Atlaist brīvībā

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, tai vispirms jābūt pašā. Ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev ir ļoti dabiska un nepieciešama – kā gaiss. Vai neesi ievērojis, ka ieslodzītais un uzraugs sēž vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpec, ka Brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai gan var ierobežot Dievu un uzraudzīt Viņu cietumā kā parastu ieslodzīto?

Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā kļūst par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.

Gribi lai kāds ar tevi paliktu uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat sekundē, kad tev rodas tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar Mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un pat nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kurp aiziet no tavas bezgalības.

Igor Nemoff “Kājamgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Drosme: brīvības otra puse

Es pats esmu atbildīgs par to, lai aizietu no tā, kas mani ievaino.
Es esmu atbildīgs par to, lai aizsargātu sevi no tā, kas man nodara ļaunu.
Es esmu atbildīgs par to, lai pievērstu uzmanību tam, kas ar mani notiek un novērtētu savu dalības daļu notiekošajā.

Man jāapzinās savas rīcības rezonanse. Lai ar mani notiktu tas, kas notiek, man jādara tas, ko es daru. Es nesaku, it kā es varētu pārvaldīt visu, kas ar mani notiek, – nē, taču es esmu atbildīgs par visu, kas ar mani notiek, tāpēc, ka, lai arī tas būtu sīkums, taču tajā kas notiek, noteikti ir kaut maza daļa manas līdzdalības un es kaut kādā veidā esmu to veicinājis.

Es nevaru kontrolēt visu apkārtējo viedokļus, taču varu kontrolēt savējo. Es varu brīvi rīkoties ar savu rīcību.

Man ir jāizlemj, kā es rīkošos. Ar saviem ierobežojumiem, ar savām bēdām, ar savu nezināšanu, ar visu, ko esmu iemācījies un zinu. To visu ņemot verā, man jāizlemj, kā rīkoties vislabākajā veidā. Un man jārīkojas tieši tā.

Man sevi labāk jāiepazīst, lai zinātu savus resursus.

Man sevi jāiemīl tik ļoti, lai piešķirtu sev privilēģijas un zinātu, ka tas ir mans lēmums.

Tad es iegūšu to, kas nāk kopā ar autonomiju un ir brīvības otra puse: drosmi. Man būs drosme rīkoties tā, kā man liek mana sirdsapziņa un maksāt par to.

Tad es būšu brīvs, pat tad, ja citiem tas nepatiks.

Un, ja tu nemīli mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja tu pametīsi mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja visgarākajā un aukstākajā ziemas naktī tu mani atstāsi vienu un aiziesi…

Aizver durvis, vai dzirdi? Tāpēc, ka man salst.

Aizver durvis. Ja tāds ir tavs lēmums, aizver durvis.

Es neprasīšu, lai tu kaut uz mirkli paliec pret savu gribu. Es palūgšu tev, lai tu aizver durvis, tāpēc, ka es šeit dzīvoju, bet ārā ir auksts.

Un tas būs mans lēmums.

Un tas pārvērš mani par personību, ar kuru nevar manipulēt. Tāpēc, ka ar pašpietiekamu cilvēku nevar manipulēt, un mēs zinām, ka neviens nevar viņu vadīt. Tāpēc, ka pašpietiekamu cilvēku vadīt var tikai tad, ja viņš pats to gribēs – viņš nav vadāms un jūs nevarat ar viņu rīkoties tā, kā vēlaties. Viņš vada situāciju un viņš vada sevi.

Tas nozīmē milzīgi lielu soli uz priekšu tavā personīgajā vēsturē un tavā attīstībā. Tas nozīmē pavisam citu dzīvesveidu un, iespējams, daudz dziļāku citu cilvēku iepazīšanu.

Ja tu pa īstam esi pašpietiekams, ja neļauj ar sevi manipulēt pat ne drusciņ, tad, visticamākais, būs cilvēki, kuri aizies no tavas dzīves…. Iespējams, kāds nevēlēsies palikt. Ko darīt, nāksies piekrist un maksāt šo cenu. Cena, kas nozīmēs šķiršanos no dažiem cilvēkiem tavā tuvākajā lokā. Un, iespējams, tev būs jānosvin jaunu cilvēku ierašanās…

Horhe Bukajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība padzen bailes

96122252_1440419702828857_9181836889898876928_o

Ir jāpārtrauc karš, pats grūtākais karš pašam ar sevi.
Ir pašam sevi jāatbruņo.
Vairākus gadus es tā karoju un tas bija briesmīgi. Tagad esmu bez ieročiem.
Es vairs ne no kā nebaidos, jo “Mīlestība padzen bailes”.
Es noņēmu savas taisnības bruņas, tās, kas liek taisnoties, apvainojot citus.
Es vairs nestāvu sardzē, greizsirdīgi iekrampējies savos dārgumos.
Es visu pieņemu un dalos visā, kas man ir.
Es vairs nepieķeros savām idejām un plāniem.
Ja man piedāvās labākās, – nē, vienkārši labas, – es tās pieņemšu bez nožēlas.
Es atteicos salīdzināt.
Labais, patiesais, īstais man būs labākais.
Tāpec es vairāk nebaidos.
Kad tu sevi atbruņo, atsakies no savas varas, atveries lai satiktos ar Dieva cilvēku, kurš rada visu jauno, tad viņš izdzēš visu netīro pagātni un ieved jaunajā laikā, kur viss ir iespējams.

Patriarhs Afinagors
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaicinājums

70222018_2055063671260112_599616523018960896_n

Šis laiks ir milzīgu izaicinājumu laiks. Ne tādu, kur cilvēkam jāsasniedz labāki rezultāti, jākļūst produktīvākam. Izaicinājumi ir iekšēji, dvēseliski. Ir laiks saprast, ka mēs neesam ķermenis un prāts. Tas ir cilvēks. Taču Cilvēks(ar lielo burtu) ir dvēsele, garīga, dievišķa būtne, kura iemiesojusies ķermenī un prātā, lai piedzīvotu sevi pašu pašradītā pasaulē.

Izaicinājums ir šo izprast, atcerēties. Jā, atcerēties, jo to visu esam aizmirsuši ienākot šajā pasaulē. Tādējādi var izpausties brīvās gribas princips(BGP).

Šis princips vislabāk un dievišķāk sevi izpauž, sadarbojoties svētajai trīsvienībai – dvēselei, prātam un ķermenim. Taču, ir prāti, kas šo izprotot, jau sen, sen izmanto savas zināšanas kontroles mehānismiem pār pārējiem cilvēkiem. Šie prāti ir izveidojuši esošo izglītības sistēmu, zinātni, kultūru, dažādas ideoloģijas tādējādi, lai tiktu attīstīts prāts un ķermenis. Dvēselei atstājot kontrolētu reliģijas lauciņu.

Tā ir ļoti vienkārši manipulēt un pārvaldīt lielāko civilizācijas daļu. Mūsu brīvība izpaužas ne tajā, cik aktīvi protestēsim, cīnīsimies, sitīsimies, kritizēsim. Jo apkārt notiekošais ir gluži vienkārši mūsu visu domu, ideju, baiļu, neticības materializētais auglis. Jo vairāk tajā ieliksim enerģiju, jo sliktāk būs. Brīvība sākas ar izpratni par lietu kārtību, pieņemšanu un iekšējo nošķiršanos, vienlaicīgi esot klātesošam šajā pasaulē. Brīvība ir atbildība, kas nozīmē, ka paši arī uzņemamies atbildību par pašradīto pasauli.

Kāpēc var pastāvēt ļaunums šajā pasaulē? Tāpēc, ka mēs to barojam ar savu enerģiju. Ļaunums ir kā kara laika dīzelis, kurā lej vienalga ko degošu, tas ies uz priekšu un tā degviela ir mūsu pašu emocijas, bailes, naids, dusmas, skumjas. Jo vairāk šo emociju, jo stiprāka ir ļaunuma mašīna. Tie prāti, kas to visu kombinē, zina šo patiesību tas arī ir mūžīgais dzinējs – ļaunums nepieciešama enerģija, tas kļūst spēcīgāks un kļūst vēl viltīgāks/pretīgāks/šausminošāks, kas rada vēl lielāku degvielas(emociju) daudzumu.

Mēs esam radītāji. Ko radām, to arī piedzīvojam. Mēs esam noticējuši apmānam, ka nekas no mums nav atkarīgs, ka mēs esam kusli cilvēciņi (ja skatāmies tikai uz ķermeni un pratu, tad jā), ka eksistē kāda radīts ārējais ļaunums un mums ir ar to jāsamierinās.

Bet, radītājs rada. Vai mēs radām savās domās, dzīvēs, kontaktos, esībā to, pēc kā ilgojamies? Vai mēs tikai ilgojamies, lai ar klusu nopūtu turpinātu ražot enerģiju ļaunumam? Vai mēs neesam par kūtru savā garā, lai radītu patiešām labas lietas mūsu dzīvē?

Mēs esam tas, ko paši radām un arī piedzīvojam ko radām. Katra izvēle un atbildība ir par pašradīto. Tā ir īstā brīvība.

Paldies Reinim Ziļevam

Tu nevari pazaudēt savu ceļu

cels6

Nekrīti izmisumā, kad pēkšņi rodas sajūta, ka esi zaudējis visu, ko esi sasniedzis. Ceļš uz dziedināšanu nav taisns. Uz tā var būt gan neveiksmes gan atkāpes no cerētā.
Nebēdājies, domādams, ka esi visu zaudējis un jāsāk atkal viss no gala. Tas tā nav. To, ko tu esi ieguvis, neviens tev nevar atņemt.
Gadās, ka sakrājas visādi sīkumi un tu pazaudē pamatu zem kājām. Nogurums, vienaldzībā izteikta piezīme, kāda cita nespēja tevi sadzirdēt, kāda vieglprātīga aizmāršība, kurā jūtama vēlme atstumt, – viss sakrīt vienā kaudzē un rodas sajūta, ka esi atmests atpakaļ, paša ceļa sākumā.
Tādos brīžos labāk iedomāties, ka tu uz kādu brīdi esi nomaldījies no ceļa. Atgriezies uz tā, tu būsi nevis ceļa sākumā, bet gan tajā vietā, kur tu to atstāji.
Ir ļoti svarīgi neiesprūst sīkumos. Sajūtot, ka virzies kaut kur sānis, pacenties pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās – pie nesatricināmā pamata sevī. Pretējā gadījumā vieni it kā nenozīmīgi notikumi uzslāņosies citiem, kamēr būs pieauguši svarā, kas spējīgs novest tevi no ceļa. Pacenties būt modrs pat tad, ja šie sīkumi šķiet pilnīgi nekaitīgi. Visvieglāk ir atgriezties atpakaļ uz ceļa, kā tikko esi noslīdējis no tā, nevis tad, kad esi jau iestidzis purvā.
Lai kas arī notiktu, tici, ka Dievs ir ar tevi un, ka Viņš dāvina tev ceļabiedrus. Katru reizi atgriezies uz ceļa, kas ved uz brīvību.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izvēle ir vienmēr

izvele7546

Tavā dzīvē katra diena var būt bezgala skaista…

Skaista tāda, kāda ir, nevis iestudētā noskaņojumā…
Brīnišķīga grūtībās…
Brīnišķīga nogurumā…
Brīnišķīga, izdzīvojot visa spektra emocijas, ne tikai izvēloties pozitīvās…
Kāpēc?
Tāpēc, mīļie, ka tas ir tikai izvēles jautājums…
Vienkāršas paša atbildības par notiekošo tieši ar tevi – izvēles…

Reiz es sapratu, ka citi cilvēki – tuvi un tāli – neatrodas manī, bet gan ap mani…
Un viss, ko viņi man atnes – ir labprātīgi…
Un viss, ko es pieņemu vai atdodu – arī ir labprātīgi…
Ne es varu viņus piespiest kaut ko darīt, ne viņi mani…
Un nevajag piespiest…
Kad šī apzināšanās atnāca, es ieguvu emocionālo brīvību…
Un tā ir labākā no visām brīvībām, kas dāvā visus laimīgās mīlestības un draudzības veidus….
Kāpēc?
Tāpēc, ka no tavas dzīves uz visiem laikiem pazūd gaidīšanas mokas…
Izšķīst aizvainojumu skābums…
Pazūd vēlme par katru cenu piesiet sev cilvēkus….
Viss kļūst godīgs un caurspīdīgs: ir savstarpēja saskaņa un vajadzība vienam pēc otra…
Nē – atkrīt visi jautājumi…
Es uz visiem laikiem pārstāju vēlēties no cilvēkiem to, ko viņi man nevarēja vai negribēja dot…
Un uz visiem laikiem pārstāju sevi vainot par to, ka es kaut ko nevaru, vai negribu dot…
Te ir tikai viens princips – neņem to, uz ko nespēj atbildēt ar to pašu…
Un nedod neko, ko tev pieprasa pretēji tavām vēlmēm…

Kad pārstāju gaidīt, es piedzīvoju vēl vienu apburošu brīvību…
Es atcēlu savas dzīves  aizmiršanu, kas automātiski notiek, kad mēs izvirzām lielus un mazus mērķus, un sākam skriet tiem pretī, traumējot visu, kas ir mūsu ceļā, uzskatot, ka reālā dzīve sāksies tikai tad, kad kāds mūs iemīlēs, kad visa nauda tiks nopelnīta, kad visas kaites sadzīs, kad skaistums atgriezīsies un tiks atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti mūsu izcilības sarakstā …

Es negribu aizmirst…
Es gribu dzīvot tieši tagad…
Gribu mīlēt to, kas ir, nevis to, kas kādreiz būs…
Gribu uzskatīt sevi par pilnvērtīgu nevis vadoties no kādiem ideāliem, bet tā, kā pati jūtos savā prātā un ķermenī šodien…
DZĪVOT nevis GAIDĪT…

Es ne vien vienkārši ticu, bet skaidri zinu, ka nav nekādas nolemtas nelaimīgas dzīves!
Nav garlaicīgas dzīves…
Nav dzīves piesaistītas tam, kas mūs iznīcina…
Nav visiem vienas laimes…
Nav viena un visiem pareizā dzīvesveida…
Nav uzspiestas mīlestības…
Un nav trofejas, kuru saņemot mēs būtu uzvarējuši…. tā nav uzvara, tā ir piespiedu turēšana – visa tā turēšana, kas nekad labprātīgi nekļūtu par tavējo… un tā ir briesmīga neveiksme…

Ir izvēle…
Lūk, izvēle vienmēr ir…
Un neviens to neizdarīs mūsu vietā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izolācijā

briva_vieta

«Elle pilna labiem nodomiem un vēlmēm», – tā reiz teica svētais Bernards no Klervo tālajā 1150 gadā. Šodien šo izteicienu mēs vairāk pazīstam kā: «Labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli».

Manuprāt, acīmredzams ir viduslaiku nolūks atklāt pasaulei otro termodinamikas likumu, kura viens no mūsdienu formulējumiem nosaka: «Izolētas sistēmas entropija nevar samazināties». No grieķu valodas vārds «entropija» nozīmē «nekārtība» vai «pārvērtība», parasti tā dēvē to, cik lielā mērā reālā notikumu gaita atšķiras no ideālā. Tas ir kā kāds velns, noslēpies izolētā sistēmā, lai visu neglābjami sabojātu.

No kurienes tas tur uzradies? Sistēmu taču izolēja, lai ieviestu tajā ideālu kārtību? Noslēpums ir tajā, ka entropijas velns rodas tieši dēļ centieniem izolēt. Viņš arī ir šī pati izolācija bezgalīgajā pasaulē, kur ideāli plaukst un zeļ tikai atvērtība. Atvērtība visa vienotībai.

Izolē ūdeni un tas sastāvēsies. Nobloķē dzīvības enerģijas kustību čakrā un tu saslimsi. Izolē sevi no gaisa un tu nosmaksi. Izolē savas vēlmes un tu pārvērtīsi to izsalkušos dēmonos. Izolē sevi no citiem cilvēkiem un tu sajuksi prātā savā lepnā vientulībā, lai cik sakārtota un kontrolējama tā tev arī šķistu. Gribi ideālo? Atver logus, atver durvis, izej svaigā gaisā un seko Dieva Vienotībai, kā bērni rotaļās, kā putni debesīs, kā zvēri mežos un zivis jūrās. Mīli, radi un plauksti, izšķīstot tajā un kļūstot par visu, ko tikai redzi bezgalīgajā savā visapkārt.

Igor Nemoff “Kājāmgajējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Maģija ir it visā

cels6

Ik dienu katrs no mums dod sev solījumus kļūt labākam.
Atmest smēķēšanu, sākt nodarboties ar sportu, nenervozēt par sīkumiem, novērtēt savus mīļos. Bet pienāk rītdiena… un brīnumi nenotiek.
Mēs esam raduši dzīvot gaidās, spēlējoties ar ego uzvaru un zaudējumu periodos, aizmirstot par savu sūtību.
Apzināšanās atnāk tikai tad, kad esam zaudējuši ko lielu. Kad iekšējais “Es” atrodas kritiskā disonansē.
Bezizejā, kad prāts vairs nav spējīgs analizēt, tu sper soli bezdibenī un piespied nostāties uz pārmaiņu ceļa, jo vairs neesi spējīgs sadzīvot ar sevi.
Un atmosties.
Un dzīve izklājas gluži ka pasaules karte.
Un tu atkal dzirdi savu ķermeni, viegli un ar prieku dari jaunas lietas un smejies par sava ego centieniem tevi paverdzināt.
Arvien retāk atceries pagātni un fantazē par nākotni. Izdzīvo katru mirkli šeit un tagad.
Vai augsta ir tāda atmošanās cena? Tā cena ir piedošana sev un sevis pieņemšana.
Jo atskatoties atpakaļ, tu skaties nevis ar acīm, bet Dvēseli uz pagājušo un saviem tuvajiem – ar kādu jūs izradījāties gluži atšķirīgi, kāds bija tavs skolotājs un tev bija tā laime dzīvot kopā ar viņu katru dienu.
Atmodies tu vēlies pateikt viņiem no sirds “pateicos tev” un izdzirdēt “es tev piedodu”, lai viegli atbrīvotos no šīs nastas.
Taču pēc neskaitāmiem centieniem būt sadzirdētiem, tavi skolotāji ir zaudējuši ticību tev un aizgājuši savu ceļu.
Tu kliedz “es atkal dzīvoju”, bet atduries klusumā, jo viņi zin, ka vārdi ir tikai veids kā sasniegt mērķi.
Un tavā beznosacījumu laimē atkal uzrodas sāpju brīži.
Tad tu piepildies ar šo klusumu un nolem savas sāpes izdzīvot vienatnē, izdarot to, uz ko agrāk nebiji spējīgs.
Un tas nenozīmē uztetovēt tetovējumu, noskriet maratonu vai izlekt ar izpletni.
Arvien dziļāk – sākt savu ceļu, aiznest savu sāpi un apglabāt to pasaules malā, lai būtu gatavs jau apzinātiem kopīgiem ceļiem.
Tu cieņpilni kā karavīrs pieņem, ka šis solis vai nu fundamentāli jūs apvienos, vai arī jūsu ceļi šķirsies, jo tavs patiesais skolotājs vienmēr ir blakus un tu to jūti.
Tu mugursomā iebāz savu nepiedošanas nastu un ar apburošu smaidu atceries viņa teikto frāzi:

“Zini, ar ko atšķiras brīnums no maģijas? Brīnumu nav, bet maģiju radām mēs paši – paskaties apkārt – maģija ir it visā.”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par “noķert” un “paturēt”

briviba011

Pieņemsim, tu esi atnācis pie manis ciemos.
Un viss būs lieliski: mēs dzersim aromātisku tēju, ēdīsim konfektes, marmelādi. Un runāsim par augstām matērijām un dzīvi. Tu atslābsi un ērti atlaidīsies krēslā, tev būs mierīgi un labi. Silti un omulīgi. Un pēc tam es pieiešu pie drurvīm un tās aizslēgšu un pateikšu, ka vēl stundu es tās neslēgšu vaļā. Un turpināšu sarunu.
Precīzāk, pacentīšos to turpināt. Tāpēc, ka vēlēšanās sarunāties tev būs zudusi, izkususi kā cukurs tējā. Tu jutīsi spriedzi. Var jau būt, ka tu vēl vismaz stundu netaisījies nekur doties. Iespējams, tu vispār nedomāji par to, ka kaut kur jāiet, kaut kā biji aizmirsis par to. Tev vienkārši ar mani bija labi un interesanti. Un mierīgi. Bet pārstāja būt labi tajā brīdī, kad es aizslēdzu durvis un paziņoju, ka vēl stundu es tas neatslēgšu.
Bet nekas taču nenotika! Tu mani zini, istabā nav nekā bīstama, ir pietiekami daudz tējas, pilna kārba konfekšu un arī uz labierīcībām tev nevajag. Nē. Tagad vajag. Radās tāda vajadzība. Pagaidām neliela. Toties ļoti stipra vēlme atslēgt durvis. Un arī sarunāties ar mani tev vairs negribās. Un es tev pārstāju patikt. Tāpēc, ka atņēmu tev brīvību, lai arī samērā maigā formā. Un tikai uz stundu. Ļoti labos apstākļos…

Lūk, tā arī notiek attiecībās, kad viens sāk ieslēgt otru istabā, – tēlaini izsakoties. Pārlieku kontrolēt, kaut ko aizliegt, sākumā pieprasīt pavisam nedaudz, pārbaudīt, spiest. Momentā simpātijas sāk izgaist. Un gribās atņemt atslēgu, atslēgt durvis un aiziet. Vai vienkarši atslēgt. Kaut kā mierīgāk, kad durvis nav aizslēgtas.
Te nu arī ir daudzu cilvēku lielākā kļūda. Viņi nesaprot, kāpēc no viņiem bēg, kāpēc sabrūk attiecības, kāpec cilvēks aiziet un vairs nekad neatgriežas? Bija taču tik labi! Ne pārāk labi. Tas attiecas gan uz mīlestību, gan draudzību, visu, kas balstās uz izvēles brīvību, mūsu personīgo vēlmi un vilkmi. Neviens nevar brīvi sarunāties aizslēgtā istabā, visi gaidīs, kad paies stunda. Vai arī pacentīsies aiziet ātrāk. Dažkārt – uzreiz, kā tikko mēs cenšamies aizslēgt durvis.
Tas ir normāls brīvības instinkts, kas raksturīgs ikvienai dzīvai būtnei. Cenšanās noķert un noturēt, momentā izsauc nemieru un vēlmi atbrīvoties. Pastāvīgi zvani, ziņas, pārbaudes, prasības, pratināšana un jautājumi – tā ir tā pati “durvju aizslēgšana”. Un labāk uzreiz apstāties. Paiet malā no durvīm. Nestāvēt priekšā izejai, lai tā ir brīva. Tad arī vēlme to izmantot neradīsies….

Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis