Tavs enerģētiskais sērfings

2007. gadā izdevniecībā “Sofija” tika izdota Solāras grāmata “Kā dzīvot lielu dzīvi uz mazās planētas”, kurā es pirmo reizi es sastapos ar jēdzienu “enerģētiskais sērfings”. Līdzīgi fiziskajam okeānam, arī enerģētiskais okeāns, kurā mēs atrodamies, ir neparedzams: no miera stāvokļa līdz pat vētrai.
Ir dienas, kad ir daudz enerģijas, un ķermeņi to uztver dažādi: kāds jūt milzīgu paplašināšanos, ķermeņa piepildījumu, domu palēnināšanos, kustību smagumu, jo ķermenis nespēj tikt galā ar šo plūsmu pāreju. Kādam lieli enerģijas uzplūdi izspiež apspiestās emocijas, un cilvēks ir ļoti nervozs, ātrs, ugunīgs, aizkaitināts vai negaidīti neadekvāti reaģē uz kādiem ārējiem notikumiem. Bet trešajiem ir iekšējas iztukšotības sajūta, sajūta, ka viss notiekošais ir bezjēdzīgs utt.

Pirms 17 gadiem ļoti neliela cilvēku grupa tika pakļauta transformācijas enerģiju ugunīgajai ietekmei, tad tas bija, teiksim tā, “pilotprojekts”. Tas nozīmē, ka enerģijas frekvences gāja cauri mūsu smalkajiem ķermeņiem, ietekmējot cilvēku fizisko un psiholoģisko labsajūtu, un tādu cilvēku kā Solāra pieredze bija vienīgais atbalsts mums, lai izprastu sevi un savu vietu dzīvē. Lielākā daļa apkārtējo cilvēku nezināja par šādām svārstībām.

Taču šobrīd Zeme ir pilnībā atvērta jaunām frekvencēm fizikas, smadzeņu, endokrīno dziedzeru līmenī, un visi cilvēki saņem starojumu, kas daudzveidīgi ietekmē viņu individuālos organismus. Un, ja iepriekšējos gados šādi asi brīži bija nelielai cilvēku grupai, tad šobrīd jaunās enerģijas plūsmas ir daudz intensīvākas un nesavienojamas ar iepriekšējām Zemes frekvencēm, un skar visus. Bet, tā kā katrs no mums atrodas uz sava pakāpiena ceļā uz savu patieso, nemirstīgo Es, tad aktivizēšanās brīži katram no mums rada atšķirīgus simptomus.

Dažkart ir ļoti grūti saprast, ka tās nav kaut kādas tavas šī brīža nepatikšanas, bet gan objektīvs process, kas tev ir jāspēj pieņemt, jo galvenais nosacījums ātrai līdzsvara atjaunošanai ir tas, ka tu necīnies ar sevi. Ja mēs cīnāmies ar sevi, ja vēlamies sevi salauzt, salabot, mēs dzīvojam pēc pagātnes standartiem. Jaunajās enerģijās pārmaiņas var notikt tikai tad, kad tu vispirms pieņēmi visu, kas ar tevi notiek, pieņēmi pieredzes pērli un tikai tad izvēlējies ko citu.

PIEŅEMŠANA nozīmē pieņemt faktu, ka jā, līst lietus. Tas nenozīmē realitātes apstiprināšanu un aizstāšanu: “Ak, cik labi man aukstajā lietū, man ir sauss un silts!” Nē. Tā ir situācijas atzīšana un saprātīgs jautājums sev: “Ko es varu darīt?” Varu paņemt lietussargu un uzvilkt zābakus, varu stāvēt zem nojumes un gaidīt, kamēr lietus pāriet, varu uzvilkt lietusmēteli, ja lietussarga nav pie rokas.

Diemžēl mēs visi esam izauguši ar ieradumu sevi vērtēt pēc rezultāta: ja vēlamais nav izdevies, tātad esam vainīgi, un labāk atzīties pašiem, nevis saņemt apvainojumus no malas.

Daudzi stāsta man par savām šī brīža problēmām: kāds nespēja savaldīt dusmas, aizkaitinājumu pret tuviniekiem; kāds ir noguris no cīņas ar bezcerības un bezjēdzības sajūtu un, neskatoties uz saviem radošajiem meklējumiem, kopumā uztver pasauli kā spēli, kas pašam vairs nav interesanta; kāds žēlojas, ka nevar būt laipns pret saviem gados vecākiem radiniekiem, pieaugušiem bērniem, kuri paši izdara savas izvēles. Komentāri ir ļoti dažādi, taču šo cilvēku sevis novērtējuma būtība ir saistīta ar vienu lietu – “Cik ļoti žēl, ka man neizdodas būt tādam, kādam man vajadzētu būt.”

Tad, lūk, ko es vēlos jums pateikt.
Šobrīd mēs dzīvojam ļoti nemierīgā enerģijas plūsmu jūrā. Tā pat nav vētra, tas ir cunami – liels okeāna vilnis, kas kustas, saduroties ar citiem mazākiem viļņiem. Un mums ir savs sērfošanas dēlis, uz kura mēs varam uzkāpt un sērfot uz šī viļņa – tā ir mūsu sirds, mūsu uzticēšanās notiekošajam, mūsu pieņemšana, teiksim, Dieva gribai. Taču nav iespējams lietot šo dēli, ja katru reizi, kad nokrīti no tā ūdenī, tu sāc žēloties un gausties.

Neviens sērfotājs pastāvīgi neatrodas uz viļņa. Turklāt ļoti daudzi sērfotāji mīl demonstrēt savus video, kuros viņi nemitīgi krīt no saviem sērfošanas dēļiem, taču nezaudē vēlmi atkal un atkal nostāties uz tiem, lai vismaz dažas minūtes pabūtu uz viļņa. Ja viņi gaudīsies par to, ka nokrituši, tad palaidīs garām nākamo iespēju atkal to izdarīt.

Gribu uzsvērt, mīļie, tas ir normāli, ka mēs, dzīvi cilvēki, šobrīd esam sarūgtināti, dusmīgi, jūtamies neapmierināti ar sevi, esam izmisuši un ir vēl daudz visādu citu stāvokļu. Tas būtu fantastiski visu laiku atrasties pilnīgā harmonijā vai priecīgā sajūsmā atrodoties tajā, kas šobrīd notiek pasaulē šī enerģētiskā cunami laikā, īpaši, ja dzīvojam un strādājam lielpilsētā.

Tad, lūk, ir normāli piedzīvot dažādus negatīvus stāvokļus, bet absolūti nav normāli kultivēt sevī pārmetumus, ka piedzīvojam šos stāvokļus. Vainojot sevi, mēs iekrītam vibrāciju slazdā: neapmierinātība ar sevi neļauj mums noskaņoties uz labāko situācijas attīstību, lai arī kā mēs to vēlētos. Neapmierinātības frekvenču līmenis ir nesalīdzināmi zemāks par frekvenču līmeni, kas pavada panākumus: prieks, pārliecība, pateicība (atrodi emociju vibrāciju skalu internetā). Protams, es tagad uzrunāju tos cilvēkus, kuri no pieredzes zina – nevis “viņi ir vainīgi”, bet – “man tas sāp.” Kāpēc sāp – iedziļināšos vēlāk, tagad ir jāatgriežas līdzsvarā.

Ja esi nokritis no sava sērfa dēļa, neiedziļinies, kāpēc un kā tu nokriti tieši tagad. Tavs uzdevums ir pēc iespējas ātrāk atkal notvert viļņa kustību un nostāties uz sērfa vētrainajā dzīves jūrā – atgriezties savā sirdī.

Es saņēmu jautājumu:

– Un kā tad pārdzīvot smagus un sāpīgus stāvokļus, ja tos visu laiku centies ignorēt un ar gribasspēka palīdzību pārslēdzies? Galu galā ir taču likums: kas tiek apspiests, tas aug!

Tur jau tā lieta, ka ne gribasspēks, ne negatīvisma ignorēšana neatgriezīs tevi tavā sirdī. To var izdarīt tikai tava izvēle, kas nāk no mīlestības pret sevi: atzīsti savu stāvokli, apskauj sevi un dari visu iespējamo, lai emocijas caur ķermeni izlaistu pēc iespējas ekoloģiskā veidā, necenšoties to aizkavēt ar domu “košļeni”.

Kad, pieņemot vētrainas situācijas, tev kļūs vērtīgs tava līdzsvara brīdis, tu apzināti leposies ar sevi: “Urā! Man izdevās!” Bet tajos brīžos, kad tev kaut kas sāp, un tu emocionāli nokrīti, tad vienkārši atnāk sapratne, ka esi nokritis no viļņa. Jā, tā notiek. Taču! Tev ir savs prakšu kopums, kas ir piemērots tieši tev. Tu zini, kā kontrolēt elpošanu, kā ātri kustībā iztērēt hormonus, kā nomierināt iekšējo satraukumu ar klauvēšanas un sālsūdeņa palīdzību. Galu galā tu zini, kā sevi sazemēt! (Noderīgas prakses ir ŠEIT) Jums katram ir savs rīku komplekts, kas palīdz atkal justies uz viļņa, uz sava drošā sērfa dēļa, proti, savas sirds telpā.

Taču, ja tā vietā, lai planētu virs trakojošās jūras, tu sāc pievērst uzmanību tam, kā tu paslīdēji, atkal sarijies ūdeni, tad tu kaitē pats sev! Pēc šī enerģijas uzliesmojuma, kas nogāž tevi no kājām, tu nokavē brīdi, lai ātri atgrieztos pie sevis. Tu nevari trenēt līdzsvaru, ja koncentrējies uz to, kas ir “nepareizs”, nevis izbaudi to, kas ir “pareizs”.

Un es vēlreiz atkārtoju, tu jau zini veidus, kā atgriezties uz viļņa. Galvenais ir sagribēt.

Otrs svarīgs moments, nav iespējams pārvietoties pa šo vētraino okeānu, ja neproti atšķirt stāvokļus: kad ir mierīgs, kad ir vējš, kad notiek haotiska sadursme.

Ja tu no rīta nespēj sevi nomotivēt un ir sajūta, ka šodien labāk nekustēties, tad pavadi šo dienu pēc iespējas mazāk tērējot spēkus.

Ja šodien pamosties un tev ir sajūta, ka enerģija burtiski liek tev skriet un kaut ko darīt, tad novirzi šo lādiņu uz to, kas šobrīd ir 100% konstruktīvi tavam ķermenim. Dari mājas darbus, labiekārto māju, roc dārzu, gudri sadali savu enerģiju ķermenī.
Ja tu piedzīvo notiekošā bezjēdzības depresīvo stāvokli, kas šobrīd ir ļoti izplatīts jaunam cilvēku vilnim, atcerieties: tikai prāts piedzīvo bezjēdzību. Ķermenim nav vajadzīga cita jēga kā pati dzīve, un dvēselei nav vajadzīga cita jēga, kā vien dzīvot šajā ķermenī harmonijā ar pasauli. Tikai prāts meklē jēgu, un, ja tu to saproti, dari tagad to, kas liks tev justies dzīvākam ķermenī, nevis turpini kustēties pa apli šajā iluzorajā prāta pasaulē: “kā, kas un kāpēc” Jebkura fiziska aktivitāte ar pilnu uzmanību ķermeņa stāvoklim, dabas apbrīnošana ar pilnu uzmanību skaņām, krāsām, gaismai palīdzēs izkļūt no šī garīgā labirinta, kuru nesam sevī kā atskaņas no pagātnes.
Tajā pašā laikā prāts ir vērtīgs instruments, tas ir tas, kas fokusē mūsu uzmanību. Pateicoties prātam, tu izlem: sazemēties vai izvēlies koncentrēties uz to, lai atcerētos savu pāridarītāju laimīgu (Ar nosacījumu, ka tu kontrolēt prātu, nevis seko savām stereotipiskajām reakcijām).
Tāpēc tagad, šajā milzīgā dzīvības viļņa kustībā, kas strauji maina visu apkārtējo, mēs paši izvēlamies, kā saglabāt līdzsvaru. To nevar saglabāt prātā. Prāta būtība ir kustība. Tev jāiziet ārā, jāatgriežas ķermenī un sajūtu līmenī jājūtas dzīvam: jāsajūt pēdas, mugura, gaita, rokas. Jebkura darbība, kas atgriež tevi ķermenī, atbrīvo tevi no bezjēdzības ilūzijas galvā.

Arī šis stāvoklis man ir ļoti pazīstams, jo man ir diezgan sens prāts, un viņam ir normāli izjust vilšanos nebeidzamajā dzīves ceļojumā. Bet es neesmu prāts, es esmu cilvēks, apziņa, kas ceļo no gadsimta uz gadsimtu dažādos personāžos. Un šī apziņa izmanto prātu, bet tā nav prāts, un to ir svarīgi atcerēties.

Kad mēs krītam, ir svarīgi atcerēties: uz viļņa krist ir normāli. Un nevajadzētu uzdot jautājumu: kāpēc es krītu un zaudēju līdzsvaru. Drīzāk, ko izdarīt, lai atkal atgrieztos uz sava sērfinga dēļa.

Es atkārtoju, mūsu darbarīku pamatā ir sirdsmiers, un, lai atgrieztos pie miera, vispirms ar savu ķermeni ir jāiztērē hormoni vai vienkārši jāpārtrauc koncentrēties uz sižetu un jāvērš uzmanība uz uztveri ar maņām: kādas skaņas, smaržas, krāsas ir tev apkārt.

Tātad, tas, ko ķermenis uztver tieši, dod lielāku centrēšanas efektu nekā tas, ko mēs uztveram ar izpratni ar prātu. Tāpēc netiesā sevi, tāpat kā netiesā citus, bet vienkārši priecājies par iespēju stāvot uz sava viļņa planēt pār šo okeānu. Un iestāsies tāds brīdis, kad šis spēcīgais vilnis mūs izskalos jaunā krastā, principiāli jaunā krastā, kuram pat visi šie mani vārdi un argumenti kļūs tikai par miglainām atmiņām.

Es novēlu jums visiem cieņu pret savu cilvēcisko dabu, par to, ka reiz izvēlējāties iziet cauri šai pieredzei dzīvot kā cilvēks, ierobežotā fiziskajā ķermenī, ar savu nemirstīgo dvēseli, lielu pārmaiņu laikmetā. Un, lūdzu, esiet laipni pret sevi un citiem.

Svetlana Dobrovoļska
FOTO: Daniel Torobekov
Tulkoja: Ginta Filia Solis

PIEŅEMT harmoniju

Nekāds līdzsvars, nekāda pašpietiekamība vai ārēja harmonija nevar ienākt mūsu dzīvē, kamēr harmonija nav nodibināta iekšienē. Tas sen visiem ir zināms. Bet kas mums traucē šo harmoniju sevī ieviest? Kāpēc ir tik grūti to pat ne saglabāt, bet vienkārši iesākumam pieņemt, ielaist sevī?

Nevis radīt, ne izaudzēt, ne organizēt, bet PIEŅEMT SEVĪ, tāpēc, ka tas notiek dabiskā veidā, kad tu to izvēlies un kad ir aizvākti visi šķēršļi ceļā uz to.
Kas tie ir par šķēršļiem un kā mēs tos varam neitralizēt?

Pirmais un pats nopietnākais šķērslis ir mūsu iluzorās domas, stereotipi un ierastās programmas kas padara mūs par iekšējā ķīlniekiem. Lai tos aizvāktu, pietiek ar to, ka mēs paplašinām savu pasaules redzējumu, atraujamies no ierastā un mums pietiek drosmes godīgi paskatīties uz situācijām sevī un sevi šajās situacijās: kāpēc es to daru, kāpec es vienmēr tā rīkojos, kas liek man tā domāt un runāt?
Tā var būt atklāsme, kas pārsteigs un pat nobiedēs, taču tas ir pats pirmais solis ceļā uz sevi, kas aizsāk milzīgas pārmaiņas.

Otrs šķērslis Harmonijas pieņemšanai ir nespēja saprast un atzīt savas jūtas. Es nerunāju par tām situācijām, kad esam negodīgi pret sevi un pat nespējam atzīt savas uzvedības patiesos iemeslus. Bet pat tad, kad kļūstam apzinātāki, mums ļoti patīk izvirzīt sev pretenzijas par pēkšņi uzliesmojušu agresiju un aizkaitinājumu, asi pateiktu vārdu, nespēju savaldīties vai, gluži otrādi, par vājumu un rakstura trūkumu… Mēs nepieņemam šīs jūtas sevī un vainojam sevi tajās. Bet, kamēr neesam sevi pilnībā pieņēmuši, diez vai mēs spēsim pieņemt kaut ko citu no šīs pasaules.

Tieši tāpēc mēs savos kursos atbrīvojamies no negatīvajām emocionālajām saitēm, kuras esam izveidojuši šajā un iepriekšējās dzīvēs, ar mīlestību un siltumu barojam savu iekšējo bērnu, līdz jūtam, ka esam Visuma mīļotais bērns, kuram ir tiesības uz visām dzīves svētībām. Ne par labu uzvedību, ne par atbilstību standartiem, bet vienkārši “pēc noklusējuma”. Mēs iegūstam un nostiprinām ieradumu saglabāt un uzturēt šo sajūtu sevī ar ikdienas ķermeniskajām praksēm.

Trešais šķērslis ir dzīves likumu nezināšana. No vienas puses, dzīve ir ļoti vienkārša: tas, ko tu izstaro, ir tas, ko tu saņem, no otras puses, tā ir daudzpakāpju un daudzslāņaina – lietas nav tādas, kā šķiet.

Piemēram, ir ļoti daudz mehānismu, kas kontrolē cilvēku uzvedību un reakcijas. Un neizprotot šos mehānismus un motivācijas saknes (nevis aukstu – prāta vadītu, bet sirsnīgu izpratni), nav iespējams iemācīties, ka ikvienam ir tiesības dzīvot tā, kā viņš izvēlas: gan apkārtējiem cilvēkiem, gan mums pašiem. Tikai tas cilvēks var mierīgi pieņemt jebkādus ārējus notikumus savā dzīves telpā – ģimenē, darbā, pilsētā, laukos – kurš dzīvo tā, kā viņš vēlas dzīvot, nespēlējot videi ērtas lomas un necenšoties iekļauties sociālajos stereotipos, bet paliekot sev pašam.

Mēs macāmies un praktiski trenējamies pielietot reaģēšanas mehānismus. Un mēs sākam saprast, ka ne jau ļaunu nolūku vadīti, cilvēki pret mums izturas traumatiski. Un mēs sapraotam, ka jebkurā gadījumā viņi ir pelnījuši līdzcietību. Kad mēs izejam ārā no upura lomas, kad atzīstam, ka ikvienam ir tiesības spēlēt savu spēli, mēs sevī atbrīvojam telpu kaut kam labākam, brīvi uzelpojam un organiski iekļaujamies dzīves plūsmā, nevis airējamies, kā visu iepriekšējo dzīvi pret straumi.

Un, visbeidzot, nekāda harmonija un pat tikai silts, mājīgs stāvoklis iekšējā pasaulē nav iespējams, ja neesi spēris soli tam pretī. Tev pašam jāizvēlas pievienoties tīrajai telpai, koncentrējoties uz labo sevī, cilvēkos, dzīvē. Tikai tad, ja mēs apzināti izvēlamies koncentrēties uz radīšanu, skaistumu, radošumu, pateicību, dzīve mums dāvā to pašu pretī caur reāliem notikumiem un reāliem cilvēkiem. Tas jau ir tik pašsaprotami, ka pat nav jāpierāda: ikvienu cilvēku ieskauj tā realitāte, ko viņš rada ar savu iekšējo stāvokli.

Es labi atceros, kā pagājušajā ziemā pēc pastaigas pa mežu savā priekšpilsētā, kur saelpojusies svaigu gaisu un apbrīnojusi dabas skaistumu, mājas pārnākot, liftā satiku kādu gados vecu kaimiņieni un mēģināju ar viņu dalīties savos priekos. Un pretī saņēmu atbildi: “Jā, protams, labi, ka dubļus klāj sniegs. Bet kopumā laiks drūms, mitrs, pelēks un nomācošs”. Tās ir divas realitātes.

Harmonija pasaulē, tāpat kā mīlestība, vienmēr ir klātesoša, tāpat kā saules gaisma aiz mākoņiem. Bet mēs, kā zem lietussarga noslēdzamies no tās ar saviem paradumiem dzīvot cīņas un izdzīvošanas polārajā spēlē. Patiesa harmoniskas ārējās un iekšējās telpas satikšanās notiek tad, kad pateicībā atbrīvojamies no visa tā, ko sen bija laiks atlaist.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ejot pa šo, sevis paša iestaigāto taciņu soli pa solim, tu attapsies pavisam citā realitātē

Šodien es kārtējo reizi vēlos atgādināt par to, ka tieši pateicoties savām vibrācijām, mēs radām apkārtejo realitāti. Un, ja mūsu vibrācijas atspoguļo harmoniskas domas un jūtas, tad arī apkārtējā realitāte un pasaules krāsas ir košākas, dzīves uztvere – dziļāka un katrs notikums un cilvēks – dārgāks. Un pat ierastās ikdienišķās lietas mēs sākam uztvert pavisam jaunā un brīnumaini pateicīgā veidā.

Šī tēma nav jauna un nav pat saistīta ar šībrīža procesiem un pasaules pārveidošanos. Realitātes transformācija ar savu iekšējo sajūtu spēku vienmēr ir bijusi klātesoša. Atceries iemīlēšanās stāvokli – iemīlējies cilvēks taču pasauli redz pavisam citā gaismā – viņš ir pateicīgs dzīvei, viņš priecājas par visu un katru – viņam pasaule šķiet brīnumskaista! Es esmu pārliecināta, ka ikviens no mums kādreiz ir piedzīvojis šīs sajūtas.

Iepriekšējos laikmetos vibrāciju paaugstināšanās bija saistīta ar diviem momentiem: iemīlēšanos un radošo iedvesmu (arī radoši cilvēki pasauli redz pavisam savādāk kā vidusmēra cilvēks). Un, ja pēkšņi uz jūtām tev neatbildēja vai ar mīļoto cilvēku kaut kas notika, vibrācijas pazeminājās un pasaule cilvēkam sagriezās burtiski ar kajām gaisā.

Ārējā realitāte vienmēr atbild uz mūsu iekšējo stāvokli, tā sinhronizējas ar to. Bet šajos laikos tas notiek ātrāk un aktīvāk, kā agrāk.

Atcreries pasaku “Sniega karaliene”, kurā burvju spoguļa lauskas, nokļūstot cilvēku acīs, lika tiem ieraudzīt kroplības sev apkārt? Tad, lūk, šī ir tā stāvokļa metafora, kad mēs, izšķērdējot savu resursu, palaižam garām stāvokli šeit un tagad, ļaujam apstākļiem un cilvēkiem novērst uzmanību uz reaģēšanu, tā vietā, lai pasauli uztvertu apzināti. Mēs “krītam” savās vibrācijās un sākam redzēt pasauli caur ļaunā troļļa spoguli. Taču mūsu spēkos ir to nepieļaut.

Labā ziņa ir tā, ka mēs jau vairākus gadus dzīvojam pasaulē, kur cilvēkam ir vienkāršāk būt savu sajūtu saimniekam. Mēs paši esam spējīgi izmainīt savu noskaņojumu un pacelt savas iekšējās vibrācijas, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Un tas burtiski mūs pārnes pavisam citā realitātē.

Jau no senseniem laikiem gudrie pievērsa cilvēku uzmanību tam, cik labais un ļaunais ir subjektīvs. Pasaule ir vienota un mūsu “labā” un “sliktā” vērtējums ir mūsu pašu subjektīvā bildīte galvā, ko nosaka mūsu esošās pārliecības, tā ir mūsu pašu vibrāciju uztveres prizma. Tas nozīmē, ka mēs uztveram tieši to, ko esam spējīgi uztvert pateicoties savam iekšējam stāvoklim. Kurš, atkārtoju, nav ārējo faktoru sekas, bet gan pilnībā  atrodas mūsu kontrolē.

Un pats patīkamākais ir tas, ka pateicoties šim augsto vibrāciju stāvoklim, mēs esam spējīgi ieraudzīt skaistumu pat visparastākajos ikdienas priekšmetos, norisēs, darbībās. Šis fenomens šobrīd izpaužas visaptveroši.

Iekšējā harmonija, līdzsvars un prāta miers ir spējīgi burtiski pārvērst dzīves uztveri. Un tad tu vairs steigā negriez dārzeņus zupai, bet baudi procesu, kad no dabas veltēm gatavo ēdienu saviem mīlajiem.

Tad tu vairs neraizējies par haosu un nekārtību, ko rada bērni, bet gluži otrādi – priecājies par to: “Ak, Dievs, cik man ir radoši bērni!” Un tad parasts piepūšamais baseins pagalmā spēj radīt tādu pašu baudījumu kā atpūta siltajās zemēs.

Ar laiku šī Skaistuma realitāte mūs ieskaus no visām pusēm. Un to nevar ne izskaidrot, ne nodot vārdos tiem, kuri dzīvo pretenzijās… Nu, un, ka glāze skaisti mirdz…. Nu, un, ka skaists lampas kupols…. Nu, un, ka lietus lāses skaisti notek pa stiklu… Nu, un, kas no tā? Bet tu skaties un jūti – cik tas ir brīnišķīgi! Tu kļūsti atvērts šīm sajūtām, krāsām, skaņām…. Un pat ne visai patīkams notikums tiek uztverts pavisam savādāk,  tāpēc, ka šajā stāvoklī mēs it visā redzam skaistumu un jēgu.

Un tā nav nekāda aizvietošana galvā, nav kaut kāds izkropļojums, vienkārši, sasniedzot noteiktu vibrāciju līmeni, noteiktu to uztveres blīvumu, mēs patiešām attopamies pavisam citā realitātē, kur esam spējīgi sajust mirkļa skaistumu, kur visas dzīves izpausmes sagadā baudu, tāpēc, ka caur šo pieredzi dzīvo mūsu Dvēsele.

Es neatkārtošu to, kā radīt šo iekšējo noskaņu. Esmu pārliecināta, ka tev jau ir zināmi veidi, kā paaugstināt savas vibrācijas, īpaši tie, kas vislabāk strādā tieši tev.

Es tikai vēlos, lai katrs cilvēks, kurš šo lasa, atcerētos, ka viņš pats ir reālais savas dzīves Radītājs. Šī ir tava izvēle ik brīdi – tā vietā lai uztrauktos, nervozētu un rakņātos sevī un savās emocijās, apvainotos un izvirzītu pretenzijas citiem, tu apzināti pārslēdz uzmanību uz skaistumu, uz to, par ko ir pateicīga tava Sirds un Ķermenis. Un tad, ejot pa šo sevis paša iestaigāto taciņu soli pa solim, tu attapsies pavisam citā realitātē – Mīlestības un Skaistuma realitātē.

Svetlana Dobrovoļska
Foto:  Angelica Reyn
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad cilvēks no jauna piedzimst

Kad cilvēks piedzimst, viņš raud un kliedz.
Kad cilvēks kārtējo reizi piedzimst, viņš atkal raud un kliedz.
Sāpīgi, bailīgi, taču visbiežāk tāds ir ceļš jaunā telpā. Daudzi pavedieni, kas saista ar pagātni tiek nogriezti.
Dažkārt, pie nonullēšanās – aprauti tiek visi uzreiz.
Tā notiek, kad vai nu apstākļi izgrūž cilvēku nopietnās pārmaiņās, vai arī viņš pats to apzināti izdara, tāpēc, ka ir tam gatavs.

Nabassaite ar ierasto veco pasauli ir pārgriezta.
Un cilvēks attopas kā uz citas planētas.

Pirmais, ko viņš jūt ir aukstums, nenoteiktība un vientulība.
Iespējams, vizuāli nekas nav mainījies, visas tās pašas dzīves dekorācijas un tie paši cilvēki blakus. Bet nejūti ar nevienu no viņiem saikni.
Cilvēks raud un kliedz no bailēm un vientulības.
Skaļi vai ļoti klusu – tā, ka to dzird tikai viņš.
Ļoti grūti ir veikt pēdējo izrāvienu jaunā pasaulē.
Tumsa sabiezē, bet pagātnes nabassaite draud aptīties ap kaklu un nosmacēt.

Grūdiens un vēl viens grūdiens… Gaisma!
Raudas un kliedziens – “Es esmu dzīvs!”
Jā, sākumā var būt bailīgi, auksti un vientulīgi.
Taču drīz kādas saudzīgas un labestīgas rokas paņem un iznes tevi jaunā pasaulē – jaunos apstākļos, pie jauniem cilvēkiem…
Pie tiem, ar kuriem kopā esi uz viena viļņa. Kopā ar kuriem “ir par ko…”.
Un tu saproti, ka beidzot esi pamodies. Un tu ieraugi daudz ko jaunu.
Un tu ieraugi sevi patieso. Sajūti no jauna dzimušā spēku.
Un milzīgu beznosacījumu Mīlestību no tā, kurš tevi šeit atvedis un vienmēr ir bijis tev blakus.  Un vienmēr ir mīlējis. Pat tad, kad tu nemīlēji.
Un īpaši stipri tevi mīlēja, kad tu raudāji un kliedzi, dzimstot no jauna, atmostoties atnākšanai jaunā pasaulē.

Avots: МАГИЯ СЛОВА
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…

Izvēlies dzīvi, lai kas arī notiktu…
Zini, dzīve ir tāda, ka skrējiens no mirkļa, kurā tu jautri skaistām kājiņām kul ūdeni siltā jūrā, līdz brīdim, kurā nopietni pārdomā, vai ar savām piepampušajām kājām spēsi aiziet līdz virtuvei un uzvārīt brokastīs olu, var būt tik nežēlīgi īss…

Tāda, ka šodien tevi pavada apbrīnas pilni skatieni, bet rīt tev dod vietu sabiedriskajā transportā…
Tāda, ka šodien tu meklē somiņu, kas piestāv tavai acu krāsai, bet rīt tev vairs nav svarīgi, ko šodien uzvilksi mugurā…
Tāda, ka šodien tu jautri čivini draugu kompānijā, bet rīt, sarāvies čokurā raudi spilvenā un nevēlies nevienu redzēt…
Tāda, ka šodien tevi mīl, apdāvina, jūsmo par tevi, bet rīt tas viss notiek ar kādu citu, un, skaidrs, ka ne ar tevi…
Tāda, ka šodien esi visu mīlulis, bet rīt – visu aizmirsts vai pat vēl trakāk – atstumtais…
Tāda, ka šodien esi uz viļņa, bet rīt – pašā bedres dibenā…

Tu vari katru teikumu izlasīt no otra gala, jo notiek arī tā…

Vari pievienot vēl kādus momentus, kuros tu kusties no jūsmīga kanārijputniņa stāvokļa līdz viedumu sasniegušas vārnas stāvoklim, kura tik gaida, kad kāds pametīs gabalu siera… un “figu” lapsai…

Tāda ir dzīve…

Un es jau sen sapratu, ka vienīgais veids, kā neiekrist ar seju savu vilšanos izraktajā bedrē, ir būt gatavai uz visu….
Dzirdi? Uz visu!…

Pagriezies un ej, kā teica mana vecmāmiņa, kura bija izgājusi cauri visām represijām, kara šausmām un visām pārējām šūpojošajām desmitgadēm…
Dzīve ir tāda…

Un slikti tajā ir tiem, kuri domā, ka vienreiz mutē atrastā sudraba karote automātiski nodrošinās visas tālākās privilēģijas…
Tiem, kuri vienmēr gaida pret sevi īpašu attieksmi…
Tiem, kuri domā, ka visiem toksiskajiem un mocītājiem ir jānožēlo savi grēki un jāizlūdzas piedošana…
Tiem, kuri tic, ka laimei un mīlestībai jābūt garantētai un nepārejošai…
Vēl sliktāk ir tiem, kuri jau iepriekš kļūst par upuriem un jau laikus ir sagatavojušies tikai neveiksmēm…

Bet normāli ir tiem, kuri priecājas, kamēr ir priecīgi un nelien kaktiņā nomirt pēc katras neveiksmes…
Tāda ir dzīve…
Brīnišķiga… pat tad, kad nekā brīnišķīga, šķiet, tajā nav…
Patiesi!…

Izvēlies to, lai kas arī notiktu…
Tāpēc, ka tā, atšķirībā no nāves, ļauj izdarīt šo izvēli…
DZĪVO!

© Ļiļa Grad
Foto: Marina Ryazantseva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par to, kas šobrīd rada realitāti

Būtībā mēs jau 10 gadus dzīvojam pasaulē, kurā tēze “doma ir materiāla” neizraisa ne mazākās šaubas. Te es domāju – lielu daļu cilvēces.

“Baidies no savām domām – tās mēdz materializēties…”, “Par ko domā, tas arī kļūsti…”, “Visumam ir pilnīgi vienalga – baidies tu, vai sapņo, tāpēc labāk sapņo!”… – šīs frāzes zina daudzi. Tomēr dzīve strauji iet uz priekšu un tikko kā atvērušās zināšanas, ļoti ātri kļūst par pagātni.

Ir labi, ja zini, ko gribi, taču nostrādā tikai tas, kas Sirdī. Un tas attiecas uz visu, ne tikai uz īpašiem vēlmju objektiem.

Ko tu jūti pret DZĪVI?
Kā tu sagaidi katru jaunu dienu – ar interesi vai bailēm?
Vai priecājies par Sauli, par Debesīm?
Par tuvajiem un gadījuma cilvēkiem savā dzīvē?
Vai aiz visām lomu spēlēm tu redzi cilvēku Dvēseles?
Vai tas viss tev liek smaidīt?…

Kad vēl tikai šī tēze “doma ir materiāla” sāka iedzīvoties masu apziņā, gudri cilvēki mēģināja mums pateikt, ka ar domāšanu vien nepietiek, tai klāt ir jābūt sajūtām, kas saskan ar to tēlu, uz kuru tu tiecies: gribi naudu – jūties kā bagāts cilvēks, gribi mīlestību – iemīli sevi, gribi dzīvokli – esi pateicīgs tai vietai, kur dzīvo šobrīd utt. Tomēr šobrīd, kad pagājuši daudzi vizualizācijas un pozitīva noskaņojuma radīšanas gadi, daudzi man raksta, ka tas vairs nedarbojas.

“Kad es beidzot iemācīšos nopelnīt?” “Kad beidzot man būs dzīvoklis, par kuru sapņoju, sapņu vīrietis, ceļojumi….?
Tāpēc, ka ir pagājis spēļu laiks.

Ir pienācis Patiesības laiks: cik ļoti tu sevi sajūti kā Dvēseli, nevis lomu, cik siltuma un prieka tu izstaro Pasaulē – tik arī labklājības tu saņemsi pretī. Katrā konkrētā brīdī. Prāta priekšstatiem un vēlmēm vispār nav nekādas nozīmes. Atspoguļosies tas, kas Dvēselei vajadzīgs mīlestības pilnīgai atklāsmei.

Ja tu vēlies aiziet no radiniekiem, ar kuriem kopā dzīvo, bet tev pret viņiem ir pretenzijas – tev nāksies vēl kādu laiku “paberzēties ar viņiem” lai atvērtu mīlestību savā sirdī, kamēr gandrīz piespiedu kārtā tu neiedziļināsies savā sirdī un nesapratīsi patieso situāciju…. Ja tu vēlies izmantot savus talantus un izglītību, lai realizētu vēlmi pēc statusa un pelnītu “ne sliktak kā citi” – tava Dvēsele visos iespējamajos veidos sabotēs tevis veicamās darbības un paralizēs tevi ar bailēm un šaubām, bet psihologu palīdzība tās vēl nostiprinās. Tāpēc, ka tu vēsti Visumam NE TO. Tu turpini izvēlēties spēles atribūtus, kad vienīgais mērķis šobrīd mums visiem ir atcerēties savu dievišķo dabu – Dvēseles Prieku no ceļojuma Ķermenī. Pateicību sev un Dievam par dzīvi unikālā laikā, kad beidzas viena spēle un sākas cita.

Mēs ar jums atrodamies astotnieka bezgalības krustpunktā un, ja iepriekšējā cilpā ļoti redzami darbojās ārējo sakaru likumi, tad jaunajā realitātē darbojas TIKAI MŪSU IEKŠĒJĀ GAISMA.
Tieši tā rada vēlmi un prasmi darboties redzamajā pasaulē.

Un dzīve momentā atspoguļo mums šīs pašpietiekamās Gaismas līmeni – esības prieku, kas nekādā veidā nav atkarīgs no ārējām dekorācijām. Kad mēs neesam norūpējušies par notikumiem, kas norisinās ārpasaulē, bet pateicībā izdzīvojam katru mirkli, lai kāds tas arī būtu – šie paši notikumi uzreiz uzlabojas. Bet tad, kad esam koncentrējušies uz to, lai uzlabotu notikumus, zaudējot saikni ar savu iekšējo uguntiņu – grūtības samilzt.
Kādi vēl pierādījumi ir vajadzīgi?

Es jau esmu minējusi piemēru par raftingu (plostošanu). Mūsu dzīve ir mūsu pašu pasūtīts raftings. Un diezgan ilgu laiku šajā ceļojumā mums palīdzēja tieši ārējās reaģēšanas prasmes – mūsu atjautība, veiklība, fiziskā izturība utt. Tomēr šobrīd šo peldlīdzekli mutuļojošā dzīves straumē vada Dvēsele.

Ja tavs prāts ir aizņemts ar apkārtējo viļņu un aprīkojuma analīzi, Dvēsele nespēj aizklauvēties līdz tavai sirdij, lai beidzot tevi ievirzītu mierīgos ūdeņos un pagrieztu tevi ar skatu pret burvīgām ainavām un piestātu tajās vietās, kur tu vēlies.

Avots: © «Obretenie-sily-Lubvi.ru»
Foto: Alex Zarco
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesas izmaiņas

Patiesas izmaiņas nav ārējo dekorāciju maiņa. Tā ir iekšējās motivācijas nomainīšana.
Spēja sevi sadzirdēt.
Taču, lai sevi sadzirdētu ir:
– jāapstādina savas ierastās darbības un domas;
– jāatļauj sev “stāvēt”, ieklausoties savas sajūtās. 

Un tas nav viegli!
Vai zināt, cik daudzas mazu bērnu māmiņas man raksta: kā gan es varu apstāties, ja pat no agra rīta man jāizdara tik daudzas lietas vienlaicīgi?… Bet tikai tad, kad bērni sāk ārdīties un krist histērijā, nekas cits neatliek, kā pašai apstāties, ļoti mierīgi padzerties tēju, lai arī apkārt visi “stāv uz ausīm”. Un tad pēkšņi pamani, ka bērni norimstas un mammai izdodas to mierīgi saģērbt, lai aizvestu uz bērnudārzu vai pie auklītes.

Patiesas izmaiņas mūsos sākas no pieņemšanas, no tās pašas varonīgās sevis upurēšanas sevis paša dēļ, savas nemirstīgās daļiņas dēļ. Parasta labestība pret sevi, savu ķermeni un jebkuru savu stāvokli tieši šeit un tagad, atver durvis pārmaiņām gan sevī gan savā apkārtējā pasaulē.

Pamēģini!

© Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No pasniedzēja piezīmēm

Noams Homskis ir valodniecības profesors, lingvists, filosofs, sabiedriskais darbinieks, grāmatu autors un politiskais analītiķis. Viņu uzskata par vienu no mūsdienu izcilākajiem domātājiem. Viņa grāmatas lasa visā pasaulē. Stāsta El Club de los Libros Perdidos.
Īpaši populārs ir viņa radītais paņēmienu-triku saraksts, ar kuru palīdzību manipulēt ar cilvēku apziņu un ko izmanto gan masu informācijas līdzekļi gan valdības.

1. Uzmanības novēršana
Sabiedrības vadības galvenais elements ir cilvēku uzmanības novēršana no svarīgām problēmām un politisko un ekonomisko valdošo aprindu pieņemtajiem lēmumiem, nemitīgi piesātinot informatīvo telpu ar nenozīmīgiem vēstījumiem.
Uzmanības novēršanas paņēmiens ir ļoti būtisks, lai neļautu iedzīvotājiem iegūt svarīgas zināšanas mūsdienu filozofijas, progresīvās zinātnes, ekonomikas, psiholoģijas, neirozinātnes un kibernētikas jomā.
Tā vietā informatīvo telpu piepilda ziņas par sportu, šovbiznesu, mistiku un citiem informācijas komponentiem, kas balstīti uz reliktiem cilvēka instinktiem no erotikas līdz skarbai pornogrāfijai un no ikdienas ziepju stāstiem līdz apšaubāmiem vieglas un ātras naudas iegūšanas veidiem.

2. Problēma – reakcija – risinājums.
Tiek radīta problēma, sava veida “situācija”, kas aprēķināta, lai izraisītu noteiktu reakciju iedzīvotāju vidū, lai tie paši pieprasītu pieņemt lēmumus, kas nepieciešami valdošajām aprindām.
Piemēram, ļaut vardarbībai izplatīties pilsētās vai organizēt teroristiskus uzbrukumus, lai pilsoņi pieprasītu likumus, lai pastiprinātu drošības pasākumus un īstenotu politiku, kas pārkāpj pilsoniskās brīvības.
Vai arī izraisīt kaut kādu ekonomisko, teroristisko vai tehnoloģisko krīzi, lai piespiestu cilvēkus savā prātā veikt pasākumus tās seku likvidēšanai, lai arī tas pārkāptu viņu sociālās tiesības, kā “nepieciešamo ļaunumu”. Taču ir jāsaprot, ka krīzes nedzimst pašas no sevis.

3. Pakāpeniskums.
Lai panāktu jebkura nepopulāra lēmuma pieņemšanu, pietiek ar to, ka to ievieš pakāpeniski, dienu no dienas, gadu no gada. Tā 80. un 90. gados globāli tika uzspiesti principiāli jauni sociālekonomiskie apstākļi (neoliberālisms).
Valsts funkciju samazināšana, privatizācija, nenoteiktība, nestabilitāte, milzīgs bezdarbs, algas, kas vairs nenodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Ja tas viss notiktu vienlaikus, tas noteikti novestu pie revolūcijas.

4. Izpildes atlikšana.
Vēl viens veids, kā virzīt nepopulāru lēmumu, ir pasniegt to kā “sāpīgu un vajadzīgu” un saņemt pilsoņu piekrišanu, lai to īstenotu nākotnē. Nākotnē ir daudz vieglāk pieņemt jebkādus upurus nekā tagadnē.
Pirmkārt, tāpēc, ka tas nenotiks uzreiz. Otrkārt, tāpēc, ka tauta kopumā vienmēr sliecas lolot naivas cerības, ka “rīt viss mainīsies uz labo pusi” un no viņiem prasītajiem upuriem izdosies izvairīties. Tas dod iedzīvotājiem vairāk laika pierast pie pārmaiņām un pazemīgi pieņemt to, kad pienāks laiks.

5. Tautas infantilizācija.
Lielākā daļa propagandas runu, kas paredzētas plašai sabiedrībai, izmanto argumentus, raksturus, vārdus un intonāciju tā, it kā tās runātu par skolas vecuma bērniem ar kavētu attīstību vai personām ar garīgiem traucējumiem.
Jo vairāk kāds mēģina maldināt klausītāju, jo vairāk viņš cenšas izmantot infantilus runas pagriezienus. Kāpēc?
Ja kāds uzrunā cilvēku tā, it kā viņam būtu 12 gadi, tad suģestējamības dēļ šī cilvēka atbildē vai reakcijā, tāpat kā bērnam, nebūs kritiskā vērtējuma.

6. Uzsvars uz emocijām.
Emociju ietekmēšana ir klasiska neirolingvistiskās programmēšanas tehnika, kuras mērķis ir bloķēt cilvēku spēju veikt racionālu analīzi un līdz ar to arī spēju kritiski izprast notiekošo.
Savukārt emocionālā faktora izmantošana ļauj atvērt durvis uz zemapziņu, lai tajā ieviestu domas, vēlmes, bailes, šaubas, piespiešanu vai stabilus uzvedības modeļus. Stāsti par to, cik nežēlīgs ir terorisms, cik negodīgas ir varas iestādes, kā cieš izsalkušie un pazemotie, aizkulisēs atstāj notiekošā patiesos cēloņus. Emocijas ir loģikas ienaidnieks.

7. Iedzīvotāju debilizācija.
Svarīga stratēģija ir padarīt cilvēkus nespējīgus izprast paņēmienus un metodes, kas tiek izmantotas, lai viņus kontrolētu, un pakļaut viņus savai gribai.
Izglītības kvalitātei, kas tiek sniegta zemākajām sociālajām šķirām, jābūt pēc iespējas viduvējai, lai neziņa, kas atdala zemākos sociālos slāņus no augstākajām, paliktu tādā līmenī, ko zemākās kārtas nevar pārvarēt.

8. Viduvējības kā modes veicināšana.
Varas iestādes cenšas ieviest domu, ka modē ir būt stulbam, vulgāram un neaudzinātam. Šī metode nav atdalāma no iepriekšējās, jo viss viduvējs mūsdienu pasaulē milzīgos daudzumos parādās jebkurā sociālajā sfērā – no reliģijas un zinātnes līdz mākslai un politikai.
Skandāli, dzeltenā prese, burvestības un maģija, apšaubāms humors un populistiskas akcijas – tas viss noder viena mērķa sasniegšanai: neļaut cilvēkiem paplašināt savu apziņu līdz pat bezgalīgajiem reālās pasaules plašumiem..

9. Vainas apziņas kultivēšana.
Vēl viens uzdevums ir likt cilvēkam noticēt, ka viņš pats ir vainīgs savās nelaimēs, kas rodas viņa prāta spēju, spēju vai pielietoto piepūles trūkuma dēļ.
Rezultātā cilvēks tā vietā, lai saceltos pret ekonomisko sistēmu, sāk nodarboties ar sevis pazemošanu, visā vainojot sevi, kas izraisa nomāktu stāvokli, kas cita starpā noved pie bezdarbības.

10. Lieliskas zināšanas par cilvēka dabu.
Pēdējo 50 gadu laikā zinātnes attīstības sasniegumi ir noveduši pie pieaugošas plaisas starp parasto cilvēku zināšanām un valdošo šķiru rīcībā esošo un izmantoto informāciju.
Pateicoties bioloģijai, neirozinātnei un lietišķajai psiholoģijai, sistēmas rīcībā ir padziļinātas zināšanas par cilvēku gan fizioloģijas, gan psihes jomā. Sistēmai ir izdevies uzzināt vairāk par parastu cilvēku, nekā viņš zina par sevi.
Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu sistēmai ir lielāka vara un kontrole pār cilvēkiem, nekā viņiem pašiem.

Avots: waksoft.susu.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tikšanās ar neizbēgamo

Šajā brīnišķīgajā ziemas Saulgriežu laikā gribas runāt tikai par vieglo un brīnišķo! Tomēr es nolēmu šajās aizejošā gada pēdējas dienās noskaidrot vienu svarīgu mūsu ikdienas “darba momentu”.

Labā ziņa ir tā, ka arvien vairāk cilvēkiem šādi atgādinājumi un skaidrojumi vairs nav vajadzīgi, jo viņi nevilšus jūtas tieši tā, kā es aprakstu. No otras puses, arvien vairāk ir tādu, kuri pirmo reizi savas dzīves mirkļus izdzīvo apzināti, un jums, dārgie lasītāji, ceru, ka noderēs sekojošais materiāls.

Tātad tiem, kas jau ir nostājušies uz apzinātas realitātes uztveres (pareizāk sakot, tās radīšanas ar savu iekšējo stāvokli) ceļa, pārsteigums var būt saskarsme ar nepatīkamām situācijām, kuras it kā neskar tieši, taču kaut kādā veidā jūs tajās tomēr esat iesaistīti.

Tas var būt konflikts starp tuviem cilvēkiem, vai kāda veida cilvēciska traģēdija kaut kur tuvumā (mašīna notriec cilvēku vai kādu piemeklē sirdstrieka), vai arī konflikti darbā, kad, piemēram, priekšnieks pazemo tavu kolēģi… Un šķiet, ka tev ar to nav nekāda sakara, bet nez kāpēc tu to vēro. Un nevis vienkārši vēro, bet šī situācija izraisa tevī emociju vētru, kas bieži vien ir neadekvāta notiekošajam – daudz spilgtāka, daudz spēcīgāka – un ir pat fiziskas ķermeņa reakcijas – drebuļi, nejūtīgas rokas un kājas, paaugstināts asinsspiediens, galvassāpes, slikta dūša utt. 

Un cilvēki ļoti bieži uzdod jautājumu: kas ir tas, ko es vēl joprojām sevī neesmu izstrādājis, ko neesmu iztīrījis, ja reiz kaut ko tadu pievelku?

Un tiešām, tas ir dīvaini…. It kā cilvēkā vairs nav šo magnētu, viņš it kā ir iemācījies radīt savā dzīvē labo un pieņemt jebkuru “slikto” kā nākamo uzdevumu un pakāpienu izaugsmē, nevis problēmu, viņš arvien vairāk aiz provokatīvām situācijām sajūt pozitīvus motīvus – atklāt savu spēku, savu iekšējo cieņu, izrādīt dāsnumu, līdzjūtību utt. No malas vērojot, viņš brīnišķīgi saprot, kāpēc tāda situācija ir radusies un apzinās, kā tā ir neizbēgama un vērtīga katram tās dalībniekam…. Cilvēks ir pilnībā brīvs no bailēm, vērtējumiem un pretenzijām pret notiekošo, un saprot to, ka cilvēki uzvedas tā, tāpēc, ka savādāk nevar uzvesties…. Taču tas vēl jo vairāk pastiprina šo bezspēcības stāvokli – tapēc, ka notiekošais sagādā emocionālu (bet bieži vien arī sajūtamu fizisku) diskomfortu, taču to ietekmēt mēs jūtami nevaram. Taču kaut kas ir jādara, lai saglabātu savu veselību un emocionālo līdzsvaru.

Tieši šīs situācijas es dēvēju par “tikšanos ar neizbēgamo”. Tādu līdzīgu, tikai daudz asāku momentu mūsu pagātnē ir bijis neskaitāmi daudz, kad mums no vienas puses vajadzēja sevi aizstāvēt, bet no otras – izpildīt piespiedu darbības, ko pieprasīja realitāte: būt pakļāvīgiem varai, lai arī dvēselē tu tam nepiekrīti; paklusēt, kad tevī vārās taisnīgas dusmas; neiestāties par draugu, kuru nomelno, uzkāpt uz rīkles savām radošajām izpausmēm un rīkoties kā visi…

Un nebija pareizas izejas no tādām situācijām, tāpēc, ka, ja tu izdarīsi izvēli par labu dvēselei, cietīs tavs ķermenis (līdz pat nāvei), bet, ja izdarīsi izvēli, izejot no izdzīvošanas stratēģijas, cietīs dvēsele.

Tad, lūk, līdzīgas situācijas tagadnē – ir tikai atbalss un atgādinājums par daudz asākiem konfliktiem, kurus agrāk esam piedzīvojuši. Un šobrīd tie ar mums notiek tieši tāpēc, lai mēs vēlreiz atcerētos un izdzīvotu šo bezizejas sajūtu un izšķīdinātu to savā sirdī.

Jo šajā brīdī mēs vienlaicīgi atrodamies gan vertikālē – apzinātā kontaktā ar savu dvēseli, un horizontālā, tāpēc, ka mums kaut kā ir jareaģē cilvēciskajā plānā. Bet šajā vertikāles un horizontāles krustpunktā atrodas tas pats sirds punkts, kurš mums var atgādināt, ka ikviena reaģēšana ir īslaicīga, mirklīga ka spēle, un ārpus Spēles tam nav nekādas nozīmes.

Tā kā šādu neizbēgamu situāciju izdzīvošanas algoritms ir ļoti vienkāršs:

* Nevainot sevi un nemeklēt iemeslus, kāpēc esi nonācis šajā situācijā – tā ir augstākā griba, lai tu ar to sastaptos.

* Atcerēties par spēles mirklīgo dabu un nostāties VIRS spēles. Ārēji nepiedalīties šajā situācijā, bet ar sirdi pieņemt tevī iekšā dzimstošās jūtas un emocijas.

* Ar pateicību un maksimāli līdzsvaroti izdzīvot un caurelpot šīs situācijas.

Ja to izdarīsi, situācijas intensitāte mazināsies un tu sajutīsi milzīgu atvieglojumu, tāpēc, ka esi padarījis nepieciešamo darbu – esi izlaidis savas un kolektīvās pieredzes slāni caur savu sirds centru.
Atceries, ka nav iespējams pāriet jaunā spēlē, ja neesi aizvēris iepriekšējās spēles sižetus.

Bet tas, cik veiksmīga būs šī “aizvēršana” ir atkarīgs no cilvēku prāta spējas izlaist pagātnes stāstus caur savu emocionālo filtru – pēc iespējas uzmanīgi ar pateicību, bez spriedumiem, bez vērtēšanas, bez mocībām… Jā, tas ir nepatīkami, smagi un dažkārt pat fiziski sāpīgi, bet tam kā vilnim ir jāiziet cauri mums, paņemot līdzi visus pagātnes izkropļojumus, lai mūsu dvēseles vēl spožāk uzmirdzētu Jaunajā pasaulē.

Svetlana Dobrovoļska
Avots: obretenie-sily-lubvi
Tulkoja: GInta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo pieaugušāks tu emocionāli kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem…
Vai arī to vispār nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem… absolūti jebkādiem!

Mēs nevienam nevaram aizbāzt muti, nevaram atcelt svešus viedokļus, nevaram atņem kādam citam viņa vajadzības…
Un droši vien labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā savādāk, un uzskata, ka ir tiesības būt citu dzīvēs svarīgākiem par pašiem to īpašniekiem…

Muļķības!

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir…
Un mēs esam tādi, kādi esam…
Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt savas reakcijas…

Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino…
Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši…
Nepieņemt tos vērtējumus, kurus mums dod…
Nesekot tiem norādījumiem, kuri ir pretrunā ar mūsu lēmumiem…
Neatstāt tās birkas, kuras mums piekarina…
Neciest no tās nemīlestības, ar kuru mūs soda…
Necerēt uz to atbalstu, kuru mums nedod…
Neklauvēties pie tām durvīm, kuras mums neatver…
Nepaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest…
Un nepadoties tām manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…
Un tā tālāk…

Kamēr neesam to pieņēmuši, tas nav mūsu…
Un kamēr mums nav atņemts, neatdosim…
Jo agrāk to saproti, jo mazāk pēc tam problēmu jebkurās attiecībās…
Bez izņēmuma, pat ar pašiem tuvākajiem…
Tāpēc, ka, ja tuvākie grasās no mums vīt virves, un negrasās meklēt veselīgus problēmu risināšanas ceļus, viņi attālinās…
Un mēs nespēsim pārkāpt tos sliekšņus, aiz kuriem mēs uzskatām, ka varēsim iet ar savu “dziesmu grāmatu”….

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru mijiedarbības arsenālā nav nekā cita, kā vien primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumi, uzsēdināšanas uz mūzīgās vainas sajūtas, ilgu boikotu, uzmestu lūpu un visādu citu muļķību, kas piedien labi, ja līdz gadiem deviņiem, ne vairāk….
Bet iekšējais bērns, ar kuru gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ….
Un tas vajadzīgs apmēram 10 procentos pret 90 procentiem pieauguša cilvēka….

Pieaugsim!
Un gribēsim no otra veselā saprāta robežās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis