Vai tiešām Mīlestība ir tikai darbības vārds?

Man ļoti patīk no citas puses paskatīties uz lietām, kas pieņemtas kā pašsaprotamas…. un nedaudz paburkšķēt. 

Piemēram, daudzi apgalvo, ka galvenais ir nevis vārdi, bet darbi.
Kad kārtējo reizi to dzirdu, man rodas sajūta, ka vairums cilvēku sapņo par mūžam klusējošiem robotiem, kuri viņu labā visu laiku kaut ko dara, dara, dara…. un nevar apstāties.

Un tajā pat mirklī uzpeld jautājums: kādi darbi jums vajadzīgi?

Kaut kas visu laiku pietrūkst, ja reiz nekad neesat apmierināti ar tiem cilvēkiem, kurus paši esat izvēlējušies?

Galu galā, ja neskaita visas šausmīgās galējības un pieņem, ka neizvēlējies neglābjami degradējušu personu, kurš uzreiz uzsēdās tev uz kakla, bet kārtīgu cilvēku, kuram ir priekšstats par to, kā sadarboties ar otru, kurš spēj uzņemties vismaz daļu ikdienas rūpju un nest savu dalu atbildības, tad taču ar viņu par daudz ko var vienoties.

Jā, un diez vai viņš atklāti atstās tevi nelaimē un neatsauksies lūgumam atbalstīt, nepratīs radīt brīnišķīgus svētkus un sistemātiski aizmirsīs par kopīgajām problēmām un atstās nelaimē, vienu ar visām tavām slimībām, likstām un pārējām personīgajām katastrofām…
Bet, ja tomēr atstās, tad jautājums jāuzdod sev pašam par savām izvēlēm, nevis ilūzijām, ka varēsi pāraudzināt pieaugušu cilvēku.

Vai arī tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr gribās kaut ko īpašu, kā zvaigznes no debesīm, upurēšanos tavā labā, spilgtus varoņdarbus un katru dienu kādus vārdos neizteiktus mīlestības apliecinājumus?

Tad man tev ir trīs jautājumi:

Pirmkārt: vai tevi vada tieksme pēc tuvības un mīlestības pret kādu konkrētu cilvēku, vai uz sevi vērsta bezpalīdzība, cenšoties iegūt personīgo problēmu risinātāju, glābēju, vecāku un happymaker, kas klusiņām dara tevi laimīgu?

Otrkārt: ja pieņemam, ka parādās brīvprātīgais, kas apmierina visas tavas vajadzības, vai tu esi gatavs atbilst viņam un nospoguļot viņu: klusiņām un nenogurstoši uzņemties atbildību par viņa laimi?

Un treškārt: vai tiešām tev šķiet, ka tikai rīcība nosaka attiecības?

Jā, protams, nevienam nepatīk nepamatotas tukšas runas, taču to nav tik daudz, kā šķiet pirmajā mirklī.

Daudz vairāk cilvēku nospiež uzpūsti pieprasījumi ar minimālu savstarpēju atdevi. Un mana pieredze pāru un ģimenes terapijā rāda, ka lielākie satricinājumi un pārpratumi notiek tieši traucēta un neesoša dialoga dēļ, nespējas izteikt savas jūtas un domas, nespējas jau sākotnēji vienoties par savām reālajām iespējām un iecerēm. ..

Un vēl arī tāpēc, ka pārmērīgi lielās cerības tiek uzkrautas dzīvam cilvēkam, kurš pat neskatoties uz savu lielo mīlestību nespēj piepildīt tā otra fantāzijas un narcistiskās vēlmes, kurš neko nedod pretī, izņemot kontroli, spriedzi, pretenzijas un apvainojumus. .

Mani mīļie, nekādas darbības netuvinās cilvēkus, ja kādam visa tuvības vērtība slēpjas rūpīgā aprēķinā…

Un otrādi, kaut ko darīt otra cilvēka labā ir pilnīgi dabiski, ja no viņa nāk neierobežots siltums, vieglums, prieks, pieņemšana un … daudz, daudz vēl dažādu vārdu, kas pat konflikta laikā nemēdz sāpīgi iedzelt.

Viss aug tikai abpusējībā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāpes un labsajūta

Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.

Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.

Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀

Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀

Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀

Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀

Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀

Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀

Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es ticu viņiem

Man ir 7 gadi. Es stāvu pie tāfeles tā, kā man mācīja deju pulciņā – kājas pirmajā pozīcijā. Uzdoto zinu. Nav no kā baidīties. Bet vienalga pa mugurkaulu augšup lien bailes. Es tracinu Stefanidu Ivanovnu – savu pirmo skolotāju. Es gaidu, ka tūliņ kaut kas notiks. Rādāmkoks uzlido augšup un ar troksni atsitas pret tāfeli.
“Ko stāvi kā tāda aktrise?! Esi šeit pati gudrākā? Skolā ir jāmācās nevis ar kājām riņķi jāmet!”

Es nesaprotu, ko nozīmē stāvēt kā aktrisei. Es nesaprotu, par ko es esmu vainīga. Man ļoti patīk mācīties, taču, lai ko arī es darītu, es visu daru ne tā.

Skolas vecāku sapulcē mana drauga mammai visu vecāku klātbūtnē skolotāja teica, ka viņš izaugs par maniaku. “Sekojiet savam dēlam. Viņš ir aizdomīgi kluss.”

Citi vecāki aizliedza saviem bērniem draudzēties ar manu draugu. Viņš izauga un kļuva par slavenu zinātnieku, taču vēl joprojām viņš nav runātīgs. Taču reiz mani izbrīnīja viņa jautājums: “Ļena, kā tu domā, es esmu normāls?”

Manas klientes zīmējumu skolotājs aizsūtīja uz pilsētas izstādi. Vecākus uzaicināja uz tās atklāšanu. Manas klientes tēvs paskatījās uz zīmējumu, pakustināja lūpas, nosmējās un pasludināja spriedumu: “Perspektīva ir galīgi garām.” Patiesībā tētis jau vēlēja tikai labu. Viņš ir inženieris un labi zin, kādai jābūt perspektīvai piecgadīgas meitenes zīmējumā. Mākslas skolu viņa vairs neapmeklēja.

Bērns parkā skrien pretī savai mammai un nes viņai dāvanā bālu zāles stiebru. Zāles stiebrs tiek nomests zemē un pār bērnu gāžas pretenziju straume par to, ka viņš atkal ir notraipījis drēbes. Bērns raud. Es nezinu ne viņu, ne viņa mammu. Taču man ļoti gribas viņu apskaut un raudāt kopā ar viņu par kliedzošo netaisnību.

Kad cilvēks, nav svarīgi kadā vecumā, atveras vidē, kurā viņš nesaprot, ko no viņa vēlas un ko viņam darīt, un kāpēc viņš ir kaut kāds, ne tāds – viņš aiziet “tukšumā”. Viņš sev saka: “Tātad man ne īpaši vajag, ne pārāk gribās un vispār tas viss ir nieki”.

Un tukšums ar to ir labs, ka tajā nav sāpju. Nav jēgas pārdzīvot to, kas nav tavs. “Nav tavs” parasti izrādās pārliecība par sevi, iniciatīva, radošums, prasme draudzēties, vēlme pieņemt lēmumus un izpaust savas jūtas. Patiesībā visu, ko uzskaitīju, var reducēt uz vienkāršo: “aizliegt sev mīlēt dzīvi”.

Es ļoti skeptiski izturos pret padomu “iemīli sevi”. Katru reizi, kad to dzirdu, es gribu pieiet šiem cilvēkiem un pajautāt: “Mīļie, vai jūs tiešām esat pie pilna prāta?!” No kurienes esat ķēruši to, ka cilvēki var sevi mīlēt? Ka viņi vispār zin, kā tas ir – mīlēt?..

Ko par Mīlestību zin izaugusi meitene, kurai mamma nogrieza matus, lai viņa “neuzvestos kā vieglas uzvedības sieviete”? Ko par Mīlestību zin pieaudzis pusis, kura tēvs meta ar zābaku un sauca to par “spēli uz trāpīgumu”? Ko par Mīlestību zin meitenīte sievietes ķermenī, kuras mamma nolēma, ka tai jadejo Lielajā teātrī un ar siksnu līdz asinīm sita pa kājām par katru neuzvarēto konkursu. Un cita meitene, kuru par izraidīto klasē padarīja viens skolas medmāsas komentārs par to, ka viņai ir kraupis, kaut gan tas bija nervu dermatīts.

Tāpēc, ka viņiem, lūk, šada, attieksme arī ir Mīlestība. Pretējā gadījumā viņi neizdzīvotu. Viņiem tā ir norma.

Hroniskas traumējošas situācijas un stress pārvēršas par “neko tur nevar izdarīt un neko tur nevar izmainīt” stāvokli. Cilvēks ne tikai zaudē kontroli pār savu dzīvi, bet viņām šī kontrole pat būt nevar. Un tad ir ļoti sarežģīti veidot jaunus dzīves scenārijus. Praktiski neiespējami.

Šiem padomdevējiem es vēlos ko pateikt. Šodien gan sociālajos tīklos nedrīkst šo vārdu rakstīt, tāpēc pateikšu ko citu. Jums pašiem pat nojausmas nav, ko nozīmē mīlēt. Jums nav pat nojausmas par to, kā veidojas Mīlestības un pieņemšanas telpa. Jūs pat iedomāties nevarat, cik tālu esat no Mīlestības, cenšoties iedvest citiem vainas apziņu ar saviem komentāriem: “Tu vienkārši sevi nemīli.”

Jūs arī sevi nemīlat, jo, ja jūs sevi mīlētu, tad cienītu svešu dzīves pieredzi tāpat ka savējo. Un beidzot ielāgotu, ka nedrīkst vērtēt bērnu no pieauguša cilvēka pozīcijas, zaudētāju no uzvarētāja pozīcijas un un to, kurš netika galā no tā pozīcijas, kuram nav nācies tikt galā.

Kā man reiz uzrakstīja kāda sieviete: “Ļena, kāpēc jūs stāstat šīs šausmas?” Jā, tāpēc arī stāstu, lai mēs visi iemācītos nesodīt, bet pieņemt otra pieredzi līdzvertīgi savējai.

Bet puiši un meitenes, kuri sakropļoti un zaudējuši ticību – es ticu viņiem. Es ticu, ka viņi reiz atradīs sevī spēku un noticēs savai iekšējai balsij. Mīlestībā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par labo – sagaidi labo

Austrumos saka: “Lielākie cilvēka ienaidnieki nenovēlētu cilvēkam tās bēdas, ko viņam atnes paša domas”.
Viens no pazīstamākajiem senajiem zinātniekiem un ārstniekiem Avicenna teica:
“Ārstam ir trīs līdzekļi cīņā ar slimību – vārds, augi, nazis”.
Pievērs uzmanību – pirmajā vietā ir “vārds”.

Kādā no Parīzes hospitāļiem jaunā psiholoģe Emīlija Kjī ļoti riskēdama un atsaukdamās uz galvenā ārsta rīkojumu, lika saviem pacientiem trīs reizes dienā skaļi izteikt frāzi “Ar katru dienu es jūtos arvien labāk un labāk”. Turklāt to atkārtojot nevis mehāniski, bet pēc iespējas spilgtāk un emocionālāk.
Un, ko domā?! Jau pēc mēneša šīs ārstes pacienti kļuva par galveno sarunu tematu visā hospitālī un pēc tam jau visā Francijā.
Brīnumaini, bet fakts: smagi slimi pacienti atveseļojās mēneša laikā un daudziem no viņiem vairs nebija nepieciešamības veikt ķirurģiskās operācijas.
Tā apstiprinājās senatnes viena no lielākājiem zinātniekiem Paracelsa minējums, ka TICĪBA DARA BRĪNUMUS.

Mūsu veselība ir mūsu domāšanas tiešas sekas.
Šodien neviens vairs nešaubās par to, ka ir tieša saistība starp cilvēka psihisko un fizisko stāvokli un tikai tumsoņa to nesaprot.
“Labākā aizsardzība no visām slimībām, no jebkuras infekcijas ir stipra ticība savai veselībai un pozitīvas emocijas – saka psihoterapeits Andrejs Meteļskis. – Negatīvās domas sagrauj. Naids izsauc kuņģa-zarnu trakta slimības. Aizvainojums noved pie aknu, aizkuņģa slimībām un onkoloģijas”
Viens no svarīgākajiem psiholoģiskajiem likumiem apgalvo: vārdos izteikta mīlestība, simpātija un apbrīns pastiprina tā cilvēka dzīvības enerģiju, pie kura tas vēršas. Bet slikti, negatīvi vārdi samazina klausītāja enerģiju.

Kopējais slimību skaits, kas saistītas ar sliktām domām, turpina pieaugt.
Tāpēc, lai saglabātu labu veselību, ir vērts sekot seno viedo padomam – priecāties par dzīvi, lai cik grūti laiki arī nebūtu.

Un tā, cilvēka veselība, dzīve un liktenis ir atkarīgi no viņa domām.
Domā par labo – sagaidi labo.
Domā par slikto – slikto arī saņemsi.
Tas, par ko mēs pastāvīgi domājam, pārvēršas par pārliecību, ka tam jānotiek vai tas var notikt. Un šī ticība rada notikumus….

Un, vēl, nekad neraizējies par niekiem!

Amerikāņu kardiologs Roberts Eliots teica:
“Pirmais noteikums: neraizējies par niekiem.
Otrais noteikums: viss ir nieki”

Veselību jums!

Автор: Vladimirs Okruts
Foto: Anastasia Pavlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par EMOCIJĀM

Vispostošākās emocijas ir zibenīgas…
Tās uzliesmo kā tūlītēja godīga reakcija uz konkrētiem apstākļiem, bet pēc tam aiziet līmeni zemāk, jo psihe vienmēr cenšas sevi aizsargāt un atrast sev pieejamu izeju.
Mani mīļie, ieilgusi emocija – tā JAU ir izvēle…
Ja es stūrgalvīgi neatlaižu savu niknumu, savu aizvainojumu, savu neveselīgo agresiju, tātad es apzināti vai neapzināti cenšos tās investēt, lai pēc tam saņemtu kadas noteiktas dividendes.
Visticamākais, man ir vajadzīga kāda cita vaina, kāda cita grēku nožēla, kāda cita palīdzība, taču es neprotu runāt tieši, man nav caurspīdīguma pieredzes, vai arī es palieku bērnišķīgajā mijiedarbības spektrā. Iespējams, es cenšos iegūt sev vairāk varas, manipulējot ar spēcīgām emocijām, kurām retais spēj pretoties.
Un tikpat iespējams, ka manī ir ļoti daudz tās mantotās līdzatkarības, kura gandrīz automātiski rada tās uzvedības līnijas, uz kurām bija uzskaņots vecāku scenārijs, kurā viens no otra vairāk aizsargājās, nevis mīlēja viens otru…
Visticamākais, man negribās hroniski dusmoties, apvainoties, būt agresīvai, taču es tik ļoti esmu ieaugusi šajās pataloģiskajās, bet jau ierastajās drūmajās istabās un maldos, domādama, ka man nav iespēju pārcelties uz kādām daudz gaišākām “telpām”….
Bet tas absolūti nenozīmē, ka tādu nav.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā tikt ārā no šīs sistēmas?

Kā tikt ārā no šīs sistēmas? Beidzot sākot domāt pašiem. Šī ir pēdējo 2 nedēļu labā ziņa. Bla bla bla tiek nomainīts pret domāšanu. Daudzi ir sākuši domāt, nevis akli uzticoties citiem, bet pašiem veidojot izpratni. Kas notiek un kāpēc. Caur to vēl turpina ienākt stereotipi un spraukties iekšā ne veselīgais egoisms, tomēr ikvienam ir dota iespēja to atpazīt.

Vēl nav daudzu atbilžu, varbūt pat vēl īstie jautājumi nav atnākuši.

Prāts izshēmo, bet impulsam ir jānāk no sirds. Šajā laikā šo var novērot arvien biežāk un biežāk. Šajā laikā daudz tiek runāts un rakstīts par pienākumu pret kādu. Kā Tu vari sekot kāda izvirzītajam pienākumam, ja tas ir pret Tavām sajūtām, Tavas sirds impulsam? Pazaudēt daļu pašam no sevis, lai piepildītu pienākumu pret kādu citu? Un kā pienākums un kā izdomājums tas ir? Tieši tāpat šis darbojas ar impulsiem, kuri vedina uz kaut ko. Racionālais prāts sākotnēji neizpratīs, bet, ja impulss ir spēcīgs, ļaujies.

Kamēr notiek cīņa ar Veco un Jauno pasauli, parādās nogurums. Tu centies izdomāt, kā būt un ko man darīt. Daudz kas turpmākajā laikā būs atkarīgs no tā, kur tiek koncentrēts Tavs fokuss. Jā, atkal atgriežos pie šī vārda. Tātad – kam Tu dosi atļauju, kā Tu izmantosi šobrīd dominējošo uguns spēku? Ļoti būtiski šajā laikā ir neieslīgt sevis žēlošanā, lai gan kārdinājums būs liels.

Daudziem šobrīd aktuāls ir jautājums “kā un kur man būt?”. Kad vajag ir pretrunā ar vēlmēm. Kad racionālais prāts ved uz citu pusi kā sirds kompass. Kā nokļūt no punkta A uz B? Tajā brīdī, kad kāds Tevi patraucē, Tu jūties atrauts pats no sevis, un tas izraisa pretreakciju pret otru. Tu esi aizkaitināts par to, ka Tevi traucē. Tu apzinies, ka šis laiks ir vajadzīgs tieši Tev pašam. Tev ir jāsadzird pašam savs ritms.

Viena no šī brīža kopējām iezīmēm ir tukšuma sajūta. Kad ir tukšums, esi tikai Tu pats. Atmošanās ceļā tukšums vienmēr nāk ar pozitīvu iezīmi, tāpat kā šoreiz. Tas atņem Vecās pasaules balstu, to, uz kā ir turējies līdz šim balstītais pasaules redzējums. Kad pazūd balsts, nāk apjukums, ko, kā un kāpēc. Jaunās enerģijas nojauc vecos fundamentus, jo tikai tā var piedzimt jaunais. Jau agrāk rakstīju par to, ka Jaunais laikmets ir pilnībā nojaucis standarta definējumus par mīlestību, attiecībām, ģimeni, darbu un arī sajūtām. Prieks, piepildījums, miers – tos vairs nevar ietērpt Vecās pasaules vārdos. Un līdz ko pazūd definējums, tā prāts ir apjucis. Kā? Kas tas ir? Vēl daudziem traucē tas, ka ir pārlieku liela piesaiste tam, kā būtu jābūt. Agrāk tak bija tā, kāpēc tas vairs nedarbojas? Es vēlos, lai būtu kā agrāk, es vēlos, lai būtu kā pasaku grāmatās rakstīts. Ir jāapzinās, ka vecie modeļi vairs nedarbojas, nav jēdziena “kā agrāk”, tas mirklis ir pagājis. Tāpat arī kā par nākotni, Tu nevari to balstīt, pasaku grāmatu scenārijos.

Kas ir bīstamākais tukšuma stāvoklī. Tā noliegšana. Kur ir noliegums, tur attīstībai stop zīme uzlikta. Tad paliek vai nu iestrēgšana šajā posmā vai arī atgriešanās pie iepriekšējiem uzskatiem. Tukšums ir jāizdzīvo. Laiks pirms. Tukšums nav stāvoklis, tā ir tikai sajūta pārejā. Tas, kas tukšumu padara par konstantu stāvokli, ir stagnātiskums.

Tukšums nojauc un izjauc kārtību. Tukšumā nav nekā nepareiza. Pareizi un nepareizi laiks ir pagājis. Tā arī ir viena no atslēgu frāzēm šim laikam.

Nedaudz pieskaršos tēmai par darbiem. Ir bailes zaudēt, palikt bez ienākumiem, bet jau tagad tik daudzi cilvēki veido kopienas, atbalsta grupas, caur kurām Tu vari atrast jaunu veidu, kā sevi realizēt. Un vai patiesi Tu būsi mazāk piepildīts, ja komfortu aizstāsi ar domāšanu? Tas jau nenozīmē, ka ir jāatsakās no visām ērtībām, Tev vienkārši ir jāapzinās, kas ir Tavas prioritātes. Kam patiesi šajā laikā priekš Tevis ir pievienotā vērtība. Kam tādam, kas Tev atņem laiku vai Tevi piepilda? Jau iepriekš rakstīju par to, ka Tev ir jābūt gatavam no kaut kā atteikties. Tevi pārbauda tajā, cik stabils Tu spēj būt savā kodolā, ticībā sev (ne jau tajā, kas Tev pieder materiālajā matricā, bet kas ir daļa no Tavas būtības). No kā Tu spēj atteikties Zemes matricā, lai nepazaudētu pats sevi. Mēs pietiekami ilgi esam bijuši nosacītajā komfortā, aizmirstot, ko nozīmē būt mierā pašam ar sevi. Tiem, kuri ļausies, kuri saglabās ticību savai patiesajai būtībai, būs iespējas. Ar vienu noteikumu, tai ir jābūt patiesai ticībai, nevis cepumu dalīšanai par labu uzvedību. Komforta tēmai īstais prakses laiks būs rudenī. Kāpēc par to runāju tagad? Jo mums ir dots laiks sagatavoties un beidzot domāt.

Dzīvot, lai domātu, nevis domāt, lai izdzīvotu.

Laikā, kad daudzi tiek šūpoti, kad it kā nav stabilitātes, atgriezies pie fundamenta. Saraksti tos aspektus sevī un cilvēkos, kuri ir Tavā energolaukā, kas ir Tava stabilitāte. Koncentrējies uz emocionālo pusi, nevis materiālajām vērtībām. Tieši tāpat saraksti arī tos aspektus, kas traucē Tavai stabilitātei un ko Tu vari darīt, lai to izmainītu.

Domas vada mūsu dzīvi un domas rada mūsu dzīvi. Šis viss ir ne tikai individuālā, bet arī kolektīvā līmenī. Kāda ir kopējā enerģētika laukā, tāda arī tiek pastiprināta. Bez maz vai tā, ka jebkura sajūta tiek dubultota, trīskāršota vai pat desmitkāršota. Šeit ir viena būtiska nianse. Pastiprinās tikai tās sajūtas, kuras ir patiesas.

Jā, ir iespējamas interpretācijas, variācijas un pārradīšana. Par šo jau runāju kādu laiku. Ir jāsaprot, ka iepriekš apgūtās metodes, prakses un tehnikas vairs nedarbojas, ja tās netiek ietērptas šī laika nogrieznī. Bez tā visa, tas viss paliek kā jauka un patīkama laika pavadīšana. Kāpēc? Jo ir pienācis laiks, kad abas pasaules ir arvien tālāk viena no otras. Tās vairs nevar apvienot, pielāgot vienu otrai, esi vai nu tur vai šeit, bet ne ar vienu kāju un roku kaut kur.
Paldies Indu Puri

Pasaule runā ar mums

Man stāsta, ka laimi nevar uzskatīt par normu, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo. Es negribu tam piekrist. Dažkārt šī dzīve šķiet nepanesama, bet jebkura cita – nesasniedzama. Un rodas sajūta, ka nav no kā izvēlēties. Bet patiesībā prieku var gūt no it visa. Tāpat, kā no visa var gūt pieredzi, emocijas, dzīvi galu galā. Jo pat no katrām visdziļākajām skumjām var paņemt vairāk, kā tās paņem no mums.

Kopumā mēs esam diezgan nopietni ļaudis. Katrā ziņā, tā no malas izskatās. No mūsu dzīves pazūd patiess izbrīns. Un tas ir ļoti skumji. Arvien grūtāk ieraudzīt apkārt kaut ko tādu, kas spētu izbrīnīt.
Jo vecāki kļūstam, jo sarežģītāk ir atrast kaut ko, uz ko būtu vērts tērēt pāris dzīves gadus. Kaut ko tādu, kas dzīvei piešķirtu intensitāti un jēgu mūsu eksistencei.

Sāc ekonomēt laiku, it kā būtu daudz visādu svarīgāku lietu, ar ko nodarboties. Tomēr nāve punktu ziņā mūs vienmēr apsteidz.

Kad bijām bērni, mēs visu atcerējāmies, vienalga, bija tas noticis, vai nebija. Tagad mēs aizmirstam pat acīmredzamos faktus. Kad mēs sevi uzskatījām par nemirstīgiem, mēs nežēlojām ne laiku ne spēku pat visbezjēdzīgākājām nodarbēm. Tagad mēs nezinām, cik mums atlicis, tāpēc cenšamies ekonomēt un izvēlēties tikai pašu vērtīgāko. Dažkārt es domāju, ka nāve noteikti nav pats briesmīgākais notikums dzīvē. Pats briesmīgākais zaudējums ir tas, kas nomirst mūsos vēl dzīviem esot.
Līdz šim man šķita, ka no manis pazūd mūzika, taču izrādījās, ka tadā veidā manī atbrīvojas vieta klusumam. Nevar paturēt sev neko no tā, kas tev nepieder.
Pratčetts reiz rakstīja, ka dzīvē mēdz būt mirkļi, kad cilvēkiem jāprot noturēt, un mirkļi, kad jāprot atlaist. Gaisa baloni domāti, lai iemācītu bērniem saprast atšķirības.

Atšķirība ir it visā, lai uz ko mēs arī skatītos. Bet viltība ir pieņemt to kā parasto lietu kārtību.
Ja vērtējoši skatāmies uz savu tagadējo dzīvi, mēs tajā varam atrast ļoti daudz iemeslu, lai būtu neapmierināti ar sevi, lai justu nožēlu un vilšanos. Bet, gadiem ejot, pienāk laiks apgūt šo smalko un sarežģīto mākslu – neskatīties uz savu esošo dzīvi vertējoši. Kārdinājums vienmēr ir liels, un vienmēr ir iespēja kļūdīties ar cenu, taču jebkuru pretenziju pret pasauli vērtība ir nulle. Galu galā, mēs taču neatrodamies tirgū. Piemēram, par mūsu pagātni neviens mums nesamaksās ne kapeiku. Tā  ir vērtīga tikai mums pašiem. Taču arī mēs paši nevarēsim to iemainīt ne pret nākotni, ne vēl jo vairāk, pret tagadni.

Cilvēks ir dīvaini uzbūvēts. Viņš atrod iemeslus aiziet un aizbraukt no vietām, kurās tik ļoti gribas atgriezties uzreiz pēc tam, kad vilciens atstājis peronu. Krūtīs sāk atritināties pulsējošs kamols, un kad no tā pāri paliek vien tukša spole, tevi no visām pusēm ieskauj milzīgi minotauri. Oo, šī mūžīgā attiecību skaidrošana ar saviem personīgajiem, pieradinātajiem monstriem… No rītiem, vēl neuzausušās saules staros tu tos izved parkā pastaigāties, apsēdies uz soliņa un vēro, kā lēnītēm plūst tava dzīve. Tava vienīgā, neatkārtojamā dzīve.

Pasaule runā ar mums tik daudzās valodās, ka jābūt pilnīgam profānam, lai neko nesadzirdētu.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi dzīvs!

Manu paziņu kāds neapdomīgi “uzsēdināja” uz pozitīvās psiholoģijas un viņa, maigi izsakoties, kļuva traka. Noslēdza “mierizlīgumu ar pagātni”, uzvilka uz sejas smaidu, bet uz savām apetītlīgajām miesām – sarkanu kleitu. Ieradināja sevi vienmēr un visur dot gudrus padomus, piemēram: “Ieelpo pozitīvu un esi vienkāršāks”.

Pirms pāris gadiem kādai no kolēģēm māte saslima ar nedziedināmu slimību, un mēs satikāmies kafejnīcā, lai viņu atbalstītu. “Dāma sarkanajā kleitā” nekaunīgi pievilka krēslu, veikli apēda kūkas gabalu un iebakstīja ar elkoni izmisušajai sievietei sānā: “Ja no situācijas nav izejas, ir jāizmaina situācija, bet, ja problēma ir nolēmusi tevi nospiest – iztaisno muguru un aizmet to pēc iespējas tālāk!”

No vienas puses, es ar abām rokām esmu par pozitīvismu. Par prieku un labvēlīgu attieksmi pret dzīvi. No otras, nav iespējams atrasties šādā režīmā 24/7. Tas ir līdzīgi, kā ievilkt elpu aiz elpas un neizelpot. Dzert ūdeni un mest līkumu tualetei. It visā ir svarīgi saglabāt līdzsvaru.

Arī putni, kuri savu dzīvi pavada gaisā, vienalga periodiski nolaižas uz zemes. Saule dod vietu mēnesim. Ziema – vasarai. Jūra dažkārt ir mierīga, bet citreiz tur plosās vētra – 10 balles pēc Boforta. Vokālisti, kuri uzstāšanās laikā izmanto dažādas melismas, pirms koncerta ievēro klusēšanu.

Tāpēc arī mums ir tiesības un vajadzība izdzīvot visu emociju spektru, sākot no aizkustinājuma līdz pat taisnīgām dusmām. Un nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties īgns, redzot, ka viesi vēl joprojām negrasās doties mājās, un priekšnams ir pilns dažāda izmēra apavu. Nav nekā nosodāma tajā, ka tu jūties neērti, esot vienā telpā ar prezidentu. Vai arī tajā, ka tu jūties dusmīgs brīdī, kad tiek pārkāptas tavas personīgās robežas.

Cilvēks, kurš sevi ilgu laiku kaut kādā veidā ir ierobežojis, noteikti “norausies”. Tas ir kas līdzīgs katlam pilnam ar ūdeni, kuram uzlikts vāks, un uguns uzgriezta uz maksimumu. Saniknotais verdošais ūdens noteikti izkļūs no katla un appludinās plīti. Tāpat notiek arī ar apspiestām negatīvajām emocijām. Tās noteikti atradīs izeju, ja ne šodien, tad pēc mēneša vai gada.

Reiz es sev aizliedzu uzturā lietot miltus un cukuru. Noturējos 170 dienas, bet pēc tam tā “norāvos”, ka vienā piegājienā apriju divas franču bagetes. Pēc tam apsolīju sev nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā, bez jebkādām atlaidēm. Migrēna – uz sportu. Slinkums – uz sportu. Sāka mocīt klepus – bet vēl pāris vingrojumi vēdera presei, kamēr mani pieveica ilgstošs bronhīts.

Tāpēc, ka nevar būt viena vienīga pareiza emocija.

Organismam ir vajadzīgi daudzveidīgi pārdzīvojumi, tāpat kā daudzveidīgs uzturs. Tāpēc, izvēloties tikai vienu emociju un bloķējot visas parējās, mēs sevī izraisām nopietnu konfliktu. 

Kāds jauneklis vēlējās kļūt par apgaismotā skolotāja mācekli. Atnāca baznīcā, novilka kurpes un sastinga, tā cenšoties atstāt labu iespaidu uz skolotāju. Pēc pusstundas skolotājs uzsita viņam knipi pa degunu un teica: “Ej mājās! Mūsu dievnamā jau ir pietiekami daudz statuju”. Sarūgtinātais puisis noliektu galvu devās uz izeju un jau pie pašām durvīm izdzirdēja skolotāja padomu: “Pats galvenais – esi īsts! Esi dzīvs!”

Irina Govoruha
Tukoja: Ginta Filia Solis

Pieņemt visas savas sajūtas

Ja mēs esam dzīvi, tātad mums ir jūtas. Pat tad, ja neprotam just.

Var šķist, ka būšana kontaktā ar jūtām nav saistīta ar dzīves kvalitāti. Taču tie ir maldi. Jūtas ir resurss savu mērķu sasniegšanai, pašrealizācijai un sevis aizsargāšanai….

Tomēr ne visas jūtas ir patīkamas. Dažas no tām ir ļoti grūti pārciest. No tām gribās noslēpties, aizslēgties, atteikties. Neskatīties sāpju virzienā.

Būt nobriedušam nozīmē nepadoties šim kardinājumam. Bet izdzīvot… Katru brūci, katru neveiksmi.Ikkatrā sajūtā slēpjas milzīgs potenciāls. Pārdzīvoto un pieņemto sāpju vietā var izaugt brīnišķīgi ziedi. Ja runājam par savām bēdām, paužam agresiju, dodam iespēju izpausties skaudībai un greizsirdībai.

Taču mēs esam pieraduši nobloķēt savus pārdzīvojumus. Turklāt šie bloki efektivitātes ziņā līdzinās paslēpēm, ko spēlējām bērnībā, kad pietika vien aizmiegt acis…

Diemžēl nobloķētās emocijas nekur nepazūd. Tās paliek galvā kā uzmācīgas domas. “Iespŗūst” ķermenī kā sāpes, kuru izcelsme nav saprotama. Dažkārt traumas izpaužas likteņa līmenī, liekot cilvēkam daudzkārt nokļūt vienā un tajā pašā situācijā.

Nav burvju tabletes! Nav iespējams noskatīties filmu Youtube un momentā izmainīt savu dzīvi. Grāmatu nevar salīdzināt ar dzīva cilvēka siltumu. Universālie padomi neņem vērā tavu personīgo dzīves stāstu. Nav tabletes, no kuras visas sāpes pazudīs.

Ļoti žēl, ka bieži vien internetā runā pavisam ko citu. Katru dienu sociālo tīklu laika joslā tu redzi skaļus un neiedomājamus solījumus. Taču viegli risinājumi neved pie dziedināšanās un pieaugšanas.

Cilvēks, kurš slēpjas no savām emocijām, zaudē kontaktu ar realitāti. Viņš kļūst par vieglu mērķi manipulācijām un māņiem. Viņam ir grūti izveidot harmoniskas attiecības. Ļoti bieži viņš kļūst par līdzatkarīgo un cieš no vientulības. Mocās nemīlamajā darbā, apēd iekšējo neapmierinātību un dusmas. Grib būt pieņemts un pamanīts, bet tā arī neuzdrošinās iziet gaismā. Viņš izgāž savas dusmas uz tuvajiem un pēc tam mokās vainas apziņā. Izmisīgi sapņo par to, kā izmainīs situāciju. Bet gala rezultātā stāv uz vietas. 

Un tas viss rada vienu vienīgu milzīgu sajūtu “SLIKTI”. Ar kuru absolūti nav skaidrs, ko darīt un kā rīkoties.⠀

Padomju laikā mūsu vecāki, tātad arī mēs visi, traumējāmies. Šodien mums ir izvēle. Samierināties ar šo “SLIKTI”, atkal un atkal atlikt savu dzīvi, kļūstot par apstākļu vergiem. Vai arī radīt jaunu realitāti, kurā ir atbalstoša atmosfēra, laba un uzmanīga attieksme pret iekvienu sajūtu, godīgums un rūpes par sevi.

Ir terapijas grupas, kurās cilvēki ar līdzīgu dzīves gājumu viens otru var atbalstīt, kur ir lieliski skolotāji un kur cilvēks beidzot var atklāt savas neizpaustās jūtas un tikt skaidrībā ar problēmām, kas atkārtojas, paskatīties uz sevi silti un saudzējoši. Iespējams, pirmo reizi dzīvē….

Aglaja Datešidze
Foto: Alexandra Bochkareva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis