Cilvēks piedzimst, attīstās un dzīvo sabiedrībā. Un šī sabiedrība diktē savus noteikumus: likumus, pēc kuriem jādzīvo. Savukārt mēs esam šajā pasaulē atnākuši ne tāpēc, lai attaisnotu kāda cerības, bet gan lai atrastu savu sūtību un dzīvi nodzīvotu cienīgi. Katrs cilvēks veido savu personīgo Pasauli, kurā likumus diktē viņa sirdsapziņa un augstāka likuma šeit nav.
Kas jādara lai uzbūvētu mierīgas un labas attiecības ar citiem cilvēkiem?
Mūsu spējai uztvert cilvēkus, jāizmainās no dzīvnieciskās (pēc ārējām pazīmēm) uz enerģētisko – pēc tā, kādu eneģiju izstaro cilvēks. Tas nozīmē “redzēt cauri”. Tas iespējams tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar savas apziņas attīstīšanu. Daudzi cilvēki viens otru jūt enerģētiski, taču ne visi seko savām sajūtām. Kad cilvēku enerģētiskie lauki izstaro līdzīgas frekvences, starp viņiem rodas simpātijas. Taču ja tie ir pretēji, cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku vai vienaldzību.
Kad cilvēks izstaro nervozitātes, neiecietības, agresijas, naida enerģiju, cilvēki to jūt enerģētisko vibrāciju līmenī un atbild ar to pašu. Tā nostrādā enerģētiskā bumeranga likums: “Tu – man, es – Tev!” Taču mēs pamanām ne savu agresiju vai naidīgumu, bet gan atbildes reakciju. Mēs aizmirstam vienkāršu lietu, ja pats nevari turēt sevi rokās, kapēc domā, ka otram tas jādara? Jebkurš cilvēks ir tīrs spogulis un atstaro to, kas tajā skatās.
Ja mēs uzskatam, ka mums apkārt ir slikti cilvēki, tas nozīmē tikai to, ka paši neesam īpaši labi. “Nesodi un netiksi sodīts!” Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir un viņi pieņems Tevi tāpat. Prasme pieņemt cilvēka nepilnības ir augstas attīstības rādītājs.
Un ko tad, ja cilvēks mums ir absolūti antipātisks?
Jā, protams, ar tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti kontaktēties. Tapēc vajadzētu atrast cilvekā kaut ko patīkamu un sakoncentrēties tieši uz šo īpašību. Nevar būt tā, ka cilvēkā nav vispār nekā laba. Vienkārši jāprot tas saskatīt.
Mums jādzīvo tā, lai netraucētu dzīvot citiem un lai citi netraucētu dzīvot mums. Un tas pilnībā ir atkarīgs no tā, kā mēs paši uztveram cilvēkus. Atceries visus tos cilvēkus, ar kuriem Tev agrāk bija konflikti. Ja godīgi to izdarīsi, tad apjautīsi, ka visu šo konfliktu cēlonis bija Tava paša neiecietība, nespēja pieņemt, piedot un nepatika pret šiem cilvekiem. Esi gudrāks, piekāpies, nelien, kur Tevi nelūdz un Tu sajutīsi spēku, kas Tev ļaus turpmak būvēt labas attiecības pat ar nepatīkamiem cilvēkiem.
Skaudība un atriebība kā rūsa saēd dvēseli. Kā cilvēkam ar tām tikt galā, lai neliktos vājš un saglabātu iekšējo harmoniju?
Skaudībai ir divi iemesli.
Pirmais – pilnīga pārliecība par to, ka cilvēks jūtas labāks par visiem, attiecīgi – arī pelnījis visus labumus vairāk kā citi. Un, ja nu izrādās, ka kāds izceļas vairāk, sasniedzis ko vairāk, ir veiksmīgāks? Automātiski rodas nepatika pret šo veiksminieku – tātad skaudība.
Otrs iemesls saistīts ar otršķirīgo vērtību idealizāciju. Tādu kā materialā labklājība un stāvoklis sabiedrībā. Patiesās vertības to nevar izsaukt, jo tās attiecas uz iekšējām īpašībām.
Skaudība ir abpusēji ass nazis. Tas ievaino gan to, Ko skauž, gan to, Kas skauž. Lai nebūtu jāskauž, nevajag ieciklēties uz kāri iegūt visu sev.
Kas attiecas uz atriebību. Atriebties par nodarīto pārestību nav jēgas un nevajag. Par to rūpējas augstākais – Karmas likums. Un kurš no mums var zināt to, kapēc notika šī netaisnība. Varbūt mēs to bijām pelnījuši? Varbūt nostrādāja enerģētiskais Bumerangs?
Atbildot uz šādu sitienu, mēs saasinam situāciju, tāpēc labāk ir iemācīties piedot. Pretoties šiem sitieniem, nesabojājot savu karmu, var tikai pateicoties savam gara spēkam. Vienmēr spēcīgāks ir tas, kurš valda pār sevi un savām emocijām.
Tātad vajag rīkoties kā teikts Bībelē? „Ja Tev iesita pa labo vaigu, pagriez kreiso?” Vai pāridarītājs neiztulkos to kā Tavu vājumu?
Ja cilvēks rīkojas no spēka pozīcijām, tad atbildē arī saņem agresiju. „Pagriezt otru vaigu” – nozīmē bez dusmām un naida reaģēt uz „emocionalo sitienu”. Reaģēt gudri, lai velāk pāridarītājs neuzdrošinātos vēlreiz tā rīkoties.
„Mierīgās pretestības” idejas būtība ir tajā, ka cilvēks uz provokāciju nereaģē tā, kā to gaida provokators. Dusmas ir dziļi amorālas. Dusmoties nozīmē – pazemoties. Un kam Tev tas?
Ja es dusmojos uz Tevi un Tu pretojies manām dusmām, Tu ātri vien sadusmosies pats. No otras puses. Ja es dusmojos uz Tevi un Tu mierīgi izliecies to neievērojot un mierīgi uztver manas dusmas, pēc mirkļa arī man tās pāries. Un mēs abi necietīsim no tās negatīvās emocijas, ko rada dusmas. Te arī ir teicienu „iemīli savu tuvāko”, „pagriez otru vaigu” jēga.
Neaizsniedzamajam nevar iesist! Viņš nereaģē uz provokācijām, jo stāv augstāk par tām. Pacietība, pašsavaldīšanās, tās ir īpašības, kas Tevi pasargās.
Un kā ar teicienu „iemīli savu tuvāko kā sevi pašu”?
Tuvāko, ne visus. Kas mīl visus, nemīl nevienu. Pats grūtākais ir – iemīlēt savu tuvāko. To, kurš dzīvo Tev blakus, par kuru Tu nes atbildību, kurš ir atkarīgs no Tevis.
Jo harmoniskāks cilveks, jo mierīgāk tas uztver citus. Tas viņam nes zināmus labumus. Taču ko tas dod apkārtējiem?
Katrā cilvēkā ir paslēpta dievišķā gudrība. Ta ir tā patiesība, kurai dziļi dvēselē tic katrs. Ejot uz konfliktu ar Tevi, zemapziņā cilvēks vēlas pārbaudīt tās patiesību. Un kad Tu uz to reaģē sāpīgi, viņš lieku reizi saņem apstiprinājumu tam, ka tas tā nav. Nomierinājies vinš pārtrauc savus iekšējos meklejumus Viņš domā apmēram tā: „Ja citos tā nav, tad kam man tas?” Taču, ja katru reizi, kad kontaktējaties, Tu viņu pārliecināsi par pretējo, viņš, gribot negribot, sāks pārskatīt savas ierastās reakcijas.
Dvēseles dziļumos mēs visi tiecamies pēc tā, kas mums pietrūkst. Iekšējais nepretošanās spēks un labestība ir apskaužamas īpašības. Cenšoties tās parādīt attiecībās ar cilvēkiem, Tu drīz ieraudzīsi, ka daudzi cenšas Tev līdzināties un tādējādi bagātinās. Ja Tu demonstrēsi nesavaldību un neiecietību, nosodīsi vai izrādīsi agresiju, tad cilvēks kā spogulis Tevi atspoguļos.
Budda teica: «Apgaismots cilvēks – tīrs spogulis.»
Un kāpēc gan ne? Katrs no mums velas lai viņam piekāptos. Bet to vēlas arī citi. Tapēc ir tik svarīgi piekāpties un neiesaistīties konfliktos. Ja Tu iemācīsies piekāpties, arī Tev piekāpsies un attiecības harmonizēsies.
„ Rīkojieties ar citiem tāpat, kā vēlaties lai viņi rīkojas ar jums” – ta ir viena no Zelta patiesībām, kura palīdzēs saglabāt iekšējo līdzsvaru un labestību attiecībās ar cilvēkiem. Kad cilvēki viens otram indē dzīvi, ko viņi par to saņem? Saindētu esību un nekādīgi ne labsajūtu.
Vai tas ir labi, ietekmēt cilvēku ar kaut ko, izņemot personīgo piemēru?
Cilvēks, kurš tiecas pēc pilnības, nekad nenolaidīsies līdz pamācīšanai, lai cik arī nepareizas nešķistu kāda cita cilvēka darbības. Nelīdzinies tiem cilvēkiem, kuriem lielakā bauda ir kādu pamācīt. Visiem taču ir zināma atšķirība starp labu padomu un kritiku. Savukārt vieds cilvēks vispār atturās no padomu došanas, kamēr viņam to nelūdz.
Tatad mums nav tiesību uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem?
Nav cilvēku, kuru rīcība vienmēr ir pareiza. Katram ir tiesības kļūdīties. Tu nevari izmainīt citus, taču vari izmainītties pats. Bet, kad Tu pats mainies, mainās tā vide, tie cilvēki, ar kuriem Tu kontaktējies. Cilvēki kļūs iecietīgāki, jo Tu tos pieņem tādus, kādi viņi ir. Tā, esot vienots ar savu patieso dvēseles būtību, Tu aiziesi pie vienotības ar citiem cilvēkiem. Un pat, ja neiemīlēsi viņus, Tu spēsi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir.
Manā skatījumā, harmoniska realitāte nevar eksistēt bez materiālas labklājības. Grozies, kā gribi, tā ir pilnvertīgas dzīves stūrakmens. Taču ļoti bieži nauda pārāk dārgi maksā, tapēc tās nozīmi nevajag pārvērtēt.
Taču bagātība dod brīvību?
Kāda brīvība tam, kurš pastāvīgi baidās par savu bagātību? Bagātība padara cilvēku par savu vergu. Viņš nedzīvo tā, kā viņam gribās, bet dzīvo pēc kaut kādām kāda cita uzstādītām normām, kuras nav iespējams pārkāpt. Un vienmēr cilvēkam gribas vairāk, kā viņam ir. Tāda ir mūsu daba.
Apsēstība ar materialajiem labumiem, naudu. Mēs esam spējīgi kontrolēt šo savu vēlmju lauku, padarīt to par izpalīdzīgu enerģiju augošajai dvēseliskajai substancei.
Labklājība – dabisks stāvoklis, bagātība – absolūti nevajadzīga. Viss slēpjas mūsu attieksmē pret naudu. Cilvēki ir tendēti dievināt materiālos labumus, uzskatot, ka to pārpilnība atrisinās visas viņu problēmas.
Daudzi velta savu dzīvi tam, lai dzītos pēc materialajiem labumiem, taču ne uz brīdi neiedomājas, ka ir kādas dvēseliskās vērtības. Un dzīvo it kā labi! Kādu laiku.
Nauda nevar aizstāt cilvēka garīgo dzīvi. Cilvēkam, kurš atrodas harmonijā ar sevi un pasauli un ir ceļā uz pašrealizēšanos, kā likums nav problēmu ar naudu un naudas ir tieši tik, cik vajaddzīgs lai realizētu savu dzīves ceļu.
Tu runā, ka problēma nav naudā, bet mūsu attieksmē pret to. Kā to saprast?
Cilvēki, pēc savas attieksmes pret naudu, dalās trīs galvenajās kategorijās.
1. Alkstošie (apsēstie) – spēcīgi cilvēki ar dominējošu negatīvu enerģētiku. Tie nolikuši uz bagātības altāra paši sevi un padarījuši naudu par vienīgo elku. Saņēmuši kāroto bagātību, viņi ir nelaimīgi, jo baidās to pazaudēt. Tā dzīve paiet sargājot un vairojot savu kapitālu.
2. Lēnprātīgie (idealizētāji) – vāji cilvēki, ar mainīgu, tālu no harmonijas enerģētisko lauku. Ar savu mūžīgo slinkumu, skaudību, merkantilismu un mūžīgo žēlošanos par dzīvi, viņi sevi maksimāli attālina no labklājības. Šie cilvēki, ka likums, savu mērķi nesasniedz. Un parasti jau arī mērķa nekāda nav.
3. Mērenie – cilvēki ar stabilu un harmonisku enerģētisko lauku. Naudas viņiem vienmēr ir tik, cik vajadzīgs lai dzīvotu komfortabli un skaisti. Tie zin, ka īstā naudas sūtība ir nodrošināt labklājību, lai atvieglotu personības garīgo izaugsmi un tapēc neidealizē naudu.
Cilvēks, kurš ir pārliecināts par sevi, mierīgs un nav norūpējies par dzīves materiālo pusi, vienmēr dzīvos labklājībā.
Ko nozīmē, nebūt norūpējušamies par materiālo labklājību?
Tas nozīmē, nestādīt naudu augstāk par visu un neidealizēt to. Naudai cilvēkam jābūt tieši tik, cik vajadzīgs, lai par to nedomātu. Tā vajadzīga lai būtu brīvs – un varētu nodarboties ar pašrealizāciju un garīgo darbu. Taču nauda it nemaz negarantē laimi. Arī tas, kam ir plaukstošs bizness un milzīgs rēķins bankā, var būt nelaimīgs, bet cilvēks, kuram ir pats minimums – laimīgs un apmierināts ar dzīvi.
Kā Tu domā, vai nauda var būt karmisks pārbaudījums?
Jā, bieži vien liela nauda, tapat kā slava pie mums atnāk lai pārbaudītu. Spēcīgi un viedi cilvēki nekad nemaina savu attieksmi pret naudu, arī tad, kad uz galvas kā sniegs uzkritusi milzīga bagātība. Merkantils vai tikai ar domām par naudu apsēsts cilvēks, arī bez bagātības ir bez pamata zem kājām un mirklī, kad viņam tiek dota liela nauda, kļūst par aboslūtu tās vergu.
Tātad garīgās izaugsmes labā nevajag atteikties no materiālajiem labumiem?
Nevajag tiekties pēc bagātības, bet gan Labklājības. Labklājība tā ir tā naudas summa, kas cilvēkam patiešām ir vajadzīga lai realizētos. Viss pārējais – vien nevajadzīga greznība. Kad naudas ir pārak daudz – tā zaudē savu vērtību.
Domā PATS!
Pēc Annas Zarubinas grāmatas „Ceļš pie sevis. Seno īru cilšu garīgā pieredze.”
Avots: http://rodoswet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Daudzi gaida kompensāciju par nelaimīgu bērnību, neveiksmīgu mīlestību, un daudz ko citu un šajās gaidās paiet visa dzīve.