Emocionāli pieaugt

Jo pieaugušāks tu emocionāli kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem…
Vai arī to vispār nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem… absolūti jebkādiem!

Mēs nevienam nevaram aizbāzt muti, nevaram atcelt svešus viedokļus, nevaram atņem kādam citam viņa vajadzības…
Un droši vien labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā savādāk, un uzskata, ka ir tiesības būt citu dzīvēs svarīgākiem par pašiem to īpašniekiem…

Muļķības!

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir…
Un mēs esam tādi, kādi esam…
Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt savas reakcijas…

Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino…
Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši…
Nepieņemt tos vērtējumus, kurus mums dod…
Nesekot tiem norādījumiem, kuri ir pretrunā ar mūsu lēmumiem…
Neatstāt tās birkas, kuras mums piekarina…
Neciest no tās nemīlestības, ar kuru mūs soda…
Necerēt uz to atbalstu, kuru mums nedod…
Neklauvēties pie tām durvīm, kuras mums neatver…
Nepaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest…
Un nepadoties tām manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…
Un tā tālāk…

Kamēr neesam to pieņēmuši, tas nav mūsu…
Un kamēr mums nav atņemts, neatdosim…
Jo agrāk to saproti, jo mazāk pēc tam problēmu jebkurās attiecībās…
Bez izņēmuma, pat ar pašiem tuvākajiem…
Tāpēc, ka, ja tuvākie grasās no mums vīt virves, un negrasās meklēt veselīgus problēmu risināšanas ceļus, viņi attālinās…
Un mēs nespēsim pārkāpt tos sliekšņus, aiz kuriem mēs uzskatām, ka varēsim iet ar savu “dziesmu grāmatu”….

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru mijiedarbības arsenālā nav nekā cita, kā vien primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumi, uzsēdināšanas uz mūzīgās vainas sajūtas, ilgu boikotu, uzmestu lūpu un visādu citu muļķību, kas piedien labi, ja līdz gadiem deviņiem, ne vairāk….
Bet iekšējais bērns, ar kuru gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ….
Un tas vajadzīgs apmēram 10 procentos pret 90 procentiem pieauguša cilvēka….

Pieaugsim!
Un gribēsim no otra veselā saprāta robežās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs JAU esam citā pasaulē

Šobrīd mēs visi lēkājam no vienas realitātes citā. Ir dienas, kad pamostamies ar brīnišķīgu sajūtu, kad viss ir skaisti, labi un harmoniski, un šķiet, ka dzīve ir brīnišķīga. Bet ir dienas, kad pārņem sajūta, ka iekšpasaulē ir caurums – kad pārņem skumjas, neapmierinatība ar sevi un ir sajūta “cik tad var!?”.
Turklāt iemesli, ar kuriem mēs izskaidrojam šos stāvokļus, katram ir savi – atšķirīgi.
Kāds ir neapmierināts ar to, ka piedzīvo transformācijas, cits ar to, ka nepiedzīvo, kādam šķiet, ka vispār nav nekādu transformāciju, ir tikai slimības…. Kāds pārdzīvo par to, ka viņam dzīvē vairs nav nekā interesanta, kāds par to, ka nav profesionāli realizējies, kas salīdzina sevi ar apkārtējiem, atzīmējot to, ka tie, bez jebkādām zināšanām un piepūles no rīta kā putniņi var čivināt, bet pašam nākas pastāvīgi kā Minhauzenam vilkt sevi aiz matiem ārā no purva, lai sajustos kaut nedaudz labi…
Mums visiem ir pazīstamas sajūtas no sērijas “es esmu ne tāds, kādam man vajadzētu būt”….
Vairāk par visu mūs neapmierina mūsu pašu nepilnības – un šī sajūta ir milzīga skabarga mūsu ķermenī. Lai arī simtiem reižu jums esmu atkārtojusi, ka šajā pasaulē nav nekā absolūti ideāla, viss dzīvais mainās un attīstās, bet tad, kad kļūst ideāls – tas aiziet no šīs pasaules…. Tāpat arī ar mums – ir brīži, kad jūtamies neapmierināti ar sevi un domājam: “kā gan es varēju  tik ļoti vilties dzīves sajūtās”.
Mēs esam ļoti vīlušies par mūsu ierasto reakciju uz situācijām, kuras, šķiet, jau sen esam aizmirsuši. Mēs piedzīvojam trauksmi, spriedzi, apjukumu, pat izmisumu… Bet ziniet, visi šie vārdi – “spriedze”, “trauksme”, “izmisums” – vairs nav no šīs realitātes. Mēs JAU esam citā pasaulē. Un tikai mūsu prāta ieradums nosaukt savus stāvokļus vārdā un meklēt to cēloņus, mūsos rada šo turbulenci.
Starp citu, visas šīs šaubas un neapmierinātība ir ļoti ātri pārejošas. Mūsu čatos ne reizi vien dalībnieki atzīmē to, ka: uznāk tāds neapmierinātības ar sevi vilnis, tu izpildi kādas tehnikas “izraksti savas sajūtas”, “izklaudzini” un no rīta pamosties un saproti, ka tas viss kaut kur ir izgaisis.

Tad, lūk, visi šie stāvokļi nebūt nav sekas tam, ka neesam kaut ko līdz galam “atstrādājuši”, un tie nebūt neliecina par to, ka mūsos dzīvo kaut kādas melīgas programmas. To sakne ir pavisam citur.

Visbiežāk tas nozīmē to, ka mūsu pārvēršanās par brīvām, priecīgām un laimīgām dvēselēm uz šīs Zemes, nenotiek kā pēc burvju mājiena, bet gan tas notiek pakāpeniski. Jo mēs esam ļoti daudzslāņaini. Patiesībā mūsu fiziskā sastāvdaļa ir plūsma, tā ir plūstoša enerģija. Un tai ir daudz dažādu slāņu, tāpat kā varavīksnei ir daudz dažādu krāsu.  

Kad mēs nonākam situācijās, kurās piedzīvojam mums neērtas emocijas, tas nav rādītājs, ka esam kaut kur kļūdījušies, ka neesam tādi, kādiem mums vajadzētu būt, ka mums ir nopietnas neatstrādātas nepilnības, tas vienkārši ir indikators tam, ka mēs esam ļoti sarežģīti, ļoti zaigojoši, mums ir daudz krāsu, kas viena pēc otras tiek atjauninātas.

Enerģijas plūsmas ik mirkli mainās. Un kad cilvēks rāpjas ārā no purva, ir normāli, ka sākumā viņš ir nosmērējies, netīrs, aplipis ar dūņām. Vairums no mums jau esam izrāpušies no šī purva un nostājušies uz cietas sauszemes. Tomēr vēl pa kādai pielipušai ūdenszālei paliek. Un, lai tās pamanītu un no tām attīrītos, mēs reaģējam ar kādu emociju, kas ļauj mums saprast: man šeit nav ērti, es nejūtos komfortabli, es gribu justies savādāk.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mēs savā dzīvē visu pievelkam

1. Mēs savā dzīvē pievelkam tos notikumus, kurus paši pasaulē translējam ar savu emocionālo stāvokli

Ko tas nozīmē?
Katra doma mūsu galvā ietekmē mūsu kopējo emocionālo stāvokli, savukārt tas ir kā magnēts visam, kas mums ir. Tieši tā, izstarojot prieku, mēs pievelkam tos cilvēkus, kuri neapzināti uztver to kā enerģijas pārpilnību. Piedzīvojot negatīvas emocijas, ko izraisa naudas trūkums, vientulība, slimības, gluži otrādi, mēs zemapziņā vēlamies baroties no kāda cita enerģijas. Un apkārtējie to jūt un, pat ja sākumā piedalās mūsu dzīvē, ar laiku neapzināti attālinās no mums, lai neizraisītu savu resursu izsīkšanu.

2. Mūsu emocionālās reakcijas atbildes notikumi ne uzreiz pievelkas

Bioenerģētiķi uzskata, ka starp iedomāto un relitātē iemiesoto periods ir 40 dienas. Ar mums notiek tas, ko mēs sevī iesējām (izdzīvojām sajūtu) pirms 40 dienām. Tāpēc ļoti bieži mēs neredzam sakarību starp cēloņiem un sekām. Tomēr šī saikne ir. Un no šejienes 3. noteikums.

3. Lai atrastos pozitīvā stāvoklī un to izstarotu, ir nepieciešams pārprogrammēt savu pagātni

Skolas gadu negatīvā pieredze ir emociju ieprogrammēta jau zīdaiņa vecumā. Bet zīdainis veidojas no viņa vecāku emocijām. Pagātnes pārprogrammēšana burtiski visu maina: neironu saites smadzenēs, cilvēka hormonālo fonu, uzstādījumus, temperamentu.
Pagātnes pārprogrammēšanas mērķis ir radīt tādu savas dzīves uztveri, kurā tu jūties mīlēts, iekārots, spēcīgs un nozīmīgs. Tātad tu to translē pasaulei. Šādas pašsajūtas nepārtraukta izstarošana ir pastāvīgu labvēlīgu notikumu pievilkšanās garantija.

4. Nesteidzini sevi! Ļauj iepauzēt starp sajušanu (ģenerēšanu) un vēlamā notikuma notikšanu

Gaidas ir emocionāls stāvoklis, kas nozīmē ciešanas slēptā formā. Gaidas nozīmē to, ka šobrīd cilvēks nav laimīgs. Tātad viņš tieši tagad iesēj ciešanu sēklas, kas uzdīgs pēc 40 dienām.

5. Spēja atlaist un nepieķerties ir galvenā cilvēku-uzvarētāju prasme dzīvē

Atlaišana ir ļoti jaudīga prakse. Tā iespējama tikai pie noteikuma, ja cilvēks dzīvo nevis sistēmā “gribu saņemt”, bet daudz viedākā – “vēlos dot”. Tieši dodošais garantē saņemšanu tam, kas atdod.

6. Atdošanai jābūt vietā

Nevajadzētu dot to, ko nelūdz. Ar varu pat vislabākie nodomi nevienam nav vajadzīgi. Tāpēc sākumā vajadzētu noskaidrot, ko otram vajag, un tikai tad viņam palīdzēt patstāvīgi nokļūt līdz viņa mērķiem. Cieņa pret otra cilvēka ceļu ir vienīgais veids kā izveidot labas attiecības ar pasauli.

7. Kad tu dod, nav laika gaidīt un ciest

Bioenerģētikā 40 dienas ir tas laiks, kurās iepriekš ieguldītais atgriezīsies. Atdotais sāks atgriezties un nostiprināt pareizi nolikto ceļu – tas arī ir dzīves līdera ceļš.

Avots:PAŠDZIEDINĀŠANĀS
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko tev stāsta tavs ķermenis

Sāpes kaklā

Sāpes vai kamols kaklā runā tavā vietā. Par to, ka tu glabā senu aizvainojumu vai nepasaki vārdus, kuri jau sen cenšas izlauzties. Dažiem cilvēkiem tas aprobežojas ar spiedošu sāpju sajūtu vai “kasīšanos” kaklā, bet citiem tas var pārvērsties par hronisku klepu vai krekšķināšanu.
Visas bailes, trauksmi un sāpes ir vērts izrunāt. Tad arī “saaukstēšanos” būs krietni mazāk.

Problēmas ar redzi

Tuvredzība mums stāsta par bailēm no nākotnes. Cilvēks burtiski nevēlas skatīties uz priekšu un pastāvīgi atrodas nenosacītā stāvoklī. Pastāvīga atbildes gaidīšana var izraisīt dziļu stresu un pāraugt depresijā. Un uz šī fona attīstas glaukoma, kas var novest pie akluma.
Neviens jau nezina, kas viņu nākotnē sagaida, taču reiz visiem nākas iziet no savas komforta zonas. Un tas notiks arī ar tevi. Pieņem to un bailes pazudīs. Dažkārt ir ļoti vērtīgi neprognozēt un neplānot. Dzīvo tagad!

Izsitumi uz sejas

Ja tu dienā neapēd 2 kg šokolādes un tev vairs nav 14 gadi, tad izsitumi uz sejas var rasties tāpēc, ka neesi mierā ar sevi, vai arī zemapziņā baidies no cilvēkiem. Tu neesi 100 dolāru banknote, lai patiktu visiem. Tajā pat laikā tu vienalga esi brīnišķīgs. Mīli sevi!

Salīkusi mugura nav laba zīme

Ja multfilmas varonis iet salīcis, viņa mugura izliecas kā ritenis un plecus viņš paslēpj aiz ausīm – tas nozīmē, ka viņam noticis kas slikts, vai arī viņš ir noskumis. Protams, tas ir tikai tāds tēlains apzīmējums, taču vienlaicīgi tas ir arī trāpīgs. 
Valdes sēdē, protams, ir problemātiski jokot – vienkārši iztaisno muguru un plecus. Asinis pieplūdīs smadzenēm, piesātinot tās ar skābekli un tev kļūs vieglāk!

Kad sirds sāp

Kad dvēselē “kaķi skrāpējas”, un mēs to jūtam – tā diafragma ar spēcīgu spriedzi reaģē uz mūsu pārdzīvojumiem. Un no tā cieš mūsu sirds-asinsvadu sistēma. Izrādās, ka cilvēks patiešām var nomirt no skumjām.
Nosaki laika limitu savam “ciest”. Pats. Neklausies svešus padomus.
Meditācijas, seansi ar psihoterapeitu, vakara tēja virtuvē ar draugiem – meklē siltumu un veldzi.
Neturi sevī emocijas. Ļauj tām izlauzties jebkurā formā: histēriskos smieklos, kliedzienā, asarās. Labāk šad tad uzsprāgt, nekā uz visu mūžu palikt neirastēniķim.

Skolioze

Vai esi ievērojis, kā uzvedas bērns, kad uz viņu kliedz? Viņš burtiski saraujas, saliec muguru un acu priekšā it kā samazinās. Viņa mugurkauls, ķermeņa pamats, deformējas emocionālā spiediena ietekmē. Un šī aizsargfunkcija ļauj saglabāt iekšējo kodolu.
Tas gan nenozīmē, ka cilvēki ar taisnu stāju ir vāja rakstura. Gluži otrādi, pastāvīgs darbs ar savu stāju pastiprina pārliecības par sevi sajūtu.

Alerģija

Cik bieži tu saki: “Es to neizturēšu”, “Es nevaru ciest šo cilvēku”, “Priekšnieks man neļauj uzelpot”? Alerģija ir neadekvāta, pārlieku asa reakcija uz apdraudējumu. Ādas alerģija – tas ir tavs psiholoģiskais kairinājums vārda tiešākajā nozīmē.
Ja nevari izmainīt situaciju – maini savu attieksmi pret to: ” Šim cilvēkam ir savi plusi”, ” Šis darbs šobrīd man ļoti palīdz”.

Grūti elpot

Vai esi ievērojis, kā izskatās vairums astmātiķu? Pārsvarā tie ir nedroši un par sevi nepārliecināti cilvēki. Psihoanalītiķi apstiprina to, ka apgrūtinātas elpošanas pamatā ir pamestā bērna sindroms. Bailes pazaudēt drošību, bezpalīdzība, spēcīga pieķeršanas mātei.
Pat tad, ja tu to neredzi, tevi mīl. Tavi mīļie un tuvie cilvēki, draugi – tici man, tu neesi viens.
Izveido savā iztēlē drošu vietu, kur tu nāc morāli atpūsties. Laiku pa laikam pārcelies turp un pakāpeniski šī sajūta ienāks arī reālajā dzīvē.

Problēmas ar kuņģa-zarnu traktu

Kad aizskarta mūsu patmīlība, sāpes var sākties no kakla, tad pāriet uz krūšu kurvi un nonākt kuņģa-zarnu traktā, izraisot nelabu dūšu. Tieši tāpēc uz apvainojumiem vajag atbildēt cieņpilni, neignorēt tos un nenorīt aizvainojumu.
Te var palīdzēt šīs pašas nakts pārdomas “Vajadzēja atbildēt tā”. Lai cik dīvaini tas nešķistu, tās mums palīdz pārvarēt šādas fiziskās kaites. Bet dažkārt ir svarīgi prast atlaist. Mēs jau nezinām, kas notiek citu cilvēku dzīvēs un no kā var aizsvilties pat vismierīgākais ofisa klusētājs.

Matu izkrišana

Matu izkrišanu ļoti bieži izraisa kādu lielu zaudējumu izraisīti pārdzīvojumi, ķildas, šķiršanās, nodevība.
Iedzer vitamīnus. Partneri nāk un iet, bet veselība paliek. Un neglabā skumjas dvēselē kā vecas vēstules. Izrunājies, paud savas emocijas. Šeit ļoti labi noder sports un patiess draudzīgs atbalsts.

Tahikardija un duršana sirdī

Ja mēs pastāvīgi esam uztraukušies un dzīvojam trauksmē, cieš mūsu sirds. Kā rezultāts tam var rasties asinsrites traucējumi, bezmiegs un tahikardija.
Tad ir labi meditēt, nodarboties ar jogu un kādām elpošanas praksēm.
Izdomā pats savu veidu, kā labāk atslābināties stresa situacijās. Lasi dzeju, dziedi dziesmas, izvēlies to, kas tev vislabāk patīk un veidu, kuru tu atcerēsies stresa mirkļos.

Aknām kaitē ne tikai alkohols

Naids un dusmas ļoti ietekmē aknu veselību. Nepatīkamas durstošas sāpes labajā sānā pie dziļas ieelpas, vai spiedošas sāpes staigājot. Ja neatlaidīsi negatīvās emocijas, tad ilglaicīgā perspektīvā sarežģījumi var rasties gan kuņģī gan liesā.
Paskaties uz situāciju no cita skatu punkta. Un, ja nu pēkšņi izrādās, ka nav nekādu iemeslu dusmām, ka tās izrādījušās visparastākās nepamatotās cerības? Tās pieder tev. Tās ir tavējās un neviens cits par tām nav atbildīgs. Padomā par to!

Iesnas un aizlikts deguns

Tās parasti rodas, kad ir konflikti ģimenē, ar radiem, draugiem, kolēģiem vai pašam ar sevi, bet mēs to nevēlamies atzīt. Tad uzkrājas aizvainojums, kauns, izmisums. Ja netiec ar to galā, nostrādā aizsargreakcija un neizdzīvotās emocijas transformējas iesnās un dažādās rinīta formās.
Atrisini visas problēmas vienlaicīgi. Iedod sev un savam oponentam pāris minūtes laika atelpai un pēc tam izrunājiet savas problēmas.

Bronhīts

Cilvēks, kurš pastāvīgi atrodas trauksmes stāvoklī, mocīsies ar dažādām plaušu kaitēm: bronhiālo astmu, aizdusu, bronhu spazmām, skābekļa trūkumu, bronhītiem.
Ja nu šo slimību ārstēšanai tu lieto kādus preparātus, pievērs uzmanību tam, vai šo preparātu blaknēs nav pieminēta trauksme, bezmiegs un citi emocionāli kairinoši faktori.
Sakārto savu miega režīmu. Strādājot, ik pa 3 stundām taisi pauzītes. Vairāk staigā. Paskaties sev visapkārt: vai tiešām tavā dzīvē ir tik daudz trauksmainu mirkļu vai arī tu pats sevi mākslīgi uzvelc?

Velkošas sāpes vai smaguma sajūta nierēs

Bieži vien mēs multenītēs redzam, kā pārbiedēts personāžs apslapinās. Tas ir parspīlēts piemērs reālai problēmai – pārbīlis un iekšējas bailes apdraud nieru veselību, tas izpaužas dažādos sāpju veidos. Savukārt nieres ietekmē visu uroģenitālo sistēmu.
Diemžēl pavisam iznīdēt bailes neizdosies, jo tas stāv mūsu pašsaglabāšanas sistēmas sardzē. Un  tāpēc mums jāiemācās izdarīt secinājumus. Atzīsti savas bailes – un tikai tad tu sapratīsi, ko ar tām darīt.

Ir svarīgi atcerēties, ka psihosomātika darbojas abos virzienos. Kad mūs nomāc grūtsirdība un pat saulītei uzsmaidīt nav spēka, iztaisno plecus un paskaties debesīs – tas palīdzēs tev uzlabot garastāvokli un stāju. Ja tieši tagad tev ir grūti izmainīt savu emocionālo stāvokli – pamēģini izmainīt kaut vai sava ķermeņa pozu. 

© Liza Burbo fragmenti no grāmatas “Klausies savu ķermeni”
Foto: FLY Jaroslav Monchak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai tiešām Mīlestība ir tikai darbības vārds?

Man ļoti patīk no citas puses paskatīties uz lietām, kas pieņemtas kā pašsaprotamas…. un nedaudz paburkšķēt. 

Piemēram, daudzi apgalvo, ka galvenais ir nevis vārdi, bet darbi.
Kad kārtējo reizi to dzirdu, man rodas sajūta, ka vairums cilvēku sapņo par mūžam klusējošiem robotiem, kuri viņu labā visu laiku kaut ko dara, dara, dara…. un nevar apstāties.

Un tajā pat mirklī uzpeld jautājums: kādi darbi jums vajadzīgi?

Kaut kas visu laiku pietrūkst, ja reiz nekad neesat apmierināti ar tiem cilvēkiem, kurus paši esat izvēlējušies?

Galu galā, ja neskaita visas šausmīgās galējības un pieņem, ka neizvēlējies neglābjami degradējušu personu, kurš uzreiz uzsēdās tev uz kakla, bet kārtīgu cilvēku, kuram ir priekšstats par to, kā sadarboties ar otru, kurš spēj uzņemties vismaz daļu ikdienas rūpju un nest savu dalu atbildības, tad taču ar viņu par daudz ko var vienoties.

Jā, un diez vai viņš atklāti atstās tevi nelaimē un neatsauksies lūgumam atbalstīt, nepratīs radīt brīnišķīgus svētkus un sistemātiski aizmirsīs par kopīgajām problēmām un atstās nelaimē, vienu ar visām tavām slimībām, likstām un pārējām personīgajām katastrofām…
Bet, ja tomēr atstās, tad jautājums jāuzdod sev pašam par savām izvēlēm, nevis ilūzijām, ka varēsi pāraudzināt pieaugušu cilvēku.

Vai arī tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr gribās kaut ko īpašu, kā zvaigznes no debesīm, upurēšanos tavā labā, spilgtus varoņdarbus un katru dienu kādus vārdos neizteiktus mīlestības apliecinājumus?

Tad man tev ir trīs jautājumi:

Pirmkārt: vai tevi vada tieksme pēc tuvības un mīlestības pret kādu konkrētu cilvēku, vai uz sevi vērsta bezpalīdzība, cenšoties iegūt personīgo problēmu risinātāju, glābēju, vecāku un happymaker, kas klusiņām dara tevi laimīgu?

Otrkārt: ja pieņemam, ka parādās brīvprātīgais, kas apmierina visas tavas vajadzības, vai tu esi gatavs atbilst viņam un nospoguļot viņu: klusiņām un nenogurstoši uzņemties atbildību par viņa laimi?

Un treškārt: vai tiešām tev šķiet, ka tikai rīcība nosaka attiecības?

Jā, protams, nevienam nepatīk nepamatotas tukšas runas, taču to nav tik daudz, kā šķiet pirmajā mirklī.

Daudz vairāk cilvēku nospiež uzpūsti pieprasījumi ar minimālu savstarpēju atdevi. Un mana pieredze pāru un ģimenes terapijā rāda, ka lielākie satricinājumi un pārpratumi notiek tieši traucēta un neesoša dialoga dēļ, nespējas izteikt savas jūtas un domas, nespējas jau sākotnēji vienoties par savām reālajām iespējām un iecerēm. ..

Un vēl arī tāpēc, ka pārmērīgi lielās cerības tiek uzkrautas dzīvam cilvēkam, kurš pat neskatoties uz savu lielo mīlestību nespēj piepildīt tā otra fantāzijas un narcistiskās vēlmes, kurš neko nedod pretī, izņemot kontroli, spriedzi, pretenzijas un apvainojumus. .

Mani mīļie, nekādas darbības netuvinās cilvēkus, ja kādam visa tuvības vērtība slēpjas rūpīgā aprēķinā…

Un otrādi, kaut ko darīt otra cilvēka labā ir pilnīgi dabiski, ja no viņa nāk neierobežots siltums, vieglums, prieks, pieņemšana un … daudz, daudz vēl dažādu vārdu, kas pat konflikta laikā nemēdz sāpīgi iedzelt.

Viss aug tikai abpusējībā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāpes un labsajūta

Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.

Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.

Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀

Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀

Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀

Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀

Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀

Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀

Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es ticu viņiem

Man ir 7 gadi. Es stāvu pie tāfeles tā, kā man mācīja deju pulciņā – kājas pirmajā pozīcijā. Uzdoto zinu. Nav no kā baidīties. Bet vienalga pa mugurkaulu augšup lien bailes. Es tracinu Stefanidu Ivanovnu – savu pirmo skolotāju. Es gaidu, ka tūliņ kaut kas notiks. Rādāmkoks uzlido augšup un ar troksni atsitas pret tāfeli.
“Ko stāvi kā tāda aktrise?! Esi šeit pati gudrākā? Skolā ir jāmācās nevis ar kājām riņķi jāmet!”

Es nesaprotu, ko nozīmē stāvēt kā aktrisei. Es nesaprotu, par ko es esmu vainīga. Man ļoti patīk mācīties, taču, lai ko arī es darītu, es visu daru ne tā.

Skolas vecāku sapulcē mana drauga mammai visu vecāku klātbūtnē skolotāja teica, ka viņš izaugs par maniaku. “Sekojiet savam dēlam. Viņš ir aizdomīgi kluss.”

Citi vecāki aizliedza saviem bērniem draudzēties ar manu draugu. Viņš izauga un kļuva par slavenu zinātnieku, taču vēl joprojām viņš nav runātīgs. Taču reiz mani izbrīnīja viņa jautājums: “Ļena, kā tu domā, es esmu normāls?”

Manas klientes zīmējumu skolotājs aizsūtīja uz pilsētas izstādi. Vecākus uzaicināja uz tās atklāšanu. Manas klientes tēvs paskatījās uz zīmējumu, pakustināja lūpas, nosmējās un pasludināja spriedumu: “Perspektīva ir galīgi garām.” Patiesībā tētis jau vēlēja tikai labu. Viņš ir inženieris un labi zin, kādai jābūt perspektīvai piecgadīgas meitenes zīmējumā. Mākslas skolu viņa vairs neapmeklēja.

Bērns parkā skrien pretī savai mammai un nes viņai dāvanā bālu zāles stiebru. Zāles stiebrs tiek nomests zemē un pār bērnu gāžas pretenziju straume par to, ka viņš atkal ir notraipījis drēbes. Bērns raud. Es nezinu ne viņu, ne viņa mammu. Taču man ļoti gribas viņu apskaut un raudāt kopā ar viņu par kliedzošo netaisnību.

Kad cilvēks, nav svarīgi kadā vecumā, atveras vidē, kurā viņš nesaprot, ko no viņa vēlas un ko viņam darīt, un kāpēc viņš ir kaut kāds, ne tāds – viņš aiziet “tukšumā”. Viņš sev saka: “Tātad man ne īpaši vajag, ne pārāk gribās un vispār tas viss ir nieki”.

Un tukšums ar to ir labs, ka tajā nav sāpju. Nav jēgas pārdzīvot to, kas nav tavs. “Nav tavs” parasti izrādās pārliecība par sevi, iniciatīva, radošums, prasme draudzēties, vēlme pieņemt lēmumus un izpaust savas jūtas. Patiesībā visu, ko uzskaitīju, var reducēt uz vienkāršo: “aizliegt sev mīlēt dzīvi”.

Es ļoti skeptiski izturos pret padomu “iemīli sevi”. Katru reizi, kad to dzirdu, es gribu pieiet šiem cilvēkiem un pajautāt: “Mīļie, vai jūs tiešām esat pie pilna prāta?!” No kurienes esat ķēruši to, ka cilvēki var sevi mīlēt? Ka viņi vispār zin, kā tas ir – mīlēt?..

Ko par Mīlestību zin izaugusi meitene, kurai mamma nogrieza matus, lai viņa “neuzvestos kā vieglas uzvedības sieviete”? Ko par Mīlestību zin pieaudzis pusis, kura tēvs meta ar zābaku un sauca to par “spēli uz trāpīgumu”? Ko par Mīlestību zin meitenīte sievietes ķermenī, kuras mamma nolēma, ka tai jadejo Lielajā teātrī un ar siksnu līdz asinīm sita pa kājām par katru neuzvarēto konkursu. Un cita meitene, kuru par izraidīto klasē padarīja viens skolas medmāsas komentārs par to, ka viņai ir kraupis, kaut gan tas bija nervu dermatīts.

Tāpēc, ka viņiem, lūk, šada, attieksme arī ir Mīlestība. Pretējā gadījumā viņi neizdzīvotu. Viņiem tā ir norma.

Hroniskas traumējošas situācijas un stress pārvēršas par “neko tur nevar izdarīt un neko tur nevar izmainīt” stāvokli. Cilvēks ne tikai zaudē kontroli pār savu dzīvi, bet viņām šī kontrole pat būt nevar. Un tad ir ļoti sarežģīti veidot jaunus dzīves scenārijus. Praktiski neiespējami.

Šiem padomdevējiem es vēlos ko pateikt. Šodien gan sociālajos tīklos nedrīkst šo vārdu rakstīt, tāpēc pateikšu ko citu. Jums pašiem pat nojausmas nav, ko nozīmē mīlēt. Jums nav pat nojausmas par to, kā veidojas Mīlestības un pieņemšanas telpa. Jūs pat iedomāties nevarat, cik tālu esat no Mīlestības, cenšoties iedvest citiem vainas apziņu ar saviem komentāriem: “Tu vienkārši sevi nemīli.”

Jūs arī sevi nemīlat, jo, ja jūs sevi mīlētu, tad cienītu svešu dzīves pieredzi tāpat ka savējo. Un beidzot ielāgotu, ka nedrīkst vērtēt bērnu no pieauguša cilvēka pozīcijas, zaudētāju no uzvarētāja pozīcijas un un to, kurš netika galā no tā pozīcijas, kuram nav nācies tikt galā.

Kā man reiz uzrakstīja kāda sieviete: “Ļena, kāpēc jūs stāstat šīs šausmas?” Jā, tāpēc arī stāstu, lai mēs visi iemācītos nesodīt, bet pieņemt otra pieredzi līdzvertīgi savējai.

Bet puiši un meitenes, kuri sakropļoti un zaudējuši ticību – es ticu viņiem. Es ticu, ka viņi reiz atradīs sevī spēku un noticēs savai iekšējai balsij. Mīlestībā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par labo – sagaidi labo

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica:
“Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.

Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un, ko domā?! Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.

Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.

Kopējais slimību skaits, kas saistītas ar sliktām domām, turpina pieaugt.
Tāpēc, lai saglabātu labu veselību, ir vērts sekot seno viedo padomam – priecāties par dzīvi, lai cik grūti laiki arī nebūtu.

Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir atkarīgi no viņa domām.
Domā par labo – sagaidi labo.
Domā par slikto – slikto arī saņemsi.
Tas, par ko mēs pastāvīgi domājam, pārvēršas par pārliecību, ka tam jānotiek vai tas var notikt. Un šī ticība rada notikumus….

Un, vēl, nekad neraizējies par niekiem!

Amerikāņu kardiologs Roberts Eliots teica:
“Pirmais noteikums: neraizējies par niekiem.
Otrais noteikums: viss ir nieki”

Veselību jums!

Автор: Vladimirs Okruts
Foto: Anastasia Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par EMOCIJĀM

Vispostošākās emocijas ir zibenīgas…
Tās uzliesmo kā tūlītēja godīga reakcija uz konkrētiem apstākļiem, bet pēc tam aiziet līmeni zemāk, jo psihe vienmēr cenšas sevi aizsargāt un atrast sev pieejamu izeju.
Mani mīļie, ieilgusi emocija – tā JAU ir izvēle…
Ja es stūrgalvīgi neatlaižu savu niknumu, savu aizvainojumu, savu neveselīgo agresiju, tātad es apzināti vai neapzināti cenšos tās investēt, lai pēc tam saņemtu kadas noteiktas dividendes.
Visticamākais, man ir vajadzīga kāda cita vaina, kāda cita grēku nožēla, kāda cita palīdzība, taču es neprotu runāt tieši, man nav caurspīdīguma pieredzes, vai arī es palieku bērnišķīgajā mijiedarbības spektrā. Iespējams, es cenšos iegūt sev vairāk varas, manipulējot ar spēcīgām emocijām, kurām retais spēj pretoties.
Un tikpat iespējams, ka manī ir ļoti daudz tās mantotās līdzatkarības, kura gandrīz automātiski rada tās uzvedības līnijas, uz kurām bija uzskaņots vecāku scenārijs, kurā viens no otra vairāk aizsargājās, nevis mīlēja viens otru…
Visticamākais, man negribās hroniski dusmoties, apvainoties, būt agresīvai, taču es tik ļoti esmu ieaugusi šajās pataloģiskajās, bet jau ierastajās drūmajās istabās un maldos, domādama, ka man nav iespēju pārcelties uz kādām daudz gaišākām “telpām”….
Bet tas absolūti nenozīmē, ka tādu nav.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tikt ārā no šīs sistēmas?

Kā tikt ārā no šīs sistēmas? Beidzot sākot domāt pašiem. Šī ir pēdējo 2 nedēļu labā ziņa. Bla bla bla tiek nomainīts pret domāšanu. Daudzi ir sākuši domāt, nevis akli uzticoties citiem, bet pašiem veidojot izpratni. Kas notiek un kāpēc. Caur to vēl turpina ienākt stereotipi un spraukties iekšā ne veselīgais egoisms, tomēr ikvienam ir dota iespēja to atpazīt.

Vēl nav daudzu atbilžu, varbūt pat vēl īstie jautājumi nav atnākuši.

Prāts izshēmo, bet impulsam ir jānāk no sirds. Šajā laikā šo var novērot arvien biežāk un biežāk. Šajā laikā daudz tiek runāts un rakstīts par pienākumu pret kādu. Kā Tu vari sekot kāda izvirzītajam pienākumam, ja tas ir pret Tavām sajūtām, Tavas sirds impulsam? Pazaudēt daļu pašam no sevis, lai piepildītu pienākumu pret kādu citu? Un kā pienākums un kā izdomājums tas ir? Tieši tāpat šis darbojas ar impulsiem, kuri vedina uz kaut ko. Racionālais prāts sākotnēji neizpratīs, bet, ja impulss ir spēcīgs, ļaujies.

Kamēr notiek cīņa ar Veco un Jauno pasauli, parādās nogurums. Tu centies izdomāt, kā būt un ko man darīt. Daudz kas turpmākajā laikā būs atkarīgs no tā, kur tiek koncentrēts Tavs fokuss. Jā, atkal atgriežos pie šī vārda. Tātad – kam Tu dosi atļauju, kā Tu izmantosi šobrīd dominējošo uguns spēku? Ļoti būtiski šajā laikā ir neieslīgt sevis žēlošanā, lai gan kārdinājums būs liels.

Daudziem šobrīd aktuāls ir jautājums “kā un kur man būt?”. Kad vajag ir pretrunā ar vēlmēm. Kad racionālais prāts ved uz citu pusi kā sirds kompass. Kā nokļūt no punkta A uz B? Tajā brīdī, kad kāds Tevi patraucē, Tu jūties atrauts pats no sevis, un tas izraisa pretreakciju pret otru. Tu esi aizkaitināts par to, ka Tevi traucē. Tu apzinies, ka šis laiks ir vajadzīgs tieši Tev pašam. Tev ir jāsadzird pašam savs ritms.

Viena no šī brīža kopējām iezīmēm ir tukšuma sajūta. Kad ir tukšums, esi tikai Tu pats. Atmošanās ceļā tukšums vienmēr nāk ar pozitīvu iezīmi, tāpat kā šoreiz. Tas atņem Vecās pasaules balstu, to, uz kā ir turējies līdz šim balstītais pasaules redzējums. Kad pazūd balsts, nāk apjukums, ko, kā un kāpēc. Jaunās enerģijas nojauc vecos fundamentus, jo tikai tā var piedzimt jaunais. Jau agrāk rakstīju par to, ka Jaunais laikmets ir pilnībā nojaucis standarta definējumus par mīlestību, attiecībām, ģimeni, darbu un arī sajūtām. Prieks, piepildījums, miers – tos vairs nevar ietērpt Vecās pasaules vārdos. Un līdz ko pazūd definējums, tā prāts ir apjucis. Kā? Kas tas ir? Vēl daudziem traucē tas, ka ir pārlieku liela piesaiste tam, kā būtu jābūt. Agrāk tak bija tā, kāpēc tas vairs nedarbojas? Es vēlos, lai būtu kā agrāk, es vēlos, lai būtu kā pasaku grāmatās rakstīts. Ir jāapzinās, ka vecie modeļi vairs nedarbojas, nav jēdziena “kā agrāk”, tas mirklis ir pagājis. Tāpat arī kā par nākotni, Tu nevari to balstīt, pasaku grāmatu scenārijos.

Kas ir bīstamākais tukšuma stāvoklī. Tā noliegšana. Kur ir noliegums, tur attīstībai stop zīme uzlikta. Tad paliek vai nu iestrēgšana šajā posmā vai arī atgriešanās pie iepriekšējiem uzskatiem. Tukšums ir jāizdzīvo. Laiks pirms. Tukšums nav stāvoklis, tā ir tikai sajūta pārejā. Tas, kas tukšumu padara par konstantu stāvokli, ir stagnātiskums.

Tukšums nojauc un izjauc kārtību. Tukšumā nav nekā nepareiza. Pareizi un nepareizi laiks ir pagājis. Tā arī ir viena no atslēgu frāzēm šim laikam.

Nedaudz pieskaršos tēmai par darbiem. Ir bailes zaudēt, palikt bez ienākumiem, bet jau tagad tik daudzi cilvēki veido kopienas, atbalsta grupas, caur kurām Tu vari atrast jaunu veidu, kā sevi realizēt. Un vai patiesi Tu būsi mazāk piepildīts, ja komfortu aizstāsi ar domāšanu? Tas jau nenozīmē, ka ir jāatsakās no visām ērtībām, Tev vienkārši ir jāapzinās, kas ir Tavas prioritātes. Kam patiesi šajā laikā priekš Tevis ir pievienotā vērtība. Kam tādam, kas Tev atņem laiku vai Tevi piepilda? Jau iepriekš rakstīju par to, ka Tev ir jābūt gatavam no kaut kā atteikties. Tevi pārbauda tajā, cik stabils Tu spēj būt savā kodolā, ticībā sev (ne jau tajā, kas Tev pieder materiālajā matricā, bet kas ir daļa no Tavas būtības). No kā Tu spēj atteikties Zemes matricā, lai nepazaudētu pats sevi. Mēs pietiekami ilgi esam bijuši nosacītajā komfortā, aizmirstot, ko nozīmē būt mierā pašam ar sevi. Tiem, kuri ļausies, kuri saglabās ticību savai patiesajai būtībai, būs iespējas. Ar vienu noteikumu, tai ir jābūt patiesai ticībai, nevis cepumu dalīšanai par labu uzvedību. Komforta tēmai īstais prakses laiks būs rudenī. Kāpēc par to runāju tagad? Jo mums ir dots laiks sagatavoties un beidzot domāt.

Dzīvot, lai domātu, nevis domāt, lai izdzīvotu.

Laikā, kad daudzi tiek šūpoti, kad it kā nav stabilitātes, atgriezies pie fundamenta. Saraksti tos aspektus sevī un cilvēkos, kuri ir Tavā energolaukā, kas ir Tava stabilitāte. Koncentrējies uz emocionālo pusi, nevis materiālajām vērtībām. Tieši tāpat saraksti arī tos aspektus, kas traucē Tavai stabilitātei un ko Tu vari darīt, lai to izmainītu.

Domas vada mūsu dzīvi un domas rada mūsu dzīvi. Šis viss ir ne tikai individuālā, bet arī kolektīvā līmenī. Kāda ir kopējā enerģētika laukā, tāda arī tiek pastiprināta. Bez maz vai tā, ka jebkura sajūta tiek dubultota, trīskāršota vai pat desmitkāršota. Šeit ir viena būtiska nianse. Pastiprinās tikai tās sajūtas, kuras ir patiesas.

Jā, ir iespējamas interpretācijas, variācijas un pārradīšana. Par šo jau runāju kādu laiku. Ir jāsaprot, ka iepriekš apgūtās metodes, prakses un tehnikas vairs nedarbojas, ja tās netiek ietērptas šī laika nogrieznī. Bez tā visa, tas viss paliek kā jauka un patīkama laika pavadīšana. Kāpēc? Jo ir pienācis laiks, kad abas pasaules ir arvien tālāk viena no otras. Tās vairs nevar apvienot, pielāgot vienu otrai, esi vai nu tur vai šeit, bet ne ar vienu kāju un roku kaut kur.
Paldies Indu Puri