Iet savu ceļu un spēlēt savu patieso lomu

Kad mēs studējām personības anatomiju, mēs nešķirojām vīriešus un sievietes. Prāts, saprāts un Dvēsele ir ikkatrā no mums. Dvēselei nav atšķirību. Tomēr kāda no Dvēselēm izvēlas iet vīrieša ceļu, cita – sievietes.

To, kā mēs savu ceļu, savus uzdevumus realizēsim – to pateiks mūsu saprāts. Un ir atšķirības saprātā.

Jau dzemdību namā mēs vienam bērniņam nesam rozā drēbītes, otram – zilas. Velāk meitenīte, pat tad, ja neviens viņai to nemāca, sāk mīlēt bantītes, mammas kosmētiku, augstpapēžu kurpes. Puiši interesējas par citām lietām. Ja paskatāmies uzmanīgāk, bērni arī rotaļājas pavisam atšķirīgi. Puiši spēlē futbolu, viņi ir orientēti uz rezultātu, iesist vārtus. Savukārt meitene, uzvelk lellei drēbes, novelk, kaut ko tai māca. Viņai nav vajadzīgs rezultāts. Viņai svarīgs ir process.

Iedomājies meitenīti, kura apģērbj lelli, noliek to malā un saka: “Viss, beidzot!”
Pati daba mums parāda atšķirību, caur kuru arī notiek vienam otra izprašana vai neizprašana.

Vīrieša Ego ļoti stipri ir atkarīgs no rezultāta. Rezultātam jābūt it visā. Ja rezultāta nav, tad vīrietis jūtas neapmierināts. Šim rezultātam jābūt redzamam un tam jābūt rezultātam, par kuru sieviete viņu slavēs.
Tas nozīmē, ka vīrieša Ego mīl slavu. Ja šajā vietā viņš to nesaņem, viņš dosies uz citu – tur, kur to saņems.
Un tā notiek no paaudzes paaudzē – ar mūsu vecmāmiņām, mūsu vecākiem un pēc tam ar mums un mūsu bērniem. 

Ja sievietes un vīrieši iet ne savu ceļu…

Iedomājies vīrieti, kurš saka: “Es aiz savas sievas esmu kā aiz akmens sienas! Viņa man ir tik spēcīga!” Kas to saka? To saka sieviete.

Periodiski un nepārtraukti mēs maināmies lomām un tā ir dzīves traģēdija. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir mūsu daba un ieņemt savu dabisko vietu. Jo tikai ejot savu ceļu, mēs varam būt laimīgi.

Pat tad, ja mēs ļoti labi pildām svešus pienākumus, mēs nebūsim laimīgi. Kā likums, sievietes, kuras ļoti daudz ko dzīvē sasniedz karjeras jomā, lielajā biznesā, ļoti reti spēj to apvienot ar būšanu ģimenē un tā arī paliek neapmierinatas ar dzīvi kopumā. (Nav vienkārši savienot šīs divas jomas un būt veiksmīgai gan karjerā gan ģimenes dzīvē, sabalansēt tas abas).

Vēdas runā par to, ka labklājīga sieviete visu saņem no vīra.
Savā laikā es biju “Mūsdienu sieviešu institūta” Maskavā direktora vietniece. Kā jau vari noprast, man bija ļoti daudz iespēju tikties ar mūsdienīgam sievietēm. Kad viņas sanāk kopā, var tikai brīnīties par to, kāda spozme, kada veiksme, galva reibst, klausoties stāstus par fantastiskiem panākumiem un galvu reibinošu karjeru. Taču, kad paliekam divatā, kā liels noslēpums tiek uzticēti stāsti par to cenu, kas tikusi maksāta par šo veiksmi. Un asaras un sirds sāpes, sāpes par vientulību un sajūtu, ka nevienam neesi vajadzīga. Un, jo lielāki karjeras augstumi, jo vairāk sāpju sirdī. Taču ikdienā šī sāpe ir labi nomaskēta un nevienam netiek atrādīta…

© Marina Targakova fragments no grāmatas “Mīlestības krīzes”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai esi veiksminieks…

Daudzi domā, ka neveiksme ir tad, kad tu strādā par sētnieku vai 40 gadus dzīvo kopā ar māti. Vai 45 gados esi viena bez vīra un bērniem, un tev ir tikai kaķi.

Bet patiesībā neveiksme tā neizskatās.

Gribi, es tev pastāstīšu, kas patiesībā ir neveiksme?
– Tas ir tad, kad tu nevienu dienu nenodzīvo tā kā tu gribi.
– Tas ir tad, kad tu stradā prestižu darbu, bet neieredzi to.
– Tas ir tad, kad tu apprecies ar pašu gudrāko, perspektīvāko un skaistāko, bet ne kripatiņas viņu nemīli.
– Tas ir tad, kad tu katru dienu skaiti kalorijas, lai dzīvotu svešā ķermenī.
– Tas ir tad, kad tu visu dzīvi sapņo uzrakstīt romānu, bet ļoti baidies turpināt iesākto, un apstājies pie otrās nodaļas.
– Tas ir tad, kad tev sekss ir nevis kaislība, bet pienākums.
– Tas ir tad, kad tu dzīvo kopā ar pašu saprotošāko, labestīgāko un rūpīgāko cilvēku, bet sapņo par kaimiņu.
– Tas ir tad, kad tavs bērns pastāvīgi grib ar tevi rotaļāties, bet tu gribi, lai tevi neviens netraucē.
– Tas ir tad, kad tu sapņo bokastīs mierīgi baudīt savu kruasānu, šķirstot žurnālu, bet tā vietā, ātri iestūķē ķīmisku ātri pagatavojamo putru un sēsties pie stūres.
– Tas ir tad, kad tu katru dienu sapņo par to, kā viss mainīsies, bet neko nedari šo pārmaiņu labā.

Lūk to es saucu par neveiksmi.

© Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārstāj sev radīt problēmas

“Tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…”

Cilvēki to ir darījuši miljoniem gadu. Mēs (cilvēce), šajā jautājumā esam uzkrājuši pietiekami lielu pieredzi, ne tā? Un mēs zinām, ka, lai kādu darbu mēs arī izvēlētos, lai ar ko arī apprecētos, pats galvenais ir tas, kā mēs to uztveram.

Katru pārdzīvojumu dzīvē tu vari pārvērst par pieredzi, kura bagātina tavu dzīvi, vai arī par pieredzi, kura pārvēršas par lāstu….
Saproti, ka darbā, kuru tu dari nav nekā slikta, lai ko tu arī darītu. Nav nekā slikta tajā, ka tu saņem darbu vai zaudē to…

Nav nekā slikta tajā, ka tu apprecies un arī nekā slikta tajā, ka tu izšķiries, nav nekā slikta arī tad, ja tu paliec neprecējies. Vispār nav nekā slikta.
Nav nekā slikta, taču tu esi radis visu pārvērst ciešanās, un tas gan ir slikti.

Ja tu dari kaut ko vienu – pārvērt to ciešanās, dari kaut ko citu un atkal pārvērt ciešanās. Lūk, kur ir tava problēma.

Tu apprecējies, vai tas ir slikti? Nē, tur nav nekā slikta. Tu neapprecējies, vai tas ir slikti? Nē, arī tas ir brīnišķīgi. Tikai tu visu pārvērt ciešanās, lūk, kas ir slikti. Sāc risināt šo problēmu un visas pārējās problēmas izzudīs…

“Kā visu nepārvērst ciešanās?” – ja tu parūpēsies tikai par šo, tad atrisināts būs pilnīgi viss. Ja tu zini, kā iet pa dzīvi ar prieku, caur laulību, šķiršanos, celibātu, caur it visu, tad, lai ko arī tu darītu, viss būs brīnišķīgi, ne tā?

© Sadhguru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir pienācis laiks atvadīties no bērnu dienu skaistā mētelīša

Saglabāt jaunību ir tik grūti, taču atvadīties no tās – vēl grūtāk. Īpaši skaistiem cilvēkiem tas ir grūti – šķirties no jaunības un lēnītiņām pāriet briedumā.

Es atceros meiteni, kurai bija ļoti skaists mētelītis. Pēc to laiku uzskatiem – vienkārši šiks.
Ar krādziņu no aitas vilnas, bordo krāsā, trapeces formā, bet pogas kā odziņas. Nevienai citai tāda mēteļa nebija. Bija tikai viena problēma: meitenīte auga un sen jau bija izaugusi no šī mētelīša. Piedurknes knapi apsedza elkoņus un mētelis tikai nedaudz piesedza dibenu. Tas bija kļuvis par mazu.

Taču tas bija tik ļoti skaists, ka meitene to turpināja valkāt. Kamēr apbrīnas vietā nesākās zobgalības. Liela meitene mazā metelītī ar podziņām kā odziņām izskatījās tik neveikli.

Ar jaunību ir tieši tas pats. Jaunību saglabāt var visdažādākajos veidos, izmantojot dažādus trikus un pacenšoties. Un sākumā cilvēki sajūsmināsies, taču ar laiku sāksies zobgalības, sākot no ļauna izsmiekla līdz žēlumam. Tad skaistums pārvēršas bezgaumībā un sāk mūs kropļot.

Un tad nākas ar žēlu nopūtu novilkt savu mētelīti. Ko gan citu darīt. Īpaši žēl tos, kam tas bija tik skaists un izsmalcināts. Skaistules žēl.

Bet vēl lielāka nožēla ir par tiem, kuri tā arī nav novilkuši savus mētelīšus. Un vēl joprojām cenšas izstiept tiem piedurknes, piestiķēt kādu drēbes gabalu. Un saslien apkakli, lai noslēptu seju…

Gudrie pārstāj to darīt un pieņem sevi tādus, kādi tie ir – pieaugušus un izmainījušos. Ir pienācis cita skaistuma un apģērba laiks, – mēs taču esam pieauguši. Mēs esam jaunā dzīves posmā. Mēs tagad esam pieauguši zēni un meitenes, – un tas ir jāpieņem. Ir jāatbrīvojas no skumjām par pagātni un jadodas tālāk. Ir jādzīvo labāk un brīvāk kā agrāk – un tas ir pilnībā iespējams, ja vien necenšamies uzstīvēt savu seno bērnu dienu mētelīti, kurš jau sen ir kļuvis par mazu…

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

TAVA LAIME

Laimei nav iemesla. Tāpēc jebkas var izrādīties laimes iemesls. Pat nelaime. Kāpēc gan ne?
Bet labāk vispār nemeklēt laimes iemeslus. Negaidīt rezultātus. Neizrādīt pacietību un mērķtiecību.

Uz laimi vispār nevajag tiekties. Pie tās nevajag doties, kā dodas no punkta A uz punktu B. Laime ir visur. Laime vienmēr ir tur, kur esi tu. Tā JAU ir tevī. Tā tikai jāizvelk no kabatas. Tai jāuzpūš elpa kā aukstam stikliņam. Jāsasilda ar rokām un sirdi. Un, lūk viņa – laime! Tā pati, kura mīl visus vieglprātīgos, lētticīgos, naivos un tīros Dvēselē.

Laimei nav formas, tāpēc tā var būt tāda, kādu tu to vēlies. Maziņa, liela un pat neaptverama. Lai arī kāda tā šķistu, laime vienmēr tevi piepilda pilnībā un līst pari malām pie visiem citiem.

Laime nezin, ka viņa ir laime. Lai viņu labāk iepazītu, ir labi kādreiz pabūt nelaimīgam. Bet labāk pavisam neilgi. Un tagad pasmaidi Nevienam. Un, lūk viņa – mūžīgā Laime 🙂

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jūra, kura ir katrā no mums

Es stāvu rindā pasta nodaļā. Gaidu, kad uz elektroniskā tablo parādīsies mans kārtas numurs, un es varēšu pie norādītā lodziņa aizsūtīt savas grāmatas ar autogrāfu cilvēkam, kurš ļoti tās gaida. Atmosfēra pastā ir smaga, rūgstoša. Pie katra lodziņa lokāli mini konflikti.

Kādam pazudusi paciņa, kāds sarunā rupjības darbiniecei un tā mēģina saglabāt savas robežas, bet sanāk vien piebērt ogles jau tā kvēlojošajam ugunskuram. Kāds mēģina salikt savu kartona puzli, tā izjūk un cilvēks sāk rupji lamāties.

Stresu var fiziski sajust, tas lidinās gaisā un padara gaisu biezu kā ķīseli, kurā grūti elpot.

Bija 2020. gada februāris un pasaulē sākās epidēmijas kolapss, valstis viena aiz otras aizvēra savas robežas, paziņoja par karantīnu un cilvēki saprata, ka nebūs labi, un tas ietekmēs katru ģimeni. Un dusmu un aizkaitinājuma enerģijas koncentrācija arvien pieauga.

– Kur tā ir? Es jums jautāju, kur ir mana paciņa? Es jau mēnesi to gaidu! No kaimiņu pilsētas!

– Kurš izdomājis šos birokrātiskos mēslus? Kā šis papīrs  jāaizpilda?

– Ka jūs sauc? Es rakstīšu sūdzību!

Pie katra lodziņa sacelšanās. Bet patiesībā jau šī sacelšanās nav pie lodziņiem, bet gan cilvēkos. Katrā cilvēkā. Vienkārši to nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci, tikai tās atskaņas izpaužas šādos, asos monologos.

Man ļoti gribējās ātrāk nosūtīt savu paciņu un doties projām. Ir neizturami atrasties naida epicentrā.

Es taču saprotu, ka ne jau aiz laimes cilvēki ir uzvilkti un naidīgi, ne jau aiz miera par savu nākotni. Viņi raduši cīnīties dēļ šīs laimes, bet tā kā nenāk tā nenāk. Un pēc tam pienāk krīze un padara bezvērtīgu pat šo ceļu, kas jau ir noiets un it kā atgriež cilvēku starta pozīcijās. Kāds gan tur prieks!?

Pēkšņi pastā ieskrien raudoša jauna sieviete un metas pie trešā lodziņa. Tas ir aizņemts, kāds vīrietis saņem savu paciņu, bet raudoša sieviete it kā to vispār neievēro:

– Jūs man pārdevāt tukšu kastīti! – sieviete raud. – Tur helikoptera nemaz nav!!! Es bērnam nopirku, mēs mājas atvērām, bet kastīte tukša! Bērns raud, es viņu knapi nomierināju. Lūk, viņš aizmiga, bet es fiksi uz pastu…. Lūdzu samainiet, savādāk viņš mājās viens palika…

Sievietei rokās kastīte no spēļu helikoptera. Nesen pastā sāka pārdot spēļmantiņas, tās stāv uz plauktiem. Rotaļu mašīnītes, kuģīši, vilcieniņi plastmasas kastītēs. Mantiņas ir ļoti vieglas, iespējams, tāpēc sieviete nopirka helikoperu, padomāja, ka tas ir viegls, neapzinoties, ka tā tur vienkarši nav.

Darbiniece pie trešā lodziņa viņai skaidro:

– Es nevaru tā vienkārši samainīt. Katrai kastītei ir savs svītru kods. Ja es to samainīšu, tad  sanāks, ka es pati jums nopērku jaunu mantiņu, un to atskaitīs no manas, ta jau mazās algas…. Jūs varat uzrakstīt iesniegumu…

– Kādu iesniegumu??? Es par 700 rubļiem nopirku tukšu kastīti, apbēdināju savu bērnu, novedu līdz asarām, lūdzu, atgrieziet man mantiņu! – sieviete izmisumā raud.

– Droši vien kāds no apmeklētājiem vienkārši izņēma no kastītes helikopteru, – līdzjūtīgi saka darbiniece. – Plauktiņi stāv zālē un ir pieejami visiem. Jāskatās kamerās… Man ļoti žēl, bet noformēsim iesniegumu….

– Man bērns mājas ir viens! Ko mēs noformēsim?? – sieviete raud. – Atdodiet helikopteri.

– Piedodiet, – sieviete pie lodziņa ir gatava palīdzēt, bet savas kompetences robežās, – Man ļoti žēl, ka tā noticis, kāds nozadzis…

– Man nospļauties, kurš nozadzis! Ko man teikt bērnam? Sanāk, ka jūs nevarat nodrošināt drošību, bet mans bērns ir vainīgs? Es viņu viena audzinu, naudu mēnesi krāju, bet tagad paliku bez mantiņas….

Meitene pati izskatās kā izmisuma iemiesojums un raud tik patiesi, it kā šis helikopters patiešām būtu dzīvības un nāves jautājums un es ar katru šūniņu jūtu mātes izmisumu.

Es šo meiteni kopā ar viņas puiku pāris reizes biju redzējusi bērnu spēļu laukumiņā. Tāds kustīgs, jautrs puika, kā jau visi bērni savos četros gados. Mammas prieks, lepnums un dzīves jēga. Un viņa sava bērna smaida deļ ir gatava uz visu.

Un, lūk,  par pēdejo naudu, kuras principā nav, viņa nopērk helikopteri. Nevis vienkārsi helikopteri, bet prieka porciju savam dēlam, ilgstošu laikā. Un viņš “lidos” ar šo helikopteri pa dzīvokli un būs sajūsmā un ar šo sajūsmu sildīs savu mammu, un viņa nenožēlos nevienu par šo sava bērna prieku iztērēto kapeiku.

Bet helikoptera vietā bērns saņem tukšu kasti. Tas nav godīgi. Viņam ir četri gadi un pagaidām viņam ir jābūt aizsargātam no tādiem dzīves “uzmetieniem”.

Viņas laulība bija izrādījusies tukša laimes kaste. Uz kastes bija uzzīmēta laimīga ģimene un māja – pilna laime. Bet patiesībā iekšā bija tukšs.
Un tagad viņa viena audzina savu dēlu, bez palīdzības, un nav tādas vietas, kur varētu uzrakstīt iesniegumu, lai atgriež pazaudēto laiku un izraudātās acis.

Taču pati viņa ir pieaugusi sieviete un pieaugušiem cilvēkiem tādas situācijas sūta pieredzei. Bet bērniem? Par ko viņas dēlam tukša kaste?

Es izeju no rindas un dodos pie mantiņu plauktiem. Meklēju helikoperu. Tādu pašu, kā viņai rokās.

– Vai ir tāds pats helikopters? – es jautāju darbiniecei pie trešā lodziņa. – Man ļoti to vajag nopirkt.

– Nē, ir tikai tas, kas redzams vitrīnā…

– Meitenīt, – es vēršos pie raudošās māmiņas. – Kas vēl bez helikoptera jūsu puikam patīk? Es gribu viņam uzdāvināt. Lūk, vilcieniņš. Lidmašīna. Laiva. Kravas mašīna. Kas vēl?

– Nē, nē, ko jūs!!! – meitene sabīstas. – Jūs taču neesat vainīga šajā situācijā!

– Jā, es neesmu vainīga. Vienkārši gribu bērnam uzdāvināt dāvanu. Ne jau jums, bet jūsu bērnam. Neatsakiet, lūdzu, man šo prieku. Drošāk, drošāk, ko ņemam? Savādāk pamodīsies, bet mammas nav!

– Droši vien lidmašīnu, – meitene ar roku noslauka asaras.

– Lieliski, vai var, es bez rindas nopirkšu lidmašīnu? – es jautāju un man atbrīvo vietu pie visiem lodziņiem!

Vīrietis ar paciņu pie trešā lodziņa pēkšņi apķeras:

– Man tad dodiet to kravas mašīnīti! Es jau sen par tadu sapņoju! Kā jūsu dēlam vārds?

– Slaviks.

– Ko, jūs, es tā nevaru! – noraudājusies jaunā māmiņa krata galvu.

– Varat gan! Tā būs kompensācija par to, ka helikopters pārvērtās par lidmašīnu.

– Bet mēs paņemsim vilcienu, – mamma ar diviem pusaudžiem paņem no plaukta vilcienu.

– Bet no manis – laiva! – saka sieviete ar košu šalli.

– Man mantiņas ir par dārgu, es paņemšu cepumus, – saka smaidīga vecmāmiņa…

Pie trešā lodziņa stāv rinda. Vesela rinda ar cilvēkiem, kuri pat krīzē paliek cilvēki. Krīzē tas ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka pašiem bail par savu nākotni. Un tu pats nezini, vai vari atļauties būt tik dāsns. Taču dāsnuma jēga jau nav maciņa biezumā, bet tajā, ka tas iebūvēts dvēseles funkcijās. Tas neizdziest pat lielās bēdās, bet iedegas vēl košāk.

Pēc piecām minūtēm Slavika mamma atkal raud. Rokas viņai pilnas ar spēļu transportu, cepumiem un ievārījumu. Bet tagad tās jau ir citas asaras, maigas, pateicīgas…. Viņa līdzinās mazai meitenītei, kurai tikko kā atgriezta laime…

Es iedomājos, kā pamodīsies mazais Slaviks un ieraudīz šo bagātību. Un uz kādu brīdi kļūs par laimīgāko cilveku pasaulē. Bet varbūt uz ilgu laiku. Bet varbūt – uz visiem laikiem. Un viņa mamma arī iemācīsies būt laimīga. Un sapratīs, ka viņas ģimenes laime ir pilna līdz malām.

Cilvēki ir izdomājuši kā mērīt laimi naudas vienībās un ļoti baidās zaudēt savus maciņus. Bet bagātība taču ir tik daudzveidīga! Ja tev ir ko mīlēt, ja tu kādam esi vitamīns dvēselei, ja tava sirds ir labestības pilna, ja blakus ir tavi mīļie, tava ģimene, ja blakus ir kaut viens adresāts, kurš gaida no tevis ziņas – tu esi ļoti, ļoti bagāts cilvēks un neviena krīze  tevi nebiedē.

Mēs pavadījām no laimes noraudājušos Slavika mammu un atgriezāmies pasta zālē gaidīt katrs savu rindu. Bet atmosfera bija mainījusies. Pie katra lodziņa cilvēki viens otram smaidīja.

– Lūk, arī atradās jūsu paciņa!

– Tajā ir konfektes, es jūs uzcienāšu….

– Paldies par operativitāti….

Es stāvu un smaidu. Un nesteidzos aiziet. Es burtiski peldos cilvēcīgumā un man tik ļoti patīk šī jūra. Jūra, kura ir katrā no mums un ļoti uztraucas, kad mēs to aizmirstam….

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pazaudētā dzīves instrukcija

spogulis6

Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad!

Zini, laime ir izvēles jautājums (kaut gan, ja tu to skaļi pateiksi, diez vai tev kāds ticēs). Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad. Jā, tieši tagad!
Kā?… Vienkārši nolēmis kļūt laimīgs.

Tam tev nav vajadzīgs daudz naudas (kaut gan, protams, nebūtu slikti, ja tā būtu). Tev nevajag notievēt (kaut gan, iespējams, tev tas patiktu). Tev vispār nevajag neko (kaut gan dažas lietas, visticamākais, tu tomēr vēlētos). Tu vari vienkārši pateikt: “Es grasos tieši tagad kļūt laimīgs!”

Šis paņēmiens ir zināms vien nedaudziem, jo tikai retajam ir instrukcija paša dzīvei.

Pasmaidi! Un esi laimīgs!

Ja tu neesi laimīgs, tātad palaid garām lielas iespējas.

Dzīvei nav jābūt smagai

Arī to daudzi nezin (jo nav lasījuši šo instrukciju). Vairums ļaužu uzskata, ka ir jācīnās un jākaro. Tā tas nav. Var ļaut dzīvei ritēt savu gaitu. Bet noslēpums ir prasmē koncentrēties savām vēlmēm, risināt pašreizējos uzdevumus un ticēt šim procesam.

Jā, dzīve var būt smaga. Taču tā var būt arī viegla. Starpība starp vienu un otru ir tajā, kāda ir tava attieksme pret notiekošo. Ja tu maratonu uzskati par ļoti smagu lietu, tad tas pilnīgi noteikti priekš tevis nebūs viegls. Taču, ja tev patīk skriet un tu maratona distanci uztver kā personīgu izaicinājumu, kuru tu ar prieku sagaidi, tad tev to noskriet nebūs grūti. Jā, tu svīdīsi, tu saspringsi un strauji elposi, taču maratons nesīs tev prieku.
Vienmēr un visur izvēle ir tava!
Tu esi virs sevis.

Reiz es gulēju slimnīcā uz operāciju galda. Operacija nebija sarežģīta un tāpēc es biju pie samaņas, kamēr ārsts “rakņājās” manās krūtīs un tīrīja brūci. Nekas briesmīgs nenotika. Man neoperēja sirdi un nepārstādīja plaušu. Es gulēju uz galda un biju nomodā; man šķita, ka ārsts remontē kaut kādu mehānismu. Bet es esmu šajā mehānismā. Tas, ko viņš darīja, nenotika ar mani, bet ar kaut ko, kas man piederēja.

Ņem vērā, ka:
Tev ir ķermenis. Bet tu neesi ķermenis.
Tev ir prāts. Bet tu neesi prāts.
Tev ir sajūtas. Bet tu neesi sajūtas.
Tu esi radība, kas paceļas virs visa minētā, spējīgs izvēlēties un rīkoties pēc savas vēlmes. Izvēlies gudri.

Tavas sajūtas ir slēptas domas

“Sajūtas ir domu ēnas”, – tā rakstīja Maikls Raiss savā grāmatā “Kāpēc ar mani tas notiek atkal?”
Domas rada tavas sajūtas, bet dažkārt tas notiek tik zibenīgi, ka tu nepaspēj izdzirdēt domu, pirms tā pārvērtusies sajūtā. Raiss raksta: “Sajūtas stāsta par domu enerģijas ietekmes raksturu uz tavu fizioloģiju. Ja tu jūti sāpes, tātad tu maldies”.
Sāc apzināties. Tu labāk sapratīsi šo ideju, kad izlasīsi šo instrukciju un sāksi to pielietot dzīvē. Bet pagaidām sev ieskaidro, ka tavas sajūtas nepielavās tev bez brīdinājuma, tās ir kontrolējamas.

Tavas sajūtas izriet no tavām domām. Izmaini savas domas – un tām līdzi mainīsies tavas sajūtas. Te nu vajadzīgs ir treniņš. Izbaudi šo procesu.

Viss atkarīgs no enerģijas, kuru virza tavas domas

Pateicoties enerģijai eksistē visa mūsu pasaule – tu, es, šī grāmata, krēsls, uz kura tu sēdi, istaba, kurā tu atrodies un tā tālāk.
Mūsu domāšanas veids piešķir enerģijai formu.
Piemēram, padomā par kaut ko negatīvu dažas minūtes un pēc tam paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi, ka pasaule apkārt ir satumsusi. Tu esi sarāvies, sagumis un tavs skatiens ir drūms. Negatīvās domas ir izmainījušas tavu enerģiju.

Bet tagad uz dažām minūtēm padomā par kaut ko pozitīvu. Paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi gaismu. Tavi pleci ir iztaisnojušies, acis mirdz un seja smaida. Atkal domas ir izmainījušas tavu enerģiju.
Domas ir spējīgas mainīt no tevis plūstošo enerģiju. Un, lai sev palīdzētu, domā par pozitīvo. Tādas domas tevi aizvedīs pie laimes un auglīgas dzīves.

Tu nevari savas domas apstādināt, taču tev nav obligāti tājās jāieklausās.

Tavs prāts strādā dienu un nakti, esot nomodā un guļot, – visu tavu dzīvi. Prāts ir vērtīga lieta. Tas vajadzīgs lai ietu, runātu, vadītu mašīnu. Bet dzīves gaitā tu ievērosi, ka vienas domas rada labu garastāvokli, bet citas – sliktu. Vienas domas ir patīkamas, bet citas – liek tev vilties.

Nav obligāti jāklausās visas savas domas. Uz mana sporta krekliņa, kuru nopirku pirms daudziem gadiem, ir uzraksts “Meditācija nav tas, ko tu domā”. Labi teikts.

Meditācija ir ekrāns, kas atrodas aiz domām. Jo vairāk uzmanības tu velti šim ekrānam, uz kura paradās domas, jo brīvāks no tām tu esi. Iespējams, šobrīd tas tev šķiet absurdi, tāpēc vienkārši atceries: “Tu nevari apstādināt savas domas, taču tev nav obligāti tajās jāieklausās”.
Viss tev apkārt ir tava paša projekcija.

Lūk, acīm neredzamais, bet īstais Visuma noslēpums: tu saņem to, uz ko koncentrējies.

Vārdi, ar kuriem tu sevi raksturo, nosaka to, par ko tu kļūsti. Ir svarīgi apzināties, ka raksturojot sevi, tu pats sevi formē. Es nerunāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā skaļi, kaut gan arī tiem ir nozīme. Es runāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā domās, par sevi. Frāzes “resns”, “es – muļķe” skan kā pašvērtējums. Patiesībā tās ir komandas, dēļ kurām tu esi kļuvis tāds, kāds esi.
Sāc apgalvot to, kāds tu vēlies kļūt, – tavi vārdi ātrāk parvertīsies par faktiem.

Tu pievelc visu, ko mīli un nīsti

Tas ir piemērs tam, kā izpaužas Pievilkšanās likums. Citiem vārdiem runājot: ja tu ienīsti kādu nebūt politisko partiju vai dzīves veidu, tu ar to saskarsies it visur. Tavs naids ir enerģijas sabiezējums, kurš pievelk tieši tādu enerģiju. Tieši tāpat, ja tu kaut ko vai kādu ļoti mīli – vai tā ir lieta, vai darbības veids,- tu ievilini savas mīlestības objektu savā dzīvē.

Secinājums:
Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, kādi ir tavi kaisles objekti. Sapratne par to, ka šo magnētu vadi tu pats, palīdzēs tev apzināties savu spēku.

Tavs ķermenis nav jāizmaina
Paskaties spogulī.
Visu redzi? Tev ir rokas, kājas, acis, ausis, vai ne?
Gadās, ka kādam cilvēkam kaut kas trūkst, bet viņš vienalga dzīvo brīnišķīgu dzīvi. Tā kā neuztraucies, ja kaut kas tev ir pārāk maziņš, pārāk liels vai vispār kaut kas trūkst. Tev viss ir savās vietās.
Ja “tā mantiņa” tev ir, tu esi vīrietis. Ja nav – tu esi sieviete. Jebkurā gadījumā es tevi apsveicu. Viss, kas tev šai dzīvei vajadzīgs, tev ir. Nekas tavā ķermenī nav jāmaina.

“Brīnišķīga frizūra. Brīnišķīga diena”
Pēdējā no manām sievām ļoti mīlēja pucēties. Uz viņas vizītkartes bija uzrakstīta tikai viena frāze: “Brīnisķīga frizūra. Brīnišķīga diena”.

Morāle:
Izturies pret sevi labi. Ja labi nozīmē skaista frizūra vai skaists krekls – lieliski. Jo labāk tu pret sevi izturies, jo labestīgāka pret tevi ir pasaule.

Džo Vitale
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visam savs laiks

kafija22

Ļena, kāpēc Jūs kafiju nepērkat pie mums? Mums ir ļoti garšīga un tikai par 90 rubļiem.

Es uz šo konditoreju nāku pēc mandeļu pīrāga vai šokolādes kruasāna. Vēl te ir brīnišķīgi kēksiņi ar krēma cepurīti, ciabatta ar kuru var apprecēties, maziņas tartaletes ar ogām un melnajām plūmēm. Droši vien arī kafija šeit ir garšīga. Taču kafiju es pērku konditorejā 10 metrus tālāk. Un tikai viena iemesla dēļ: viņi kafiju lej keramikas krūzītē.

Nevis papīra glāzītē līdzņemšanai, bet normālā keramikas krūzītē. Jā, arī līdzņemšanai, taču ar šo krūzīti var sēdēt uz soliņa zem koka starp ziedošām pojenēm. Vērot steidzīgus cilvēkus. Skatīties kā darbīga kamene aplido atraitnītes. Vērot rudu resnvaidzi runci, kurš slinki vēro savas ķepas un asti – viņš ķepas izlicis savā priekšā kā trofejas, droši vien uzskata tās par pašām skaistākajām ķepām pasaulē. Vēl var redzēt kundzīti gados, kas pastaigājas ar milzīgu rotveileru, viņa tam saka “Kungs” un uzrunā to ar “Jūs”, bet viņš uz viņu skatās kā uz Vareno suņu Dievieti.

– Ziniet, – es saku meitenei ar bizi, – kaimiņu konditorejas saimniece saprot dzīvi. Viņa lej kafiju krūzītē. Viņa nebaidās, ka es kaut kur aizmukšu, ka neatgriezīšu krūzīti konditorejā, bet atstāšu to uz sola, ka es to sadauzīšu. Viņa saprot, kā tas ir, dzert kafiju no keramikas krūzītes un vērot kameni. Un, starp citu, viņa nemaz neapvainojas, ka konditorejas izstrādājumus es pērku pie jums.

– Ai, bet tas taču ir tik neērti. Labāk paņemt krūzīti un doties savās darīšanās.

– Es varu atļauties šādas neērtības.
Saprotiet, būt ērtam nozīmē būt savā ziņā standartam. Netraucēt, neradīt rindu, neko lieku nelūgt.

Ērti cilvēki neaizņem lieku vietu, viņi ne uz ko nepretendē, viņu dēļ nevajag iespringt. Taču tikai vecākiem ērts bērns – tas ir dzīvei nepiemērots pieaugušais. Ērts pieaugušais – ir cilvēks bez resursiem savai paša dzīvei.

Normāla dzīve ir tā, kurā ir vieta visam un visam savā laikā. Ir laiks skriet darīšanās un ir laiks vērot rudo runci. Ir laiks pelmeņiem un ir laiks smalkām pusdienām. Ir laiks sporta čībām un savs laiks augspapēdenēm. Laiks greznām kleitām un laiks matiem zirgastē. Savs laiks būt uzvarētājam un savs laiks neko negribēt. Ir laiks ieelpai un ir laiks izelpai.

Kas tev ir izdevīgi un – kas nav, to izlem tikai tu. Un tikai tu vari lemt, cik gariem jābūt taviem svārkiem un cik augstiem papēžiem. Ko tev ēst, kurp doties, par ko sapņot.
Tas ir viss, ko es šodien jums vēlējos pateikt.

Samīļoju.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks var izmainīties tikai vienā gadījumā…

ahremcik

Kad manā dzīvē bija beigušās ļoti smagas attiecības, es diezgan ilgu laiku domās pie tām ļoti spēcīgi turējos. Protams, es sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, taču man vienalga šķita, ka es spēšu kaut ko labot. Kad eiforijas migla izklīda, es sāku redzēt visas otra cilvēka psiholoģiskās īpatnības. Es tās vienmēr dziļi dvēselē biju zinājusi, taču, kā jau vairums no mums,  biju pārliecināta, ka mīlestība spēj visu, ka cilvēks var mainīties.

Es meklēju rakstus par atkarības tēmām, par rakstura akcentiem, par infantilitātes un manipulāciju dabu un tā tālāk un tamlīdzīgi. Ievietoju tās savā laika joslā un rādīju cilvēkam, sakot: “Ņem, paskaties! Lūk, kas notiek! Tev ir tā un šitā!”

Droši vien vari iedomāties, kādu atbildi es saņēmu? Pareizi, agresiju “pati muļķe”. Bet kā tad tu gribēji? Tā vieta, kurā tu cilvēkam baksti ar pirkstu, sāp. Visi īpašie uzvedības modeļi ir viņa psiholoģiskā aizsardzība no dvēseles brūcēm. Tās ir gadiem ilgi atstrādātas uzvedības stratēģijas, kas ļauj nosacīti normāli eksistēt šajā pasaulē, neesot viengabalainai personībai.

Tagad es droši varu teikt, ka cilvēks var izmainīties. Cilvēks patiešām var izmainīties. Tikai vienā gadījumā (lasiet uzmanīgi!) – KAD PATS TO VĒLĒSIES.

Tu droši vien domā, ka kļūsi par tieši to motivatoru, dēļ kā vai priekš kura vai par spīti kuram tavs tuvais cilvēks vēlēsies mainīties? Neglaimo sev. Tava ietekme nav ne par kapeiku lielāka nekā laikapstākļi aiz loga. Tev var pielāgoties, paņems lietussargu negaisa gadījumā, bet mainīt savas pārliecības un vēl vairāk, savas personības struktūru – dēļ mākoņiem aiz loga… Vai tu esi normāls?

Taču, ja pašu cilvēku pēkšņi vairs neapmierinās tas, ka lietus laikā viņu māc skumjas, bet svelmes laikā viņš cieš… Kad viņam pašam apniks tas, ka viņš jūtas dziļi nelaimīgs, neveiksmīgs, ka dzīve notiek pavisam savādāk, kā viņš būtu vēlejies, vai vēl kaut kas…. Vai arī, kā tik vien Dievs nejoko, naktī piemeklēs atklāsme par to, ka “es kaut kā pavisam nelabi dzīvoju”…. Lūk tad viss būs iespējams.

Taču tu tajā laikā jau būsi ļoti tālu no sprādziena epicentra…. Un labāk tev būt tālāk, lai tevi nenogalinātu sprādziena vilnis…. Tāpēc, ka atzīt to, ka “es pats biju visa manā dzīvē notiekošā iemesls” – ir ļoti smags pārbaudījums. Kā likums, parasti par visu neveiksmju vaininieku uzskata to, kas blakus…. Vai bija blakus…. Kamēr vēl tas otrs cilvēks noies to ilgo ceļu pie saprašanas par to, ar ko sākas viss mūsu dzīvē…. Ja, protams, vēlēsies iet…

Nīls Donalds Volšs rakstīja, ka “labākais, ko mēs mīļotā cilvēka labā varam izdarīt, – piešķirt viņam lielāku porciju viņa paša”. Tas nav ne naids, ne dusmas, ne atriebība, ne “paskaties, kā tev bez manis būs”. Tā ir mierīga pārliecība par to, ka katram cilvēkam ir tiesības būt tam, kas viņš ir un ar to, kas ir viņā. Pat tas, ka kādu laiku jūs esat pārī (tas vienmēr ir uz kādu laiku), nedod tev tiesības izmainīt otru cilvēku.

Mēs esam atbildīgi tikai paši par sevi. Mēs piedzimstam atsevišķi viens no otra un aiziesim paši par sevi. Katram no mums ir sava paša dzīve un sava sūtība uz šīs zemes.
Tava griba attiecas tikai uz tavu dzīvi. Un nevajag tēlot Dievu, domājot, ka tev ir tiesības ietekmēt otra cilvēka likteni. Liec mierā otru, nodarbojies ar sevi! Psihologiem ir princips – nerisināt klienta problēmas bez paša cilvēka pieprasījuma. Patiesībā jau bez pieprasījuma, viņš nemaz nav klients.

Tāpēc mums visiem ir vērts sekot Visuma zelta likumam: nevajag iejaukties tur, kur tev nelūdz. Uzsveru, pieaudzis, psihiski vesels (bet par viņa veselību mums nav tiesību spriest) ir spējīgs tikt galā pats ar savām problemām vai palūgt palīdzību, ja nespēj tās atrisināt.

Kļūsti pats par sava likteņa radītāju – tas ir labākais, ko tu šajā dzīvē vari izdarīt. Un, ja kādam blakus tev vajag izmainīties, tātad tas arī notiks. Un tu kļūsi par motivatoru ar savu paša realizācijas faktu. Ja otru cilvēku tavs ceļš nepievelk un neiedvesmo, tad arī tas ir lieliski – viņam, iespējams, ir savs ceļš. Bet ar tevi kopā ies tie, kuru ceļi atrodas tuvumā tavējam.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis