Psihiski noturīgu cilvēku 7 ieradumi

debesis4

Pasaulē ir cilvēki, kuriem blakus esot, uzreiz atslābinies. Viņi ir stabili, monumentāli, pamatīgi un, šķiet, ka nekad ne par ko nepārdzīvo. Ja sāksi izjautāt viņus par viņu dzīvi, izrādīsies, ka šis miers nav iedzimta rakstura īpašība, bet gluži otrādi: ļoti nemierīga dzīve, no kuras gūta pareizā pieredze.
Un šie ieradumi, ko varam no tādiem cilvēkiem mācīties ir:

1. Spēja pieņemt pārmaiņas.

Pastāvīga adaptācija videi, kura nepārtraukti mainās – izdzīvošanai svarīgākā lieta. Dabīgā atlase sociumā eksistē tāpat kā dabā. Tas nozīmē, ka gatavība pārmaiņām, spēja atmest vecos šablonus – ir tavi labākie palīgi. Ir grūti sagaidīt jaunus rezultātus, nemitīgi atkārtojot vecās darbības.

2. Prasme pateikt “nē”.

Pirmkārt ir svarīgi atbrīvoties no frāzēm “iespējams”, “es neesmu pārliecināts”, “varbūt”. Ja kaut kam esi gatavs, tas skan kā stingrs “jā”. Ja neesi gatavs – tas ir stingrs “nē”. Jebkuru “iespējams” ir vērts iekšēji pārvērst vai nu par “jā”, vai par “nē”, un tikai pēc tam atskaņot. Otrkārt ir jāiemācāš pateikt “nē” pašam sev. “Lai arī es atsakos no daudzām iespējām, tās, kuras izvēlos, es izmantoju pēc pilnas programmas!”

3. Spēja izvēlēties draugus…

Un pie reizes arī atbrīvoties no sev nepatīkamiem cilvēkiem. Kontaktēties ar smagiem cilvēkiem ir ļoti grūti. Iespēja izvēlēties, ar ko kopā strādāt, ir praktiski jebkuram cilvēkam. Tomēr, ja nepatīkams cilvēks ir klāt tavās lietās, tad emocijas nedrīkst ietekmēt tavus pieņemtos lēmumus.

4. Ieradums izgulēties…

Un vienkārši uzturēt sevi labā fiziskajā formā. Diemžēl, ļoti bieži ar psiholoģiju cenšas aizvietot fizioloģiju. Ir ļoti grūti būt savākušamies, koncentrētam un pārliecinātam par sevi, ja tev kaut kas sāp. Taču, ja fizisko slimību ievērot nav grūti, tad vitamīnu trūkumu, hormonālos traucējumus vai mikroelementu trūkumu ir praktiski neiespējami pamanīt un pašam diagnosticēt. Periodiska analīžu pārbaude ir laba ideja. Un, izgulies!

5. Spēja piedot.

Gudri cilvēki saka: nav iespējams apvainot, var tikai apvainoties. Lai piedotu, nav jāgaida, kad kāds jums atvainosies, vai arī jāsatiekas un jānoskaidro attiecības.

Piedošana ir dziļi iekšējs process, kas atbrīvo tevi no nevajadzīgu emociju smaguma.

6. Koncentrācija.

Vīrieši un sievietes koncentrējas dažādi. Vīriešiem raksturīga tuneļveida uzmanība – koncentrējot savus spēkus vienā punktā, viņi ir spējīgi izdarīt vairāk, kā gadījumā, ja uzmanību būtu sadalījuši uz vairākiem projektiem. Savukārt sievietēm raksturīga perifērā uzmanība. Ja viņa sāks koncentrēties uz kaut ko vienu, tad noteikti cietīs krahu. Bet svarīgākais ir koncentrēt savu enerģiju uz to, ko tu patiešām esi spējīgs kontrolēt. Ja situācija no tevis nav atkarīga, tad nav jēgas tērēt uz tās kontroli savu ierobežoto psihisko enerģiju.

7. Prasme priecāties.

Ļoti bieži cilvēki jauc pieticību ar sevis pazemināšanu. Ja esi sasniedzis ko nopietnu, tas nenozīmē, ka par to jākliedz pa visu pasauli. Bet izjust visu prieka gammu sevī un apbalvot sevi ar kaut ko no fiziskās pasaules, ir vienkārši nepieciešams. Garšīgas vakariņas, jauns gadžets, interesants brauciens vai vienkārši – sengaidītā pastaiga mežā. Ir svarīgi ne tikai sev atlaut prieku un emocijas, bet arī nostiprināt tās ar reālām darbībām.

Gala rezultātā nekā pārdabiska, taču ļoti daudz ir veicamo darbu ar sevi un savā labā. Un tas ir to vērts, kļūt par cilvēku, kuram citi grib atrasties blakus, lai vienkārši atpūstos.

Autors: Aleksejs Kroitors

Avots:  © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS

Mihails Ļitvaks: Tas viss, kas mums ir šobrīd, ir pats labākais

1

Četri “JĀ” laimei

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.

 

Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta FS

Kas slēpjas aiz nepatikas pret cilvēku

nepatika

Ļoti bieži tiek runāts par mīlestību un iemīlēšanos. Kāpēc gan neparunāt par naidu? Varbūt pat ne par naidu kā tādu, jo tā ir tik spēcīga sajūta, ka ne visi uz to ir spējīgi. Parunāsim par nepatiku (kuru bieži vien cilvēki jauc ar naidu)

Blakus ikvienam no mums ir cilvēki, pret kuriem mēs jūtam šo sajūtu. Dzīve ir dzīve un ne viss tajā notiekošais var būt patīkams. Labi, ja mēs spējam saprast savas nepatikas iemeslus. Ja iemesls ir redzams, un mēs nevaram iemīlēt šo cilvēku par kaut ko konkrētu, un viņš par to arī zina, un mēs negrasāmies to pat slēpt, tad tas ir pats vienkāršākais variants.

Saki, vai tad nemēdz būt tā, ka cilvēks it kā labs, pret tevi attiecas adekvāti un dalīt ar viņu tev nav ko, un neko sliktu viņš tev izdarījis nav. Bet tev viņš nepatīk un viss! Pie kam “nepatīk” – vēl ir maigi teikts! Negatīvās emocijas burtiski gāžas pāri malām tad, kad šis cilvēks nonāk Tavā redzeslokā. Tu nevari saprast notiekošā iemeslu, un tāpēc tas tevi kaitina vēl vairāk. Protams, labi, ja varat viens otram paiet garām laikā un telpā, lai jūsu ceļi nekrustotos. Bet, ja nu tas ir tavs priekšnieks? Vai kolēģis, kurš ofisā sēž tev pretī? Vai labākās draudzenes vīrietis? Sanāk vienas vienīgas ciešanas.

Tu droši vien nebūsi pārāk izbrīnīts, kad teikšu, ka visā atkal ir vainojama mūsu zemapziņa. Grūti pat iedomāties, cik milzīgi liela noliktava tā ir, un cik daudz tajā glabājas mūsu neapzināto, bet vareno uzstādījumu, pārliecību, motīvu un dažādu citu lietu, kas spējīgas ļoti spēcīgi ietekmēt mūsu dzīvi – īpaši mūsu emocijas.

Bet nepatika ir viena no pašām spēcīgākajām un nekontrolējamākajām emocijām. Kad psihologiem nākas strādāt ar attiecību problēmām, atklājas, ka nepatika stāv vienā no pirmajām vietām un tad par galveno mērķi kļūst iemācīties kontrolēt to, ko parāda mums mūsu zemapziņa.

Iemācīties kontrolēt – nozīmē vismaz daļēji iemācīties tikt galā ar tām. Un pirmais kontroles pār kādu noteikums, ir zināt savu kontrolējamo – tātad saprast, no kurienes nāk viena vai cita sajūta, šajā gadījumā – nepatika.

Psiholoģijā ir tāds jēdziens “projekcija”. Piemēram, tavā dzīvē bija kāda ļoti nepatīkama tev epizode. Tu pacenties to aizmirst un, iespējams, tev pat tas izdevās. Bet pēkšņi tu satiec cilvēku, ar kuru bija saistītas šīs nepatīkamās pagātnes atmiņas.

Iespējams, viņam ir līdzīga balss, vai ģērbšanas maniere, bet varbūt tieši tādas krāsas kaklasaite vai  līdzīga frizūra – pietiek tikai ar attālu līdzību, lai mūsu zemapziņa to “atpazītu”. Un viss “uzpeld” ar jaunu spēku, visas tās negatīvās sajūtas, visa nepatika tiek pārnesta uz šo jauno cilvēku, kura vienīgā vaina ir tā, ka viņš ar kaut ko tev atgādināja nepatīkamus pagātnes notikumus.

Cilvēks nav ne pie kā vainīgs, bet tevi plēš pušu negatīvās emocijas tikai no tā vien, ka redzi viņu.

Vēl viens “projekcijas” veids: kāds, kurš bija blakus tev neveiksmes brīdī, redzēja tavu kritienu, bija liecinieks tavam vājumam u.t.t. Šķiet, ka emocijas dvēselē jau norimušas, tomēr, izrādās, ka ne līdz galam. Atliek vien sastapt šo nejaušo aculiecinieku, kad pagātnes nepatīkamās emocijas atgriežas, bet nu jau kā nepatika pret šo konkrēto cilvēku. Tu it kā pārnes visu negatīvu no situācijas uz šo vienu cilvēku.

Un vēl mēs nemīlam “spoguli”. Kāpēc pēdiņās? Tāpēc, ka tas nav vienkārši spogulis, bet gan mūsu rūpīgi slēpto negatīvo īpašību precīzs atspoguļojums citā cilvēkā. Piemēram: tu dziļi dveselē zini, ka esi egoists (ko nu tur slēpt!) un tavi tuvie cilvēki tev šad tad to atgādina. Tu esi iemacījies ar to sadzīvot, esi samierinājies, rūpīgi to slēp, atseko savu uzvedību, savas emocijas un vārdus. Ar gadiem to var iemācīties ikviens, lai kaut kā iedzīvotos sabiedrībā.

Īpaši tas attiecas uz tiem trūkumiem, ar kuriem grūti cīnīties, kas mūsos burtiski “ir asinīs”.  Un pēkšņi mūsu tuvumā uzrodas cilvēks, kurā mēs, kā spogulī, redzam sevi, visā savā egoistiskajā “krāšņumā”. Un vēl, bez tā, viņš absolūti necenšas slēpt savu šo trūkumu, bet varbūt pat neuzskata par trūkumu! Kā viņš tā var!!!! Te nu arī ar neparvaramu spēku “uzpeld” nepatika pret šo “bezkauņu”.

Pie tam šī īpašība, kuru tu sevī nemīli, var būt jebkura: nepunktualitāte (kā viņš drīkst kavēt, mēs taču norunājām!). Neakurātums (es gan tā nedaru!). Koķetēšana ar visiem pēc kārtas (kāda bezkauņa, kārties visiem pēc kārtas kaklā!!!) u.t.t. Ko darīt, mēs visi ne īpaši mīlam “spoguļus”… Vēl viens visiem zināms fakts: ja apstākļi saliek blakus divus dzimušus līderus, tad diez vai viņi iedegsies mīlestībā viens pret otru. Līdzīga nepatika bieži vien labāk par jebkuru testu parāda slēptās dvēseles radniecības.

Vēl viens iemesls, kāpēc mēs varam izjust nepatiku pret kādu konkrētu cilvēku, ir parāda sajūta.

Piemēram, tu līdz šim brīdim lieliski sapraties ar kādu cilvēku, uzskatot to par lielisku draugu, kolēģi. Taču kādā dzīves brīdī sanāca tā, ka viņš tev ļoti palīdzēja (nav obligāti materiāli). Šķiet, ka tev uz visu mūžu vajadzētu justies viņam pateicību paradā… Taču kaut kas notiek ne tā. Sanāk, ka tagad tu vairs nevari izturēties pret viņu tā, kā tu vēlies, bet gan tā, kā vajag. Un šis “parāds”, kas karājas kaklā, ne tikai nogalina iepriekšējās nepiespiestās attiecības, bet no tavas puses “bagātina” tās ar nepatiku no tavas puses. Protams, ne vienmēr tā notiek – tomēr bieži gan. Ne velti ir tāds teiciens: “Gribi pazaudēt draugu, aizdod viņam naudu.”

Gribu pieminēt vēl vienu iemeslu, kāpēc varam izjust nepatiku pret cilvēku. Tas nenotiek tik bieži, taču ļoti labi ilustrē visus tos “jociņus”, kurus ar mums izspēlē mūsu zemapziņa. Gadās, ka negatīvā emocija, ko izjūtam pret kadu cilvēku ir vienīgi veids, kā apspiest sevī vēl spēcīgāku sajūtu – seksuālo vēlmi.

Tas notiek ar mums tajos gadījumos, ja nekādā veidā nespējam realizēt šo vēlmi. Piemēram, tev ir stingri lietišķas attiecības, kuras nekādā gadījumā nedrīkst pārvērst kādās citās. Vai nu kaisles objekts nav brīvs, vai arī jūs saista radniecīgas saites. Tāda apspiesta seksuālā vēlme var pārvērsties citā emocijā, ne mazāk spēcīgā – nepatikā vai pat naidā.

Protams, šeit nav uzskaitīti visi iemesli, kas izsauc nepatiku pret kādu cilvēku. Ja tev sanāks ieskatīties sevī dziļāk un tomēr atrast iemeslu šai nepatikai, tu noteikti ātrāk un vieglāk tiksi ar to galā, jo tu esi galvenais ieinteresētais tajā, lai tavā dzīve būtu pēc iespējas vairāk labu emociju un attiecību.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Fotogrāfs: A. Borisovs

Nenosūtītās vēstules

vestule13

Domāju, ka ikvienam cilvēkam ir pazīstama situācija, kad attiecības ar cilvēku ir beigušās, taču viņam adresētās jūtas, domas un vārdi vēljoprojām nebeidz plūst.

Attiecības var beigties dažādi. Dažkārt tās izbeidzas it kā pašas no sevis – tā, ka pat nepaliek nekā nepateikta, jo tajās izdzisusi enerģija. Bet mēdz būt arī savādāk – tās “apraujas” neatkarīgi no tā, vai esi gatavs tādam pavērsienam

Kā piemērs var būt pēkšņs partnera lēmums pārtraukt attiecības, negaidīts šefa lēmums atlaist tevi no darba, vai arī tuva cilvēka pēkšņa māve. Dažkārt var teikt, ka mijiedarbība ir beigusies, bet attiecības vēljoprojām ir dzīvas.

Tieši pēkšņums var atstāt daudz “uzkārušās” reakcijas. No vienas puses, negaidot šo šķiršanos, cilvēkam varēja palikt daudz nepateiktā. No otras – viņā pāliek neizdzīvota reakcija uz šķiršanos kā tādu. Gadās, ka cilvēks bija gatavs tam, ka būs šķiršanās, taču tad, kad tā notikusi, zaudējuma sajūta vēl arvien uzjundī jaunas emocijas.

Situācija, kad dialogs dažādu iemeslu dēļ nav iespējams, ar gadiem var cilvēkā radīt vēlmi nocietināties. Ļoti daudzi cilvēki sevī simtiem reižu atkārto desmitiem dažādu sarunu variantu, kuras tā arī nekad nenotiks. Ko darīt, ja tev svarīga saruna dažādu iemeslu dēļ nevar notikt? Viens no veidiem, kā ar to tikt galā, ir uzrakstīt vēstuli.

Vēstules uzrakstīšanas mērķis nav tās nosūtīšana, bet gan iespēja atbrīvoties no šiem cikliskajiem dialogiem (precīzāk – monologiem) tavā galvā un no pārdzīvojumiem, kas iespaido visas tavas dzīves sfēras. Vēstules palīdz arī tad, kad dialogs ir iespējams, bet tu kādu iemeslu dēļ neesi tam gatavs, nevari vai negribi runāt par saviem pārdzīvojumiem ar konkrēto cilvēku. Iespējams, attiecības ir pārāk sarežģītas, kas biedē.

Viens no “nenosūtīto vēstuļu” plusiem ir tas, ka nav vajadzības “sekot runai”. Tu vari uzrakstīt visu, ko vēlies, jebkurā tev ērtā formā. Vari palūgt piedošanu, izteikt savas pretenzijas, dusmoties vai atzīties mīlestībā. Vienu vārdu sakot, izlikt uz papīra visas savas emocijas.

Sarunā ar tuvu cilvēku, vai psihologu var pakāpeniski izrunāt visu, kas sakrājies un kaut kādā veidā sakārtot savu iekšējo haosu. Taču gadās situācijas, kad cilvēkam nav neviena, ar ko padalīties savos pārdzīvojumos, kad visi vārdi un domas juceklīgi griežas galvā, kas stāvokli dara ļoti nopietnu un nepatīkamu.

Tieši tāpēc vēl viens no vēstules uzrakstīšanas plusiem ir kārtības ieviešana. Pakāpeniski, rakstot katru vārdu, tu saliec pa plauktiņiem visu to, kas notiek tavā iekšējā pasaulē.

Vislabāk vēstuli rakstīt ar roku uz papīra, nevis elektroniskā formātā.

Un tā, ja šis veids tevi iedvesmo, atrodi ērtāko sev laiku un vietu, tādu, kur neviens tevi netraucēs. Tas ir ļoti svarīgi, jo vēstules rakstīšanas laikā atvērsies emocijas, iespējams, sāksi raudāt – un tas ir svarīgi visas šīs emocijas izdzīvot! Un tev jābūt vietai, kur to brīvi vari darīt.

Rakstot, tu vari pārdzīvot dusmas, naidu, sāpes, aizvainojumu – nav nekādu ierobežojumu. (Ne velti saka: “papīrs pacieš visu!”). Dažkārt vēstules mēdz būt garas, jo sakrājies ļoti daudz sakāmā. Dažkārt tās var būt tikai pāris rindiņas. Nav svarīgi, vai domu izklāsts ir secīgs, nav svarīga vārdu kārtība un pareizrakstība. Galvenais šo vēstuļu uzdevums, ir tev palīdzēt. Atgādinu: vēstule nav jānosūta!

Vēstule ir uzrakstīta. Ko ar to darīt, izdomāsi pats. Nerekomendēju šīs vēstules glabāt, jo mērķis, tam, kāpēc tās rakstām, ir atbrīvot mūs no pārdzīvojumiem, kas ar laiku varētu kļūt toksiski.

Katrs var izdomāt veidu, kas piemērots tieši viņam. Var veikt “rituālo dedzināšanu”, ja vēlies. Tas ir savdabīgs attīrīšanās rituāls un uguni pielieto daudzās kultūrās.

Kad nomirst tuvs cilvēks, bet tik ļoti vēlies, lai viņš dzirdētu tavas domas, jūtas, sadedzinot vēstuli vari iedomāties, ka ar uguns palīdzību tu nogādā vēstuli viņam. Varbūt skan pārāk mistiski, taču arī tas strādā.

Es ļoti ceru, ka šī metodika kādam cilvēkam palīdzēs situācijā, kad pārdzīvojumus un domas nevar izdzirdēt cilvēks, kurš tev svarīgs, vai arī tas, kura vairs nav blakus. Kā arī palīdzēs atbrīvoties no nepateiktajām frāzēm, domām un emocijām. Un dzīve kļūs skaistāka, gaišāka un laimīgāka!

Autors: Tamila Dņiševa

Tulkoja: Ginta FS

Atgriezties pie SEVIS!

1924394_301518883371914_7266424778960546092_n.jpg

Daudzas meitenes ārkārtīgi fanātiski uztver mainīšanos, uzskatot, ka noteikti vajag sevi pārvarēt, pat lauzt, lai līdzinātos kādam ideālam, kas aprakstīts dažādos rakstos, un par ko dzirdējušas dažādās lekcijās.

Viņas uzskata, ka nepieciešams pēc iespējas ātrāk ķļūt par citu cilvēku – par katru cenu, maksimāli ātri. Tas ir kas līdzīgs “ekspress novājēšanai”, kad lietā tiek liktas “supertabletītes”, badošanās, skarbas slodzes ķermenim, dažādas operācijas un vēl dažādi bīstami “instrumenti”.

Tas viss tā vietā, lai vienkārši mainītu savus ēšanas paradumus, iemācītos mīlēt savu ķermeni, dzirdēt to, izdzīvot savas emocijas, kuras bieži tiek “aizēstas” – tātad maziem solīšiem aiziet pie liela mērķa. Bet šis problēmu risināšanas ceļs tiek atstumts, jo nav pietiekami ātrs (kaut arī daudz efektīvāks tieši garā distancē).

Viss, ko meklē sieviete, viņā pašā JAU IR. Reiz viņa piedzima piepildīta, vesela un ideāla. Neticiet?

Paskatieties uz mazām meitenēm – viņas jau visu prot, gan piedot, gan palūgt, paklausīt, uzticēties un rūpēties. Viņas nezin, kas ir slinkums, viņas dienām var rūpēties par savām lellēm. Viņas ir īstas savās emocijās, atvērtas un patiesas. Viņas ir tīras.

Taču ar laiku kāds noteikti meitenītei paskaidros, ka viņa visu dara ne tā, ka viņai jābūt citiem mērķiem, ka viņai jābūt neatkarīgai un noderīgai sabiedrībai. Un viņa tam tic (viņa vienmēr tic tiem, kurus mīl) un tā atsakās no sevis pašas un visa tā, kas viņai ir svarīgi un vērtīgi.

Jo tālāk, jo vairāk viņa sapinās. Iespējams, viņai jau viss ir, viņa daudz ko ir sasniegusi, bet iekšā – tukšums. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa ar milzīgu piepūli jau daudzus gadus kārpījusies augšup pa kāpnēm, kuras tai nolikuši vecāki, pedagogi, sabiedrība – un daudzi labi ļaudis, taču šīs kāpnes stāv pie nepareizās sienas.

 

Sievieti nedara laimīgu lietas un notikumi paši no sevis.

Daudzas paliek nelaimīgas pat tad, kad apprecējušās ar mīļoto vīrieti, dzemdējušas pat gaidītus bērnus, kļuvušas par savas sapņu mājas saimniecēm. Pat tad, kad viņām ir visas iespējamās skaistās lietiņas – rotas, drēbes un viss pārējais, par ko, iespējams, citas var tikai sapņot.

Ja pie visa tā sieviete “nav sevī”, ir tāla no sevis un savas būtības, viņa mētāsies kā ievainots zvērs būrī un meklēs kaut ko vēl, kaut ko – citu. Un nesaprotot, ka meklēt vajag sevī pašā, viņa sāks meklēt ārpusē – pūloties nomainīt vīru, aizejot priekšlaicīgi darbā, būvējot biznesu.

Bet, lai meitene – jau sieviete – varētu kļūt laimīga – viņai jāatgriežas atpakaļ. Tajā punktā, kur sākas spēks un tīrība. Tajā punktā, kur viņa ir gabaliņš no lielā Visuma, dzīvojoša harmonijā.

Viņai nav vajadzības strādāt  ar sevi, lauzt sevi, izvarot savu dvēseli, censties “piedzīt” sevi kaut kādiem standartiem. Tas viss atnāks pats, kad viņa atgriezīsies savā Spēka Punktā. Kad viņa atgriezīsies Pie Sevis.

Tad atrisinās visas viņas problēmas – viņa varēs izpildīt gan savus pienākumus, gan mīlēt, gan atrast savu aicinājumu, sakārtot savas attiecības. Bet galvenais – viņa varēs izjust to Laimi, pēc kuras dzinusies visu mūžu. To, kuru var atrast pat tad, ja nepielietosi dažādos “obligātos laimes atribūtus” – tādus kā vīrs, bērns, personīgā māja, savs bizness u.t.t.

Tāpēc es vēlos, lai maratons jūs vestu ne kaut kur – mistiskā saulainā nākotnē, bet gan pie SEVIS. Taču, lai tā notiktu, nepieciešama jūsu vēlēšanās, lai tieši tā viss arī notiktu.

Tas nenozīmē, ka tas viss notiks pats no sevis un nekas nebūs jādara. Pie sevis atgriešanās process nemaz nav tik vienkāršs – apzināties to, kur tu kārpījies tik ilgus gadus un kāpēc. Ir jānokāpj lejā, jānovērtē, pie kuras sienas piesliet savas kāpnes un no jauna veikt savu “kāpienu” tur, kur vajadzīgs. Tas nav pats vienkāršākais ceļš. Tas mēdz būt smagi, sāpīgi un mokoši.  Un daudzkārt ir daudz vieglāk stāvēt uz savām ierastajām kāpnēm, kaut arī – ne pavisam ne priecīgi.

Maratona mērķis ir palīdzēt atgriezties pašai pie sevis, izdzirdēt savas patiesās vēlmes, savu sirds balsi, sākt uzticēties savai intuīcijai, savam ķermenim, kļūt godīgai pret sevi, patiesākai attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Kā minimums – spert pirmos soļus šajā virzienā (tāds ceļojums nevar pabeigties pāris mēnešos) un kaut vai saprast to, kurā virzienā iet un kā.

Tieši tā šis maratons var jums palīdzēt, ja to vēlēsieties. Ja tā laikā katru dienu vērsīsieties pati pie sevis un sava iekšējā “ES”, izzināsiet to, atgriezīsiet visu pazaudēto, attīrīsieties no visa liekā, izmēģināsiet kaut ko jaunu vai sen aizmirstu.
Dzīvot daudz apzinātāku dzīvi, būt tuvāk sev – un tas nozīmē – tuvāk savai laimei. Pasaule mainās, kad maināmies mēs paši.

Mainīties – tas taču ir tik sievišķīgi – atgriezties pie pirmavota, atgriezties pie sevis. Tas viss, kas jums vajadzīgs ir jūsos. Atliek vien atcerēties to.

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja Ginta FS