Emocionāli pieaugt

Jo pieaugušāks tu emocionāli kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem…
Vai arī to vispār nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem… absolūti jebkādiem!

Mēs nevienam nevaram aizbāzt muti, nevaram atcelt svešus viedokļus, nevaram atņem kādam citam viņa vajadzības…
Un droši vien labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā savādāk, un uzskata, ka ir tiesības būt citu dzīvēs svarīgākiem par pašiem to īpašniekiem…

Muļķības!

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir…
Un mēs esam tādi, kādi esam…
Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt savas reakcijas…

Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino…
Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši…
Nepieņemt tos vērtējumus, kurus mums dod…
Nesekot tiem norādījumiem, kuri ir pretrunā ar mūsu lēmumiem…
Neatstāt tās birkas, kuras mums piekarina…
Neciest no tās nemīlestības, ar kuru mūs soda…
Necerēt uz to atbalstu, kuru mums nedod…
Neklauvēties pie tām durvīm, kuras mums neatver…
Nepaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest…
Un nepadoties tām manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…
Un tā tālāk…

Kamēr neesam to pieņēmuši, tas nav mūsu…
Un kamēr mums nav atņemts, neatdosim…
Jo agrāk to saproti, jo mazāk pēc tam problēmu jebkurās attiecībās…
Bez izņēmuma, pat ar pašiem tuvākajiem…
Tāpēc, ka, ja tuvākie grasās no mums vīt virves, un negrasās meklēt veselīgus problēmu risināšanas ceļus, viņi attālinās…
Un mēs nespēsim pārkāpt tos sliekšņus, aiz kuriem mēs uzskatām, ka varēsim iet ar savu “dziesmu grāmatu”….

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru mijiedarbības arsenālā nav nekā cita, kā vien primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumi, uzsēdināšanas uz mūzīgās vainas sajūtas, ilgu boikotu, uzmestu lūpu un visādu citu muļķību, kas piedien labi, ja līdz gadiem deviņiem, ne vairāk….
Bet iekšējais bērns, ar kuru gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ….
Un tas vajadzīgs apmēram 10 procentos pret 90 procentiem pieauguša cilvēka….

Pieaugsim!
Un gribēsim no otra veselā saprāta robežās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mazo iekšpasaules putniņu

Kaut kur dziļi iekšpasaulē dzīvo putniņš. Putniņš, kurš neizjūt pieķeršanos parastam cilvēka kūtrumam, bailēm pamest savas bezjēdzīgās dzīves nelaimīgās salas, kurš nejūtas neomulīgi zem plēsēju vērtējošajiem skatiem.

Mēs taču visi esam to piedzīvojuši un piedzīvojam atkal un atkal. Pat tie, kuri ārējā līmenī sevi redz nepārtraukta prieka un veiksmes starojoša oreola ieskautus. Viņi, jo īpaši, savādāk no kurienes gan rodas vēlme nemitīgi pierādīt savu laimi, par kuru nevienam citam patiesībā nav nekādas daļas.

Putniņš ir viegls. Tas izpleš savus mazos stipros spārniņus un lido brīvībā. Vienmēr tikai brīvībā. Projām no rutīnas, no nomācošiem cilvēkiem, no važām ar nosaukumu “vajag”.

Putniņš redz sauli, tic sniegam un priecājas par austošo rītu. Putniņš nav būrī. Būrī mēs to paši izdomājām. Tāpēc, ka ļoti bail ir dzīvot tā, kā gribās.
Kad dzīvo kā visi, no tevis mazāk ko prasa, un ir uz ko novelt atbildību: viss tā arī ir, mums taču tā mācīja, no mums taču kaut ko grib. Bet ko grib? Iespējams tikai tās pašas bailes, no kurām tik žigli aizbēg putniņš, bet mēs – tik lēnām?

Bet varbūt tomēr riskēt? Varbūt iemācīties likt vilties visiem, kuri domā, ka mums vajadzīgs viņu vērtējums? Varbūt ir vērts pārstāt cerēt, ka mēs jel kad ieraudzīsim to cilvēku sejas, kuri visu mūžu pret mums stāvejuši ar mugurām? Varbūt beidzot apjaust, ka mīlestībai vienmēr ir silta atbilde, nevis auksta klusēšana? Varbūt ir vērts atgūt brīvību ne tikai izdomātajam glābējputniņam, bet arī sev pašiem?
Kaut kas iekšpasaulē iesāpas. Tā droši vien ir tā sāpe, kura vislabāk prot atgādināt to, ka esi dzīvs.
Un tas ir labi.
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kā smel, ar to arī dzīvo

No kā smel, ar to arī dzīvo. Tā vienmēr ir. Jo vairāk to saproti, jo saudzīgāk izturies pret savu iekšējo telpu, sargājot to no kodīgām ārējām skābēm. Un televizoru atstāj tikai tamdēļ, lai noskatītos mīļākās filmas uz lielā ekrāna. Un vairs nenogalini savas dzīves stundas, piedaloties interneta karos. Un vairs necenties atsekot svešu agresiju, necenties oponēt dīvāna ekspertiem un nemonitorē svešu dzīvi.

Un ļoti viegli atšķir to humoru, kurā piedalās intelekts, no tā, kur intelekts iemainīts pret nožēlojamiem centieniem sasmīdināt vai “stulbi parēkt” par izmocītiem jokiem.

Un lasi tikai to, kas atsaucas tavā no informācijas nogurušajā galvā. Un viegli atbrīvojies no tūkstošgalvainā pūļa telefona grāmatiņā, “vajadzīgajiem” kontaktiem, nevajadzīgajām ballītēm, etiķetes pasākumiem, svētkiem pēc protokola un kalendārajiem rituāliem.

Un paliek cilvēki, kuri tuvi, pa īstam ir tuvi…

Tas, ko tu saudzē, saudzē tevi un pasargā no sacensībām, skaļuma un visām citām ikdienas neirozēm. Un reiz tu pēkšņi pamosties bez jau ierastā noguruma, bez bailēm no austošās dienas, bez trauksmainajiem apstākļiem.

Un tātad ir uzradies spēks. Lai beidzot dzīvotu to dzīvi, kurā tu vairs neesi ieslodzītais, neesi vairs cietuma uzraugs, un arī ne žēlabains mīlestības lūdzējs, un arī ne neirotisks drīzu katastrofu gaidītājs, un arī ne naidīgs pretenziju piestādītājs tiem, kuri ne tā uz tevi paskatījās, ne arī svešu gaidu piepildītājs, ne taisnības meklētājs vai histērisks “savas labākās versijas” tēlotājs, ne cilvēks, kurš  cieš no tā, ka ikdienas nesaņem kāroto atzinību, ne neesošo brīnumu lielais guru, ne arī aizvainojumu kolekcionārs….

Bet gan parasts cilvēks, kurš sen jau sev visu ir pierādījis un pēc tam pasmējies par saviem pierādījumiem. Tāpēc, ka tie vairs nav vajadzīgi…
Kā tas, kurš sapratis, ka mīlestība – tas ir abpusēji.

Kā tas, kurš var ilgi sēdēt sava likteņa krastā, nesapņojot par kādu citu.

No kā smel, ar to arī dzīvo. Un, ja dzīve rādās, kā kaut kas, kas ļoti grūti padodas, ir vērts tā rūpīgi paskatīties, uz kā tad īsti tā turās.

Šobrīd patiešām ir vajadzīga drosme, lai paliktu sev pašam savā paša dzīvē, balstoties savā izvēlē, uz savām paša domām, uz savu paša dzīves garšu.

Šobrīd nav nemaz tik viegli balstīties uz to, kas patīk personīgi mums pašiem. Jo bieži vien ir kauns nesekot tik uzmācīgi propogandējamajām “mārketinga vērtībām”. Bieži vien mūs nemanāmi vada apmātība izskatīties, nevis būt. Bet tā jau ir ļoti stipras neirozes platforma. Un diemžēl, es ar tos sastopos ik dienas.

Psiholoģiskā veselība vienmēr ir atkarīga no tā, kā cilvēks iekārto pats savu dzīvi, balstoties uz savām objektīvajām vajadzībām, nevis apkalpojot svešas gaidas, svešus vērtējumus, svešus stereotipus un aizspriedumus.  Un nav iespējams iegūt jel kādu noturību, audzējot sevī atkarību un zaudējot savu individualitātes sajūtu, ik dienas cenšoties salipināt no sevis kaut ko, kas patiesībā tu neesi.

Nav iespējams kļut laimīgam, apkarinot sevi ar visdažādākajiem masveidā tiražētajiem “laimes” atribūtiem, bet negūstot no tā nekādu baudu.

Nevar palikt pats sev, pārstājot būt sev pašam…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi vajadzīgs pats sev

Mīlēt to, kurš ir nesasniedzams, kurš tevi nelaiž sev klāt, kuram tu neesi vajadzīgs – tā ir parasta vēlme padarīt neiespējamo par iespējamu…

Jo mīlēt nozīmē zināt, tas nozīmē atklāt sev to, kurš neslēpjas un kurš ļauj to darīt…

Ko var uzzināt un atklāt tajā cilvēkā, kuru tu redzi no tālienes un kurš tevi nelaiž savā dvēselē?
Var izdomāt…
Var piedēvēt to, kas nav…
Idealizēt…
Mistificēt…
Un atbilstoši aizdegt sevī mākslīgu kaisli pret iztēlē mākslīgi radītu cilvēku… bet pēc tam iedvest sev domu, ka, lūk, tieši viņš tev ir vajadzīgs…
Vai pat apbrīnot reālus tikumus, kuri “spīd” tikai citiem…

Nu, un tad?

Klusiņām stāvēt zem gaidu sniegiem un cerēt, ka pamanīs…
Noticēt tam, ka var piespiest otru cilvēku mīlēt, ja vien esi gana uzstājīgs un neatlaidīgs….
Atnākt, kad tevi neaicina… dāvināt to, ko tev neprasa… “nodarīt labu”… tēlot savu neaizvietojamību…
Ubagot mīlestību, aizmirstot par to, ka pat tad, ja devējs kritīs, viņš nedalīs savas bēdas ar tevi…
Vai arī tomēr apstāties un pajautāt sev – kāpēc tas, kurš tevi atgrūž, tev ir vērtīgāks par tevi pašu?

Vai tevi apmierina tas, ka tas otrs redz tavu gatavību jebkuriem pazemojumiem un tavu balto karogu, kas vēsta par to, ka esi gatavs pieņemt jebkurus nosacījumus?

Atbildi sev – kāpēc?
Kāpēc ar tevi tā drīkst rīkoties?
Un kāpēc tu domā, ka “ieguvis” pret sevi vienaldzīgu cilvēku, tu kļūsi laimīgs?
Kāpēc laimei tev vajadzīgs tas, kuram neesi vajadzīgs tu?
Kur tu sevi esi salauzis, izkropļojis un nodevis?
Kurš tev ir iedvesis domu, ka mīlestība nav labprātīga dāvana, bet spēles bez noteikumiem trofeja?
No kurienes tu esi rāvis to, ka neesi dāvanas cienīgs, bet tev ar zobiem jāizplēš tas, ko tu vēlies, vai arī kā izsalkušam sunim jāguļ pie aizvērtām durvīm, gaidot kaut nieka kaulu?

KAD TAS NOTIKA?
UN VAI TU ESI GATAVS TO IZBEIGT?

Tāpēc, ka izbeigt vajag…

Ir jāizlaiž brīvībā savs ievainotais iekšējais bērns un jāiedod viņam beidzot abpusējas mīlestības pieredze…
Ir jākļūst brīvam…
Ir jāatgūst pašcieņa…
Un reizi par visām reizēm jāsaprot, ka laime, kas ieciklējusies uz citiem cilvēkiem – ir nelaime…
Gan tev, gan arī viņiem…

Negaidi pretmīlu tur, kur tās nav un nebūs…
Atbildi pats sev ar abpusējību…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vilnis ir tikai TAVS!

Vecums – tas ir tad, kad sliktāk ar veselību, bet labāk ar brīvību….
Tas ir mammas izteiciens un galvenā devīze pēc došanās pensijā…
Kājas klausa sliktāk, toties tās dodas tikai turp, kur viņa grib…

Viņa ir iemācījusies nekur neiet aiz pieklājības vai tāpēc, ka viņu pasauca, bet viņu tas neinteresēja …
Un viņa netaisnojas.
Mierīgi pasaka “nē” un atver kārtējo grāmatu….

Viņa turpina mīlēt apdullinoši dārgas smaržas un jaunas kleitas…
Dažkārt viņai nav garastāvokļa.
Precīzāk, tas ir īpaši slikts.
Un arī to viņa sev atļauj. Agrāk tāpat kā mēs visi, viņa imitēja citu atbalstītu talantu mūžīgi būt “možumiņam”…
“Vectēvs atnāca”, – viņa saka, tomēr noveļot daļu atbildības uz sava vectēva smago raksturu, kuru es zinu tikai pēc vecmāmiņas nostāstiem…
Savādi, bet viņai tas labi padodas – godīgi atzīstot emocionālu lejupslīdi, izdzīvot to, nedzenājot putekļus, negatavojot ēst un pilnībā izslēdzot telefonu.
Bet pēc tam atkal atjaunoties jaunai atpūtušos emociju dejai.

Man šķiet, ka savos septiņdesmit gados viņa ir psiholoģiski daudz veselāka, kā bija piecdesmit…

Viņa ir brīva no jebkuriem aizspriedumiem, no jebkuriem sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem, no jebkurām tenkām citiem aiz muguras.
Viņai nosplauties uz tiem.

Viņa savu vientulību mīl tik ļoti, ka ne tikai par to nekad nežēlojas, bet arī ļoti reti ļauj sevi pierunāt kādiem tālākiem izbraucieniem.

Ar viņu runāt ir viena vienīga bauda…
Asa, ironiska un vienmēr lietas kursā…

Man patīk…

Skatoties uz viņu, es skaidri zinu to, KAS sevī jāieaudzina jau tagad, lai pēc tam nebūtu histēriski jālabo sava seja, cenšoties apstādināt jaunību….
Nav iespēju apstādināt to, kas vienalga aizies, lai kā arī tu viltīgi censtos.
Izkopt sevī brīvības sajūtu un prasmi būt ar sevi…
Kad tu proti būt ar sevi, ar tevi vēlas būt visi pārējie…

Un otrādi…

Mani mīļie, dzīvojiet uz sava viļņa un neklausieties, ko saka tie, kuri vēlas nolasīt jums lekciju par to, kā būt uz sveša…

Vilnis ir tikai TAVS!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.

Atļaut sev ieraudzīt zvaigznes

Mana bērnība sastāvēja no vieniem vienīgiem aizliegumiem… Man vienmēr un visu aizliedza… Aizliegumi bija galvenie audzināšanas instrumenti. Vārdu “nedrīkst” es dzirdēju biežāk kā jebkuru citu vārdu.

Dažkārt aizliegumi bija pamatoti. “Nedrīkst aiztikt sērkociņus”.
Dažkārt – nepamatoti. “Pastaigā nedrīkst ņemt līdzi lelles”.

Kapēc nedrīkst? Un kāpēc visi parējie to drīkst?

Es izaugu šajā aizliedzošajā paradigmā, slēgto durvju nožogojumā. Es ielāgoju, ka lielākā daļa lietu šajā pasaulē nav priekš manis. Tās vienkārši ir aizliegtas, vai arī tās jānopelna. Un dēļ šī stingrā NEDRĪKST es bailīgi skatījos uz to, kā citi… drīkst.

Ja es saņēmu kaut ko, par ko biju sapņojusi un ko biju kārojusi, piemēram ceļojumu, es to pārdzīvoju milzīgā frustrācijas stāvoklī un iekšējā pretestībā, domājot par to, ka neesmu to pelnījusi. Tā taču nedrīkst, vienkārši ņemt un aizbraukt pie jūras. Jūra ir jānopelna. Kam tas vajadzīgs un kā jānopelna – tas bija otršķirīgs jautājums, es to pat neanalizēju.. Jo arī analizēt taču nedrīkst.

Reiz es dēlam nopirku konstruktoru – kalniņu. Tas bija jāsabūvē no sīkām detaļām un tad jaripina pa to bumbiņas. Uz kastes bija uzzīmēts, kā tieši tas jāsaliek. Es sāku likt stingri pēc instrukcijas. Dēls man palīdzēja, padeva detaļas. Mēs uzbūvējām kalniņu un dēls ripināja bumbiņas. Pabeidzis rotaļāties, viņš izjauca kalniņu, aizgāja paēst, un tad devās gulēt. Izgulējies, viņš atkal atgriezās pie konstruktora. Sāka būvēt kalniņu. Es tajā laikā gatavoju pusdienas.

Iegājusi bērnistabā, es biju izbrīnīta par to, ka jauno kalniņu dēls bija uzbūvējis savādāku nekā bildītē. Man pat prātā nebija ienācis, ka var arī tā. Ka var atkāpties no tā, kas uzzīmēts uz kastes un uzbūvēt savu paša oriģinālu kalniņu. Es domāju, ka jābūt tā kā bildītē, bet visu pārējo – nedrīkst. Bet dēls nezināja, ka nedrīkst. Viņš vienkārši mēģināja. Un viņam sanāca.

Ir cilvēki, kuri savos “nedrīkst” dzīvo visu mūžu. Stingri pēc instrukcijas, kuru uzrakstījuši citi, sveši cilvēki. Gatavo stingri pēc receptes. Cik grami jāieber? Strādā stingri pēc amatinstrukcijas. Dzīvo pedantiski, pēc noteikumiem, kurus iemācījušies jau bērnībā. Tagad es saprotu, ka noteikumi – tas ir labi, ja tie paskaidro dzīves loģistiku, bet neaizliedz dzīvot. Neizolē no dzīves.

Es izaugu aizliegumu apgrūtināta un tagad dāsni dalos tajos ar saviem bērniem, burtiski smacējot viņus ar saviem “nedrīkst”. Es neļauju bērnam kļūdīties. Precīzāk, ne gluži tā: ja es redzu, ka viņš kaut ko dara nepareizi – ne tā būvē piramīdu, ne no tās puses liek puzli, ne tajā mājiņā iemitina kaķi, es momentā viņu laboju. Tā, lūk, ir pareizi. Redzi? Man šķiet, ka ekonomēju viņa laiku, jo kāpēc gan izdarīt nepareizi, bet pēc tam darīt to vēlreiz?

Taču patiesībā, es atņemu viņam iespēju iegūt pašam savu pieredzi, savu pasauli, izdarīt savus atklājumus. Patiesībā es viņam iedodu veselu kalnu ar barjerām. Man pašai to ir ļoti daudz, bet es taču esmu laba mamma….

Reiz mēs ar vīru naktī ieradāmies viesnīcā, es izgāju uz balkona savā numuriņā un teicu:
– Skaties, kādas zvaigznes!
Un viņš atbildēja:
– Skaisti! Vislabāk ir zvaigznēs skatīties, stāvot uz jumta!

Es sāku smieties. Man pat galvā neienāca doma, ka viņš to domā nopietni. Uz jumta taču nedrīkst kāpt!
– Kāpēc nedrīkst? – viņš izbrīnā iepleta acis.
– Es nezinu, kāpēc. Tāpēc, ka vienkārši nedrīkst. Neviens taču naktīs neložņā pa jumtiem.
– Tas tāpēc, ka viņi guļ un neko nezina par zvaigznēm, – atbildēja vīrs. Un pastiepa man roku. Un es  neuzticīgi pastiepu viņam savējo. Un mēs ar liftu uzbraucām viesnīcas pēdējā stāvā un tālāk pa ugunsdzēsēju kāpnēm uzkāpām uz jumta. Un apskāvušies stāvējām. Un raudzījāmies zvaigznēs. Un vīrs stāvēja un baudīja. Mīļoto sievu un zvaigžņotās debesis. Bet es stāvēju un gaidīju, ka tūliņ kāds atnāks, apsargs vai administrators, un padzīs mūs no jumta. Un teiks: nedrīkst. Un tādās bailēs un uztraukumā es tā arī neizbaudīju zvaigznes.

Tagad, to saprotot, es ļoti vēlos iemācīties atšķirt, kad es sargāju bērnu no kaut kā bīstama, un kad sargāju viņu no dzīves. Es pati mācos dzīvot bez aizliegumiem, bez muļkīgiem un nevajadzīgiem “nedrīkst”. Un man tas ne vienmēr izdodas. Es dažkārt atkal iekrītu glābjošajā stingrībā, jo tur ir droši un mierīgi, un no turienes var vērot to, kā citi dzīvo pilnīgu dzīvi, bet man nevajag lieki riskēt.

Taču tur, kur nav šī riska un šo emociju, tur nav arī zvaigžņu… Nav to spožo zvaigžņu, kuras es esmu palaidusi garām dēļ saviem nolādētajiem “nedrīkst”.

Dievs, dod man viedumu! Es nespēšu sev piedot to, ka saviem bērniem būšu stāvējusi priekšā zvaigznēm…

Olga Saveļjeva
Ilustrācija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaismas pieredze

Kad viss šis beigsies, tu no tā iziesi vai nu kā cilvēks, kurš kļuvis brīvs no jebkuras programmēšanas, apzinājies visu procesu vienotību, Logosa mīlestības un Radītāja spēku sevī, vai arī kā cilvēks, kurš nogrimis bailēs un naidā, kurš kļuvis par daļu no cilvēcei svešās dalīšanas…

Cilvēka prāts atrod tūkstošiem argumentu, lai pārliecinātu mūs par to, ka tieši mūsu dalīšanas puse ir tā, kurai taisnība. Tomēr vēršoties pie sirds, tu apzināsies, ka dalīšanā nav patiesības. Un to apzinājies, caur sāpēm un zaudējumiem, kā tas vienmēr arī ir, tu iziesi vienu no galvenajām savas garīgās atmošanās un pārveides pieredzēm. Saglabā to. Neļauj tiem atkal sevi ievilkt negatīvajā laukā un prāta duālismā. Un lai iedvesmas un apgaismes spēks ir ar tevi.

© Vlad Freedom

Pats galvenais eksāmens

Mēs visi šeit kārtojam eksāmenu.
Eksaminatori ir tādi, kādi ir.
Ja mūsu dvēseles ir izvēlējušās šeit būt, tātad tā tam jābūt.
Un tas, kā mēs nokārtosim šo eksāmenu, ir atkarīgs tieši no mums – šeit un tagad.
Karš vai miers.
Naids vai Mīlestība.
Meli vai patiesība.
Gļēvums vai drosme.
Gudrība vai nenobriedums.
Mūsu pasaule ir mūsu izvēles atspulgs. Tas, kas mūsos, notiek arī ārpasaulē.

Mūsu priekšā stāv spogulis.
Ja sirdī mīt naids, bet dvēselē trauksme, vai apkārt mums būs miers un harmonija?
Ja prātā mīt vēlme iedzīvoties un izkalpoties uz kara rēķina, tad velti rādīt ar pirkstu uz psihopātu kultu, kurš vadoties tieši pēc šādiem principiem no aizkulisēm vada šo teātri?

Mēs nespēsim izmainīt šo pasauli, ja nemainīsimies paši. Un mums kārtējo reizi to atgādinās. Tas ir mūsu eksāmens.
Karavīram pavēl šaut un bombardēt. Bet, kas pieņem lēmumu? Cilvēks.
Darbiniekam pavēl špricēties. Bet kas pieņem lēmumu? Cilvēks.
Bailes vai sirdsapziņa.
Verdzība vai brīvība.
Mīlestība sirdī vai padevība, dzīvojot prāta dualitātes ilūzijā.

Šis ir eksāmens visiem. Bet ne visi to nokārtos. Ne visas dvēseles ir gatavas būt apzinātas un dzīvot pēc sirdsbalss. Pieņem to. Tu šeit neesi tāpec, lai visus glābtu. Tu šeit esi, lai glābtu sevi. Un, ja izglābsi sevi, tad izglābsi visus. Tāpēc, ka tu arī esi Visi un Viss.

Mieru un Mīlestību visiem, kuri atrodas karadarbības zonā. Un lai Iedvesmas, Mīlestības un Gaismas spēks ir ar mums.

Vlad Freedom
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neiekrist lamatās un saglabāt gaismu

Jebkuri kari, lai arī cik ilgi tie būtu, kaut kad beidzas ar vienu – sarunām un mieru. Kamēr cilvēce neapzināsies, ka jebkurš karš ir civilizācijas garīgā nenobrieduma rādītājs, tā paliks evolūcijas strupceļā. Taču arvien vairāk ir cilvēku, kuri to saprot un vairs neiekrīt emociju lamatās.

Tomēr cilvēku, kuri to saprot un vairs neiekrīt emocionālajās lamatās kļūst arvien vairāk. 

Pret cilvēkiem uz šīs planētas tiek izmantota sveša programma: skaldi (sarīdi) un valdi.

Savstarpējie kari par teritorijām ir gadsimtiem ilgas sociālkultūras programmu rezultāts. Tik daudzi šīs programmēšanas slāņi ir uzlikti cilvēku prātos, ka daudzi vairs neatceras, kā un kāpēc tas viss sākās. Bet, lai atgrieztos pie saknēm, pietiek uzdot sev tikai dažus jautājumus:

Kāpec karot par zemi, ja var mierā dzīvot uz tās?

Kāpec karot par resursiem, ja var kopā tos sadalīt visu labā?
Kas neļauj to darīt? Vai tiešām cilveki tik ļoti grib karot un nogalināt viens otru dēļ zemes, dēļ resursiem, kurus vairums no tiem realitātē pat nepārvaldīs?

Protams, neviens nevēlas karu, izņemot tā arhitektus – kulta marionetes, tos pašus negatīvos spēkus, kuri uzspiež uz Zemes savas, mums svešās programmas.

“Ukrainis domās, ka cīnās pret iekarotāju Krieviju, cīnās par savu patstāvību, domās, ka beidzot būs ieguvis savu brīvību, tajā pat laikā pilnībā būs atkarīgs. Tā pat uzskatīs krievi, viņi domās, ka aizstāv savas nocionālās intereses, atgriež sev “nelikumīgi” atņemtās zemes un tā tālāk. 

Mēs to visu darīsim, aizbildinoties ar dažādām suverenitātēm, cīņu par mūsu nacionālajiem ideāliem” – tā domā tie cilvēki, kuri realizē negatīvo spēku programmas fiziskajā plānā – pasaules psihopātu kultu, kuram nav ne tautības, ne iejūtības, ne līdzjūtības. Viņi var slēpties aiz dažādām tautībām un spēlēt sentimentālismu, taču viņu mērķi vienmēr ir vieni: sadalīt, atspēlēties un valdīt, lai saņemtu meslus – zemas vibrācijas ciešanu un moku enerģiju, kā arī ģenētisko materiālu, vergus un derīgos izrakteņus. 

Viss saviem saimniekiem. Un nav vairs nekādas jēgas runāt aplinkus, laiks nosaukt lietas īstajos vārdos. Laiks godīgi runāt par to, kas notiek uz mūsu planētas.

Kastaņeda par viņiem rakstīja kā par zvēru, kurš iznācis no Kosmosa dzīlēm. Zvēru, kurš padara cilvēkus pašapmierinātus, vienveidīgus un egoisma pārņemtus. Tieši šis miega stāvoklis ilūzijās un neapzinātībā nomāc patieso cilvēka spēku – Radītāja enerģiju un saikni ar Saprātīgo Bezgalību.

Tagad, kad negatīvie spēki cenšas atkal uzkurināt konfliktu Ukrainā, lai pazeminātu cilvēku vibrācijas, novērstu uzmanību no tā, kas notiek Kanādā un visā pasaulē, un lai kārtējo reizi ievāktu meslus, ir jāapzinās, ka tas viss iespējams tikai līdz tam brīdim, kamēr cilvēki tam piekritīs.

Mums jāpamostas un jāatgriežas no prāta ilūzijām pie Sirds vadības. Jāpamet nenobrieduma smilškasti, kurā ieroču spēks un bailes dominē par vienotību un mīlestību.

Mirklī, kad cilvēks pārstāj sevi uzskatīt par “mazo cilvēku” un sāk pieņemt savus lēmumus, vadoties no sirds balss, nevis priekšnieka pavēles, viss sāk mainīties. Tad sākas garīgās pārveides un apzinātības ceļš. Un tikai tas atbrīvos cilvēku no zvēra varas uz šīs planētas. Un tieši šo ceļu šobrīd mēs ejam gan katrs individuāli, gan visi kopā.

Mīļie, mieru mums un labestību. Un lai iedvesmas spēks un gaisma ir ar mums. 

Vlad Freedom