Par maksu un atmaksu

laimigs cilvēks

Es rakstīju par to kā cilvēks dzīvē maksā par dažādām lietām un sasniegumiem. Daudzi mani saprot nepareizi, uzskatot, ka es šeit domāju atmaksu. Bet es runāju tikai par maksu. Kāda ir atšķirība?

Atmaksa
Atmaksa par darbiem notiek tad, kad cilvēks ir nejūtīgs pret sevi un apkārtējiem, neseko Dieva, Visuma likumiem, ņem ko svešu vai to, kas viņam nav pa kabatai. Un dara to nekorektā veidā. Piemēram, kad varenais inkvizitors daudzus gadus bija sodījis un spīdzinājis cilvēkus un pēc tam satrakojies pūlis viņu sabradāja – tā ir atmaksa. Kad vīrietis piecdesmit gados cenšas dzīvot kā 17 (plosīties, skraidīt pa meitenēm, naktīs negulēt) un pēc tam saļimst ar miokarda infarktu – tā ir atmaksa. Kad sieviete, kura aizmirsusi sevi, pārsteidz savu vīru kopā ar mīļāko – tā ir atmaksa.

Atmaksa pienāk, kad cilvēki ir nejūtīgi pret sevi. Kad aizvieto jūtīgumu ar gribu un kontroli. Atmaksa vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Tā nepatīkami atver acis, apstulbina un liek pārskatīt savu pasaules redzējumu. Tā, iespējams, atrodas uz pašas izturības robežas.

Atmaksa, ja nenogalina, maina visu dzīvi. Tas ir tā, it kā tu neprātīgā  ātrumā skrien tumsā, neieslēdzot gaismu, un atduries betona sienā un tavā galvā viss apgriežas kājām gaisā. Tas ir tad, kad tu ignorē realitātes gabaliņus, bet pēc tam saņem visu vienā lielā gabalā.

Maksa
Maksa ir pavisam kas cits. Tā ir pieaugušu, apzinātu cilvēku prerogatīva, kuri līdzsvaro savus mērķus, laiku un iespējas. Viņi izvēlas korektu veidu, kā var sasniegt šos mērķus.

Piemēram, vīrietis vēlas atlikt miljons rubļu, pelnot divsimts tūkstošus mēnesī, uzbūvē savu finansu plānu uz gadu un sasniedz savu mērķi. Viņš zin, ko viņam maksā atlikt šadu naudas summu. Un zin, ko saņems rezultātā. Piemēram, sieviete vēlas notievēt un metodiski izstrādā fizisko nodarbību plānu pusgadam, tā vietā, lai mocītu sevi ar diētām, cenšoties nedēļas laikā “ielīst” fitnesa standartā.

Maksa vienmēr liek cilvēkam justies spēcīgakam, sajust savas robežas, sastapties ar veiksmi. Baudīt savas plānošanas augļus un virzīties tālāk uz priekšu.
Tāda ir atšķirība starp maksu un atmaksu. Atmaksa ir nejūtības pret sevi un pasauli rezultāts. Maksa – apzinātības un jūtīguma rezultāts.
Tāda, lūk, kustība dažādos virzienos. Kādā virzienā tu dodies?

Aglaja Datešidze
Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es tā dzīvoju?

dzivi_saprast7

Reiz cilvēki uzdeva Dzīvei vienu un to pašu jautājumu: “Kāpēc es tā dzīvoju?

Pirmais jautāja:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Bieži slimoju, mani nemitīgi vajā nelaimes. Es jūtos kā magnēts, kas pastāvīgi piesaista neveiksmes.
Un Dzīve viņam atbildēja:
–Tas tāpēc, ka tu dzīvo ar dusmām sirdī, apvainojies uz visu pasauli, iekritis ļaunatminības un naida slazdā. Bet jādzīvo ir par prieku sev, Dievam, apkārtējiem. Tad arī būsi laimīgs.

Otrais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā cīņā ar visu. Viss ir ne tā…
Un dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu dzīvo par spīti visam un visiem. Tu esi kā pusaudzis, vēl joprojām buntojies un nevari apstāties. Bet dzīvot vajag pateicoties. Tad arī kļūsi laimīgs.

Trešais jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Pastāvīgi esmu atkarīgs no apkārtējo viedokļiem, neesmu par sevi pārliecināts…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai citi tevi apskaustu. Bet dzīvot vajag, lai no tevis iedvesmotos. Iedvesmo, tad tu būsi laimīgs.

Ceturtais jautāja Dzīvei:
– Saki, Dzīve, kāpēc es tā dzīvoju? Mūžīgā stresā un spriedzē…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tu dzīvo, lai kādam kaut ko pierādītu. Taču tev nevienam nekas nav jāpierāda. Tu tam tērē tik daudz laika un enerģijas, bet jādzīvo ir laimes aksiomā, nevis teorēmu pierādīšanā.

Un piektais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Dzīve man ir viena vienīga vilšanās…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu izrādies. Kur gan esi tu – īstais? Ir jābūt nevis jātēlo un tu būsi laimīgs.

Un sestais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpec es tā dzīvoju? Garlaicīgi, neinteresanti…
Un Dzīve viņam atbildēja:
– Tāpēc, ka Dzīve paiet tev garām. Tu it kā esi paslēpies no tās. Bet jādzīvo tā, lai Dzīve ziņkārībā apstātos un ieinteresētos. Tad tu būsi laimīgs.

Un septītais cilvēks jautāja Dzīvei:
– Kāpēc es tā dzīvoju? Nekas mani neiepriecina.
Un Dzīve atbildēja:
– Tas tāpēc, ka tu nedzīvo savu Dzīvi. Un arī tas prieks, kas ir, nav tavs. Atrodi sevi, savas jūtas, vēlmes, vārdus, mērķus, emocijas, grāmatas, dziesmas, cilvēkus… Atrodi savu Dzīvi! Un tu būsi laimīgs.

Ja tu būtu Tava Dzīve, ko Tu pats sev atbildētu uz jautājumu “Kāpēc es tā dzīvoju?”
Vēlu jums laimi!

Autors: Ņina Sumire
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jādzīvo, kamēr nav pārgājis

dejot lietū

Gudrība darīt muļķības, kurās tu esi laimīgs, manuprāt, ir labākais, ko tu vari padarīt ar šo dzīvi.
Ar gadiem tu pārstāj vēlēties melnbaltās drāmas, bez citām nokrāsām.
Tev pārstāj būt vajadzīgi cilvēki, kuri tajās tevi iesaista.
Tu pārstāj par mīlestību uzskatīt to, kas liek tev stāvēt kā izsalkušam sunim uz pakaļkājām un trīcēt, skatoties uz kaulu augstprātīgajās, aukstajās rokās.

Tu sāc dzīvot viedi.

Ar vieglumu atlaid jebkuru, kurš vēlas aiziet.
Ar vēlmi ielaist to, kurš atnācis tevi ne ar vienu nesalīdzināt.
Ar veselīgu mīlestību pret sevi, kura atļauj tev būt mierā ar savu Dvēseli un ķermeni.
Un brīnišķīgas muļķības izkrāso tavas dienas, atceļot pārak nopietno attieksmi pret notiekošo, kas arī pāries, tāpat kā mēs visi.
Un reiz ir vērts pamosties vien tāpec, lai saprastu –
Jādzīvo, kamēr nav pārgājis.

Ļiļa Grad
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties mīlēt visu

ieksejais benrs9

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Ir jāmīl tas, kas JAU IR. “Nebriedums” vienmēr dzīvo domās “labi būtu, ja”, taču nekad domā “IR”, bet “Ir” – tā ir realitāte. Viss, kas “labi būtu, ja”, tev tikai sapņos rādās.

Lai kāda būtu realitāte,  tā ir laba. Mīli to, priecājies un atslābinies tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās, dzīve plūst un mainās. Neviens nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt atklājas plašumi, dažkārt nav uz kurieni doties. Gan viens gan otrs ir labi. Gan viens gan otrs ir esības dāvanas. Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiktu.

Vienkārši baudi notiekošo – tas un nekas cits, notiek tieši tagad. Rīt var būt, kaut kas mainīsies un būs kas cits; tad baudīsi citu. Parīt, iespējams, notiks vēl kaut kas cits. Baudi to. Nesalīdzini ar pagājušo, ar bezjēdzīgām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā mirklī. Dažkārt karsti, dažkārt – ļoti auksti, taču gan viens gan otrs mums ir nepieciešams; pretējā gadījumā dzīve izzudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Problēmas dzīvē

68312328_2005472509552562_5587503343992832_n

Problēmas cilvēka dzīvē tiek dotas viņa garīgajai izaugsmei, lai viņš kaut ko kardināli mainītu, kļūtu spēcīgāks, viedāks, gaišāks, patstāvīgāks, iemacītos domāt, analizēt, paust gara spēku, mainot savu dzīves veidu. Izdziedināties no egoisma un žēluma pret sevi, cilvēks var tikai PATS caur mīlestību pret sevi, PATS savām paša rokām, tāpēc, ka tad, kad cilvēks sevi mīl, viņu vada sirds nevis ego. Tad viņam nevajadzēs nosodīt un apvainot citus. Viņš velti vairs netērēs savu dārgo laiku un enerģiju.

Ja cilvēks daudz grib un uz kaut ko pretendē, bet neveic nekādus soļus, lai iecerēto sasniegtu, tad tavā priekšā ir īsts egoists, kurš žēlo sevi, ar to piesedzot savu slinkumu un bezpalīdzību. Lūk, arī sanāk, ka jātiek skaidrībā ar savu egoismu, jādara konkrētas lietas, lai sevi atjaunotu un pilnveidotu savas rakstura īpašības un pārstātu sevi žēlot. Tad cilvēkam atradīsies arī spēks un pozitīvisms un noteikti tam sekos vēlamais rezultāts.

Lai tas notiktu ir jāattīsta sava atvērtība informācijai, jāattīsta darba mīlestība, jāaudzē sevī mīlestība pašam pret sevi un jādalās šajā mīlestībā ar apkārtējo pasauli. Vienmēr ir jābūt gatavam pārmaiņām un no grūtībām baidīties nevajag, tās mūs norūda.

Protams, nāksies pārskatīt savas dzīves vērtības, jāapzinās sevi kā cilvēku, kuram uz šīs zemes ir sava loma un misija.

Sāc dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, dod sev tiesības būt Cilvēkam, kas nozīmē saņemt savu personīgo pieredzi, transformēt savas bailes, mainīt pārliecības, īstenot savas vēlmes un nesodīt sevi pārāk skarbi.

Dzīvo šeit un tagad, un zini, ka ikviens tavs lēmums mainīs sekas, patīkamas vai ne tik patīkamas, tāpēc ir svarīgi uzņemties atbildību par savām domām, par savām sajūtām, par savu rīcību – savu dzīvi. Un, galvenais, iemācīties pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, tāpēc, ka tāds tu esi viens vienīgais un ļoti svarīgs Visumam tieši tāds.

Protams, egoisms pretosies šādām pārmaiņām, taču neatlaidība, ar mīlestību darīts darbs sevis pilnveidošanā, noteikti dos pozitīvus rezultātus. Un tā, garīgi pilnveidojoties un atjaunojoties tu uzkrāj sava Dveselē mīlestību, pabaro sevi ar mīlestību un radi mīlestības pilnu atmosfēru ap sevi. Padari savu pasauli labāku un tu dosi nenovērtējamu artavu Visuma pilnveidošanā.

Avots: Silvas Metode
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par planētām, ceļa biedriem un virsotņu iekarošanu

kalnos divatā

Cik ļoti rūpīgi mēs izvēlamies to cilvēku, ar kuru kopā iesim uz tuvāko veikalu, ja ballītē savākusies lielāka kompānija un pēkšņi izrādījies, ka aizmirsuši nopirkt maizi un salvetes? Ne īpaši rūpīgi, vai ne? Kāds sīkums – var paņemt līdzi jebkuru, lai nebūtu garlaicīgi, uz minūtēm trīsdesmit, var atrast ar ko papļāpāt.

Bet, ja braucam atvaļinājumā uz divām nedēļām, jau daudz nopietnāk skatāmies uz cilvēkiem, vai tiesa?
Labi, ja vēl dažādās mājiņās dzīvosim, bet, ja nu vienā numurā, tad centīsimies izvēlēties to, kurš ir patīkams, adekvāts, un ar kuru mums ir līdzīgas intereses, savadāk, pats zini, kā bieži gadās: viens grib gulēt, otrs staigāt, vienam logi pa nakti jāatver, otram odi traucē un caurvējš, viens ēd gaļu un dzer alu, bet citi ir vegāni un veselīga dzīves veida piekritēji… Īsāk sakot, atvaļinājums nebūs parāk mierīgs un harmonisks, ja cilvēki ir ļoti atšķirīgi un ne īpaši cenšas viens otru saprast.

Tālāk iedomājamies, ka esam nolēmuši doties ekspedīcijā veikt kādu tālu un sarežģītu maršrutu (piemēram, kalnos). Mēs taču ļoti nopietni izvēlēsimies cilvēkus, kurus aicināsim savā komandā? Protams!

Ja paredzēts nopietns pasākums. Skaistums, prasme runāt, humora izjūta, finansiālā nodrošinātība, protams, ir labi izklaides braucieniem un patīkamai atpūtai, taču, lai kāptu kalnos, ar to nebūs pietiekami. Kalni, ziniet, prasa sapratni par to, ka jābūt patiešām stipram gribasspēkam un spēkam, lai tiktu līdz virsotnei. Darbībām jābūt saskaņotām, fiziskajai sagatavotībai jābūt labai un vēl nepieciešams profesionālisms, gara spēks, izveicība, gatavība palīdzēt tiem, kuri piekusuši, spēja darboties komandā. Bet, pats galvenais ir tas, ka katram ir viņa paša personīgais kāpiens un atbildība par to ir uz katra paša pleciem, un neviens cits mūsu vietā šo darbu neveiks. Ejam mēs kopā, bet katrs pats par sevi.

Jā mēs analizējam variantu ekspedīcija uz diviem, tad viss augstāk minētais kļūst vēl jo svarīgāks. Ja viens piekusīs vai pārdomās iet uz priekšu, tad otram nāksies apstāties blakus. Savstarpējs atbalsts un savā ziņā upurēšanās, protams, ir ļoti labi un vērtīgi (ik pa laikam), taču ļoti bieži partnerattiecībās partnerus vilina atšķirīgi augstumi un izrādās, ka vairums gadījumos, diemžēl to saprot pārāk vēlu. Tā arī sanāk: netika skaidrībā ar sevi, neapsprieda maršrutu, neizskaitļoja savus spēkus, un pēc tam viens saka: “Viss, man pietiek”, otrs nopūšas, cenšas pierunāt kustēties uz priekšu, bet saprot, ka partnerim “arī šeit ir labi”. Un pēc tam nākas vai nu palikt blakus ar to, kurš jau sasniedzis savu virsotni, vai atstāt viņu un pašam doties tālāk, kas arī nav pats vienkāršākais un skaistākais variants.

Es runāju par reālu atšķirību mērķos un dzīves mērogos, nevis par bēgšanu no atbildības no sērijas: “Oi, mūsu ģimene un bērni bija mana lielāka kļūda, es braucu meditēt uz Himalajiem”.

Protams, var nest savu partneri uz rokām, cenšoties viņam parādīt savu virsotni, var viņu vilkt, stumt, var pierunāt, var motivēt, taču jēga ir tajā, ka tas, kas mums pašiem šķiet milzīgs un skaists piedzīvojums, tīkots sasniegums un visa mūsu kāpiena jēga, var ļoti nogurdināt tuvo cilvēku un pat likt viņam ļoti ciest.

Spēku mērķa sasniegšanai dod pēc tam, kad tu šo mērķi esi sirdī izauklējis, izaudzējis, tas izaudzis no ļoti lielas vēlmes, un šai vēlmei jābūt mūsējai, ne svešai. Svešas vēlmes nepāraug mērķos un neiedvesmo uz lielām lietām.

Pirms uzaicini kādu kopīgā kāpienā, ir vērts pajautāt, vai cilvēks vēlas iet tur, kur vēlies iet tu pats? Ir, protams, variants, kad tu savu mīļoto cilvēku atstāj jūsu kopīgajā mājīgajā dzīvesvietā un viens pats dodies iekarot savas virsotnes un atgriezies ar uzvarām, taču, vai viņu apmierinās tava pastāvīgā prombūtne? Uzvaras uzvarām, taču vairumam cilvēku negribās iekarot nekādas virsotnes. Ģimene, māja, bērni, mierīga harmoniska dzīve – tas ir pietiekami. Un labi.

Tā arī sanāk, ka, jo augstāk uzkāp, jo mazāk tur var sastapt cilvēkus, kuri iet pa to pašu maršrutu.

Jā, tiesa, ka ar gadiem attīstītas iemaņas un, ja ir vēlēšanās, tad dod iespēju iet blakus savam mīļotajam cilvēkam arī garus ceļa gabalus – laukus, pļavas, līdzenumus, ceļus, veikalus, tusiņus – pēc sarežgītiem maršrutiem jebkas ir pārvarams. Viena vienīga problēma: ka tevī kaut kas pastāvīgi atgriež tavu uzmanību pie tām takām, uz kurām reti kādu varēja satikt, bet ar to arī vertīgs ir ceļš. Vieniem kalni, citiem upes, vēl citiem – lauki un meži. Nav labāku un sliktāku ceļu, katram ir savs paša un ir liela laime, ja šo ceļu izdodas iet kopā ar kādu, ar kuru jums ir vienāds augstums. Un kāds man čukst priekšā, ka tadu cilvēku nevar nejauši satikt.

Nezinu, kā ir patiesībā, bet ticu, ka ir jāturpina rāpties savā augstumā, nelolojot pārāk lielas cerības, ka kāds tevi tur gaidīs, vienkārši ej savu ceļu un dari to, kā dēļ esi nācis šai pasaulē. Un tici man, dzīve izdomās, kā noorganizēt tikšanos ar to, kurš iet vienā virzienā ar tevi. Runā, ka dzīve pieder drosmīgajiem, un es tam pilnībā piekrītu.

Diemžēl vairums cilvēku apstājas savā attīstībā pārāk agri, bet tur, kur nav attīstības, noteikti būs stagnācija. Nevēloties pārvarēt savas iekšējās un ārējās barjeras, neattīstot sevī vajadzīgās rakstura iezīmes, cilvēkam grūti saņemt lielo prieku no mazajām un lielajām uzvarām pār sevi un rezultātā viņš nonāk pie idejas pamēģināt “nopirkt” to visu, tādā veidā apkraujot sevi ar milzīgu daudzumu materiālo vērtību. Es teikšu: tā ir ārkārtīgi bezperspektīva nodarbe.

Pats vērtīgākais dzīvē ir LAIKS un CILVĒKI. Prasmīga rīkošanās ar laiku un labi cilvēki blakus – ir spilgtas, piepildītas un interesantas dzīves, iekšējās harmonijas un materiālās labklājības ķīla.

Ja par ceļa biedriem, tad… Nebūtu slikti iesākumā kļūt par planētu ar ļoti spēcīgu pievilkšanās centru un pienācīgu spēka pakāpi, planētu, kuras orbītā gribētos riņķot šim pašam ceļa biedram, un tāpat būt gatavam pārvērsties par pavadoni, kurš visu laiku riņķo un riņķo apkārt vienai vienīgajai pievilcīgajai un brīnumskaistajai planētai.

Es vēlu jums laimi!
Dīna Ričardsa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es mīlu nesterilus cilvēkus

basam8

Kāpēc blakus “nesteriliem” cilvēkiem ir labi un omulīgi? Tāpēc, ka viņi nekaunās no savas nepilnības un pieņem tevi ar visām tavām vājībām, nenosodot. Un saprotot.

Es mīlu nesterilus cilvekus… Tikai viņus arī mīlu… Tos, kuri pieņēmuši to, ka nav ideāli, nevis tos, kuri moderni meklē “savu labāko versiju”, kurā, godīgi liekot roku uz sirds, no sevis nav nekā…
Viss – no tiem, kuri nez kāpēc nolēmuši, ka zin vienu laimes recepti, kura der visiem. Tās taču nav, mani mīļie. Ir iekšējās brīvības līmenis, kuru palaiž individuālais domāšanas process katrā daudz maz attīstītā galvā… Pat tajā, kura nevēlas mosties no rītiem un naktīs dauzās apkārt…

Ir pārmaiņas, kuras vieniem ir vajadzīgas, bet citiem ir stingri aizliegtas…
Ir purvi, no kuriem vieni izlien jebkurā gadījumā, bet citi paliek mūžīgi…
Ir tikai sava dzīve, līdz kurai vieni izaug, bet citi – nekad, tāpēc, ka mācās kopēt svešas dzīves…
Sava dzīve ir tā, kurā tev ir labi…
Un cilvēki, ar kuriem tev ir labi…
Un darbs, kurā pat nogurums ir labs…
Un ēdiens, kuru tu ēd…
Un labi tajā telpā, kurā tu uzturies…
Un labi apģērbā, kuru tu valkā…
Un labi ar grāmatām, kuras tu lasi…
Un labi no mūzikas, kuru klausies…
Labi…
Vienkārši labi…

Es zinu ārkārtīgi daudzus “pareizi” dzīvojošus cilvēkus, no kuriem naidīgums un neiecietība dzirksteļo kā strāva no neizolēta elektrības vada…
Ne tāpēc, ka viņu dzīvesveids ir slikts pats par sevi, bet tāpēc, ka tas nesakrīt ar to, kā patiesībā viņiem būtu bijis vajadzīgs…
Un staigā viņi brendoti un trendoti, bet laimes kā nav tā nav…
Un diez vai tā pienāks, tāpec, ka laime ir tad, kad tev ir labi, nevis tad kad tu cītīgi pakārtojies tam, kas nosaukts pr labu…

Attīstība, mani mīļie, tā nav akla visa ta pieņemšana, ko piedāvā visdažādākās macības un prakses…
Tas ir dziļi personīgs process, kurš aizpilda apzinātos tukšumus un izvēlas tās zināšanas, kas nepieciešamas konkrētajam cilvēkam…
Tāpec jāmūk neatskatoties no visām tām vietām, kur tev autoritāri un bieži vien diktatoriski piedāvā kaut ko pieņemt, neapspriežot un neapdomājot….
Tā ir zombēšana…
Tā ir iekļaušanās viegli vadāmās masās…
Tā ir Personības pilnīga izgāšanās, jo tur, kur visus pataisa vienu otram līdzīgus, Personība tur nevienam nav interesanta un izdevīga…

Nestrerilitāte ir dzīves pamats, tāpēc, ka vēl nevienam nav izdevies sterilizēt to līdz laimīgai pilnības sajūtai…
Necenties arī tu…
Atzīsti sevī tiesības pašam uz sevi…
Un izvēlies ceļu, pa kuru iesi.

Autors: Ļiļa Grad
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis