Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties

dzives kvalitate

Mana vecmāmiņa jau sen bija aizgājusi viņsaulē, kad es beidzot sapratu viņas dzīves mācību, kas bija ietverta visās viņas vēstulēs: izdzīvošana tā ir apziņas skaidrība, bet apziņas skaidrība ir uzmanība.

Jā, viņa rakstīja arī par to, ka klepus vectētiņam kļūst arvien dziļāks, ka nesen viņi bija zaudējuši savu māju, ka nav ne naudas, ne darba, bet ir uzziedējušas ūdensrozes un ķirzaciņa atradusi vietiņu saulītē, un rozes nevīst, neskatoties uz karstumu.

Vecmāmiņa bija ielāgojusi to, ko viņai iemācīja viņas grūtā dzīve: vienalga, vai tev ir veiksme vai izgāšanās, tās nenosaka tavas dzīves kvalitāti. Šī dzīves kvalitāte vienmēr ir proporcionāa spējai priecāties. Un spēja priecāties ir uzmanības dāvana.

Džūlija Kamerona “Mākslinieka ceļš”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā būt laimīgai attiecībās

Inese Kaspars

Tu jau zini, ka viss, kas ar mums notiek, ir pašu radīts un pilnīgai un pilnvērtīgai attīstībai ļoti nepieciešams. Mūsu dvēseles ir izvēlējušās izdzīvot tieši to pieredzi un tieši tās situācijas, kuras dzīvē rodas.

Cilvēki, kas ir mums apkārt, ir uzņēmušies pildīt konkrētas lomas un palīdz mums iegūt nepieciešamo pieredzi. Un, ja mums ir vajadzīga nepatīkama pieredze, tad diemžēl vai par laimi kāds uzņemas tādu mums sniegt. Gribu Tev palīdzēt sajust, ka tā ir bezgalīga mīlestība, kas liek otrai dvēselei mums sagādāt arī sāpīgu pieredzi. Ja dvēselei šāda pieredze ir nepieciešama, tad ir jābūt kādam, kas mums palīdz izveidot konkrētu situāciju, kurā mēs varētu izbaudīt vai nu lielu laimi un bezgala skaistas emocijas, vai arī tieši pretēji – sāpes, ciešanas, ilgošanos un smagumu.

Katrai dvēselei ir nepieciešama pilnīga pieredze. Pilnīga – tas nozīmē – pilnu spektru sajūtām, emocijām, notikumiem, kā arī izpratni par to, kā ir būt situācijas vienā un otrā pusē. Ja kādā brīdī būsim bijuši upuri, tad pēc laika piedzīvosim situāciju, kurā būsim tirāni. Un tikai šādi, mētājoties no viena grāvja otrā, mēs beidzot iemācāmies nostāties uz ceļa un būt par savas dzīves autoriem. Lai iemantotu šādu stabilitāti, ir jāiziet cauri krietni lielai pieredzei. Un tāpēc varam būt ļoti pateicīgi visiem tiem cilvēkiem, kas ir gatavi iesaistīties mūsu radītajās situācijās. Un, protams, mēs atbildam ar to pašu – spēlējam atbilstošas lomas citu cilvēku dzīvē, lai viņi varētu iziet savas mācības.

Šo mijiedarbību mēs saucam par attiecībām.

Jo tuvākas attiecības, jo atvērtāki esam pret otru cilvēku, jo stiprāk viņš mūs ietekmē. Tā var būt liela laime un liela mīlestība, bet tās var būt arī lielas sāpes un dziļš satricinājums. Jo tuvāk esam cilvēku sev pielaiduši, jo lielāka iespējamība, ka tieši viņš sagādās mums vienu vai otru pieredzi. Kāpēc mums to vajag? Lai dvēsele pilnīgi un visaptveroši attīstītos. Šo kārtību neesam izveidojuši mēs. Tā ir uzbūvēts Visums, un tāda ir Dieva noteikta kārtība. Dvēseles nāk uz Zemes, lai pilnīgotu savu pieredzi. Attiecības palīdz to realizēt.

Attiecības vispār, bet jo īpaši pāra attiecības un ģimenes attiecības, ir tā dzīves joma, kas mūs ietekmē visvairāk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti pēc tām tiecamies un tieši tāpēc esam gatavas tajās ieguldīt daudz spēka un enerģijas.

Ja satiekam cilvēku, kura vibrācijas atbilst mūsējām, kurš mūs ceļ, kuru mēs ceļam, un šajās attiecībās abi kļūst stiprāki, mīļāki un var realizēt savu vislabāko potenciālu, tad šādu cilvēku mēs saucam par savu īsto. Viņš vienkārši ir mums ļoti atbilstošs. Viņš mūs saprot, viņš mūs atbalsta, viņš palīdz mums būt labākām. Savā būtībā mēs katra tiecamies tieši pēc šādām attiecībām.

Bet var gadīties, ka šobrīd pašas vēl neesam tik stabilas un līdzsvarotas un ka mums nepieciešama vēl pilnīgi cita pieredze, kas ir daudz destruktīvāka un sāpīgāka. Tad izvēlamies partneri, kas mums to visu sagādā. Šajā gadījumā var būt divi varianti, kā šī mācība konkrētam cilvēkam beidzas:

– vienā gadījumā šī pieredze dod viedumu un mīļumu, un ir jūtams, ka cilvēks savas rūgtās pieredzes dēļ aug;
– otrā gadījumā cilvēks var noslēgties un nolemt, ka attiecības ir tik sāpīgas, ka labāk būt vienam un mēģināt dzīvi sakārtot bez partnera.

Inese Prisjolkova “Audzēt mīlestību”

 

Nākamo sestdien, 21. martā 12:00 Cēsu Vēstures un mākslas muzejā notiks ļoti vērtīgs un iedvesmojošs praktiskais seminārs “Kā būt laimīgai attiecībās”
Lektore: INESE PRISJOLKOVA
Pieteikties vari šeit:

http://www.pavasarastudija.lv/2020/03/06/ineses-prisjolkovas-seminars-cesis-ka-laimigai-attiecibas-21-03-2020/

Tava ģimene ir tava garīgā prakse

tetis_meita6

Reiz kāds cilvēks man rakstīja: “Man tik ļoti gribās vairāk laika veltīt garīgajai praksei, bet pats saprotiet, – sieva, darbs, bērni…”. Viņš droši vien neapzinājās, ka viņa ģimene un darbs arī ir viņa garīgā prakse, pie kam daudz grūtāka un svētīgāka rezultātu ziņā, kā meditācija sniegotajos Himalajos. Es zinu, par ko runāju, jo man aiz muguras ir kā viens, tā otrs.
Ikdienas dzīve ir labākā garīgā skola. Jo tavs atspulgs visskaidrāk ir redzams tieši ikdienas spogulī un tajā tu arvien dziļāk sevi iepazīsti un pieņem tādu, kāds esi. Mācoties no savu ikdienišķo darbību sekām, tu iegūsti viedumu, kas tik ļoti ir vajadzīgs tavai personības un garīgajai izaugsmei.
Garīgā prakse sākas uz zemes nevis debesīs.
Šī apziņa pie manis atnāca kādā rītā, pirms apmēram ceturtdaļgadsimta, kad es klusējot meditēju. Te pēkšņi pienāca mana trīsgadīgā meitiņa Hollija un paraustīja mani aiz bikšu staras, pieprasot manu uzmanību. Es dusmīgi atgaiņājos un nošņācu: “Neaiztiec mani, es meditēju”. Un tūliņ pat sapratu, ka palaidu garām pašu galveno visā garīgajā praksē: apskaut savu paša bērnu tajā brīdī bija daudz svarīgāk kā reizi aiz reizes atkārtot savas mantras.
Kad cilvēki uzdod abstraktus jautājumus par laiku, telpu vai reinkarnāciju, es nemainīgi viņiem jautāju, kas viņu dzīvē notiek ar rīta rosmi, ēšanu, miegu un labestību attiecībās ar cilvēkiem….

Dens Milmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man patīk laimīgu cilvēku smarža…

2 laimigi

Dažiem cilvēkiem ir spēja uzlabot citiem garastāvokli, daloties savā harmonijā, ticībā un pozitīvismā. Viņi mums parāda, ka varam absolūti visu, un tam pietiek vien pamiegt ar aci savai paša dzīvei.
Viņi smaržo pēc tuvības, apskāvieniem un mīlestības. Sajūtot viņu siltumu, mēs tiecamies būt pēc iespējas atklātāki. Un vēl blakus viņiem ir ļoti omulīgi, komfortabli, tā, it kā mēs būtu mājās. Viņi mūs iedvesmo tiekties pēc labklājības un labestības.
Nav nekāds brīnums, ka mēs visi tiecamies būt blakus tādiem cilvēkiem. Mēs pastāvīgi atrodam iemeslus atrasties viņu apskāvienos, noķert viņu sirsnīgo skatienu vai atkal ieraudzīt viņu smaidu.
“Patiesi līdzcietīgs klausītājs var izdzirdēt pat to, ko slēpj klusēšana. Pats svarīgākais saskarsmē ir spēja izdzirdēt nepateikto”. – tā saka Pīters Drukers.
Cilvēka garastāvoklis mainās visneticamākajā veidā. Tā mūsu emocionālais stāvoklis pāris sekundēs spēj neticami parvērsties un nav jau svarīgi, vai tas ir apzināti vai neapzināti. Daži cilvēki spēj ietekmēt mūsu garastāvokli ar vienu vien labrīta novēlējumu, ko pavada silts smaids.
Pat zinātniski ir pierādīts, ka tad, kad mēs no sirds mijiedarbojamies ar cilvēku, mēs kļūstam emocionāli daudz jūtīgāki un pat mūsu kustības neapzināti atkārto viņa kustības. Kad cilvēks mums uzsmaida, mēs darām to pašu. Un tā nav vienkārši imitācija, mēs “uzķeram” viņa garastāvokli un emocijas.
Psihologs Džons Kičioppo apgalvo, ka mūsu zemapziņā pamostas emocijas, kas rada tā saucamo emocionālo sinhronizāciju.
Mūsu simpātijas izraisa cilvēki, kuriem ir augsts emocionālas inteliģences un apņēmības līmenis. Tieši viņi ir tie, kuri uzlabo mūsu pašsajūtu un garastāvokli.
Mēs tik ļoti mīlam laimīgus un labestīgus cilvēkus tāpēc, ka viņi uzlādē mūs ar labu garastāvokli, laimes sajūtu un sajūtu, ka mēs esam spējīgi parvarēt it visas dzīves grūtības.

Tu arī spēj būt tads cilvēks, vai ne?

Avots: brainum.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir tikai viens cilvēks

 

3a4dae854051debc4a670664d6ece6eeVienīgais cilvēks, kurš tev pietrūkst, esi TU PATS.

Tu dzīvo nemierīgi, tev šķiet, ka tev kaut kas trūkst. Tu vēlies atrast cilvēku, lai mīlētu, lai būtu laimīgs. Bet patiesībā vienīgais cilvēks, kura tev pietrūkst, esi tu pats. Un kad tu attapsies attiecībās, tajās vēl joprojām trūks tikai viena cilvēka. Tevis!

Tev vajadzīgas ir lietas, tev kaut kā nepietiek: mantas, mašīna, apģērbs, aksesuāri, māja. Bet patiesībā tev vajadzīgs ir tikai tas stāvoklis, ko tev var dot šīs lietas. Bet brīdī, kad tev tas viss ir, tev vēljoprojām pietrūkst tā, kam tas viss pieder. Pietrūkst tevis.
Tu sapņo par to, ka būsi piederīgs kādai ļaužu grupai, kādai lielai kompānijai, skolai vai ģimenei. Taču, ja tev šķiet, ka tas tev uzdāvinās tevi, tu ļoti maldies. Ja tu neesi atradis sevi, tad arī piederot kādai grupai, tev vienalga vēl joprojām pietrūks viena cilvēka. Tevis.
Patiesībā vienīgais cilvēks, pēc kura tu pa īstam skumsti esi tu pats. Cilvēks, kurš var atrisināt visas tavas problēmas – esi tu. Cilvēks, kurš var atrast visus risinājumus, nomierināt, uzjautrināt un iedot tavai dzīvei interesi, arī esi tu pats.
Cilvēks, kurš var mīlēt un piepildīties ar šo sajūtu – esi tu. Tas nenozīmē, ka tu paliksi viens vientuļš un tev vairs neviens nebūs vajadzīgs. Tas nozīmē tikai to, ka tu pārstāj būt atkarīgs no ārējiem faktoriem un tava dzīve sāk piederēt tev pašam. Un tad uzrodas tas viss, ko tu tik ļoti vēlējies, bet nevarēji dabūt.

Uzrodas mīļotais cilvēks. Uzrodas draugu grupa. Dzīve kardināli mainās, kad tu pārstāj viņai piedāvāt formēt tevi un tu patstāvīgi formē to pats, tāpēc, ka vienīgais cilvēks, kurš var tavā dzīvē atnest laimi – esi tu pats.

Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Duy Huynh
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par maksu un atmaksu

laimigs cilvēks

Es rakstīju par to kā cilvēks dzīvē maksā par dažādām lietām un sasniegumiem. Daudzi mani saprot nepareizi, uzskatot, ka es šeit domāju atmaksu. Bet es runāju tikai par maksu. Kāda ir atšķirība?

Atmaksa
Atmaksa par darbiem notiek tad, kad cilvēks ir nejūtīgs pret sevi un apkārtējiem, neseko Dieva, Visuma likumiem, ņem ko svešu vai to, kas viņam nav pa kabatai. Un dara to nekorektā veidā. Piemēram, kad varenais inkvizitors daudzus gadus bija sodījis un spīdzinājis cilvēkus un pēc tam satrakojies pūlis viņu sabradāja – tā ir atmaksa. Kad vīrietis piecdesmit gados cenšas dzīvot kā 17 (plosīties, skraidīt pa meitenēm, naktīs negulēt) un pēc tam saļimst ar miokarda infarktu – tā ir atmaksa. Kad sieviete, kura aizmirsusi sevi, pārsteidz savu vīru kopā ar mīļāko – tā ir atmaksa.

Atmaksa pienāk, kad cilvēki ir nejūtīgi pret sevi. Kad aizvieto jūtīgumu ar gribu un kontroli. Atmaksa vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Tā nepatīkami atver acis, apstulbina un liek pārskatīt savu pasaules redzējumu. Tā, iespējams, atrodas uz pašas izturības robežas.

Atmaksa, ja nenogalina, maina visu dzīvi. Tas ir tā, it kā tu neprātīgā  ātrumā skrien tumsā, neieslēdzot gaismu, un atduries betona sienā un tavā galvā viss apgriežas kājām gaisā. Tas ir tad, kad tu ignorē realitātes gabaliņus, bet pēc tam saņem visu vienā lielā gabalā.

Maksa
Maksa ir pavisam kas cits. Tā ir pieaugušu, apzinātu cilvēku prerogatīva, kuri līdzsvaro savus mērķus, laiku un iespējas. Viņi izvēlas korektu veidu, kā var sasniegt šos mērķus.

Piemēram, vīrietis vēlas atlikt miljons rubļu, pelnot divsimts tūkstošus mēnesī, uzbūvē savu finansu plānu uz gadu un sasniedz savu mērķi. Viņš zin, ko viņam maksā atlikt šadu naudas summu. Un zin, ko saņems rezultātā. Piemēram, sieviete vēlas notievēt un metodiski izstrādā fizisko nodarbību plānu pusgadam, tā vietā, lai mocītu sevi ar diētām, cenšoties nedēļas laikā “ielīst” fitnesa standartā.

Maksa vienmēr liek cilvēkam justies spēcīgakam, sajust savas robežas, sastapties ar veiksmi. Baudīt savas plānošanas augļus un virzīties tālāk uz priekšu.
Tāda ir atšķirība starp maksu un atmaksu. Atmaksa ir nejūtības pret sevi un pasauli rezultāts. Maksa – apzinātības un jūtīguma rezultāts.
Tāda, lūk, kustība dažādos virzienos. Kādā virzienā tu dodies?

Aglaja Datešidze
Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis