Sievietes atpūta: māksla neko nedarīt

laimes terapija8

Man ļoti bieži nākas no sievietēm dzirdēt žēlošanos par hronisku nogurumu, vājuma sajūtu ķermenī, vieglu apātiju pret it visu…

Un tad pirmais jautājums, kuru es uzdodu ir: “Kā tu atpūties?”, un ļoti bieži izdzirdu atbildi: “Nē, Jūlij, ne jau par atpūtu ir stāsts, es ļauju sev atpūsties – brīvajā laikā eju pa veikaliem, satiekos ar draudzenēm, nodarbojos ar sportu, eju pastaigāties, lasu grāmatas, skatos vērtīgas izzinošas filmas, protams, es māku atpūsties!”

Taču es droši varu teikt, ka tā nav atpūta vārda sievišķajā izpratnē. Sievietes daba ir pasīva un tā pieņemas spēkā klusumā, mierā un pat bezdarbībā, vīrietim viss ir otrādi – vīrieša spēks aug darbojoties, tāpēc aktīvā atpūta ir tik ļoti vajadzīga tieši vīrietim, bet ne vienmēr ir labvēlīga sievietei.

Un, kad es klientēm uzdodu jautājumu: “Vai jūs varētu visu brīvdienu neko nedarīt? Vienkārši vārtīties gultā, vannoties, skatīties vieglas filmas nevis apmācošās vai zinātniskās, ne par ko nedomāt, bet visu dienu būt atslābinātā stāvoklī?” viņu acīs redzu neizpratni un apjukumu.

Un 99% gadījumu viņas saka: “Nē, tas nav iespējams!”

Mūsdienu sievietes tik ļoti ir pieradušas dzīvot vīriešu pasaulē, vīriešu enerģijās, ka arī pārņēmušas vīriešu atpūtas veidus un to, kā gūt baudu dzīvojot, un tagad vienkārši nesaprot, kā gan vīrieši tā darbojoties gūst baudu, bet sievietes ķermenī šī bauda rezonē ļoti vāji…

Sievietei ir ļoti svarīgi prast totāli atslābināties, dzīvot SAVĀ ritmā, tad viņa būs piepildīta ar enerģiju un labsajūtu.

Paskaties uz visu, kam ir sievišķā daba un pavēro, no kurienes tur rodas spēks.

Zeme: zemkopji zin, ka, lai zeme būtu auglīga, katrus piecus gadus to vajag laist atmatā, ļaut atpūsties, saulē sasildīties, padzerties lietu, sasmelties spēku, lai pēc tam saņemtu labu ražu.

Ūdens: lai ūdens būtu dziedinošs – to noliek nostāvēties, dod tam laiku, lai nosēstos viss nevajadzīgais, liekais, tajā iegremdē dārgakmeņus vai sudrabu, lai tas uzpildītos ar tīru enerģiju…

Nakts arī ir sievišķā stihija. Naktī viss kļūst kluss, aizmieg, pasaule ieslīgst klusumā un mierā, nakts enerģija dod spēku, lai darbotos dienā.

Kāpēc sievietes nedod sev mieru pat brīvdienās, cenšas izpaust savu aktivitāti? Lai atjaunotu sievišķo enerģiju ķermenī (tieši sievišķo) sievietei jāiemācās atpūsties sievišķīgi, nekonedarīšanā.

Es nerunāju par to, ka tā jāpavada visas brīvdienas, taču vismaz reizi mēnesī sievietei būtu labi uzdot sev par pienākumu – NEKO NEDARĪT!

Ir laikus jāsagatavo savs prāts totālai pilnīgai atpūtai, jāsarunā, lai tev neviens šajā laikā nezvanītu, nekur neaicinātu un neprasītu tavu palīdzību kaut kādās lietās. Šī atpūtas diena tev dos tādu enerģijas lādiņu pat uz veselu mēnesi! Nekāda aktīvā atpūta tā neatjaunos spēkus.

Šajā dienā (vari tai iedot kādu īpašu nosaukumu, piemēram Klusuma Diena vai Miera Diena. Personīgi es šo dienu saucu par Dārzeņa Dienu, tāpēc, ka tā arī jūtos kā dārzenis, kurš guļ dobītē uz Zemes un piepildās ar spēku neko nedarot. Vari vēlu mosties, gulēt, staipīties, kaut līdz pusdienai, kaut visu dienu, skatīties mīļas filmas, pārlapot vieglu lasāmvielu, vairākas reizes vannoties, klausīties mūziku un visu, ko vien sirds vēlas. Teiksi, veltīgi nodzīvota diena? Bet es teikšu, ka šī diena dos tik daudz spēka, tik daudz enerģijas, tu pat iedomāties nevari.

Ir ļoti svarīgi šajā dienā nedomāt par kaut ko smagu, neplānot, nerisināt, jo domu malšana patērē ļoti daudz spēka. Par to padomāsi rītn, kā Skārleta!

Vienkārši dod sev iespēju atpūsties gan ķermenim, gan prātam! Tici, tā reizi mēnesī atpūšoties, tu saglabasi veselību, veselus nervus, spēku, skaistumu un pats galvenais, sāksi saprast savu sievišķo dabu.

Jūlija Sudakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes uzvedības stratēģija

sievietes laime12

Esmu ievērojusi vienu lietu: kad tu komunicē ar kadu vīrieti, vai tas ir tēvs, vīrs, brālis, draugs vai kolēģis, un sarunas skar kādu no taviem plāniem un jautājumiem, tu uzreiz saņem instrukcijas tālākām darbībām : “Nopelni”, “Nopērc”, “Saņemies”, “Sasniedz”, “Meklē”.

Saproti, ka vīrietis šajā brīdī nevēlas pateikt tev neko sliktu (vienkārši viņi spriež no sava skatu punkta), droši vien grib kaut kā iedvesmot, jo viņiem vektors” uz priekšu” ir vienīgais un pareizais visu uzdevumu risinājums. Tāda ir viņu daba, un ar tevi viņi runā tā, it kā tu būtu vēl viens vīrietis, absolūti nesajūtot to, ka sieviete ir pavisam citadāka.

Un tā nav viņu kļūda. Tā ir visas mūsu vīrišķīgās sabiedrības kļūda, kurā par dzimumu psiholoģiskajām un enerģētiskajām atšķirībām neviens nerunā, audzina un skolo visus vienādi – vīrišķīgi. Tajā pat laikā šī atšķirība starp dzimumiem ir kolosāli liela (kas absolūti netraucē vilkmei vienam pie otra).

Kad man dod šādas instrukcijas, manī kaut kas nodevīgi noklikšķ un apraujas. Man gribas piecelties, aiziet un vairāk ar šo cilvēku nesatikties. Man kļūst nemierīgi un trauksmaini.

Reiz es apjautu vienu savu nepareizu uzstādījumu, kas vēstīja: “Jo nemierīgāka ir situācija, jo vairāk jautājumu karājas gaisā, jo vairāk nenoteiktības, jo vairāk es saspringstu, pielieku milzīgas pūles, lai atrisinātu šos jautājumus, pastāvīgi kaut kur skrienu pārņemta ar savām domām un vēlmēm atrast, sasniegt, nopelnīt utt.”

Vienkāršiem vārdiem runājot: “Jo lielāka ārējā spriedze, jo lielāka ir iekšējā”. Un gala rezultātā šī stratēģija noveda vien pie iztukšošanās un izdegšanas. Un tagad es nerunāju par situācijām, kad, piemēram, jāaizsargā sava dzīvība, savas tiesības. Es runāju par gluži sadzīvistiskām lietām.

Un šis uzstādījums tika nomainīts uz gluži pretēju: “Jo lielāka ārējā spriedze, jo lielāks iekšējais atslābums”, un tieši sim principam es sāku aktīvi sekot. Tas nozīmē, ka tad, kad smadzenes atkal vēlas ieiet ekstrēmā panikas režīmā (sievietes mani sapratīs), es, gluži otrādi, izslēdzos no procesa un dodu sev atpūtas pauzi, jebkuru, kas šobrīd der īsai relaksācijai.

Un tālāk jau skatos skaidru un mierīgu skatu, sāku spriest un visu lēnītiņām salikt pa plauktiņiem, dozējot uzdevumus. Tu it kā centies, neapstādināt plūsmu ar milzīgiem lieku darbību un satraukumu akmeņu krāvumiem.

Brīnumaini, ka tas darbojas daudz labāk kā bezgalīga un nekontrolēta steiga. Galvenais – laicīgi un apzināti nomierināties, noturēt savu enerģētisko līdzsvaru (neļaut sev nogurt) un pasaudzēt sevi.

Daudzas problēmas vispār tie mākslīgi radītas un izdomātas, bet reālu uzdevumu risināšanai Visums sāk dot (ja tu tam netraucē) taciņas, iespējas, tāpēc, ka gandrīz viss sievietes pasaulē ir atkarīgs no psihes stāvokļa un enerģētikas.

Aleksandra Aleksejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā sievietei izdzīvot savas emocijas

uzticeties

Šī saruna atkal būs par emocijām. Sieviete un emocijas ir saistītas nesaraujamām saitēm. Mēs esam daudz jūtīgākas par vīriešiem, mūsu ķermenī rodas daudz vairāk sajūtu, jūtu emociju, mēs esam daudz uzņēmīgākas pret emocijām, taču mēs pašas īsti nezinām, ko ar šīm emocijām darīt. Tādā veidā mēs sarežģījam dzīvi sev un saviem tuvajiem.

Bērnībā daudzas no mums dzirdēja kaut ko līdzīgu šiem vārdiem:
– Labas meitenes nedusmojas.
– Kāpēc gan tu esi tik ļoti bailīga?
– Pietiek ņaudēt! Kā kas, tā uzreiz asaras.
– Atradusies princese!
– Tev nemaz tik ļoti nesāp, ko tēlo!
– Tās nav nekādas problēmas…
Tagad es nerunāšu par vīriešiem, mūsu kultūrā ar viņu emocijām ir vēl sarežģītāk – viņiem “atļauts” tikai dusmoties, un arī tas atļauts ne visiem un tikai noteiktās formās.

Ļoti daudz secinājumu par savām emocijām mēs izdarījām jau bērnībā, pašas to neapzinoties. Un tagad tieši tā arī dzīvojam, patīk mums tas vai nepatīk:

– Mēs tās iedalījām labajās un sliktajās, pieļaujamajās un aizliegtajās.
– Mēs esam iemācījušās imitēt emocijas, kuru šobrīd nav un paslēpt tās, kuras ir aizliegtas.
– Mēs no saviem vecākiem esam pārņēmušas visdažādākos veidus, kā reaģēt uz dažādām problēmām, kaut arī šie scenāriji ir ļoti tālu no harmoniskiem.

Un tagad saņemam no šādas uzvedības veselu gūzmu dažādu blakņu:
– Pakāpeniski, ar gadiem mēs esam parvērtušās par tādiem kā palēninātas darbības spridzekļiem, kas pildīti ne ar tām pašām patīkamākajām emocijām, un nav skaidrs, kurā brīdī un kad tie uzsprāgs (bet pilnīgi skaidrs, ka uzsprāgs). Un nav zināms, cik daudz būs cietušo un kāds būs postījumu apmērs.
– Mēs vairs neprotam klausīties un dzirdēt sevi, esam sadalījušas savu iekšējo pasauli divās daļās – “pareizi” un “nepareizi”. Un tagad jautājums: “ko tu šobrīd jūti?” šķiet absolūti nesaprotams un dīvains.

Vienmēr gribas saprast, kas tad man jājūt tādā situācijā, pirms sniegt “pareizo” atbildi.

– Jūtam vienu, cilvēkiem translējam ko citu, runājam trešo, domājam ceturto… Un tas viss notiek vienlaicīgi. Mēs sūtām saviem tuvajiem nesaprotamus signālus, un pēc tam brīnāmies, ka viņi nespēj mūs pareizi saprast. Bet kā gan viņi var mūs saprast, ja mēs pašas sevi nesaprotam?
– Mēs nedodam sev atļauju būt pašai sev un just to, ko jūtam, un visu laiku gaidām kaut kādu atļauju no malas, apstiprinājumu, ka mums uz to ir tiesības, ka tas ir pareizi, pieļaujami un labi. Mēs pastāvīgi meklējam atbalstu un apstiprinājumu, un, ja tos neatrodam, tad noslēdzamies vēl vairāk.
– Apspiedušas sevī “sliktās” emocijas, pašas to pat neapzinoties, mēs esam samazinājušas “labo” emociju spilgtumu un pakāpeniski pārstājam tās just. Mums jau ir kļuvis grūti priecāties, mīlēt, smaidīt. Un, protams, tādos apstākļos nav iespējams justies kā pilnvērtīgai sievietei.

Sieviete taču ir radīta no emocijām, viņa caur tām elpo. Bet, ja viss ir nobloķēts? Ar ko elpot? Kā?

Vēl sieviete ir DZĪVE, bet kāda gan dzīve var būt pilnībā no visām pusēm nospiestā ķermenī?

Lūk, arī sanāk tādas emocionāli beigtas tantiņas, zombiji, kuras staigāt it kā staigā un pat bērnus dzemdē, taču nedzīvo. Kustas automātiski, kā roboti, kaut ko dara, bet ļoti maz ko jūt, un arī citi no viņām maz ko sajūt. Un tādu šobrīd ir ļoti daudz, lai neteiktu, ka vairums.

Vīrieši jūt, no kādām sievietēm nāk siltums, bet kuras ir “sasalušas”. Un ļoti bieži skaistās, veiksmīgās un “pareizās” paliek vienas, jo nevienam nav vajadzīgas. Tas šķiet dīvaini, taču tas ir pilnībā likumsakarīgi. Tāpēc, ka viņas, lai arī skaistas, bet ir pārāk “mākslīgas”. Bet vīrietim ir vajadzīga dzīva, lai arī nepilnīga, neideāla, bet dzīva sieviete, kura spēj gan priecāties, gan raudāt, gan dusmoties gan  būt nikna, baidīties un mīlēt. Jā, ar viņu dažkārt ir sajūta kā uz vulkāna, taču jūties dzīvs…

Caur savas sievietes emocijām vīrietis iepazīst šo pasauli un sevi. Tāpēc vīri tik bieži par katru cenu cenšas savās sievās uzkurināt emocijas – neapzināti, protams, tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viņa vel joprojām ir dzīva. Ja reiz prieks viņai tāds saskābis, mīlestība – auksta, smaids – uzspēlēts, tad vismaz dusmas un naidu ir iespējams izdabūt īstus, neviltotus. Kaut gan arī to ne vienmēr izdodas izdarīt.

Arī bērni visdažādākajos veidos cenšas mammu “atdzīvināt” – un arī tas ir no mīlestības un vēlmes sajust viņas siltumu. Iesaldētām mammām bērni biežāk kā parasti ir kaprīzi un cenšas tās “izvest”. Tā viņi palīdz savām mammām atbrīvoties no uzkratās spriedzes, kaut gan šādu emociju izdzīvošanas veidu grūti nosaukt par harmonisku. Taču bērni to dara mīlestībā, mūsu dēļ.

Iespējams, būt iesaldētai savā ziņā ir izdevīgi. Dzīvot ar galvu, stingri un nosvērti, bez kādiem gribu-negribu, izmantojot tikai “tā vajag”. Vienmēr sevi kontrolēt un izskatīties labai. Prognozēt savu nākotni, būt savas dzīves saimniecei. Bet vai var izvairīties no savām jūtām? Vai var tās neizdzīvot un nenēsāt sevī?

Es zinu tādas sievietes, par kurām visi parējie teiks, ka viņas ir gandrīz svētās – nekad nedusmojas un neraud. Taču šīs sievietes, pārnākot mājās, novelk savu supersievietes masku un “atraujas” uz bērniem, izgāž viņiem tonnām sava negatīva, izstaro uz visām pusēm naidu, izgāž to uz neaizsargātiem kaķiem un suņiem. Tā sagraujot mājas atmosfēru, mājinieku psihi un savas attiecības.

Emociju trauks

Iedomājies, ka tev sirdī ir kāds trauks, kurā tu glabā savas emocijas. Pašā tā apakšā vienmēr mājo mīlestība, tas ir mūsu bāzes jūtas. Taču bez tās tajā iekļūst arī visas tās emocijas, kuras izpaužas ķermenī, bet mēs tās atstumjam, neizdzīvojam. Tās traukā iekļūst no augšas, nospiežot mīlestību un piepildot mūsu trauku.

Pats vienkaršākais un harmoniskākais veids – kad emocija atnāk sirdī un tiek palaista brīvībā – izdzīvojas. Tad sirds paliek tīra un tev ir viegli dzīvot tālāk un mīlēt.

Bet parastais variants ir emociju “pļuškinisms”, savākšana, glabāšana, piestampāšana, lai vairāk varētu iebāzt, noslēpšana no sevis un citiem.

Bet tad, kad mēs tā darām, tad vairs neesam spējīgas, piemēram, pieņemt un pārstrādāt savu bērnu emocijas, un vēl pārstājam just mīlestību. Tā it kā kaut kur pazūd, kaut gan patiesībā nogulsnējas trauka dibenā un gaida, kad tiksi līdz tai. Bet, ja mēs nejūtam mīlestību, tad arī laimes nav un arī dzīves jēgas nav.

Mūsu ķermenis apaug ar blokiem – jo katrā vietā mēs kaut ko glabājam un krājam, tāpēc sāk sāpēt tur, tur un tur, mēs jūtam spriedzi un saspringumu.

Tāpēc tad, kad sieviete sāk strādāt ar sevi un savām attiecībām, no sākuma viņai ir ļoti grūti, jo uz āru lien visdažādākas emocijas, kas sarežģī dzīvi, traucē justies labi un būt kaut nedaudz normālai. Viņa var sākt slimot – ķermenis pēc ilgiem gadiem spriedzes “atslābina” tvērienu un problēmas parādās no visām pusēm.  Tāpēc attīstot savu sievišķību, mēs sākumā sastopamies ar vētru, kura kaut kā ir jānomierina, bet neviens nezin, kā.

Tāpēc šī satikšanās ar sevi ir tik sāpīga, ka dažkārt, ieraugot visu šī darba apjomu, mēs mūkam, cerot, ka tas viss kaut kur pazudīs. Un dažkārt šķiet, pie velna to sievišķību, ja ar to ir kļuvis tik grūti un daudz sliktāk kā bija. Un arī attiecības ir sabojājušās un esmu pārvērtusies sazin par ko. Kaut gan tas viss nav radies “sazin no kurienes” un ne jau “sievišķība” ir iemesls tam, ka mēs slimojam, ka mums ir problēmas, mēs visu laiku to esam nēsājušas sevī un tikai tagad, beidzot, esam ieraudzījušas un esam spējīgas to atzīt.

Dziedināšanas ceļs ir garš un ērkšķains. Dažkārt tas aizņem daudzus gadus, lai varētu attīrīties, kā kāpostgalva, lapu pa lapai, lai nokļūtu līdz būtībai. Kam uzkrājumu ir mazāk – tam vajadzīgs mazāk laika un spēka.

Bet, ja emociju trauks ir piestūķēts un iebetonēts no visām pusēm – nāksies pastrādāt nopietnāk. Darbu apjoms katram no mums ir atšķirīgs.

Daudzas no mums dzīvo, krāj, cerot, ka tas viss kaut kur pats no sevis izzudīs. Ka laiks dziedēs. Nu, ko, iespējams kaut kur paliks. Piemēram pārvērtīsies kādā nopietnā slimībā. Vai arī izvirdīs kā histērija pret saviem tuviniekiem. Iespējams, uz mirkli kļūs vieglāk, taču attiecības tas sabojās. Vai arī kļūs par pastāvīgu dzīves fonu, kā depresija. Tev to vajag?

Kādi ir tie kritēriji, pēc kuriem noteikt, ka ar emocijām kaut kas nav kārtībā:

  • Tu neproti raudāt. Galvenais sievietes orientieris. Iesaldētas sievietes, stipras un veiksmīgas atzīstas, ka jau 20 gadus nav raudājušas. Bet asaras nav tikai dabiska emociju izvadīšana, bet arī lieliska organisma attīrīšana no toksīniem.
  • Tu nekad nedusmojies. Tas ir ļoti nopietns signāls. Ja tu neesi svētā, tad pilnīgs dusmu, kā emociju trūkums – ir trauksmes zvaniņš. Es zinu tādas sievietes, kuras vīri krāpj, sit, pazemo, bet viņas tēlo, ka nesāp, ka nedusmojas. Tikai nezin kāpēc tieši viņas skar visbriesmīgākas slimības. Kad pret tevi izturas vardarbīgi – fiziski vai emocionāli – agresija ir normāla organisma reakcija. Tā palīdz aizsargāties un dod spēku iziet no grūtas situācijas.
  • Tu visu laiku raudi. Vai arī uzvelcies no pusvārda. Kad iekšā ir sakrāts ārkartīgi daudz emociju, mēs reaģējam neadekvāti. Nedaudz paverot konteinera vāku, mēs varam tajā noslīkt. Un saņemam vai nu “acis slapjā vietā”, vai mūždien uzvilktu fūriju, vai sievieti, kas mocās panikas lēkmēs.
  • Tu nespēj sevi kontrolēt attiecības ar tuviniekiem. Sieviete, kura atrod vīrieti, ar kuru ir droši, ļoti biezi atslābst tik ļoti, ka viss sakrātais tiek izgāzts viņam. Teiksi, kas gan tur slikts? Taču šis vīrietis negatavojās kļūt par tavu psihoterapeitu. Un ilgi viņš ko tādu neizturēs, lai arī cik ļoti tevi mīlētu. Ja attiecības tev ir svarīgas, labāk atrodi citu veidu, kā izdzīvot savas emocijas.
  • Tu izgāz savas emocijas uz jaunākiem un vājākiem. Piemēram, bērniem un dzīvniekiem. Tu nedari to speciāli, bet tā sanāk. Bija emocionālais aizsērējums, bet te pēkšņi kāds pagadījās pa rokai. Vai bērns izlēja ūdeni. Un pēkšņi no tevis sāk gāzties ārā nesaprotams, kas, par ko pēc tam tev ir kauns.
  • Tu “uzkaries” vienās un tajās pašās emocijās, it kā citu nebūtu. Piemēram, bailes par sava bērna dzīvību tu vienmēr izpaud kā naidu – pārbijies, uzkliedzi. Naidpilni paud arī savu aizvainojumu, skumjas un pat prieks tev vienmēr ir burkšķošs. Kāds uzdāvināja ziedus, bet par maz un nepareizos.

Tie visi ir simptomi, kas liecina par to, ka tev ir problēmas ar emociju izdzīvošanu. Te varam pievienot arī visdažādākās hroniskās slimības – kuras ļoti bieži arī ir kā bākas.

Paskaties uz pavisam maziem bērniem, kuriem vēl pagaidām neviens nav paskaidrojis, ka emocijas var būt nevēlamas. Vienas dienas laikā bērns izdzīvo visu emociju spektru. Un ļoti ātri, izdzīvojot vienu emociju, pariet pie nākamās. Lūk, tikko vēl viņš dusmojās un bļāva, bet pēkšņi sāka starot un priecīgs aizskrien pakaļ tauriņam, nenoķer to, nokrīt, sasitas un tagad raud no sāpēm. Bet tas nevelkas ilgi. Emocijas nomaina viena otru, bet bērniņš vienkarši dzīvo. Viņa sirds ir atvērta visam.

Pavēro dabu – kā viens otru nomaina gadalaiki un dabas parādības. Tikko vēl lija lietus, bet pēkšņi uzspīdēja saule. Tie nomaina viens otru un katrs no tiem ir svarīgs un vajadzīgs. Pateicoties lietum, uzplaukst ziedi. Pateicoties salam, zeme atpūšas. Sniegs palīdz nesasalt sēkliņam augsnē. Zemestrīces noņem spriedzi zemes garozai. Un tā tālāk. Visas dabas parādības ir svarīgas un katrai ir sava loma un sava vieta būt.

Un tāpat ir ar emocijām. Katra no tām ir svarīga, vajadzīga un vietā. Lai arī daudzas šķiet nepieņemamas.

Noteikumi, kā rīkoties ar emocijām:

  • Tas, ka mums ir dažāda spektra emocijas, ir normāli. Tās ir kā mūsu dzīves blakusprodukts. Tās rodas ķermenī, dažādi signalizē, vada utt.
  • Nav sliktu emociju. Naids, dusmas, bailes, skumjas – ir absolūti normālas emocijas tāpat kā prieks, iedvesma, mīlestība, tikai mēs paši esam raduši tās uzskatīt par sliktām un nospiežam tās. Nepieņemami var būt vienīgi to paušanas veidi, bet pašas emocijas vienmēr ir normālas.
  • Tu nevari nejust to, ko jūti. Ja tu ar nazi iegriezīsi pirkstā, tu jutīsi sāpes. Un ir muļķīgi tēlot, ka tas tev ir vienaldzīgi vai patīkami. Ķermeņa reakcija ir viennozīmīga. Ja tev uz galvas uzkrītīs ķieģelis, lai cik tu arī refleksētu – tas ir sāpīgi. Skatoties, kā smaida mazulis, tu pats sev neapzinoties, smaidi un kūsti. Ķermeņa reakcija vienmēr ir pareiza un situācijai piemērota.
  • Just naidu un dusmas vai būt naidpilnai un dusmīgai – ir ļoti liela atšķirība. Pirmajā gadījumā, ja ar emocijām viss ir kārtībā, konkrētajā situācijā, kur, piemēram kāds tev nodarījis sāpīgi, tu momentā jūti emociju, izdzīvo to un vairāk par to neatceries. Ja tu emocijas krāj un apspied, tad ar gadiem tu nonāc pie tā ka ienīsti citus cilvēkus, tevi viss kaitina un tracina.
  • Emocijām ir vajadzīga izeja un to izdzīvošana caur ķermeni. Tad ķermenis paliek vesels, bet sirds neuzkrāj sevī visu ko ļaunu. Ar galvu analizēt emocijas – ir tas pats, kas “domās ēst”. Tās rodas ķermenī, tātad arī izdzīvot tās vajag caur ķermeni un nekā savādāk.
  • Taču šai emociju izejai jābūt maksimāli ekoloģiskai. Piedod par analoģiju, bet taču arī tualeti mēs ejam tam atvēlētajās vietās, nepiesaistot šim procesam citus cilvēkus, pēc kaut kādiem sabiedrībā noteiktiem higiēnas standartiem, tiesa? Tad kāpēc savas emocijas mēs izgāžam pār citiem cilvēkiem, vienkārši atļaujamies izgāzt savas emocijas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vai arī nesājam sevī, cenšoties tēlot, ka “labas meitenes uz tualeti neiet”.
  •  Visbiežāk visas tavas emocijas ir saistītas ar cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Emocijas nāk no iekšienes un notiek notikumi, kurus tu izdzīvo tā, lai tev vajadzīgās emocijas rastos. To grūti izskaidrot, taču noteikti tu pati esi saskārusies ar to, ka  šad tad attiecībās ar kādu cilvēku tu uzvedies netipiski un pati nesaproti, kāpēc. Tā, it kā neredzams iekšējs spēks liek tev kaut ko darīt. Mēs viens otram kalpojam par spoguļiem un karmas instrumentiem. Tāpēc, ja mēs dziļi sajutīsim, ka cilvēkiem ar to nav nekāda sakara, ka tas vajadzīgs tieši man un tieši tagad, tad ar emocijām tikt galā būs daudz vienkāršāk.
  • Pirmais solis darbā ar emocijām ir iemācīties tās atšķirt un atzīt. Jā, es šobrīd dusmojos. Jā, es šobrīd esmu apvainojuises. Jā, man ir bail. Iemācīties diferencēt sajūtas ķermenī un pieņemt tā, kā ir. Tas jau ir pusceļš pie veiksmes. Savādāk dažkārt stāv sieviete, kulakus sažņaugusi, žokļus sakodusi un uzskata, ka ir tikai nedaudz sabēdājusies.
  • Lai izdzīvotu visu, kas 20-30-40 gadu laikā ir sakrāts, būs vajadzīgs laiks. Tas nav tik ātri un nav viegli. Ir ļoti daudz veidu, kā to izdarīt. ŠEIT vari izlasīt 41 veidu, kā izdzīvot negatīvās emocijas, var ņemt un mēģināt. Raksti vēstules, meditē, skaiti lūgšanas, raudi, kliedz spilvenā, elpo, pūt balonus. Instrumentu ir daudz, būtu vien vēlme. Un negaidi ātrus rezultātus, tam vajadzīgs laiks. Viss notiek pakāpeniski.
  • Izdzīvot veco un nekrāt jaunus. Vairs nelikt noliktavā, visu, kas nāk – izdzīvot un atlaist. Tā, soli pa solim tu attīrīsi savu sirdi un nokļūsi pie galvenā. Bet pats galvenais ikvienai sirdij ir mīlestība. Mūžīga un ne no kādiem apstākļiem neatkarīga.

Un, kur ir mīlestība, tur arī laime. Vēlies būt laimīga? Atmīnē šo spridzekli savā pašas sirdī!

Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai dzīvotu viegli un ar prieku

kimono

Pie mums ļoti izplatīta parādība ir “nebrīvā laika” kultūra – pārlieka aizņemtība ar nopietnu jautājumu risināšanu un svarīgām lietām. “Nav laika” skan kā tiesas spriedums. Vai arī otrs variants, uzsvērta nekānedarīšana un “muļķa laišana”. Nav svarīgi, vai tu strādā vai nodarbojies ar savām saimnieciskajām lietām, vai audzini bērnus, vai strādā dārzā – viss ir tik ārkārtīgi nopietni…. Savukārt nekānedarīšana ir medaļas otra puse – nespēja piecelties no dīvāna aspoguļo pilnīgu demotivāciju kustēties izvēlētajā virzienā – smagi un negaršīgi!

Uzdod sev sekojošus jautājumus:

– Kad pēdējo reizi tu nodarbojies ar SAVU LIETU (nejauc to ar savu ikdienas darbu) bez cenšanās pārdot sevi vai būt veiksmīgai?
– Kad pēdējo reizi tu devi priekšroku iekšējai atmosfērai nevis saprātam vai izdevīgumam?
– Vai tu sev atļauj neiejaukties dabiskajā lietu plūdumā?
– Vai tu sev atļauj būt vienkārši amatierim nevis profesionālim lietā, ko dari?
– Vai vari nebūt “personiska”: neizcelt sevi sarunā, neprezentēt, nerunāt par savām lietām, profesiju un problēmām?
– Vai tavās mājās ir sajūtami tava brīvā laika prieki?
– Vai tava uzvedība atspoguļo atbrīvotību un mieru? Vai arī tas kaut kur ir pazudis?
– Vai piekrīti, ka “īstā tu esi tur, kur ir tava interese?”
– Vai tev patīk sarunas, kas veicina prāta relaksāciju?
– Vai tu proti kolekcionēt iespaidus, kā akmentiņu pie akmentiņa savai sapņu mozaīkai?
– Kas tev ir vērtīgāk: saņemtais dāvanā vai pašas rokām nopelnītais?

Eleganta atpūta padara sievieti apmierinātu, sabalansē viņas iekšējo pasauli, dod viņai viedumu un sapratni par to, ka vīrietis, ģimene, darbs, ir tikai daļa viņas dzīves, bet, ne pati galvenā.

Pati galvenā un citiem apslēptā pieder viņai pašai, sieviete venmēr ir nedaudz te un nedaudz tur. Un tieši no turienes viņa atnesīs to svētību, ar kuru dalīsies ar vīru, bērniem, tieši tas viņu padarīs vērtīgu viņas darbā.

Taču mēs redzam tikai sevi, darba vai vīra neuzticības sagrauztu, saskrāpētu un atkarīgu, mums sāp, jo nav nekāda “drošības spilvena”, kas nostrādā pie spēcīga sitiena. Mēs protam būt sociāli aktīvas, bet vienlaicīgi arī dvēselē ievainojamas. Taču eleganta atpūta ir pavisam kas cits… Tai nepieciešams privātums un savs tuvais loks.

Diemžēl mēs esam audzinātas tā, ka tajā brīdī, kad problēma ar savu smagumu mūs nospiež pie zemes, mēs sākam “rakt vēl dziļāk” nemainot virzienu, nesaprotot, ka atrisinājums atrodas pavisam citā procesu norises izpratnes līmenī.

Piemēram, strādāt vari tad, kad tev ir sakārtota personīgā dzīve un tu pa īstam novērtē kvalitatīvu atpūtu, kas ļauj no darba noņemt atbildību par pašrealizāciju. Ka precēties vari tad, kad vienkārši esi laimīga un apmierināta un neesi atkarīga attiecībās ar vīrieti…. Ka nevar no darba un vīrieša pieprasīt neiespējamo: mēs ļoti vēlamies, lai darbs mums būtu hobijs par kuru dāsni samaksā, bet vīrs aizvieto mums trūkstošo komunikāciju, uzmanību un rūpes.

Japāņu kultūra pasaulei ir devusi šādas elegantas atpūtas lieliskus paraugus – tā ir ikebana, tējas ceremonija, kaligrāfija, dzejas rakstīšana, cīruļdziesmu klausīšanās, sarežģīta sieviešu tērpa kimono pareizu sakārtošanu, mēness gaismas baudīšanu… Tā ir savdabīga sievišķības skola, kura māca savienot sievietes emocijas un sajūtas ar realitāti, tas viss veido sievietes viedumu, māca kā būt mierīgai un nepiespiestai sarunā, kā būt tādai, lai vīrietim viņas klātbūtnē gribētos rīkoties, izrādīt savu gribu…

Šī atpūta ir atkarīga no paša cilvēka un apstākļiem, ar kuriem tas saskaras, ko viņš ņem rokās, uz ko skatās un paša noskaņojuma, kas tiek ielikts šajā procesā.

Mēs izšujam krustdūrienā, sēžot neērtā pozā, gatavojam svētku maltīti pilnīgā spēku izsīkumā, dejojam un dusmojamies uz sevi par to, cik neveikli izskatāmies, kaut ko zīmējam un dusmīgi izmetam neidevušos zīmējumu…. Šī nav eleganta brīvā laika pavadīšana, tā ir tā pati saspringtā izturēšanās, kas iezagās mūsu brīvajā laikā un pārvērta to par darbu.

Mēs svēti ticam, ka rezultāts paslēps mūsu padarītā darba neglītumus, mēs ticam, ka darba mīlestība vienmēr ir svēta. Taču eleganta atpūta spēj aizvākt šos “darba momentus”, rada plūsmas sajūtu un atgriež mūs pašām sev.

Šāda atpūta, ielikta sievietes uzvedības pamatā palīdz viņai atrast pareizos orientierus. Mājas dzīves organizēšana sievietei nav nekāds menedžments, loģistika vai darbs ar resursiem, bet gan dzīvs viņas attiecību ar pasauli audekls, krāšņa ģimenes attiecību telpa pašas mājās. Pareizs sievietes noskaņojums rodas apzināti, no pieskaršanās kaut kam skaistam, vieglam, nevis kaut kas, pēdējiem spēkiem no sava nomocītā organisma dienas gaismā izvilkts, kā veca avīze.

Marija Flero
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Medus uz lūpām

69869749_2037502589682887_3017640942678048768_n

Ļoti interesants moments.
Vai esi ievērojis, cik ļoti svarīga sievietei ir balss?
Tas, kā viņa runā? Maiga runa vai asa, steidzīga vai plūstoša, gramatiski pareiza, vai nepareiza, maiga vai skarba?…

Tūkstoškārt esmu ievērojusi, ka sieviete ar skaistu runu pat vizuāli izskatās daudz skaistāka! Klausies un domā: “Cik viņa jauka” – un ne jau sejas pantu dēļ vai figūras, ne skaistu matu, lūpu vai kāju dēļ. Bet balss, tas, KO un KĀ viņa saka.

Puškins teica: «А как речь-то говорит, словно реченька журчит»
Un es domāju, ka skaistas runas noslēpums nav tās gramatiskajā pilnībā, bet vēstījumā, ko šī runa nes.

Pašas skaistākas sievietes ir apveltītas ar labestīgu runu, un tad, kad viņas runā, tad šķiet, ka mīl visu pasauli! Medus uz lūpām. Skaisti, vai ne?

Ļoti reti kuram cilvēkam no dabas ir dota skaista melodiska balss, samtains tembrs, mums katram ir savi dabas dotumi. Taču arī šī lieta ir trenējama. Iesākumā pietiek vien ar to, ka mēs sevi vērojam, klausāmies sevī, padarām savu balsi maigāku, aizvācam spalgās un asās notis, rupjās frāzes, vārdus – parazītus, mācamies runāt labas un patīkamas lietas (tātad arī domāt līdzīgi, jo runa atspoguļo mūsu domu stāvokli). Lai to vieglāk iemācītos, vari iedomāties, ka sarunājies ar mazu bērniņu, jo tad, kad mēs runājam ar mazuli, mūsu balss pati no sevis kļūst maigāka, samtaināka. Bet pēc tam pārslēdzamies uz vīru un uzreiz viss mainās “Bu-bu-bu-bu-bū! Maizi nopirki?” Jokojos 🙂

Iedomājies, cik pievilcīgas mēs varam būt, ja vien iemācamies skaisti runāt?

Tāda sieviete automātiski kļūst patīkamāka, iekārojamāka un apburošāka. Tādu sievieti mīl gan vīri, gan bērni, kolēģi, radi, pat cilvēki uz ielas, jo viņa izstaro gaismu un apmirdz ar šo gaismu tos, kas viņai tuvumā.
Un, ja vēl viņa apģērbusies skaistā kleitā! Tādā apģērbā automātiski gribās skaisti runāt, jo atbilstoši pielāgojas arī iekšējais stāvoklis.
Vai esi pamanījis cilvēka balss, runas un uztveres savstarpējo saikni?

Tatjana Timofejeva-Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes prāts

sieviete skumst6

Pavēro sevi visas dienas garumā. Periodiski apstājies un sev pajautā: “Kur es esmu?” Kur atrodas tava apziņa, kad tu kaut kur ej, komunicē ar kādu, gatavo, tīri māju vai nodarbojies ar jebko citu?

Vairums sieviešu ievēros, ka viņu apziņa atrodas galvā. Viņas pastāvīgi par kaut ko domā, analizē, plāno, risina kādus jautājumus… Tas nozīmē, ka atrodas vīrišķajā stāvoklī.

Vīrieši dzīvo saprāta kategorijās, ta ir viņu privilēģija – iegūt zināšanas, pieņemt lēmumus, plānot, analizēt, stādīt mērķus utt. Bet sievietēm pastāvīga atrašanās prātā var būt graujoša.

Ja visas dienas garumā tu esi prātā, ar kadu domās sarunājies, strīdies, domā par priekšā stāvošajām lietām, tu pati sev zodz savu spēku. Tas draud ar galvassāpēm, depresijām, bezmiegu, enerģētisko iztukšošanos, pavājinātu imunitāti un sieviešu kaitēm.

Tāpēc, ka tas, kas vīrieti dara stiprāku, sievietei kaitē, tāpat arī otrādi.

Kā rīkoties?

Ir jāsaprot un jāpieņem fakts, ka patiesā sievietes mājvieta ir Sirds. Viņa dzīvo ar Dvēseli, sajūtām, intuīciju, radošumu, atklāsmēm… Tāpēc tad, kad pieķer sevi pie tā, ka apziņa atkal ir prātā, domās ielaid to Sirdī. Atlaid visas nevajadzīgās domas, iztukšo savu prātu, koncentrējies uz savu sirdi – sirds čakru. Ja nākas risināt kādas lietas, darīt kaut kādas darbības, pamēģini to paveikt nevis no prāta, bet Sirds, piepildot savas domas un darbus ar savas Dvēseles enerģiju.

Un tad tavs radošais sievišķais spēks atkal tevi piepildīs gluži dabiskā veidā un tu kļāsi intuitīva, jutīga, atvērta dievišķajai gudrībai…

Tad tev nenāksies risināt problēmas, iedarbinot savus saprāta spēkus, bet šie risinājumi atnāks paši kā atklāsmes, tie atnāks sapņos un dzīve kļūs daudz vieglāka un brīnumu pilna.

Un viss, ar ko tu mijiedarbosies, viss, kam tu pieskarsies, pildīsies ar gaismu, sievišķību un tu kļūsi par tīru Mīlestības, Skaistuma un Gaismas avotu, pārveidojot caur sevi pasauli, dziedinot citu sirdis un nesot pasaulē Harmoniju…

 

Marija Mavela
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes spēks ir viņas sievišķīgajās rakstura īpašībās

atspulgs

Sievietei ir jaiemācās trenēt savas sievišķīgas rakstura īpasības, jo tās ir viņas spēks. Piemēram: šodien ļoti bieži sievietes dodas uz treniņu zāli lai “uzkačātu” labu sportisko formu, un rāda to vīriešiem. Vīriešiem tas nav interesanti, viņiem tas nav vajadzīgs.

Tāpat kā vīrieši trenē savu fizisko spēku, kļūst vīrišķīgi, sievietei jātrenē savs psihiskais spēks. Viņai jau bērnībā jāieaudzina sevī noteiktas sievišķīgās rakstura īpašības. Un tas viņai jādara ļoti izlēmīgi. Tāpēc, ka no tā, cik labi viņa tās sevī ieaudzinās, ir atkarīgs tas, cik spēcīgs vīrietis viņai blakus būs.

Jo spēcīgāks vīrietis, jo stiprāks, jo maigāku sievieti sev blakus izvēlas un jo spēcīgāka ir viņu savienība un ģimene. Ja sieviete nespēj būt sievišķīga, viņa izvēlas sev nevīrišķīgu vīrieti, tāpēc, ka cits uz viņu neskatīsies. Tāpēc jātrenē sievišķīgās rakstura īpašības. Viņai nav jātrenē sevī muskuļu spēks, ne prāta spēks, nav jālasa britu enciklopēdija un jādomā, ka tas darīs viņu laimīgu. Viņai jātrenē savs raksturs un tas ir viņas spēks.

Katra rakstura īpašība sievietei dod noteiktu spēka veidu. Piemēram, labestība un līdzcietība dod sievietei spēcīgākas hormonālās funkcijas, viņa ir spējīga dzemdēt bērnus. Ja viņa ir līdzcietīga, viņas dzemde grūtniecības periodā nebūs paaugstinātā tonusā un nebūs spontānā aborta draudi.

Ja viņa būs labestīga, viņas hormonālas funkcijas dos viņai iespēju normāli ieņemt bērnus.

Vīrišķīgai sievietei vienmēr būs problēmas ar hormonālo sistēmu. Pat tad, ja runājam par seksu, sieviete, kura nav līdzcietīga, nespēs normāli bez sāpēm mīlēties.

Citiem vārdiem runājot, sievietei jābūt šīm rakstura īpasībām, kaut fizioloģiski, kaut psiholoģiski, ja viņai tās nebūs, viņa vienkārši zaudēs veselību.

Iecietība ir sievišķa rakstura īpašība. Tā dod sievietei augstu imunitāti. Ja sieviete nav iecietīga, viņa bieži apaukstēsies. Labestība, uzlabojot hormonālās funkcijas, dod iespēju ilgstoši būt auglīgai un viegli izdzīvot klimaksa periodu, tas arī neiestāsies agri.

Labestīga sieviete vienmēr ir skaista. Kā tikko viņa sāk niknoties – hormonālas funkcijas pavājinās, sākas spazmas, sāpīgas mēnešreizes.

Vēl, spēja adaptēties dažādos apstākļos. Sievietei ir jāiemācās pielāgoties, tas dod iespēju dzemdēt bērnus bez mokām. Tāda sieviete dzemdē viegli, viņa adaptējas šai situācijai.

Un šīs pašas sievišķīgās īpašības dod iespēju pievilkt savā dzīvē atbilstošu vīrieti. Ja sieviete ir labestīga, viņa pievelk cēlsirdīgu vīrieti. Iecietīga sieviete pievelk izlēmīgu vīrieti. Ja viņa ir spējīga adaptēties un mainīties, viņas dzīvē ienāk vīrietis, kurš spējīgs turēt solījumus. Atkarībā no tā, kādas rakstura īpašības viņa sevī ir ieaudzinājusi, viņa var prognozēt, kāds vīrietis ienāks viņas dzīvē.

Ja viņā nav iecietības, viņa vienmēr pastāvēs uz savu un tad viņas vīrietis būs lupata. Jo mazāk sievietē sievišķīgās īpašības, jo smagāka viņas ģimenes karma, arī to var noteikt pēc savām rakstura īpašībām.

Oļegs Torsunovs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sieviete

sieviete vetra1

Tu vari uzvilkt trīs svārkus vienu virs otra, kaut visas kleitas pēc kārtas, taču nebūsi sieviete. Tu vari izaudzēt garus matus, apprecēties, garšīgi gatavot ēst, dzemdēt bernus un… nekļūt par sievieti. Tu vari no viņa emocionāli pieprasīt rūpes un uzmanību, bet vai tad tas padara tevi par sievieti?
Sākumā savā sirdī un pēc tam galvā atklāj savas aizvainotās un neapmierinātās mātes balsi, piedod viņai  un pēc tam kļūsti par savas dzīves saimnieci.
Pieņem savu tēvu un piedod to, ka nedeva tev to, par ko tu sapņoji.
Iemācies pati dot sev visu, ko vēlies un iemācies iztikt bez tā, ko gribi.
Lai kļūtu par karalieni, jāiemācās pabūt pelnrušķītei, mazgāt netīrās grīdas tur, kur tev ļoti to negribās. Iziet visus meistarības etapus, kas tev būs vajadzīgi tavā dzīvē.
Iemācīties mīlēt to, ko nīsti un neieredzēt to, ko it kā mīli.
Atvērt un ieiet savu Senču atmiņā, izdzirdēt viņu dziesmas un pieņemt viņu dāvanas, pabūt viesos pie senās Sievietes, kas sargā visa dzīvā līdzsvaru.
Tu simtām reižu notupsies ceļos un tikpat reižu piecelsies, dosies kosmosā un uzzināsi, kā skan īstas vientulības tukšums.
Un tad, kad sapratīsi un izzināsi visu to, dēļ kā esi atnākusi šeit, tu iemācīsies būt tu pati.
Peldēt, lidot, lēkāt, klaigāt, dziedāt un dejot.
Tu atklāsi sevī pašas avotu un tev vairs nebūs it kā bez gribas jāpeld no viena krasta uz otru, no viena vīrieša pie otra.
Tu kļūsi brīva un iemācīsies izvēlēties savas Dzīves straumes virzienu.
Un jebkura vētra ārpusē tev kļūs par stihiju deju, jo tu pati esi stihija. Tevī ir tūkstošiem dažādu izpausmju, seju, sajūtu un emociju, tu esi plūsma.
Sajūti, kā tas ir, atgriezt sev sevi.
Un tad, kad tu iznirsi no pašas dziļumiem, kad izjauksi kartību un sakārtosi haosu, un beidzot zaudēsi jebkādas cerības… tu to ieraudzīsi… To, kurš izgājis cauri ugunij un ūdenim, kurš lidojis un kritis, kurš tāpat kā tu ir piekusis, un kurš tāpat kā tu vienlaicīgi ir gan vājš gan spēcīgs.
Jums būs ko vien otram pastāstīt bez vārdiem…
Anna Bragina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā likt vīrietim sevi cienīt?

4433

Šis jautājums man atgādina krievu parunu «Догнать и причинить добро».

Vai gan var kādam likt sevi cienīt pret viņa gribu? Vai tiešām tu domā, ka vīrietis no sirds cienīs sievieti, ja viņš saprot, ka viņa piespiež sevi cienīt?

Kā priekšniece pieprasa cieņu no vīrieša – padotā vienkārši tāpēc, ka viņa ir priekšniece, nevis gudra vadītāja. Kā sieviete pie stūres gaida, ka vīrietis viņu cienīs, pat tad, ja viņa neievēro ceļu satiksmes noteikumus. Vai arī nemīlama sieviete grib, lai vīrietis viņu ciena.

Kāpēc vīrieši neciena sievietes?

Nesen es veicu aptaju. Aptaujātie bija vīrieši no 22 līdz 50 gadiem. Jautāju, ko viņi sagaida no sievietes? Gandrīz 90% vīriešu uz šo jautājumu atbildēja: patiesu mīlestību. Mēs neapspriedīsim alfonsus, patoloģijas un prostitūciju.

Kas 19 gadsimtā bija jāizdara vīrietim, lai apprecētos vai saņemtu viņu ieinteresējušas dāmas uzmanību? Piespiedus laulības atstāsim vēstures tiesai.

1. Uzzināt, kur viņa mēdz uzturēties un iekļūt tur. Dažās mājās varēja ienākt tikai ar īpašu ielūgumu vai pēc rekomendācijas.

2. Stādīties priekšā, iepazīties vai noorganizēt, lai kāds viņu stādā priekšā dāmai.

3. Pievērst sev uzmanību. Dzeja, zīmītes, ziedi, uzaicinājums uz deju utt.

4. Iedraudzēties ar viņas vecākiem. Bet vecākus interesēja bagāti precinieki, nedzeroši, veseli (Arī tagad vecākus interesē tieši tas pats).

5. Ilgi, pacietīgi un maigi aplidot, lai meitene pievērstu viņam savu uzmanību. Ilgi aplidot, varbūt pat trīs gadus.

6. Bildināt un saņemt pozitīvu atbildi.

7. Sagatavot māju, naudu nākamajai ģimenei.

Tas nozīmē, ka vīrietis pierādīja to, ka viņš ir labākā kandidatūra no visiem. Viņš demonstrēja visas savas labākās īpašības. Arī tagad vīrieši to dara, rīko gaiļu cīņas, pierādot, kuram labāka mašīna, lielāka māja, labāks bizness.

Viņiem konkurence ir svarīga un arī uzvara. Ja nebūs uzvaras, tad sanāks kā tajā anekdotē: “Ja nepanākšu, tad vismaz sasildīšos” (atceries, kad gailis skrēja pakaļ vistai?).

Un ko darīja sieviete tajā laikā, kad precinieks viņai apkārt cilpas meta? Viņa vienkārši pieņēma viņa dāvanas, viņa uzmanību, dāvāja viņam maigu smaidu, labus vārdus.

Viņa vēl joprojām bija viņam nepieejama, un ilgi gaidītās dāvanas saņemšanas priekšnojautas viņu uzbudināja arvien vairāk, un iedvesmoja jauniem varoņdarbiem. Sieviete vīrietim bija gan ideāls, gan dieviete, gan cariene.

Paskatamies šodien… Sievietes uz mašīnas aizmugurējā stikla līmē novelkamās bildes ar kurpes papēdīti un kaprīzu uzrakstu: “Cieni mani!”, pašas aizcina vīriešus uz randiņiem, uztur viņus, pat maksā par intīmiem pakalpojumiem, bet pašas nepārliecinātākās cenšas noturēt vīrieti ar seksa palīdzību – jau pirmajā randiņā.

Ja pajautāsim, kāpec viņa vēlas apprecēties, mēs dzirdēsim daudz dažādu atbilžu variantu, tikai ne “es vēlos, lai šis vīrietis būtu laimīgs”.

Un mēs ļoti vēlamies, lai vīrietis mūs cienītu. Par ko, piedodiet? Mīl tāpat vien, jo mīl, bet ciena par kaut ko. Kā var cienīt to, kurš pats sevi neciena?

Vīrietis neredz šajā radījumā, kurš izskatās ka sieviete, bet uzvedas kā puika vai vīrietis, to maigo sievieti, kuru vēlas un var cienīt, saudzēt, lolot un lutināt.

Sieviete neciena vīrieti, bet apprecēties grib.

Un pēc tam žēlojas, ka vairs nav īstu vīriešu, vai arī dažādos forumos apspriež to, kādi ir labākie paņēmieni, lai IEKAROTU vīrieša cieņu.

Tagad sieviete iekaro vīrieti. Un kā viņš jūtas? Medījums, nevis mednieks? Vai tas viņam ir ļoti vajadzīgs? Un, ja sieviete izgājusi uz kara takas, lai iekarotu vīrieti, vai viņš būs laimīgs un gribēs būt blakus tādai sievietei, kurai blakus viņš nejūtas kā vīrietis. Par kādu cieņu mēs runājam?

Reiz mēs ar vīru apspriedām mūsdienu sieviešu un vīriešu attiecības. Viņš saka: “Es skatos uz meitenēm – viss kā pēc šablona. Pirmajā randiņā apjautāsies par manu naudu, ieskaitot mana biznesa grāmatvedības atskaiti, kāds nekustamais īpašums utt. Un es jau viņai esmu parādā. Vai tad es kaut ko aizņēmos? Neatceros!  Nav vēl paspējusi iepazīties, bet viņš jau ir parādā – naudu, kino, teātri, vakariņas. Jā, es to visu daru, aplidoju, rūpējos, bet tikai tad, kad es pats to vēlos nevis mani piespiež, vai kaut ko no manis gaida”.

Neviens nevēlas būt paradā, atbilst gaidām, lai viņu mīlētu atbilstoši kaut kādiem noteikumiem. Gan sievietes gan vīrieši vēlas būt mīlēti vienkārši tāpat, lai viņus pieņemtu tādus, kādi viņi ir, novērtētu, cienītu. Tad kāpēc, meitenes, uzbrukt ar saukli “Tev jāciena!”

Ja sieviete neciena vīrieti, viņš to “nolasa” momentā. Zemapziņas līmenī. Tu taču netici falšiem pārdevēju smaidiem, kuriem galvenais ir tev pārdot kaut ko. Tu zini patiesos nolūkus. Tu jūti, kad pardevējs smaida tev no sirds un, kad – pēc tirdzniecības noteikumiem?

Daudzas sievietes tieši tāpēc arī ir vienas, ka neciena vīrieti. Par ko gan viņus cienīt, teiksi, alkoholiķus, bomžus, narkomānus, azartspēlmaņus? It kā jau nav par ko cienīt. Bet kā ar to, ka vienkārši cienīt, kā cilvēkus, kā Dvēseles kas iziet savu šīs zemes pieredzi, kā cilvēkus, kurus radījis Dievs, tāpat kā mani.

Es esmu redzējusi ļoti daudzus gadījumus, kad vīrietis strauji atmet dzeršanu, pārstāj smeķēt, pārstāj spēlēt azartspēles un kļūst par veiksmīgu biznesmeni. Kā notika šis brīnums? Viņš vienkārši sastapa sievieti, kura cienīja viņu, mīlēja viņu, pat tādu – dzerošu, nabagu, ticēja viņam. Un viņš mainījās un ļoti centās, jo juta patiesu mīlestību. “Aiz katra veiksmīga vīrieša stāv mīloša sieviete”.

Kādas sievietes ciena vīrieši?

Varbūt tu smiesies. Vīrietis ciena sievieti, kura, pirmkārt ciena sevi un tad vīrieti. Izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi. Un, gluži dabiski, ja sieviete sevi ciena, vai tad viņa pazemosies un kaut ko tēlos? Vai gan viņa pieļaus, ka viņu pazemo, vai viņa viņu “zāģēs” un kontrolēs? Nekad! Un tāpēc vīrietis gluži instinktīvi ciena tādu sievieti.

Secinājums ir gluži vienkāršs: lai vīrietis tevi cienītu, cieni sevi pati.
Cieņa pret sevi sākas ar “sīkumiem”: domu, vārdu, mājas, apģērba tīrību. Godīgumu attiecībās ar vecākiem, deraugiem, vīriešiem. Cieni savu laiku, savu darbu. Kāpēc sievietes ir gatavas strādāt vairākus darbus vienlaicīgi par divreiz zemāku samaksu, kā vīrietis tajā paša darbā?

Un, protams, pati cieni vīrieti. Uzvedies kā sieviete, ļauj lai viņš tevi aplido, lai tevis dēļ veic varoņdarbus.

Kā iemācīties cienīt vīrieti?

Tu vari veikt pašu vienkāršāko vingrinājumu katru dienu. Satiekot jebkuru vīrieti, vecu, jaunu, plikpauri, bārdaini, bagātu vai nabagu, jebkuru! – atrodi viņā kaut ko labu un domās velti viņam komplimentu. Jā, viņam nav matu, toties, cik skaistas acis. Un tas bomzis, kas rakājas atkritumos, cenšas izdzīvot, tas šobrīd ir viņa darbs. Spēlē to kā spēli un tu pat nepamanīsi, kā pakāpeniski sāc pieņemt vīriešus tādus, kādi viņi ir, nevērtējot, nešausminoties.

Skaiti afirmācijas, tas palīdzēs. “Tagad es zinu, ka ikviens vīrietis ir labs tāds, kāds viņš ir”, “Es cienu šo vīrietii par to, ka…. un uzraksti to īpašību, kuru visvairāk viņā cieni”. Viss sākas ar sīkumiem.

Jekaterina Prohorova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt SIEVIETEI

milet visu

Vīrietis ir sievietes Dvēseles atspulgs.
Ja viņa ir mierīga, pārliecināta un harmoniska, tad viņas vīrietis būs tāds pats.
Ja viņa ir nepārliecināta, naidīga, vīlusies vai depresīva – tad arī vīrietis viņai blakus būs tāds pats.
Mūsu partneris atspoguļo mūsu iekšējo stāvokli, mūsu attieksmi pret sevi un pasauli.
Vīrietis atspoguļo to, ko mēs sevī nepieņemam un neatzīstam, un kam nevēlamies pievērst savu uzmanību.
Pēti savu Dvēseli uzmanīgi, tiec skaidrībā ar tās slēptajiem nostūriem un tad arī tavā ģimenes dzīvē viss kļūs skaidrs.
Tad, kad tu nodarbojies ar sevi, pilnveido sevi, arī tavs vīrietis sāk mainīties.
Sevis izzināšanas procesā pats galvenais ir nenoliegt sevi, piedot savas nepilnības, pieņemt tās un mīlēt. Tāpat kā mīlēt  sava partnera nepilnības.
Slavenais jogs Svami Vivekananda teica: “Mūsu pirmais pienākums ir neienīst sevi. Lai virzītos uz priekšu vispirms mums jānotic pašiem sev un tikai tad – Dievam”.
Uzskatu, ka šī frāze ir laimes atslēga, īpaši sievietei.
Mēs esam radušas atdot sevi ģimenei, bērniem, sabiedrībai, bet ļoti bieži par sevi vispār aizmirstam. Vēlme rūpēties par citiem nedrīkst būt lielāka par vēlmi rūpēties par sevi. Sievietei ir ļoti viegli uzspiest – uz viņas sirdsapziņu, vainas sajūtu uz to, ka viņai nav taisnība. Un sievietei ļoti bieži kā mātei no dabas nav robežu – kur otram taisnība, bet kur viņš kļūst nekaunīgs un parkāpj viņas robežas.
Sievišķās vainas sajūtas stavoklis, saskaņā ar psihologu pētījumiem, ir ceļš pie nāves. Atdodot vairāk, kā viņa var, viņa sāk novīst, kļūst viegli aizkaitināma, agresīva un sāk slimot. Šāds stavoklis nav veselīgs ne viņai pašai, ne viņas tuvākajam lokam. Pieņem sevi, mīli, cieni un novērtē un ļauj savai iekšējai pasaulei par sevi parūpēties!
Avots: ezo_news
Tulkoja: Ginta Filia Solis