Par pieņemšanu un mīlestību

Vēl joprojām šur tur es uzduros kroplīgiem uzstādījumiem, kuros cilvēkiem pārdod sapni par to, ka neko ar sevi nevajag darīt, tāpēc, ka noteikti dzīvē atradīsies citi cilvēki, kuriem laime būs iemīlēt visas viņu histērijas, dusmu lēkmes, neiecietību pie vismazākā konflikta un, piedodiet par izteicienu, visu viņu stulbumu….

Turklāt nosaucot to visu par pieņemšanu.

Taču pieņemšana galīgi nav stāsts par to, kā kļūt par līdzatkarīgu upuri blakus emocionāli izlaidušamies cilvēkam, kurš visiem līdzekļiem cenšas legalizēt savus nelietīgos veidus, ka iegūt vēlamo, spekulējot uz otra gatavības piedot, visu nogludināt, un milzīgus toksisku trūkumu akmeņus nosaukt par “mīļām rozīnītēm”.

PIEŅEMŠANA ir stāsts par iespēju būt iecietīgam pret tiem procesiem, kuros mīļotais cilvēks apzinās savas negatīvās īpašības un mācās tās noregulēt, kompensēt, atstrādāt un aizvērt.

Citiem vārdiem sakot, viņš neparazitē uz mīestības, piespiežot “mīlēt viņu tādu melniņu” un kaut ko tomēr dara ar saviem NE iedzimtajiem trūkumiem.

Ja mēs vēlamies būt pieņemti, un, ja mēs vēlamies mijiedarboties ar otru cilvēku nevis palikt totālā vientulībā, ja vēlamies tuvību, ja pretendējam uz mīlestību, tad mēs neiztiksim bez izmaiņām raksturā….

Temperaments, ritms un rakstura “nesošās sienas” – ir pastāvīgi lielumi, un te nu, kā saka, ir tas, kas ir.

Taču tas, ko tiešām nevajag iekļaut šajā sarakstā, ir savu neprasmi sarunāties, savu paviršo attieksmi pret citu cilvēku vērtībām, savus infantilos veidus, kā ar histēriju palīdzību risināt problēmas, savas no bērnības apgūtās reakcijas uz kritiku, un savus iemīļotos manipulāciju veidus…
Pieņemt mūs ar tādu bagāžu nozīmē nevis mūs patiesi pieņemt, bet izdarīt lāča pakalpojumu mūsu izlaidībai…

Tā kā mums ir vairākas iespējas.

Pirmā iespēja – godīga, bet pasīva.
Es neko sevī nevēlos mainīt, bet arī neko negribu no citiem cilvēkiem.
Man ir labi ar sevi, bet parējie lai dara kā grib.
Man neviens nav vajadzīgs.

Otrā iespēja – godīga un abpusēja.
Es neko nevēlos sevī mainīt.
Taču es nemīlu vientulību, un tāpēc izvēlos cilvēku, kuram normāli ir tas pats, kas normāli ir man.
Un mēs rīkosim histērijas, mocīsim viens otru, bāzīsim viens otram degunā nepatīkamas lietas un manipulēsim…
Kurš kuru, bet tā būs mūsu pasaule bez upuriem un tirāniem.
Vienlīdzība.

Trešā iespēja – godīga un veselīga.
Es zinu savus trūkumus, bet neuzskatu, ka manam tuvākajam cilvēkam tie ir jāpacieš tikai tāpēc, ka viņš mani mīl.
Un tāpēc es mācos pašregulāciju, mācos apzināties savu rīcību, mācos kvalitatīvi mijiedarboties.

Un ceturtā iespēja – absolūti NEgodīgs un absolūti NEnobriedis.
Es neko sevī nemainīšu, bet es gribu mīlestību un tāpēc uzstāšu uz to, ka “es, lūk, tāds esmu un pieņem mani tādu, kāds es esmu.
Es ļoti apvainošos, ja man norādīs uz grūtībām attiecībās ar mani.
Es uzskatīšu, ka visi, kas mani pameta, nebija manis cienīgi.
Es degradēšu, domājot, ka neesmu atļāvis nevienam sevi mainīt.
Un es no visiem pieprasīšu pret sevi to, ko nevienam pats nedodu.

Kā redzi, izvēle ir vienmēr.
Tā kā izvēlies!
Un esi atbildīgs par to, ko izvēlējies!
Tikai saproti, ka ir jēga atteikties no domas par to, ka mīlestība visu pacieš.
Jā, tā ir ļoti laimīga emocija un tā nemeklē ideālos.
Taču nemeklē arī tos, kuriem tuvais cilvēks ir tik vien kā klusējoša kalpone, kas dēļ attiecībām gatava uz visu.

Tikai tā…

© Ļiļa Grad
FOTO: Eкатерина Глущенко
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule ir tieši tik nopietna, cik nopietns esi tu

Neiedomājies uz pasauli skatīties nopietni.
Pat necenties bez humora uz to skatīties, jo tad tu ieraudzīsi tikai pakaļu. Kamēr tu uz pasauli skaties caur humora prizmu, tava pasaule vienmēr būs plastiska, un tu spēsi no tās sev salipināt jebkuru dienu, jebkuru dzīvi.

Tāpēc, ka humors ir brīvība. Kā tikko tas aizgājis, visa pasaule tev apkārt kļūst skarba, un viss, ko tu vari ar to darīt, ir tikai lauzt, cenšoties turpināt savu kustību uz priekšu. Taču, ņemot vērā to, ka jūsu spēki nekad nebūs līdzvērtīgi, tad salauzts un nospiests zem gruvešiem būsi tikai tu pats.

Jūti, ka tevi tracina? – ieskaties sevī: kas tur notiek ar tavu iekšējo bērnu, kuram reiz tik ļoti patika priecāties, smieties un jokot? Tu to esi iebetonējis biezā cementa kārtā, lai aizsargātu no ārējās pasaules. Izglāb viņu no savas nepieredzējušās pieaugšanas! Pastiep tam roku un saki: “Mans mazais, tu atkal vari skaļi un nepieklājīgi smieties! Neviens tevi nenosodīs un tev neaizrādīs! Nav nepieklājīgu joku. Nav nepieklājīgu skaņu Nav nepieklājīgu vārdu un domu. Clvēki to visu izdomājuši, lai varētu viens ar otru manipulēt. Lūdzu, atkal smejies, savādāk es pavisam esmu nocietinājies, sasalis un aizmirsis, ko nozīmē brīvība”…

Jā, protams, dažkārt humoram ir ļoti augsta cena. Taču tas, kurš no tā neatteiksies, sajutīs daudz vairāk brīvības un dzīves garšas. Lai smietos, ir vajadzīga drosme. Un te nu viss ir ļoti vienkārši – tā vai nu ir, vai nav. Vai nu tu guli zem savas nopietnības gruvešiem un nekusties, apsmidzinot sevi ar smaržām, lai neviens nepamanītu, ka esi no bailēm aptaisījies, vai arī smejoties piecelies pēc katra kritiena, nomainot savas slapjās bikses uz sausām, skatoties uz pasauli smaidošām acīm un bērna ziņkārību.
Pasaule ir tieši tik nopietna, cik nopietns esi tu.

Paldies
©Svetlana Kazina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Daļiņa no vienota vesela

Mīlestība nav attiecības, tas ir Dvēseles stāvoklis. Kad esam Mīlestībā, mēs jūtam pateicību par visu, ko redzam, mēs piedzīvojam iekšēju siltuma un mirdzuma stāvokli, viedumu un sapratni, un tas nekādā veidā nav saistīts ar kādiem prāta priekšstatiem.

Katram no mums ir mīloša sirds, taču bieži vien tā ir aizvērta, tāpēc, ka esam dzīvojuši pilnībā atrodoties savās maskās un lomās un mūs kontrolējis prāts un ķermeņa refleksijas.
Šobrīd mums ir unikāla iespēja (kuru, starp citu, mēs esam nopelnījuši) un spēks tam, lai kā sausām lapām atļautu nokrist tiem mokošajiem un nepatīkamajiem stāvokļiem, kuri vēl pavisam nesen mums bija tik ierasti.
Ja tu izšķīdini veco negatīvu un neuzkrāj jaunu, tad neizbēgami ar katru dienu kļūsti arvien brīvāks, starojošāks un mīlošāks. Un tā kā starp mums nav nekādas šķirtības, mūsu lauks ir vienots, katrs no mums ir milzīga Dieva organisma daļiņa, tad katra šūniņa, atbrīvojoties no šlakām, palīdz atbrīvoties no tām visam organismam.

Šobrīd notiekošā kolektīvā attīrīšanās, protams, nav vienkāršs process, taču no otras puses, tā ir burvju iespēja negaidīti ātri atbrīvoties no visa, kas nospiež.

Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Emocionāli pieaugt

Jo pieaugušāks tu emocionāli kļūsti, jo mazāk tev ir pretenziju pret citiem cilvēkiem…
Vai arī to vispār nav, tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības būt jebkādiem… absolūti jebkādiem!

Mēs nevienam nevaram aizbāzt muti, nevaram atcelt svešus viedokļus, nevaram atņem kādam citam viņa vajadzības…
Un droši vien labi, ka tā, tāpēc, ka vislielākās nelaimes notiek ar tiem no mums, kuri domā savādāk, un uzskata, ka ir tiesības būt citu dzīvēs svarīgākiem par pašiem to īpašniekiem…

Muļķības!

Cilvēki ir tādi, kādi tie ir…
Un mēs esam tādi, kādi esam…
Un viss, ko mēs varam, ir ietekmēt savas reakcijas…

Nepieņemt tos vārdus, kuri mūs aizvaino…
Nepieņemt tos uzstādījumus, kuri mums sveši…
Nepieņemt tos vērtējumus, kurus mums dod…
Nesekot tiem norādījumiem, kuri ir pretrunā ar mūsu lēmumiem…
Neatstāt tās birkas, kuras mums piekarina…
Neciest no tās nemīlestības, ar kuru mūs soda…
Necerēt uz to atbalstu, kuru mums nedod…
Neklauvēties pie tām durvīm, kuras mums neatver…
Nepaust tās emocijas, kuras no mums cenšas izspiest…
Un nepadoties tām manipulācijām, ar kuru palīdzību cenšas mūs pakļaut…
Un tā tālāk…

Kamēr neesam to pieņēmuši, tas nav mūsu…
Un kamēr mums nav atņemts, neatdosim…
Jo agrāk to saproti, jo mazāk pēc tam problēmu jebkurās attiecībās…
Bez izņēmuma, pat ar pašiem tuvākajiem…
Tāpēc, ka, ja tuvākie grasās no mums vīt virves, un negrasās meklēt veselīgus problēmu risināšanas ceļus, viņi attālinās…
Un mēs nespēsim pārkāpt tos sliekšņus, aiz kuriem mēs uzskatām, ka varēsim iet ar savu “dziesmu grāmatu”….

Man nepatīk to pieaugušo cilvēku mūžīgā bērnība, kuru mijiedarbības arsenālā nav nekā cita, kā vien primitīvas manipulācijas, kaprīzes, aizvainojumi, uzsēdināšanas uz mūzīgās vainas sajūtas, ilgu boikotu, uzmestu lūpu un visādu citu muļķību, kas piedien labi, ja līdz gadiem deviņiem, ne vairāk….
Bet iekšējais bērns, ar kuru gribās attaisnot savu nevēlēšanos emocionāli pieaugt, ir vajadzīgs pavisam citu iemeslu dēļ….
Un tas vajadzīgs apmēram 10 procentos pret 90 procentiem pieauguša cilvēka….

Pieaugsim!
Un gribēsim no otra veselā saprāta robežās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mazo iekšpasaules putniņu

Kaut kur dziļi iekšpasaulē dzīvo putniņš. Putniņš, kurš neizjūt pieķeršanos parastam cilvēka kūtrumam, bailēm pamest savas bezjēdzīgās dzīves nelaimīgās salas, kurš nejūtas neomulīgi zem plēsēju vērtējošajiem skatiem.

Mēs taču visi esam to piedzīvojuši un piedzīvojam atkal un atkal. Pat tie, kuri ārējā līmenī sevi redz nepārtraukta prieka un veiksmes starojoša oreola ieskautus. Viņi, jo īpaši, savādāk no kurienes gan rodas vēlme nemitīgi pierādīt savu laimi, par kuru nevienam citam patiesībā nav nekādas daļas.

Putniņš ir viegls. Tas izpleš savus mazos stipros spārniņus un lido brīvībā. Vienmēr tikai brīvībā. Projām no rutīnas, no nomācošiem cilvēkiem, no važām ar nosaukumu “vajag”.

Putniņš redz sauli, tic sniegam un priecājas par austošo rītu. Putniņš nav būrī. Būrī mēs to paši izdomājām. Tāpēc, ka ļoti bail ir dzīvot tā, kā gribās.
Kad dzīvo kā visi, no tevis mazāk ko prasa, un ir uz ko novelt atbildību: viss tā arī ir, mums taču tā mācīja, no mums taču kaut ko grib. Bet ko grib? Iespējams tikai tās pašas bailes, no kurām tik žigli aizbēg putniņš, bet mēs – tik lēnām?

Bet varbūt tomēr riskēt? Varbūt iemācīties likt vilties visiem, kuri domā, ka mums vajadzīgs viņu vērtējums? Varbūt ir vērts pārstāt cerēt, ka mēs jel kad ieraudzīsim to cilvēku sejas, kuri visu mūžu pret mums stāvejuši ar mugurām? Varbūt beidzot apjaust, ka mīlestībai vienmēr ir silta atbilde, nevis auksta klusēšana? Varbūt ir vērts atgūt brīvību ne tikai izdomātajam glābējputniņam, bet arī sev pašiem?
Kaut kas iekšpasaulē iesāpas. Tā droši vien ir tā sāpe, kura vislabāk prot atgādināt to, ka esi dzīvs.
Un tas ir labi.
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No kā smel, ar to arī dzīvo

No kā smel, ar to arī dzīvo. Tā vienmēr ir. Jo vairāk to saproti, jo saudzīgāk izturies pret savu iekšējo telpu, sargājot to no kodīgām ārējām skābēm. Un televizoru atstāj tikai tamdēļ, lai noskatītos mīļākās filmas uz lielā ekrāna. Un vairs nenogalini savas dzīves stundas, piedaloties interneta karos. Un vairs necenties atsekot svešu agresiju, necenties oponēt dīvāna ekspertiem un nemonitorē svešu dzīvi.

Un ļoti viegli atšķir to humoru, kurā piedalās intelekts, no tā, kur intelekts iemainīts pret nožēlojamiem centieniem sasmīdināt vai “stulbi parēkt” par izmocītiem jokiem.

Un lasi tikai to, kas atsaucas tavā no informācijas nogurušajā galvā. Un viegli atbrīvojies no tūkstošgalvainā pūļa telefona grāmatiņā, “vajadzīgajiem” kontaktiem, nevajadzīgajām ballītēm, etiķetes pasākumiem, svētkiem pēc protokola un kalendārajiem rituāliem.

Un paliek cilvēki, kuri tuvi, pa īstam ir tuvi…

Tas, ko tu saudzē, saudzē tevi un pasargā no sacensībām, skaļuma un visām citām ikdienas neirozēm. Un reiz tu pēkšņi pamosties bez jau ierastā noguruma, bez bailēm no austošās dienas, bez trauksmainajiem apstākļiem.

Un tātad ir uzradies spēks. Lai beidzot dzīvotu to dzīvi, kurā tu vairs neesi ieslodzītais, neesi vairs cietuma uzraugs, un arī ne žēlabains mīlestības lūdzējs, un arī ne neirotisks drīzu katastrofu gaidītājs, un arī ne naidīgs pretenziju piestādītājs tiem, kuri ne tā uz tevi paskatījās, ne arī svešu gaidu piepildītājs, ne taisnības meklētājs vai histērisks “savas labākās versijas” tēlotājs, ne cilvēks, kurš  cieš no tā, ka ikdienas nesaņem kāroto atzinību, ne neesošo brīnumu lielais guru, ne arī aizvainojumu kolekcionārs….

Bet gan parasts cilvēks, kurš sen jau sev visu ir pierādījis un pēc tam pasmējies par saviem pierādījumiem. Tāpēc, ka tie vairs nav vajadzīgi…
Kā tas, kurš sapratis, ka mīlestība – tas ir abpusēji.

Kā tas, kurš var ilgi sēdēt sava likteņa krastā, nesapņojot par kādu citu.

No kā smel, ar to arī dzīvo. Un, ja dzīve rādās, kā kaut kas, kas ļoti grūti padodas, ir vērts tā rūpīgi paskatīties, uz kā tad īsti tā turās.

Šobrīd patiešām ir vajadzīga drosme, lai paliktu sev pašam savā paša dzīvē, balstoties savā izvēlē, uz savām paša domām, uz savu paša dzīves garšu.

Šobrīd nav nemaz tik viegli balstīties uz to, kas patīk personīgi mums pašiem. Jo bieži vien ir kauns nesekot tik uzmācīgi propogandējamajām “mārketinga vērtībām”. Bieži vien mūs nemanāmi vada apmātība izskatīties, nevis būt. Bet tā jau ir ļoti stipras neirozes platforma. Un diemžēl, es ar tos sastopos ik dienas.

Psiholoģiskā veselība vienmēr ir atkarīga no tā, kā cilvēks iekārto pats savu dzīvi, balstoties uz savām objektīvajām vajadzībām, nevis apkalpojot svešas gaidas, svešus vērtējumus, svešus stereotipus un aizspriedumus.  Un nav iespējams iegūt jel kādu noturību, audzējot sevī atkarību un zaudējot savu individualitātes sajūtu, ik dienas cenšoties salipināt no sevis kaut ko, kas patiesībā tu neesi.

Nav iespējams kļut laimīgam, apkarinot sevi ar visdažādākajiem masveidā tiražētajiem “laimes” atribūtiem, bet negūstot no tā nekādu baudu.

Nevar palikt pats sev, pārstājot būt sev pašam…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi vajadzīgs pats sev

Mīlēt to, kurš ir nesasniedzams, kurš tevi nelaiž sev klāt, kuram tu neesi vajadzīgs – tā ir parasta vēlme padarīt neiespējamo par iespējamu…

Jo mīlēt nozīmē zināt, tas nozīmē atklāt sev to, kurš neslēpjas un kurš ļauj to darīt…

Ko var uzzināt un atklāt tajā cilvēkā, kuru tu redzi no tālienes un kurš tevi nelaiž savā dvēselē?
Var izdomāt…
Var piedēvēt to, kas nav…
Idealizēt…
Mistificēt…
Un atbilstoši aizdegt sevī mākslīgu kaisli pret iztēlē mākslīgi radītu cilvēku… bet pēc tam iedvest sev domu, ka, lūk, tieši viņš tev ir vajadzīgs…
Vai pat apbrīnot reālus tikumus, kuri “spīd” tikai citiem…

Nu, un tad?

Klusiņām stāvēt zem gaidu sniegiem un cerēt, ka pamanīs…
Noticēt tam, ka var piespiest otru cilvēku mīlēt, ja vien esi gana uzstājīgs un neatlaidīgs….
Atnākt, kad tevi neaicina… dāvināt to, ko tev neprasa… “nodarīt labu”… tēlot savu neaizvietojamību…
Ubagot mīlestību, aizmirstot par to, ka pat tad, ja devējs kritīs, viņš nedalīs savas bēdas ar tevi…
Vai arī tomēr apstāties un pajautāt sev – kāpēc tas, kurš tevi atgrūž, tev ir vērtīgāks par tevi pašu?

Vai tevi apmierina tas, ka tas otrs redz tavu gatavību jebkuriem pazemojumiem un tavu balto karogu, kas vēsta par to, ka esi gatavs pieņemt jebkurus nosacījumus?

Atbildi sev – kāpēc?
Kāpēc ar tevi tā drīkst rīkoties?
Un kāpēc tu domā, ka “ieguvis” pret sevi vienaldzīgu cilvēku, tu kļūsi laimīgs?
Kāpēc laimei tev vajadzīgs tas, kuram neesi vajadzīgs tu?
Kur tu sevi esi salauzis, izkropļojis un nodevis?
Kurš tev ir iedvesis domu, ka mīlestība nav labprātīga dāvana, bet spēles bez noteikumiem trofeja?
No kurienes tu esi rāvis to, ka neesi dāvanas cienīgs, bet tev ar zobiem jāizplēš tas, ko tu vēlies, vai arī kā izsalkušam sunim jāguļ pie aizvērtām durvīm, gaidot kaut nieka kaulu?

KAD TAS NOTIKA?
UN VAI TU ESI GATAVS TO IZBEIGT?

Tāpēc, ka izbeigt vajag…

Ir jāizlaiž brīvībā savs ievainotais iekšējais bērns un jāiedod viņam beidzot abpusējas mīlestības pieredze…
Ir jākļūst brīvam…
Ir jāatgūst pašcieņa…
Un reizi par visām reizēm jāsaprot, ka laime, kas ieciklējusies uz citiem cilvēkiem – ir nelaime…
Gan tev, gan arī viņiem…

Negaidi pretmīlu tur, kur tās nav un nebūs…
Atbildi pats sev ar abpusējību…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vilnis ir tikai TAVS!

Vecums – tas ir tad, kad sliktāk ar veselību, bet labāk ar brīvību….
Tas ir mammas izteiciens un galvenā devīze pēc došanās pensijā…
Kājas klausa sliktāk, toties tās dodas tikai turp, kur viņa grib…

Viņa ir iemācījusies nekur neiet aiz pieklājības vai tāpēc, ka viņu pasauca, bet viņu tas neinteresēja …
Un viņa netaisnojas.
Mierīgi pasaka “nē” un atver kārtējo grāmatu….

Viņa turpina mīlēt apdullinoši dārgas smaržas un jaunas kleitas…
Dažkārt viņai nav garastāvokļa.
Precīzāk, tas ir īpaši slikts.
Un arī to viņa sev atļauj. Agrāk tāpat kā mēs visi, viņa imitēja citu atbalstītu talantu mūžīgi būt “možumiņam”…
“Vectēvs atnāca”, – viņa saka, tomēr noveļot daļu atbildības uz sava vectēva smago raksturu, kuru es zinu tikai pēc vecmāmiņas nostāstiem…
Savādi, bet viņai tas labi padodas – godīgi atzīstot emocionālu lejupslīdi, izdzīvot to, nedzenājot putekļus, negatavojot ēst un pilnībā izslēdzot telefonu.
Bet pēc tam atkal atjaunoties jaunai atpūtušos emociju dejai.

Man šķiet, ka savos septiņdesmit gados viņa ir psiholoģiski daudz veselāka, kā bija piecdesmit…

Viņa ir brīva no jebkuriem aizspriedumiem, no jebkuriem sabiedrībā pieņemtajiem šabloniem, no jebkurām tenkām citiem aiz muguras.
Viņai nosplauties uz tiem.

Viņa savu vientulību mīl tik ļoti, ka ne tikai par to nekad nežēlojas, bet arī ļoti reti ļauj sevi pierunāt kādiem tālākiem izbraucieniem.

Ar viņu runāt ir viena vienīga bauda…
Asa, ironiska un vienmēr lietas kursā…

Man patīk…

Skatoties uz viņu, es skaidri zinu to, KAS sevī jāieaudzina jau tagad, lai pēc tam nebūtu histēriski jālabo sava seja, cenšoties apstādināt jaunību….
Nav iespēju apstādināt to, kas vienalga aizies, lai kā arī tu viltīgi censtos.
Izkopt sevī brīvības sajūtu un prasmi būt ar sevi…
Kad tu proti būt ar sevi, ar tevi vēlas būt visi pārējie…

Un otrādi…

Mani mīļie, dzīvojiet uz sava viļņa un neklausieties, ko saka tie, kuri vēlas nolasīt jums lekciju par to, kā būt uz sveša…

Vilnis ir tikai TAVS!

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.

Atļaut sev ieraudzīt zvaigznes

Mana bērnība sastāvēja no vieniem vienīgiem aizliegumiem… Man vienmēr un visu aizliedza… Aizliegumi bija galvenie audzināšanas instrumenti. Vārdu “nedrīkst” es dzirdēju biežāk kā jebkuru citu vārdu.

Dažkārt aizliegumi bija pamatoti. “Nedrīkst aiztikt sērkociņus”.
Dažkārt – nepamatoti. “Pastaigā nedrīkst ņemt līdzi lelles”.

Kapēc nedrīkst? Un kāpēc visi parējie to drīkst?

Es izaugu šajā aizliedzošajā paradigmā, slēgto durvju nožogojumā. Es ielāgoju, ka lielākā daļa lietu šajā pasaulē nav priekš manis. Tās vienkārši ir aizliegtas, vai arī tās jānopelna. Un dēļ šī stingrā NEDRĪKST es bailīgi skatījos uz to, kā citi… drīkst.

Ja es saņēmu kaut ko, par ko biju sapņojusi un ko biju kārojusi, piemēram ceļojumu, es to pārdzīvoju milzīgā frustrācijas stāvoklī un iekšējā pretestībā, domājot par to, ka neesmu to pelnījusi. Tā taču nedrīkst, vienkārši ņemt un aizbraukt pie jūras. Jūra ir jānopelna. Kam tas vajadzīgs un kā jānopelna – tas bija otršķirīgs jautājums, es to pat neanalizēju.. Jo arī analizēt taču nedrīkst.

Reiz es dēlam nopirku konstruktoru – kalniņu. Tas bija jāsabūvē no sīkām detaļām un tad jaripina pa to bumbiņas. Uz kastes bija uzzīmēts, kā tieši tas jāsaliek. Es sāku likt stingri pēc instrukcijas. Dēls man palīdzēja, padeva detaļas. Mēs uzbūvējām kalniņu un dēls ripināja bumbiņas. Pabeidzis rotaļāties, viņš izjauca kalniņu, aizgāja paēst, un tad devās gulēt. Izgulējies, viņš atkal atgriezās pie konstruktora. Sāka būvēt kalniņu. Es tajā laikā gatavoju pusdienas.

Iegājusi bērnistabā, es biju izbrīnīta par to, ka jauno kalniņu dēls bija uzbūvējis savādāku nekā bildītē. Man pat prātā nebija ienācis, ka var arī tā. Ka var atkāpties no tā, kas uzzīmēts uz kastes un uzbūvēt savu paša oriģinālu kalniņu. Es domāju, ka jābūt tā kā bildītē, bet visu pārējo – nedrīkst. Bet dēls nezināja, ka nedrīkst. Viņš vienkārši mēģināja. Un viņam sanāca.

Ir cilvēki, kuri savos “nedrīkst” dzīvo visu mūžu. Stingri pēc instrukcijas, kuru uzrakstījuši citi, sveši cilvēki. Gatavo stingri pēc receptes. Cik grami jāieber? Strādā stingri pēc amatinstrukcijas. Dzīvo pedantiski, pēc noteikumiem, kurus iemācījušies jau bērnībā. Tagad es saprotu, ka noteikumi – tas ir labi, ja tie paskaidro dzīves loģistiku, bet neaizliedz dzīvot. Neizolē no dzīves.

Es izaugu aizliegumu apgrūtināta un tagad dāsni dalos tajos ar saviem bērniem, burtiski smacējot viņus ar saviem “nedrīkst”. Es neļauju bērnam kļūdīties. Precīzāk, ne gluži tā: ja es redzu, ka viņš kaut ko dara nepareizi – ne tā būvē piramīdu, ne no tās puses liek puzli, ne tajā mājiņā iemitina kaķi, es momentā viņu laboju. Tā, lūk, ir pareizi. Redzi? Man šķiet, ka ekonomēju viņa laiku, jo kāpēc gan izdarīt nepareizi, bet pēc tam darīt to vēlreiz?

Taču patiesībā, es atņemu viņam iespēju iegūt pašam savu pieredzi, savu pasauli, izdarīt savus atklājumus. Patiesībā es viņam iedodu veselu kalnu ar barjerām. Man pašai to ir ļoti daudz, bet es taču esmu laba mamma….

Reiz mēs ar vīru naktī ieradāmies viesnīcā, es izgāju uz balkona savā numuriņā un teicu:
– Skaties, kādas zvaigznes!
Un viņš atbildēja:
– Skaisti! Vislabāk ir zvaigznēs skatīties, stāvot uz jumta!

Es sāku smieties. Man pat galvā neienāca doma, ka viņš to domā nopietni. Uz jumta taču nedrīkst kāpt!
– Kāpēc nedrīkst? – viņš izbrīnā iepleta acis.
– Es nezinu, kāpēc. Tāpēc, ka vienkārši nedrīkst. Neviens taču naktīs neložņā pa jumtiem.
– Tas tāpēc, ka viņi guļ un neko nezina par zvaigznēm, – atbildēja vīrs. Un pastiepa man roku. Un es  neuzticīgi pastiepu viņam savējo. Un mēs ar liftu uzbraucām viesnīcas pēdējā stāvā un tālāk pa ugunsdzēsēju kāpnēm uzkāpām uz jumta. Un apskāvušies stāvējām. Un raudzījāmies zvaigznēs. Un vīrs stāvēja un baudīja. Mīļoto sievu un zvaigžņotās debesis. Bet es stāvēju un gaidīju, ka tūliņ kāds atnāks, apsargs vai administrators, un padzīs mūs no jumta. Un teiks: nedrīkst. Un tādās bailēs un uztraukumā es tā arī neizbaudīju zvaigznes.

Tagad, to saprotot, es ļoti vēlos iemācīties atšķirt, kad es sargāju bērnu no kaut kā bīstama, un kad sargāju viņu no dzīves. Es pati mācos dzīvot bez aizliegumiem, bez muļkīgiem un nevajadzīgiem “nedrīkst”. Un man tas ne vienmēr izdodas. Es dažkārt atkal iekrītu glābjošajā stingrībā, jo tur ir droši un mierīgi, un no turienes var vērot to, kā citi dzīvo pilnīgu dzīvi, bet man nevajag lieki riskēt.

Taču tur, kur nav šī riska un šo emociju, tur nav arī zvaigžņu… Nav to spožo zvaigžņu, kuras es esmu palaidusi garām dēļ saviem nolādētajiem “nedrīkst”.

Dievs, dod man viedumu! Es nespēšu sev piedot to, ka saviem bērniem būšu stāvējusi priekšā zvaigznēm…

Olga Saveļjeva
Ilustrācija: Lucy Campbell
Tulkoja: Ginta Filia Solis