Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut

polunins5

Vjačeslavs Poluņins par to, kā sasniegt to stāvokli, kad gribas lidot (no lekciju cikla projektam “Возраст счастья“.)

1. Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut
– Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks, – saka Poluņins. – Un visās manās komandās ir bijuši tikai tie, bez kuriem es vispār nevaru. Kā izdodas neapnikt viens otram? Ir kāda viltība. Es speciāli daru tā, lai mākslinieki nevarētu visu laiku būt kopā. Es viņus uz laiku nošķiru vienu no otra.

2. Nedari to, ko nemīli darīt
– Es aizgāju strādāt cirkā du Soleil. It kā ļoti laba vieta, labākais cirks pasaulē, viss noorganizēts lieliski. Bet nevaru. Pusgadu bija lieliski. Kamēr mēs radījām, mēģinājām, trenējāmies…. Bet pēc tam viss pārvērtās par mazu rūpnīciņu, kurai vienkārši bija jāražo produkcija. Neinteresanti. Es mocījos, sāku staigāt pa dakteriem, sākās depresija…
Tad es palūdzu: lūdzu, lūdzu, atlaidiet mani, man kontrakts ir uz gadu, es vairāk nevaru. Man teica: atrodi savā vietā kādu līdzvērtīgu un mēs tevi atlaidīsim. Es izskrēju uz ielas un iekāpu taksī, un pēkšņi notika brīnums. Takša šoferis bija Jura Medvedevs. Viņš agrāk strādāja Maskavas Tagankas Teātrī, bija lielisks mīms. Viņš sapņoja kļūt par klaunu, bet ar taksi braucot piepelnījās. Es viņam saku: “Jura, tu no rītdienas strādā cirkā du Soleil par klaunu!”. Ja nebūtu sēdējis, viņš noteikti no laimes būtu noģībis. Viņam tas bija sapņu darbs. Man, aizbēgt no turienes – glābiņš.

3. Nerunā par slikto
– Mums komandā ir tāds princips. Tas ir aizliegts. Nekad neapspriežam, ko kurš sliktu izdarījis. Runājam tikai: “Kāds tu esi malacis, cik brīnišķīgi šodien nostrādāji! Un to, cik tu labi izdarīji!” Ir jāiedvesmo vienam otru, dažkārt pat sameloties drīkst, bet sajūsmināties noteikti vajag…

4. Neņem sviestmaizi lielāku par savu muti
– Katram cilvēkam ir noteikts daudzums spēka un tikai šo spēku patēriņš var padarīt laimīgu atmosfēru. Es skaidri zinu, ka mākslinieks nevar strādāt vairāk par astoņām nedēļām pēc kārtas. Tāpēc devītā nedēļa mūsu kolektīvā vienmēr ir atpūta.

5. Pārvērt savu dzīvi par mākslas darbu
– Līdz 50 gadiem man nebija māju. Pēc tam skatos, mana sieva ir sākusi skumt…
Sapratu, vajadzīga māja! Sākās ilgs process. Izskatīju desmit pasaules pilsētas, kur, manuprāt, varētu laimīgi dzīvot. Katrā padzīvoju mazliet un sapratu, ka labākā vieta ir Parīze. Bet Parīzi es nemīlu, jo tur ir nemitīga grūstīšanās. Tāpēc atzīmēju rādiusu – pusstundas braucienā no pilsētas (savādāk draugi ciemos nebrauks) un sāku meklēt. Pie kam mājai noteikti vajadzēja būt ar dzirnavām. Tā es biju safantazējies. Un atradu. Mūsu dzeltenajās dzirnavās katrai istabai ir savs vārds un sava Dvēsele. Piemēram, istabiņā “Pie vecmāmiņas” mēs esam “savilkuši” simtiem dažādu priekšmetu no krāmu tirgiem. Vai “Pasaku tornis”  – kas ir ideāla bērnu istaba. Un vel ir dārzi. Tur arī mēs visu ko esam izfantazējuši. Reiz man sagribējās, lai zāliens mainītu krāsas. Neviens dārznieks neņēmās to paveikt, redziet tā zālīte ar šito kopā nesadzīvošot. Bet es ņēmu un izdarīju. Man ir liels zāliens, apmēram 50m diametrā, kas katras divas nedēļas maina krāsu: zaļš, dzeltens, sarkans, rozā…
Autors: Antons Pikus
Avots: econet.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Cits skatījums uz Laimi!

… darīt vajag tikai to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

SlavaDurak1

Man vienmēr patikuši ir dulli cilvēki, lūk viens no tādiem ar savu interesanto skatījumu uz dzīvi.

VJAČESLAVS POLUŅINS, klauns

… Atšķirībā no parastiem cilvēkiem, kuri cenšas dzīvo tā “kā vajag”, cieš, mokās, neskatoties ne uz ko, duraki (šis vārds šajā gadījumā netulkojas) – kā bērni, viņi nojauš to, ko vēl nesaprot. Saule spīd – pastiepj rokas, kļūst auksti – saraujas, atnāca draugs – apskaujas, atnāca ienaidnieks – aizstāvās. Duraks nezin, ko nozīmē “tā vajag”, duraks grib dzīvot tā, lai būtu labi. Un tapa 5D izstāde “Slava Durak”

Man ir tāds likums – ko es nosaucu “kājas ūdenī”. Katrus trīs-piecus gadus ir jāpasēž upes malā kājām ūdenī, neko nedarot – sēdēt un domāt: ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai to vajadzēja darīt? Un kur es eju?

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Katram vajadzētu pabūt Indijā: tā ir pieredze, kas ļoti nopietni maina attieksmi pret dzīvi, parāda uzskatāmu piemēru ātrumu pārslēgšanai un orientieru nomaiiņai. Ikvienam vajadzētu pabūt valstīs, kur dzīvesprieks virmo gaisā kā burbulīši šampanietī, – Itālijā, Kubā.
Reiz Kubā es vairākas stundas vēroju puisi, kurš viesnīcas hallē kāra aizkarus, – viņš atnāca, padejoja, aizgāja, atnāca atkal, ieslēdza magnetafonu, pastaipījās gar karnīzēm, atkal aizgāja, klusiņām dungojot kādu melodiju, atkal atnāca, piekāra aizkarus, tie sašķiebās un nokrita – viņš atmeta ar roku un aizgāja, absolūti apmierināts, laimīgs, jo bija priekā pavadījis vairākas stundas!

Visu laiku iet pa vienu un to pašu ceļu ir garlaicīgi un neinteresanti. Atkārtošanās šausmas; šeit jau sēdēju, te gulēju,ar šo kopā dzēru, ar šo kopā ēdu, ar šo – dejoju. Neiespējami. Tev jāveic sevī revīzija: esi laimīgs vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgāšanās. Un ja tu savā ķermenī jūti nelaimīguma niezi – tā noteikti jānovērš.

Vispirms jāsaprot, kas īsti un kurā vietā ir nepareizi. Un jāatrod sevī spēki  spert soli projām no šīs vietas – tas – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Ļoti sarežģīti, bet absolūti nepieciešami.

 

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Lai cilvēks varētu justies absolūti laimīgs, ir jāveic milzīgs iekšējais darbs. Taču, ko dara vairums cilvēku? Viņi domā: lūk, gatava, it kā pareiza “formula”, uz tās es arī balstīšos, tāpēc, ka visi “gudri” cilvēki tā dara. «Gudriem» cilvēkiem negribas tērēt laiku patstāvīgi iepazīstot pasauli. Bet durakam gribas strādāt daudz un smagi. Kāpēc gan lai es nekāptu šeit? Aaa!! Uuu!! Sāpīgi!!!! Lūk, tagad sapratu! Viņš pieļauj kļūdas, taču dzīvo šajā laikā. Nav taču interesanti pieņemt visu gatavu – interesanti ir izdzīvot katru minūti. Šie meklējumi un kļūdas tad arī ir DZĪVE.

Būt nelaimīgam — tas nozīmē, visu laiku kaut kur dzīties un nepamanīt to, ka jau atrodies tur, kur vēlies atrasties. Katru dienu tu atrodies laimē. taču visbiežāk cilvēki to neievēro. Lūk, cilvēks domā: ja es to sasniegšu, nopelnīšu vairāk naudas, sasniegšu kādas tur virsotnes — zinātnē, karjerā, sabiedrībā, tad es būšu laimīgs. Un viņš nesaprot, ka jau atrodas stāvoklī, kurā ir laime. Vienmēr. Bet duraki tā dara un jūt. Tā ir patiesā gudrība. Klauna uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt par duraku. Vai arī – palīdzēt beigt būt nelaimīgam.

Darīt vajag to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka viss, ko esmu “sasniedzis” – tas ir, kad esi uzrāpies virsotnē, kuru redz no visurienes. Iespraudis tur karogu, saņēmis medaļu, prēmiju, kļuvis slavens,pārvērties piemineklī. Muļķības. Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk kā desmit draugi, kuri visi ir brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Ir interesanti nodarboties tikai ar to, kas ir neiespējams. Pārējais ir neinteresants.

Būt durakam – nozīmē – būt laimīgam. Duraki – tie ir tie, kuri neskatoties ne uz ko, pa taisno dodas pie savas laimes. Pamet visas nevajadzīgās lietas un dara tikai to, kas ved viņus pie prieka.
Lūk tāds, dīvains skatījums.
Man patīk Skaistu un laimīgu jums visiem šo dienu!
Avots: http://hitgid.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Par veiksmi dzīvē

jauna meitene12

Kā būt veiksmīgam?
Mans dārgais draugs, tu noteikti esi ievērojis, ka ikvienā grāmatnīcā ir ļoti daudz grāmatu par tēmu VEIKSME. Krāsaini vāki, iedvesmojoši nosaukumi un aprakstītās tehnoloģijas apsola ātru rezultātu savu mērķu sasniegšanā. Bet vai tu zini, ka dažām no tām ir specīga blakne un tās graujoši var iespaidot tavu dzīvi? Šodien mēs parunāsim par grāmatu izvēli.

Par mūsdienu VEIKSMES izpratni
Mūsdienu veiksmes izpratne sevī ietver domu, ka veiksmīgs var būt ikviens, kurš izmantos efektīvas tehnoloģijas. Te varam runāt par: ķermeņa valodu, domu formu radīšanu, pozitīvo domāšanu, afirmāciju izvēli un atkārtošanu u.c.
Stīvens R. Kovejs savā grāmatā “Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” stāsta par to, ka studējot veiksmes tēmu, kuru apraksta dažādi autori, viņš ir atklājis ļoti interesantu faktu. Viņš atklāja, ka šie tehniskie paņēmieni psiholoģijas zinātnē radās 20. gadsimta 30tajos gados. Līdz tam laikam grāmatu autori skaidroja, ka, lai cilvēks būtu veiksmīgs viņam ir daudz jāstrādā ar sevi, jāuzlabo savas rakstura īpašības un jāattīstās kā personībai.

Attīstoties sabiedrībai psiholoģijā parādās tehnoloģijas, kas neprasa no cilvēka iekšējas izmaiņas. Kā jau tu saproti, šī pieeja veiksmes sasniegšanai ir balstīta uz lepnības platformas, kas apgalvo, ka visa pasaule un tās resursi ir radīti lai apmierinātu cilvēka personīgās vajadzības. Izmantojot izvēlēto tehnoloģiju, cilvēks sasniedz noteiktu rezultātu, taču nejūtas pilnā mērā laimīgs.

Dzenoties pec finansiālas labklājības, augsta statusa sabiedrībā, viņš pastāvīgi atskatās uz citiem. Citos cilvēkos viņš redz tikai konkurentus. Viņa dzīvē nav vietas līdzcietībai, labestībai un labdarībai. Viņš komunicē tikai ar tiem, kas viņam ir izdevīgi. Viņa tuvie un mīļie cilvēki izjūt viņa uzmanības deficītu. Ja viņš to arī dod, tad parasti tā izpaužas vien kā pretenzijas un pārmetumi.

Nepareizs dzīvesveids izsauc pastāvīgu saspringumu un noved pie hroniskām slimībām. Veiksme lepnības iespaidā pārvērš cilvēka dzīvi par totālu kontroli pār visu, ar ko tas saistīts. Viņam nav sava iekšējā balsta, intuīcija nestrādā, ir aizvērta bet apziņa atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī.

Atrodoties lepnības iespaidā, cilvēks zaudē spēju saprast, kas patiesībā notiek viņa dzīvē.

Lūk, tādu pasaules ainu mēs redzam, kad cilvēks ir orientēts uz veiksmi un atsakās no darba ar sevi. Šis ceļš pilnīgi noteikti ved pie visu dzīves sfēru disharmonijas.

Par patieso veiksmi
Patiesa veiksme vienmēr ir balstīta uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēks jūt sevī iekšēju atbalstu. Viņš saprot, ka ir atnācis šajā pasaulē, lai realizētu savu aicinājumu un atnestu kaut ko savu – vērtīgu sabiedrībai. Tāpēc it visām viņa darbības jomām galvenais kritērijs ir uzstādīto mērķu ekoloģiskums.
Ja vinš rada kādas preces vai pakalpojumus, tad seko tam, lai izejmateriāli būtu augsti kvalitatīvi. Lai preces un pakalpojumi būtu vērtīgi un nekaitīgi. Kad viņš komunicē ar sev tuvajiem cilvēkiem, tad cenšas saprast viņu vajadzības un mērķus. Vinš nediktē savus noteikumus, bet ir orientēts uz sadarbību un atbalstu. Viņš savu uzmanību velta savai veselībai, ēd veselīgu ēdienu, nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm, ievēro dienas režīmu. Dzīvo harmonisku dzīvi.

Grūtās situācijās atveras viņa intuīcija, tā pazūd stress un paveras iespējas. Sāpju un ciešanu vietā viņš izjūt prieku un entuziasmu. Tu redzi divas veiksmes ainiņas. Viena – būvēta uz lepnības platformas, otra uz mīlestības un uzticēšanās dzīvei platformas. Cilvēkam vienmēr ir izvēles iespēja, kādā veidā sasniegt savu veiksmi.

Kad grāmatnīcā izvēlies savu grāmatu, kurā aprakstītas efektīvas veiksmes tehnoloģijas – pārbaudi tās ekoloģiju un to, vai gadījumā tai nebūs blaknes. Pāršķirsti šo grāmatu, sajūti tas noskaņojumu. Par ko tā stāsta? Par to, kā uzveikt konkurentus un sasniegt savu mērķi, neskatoties ne uz ko, vai arī par to, kā iemācīties sadarboties ar partneriem, lai kopā radītu kvalitatīvus produktus un pakalpojumus, kas būs noderīgi sabiedrībai?
No Oļega Gadecka lekcijas “Esi uzvarētājs jebkurā situācijā”
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Būt optimistam

prieks7

Spēja it visā saskatīt ko pozitīvu, ir brīnišķīgs ieradums. To zin daudzi. Teorētiski. Taču kā šo ieradumu iedzīvināt? Tas noteikti nav tik vienkārši kā šķiet?

Kāda ir vide un cilvēki tev apkārt? Ja mamma, vīrs un brālis ir pesimisti, protams, nevar runāt par to, ka tas tevi nekādi nebūs iespaidojis. Taču ieteikt nekomunicēt ar saviem tuvajiem cilvēkiem būtu aplam.
Taču ikvienam no mums ir iespējas paplašināt savu paziņu loku un, to darot, tajā noteikti uzradīsies kāds cilvēks – “šķiltava”, cilvēks – optimists, pilnīgi noteikti uzradīsies. Un komunicējot ar šādiem cilvēkiem, arī tu pats noteikti kļūsi daudz pozitīvāks, aizrautīgāks, interesantāks un laimīgāks.
Par ieradumiem. Atceries: lai rastos jauns ieradums ir vajadzīgas vismaz 21 dienas (citi saka – 30, citi – 100, bet tas nav būtiskākais). Katrā gadījumā, lai ieradinātos pozitīvi domāt un just, ar šo ieradumu ir jāstrādā, jāpierod pie tā un tāpēc – raksti sev zīmītes, liec atgādinājumus telefonā, nēsā gumiju ap roku – un tā pamazītiņām tu ieradināsi sevi justies labāk. Kādas frāzes – afirmācijas skaitīt: Es esmu brīnišķīgs cilvēks”, “Es visu varu”, “Mana pasaule man palīdz”.
Pēc iespējas biežāk pacenties paskatīties uz situāciju no malas. Kā “skatītājs”, kā “vērotājs” (ļoti daudz par to raksta Vadims Zēlands, Ekharts Tolle, par apzinātu dzīvošanu). Tu neesi lugas dalībnieks – tikai vērotājs. Un arī uzvedies tā, it kā redzētu to visu no malas.
Un, vēl. Šis jau ir no Norbekova metodikām: pirms jebkuras savas darbības uzsākšanas: domās uzvelkam sev muskuļu korseti, piedomājam pie savas stājas, iztaisnojamies un pasmaidām un tad ejam. Un pasaule caur tavu smaidu un labo garastāvokli sāk spēlēties jaunās krāsās.

Būt optimistam ir lieliski.

Es par šo daudz domāju pēc tam, kad biju izlasījusi Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu “Ne man kas bijis, ne būs” žurnālā Rīgas Laiks. Protams, katram mums ir sava dzīve un pieredze, un nav tiesību spriest par kādu, jo mēs taču nezinām ne viņu, ne viņa dzīvi, ne uzdevumus. Bet man kļuva ļoti skumji par to, ka cilvēks ar tādām sajūtām dzīvo, ka tādas sajūtas ienes savā ģimenē.
Citēju tikai vienu rindkopu: “Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša runa — “nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diezko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.”

Ļoti laba un dziļa intervija, taču sajūta pēc tās viena: es tā negribētu dzīvot:
https://www.rigaslaiks.lv/rigas-laiks-25-gados/ne-man-kas-bijis-ne-bus-19602

Dzīvot, elpai aizraujoties no laimes

23

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

Ir pieņemts domāt, ka tikai smagas jūtas ir nepanesamas. Taču patiesībā tādas var būt jebkuras.
Pati lielākā bērnu dienu sāpe ir saistīta ar neiespējamību dalīties sava sajūsmā par dzīvi.
Paveicies ir tikai nedaudziem mazajiem cilvēkiem, kuram brīnumainas sagadīšanās” dēļ ir bijuši pieejami gudrs vecītis vai vecenīte. Tos, pirms došanās tai saulē, arī bieži vien pārņem sajūsma par skaistumu. Tāpēc veciem cilvēkiem un bērniem ir tāda vilkme vienam pie otra. Vecs un jauns spēj noķert vienu vilni – sajūsmināšanos par dzīvi.

Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaule sev pašam

Bet mūsu – vidējā paaudze dod priekšroku rakņāties trūkumos. Cenšas kaut ko izlabot, pārtaisīt savu zemes stūrīti atbilstoši saviem priekšstatiem… Un apjūk, kad ierauga no brīnumiem plaši ieplestās bēŗna acis. Un cenšas aizbēgt, jo atceras, cik nepanesama ir sajūta ir tad, kad tevi nesaprot. Un atceras savu tā laika atkailināto sajūsmas pilno vientulību.

– Ai, mammīt, maijpuķītes!… Ai, kāda vabolīte! – klaigā mazā meitiņa, knapi izgājusi no mājām. Un viņas mazās roķeles stiepjas pretim it visam, un vēlas aptvert visu pasauli.

Bet mani tajā brīdī pārņem tāds nogurums, ka gribas aizvērt acis, aizbāzt ausis un uz līdzenas vietas aizmigt. Tajā mirklī es vēlos aizmukt no viņas laimes. Aizbēgt, aizslīdēt, nesatikties. “Jā, šī pasaule ir brīnumaina, skaista. Tik skaista, ka grūti to pieņemt, reiz es pati netiku ar to galā, tāpēc arī tev, mazulīt, neesmu nekāds palīgs.”

Toreiz, vairāk kā pirms 20 gadiem, es izdomāju “burvju vārdus”, kas man palīdzeja nesatikties ar to, ko redzēja meita.

– Diāna, iztiksim šoreiz, bez “Āi!”- es viņai teicu, kad posāmies pastaigai. Un viņa negribīgi piekrita.

Un tikai pēc daudziem gadiem es spēju pieskarties šai sajūtai sevī. Nepanesamam priekam par dzīvi (laikam tā vecums mums liek sevi manīt). Un sāku to atšķirt arī citos cilvēkos.

Dažkārt man šķiet, ka vairums slimību, ar ko slimo cilvēki, ir saistītas tieši ar šo – kādreiz nedalīto prieku. Tā ir nepanesama laime būt šai skaistajā pasaulē sev pašam!

Autors: Jeļena Kuzņecova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ielaid savās mājās Hygge

hygge34

Dānija stabili ieņem pirmās vietas laimīgāko valstu sarakstos.
Mums šķiet, ka viņi kaut ko zin…

Hygge, kuru mēs tik uzstājīgi vēlamies iemitināt pie tevis mājās, ir spēja novērtēt ikdienas dzīves labsajūtu, priecāties par šo mirkli, būt šeit un tagad. Šis vārds nāk no Dānijas.

Ja paskatāmies tālāk atpakaļ vēsturē, vārdam Hygge ir norvēģu izcelsme “labklājība, mājīgums”, bet dāņi to pieņēma 19.gs. sākumā. Šī vārda nozīmi ir grūti definēt. Taču cilvēki zin, ka tas apzīmē īpašu atmosfēru un laimes sajūtu. Plašākā pasaulē šis vārds kļuva pazīstams līdz ar Meika Vikinga grāmatu “Mazā Hygge grāmata”. Latviešu valodā to izdevis apgāds Zvaigzne ABC. Un anotacijā ir teikts:
“Dānija esot laimīgākā valsts pasaulē. To var izskaidrot tikai ar vienu: Hygge.
Huga? Hjug? Hige? Nav nozīmes, kā izrunā hygge. Galvenais ir to baudīt.

Jūs pazīsiet hygge, tiklīdz to sajutīsiet.
Hygge notiek brīdī, kad ieritināties uz dīvāna līdzās mīļam cilvēkam vai omulīgi čilojat kopā ar draugiem. Hygge ir saulaini rīti ar zilām debesīm, silta gaisma, pikniks vasarā un karstvīns ziemā… un hygge ir izjūta, ko var iemācīties!

Kurš gan vēl labāk par Meiku Vikingu (Meik Wiking) varētu jūs iepazīstināt ar labsajūtas un omulības pamatiem? Meiks ir Kopenhāgenas Laimes pētniecības institūta vadītājs, kurš gadiem ilgi pētījis dāņu dzīves burvību. Meika brīnišķīgā, iedvesmojošā grāmata jums palīdzēs justies pavisam hyggelig”.

Ja vēlies dziļāk izpētīt un iepazīt šo dāņu fenomenu, dodies uz Dāniju! Tur tev noteikti sarīkos speciālas hygge-tūres pa parkiem, kafejnīcām, ielām. Hygge neprasa milzīgus kapitālieguldījumus.

Jo vairāk spožuma un greznības, jo mazāk hygge. Hygge nozīmē iemācīties baudīt to, kas ir NEmateriāls. Šampanietis un austeres var izteikt daudz ko, taču noteikti ne hygge.

Mēs varam radīt Hygge.
Ja tēja – tad tēja ar medu, ja cepumi – tad cepumi ar garšīgu glazūru, ja ragū, tad noteikti ar kādu īpašu garšvielu. Tā ir šķipsniņa brīnuma, ar kuru var apkaisīt katru savu kustību.

Paguli klusumā, ieklausies kā pret palodzi sitas lietus lāses, kā vējš svilpo gar mājas stūri un čaukst rudens lapas, pacenties sadzirdēt, kā tās atraujas no kokiem un aizlido.
Ieelpo svaigo, dzestro rudens gaisu. Ieelpo Hygge.

Nakts negaiss tricina sienas – iemācies to baudīt, jo tu taču esi mājās – mājīgumā un drošībā.

Iekurini krāsni, uzcep garšīgas kanēļmaizītes un tavu māju piepildīs burvīgs aromāts. Ieslēdz siltu mūziku, uzvelc siltas zeķītes un apsedzies ar siltu, pūkainu plediņu. Bet pirms tam uzvāri sev garšīgu tēju no dažādām zālītēm, pieliec citrona sķēlīti ielej to skaistā keramikas krūzē.

Paseko taktilajam kontaktam – nobrauc ar roku pa veco koka galdu, pieliec to aukstam marmoram, vai kājas iemērc uzkarsušās smiltīs…

Degošas sveces

Sveces ir neatņemama Hygge atribūts. Tulkojot no dāņu valodas, cilvēks, kurš sabojā labsajūtu ir “tas, kurš nopūš sveces”. Tā kā labāk nodzēs gaismu un iededz sveces. Dānijā to sauc par “dzīvo uguni”. Un 28% dāņu sveces dedzina katru dienu. Bet trešdaļa dāņu, vienā piegājienā iededz vismaz 5 sveces.

Tu taču atceries, šo saukli, kas pirms kādiem 5 gadiem klejoja visos sociālajos tīklos:

“Dedziet sveces, dzeriet vīnu, ēdiet no skaistiem traukiem, nekrājiet krāmus, valkājiet skaistu veļu un nekad negaidiet īpašu gadījumu!”

Iespējams autors bija pabijis Dānijā.

Apmēŗam pusi no gada Dānijā līst. Neskatoties uz to, dāņi atzīti par laimīgākajiem pasaules iedzīvotājiem. Tātad viņi paši izvēlas, kāda būs viņu attieksme pret apstākļiem. Un savas mājās rada mājīgumu un siltumu. Arī spuldzes viņiem izstaro dzintarkrāsas gaismu.

Tavs stūrītis

Hyggekrog – ir kluss stūrītis virtuvē vai viesistabā, kur var mājīgi pavadīt laiku. Danijā tā ir praktiski ikvienā mājā. Tev būs vajadzīga plata palodze, uz kuras var sakrāmēt spilvenus vai pledus, tēja, grāmata un laiks sev.

Septiņi no desmit dāņiem uzskata, ka Hygge visbiežāk rodas mājās. Un atbildība katram pašam – vai tu to radīsi? Bez savas mājīgās vietiņas, hygge ir kamīns, koka vintāžas piederumi, grāmatas pledi, spilveni, taustei patīkamas lietas, keramika, porcelāns.

Lai tev vienmēr ir pa rokai “hygge ātrā palīdzība”: sveces, nedaudz garšīgas šokolādes, mīļās tējas, grāmata, filma, seriāls, džems, siltas vilnas zeķītes, svīteris, skaists blociņš, mūzika, fotoalbūms, kuru tev patīk šķirstīt.

Vide, cilvēki

Ir pienācis laiks sabalansēt savu darba dzīvi ar privāto.
Viena no dāņu receptēm Hygge ir tikšanas ar draugiem. Pēc statistikas 78% dāņu vismaz reizi nedēļā satiekas ar draugiem, ģimeni vai kolēģiem ārpus darba. Apmēram 60% dāņu uzskata, ka labākā kompānija, lai būtu īsts Hygge ir trīs, četri cilvēki. Tu nomierinies, notiek enerģijas apmaiņa. Ir ļoti svarīgi, kāda ir šī tava kompānija, tev nav tajā jābūt galvenajam.

Tā cilvēki rada sev kopējas atmiņas. Uzdāvini draudzenei biļetes uz džeza koncertu, aizejiet uz to kopā. Izdomā savas tradīcijas. Piemēram, katru pirmo mēneša svētdienu ejiet uz kino, bet pēdējā vasaras dienā – sagaidiet saullēktu.

Labi paēst

Laimi nevar nopirkt, bet var nopirkt gardu kūciņu, un tas ir gandrīz viens un tas pats.
Katrā gadījumā, tā uzskata mūsu smadzenes.
Tā kā Hygge un Veselīgs Dzīvesveids ļoti labi sader kopā.
Taču ņem vērā: pieēsties līdz sliktai dūšai nav vairs nekāda Hygge.

Galvenais ēst pagatavošanas procesā nav tehnika un tehnoloģijas, bet gan tā mīlestība, ko tu ieliec šajā procesā ar katru savu kustību. Tev nekur nav jāsteidzas – baudi procesu.

Darīt

Lūk, mazās lietiņas, kas var tavu ikdienu papildināt ar vairāk Hygge:

– galda spēles

– uzaicini draugus kopā papildināt pieliekamo. Lai katrs atnes kadus mājās pagatavotus gardumus: ievārījumus, sālījumus, sēnes, gurķīšus. Pienāks laiks un jūs kopā to visu ar gardu muti apēdīsiet, skatoties interesantu kino, iemīļoto seriālu.

– pasēdi pie ugunskura

– paskaties kino āra kinoteātrī
– apmaiņas vakars ar draugiem, kad jūs samainīsieties ar lietām, kuras vairs nelietojat

– izbraucieni ar velosipēdiem

– pikniki skaistās vietās (paņem līdzi mājas gatavoto limonādi, pīrādziņus, augļus, maizi, sieru un plediņus)
– uzvāri ievarījumu.
Lai Tev un Tavējiem mīļš HYGGE! 🙂

HYGGE_kolaza
Avots: https://clutch.ua
Tulkoja: Ginta FS

 

Ja vien es sevi mīlētu

milet sevi1

Bībelē teikts: “Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Kad mēs sākam iet izaugsmes ceļu, nonākam pie daudz dziļākas šīs frāzes izpratnes, saprotam, cik ļoti tas vajadzīgs, lai veidotu jebkuras tuvas attiecības.

It kā pavisam vienkārša frāze un tās jēga – acīmredzama, taču…
Kas tad ir šis “mīlēt sevi”? Vai mēs varam kādam citam ko dot, ja vispār nezinām, par ko ir runa?
Vai mēs zinām, ko  nozīmē pa īstam sevi mīlēt? Ne tāpēc, lai izrādītos publikai vai kādam kaut ko pierādītu – viņi vēl mani atcerēsies! Viņš sapratīs, ko zaudējis!…. Bet dziļi un patiesi, pati sev.
Pat tad, ja esi viena mājās – viena pret vienu?

Ko nozīmē – mīlēt sevi?

Mūsdienu kultūra un psihologi visu laiku atkārto: sevi vajag iemīlēt, dzīvot sev. Reklāma kliedz: tu taču esi to pelnījusi!…

Mēs cenšamies, cenšamies, cik spēka, taču kaut kā nesanāk…
Un rokas nolaižas – ko darīt?

Ir zināms apgalvojums: neviens tevi neiemīlēs vairāk par to, kā tu mīli sevi…

Un mūsu kultūrai ar totālu mīlestības deficītu un karstas vēlmes izdzīvot par jebkuru cenu, un pa pilītei izspiest to no citiem – tā kļūst par patiesi īstu problēmu.

Mīliet mani! Apbrīnojiet mani! Ticiet man! Varbūt tad es pati sev noticēšu…

Taču nogurušo acu izteiksmi nepaslēpsi – ne ar dārgu apģērbu, ne dārgām saulesbrillēm.

*** Skaties, pa ielu iet meitene. Skaista, lepna, klabina augstajiem modernu kurpju papēdīšiem, dārgu smaržu aromāta ieskauta. Viņa eleganti atmet matus – dārga meistara veidota stilīga frizūra, un viņas skatiens it kā no augšas nomēra apkārtējos. Nedod Dievs, kādam garāmgājējam viņu uzrunāt, pacensties iepazīties, to darīt varētu tikai trakais….

Reiz man arī gribējās tādai kļūt – lai “viņiem visiem” kaut ko pierādītu….

Vai viņa ir laimīga? No kā slēpjas aiz sava tēla spožajām bruņām? No kā bēg? Droši vien no tās maziņās meitenes, kuru ļoti aizvainoja, ievainoja, sāpināja… Un tagad viņa visiem ir aizvērta un nevienu nelaiž sev klāt.

*** Vēl kāda bildīte. Pa to pašu ielu soļo meitene. No skata pavisam parasta, bez Gucci un Versace, iet un  smaida – patiesi, no sirds. Viņas acis mirdz laimē un tajās atspoguļojas dzīva interese par visu – tāda sajūta, ka brīnumi un pārsteigumi viņu sagaida ik uz soļa.

Un viņa priecājas par katru sīkumu – saules stariņu, zilajām debesīm, garām lidojošajiem baložiem, ūdens šļakatām strūklakā, kas nejauši apšļaksta viņas seju, populāru dziesmiņu, kas atskan no garāmbraucošas mašīnas.

Viņa ir atvērta un laimīga un acis nevilšus viņu pavada, gribas doties viņai līdz, lai kopā atminētu viņas labā garastāvokļa noslēpumu.

Bet viņas noslēpums ir gaužām vienkāršs. Viņa ir laimīga tāpec, ka mīl sevi un pieņem sevi it visos stāvokļos, un pasaule kā spogulis viņai atspoguļo šo mīlestību un pieņemšanu.

Kad esi laimīga, mīli  un cieni sevi, tev negribas spēlēt publikai, tev nevajag  nevienam neko pierādīt… Ja ir kaut kā savādāk, tātad tur kaut kas nav kartībā.

Protams, visas saknes tradicionāli stiepjas tālu – bērnībā.

Es bieži vien no savas mammas dzirdēju, ka esmu drausmīgā egoiste. Gribu, lai vienmēr viss būtu tā, kā es to vēlos (kas pilnībā arī atbilst patiesībai).

Godīgi sakot, es domāju, ka sen to visu jau esmu pardzīvojusi, taču nē. Nesen klausījos Ruslana Naruševča lekciju, kurā viņš runā par to, ka sieviete vienkārši pēc savas dabas NEVAR būt egoiste. Viņa ir radīta pavisam savādāk, no mīlestības, padevības un kalpošanas. Viņa saņem laimes sajūtu tāpēc, lai tūliņ dotos un dalītos tajā ar sev mīļiem cilvēkiem, ar apkārtējiem, ar visu pasauli. 

*** Lūk, iedomājies situāciju. Tu esi uzzinājusi kādas priecīgas ziņas, vai ir noticis kaut kas patiesi labs. Tu sēdi un klusē, baudot šo vērtīgo sajūtu? Neticu! Esmu pārliecināta, ka sajūsmā uzreiz apzvani visus, ar ko vien vēlies padalīties priecīgās ziņās – mammu, 10 draudzenes, kaimiņienes. Tikai tāpēc, ka tev ir ļoti labi, tāpēc, ka šo laimes enerģiju nav iespējams paturēt sevī.

Un tad, kad klausījos šo lekciju, es raudāju…

Raudāju tāpēc, ka klusiņām pieskāros šim brīnumainajam stāvoklim – mīlestībai pret sevi, kuru tik daudzus gadus biju klusinājusi, uzskatīdama, ka neesmu tā cienīga.

Man bija tik ļoti sāpīgi to apzināties, ka gribējās visu, kas apkārt saspārdīt, izmētāt, saplēst sīkos gabaliņos.

Šis milzīgais resurss tik ilgi bija manī dzīvojis un es to apspiedu “līdz brīdim, kamēr dzīvē nesasniegšu ko nozīmīgu, piemēram, kļūšu par Krievijas Prezidenti, vai sliktākajā gadījumā par vadītāju kompānijā ar 1000 darbinieku štatu. Lūk, tad beidzot mani tuvinieki varēs ar mani lepoties, un es būšu cienīga mīlēt un cienīt sevi…”

It kā mani nevarētu mīlēt vienkārši tāpat vien, par to, ka es esmu…. Brrrr…. Kā atceros šo savu stāvokli….

Meitu mammas, lūdzu atcerieties: meitene NEVAR būt egoiste!
Viņa vienkārši ar savu uzvedību pieprasa jūsu mīlestību, uzmanību un viņas pilnības un dievišķās dabas atzīšanu.

Un nevajag viņai nemaz tik daudz – maigus apskāvienus, mīļus vārdus, uzslavas.
Bet viss parējais ir tikai to atvasinājumi, kad jūs nespējat to dot….

Un tas, ka dažkārt mums nav resursu, lai savai meitai dotu mīlestību, absolūti nav viņas problēma.

Un nevajag par to viņu sodīt, apsaukt. Labāk beidzot sāciet nodarboties ar sevi un iemācieties mīlēt sevi.

Kā tas ir – mīlēt sevi?

Ko mēs darām tā cilvēka labā, kuru mīlam? Pareizi, mēs par viņu rūpējamies – sakam viņam laipnus vārdus, pērkam dāvanas, barojam ar labu ēdienu, lutinām, dažkārt izdabājam arī viņa mazajām kaprīzēm….

Un tas notiek biežāk kā reizi mēnesī – pretējā gadījumā tas ir neveikls kukulis, lai nogludinātu savu vainu, bet, ja katru dienu. Daudzas reizes dienā…

Un te nu var palīdzēt lieliska prakse, kuru man ieteica Gopali (pateicos tev par to no visas sirds).

Ja es sevi mīlētu…

*** Ja es sevi mīlētu, vai vilktu šo kleitu? Ierastu, ērtu, bezformīgu un visu tādos aizdomīgos savēlušos bumbulīšos? Es staigātu pa māju vecā, izbalējušā, pleķainā halātā?

*** Vai es izterētu naudu, kas nolikta manikīram, lai nopirktu produktus, jo mājās “nav ko ēst” (lasi, ne visi velas ēst to, kas mājas gatavots).

*** Ja es sevi mīlētu, es strādātu nemīlamā darbā, kurā mani neuzskata par neko, un jau 3 gadus atliek apsolīto paaugstinājumu amatā?

*** Ja es sevi mīlētu, vai es no veikala stieptu pilnus, līdz zemei nokārušos maisus ar produktiem?
*** Ja es sevi mīlētu, vai es katru dienu klausītos paziņas žēlabās par dzīvi, valsti? Vai arī mierīgi nomainītu sarunas tēmu?

*** Vai es gaidītu tā vīrieša zvanu, kurš mani neciena, pastāvīgi man melo un dotu vēl vienu iespēju cilvēkam, kurš man dara tikai sāpes?

*** Vai es pusdienās ēstu ātrās uzkodas vai snikerus, vai tomēr pagatavotu sev kaut ko vērtīgu, veselīgu un garšīgu?

*** Vai es komunicētu ar savu draudzeni, kura man aiz muguras runā riebeklības par mani un manu vīru?

*** Un, beidzot, vai es atļautu citiem manā vietā lemt, ko man mīlēt, ar ko tikties, kā ģērbties un kam terēt savu brīvo laiku un naudu – ja es sevi mīlētu?

Tas taču ir tik vienkāršs jautājums…. Taču, cik ļoti svarīga ir atbilde uz to! Cik spēka un enerģijas tā dod! Šī vienkāršā frāze var izmainīt visu tavu dzīvi. Pamēģini, tev noteikti patiks!

Nākamo reizi, kad kāds tev palūgs izdarīt kaut ko, kas tev nepatīk un nav vajadzīgs, vai arī tu skumji veikalā novērsīsies no sev iepatikušās jaciņas tikai tāpēc, ka bērnam vajadzīgs piektais pēc kārtas apavu pāris, vai arī līdz naktij berzīsi dzīvoklī grīdu, tā vietā, lai pasēdētu un palasītu savu miļāko grāmatu, tu sev pajautā, kā es šajā situācijā rīkotos, ja mīlētu sevi?

Sakumā tas būs jocīgi, neierasti, iespējams, pat sāpīgi. Bet viss ir labojams.

Uzdrošināsies mēģināt? Vai arī turpināsi “pelnīt” mīlestību?

Protams, ir bail, kā uz šo mūsu jauno “stāvokli” reaģēs tuvinieki.
Viņi reaģēs normāli, ja tas nāks no tevis, ne demonstrējot, bet no sirds, ne tāpec, ka atkal kaut ko vēlies pierādīt. Un viņi vēl vairāk sāks tevi cienīt un mīlēt. Tu redzēsi!

Viņiem nebūs citas izejas, jo pasaule taču ir liels spogulis.

Ja tu iekšēji esi gatava sevi iemīlēt un pieņemt, tevi iemīlēs un pieņems arī citi. Tāpēc, ka tas notiks dabiski, organiski, tā, kā tam jābūt dabā.

Mēs visi esam Dieva bērni un katrā no mums dzīvo daļiņa Radītāja. Katrs no mums ir pelnījis mīlestību, mīlēt un būt mīlēts.

Bet viss sākas no ATĻAUJAS sev mīlēt sevi, mīlēt pa īstam, neatkarīgi ne no kādiem ārējiem apstākļiem.

Un tikai, iemīlot sevi, mēs spēsim pa īstam iemīlēt mūsu tuvākos, palīdzēt viņiem kļūt laimīgākiem, dalīties savā mīlestībā ar pasauli.

Es no sirds mums visiem novēlu sākt macīties sevi mīlēt – jau šodien! Beidzot izdarīt kaut ko savā labā – to, ko ir gribējies jau sen, bet visu laiku kaut kādu iemeslu dēļ tas ir palicis nerealizēts. Varbūt tas ir kāds sīkums – apēst garšīgu saldējumu vai nopirkt TO skaisto kleitu…. Vai nolikt malā apnikušo macību grāmatu un beidzot izlasīt romānu….. Un, kas zin, kads brīnums notiks tava dzīvē!
Autors: Tamāra Arhipova
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS