Lūk, ko nozīmē “atlaist pa īstam”

atlaist visu

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.

Tas notika. Tava pasaule nokļuva zemestrīces epicentrā un sabruka. Neviens tevi par to nebrīdināja. Neviens neteica, ka var būt tik sāpīgi. Tas vienkārši notika un viss… Tomēr tu vēl joprojām esi šeit. Tu vēl joprojām centies savākt sevi pa gabaliņiem, vēl joprojām centies atjēgties pēc visa notikušā.

Cik laika pagājis kopš tā brīža? Mēneši? Gads? Varbūt pagājis jau tik ilgs laiks, ka tu jau esi aizmirsis, kurā brīdī pasaule tik ļoti izmainījās?

Zilumi un rētas pamazītiņām sadzīst. Un tagad tu gaidi to brīdi, kad atkal jutīsies kā vesela personība. Tu centies atlaist atkal un atkal… Tu centies atbrīvoties, lai dvēselē iestātos miers…

Kāpēc es jautāju tev: ko nozīmē atlaist?

Tu sēdi tumsā un ļauj atmiņai pakalpīgi piespēlēt tev atmiņas. Ļauj iekšējai balsij strīdēties ar tevi līdz aizsmakumam. Tu ļauj tai runāt līdz brīdim, līdz tā nesāk tevi mierināt.

To dienu atmiņu sīkas detaļas pielavās pastāvīgi un nemanāmi.

Sajūtot sāpes sirdī, tu krampjaini ievelc plaušās gaisu. Aizver acis. Nekas nepalīdz. Tu vel joprojām turi rokās sasistās sirds šķembas. Visu šo laiku tev nākas pielikt milzīgas pūles, lai kaut kur ietu, runātos ar kādu, turpinātu ēst, elpot un vienkārši dzīvot.

Tu esi salauzts un ļoti skaidri to jūti.

Paša dēmonu ēna izkropļo apkārtējo realitāti. Viņiem vajag apmierināt savas vajadzības un vēlmes. Kamēr tas viss notiek, tu vienkārši vēro. Tevi skauj neticība pasam sev, bailes un vainas sajūta. Atmiņa nepalīdz, drīzāk otrādi.

Turpini gaidīt. Gaidi līdz brīdim , kad visi šie dēmoni pārstās tev čukstēt. Pienāks diena, kad viņi piekusīs runāt. Viņi padosies un vienkarši skatīsies, kā no reizes uz reizi tu izdari izvēli turpināt dzīvot.

Gaidi, tāpēc, ka atlaist nenozīmē aizmirst. Atlaist nozīmē atcerēties, bet ar smaidu sejā.

Atlaist nozīmē atbrīvoties no vēcās ādas un zem tās ieraudzīt jaunu, atjaunojušos, tīru ādu.

Atlaist nozīmē mīlēt.

Mīlēt visus tos dēmonus un visas tās atmiņas. Mīlēt, līdz tie ieaijāti iemigs dziļā miegā.

Vajag mīlēt sevi kopā ar savu salauzto sirdi. Un nevajag gaidīt, kamēr tā sadzīs.

Atlaist nozīmē visām savām bailēm ļaut iznākt ārā gaismā. Izģērbt tās.
Uztvert tā, it kā tās būtu ievainoti dzīvnieki. Ļaut tām kārpīties un aurot, līdz tās neiznāks no savas noslēgtās telpas brīvībā. Tad tu spēsi tās ieraudzīt un stipri, stipri apskaut.

Atlaist nozīmē būt drosmīgam.

Būt tik ļoti drosmīgam, ka kļūt pašam sev par varoni. Tad tava pagātne pārstās ietekmēt tavu tagadni un gaišā nākotne pacietīgi gaidīs, kad tu to uzbūvēsi. Liec akmeni uz akmeņa, un soli aiz soļa.

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.​​​​​​​ 

Tad tu apzināsies, ka tavi iepriekšējie kritieni bija vajadzīgi tādēļ, lai tu atlkal spētu pacelties spārnos. Tikai šoreiz jau daudz augstāk. Lūk, ko nozīmē ATLAIST.

Lūk, ko nozīmē klauvēties pie durvīm, kas ved mīlestības pasaulē.
Klaudzināties atkal un atkal.
Avots: http://www.cluber.com.ua/lifestyle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Grigorijs Pomerancs: par intelektu, garīgumu, labo un ļauno

grigoriy-pomerants1

Krievu filozofs un rakstnieks, komunisma režīma upuris Grigorijs Pomerancs, kurš daudz rakstījis par solidaritātes filozofiju savulaik aicināja: ja jūs nespējat aizmirst jūsu tautai nodarīto ļaunumu, neatsaucieties tikai uz vēsturi, bet pameklējiet vainu arī sevī. Varbūt jums ir izdevīgi sevi uzurdīt, jo tas attaisno jūsu neveiksmes, jūsu nevarību šodien. 

Pēdējo gadsimtu pieredze rāda to, ka ir bīstami uzticēties loģikai, nepārbaudot to ar sirdi un garīgo pieredzi.

Prāts, kurš kļuvis par praktisku spēku, ir bīstams. Bīstams ir zinātniskais prāts ar saviem atklājumiem. Bīstams politiskais – ar savām reformām.

Šodien ir vajadzīgas aizsardzības sistēmas no prāta postošā spēka, līdzīgi kā atomelektrostacijās no atomsprādziena. Neviens nelietis, bandīts un sadists nav izdarījis tik daudz ļauna, cik cēlo ideju entuziasti, progresīvo ideju un mērķtiecīgās labestības entuziasti…
Miljoniem cilvēku nogalināja galējā lēmuma ideja, galējās izejas no visām krīzēm, ideja lēcienam no nepieciešamības valstības brīvības valstībā (vai kādā citā utopijā).

Tajos apstākļos, kad toni nosaka vulgaritāte un rupjība, grūti savākt kopā to sabiedrības daļu, kas aizsniegusies līdz pasaules kultūras dziļākajiem slāņiem. Neredzu šeit efektīvāku ceļu kā individuālu attīstību. Tikai spēja pašam aiziet līdz līmenim, kad kļūst pieejamas un tuvas gan pasaules kultūras augstienes, gan dziļumi un tādā veidā mēs kaut nedaudz varēsim sevi sajust kā to mantinieki.

Inteliģence — tā ir iekšēja gatavība ārējai brīvībai un gatavība aizsargāt šo brīvību no ārējiem ienaidniekiem un iekšējiem netikumiem, no brīvības pārtapšanas visatļautībā.

Visi centieni sasniegt harmonisku sabiedrības attīstību, pametot malā cilvēka personību, dvēseli un tās bezgalību, ved tikai uz vilšanos, vairo niknumu, un naidīgus centienus pakļaut nepakļāvīgo dabu, un gala rezultātā tādas vardarbības, kas salīdzinājumā veco, nesaprātīgo sabiedrību šķiet Saprāta, Labestības un Skaistuma valstība.

Izplatījuma un Laikā Dievs sevi var atrast tikai dziļi cilvēka sirdī, pašā lielākajā tās dziļumā un, lūk tad, kad cilvēks sasniedz pašu lielāko dziļumu, viņs jūt kādu garu, kurš viņam saka priekšā: ko nozīmē labs un ko – ļauns.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Saproti, ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums

durvis55

… tās būs gaidu beigas.
Saproti,ka tev neviens neko nav parādā un tas būs tava uzplaukuma sākums.
Neviens.
Neko.
Nav parādā.
Tik vienkārši…
Atlaist mirāžu par to, cik gan tu esi svarīgs to cilvēku acīs, kurus sastopi. Nevienam nav tevi jāmīl, jādāvina tev dāvanas, un nevienam ar tevi nav jādraudzējas un jāizturas pret tevi godīgi un nesavtīgi.

Nevienam nav jābūt tev uzticīgam tāpēc, ka tu esi kādam uzticīgs.
Nevienam nav tevi jāaizstāv un jādod savs plecs atbalstam grūtā brīdī.
Nevienam nav tev jājūt līdzi un nav tevi jāmierina.
Jāaizdod tev nauda.
Jāklausās tavi stāsti un jāsmejas par taviem jokiem.
Nevienam nav jāaizpilda tavs tukšums un neprasme dzīvot…
Jāatstāj tevi darbā tikai tāpēc, ka esi labs darbinieks.
Nevienam nav par tevi jārūpējas un vēl jo vairāk nevienam nav jāaorganizē tev laimīga un komfortabla dzīve.
Nevienam nav tev jāatbild
ar labu uz labu.
ar pateicību.
Tu saprati?
Neviens. Neko. Tev. Nav Parādā.
Nekad un nekur.
Vai tas dara tevi cietu un noslēgtu?
Vīlušos?
Nē. Nē. NĒ!
Ieskaties tajā…
Tas ir piedošanas vieglums.
Tā ir gaisma, kas laužas cauri tavas nelaimes durvīm…

Atlaid to, kā nav tavās rokās.
Pārstāj tēlot…

Tu vairs negaidi un neceri uz kaut ko.
Tagad tu mācies novērtēt sīkumus, kurus agrāk palaidi garām…
Labu vārdu.
Piedāvājumu palīdzēt.
Smaidu…
Izrādās, ka viss bija tikai tevī pašā…
Redzi, cik daudz labestības ir pasaulē, kad tu neapslāpē visu sev apkārt ar savu “gribu” un “parādā”? dzVisi cilvēki ir labestīgi. Vienkārši ļauj viņiem būt bez tavām gaidām un vērtējumiem un viss izrādīsies savās vietās.
“Ja mīli – atlaid”…
Lūk, tas…
Cieni otra izvēli.
Necenties paredzēt un kontrolēt.
Tev neviens neko nav parādā.
Tas ir pirmais solis.
Un vairs nav gaidu.
Netaisnīgums ir pazudis un palikusi pateicība.
Vieglums.
Un vienkāršība.
Tik daudz esi nometis.
Tagad tu esi brīvs.
Brīvs klausīties un būt mierīgs un kluss.
Brīvs vienkārši būt.
Tev neviens neko nav parādā.
Un tev ne no viena neko nevajag.
Dzīvo.
Dmitrijs Goreliks
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

Ja tev ko ļoti vajag, vispirms atdod To

milestiba4

Kā tikko mēs pieķeramies kādam, kā tikko attiecības mums kļūst par laimes simbolu – mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību.

“Mūsu vēlmes ir tās, kas liek mums ciest”.
Karloss Kastaņeda

Kad piedzimstam, mēs esam brīvi. Mums laimei nav vajadzīgs kāds – bērnam ir labi pašam ar sevi.
Un tad mēs augam… Bērnība cilvēkam ir pats nozīmīgākais dzīves posms un visi notikumi, kas tajā notiek, atstāj savas pēdas mūsu tālākajā dzīvē. Kad bērns ir maziņš, viņam vienkārši ir vajadzīga aizsardzība un sirds siltums, un tāpec viņš pilnībā uzticas saviem vecākiem. Viņš ir tāds – maziņš, bet vecāki – tādi  lieli.

Un, ja vecāki strīdās vai kliedz, bērns nevar pat iedomāties, ka tiem var nebūt taisnība, vai arī viņi dusmojas tāpēc, ka netiek galā ar savām dzīves grūtībām. Pieņemt to, ka vecāki nav ideāli, bērnam nozīmētu nonākt briesmās. Un tāpec bērns izdara secinājumu, ka it visā, kas noteik ar vecākiem, vainīgs ir viņš Ja viņi strīdās un dusmojās – tātad viņš ir slikts un nav pelnījis mīlestību.

Taču vecāki nav ideāli un ļoti bieži kļūdās un runā kļūdainas lietas, taču visu, ko viņi saka, bēŗns pieņem par patiesību, un tas nogulsnējas viņa zemapziņā. Un nav nekāds brīnums, ka pēc kāda laika, bērns pārstāj sev uzticēties, bet iekšējā brīvība un laimes sajūta pazūd.

Un visa dzīve parvēršas vienā lielā vēlmē gūt apstiprinājumu tam, ka tu esi labs un esi vertīgs. Un mēs kļūstam atkarīgi no citu cilveku uzslavām un vērtējuma, no citu cilvēku mīlestības, no naudas, no pārticības un komforta.

Mīlestības pret sevi zaudēšana noved pie tā, ka mēs to sākam meklēt citos cilvēkos. Un, to atraduši, ļoti baidāmies pazaudēt. Un tad mums šķiet, ka, ja šis cilvēks aizies no mūsu dzīves, uz visiem laikiem aizies mīlestība, maigums, rūpes un visas citas labās lietas. Un mēs cenšamies saglabāt šīs attiecības pat tad, kad sen vairs nesaņemam un nevēlamies paši sniegt ne rūpes, ne mīlestību.

Pieķeršanās vienmēr rada bailes.

Bailes cilvēku padara smagu, neinteresantu, atņem viņam elastību, padara nespējīgu ātri mainīties. Bailes un pieķersanās nomoka cilvēku, atņem viņam dvēseles un fiziskos spēkus.

Ļoti bieži notiek tā, ka, reiz izjutuši no kaut kā laimi, mēs vēlamies pārdzīvot to vēl un vēl, un tas kļūst par beigu sākumu.

Kā tikko mēs pieķeramies cilvēkam, kā tikko attiecības ar kādu mums kļūst par laimes simbolu, mēs zaudējam savu vieglumu un brīvību, un sākam pretendēt uz otra cilvēka brīvību, mēs sākam pieprasīt garantijas, ka viņš vienmēr būs mums blakus un nekad mūs nepametīs.

Pretējā gadījumā kopā ar viņu aizies arī laime – mēs tam ticam, mēs tā jūtam un domājam. Taču nevienam negribās zaudēt savu brīvību, nevienam negribās nonākt cietumā. Pat tad, ja šis cietums būvēts no pastāvīgām rūpēm.

Mīlestība un pieķeršanās ir divi pretmeti.

Mīlēt nozīmē vienkārši vēlēt otram laimi un darīt visu, lai VIŅŠ būtu laimīgs.
Pieķeršanās ir vēlme, lai cilvēks būtu laimīgs AR TEVI.

Rezultātā sava mazvērtības sajūta un nebeidzama vēlme būt laimīgam pārvērš mus par naidīgiem egoistiem. Un mēs pastāvīgi pieprasām un atkārtojam: “Es, es, es!”. Tā ir atkarības un pieķeršanās galvenā pazīme.

Pašpietiekams cilvēks ļaus otram cilvēkam sev blakus būt tādam,
kāds viņš ir.

Kā atlaist cilvēku, kā kļūt brīvam?

Ir jāpaskatās uz savu dzīvi maksimāli skaidru skatu, tā, it kā tā būtu pēdējā tava mūža diena. Lai ko tu mīlētu, lai pie kā arī pieķertos tava sirds, tas viss paliks aiz nāves sliekšņa un tāpec vienīgais, kas tev atliek, priecāties par iespēju dzīvot, par būšanu šeit un tagad

Priecāties par visu, kas tev apkārt, par cilvēkiem, kuri piekrita doties kopā ar tevi šajā ceļojumā ar nosaukumu – Dzīve. Izdzīvojot katru mirkli, kā pēdējo – šeit un tagad, tu ātrāk sapratīsi, ko patiesībā tu vēlies.

Nekas šajā pasaulē nevar garantēt tev laimi

Laime ir process un iekšējais stāvoklis. Un, ja tā tev nav iekšienē, tad ir bezjēdzīgi meklēt to otrā cilvēkā, vai kaut kur – apkārtējos priekšmetos un norisēs – tā ir tikai un vienīgi cenšanās aizpildīt tukšumu sevī.
Tāpēc baudi šodien to, kas tev ir, jūti to, ko tev patiesi gribās just un nepieķeries nevienam un nekam. Skaties apkārt ar plaši atplestām bērna acīm, skaties pasaulē kā brīnumā. Šajā dzīvē tev nekas nepieder, arī pati dzīve – ne. Dzīve ir dāvana, par kuru mums katram jābūt pateicīgam.

Mēs izjūtam pieķeršanos pašām visvienkāršākajām lietām – mīļās krūzītes, iemīļotās vietas dzīvoklī, no kuras mums patīk skatīties televizoru, iemīļotās vietas virtuvē, mīļotajām čībiņām vai zeķītēm. Mēs apkārt sev savācam savas mīļlietiņas un tas mūsos rada stabiltātes sajūtu, sajūtu, ka viss ir labi, ka esam drošībā.

Stabilitāte ir tas, uz ko cilvēks tiecas visas savas dzīves garumā un tā ir pati lielākā ilūzija, jo stabilitāte neeksistē. Kamēr cilvēks ir mirstīgs, stabilitātes vienkārši nevar būt.

Mēs gadiem ilgi varam iet uz nemīlamu darbu un dzīvot ar cilvēku, pret kuru mums nav nekādu jūtu, darīt to, ko jau sen vairs nevēlamies darīt, jo baidāmies no pārmaiņām. Mēs baidāmies kaut ko kardināli mainīt sava dzīvē, tāpec, ka mūs biedē nezināmais un mums bail, ka zaudēsim kontroli. Rezultātā mēs iemainām spilgtos mirkļus pret ikdienas pelēcību un rutīnu, tāpēc, ka tā mums ir mierīgāk un drošāk.

Ir bezjēdzīgi baidīties, jo pats trakākais, kas ar mums var notikt (kas arī nav trakākais) ir nāve, taču nāve ir neizbēgama, tāpēc baidīties nav no kā. Briesmīgāk ir nepamēģināt to, ko tev visu mūžu ir gribējies pamēģināt.

Dzīve ir spēle. Taču tie ir maldi, ka tajā viss ir iespējams. Tajā iespējams ir tas, ko tu sev atļausi.

Bet, ja nu tev pēkšņi sāks šķist, ka tev kaut kā ļoti pietrūkst – mīlestības, atbalsta vai kā cita, sāc vienkārši TO darīt citiem cilvēkiem

Ja tev kaut kas ir ļoti vajadzīgs, sāc vispirms to ATDOT. Sāc dalīties ar to, kas tev pašsam pietrūkst, bet tomēr tevī ir un tu ieraudzīsi, ka tā kļūst arvien vairāk, ka tas aug un visa būtība pildīsies ar milzīgu prieku un pateicības sajūtu.

Laime jau ir katrā no mums, un mēs jau sākotnēji esam pilnības, tikai jaiemācas sev uzticēties – sev un savām sajūtām, jūtām. Un, ja kāds, kurš tev ļoti patīk un kuru tu mīli, ļoti vēlēsies būt tev blakus, tāpēc ka blakus laimīgam un brīvam cilvēkam būt ir ļoti labi, tu varēsi tam piekrist. Un tu nekad nepiekritīsi kaut kam mazākam, nekā esi pelnījis.
Autors: Lana Jierkander
Avots: econet.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Viltus vērtības

briviba9

Ir kāda fundamentāla lieta, kas vienmēr jāatceras: cilvēks ir gana viltīgs, lai radītu sev viltus vērtības.
Patiesās vertības prasa totāli visu tavu būtību, viltus vērtības ir ļoti lētas. Tās izskatās reālas, taču neprasa tavu totalitāti – tā ir tikai virspusēja formalitāte.

Piemēram, mīlestības vietā mēs esam radījuši viltus vērtību “uzticību”. Uzticīgs cilvēks tikai šķiet mīlošs. Viņš izpilda visus mīlestības žestus, taču tajos nav viņa sirds.

Vergs ir uzticīgs – taču, vai tu patiešām domā, ka ikviens paverdzinātais, kam atņemta cilvēciskā pašcieņa un lepnums, var tik dziļi mīlēt cilvēku, kurš viņam nodarījis tik daudz ļauna?
Viņš to neieredz un, ja viņam būtu tāda iespēja, tad noteikti tas nogalinātu savu paverdzinātāju.
Taču, virspusēji skatoties, viņš ir uzticīgs – viņš ir spiests tāds būt.

Tas nav no prieka, tas ir no bailēm. Tas nav no mīlestības, tikai nosacītais prāts saka, ka tev jābūt uzticīgam savam saimniekam. Tā ir suņa uzticība savam saimniekam.

Mīlestībai ir nepieciešama totālāka atbalss. Tā neatnāk no pienākuma sajūtas, bet gan no tavas sirds pukstiem, no tavas paša prieka pieredzes, no vēlēšanās dalīties šajā priekā.

Uzticība ir kas cits – tas ir kas kroplīgs.

Tūkstošiem gadu garumā tā ir bijusi sabiedrībā repektējama vērtība, tāpēc, ka sabiedrība visdažādākajos veidos ir paverdzinājusi cilvēkus.

Sievai jābūt uzticīgai savam vīram – tādā mērā, ka Indijā miljoniem sieviešu mira reizē ar saviem vīriem, lecot tiem līdzi bēru ugunskurā – tā dzīvas sevi sadedzinot.
Tas bija tik respektabli, ka ikviena sieviete, kura to nedarīja, tika smagi sodīta. Viņu pat savā pašas ģimenē uzskatīja par atstumto, un pret viņu izturējās, kā pret kalponi. Jo uzskatīja, ka, ja tā nespēja mirt kopā ar vīru, viņa nebija tam uzticīga.

Vienkārši paskaties uz to no cita skatu punkta – neviens vīrs nekad nav ielecis savai sievai līdzi bēru ugunskurā. Un neviens nav uzdevis jautājumu: “Vai tas nozīmē, ka neviens vīrs nekad nav bijis uzticīgs savai sievai?” Tas ir sabiedrības dubultais standarts. Viens standarts saimniekam, īpašniekam, otrs – vergam.

Mīlestība ir bīstama pieredze, tāpēc, ka pār tevi valda kaut kas lielāks par tevi pašu. Un to nav iespējams kontrolēt. Tu nevari izsaukt mīlestību kad vien tev iegribās. Kā tikko tā aiziet, to nav iespējams atgriezt. Viss, ko tu vari, ir tēlot, būt liekulim.

Uzticība ir gluži kas cits. Tā ir tava paša prāta radīta, tā nenāk no ārpuses. Tā ir audzināšana noteiktā kultūrā, tāpat kā visa cita audzināšana. Tu sāc spēlēt un soli pa solim sāc ticēt savai paša spēlei.

Uzticība prasa, lai tu vienmēr – dzīvē vai nāvē, būtu uzticīgs cilvēkam – grib tava sirds to, vai negrib. Tas ir paverdzināšanas psiholoģiskais pamats.

Milestība dod brīvību. Uzticība nes verdzību. Tikai virspusēji tās izskatās līdzīgas; bet dziļi iekšienē tās ir absolūti pretējas, diametrāli pretējas. Uzticība ir spēle, kuru tev ir iemācījuši.

Mīlestība ir mežonīga; viss tās skaistums ir mežonīgumā. Tā atnāk kā vēja pūsma, ar vieglu aromātu, piepilda tavu sirdi un pēkšņi tur, kur agrāk bija tuksnesis, rodas dārzs pilns ziediem. Taču tu nezini, no kurienes tā atnāk un tu zini, ka nav iespēju to vienkārši pasaukt.

Tā atnāk pati un paliek tik ilgi, cik ilgi to vēlās esība. Un tieši tāpat, kā tā reiz atnāk, kā svešinieks, kā ciemiņš, reiz tā pēkšņi aiziet. Un nav iespēju tai pieķerties, nav iespēju to noturēt.

Sabiedrība nevar būt atkarīga no tādiem neparedzamiem un nedrošiem pārdzīvojumiem. Tā vēlas garantijas, drošību, tāpēc tā absolūti ir izdzēsusi no dzīves mīlestību un tās vietā ielikusi laulību. Tā zin tikai uzticību, uzticību vīram un, ņemot vērā to, ka tā ir formāla, tā ir tavās rokās…. taču tā ir nekas, salīdzinājumā ar mīlestību, tā pat nav piliens okeānā.

Taču sabiedrība ir apmierināta, jo tas ir droši. Vīrs var tev uzticēties un ticēt, ka rītdien tu būsi tikpat uzticīga, kā šodien.

Mīlestībai nevar uzticēties – un visdīvainākais ir tas, ka mīlestība pati ir visaugstākā uzticība, bet tai nevar uzticēties.

Vienā mirklī tā ir totāla, bet jau nākamajā – tas nav. Tā var tevī augt; tā var izgaist no tevis.

Vīrs vēlas, lai sieva būtu viņa vergs līdz mūža galam. Viņš nevar paļauties uz mīlestību; viņam ir jārada kaut kas, kas izskatās pēc mīlestības, bet kas ir cilveka prāta radīts.

Tas notiek ne tikai mīlas attiecībās, bet arī  citās dzīves sferās – padevība arī ir cienījama. taču tā sagrauj saprātu… zaldātam jābūt padevīgam savai nācijai.

Cilvēks, kurš nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki… nedrīkst viņu uzskatīt par atbildīgu, viņš vienkārši izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš izpildīja savu pienākumu. Viņam pavēlēja un viņš bija padevīgs saviem vadoņiem: te arī visa armijas būtība.

Tevi trenē daudzus gadus un tu kļūsti absolūti padevīgs un nespējīgs sacelties. Pat tad, ja tu redzi, ka tas, ko tev saka ir absolūti aplam, treniņš, kuru gadiem ilgi esi veicis, un kas tevī iesakņojies tik dziļi, saka: “Tieši tā, es to izdarīšu!”

Es nedomāju, ka cilvēks, kurš nometa atombumbas bija mašīna. Viņam, tieši tāpat ka tev, bija sirds. Tieši tāpat kā tev, viņam bija sieva un bērni, mamma un tētis. Viņš bija tikpat dzīva būtne kā tu, tikai ar vienu atšķirību. Viņš bija apmācīts bez ierunām un šaubām izpildīt visas pavēles.

Es atkal un atkal domāju par viņa prātu. Vai var iedomāties, ka viņš nezināja, ka šī bumba iznīcinās gandrīz 200 000 cilvēkus? Vai tad viņš nevarēja pateikt: “Nē, labāk lai ģenerālis mani nošauj, bet es nenogalināšu šos cilvēkus?” Iespējams, šī ideja nekad tā arī neiešāvas viņam prātā.

Armija darbojas sekojošā veidā. Lai radītu padevību, viss sākas ar nelielam lietām. Nesaprotami, kāpēc katram karavīram daudzus gadus jāsoļo parādē un jāizpilda muļķigas pavēles – griezties pa labi, pa kreisi, soļot uz priekšu, soļot atpakaļ – stundām ilgi, bez kāda mērķa.

Taču te ir mērķis. Tas grauj viņa saprātu. Viņš pārvēršas par robotu. Un, kad tiek dota pavēle “pa kreisi”, viņa prāts nejautā, kāpēc?

Ja kāds cits tev teiks “pagriezies pa kreisi”, tu jautāsi “kas par muļķībām? Kāpēc man jāgriežas pa kreisi? Es griezīšos pa labi!” Bet karavīram nav jāšaubās, nav jājautā; viņam jāpilda pavēle. Tas ir galvenais nosacījums – padevība un paklausība.

Karaļiem un ģenerāļiem vajag, lai armija būtu padevīga – gluži ka roboti, ne kā cilvēki. Vecākiem ir izdevīgi, lai bērni būtu padevīgi, tāpēc, ka bērns – buntinieks rada problēmas. Vecākiem var nebūt taisnība, taču bērnam jābūt paklausīgam; tā ir daļa audzināšanas un tā vēljoprojām ir spēkā.

Es mācu tev jaunu cilvēcisku esību, kurā nav vietas padevībai un uzticībai, bet ir spēja un saprāts pateikt “nē”. Priekš manis, kamēr tu nespēj pateikt “nē”, tavs “jā” ir bezjēdzīgs.. Tavs “jā” ir tikai ieraksts gramafona lentā, tu neko nevari izdarīt, tev nākas sacīt “jā”, tāpēc, ka “nē”, tevī pat nerodas.

Dzīve un civilizācija būtu pavisam savādākas, ja vien mēs nebūtu pieradinājuši cilvēkus pie vairāk saprāta. Tik daudz karu nebūtu notikuši, ja cilvēki jautātu: “Kāds ir iemesls? Kāpēc mums jānogalina cilvēki, kuri ne pie ka nav vainīgi?” Taču tie ir uzticīgi vienai valstij, tu – kādai citai, un abu valstu politiķi cīnās un upurē šo ambīciju vārdā savus cilvēkus.

Ja politiķiem tā patīk cīnīties, lai noorganizē čempionātu cīņas sportā, un visi parējie varētu to vērot kā futbola maču.

Bet karaļi un politiķi, prezidenti un premjerministri neiet karā. Vienkārši cilvēki, kuriem nav nekā kopīga ar pavēli nogalināt, iet karā un nogalina. Viņus apbalvo par uzticību – viņiem dod ordeņus par necilvēcību, par nesaprātīgumu, par to, ka viņi ir ka mehānismi.

Uzticība nav nekas cits kā trīs slimību apkopojums: ticēšanas, pienākuma un respektabilitātes. Tās visas baro tavu ego. Tās visas ir pret tavu Dvēseles izaugsmi un izdevīgas noteiktam cilvēku lokam. Garīdznieki nevēlas, lai tu viņiem uzdotu jautājumus par viņu vērtību sistēmu, tāpēc, ka zin, ka nevarēs godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Visas šīs ticības ir viltotas un, ja tās tiks pakļautas šaubām, tās sabruks. Kad par tām nešaubās, tās rada milzīgas reliģijas ar miljoniem sekotāju.

Tagad Pāvesta rīcība ir miljoniem cilvēku un no šiem miljoniem neviens nejautā: “Kā jaunava var piedzemdēt bērnu?” Tā būtu svētuma zaimošana! “Kur ir pierādījumi tam, ka Jēzus ir vienīgais Dieva dēls?” – neviens nevar uz to pretendēt. “Kas apliecina to, ka Jēzus izglāba cilvēkus no ciešanām? – viņš nespēja glābt pats sevi?” Taču šādi jautājumi mulsina, tāpēc tos vienkārši neuzdod. Pat Dievs ir tikai hipotēze, kuru reliģiozi cilvēki ir centušies pierādīt tūkstošiem gadu garumā…. visdažādākie pierādījumi, taču visi tie ir melīgi…

No pirmās mūsu dzīves dienas mūs trenē būt padevīgiem un uzticīgiem ticības sistēmai, kurā esam dzimuši. Tas ir izdevīgi gan baznīcai, gan politiķiem, gan vīriem, gan vecākiem, gan skolotājiem – lai varētu ekspluatēt.

Visas šīs cilvēku radītās sistēmas nepieļauj nekādus liekus jautājumus, nekādas šaubas. Tās neļauj cilvēkiem būt saprātīgiem.

Bet cilvēks, kurš ir nespējīgs šaubīties, uzdot jautājumus un pateikt “nē”, kad jūt, ka kaut kas nav pareizi, – ir kritis zemāk par cilvēciskumu.

Ja mīlestību pieprasa, tā kļūst par padevību. Ja mīlestību dod tad, kad to neprasa, tā ir tava brīva dāvana. Tad tā rodas no tavas apziņas. Ja uzticību pieprasa, tevi paverdzina. Ja uzticība rodas tevī pašā, tavā sirdī aug kas parcilvēcisks.

Atšķirība ir maza, tomēr tai ir milzīga nozīme: ja mīlestību un uzticību prasa vai pieprasa, tās kļūst melīgas.

Kad tās rodas pašas no sevis, tajās ir ļoti liela iekšējā vērtība.
Tās nepadara tevi par vergu, tās padara tevi par saimnieku pašam sev. Tu seko savai sirdsbalsij. Tu neseko nekam citam un neviens tev nespiež sekot. Tava mīlestība nāk no brīvības un no cieņas nāk uzticība. Un kopā tās abas padarīs tevi par bagātāko cilvēcisko radību.

Dzīvot saskaņā ar savu sirdi, sekot tās pukstiem, iet nezināmajā, gluži tāpat kā ērglis seko saulei, brīvi, nepazīstot robežu…. to viņam neviens nepavēl. Tas dod ne ar ko nesalīdzināmu prieku. Tas ir garīguma apstiprinājums, kas cilvēkam dots no dabas.

OŠO
Avots: https://self.wikireading.ru
Tulkoja: Ginta FS

Saki «NĒ» tam, kas sasāpējis

saki nē

… Dažkārt iedomājies par to, ko mums savulaik mācīja un sastingsti – kaut tas nebūtu par mani, tā ir apnicis! Mums mācīja būt atsaucīgiem, patīkamiem, draudzīgiem. Taču ne visiem mācīja, kā šo Burvju Mikstūru dozēt, kādos brīžos lietot un kādos, vispār izliet. Kādās dozās tā ir dziedniciska un kādās kļūst par indi.

Tagad viss jāpārdomā un jāanalizē pašiem, jātiek skaidrībā ar dozām un lietošanas instrukcijām, cenšoties nomākt galvā skanošo balsi: “Labās meitenes/puiši tā nedara!”

Un hroniskas šausmas pārņem no tā, ka šķiet, ka tev atkal ir seši gadi. Tāpēc, ka pat eža vecmāmiņai ir skaidrs: mīl tikai labos, bet sliktie mīlestību nav pelnījuši.

Tātad ir ļoti jāpacenšas būt pareizam, atsaucīgam, patīkamam – vienmēr, jebkurā stāvoklī, pat tad, kad ar piekto punktu jūti, ka vēl minūte tādas dzīves, un tu salūzīsi uz pusēm. Atmosties! Paklausies!

Ar katru atsevišķu gadījumu tu tiksi skaidrībā pats. Protams, tiksi ar to galā! Taču, ja tev jau sen gribās pateikt “nē” sen sevi izdzīvojušām attiecībām, cilvēkiem, kas atņem tev spēku un nedod neko pretī – saki!

Tieši šodien!

Skaļi, balsī, stingri, no visas Sirds – tā, lai tava balss pārspēj skaļumā galvā skanošo kori, kas dzied par “labajām meitenēm un puišiem”.

Tev nav jābūt ērtam.

Bet pasaulei ir gluži vienalga vai tu esi labs vai slikts. Pasaule ir miljons reižu lielāka par vērtējošajiem spriedumiem, un mīl tevi vienkārši par to, ka Tu esi Tu!

Tās neērtais, unikālais un ārkārtīgi vērtīgais Tu.
Saki “nē” tam, kas sasāpējis un kur vairs nav spēka ciest.
Parūpējies, lūdzu, par sevi!
Aļa Sņeg
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Neizmantoto iespēju sindroms

klusums16

«Dažkārt mums visiem  vajag pasēdēt uz grīdas vienatnē, istabas klusumā, lai izdzirdētu savu paša balsi, grimstošu ārpasaules trokšņos».
Šarlote Eriksone

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā toni nosaka aizņemtība. Mēs esam tik ļoti aizņemti ar savu aizņemtību, ka palaižam garām iespēju izdzīvot patiesi svarīgos dzīves mirkļus. Un kamēr mēs esam tik ļoti ieslīguši savas lietās, un cenšamies nopelnīt naudu dzīvei, mēs aizmirstam dzīvot, un tā ir īsta traģēdija.
Patiesība ir tā, ka pastāvīga aizņemtība nogalina mūsu Dvēseli. Lai no tā izvairītos, mums būtu vērts nevis palielināt, bet samazināt darāmo lietu skaitu mūsu plānotājos.

Savukārt, atslēga uzvarai pār pastāvīgo aizņemtību ir APZINĀTĪBA. Dzīvot apzināti, noskaidrot, no kā es savā dzīvē varu atteikties, lai to aizvietotu ar klusumu un apcerīgu meditāciju. Galu galā tieši brīvības telpā notiek brīnumi. Un kam gan nav vajadzīgs kaut nedaudz brīnumu?

Kā pastāvīga salīdzināšana zog prieku dzīvē

«Skaudību vienmēr pavada salīdzināšana; kur nav salīdzināšanas, tur nav skaudības».
Sers Frānsiss Bēkons

Kad mēs salīdzinām sevi ar citiem, mēs sākam domāt par to, kā mums pašiem dzīvē pietrūkst. Naudas, mašīnas, dzīvokļa, dažādu materiālo labumu. Mēs kļūstam par senā kā pasaule kardinājuma “būt ne sliktākam kā citi” upuriem. Un šis kārdinājums mums traucē dzīvot tā, kā mēs to būtu vēlējušies.

Vēl viena problēma ir tā, ka mēs salīdzinām savu “sliktāko” ar citu “labāko”, kā rezultātā bilde kļūst vēl dramatiskāka. Salīdzināšana zog mūsu dzīves prieku un klusuma brīžus. Dzenoties pēc materiālajiem labumiem, mums neatliek laika palikt vienatnē un paskatīties, kas mēs esam, ar ko dzīvojam un kurp ejam. Vai tad nav vērts vienreiz pārstāt salīdzināt savu dzīvi ar svešu, un beidzot sākt dzīvot?

Par klusuma svarīgumu

«Gandrīz viss šajā pasaulē ir spējīgs atsākt strādāt, ja vien tu to atslēgsi uz neilgu laiku. Tas attiecas arī uz mums pašiem»
Enna La Motte

Daudzi cilvēki (tajā skaitā arī es) cieš no neizmantoto iespēju sindroma — tās ir uzmācīgas bailes palaist garām interesantu pasākumu vai labu iespēju.
Mēs ļoti baidāmies par to, ka, ja neaiziesim uz vienu vai citu pasākumu, nepiedalīsimies kādā saietā, neaizsūtīsim bērnus uz kādu nometni, mēs palaidīsim garām kaut ko ļoti svarīgu.
Mēs domājam, ka laime ir jāizkaro, prieks ir jāmeklē un, vispār, viss labais tāpat vien netiek dots. Jā, protams, daļa taisnības šajā apgalvojumā ir. taču, kurš teica, ka visu to pašu nespēs dot tie brīži, kad esam klusumā un mierā? Vai, iespējams, tieši šie brīži dos kaut ko vēl vairāk?

Man ļoti patīk frāze no Katrīnas Kenisones esejas «Kāpec mums vajag pavadīt laiku vienatnē»:

«Esot vienatnē, mēs skaidrāk ieraudzīsim lietas. Vienatnē ar sevi – lūgšanās vai, vienkārši klusējot – mēs elpojam dziļāk, redzam plašāk, dzirdam daudz skaidrāk. Mēs ievērojam vairāk, un mums atveras apslēptais».

Mēs atgriežam savā dzīvē sevi – lūk, ko mēs darām klusumā un vienatnē. Ir grūti atrast vēl kaut ko svarīgāku.

Pāris vārdu par minimālismu

«Es esmu minimālisma filosofijas piekritēja, jo redzu tās vērtību.
Es gribu, lai man piederētu mazāk, un lai es vairāk varētu BŪT.
Es gribu pavadīt savas dienas mīlestībā un rūpēs par kādu, nevis patērēšanā un dzīves telpas aizpildīšanā ar lietām».
Erīna Lohnere

Es nezinu, kā tas ir jums, bet manī šie vārdi rod ļoti spēcīgu atbalsi. Tas ir tas, kā es patiešām vēlētos dzīvot.

Minimālisms nenozīmē to, ka jādzīvo zaru būdā un garderobē jāatstāj trīs krekli. Minimālisms nozīmē – aizvakt no savas dzīves lieko, un koncentrēties uz tām lietām, kas patiesām ir svarīgas. Vai, kā saka Marija Kondo, tās lietas, kas dod mūsu dzīvei prieku.

«Minimālisms ir instruments, kas var palīdzēt atgūt Brīvību. Brīvību no bailēm. Brīvību no uztraukuma. Brīvību no pārslodzēm. Brīvību no vainas apziņas. Brīvību no nospiestības. Brīvību no patērētāju kultūras atribūtiem, kurus mēs ap sevi esam savākuši. Patiesu Brīvību».
Šī Brīvība sākas ar lēmumu dzīvot daudz apzinātāk, un padarīt šos klusuma un vienatnes brīžus par savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Katras dienas sastāvdaļu.

Jo tas, kā mēs pavadām savas dienas, arī ir tas, kā mēs pavadām savu dzīvi.

Pamēģināt, kā garšo klusa dzīve

Vēlmē laiku pa laikam pavadīt laiku vienatnē ar sevi, nav nekā egoistiska, kā daudzi domā. Vienatnes brīži, kad var aiz muguras atstāt visu ārpasaules troksni un steigu, un ieslīgt iekšējā mierā –  ir ļoti vērtīgi ne tikai pašam cilvēkam, bet arī apkārtējiem, jo šie brīži jums dāvā vērtīgāko resursu.
Nešaubieties, izvēlieties kādu brīdi, un uz neilgu laiku atslēdziet visu, kas atvelk jūsu uzmanību, neveriet vaļā e-pastus, neatbildiet uz telefona zvaniem, vienkārši – izslēdziet savus gadžetus. Speriet pavisam maziņu soli pretī klusai un piepildītai dzīvei. Jūs redzēsiet, kā tā mainīsies, ja to darīsiet regulāri.

klusums14

Avots: he-golbii.ru
Tulkoja: Ginta FS