Mīlestība nesasien un nepiesien, tā neuzspiež un neuzliek, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.
Mīlestība neko negaida, Mīlestība uz neko necer, Mīlestība neizdomā to, kā nav. Tā apbrīno, aug, baro, pilnībā izbaudot to, kā viss ap viņu iegūst savu būtību.
Mīlestība netic, tā uzticās. Mīlestība nejūt, tā jūt līdzi un tāpēc zina, un tāpēc nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.
Mīlestība nav pareiza, Mīlestība nav likumīga, Mīlestība nav paredzama nekad un nekur, izņemot to, ka tā vienmēr ir un paliek Mīlestība.
Mīlestība ir dāvana. Tā jāpieņem labprātīgi. Ar prieku un godbijību, nebaidoties no sekām un savstarpējām saistībām. Jo dāvana ir nesavtīga un tas, kurš dod, nekad neko neprasa pretī un nekad pēc tam nenāk pēc samaksas.
Tas, kurš pieņēmis Mīlestību kā Dieva dāvanu, arī pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā pārņem tevi, tāpat, kā tu pārņem viņu. No šī brīža pasaulē vairs nav vietas, kur Mīlestībai būtu robežas, robežas tev esošajam..
Svēta vieta tukša nepaliek. Tur, kur Mīlestības vēl nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir Gaismas trūkums.
Bailes ir atraidīta dāvana būt brīvam no važām un robežām.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Kad tu iebrien jūrā, ja vien esi godīgs pret sevi, tev rodas tās tevi pieņemošā spēka sajūta, ar kuru tu vari būt vienlīdzīgs, bet kura var tevi arī iznīcināt. Taču, neskatoties uz to, tu saproti, ka cienot to, nesacenšoties ar to, un necenšoties tai uzspiest savus noteikumus, tu saņem to neatkārtojamo mijiedarbību ar stihiju, kuras mērķis nav uzvara, bet pieredze un bauda…
Katrs, kurš elpo jūru un kurš to pa īstam mīl, šo zina. Es izturos pret dzīvi, kā pret jūru, un uzskatu, ka viens no maniem galvenajiem sasniegumiem ir atteikšanās ar to sacensties, atteikšanās naivi noliegt tās likumsakarības, un atteikšanās veltīgi ticēt tam, ka es it kā varu to kontrolēt, novērst visu negaidīto un likt tai nodarboties ar manām vēlmēm…
Paradokss, taču tieši tas mani ir padarījis daudz spēcīgāku un noturīgāku. Mani ir pametušas hroniskās bažas par to, kas būs rīt, un, ja nu… Un es beidzot varu uzsmaidīt patiesībai par to, ka es varēšu tikai to, ko varēšu, un ne to, kam es cenšos sagatavoties, mācoties no sliktākā trenera dzīvē – bailēm.
Nē, mani nav piemeklējusi manas neievainojamības ilūzija. Tā, gluži otrādi, ir neatgriezeniski aizgājusi. Tā aizgāja, bet es paliku. Paliku, lai katru dienu iebristu savā jūrā, taču, to darot, ņemtu vērā ne tikai savus plānus, bet arī tos apstāklus, kurus tā var man nodrošināt.
Dažkārt ir vētra un es vienkārši sēžu jūras krastā. Dažkārt – pilnīgs bezvējš, un es sajūtu daudz vairāk brīvības. Dažkārt ir vairāk nokrāsu un arī tas ir labi. Mani mīļie, dzīve ir kā jūra, to neuzvarēt… Taču tai arī nav vajadzīgas mūsu uzvaras. Viņai priekš mums pietiek pieredzes un baudas.
Eksistenciālā psihoterapeita Irvina Jaloma skarbās frāzes, kuras var palīdzēt dzīves grūtajos brīžos.
— Vientulība nav atkarīga no tā, vai tev apkārt ir vai nav citi cilvēki. — Labākās patiesības ir “asiņainās”, kas ar “miesu” izrautas no paša dzīves pieredzes. — Cerība ir pats lielākais ļaunums! Tā paildzina mokas. — Izmisums ir cena, ko cilvēks maksā par sevis apzināšanos. Ieskaties pašos dzīves dziļumos, un tu tur ieraudzīsi izmisumu. — Kokam vajadzīgas vētras, lai tas izaugtu liels un stiprs. — Dažkārt liktenis mūs nostāda tādās situācijās, kur rīkoties pareizi nozīmē kļūdīties. — Mēs paši radām visus savus pārdzīvojumus. Un visu, ko mēs paši esam radījuši, mēs paši varam arī iznīcināt. — Visu virsotņu problēma ir tā, ka pēc tām seko nobrauciens. — Ar norītu aizvainojumu var aizrīties. — Pārliecība ir tieši proporcionāla kompetencei <…> lai kā mēs to vēlētos, mums nav neviena, uz ko paļauties šajā pasaulē, izņemot sevi. Neviens, izņemot mūs pašus, neatbalstīs, nevērtēs mūsu uzvedību, nepiedāvās skaidru dzīves shēmu. Mūsu liktenis nav iepriekš noteikts, un katram pašam ir jāizlemj, kā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, laimīgāk un jēgpilnāk. — Zem augstprātības un iedomības maskas parasti slēpjas nepārliecība par sevi un sevis noniecināšana. — Dažiem cilvēkiem veiksme nozīmē atriebīgu pārākuma sajūtu pār citiem; viņi baidās, ka citi sapratīs viņu motīvus brīdī, kad veiksme kļūs pārak liela, un tāpēc atriebsies. — Kreativitāte un atklājumi dzimst sāpēs. — Mēs pilnībā esam atbildīgi par savu dzīvi, ne tikai par savām darbībām, bet arī par savu nespēju rīkoties.
Par eksistenciālo psihoterapiju vairāk var uzzināt ŠEIT
Avots: econet.ru Ilustrācija: Lisa Aisato Tulkoja: Ginta Filia Solis
“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju! – Kas ir noticis? – Pilsoņi ir sākuši mainīties… – Tas taču nav iespējams! – Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt. – Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta? – Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki! – Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas! – Tieši tā. Sliktāku nav. – Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums? – Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas. – Un karš? – Stāstam par to, cik vien spējam. – Un cenas? – Nepārtraukti ceļam uz augšu. – Bet algas? – Minimālās. – Un? Cilvēki tiešām smaida? – Tieši tā! – Neticami! – Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt! – Ko? Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus. – Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt. – Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību? – Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust. – Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā? – Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu. Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska. – Varbūt vēl samazināsim algu? – Agrāk tas līdzēja. – Vai varbūt visus sūtīt karā? – Ok, arī labs variants. – Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli. – Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi… – Kā tas var būt? Ieradās otrs ziņotājs. – Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli. – Kādas ir sekas? – Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas. – Piemēru! – Patstāvība. – Kas? – Viņi vairāk necer uz valsti… – Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs? – Viņi par to vairs nedomā. – Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp! – Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu. – Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks! – Vecais pelēkais ir izgājis no modes. Ierodas trešais ziņotājs. – Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas. – Kas — suņi ir sākuši runāt? – Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi. – Opā… – Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam. – Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā! – Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs. – Kas vēl notiek? – Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas. – Opā. Tad kurš viņus tagad māca? – Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji. Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas: – Vajag palielināt cigarešu daudzumu. – Bet tās vairs neviens nesmēķē. – Kāpēc? – Neesot vairs stilīgi. – Kā tā? – Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu. – Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols? – Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni. – Tā-tā. Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus. – Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt? – Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”
Autors: Denis Safron. Avots: Mr. Freeman Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu
Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.
Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.
Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.
Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.
Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles…
Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.
Pasaulē ir tik daudz iespēju. Var dzīvot savādāk. Vienmēr! Vienmēr ir varianti. Jautājums ir tikai par tavām paša robežām. Bet pasaule un iespējas ir bezgalīgas.
Kā “pareizi” un kā “nepareizi” – tas ir tikai jautājums par tavu skatu punktu. Par to, kāds ir tavs uzstādījumu un stereotipu komplekts. No otra cilvēka skatu punkta viss var izskatīties tieši pretēji.
Ja tu aizstāvi savu vienīgo viedokli un mīdi citu, tad tā ir vardarbība. Lai aizstāvetu savējo, nav jāsamīda citi.
Brīvība ir izvēles iespēja! Brīvība ir tad, kad tev nav obligāti jadara tā, kā dara vairākums.
Mēs apstiprinājumu saviem uzstādījumiem meklējam ārpasaulē. Taču mūsu spēks neizpaužas spējā pārliecināt citus par savu taisnību, bet gan spējā noturēt sevī dzīvas savas vērtības.
Lai dotu brīvību otram cilvēkam, šai brīvībai jābūt tevī pašā. Un, ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev būs dabiska un nepieciešama kā gaiss.
Vai tad tu neesi ievērojis, ka ieslodzītais un cietuma uzraugs savu dzīvi pavada vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?
Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpēc, ka brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.
Vai tad ir iespējams ierobežot Dievu un uzraudzīt to cietumā kā parastu ieslodzīto? Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā pārvēršas par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.
Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat mirklī, kad tev radās tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un visās nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kur aiziet no tavas bezgalības.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs” Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību.
Redzēt “Radītāja plānu” nenozīmē sēdēt bezdarbībā un “ķert nirvanu”. Tas nozīmē atklāt sevī dievišķo enerģiju un dzīvot, vadoties no sirds un sirdsapziņas. Būt drosmīgam, godīgam un viedam.
Ja tava sirds tev saka – kalpo cilvēkiem, dodies mierpilnos gājienos, nepiedalies ļaunuma darbos, bet atmasko tos, tad dari to! Tā arī ir tava personīgā un garīgā izaugsme. Tas arī ir Radītāja nolūks, lai beidzot tu sevī atklātu dievišķo būtību.
Ja nebūtu visu šo grūtību – katalizatoru – nebūtu arī šīs izaugsmes.
Notiek lieli globālie Visuma procesi, kuri paātrina laiku mūsu realitātē. Tas ir neizbēgams process. Tāpēc arī katalizatori ir pastiprināti, lai katrs cilvēks varētu izdarīt savu izvēli. Vai nu tu izdari savu apzinātu izvēli Patiesības, Goda, Kalpošanas citiem, Mīlestības un Gaismas virzienā, vai arī atsakies no savas atbildības un peldi “pa straumi” tieši turp, kur tava brīvība un dzīve nebūs nekā vērta.
Šobrīd ikviens stāv šīs izvēles priekšā. Un tieši plandēmija ir kļuvusi visiem mums par fināla katalizatoru. Daudzi, ieraugot šos melus un zinot par parazītu plāniem, sāk rīkoties. Informēt cilvēkus un turpināt savu garīgo attīstību ar kalpošanas sabiedrībai un iekšējo potenciālu atvēršanas palīdzību.
Cilvēki Austrālijā un visā pasaulē izdara šo izvēli. Izvēle palikt brīvam piedāvā grūtības, caur kurām izejot, cilvēks kārto savas Dvēseles galaeksāmenu. Kurš nav gatavs šīm grūtībām un grib, lai visu izlemtu viņa vietā, lai citi dotu pavēles un saglabātu viņa komfortu, viltus tiesības un brīvības, nespēs šo eksāmenu nokārtot.
Cilvēks var smelties iedvesmu un motivāciju, taču kamēr viņš nekļūst pats sev līderis, varonis un glābējs, kamēr pats neatbrīvosies no manipulējošiem motīviem, savtīguma, vēlmes kontrolēt un vēlmes pēc varas, viņš nespēs apzināties notiekošo un saprast, kas ir viņa dzīves mērķis šeit un tagad.
Ko vērta ir visa viņa nodzīvotā dzīve, cik dienas no nodzīvotajām pa īstam ir bijusi dzīve nevis eksistence? Un bezdarbība ir kļūdaina saprašana par visu to, par ko runā cilvēki, kuri apzinās Radītāja plānu. Gluži otrādi, nepieciešamā darbība, kas nāk no sirds un izved tevi uz tavas Dvēseles evolūcijas ceļa.
Mums visiem tika dots pietiekoši daudz laika, lai izietu savas Dvēseles jaunību un sagatavotos pēdējam spēka un izturības eksāmenam.
Ir pienācis laiks pieaugt un ņemt atbildību savās rokās. Ar izlēmīgu rīcību, patiesību un vienotību.
Avots: vladfreedom Paldies Māra Brante Tulkoja: Ginta Filia Solis
Manas dzīves durvis ir izvietotas tā, ka pa tām var ienākt ar manu piekrišanu, bet iziet – ar savējo. Jebkurā laikā.
Ne vienmēr tā ir bijis, taču godīgāk par šo nekad nav bijis. Un tā tas arī paliks.
Turklāt es sen esmu atbrīvojusies no bērnišķās sevis mierināšanas, ka aizejošos noteikti vajag nosaukt par svešajiem un sliktajiem, bet palikušos – par savējiem un labajiem.
It nemaz.
Aiziet pat paši brīnišķīgākie cilvēki, ja mūsu laiks kopā ar viņiem ir beidzies.
Taču šī laika vērtība nemainīgi transformējas pateicībā par visu, kas mūs saistījis. Jā, aiziet dažādi, taču tieši aizejot, cilvēks atklāj savu būtību.
Iespējams, kādam arī vajag uz atvadām izmest riekšavu nešķīstu vārdu, un arī tos iemest nevis sejā, bet kaut kur – sāņus… – labi, tātad vajag. Un tā ir tikai viņa darīšana un nevis tā, kam tie domāti.
Kāda spēkos nav atzīt to, ka, lai izšķirtos nav obligāti otru pazemot, taču noteikti vajag atstāt savu atbildības daļu par to, kas jau ir kļuvis par pagātni.
Kādam ir svarīgi aiziet vīlušamies.
Taču, kā es bieži saku, vilšanās ir vīlušos problēma. To, kuri sākumā tev piedēvē neesošo, bet pēc tam pieprasa kā no esošā. Kā likums, cilvēki, kuri vīlušies citos, no sevis nepieprasa neko. Bet kāds prot šķirties tā, kā šķiras pieauguši, ne tikai pēc pases, cilvēki (protams, ja vien tie nešķiras no tā, kurš tos salauzis, atklāti izmantojis vai pazemojis) – tie nepazūd kaut kur tukšumā, bet atrod iespēju parunāties, pateikties, atvadīties.
Mēs esm dzīvi un mēs maināmies.
Mainās mūsu prioritātes, mūsu vajadzības, mūsu iespējas. Un, ja šīs pārmaiņas pēkšņi atklāj, ka vakardienas saskares punkti ar citiem cilvēkiem šodien vairs nav aktuāli, tad diez vai vajag kaut ko mākslīgi paildzināt – to, kā vairs nav. Un diez vai vajag likt šķēršļus kāda aiziešanai. Ja cilvēkus vairs nesaista labprātīga klātbūtne otra dzīvē, tad ar ko gan saistīs piespiešana?
To vajadzētu atcerēties visiem, kas domā, ka noturēt – nozīmē atgriezt zudušo. Kad attiecības beidzas, tās beidzas visiem to dalībniekiem. Vienkarši kāds to jau ir sapratis un pieņēmis, bet kāds vēl pagaidām nav paspējis.
Dzīve ir abpusēja… un vienmēr tāda ir bijusi Ielaist visus nozīmē ne ar vienu nebūt kopā pa īstam. Tikai mierināt sevi ar savas iedomātās popularitātes ilūziju un peldēt pa iespējamās draudzības virspusi.
Ielaid tos, kurus patiesi ielaid. Un ieeja šeit ir caur sirdi. Caur saskaņu. Caur reālu interesi. Caur tuvības dzīpariem. Neielaist nevienu – tā ir vēl kaitīgāka un graujošāka ilūzija, kurā patiesībā nav nekā, izņemot iedomību un privātīpašnieciskumu.
Ja mūsu dzīve pēkšņi sāk atgādināt slikti uzkoptu hosteli ar nesaprotamiem iemītniekiem, nevienam no kuriem neizkļūt brīvībā – tad ir ko padomāt. Un ir ko mainīt.
Atvadīties viegli – tā nav vienaldzības un biezādainības pazīme. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka esi atteicies no nebrīves.
Pat tad, ja tu šodien visu izdarīji ne tā… pat tad, ja tev vispār nav taisnība… pat tad, ja tu pat ne tuvu neesi līdzīgs tiem apgaismotajiem, kuri vienmēr zina, kā un ir nevainojami it visā… pat tad, ja tas bija tik sen, kad tu juties apmierināts ar sevi…
Man vienalga tev ir kāda laba ziņa – tu esi nokļuvis līdz vakaram.
Pavisam ne tajā vieglajā gaitā, kādā pastaigājas pa “mēli”, un pavisam ne tajā parādes pozitīvismā, kas derētu instagrama glamūrīgajam selfijam – ar vīna glāzi rokās un sniegbaltās zeķītēs ar atzīmi #mansburvigaisvakars
Tu vienkārši esi nodzīvojis vēl vienu dienu.
Dienu, kura jau kļuvusi par pagātni un kurā vairs nevar atkārtot ne minūti. Dienu dzīves tiešajā ēterā. Un tas patiesībā nav nemaz tik maz.
Un tas ir iemesls, lai pret sevi izturētos cilvēciski. Vienkārši cilvēciski.
Pārnākt mājās, nomazgāties, kaut ko apēst un apgulties tīros palagos, un dot sev kaut dažas stundiņas brīvības no pastāvīgās analizēšanas, no visām šīm ikdienas ziņām, no mūžīgās neapmierinātības ar notiekošo, no kaitinošās taisnošanās par visu, kas noticis ne tā kā gribētos.
Izelpot, sazemēties un iziet no ētera…
Vai zini, man arvien mazāk patīk šī nežēlīgā dzīšanās pēc veiksmes, gluži vai fašistiskā vēlme atbilst kaut kādam vienotam “patiesā ārieša” tipāžam, visa šī dzīšanās pēc “labākās savas versijas” un mūžīgā gatavība izģērbties līdz pat apakšbiksēm, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku tevi ievērotu un nospiestu “like”.
Pārāk daudz ir upuru. To tu redzi arī bez manas palīdzības.
Nezin kāpēc ir kauns būt vienkāršam cilvēkam, tādam, kurš vēlas vienkārši dzīvot, nevis ik sekundi domāt par to, kā viņš izskatās un ko par viņu pateiks citi.
Atcel šo kaunu. Tas ir mākslīgs. Un reiz tas pāries kā muļķīga mode…
Pavadi savu dienu kā labu draugu un pateicies tai par to, ka tā bija.
Un sadzirdi sevi, piekusušu, bet dzīvu. Arī tas ir labs jaunums – sadzirdēt sevi.
Sadzirdēt un nepamest sevi ceļmalā, kā tādu, kurš nav piepildījis kāda cita cerības.
Sadzirdēt un turpināt dzīvot. Klusiņām. Drusciņ ātrāk. Košāk. Blāvāk. Nesaprotami. Skaļi.
Pieklusināti. Spēlējot. Uzvarot. Izvairoties no sacensībām, jebkādām.
Sadzirdēt un nevilties.
Lūk, tā ir dzīve… bet tagad ir tikai tavs laiks. Un tas nozīmē, ka nekas nav zaudēts.
Ginta Filia Solis 