Manas dzīves durvis

Manas dzīves durvis ir izvietotas tā, ka pa tām var ienākt ar manu piekrišanu, bet iziet – ar savējo. Jebkurā laikā.

Ne vienmēr tā ir bijis, taču godīgāk par šo nekad nav bijis. Un tā tas arī paliks.

Turklāt es sen esmu atbrīvojusies no bērnišķās sevis mierināšanas, ka aizejošos noteikti vajag nosaukt par svešajiem un sliktajiem, bet palikušos – par savējiem un labajiem.

It nemaz.

Aiziet pat paši brīnišķīgākie cilvēki, ja mūsu laiks kopā ar viņiem ir beidzies.

Taču šī laika vērtība nemainīgi transformējas pateicībā par visu, kas mūs saistījis.
Jā, aiziet dažādi, taču tieši aizejot, cilvēks atklāj savu būtību.

Iespējams, kādam arī vajag uz atvadām izmest riekšavu nešķīstu vārdu, un arī tos iemest nevis sejā, bet kaut kur – sāņus… – labi, tātad vajag. Un tā ir tikai viņa darīšana un nevis tā, kam tie domāti.

Kāda spēkos nav atzīt to, ka, lai izšķirtos nav obligāti otru pazemot, taču noteikti vajag atstāt savu atbildības daļu par to, kas jau ir kļuvis par pagātni.

Kādam ir svarīgi aiziet vīlušamies.

Taču, kā es bieži saku, vilšanās ir vīlušos problēma. To, kuri sākumā tev piedēvē neesošo, bet pēc tam pieprasa kā no esošā.
Kā likums, cilvēki, kuri vīlušies citos, no sevis nepieprasa neko.
Bet kāds prot šķirties tā, kā šķiras pieauguši, ne tikai pēc pases, cilvēki (protams, ja vien tie nešķiras no tā, kurš tos salauzis, atklāti izmantojis vai pazemojis) – tie nepazūd kaut kur tukšumā, bet atrod iespēju parunāties, pateikties, atvadīties.

Mēs esm dzīvi un mēs maināmies.

Mainās mūsu prioritātes, mūsu vajadzības, mūsu iespējas.
Un, ja šīs pārmaiņas pēkšņi atklāj, ka vakardienas saskares punkti ar citiem cilvēkiem šodien vairs nav aktuāli, tad diez vai vajag kaut ko mākslīgi paildzināt – to, kā vairs nav.
Un diez vai vajag likt šķēršļus kāda aiziešanai. Ja cilvēkus vairs nesaista labprātīga klātbūtne otra dzīvē, tad ar ko gan saistīs piespiešana?

To vajadzētu atcerēties visiem, kas domā, ka noturēt – nozīmē atgriezt zudušo.
Kad attiecības beidzas, tās beidzas visiem to dalībniekiem. Vienkarši kāds to jau ir sapratis un pieņēmis, bet kāds vēl pagaidām nav paspējis.

Dzīve ir abpusēja… un vienmēr tāda ir bijusi
Ielaist visus nozīmē ne ar vienu nebūt kopā pa īstam. Tikai mierināt sevi ar savas iedomātās popularitātes ilūziju un peldēt pa iespējamās draudzības virspusi.

Ielaid tos, kurus patiesi ielaid. Un ieeja šeit ir caur sirdi. Caur saskaņu. Caur reālu interesi. Caur tuvības dzīpariem.
Neielaist nevienu – tā ir vēl kaitīgāka un graujošāka ilūzija, kurā patiesībā nav nekā, izņemot iedomību un privātīpašnieciskumu.

Ja mūsu dzīve pēkšņi sāk atgādināt slikti uzkoptu hosteli ar nesaprotamiem iemītniekiem, nevienam no kuriem neizkļūt brīvībā – tad ir ko padomāt. Un ir ko mainīt.

Atvadīties viegli – tā nav vienaldzības un biezādainības pazīme. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka esi atteicies no nebrīves.

To es novēlu mums visiem.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pat tad, ja…

Pat tad, ja tu šodien visu izdarīji ne tā… pat tad, ja tev vispār nav taisnība… pat tad, ja tu pat ne tuvu neesi līdzīgs tiem apgaismotajiem, kuri vienmēr zina, kā un ir nevainojami it visā… pat tad, ja tas bija tik sen, kad tu juties apmierināts ar sevi…

Man vienalga tev ir kāda laba ziņa – tu esi nokļuvis līdz vakaram.

Pavisam ne tajā vieglajā gaitā, kādā pastaigājas pa “mēli”, un pavisam ne tajā parādes pozitīvismā, kas derētu instagrama glamūrīgajam selfijam – ar vīna glāzi rokās un sniegbaltās zeķītēs ar atzīmi #mansburvigaisvakars

Tu vienkārši esi nodzīvojis vēl vienu dienu.

Dienu, kura jau kļuvusi par pagātni un kurā vairs nevar atkārtot ne minūti.
Dienu dzīves tiešajā ēterā.
Un tas patiesībā nav nemaz tik maz.

Un tas ir iemesls, lai pret sevi izturētos cilvēciski. Vienkārši cilvēciski.

Pārnākt mājās, nomazgāties, kaut ko apēst un apgulties tīros palagos, un dot sev kaut dažas stundiņas brīvības no pastāvīgās analizēšanas, no visām šīm ikdienas ziņām, no mūžīgās neapmierinātības ar notiekošo, no kaitinošās taisnošanās par visu, kas noticis ne tā kā gribētos.

Izelpot, sazemēties un iziet no ētera…

Vai zini, man arvien mazāk patīk šī nežēlīgā dzīšanās pēc veiksmes, gluži vai fašistiskā vēlme atbilst kaut kādam vienotam “patiesā ārieša” tipāžam, visa šī dzīšanās pēc “labākās savas versijas” un mūžīgā gatavība izģērbties līdz pat apakšbiksēm, lai tikai pēc iespējas vairāk cilvēku tevi ievērotu un nospiestu “like”.

Pārāk daudz ir upuru. To tu redzi arī bez manas palīdzības.

Nezin kāpēc ir kauns būt vienkāršam cilvēkam, tādam, kurš vēlas vienkārši dzīvot, nevis ik sekundi domāt par to, kā viņš izskatās un ko par viņu pateiks citi.

Atcel šo kaunu. Tas ir mākslīgs. Un reiz tas pāries kā muļķīga mode…

Pavadi savu dienu kā labu draugu un pateicies tai par to, ka tā bija.

Un sadzirdi sevi, piekusušu, bet dzīvu.
Arī tas ir labs jaunums – sadzirdēt sevi.

Sadzirdēt un nepamest sevi ceļmalā, kā tādu, kurš nav piepildījis kāda cita cerības.

Sadzirdēt un turpināt dzīvot.
Klusiņām. Drusciņ ātrāk. Košāk. Blāvāk. Nesaprotami. Skaļi.

Pieklusināti. Spēlējot. Uzvarot. Izvairoties no sacensībām, jebkādām. 

Sadzirdēt un nevilties.

Lūk, tā ir dzīve… bet tagad ir tikai tavs laiks. Un tas nozīmē, ka nekas nav zaudēts.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot savas dzīves teritorijā

Pie manis uz konsultāciju atnāca kāda jauna sieviete un pirmo sarunas stundu šausminājās, aprakstot savu kolēģi, kura – ak, šausmas! – vienos vienīgos tetovējumos, pīrsingos un dredos.

Viņa klausās nesaprotamu mūziku, valkā nesaprotamus apģērbus un runā par nesaprotamām filmām.
– Vai viņa liek jums sev līdzināties? – es negaidīti viņai jautāju.
– Nē… – sieviete samulsa.
– Viņa jums uzspiež tetovēties vai sapīt dredus vai izdurt “tuneļus” ausīs? – es mierīgi turpinu.
– Nē…
– Viņa aicina jūs uz neformāliem tusiņiem, iepazīstina ar savu kompāniju, bez uzaicinājuma nāk ciemos?
– Nē…
– Viņa uzgrūž jums savus darbus, vai pastāvīgi pieprasa palīdzēt?
– Nē…
– Viņa par jums tenko, jums aiz muguras vērpj intrigas, izsmej jūsu stilu?
– Nē…
– Viņa cenšas jūs “izēst” no jūsu vietas, konkurē?
– Nē…
– Viņa guļ ar jūsu vīru?
– Nē…
– Viņa jums ir parādā naudu?
– Nē…
– Viņa jums kaut ko ir nodarījusi?
– Nē….
– Viņa piemēslojusi jūsu durvju priekšu?
– Nē…
– Viņa sašūpoja jūsu ierasto pasauli, kurā pareizi ir tikai tas, kas ir saprotams? Viņa jūs biedē ar to, ka atļaujas darīt to, ko jūs nekad neesat uzdrīkstējusies darīt, bet droši vien esat gribējusi? Viņa jums šķiet brīva, tātad viņai ir tas, kas jums nav?
Nē, mani mīļie, man nebija uzdevums izsaukt viņas asaras, kaut arī to izdarīju…
Man bija uzdevums salauzt katra otrā pilsoņa galvā mītošo sistēmu, kas liek noliegt to, kas paša galvā neievietojas.
Neieredzēt cilvēkus, kuri atšķiras no viņiem.
Un baidīties no viņiem tikai tāpēc, ka viņi devuši sev tiesības uz savu personīgo dzīvi, savu personīgo ķermeni un savu pašu izvēli…
NEbrīvība vienmēr ir cietsirdīga…
Neiecietīga.
Agresīva.
Un parasti tā atsaucas uz tiem, kuri ir brīvi un nevienam neko neuzspiež.
Tikai paši nebrīvākie no mums skaidri zin, kā visiem jādzīvo.
Vienādi…
Jo tā ir mierīgāk, vai ne?
Un nav jau stāsts par to, ka pīrsings vai tetovējumi ir labi, bet standarta frizūra – slikti.
Stāsts ir par to, ka svešiem tetovējumiem nav jāuztrauc tos, kuriem tie ar varu nav uzspiesti.
Esiet tik brīvi, lai dzīvotu tikai savas dzīves teritorijā!

© Ļiļa Grad
Foto: Daisa TJ
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Rūpes par saviem bērniem

Diemžēl vairums vecāku uzskata, ka viņi ir atbildīgi par saviem bērniem un šī atbildības sajūta liek viņiem teikt saviem bērniem, kas tiem jādara, vai kas nav jādara, par ko tiem ir vai nav jākļūst.

Vecāki vēlas, lai bērniem būtu stabils stāvoklis sabiedrībā. Tas, ko viņi sauc par atbildību, patiesībā ir daļa no respektabilitātes, ko viņi paši pielūdz.
Taču man šķiet, ka tur, kur ir respektabilitāte, nav kārtības. Viņi tiecas vien kļūt par īstiem buržujiem; gatavojot savus bērnus ieiešanai esošajā sabiedrībā un pielāgojoties tam, ko paši atbalsta, un tādā veidā atbalsta to, ka sabiedrībā nebeidzas karš, konflikti un cietsirdība.
Vai vari to nosaukt par rūpēm un mīlestību? 

Patiesi rūpēties nozīmē rūpēties tā, kā tu rūpētos par koku vai augu, laistot to, pētot, kas tam vajadzīgs, kāda augsne tam ir pati labākā. Rūpēties par to ar maigumu un mīlestību. Taču, kad tu centies savus bērnus iemācīt pielāgoties sabiedrībai, tu gatavo viņus tam, kas viņiem var izradīties nāvējoši.

© Džiddu Krišnamurti
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atlaist brīvībā

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, tai vispirms jābūt pašā. Ja tu patiešām esi brīvs, tad citu cilvēku brīvība tev ir ļoti dabiska un nepieciešama – kā gaiss. Vai neesi ievērojis, ka ieslodzītais un uzraugs sēž vienā un tai pašā cietumā, tikai dažādās pusēs restēm?

Lai dotu brīvību otram cilvēkam, viņš ir jāmīl. Tāpec, ka Brīvība ir Mīlestība. Bet Mīlestība ir Dievs.

Vai gan var ierobežot Dievu un uzraudzīt Viņu cietumā kā parastu ieslodzīto?

Dievs, kurš ierobežots laikā un telpā kļūst par mirušu elku, bet Mīlestība pārvēršas greizsirdībā.

Gribi lai kāds ar tevi paliktu uz mūžiem? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat sekundē, kad tev rodas tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar Mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un pat nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kurp aiziet no tavas bezgalības.

Igor Nemoff “Kājamgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Varbūt tikai pēc ilgāka laika kļūs skaidrs, ka nebija vērts steigties…

Ka patiesībā nebija nekā neizskaidrojama…

Ka beidzās tikai tas, kam nevarēja būt turpinājuma…

Varbūt to visu ir vērts saprast tieši tagad un pārstāt dzīvot deficītā, aizvainojumos un miglaini nojaušamā “labi” gaidās….

Varbūt katru rītu uzvārīt tēju, saģērbties laikapstākļiem atbilstošā apģērbā un nezaudēt interesi par saviem tuvajiem, no sirds runāties, nevis izmetot īsus sadzīvistiskus paziņojumus? Tas ir tas “labi”, ko nevajag gaidīt….

Varbūt draudzēties ar sevi, atceļot hronisko iekšējā cietuma sajūtu ar pastāvīgajiem aizliegumiem, kritiku un stabilu neapmierinātību ar visu, no kā mēs sastāvam. Un tas ļaus mums labāk uztvert notiekošo, nebēgot un neslēpjoties pagātnē vai nākotnē…

Un varbūt tieši tagad mūsu dzīve kļūst brīnišķīgi caurspīdīga, atverot visas noslēpumainās istabas, kurās parāk ilgi glabājās viss tas, kam mēs tā arī nespējām saņemties…

Es zinu kādu sievieti, kura tika galā ar ļoti ilgstošu depresiju, savos 56 gados uzsākot vokālās nodarbības, no kurām paziņas draudzīgi viņu centās atrunāt, kā no nevajadzīgas muļkošanās….

Zinu vēl vienu sievieti, kura savas mokošās attiecības nomainīja pret suni un tiešām kļuva laimīga…

Zinu vīrieti, kurš gluži otrādi, beidza baidīties no mīlestības un atnāca pie tās, kura pat necerēja viņu kādreiz ieraudzīt….

Nē, laimei ne vienmēr ir vajadzīgas lielas revolūcijas…

Taču tās, mani Mīļie, lai arī pašas mazākās, ir vajadzīgas mūsu galvām…

Lai tā startētu savus jaunos domāšanas procesus, pārstājot mūs vadāt pa svešiem ceļiem un novelkot mūsu Brīvībai trako kreklu…

Domā par to, kas ir TIEŠI TAGAD…

Rītdiena ir liels krāpnieks….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Drosme: brīvības otra puse

Es pats esmu atbildīgs par to, lai aizietu no tā, kas mani ievaino.
Es esmu atbildīgs par to, lai aizsargātu sevi no tā, kas man nodara ļaunu.
Es esmu atbildīgs par to, lai pievērstu uzmanību tam, kas ar mani notiek un novērtētu savu dalības daļu notiekošajā.

Man jāapzinās savas rīcības rezonanse. Lai ar mani notiktu tas, kas notiek, man jādara tas, ko es daru. Es nesaku, it kā es varētu pārvaldīt visu, kas ar mani notiek, – nē, taču es esmu atbildīgs par visu, kas ar mani notiek, tāpēc, ka, lai arī tas būtu sīkums, taču tajā kas notiek, noteikti ir kaut maza daļa manas līdzdalības un es kaut kādā veidā esmu to veicinājis.

Es nevaru kontrolēt visu apkārtējo viedokļus, taču varu kontrolēt savējo. Es varu brīvi rīkoties ar savu rīcību.

Man ir jāizlemj, kā es rīkošos. Ar saviem ierobežojumiem, ar savām bēdām, ar savu nezināšanu, ar visu, ko esmu iemācījies un zinu. To visu ņemot verā, man jāizlemj, kā rīkoties vislabākajā veidā. Un man jārīkojas tieši tā.

Man sevi labāk jāiepazīst, lai zinātu savus resursus.

Man sevi jāiemīl tik ļoti, lai piešķirtu sev privilēģijas un zinātu, ka tas ir mans lēmums.

Tad es iegūšu to, kas nāk kopā ar autonomiju un ir brīvības otra puse: drosmi. Man būs drosme rīkoties tā, kā man liek mana sirdsapziņa un maksāt par to.

Tad es būšu brīvs, pat tad, ja citiem tas nepatiks.

Un, ja tu nemīli mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja tu pametīsi mani tādu, kāds es esmu;

Un, ja visgarākajā un aukstākajā ziemas naktī tu mani atstāsi vienu un aiziesi…

Aizver durvis, vai dzirdi? Tāpēc, ka man salst.

Aizver durvis. Ja tāds ir tavs lēmums, aizver durvis.

Es neprasīšu, lai tu kaut uz mirkli paliec pret savu gribu. Es palūgšu tev, lai tu aizver durvis, tāpēc, ka es šeit dzīvoju, bet ārā ir auksts.

Un tas būs mans lēmums.

Un tas pārvērš mani par personību, ar kuru nevar manipulēt. Tāpēc, ka ar pašpietiekamu cilvēku nevar manipulēt, un mēs zinām, ka neviens nevar viņu vadīt. Tāpēc, ka pašpietiekamu cilvēku vadīt var tikai tad, ja viņš pats to gribēs – viņš nav vadāms un jūs nevarat ar viņu rīkoties tā, kā vēlaties. Viņš vada situāciju un viņš vada sevi.

Tas nozīmē milzīgi lielu soli uz priekšu tavā personīgajā vēsturē un tavā attīstībā. Tas nozīmē pavisam citu dzīvesveidu un, iespējams, daudz dziļāku citu cilvēku iepazīšanu.

Ja tu pa īstam esi pašpietiekams, ja neļauj ar sevi manipulēt pat ne drusciņ, tad, visticamākais, būs cilvēki, kuri aizies no tavas dzīves…. Iespējams, kāds nevēlēsies palikt. Ko darīt, nāksies piekrist un maksāt šo cenu. Cena, kas nozīmēs šķiršanos no dažiem cilvēkiem tavā tuvākajā lokā. Un, iespējams, tev būs jānosvin jaunu cilvēku ierašanās…

Horhe Bukajs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība padzen bailes

96122252_1440419702828857_9181836889898876928_o

Ir jāpārtrauc karš, pats grūtākais karš pašam ar sevi.
Ir pašam sevi jāatbruņo.
Vairākus gadus es tā karoju un tas bija briesmīgi. Tagad esmu bez ieročiem.
Es vairs ne no kā nebaidos, jo “Mīlestība padzen bailes”.
Es noņēmu savas taisnības bruņas, tās, kas liek taisnoties, apvainojot citus.
Es vairs nestāvu sardzē, greizsirdīgi iekrampējies savos dārgumos.
Es visu pieņemu un dalos visā, kas man ir.
Es vairs nepieķeros savām idejām un plāniem.
Ja man piedāvās labākās, – nē, vienkārši labas, – es tās pieņemšu bez nožēlas.
Es atteicos salīdzināt.
Labais, patiesais, īstais man būs labākais.
Tāpec es vairāk nebaidos.
Kad tu sevi atbruņo, atsakies no savas varas, atveries lai satiktos ar Dieva cilvēku, kurš rada visu jauno, tad viņš izdzēš visu netīro pagātni un ieved jaunajā laikā, kur viss ir iespējams.

Patriarhs Afinagors
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izaicinājums

70222018_2055063671260112_599616523018960896_n

Šis laiks ir milzīgu izaicinājumu laiks. Ne tādu, kur cilvēkam jāsasniedz labāki rezultāti, jākļūst produktīvākam. Izaicinājumi ir iekšēji, dvēseliski. Ir laiks saprast, ka mēs neesam ķermenis un prāts. Tas ir cilvēks. Taču Cilvēks(ar lielo burtu) ir dvēsele, garīga, dievišķa būtne, kura iemiesojusies ķermenī un prātā, lai piedzīvotu sevi pašu pašradītā pasaulē.

Izaicinājums ir šo izprast, atcerēties. Jā, atcerēties, jo to visu esam aizmirsuši ienākot šajā pasaulē. Tādējādi var izpausties brīvās gribas princips(BGP).

Šis princips vislabāk un dievišķāk sevi izpauž, sadarbojoties svētajai trīsvienībai – dvēselei, prātam un ķermenim. Taču, ir prāti, kas šo izprotot, jau sen, sen izmanto savas zināšanas kontroles mehānismiem pār pārējiem cilvēkiem. Šie prāti ir izveidojuši esošo izglītības sistēmu, zinātni, kultūru, dažādas ideoloģijas tādējādi, lai tiktu attīstīts prāts un ķermenis. Dvēselei atstājot kontrolētu reliģijas lauciņu.

Tā ir ļoti vienkārši manipulēt un pārvaldīt lielāko civilizācijas daļu. Mūsu brīvība izpaužas ne tajā, cik aktīvi protestēsim, cīnīsimies, sitīsimies, kritizēsim. Jo apkārt notiekošais ir gluži vienkārši mūsu visu domu, ideju, baiļu, neticības materializētais auglis. Jo vairāk tajā ieliksim enerģiju, jo sliktāk būs. Brīvība sākas ar izpratni par lietu kārtību, pieņemšanu un iekšējo nošķiršanos, vienlaicīgi esot klātesošam šajā pasaulē. Brīvība ir atbildība, kas nozīmē, ka paši arī uzņemamies atbildību par pašradīto pasauli.

Kāpēc var pastāvēt ļaunums šajā pasaulē? Tāpēc, ka mēs to barojam ar savu enerģiju. Ļaunums ir kā kara laika dīzelis, kurā lej vienalga ko degošu, tas ies uz priekšu un tā degviela ir mūsu pašu emocijas, bailes, naids, dusmas, skumjas. Jo vairāk šo emociju, jo stiprāka ir ļaunuma mašīna. Tie prāti, kas to visu kombinē, zina šo patiesību tas arī ir mūžīgais dzinējs – ļaunums nepieciešama enerģija, tas kļūst spēcīgāks un kļūst vēl viltīgāks/pretīgāks/šausminošāks, kas rada vēl lielāku degvielas(emociju) daudzumu.

Mēs esam radītāji. Ko radām, to arī piedzīvojam. Mēs esam noticējuši apmānam, ka nekas no mums nav atkarīgs, ka mēs esam kusli cilvēciņi (ja skatāmies tikai uz ķermeni un pratu, tad jā), ka eksistē kāda radīts ārējais ļaunums un mums ir ar to jāsamierinās.

Bet, radītājs rada. Vai mēs radām savās domās, dzīvēs, kontaktos, esībā to, pēc kā ilgojamies? Vai mēs tikai ilgojamies, lai ar klusu nopūtu turpinātu ražot enerģiju ļaunumam? Vai mēs neesam par kūtru savā garā, lai radītu patiešām labas lietas mūsu dzīvē?

Mēs esam tas, ko paši radām un arī piedzīvojam ko radām. Katra izvēle un atbildība ir par pašradīto. Tā ir īstā brīvība.

Paldies Reinim Ziļevam

Tu nevari pazaudēt savu ceļu

cels6

Nekrīti izmisumā, kad pēkšņi rodas sajūta, ka esi zaudējis visu, ko esi sasniedzis. Ceļš uz dziedināšanu nav taisns. Uz tā var būt gan neveiksmes gan atkāpes no cerētā.
Nebēdājies, domādams, ka esi visu zaudējis un jāsāk atkal viss no gala. Tas tā nav. To, ko tu esi ieguvis, neviens tev nevar atņemt.
Gadās, ka sakrājas visādi sīkumi un tu pazaudē pamatu zem kājām. Nogurums, vienaldzībā izteikta piezīme, kāda cita nespēja tevi sadzirdēt, kāda vieglprātīga aizmāršība, kurā jūtama vēlme atstumt, – viss sakrīt vienā kaudzē un rodas sajūta, ka esi atmests atpakaļ, paša ceļa sākumā.
Tādos brīžos labāk iedomāties, ka tu uz kādu brīdi esi nomaldījies no ceļa. Atgriezies uz tā, tu būsi nevis ceļa sākumā, bet gan tajā vietā, kur tu to atstāji.
Ir ļoti svarīgi neiesprūst sīkumos. Sajūtot, ka virzies kaut kur sānis, pacenties pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās – pie nesatricināmā pamata sevī. Pretējā gadījumā vieni it kā nenozīmīgi notikumi uzslāņosies citiem, kamēr būs pieauguši svarā, kas spējīgs novest tevi no ceļa. Pacenties būt modrs pat tad, ja šie sīkumi šķiet pilnīgi nekaitīgi. Visvieglāk ir atgriezties atpakaļ uz ceļa, kā tikko esi noslīdējis no tā, nevis tad, kad esi jau iestidzis purvā.
Lai kas arī notiktu, tici, ka Dievs ir ar tevi un, ka Viņš dāvina tev ceļabiedrus. Katru reizi atgriezies uz ceļa, kas ved uz brīvību.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta Filia Solis