Jūra, kura ir katrā no mums

Es stāvu rindā pasta nodaļā. Gaidu, kad uz elektroniskā tablo parādīsies mans kārtas numurs, un es varēšu pie norādītā lodziņa aizsūtīt savas grāmatas ar autogrāfu cilvēkam, kurš ļoti tās gaida. Atmosfēra pastā ir smaga, rūgstoša. Pie katra lodziņa lokāli mini konflikti.

Kādam pazudusi paciņa, kāds sarunā rupjības darbiniecei un tā mēģina saglabāt savas robežas, bet sanāk vien piebērt ogles jau tā kvēlojošajam ugunskuram. Kāds mēģina salikt savu kartona puzli, tā izjūk un cilvēks sāk rupji lamāties.

Stresu var fiziski sajust, tas lidinās gaisā un padara gaisu biezu kā ķīseli, kurā grūti elpot.

Bija 2020. gada februāris un pasaulē sākās epidēmijas kolapss, valstis viena aiz otras aizvēra savas robežas, paziņoja par karantīnu un cilvēki saprata, ka nebūs labi, un tas ietekmēs katru ģimeni. Un dusmu un aizkaitinājuma enerģijas koncentrācija arvien pieauga.

– Kur tā ir? Es jums jautāju, kur ir mana paciņa? Es jau mēnesi to gaidu! No kaimiņu pilsētas!

– Kurš izdomājis šos birokrātiskos mēslus? Kā šis papīrs  jāaizpilda?

– Ka jūs sauc? Es rakstīšu sūdzību!

Pie katra lodziņa sacelšanās. Bet patiesībā jau šī sacelšanās nav pie lodziņiem, bet gan cilvēkos. Katrā cilvēkā. Vienkārši to nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci, tikai tās atskaņas izpaužas šādos, asos monologos.

Man ļoti gribējās ātrāk nosūtīt savu paciņu un doties projām. Ir neizturami atrasties naida epicentrā.

Es taču saprotu, ka ne jau aiz laimes cilvēki ir uzvilkti un naidīgi, ne jau aiz miera par savu nākotni. Viņi raduši cīnīties dēļ šīs laimes, bet tā kā nenāk tā nenāk. Un pēc tam pienāk krīze un padara bezvērtīgu pat šo ceļu, kas jau ir noiets un it kā atgriež cilvēku starta pozīcijās. Kāds gan tur prieks!?

Pēkšņi pastā ieskrien raudoša jauna sieviete un metas pie trešā lodziņa. Tas ir aizņemts, kāds vīrietis saņem savu paciņu, bet raudoša sieviete it kā to vispār neievēro:

– Jūs man pārdevāt tukšu kastīti! – sieviete raud. – Tur helikoptera nemaz nav!!! Es bērnam nopirku, mēs mājas atvērām, bet kastīte tukša! Bērns raud, es viņu knapi nomierināju. Lūk, viņš aizmiga, bet es fiksi uz pastu…. Lūdzu samainiet, savādāk viņš mājās viens palika…

Sievietei rokās kastīte no spēļu helikoptera. Nesen pastā sāka pārdot spēļmantiņas, tās stāv uz plauktiem. Rotaļu mašīnītes, kuģīši, vilcieniņi plastmasas kastītēs. Mantiņas ir ļoti vieglas, iespējams, tāpēc sieviete nopirka helikoperu, padomāja, ka tas ir viegls, neapzinoties, ka tā tur vienkarši nav.

Darbiniece pie trešā lodziņa viņai skaidro:

– Es nevaru tā vienkārši samainīt. Katrai kastītei ir savs svītru kods. Ja es to samainīšu, tad  sanāks, ka es pati jums nopērku jaunu mantiņu, un to atskaitīs no manas, ta jau mazās algas…. Jūs varat uzrakstīt iesniegumu…

– Kādu iesniegumu??? Es par 700 rubļiem nopirku tukšu kastīti, apbēdināju savu bērnu, novedu līdz asarām, lūdzu, atgrieziet man mantiņu! – sieviete izmisumā raud.

– Droši vien kāds no apmeklētājiem vienkārši izņēma no kastītes helikopteru, – līdzjūtīgi saka darbiniece. – Plauktiņi stāv zālē un ir pieejami visiem. Jāskatās kamerās… Man ļoti žēl, bet noformēsim iesniegumu….

– Man bērns mājas ir viens! Ko mēs noformēsim?? – sieviete raud. – Atdodiet helikopteri.

– Piedodiet, – sieviete pie lodziņa ir gatava palīdzēt, bet savas kompetences robežās, – Man ļoti žēl, ka tā noticis, kāds nozadzis…

– Man nospļauties, kurš nozadzis! Ko man teikt bērnam? Sanāk, ka jūs nevarat nodrošināt drošību, bet mans bērns ir vainīgs? Es viņu viena audzinu, naudu mēnesi krāju, bet tagad paliku bez mantiņas….

Meitene pati izskatās kā izmisuma iemiesojums un raud tik patiesi, it kā šis helikopters patiešām būtu dzīvības un nāves jautājums un es ar katru šūniņu jūtu mātes izmisumu.

Es šo meiteni kopā ar viņas puiku pāris reizes biju redzējusi bērnu spēļu laukumiņā. Tāds kustīgs, jautrs puika, kā jau visi bērni savos četros gados. Mammas prieks, lepnums un dzīves jēga. Un viņa sava bērna smaida deļ ir gatava uz visu.

Un, lūk,  par pēdejo naudu, kuras principā nav, viņa nopērk helikopteri. Nevis vienkārsi helikopteri, bet prieka porciju savam dēlam, ilgstošu laikā. Un viņš “lidos” ar šo helikopteri pa dzīvokli un būs sajūsmā un ar šo sajūsmu sildīs savu mammu, un viņa nenožēlos nevienu par šo sava bērna prieku iztērēto kapeiku.

Bet helikoptera vietā bērns saņem tukšu kasti. Tas nav godīgi. Viņam ir četri gadi un pagaidām viņam ir jābūt aizsargātam no tādiem dzīves “uzmetieniem”.

Viņas laulība bija izrādījusies tukša laimes kaste. Uz kastes bija uzzīmēta laimīga ģimene un māja – pilna laime. Bet patiesībā iekšā bija tukšs.
Un tagad viņa viena audzina savu dēlu, bez palīdzības, un nav tādas vietas, kur varētu uzrakstīt iesniegumu, lai atgriež pazaudēto laiku un izraudātās acis.

Taču pati viņa ir pieaugusi sieviete un pieaugušiem cilvēkiem tādas situācijas sūta pieredzei. Bet bērniem? Par ko viņas dēlam tukša kaste?

Es izeju no rindas un dodos pie mantiņu plauktiem. Meklēju helikoperu. Tādu pašu, kā viņai rokās.

– Vai ir tāds pats helikopters? – es jautāju darbiniecei pie trešā lodziņa. – Man ļoti to vajag nopirkt.

– Nē, ir tikai tas, kas redzams vitrīnā…

– Meitenīt, – es vēršos pie raudošās māmiņas. – Kas vēl bez helikoptera jūsu puikam patīk? Es gribu viņam uzdāvināt. Lūk, vilcieniņš. Lidmašīna. Laiva. Kravas mašīna. Kas vēl?

– Nē, nē, ko jūs!!! – meitene sabīstas. – Jūs taču neesat vainīga šajā situācijā!

– Jā, es neesmu vainīga. Vienkārši gribu bērnam uzdāvināt dāvanu. Ne jau jums, bet jūsu bērnam. Neatsakiet, lūdzu, man šo prieku. Drošāk, drošāk, ko ņemam? Savādāk pamodīsies, bet mammas nav!

– Droši vien lidmašīnu, – meitene ar roku noslauka asaras.

– Lieliski, vai var, es bez rindas nopirkšu lidmašīnu? – es jautāju un man atbrīvo vietu pie visiem lodziņiem!

Vīrietis ar paciņu pie trešā lodziņa pēkšņi apķeras:

– Man tad dodiet to kravas mašīnīti! Es jau sen par tadu sapņoju! Kā jūsu dēlam vārds?

– Slaviks.

– Ko, jūs, es tā nevaru! – noraudājusies jaunā māmiņa krata galvu.

– Varat gan! Tā būs kompensācija par to, ka helikopters pārvērtās par lidmašīnu.

– Bet mēs paņemsim vilcienu, – mamma ar diviem pusaudžiem paņem no plaukta vilcienu.

– Bet no manis – laiva! – saka sieviete ar košu šalli.

– Man mantiņas ir par dārgu, es paņemšu cepumus, – saka smaidīga vecmāmiņa…

Pie trešā lodziņa stāv rinda. Vesela rinda ar cilvēkiem, kuri pat krīzē paliek cilvēki. Krīzē tas ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka pašiem bail par savu nākotni. Un tu pats nezini, vai vari atļauties būt tik dāsns. Taču dāsnuma jēga jau nav maciņa biezumā, bet tajā, ka tas iebūvēts dvēseles funkcijās. Tas neizdziest pat lielās bēdās, bet iedegas vēl košāk.

Pēc piecām minūtēm Slavika mamma atkal raud. Rokas viņai pilnas ar spēļu transportu, cepumiem un ievārījumu. Bet tagad tās jau ir citas asaras, maigas, pateicīgas…. Viņa līdzinās mazai meitenītei, kurai tikko kā atgriezta laime…

Es iedomājos, kā pamodīsies mazais Slaviks un ieraudīz šo bagātību. Un uz kādu brīdi kļūs par laimīgāko cilveku pasaulē. Bet varbūt uz ilgu laiku. Bet varbūt – uz visiem laikiem. Un viņa mamma arī iemācīsies būt laimīga. Un sapratīs, ka viņas ģimenes laime ir pilna līdz malām.

Cilvēki ir izdomājuši kā mērīt laimi naudas vienībās un ļoti baidās zaudēt savus maciņus. Bet bagātība taču ir tik daudzveidīga! Ja tev ir ko mīlēt, ja tu kādam esi vitamīns dvēselei, ja tava sirds ir labestības pilna, ja blakus ir tavi mīļie, tava ģimene, ja blakus ir kaut viens adresāts, kurš gaida no tevis ziņas – tu esi ļoti, ļoti bagāts cilvēks un neviena krīze  tevi nebiedē.

Mēs pavadījām no laimes noraudājušos Slavika mammu un atgriezāmies pasta zālē gaidīt katrs savu rindu. Bet atmosfera bija mainījusies. Pie katra lodziņa cilvēki viens otram smaidīja.

– Lūk, arī atradās jūsu paciņa!

– Tajā ir konfektes, es jūs uzcienāšu….

– Paldies par operativitāti….

Es stāvu un smaidu. Un nesteidzos aiziet. Es burtiski peldos cilvēcīgumā un man tik ļoti patīk šī jūra. Jūra, kura ir katrā no mums un ļoti uztraucas, kad mēs to aizmirstam….

Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pazaudētā dzīves instrukcija

spogulis6

Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad!

Zini, laime ir izvēles jautājums (kaut gan, ja tu to skaļi pateiksi, diez vai tev kāds ticēs). Tu vari kļūt laimīgs tieši tagad. Jā, tieši tagad!
Kā?… Vienkārši nolēmis kļūt laimīgs.

Tam tev nav vajadzīgs daudz naudas (kaut gan, protams, nebūtu slikti, ja tā būtu). Tev nevajag notievēt (kaut gan, iespējams, tev tas patiktu). Tev vispār nevajag neko (kaut gan dažas lietas, visticamākais, tu tomēr vēlētos). Tu vari vienkārši pateikt: “Es grasos tieši tagad kļūt laimīgs!”

Šis paņēmiens ir zināms vien nedaudziem, jo tikai retajam ir instrukcija paša dzīvei.

Pasmaidi! Un esi laimīgs!

Ja tu neesi laimīgs, tātad palaid garām lielas iespējas.

Dzīvei nav jābūt smagai

Arī to daudzi nezin (jo nav lasījuši šo instrukciju). Vairums ļaužu uzskata, ka ir jācīnās un jākaro. Tā tas nav. Var ļaut dzīvei ritēt savu gaitu. Bet noslēpums ir prasmē koncentrēties savām vēlmēm, risināt pašreizējos uzdevumus un ticēt šim procesam.

Jā, dzīve var būt smaga. Taču tā var būt arī viegla. Starpība starp vienu un otru ir tajā, kāda ir tava attieksme pret notiekošo. Ja tu maratonu uzskati par ļoti smagu lietu, tad tas pilnīgi noteikti priekš tevis nebūs viegls. Taču, ja tev patīk skriet un tu maratona distanci uztver kā personīgu izaicinājumu, kuru tu ar prieku sagaidi, tad tev to noskriet nebūs grūti. Jā, tu svīdīsi, tu saspringsi un strauji elposi, taču maratons nesīs tev prieku.
Vienmēr un visur izvēle ir tava!
Tu esi virs sevis.

Reiz es gulēju slimnīcā uz operāciju galda. Operacija nebija sarežģīta un tāpēc es biju pie samaņas, kamēr ārsts “rakņājās” manās krūtīs un tīrīja brūci. Nekas briesmīgs nenotika. Man neoperēja sirdi un nepārstādīja plaušu. Es gulēju uz galda un biju nomodā; man šķita, ka ārsts remontē kaut kādu mehānismu. Bet es esmu šajā mehānismā. Tas, ko viņš darīja, nenotika ar mani, bet ar kaut ko, kas man piederēja.

Ņem vērā, ka:
Tev ir ķermenis. Bet tu neesi ķermenis.
Tev ir prāts. Bet tu neesi prāts.
Tev ir sajūtas. Bet tu neesi sajūtas.
Tu esi radība, kas paceļas virs visa minētā, spējīgs izvēlēties un rīkoties pēc savas vēlmes. Izvēlies gudri.

Tavas sajūtas ir slēptas domas

“Sajūtas ir domu ēnas”, – tā rakstīja Maikls Raiss savā grāmatā “Kāpēc ar mani tas notiek atkal?”
Domas rada tavas sajūtas, bet dažkārt tas notiek tik zibenīgi, ka tu nepaspēj izdzirdēt domu, pirms tā pārvērtusies sajūtā. Raiss raksta: “Sajūtas stāsta par domu enerģijas ietekmes raksturu uz tavu fizioloģiju. Ja tu jūti sāpes, tātad tu maldies”.
Sāc apzināties. Tu labāk sapratīsi šo ideju, kad izlasīsi šo instrukciju un sāksi to pielietot dzīvē. Bet pagaidām sev ieskaidro, ka tavas sajūtas nepielavās tev bez brīdinājuma, tās ir kontrolējamas.

Tavas sajūtas izriet no tavām domām. Izmaini savas domas – un tām līdzi mainīsies tavas sajūtas. Te nu vajadzīgs ir treniņš. Izbaudi šo procesu.

Viss atkarīgs no enerģijas, kuru virza tavas domas

Pateicoties enerģijai eksistē visa mūsu pasaule – tu, es, šī grāmata, krēsls, uz kura tu sēdi, istaba, kurā tu atrodies un tā tālāk.
Mūsu domāšanas veids piešķir enerģijai formu.
Piemēram, padomā par kaut ko negatīvu dažas minūtes un pēc tam paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi, ka pasaule apkārt ir satumsusi. Tu esi sarāvies, sagumis un tavs skatiens ir drūms. Negatīvās domas ir izmainījušas tavu enerģiju.

Bet tagad uz dažām minūtēm padomā par kaut ko pozitīvu. Paskaties spogulī. Tu ieraudzīsi gaismu. Tavi pleci ir iztaisnojušies, acis mirdz un seja smaida. Atkal domas ir izmainījušas tavu enerģiju.
Domas ir spējīgas mainīt no tevis plūstošo enerģiju. Un, lai sev palīdzētu, domā par pozitīvo. Tādas domas tevi aizvedīs pie laimes un auglīgas dzīves.

Tu nevari savas domas apstādināt, taču tev nav obligāti tājās jāieklausās.

Tavs prāts strādā dienu un nakti, esot nomodā un guļot, – visu tavu dzīvi. Prāts ir vērtīga lieta. Tas vajadzīgs lai ietu, runātu, vadītu mašīnu. Bet dzīves gaitā tu ievērosi, ka vienas domas rada labu garastāvokli, bet citas – sliktu. Vienas domas ir patīkamas, bet citas – liek tev vilties.

Nav obligāti jāklausās visas savas domas. Uz mana sporta krekliņa, kuru nopirku pirms daudziem gadiem, ir uzraksts “Meditācija nav tas, ko tu domā”. Labi teikts.

Meditācija ir ekrāns, kas atrodas aiz domām. Jo vairāk uzmanības tu velti šim ekrānam, uz kura paradās domas, jo brīvāks no tām tu esi. Iespējams, šobrīd tas tev šķiet absurdi, tāpēc vienkārši atceries: “Tu nevari apstādināt savas domas, taču tev nav obligāti tajās jāieklausās”.
Viss tev apkārt ir tava paša projekcija.

Lūk, acīm neredzamais, bet īstais Visuma noslēpums: tu saņem to, uz ko koncentrējies.

Vārdi, ar kuriem tu sevi raksturo, nosaka to, par ko tu kļūsti. Ir svarīgi apzināties, ka raksturojot sevi, tu pats sevi formē. Es nerunāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā skaļi, kaut gan arī tiem ir nozīme. Es runāju par tiem vārdiem, kurus tu izrunā domās, par sevi. Frāzes “resns”, “es – muļķe” skan kā pašvērtējums. Patiesībā tās ir komandas, dēļ kurām tu esi kļuvis tāds, kāds esi.
Sāc apgalvot to, kāds tu vēlies kļūt, – tavi vārdi ātrāk parvertīsies par faktiem.

Tu pievelc visu, ko mīli un nīsti

Tas ir piemērs tam, kā izpaužas Pievilkšanās likums. Citiem vārdiem runājot: ja tu ienīsti kādu nebūt politisko partiju vai dzīves veidu, tu ar to saskarsies it visur. Tavs naids ir enerģijas sabiezējums, kurš pievelk tieši tādu enerģiju. Tieši tāpat, ja tu kaut ko vai kādu ļoti mīli – vai tā ir lieta, vai darbības veids,- tu ievilini savas mīlestības objektu savā dzīvē.

Secinājums:
Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, kādi ir tavi kaisles objekti. Sapratne par to, ka šo magnētu vadi tu pats, palīdzēs tev apzināties savu spēku.

Tavs ķermenis nav jāizmaina
Paskaties spogulī.
Visu redzi? Tev ir rokas, kājas, acis, ausis, vai ne?
Gadās, ka kādam cilvēkam kaut kas trūkst, bet viņš vienalga dzīvo brīnišķīgu dzīvi. Tā kā neuztraucies, ja kaut kas tev ir pārāk maziņš, pārāk liels vai vispār kaut kas trūkst. Tev viss ir savās vietās.
Ja “tā mantiņa” tev ir, tu esi vīrietis. Ja nav – tu esi sieviete. Jebkurā gadījumā es tevi apsveicu. Viss, kas tev šai dzīvei vajadzīgs, tev ir. Nekas tavā ķermenī nav jāmaina.

“Brīnišķīga frizūra. Brīnišķīga diena”
Pēdējā no manām sievām ļoti mīlēja pucēties. Uz viņas vizītkartes bija uzrakstīta tikai viena frāze: “Brīnisķīga frizūra. Brīnišķīga diena”.

Morāle:
Izturies pret sevi labi. Ja labi nozīmē skaista frizūra vai skaists krekls – lieliski. Jo labāk tu pret sevi izturies, jo labestīgāka pret tevi ir pasaule.

Džo Vitale
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visam savs laiks

kafija22

Ļena, kāpēc Jūs kafiju nepērkat pie mums? Mums ir ļoti garšīga un tikai par 90 rubļiem.

Es uz šo konditoreju nāku pēc mandeļu pīrāga vai šokolādes kruasāna. Vēl te ir brīnišķīgi kēksiņi ar krēma cepurīti, ciabatta ar kuru var apprecēties, maziņas tartaletes ar ogām un melnajām plūmēm. Droši vien arī kafija šeit ir garšīga. Taču kafiju es pērku konditorejā 10 metrus tālāk. Un tikai viena iemesla dēļ: viņi kafiju lej keramikas krūzītē.

Nevis papīra glāzītē līdzņemšanai, bet normālā keramikas krūzītē. Jā, arī līdzņemšanai, taču ar šo krūzīti var sēdēt uz soliņa zem koka starp ziedošām pojenēm. Vērot steidzīgus cilvēkus. Skatīties kā darbīga kamene aplido atraitnītes. Vērot rudu resnvaidzi runci, kurš slinki vēro savas ķepas un asti – viņš ķepas izlicis savā priekšā kā trofejas, droši vien uzskata tās par pašām skaistākajām ķepām pasaulē. Vēl var redzēt kundzīti gados, kas pastaigājas ar milzīgu rotveileru, viņa tam saka “Kungs” un uzrunā to ar “Jūs”, bet viņš uz viņu skatās kā uz Vareno suņu Dievieti.

– Ziniet, – es saku meitenei ar bizi, – kaimiņu konditorejas saimniece saprot dzīvi. Viņa lej kafiju krūzītē. Viņa nebaidās, ka es kaut kur aizmukšu, ka neatgriezīšu krūzīti konditorejā, bet atstāšu to uz sola, ka es to sadauzīšu. Viņa saprot, kā tas ir, dzert kafiju no keramikas krūzītes un vērot kameni. Un, starp citu, viņa nemaz neapvainojas, ka konditorejas izstrādājumus es pērku pie jums.

– Ai, bet tas taču ir tik neērti. Labāk paņemt krūzīti un doties savās darīšanās.

– Es varu atļauties šādas neērtības.
Saprotiet, būt ērtam nozīmē būt savā ziņā standartam. Netraucēt, neradīt rindu, neko lieku nelūgt.

Ērti cilvēki neaizņem lieku vietu, viņi ne uz ko nepretendē, viņu dēļ nevajag iespringt. Taču tikai vecākiem ērts bērns – tas ir dzīvei nepiemērots pieaugušais. Ērts pieaugušais – ir cilvēks bez resursiem savai paša dzīvei.

Normāla dzīve ir tā, kurā ir vieta visam un visam savā laikā. Ir laiks skriet darīšanās un ir laiks vērot rudo runci. Ir laiks pelmeņiem un ir laiks smalkām pusdienām. Ir laiks sporta čībām un savs laiks augspapēdenēm. Laiks greznām kleitām un laiks matiem zirgastē. Savs laiks būt uzvarētājam un savs laiks neko negribēt. Ir laiks ieelpai un ir laiks izelpai.

Kas tev ir izdevīgi un – kas nav, to izlem tikai tu. Un tikai tu vari lemt, cik gariem jābūt taviem svārkiem un cik augstiem papēžiem. Ko tev ēst, kurp doties, par ko sapņot.
Tas ir viss, ko es šodien jums vēlējos pateikt.

Samīļoju.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks var izmainīties tikai vienā gadījumā…

ahremcik

Kad manā dzīvē bija beigušās ļoti smagas attiecības, es diezgan ilgu laiku domās pie tām ļoti spēcīgi turējos. Protams, es sapratu, ka tam nav nekādas jēgas, taču man vienalga šķita, ka es spēšu kaut ko labot. Kad eiforijas migla izklīda, es sāku redzēt visas otra cilvēka psiholoģiskās īpatnības. Es tās vienmēr dziļi dvēselē biju zinājusi, taču, kā jau vairums no mums,  biju pārliecināta, ka mīlestība spēj visu, ka cilvēks var mainīties.

Es meklēju rakstus par atkarības tēmām, par rakstura akcentiem, par infantilitātes un manipulāciju dabu un tā tālāk un tamlīdzīgi. Ievietoju tās savā laika joslā un rādīju cilvēkam, sakot: “Ņem, paskaties! Lūk, kas notiek! Tev ir tā un šitā!”

Droši vien vari iedomāties, kādu atbildi es saņēmu? Pareizi, agresiju “pati muļķe”. Bet kā tad tu gribēji? Tā vieta, kurā tu cilvēkam baksti ar pirkstu, sāp. Visi īpašie uzvedības modeļi ir viņa psiholoģiskā aizsardzība no dvēseles brūcēm. Tās ir gadiem ilgi atstrādātas uzvedības stratēģijas, kas ļauj nosacīti normāli eksistēt šajā pasaulē, neesot viengabalainai personībai.

Tagad es droši varu teikt, ka cilvēks var izmainīties. Cilvēks patiešām var izmainīties. Tikai vienā gadījumā (lasiet uzmanīgi!) – KAD PATS TO VĒLĒSIES.

Tu droši vien domā, ka kļūsi par tieši to motivatoru, dēļ kā vai priekš kura vai par spīti kuram tavs tuvais cilvēks vēlēsies mainīties? Neglaimo sev. Tava ietekme nav ne par kapeiku lielāka nekā laikapstākļi aiz loga. Tev var pielāgoties, paņems lietussargu negaisa gadījumā, bet mainīt savas pārliecības un vēl vairāk, savas personības struktūru – dēļ mākoņiem aiz loga… Vai tu esi normāls?

Taču, ja pašu cilvēku pēkšņi vairs neapmierinās tas, ka lietus laikā viņu māc skumjas, bet svelmes laikā viņš cieš… Kad viņam pašam apniks tas, ka viņš jūtas dziļi nelaimīgs, neveiksmīgs, ka dzīve notiek pavisam savādāk, kā viņš būtu vēlejies, vai vēl kaut kas…. Vai arī, kā tik vien Dievs nejoko, naktī piemeklēs atklāsme par to, ka “es kaut kā pavisam nelabi dzīvoju”…. Lūk tad viss būs iespējams.

Taču tu tajā laikā jau būsi ļoti tālu no sprādziena epicentra…. Un labāk tev būt tālāk, lai tevi nenogalinātu sprādziena vilnis…. Tāpēc, ka atzīt to, ka “es pats biju visa manā dzīvē notiekošā iemesls” – ir ļoti smags pārbaudījums. Kā likums, parasti par visu neveiksmju vaininieku uzskata to, kas blakus…. Vai bija blakus…. Kamēr vēl tas otrs cilvēks noies to ilgo ceļu pie saprašanas par to, ar ko sākas viss mūsu dzīvē…. Ja, protams, vēlēsies iet…

Nīls Donalds Volšs rakstīja, ka “labākais, ko mēs mīļotā cilvēka labā varam izdarīt, – piešķirt viņam lielāku porciju viņa paša”. Tas nav ne naids, ne dusmas, ne atriebība, ne “paskaties, kā tev bez manis būs”. Tā ir mierīga pārliecība par to, ka katram cilvēkam ir tiesības būt tam, kas viņš ir un ar to, kas ir viņā. Pat tas, ka kādu laiku jūs esat pārī (tas vienmēr ir uz kādu laiku), nedod tev tiesības izmainīt otru cilvēku.

Mēs esam atbildīgi tikai paši par sevi. Mēs piedzimstam atsevišķi viens no otra un aiziesim paši par sevi. Katram no mums ir sava paša dzīve un sava sūtība uz šīs zemes.
Tava griba attiecas tikai uz tavu dzīvi. Un nevajag tēlot Dievu, domājot, ka tev ir tiesības ietekmēt otra cilvēka likteni. Liec mierā otru, nodarbojies ar sevi! Psihologiem ir princips – nerisināt klienta problēmas bez paša cilvēka pieprasījuma. Patiesībā jau bez pieprasījuma, viņš nemaz nav klients.

Tāpēc mums visiem ir vērts sekot Visuma zelta likumam: nevajag iejaukties tur, kur tev nelūdz. Uzsveru, pieaudzis, psihiski vesels (bet par viņa veselību mums nav tiesību spriest) ir spējīgs tikt galā pats ar savām problemām vai palūgt palīdzību, ja nespēj tās atrisināt.

Kļūsti pats par sava likteņa radītāju – tas ir labākais, ko tu šajā dzīvē vari izdarīt. Un, ja kādam blakus tev vajag izmainīties, tātad tas arī notiks. Un tu kļūsi par motivatoru ar savu paša realizācijas faktu. Ja otru cilvēku tavs ceļš nepievelk un neiedvesmo, tad arī tas ir lieliski – viņam, iespējams, ir savs ceļš. Bet ar tevi kopā ies tie, kuru ceļi atrodas tuvumā tavējam.

Lilija Ahremčik
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tev ir VISS

saullēkts4

Tev ir viss.

Tev ir kājas. Un tu vari:
– skriet
– lēkt
– spēlēt basketbolu, volejbolu un futbolu
– peldēt
– staigāt
– pastaigāties
– dejot

Tev ir rokas. Un tu vari:
– rakstīt
– zīmēt
– veidot
– šūt
– adīt
– griezt
– slaucīt putekļus
– masēt
– tīrīt logus
– pagatavot kūku
– gludināt
– kasīt
– izkrāsot

Tev ir acis. Un tu vari:
– redzēt pasauli
– redzēt savu mīļoto cilvēku
– redzēt debesis
– redzēt jūru un upi
– redzēt varavīksni
– skatīties filmas
– aplūkot gleznas muzejā
– redzēt vasarraibumiņus vilcienā pretim sēdošā cilvēka sejā
– lasīt grāmatas par mīlestību un dzīvi
– skatīties lidmašīnas iluminatorā
– vērot bērnus, kuri spēlējas rotaļu laukumā
– skatīties video treniņus internetā

Tev ir ausis. Un tu vari:
– klausīties mūziku, roku, klasiku – jebkuru mūziku, kura tev patīk
– klausīties Entonija Robinsa audiotreniņu
– klausīties, kā rēc mašīnas motors, kad tu iespied gāzes pedāli grīdā
– uz nakti klausīties Terija Pračeta pasakas
– klausīties kā tavi mīļie draugi dzied karaoke
– klausīties vecmāmiņas stāstos par viņas jaunības dienām un iedomāties to, citu pasauli
– klausīties putnu dziesmās kaut kur tālu Bali mežos, vai tepat – Dzimtenē
– vai arī dzirdēt, kā strīdās kaimiņi aiz sienas, un pēc tam salabst

Tev ir mute, mēle un garšas receptori. Un tu vari:
– izgaršot kūku
– izbaudīt gardu zupu
– baudīt avota ūdeni
– un vēl vari runāt
– un vēl vari teikt motivējošus vārdus
– un vēl vari skūpstīties un izbaudīt mīļotā cilvēka lūpu garšu, katru reizi iepazīstot tās no jauna, kā pirmajā reizē.

Banāli? Vienkarši? Tev vēl joprojām trūkst pilis, rūpnīcas un kuģi?

Krievijā pēc Nodarbinātības Ministrijas datiem 2015. gadā dzīvoja apmēram 12 miljoni invalīdu. Praktiski tie ir katrs vienpadsmitais cilvēks. Tu iedomājies?
Un cik no viņiem ir tie, kuri nekad savā dzīvē neko nav redzējuši un neredzēs.
Tie, kuri nedzird. Ne sienāžu sisināšanu, ne Mocarta mūziku, nevienu dziesmu.
Tie, kuri ļoti vēlētos skriet no rītiem, bet nevar, jo viņiem nav kāju vai viņi ir paralizēti. Jau no dzimšanas, vai pēc traumas.

Rīt, kad tu atkal sūdzēsies par dzīvi, valsti un vecākiem – vēlreiz šo izlasi. Un dodies dzīvē, skaties, ieelpo, klausies, izgaršo, baudi! Katru mirkli, katru skaņu. Katru saulrietu un saullēktu. Katru mūzikas noti Tu vari iemācīties dziedāt, dejot, tu vari pagatavot jebkuru ēdienu, tu vari iemācīties jebko!
Tev viss ir.

Tu jau esi pats bagātākais cilvēks pasaulē.
Tev ir dzīve, visi sajūtu orgāni, rokas, kājas, lai dzīvotu labsajūtā!
Dzīvo!

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgās dzīves laternas

laterna

Kāds man uzdeva poētisku jautājumu par tēmu, vai man nav bail apglabāt savus sapņus….

Jautājums mani nesamulsināja, jo apglabāt to, kas nav piepildījies, nepavisam nav bail…
Man nav bail apglabāt to sevi, par kuru es varēju kļūt, JA VIEN…
Jo visi sapņi aug uz šīs nenoturīgās nākotnes cerību platformas, vai tiesa?
Tad, lūk, mani Mīļie, man nav bail apglabāt to, kas nav noticis…

Ir bail apglabāt dzīvo, sasniedzamo, bezgalīgi dārgo…
Ir bail apglabāt to, kas pārstājis būt par gaisīgu sapni, bet kļuvis par realitāti, par manu īsto, ilūziju neaizēnoto…
Ir bail apglabāt to, kas jau ir uzdīdzis, manu roku un domu apmīļots….
Un ir pavisam ir bail lolot savus sapņus, domājot, ka nosargāt tos ir daudzreiz vērtīgāk kā ieguldīties tagadnē….
Ir bail gaidīt pārpasaulīgu mīlestību, neuzskatot par vajadzīgu sasildīt kādu tieši šobrīd…
Ir bail sapņot par galvu reibinošu karjeru, un to gaidot, savu laiku tērēt nemīlamā darbā no zvana līdz zvanam….
Ir bail ticēt tam, ka “viss būs LABI”, samierinoties ar durstošo sāpi krūtīs SLIKTI….
Ir bail cerēt, ka kāds kādreiz tevi novērtēs, bet pagaidām tu turpini sevi nenovērtēt….
Ir bail gaidīt likteņa dāvanas, neesot pašam dāsnam pret savu paša dzīvi un tiem, kuri tajā ir…

Nē, es nenoliedzu sapņus…
Taču man nepatīk, kad tos sajūsmināti kultivē, domājot, ka īstā dzīve sāksies tikai ar to piepildīšanos…
Ar to piepildīšanos sāksies jauni sapņi, kurus atbalsta hroniskā neapmierinatība ar savu dzīvi un neprasme priecāties par to, kas tajā ir jau šobrīd…
Vai kāds no sapņotājiem var būt pārliecināts par to, ka viņa sapņojuma piepildījums patiešam ir tas, kas viņam vajadzīgs?…

Starp maniem pacientiem ir ļoti daudzi, kuri uzrāpušies pašā virsotnē… un sēž tajā ar vilšanās karogu rokā…
Ne tāpēc, ka virsotnē ir slikti, bet tāpēc, ka viņi ir iemācījušies sapņot par to, KĀ BŪS, bet nav iemācījušies BŪT tajā…

Mani Mīļie, mēs neprotam būt laimīgi… vai esat to ievērojuši?

Mēs esam tikai ideāli iemācījušies viens otram novēlēt laimi ikvienos svētkos…
Mēs esam iemācījušies pareizi formulēt savus sapņus, un pat uzrakstīt tos uz papīra, bet mulstam brīdī, kad tam pretī atzīmējam ķeksīti, taču nekas būtisks tā arī nenotiek….

Mēs neticam, ka viss labākais sastāv no vienkāršam lietām….
Un mēs baidāmies apglabāt savus sapņus, taču nebaidāmies paglabāt dzīvus sevi pašus, īstos…. kas pilnībā cienīgi lai dzīves laimīgās laternas mums spīdētu tieši tagad…

Bet tās spīd…. tikai ievērojiet tās…

Ļiļa Grad
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dziedināšanās likumi

ar putniem

1. Tev vienmēr atradīsies spēks, lai sevi izdziedinātu.
Fiziskajā ķermenī ir ielikti pašdziedināšanās mehānismi. Ķermenis ir apveltīts ar lielisku aizsardzības sistēmu, kas neielaiž tajā ārējos un iekšējos slimības izraisītājus. Ķermeņa uzbūve paredz pašreģenerācijas procesus – jaunu šūnu rašanos. Un mēs paši varam šos procesus apstādināt tikai tad, ja neticam šai spējai un nedodam ķermenim to, kas tam vajadzīgs: atpūtu, vajadzīgo barošanu un slodzes.

2. Tikai tu pats vari sevi dziedināt. Neviens to tavā vietā neizdarīs.
Radīt komandu, kas palīdzēs dziedināšanas procesā: ļoti svarīgi, ka tās dalībnieki var piedāvāt savas zināšanas, idejas, dažādus uzskatus un, kas pats galvenais – savu atbalstu. Tomēr šie cilvēki nevar tevi izdziedināt – to vari tikai tu pats.
Tas ir personīgs pašam sevis iepazīšanas un garīgās evolūcijas ceļojums. Neviens cits nevar izjust tavas emocijas, saprast, kā strādā tavs Prāts, vai radīt tavas domas. Citi var palīdzēt tev atsekot tavus neveselīgos modeļus, bet izmainīt tos vari tikai tu.

3. Sākumā izdziedini Dvēseli; tai līdzi sekos Prāta un Ķermeņa izdziedināšanās.
Dvēselei, Prātam un Ķermenim ir atšķirīgas vajadzības, un, ja visi tie saņems nepieciešamo, tad visi būs veseli. Taču, ja kaut vienu no tiem tu atstāsi novārtā, radīsies nesaskaņa un slimība uzbruks visiem. Dziedināšanās atjaunos Dvēseles, Prāta un Ķermeņa saikni. Tai pat laikā, kad medicīna strādā, pirmkārt, tikai ar Ķermeni, dievišķā dziedināšanās māksla mums atgādina par nepieciešamību sākt ar Dvēseli, jo tieši Viņa ir mūsu eksistences avots, kas iedveš dzīvību kā Prātā tā arī Ķermenī. Ja mēs sākam no šejienes, tad viss parējais pieslēdzas automātiski.
Bet kādas tad ir Dvēseles vajadzības?

Dzīvot priekā un ar jēgu, attīstīties, augt un paust savus nodomus ar domu, vārdu un rīcības  palīdzību.

4. Dziedina tikai Mīlestība.
Mīlestības enerģija ir piesātināta ar neticami lielu dziedinošo spēku. Ja tu pats Mīlestību virzi uz jebkuru Ķermeņa daļu, kur ir sāpe, vai kāda trauma, Mīlestība to piepilda ar Dvēseles un Prāta atjaunojošo spēku. Prātā notiek uzmanības pārvietošanās no problēmas atklāšanas uz risinājuma meklēšanu, Bet Dvēsele “redz” slimo vietu un piepilda to ar beznosacījumu Mīlestību.
Šī sajūta dzīvo tagadnē, tieši tur, kur arī notiek dziedināšanās, – nevis pagātnē un, ne nākotnē.

5. Piedošana atbrīvo Sirdī vietu Mīlestībai.
Kad Sirds ir pilna baiļu, naida, skumju vai izmisuma, tajā nav vietas siltām jūtām, bez kurām ir ļoti grūti palikt veselam.
Mīlestība ir saistīta ar Dvēseli, bet Piedošana – ar Prātu; tā atbrīvo emocionālo lādiņu, kas piepilda slimīgās domas – tās, kuras izsauc upura uzvedību un, kas liek mums dzīvot mokošu dzīvi tā vietā lai dzīvotu pilnasinīgi.
Piedošana novērš sabiezējumus un blokus enerģētiskajā Ķermenī, lai informācija, kas atrodas tajā, spētu kustēties brīvi, nodrošinot saikni ar Dvēseli, Prātu un Ķermeni, tā nodrošinot veselību.
Ar pareizo vibrāciju palīdzību tā novērš neveselīgos uzstādījumus un bailes, kas parasti uzkrājas muguraulā, saindē emocionālos lādiņus orgānos, dziedzeros un muskuļos. Tā iekustina dziedināšanās procesus un paaugstina imunitāti un mēs kļūstam mazāk uzņēmīgi pret slimībām.

6. Pārmaiņas – lūk, vienīgais rīcības plāns.
Evolucionārais ceļojums ir viena no pārmaiņām, nav citas izvēles dzīvē. Tas ir tas, kas notiek no domas uz domu. Pārmaiņas pārveido mūsu domāšanu un palīdz virzīties no pagātnes tagadnē un no tagadnes nākotnē.
Pirmais solis transformācijā ir Piedošana, nākamais aiz tās – Mīlestība.
Kad mēs piedodam sev un saviem pāridarītājiem, mēs paplašinām sava Prāta telpu jaunām domām un paplašinām Sirdi, lai tā spētu ietilpināt vairāk Mīlestības.
Kad mēs slimojam, mūsu Dvēsele, Prāts un Ķermenis prasa pārmaiņas. Tie sūta trauksmes signālus par to, ka kaut kas ir ne tā, ka starp viņiem ir pazudusi vienotība – un viss iespaido mūsu stāvokli.

Psihodvēseliskās dziedināšanas modelis, ko piedāvā Dvēsele, mums atgādina: ja ir slimas Domas, tad saslimst Ķermenis. Vienīgais veids tos dziedināt – izmainīt domāšanu. “Dzīvot nozīmē mainīties; mainīties nozīmē pieaugt; pieaugt nozīmē katru reizi bezgalīgi radīt sevi no jauna”.

7. Koncentrējies uz to, ko tu gribi, nevis uz to, ko negribi.
Izdziedināšanās ir saskaņā ar Pievilkšanās Likumu: par ko tu domā, tas arī kļūsti. Par ko tu kļūsti, to arī domā.
Labākais veids, kā pārbaudīt, vai veselas ir tavas domas, – izanalizēt savu dzīvesveidu, attiecības ar citiem cilvēkiem un veselības stāvokli. Ja tas, ko tu rezultātā ieraudzīsi, nav tas, ko tu gribi, tad maini kaut ko.
Mums visiem ir viena kopīga kaite, kas agri vai vēlu katru no mums dzīvē noķer: mēs sākam pievilkt sev to, ko negribam, tā vietā, lai pievilktu to, ko gribam. Vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu – izmainīt to.

Džozefs Mērfijs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

elpošana

Gadiem ritot vajadzība steigties kļūst arvien mazāka un mazāka…
Gribās pret it visu būt uzmanīgākam…
Apskatīt visu savu dzīvi detaļās… nē, ne jau kā eksponātu muzejā, bet it kā skatoties mīļotā cilvēka sejā un lēnītēm novelkot ar plaukstu tās līnijas…

Gribās apzinātību, nevis staigāšanu pa svešām takām, neuzņemoties smago darbu domāt par to, uz kurieni tās ved un vai tiešām tev uz turieni vajag…

Zini, KO un KĀPĒC tu dari – brīnišķīgi, mani mīļie…
Tāpēc, ka tikai tā tava dzīve kļūst tava…

Tavs ir tas, par ko tu atbildi un tas, ko tu pats esi izvēlējies…
Tikai tā iespējams būt veselīgās attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem, tāpēc, ka tikai tā tu nevienu nemoki ar savām gaidām un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi…

Laime ir tikai tavs darbs… tikai tavs…

Un laime ir ne tik daudz notikumi, cik sajūtas…
Proti tās sajust no pašām vienkāršākajām lietām – proti paplašināt robežas…

Bet, ja laime tev ir tas īsais sarakstiņš, kuru visiem uzspiež, neprasot, un tu visu dzīvi centies to vien darīt, kā atķeksēt izpildītos punktus, neaizdomājoties par to, vai patiešām tas dara tevi laimīgu, tad tas nozīmē, ka tavas robežas ir ļoti šauras…
Un tu tā arī vari nekad nenonākt tajā dzīves teritorijā, kurā būtu varējis dzīvot… tā vietā nostāvēsi uz sliekšņa…

Nesteigties…

Izjust, izdzīvot, dzirdēt…

Un izvēlēties tikai savējo…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tāpēc man nav to vainīgo saraksta, kas atbildīgi par to, kas ar mani nav noticis…

Iztukšojiet savus sarakstus!

Piepildiet sevi!

Lai brīnumaina dzīve!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis