Saki «NĒ» tam, kas sasāpējis

saki nē

… Dažkārt iedomājies par to, ko mums savulaik mācīja un sastingsti – kaut tas nebūtu par mani, tā ir apnicis! Mums mācīja būt atsaucīgiem, patīkamiem, draudzīgiem. Taču ne visiem mācīja, kā šo Burvju Mikstūru dozēt, kādos brīžos lietot un kādos, vispār izliet. Kādās dozās tā ir dziedniciska un kādās kļūst par indi.

Tagad viss jāpārdomā un jāanalizē pašiem, jātiek skaidrībā ar dozām un lietošanas instrukcijām, cenšoties nomākt galvā skanošo balsi: “Labās meitenes/puiši tā nedara!”

Un hroniskas šausmas pārņem no tā, ka šķiet, ka tev atkal ir seši gadi. Tāpēc, ka pat eža vecmāmiņai ir skaidrs: mīl tikai labos, bet sliktie mīlestību nav pelnījuši.

Tātad ir ļoti jāpacenšas būt pareizam, atsaucīgam, patīkamam – vienmēr, jebkurā stāvoklī, pat tad, kad ar piekto punktu jūti, ka vēl minūte tādas dzīves, un tu salūzīsi uz pusēm. Atmosties! Paklausies!

Ar katru atsevišķu gadījumu tu tiksi skaidrībā pats. Protams, tiksi ar to galā! Taču, ja tev jau sen gribās pateikt “nē” sen sevi izdzīvojušām attiecībām, cilvēkiem, kas atņem tev spēku un nedod neko pretī – saki!

Tieši šodien!

Skaļi, balsī, stingri, no visas Sirds – tā, lai tava balss pārspēj skaļumā galvā skanošo kori, kas dzied par “labajām meitenēm un puišiem”.

Tev nav jābūt ērtam.

Bet pasaulei ir gluži vienalga vai tu esi labs vai slikts. Pasaule ir miljons reižu lielāka par vērtējošajiem spriedumiem, un mīl tevi vienkārši par to, ka Tu esi Tu!

Tās neērtais, unikālais un ārkārtīgi vērtīgais Tu.
Saki “nē” tam, kas sasāpējis un kur vairs nav spēka ciest.
Parūpējies, lūdzu, par sevi!
Aļa Sņeg
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Neizmantoto iespēju sindroms

klusums16

«Dažkārt mums visiem  vajag pasēdēt uz grīdas vienatnē, istabas klusumā, lai izdzirdētu savu paša balsi, grimstošu ārpasaules trokšņos».
Šarlote Eriksone

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā toni nosaka aizņemtība. Mēs esam tik ļoti aizņemti ar savu aizņemtību, ka palaižam garām iespēju izdzīvot patiesi svarīgos dzīves mirkļus. Un kamēr mēs esam tik ļoti ieslīguši savas lietās, un cenšamies nopelnīt naudu dzīvei, mēs aizmirstam dzīvot, un tā ir īsta traģēdija.
Patiesība ir tā, ka pastāvīga aizņemtība nogalina mūsu Dvēseli. Lai no tā izvairītos, mums būtu vērts nevis palielināt, bet samazināt darāmo lietu skaitu mūsu plānotājos.

Savukārt, atslēga uzvarai pār pastāvīgo aizņemtību ir APZINĀTĪBA. Dzīvot apzināti, noskaidrot, no kā es savā dzīvē varu atteikties, lai to aizvietotu ar klusumu un apcerīgu meditāciju. Galu galā tieši brīvības telpā notiek brīnumi. Un kam gan nav vajadzīgs kaut nedaudz brīnumu?

Kā pastāvīga salīdzināšana zog prieku dzīvē

«Skaudību vienmēr pavada salīdzināšana; kur nav salīdzināšanas, tur nav skaudības».
Sers Frānsiss Bēkons

Kad mēs salīdzinām sevi ar citiem, mēs sākam domāt par to, kā mums pašiem dzīvē pietrūkst. Naudas, mašīnas, dzīvokļa, dažādu materiālo labumu. Mēs kļūstam par senā kā pasaule kardinājuma “būt ne sliktākam kā citi” upuriem. Un šis kārdinājums mums traucē dzīvot tā, kā mēs to būtu vēlējušies.

Vēl viena problēma ir tā, ka mēs salīdzinām savu “sliktāko” ar citu “labāko”, kā rezultātā bilde kļūst vēl dramatiskāka. Salīdzināšana zog mūsu dzīves prieku un klusuma brīžus. Dzenoties pēc materiālajiem labumiem, mums neatliek laika palikt vienatnē un paskatīties, kas mēs esam, ar ko dzīvojam un kurp ejam. Vai tad nav vērts vienreiz pārstāt salīdzināt savu dzīvi ar svešu, un beidzot sākt dzīvot?

Par klusuma svarīgumu

«Gandrīz viss šajā pasaulē ir spējīgs atsākt strādāt, ja vien tu to atslēgsi uz neilgu laiku. Tas attiecas arī uz mums pašiem»
Enna La Motte

Daudzi cilvēki (tajā skaitā arī es) cieš no neizmantoto iespēju sindroma — tās ir uzmācīgas bailes palaist garām interesantu pasākumu vai labu iespēju.
Mēs ļoti baidāmies par to, ka, ja neaiziesim uz vienu vai citu pasākumu, nepiedalīsimies kādā saietā, neaizsūtīsim bērnus uz kādu nometni, mēs palaidīsim garām kaut ko ļoti svarīgu.
Mēs domājam, ka laime ir jāizkaro, prieks ir jāmeklē un, vispār, viss labais tāpat vien netiek dots. Jā, protams, daļa taisnības šajā apgalvojumā ir. taču, kurš teica, ka visu to pašu nespēs dot tie brīži, kad esam klusumā un mierā? Vai, iespējams, tieši šie brīži dos kaut ko vēl vairāk?

Man ļoti patīk frāze no Katrīnas Kenisones esejas «Kāpec mums vajag pavadīt laiku vienatnē»:

«Esot vienatnē, mēs skaidrāk ieraudzīsim lietas. Vienatnē ar sevi – lūgšanās vai, vienkārši klusējot – mēs elpojam dziļāk, redzam plašāk, dzirdam daudz skaidrāk. Mēs ievērojam vairāk, un mums atveras apslēptais».

Mēs atgriežam savā dzīvē sevi – lūk, ko mēs darām klusumā un vienatnē. Ir grūti atrast vēl kaut ko svarīgāku.

Pāris vārdu par minimālismu

«Es esmu minimālisma filosofijas piekritēja, jo redzu tās vērtību.
Es gribu, lai man piederētu mazāk, un lai es vairāk varētu BŪT.
Es gribu pavadīt savas dienas mīlestībā un rūpēs par kādu, nevis patērēšanā un dzīves telpas aizpildīšanā ar lietām».
Erīna Lohnere

Es nezinu, kā tas ir jums, bet manī šie vārdi rod ļoti spēcīgu atbalsi. Tas ir tas, kā es patiešām vēlētos dzīvot.

Minimālisms nenozīmē to, ka jādzīvo zaru būdā un garderobē jāatstāj trīs krekli. Minimālisms nozīmē – aizvakt no savas dzīves lieko, un koncentrēties uz tām lietām, kas patiesām ir svarīgas. Vai, kā saka Marija Kondo, tās lietas, kas dod mūsu dzīvei prieku.

«Minimālisms ir instruments, kas var palīdzēt atgūt Brīvību. Brīvību no bailēm. Brīvību no uztraukuma. Brīvību no pārslodzēm. Brīvību no vainas apziņas. Brīvību no nospiestības. Brīvību no patērētāju kultūras atribūtiem, kurus mēs ap sevi esam savākuši. Patiesu Brīvību».
Šī Brīvība sākas ar lēmumu dzīvot daudz apzinātāk, un padarīt šos klusuma un vienatnes brīžus par savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Katras dienas sastāvdaļu.

Jo tas, kā mēs pavadām savas dienas, arī ir tas, kā mēs pavadām savu dzīvi.

Pamēģināt, kā garšo klusa dzīve

Vēlmē laiku pa laikam pavadīt laiku vienatnē ar sevi, nav nekā egoistiska, kā daudzi domā. Vienatnes brīži, kad var aiz muguras atstāt visu ārpasaules troksni un steigu, un ieslīgt iekšējā mierā –  ir ļoti vērtīgi ne tikai pašam cilvēkam, bet arī apkārtējiem, jo šie brīži jums dāvā vērtīgāko resursu.
Nešaubieties, izvēlieties kādu brīdi, un uz neilgu laiku atslēdziet visu, kas atvelk jūsu uzmanību, neveriet vaļā e-pastus, neatbildiet uz telefona zvaniem, vienkārši – izslēdziet savus gadžetus. Speriet pavisam maziņu soli pretī klusai un piepildītai dzīvei. Jūs redzēsiet, kā tā mainīsies, ja to darīsiet regulāri.

klusums14

Avots: he-golbii.ru
Tulkoja: Ginta FS

Baisās melnās durvis

durvis melnas5

Reiz kāds cilvēks izdarīja noziegumu. Viņu noķēra un atveda pie karaļa uz tiesu. Par šo nodarījumu pienācās nāves sods, taču karalis piedāvāja viņam pašam izvēlēties soda veidu: tikt pakārtam vai nokļūt aiz lielām, baisām, melnām metāla durvīm. Noziedznieks brīdi padomāja un izvēlējās karātavas.
Pirms pašas soda izpildīšanas, viņš pēkšņi jautāja:
— Es tomēr gribētu zināt, kas ir aiz tām durvīm?
Karalis iesmējās:
— Jā, saproti, interesanta lieta sanāk. Es visiem piedāvāju šo izvēli, un visi izvēlas karātavas.
— Bet kas ir aiz tām durvīm? — noziedznieks nevarēja vien rimties. — Es taču tāpat nevienam to vairs nepastāstīšu, — viņš piemetināja, norādīdams uz cilpu.
Un karalis atbildēja:
— Tur ir brīvība. Bet cilvēki tik ļoti baidās no nezināmā, ka labāk izvēlas cilpu!.
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ričards Bahs: Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm

kaija23

Amerikāņu rakstnieks Ričards Bahs (Richard Devis Bach), pēc profesijas lidotājs, runā par to, ka ikvienā cilvēkā dzīvo sapņotājs, kurš ir spējīgs pacelties daudz augstāk, nekā tam varetu šķist pirmajā acumirklī. Ir tikai jāpamēģina.

Tas, vai mēs jūtamies laimīgi vai nelaimīgi, ir atkarīgs no mūsu pašu pasaules uztveres. Visas atbildes ir tepat blakus, tikai jāieskatas dziļāk sevī, lai saprastu dzīves, mīlestības un nāves jēgu.

Viņa grāmata “Kaija vārdā Džonatans Livingstons” ir viena no tām grāmatām, kura būtu jāizlasa ikvienam.

«Lūk, tests, lai saprastu, vai ir pabeigta tava misija uz Zemes. Ja tu vēl esi dzīvs, tātad – vēl nav pabeigta».

«Apgalvojot, ka tu kaut ko nevari, tu atņem sev savu visvarenību».

«Saites, kas saista tavu patieso ģimeni, nav asinssaites. Tās balstītas uz cieņu un prieku, kurus atklājam viens otra dzīvē».

«Tavi draugi jau pirmajā minūtē, kad būsiet satikušies, zinās tevi labāk, kā visi citi spētu iepazīt tevi pēc tūkstoš gadiem».

«Tev nekad netiek dotas vēlmes bez iespējām tās realizēt. Viss ir iespējams, tikai tev nāksies papūlēties».

«Viņi ir nelaimīgi tāpec, ka izvēlējās būt nelaimīgi…»

«Ja tava laime ir atkarīga no tā, ko dara vai nedara kāds cits, tad, es domāju, ka tev tomēr ir problēma».

«Nav tādas problēmas, kurā nebūtu kāda tev ārkārtīgi nozīmīga dāvana. Tu radi sev problēmas tāpēc, ka tev šīs dāvanas ir ļoti nepieciešamas».

«Viss tavs ķermenis – no viena spārna gala līdz otram, faktiski nav nekas cits, kā pašu doma, tev saskatāmā apveidā. Sarauj savas domu važas, un tu sarausi arī važas, kas saista tavu ķermeni…».

«Vienīgais objektīvi eksistējošais likums ir tas, kurš dara tevi brīvu».

«Ja sabiedēsi pūli, tas vai nu sitīs tevi krustā, vai klanīsies tev».

«Katrai kaijai pienākas lidot, un brīvība ir pati putna būtība, un viss, kas aizšķērso ceļu uz šo brīvību, ir jāatvirza malā. Vienalga, vai tas būtu rituāls, aizspriedums vai jebkurš cits ierobežojums».

«Netici savām acīm. Jo ar acīm mēs redzam tikai mūsu brīvību ierobežojošās važas. Lai saskatītu galveno, ir jāizmanto sapratne. Tu visu zini, ir vien nepieciešams to saprast. Un tad uzreiz kļūs skaidrs, kā jālido».

«Kad jāšķiras, neskumsti. Šķiršanās ir vajadzīga tāpēc, lai atkal varētu satikties. Bet jauna tikšanās pēc mirkļa vai daudzām dzīvēm, neapšaubāmi, ir tiem, kuri ir draugi».

«Tu esi meistars tajā, ko esi pārdzīvojis, amatnieks tajā, ko šobrīd pārdzīvo un diletants it visā, ko tev nāksies pārdzīvot nākotnē»

«Ja tu vēlies, lai kāds paliek tavā dzīvē, nekad neizturies pret viņu vienaldzīgi»

«Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm, un kuras slēdzenēm der mūsu atslēgas. Kad mēs jūtamies drošībā tik ļoti, ka varam atslēgt savas slēdzenes, tad mūsu patiesie “es” iziet viens otram pretī, un mēs varam ar tiem būt pilnībā atklāti un tie, kas patiesībā esam.
Tad mūs mīl tādus, kādi mēs esam, ne tādus, kādi mēs cenšamies būt. Katrs atklāj labākās otra puses. Un, neskatoties uz to, ka liek mums ciest, ar šo cilvēku mēs jūtamies kā paradīzē.
Radniecīga Dvēsele ir tā, kura atbalsta mūsu dziļākos centienus un mūsu izvēlētos kustības virzienus. Ja mēs divatā, kā gaisa baloni virzāmies augšup, ir ļoti liela ticamība, ka viens otrā mēs esam atraduši vajadzīgo cilvēku.
Radniecīga Dvesele ir tā, pateicoties kurai, mēs sākam dzīvot patiesu dzīvi.»

«Patiesība gaida katru, kurš vēlēsies to atrast.»

«Kad es velos ātri saprast cilveku, man pietiek vien paskatīties uz viņa grāmatu plauktu.»

«Mēs visi drīkstam rīkoties tā, kā sagribēsim.»

«Mēs izvēlamies savu nākamo pasauli, balstoties uz to, ko esam iemācījušies šajā. Ja neesam iemācījušies neko, jaunā pasaule būs tāda pati kā iepriekšējā, ar tiem pašiem šķēršļiem un svina smagumu, kas jāpārvar.»

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Kamēr

brivība6

Tas ir ļoti svarīgi – atzīt, ka visa pasaule ir brīva – visam ir tiesības būt tādam, kāds tas ir.
Kamēr tu nedosi pasaulei tiesības piekrist vai nepiekrist tev, kamēr tu nedosi tiesības ikvienam cilvēkam izvēlēties, mīlēt vai nemīlēt tevi, atbalstīt vai noraidīt tevi, skatīties uz lietām tā vai citādāk – kamēr tu nedosi pasaulei to brīvību, kas tai pienākas, tu pats nekad neatbrīvosies.

Adjašanti

Bez piepūles

brīvība

Pārāk daudz piepūles rada spriedzi. Kad tu esi tukšs, kad esi brīvs, tev nav vajadzīga atzinība. Tev pat nav vajadzīgs, lai tevi mīlētu… Visi vēlas būt tev blakus, kad tu esi brīvs no piepūles.
Mudži

Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā

zemapziņa1

 

26 Zigmunda Freida tēzes, kuras aktuālas arī šodien.

 

1. Jo nevainojamāks cilvēks izskatās ārēji, jo vairāk dēmonu ir viņā…

2. Mēs viens otru neizvēlamies nejauši… Mēs satiekam tikai tos, kuri jau eksistē mūsu zemapziņā.

3. Diemžēl nospiestās emocijas nemirst. Mēs tās piespiedām apklust. Un tās no iekšpuses turpina cilveku ietekmēt.

4. Pasaules radīšanas plānā neietilpa uzdevums padarīt cilvēku laimīgu.

5. Mēs atnākam pasaulē vientuļi, un vientuļi arī aizejam.

6. Tas, kurš mīl daudzas sievietes – zin tās, tas, kurš mīl vienu – iepazīst mīlestību.

7. Tu nerimsties meklēt spēku un pārliecību ārpusē, taču tie ir jāmeklē sevī. Tie vienmēr tur ir bijuši.

8. Vairums cilvēku patiesībā nevēlas brīvību, jo tā nozīmē atbildību, bet atbildība vairums cilvēkus biedē.

9. Pie aizņemta cilvēka reti ciemos nāk slaisti – ap verdošu katlu mušas nelido.

10. Viduslaikos mani būtu sadedzinājuši, tagad dedzina tikai manas grāmatas.

11. Dažkārt cigārs ir tikai cigārs.

12. Mīlestība un darbs – lūk jūsu cilvēcības stūrakmeņi.

13. Skaudība ir graujoša.

14. Mēs ne vienmēr esam brīvi no tām kļūdām, kuras izsmejam citos.

15. Nav nekā dārgāka, par slimību un tās ignorēšanu.

16. Masas nekad nav pazinušas patiesības alkas. Tās pieprasa ilūzijas, bez kurām nespēj dzīvot.

17. Par seksuālo novirzi var uzskatīt tikai pilnīgu seksa trūkumu, viss pārējais ir tikai gaumes jautājums.

18. Nekas dzīvē nemaksā tik dārgi, kā slimība un muļķiba.

19. Pirmais cilvēks, kurš akmens vietā meta lamu vārdus, bija civilizācijas radītājs.

20. Pirmā stulbuma pazīme ir pilnīgs kauna trūkums.

21. Katram cilvēkam ir vēlmes, kuras tas neatklāj citiem, un vēlmes, kurās viņš neatzīstas pat sev.

22. Sapņi ir karalisks ceļš uz savu bezapziņu.

23. Cilvēkam ir raksturīgi visaugstāk novērtēt un vēlēties to, ko viņš nevar sasniegt.

24. Vienīgais cilvēks, ar kuru tev sevi jāsalīdzina, esi tu pats – pagātnē. Un vienīgais cilvēks, par kuru labākam tev jābūt – par sevi tagadnē.

25. Cilvēks nekad ne no kā neatsakās, viņš vienkārši vienu labsajūtu nomaina pret citu.

26. Tavu personības mērogu nosaka tās problēmas izmērs, kura spējīga tevi izvest no pacietības.

Avots: www.transurfing-real.ru/
Tulkoja: Ginta FS