Tu un tavas emocijas

11745464_560043750800044_2803706553639495144_n

Visi tavi konflikti un tavs smagums – tie neesi tu, bet gan tava sevis asociēšana ar savām emocijām.

Kā tikko tu pārstāj sevi asociēt ar saviem sasniegumiem un bailēm – novāc savu lepnību un nozīmīgumu – dzīve vairs tev nedos smagas mācību stundas, jo pēc tām vairs nebūs nekādas vajadzības.

Mums dara pāri un apvaino tad, kad mēs esam viegli aizvainojami. Bet tad, ja mēs pieņemam to, kas notiek, mums ir vienalga.

Gribi būt bagāts – novāc savas emocijas. Gribi būt veiksmīgs – godīgi atzīsties un pasaki paldies, kad tevi kritizē vai aprunā.Piemēram, tad, kad man trūkst potenciāla – apkārtējie cilvēki cenšas mani aizvainot, aizķert, pateikt kaut ko sliktu, tādā veidā mani piepildot. Mani padara vēl stiprāku un dod enerģiju tas, ka es viņiem pateicos un neatbildu ar to pašu.

Šī ir veiksmes un bagātības formula. Tāpēc es ar prieku pieņemu kritiku un apvainojumus par to, ko es neesmu darījis un kas neesmu. Reizē ar to, es kļūstu tas, kas es esmu un zinu, ka būs vēl labāk.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Nauda: četri vienkārši soļi, lai palielinātu ienākumus

naudas enerģija43

1. Pārstāj zagt!
Izrādas, mēs visi zogam. Kad “paņemam” no darbas kādas kancelejas preces vai drukājam uz ofisa printera savām vajadzībām. Kad kaut ko atrodam un neatdodam saimniekam. Kad izmantojam citu intelektuālo īpašumu – bez maksas augšuplādējam filmas un mūziku no dažādām lapām internetā utt.
Zagšana rodas no deficīta – sakot: man nav naudas, lai nopirktu to, kas man vajadzīgs utt. Atceries: tas ir pats ātrākais veids kā bankrotēt.

2. Mēklē iespēju, nevis “haļavu”.
Jebkura “haļava” padarīs tevi vien nabagāku. Visas situācijas, kurās tiek pārkāpts balansa likums “ņemt” un “dot”, noved pie sarežgījumiem dzīvē. Bez maksas akcijās pirktas mantas bieži vien salūzt ātrāk un nenes nekādu prieku. Bez maksas iegūto mēs parasti nenovērtējam.

3. Pacenties nepieļaut pārmēru norūpēšanos par naudu vai arī pārņemtību ar naudu. 
Ir svarīgi, lai saprāts būtu nodarbināts ar to, ka meklē veidus kā radoši izpausties un radīt vērtības, labumu. Lai vēlme palīdzēt cilvēkiem un darīt pasauli skaistāku būtu galvenais virzītājspēks. Tad naudas pelnīšana nebūs pretrunā garīgumam, pat gluži otrādi – tie savienosies vienā un pārstās padarīt tevi trauksmainu ar šo mūžīgo konfliktu.

4. Maini savu attieksmi pret naudu.
Nauda un bagātība ir līdzeklis lai palīdzētu cilvēkam realizēt savus mērķus un piepildīt sapņus, tā padarot pasauli kopumā labāku. Tā palīdz attīstīties daudziem svarīgiem sociāliem projektiem. Mūsdienu pasaulē tas ir tas instruments, ar kura palīdzību mēs varam kaut ko mainīt.
Nauda ir Dieva enerģija.

Autors: T. Poļakova
Tulkoja: Ginta FS

Visam patiešām ir sava cena…

bagatiba2

Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Un arī mīlēt noteikti vajag par kaut ko īpašu?
Mūsdienu sabiedrības vairums uzskata, ka visam ir sava cena. Veselībai, labam izskatam, izglītībai, dzīvesvietai un atpūtai. Mēs pērkam maizi, kefīru, spagetti un tīru ūdeni. Akcijas, nekustamos īpašumus, franšīzes, ceļojumus, karu un mieru. Mēs maksājam par stāvvietu, apkuri un internetu. Iegādājamies fitnesa zāles abonentu un vietu ārpilsētas klubā. Apmaksājam reklāmu Facebook, stomatologa vizīti un bankas pakalpojumus. ASV par naudu var noalgot sievu, vīru un pat veselu ģimeni. Ķīnā par 5 dolāriem var nopirkt līdzjūtību. Jeruzālemē par miljons dolāriem – vietu Olīvu kalnā.

Kam nav cenas?

Mana klasesbiedrene jau no bērnības bija pieradināta pie preču-naudas attiecībām. Viņai apsolīja velosipēdu par to, ka viņa bez trijniekiem pabeigs ceturksni. Braucienu uz jūru tad, ja izlasīs “Karu un mieru” un šopingu, ja sakārtos savu istabu. Viņa cītīgi visu izpildīja un saņēma savas apsolītas balvas. Tādā veidā viņa kļuva par dārga auto īpašnieci, saņēma dāvanā dzīvokli elitārā rajonā, mājas kinozāli un oriģinālo Burberry mēteli.

Meitene bija radusi pie šāda jautājuma uzstādījuma (dots pret dotu, pakalpojums pret pakalpojumu), un nespēja iedomāties, kā gan kāds viņu varētu mīlēt bez aktīvas naudas vienību kustības.
Mīlēt tikai par to, ka elpo, žāvājas,domā un ģērbjas vienkāršā mājas kleitā, nevis spīdoši nokārto kandidāta disertāciju. Mīlēt, kad smejas un raud, klausās klaviermūziku, ko sarakstījis kurlais Bēthovens, smilkst no galvassāpēm, vai slepus skatās multenes par sniegavīru-pastnieku un no plastilīna lipina alpu vijolītes.

Mīlēt taču noteikti vajag par kaut ko īpašu. Par to, ka atvēŗa savu salonu. Vinnēja tenderi, iemācījās arābu valodu. Nopirka zemes gabalu uz Marsa. Izdomāja bezskaņas piena atsūcēju ar iemontētu saldējamo kameru un patentēja selfija stick statīvu ar iebūvētu deserta karoti. Vārda «bezmaksas» viņas leksikā nebija. Vien termini “barteris”, “darījums” un “līgums”. Vien jēdziens “cena”, un tieši tāpēc arī vīrieši viņas dzīvē parādījās tikai un vienīgi ar cenu zīmi kaklā.

Pirms pāris gadiem viņa iemīlējās kādā no populāra vokālā šova finālistiem. Puisis izradījās gudrs, talantīgs, harizmātisks, lielisks seksā un ļoti nabags – kā baznīcas žurka. Viņa to apģērba no galvas līdz kājām. Aizveda uz Romu, parādīja viņam Santorīni ar zilajiem ģimeņu baznīcu kupoliem un ūdens šovu Lasvegasā. Atrada viņam labu producentu, dargu stilistu un horeogrāfu. Iemācīja pieklājīgi izskatīties filmēšanas kadrā. Izmainīja matu griezumu, piekoriģēja akcentu un sāka gaidīt pelnītās atbildes jūtas. Tikai puisis izrādījās diezgan vēss, pieklājīgs, bet tāds viegli attālināts. Paralēli satikās ar savu kursabiedreni un par savas patroneses naudu vadāja to uz kalniem un jūru.

Frāze «visu var nopirkt un visu var pārdot» mūsu apziņā ir iesēdusies jau sen. Japānā jau sen ir aktieri, kuri par 240 dolāriem lūdz piedošanu. Jūtas štatā var noīrēt mīļu kucēnu, bet Austrālijā – vecmāmiņu

Ir cilvēki, kuri par naudu ir gatavi mūsu vietā stāvēt rindās, kopt mūsu mājdzīvniekus, būt mūsu personīgie paparacci. Telot draugu, brāli, dēlu vai mīļāko. Kā saka Stīvens Kings: “kāda cena, tāda arī vīnam garša”. Tā kā, iespējams, patiešām visam ir sava cena.
Taču, kā būt ar to, kam cenas nav?

Avots: econet.ru
© Irina Govoruha
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Ieradumi, kas nolemj mūs nabadzībai

nabags

Ļoti bieži nabadzība nav naudas trūkums, bet gan negatīvu ieradumu esamība. Ja cilvēks ar tiem nestrādā un tos nemaina, labklājība nekad neienāks viņa dzīvē. Personības izaugsmes treneris Jevgēņijs Deiņeko stāsta par to, kas notiek tad, kad talantīgi cilvēki atkārto nabadzīgo ieradumus un paši tādi arī kļūst. Pārbaudiet sevi!

12 gadi psihologa praksē ir devuši man iespēju ieraudzīt veselu rindu ieradumu, kas piemīt nabadzīgiem cilvēkiem. Ir interesanti un, vienlaicīgi, skumji vērot, kā cilvēki seko šiem ieradumiem atkal un atkal, un viņu dzīvēs nekas nemainās…

1. ieradums: vienmēr meklēt vainīgos

Nabadzīgs cilvēks nekad neuzņemas atbildību par sevi. Viņš drīzāk apvainos savās neveiksmēs kolēģus, darba devējus vai sistēmu, nekā atzīs savas kļūdas. Nabadzīgais domā tā: “Ja vien ne VIŅI, es jau sen būtu veiksmīgs un turīgs. Man VISI traucē, un es neko nevaru padarīt!”

2. ieradums: “vilkt” laiku

No bērnības daudziem no mums ir iemācīta vecā tautas “gudrība”: “Septiņas reizes nomēri, pirms nogriez”. Laiks iet, bet jūs vēl joprojām mērat, domājat un rezultatā atrodas kāds, daudz uzņēmigāks, kurš nogriež “jūsu” kumosu, un aiznes to. Uzvar tas, kurš nebaidās spert pirmo soli un riskēt, tas, kurš izmanto savas idejas, nevis norok tās savas atmiņas tālākajā stūrī.

Cilvēks ar nabadzīgā domāšanu vienmēr “velk” laiku, bet paša bezdarbību un neuzņēmību “noraksta” uz kādu citu.

3. ieradums: neriskēt

Nabadzīgie neriskē. Viņi dod priekšroku stabilitātei, lai arī tā nenes nepieciešamos ienākumus. Rezultātā, tā arī dzīvo – no algas līdz algai, zem sava iedomātā stabilitātes spārna.

4. ieradums: mācīties bez maksas (vai vispār neko nemācīties)

Tipiskais nabadzīgo pārstāvis pierakstās uz daudziem bezmaksas treniņiem un semināriem, kuru lielāko daļu tā arī nenoklausās. Rezultātā, viņš dzīvo ilūzijā par to, ka mācās, bet patiesībā nekādas izaugsmes nav. Mēs visi zinām, kur atrodas bezmaksas siers… Lai kļūtu par uzņēmēju ir jābūt dzīvai komunikācijai ar savu skolotāju, ja tas ir, un jābūt skaidram darbību plānam, kā sasniegt savu mērķi. Treniņa cena nav tikai nākotnes veiksmes rādītājs, bet gan arī jūsu moticvācijas cena.

5. ieradums: nemaksāt citiem par viņu darbu

Cilvēks ar nabadzīgā domāšanu mīl dzīvot uz citu rēķina. Mūziku, treniņus, filmas u.t.t. viņš par brīvu iegūst internetā. Un viņa filosofija ir iegādāties pēc iespejas vairāk  maksas pakalpojumus vai preces bez maksas.  Un dzīve vienkāršo šo viņa uzdevumu, radot servisus (torentus, pirātu lapas u.t.t.), kurus radījuši tadi paši nabadzīgie nabadzīgajiem. Zogot citu intelektuālo īpašumu, un mānoties, cilvēks turpinās dzīvot nabadzībā.

6. ieradums: žēlot sevi

Ļoti bieži cilvēki savu problēmu sakni redz apstākļos – vai nu tas ir nelabvēlīgs ģeogrāfiskais novietojums, figūras nepilnības, tas, ka piedzimuši nabadzīgā ģimenē, piedzimuši neīstajā laikā, nav bijis iespējas iegūt pienācīgu izglītību, dzīvo nepareizajā valstī u.t.t. Nabadzīga cilveka arsenālā ir desmitiem iemeslu sevi pažēlot, bet kapitālu ar žēlumu nenopelnīsi.

7. ieradums: čīkstēt  un sūdzēties

Nav nekāds noslēpums, ka naudas trūkums ir negatīvu emociju cēlonis. Atšķirībā no nabadzīgā, cilvēks ar bagāta cilvēka domāšanu uztver savu neveiksmi kā nākamo pakāpienu ceļā uz savu mērķi, viņš nav pieradis čīkstēt un sūdzēties par savu likteni. Dažkārt jau gribas pažēloties un izraudāties, taču vieglāk no tā nekļūst, un naudas daudzums maciņā arī nemainās. Tās, ka nebija, tā arī nav.

8. ieradums: domāt par to, ko teiks citi

Veiksmīgs cilvēks novērtē savu individualitāti, un nav atkarīgs no apkārtējo viedokļiem. Nabadzīgs, kā likums, gluži otrādi – lauvas tiesu sava laika tērē, lai uzturētu savu tēlu citu cilvēku acīs. Pie kam, viņš orientējas uz bagātākiem un veiksmīgākiem cilvēkiem, nekā pats. Protams, šī salīdzināšana nav par labu viņam, bet toties dod vēl vairāk iemeslu tam, lai varētu žēloties.

9. ieradums: šķiešanās ar naudu

Nabadzīgam cilvēkam nav savas finansu stratēģijas. Viņa mērķis ir nopelnīt un uzreiz iztērēt. Cilvēks ar bagāta cilvēka domāšanu nopelna un investē (lielu daļu naudas investē arī sevī). Visbiežākā domāšanas kļūda šajā situācijā ir: “Ko es varu investēt, ja man nekā nav?”. Labklājībā dzīvo tie, kuri iemācījušies pareizi rīkoties ar savu nopelnīto naudu.

10 ieradums: tūlītēja izdevīguma meklēšana

Nabadzīgie necenšas mācīties kaut ko jaunu, nestrādā perspektīvā, bet grib saņemt tūlīt, momentā. Tas ir spilgts paterētāju sabiedrības uzvedības modelis. Cilvēks grib visu, un uzreiz, nepieliekot tam pietiekamas pūles. Viņš ir līdzīgs tam zemniekam, kurš ziemā apēd, pavasarī stādāmos, kartupeļus un nedomā par to, ko stādīs pavasarī.

11. ieradums: darīt to, kas nepatīk

Nabadzīgajam vienmēr atradīsies 10 vainīgie, 100 atrunas, 1000 iemeslu, kāpec viņam jādodas uz nīstamo darbu. Viņš dzīvo ar domu par piektdienu, nolād priekšniecību, taču, vienalga, katru pirmdienu, bez iebildumiem soļo uz ofisu. Uzsākt kaut ko savu, vai kaut ko mainīt, viņam nav drosmes. Taču, tā,  neko nemainot, dzīve paiet bez priecīgiem pārsteigumiem, absolūtu vienādi – gadu aiz gada.

12. ieradums: nelietderīgi tērēt savu laiku

Šāds cilvēks bieži uzdot sev jautājumu “kā nosist” savu laiku? Šis uzstādījums būtu jāpārvērš pozitīvajā jaunā uzstādījumā” kā man, pēc iespējas lietderīgāk, izmantot savu laiku”? Gala rezultātā, katrs saņem to, pēc kā tiecas – nabadzīgais “nosit” laiku un savu dzīvi, bagātais – izmanto to lietderīgi, kas atspoguļojas arī materiālajā stāvoklī.

13. ieradums: dzīvot svešu dzīvi

Nabadzīgiem cilvēkiem piemīt vēl viens trūkums – projicēt citu cilvēku dzīvi uz savējo. Neskaitāmi seriāli, raksti dzeltenajā presē, grāmatas par zvaigznēm palīdz stimulēt šo vēlmi. Baudot citu cilvēku piedzīvojumus, viņi dzīvo ilūzijās un savu elku veiksmes paēnā. Un tadā veidā vēlme riskēt un pārkāpt pāri savām bailēm, arvien samazinās.

Šo kaitīgo ieradumu ir daudz vairāk, nekā šeit uzskaitīts, taču šos variet izmantot kā testu tam, lai saprastu, ko nepieciešams savā dzīvē izmainīt. Visu šeit pieminēto, var izmantot kā papildus motivāciju darbībai. Veiksmi jums un labklājību!
Autors: Jevgēņijs Deiņeko
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS

Cilvēki, kuri baidās…

rožu ziedlapiņas7

Cilvēki, kuri pārāk baidās no nāves, sāk baidīties arī no dzīves. Tad viņi uzkrāj mantu: lielu pili, lielu mašīnu, miljoniem dolāru, rūpiju, to un citu, lietas, kas ir nemirstīgas. Rūpija ir vairāk nemirstīga kā roze.
Viņi neuztraucas par rozēm, viņi turpina uzkrāt tikai rūpijas.
Rūpija nekad nemirst, tā ir gandrīz nemirstīga, bet roze… No rīta tā bija vēl dzīva, bet vakarā viņas vairs nav. Viņi sāk baidīties no rozēm, viņi uz tām neskatās. Vai arī dažkārt, kad rodas tāda vēlēšanas, viņi pērk plastmasas ziedus. Tie ir labi. Ar tiem tu vari justies nepiespiesti, jo tie dod tev nemirstības ilūziju. Tie var būt ar tevi mūžīgi un nebeidzami. Īsta roze –  no rīta tā ir tik ļoti dzīva, bet tuvāk vakaram, tās vairs nav, ziedlapiņas ir nobirušas, un tā ir atgriezusies pie sava pirmavota.
Tā nāk no zemes, kādu laiku zied, sūta savu aromātu pasaulei… Pēc tam tās misija ir izpildīta, vēstījums nodots, un tā klusi krīt uz zemes un izgaist, bez nevienas asaras, bez mazākās cīņas.

Vai esi redzējis kā ziedlapiņas krīt uz zemes? Cik skaisti tās krīt, nepieķeroties, ne uz mirkli nemēģinot kaut kur aizķerties. Vienkārši uzpūš vējš, un viss ziediņš aiziet zemē, atgriežas pie pirmavota.
Cilvēks, kurš baidās no nāves, baidīsies arī no dzīves, baidīsies no mīlestības, jo arī mīlestība ir ziediņš, Mīlestība nav rūpija.

OŠO
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Pateicība par to, ko dod vīrietis

pateicīga sieviete3

Es jau sen gribēju uzrakstīt rakstu par pateicību. Par pateicību, pieņemot to, ko tev dod. Vēl konkrētāk, par to, ko dod vīrietis. Tāpēc, ka pēdējā laikā pārāk bieži no sievietēm, ar kurām strādāju, dzirdu: “Viņš mani nenovērtē, nemīl, nerūpējas par mani, nesaudzē!”

Sāku izprašņāt. Jo, lai tiktu skaidrībā ar situāciju, ir jāierauga tā no dažādiem skatu punktiem. Un ļoti bieži izrādās,ka uzmanība no vīrieša puses ir, tikai tā netiek izrādīta tādā formā, kadā sieviete to vēlas redzēt. Viņa vēlas, lai viņš vienmēr būtu blakus, bet viņš pieliek visus spēkus, lai nopelnītu naudu – viņas pašas vajadzībām. Viņa vēlas romantiku, bet viņš ziemā katru rītu dodas ārā – salā, lai uzsildītu viņas mašīnu. Viņa saka, ka viņš viņu nedzird, taču, no brīža kopš viņi ir kopā, viņš katru dienu pērk viņas iemīļoto rupjmaizi, pēc kuras jābrauc uz īpašu ceptuvi, kas neatrodas pie mājas. Tikai maizi….

Uzmanība, kas šķiet pašsaprotama līdz brīdim, kad esi to pazaudējusi.

Īpaši grūti ir ievērot īpašo attieksmi tad, kad cilvēks atrodas tālu no tevis. Tas ir gandrīz kā likums: jo tālāk ir vīrietis,jo asākas ir gaidu sajūtas, un, jo sāpīgāka katra detaļa, kas neierakstās ierasto lietu kārtībā. Uzrakstīja ne astoņos, bet divpadsmitos – nav uzmanīgs, neuzprasīja, kā tev iet – tātad vienaldzīgs, ignorēja jautājumu, kur viņš ir – tātad kopā ar kadu citu… Atkailināti nervi un fantāzijas rada visbezjēdzīgākos sižetus. Kad sižets ir radīts un detaļās izdomātas, sākas teātris:

«Es jau zinu, ka tagad tev ir svarīgākas lietas darāmas…»

«Kāpēc? Es vienkārši esmu aizņemts!»

«Tev nekad neatliek laika man…»

Saskarsmē rodas spriedze. Viņš saprot, ka viņa ar kaut ko ir neapmierināta, taču nevar saprast, ar ko. Viņa gaida, ka viņš sapratīs un «labosies», taču, par cik nespēj paust savas vajadzības normālā valodā, tas nenotiek. Agri vai vēlu viņš sapratīs, ka viņam vieglāk ir viņai vispār nerakstīt, jo pretējā gadījumā vienalga būs jātaisnojas par to, kā nav. Viņa nonāk pie secinājuma, ka atkal nekas nav sanācis un laiks velti notērēts. Un tad viņi šķiras….. nē, pat ne tā… vienkārši pakāpeniski attālinās, kaut patiesībā būtu varējuši būt kopā, ja vien…

Tad, lūk, izeja no šī strupceļā ir PATEICĪBA!

Pateicība par katru uzmanības zīmi, par katru nieku, kas izdarīta tavā labā. Bez izsvēršanas, analīzes, bez vērtēšanas, bez salīdzināšanas ar citiem, īpaši – citiem vīriešiem. Vienkārši – pateicība. Pateicos par to, ka tu esi! Pateicos par to, ko tu dari manā labā!

Ja tev šķiet, ka tev nav par ko pateikties, pavēro sevi vairākas dienas.

Cik stundas dienā tu esi tik aizņemta, ka tev nav pat minūtes, lai paņemtu telefonu. Cik reizes tev būtu reāli neērti uzrakstīt sms vai piezvanīt laikā, kad esi sporta zālē, dušā, pie stūres, pie ārsta. Cik bieži tev vienkārši nav garastāvokļa un spēka (banāla spēka), lai kādam kaut ko dotu? Vai dienas beigās, kad esi nostradājusies, tev bijusi smaga diena, tu patiesi esi gatava noiet pāris kvartālus, lai nopirktu svaigas bulciņas? Vai tiešām TU PATI vienmēr esi gatava  saprast un sajust otra cilvēka vajadzības, ja viņš tev par tām neko nesaka? Cik reizes tevi būtu iespējams nepareizi saprast, ja tu pati nesāktu kaut ko skaidrot?

Kad, lūk tā, bez liekas refleksijas tu sāc pievērst uzmanību sev, atnāk sapratne par to, ka mūsdienu pilsētas straujajā ritmā ikdienas plānveida uzmanība pret otru cilvēku ir kas līdzīgs varoņdarbam. Ka vienmēr ir ļoti daudz racionālu iemeslu, lai neievērotu, nepamanītu, nesadzirdētu, neatcerētos un nepiezvanītu. Un, lai cik dīvaini tas nešķistu, lai to darītu pastāvīgi, ir jāpieliek zināmas pūles, kas attiecībā pret otru arī nozīmē uzmanību un rūpes un varbūt – pat mīlestību.

Pamēģini kaut neilgu laiku kontaktēties BEZ PRETENZIJĀM. Sāc pamanīt, cik daudz kā svarīga slēpjas sīkumos. iemācies novērtēt sīkumus un pie tevis atnāks piepildījuma sajūta. Un tai līdzi pēc laika sāks realizēties tavi sapņi!

Autors: Jeļena Šubina
Tulkoja: Ginta FS

P.S. Kāda skolotāja reiz mums mācīja: problēmas dzīvē rodas tajās sfērās, kur par maz ir pateicības. Ja ir par maz naudas – tātad tev nav pateicības par naudu, kas pie tevis nāk. Ja ir problēmas attiecībās – tātad atkal par maz tur ir pateicības. To, par ko runā raksta autore, es ik dienas parbaudu savā dzīvē un patiešām – izmainot savu attieksmi, pieņemot cilvēkus tādus, kadi viņi ir, bez pretenzijām, pieņemot savu vīrieti bez pretenzijām, pateicoties par to, ka viņš it un par to, ko viņš dod un dara tavā labā, viss mainās. Patiešām mainās uz labu!

Dzīve patiesībā ir dāsna…

dāsna dzīve

Kā dzīve patiesībā ir dāsna…

Jums pastāvīgi kaut kā pietrūkst pilnai laimei? Jūs vēlaties vairāk mīlestības, naudas, rūpju, atzinības? Bieži sūrojaties par dzīvi, un pat tad, ja notiek kas labs, jums ir aizdomas par to, ka te ir kāds slēpts nolūks?

Visu jūsu problēmu sakne ir skopums un pateicības trūkums. Tas nepadara jūs sliktus. Tas tikai nozīmē to, ka jūs esat radījuši “mazā un nenozīmīgā es” tēlu un dzīvojat, vadoties no šī priekšstata.

Jūs domājat: “šim “mazajam un nenozīmīgajam es” nav ar ko dalīties  ar pasauli” un nedalaties. Bet saņemt kaut ko, neko neatdodot, nav iespējams.
Viss, ko jūsuprāt pasaule nevēlas jums dot, jūs paši nevēlaties dot pasaulei.

Dažu dienu garumā pamēģiniet dot citiem to, kā, jūsuprāt, jums pašiem pietrūkst.

Padalieties ar cilvēkiem atzinībā, paslavējiet tos, parūpējieties par kādu, paskatieties, kā tas izmainīs jūsu dzīvi. Jūs sapratīsiet, ka patiesībā jums ir tās lietas, par kurām sapņojat, jo kā gan savadāk jūs varētu ar tām dalīties?

Pārpilnība atnāk pie tiem, kuriem tā jau ir, jo tā, pirmkārt, ir iekšējais stāvoklis. Atklāt pārpilnības avotu sevī palīdz pateicību prakse.

Katru vakaru, pirms dodaties gulēt, atrodiet pēc iespējas vairāk iemeslu pateicībai, un jūs sapratīsiet, ka dzīve patiesībā ir ļoti dāsna pret jums.

Pārpilnība ir jāsajūt, nevis tā jāiegūst savā īpašumā. Padomājiet, kurš patiesībā ir bagātāks un laimīgāks: skopais un dusmīgais, vai dāsnais un pateicīgais cilvēks?
Un kāds cilvēks tu izvēlies būt?

© Ekharts Tolle

Tulkoja: Ginta FS