Un dzīve turpinās

Dvēselē kluss…
Dzīvot ir vienkārši – tas nenozīmē ietilpt vienā šūnā… tas nozīmē, pateikt sev, ka tā vienkārši ir dzīve…
Būt nobriedušam – tas nenozīmē būt nesalaužamam… tas nozīmē pārstāt baidīties no atbildības…
Būt veselam – nenozīmē būt absolūti bez jebkādām rētām, kaitēm un plaisām, fiziskām un emocionālām… tas nozīmē neatcelt dzīvi un nekalpot savai neveselībai….

Dvēselē skaļi…
Tāpēc, ka laime patiesībā nemīl nekādu klusumu… tā ir pārāk kustīga, lai varētu sēdēt stūrītī, apspiežot savus smieklus un cenšoties netrokšņot…
Tā spēlē savu mūziku, dejo, līst pāri malām un vienmēr prot ar sevi padalīties…

Dvēselē skumji…
Izdzīvot savas skumjas nozīmē nebēgt no tām un atpazīt visas to nokrāsas…
Sadzirdēt to balsi, paturēt pie rokas…
Pastaigāties ar tām kopā zem viena lietussarga savā personīgajā slapjdraņķī…
Un saprast, kāpēc tās vēlējās pabūt ar tevi kopā…

Dvēselē nekā…
Gadās arī tā…
Un tas ir sliktāk par skumjām… par sāpēm… par izmisumu…
Ka rakstīja Folkners: “Starp skumjām un neko es izvēlos skumjas”…
Jo tur, kur ir nekas, tu nejūties dzīvs…

Un kā tev, mans draugs, ir dvēselē?….
Vai tu to spēj saprast savā ikdienas steigā?…
Es, ne vienmēr… taču mācos… apstājos…
Man jau patīk vienkārši dzīvot, nebaidīties no savas ievainojamības, pieņemt savas skumjas un neskopoties ar laimi….
Grūtāk ir ar NEKĀ… tāpēc, ka tajā iestiedz pavisam nemanāmi…
Taču ir tik labi, ka ir ko mācīties…
Tātad dzīve turpinās…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizvainojums psihologa skatījumā

Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.

Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.

Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi.
Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo.
Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.

Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.

Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.

Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt  nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.

Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!”  It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc? 

Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.

Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.

Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”.
Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.

Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.

Galvenie apvainošanās iemesli

Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.

Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta.
Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.

Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot.
Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.

Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības.
Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.

Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.

Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.

Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.

Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.

Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties

Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.

– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?

– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.

– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.

– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.

– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.

Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.

Prieka maģija

prieka maģija

– Ir tikai viena patiesa maģija. Un tā ir prieka maģija. Priecājies no sirds par to, kā vēl nav, bet par ko tu tik ļoti sapņo. No sirds priecājies par to tā, it kā tas jau ir noticis. Laime ir nesavtīga un dāsna. Un lai tu to nesajauktu ar pašapmierinātību, atceries, ka laime nekad nenodara pāri citiem. Tā mājo ārpus laika un telpas. Tāpēc laime nav vienkārši gaišreģe, tā ir nākotnes pavēlniece. Ko laime ieraudzīs tavām acīm, tas noteikti ar tevi arī notiks!
Laime un patiesība ir viena un tā paša maģiskā kristāla divas šķautnes. Kad tu atrodies patiesībā, tu noteikti esi laimīgs, un otrādi, kad tu esi laimīgs, tad viss tev apkārt, pat tas, kas tev šķiet neeksistējošs, neizbēgami kļust īsts, vai saproti? Un tas nozīmē, ka esot tāds, tas ieņem savu formu un iemiesojas.
– Taču cilvēki parasti dod priekšroku bēdāties par to, kas viņiem nav, kas pietrūkst nevis priecāties…
– Tieši tāpēc viņu sapņi nepiepildās.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēks atradīsies, bet vēlme?…

ieksejais darbs1

Katru dienu es sēžu un klausos, kā cilvēki nosaka cenu savām ciešanām un pazemojumiem, no kuriem neatrod drosmi atbrīvoties…
Lūk, sieviete, kuras vīrs, kā izskatās, sen aizmirsis, ka ir precējies, jo lielāko daļu savas dzīves pavada kā zvērināts vecpuisis, kurš ceļo no gultas uz gultu ar pudeli padusē…
Sievai atliek vien vienaldzība – labākajā gadījumā…. emocionāla un fiziska vardarbība – sliktākajā…
Viņa sēž manā kabinetā un min argumetus par labu neesošās laulības saglabāšanai: “Toties viņš labi pelna… un no malas izskatās, ka mums viss ir normāli”…
Lūk, vīrietis, kurš aprecējies ar īstu maitu, līdz groteskai izreklamētu instagrama skaistuli…
Meitene neslēpj to, ka viņš viņai vajadzīgs tikai kā lifts, kas pacels citā dzīvē…
Viņa, aci nepamirkšķinot, viņu pazemo cilvēku klātbūtnē un arī tad, kad abi paliek divatā…
Viņa rīko scēnas un histērijas par ikvienu viņa atteikšanos nopirkt viņai to, ko viņa vēlas…
Un maksā par to ar dozētu piekļuvi ķermenim, tāpēc, ka citas cilvēciskas valūtas kā maigums, siltums un rūpes, viņai nav…
Viņš arī sēž manā kabinetā un pierāda pats sev un man, ka toties apkārtējo acīs viņš izskatās kā ritīgi kruts vecis, kuram pieder galvu reibinoša skaistule…
Citiem vārdiem runājot, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, viņa pašapziņa iekšienē krītas, taču ārēji šķiet, ka tā paceļas…
Tādu stāstu manā praksē ir tūkstošiem… un tie attiecas ne jau tikai uz personīgo dzīvi…
Tos vieno viens…
Cilvēki maksā ar sevi par to, kas tos iznīcina… un cieši turas pie saviem apmaksātajiem grāvējiem…
To saprotot, pārstāj viņus žēlot… un pat necenties pārliecināt par to, ka ir jāpārstāj ciest to, ko viņi pacieš…
Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad cilvēks ir gatavs maksāt tādu cenu, tātad viņam ļoti vajag to, par ko viņš maksā…
Mani Mīļie, ilgu ciešanu, kurām nav iekšējas saldas kompensācijas, nemēdz būt…
Mūsu psihe ir uzbūvēta tā, ka cilvēks, lai ko tas nemaksātu, centīsies izlīst no neciešamiem un traumējošiem apstākļiem..
Viņš nevar atrasties tur, kur nav nekā, kas kompensētu viņa ciešanas…
Tāpēc visi ilgie ieilgušo toksisko attiecību un citu ilgtspējīgo ciešanu stāsti redzami vai neredzami sevī ietver to, kas cilvēkam dod kaut kāda līmeņa labsajūtu…
– Tā vieniem patīk upura loma, aiz kuras var droši paslēpties un tā attaisnot jebkuru bezdarbību…
– Citi paši sev patīk uz to fona, kas viņiem šķiet, ka bez viņiem pazudīs – tas pazīstams ir visiem līdzatkarīgajiem, kuri virspusē cēli cīnās par saviem pazudušajiem mocītājiem, bet iekšēji briesmīgi baidās no veselīgām attiecībām, kurās nebūs tāda viegla veida patikt sev kā uz atkarīgā fona…
– Trešie atklāti ir gatavi maksāt ar sevi par iespēju paēst saldāk un pagulēt mīkstāk…
– Ceturtie arī ir atraduši kaut ko, kas viņus aizturējis šādā smirdošā, bet ļoti ierastā purvā…
Ticiet man, katram darbaspējīgam, emocionāli nobriedušam un sevi cienošam cilvēkam atradīsies spēks iziet no jebkuras vietas, kur viņam pa īstam ir slikti, kur nākas maksāt ar sevi un savu veselību par apšaubāmām baudām…
Spēks atradīsies…
Bet ne vienmēr atrodas vēlēšanās…
Un te nu katrs izvēlas pats…
Ir tādas tiesības…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle ir vienmēr

izvele7546

Tavā dzīvē katra diena var būt bezgala skaista…

Skaista tāda, kāda ir, nevis iestudētā noskaņojumā…
Brīnišķīga grūtībās…
Brīnišķīga nogurumā…
Brīnišķīga, izdzīvojot visa spektra emocijas, ne tikai izvēloties pozitīvās…
Kāpēc?
Tāpēc, mīļie, ka tas ir tikai izvēles jautājums…
Vienkāršas paša atbildības par notiekošo tieši ar tevi – izvēles…

Reiz es sapratu, ka citi cilvēki – tuvi un tāli – neatrodas manī, bet gan ap mani…
Un viss, ko viņi man atnes – ir labprātīgi…
Un viss, ko es pieņemu vai atdodu – arī ir labprātīgi…
Ne es varu viņus piespiest kaut ko darīt, ne viņi mani…
Un nevajag piespiest…
Kad šī apzināšanās atnāca, es ieguvu emocionālo brīvību…
Un tā ir labākā no visām brīvībām, kas dāvā visus laimīgās mīlestības un draudzības veidus….
Kāpēc?
Tāpēc, ka no tavas dzīves uz visiem laikiem pazūd gaidīšanas mokas…
Izšķīst aizvainojumu skābums…
Pazūd vēlme par katru cenu piesiet sev cilvēkus….
Viss kļūst godīgs un caurspīdīgs: ir savstarpēja saskaņa un vajadzība vienam pēc otra…
Nē – atkrīt visi jautājumi…
Es uz visiem laikiem pārstāju vēlēties no cilvēkiem to, ko viņi man nevarēja vai negribēja dot…
Un uz visiem laikiem pārstāju sevi vainot par to, ka es kaut ko nevaru, vai negribu dot…
Te ir tikai viens princips – neņem to, uz ko nespēj atbildēt ar to pašu…
Un nedod neko, ko tev pieprasa pretēji tavām vēlmēm…

Kad pārstāju gaidīt, es piedzīvoju vēl vienu apburošu brīvību…
Es atcēlu savas dzīves  aizmiršanu, kas automātiski notiek, kad mēs izvirzām lielus un mazus mērķus, un sākam skriet tiem pretī, traumējot visu, kas ir mūsu ceļā, uzskatot, ka reālā dzīve sāksies tikai tad, kad kāds mūs iemīlēs, kad visa nauda tiks nopelnīta, kad visas kaites sadzīs, kad skaistums atgriezīsies un tiks atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti mūsu izcilības sarakstā …

Es negribu aizmirst…
Es gribu dzīvot tieši tagad…
Gribu mīlēt to, kas ir, nevis to, kas kādreiz būs…
Gribu uzskatīt sevi par pilnvērtīgu nevis vadoties no kādiem ideāliem, bet tā, kā pati jūtos savā prātā un ķermenī šodien…
DZĪVOT nevis GAIDĪT…

Es ne vien vienkārši ticu, bet skaidri zinu, ka nav nekādas nolemtas nelaimīgas dzīves!
Nav garlaicīgas dzīves…
Nav dzīves piesaistītas tam, kas mūs iznīcina…
Nav visiem vienas laimes…
Nav viena un visiem pareizā dzīvesveida…
Nav uzspiestas mīlestības…
Un nav trofejas, kuru saņemot mēs būtu uzvarējuši…. tā nav uzvara, tā ir piespiedu turēšana – visa tā turēšana, kas nekad labprātīgi nekļūtu par tavējo… un tā ir briesmīga neveiksme…

Ir izvēle…
Lūk, izvēle vienmēr ir…
Un neviens to neizdarīs mūsu vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visa dzīve ir austa no attiecībām

dosana

Visa dzīve ir austa no attiecībām. Attiecībām ar cilvēkiem, cilvēka un dabas attiecībām, attiecībām ar sevi pašu, attiecībām ar Dievu. Es cilvēkus attiecībās jūtu kā savienotos traukus un redzu, kā vide ietekmē mūs katru. Krieviem ir ļoti laba paruna: «С кем поведёшься, от того и наберёшься», lipīgs ir viss. Pat daži labi vārdi, smaids, rokasspiediens var visu izmainīt.

Nokļūstot kādā cilvēku grupā, tu nokļūsti tās atmosfērā. Tu vari slīgt emociju virpulī, baudīt plūsmu, atslābt siltumā vai nosalt stindzinošā aukstumā. Tu vari vēlēties peldēt tālāk un kļūt par daļu no plūsmas, atdoties tai, bet tu vari ļoti vēlēties nokļūt krastā, lai aizbēgtu. Un arī attiecībās var notikt attīstība, pārmaiņas, lūzumi, viss atkarīgs no mums pašiem.

Es uzskatu, ka vide var būt ļoti diagnosticējoša un terapeitiska, jo, lai kur tu arī ietu, visur it viss būs stāsts par tevi. Un tas kļūst nu jau par neapstrīdamu patiesību. Kas iekšā – tas ārā. Cilvēki ap tevi – tavā laukā – tas ir stāsts par tevi, un viņi izturas pret tevi tā, kā tu viņiem atļauj, tā, kā tu pats izturies pret sevi. Un nevajag žēloties par to, ka kāds tev ir uzsēdies uz kakla, ja reiz pats to kaklu esi priekšā nolicis. Viss ir sajūtams. Attiecības tev palīdz izgaismot tavus “aklos punktus” visdažādākajos veidos.

Kāds ber sāli brūcē, kāds akurāti uzspīdina lukturīti, kāds vienkārši ielej tev karstu tēju un saka: tu esi brīnišķīgs. Un tu atbildi: “Tu arī. Es tevi ļoti mīlu”. Un sajūtas ir tādas, it kā tauriņi maigiem spārniem skar tavu vaigu un tavā traukā ielīst siltums. Un tādos brīžos saproti, ka viss tālāk teiktais ir lieks, ka šis “mīlu” ir zelta krāsa tavā pasaules paletē. Cilvēkam vajadzīgs cilvēks. Sajust. Prast izturēties cieņpilni, nenospiežot ar savu tuvību, prast izšķirties, neaizvainojot otru, pārtraukt vardarbību. Saudzēt, atdot, noņemt masku, laikā pateikt un apskaut. Dažkārt par vēlu. Taču nekad nav par vēlu ikvienā un visā notiekošajā ieraudzīt Dievu.

Man ļoti patīk vērot cilvēkus. Man patīk vērot sejas, ķermeņus, izzināt, analizēt, priecāties par tiem. Vai esi ievērojis, ka daudziem veciem cilvēkiem grumbās sastingst tā emocija, kuru viņi visbiežāk dzīvē ir izbaudījuši?

Kad mani kāds ļoti stipri kaitina, es cenšos abstrahēties un sev jautāju “kāpēc?”, vēroju cilvēku, situāciju sevī un saku: “Viņam ir tiesības būt tādam, viņam ir tiesības dzīvot no savas pieredzes, iespējams, ir karš, par kuru es neko nezinu”. Manas tiesības ir pieiet tuvāk vai paiet malā. Manas tiesības ir pateikt tieši par savām sajūtām vai paklusēt.

Dažādos veidos to apspiežot, nekādu prieku un apmierinājumu negūsti, un tas nozīmē, ka izvēlējies nepareizu mijiedarbības stratēgiju. Būt maliņā, necensties pamācīt vai kaut ko pierādīt dažkārt ir ļoti grūti, taču tas attīsta pieņemšanas spēju. Arī sevis pieņemšanas, tāpēc, ka šis cilvēks arī ir stāsts par tevi. Un visas šīs atkarības, līdzatkarības, naids un aukstums saskarsmē – viss ir no beznosacījumu mīlestības trūkuma. Bet universālais un vienīgais mīlestības avots ir Dievs.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes stāvokļi

53657192_2242591185802156_1016545061619367936_n

Stāvoklis, kādā mēs visbiežāk atrodamies, formē mūsu realitāti. No sākuma tas rada mūsu domas un jūtas. Pēc tam – rīcību, kas izriet no domām un jūtām. Tālāk jau nāk ieradumi un tad jau arī liktenis.

Tavs iekšējais stāvoklis ir tas, par ko vajadzētu aizdomāties jau tūlīt. Tas, ko ir vērts atsekot un mainīt.

Sievietes stāvoklis ir sevis pašas sajušana šajā pasaulē. Sajūta, ka esmu skaista, ka patīku cilvēkiem. Un arī viņi man patīk. Un pasaule patīk. Un enerģijas manī ir daudz, enerģijas, kuru es ļoti vēlos dāvāt. Un es varu būt dažāda. Kad to vēlos.

Un tā tālāk.
Nobriedusi sieviete ir tā, kura prot šo stāvokli pārvaldīt. Kad vajag, pārvēršas par murrājošu kaķenīti un nomierina savu bruņinieku. Kādā citā brīdī viņā pamostas raganiņa, un, lūk, viņa virtuvē jau uzbur veselīgu ēdienu saviem mīļajiem. Un tālāk viņa var kļūt par radošo plūsmu, kuru nevar apstādināt, bet dažkārt – pat par vētru. Un visu to šī viena pati sieviete! Ja viņa ir nobriedusi.

Nenobriedusi sieviete ļoti bieži kļūst par sava stāvokļa gūstekni. Vīrs atnāk mājās, bet nav vairāk spēka dot viņam mieru, tāpēc, ka iekšā bango vētra. Un šo vētru kaut kur vajag izgāzt. Pa rokai gadās vīrs – piedod, dārgais!

Bet citā brīdī, kad vajadzīga radošā plūsma, viņa pēkšņi sajūt slinkumu un apātiju, pilnīgu nespēku. Un neko nevar tam padarīt… Bet pastāvīgais fons ir tukšums, nervozitāte un neapmierinātība ar sevi…

Kā gan radīt šo labo stāvokli?

Atsekot savu iekšējo fonu. Ievērot, kad spēka pietiek un kad tā trūkst. Klausīties savā sirdsbalsī, ticēt savam ķermenim. Sauc to kā gribi. Jautāt sev: “Vai es to gribu tieši tagad?”. Tas ir ļoti vērtīgs ieradums, kurš ļoti reti kādam ir.

1. Laikā pārslēgties. Ja negribu, tā arī pasaku. Ja enerģija krīt – laikā aiziet vai pārtraukt komunikāciju. Ja vajadzīgs klusums – momentā sev radīt klusumu. Pasēdēji pie datora – piecelies un ej pastaigā vai nomazgā traukus. Paēdi – padejo. Atpūta un spēku papildināša nenozīmē pasēdēt, bet pēc tam pagulēt. Tā kāreiz ir parmaiņās darbībā un aktivitātēs.

2. Iziet no situācijas. Ja rodas problēma – iziet. Iziet no mājas, no šīs telpas, no šīs situācijas. Paskatīties uz to no malas.

3. Pozitīvie enkuri. Izmanto savā ikdienas dzīvē visu, kas ļauj tev sajust savu sievišķību. Īpašas smaržas, skaistu mūziku, rituālus, mazus atgādinājumus uz ledusskapja.

4. Kustība. Vienkāršākais veids, kā piepildīt sevi ar spēku – noiet kādu gabaliņu kājām. Vēl labāk to darīt kaut kur pie dabas.

5. Pareiza komunikācija. Komunikācija ar cilvēkiem, kuri tevi iedvesmo.

6. Fokusēties uz labo. 

Redzēt nevis sarežģījumus un problēmas, bet mācību stundas, kuras jāiziet. Redzēt grūtībās dāvanas. Redzēt labo cilvēkos. Pat tad, ja ne īpaši gribās. Redzēt savu pašas spēku un skaistumu. Pat tad, ja šķiet, ka nav ne viena, ne otra.
7. Lūgšanas. Dvēseliska mūzika tavās mājās, svētīts ēdiens, kāds Dieva attēls istabā. Tas viss maina tavu stāvokli uz labo pusi. Jo Sieviete taču ir Harmoniska Personība.

Viens bez otra nesanāks.

8.Ēdiens. Dārzeņi un augļi protams ir rekordisti.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ļaut sev pabūt…

ziemassvetku depresija7

Svētki pagājuši, bet jautājumi paliek…

Ir lieliski, kad personīgais laiks sakrīt ar sociālo.
Apkārt – laiks priecāties – un arī iekšēji tas ir tāds pats. Vai laiks domāt. Vai skriet. Skumt. Svinēt. Uz kopējā viļņa savā ziņā ir vieglāk: caur citiem cilvēkiem atveras piekļuve pārdzīvojumiem, bet paša jūtas atspoguļojas un kļūst spēcīgākas, dziļākas, košākas.

Ja tagad tavs personīgais laiks – svētki, un tas brīnišķīgi sakrīt ar kalendāru, ir ok un ir iemesls priecāties. Bet, ja tavs laiks šobrīd ir cits, arī tas ir ok.

Normāli ir dzīvot savā ritmā. Normāli ir nejust kādu noteiktu garastāvokli, tikai tāpēc, ka kalendārs tā vēsta. Normāli ir izdzīvot pašam savus procesus – un tajā nav ne vainas ne arī kādas neparezības.

Un ir pilnīgi normāli decembrī atdot sevi tām vajadzībām, kas nekādā veidā nav saistītas ar dāvanām, eglītēm, mandarīniem un visu svētku fa-la-la-la-la.

Decembris ir tumšs laiks. Burtiskā nozīmē: pašas garākas naktis un īsākas dienas, maz saules. D vitamīna līmenis krītas un kopā ar to arī organisma spēja izstrādāt melatonīnu un, protams, D vitamīna trūkums provocē nogurumu un nospiestu garastāvokli.

Un šis ir laiks, kad apgriezieni kļūst lēnāki un aktivitāte pazeminās. Mūsu senči – ne tie, alu laikmetā, bet divas trīs paaudzes pirms mums, dzīvoja saskaņā ar šo sezonu maiņu. Un ziemā izdzīvot varēja, pateicoties rudenī iekrātajam. Ja krājumu nebija, tad ziema bija grūta.

21. gadsimtā, kad supermārkets ir blakus mājā, mēs vienalga sevī nesam šo ģenētisko atmiņu, kas  atgādina par to, ka resursus (kā materiālos, tā arī emocionālos) vajag ekonomēt.
Tas ir sociālā spiediena laiks. Svētki, kurus vajag atzīmēt noteiktā veidā: kā gan bez dāvanām, eglītes un ar ēdienu pārpildītiem galdiem? Un atkal: labi, ja tas sakrīt ar tavu personīgo dāvanu vēlmju laiku, ja tev ļoti gribās eglīti un milzīgus, bagatīgi klātus galdus.
Bet, ko tad, ja negribās? Bet visi apkārt priecājas!?
Pilsēta izpušķota, TV pārraida ideālo svētku bildītes. Un vēl piedevām sociālās salīdzināšanas faktors: instagramā un facebook profilos laimīgi cilvēki, fonā eglītes, svētku pidžamas ar kūpošām karstvīna krūzītēm – nu, protams! – tīru un izrotātu māju, harmonisku ģimeni un enerģijas strūklaku.
Iespējams, ka patiesības tur maz, taču mūsu smadzenes apmānīt ir viegli un ātri. Un tas viss palaiž simptomu ķēdīti, kas patiešām var novest pie īstas depresijas: neapmierinātības un domas, ka “ar mani patiešām kaut kas nav kārtībā”.

Protams, gada rezultāti – kur tad bez tiem. Decembris ir ļoti jūtīgs laiks, kurā tāpat kā dzimšanas dienā pienākas summēt pagājušo un plānot nākotni. Tikai dzimšanas dienā šo procesu neuzkarsē masas.
Un ir cilvēki, kuri ir īpaši jūtīgi pret šiem rezultātiem un plāniem: tajā skaitā tie, kuri apmeklē psihologu. Jo tu taču strādā ar sevi un ieliec sevi šajā procesā, lai dzīve kļūtu laimīgāka. Kāpēc gan nav svētku noskaņojuma? “Kas ar mani nav kārtībā?”

Taču viss ir kārtībā. Tev VISS drīkst atšķirties no priekšrakstiem.

Jutīgums un rūpes par sevi – lūk, kas man šķiet ļoti svarīgs lielo svētku atribūts. Sadzirdēt, ko man šobrīd vajag ( nevis ierastajā nozīmē “vajag”, bet “ir pareizi tieši man un tieši šobrīd”.)

Svinēt, ja gribās un svinās. Saudzēt sevi un taupīt resursus, ja to ir maz. Zināt (ne ar galvu, bet Dvēseli – kaut vai tikai ticēt) savai spējai rīkoties savas interesēs. Un sajust savas tiesības tā rīkoties, bez vainas sajūtas un vēlmes un vajadzības atvainoties.

Vai arī var savādāk uz to paskatīties. Likt sevi mierā – lūk, kas man šķiet lielo svētku ļoti svarīgs atribūts. Paldies par šo formulējumu Pirmā kanāla raidījuma «А оно мне надо?» vadītājai Jeļenai Truskovai, kura teica: likt sevi mierā ar gaidām, kas neatbilst tavām personīgajām vēlmēm, ar paššaustīšanu un atbildēm uz mūžīgo jautājumu “Kas ar mani nav kārtībā?” vai “Kā sevi salabot?”
Un ļaut sev vienkārši pabūt.

You are OK. You are enough.
Autors: Elizaveta Musatova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Bīstamā emocionālā bagāža un kā no tās atbrīvoties?

bagaza7.jpg

Bieži vien mēs pret savām domām izturamies kā pret saimniekiem. Šim apgalvojumam var nepiekrist, taču tajā ir sava taisnība. Mēs esam tas, ko domājam, un, ja pastāvīgi koncentrējamies uz nepatikšanām savā dzīvē, tad, kur atradīsim spēkus savai pašpilnveidei? Kā pamanīt iespējas, izmantot tās un sajust veiksmes garšu?

Ja prāts ir piebāzts ar negatīvām domām, nekas labs nesanāks. Taču, ja tu pacentīsies pārslēgties no negatīvās domāšanas uz pozitīvo, atvērsies ceļš uz tavu neizsmeļamo potenciālu. Tālab ir vērts atbrīvoties no savas emocionālās bagāžas.
Kāpēc tā ir bīstama?

1. Hiperaizsardzība.
Tas, kurš bez mitas galvā maļ savu negatīvo pagātnes pieredzi, sāk tik ļoti greizsirdīgi sargāt savas jūtas, ka atņem sev tiesības dalīties tajās ar citiem cilvēkiem. Tāda rīcība var izsaukt emocionālo “stīvumu” – cilvēks aizmist, kad pēdējo reizi kaut ko ir jutis.

2. Projekcijas.
Rodas problēmas komunikācijā: rodas nosliece negatīvi uztvert cilvēkus, kuri ar kaut ko atgādina tos, kas pagātnē nodarījuši sāpes.

3. Neizlēmība.
Katru reizi, kad nākas izdarīt izvēli, ir nepieciešama milzīga piepūle un ārkārtīgi daudz laika, lai pieņemtu lēmumu.

4. Pastāvīga salīdzināšana.
Pārāk daudz laika aizņem pārdomas par to, cik ļoti labi bija dzīvot agrāk, vai arī, cik mums ļoti ir sliktāk kā citiem. Jo vairāk nododamies šai nodarbei, jo dziļāka kļūst emocionālā aiza.

5. Ticības zaudēšana.
Sev un saviem spēkiem.

Kā atbrīvoties no šīs emocionālās bagāžas?
Būs vajadzīgs laiks, jo tā nav vienreizēja darbība, bet gan ilgs process. Ir jābūt gatavam darbam ar domu formu maiņu un darbam ar savu skatījumu uz dzīvi. Tas, kurš ir neatlaidīgs un tic sev, redzēs, cik lēni bet pārliecinoši mainās viņa pasaule.

1. Paņem pārtraukumu.
Diez vai var pateikt, kurā brīdī emocionālā bagāža kļūs nepanesama. Taču tās smagumu var samazināt; paņemot pārtraukumu. Nepārmetot sev savas sajūtas.

Pamēģini atklāt savu emociju avotu: kas lika tev tā justies? Vai tas patiešām ir tik svarīgi? Kā nepieļaut, lai tas atkārtojas? Kā vēl var risināt šo jautājumu, kas neliek tev mieru? Uzdod sev šos jautājumus, taču nemoci sevi ar nevajadzīgiem spriedelējumiem attiecībā uz savām jūtām. Uzdrīksties!

2. Neapspied savas emocijas.
Ja aizliegsi sev būt emocionālam, situācija pasliktināsies vēl vairāk. Tu riskē uzkrāt emocijas tādā daudzumā, ka nespēsi tās sevī paturēt: un pienāks brīdis, kad viss uzsprāgs. Izlaid tās un atlaid.

3. Radi pats savus rituālus.
Ja centies atbrīvoties no emocionālās bagāžas, palīdz, lūk, kāda prakse: pieraksti visu, ko jūti uz lapiņas, un sadedzini vai izmet to.
Vēl viens vērtīgs rituāls ir elpošanas vingrinājumi. Ieelpo tikai pozitīvos iespaidus un izelpo negatīvos. Izdomā pats savus rituālus. Izvēlies visu, kas tev patīk, lai tik tas palīdzētu.

4. Mācies.
Atceries pagātnes pieredzi, padomā, ko tā tev māca. Katra slikta pieredze ir mācība, kuru uzmanīgi aplūkojot, var saprast tās vērtību. Tādā veidā, izmantojot pagātni, var sakārtot tagadni.

5. Esi pacietīgs.
Neprasi no sevis parāk daudz. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks. Pats galvenais ir tas, ka tu centies. Ja šķiet, ka ir grūti ar to tikt galā, vienalga, ej uz priekšu – kaut maziem solīšiem. Pacietīgs darbs un neatlaidība dos rezultātus. Dari to ar mīlestību.

Atceries, ka domas ir tikai domas. Tās nāk un iet. Neturies pie tām, pretējā gadījumā palaidīsi garām mirkli “šeit un tagad” – un tas ir viss, kas mums ir.

Avots: @arhisomatika facebook
Tulkoja: Ginta FS
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu

Visas sajūtas ir Mūzika

simfonija9

Pianistam ir nepieciešami visi 88 taustiņi, baltie un melnie, asie un plakanie, augstie un zemie, lai varētu atskaņot visu cilvēcisko emociju spektru, pārejot no skumju dziļumiem un bezcerības līdz pat augstākajai dvēseliskajai ekstāzei.

Un arī tev ir nepieciešama piekļuve visām tavām sajūtām, no garlaicības līdz svētlaimei, no šaubām līdz skaidrībai, no prieka līdz naidam. Visas jūtas ir svētas, apziņas radītas, tās nekad nekļūdās, nekad nešaubās un sākotnēji jau ir “pareizas” un nav par tām jākaunās.

Tās ir tikai notis, kas gaida, lai pianista pirksti tās atskaņotu. Tās nav drauds mūzikai, tās ir daļa no mūzikas.

Un visas sajūtas nes sevī dziļu gudrību, ja tu vienkārši apstāsies, elposi un klausīsies. Ja tu ar savas uzmanības palīdzību spēsi iziet no sižeta līnijas (pagātnes un nākotnes) un atļausi šai uzmanībai piepildīt tavu ķermeni ar to, kas notiek šobrīd, tu sajutīsi šo jūtu saucienu, sapratīsi, kas tām ir vajadzīgs, kā tās tevi aizsargā un, kāpēc ir nepieciešamas.
Bailes atnāk, lai aizvestu tevi nezināmajā un aizsargātu no augstprātības briesmām un neapzinatības. Naids lūdz tevi piecelties un sākt rūpēties par sevi, sākt sevi cienīt un ar mīlestību aizstāvēt savu taisnību.
Skumjas atnāk, lai atkausētu tavu cieto sirdi un savienotu tevi ar brīnišķīgo lietu nepastāvību, pietuvinātu tevi svētajai Zemei.

Nekaunēsimies no savām jūtām un sava ķermeņa sajūtām, patīkamām un nepatīkamām, asām un mierīgām. Katrs dūriens un pulsācija vēderā, krūtīs, kaklā un galvā ir svētki, svarīgākā nots simfonijā, kas arī ir Dzīve!
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS