvēkiem bieži vien ir bail, un tā ir gluži dabiska reakcija uz kaut ko jaunu un nepazīstamu. Un var neslēpt savas bailes aiz dusmu un vienaldzības maskas. Arī vīrieši drīkst baidīties. Viņi taču arī ir cilvēki.⠀

DRĪKST ATZĪTIES SAVĀ VĀJUMĀ⠀
Ja tu kaut ko nezini vai neproti. Ja tev šobrīd nav resursu, spēka vai naudas, vienkārši pasaki to. Tā gadās visiem. Un, ja tu par to pateiksi patiesību, tev būs iespēja turpināt attiecības. 

DRĪKST LŪGT PALĪDZĪBU
Mēs visi esam cilvēki un dzīvojam starp cilvēkiem. Daudzi domā, ka lūgums palīdzēt nozīmē sava vājuma paušanu, jo baidās saņemt atteikumu. Taču palīdzēt viens otram ir normāla un dabiska cilvēku mijiedarbība. Daudzi novērtēs to, ka tu viņiem ļauj sev palīdzēt. Tāpēc, ka nesavtīgi palīdzēt otram ir patīkami. Un arī vājš tu drīksti būt. Īpaši tas attiecas uz sievietēm.

DRĪKST KAUNĒTIES
Kauns nav tā patīkamākā sajūta un ļoti bieži no tā gribas paslēpties, un dažkārt pat izlīst cauri zemei. To ir ļoti grūti pārciest. Taču, ja atzīstam, ka mums ir kauns, tad jau būs daudz vieglāk ar to kaut ko darīt.

VAR UN DRĪKST RUNĀT PAR TO, KO TU VĒLIES
Nevajag gaidīt, kad cilvēki paši to sapratīs. Pat pašiem tuvākajiem cilvēkiem ne vienmēr ir telepātiskas spējas. Ja tu konkrēti pastāstīsi par to, ko tu vēlies, būs daudz vienkāršāk dzīvot.

DRĪKST ATTEIKT PAT VISLABĀKAJIEM CILVĒKIEM
Ļoti bieži cilvēki mums lūdz kaut ko tādu, ko mēs negribam darīt, taču mums ir neērti atteikt, jo cilvēki taču ir labi. Taču, nepasakot šodien “nē”, mēs rīt nevarēsim būt viņiem blakus – tiem, kuriem laikus neesam atteikuši.

DRĪKST ATTEIKTIES UN PATEIKT “NĒ”
Ja tev piedāvā kaut ko tādu, ko tu nevēlies. Ja tas nav gluži tas, ko tu vēlies. Var pateikt “nē” un nepaskaidrot iemeslu.

DRĪKST RŪPĒTIES PAR SEVI
Par sevi ir jāiemācās rūpēties pat tad, ja par tevi neviens nav rūpējies. Daudziem to ir ļoti grūti izdarīt, ja vecāki vai dzīvesbiedrs blakus par sevi nerūpējas. Daudzi saka “Kā gan es varu atļauties to, ko mani tuvākie sev neatļauj”. Tad, lūk, sāc ar sevi un parādi viņiem piemēru.

DRĪKST DARĪT MUĻĶĪBAS
Iespējams, pēc daudziem gadiem tu tās atcerēsies ar smaidu.

DRĪKST KĻŪDĪTIES
Lēmumu izvēles un pieņemšanas process ir viens no sarežģītākajiem procesiem mūsu dzīvē. Gadās, ka cilvēks izvēlas augstskolu, mācās tur un pabeidzot saprot, ka nevēlas strādāt savā izvēlētajā profesijā. Un tad tērē savu laiku un resursus kaunam par nepareizo izvēli vai, cenšoties iemīlēt savu iepriekš izvēlēto specialitāti. Taču var vienkārši apstāties un sev atzīties, ka tas nav tavs, un ir jāmeklē kaut kas cits. Dažkārt cilvēki izvēlas ne tos dzīvesbiedrus, un to apzinoties ilgi pārdzīvo, baidās šķirties un aizvainot cilvēku. Taču mūsu lēmumi ir kā bērnu dienu apģērbs. Sākumā tas der, bet pēc laika mēs no tā esam izauguši. Un tad var apstāties un pieņemt jaunu lēmumu.

TU DRĪKSTI NEZINĀT, KO TU GRIBI
Katram cilvēkam mēdz būt brīži, kad viņš nezin, ko vēlas. Un tas ir normāli. Taču šajos brīžos vari sev šķist apmaldījies un vientuļš. Un tad mums sāk šķist, ka visi pārējie gan zin, ko grib. Taču tas tā nav. Ikvienai vēlmei ir jānobriest. Un jo ilgāk tā briest, jo spēcīgāka un skaidrāka tā kļūst. Dod sev laiku pašūpoties nezināmajā. Pamēģini dažādas lietas un izvēlies nesteidzoties, esi uzmanīgs pret sevi.

TU DRĪKSTI BŪT NE TĀDS KĀ CITI
Valkāt atšķirīgu apģērbu, iet citā virzienā, ēst atšķirīgu ēdienu un dzert atšķirīgus dzērienus. Svarīgi būt pašam.

TU DRĪKSTI BŪT SPONTĀNS
Nav obligāti visu darīt pec plāna. Drīkst mainīt savus plānus procesā, drīkst negaidīti zvanīt draugiem, atrasties jaunās vietās neierastā laikā. Tas izgrūž mūs no šabloniem un liek domāt. 

TU DRĪKSTI BŪT SMIEKLĪGS
Valkāt smieklīgu apģērbu vai darīt smieklīgas lietas. Tas tikai norāda uz to, ka tu esi dzīvs cilvēks.

DRĪKST ATSLĀBINĀTIES
Tu drīksti atlaisties kreslā, apgulties dīvānā, ilgi vannoties, iet lēnām, apstāties. Tu drīksti nesteigties. Drīkst izgāzt vēderu un tas pat ir veselīgi.

TU DRĪKSTI BŪT LĒNS
Bremzēt. Nesaprast. Ilgi pieņemt lēmumus, apsvērt visus variantus. Pateikt “pagaidi, lūdzu”, “man jāpadomā”, “šobrīd es neesmu gatavs atbildēt”, ” es nezinu”.

DRĪKST SMAIDĪT
Ja tev ir labs garastāvoklis, ja tu atcerējies smieklīgu anekdoti vai lasi jautru grāmatu. Drīkst smaidīt braucot metro, ja apkārt ir nepazīstami cilveki. Iespējams, tu uzlabosi garastāvokli arī viņiem.

TU DRĪKSTI BŪT LAIMĪGS UN RUNĀT PAR TO
Ja blakus tev ir nelaimīgi cilvēki, tad viņiem blakus ir grūti būt laimīgam. Ja tu esi laimīgs, tad ir sarežģīti to teikt cilvēkam, kurš ir nelaimīgs. Taču, ja cilvēki ir hroniski nelaimīgi, tā ir viņu izvēle. Pat tad, ja viņi to neapzinās. Bet, ja cilvēki nelaimīgi ir īslaicīgi, tev vienmār ir iespēja ar savu piemēru parādīt, ka laime ir, tikai tā dažkārt nedaudz jāpagaida. Var būt nevajag lielīties ar savu laimi, taču dalīties tajā ir ļoti vērts, tad tās būs vairāk.

Aglaja Datešidze
Foto: Olia Danilevich
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, man ir tieši tik daudz laika, cik vajadzīgs.

Neviens mani negrūž aiz pleciem, neviens neskatās pulkstenī un neklakšķina mēli pulksteņa rādītāju ritmā. Laiku var sagriezt gabaliņos, kā sieru; vienā šķīvja malā rieksti, otrā – medus, un vēl nedaudz vīnogas un maize.

Lūk, līst lietus, lūk, vārās kafija, lūk, grāmata, kuru ir interesanti lasīt. Lūk, cilvēki, ar kuriem var runāt līdz rīta gaismai. Lūk, domas, kuras var galvā malt kā salmus.

Pasaulē, kurā es par sevi priecājos, es vairs negaidu, ka būs kāds, kas par mani parūpēsies, bet pati aizsniedzos līdz savam priekam. Ņemu sevi pie rokas un vedu turp, kur varu sajust to, ko vēlos sajust, atsperoties no tā līmeņa, cik vispār spēju.

Tāpēc ir vajadzīgas mierīgas dienas, drošas rokas, (kā likums) nauda un mazi solīši.

Viens maziņš solītis šodien, otrs – rīt.

Tālāk, gan jau tad redzēs, kā ies. Vai skries. Vai auļos.

Taču, ja piektajā dienā vairs nepatiks – neturpināšu un nešaustīšu sevi par to, ka nepatīk.

Ir piepūle un ir pārpūle, un, jo ātrāk tu iemācīsies tās atšķirt, kur beidzas viena un sākas otra, jo veselāks būsi.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es sev saku: šo es izdarīšu velāk, šo – pēc pāris mēnešiem, bet šo – nekad nedarīšu. Tāpēc, ka dažām lietām “nekad” – ir pats piemērotākais laiks.

Es jau sen sapratu: ja es vilcinos ar lēmumu pieņemšanu, tātad es jau sen zinu atbildi – vienkārši man tā nepatīk.

Aiz tā stāv vai nu smags darbs pāri savu iespēju robežām, vai nepatīkamas sarunas, vai atkal kaut kāds karš, bet es vēl no ieriekšējā ne visa esmu atgriezusies.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es gribu staigāt basām kājām un atslābušiem pleciem.

Pasaulē, kurā es dzīvoju, to uzskata par netikumu un dažkārt pat apkaunojumu.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es paspēju ievērot, kā vējš maina virzienu. Kā no rītiem laiks kļūst vēsāks. Kā pūst nokritušie āboli un vakaros no dārza dvesmo sidra un slapjas zāles smarža.

Es priecājos un nesu šo pasauli sevī…

Olga Primačenko
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par laimīgajiem

Laimīgi cilvēki ir tie, kuri nevēlas lai viņus nosūdz.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības par citiem sūdzēties.
Laimīgi ir tie, kuriem nav vajadzības citiem vēlēt nabadzību un nelaimi.
Laimīgi ir tie, kuri smaida un ir spējīgi citiem novēlēt labklājību.
Laimīgi nav tie, kuriem ir pasīvais ienākums un, kuri var ne dienas nestrādāt.
Laimīgi ir tie, kuri atbrīvojušies no pagātnes notikumiem un kuriem ir skaidrība galvā.
Laimīgi ir tie, kuri dzīvo ne tikai ar galvu, bet arī sirdi.
Laimīgi ir tie, kuri jūt ne tikai galvu, bet arī savu ķermeni.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi just.
Laimīgi ir tie, kuri spējīgi dziļi just.
Laimīgi ir tie, kuri var just dziļi un daudzveidīgi.
Laimīgi ir tie, kuriem piemīt spēja priecāties par citiem.
Laimīgi ir tie, kuri spēj atzīt citu cilvēku ieguldījumu.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikt “piedod”.
Laimīgi ir tie, kuri spēj pateikties.
Laimīgi ir tie, kuri var dzīvot savu dzīvi.
Un tad vairs nevajag kladzināt par to, cik ļoti apnikuši visi “veiksmīgi veiksmīgie”,

Veiksme, brīvība, laime tracina vien tik ilgi, kamēr tas viss nav tavs.
Bet nauda tracina vien tik ilgi, kamēr tā ir sveša.
Sava nauda vispār netracina. Nemaz.
Pārbaudīts 🙂

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja Ginta Filia Solis

Es vēlos, lai neviens sevi nepazaudētu!

Katrā no mums slēpjas neatpazītas un līdz šim nepieprasītas teritorijas, kurās, iespējams, ir kaut kas tāds, kā nav mūsu realitātē…Šīs ir tās teritorijas, kuras dotas mums no dabas, taču tās apspiedusi mūsu audzināšana, laiks, traumētā sevis uztveršana, negatīvā pieredze, traumas, vilšanās, sveši vērtējumi un vēl ļoti daudz kas…
Neatpazītas tās ir tamdēļ, ka mēs sevī neko arī nemeklējām, pilnībā uzticoties tam, ko par mums teiks citi.
Vieglāk ir sev piedēvēt kādai no horoskopa zīmēm piemītošās īpašības (piemēram “tipisks mežāzis”), neka iemācīties dzirdēt un pa īstam saprast sevi.
Savukārt nepieprasītais nekad nepārvērtīsies savā pretmetā, kamēr eksistēs nespēja atzīt sevi…
Es ļoti bieži vēroju cilvēkus, un kādi vāji bet dziļi signāli vēsta par to, ka tas, ko viņš pauž ārpasaulē nesakrīt ar to, kas notiek viņa iekšienē.
Redzu to, ka viņš absolūti nav atbrīvots savās iespējās, savas spējās un resursos.
Iepējams, tas ir paradoksāli, taču ļoti bieži cilvēki ar lielu potenciālu šaubās par sevi daudz vairāk kā tie, kuriem šis potenciāls nav tik liels.
Starp viņiem tu neatradīsi divkājainu tanku, kurš lauztos jebkurās aizslēgtas durvīs, ietu pa galvām un nebaidītos par savām vēlmēm maksāt “jebkuru cenu”.
Tieši pretēji, tajos, kuru nepieprasītās teritorijas nav atradušas iespēju pārvērsties lekni apsētos laukos, gandrīz neizbēgami sākas nopietni postoši procesi, kurus es saucu par potenciāla spēlēm: ja tev kaut kas tiek dots, bet tu neatrodi tam pielietojumu, tu neglābjami zaudē sevi.

Tomēr tik ļoti gribas, lai neviens sevi nepazaudētu!
Lai katram būtu iespēja un vēlme izaudzēt un iekopt savu personīgo skaisto lauku, nemēģinot sevi piepacelt ar šodien modē nākušo mākslīgo sevis mīlēšanu, kura burtiski mūs piespiež mīlēt sevi tūliņ un tagad, bet gan ar to mīlestību, kurā tu redzi to, ko pats esi radījis, redzi rezultātus un saproti, ka tajā ir jēga un vērtība.

Lūk, tieši tad mīlestība kļūst noturīga…

Es esmu pārliecināta par to, ka pašas mūsu tumšākas puses izpužas tieši tad, kad mēs pārāk ilgi sevī neatzīstam tiesības uz pilnvērtību, tiesības uz pieņemšanu, tiesības realizēties… un stāsts nav par kaut kādiem milzīgiem sasniegumiem (kaut gan kāpēc ne tiem?), bet kaut vai par to, kas tik ļoti prasās izlauzties uz āru…
Es ticu, ka nav cilvēku bez talantiem, bez spējām, bez kaut kā vērtīga… ir tikai pret sevi kurlie, nospiestie un līdzatkarīgie.
Un es ticu, ka atbrīvoties var katrs, kuram radusies tāda vajadzība.

Mani mīļie, lai jums pietiek spēka atklāt un padarīt pieprasītas jūsu slēptās teritorijas… esiet paši sev, bet parējie jūs panāks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime staigā klusiem solīšiem

Es visu savu dzīvi gaidīju laimi. Es domāju, ka tā ir liela, gaiša un brīva. Es ticēju, ka tā atnāk negaidīti, kā zibens, kā vētra, visu savā ceļā noārdot un radot no jauna. Bet vēl tai noteikti jāpaziņo: “Tā esmu es, tava laime!”

Pagāja gadi. Svētku gaidīšana izrādījās labāka par pašiem svētkiem. Un pakāpeniski atnāca apziņa, ka laime var būt maziņa, klusa, nedaudz kaprīza un, ka tā neatnāk tāpat vien, tā man pašai ir jārada. Bet pēc tam vēl jāsalāpa, jāsalīmē un jāpabaro ar brokastīm.

Un vēl tā ir ļoti nepastāvīga. Tā jebkurā brīdī var pārsprāgt kā ziepju burbulis, sabrukt kā kāršu namiņš vai aizlidot ka naktstaurenis caur vēdlodziņu.

Tā nemīl melus un tā ļoti viegli apvainojas. Tā nemīl košus tērpus. Un tā aiziet tikpat klusiņām kā atnākusi. Un tikai pēc gadiem mēs saprotam, ka pie mums bija atnākusi īsta laime.

Iemācies savu laimi ieraudzīt. Nepagriez tai muguru.

Jeļena Potehina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikai TU

Tu dzīvo nemierīgi un tev šķiet, ka tev pietrūkst kāda cilvēka. Tu vēlies atrast kādu, lai mīlētu un būtu laimīgs. Taču patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev trūkst, esi tu pats. Un kad tu būsi attiecībās, tajās vēl joprojām trūks viena cilvēka. Tevis.

Tev vajadzīgas lietas un tu izjūti to trūkumu: apģērba, mašīnas, aksesuāru.

Taču patiesībā tev vajadzīgs tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Kad tās visas ir, vēl joprojām trūkst tā, kam tās pieder. Trūkst tevis. 

Tu sapņo, ka piederēsi kadai kopienai. Labam uzņēmumam, skolai vai ģimenei. Taču, ja tu ceri, ka šī piederība uzdāvinās tev tevi, tu kļūdies. Ja neesi atradis sevi, tad piederībā sabiedrībai tev tomēr pietrūks viena cilvēka. Tevis.

Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti un ilgojies, esi tu.

Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš spēj atrast risinājumu, mierināt, uzjautrināt un sniegt interesi par dzīvi – arī esi tu. 

Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šīm jūtām – esi tu.
Tas gan nenozīmē, ka paliksi vientulībā, ka tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Taču tas nozīmē, ka tu pārstāsi būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāks pakļauties tev.

Un tad uzradīsies viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt. Tad atnāk mīļotie. Rodas kopienas.

Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj tai piedāvāt veidot sevi, bet dari to pats, tapēc, ka vienīgais cilvēks, kurš tavā dzīvē var atnest laimi – esi tu pats.

Aglaja Datešidze
​​​​​​​Foto: Rackel Claire
Tulkoja: Ginta Filia Solis