Dzīvot, elpai aizraujoties no laimes

23

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

Ir pieņemts domāt, ka tikai smagas jūtas ir nepanesamas. Taču patiesībā tādas var būt jebkuras.
Pati lielākā bērnu dienu sāpe ir saistīta ar neiespējamību dalīties sava sajūsmā par dzīvi.
Paveicies ir tikai nedaudziem mazajiem cilvēkiem, kuram brīnumainas sagadīšanās” dēļ ir bijuši pieejami gudrs vecītis vai vecenīte. Tos, pirms došanās tai saulē, arī bieži vien pārņem sajūsma par skaistumu. Tāpēc veciem cilvēkiem un bērniem ir tāda vilkme vienam pie otra. Vecs un jauns spēj noķert vienu vilni – sajūsmināšanos par dzīvi.

Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaule sev pašam

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

– Ai, mammīt, maijpuķītes!… Ai, kāda vabolīte! – klaigā mazā meitiņa, knapi izgājusi no mājām. Un viņas mazās roķeles stiepjas pretim it visam, un vēlas aptvert visu pasauli.

Bet mani tajā brīdī pārņem tāds nogurums, ka gribas aizvērt acis, aizbāzt ausis un uz līdzenas vietas aizmigt. Tajā mirklī es vēlos aizmukt no viņas laimes. Aizbēgt, aizslīdēt, nesatikties. “Jā, šī pasaule ir brīnumaina, skaista. Tik skaista, ka grūti to pieņemt, reiz es pati netiku ar to galā, tāpēc arī tev, mazulīt, neesmu nekāds palīgs.”

Toreiz, vairāk kā pirms 20 gadiem, es izdomāju “burvju vārdus”, kas man palīdzeja nesatikties ar to, ko redzēja meita.

– Diāna, iztiksim šoreiz, bez “Āi!”- es viņai teicu, kad posāmies pastaigai. Un viņa negribīgi piekrita.

Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju pieskarties šai sajūtai sevī. Nepanesamam priekam par dzīvi (laikam tā vecums mums liek sevi manīt). Un sāku to atšķirt arī citos cilvēkos.

Dažkārt man šķiet, ka vairums slimību, ar ko slimo cilvēki, ir saistītas tieši ar šo – kādreiz nedalīto prieku. Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaulē sev pašam!

Autors: Jeļena Kuzņecova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Ielaid savās mājās Hygge

hygge34

Dānija stabili ieņem pirmās vietas laimīgāko valstu sarakstos.
Mums šķiet, ka viņi kaut ko zin…

Hygge, kuru mēs tik uzstājīgi vēlamies iemitināt pie tevis mājās, ir spēja novērtēt ikdienas dzīves labsajūtu, priecāties par šo mirkli, būt šeit un tagad. Šis vārds nāk no Dānijas.

Ja paskatāmies tālāk atpakaļ vēsturē, vārdam Hygge ir norvēģu izcelsme “labklājība, mājīgums”, bet dāņi to pieņēma 19.gs. sākumā. Šī vārda nozīmi ir grūti definēt. Taču cilvēki zin, ka tas apzīmē īpašu atmosfēru un laimes sajūtu. Plašākā pasaulē šis vārds kļuva pazīstams līdz ar Meika Vikinga grāmatu “Mazā Hygge grāmata”. Latviešu valodā to izdevis apgāds Zvaigzne ABC. Un anotacijā ir teikts:
“Dānija esot laimīgākā valsts pasaulē. To var izskaidrot tikai ar vienu: Hygge.
Huga? Hjug? Hige? Nav nozīmes, kā izrunā hygge. Galvenais ir to baudīt.

Jūs pazīsiet hygge, tiklīdz to sajutīsiet.
Hygge notiek brīdī, kad ieritināties uz dīvāna līdzās mīļam cilvēkam vai omulīgi čilojat kopā ar draugiem. Hygge ir saulaini rīti ar zilām debesīm, silta gaisma, pikniks vasarā un karstvīns ziemā… un hygge ir izjūta, ko var iemācīties!

Kurš gan vēl labāk par Meiku Vikingu (Meik Wiking) varētu jūs iepazīstināt ar labsajūtas un omulības pamatiem? Meiks ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, kurš gadiem ilgi pētījis dāņu dzīves burvību. Meika brīnišķīgā, iedvesmojošā grāmata jums palīdzēs justies pavisam hyggelig”.

Ja vēlies dziļāk izpētīt un iepazīt šo dāņu fenomenu, dodies uz Dāniju! Tur tev noteikti sarīkos speciālas hygge-tūres pa parkiem, kafejnīcām, ielām. Hygge neprasa milzīgus kapitālieguldījumus.

Jo vairāk spožuma un greznības, jo mazāk hygge. Hygge nozīmē iemācīties baudīt to, kas ir NEmateriāls. Šampanietis un austeres var izteikt daudz ko, taču noteikti ne hygge.

Mēs varam radīt Hygge.
Ja tēja – tad tēja ar medu, ja cepumi – tad cepumi ar garšīgu glazūru, ja ragū, tad noteikti ar kādu īpašu garšvielu. Tā ir šķipsniņa brīnuma, ar kuru var apkaisīt katru savu kustību.

Paguli klusumā, ieklausies kā pret palodzi sitas lietus lāses, kā vējš svilpo gar mājas stūri un čaukst rudens lapas, pacenties sadzirdēt, kā tās atraujas no kokiem un aizlido.
Ieelpo svaigo, dzestro rudens gaisu. Ieelpo Hygge.

Nakts negaiss tricina sienas – iemācies to baudīt, jo tu taču esi mājās – mājīgumā un drošībā.

Iekurini krāsni, uzcep garšīgas kanēļmaizītes un tavu māju piepildīs burvīgs aromāts. Ieslēdz siltu mūziku, uzvelc siltas zeķītes un apsedzies ar siltu, pūkainu plediņu. Bet pirms tam uzvāri sev garšīgu tēju no dažādām zālītēm, pieliec citrona sķēlīti ielej to skaistā keramikas krūzē.

Paseko taktilajam kontaktam – nobrauc ar roku pa veco koka galdu, pieliec to aukstam marmoram, vai kājas iemērc uzkarsušās smiltīs…

Degošas sveces

Sveces ir neatņemama Hygge atribūts. Tulkojot no dāņu valodas, cilvēks, kurš sabojā labsajūtu ir “tas, kurš nopūš sveces”. Tā kā labāk nodzēs gaismu un iededz sveces. Dānijā to sauc par “dzīvo uguni”. Un 28% dāņu sveces dedzina katru dienu. Bet trešdaļa dāņu, vienā piegājienā iededz vismaz 5 sveces.

Tu taču atceries, šo saukli, kas pirms kādiem 5 gadiem klejoja visos sociālajos tīklos:

“Dedziet sveces, dzeriet vīnu, ēdiet no skaistiem traukiem, nekrājiet krāmus, valkājiet skaistu veļu un nekad negaidiet īpašu gadījumu!”

Iespējams autors bija pabijis Dānijā.

Apmēŗam pusi no gada Dānijā līst. Neskatoties uz to, dāņi atzīti par laimīgākajiem pasaules iedzīvotājiem. Tātad viņi paši izvēlas, kāda būs viņu attieksme pret apstākļiem. Un savas mājās rada mājīgumu un siltumu. Arī spuldzes viņiem izstaro dzintarkrāsas gaismu.

Tavs stūrītis

Hyggekrog – ir kluss stūrītis virtuvē vai viesistabā, kur var mājīgi pavadīt laiku. Danijā tā ir praktiski ikvienā mājā. Tev būs vajadzīga plata palodze, uz kuras var sakrāmēt spilvenus vai pledus, tēja, grāmata un laiks sev.

Septiņi no desmit dāņiem uzskata, ka Hygge visbiežāk rodas mājās. Un atbildība katram pašam – vai tu to radīsi? Bez savas mājīgās vietiņas, hygge ir kamīns, koka vintāžas piederumi, grāmatas pledi, spilveni, taustei patīkamas lietas, keramika, porcelāns.

Lai tev vienmēr ir pa rokai “hygge ātrā palīdzība”: sveces, nedaudz garšīgas šokolādes, mīļās tējas, grāmata, filma, seriāls, džems, siltas vilnas zeķītes, svīteris, skaists blociņš, mūzika, fotoalbūms, kuru tev patīk šķirstīt.

Vide, cilvēki

Ir pienācis laiks sabalansēt savu darba dzīvi ar privāto.
Viena no dāņu receptēm Hygge ir tikšanas ar draugiem. Pēc statistikas 78% dāņu vismaz reizi nedēļā satiekas ar draugiem, ģimeni vai kolēģiem ārpus darba. Apmēram 60% dāņu uzskata, ka labākā kompānija, lai būtu īsts Hygge ir trīs, četri cilvēki. Tu nomierinies, notiek enerģijas apmaiņa. Ir ļoti svarīgi, kāda ir šī tava kompānija, tev nav tajā jābūt galvenajam.

Tā cilvēki rada sev kopējas atmiņas. Uzdāvini draudzenei biļetes uz džeza koncertu, aizejiet uz to kopā. Izdomā savas tradīcijas. Piemēram, katru pirmo mēneša svētdienu ejiet uz kino, bet pēdējā vasaras dienā – sagaidiet saullēktu.

Labi paēst

Laimi nevar nopirkt, bet var nopirkt gardu kūciņu, un tas ir gandrīz viens un tas pats.
Katrā gadījumā, tā uzskata mūsu smadzenes.
Tā kā Hygge un Veselīgs Dzīvesveids ļoti labi sader kopā.
Taču ņem vērā: pieēsties līdz sliktai dūšai nav vairs nekāda Hygge.

Galvenais ēst pagatavošanas procesā nav tehnika un tehnoloģijas, bet gan tā mīlestība, ko tu ieliec šajā procesā ar katru savu kustību. Tev nekur nav jāsteidzas – baudi procesu.

Darīt

Lūk, mazās lietiņas, kas var tavu ikdienu papildināt ar vairāk Hygge:

– galda spēles

– uzaicini draugus kopā papildināt pieliekamo. Lai katrs atnes kadus mājās pagatavotus gardumus: ievārījumus, sālījumus, sēnes, gurķīšus. Pienāks laiks un jūs kopā to visu ar gardu muti apēdīsiet, skatoties interesantu kino, iemīļoto seriālu.

– pasēdi pie ugunskura

– paskaties kino āra kinoteātrī
– apmaiņas vakars ar draugiem, kad jūs samainīsieties ar lietām, kuras vairs nelietojat

– izbraucieni ar velosipēdiem

– pikniki skaistās vietās (paņem līdzi mājas gatavoto limonādi, pīrādziņus, augļus, maizi, sieru un plediņus)
– uzvāri ievarījumu.
Lai Tev un Tavējiem mīļš HYGGE! 🙂

HYGGE_kolaza
Avots: https://clutch.ua
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Kāpēc gudriem cilvēkiem grūtāk būt laimīgiem

prats5

Kāpēc laime ir tik rets viesis cilvēku ar dziļu prātu dzīvēs? Tu noteikti tādus cilvēkus pazīsti?
Viņiem var būt partneris, vīrs, sieva, ģimene, labs darbs, taču kaut kas nemitīgi liek viņiem justies nelaimīgiem un pazaudējušamies. Ne velti Ernests Hemingvejs rakstīja: “Gudru cilvēku laime ir pati retākā lieta, ko jebkad esmu sastapis”.

Un tam ir savi iemesli.

1. Viņi pastavīgi visu analizē

Cilvēki ar augstu IQ ir tendēti analizēt it visu, kas notiek viņu dzīvē un ap viņiem. Ar laiku paši no tā nogurst, īpaši tad, ja šīs pārdomas viņus noved pie ne īpaši mierinošiem slēdzieniem.

Vai tev ir gadijies dzirdēt izteicienu: “Nezināšana ir pati īstākā bauda?” Un tā ir taisnība: jo mazāk tu saproti, jo bezrūpīgāks jūties. Fakts, ka tu skaidri redzi cilvēku patieso “es” un viņu rīcības motīvus, laimes sajūtu nevairo. Un tad ir iespēja, ka tu jutīsies vīlies it visā. Nemaz nerunājot par filosofiskām tēmām, kas skar esību un tās jēgu, par globālām katastrofām un dzīves dilemmām, kuras nav iespējams atrisināt.

2. Viņiem, kā likums, ir ļoti augstas prasības un standarti

Gudri cilvēki zin, ko vēlas un negrib samierināties ar mazumiņu. Tas nozīmē, ka viņiem ir daudz grūtāk sajust apmierinājumu no maziem sasniegumiem, attiecībām ar partneri, draugiem un kolēģiem, no it visa dzīvē!

Vēl vairāk, ļoti bieži cilvēkiem ar izcilu prātu ir diezgan ideālistisks pasaules skatījums. Un tāpēc, saskaroties ar dzīves realitāti, kur izdzīvo stiprie un izdarīgie, viņi jūtās vīlušies.

3. Viņi ir pārāk prasīgi pret sevi

Vēl viens iemesls, kāpēc gudriem cilvēkiem ir grūtāk būt laimīgiem: viņi ir parāk stingri un prasīgi pret sevi. Un te nerunāsim par viņu panākumiem un neveiksmēm. Viņi ļoti dziļi analizē savu uzvedību, tā atrodot vēl vairāk iemeslu tam, lai sev kaut ko pārmestu.

Dažkārt, kad jau guli gultā un sāc iemigt, pēkšņi atceries kādu senu situāciju, kad biji rīkojies ne gluži tā, kā gribēji vai, kā tev vajadzēja rīkoties, un, viss – miegs vairs nenāk, un dažkārt nevari aizmigt līdz pat rītam.

Gudri cilvēki ļoti bieži paši sev sarīko tadus “flešbekus”. Tas viss izsauc vainas sajūtu, neapmierinatību ar sevi un citas negatīvās emocijas, kurām ar laimes sajūtu nav nekā kopīga.

4. Gudriem nepietiek ar realitāti

Cilvēki ar augstu IQ nekad nepārstāj meklēt kaut ko vairāk – jaunus apvāršņus, jēgu, mērķus. Tie, kuri domā vēl dziļāk, neapstājas pie sasniegtā. Viņu nemierīgais prāts neļauj atslābināties un baudīt dzīves priekus.

Triviālā realitāte viņiem ir pārāk garlaicīga. Viņi alkst pēc kaut kā liela, fantastiska, ideāla, neikdienišķa….. Un, protams, neatrod to reālajā pasaulē. Vai tev ir gadījies  justies tā, it kā tu būtu no kādas citas pasaules vai cita gadsimta? Dziļi un ļoti gudri cilvēki bieži vien tā jūtas. Un kā gan tu vari būt laimīgs, ja šajā pasaulē jūties kā svešinieks?

5. Trūkst patiesa kontakta un sapratnes no citu cilvēku puses

Visi mēs tiecamies būt saprasti. Ir tik patīkami būt kopā ar domubiedriem, runāt par kopīgām lietām un interesēm, un būt saprastiem, jo pasauli uztveram līdzīgi. Diemžēl gudriem cilvēkiem ļoti reti ir tādi domubiedri. Tāpēc daudzi jūtas vientuļi, nesaprasti un nenovērtēti. It kā neviens šajā pasaulē nespētu saskatīt viņu prāta dziļumu.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēkiem ar augstu IQ socializācija tikai traucē būt laimīgiem. Salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuru intelekta līmenis ir vidējs, un, kuriem socializācija nāk tikai par labu.

Tas gan nenozīmē, ka gudriem cilvēkiem nav vajadzīga sabiedrība un komunikācija. Viņi vienkārši vēlas runāt par tēmām, kas tuvas tieši viņiem, nevis par atlaidēm veikalos, par laika apstākļiem un brīvdienu plāniem.

Nav nekādas vajadzības atgādināt, ka mūsdienās ir grūti atrast cilvēku patiesi dziļai komunikācijai – tas viss, pateicoties mūsu patērētāju sabiedrības dzīves veidam, kas tendēts uz materiālo labumu gūšanu. Skumji, taču tāda ir patiesība.

6. Daudzi cilvēki ar augstu IQ cieš no psiholoģiskām problēmām

Ir sarakstīti un publicēti ļoti daudzi zinātniskie darbi psihiatrijā, kas parāda psihisko problēmu (piemēram sociofobijas vai bipolāro traucējumu) saistību ar augstu IQ. Vai var apgalvot, ka tā ir dziļa prāta blakne? Kas to lai zin. Cilvēka saprāta spējas līdz galam neviens nav izdibinājis.

Daudzi no šiem gudrajiem cilvekiem ir tendēti uz tā saucamo eksistenciālo depresiju, kas bieži vien ir sekas parāk intensīvai domāšanai. Ja tu parāk bieži visu apdomā un analizē, tad kādā brīdī sāc aizdomāties par dzīvi, nāvi un eksistences jēgu. Tu sāc pārskatīt visu savu dzīvi un skumjas bez jebkāda redzama iemesla ir tev garantētas.

Autors: Anna LeMind

Avots: econet.ru
​​​​​​​Foto: pixaby
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Tomēr es nedomāju, ka gudrība ir nepārvarama “problēma”. Ja cilvēks patiesi vēlas būt laimīgs, viņš noteikti atradīs veidu, kā tādam būt. Šodien arvien vairāk tiek runāts par to, cik svarīgs ir ne  tikai IQ, bet arī EQ (emocionālais intelekts). Kas jādara, lai tā līmenis paaugstinātos. Informācijas lauks ir pieejams ikvienam. Un, man šķiet, ka dziļš prāts šo zināšānu apgūšanā var tikai palīdzēt 🙂  (GFS)

Mihails Labkovskis: augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

milet sevi7

Augsts pašvērtējums ir svarīgāks par ārējo un iekšējo skaistumu, plašu izglītotību, lielisku prātu, talantiem un spējām, muskuļiem un naudu.

Pašvērtējums kompensē it visu: ja cilvēks nav apveltīts ar īpašu skaistumu, talantiem un viņam nav augstākās izglītības, taču viņš sevi bezgalīgi mīl un nešaubās par sevi (starp citu, tas ir absolūti taisnīgi) un to, ka ir unikāls un pievilcīgs – viņš pilnīgi noteikti būs daudz laimīgāks un spēcīgāks par gudrajiem, skaistajiem un arī bagātajiem.

Augsts pašvērtējums ir svarīgākais!

Piemēram, tu esi satriecoša blondīne. Kājas, skropstas – viss, kā nākas. Taču, ja tu kaut tikai dvēseles dziļumos esi pārliecināta par to, ka tavs deguns ir par lielu un dibens – parāk mazs – tu jau priekšlaicīgi zaudē līkkājainai, bet pārliecinātai par sevi gardegunei, brunetei ar mikroskopiskām krūtīm.

Tāpēc, ka figūrai un apģērbam ir nozīme tikai tajā gadījumā, ja tie ir piedeva labām attiecībām ar sevi.

Vai arī prāta tev ir diezgan, bet šķiet, ka otrā vai vēl trešā augstākā izglītība tev ir vajadzīga, lai kļūtu vēl gudrāka, tiktu ar kaut ko skaidrībā, (un pēc tam iztaptu darba devējam vai pirmajam vīram, kurš kādreiz nosaucis tevi par muļķi) – tu jau ieprieks esi zaudējusi ikvienam bijušajam divnieku karalim, kurš bez jebkādas šaubīšanās un sirdsapziņas pārmetumiem sevi prezentē kā augstākās klases speciālistu.

Ja tu saviem bērniem cep visgaršīgākās pasaulē kūciņas, regulāri ved viņus uz jūru atpūsties, lasi viņiem priekšā grāmatas, otrdienās sarunājies ar viņiem angļu valodā, trešdienās – ķīniešu, bet sestdienās – franču valodā, taču pie visa tā, nezin kāpēc, uzskati sevi par sliktu māti (piemēram, to tev ir teikusi vīramāte) un dzīvo ar pastāvīgu vainas apziņu par neizgludinātām apakšbiksēm – tu ļoti spēcīgi zaudē mammai, kura sava prieka pec mēdz stipri iedzert un tikai reizi pusgadā atrod laiku, lai aizvestu bērnu uz zoloģisko dārzu un nopirktu viņam saldējumu vafeļu glāzītē. Un, starp citu, bērni jūt, ka mamma ir nospiesta un visu laiku par kaut ko jūtas vainīga un neapmierināta.

Mīli sevi beidzot!
Trenējies, pieņem, atļauj, piedod, lutini sevi un ne ar vienu nesalīdzini.
NEKAD!
Autors: Mihails Labkovskis
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

Laimes KODS

laime1111111

Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša.

“Ikviens meklē laimi savā veidā un nav neviena veida, ko varētu nodot citiem.” /Paulu Koelju “Burvja piezīmes”/

Savā bērnībā pēc brauciena uz Ļvovu un aptiekas” Zem melnā ērgļa” apmeklējuma, es izdomāju savu spēli. Virtuvē uz galda saliku zāļu flakonus, majonēzes burciņas un maisīju tajās sodu, etiķi, eļļu, ievārījumu un aspirīna tabletes. Iztēlojos, ka esmu dziedniece, mistiska alķīmiķe, kura rada ilgdzīves, laimes un mīlestības formulu. Es domāju: “Lūk, izdzers cilvēks manu mikstūru un uzreiz viņam uzlabosies garastāvoklis un dzīves tonuss”.

Laimei ir dažāda garša

Pagāja daudzi gadi un es sapratu, ka nekas nesanāks. Neizdosies.
Neredzamajam nav formulas. To nav iespējams iebāzt kāda traukā un pārdot pa mililitram.
To nevar nosvērt, safasēt un lietot trīs reizes dienā pēc ēšanas.
To nevar sadalīt atomos, molekulās un frakcijās.
Uzskrāpēt uz zelta stieņa slepeno kodu un paslēpt tālāk no acīm.
Tas nav parfīms.
Tā nav paradigma.
Ne arī aksioma.
Tas ir stāvoklis.

Mans vectēvs jutās absolūti laimīgs, kad vakaros apsēdās pie karsti sakurinātas krāsns un pina no klūdziņām grozus. Dzēra karstu zālīšu novārījumu un stāstīja pasakas.

Mana tante peldējās laimē, skatoties daiļslidošanu. Viņai priekšā bija šķīvis ar “Vēzīšiem” un viņa, elpu aizturējusi, skatījās kā slido Kļimova un Ponomorenko.

Pēc tam viņai uzdāvināja dokumentālo romānu “Asaras uz ledus”, un viņa, to lasot, raudāja no laimes.

Kaimiņiene piedzīvoja savus priecīgākos dzīves brīžus, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas un pārnesa mājās pilnu maisu ar karpām. Un viņa teica, ka vīram vienmēr pēc makšķerēšanas acīs ir tik daudz prieka un lepnuma, ka viņai taisni vai dejot gribās.

Es biju bezgalīgi laimīga, kad mājās cepa aveņu kūku un mamma nolika malā savus krievu valodas labojamo burtnīcu kalnus, un mēs abas kopā skatījāmies “Visas upes plūst” un ēdām kūku ar tēju.

Ar laiku laime sāka mainīties, tā ieguva pieaugušo skepticismu un pavisam citu skanējumu.

Kaut kur uzradās skaudība, ironija un vēlme pēc kaut kā lielāka.

Sagribējās kleitu kā Sārai Džesikai Pārkerei, sagribējās doties ceļojumā apkārt pasaulei un bildi enkaustikas tehnikā.

Kā teica Peļevins: “Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša”.

Katram laime ir sava un tas, kas vienu padara laimīgu, otru var darīt absolūti nelaimīgu.
Kādam tā ir sīkumos, kādam – globalās lietās.

Vienam – uzcelt ģimenes māju no koka, otram – atrast malku ugunskuram.

Iemācīties klusēt, vai, gluži otrādi, iemācīties runāt.
Vairāk nedzirdēt, vai, gluži otrādi, beidzot izdzirdēt.

Aizbraukt uz salām vai patstāvīgi iziet no mājas.
Pagaršot Pūķa augli (pitaiju), vai pamēģināt dzīves garšu.
Avots: econet.ru
Autors: © Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS

Laime ir lipīga

laimigi

Nelaime ir lipīga, tāpat kā jebkura slimība. Arī svētlaime ir lipīga, tāpat kā jebkura slimība. Ja tu palīdzi citiem būt laimīgiem, tad neizbēgami, tu palīdzi kļūt laimīgam pašam sev. Cilvēks, kurš ir patiesi ieinteresēts savā laimē, vienmēr ir ieinteresēts citu laimē, un tieši tāpēc viņš citiem palīdz. Ja katram cilvēkam iemācītu parūpēties pašam par sevi, visa pasaule būtu laimīga. Un nelaimei nebūtu nekādas iespējas.

Ja vēlies būt vesels, tu nedrīksti dzīvot starp cilvēkiem, kuri ir slimi. Kā gan tu vari būt vesels? Tas nav iespējams, tas ir pret visiem dabas likumiem. Tev būs jāpalīdz citiem kļūt veseliem. Un šajā veselībā kļūst iespējama tava paša veselība.

Māci ikvienu rūpēties par sevi, no tā izaug rūpes par citiem. Rūpes par citiem, lielā merā, ir rūpes par sevi. Tikai sākumā tās var šķist kā rūpes par citiem, taču rezultātā tās realizē sevi.
Un tad laime vairosies, un pie tevis atnāks tik daudz laimes, cik daudz tev apkārt laimīgu cilvēku. Tu vari būt pārlaimīgs.

Un laimīgs cilvēks ir tik laimīgs, ka vēlas, lai viņu atstātu vienatnē ar viņa laimi. Viņš vēlas dzīvot starp ziediem, poēziju un mūziku. Kāpēc gan viņam jāraizējas par to, ka vajadzētu doties karā, tikt nogalinātam vai nogalināt citus? Kāpēc viņam jānogalina citus vai sevi? To var darīt tikai tie cilvēki, kuri nerūpējas par sevi, tāpēc, ka tie nekad nav zinājuši, cik lielu svētlaimi cilvēks var piedzīvot. Viņiem nav pieredzes, ko nozīmē būt, ko nozīmē svinēt. Viņi nekad nav pa īstam dejojuši un nekad nav ieelpojuši dzīvi. Viņiem nav nācies piedzīvot dievišķos zibšņus, jo visi šie zibšņi nāk no dziļas laimes sajūtas, no piepildītības un apmierinātības.

Kad tev ir laime, tu vari ar to dalīties: kad tev tās nav, kā gan tu vari dalīties? Lai ar kaut ko dalītos, vispirms tam jābūt pašā.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS