Manas dzīves durvis ir izvietotas tā, ka pa tām var ienākt ar manu piekrišanu, bet iziet – ar savējo. Jebkurā laikā.
Ne vienmēr tā ir bijis, taču godīgāk par šo nekad nav bijis. Un tā tas arī paliks.
Turklāt es sen esmu atbrīvojusies no bērnišķās sevis mierināšanas, ka aizejošos noteikti vajag nosaukt par svešajiem un sliktajiem, bet palikušos – par savējiem un labajiem.
It nemaz.
Aiziet pat paši brīnišķīgākie cilvēki, ja mūsu laiks kopā ar viņiem ir beidzies.
Taču šī laika vērtība nemainīgi transformējas pateicībā par visu, kas mūs saistījis.
Jā, aiziet dažādi, taču tieši aizejot, cilvēks atklāj savu būtību.
Iespējams, kādam arī vajag uz atvadām izmest riekšavu nešķīstu vārdu, un arī tos iemest nevis sejā, bet kaut kur – sāņus… – labi, tātad vajag. Un tā ir tikai viņa darīšana un nevis tā, kam tie domāti.
Kāda spēkos nav atzīt to, ka, lai izšķirtos nav obligāti otru pazemot, taču noteikti vajag atstāt savu atbildības daļu par to, kas jau ir kļuvis par pagātni.
Kādam ir svarīgi aiziet vīlušamies.
Taču, kā es bieži saku, vilšanās ir vīlušos problēma. To, kuri sākumā tev piedēvē neesošo, bet pēc tam pieprasa kā no esošā.
Kā likums, cilvēki, kuri vīlušies citos, no sevis nepieprasa neko.
Bet kāds prot šķirties tā, kā šķiras pieauguši, ne tikai pēc pases, cilvēki (protams, ja vien tie nešķiras no tā, kurš tos salauzis, atklāti izmantojis vai pazemojis) – tie nepazūd kaut kur tukšumā, bet atrod iespēju parunāties, pateikties, atvadīties.
Mēs esm dzīvi un mēs maināmies.
Mainās mūsu prioritātes, mūsu vajadzības, mūsu iespējas.
Un, ja šīs pārmaiņas pēkšņi atklāj, ka vakardienas saskares punkti ar citiem cilvēkiem šodien vairs nav aktuāli, tad diez vai vajag kaut ko mākslīgi paildzināt – to, kā vairs nav.
Un diez vai vajag likt šķēršļus kāda aiziešanai. Ja cilvēkus vairs nesaista labprātīga klātbūtne otra dzīvē, tad ar ko gan saistīs piespiešana?
To vajadzētu atcerēties visiem, kas domā, ka noturēt – nozīmē atgriezt zudušo.
Kad attiecības beidzas, tās beidzas visiem to dalībniekiem. Vienkarši kāds to jau ir sapratis un pieņēmis, bet kāds vēl pagaidām nav paspējis.
Dzīve ir abpusēja… un vienmēr tāda ir bijusi
Ielaist visus nozīmē ne ar vienu nebūt kopā pa īstam. Tikai mierināt sevi ar savas iedomātās popularitātes ilūziju un peldēt pa iespējamās draudzības virspusi.
Ielaid tos, kurus patiesi ielaid. Un ieeja šeit ir caur sirdi. Caur saskaņu. Caur reālu interesi. Caur tuvības dzīpariem.
Neielaist nevienu – tā ir vēl kaitīgāka un graujošāka ilūzija, kurā patiesībā nav nekā, izņemot iedomību un privātīpašnieciskumu.
Ja mūsu dzīve pēkšņi sāk atgādināt slikti uzkoptu hosteli ar nesaprotamiem iemītniekiem, nevienam no kuriem neizkļūt brīvībā – tad ir ko padomāt. Un ir ko mainīt.
Atvadīties viegli – tā nav vienaldzības un biezādainības pazīme. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka esi atteicies no nebrīves.
To es novēlu mums visiem.
© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
