Par Sievietes būtību

12512355_1031100876948765_2397304457824862007_n

Kur rodas laimīgas sievietes? Kāpēc vienām ir viss, bet citām – nekā? Kāpēc vienai ir pielūdzēju jūra, spēj tik izvēlēties, bet cita, pat ar pieticīgām vēlmēm, nekādīgi nevar apprecēties? Daudz jautājumu, bet uz tiem visiem ir viena atbilde.

Sieviete nav plūsmā, viņa nepieņem savu sievišķību, savu dabu. Visticamāk, viņa to vispār nepazīst un nezin, kas tas ir.

Kā likums, tās ir dzimtas programmu sekas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Un ļoti svarīgi ir tās atstrādāt. Bet šajā brīdī mēs runāsim par dabisko plūsmu. No kurienes tā rodas un kur to atrast?

Sievietei galvenais ir viņas iekšējais dvēseles stāvoklis. Var prast labi gatavot, būt gudrai, gaumīgi ģērbties, bet, ja mēs neprotam radīt savu plūsmas stāvokli sevī, mēs nevaram kļūt par īstām Sievietēm un tātad arī nevarēsim savā dzīvē sagaidīt mīļoto vīrieti. Bet vīriešus vienmēr pievelk tieši šī plūsma, šis stāvoklis, jo tajā ir resurss.

Tas ir tas stāvoklis, kuru sieviete rada ar savu enerģiju, savu klātesamību. Tāda sieviete ir spējīga iedvesmot vīrieti uz varoņdarbiem, bet var arī nogremdēt. Tādai sievietei vienkārši gribas būt blakus, peldēties viņas gaismas staros un maigumā. Taču, vienlaicīgi, tas ir arī spēks, kuru jāiemācās pārvaldīt.

Plūsmas stāvoklis ir pats harmoniskākais sievietes stāvoklis. Kad viss notiek pats no sevis, atliek vien pasapņot. Kad tu dari to, ko vari, bet pārējais notiek kā pēc burvju nūjiņas mājiena.

“Nejauši cilvēki”, “nejaušas tikšanās”, “nejaušas domas-minējumi”.

Bet iekšā – svētlaimes un pilnīgas uzticēšanās stāvoklis. Miera okeāns. Kad esi plūsmā – tas vienmēr ir īpaši. Es ļoti mīlu sevi brīžos, kad man izdodas to sasniegt. Tas man tik ļoti patīk.

Tajā ir tik daudz spēka un varenības. Tas nav ne pozitīvs, ne negatīvs, ne prieks vai skumjas. Tas ir apzinātas esības stāvoklis. Es esmu. Kad zini, ka viss izdosies. Sievietes spēka stāvoklis, saplūšana ar dabu. Vienlaicīgi tas ir stāvoklis, kad izjūti savu varenību un to, ka esi kaut kā liela, milzīga, vesela un nozīmīga daļiņa.

Kur rodas šī plūsma? Un, ja tā ir katrā no mums, tad kā to “iedarbināt”:? Kur ir atslēga?

Ja ir uzdevums, tas nozīmē, ka tam ir risinājums. Ja ir durvis, pa kurām es vēlos ieiet, tātad, ir atslēga.

Pirmā atslēga.

Saikne ar dabu.
Tieši daba dod mums pieeju enerģijai, kuras mums tik ļoti trūkst steidzīgajā pilsētas dzīvē. Steiga iztukšo, nomāc un rada trauksmi. Bet parasta pastaiga mežā starp simtgadīgiem kokiem, vai gar jūru, vienmēr nomierina sievietes prātu, atver, dod viegluma un piepildītības sajūtu.

Pastaigājoties un baudot dabu, kaut kur pazūd spriedze un problēmas, un prātā rodas negaidīti risinājumi. Seja atslābst, mugura iztaisnojas.

Un tad ir ļoti svarīgi zināt, kur šo iekšējās piepildītības sajūtu novirzīt. Tam domāta

Otrā atslēga.

Šī atslēga mūs māca atdot, dalīties ar savu iekšējo stāvokli.
Atdodot mēs piepildāmies. Ja šis ir pareizais plūsmas stāvoklis, tad vēlme dalīties ar to rodas pati no sevis, bieži vien vēlme dalīties ar visu pasauli.

Tad tu meklē iespēju izdarīt ko labu, dāvināt dāvanas, teikt patīkamus vārdus, saprast un piedot. Un sāc pieķert sevi pie domas, ka tu visiem uzsmaidi – kasierim veikalā, garāmejošam bērnam, kaķim pagalmā. Un pēkšņi, brīnums! Tev negaidīti atver durvis veikalā, atbrīvo vietu transportā un cilvēki, tevi ieraugot, smaida… Tas ir brīniķīgi!

Atdot vairāk kā saņem, un neko negaidīt pretī. Samaksāt pasaulei ar labestību, uz priekšu. Būt pirmajai lielu pārmaiņu uzsācējai. Kasieris mājās pārnāks ne tik ļoti noguris, bērna, kuram tu uzsmaidīji, mamma, iespējams tik stingrri viņu nenorās, jo atcerēsies tavu smaidu.

Un tā tiks iedarbināta plūsma, kas atgriezīsies pie tevis simtkārtīgi palielinājusies.

Bet tas taču nemaz nav grūti. Es dalos tāpēc, ka manī ir pārpārēm mīlestības, prieka, labestības un gaismas. Tagad es ar to esmu piepildīta un tāpēc dāvinu, un kā atbilde tas pie manis atgriežas arvien lielākā apjomā. Daudz vairāk. Un atkal es esmu plūsmā, un šoreiz tā ir daudz reiz spēcīgāka un lielāka.

Protams, šis stavoklis, neskatoties uz savu pievilcību, nevar būt pastavīgs, tāpat kā sievietes garastāvoklis. Ko darīt?

Tāpēc ir

Trešā atslēga.

Tas ir uzticēšanas stāvoklis.
Sev ir jāuzticas, jāļauj būt sev tādai, kāda vēlies būt, tāpēc, ka tas viss esi Tu

Nenoraidīt neko no tā dabiskā, kas ir tevī. Paskumt, kad gribās, padusmoties, pat paburkšķēt, kādreiz var arī sasist kādu šķīvi. Kāpēc gan ne?! 🙂

Galvenais, neaizrauties. Abstrahēties no emocijām un pacensties paskatīties uz visu to no malas, kā uz aizraujošu spēli. Un arī mājiniekiem var paskaidrot, ka šobrīd mamma spēlējas – spēlē dusmu pūķi, vai skumstulīti. Viņa paspēlēies un tad atkal atgriezīsies mīloša, maiga un piepildīta. Atļauj sev greznību spēlēties.

Kad mēs iemācīsimies uzticēties sev, mēs iemācīsimies uzticēties Dievam. Vēdas māca, ka Dievs piepilda katra cilvēka vēlēšanās. Taču tas notiek nevis tad, kad mums šķiet, ka ir laiks tam notikt, bet gan tad, kad ir pats piemērotākais mums brīdis, un, kad tas mums patiešām ir vajadzīgs.

Dažu vēlmju piepildīšanos mēs paši bloķējam ar savām bailēm, pat neievērojot to. Pat nepamanām, cik aktīvi, tiecoties pēc savu vēlmju piepildījuma, mēs diktējam savu ritmu Mātei Dabai. Un tad pieslēdzas Prāts – ne pati spēcīgākā sievietes puse un sākas “горе от ума”.

Lūk, šeit arī plūsma ir svarīga. Kad viss notiek pats – atnāk īstais vīrietis, vesela, laimīga un harmoniska bērna dvēsele. Plūsmas stāvoklis ir ikvienas sievietes laimīgas dzīves pamats, tāda ir mūsu DABA.

Tad piepildās visas mūsu slēptākās vēlmes. Mēs kļūstam novērtētas, iekārotas un mierīgas. Ar šo plūsmu mēs varam sakārtot jebkuras attiecības – ģimenē, darbā, ar apkārtējo pasauli un cilvēkiem, protams – arī pašas ar sevi.

Sieviete ir upe. Un tāpēc plūsmas stāvoklis ir patiesi sievišķīgs. Dažkārt tā ir klusa un mierīga, dažkārt vētraina un mutuļojoša – un, vienalga, tā ir un paliek plūsma, kurai ir noteikts virziens.

Sievietes plūsma tas ir iekšējā spēka stāvoklis, mierīgs un pārliecināts, kam nav vajadzīgi ne strīdi ne pierādījumi.

Plūsmu vada Augstākie mīlestības spēki un tā radīta visa dzīvā labumam. Mūsu uzdevums ir netraucēt šim spēkam būt mūsos. Nenoslēgt tā ceļu ar savām iedomātajām bailēm, sabiedrībā noteiktajiem standartiem, daudzlīmeņu prāta vētrām, kas nekad ne pie kā laba nenovedīs. Atļaut sev vienkārši būt un baudīt!

Tulkoja: Ginta FS

Sieviete, kura vienmēr saņem to, ko vēlas

indiānis6

Autors: Lee Bogle (amerikānu mākslinieks, kurš savās gleznās atainojis Amerikas indiāņus)

Veltīts visām sievietēm!

Sensenos laikos, kad uz planētas siroja mežonīgi, briesmīgi zvēri, gatavi saplosīt ikvienu, kas vien pagadīsies ceļā, kad klimats bija brīžam tik auksts, ka vienā mirklī viss pārvērtās ledū, bet pēc brīža – karstums tik neiedomājams, ka viss pārvērtās putekļos – dzīvoja kāda cilts. Un šajā ciltī dzīvoja kāda sieviete, par kuru leģendas stāstīja no paaudzes paaudzē, no mātes – meitai.

Neviens vairs neatceras viņas vārdu, taču, pateicoties viņai, visas meitas, mazmeitas, mazmazmeitas daudzās paaudzēs līdz pat šai dienai saņem no dzīves visu, ko vien vēlas – dārglietas, skaistus tērpus, labklājību un staltus preciniekus.

Bet viss sākās tā…

Tajā baisajā gadā cilts bezcerīgi atvairīja plēsīgu zvēru uzbrukumus. Sievietes cīnījās plecu pie pleca ar vīriešiem. Neviens pat neiedomājās, ka sievietes varētu palikt alā un nedoties medībās. Tā bija bijis vienmēr un visi cilts locekļi darīja vienādi visus darbus.

– Medījums mums grūti dodas rokās, – teica vadonis. – Zvēri grib, lai mēs kļūtu par viņu uzkodām. Mūs gaida bads, ja veiksme nepagriezīs mums seju!

Cilts barību nebija redzējuši jaudesmit dienas. Spēks viņus pamazām atstāja. Alas tumsā vīdēja bezspēkā noliektu galvu aprises. Aiz akmens alas nosprostojuma bija dzirdami zvēru rēcieni un nagu skrapstoņa. Cilts bija slazdā.

Zvēri gribēja izvilkt cilvēkus no alas un, protams, saplosīt un apēst. Viņiem tā bija kā spēle – kaķim ar peli.

Negaidot kāda no sievietēm, kas ne ar ko neatšķīrās no citām, piecēlās un piegāja pie vadoņa.

– Tu esi spēcīgs cīnītājs, – viņa teica. – Tu esi veikls mednieks. Tu ātri skrien. Tavs ātrums ir mūsu glābiņš. Neviens tīģeris nevar Tev līdzināties. Tas tāpēc, ka Tu esi ne tikai veikls, bet arī gudrs un izmanīgs. Tu apmānīsi zvēru un uzvara, kā vienmēr, būs Tava!

Sievietes vārdi vadonim atgādināja senās dienas un viņš izslējās.

Viņam ļoti patika tas, ko teica sieviete un viņam gribējās klausīties to vēl un vēl. No viņas vārdiem viņā atgriezās spēks, muskuļi piebrieda un viņu pārņēma lepnums par sevi un cīņas spars.

Viņš paskatījās tai acīs un it kā teica: “Lūdzu, neapstājies, runā vēl!”

Un viņa turpināja:

– Mēs Tev kaujas laukā esam nasta. Tu viens pieveiksi to zvēru, daudz ātrāk kā kopā ar sieviešu baru, kuras Tev visu laiku jāgaida un jāsargā. Tu nemanot izlavīsies no alas. Tu kļūsi zvēram negaidīts pārsteigums, tas nepaspēs piecelties un Tavs šķēps caurdurs tam sirdi. Es zinu – tieši tā notiks! Tu to nogalināsi, mums būs ēdiens un mēs varēsim atrast vietu, kur būsim drošībā. Tu aizvedīsi mūs paradīzē. Es to zinu. Es Tev ticu!

To pateikusi, sieviete atgriezās savā vietā un aizvēra acis. Viņa neko negaidīja, vien ticēja, ka viņš ir stiprs un izglābs cilti. Un, kaut vadonis nekustējās, viņa nepārdzīvoja un nebaidījās, jo zināja, ka šis pēcīgais vīrietis vienmēr pats pieņem pareizos lēmumus.

Iestājās vienpadsmitās dienas pusdiena. No karstuma gaiss tā uzkarsa, ka sieviete piemiga, tāpat kā citi… Viņa pamodās no kliedzieniem. Visi klaigāja un bļāva un viņa ne uzreiz saprata, ka asinīm notraipītais vadonis nav ievainots, bet tur rokās zvēra gaļu. Viņa saprata: vadonis ir uzvarējis!

Kamēr visi gulēja, tai skaitā arī zobenzobu tīģeris, noguris no karstuma, vadonis bija izlīdis no alas un uzgrūda zvēram akmeni. Un kāmēr tas apdullis nesaprata, kas notiek, vadonis uzlēca tam virsū un iedūra savu šķēpu tieši sirdī.

Uzvara bija tik viegla, ka vadonis pats nespēja tam noticēt. Iepriekš, kad visa cilts kopā medīja, katras medības nesa daudz zaudējumu, jo daudzi gāja bojā zvēru nagos.

Vadonis saprata, ka šī sieviete, kura tik ļoti ticēja viņa uzvarai, ir ļoti gudra. Viņš piegāja tai klāt.

– Tu nogalinaji zvēru, vadoni. Tu mūs izglābi. Tu esi varens cīnītājs. es vienmēr atcerēšos šo Tavu uzvaru! Un, lūdzu, vadoni, aizved mūs tur, kur mēs būsim drošībā.

– Labi, sieviete, es noteikti Tevi turp aizvedīšu. Un pie sevis nodomāja: “Šī sieviete ir mans veiksmes talismans. Es gribu dzirdēt viņas iedvesmojosos vārdus katru dienu un stiprināties ar viņas ticību man. Viņas ticība man būs vajadzīga vienmēr.”

Un sieviete padomāja: “Viņam es esmu vajadzīga vairāk, kā viņš man! Es viņu iedvesmošu varoņdarbiem. Kamēr es viņam ticu – viņš ir mans!”

Pagāja gadi un viņa dziedāja šūpuļdziesmu savai meitai. Tulkojumā uz mūsu valodu tā skanēja apmēram tā:

“Kad izaugsi, meitiņ, izvēlies sev vīrieti,

kuram tici no visas sirds.

Katru reizi saki viņam, ko vēlies,

lai viņš tevis dēļ darītu – un viņš noteikti to izdarīs.

Tu esi viņam vajadzīga ar savas ticības spēku,

kā saulei vajadzīgas ir planētas,

kā visam dzīvajam – gaiss un ūdens.

Tu esi viņam vajadzīga,

lai viņš varētu kļūt par varoni.

Tu esi vajadzīga viņam,

jo bez tavas ticības viņš nenodzīvos līdz rītam.

Tici viņam un lai tava ticība viņam

katru dienu izskan tavos vārdos.

Ja runā ar vīrieti – lai tavi vārdi ir ticības pilni,

ja klusē – lai tava klusēšana būtu ticības viņam pilna.

Un viņš tev atnesīs to, ko tu vēlies.”

Lai šī gudrās sievietes dziesma jums, mīļās sievietes – mammas, meitas, vecmāmiņas, palīdz saņemt to, ko vēlaties – viegli un ar prieku sirdī.

Avots: www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Viņa pievelk kā magnēts

12227218_953501881375751_9032062959672751371_n

Ir sievietes, kurām ir brīnumains talants. Viņām nevajag spēlēt rituālās pavedināšanas spēles. Viņas netērē laiku tam, lai no galvas iemācītos “noteikumus, kā ātri iekarot savu sapņu vīrieti”. Viņas pirms randiņa pat neuztraucas. Viņas vienmēr ir atslābinātas, mierīgas un par sevi pārliecinātas. Dabiskas, patīkamas, jautras un bezrūpīgas.

Tādas sievietes skaidri zin, ko ir vērtas un veido attiecības ne tāpēc, ka baidās palikt vienas, bet tāpēc, ka vēlas, lai viņas mīlētu un novērtētu tieši tādas, kādas viņas ir. Viņas nebaidās pieprasīt pašu labāko un neļauj sev “karināt makaronus uz ausīm”. Šī pašcieņa garantē to, ka vīrieši, ar kurām tās satiekas, ciena viņas un dara to, ko viņas vēlas.

Tādām sievietēm viss ir nopietni. Nekādu spēļu. Viņām nav vajadzīga koķetērija un flirts. Tāpat vīrieši pie viņām “līp”.

Viņas neseko žurnālu padomiem par pirmā soļa speršanas pareizību, jo vīriešiem it kā svarīgs esotmedīšanas azarts. Un, paldies Dievam, nepārtrauc attiecības tikai tāpēc, ka vīrietis nedāvina viņām dārglietas un romantiskas dāvanas – ziedus, konfektes un šampanieti. Pa īstam pievilcīga sieviete zin, ka no tādām manipulācijām ir vairāk ļaunuma kā labuma.

Viņa zin, kur atrodas zelta vidusceļš starp “būt pārāk pieejamai” un “spēlēt spēles”. Viņa nekad pilnībā neatklājas vīrietim, tajā pat laikā, neskaita “paredzētās pieklājības randiņu reizes”, pirms ļaut piekļūt vīrietim savam ķermenim.

Nevar teikt, ka tāda sieviete nevar iedomāties savu dzīvi bez Viņa.

Taču viņa neatceļ ieplānotās tikšanās tikai tāpēc, ka viņš viņu kaut kur uzaicinājis.

Viņai ir savas prioritātes, piesātināta dzīve, karjera, draugi, aizraušanās, mājdzīvnieki, vakara kursi, vingrošanas nodarbības, mīļotie TV šovi. Un tas viss viņai neprātīgi patīk un ir dārgs.

Protams, viņa savā dzīvē atbrīvos vietu vīrietim, kurš viņai vajadzīgs, taču tas nenozīmē, ka viņa dēļ tiks upurētas personīgās intereses. Viņa nesēdēs pie telefona, gaidot, kad viņš beidzot piezvanīs. Bet arī nemetīsies otrā galējībā, tēlojot hiperaizņemtu un nenotveramu. Spēles “ak, es esmu tik noslēpumaina un nepieejama” viņai absolūti nav vajadzīgas. Viņa stāv pāri šādiem primitīviem paņēmieniem. Un vīrieši to novērtē.

Tāda sieviete brīnišķīgi saprot to, ka, ja vēlies sev blakus redzēt princi baltā zirgā, arī no savas puses kaut kas ir jāpiedāvā.

Neparasti pievilcīga sieviete ir reālistiska. Viņa zin, ka bērnības dienu pasakas, kurās skaistais, bagātais princis lūdz pelnrušķītes roku, ir tikai pasakas. Viņa savu izvēli neierobežo ar vīriešiem, kuri ir “izdevīga partija”. Viņa nevērtē vīrieti pēc maciņa biezuma, karjeras spozmes, reputācijas vai automašīnas markas. Viņa netiecas pēc “nelīdzvērtīgām laulībām” kā kāda feodālā zemniece. Viņa nelolo cerības, ka kāds bagāts, veiksmīgs vīrietis pēkšņi parādīsies viņas dzīvē un padarīs viņu bagātu un laimīgu.

Viņa paļaujas tikai uz sevi un strādā ar sevi dienu un nakti. Kad runa iet par partneriem un potenciālajiem vīriem, viņa tos vērtē pēc emocionalitātes skalas, ne bezceremoniāli skaitot viņa naudu, procentus no akcijām, noskaidrojot viņa gada ienākumus un nekustamo īpašumu apjomu.

Dabiskums – ir gandrīz pati svarīgākā un pievilcīgākā visu šo sieviešu rakstura iezīme. Tāda sieviete nebūs negodīga ar vīrieti. Viņa nenervozēs randiņā ar vīrieti, kurš viņai patiesi patīk, nejutīsies kā uz skatuves, necentīsies iepatikties un neuzvedīsies nedabiski.

Viņa nenodarbosies ar savu domu un vārdu “pašrediģēšanu”. Viņa zin, ka būt negodīgai ar vīrieti nav labi. Un viņa zin to, ka, ja viņš iemīlēsies “aktrisē”, no tā nekas labs nesanāks, tāpēc, ka tad viņš iemīlēsies tēlā, ko viņa tik centīgi radījusi, ne – viņā pašā. Tāda sieviete to zin, un viņai ir viegli būt dabiskai un īstai – sev pašai. Viņa uzvedas brīvi, nepiespiesti un adekvāti. Ja viņa vēlas kaut ko apspriest, viņa to dara – jo tas viņai ir svarīgi. Un viņai ir pietiekami daudz pašcieņas, lai tā paliktu viņas prioritāte.

Ja kavalieris viņai nepiekrīt, tā nezaudē savaldību un arī samierinoši neatkāpjas. Viņa ir pārliecināta par savu viedokli un prot to paskaidrot pieklājīgi un korekti.

Tas viss kā magnēts pievelk vīrieti.
Autors: Marks Cers
Avots: http://subscribe.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Sieviete, no kuras vīrietis neaiziet…

7700

Ir uz ko tiekties un par ko padomāt!

1. Vīrietis — nav dzīves jēga, nav pasaules centrs, ne arī sapņu piepildījums. Pasaule ir daudz plašāka un interesantāka nekā vienkārši vīrieša esamība sievietes dzīvē. Tieši tāpēc viņa dēļ nav vērts kārties, viņam nav jākalpo un jāizpatīk, nav ap viņu jāvijas un jābūt no viņa atkarīgai  — pietiek vienkārši būt blakus un baudīt tuvību.

2. Katrai sievietei kaut teorētiski, jābūt iespējai aiziet no vīrieša. Viņai jābūt finansiāli neatkarīgai, profesionāli spēcīgai un pašpietiekamai personībai. Tādu sievieti vīrietim ir bail zaudēt — atšķirībā no nastas, ko visu dzīvi stiept uz saviem pleciem.

3. Sieviete — tā vienmēr ir mājas pavarda sargātāja. Un nekā savādāk. Kaut viņa neizšuj krustdūrienā  — toties cep fantastiskus pīrādziņus. Ja necep pīrādziņus — tad kaut vai pašas garšīgākās kotletes. Vīrietim būs grūti aiziet no mājām, kur viņu baro ar garšīgiem un ar mīlestību gatavotiem ēdieniem un kur viņam vienmēr izgludinās kreklu.

4. Vīrietim nav jāatdod sievietei visa nopelnītā nauda. Nekādā gadījumā un nav neviena iemesla to darīt.

Un vēl; sieviete, no kuras vīrietis neaiziet, nekad nepārmeklēs viņa kabatas. Pat tad, ja viņa skaidri zin, ka labajā guļ bankas karte, bet kreisajā – supermodeles vizītkarte.

5. Sieviete — tā nav tikai mīļākā, mājsaimniece vai viņa bērnu māte. Viņa noteikti ir Draugs. Vīriešiem ir ļoti grūti pārciest dvēseles vientulību — viņiem noteikti vajag dalīties savās idejās un plānos, apspriest ikdienas lietas, ieteikt un prasīt padomu. Kaut vai sīkumos.

6. Sieviete, no kuras neaiziet, nekad speciāli nekaitina vīrieti. Viņa netaisa skandālus, neizved ar savām aizdomām, neizgāž savu slikto garastāvokli uz apkārtējiem, nezāģē un nemanipulē ar seksa palīdzību. Viņa vienmēr visu sarunā un vienojas par visu. Ja nevienojas – vienkārši aiziet.

7. Viņa vienmēr tiecas uz pilnību. Viņa cenšas labi izskatīties. Viņa gatava mainīties un tikt galā ar saviem kaitīgajiem ieradumiem. Viņa ar prieku tērē naudu savam izskatam un labsajūtai un viņai ir svarīgi labi izskatīties vīriešu acīs.

8. Viņa ar mīlestību un cieņu izturas pret sava vīrieša vaļaspriekiem. Un pilnīgi noteikti, viņai ir savi vaļasprieki.

9. Sievietei jābūt vājai, bet – ne dumjai.

10. Sieviete, no kuras neaiziet vīrietis, ļoti mīl sevi. Un tāpēc pilnvērtīgi var mīlēt arī savu vīrieti.

Tulkoja: Ginta FS

Pasaka

pasaka

Reiz dzīvoja parasts vīrs un sieva. Sievu sauca Jeļena, vīru – Ivans.

Atgriezās vīrs mājās
no darba, sēžas krēslā pie televizora, atver avīzi un lasa. Sieva gatavo vakariņas. Kad tās gatavas, pasniedz vīram un norūc, ka tas majās neko nedara, naudu maz nopelna. Ivanu šī burkšķēšana satracināja, taču neko rupju nepateica, vien pie sevis padomāja; “Pati čamma tāda, nekopta, bet
vēl kaut ko norāda. Kad precējāmies, tad gan bija smuka, sakopta, maiga un mīlīga.”

Reiz, kad burkšķošā sieva lika iznest miskasti, Ivans negribīgi atrāvās no televizora un izgāja pagalmā. Atgriežoties, apstājās pie mājas durvīm un domās vērsās pie Dieva:
— Mans Dievs! Tik nepareiza dzīve man sanākusi. Vai tiešām man tā jāpavada ar tādu burkšķošu, nesmuku sievu? Tā jau nav nekāda dzīve, vienas vienīgas mocības. Un pēkšņi viņš izdzirdēja balsi:

— Tavā bēdā, Dēls mans, es varētu palīdzēt. Es varu dot Tev brīnisķīgu Dievieti – kad kaimiņi aiz skaudības plīsīs un pasaule brīnumos sastings. Izdarīsim tā: Tavu sievu es pakāpeniski mainīšu, iedvesīšu viņā Dievietes dvašu, ārieni uzlabošu. Tikai Tu atceries, ja gribi dzīvot ar Dievieti, Tavai dzīvei jākļūst Dievietes cienīgai.

— Paldies Tev, Dievs. Dzīvi savu ikviens vīrietis Dievietes dēļ var izmainīt. Tikai pasaki, kad sāksi manu sievu par Dievieti pārvērst?

— Viegliņām un pavisam nedaudz es sākšu jau tagad. Un ar katru brīdi parvērtības būs arvien redzamākas.

Iegāja Ivans mājā, apsēdās pie televizora, paņēma avīzi – bet nelasās kaut kā, neskatās kino. Gribās apskatīties – kā mainās viņa sieva?

Viņš piecēlās, atvēra virtuves durvis, ar plecu atspiedās stenderē un sāka uzmanīgi pētīt savu sievu. Viņa stāvēja ar muguru, mazgāja traukus, taču, sajutusi skatienu, pagriezās pret vīru. Viņu acis sastapās. Ivans vēroja sievu un domāja: “It kā nekādas izmaiņas nenotiek”.

Jeļena, izjūtot neierasto uzmanību no vīra puses, nedaudz piesarka un vieglu rokas kustību sakārtoja matus un jautāja:

— Ko Tu, Ivan, tā uz mani skaties?

Vīrs samulsa un nevarēja izdomāt, ko teikt, vien izdvesa:

— Varbūt Tev palīdzēt traukus nomazgāt? Es tā padomāju…

— Traukus? Palīdzēt nomazgāt? — klusām jautāja izbrīnītā sieva, ņemot nost priekšautu, — es jau tos esmu nomazgājusi.

«Oho, skat, kā viņa mainās acu priekšā, — Ivans padomāja, — smukāka palika pēkšņi». Un sāka traukus slaucīt.

Otrā dienā viņš no darba steidzās ātrāk, nepacietīgi gaidīdams, kāda šodien izskatīsies viņa sieva, vai jau Dieviete. «А ja nu viņa jau kļuvusi par Dievieti, bet es vēljoprojām tāds pats kā biju, neesmu izmainījies. Katram gadījumam nopirkšu puķes, lai gluži ar seju dubļos Dievietes priekšā nepakristu».

Atvērās namdurvis un Ivanam žoklis atkārās. Viņa priekšā stāvēja Jeļena – skaistā izejamā kleitā, kuru pirms gada viņš bija uzdāvinājis, brīnišķīga frizūra, visa tāda skaista, starojoša. Viņš samulsa un pastiepa ziedus, neatraujot skatienu no savas sievas. «Ah, kādas skaistas skropstas Dievietei! Cik brīnišķīgs raksturs! Kāds iekšējais starojums un miers!». Un atkal izbrīnā viņš nosēcās, jo ieraudzīja, ka istabā ir uzklāts galds, uz galda brīnišķīga servīze, sveces, divas vīna glāzes un smaržīgs ēdiens.

Kad abi piesēdās pie galda, sieva pēkšņi ieteicās:

— Piedod, aizmirsu Tev televizoru ieslēgt, bet svaigas avīzes gan nopirku.

— Paldies, nevajag man televizoru un arī avīzēs vienu un to pašu raksta, — Ivans patiesi atbildēja, — Tu labāk pastāsti, kā Tev pa dienu gāja un kā gribi brīvdienas pavadīt?

Jeļena apmulsa un pajautāja;

— Un Tu?

— Es divas biļetes uz teātri nopirku mums abiem. varbūt pa dienu piekritīsi ar mani pastaigāt pa veikaliem? Ļoti vēlētos Tev jaunu kleitu nopirkt teātrim.

Gandrīz izpļāpājās: «kleitu Dievietei», samulsa un atkal paskatījās uz sievu. Atkal viņa priekšā pie galda sēdēja Dieviete. Seja staroja laimē, acis mirdzēja.

«Ak, Dievs, cik tomēr skaistas ir Dievietes. Bet, ja viņa ik dienas kļūs arvien skaistāka, vai es spēšu būt viņas cienīgs un atbilstošs? — domāja Ivans un pēkšņi kā zibensspēriens viņu apgaismoja doma, — Jāpaspēj! Kamēr viņa ir blakus, jāpalūdz lai dzemdē man bērnu. Bērns būs no manis un brīnišķīgās Dievietes».

— Par ko Tu, Ivan aizdomājies, redzu, esi norūpējies?
— Jautāja Jeļena vīram.

Viņš sēdēja apjucis un saviļņots, nezinādams, ko lai saka. Nav joka lieta, lūgt Dievietei dzemdēt viņam bērnu. Tādu dāvanu Dievs viņam nebija apsolījis. Sarkstot, viņš izspieda:

— Nezinu… Vai drīkst… Bet es… gribēju teikt… Sen… Jā, es gribu bērnu no Tevis, ak daiļā Dieviete.

Viņa piegāja pie vīra, ar mīlošām acīm viņu uzlūkoja un asara pār vaigu noritēja. Viņa uzlika roku Ivanam uz pleca un piekrītoši pamāja.

«Nakts bija karsta! Skaists rīts! Tik brīnisķīga diena un tik brīnumjauki dzīvot ar Dievieti» — domāja Ivans, otro mazdēlu pošot pastaigai.

Vladimirs Megrē
Ilustrācija: Anastasija Stolbova

Tulkoja: Ginta FS