Laimīgās dzīves laternas

laterna

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

elpošana

Gadiem ritot vajadzība steigties kļūst arvien mazāka un mazāka…
Gribās pret it visu būt uzmanīgākam…
Apskatīt visu savu dzīvi detaļās… nē, ne jau kā eksponātu muzejā, bet it kā skatoties mīļotā cilvēka sejā un lēnītēm novelkot ar plaukstu tās līnijas…

Gribās apzinātību, nevis staigāšanu pa svešām takām, neuzņemoties smago darbu domāt par to, uz kurieni tās ved un vai tiešām tev uz turieni vajag…

Zini, KO un KĀPĒC tu dari – brīnišķīgi, mani mīļie…
Tāpēc, ka tikai tā tava dzīve kļūst tava…

Tavs ir tas, par ko tu atbildi un tas, ko tu pats esi izvēlējies…
Tikai tā iespējams būt veselīgās attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem, tāpēc, ka tikai tā tu nevienu nemoki ar savām gaidām un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi…

Laime ir tikai tavs darbs… tikai tavs…

Un laime ir ne tik daudz notikumi, cik sajūtas…
Proti tās sajust no pašām vienkāršākajām lietām – proti paplašināt robežas…

Bet, ja laime tev ir tas īsais sarakstiņš, kuru visiem uzspiež, neprasot, un tu visu dzīvi centies to vien darīt, kā atķeksēt izpildītos punktus, neaizdomājoties par to, vai patiešām tas dara tevi laimīgu, tad tas nozīmē, ka tavas robežas ir ļoti šauras…
Un tu tā arī vari nekad nenonākt tajā dzīves teritorijā, kurā būtu varējis dzīvot… tā vietā nostāvēsi uz sliekšņa…

Nesteigties…

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

Un izvēlēties tikai savējo…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tāpēc man nav to vainīgo saraksta, kas atbildīgi par to, kas ar mani nav noticis…

Iztukšojiet savus sarakstus!

Piepildiet sevi!

Lai brīnumaina dzīve!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgs cilvēks :)

laimigs cilveks32

Laimīgi cilvēki nevienam nav interesanti, pat psihoterapeitiem.

☀️ Pirmkārt, laimīgus cilvēkus nevar izsist no līdzsvara. Viņi prot nekaunēties par sevi. Ja viņiem saka: “Tev resns dibens, ar tādu ielās nevar rādīties, un vēl nemodernas bikses”, viņi mierīgi turpina staigāt nemodernās biksēs un vēl groza to pašu resno dibenu, tāpēc, ka zin: 99% cilvēku neuztrauc svešu cilvēku dibena izmērs. Bet tie, kurus uztrauc, cieš ne jau tāpēc, ka sveši dibeni, lūpu krāsas un briesmīgas bikses, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk ciest.

☀️Otrkārt, laimīgi cilvēki citiem neko neaizliedz. Un pat arī, ja kāds blakus ēd “pliku” sviestu, viņi tam novēl labu apetīti.

☀️ Treškārt, laimīgi cilvēki skaidri novērtē situāciju un saprot, ko viņi var un ko nevar ietekmēt. Piemēram ietekmēt siltā ūdens atslēgšanu vasarā nevar, taču var aizbraukt uz laukiem, uzstādīt vannas istabā boileri vai atrast simpātisku draugu, kuram ir boileris 🙂

☀️ Ceturtkārt, laimīgi cilvēki draudzējas ar gudriem, skaistiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Tāpēc, ka viņiem blakus visi ir tādi…

☀️ Piektkārt, laimīgiem cilvēkiem nevajag precēties 27 gados tikai tāpēc, ka visi precas… Bet vajag precēties mīlestībā…

☀️ Sestkārt, laimīgam cilvēkam maz vajag. Viņi ir mierā ar to, ka strādā par grāmatvedi parastā firmā, nevis par kinozvaigzni Holivudā… Viņi mācās zīmēt vai lekt no tramplīna. Viņi pārvar bailes un iziet publikas priekšā nolasīt savas miniatūras… un ļoti vēlas to darīt labi…

☀️ Septītkārt, laimīgi cilvēki citos cilvēkos neredz ienaidniekus. Viņi lieliski zin, ka pasaule ir plaša un tajā ir 8 miljardi cilvēku. Un nevar taču būt tā, ka visi 8 miljardi tevi neieredz. Un nemēdz būt arī tā, ka visi tevi mīl…

☀️ Astotkārt, laimīgi cilvēki tic sev. Viņiem gluži vienalga tas, ka kāds ir saņēmis prēmiju, kāds apprecējies, kāds savācis miljons sekotāju savam blogam… Viņi dara to, kas viņiem patīk un to, no kā gūst baudu.

☀️ Devītkārt, laimīgiem cilvēkiem viss vienmēr ir vienkārši. Vienkārši pelna naudu. Vienkārši apmeklē ārstu. Vienkārši taisa remontu… Un tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr esam dzīvi, mēs varam izgudrot paši savus noteikumus.

☀️ Desmitkārt, laimīgi cilvēki ir godīgi pret sevi. Viņi pazīst visus savus tarakānus galvā un zin tiem vārdus, zin to biogrāfiju un zin, ar ko šie tarakāni var būt noderīgi…

💕Laimīgi cilvēki katru dienu pasauli maina uz labo pusi un padara to labāku. Dara labāku savu viena cilvēka mazo pasauli, bet pēc tam viņiem pievienojas citi cilvēki, un kopā viņi maina visu vēsturi… Viņi neapzskauž stipros, vienkārši dzīvo laimīgi.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viegli ir mīlēt un būt laimīgam

69368367_2003958676370612_4609067544370741248_n

– Visu, ko Dievs radījis, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas esi radījis tu pats. Un lai saglabātu tās un to dzīvotspēju, un turpinātu to eksistenci, tev pašam tās jābaro ar savu enerģiju, savu laiku un uzmanību. Pretējā gadījumā tās izgaisīs kā rīta migla.
Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik gan nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā cilvēku, kuri nošķirti no Visuma Radītāja un veltījuši sevi ilūzijai par to, ka dzīvo atsevišķi no visa dievišķā, pazīme ir hroniskas nogurums, dzīvības enerģijas trūkums, mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…
Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem Viņa dāvanas. Pieņem, ka drīksti mīlēt un būt laimīgs. Neklausies tajos, kuri tevi vaino par to, viņi ir nelaimīgie. Tā nav tava, bet gan viņu vaina, ka tie nezin un negrib zināt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku visas Viņa nesavtīgās dāvanas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā runā…

vientuliba

Runā, ka daudzi aizejot nožēlo to, ka par maz ir ceļojuši, par daudz strādājuši un nav pietiekami mīlējuši…

Nezinu… var jau būt…
Taču es esmu strādājusi ar to cilvēku nopietnajām problēmām, kuri apceļojuši visu pasauli un kādam šie ceļojumi ir bijuši ikdiena…
Ar to cilvēku neirozēm, kuri vispār nav strādājuši, vai strādājuši ļoti maz…
Ar to cilvēku depresijām, kuri dzīvojuši abpusējā mīlestībā…
Un ļoti daudz esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri aiziet…
Un ļoti bieži ir bijis tā, ka cilvēki vispār neko nenožēlo…
Ir bijuši pietiekami viedi, lai pieņemtu savu likteni tajā variantā, kas ir…
Bet, ja arī kāds nožēlojis, tad tikai par to, ka vienkārša parasta cilvēka dzīve kā laime viņiem atklājusies tikai uz pēdējā sliekšņa… bet daudzu gadu garumā viņi visdažādākajos veidos centušies no tās izvairīties, domājot, ka būt vienkāršiem ir kauns…

Un uzsākuši ilgās spēles NEparastajos cilvēkos…

“Apgaismotajos”, kuriem dota pielaide “sakrālajiem esības noslēpumiem”, kas paceļas virs viņu mirstīgās būtības. Tie apguvuši sarežģītas prakses, šķīstīti ar svētīto ūdeni, senseju un nirvānas iesvētīti, aizsniegušies līdz pat zvaigznēm, attīstījuši pārdabiskas spējas, uzlekuši augstāk par savu galvu, radījuši sevi no nulles, apmierinājuši savu izsalkumu ar kalnu elfu izsmalcināto ēdienu, piekopuši dievišķās asanas un padarījuši sevi gandrīz par ideāliem…
Tādiem cilvēkiem, par kuriem var padomāt, ka viņi, piedodiet, pat uz tualeti iet ar kādiem nektāriem…
Un  viņi spēlēja šī spēles, nekļūstot ne apgaismotāki ne laimīgāki….
Un nesaprotot, ka pa īstam vareni ir atturēties no jebkādām spēlēm…
Ir vareni būt parastam pēc savas paša pārliecības, nevis reliģiskajām mācībām, nenodot, neapmelot, nenogalināt, nepazaudēt savu sirdi un neradīt sev elkus…
Ir vareni būt saudzīgam pret cilvēkiem…
Ir vareni aizmigt tīrā gultā pēc grūtas darba dienas…
Ir vareni nepamest nelaimē…
Ir vareni nevērtēt pēc ārienes, bet gan Dvēseles augstsirdības…
Ir vareni izaudzināt bērnus ne tikai, lai viņi būtu pabaroti un apģērbti, bet arī sadzirdēti un pieņemti tādi, kādi ir…
Ir vareni apsēžoties uz trepītēm uzpīpēt, kad esi noguris…
Ir vareni stāvēt, apskaujoties, aukstā laikā uz promenādes…
Ir vareni satikties pēc ilgas šķirsanās un saprast, ka nekas nav beidzies…
Ir vareni dzīvot vienam ar otru bez nažiem mugurā un bez nodevības…
Ir vareni darīt kaut ko, no kā skudriņas skrien pa visu ķermeni līdz pat pirkstu galiņiem…
Ir vareni dejot basām kājām pusnaktī virtuvē…
Ir vareni zināt, ka nav tādu cilvēku, kuriem tu esi skaudras sāpes avots…
Ir vareni būt sev tādam, kāds esi pēc miljoniem skumju kilometru, bez pretenzijām pret maisiņiem zem acīm un krunciņām sejā un daudzo rētu zibeņiem…
Ir vareni piecelties pēc zaudējuma un doties dzīvot tālāk, nepiepildot savus atriebības maisus un nesacenšoties ar uzvarētājiem…
Ir ļoti daudz kā varena, mani mīļie, ja mēs nepretendējām uz Apgaismības Maģistra vietu…
Un pa īstam ir žēl, ja uzzinam par to trīs soļus līdz mūžībai…
Spert pirmo soli… un apstāties apbrīnā – es varu staigāt, velns parāvis!!!!….
Spert otro soli un atcerēties to lūpu garšu, kuras nevajadzēja izcīnīt neirotiskā cīņā – tās pašas brīvprātīgi sniedzās tev pretī patiesā mīlestībā…
Spert trešo soli… un sev pateikt… nē, vairs nav ko teikt…
Tas ir tik svarīgi – paspēt pabūt vienkārši cilvēkam…. un laikā atteikties no neredzamā kroņa….
Lai dzīvotu…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kolekcionēt sajūtas

taurenis2

Katra no mums galvā ir milzīga kolekcija no dažādiem “tā ir pareizi”, “tā vajag”, “tā ir labi”, “tā ir slikti” u.t.t.. Mēs to vācam visu dzīvi – kaut ko aizņemamies no vecākiem un citiem radiniekiem, kaut ko mums pamet draugi, skola, universitāte, kolēģi, visi mūsu bijušie un vēl internets un citi masu informācijas līdzekļi.

Katru dienu mēs pieņemam desmitiem, dažkārt pat simtiem dažādu lēmumu. Un katrs lēmums ir maziņš solis, kas nosaka mūsu likteņa maršrutu.
Uz ko balstos es, pieņemot lēmumus?

Varianti ir tikai divi: vai nu es tieši tagad ieklausos savā iekšējā stāvoklī, vai arī izvelku kādu gatavu atbildi no šīs pašas “kolekcijas”.
Zināšanu sistēma, kuru es praktizēju jau daudzus gadus un kura ne reizi mani nav pievīlusi, māca: tikai tie lēmumi, kuri pieņemti balstoties iekšējā stāvoklī, dara cilvēku laimīgu. Pat tad, ja viss koris galvā ir pret to.

Piemērā par atbrīvošanos no migrēnas, kuru es stāstīju pirms divām dienām, daudzos cilvēkos sašutumu raisīja tas, ka mans draugs atļāvās atteikt tikšanos savam bijušajam darbiniekam un nevēlējās to uzklausīt.

Kāpēc tāda uzvedība izsauca tādu protestu vētru? Tāpec, ka “ir pareizi” doties uz tikšanos, dot cilvēkam iespēju izteikties. Taču, ko darīt ar savu iekšējo stāvokli, kurš saka “nē!”? Sanāk, ka pareizi būtu izlikties? Izlikties, ka esi priecīgs viņu satikt, ka vēlies uzklausīt, bet iekšēji vārīties dusmās un nosodījumā.
Šī plaisa starp iekšējo stāvokli un ārējām izpausmēm ir galvenais visu mūsu problēmu iemesls dzīvē.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vajag… vai varbūt nevajag?

traks

… Vajag ēst saldējumu, dzert dzirkstošu šampanieti un mutē uzspridzināt stingras mandarīna daiviņas…

Vajag braukt tur, kur sanāk, tieši tad, kad sagribās…

Vajag atlaist brīvībā savus iekšējos teicamniekus, kuri trīc savu labo atzīmju gaidās un dzīvo tikai tad, kad viņus slavē…

Vajag iemācīties dzīvot savā ķermenī, nesalīdzinot to ar citiem, un ar prieku izvēlēties krekliņus trakās krāsās un huligāniskus sarafānus, neklausoties tantiņās un onkulīšos, kuri nezin kāpēc nolēmuši, ka tieši viņi zin, kādā apģērbā tev būs vislabāk…

Vajag uzticēties savai izvēlei un uz visiem laikiem atvadīties no padomdevēju svītas, bez kuriem pat džinsenes nevar izvēlēties, kur nu vēl cilvēkus…

Vajag aizmirst par tiem, kuri aizmirsuši… ne jau aiz atriebības, bet gan saprātīgas attieksmes pret savu dzīves laiku…
Tā ir pārāk maz, lai glabātu vietas tiem, kuri sēž citā zālē…

Vajag sākt just, izmetot miskastē savas bailes no sāpēm…
Sāpes ir tikai dzīvības pazīme…
Nāves pazīme ir atsacīšanās no sajūtām… un šī nāve notiek ļoti ilgi pirms nonākam kastē ar ierobežotu uzturēšanās platību…

Vajag domāt tik brīvi, lai neielauztos kāda cita brīvības teritorijā…
Un būt tik aizņemtam ar savu dzīvi, ka nekontrolēt svešas…

Vajag – tā, mani Mīļie, nav pavēle…
Vajag – tas ir jautājums…
Pieliec to katra mana rakstītā teikuma galā un godīgi sev atbildi – vai tiešam tev to vajag? Vai nevajag?

Iespēja NAV verdziska eksistence, vai ir… Patīk, vai nepatīk…
Mēs zaudējam sevi, kad izmisīgi cenšamies paspēt līdzi visiem…
Mēs jau no bērnības esam pārāk ieradināti kalpot citu gaidām, pieviļot savējās…
Un mēs kļūstam hroniski nelaimīgi, paradoksāli dzenājoties pēc laimes…
Bet kur gan citur tā ir, ja ne mūsos…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis