Ieradumi, kas nolemj mūs nabadzībai

nabags

Ļoti bieži nabadzība nav naudas trūkums, bet gan negatīvu ieradumu esamība. Ja cilvēks ar tiem nestrādā un tos nemaina, labklājība nekad neienāks viņa dzīvē. Personības izaugsmes treneris Jevgēņijs Deiņeko stāsta par to, kas notiek tad, kad talantīgi cilvēki atkārto nabadzīgo ieradumus un paši tādi arī kļūst. Pārbaudiet sevi!

12 gadi psihologa praksē ir devuši man iespēju ieraudzīt veselu rindu ieradumu, kas piemīt nabadzīgiem cilvēkiem. Ir interesanti un, vienlaicīgi, skumji vērot, kā cilvēki seko šiem ieradumiem atkal un atkal, un viņu dzīvēs nekas nemainās…

1. ieradums: vienmēr meklēt vainīgos

Nabadzīgs cilvēks nekad neuzņemas atbildību par sevi. Viņš drīzāk apvainos savās neveiksmēs kolēģus, darba devējus vai sistēmu, nekā atzīs savas kļūdas. Nabadzīgais domā tā: “Ja vien ne VIŅI, es jau sen būtu veiksmīgs un turīgs. Man VISI traucē, un es neko nevaru padarīt!”

2. ieradums: “vilkt” laiku

No bērnības daudziem no mums ir iemācīta vecā tautas “gudrība”: “Septiņas reizes nomēri, pirms nogriez”. Laiks iet, bet jūs vēl joprojām mērat, domājat un rezultatā atrodas kāds, daudz uzņēmigāks, kurš nogriež “jūsu” kumosu, un aiznes to. Uzvar tas, kurš nebaidās spert pirmo soli un riskēt, tas, kurš izmanto savas idejas, nevis norok tās savas atmiņas tālākajā stūrī.

Cilvēks ar nabadzīgā domāšanu vienmēr “velk” laiku, bet paša bezdarbību un neuzņēmību “noraksta” uz kādu citu.

3. ieradums: neriskēt

Nabadzīgie neriskē. Viņi dod priekšroku stabilitātei, lai arī tā nenes nepieciešamos ienākumus. Rezultātā, tā arī dzīvo – no algas līdz algai, zem sava iedomātā stabilitātes spārna.

4. ieradums: mācīties bez maksas (vai vispār neko nemācīties)

Tipiskais nabadzīgo pārstāvis pierakstās uz daudziem bezmaksas treniņiem un semināriem, kuru lielāko daļu tā arī nenoklausās. Rezultātā, viņš dzīvo ilūzijā par to, ka mācās, bet patiesībā nekādas izaugsmes nav. Mēs visi zinām, kur atrodas bezmaksas siers… Lai kļūtu par uzņēmēju ir jābūt dzīvai komunikācijai ar savu skolotāju, ja tas ir, un jābūt skaidram darbību plānam, kā sasniegt savu mērķi. Treniņa cena nav tikai nākotnes veiksmes rādītājs, bet gan arī jūsu moticvācijas cena.

5. ieradums: nemaksāt citiem par viņu darbu

Cilvēks ar nabadzīgā domāšanu mīl dzīvot uz citu rēķina. Mūziku, treniņus, filmas u.t.t. viņš par brīvu iegūst internetā. Un viņa filosofija ir iegādāties pēc iespejas vairāk  maksas pakalpojumus vai preces bez maksas.  Un dzīve vienkāršo šo viņa uzdevumu, radot servisus (torentus, pirātu lapas u.t.t.), kurus radījuši tadi paši nabadzīgie nabadzīgajiem. Zogot citu intelektuālo īpašumu, un mānoties, cilvēks turpinās dzīvot nabadzībā.

6. ieradums: žēlot sevi

Ļoti bieži cilvēki savu problēmu sakni redz apstākļos – vai nu tas ir nelabvēlīgs ģeogrāfiskais novietojums, figūras nepilnības, tas, ka piedzimuši nabadzīgā ģimenē, piedzimuši neīstajā laikā, nav bijis iespējas iegūt pienācīgu izglītību, dzīvo nepareizajā valstī u.t.t. Nabadzīga cilveka arsenālā ir desmitiem iemeslu sevi pažēlot, bet kapitālu ar žēlumu nenopelnīsi.

7. ieradums: čīkstēt  un sūdzēties

Nav nekāds noslēpums, ka naudas trūkums ir negatīvu emociju cēlonis. Atšķirībā no nabadzīgā, cilvēks ar bagāta cilvēka domāšanu uztver savu neveiksmi kā nākamo pakāpienu ceļā uz savu mērķi, viņš nav pieradis čīkstēt un sūdzēties par savu likteni. Dažkārt jau gribas pažēloties un izraudāties, taču vieglāk no tā nekļūst, un naudas daudzums maciņā arī nemainās. Tās, ka nebija, tā arī nav.

8. ieradums: domāt par to, ko teiks citi

Veiksmīgs cilvēks novērtē savu individualitāti, un nav atkarīgs no apkārtējo viedokļiem. Nabadzīgs, kā likums, gluži otrādi – lauvas tiesu sava laika tērē, lai uzturētu savu tēlu citu cilvēku acīs. Pie kam, viņš orientējas uz bagātākiem un veiksmīgākiem cilvēkiem, nekā pats. Protams, šī salīdzināšana nav par labu viņam, bet toties dod vēl vairāk iemeslu tam, lai varētu žēloties.

9. ieradums: šķiešanās ar naudu

Nabadzīgam cilvēkam nav savas finansu stratēģijas. Viņa mērķis ir nopelnīt un uzreiz iztērēt. Cilvēks ar bagāta cilvēka domāšanu nopelna un investē (lielu daļu naudas investē arī sevī). Visbiežākā domāšanas kļūda šajā situācijā ir: “Ko es varu investēt, ja man nekā nav?”. Labklājībā dzīvo tie, kuri iemācījušies pareizi rīkoties ar savu nopelnīto naudu.

10 ieradums: tūlītēja izdevīguma meklēšana

Nabadzīgie necenšas mācīties kaut ko jaunu, nestrādā perspektīvā, bet grib saņemt tūlīt, momentā. Tas ir spilgts paterētāju sabiedrības uzvedības modelis. Cilvēks grib visu, un uzreiz, nepieliekot tam pietiekamas pūles. Viņš ir līdzīgs tam zemniekam, kurš ziemā apēd, pavasarī stādāmos, kartupeļus un nedomā par to, ko stādīs pavasarī.

11. ieradums: darīt to, kas nepatīk

Nabadzīgajam vienmēr atradīsies 10 vainīgie, 100 atrunas, 1000 iemeslu, kāpec viņam jādodas uz nīstamo darbu. Viņš dzīvo ar domu par piektdienu, nolād priekšniecību, taču, vienalga, katru pirmdienu, bez iebildumiem soļo uz ofisu. Uzsākt kaut ko savu, vai kaut ko mainīt, viņam nav drosmes. Taču, tā,  neko nemainot, dzīve paiet bez priecīgiem pārsteigumiem, absolūtu vienādi – gadu aiz gada.

12. ieradums: nelietderīgi tērēt savu laiku

Šāds cilvēks bieži uzdot sev jautājumu “kā nosist” savu laiku? Šis uzstādījums būtu jāpārvērš pozitīvajā jaunā uzstādījumā” kā man, pēc iespējas lietderīgāk, izmantot savu laiku”? Gala rezultātā, katrs saņem to, pēc kā tiecas – nabadzīgais “nosit” laiku un savu dzīvi, bagātais – izmanto to lietderīgi, kas atspoguļojas arī materiālajā stāvoklī.

13. ieradums: dzīvot svešu dzīvi

Nabadzīgiem cilvēkiem piemīt vēl viens trūkums – projicēt citu cilvēku dzīvi uz savējo. Neskaitāmi seriāli, raksti dzeltenajā presē, grāmatas par zvaigznēm palīdz stimulēt šo vēlmi. Baudot citu cilvēku piedzīvojumus, viņi dzīvo ilūzijās un savu elku veiksmes paēnā. Un tadā veidā vēlme riskēt un pārkāpt pāri savām bailēm, arvien samazinās.

Šo kaitīgo ieradumu ir daudz vairāk, nekā šeit uzskaitīts, taču šos variet izmantot kā testu tam, lai saprastu, ko nepieciešams savā dzīvē izmainīt. Visu šeit pieminēto, var izmantot kā papildus motivāciju darbībai. Veiksmi jums un labklājību!
Autors: Jevgēņijs Deiņeko
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Cilvēki, kuri baidās…

rožu ziedlapiņas7

Cilvēki, kuri pārāk baidās no nāves, sāk baidīties arī no dzīves. Tad viņi uzkrāj mantu: lielu pili, lielu mašīnu, miljoniem dolāru, rūpiju, to un citu, lietas, kas ir nemirstīgas. Rūpija ir vairāk nemirstīga kā roze.
Viņi neuztraucas par rozēm, viņi turpina uzkrāt tikai rūpijas.
Rūpija nekad nemirst, tā ir gandrīz nemirstīga, bet roze… No rīta tā bija vēl dzīva, bet vakarā viņas vairs nav. Viņi sāk baidīties no rozēm, viņi uz tām neskatās. Vai arī dažkārt, kad rodas tāda vēlēšanas, viņi pērk plastmasas ziedus. Tie ir labi. Ar tiem tu vari justies nepiespiesti, jo tie dod tev nemirstības ilūziju. Tie var būt ar tevi mūžīgi un nebeidzami. Īsta roze –  no rīta tā ir tik ļoti dzīva, bet tuvāk vakaram, tās vairs nav, ziedlapiņas ir nobirušas, un tā ir atgriezusies pie sava pirmavota.
Tā nāk no zemes, kādu laiku zied, sūta savu aromātu pasaulei… Pēc tam tās misija ir izpildīta, vēstījums nodots, un tā klusi krīt uz zemes un izgaist, bez nevienas asaras, bez mazākās cīņas.

Vai esi redzējis kā ziedlapiņas krīt uz zemes? Cik skaisti tās krīt, nepieķeroties, ne uz mirkli nemēģinot kaut kur aizķerties. Vienkārši uzpūš vējš, un viss ziediņš aiziet zemē, atgriežas pie pirmavota.
Cilvēks, kurš baidās no nāves, baidīsies arī no dzīves, baidīsies no mīlestības, jo arī mīlestība ir ziediņš, Mīlestība nav rūpija.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pateicība par to, ko dod vīrietis

pateicīga sieviete3

Es jau sen gribēju uzrakstīt rakstu par pateicību. Par pateicību, pieņemot to, ko tev dod. Vēl konkrētāk, par to, ko dod vīrietis. Tāpēc, ka pēdējā laikā pārāk bieži no sievietēm, ar kurām strādāju, dzirdu: “Viņš mani nenovērtē, nemīl, nerūpējas par mani, nesaudzē!”

Sāku izprašņāt. Jo, lai tiktu skaidrībā ar situāciju, ir jāierauga tā no dažādiem skatu punktiem. Un ļoti bieži izrādās,ka uzmanība no vīrieša puses ir, tikai tā netiek izrādīta tādā formā, kadā sieviete to vēlas redzēt. Viņa vēlas, lai viņš vienmēr būtu blakus, bet viņš pieliek visus spēkus, lai nopelnītu naudu – viņas pašas vajadzībām. Viņa vēlas romantiku, bet viņš ziemā katru rītu dodas ārā – salā, lai uzsildītu viņas mašīnu. Viņa saka, ka viņš viņu nedzird, taču, no brīža kopš viņi ir kopā, viņš katru dienu pērk viņas iemīļoto rupjmaizi, pēc kuras jābrauc uz īpašu ceptuvi, kas neatrodas pie mājas. Tikai maizi….

Uzmanība, kas šķiet pašsaprotama līdz brīdim, kad esi to pazaudējusi.

Īpaši grūti ir ievērot īpašo attieksmi tad, kad cilvēks atrodas tālu no tevis. Tas ir gandrīz kā likums: jo tālāk ir vīrietis,jo asākas ir gaidu sajūtas, un, jo sāpīgāka katra detaļa, kas neierakstās ierasto lietu kārtībā. Uzrakstīja ne astoņos, bet divpadsmitos – nav uzmanīgs, neuzprasīja, kā tev iet – tātad vienaldzīgs, ignorēja jautājumu, kur viņš ir – tātad kopā ar kadu citu… Atkailināti nervi un fantāzijas rada visbezjēdzīgākos sižetus. Kad sižets ir radīts un detaļās izdomātas, sākas teātris:

«Es jau zinu, ka tagad tev ir svarīgākas lietas darāmas…»

«Kāpēc? Es vienkārši esmu aizņemts!»

«Tev nekad neatliek laika man…»

Saskarsmē rodas spriedze. Viņš saprot, ka viņa ar kaut ko ir neapmierināta, taču nevar saprast, ar ko. Viņa gaida, ka viņš sapratīs un «labosies», taču, par cik nespēj paust savas vajadzības normālā valodā, tas nenotiek. Agri vai vēlu viņš sapratīs, ka viņam vieglāk ir viņai vispār nerakstīt, jo pretējā gadījumā vienalga būs jātaisnojas par to, kā nav. Viņa nonāk pie secinājuma, ka atkal nekas nav sanācis un laiks velti notērēts. Un tad viņi šķiras….. nē, pat ne tā… vienkārši pakāpeniski attālinās, kaut patiesībā būtu varējuši būt kopā, ja vien…

Tad, lūk, izeja no šī strupceļā ir PATEICĪBA!

Pateicība par katru uzmanības zīmi, par katru nieku, kas izdarīta tavā labā. Bez izsvēršanas, analīzes, bez vērtēšanas, bez salīdzināšanas ar citiem, īpaši – citiem vīriešiem. Vienkārši – pateicība. Pateicos par to, ka tu esi! Pateicos par to, ko tu dari manā labā!

Ja tev šķiet, ka tev nav par ko pateikties, pavēro sevi vairākas dienas.

Cik stundas dienā tu esi tik aizņemta, ka tev nav pat minūtes, lai paņemtu telefonu. Cik reizes tev būtu reāli neērti uzrakstīt sms vai piezvanīt laikā, kad esi sporta zālē, dušā, pie stūres, pie ārsta. Cik bieži tev vienkārši nav garastāvokļa un spēka (banāla spēka), lai kādam kaut ko dotu? Vai dienas beigās, kad esi nostradājusies, tev bijusi smaga diena, tu patiesi esi gatava noiet pāris kvartālus, lai nopirktu svaigas bulciņas? Vai tiešām TU PATI vienmēr esi gatava  saprast un sajust otra cilvēka vajadzības, ja viņš tev par tām neko nesaka? Cik reizes tevi būtu iespējams nepareizi saprast, ja tu pati nesāktu kaut ko skaidrot?

Kad, lūk tā, bez liekas refleksijas tu sāc pievērst uzmanību sev, atnāk sapratne par to, ka mūsdienu pilsētas straujajā ritmā ikdienas plānveida uzmanība pret otru cilvēku ir kas līdzīgs varoņdarbam. Ka vienmēr ir ļoti daudz racionālu iemeslu, lai neievērotu, nepamanītu, nesadzirdētu, neatcerētos un nepiezvanītu. Un, lai cik dīvaini tas nešķistu, lai to darītu pastāvīgi, ir jāpieliek zināmas pūles, kas attiecībā pret otru arī nozīmē uzmanību un rūpes un varbūt – pat mīlestību.

Pamēģini kaut neilgu laiku kontaktēties BEZ PRETENZIJĀM. Sāc pamanīt, cik daudz kā svarīga slēpjas sīkumos. iemācies novērtēt sīkumus un pie tevis atnāks piepildījuma sajūta. Un tai līdzi pēc laika sāks realizēties tavi sapņi!

Autors: Jeļena Šubina
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Kāda skolotāja reiz mums mācīja: problēmas dzīvē rodas tajās sfērās, kur par maz ir pateicības. Ja ir par maz naudas – tātad tev nav pateicības par naudu, kas pie tevis nāk. Ja ir problēmas attiecībās – tātad atkal par maz tur ir pateicības. To, par ko runā raksta autore, es ik dienas parbaudu savā dzīvē un patiešām – izmainot savu attieksmi, pieņemot cilvēkus tādus, kadi viņi ir, bez pretenzijām, pieņemot savu vīrieti bez pretenzijām, pateicoties par to, ka viņš it un par to, ko viņš dod un dara tavā labā, viss mainās. Patiešām mainās uz labu!

Dzīve patiesībā ir dāsna…

dāsna dzīve

Kā dzīve patiesībā ir dāsna…

Jums pastāvīgi kaut kā pietrūkst pilnai laimei? Jūs vēlaties vairāk mīlestības, naudas, rūpju, atzinības? Bieži sūrojaties par dzīvi, un pat tad, ja notiek kas labs, jums ir aizdomas par to, ka te ir kāds slēpts nolūks?

Visu jūsu problēmu sakne ir skopums un pateicības trūkums. Tas nepadara jūs sliktus. Tas tikai nozīmē to, ka jūs esat radījuši “mazā un nenozīmīgā es” tēlu un dzīvojat, vadoties no šī priekšstata.

Jūs domājat: “šim “mazajam un nenozīmīgajam es” nav ar ko dalīties  ar pasauli” un nedalaties. Bet saņemt kaut ko, neko neatdodot, nav iespējams.
Viss, ko jūsuprāt pasaule nevēlas jums dot, jūs paši nevēlaties dot pasaulei.

Dažu dienu garumā pamēģiniet dot citiem to, kā, jūsuprāt, jums pašiem pietrūkst.

Padalieties ar cilvēkiem atzinībā, paslavējiet tos, parūpējieties par kādu, paskatieties, kā tas izmainīs jūsu dzīvi. Jūs sapratīsiet, ka patiesībā jums ir tās lietas, par kurām sapņojat, jo kā gan savadāk jūs varētu ar tām dalīties?

Pārpilnība atnāk pie tiem, kuriem tā jau ir, jo tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt pārpilnības avotu sevī palīdz pateicību prakse.

Katru vakaru, pirms dodaties gulēt, atrodiet pēc iespējas vairāk iemeslu pateicībai, un jūs sapratīsiet, ka dzīve patiesībā ir ļoti dāsna pret jums.

Pārpilnība ir jāsajūt, nevis tā jāiegūst savā īpašumā. Padomājiet, kurš patiesībā ir bagātāks un laimīgāks: skopais un dusmīgais, vai dāsnais un pateicīgais cilvēks?
Un kāds cilvēks tu izvēlies būt?

© Ekharts Tolle

Tulkoja: Ginta FS

Visa pasaules gudrība

zalamans1
Kad ķēniņš Zālamans pēc saullēkta sagaidīšanas nokāpa no kalna, viņu kalna pakājē sagaidīja pūlis:
— Ķēniņ, Tu esi mūsu iedvesmas avots. Tavi vārdi dziedē sirdi, bet gudrība – apgaismo prātu. Mēs vēlamies klausīties Tevī. Saki, kas mēs esam?
Zālamans pasmaidīja un teica:
— Jūs esat Pasaules gaisma. Jūs esat Zvaigznes. Jū esat patiesības Svētnīca. Katrā no Jums ir Visums. Ļaujiet prātam saplūst ar sirdi, jautājiet savai sirdij, klausieties caur savu mīlestību. Dievišķi ir tie, kas saprot Dieva valodu.

 

— Kur ir dzīves jēga?
— Dzīve — tas ir ceļš, mērķis un apbalvojums. Dzīve — tā ir mīlestības deja. Jūsu sūtība — uzziedēt. BŪT — tā ir brīnišķīga dāvana pasaulei. Jūsu dzīve — Visuma vēsture. Un tāpēc dzīve ir skaistāka par visām teorijām. Uztveriet dzīvi kā svētkus, jo tā ir vērtība pati par sevi. Dzīve sastāv no šeit un tagad. Bet “tagad” jēga ir būt šajā mirklī šeit.

 

— Kāpēc mūs vajā nelaimes?
— Ko sējāt, to pļausiet. Nelaimes ir Jūsu izvēle. Nabadzība — cilvēku radīta. Bēdas — vienaldzības un nevēlēšanās zināt auglis. Apvainojot Jūs zaudējat spēku, iekārojot – izkaisat laimi. Mostaties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās. Bet tie, kuri sevī nav atraduši Dieva valstību — bezpajumtnieki. Par bezpajumtnieku kļūst tas, kurš velti tērē savu laiku. Nepārvēršat savu dzīvi bezjēdzīgā eksistēšanā. Neļaujiet pūlim samīdīt Jūsu dvēseli. lai bagātība nebūtu Jūsu lāsts.

 

— Kā pārvarēt nelaimes?
— Nenosodiet sevi, jo Jūs esat dievišķi. Nesalīdziniet sevi un nedaliet, esat par visu pateicīgi. Priecājieties, jo prieks dara brīnumus. Mīliet sevi, jo sevi mīlošie mīl visu. Svētiet briesmas, jo drosmīgie iegūst svētlaimi. Lūdzieties priekā — un bēdas ies Jums ar līkumu. Lūdzieties, bet netirgojaties ar Dievu. Un ziniet, atzinība — labākā lūgsna, laime — labākā barība Jūsu dvēselei.

 

— Kāds ir ceļš uz laimi?
— Laimīgi ir  MĪLOŠIE, laimīgi ir PATEICĪGIE. laimīgi ir MIERĪGIE. Laimīgi ir tie, kuri paradīzi atraduši sevī. Laimīgi ir tie, kuri dalās savos priekos un tie, kuri saņem dāvanas ar prieku. Laimīgi ir tie, kuri meklē. Laimīgi ir tie, kuri pamodušies. Laimīgi ir tie, kuri  spējīgi sadzirdēt Dieva balsi. Laimīgi ir tie, kuri piepilda savu sūtību. Laimīgi ir tie, kuri iepazinuši Vienotību. Laimīgi ir tie, kuri izbaudījuši apceres garšu. Laimīgi ir tie, kuri atrodas harmonijā. Laimīgi ir tie, kuri ieraudzījuši Pasaules skaistumu. Laimīgi ir tie, kuri atvērti saules gaismai. Laimīgi ir tie, kuri plūst kā upes. Laimīgi ir tie, kuri gatavi Laimi pieņemt. Laimīgi ir viedie. Laimīgi ir tie, kuri apzinās sevi. Laimīgi ir tie, kuri pieņēmuši un iemīlējuši sevi. Laimīgi ir tie, kuri slavē dzīvi. Laimīgi ir radošie. Laimīgi ir brīvie un laimīgi ir piedodošie.

 

— Kāds ir pārpilnības noslēpums?
— Jūsu dzīve — lielākā vērtība un Dieva dārgums. Un Dievs — cilvēka sirds lielākais dārgums. Bagātība, kas ir Jūsos nav izmeļama un pārpilnība Jums apkārt – bezgalīga. Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs no Jums tāds būtu. Un tāpēc, jo vairāk atdodiet, jo vairāk saņemiet. Laime stāv pie Jūsu namdurvīm. Atveriet durvis pārpilnībai un visu pārvērtiet Dzīves zeltā. Dievišķi ir tie, kas dārgumus atraduši sevī.

 

— Kā dzīvot šajā pasaulē?
— Dzeriet no katra dzīves mirkļa, jo nedzīvota dzīve rada skumjas. Un ziniet, kas iekšā – tas uz āru. Drūma pasaule — no drūmas sirds. Laime — tas ir Saullēkts. Apcere — tā ir saplūšana ar gaismu. Apgaismība — tā ir tūkstošiem sauļu spožums. Dievišķi ir tie, kuri alkst saules.

 

— Kā atrast harmoniju?
— Dzīvojiet vienkārši. Nevienam nenesiet ļaunu. neskaudiet. Lai šaubas attīra un neatnes bezspēcības sajūtu. Veltiet savu dzīvi skaistajam. Radiet mākslas dēļ, ne – atzinības. Lutiniet un lolojiet savus tuvos un mīļos. Parveidojat pagātni, aizmirstot to. Nesiet pasaulē ko jaunu. Piepildiet savu ķermeni ar mīlestību, jo mīlestība piešķir dzīvību.
Kur Mīlestība  — tur Dievs.

 

— Kā sasniegt dzīves pilnību?
— Laimīgais pārvērš daudzus. Nelaimīgie paliek vergi, jo laime mīl Brīvību. Patiess prieks ir tur, kur Brīvība. Uzziniet un iemācieties LAIMES MĀKSLU! Atverieties pasaulei un Pasaule atvērsies Jums! Atsakoties no pretestības, Jūs kļūstat par valdnieku.

Zālamans paskatījās uz visiem ar mīlestību un piebilda: — Bet daudz vairāk Jums atklās KLUSUMS…
Tikai esiet Jūs PAŠI!

Dzīvojat harmonijā! Esiet Jūs PAŠI!

 

Tulkoja: Ginta FS

Cilvēks, laime, nauda!

pats2

Cilvēks piedzimst, attīstās un dzīvo sabiedrībā. Un šī sabiedrība diktē savus noteikumus: likumus, pēc kuriem jādzīvo. Savukārt mēs esam šajā pasaulē atnākuši ne tāpēc, lai attaisnotu kāda cerības, bet gan lai atrastu savu sūtību un dzīvi nodzīvotu cienīgi. Katrs cilvēks veido savu personīgo Pasauli, kurā likumus diktē viņa sirdsapziņa un augstāka likuma šeit nav.

Kas jādara lai uzbūvētu mierīgas un labas attiecības ar citiem cilvēkiem?

Mūsu spējai uztvert cilvēkus, jāizmainās no dzīvnieciskās (pēc ārējām pazīmēm) uz enerģētisko – pēc tā, kādu eneģiju izstaro cilvēks. Tas nozīmē “redzēt cauri”. Tas iespējams tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar savas apziņas attīstīšanu. Daudzi cilvēki viens otru jūt enerģētiski, taču ne visi seko savām sajūtām. Kad cilvēku enerģētiskie lauki izstaro līdzīgas frekvences, starp viņiem rodas simpātijas. Taču ja tie ir pretēji, cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku vai vienaldzību.

Kad cilvēks izstaro nervozitātes, neiecietības, agresijas, naida enerģiju, cilvēki to jūt enerģētisko vibrāciju līmenī un atbild ar to pašu. Tā nostrādā enerģētiskā bumeranga likums: “Tu – man, es – Tev!” Taču mēs pamanām ne savu agresiju vai naidīgumu, bet gan atbildes reakciju. Mēs aizmirstam vienkāršu lietu, ja pats nevari turēt sevi rokās, kapēc domā, ka otram tas jādara? Jebkurš cilvēks ir tīrs spogulis un atstaro to, kas tajā skatās.

Ja mēs uzskatam, ka mums apkārt ir slikti cilvēki, tas nozīmē tikai to, ka paši neesam īpaši labi. “Nesodi un netiksi sodīts!” Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir un viņi pieņems Tevi tāpat. Prasme pieņemt cilvēka nepilnības ir augstas attīstības rādītājs.
Un ko tad, ja cilvēks mums ir absolūti antipātisks?

Jā, protams, ar tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti kontaktēties. Tapēc vajadzētu atrast cilvekā kaut ko patīkamu un sakoncentrēties tieši uz šo īpašību. Nevar būt tā, ka cilvēkā nav vispār nekā laba. Vienkārši jāprot tas saskatīt.

Mums jādzīvo tā, lai netraucētu dzīvot citiem un lai citi netraucētu dzīvot mums. Un tas pilnībā ir atkarīgs no tā, kā mēs paši uztveram cilvēkus. Atceries visus tos cilvēkus, ar kuriem Tev agrāk bija konflikti. Ja godīgi to izdarīsi, tad apjautīsi, ka visu šo konfliktu cēlonis bija Tava paša neiecietība, nespēja pieņemt, piedot un nepatika pret šiem cilvekiem. Esi gudrāks, piekāpies, nelien, kur Tevi nelūdz un Tu sajutīsi spēku, kas Tev ļaus turpmak būvēt labas attiecības pat ar nepatīkamiem cilvēkiem.

Skaudība un atriebība kā rūsa saēd dvēseli. Kā cilvēkam ar tām tikt galā, lai neliktos vājš un saglabātu iekšējo harmoniju?

Skaudībai ir divi iemesli.
Pirmais – pilnīga pārliecība par to, ka cilvēks jūtas labāks par visiem, attiecīgi – arī pelnījis visus labumus vairāk kā citi. Un, ja nu izrādās, ka kāds izceļas vairāk, sasniedzis ko vairāk, ir veiksmīgāks? Automātiski rodas nepatika pret šo veiksminieku – tātad skaudība.

Otrs iemesls saistīts ar otršķirīgo vērtību idealizāciju. Tādu kā materialā labklājība un stāvoklis sabiedrībā. Patiesās vertības to nevar izsaukt, jo tās attiecas uz iekšējām īpašībām.
Skaudība ir abpusēji ass nazis. Tas ievaino gan to, Ko skauž, gan to, Kas skauž. Lai nebūtu jāskauž, nevajag ieciklēties uz kāri iegūt visu sev.

Kas attiecas uz atriebību. Atriebties par nodarīto pārestību nav jēgas un nevajag. Par to rūpējas augstākais – Karmas likums. Un kurš no mums var zināt to, kapēc notika šī netaisnība. Varbūt mēs to bijām pelnījuši? Varbūt nostrādāja enerģētiskais Bumerangs?

Atbildot uz šādu sitienu, mēs saasinam situāciju, tāpēc labāk ir iemācīties piedot. Pretoties šiem sitieniem, nesabojājot savu karmu, var tikai pateicoties savam gara spēkam. Vienmēr spēcīgāks ir tas, kurš valda pār sevi un savām emocijām.

Tātad vajag rīkoties kā teikts Bībelē? „Ja Tev iesita pa labo vaigu, pagriez kreiso?” Vai pāridarītājs neiztulkos to kā Tavu vājumu?

Ja cilvēks rīkojas no spēka pozīcijām, tad atbildē arī saņem agresiju. „Pagriezt otru vaigu” – nozīmē bez dusmām un naida reaģēt uz „emocionalo sitienu”. Reaģēt gudri, lai velāk pāridarītājs neuzdrošinātos vēlreiz tā rīkoties.
„Mierīgās pretestības” idejas būtība ir tajā, ka cilvēks uz provokāciju nereaģē tā, kā to gaida provokators. Dusmas ir dziļi amorālas. Dusmoties nozīmē – pazemoties. Un kam Tev tas?

Ja es dusmojos uz Tevi un Tu pretojies manām dusmām, Tu ātri vien sadusmosies pats. No otras puses. Ja es dusmojos uz Tevi un Tu mierīgi izliecies to neievērojot un mierīgi uztver manas dusmas, pēc mirkļa arī man tās pāries. Un mēs abi necietīsim no tās negatīvās emocijas, ko rada dusmas. Te arī ir teicienu „iemīli savu tuvāko”, „pagriez otru vaigu” jēga.

Neaizsniedzamajam nevar iesist! Viņš nereaģē uz provokācijām, jo stāv augstāk par tām. Pacietība, pašsavaldīšanās, tās ir īpašības, kas Tevi pasargās.

Un kā ar teicienu „iemīli savu tuvāko kā sevi pašu”?

Tuvāko, ne visus. Kas mīl visus, nemīl nevienu. Pats grūtākais ir – iemīlēt savu tuvāko. To, kurš dzīvo Tev blakus, par kuru Tu nes atbildību, kurš ir atkarīgs no Tevis.

Jo harmoniskāks cilveks, jo mierīgāk tas uztver citus. Tas viņam nes zināmus labumus. Taču ko tas dod apkārtējiem?

Katrā cilvēkā ir paslēpta dievišķā gudrība. Ta ir tā patiesība, kurai dziļi dvēselē tic katrs. Ejot uz konfliktu ar Tevi, zemapziņā cilvēks vēlas pārbaudīt tās patiesību. Un kad Tu uz to reaģē sāpīgi, viņš lieku reizi saņem apstiprinājumu tam, ka tas tā nav. Nomierinājies vinš pārtrauc savus iekšējos meklejumus Viņš domā apmēram tā: „Ja citos tā nav, tad kam man tas?” Taču, ja katru reizi, kad kontaktējaties, Tu viņu pārliecināsi par pretējo, viņš, gribot negribot, sāks pārskatīt savas ierastās reakcijas.

Dvēseles dziļumos mēs visi tiecamies pēc tā, kas mums pietrūkst. Iekšējais nepretošanās spēks un labestība ir apskaužamas īpašības. Cenšoties tās parādīt attiecībās ar cilvēkiem, Tu drīz ieraudzīsi, ka daudzi cenšas Tev līdzināties un tādējādi bagātinās. Ja Tu demonstrēsi nesavaldību un neiecietību, nosodīsi vai izrādīsi agresiju, tad cilvēks kā spogulis Tevi atspoguļos.

Budda teica: «Apgaismots cilvēks – tīrs spogulis.»

Un kāpēc gan ne? Katrs no mums velas lai viņam piekāptos. Bet to vēlas arī citi. Tapēc ir tik svarīgi piekāpties un neiesaistīties konfliktos. Ja Tu iemācīsies piekāpties, arī Tev piekāpsies un attiecības harmonizēsies.
„ Rīkojieties ar citiem tāpat, kā vēlaties lai viņi rīkojas ar jums” – ta ir viena no Zelta patiesībām, kura palīdzēs saglabāt iekšējo līdzsvaru un labestību attiecībās ar cilvēkiem. Kad cilvēki viens otram indē dzīvi, ko viņi par to saņem? Saindētu esību un nekādīgi ne labsajūtu.

Vai tas ir labi, ietekmēt cilvēku ar kaut ko, izņemot personīgo piemēru?

Cilvēks, kurš tiecas pēc pilnības, nekad nenolaidīsies līdz pamācīšanai, lai cik arī nepareizas nešķistu kāda cita cilvēka darbības.  Nelīdzinies tiem cilvēkiem, kuriem lielakā bauda ir kādu pamācīt. Visiem taču ir zināma atšķirība starp labu padomu un kritiku. Savukārt vieds cilvēks vispār atturās no padomu došanas, kamēr viņam to nelūdz.

Tatad mums nav tiesību uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem?

Nav cilvēku, kuru rīcība vienmēr ir pareiza. Katram ir tiesības kļūdīties. Tu nevari izmainīt citus, taču vari izmainītties pats. Bet, kad Tu pats mainies, mainās tā vide, tie cilvēki, ar kuriem Tu kontaktējies. Cilvēki kļūs iecietīgāki, jo Tu tos pieņem tādus, kādi viņi ir. Tā, esot vienots ar savu patieso dvēseles būtību, Tu aiziesi pie vienotības ar citiem cilvēkiem. Un pat, ja neiemīlēsi viņus, Tu spēsi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir.

Manā skatījumā, harmoniska realitāte nevar eksistēt bez materiālas labklājības. Grozies, kā gribi, tā ir pilnvertīgas dzīves stūrakmens. Taču ļoti bieži nauda pārāk dārgi maksā, tapēc tās nozīmi nevajag pārvērtēt.

Taču bagātība dod brīvību?

Kāda brīvība tam, kurš pastāvīgi baidās par savu bagātību? Bagātība padara cilvēku par savu vergu. Viņš nedzīvo tā, kā viņam gribās, bet dzīvo pēc kaut kādām kāda cita uzstādītām normām, kuras nav iespējams pārkāpt. Un vienmēr cilvēkam gribas vairāk, kā viņam ir. Tāda ir mūsu daba.

Apsēstība ar materialajiem labumiem, naudu. Mēs esam spējīgi kontrolēt šo savu vēlmju lauku, padarīt to par izpalīdzīgu enerģiju augošajai dvēseliskajai substancei.
Labklājība – dabisks stāvoklis, bagātība – absolūti nevajadzīga. Viss slēpjas mūsu attieksmē pret naudu. Cilvēki ir tendēti dievināt materiālos labumus, uzskatot, ka to pārpilnība atrisinās visas viņu problēmas.

Daudzi velta savu dzīvi tam, lai dzītos pēc materialajiem labumiem, taču ne uz brīdi neiedomājas, ka ir kādas dvēseliskās vērtības. Un dzīvo it kā labi! Kādu laiku.

Nauda nevar aizstāt cilvēka garīgo dzīvi. Cilvēkam, kurš atrodas harmonijā ar sevi un pasauli un ir ceļā uz pašrealizēšanos, kā likums nav problēmu ar naudu un naudas ir tieši tik, cik vajaddzīgs lai realizētu savu dzīves ceļu.

Tu runā, ka problēma nav naudā, bet mūsu attieksmē pret to. Kā to saprast?

Cilvēki, pēc savas attieksmes pret naudu, dalās trīs galvenajās kategorijās.

1.     Alkstošie (apsēstie) – spēcīgi cilvēki ar dominējošu negatīvu enerģētiku. Tie nolikuši uz bagātības altāra paši sevi un padarījuši naudu par vienīgo elku. Saņēmuši kāroto bagātību, viņi ir nelaimīgi, jo baidās to pazaudēt. Tā dzīve paiet sargājot un vairojot savu kapitālu.

2.     Lēnprātīgie (idealizētāji) – vāji cilvēki, ar mainīgu, tālu no harmonijas enerģētisko lauku. Ar savu mūžīgo slinkumu, skaudību, merkantilismu un mūžīgo žēlošanos par dzīvi, viņi sevi maksimāli attālina no labklājības. Šie cilvēki, ka likums, savu mērķi nesasniedz. Un parasti jau arī mērķa nekāda nav.

3.     Mērenie – cilvēki ar stabilu un harmonisku enerģētisko lauku. Naudas viņiem vienmēr ir tik, cik vajadzīgs lai dzīvotu komfortabli un skaisti. Tie zin, ka īstā naudas sūtība ir nodrošināt labklājību, lai atvieglotu personības garīgo izaugsmi un tapēc neidealizē naudu.

Cilvēks, kurš ir pārliecināts par sevi, mierīgs un nav norūpējies par dzīves materiālo pusi, vienmēr dzīvos labklājībā.

Ko nozīmē, nebūt norūpējušamies par materiālo labklājību?

Tas nozīmē, nestādīt naudu augstāk par visu un neidealizēt to. Naudai cilvēkam jābūt tieši tik, cik vajadzīgs, lai par to nedomātu. Tā vajadzīga lai būtu brīvs – un varētu nodarboties ar pašrealizāciju un garīgo darbu. Taču nauda it nemaz negarantē laimi. Arī tas, kam ir plaukstošs bizness un milzīgs rēķins bankā, var būt nelaimīgs, bet cilvēks, kuram ir pats minimums – laimīgs un apmierināts ar dzīvi.

Kā Tu domā, vai nauda var būt karmisks pārbaudījums?

Jā, bieži vien liela nauda, tapat kā slava pie mums atnāk lai pārbaudītu. Spēcīgi un viedi cilvēki nekad nemaina savu attieksmi pret naudu, arī tad, kad uz galvas kā sniegs uzkritusi milzīga bagātība. Merkantils vai tikai ar domām par naudu apsēsts cilvēks, arī bez bagātības ir bez pamata zem kājām un mirklī, kad viņam tiek dota liela nauda, kļūst par aboslūtu tās vergu.

Tātad garīgās izaugsmes labā nevajag atteikties no materiālajiem labumiem?

Nevajag tiekties pēc bagātības, bet gan Labklājības. Labklājība tā ir tā naudas summa, kas cilvēkam patiešām ir vajadzīga lai realizētos. Viss pārējais – vien nevajadzīga greznība. Kad naudas ir pārak daudz – tā zaudē savu vērtību.

Domā PATS!

Pēc Annas Zarubinas grāmatas „Ceļš pie sevis. Seno īru cilšu garīgā pieredze.”

Avots: http://rodoswet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Katram no mums ir savs laimes “kontroles punkts”

laime1111

Mēs metamies skrējienā pēc laimes, it kā to varētu “atrast” vai “noķert”, bet tajā pat laikā, patiesībā to var tikai radīt sevī. Un tomēr, mēs turpinām to meklēt, it kā tā būtu kāda materiāla lieta un ne stāvoklis, kuru rada mazie ikdienas prieki. Tie paši prieki, kurus ļoti bieži mēs upurējam šī paša “skrējiena pēc laimes” dēļ.

Olivers Džeimss runā par to, ka laime nav saistīta tik daudz ar ārējo apstākļu izmainīšanu, cik ar sevis paša iekšējāš situacijas izmaiņām – attīstot savus talantus, piepildot savu iekšējo pasauli – nevis iegādājoties lietas, kas paceļ tavu statusu.

Savā grāmatā viņš analizē, kā reklāma un ražotāji cenšas pārliecināt patērētājus par to, ka noteiktas lietas – automašīnas, pulksteņi, dāmu somiņas vai kosmētiskās operācijas atnesīs viņiem laimi. Šī stratēģija balstīta uz virspusējām vērtībām un pēdējos 70 gados tā mūs aizvedusi situācijā, kad katra paaudze slīgst depresijā arvien dziļāk un dziļāk – atkarībā no tā, cik ļoti cilvēki ir ticējuši šiem meliem.

Ir acīmredzams, ka bagātība negarantē laimi.

2008. gadā kompānija BBC veica savu pētījumu, kura gaitā noskaidrojās, ka, lai ari pēdējo 50 gadu laikā cilvēki ir kļuvuši daudz bagatāki, taču viņu laimes sajūta ir kļuvusi daudz mazāka.

Harvardas speciālisti veica pētījumu, kurā piedalījās divas cilvēku grupas: vieni vinnēja loterijā, otri cieta no smagas ķermeņa lejasdaļas paralīzes. Gadu pēc šī notikuma,kura rezultātā vieni kļuv pasakaini bagāti, bet otri – piekalti invalīda krēslam, nekādas atšķirības “laimes sajūtā” šīm grupām nebija.
Un arī slava negarantē laimi. Pietiek paskatīties uz slavenību dzīvi, lai ar neapbruņotu aci redzētu ģimenes problēmas, ļoti biežās atkarības problēmas, un problēmas, kas saistītas ar nepārtrauktu atrašanos publikas priekšā.

Taču mēs visi esam cilvēki un mēs izjūtam vajadzību pēc veselīgām attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Tā ir visvērtīgākā investīcija, ko varam veikt. Mēs esam kolektīvas būtnes un mums ir vajadzīga mīlestība, atbalsts un sapratne. Kad mēs to visu sākam atdot citiem cilvēkiem, tad saņemam to atpakaļ jau ar procentiem. Daudzi psihologi uzskata, ka ik vienam no mums ir savs laimes “kontroles punkts”. Tas nozīmē to, ka, ja divi cilvēki atrodas līdzīgās situācijās, viens var šo situāciju uzskatīt par problemātisku, bet otrs – kā uzdevumu, kas jāatrisina. Iespējams, ka uztveres atsķirība saistīta ar apstākļiem, kādos cilvēksi audzis.

Taču, pirmkārt, mēs varam iemācīties mainīt negatīvos uzstādījumus (tam lieti noder pozitīvie piemēri)

Otrkārt, profesors Martins Seligmans uzskata, ka, darot dienu no dienas darbu, kas mums nepatīk un, kurā mēs neesam veiksmīgi, mēs šo “kontroles punktu” uzstadām uz neapmierinātības sajūtas. Savukārt, izmantojot savas spēcīgās puses, mēs paaugstinām veiksmes iespējamību un paceļam augstāk savu “laimes latiņu” .

Trešā iespēja kļūt laimīgākam – ticība savai unikalitātei. Daudzi cilvēki koncentrejas uz to, kādiem viņiem gribētos būt, nevis uz to, kādas ir viņu spējas un talanti. Tas nav produktīvs ceļš, jo ved uz skaudību un ciešanām. Bet, ja koncentrēsimies uz to, kas mums jau ir, ko protam un uz to labsajūtu, ko varam gūt no tā, kas mums jau ir, mēs patiešām kļūsim laimīgāki.

Psihologi ir radījuši formulu, kuru nosaukuši par “laimes formulu”

LABSAJŪTA + ENTUZIASMS + MĒRĶIS = LAIME

Laimi nav iespējams “iegūt” vai “noķert”. Ļoti reti kam izdodas to “atrast” ar bagatības vai materiālu lietu palīdzību. Un nav arī tādas vienas vienīgās laimes formulas. Taču katrs no mums ir spējīgs radīt savu laimes formulu un būt laimīgs. Svarīgi atcerēties, ka laime nav nekāds “gala mērķis”, bet drīzāk dzīves, kas nodzīvota mierā ar sevi un mīlestībā ar apkārtējiem blakusprodukts

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS