Vai es drīkstu?

brīvība2

Vai es drīkstu darīt tā, kā man gribās?

Vai es drīkstu piecelties no galda un, klusējot iziet no ēdamistabas, ja man tuvs cilvēks citu klātbūtnē sāpīgi joko par mani? Nedomājot par to, kā tas būs viņam, bet domājot par to, kā būs man. Aiziet, neievērojot visas pieklājības normas.

Aiziet tumsā no skaļas kompānijas, jo nejūtos tajā labi, bet tas man šobrīd ir pats galvenais – justies labi. Rīkoties absurdi, nepieklājīgi un pēc tam, izejot ārā, ieelpot svaigo, dzestro gaisu un doties nekurienē, lai arī varēju kartējo reizi pieciest, paciesties. Tad būtu skaidrs, kas būs tālāk, kā tālāk risināsies vakars un dzīve, bet tagad nekas nav skaidrs. Drīkstu!

Vai es drīkstu būt neloģiska un nesakarīga, ja man pirmdienā ir ieplānots viens, bet svētdienā noskaidrojās, ka es vairs nevēlos neko darīt kopā, vai es drīkstu pēkšņi izjust vienaldzību maiguma un sajūsmas vietā, pieviļot savas ilūzijas par to, kas ir noturība? Drīkstu!

Vai es drīkstu ļaut sev ieslīgt skumjās, necenšoties tūlīt “uzjautrināt” sevi un aizgaiņāt nepatīkamās sajūtas? Vai es drīkstu paskatīties acīs savām sajūtām un pajautāt, kāpēc man tās ir dotas? Un ļaut sev izdzirdēt, sāpīgu atbildi, kas liks izdarīt kārtējo, nevienkāršo izvēli. Drīkstu!

Vai drīkstu es nezvanīt tiem, kam it kā vajadzētu zvanīt, bet tā negribās? Smagas sarunas, kā pienākums. Drīkstu, un es nezvanu!

Vai es drīkstu runāt par savām jūtām, ja ļoti vēlos ar tām padalīties, bet pretī man nekarājas plakāts “Uzklausīšu”. Es drīkstu kaut pamēģināt. Vai es drīkstu atvērties un saņemt atbildes vietā nesaprašanas pilnus skatienus un samierināties ar to? Drīkstu!

Vai es drīkstu gaidīt, mēģināt un uzticēties? Iet tur, kur nes mani kājas, bet ne tur, kur noasfaltēts ceļš? Drīkstu!

Vai es drīkstu pārciest aukstumu, vientulības zvanus un trauksmaino bezmiegu? Vai es drīkstu iedomāties, ka tā var notikt bieži un es to pieņemu. Drīkstu!

Vai es drīkstu šajā situācijā rīkoties tā, kā man gribās, bet ne tā, kā “dara visi normāli cilvēki”? Vai es drīkstu sevi pieņemt bez taisnošanās un kauna? Vienkārši tāpēc, ka es jau esmu un manas vērtības teorēma jau bija pierādīta manas dzimšanas brīdī. Vai es drīkstu pārtraukt šaubīties par šī fakta pareizību, bez mēģinājumiem saņemt no dzīves vairāk, kā tā man piedāvā dotajā brīdī? Dzīvei man nav jāpierāda manis pašas vertība. Man jau viss ir iedots – jau sen. vai es drīkstu to paņemt? Drīkstu!

Vai es drīkstu turpināt brīnīties par katru jaunu dzīves dienu, un aizvietot savus stāvokļus bez cenšanās ilgstoši noturēties kadā no tiem? Būt pateicīgai par to, ka man ir pidžama, gulta un es tajā visā. Drīkstu!

Autors: Maša Moškovskaja
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements

Brīvs ir tas, kurš var nemelot

brivība6

Brīvība…
Par to ir sarakstīti neskaitāmi romāni, uzņemtas filmas, sacerēti aforismi. Tai ir tik daudz seju, tik daudz nozīmju un skaidrojumu, ka šajos meklējumos ir ļoti viegli apmaldīties. Brīvība. Ko tā nozīmē ofisa darbiniekam, mūkam budistu klosterī, bezpajumtniekam vai maniakam? Katrs kaut reizi ir to vēlējies, kaut reizi dzīvē uzdevis šo jautājumu, kaut reizi izbaudījis to.

Pati lielākā cilvēka brīvība ir būt sev pašam.
Iet pa pilsētas piedūmotajām ielām, pa bezgalīgu tuksnesi, pa bezgalīga okeāna krastu, izbaudot šo bezgalīgo vienotības sajūtu ar savu Dvēseli, ar to bērnu, kurš dzīvo katrā cilvēkā. Tā ir piepildītības sajūta un sajūta, ka esi vienots un harmonijā ar visu pasauli. Tas spārno tevi, dara laimīgu un garā stipru šajā neaizmirstamajā mirklī.

Kad esi vienatnē ar sevi, tu iepazīsti neredzamos esības noslēpumus, iepazīsti jaunu sajūtu gammu, pat skaņas un smaržas tev šķiet citādākas, bet krāsas – daudz košākas un spilgtākas. Tu esi piepildīts, tu esi brīvs!

Un šajā brīdī var atskanēt telefona zvans. Nenozīmīgs, salīdzinājumā ar tavu apgaismību šajā brīdī, taču tas atgādina par tavas dzīves otru pusi. Un tu atkal, apsolījis sev atgriezties šeit pēc laika, sāc savu skrējienu pa savu sociālo būri, kur tu esi spiests nēsāt maskas un tas nozīmē – melot.

Meli ir viens no sarežģītākajiem cilvēces izgudrojumiem.  To mehānisms, šķiet, ir absolūti redzams – izdevīgums un bailes. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Reiz, piekritis uzvilkt šo masku, tu pierodi pie tās, tāpat kā pierodi pie sava atspulga spogulī. Un maska iegūst tavas sejas pantus, nepielūdzami saaugot ar tavu personību…. Un tu JAU esi cits. Tu vairs nepazīsti sevi jaunajā tēlā, bet sajūtot atbalstu un piekrišanu no apkartējās pasaules, brīdī, kad paradies šajā maskā, tu sāc tai ticēt. Tam, ka tas arī esi tu. Un tie jau ir meli sev. Tas ir  straujš skrējiens projām no savas Dvēseles, noliedzot savu iekšējo bērnu un ieslogot to savas apziņas kambaros, vēl ļaunāk, ja tie ir zemapziņas kambari. Tā ir bīstama, un jau iepriekš zaudēta spēle.
Šis skrējiens ir kā medības. Medības pēc drošības un labsajūtas ilūzijas, pēc mītiskas harmonijas distances beigās, kuru, ja būsim godīgi, mēs nekad nevaram sasniegt. Un tu to zini. 

Visi mēs spēlējam paslēpes. Tā ir viena no šodienas civilizētās sabiedrības masveidīgākajām spēlēm. Kāds slēpjas no valdības, kāds – no realitātes, kāds – no atbildības…. Bet katru reizi tā ir slēpšanās no sevis paša.

Un visi mēs esam vientuļi savos kokonos, savu ilūziju ziepju burbuļos, maldos un bailēs, noslēpušies zem melīgām maskām….Gan tu, gan – es ..

Pasaule ārpus varavīksnes burbuļa ir pavisam cita. Un mēs to zinām… Taču, esot mūžīgo baiļu gūstekņiem, kam uzspiesta nepieciešamība melot, mēs katrs apspiežam sevī vēlmi noriskēt un iziet ārpus šī kokona, pārgriežot tā sienu ar apzinātības asmeni un aizsargājoties ar godīguma vairogu.

Vai ir kāds, kurš riskēs?

Dodoties šajā drosmīgajā un brīnišķīgajā ceļojumā, ļauj sev zaudēt kontroli pār sevi. Ļauj iegrimt sev savu domu, sajūtu, vēlmju, atmiņu un emociju bezdibenī.

Ļauj sev izklaidīgi kīst pa savas zemapziņas šaurajām ieliņām, tā, it kā tās būtu pavisam svešas un nezināmas….

Uzrāpties pa savas loģikas virvju kāpnēm pašā aisberga virsotnē un tur iekurināt ugunskuru… Saķemmēt matus savai iedomātajai draudzenei ar aromātisku jāņogzaru ķemmi, kuru tev izgatavojis tavs darbmācības skolotājs, lai tu neaizmirstu, cik izaicinoši gurkst sniegs aiz loga skolā  mācību stundu laikā.

Ļauj sev ieklausīties rīta avīzes lapu klusajā čaukstoņā, kuru rokās tur miegains metro pasažieris agrā rīta stundā. Izdzīvot šo čaukstoņu tā, it kā tā būtu vienīgā skaņa, kuru tu esi spējīgs uztvert.

Ieslīgsti saldajā aromātu jūrā, ejot garām pazīstamajai konditorejai, aizver acis…. domās uzmanīgi izvelc no karstās vafeļu pannas tikko ceptu, mīkstu vafeli un izveido no tās savu domu brīnumu – ne trubiņu! – putnu, mājiņu, lidmašīnu. Pēc tam, sajūtot uz lūpām karstas drupačas, apēd sevis radīto brīnumu, apzinoties tā dzīves mirklīgumu un varenību vienlaicīgi.

Un pēc tam sāc skriet. Skriet tik ātri, kā būtu skrējis pretī savas bērnības vasara lietum. Skrien ātrāk un ātrāk, un atspēries pret zemi, uzlido! Tik augstu, cik vien varēsi! Iztaisno savas Dēseles varenos spārnus, un uzlido līdz pat Saulei, lai dāvanā saņemtu daļiņu tās siltuma, kas sildīs tavu sirdi pašā aukstākajā ziemā, pašā grūtākaja brīdī.

Paņem to uzmanīgi, pašiem pirkstu galiņiem, un uzdāvini to savai sirdij, jo tev nav nekā vērtīgāka par to – par savu mīlošā bērna sirdi, kas dzīvo tevī un ir spējīga brīnīties, sajust dzīvi, darot tevi īstu, šajos skaistajos brīžos tajā apnicīgajā kontrolē par sevi. Tu dzirdi?

Svētdienas vakarā, kad ir nedaudz vientulīgi, trešdienas rītā, kad priekšā tik daudz darāmā…. Ieklausies sevī – tur iekšā dzied bērns….

Viņš tev pastāstīs daudz brīnumainu un patiesu stāstu par tevi pašu, tikai īsto. Tu smiesies, raudāsi, līdzcietīsi….Un tajā brīdī tevī atkal atgriezīsies brīvība, cerībā, ka to atkal nepadzīs meli. Un tā netiks pievilta.  Tas, kurš iepazinis bērnu savā sirdī, nespēs melot, un tas nozīmē, ka viņam pieder tiesības būt brīvam. Brīvība nenēsāt maskas, lidot, ēst iedomātās vafeļu trubiņas un aizkurt ugunskurus aisberga virsotnē. Un brīvība pamest savu varavīksnes kokonu, lai dāvātu pasaulei pavisam vienkāršu ideju: “Brīvs ir tas, kurš var nemelot!”

Autors: Irina Reveko

Tulkoja: Ginta FS

Kas tu vēlies būt?

erglis8

Sākumā, kad Dievs tikko no māliem bija izveidojis cilvēku, viņš tam jautāja, par ko tas vēlas kļūt. Cilvēks vēl bija jauns un nepieredzējis, tāpēc no šāda jautājuma viņš nedaudz apstulba, pašūpoja galvu un teica: «Es nezinu!». Tad Debesu Tēvs paņēma apstulbušo jauno cilvēku pie rokas un aizveda pie bangojošas jūras.

Pievedis viņu pie paša krasta, Dievs parādīja cilvēkam skaistas gliemežnīcas, kas gulēja jūras dibenā. «Ja vēlies, tu vari izvēlēties gliemežnīcas dzīvi. Tu gulēsi jūras dibenā starp miljoniem citu gliemežnīcu. Tavs ēdiens būs tas, ko atnesīs tev siltā straume. Katra tava jaunā diena būs līdzīga iepriekšējai un visa dzīve paies bez riska un satricinājumiem. Tevi neuztrauks ne uzvaras, ne zaudējumi. Visu mūžu tu gulēsi jūras dibenā, tikai ik pa brīdim paverot savas mājiņas durvis, lai saņemtu ēdienu». Tā Dievs parādīja cilvēkam gliemežnīcas pārtikušo dzīvi un viņu ceļš tālāk veda kalnos. Kalnos Debesu Tēvs norādīja cilvekam.uz ērgļa ligzdu un teica: «Un tomēr, ja vēlies, tu vari sev izvēlēties arī šādu dzīvi. Tu vari lidot augstu, augstu, aizsniegt pašas kalnu virsotnes, kas satiekas ar debesīm. Un šajās virsotnēs tu satiksi tikai nedaudzus tādus, kā tu. Kļūstot par ērgli, tu pats izlemsi, uz kurieni un kad tev lidot. Tu varēsi dzīvot tā, kā tu vēlies. Bet šīs brīvības cena būs tā, ka nekad un neko tu nesaņemsi tāpat vien. Par visu nāksies sāpīgi maksāt. Tu katru dienu dosies barības meklējumos, medīsi, bieži vien pilnībā zaudējot spēkus. Tu cīnīsies ar vējiem un sniegputeņiem. Tev būs ļoti grūti. Taču tu būsi brīvs. Ja vēlies, vari izvelēties tādu dzīvi».

Un no tā laika uz Zemes parādījās cilvēki, kuri bija izvēlējušies sev gliemežnīcas dzīvi, un tikai nedaudzi tādi, kuri izvēlējās sev ērgļa dzīvi.

http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Cilvēks, laime, nauda!

pats2

Cilvēks piedzimst, attīstās un dzīvo sabiedrībā. Un šī sabiedrība diktē savus noteikumus: likumus, pēc kuriem jādzīvo. Savukārt mēs esam šajā pasaulē atnākuši ne tāpēc, lai attaisnotu kāda cerības, bet gan lai atrastu savu sūtību un dzīvi nodzīvotu cienīgi. Katrs cilvēks veido savu personīgo Pasauli, kurā likumus diktē viņa sirdsapziņa un augstāka likuma šeit nav.

Kas jādara lai uzbūvētu mierīgas un labas attiecības ar citiem cilvēkiem?

Mūsu spējai uztvert cilvēkus, jāizmainās no dzīvnieciskās (pēc ārējām pazīmēm) uz enerģētisko – pēc tā, kādu eneģiju izstaro cilvēks. Tas nozīmē “redzēt cauri”. Tas iespējams tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar savas apziņas attīstīšanu. Daudzi cilvēki viens otru jūt enerģētiski, taču ne visi seko savām sajūtām. Kad cilvēku enerģētiskie lauki izstaro līdzīgas frekvences, starp viņiem rodas simpātijas. Taču ja tie ir pretēji, cilvēki viens pret otru izjūt nepatiku vai vienaldzību.

Kad cilvēks izstaro nervozitātes, neiecietības, agresijas, naida enerģiju, cilvēki to jūt enerģētisko vibrāciju līmenī un atbild ar to pašu. Tā nostrādā enerģētiskā bumeranga likums: “Tu – man, es – Tev!” Taču mēs pamanām ne savu agresiju vai naidīgumu, bet gan atbildes reakciju. Mēs aizmirstam vienkāršu lietu, ja pats nevari turēt sevi rokās, kapēc domā, ka otram tas jādara? Jebkurš cilvēks ir tīrs spogulis un atstaro to, kas tajā skatās.

Ja mēs uzskatam, ka mums apkārt ir slikti cilvēki, tas nozīmē tikai to, ka paši neesam īpaši labi. “Nesodi un netiksi sodīts!” Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir un viņi pieņems Tevi tāpat. Prasme pieņemt cilvēka nepilnības ir augstas attīstības rādītājs.
Un ko tad, ja cilvēks mums ir absolūti antipātisks?

Jā, protams, ar tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti kontaktēties. Tapēc vajadzētu atrast cilvekā kaut ko patīkamu un sakoncentrēties tieši uz šo īpašību. Nevar būt tā, ka cilvēkā nav vispār nekā laba. Vienkārši jāprot tas saskatīt.

Mums jādzīvo tā, lai netraucētu dzīvot citiem un lai citi netraucētu dzīvot mums. Un tas pilnībā ir atkarīgs no tā, kā mēs paši uztveram cilvēkus. Atceries visus tos cilvēkus, ar kuriem Tev agrāk bija konflikti. Ja godīgi to izdarīsi, tad apjautīsi, ka visu šo konfliktu cēlonis bija Tava paša neiecietība, nespēja pieņemt, piedot un nepatika pret šiem cilvekiem. Esi gudrāks, piekāpies, nelien, kur Tevi nelūdz un Tu sajutīsi spēku, kas Tev ļaus turpmak būvēt labas attiecības pat ar nepatīkamiem cilvēkiem.

Skaudība un atriebība kā rūsa saēd dvēseli. Kā cilvēkam ar tām tikt galā, lai neliktos vājš un saglabātu iekšējo harmoniju?

Skaudībai ir divi iemesli.
Pirmais – pilnīga pārliecība par to, ka cilvēks jūtas labāks par visiem, attiecīgi – arī pelnījis visus labumus vairāk kā citi. Un, ja nu izrādās, ka kāds izceļas vairāk, sasniedzis ko vairāk, ir veiksmīgāks? Automātiski rodas nepatika pret šo veiksminieku – tātad skaudība.

Otrs iemesls saistīts ar otršķirīgo vērtību idealizāciju. Tādu kā materialā labklājība un stāvoklis sabiedrībā. Patiesās vertības to nevar izsaukt, jo tās attiecas uz iekšējām īpašībām.
Skaudība ir abpusēji ass nazis. Tas ievaino gan to, Ko skauž, gan to, Kas skauž. Lai nebūtu jāskauž, nevajag ieciklēties uz kāri iegūt visu sev.

Kas attiecas uz atriebību. Atriebties par nodarīto pārestību nav jēgas un nevajag. Par to rūpējas augstākais – Karmas likums. Un kurš no mums var zināt to, kapēc notika šī netaisnība. Varbūt mēs to bijām pelnījuši? Varbūt nostrādāja enerģētiskais Bumerangs?

Atbildot uz šādu sitienu, mēs saasinam situāciju, tāpēc labāk ir iemācīties piedot. Pretoties šiem sitieniem, nesabojājot savu karmu, var tikai pateicoties savam gara spēkam. Vienmēr spēcīgāks ir tas, kurš valda pār sevi un savām emocijām.

Tātad vajag rīkoties kā teikts Bībelē? „Ja Tev iesita pa labo vaigu, pagriez kreiso?” Vai pāridarītājs neiztulkos to kā Tavu vājumu?

Ja cilvēks rīkojas no spēka pozīcijām, tad atbildē arī saņem agresiju. „Pagriezt otru vaigu” – nozīmē bez dusmām un naida reaģēt uz „emocionalo sitienu”. Reaģēt gudri, lai velāk pāridarītājs neuzdrošinātos vēlreiz tā rīkoties.
„Mierīgās pretestības” idejas būtība ir tajā, ka cilvēks uz provokāciju nereaģē tā, kā to gaida provokators. Dusmas ir dziļi amorālas. Dusmoties nozīmē – pazemoties. Un kam Tev tas?

Ja es dusmojos uz Tevi un Tu pretojies manām dusmām, Tu ātri vien sadusmosies pats. No otras puses. Ja es dusmojos uz Tevi un Tu mierīgi izliecies to neievērojot un mierīgi uztver manas dusmas, pēc mirkļa arī man tās pāries. Un mēs abi necietīsim no tās negatīvās emocijas, ko rada dusmas. Te arī ir teicienu „iemīli savu tuvāko”, „pagriez otru vaigu” jēga.

Neaizsniedzamajam nevar iesist! Viņš nereaģē uz provokācijām, jo stāv augstāk par tām. Pacietība, pašsavaldīšanās, tās ir īpašības, kas Tevi pasargās.

Un kā ar teicienu „iemīli savu tuvāko kā sevi pašu”?

Tuvāko, ne visus. Kas mīl visus, nemīl nevienu. Pats grūtākais ir – iemīlēt savu tuvāko. To, kurš dzīvo Tev blakus, par kuru Tu nes atbildību, kurš ir atkarīgs no Tevis.

Jo harmoniskāks cilveks, jo mierīgāk tas uztver citus. Tas viņam nes zināmus labumus. Taču ko tas dod apkārtējiem?

Katrā cilvēkā ir paslēpta dievišķā gudrība. Ta ir tā patiesība, kurai dziļi dvēselē tic katrs. Ejot uz konfliktu ar Tevi, zemapziņā cilvēks vēlas pārbaudīt tās patiesību. Un kad Tu uz to reaģē sāpīgi, viņš lieku reizi saņem apstiprinājumu tam, ka tas tā nav. Nomierinājies vinš pārtrauc savus iekšējos meklejumus Viņš domā apmēram tā: „Ja citos tā nav, tad kam man tas?” Taču, ja katru reizi, kad kontaktējaties, Tu viņu pārliecināsi par pretējo, viņš, gribot negribot, sāks pārskatīt savas ierastās reakcijas.

Dvēseles dziļumos mēs visi tiecamies pēc tā, kas mums pietrūkst. Iekšējais nepretošanās spēks un labestība ir apskaužamas īpašības. Cenšoties tās parādīt attiecībās ar cilvēkiem, Tu drīz ieraudzīsi, ka daudzi cenšas Tev līdzināties un tādējādi bagātinās. Ja Tu demonstrēsi nesavaldību un neiecietību, nosodīsi vai izrādīsi agresiju, tad cilvēks kā spogulis Tevi atspoguļos.

Budda teica: «Apgaismots cilvēks – tīrs spogulis.»

Un kāpēc gan ne? Katrs no mums velas lai viņam piekāptos. Bet to vēlas arī citi. Tapēc ir tik svarīgi piekāpties un neiesaistīties konfliktos. Ja Tu iemācīsies piekāpties, arī Tev piekāpsies un attiecības harmonizēsies.
„ Rīkojieties ar citiem tāpat, kā vēlaties lai viņi rīkojas ar jums” – ta ir viena no Zelta patiesībām, kura palīdzēs saglabāt iekšējo līdzsvaru un labestību attiecībās ar cilvēkiem. Kad cilvēki viens otram indē dzīvi, ko viņi par to saņem? Saindētu esību un nekādīgi ne labsajūtu.

Vai tas ir labi, ietekmēt cilvēku ar kaut ko, izņemot personīgo piemēru?

Cilvēks, kurš tiecas pēc pilnības, nekad nenolaidīsies līdz pamācīšanai, lai cik arī nepareizas nešķistu kāda cita cilvēka darbības.  Nelīdzinies tiem cilvēkiem, kuriem lielakā bauda ir kādu pamācīt. Visiem taču ir zināma atšķirība starp labu padomu un kritiku. Savukārt vieds cilvēks vispār atturās no padomu došanas, kamēr viņam to nelūdz.

Tatad mums nav tiesību uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem?

Nav cilvēku, kuru rīcība vienmēr ir pareiza. Katram ir tiesības kļūdīties. Tu nevari izmainīt citus, taču vari izmainītties pats. Bet, kad Tu pats mainies, mainās tā vide, tie cilvēki, ar kuriem Tu kontaktējies. Cilvēki kļūs iecietīgāki, jo Tu tos pieņem tādus, kādi viņi ir. Tā, esot vienots ar savu patieso dvēseles būtību, Tu aiziesi pie vienotības ar citiem cilvēkiem. Un pat, ja neiemīlēsi viņus, Tu spēsi viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir.

Manā skatījumā, harmoniska realitāte nevar eksistēt bez materiālas labklājības. Grozies, kā gribi, tā ir pilnvertīgas dzīves stūrakmens. Taču ļoti bieži nauda pārāk dārgi maksā, tapēc tās nozīmi nevajag pārvērtēt.

Taču bagātība dod brīvību?

Kāda brīvība tam, kurš pastāvīgi baidās par savu bagātību? Bagātība padara cilvēku par savu vergu. Viņš nedzīvo tā, kā viņam gribās, bet dzīvo pēc kaut kādām kāda cita uzstādītām normām, kuras nav iespējams pārkāpt. Un vienmēr cilvēkam gribas vairāk, kā viņam ir. Tāda ir mūsu daba.

Apsēstība ar materialajiem labumiem, naudu. Mēs esam spējīgi kontrolēt šo savu vēlmju lauku, padarīt to par izpalīdzīgu enerģiju augošajai dvēseliskajai substancei.
Labklājība – dabisks stāvoklis, bagātība – absolūti nevajadzīga. Viss slēpjas mūsu attieksmē pret naudu. Cilvēki ir tendēti dievināt materiālos labumus, uzskatot, ka to pārpilnība atrisinās visas viņu problēmas.

Daudzi velta savu dzīvi tam, lai dzītos pēc materialajiem labumiem, taču ne uz brīdi neiedomājas, ka ir kādas dvēseliskās vērtības. Un dzīvo it kā labi! Kādu laiku.

Nauda nevar aizstāt cilvēka garīgo dzīvi. Cilvēkam, kurš atrodas harmonijā ar sevi un pasauli un ir ceļā uz pašrealizēšanos, kā likums nav problēmu ar naudu un naudas ir tieši tik, cik vajaddzīgs lai realizētu savu dzīves ceļu.

Tu runā, ka problēma nav naudā, bet mūsu attieksmē pret to. Kā to saprast?

Cilvēki, pēc savas attieksmes pret naudu, dalās trīs galvenajās kategorijās.

1.     Alkstošie (apsēstie) – spēcīgi cilvēki ar dominējošu negatīvu enerģētiku. Tie nolikuši uz bagātības altāra paši sevi un padarījuši naudu par vienīgo elku. Saņēmuši kāroto bagātību, viņi ir nelaimīgi, jo baidās to pazaudēt. Tā dzīve paiet sargājot un vairojot savu kapitālu.

2.     Lēnprātīgie (idealizētāji) – vāji cilvēki, ar mainīgu, tālu no harmonijas enerģētisko lauku. Ar savu mūžīgo slinkumu, skaudību, merkantilismu un mūžīgo žēlošanos par dzīvi, viņi sevi maksimāli attālina no labklājības. Šie cilvēki, ka likums, savu mērķi nesasniedz. Un parasti jau arī mērķa nekāda nav.

3.     Mērenie – cilvēki ar stabilu un harmonisku enerģētisko lauku. Naudas viņiem vienmēr ir tik, cik vajadzīgs lai dzīvotu komfortabli un skaisti. Tie zin, ka īstā naudas sūtība ir nodrošināt labklājību, lai atvieglotu personības garīgo izaugsmi un tapēc neidealizē naudu.

Cilvēks, kurš ir pārliecināts par sevi, mierīgs un nav norūpējies par dzīves materiālo pusi, vienmēr dzīvos labklājībā.

Ko nozīmē, nebūt norūpējušamies par materiālo labklājību?

Tas nozīmē, nestādīt naudu augstāk par visu un neidealizēt to. Naudai cilvēkam jābūt tieši tik, cik vajadzīgs, lai par to nedomātu. Tā vajadzīga lai būtu brīvs – un varētu nodarboties ar pašrealizāciju un garīgo darbu. Taču nauda it nemaz negarantē laimi. Arī tas, kam ir plaukstošs bizness un milzīgs rēķins bankā, var būt nelaimīgs, bet cilvēks, kuram ir pats minimums – laimīgs un apmierināts ar dzīvi.

Kā Tu domā, vai nauda var būt karmisks pārbaudījums?

Jā, bieži vien liela nauda, tapat kā slava pie mums atnāk lai pārbaudītu. Spēcīgi un viedi cilvēki nekad nemaina savu attieksmi pret naudu, arī tad, kad uz galvas kā sniegs uzkritusi milzīga bagātība. Merkantils vai tikai ar domām par naudu apsēsts cilvēks, arī bez bagātības ir bez pamata zem kājām un mirklī, kad viņam tiek dota liela nauda, kļūst par aboslūtu tās vergu.

Tātad garīgās izaugsmes labā nevajag atteikties no materiālajiem labumiem?

Nevajag tiekties pēc bagātības, bet gan Labklājības. Labklājība tā ir tā naudas summa, kas cilvēkam patiešām ir vajadzīga lai realizētos. Viss pārējais – vien nevajadzīga greznība. Kad naudas ir pārak daudz – tā zaudē savu vērtību.

Domā PATS!

Pēc Annas Zarubinas grāmatas „Ceļš pie sevis. Seno īru cilšu garīgā pieredze.”

Avots: http://rodoswet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Ieslēdz savu gaismu!

8

Satiekoties ar daudz un dažādiem cilvēkiem, mēs neizbēgami sastopam tos, kas pret mums izturas slikti. Uz tādiem cilvēkiem dusmoties nevajag. Viņi nezin, kā tikt galā ar savām sāpēm un tāpēc tās interpretē attiecībā uz citiem cilvēkiem. Katram no mums ir sava personīgā sāpe, ar kuru grūti tikt galā. Un kad sakrājies pārāk daudz ciešanu un mēs tās paslēpjam sevī un necenšamies vēlreiz tās pārdzīvot, tām noteikti atrodas iespēja izlauzties uz āru – uz citiem cilvēkiem. Tieši tāpēc visbiežāk mēs nodaram pāri tiem, kuri atrodas blakus.

Šeit izlasīsiet lieliskas Džefa Fostera rindas par to, kā būt ar tiem cilvēkiem, kuri pret jums attiecas ne īpaši labi…

***

Kad kāds lamājas, pazemojot tevi,
Kad kāds dod padomus, pēc kuriem tu nejautā,
Kad kāds uzskata tevi par vainīgu savās sāpēs
Kad viņi nedzird tevi, bezgalīgi runājot tikai par sevi,
Kad viņi tevi salīdzina ar citiem cilvēkiem,
Ignorē, nosoda vai izsmej tavas domas un jūtas —

Apstājies. Ieelpo dziļi.
Zini, ka tā ir viņu sāpe, ne tavējā.
Zini, ka viņi redz vienīgo sapni, kuru var ieraudzīt, kamēr nav pamodušies,
Zini, ka viņi pazīst ne tevi, bet savas ilūzijas.

Iespējams, viņiem grūti ir sevi mīlēt.
Iespējams, viņi meklē savas vērtības apstiprinājumu kaut kur – ārpusē.
Iespējams, viņi ir šķirti no savas elpošanas, ķermeņa, tik vērtīgās dzīvotspējas un sava patiesā aicinājuma.
Iespējams, viņi dzīvo duālā – labā un sliktā pasaulē, pareizā un nepareizā, veiksmes un neveiksmes pasaulē.
Iespējams, viņi ir aizmirsuši vienkāršo esības prieku.
Iespējams, tu to saproti.
Iespējams, tu jau biji tur, kur viņi ir šobrīd?!

Necenties izmainīt viņus. Viņi nevar izmainīties.
Necenties izlabot viņus. Viņi neprasa būt izlaboti.
Jo vairāk tu viņiem uzspied, jo vairāk viņi tevi atgrūdīs.
Nesapinies viņu skumju tīklos.
Esi skaidrs, pat līdzcietīgs, bez centieniem uzspiest kādam.

Tas ir normāli, ka esat sastrīdējušies. Tas patiešām ir tā.
Dod viņiem brīvību būt dusmīgiem.
Tas ir normāli, ka viņi ir vīlušies tevī.
Dod viņiem brīvību būt vīlušamies.
Tas ir normāli, ka viņi nosoda tevi. Lai paliek brīvi arī tajā.

Esi brīvs, paužot savas paša domas un jūtas!
Ļauj sev skumt, dusmoties, šaubīties un būt vainīgam.
Lai visas šīs vērtīgās enerģijas plūst caur tevi.
Tās tevi neaizskars, kad ļausi tām brīvi kustēties.

Jā, šajā ceļojumā tu sastapsi daudz vārtu sargu.

Tā vai citādi, turpini savu ceļu un ļauj citiem iet savu.
Tev nevajag paskaidrot vai aizstāvēt to.
Esi pats šajos grūtajos laikos.

Necīnies ar tumsu, lai kas arī notiktu, tai nav nekādas varas.

Vienkārši, ieslēdz savu GAISMU!

Džefs Fosters

Tulkoja: Ginta FS

Par izvēli

3555005-R3L8T8D-650-5o29

Reiz mazmeitiņa teica vecmāmiņai:

— Visi vīrieši vienādi! Vecmāmiņ, pietiek viņam pateikt man pirmo frāzi, un es jau zinu, kā viņš tālāk uzvedīsies, kādas anekdotes stāstīs,kā smaidīs, kā pieskarsies un kā strīdēsies un kā aizies.

— Nav taisnība, mazmeitiņ. Visi vīrieši ir atšķirīgi. Vienkārši mums patīk līdzīgi vīrieši. Tev patīk pieticīgie mājāssēdētāji? Tad kāpēc tu čīksti, ka atkal pagadījies nūģis, kurš nekur negrib iet? Ja izvēlies vīrieti “kompānijas dvēsele”, tad esi gatava viņu dalīt ar viņa draugiem, bieži arī draudzenēm. Ja mīli romantiķus, esi gatava svecēm, dzejai un šampanietim, kā arī regulārām depresijām un periodiskām nozušanām, kuras viņš skaidros ar “radošo krīzi”. Ja izvēlies vīrieti, aiz kura varēsi būt kā aiz akmens sienas — nebrīnies, ka nevarēsi šajā sienā atrast durvis uz brīvību. Sievietes izvēlas līdzīgus vīriešus, bet pēc tam brīnās, ka viņi visi ir vienādi.
Avots: http://pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Kas ir BRĪVĪBA?

Apzināta dzīve sākas momentā, kad Tu pārstāj gaidīt no pasaules un cilvēkiem, kuri Tev apkārt, to, ka tie radīs Tev apstākļus, kuros spēsi labāk sevi izteikt.

11219141_896221607116823_4690669147941173419_nDaudzi gaida kompensāciju par nelaimīgu bērnību, neveiksmīgu mīlestību, un daudz ko citu un šajās gaidās paiet visa dzīve.

Jo ātrāk Tu apstāsies šajā automātiskajā nereālo plānu un īstā momenta gaidīšanā, jo vairāk gadu Tev paliks lai izveidotu pašam sevi. Kamēr Tu gaidi, Tavs potenciāls guļ.

Rīcības brīvība – tas nav tas, ko kāds var dot, tas ir tas – ko var tikai paņemt.

Būt brīvam – tas nozīmē, būt atbildīgam un ētiskam. Īsta Brīvība nozīmē visdziļako mīlestību, saudzību un cieņu pret visu, kas Tev apkārt. Brīvība nozīmē to, ka no šī brīža tikai Tu pats – ne citi ļaudis ar uzslavām vai nosodījumu, vari sevi koriģēt un tikai Tu pats atbildi par to, kas notiks ar Tevi un Tavu Pasauli.

Bieži vien Brīvību jauc ar izlaidību. Izlaidīgs cilvēks sevi noliek Pasaules centrā un gaida, ka Pasaule būs ar to mierā. Taču pasaule ir daudz lielāka un agri vai vēlu samin to, kurš neievēro tās likumus.

Brīvība sākas ar to, ka Tu SEVI un PASAULI pieņem tādu, kāds esi TU un kāda ir PASAULE.

Autors: Нина Рубштейн

Tulkoja:Ginta FS