Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt visas savas sajūtas

Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.

Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….

Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.

Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.

Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…

Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.

Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.

Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.

Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas. 

Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀

Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.

Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….

Aglaja Datešidze
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laime bez dopinga

Reiz tu atsakies no tām smagajām emocionālajām narkotikām, kuras lietot reiz škita tik stilīgi…

Narkotikām, kas tevi padarīja par totāli atkarīgo un ļāva izbaudīt spilgtas emocijas tikai tad, kad tu ceļoji uz tālām, eksotiskām valstīm, skaļi izdzīvoji mīlas drāmas, ilgstošu šopingu un citus godkāres atribūtus, kas iluzori ļāva tev sevi pieskaitīt pie mākslīgi radītās laimīgo kastas…

Bet vai tā bija laime?

Mūždien likt likmes uz dzīves loterijas laimīgajiem cipariem, lielu daļu no kuriem tu vienkārši nopērc, bet pēc būtības pats tajā neko nenozīmē…

Reiz, kad Dvēsele vēl nebija gana izaugusi un tai bija vajadzīgas ļoti daudzas rotaļlietas, lai būtu interesanti un jautri dzīvot.

Bet pēc tam atnāk kaut kas pavisam cits, agrāk nepazīts.

Tu vēl joprojām  vari apmeklēt ikoniskas vietas un priecāties par skaistām lietām, taču tagad tās vairs nešķiet tik unikālas un nekādā veidā nepadara tevi labāku.

Bet pašas spēcīgākās sajūtas tev nodrošina ne jau ārējie apstākļi, bet tavs iekšējais stāvoklis.
Tas, kurā ieguldījies esi tu pats.
Pats radījis, pats uzskaņojis un iemācījies atšķirt smalkās sajūtu nianses…

To iemācīties nozīmē iziet pavisam citā sevis un dzīves uztveršanas līmenī.

Būt spējīgam izbaudīt prieku par dzīvi bez dopinga.

To prieku, kam tu neskraidi pakaļ ar vienmēr sagatavotu selfija statīvu, jo tavām sajūtām fotogrāfijas nav vajadzīgas.

To prieku, kas nav atkarīgs no vietas.

Klusu, bez āriškībām, tikai tavu prieku…

Mīļie, meklējiet… noteikti atradīsiet!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un dzīve turpinās

Dvēselē kluss…
Dzīvot ir vienkārši – tas nenozīmē ietilpt vienā šūnā… tas nozīmē, pateikt sev, ka tā vienkārši ir dzīve…
Būt nobriedušam – tas nenozīmē būt nesalaužamam… tas nozīmē pārstāt baidīties no atbildības…
Būt veselam – nenozīmē būt absolūti bez jebkādām rētām, kaitēm un plaisām, fiziskām un emocionālām… tas nozīmē neatcelt dzīvi un nekalpot savai neveselībai….

Dvēselē skaļi…
Tāpēc, ka laime patiesībā nemīl nekādu klusumu… tā ir pārāk kustīga, lai varētu sēdēt stūrītī, apspiežot savus smieklus un cenšoties netrokšņot…
Tā spēlē savu mūziku, dejo, līst pāri malām un vienmēr prot ar sevi padalīties…

Dvēselē skumji…
Izdzīvot savas skumjas nozīmē nebēgt no tām un atpazīt visas to nokrāsas…
Sadzirdēt to balsi, paturēt pie rokas…
Pastaigāties ar tām kopā zem viena lietussarga savā personīgajā slapjdraņķī…
Un saprast, kāpēc tās vēlējās pabūt ar tevi kopā…

Dvēselē nekā…
Gadās arī tā…
Un tas ir sliktāk par skumjām… par sāpēm… par izmisumu…
Ka rakstīja Folkners: “Starp skumjām un neko es izvēlos skumjas”…
Jo tur, kur ir nekas, tu nejūties dzīvs…

Un kā tev, mans draugs, ir dvēselē?….
Vai tu to spēj saprast savā ikdienas steigā?…
Es, ne vienmēr… taču mācos… apstājos…
Man jau patīk vienkārši dzīvot, nebaidīties no savas ievainojamības, pieņemt savas skumjas un neskopoties ar laimi….
Grūtāk ir ar NEKĀ… tāpēc, ka tajā iestiedz pavisam nemanāmi…
Taču ir tik labi, ka ir ko mācīties…
Tātad dzīve turpinās…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizvainojums psihologa skatījumā

Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.

Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.

Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi.
Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo.
Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.

Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.

Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.

Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt  nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.

Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!”  It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc? 

Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.

Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.

Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”.
Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.

Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.

Galvenie apvainošanās iemesli

Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.

Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta.
Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.

Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot.
Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.

Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības.
Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.

Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.

Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.

Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.

Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.

Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.

– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?

– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.

– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.

– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.

– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.

Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.

Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēks atradīsies, bet vēlme?…

ieksejais darbs1

Katru dienu es sēžu un klausos, kā cilvēki nosaka cenu savām ciešanām un pazemojumiem, no kuriem neatrod drosmi atbrīvoties…
Lūk, sieviete, kuras vīrs, kā izskatās, sen aizmirsis, ka ir precējies, jo lielāko daļu savas dzīves pavada kā zvērināts vecpuisis, kurš ceļo no gultas uz gultu ar pudeli padusē…
Sievai atliek vien vienaldzība – labākajā gadījumā…. emocionāla un fiziska vardarbība – sliktākajā…
Viņa sēž manā kabinetā un min argumetus par labu neesošās laulības saglabāšanai: “Toties viņš labi pelna… un no malas izskatās, ka mums viss ir normāli”…
Lūk, vīrietis, kurš aprecējies ar īstu maitu, līdz groteskai izreklamētu instagrama skaistuli…
Meitene neslēpj to, ka viņš viņai vajadzīgs tikai kā lifts, kas pacels citā dzīvē…
Viņa, aci nepamirkšķinot, viņu pazemo cilvēku klātbūtnē un arī tad, kad abi paliek divatā…
Viņa rīko scēnas un histērijas par ikvienu viņa atteikšanos nopirkt viņai to, ko viņa vēlas…
Un maksā par to ar dozētu piekļuvi ķermenim, tāpēc, ka citas cilvēciskas valūtas kā maigums, siltums un rūpes, viņai nav…
Viņš arī sēž manā kabinetā un pierāda pats sev un man, ka toties apkārtējo acīs viņš izskatās kā ritīgi kruts vecis, kuram pieder galvu reibinoša skaistule…
Citiem vārdiem runājot, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, viņa pašapziņa iekšienē krītas, taču ārēji šķiet, ka tā paceļas…
Tādu stāstu manā praksē ir tūkstošiem… un tie attiecas ne jau tikai uz personīgo dzīvi…
Tos vieno viens…
Cilvēki maksā ar sevi par to, kas tos iznīcina… un cieši turas pie saviem apmaksātajiem grāvējiem…
To saprotot, pārstāj viņus žēlot… un pat necenties pārliecināt par to, ka ir jāpārstāj ciest to, ko viņi pacieš…
Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad cilvēks ir gatavs maksāt tādu cenu, tātad viņam ļoti vajag to, par ko viņš maksā…
Mani Mīļie, ilgu ciešanu, kurām nav iekšējas saldas kompensācijas, nemēdz būt…
Mūsu psihe ir uzbūvēta tā, ka cilvēks, lai ko tas nemaksātu, centīsies izlīst no neciešamiem un traumējošiem apstākļiem..
Viņš nevar atrasties tur, kur nav nekā, kas kompensētu viņa ciešanas…
Tāpēc visi ilgie ieilgušo toksisko attiecību un citu ilgtspējīgo ciešanu stāsti redzami vai neredzami sevī ietver to, kas cilvēkam dod kaut kāda līmeņa labsajūtu…
– Tā vieniem patīk upura loma, aiz kuras var droši paslēpties un tā attaisnot jebkuru bezdarbību…
– Citi paši sev patīk uz to fona, kas viņiem šķiet, ka bez viņiem pazudīs – tas pazīstams ir visiem līdzatkarīgajiem, kuri virspusē cēli cīnās par saviem pazudušajiem mocītājiem, bet iekšēji briesmīgi baidās no veselīgām attiecībām, kurās nebūs tāda viegla veida patikt sev kā uz atkarīgā fona…
– Trešie atklāti ir gatavi maksāt ar sevi par iespēju paēst saldāk un pagulēt mīkstāk…
– Ceturtie arī ir atraduši kaut ko, kas viņus aizturējis šādā smirdošā, bet ļoti ierastā purvā…
Ticiet man, katram darbaspējīgam, emocionāli nobriedušam un sevi cienošam cilvēkam atradīsies spēks iziet no jebkuras vietas, kur viņam pa īstam ir slikti, kur nākas maksāt ar sevi un savu veselību par apšaubāmām baudām…
Spēks atradīsies…
Bet ne vienmēr atrodas vēlēšanās…
Un te nu katrs izvēlas pats…
Ir tādas tiesības…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle ir vienmēr

izvele7546

Tavā dzīvē katra diena var būt bezgala skaista…

Skaista tāda, kāda ir, nevis iestudētā noskaņojumā…
Brīnišķīga grūtībās…
Brīnišķīga nogurumā…
Brīnišķīga, izdzīvojot visa spektra emocijas, ne tikai izvēloties pozitīvās…
Kāpēc?
Tāpēc, mīļie, ka tas ir tikai izvēles jautājums…
Vienkāršas paša atbildības par notiekošo tieši ar tevi – izvēles…

Reiz es sapratu, ka citi cilvēki – tuvi un tāli – neatrodas manī, bet gan ap mani…
Un viss, ko viņi man atnes – ir labprātīgi…
Un viss, ko es pieņemu vai atdodu – arī ir labprātīgi…
Ne es varu viņus piespiest kaut ko darīt, ne viņi mani…
Un nevajag piespiest…
Kad šī apzināšanās atnāca, es ieguvu emocionālo brīvību…
Un tā ir labākā no visām brīvībām, kas dāvā visus laimīgās mīlestības un draudzības veidus….
Kāpēc?
Tāpēc, ka no tavas dzīves uz visiem laikiem pazūd gaidīšanas mokas…
Izšķīst aizvainojumu skābums…
Pazūd vēlme par katru cenu piesiet sev cilvēkus….
Viss kļūst godīgs un caurspīdīgs: ir savstarpēja saskaņa un vajadzība vienam pēc otra…
Nē – atkrīt visi jautājumi…
Es uz visiem laikiem pārstāju vēlēties no cilvēkiem to, ko viņi man nevarēja vai negribēja dot…
Un uz visiem laikiem pārstāju sevi vainot par to, ka es kaut ko nevaru, vai negribu dot…
Te ir tikai viens princips – neņem to, uz ko nespēj atbildēt ar to pašu…
Un nedod neko, ko tev pieprasa pretēji tavām vēlmēm…

Kad pārstāju gaidīt, es piedzīvoju vēl vienu apburošu brīvību…
Es atcēlu savas dzīves  aizmiršanu, kas automātiski notiek, kad mēs izvirzām lielus un mazus mērķus, un sākam skriet tiem pretī, traumējot visu, kas ir mūsu ceļā, uzskatot, ka reālā dzīve sāksies tikai tad, kad kāds mūs iemīlēs, kad visa nauda tiks nopelnīta, kad visas kaites sadzīs, kad skaistums atgriezīsies un tiks atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti mūsu izcilības sarakstā …

Es negribu aizmirst…
Es gribu dzīvot tieši tagad…
Gribu mīlēt to, kas ir, nevis to, kas kādreiz būs…
Gribu uzskatīt sevi par pilnvērtīgu nevis vadoties no kādiem ideāliem, bet tā, kā pati jūtos savā prātā un ķermenī šodien…
DZĪVOT nevis GAIDĪT…

Es ne vien vienkārši ticu, bet skaidri zinu, ka nav nekādas nolemtas nelaimīgas dzīves!
Nav garlaicīgas dzīves…
Nav dzīves piesaistītas tam, kas mūs iznīcina…
Nav visiem vienas laimes…
Nav viena un visiem pareizā dzīvesveida…
Nav uzspiestas mīlestības…
Un nav trofejas, kuru saņemot mēs būtu uzvarējuši…. tā nav uzvara, tā ir piespiedu turēšana – visa tā turēšana, kas nekad labprātīgi nekļūtu par tavējo… un tā ir briesmīga neveiksme…

Ir izvēle…
Lūk, izvēle vienmēr ir…
Un neviens to neizdarīs mūsu vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis