Par “noķert” un “paturēt”

Pieņemsim, tu esi atnācis pie manis ciemos.
Un viss būs lieliski: mēs dzersim aromātisku tēju, ēdīsim konfektes, marmelādi. Un runāsim par augstām matērijām un dzīvi. Tu atslābsi un ērti atlaidīsies krēslā, tev būs mierīgi un labi. Silti un omulīgi. Un pēc tam es pieiešu pie drurvīm un tās aizslēgšu un pateikšu, ka vēl stundu es tās neslēgšu vaļā. Un turpināšu sarunu.
Precīzāk, pacentīšos to turpināt. Tāpēc, ka vēlēšanās sarunāties tev būs zudusi, izkususi kā cukurs tējā. Tu jutīsi spriedzi. Var jau būt, ka tu vēl vismaz stundu netaisījies nekur doties. Iespējams, tu vispār nedomāji par to, ka kaut kur jāiet, kaut kā biji aizmirsis par to. Tev vienkārši ar mani bija labi un interesanti. Un mierīgi. Bet pārstāja būt labi tajā brīdī, kad es aizslēdzu durvis un paziņoju, ka vēl stundu es tas neatslēgšu.
Bet nekas taču nenotika! Tu mani zini, istabā nav nekā bīstama, ir pietiekami daudz tējas, pilna kārba konfekšu un arī uz labierīcībām tev nevajag. Nē. Tagad vajag. Radās tāda vajadzība. Pagaidām neliela. Toties ļoti stipra vēlme atslēgt durvis. Un arī sarunāties ar mani tev vairs negribās. Un es tev pārstāju patikt. Tāpēc, ka atņēmu tev brīvību, lai arī samērā maigā formā. Un tikai uz stundu. Ļoti labos apstākļos…

Lūk, tā arī notiek attiecībās, kad viens sāk ieslēgt otru istabā, – tēlaini izsakoties. Pārlieku kontrolēt, kaut ko aizliegt, sākumā pieprasīt pavisam nedaudz, pārbaudīt, spiest. Momentā simpātijas sāk izgaist. Un gribās atņemt atslēgu, atslēgt durvis un aiziet. Vai vienkarši atslēgt. Kaut kā mierīgāk, kad durvis nav aizslēgtas.
Te nu arī ir daudzu cilvēku lielākā kļūda. Viņi nesaprot, kāpēc no viņiem bēg, kāpēc sabrūk attiecības, kāpec cilvēks aiziet un vairs nekad neatgriežas? Bija taču tik labi! Ne pārāk labi. Tas attiecas gan uz mīlestību, gan draudzību, visu, kas balstās uz izvēles brīvību, mūsu personīgo vēlmi un vilkmi. Neviens nevar brīvi sarunāties aizslēgtā istabā, visi gaidīs, kad paies stunda. Vai arī pacentīsies aiziet ātrāk. Dažkārt – uzreiz, kā tikko mēs cenšamies aizslēgt durvis.
Tas ir normāls brīvības instinkts, kas raksturīgs ikvienai dzīvai būtnei. Cenšanās noķert un noturēt, momentā izsauc nemieru un vēlmi atbrīvoties. Pastāvīgi zvani, ziņas, pārbaudes, prasības, pratināšana un jautājumi – tā ir tā pati “durvju aizslēgšana”. Un labāk uzreiz apstāties. Paiet malā no durvīm. Nestāvēt priekšā izejai, lai tā ir brīva. Tad arī vēlme to izmantot neradīsies….

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Māte, meita, sieviete

Sākšu savu piezīmju sēriju par vīriešu un sieviešu attiecībām.

Pirmā, kodolīgā eseja būs par sieviešu psihosociālajām lomām attiecībās ar mīļoto vīrieti: meitenēm (meitām), mātēm un faktiski sievietēm.

Es gribu uzreiz pateikt: neskatoties uz objektīvo “sievietes” lomas brieduma pakāpi sievietei, nav nepieciešams, lai viss, kas tajā neiederas, būtu jāuzskata par patoloģiju un jācenšas to izskaust.

Visas trīs lomas ir vajadzīgas un dažkārt pat ļoti vajadzīgas, lai uzturētu harmoniskas attiecības. Problēmas sākas vien tad, ja kāda no šīm daļām, vai uzreiz divas, pārāk krasi dominē, noslāpējot “sievietes” balsi.

Šīs rindas es sacerēju drīzāk tāpēc, lai labāk atpazītu dažādas sievietes izpausmes.
Un, tā:

Māte kritizē. Meita apvainojas. Sieviete dusmojas.

Māte pamāca. Meita apmulst. Sieviete sadarbojas.

Māte uztraucas. Meita krīt panikā. Sieviete tic.

Māte upurē. Meita pieprasa. Sieviete lūdz.

Māte ir aizkustināta. Meita dievina. Sieviete mīl.

Māte baro. Meita manipulē. Sieviete spēlē.

Māte dominē. Meita pakļaujas. Sieviete iet blakus.

Māte izsauc atkarību. Meita ir atkarīga. Sieviete ir brīva.

Māte vērtē. Meita cer. Sieviete met izaicinājumu.

Māte cenšas audzināt. Meita pielāgojas. Sieviete pieņem.

Māte žēlo. Meita viļas. Sieviete līdzpārdzīvo.

Māte izsauc baiļu trīsas. Meita aizkustina. Sieviete uzbudina.

Māte liek. Meita piespiež. Sieviete ir iedvesmojoša.

Māte uzņemas visu. Meita bēg. Sieviete dalās.

Starp citu šeit “neierakstījās” vēl viena sociālā loma – “māsa”, vai “savs čoms”, kā es to saucu. Šāda veida izvairīšanās no savas sievišķības ir diezgan sarežģīts uzvedības komplekss, kas apvieno abas iepriekšminētās lomas, kā arī vīrišķās lomas imitāciju, un tā būtu jāapskata atsevišķi.

Taču atklāšu jums noslēpumu, pat šī loma var harmoniski iekļauties tēlā un piešķirt sievietei neatvairāmu šarmu.

Autors: Tatjana Martiņenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Mīlestība atrod…

– Mīlestība atrod tos, kuri to nemeklē.
– Laime piepilda tos, kuri tās nealkst.
– Brīvība tiek tiem, kuri par to neko nezin.
Nemeklē, nealksti, nezini. Nemēģini noķert to, kas tik viegli izslīd no rokām. Par katru cenu neglabā to, ko viegli var pazaudēt. Nepieķeries pats un neturi citus. Nekļūsti par šķērsli visam, kas nāk un aiziet. Nestāvi kā akmens visām lietām ceļā. Nespried par to, kas dziļāks par vārdu jēgu.
Sirdsgudrība slēpjas neizsakāmā vienkāršībā. Lai iepazītu visu Dieva dāsnumu, necenties ne ar vārdu papildināt viņa pilnību. Viņš ir Vārds, bet tu – klusums. Dievs klusē, kad tu runā. Labāk klausies, skaties, sajūsminies.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Sievietes laimi

Es esmu redzējusi, kā salūzt sievietes.
Tās, kuras savu laimi redzēja vīrietī – no viņa neuzmanības, aukstuma, krāpšanas.
Tās, kuras savu laimi redzēja karjerā – no neciešama noguruma, pazemināšanas amatā, štatu samazināšanas vai pensijā aiziešanas.
Tās, kuras savu laimi redzēja bērnos – no tā, ka viņi pieaug, rada paši savas ģimenes un bieži vien ir “nepateicīgi”.
Tās, kuras savu laimi redzēja vecākos – no viņu ciešanām, fiziskās aiziešanas vai mīlestības ar noteikumiem, kas rada vien vainas un baiļu sajūtas.
Tās, kuras savu laimi redzēja ārējā skaistumā, jaunībā – no novecošanas un daudzām destruktīvām manipulācijām ar savu ķermeni.
Tās, kuras savu laimi redzēja naudā – no tās trūkuma, bailēm pazaudēt mantu vai neprasmes gudri investēt, ieslīgstot tukšā patērēšanā.
Tās, kuras savu laimi redzēja ilgi gaidītā atpūtā – no neprasmes pilnvērtīgi atpūsties vai slimības, kas kļūst par atpūtas alternatīvu.
Un tikai tās bija laimīgas, kuru laime pieņemta sevī. Harmoniska Sievietes laime, kura jebkurās dzīves situācijās nezaudē sevi un savas Dvēseles pašcieņu. Jo pazaudēt to, kas ir mūžīgs, nav iespējams.
Ar Mīlestību: Natālija Kovaļova-Perepečenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļā uz dziedināšanos no sāpēm ir viens punkts

Ceļā uz dziedināšanos no sāpēm ir viens punkts, pēc kura tu saproti: ka prieka tagadnē ir kļuvis vairāk kā sāpju pagātnē.
Turklāt dzīvē nekas nemainās.
Visas tās pašas problēmas un uzdevumi, kuri jārisina.
Visas tās pašas brūces, dēļ kurām kļūsti kā zaudējis dvēseles līdzsvaru.
Visas tās bailes, aizvainojumi, vilšanās, zaudējumi.
Taču prieka vienalga ir vairāk.
Tieši par 1 procentu.
51 procents prieka un  49 procenti sāpju.
Tas nav tas pats, kas 50 uz 50.
Kad iestrēgsti situācijā fifti-fifti, šaubies, ka pietiks spēka tikt galā ar visu, kas bijis, kas ir un kas būs.
Bet, kad ir 51 – skaidri zini, ka pietiks spēka noiet šo ceļu līdz galam.
Jā, tu pieļauj domu, ka pēdējie 10% var izrādīties paši grūtāk panesamie.
Taču zini, ka tiksi galā, jo neatgriešanās punkts ir aiz muguras un pagātne jau atlaiž savu ciešo tvērienu.
Tu izelpo un vairs necenties izrauties.
Dod sev laiku atvadīties, atrunāt, izkaukties, no sirds apvainoties un nīst.
Tu nebaidies no savām emocijām un demoniskajām jūtām, tāpēc, ka 51 un Gaismas ir kļuvis vairāk.
Vairāk prieka.
Ticības.
Spēka.
Zini, ka vairs sevi nepazaudēsi, lai kas arī notiktu.
Bet, ja arī pazaudēsi, atradīsi ceļu atpakaļ, pie sava +51.
Novēlu katram pārkāpt savu atzīmi +51.

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūk, ko nozīmē “atlaist pa īstam”

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.

Tas notika. Tava pasaule nokļuva zemestrīces epicentrā un sabruka. Neviens tevi par to nebrīdināja. Neviens neteica, ka var būt tik sāpīgi. Tas vienkārši notika un viss… Tomēr tu vēl joprojām esi šeit. Tu vēl joprojām centies savākt sevi pa gabaliņiem, vēl joprojām centies atjēgties pēc visa notikušā.

Cik laika pagājis kopš tā brīža? Mēneši? Gads? Varbūt pagājis jau tik ilgs laiks, ka tu jau esi aizmirsis, kurā brīdī pasaule tik ļoti izmainījās?

Zilumi un rētas pamazītiņām sadzīst. Un tagad tu gaidi to brīdi, kad atkal jutīsies kā vesela personība. Tu centies atlaist atkal un atkal… Tu centies atbrīvoties, lai dvēselē iestātos miers…

Kāpēc es jautāju tev: ko nozīmē atlaist?

Tu sēdi tumsā un ļauj atmiņai pakalpīgi piespēlēt tev atmiņas. Ļauj iekšējai balsij strīdēties ar tevi līdz aizsmakumam. Tu ļauj tai runāt līdz brīdim, līdz tā nesāk tevi mierināt.

To dienu atmiņu sīkas detaļas pielavās pastāvīgi un nemanāmi.

Sajūtot sāpes sirdī, tu krampjaini ievelc plaušās gaisu. Aizver acis. Nekas nepalīdz. Tu vel joprojām turi rokās sasistās sirds šķembas. Visu šo laiku tev nākas pielikt milzīgas pūles, lai kaut kur ietu, runātos ar kādu, turpinātu ēst, elpot un vienkārši dzīvot.

Tu esi salauzts un ļoti skaidri to jūti.

Paša dēmonu ēna izkropļo apkārtējo realitāti. Viņiem vajag apmierināt savas vajadzības un vēlmes. Kamēr tas viss notiek, tu vienkārši vēro. Tevi skauj neticība pasam sev, bailes un vainas sajūta. Atmiņa nepalīdz, drīzāk otrādi.

Turpini gaidīt. Gaidi līdz brīdim , kad visi šie dēmoni pārstās tev čukstēt. Pienāks diena, kad viņi piekusīs runāt. Viņi padosies un vienkarši skatīsies, kā no reizes uz reizi tu izdari izvēli turpināt dzīvot.

Gaidi, tāpēc, ka atlaist nenozīmē aizmirst. Atlaist nozīmē atcerēties, bet ar smaidu sejā.

Atlaist nozīmē atbrīvoties no vēcās ādas un zem tās ieraudzīt jaunu, atjaunojušos, tīru ādu.

Atlaist nozīmē mīlēt.

Mīlēt visus tos dēmonus un visas tās atmiņas. Mīlēt, līdz tie ieaijāti iemigs dziļā miegā.

Vajag mīlēt sevi kopā ar savu salauzto sirdi. Un nevajag gaidīt, kamēr tā sadzīs.

Atlaist nozīmē visām savām bailēm ļaut iznākt ārā gaismā. Izģērbt tās.
Uztvert tā, it kā tās būtu ievainoti dzīvnieki. Ļaut tām kārpīties un aurot, līdz tās neiznāks no savas noslēgtās telpas brīvībā. Tad tu spēsi tās ieraudzīt un stipri, stipri apskaut.

Atlaist nozīmē būt drosmīgam.

Būt tik ļoti drosmīgam, ka kļūt pašam sev par varoni. Tad tava pagātne pārstās ietekmēt tavu tagadni un gaišā nākotne pacietīgi gaidīs, kad tu to uzbūvēsi. Liec akmeni uz akmeņa, un soli aiz soļa.

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.​​​​​​​ 

Tad tu apzināsies, ka tavi iepriekšējie kritieni bija vajadzīgi tādēļ, lai tu atlkal spētu pacelties spārnos. Tikai šoreiz jau daudz augstāk. Lūk, ko nozīmē ATLAIST.

Lūk, ko nozīmē klauvēties pie durvīm, kas ved mīlestības pasaulē.
Klaudzināties atkal un atkal.
Avots: http://www.cluber.com.ua/lifestyle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Grigorijs Pomerancs: par intelektu, garīgumu, labo un ļauno

Krievu filozofs un rakstnieks, komunisma režīma upuris Grigorijs Pomerancs, kurš daudz rakstījis par solidaritātes filozofiju savulaik aicināja: ja jūs nespējat aizmirst jūsu tautai nodarīto ļaunumu, neatsaucieties tikai uz vēsturi, bet pameklējiet vainu arī sevī. Varbūt jums ir izdevīgi sevi uzurdīt, jo tas attaisno jūsu neveiksmes, jūsu nevarību šodien. 

Pēdējo gadsimtu pieredze rāda to, ka ir bīstami uzticēties loģikai, nepārbaudot to ar sirdi un garīgo pieredzi.

Prāts, kurš kļuvis par praktisku spēku, ir bīstams. Bīstams ir zinātniskais prāts ar saviem atklājumiem. Bīstams politiskais – ar savām reformām.

Šodien ir vajadzīgas aizsardzības sistēmas no prāta postošā spēka, līdzīgi kā atomelektrostacijās no atomsprādziena. Neviens nelietis, bandīts un sadists nav izdarījis tik daudz ļauna, cik cēlo ideju entuziasti, progresīvo ideju un mērķtiecīgās labestības entuziasti…
Miljoniem cilvēku nogalināja galējā lēmuma ideja, galējās izejas no visām krīzēm, ideja lēcienam no nepieciešamības valstības brīvības valstībā (vai kādā citā utopijā).

Tajos apstākļos, kad toni nosaka vulgaritāte un rupjība, grūti savākt kopā to sabiedrības daļu, kas aizsniegusies līdz pasaules kultūras dziļākajiem slāņiem. Neredzu šeit efektīvāku ceļu kā individuālu attīstību. Tikai spēja pašam aiziet līdz līmenim, kad kļūst pieejamas un tuvas gan pasaules kultūras augstienes, gan dziļumi un tādā veidā mēs kaut nedaudz varēsim sevi sajust kā to mantinieki.

Inteliģence — tā ir iekšēja gatavība ārējai brīvībai un gatavība aizsargāt šo brīvību no ārējiem ienaidniekiem un iekšējiem netikumiem, no brīvības pārtapšanas visatļautībā.

Visi centieni sasniegt harmonisku sabiedrības attīstību, pametot malā cilvēka personību, dvēseli un tās bezgalību, ved tikai uz vilšanos, vairo niknumu, un naidīgus centienus pakļaut nepakļāvīgo dabu, un gala rezultātā tādas vardarbības, kas salīdzinājumā veco, nesaprātīgo sabiedrību šķiet Saprāta, Labestības un Skaistuma valstība.

Izplatījuma un Laikā Dievs sevi var atrast tikai dziļi cilvēka sirdī, pašā lielākajā tās dziļumā un, lūk tad, kad cilvēks sasniedz pašu lielāko dziļumu, viņs jūt kādu garu, kurš viņam saka priekšā: ko nozīmē labs un ko – ļauns.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS