Šī saruna atkal būs par emocijām. Sieviete un emocijas ir saistītas nesaraujamām saitēm. Mēs esam daudz jūtīgākas par vīriešiem, mūsu ķermenī rodas daudz vairāk sajūtu, jūtu emociju, mēs esam daudz uzņēmīgākas pret emocijām, taču mēs pašas īsti nezinām, ko ar šīm emocijām darīt. Tādā veidā mēs sarežģījam dzīvi sev un saviem tuvajiem.
Bērnībā daudzas no mums dzirdēja kaut ko līdzīgu šiem vārdiem:
– Labas meitenes nedusmojas.
– Kāpēc gan tu esi tik ļoti bailīga?
– Pietiek ņaudēt! Kā kas, tā uzreiz asaras.
– Atradusies princese!
– Tev nemaz tik ļoti nesāp, ko tēlo!
– Tās nav nekādas problēmas…
Tagad es nerunāšu par vīriešiem, mūsu kultūrā ar viņu emocijām ir vēl sarežģītāk – viņiem “atļauts” tikai dusmoties, un arī tas atļauts ne visiem un tikai noteiktās formās.
Ļoti daudz secinājumu par savām emocijām mēs izdarījām jau bērnībā, pašas to neapzinoties. Un tagad tieši tā arī dzīvojam, patīk mums tas vai nepatīk:
– Mēs tās iedalījām labajās un sliktajās, pieļaujamajās un aizliegtajās.
– Mēs esam iemācījušās imitēt emocijas, kuru šobrīd nav un paslēpt tās, kuras ir aizliegtas.
– Mēs no saviem vecākiem esam pārņēmušas visdažādākos veidus, kā reaģēt uz dažādām problēmām, kaut arī šie scenāriji ir ļoti tālu no harmoniskiem.
Un tagad saņemam no šādas uzvedības veselu gūzmu dažādu blakņu:
– Pakāpeniski, ar gadiem mēs esam parvērtušās par tādiem kā palēninātas darbības spridzekļiem, kas pildīti ne ar tām pašām patīkamākajām emocijām, un nav skaidrs, kurā brīdī un kad tie uzsprāgs (bet pilnīgi skaidrs, ka uzsprāgs). Un nav zināms, cik daudz būs cietušo un kāds būs postījumu apmērs.
– Mēs vairs neprotam klausīties un dzirdēt sevi, esam sadalījušas savu iekšējo pasauli divās daļās – “pareizi” un “nepareizi”. Un tagad jautājums: “ko tu šobrīd jūti?” šķiet absolūti nesaprotams un dīvains.
Vienmēr gribas saprast, kas tad man jājūt tādā situācijā, pirms sniegt “pareizo” atbildi.
– Jūtam vienu, cilvēkiem translējam ko citu, runājam trešo, domājam ceturto… Un tas viss notiek vienlaicīgi. Mēs sūtām saviem tuvajiem nesaprotamus signālus, un pēc tam brīnāmies, ka viņi nespēj mūs pareizi saprast. Bet kā gan viņi var mūs saprast, ja mēs pašas sevi nesaprotam?
– Mēs nedodam sev atļauju būt pašai sev un just to, ko jūtam, un visu laiku gaidām kaut kādu atļauju no malas, apstiprinājumu, ka mums uz to ir tiesības, ka tas ir pareizi, pieļaujami un labi. Mēs pastāvīgi meklējam atbalstu un apstiprinājumu, un, ja tos neatrodam, tad noslēdzamies vēl vairāk.
– Apspiedušas sevī “sliktās” emocijas, pašas to pat neapzinoties, mēs esam samazinājušas “labo” emociju spilgtumu un pakāpeniski pārstājam tās just. Mums jau ir kļuvis grūti priecāties, mīlēt, smaidīt. Un, protams, tādos apstākļos nav iespējams justies kā pilnvērtīgai sievietei.
Sieviete taču ir radīta no emocijām, viņa caur tām elpo. Bet, ja viss ir nobloķēts? Ar ko elpot? Kā?
Vēl sieviete ir DZĪVE, bet kāda gan dzīve var būt pilnībā no visām pusēm nospiestā ķermenī?
Lūk, arī sanāk tādas emocionāli beigtas tantiņas, zombiji, kuras staigāt it kā staigā un pat bērnus dzemdē, taču nedzīvo. Kustas automātiski, kā roboti, kaut ko dara, bet ļoti maz ko jūt, un arī citi no viņām maz ko sajūt. Un tādu šobrīd ir ļoti daudz, lai neteiktu, ka vairums.
Vīrieši jūt, no kādām sievietēm nāk siltums, bet kuras ir “sasalušas”. Un ļoti bieži skaistās, veiksmīgās un “pareizās” paliek vienas, jo nevienam nav vajadzīgas. Tas šķiet dīvaini, taču tas ir pilnībā likumsakarīgi. Tāpēc, ka viņas, lai arī skaistas, bet ir pārāk “mākslīgas”. Bet vīrietim ir vajadzīga dzīva, lai arī nepilnīga, neideāla, bet dzīva sieviete, kura spēj gan priecāties, gan raudāt, gan dusmoties gan būt nikna, baidīties un mīlēt. Jā, ar viņu dažkārt ir sajūta kā uz vulkāna, taču jūties dzīvs…
Caur savas sievietes emocijām vīrietis iepazīst šo pasauli un sevi. Tāpēc vīri tik bieži par katru cenu cenšas savās sievās uzkurināt emocijas – neapzināti, protams, tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viņa vel joprojām ir dzīva. Ja reiz prieks viņai tāds saskābis, mīlestība – auksta, smaids – uzspēlēts, tad vismaz dusmas un naidu ir iespējams izdabūt īstus, neviltotus. Kaut gan arī to ne vienmēr izdodas izdarīt.
Arī bērni visdažādākajos veidos cenšas mammu “atdzīvināt” – un arī tas ir no mīlestības un vēlmes sajust viņas siltumu. Iesaldētām mammām bērni biežāk kā parasti ir kaprīzi un cenšas tās “izvest”. Tā viņi palīdz savām mammām atbrīvoties no uzkratās spriedzes, kaut gan šādu emociju izdzīvošanas veidu grūti nosaukt par harmonisku. Taču bērni to dara mīlestībā, mūsu dēļ.
Iespējams, būt iesaldētai savā ziņā ir izdevīgi. Dzīvot ar galvu, stingri un nosvērti, bez kādiem gribu-negribu, izmantojot tikai “tā vajag”. Vienmēr sevi kontrolēt un izskatīties labai. Prognozēt savu nākotni, būt savas dzīves saimniecei. Bet vai var izvairīties no savām jūtām? Vai var tās neizdzīvot un nenēsāt sevī?
Es zinu tādas sievietes, par kurām visi parējie teiks, ka viņas ir gandrīz svētās – nekad nedusmojas un neraud. Taču šīs sievietes, pārnākot mājās, novelk savu supersievietes masku un “atraujas” uz bērniem, izgāž viņiem tonnām sava negatīva, izstaro uz visām pusēm naidu, izgāž to uz neaizsargātiem kaķiem un suņiem. Tā sagraujot mājas atmosfēru, mājinieku psihi un savas attiecības.
Emociju trauks
Iedomājies, ka tev sirdī ir kāds trauks, kurā tu glabā savas emocijas. Pašā tā apakšā vienmēr mājo mīlestība, tas ir mūsu bāzes jūtas. Taču bez tās tajā iekļūst arī visas tās emocijas, kuras izpaužas ķermenī, bet mēs tās atstumjam, neizdzīvojam. Tās traukā iekļūst no augšas, nospiežot mīlestību un piepildot mūsu trauku.
Pats vienkaršākais un harmoniskākais veids – kad emocija atnāk sirdī un tiek palaista brīvībā – izdzīvojas. Tad sirds paliek tīra un tev ir viegli dzīvot tālāk un mīlēt.
Bet parastais variants ir emociju “pļuškinisms”, savākšana, glabāšana, piestampāšana, lai vairāk varētu iebāzt, noslēpšana no sevis un citiem.
Bet tad, kad mēs tā darām, tad vairs neesam spējīgas, piemēram, pieņemt un pārstrādāt savu bērnu emocijas, un vēl pārstājam just mīlestību. Tā it kā kaut kur pazūd, kaut gan patiesībā nogulsnējas trauka dibenā un gaida, kad tiksi līdz tai. Bet, ja mēs nejūtam mīlestību, tad arī laimes nav un arī dzīves jēgas nav.
Mūsu ķermenis apaug ar blokiem – jo katrā vietā mēs kaut ko glabājam un krājam, tāpēc sāk sāpēt tur, tur un tur, mēs jūtam spriedzi un saspringumu.
Tāpēc tad, kad sieviete sāk strādāt ar sevi un savām attiecībām, no sākuma viņai ir ļoti grūti, jo uz āru lien visdažādākas emocijas, kas sarežģī dzīvi, traucē justies labi un būt kaut nedaudz normālai. Viņa var sākt slimot – ķermenis pēc ilgiem gadiem spriedzes “atslābina” tvērienu un problēmas parādās no visām pusēm. Tāpēc attīstot savu sievišķību, mēs sākumā sastopamies ar vētru, kura kaut kā ir jānomierina, bet neviens nezin, kā.
Tāpēc šī satikšanās ar sevi ir tik sāpīga, ka dažkārt, ieraugot visu šī darba apjomu, mēs mūkam, cerot, ka tas viss kaut kur pazudīs. Un dažkārt šķiet, pie velna to sievišķību, ja ar to ir kļuvis tik grūti un daudz sliktāk kā bija. Un arī attiecības ir sabojājušās un esmu pārvērtusies sazin par ko. Kaut gan tas viss nav radies “sazin no kurienes” un ne jau “sievišķība” ir iemesls tam, ka mēs slimojam, ka mums ir problēmas, mēs visu laiku to esam nēsājušas sevī un tikai tagad, beidzot, esam ieraudzījušas un esam spējīgas to atzīt.
Dziedināšanas ceļs ir garš un ērkšķains. Dažkārt tas aizņem daudzus gadus, lai varētu attīrīties, kā kāpostgalva, lapu pa lapai, lai nokļūtu līdz būtībai. Kam uzkrājumu ir mazāk – tam vajadzīgs mazāk laika un spēka.
Bet, ja emociju trauks ir piestūķēts un iebetonēts no visām pusēm – nāksies pastrādāt nopietnāk. Darbu apjoms katram no mums ir atšķirīgs.
Daudzas no mums dzīvo, krāj, cerot, ka tas viss kaut kur pats no sevis izzudīs. Ka laiks dziedēs. Nu, ko, iespējams kaut kur paliks. Piemēram pārvērtīsies kādā nopietnā slimībā. Vai arī izvirdīs kā histērija pret saviem tuviniekiem. Iespējams, uz mirkli kļūs vieglāk, taču attiecības tas sabojās. Vai arī kļūs par pastāvīgu dzīves fonu, kā depresija. Tev to vajag?
Kādi ir tie kritēriji, pēc kuriem noteikt, ka ar emocijām kaut kas nav kārtībā:
- Tu neproti raudāt. Galvenais sievietes orientieris. Iesaldētas sievietes, stipras un veiksmīgas atzīstas, ka jau 20 gadus nav raudājušas. Bet asaras nav tikai dabiska emociju izvadīšana, bet arī lieliska organisma attīrīšana no toksīniem.
- Tu nekad nedusmojies. Tas ir ļoti nopietns signāls. Ja tu neesi svētā, tad pilnīgs dusmu, kā emociju trūkums – ir trauksmes zvaniņš. Es zinu tādas sievietes, kuras vīri krāpj, sit, pazemo, bet viņas tēlo, ka nesāp, ka nedusmojas. Tikai nezin kāpēc tieši viņas skar visbriesmīgākas slimības. Kad pret tevi izturas vardarbīgi – fiziski vai emocionāli – agresija ir normāla organisma reakcija. Tā palīdz aizsargāties un dod spēku iziet no grūtas situācijas.
- Tu visu laiku raudi. Vai arī uzvelcies no pusvārda. Kad iekšā ir sakrāts ārkartīgi daudz emociju, mēs reaģējam neadekvāti. Nedaudz paverot konteinera vāku, mēs varam tajā noslīkt. Un saņemam vai nu “acis slapjā vietā”, vai mūždien uzvilktu fūriju, vai sievieti, kas mocās panikas lēkmēs.
- Tu nespēj sevi kontrolēt attiecības ar tuviniekiem. Sieviete, kura atrod vīrieti, ar kuru ir droši, ļoti biezi atslābst tik ļoti, ka viss sakrātais tiek izgāzts viņam. Teiksi, kas gan tur slikts? Taču šis vīrietis negatavojās kļūt par tavu psihoterapeitu. Un ilgi viņš ko tādu neizturēs, lai arī cik ļoti tevi mīlētu. Ja attiecības tev ir svarīgas, labāk atrodi citu veidu, kā izdzīvot savas emocijas.
- Tu izgāz savas emocijas uz jaunākiem un vājākiem. Piemēram, bērniem un dzīvniekiem. Tu nedari to speciāli, bet tā sanāk. Bija emocionālais aizsērējums, bet te pēkšņi kāds pagadījās pa rokai. Vai bērns izlēja ūdeni. Un pēkšņi no tevis sāk gāzties ārā nesaprotams, kas, par ko pēc tam tev ir kauns.
- Tu “uzkaries” vienās un tajās pašās emocijās, it kā citu nebūtu. Piemēram, bailes par sava bērna dzīvību tu vienmēr izpaud kā naidu – pārbijies, uzkliedzi. Naidpilni paud arī savu aizvainojumu, skumjas un pat prieks tev vienmēr ir burkšķošs. Kāds uzdāvināja ziedus, bet par maz un nepareizos.
Tie visi ir simptomi, kas liecina par to, ka tev ir problēmas ar emociju izdzīvošanu. Te varam pievienot arī visdažādākās hroniskās slimības – kuras ļoti bieži arī ir kā bākas.
Paskaties uz pavisam maziem bērniem, kuriem vēl pagaidām neviens nav paskaidrojis, ka emocijas var būt nevēlamas. Vienas dienas laikā bērns izdzīvo visu emociju spektru. Un ļoti ātri, izdzīvojot vienu emociju, pariet pie nākamās. Lūk, tikko vēl viņš dusmojās un bļāva, bet pēkšņi sāka starot un priecīgs aizskrien pakaļ tauriņam, nenoķer to, nokrīt, sasitas un tagad raud no sāpēm. Bet tas nevelkas ilgi. Emocijas nomaina viena otru, bet bērniņš vienkarši dzīvo. Viņa sirds ir atvērta visam.
Pavēro dabu – kā viens otru nomaina gadalaiki un dabas parādības. Tikko vēl lija lietus, bet pēkšņi uzspīdēja saule. Tie nomaina viens otru un katrs no tiem ir svarīgs un vajadzīgs. Pateicoties lietum, uzplaukst ziedi. Pateicoties salam, zeme atpūšas. Sniegs palīdz nesasalt sēkliņam augsnē. Zemestrīces noņem spriedzi zemes garozai. Un tā tālāk. Visas dabas parādības ir svarīgas un katrai ir sava loma un sava vieta būt.
Un tāpat ir ar emocijām. Katra no tām ir svarīga, vajadzīga un vietā. Lai arī daudzas šķiet nepieņemamas.
Noteikumi, kā rīkoties ar emocijām:
- Tas, ka mums ir dažāda spektra emocijas, ir normāli. Tās ir kā mūsu dzīves blakusprodukts. Tās rodas ķermenī, dažādi signalizē, vada utt.
- Nav sliktu emociju. Naids, dusmas, bailes, skumjas – ir absolūti normālas emocijas tāpat kā prieks, iedvesma, mīlestība, tikai mēs paši esam raduši tās uzskatīt par sliktām un nospiežam tās. Nepieņemami var būt vienīgi to paušanas veidi, bet pašas emocijas vienmēr ir normālas.
- Tu nevari nejust to, ko jūti. Ja tu ar nazi iegriezīsi pirkstā, tu jutīsi sāpes. Un ir muļķīgi tēlot, ka tas tev ir vienaldzīgi vai patīkami. Ķermeņa reakcija ir viennozīmīga. Ja tev uz galvas uzkrītīs ķieģelis, lai cik tu arī refleksētu – tas ir sāpīgi. Skatoties, kā smaida mazulis, tu pats sev neapzinoties, smaidi un kūsti. Ķermeņa reakcija vienmēr ir pareiza un situācijai piemērota.
- Just naidu un dusmas vai būt naidpilnai un dusmīgai – ir ļoti liela atšķirība. Pirmajā gadījumā, ja ar emocijām viss ir kārtībā, konkrētajā situācijā, kur, piemēram kāds tev nodarījis sāpīgi, tu momentā jūti emociju, izdzīvo to un vairāk par to neatceries. Ja tu emocijas krāj un apspied, tad ar gadiem tu nonāc pie tā ka ienīsti citus cilvēkus, tevi viss kaitina un tracina.
- Emocijām ir vajadzīga izeja un to izdzīvošana caur ķermeni. Tad ķermenis paliek vesels, bet sirds neuzkrāj sevī visu ko ļaunu. Ar galvu analizēt emocijas – ir tas pats, kas “domās ēst”. Tās rodas ķermenī, tātad arī izdzīvot tās vajag caur ķermeni un nekā savādāk.
- Taču šai emociju izejai jābūt maksimāli ekoloģiskai. Piedod par analoģiju, bet taču arī tualeti mēs ejam tam atvēlētajās vietās, nepiesaistot šim procesam citus cilvēkus, pēc kaut kādiem sabiedrībā noteiktiem higiēnas standartiem, tiesa? Tad kāpēc savas emocijas mēs izgāžam pār citiem cilvēkiem, vienkārši atļaujamies izgāzt savas emocijas bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vai arī nesājam sevī, cenšoties tēlot, ka “labas meitenes uz tualeti neiet”.
- Visbiežāk visas tavas emocijas ir saistītas ar cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Emocijas nāk no iekšienes un notiek notikumi, kurus tu izdzīvo tā, lai tev vajadzīgās emocijas rastos. To grūti izskaidrot, taču noteikti tu pati esi saskārusies ar to, ka šad tad attiecībās ar kādu cilvēku tu uzvedies netipiski un pati nesaproti, kāpēc. Tā, it kā neredzams iekšējs spēks liek tev kaut ko darīt. Mēs viens otram kalpojam par spoguļiem un karmas instrumentiem. Tāpēc, ja mēs dziļi sajutīsim, ka cilvēkiem ar to nav nekāda sakara, ka tas vajadzīgs tieši man un tieši tagad, tad ar emocijām tikt galā būs daudz vienkāršāk.
- Pirmais solis darbā ar emocijām ir iemācīties tās atšķirt un atzīt. Jā, es šobrīd dusmojos. Jā, es šobrīd esmu apvainojuises. Jā, man ir bail. Iemācīties diferencēt sajūtas ķermenī un pieņemt tā, kā ir. Tas jau ir pusceļš pie veiksmes. Savādāk dažkārt stāv sieviete, kulakus sažņaugusi, žokļus sakodusi un uzskata, ka ir tikai nedaudz sabēdājusies.
- Lai izdzīvotu visu, kas 20-30-40 gadu laikā ir sakrāts, būs vajadzīgs laiks. Tas nav tik ātri un nav viegli. Ir ļoti daudz veidu, kā to izdarīt. ŠEIT vari izlasīt 41 veidu, kā izdzīvot negatīvās emocijas, var ņemt un mēģināt. Raksti vēstules, meditē, skaiti lūgšanas, raudi, kliedz spilvenā, elpo, pūt balonus. Instrumentu ir daudz, būtu vien vēlme. Un negaidi ātrus rezultātus, tam vajadzīgs laiks. Viss notiek pakāpeniski.
- Izdzīvot veco un nekrāt jaunus. Vairs nelikt noliktavā, visu, kas nāk – izdzīvot un atlaist. Tā, soli pa solim tu attīrīsi savu sirdi un nokļūsi pie galvenā. Bet pats galvenais ikvienai sirdij ir mīlestība. Mūžīga un ne no kādiem apstākļiem neatkarīga.
Un, kur ir mīlestība, tur arī laime. Vēlies būt laimīga? Atmīnē šo spridzekli savā pašas sirdī!
Olga Vaļajeva
Avots: valyaeva.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 