Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēks atradīsies, bet vēlme?…

ieksejais darbs1

Katru dienu es sēžu un klausos, kā cilvēki nosaka cenu savām ciešanām un pazemojumiem, no kuriem neatrod drosmi atbrīvoties…
Lūk, sieviete, kuras vīrs, kā izskatās, sen aizmirsis, ka ir precējies, jo lielāko daļu savas dzīves pavada kā zvērināts vecpuisis, kurš ceļo no gultas uz gultu ar pudeli padusē…
Sievai atliek vien vienaldzība – labākajā gadījumā…. emocionāla un fiziska vardarbība – sliktākajā…
Viņa sēž manā kabinetā un min argumetus par labu neesošās laulības saglabāšanai: “Toties viņš labi pelna… un no malas izskatās, ka mums viss ir normāli”…
Lūk, vīrietis, kurš aprecējies ar īstu maitu, līdz groteskai izreklamētu instagrama skaistuli…
Meitene neslēpj to, ka viņš viņai vajadzīgs tikai kā lifts, kas pacels citā dzīvē…
Viņa, aci nepamirkšķinot, viņu pazemo cilvēku klātbūtnē un arī tad, kad abi paliek divatā…
Viņa rīko scēnas un histērijas par ikvienu viņa atteikšanos nopirkt viņai to, ko viņa vēlas…
Un maksā par to ar dozētu piekļuvi ķermenim, tāpēc, ka citas cilvēciskas valūtas kā maigums, siltums un rūpes, viņai nav…
Viņš arī sēž manā kabinetā un pierāda pats sev un man, ka toties apkārtējo acīs viņš izskatās kā ritīgi kruts vecis, kuram pieder galvu reibinoša skaistule…
Citiem vārdiem runājot, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, viņa pašapziņa iekšienē krītas, taču ārēji šķiet, ka tā paceļas…
Tādu stāstu manā praksē ir tūkstošiem… un tie attiecas ne jau tikai uz personīgo dzīvi…
Tos vieno viens…
Cilvēki maksā ar sevi par to, kas tos iznīcina… un cieši turas pie saviem apmaksātajiem grāvējiem…
To saprotot, pārstāj viņus žēlot… un pat necenties pārliecināt par to, ka ir jāpārstāj ciest to, ko viņi pacieš…
Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad cilvēks ir gatavs maksāt tādu cenu, tātad viņam ļoti vajag to, par ko viņš maksā…
Mani Mīļie, ilgu ciešanu, kurām nav iekšējas saldas kompensācijas, nemēdz būt…
Mūsu psihe ir uzbūvēta tā, ka cilvēks, lai ko tas nemaksātu, centīsies izlīst no neciešamiem un traumējošiem apstākļiem..
Viņš nevar atrasties tur, kur nav nekā, kas kompensētu viņa ciešanas…
Tāpēc visi ilgie ieilgušo toksisko attiecību un citu ilgtspējīgo ciešanu stāsti redzami vai neredzami sevī ietver to, kas cilvēkam dod kaut kāda līmeņa labsajūtu…
– Tā vieniem patīk upura loma, aiz kuras var droši paslēpties un tā attaisnot jebkuru bezdarbību…
– Citi paši sev patīk uz to fona, kas viņiem šķiet, ka bez viņiem pazudīs – tas pazīstams ir visiem līdzatkarīgajiem, kuri virspusē cēli cīnās par saviem pazudušajiem mocītājiem, bet iekšēji briesmīgi baidās no veselīgām attiecībām, kurās nebūs tāda viegla veida patikt sev kā uz atkarīgā fona…
– Trešie atklāti ir gatavi maksāt ar sevi par iespēju paēst saldāk un pagulēt mīkstāk…
– Ceturtie arī ir atraduši kaut ko, kas viņus aizturējis šādā smirdošā, bet ļoti ierastā purvā…
Ticiet man, katram darbaspējīgam, emocionāli nobriedušam un sevi cienošam cilvēkam atradīsies spēks iziet no jebkuras vietas, kur viņam pa īstam ir slikti, kur nākas maksāt ar sevi un savu veselību par apšaubāmām baudām…
Spēks atradīsies…
Bet ne vienmēr atrodas vēlēšanās…
Un te nu katrs izvēlas pats…
Ir tādas tiesības…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle ir vienmēr

izvele7546

Tavā dzīvē katra diena var būt bezgala skaista…

Skaista tāda, kāda ir, nevis iestudētā noskaņojumā…
Brīnišķīga grūtībās…
Brīnišķīga nogurumā…
Brīnišķīga, izdzīvojot visa spektra emocijas, ne tikai izvēloties pozitīvās…
Kāpēc?
Tāpēc, mīļie, ka tas ir tikai izvēles jautājums…
Vienkāršas paša atbildības par notiekošo tieši ar tevi – izvēles…

Reiz es sapratu, ka citi cilvēki – tuvi un tāli – neatrodas manī, bet gan ap mani…
Un viss, ko viņi man atnes – ir labprātīgi…
Un viss, ko es pieņemu vai atdodu – arī ir labprātīgi…
Ne es varu viņus piespiest kaut ko darīt, ne viņi mani…
Un nevajag piespiest…
Kad šī apzināšanās atnāca, es ieguvu emocionālo brīvību…
Un tā ir labākā no visām brīvībām, kas dāvā visus laimīgās mīlestības un draudzības veidus….
Kāpēc?
Tāpēc, ka no tavas dzīves uz visiem laikiem pazūd gaidīšanas mokas…
Izšķīst aizvainojumu skābums…
Pazūd vēlme par katru cenu piesiet sev cilvēkus….
Viss kļūst godīgs un caurspīdīgs: ir savstarpēja saskaņa un vajadzība vienam pēc otra…
Nē – atkrīt visi jautājumi…
Es uz visiem laikiem pārstāju vēlēties no cilvēkiem to, ko viņi man nevarēja vai negribēja dot…
Un uz visiem laikiem pārstāju sevi vainot par to, ka es kaut ko nevaru, vai negribu dot…
Te ir tikai viens princips – neņem to, uz ko nespēj atbildēt ar to pašu…
Un nedod neko, ko tev pieprasa pretēji tavām vēlmēm…

Kad pārstāju gaidīt, es piedzīvoju vēl vienu apburošu brīvību…
Es atcēlu savas dzīves  aizmiršanu, kas automātiski notiek, kad mēs izvirzām lielus un mazus mērķus, un sākam skriet tiem pretī, traumējot visu, kas ir mūsu ceļā, uzskatot, ka reālā dzīve sāksies tikai tad, kad kāds mūs iemīlēs, kad visa nauda tiks nopelnīta, kad visas kaites sadzīs, kad skaistums atgriezīsies un tiks atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti mūsu izcilības sarakstā …

Es negribu aizmirst…
Es gribu dzīvot tieši tagad…
Gribu mīlēt to, kas ir, nevis to, kas kādreiz būs…
Gribu uzskatīt sevi par pilnvērtīgu nevis vadoties no kādiem ideāliem, bet tā, kā pati jūtos savā prātā un ķermenī šodien…
DZĪVOT nevis GAIDĪT…

Es ne vien vienkārši ticu, bet skaidri zinu, ka nav nekādas nolemtas nelaimīgas dzīves!
Nav garlaicīgas dzīves…
Nav dzīves piesaistītas tam, kas mūs iznīcina…
Nav visiem vienas laimes…
Nav viena un visiem pareizā dzīvesveida…
Nav uzspiestas mīlestības…
Un nav trofejas, kuru saņemot mēs būtu uzvarējuši…. tā nav uzvara, tā ir piespiedu turēšana – visa tā turēšana, kas nekad labprātīgi nekļūtu par tavējo… un tā ir briesmīga neveiksme…

Ir izvēle…
Lūk, izvēle vienmēr ir…
Un neviens to neizdarīs mūsu vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa dzīve ir austa no attiecībām

dosana

Visa dzīve ir austa no attiecībām. Attiecībām ar cilvēkiem, cilvēka un dabas attiecībām, attiecībām ar sevi pašu, attiecībām ar Dievu. Es cilvēkus attiecībās jūtu kā savienotos traukus un redzu, kā vide ietekmē mūs katru. Krieviem ir ļoti laba paruna: «С кем поведёшься, от того и наберёшься», lipīgs ir viss. Pat daži labi vārdi, smaids, rokasspiediens var visu izmainīt.

Nokļūstot kādā cilvēku grupā, tu nokļūsti tās atmosfērā. Tu vari slīgt emociju virpulī, baudīt plūsmu, atslābt siltumā vai nosalt stindzinošā aukstumā. Tu vari vēlēties peldēt tālāk un kļūt par daļu no plūsmas, atdoties tai, bet tu vari ļoti vēlēties nokļūt krastā, lai aizbēgtu. Un arī attiecībās var notikt attīstība, pārmaiņas, lūzumi, viss atkarīgs no mums pašiem.

Es uzskatu, ka vide var būt ļoti diagnosticējoša un terapeitiska, jo, lai kur tu arī ietu, visur it viss būs stāsts par tevi. Un tas kļūst nu jau par neapstrīdamu patiesību. Kas iekšā – tas ārā. Cilvēki ap tevi – tavā laukā – tas ir stāsts par tevi, un viņi izturas pret tevi tā, kā tu viņiem atļauj, tā, kā tu pats izturies pret sevi. Un nevajag žēloties par to, ka kāds tev ir uzsēdies uz kakla, ja reiz pats to kaklu esi priekšā nolicis. Viss ir sajūtams. Attiecības tev palīdz izgaismot tavus “aklos punktus” visdažādākajos veidos.

Kāds ber sāli brūcē, kāds akurāti uzspīdina lukturīti, kāds vienkārši ielej tev karstu tēju un saka: tu esi brīnišķīgs. Un tu atbildi: “Tu arī. Es tevi ļoti mīlu”. Un sajūtas ir tādas, it kā tauriņi maigiem spārniem skar tavu vaigu un tavā traukā ielīst siltums. Un tādos brīžos saproti, ka viss tālāk teiktais ir lieks, ka šis “mīlu” ir zelta krāsa tavā pasaules paletē. Cilvēkam vajadzīgs cilvēks. Sajust. Prast izturēties cieņpilni, nenospiežot ar savu tuvību, prast izšķirties, neaizvainojot otru, pārtraukt vardarbību. Saudzēt, atdot, noņemt masku, laikā pateikt un apskaut. Dažkārt par vēlu. Taču nekad nav par vēlu ikvienā un visā notiekošajā ieraudzīt Dievu.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Man patīk vērot sejas, ķermeņus, izzināt, analizēt, priecāties par tiem. Vai esi ievērojis, ka daudziem veciem cilvēkiem grumbās sastingst tā emocija, kuru viņi visbiežāk dzīvē ir izbaudījuši?

Kad mani kāds ļoti stipri kaitina, es cenšos abstrahēties un sev jautāju “kāpēc?”, vēroju cilvēku, situāciju sevī un saku: “Viņam ir tiesības būt tādam, viņam ir tiesības dzīvot no savas pieredzes, iespējams, ir karš, par kuru es neko nezinu”. Manas tiesības ir pieiet tuvāk vai paiet malā. Manas tiesības ir pateikt tieši par savām sajūtām vai paklusēt.

Dažādos veidos to apspiežot, nekādu prieku un apmierinājumu negūsti, un tas nozīmē, ka izvēlējies nepareizu mijiedarbības stratēgiju. Būt maliņā, necensties pamācīt vai kaut ko pierādīt dažkārt ir ļoti grūti, taču tas attīsta pieņemšanas spēju. Arī sevis pieņemšanas, tāpēc, ka šis cilvēks arī ir stāsts par tevi. Un visas šīs atkarības, līdzatkarības, naids un aukstums saskarsmē – viss ir no beznosacījumu mīlestības trūkuma. Bet universālais un vienīgais mīlestības avots ir Dievs.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes stāvokļi

53657192_2242591185802156_1016545061619367936_n

Stāvoklis, kādā mēs visbiežāk atrodamies, formē mūsu realitāti. No sākuma tas rada mūsu domas un jūtas. Pēc tam – rīcību, kas izriet no domām un jūtām. Tālāk jau nāk ieradumi un tad jau arī liktenis.

Tavs iekšējais stāvoklis ir tas, par ko vajadzētu aizdomāties jau tūlīt. Tas, ko ir vērts atsekot un mainīt.

Sievietes stāvoklis ir sevis pašas sajušana šajā pasaulē. Sajūta, ka esmu skaista, ka patīku cilvēkiem. Un arī viņi man patīk. Un pasaule patīk. Un enerģijas manī ir daudz, enerģijas, kuru es ļoti vēlos dāvāt. Un es varu būt dažāda. Kad to vēlos.

Un tā tālāk.
Nobriedusi sieviete ir tā, kura prot šo stāvokli pārvaldīt. Kad vajag, pārvēršas par murrājošu kaķenīti un nomierina savu bruņinieku. Kādā citā brīdī viņā pamostas raganiņa, un, lūk, viņa virtuvē jau uzbur veselīgu ēdienu saviem mīļajiem. Un tālāk viņa var kļūt par radošo plūsmu, kuru nevar apstādināt, bet dažkārt – pat par vētru. Un visu to šī viena pati sieviete! Ja viņa ir nobriedusi.

Nenobriedusi sieviete ļoti bieži kļūst par sava stāvokļa gūstekni. Vīrs atnāk mājās, bet nav vairāk spēka dot viņam mieru, tāpēc, ka iekšā bango vētra. Un šo vētru kaut kur vajag izgāzt. Pa rokai gadās vīrs – piedod, dārgais!

Bet citā brīdī, kad vajadzīga radošā plūsma, viņa pēkšņi sajūt slinkumu un apātiju, pilnīgu nespēku. Un neko nevar tam padarīt… Bet pastāvīgais fons ir tukšums, nervozitāte un neapmierinātība ar sevi…

Kā gan radīt šo labo stāvokli?

Atsekot savu iekšējo fonu. Ievērot, kad spēka pietiek un kad tā trūkst. Klausīties savā sirdsbalsī, ticēt savam ķermenim. Sauc to kā gribi. Jautāt sev: “Vai es to gribu tieši tagad?”. Tas ir ļoti vērtīgs ieradums, kurš ļoti reti kādam ir.

1. Laikā pārslēgties. Ja negribu, tā arī pasaku. Ja enerģija krīt – laikā aiziet vai pārtraukt komunikāciju. Ja vajadzīgs klusums – momentā sev radīt klusumu. Pasēdēji pie datora – piecelies un ej pastaigā vai nomazgā traukus. Paēdi – padejo. Atpūta un spēku papildināša nenozīmē pasēdēt, bet pēc tam pagulēt. Tā kāreiz ir parmaiņās darbībā un aktivitātēs.

2. Iziet no situācijas. Ja rodas problēma – iziet. Iziet no mājas, no šīs telpas, no šīs situācijas. Paskatīties uz to no malas.

3. Pozitīvie enkuri. Izmanto savā ikdienas dzīvē visu, kas ļauj tev sajust savu sievišķību. Īpašas smaržas, skaistu mūziku, rituālus, mazus atgādinājumus uz ledusskapja.

4. Kustība. Vienkāršākais veids, kā piepildīt sevi ar spēku – noiet kādu gabaliņu kājām. Vēl labāk to darīt kaut kur pie dabas.

5. Pareiza komunikācija. Komunikācija ar cilvēkiem, kuri tevi iedvesmo.

6. Fokusēties uz labo. 

Redzēt nevis sarežģījumus un problēmas, bet mācību stundas, kuras jāiziet. Redzēt grūtībās dāvanas. Redzēt labo cilvēkos. Pat tad, ja ne īpaši gribās. Redzēt savu pašas spēku un skaistumu. Pat tad, ja šķiet, ka nav ne viena, ne otra.
7. Lūgšanas. Dvēseliska mūzika tavās mājās, svētīts ēdiens, kāds Dieva attēls istabā. Tas viss maina tavu stāvokli uz labo pusi. Jo Sieviete taču ir Harmoniska Personība.

Viens bez otra nesanāks.

8.Ēdiens. Dārzeņi un augļi protams ir rekordisti.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaut sev pabūt…

ziemassvetku depresija7

Svētki pagājuši, bet jautājumi paliek…

Ir lieliski, kad personīgais laiks sakrīt ar sociālo.
Apkārt – laiks priecāties – un arī iekšēji tas ir tāds pats. Vai laiks domāt. Vai skriet. Skumt. Svinēt. Uz kopējā viļņa savā ziņā ir vieglāk: caur citiem cilvēkiem atveras piekļuve pārdzīvojumiem, bet paša jūtas atspoguļojas un kļūst spēcīgākas, dziļākas, košākas.

Ja tagad tavs personīgais laiks – svētki, un tas brīnišķīgi sakrīt ar kalendāru, ir ok un ir iemesls priecāties. Bet, ja tavs laiks šobrīd ir cits, arī tas ir ok.

Normāli ir dzīvot savā ritmā. Normāli ir nejust kādu noteiktu garastāvokli, tikai tāpēc, ka kalendārs tā vēsta. Normāli ir izdzīvot pašam savus procesus – un tajā nav ne vainas ne arī kādas neparezības.

Un ir pilnīgi normāli decembrī atdot sevi tām vajadzībām, kas nekādā veidā nav saistītas ar dāvanām, eglītēm, mandarīniem un visu svētku fa-la-la-la-la.

Decembris ir tumšs laiks. Burtiskā nozīmē: pašas garākas naktis un īsākas dienas, maz saules. D vitamīna līmenis krītas un kopā ar to arī organisma spēja izstrādāt melatonīnu un, protams, D vitamīna trūkums provocē nogurumu un nospiestu garastāvokli.

Un šis ir laiks, kad apgriezieni kļūst lēnāki un aktivitāte pazeminās. Mūsu senči – ne tie, alu laikmetā, bet divas trīs paaudzes pirms mums, dzīvoja saskaņā ar šo sezonu maiņu. Un ziemā izdzīvot varēja, pateicoties rudenī iekrātajam. Ja krājumu nebija, tad ziema bija grūta.

21. gadsimtā, kad supermārkets ir blakus mājā, mēs vienalga sevī nesam šo ģenētisko atmiņu, kas  atgādina par to, ka resursus (kā materiālos, tā arī emocionālos) vajag ekonomēt.
Tas ir sociālā spiediena laiks. Svētki, kurus vajag atzīmēt noteiktā veidā: kā gan bez dāvanām, eglītes un ar ēdienu pārpildītiem galdiem? Un atkal: labi, ja tas sakrīt ar tavu personīgo dāvanu vēlmju laiku, ja tev ļoti gribās eglīti un milzīgus, bagatīgi klātus galdus.
Bet, ko tad, ja negribās? Bet visi apkārt priecājas!?
Pilsēta izpušķota, TV pārraida ideālo svētku bildītes. Un vēl piedevām sociālās salīdzināšanas faktors: instagramā un facebook profilos laimīgi cilvēki, fonā eglītes, svētku pidžamas ar kūpošām karstvīna krūzītēm – nu, protams! – tīru un izrotātu māju, harmonisku ģimeni un enerģijas strūklaku.
Iespējams, ka patiesības tur maz, taču mūsu smadzenes apmānīt ir viegli un ātri. Un tas viss palaiž simptomu ķēdīti, kas patiešām var novest pie īstas depresijas: neapmierinātības un domas, ka “ar mani patiešām kaut kas nav kārtībā”.

Protams, gada rezultāti – kur tad bez tiem. Decembris ir ļoti jūtīgs laiks, kurā tāpat kā dzimšanas dienā pienākas summēt pagājušo un plānot nākotni. Tikai dzimšanas dienā šo procesu neuzkarsē masas.
Un ir cilvēki, kuri ir īpaši jūtīgi pret šiem rezultātiem un plāniem: tajā skaitā tie, kuri apmeklē psihologu. Jo tu taču strādā ar sevi un ieliec sevi šajā procesā, lai dzīve kļūtu laimīgāka. Kāpēc gan nav svētku noskaņojuma? “Kas ar mani nav kārtībā?”

Taču viss ir kārtībā. Tev VISS drīkst atšķirties no priekšrakstiem.

Jutīgums un rūpes par sevi – lūk, kas man šķiet ļoti svarīgs lielo svētku atribūts. Sadzirdēt, ko man šobrīd vajag ( nevis ierastajā nozīmē “vajag”, bet “ir pareizi tieši man un tieši šobrīd”.)

Svinēt, ja gribās un svinās. Saudzēt sevi un taupīt resursus, ja to ir maz. Zināt (ne ar galvu, bet Dvēseli – kaut vai tikai ticēt) savai spējai rīkoties savas interesēs. Un sajust savas tiesības tā rīkoties, bez vainas sajūtas un vēlmes un vajadzības atvainoties.

Vai arī var savādāk uz to paskatīties. Likt sevi mierā – lūk, kas man šķiet lielo svētku ļoti svarīgs atribūts. Paldies par šo formulējumu Pirmā kanāla raidījuma «А оно мне надо?» vadītājai Jeļenai Truskovai, kura teica: likt sevi mierā ar gaidām, kas neatbilst tavām personīgajām vēlmēm, ar paššaustīšanu un atbildēm uz mūžīgo jautājumu “Kas ar mani nav kārtībā?” vai “Kā sevi salabot?”
Un ļaut sev vienkārši pabūt.

You are OK. You are enough.
Autors: Elizaveta Musatova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Bīstamā emocionālā bagāža un kā no tās atbrīvoties?

bagaza7.jpg

Bieži vien mēs pret savām domām izturamies kā pret saimniekiem. Šim apgalvojumam var nepiekrist, taču tajā ir sava taisnība. Mēs esam tas, ko domājam, un, ja pastāvīgi koncentrējamies uz nepatikšanām savā dzīvē, tad, kur atradīsim spēkus savai pašpilnveidei? Kā pamanīt iespējas, izmantot tās un sajust veiksmes garšu?

Ja prāts ir piebāzts ar negatīvām domām, nekas labs nesanāks. Taču, ja tu pacentīsies pārslēgties no negatīvās domāšanas uz pozitīvo, atvērsies ceļš uz tavu neizsmeļamo potenciālu. Tālab ir vērts atbrīvoties no savas emocionālās bagāžas.
Kāpēc tā ir bīstama?

1. Hiperaizsardzība.
Tas, kurš bez mitas galvā maļ savu negatīvo pagātnes pieredzi, sāk tik ļoti greizsirdīgi sargāt savas jūtas, ka atņem sev tiesības dalīties tajās ar citiem cilvēkiem. Tāda rīcība var izsaukt emocionālo “stīvumu” – cilvēks aizmist, kad pēdējo reizi kaut ko ir jutis.

2. Projekcijas.
Rodas problēmas komunikācijā: rodas nosliece negatīvi uztvert cilvēkus, kuri ar kaut ko atgādina tos, kas pagātnē nodarījuši sāpes.

3. Neizlēmība.
Katru reizi, kad nākas izdarīt izvēli, ir nepieciešama milzīga piepūle un ārkārtīgi daudz laika, lai pieņemtu lēmumu.

4. Pastāvīga salīdzināšana.
Pārāk daudz laika aizņem pārdomas par to, cik ļoti labi bija dzīvot agrāk, vai arī, cik mums ļoti ir sliktāk kā citiem. Jo vairāk nododamies šai nodarbei, jo dziļāka kļūst emocionālā aiza.

5. Ticības zaudēšana.
Sev un saviem spēkiem.

Kā atbrīvoties no šīs emocionālās bagāžas?
Būs vajadzīgs laiks, jo tā nav vienreizēja darbība, bet gan ilgs process. Ir jābūt gatavam darbam ar domu formu maiņu un darbam ar savu skatījumu uz dzīvi. Tas, kurš ir neatlaidīgs un tic sev, redzēs, cik lēni bet pārliecinoši mainās viņa pasaule.

1. Paņem pārtraukumu.
Diez vai var pateikt, kurā brīdī emocionālā bagāža kļūs nepanesama. Taču tās smagumu var samazināt; paņemot pārtraukumu. Nepārmetot sev savas sajūtas.

Pamēģini atklāt savu emociju avotu: kas lika tev tā justies? Vai tas patiešām ir tik svarīgi? Kā nepieļaut, lai tas atkārtojas? Kā vēl var risināt šo jautājumu, kas neliek tev mieru? Uzdod sev šos jautājumus, taču nemoci sevi ar nevajadzīgiem spriedelējumiem attiecībā uz savām jūtām. Uzdrīksties!

2. Neapspied savas emocijas.
Ja aizliegsi sev būt emocionālam, situācija pasliktināsies vēl vairāk. Tu riskē uzkrāt emocijas tādā daudzumā, ka nespēsi tās sevī paturēt: un pienāks brīdis, kad viss uzsprāgs. Izlaid tās un atlaid.

3. Radi pats savus rituālus.
Ja centies atbrīvoties no emocionālās bagāžas, palīdz, lūk, kāda prakse: pieraksti visu, ko jūti uz lapiņas, un sadedzini vai izmet to.
Vēl viens vērtīgs rituāls ir elpošanas vingrinājumi. Ieelpo tikai pozitīvos iespaidus un izelpo negatīvos. Izdomā pats savus rituālus. Izvēlies visu, kas tev patīk, lai tik tas palīdzētu.

4. Mācies.
Atceries pagātnes pieredzi, padomā, ko tā tev māca. Katra slikta pieredze ir mācība, kuru uzmanīgi aplūkojot, var saprast tās vērtību. Tādā veidā, izmantojot pagātni, var sakārtot tagadni.

5. Esi pacietīgs.
Neprasi no sevis parāk daudz. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks. Pats galvenais ir tas, ka tu centies. Ja šķiet, ka ir grūti ar to tikt galā, vienalga, ej uz priekšu – kaut maziem solīšiem. Pacietīgs darbs un neatlaidība dos rezultātus. Dari to ar mīlestību.

Atceries, ka domas ir tikai domas. Tās nāk un iet. Neturies pie tām, pretējā gadījumā palaidīsi garām mirkli “šeit un tagad” – un tas ir viss, kas mums ir.

Avots: @arhisomatika facebook
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Visas sajūtas ir Mūzika

simfonija9

Pianistam ir nepieciešami visi 88 taustiņi, baltie un melnie, asie un plakanie, augstie un zemie, lai varētu atskaņot visu cilvēcisko emociju spektru, pārejot no skumju dziļumiem un bezcerības līdz pat augstākajai dvēseliskajai ekstāzei.

Un arī tev ir nepieciešama piekļuve visām tavām sajūtām, no garlaicības līdz svētlaimei, no šaubām līdz skaidrībai, no prieka līdz naidam. Visas jūtas ir svētas, apziņas radītas, tās nekad nekļūdās, nekad nešaubās un sākotnēji jau ir “pareizas” un nav par tām jākaunās.

Tās ir tikai notis, kas gaida, lai pianista pirksti tās atskaņotu. Tās nav drauds mūzikai, tās ir daļa no mūzikas.

Un visas sajūtas nes sevī dziļu gudrību, ja tu vienkārši apstāsies, elposi un klausīsies. Ja tu ar savas uzmanības palīdzību spēsi iziet no sižeta līnijas (pagātnes un nākotnes) un atļausi šai uzmanībai piepildīt tavu ķermeni ar to, kas notiek šobrīd, tu sajutīsi šo jūtu saucienu, sapratīsi, kas tām ir vajadzīgs, kā tās tevi aizsargā un, kāpēc ir nepieciešamas.
Bailes atnāk, lai aizvestu tevi nezināmajā un aizsargātu no augstprātības briesmām un neapzinatības. Naids lūdz tevi piecelties un sākt rūpēties par sevi, sākt sevi cienīt un ar mīlestību aizstāvēt savu taisnību.
Skumjas atnāk, lai atkausētu tavu cieto sirdi un savienotu tevi ar brīnišķīgo lietu nepastāvību, pietuvinātu tevi svētajai Zemei.

Nekaunēsimies no savām jūtām un sava ķermeņa sajūtām, patīkamām un nepatīkamām, asām un mierīgām. Katrs dūriens un pulsācija vēderā, krūtīs, kaklā un galvā ir svētki, svarīgākā nots simfonijā, kas arī ir Dzīve!
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi

Darya-Chacheva

Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka nemīlu tevi. Gluži otrādi, tas nozīmē, ka tu esi pienācis man pietiekami tuvu un esi man svarīgs.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka vēlos no tevis aiziet. Tas nozīmē, ka es vēlos atrast kontaktu un visu noskaidrot.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka ar mani nav iespējams runāt. Kad es dusmojos, es kļūstu daudz skaidrāks un  manas vēlmes kļūst saprotamākas.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka vēlos tev kaitēt. Tas nozīmē, ka vēlos vienoties, pirms neesam sākuši viens otram kaitēt un nodarīt sāpes.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka tu esi izdarījis to, kas man nepatīk, un es uz to tev norādu.
Ja es dusmojos, tas neozīmē, ka tu esi slikts. Tas nozīmē, ka es zinu, kur ir mana robeža un kādi man ir mērķi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es uzvilkšos arvien vairāk un vairāk. Tas nozīmē, ka es apstāšos, līdzko tu mani sadzirdēsi.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi necienu. Tas nozīmē, ka es ticu tam, ka tu mani izturēsi. Es cenšos atrast tādus vārdus un darbības, kas maksimāli labi izteiks manas sajūtas, tevi neaizskarot.
Ja es kliedzu, tas varbūt ir tāpēc, ka man ir daudz jūtu un ne tāpēc, ka es vēlos tevi nospiest un pazemot. Ja es kliedzu tavā klātbūtnē, tas nenozīmē, ka kliedzu uz tevi.
Ja es dusmojos, tev blakus esot, tas nenozīmē, ka dusmojos uz tevi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka pēc tam es pret tevi būšu agresīvs un nodarīšu tev sāpes. Dažkārt man pietiek vien ar to, ka es paziņoju par savām dusmām, lai pēc tam nomierinātos.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka man pret tevi nav citu jūtu. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka neesmu tev pateicīgs. Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es tevi nemīlu.
Ja es dusmojos uz tevi, tas nenozīmē, ka es gribu, lai tu pārtrauktu darīt to, kā dēļ es dusmojos uz tevi. Un tas nenozīmē, ka es gaidu, kad tu manu dusmu dēļ mainīsi savu uzvedību.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka tev nebija taisnība, un tev man ir jāatvainojas. Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es tevi nosodu.
Ja es dusmojos, tas nav uz mūžu. Tas ir īslaicīgs stāvoklis, tāpat kā arī visi citi stāvokļi.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es esmu slikti audzināts. Tas nozīmē, ka es klausos sevī un man ir daudz dzīves spēka.
Ja es dusmojos, tas nenozīmē, ka es nespēju sevi savaldīt, apspiežot savas jūtas.
Ja es dusmojos, tas nozīmē, ka es esmu DZĪVS!
Autors: Aglaja Datešidze
Foto: Darja Čačova
Tulkoja: Ginta FS

Psihiski noturīgu cilvēku 7 ieradumi

debesis4

Pasaulē ir cilvēki, kuriem blakus esot, uzreiz atslābinies. Viņi ir stabili, monumentāli, pamatīgi un, šķiet, ka nekad ne par ko nepārdzīvo. Ja sāksi izjautāt viņus par viņu dzīvi, izrādīsies, ka šis miers nav iedzimta rakstura īpašība, bet gluži otrādi: ļoti nemierīga dzīve, no kuras gūta pareizā pieredze.
Un šie ieradumi, ko varam no tādiem cilvēkiem mācīties ir:

1. Spēja pieņemt pārmaiņas.

Pastāvīga adaptācija videi, kura nepārtraukti mainās – izdzīvošanai svarīgākā lieta. Dabīgā atlase sociumā eksistē tāpat kā dabā. Tas nozīmē, ka gatavība pārmaiņām, spēja atmest vecos šablonus – ir tavi labākie palīgi. Ir grūti sagaidīt jaunus rezultātus, nemitīgi atkārtojot vecās darbības.

2. Prasme pateikt “nē”.

Pirmkārt ir svarīgi atbrīvoties no frāzēm “iespējams”, “es neesmu pārliecināts”, “varbūt”. Ja kaut kam esi gatavs, tas skan kā stingrs “jā”. Ja neesi gatavs – tas ir stingrs “nē”. Jebkuru “iespējams” ir vērts iekšēji pārvērst vai nu par “jā”, vai par “nē”, un tikai pēc tam atskaņot. Otrkārt ir jāiemācāš pateikt “nē” pašam sev. “Lai arī es atsakos no daudzām iespējām, tās, kuras izvēlos, es izmantoju pēc pilnas programmas!”

3. Spēja izvēlēties draugus…

Un pie reizes arī atbrīvoties no sev nepatīkamiem cilvēkiem. Kontaktēties ar smagiem cilvēkiem ir ļoti grūti. Iespēja izvēlēties, ar ko kopā strādāt, ir praktiski jebkuram cilvēkam. Tomēr, ja nepatīkams cilvēks ir klāt tavās lietās, tad emocijas nedrīkst ietekmēt tavus pieņemtos lēmumus.

4. Ieradums izgulēties…

Un vienkārši uzturēt sevi labā fiziskajā formā. Diemžēl, ļoti bieži ar psiholoģiju cenšas aizvietot fizioloģiju. Ir ļoti grūti būt savākušamies, koncentrētam un pārliecinātam par sevi, ja tev kaut kas sāp. Taču, ja fizisko slimību ievērot nav grūti, tad vitamīnu trūkumu, hormonālos traucējumus vai mikroelementu trūkumu ir praktiski neiespējami pamanīt un pašam diagnosticēt. Periodiska analīžu pārbaude ir laba ideja. Un, izgulies!

5. Spēja piedot.

Gudri cilvēki saka: nav iespējams apvainot, var tikai apvainoties. Lai piedotu, nav jāgaida, kad kāds jums atvainosies, vai arī jāsatiekas un jānoskaidro attiecības.

Piedošana ir dziļi iekšējs process, kas atbrīvo tevi no nevajadzīgu emociju smaguma.

6. Koncentrācija.

Vīrieši un sievietes koncentrējas dažādi. Vīriešiem raksturīga tuneļveida uzmanība – koncentrējot savus spēkus vienā punktā, viņi ir spējīgi izdarīt vairāk, kā gadījumā, ja uzmanību būtu sadalījuši uz vairākiem projektiem. Savukārt sievietēm raksturīga perifērā uzmanība. Ja viņa sāks koncentrēties uz kaut ko vienu, tad noteikti cietīs krahu. Bet svarīgākais ir koncentrēt savu enerģiju uz to, ko tu patiešām esi spējīgs kontrolēt. Ja situācija no tevis nav atkarīga, tad nav jēgas tērēt uz tās kontroli savu ierobežoto psihisko enerģiju.

7. Prasme priecāties.

Ļoti bieži cilvēki jauc pieticību ar sevis pazemināšanu. Ja esi sasniedzis ko nopietnu, tas nenozīmē, ka par to jākliedz pa visu pasauli. Bet izjust visu prieka gammu sevī un apbalvot sevi ar kaut ko no fiziskās pasaules, ir vienkārši nepieciešams. Garšīgas vakariņas, jauns gadžets, interesants brauciens vai vienkārši – sengaidītā pastaiga mežā. Ir svarīgi ne tikai sev atlaut prieku un emocijas, bet arī nostiprināt tās ar reālām darbībām.

Gala rezultātā nekā pārdabiska, taču ļoti daudz ir veicamo darbu ar sevi un savā labā. Un tas ir to vērts, kļūt par cilvēku, kuram citi grib atrasties blakus, lai vienkārši atpūstos.

Autors: Aleksejs Kroitors

Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS