Viņi mainās

“- Ģenerāļa kungs, mēs vairs nekontrolējam situāciju!
– Kas ir noticis?
– Pilsoņi ir sākuši mainīties…
– Tas taču nav iespējams!
– Nav, tomēr viņi mainās. Viņi ir sākuši smaidīt.
– Varbūt viņi vienkārši no bezcerības jūk prāta?
– Nebūt ne. Viņi vienkārši kļūst laimīgāki!
– Bet kā tad ar masu medijiem? Tur taču rādām tikai sliktas ziņas!
– Tieši tā. Sliktāku nav.
– Bet cilvēkiem vienalga ir labs noskaņojums?
– Tieši tā, tas pakāpeniski uzlabojas.
– Un karš?
– Stāstam par to, cik vien spējam.
– Un cenas?
– Nepārtraukti ceļam uz augšu.
– Bet algas?
– Minimālās.
– Un? Cilvēki tiešām smaida?
– Tieši tā!
– Neticami!
– Un vēl — viņi ir sākuši kaut ko darīt!
– Ko?
Iestājās neveikls klusums. Ziņotājs mīņājās no kājas uz kāju, apjukumā meklējot vārdus.
– Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt.
– Ko?? Kā tas ir iespējams? Vai tiešām viņi pārstājuši neieredzēt viens otru? Un kā ir ar skaudību?
– Jā, viņi ir arī pārstājuši viens otru apskaust.
– Bet vai jaunie verķi ir parādījušies pārdošanā?
– Jā, ir, bet tos vairs neviens nepērk. Cilvēki ir pārstājuši aizņemties naudu.
Atkal iestājās neveikls klusums. Situācija pamazām kļuva kritiska.
– Varbūt vēl samazināsim algu?
– Agrāk tas līdzēja.
– Vai varbūt visus sūtīt karā?
– Ok, arī labs variants.
– Lai visi raksta atskaites. Par katru savu soli.
– Viņi jau raksta. Raksta, ka ir laimīgi…
– Kā tas var būt?
Ieradās otrs ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mēs sākam zaudēt ļaudis. Viņi ir sākuši smaidīt pat mūsu acu priekšā! Viņu labais noskaņojums aplipina citus un atstāj graujošu ietekmi uz visu valsts stāvokli.
– Kādas ir sekas?
– Cilvēki kļūst ražīgāki, viņos parādās apslēptas spējas.
– Piemēru!
– Patstāvība.
– Kas?
– Viņi vairāk necer uz valsti…
– Kas? Vai viņi ir pārstājuši vainot valsti savās nelaimēs?
– Viņi par to vairs nedomā.
– Kas vēl notiek? Ziņo visu, neko neslēp!
– Mūsu rajonā ir parādījušās aizdomīgas apzinātības pazīmes. Cilvēki ir sākuši apvienoties un kopā radīt kaut ko jaunu.
– Atkal jaunu! — ģenerālis ar dūri uzsita pa galdu — bet kā ar veco, pelēko? Tas taču ir tik jauks!
– Vecais pelēkais ir izgājis no modes.
Ierodas trešais ziņotājs.
– Ģenerāļa kungs, mums ir problēmas.
– Kas — suņi ir sākuši runāt?
– Gandrīz vai. Cilvēki ir sākuši dzīvot veselīgi.
– Opā…
– Bez tam viņi sāk sekot tam, ko ēd un vairāk uzmanības pievērst veselīgam ēdienam.
– Vai tiešām vēl kaut kur ir saglabājusies dabīga pārtika? Es taču pavēlēju ar to tikt galā!
– Mēs visam nespējam izsekot, ģenerāļa kungs.
– Kas vēl notiek?
– Bērni ir pārstājuši apmeklēt mūsu skolas.
– Opā. Tad kurš viņus tagad māca?
– Viņi paši. Nez kādēļ ir iedomājušies, ka ir radītāji.
Atkal iestājās klusums. Sekretāre ienesa salātus. Kad viņa bija aizgājusi, ģenerālis bija atguvis runas spējas:
– Vajag palielināt cigarešu daudzumu.
– Bet tās vairs neviens nesmēķē.
– Kāpēc?
– Neesot vairs stilīgi.
– Kā tā?
– Visi ir sākuši nodarboties ar kaut ko radošu.
– Bez cigaretēm un radoši? Un kā ir alkohols?
– Arī vairs nedzer. Tā vietā dzer tīru ūdeni.
– Tā-tā.
Kraukšķēja kāposts. Ģenerālis vienmērīgi košļāja svaigos salātus.
– Kā gan mēs tagad varam viņus vadīt?
– Tas vairs nav iespējams, ģenerāļa kungs. Viņos vairs nav naida, skaudības. Viņi ir pārstājuši neieredzēt pat mūs! Šādā situācijā mēs esam bezpalīdzīgi.”

Autors: Denis Safron.
​​​​​​​Avots: Mr. Freeman
Paldies Vinetai Meduņecai par pārpublicēšanu

DZĪVOT VIEGLI

Var dzīvot ļoti vienkārši, neizmantojot tādus terminus kā “garīgais ceļš” vai “pašrealizācija” ne domās, ne ikdienas dzīvē. Daba ir izdomājusi vienkāršu dzīves vienību – GAISMAS DIENA. Un dzīvot “šeit un tagad” nemaz nav tik grūti. Par vienkāršu mērķi kļūst tieši katras dzīves dienas izdzīvošana: nodzīvot dienu tā, lai būtu priecīgi un viegli aizmigt un viegli pamosties nākamajā dienā.

Nav grūti uzbūvēt savu dzīvi tā, lai ieekonomētu ļoti daudz dzīvības spēku. Tāpēc viegli ir atbrīvot sevi no televīzijas skatīšanās, no mēdiju ziņu plūsmas, mūždien tracinošajiem telefona zvaniem, tukšiem braucieniem, nevajadzīgiem randiņiem un ilgām sarunām par neko. Cilvēkam vienmēr ir izvēles brīvība – ko skatīties, uz ko skatīties, ko klausīties un ko lasīt.

Ir vērts dot brīvību sev un otram, tajā skaitā arī vienam no otra, un dzīvē ienāks vairāk klusuma, kārtības un dvēseles miera.

Un šajā mirklī ļoti skaidra kļūst izpratne par to, ka tu dzīvo maksimāli pilnvērtīgu dzīvi.

Un katra diena ir piepildīta ar jauniem un vērtīgiem atklājumiem. Un dienas kļūst “garšīgas” un “ilgspēlējošas”! Un tik daudz dzīvē ir smieklu, jautrību, joku un spēles… 

Un tik ļoti gribas TĀ DZĪVOT arī turpmāk. Tik ilgi, cik būs lemts.

Jūlija Kozlova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Noturēt sevī dzīvas savas vērtības

Pasaulē ir tik daudz iespēju. Var dzīvot savādāk. Vienmēr! Vienmēr ir varianti. Jautājums ir tikai par tavām paša robežām. Bet pasaule un iespējas ir bezgalīgas.

Kā “pareizi” un kā “nepareizi” – tas ir tikai jautājums par tavu skatu punktu. Par to, kāds ir tavs uzstādījumu un stereotipu komplekts. No otra cilvēka skatu punkta viss var izskatīties tieši pretēji.

Ja tu aizstāvi savu vienīgo viedokli un mīdi citu, tad tā ir vardarbība. Lai aizstāvetu savējo, nav jāsamīda citi.

Brīvība ir izvēles iespēja! Brīvība ir tad, kad tev nav obligāti jadara tā, kā dara vairākums.

Mēs apstiprinājumu saviem uzstādījumiem meklējam ārpasaulē. Taču mūsu spēks neizpaužas spējā pārliecināt citus par savu taisnību, bet gan spējā noturēt sevī dzīvas savas vērtības.

Jūlija Zinovjeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, šai brīvībai jābūt tevī pašā. Un, ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev būs dabiska un nepieciešama kā gaiss.

Vai tad tu neesi ievērojis, ka ieslodzītais un cietuma uzraugs savu dzīvi pavada vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpēc, ka brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai tad ir iespējams ierobežot Dievu un uzraudzīt to cietumā kā parastu ieslodzīto? Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā pārvēršas par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.

Vēlies, lai kāds paliktu ar tevi uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat mirklī, kad tev radās tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un visās nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kur aiziet no tavas bezgalības.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību

Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību.

Redzēt “Radītāja plānu” nenozīmē sēdēt bezdarbībā un “ķert nirvanu”. Tas nozīmē atklāt sevī dievišķo enerģiju un dzīvot, vadoties no sirds un sirdsapziņas. Būt drosmīgam, godīgam un viedam.

Ja tava sirds tev saka – kalpo cilvēkiem, dodies mierpilnos gājienos, nepiedalies ļaunuma darbos, bet atmasko tos, tad dari to! Tā arī ir tava personīgā un garīgā izaugsme. Tas arī ir Radītāja nolūks, lai beidzot tu sevī atklātu dievišķo būtību.

Ja nebūtu visu šo grūtību – katalizatoru – nebūtu arī šīs izaugsmes.

Notiek lieli globālie Visuma procesi, kuri paātrina laiku mūsu realitātē. Tas ir neizbēgams process. Tāpēc arī katalizatori ir pastiprināti, lai katrs cilvēks varētu izdarīt savu izvēli. Vai nu tu izdari savu apzinātu izvēli Patiesības, Goda, Kalpošanas citiem, Mīlestības un Gaismas virzienā, vai arī atsakies no savas atbildības un peldi “pa straumi” tieši turp, kur tava brīvība un dzīve nebūs nekā vērta.

Šobrīd ikviens stāv šīs izvēles priekšā. Un tieši plandēmija ir kļuvusi visiem mums par fināla katalizatoru. Daudzi, ieraugot šos melus un zinot par parazītu plāniem, sāk rīkoties. Informēt cilvēkus un turpināt savu garīgo attīstību ar kalpošanas sabiedrībai un iekšējo potenciālu atvēršanas palīdzību.

Cilvēki Austrālijā un visā pasaulē izdara šo izvēli. Izvēle palikt brīvam piedāvā grūtības, caur kurām izejot, cilvēks kārto savas Dvēseles galaeksāmenu. Kurš nav gatavs šīm grūtībām un grib, lai visu izlemtu viņa vietā, lai citi dotu pavēles un saglabātu viņa komfortu, viltus tiesības un brīvības, nespēs šo eksāmenu nokārtot.

Cilvēks var smelties iedvesmu un motivāciju, taču kamēr viņš nekļūst pats sev līderis, varonis un glābējs, kamēr pats neatbrīvosies no manipulējošiem motīviem, savtīguma, vēlmes kontrolēt un vēlmes pēc varas, viņš nespēs apzināties notiekošo un saprast, kas ir viņa dzīves mērķis šeit un tagad.

Ko vērta ir visa viņa nodzīvotā dzīve, cik dienas no nodzīvotajām pa īstam ir bijusi dzīve nevis eksistence? Un bezdarbība ir kļūdaina saprašana par visu to, par ko runā cilvēki, kuri apzinās Radītāja plānu. Gluži otrādi, nepieciešamā darbība, kas nāk no sirds un izved tevi uz tavas Dvēseles evolūcijas ceļa.

Mums visiem tika dots pietiekoši daudz laika, lai izietu savas Dvēseles jaunību un sagatavotos pēdējam spēka un izturības eksāmenam.

Ir pienācis laiks pieaugt un ņemt atbildību savās rokās. Ar izlēmīgu rīcību, patiesību un vienotību.

Avots: vladfreedom
Paldies Māra Brante
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Manas dzīves durvis

Manas dzīves durvis ir izvietotas tā, ka pa tām var ienākt ar manu piekrišanu, bet iziet – ar savējo. Jebkurā laikā.

Ne vienmēr tā ir bijis, taču godīgāk par šo nekad nav bijis. Un tā tas arī paliks.

Turklāt es sen esmu atbrīvojusies no bērnišķās sevis mierināšanas, ka aizejošos noteikti vajag nosaukt par svešajiem un sliktajiem, bet palikušos – par savējiem un labajiem.

It nemaz.

Aiziet pat paši brīnišķīgākie cilvēki, ja mūsu laiks kopā ar viņiem ir beidzies.

Taču šī laika vērtība nemainīgi transformējas pateicībā par visu, kas mūs saistījis.
Jā, aiziet dažādi, taču tieši aizejot, cilvēks atklāj savu būtību.

Iespējams, kādam arī vajag uz atvadām izmest riekšavu nešķīstu vārdu, un arī tos iemest nevis sejā, bet kaut kur – sāņus… – labi, tātad vajag. Un tā ir tikai viņa darīšana un nevis tā, kam tie domāti.

Kāda spēkos nav atzīt to, ka, lai izšķirtos nav obligāti otru pazemot, taču noteikti vajag atstāt savu atbildības daļu par to, kas jau ir kļuvis par pagātni.

Kādam ir svarīgi aiziet vīlušamies.

Taču, kā es bieži saku, vilšanās ir vīlušos problēma. To, kuri sākumā tev piedēvē neesošo, bet pēc tam pieprasa kā no esošā.
Kā likums, cilvēki, kuri vīlušies citos, no sevis nepieprasa neko.
Bet kāds prot šķirties tā, kā šķiras pieauguši, ne tikai pēc pases, cilvēki (protams, ja vien tie nešķiras no tā, kurš tos salauzis, atklāti izmantojis vai pazemojis) – tie nepazūd kaut kur tukšumā, bet atrod iespēju parunāties, pateikties, atvadīties.

Mēs esm dzīvi un mēs maināmies.

Mainās mūsu prioritātes, mūsu vajadzības, mūsu iespējas.
Un, ja šīs pārmaiņas pēkšņi atklāj, ka vakardienas saskares punkti ar citiem cilvēkiem šodien vairs nav aktuāli, tad diez vai vajag kaut ko mākslīgi paildzināt – to, kā vairs nav.
Un diez vai vajag likt šķēršļus kāda aiziešanai. Ja cilvēkus vairs nesaista labprātīga klātbūtne otra dzīvē, tad ar ko gan saistīs piespiešana?

To vajadzētu atcerēties visiem, kas domā, ka noturēt – nozīmē atgriezt zudušo.
Kad attiecības beidzas, tās beidzas visiem to dalībniekiem. Vienkarši kāds to jau ir sapratis un pieņēmis, bet kāds vēl pagaidām nav paspējis.

Dzīve ir abpusēja… un vienmēr tāda ir bijusi
Ielaist visus nozīmē ne ar vienu nebūt kopā pa īstam. Tikai mierināt sevi ar savas iedomātās popularitātes ilūziju un peldēt pa iespējamās draudzības virspusi.

Ielaid tos, kurus patiesi ielaid. Un ieeja šeit ir caur sirdi. Caur saskaņu. Caur reālu interesi. Caur tuvības dzīpariem.
Neielaist nevienu – tā ir vēl kaitīgāka un graujošāka ilūzija, kurā patiesībā nav nekā, izņemot iedomību un privātīpašnieciskumu.

Ja mūsu dzīve pēkšņi sāk atgādināt slikti uzkoptu hosteli ar nesaprotamiem iemītniekiem, nevienam no kuriem neizkļūt brīvībā – tad ir ko padomāt. Un ir ko mainīt.

Atvadīties viegli – tā nav vienaldzības un biezādainības pazīme. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka esi atteicies no nebrīves.

To es novēlu mums visiem.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pat tad, ja…

Pat tad, ja tu šodien visu izdarīji ne tā… pat tad, ja tev vispār nav taisnība… pat tad, ja tu pat ne tuvu neesi līdzīgs tiem apgaismotajiem, kuri vienmēr zina, kā un ir nevainojami it visā… pat tad, ja tas bija tik sen, kad tu juties apmierināts ar sevi…

Man vienalga tev ir kāda laba ziņa – tu esi nokļuvis līdz vakaram.

Pavisam ne tajā vieglajā gaitā, kādā pastaigājas pa “mēli”, un pavisam ne tajā parādes pozitīvismā, kas derētu instagrama glamūrīgajam selfijam – ar vīna glāzi rokās un sniegbaltās zeķītēs ar atzīmi #mansburvigaisvakars

Tu vienkārši esi nodzīvojis vēl vienu dienu.

Dienu, kura jau kļuvusi par pagātni un kurā vairs nevar atkārtot ne minūti.
Dienu dzīves tiešajā ēterā.
Un tas patiesībā nav nemaz tik maz.

Un tas ir iemesls, lai pret sevi izturētos cilvēciski. Vienkārši cilvēciski.

Pārnākt mājās, nomazgāties, kaut ko apēst un apgulties tīros palagos, un dot sev kaut dažas stundiņas brīvības no pastāvīgās analizēšanas, no visām šīm ikdienas ziņām, no mūžīgās neapmierinātības ar notiekošo, no kaitinošās taisnošanās par visu, kas noticis ne tā kā gribētos.

Izelpot, sazemēties un iziet no ētera…

Vai zini, man arvien mazāk patīk šī nežēlīgā dzīšanās pēc veiksmes, gluži vai fašistiskā vēlme atbilst kaut kādam vienotam “patiesā ārieša” tipāžam, visa šī dzīšanās pēc “labākās savas versijas” un mūžīgā gatavība izģērbties līdz pat apakšbiksēm, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku tevi ievērotu un nospiestu “like”.

Pārāk daudz ir upuru. To tu redzi arī bez manas palīdzības.

Nezin kāpēc ir kauns būt vienkāršam cilvēkam, tādam, kurš vēlas vienkārši dzīvot, nevis ik sekundi domāt par to, kā viņš izskatās un ko par viņu pateiks citi.

Atcel šo kaunu. Tas ir mākslīgs. Un reiz tas pāries kā muļķīga mode…

Pavadi savu dienu kā labu draugu un pateicies tai par to, ka tā bija.

Un sadzirdi sevi, piekusušu, bet dzīvu.
Arī tas ir labs jaunums – sadzirdēt sevi.

Sadzirdēt un nepamest sevi ceļmalā, kā tādu, kurš nav piepildījis kāda cita cerības.

Sadzirdēt un turpināt dzīvot.
Klusiņām. Drusciņ ātrāk. Košāk. Blāvāk. Nesaprotami. Skaļi.

Pieklusināti. Spēlējot. Uzvarot. Izvairoties no sacensībām, jebkādām. 

Sadzirdēt un nevilties.

Lūk, tā ir dzīve… bet tagad ir tikai tavs laiks. Un tas nozīmē, ka nekas nav zaudēts.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot savas dzīves teritorijā

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda jauna sieviete un pirmo sarunas stundu šausminājās, aprakstot savu kolēģi, kura – ak, šausmas! – vienos vienīgos tetovējumos, pīrsingos un dredos.

Viņa klausās nesaprotamu mūziku, valkā nesaprotamus apģērbus un runā par nesaprotamām filmām.
– Vai viņa liek jums sev līdzināties? – es negaidīti viņai jautāju.
– Nē… – sieviete samulsa.
– Viņa jums uzspiež tetovēties vai sapīt dredus vai izdurt “tuneļus” ausīs? – es mierīgi turpinu.
– Nē…
– Viņa aicina jūs uz neformāliem tusiņiem, iepazīstina ar savu kompāniju, bez uzaicinājuma nāk ciemos?
– Nē…
– Viņa uzgrūž jums savus darbus, vai pastāvīgi pieprasa palīdzēt?
– Nē…
– Viņa par jums tenko, jums aiz muguras vērpj intrigas, izsmej jūsu stilu?
– Nē…
– Viņa cenšas jūs “izēst” no jūsu vietas, konkurē?
– Nē…
– Viņa guļ ar jūsu vīru?
– Nē…
– Viņa jums ir parādā naudu?
– Nē…
– Viņa jums kaut ko ir nodarījusi?
– Nē….
– Viņa piemēslojusi jūsu durvju priekšu?
– Nē…
– Viņa sašūpoja jūsu ierasto pasauli, kurā pareizi ir tikai tas, kas ir saprotams? Viņa jūs biedē ar to, ka atļaujas darīt to, ko jūs nekad neesat uzdrīkstējusies darīt, bet droši vien esat gribējusi? Viņa jums šķiet brīva, tātad viņai ir tas, kas jums nav?
Nē, mani mīļie, man nebija uzdevums izsaukt viņas asaras, kaut arī to izdarīju…
Man bija uzdevums salauzt katra otrā pilsoņa galvā mītošo sistēmu, kas liek noliegt to, kas paša galvā neievietojas.
Neieredzēt cilvēkus, kuri atšķiras no viņiem.
Un baidīties no viņiem tikai tāpēc, ka viņi devuši sev tiesības uz savu personīgo dzīvi, savu personīgo ķermeni un savu pašu izvēli…
NEbrīvība vienmēr ir cietsirdīga…
Neiecietīga.
Agresīva.
Un parasti tā atsaucas uz tiem, kuri ir brīvi un nevienam neko neuzspiež.
Tikai paši nebrīvākie no mums skaidri zin, kā visiem jādzīvo.
Vienādi…
Jo tā ir mierīgāk, vai ne?
Un nav jau stāsts par to, ka pīrsings vai tetovējumi ir labi, bet standarta frizūra – slikti.
Stāsts ir par to, ka svešiem tetovējumiem nav jāuztrauc tos, kuriem tie ar varu nav uzspiesti.
Esiet tik brīvi, lai dzīvotu tikai savas dzīves teritorijā!

© Ļiļa Grad
Foto: Daisa TJ
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūpes par saviem bērniem

Diemžēl vairums vecāku uzskata, ka viņi ir atbildīgi par saviem bērniem un šī atbildības sajūta liek viņiem teikt saviem bērniem, kas tiem jādara, vai kas nav jādara, par ko tiem ir vai nav jākļūst.

Vecāki vēlas, lai bērniem būtu stabils stāvoklis sabiedrībā. Tas, ko viņi sauc par atbildību, patiesībā ir daļa no respektabilitātes, ko viņi paši pielūdz.
Taču man šķiet, ka tur, kur ir respektabilitāte, nav kārtības. Viņi tiecas vien kļūt par īstiem buržujiem; gatavojot savus bērnus ieiešanai esošajā sabiedrībā un pielāgojoties tam, ko paši atbalsta, un tādā veidā atbalsta to, ka sabiedrībā nebeidzas karš, konflikti un cietsirdība.
Vai vari to nosaukt par rūpēm un mīlestību? 

Patiesi rūpēties nozīmē rūpēties tā, kā tu rūpētos par koku vai augu, laistot to, pētot, kas tam vajadzīgs, kāda augsne tam ir pati labākā. Rūpēties par to ar maigumu un mīlestību. Taču, kad tu centies savus bērnus iemācīt pielāgoties sabiedrībai, tu gatavo viņus tam, kas viņiem var izradīties nāvējoši.

© Džiddu Krišnamurti
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist brīvībā

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, tai vispirms jābūt pašā. Ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev ir ļoti dabiska un nepieciešama – kā gaiss. Vai neesi ievērojis, ka ieslodzītais un uzraugs sēž vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpec, ka Brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai gan var ierobežot Dievu un uzraudzīt Viņu cietumā kā parastu ieslodzīto?

Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā kļūst par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.

Gribi lai kāds ar tevi paliktu uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat sekundē, kad tev rodas tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar Mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un pat nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kurp aiziet no tavas bezgalības.

Igor Nemoff “Kājamgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis