Tu nevari pazaudēt savu ceļu

cels6

Nekrīti izmisumā, kad pēkšņi rodas sajūta, ka esi zaudējis visu, ko esi sasniedzis. Ceļš uz dziedināšanu nav taisns. Uz tā var būt gan neveiksmes gan atkāpes no cerētā.
Nebēdājies, domādams, ka esi visu zaudējis un jāsāk atkal viss no gala. Tas tā nav. To, ko tu esi ieguvis, neviens tev nevar atņemt.
Gadās, ka sakrājas visādi sīkumi un tu pazaudē pamatu zem kājām. Nogurums, vienaldzībā izteikta piezīme, kāda cita nespēja tevi sadzirdēt, kāda vieglprātīga aizmāršība, kurā jūtama vēlme atstumt, – viss sakrīt vienā kaudzē un rodas sajūta, ka esi atmests atpakaļ, paša ceļa sākumā.
Tādos brīžos labāk iedomāties, ka tu uz kādu brīdi esi nomaldījies no ceļa. Atgriezies uz tā, tu būsi nevis ceļa sākumā, bet gan tajā vietā, kur tu to atstāji.
Ir ļoti svarīgi neiesprūst sīkumos. Sajūtot, ka virzies kaut kur sānis, pacenties pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās – pie nesatricināmā pamata sevī. Pretējā gadījumā vieni it kā nenozīmīgi notikumi uzslāņosies citiem, kamēr būs pieauguši svarā, kas spējīgs novest tevi no ceļa. Pacenties būt modrs pat tad, ja šie sīkumi šķiet pilnīgi nekaitīgi. Visvieglāk ir atgriezties atpakaļ uz ceļa, kā tikko esi noslīdējis no tā, nevis tad, kad esi jau iestidzis purvā.
Lai kas arī notiktu, tici, ka Dievs ir ar tevi un, ka Viņš dāvina tev ceļabiedrus. Katru reizi atgriezies uz ceļa, kas ved uz brīvību.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle ir vienmēr

izvele7546

Tavā dzīvē katra diena var būt bezgala skaista…

Skaista tāda, kāda ir, nevis iestudētā noskaņojumā…
Brīnišķīga grūtībās…
Brīnišķīga nogurumā…
Brīnišķīga, izdzīvojot visa spektra emocijas, ne tikai izvēloties pozitīvās…
Kāpēc?
Tāpēc, mīļie, ka tas ir tikai izvēles jautājums…
Vienkāršas paša atbildības par notiekošo tieši ar tevi – izvēles…

Reiz es sapratu, ka citi cilvēki – tuvi un tāli – neatrodas manī, bet gan ap mani…
Un viss, ko viņi man atnes – ir labprātīgi…
Un viss, ko es pieņemu vai atdodu – arī ir labprātīgi…
Ne es varu viņus piespiest kaut ko darīt, ne viņi mani…
Un nevajag piespiest…
Kad šī apzināšanās atnāca, es ieguvu emocionālo brīvību…
Un tā ir labākā no visām brīvībām, kas dāvā visus laimīgās mīlestības un draudzības veidus….
Kāpēc?
Tāpēc, ka no tavas dzīves uz visiem laikiem pazūd gaidīšanas mokas…
Izšķīst aizvainojumu skābums…
Pazūd vēlme par katru cenu piesiet sev cilvēkus….
Viss kļūst godīgs un caurspīdīgs: ir savstarpēja saskaņa un vajadzība vienam pēc otra…
Nē – atkrīt visi jautājumi…
Es uz visiem laikiem pārstāju vēlēties no cilvēkiem to, ko viņi man nevarēja vai negribēja dot…
Un uz visiem laikiem pārstāju sevi vainot par to, ka es kaut ko nevaru, vai negribu dot…
Te ir tikai viens princips – neņem to, uz ko nespēj atbildēt ar to pašu…
Un nedod neko, ko tev pieprasa pretēji tavām vēlmēm…

Kad pārstāju gaidīt, es piedzīvoju vēl vienu apburošu brīvību…
Es atcēlu savas dzīves  aizmiršanu, kas automātiski notiek, kad mēs izvirzām lielus un mazus mērķus, un sākam skriet tiem pretī, traumējot visu, kas ir mūsu ceļā, uzskatot, ka reālā dzīve sāksies tikai tad, kad kāds mūs iemīlēs, kad visa nauda tiks nopelnīta, kad visas kaites sadzīs, kad skaistums atgriezīsies un tiks atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti mūsu izcilības sarakstā …

Es negribu aizmirst…
Es gribu dzīvot tieši tagad…
Gribu mīlēt to, kas ir, nevis to, kas kādreiz būs…
Gribu uzskatīt sevi par pilnvērtīgu nevis vadoties no kādiem ideāliem, bet tā, kā pati jūtos savā prātā un ķermenī šodien…
DZĪVOT nevis GAIDĪT…

Es ne vien vienkārši ticu, bet skaidri zinu, ka nav nekādas nolemtas nelaimīgas dzīves!
Nav garlaicīgas dzīves…
Nav dzīves piesaistītas tam, kas mūs iznīcina…
Nav visiem vienas laimes…
Nav viena un visiem pareizā dzīvesveida…
Nav uzspiestas mīlestības…
Un nav trofejas, kuru saņemot mēs būtu uzvarējuši…. tā nav uzvara, tā ir piespiedu turēšana – visa tā turēšana, kas nekad labprātīgi nekļūtu par tavējo… un tā ir briesmīga neveiksme…

Ir izvēle…
Lūk, izvēle vienmēr ir…
Un neviens to neizdarīs mūsu vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izolācijā

briva_vieta

«Elle pilna labiem nodomiem un vēlmēm», – tā reiz teica svētais Bernards no Klervo tālajā 1150 gadā. Šodien šo izteicienu mēs vairāk pazīstam kā: «Labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli».

Manuprāt, acīmredzams ir viduslaiku nolūks atklāt pasaulei otro termodinamikas likumu, kura viens no mūsdienu formulējumiem nosaka: «Izolētas sistēmas entropija nevar samazināties». No grieķu valodas vārds «entropija» nozīmē «nekārtība» vai «pārvērtība», parasti tā dēvē to, cik lielā mērā reālā notikumu gaita atšķiras no ideālā. Tas ir kā kāds velns, noslēpies izolētā sistēmā, lai visu neglābjami sabojātu.

No kurienes tas tur uzradies? Sistēmu taču izolēja, lai ieviestu tajā ideālu kārtību? Noslēpums ir tajā, ka entropijas velns rodas tieši dēļ centieniem izolēt. Viņš arī ir šī pati izolācija bezgalīgajā pasaulē, kur ideāli plaukst un zeļ tikai atvērtība. Atvērtība visa vienotībai.

Izolē ūdeni un tas sastāvēsies. Nobloķē dzīvības enerģijas kustību čakrā un tu saslimsi. Izolē sevi no gaisa un tu nosmaksi. Izolē savas vēlmes un tu pārvērtīsi to izsalkušos dēmonos. Izolē sevi no citiem cilvēkiem un tu sajuksi prātā savā lepnā vientulībā, lai cik sakārtota un kontrolējama tā tev arī šķistu. Gribi ideālo? Atver logus, atver durvis, izej svaigā gaisā un seko Dieva Vienotībai, kā bērni rotaļās, kā putni debesīs, kā zvēri mežos un zivis jūrās. Mīli, radi un plauksti, izšķīstot tajā un kļūstot par visu, ko tikai redzi bezgalīgajā savā visapkārt.

Igor Nemoff “Kājāmgajējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Maģija ir it visā

cels6

Ik dienu katrs no mums dod sev solījumus kļūt labākam.
Atmest smēķēšanu, sākt nodarboties ar sportu, nenervozēt par sīkumiem, novērtēt savus mīļos. Bet pienāk rītdiena… un brīnumi nenotiek.
Mēs esam raduši dzīvot gaidās, spēlējoties ar ego uzvaru un zaudējumu periodos, aizmirstot par savu sūtību.
Apzināšanās atnāk tikai tad, kad esam zaudējuši ko lielu. Kad iekšējais “Es” atrodas kritiskā disonansē.
Bezizejā, kad prāts vairs nav spējīgs analizēt, tu sper soli bezdibenī un piespied nostāties uz pārmaiņu ceļa, jo vairs neesi spējīgs sadzīvot ar sevi.
Un atmosties.
Un dzīve izklājas gluži ka pasaules karte.
Un tu atkal dzirdi savu ķermeni, viegli un ar prieku dari jaunas lietas un smejies par sava ego centieniem tevi paverdzināt.
Arvien retāk atceries pagātni un fantazē par nākotni. Izdzīvo katru mirkli šeit un tagad.
Vai augsta ir tāda atmošanās cena? Tā cena ir piedošana sev un sevis pieņemšana.
Jo atskatoties atpakaļ, tu skaties nevis ar acīm, bet Dvēseli uz pagājušo un saviem tuvajiem – ar kādu jūs izradījāties gluži atšķirīgi, kāds bija tavs skolotājs un tev bija tā laime dzīvot kopā ar viņu katru dienu.
Atmodies tu vēlies pateikt viņiem no sirds “pateicos tev” un izdzirdēt “es tev piedodu”, lai viegli atbrīvotos no šīs nastas.
Taču pēc neskaitāmiem centieniem būt sadzirdētiem, tavi skolotāji ir zaudējuši ticību tev un aizgājuši savu ceļu.
Tu kliedz “es atkal dzīvoju”, bet atduries klusumā, jo viņi zin, ka vārdi ir tikai veids kā sasniegt mērķi.
Un tavā beznosacījumu laimē atkal uzrodas sāpju brīži.
Tad tu piepildies ar šo klusumu un nolem savas sāpes izdzīvot vienatnē, izdarot to, uz ko agrāk nebiji spējīgs.
Un tas nenozīmē uztetovēt tetovējumu, noskriet maratonu vai izlekt ar izpletni.
Arvien dziļāk – sākt savu ceļu, aiznest savu sāpi un apglabāt to pasaules malā, lai būtu gatavs jau apzinātiem kopīgiem ceļiem.
Tu cieņpilni kā karavīrs pieņem, ka šis solis vai nu fundamentāli jūs apvienos, vai arī jūsu ceļi šķirsies, jo tavs patiesais skolotājs vienmēr ir blakus un tu to jūti.
Tu mugursomā iebāz savu nepiedošanas nastu un ar apburošu smaidu atceries viņa teikto frāzi:

“Zini, ar ko atšķiras brīnums no maģijas? Brīnumu nav, bet maģiju radām mēs paši – paskaties apkārt – maģija ir it visā.”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par “noķert” un “paturēt”

briviba011

Pieņemsim, tu esi atnācis pie manis ciemos.
Un viss būs lieliski: mēs dzersim aromātisku tēju, ēdīsim konfektes, marmelādi. Un runāsim par augstām matērijām un dzīvi. Tu atslābsi un ērti atlaidīsies krēslā, tev būs mierīgi un labi. Silti un omulīgi. Un pēc tam es pieiešu pie drurvīm un tās aizslēgšu un pateikšu, ka vēl stundu es tās neslēgšu vaļā. Un turpināšu sarunu.
Precīzāk, pacentīšos to turpināt. Tāpēc, ka vēlēšanās sarunāties tev būs zudusi, izkususi kā cukurs tējā. Tu jutīsi spriedzi. Var jau būt, ka tu vēl vismaz stundu netaisījies nekur doties. Iespējams, tu vispār nedomāji par to, ka kaut kur jāiet, kaut kā biji aizmirsis par to. Tev vienkārši ar mani bija labi un interesanti. Un mierīgi. Bet pārstāja būt labi tajā brīdī, kad es aizslēdzu durvis un paziņoju, ka vēl stundu es tas neatslēgšu.
Bet nekas taču nenotika! Tu mani zini, istabā nav nekā bīstama, ir pietiekami daudz tējas, pilna kārba konfekšu un arī uz labierīcībām tev nevajag. Nē. Tagad vajag. Radās tāda vajadzība. Pagaidām neliela. Toties ļoti stipra vēlme atslēgt durvis. Un arī sarunāties ar mani tev vairs negribās. Un es tev pārstāju patikt. Tāpēc, ka atņēmu tev brīvību, lai arī samērā maigā formā. Un tikai uz stundu. Ļoti labos apstākļos…

Lūk, tā arī notiek attiecībās, kad viens sāk ieslēgt otru istabā, – tēlaini izsakoties. Pārlieku kontrolēt, kaut ko aizliegt, sākumā pieprasīt pavisam nedaudz, pārbaudīt, spiest. Momentā simpātijas sāk izgaist. Un gribās atņemt atslēgu, atslēgt durvis un aiziet. Vai vienkarši atslēgt. Kaut kā mierīgāk, kad durvis nav aizslēgtas.
Te nu arī ir daudzu cilvēku lielākā kļūda. Viņi nesaprot, kāpēc no viņiem bēg, kāpēc sabrūk attiecības, kāpec cilvēks aiziet un vairs nekad neatgriežas? Bija taču tik labi! Ne pārāk labi. Tas attiecas gan uz mīlestību, gan draudzību, visu, kas balstās uz izvēles brīvību, mūsu personīgo vēlmi un vilkmi. Neviens nevar brīvi sarunāties aizslēgtā istabā, visi gaidīs, kad paies stunda. Vai arī pacentīsies aiziet ātrāk. Dažkārt – uzreiz, kā tikko mēs cenšamies aizslēgt durvis.
Tas ir normāls brīvības instinkts, kas raksturīgs ikvienai dzīvai būtnei. Cenšanās noķert un noturēt, momentā izsauc nemieru un vēlmi atbrīvoties. Pastāvīgi zvani, ziņas, pārbaudes, prasības, pratināšana un jautājumi – tā ir tā pati “durvju aizslēgšana”. Un labāk uzreiz apstāties. Paiet malā no durvīm. Nestāvēt priekšā izejai, lai tā ir brīva. Tad arī vēlme to izmantot neradīsies….

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Māte, meita, sieviete

9

Sākšu savu piezīmju sēriju par vīriešu un sieviešu attiecībām.

Pirmā, kodolīgā eseja būs par sieviešu psihosociālajām lomām attiecībās ar mīļoto vīrieti: meitenēm (meitām), mātēm un faktiski sievietēm.

Es gribu uzreiz pateikt: neskatoties uz objektīvo “sievietes” lomas brieduma pakāpi sievietei, nav nepieciešams, lai viss, kas tajā neiederas, būtu jāuzskata par patoloģiju un jācenšas to izskaust.

Visas trīs lomas ir vajadzīgas un dažkārt pat ļoti vajadzīgas, lai uzturētu harmoniskas attiecības. Problēmas sākas vien tad, ja kāda no šīm daļām, vai uzreiz divas, pārāk krasi dominē, noslāpējot “sievietes” balsi.

Šīs rindas es sacerēju drīzāk tāpēc, lai labāk atpazītu dažādas sievietes izpausmes.
Un, tā:

Māte kritizē. Meita apvainojas. Sieviete dusmojas.

Māte pamāca. Meita apmulst. Sieviete sadarbojas.

Māte uztraucas. Meita krīt panikā. Sieviete tic.

Māte upurē. Meita pieprasa. Sieviete lūdz.

Māte ir aizkustināta. Meita dievina. Sieviete mīl.

Māte baro. Meita manipulē. Sieviete spēlē.

Māte dominē. Meita pakļaujas. Sieviete iet blakus.

Māte izsauc atkarību. Meita ir atkarīga. Sieviete ir brīva.

Māte vērtē. Meita cer. Sieviete met izaicinājumu.

Māte cenšas audzināt. Meita pielāgojas. Sieviete pieņem.

Māte žēlo. Meita viļas. Sieviete līdzpārdzīvo.

Māte izsauc baiļu trīsas. Meita aizkustina. Sieviete uzbudina.

Māte liek. Meita piespiež. Sieviete ir iedvesmojoša.

Māte uzņemas visu. Meita bēg. Sieviete dalās.

Starp citu šeit “neierakstījās” vēl viena sociālā loma – “māsa”, vai “savs čoms”, kā es to saucu. Šāda veida izvairīšanās no savas sievišķības ir diezgan sarežģīts uzvedības komplekss, kas apvieno abas iepriekšminētās lomas, kā arī vīrišķās lomas imitāciju, un tā būtu jāapskata atsevišķi.

Taču atklāšu jums noslēpumu, pat šī loma var harmoniski iekļauties tēlā un piešķirt sievietei neatvairāmu šarmu.

Autors: Tatjana Martiņenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu.

Mīlestība atrod…

zimejums uzticeties3

– Mīlestība atrod tos, kuri to nemeklē.
– Laime piepilda tos, kuri tās nealkst.
– Brīvība tiek tiem, kuri par to neko nezin.
Nemeklē, nealksti, nezini. Nemēģini noķert to, kas tik viegli izslīd no rokām. Par katru cenu neglabā to, ko viegli var pazaudēt. Nepieķeries pats un neturi citus. Nekļūsti par šķērsli visam, kas nāk un aiziet. Nestāvi kā akmens visām lietām ceļā. Nespried par to, kas dziļāks par vārdu jēgu.
Sirdsgudrība slēpjas neizsakāmā vienkāršībā. Lai iepazītu visu Dieva dāsnumu, necenties ne ar vārdu papildināt viņa pilnību. Viņš ir Vārds, bet tu – klusums. Dievs klusē, kad tu runā. Labāk klausies, skaties, sajūsminies.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par Sievietes laimi

laimigs6

Es esmu redzējusi, kā salūzt sievietes.
Tās, kuras savu laimi redzēja vīrietī – no viņa neuzmanības, aukstuma, krāpšanas.
Tās, kuras savu laimi redzēja karjerā – no neciešama noguruma, pazemināšanas amatā, štatu samazināšanas vai pensijā aiziešanas.
Tās, kuras savu laimi redzēja bērnos – no tā, ka viņi pieaug, rada paši savas ģimenes un bieži vien ir “nepateicīgi”.
Tās, kuras savu laimi redzēja vecākos – no viņu ciešanām, fiziskās aiziešanas vai mīlestības ar noteikumiem, kas rada vien vainas un baiļu sajūtas.
Tās, kuras savu laimi redzēja ārējā skaistumā, jaunībā – no novecošanas un daudzām destruktīvām manipulācijām ar savu ķermeni.
Tās, kuras savu laimi redzēja naudā – no tās trūkuma, bailēm pazaudēt mantu vai neprasmes gudri investēt, ieslīgstot tukšā patērēšanā.
Tās, kuras savu laimi redzēja ilgi gaidītā atpūtā – no neprasmes pilnvērtīgi atpūsties vai slimības, kas kļūst par atpūtas alternatīvu.
Un tikai tās bija laimīgas, kuru laime pieņemta sevī. Harmoniska Sievietes laime, kura jebkurās dzīves situācijās nezaudē sevi un savas Dvēseles pašcieņu. Jo pazaudēt to, kas ir mūžīgs, nav iespējams.
Ar Mīlestību: Natālija Kovaļova-Perepečenko
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļā uz dziedināšanos no sāpēm ir viens punkts

dvesele sap9

Ceļā uz dziedināšanos no sāpēm ir viens punkts, pēc kura tu saproti: ka prieka tagadnē ir kļuvis vairāk kā sāpju pagātnē.
Turklāt dzīvē nekas nemainās.
Visas tās pašas problēmas un uzdevumi, kuri jārisina.
Visas tās pašas brūces, dēļ kurām kļūsti kā zaudējis dvēseles līdzsvaru.
Visas tās bailes, aizvainojumi, vilšanās, zaudējumi.
Taču prieka vienalga ir vairāk.
Tieši par 1 procentu.
51 procents prieka un  49 procenti sāpju.
Tas nav tas pats, kas 50 uz 50.
Kad iestrēgsti situācijā fifti-fifti, šaubies, ka pietiks spēka tikt galā ar visu, kas bijis, kas ir un kas būs.
Bet, kad ir 51 – skaidri zini, ka pietiks spēka noiet šo ceļu līdz galam.
Jā, tu pieļauj domu, ka pēdējie 10% var izrādīties paši grūtāk panesamie.
Taču zini, ka tiksi galā, jo neatgriešanās punkts ir aiz muguras un pagātne jau atlaiž savu ciešo tvērienu.
Tu izelpo un vairs necenties izrauties.
Dod sev laiku atvadīties, atrunāt, izkaukties, no sirds apvainoties un nīst.
Tu nebaidies no savām emocijām un demoniskajām jūtām, tāpēc, ka 51 un Gaismas ir kļuvis vairāk.
Vairāk prieka.
Ticības.
Spēka.
Zini, ka vairs sevi nepazaudēsi, lai kas arī notiktu.
Bet, ja arī pazaudēsi, atradīsi ceļu atpakaļ, pie sava +51.
Novēlu katram pārkāpt savu atzīmi +51.

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lūk, ko nozīmē “atlaist pa īstam”

atlaist visu

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.

Tas notika. Tava pasaule nokļuva zemestrīces epicentrā un sabruka. Neviens tevi par to nebrīdināja. Neviens neteica, ka var būt tik sāpīgi. Tas vienkārši notika un viss… Tomēr tu vēl joprojām esi šeit. Tu vēl joprojām centies savākt sevi pa gabaliņiem, vēl joprojām centies atjēgties pēc visa notikušā.

Cik laika pagājis kopš tā brīža? Mēneši? Gads? Varbūt pagājis jau tik ilgs laiks, ka tu jau esi aizmirsis, kurā brīdī pasaule tik ļoti izmainījās?

Zilumi un rētas pamazītiņām sadzīst. Un tagad tu gaidi to brīdi, kad atkal jutīsies kā vesela personība. Tu centies atlaist atkal un atkal… Tu centies atbrīvoties, lai dvēselē iestātos miers…

Kāpēc es jautāju tev: ko nozīmē atlaist?

Tu sēdi tumsā un ļauj atmiņai pakalpīgi piespēlēt tev atmiņas. Ļauj iekšējai balsij strīdēties ar tevi līdz aizsmakumam. Tu ļauj tai runāt līdz brīdim, līdz tā nesāk tevi mierināt.

To dienu atmiņu sīkas detaļas pielavās pastāvīgi un nemanāmi.

Sajūtot sāpes sirdī, tu krampjaini ievelc plaušās gaisu. Aizver acis. Nekas nepalīdz. Tu vel joprojām turi rokās sasistās sirds šķembas. Visu šo laiku tev nākas pielikt milzīgas pūles, lai kaut kur ietu, runātos ar kādu, turpinātu ēst, elpot un vienkārši dzīvot.

Tu esi salauzts un ļoti skaidri to jūti.

Paša dēmonu ēna izkropļo apkārtējo realitāti. Viņiem vajag apmierināt savas vajadzības un vēlmes. Kamēr tas viss notiek, tu vienkārši vēro. Tevi skauj neticība pasam sev, bailes un vainas sajūta. Atmiņa nepalīdz, drīzāk otrādi.

Turpini gaidīt. Gaidi līdz brīdim , kad visi šie dēmoni pārstās tev čukstēt. Pienāks diena, kad viņi piekusīs runāt. Viņi padosies un vienkarši skatīsies, kā no reizes uz reizi tu izdari izvēli turpināt dzīvot.

Gaidi, tāpēc, ka atlaist nenozīmē aizmirst. Atlaist nozīmē atcerēties, bet ar smaidu sejā.

Atlaist nozīmē atbrīvoties no vēcās ādas un zem tās ieraudzīt jaunu, atjaunojušos, tīru ādu.

Atlaist nozīmē mīlēt.

Mīlēt visus tos dēmonus un visas tās atmiņas. Mīlēt, līdz tie ieaijāti iemigs dziļā miegā.

Vajag mīlēt sevi kopā ar savu salauzto sirdi. Un nevajag gaidīt, kamēr tā sadzīs.

Atlaist nozīmē visām savām bailēm ļaut iznākt ārā gaismā. Izģērbt tās.
Uztvert tā, it kā tās būtu ievainoti dzīvnieki. Ļaut tām kārpīties un aurot, līdz tās neiznāks no savas noslēgtās telpas brīvībā. Tad tu spēsi tās ieraudzīt un stipri, stipri apskaut.

Atlaist nozīmē būt drosmīgam.

Būt tik ļoti drosmīgam, ka kļūt pašam sev par varoni. Tad tava pagātne pārstās ietekmēt tavu tagadni un gaišā nākotne pacietīgi gaidīs, kad tu to uzbūvēsi. Liec akmeni uz akmeņa, un soli aiz soļa.

Atlaist nozīmē beidzot ieraudzīt spārnus sev aiz muguras. Spārnus, kas jau tur bija tajā mirklī, kad dzīve nolēma tevi nomest ar seju dubļos.​​​​​​​ 

Tad tu apzināsies, ka tavi iepriekšējie kritieni bija vajadzīgi tādēļ, lai tu atlkal spētu pacelties spārnos. Tikai šoreiz jau daudz augstāk. Lūk, ko nozīmē ATLAIST.

Lūk, ko nozīmē klauvēties pie durvīm, kas ved mīlestības pasaulē.
Klaudzināties atkal un atkal.
Avots: http://www.cluber.com.ua/lifestyle
Tulkoja: Ginta Filia Solis