Pataloganatoma atklāsmes

Kāds paziņa žēlojās: klausies, man ir četrdesmit gadi. No rīta man ir migrēna, vakaros sāp mugura. Uz acīm brilles, uz zobiem kroņi, apavos ortopēdiskās zolītes. Kad ēdu sausu barību, man ir aizcietējumi, kad treknu – gastrīts, no vīna – dedzina. Bez tabletēm no mājas neiziesi, bez aizsargkrēma pludmalē apdegsi, bez miega, neesi dzīvotājs. Bet es taču it kā esmu vesels cilvēks!

Nu, jā, es saku. Tu arī esi vesels cilvēks. Ta izskatās veselība. Tāpēc, ka slimība izskatās pavisam savādāk.

Vai arī: tu bezgalīgi daudz strādā, naudu tērē pārsvarā tikai bērnu vajadzībām. Ēd mājās nevis restorānos, valkā tikai kokvilnas apģērbu, atpūties uz dīvāna. Pēc ienākuma līmeņa pārliecinoši esi kaut kur pa vidu un dažkārt pat augstāk par vidējo. Kāpēc gan rezultātā nav iespējams neko iekrāt – reizi gadā aizved ģimeni uz tuvāko jūru – turpceļš lidmašīnā, atpakaļ – kājām? Tu taču it kā esi bagāts cilvēks?

Nu, jā, es saku, tieši tā arī izksatās bagātība. Nabadzība izskatās pavisam savādāk.

Man taču ir brīnišķīgi viegli un gaiši bērni! Kāpēc gan viņi neklausa, ir skaļi, nav ģēniji matematikā un istabā regulāri viņiem “bardaks”?

Viss ir vienkārši: tā uzvedas brīnišķīgi viegli un gaiši bērni. Bērni ar smagu raksturu uzvedas savādāk.

Bet man ir bijusi ļoti laba audzināšana, ļoti labs garastāvoklis! Laba dzīve! Gaiša galva!

Tad kāpēc… Viss pareizi! Labs augums, laba vasara. Tas, kas mums ir – tas arī ir. Kad tas vairs nebūs labs? Kad tā mums vairs nebūs. 

Un, vēl: es taču it kā esmu ļoti ātrs! Kāpēc viss man aizņem tik daudz laika? Jebkuri procesi, visas pārmaiņas? Jā, un arī pati saprašana?

Viss ir vienkārši: “tik daudz laika” – tas arī ir “ātri”. Lēni – tas ir daudz ilgāk.

Bet kā tad dzīve? Sanāk, ka tā ir īsa?

Nē, tā ir gara. Ļoti gara: septiņdesmit, astņdesmit gadu. Un to laikā tu paspēsi to, ko paspēsi. Tā arī izskatās gara dzīve. Īsa dzīve – tas ir pavisam savādāk.

Vakarā pēc darba braucu garām parkam, tur cauri alejai katru vakaru steberē divi vecīši. Es viņus zinu kādus 20 gadus, viņi bija skaisti, tādi mēdz būt cilvēki gados ar labiem ciltsrakstiem. Viņi bija jautri, trakulīgi, braukāja pa ārzemēm, kolekcionēja gleznas, smējās par manām anekdotēm. Tagad viņi abi izskatās, tā, it kā būtu sarāvušies divreiz mazāki. Vecā sieviņa salīkusi, vecais vīrs staigā ar kruķiem. Mani pat nepazina. Knapi velk kājas, trīs soļi piecās minūtēs.

Tā izskatas laime. Nelaime izskatās savadāk.

Viktorija Raihere
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja velies būt bagāts, esi dāsns

dāsnums

Dāsnums ir īsta bagātība. Un lai būtu dāsns, tev nav vajadzīgs daudz lietu, tev vienkārši jadalās tajā, kas tev ir. Un nav svarīgi, cik un kas tev ir. Tu vispār vari būt nabags. Tu vari būt klaidonis, tomēr vienalga būt dāsns.

Tu vari uzsmaidīt svešiniekam, tu vari uzdziedāt, kad kāds skumst, tu vari padalīties ar saviem iedvesmojošajiem vārdiem. Ja tev nekā nav, tu vari iedomāties ziedus, dārgakmeņus un pasniegt tos jebkuram cilvēkam.

Dalies ar savu esību, ja tev nekā nav. Tā ir lielākā bagātība un katrs piedzimst ar to. Pastiep rokas un ej pie otra cilvēka ar mīlestību sirdī. Ja tev nav nekā cita, izņemot sava ķermeņa siltuma, tu vari apsēsties otram tuvāk un dot viņam savu siltumu.

Iedvesmo, dziedi, dejo, smejies un dāsni dalies savā priekā. Un nedomā, ka lai būtu dāsns, tev jābūt bagātam. Tieši otrādi; ja velies būt bagāts, esi dāsns.

Un, jo vairāk tu dalies, jo tava esība kļūst par esības straumi. Atvēsinoša prieka un iedvesmas straumi.

Tikai dāsns cilvēks ir svaigi spirdzinošs. Skopulis līdzīgs purvam, tam nepieplūst svaigs dzīvinošs ūdens. Ielūdz cilvēkus dalīties ar sevi. Ielūdz cilvēkus padzerties no tevis.
Tāpēc Jēzus teica: “Dzeriet mani! Ēdiet mani!”. Jo vairāk tu viņu dzer, jo svaigāks ūdens izplūst. Bagātības, ar kurām tevi apveltījusi dzīve, nav izsmeļamas. Bet tikai dāsnums to zin. Aiz katra stāv Dievišķais. Un neviens to nespēj iztukšot.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tagad būs bagātība

bagaza4

Vai jūti kā šobrīd mainās enerģija? Jūtīgi cilvēki sajūt to kā asas atmosfēras spiediena maiņas. Jā, mēs visi izjūtam trauksmi dēļ tā, ka apdraudēta ir mūsu veselība. Dēļ bīstamā vīrusa. Taču caur šo trauksmi ir jūtams, kā mainās naudas enerģija, vērtību un bagātības enerģija.

Tu sapņoji par bagātību. Un iedomājies to kā čemodānu pilnu ar banknotēm, zelta stieņiem, cipariem bankas kontā… Bet pašu bagātību ir grūti iedomāties. Tas ir kas abstrakts. Naudas enerģija ir mainīga un nepastāvīga. Dažkārt tā mainās.

Vērtību maiņa… Lūk, kas šobrīd notiek!

Čemodāns ar banknotēm izraisīs sajūsmu. Tā ir bagātība! Taču, ja šīs naudas zīmes jau sen ir pazudušas no apgrozības, sajūsma pazudīs. Vai arī, ja tā ir viltota nauda. Vai arī, ja šis čemodāns izrādīsies kopā ar tevi uz neapdzīvotas salas vai citas planētas, kur tev nāksies palikt uz mūžu.

Zelts, briljanti, pērles pārstās būt bagātība, nerunājot par cipariem bankas kontā. Tie pārvertīsies par neko. Pārstās būt kaut kas vērtīgs, kā koka nauda, kas bija senatnē. Vai gliemežvāki.

Skaista, dārga mašīna kļūs par neko, ja nebūs degvielas un ceļu, pa kuriem braukt. Smalks dators nebūs nekas bez elektrības. Tas momentā zaudēs savu vērtību, ja elektrība pazudīs uz visiem laikiem.

Un par bagātību kļūs pavisam citas lietas:

Ēdiens. Labi produkti. Dabīgi. Tas, ko dod zeme. Tas, ko var izaudzēt. Bet vissvarīgākā – veselība – lūk, vērtība.

Par bagātību kļūs grupa, kurā ir savstarpējs atbalsts. Grupa, kurā ir savstarpēja palīdzība.

Un praktiskās prasmes būs bagātība, vai ne? Prasme kaut ko darīt, radīt.

Un prāts. Nevis gudru vārdu zināšana un spēja apspriest visdažādākas tēmas, bet praktiskais prāts. Veselais saprāts, apķērība, prāta asums.

Un pieredze kļūs par bagātību. Spēja saprast cilvēkus un viņu uzvedību.

Prasme veidot attiecības un izturība – arī kļūs par vērtību un bagātību.

Lūk, kas šobrīd notiek. Vērtību maiņa. Mūsu acu priekšā. Protams, nauda paliks, kā maksāšanas līdzeklis. Taču nauda ir mainīga bagātība.

Ir jākrāj un jāsaudzē tas, kas tiks uzskatīts par bagātību un resursu. Arī resursi mainās, kā redzams. Visiem tik ļoti bija vajadzīga nafta, tā ir bagātība! Bet pēc tam kļuva ne tik ļoti vajadzīga. Uz kādu laiku.

Tāpēc krāj un audzē tos resursus, kuriem ir un būs vērtība. Viss pārējais ir mainīgs. Un šis pārējais būs tiem, kuriem būs resurss.

Lūk, kādas pārmaiņas. Iespējams, tās būs lēnas, taču tās notiek. Kļūstiet bagāti, tas ir iespējams un visiem pieejams. Tie arī ir mūsu līdzekļi, jo viss parējais acīmredzami zaudē savu vērtību.

Anna Kirjanova
Avots:econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ķīnieši joko par sevi

kinietis

Kad nav naudas – turam cūku.
Kad ir nauda – turam suni.
Kad dzīvojam nabadzīgi – pārtiekam no kalnos savāktām zālītēm.
Kad dzīvojam bagāti – restorānā pasūtam zālītes kā garnīru ēdienam.
Kad nav naudas – braucam ar velosipēdu.
Kad ir nauda – minam velotrenažiera pedāļus savā viesistabā.
Kad nav naudas – sapņojam apprecēties.
Kad ir nauda – sapņojam par šķiršanos.
Kad nav naudas – sieva iet piestrādāt par sekretāri.
Kad ir nauda – sekretāre sāk piestradāt par “sievu”.
Kad nav naudas – mēs tēlojam, ka tā mums ir.
Kad ir nauda – mēs tēlojam, ka mums tās nav.

Dīvaini cilvēki mēs esam 🙂

Avots: Психология Творцов собственной реальности
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nauda nāk uz vēlmi!

parpilniba23

Kad mums pazūd nauda (gadās, ka vesels slānis aiziet), tas nozīmē, ka:

– vai nu esam aizgājuši zemās vibrācijās un tad tuvākā nākotne mūs iznīcinās. Lai tas nenotiktu, mēs maksājam naudā, tā vietā, lai maksātu ar dzīvību un veselību.
– vai arī mēs esam jaunā līmenī un mums nav iespēju šo naudu izmantot. Piemēram – nauda ir, bet nav vēlmju, kurām to tērēt. Tāda nauda var mums kaitēt, tāpēc tā pazūd, atbrīvojot vietu citām, jaunām, mums nākotnē piemērotām vēlmēm.
Man arī ir bijuši naudas zaudējumi un es esmu redzējis, kā tas bija maniem paziņām, draugiem un klientiem. Šie zaudējumi bija saistīti ar pāreju uz augstākām vibrācijām, daudz augstākas frekvences, nekā tās, kurās šī nauda tika nopelnīta.

Kad tā laikā netika iztērēta kaut kādām savām vēlmēm, to atņēma un radīja apstākļus, lai atnāktu jaunas vēlmes. Tādās situācijās es vienkārši pateicos, pieņēmu, atzinos sev, ka dusmojos un nervozēju un vēlos pret to izturēties mierīgi un viegli.

Daudzas reizes esmu teicis un teikšu: nesapņo par naudu! Pretējā gadījumā tiks radīti apstākļi, lai tā tikpat ātri kā parādījās, arī pazustu (nav svarīgi, kā un kur: tu nodarbosies ar labdarību, labiekārtosi teritorijas citā pilsētā vai ciemā, tev to nozags, tā sadegs ugunsgrēka laikā utt). Ir svarīgi saprast, ka nauda nāk uz vēlmēm! Kad ir vēlmes, ir gatavība pieņemt, ka tās var nepiepildīties, un gatavība mierīgi izturēties pret to, ka tās piepildās (tu pārāk nesapriecāsies, neleposies un nelielīsies), tad nauda tam nāks vienmēr.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir

pārpilnība32

Tas, kas tu tavuprāt esi ir ļoti cieši saistīts ar to, kā citi izturas pret tevi.

Ļoti daudzi žēlojas, ka pret viņiem izturas nepietiekami labi: “Mani neciena, man nepievērš uzmanību, mani neslavē, man nepateicas, mani neatzīst. Ar mani nerēķinās.” Bet tad, kad kāds izturas pret viņiem labi, tad viņi to tur aizdomās par kaut kadu slēptu motivāciju un domā: “Apkārtējie grib ar mani manipulēt, grib mani izmantot. Mani neviens nemīl.”

Viņi sevi uzskata par “trūcīgo mazo “es””, kura vajadzības nekad netiek apmierinātas.

Tā ir galvenā sevis uztveršanas kļūda, kas izsauc funkcionālus traucējumus it visā, kas skar viņu attiecības. Viņi ir pārliecināti, ka pašiem nav ko atdot, un, ka pasaule un apkārtējie viņiem nedod vajadzīgo. Visas viņu realitātes pamatā ir kļūdaina izpratne par to, kas viņi ir. Un tas bloķē visas situācijas un saindē ikvienas attiecības.

Ja doma par trūkumu – vai tā būtu nauda, atzinība vai mīlestība – ir kļuvusi par daļu no tā, kas tu domā, ka esi, tu vienmēr jutīsi trūkumu.

Tā vietā, lai justu pateicību par to labo, kas jau ir tavā dzīvē, tu redzi tikai to, kas trūkst. Patiesībā, ja tu uzskati, ka pasaule tev atsaka, tātad tas nozīmē, ka tu atsaki pasaulei. Tu tai atsaki, jo uzskati sevi par maziņu, kuram nav ko atdot.

Divas nedēļas praktizē šo un vēro, kā tas maina tavu dzīvi.

Kad tev šķiet, ka cilvēki tev atsaka – uzslavas, novērtējumu, palīdzību, mīlošas rūpes utt, – dod viņiem to! Tev tā nav? Tad rīkojies tā, it kā tev tas būtu un tas atnāks. Un drīz pēc tam, kad sāksi atdot, tu sāksi saņemt.

Tu nevari saņemt to, ko neatdod. Izejošā plūsma nosaka ienākošo.

Domājot par to, ka pasaule tev kaut ko atsaka, zini, ka patiesībā tev jau viss ir, bet, kamēr tu pats neļauj tam izplūst uz āru, tu pat nespēj uzzināt, kas tev ir. Tā arī ir pārpilnība.

Likums par to, ka izejošā plūsma nosaka ienākošo ļoti spilgi ir izpausts Jēzus spēcīgākajā tēlainajā frāzē: “Dodiet un jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros”.

Pārpilnības avots neatrodas kaut kur ārpusē. Tā ir daļa no tā, kas tu esi. Tomēr sāc ar pateicību un tās pārpilnības atzīšanu, kas atrodas ārpusē. Ieraugi dzīves pilnību visā, kas tevi ieskauj. Ar savu ādu sajūti saules siltumu, priecājies par ziediem pie puķu veikala, nokod sulīgu augli vai izmirksti līdz pēdējai vīlītei, izbaudi no gaisa krītošās ūdens šaltis.

Dzīves pārpilnība ir uz katra soļa. Pateicība šai pārpilnībai, kas tev apkārt, atmodinās to pārpilnību, kas snauž tevī.

Izlaid to, ļauj tai plūst. Kad tu uzmaidi garāmgājējam, notiek neliela enerģijas izplūde. Tu atdod. Biežāk uzdod sev jautājumu: “Ko es varu šeit atdot; kā es varu pakalpot šim cilvēkam, šai situācijai?” Tev nav jābūt nekādam īpašumam, lai justos pārpilnībā, kaut gan tad, ja tu jūti pārpilnību sevī, tad tā noteikti arī atnāks lietu veidolā.

Pārpilnība atnāk tikai tiem, kam tā jau ir. Tas, iespējams, šķiet netaisnīgi, taču tā tas ir. Gan pārpilnība, gan trūkums ir tavs iekšējais stāvoklis, kas sevi izpauž tavā realitātē.
Jēzus to pauda sekojoši:

“Jo kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.”

Autors: Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dažkārt cilvēks iekrīt bedrē

ivs senlorans6

Tikko vēl viņš lidoja un viss bija brīnišķīgi. Šķita, ka tā būs vienmēr. Bet pēc tam viņš krīt līdz pašam bedres dibenam – pavisam negaidīti un momentā. Viss sabrucis! Cilvēks sēž pašā bedres dibenā un viņam šķiet, ka tā būs vienmēr.

Vienmēr vajag atcerēties, ka dzīve ir mainīga. Bet, ja lidoji, tātad proti lidot. Un vari atkal pacelties un lidot. Ja biji laimīgs un veiksmīgs, tātad atkal vari tāds kļūt. Smadzenes atcerās programmu un navigators atcerās ceļu, bet liktenis – pats redzi, liktenis ir mainīgs. Ja tas tevi iegrūdis bedrē, ne no šā, ne tā, pēkšņi var pavisam negaidīti no šīs pašas bedres izvilkt. Ja tu nedaudz papūlēsies. Viss var notikt uz labu. Kaut gan tam ir ļoti grūti noticēt.

Droši vien Īvs Senlorāns nebūtu ticējis, ja viņam kāds teiktu, ka nonāks trakonamā, piedodiet, psihoneiroloģiskajā klīnikā. Nav nekāds brīnums, ka viņš tur nokļuva un nedaudz sajuka prātā. Bija ieslīdzis tadā depresijā, ka svēra vien 40 kilogramus – tas ir paša kaulu svars. Sākumā bija laimīgā bērnība, maiga mamma un mīlošas māsas, pirmā modeļu skate deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam darbs Diora modes namā, ovācijas un sajūsmas pilnas atsauksmes presē, nauda, ballītes, augstākā sabiedrība… Bet pēc tam, bāc! – un viņu iesauca armijā un aizsūtīja karot uz Alžīriju.

Un vēl līdz tam, kāda kolekcija skatē ar blīkšķi izgāzās – ne no šā, ne tā. Armijā jūtīgais jauneklis sajuka prātā un ieslīga depresijā. Visīstākajā. Un attapās trakonamā. Un tur viņu apciemoja draugs Pjērs Beržē. Draugs paziņoja, ka Senlorāns ir atlaists no darba Diora modes namā. Kam gan vajadzīgs psihsiki slims neveiksminieks?

Lūk, tas ir kritiens. Viss zaudēts, pilnīgi viss. Atliek vien apgulties un nomirt. Un tieši šajā brīdī sākās viņa īstais ceļš pretī slavai un naudai. Šī ziņa par atlaišanu viņu tā saniknoja, ka viņš attapās un iesūdzēja tiesā Dior. Jo viņš tika negodīgi atlaists, cilvēki vienkārši nolēma, ka ar viņu viss ir cauri. Viņš vinnēja tiesu, saņēma labu naudu un atvēra savu modes namu un kļuva patiesi slavens un bagāts.

Tikai viņš bija kļuvis nedaudz māņticīgs, par ko materiālisti viņu mēdza apvainot. Vinš nevienu modes skati nesāka, pirms pašrocīgi nebija modelei ap kaklu aplicis rotu ar sarkanu rubīnu sirdi. Šai rotai bija jāsargā no ļauniem skatieniem un jāatnes likteņa labvēlība. Īvs Senlorāns ticēja liktenim, kas var pēkšņi iemest bedres dibenā. Bet var arī pacelt neticamos augstumos līdz pat mākoņiem. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – par to vajag atcerēties.

Un vēl vienu vajag atcerēties: ja esi lidojis, visticamākais, tu atkal lidosi. Tevī ir “iebūvēta” šī funkcija lidot. Tu to proti.

Un ir jāsagaida likteņa labvēlība, pašam izdarot visu, lai sevi izglābtu, pat tad, ja bedre un depresija ir neticami dziļas. Kā tikko esi sasniedzis bedres dibenu, vajag pret to atsperties: tā mācīja senie gudrie.

Kad vairs nebūs ko zaudēt, kad paliks tikai kaulu svars, vari atkal lidot augšup. Ja tavs liktenis ir mainīgs, ja balto strīpu nomainījusi melnā izmisuma svītra, visticamākais, tuvojas pārmaiņas. Bet Īvam Senlorānam arī psihe bija mainīga: tad viņš krita depresijā, tad pēkšņi sajuta spēku pieplūdumu un iedvesmu un radīja savas visskaistākās tērpu kolekcijas.

Izmisuma brīdī vajag atcerēties: ja pēkšņi tev liktenis kaut ko ir atņēmis, tas tikpat ātri var visu atgriezt. tas, protams, nav stāsts par tuvinieku zaudējumu, bet gan par kritieniem. Tie var kļūt par jauna ceļa sākumu, ja pats papūlēsies sevi glābt un atjaunot taisnīgumu.

©Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Bagātības un pārticības likumi

pārpilnība01

– Vai mēdz būt tā, ka cilvēks dara savu iemīļoto darbu, taču tas nedod viņam iespēju labi nopelnīt? Vai arī, ja tā ir viņa patiesā sūtība, tad diez vai viņš dzīvos nabadzībā?

– Viedie šo skaidro tā: ja cilvēks dzīvo saskaņā ar savu sūtību, par viņu rūpējas pats Visums. Caur viņu tiek realizēts kāds pasaulīgs uzdevums. To ceļu, ko Visums un Dzīve viņam dod, viņš arī realizē.

Tāpēc pati dzīve sāk rūpēties par tādu cilvēku. Piemēram šķīsta sieviete, kura ir ļoti uzticīga savam vīram, vēl viņam labu, veiksmi, rūpējas par viņu. Viņa ir laimīga attiecībās ar savu vīru. Ap šo pāri izveidojas it kā neredzama veiksmes aura un tas, ko viņi vēlas, viņiem izdodas. Nav skaidrs no kurienes, taču pie viņiem nāk viņu vēlmju realizācija.
Iespējams, ka šim pārim ne vienmēr būs pārmēru liela bagātība, taču viņu vēlmes piepildīsies. Arī par cilvēku, kurš nesavtīgi realizējas savā profesijā, dzīve rūpējas. Dažkārt sķiet, ka šie Visuma likumi ir neloģiski, bet arī dzīve ir neloģiska. Šodien cilvēki, kuri pēta veiksmes likumus no loģikas platformas māca: izdari tā, tā un tā un tu būsi veiksmīgs cilvēks. Taču dzīves likums nav loģikas likums, drīzāk – mistikas.

Mistika nozīmē brīnums, radošums, nav skaidrs, kā tas notiek. Nav skaidrs kā no mazmazītiņas koka sēkliņas var izaugt milzīgs koks, kas dzīvo simtiem gadu. Cilvēks, kurš saņem mistikas pieredzi, dzīves intuīcijas pieredzi, dzīves vienotības pieredzi, iegūst arī laimi, enerģiju, spēku un iespējas.Universāls laimes likums:
– Ja cilvēks atrodas nospiestā stāvoklī, vispār neredz nekādas iespējas, ko viņam darīt, kad “dzīve nospiedusi uz ceļiem”?
– Viedie skaidro, ka vienmēr ir kāds universāls likums, kas maina cilvēka likteni: komunicēt ar kādu, kurš šajā dzīvē ir realizējies.No realizētas personības nāk pavisam cita enerģija. Es esmu depresijā, man neveicas, pašam ir ļoti grūti izrauties no šī stāvokļa, bet, ja blakus ir kāda personība, kurai ir cita dzīves pieredze, tad šī enerģija mani “izvilks”.
Tāpēc galvenā rekomendācija tiem, kuri vēlas izrāpties no savas bedres, meklēt to cilvēku sabiedrību, kuri ir veiksmīgi šajā dzīvē un no viņiem arī mācīties.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: Ginta FS

Šis ir enerģētiski spēcīgs laiks un ir ļoti svarīgi, lai mēs sevī vairotu pārticības, pārpilnības un laimes sajūtu un Jaunajā gadā iesoļotu ar skaistu, gaišu, bagātīgu sajūtu un tāpēc jau pirmdien 2. decembrī plkst. 18:00 mēs tiksimies Ineses Prisjolkovas klātienes seminārā “Bagātības un pārticības likumi”. Piesakies ŠEIT

Tiekamies!

 

Kā mēs no dzīves saņemam tieši to, ko vēlamies

2

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.

Uz brīdi, kad tapa šis raksts, es atrodos interesantā savas dzīves etapā. Pirmkārt, mēs ar ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvokli, un tas ir saistīts ar mantu krāmēšanu, šķirošanu, lai saprastu, kas vajadzīgs vai nav vajadzīgs, un ar dažādu eksistenciālu jautājumu risināšanu.

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?

  • Izmest man tās, vai atstāt?
  • Un, ja nu es tās šodien izmetīšu, bet rīt man tās vajadzēs, bet to vairs nebūs?
  • Vai es vēl kādreiz varēšu ko tādu nopirkt?
  • Izmest vai atdāvināt?
  • Doties uz miskastēm vai pasūtīt lielāku kravas auto?

Pārpilnības un trūkuma filosofija

Es esmu sākusi ļoti aktīvi rakstīt un nodarboties ar dažādām radošām lietām. Pabeidzu darbu pie savas mājas lapas un vadu dejošanas treniņus. Un sakarā ar to man rodas dažādi jautājumi un bažas.

  • Ja nu neviens nelasīs to, ko es rakstu?
  • Ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
  • Ja nu par šīm tēmām tik daudz kas cits ir sarakstīts?
  • Ja nu izrādās, ka neesmu pietiekami radoša personība un man nepietiks potenciāla?
  • Ja nu es nespēšu savu vietni popularizēt tā, kā to vēlos?
  • Ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
  • Ja nu…?

Lūk, kas man ļauj tikt galā ar šiem jautājumiem un bažām.
Tā ir pārpilnības filosofija.

Trūkuma filosofija

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daži uzskata, ka resursi ir ierobežoti. 
Un, ja kāds kaut ko ir paņēmis, tātad mums nepietiks. Nav jau nekur teikts, ka mums dzīvē pēc tam būs kaut kas, kas šobrīd ir. Un tā spriež daudzi. (Vairums ļaužu). Tā ir trūkuma filosofija. Visbiežāk tā ir raksturīga vecākās paaudzes cilvēkiem. Pat tiem, kuri vēl varētu kaut ko dzīvē paveikt. Skaidrs, no kurienes tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad piepildījās pašas briesmīgākās prognozes. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tie, kuri mācījās sevi ierobežot un iztikt ar mazumiņu. Kaut gan tie, kuri gribēja, bija pārtikuši pie jebkuras sistēmas.

Tagad ir pavisam cita dzīve. Un man ir ļoti žēl, ka arī manas paaudzes cilvēki (ap gadiem 30) dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas “pieķer” arī mani, īpaši tad, kad šķiros no mantām vai domāju par savu radošumu. Un ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, ka es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Ļoti bieži pie manis nāk klienti, kuri vēlas izmainīt savu dzīvi, taču mokās ar jautājumiem:

Ja nu man nesanāk?

  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Ja nu es pametīšu nemīlamo darbu un neko labāku neatradīšu?
  • Ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilvēku, bet mīļoto nesastapšu?
  • Ja nu man nebūs klientu?
  • Ja nu es iztērēšu naudu un vairāk man naudas nebūs?
  • Ja nu būs tikai sliktāk?
  • Vai es varēšu noķert medni kokā? Bet varbūt labāk samierināties ar zīli rokā?
  • Un tās ir tās pašas trūkuma filosofijas atskaņas.

Pārpilnības filosofija

Ir pavisam cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un būt veiksmīgam, neskatoties ne uz ko. Galvenā doma tajā – Visums ir pārpilnīgs.

Tam apstiprinājumu es rodu parastu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:

  • “Nauda atnāk konkrētam projektam”.
  • “Ja vienas durvis aizveras, tad momentā kaut kur atveras citas durvis vai logs”.
  • “Kam tici, tas arī ir”.

    Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par piecām maizēm un divām zivīm… Atceries?

    (Viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: “Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.”
    Un tie tā darīja un visus apsēdināja. Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.)

Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgumu un dod mums to, ko mēs vēlamies. To, ko mēs patiešām, reāli vēlamies.

Tā kā, ja tu patiešām gribi saprast, ko tu patiešām reāli vēlies no dzīves un kādas ir tavas pārliecības, tad vienkārši paskaties sev apkārt. Tas ir tieši tas, ko tu pieprasi. Pat tad, ja tev šķiet, ka tā nav. Savādāk, no kurienes gan tas radies?

Ir kāda visiem zināma anekdote.
Vīrietis brauc uz darbu pārpildītā transportā un pie sevis domā: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Bet aiz muguras stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – sterva, bērni – idioti, priekšnieks – maita, dzīve nav izdevusies. Un domā: “Es nesaprotu, priekš kam viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”

Tā kā pārpilnības filosofija glābj un atver vārtus radošumam. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr dod to, ko mēs prasām. Personīgi man tas ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenoķerams putns.

Kā tas palīdz?

Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un vairs neuztraucos par to, ka šīs tēmas nav nekas “svaigs” un jauns. Viena tēma sev līdzi pavelk nākamo un tas aizrauj.
Es fotografēju un baudu šo procesu. Un man nemaz nav svarīgi, cik vēl apkārt ir fotogrāfu, un kā viņiem izdodas, labāk vai sliktāk.

Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta, ka cilvēki atsauksies.

Ļoti daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.

Es atbraucu uz laukiem un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. Un katru dienu kaut ko zīmēju un krāsoju. Akmeņus, riepas, sienas (protams, saskaņojot ar saimniekiem). Krāsoju tā kā man sanāk. Un krāsojot man rodas jaunas idejas.

Cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati. Un tas mums dod iespēju ieraudzīt savu dzīvi un sevi kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti to vēlamies, ir svarīgi sev pajautāt: “Kā gan es pamanījos nesaņemt to, ko vēlējos? Kāpēc man vajag prasīt to, kas man nepatīk un pēc tam kreņķēties?” Atbilde noteikti atradīsies.
Un vēl, doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt kaut ko, kas mums iepatiksies un ļaus iegrimt radošumā. Un jebkurš, pat vismazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Duy_Huynh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu un tavas emocijas

11745464_560043750800044_2803706553639495144_n

Visi tavi konflikti un tavs smagums – tie neesi tu, bet gan tava sevis asociēšana ar savām emocijām.

Kā tikko tu pārstāj sevi asociēt ar saviem sasniegumiem un bailēm – novāc savu lepnību un nozīmīgumu – dzīve vairs tev nedos smagas mācību stundas, jo pēc tām vairs nebūs nekādas vajadzības.

Mums dara pāri un apvaino tad, kad mēs esam viegli aizvainojami. Bet tad, ja mēs pieņemam to, kas notiek, mums ir vienalga.

Gribi būt bagāts – novāc savas emocijas. Gribi būt veiksmīgs – godīgi atzīsties un pasaki paldies, kad tevi kritizē vai aprunā.Piemēram, tad, kad man trūkst potenciāla – apkārtējie cilvēki cenšas mani aizvainot, aizķert, pateikt kaut ko sliktu, tādā veidā mani piepildot. Mani padara vēl stiprāku un dod enerģiju tas, ka es viņiem pateicos un neatbildu ar to pašu.

Šī ir veiksmes un bagātības formula. Tāpēc es ar prieku pieņemu kritiku un apvainojumus par to, ko es neesmu darījis un kas neesmu. Reizē ar to, es kļūstu tas, kas es esmu un zinu, ka būs vēl labāk.

Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis